Podcasts about latvij

Valsts drošība ir šobrīd galvenā prioritāte Latvijā. Krustpunktā izvaicājam aizsardzības ministru Andri Sprūdu (Progresīvie). Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod TV24 žurnālists Romāns Meļņiks un Latvijas Radio Pētnieciskās žurnālistikas daļas žurnālists Kārlis Arājs. Pēdējo dienu kaislības ap Saeimas lēmumiem bijušas tik skaļas, ka ir arī bijis pamats domāt par valdības krīzi. Liekas, ka vien nākamā gada budžeta pieņemšana kavē politiķus rīkoties radikālāk. Tas tāpēc, ka saspringta situācija nav tikai Latvijas iekšpolitikā, visas Eiropas drošības jomā ir pamatīgi izaicinājumi. Ir jāpieņem budžets, kurā īpaša prioritāte ir atvēlēta aizsardzības jomai. Par krīzēm, par izaicinājumiem, to, kā sevi sargāsim, saruna Krustpunktā ar Andri Sprūdu.

Intelektuālis un vara. Kultūras rondo filozofi Andrejs Balodis un Ainārs Kamoliņš iepazīstina ar pētījumu rezultātiem un pārdomām par padomju mantojumu Latvijas filozofiskās domas telpā, literatūras un padomju filozofijas attiecībām. Raidījuma viesus interesējis, kā Latvijas pirmās brīvvalsts filozofi, arī citu zinātņu pārstāvji, atjēdzoties padomju ideoloģijas apstākļos, ir mēģinājuši sadzīvot ar jauno varu un turpināt savu darbu.  -- 7. novembrī Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Gara mājā (Miera iela 58a) norisināsies sekcija “Filozofija Latvijā (1944–1991): konversijas un pārrāvumi”, kurā pētnieki dalīsies ar pētījumu rezultātiem un pārdomām par padomju mantojumu Latvijas filozofiskās domas telpā, literatūras un padomju filozofijas attiecībām,  intelektuāļu likteņiem un lomu totalitāru režīmu ietvaros. Sekcijas ietvaros referenti aplūkos arī jaunākās tendences un metodoloģiskos izaicinājumus padomju pieredzes izpētē. Andrejs Balodis skaidros kvalitatīvu empīrisku datu izmantojumu darbā ar intelektuālās vēstures tematiku un raksturos biogrāfiski naratīvi interpretatīvās metodes lietojumu. Velga Vēvere ir analizējusi filozofiskajiem jautājumiem veltītās publikācijas Latvijā laikā posmā no 1944. gada līdz 1953. gadam un referātā aplūkos publikāciju tematiskās ievirzes. Sandra Leikarte prezentēs referātu par komponista Jāņa Ivanova (1906–1983) likteni padomju periodā un viņa Piekto simfoniju. Andris Gauja pievērsīsies iespējām atspoguļot filozofiskās domas attīstību filmās. Anna Freiberga aplūkojas staļinisma laika literatūras iezīmes Annas Sakses (1905–1981) romānā “Pret kalnu”. Andris Hiršs prezentēs referātu par kritikas un paškritikas praksēm pēckara Staļina laikā Latvijā, pievēršoties Paula Dāles (1889–1968) un Mildas Palevičas (1889–1972) paškritikas referātiem. Ainārs Kamoliņš aplūkos latviešu būvinženiera Artura Tramdaha (1884–1974) filozofiskos uzskatus par tehnikas jautājumiem starpakaru periodā, kā arī pret viņu izvērsto padomju režīma kampaņu un Tramdaha sniegto “grēksūdzi”. Paula Elmere padomju periodu apskatīs kā “sarežģīto pagātni” un tā analīzei piedāvā izmantot Aleidas Asmanes (dz. 1947) memoriālās kultūras nojēgumu. Konferenču sēriju plkst. 19.00 Stūra mājā (Brīvības iela 61) noslēgs pasākums “Padomju filozofu paškritikas: performatīva diskusija”. Paškritika padomju ideoloģijas ietvaros bija plaši praktizēta subjekta konstruēšanas tehnika, kuras nolūks bija audzināt pilsoņus un atmaskot ienaidniekus. Filozofi, kuri palika Latvijā pēc 1944. gada, bija spiesti publiski nožēlot savus agrākos uzskatus. Pasākumā performatīvi tiks izspēlēti Paula Dāles un Mildas Palevičas paškritikas referāti, kā arī norisināsies diskusija par intelektuāļu lomu totalitāras varas apstākļos. Lomās: Daiga Kažociņa (Palēviča) un Kārlis Reijers (Dāle). Diskusiju vada: Andris Hiršs, Andrejs Balodis un Ainārs Kamoliņš. Sekcija notiek starptautisko konferenču sērijas "Kultūras krustpunkti XIX" ietvaros.

Stāsta velosipēdu vēstures pētnieks, Saulkrastu Velosipēdu muzeja līdzizveidotājs Eduards Seregins Tādas konstrukcijas divriteņi – ar pedāļiem un bremzi, kādus mēs pazīstam šodien –, pirmo reizi parādījās Francijā. To sērijveida izgatavošanu un pārdošanu 1868. gada pavasarī bija uzsācis Parīzes kariešu meistars Pjers Mišo. Velosipēds bija aprīkots ar masīvu kaltas dzelzs rāmi, smagiem koka spieķu riteņiem un pedāļiem pie priekšējās ass. Pēc tam, kad šis jaunums tika demonstrēts Parīzes Pasaules izstādē, braucamie rati ar nosaukumu "Velocipede" kļuva ļoti populāri visā Eiropā. Vārds "Velocipede" bija atvasināts no latīņu valodas un tulkojumā nozīmēja "Ātras kājas"... Kariešu darbnīcas sāka izgatavot un pārdot Mišo velosipēda kopijas. Parīzē vien to bija vairāk nekā 150. Neskatoties uz to, ka Latvija, kas tolaik ietilpa Krievijas impērijas teritorijā, atradās Eiropas nomalē, apbrīnojami ātri šis jaunums sasniedza arī mūsu zemi. Jau 1868.gada jūlijā Rīgas avīzes vācu valodā rakstīja par jauno moderno aristokrātu rotaļlietu – "Velocipede". Pirmo reizi ziņas latviešu valodā parādījās avīzes "Baltijas Vēstnesis" 1869. gada 1. jūnija numurā, kurā tika minēts: "Tagad Rīgā dažkārt redz pa ielām jājot uz divriteņu ratiem, kuri ar divām kājām minamām paminām tiek uz priekšu dzīti un ar īpašu, ar rokām grozāmu kātu stūrēti tiek." Tālāk rakstā minēts, ka šie rati par "Velocipede" tiekot saukti, kurus latviešu valodā nāktos dēvēt par "Minratiem". Tā pirms 156 gadiem Latvijā bija sākusies riteņbraukšana. Taču jāsaprot, ka tolaik tas vēl nebija transporta līdzeklis mūsdienu izpratnē. "Velocipede" bija turīgu jaunekļu moderna rotaļlieta. Vienlaicīgi ar šiem rakstiem avīzēs parādījās arī pirmie sludinājumi par velosipēdu pārdošanu Rīgas veikalos. Tika piedāvāti ārzemēs ražoti divriteņu un pat trīsriteņu rati. Velosipēdus sāka izgatavot arī vietējie kalēji un kariešu meistari. Tos pirka vācbaltu baroni, fabrikanti un namīpašnieki, kā arī turīgākie Rīgas, Liepājas, Jelgavas un citu Latvijas pilsētu pilsoņi. Par to, cik tādu pirmo riteņbraucēju tolaik jau bija, vēstures avoti klusē. Tā kā Rīgas ielas tolaik bija klātas ar akmens bruģi, braukšana ar šādiem divriteņu ratiem, kuru riteņi bija apkalti ar dzelzs stīpām, nebija īpaši patīkama. Tādēļ drīz vien "Velocipede" tautā ieguva iesauku "kaulu kratīklis". Lai gan arvien biežāk Rīgas švīti labprāt iegādājās un lietoja savām izklaidēm velosipēdus, vizinoties pa ielām un parku celiņiem, avīzēs sāka parādīties raksti par velosipēdu bīstamību gājējiem, kā arī to kaitīgo ietekmi cilvēka veselībai: "Velocipede" lietošana izraisot dažādas kāju slimības un būtu nekavējoties jāaizliedz! Dažu rakstu autori bija pat sabiedrībā pazīstami ārsti. Tādēļ Rīgas pilsētas vadība jau 1869. gada beigās pieņēma lēmumu, ka "ikviens "Velocipede" jāaprīko ar skaļu, pastāvīgi skanošu zvanu, lai katrs kājām gājējs var jau iztālēm dzirdēt par šo bīstamo ratu tuvošanos". Visa šī pretdarbības kampaņa beidzās ar to, ka drīz vien tika pieņemts lēmums par aizliegumu Rīgā braukt ar velosipēdiem pa ietvēm, parkiem un publiskiem ceļiem. Stingro noteikumu dēļ interese par šo jauno un moderno izklaidi sabiedrībā noplaka. No avīzēm pazuda velosipēdu darbnīcu un veikalu sludinājumi. Riteņbraukšana pamazām tika aizmirsta apmēram uz 15 gadiem, kad jaunu popularitātes uzplaukumu atnesa augstrata velosipēdi ar lielu priekšējo ratu un maziņu atbalsta ratu aizmugurē. Riteņbraukšanas Džins bija izlaists no pudeles un to apturēt vairs nebija iespējams...

Valsts drošība ir šobrīd galvenā prioritāte Latvijā. Krustpunktā izvaicājam aizsardzības ministru Andri Sprūdu (Progresīvie). Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod TV24 žurnālists Romāns Meļņiks un Latvijas Radio Pētnieciskās žurnālistikas daļas žurnālists Kārlis Arājs. Pēdējo dienu kaislības ap Saeimas lēmumiem bijušas tik skaļas, ka ir arī bijis pamats domāt par valdības krīzi. Liekas, ka vien nākamā gada budžeta pieņemšana kavē politiķus rīkoties radikālāk. Tas tāpēc, ka saspringta situācija nav tikai Latvijas iekšpolitikā, visas Eiropas drošības jomā ir pamatīgi izaicinājumi. Ir jāpieņem budžets, kurā īpaša prioritāte ir atvēlēta aizsardzības jomai. Par krīzēm, par izaicinājumiem, to, kā sevi sargāsim, saruna Krustpunktā ar Andri Sprūdu.

Arnolda Šēnberga romantiskā oratorija “Gurres dziesmas” šonedēļ skanēs Liepājas koncertzāles “Lielais dzintars” desmitgades svinību kulminācijā. Par “Lielā dzintara” desmit gadiem, oratorijas saturu un tās īpašo vērienu Kultūras rondo iztaujājam koncertzāles “Lielais dzintars” māksliniecisko vadītāju Orestu Silabriedi. 7. un 8. novembrī plkst. 19.00 Liepājas koncertzāle “Lielais dzintars” aicina klausītājus pievienoties desmitgades svinību kulminācijai, kurā tiks īstenots sen lolots sapnis – Arnolda Šēnberga romantiskā oratorija “Gurres dziesmas”. Koncerts ir daļa no Eiropas kultūras galvaspilsētas “Liepāja 2027” programmas, kas uz vienas skatuves apvienos vairāk nekā 250 profesionālu mūziķu – piecus solistus, lielu jaukto kori, trīs vīru korus un grandiozu orķestri. Šis ir pasaulē reti atskaņots opuss, kas Latvijā līdz šim skanējis tikai divas reizes tā kolosālā mēroga dēļ. Skaņdarbs balstīts viduslaiku leģendā par karaļa Valdemāra un viņa mīļotās Toves skaisto mīlestību, kurai pienāk traģiskas beigas. Karaliene Helviga, greizsirdības apmāta, pasūta Toves nāvi. Valdemārs izmisuma lēkmē nolād Dievu, izraisot pārdabisku izrēķināšanos, jo pats tiek nolādēts klejot kopā ar spoku armiju. Rītausmai austot, visu vainago elpu aizraujošs un atpestījošs kora un simfoniskā orķestra saullēkts, skaistākais kāds vien iespējams. Atskaņojumu vadīs Modests Pitrens (Modestas Pitrenas). Viņa vadībā apvienosies Valsts akadēmiskais koris “Latvija”, Rīgas Projektu koris, Igaunijas Nacionālais vīru koris, Liepājas Simfoniskais orķestris un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris. Mīlasstāsta emocionāli spēcīgo vēstījuma solisti būs Magdalēna Anna Hofmane (Magdalena Anna Hofmann), amerikāņu operdziedātājs Korbijs Velčs (Corby Welch). Viņiem pievienosies viens no vadošajiem Latvijas Nacionālās operas solistiem Mihails Čuļpajevs, Frankfurtes operas soliste Zanda Švēde un Vācijā un Latvijā ievērojamus panākumus guvušais basbaritons Olivers Cvargs (Oliver Zwarg).  

