Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru

Raidījums Cienījamie Lasītāji. Etīdes par literatūru gadu gaitā ir sapulcinājis plašu atbalstītāju un fanu loku. Protams, neaiztiekot arī bez kritiskām piezīmēm, kas radoša darba kontekstā ir pat tieši vēlamas. Noslēdzot vēl vienu raidījuma periodu, atskatāmies uz zīmīgākajiem literārajiem pārdzīvojumiem, kā arī veicam nelielu apdāvināšanās rituālu, kur arīdzan galvenajā lomā ir tieši grāmata.

Ventspils Starptautiskā rakstnieku un tulkotāju māja ir kultūras citadele vienas ēkas ietvaros. Tur pulcējās dažādu valstu, pieredžu un interešu autori, atdzejotāji un tulkotāji, lai radošās rezidences apstākļos celtu ne tikai savu individuālo sasniegumu līmeni, bet arī iepazīstinātu ar latviešu literatūru un tradicionālo mantojumu citas pasaules valstis. Gada nogalei tuvojoties, Rakstnieku mājā tiekamies ar tās galvenajām saimniecēm Andru Konsti un Ievu Balodi.

Igauņu dzejnieks un tulkotājs Contra (Marguss Konnula) un viņa latviešu kolēģis, kuram droši varam piemērot šos pašus titulus, savu sadarbību turpina jau vairāku gadu nogrieznī. Contra šogad iztulkojis Andra Akmentiņa romānu "Skolotāji", savukārt Guntara jaunākais zīmīgais veikums ir somu autores Heli Lāksonenas literārā satikšanās ar Aleksandru Čaku un darbs pie Jura Kronberga pēcnāves dzejas krājuma "Debesīs Dievs bīda mēbeles" izdošanas. Ar abiem autoriem Siguldas Jaunajā pilī Toms un Svens satikās, apmeklējot Siguldas novada kultūras centra rīkoto tikšanās reizi.

Dzejnieks un teologs Andis Surgunts (1984-2018) jaunākās latviešu dzejas kopainā ir spilgta, kaut īsi vibrējoša parādība. Autors, kura radošās izvēles neietekmēja kompromisi, kas savukārt nozīmē pārkāpšanu pāri konvencionālam valodas lietojumam, izgaisinot nošķīrumu starp  kategorijām "pieņemams" un "nepieņemams". Raidījuma jaunākajā epizodē Toms un Svens runā par Anda Surgunta dzejas krājumu "Skaistākā no aizmiršanās hipotēzēm", kuru līdz lasītāju rokām nodevusi tekstgrupa "Orbīta".

Londonas izdevniecībā „Francis Boutle Publishers” iznākušais bilingvālais dzejas kopkrājums "Pēdējais modeļs/The Last Model" blakus nostāda latgaliešu un angļu valodas. Grāmatā iekļauti dzejnieku Ligijas Purinašas, Raibī (Oskara Orlova) un Ingridas Tāraudas darbi, kurus angliski atdzejojis Džeids Vils. Šajā antoloģijā pārstāvētas gan dzeldīga humora, mūsdienu fenomenus raksturojot, gan klusas rezignācijas, meklējot acij un prātam apslēpto.

Tulkotājs un Latvijas literatūras eksporta platformas "Latvian Literature" aģents Džeids Vils ir izaudzis Nebraskas fermeru ģimenē, studējis politiku un vēsturi, pēc tam pievērsies somugru valodu izpētei. Akadēmiskie ceļi viņu aizveda vispirms uz Lietuvu, tad uz Vāciju un – atpakaļ uz Baltijas valstīm, Tartu universitāti. Taču pēdējos gadus Džeids dzīvo Rīgā un aktīvi piedalās literatūras tulkošanas procesā. Ko no sava veikuma viņš piedāvās iepazīt sīkāk gan raidījuma autoriem, gan klausītājiem - interesējamies "Cienījamo lasītāju" epizodē.

Turpinot fantastikas žanra izpēti, Svens un Toms šajā raidījuma epizodē pievēršas Ievas Melgalves romānam "Mirušie nepiedod", par kuru viņas līdzgaitnieks Kristers Stiebris raksta: "Šajā lielbudžeta filmas cienīgajā notikumu, cīņas un noslēpumu atmosfērā ir dota iespēja uzmanīgi izsekot cilvēka psiholoģijas pētījumu procesam, kuru autore vada, lietojot fantāzijas žanra maģiskos instrumentus. Varam iedomāties, ka piedalāmies seno domātāju un praviešu, atkal modernajā pasaulē atdzimušo druīdu teatrālajos rituālos. Mūsu acu priekšā intelektuālas formulas pārvēršas mākslas tēlos, simbolos, un visi poētiskie atribūti ir stingri sakārtoti loģiskās sistēmās. Tāda ir modernā pasaka.”

"Elfu asinis" ir pirmais raganu sāgas romāns, ko uzrakstījis poļu fantāzijas rakstnieks Andžejs Sapkovskis, un tas pirmo reizi tika publicēts Polijā 1994. gadā. Tagad tas nonācis Cienījamo lasītāju rokās.

