Podcasts about latvij

Raidījumu ciklā “Grāmatai pa pēdām” esam nonākuši līdz 18.gadsimta beigām. Iepriekšējās nedēļas stāsta galvenais varonis, vācu filozofs un rakstnieks Johans Georgs Hāmanis bija garīgais skolotājs filozofam un pirmajam latviešu tautasdziesmu apkopotājam Johanam Gotfrīdam Herderam, par kuru stāstīsim šajā reizē. Nemēģinot vienā raidījumā izstāstīt visu par Herdera mantojumu, pievērsīsimies viņa paša tolaik varbūt pat neapzinātajam devumam latviešu valodas un kultūras attīstībā, pirmajam pamanot latviešu tautasdziesmu nozīmi un vērtību. Herdera nospiedumus latviešu kultūrā izzināsim kopā ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieci Beatu Paškevicu un filozofu Raivi Bičevski.  Vai zināt ceļu no Doma laukuma Rīgā garām Doma baznīcas ieejai uz Daugavas pusi? Ejot pa to, jūs neizbēgami nonāksiet Herdera laukumā. Un tieši tur sākas mana saruna ar vienu no zinošākajām Herdera pētniecēm Latvijā, literatūrzinātnieci Beatu Paškevicu – par to laiku pirms 158 gadiem, kad vācu izcelsmes rīdzinieki šeit atklāja pieminekli slavenajam tautietim Johanam Gotfrīdam Herderam. Domājams, ka pēc Veimāras pieminekļa parauga veidotais bronzas krūšutēls uz postamenta ir pirmais kādam kultūras darbiniekam uzceltais piemineklis Rīgā. Un tā atrašanās vieta nav nejauša. “Doma baznīcā viņš sāka karjeru: viņš bija skolotājs un bibliotekāra palīgs. Te bija viņa darba un viena no dzīves vietām – tepat, skolas teritorijā. Tepat visur viņš staigāja, baudīja Rīgas pilsoņu saviesīgo dzīvi un brauca arī uz Rīgas priekšpilsētām, jo pēc diviem gadiem viņš dabūja palīgmācītāja vietu priekšpilsētas baznīcās – Jēzus baznīcā un tagadējā Vecajā Svētās Ģertrūdes baznīcā. Viņam tobrīd ir 20 gadu, viņš ir beidzis Kēnigsbergas universitāti. Sākumā gribējis kļūt par ārstu, bet dzīvā pieredze ar ne visai patīkamiem skatiem viņam tomēr liek izvēlēties ko citu un viņš aiziet teoloģijas virzienā. Uz Rīgu viņš atbrauc pēc draugu ieteikuma un sāk veidot savu karjeru,” stāsta Beata Paškeviča. Jaunais Herders jau uzreiz kļūst par Domskolas skolotāju, nevis, kā ierasts, par mājskolotāju kādā dižciltīgo ģimenē. Viņa ambīcijas ir lielas, un pēc pieciem Rīgā pavadītiem gadiem Herders dodas tālāk. Bet pētnieki domā, ka tieši šeit tika likti pamati viņa filozofijai un arī interesei par latviešu tautasdziesmām. Kaut latviešu valodu Herders neprata, ir liecības, ka latviešu kultūra viņam nebija sveša. Savos darbos viņš izmantojis latviešu garīgās kultūras pētnieka un gandrīz uzvārda brāļa Johana Jakoba Hardera rakstus par latviešu ticējumiem un paražām un gana bieži uzturējies savu draugu – muižnieku, tirgotāju, mācītāju – mājās, kur latviešu un vāciešu ceļi krustojās ik dienu. Tiesa gan, tautasdziesmas Herders Rīgas laikā vēl nesāk vākt un kā Barons pa Latviju nestaigā. Doma par dažādu Eiropas tautu dziesmu apkopošanu viņam rodas vēlāk. Tās tiek vāktas no dažādām grāmatām, ceļojumu aprakstiem. Bet attiecībā uz latviešu tautasdziesmām nāk talkā personīgas atmiņas, vecie Rīgas sakari un, kā šodien saka, attālinātā darba iespējas. Herders lūdz Vidzemes mācītājus šīs tautasdziesmas vākt un nosūtīt viņam. Latviešu tautasdziesmas kopā ar citu tautu dziesmām nāk klajā 1778./1779. gadu mijā Herdera krājumā “Tautasdziesmas” (Volkslieder) un vēlreiz jau pēc viņa nāves, 1807.gada izdevumā “Tautu balsis dziesmās” (Stimmen der Völker in Liedern). Pašas tautasdziesmām un parindeņiem aprakstītās lapiņas, ko Vidzemes mācītāji savulaik sūtīja Herderam, šodien glabājas Berlīnes Valsts bibliotēkā, īpašās “Herdera kapsulās”, un Beata Paškevica kopā ar Aiju Taimiņu no LU Akadēmiskās bibliotēkas veikusi īstu detektīva darbu, pētot sūtītāju rokrakstus un mēģinot noskaidrot autorus, jo lapiņas gluži vienkārši nav parakstītas. Apcerēt visu Herdera mantojumu vienā raidījumā nav iespējams. Bet, lai saprastu, no kurienes jau 18.gadsimta beigās aug kājas viņa interesei par latviešu tautasdziesmām, vērts pieskarties Herdera filozofijas pašiem pamatiem. Filozofs Raivis Bičevskis savulaik sastādījis rakstu krājumu “Vienotība un atšķirība: Johana Gotfrīda Herdera filozofija”. Kad jautāju, ar ko Bičevskim ir interesants Herders, viņš atbild: pirmkārt, ar savu savdabīgo un ekspresīvo valodu un pārdomām par valodas nozīmi. Vairāk par projektu “Latviešu grāmatai 500” var uzzināt šeit:

Stāsta vēsturnieks un ērģelnieks Dāvis Beitlers Kad iedomājamies senas baznīcas iekšskatu Latvijā, iztēle droši vien iezīmē konkrētu tēlu. Tajā ierakstās arī lustras, kas darinātas pēc noteiktiem paraugiem un kurās zinātāji sazīmēs vēsturisko stilu vai neostilu iezīmes. Tomēr ir kāds dievnams, kura vēsturiskās lustras jeb kroņlukturi spēj pārsteigt: tā ir nelielā, ārienē pieticīgā Kalnciema jeb Kalnciema-Klīves luterāņu baznīca. Dievnams celts 1855. gadā eklektisma formās; tajās samanām klasicismu un renesanses atspulgus, kurus pasvītro logu spraišļojums ar vieglām itāļu palaco stila atblāzmām. Arī nama iekšienē samājo dažādi stili. Jau 19. gadsimta otrajā pusē tapis altāris ar altārgleznu un kancele — tam laikam raksturīgajā neogotikas stilā ar dažiem ampīra elementiem. Arī zvans tornī ir interesants — saglabājies no dievnama iesvētīšanas dienas, aizlaidis garām zvanu evakuācijas un pārkausēšanas akcijas un saistās ar Latvijai nozīmīgiem cilvēkiem — Feihtneru dzimtu, no kuras nācis pēdējais Kurzemes hercoga galma kapelmeistars un komponists Francis Ādams Feihtners, kurš ar saviem skaņrades paraugiem izpelnījies pat dižā Bēthovena atzinību, un viņa dēls Klīves mežkungs Karls Ludvigs Feihtners, kurš piedalījies slavenā Ķemeru kūrorta izveidē. Citi iekārtas elementi ir krietni vien jaunāki — tie pārstāv laiku starp abiem pasaules kariem. Kalnciema dievnams atrodas pašā Tīreļpurvā pievārtē, un Pirmais pasaules karš te uzliesmoja pamatīgi, tāpat kā daži Neatkarības kara mirkļi. Trauksmainajos gados apkaime bija tā izārdīta, ka Kalnciema pagasts oficiāli figurēja visizpostītāko Latvijas vietu lokā. Šīs vētras bija skārušas arī dievnamu. Ja neskaita šāviņu pēdas un grīdas bojājumus, pats templis nebija nikni sagandēts, bet izlaupīts gan: nebija vairs ne altāra sudraba, ne ērģeļu, ne lustru. Un to visu, protams, vajadzēja sagādāt no jauna, kas arī tika paveikts līdz 30. gadu vidum. Paldies laupītājiem (bez mazākās ironijas): cik zināms, jauniegūtie priekšmeti uzskatāmi par vērtīgākiem un izteiksmīgākiem nekā zudušie, kuriem līdzīgi atrodami ne vienā vien Latvijas sakrālceltnē. 1935. gada 17. novembrī, kad Kalnciema dievnams svinēja 80. gadskārtu, arhibīskaps Teodors Grīnbergs iesvētīja divas jaunas lustras. Vecās visdrīzāk nav varējušas lepoties ne ar ko izcilu vai īpatnēju, toties jaunās jau tolaik droši vien šķita kaut kas gluži neredzēts un vienlaikus kaut kas tik laikmetīgs, moderns un drosmīgs! Lustru dizains veidots tolaik aktuālajā art deco stilā ar etnogrāfiskiem tautiskā romantisma elementiem tādā kā Anša Cīruļa garā, taču pēc Jelgavas mākslinieka Kārļa Celmiņa meta. Galveno žuburu skaits katrā kroņlukturī — divpadsmit — visdrīzāk sakņojas Bībelē un, kā dzird sakām lietpratējus, simbolizē divpadsmit vārtus Jeruzālemes mūrī — līdzīgi kā tas vērojams senākās dievnamu lustrās arī citviet. Un tā Kalnciema baznīciņa var lepoties gan ar divām patiesi skaistām mākslas un estētikas pērlēm, gan arī ar spožu liecību par to, kā starpkaru Latvijas laikā, nacionālās jūsmas zenītā, sakusa kopā etnogrāfiskais jeb “pagāniskais” ar kristīgo. Un, smalki sakot, šāds sinkrētisms jeb dažādu reliģisko vai filozofisko uzskatu sajaukšanās taču ir tik raksturīgs visai latviskajai kultūrtelpai un latvieša pasaules uzskatam vairāku gadsimtu gaitā! Bet tas, ka dievnama lūgsnu zāles altārdaļā lasītās Svēto Rakstu vietas vēl šobaltdien burtiski apgaismo lustras ar tautiskiem saules zīmes motīviem vienalga ir gandrīz paradoksāli, vai ne? Pirms dažiem gadiem abas lustras rūpīgi restaurējis vietējais meistars Kārlis Degainis, lai jaukie latviski kristīgā dizaina piemēri priecētu ikviena atnācēja acis.    

Vai ar trim sezonām var kļūt par podkāstu dinozauriem? Jā, tieši tā, tāpēc laižam gaisā Kreisā Tokena 4. sezonu! Un, kur vēl svaigāk, jo šai epizodē Svaigs un Gards runāsim par pavisam jaunām spēlēm, kuras Latvijā pat īsti nevar dabūt. Toms mēģinās izdzīvot postapokaliptiskajā Maskavā iekš Resurgence, savukārt, Kristaps pievērsīs uzmanību mazām mantām un paklājiem Tiny Turbo Cars. Stop, stop, stop… vispār, šī būs milzu statistikas epizode, kur beidzot reizi par visām reizēm noskaidrot: Vai piepildījās 2022. gada pareģojumi; Cik daudz kurš un ko izspēlējis; Cik minūtes gadā jāklausās Kreisais Tokens; Kuras spēles vajag apskatīt no aizvadītā gada; Kurš ir labākā sinhronizācijā ar tautas topu? Epizodes pašās beigās, kā ierasts, Kreisais TOP 5 - Statistika nemelo!, kurā noskaidrosim, kādas tad spēles visvairāk spēlētas aizvadītajā gadā. Klausies epizodi - https://anchor.fm/kreisais-tokens Spotify - https://open.spotify.com/search/Kreisais%20tokens Seko mums: Instragram - https://www.instagram.com/kreisaistokens/ Facebook - https://www.facebook.com/Kreisais-Tokens-108903727367874

Jauns gads nāk ar jaunām sarunām, un mākslinieks Kaspars Zariņš iepazīstina ar divām jaunām gleznotājām Sandru Strēli un Kristīni Kutepovu, kurām svarīga ir ainava. Par ikdienu sērijās jeb stāstu starp gleznojumiem, ar ko var spēlēties, runā Sandra Strēle, bet par dārza tēmu, kas tiek miksēta ar abstraktu vidi, stāsta Kristīne Kutepova. Kāpēc eļļas krāsas ir par lēnu, bet ūdens bāzes krāsas pašā laikā? Kā var sajust gleznas gatavību un ko viņas domā par provinciālismu un provokāciju mākslā? Atbildes uz šiem un vēl citiem jautājumiem ļauj ielūkoties mākslinieka radošajā procesā. Gleznotāja Sandra Strēle (1991) ieguvusi  bakalaura (2014) un maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijā (2016), apmaiņas programmā studējusi glezniecību arī Antverpenes Karaliskajā Mākslas akadēmijā. Saņēmusi Borisa un Ināras Teterevu fonda stipendiju mākslā 2012. gadā, Brederlo von Sengbusch mākslas prēmiju 2014. gadā, SEB stipendiju glezniecībā 2016. gadā, Baltijas Jaunā gleznotāja balvu 2019. gadā, Barselonas Starptautiskās laikmetīgās mākslas meses balvu katergorijā "Labākais mākslinieks" 2022. gadā un šobrīd jau otro reizi ir prestižā Kanādas mākslas fonda The Elizabeth Greenshields Foundation  stipendiāte. Personālajās, grupu izstādēs un rezidencēs Latvijā, Itālijā, Baltkrievijā, Igaunijā, Lietuvā, Norvēģijā, Indijā, Beļģijā, Vācijā, Francijā un vēl citviet piedalās kopš 2012. gada. Kristīne Kutepova (1982) absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Vizuālās mākslas nodaļas glezniecības bakalaura (2017) un maģistra (2019) studiju programmu. Saņēmusi LMA balvu konkursā "SEB stipendija glezniecībā" 2017. gadā un mecenātes Ināras Teterevas stipendiju mākslā 2015. gadā. Kopš 2014. gada piedalījusies dažādās grupu izstādēs, tostarp starptautiskos projektos Itālijā un Vācijā.  2020. gadā notikusi viņas pirmā vērienīgā personālizstāde Rīgas mākslas telpā.  

