Podcasts about Liel

Kas ir dzīvība, kur tā sākas, kāda ir mūsu atbildība pret to un kurš drīkst šo dzīvību izbeigt? Krustpunktā intervija ar grāmatas "Embrioloģijas daudzveidība" autori, habilitēto medicīnas doktori, Rīgas Stradiņa universitātes profesori Māru Pilmani.  

Kas ir dzīvība, kur tā sākas, kāda ir mūsu atbildība pret to un kurš drīkst šo dzīvību izbeigt? Krustpunktā intervija ar grāmatas "Embrioloģijas daudzveidība" autori, habilitēto medicīnas doktori, Rīgas Stradiņa universitātes profesori Māru Pilmani. Šo sarunu rosināja divi notikumi: pirmkārt, mūsu kolēģu raidījums "Lielās patiesības" Latvijas Televīzijā, kur šajā sezonā tiek apskatīti 10 Dieva baušļi. Pirms nedēļas bija saruna par bausli "Tev nebūs nokaut". Otrs - pēdējās dienās izvērsušās diskusijas par abortiem Latvijā. Saka, ka statistiski situācija abortu jomā Latvijā uzlabojas un nepavisam nav slikti, salīdzinot, kā bija. Bet temats ir kļuvis politiski izdevīgs, jo kādiem, protams, Latvijas sabiedrība šķiet pateicīga augsne, lai ar šo jautājumu radītu tādu šūmēšanos, pievērstu uzmanību, palīdzētu iegūt kādu politisko kapitālu. Tāpēc vairāki politiskie spēki labprāt šajā jomā sāk izpausties.  Bet jāatzīst, ka vispār tie jautājumi par dzīvības rašanos, sākšanos, par mūsu atbildību, kā mēs pret to izturamies, ir svarīgi un patiešām arī šķiet ļoti noslēpumaini. Bet kā to redz cilvēks, kas lielu daļu mūža arī ir pavadījis, pētot šos dzīvības brīnumainos procesus?

Stāsta UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Kultūras sektora vadītāja Beāte Lielmane Piromantija ir zīlēšana, izmantojot uguni. Pateicoties tās nozīmīgajai lomai seno ķīniešu dzīvē, šīs prakses liecības veido unikālu dokumentāro mantojumu, kas 2017. gadā tika iekļauts UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” starptautiskajā reģistrā. Šīs liecības saglabājušās uz vairāk nekā 3000 gadus veciem zīlēšanas kauliem, kas radīti vēlajā bronzas laikmetā Šanu dinastijas laikā. Kauli pierādīja, ka leģendām apvītā Šanu dinastija tiešām pastāvēja. Uzraksti vēsta par dabas parādībām un klimatu, dzīvnieku un augu sugām, dabas resursiem, ekonomiku un cilvēku ikdienas dzīvi. Tie ir arī senākie saglabājušies pierādījumi par ķīniešu rakstību, kuras nozīmīgums pielīdzināms šumeru ķīļrakstam uz māla plāksnītēm. Šīm rakstzīmēm jau piemita attīstītas rakstības pazīmes – ķīnzīme jeb ķīniešu hieroglifs vairs nebija tikai piktogramma, bet ieguva fonētiskas, asociatīvas un semantiskas funkcijas. Līdz pat 19. gadsimta beigām ķīniešu historiogrāfijā zīlēšanas kauli tika uzskatīti par mītu. Situācija mainījās 1899. gadā, kad kāds ierēdnis saslima ar malāriju un vērsās pie ārsta, kas tirgoja tā dēvētos “pūķa kaulus”. Uz šiem it kā pūķa kauliem tika pamanīti dīvaini simboli, kas atgādināja senos ķīniešu rakstus. Tas aizsāka kaulu patiesās izcelsmes meklējumus, kuri vainagojās ar panākumiem 20. gadsimta 30. gados, kad ķīniešu zinātnieki noteica, ka tie nāk no senās karaliskās galvaspilsētas Iņsjui. Senās Iņsjui drupās tika uzsākti izrakumi un atrasti vairāki tūkstoši kaulu ar uzrakstiem, kas bija pieraksti par Šanu dinastijas zīlēšanas un lūgšanās tradīcijām aptuveni no 1400. līdz 1100. gadam p.m.ē. Ņemot vērā nozīmīgos bronzas laikmeta atradumus, karalisko kapeņu un piļu paliekas, Iņsjui arheoloģiskā vieta kopš 2006. gada ir arī UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Līdz šim tur atrasti apmēram 150 000 zīlēšanas kaulu, tomēr kolekcija ir izkliedēta pa vairāk nekā 100 institūcijām visā pasaulē. Pasaules atmiņas reģistrā iekļauti vairāk nekā 90 000 eksemplāru no 11 Ķīnas institūcijām. Lielākā kolekcija (vairāk nekā 34 000 vienības) glabājas Ķīnas Nacionālajā bibliotēkā. Zīlēšanai izmantotie kauli visbiežāk bija liellopu lāpstiņas vai bruņurupuču čaulas, retāk – liellopu ribas un stilba kauli, cūku lāpstiņas, briežu galvaskausi, bifeļu, tīģeru un ziloņu kauli, un atsevišķos gadījumos pat cilvēku galvaskausi. Uzraksti tika iegravēti ar bronzas vai nefrīta instrumentiem, bet aptuveni uz 80 kauliem pieraksti veikti ar otu, izmantojot melnu vai sarkanu tinti. Zīlēšana bija tehniski sarežģīts process. Kaulus vispirms sagatavoja, attīrot no miesas, izurbjot virkni mazu bedrīšu un iegravējot jautājumu. Jautājumi parasti bija neitrāli apgalvojumi, piemēram: “Šajā mēnesī līs lietus.” Kad kauls bija sagatavots jautājuma uzdošanai gariem, bedrītēs ievietoja degošus priekšmetus un zīlētājs gaidīja, kad čaula saplaisās. Plaisu formas tika interpretētas kā dievu atbildes. Kauli kalpoja kā starpnieki starp cilvēku un garu pasauli, kurā mājoja dabas spēki, senču gari, dievība Di, kā arī citi augstākie spēki. Valdnieks bija galvenais zīlnieks – viņš interpretēja plaisas, bet rakstveži iegravēja datumu, jautājumu, atbildi un nereti arī prognozes iznākumu. Valdnieka prestižs bija cieši saistīts ar zīlēšanas precizitāti, tāpēc pierakstos gandrīz vienmēr tika uzsvērts, ka viņa pareģojums piepildījās. Zīlēšanas kaulu raksti ir īpaši, jo tie dokumentē nevis ikdienas sarunas starp cilvēkiem, bet saziņu starp cilvēkiem un dieviem. Tie galvenokārt atspoguļo valdnieka un galma darbības – upurēšanu, lūgšanas, militāros pasākumus, ražu, laikapstākļus u.tml. Tas ļauj rekonstruēt Šanu dinastijas ģenealoģiju, svarīgākos notikumus un dzīves veidu. Pēc 1046. gada p.m.ē., kad Šanus gāza Džou dinastija, zīlēšana ar pelašķiem kļuva populārāka, un zīlēšanas kaulu lietojums strauji izzuda. Līdz šim uz kauliem identificētas vairāk nekā 4000 unikālu rakstzīmju, taču bez Rozetas akmenim līdzīga ceļveža zinātniekiem izdevies atšifrēt vien apmēram 1000. Pētījumus apgrūtina tas, ka rakstzīmes gadsimtu gaitā ir ievērojami mainījušās. Lai veicinātu izpēti, pirms dažiem gadiem kāds muzejs Ķīnā pat izsludināja atlīdzību – 100 000 juaņu jeb aptuveni 12 000 eiro – par katru veiksmīgi iztulkotu zīmi, protams, ar pierādījumos balstītu pamatojumu. Šodien arvien lielāku nozīmi šajā procesā iegūst mākslīgā intelekta sniegtās iespējas, kas palīdz seno pareģojumu atšifrēšanā.

Stāsta ilggadējā Latvijas Radio redaktore, raidījumu veidotāja un mūzikas ierakstu producente Māra Šuba Par ierakstu tūkstošiem, kas savulaik lenšu veidā sagūluši Latvijas Radio fonotēkas plauktos, allaž mēdza teikt, ka tas ir mūsu mūzikas kultūras zelta fonds un milzu bagātība. Tā ir tapusi daudzu gadu garumā, nākot klāt vienam ierakstam aiz otra. Radio vienmēr tiecās pēc labākā, aicināja labākos mūziķus, labākos kolektīvus. Mēs spējām saglabāt visu mūsu mūzikas vēsturi ierakstu veidā. Ne tikai recenzijas, raksti avīzēs un žurnālos krājās arhīvu plauktos, bet arī pati mūzika, kas var skanēt, kas tiek restaurēta un joprojām ir pieejama Radio veidotajās programmās. Katrs taču ir dzirdējis Jāņa Zābera, Žermēnas Heines-Vāgneres balsis, ir klausījies mūsu izcilākos solistus – instrumentālistus, stīgu kvartetus. Nav iespējams viņus visus nosaukt. Bet ne vienmēr ir bijis vienkārši veidot šo bagātību. Savulaik bija cīņa par klavieru kvalitāti, par lenšu pietiekamību un par finanšu resursiem. Ierakstu darbs gan nekad nav apstājies, bet grūtības bijušas dažādas. Pamatā tas vienmēr bija saistīts ar līdzekļiem. Kad deviņdesmitajos gados lielo trūkumu varēja redzēt mūsu ledusskapjos, arī Radio nebija finanšu līdzekļu. Toreiz sākām meklēt dažādas iespējas, kā uz savstarpēji izdevīgiem noteikumiem un par mazāku naudu vienoties ar mūziķiem, lai tikai šīs bagātības nepazūd. Šajā periodā netrūka arī sāpīgu brīžu. Atsevišķi mūziķi, uzzinot, kā ieraksti tiek organizēti pasaulē, mums atteica – ja nav līdzekļu līguma slēgšanai, viņi nenāks. Man un, domāju, ka arī pašiem mūziķiem tagad ir ļoti žēl par visu to, kas tādējādi netika fiksēts un izkūpēja gaisā. Tas ir liels zaudējums. Iespējams, pašos mūziķos kādu brīdi patiesi valdīja neizpratne, kāpēc tagad, kad esam Eiropā, Latvijas Radio pietrūkst līdzekļu samaksai par studijas ierakstiem. Manuprāt, vislielākā savstarpējā izpratne radās nu jau 2009. gada grūtībās un krīzē. Tad tiešām Radio naudas vairs nebija nemaz. Mēs katrs ziedojām vienu savu algu, lai tikai viss neapstātos, vācām ziedojumus. Gan sabiedrībā zināmi, gan nepazīstami cilvēki kontā ieskaitīja pa pieciem, desmit latiņiem. Par šo naudu mēs pirkām degvielu ierakstu mašīnām, jo koncerti taču notiek baznīcās, koncertzālēs… Caur skumju pieredzi atradām dažāda veida paņēmienus, kā līgumā vienoties un precizēt dažādus noteikumus, lai tikai nepazaudētu iespēju krāt ierakstus. Mēs taču nekādi nebūtu varējuši atļauties pasaulslaveno orķestri "Kremerata Baltica", bet pēc tam, kad viņi atklāja, ka mums ir ļoti labi skaņu režisori un 1. studijā var tapt augstvērtīgi ieraksti, spējām savstarpēji vienoties. Tā lēnām tikām arī pie "Kremerata Baltica" ierakstiem.  Kad no mums aizgāja orķestris un Latvijas Radio koris, vienu brīdi līgumos bija saglabātas savstarpējās sadarbības iespējas. Tas palīdzēja saglabāt mūsu ierakstu nepārtrauktību. Vēlme fiksēt, saglabāt labāko mūsu mūzikas dzīvē – tā nekad nav rimusies. Tāpēc jau mēs šeit esam, lai mūzika būtu pieejama ne tikai koncertzālēs, bet jebkuram, kas vien ieslēdz radio. Es ļoti labi atceros, ka tālajos astoņdesmitajos gados mums nesāpēja galva par finansēm. Par to jau bija gādājusi Kultūras ministrija. Bija mūziķu tarifikācijas komisijas. Viņām mūziķi atspēlēja un pēc tam tapa saraksts, kuram ir pirmā kategorija, kuram - otrā. Pirmajai laikam bija 16 rubļi par minūti un otrajai, ja nemaldos – deviņi. Mums tikai atlika atvērt sarakstu un Radio sekretāre pati bez kādām galvassāpēm, bez nekādas papildus vienošanās vienkārši saskaitīja minūtes un sareizināja izmaksājamo summu. Skaidrs, ka 1. studijas un arī ārpusstudijas fondu ieraksti vienmēr bija prioritāte. Radio jau arī fiksēja ļoti daudz koncertu. Lielākajos bada laikos tīrās lentes vienmēr tika saglabātas tieši fondu ierakstiem, kamēr koncerti ar lielām sirdssāpēm tika rakstīti cits citam virsū. Lenšu vienkārši nebija. Noliktavas tukšas. Nācās ņemt senākus un jau izskanējušus koncertus. Protams, sāp sirds par to, kas tāpēc ir gājis zudībā. Divtūkstošo gadu sākumā bija posms, kad trūka pat kompaktdisku. Tobrīd pats ieraksts vēl tapa lentē, un pēc tam to caur speciālu tehniku kopēja kompaktdiskā. Savukārt kompaktdisku trūka, un tad bija jāsakrāj tik daudz fondu ierakstu, lai visu 70 minūšu garo disku varētu piepildīt. Mēs esam šeit piedzīvojuši veselu laikmetu. Droši vien jebkurā jomā varētu teikt, cik ļoti tehnoloģijas ir mainījušas visus procesus.

