Latvijas Radio žurnāliste Ina Strazdina Sīrijā

Pirms kāda laika gan Sīrijas dienasgrāmatās, gan garākos stāstos Ina Strazdiņa Latvijas Radio stāstīja par Sīriju. Izstaigāja galvaspilsētu Damasku un bija valsts otrā lielākajā pilsētā Alepo, kas ir ļoti cietusi jau sešus gadus ilgstošajā Sīrijas karā. Satika Sīrijas cilvēkus - Alepo katoļu priesteri Tēvu Ibrahimu un Alepo vienīgās atvērtās viesnīcas ar nosaukumu „Riga Palace” saimnieku Navru Rigu, kuram ir saknes Latvijā un vēl citus. “Taču tas vēl nav viss. No Alepo man līdzi atceļoja vēl kāds stāsts, kuru vēlējos atklāt tieši tagad – decembrī, kad aprit gads, kopš beidzās Alepo bombardēšana. Sīrijas prezidenta Bašara al Asada armija kopā ar Krievijas militārajiem spēkiem iznīcināja opozīciju un arī teroristu grupas, kas bija nobāzējušas lielākoties Alepo Austrumos. Pilsēta cieta smagi, bojā gāja tūkstošiem iedzīvotāju un drupās sabira unikālas vēsturiskas celtnes,” stāsta Ina Strazdiņa. Alepo ir kāda sena un pasaulslavena vieta, tiesa jaunāka par gadsimtiem senajiem vecpilsētas mūriem un, kuru Alepo zina parādīt ikviens tās iedzīvotājs. Tā spilgti pastāsta to, kādus cilvēkus agrāk pievilinājusi un apbūrusi Sīrija un kādā notikumu epicentrā šī zeme agrāk ir bijusi. Radījumā Īstenības izteiksme šoreiz dodamies uz kādu leģendāro viesnīcu „Baron”, kur Agata Kristi sarakstījusi grāmatu, kurā ir atpūtušies spiegi un kosmonauti. “Atzīšos, īsti nezināju, kā Sīrijā ir pieklājīgi pieteikties ciemos. Šeit ir kara situācija un nav telefona grāmatu, kurās ieskatīties. Vienkārši kādā sutīgā, septembra rītā cēlos un gāju pa Alepo sakrustotajām ielām, garām nomelnējušām riepu darbnīcām, eļļas un augļu tirgotājiem, cauri metāla vārtiem, garām pagalmam, augšup pa akmens kāpnēm, līdz apstājos pie majestātiska, pelēka vairākstāvu mūra nama. Lielās, smagās, tumšā koka parādes durvis bija vaļā līdz galam atvērtas, un tiklīdz parādījos uz sliekšņa, tā no vēsā, ēnainā vestibila dziļuma atskanēja laipns sauciens, skaidrā angļu valodā: „Nāciet iekšā!”. Man priekšā pavērās liels, gaišām un tumši brūnām šaha galdiņa formā sakārtots grīdas flīžu klājums, centrā - majestātiskas, platas koka kāpnes, kas veda augšup uz istabām, pie sienas - teju divu gadsimtu vecas kartes un apzeltītā rāmī iestiprināti plakāti ar uzrakstu „Alepo un „Hotel Baron”. Pa labi dziļumā – pamatīga, tumšbrūna koka lete ar zvaniņu un kaudzē saliktiem papīriem, aiz kuras labajos gados būtu stāvējis viesu sagaidītājs. Bet tai priekšā uz vēsās grīdas nolikti un kopā sastumti divi vienkārši galdi ar metāla kājām. Pie tiem – četri cilvēki – divi kungi un divas dāmas – visi pārtraukti pusdienu vidū. Tā es satiku Rubinu Tašjanu (Roubina Tashjian), leģendārās viesnīcas „Baron” saimnieci, viņas māsu un ar dzimtu nesaistītus vīrus, kuriem šis nams kļuvusi ar patvērumu kara laikā,” sākas Inas Strazdiņas stāsts.