9. janvārī plkst. 19.00 Jaunā Rīgas teātra Lielajā zālē notiks Normunda Naumaņa Gada balvas mākslas kritikā pasniegšanas ceremonija, kuras moto šogad ir "Nebeidzamais neizšķirts". Ceremoniju gaidot, 2023. gada pirmo "Atsperi" vadām kopā ar teātra kritiķi, "Spēlmaņu nakts" 2022./2023. gada sezonas žūrijas komisijas priekšsēdētāju Tomu Čeveru, kurš 2017. gadā pats saņēmis Normunda Naumaņa Gada balvu kritikā - toreiz kā jaunais kritiķis. Anete Ašmane-Vilsone: Kā tu pats nonāci teātra kritikas nozarē – kas tevi uzrunāja šajā profesijā? Toms Čevers: Nozarē nonācu, pateicoties Līgai Ulbertei, kura visādi veicina jaunu cilvēku iesaistīšanos teātra kritikā un arī mani vairākkārt mudināja pievērsties šai jomai profesionāli. Tā nu izmantoju šo iespēju un nonācu kritikā. Vismaz sev esmu noformulējis to, ka laikam jau tikai rakstot un savas domas saliekot loģiskā secībā, strukturējot to, ko esmu redzējis, varu pa īstam izprast to, kas noticis, un kaut kā paildzināt procesu, kad esi iekšpus mākslas darbam. Jo citādi jau ir tā: grāmatu izlasi un to aizšķir, filma beidzas un televizoru izslēdz, izrāde beidzas un priekškars aizveras… Bet kritikas gadījumā tu kaut kā turpini dialogu ar izrādi iegūsti  ko vairāk. Tas laikam bija sākotnējais mērķis. Gana bieži uzbango diskusijas, vai kritika vispār ir vajadzīga un, ja tā, tad kam tā ir vajadzīga; vai tā ir objektīva un tamlīdzīgi jautājumi, kas, iespējams, nerims nekad. Vai tev ir sava atbilde uz tiem? Vai kritika ir vajadzīga? Noteikti! Jo kritika jau ir publicistiskas žanrs, tai ir tās pašas funkcijas – informēt, izglītot, izklaidēt. Tas viss tur ir, tāpēc kritika ir neatņemama teātra mākslas un vispār sabiedriskā procesa sastāvdaļa. Tā ka vajadzīga tā ir noteikti, un cerams, ka arī paši mākslinieki tajā var izlasīt kaut ko, kas viņiem var kaut ko dot, un ļauj citādi paskatīties uz lietām. Tai noteikti ir arī pozitīvs pienesums. Teātra mākslinieki lasa recenzijas? Daži atzīst, ka lasa. Daži noliedz, ka lasa, bet arī lasa. (smejas) Bet droši vien kāds arī nelasa. Bet nu – cerams gan, ka lasa, jo tas būtu jaukāk – biežāk saņemt atgriezenisko saiti: gan tad, kad recenzija ir izdevusies, gan tad, kad nav… Man vienmēr šķitis, ka tieši teātra kritika visspilgtāk iemieso kritikas uzdevumu tieši pret skatītāju, jo viņš, izlasot šo recenziju, vēl var aiziet uz konkrēto izrādi. Vai arī – aiziet uz izrādi, pēc tam izlasīt recenziju un salīdzināt to ar savām domām. Mūzikā tas ir citādi – koncerts ir izskanējis un bieži vien neatkārtojas. Vai tavuprāt teātra skatītājam kritika ir praktiski pielietojama? Noteikti! Jo teātra process jau ir ļoti aktīvs – izrāžu ir ļoti daudz, un pirmkārt kritiķis var palīdzēt orientēties tajā, ko teātros var redzēt, ko gaidīt no konkrētās izrādes, ko negaidīt, kurā vilties, kurā nevilties. Tādā ziņā recenzija noteikti var kalpot par ceļu karti skatītājam teātra pasaulē. Bet nu – protams, gribētos piedzīvot arī tādu mirkli, kad tavu recenziju lasa skatītājs, kurš varbūt neies uz konkrēto izrādi vai vispār neies uz teātri, bet tavu recenziju grib izlasīt tāpēc, ka teksts ir interesanti uzrakstīts un pats par sevi var kaut ko dot skatītājam. Vai tu par to bieži domā rakstot – lai šī recenzija būtu autonoms publicistikas darbs, kas uztverams, iespējams, arī bez šīs izrādes noskatīšanās? Drīzāk jautājums būtu – vai tas iznāk vai neiznāk… (smejas) Protams, ka gribētos, lai tā būtu, jā! Katrā ziņā rakstot gribas formulēt vispārīgākas lietas. Lai atklātu to, kā izrādes rosinātās domas korespondē konkrētajam laikmetam, kurā dzīvojam, kādiem aktuāliem notikumiem. Gribētos, lai tas sajūdzas kopā ar vēsturi, šodienu. Protams, tas ne vienmēr izdodas. Tavs kritiķa ceļš nu jau turpinās vairāku gadu garumā: 2017. gadā tu pats saņēmi Normunda Naumaņa kritikas balvu kā jaunais kritiķis, turklāt tagad esi "Spēlmaņu nakts" žūrijas priekšsēdētājs. Kā veidojies tavs ceļš? Kā esi nonācis līdz šim gana nopietnajam amatam? Tikai rakstot – nekā citādi jau to nevar izdarīt. Rakstot, publicējoties, iepazīstinot ar sevi un savu redzējumu par teātra izrādēm. Un darot to arī tad, kad negribas. Ja kādam tas viss šķiet vērtīgs, tad arī iespējams šāds mazs progress. Vai tev pašam ir kādas atmiņas par Normundu Naumani un viņa rakstiem? Galvenokārt par rakstiem. Visspilgtāk atmiņā palicis viņa ekspresīvais stils: no vienas puses – subjektīvs, no otras puses – balstīts tik plašā erudīcijā un kultūrvēsturiskajās zināšanās... Viņa recenzijām piemīt neapšaubāma kvalitāte. Tās noteikti ir tādas, kuras gribas pārlasīt, neraugoties uz to, vai izrāde ir vai nav redzēta. Vai kritika, līdzīgi pašam teātrim, ir gaistoša joma, vai tieši pretēji? Patiešām, teātris ir gaistoša māksla, kas baudāma tikai konkrētajā brīdī – arī uzfilmēta izrāde pilnīgi noteikti nav tas pats, kas dzīvā izrāde teātrī. Jo – lai arī cik tas neizklausītos banāli, enerģijas apmaiņa uz skatuves notiek, lai arī to nevar racionāli izskaidrot. Bet kritika ir rakstītais vārds – tas ir publicēts, un šī teksta nozīme, domāju, nemainīsies. Un tā, iespējams, reiz būs vienīgā liecība, kas palikusi par konkrēto izrādi. Tieši tā. Tāpēc arī kritiku vēlams rakstīt tā, lai zināmā mērā dokumentētu izrādi – kas tajā redzams, kas nav redzams, lai atstātu liecību par šo laiku. Vai pati Normunda Naumaņa balva tavā dzīvē kaut ko mainīja? Iespējams, tā bija apliecinājums, ka esi uz pareizā ceļa. Jā, noteikti, īpaši svarīgi tas ir ceļa sākumā – kā apliecinājums. Un šīs balvas nozīmīti esi pielicis pie džempera.  Reizi gadā putekļi no tās jānoslauka un jāpiesprauž. (smaida) Katru reizi, kad pienāk šīs balvas pasniegšana, par to ataust pozitīvas atmiņas. Mēs pieminējām Normundu Naumani. Bet vai tev personīgi ir vēl kādi cilvēki, no kuriem tu tieši vai netieši esi mācījies un izkopis savu stilu? Jā, noteikti! Nāku no citas nozares, līdz ar to mana [profesionālā] tuvošanās teātrim nāk no recenzijām, no kurām esmu ietekmējies, pirms sāku šajā jomā izglītoties arī teorētiski. Tās noteikti ir Silvijas Radzobes un Līgas Ulbertes recenzijas. Kāds, tavuprāt, ir mūsdienu Latvijas teātris? Virzieni, protams, ir vairāki. Teātra māksla kopumā kļūst aizvien plašāka, robežas pārkāpjošāka, tiek sapludināti un sintezēti dažādi mākslas veidi. Arī tas, ka principā nav nekādu tabu tēmu, un līdz ar to – ja mākslinieks jeb radošā grupa pie izrādes strādājusi trīs mēnešus, visi kopā lasījuši, pētījuši un analizējuši, kritiķim izrāde jānoskatās viena vai divas reizes un pāris dienu laikā viss jāapstrādā un jāuzraksta. Kritiķis ir ļoti nepateicīgā situācijā! (smejas) Tāpēc visu laiku ar sevi jāstrādā – jākrāj intelektuālie un emocionālie resursi, lai tam tiktu līdzi. Teātra kritiķis apmeklē tik daudz teātra izrāžu… Kā tu domā – vai no teātra var nogurt? Var! It īpaši žūrijā strādājot, pārsātinājums iestājas diezgan ātri. Tāpēc labi, ka tas iespējams tikai divus gadus pēc kārtas. Jo nogurt var. Intensitātei piemīt gan pozitīvas, gan negatīvas lietas. Pozitīvais – ja ir kādas pērles, tās izceļas uz kopīgā fona. Bet negatīvais ir tas, ka viss saplūst vairāk vai mazāk vienādā masā, un tu principā redzi tikai virsotnes. Ja teātrim ir kādi noteikti virzieni un ceļi, pa kuru tas iet, tad kā ir ar kritiku? Kādi ir kritikas zīmīgie virzieni, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem vai gadsimtiem? Laikam jau tas ir visās mākslas nozarēs – ka kritikai arvien vairāk pievēršas nozares neprofesionāļi jeb "profesionāli skatītāji", kuri pastiprināti interesējas par izrādēm un tad sniedz savu skatu uz lietām. Arī tas viss bagātina to ainu. Tā ir galvenā tendence. Tu domā – jebkurš skatītājs var kļūt par kritiķi, ierakstot savu viedokli sociālajos tīklos?  Tā mūsdienās ir: katrs grib kļūt par "žurnālistu"... Vai teātra kritika var ietekmēt procesus pašā teātrī? Varbūt pat bijuši konkrēti gadījumi, kad tā noticis? Vai tomēr tās attiecības arvien ir tādas saspīlētas… Gribētos domāt, ka var gan ietekmēt, teātrim neaprobežojoties tikai ar savu skatu uz lietām, bet respektējot arī to, ko raksta kritiķi, kuri seko procesam kopumā ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē, un līdz ar to teātris var uz šīm lietām paskatīties savādāk. Bet – vai tas ir reāli kaut ko ietekmējis? Vismaz es pats tādus gadījumus nezinu...  Vairāk un plašāk - ierakstā.

Kā būtu jauno gadu sākt ar sportiskām aktivitātēm, piemēram, slēpošanu? Par iespējām izvingrināt sevi slēpošanas trasē vai vienkārši mežā arī ļoti mainīgos laika apstākļos, kādi tie ir šobrīd, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Doties slēpot, gan laisties no kalna, gan slēpot mežā aicina Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas distanču slēpošanas vecākais treneris Kalvis Ciekurs, kalnu slēpošanas instruktore Ginta Kleinberga, kalnu slēpošanas instruktors Renārs Doršs, ceļotājs untūrisma eksperts Juris Smaļinskis un atpūtas kompleksa "Gaiziņš" īpašnieks Juris Stradiņš.

Stāsta vēsturnieks un ērģelnieks Dāvis Beitlers Latvieši, zināms, atstājuši savas pēdas daudzās jomās visā pasaulē — pat Āfrikas kultūras pētniecībā. Dažus soļus šai virzienā spēris mūsu vēstures klasiķis Francis Balodis, kurš savu pētnieka mūžu būtībā tomēr veltījis Latvijas senvēsturei. Turpretī kāds cits latviešu pētnieks sevi pa īstam apliecinājis tieši Āfrikas izpētē, kas nesusi viņam starptautisku atpazīstamību. Un tas ir latviešu etnogrāfs Ziedonis Ligers (1917–2001) — apdāvināts afrikāņu kultūras pētnieks sociālās antropoloģijas gaismā, arī spilgta un neparasta personība. Ligers dzimis 1917. gadā Petrogradā, audzis un skoloties sācis Kalnciemā, vēlāk skolojies starpkaru un Otrā pasaules kara laika Rīgā. Studējis etnogrāfiju un tiesībzinātni, bet jau studenta gados izpaudies vairākās kultūras jomās — pētījis Baltijas pilsētu vēsturi, apbraukājis Vakareiropu, vācot materiālus par Baltijas pilsētu vēsturi, iedraudzējies ar vairākiem Latvijas gleznotājiem, sakārtojis un izdevis viņiem veltītus reprodukciju albumus ar biogrāfiskām apcerēm, kuru vidū īpaši izceļams Ludolfam Libertam veltītais albums. Tāpat Ligers jau jaunībā teicami zīmējis, mīlējis fotografēt un mazliet vārsmojis, agri izkopis vācu un arī angļu mēles prasmi, sastādījis vārdnīcas karavīriem. Tomēr visvairāk jaunieti saistīja etnogrāfija. Kara priekšvakarā viņš sāka pētīt seno zveju iekšējos ūdeņos, kā arī etnogrāfisko dravniecību un amatniecību; vācu okupācijas laikā iznāca Ligera monogrāfija “Latviešu tautas kultūra”. Iesāktā latviešu kultūras izziņa aprāvās 1944. gada rudenī, kad Ligers ar sievu Gaidu, slavenā latviešu bibliogrāfa Augusta Ģintera brāļameitu, devās bēgļu gaitās uz Rietumiem. Tomēr viņu liktenī maz kopīga ar to, ko izdzīvoja vairākums trimdinieku: Ligeri izceļoja, līdzi paņemot gan ievērojamu Latvijas mākslinieku gleznas, gan daļu savas teicamās bibliotēkas, jau tūlīt pēc kara noīrēja senu un lepnu savrupnamu Bajē pilsētā Normandijā, Francijā. Dažu gadu laikā Ligers spoži apguva franču valodu un, apkopojot agrāk izpētīto, ieguva etnogrāfijas vai etnoloģijas doktora grādu Sorbonnas Universitātē; un jaunajam doktoram, kurš latviešu etnogrāfiju svešumā pilnvērtīgi pētīt nebūtu varējis, piedāvāja doties ekspedīcijā uz Rietumāfriku — izzināt Nigērijas apkaimes cilšu kultūru Francijas Nacionālā zinātniskās pētniecības centra uzdevumā. Ligeriem nebija bērnu, un viņi abi Āfrikā aizvadīja desmit gadus, dzīvojot ekspedīcijai īpaši būvētā peldlīdzeklī. Un tik ilgstoša šāda veida pētniecība izrādījās iezīmīga visas pasaules zinātnes vēsturē. Arī tāpēc, ka Ligers, būdams ģeniāls poliglots, īsā laikā apguva seno cilšu valodas un tā spēja izprast afrikāņu materiālo un garīgo kultūru daudz dziļāk nekā vairums viņa laikabiedru. Ligers šajās ciltīs kļuva par savējo un pēc ekspedīcijas par afrikāņu sadāvāto zeltu varēja nopirkt iepriekš noīrēto savrupnamu ar parku. Ziedonis Ligers sarakstījis desmitiem saturā un vizuālajā ietērpā iespaidīgu grāmatu par nigēriešu kultūru. Starptautiski izskanēja Ligera teorija par to, ka līdz pat mūsdienām dažas Āfrikas ciltis saglabājušas elementus no Senās Ēģiptes kultūras. Un, kaut gan šis pieļāvums tapa itin kā atspēkots, tas izsauca palielu akadēmisko viļņošanos. Ligers izveidojis vienu no lielākajām privātajām bibliotēkām latviešu trimdā, tomēr no tautiešu sabiedriskās dzīves Ligeri turējušies zināmā mērā savrup. Arī ar Trešajā atmodā atdzimušo Latviju Ziedonim izveidojās vēsas un turklāt visai samezglotas attiecības. 1990. gadā vēstures profesors Heinrihs Strods pasludināja, ka Ligers jau vairākus gadus kā miris no Āfrikā ieperinātas malārijas... Un šis paziņojums tobrīd vēl ne tuvu ne mirušo etnogrāfu aizvainoja un satrauca tiktāl, ka viņš būtībā vairījās biedroties ar atjaunotās Latvijas politisko un kultūras eliti. Iespējams, bija vēl kādi iemesli… Pēc sievas Gaidas nāves, kas piezagās 1989. gadā, Ziedonis par sievu apņēma laosieti, un pēc etnogrāfa aiziešanas 2001. gadā viņa taustāmais mantojums tika izkaisīts pa pasauli; Latvijā nonākušas tikai nedaudzas liecības, un, iespējams, spilgtākās no tām glabājas Ligera bērnības pusē — Kalnciema muzejā, kuram tās nodevuši izcilā zinātnieka (pēc dažām ziņām — arī profesora) jaunības draugu mantinieki. Turpat netālu (mūsdienās — Valgundes pagastā) pašā Rīgas–Liepājas lielceļa malā, joprojām atrodas arī izcilā etnogrāfa bērnības mājvieta, kas nosaukta viņa vārdā — par Ziedoņiem.  