Saeimā šobrīd aktīvi diskutē par pasākumiem, kas jāveic, lai sasniegtu nospraustos klimata mērķus. Ar mokām, bet tika pieņemtas izmaiņas likumā saistībā ar emisijas kvotām. Iespējams, vēl grūtāka būs cīņa par Transporta enerģijas likumu, kas degvielas tirgotājiem noteiks, cik lielam īpatsvaram jābūt atjaunīgajiem degvielas veidiem. Šajās diskusijās visvairāk akcentē, ka drošība ir svarīgāka par klimatu, par ko var domāt vēlāk, vai arī izceļ naudas sodus, kas būs jāmaksā, ja attiecīgos pasākumus neveiksim. Iespējams, pārāk maz tiek runāts, ko reāli var izdarīt, lai klimata mērķus izpildītu un nezaudētu arī mūsu ekonomika. Par to Krustpunktā saruna ar Latvijas ilgtspējas klastera vadītāju Armandu Gūtmani.    

Saeimā šobrīd aktīvi diskutē par pasākumiem, kas jāveic, lai sasniegtu nospraustos klimata mērķus. Ar mokām, bet tika pieņemtas izmaiņas likumā saistībā ar emisijas kvotām. Iespējams, vēl grūtāka būs cīņa par Transporta enerģijas likumu, kas degvielas tirgotājiem noteiks, cik lielam īpatsvaram jābūt atjaunīgajiem degvielas veidiem. Šajās diskusijās visvairāk akcentē, ka drošība ir svarīgāka par klimatu, par ko var domāt vēlāk, vai arī izceļ naudas sodus, kas būs jāmaksā, ja attiecīgos pasākumus neveiksim. Iespējams, pārāk maz tiek runāts, ko reāli var izdarīt, lai klimata mērķus izpildītu un nezaudētu arī mūsu ekonomika. Par to Krustpunktā saruna ar Latvijas ilgtspējas klastera vadītāju Armandu Gūtmani.    

Opozīcija ir sagatavojusi alternatīvu Stambulas konvencijai, izvairoties no sociālās dzimtes jautājuma. To tagad vērtē Saeima. Bet jautājums, vai mūsu priekšstati un aizspriedumi par sievietes un vīrieša lomām var būt iemesls vardarbībai? Vai tā ir vai nav problēma Latvijā, diskutējam Krustpunktā. Analizē Latvijas Universitātes Komunikācijas studiju nodaļas vadītāja, asociētā profesore Marita Zitmane, sociālantropologs, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Klāvs Sedlenieks, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Piltenes iecirkņa prāvests, Rindas un Ventspils draudzes mācītājs Kārlis Irbe un asociācijas "Ģimene" valdes loceklis, jurists Kaspars Herbsts. Pagājušā nedēļā opozīcija iesniedza Saeimā priekšlikumu pieņemt nacionālo deklarāciju par cīņu pret vardarbību pret sievietēm. Šīs deklarācijas autori uzskata, ka tā varēs aizstāt strīdus raisījušo Stambulas konvenciju. Lielā mērā šī deklarācija tiešām atkārto konvencijas apņemšanās, vienīgi ir izņemts ārā aspekts par sociālo dzimumu jeb genderismu, kā to nedaudz rupjāk dēvē konvencijas pretinieki.  Mūsu priekšstati par tradicionālo ģimeni nav iemesls, kāpēc sievietes piedzīvo vardarbību, tā saka konvencijas pretinieki. Un tas mūs atgriež pie pamatjautājuma, par ko ir bijis strīds visus šos gadus, kāpēc sociālā dzimuma jautājums ir iekļauts Stambulas konvencijā? Vai mūsu izpratne par vīrišķo un sievišķo, par tradicionālo ģimeni, par katra dzimuma lomām tiešām provocē vardarbību ģimenēs? Vai arī runa ir tikai par principiālu pretstāvi, kam ar vardarbību pret sievieti nav īsti sakara? Par to diskusija raidījumā.

Opozīcija ir sagatavojusi alternatīvu Stambulas konvencijai, izvairoties no sociālās dzimtes jautājuma. To tagad vērtē Saeima. Bet jautājums, vai mūsu priekšstati un aizspriedumi par sievietes un vīrieša lomām var būt iemesls vardarbībai? Vai tā ir vai nav problēma Latvijā, diskutējam Krustpunktā. Analizē Latvijas Universitātes Komunikācijas studiju nodaļas vadītāja, asociētā profesore Marita Zitmane, sociālantropologs, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Klāvs Sedlenieks, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Piltenes iecirkņa prāvests, Rindas un Ventspils draudzes mācītājs Kārlis Irbe un asociācijas "Ģimene" valdes loceklis, jurists Kaspars Herbsts. Pagājušā nedēļā opozīcija iesniedza Saeimā priekšlikumu pieņemt nacionālo deklarāciju par cīņu pret vardarbību pret sievietēm. Šīs deklarācijas autori uzskata, ka tā varēs aizstāt strīdus raisījušo Stambulas konvenciju. Lielā mērā šī deklarācija tiešām atkārto konvencijas apņemšanās, vienīgi ir izņemts ārā aspekts par sociālo dzimumu jeb genderismu, kā to nedaudz rupjāk dēvē konvencijas pretinieki.  Mūsu priekšstati par tradicionālo ģimeni nav iemesls, kāpēc sievietes piedzīvo vardarbību, tā saka konvencijas pretinieki. Un tas mūs atgriež pie pamatjautājuma, par ko ir bijis strīds visus šos gadus, kāpēc sociālā dzimuma jautājums ir iekļauts Stambulas konvencijā? Vai mūsu izpratne par vīrišķo un sievišķo, par tradicionālo ģimeni, par katra dzimuma lomām tiešām provocē vardarbību ģimenēs? Vai arī runa ir tikai par principiālu pretstāvi, kam ar vardarbību pret sievieti nav īsti sakara? Par to diskusija raidījumā.

Stāsta ilggadējā Latvijas Radio redaktore, raidījumu veidotāja un mūzikas ierakstu producente Māra Šuba  Laikam vismazāk izmaiņas notikušas pašā intīmākajā posmā, proti, paša skaņu ieraksta laikā. Pēc mūsu tradīcijām mūziķis paliek studijā viens, bet aiz lodziņa darbojas skaņu režisors un skaņu inženieris, kas atbild par tehniskajām lietām, dažādām komutācijām. Mēs šajā procesā parasti neiejaucāmies un tas arī nebija vajadzīgs: aicinājām mūziķus, kurus zinājām, konkrētos skaņdarbus viņu izpildījumā bijām dzirdējuši, interpretācijas atzinuši par labām un akceptējuši. Jau kopš Jāņa Ivanova laikiem mūsu skaņu režisori ir ar augstāko muzikālo izglītību – tie ir bijuši komponisti, muzikologi, kāda instrumenta spēlētāji. Līdz ar to viņu dzirde ir pietiekami asa un kompetence – pietiekami liela, lai ieraksta procesā nevienam no malas nevajadzētu iejaukties. To gadu laikā, kuros strādāju un darbojos šajā jomā, sapratu, cik svarīga mūziķim ir regulāra iespēja tikt studijā, lai veiktu ierakstus. Pirmajā reizē tikšanos ar mikrofonu gandrīz vienmēr pavadīja ārprātīgs stress. Tad pamazām jāiegūst pieredze, jāiemācās nomierināties un pārvaldīt satraukumu. Ir skaidrs: ienākot 1. studijā, savu dara fakts, ka te muzicējis orķestris Leonīda Vīgnera vadībā, spēlējis Gidons Krēmers, Raimonds Pauls… Šīs sienas sevī uzsūkušas tādu vēsturi! Iespējams, šī fakta apzināšanās arī nereti mēdz būt biedējoša. 1. studijā ik pa laikam ierakstus varēja veikt patiešām labi mūziķi. Ar katru reizi viņi kļuva aizvien pārliecinošāki, jo šajā atmosfērā jau bija ļoti labi iejutušies. Bieži mūziķi sarada ar kādu konkrētu skaņu režisoru. Arī tad process kļuva personiskāks. Pēc tam, intervējot mūziķus raidījumam "Autogrāfs pēc ieskaņojuma", sapratu, ka nereti viņi pat bija aizmirsuši, ka atrodas studijā un veic ierakstu! Viņiem bija sajūta, ka spēlē savam klausītājam. Jo dvēseliskāks bija pats process, jo to nepārprotamāk varēja just ierakstos. Tie bija vienkārši brīnišķīgi. Par to, cik īpašs ir skaņotāja darbs, man savulaik palīdzēja saprast pianiste Inta Villeruša. Viņa pirms saviem ierakstiem vienmēr lūdza, lai, ja vien tas iespējams, instrumentu skaņo meistars Knēts. Iespējams, šīs nianses juta tikai viņa, bet Intai tas bija būtiski: viņa ierakstos vislabāk jutās ar Knēta skaņoto flīģeli.  Līdzīgi kā solisti, savu profesionalitāti ierakstos ļoti asināja orķestri un kori. Tāpat uzskatu, ka arī Radio skaņu režisori te iegūst tādu profesionalitāti kā nekur citur. Jau astoņdesmitajos gados Latvijas Radio skaņu režisori bija labākie toreizējā Padomju Savienības mērogā. Tik augstu kotējās mūsu ieraksti, kurus novērtēja arī starptautiski. Par to varējām pārliecināties, sūtot ierakstus uz Starptautisko jauno mūziķu konkursu "Concertino Praga". Tur atlasē klausījās tikai ierakstus un ļoti bieži mūsu jaunieši pēc tam jau kā uzvarētāji devās uzstāties uz toreizējo Čehoslovākiju. No skaņu režisoriem man visilgāk iznāca sadarboties ar Jāzepu Kulbergu – gan savulaik "Telefilmā", gan šeit, Radio, gan "Melodijā". Viņš bija ļoti labs skaņu režisors. Vienubrīd Jāzeps arī audzināja mūs skaņu režisoru maiņu – Normunds Slava, Modris Bērziņš... Noteikti gribētu pieminēt arī Kārli Rūtentālu. Viņš bija pirmais, kas apguva mūsu slaveno 16 celiņu magnetofonu. Manuprāt, mums tas bija vieniem no pirmajiem Padomju Savienībā – milzīga skaņu ierakstu pults, blakus magnetofons ar lenti, kuras platums – 5 centimetri un 0,8 milimetri… Protams, lielākoties to izmantoja vieglās mūzikas ierakstiem. Domāju, ka Raimonds Pauls un Radio vieglās mūzikas orķestris ļoti daudz ieguva no šīs sadarbības, jo ieraksti tiešām bija ļoti, ļoti brīnišķīgi. Arī Kārlis Pinnis, kurš savulaik bija "Melodijas" skaņu režisors, pēc tam darbojās Latvijas Radio. Radio ir vieta, kurā visi, kas šeit ir iekļuvuši, caur smagu darbu kļūst par meistariem.