Vēsturnieks, rakstnieks un publicists Uldis Ģērmanis ir bijusi stipra un noteikta balss mūsu nesenās vēstures peripetiju mērījumos. Izdevumā, kuru Toms un Svens aplūko raidījumā, apskatītas un izvērtētas politiskās norises Latvijā un kaimiņvalstīs no 1991. līdz 1995. gadam. Grāmatai dots nosaukums "Jaunie laiki un pagātnes ēnas", un katru no svaru kausiem autors piepilda ar nepiekāpīgu un dzelošu vērtējumu birumu. Gluži kā cementa ielaidumi nedroša namiņa pamatos, kāda nemaz tik nesen bija arī mūsu mīļā Dzimtene.

„Nav viegli atšķirt īstenību no ilūzijas, sevišķi dzīvojot lielu pārmaiņu laikā, kas aizsākušās pirms pāris gadsimtiem mazā Eirāzijas kontinenta rietumu pussalā tikai tādēļ, lai viena cilvēka dzīves laikā piesaistītu visu planētu vienam kultam – zinātnei un tehnikai,” – tā Lietuvā dzimušais poļu dzejnieks, rakstnieks un domātājs un publicists Česlavs Milošs (1911-2004) vēstīja savā Nobela lekcijā 1980. gadā. Izcilais, bet ne viegli atrisināmais autors savulaik piesaistījis arī latviešu izdevēju interesi: teju četrsimt lappušu biezo, autobiogrāfisko vēstījumu „Dzimtā Eiropa” (1958) apgādam „Zvaigzne ABC” iztulkojis Māris Salējs. Šī ir monolīta un, vienlaikus, ļoti saskaldīta grāmata – tāpat, kā pati Eiropas vēsture. Un tomēr, to caurstrāvo cilvēcība, noturēts humors un idejas par tālāko nākotni – humānisma vai totalitārisma iekavās. Šobrīd varam secināt, ka laikam jau… abās.

"Māmiņ, es redzēju dziesmu" ir dzejnieka, tulkotāja un literatūrzinātnieka Māra Salēja debijas dzejoļu krājums, kurā iekļauti arī poļu modernās dzejas atdzejojumi. Ar Māra pārnesumiem varam iepazīties ar Boļeslava Ļešmjana, Titus Čiževska, Jozefa Čehoviča, Konstantija Ildefonsa Galčinska, Juliana Tuvima un Henrika Dominiņska poētiku. Savukārt paša Salēja izteiksmē viņa debijas krājumā mēs sastopamies ar trauslu un vienlaikus dzelkšņainu poētisko tēlu. Abiem segums ir viens: Mīlestība un Patiesība.

Piecu dzejoļu krājumu autors, literatūrzinātnieks, dzejnieks un tulkotājs Māris Salējs dzīvo dubultu dzīvi: viņa īstais vārds ir Marians Rižijs. Pats autors saka, ka pseidonīms viņam palīdzot atbrīvoties no atbildības, ja gadījies uzrakstīt kādu sliktāku dzejoli. Māra klātbūtne Latvijas literatūras ainavā ir klusināta, pieklājīga, tomēr ne indiferenta. Viņa spriedumos par kolēģu paveikto var parādīties arī kāds dzeldīgāks un nepiekāpīgāks vērtējums. Raidījumā Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru izjautājam Marianu par viņa attiecībām ar tulkošanu, dzejas tapšanu un tām grāmatām, ar kurām iepazīsimies turpmākajās epizodēs.

Rakstnieka un dzejnieka Riharda Bargā trešais prozas darbs "Nemodernās Slampes meitenes" ir - kā to šīsreizes raidījumā atzina Toms un Svens - stāstu mākonis. Tajā ieraugāmi dažādi notoņi. Deviņdesmito gadu tukšinieciskā, bet tieši tādēļ absolūti brīvā pasaulsizpratne, otrās tūkstošgades pārmaiņu un bonvivānisma vilnis, un, visbeidzot, jau mūslaiku apcerīgums un labprātīgums esošās situācijas pieņemšanā. Četrsimt lappušu garumā lasītājs tiek vadāts no Liepājas teātra līdz Rīgas mākslinieku dzīvokļiem; no Pareizticīgo baznīcas līdz vientuļa mežezera nedrošajai laipiņai. Šo grāmatu raidījuma autori izvēlējās kā atsauci uz britu rakstnieka Alana Holinghērsta romānu "Dailes līnija", kuru tulkojusi Ingūna Beķere.

Britu rakstnieka, dzejnieka un tulkotāja Alana Holinghērsta (1954) romāns "Dailes līnija" iznāca 2004. gadā un jau nākamajā gadā tika apbalvots ar Bukera prēmiju. Stāsts par Oksfordas absolventu Niku un viņa centieniem izprast savu homoseksualitāti sākotnēji ir ievietots Mārgaretas Tečeres "valdīšanas" sākumposmā, kad ne tikai Lielbritānija, bet arī pārējā pasaule brieda jaunām pārmaiņām un jaunam laikmetam. Šis ir raidījums, kurā Toms un Svens par izlasīto darbu nav vienisprātis.

