Podcasts about laik

Stāsta Latvijas Pasta Filatēlijas nodaļas vadītājs Edmunds Bebrišs.  Latvijas pastmarkas nav tikai pasta apmaksas zīmes, tās ir arī kultūras, vēstures un dabas vēstneši. Tajās atspoguļota valsts daudzveidība un bagātība. Latvijas Pasts katru gadu izdod aptuveni 20 pastmarkas. Tematu klāsts ir bagātīgs. Laikā no 1991.gada līdz šai dienai ir izdotas vairāk nekā 500 dažādas tematikas pastmarku un to kopējais skaits pārsniedz 1000 marku. Pastmarku tirāžas gadu laikā ir mainījušās no vairākiem miljoniem līdz dažiem desmitiem tūkstošu.  Dažas pastmarku sērijas ir ilgdzīvotājas, citas uzmirdz tikai vienu reizi. Tā, piemēram, “Tautastērpu” sērija. Šī sērija tiek izdota kopš 1993. gada, un līdz šim ir izdotas vairāk nekā 12 pastmarkas, kas attēlo dažādu Latvijas novadu tautastērpus. Sērija ir nozīmīga, jo palīdz saglabāt un popularizēt Latvijas kultūras mantojumu. Sērijas autore ir māksliniece Arta Ozola-Jaunarāja. “Ziemassvētku” pastmarku sērija tiek izdota katru gadu sākot no 1994.gada. Šī sērija ir kļuvusi par tradīciju un tiek gaidīta gan sūtītāju, gan kolekcionāru vidū. Šī sērija top sadarbībā ar dažādiem māksliniekiem un bieži ir sākums produktīvai sadarbībai starp mākslinieku un Latvijas Pastu. Arī pastmarku sērija “Latvijas Republikai 100” bija viena no visilgāk izdotajām un nozīmīgākajām Latvijas filatēlijas vēsturē. Tā tika uzsākta 2008.gadā un noslēgta 2018.gadā. Tā bija tematiski visaptveroša un kalpoja kā vizuāla Latvijas simtgades hronika. Pastmarku sērijā desmit gadu laikā pa posmiem atspoguļoja dažādus Latvijas valstiskuma aspektus – Valsts simboliku (valsts ģerboni, karogu), Latvijas Republikas prezidentus, Saeimu un Satversmes sapulci, nozīmīgas tautsaimniecības nozares, kultūras, sporta un politikas pārstāvjus. Tās noslēguma posms 2018. gadā sakrita ar valsts simtgades svinību kulmināciju, tādējādi piešķirot sērijai īpašu simbolisku vērtību. Atzīmējot Latvijas valsts simtgadi, 2018. gadā tika izdota īpaša pastmarka ar nosaukumu “Latvijas karogs – karte”. Šī pastmarka bija unikāla ar savu dizainu un formu. Tā bija pirmā Latvijā izdotā neregulāras formas pastmarka, veidota kā Latvijas kartes kontūra ar valsts karoga motīvu. Pastmarkas tirāža bija miljons eksemplāru, un šobrīd tā faktiski ir izpārdota. Šī pastmarka tika atzīta par gada pastmarku Latvijas Pasta un Delfi rīkotajā konkursā, saņemot visvairāk balsu no sabiedrības. Mākslinieks: Ģirts Grīva.  Īpaši pieprasītas un interesantas ir Atmodai veltītās pastmarkas un filatēlijas izdevumi. Tā piemēram pagājušajā gadā tika izdota īpaša aploksne veltīta Baltijas ceļa 35 gadu jubilejai. Arī pastmarkas veltītas sportistu sasniegumiem parasti kļūst par filatēlijas retumiem.  Īpaši gribas izcelt šī gada februārī izdoto pastmarku, kas veltīta Ginta Zilbaloža animācijas filmai "Straume". Šī pastmarka kļuva par vienu no visātrāk izpārdotajiem filatēlijas izdevumiem Latvijas vēsturē. Tās tirāža bija 10 000 eksemplāru. Viss izdevums tika izpārdots nepilnas nedēļas laikā pēc izdošanas. Reaģējot uz sabiedrības pieprasījumu, Latvijas Pasts izdeva papildu 15 000 eksemplāru, un arī tās šobrīd faktiski ir izpārdotas. Šogad sadarbībā ar Latvijas Radio izdosim tā simtgadei veltītu pastmarku. Pastmarkas dizains tiks izstrādāts, ņemot par pamatu dizaina konkursa uzvarētāja darbu. Ceru, ka šī pastmarka iekaros gan pasta sūtītāju, gan kolekcionāru atzinību un būs īpašs kolekcijas papildinājums.

Visdrīzāk šo grāmatu labāk ielikt psiholoģiskās literatūras plauktiņā, jo grāmata jau nav par kalniem, bet par cilvēkiem, kuri kāpj kalnos un piedzīvo visas cilvēciskās emocijas, piedzīvo bailes un konfliktus, protams, piedzīvo arī neprātīgi skaisto virsotņu sajūtas. Kristīne un Kristaps Liepiņi kāpj kalnos, raksta grāmatas un fotografē. Laikā starp kalniem mēs ar Kristīni un Kristapu Liepiņiem tiekamies radio studijā, kad viņi vēl paraksta savu otro grāmatu "Andīnisms. Pirmatnības vilinājums". Izrādās, andīnisms ir citur pasaulē labi pazīstams jēdziens, kaut arī latviešu valodā ne tik izplatīts. "Stāstos attēloti mūsu pirmie soļi augstkalnu ekspedīcijās, kurās guvām jaunu pieredzi, mācības un atklāsmes par īpašu kalnos kāpšanas veidu – andīnismu," tā raksta grāmatas autori Kristīne un Kristaps Liepiņi. Sarunās ar viņiem, uzzinām arī, kāpēc Kristīne mazajā piezīmju grāmatiņā katru rūtiņu vēl sadala uz pusēm, kāda pildspalva kalnos ir svarīga, kāds fotoaparāts fiksē kalnu kadrus un kāpēc disciplīna ir svarīga ne tikai kalnos, bet arī rakstīšanā. Kristīnes un Kristapa Liepiņu otro kalnu pieredzes grāmatu "Andīnisms. Pirmatnības vilinājuma" izdevusi "Zvaigzne ABC". Raidījumu atbalsta:

Pirmdien Turcijas pilsētā Stambulā notika Ukrainas un Krievijas sarunu otrā kārta, abām valstīm apmainoties ar prasībām. Abas puses arīdzan vienojušās turpināt karagūstekņu apmaiņu. Paredzams, ka Krievija un Ukraina varētu apmainīties ar smagi ievainotiem un slimiem gūstekņiem, kā arī gados jauniem karavīriem vecumā līdz 25 gadiem. Tāpat plānots veikt kritušo apmaiņu. Sarunas notika tikai dienu pēc tam, kad Ukraina veica vērienīgu uzbrukumu, kas bija vērsts pret Krievijas militārajiem objektiem; arī Krievija turpinājusi raķešu un dronu uzbrukumus Ukrainai. Turpmāko iespējamo notikumu attīstību šorīt pārrunāsim ar militāro ekspertu, Saeimas ārpusfrakciju deputātu Igoru Rajevu.

Studijā ekonomikas ministrs Viktors Valainis(ZZS), LTRK valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš un AEI Lauksaimniecības tirgus veicināšanas daļas vadītāja Ingūna Gulbe.

Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) interesējas, pēc kādiem principiem strādā žurnālisti priekšvēlēšanu laikā. Satversmes tiesa spriedusi, ka Rēzeknes dome atlaista tiesiski. ASV prezidents Donalds Tramps ir sazvanījies ar Vladimiru Putinu. Krustpunktā aktualitātes analizē "Latvijas Avīzes" žurnāliste Māra Lībeka, TV3 raidījuma "Nekā personīga"žurnālists Juris Jurāns, ziņu aģentūras LETA redaktore Anastasija Teterenko-Supe un TV24 žurnāliste Anita Daukšte.  

Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) interesējas, pēc kādiem principiem strādā žurnālisti priekšvēlēšanu laikā. Satversmes tiesa spriedusi, ka Rēzeknes dome atlaista tiesiski. ASV prezidents Donalds Tramps ir sazvanījies ar Vladimiru Putinu. Krustpunktā aktualitātes analizē "Latvijas Avīzes" žurnāliste Māra Lībeka, TV3 raidījuma "Nekā personīga"žurnālists Juris Jurāns, ziņu aģentūras LETA redaktore Anastasija Teterenko-Supe un TV24 žurnāliste Anita Daukšte.  

Prasideda 28-oji „Mados infekcija“, šiais metais sugrįžtanti į Šiuolaikinio meno centrą, atvėrusį duris po šešerių metų remonto. Pokalbis su „Mados infekcijos“ sumanytoja, kūrybos vadove, dizainere Sandra Straukaite.Operetės „Tūkstantis ir viena naktis“ premjera Klaipėdos valstybinis muzikinis teatras švęs „valso karaliaus“ Johanno Strausso 200-ąjį gimtadienį. Pasakoja Agnė Bukartaitė.Gegužės 24 d. minime lietuvių dailininko vitražisto Algimanto Stoškaus 100-ąsias gimimo metines. Pokalbis apie drąsias ir novatoriškas kūrėjo mintis su stiklo menininke Dalia Truskaite, vitražo dailininku ir istorijos tyrinėtoju, VDA doc. Žydrūnu Mirinavičiumi bei VDA Dailėtyros Instituto dizaino tyrėja Karolina Jakaite.Styginių virpėjimas, romantiški vokalai ir ritmingas bosas, o kiekvienas kūrinys - lyg trys minutės soulo harmonijos. Susikūrusi praėjusio amžiaus šeštajame dešimtmetyje, grupė iš Filadelfijos „The Delfonics“ kūrė soulo ir ritmenbliuzo istoriją. Kolektyvą labiausiai išgarsino 1968-ųjų daina „Means I Love You“. Plačiau apie „The Delfonics“ pasakoja Ignas Gudelevičius.Rubrikoje „Be kaukių“ – „Maisto banko“ vadovas Simonas Gurevičius.

No 9. maija Ola Foundation aplūkojama Miervalža Poļa izstāde "Atslēgas caurums uz paradīzi. Egocentriķa klejojumi". Izstādes centrā ir mākslinieka ceļojumu piezīmes laikā un telpā – starp senas kultūras drupām, klejojumiem Venēcijā, Amerikā un svešās gleznās. Kultūras rondo studijā par Miervaldi Poli un izstādi iztaujāsim kuratores Unu Meisteri un Daigu Rudzāti. Miervaldis Polis ir viens no spilgtākajiem, noslēpumainākajiem un asprātīgākajiem Latvijas māksliniekiem. Gleznotājs, kurš ne tikai rada tēlus – viņš dzīvo tajos. Šī izstāde ir kā klejojums pa pasaulēm, kur Polim viss ir iespējams. Viņu var sastapt antīkās drupās un Venēcijas kanālos, Žaka Luija Davida “Marata nāvē” vai sveicinot Napoleonu Alpu virsotnēs. Viņš mākslu nevis izrāda – viņš to izdzīvo. “Egocentriķis – tā ir ironija par cilvēcisko dabu,” saka mākslinieks. Un tieši ar šo ironiju, precizitāti un kaisli Miervaldis Polis ir atstājis neizdzēšamu nospiedumu Latvijas mākslā, kļūstot par dzīvu leģendu, kurš savieno klasisko ar laikmetīgo, vēsturisko ar personīgo. Izstādē eksponēti darbi no Jāņa Zuzāna, Gunta Belēviča un Ainara Gulbja kolekcijas. Izstādes arhitekts ir Martins Vizbulis, bet grafisko dizainu veidojis Krišs Salmanis.