Droni, droni un atkal droni - tie būtiski maina kara realitāti Ukrainā un liek pārskatīt visu drošības koncepciju arī Eiropā. Kāpēc tā un kam šajā ziņā ir jāgatavojas turpmāk? Krustpunktā Lielā intervija ar Zemessardzes kapteini Māri Bružu. Klausītāji droši vien ir pamanījuši, ka pēdējā laikā mazāk runājam par izmaiņām Krievijas - Ukrainas kara frontē. Šo izmaiņu ir mazāk. Krievijai ir kļuvis grūtāk, šķiet, grauzties iekšā Ukrainas zemē. Protams, tiek minēta virkne iemeslu un nav jau tā, ka viss ir apstājies. Bet paši krievi savos kanālos apspriež faktu, ka tagad frontes līniju gandrīz pilnībā kontrolē ar droniem un virzība vairs nav nekur noslēpjama. Viss nonāk nežēlīgā uguns jūrā. Droni situāciju ir mainījuši it visur.  Cilvēkresursi nav bezgalīgi, tāpēc kara stratēģija mainās. Tagad abas karojošās puses drīzāk cenšas izmantot lidaparātus, vienalga, kā mēs tos dēvētu, lai iznīcinātu objektus tuvumā vai tālu no frontes līnijas. Tas, šķiet, dod lielāku efektu nekā tikai centieni spītīgi tikt uz priekšu frontē. Droni mainījuši jauno kara realitāti, tā spriež "Telegram" kanālos. Vai tā ir? Ko tad nozīmē droni mūsdienās un cik mēs Eiropā vispār esam gatavi straujām pārmaiņām, kas notiek līdz ar tehnoloģiju attīstību. 

Šoreiz iknedēļas informatīvi izklaidējošajā raidījumā Andris ar Valdi šodien mēģinās izprast mainīgos laikapstākļus. Raidījuma tēmas: - ️Valentin Vašero; - NHL; - ️KP un MMA zāle; - Jokiča brālis notiesāts; - ️Zaudējums pret Andoru; - UFC cīņas Baltajā namā; - Krosbijs/Malkins/Letangs; - Šilova kalniņi; - Lielākie NHL kontrakti; - Eudards Tralmaks iemet; - Toms Skujiņš beidz sezonu; - Angela Rīsa;

Droni, droni un atkal droni - tie būtiski maina kara realitāti Ukrainā un liek pārskatīt visu drošības koncepciju arī Eiropā. Kāpēc tā un kam šajā ziņā ir jāgatavojas turpmāk? Krustpunktā Lielā intervija ar Zemessardzes kapteini Māri Bružu. Klausītāji droši vien ir pamanījuši, ka pēdējā laikā mazāk runājam par izmaiņām Krievijas - Ukrainas kara frontē. Šo izmaiņu ir mazāk. Krievijai ir kļuvis grūtāk, šķiet, grauzties iekšā Ukrainas zemē. Protams, tiek minēta virkne iemeslu un nav jau tā, ka viss ir apstājies. Bet paši krievi savos kanālos apspriež faktu, ka tagad frontes līniju gandrīz pilnībā kontrolē ar droniem un virzība vairs nav nekur noslēpjama. Viss nonāk nežēlīgā uguns jūrā. Droni situāciju ir mainījuši it visur.  Cilvēkresursi nav bezgalīgi, tāpēc kara stratēģija mainās. Tagad abas karojošās puses drīzāk cenšas izmantot lidaparātus, vienalga, kā mēs tos dēvētu, lai iznīcinātu objektus tuvumā vai tālu no frontes līnijas. Tas, šķiet, dod lielāku efektu nekā tikai centieni spītīgi tikt uz priekšu frontē. Droni mainījuši jauno kara realitāti, tā spriež "Telegram" kanālos. Vai tā ir? Ko tad nozīmē droni mūsdienās un cik mēs Eiropā vispār esam gatavi straujām pārmaiņām, kas notiek līdz ar tehnoloģiju attīstību. 

Likumu nezināšana neatbrīvo no atbildības. Bet bez atbildības likumi garantē mums arī tiesības. Kāda ir Latvijas iedzīvotāju tiesībpratība, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro oficiālā izdevēja "Latvijas Vēstnesis" valdes locekle Ieva Viļuma, Tieslietu ministrijas Tiesu sistēmas politikas departamenta direktore Eva Krjukova un LV portāla galvenā redaktore Edīte Brikmane. Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka ir labi informēti par savām tiesībām un pienākumiem – tas noskaidrots pirmo reizi veiktā tiesībpratības aptaujā. Aptaujājot vairāk nekā 1000 cilvēku, secināts, ka vairums domā, ka informāciju par tiesībām ir viegli atrast, taču valsts iestāžu informācija ir grūti saprotama. "Termins tiesību pratība normatīvajos aktos nav noteikts, bet to lieto. Pēc būtības tās ir personas zināšanas par savām tiesībām un pienākumiem, kā arī spēja tās piemērot ikdienā," skaidro Ieva Viļuma. "Respektīvi, sadzīviskas situācijas. Piemēram, cilvēkam nepieciešama bezmaksas juridiskā palīdzība vai viņš interesējas, ko darīt, ja ir iegādāta nekvalitatīva prece. Šīs ir zināšanas, kas ikkatram ir svarīgas, jo zinošāks ir cilvēks un visa sabiedrība par šo, jo arī sabiedrība ir noturīgāka, cilvēki jūtas pārliecinātāki, drošāki, aizstāv arī savas tiesības." Ieva Viļuma norāda, kad ir pieņemti normatīvie akti, institūcijas strādā, lai to vienkāršā valodā, ar infografikām, ar dažādiem piemēriem skaidrotu iedzīvotājiem. Tas ir veids, kā vislabāk šīs ziņas iedzīvotāju, kura, nav ar juridiskās pieredzes vai zināšanu, sasniedz. Edīte Brikmane iepazīstina ar datiem, aptauja liecina, kas 61% uzskata, ka ir labi informēti tiesību jautājumos kopumā, bet aptaujātie arī atzīst, ka visvājākās zināšanas ir parādu piedziņas lietās un personas datu aizsardzības jomā. Eva Krjukova atzīst, ka arī dažādi iedzīvotāju iestādēm adresētie iesniegumi apliecina, ka cilvēku tiesībpratība pieaug. "Bet nevar arī noliegt, ka ir pietiekami liela daļa sabiedrības, kas tomēr piekopj tādu kā strausa politiku - gan jau tā problēma pati pazudīs. Es neko nedarīšu, gan jau nokārtosies pats no sevis. Nē, tas ir vissliktākais, ko var darīt. Tev nav jāpārzina visi likumi, tev nav jāzina, kas konkrētā situācijā ir jādara, bet tev ir jāzina, kur vērsties pēc palīdzības."

Pirms neilga laika sociālajos medijos un politikas gaiteņos kaislīgākās diskusijas bija nevis par Stambulas konvenciju, bet gan zinātnes finansēšanu. Tiesa, ne runājot par to, kādēļ Latvijā zinātni, salīdzinot ar citām attīstītajām valstīm, finansē tik skopi, bet kādēļ zinātnieki pēta lietas, kas nenes pienesumu tautsaimniecībā. Tematu aizsāka darba devēji, bet pārtvēra politiķi. Kā šajā situācija jūtas zinātnieki? Krustpunktā saruna ar Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes tenūrprofesoru Vjačeslavu Kaščejevu.  

Tieši pēc gada – 3. oktobrī – Latvijā notiks 15. Saeimas vēlēšanas. Pēc šovasar pieredzētajām problēmām pašvaldību vēlēšanās, gaidāmajām parlamenta vēlēšanām piešķirta īpaša nozīme. Pienācīgas pensijas, aktīva sabiedriskā dzīve un dalīšanās ar darba pieredzi - kas jāmaina politiķiem, lai nodrošinātu šādas cieņpilnas vecumdienas? Gruzijā 4. oktobrī norisināsies vietējās vēlēšanas. Lielākā daļa opozīcijas partiju nolēmušas tās boikotēt. Somijas tiesa izbeidz lietu pret zemūdens kabeļus sabojājušā kuģa "Eagle S" kapteini.

"Lielākais izrāviens sākas nevis ar stratēģiju, bet ar godīgumu par to, kur mēs šobrīd esam."– Uldis Cērps, HR Podcast sarunāŠajā HR Podcast | CEO epizodē tiekos ar Uldi Cērpu – Finanšu nozares asociācijas valdes priekšēdētāju, ilggadēju starptautisko finanšu ekspertu, kurš pēc darba Apvienotajos Arābu Emirātos atgriezies Latvijā ar vēlmi pielikt savu roku valsts attīstībā. Mūsu saruna ir ne tikai par finanšu sektoru, bet arī par līderību, prasmēm, lēmumu pieņemšanu.