 (1908) varētu būt nosaucams par garstāstu, taču – novirzoties no skolmeistariskas definēšanas, šis ir neticami spēcīgs cilvēka, dabas un darba savijuma piemērs. Te iezīmējas Akuratera dzejnieka iedaba, viļņot ne tikai stāsta izklāstu, bet arī lasītāja līdzpārdzīvojumu. Jo būtībā mēs katrs esam šis Kalpa zēns – par ko pamudināja domāt arī Ingūnas Beķeres tulkotais Kazuo Išiguro romāns "Dienas atlikusī daļa".

Nobela un Bukera prēmiju laureāts Kadzuo Išiguro ir droši nodēvējams par Renesanses cilvēku - dzimis Japānā, bet kopš piecu gadu vecuma dzīvo Lielbritānijā un tur arī izkopis savu rakstnieka talantu. Ingūnas Beķeres tulkotais romāns "Dienas atlikusī daļa" (1989) ir vispazīstamākais autora darbs, kurš ekranizēts arī kinofilmā. Šī ir manierīga, taču ne tukši plakātiska grāmata, kuras galvenais uzdevums: saprast mums piešķirtā laika vērtību.

Lai kā arī mēs to nevēlētos, šausmas kā emocionāls pārdzīvojums ir neatņemama mūsu dzīves pieredzes sastāvdaļa. Laimīgā kārtā, lielākā daļa no mums ar šo fenomenu saskaras epizodiski, tomēr šo spilgto epizožu iespaids var atstāt gana dziļas pēdas tālākajā saskarē ar realitāti. Turpinot Haruki Murakami uzdoto šausmu un dīvainības kamertoni, šajā raidījuma epizodē pārlapo literatūrzinātnieces un kritiķes Bārbalas Simsones sastādīto latviešu literatūras šausmu stāstu antoloģiju, kura pie lasītājiem ir nonākusi ar izdevniecības "Zvaigzne ABC" gādību.

Haruki Murakami garstāsts "Savādā bibliotēka" pirmoreiz tika publicēts 2005. gadā, taču pie latviešu lasītājiem ar Ingūnas Beķeres un apgāda "Zvaigzne ABC" gādību tas nonāca 12 gadus vēlāk. Šis darbs ir parafrāze par Mīnotaura labirintu un ne tikai par to – arī par tumšās matērijas uzvaru pār gaismu un saprātu. Tomēr Murakami lasītājam atstāj cerību, ka pēc katras drāmas un traģikas seko atslābums un jaunas iespējas mūsu cilvēciskajā pieredzē.

Iesākot jaunu grāmatu meklējumu ciklu, Toms un Svens uz sarunu ir aicinājuši tulkotāju Ingūnu Beķeri. Viņas devumu ārzemju literatūras iepazīšanā visspilgtāk iezīmē ilggadīgais darbs pie japāņu autora Haruki Murakami darbu tulkošanas. Drīzumā gaidāms vēl viens šī populārā rakstnieka īsprozas krājums Ingūnas tulkojumā. Raidījuma pamattēma: vai tulkotājs kādā brīdī var kļūt par darba līdzautoru? Un, ja tas tomēr nav iespējams, kā valodas pārnesējam realizēt arī savas mākslinieciskās ieceres? Īpašs ir stāsts Ingūnas Beķeres stāsta par Salmana Rušdi darbu "Sātaniskās vārsmas" un Britu bibliotēkas Apaļo lasītavu.

Gunārs Astra (1931-1988) mūsu tautas atmiņā palicis kā Padomju varas upuris - lai arī cik šim vārdam nebūtu smags jēdzienisks uzsvars. Viens no tiem disidentiem, kurš par savu 'pretvalstisko' darbību samaksāja ar 19 gadiem soda nometnēs. Taču viņa tēls nav viennozīmīgs un to apliecina dramaturga un rakstnieka Laura Gundara grāmata "Svešam kļūt jeb Stāsts par Gunāru A.", kurā līdztekus Astras tiesas prāvai un dzīves gaitu risinājumam autors iezīmē arī savu sarežģīto ceļu Padomju nomenklatūras dūksnājā.

Primo Levi (1919-1987) ir viens no ietekmīgākajiem, pasaulē visvairāk tulkotajiem 20. gadsimta itāļu autoriem. Pēc izglītības un nodarbošanās Levi bija ķīmiķis, un 1943. gada rudenī viņš pievienojās Ziemeļitālijas antifašistiskajai pretošanās kustībai, bet drīz vien tika sagūstīts un 1944. gada februārī nosūtīts uz Aušvicas nāves nometni. Savu pieredzi nometnē līdz tās atbrīvošanai 1945. gada janvāra beigās Levi aprakstījis autobiogrāfiskajā darbā "Ja tas maz ir cilvēks" (1947). "Atelpa" (1963) vēsta par pieredzējumiem ilgajā mājupceļā no Aušvicas uz Turīnu. "Tā ir atgriešanās grāmata, odiseja cauri Eiropai starp karu un mieru. Stāsts par vairs necerētas brīvības pavasari," tā šo Levi darbu raksturo Italo Kalvīno. Šo darbu ir tulkojusi un Tomam un Svenam raidījumā ieteica izlasīt Dace Meiere.    