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Situācija uz ceļiem Latvijā. Komentā Latvijas valsts ceļi pārstāve Anna Kononova. Valdība ar sociālajiem partneriem Nacionālās trīspusējās padomes sēdē apsprieda nākamo trīs gadu valsts budžeta iespējas dažādās nozarēs. Pēdējo dienu noris čeku loterija. Latvijā viesojas Moldovas ārlietu ministrs. Vatikānā aizvadīta pāvesta Benedikta XVI bēru ceremonija. Dalībai Latvijas Televīzijas dziesmu konkursa "Supernova" pusfinālā žūrija izvēlējusies 15 dalībniekus.

Turbulenti laiki prasa steidzīgus risinājumus, taču konservatīvajam cilvēkam nav viegli pārkārtot savus paradumus, pat ja nepatikšanas jau min uz papēžiem. Tā varētu dēvēt arī šobrīd notiekošo klimata un dabas jomā. Enerģētikas krīze pasaulē lika iepauzēt vienu otru klimata mērķi un pats klimata samits šogad tiek dēvēts par fiasko. Arī bioloģiskās daudzveidības saglabāšana palikusi novārtā ekonomiskās krīzes, politiskā saspīlējuma un steidzīgi pieņemtu lēmumu dēļ. Kas paveikts un kas iekavēts nospraustajos mērķos vides aizsardzībā, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Pasaules dabas fonda direktors Jānis Rozītis, Latvijas dabas fonda priekšsēdētājs Andrejs Briedis un Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas aizsardzības departamenta direktore Gita Strode. "Šis karš, kas ir 24. februārī sācies, un tam ir ne tikai milzīga negatīvā ietekme uz cilvēkiem, bet tam ir ļoti liela mēroga ietekme uz dabu un klimatu, un tas noteikti ir notikums numur viens," aizvadīto gadu vērtē Jānis Rozītis. " Šīs ietekmes, es noteikti domāju, ka izjutīsim mēs un Ukrainas iedzīvotāji vēl desmitgades - es domāju no piesārņojuma viedokļa cilvēki, kas dzīvo Ukrainā, un tai pat laikā, es domāju, arī mēs kā nosacīti tirdzniecības partneri. Tam ir liela ietekme uz klimata jautājumiem, arī tas ir, gribētu teikt, mērāms vairākās desmitgadēs, jo gan lēmumos Eiropas Savienībā, gan globāli ir kaut kas palielinājies un skatīsimies, kā tas attīstīsies tālāk.  Šis tiešām ir tas skumjais notikums 2022. gadā, bet ir arī globāli bijuši divi ļoti nozīmīgi jautājumi starptautiski. Pirmkārt, tā ir Monreālas vienošanās, bioloģiskās daudzveidības samits, kur pirmoreiz vēsturē valstis vienojās par to, ka 30% no sauszemes jāvirza ar mērķi bioloģiskās daudzveidības aizsardzībai. (..) Un otrā lieta, kas, man liekas, starptautiski ir liels notikums ir vasara ar dabas atjaunošanas regulu Eiropas Savienībā, kas atkal ir pirmoreiz vēsturē, kur savā starpā vairākas valstis tiek aicinātas stingri mainīt likumdošanu, pievērsties bioloģiskās daudzveidības aizsardzībai jau ar konkrētiem virzieniem, konkrētiem mērķiem." Andrejs Briedis vērtē, ka  gads bijis : diezgan drūmi mākoņains ar atsevišķām tādām sudraba vai zelta mākoņu maliņām", gan Latvijā, gan globāli. "Par Latviju runājot, vēl joprojām sabiedrībā un politiķu vidū šķiet, nav izpratnes par dabas daudzveidības krīzi, ka tas notiek kaut kur tur ārā, ka tas mūs neskar, kā mēs varēsim tā mierīgi turpināt dzīvot tāpat, kā līdz šim," atzīst Andrejs Briedis. Gada augs Latvijā 2023 - parastā purvpaparde Latvijas Botāniķu biedrība par 2023. gada augu izvēlējusies parasto purvpapardi, tādējādi aicinot iepazīt slapjos mežus, purvus un citas pastāvīgi mitras vietas, kur atrodama šī suga. Tā ir paparde, kura no visām paparžu sugām aug vismitrākajās slapjās vietās - tur, kur pavasarī ūdens var būt līdz pat ceļiem un tāda situācija mēdz būt arī vasarās. Var teikt,  tā burtiski aug ārā no ūdens, un ne katram augam tas ir pa spēkam un arī ne katrai papardei – tā  par izraudzīto šī gada augu saka biotopu eksperte un Latvijas botāniķu biedrības pārstāve Anete Pošiva-Bunkovska. Latvijā ir zināmas 25 paparžu sugas un nezinātājam, skatoties uz parasto purvpapardi, šķiet, ka tā neatšķiras no citām dabā izplatītām papardēm – tādām pašam eglīšu formas gludām lapām uz tieva kāta, taču, kā skaidro Anete Pošiva-Bunkovska, šī paparde veido audzes. Ja dārzos vai sausās vietās augošās papardes veido rozetes, tad purvpaparde veido audzes, vasarā minētajās slapjās vietās tās zemi nosedz kā zaļš paklājs. Tuvākā radiniece tai ir plūkspaparde, taču tā aug sausās vietās.  Parastās purvpapardes sevišķums ir tās dzīvotnē un arī, kā teikts Latvijas botāniķu biedrības izplatītajā paziņojumā par gada augu, tad purvpapardei piemīt spējas uzsūkt smagos metālus, tāpēc pasaulē notiek eksperimenti ar tās pielietojumu notekūdeņu attīrīšanā. Par to stāsta Anete Pošiva-Bunkovska. Kā allaž, izziņojot gada nominantu dabā, cilvēki tiek aicināti ziņot par konkrētā titula ieguvēja datiem. Arī šogad portālā dabasdati.lv ļaudis var ziņot par parastās purvpapardes novērojumiem. Lai arī augs ir parasts un izplatīts, tomēr dati var noderēt, skatot sugu izplatību, un īpaši tiek gaidīta informācija par parastās purvpapardes izmantošanu pārtikā un ārstniecībā. Tātad, ja jums ir zināmas senas vai arī ne tik senas receptes par šī auga lietošanu šādiem praktiskiem nolūkiem, tad rakstiet uz botāniķu biedrības e-pastu: botaniku-biedriba@hotmail.com.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Aizvadītais enerģētikas jomā bija tik saspringts, ka daudziem Eiropas iedzīvotājiem siltums mājoklī ir kļuvis par dārgu prieku. Cilvēki ir gan pārskatījuši savus apkures un elektrības izmantošanas paradumus, gan mainījuši apkures sistēmas un diemžēl bijuši arī spiesti bezspēcīgi noraudzīties, kā kāpj apkures rēķini. Tas daudziem licis aizdomāties par reiz dzirdētiem un jauniem risinājumiem, kā sasildīties, tērējot mazāk siltumenerģijas. Dzīvā daba ir unikāla spējā pielāgoties un taupīt resursus. No tās varam mācīties, kā izdzīvot ekstrēmos apstākļos, tostarp, kā sasildīties. Laikā, kad energoresursu cenas kāpj un Eiropā meklē veidus, kā lētāk uzturēt siltumu, palīgā nāk idejas no biomimikrijas. Kādi ir šie risinājumi, skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Elektrotehnikas un vides inženierzinātņu fakultātes Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta pētniece Ilze Vamža un šī paša institūta vadošā pētniece un inženierzinātņu doktore Ruta Vanaga. "Daudzas lietas ir attīstījušās paralēli tam, kā notiek dabā. Mēs zinām, ka poraini materiāli ir labāki siltumizolācijai. Skatoties uz ziemeļbrieža kažoku, viņiem ir poraini mati, ne kā mums taisni. Viņa apmatojuma slānis 10 - 15 centimetri ir labs izolācijas slānis. Tas arī labs izolācijas slānis arī ēkai. Ir jau, kas ir ieviests, esam aizdomājušies, tikai, ja tas būtu paskatījušies uz dzīvniekiem ātrāk, ātrāk pie tā būtu nonākuši," stāsta Ilze Vamža. "Aktuālas ir nevis tehnoloģijas, ko dzīvnieki izmanto, bet uzvedība un paradumi, kas arī cilvēkiem jāmaina," Ilze. "Ja runājam par šiverēšanu, mēs varam skatīties uz savu mājokli kā uz organismu. Piemēram, kuras telpas apkurinām, kuras nē. Cilvēki, runājot par komfortu, grib vienkārši, grib, lai ir apkure un es par to aizmirstu. Ideālais būtu, ka skatītos arī organismā, kur saglabājam siltumu - centrā un galvai nepieciešams. To ārā jūtam, ka paliek vēsas rokas - organisms vienkārši atslēdz "apkuri", lai nesaldētu iekšas. Tās ir kas tāds, par ko arī ēkās būtu jāpiedomā," turpina Ilze Vamža. "Ja dzīvnieks taupa resursus, lai neapkurinātu ekstremitātes, mēs varētu darīt to pašu un liekās telpas nekurināt. Ticu, ka šajā sezonā daudzi par to ir iedomājušies, pat neskatoties dzīvnieku pasaulē. Tomēr šādi paņēmieni, kas liekas pašsaprotami un loģiski, ja paskatāmies, cik efektīvi tas tiek darīts dabā, tur nekas nav lieks. Dabā viss sākas dizaina fāzē, pirmsprojekta fāzē," norāda Ruta Vanaga. Dzīvnieku pasaulē vispirms izveido superefektīvu dizainu un tad minimālo enerģijas pieprasījumu nodrošina ar ārējiem avotiem. Kā senatnē sildījās mūsu senči? Decembra dienā, kad Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā tiekos ar šī muzeja direktores vietnieku un vēstures zinātņu doktoru Mārtiņu Kuplo, Latvijā valda sals, pamatīgi snieg un puteņo, un cilvēki pat ir aicināti strādāt no mājām. Bet mēs muzejā sajūtu ziņā tādējādi esam pietuvojušies tam, kā senāk bargās ziemās klājies mūsu senčiem, turklāt jāņem arī vērā, ka no 15. gadsimta līdz 19. gadsimta vidum valdījis mazais ledus laikmets. Cilvēkiem vienkārši nācies pielāgoties – ar vilnas zeķēm, vilnas autiem, siltām drēbēm. Un jau senatnē ar dažādiem dabas materiāliem un specifiskiem būvniecības paņēmieniem cilvēki arī ēkās maksimāli centušies saglabāt siltumu. Ar Mārtiņu Kuplo sarunājamies Kurzemes zemnieka sētas dzīvojamās ēkas istabā, kur siltumu palīdz radīt gan sendienu, gan mūslaiku krāsns, un vispirms par to, kā mūsu senči apsildījuši grīdas. Stāsta Mārtiņš Kuplais.

Par Gada putnu 2023. gadā izraudzīta lakstīgala. Tam ir trīs iemesli: pirmais - Ukraina, otrais - dziedātājputns, kas nav biežs gada putns, trešais - dabas aizsardzība. "Lakstīgala izvelēta kā mūsu atbalsta izrādīšana notikumiem Ukrainā. Lai arī Ukrainai īsti nav nacionālo simbolu, augu un putnu, bet interneta resursi lakstīgalu sauc par neoficiāli oficiālo Ukrainas putnu. Viņi arī identificējas ar šo putnu," skaidro Latvijas Ornitoloģijas biedrības projektu vadītājs putnu eksperts Andris Dekants. "Ir leģenda, ka agrāk lakstīgalas dzīvojušas tikai Indijā, bet tad viņa apciemoja Ukrainu un, dzirdot vietējo iedzīvotāju skumjās dziesmas, lakstīgala sāka dziedāt savu dziesmu ar mērķi iepriecināt cilvēkus. Ukraiņi lakstīgalai atbildēja ar prieka pilnām dziesmām. Kopš tā laika lakstīgala pavasaros apciemo Ukrainu, lai klausītos ukraiņu dziesmas. Zinām, ka šobrīd tās nav prieka dziesmas, tās ir skumju pilnas, gribam arī aicināt Latvijas iedzīvotājus, dzirdot lakstīgalu, domāt par Ukrainu un veidiem, kā izrādīt atbalstu." Otrs iemesls - lakstīgala ir dziedātājputns. iepriekš gada putni bijuši fotogēniski, krāsaini. "Lakstīgala tik daudz nedižojas ar savu izskatu, bet ir skaistā dziesma. Gribam arī vairāk aicināt Latvijas iedzīvotājus ieklausīties putnu dziesmās," norāda Andris Dekants. Trešais iemesls - dabas aizsardzība, jo lakstīgalas populācija Latvijā samazinās. "To rāda ligzdojošo putnu uzskaita. Kopš 2005. gada mēs esam zaudējuši apmēram ceturto daļu lakstīgalu populācijas," skaidro Latvijas Universitātes asociētais profesors bioloģijas zinātņu doktors Ainārs Auniņš. Divi iespējamie iemesli, kāpēc populācija sarūk, ir klimata pārmaiņas. Klimats pamazām Latvijā kļūst lakstīgalai nepiemērotāks.  "Klimatam kļūstot siltākam, simts gadu laikā izplatības areāls tā atkāpsies, ka Latvijā viņa vairs neligzdos un būs tikai sastopama caurceļošanas laikos pavasaros un rudeņos. Vieta tukša nepaliks - pie mums ienāks rietumu lakstīgala," atzīst Ainārs Auniņš. Vai populācijas samazinās iemesls ir klimata pārmaiņas, vēl nevar spriest. Iespējams, tie ir citi iemesli, kas saistīt ar to, kā sugai klājas ziemošanās vietās Āfrikā. Ekotoksikoloģijas pētījums par Patagonijas putniem Pašlaik, kad Latvijā valda ziema un kad nominācija “Gada putns” tradicionāli tiek piešķirta kādai vietējai putnu sugai, šajā stāstā aizceļosim uz tālu un siltu vietu ar putnu sugām, kas Latvijā nav sastopamas. Vēl vairāk – noskaidrosim, kā konkrētas putnu sugas palīdz iegūt informāciju par vides piesārņojumu. Alesandro di Marčio (Alessandro Di Marzio) ir Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza Zinātniskās darbības vadošais speciālists. Pirms ierašanās Latvijā viņš studējis Itālijā, pēc tam Spānijā, bet vēlāk viņa ceļš aizvedis līdz Argentīnai. Tur Alesandro veicis ekotoksikoloģijas pētījumu par Patagonijas putniem, tostarp maitas putniem Andu kondoru, Amerikas melno grifu, tītaru grifu, kā arī karakaru un čimango. Ekotoksikoloģija pēta toksisko vielu un fizikālo faktoru iedarbību uz dzīvajiem organismiem, un Alesandro un viņa kolēģu uzdevums bijis noteikt smagā metāla – dzīvsudraba – piesārņojumu, mērot to putnu spalvās. Kā tas bijis iespējams, par to stāsta Alesandro di Marčio.