Naujojo popiežiaus Leono 14-ojo istorija - kad taps pirmuoju popiežiumi amerikiečiu, Robertas Prevostas išgirdo dar vaikystėje.Amerikos prezidentas Donaldas Trampas ragina skelbti besąlygiškas 30-ies dienų paliaubas Ukrainoje. Pažeidėjus grasina bausti sankcijomis.Gegužės 9-oji Rusijoje ir Lietuvoje – Vilniaus Antakalnio kapinėse vėl skambėjo rusiškos Antrojo pasaulinio karo laikų dainos.Ved.Andrius Kavaliauskas

Pēc finansista Kārļa Danēviča viesošanās Cilvēkjaudas klubā saņēmām daudz atsauksmju, kā viņa atbildes uz jautājumiem palīdzēja nomierināt kara draudu baiļu iespaidā satrauktos prātus un pārslēgties uz savu dzīvi. Tāpēc lūdzu Kārlim, lai ierakstām arī interviju Cilvēkjaudā, kas būtu pieejama visiem. Kārlis piekrita. Vienīgi mums neizdevās atrast datumu, kad abi esam Rīgā vienā laikā, tāpēc šo interviju ierakstījām attālināti. Paldies studijai Power-Up SPACE par šo iespēju!Šajā sarunā Kārlis sniedz savu, pieredzē un apkopotā informācijā balstītu skatījumu par ģeopolitisko situāciju, kas rada daudz raižu. Viņš piedāvā racionālu pieeju kara draudu izvērtēšanai un norāda uz latviešu lielāko vājumu — tendenci ļauties negatīvismam un populistu solījumiem.Kārlis pārliecinoši argumentē, kāpēc mums nav jāpārvērtē Krievijas militārā varenība, skaidro Baltijas valstu stratēģisko nozīmi Eiropas drošības kontekstā un dalās praktiskos padomos par finanšu un īpašumu drošību iespējamo ekonomisko izaicinājumu priekšā. Ar spēcīgu vēstījumu par latviešu spītības pozitīvo potenciālu, Kārlis mudina neļaut bailēm paralizēt mūsu ikdienu un lēmumu pieņemšanu. Viņš arī sniedz vērtīgus padomus par investīcijām un personīgo finanšu pārvaldību mainīgajos globālajos apstākļos.Kārlis ir SEB bankas valdes loceklis, Baltic Institute of Corporate Governance padomes loceklis, SOS bērnu ciematu Latvijā padomes priekšsēdētājs, SOS Children Villages International senators.Būsim laimīgi par tavu atbalstu SOS bērnu ciematiem.Ja tev ir svarīgi, ka varam turpināt Cilvēkjaudas darbu ar jaunām intervijām un lai tās visiem ir pieejams bez maksas, tad, lūdzu, atbalsti mūs kādā no šiem veidiem, kas palīdzēs segt daļu no Cilvēkjaudas izmaksām.Sarunā pieminēto informāciju atradīsi 226. sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads9:21 Kārļa Danēviča ieteikumi, uz kā balstīt savus spriedumus par kara draudiem, lai tie būtu racionāli11:49 Kādiem apstākļiem izpildoties, būtu pamats lielākam satraukumam19:02 Kārļa novērojumi par baltiešu bailēm palikt vieniem un neaizsargātiem23:18 Kāpēc Eiropai interesē Baltijas valstis un kā tas mums noder26:45 Kas ir latviešu lielākais vājums kara draudu kontekstā32:39 Iegūsti uzņēmumam vērtīgu bezmaksas konsultāciju no grāmatvedības aģentūras “Kamelota”. Piesakies uz GRĀMATVEDĪBAS EKSPERTĪZI: kamelota.lv/jauda33:41- Par kodolkara varbūtību36:10 Iemesli, kāpēc nevajadzētu pārvērēt Krievijas armijas varenību42:30 Naftas cenu loma Padomju savienības sabrukumā un mūsdienu Krievijas spējās46:46 Par īpašumu un finanšu drošību saistībā ar Trampa tarifiem52:03 Ļaunākie drošības situācijas scenāriji un kā tiem sagatavoties59:32 Latviešu spītība un kā to izmantot savā labā, lai baiļu dēļ nenoliktu savu dzīvi uz pauzes1:04:21 Kas ir pati vērtīgākā investīcija, ko izmantot arī šajā laikā1:06:48 Kādas ir potenciāli gaidāmās ekonomiskās grūtības, ņemot vērā globālos tirdzniecības karus1:17:03 Kārļa secinājumi un rekomendācijas ieguldījumu veikšanai1:23:15 Stratēģija investēšanas uzsākšanai1:28:45 Ieteikumi, ar ko būt piesardzīgam, attiecībā uz investēšanas lēmumiem1:34:55 Vai pastāv risks neatgūt savu naudu, ja notiktu uzbrukums Latvijas banku sistēmai1:37:28 Kādas ir kredītņēmēja iespējas, ja īpašums karadarbības dēļ tiktu iznīcināts1:38:52 Kāda ir nekustamā īpašuma perspektīva, ņemot vērā Latvijas demogrāfiju1:40:31 Kārļa ieteikumi no personīgās pieredzes tam, kā nekāpināt izdevumus, palielinoties ienākumiem1:43:00 Power-Up SPACE

Stāsta flautiste Liene Denisjuka-Straupe Pētniecības procesā esmu nonākusi pie atziņas, ka tas var būt jebkurš cilvēks, kas ir gatavs iekļaut savā radošajā darbībā hepeninga vai kolāžas elementu un īstenot dadaismam raksturīgo izaicinošu paradoksalitāti un nesistēmiskumu sava mākslinieciskā naratīva veidošanā. Dadaistam nav jāpieder vienam noteiktam stilam. Dadaists var būt kā hameleons, kas vienu brīdi ir radoša personība, citu brīdi –ugunsdzēsējs vai caurumu lāpītājs jebkurā dzīves situācijā. Dadaisti nenodala dzīvi no mākslas un atrodas nemitīgā notikumu plūsmā, kuru viņi nespēj uztvert nopietni, vienlaikus aktualizējot nopietnu jautājumu klātesamību. Jebkam piemīt potenciāls kļūt par hepeningu un tas ir katra mākslinieka paša ziņā, kādas kolāžas viņš veido un ko tieši viņš ar to vēlas pateikt. Citējot Juri Ābolu: "Cilvēka desmittūkstošgadīgo kultūrvēsturisko pieredzi apcerēt ir grūti. Toties skaisti. Skaistuma, savukārt, es nealkstu. Tādēļ nerakstu īpaši daudz... [...] Dada ir viss! Viss ir Dada! – tā savos manifestos 1916. gadā sludināja dadaisma klasiķi: Hilzenbeks, Šviters, Arps un citi... Esmu vienisprātis ar viņiem – dadaistisks piesitiens mūsdienu bezgaljautrajās kolīzijās spējīgs kādam nest pat prāta atskurbumu jeb arī ienest vispārējā haosā zināmu kārtību. Dzīve neaprobežojas vien tikai ar lēkāšanu, baumu laišanu un naudas skaitīšanu. Nemēģinu savas estētiskās problēmas sarežģīt jeb izdaiļot. Vērību piegriežu nevis tehnoloģijām vai fantāzijām, bet gan cilvēkam, kā arī semantikai – programmētāju cietajam riekstam, – jo arī no viņu, tāpat kā dadaistu tekstiem, lielas jēgas nav tā kā tā. Visu pārējo priekšā man pasaka mana paša zemapziņa un estētiskā iedrīkstēšanās: iepazīstot tās reālijas, kuras cilvēki iznieko, – abu šo manu daiļrades elementu nedrīkstētu būt par daudz." 1978. gadā tapa, iespējams, pirmais dadaistiskais darbs, kad Ābolam bija jābeidz Latvijas Valsts konservatorijas pirmais kurss un, lūk, citāts no autora teiktā Dāvim Eņģelim Latvijas Radio 3 "Klasika" rīkotajā komponista autorkoncertā "Tīrs Ābols" 2020. gada 12. oktobrī Latvijas Radio 1.studijā: "Pirmā kursa eksāmenā biju uztaisījis tādu gabalu, kas saucās "Tutaj" (poliski tas nozīmē – šeit). Sižets bija tāds, ka četri kungi sarunājas katrs savā valodā pilnīgi nesaprotamās intonācijās, kamēr sāk grābt viens otru pie rīkles, un tad arī viens tiek nožmiegts. Diezgan naturālas, neintonētas skaņas, un kā zeltaina stīga visam cauri iet motīvs – tutaj, tutaj, tutaj… Nu un beigās, pie tā nogalētā pēdējā dvesiena, vēl reverberācija uz pēdējā akorda. Visi mēmi. Kapa klusums. Apspriede. Vēlāk man stāstīja, ka Skulte esot rādījis baigi skābu ģīmi, un Ivanovam deguns divreiz garāks izstiepies. Galu galā dabūju savu godīgi nopelnīto trijnieku pēc piecu ballu sistēmas. Gandrīz jau izlidināja, bet es turpināju savus eksperimentus." Atskatoties uz vēsturiski oriģinālākajiem hepeningiem, būtu pieminami vismaz pāris Ervina Šūlhofa darbi. Kā pirmo vēlos izcelt viņa 1919. gadā sacerēto Vācu simfoniju (Symphonia Germanica), kur burtiski tiek izkliegts Vācijas himnas melodijas fragments ar vārdiem: "Deutschland über alles!" Kompozīcijas fonētiku veido balss disonanses un bruitiski trokšņi. Simfonijas tapšanas laikā Šūlhofs bija uzrakstījis arī šādu komentāru: "Absolūtā māksla ir revolucionāra, tā pieprasa attīstību, noved pie apvērsuma un paver jaunus ceļus. Īpaši tas attiecas uz mūziku, jo šis mākslas veids ir visdzīvākais, kas visdziļāk atspoguļo izbēgšanu no imperiālistiskās tonalitātes, ekstātiski uzsākot ceļu pretī labām pārmaiņām." Savukārt otrs ļoti neparasts ir Šūlhofa Klaviercikls "Fünf Pittoresken". Laikā gaitā tas ieguva atpazīstamību ar nosaukumu "In Futurum", kas sakrīt ar 3. daļas virsrakstu. Tā ir precīzi izrakstīta mūzika, kas ir izpildāma klusumā. Tādējādi 1952. gadā amerikāņu komponista Džona Keidža "4'33" nebūt nav pirmais šāda veida skaņdarbs mūzikas vēsturē. Taisnības labad jāpiebilst, ka arī Šūlhofa "In Futurum" nebija pirmais klusuma skaņdarbs. Senākā zināmā nedzirdamās mūzikas kompozīcija ir "Sēru maršs izcila, nedzirdīga vīra bērēm" (fr. "Marche Funèbre composée pour les Funérailles d'un grand homme sourd"), kas tika radīta 1884. gadā un tās autors ir franču žurnālists Alfonss Alē (Alphonse Allais, 1854–1905). Viņš ir devis ļoti skaidru interpretācijas norādi deviņām tukšām taktīm ar apzīmējumu lento rigolando (tulk. no franču valodas "rigoler" nozīmē gūt prieku), turklāt 1897. gadā Alē papildināja savu opusu, pievienodams vēl 15 klusuma taktis.