Roberto Bolanjo (1953-2003) mūsu lasītājam ir pazīstams ar diviem lielformāta vēstījumiem - jo nosaukt šos izdevumus par romāniem šķiet pārāk pieticīgi. Daces Meieres tulkotais darbs "Mežonīgie detektīvi" (1998) ieaicina lasītāju teju bezgalīgā tēlu galerijā. Viņu kaislība ir literatūra, sekss, māksla, klejojumi pa pasauli un Patiesības meklējumi tur, kur mierīgs un nosvērts cilvēks ielūkotos nelabprāt.

Dace Meiere ir viena no ražīgākājām mūslaiku tulkotājām, paņemot itāļu, spāņu, katalāņu un lietuviešu valodas. Viņas aizrautības augļi mūsu lasītājiem nesuši iepazīšanos ar Umberto Eko, Italo Kalvīno, Primo Levi un Kristīnas Sabaļauskaites darbiem. Tomam un Svenam būs jāpiepūš vaigi, lai izlasītu Daces ieteiktos darbus, taču šis izaicinājums nešaubīgi ir tā vērts, lai vēl un vēlreiz šķirtu pāri interpretācijas un sapratnes lappuses.

Ļoti iespējams, ka kādam varētu likties, ka pasaka ir ļoti vienkāršs sacerējums, kuru var uzrakstīt katrs bērns. Var jau arī, protams, un droši vien, ka pat ļoti labu pasaku. Tomēr šim literārajam žanram var atklāties negaidīti padziļināti un filozofiski slāņi. To noteikti var attiecināt uz Jura Rubeņa pasakām, kuras apkopotas krājumā "Paskaties", kurš iznācis 1997.gadā un papildināts ar Māra Subača ilustrācijām. Šis ir nākamais dzīpars pavedienā, kuru Toms un Svens sāka šķetināt caur igauņu rakstnieka Jāna Kaplinska īsromānu "Acs".

Jāns Kaplinskis (1941) ir viens no dižākajiem un svarīgākajiem igauņu literātiem. Esejists, dzejnieks, stāstnieks. Viņa īsromāns "Acs" Guntara Godiņa tulkojumā Tomam un Svenam bija kā atvēršanās zīme. Un tomēr, Kaplinskis atstāj maķenīt transcendencei - tai zonai, pār kuru laiks, telpa un mūsu svarīgie, klusie nodomi pārslīd pāri. Jo - vienmēr meklē.

"Gar jūru es esmu nākusi, / Par jūru es palikt gribu - / Lai noslēpums smilšu tumsā / Un pāri bezgalīgs dzidrums". Tā savas pirmās dzejoļu grāmatas "Nāks dārzā māte" (1980) priekšvārdā raksta dzejniece Amanda Aizpuriete. Šogad Latvijas Literatūras gada balva kategorijā "Labākais dzejas darbs" nonāca tieši viņas rokās, un arī apbalvotajā krājumā "Pirms izvākšanās" centīgs lasītājs pamanīs paralēles ar iepriekšējiem autores krājumiem. Tā ir poēzija, kurā noris nerimtīga atgriešanās no tumsas uz gaismu, no rezignācijas uz cerību. Un tas viss ietverts nevainojamā metrikā – arī tad, ja izmantots tā dēvētais "brīvais pants". Toms un Svens šajā raidījumā epizodē ir izvēlējušies runāt tieši par pirmo krājumu, saredzot tajā intonatīvas līdzības ar igauņu dzejnieka Artura Alliksāra darbiem.

Arturs Alliksārs (1923-1966) nodzīvoja savam talantam nepiedodami īsu mūžu, tomēr viņa devums ir kvalitātes ziņā pārlaicīgs, idejiski nepiekāpīgs un vienlaikus trausli lirisks. Alliksāru dēvē par "visu dzejas konvenciju grāvēju" , kas paskaidro viņa jaunāko kolēģu apbrīnu. Pēc autora atgriešanās no lēģera izveidojās neformāla Alliksāra dzejas laboratorija. Tartu tik populārā kafejnīca "Werner" kļuva par Alliksāra un viņa mācekļu pulcēšanās vietu, par viņa salonu, kabinetu un kanceli. Toms un Svens lasa viņa dzejas izlasi, kuru tulkojis maija mēneša grāmatu kurators Guntars Godiņš.

Dzejnieks un atdzejotājs Guntars Godiņš līdzās Klāvam Elsbergam, Mārim Melgalvam un Pēteram Brūverim pieder 80. gadu jauno dzejnieku paaudzei, sauktiem par "jaunajiem dusmīgajiem", dažreiz arī par  "ironisko" paaudzi. Guntars ir viens no aktīvākajiem latviešu tulkotājiem no igauņu un somu valodām, un raidījuma "Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru" jaunajā laidienā saruna ar Guntaru par Ilmāra Lābana, Artūra Alliksāra un Jāna Kaplinska darbiem.

Knuta Skujenieka dzejas sniegums mūsu literatūras vēsturē nav pārvērtējams. Aktīvā atdzejotāja darbība autora redzējumu papildinājusi ar vēl vairākiem poētikas sazarojumiem, kuru stīgojumos allaž būtiska ir indivīda un vēstures norišu sadursme. Maigs un dzeldīgs, sapņains un reālistiski tiešs Knuts Skujenieks ir savā pirmajā dzejas krājumā "Lirika un balsis", kas aptver starp 1972. un 1977. gadu tapušos darbus. Šo vārdu un noskaņu plūdumu Toms un Svens turpina no Ādama Zagajevska dzejoļu izlases "Svešā skaistumā", kuru atdzejoja Ingmāra Balode.