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Rudens nāk ar lietavām un paaugstinātu mitrumu arī iekštelpās. Latvijā īpaši rudeņos un ziemās gaisa mitruma svārstības ir ļoti straujas. Te garas lietavas un drēgnums, te ziemas sausums telpās apkures sezonās - mūsu ēkām un mūsu ķermenim jāspēj pielāgoties ļoti dažādiem apstākļiem. Cik mitrs ir par mitru mājai un cik mitram jābūt gaisam, lai labi justos cilvēks? Kādas var būt mitruma radītās problēmas ēkās un kā uz pārāk sausu vai mitru gaisu reaģē mūsu elpceļi? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības un mašīnzinību fakultātes Ilgtspējīgo būvmateriālu un inženiersistēmu institūta vadošais pētnieks asociētais profesors Jurģis Zemītis un Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors asociētais profesors Ivars Vanadziņš. Kas cilvēka veselībai ir kaitīgāk - ļoti sauss vai pārlieku mitrs gaiss?  Ivars Vanadziņš: Laikam latviešu sakāmvārds par grāvjiem un iešanu pa ceļa vidu šeit ir vietā, jo īstenībā labs nav ne pārāk mitrs, ne ļoti sauss gaiss. Ļoti sauss varbūt ir sliktāks nekā mitrs. Līdz ar to vidusceļš - zelta ceļš.  Vienīgi jāatceras, ka pareizi būtu teikt - relatīvais gaisa mitrums, jo tiešām relatīvs un ļoti saistīts ar temperatūru. Viena lieta ir atrasties telpās, otra - atrasties ārpus telpām. Abos gadījumos tas relatīvais mitrums objektīvos ciparos nozīmēs ļoti atšķirīgas lietas. Līdz ar to īsā atbilde ir - pa vidu ir vislabāk, telpās mēs to varam ietekmēt, ārpus telpām - tikai tikai pieņemt. (..) Mūsu iekštelpās vairumā gadījumu, ja ir apkure, ir pārāk sauss. Optimālais relatīvā mitruma diapazons būtu 40 līdz 60%. Ja ir pārāk mitrs, protams, sāk augt visas sēnes, baktērijas, pelējumi un tamlīdzīgas lietas. Otra lieta, ja ir pārāk sauss, tas ir ļoti bīstami cilvēka ādai un arī gļotādām. Ādai varbūt vienkārši tas rada diskomfortu, bet attiecībā uz gļotādām tas ir bīstami, jo tas ļoti paaugstina dažādu elpceļu infekciju risku. Jāatceras, ka mūsu gļotādas ir "pirmā aizsardzības līnija" pret visiem elpošanas ceļu vīrusiem.  Ja gļotāda ir pārāk sausa, un sausa viņa mēdz būt, ja gaisa relatīvais mitrums ir ļoti zems, tad, protams, mums ir ļoti grūti cīnīties. Ja vēl telpas netiek vēdinātas un gaisa apmaiņa nav pietiekama, mēs biežāk un vairāk slimojam. Ja jāizvēlas starp mitru un sausu gaisu, es dotu priekšroku tomēr mitrākam, nevis sausākam gaisam no veselības viedokļa. Protams, ja relatīvais mitrums ir virs 70 procentiem, tas arī nav labi.

Stāsta Dzintris Kolāts — ģeogrāfs, ceļotājs, Latvijas Radio ģenerāldirektors (1995—2005, 2009—2011)   Lācis Latvijā skaitās tas lielākais dzīvnieks un nosacīti bīstamākais. Taču lāča iespējamā stresa vai atkāpšanās cēlonis ir ļoti vienkāršs: tā ir nūja! Tātad rīks, ar kuru cilvēks ir darbojies jau kopš  akmens laikmeta. Man pašam ir bijuši vairāki piedzīvojumi. Viens no pēdējiem ir šāds: meklējot mežā jaunas pārgājienu trases, dzirdu, ka brakšķ zari, pie tam — ļoti skaļi. Meža dzīvnieki jau parasti pārvietojas pietiekami klusu, līdz ar to iedomājos, ka tur kāds mežstrādnieks staigā. Bet brakšķ un brakšķ, esmu pie vecas, pamestas mājas ābelēm un saprotu, ka tā brakšķēšana nāk no ābeles zariem... Vēl pēc brīža, ieraugot cauri zariem — es teiktu — Latvijas brūnās krāsas ādu, saprotu, kas ir tas brakšķinātājs. Viņi krata ābeli. Viņi ir veseli divi —  viens lielāks, viens — mazliet mazāks. Un tai brīdī tu, cilvēks, īsti nezini, ko darīt. Gan tādēļ, gan citu iemeslu dēļ es mežā vienmēr eju ar nūju. Un attiecībā uz lāčiem ir viens vienkāršs paņēmiens, ko esmu tiešām pārbaudījis praksē: biju lasījis, ka nūja jāpaceļ virs galvas — līdz ar to tu vizuāli šķieti garāks. Lai arī tas garums, vismaz  ķermeņa augšējā daļā, ir tāds ļoti plāns, bet tomēr garāks. Lācis ierauga šo garo tēlu un pamīņājas — jo lācis ir cienījams dzīvnieks, viņš tā nelaidīsies projām kā zaķis vai stirna. Viņš pamīņājas, un — dodas projām! Līdz ar to varu teikt, ka uz mež vienmēr vajag ņemt līdzi nūju. Un, tuvumā esot lieliem dzīvniekiem — pirmkārt, lācim, paceliet nūju virs galvas un stāviet. Lācis izdarīs to, ko dabas likumi viņam liek.

Režisora Dāvja Sīmaņa jaunākā filma „Frankenšteins 2.0” savu pasaules pirmizrādi jau piedzīvojusi Jihlavas starptautiskajā dokumentālo filmu festivālā Čehijā. Latvijā filma pie skatītājiem nonāks nākamā gada sākumā. Par festivālā pieredzēto un „Frankenšteins 2.0” Kultūras rondo studijā izvaicāsim režisoru Dāvi Sīmani. Bet īsi pirms sarunas raidījumā Dāvis Sīmanis Kultūras akadēmijā atklāja ikgadējo starptautisko konferenču sēriju "Kultūras krustpunkti XIX". Un savā atklāšanas viņš bija ļoti tiešs un, varētu pat teikt, nesaudzīgs, runājot par kultūru un izglītību.  "Mums ir unikāla iespēja pieredzēt, kā cilvēki, kam esam deleģējuši varu, ir cilvēki bez kultūras, domāšanas, idejām, ar aukstu, trulu politisku aprēķinu, izrīkoties ar valsti, kā viņiem ienāk prātā. Šī situācija ir baisa," atklājot konferenci norādīja Dāvis Sīmanis. Turpinot domu, raidījumā viņš vērtē: "Domāju, ka mēs dzīvojam ļoti kritiskā brīdī un arī ļoti skumjā brīdī, kas, es ceru, pārtaps uz nākotni vērstā." Viņš norāda, ka konferencē vairāki pētnieki dažādos aspektos runās par to, kādā veidā kultūra var sasniegt sabiedrību, un kultūras satura pieejamība ir svarīga ikvienam. "Mēs redzam to, ka šobrīd sabiedrības intereses pārstāv vienkāršu saprātu ignorējoša politiska grupa, kura principā uzskata, ka tai ir dots mandāts izrīkoties ar mūsu nākotni, kā viņiem ienāk prātā," atzīst Dāvis Sīmanis.  "Šajā brīdī ir ļoti svarīgi, lai mēs būtu pietiekami gudri, pietiekami izglītoti, pietiekami bagāti savā kultūras spēkā, lai pateiktu, ka mēs tā negribam. Ka viņi nerunā mūsu valodā, viņi neizsaka mūsu domas. Lai arī kā viņi cenšas pierādīt ar dažāda veida dīvainiem faktiem un dažāda veida argumentiem, tas viss ir smieklīgi. Mums ir jādomā par mūsu bērnu, mūsu jauniešu nākotne un kādā valstī viņi dzīvos.  Manuprāt, jaunieši ļoti stingri ir pateikuši, kurā virzienā viņi vēlas virzīties. Viņi ir pateikuši nē visai šai principā gerontokrātu, veco cilvēku, kas izmisīgi savā ziņā arī kontekstā ar filmu, ko esmu veidojis, turas pie savas eksistences pēdējā perioda. Principā ir gatavi, kā saka, sačakarēt visu, kas paliek aiz viņiem, jo vienkārši zina, ka viņi tur vairs nedzīvos. Šī ir baisa attieksme. Es domāju, ka mums kopā tas izdosies, un es ceru, ka ceturtdien protestos šeit pat blakus sapulcēsies tik daudz cilvēku, ka to nevarēs vienkārši norakstīt uz kaut kādu nelielu neveiksmi, kaut kādu dīvainu cilvēku grupiņu, kas pēkšņi kaut ko mēģina iebilst Saeimas visvarenība." -- Filmas „Frankenšteins 2.0” idejas pirmsākumi meklējami Covid-19 pandēmijas laikā – periodā, kad pieauga vientulības sajūta, bailes un apziņa par cilvēka mirstīgumu. Filmas autori – režisors Dāvis Sīmanis, scenārija līdzautors Uldis Tīrons, operators Andrejs Rudzāts – devās eksistenciālā un reizē ironiskā izpētes ceļojumā, lai noskaidrotu, vai zinātne un jaunās tehnoloģijas patiešām spēj pagarināt cilvēka dzīvi vai pat pārvarēt nāvi. No sākotnēji šķietami nopietna pētījuma filmas uzņemšana pāraug absurdā, aizraujošā odisejā pa ASV, Krieviju un Eiropu, filmas veidotājiem sastopot zinātniekus, tehnoloģiju pionierus un pašpasludinātus nemirstības praviešus. Pievēršoties mūsdienu sabiedrības apsēstībai ar nemirstību, filma vienlaikus neatļaujas izdarīt pārsteidzīgus secinājumus par nākotni bez novecošanas un nāves. Filmas „Frankenšteins 2.0” producents ir Guntis Trekteris, tā veidota kā Latvijas un Čehijas kopražojums, ko atbalstījis  Nacionālais Kino centrs un Čehijas Filmu fonds. Filma tiks izrādīta Latvijas kinoteātros 2026. gada sākumā.

Baltijas promocijas darbu konkursā uzvarējusi Rīgas Tehniskās universitātes pētniece Karina Egle. Viņas doktora darbā izstrādāts no cilvēka asinīm iegūts biomateriāls, kurš palīdz brūču dzīšanā un audu reģenrācijā un nākotnē to varētu izmantot sirds un žokļu ķirurģijā. Mutes un žokļa ķirurģija, plastiskā un sirds ķirkurģija - šajās jomās nākotnē talkā varētu nākt kāds tepat Latvijā izgudrots materiāls, kas veicinātu dzīšanu un augu reģenerāciju un tas viss tapis no cilvēka asinīs esošām vielām. Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Rīgas Tehniskās universitātes Rūdolfa Cimdiņa Rīgas biomateriālu inovāciju un attīstības centra vadošā pētniece, biomateriālu vadošā pētniece Arita Dubņika un Rīgas Tehniskās universitātes Dabaszinātņu un tehnoloģiju fakultātes Biomateriālu un bioinženierijas institūta pētniece Karina Egle. Autoimūno slimību pētījumi šogad izpelnījās Nobela prēmiju medicīnā Nobela prēmija fizioloģijā vai medicīnā šogad pasniegta trim pētniekiem - amerikāņu zinātniekiem Mērijai Brankovai un Frederikam Ramsdelam, kā arī japāņu zinātniekam Šimonam Sakaguči - par atklājumiem imūnsistēmas kontroles jomā, proti, par to, kā imūnsistēma tiek pasargāta no uzbrukumiem mūsu pašu ķermenim un orgāniem. Pētnieku darbs ir novedis pie jaunu medicīnisku ārstēšanas metožu izstrādes, tostarp vēža un autoimūno slimību ārstēšanai.  1995. gadā Šimons Sakaguči pierādīja, ka līdztekus valdošajam uzskatam par imūnsistēmas centrālo toleranci šai sistēmai tomēr piemīt papildu sarežģītība, perifērā imūnā tolerance. Sakaguči atklāja imūnās šūnas, ko sauc par regulatorajām T šūnām. Lai labāk izprastu apbalvoto pētnieku veikumu, uz saruna ar Rīgas Stradiņa universitātes zinātņu prodekānu, docentu, vadošo pētnieku un Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas nefrologu Kārli Rāceni, kā arī šīs pašas slimnīcas reimatologu, Rīgas Stradiņa universitātes doktora grāda pretendenti Kristīni Ivanovu. Kāda ir imūnsistēmas loma un kā saprotami centrālās un perifērās imūnās tolerances jēdzieni, skaidro Kārlis Rācenis.