Zemgalietis Frīdrihs Vesmanis bija Saeimas pirmais priekšsēdētājs un Latvijas sūtnis Anglijā, kura dzīve aprāvās 1941. gadā izsūtījumā Soļikamskā. Aprīļa vidū viņa 150. atceres gadadiena. Viņa dzimtas un arī paša Frīdriha Vesmaņa dzīvesstāsts raidījumā. Taču varbūt šis stāsts būs ne tikai par personību – Frīdrihu Vesmani, bet par paaudzi. To Jaunās Strāvas ideju aizrauto, Piektā gada dumpinieku paaudzi, kuru drosme un idejas vēlāk veda pie Latvijas valsts dibināšanas. Un arī par dzimtu, viņu tēviem un mātēm, kuri izpirka no muižām mājas, būvēja saimniecības, lai radītu patvēruma vietu drosminiekiem. Bet varbūt šis stāsts būs par mūsdienām, Latvijas valsts atjaunošanu deviņdesmitajos, kas deva iespēju no jauna pētīt un stāstīt noklusētos dzimtas vēstures stāstus Vesmaņu dzimtas turpinātājiem.  Raidījuma viesi ir Marija Kaupere, Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja direktora vietniece, un biedrības “Vesmaņi” pārstāvji – tās dibinātāji Ieva Marga Markausa, Frīdriha Vesmaņa māsas Annas mazdēla Jura sieva, un Ansis Bazons, Vesmaņa māsas Marijas mazdēls. Frīdrihs Vesmanis dzimis 1875. gada 15. aprīlī, viņa vecāki bija zemnieki, Kārlis un Elizabete  Vesmaņi.  Ģimenē vēl auga četras meitas un divi dēli, nemierīgos laikos, līdz pat  20. gs. 40tajiem gadiem “Kraukļu” mājas bija vieta, kur atgriezties Kārļa un Lībes pēctečiem.  Savās atmiņās Frīdrihs Vesmanis raksta, ka no pārkrievošanas viņu glābis Jelgavas ģimnāzijas skolotājs Kārlis Mīlenbahs latviešu skolēnu “literāriskajā pulciņā”. Laikā, kad viņš strādā par mājskolotāju Igaunijā, Vesmanis kļūst par laikraksta “Dienas Lapa” līdzstrādnieku.  Vesmanis nolemj kļūt par juristu, iestājas Pēterburgas universitātē, taču jau pirmajā kursā tiek apcietināts par līdzdalību Jaunās Strāvas kustībā. Godīgi atsēž sodu, dodas apciemot tēva mājas. Kur uzzina, ka otrs sods, vēl bargāks par šo pašu nodarījumu viņam piespriests Baltijas guberņā. Vesmanis nolemj bēgt, dodas uz Angliju, kur patiesi iesaistās revolucionārajā kustībā. Apgūst burtliča amatu, organizē sociāldemokrātu nelegālās preses izdevumu drukāšanu. Latvijā, somā ar dubultdibenu, to palīdz nogādāt Berta Krisone. Paradoksāli, bet cariskās Krievijas represijas rada apstākļus, kuros Frīdrihs Vesmanis apgūst vēlākajā Latvijas sūtņa Lielbritānijā darbā tik vajadzīgo angļu valodu. 1907. gadā, kad Vesmanis izveido ģimeni, viņam jau ir jurista diploms, viņš ir saimnieka dēls. Pirmais pasaules karš izjauc salīdzinoši mierīgo Jelgavas advokāta dzīvi. Vesmaņi evakuējas uz Petrogradu, kur viņi darbojas bēgļu atbalstam. Frīdriha Vesmaņa dzīvesstāstu šai raidījumā stāstām no dzimtas skatu punkta. Jā,  šis stāsts atšķiras no Nacionālās enciklopēdijas šķirkļa, jo sarunās spilgtāk izgaismojas tie dzīves posmi, kuros bijis vajadzīgs Kraukļu mājinieku atbalsts, kur krustojušās dzimtai piederīgo dzīves. Nenoliedzami Vesmaņa politiskās karjeras augstākais punkts ir bijis Saeimas priekšsēdētāja amats, šos pienākumus viņš veicis trīs gadus, laikā no 1922. līdz 1925. gadam. Par diplomātu – Latvijas valsts ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Lielbritānijā Vesmanis kļūst tūlīt pēc Saiemas priekšsēdētāja amata atstāšanas, 1925. gadā. Abos šajos amatos, ļoti būtiska ir viņa dzīvesbiedres, Bertas Krisones, vēlāk Vesmanes klātbūtne, kura ar Vesmani dalīja arī viņa revolucionāro pagātni. Berta Krisone bija viena no pirmajām Pēterburgā augstāko izglītību ieguvušajām latviešu sievietēm, politiķe, Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas biedre un Satversmes sapulces deputāte.

Vairākas desmitgades 20. gadsimtā Latvijas piekraste daudzās vietās bija slēgta cilvēku acīm. Kāda bija Baltijas jūras piekraste padomju periodā? Kā tur sadzīvoja zvejnieki, atpūtnieki, padomju militārās struktūras un daba? Kāda bija dabas daudzveidība laikā, kad vairākas vietas Latvijas piejūras teritorijās apmeklētājiem bija liegtas? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins un meklēšanas savienības "Leģenda" pārstāvis Viktors Duks. Atmiņas dalās kino režisore Ilze Burkovska-Jakobsena, kura bērnību pavadīja Alsungā un par to arī savulaik stāstīts Ilzes veidotajā animācijas filmā “Mans mīļākais karš”.  

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Pirmąjį šių metų pusmetį Europos Sąjungos tarybai pirmininkauja Lenkija. Šios šalies kultūros ir nacionalinio paveldo ministrė Hanna Wroblewska tvirtina, kad pirmininkavimo metu sieks akcentuoti, jog kultūra yra svarbus saugumo dėmuo, ir skirti daugiau dėmesio jauniems menininkams.Viena pirmųjų nepriklausomos Lietuvos galerijų „Arka“ pradeda švęsti 35-erių metų sukaktį. Nors daiktų ir nuotraukų archyvas gana kuklus, galerija kviečia į parodą „Įerdvintos istorijos“. Apie tai – galerijos vadovė, menotyrininkė Evelina Januškaitė„Spektaklio „Orfėjas, Euridikė“ galia – muzikos, šokio, teksto ir šviesos lydinys“,- sako Lora Kmieliauskaitė ir Rimantas Ribačiauskas, po dviejų metų sugrąžinantys unikalų kūrinį į Dūmų fabriką. Tai spektaklis apie meilę, kvantinę fiziką ir mūsų laiką.„Muziejaus vidinis gyvenimas turi labai daug sudėtingų detalių. Tas mechanizmas – kaip laikrodukas“, – sako dailininkas Stasys Eidrigevičius.Menininkė Kristina Švenčionytė studijavo aktorinį meistriškumą Klaipėdos universitete, sukūrė per 40 vaidmenų Lietuvos teatre ir kine, vėliau VDA studijavo skulptūrą, rengia šiuolaikinio meno performansus. Naujoje parodoje PLYŠYS autorė kalba apie emocinius ir fizinius įtrūkimus ir viltį susikalbėti. Apie teatrą, performansus, atmintį ir dabartį - pokalbis su Kristina Švenčionyte rubrikoje „Be kaukių“.Ved. Jolanta Kryževičienė

"Pati galvenā šajā laikā ir cerība," uzskata Latvijas Televīzijas žurnāliste, skatītāju tik iemīļotā raidījuma "Ielas garumā" veidotāja, daudzu portretraidījumu un filmu autore un arī Latvijas sabiedrisko mediju balvas "Kilograms kultūras" žūrijas pārstāve Lilita Eglīte, kura cenšas sekot līdzi visiem notikumiem kultūras jomā, bet balvas "Kilograms kultūras" kontekstā viņas prioritātes ir vizuālā māksla, kino un teātris.... Šovakar pulksten 17.30 Latvijas Televīzijas 1. kanālā būs skatāms jau trešais Lilitas veidotais raidījums par Jelgavu, bet pulksten 21.05 Rīgas kinostudijā sāksies balvas "Kilograms kultūras" pasniegšanas ceremonija un koncerts, ko tiešraidīs arī "Klasika". Ilze Medne: Raidījuma "Ielas garumā" jaunākais raidījums, kuru lūkojām februāra sākumā, bija veltīts ceļojumam uz Alsungu, un tas nu bija viens meistardarbs, ne raidījums, kas mums ļāva to pilnasinīgo vasaras pilnbriedu un kultūras savdabības un bagātības sajūtu smelt pusstundas garumā pilnām riekšavām. Gribu jums teikt sirsnīgu paldies par to, ko jūs ar šiem raidījumiem darāt, jo man tā ir regulāra pote pa brīžam dziestošai patriotisma sajūtai. Latvijas Radio šāds mīļraidījums man ir "Stiprie stāsti", televīzijā - "Ielas garumā": kad noklausos un noskatos šos raidījumus, ir sajūta – ar mums viss būs labi, ja mums Latvijā ir tik skaisti, gudri un stipri cilvēki. Tikai jāprot viņus pamanīt, novērtēt un pateikt viņiem paldies. Lilita Eglīte: Ar mums patiešām viss būs labi, ja ir tādi cilvēki, un man jāatzīst, ka suitos bija viens no lieliskākajiem pēdējā laika piedzīvojumiem, jo tur patiešām ir šie cilvēki! Un ja man vēl izdodas viņus parādīt tā, ka kāds iedvesmojas, tad, manuprāt, ir sasniegts tas, kas žurnālistam ir jādara: viņam ir jāparāda tas, kas ir vērtīgs. Protams, jāatklāj arī tas, kas nav tik vērtīgs, tomēr pati galvenā īpaši šajā laikā ir cerība. Tas brīnišķīgais, ko dara cilvēki visapkārt Latvijā. Un suiti noteikti ir tādi. Ļoti, ļoti interesants piedzīvojums! Vai jūsu mērķis, veidojot raidījumu par suitiem, bija tieši tāds pats, kāds tas bija laikā, kad jūs pirms 22 gadiem sākāt veidot raidījumu "Ielas garumā"? Jā. Pirms tam gatavoju ļoti daudzus raidījumus par vēsturi: gan "Rīgai 800", gan vēl agrāk, kad strādāju Jaunatnes, skolēnu un bērnu raidījumu redakcijā: ar pusaudžiem ļoti daudz braucām pa Latviju, un es viņus mēģināju ieinteresēt novadpētniecībā, vēsturē. Pēc tam studijā bija konkurss. Bija arī tādi raidījumi kā "Ejam meklēt!", "Pieturiet!", "Zaļais kvadrāts". Principā tēma visu laiku bijusi viena un tā pati – līdz pat raidījumam "Ielas garumā". Cauri laikiem. Tikai toreiz tas sākās ar bērnu raidījumiem. Šogad man bija viena no brīnišķīgākajām raidījumu pieturām – tā bija Subatē, kur atgriezos pēc 30 gadiem, bet sastapu tos pašus cilvēkus, ko biju intervējusi toreiz, kad viņi bija mazi bērni… Piemēram, viena meitene dziedāja to labi zināmo dziesmiņu Šuju lellei jaku. Pēc raidījuma par Subati viņa man atsūtīja videosveicienu, un tas bija brīnišķīgi! Subate ir viena izcila vieta! Maza vietiņa, arī sarežģīta vietiņa, jo tur vairs nav centra, bet tur ir brīnišķīga koka arhitektūra un tur ir ļoti aizrautīgi cilvēki, kuri stāv un krīt par to un veido savu vidi ļoti skaistā vietā – pie diviem ezeriem. Vai jums ir karte, kurā jūs ar raibiem karodziņiem atzīmējat vietas, kurās esat bijuši un filmējuši?  Šādu karti pirms gadiem desmit izveidoja portāls LSM, un tā karte tur ir joprojām, tikai tā kādu laiku bija neaktīva. Tagad mūsu raidījuma izpildproducents Gunārs apņēmies šo karti atkal atdzīvināt un papildināt ar visām tām ielām un vietām, kur esam bijuši pēdējā laikā. Tā kā meklējiet šo karti LSM! Kuri ir blīvākie maršruti? Ārpus Rīgas ļoti daudz esam filmējuši Jūrmalā. Jo tur bija un joprojām ir brīnišķīgi vēsturnieki – Inga Sarma, arhitekts un kultūrvēsturnieks Rihards Pētersons, vēsturniece Ausma Pētersone. Starp citu, nākamais raidījums 1. martā būs Kāpu ielas stāsta turpinājums. Iet kopā ar Rihardu Pētersonu allaž ir ļoti aizraujoši, jo tad tu pamani Jūrmalas arhitektūrā ļoti daudzas nianses. Lai gan es pa kādu ielu pirms raidījuma esmu nostaigājusi jau daudzas reizes, tad, kad ejam kopā ar Rihardu, ir savādāk. Nebiju bijusi Jelgavā, lai gan pati esmu no Jelgavas, tur esmu dzīvojusi kādu laiciņu, un mani vecāki tur dzīvoja, bet es kaut kā nevarēju saņemties stāstīt par Jelgavu, jo tas, kāda šī pilsēta tika sabūvēta padomju laikā, un salīdzināt to ar seno Jelgavu – kaut kā sāpīgi... Īsti nemācēju tam pieķerties. Bet tagad jau tapis trešais raidījums par Jelgavu! Šovakar būs stāsts par Parka ielu ar trim parkiem Jelgavā. Tā ka var atrast arī tādas vietas. Ļoti mīļa pilsēta man ir Liepāja, kur esmu ļoti daudz filmējusi, atgriežoties šeit ik pēc laiciņa – pēc gadiem pieciem, diviem, kā nu kuru reizi. Latvijā esmu bijusi visos novados, daudz Latgalē, un šogad arī pirmo reizi Rēzeknē. Ir vēl dažas vietiņas, kur vēlētos aizbraukt. Jo "Ielas garumā" esmu mēģinājusi darīt tā – gan Rīgā, gan arī pēc tam novados –, ka nav visu laiku viens un tas pats rajons, apkaime, jo tur tomēr ir diezgan daudz līdzīga. Lai skatītājiem nekļūtu garlaicīgi, pamainu vietas. Vairāk – audioierakstā.