Dzejnieks Ādams Zagajevskis dzimis 1945. gadā Ļvovā - pilsētā, kura līdz ar Otrā pasaules kara beigām pārstāja būt Polijas teritorijā; Zagajevsku ģimenei, tāpat kā daudziem Ļvovas poļiem, nācās izbraukt no Rietumukrainas teritorijas. Tālākie dzīves ceļi autoru aizveda uz Parīzi, un šim notikumam nākas pielikt klāt birku ar uzrakstu "emigrācija". Tur viņš kopā ar pārējiem poļu emigrantiem intelektuāļiem veidoja žurnālu "Zeszyty Literackie". Tad – darbs Hjūstonā, ASV, kurā Zagajevskis uzstājas ar lekcijām un pasniedz radošo rakstīšanu. Šīgada 21. martā "klibās pasaules" apdziedātājs un "neiespējamo draudzību" iedzīvinātājs devās mūžībā. Cikla Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru epizodē tā veidotāji Toms un Svens lasa dzejnieka dažādu krājumu kompilāciju "Svešā skaistumā", kuru veido Ingmāras Balodes atdzejojumi.

"Berlīne" ir Andra Kupriša pirmais īsprozas krājums, un tajā iekļauti 22 dažādu laika posmu stāsti – labākais no jau periodikā publicētā, kā arī iepriekš publikai neatrādīti oriģināldarbi, starp kuriem ir arī garstāsts "Berlīne". Grāmatas redaktore, žurnāla "Punctum" redaktore Laura Brokāne par Kupriša darbiem saka: Viņa prozai piemīt kāda smalka nepareizība, kas ikdienišķajās, šķietami autobiogrāfiskajās situācijās ienes neskaidru spriedzi un absurda noskaņu. Arī valodas lietojums Andra Kupriša tekstos pakļauts šai nobīdei, izsakot, piemēram, atsvešinātību vai netipisku laika uztveri. "Berlīne" apliecina, ka melanholiskam un ironiskam vērojumam ir vieta arī Latvijas jaunākajā literatūrā. Šo grāmatu Toms un Svens izvēlējās par intonatīvu turpinājumu poļu autora Marčina Vihas stāstu krājumam"Lietas, kuras es neizsviedu", kuru tulkojusi Ingmāra Balode.  

Cilvēks apaug ar lietām – tā nu ir patiesība. Pat visaskētiskākā dvēsele ir ieglabāta cilvēka čaulā, un tā nu grāmatas, fotoalbumi, makšķeru spoles un adāmadatu komplekts varavīksnes toņos kļūst par mūsu testamentu, kuru nemaz neesam sastādījuši. Lietas stāsta par mums vairāk, nekā varam iedomāties, taču to stāstus būs lemts uzzināt citiem, nevis mums. Poļu dizainera, esejista un bērnu grāmatu autora Marcina Vihas grāmata "Lietas, kuras es neizsviedu" stāsta par atgriešanos pagātnē ar priekšmetu palīdzību. Tā ir autora atkalsatikšanās gan ar saviem vecākiem, gan ar savas valsts politiskajām un sociālajām pārmaiņām 20. gadsimta nogalē. Šī ir pirmā no tulkotājas Ingmāras Balodes ieteiktajām lasāmgrāmatām aprīļa raidījumu sērijai.

Pateicoties dzejniecei un tulkotājai Ingmārai Balodei, latviski lasāmi tādi ievērojami autori kā Hanna Krāla, Mikolajs Ložiņskis, Dorota Maslovska, Slavomirs Mrožeks, Ādams Zagajevskis un citi. Dzejā Ingmāra debitēja 2007. gadā ar krājumu "Ledenes, ar kurām var sagriezt mēli". Gan šis krājums, gan 2012. gadā publicētais dzejas izdevums "alba" ieguvis Latvijas Literatūras gada balvu. 2020. gadā iznācis jaunākais dzejas apkopojums "Dzejoļi pēc mūsu ēras". Raidījumā Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru Toms un Svens ar Ingmāru Balodi sarunājas par Ulža Bērziņa atstāto mantojumu, poļu dzejas specifiku un...arī par Lennebergas Emīlu!

Dzejnieks, rakstnieks, politiķis un žurnālists Kārlis Skalbe (1879–1945) latviešu literatūras vēsturē īpaši spēcīgu nospiedumu atstājis ar savām literārajām pasakām. Šī iemesla dēļ viņš tika dēvēts par "pasaku ķēniņu". Toms un Svens rakstnieka izteiksmē atrada līdzības ar Ursulas Le Gvinas "Jūraszemes" sēriju. Galvenokārt vēstījuma un morāli filozofiskās tīrības dēļ. Raidījumā Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru abi kolēģi iegrimst Kārļa Skalbes pasaku meditatīvajā ritmā un aicina tajā ieklausīties arī klausītājus. 