Kultūras rondo tiekamies ar ukraiņu rakstnieci Oksanu Zabužko un tulkotāju Māru Poļakovu. Drīzumā arī Latvijā iznāks viņas romāns "Lauka pētījumi ukraiņu seksā”. Lūdzam viņu runāt ukrainiski, tulko Māra Poļakova. "Karš noteikti beigsies ar Krievijas impērijas sabrukumu," ir pārliecināta ukraiņu rakstniece Oskana Zabuško, kaut gan – tas nenotiks vienā dienā, bet gan ilgā un sāpīgā procesā. "Rakstnieks ir vajadzīgs vienmēr, vajadzīgs arī tad, ja neproducē garus romānus, jo romāns prasa laiku un paskatīšanos no malas, iziet it kā uz brīdi no nepastarpinātiem dzīves pārdzīvojumiem. Bet literatūra aug kā zāle dažādās formās, literatūra var būt "Facebook" ieraksti, dzejoļi, ko karavīri skaita ierakumos. Vienmēr ir pieprasījums pēc stāsta, katram ir vajadzība dzirdēt stāstus un katram ir vajadzība, lai viņa stāstu izstāsta. Tad ir literatūra, vārdi, bez kuriem nevar iztitkt," sarunā atzīst ukraiņu rakstniece Oksana Zabužko. Viņas grāmatās ir ukraiņu traumas, traģēdijas, valoda, vēsture un arī aprakstā vēsture atdzīvojas literāros tēlos. Viņas balss ir Ukrainas balss arī Rietumu pasaulē. Mums noteikti ir ļoti daudz jautājumu, kurus būtu vērts papētīt un saprast, piemēram, ko Ukrainai nozīmēja 1921. gada Rīgas miera līgums, kuru mēs mēdzam traktēt kā diplomātijas virsotni, bet Ukrainai – tā bija sadalīšana. 20. gadsimta vēsture ukraiņu nacionālo traģēdiju sarakstā ir 1933.gads  – holodomors – genocīds, kurā bada dēļ aizgāja bojā cilvēki.  Jau šajā gadsimtā – 2014. gads ar Krimas okupāciju un Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā. 1996. gadā, kad iznāca Oksanas Zabuško pirmais romāns „Lauka pētījumi ukraiņu seksā”, tā bija sensācija.  "Lielākais skandāls ukraiņu literatūrā," nosmej Oksana Zabužko, bet tālāk jau turpina nopietni. "Ar šausmām un izbrīnu redzu, ka šis jau otrais grāmatas popularitātes vilnis. Tagad lasītājas ir mazmeitas tām sievietēm, kurām šī grāmata bija atklāsme 90. gados. Un tikai nesen es sapratu, kāpēc rindās pēc autogrāfiem stāv šīs meitenes. Mēs esam palaiduši garām "pornohub". Ir izaugusi puišu paaudze, kas augusi ar to, ko viņi iemācās no šiem video. Kad šī jauno Romeo paaudze tiek pie dzīvā, siltā jaunas sievietes auguma, viņi grib jaunajām Džuljetām demonstrēt to, ko samācījušies, skatoties video. Šis otrais sieviešu traumatizācijas vilnis. Cēloņi ir citi, tie ir tehnoloģiski, bet no jaunajām lasītājam nākas dzirdēt to pašu, ko no viņu vecmāmiņām – paldies, jūs mani izglābāt, jūs parādījāt, ka es esmu normāla." Protams, ka pirms 30 gadiem vēsturiskais konteksts bija cits. Skandālu izraisīja tas, ka pirmo reizi sievietes ķermeņa valodā izskanēja tēmas, kas pirms tam bija rezervētas tikai vīriešu meinstrīmam. Proti, nacionālā trauma, nacionālā atmiņa, paaudžu trauma, nācijas vēstures drāma, izrādās, varēja tikt tulkota intīmo attiecību valodā, sievietes ķermeņa valodā." Redzēsim, kāda būs Latvijas lasītāju reakcija, jo Māras Poļakovas tulkojumā Oksanas Zabuško "Lauka pētījumi ukraiņu seksā” tūlīt nāks klajā arī latviski apgādā "Rundas Publishing". Romaņs tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem darbiem mūsdienu ukraiņu literatūrā. Tas ir intensīvs apziņas plūsmas monologs, kur personiskā pieredze savijas ar plašāku vēsturisko un sociālo kontekstu, meklējot atbildes uz jautājumiem par nacionālo identitāti, valodas nozīmi un sievietes vietu postsovjetu Ukrainā. Romāns tulkots jau 19 valodās. Šobrīd Oksana Zabužko interesējas par 20. gadsimta vēsturi, īpaši par 60.-70. gadiem PSRS, jo tajā laika posmā norisināsies viņas topoša romāna darbība. "Sakritības pēc tieši tajā laika posmā sakņojas tagadējo traģēdiju cēloni. Tās ir mācību grāmatas, pēc kurām ir mācījies Putins un pēc kurām viņš "strādā"," bilst Oksana Zabužko. Līdz šim latviski izdoti trīs Oksanas Zabužko darbi - romāns "Pamesto noslēpumu muzejs" (2009), eseju krājums "Planēta Vērmele" (2020), kurus tulkojusi Māra Poļakova, un gareseja "Visgarākais ceļojums" (2022), ko tulkojis Kristaps Vecgrāvis.

Rudens krāšņākais periods ar lapu krāsošanos pamazām sākas, tā kulminācija vēl priekšā, bet rudeni raksturo arī kāda dabas norise, kurā iesaistītas zivis. Tas ir lašu nārsts. Sigulda ir viena no vietām, kur “zelta rudens” baudītājiem ir arī iespēja piemērotos apstākļos no Gaujas tilta redzēt, kā šis lielās zivis dažkārt saulē uzmirdz, veidojot nārsta ligzdas. Un laši ir vienas no zivīm, kas Latvijas ūdeņos izjūt klimata pārmaiņas. Lašus ietekmē ne vien kopējās vides izmaiņas, bet tiem ir arī specifiskas ūdens temperatūras prasības. Vēl mazliet cimperlīgākas ir tikai foreles. Bet lašiem ir svarīga ūdens temperatūra ne tikai nārsta laikā, bet arī vasarā, jo laši ir ziemeļu zivs, kam nepatīk silts ūdens. Ne vien nepatīk, bet var izrādīties arī nāvējošs. Pagaidām lašu nārstam vēl ūdens par siltu, bet šis arī ir jautājums – vai klimata pārmaiņu dēļ nārstošana kļūst arvien vēlāka un vai arvien siltāks ūdens rudeņos var kā nelabvēlīgi ietekmēt lašu nārstu? Izrādās, ka arvien siltāks laiks uz lašiem atstāj lielāku ietekmi nevis nārsta laikā, bet vasarā. Bet pirms runāt hidroloģiskajiem un meteoroloģiskajiem datus, vides zinātniskā institūta „Bior” pētnieks Jānis Bajinskis skaidro, kā vispār laši saprot, kad ir īstais laiks nākt uz nārstu, no jūras peldēt uz upēm. Piemērotākā temperatūra lašu nārstam ir ap 7-8 grādiem. Jautājums, cik ilgi zivīm nākas gaidīt, jo ir gadi, kad ūdens ilgāk saglabājas silts. Skatot datus 30 gadu periodā, viens no vēsākajiem rudeņiem bija 1993. gadā. Toreiz Gaujā, kas ir viena no mūsu 13 lašupēm, jau 15. septembrī ūdens temperatūra stabili noslīdēja līdz 8 grādiem un zemāk. Bet pērn, 2024. gadā, kad bija siltākais septembris novērojumu vēsturē un arī oktobris bija relatīvi silts, ūdens temperatūra Gaujā līdz 8 grādiem noslīdēja tikai 15. oktobrī – mēnesi vēlāk. Lielākoties ūdens temperatūra līdz 8 grādiem nokrītas periodā no septembra otras puses līdz oktobra sākumam un šīs svārstības patiesībā nav ļoti lielas. Esot zināmi gadījumi, kad atsevišķi indivīdi sāk nārstot ātrāk un tad ir risks, ka siltākā ūdenī ir vairāk, piemēram, patogēnu, kas var uzmesties ikriem, kādas baktērijas vai sēnītes un ikri iet bojā. Bet siltāki rudeņi un siltāks ūdens uz nārstu atstāj ietekmi caur citiem procesiem – tā ir upju aizaugšana. Jānis Bajinskis skaidro, ka tā jau ir nopietnāka problēma. Otra lieta, kas nav saistīta ar nārstu, bet kur temperatūra ietekmē lašus, ir vasarā. No vienas puses – mazliet siltāks ūdens palīdz lašu mazuļiem ātrāk izaugt, ja ūdens temperatūra ir līdz 20 grādiem, bet ja kāpj virs 20 grādiem, sākas problēmas. Lasis ir vairāk ziemeļu zivs un tam nepatīk silts ūdens. Izrādās pēdējās vasarās ir gadījumi, kad pārāk silta ūdens dēļ laši pat iet bojā, ko arī „BIOR” pētnieki karstās vasarās ir novērojuši.

3. oktobrī VEF Kultūras pilī gaidāma pirmizrāde Franča Lehāra operetei "Džudita", kas pilnība Latvijā tiek iestudēta pirmoreiz. Iestudējumu veido starptautiska komanda -  režisors Gernots Kranners un scenogrāfs Hervigs Libovickis no audrijas, kostīmu māksliniece Aleksandra Brandnere no Vācijas, bet muzikālā vadība būs diriģenta Atvara Lakstīgalas ziņā.  Titullomā - Itālijā dzīvojošā Anta Jankovska un Pirmā Starptautiskā Marinas Zirdziņas vokālistu konkursa laureāte Anastasija Dogoņenko, Oktavio - Dainis Skutelis vai Andrejs Krutojs. Pār­ējās lomās: Jolanta Strikaite, Patrīcija Kozlovska, Emīls Kivlenieks, Nauris Indzeris, Inmārs Sikle, Henrijs Kozlovskis u. c. Sarunā Operetes teātra valdes priekšsēdētāju Agiju Ozoliņu-Kozlovsku un dziedātājiem Antu Jankovsku un Daini Skuteli vispirms noskaidrojam, kad radās ideja šo opereti uzvest Latvijā un doma par starptautiskas komandas iesaisti.  Abiem solistiem lūdzām raksturot savas lomas un savu pirmo sadarbību ar režisoru Gernotu Kranneru. Pievēršamies arī Lehāra mūzikas valodai, kas šajā darbā  ir stipri atšķirīga no citām viņa operetēm, runājam par 2. un 3. plāna varoņiem un VEF Kultūras pils Lielās zāles piemērotību. Noslēgumā - vēlējums klausītājiem, kam jāgatavojas. Agija Ozoliņa-Kozlovska: “Operetes “Džudita” Latvijas pirmiestudējums ir unikāls gan dēļ šī skatuves darba pasakaini skaistās muzikālās vērtības, gan dramatikā dziļuma, mākslinieciskās un vizuālās interpretācijas. Tas ir patiess stāsts par izvēlēm, kas maina dzīvi, stāsts ne tikai par mīlestību, nenovēršamām alkām pēc dzīves, brīvības un tuvības, pat mirklī, kad viss var momentā sabrukt. Operete ietver Lehāra spalvai raksturīgās brīnišķīgas, atmiņā paliekošas melodijas, kuras neiztrūkstoši ir pasaulslavenāko solistu koncertrepertuārā, kā piemēram, slavenā Džuditas ārija „Manas lūpas skurbina kā vīns” vai Oktavio ārija “Draugi, Šī dzīve ir bauda!”, kuras mūsu klausītāji varēja baudīt arī šī gada Starptautiskajā operetes festivālā. Operete “Džudita”to klausoties, pārņem tevi un piepilda dvēseli ar siltumu, gaismu, mīlestību”.