Vai mīlestību iespējams definēt? Kā mīlēt otru cilvēku tā, kā tieši viņam tas ir vajadzīgs? Kādi aplami pieņēmumi mēdz būt par mīlestību gan vispārīgi, gan kristīgā kontekstā? Februāris – mīlestības mēnesis. Laikā, kad veikalos mirdz sarkani saldumu iepakojumi un skan romantiskākās dziesmas, vēlamies piedāvāt Tev, klausītāj, "parakties" nedaudz dziļāk. Skaidru mīlestības definīciju un instrukciju, kā pareizi mīlēt, mēs Tev nespēsim sniegt. Tomēr ticam, ka Lindas saruna ar klīnisko psiholoģi un māsu kalponi Inesi Lietavieti būs gana vērtīgs impulss pārdomām par to, kā Tu izproti mīlestību un to ikdienā dāvā apkārtējiem. Varam pačukstēt, ka arī mūsu nākamā mēneša raidījuma tēma cieši savīsies ar šo. Raidījumu veidojam mēs, "Kedās" komanda: Samuels, Linda, Katrīna, Alise, Agate.

Ar Amerikos prezidentas gali tiesiog imti ir pakeisti geografinį Meksikos įlankos pavadinimą? Kokie tolesni Donaldo Trumpo planai dėl Grenlandijos?LRT tyrimas rodo, kad įmonė Teltonika bent keliolika kartų savo produkciją per pastaruosius metus vežė į Rusiją.Rubrikoje „Aktualus klausimas”: kokie sprendimai jus įtikintų persėsti į miesto viešąjį transportą, o ne važiuoti savo mašina?Ar Lietuvos institucijos gali iš šalies išsiųsti rusų propagandą skleidžiančius ES valstybių piliečius?Tūkstančiams žmonių reikia nuspręsti, ar kaupti senatvei privačiuose antrosios pakopos pensijų fonduose.Ved. Liuda Kudinova

Ir visai reāla iespēja, ka Austrija drīzumā tiks pie sava pirmā labēji radikālā kanclera. Kā Īlona Maska intervija ar labēji radikālās partijas „Alternatīva Vācijai” līderi Alisi Veidelu ietemēs Vācijā gaidāmās vēlēšanas? Naidžels Farāžs atgriežas politikā. Starptautiskos procesus analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vadītājs, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu nodaļas profesors Daunis Auers. Austrijas radikāli labējo zvaigžņu stunda Austrijas Brīvības partija ir politiskais spēks ar daudzu desmitgažu vēsturi, tai skaitā iedibinātu vietu valsts parlamentā un zināmu valdības darba pieredzi. Kopš pagājušā gadsimta pēdējās desmitgades partijas ideoloģiskajā ievirzē arvien pamanāmāka kļuva galēji labējā tendence, kas netraucēja tai periodiski gūt nozīmīgas vēlētāju daļas atsaucību. Šais periodos Brīvības partija pāris reizes tika arī pie valdīšanas koalīcijā ar labēji centrisko Austrijas Tautas partiju. Pēdējā šāda reize bija pēc 2017. gada vēlēšanām, taču t.s. Ivisas skandāls, kurā bija iesaistīts Brīvības partijas līderis Haincs Kristiāns Štrāhe, izbeidza šo savienību, un 2019. gada ārkārtas vēlēšanās partija cieta pamatīgus zaudējumus. Tomēr šo vājuma posmu, kā jau vairakkārt savā vēsturē, galēji labējie pārvarēja, ap 2022. gada vidu popularitātes ziņā apsteidzot Tautas partiju, bet ap gada beigām arī sociāldemokrātus, lielāko opozīcijas spēku, un kļūstot par populārāko partiju valstī. Tikām valdošās koalīcijas – Tautas partijas un Zaļo partijas – reitingi šļuka uz leju proporcionāli dzīves dārdzības un inflācijas rādītāju kāpumam. Rezultātā Nacionālās padomes vēlēšanās pagājušā gada 29. septembrī Brīvības partija ar tās jauno līderi Herbertu Kiklu priekšgalā svinēja spožu uzvaru, tiekot pie lielākās parlamenta frakcijas. Partijas platformas centrā bija pret imigrantiem un radikālā islāma briesmām vērstas tēzes, bet, cita starpā, tā ietver arī palīdzības pārtraukšanu Ukrainai cīņā pret Krievijas agresiju. Pēc tam, kad visas citas parlamenta partijas deklarēja nevēlēšanos sadarboties ar Brīvības partiju, Austrijas prezidents Aleksandrs van der Bellens, spītējot tradīcijai, uzaicināja veidot valdību Tautas partijas līderi un līdzšinējo kancleru Karlu Nehammeru. Par galveno sarunu partneri kļuva sociāldemokrāti, taču tā kā šādai koalīcijai būtu niecīgs vienas balss pārsvars, Nehammers centās iesaistīt valdībā arī liberālo partiju NEOS. Pērnā gada pēdējais ceturksnis pagāja mēģinājumos saskaņot pozīcijas, kas tomēr izrādījās neauglīgi. Vispirms 3. janvārī par izstāšanos no sarunu procesa paziņoja partijas NEOS līdere Beāte Mainla-Raizingere, bet nākamajā dienā Karls Nehammers demisionēja no kanclera amata un pameta Tautas partijas vadītāja posteni. 6. janvārī prezidents van der Bellens uzaicināja Brīvības partijas vadītāju Herbertu Kiklu uzsākt valdības koalīcijas veidošanu. Kā vēsta mediji, jaunais Tautas parijas līderis Kristiāns Štokers vairs neesot ne tuvu tik kategorisks kā viņa priekšgājējs jautājumā par neiespējamību sadarboties ar Kiklu, nemaz jau nerunājot par Brīvības partiju kopumā. Līdz ar to ir visai reāla iespēja, ka Austrija drīzumā tiks pie sava pirmā labēji radikālā kanclera. Masks, Veidela u.c. alternatīvi apdāvinātie Pagājušajā ceturtdienā jaunievēlētā Savienoto Valstu prezidenta administrācijas darbinieks un par pasaules bagātāko cilvēku uzskatītais Īlons Masks īstenoja savu, šķiet, līdz šim pamanāmāko iejaukšanos kādas Eiropas valsts iekšpolitikas procesos, sev piederošajā tīmekļa komunikācijas platformā „X” intervējot labēji radikālās partijas „Alternatīva Vācijai” līderi Alisi Veidelu. Laikā, kad līdz Bundestāga ārkārtas vēlēšanām atlicis vien nedaudz vairāk par mēnesi, šī 74 minūtes ilgā tērzēšana, piebārstīta ar savstarpējiem komplimentiem, nenoliedzami var ietekmēt daža laba vēlētāja izvēli. Tiesa, nav gan teikts, kādā virzienā, jo sarunā netrūka gana daudz ekstravaganta un apšaubāma. Piemēram, Veidelas apgalvojums, ka Hitlers patiesībā esot bijis komunists un sociālists, tādējādi nu nekādi neesot līdzīgs „Alternatīvai Vācijai”, kas esot krietni konservatīvie un libertāņi. Jāšaubās gan, vai šādam galēji labējo pašnovērtējumam būtu gatavi kaut mazākajā mērā piekrist Vācijas tradicionāli konservatīvie – kristīgie demokrāti, kuri, visdrīzāk, veidos nākamās Vācijas valdības mugurkaulu. Tā vismaz liek spriest partiju reitingi, kas bijuši teju nemainīgi pēdējā gada laikā. Kristīgi demokrātiskā partija stabili turas pirmajā vietā ar nedaudz virs 30%. Tāpat diezgan nemainīgi gada laikā bijuši līdzšinējās valdošās koalīcijas partiju rezultāti: sociāldemokrātiem tie grozījušies ap 15%, zaļajiem – ap 13%, bet liberāļiem brīvajiem demokrātiem – pie kritiskās 4 – 5% robežas. Savukārt „Alternatīva Vācijai”, sākusi gadu ar 22% un gada vidū piedzīvojusi pat 6% kritumu, nu ir atpakaļ pie 21% atzīmes. No vienas puses, tas ir otrais labākais rezultāts, taču no otras, Īlons Masks savu tiesu pārspīlēja, abu tiešsaistes tērzēšanas ievadā nodēvējot Alisi Veidelu par „Vācijas vadošo kandidāti”. Nemaz jau nerunājot par to, ka Veidelai diezin vai ir kādas cerības atkārtot kaimiņvalsts Austrijas labējo radikāļu panākumus un tikt pie valdības veidošanas sarunu galda – pārējām partijām pagaidām vēl pietiek resursu, lai viņu tur nelaistu. Un tomēr – ja Herberts Kikls Austrijā, kā saka ne viens vien medijs, esot izgrāvis robu pret radikāļiem celtajā Eiropas ugunsmūrī, tad savas plaisiņas manāmas arī Vācijā. Tiek norādīts, ka, piemēram, Tīringenes federālajā zemē pēc pagājušā gada vēlēšanām kristīgo demokrātu valdība vairs nevarot īstenot savu politiku bez „Alternatīvas Vācijai” atbalsta. Farāžs atkal aktuāls Grūti spriest, cik patiess bija Naidžels Farāžs, kad 2020. gadā, Lielbritānijai parakstot vienošanos par izstāšanos no Eiropas Savienības, paziņoja, ka uzskata savu mūža uzdevumu par paveiktu un aiziet no politikas. Katrā ziņā, kā izrādās, aiziešana nav bijusi uz īpaši ilgu laiku, jo vecais zēns Naidžels ir atpakaļ. Pēdējās Parlamenta vēlēšanās 2024. gada jūlijā viņa Breksita partija, tagad pārdēvēta par „Reformēt Apvienoto Karalisti”, tika pie piecām vietām Apakšpalātā. Un vēl daudz iespaidīgāka ir kopējā par šo partiju nodoto balsu statistika, proti – visā valstī par Farāža politisko lolojumu nobalsojuši vairāk nekā četri miljoni britu jeb vairāk nekā 14% vēlēšanās piedalījušos. Tikai mažoritārā vēlēšanu sistēma ir iemesls pieticīgajam mandātu skaitam uz vēlēšanās uzvarējušo leiboristu, arī toriju un liberāldemokrātu fona. Farāža partijas popularitātes kāpums daļēji tiek skaidrots ar šī brīža politisko konjunktūru, kad elektorātā uzkrājies gana daudz rūgtuma pret četrpadsmit gadus valdījušajiem torijiem, savukārt leiboristi, nākuši pie varas, arī nespēj ātri uzlabot situāciju. Par „reformētāju” jājamzirdziņu kļuvusi imigrācijas tematika, kam bija nozīmīga vieta arī Breksita partijas aģitācijā. Kā vēsta raidsabiedrība BBC, Farāžs un viņa līdzgaitnieki arī pēc vēlēšanām turpinot vētrainu darbību ar pamanāmiem rezultātiem. Partijas biedru skaits jau pārsniedzis 180 000, apsteidzot konservatīvos, kam ir tikai 130 000, un atpaliekot tikai no leiboristiem, kuru rindās ir apmēram 365 000. Kas arī no svara, partijai parādījušies iespējami nopietni finansiālie atbalstītāji – par tās kasieri nesen kļuvis britu miljardieris, luksa klases nekustamo īpašumu attīstītājs Niks Kendijs, un par partiju jau kādu laiku izrāda interesi arī pats Īlons Masks. Tiesa, attiecībām ar aizokeāna superbagātnieku, ar kurām Farāžs līdz šim labprāt lepojās, saļodzījušas, kad Masks savā „X” platformas kontā paudis atbalstu britu labējam ekstrēmistam Stīvenam Jekslijam-Lenonam, kuram nesen piespriests cietumsods par tiesas maldināšanu, un Farāžs, savukārt, norobežojies no šiem izteikumiem. Protams, šobrīd vēl pāragri spriest, vai jaunais Farāža politiskais projekts paliks vien īslaicīgs politiskās modes kliedziens, vai tam tomēr izdosies ieņemt ilglaicīgāku vietu britu politiskajā spektrā, varbūt pat reiz tikt pie varas. Katrā ziņā viens uznāciens ar neprognozējtām un tālejošām sekām Naidželam Farāžam reiz jau izdevās, būtu aplami viņu nenovērtēt tagad. Sagatavoja Eduards Liniņš.      