Pasaulslavenais fantāzijas un "savādotās realitātes" autors Nīls Geimens par rakstniecies Ursulas K. Le Gvinas darbiem teicis: "Viņas rakstītie vārdi ir iespiedušies manā dvēselē". Geimenu šajā var pilnībā saprast. Amerikāņu rakstnieces, pētnieces un kritiķes, daoisma principu adeptes Le Gvinas devums ar romānu sēriju "Jūrzeme" ir viens no stiprākajiem fundamentiem fantāzijas literatūras ēkā. Viņas izteiksmē mijas reālistisks skaudrums un brīnuma dotie piepešie likteņa pavērsieni. Šajā raidījumā Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru Toms un Svens, sekojot tulkotājas Zanes Rozenbergas dotajam paēdienam, pārlapo "Jūrzemes" sērijas pirmo grāmatu. 

Izcilā latviešu komponista un literāta Marģera Zariņa romāns "Viltotais Fausts jeb Pārveidota un Papildināta Pavārgrāmata" ir viens no pirmajiem postmodernisma literatūras atplaiksnījumiem mūsu rakstītā vārda vēsturē. Zariņš tajā cirkulē gurmānisma vēstures un 20.gadsimta spozmes un degradācijas orbītās. Zīmīgs ir gan Kristofera Mārlova, gan Johana Volfganga Gētes, gan Tomasa Manna Fausts - kuram tuvāks par patiesību ir dzīves zaļojošais koks. Taču pat spēcīgākā koka lapas kādubrīd sāk dzeltēt...

"Dažreiz, lai ieinteresētu savus domubiedrus kādas grāmatas izlaišanā, mēdzam to nokomentēt, piebilstot: "Izlasi, ļoti garšīgi uzrakstīts!"," pagājušajā raidījumā atzina tulkotāja Zane Rozenberga. Šajā raidījumā ieteikums ir uztverams gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, jo angļu fotogrāfa un rakstnieka Marka Krika grāmata "Kafkas zupa" iepazīstina ar 14 pasaules literatūras klasiķiem, apspēlējot viņu stilu caur ēdiena recepšu prizmu. Vienlaikus tā ir pirmā grāmata, ar kuru Tomam un Svenam ieteica iepazīties tās tulkotāja un šīmēneša literārā kuratore Zane Rozenberga. 

Tulkotāja Zane Rozenberga studējusi angļu valodu un literatūru Latvijas Universitātē, vēlāk arī tur bijusi mācībspēks. Kopš 1989. gada pārsvarā nodarbojas ar daiļliteratūras tulkošanu, tulkoto darbu (pārsvarā romānu) skaits mērāms daudzos desmitos, visnoturīgākā ir sadarbība izveidojusies ar apgādu "Zvaigzne ABC". Raidījuma Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru Toms un Svens ar Zani Rozenbergu sarunājas par diženo angļu rakstnieku Džonu Ronaldu Rūelu Tolkīnu un kādu ļoti neparastu pavārgrāmatu. 

Mūziķis, dzejnieks un izglītības darbinieks Pāvils Johansons (1947) ir rakstnieku Veronikas Strēlertes un Andreja Johansona dēls. Viņa pirmā dzejoļu grāmata "Sudraba ceturksnis" izdota jau 19 gadu vecumā. Johansons ir trimdas autors, kura izteiksmē jūtama tā dēvētās Brīvās Pasaules ietekme - viņa poēzija ir brīva no Ēzopa valodas un slēptiem čukstieniem. Raidījumā Cienījamie Lasītāji. Etīdes par literatūru Toms un Svens pārlapo Pāvila Johansona dzejoļu izlasi "Paisums un bēgums", par kuras iznākšanu varam būt pateicīgi apgādam "Neputns". Raidījumā skan arī dzejnieka grupas "Dundurs" melodijas. 

Konstantins Petru Kavafis dzimis 1863. gada 29. aprīlī Aleksandrijā un pēc septiņdesmit gadiem tajā pašā datumā šo pasauli pamet. Protams, tikai nejauša sakritība, taču šī grieķu dzejnieka gadījumā rodas sajūta, ka arī savu dzīvi viņš pakārtojis noteiktai ritmikai – tāpat, kā to dara savos dzejoļos. Kā raksturo literatūrzinātnieks Ojārs Lāms: "Kavafja dzejai raksturīgs retrospektīvums, kura intervāls sniedzas no gadsimtu mijas līdz Ahilleja vecāku laikam - Pēleja un Tetīdas kāzām. Pēc daudzu gadsimtu pārtraukuma Kavafis pasaulei atkal liek sadzirdēt grieķu lirikas balsi". Raidījumā Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru Toms un Svens lasa dzejnieka darbu kanonu apkopojumā "Dzeja", kuru ne bez kolēģu padoma un piedāvātajām variācijām latviskojis daudzveidīgais tulkotājs Dens Diminš.