Līdz 31. janvārim Latvijā reģistrētajiem mazajiem uzņēmumiem ir pieejamas bezmaksas apmācības kiberdrošības un pretpikšķerēšanas jomā, jo, neskatoties uz pēdējo gadu ļoti aktīvajām izglītošanas kampaņām, uz pikšķerēšanas e-pastiem turpina iekrist ievērojams skaits dažādu uzņēmumu darbinieku. Kā noziedznieki iemidzina mūsu modrību un kā pret to cīnīties, raidījumā Kā labāk dzīvot atgādina „Corporate Solutions” biznesa attīstības direktors un apmācību platformas „Cloudstudy” vadītājs Imants Felsbergs, kiberdrošības eksperts Kārlis Apalups un CERT.LV kiberdrošības eksperts Gints Mālkalnietis. Uz pikšķerēšanu iekrīt 20 - 70 %. Tā trāpa visiem. Uzņēmējiem tās var būt ne tikai "tradicionālās" vēstules no Nigērijas prinčiem, bet arī pavadzīmes, kas pienāk it kā no sadarbības partneriem, bet realitātē ir mainīti bankas rekvizīti. "Ir vēstules, kas jau noformētas individualizēti, noziedznieki ir ielūkojušies mājaslapā un līdz ar to vēstules saņem viens vai divi cilvēki, arī noformējums mēdz būt atšķirīgs. Līdz ar to dažādas ir iespējas atpazīst krāpniekus. Labi sagatavota vēstule var arī veiksmīgi iziet cauri" analizē Gints Mālkalnietis. Viņš stāsta, ka redzējis arī vēstules, kuru pamatā ir reāla sarakste, tikai modificēta. Tas var būt aicinājums atvērt kādu failu, atsaucoties uz bijušu darījumu, lai pārskatītu tāmi vai kādu tehnisko risinājumu. "Šādas iziet cauri ļoti vienkārši, cilvēki zina sadarbības partnerus, atceras, ka pirms pusgada bija objekts, kaut ko darījām, paskatīsimies. Ja runājam par maksājumiem, vienmēr esmu uzsvēris - mācāmies elektroniski parakstītos dokumentus lietot. Vajag atcerēties, ka mums ir šāda aizsargāta sarakstes forma, kur varam digitāli nodrošināt, ka šis dokuments nemainīgs aiziet līdz partnerim un ka viņš spēj identificēt, no kā saņēmis. Bizness vēlas ļoti skriet, un ar šo skriešanu un nevēlēšanos veltīt divas, piecas minūtes, lai šos elektroniskos sarakstus apstiprinātu, zaudē simtus, tūkstošus. Zaudējumi uz šāda veida kļūmēm, nepārskatot dokumentus, ko vajadzētu pārskatīt, tie ir sešciparu skaitļi Latvijā regulāri," atzīst Gints Mālkalnietis. Lai arī Latvijas lielā un vidējā biznesa pārstāvji savus darbiniekus šajās jomās izglīto arvien aktīvāk, tomēr šo prasmju testi un lielais Latvijā reģistrēto dažāda veida krāpniecības apjoms digitālā vidē liecina par būtisku zināšanu trūkumu visu nozaru uzņēmumos un visu speciālistu līmeņos. "Atsaucība mācībām nav pārāk liela," atzīst Imants Felsbergs, "Mācībās vairāk uzsvars ir uz kiberdrošības kultūras veidošanu, jo nav viena konkrēta risinājuma visiem gadījumiem. Darbiniekiem ir jāzina, kā ikdienā rīkoties ar informāciju dažādā formā, arī lietojot sociālos tīklus. Tāpat jāsaprot fiziskās drošības pamatprincipi, ka jāaizver durvis un jāuzliek signalizācija, tāpat ir jāzina, kā strādāt ar e-pastu, uzņēmuma informāciju un jāzina, kā rīkoties, ja notiek jaut kas slikts."  

* Jaungada brīvdienās iespējams jauns Krievijas trieciens Ukrainai, pieļauj britu izlūki * Latvijā daļa pašvaldību jau izstrādā rīcības plānu iespējama kara gadījumā, citās pašvaldībās par to tikai vēl domā * Gada noslēdzošā diena sportā sākas ar Kristapa Porziņģa spožu sniegumu Nacionālajā basketbola asociācijā, bet Latvijas labākā distanču slēpotāja Patrīcija Eiduka sāks slavenās Tour de Ski sacensības. * Nupat saņemta sēru vēsts... 95 gadu vecumā miris bijušais pāvests Benedikts Sešpadsmitais, ziņo Vatikāns. *

2022. gads ir pagājis Krievijas kara ēnā, bet kas ir bijuši būtiskākie notikumi Latvijā? Kādas izmaiņas Latvijā ir ienesis karš Ukrainā? Kopā ar žurnālistiem pārskatām gada svarīgākos notikumus. Aizvadīto gadu vērtē Latvijas Radio Pētnieciskās žurnālistikas nodaļas vadītājs Ģederts Ģelzis, TV3 žurnālists un raidījuma "Laikmeta krustpunktā" vadītājs Arnis Krauze, portāla "Delfi" galvenais redaktors Filips Lastovskis un "TVNET GROUP" galvenais redaktors Toms Ostrovskis.    

2022. gads ir pagājis Krievijas kara ēnā, bet kas ir bijuši būtiskākie notikumi Latvijā? Kādas izmaiņas Latvijā ir ienesis karš Ukrainā? Kopā ar žurnālistiem pārskatām gada svarīgākos notikumus. Aizvadīto gadu vērtē Latvijas Radio Pētnieciskās žurnālistikas nodaļas vadītājs Ģederts Ģelzis, TV3 žurnālists un raidījuma "Laikmeta krustpunktā" vadītājs Arnis Krauze, portāla "Delfi" galvenais redaktors Filips Lastovskis un "TVNET GROUP" galvenais redaktors Toms Ostrovskis.    

#DigitālāsBrokastis tehnoloģiju ziņu topā: #1 Sūta mazāk SMS un vairāk tērē datus — 2022. gada sakaru tencence Latvijā #2 WhatsApp lietotnē varēsi atgriezt izdzēstās ziņas #3 Bitcoin, Dogecoin un Shiba Inu — 2022. gadā meklētākās kriptovalūtas Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi LSM portālā.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

PROPAGANDAS 14. epizodē, būdami jautrā prātā, atskatāmies uz aizgājušā gada Latvijas LGBT+ kopienai aktuālāko notikumu TOP 5. Pirmreizējs kāpums ILGA-Europe reitingos, sabiedrības mutuļošanās Daugavpilī, vairāk nekā 30 tiesas ceļā atzītas viendzimuma pāru veidotas ģimenes, Saeimas vēlēšanas un vēl daudz kas cits! Zemāk esam apkopojuši, mūsuprat, piecus svarīgākos pagriezienpunktus LGBT+ personu tiesību attīstībā un redzamības veicināšanā šādās kategorijās - tiesības, sabiedrība, kopiena, pasākumi un ģimene. 2022. gada LGBT+ un genderisma propaganda vienuviet! Tiesības Saskaņā ar ILGA-Europe ikgadējo LGBT+ tiesību novērtējumu, šogad Latvija ierindojas 36. vietā no 49 Eiropas un Centrālāzijas valstīm, pakāpjoties reitingā par 5. vietām, apsteidzot valstis, kā Moldova, Lihtenšteina un Polija. Pozitīvās izmaiņas izraisīja 2021. gada jūlijā pieņemtie grozījumi Krimināllikumā, nosakot sociālo naidu (zem jēdziena iekļaujot vēršanos pret LGBT+ personām) kā vainu pastiprinošu apstākli krimināllietu izskatīšanā. Sabiedrība Septembrī Daugavpils domes vadība aizliedza pašvaldības iestāžu telpās rīkot pasākumu "Mentālā veselība un LGBTQIA+", nodēvējot to par "LGBT propagandu". Šis aizliegums lika LGBT+ kopienai Daugavpilī sarosīties un izveidot savus Instagram, kā arī Telegram kontus, kuros dalīties ar info un stiprināt vietējo kopienu. Tikko arī iznāca īsfilma “Cilvēki tumsā”, aplūkojot, kā ir būt gejam (pagaidām) konservatīvajā Daugavpilī. Līdzīgas kultūras “cīņas“ notika arī citviet Latvijā. Tā, “pateicoties” Aijai Armeņevai, Šlesera padomniecei, novembrī dažādi kino teātri visā Latvijā, kuros tika rādīta fima “Savāda Pasaule”, savās mājas lapās iekļāva brīdinajumu, ka filmā iekļauta “LGTB tēma”. Lielā sašutuma dēļ brīdinājums pēc pāris dienām tika izņemts. Woohoo! Kopiena Kopienas cilvēki ir sarosījušies! Šogad sākās darbs kopienas telpas izveidei Lastādijā, ko veido apvienība Queer Safer Space! Tāpat mūsu draugi no “Active Rainbow“ uzsāka nozīmīgu darbu pie kopienas avīzes - KVĪRI RUNĀ - izveides. Sekosim viņiem un atbalstīsim kā varam. Pasākumi Šī gada Rīgas Praids bija lielisks! To organizēja Mozaīka - paldies viņiem! Brīnišķīga nedēļa, kuras laikā notika dažādas diskusijas par mentālo veselību, seksu un seksualitāti, izstādes, veltītas kvīru balsīm, Drag King šovs un ballītes. Tik daudz laba, ka visu nevar paspēt! Nākamgad brauksim uz Viļņu, kur norisināsies Baltijas Praids un, protams, tiksimies arī tepat - Rīgā! Ģimenes

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Raidījumā "Šodienas jautājums": Kas sagaida Latvijas ekonomiku nākamgad? Studijā Latvijas Bankas ekonomists, Eiropas Ārlietu padomes biedrs Andris Strazds un Fiskālās disciplīnas padomes loceklis, bankas “Citadele” ekonomists Mārtiņš Āboliņš.

Gada pēdējās dienas ir tas laiks, kad daudzi pārskata, ko gads ir nesis, ko būtu jāmaina nākamajos mēnešos. Gandrīz ikviens notikums ir pagājis agresīvā Krievijas kara ēnā, un šādā ziņā droši vien 2022. gads paliks atmiņā kā tāda ciešanu traģēdiju laiks. Bet jebkuri lieli notikumi nes līdzi arī pārmaiņas, un mēs tās varam vērot arī Latvijā. Neviens pirms gada pat nedomāja, ka varētu nojaukt pieminekli Pārdaugavā, vai visus tos padomju režīma atgādinājumus it visur Latvijā. Tiek pārdēvētas ielas, lemts pat krievu valodas mācīšanas pārtraukšanu skolās. Soctīklos redzam, ka strauji ir aktivizējusies kustība pret krievu valodas lietošanu publiskajā telpā. Var teikt, ka vērojams tāds kā nacionālā patriotisma pieaugums. Cīņa pret visu krievisko brīžiem kļūst ļoti kategoriska. Parādās arī balsis, kas jautā, kur ir robeža, kurai pāri kāpt nevajadzētu, vai jebkas, kas saistās ar Krieviju un krievisko, ir slikts. Dzirdam debates par klasisko mūziku - vai vajag uzvest "Borisu Godunovu" operā. Vai Puškins ir pelnījis ielu Rīgā? Vai latviskais nozīmē noliegt visu krievisko? Cik tālu var runāt par veselīgu nacionālismu un kur ir robeža, kurai pāri kāpt nevajadzētu? Krustpunktā diskutē: Latvijas Universitātes docents, vēsturnieks Jānis Šiliņš, žurnāla "Domuzīmes" galvenā redaktore Rudīte Kalpiņa, Latvijas Universitātes profesors psiholoģijā Ivars Austers un Latvijas Universitātes Politiskās zinātnes bakalaura studiju programmas students Ēriks Ralfs Vanags.  