Skan Svētā Franciska vārdā nosauktās Katoļu baznīcas zvani Sīrijas pilsētā Alepo. Un tā ir daļa ne tikai no šīs, bet arī citu Sīrijas pilsētu ikdienas. Ir laiks, kad uz lūgšanu mošejās sauc musulmaņu minareti, un ir laiks, kad zvana kristīgo baznīcu zvani. Sīrijā tā ir bijis gadsimtiem. Sadzīvojušas tautas un reliģijas. Arī tagad pēc sešu gadu ilgā kara, kas nav šķirojis nevienu. Ina Strazdiņa kādu vakaru Alepo, kad pilsētā jau sāka krēslot, devās uz Svētā Franciska katoļu dievnamu, lai satiktu Tēvu Ibrahimu. Cilvēku, par kuru biju dzirdējusi daudz un, kurš nepameta baznīcu un draudzi brīdī, kad tās jumtā ietriecās raķetes, un, kurš man vēlāk sacīs: „Piedošanai, tici man, nav robežu.” Ir svētdiena, seši vakarā un Svētā Franciska vārdā nosauktās katoļu baznīca Alepo ir cilvēku pilna – veci, jauni, ģimenes ar bērniem. Daži seko līdzi dziedājumiem no lielām grāmatām, ceremonija notiek arābu valodā. Katoļu  priesteris Tēvs Ibrahims, kurš vada dievkalpojumu, ir tērpies zaļas krāsas sutanā, kas labi saskan ar lapu vītenēm, ar kurām rotātas solu rindas. Viņš ir gados jauns, ap četrdesmit, gara auguma un acenēs. Vēlāk  pēc svētā vakarēdiena  baznīcas centrālajā ejā sastājas gara rinda. Tieši tajā pašā vietā Tēvs Ibrahims ar savu draudzi bija arī pirms diviem gadiem. Brīdī, kad viņš cilvēkiem sniedza dievmaizīti un vīnu, baznīcas kupolā ietriecās raķete. Tā nesprāga ar tādu spēku, kā tai būtu pienācies. Kupols nesagruva, bet ar šķembām ievainots, putekļiem un asinīm notašķīts, Tēvs Ibrahims savaldīja pārbiedētos cilvēkus un izveda dārzā, lai pabeigtu Dievkalpojumu. „Tādu spēku, es nekad agrāk nebiju piedzīvojis,” viņš vēlāk sacīs sarunā.

Sīrijas valsts pieminekļu inspekcijai jādomā par to, kā karā cietušās kultūras vērtības notīrīt, veikt inventarizāciju, kā arī nostiprināt. To intervijā Latvijas Radio atzina Bruno Delands, kurš nesen atgriezies no trešā brauciena uz Sīriju, kur arī vērtēts vietējo ekspertu veikums karā postīto kultūras vērtību atjaunošanā. Delands atzina, ka trešajā braucienā uz Sīriju viņš pabijis Damaskā, Homsā, Alepo un Palmīrā, kur šoreiz, salīdzinot ar iepriekšējiem braucieniem, bijis daudz mierīgāk. Runājot par valstī paveikto kultūras vērtību saglabāšanā, arhitekts atzina, ka daudzas karā cietušās kultūras vērtības ir notīrītas, taču ar to nepietiek. Svarīgi, lai vietējā pieminekļu inspekcija un sabiedrība sāktu domāt par daudz plašāku kultūras mantojuma notīrīšanu, veiktu kultūras vērtību inventarizāciju un nostiprināšanu, kas ir jāizdara, lai vēlāk varētu veikt to pilnu rekonstrukciju. Arhitekts atzina, ka kultūras vērtību apzināšana Sīrijā ir visai bīstams darbs, jo karā sapostīto ēku drupās Sīrijā arvien atrodamas gāzes bumbas, kas ik pa laikam eksplodē.