Stāsta ilggadējā Latvijas Radio redaktore, raidījumu veidotāja un mūzikas ierakstu producente Māra Šuba. Latvijas Radio, protams, ir milzīga vēsture. Mēs šogad atskatāmies uz veseliem simts gadiem, un dabiski, ka arī mūzikas jomā vēsture ir tikpat ilga, jo mēs taču sākām ar „Madama Butterfly” pirmizrādi. Latvijas Radio gan neatrodas simts gadus šajā Doma laukuma ēkā, un simts gadus mēs arī neveicam mūzikas ierakstus. Mana vēsture Latvijas Radio aizsākās 1977. gadā vēl kā studentei. Līdz ar to es varu atcerēties šādu periodu. Tad, kad šeit ienācu, Radio mūzikas ziņā pilnā mērā varēja konkurēt ar Latvijas filharmoniju. Viņiem nebija simfoniskā orķestra, bet mums bija. Valsts akadēmiskais koris „Latvija” tur, protams, bija, savukārt mums bija Latvijas Radio koris.  Mums bija no orķestra atvasināts Radio kamerorķestris, mums bija Lauku kapela, kā arī Estrādes un vieglās mūzikas orķestris. Tam dažādos laikos ir bijuši dažādi nosaukumi, tāpat kā Radio orķestrim, kurš vienubrīd bija arī Valsts simfoniskais orķestris un tagad jau ir Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris. Laika gaitā viss mainījās. Viens pēc otra šie kolektīvi no Radio aizgāja. Bet tas nenozīmē, ka mūsu Pirmā studija, kurā tie visi kādreiz satilpa gan mēģinot, gan nereti arī ierakstot (lielie kolektīvi gan biežāk ierakstījās citās, plašākās telpās), kļuva klusa. Tāpat šeit turpinājās kā mēģinājumi, tā ieraksti. Nekad nebija aizdomājusies, kā tas viss toreiz 1. studijā varēja sadzīvot. Bet kolektīviem tas izdevās ļoti labi. Radio orķestris un Radio koris savulaik ne tikai spēlēja koncertus, bet viņiem bija arī ierakstu normas. Un jāteic, ka tieši tādas pašas ierakstu normas bija arī mūsu štata koncertmeistariem. Cik atceros, Radio pārsvarā vienmēr bija divi pianisti. Savā laikā tā bija Vilma Cīrule un Hermanis Brauns, pēc viņiem sekoja Inta Villeruša un Ventis Zilberts. Pēc tam šādas štata vietas Latvijas Radio vairs nebija. Mēs ierakstījām simfonisko mūziku, kora mūziku, dažādus solistus ar mūsu štata pianistiem, tāpat 1. studijas ierakstos piedalījās dažādi kameransambļi. Tas, pēc kā mēs vienmēr esam tiekušies jebkurā jomā – tie ir ļoti augsti standarti. Mums katram bija jāparāda savs teksts redaktoram. Manuprāt, tas arī mūs pieradināja pie labas sarunu valodas. Droši vien rodas jautājums, kurš šajā raibajā jūklī spēja saprast, ko tad ieskaņot? Kuru mūziku, kuru mūziķi? Radio, pirmkārt, vienmēr ir sekojis aktuālajam mūzikas dzīvē. Aktuālais nenozīmē tikai to, kas notiek šobrīd. Skatījāmies arī uz mūsu mantojumu. Lielākoties parasti centrējāmies uz lielākām jubilejām. Ņemot vērā, ka mēs rakstījām dažādus izpildītājus, aicinājām tos, kuri bija konkrētajā brīdī sasnieguši savu labāko formu un spēja mums dot ko interesantu. Rezultātā mums veidojās sava veida izlase no vislabākā, ko piedāvā mūzikas dzīve. Kad pēkšņi mūžībā devās Ringolds Ore, Alnis Zaķis tika uzaicināts strādāt par Radio estrādes orķestra vadītāju. Ņemot vērā, ka Raimonds Pauls vadīja Latvijas Filharmonijas paspārnē esošo Rīgas estrādes orķestri, Alnis Zaķis bija vienīgais pietiekami augsta līmeņa mūziķis, kuram uzticēja ierakstu atlases pienākumu veikšanu. Ierakstos mēs nevarējām „šķaidīties” ar pilnīgi visu, kas iespējams. Mums bija jāseko mūziķu gaitām, jāiet uz koncertiem, jāklausās. Mums bija jābūt informētiem par to, kas ir labākais, lai  laikus sarunātu un aicinātu šos mūziķus uz studiju.   Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados neierakstīja arī jebkuru estrādes dziesmu. Komponisti nesa savus skaņdarbus. Tā saucamajā „tirdziņā” bija atsevišķa speciālistu komisija, un šie augstākās raudzes profesionāļi izvēlējās tikai labākās dziesmas. Skaidrs, ka kādam vienmēr bija jāsaka pēdējais vārds. Bieži vien to, tiesa, pēc koleģiālas apspriešanās, pieņēma mūsu vadītāji. Es domāju, ka tad, kad Jānis Ivanovs vadīja Mūzikas redakciju, varēja būt līdzīga sistēma. Manā darba vēsturē bija tikai viens periods, kad skaņdarbu izvēli apspriedām ģenerāldirektora kabinetā. Tas notika Mākslas zinātņu doktora Arnolda Klotiņa laikā. Izvērtējām tiešām rūpīgi, jo deviņdesmito gadu sākumā līdzekļu ierakstiem gandrīz nebija. Man šķiet, ka tobrīd mēnesī visiem ierakstiem mēs varējām atlicināt vien deviņdesmit latu. Tieši Arnoldam Klotiņam arī radās doma, ka ierakstiem jāvelta īpašs raidījums. Tā kā es tajā laikā jau strādāju ar  mūzikas ierakstiem un jau pirms tam biju veidojusi daudzus raidījumus, tad jaunā ideja bija jārealizē man. Man šķiet, ka nosaukumu „Autogrāfs pēc ieskaņojuma” izdomāju es pati. Ēterā šo raidījumu varēja dzirdēt padsmit gadus. Šajā laikā uz sarunu aicināju vairāk nekā simts mūziķu, tāpat komponistus un skaņu režisorus. Ļoti priecājos, ka varējām saglabāt ne tikai mūsu mūziķu ierakstus, bet arī viņu pārdomas un atmiņas. Man šķiet, ka vēsturei tas noderēs.

Vērtību jautājumi raisa diskusijas un domstarpības, kādus šķeļ, citus vieno. Par konservatīvo un liberālo, par spēju vienoties, pieņemt citam citu vai šaut nost, kā to dara Amerikā. Krustpunktā intervija ar teologu, domātāju, kopienas "Elizeja" dibinātāju Induli Paiču.  

Vērtību jautājumi raisa diskusijas un domstarpības, kādus šķeļ, citus vieno. Par konservatīvo un liberālo, par spēju vienoties, pieņemt citam citu vai šaut nost, kā to dara Amerikā. Krustpunktā intervija ar teologu, domātāju, kopienas "Elizeja" dibinātāju Induli Paiču.  

Pilna spektra gaismas lampas interneta veikalos ir pieejamas cik uziet. Lielākoties tās piedāvā augu audzēšanai, nevis cilvēka mājokļa apgaismošanai. Kāpēc cilvēkiem nepieciešama pilna spektra gaisma, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro oftalmoloģe Anda Balgalve un gaismas un cirkadiāno ritmu pētniece Baiba Bieļa. Klausītājs jautā, vai, esot telpā ar seju pret plaši atvērtu logu, var saņemt pilnu spektra gaismu ziemā? "Tas pat ir ļoti ieteicams, jo tad mēs saņemam gan to nepieciešamo luksu daudzumu, gan pilnu spektru, gan arī ķermenis saprot, kādus gadalaiks," skaidro Baiba Bieļa. "Ķermenim ir jāsinhronizējas ar ārējo vidi, ar temperatūru, ar gaismu, lai saprot, kāds ir gadalaiks, jo mēs pavadām laiku iekštelpu klimatā un īsti nepiedzīvoju ne gaismas, ne temperatūras svārstības, kas būtu nepieciešamas." Protams, labāk iet ārā no telpām. Runājot par saulesbrillēm, Anda Anda Balgalve mudina tās neizmantot, ja acis ir veselas un nav kādi īpaši apstākļi, piemēram, augstu kalnos. Viņa arī min, ka jebkuru optisko briļļu materiāls sargā no ultravioletā starojuma. "Protams, ja braucam pie stūres, satiksmes drošība, [liekam saulesbrilles], bet acu jutīgums mums ir arī tāpēc, ka mēs nepiedzīvojam gaismas spektra pārmaiņas no rīta līdz vakaram. Acīm tieši ir nepieciešama tā rīta daļa, kad ir infrasarkanais spektrs un tās spektra pāreja, un arī gaismas spilgtums, kas pa dienu palielinās, tas arī ir kā acs trenažieris. Mēs ejam zāli, muskuļus trenājam, bet asc ir jātrenē tāpat, un viņu trenē tās gaismas spektra pārejas. Tad arī zūd problēma ar acu jutīgumu, par redzes atjaunošanu, ko Londonas universitātē pēta. Tā infrasarkanā daļa mums ir deficīts, jo mēs esam visu laiku telpās, un tas infrasarkanais spektrs ir visu dienu. Viņš tā kā pretdarbojas tam zilā un UV nodarītajiem kaitējumam, veic tādu atpakaļuzlādi šūnu mitohondroju līmenī. Izstrādājas šūnu melatonīns ne tikai miega melatonīns," skaidro Baiba Bieļa. Viņa mudina rītos cilvēkus, kas dodas sportot, nelietot saulesbrilles. Tieši tad vajadzētu saulesbrilles noņemt, jo rīta pirmā stunda ir bez UV spektra, saule nav tik augstu.   Viskaitīgākais ir uzlikt nekvalitatīvas saulesbrilles, kas neaizsargā no UV starojuma. "Par UV spektru varbūt nedzirdēta lieta ir tā, ka acī sākas dopamīna sintēze," bilst Baiba Bieļa. "Mēs patiesībā esam radīti, lai būtu zilās gaismas "narkomāni", un tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc arī mums patīk sauļoties. Piemēram, bērniem patīk gaismas stimuls, patīk kustīgs attēls. Tāpēc mums arī patīk tehnoloģijas, mums ir gan garīgi stimulējoša, gan fizioloģiski stimulējoša šī zilās gaismas iedarbība uz visu dopamīna sistēmu. Mums patīk."  

Orķestra "Sinfonietta Rīga" mūziķi diriģenta Normunda Šnē vadībā sākusi gatavošanos franču 20. gadsimta komponista un diriģenta Pjēra Bulēza simtgadei, kas sadarbībā ar Parīzē bāzēto "IRCAM" centru koncertzālē "Lielais Dzintars" norisināsies 27. septembrī. Koncerts iecerēts kā viens no vērienīgākajiem Liepājas kā 2027. gada Eiropas Kultūras galvaspilsētas ieskaņas notikumiem. Sarunā "Klasikas" studijā Normunds Šnē akcentē Pjēra Bulēza personības šķautnes un viņa radošo centienu virzienus, no komponista izaugot par izcilu diriģentu. Pieskaramies viņa veidotajam "IRCAM" mūzikas izpētes centram Parīzē un laikmetīgās mūzikas ansamblim Ensemble Intercontemporain, kā arī novitātēm, kas pilnā spektrā būs sadzirdamas abos izvēlētajos opusos, ko klausītāji varēs baudīt Bulēza simtgadei veltītajā koncertā Liepājas "Lielajā dzintarā".  "Reizēm man liekas, ka par Bulēzu mums ir mazliet nepareizs priekšstats," teic Normunds Šnē. "Daudziem liekas, ka viņš ir stingrs, akadēmisks, ar nenormāli augstām prasībām, kas dzird partitūrā katru noti. Tā ir, protams, bet īstenībā viņa lielākā stihija varētu būt izaicinājums, kaut kādā ziņā protests. Neaizmirsīsim, ka viņš savā jaunībā rīkoja koncertzālēs skaņas akcijas pret koncertiem un to programmām, ja tie viņam šķita pārāk akadēmiski. Vienā no intervijām, kurā viņam ļoti patika stāstīt par sevi, par savu mūziku, par saviem estētiskajiem uzskatiem, Bulēzs saka, ka mūzika ir jāattīra no uzfrizētības, no pārliecīgās kārtības, kaut gan var teikt, ka visas viņa interpretācijas ir ārkārtīgi pārdomātas un sakārtotas, tajā pašā laikā viņš kā komponists savā ziņā iet tam pretī. Viņam tiešām ir izaicinošs raksturs – parādiet, vai jūs to varat! Parādiet, cik ātri jūs to varat nospēlēt! Bieži tempi ir uz izpildāmības robežas un no mūziķiem tiek prasīt mazliet spēja pārkāpt sev pāri un sasniegt jaunus apvāršņus." * Pjērs Bulēzs ir 20. gadsimta laikmetīgās mūzikas revolucionārs, kurš satricināja tradīcijas un līdz ar domubiedriem ieviesa jaunus skaniskās domāšanas veidus. Kā komponists, diriģents un domātājs Bulēzs atvēra durvis sonorikai, elektroniskajai mūzikai un radīja nākotnes mūzikas institūciju IRCAM (Parīze), kas kļuvis par vienu no nozīmīgākajiem mūzikas izpētes institūtiem pasaulē. Spožs radītājs, nesaudzīgs diktators, varbūt ģēnijs.   Koncerta pirmajā daļā latviešu vijolniece Magdalēna Geka atskaņos Pjēra Bulēza skaņdarbu vijolei “Anthèmes II” (1997). Šajā darbā notiek nemitīga transformācija un jutīgs dialogs starp cilvēku un tehnoloģiju. Vijole savijas ar dzīvo elektroniku, kas reāllaikā transformē un atspoguļo instrumenta skaņu telpiski daudzdimensionālā ainavā. Programmas kulminācijā starptautiska solistu un skaņu meistaru komanda sadarbībā ar kamerorķestri “Sinfonietta Rīga” diriģenta Normundu Šnē vadībā atskaņos vienu no Bulēza iespaidīgākākajiem un skaistākajiem skaņdarbiem “Répons” (1980–1984), kurā izmantoti dažnedažādi IRCAM ieroči – elektroniski instrumenti, skaņu sintēze, datorprogrammas, kas ļauj atskaņošanas laikā elektroniski strādāt ar skaņu.  Atskaņojums prasa īpašu telpas iekārtojumu un skaņu aparatūru, ko nodrošinās IRCAM speciālisti sadarbībā ar “Lielā dzintara” kolēģiem. Visiespaidīgākā klausīšanās pieredze būšot sēdvietās partera zonā, kurā klausītājus ieskaus gan mūziķi, gan skaņu aparatūra.  