Vieni saka, ka tā ir suņu un kaķu saimnieku atbildība, otri -  sabiedrībai jāmainās. Runa ir par svētku uguņošanu un tās atstāto iespaidu uz mīļdzīvnieku veselību. Raidījumā Kā labāk dzīvot spriežam, kur beidzas mīļdzīvnieku saimnieku un kur sākas sabiedrības atbildība par mūsu mazajiem draugiem un viņu labdsajūtu. Sarunājas Veterinārārstu biedrības, Mazo dzīvnieku veterinārārstu sekcijas pārstāve Lita Konopore, Rīgas domes Mājokļu un vides komitejas priekšsēdētājs Viesturs Zeps un dzīvnieku patversmes "Mežavairogi" vadītāja Danuta Priede. Bailēm ir tieksme attīstīties, skaidro Lita Konopore. Ja parādās kāda fobija - sākumā bailes braukt mašīnā vai bailes no salūta, var attīstīties atšķiršanas bailes, bailes palikt vienam. Ja bailes parādās, tās ir jākontrolē. "Saimnieks var mēģināt pieradināšanas terapiju, kas aizņem laiku. Ejot ārā, noteikti jābūt pavadā, kuri īpaši baidās, būtu pat nepieciešamas divas pavadas - kakla un krūšu siksna. Paredzamajā salūta laikā, jācenšas šo laiku pavadīt kopā ar savu suni maksimāli droši," norāda Lita Konopore. "Ja man kā suņa saimniekam rūp savs dzīvnieks, es darīšu visu, lai citu cilvēku neapzinīgas rīcības rezultātā manam sunim nekas nenotiek, ne vis vēlāk mērīties ar taisnībām. es kā suņa īpašnieks un kā cilvēks, kam ir pieredze ar aizmukušajiem suņiem, varu pateikt tikai vienu - sargājiet savus dzīvniekus. Nelaidiet viņus ārā bez pavadas arī tad, ja viņš nebaidās, arī tad, ja jums šķiet, ka viņš nebaidās. Nevajag pakļaut savus dzīvniekus nejaušībām," atzīst Danuta Priede. "Mēs taču bērnu neizlaidīsim uz ielas ar domu, šodien jau mašīnas nebrauks. Tieši tas pats ar dzīvnieku. Kāpēc mēs domājam, ka dzīvnieks ir gudrāks par mums un viņš tagad pieņems kaut kādus lēmumus? Nē, saimnieks likuma un sabiedrības un dieva priekšā ir atbildīgs par savu mājdzīvnieka dzīvību, veselību, reakcijām. Tas nozīmē, ja mans suns aizmūk, mirst ar sirdstrieku, noslīkst āliņģī vai sakož kādu panikā, tā ir tikai un vienīgi mana atbildība, lai nu kā tas būtu," turpina Danuta Priede. "Un nav svarīgi, ka kaimiņu Kārlis nesankcionēti izšāva salūtu. Viņš atbildēs par salūtu, bet es atbildēšu par suni. Tātad nefutbolēsim atbildību, būsim atbildīgi par savu mājdzīvnieku, nelaidīsim viņu ārā salūta laikā bez pavadas, pieskatīsim viņu, ja vajag, pasēdēsim to salūta laiku ar viņu vannas istabā varbūt, jo viņam tā ir mierīgāk. Ļoti daudzi cilvēki tā dara un neviens nav nomiris, ka šampanieti nav atvēris kopā ar citiem."

Tinklalaidėje ENBAS jos bendraautoriai Mykolas Jankaitis ir Rokas Grajauskas šią savaitę savo dėmesį skiria penkių pergalių seriją su naujuoju treneriu Dougu Christie fiksuojantiems Sakramento „Kings“. Savojo paminėjimo sulaukia ir Jimmy Butlerį suspendavę Majamio „HEAT“, kosminius skaičius fiksuojantis Victoras Wembanyama bei, žinoma, astroliabijos. Temos:  Įžanga: raganosis, lankstantis origami (0:00); Trenerį pakeitusių Sakramento „Kings“ penkių pergalių serija (4:48);  Besitęsianti Majamio „HEAT“ ir Jimmy Butlerio drama (24:28); Victoro Wembanyamos kosminė karjera (35:49).

Studijā NBS Zemessardzes štāba virsnieks, majors Jānis Slaidiņš un bijušais NBS komandieris, atvaļināts pulkvedis Juris Dalbiņš.

Laikā kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē un lauku viensētā. Tādi ir arī jaunā Latvijas Radio podkāsta “Es izvēlos dzīvi laukos” piecu sēriju galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls. Tomēr ar motivāciju vien nepietiek, dzīve laukos atklāj arī dažādus izaicinājumus. Nogurums no patērēšanas, nostaļģija pēc bērnības vasarām laukos, mentālās veselības sakārtošana ir iemesls, kāpēc Inga Mastiņa pirms vairākiem gadiem pameta galvaspilsētu, lai dzīvi no jauna sāktu dziļos Latvijas laukos. „Rakstniece Nora Ikstena ir teikusi tādu teikumu – iemīlēt Latviju nozīmē iemīlēt novembri, un es toreiz pie Maltas upes sēdēju un sapratu, jā, tas ir noticis.” Inga Mastiņa jeb radošajā vārdā Inka ir rakstniece, redaktore, bet sevi tagad sauc par dzīves pētnieci. Iemīlēt Latviju arī laikā kad apkārt drēgns, pelēks, nomācies un tumšs, prom no Rīgas viņa devās piecus gadus atpakaļ. „Mans pašmērķis nebija dzīvot laukos, mans mērķis bija doties prom no Rīgas, no trokšņa. Man šķita, ka tur es esmu paveikusi to, kas man ir jāizdara un pārējo es varu darīt attālināti. Un tajā brīdī es biju pārgurusi arī no patērēšanas.” Un tāpēc viņa meklēja dzīvesvietu par darbu. Šādi Inga padzīvojusi vairākās vietās kā Vidzemē tā Latgalē. Un šo ziemu, nemaksājot īri, bet apsaimniekojot un pieskatot kāda cita īpašumu, viņa pārlaiž Aglonas pusē. "Es dzīvoju ar skatu uz Foļvarkas ezeru, es katru dienu eju uz ezeru pēc ūdens, lai nomazgātu muti un es braucu uz Aglonas svētavotu pēc ūdens, lai padzertos. Tāda ir tā mana dzīve.” Ingas dzīvi šobrīd var nosaukt par minimālismu. „Es dzīvoju ar ļoti maz mantām, absolūts minimums, esmu ar mazo mašīnīti un vienu somu un tā es dzīvoju un es saprotu – neko vairāk nevajag.” Arī savus ēšanas paradumus Inga ir pārskatījusi un laika gaitā un apstākļu vadīta krietni  minimizējusi. „Kamēr tas nav mazohisms, kamēr tās nav ciešanas, šādi ir brīnišķīgi dzīvot, bet ir sevi jāpazīst un jāsajūt, lai nedarītu sev pāri." Kaut gan pārdzīvotas šajos gados grūtības, aukstas ziemas, arī vairākas nedēļas bez mazgāšanās, Inga vairs neredz savu dzīvi pilsētā. „Te pirmkārt nervu sistēma aizmirst, kas ir jebkāds stress, tas atslābums, ko iedod saplūšana ar dabu, ar dabas procesiem, to nevar ne ar ko vairs aizvietot, ne ar kādiem miljoniem vai siltajām grīdām.”

Laikā kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē un lauku viensētā. Tādi ir arī jaunā Latvijas Radio podkāsta “Es izvēlos dzīvi laukos” piecu sēriju galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls. Tomēr ar motivāciju vien nepietiek, dzīve laukos atklāj arī dažādus izaicinājumus. Tumšie rudeņi, savu biznesa ideju dzīvotspējas pārbaude, fermentēšana un zālīšu ievākšana ir tas, ar ko saskārās Zane un Jānis Miglinieki, kas nu jau vairākus gadus Jēkabpils pusē Daugavas krastā dzīvo un brūvē kombuču. Zane un Jānis Miglinieki dzimuši auguši Rīgā nu jau ceturto gadu savu mājvietu nu jau kopā ar gandrīz divgadījo dēliņu Augustu atraduši Jēkabpils pievārtē plašā lauku saimniecībā. „Tagad jau ir pierasts, bet sākumā tas likās tā vov, cik daudz ir tie saimnieciskie darbi laukos. Un tad tu it kā gribi darīt vai sev vai mūsu gadījumā uzņēmumam kaut ko, bet cik daudz laika paņem parastie saimnieciskie darbi, kaut vai iekurināt māju, kur ir trīs krāsnis, un uzturēt to siltumu ziemā,” saka Zane. Pēc studijām pusgadu abi pavadījuši brīvprātīgajā darbā ekoloģiskajās saimniecībās Kanādā, bet kovidlaikā aizvien vairāk braukuši uz laukiem šeit, līdz izlēma te arī palikt. „Mēs nesen bijām atgriezušies no Kanādas un sapratām, ka tas ir tas, kā mēs savu dzīvi gribam vest ārpus pilsētas steigas un tā skrējiena, bet nu veidot to skrējienu šeit,” saka Jānis. Savu lauku sapni šobrīd abi jaunieši realizē attīstot savu mājražošanu jeb kā paši saka mājdarītavu ar nosaukumu SIA „botanical shaman”, kur brūvē kombuču. „Principā klasiskā izpildījumā tā ir melnā, zaļā tēja, tad fermentēta ar tējas sēnes kultūru un šajā fermentācijas procesā rodas šis viegli gāzētais dzēriens, kas ir bezalkoholisks.” Biežā braukšana uz galvaspilsētu, kur ir galvenais produkcijas noieta tirgus, jauniešiem ir arī pašiem uzlādes iespēja, jo tumšajos rudens vakaros dzīve te Daugavas krastos brīžiem šķiet patumša. "Un lai gan vienmēr esmu tiekusies pēc miera, tad rudeņos laukos man šķiet ir par mierīgu, un es braucu uz pilsētu uzlādēties to dinamiku, tās gaismiņas,” saka Zane. Sākotnēji Zanei un Jānim bijušas arī citas biznesa idejas laukos, tomēr kombuča no vietējiem produktiem viņiem pašiem vislabāk saistījās ar ilgtspējīgo dzīvesveidu. "Tā jau saka, ka nekad pirmā ideja tev nebūs dzīvotspējīga, un kā aicinājums citiem uzņēmīgiem cilvēkiem, kas grib kaut ko izmēģināt, nepadoties pie pirmajām neveiksmēm.”