Meklējot sasaukšanos ar franču autora Matiasa Enāra romānu "Kompass" un latviešu autoru izteiksmi, Toms un Svens nonāca pie dzejnieces Mirdzas Bendrupes (1910-1995). Galvenokārt tāpēc, ka arī viņai Austrumu kultūra nav bijusi sveša - to apliecina darbs pie hinduistu svēto rakstu "Bhagavadgītas" parindeņu atdzejošanas no gruzīnu valodas. Trāpīgi dzejnieces stilu raksturojusi literatūrkritiķe Otīlija Sproģere: "Bendrupei svešs ir sauss, lietišķs stāstījums. Viņas stilam (..) raksturīga gleznainība un tēlainība. Visas lietas viņa skata pirmreizējā gaismā, un visniecīgākajām no tām viņa piešķir nozīmību ar oriģināla salīdzinājuma, epiteta vai metaforas palīdzību." Raidījumā Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru pārlapojam un, kā jau ierasts, arī balsī lasām Mirdzas Bendrupes dzejas krājums "Buramie vārdi" (1979).   

Gonkūru prēmijas laureāta, franču rakstnieka un ceļotāja Matiasa Enāra (dz. 1972) romāns "Kompass" ir literatūra gardēžiem. Darbības centrā nostādot muzikologu, kuram jānostājas aci pret aci ar bīstamu slimību, autors apvij tam apkārt Eiropas un Tuvo Austrumu kultūras, kolektīvo un personisko atmiņu vinjetes, mainot notikumu norises gaitu gluži kā modernisma laikmeta skaņdarbā. Šo grāmatu kā īpašu pēdējā laika notikumu raidījuma veidotājiem ieteica tās tulkotājs Dens Dimiņš, un tā nu Toms ar Svenu aicinās lasītājus pievienoties šajā pieredzes karuselī, kura tempu paātrina vai palēnina tikai viens "mehānisms", proti - cilvēka sirds. 

Tulkotājs Dens Dimiņš varētu būt nosaucams par staigājošu Valodu Skapi. Viņš spēj pārnest franču, islandiešu, grieķu, itāļu, bulgāru, holandiešu, vācu, krievu un albāņu valodu uz savu - un mūsu - dzimto, latviešu valodu. Dena tulkoto autoru lokā ietilpst Selīns, Hanss Hennijs Jāns, Mišels Velbeks, Vladislavs Todorovs un vēl vairāki citi. Par Velbeka romāna “Varbūt ir sala” tulkojumu 2008. gadā Dens saņēma Latvijas Literatūras gada balvu, nākamreiz šo godinājumu viņš pieņēma septiņus gadus vēlāk - tobrīd, par Džonatana Litela romāna “Labvēlīgās” tulkojumu. Taču tikšanās reizē ar "Cienījamajiem lasītājiem" īpaša vērība būs pievērsta grieķu dzejnieka Konstantīna Kavafja darbiem un franču autora Matiasa Enāra monumentālajam romānam "Kompass".   

Jānis Hvoinskis latviešu literatūrā debitēja 2009. gadā ar dzejoļu krājumu “lietus pār kanālu e”. Publicējies arī kultūras periodikā, no krievu valodas atdzejojis Maksima Ameļina dzeju, piedalījies Josifa Brodska dzejas izlases atdzejošanā "Neputna" samta sērijā un tulkojis Vladimira Nabokova romānu "Kamera obskura". Raidījumā Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru Toms un Svens lasa dzejnieka jaunāko krājumu "Mūza no pilsētas N.", kurš līdz ar Raimonda Ķirķa grāmatu "Kartes" saņēma aizvadīto Dzejas dienu balvu. Iespējams, autora pilnestīgā nosacītība un rāmās asociāciju rotaļas aizrāva arī Ojāra Vācieša prēmijas žūriju, jo dzejnieks apbalvots arī ar šo atzinību.

Ludzā dzimušā krievu prozaiķa Leonīda Dobičina romāns "Enpils" (sarakstīts ap 1933.gadu ) ir Augstā dziesma ne tikai Daugavpilij, kurā autors pavadīja savus zēnības gadus, bet arī cilvēciskās saziņas maigumam un mainībai. Romantika, kurā būtiska loma nosacītībai un absurdam, pamatoti aicina meklēt izteiksmes līdzības ar Marsela Prusta un Džeimsa Džoisa daiļradi. Nianšu un smalkumu uzvaras gājiens pār vispārsaprotamo un plakano ikdeinību, kurai pārkāpt ir bijis saistoši vienmēr - bet jo īpaši šajā laikā.  Romānu tulkojusi Māra Poļakova. Par pagrīdes klasiķi dēvētais Leonīds Dobičins dzimis 1894. gadā Lucinā (Ludzā), vēlāk ģimene pārcēlusies uz Dvinsku (Daugavpili), kur Dobičins dzīvojis līdz 1911. gadam. Studējis Pēterburgas universitātē, pēcāk pārcēlies uz Brjansku, kur sākās viņa literārā darbība. "Enpils" darbība notiek 20. gadsimta sākumā Dvinskā. Daudzas detaļas atainotas gandrīz dokumentāli precīzi, lielākajai daļai personāžu ir reāli prototipi. "Enpili" mēdz salīdzināt ar hroniku, kurā nozīmīgi notikumi pielīdzināti nenozīmīgiem. Mēdz minēt kā romānu, kas veidots pēc kino montāžas likumiem; katrs teikums veidots kā lāse, kurā lūst pasaule. Leonīda Dobičina romāns "Enpils" izdots sērijā "Orbītas bibliotēka".        