Latvijā tapis pētījums rāda neiepriecinošu ainu - šogad 42,4% e-cigarešu ir tirgū nonākušas nelegāli un šādu cigarešu īpatsvars tieši pēdējos gados ir krietni audzis. Aizliegt e-cigaretes pavisam - vai tas ir risinājums? Spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Pētījumā “Latvijas beztabakas nikotīna produktu nozare: pelēkā tirgus apjoma tendences un lietotāju paradumi, 2025” atklāts, ka 46 % e-cigaretes pērk pelēkajā tirgū aromātu nepieejamības dēļ. Citas nozīmīgas motivācijas patērētāju izvēlei par labu nelegālajam tirgum ir zemāka cena (49 %), kam seko ērtums (12 %) un šķietami labāka kvalitāte (7 %). Raidījumā diskutē profesors, ēnu ekonomikas pētnieks Arnis Sauka un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Pneimonoloģijas galvenais speciālists profesors Alvils Krams. Sazināmies ar Valsts policijas Prevencijas vadības biroja galveno inspektori Vitu Vīlisteri. Arnis Sauka iepazīstina plašāk ar pētījuma datiem, Alvils Krams viņa asi iebilst, norādot, ka pētījums tomēr ir saistīts ar industriju, tāpēc rezultāti ir tendenciozi. un cilvēku veselībsa kontekstā nevar runāt par zaudējumiem ekonomikai. Vai ir pētīta elektronisko cigarešu lietošanas dinamika dažādās vecuma grupās? Šādu jautājumu uzdevām Veselības ministrijas Psihiskās veselības, atkarību profilakses un integrēto pakalpojumu nodaļas vadītājas vietniecei Sanitai Lazdiņai.

Daugavpils teātris uzsācis jaunu kursu repertuāra veidošanā – mūsdienu dramaturģijas un klasikas iestudējumi, attiecīgi – arī šo tekstu tulkošanu latgaliski. Raidījumā sarunājamies par tulkošanas grūtībām latgaliski un jaunvārdu tapšanu. Iepazīstinām arī ar jaunu digitālo izstādi “Linguapolise”, kas stāsta par latgaliešu un jaunnorvēģu valodas paralēlēm. Pagājušajā rudenī Daugavpils teātrī Oļega Šapošņikova režijā pirmizrādi piedzīvoja izrāde “Kaids nūteikti atīs”. Iestudējuma pamatā ir Nobela prēmijas laureāta literatūrā, norvēģu rakstnieka un dramaturga Juna Foses luga “Kāds noteikti atnāks”. Un ierosmi Daugavpils teātrim iestudēt tieši Juna Foses pirmo un visvairāk iestudēto lugu, un darīt to latgaliski, deva tā brīža Ziemeļvalstu Ministru padomes biroja Latvijā direktors Stefans Eriksons. Juns Fose savas lugas raksta jaunnorvēģu valodā, tā ir valoda, kurā ikdienā runā salīdzinoši neliels cilvēku skaits, un Stefans Eriksons saskatīja paralēles jaunnorvēģu un latgaliešu valodas stāstā. Iespēja noskatīties izrādi “Kaids nūteikti atīs” man bija vien nesen, kad Daugavpils teātris viesojās Rīgā. Un es pieķēru sevi, ka man ir vienlaikus bezgala interesanti, taču arī nesaprotama iekšēja pretestība skatīties mūsdienu dramaturģiju latgaliski. Jo Daugavpils teātris izrādes latgaliski saviem skatītājiem piedāvā jau vairāk nekā desmit gadus, taču līdz šim pārsvarā latgaliešu valoda iestudējumos tikusi saistīta ar mājas valodu, ar omulību, jokiem, piesaisti vietai, pat gadījumos, kad tapuši pasaules klasikas, kā, piemēram, Šekspīra lokalizējumi. Tas ir tas, ko acīmredzot no Daugavpils teātra sagaida skatītāji, taču arī Daugvapils teātra jauno kursu – iestudēt latgaliski mūsdienu dramaturģiju – skatītājs ir novērtējis. Izrāde “Kaids nūteikti atīs” šogad tika novērtēta ar latgaliešu kultūras balvu "Boņuks". Un acīmredzot Daugavpils teātra izvēle pagriezt repertuāra izvēli jaunā virzienā ir uz palikšanu, jo šobrīd teātrī latgaliski top sengrieķu dramaturga Eiripīda traģēdija “Hekube”, pirmizrāde gaidāma novembra vidū. Raidījumā saruna ar Juna Foses lugas tulkotāju Jūliju Tumanovsku, ar lieliski latviski runājošo norvēģi – tulkotāju un Valodas mājas dibinātāju Snorri Karkonenu Svensonu. Valodu māja tur rūpi par mazajām valodām, tai skaitā rīko latgaliešu valodas kursus, un latgaliski izdod arī grāmatas. Arī Juna Foses lugas “Kaids nūteikti atīs” tulkojums tagad iznācis grāmatā, papildināts ar vairākiem skaidrojošiem pēcvārdiem, gan par Juna Foses daiļradi, gan viņa iestudējumiem Latvijā, gan Latgales teātra pirmssākumiem un jaunnorvēģu valodas vēsturi. Savukārt Edeite Laime, latgaliešu kultūras kustības "Volūda" projektu vadītāja, sniedz plašāku pārskatu par latgaliešu valodas kopšanu. Un arī stāsta par jauno digitālo izstādi “Linguapolise”, kas iepazīstina ar jaunnorvēģu un latgaliešu valodām.

"Bieži vien mēs esam pārāk paši sevī ierāvušies. Mums mazliet pietrūkst kopā būšanas, kopīgas mērķu nospraušanas. Mazāk viensētas sindroma! Jā, mēs kādreiz izdzīvojām tāpēc, ka bijām viensētā. Tagad, būsim godīgi, mēs varam izdzīvot tikai tad, ja strādājam visi kopā kā tauta. Ja mazāk strīdamies par kādām lietām. Varbūt arī izstrīdamies, bet – ja vienojamies, tad darām! Mēs dažreiz izstrīdamies, vienojamies un... nedarām. No tāda viedokļa raugoties, tiekoties ar jauniešiem, tiekoties ar cilvēkiem, [pārliecinos, ka] ar mums ir labāk, nekā paši domājam. Bet mums pašiem sevi bieži vien ir jāpārvar!" – tā intervijā Latvijas Radio 3 raidījuma "Klasika" direktorei Gundai Vaivodei un programmu vadītājam Orestam Silabriedim uzsvēra Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs. Svinot Latvijas Radio simtgadi, Latvijas Radio 3 raidījumā "Atspere" saruna ar Valsts prezidentu ritēja gan par kultūru un prezidenta Rinkēviča kādreizējo darba pieredzi Latvijas Radio, gan Latvijas talantīgajiem cilvēkiem, patriotismu un vaļaspriekiem. Gunda Vaivode: Savulaik Latvijas Radio katru rītu septiņos savas pārraides sāka ar rīta vingrošanu. Trīs reizes ēterā izskanēja ierakstīta gaiļa dziesma, un pēc tam esot bijuši arī dzīvi vingrotāji radio studijā. Sakiet, vai arī jūsu rīts sākas ar vingrošanu? Edgars Rinkēvičs: Pēdējā gada laikā tā tas ir! Tā man liek fizioterapeits, un es to daru. Tā ir reāla rīta vingrošana.  Orests Silabriedis: Radio jubilejas saistībā vēlējos jautāt par jūsu rītu. Savulaik jūs intervijā kolēģei Lienei Jakovļevai teicāt, ka Latvijas Radio ziņas ir jūsu dzīves sastāvdaļa. Vai arī prezidenta dzīves sastāvdaļa? Jā, bet ir ļoti mainījies veids, kā sekoju ziņām. Tas, protams, ir saistībā gan ar laika skrējienu, gan arī tehnoloģijām, jo bieži vien ziņas vairāk skatos telefonā. Kaut kad, protams, tās skan arī mašīnā, ja kaut kas īpaši jānoklausās, un nu jau ir arī "Spotify".  Piemēram, raidījumu "Krustpunktā" nevaru noklausīties tajā laikā, kad tas skan, bet diskusijas tajā ir svarīgas un interesantas: tad nu noder vai nu "Spotify", vai arī Latvijas Radio aplikācija.  Orests Silabriedis: Vai pieturaties pie vecmodīgā priekšstata, ka radio jāklausās un to nevajag redzēt, vai tomēr labprāt kādreiz arī redzat to, kas notiek ēterā?  Man nav stereotipu, vai radio klausīties, vai to skatīties. Man pašam vienkārši pārsvarā tomēr joprojām sanāk klausīties. Gunda Vaivode: Un klausīties jums sanāk arī mūziku, un mēs to darīsim arī šodien kopā ar jums. Prezidenta kungs, jūs pats ļoti daudz ejat uz koncertiem, arī uz teātra izrādēm un baudāt kultūru plašā spektrā. Vai jums ir svarīgs arī kritikas viedoklis – vienalga, vai kur jūs to lasītu vai redzētu – laikrakstos vai sociālajos medijos? Vai jums ir interesanti to salīdzināt ar savu viedokli? Un cik bieži tas sakrīt vai nesakrīt? Netieku uz koncertiem vai teātru izrādēm tik daudz, cik vēlētos. Diemžēl tas grafiks ir tāds, ka nākas izšķirties par labu darba pienākumiem. Jā, es dažreiz izlasu kritiku, bet ļoti bieži mans viedoklis ar kritiķiem nesakrīt. Bet es arī vienmēr sev atgādinu, ka esmu vienkāršs skatītājs vai klausītājs, un tās smalkās nianses, ko bieži analizē profesionāļi, nespēju uztvert. Starp citu, bieži vien ir tā, ka mans viedoklis nesakrīt arī ar daudzu manu kolēģu un draugu viedokļiem! Arī tā sanāk. Man bieži daudz kas ir paticis, bet viņi ir diezgan kritiski. Es teiktu, ka piecdesmit procentos gadījumu mans viedoklis sakrīt ar kritiķu vērtējumu. Reizēm kritika ir atzinīga, un es pie sevis domāju – ārprāts! Un otrādi – kritika kaut ko nolīdzina līdz ar zemi, bet man patīk. Orests Silabriedis: Vai jums ir puslīdz skaidra vīzija par to, kā savienot sevī to, ka esi globāls cilvēks un tev jāizjūt viss, kas notiek pasaulē, ar to, ka jājūtas piederīgam savai teritorijai? Vai tas ir savienojams? Es domāju, ka savienot var ļoti labi un nekādu pretrunu te neredzu. Esmu beidzis Latvijas Universitātes Vēstures fakultāti, un atceros, ka vienu brīdi bija ļoti karstas diskusijas, vai Latvijas vēsturi mācīt atsevišķi, vai tomēr to mācīt kā daļu no pasaules vēstures. Beigās tomēr atgriezās pie, manuprāt, saprātīga lēmuma, ka mācām Latvijas vēsturi, jo mēs tomēr pasaulē izejam ar savu nacionālo identitāti, ar savu vēsturisko pieredzi, un arī pasaules procesus tomēr skatām uz savas valsts vēstures, tagadnes un arī nākotnes fona. Un ar kultūru ir tieši tas pats.  Man to ir teikuši ļoti daudzi – gan tad, kad biju ārlietu ministrs, gan paziņas no ārzemēm tīri privātā kārtā, gan arī tagad, kad esmu prezidents: visi ir izbrīnīti par to, ka tik nelielai, mazai tautai ir tik daudz talantu: dziedātāju, diriģentu, sportistu... Viņi visi dodas pasaulē, viņi atgriežas Latvijā, ienesot mums to, ko īstenībā pat viens otrs mūsu kaimiņš neizjūt! Nesen bijām Latvijas Nacionālajā operā uz Marinas Rebekas koncertu. Kas notika pēc tā? Viņai pasniedza Francijas Mākslas un literatūras ordeni. Tā ir Francijas atzinība. Es domāju, mums ar to viss ir kārtībā. Es tur nekādu problēmu neredzu. Kur es dažreiz redzu problēmu – ka mēs paši sevi noniecinām un sākam diskutēt, kas ir provinciāli, kas nav provinciāli. Šādas diskusijas man nekad nav patikušas. Vienalga, vai tā būtu politika, māksla, mūzika vai ikdiena. Gunda Vaivode: Mums ir ļoti liels prieks, ka Latvijas Nacionālā opera atsaucās mūsu aicinājumam un tieši 1. novembrī ieplānoja Pučīni operas "Madama Butterfly" izrādi, ar ko 1925. gada 1. novembrī tika atklāts Rīgas Radiofons. Galvenajā lomā būs Kristīne Opolais. Jūs, prezidenta kungs, esat laimīgs, ka būsiet izrādē, jo mēs, pārējie, svinēsim.  Svinēsim katrs savā vietā, un domāju, tas tiešām ir simboliski, ka "Madama Butterfly" tieši šovakar būs mūsu Nacionālajā operā un baletā, bet Latvijas Radio ļaudis savukārt svinēs simtgadi savā vidū. Svinēsim katrs, kā varam, un atzīmēsim šos svētkus! Gunda Vaivode: Savulaik Latvijas Radio bijāt ārzemju ziņu korespondents. Vai vēl piedzīvojāt brīdi, kad uz intervijām bija jānes tas neprātīgi smagais reportieris – kaste, kura svēra kādus astoņus kilogramus? Patiesību sakot, bija vēl smieklīgāk: bija ne tikai reportiera komplekts… Tas bija brīdis, kad parādījās pirmie mobilie telefoni. Ziņu dienestam, man šķiet, bija divi. Kad man bija jādodas uz kāda ārvalstu viesa preses konferenci, es, jauns puisis būdams, lepns kā pāvs stiepu abus divus – gan mobilo telefonu, kuru veidoja tāds kā ķieģelis un liela kaste, un ierakstu aparatūru. Labi atceros, kā mēģināju zvanīt uz tiešo ēteru... Jūs jau esat pieraduši gan Ziņu dienestā, gan "Klasikā" strādāt ar ļoti modernu tehniku. Bet toreiz… Tad mēģināji instalēt telefonu, tad uzliki tā antenu pie loga... Atceros, devos pie prezidenta Gunta Ulmaņa uz interviju saistībā, šķiet, ar Krievijas armijas izvešanu. Prezidenta institūcija toreiz bija Maikapara namā. [Telefona sakaru] pārklājums bija vienkārši slikts, un viss, ko es atceros – ka es nebalsī bļāvu un man nebalsī bļāva pretī no Doma laukuma: "Mēs tevi nedzirdam, mēs tevi atslēdzam!" (Smejas.)  Orests Silabriedis: Cik bezsirdīgi!  Ar visu savu lepnumu sajutos stipri, stipri apbēdināts. (Smejas.)  Gunda Vaivode: Bet tagad jūs vismaz saprotat tos žurnālistus, kas jums seko pa pēdām, un droši vien esat daudz smalkjūtīgāks… Galīgi nē! Bet zinu dažus trikus, kā tikt vaļā no atbildēm vai žurnālistiem. (Smaida.)  Saruna pilnā apjomā lasāma Latvijas Sabiedrisko mediju portālā LSM.LV!