ASV konservatīvā aktīvista, Donalda Trampa sabiedrotā Čārlija Kērka slepkavība ir spēcīgi saasinājusi attiecības starp dažādām sabiedrības grupām Savienotajās Valstīs, bet nevar noliegt, ka tās jau bija sakaitētas iepriekš. Kērka uzskati, viņam vēl dzīvam esot, raisīja ļoti pretrunīgus viedokļus, bet pēc viņa nošaušanas aktīvista publiska kritika Savienotajās Valstīs kļūst par tabu un noved arī pie nepatīkamām sekām, kas savā ziņā šķiet kā turpinājums Trampa jau aizsāktajai politikai, asi vēršoties pret politiskajiem pretiniekiem. Ko nozīmē sabiedrības polarizācija Savienotajās Valstīs, kāda ir šo procesu ietekme pasaulē, par to saruna Krustpunktā ar ārpolitikas pētnieku, Latvijas Universitātes pasniedzēju Andi Kudoru.  

ASV konservatīvā aktīvista, Donalda Trampa sabiedrotā Čārlija Kērka slepkavība ir spēcīgi saasinājusi attiecības starp dažādām sabiedrības grupām Savienotajās Valstīs, bet nevar noliegt, ka tās jau bija sakaitētas iepriekš. Kērka uzskati, viņam vēl dzīvam esot, raisīja ļoti pretrunīgus viedokļus, bet pēc viņa nošaušanas aktīvista publiska kritika Savienotajās Valstīs kļūst par tabu un noved arī pie nepatīkamām sekām, kas savā ziņā šķiet kā turpinājums Trampa jau aizsāktajai politikai, asi vēršoties pret politiskajiem pretiniekiem. Ko nozīmē sabiedrības polarizācija Savienotajās Valstīs, kāda ir šo procesu ietekme pasaulē, par to saruna Krustpunktā ar ārpolitikas pētnieku, Latvijas Universitātes pasniedzēju Andi Kudoru.  

Šoreiz klausītāju rosināts temats par to, kā laikapstākļi un klimats ietekmē augsni. Jeb konkrētāk, kā mainās ūdens jeb hidroloģiskais režīms augsnē, piemēram, pēc meža nociršanas, kad augsne ir traktoru izbraukāta un sadragāti augi un visa veģetācijas sega. Pēc sarunas ar diviem jomas speciālistiem izkristalizējās divi galvenie virzieni, kā laikapstākļi, klimats un augsne mijiedarbojas gada siltā daļā, kad augsnei ir būtiska loma ūdens gan novadīšanā, gan arī sausuma periodā tā saglabāšanā, kā aukstajā periodā – ziemā, kad notiek augsnes sasalšana. Tas savukārt būtiski ietekmē būves un šajā sadaļā Latvijā jau ir labi novērojama klimata pārmaiņu ietekme. Vasarā bieži ir problēmas ar sausumu un zemē, kas saulē pārkaltusi, ūdens neuzsūcas. To droši vien ir pamanījuši visi, kas darbojas dārzā, pietiek pat ar puķu podiem istabā – ja tā kārtīgi iekaltē, grūti pēc tam augsni samitrināt. Kāpēc tā notiek, skaidro ģeoloģijas doktors, Latvijas Universitātes Ģeoloģisko procesu izpētes un modelēšanas centra vadītājs Andis Kalvāns. Sausās vasarās, šķiet, visātrāk izžūst izravētie un uzrušinātie mazdārziņi. Augsne ir tiešā saulē, uzrušināta labāk žūst. Varbūt labāk to nedarīt? Pētnieks gan skaidro, ka rušināšana ir svarīga, vajadzīga un pareiza, jo uzrušinot augsnes virsējo slāni, tiek sagrautos saites ar dziļākiem slāņiem. Šie kanāliņi, pa kuriem ūdens pārvietojas, tiek pārrauti. Rezultātā, uzrušinātā augsnes kārta ātri izžūst, bet tā pasargā dziļākus augsnes slāņus no izkalšanas. Tāpēc mazdārziņu īpašniekiem bieži šķiet, ka zeme kā pulveris, bet tas pulveris patiesībā slēpj mitrāku augsni zem sevis. Andim Kalvānam arī jautājam, kādas izmaiņas notiek augsnē pēc meža nociršanas. Lielākā ietekme ir tā, ka samazinās virsma, no kuras lietus ūdeņiem iztvaikot, taču arī tam, ka augsne tiek izbraukāta, arī ir nozīme. Labā ziņa - ja mežs atjaunojas, vismaz Latvijas apstākļos dažos gados atjaunojas arī augsnes hidroloģiskā režīma īpašības. Savukārt ziemā augsnes sasalšana ir būtiskākā no augsnes īpašībām, kas ietekmē daudzas būves un arī ceļu infrastruktūru. Tas, ka ziemas kļūst arvien siltākas ietekmē arī augsnes sasalšanas dziļumu. Kas attiecas uz augsnes sasalumu un būvniecību, Ministru kabineta noteikumos ir īpaša sadaļa “Būvklimatoloģija”, kur ir aprakstīts, kādiem klimatiskajiem apstākļiem būves Latvijā tiek pakļautas. Tur minēts arī augsnes sasalums. Bet izrādās, ka noteikumi netiek līdzi klimata pārmaiņām. Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju universitātes ģeoloģijas nodaļas profesors Māris Krievāns stāsta, ka pēdējās desmitgadēs augsnes sasalums ir daudz seklāks, nekā noteikumos norādītais.

Viņa ir bijusi viena no redzamākajām un aktīvākajām ne tikai starp Satversmes tiesas tiesnešiem, bet politiķiem un juristiem. Viņa ir bijusi klāt pie vairāku likumu tapšanas, kas joprojām raisa plašu rezonansi. Krustpunktā Lielā intervija ar Ilmu Čepāni.  

Viņa ir bijusi viena no redzamākajām un aktīvākajām ne tikai starp Satversmes tiesas tiesnešiem, bet politiķiem un juristiem. Viņa ir bijusi klāt pie vairāku likumu tapšanas, kas joprojām raisa plašu rezonansi. Krustpunktā Lielā intervija ar Ilmu Čepāni.  

Tiesībsarga amats kādu laiku vakants, jo iepriekšējais ombuds atkāpās pats un tagad valdības partijas ir vienojušās par kopīgu kandidāti šim amatam – tā ir Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore Karīna Palkova. Viss šobrīd liecina, ka balsojums Saeimā varētu būt pozitīvs, jo atbalstu izteikusi arī viena opozīcijas partija. Vai līdz ar jauna tiesībsarga ievēlēšanu ir gaidāmas arī kādas pārmaiņas, par to saruna ar Karīnu Palkovu raidījumā Krustpunktā.  

Būtu ideāli, ja primāri mēs izvēlētos Latvijā ražotu pārtiku, bet mūsdienās tikai ar patriotismu cauri netiksi. Vietējam ražotājam nepieciešami trumpji, ar ko pārliecināt patērētāju izvēlēties pašmāju preci. Ar ko iespējams "pārtrumpot" importēto pārtiku? Raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas padomes priekšsēdētāja Ināra Šure, Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Lauku attīstības nodaļas vadītāja Elīna Ozola, uzņēmuma "FOOD UNION" vadītājs Eiropā un Latvijā Artūrs Čirjevskis un Latvijas maiznieku biedrības pārstāvis maizniekmeistars Normunds Skauģis. "Mūsu pircējs izvēlas vidusceļu, gan skatās kvalitāti, gan skatās, kas ir iepakojumā, gan arī skatās uz drošību," norāda Ināra Šure. "Jo loģistikas ķēde ir īsāka, jo drošāka ir pārtika," turpina Ināra Šure. "Tas nozīmē, ka visērtākā un vislabākā ir vietējā pārtika ar savu kvalitāti, jo mūsu pārtikā ir trīs galvenie kritēriji – drošība, kvalitāte un atbalstām vietējo ražotāju. Šie "trīs vienā" ir svarīgākais, ko vajadzētu saprast pircējam, pat ja ir nedaudz dārgāks produkts, ir savai veselībai labāk, tautai un valstij labāk." Artūrs Čirjevskis salīdzina ar Dāniju un vērtē, ka tur sentiments pēc vietējiem ražojumiem ir mazāks, nekā novēro Latvijā. "Tādu plašu plauktu ar svaigiem produktiem, kā Latvijā, varbūt arī Baltijā, jūs nekur neredzēsiet. Tik daudz svaiga sortimenta - deserti, jogurti, biezpiena sieriņi. Lielākoties Rietumeiropā plauktā var redzēt 4-5 jogurtus un tie paši būs vienkārši, bez lielām ogām, iekļāvumiem," atzīst Artūrs Čirjevskis. Ināra Šure tomēr norāda, ka piena produktu segmentā vajadzētu vairāk orientēties uz vietējiem, jo tikai 50 % ir vietējais piens.  "Igaunijā gandrīz 90% pērk vietējo produktu, Lietuvā tas ir nedaudz zemāk. Mums ir izteikti tas, ka aizvedam pienu daudz uz Lietuvu un atved jau ar pievieno vērtību produktu. Tas nav pareizi. Svarīgas ir tirgotāju stratēģijas," vērtē Ināra Šure. Ar savu produkciju noteikti varam nodrošināt Latviju gan ar jogurtiem, gan sieriņiem, gan pienu. Tas, ka plauktā stāv importa jogurti, sviests, ir ļoti nepareizi no vietējo tirgotāju stratēģijām." 

Krustpunktā Lielā intervija: bijušais Latvijas vēstnieks Ukrainā Ilgvars Kļava.  

Inside Israel's Uprising: Dr Alon Liel, former Director General of Israel's Foreign Ministry by Radio Islam

Krustpunktā Lielā intervija: Rēzeknes domes priekšsēdētājs Aleksandrs Bartaševičs.  

Daudzus gadus Gunta Līdaka ir aizstāvējusi privāto mediju intereses Latvijā, tagad Kultūras ministrijā (KM) ir uzņēmusies Mediju politikas nodaļas vadīšanu. Kāpēc tā un ko viņa grib izdarīt šajā amatā, Krustpunktā izvaicājam Guntu Līdaku. Žurnālistika, mediji un informatīvā telpa, kurā mēs dzīvojam, mainās tāpat kā mūsu paradumi uzzināt jaunākās ziņas. Sociālie mediji ir krietni pārmainījuši šos ieradumus. Ir uzradušies arī daudzi viltus ziņu kanāli, un jaunākā paaudze ierastos un klasiskos ziņu avotus gandrīz vispār vairs neizmanto. Arī karš Ukrainā ir daudz ko mainījis. Latvijas Radio no nākamā gada vairs neskanēs kanāls krievu valodā. Par Latvijas mediju vidi un mūsu informatīvo telpu saruna ar Guntu Līdaku. Viņa šobrīd ir Kultūras ministrijas Mediju politikas nodaļas vadītāja. Pirms šī amata arī ar raibu pieredzi žurnālistikā un mediju pasaulē. Trauksmainajos deviņdesmitajos Gunta bija žurnāliste "Panorāmā", vēlāk arī darbs komercmedijos, darbs arī ar saturu krievu valodā un darbs komercmediju lobismā. Viņa ir strādājusi arī Nacionālajā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomē, ir pieredzējusi visas Latvijas mediju pārmaiņas, un tagad viņas pārziņā ir Latvijas mediju politika. 