Pirmajā raidījuma Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru epizodē saruna ar tulkotāju Māru Poļakovu par jidiša sazaroto valodas saturu, par to, kā tulkotājiem sadzīvot ar "balsīm viņu galvās". Sarunas laikā iezīmējas arī nākamā raidījuma temats – stāsts par Leonīda Dobičina pārsteidzošo romānu "Enpils".  Māra Poļakova tulko no krievu, vācu, angļu, sengrieķu, latīņu, jidiša, ebreju un ukraiņu valodas. Tulkojusi vairākus pazīstamus ārvalstu literāros darbus, kā arī piedalījusies jaunā Bībeles tulkojuma izstrādē. 2010. gadā ieguvusi Latvijas Literatūras gada balvu kategorijā "Izcilākais tulkojums".

Klāvs Elsbergs ir dzejnieks, kura darbi jau viņa īsā mūža laikā uzrunāja teju visas paaudzes, sākot ar vecākiem klasiskās formas cienītājiem un beidzot ar brīvdomīgiem pusaudžiem. Arī šodien – 30 gadus vēlāk – viņa dzeja nezaudē laikmetību un sagādā tīru, neviltotu pārdzīvojumu. Noslēdzot raidījuma "Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru" 2018. gada ciklu, Toms Treibergs un Svens Kuzmins dodas nelielā pastaigā gar Elsberga apdzejotajiem Pļavnieku bērziem un dalās iespaidos par viņa pēcnāves krājumu "Velci, tēti" (1989).

Raidījumā "Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru" Toms un Svens lasa mākslas zinātnieka Jāņa Kalnača sastādīto atmiņu un impresiju krājumu "Variācijas par Kārļa Padega tēmu". Čarlis. Dorians Grejs. Padegs. Dendijs un salonu lauva, bet tai pat laikā vienpatis un eremīts. Recenzijā par Padega un Jāņa Rozenberga kopizstādi "Zem liepām" rakstnieks Anšlavs Eglītis 1934. gadā atzīmē: Padegs ir tā norūpējies pārsteigt skatītāju, ka šim nolūkam upurē visu. Pa lielākai daļai viņa tēlus nevieno un neizskaidro nekāda iekšēja jēga, bet tikai ārējs efekts, kas brīdi amizē, lai drīzi atklātu savu tukšumu. Kaut arī Padega redzējumam un tā izteiksmībai netrūka skeptiskas opozīcijas, tomēr viņš tapa par vienu no pašiem spilgtākajiem sava laika māksliniekiem, kura talanta daudzveidību un spēku varam novērtēt vēl šodien.  

Friča Bārdas dzeju varam dzirdēt latviešu komponistu skaņdarbos, skatuves runas konkursos un, tematiskā kārtā, arī pie Ziemassvētku eglītes. Dzejnieka izteiksmības vērienu paplašināja viņa interese par filozofiju, sevišķi Frīdriha Nīčes darbiem, tāpat viņa domu virzienu savās noskaņās vadīja izcilie vācu dzejdari Novāliss un Rainers Marija Rilke. Šīs ietekmes, papildinātas ar personīgajiem vērojumiem un piepešiem dvēseles impulsiem, līdz mūsu laikam ir nogādājušas ainaviskus, dziļu noskaņu pildītus iespaidu atainojumus, kuri vienlaikus skumdina un iedvesmo. Raidījumā "Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru" tā veidotāji Toms un Svens dalās iespaidos par Friča Bārdas dzejas izlasē lasāmajiem darbiem.

Līdz ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas atklāšanu 2014. gadā tika atklāts arī Tautas grāmatu plaukts. Vēl arvien katrs Latvijas iedzīvotājs un viesis var tajā nodot sev īpašu grāmatu. Kā stāstīts vietnē tautasgramatuplaukts.lv: Mēs uzskatām, ka Gunāra Birkerta projektētais grāmatu plaukts ir īpaša vieta. Tur ievietotās grāmatas tiks saglabātās mūžīgi un arī pastāvīgi atgādinās apmeklētājiem par individuālajiem stāstiem, kas veido mūsu kultūru un vēsturi. Šobrīd Tautas grāmatuplauktā atrodas 6117 izdevumi dažādās pasaules valodās. Tieši tur, kopā ar bibliotēkas komunikācijas nodaļas speciālistiem Augustu Zilbertu un Annu Muhku, kā arī raidījuma producenti Santu Laugu, Toms un Svens meklē interesantas grāmatas šāgada pēdējam raidījumu ciklam.

Juris Kunnoss (1948.-1999.) padomju Latvijas dzejas ainā ir tik spilgts un pašpietiekams autors, ka šķiet nepareizi pieskaitīt viņu jebkādām kustībām, tradīcijām, kultūrām un subkultūrām. Tā vietā, lai sekotu valodas likumībām, viņš rada pats savu literatūras virzienu, kurā katrs simbols un žargonisks izteiciens – vienalga, vai no popkultūras, vai no vēstures, vai no ielas slenga aizgūts – rada dzīvu, sadrumstalotu un, šķiet, laikmetu maiņām nepakļaujamu kopainu. Raidījumā "Cienījamie Lasītāji. Etīdes par literatūru" – Toma Treiberga un Svena Kuzmina saruna par Jura Kunnosa 1987. gada dzejoļu krājumu "Pieci septiņi".