Darba vietai ir jābūt drošai! Kā to panākt un kā novērst dažādus riskus, kuri varētu rasties darba vidē un kādas aktivitātes pašlaik notiek Latvijā, lai pievērstu uzmanību darba drošības jautājumiem, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: Valsts darba inspekcijas direktors Renārs Lūsis, Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūras nacionālā kontaktpunkta vadītāja Linda Matisāne un uzņēmuma "Schwenk Latvija" valdes locekle Linda Šedlere. "Viens no tiem populārākajiem veidiem, kā gūst traumas, ir kritieni paklupšanas vai paslīdēšanas dēļ," norāda Renārs Lūsis. "Tāpēc arī šī tēma aktualizēta kampaņā, jo no kopējo negadījumu skaita tie ir vairāk nekā piektdaļa. Arī trešā daļa smago traumu tiek gūtas pakrītot un paklūpot." Tāpēc ir izstrādāta speciāla informatīvā kampaņa " Esi drošs, ka darbs ir drošs" un arī inspekcijas pārstāvji dodas uz uzņēmumiem, lai pievērstu uzmanību tieši šim riska faktoram. Inspekcijas pārstāvji mMudināja cilvēkus uzņēmumos neuzskatīt nekārtību par normu, neatstāt riskus, ko paši pamana, bez uzmanības, varbūt, ja pats pagāja garām, neatstāt to nākamajam kolēģim, kurš var nepamanīt un paklupt vai pakrist šajā vietā. Valsts darba inspekcijas dati liecina, ka 2024. gadā reģistrēti un arī izmeklēti ir 2312 nelaimes gadījumi darbā, tostarp no tiem 250 bijuši smagi un diemžēl 25 ir beigušies letāli. Savukārt 2025. gada pirmajā pusgadā ir izmeklēti jau 1080 nelaimes gadījumi darbā. "Tendence diemžēl tāda, ka smago un letālo nelaimes gadījumu ziņā Latvija ir viena no līderēm Eiropas Savienībā. Tas liek domāt, ka tieši drošības kultūra Latvijā ir lielākā sāpe un problēma," atzīst Renārs Lūsis. Diemžēl uzlabojumi nenotiek ātri, cilvēki neievēro elementārus darba drošības nosacījumus."

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Atzīmējot Latvijas Radio simtgadi, raidījumā ceļojam vēsturē uz pagājušā gadsimta sākumu, kad cilvēce piedzīvoja milzu tehnoloģisko pavērsienu, savās mājsaimniecībās ienesot radio aparātu. Kā tehnoloģijas un žurnālistika veica apvērsumu informācijas apritē un kā radio balsis uzrunāja cilvēkus visā pasaulē tolaik un tagad, par to tad Latvijas Radio jubilejas raidījumā stāsta Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesore Vita Zelče un radioamatieris Andris Bruņenieks. Kas ir radio fenomens? Vita Zelče: Radio joprojām dēvē par intīmāko mediju. Ja mēs tradicionāli klausāmies balsis, tad klausītājs un runātājs veido šo sasaisti, plašāku vai šaurāku. Bet radio fenomens gan sākumā, gan laika gaitā ir tas, ka klausītājs jūtās vai var justies kā tieši personiski uzrunāts, ka tas viss ir tieši viņam. (..) Radio ar, mēs teiktu ar džingliem, ar dažādām skaņām, ar konkrētajām balsīm, kas ir žurnālistu vai diktoru balsis, tā vai citādi laika gaitā klausītāju pieradina un rada tādu drošības sajūtu.  Vēl man būtu jāatsaucas kaut vai uz Atmodas laiku, šo ļoti slaveno Latvijas Radio vēstures gadu - 1991. gadu, kad ir gan barikādes, gan pagrīdes radio, gan iebrukums radio. Tobrīd Agris Semēvics, kas ir viens no pagrīdes radio veidotājiem, arī saka, ka radio nozīme ir skatāma ne tikai informācijas pasniegšanas kontekstā, bet tieši drošības kontekstā. Kamēr skan radio, tikmēr arī Latvijas valsts, tikmēr Latvijā. Andris Bruņenieks: Es gribētu piebilst, kāpēc radio tā visiem patīk? Pirmām kārtām, tas ir pats vecākais tāda veida informatīvais līdzeklis, otrkārt, tas ir ļoti labs fona medijs, kurš darbojas tad, kad jūs ar kaut ko citu nodarbojaties, bet vienkārši tas skan fonā, un jūs varat kaut kam piesaistīties, paklausīties tad, kad jums liekas kaut kas interesants. Tipiski automašīnā. 

21. gadsimta sākumā vidēji  statistiskais Latvijas iedzīvotājs gadā apēda 6,8 kilogramu siera. Tagad jau vairāk nekā 24 kilogramus ik gadu! Vai kvantitāte iet līdzi ar kvalitāti, vai Latvijā ražo kvalitatīvu sieru, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas biedrības "Siera klubs" valdes priekšsēdētāja Vanda Davidanova, restorāns "Vairāk saules" šefpavārs Tomass Godiņš un pārtikas tehnologs Rolands Jomerts. Ierakstā uzklausām Jaunpils pienotavas rūpnīcas vadītāju Viesturu Krilovu. Jaunpils pienotava, kas atrodas Tukuma novadā, strādā jau 113 gadus. Piecus gadus pienotava pieder Latvijas un Igaunijas zemnieku kooperatīvam "E-piim". Modernizējot ražošanas iekārtas, investīcijās ieguldīti kopumā ap 10 miljoni eiro un Jaunpilī katru dienu tiek pārstrādātas 80 tonnas piena, ražots biezpiens, krējums un padsmit veida sieri. Tomass Godiņš iesaka pagatavot mīkstos sierus, piemēram, burratu vai stracciatellu, ko tagad ražo arī Latvijā. Sezonā šos sierus var pasniegt kopā ar tomātiem, bazilika pesto. Vienkārša un kolosāla uzkoda.  Var arī grilēt dārzeņus, iemarinēt ar balzāmetiķi, ķiplokiem, timiānu un rozmarīnu, sāli un pipariem. Dārzeņus liek uz šķīvja, pievieno stracciatellu, pārslaka olīveļļu ar trifelēm un vēl pārkaisa labu jūras sāli. Savukārt cieto sieru daudz rīvē uz pastas, pievieno salātiem.  No cietā siera var pagatavot arī čipsus. Uz cepamā papīra smalki sarīvē sieru, izklāj plānā kārtā, var pārkaisīt sakapātus pētersīļus, pārbērt saulespuķu sēkliņas. Sacept 180 grādus 5-6 minūtes. Atdzesēti tie ir lieliski čipsi, ko pievienot salātiem, krēmzupām, uzkodām. Jo būs vairāk nogatavināts cietais siers, jo izteiktāka būs tā garša. Pareizāk būtu šo sieru drupināt, ne rīvēt, tad arī ir izteiktāka garša. Siera gardēži uzskata, ka jāpērk lielāks siera gabals, jo tajā būs labāk saglabājusies garša un smarža Vanda Davidanova atklāj, ka Smiltenes "Latvijas" siers būs Eiropas aizsargāts Latvijas īpašais produkts. Tas ir ekskluzīvs siers.