Ūdens aprites cikls ir viens no ķēdes posmiem, kas ietekmē un faktiski rada laikapstākļus. Redzamākais šī aprites posms, protams, ir lietus, kuru šovasar esam redzējuši vairāk nekā gribētos. Bet neredzamā daļa ir mitrums gaisā - ar aci nesaskatāms, bet ļoti nozīmīgs. Cilvēki bieži nemaz nesaprot, ka to sajūt, un nezina, kādu ietekmi tas atstāj uz mūsu pašsajūtu, veselību. Skaidrojam, kā gaiss mijiedarbojas ar ūdeni. Ja to saprot un patur prātā, daudzas lietas top skaidras un ir daudz vieglāk pašiem  izdomāt, kāpēc rodas vai nerodas kāda dabas parādība. Gaisa mitrumam ir ārkārtīgi būtiska loma gan laikapstākļos, gan dzīvajā dabā, gan tas atstāj lielu ietekmi uz to, kā sajūtam laikapstākļus, kā vispār jūtamies. Zinot, kā ūdens un gaiss mijiedarbojas, daudz labāk varam saprast, kāpēc dažreiz mums salst it kā siltā laikā, bet citkārt mēs svīstam, un svīstam pat 20 grādos. Būtu svarīgi saprast, kas īsti ir relatīvais gaisa mitrums, ko dzirdam ik stundu radio laika ziņās, un kas ir absolūtais gaisa mitrums, par ko dzirdēts mazāk. Kāda ir atšķirība starp šiem diviem rādītājiem? Lai izprastu relatīvo gaisa mitrumu, ir jāzina viena būtiska gaisa īpašība: jo gaiss ir siltāks, jo tas sevī var saturēt vairāk ūdens tvaiku. Jo gaiss ir vēsāks, jo tajā var būt mazāk ūdens tvaiku.  Iedomājamies kubikmetru gaisa - stikla kubs, pildīts ar gaisu, kura temperatūra ir +20 grādi un relatīvais mitrums 60 %. Šādā kubikmetrā gaisa ir 10 grami ūdens. Tvaika veidā - iztvaikojis, neredzams. Kāpēc relatīvais gaisa mitrums ir 60 %? Tāpēc, ka +20 grādus silts gaiss sevī var teorētiski spēt saturēt 17 gramus ūdens. Ja tā būtu, tad relatīvais gaisa mitrums būtu 100 % un sāktu parādīties migliņa jeb ūdens no gaisa jau sāktu mēģināt izdalīties sīkos, sīkos miglas pilienos. Ja šo kubu gaisa sasildīsim līdz +30 grādiem, relatīvais gaisa mitrums samazināsies līdz 33%, jo šādā siltākā gaisā ir arvien vairāk iespēju uzņemt mitrumu, un +30 grādu gaiss var saturēt līdz 30 gramiem ūdens uz kubikmetru. Tāpēc tie 10 grami ūdens, kas ir mūsu kubā, pret teorētiski iespējamo maksimālo daudzumu ir 33 %. Un, jo vairāk mēs šo gaisu sildīsim, jo relatīvais mitrums samazināsies, lai gan faktiskais ūdens daudzums mūsu kubā būs palicis nemainīgs - 10 grami. Tāpat process tikai apgriezti darbojas, ja mēs gaisu atdzesējam. (..) Dabā visbiežāk un vislabāk šis process redzams vakaros, kad pēc saulainas un siltas dienas gaiss atdziest un sasniedz tādu temperatūru, kad to ūdens tvaiku, ko pa dienu spēja sevī noturēt, vairs nespēj, un parādās migla un rasa. Bet aktualais ir lietus un negaiss, un ļoti slapja vasara Ne tikai pie mums, bet arī tuvējās kaimiņvalstīs tā ir šīs vasaras ikdiena. Lielā daļā Vidzemes un Latgales šī ir slapjākā vasara, kādu esam piedzīvojuši. Detalizēti dati par nokrišņu daudzumu Latvijā pieejami kopš 1945. gada. Ir arī vēl pāris desmitgades senāki dati, bet tie vēl nav gana sakārtoti, tie turpina būt pierakstu žurnālos, nevis datubāzēs, tāpēc pagaidām var teikt - 2025. gada vasara Madonas, Gulbenes, Jēkabpils un Augšdaugavas novadā ir slapjākā 80 gadu laikā. Citviet Latvijā ir bijis mazāk slapjš. Madonā nokrišņu daudzums kopš 1. maija tuvojas 500 milimetru atzīmei. Iepriekš slapjākā vasara šādā pašā laika periodā bija 1998. gadā, kad nokrišņu daudzums bija nepilni 400 milimetri. Priekšā gandrīz viss augusts, un ir skaidrs, ka Madona uzstādīs arī visas valsts slapjākās vasaras rekordu - nekur citur Latvijā iepriekš nav zināma tik lietaina vasara. Šī ir reize, kad iemesls ir jāmeklē klimata pārmaiņās. Dažkārt cilvēki, arī mediji katru mazāko stihiju mēdz saistīt ar klimata pārmaiņām, kas ir pārspīlēti, jo neba jau arī agrāk stihiju nav bijis. Bet šādās reizēs, kad laikapstākļi iziet no visiem rāmjiem, kādos agrāk bijuši, gan ir daudz pamatotāks iemesls meklēt izcelsmi klimata pārmaiņās. Un šoreiz slapjo vasaru izraisījušo procesu kopums arī labi sakrīt ar klimata pārmaiņu scenārijiem. Tādas vasaras, kurās pie mums bez mitas darbojas cikloni, ir bijušas arī agrāk. Tā ir laba vide, kurā veidoties lietus mākoņiem, bet, jo gaiss ciklonos ir siltāks, jo vairāk ūdens tvaika tajā ir, vairāk ūdens ir lietus mākoņos, un rezultātu mēs redzam. Pēdējā līdzīgā vasara bija 2017. gadā, bet toreiz jūnijs bija par pusgrādu, bet jūlijs pat par trīs grādiem vēsāks.

Viņa partija pēc vēlētāju atbalsta vēlēšanās ierindojās vien piektajā vietā, taču tieši viņš kļuva par pilsētas mēru, nomainot Latvijā visilgāk pašvaldību vadījušo Andri Rāviņu. Krustpunktā Lielā intervija ar Jelgavas valstspilsētas domes priekšsēdētāju Mārtiņu Daģi. Pagājušajā pirmdienā Krustpunktā studijā bija jaunievēlētais Līvānu mērs Dāvids Rubens. Bija interesanti runāt ar 24 gadus jaunu cilvēku, kurš spējis ieinteresēt sava novada iedzīvotājus. Vēlēšanās cilvēki viņam deva pārliecinošu mandātu pārmaiņām pašvaldībā. Viņš ir kļuvis par visjaunāko domes vadītāju Latvijā. Līvānos domes vadība nebija mainījusies 23 gadus, bet Jelgavā - 24 gadus. Taču šīs vasaras vēlēšanas arī Jelgavā ir nesušas pārmaiņas. Tur visilgāk pilsētu vadījušo Andri Rāviņu nomainījis Mārtiņš Daģis. Daudziem noteikti, it īpaši ārpus Jelgavas, viņš nav pazīstams, tāpēc esam viņu aicinājuši uz interviju.

Putni un cilvēki pilsētās dala teritoriju - ne tikai gaisa telpu. Tie drīzāk ir parki, bēniņi un dažreiz arī citas vietas. Kā sadzīvot ar putniem pilsētā un ko ņemt vērā, lai putni un cilvēki labi justos urbānajā kopdzīvē, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Diskutē Latvijas Ornitoloģijas biedrības prezidente Antra Stīpniece, ornitologs Ruslans Matrozis un Slimību profilakses un kontroles centra epidemioloģe Antra Bormane. Pēdējos 15 gados  Rīgā novērotas ap 270 putnu sugas. Rīga ir migrācijas vieta, jo pāri pilsētai iet Baltijas jūras migrācijas ceļš, skaidro Ruslans Matrozis. "Pie mums ir putnu sugu daudzveidība un arī skaits diezgan liels." "Daudzas sugas izvēlas dzīvi pilsētā, jo temperatūra ziemā ir augstāka. Ir labumi no tā, ir sliktumi. Meža pūcei bērni uzrodas agrāk nekā ārpus pilsētas, jo te traucē arī mākslīgais apgaismojums. Lielais ķīris bija visā reģionā 70.- 80. gados, kad mainījās barošanās apstākļi, populācija saruka,"norāda Antra Stīpniece. Lielā ķīra populācija ir sarukusi, bet sudrabkaija nē, tāpēc nevajag vieglprātīgi, piemēram, autoostas teritorijā Rīgā staigāt ar smalkmaizīti rokās.  "Ja kāds iet pa ielu, vieglprātīgi, izklaidīgi ēzdams, viņu varu apzagt," brīdina Antra Stīpniece. "Tas nav īpašs naids pret cilvēku ar smalkmaizīti, arī dabā kaijas vienu daļu pārtikas iegūst zogot. Ejat gar jūras krastu ziemā, tur ir pīļu bariņš, kas ienirst un iznirst, bet tur vienmēr ir kā bāka viens vai divi balti punkti. Sudrabkaija dežurē un ievāc meslus." Putnus pilsētā ietekmē traucējums, piemēram, palielinās ūdenstransporta skaits un cilvēki iebrauc arī dažādās vietās, kur putni ligzdo, tādejādi viņus traucē. Piemēram, ar viļņiem var noskalot atsevišķu sugu ierīkotās ligzdas. Cilvēki to nesaprot, lai arī ir ātruma ierobežojums noteikts, cilvēki to neievēro. "Otrs - cilvēkiem patīk makšķerēt, viņi izmanto dažādu rīkus un pēc tam redzam jūras krastā beigtus putnus, kas savainojušies ar makšķerauklu, ar svinu saindējušies. Ūdeņos ir daudz svina," par to, kas kaitē putniem stāsta Ruslans Matrozis.

  Gados visjaunākais pilsētas un novada vadītājs, kas spēja pārliecināt vēlētājus un no amata gāzt ļoti ilggadējo novada vadītāju. Krustpunktā Lielā intervija ar Līvānu novada domes priekšsēdētāju Dāvidu Rubenu.  

Lielākā daļa epizodē stāstīto faktu, nav patiesi un podkāsteri pēc 5 minūtēm nomierinājās un tā vairs nedomāja! Mārtiņam ir draugi ar 40 gadiem, Urbānam ir motocikls un Annijai vairs negaršo lietuviešu ēdiens.Latvijā bija Jauniešu Dziesmu un Deju svētki un Aišovspīds.Paldies Cinamon Akropole Alfa par atbalstu Kino Stūrītim!Cover art - https://www.instagram.com/rottwang/Audio apstrāde - Gatis GavarsSeko mums šeit - https://www.instagram.com/eitanazija/Pievienojies Facebook grupai - https://www.facebook.com/groups/2705724416375418Kļūsti par Patronu - https://www.patreon.com/eitanazija

In today's pages of Talmud, Avodah Zarah 30 and 31, the sages turn their discussion to a topic close to Liel's heart: booze. We know there are rules and prohibitions around whose wine Jews can or can't drink, but what about beer? Listen and find out.