Laikā kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē un lauku viensētā. Tādi ir arī jaunā Latvijas Radio podkāsta “Es izvēlos dzīvi laukos” piecu sēriju galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls. Tomēr ar motivāciju vien nepietiek, dzīve laukos atklāj arī dažādus izaicinājumus. Vieta, kur dzīvot, ūdens un labierīcības ārā, ceļa tīrīšana ziemā, plānošana ne mēneša, bet gada ietvaros, ir tas, ar ko saskārās Imants un Dace Losāni, kas nu jau trešo ziemu aizvada savā lauku īpašumā Pīterkolnā. Pīterkons ir vieta Ozolaines pagastā, Rēzeknes novadā, kas nu jau tiek iezīmēta arī tūrisma kartēs, tā kā Dace te darbojas ar mālu, un viņas māla māksla nu jau otro gadu tiek apdedzināta pašu mūrētā ceplī. Bet Imants ir IT speciālists, kas savu pamata darbu nu savieno ar no senčiem mantotās zemes apkopšanu. Abi dzimuši un auguši pilsētā, ilgus gadus nodzīvojuši galvaspilsētā, kā arī darba dēļ ilgstošus periodus pavadījuši arī ārpus Latvijas dažādās valstīs, un jau tur sākuši domāt par laiku kad atgriezīsies dzimtajā pusē. "Novērtēt dabu, klusumu, savu zemi, iespēju pašam izaudzēt, saglabāt, būt pašpietiekamam.” Lauki iemāca daudz, tostarp plānošanu un to ka katrai lietai nepieciešama sagatavošanās. „Agrāk plānoji no algas līdz algai mēneša ietvaros, tagad plāno gada ietvaros. Piemēram, ja tu nepiebērsi ceļu rudenī, tad pavasarī no šeienes neizbrauksi. Ja neuzraksti zemi rudenī, tad pavasarī neiestādīsi kartupeļus.” Galvenā doma atgriežoties laukos, Imantam bijusi atgūt to sajūtu, kas bija bērnībā, kad vasaras tika pavadītas laukos - rīta izjāde zirga mugurā uz vietējo ezeru nopeldēties  un vecāsmātes silto pankūku smarža. Šobrīd zirga viņiem vēl nav, bet tas ir klusais sapnis nākotnei. „Nē būšu godīga, tas, ko mēs domājām pirms tiem diviem trim gadiem, kad mēs pārvācāmies, kā būs tagad, pat puse nav izdarīta. Bet tāpat viss notiks, tikai mazliet lēnāk.” Problēmas ar ko saskārušies, sākot dzīvi laukos - pati māja, kur dzīvot, ceļu tīrīšana ziemā un tualete ārā. "Vienmēr ir viegli, kad tu no laukiem pārvācies uz dzīvokli, pie labāka pierast ir viegli, bet atgriezties soli atpakaļ…” Šobrīd jau ir nākošais lielais sapnis - Dace cer uz savu darbnīcu, kur strādāt ar mālu, tāpat sapņi ir arī par muzeju un veikaliņu. „Plānu ir daudz, viņi ir skaisti, piepildāmi, vienīgais – jāstrādā.”  

Laikā kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē un lauku viensētā. Tādi ir arī jaunā Latvijas Radio podkāsta “Es izvēlos dzīvi laukos” piecu sēriju galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls. Tomēr ar motivāciju vien nepietiek, dzīve laukos atklāj arī dažādus izaicinājumus. Ūdens ar spaini no akas, jauna biznesa uzsākšana un iepriekšējās dzīves atstāšana aiz muguras ir tas, ar ko nācās saskarties fotomāksliniecei Ingai Greiškānei jeb radošajā pseidonīmā JunJala un viņas dzīvesbiedram Ritvaram, kas nu kopā ar savu gandrīz divus gadus veco meitu uzsāk dzīvi savā lauku viensētā. „Tur lejā pie ozola ir aka un tad es ar spaini nesu ūdeni uz šejieni. Viss bija manuāli. Tas bija interesanti nu tā kā ar sevi tāds retrīts tā saucamais,” Inga Greiškāne dzīvi lauku viensētā savā dzimtajā mājā Rēzeknes novada Vērēmu pagastā iesāka vairākus gadus atpakaļ. Te dzīvoja viņas vecmāte jeb kā viņa saka baba. „Kad baba bija aizvesta uz pilsētu dzīvot, tad tā māja vienkārši netika apdzīvota. Un kad es vienreiz atbraucu, te zāle bija līdz kaklam, te viss bija ļoti aizaudzis un tad es domāju, kāpēc ne, jo es nesajutu to laimes sajūtu dzīvojot un strādājot Rīgā.” Tobrīd Inga strādāja arhīvā, bija daudz ceļojusi, arī Francijā vīnogas lasījusi un nolēma, ka viņas nākošais ceļojums būs nevis kaut kur ārpus valsts, bet atpakaļ dzimtenē pie saknēm. „Izdomāju, ka viss, es negribu strādāt arhīvā un es eju dzīvot laukos. Un tad es tā viena ar kaķi pārcēlos uz šejieni.” Sākotnējā doma pamēģināt, kā ir būt, kā Inga saka nekurienē, kad tev faktiski nekā nav. Izaicinājumi lauku viensētā - kad malka beidzas ziemas vidū. „Un tad prasīju, tur kaimiņu mežā bija sagāzti koki, un tad mīnus 20 grādos vilku uz šejieni un pati skaldīju.” Šodien Inga vairs nav viena, nu šo viensētu no jauna par mājām viņa sauc kopā ar dzīvesbiedru Ritvaru un nepilnus divus gadus veco meitu Diānu. „Ar Ritvara ienākšanu mana dzīve mainījās, mājās parādījās ūdens.” Ritvars padzīvojis gadu Anglijā, tad strādājis Rīgā  līdz satika Ingu. „Man liekas jau pirmajā reizē kalns viņu nelaida prom, nevarēja izbraukt, te mežu veda ārā, nekad tā nav bijis, ka lielais traktors kalnā pat buksēja, nedēļu nodzīvoja te.” Ingas un Ritvara neprāts - mēģinājums reanimēt veco vecvecāku māju. Lielais lauku sapnis - jauna māja. Inga jeb radošajā pseidonīmā Junjala ir fotomāksliniece, un te lauku īpašumā viņa iecerējusi ne vien dzīvot, bet arī attīstīt profesionālo darbību proti izveidot dabas fotostudiju. Kāpēc JunJala? Vēl bērnībā šajā mājā viņas vectēvs viņu mēdza dēvēt kādā mīļā vārdā. „Es īsti neatcerējos, bet kavējos atmiņās. Es nevarēju atrast to vārdu bet es mēģināju pēc skaņas meklēt kaut kādu vārdu salikumu.” Izrādās, ka Indijā ir templis ar šādu nosakumu, un tas Ingai būs no nākošajiem ceļojumiem. Ko nedarīt laukos? Neizdegt un nemēģināt visu izdarīt uzreiz.

Laikā, kad mājās cep piparkūkas, rotā eglītes un gatavo svētku galdu, arī mēs, raidījuma Zināmais nezināmajā komanda, esam nolēmuši runāt par Ziemassvētkiem un ar smaidu palūkoties uz šiem svētkiem zinātnes acīm. Kādi fizikas likumi būtu jāpārvar Ziemassvētku vecītim, lai paspētu vienā naktī izvadāt dāvanas visiem pasaules bērniem? Un cik smagas būtu ragavas? Kādas superspējas piemīt īstajiem ziemeļbriežiem un kāpēc viņiem patiešām ir sārti deguni? Kāda Ziemassvētku zvaigznei saistība ar īstajām zvaigznēm un, vai īstais brīnums Ziemassvētkos patiesībā nav sniegs? Sarunājas Tukuma Raiņa Valsts ģimnāzijas fizikas skolotājs Valdis Zuters, Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns, Latvijas TV laika ziņu redaktors Toms Bricis un Latvijas Universitātes Astronomijas institūta pētnieks Ilgonis Vilks. Mēs varam censties ar dažādām sarežģītām metotdēm aprēķināt, kā Ziemassvētku vecītim izdodas vienas svētku laikā paviešoties pie visiem bērniem, kas viņu gaida, un kā pa debesjumu viņa nenogurstoši kamanas spēj vilkt ziemeļbriežu pajūgs, bet, iespējams, arvien lielāks brīnums Ziemassvētkos arī Latvijā turpmākajos gados būs balts sniegs. Diemžēl klimata pārmaiņas un globālā sasilšana ievieš savas korekcijas arī Ziemassvētku laika laikapstākļos.

Laikā kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē. Tādi ir arī jaunā Latvijas Radio podkāsta “Es izvēlos dzīvi laukos” piecu sēriju galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls. Tomēr ar motivāciju vien nepietiek, dzīve laukos atklāj arī dažādus izaicinājumus. Malkas sagāde, palīdzības meklēšana pie kaimiņiem vai kā Latgalē saka sābriem un pacietība, uzsākot ikvienu darbu, ir tas, ar ko nācās saskarties dārza un ainavu plānotājai Martai Zvejsalniecei, kas nu jau trīs gadus dzīvo savā lauku mājā Rēzeknes novada Rogovkā. Martai Zvejsalniecei ir nedaudz pāri 30. No mammas Dainas iemantojusi mīlestību pret dārzu, nu Marta attīsta savu uzņēmumu „Dainas Dārznieku skola”. Lauku mājas Rēzeknes novada Rogovkā ir viņas dzimtās mājas. „Izskrēju pasauli un pirms trīs gadiem atgriezos atpakaļ, lai gan tad, kad pabeidzu vidusskolu, teicu – nekad te nedzīvošu.” Tomēr, dzīvojot citur, pamazām nāca atziņa, ka kaut kas pietrūkst – vienā vietā pietrūkusi siltumnīca, citā puķu dobes. Galvenais pluss dzīvei laukos - pašai sava laika plānošanu un cita veida attieksme pret darbu. „Man nevajag iet kaut kādos kursos, lai man māca, kā sevi motivēt, tāpēc ka es zinu – jebkas, ko es izdarīšu, paliks te, un tas paliks man un manai saimei. Un tur ir tā starpība, kas mainījās. Man nav vairs jāmeklē motivācija ārpusē, tā ir tieši te, kur esmu es.” Pašai Martai dzīve laukos atnesusi arī dažādus izaicinājumus – sagādāt malku ziemai laikus, nokaut pašai mājputnu zupai. „Un šeit varbūt ir tāds lauku dzīves izaicinājums , kas nav jāpieņem katram. Tas nebija nekāds pārdzīvojums, bet es pieņēmu lēmumu ka es paša to darīšu, jo tā ir mana pārtika ko es ēdu.” Ko Marta dara lauku mājā lai nopelnītu? No visa pa druskai, lai nav vienmuļi - organizē dārzkopības apmācības, gatavo floristikas izstrādājumus, uzņem ekskursijas un organizē pasākumus, kur viens no lielākajiem – permakultūras festivāls. Savukārt iesaistīšanās starptautiskajā kustībā workaway, viņai deva apziņu, ka tuvākajā nākotnē nepieciešams attīstīt arī nakšņošanas pakalpojumu piedāvājumu. Viena no lietām, ko iemāca dzīve laukos, Martasprāt ir pacietība. "Tā ir ļoti dinamiska dzīve,bet tajā pašā laikā arī ārkārtīgi mierīga.” Martas lauku sapnis - pāvi savā pagalmā. „Un kur ir pluss – šeit es varu darīt pilnīgi visu, ko es gribu.”  

Vairāk nekā miljons eiro ir saziedoti labdarības maratonā "Dod pieci!", cilvēkiem atsaucoties palīdzēt tiem, kurus valsts nespēj vai negrib atbalstīt. Šī bijusi ļoti cilvēcisku, gan arī skumju ziņu nedēļa - kādam zāles nepalīdz, kās pats izvēlējies aiziet no dzīve. Tikmēr svētku noskaņās citi metas postīt ar ar čipšiem rotātu eglīti, atklājot to, cik dažādi esam. Bet skaļākā ziņa šajā nedēļā laikam ir Latvijas Bankas prezidenta kandidātu atsaukšana, valdošai koalīcijai šādi mēģinot sargāt valdības stabilitāti.  Krustpunktā nedēļas aktualitātes analizē politologs Juris Rozenvalds, portāla "Delfi" redaktors Kārlis Arājs un žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele.  

Vairāk nekā miljons eiro ir saziedoti labdarības maratonā "Dod pieci!", cilvēkiem atsaucoties palīdzēt tiem, kurus valsts nespēj vai negrib atbalstīt. Šī bijusi ļoti cilvēcisku, gan arī skumju ziņu nedēļa - kādam zāles nepalīdz, kās pats izvēlējies aiziet no dzīve. Tikmēr svētku noskaņās citi metas postīt ar ar čipšiem rotātu eglīti, atklājot to, cik dažādi esam. Bet skaļākā ziņa šajā nedēļā laikam ir Latvijas Bankas prezidenta kandidātu atsaukšana, valdošai koalīcijai šādi mēģinot sargāt valdības stabilitāti.  Krustpunktā nedēļas aktualitātes analizē politologs Juris Rozenvalds, portāla "Delfi" redaktors Kārlis Arājs un žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele.  

Labdarības maratona "Dod pieci!" laikā Krustpunktā izvaicājām veselības ministru Hosamu Abu Meri. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas TV žurnāliste Zanda Ozola-Balode un Latvijas Radio Ziņu dienesta galvenā redaktore Zane Eniņa.  