Stāsta folkloras pētniece Aīda Rancāne Latviešu gadskārtu svētku un kāzu rituālajā maskošanās darbībā vārds "čigāni" neapšaubāmi saistās ne tikai ar etnosu, bet arī ar stabilu masku tēlu. Šajā masku pasaulē, kurā mēdz parādīties arī citu etnosu tēli, piemēram, Žīds, Čigāns iegūst pārliecinoši vadošu un centrālo lomu. Čigāns bieži vien ir galvenais atslēgas tēls – barvedis, parasti ierodas kopā ar savu sievu Čigānieti. Šī nozīmīguma dēļ visa masku grupa nereti tiek dēvēta par čigāniem, bet pati maskošanās akcija tiek apzīmēta kā čigānos iešana vai čigānos laišanās. Pētot leksēmas "čigāni" lietojumu klasiskajās tautasdziesmās, ir secināts, ka čigānu daudzinājums ieņem ceturto vietu aiz vāciešiem, krieviem un leišiem – tautām, ar kurām latviešiem veidojušies cieši kultūrvēsturiski sakari. Čigānu tematikas dziesmu relatīvi prāvais skaits skaidrojams nevis ar leksēmas lietojumu kā etnonīmu, bet gan kā masku gājienu dalībnieku apzīmējumu. Šeit parādās vēsturisks paradokss: tautasdziesmu aktīvās jaunrades periods datējams ar 13.–16. gadsimtu, bet čigānu ieceļošana Latvijā no Polijas un Vācijas notika vēlāk – 15.–16. gadsimtā. Tādējādi dziesmu rašanās intensitāte nav tieši saistīta ar etnisko čigānu klātbūtni, bet drīzāk ar tēla simbolisko nozīmi. Turklāt statistiskie dati par šo dziesmu koncentrācijas blīvumu nav saistāmi ar tiem novadiem, kuros mitinājies lielāks etnisko čigānu skaits. Pieņemot, ka Čigāna tēls ienācis masku pasaulē vēlīni, zemniekiem imitējot īsto čigānu dzīvesveidu un atdarinot viņu valodu dziesmās (piemēram, siku siku parsipellā), var skaidrot čigānu masku tradīcijas Kurzemē, kur tika reģistrēti visvairāk etnisko čigānu. Tur arī koncentrējas vēlīnas izcelsmes dziesmas ar plaša diapazona melodijām un piedziedājumiem. Meklējot čigānu masku tēla saknes senākos kultūras priekšstatos, melodiju analīze atklāj, ka lielākā daļa ar maskošanos saistīto dziesmu pieder senajam muzikālajam slānim — rečitācijai, kuras raksturīgās iezīmes ir šaura melodiskā amplitūda un fonētiski krāsaini refrēni, piemēram, "kalado", "tondaro", kas īpaši izplatīti Latvijas austrumdaļā. Svarīgs arguments par Čigāna tēla senumu ir vārda etimoloģija. "Čigāni" ir eksonīms, aizgūts no grieķu atsinganos, kas nozīmē "neaizskaramie" vai "izstumtie". Šis jēdziens saistāms ar hinduistu sabiedrības zemāko kastu — čandalām, kuru pienākumos ietilpa rituāli netīru funkciju veikšana, piemēram, līķu aizvadīšana. Viņu sociālā izolācija un mistiskā loma sabiedrībā radīja kultūras stereotipu, kas vēlāk migrēja uz Eiropu kopā ar romu tautām. Līdzīgi kā čandalas, arī čigāni Eiropā un Latvijā nodarbojās ar peripatētiskām profesijām – kalšanu, zīlēšanu, muzicēšanu –, kuras sabiedrībā tika uzskatītas par marginālām. Viņi atradās ekonomiskajā un sociālajā perifērijā, piedāvājot pakalpojumus, kurus nometnieku kopienas nevēlējās pastāvīgi uzturēt. Senajās sabiedrībās aptuveni 5% iedzīvotāju bija migrējoši, un šie cilvēki bieži tika apzīmēti ar vispārīgo jēdzienu "čigāni". Tas parāda, ka vārda "čigāni" etimoloģija nav tikai lingvistiska, bet arī sociāli stigmatizēta — saistīta ar izstumtību, mistiku un marginalitāti. Čigānu maskas ietver plašu semantiku: etniski citādais, profesionāli izdalītais, mītiski svešais. Tieši šī marginālā statusa dēļ Čigāna tēls folklorā izkonkurē citus etniskos tēlus, piemēram, Žīdu, un iegūst lielāku popularitāti. Maskošanās rituāli nav tikai dzīves atspoguļojums, bet arī ilgdzīvošanas mehānisms, kurā tēli ar rituālu jēgu un mītisku nozīmi nodrošina saikni starp pasaulēm. Tādējādi Čigāna tēls folklorā kļūst par maskošanās kvintesenci — tajā saplūst klejotāja dzīvesveids, sociālā izstumtība, citādība un saikne ar mirušo pasauli. Ar spēju šķērsot robežas starp šo sauli un viņsauli, Čigāns ierindojas līdzās citiem masku tēliem kā mītisks ceļotājs starp pasaulēm, nesot auglību un svētību.

Dzelzceļa projekta "Rail Baltica" pabeigšanai atlikuši vien pieci gadi. Droši vien tas būtu daudz, ja tuneļa galā spīdētu vairāk gaismas. Diemžēl Latvijas trases daļā padarītā uz kaimiņvalstu fona ir ļoti maz, nav arī skaidrības par finansējumu, kurš projekta pirmajā fāzē Latvijā sasniedz 5,5 miljardus, bet līdz šim no tā nav dabūta pat trešā daļa. Kādas izredzes tikt pie nepieciešamās naudas un projektu pabeigt laikā? Krustpunktā diskutē Satiksmes ministrijas valsts sekretāra vietniece Kristīne Pudiste, "Eiropas Dzelzceļa līnijas" valdes priekšsēdētājs Māris Dzelme, "RB Rail" valdes loceklis un finanšu direktors Ojārs Daugavietis un Saeimas Parlamentārā izmeklēšanas komisijas par Rail Baltica projekta parlamentārās kontroles nodrošināšanu deputāte Skaidrīte Ābrama.  

Atmiņa ir trausla vērtība ne tikai cilvēka, bet arī kopienas mūžā. Apzinoties dokumentārā mantojuma izzušanas draudus, UNESCO savulaik zveidoja programmu "Pasaules atmiņa". Tās mērķis ir apzināt un saglabāt cilvēces atmiņu, kas fiksēta gravējumos, zīmējumos, grāmatās, dokumentos, vēstulēs, video un audio ierakstos vai jebkādā citā informācijas nesējā, atspoguļojot kādu pasaulei nozīmīgu vēstures notikumu vai pavērsienu.  Par to, kādas atmiņu pērles īpašā vērtē turamas Latvijā un kādi izaicinājumi ir priekšā, lai nākamās paaudzes nesirgtu ar kolektīvo demenci par aizgājušiem laikiem, raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Kultūras sektora vadītāja Beāte Lielmane un Rundāles pils muzeja direktore Laura Lūse. -- No 13. līdz 19. oktobrim Latvijā norisinājās UNESCO nedēļa 2025 “Sava laika liecinieks”, kas veltīta cilvēces kolektīvās atmiņas saglabāšanas un pieejamības tēmai, cildinot UNESCO dokumentārā mantojuma programmu “Pasaules atmiņa”.  

Līdz ziemai noteikti vēl ir kāds laiciņš palicis, bet bieži gadās, ka ziema savu pirmo uznācienu sarīko jau oktobrī vai novembra sākumā, kad bieži arī sniegam neesam gatavi. Tieši par šādām agrām sniega stihijām stāsts raidījumā Zināmais nezināmajā. Šoruden patiesi sals un sniegs nesteidzas uz mūsu pusi. 12. oktobrī Latvijas austrumu daļā pirmās slapjās sniega pārslas krita, bet sniega segu neveidoja. Bet ir bijušas reizes, kad jau oktobrī atnākusi ziema un paralizējusi ikdienas dzīvi. Daudzi pirmo sniegu jau gaida, jo pelēkais laiks ir sācies, tas nenoliedzami ir drūmāks bez sniega. Bet, kad tad ir normāli, kad uzsnieg pirmā sniega kārtiņa? Dati par Rīgu kopš 1961. gada liecina, ka vidējais datums pēdējā desmitgadē, kad ne tikai nobirst dažas pārslas, kas tūlīt izkūst, bet jau izveidojas vismaz centimetru bieza sniega sega, bijis 29. novembris. Tā kā vēl mēnesis jāgaida. Savukārt vēsturiskie dati rāda, ka šāda pirmā sniega diena ir kļuvusi ievērojami vēlāka 60. un 70. gados. Šajās desmitgadēs vidējais datums bija, kad izveidojās 1 cm bieza sniega kārta, bija 14. novembris.   Protams, korekti būtu salīdzināt trīsdesmitgades, jo klimatoloģijā laika solis ir 30 gadi. Tad, ja paņemam 1961.-1990. gadu, pirmā sniega diena bija 17. – 20. novembrī. Šādi paraugoties, protams, pieaugums nešķiet liels. Bet pēdējā desmitgadē pirmais sniegs ir bijis arvien vēlāk. Pagājušajā ziemā pirmā diennakts ar vidējo sniega biezumu vismaz 1 cm bija tikai 4. janvārī. Protams, ir bijušas daudzas reizes, kad pašā oktobra uzsnieg, kā arī reti gadījumi, kad jau septembrī ir bijis sniegs. Digitalizētajā Latvijas Televīzijas arhīvā var atrast ziņu par sniega stihiju Latgalē 1992. gada 27. oktobrī. Latvija ir nesen atguvusi brīvību, ir milzīgas finansiālas problēmas un Latgalē ilgstoši palikusi bez elektrības sniega dēļ. Toreiz vidējais sniega biezums bija 15-22 centimetri, dažviet mērījumi liecina, ka pat 37 cm. Togad sniga arī pārējā Latvijā, bet pārsvarā sniega biezums bija līdz 10 centimetriem. Savukārt 2002. gada kārtīga ziema ne tikai ar sniegu, bet pat -15 grādu salu Vidzemē ieradās jau 21. oktobrī. Bet 2003. gadā tieši Rīga un tās apkārtne piedzīvoja lielāko oktobra sniega stihiju zināmajā vēsturē. Naktī no 26. uz 27. oktobri Rīgā uzsniga 39 centimetri sniega. Tas ir liels sniega daudzums pat jebkuram ziemas mēnesim, kur nu vēl oktobrim. Pilsēta, protams, bija paralizēta tajā rītā.

Dzelzceļa projekta "Rail Baltica" pabeigšanai atlikuši vien pieci gadi. Droši vien tas būtu daudz, ja tuneļa galā spīdētu vairāk gaismas. Diemžēl Latvijas trases daļā padarītā uz kaimiņvalstu fona ir ļoti maz, nav arī skaidrības par finansējumu, kurš projekta pirmajā fāzē Latvijā sasniedz 5,5 miljardus, bet līdz šim no tā nav dabūta pat trešā daļa. Kādas izredzes tikt pie nepieciešamās naudas un projektu pabeigt laikā? Krustpunktā diskutē Satiksmes ministrijas valsts sekretāra vietniece Kristīne Pudiste, "Eiropas Dzelzceļa līnijas" valdes priekšsēdētājs Māris Dzelme, "RB Rail" valdes loceklis un finanšu direktors Ojārs Daugavietis un Saeimas Parlamentārā izmeklēšanas komisijas par Rail Baltica projekta parlamentārās kontroles nodrošināšanu deputāte Skaidrīte Ābrama.  

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Oktobrī atzīmejam kiberdrošības mēnesi, kad īpašu uzmanību pievēršam mūsu digitālajai higiēnai un tam, kā apkarot noziedzību vidē, kurā draudi ir neuzkrītoši un bieži ar viltu ievilina mūs savos tīmekļos. To papildina nesen klajā nākusi grāmata, kas veltīta kiberdrošības aspektiem Latvijā. Cik adekvāta un piesardzīga ir mūsu uzvedība virtuālajā vidē? Kādas ir jaunākās tendences kibernoziedzībā, cik daudz zinām par to, kā sevi pasargāt un kā pēta kibernoziegumus? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes docente, kiberdrošības eksperte Rūta Pirta un CERT.LV kiberdrošības eksperts Bernhards Blumbergs.

Pasaules mūzikas festivāla "Porta" šogad svin 25 gadu jubileju, un 1. novembrī festivāla jubilejas gads tiks noslēgts ar krāšņu un enerģijas pilnu koncertu Dailes teātrī. Tas būs īpašs mūzikas un citu kultūru mijiedarbības notikums, kurā piedalīsies gan Latvijā iecienītas pasaules mūzikas grupas, gan īpašais viesis no Gruzijas – Niazs Diasamidze ar grupu "33a". Gaidot 25. jubilejas noslēguma koncertu, Marta Paula Pauliņa "Klasikā" uz sarunu aicinājusi festivāla "Porta" direktori Ilzi Apsiņu, lai kopīgi atskatītos uz festivāla jubilejas gadā izskanējušo programmu, kā arī ieskicētu gaidāmos sadarbības projektus, tīrradņu meklēšanu tradicionālajā mūzikā un mūzikas gadatirgus WOMEX atklājumus.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Š ir bijusi ļoti raiba un emocionālu notikumu nedēļa gan Latvijā, gan ārpus tās. Mēs gribam likvidēt partijas, mainīt vēlēšanu sistēmu, meklējam, kā sarežģīt aborta veikšanu, izstāsimies no Stambulas konvencijas nedēļas laikā. Līdz ar to kaut kādā mērā laikam riskējam palikt bez valdības un, iespējams, arī bez nākamā gada budžeta. Tikmēr Tramps paspēja salīgt un atkal saīgt attiecībās ar Krievijas diktatoru, un Maskava ir tikusi pie jaunām sankcijām. Krustpunktā aktualitātes analizē TV24 žurnālists Romāns Meļņiks, žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele, žurnāla "Sestdiena" galvenā redaktore un TV3 "900 sekundes" producente Lauma Spridzāne un domnīcas 'Providus" direktore Sanda Liepiņa.  