Raidījumā plašāk runājam par Amerikas Savienotajām Valstīm, aptverot gan iekšpolitikas jautājumus, gan arī ārpolitikas jautājumus, kā arī beigās diskutējam par Ķīnu. ASV Neatkarības dienas svinības prezidentam Trampam īpašas šogad padarīja "Lielā un daiļā likumprojekta" pieņemšana. Tam gan bijis ne mazums kritiķu, kuru vidū ir arī Īlons Masks. Tikmēr ASV ārpolitikā galveno uzmanību, vismaz mēs Latvijā pievēršam karam Ukrainā, un pēdējā laikā no Trampa mutes izskanējušas šķietami pozitīvas iezīmes Ukrainai - Baltā nama saimnieka neapmierinātība ar Putinu aug un tiek meklētas iespējas arī stiprināt Ukrainas aizsardzības spējas. Kā būs ar darbiem, tas gan ir cits jautājums. Nenoteiktība joprojām valda arī tarifu sāgā. Savukārt Ķīna likusi skaidri noprast, ka tā nevēlas Krievijas sakāvi Ukrainā. Kā Eiropai to uztvert un kā veidot attiecības ar Pekinu laikā, kad sadarbība tirdzniecībā ir būtiska, bet kā ēna turpat blakus redzama Ķīnas militāro muskuļu audzēšana un arvien lielāks atbalsts Krievijas militārajai rūpniecībai? Aktualitātes analizē Sigita Strubera, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre, un Kristofers Kārlis Krūmiņš, Austrumeiropas politikas students Džordžtaunas universitātē (ASV), RSU Ķīnas Studiju centra projektu koordinators. „Lielais skaistais” un „trešais dusmīgais” 4. jūlijā, Savienoto Valstu Neatkarības dienā, Baltajā namā notikušo svinību ietvaros prezidents Tramps ar attiecīgu pompu parakstīja savu „Lielo daiļo likumprojektu”, kā viņš pats to dēvē. Līdz ar to šī nodokļu atlaižu un budžeta tēriņu pakete ir ieguvusi likuma spēku. Kā zināms, tas nenācās viegli, jo projekta ietekme uz vairākām nozīmīgām sociālajām programmām un budžeta izdevumu līmeni raisīja iebildumus ne tikai opozicionāros demokrātos, bet arī republikāņu rindās. Kongresa Budžeta birojs lēš, ka Trampa „finansiālā daile” varētu nākamajos desmit gados palielināt Savienoto Valstu budžeta deficītu par vairāk nekā trīs triljoniem dolāru un laupīt valsts apmaksātu veselības aprūpi un atbalstu pārtikas iegādei miljoniem amerikāņu. Projekts paredz padarīt par pastāvīgām nodokļu atlaides, kuras Tramps ieviesa savas pirmās prezidentūras laikā, toreiz uz laiku līdz šī gada nogalei. Šīs atlaides varētu turpmākajos desmit gados samazināt budžetu apmēram par četriem ar pusi triljoniem, bet prezidents ir pārliecināts, ka tās nozīmīgi veicinās ekonomikas izaugsmi. Būtisks pieaugums paredzēts militārajam budžetam, pamatā karakuģu būvei un pretgaisa aizsardzības projektam, prezidenta nodēvētam par „Zelta kupolu”, kā arī Imigrācijas un muitas kontroles dienestam, kurš īsteno Trampa politikas lolojumu – nelegālo ieceļotāju izraidīšanas kampaņu. Tikām uz „Lielā daiļā” stāšanos likumīgā spēkā reaģējis Īlons Masks, kurš jau agrāk bija solījis, ja tas notikšot, viņš dibināšot jaunu politisko partiju. Tā saukšoties Amerikas partija, un tās tuvākais mērķis esot nākamajās Kongresa vēlēšanās iegūt dažas vietas, kas, ievērojot demokrātu un republikāņu spēku samēru likumdevējā, kļūtu izšķiroši svarīgas. Eksperti gan ir visai skeptiski par iespēju nozīmīgi izkustināt nu jau pārsimts gadus cementēto divpartiju sistēmu Savienotajās Valstīs. Makaronu kārējs Vladimirs „Putins mums ir sakarinājis kaudzēm makaronu uz ausīm,” – tā varētu tulkot amerikāņu idiomu, ar kuru Baltā nama saimnieks raksturoja savas attiecības ar agresorvalsts līderi, runājot kabineta sēdē. Šķiet, ugunsgrēku iekrāsotās Ukrainas pilsētu debesis tomēr met savu baiso atblāzmu arī uz Vašingtonu, respektīvi, Kremļa rīcība, pieprasot faktisku Ukrainas kapitulāciju, slepkavojot tās civiliedzīvotājus un paralēli manipulējot ar Savienoto Valstu līderi, sāk nodarīt pārāk pamanāmu kaitējumu Trampa un viņa administrācijas reputācijai. Zināms indikators bija ieroču piegāžu jautājuma līkloči. Pēc pagājušās nedēļas vidū izskanējušās informācijas, ka Savienotās Valstis aptur militāro palīdzību Ukrainai, ciktāl to krājumi esot nepietiekami, un 4. jūlijā notikušās Savienoto Valstu un Ukrainas vadītāju telefona sarunas, pirmdien, 7. jūlijā, Tramps tomēr paziņoja, ka ieroči tikšot piegādāti. Otrdien tika precizēts, ka runa ir par desmit raķetēm pretgaisa aizsardzības sistēmai „Patriot”, kas ir visai pieticīgs daudzums. Tomēr būtiskākais ir tas, ka Savienotās Valstis nav radikāli mainījušas savu pieeju militārā atbalsta sakarā un nav tādējādi kļuvušas par faktisku agresijas atbalstītāju. Ja var ticēt aģentūras „Associated Press” paustajam, ideja par ieroču piegādes apturēšanu patiešām nākusi no Pentagona un bijusi Baltajam namam negaidīta. Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs vērsies pie prezidenta Trampa ar lūgumu pārdot viņam vienu „Patriot” iekārtu, lai to tālāk nodotu Ukrainai. Atbilde esot – lai Mercs piegādājot kādu no savā rīcībā esošajām iekārtām, bet Savienotās Valstis esot gatavas dalīt izmaksas uz pusēm. Bet šodien, 9. jūlijā, apritēja arī kārtējais termiņš, kuru Baltā nama saimnieks bija noteicis paaugstinātu ievedmuitas tarifu ieviešanai vairākām valstīm, t.sk. Bangladešai, Indonēzijai, Japānai un Dienvidkorejai, ja netiks panākta tirdzniecības vienošanās. Tomēr vakar prezidents atlika tarifu ieviešanu līdz 1. augustam. Zīmīgi, ka biržas praktiski nav reaģējušas uz pēdējiem Baltā nama saimnieka lēmumiem un izteikumiem tarifu sakarā. Pekina atklāj kārtis Pirms nedēļas Briseli apmeklēja Ķīnas ārlietu ministrs Vans Ji, četras stundas pavadot sarunās ar Eiropas Savienības Augsto pārstāvi ārpolitikas un drošības politikas jautājumos Kaju Kallasu. Sarunu gaitā Ķīnas pārstāvis izrādījās neierasti atklāts, paziņojot, ka Pekina nevarot pieļaut Krievijas zaudējumu karā Ukrainā – tādā gadījumā Savienoto Valstu uzmanība tikšot pievērsta tikai Ķīnai un Klusā okeāna reģionam. Informāciju par šo Ķīnas pārstāvja izteikumu publiskojis laikraksts „South China Morning Post”. Izdevums raksturojis tikšanos kā „četras stundas ilgu debašu maratonu”, kurā puses apmainījušās ģeopolitiskiem un ekonomiskiem pārmetumiem, pie tam Kajai Kallasai nācies uzklausīt pāris sarunu partnera pasāžas lektora stilā. Konkrētais izteikums nācis kā atbilde Eiropas Savienības pārstāves teiktajam, ka Ķīna sniedzot Krievijai konkrētu militāru atbalstu. Atklātība, ar kādu Vans Ji definējis savas valsts pozīciju pašreizējā kara sakarā, ir visai neierasta pat sarunās aiz slēgtām durvīm, un sacītais ir manāma nobīde no Pekinas oficiāli ieturētās neitralitātes. Pāris dienas vēlāk Ķīnas Ārlietu ministrijas pārstāve gan centās mīkstināt situāciju, paužot, ka viņas valsts ir neitrāla šajā konfliktā un, protams, ieinteresēta pēc iespējas drīzā karadarbības pārtraukšanā un situācijas politiskā risinājumā. Ārlietu ministra Vana vizīte Briselē bija veltīta mēneša nogalē plānotā Eiropas Savienības un Ķīnas samita sagatavošanai, kad Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena un Eiropadomes prezidents Antoniu Košta apmeklēs Pekinu un tiksies ar prezidentu Sji Dziņpinu un citiem Ķīnas Tautas republikas vadītājiem. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Krustpunktā Lielā intervija: Latvijas Universitātes profesors un domnīcas LaSER valdes priekšsēdētājs Daunis Auers.  

These days, it seems like everyone is a so-called activist. Activism itself seems to have morphed into something different; it's not about organizing communities or advocating for legislation, it's about blocking roads and intimidating anyone with a different opinion. This week on Rootless, Liel talks with three different activists, with two very different causes, who are doing activism right. First, he talks with Jay Ruderman, author of the new book Find Your Fight, who advocates for disability rights. Then he talks with Tuly Weiss and Pesach Woliki of Israel365, who will tell us about a little-known election, coming up in a few days and that we're all eligible to vote in, which is far more influential than most realize.

There's no more divisive Israeli public figure than Minister of National Security Itamar Ben-Gvir. Starting out his career as a Kahanist firebrand known for his controversial stances—like decorating his living room with a photograph of Baruch Goldstein, or working to free Yigal Amir, Yitzhak Rabin's assassin—Ben-Gvir evolved from a political sideshow to kingmaker, winning several Knesset seats and joining Prime Minister Benjamin Netanyahu's coalition. For some Israelis, he's the strong-willed, strong-armed course correction after too many years of being too soft on terror. To many others, he's an abomination, subverting the nation's democratic values. Visiting New York this week, Ben-Gvir attended a live event moderated by Liel to talk about his past, his actions in office, and his vision for the future of the war against Hamas. Sponsor: SAPIR, the quarterly journal edited by Bret Stephens is currently offering free, one-year print subscriptions. Go to sapirjournal.org/rootless to sign up for your free subscription today!

We're off this week for Passover, but we wanted to bring you an episode of Rootless we think you'll like. Rootless: Here's Why Dual Loyalty is Good for the Jews, with Rabbi Nolan Lebovitz The charge of dual loyalty has long been a key weapon in the arsenal of anti-Semites everywhere. But in his new book, The Case for Dual Loyalty: Healing the Divided Soul of American Jews, Rabbi Nolan Lebovitz of Los Angeles' Valley Beth Shalom argues that it's time to embrace the idea. He joins Liel to talk about why American Jews should be loyal to Israel and the United States alike, why that is a complimentary rather than contradictory idea, and why it's time, in the aftermath of October 7th, for Jews to reconsider the way they view their identities

When people concerned with the future of the Palestinian people talk about the future, they often say, hopefully, that change will come only once we can replace Hamas and other terror groups with entrepreneurial technocrats more interested in building projects than in starting wars. They're talking, in short, about men like Bashar Masri, a Palestinian-American mogul who developed some of the best known and most lucrative real estate projects in Gaza, including luxury hotels and thriving industrial zones. But as a new bombshell lawsuit argues, Masri's properties were all used as launching pads for Hamas attacks, including on October 7, 2023, and Masri himself knowingly collaborated with individuals closely tied to the terror group. Gary Osen, one of the attorneys representing October 7 victims in the lawsuit, joins Liel to talk about how Hamas's terror infrastructure dominates everything in Gaza, and about how the UN and other international aid groups gave millions to support projects that did little more than give terrorists better cover.

Like most highly successful entrepreneurs, Mark Gerson likes things he can measure, quantify, and know for certain. So as a student of the Torah, a question came to mind: If the Torah is supposed to be a guide to life, can we prove that its claims are true? In his epic new book, God Was Right, Gerson examined each and every single one of the Torah's prescriptions on anything from what to wear to who to marry, and compared them to contemporary scientific research to prove that the ancient wisdom is as true and as urgently relevant as always. He joins Liel to discuss why the cure to depression may be in your closet, the biggest mistake you're making while dating, and why we need less victim culture and more dignity culture.

In his new and best-selling book, Israel and Civilization, Josh Hammer makes a bold claim: the future of Western civilization depends on the State of Israel and the Jewish people thriving. He joins Liel to talk about the dangers of the Neo-Nietzschean right, about why liberal Jews have lost the historical plot, and about how only a Jewish-Christian coalition can make the West overcome its moment of tumult. 

Universities are meant to be spaces of free inquiry, knowledge, and rigorous debate. But according to academic and writer Cary Nelson, they've instead become hotbeds of ideological conformity—long before October 7. In his new essay Mindless, published in the Jewish Quarterly, Nelson traces how universities abandoned shared intellectual principles, paving the way for the antisemitism and misinformation now taking hold on campuses worldwide. He joins Liel to discuss the forces that led to this institutional failure, the consequences for Jewish students and faculty, and what must happen to restore true academic freedom.