Es viņu satiku, kad pilsēta jau grima tumsā. Viņš stāvēja uz savas viesnīcas kāpnēm rūpīgi gludinātā, rūtainā kreklā, gaišās biksēs, nedaudz īsāks par mani, pilnīgi sirms, bet ar jauneklīgu stāju un ar bezgalīgi platu smaidu. Navras Riga. Cilvēks, kurš nes Latvijas galvaspilsētas nosaukumu savā uzvārdā, kuram pirkstā ir paaudžu paaudzēs mantots dzintara gredzens no Latvijas un kuram Sīrijas sabombardētajā pilsētā Alepo pieder vienīgā, šobrīd atvērtā viesnīca ar nosaukumu "Riga Palace hotel" jeb "Rīgas pils". Ina Strazdiņa, turpinot raidījumu sēriju no Sīrijas, šoreiz stāsta unikālu stāstu par Navru Rigu, cilvēku, kura dēļ viņa faktiski devās uz Sīriju, lai viņu satiktu un saprastu, cik ļoti arī mēs Latvijā esam saistīt ar visu plašo pasauli un to, ka arī kara sapostītajā Alepo Sīrijā pulsē kāds Latvijas stāsts.   Alepo vakari ir ļoti tumši, bet zīdaini maigi un vējaini. Ar viesnīcas „Rīga” saimnieku Navru  Riga esam pacēlušies nama pašā augšējā, terases stāvā, kur izkārtoti mazi galdiņi un lielā, ar plēves jumtu apvilktā teltī rosās viesmīļi. Te nesen nosvinētas kāzas. Esam apsēdušies pie viena no galdiņiem, pasūtījuši saldu augļu sulu, Navras Riga aizsmēķē cigareti. Viņš ir mājās pēc garas darba dienas Alepo slimnīcā. Sirmais kungs man pretī ir radiologs. Šodien esot bijuši dažādi pacienti, sieviete stāvoklī, bērni. Šis ir brīdis, kad Navru Rigu varu skatīt vaigā mierīgi, jo pirmais tikšanās satraukums un pārsteigums ir garām. Toreiz uz viesnīcas kāpnēm Alepo jau piķa melnajā vakarā, pēc garā brauciena no Damaskas apdullušu galvu, atzīšos, pat neattapos ieslēgt radio ierakstītāju, lai dokumentētu pirmo tikšanās brīdi.

Pilsētas, kurās tik tikko aprimis konflikts un šķietami iestājies trausls miers, patiesībā ir pilnas negaidītā. Piesardzīgi ir cilvēki un piesardzīgam ir jābūt vietās, kur šķietami vairs nekas nevar notikt, jo viss kas iespējams ir jau sagruvis un kluss. Par to pārliecinos Sīrijas Ziemeļu pilsētā Alepo, par ko piecās dienasgrāmatās stāstīju aizvadītajā nedēļā, rīta programmā. Bet šoreiz raidījumā Īstenības izteiksme Ina Strazdiņa vēlreiz ved līdzi uz šo vēsturisko un kara ievainoto vietu un stāsta par to, ar kādu realitāti ir jāsaskaras tiem, kuri vēlas pilsētai palīdzēt to atjaunot, kāda aina atklājas kādreiz greznās muzeja zālēs un privātmājās, kādu palīdzību sīrieši gaida un ar ko tiek galā paši un ar ko ne. Un kādēļ šajā kontekstā tik svarīgs ir viss, kas noticis pēdējās dienās pasaulē, piemēram, ASV paziņojot par izstāšanos no UNESCO, organizācijas vadības maiņa un ko tas var nozīmēt Sīrijas ceļā uz atjaunošanos. Kas, kā, Latvijas Radio žurnālistei Inai Strazdiņa Sīrijā, Alepo sacīja vietējie, ir ne jau tikai Sīrijai svarīgi, bet cilvēcei vispār.

Pēdējais rīts Alepo šķiet neticams. Jūtos tā, it kā dažās dienās būtu nodzīvotas piecas dzīves. Tik pilns un iespaidiem bagāts ir bijis šis laiks. Mani ceļa biedri, kultūras pieminekļu eksperti, turpinās darbu sagrautajās Alepo pilsētas teritorijās, ar īpašu tehniku skenējot unikālās ēkas, lai pēc tam varētu noteikt, kā tās var glābt. Bet es došos atpakaļ uz Damasku. Šoreiz viena, kopā ar sīriešu šoferi. Sešas stundas līdz galvaspilsētai būs laiks, kad atkal visu pārdomāt un salikt pa plauktiem. Un ar šo Sīrijas ceļu patiešām būs tā, ka pēc astoņām dienām atgriežoties, man būs vajadzīgs teju tik pat ilgs laiks, lai sāktu aptvert un pierakstīt pieredzēto.

Alepo mostas agri. Un kā jau Tuvo Austrumu pilsēta – arī skaļi. Mana viesnīca atrodas rajonā, ko ieskauj nelielas amatnieku darbnīcas un sīkveikali. Ielas ap to ir šauras, tādēļ satiksme nav liela, vien pa reizei, skaļi pīpinot, garām patraucas kāds noputējis, dzeltens taksometrs.

Alepo, agrākā Sīrijas lielākā pilsēta un tirdzniecības centrs, ir bijusi varena. To var saprast uzreiz, pēc vēriena, kādā iekārtotas ielas, celti nami, plānoti laukumi, parki. Kā slejas baznīcas un mošejas. Pēdējās bumbas krita vēl decembrī. Tagad, kad iestājies piesardzīgs miers, apbrīnojamā ātrumā sīrieši novāc gruvešus un visu sāk celt no jauna.

Mēs kopā ar arhitektu un kultūras pieminekļu pētnieku grupu, kuri strādās Alepo, un vietējo gidu gatavojamies izbraukt no rīta. No Damaskas līdz Alepo ir vismaz sešu stundu brauciens. Un ne tāpēc, ka ceļi būtu slikti, kā vēlāk pārliecināšos, tie Sīrijā ir itin labi, vietām pat svaigi asfaltēti, bet tādēļ, ka pirms kara varēja braukt taisnāk.

Latvijas Radio korespondente Ina Strazdiņa devās uz Sīrijas galvaspilsētu Damasku. Tā ir valstī, kas jau sešus gadus ir karā. Agrāk sasniedzamā, atvērtā un tūristiem izcili viesmīlīgā zeme, tagad ir kļuvusi par punktu pasaules kartē, kurp doties vēlas retais, kurā nokļūt ir sarežģīti gan drošības dēļ, gan arī praktiski, jo, piemēram, slēgtas ir visas lidostas. Taču neiespējami tas nav. Šis ir pirmais stāsts vairāku reportāžu ciklā par pieredzēto Sīrijā. Sīrijā Ina Strazdiņa ir laikā, kad daudzviet vēl notiek aktīva kara darbība. Bet ir teritorijas, kas ir samērā drošas un, kurās var pārvietoties un arī uzturēties pastāvīgi. Viena no tādām ir galvaspilsēta Damaska. Raidījumā Īstenības izteiksme pabūsim Sīrijas galvaspilsētā kopā ar Danu al Daoudu, studenti, kura uzticēja savu stāstu par to, kā tas ir dzīvot jauna cilvēka dzīvi valstī, kurā karo.

Pirms desmit gadiem draugi mani aicināja braukt ciemos uz Damasku, Sīrijā. Tikties ar vietējo inteliģenci, radošiem cilvēkiem, redzēt bagātu, skaistu zemi.  „Labi, bet vēlāk,” toreiz atteicu, un pēc pāris gadiem sākās karš. Tagad jau sešus gadus, dzirdot  vārdu Sīrija, pirmais prātā nāk, nevis kultūra un civilizācijas šūpulis, bet bumbas, bēgļi, terorisms, drupas un posts. Un tomēr es aizbraucu uz Sīriju. Tagad. Laikā, kad tās seja tik ļoti ir mainījusies. Es pabiju Damaskā un Alepo, satiku vietējos, redzēju sagrautus, tukšus ciematus ceļmalās, izpostītas tūkstošgadīgas kultūras vērtības, sargposteņus, daudz ieroču un karavīru, bet arī atjaunošanos, par spīti visam, dzīvi, kas nav apslāpusi drupās. Šie būs pieci ieraksti dienasgrāmatā par pieredzēto Sīrijā. Pirmais ieraksts. "Damaskas pērkons” Desmit no rīta. Libānas galvaspilsēta Beirūta ir tveicīga un skaļa. Te ir punkts, kur apstājas lidmašīnas tiem, kuri grib nokļūt Sīrijā.  Tālāk var doties tikai pa zemes ceļiem. Lidosta Damaskā jau vairākus gadus ir slēgta. Iepriekšējā vakarā atlidoju no Briseles, cauri Stambulai, Turcijai. Naksnīgajā lidostā Beirūtā mani sagaidīja sens draugs Ghassans, kurš, milzīgs un spēcīgs kā Dieva ciedrs norūpējušos vaigu slējās pāri sagaidītāju juceklīgajai birzij. Tagad es sēžu baltā, pavecā mersedesa markas automašīnā kopā ar Mohamedu, kalsnu, laipnu, uzmanīgu sīriešu vīru, kurš mani ir sagaidījis pie viesnīcas, runā tikai arābu valodā, bet, kuram man ir jāklausa uz vārda, ja gribu līdz pēcpusdienai nokļūt Damaskā. Līdz robežai mums būs jābrauc nedaudz vairāk par stundu, bet man nav šaubu, ka sapratīsimies.