Oktobrī Latvijā sākta gripas un akūtu elpceļu infekciju pastiprinātas novērošanas sezona, bet par strauju infekcijas slimību izplatību runāt vēl pāragri. Par profilakses veidiem, kas būtu veicami, lai izvairītos no saslimšanas, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Imunizācijas valsts padomes priekšsēdētāja, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore Dace Zavadska un Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas prezidente Alise Nicmane-Aišpure. Raidījuma viešņas aicina vakcinēties pret gripu un uzteic tos pacientus, kas interesējas par vakcinēšanos gan pret gripu, gan Covid. Ģimenes ārsti rekomendē vakcināciju uzsākt oktobra beigās, novembra beigās. Tāpat speciālistes norāda, ka cilvēkiem vecumā no 60 gadiem un ar vāju imunitāti ir pieejamas paaugstinātās devas vakcīnas, jo parastās vakcīnas nenodrošina šajā vecumā pietiekami efektīvu aizsardzību.  "Šī būs jau trešā sezona Latvijā, kad pacientiem vecumā 60+ un imūnsupresētiem pacientiem šo vakcīnu lietojam," norāda Dace Zavadska.  Speciālistes arī atgādina, ka tiek, kas ir vakcinējušies, slimo daudz vieglāk. "Vakcīna jau nepasargā, ka noteikti nesaslimsi, bet ja tev ir paredzēs slimot ļoti smagi, tu slimosi vieglāk, ja tev ir paredzēts slimot viegli, visticamāk, nesaslimsi," atzīst Alise Nicmane-Aišpure. "Ta kā esam ģimenes ārsti, ir redzams, ka ģimenēm, kas ir vakcinējušās, ir daudz vienkāršāk arī tad, ja kāds nav vakcinējies. Pārējie nesaslimst vai saslimst viegli un ir daudz vienkāršāk ģimenei atgriezties apritē ziemā." 

Tuvojas vēlēšanas un atkal uzvirmo diskusijas par vēlēšanu sistēmas maiņu, atsakoties no partiju sarakstiem, bet piedāvājot balsot tikai un vienīgi par atsevišķiem kandidātiem. Vai iespējama vēlēšanu sistēmas maiņa Latvijā – par to diskusija Krustpunktā. Vērtē politologs Harijs Kārkliņš, vēsturnieks Gatis Krūmiņš, pētījumu centra SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš. Sazināmies ar ekonomistu un uzņēmēju Guntaru Vītolu un bijušo Satversmes tiesas tiesnesi, tiesību zinātņu doktori Ilmu Čēpāni. Vairs nekādu partijas diktātu, nekādu kompromisu ar savu sirdsapziņu partijas disciplīnas dēļ. Pagājušās nedēļas nogalē vairāki sabiedrībā zināmi cilvēki paziņoja, ka viņi ir apvienojušies politiskā kustībā, kuras mērķis ir mainīt līdzšinējo vēlēšanu sistēmu Latvijā. Ievēlam 100 deputātus, kas spēj savākt nepieciešamo vēlētāju atbalstu, un tad visi lēmumi tiek pieņemti saskaņā ar deputāta pārliecību, nevis ar partijas prasībām. Īsta demokrātija.  Jāatzīst, šad un tad jau Latvijas politiskajā dienaskārtībā ir parādījies jautājums par līdzšinējās vēlēšanu sistēmas maiņu vai uzlabošanu. Gan tik radikāls piedāvājums vēl nav bijis. Bet tas, kas bieži neesam apmierināti ar vēlēšanu sistēmu un rezultātiem, tas arī ir fakts. Jāpiebilst, ka neesam jau mēs unikāli tāda labāka modeļa meklējumos. Bet vēlēšanu sistēmas demokrātiskajā pasaulē ir atšķirīgi. Vai vajadzētu kaut ko mainīt mūsu esošajā kārtībā un kā vērtēt šo pēdējās dienās parādījušos ideju?

Latvijā var izaudzēt arī pāri par 400 kg smagus ķirbjus, bet cepšanai, vārīšanai, salātu gatavošanai un marinēšanai labāk noderēs krietni mazāki. Par ķirbju šķirņu dažādību un to audzēšanu runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta A.Sildes dārzkopības entuziastu kluba "Tomāts" valdes locekles Maija Čerjaka no Carnikavas un Linda Gintēna no Jelgavas novada. Var jau visu darīt vienkārši – ņemt liela oranža ķirbja sēklas, stādīt zemē pavasarī un būs mums liels oranžs ķirbis rudens pusē. Ja liela ir saime, vēl radi, draugi un paziņas, kam ķirbja gabalus atdot, vai mājdzīvnieki, kas to ātri apēdīs, viss kārtībā. Bet ja ēdāju nav tik daudz, tad visticamāk visu vasaru lolotā lielā oga netiks apēsta. Bet ir taču daudz un dažādi ķirbji – cepšanai, vārīšanai, marinēšanai. Tāpēc jau tagad rudenī interesējamies, kuru ķirbju šķirņu sēklas labāk iegādāties, domājot jau par nākamo sēšanas un stādīšanas sezonu. -- No 22. līdz 26. oktobrim Latvijas Nacionālajā dabas muzejā norisināsies dārzkopības sezonas noslēguma izstāde "Ķirbjaugi un paprika 2025". Apmeklētājus priecēs krāšņā un bagātīgā ķirbjaugu un paprikas raža, aicinot pievērst uzmanību šķirņu daudzveidībai un vērtīgajām īpašībām.

Pēdējos rītos sals ir bijis tikpat kā visā Latvijā un noslēdzas pat pašu vēlāko lauksaimniecības kultūru ražas novākšana, tāpēc atskats uz to, kā laikapstākļi ietekmēja šī gada ražu. Kopumā var teikt, ka šis ir bijis neražas gads, bet ne visiem. Pat šajā slapjajā un vēsajā vasarā ir bijuši zemnieki, kam raža bijusi lieliska. Centrālajā statistikas pārvaldē jau ir zināmi vairāku nozaru ražas dati un tie ir pārsteidzoši. Piemēram, agronomijas speciālisti atklāj, ka ziemas kviešu raža Latvijā šogad ir rekordliela. Un tas īsti nesader ar vasarā piedzīvoto un redzēto, kas notika laukos. Ziemas kvieši, kas visvairāk audzētā labība Latvijā, šogad ievākti rekordlielā daudzumā -nepilni 2,3 miljoni tonnu. Pēdējo piecu gadu laikā tā bijusi pārsvara 2 - 2,2 miljonu tonnu, bet pirms 2019. gada Latvijā labas ražas bija ap 1,5-1,7 miljoni tonnu. It kā šķiet, ka tas nesaskan ar realitāti - vasarā lauki bija ūdenī, zemnieki izmisumā, bet raža 2,3 miljoni tonnu. Izrādās, svarīgi ir vairāki apstākļi. Pirmkārt, lai arī ražas apjoms ir liels, tas nenozīmē zemniekiem arī labus ieņēmumus, jo graudus nevarēs pārdot kā pārtikas kvalitātes graudus, jo tos nācās novākt ļoti slapjus un graudu kaltēšana prasa milzīgas izmaksas. Rezultātā rekordraža nensīs lielu peļņu, bet atsevišķām saimniecībām, īpaši Latvijas austrumu daļā, ko lietavas skāra visvairāk, ir gājis pavisam švaki. Tāpēc precīzāk laikam būtu teikt, ka šogad bijusi nevis laba, bet liela raža. Plašāk stāsta Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra eksperts Andris Skudra. Izrādās, ka lielās ražas galvenais iemesls ir izcilai apstākļi pērn rudenī, kad ziemājus sēj un tie dīgst.  Un ziemāji nav vienīgie, kam ražas apjomu lielā mērā nosaka iepriekšējais rudens. Bet graudu stāstā skumjākais ir tas, ka pagājušais rudens bija tik izcils un ziema tik piemērota, ka zemnieki vēl pavasarī gatavojās, ka šis varētu būt ne vien rekordražas gads, ar vēl būtiskāk lielāku kopražu un ievērojami labāku kvalitāti pat tad, ja vasara nebūtu izcila. Pietiktu, ja tā būtu bijusi kaut viduvēja, bet ne šāda - viena no gadsimta slapjākajām.    

Nezināšana, kļūdīšanās vai vienaldzība? Joprojām liels šķiroto atkritumu konteineru satura apjoms nenonāk otrreizējā pārstrādē, bet tiek noglabāts sadzīves atkritumu poligonā. Kā uzlabot atkritumu šķirošanas kvalitāti, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot.  Sarunājas "Latvijas Zaļais punkts" direktors Kaspars Zakulis, SIA "Getliņi EKO" valdes loceklis Jurģis Ugors, "CleanR" sadzīves atkritumu apsaimniekošanas departamenta vadītāja Liene Rumpane un SIA ZAAO Šķiroto atkritumu savākšanas daļas vadītāja Inga Kovala-Sēne. Rīgas ielās cilvēkiem vaicājam, vai iedzīvotāji šķiro atkritumus un vai saprot, kā to pareizi izdarīt? Kaspars Zakulis norāda, ka ir valsts, kur atkritumu šķirošanas procents ir ļoti augsts un tas ir vairāku faktoru kopums. "Pirmām kārtām droši vien tā ir iedzīvotāju labklājība, izglītības līmenis, un es domāju, ka arī maksa par sadzīves atkritumu izvešanu," atzīst Kaspars Zakulis. "Kad tu maksā ļoti maz, īsti nav motivācijas. Latvijā mēs esam kaut kur pa vidu, līdz Zviedrijas līmenim mums vēl droši vien neaiztiekties maksā par atkritumu izvešanu, Taivānu nepārspējamam, bet Kambodžu noteikti pārspējam." Viņš arī norāda, ka iepakojums, kas nonāk tirgū, tiek precīzi uzskaitīts, tāpat rūpīgi ir uzskaitīts, cik daudz iepakojuma nonāk pārstrādē, konkrēti - stikls, papīrs, kartons, plastmasa.  "Ja paskatāmies iedzīvotājus, tad to cilvēku skaits, kas aptaujās atzīst, ka viņi šķiro [atkritumus], patlaban ir 79%. Tas ir ļoti augsts procents, jo mēs zinām, kad sasniedz 80% jebkurā nozarē, nākošie procenti nāk arvien grūtāk un grūtāk, un smagāk. Tad vienmēr ir atrunas - konteiners ir par tālu, es īsti nesaprotu. Dažādi iemesli," komentā Kaspars Zakulis. Arī Inga Kovala-Sēne atzīst, ka situācija šķirošanas paradumos cilvēkiem uzlabojas. Iedzīvotāji vēlas šķirot, un tas ir pirmais solis.

Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība izsaka neuzticību veselības ministram Hosamam Abu Meri. Saeimas atbildīgā komisija neatbalsta grozījumus, kas aicina Latvijā ieviest obligātas konsultācijas gan sievietēm, kas vēlas pārtraukt grūtniecību pēc savas vēlēšanās, gan arī bērna tēvam. Bijušais Francijas prezidents Nikolā Sarkozī sācis izciest piecu gadu cietumsodu par nelikumībām finansējuma saņemšanā no Lībijas diktatora Muamara Kadafi. Patērētāju tiesību aizsardzības centrs ir nolēmis pārtraukt koplietošanas „e-velosipēdu” operatora „Ride” pakalpojumu sniegšanu pēc traģēdijas, kurā Rīgā, Imantā, dzīvību zaudēja divas nepilngadīgas meitenes. Pašmāju labākais daiļslidotājs Deniss Vasiļjevs ir atstājis Šamperī Slidošanas skolu Šveicē, kur vairāk nekā desmit gadus trenējās savulaik izcilā šveicieša Stefana Lambjēla vadībā.