Labdarības maratona "Dod pieci!" laikā Krustpunktā izvaicājām veselības ministru Hosamu Abu Meri. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas TV žurnāliste Zanda Ozola-Balode un Latvijas Radio Ziņu dienesta galvenā redaktore Zane Eniņa.  

"Pasaules zilās plaušas" - lielie okeāni un jūras, lielā mērā regulē visu planētas klimatu. Laikā, kad klimats mainās, pētnieki meklē veidus, kā daba pati parūpējusies par siltumnīcas efekta gāzu uzkrāšanu. Un viens no veidiem ir meklējams tepat piekrastē. Ir zināms, ka piekrastes biotopi spēj uzglabāt oglekli un tājedādi palīdz planētai pielāgoties klimata pārmaiņām. Par oglekli piekrastes ūdeņos, par dzīvsudraba piesārņojumu un to, kā atmofizika var palīdzēt to visu nomērīt, saruna raidījumā Zināmais nezināmajā. Skaidro Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošās pētnieces Anda Ikauniece un Rita Poikāne. Balasta ūdeņu tvertnes - neaizvietojams sektors uz kuģa Balasta ūdeņi aizņem 20 % no visa kuģa kravnesības un tie tiek uzpildīti ostā. Šie ūdeņi var būt no jūras, gan okeāna, gan pilsētas notekūdeņi. Kā tiek kontrolēts tas, kas tiek ievadīts un izvadīts ārā no balasta ūdeņu tilpnēm un ko izmantoja kuģu balastam senāk, stāsta Rīgas Tehniskās universitātes Latvijas Jūras akadēmijas pasniedzēja Ieva Demjanenko. No dažiem simtiem līdz vairāk nekā 10 miljoniem litru uz vienu kuģi, atkarībā no peldošā transporta līdzekļa izmēra - tik daudz tiek iepildīti balasta ūdeņi  kuģos. Milzīgas tvertnes, kas domātas šiem ūdeņiem, tiek izvietotas kuģu sānos vai apakšdaļā un vienlaikus ar kravas iekraušanu ūdeņi tiek pumpēti ārā, vai otrādi, tos iepilda, kad krava tiek izkrauta. Sīkāk šo procesu mums skaidro Ieva Demjanenko. Agrākos laikos kuģa stabilitātei neizmantoja ūdeni, bet gan smilšu maisus vai akmeņus, un Rīgā  par šo vēsturi mums atgādina  Ķīpsalā esošais Balasta dambis, kur 18. gadsimtā Rīgā iebraukušie buru kuģi izkrāva lieko balastu (kas tolaik pārsvarā bija laukakmeņi). Vēlāk šo dambi sabojāja plūdi, bet ap 1870.gadu to atjaunoja, un šobrīd redzamais Balasta dambja akmeņu krāvums ir saglabājies no 1885. gada. Citviet pasaulē šie balasta akmeņi tika izmantoti ēku celtniecībā, piemēram, Kanādas pilsētas Monreālas namos ir iemūrēti akmeņi, ko 19. gs. pilsētas ostā atstāja kravas kuģi no Eiropas. Balasta saturs mainījās, kad kuģu korpusus sāka būvēt no metāla un aizvien vairāk parādījās tvaika dzinēji, kas kustināja peldošo transportu uz priekšu. Tad ūdeni pasāka izmantot ne tikai tvaika mašīnu darbināšanai, bet arī kuģa  stabilizācijai.  Tik daudz par balasta vēsturi, bet turpinājumā pievēršamies mūsdienām, kad liela problēma ir balasta ūdeņos esošie  invazīvie organismi – aļģes, baktēriju, kāpuri, zivis, krabji. Lai novērstu šādu nevēlamu radību ieceļošanu, balasta ūdeņi tiek filtrēti. Tāpēc jau vairākus gadus darbojas starptautiskā konvencija par kuģu balasta ūdens un nosēdumu kontroli un pārvaldību.

“-İsrail'in tanklarını, Şam'ın kalbinde görmeyi çok istiyorum…” *** Tele-1'in sunucusu Uğursuz'ların Musa, Esad'ının devrilmesine dayanamadı; bilinçaltını, işte bu lafla dışa vurdu! *** Laikçi “Mazeretim Var, Asabiyim Ben” Kulübü'nün önde gelen üyesi Merdan Volcano'nun yoldaşıdır, Musa… -Adolf Netanyahu'dan fal tutuyor!

Gada nogale tradicionāli ir laiks, kad pievēršamies pārdomām par aizejošo gadu. Laikā, kādu pieredzam šobrīd, grūti iztēloties, ko mums nesīs katrs nākamais gads, bet skaidrs ir tas, ka šajos laikos latvietis latvietim nedrīkst būt gardākais ēdiens, tieši otrādi - sadarbība ir atslēga. Kā mainījusies Eiropas un rietumu pasaules sabiedrība un tostarp arī ārzemēs dzīvojošo latviešu kopiena? Kādi izaicinājumi mums priekšā? Par to saruna raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts. Diskutē Juris Ķeniņš no Kanādas, Juris ir Pasaules brīvo latviešu apvienības Kultūras fonda un padomes priekšsēdētājs, Mārīte Kļaviņa no Frankfurtes, Mārīte ir Eiropas Latviešu apvienības pārstāve un Pasaules Brīvo latviešu apvienības valdes priekšsēdētāja vietniece, un Pēteris Blumbergs, Pasaules Brīvo latviešu apvienības priekšsēdis.  

Nuo šaindien keičiasi Vaiko teisių linijos darbo laikas. Prailginus darbo laiką, vaiko teisių gynėjai galės atsakyti į dar didesnį paklausimų skaičių, suteikti daugiau patarimų, dar daugiau vaikų bus išgirsti.Ne pelno siekiančios organizacijos siekia susigrąžinti sovietų ir nacių nusavintą turtą.VU Šiaulių akademijos bibliotekų kiemelyje įkurdinta skulptūra, vaizduojanti vieną amerikietišką centą. Ja įamžintas iš Šiaulių kilusio skulptoriaus, raižytojo ir medalisto Viktoro Davido Brenerio atminimas.Ilgą laiką sutrikęs nėščiųjų miegas gali lemti nuotaikos sutrikimus, sunkesnį ar net ankstyvą gimdymą bei kitokius sveikatos iššūkius, rodo mokslas. Praktiniais patarimais „Miego DNR“ epizode dalijasi neuromokslininkė L. Bojarskaitė.Etnologo Liberto Klimkos pasakojimas - apie šiandien prasidedančio advento tradicinius papročiusVed. Gabija Narušytė

Česká filharmonie vystoupí pod taktovkou šéfdirigenta Semjona Byčkova se třemi koncerty v legendární newyorské Carnegie Hall. Je rozdíl, pokud diriguje Byčkov, nebo dřív Jiří Bělohlávek? „Na notoricky známých skladbách, jako je Má vlast nebo Mahlerova Symfonie č. 5 cis moll, se právě práce dirigenta pozná nejvíc. I proto, že je hrají všechny velké orchestry na světě,“ vysvětluje generální ředitel filharmonie David Mareček.

Laikā, kad Latvijas cenšas atgūt pirms pandēmijas tūrisma apjomus, raidījumā Globālais latavietis. 21. gadsimts aktualizējam jautājumu par medicīnas tūrismu. Skaidrojam, kāpēc tautieši brauc uz Latviju ārstēties un kā tagad rudenī, kad tūristi arvien kūtrāk bauda Latvijas labumus, vairot interesi par Latviju kā medicīnas tūrisma galamērķi. Interesējamies arī, kāda ir veselības aprūpe Lielbritānijā, kur latviešu kopiena visdaudzskaitlīgākā.  Raidījumā diskutē Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras Tūrisma departamenta direktore Inese Šīrava, Latvijas veselības tūrisma klastera vadītāja Gunta Ušpele un Bērnu un jauniešu psihiskās veselības centra virsārste Karīna Beinerte, kura pēc deviņiem Londonā nodzīvotiem gadiem ir atgriezusies Latvijā. Ierakstā uzklausām Nacionālā Veselības dienesta Starptautiskās sadarbības nodaļas vadītāju Andretu Līvenu, kura stāsta, kādus veselības aprūpes pakalpojumus Latvijā var saņemt tie, kuri devušies dzīvot citur, kura pastāvīgā uzturēšanās ir ārpus Latvijas Vai ir kādi ierobežojumi? Vēl arī ierakstā uzklausām Ingu Asermani no Pīterboro. Viņai ir pieredze gan ārstējoties Latvijā, gan Anglijā, kā arī Inga pati strādā medicīnas iestādē un viņai ir pieredze ne tikai kā profesionālim, bet arī kā pacientam. Viņa ieskicē dažus iemeslus, kas liek latviešiem tomēr ārstēties Latvijā.

Sinan Tartanoğlu'yla Olası-Kast'ta bu hafta AKP'nin anayasanın ilk dört maddesinin değiştirilmesini isteyen ortağının hazırladığı “mukaddes değerlere yönelik saldırılara karşı kanun teklifi”ne destek verip vermeyeceği sorusuna yanıt aradık…   Kendisini eleştirenleri “Laikçi, İsrailci, ırkçı, rakıcı, katliamcı, inkârcı, asimilasyoncu, komünist, faşist, siyonist…” olarak tanımlayıp sefil bir cephe oluşturmakla suçlayan HÜDA PAR…  Güçlenmesinde Avrupa İnsan Hakları Mahkemesi kararının etkili olduğu bir HÜDA-PAR… Hazırladığı “Mukaddes Değerlere Yönelik Saldırılara Karşı Kanun Teklifi'nde” kimi hedef alır? “Laikçi yobazlar” bu kanun teklifinde değerlere saldırmaktan nasıl caydırılır? Ve daha önemlisi… Anayasanın ilk dört maddesini “Laiklik adı altında İslam'a düşmanlığa sebep olan bütün yanlışların düzeltilmesi” için değiştirmek isteyen bir HÜDA-Par ve bunun elini tutan AKP bir tarafta dururken… Hangi AKP, HÜDA-PAR'ın bu kanun teklifine destek verir, hangi AKP vermez? Learn more about your ad choices. Visit megaphone.fm/adchoices

Mūsdienu cilvēkam ir visai grūti apzināties to lomu, kāda 20. gadsimta sākumā cilvēku mobilitātē bija vilcienu satiksmei. Šodien esam paraduši pārvietoties gan ar auto, gan lidmašīnām un prāmjiem, bet bija laiks, kad došanās ceļā galvenokārt saistījās ar dzelzceļa tīklu. Tas attiecināms ne tikai uz pasažieru pārvadījumiem, bet arī militāriem uzdevumiem. Lai arī Eiropas kontekstā ierasts domāt par Latviju kā valsti perifērijā, tas noteikti nav attiecināms uz kara laiku. Militārā darbība Latvijas teritorijā ir bijusi gana dinamiska un, lai to labāk izprastu un izzinātu, svarīgi iepazīt ne tikai sociālpolitiskos faktus, bet arī pašu karadarību, tās taktiku un infrastruktūru. Tā teic autori nesen klajā nākušajai grāmatai “Militārie dzelzceļi 1915-1920” gads. Kādu funkciju Pirmajā pasaules karā veica militārie dzelzceļi, kā tie tapa un kur to pēdas varam meklēt šodien Latvijas dabā, par to stāsta grāmatas autori: Latvijas dzelzceļa vēstures muzeja Zinātniski pētnieciskā darba vadītājs Toms Altbergs, ģeoloģijas doktors, Latvijas Universitātes docents un grāmatas karšu speciālists Aivars Markots un grāmatas sastādītāja un projekta vadītāja Agnese Neija. Nākusi klajā grāmata "Militārie dzelzceļi Latvijā 1915–1920". Pētnieku grupa šajā darbā ir aplūkojusi gan Vācijas, gan Krievijas armijas būvētos un izmantotos dzelzceļu tīklus, aptverot visu Latvijas teritoriju, un lasītājam būs iespēja hronoloģiski un ģeogrāfiski izsekot un vizualizēt dzelzceļus, kurus uzbūvēja abas karojošās puses, kā arī uzzināt par dzelzceļu tīkla izmantošanu karadarbībā gan Pirmā pasaules kara laikā, gan Latvijas brīvības cīņu periodā. Pētījums ir balstīts plašā avotu un literatūras bāzē, kas ietver dokumentus, kartes un fotogrāfijas. Turklāt daudzi avoti ir unikāli un Latvijā izmantoti pirmo reizi. Zemessardzes Kiberaizsardzības vienības darbs un mācības Jau 11 gadus Latvijā pastāv Zemessardzes Kiberaizsardzības vienība, un tā pulcē brīvprātīgos, kuri stiprina valsts kiberdrošību. Visa mūsu ikdiena ir saistīta ar datiem un iekārtām, tāpēc kiberdrošība - tas nebūt nav stāsts tikai par biroju datoriem, bet ietver arī banku sistēmas, sabiedrisko transportu un daudzas citas dzīves jomas. Kāds ir Kiberaizsardzības vienības darbs un kādus uzdevumus tā nesen veikusi vērienīgās starptautiskās mācībās, stāsta Zemessardzes Kiberaizsardzības vienības komandieris majors Ronalds Mandelis un zemessardze, starptautisko mācību “Locked Shields” organizatoru pārstāve Latvijas pusē Ingrīda. Viņi plašāk skaidro to, kā izpaužas vērienīgās mācības. Zemessardzes Kiberaizsardzības vienībai šis gads nesis iespēju sevi spēcīgi apliecināt. Pasaulē lielākajās un sarežģītākajās starptautiskajās reālajā laikā notiekošajās kiberaizsardzības mācībās “Locked Shields 2024” Latvijas un NATO vienību komanda šajā pavasarī izcīnījusi 1. vietu. Visas mūsu dzīves jomas ir saistītas ar viedajām iekārtām un datiem, un kur dati - tur allaž būs kāds, kurš tos mēģinās iegūt un izmantot ļaunprātīgos nolūkos.

Radijo spektaklis pagal Andri Magnason knygą „Apie laiką ir vandenį“. Režisierė Uršulė Bartoševičiūtė, garso režisierė Eglė Jarmolavičiūtė, kompozitorius Martynas Baranauskas. Vaidina aktoriai Indrė Patkauskaitė, Šarūnas Zenkevičius, Kęstutis Cicėnas, Lukas Malinauskas, Kristina Morta Paškevičiūtė, Eglė Gabrėnaitė ir Goda Skyriūtė. Iliustracijos autorė Ugnė Glinskytė.

Cornelia Funke. „Visų laikų didžiausias išradimas“ ir „Žilabarzdis riteris ir jo slibinas“. Skaito aktorius Tomas Ribaitis.

Balss ir darba "instruments" ne tikai radio žurnālistiem, bet neskaitāmu profesiju pārstāvjiem. Balsi nereti uztveram pašsaprotami un raizes rodas tikai tad, kad nestrādā tā nākas. Kāda ir mūsu balss "instrumenta" anatomija? Vai skanējums var dzīves laikā mainīties, uzlaboties un pasliktināties? Un, kā mūsu balss ietekmē to, kā mūs uztvers auditorija? Skaidro aktrise un runas pedagoģe Zane Daudziņa un ārsts otorinolaringologs Dins Sumerags. Vakar runājām par pirkstu nospiedumiem, kas katram cilvēkam ir unikāli, arī dvīņiem pirkstu nospiedumi ir atšķirīgi. Šodien turpināsim stāstu par to, kas mūs - katru cilvēku - padara neatkārtojamu un īpašu. Atšķirībā no mūsu pirkstu unikālajām papilārajām līnijām šīs dienas raidījuma varonis - cilvēka balss - gan ir pamanāms, precīzāk izsakoties - sadzirdams. Klausoties kāda balsī, mēs veidojam priekšstatu par šo cilvēku, un reizēm mēs pat uzreiz nevaram skaidri pateikt, kāpēc mums viena vai otra cilvēka balss liekas patīkama vai tieši otrādi - nepatīkama. Kā tad veidojas mūsu balss skanējums un vai mēs to varam mainīt? Iesākumā zinātnes ziņas Klimata zinātnieki ceļ trauksmi par nepietiekamajiem apjomiem, ar kādiem no atmosfēras savācam oglekļa dioksīdu. Par to liecina jaunākais Oglekļa dioksīda uztveršanas ziņojums, ko šogad izstrādā Oksfordas universitātes pētnieki. Cilvēce ik gadu saražo ap 40 miljardu tonnu oglekļa dioksīda, galvenokārt dedzinot fosilos kurināmos. Pasaulē ik gadu no atmosfēras savāc aptuveni 2 miljardus tonnu CO2, taču, lai sasniegtu Parīzes nolīgumā minētos mērķus, nepieciešams savākt krietni vairāk - 7 miljardus. Tradicionāli lielāko daļu CO2 emisiju no atmosfēras uzņem ar koku stādīšanu un samazinot fosilo kurināmo apjomus. Skaidrs, ka līdz pat gadsimta vidum pasaules valstis nespēs pilnībā pārslēgties uz bez-emisiju ražošanu un transportu, tāpēc pētnieki jau laikus aicina investēt un patentēt tehnoloģijās, kas savāktu no atmosfēras oglekļa dioksīdu. Žurnāls "New Scientist" šomēnes īpašu uzmanību pievērš tieši sāls jautājumiem. Ir skaidrs, ka sāli uzturā lietojam pārlieku daudz. Galvenie veselības riski ir pastiprināta šķidruma aizture organismā un paaugstināts asinsspiediens, kas, bojājot artērijas, ir galvenais nāves iemesls pasaulē. Svaigs Sanfrancisko universitātes pētījums apliecina, ka liels sāls patēriņš veicina arī atopiskā dermatīta uzplaiksnījumus. Un, lai cik ļoti valdības un veselības organizācijas mudinātu cilvēkus samazināt sāls patēriņu, tas neizdodas vienkāršu iemeslu dēļ, pirmkārt, pārtikas ražotājiem un ēdinātājiem nav noteikti sāls ierobežojumi, izņemot skolās un bērnudārzos, bet pašiem pircējiem tīri labi garšo sāļš ēdiens, un alternatīvu tam nav. Ja cukuru var aizstāt, piemēram, ar mākslīgiem saldinātājiem, kuri gan arī netiek uztverti viennozīmīgi, sālim šādu alternatīvu nav. Pētnieki, izmantojot jodētā sāls analogu, aicina uzlabot galda sāls sastāvu, lai uzlabotu sabiedrības veselību. Kenijā unikālā eksperimentā novērots, ka ziloņi sauc cits citu individuālos vārdos, un šis atklājums ir pirmais pierādījums šādai cilvēkam raksturīgai uzvedībai dzīvnieku pasaulē. Kornvelas universitātes pētnieki savannā novēroja regulārus gadījumus, kad savvaļas ziloņi izdod dažādas sugai raksturīgas skaņas, bet uz tām katru reizi atsaucas cits zilonis. Katra no šīm skaņām vokāli atšķiras. Ar mašīnmācīšanās palīdzību pētnieki ievāca ap 469 sasveicināšanās un sasaukšanās skaņu, kuras raidīja ziloņu mātītes, un fiksēja gan saucējas, gan saucienu saņēmējus. Tad pētnieki eksperimentā atskaņoja visas šīs skaņas 17 ziloņiem un bija pārsteigti par rezultātiem - katrs zilonis atsaucās uz savu konkrēto “vārdu” jeb skaņu.

1945. gada 8. maijs – tās ir Otrā pasaules kara beigas Eiropā. 2024. gada 8. maijs - tā ir diena, kad Brīvības laukumā Rīgā tiek atklāta izstāde, stāstot par nacistu un padomju karaspēku atstātajiem postījumiem daudzās Latvijas pilsētās, un gada laikā izstāde šīs pilsētas arī apceļos. Maijā Brīvības laukumā, Rīgā, būs skatāma izstāde, kas veltīta Otrajā pasaules karā iznīcinātajām pilsētām, to kultūrvēsturiskajam mantojumam un pārmaiņām, ko ainava šajās pilsētās ieguva padomju periodā. Laikā, kad Ukrainas pilsētas tiek bombardētas, iznīcinātas senas baznīcas un vēsturiska arhitektūra, šī izstāde kalpos par atgādinājumu tam, kādas pirms astoņdesmit gadiem bija Rēzekne, Valmiera, Jelgava, Gulbene un citas pilsētas un par ko tās padarīja nacistu un padomju karaspēki. Par izstādi, to, kā pilsētu ainava Latvijā mainījās divu totalitāru režīmu iespaidā un ko piedzīvoja civiliedzīvotāji, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins, vēstures doktors un Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks Uldis Neiburgs un Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis. Otrā pasaules kara laika bunkuri mežos Pirms runāt par karā izpostītajām pilsetām, vēl kāds kara laika stāsts. „Latvijā ir desmitiem tūkstošiem bunkuru. Ejot sēņot vai ogot mežā, ja jūs ieraugāt kādu kvadrātveida bedri, iespējams, ka tas ir aizaudzis bunkurs,” - tā saka Tālis Ešmits, kritušo karavīru meklēšanas vienības „Leģenda” vadītājs un Brāļu kapu komitejas biedrs. Kādas Otrā pasaules kara laikā izskatījās vācu armijas karavīru raktās aizsardzības būves mežā, kādi bija Sarkanās armijas bunkuri un kā šādas būves tika piemērotas zirgiem? Kopā ar Tāli Ešmitu atrodamies kādā no Saulkrastu novada mežiem. Tālumā dzirdama ieroča dunoņa no militārām mācībām Ādažu poligonā, un mēs, apstājušies pie kādas no neskaitāmām sen aizaugušām  kvadrātveida ieplakām, runājam par šādu mantojumu no Otrā pasaules kara: ierakumiem, zemnīcām, bunkuriem, aizsardzības vietām, kur aptuveni pirms 80 gadiem  īsāku vai garāku laika periodu uzturējās gan nacistiskās Vācijas, gan Sarkanās armijas karavīri un arī civiliedzīvotāji. Runājot par bunkuru būves kvalitāti, kritušo karavīru meklēšanas vienības „Leģenda” vadītājs stāsta par vācu armijas rūpīgi darinātajām aizsargbūvēm. Latvijas laukos un mežos no Otrā pasaules kara ir saglabājušies pat tūkstošiem ierakumu vietu. Pateicoties militārās vēstures entuziastiem, daudzi šādi bunkuri ir restaurēti, un gan gida pavadībā, gan interesenti uz savu roku var aplūkot šīs militārās būves. Šos objektus var atrast interneta vietnē. Taču, kā teic Tālis Ešmits, ikviens, ejot pastaigā pa mežu, rūpīgi izpētot dažādas bedres un ieplakas, var uziet pats "savu" bunkuru. Par izstādi "1944 - kara lauzums Latvijas pilsētainavā" saruna arī raidījumā Kultūras rondo.   * Izstāde "1944 - kara lauzums Latvijas pilsētainavā" veidota Valsts pētījumu programmas projekta “Latvijas 20.-21 gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi” ietvaros.

Nuray Mert, Soru - Cevap yayınının bu bölümünde Türkiye'de geçtiğimiz hafta yaşanan laik-şeriat tartışmasını ve 28 Şubat'ın yıldönümünü değerlendirdi.

Radijo spektaklis pagal Andri Magnason knygą „Apie laiką ir vandenį“. Režisierė Uršulė Bartoševičiūtė, garso režisierė Eglė Jarmolavičiūtė, kompozitorius Martynas Baranauskas. Vaidina aktoriai Indrė Patkauskaitė, Šarūnas Zenkevičius, Kęstutis Cicėnas, Lukas Malinauskas, Kristina Morta Paškevičiūtė, Eglė Gabrėnaitė ir Goda Skyriūtė. Iliustracijos autorė Ugnė Glinskytė.

Salih Hoşoğlu | Hayran olduğum laik elitler! | 11.01.2024 by Tr724

Rebeka Una. Knygos „Pijus ir Nikolas. Visų laikų istorija“ ištrauka. Skaito aktorė Gabija Jaraminaitė.

Rebeka Una. Knygos „Pijus ir Nikolas. Visų laikų istorija“ ištrauka. Skaito aktorė Gabija Jaraminaitė.

Rebeka Una. Knygos „Pijus ir Nikolas. Visų laikų istorija“ ištrauka. Skaito aktorė Gabija Jaraminaitė.