Tamāras Horihas Zerņas romāns “Meitiņa” ir par Krievijas iebrukuma Ukrainā pirmo vilni 2014. gadā, autore pati ir strādājusi tolaik kā Ukrainas armijas brīvprātīgā un daudzi no attēlotajiem notikumiem ir pašas piedzīvoti. Šī gada Adventē rakstniece, šobrīd Tamāra Duda, viesojās Rīgā, kā pati to formulēja – viņas ģimenei ir atvaļinājums no kara. Ir kāda īpaša grāmata, kas man šopavasar palīdzēja pārdzīvot Krievijas uzbrukuma Ukrainā radīto šoku, tā ir Tamāras Horihas Zerņas  “Meitiņa”. Romāns jau šobrīd Ukrainā iekļauts Ukrainas grāmatu institūta trīsdesmit nozīmīgāko pēc 1991. gada iznākušo grāmatu sarakstā, šogad saņēmis arī Ševčenko Nacionālo balvu, kas ir Ukrainas augstākais apbalvojums literatūrā. “Meitiņa” ir par Ukrainas karu, taču nevis par šopavasar notikušo iebrukumu, bet gan par kara sākumu 2014. gadā. Rakstniece pati laikā no 2014. līdz 2016. gadam strādāja kā Ukrainas armijas brīvprātīgā, un intervijās Tamāra Duda neslēpj, ka “Meitiņā” attēloti viņas satiktie cilvēki un notikumi. Par šo romānu raidījumā Augstāk par zemi šogad jau bija saruna ar tā tulkotāju Māru Poļakovu. Ar tulkotāju, jo, sākotnēji, saņemot ziņas no Ukrainas, pat neuzdrošinājos cerēt, ka pārskatāmā nākotnē būs iespēja runāt ar rakstnieci pašu. Bet tā nu ir noticis, pirms mēneša Māra Poļakova savā paziņu lokā izplatīja ziņu, ka Tamāra ar ģimeni nolēmusi pamest Kijivu, jo trūkst elektrības, pilsēta var palikt arī bez ūdens un apkures. Dzīvoklis Rīgā, protams, atradās Tamāra Horiha Zerņa, īstā vārdā Tamāra Duda, ar jaunākajiem bērniem un mammu apmetās uz dzīvi Rīgā, taču, kā tiekoties izrādījās, tikai uz pāris nedēļām. Pēc tam brauks atpakaļ. Uz Kijivu. Māra Poļakova, kuras nopelni, jo īpaši kara sākumā, ziņu no Ukrainas tulkošanā, informācijas apmaiņas nodrošināšanā, bija nepārvērtējami, arī šobrīd ir Radio studijā, uzņēmusies tulkot. It kā jau varētu ar Tamāru Dudu, profesionālu tulkotāju no angļu valodas, sarunāties arī angliski, taču negribas laist garām iespēju ļaut ēterā skanēt ukraiņu valodai.  Romāna “Meitiņa” priekšvēsture ir pārsteidzoša. Viena no romānā skartajām tēmām ir – kā un kurā brīdī civilais pieņem lēmumu kļūt par kaujinieku? Ja 2022. gadā jau ir skaidrs, ka Ukrainā runa ir par karadarbību, tad 2014. gadā, kad Krimā ienāca zaļie cilvēciņi, viss vēl bija ļoti neskaidrs, tā lielā mērā bija katra paša iniciatīva – izlemt nepakļauties, iet karot. Kara apstākļos daudzi sevī atklāj jaunus talantus, romāna galvenā varone Meitiņa ir stikla māksliniece, taču kādā brīdī viņa pieņem lēmumu pagatavot kāpostu tīteņus kaujiniekiem, vienkārši – bez kādām atļaujām, saskaņošanas – aizved ēdienu uz aktīvās karadarbības zonu. Arī romāns “Meitiņa” tapa kā pretošanās kustības daļa, un Tamāra Duda, bez kādas iepriekšējās radošās rakstīšanas pieredzes, atklāja sevī rakstnieces stīgu. Viņa nolēma un arī iespēja uzrakstīt romānu, kas satricināja ne tikai ukraiņus. Tiekoties ar Tamāru Dudu, domāju par to, kādas personības izveidojas kara apstākļos. Tamārai ir laipns smaids, bet tāds, kurā jaušams milzīgs spēks. Nu jau vairākkārt esmu ukrainietes intervējusi šī kara laikā, un mani pārsteidz viņu iekšējais gaišums, kā viņas neļauj ienākt sevī bailēm, ciešanām vai panikai.  Tamāras vīrs šobrīd atrodas Bahmutā, kas ir viens no frontes karstākajiem punktiem, bet pārējās ģimenes attieksme pret karu ir ļoti racionāla, viņi dara visu, lai paliktu dzīvi un siltumā, bet apzinās, ka pēc īsas atelpas dosies atpakaļ, lai viņu zeme nepaliktu tukša. Romāns “Meitiņa” ir daļa no ukraiņu apbrīnojamās cīņas, no mūsu kopējā kara.

Valdība 20. decembrī apstiprināja pasākumu plānu atbalsta sniegšanai Ukrainas iedzīvotājiem nākamajā gadā. Tiesa, skaidrība par pieejamo finansējumu pagaidām ir tikai pirmajam pusgadam. Tāpat kā līdz šim Ukrainas iedzīvotājiem būs nodrošinātas tiesības uzturēties Latvijā, sniegts primārais atbalsts, dotas tiesības strādāt un mācīties, saņemt veselības aprūpi. Vai ar to būs gana un kas vēl būtu jāuzlabo, Krustpunktā diskutējam "Dod pieci!" stikla studijā. Vērtē "Ziedot.lv" vadītāja Rūta Dimanta, Valsts izglītības satura centra vadītāja Liene Voroņenko, Iekšlietu ministrijas Nozares politikas departamenta direktors Gatis Švika, Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta Izglītības pārvaldes priekšnieks Ivars Balanauskis un Latvijas Pašvaldību savienības padomniece veselības un sociālajos jautājumos Ilze Rudzīte.  

Kamēr citviet pasaulē hospisa aprūpe ir neatņemama daļa veselības aprūpes sistēmas, Latvijā paliatīvajā aprūpē ir milzu robi, tāpēc raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts skaidrojam, vai un kā diasporas zināšanas un pieredze var noderēt Latvijai nodrošinot cieņpilnu un dzīves vērtu cilvēka pēdējo dzīves posmu. Vienlaikus portālā manabalss.lv turpinās parakstu vākšana iniciatīvai "Par tiesībām uz cieņpilnu nāvi. Par valsts apmaksātu hospisa aprūpes pakalpojuma ieviešanu Latvijā". Līdz šodienai parakstījušies 15423 cilvēku. Raidījumā diskutē: interniste, geriatre, Latviešu ārstu un zobārstu apvienības biedre no Amerikas pārcēlusies uz Latviju, lai realizētu gūto pieredzi par hospiss Annemarija Linares, ģimenes ārste, dietoloģe Justīne Rudzīte, Saeimas Sociālā un darba lietu komisijas priekšsēdētaja Inga Bērziņa, Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu departamenta direktors Aldis Dūdiņš un ārsts un SIA “Magnum Social & Medical Care” valdes priekšsēdētājs, cilvēks, kurš hospisā ir iesaistīts Kristiāns Dāvis.  

Kā liecina Slimību profilakses un kontroles centra dati, kopš gada sākuma Latvijā no legionelozes miruši 11 cilvēki - tikpat daudz, cik iepriekšējos trīs gados kopā. Eksperti lēš, ka situācija var tikai pasliktināties, jo tikt no leģionellām vaļā ir ārkārtīgi sarežģīti. Kā cīnīties ar šo bīstamo baktēriju, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Veselības inspekcijas Vides veselības nodaļas vadītājs Normunds Kadiķis un zinātniskā institūta "BIOR" laboratoriju vadītāja Olga Valciņa. Slimību profilakses un kontroles centra epidemioloģe Viktorija Leitēna iepazīstina ar statistiku, cik cilvēku saslimuši ar legionelozi. Dati liecina, ka salīdzinot ar iepriekšējiem pieciem gadiem, ka visaugstākais saslimstības gadījumu skaits ir bijis 2021. gadā - 61, 2022. gadā līdz 1. decembrim reģistrēti 58 saslimšanas gadījumi, no tiem 11 ir nāves gadījumu skaits. Tas ir lielākais, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem. Lielākais saslimšanas gadījumu skaits ir reģistrēts Rīgā un Rīgas reģionā. Vairāk slimo vīrieši vecumā virs 50 gadiem.  Olga Valciņa skaidro, ka legionellas ir baktērijas, kas dzīvo mitrās vidēs.  "Nav nekāds brīnums, ka vismaz puse leģionāru slimības gadījumu ir Rīgā. Rīgā ir daudz daudzdzīvokļu māju," norāda Olga Valciņa. "Institūtā BIOR mēs pirms vairākiem gadiem veicām pētījumu asins donoriem, ņēmām asinis no vēnas un pārbaudījām antivielas uz legionellām. Konstatējām, ka vislielākais risks ir būt kseropozitīvam, saturēt antivielas asinīs, ir tiem, kuri dzīvo daudzdzīvokļu mājās, kas saņem centralizēti karsto ūdeni. Viņi nevar ietekmēt ūdens temperatūru, lielākoties, nevar ietekmēt, kā ūdens tek pa caurulēm." Iedzerot ūdeni ar legionellām, cilvēks nesaslimst, tas ir jāieelpo. Ieelpot var tad, kad rodas ūdens aerosols. Tikai 5-10%, kas ieelpo, saslimst. "Ūdens aerosols visbiežāk veidojas, kad ūdens sitas pret cietu virsmu. Riska vietas ir izlietne, kur atlec ūdens, noraujot ūdeni podā, ja nav aizvērts vāks, tur iet aerosols pa gaisu, aerosols veidojas dušā, visvairāk kabīnē ar cietajām virsmām, kur atsitas. Duša ir liels riska moments. Strūklakas, auto mazgātuves, daudz vietas, kur pat neiedomājamies," skaidro Olga Valciņa.

Glīts pēc skata, liels, pūkains, ar pušķīšiem virs acīm, rāms un lēns, kā arī reti sastopams - ūpim ir lielisks tēls putnu mīļotāju vidū. Ūpis ir Latvijas lielākais pūčveidīgais putns. Kā klājas šim putnam Latvijā un kāpēc ligzdas jātaisa ne tikai strazdiem pavasarī, bet arī ūpjiem, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro ūpju pētnieks ornitologs Pēteris Daknis un ūpju ligzdu meistars Juris Beitiņš. Pūču neparastā spīdēšana Daudzveidīgajā dzīvnieku pasaulē varam atrast vairākas sugas, kam raksturīga kāda vizuāli pievilcīga un arī noderīga īpašība - spīdēšana jeb fluorescence. Tā ir novērojama, piemēram, kakadu papagaiļiem, pingvīniem, ežiem, žurkām un citiem dzīvniekiem. Te gan būtiski pieminēt, ka fluorescence nav tas pats, kas gaismas atstarošana. Daudzi no mums visticamāk būs saskārušies ar situāciju, kad, uzvelkot apģērbu ar atstarojošo efektu, šis apģērbs citā gaismā izskatās atšķirīgi. Fluorescences gadījumā runa ir par ķīmisko molekulu fluoroforu, kas dod iespēju dzīvniekam spīdēt, un mūsu šīs dienas stāstā īpašu uzmanību pievērsīsim konkrētam fluoroforam ar nosaukumu porfirīns.  Par fluorescences tematu uz sarunu tiekos ar Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza Zinātniskās darbības vadošo speciālistu Alesandro di Marčio (Alessandro Di Marzio). Viņš stāsta, ka principā visiem dzīvniekiem, kuri ir brūni sarkanā krāsā, ir porfirīna krājumi, un tas sniedz iespēju spīdēt. Pēdējo divu gadu garumā Alesandro kopā ar kolēģiem no zoodārza, kā arī sadarbojoties ar Latvijas Nacionālo Dabas muzeju un Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūtu veicis pētījumu par fluorescenci pūcēm, atklājot arī līdz šim nezināmus faktus. Darbs ir vainagojies ar panākumiem un pētījuma publikāciju, kas jau tuvākajās dienās nonāks starptautiskā zinātniskajā žurnālā. Par neparasto fluorescences parādību pūcēm tālāk skaidro Alesandro di Marčio. 

Katra trešā sieviete Latvijā vismaz reizi dzīvē ir cietusi no partnera vardarbības. Savukārt gandrīz katrs otrais Latvijas iedzīvotājs (jeb 46%) personīgi ir dzirdējis un pazīst kādu, kurš ir saskāries ar vardarbību ģimenē. Vardarbībai ir daudzas izpausmes un tās ir jāspēj pamanīt. Cik ļoti sabiedrība ir spējīga reaģēt uz vardarbību un kas ir jādara, lai vardarbību izskaustu, spriedīsim raidījumā Kā labāk dzīvot. 2021.gada decembrī uzņēmuma IKEA sadarbībā ar pētījumu aģentūru "Norstat" veiktā tiešsaistes aptaujā gandrīz puse jeb 45% Latvijas dalībnieku atzīst, ka Covid-19 laikā vardarbība ģimenē viņu personīgajā dzīvē un starp apkārtējiem ir pastiprinājusies. Lielākoties jaunieši vecumā no 18 līdz 29 gadiem (59%) ir pamanījuši pieaugošo vardarbību, un arī 48% cilvēku vecumā no 30 līdz 39 gadiem atzīst, ka situācija ir saasinājusies. Iedzīvotāji atzīst, ka viņu apkārtnē ir cilvēki, kas ir pieredzējuši vardarbību ģimenē. Pazīstamo lokā, kas piedzīvojuši vardarbību ģimenē, visbiežāk ir draugi (39%), kāds no tuvākajiem ģimenes locekļiem (23%) un kāds no tuvākās apkaimes, ko viņi personīgi nepazīst (22%). Pētījuma laikā tika aptaujāti 500 Latvijas iedzīvotāji vecumā no 18 līdz 75 gadiem. Tāpēc uzņēmums īsteno sociālās atbildības iniciatīvu "Pamani vardarbību", kuras ietvaros, aicinot iegādāties Kristiana Brektes veidotas īpaša dizaina somas. Visi līdzekļi tiks novirzīti Latvijas ģimenes krīzes centru labiekārtošanā. Šādu labiekārtošanu jau pieredzējis krīzes centra "Mīlgrāvis". Tā vadītāja Inese Tentere raidījumā Kā labāk dzīvot atzīst, ka centrā vēršas sievietes, kuras cietušas no vardarbības.  "Tas ir drosmīgs solis, tādu sieviešu, kas nolemj pārtraukt [vardarbīgas attiecības] un sper šo soli, nav daudz. Gada laikā ir vidēji 20 sievietes pie mums vērsušās. IR stereotips, ka attiecības ir viegli pārtraukt. Diemžēl tā nav. Tas ir ļoti sarežģīti, saņemties un atzīt, ka cieš no vardarbības, ir sarežģīti. Nav iespējams ar pirmo reizi pārtraukt un kaut ko risināt," norāda Inese Tentere. 57% gadījumu vardarbība ģimenē atkārtojas atkal un atkal. Kāpēc ir grūti aiziet no šādām attiecībām? Centra "Milgrāvis" klīniskā psiholoģe Inese Bordāne norāda, ka iemesli ir kompleksi.  "Cilvēkam gribas ticēt labajam, skaistajam, gribas ticēt mīlestībai, gribas ģimeni, ir cerības un gaidas. Esot attiecības, cilvēks cer, ka varbūt būs labi. Ir grūti aiziet, jo bieži ir kauns atzīt, ka man nav kā visiem. Bieži ir sajūta, ka pati esmu vainīga, upura loma. Ir bailes, daudzas sievietes ir iebiedētas," skaidro Inese Bordāne. "Ir daudz salauztu sieviešu, kas ir nobijušās. Gaida no vīrieša, kas ienācis viņu dzīvē, stipro atbalstu, „tēti”. Sievietes, kas ir izteikti upuri, atrod varmāku. Tas notiek neapzināti."