Centieni dzīvot ilgāk un labāk mudina dažādas interesantu kopienas aizrauties ar "virtuves" ģenētiku jeb biohakingu. Vai varam šunas apmācīt tās darboties efektīvāk un ļaut mums dzīvot ilgāk un labāk. Vai mūsu lielās un mazās dzīvesveida izvēles patiešām var ietekmēt šūnu darbību? Vai rīta kross, augu valsts uzturs vai badošanās patiešām mainīs mūsu šūnu darbību? Vai varam "ieprogrammēt" šūnām darīt to, kas tām nav paredzēts un apiet nevēlamas izpausmes vai ģenētiskas slimības? Vai varam pārgrogrammēt un atjaunot mūsu ķermeni ar jaunāku, labāku programmatūru gluži kā robotu? Kā šūnu programmēšanu pēta zinātnieki un vai kādu dienu varēsim "apmācīt" vēža šūnu uzvesties kā parastai šūnai? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē medicīnas zinātņu doktore, Latvijas Universitātes tenūrprofesore precīzijas medicīnā Una Riekstiņa un Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras vadītājs Ģirts Briģis. Sintētiskā bioloģija pēta, kā šūnas pašas var sākt darboties kā dzīvas zāles Procesi dzīvās šūnās dažkārt var kalpot kā iedvesma, lai radītu elektroierīces un citus rīkus cilvēka ikdienai. Bet reizēm ar elektrotehnikas un matemātikas palīdzību šūnas iespējams uzlabot jaunā līmenī, ka tās pašas var sākt darboties kā dzīvas zāles. Tieši šādus jautājumus skata sintētiskā bioloģija, un šīs jomas pārstāvis - profesors Mustafa Khamašs no Šveices - nesen viesojās Rīgā. Mustafa Khamašs (Mustafa Khammash) ir Šveices Federālā tehnoloģiju institūta Cīrihē (ETH Zürich) Biosistēmu zinātnes un inženierijas departamenta profesors. Pagājušajā nedēļā, viesojoties Latvijā, viņš ar referātu uzstājās Rīgas Tehniskajā universitātē, aplūkojot sintētiskās bioloģijas sasniegumus. Sintētiskā bioloģija paver ceļu jaunai dzīvo zāļu paaudzei - inženierijas ceļā radītām šūnām, kas uztver slimības signālus un reaģē ar pielāgotām terapijām. Profesors tic, ka ar sintētiskās bioloģijas palīdzību cilvēka organismam netiek iedots kaut kas svešs, drīzāk var atdot atpakaļ paša cilvēka dabisko regulatoro mehānismu, kad kaut kas nogājis greizi. Saruna par sintētisko bioloģiju - tā vienlaikus ir sastapšanās ar elektrotehniku un tādu jēdzienu kā negatīva atgriezeniskā saite, kad izejas signāla fāze ir pretēja ieejas signāla fāzei, un pat matemātiskās analīzes terminu “integrālis”. Profesoram vispirms vaicājam, vai sintētiskā bioloģija, dēvēta arī par inženierbioloģiju, ir pavisam jauns virziens, vai arī - esam ar to sastapušies jau labu laiku, tikai tagad devuši tam apzīmējumu?

"Psihiskā veselība" – ne mentālā, ne garīgā. Vārdi, ko lietojam, rada aizspriedumus, kas kavē cilvēkus vērsties pēc palīdzības. Un tas var maksāt dzīvības – Latvijā katru gadu apmēram 250 cilvēki aiziet no dzīves pašnāvībā, un lielākā daļa no viņiem pirms tam ir bijuši depresīvā stāvoklī, bet nav saņēmuši palīdzību. Rīgas Stradiņa universitātes profesors, psihiatrs Elmārs Rancāns šajā sarunā parāda, kāpēc mums ir tik daudz nepamatotu aizspriedumu pret psihisko veselību un ko tas mums maksā. Viņš izskaidro atšķirību starp psihiatru, psihoterapeitu un psihologu un palīdz saprast, kad ikdienas stress pārvēršas par klīniski nozīmīgu trauksmi vai depresiju, un kur ir tā robeža, kad nepieciešama profesionāla palīdzība. Profesors atklāti runā par neērtām tēmām – pašnāvībām, vainas sajūtu, kas dara pāri, un kāpēc vecāki NAV vainīgi pie visām bērnu problēmām. Profesors skaidro, kā atpazīt bipolāros traucējumus un robežstāvokļa personību. Šī saruna palīdzēs atpazīt brīdi, kad tev vai tuvam cilvēkam ir vajadzīga palīdzība, un kur to meklēt bez kauna un bailēm. Dalies ar šo sarunu ar citiem – tā var glābt kāda dzīvību vai vienkārši palīdzēt dzīvot pilnvērtīgāk, ne tikai eksistēt. Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Profesora ieteiktos informācijas avotus atradīsi 238. intervijas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads2:36 Kas ir psihiskā veselība, nevis "mentālā" vai "garīgā"4:06 Tvaika iela – aizspriedumi, kas mainās7:04 Kas ir psihiatrs, psihoterapeits un psihologs – būtiskākās atšķirības12:00 Darba instruments – cilvēka smadzenes15:00 Neirozinātne un psihiatrija17:31 Par trauksmi – kad tā kļūst par klīniski nozīmīgu25:40 Trauksmes novērtēšanas tests depresija.lv27:29 "Psihiatri grib mūs nozāļot" – aizspriedums, kas kavē meklēt palīdzību30:27 Kā atpazīt labu psihiatru34:00 Placebo efekts un medikamentu efektivitāte38:30 Ģenētiskā nosliece – vai varam uzzināt savus riskus?39:38 Power-Up SPACE ir vieta, kur īstenot savus radošos projektus. Te ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu42:35 Vecāki NAV vainīgi pie visām bērnu problēmām44:23 Psihoterapija nav vainīgā meklēšana47:40 Par pašnāvībām – realitāte Latvijā53:28 "Kāpēc mēs dzīvojam?"57:39 Ko darīt apkārtējiem, kad otrs grib izdarīt pašnāvību60:31 Emocionālā šantāža, draudot ar pašnāvību1:03:00 Maksimāli iespējamais konkrētos apstākļos1:07:31 Par dzīvi pēc bērna zaudēšanas1:10:01 Patoloģiskas vai ieilgušas sēras – kad ar 6 mēnešiem nepietiek1:11:52 Par atkarībām – ķīmiskām un uzvedības1:13:47 Dopamīns un atalgojuma sistēma smadzenēs1:15:35 Internets, telefoni, bērni – jaunā atkarība1:22:51 Bipolārie traucējumi – dzīve šūpolēs1:26:28 Robežstāvokļa personība1:29:10 Pusaudži, kas sevi graiza – signāls par emocionālām ciešanām1:32:17 Noslēguma vārdi – izglītība, kas mazina aizspriedumus

Jebkurš ārstēšanās process būs ievērojami veiksmīgāks, ja pacients spēs būt līdzestīgs. Kā veicināt pacientu iesaistīšanos un kas palīdz nodrošināt kontaktu starp ārstu un pacientu, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot, šoreiz vairāk akcentējot tieši pacienta līdzestību zāļu lietošanā. Diskutē pētniece, docētāja Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības institūta docētāja Mirdza Kursīte, kardiologs Alberts Bērziņš un sertificēta farmaceite Ērika Pētersone. Aptauja liecina, ka gandrīz puse jeb 46% Latvijas iedzīvotāju vismaz reizi ir uz laiku pārtraukuši vai beiguši lietot ārsta nozīmētās zāles, iepriekš to neapspriežot ar veselības aprūpes speciālistu. Biežākie iemesli zāļu terapijas pārtraukumiem saistīti ar subjektīvo pašsajūtu, piemēram, teju trešdaļa norāda, ka, uzsākot terapiju, jutušies labāk un tādēļ nolēmuši, ka zāles vairs nav jālieto. Vēl 22% kā iemeslu norādījuši pašsajūtas pasliktināšanos vai kādu blakusparādību novērošanu. Kā citi iemesli minēti arī aizmāršība lietot zāles regulāri, bailes no blakusparādībām, kā arī tas, ka zāles nav bijušas valsts kompensētas.   Mirdza Kursīte norāda, ka pacientu līdzestība medikamentozajā terapijā ir problēma ne tikai Latvijā, jo aptaujas rāda, ka problēmas ar līdzestību ir apmēram pusei pacientu, kuriem ir nozīmēti medikamenti. Iemesli var būt dažādi.  Viens dalījums ir tīša un netīša nelīdzestība jeb rekomendāciju neievērošana. Bieži tā ir arī aizmāršība, ka izlaiž devas. Ir arī tīša nelīdzestība, kur bieži ir blakusparādības. Medikamentus pārstāj arī lietot, ja uzlabojas pašsajūta, kā arī lieto tikai tad, kad jūtas slikti, lai arī būtu jālieto katru dienu. Ērika Pētersone arī norāda, ka jāņem vērā arī dažādi sadzīviski faktori, piemēram, pacienti mēdz sūdzēties, ka tablete ir pārāk liela un ir grūti norīt, vai arī pretēji, ārsts ir nozīmējis pusi jau tā mazas tabletes, ko pacientam gados ir grūti sadalīt. Tāpat ļoti rūpīgi jāizrunā dažādu medicīnas palīglīdzekļu lietošana zāļu ievadīšanai, lai nerastos nevajadzīgas blakus parādības.

Opozīcija ir sagatavojusi alternatīvu Stambulas konvencijai, izvairoties no sociālās dzimtes jautājuma. To tagad vērtē Saeima. Bet jautājums, vai mūsu priekšstati un aizspriedumi par sievietes un vīrieša lomām var būt iemesls vardarbībai? Vai tā ir vai nav problēma Latvijā, diskutējam Krustpunktā. Analizē Latvijas Universitātes Komunikācijas studiju nodaļas vadītāja, asociētā profesore Marita Zitmane, sociālantropologs, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Klāvs Sedlenieks, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Piltenes iecirkņa prāvests, Rindas un Ventspils draudzes mācītājs Kārlis Irbe un asociācijas "Ģimene" valdes loceklis, jurists Kaspars Herbsts. Pagājušā nedēļā opozīcija iesniedza Saeimā priekšlikumu pieņemt nacionālo deklarāciju par cīņu pret vardarbību pret sievietēm. Šīs deklarācijas autori uzskata, ka tā varēs aizstāt strīdus raisījušo Stambulas konvenciju. Lielā mērā šī deklarācija tiešām atkārto konvencijas apņemšanās, vienīgi ir izņemts ārā aspekts par sociālo dzimumu jeb genderismu, kā to nedaudz rupjāk dēvē konvencijas pretinieki.  Mūsu priekšstati par tradicionālo ģimeni nav iemesls, kāpēc sievietes piedzīvo vardarbību, tā saka konvencijas pretinieki. Un tas mūs atgriež pie pamatjautājuma, par ko ir bijis strīds visus šos gadus, kāpēc sociālā dzimuma jautājums ir iekļauts Stambulas konvencijā? Vai mūsu izpratne par vīrišķo un sievišķo, par tradicionālo ģimeni, par katra dzimuma lomām tiešām provocē vardarbību ģimenēs? Vai arī runa ir tikai par principiālu pretstāvi, kam ar vardarbību pret sievieti nav īsti sakara? Par to diskusija raidījumā.

Rīgas Tehniskās universitātes zinātnieki radījuši metodes, ar kuru palīdzību var pētīt metabolītus - vielmaiņas radītus produktus, kuri rodas mūsu organismā visdažādakajos procesos. Ar izstrādātajām masas spektometrijas metodēm pētnieki var iegūt pētniecībai svarīgu informāciju no dažādiem bioloģiskiem materiāliem. Kā tas notiek? Skaidro ķīmiķis, Rīgas Tehniskās universitātes Dabaszinātņu un tehnoloģiju fakultātes Biomateriālu un bioinženierijas institūta vadošais pētnieks Kristaps Kļaviņš. Sazināmies ar bioloģi Līga Ozoliņu-Mollu, Latvijas Universitātes Medicīnas un Dzīvības zinātņu fakultātes asociētā profesori. Latvijā tapis jaunuzņēmums, kas palīdz zinātniekiem metabolisma pētījumos. -- Pirms sarunas par jaunākajiem pētījumiem vielmaiņu radītu produktu pētniecībā stāsts par kādu ļoti īpašu personību Latvijas vēsturē – cilvēku, kuram varam pateikties par baku vakcīnas izgudrošanu. Tas ir vācbaltiešu vēsturnieks un ārsts Oto Hūns, kura nopelns ir arī publisko dušu ierīkošana pie Daugavas, lai mazinātu noslīkšanas risku. „Rīdzinieki vīrieši ir vidēja auguma, stipras miesasbūves un ar tieksmi uz korpulenci, ko lielā mērā veicinot stiprais alus. Savukārt sievietes esot slaidākas un bieži vien garākas augumā nekā vīrieši, taču bālas, vārgas un līdzinoties siltumnīcas augiem. Un  augstāko aprindu ļaudīm te piemīt veselībai kaitīgi ēšanas paradumi, kad pusdienu beigās neviens vairs nespējot atcerēties, kas pasniegts sākumā – tik daudz ēdienu apēsts, turklāt visi gatavoti, izmantojot treknu sviestu un saldo krējumu.” Šis ir Oto Hūna citāts no Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētnieces, vēsturnieces Mārītes Jakovļevas  darba „Rīga un rīdzinieki ārsta Oto Hūna skatījumā”, kur viņa Hūnu pamatoti dēvē pār „vienu no sava laika izcilākajiem rīdziniekiem”. Jelgavā dzimušais Oto Hūns atstājis ievērojamu devumu medicīnā, kā ārsts, kurš toreizējā Krievijas impērijā pirmais aizsāka iedzīvotāju vakcināciju pret melnajām bakām un tas notika Rīgā. Te viņš arī  atvēra pirmo slimnīcu garīgo slimību pacientiem, bet šoreiz stāsts vairāk par šī vācbaltu ārsta ieguldījumu  publisko dušu ierīkošanā pie Daugavas un slīcēju glābšanā. Stāsta medicīnas vēsturniece un Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja Ieva Lībiete. Atsaucoties uz vēsturnieces Mārītes Jakovļevas darbu par Oto Hūnu, varam iztēloties, kādas šīs dušas 18. gadsimta beigās izskatījās. Daugavmalā bija speciālas mazgāšanās kabīnes, kas sastāvēja no ūdenī iegremdētām kastēm, un Hūns vienā no kabīnēm uzstādīja skārda kasti ar cilindru, kurā uzkrājās upes ūdens, kas, paraujot aiz auklas, caur cilindra dibenā izurbtajiem caurumiem izlija virsū apmeklētājam. Bet Ieva Lībiete stāsta arī par Hūna izveidoto slīcēju glabāšanas staciju. -- Par grāmatu, kas viņu ir iedvesmojusi šajā nedēļā stāsta zinātniskā institūta BIOR direktore Olga Valciņa. Viņa stāsta par japāņu izcelsmes britu rakstinieka Kadzuo Išiguro darbu - distopiju "Neļauj man aiziet", kuras vēstījums saistīts ar zinātni un ētiku, ar ko savukārt saistīts ir Olgas Valciņas ikdienas darbs.