Ieroču ražotāji rūpējas, lai pasaulē vienmēr būtu karš. Šo stereotipu atceros no laikiem, pirms vēl bija sociālie mediji, vispār to aktīvi savulaik uzturēja Padomju Savienība. Šodien jāsecina, ka lobijiem nav pārāk veicies, jo negaidītais karš Ukrainā ir atklājusi kailu patiesību - ieroču trūkst. To trūkst gan Krievijai, kas tagad meklē iespējamos sabiedrotos, gan sākot aptrūkties arī rietumvalstīm, kas atbalsta Ukrainu. Publiskie izteikumi liek domāt, ka militārā rūpniecība tiek palaista uz iespējami pilnu jaudu. Taču šis karš demonstrē arī to, ka svarīgi ir ne tikai ierastie vecie ieroči. Izrādās, pat tādi jauninājumi kā bezpilota aparāti var būt diezgan svarīgi un izšķiroši šādai uzvarai.  Kas pasaulē ir lielie ieroču ražotāji. Ko šis karš nes militārajai industrijai un vai šajā tirgū notiek kāda pārdale - cik lielas iespējas industrijā iesaistīties arī Latvijai? Krustpunktā diskusija - kādas ir iespējas militārās rūpniecības attīstībai Latvijā? Diskutē Latvijas Drošības un aizsardzības industrijas federācijas valdes priekšsēdētāja Elīna Egle, "Patria Latvia" izpilddirektors Uģis Romanovs, aizsardzības ministrs Artis Pabriks, Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Garisons un LMT viceprezidents Ingmārs Pūķis.      

Šī gada oktobrī tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS veiktā aptauja liecina, ka vairāk nekā puse jeb 51% iedzīvotāju uzskata, ka lielākā atkarību problēma Latvijā ir alkoholisms. Aptaujas dati nepārsteidz! Par iespējām cīnīties ar šo postošo atkarību saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Par palīdzības iespējām sarunājas klīniskais psihologs, kognitīvi biheiviorālās terapijas terapeits Krišjānis Zaremba, Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra Narkoloģijas palīdzības dienesta vadītāja Astrīda Stirna un Nodarbinātības valsts aģentūras Nodarbinātības pasākumu departamenta vecākā eksperte Ineta Upeniece.

14. decembrī tiks pasniegtas ikgadējās eksporta un inovāciju balvas. Viena no balvu kategorijām - “Eksportspējīgākais jaunais tūrisma produkts”. Kas ir tas produkts, kas varētu piesaistīt tūristus no malu malām Latvijā, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) tūrisma departamenta direktore Inese Šīrava, Liepājas 17-19.gs. interjera muzeja Hoijeres kundzes viesu nams direktore Ieva Dzintare un Kuldīgas Kaļķu ielas kvartāla attīstītājs Toms Egle.

Plecu pie pleca arheologi, vēsturnieki, ģeologi un ķīmiķi šķetina noslēpumus, kurus sevī slēpj arheoloģiski artefakti. Spilgts piemērs tam ir kāds Londonas un Glāsgovas zinātnieku pētījums par kādu senu romiešu monētu, kas ilgi uzskatīta par viltojumu. Tagad tās analīzes atvērušas jaunu lappusi antīkās Romas vēsturē. Kā arheologi, ģeologi, vēsturnieki un ķīmiķi šķetina vēstures artefaktu slēptos stāstus, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro ģeoloģe, Glāsgovas universitātes Elektromikroskopijas centra vadītāja Liene Spruženiece un arheoloģe, Bonnas universitātes pētniece Dita Auziņa. Liene Spruženiece pati ir piedalījusies pētījumā par senu romiešu laika monētu, kas visu laiku uzskatīta par viltotu. Viņa norāda, ka pēc gadu ilga pētījuma ir izvirzīta hipotēze, ka minētā monēta, kas attēlo imperatoru Sponsiānu, varētu būt īsta. Līdz šim monēta ir vienīgā informācija par šo imperatoru. Pētnieki atklājuši papildus pierādījumi, ka monēta varētu būt īsta.  Liene Spruženiece skaidro, ka monētu uzskatīja par īstu līdz 1868. gadam, kad atzīts numismāts Henrijs Koens paziņoja, ka tas ir viltojums, jo monētas dizains ir dīvains, neatbilst tam, ko sagaida no romiešu monētām - tā ir lieta, nevis spiesta, neparasts bijis aizmugures dizains un tā ir arī atšķirīga svarā no citām attiecīgā laika monētām. "Kopš tā laika monēta tika vienprātīgi akceptēta kā viltota un vairāk netika pētīta. Šajā pētījumā atkal paskatījāmies uz monētu un veicām rūpīgas analizēs," skaidro Liene Spruženiece. Dita Auziņa atzīst, ka izvirzītā hipotēze ir izraisījusi šūmēšanos zinātnieku aprindās. "Klasiskās arheoloģijas nozares, kā Senās Romas, Senās Grieķijas arheoloģija, Senās Ēģiptes, maiju arheoloģija ir labi nostādītas disciplīnas, kur kaut ko izmainīt tradicionālās domāšanas veidā ir ārkārtīgi grūti. Nevis tāpēc, ka nebūtu, ko izmainīt, bet tāpēc, ka šī pētīšanas tradīcija ir tā nostiprinājusies, ka tu saki ko jaunu, ir vesela grupa senioru pētnieku, kuri ir sēdējuši pie materiāla gadu desmitiem un viņi saka nē, pat nepārbaudot," norāda Dita Auziņa. Dita Auziņa vērtē, ka pētījuma galvenais ieguvums ir metodoloģija, piedāvājums skatīties ar eksakto zinātņu palīdzību uz šo jautājumu, arī atjaunot diskusiju par to, ka iespējams Sponsiāns bija, ja ne gluži imperators, tad viens no vadoņiem, kurš kādā brīdī kala monētas. "Monētas ir vienīgā informāciju par Sponsiānu. Kas nav nekas neparasts, īpaši šajā periodā. 3. gadsimts mūsu ērā, kur notiek jukas Romas impērijā, provinču atdalīšanās. Ir ļoti daudzi cilvēki, kuri uz īsu brīdi uzurpē varu, ne visi viņi ir zināmi un pierakstīti," skaidro Dita Auziņa. "Nebūtu brīnums, ka ir šādi cilvēki, par kuriem nav zināms." Viņa arī skaidro, ka viltojumi ir tipiska lieta, ar ko sastopas arheologi, un ir arī vairākas jomas - ir atdarinājumi, mākslas tirgus viltojumi, kas ir populāri jau kopš renesanses, lai tirgotu turīgiem cilvēkiem kolekcionēšanai. Ir arī lietas, ko vilto pseidozinātnes vārdā. Vēstures fakti un mīti senajiem valdniekiem Latvijas teritorijā  Vai Kaupo, Visvaldis un Namejs bija valdnieki un vai pierādījumus viņu lomai un eksistencei varam gūt tikai hronikās? Kaupo Turaidā, Viestarts un Namejs Tērvetē un vēlāk visā Zemgalē, Visvaldis Jersikā, Tālivaldis Tālavā, Vetseke Koknesē, Lamekins Kursā - šiem un vēl citiem vīriem piešķirti dažādi apzīmējumi tam, kas viņi senāk bijuši Latvijas teritorijā. Viņus mēdz dēvēt par kungiem, ķēniņiem, virsaišiem, karaļiem. Varbūt tas arī sekmējis mītu, ka mums latviešiem senatnē bijuši pašiem savi karaļi. Kādam priekšstats par šādiem senajiem ķēniņiem vislabāk varētu būt izveidojies no mākslinieka Ludolfa Liberta pagājušā gadsimta 30.gados radītajām gleznām. Bet kādā vārdā ķēniņus vispareizāk dēvēt un vēl būtiskāk - kādi pavedieni mums ļauj ticēt, ka šādi vīri Latvijā kādreiz patiešām bijuši? To skaidro arheologs un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Arheoloģijas departamenta vadītājs Jānis Ciglis. Sākumā mēģināsim saprast pieminēto vīru pareizā statusa nosaukumu.

  Palīdzību Ukrainas bēgļiem Latvijā turpinās sniegt līdz nākamā gada vidum, lemj Saeima Kijiva brīdina, ka dzīves apstākļi pilsētā var kļūt neciešami, tāpēc iedzīvotājiem ir jābūt gataviem evakuēties Saeima atbalstījusi palīdzības sniegšanas termiņa pagarināšanu Ukrainas bēgļiem Latvijā. Daļa deputātu neatkāpjas no likumprojekta par visu ģimeņu tiesisko attiecību aizsargāšanu Uzvirmo politiskas kolīzijas Rīgas domē - līdz ar rokādēm vicemēra krēslā maina arī komitejas vadību

Viss nebūt nav tik labi, kā mums gribētos domāt. Cilvēki, kuru iespējas ir ierobežotas, piemēram, invaliditātes dēļ, joprojām cieš no diskriminācijas. Kas noskaidrots kādā no pēdējā laika pētījumiem un ko darīt, lai diskrimināciju novērstu, raidījumā Kā labāk dzīvot atklāj "Vieglās valodas aģentūra" valdes priekšsēdētāja Irīna Meļņika, Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas „Sustento” politikas koordinatore, monitoringa veicēja Iveta Neimane un Latvijas cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas „Sustento” valdes priekšsēdētāja Gunta Anča. Iveta Neimane atklāj, ka bija iecerēts, ka monitorings būs saistīts tikai ar komentāriem, ar cilvēku reakciju, bet pandēmijas dēļ daudzos portālos tika slēgti komentāri, tāpēc analizēti "klikšķu portāli" un kā tur pasniedz invaliditāti, kāpēc par to raksta un kāda ir attieksme un ieguvumi. Attieksmes un dažādības pieņemšanas ziņā Latvijā ir līdzvērtīga daudzām valstīm, uzskata Iveta Neimane.  "Pozitīvi un neitrāli, informatīvi neitrāli kopumā ir 33% rakstu vai informācijas, bet 28% jūtam atšķirīgo attieksmi, vairāk negatīvu, gan komentāros, gan rakstos," norāda Iveta Neimane. Kā negatīvu vērtē arī žēluma veicināšanu, mazvērtīgumu, ka cilvēkus ar invaliditāti uzskata kā mazvērtīgākus. "Vēl viens, ar ko jārēķinās, invaliditāti izmanto kā lamuvārdus. Tas vairāk komentāros. Patīk rakstīt "idiots", "debils", "kurlmēms". (..) Negatīvas īpašības sasaistot ar cilvēku invaliditāti," atzīst Iveta Neimane. Vēl viņa min, ka, runājot par kādu konkrētu cilvēku, negatīvu komentāru nav daudz, tie vairāk vērsti uz žēlumu, mazvērtīgumu, vai uz varoņa tēla veidošanu. "Tajā pašā laikā, ja tie ir jautājumi, kas skar kādas grupas, attieksme mainās. Visizteiktāk negatīvo attieksmi manīja saistībā ar paralimpiešiem," norāda Iveta Neimane. Tās bija divas konkrētas lietas, kas saistītas ar naudu, - par prēmiju samazināšanu paralimpiešiem par panākumiem olimpiskajās spēlēs un sporta halles būvniecību šo sportistu vajadzībām. "Tajā brīdī gāzās vienkārši vājprāts. Kad mēs nerunājam par konkrētu paralimpieti, kas kaut ko sasniedzis, bet kad sākām, ka viņiem vajag paralimpisko halli, tad atceramies, ka paralimpiskais vispār nav sports. Mazvērtīgums, nonicināšana ir ļoti izteikta," atzīst Iveta Neimane. Vēl nievājoša un augstprātīga attieksme parādās terminoloģijā, izvēloties, kādus terminus lieto par cilvēkiem ar invalīdīti. Pimēram, nedzirdīgs vai kurls.

Latvijā cenzūra nepastāv - iesākam raidījumu Krustpunktā ar domu, kas patīk žurnālistiem. Bet jāapzinās, ka tas ir tomēr virspusējs apgalvojums, jo vismaz profesionālajā vidē lietojam vārdu pašcenzūra. Esam esam sev tādu robežu nosprauduši, kurai pāri nekāpjam. Visbiežāk, protams, ētisku apsvērumu dēļ, tomēr ne tikai. Telekanāla "Doždj" piemērs rāda, ka, protams, runa var būt arī par likumu. Problēmas rodas tad, kad mūsu izpratnes robežas atšķiras - tas, kas vienam liekas nepieņemami, otram ir pieņemami. Lai no tā izvairītos, protams, ir likumi, tāpat noteiktas profesijas cenšas vienoties par kopējiem ētikas standartiem. Bet jo plašāk  uz visu skatāmies, jo grūtāk ir vienoties. Tad, ja kādā izvērtējumā iesaistās visa sabiedrība ar atšķirīgām zināšanām, atšķirīgu izpratni, tad konflikts, tā vien šķiet,  neizbēgams. To demonstrē gan notiekošais Daugavpilī eksponātu izņemšanu no izstādes Mākslas centrā, arī stāsts par "Doždj". Vai mēs kā sabiedrība spējam vienoties par robežām, cik tālu sniedzas vārda un izpausmes brīvība, kur beidzas varbūt pašcenzūru un iesaka cenzūra un kurš to vispār drīkst īstenot Sarežģīts jautājums raidījuma Krustpunktā uzmanības centrā. Diskutē jurists Lauris Liepa, komponists Zigmars Liepiņš, sabiedrisko mediju ombude, Rīgas Stradiņa universitātes profesore Anda Rožkalne un  politologs Andis Kudors.  

Irānā pēc vairāku mēnešu protestiem esot izformēta Tikumības policija un notiekot arī darbs pie likumu mīkstināšanas, kas pieprasa sievietēm nēsāt tradicionālo galvassegu. Tas liek domāt, ka arī tik represīvā režīmā, kāds ir Irānā, protestiem ir nozīme. Francijas prezidenta Emanuela Makrona rosinājums nākotnē meklēt drošības garantijas Krievijai demonstrē Rietumu bažas, kas notiks ar mūsu kaimiņvalsti nākotnē. Rietumvalstis negrib pieļaut Krievijas uzvaru karā, bet, šķiet, nevēlas arī tās sabrukumu. Kas notiek ar Krievijas opozīcijas medijiem, kuri patvērumu atraduši Rietumos. Primāri pievērsties šim tematam mūs mudina notikušais ar telekanālu "Doždj" Latvijā. Aktualitātes vērtē Saeimas deputāts, Eiropas lietu komisijas vadītājs un Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds un politologs Kārlis Daukšts. Sazināmies ar žurnālisti Irinu Tumakovu, kura turpina darboties Krievijā pastāvošajā izdevumā "Novaja Gazeta". Krievu neatkarīgie mediji emigrācijā Šī gada pavasaris noslēdza veselu posmu Krievijas mediju vēsturē, kad savu darbību dzimtenē izbeidza pēdējie Kremļa režīmu atklāti kritizējošie izdevumi un raidītāji. Uzsākusi pilna mēroga karu pret Ukrainu, Maskavas vara likvidēja pēdējās pamanāmās opozicionārās izpausmes pašas mājās. Jau dažas dienas pēc iebrukuma pārtrauca iznākt 1993. gadā dibinātais laikraksts „Novaja Gazeta”, kura galvenajam redaktoram Dmitrijam Muratovam pērn tika piešķirta Nobela Miera prēmija. Liela daļa izdevuma darbinieku pameta Krieviju un izveidoja redakciju Rīgā, sākot veidot jaunu izdevumu „Novaya Gazeta. Evropa”. Taciņu uz Rīgu Krievijas neatkarīgajiem medijiem jau 2014. gadā iemina tīmekļa resurss „Meduza”, kas izveidojās, Krieviju pametot neatkarīgās vietnes „Lenta.ru” žurnālistiem. Kolēģu piemēram sekoja telekanāls „Doždj” jeb „TV Rain”, izveidojot redakcijas Francijā, Gruzijā un Nīderlandē ar galveno centru Rīgā un iegūstot Latvijas apraides atļauju. Savukārt raidstacija „Eho Moskvi” pārtrauca darbību marta sākumā un nav to atjaunojusi, daudziem redakcijas darbiniekiem pametot valsti un uzsākot sadarbību ar citiem medijiem vai patstāvīgus tīmekļa projektus. Jāatzīmē, ka individuālo tīmekļa žurnālistu kanālu apjoms, ietekme un auditorija pēdējos mēnešos ļoti nozīmīgi pieaugusi. Piemēram, kanāls, kuru platformā „YouTube” veido jurists un publicists Marks Feigins, nesen sasniedza divus miljonus parakstītāju. Krievijas varas iestādes dara visu iespējamo, lai nepieļautu šo emigrējušo mediju un žurnālistu radītā satura nonākšanu dzimtenē. Tomēr pilnībā tas nav iespējams, ciktāl tīmekļa saturs ir pieejams, izmantojot virtuālo privāto tīklu programmatūru. Kā liecina statistika, šādas programmatūras lietotāju skaits Krievijā kopš februāra pieaudzis 15 reizes, sasniedzot 24 miljonus. Tādējādi ir redzams, ka Rīga šobrīd kļuvusi par emigrējušo Krievijas mediju galveno centru. Grūti gan spriest, kāda šī attīstība varētu būt turpmāk, ievērojot nupat notikušo Latvijas apraides atļaujas atņemšanu telekanālam „Doždj”. Drošības garantijas varmākam? Pagājušajā nedēļā Francijas prezidents Emanuēls Makrons oficiālā valsts vizītē apmeklēja Savienotās Valstis. Vizītes laikā, sniedzot interviju Francijas telekanālam TF1, Makrons izteicās par nākotnes Eiropas drošības arhitektūru un paziņoja: „.. Viens no būtiskiem jautājumiem, kas mums jārisina – kā to vienmēr ir teicis prezidents Putins – ir Krievijas bažas par NATO pietuvošanos tās slieksnim un tādu ieroču izvietošana, kas varētu apdraudēt Krieviju. Šī būs viena no tēmām miera sakarā, tāpēc mums jāsagatavo tas, ko esam gatavi darīt, lai aizsargātu savus sabiedrotos un dalībvalstis, un kā garantijas Krievijai dienā, kad tā atgriezīsies pie sarunu galda.” Pieļāvums par drošības garantijām Kremlim liek atcerēties Francijas līdera nesekmīgos diplomātiskos centienus pirms Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā šī gada februārī, un šī prezidenta Makrona pozīcija jau izpelnījusies asu kritiku no Ukrainas un tās sabiedroto puses. Kā norādījis Ukrainas prezidenta padomnieks Mihailo Podoļaks, ir jādomā nevis par kādām garantijām Krievijai, bet gan par garantijām pārējai pasaulei pret postputiniskās Krievijas barbariskajām tieksmēm. Lietuvas ārlietu ministrs Gabrieļus Landsberģis raksturojis kā „toksisku” uzstādījumu, ka pašreizējo karu varētu beigt nevis ar Ukrainas pilnīgu uzvaru, bet gan vienojoties ar Krieviju. Viņš izteicies, ka nākotnes drošības arhitektūra jābūvē kopā ar Ukrainu, nevis ar Kremļa režīmu. Pasaules mediji plaši citē arī Latvijas aizsardzības ministra Arta Pabrika teikto intervijā izdevumam „Financial Times”, ka ideja par Rietumu drošības garantijām Krievijai nozīmē iekrišanu Putina vēstījuma slazdā, padarot Ukrainu un Rietumus atbildīgus par šī kara izcelšanos. Prezidenta Makrona vizītes laikā par iespējamām sarunām ar Krieviju izteicies arī Savienoto Valstu prezidents Džo Baidens, sakot, ka būtu tām gatavs, ja manītu Krievijas līdera vēlmi izbeigt karu, kas gan pašreiz neesot manāma. Kā zināms, agrāk rietumvalstu līderi vairakkārt deklarējuši, ka neuzsāks sarunas ar Krieviju par kara izbeigšanu bez Ukrainas piekrišanas, savukārt Ukrainas vadība nav atsaukusi savu agrāk deklarēto kategorisko atteikšanos no jebkādām sarunām ar pašreizējo Krievijas līderi. Plaisas islāma republikas varas monolītā Pēdējās dienās parādījušies signāli par iespējamu Irānas teokrātiskā režīma piekāpšanos mēnešiem ilgstošajiem sabiedrības protestiem. Pirmkārt, šai sakarā minami islāma republikas ģenerālprokurora izteikumi pagājušajā sestdienā par to, ka tiek likvidētas t.s. Pamācības patruļas jeb tikumības policija, kā arī parlamentam būtu jāpārskata striktās normas par sieviešu galvas lakata jeb hidžāba valkāšanu. Tikumības policija, kā zināms, ir atbildīga par 22 gadus vecās Mahsas Amini nāvi septembra vidū. Viņas nāve kļuva par detonatoru protestiem, kuri nerimst joprojām. Sieviešu atteikšanās valkāt hidžābu kļuva par protestu vadmotīvu, taču prasībām attiekties no striktajām ģērbšanās normām jau drīz pievienojās aicinājumi uz radikālām izmaiņām valsts sistēmā. Pēc pašreizējās statistikas protestos dzīvību zaudējuši ne mazāk kā 450 cilvēku, t.sk. apmēram 60 nepilngadīgo; vairāk nekā 18 tūkstoši protestējošo ir arestēti. Vai ģenerālprokurora Montazeri izteikumi tiešām iezīmē plaisas teokrātiskā režīma varas monolītā, pagaidām grūti spriest. Tikumības policija nav ģenerālprokuratūras, bet gan Iekšlietu ministrijas pakļautībā, un citas Irānas amatpersonas līdz šim izvairījušās apstiprināt ziņu par tās  likvidēšanu. Tiesa, tiek atzīmēts, ka kopš septembra šo pilsoņu pieskatīšanas patruļu aktivitāte ir pamanāmi mazinājusies. Tomēr daudzi novērotāji un arī protestu dalībnieki pauž viedokli, ka protestu kustība ir izvērtusies pārāk plaša, lai režīms to spētu noklusināt ar šādu piekāpšanos. Britu raidsabiedrība BBC citē kādu protestu dalībnieci sakām: „Mēs, protestētājas, vairs nedomājam par hidžābu. Mēs to nevalkājam nu jau 70 dienas. Mums tagad ir revolūcija. Hidžābs bija tās sākums, bet mēs nevēlamies neko mazāk kā diktatora nāvi un režīma maiņu.” Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Ar kādu spiedienu dēļ sabiedrības aizspriedumiem ir nācies saskarties tev? Savā vai savu mīļo cilvēku dzīvē. Ka sievietei neklājas nodoties karjerai? Vai kas tas par vīrieti, ja viņam nav karjeras ambīciju? Ka pārī vīrietis nedrīkst pelnīt mazāk par sievieti vai viņa - vairāk par vīrieti? Ka dzimums vai cilvēks, kuru mīli, ir nepareizais dzimums vai cilvēks? Ka tava karjera nav sievišķīga, ja esi sieviete, vai vīrišķīga, ja esi vīrietis? Ka tavs bērns nav tāds, kādu sabiedrībā grib? Ka neproti novērtēt drošu ienākumu un stabila darba priekšrocības, jo gribi strādāt citādāk nekā iepriekšējās paaudzes? Ka tavs vai tev mīļa cilvēka izskats, spējas vai vajadzības neatbilst tam, kas cilvēkiem parasti ir ērts un pierasts?Cik cilvēkam un viņa mīļajiem maksā neatbilstība sabiedrībā pieņemtiem standartiem? Kādu spēku vajag un kur to ņemt, lai ne tikai pieņemtu savu citādību, bet vēl neļautu citu aizspriedumu spiedienam ierobežot sevi? Kā atbalstīt sevi un savus mīļos cilvēkus, kuri izjūt ārēju spiedienu dēļ savas citādības?Es sarunājos ar Velgu Polinsku, kuras ģimenē aug bērns ar Dauna sindromu un kura ne tikai negrasās samierināties ar to vietu, ko viņai un viņas bērnam atkārtoti cenšas ierādīt citi savu aizspriedumu vai nezināšanas dēļ, bet vēl iedvesmo savus apkārtējos ar to, kā viņa komunicē, kā meklē risinājumus, kā iestājas ne tikai par savu bērnu un savu ģimeni, bet vēl daudziem citiem. Velgu uz sarunu aicināju tāpēc, ka no vairākiem cilvēkiem biju dzirdējusi par to, kā viņus iedvesmo Velgas ceļš un darbošanās. Tagad arī es esmu viens no tiem cilvēkiem.Sarunas epizodes lapa ir šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI AR LAIKA NORĀDĒM:5:22 Ikdienas varoņdarbi, kas norisinās tepat mums līdzās; ko nozīmē būt sava bērna asistentam10:45 Pašreizējā atbalsta sistēma Latvijā un tās izaicinājumi13:18 Kā pieņemt realitāti, kas tevi satricina līdz pašiem pamatiem, un sākt atvērties komunikācijai19:21 Kā rīkoties un kā nerīkoties apkārtējiem cilvēkiem, kad tuvinieks saņēmis ar veselību saistītu satricinājumu30:19 Lai apzīmējumi un vārdi, ko lietojam ikdienā, neaizskar citu cilvēku cieņu un nerada situācijas, kur negribot nodarām pāri39:11 Kas katram cilvēkam būtu jāzina par žēlošanu48:03 Ar ko nodarbokas biedrība “Dauna sindroms Latvijā”57:43 Kā ikdienā saglabāt pozitīvu attieksmi pret dzīvi arī tad, ja tajā ir jāsaskaras ar grūtībām1:03:53 Kā grūtības pārvērst ieguvumos1:07:25 Ko darīt, lai savstarpējā komunikācija palīdz, nevis padara situāciju vēl grūtāku1:24:31 Kā iedarbīgāk atbalstīt cilvēku, kurš risina grūtu situāciju

Savulaik viņš bija viens no ietekmīgākajiem politiķiem Latvijā, vadīja varas partiju "Latvijas ceļš", tagad viņš ir prom no politikas, aizraujas ar grāmatu lasīšanu, arī pats nesen uzrakstījis savējo. Krustpunktā Lielā intervija ar bijušo politiķi Andreju Panteļejevu.  

Raidījumā Augstāk par zemi pabūsim fotogrāfa Reiņa Hofmaņa jaunākajā izstādē “Telpa Nr. 13”, kas šobrīd skatāma ISSP galerijā Rīgā, Berga bazārā. Sarunā ar fotogrāfu pievērsīsimies viņa darbos skartajām tēmām: Kas tik pievilcīgs ir ainavā bez cilvēka? Vai fotogrāfiju var “nomedīt” vai darba ideja piedzimst galvā? Kāpēc māksliniekam patīk veidot fotogrāfiju sērijas, itin kā kolekcionēt faktus, izpētīt paša pieteikto tēmu? Vadi, kanalizācijas caurules, dīvainas formas telpas, kas lielākoties radušās pielāgojot iepriekšējos gadsimtos celtās ēkas mūsdienu vajadzībām. Tā ir daudzu gadu garumā sakrāta fotogrāfiju sērija, kuru raidījuma sākumā spilgti raksturoja izstādes scenogrāfs un telpiskā risinājuma autors Aleksejs Beļeckis. Reinis Hofmanis ir fotogrāfs, kuru interesē cilvēks. Izstāde “Telpa Nr. 13” ir par cilvēka vajadzībām, skaistuma izpratni, attiecībām ar vēsturi, taču pats cilvēks šajās fotogrāfijas, nav redzams.  Izstādes kuratore Iveta Gabaliņa. Es Reini Hofmani tieši tā arī iepazinu – viņš fotogrāfēja manu portretu. Tas bija pasūtījuma darbs, paredzēts konkrētai vajadzībai, taču fotogrāfēšanās procesā gūtā pieredze man bija ieguvums. Portrets man ļoti patīk, un pie vainas ir ļoti īpašā, Reiņa fotogrāfijā notvertā gaisma, kas sejas vaibstus pārradījusi citādā patiesumā. Reinis Hofmanis ļauj strādāt gaismai, un tas man šķiet būtiskais arī citu viņa fotogrāfiju raksturojumā: neiejaukties tiešā veidā, bet būt klātesošam. Pamanīt. Vienkārši - ļaut notikt. Pēc fotogrāfēšanās, dodoties ārup no Radio, Reinis Hofmanis mani pārsteidz vēlreiz, palūdzot brīdi apstāties, un sākot aizrautīgi fotogrāfēt Radiomājā augošo palmu. Palma patiešām ir ar stāstu, to pirms daudziem gadiem šurp atveda atpazīstama Radio balss, jo palma bija pāraugusi viņas dzīvokļa izmērus. Radiomājā griesti ir augstāki. Reini interesē augi publiskā vidē. Viņš saskata stāstu arī vadu skrejceļos, kas ved uz Radio tiešraides studijām. Tobrīd es vēl nezinu, ka tā ir viņa tēma, kas pavisam drīz parādīsies izstādē “Telpa Nr. 13”. Bet nu, Pāris stundas pirms izstādes atklāšanas esam ISSP galerijā Berga bazārā, un lūdzu Reini Hofmani pastāstīt par izstādi: Pēc intervijas Reinis Hofmanis apspriežas ar kuratori Ivetu Gabaliņu, vai viņam vajadzētu atklāt kur tapušas izstādes fotogrāfijas. Iepriekš aprakstītajā fotogrāfijā redzams varens koks - to veido vecmodīgu dzelzs trubu sazarojumi, un viena no vecākajām ēkām Vecrīgā ir Arsenāls, kura vienā spārnā savulaik bija iemājojis Gētes institūts Latvijā. Trubas ir varenas, instalācija atgādina sakuplojušu ozolu, ekosistēmu ap kuru veido izlietne, neērtas formas ūdens boileris un minimālistisks flīžu kvadrāts. Fotogrāfiju sērijā ir vairākas pārplānošanas rezultātā tapušas telpas, kurās cilvēks, lai saglabātu līdzsvara izjūtu,  spiests stāvēt slīpi, vai sadzīvot ar asiem strupceļa stūriem. Reinis pats sevi sauc par notikumu dokumentētāju, bet man liekas, ka viņš ir arī pētnieks, un varbūt pat filozofs. Tirdu savu sarunbiedru ar jautājumu – kā rodas fotogrāfija? Vai tā rodas skatienā -  izcilā fotogrāfijas meistara Anrī Kartjē Bresona piesauktajā izšķirošajā mirklī. Vai tomēr vispirms tā ir prātā?  Reiņa Hofmaņa fotogrāfijas top sērijās, kuru pamatā ir kāda kārtīgi pārdomāta tēma.    Reinis Hofmanis kā fotogrāfs guvis arī starptautisku atzinību: galveno balvu "Archifoto", 2012. un 2013. gadā saņēmis 2. vietu "Sony World Photography Awards" Arhitektūras kategorijā.

Kā palīdzēt ģimenēm, kuras ieceļojušas no Ukrainas, un kādu atbalstu krīzē var saņemt gan šie cilvēki, gan arī Latvijas iedzīvotāji, kuri raizējas par karu un tā sekām? Par to, kāda palīdzība ir nepieciešama gan cilvēkiem Ukrainā, gan tiem, kas ieradušies Latvijā, raidījumā Kā labāk dzīvot stāsta centra "Marta" vadītāja Iluta Lāce un krīžu un konsultāciju centrs "Skalbes" pāstāve Darja Veļičko. Ivanofrankivskā, Ukrainā, Latvijas vēstnieks Ilgvars Kļava 30. novembrī ir atklājis rehabilitācijas centru sievietēm, kas cietušas no Krievijas armijas pastrādātajiem seksuālās vardarbības noziegumiem, informē Ārlietu ministrija. Centrā sadarbībā ar Ivanofrankivskas medicīnas iestādēm cietušajām sievietēm tiks nodrošināts patvērums, fiziska un garīga rehabilitācija, iekļaujot sociālo, psiholoģisko un juridisko, kā arī medicīnisko palīdzību. Rehabilitācijas centrs sniegs patvērumu 20 sievietēm un viņu ģimenes locekļiem. Tajā iekārtotas telpas dzīvošanai, kā arī psihologa un medicīnas speciālista darbam. Centrā izbūvēta autonoma apkures un elektroapgādes sistēma. Tā nodrošinās centra nepārtrauktu darbību, neraugoties uz Ukrainas energosistēmas pārrāvumiem, ko radījuši Krievijas nemitīgie uzbrukumi Ukrainas enerģētikas infrastruktūrai. Novērtējot Latvijas sniegto atbalstu, viena no telpām nosaukta latviešu dzejnieces, emancipācijas un sieviešu tiesību aizstāves Aspazijas vārdā. Biedrībai “Centrs MARTA” sadarbībā ar partneriem Ukrainā ir atvērta uzticības tālruņa līnija seksuālo noziegumu un spīdzināšanas upuriem. Ar uzticības tālruņa palīdzību tika nodrošinātas konsultācijas, psiholoģiskā palīdzība, informācija un piekļuve sociālajai, medicīniskajai, juridiskajai un humānajai palīdzībai. Četru mēnešu laikā palīdzību saņēmušas vairāk nekā simts sieviešu, kas cietušas no seksuālās vardarbības. Iluta Lāce atklāj, ka jau šobrīd palīdzību jau ir saņēmušas 104 sievietēm un darbs turpināsies. Tāpat paralēli palīdzības sniegšanai tiek īstenots projekts, lai izglītotu speciālistus un līdzcilvēkus, lai viņi spēj pamanīt noziegumus, ziņotu par tiem un sniegt u atbalstu cietušajiem.  Viņa arī aicina doties uz centra mājaslapu un ziedot, lai nodrošinātu bezmaksas palīdzību vardarbībā cietušām sievietēm un viņu bērniem. Šobrīd, ziedojot projekta ietvaros, katra ziedotā summa ar Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas atbalstu tiks dubultota. Runājot par palīdzību, Darja Veļičko vērtē, ka katrs var kaut izdarīt no savas puses, lai atbalstītu. Ja nav iespēja palīdzēt ar mājokli, tā var būt pārtikas paka vai silts apģērbs ziemā vai citas lietas. "Tāpat jāizvērtē savas spējas atbalstīt un uzklausīt," bilst Darja Veļičko, runājot par psiholoģisko atbalstu. "Jāsaprot, vai paši būtu gatavi būt klāt un atbalstīt, uzklausīt smagas lietas. To arī pamanīt ir ārkārtīgi grūti. Cilvēki parasti labi turas un nestāsta.  Sākt ar to, ka dot zināmu, ka esam pieejami, ka esam gatavi būt klāt un uzklausīt, ja tas ir nepieciešams. Nespiest, bet iedrošināt, ja vēlies, esmu gatavs uzklausīt. Pazīmes pamanīt ir grūti, jo tās bieži ir personiskas. Ne katrs ir gatavs parādīt, ka krīt panikā pie katras skaļākas skaņas. Piemēram, kad lido lidmašīnas, kas ir ļoti izplatīta lieta cilvēkiem, kas atbraukuši no Ukrainas. Viņiem panikās lēkmes sākas, dzirdot lidmašīnu skaņas. Ne katrs ir gatavs kaut ko tādu parādīt. Būt klāt, izvērtēt savas iespējas un iedrošināt runāt, ja ir nepieciešamība, gan arī informēt par iespējam saņemt profesionālu atbalstu."

 Gada otrajā pusē strauji pieaudzis jau tā augstai pieprasījums pēc saules paneļiem un to uzstādīšanu vēl līdz gada beigām, bet pieprasījums ir tik liels, ka jau veidojas rezervācijas rinda līdz pavasarim. Savukārt tie, kas atliks izpildītāja nolīgšanu uz pavasari, visticamāk saņems saules paneļus uz mājas jumta vai piemājas teritorijā tikai nākamās vasaras otrā pusē. Bet ar to nepatikšanas nebeidzas. Izskan viedoklis, ja tiks apstiprināti AS „Sadales tīkls” jaunie tarifi par elektrības nodošanu tīklā, mikroģenerācijai Latvijā varēs likt treknu punktu. Vai joprojām saules paneļi būs izdevīgs risinājums patērētājiem, raidījumā Kā labāk dzīvot analizē Viedās un energoefektīvās pilsētvides tehnoloģiju asociācijas valdes loceklis, SIA "Baltijas Elektro sabiedrība" valdes priekšsēdētājs Edgars Bergholcs, enerģētikas eksperts, SIA "EVECON" valdes loceklis Gatis Lazda un AS "Sadales tīkls" valdes loceklis Jānis Kirkovalds. Edgars Bergholcs skaidro, ka šobrīd ziemā, kad ir sals un sniegs, būvniekiem kāpt uz juma nav sevišķi droši, tāpat plastmasas un gumijas savienojumus montēt, kad ārā ir mīnus grādi, nebūtu ieteicams. Viņš apstiprina, ka rindas ir garas, līdz pat vasaras vidus.  "Šis ir īstais brīdis, lai rezervētu sev nākamā gadā saules paneļu uzstādīšanu," uzskata Edgars Bergholcs. Viņš to saista ar produktu un materiālu pieejamību saistībā ar ģeopolitisko situāciju pasaulē un enerģijas krīzi Ukrainā, daudz materiālu būs nepieciešami tur. Viņš mudina tos, kas gatavi kaut ko darīt, tagad to veikt. Gatis Lazda norāda, ka privātmāju īpašniekiem saistībā ar gaidāmo tarifu pieaugumu ir vairāki jautājumi un saules paneļu uzstādīšana kļuvusi lēnākā, bet aktīvāki ir uzņēmēji, kas paneļus uzstāda uz zemes, ne ēku jumtiem. Tas saistīts arī ar pieejamo atbalstu.

Cilvēka organisms sastāv no miljardiem šūnu - mikroskopisku organismu, kuri savā starpā veido savu sociālo dzīvi. Lai tik sarežģīts organisms kā cilvēks spētu funkcionēt, šūnām ir jāspēj sadarboties. Līdzīgi kā cilvēku saziņā, arī šūnas sadarbojas. Kā šūnas sazinās savā starpā, par ko tās "runā" un kā šajā organisma šūnu komunikācijā izpaužas svešās šūnas, piemēram, vēža šūnas, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Inese Čakstiņa-Dzērve, bioloģijas doktore, Rīgas Stradiņa universitātes Onkoloģijas institūta Molekulārās ģenētikas laboratorijas vadošā pētniece, kura šobrīd atrodas Bostonā (ASV) kā Fulbraita stipendiāte, un Una Riekstiņa, medicīnas zinātņu doktore, Latvijas Universitātes profesore farmācijā. "Pirmais, kas jāsaprot, ka mūsu šūnas nav vienpatņi. Ja mūsu šūnas būtu vienpatņi, mēs nevarētu eksistēt. Līdz to, lai mūsu organisms varētu eksistēt, mūsu šūniņām ir jābūt kā sabiedrībā, visu laiku jākomunicē, viņam visu laiku jāsaņem signāli, jāatbild uz signāliem," skaidro Inese Čakstiņa-Dzērve. "Ja mēs runājam par šūnu sarunām, mēs varam runāt par diviem līmeņiem: viens līmenis ir šūnu savstarpējās sarunas, otrs līmenis, kas šūnā iekšā notiek. Tāpat kā mums, cilvēkiem, ir mūsu iekšējie dialogi un komunikācija ar apkārtējo vidi, tieši tāpat arī mūsu šūnām ir savi iekšējie dialogi, un arī komunikācija apkārt." "Mēs esam daudzšūnu organismi un mēs kā organisms varam pastāvēt tikai tādēļ, ka šūnas spēj koordinēti rīkoties, un šī komunikācija palīdz arī koordinēt šo rīcību - mums kā cilvēka organismam nodod signālus - mēs varam elpot, pārstrādāt enerģiju, kustēties, vairoties, mīlēt, izgaršot kaut ko. Tas viss ir šūnu komunikācijas rezultāts," pieblist Una Riekstiņa. "Atcerējās vēl vienu fantastisku šūnu komunikāciju piemēru. Pie dzimšanas, kad embrijam ir izveidojusies un nobriedusi elpošanas sistēma, kas ir pēdējā sistēma, kura vajadzīga, lai bērns varētu piedzimt. Visa savstarpējā šūnu komunikācija notiek - tiek padod signāls specifiskām šūnām, kas savukārt tālāk jau nodod signālu uz dzemdes sieniņu, kur savukārt dzemdes sieniņas muskuļi sapratīs - ā, tagad būtu laiks kontrahēties. Šāda vesela kaskāde ar komunikāciju, tas ir gandrīz kā nokoordinēt un uzrīkot dziesmu svētkus. Tagad es nododu informāciju te, te un te un kā tas viss mainās. Tas ir fantastisks piemērs šūnu komunikācijai," atzīst Inese Čakstiņa-Dzērve. Lai šūnas savstarpēji sarunātos un saprastos, vai ir kaut kāds koordinators, kas to sarunu diriģē, vai tomēr pašas šūnas spēj tik ļoti organizēties un saprasties, lai nav tā, ka pēkšņi visas runā vienlaikus vai pēkšņi klusē visas, kā tas dažreiz cilvēkiem gadās. vairāk saistīts ar neiroloģiju, ar smadzenēm. "Katrai šūnai ir specializācija. Tas mums ir ielikta šī programma organisma attīstības laikā, kā mums izveidoties embrijam un embrijā tālāk, veidojoties orgānu sistēmām, katrai jau ir ielikta programma, ko šī šūna darīs ļoti specializēti. Varētu teikt, ka šūnas jau sadalās pēc profesijām un tad katra rīkojas atbilstoši savai specializācijai. Piemēram, nekad no muskuļu šūnas negaidīs to, ko dara smadzeņu šūna," norāda Una Riekstiņa. Savukārt kā piemēru šūnu komunikācijas traucējumam Inese Čakstiņa-Dzērve mim multiplo sklerozi. "Labs piemērs, kur šūnu komunikācijas traucējumi tiešām ir vizuāli redzami, ir  diezgan drausmīga slimība - multiplā skleroze. Šūnas nevar nodot šo komunikāciju, un tāpēc arī cilvēkam ir šie klīniskie simptomi, ka ik pa laikam ir daļēja paralīze vai nekontrolētas kustības sākumā, kas beigās noved pie pilnīgas paralīzes. Tas ļoti smags gadījums, kurā mēs redzam, ja šūnas nekomunicē tā, kā tām jākomunicē, pie kā tas viss var novest," atzīst Inese Čakstiņa-Dzērve. Pētījums par lepras baktēriju lietderību aknu bojājumu ārstēšanā Interneta vietnē „ScienceDaily”, kur publicē pasaules vadošo universitāšu un pētniecības centru ziņas par jaunākajiem atklājumiem zinātnē, veselībā, vidē, tehnoloģijās un citās jomās, nesen laists klajā raksts par to, ka Edinburgas universitātes pētnieki ir atklājuši senas infekcijas slimības lepras baktēriju pozitīvo ietekmi uz aknu darbību. Vai tas nozīmē, ka nākotnē ar lepras baktērijām varēs ārstēt aknu bojājumus, vaicāju infektoloģei un hepatoloģei, Rīgas Stradiņa universitātes profesorei Angelikai Krūmiņai. Pirms skatām sīkāk šo jaunatklājumu, neliels dosjē par lepru, jeb kā to agrāk dēvēja – spitālību. Tā skar ādu un perifēro nervu sistēmu, tās simptomi attīstās lēni, un lepras slimnieks var gadiem ilgi dzīvot nenojaušot, ka ir sasirdzis ar šo kaiti. Lepru mēdz dēvēt arī par Hansena slimību, par godu  norvēģu ārstam Gerhardam Armaueram Hansenam, kurš pirms 150 gadiem atklāja lepras izraisītāju baktēriju.  Ar lepru arī nevar inficēties, sarokojoties vai sēžot līdzās šīs slimības pacientam, to nevar dabūt seksuālo kontaktu ceļā un māte dzemdējot, šo kaiti nevar nodot savam bērnam. Pasaulē ik pa laikam parādās jauni lepras gadījumi, un mūsdienās visbiežāk tas notiek piecās valstīs, norāda Angelika Krūmiņa. Tās ir Indija, Brazīlija, Indonēzija, Nepāla un Bangladeša. Latvijā - Baltijas valstīs pēdējais leprozorijs atradās Latvijā un tas darbojās Laidzes pagastā. Pacientu trūkuma dēļ tika slēgts 2007. Gadā. Rakstā interneta vietnē „ScienceDaily” teikts, ka Edinburgas universitātes Reģeneratīvās medicīnas centra speciālisti eksperimentējot laboratorijas apstākļos ar dzīvniekiem ir konstatējuši, ka baktērija, kura izraisa lepru, šūnu līmenī spēj ietekmēt bojātas aknas un palielināt šī orgāna reģenerāciju jeb atjaunošanos. Atklājumu vērtē infektoloģe un hepatoloģe Angelika Krūmiņa. Edinburgas Universitātes  speciālisti pauž domu, ja  lepras baktērijas palīdz aknām atjaunoties un vienlaikus nerada negatīvas sekas  laboratorijā esošajiem dzīvajiem dzīvniekiem, tad, iespējams, nākotnē šo pētījumu varētu izmantot, lai izstrādātu drošāku  ārstniecisko  metodi, kas atjauno novecojošas aknas un atjauno to bojātos audus