Kāpēc pirkt vietējo ražotāju pārtiku? Viena no atbildēm varētu būt tāda, ka pašmāju ražojumiem piemīt sava unikalitāte. Kāda tā ir? Arī to skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības "Provinces produkti" vadītāja Agnese Arne un SIA "Meduspils" īpašnieks, bitenieks Jānis Vainovskis. Sazināmies ar asociācijas Lauku ceļotājs prezidenti Asnāti Ziemeli. Viņa iepazīstina par projektu „Siera ceļš”, kurā aicina Latvijas ražotājus lepoties ar mūsu valstī ražotu sieru. "Latvijas pircējs ir paviršs attiecībā pret Latviju," vērtē Jānis Vainovskis. "Vācijā, Igaunijā vienmēr pirks savējo. Mēs varam braukt uz tirdziņu, platīties, stāstīt, aizies nopirks blakus kaut vai trīs reizes dārgāk." "Pirmais lielākais trumpis mūsu pārtikai - ir skaidri zināma izsekojamība," atzīst Agnese Arne. Viņa arī norāda, ka kaimiņiem igauņiem ir lielāks lokālpatriotisms, viņi pērk vietējos produktus. Pati ideju par mājražotāju veikalu, kurā ir pašapkalpošanās iespējas, Agnese Arne noskatījusi Austrijā.  Mudina lasīt, kas ir produktu sastāvā, ka arī atgādina, ka ikviens cents vai eiro, ko iztērējām par tuvāku vai tālāku kaimiņu valstu precēm, nonāk tās valsts budžetā un ceļ tās valsts labklājību nevis Latvijas labklājību. Raidījuma viesi aicina pircējus izvēlēties Latvijas preces arī tāpēc, ka samaksātie nodokļi paliks Latvijā. Vajag sākt ar mazumiņu! -- Vai Latvijas iedzīvotāji izvēlas pirkt Latvijā ražotu pārtiku vai meklē lētākas akcijas preces, to jautājam Kuldīgā sastaptajiem cilvēkiem. Vēl saruna ar kooperatīva "Kuldūgas labumi" valdes locekli un biškopi Ievu Bergholdi un veikala vadītāju Intu Belovu. Kurzemē šobrīd vairāki mājražotāju veikali ir slēgti, bet Kuldīgā jau 11 gadus ar pašvaldības atbalstu darbojas kooperatīva "Kuldīgas labumi veikals". 

Kāpēc tik lielas emocijas Saeimā pēdējā laikā ir bijušas par vides piesārņojuma jautājumiem? Kas turpmāk būs citādi, vai ko var un vajag darīt citādi, nekā ir panākta vienošanās Eiropas līmenī, vērtējam Krustpunktā. Analizē Saeimas deputāts Andris Kulbergs (Apvienotais saraksts), Saeimas deputāts,  Tautsaimniecības komisijas priekšsēdētājs Kaspars Briškens (Progresīvie), biedrības "Zaļā brīvība" valdes priekšsēdētājs Maksis Apinis un Ārvalstu investoru padomes (FICIL) eksperte, "SCHWENK Latvija Vides un juridiskā direktore, valdes locekle un Zviedrijas Tirdzniecības kameras Latvijā valdes priekšsēdētaja Evita Goša. Pēc lielas opozīcijas pretestības Saeima pagājušajā nedēļā pieņēma grozījumus likumā „Par piesārņojumu”,  lai tādējādi pārņemu divas Eiropas Savienības direktīvas saistībā ar emisiju kvotu sistēmu paplašināšanu. Šobrīd emisiju kvotu sistēma attiecas uz lielajiem izmešu radītājiem enerģētikā un energoietilpīgajā rūpniecībā, bet direktīvas šo sistēmu attiecina uz arī uz autotransportu, ēku un vēl citiem papildus sektoriem. Direktīvu Eiropas Savienība plāno iedzīvināt no 2027.gada. Ko mūsu ekonomikai un iedzīvotājiem īsti nozīmē šī direktīva, kādēļ Saeimā par to bija tik liela cīņa, skaidrojam diskusijā.

Pagājušajā nedēļā runājām par Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra datu arhīvu, bet šoreiz vairāk par preses arhīvu, jo arī tajā ir daudz ziņu par pagātnes laikapstākļiem un klimatu. Ne velti arī mūsdienās, joprojām klimatologi, veicot pētījumus par pagātnes klimatu, dažkārt izmanto senus avīžu un žurnālu rakstus, kā arī hronikas, kur var atrast informāciju, kas nav meteoroloģiskajās datu bāzēs. Skaidrojam, kad par klimata pārmaiņām sāka runāt Latvijas presē un kādas dažādas dīvainas teorijas un nākotnes paredzējumi atrodami pat simt gadu senās avīzēs. Par klimata pārmaiņām raidījumā Zināmais nezināmajā runājam daudz, bet pētījumi par klimatu sākās jau pagājušajā gadsimtā. Taču kad un ko par klimatu sāka rakstīt Latvijas presē? Dati Latvijas Nacionālās bibliotēkas Periodisko izdevumu krātuvē liecina, ka vārdu “klimats” presē izmantoja jau 19. gadsimtā, taču lielākoties vārds izmantots medicīnas rakstos, jo tajā laikā bija populārs uzskats, ka daudzas kaites var ārstēt, pārceļoties dzīvot uz vietu, kur ir kaut mazliet atšķirīgi klimatiskie apstākļi. Pat Latvijas mērogā – no skarbās Vidzemes augstienes pārcelties uz maigāko piejūras klimatu Liepājā vai kādam liepājniekam pārcelties uz Latgali. Vēl daudz vārds “klimats” izmatots arī apzīmējos laikapstākļus, piemēram, aizvadītā mēneša klimats bijis labvēlīgs ražas novākšanai. Mūsdienās mēs ar vārdu “klimats” apzīmējam daudzu desmitgažu laikapstākļu kopumu. Un vēl ir populārzinātniski rakstu par senu vēsturi – par ledus laikmetiem un seniem ģeoloģiskiem periodiem. Pirmais raksts, kurā pieminētas klimata pārmaiņas reālā laikā, vismaz, ko izdevās atrast, ir 1915. gada 15. aprīļa izdevumā “Zemkopis”, tiesa, tas ir par lokālākām izmaiņām, taču vienalga ļoti interesants un būtisks – cilvēki pamanīja, ka meži ir svarīga mikroklimata sastāvdaļa un to izciršana ievērojami pasliktina hidroloģisko režīmu. Tiesa, tajā brīdī Latvijas teritorijā mežu platībubija mazāk nekā šobrīd. Bet par klimata pārmaiņām mūsdienu izpratnē, par globālākiem procesiem pirmo reizi Latvijas presē var lasīt 1926. gada 29. oktobrī laikrakstā “Kareivis”, kur publicēts raksts “Vai iespējama pēkšņa Eiropas klimata maiņa?”, kurā izteiktas bažas par Atlantijas okeāna straumju, tostarp Golfa straumes iespējamām izmaiņām un kā tas varētu mainīt klimatu Eiropā. Tiesa, rakstā minēts apgalvojums, kas papildināts ar pāris fantāzijām, un tas arī viss. Pēc simt gadiem varam konstatēt, ka nav kļuvis pie mums par 4-5 grādiem siltāks un nav arī krāšņu vīna dārzu un rivjēras Gaujas un Abavas krastos. Kopš tā laika temperatūra Latvijā cēlusies par aptuveni pusotru grādu.

Spalio pradžioje Latviją sukrėtė nelaimė - važiuodamos išsinuomotu elektriniu dviračiu Rygoje partrenktos traukinio žuvo dvi nepilnametės. Ar griežtinti paspirtukų ir dviračių nuomos taisykles nepilnamečiams?Prie kultūros bendruomenės, protestuojančios prieš "Nemuno aušros" buvimą Kultūros ministerijoje ketina jungtis medikai, aplinkosaugininkai, švietimo, sporto atstovai.Pokalbis su Christo Grozevu, gavusiu prestižinę metų žurnalisto premiją.Aukcione parduodamas vienas seniausių Raseinių pastatų – buvęs dominikonų vienuolynas, bet rajono savivaldybė jo pirkti neketina.Ved. Liuda Kudinova

Oktobra beigās Latvijā notiks vēl nebijis pasākums - starptautiska šķirnes mājputnu izstāde. Uz izstādi aicināti ne tikai putnkopības profesionāļi, bet arī citi interesenti. Par mājputnu audzēšanu arī tikai hobija līmenī runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Tautas putnkopju biedrības valdes priekšsēdētāja Lāsma Midrijāne, vetārste un šķirnes putnu audzētāja Mārīte Škapare, Latvijas Šķirnes putnu un sīkdzīvnieku audzētāju biedrības priekšsēdētājs, Latvijas Biozinātņu tehnoloģiju universitātes Dzīvnieku zinātņu institūta pētnieks doktorants Didzis Dreimanis un viens no lielākajiem ūdensputnu audzētajiem Baltijā no SIA "Norkalni Eko+" Aleksandrs Budzinskis, kurš arī iesaistījies starptautiskās mājputnu izstādes organizēšanā. Izstādes rīkotāji sola, ka 25. oktobrī Madonā ar savām košajām spalvām dižosies ap 1000 putnu no visas Baltijas - Latvijas, Lietuvas un Igaunijas. Aleksandrs Budzinskis norāda, ka izstādes galvenais mērķis ir parādīt, cik un kādi putni ir Latvijā, lai interesenti visu varētu uzzināt klātienē, ne tikai meklējot internetā.  Aleksandra paša saimniecībā ir ap 500 putnu.

Latvijā lielākās emocijas pēdējās dienās ir virmojušas joprojām ap Stambulas konvenciju. Tagad neapmierinātie ir iesnieguši savu nacionālu konvencijas variantu, kuru parakstīs tikai Latvija, izstājoties no kopējās vienošanās. Otrs aktuālais temats bija ilgā ņemšanās ap izmešu kvotām un pieslēgšanos Eiropas Savienības direktīvām. Tikmēr pasaulē  neapšaubāmi galvenā ziņa ir panāktā vienošanās starp Izraēlu un "Hamās" par kara pārtraukšanu Gazā. Pagaidām gan tas ir pirmais solis. Lai arī to var dēvēt par Trampa panākumu, tomēr cerētā Nobela Miera prēmija viņam gājusi secen, to saņems Venecuēlas opozīcijas līdere. Aktualitātes Krustpunktā analizē TV24 žurnālists Ansis Bogustovs, TVNET Grupa galvenais redaktors Toms Ostrovskis un izdevuma "SestDiena" galvenā redaktore un TV3 "900 sekundes" producente Lauma Spridzāne.    

Kas šobrīd ir aktuālākais Latvijā, runājot par kultūras nozari, - attīstība, naudas taupīšana? Krustpunktā izvaicājam kultūras ministri Agnesi Lāci. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas Radio 3 "Klasika" žurnāliste Anete Ašmane-Vilsone un laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls.