Podcasts about latvij

Lauku cīrulis ir ir viens no agrākajiem gājputniem, kas atgriežas Latvijas laukos. Februāra beigās un marta sākumā cīruļi jau atgriežas no savām ziemošanas vietām Rietumeiropā, stāsta ornitologs, Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus. "Cīrulis var dziedāt kādu simts metru augstumā vai pat vēl augstāk, viņš var dziedāt arī ļoti ilgi. Dziesma var ilgt pat pusstundu," turpina VIesturs Ķerus. "Dziedāšanai ir jēga, ja ir kas klausās. Neviens putns nedzied tikai savam priekam. Jo augstāk tu esi, jo tālāk tevi dzird. Ne velti arī cilvēki, ja sapulcē vajag, lai viņu dzird, rāpjas tribīnē un runā uz. Ja tu esi meža putns, tad tu sēdi koka galotnē un dziedi no turienes. Ja tu esi lauku cīrulis, kurš izvairās no vietām, kur aug daudz koku, tad ir jādzied lidojumā." Dzied arī lauku cīruļu mātītes. Bet dziedājumi lidojumā ir raksturīgi tieši tēviņiem. Lauku cīruļu populācija Latvijā nedaudz samazinās. Šis putns ir viens no tiem, kas ir samērā iecietīgs pret intensīvu lauksaimniecību. "Protams, intensīva lauksaimniecība, pesticīdi, lauka malu uzaršana nenāk par labu arī cīrulim. Lai gan Latvijā viņu samazinājums ir salīdzinoši neliels, ja mēs skatāmies uz Eiropu kopumā, tad kopš 80. gada lauku cīruļu populācija ir samazinājusies par 58%. Ja pat šo samērā izturīgo putnu Eiropas lauksaimniecība ir spējusi nokaut, skaidrs, kas notiek ar visādiem lauksaimniecības zemju bridējputniem, kas Sarkanajā grāmatā arī Latvijā," vērtē Viesturs Ķerus.  

Ukrainas prezidents Volodmirs Zelenskis uzstāj, ka Eiropas Savienībai būtu skaidri jānosaka datums, kad viņa valsts varēs pievienoties blokam. Vācijas kanclers Mercs devies vizītē uz Ķīnu. Turpinot cīņu ar pārmērīgu birokrātiju valsts pārvaldē, par prioritāro virzienu noteikta būvniecības joma. "Bateriju industrijas dienā" zinātnieki, industrijas pārstāvji un politikas veidotāji diskutē par sadarbību ar mērķi Latvijā attīstīt bateriju tehnoloģijas un inovācijas. Iestājoties siltākam laikam, ugunsgrēku skaits nemazinās.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

26. februārī plkst. 19.00 koncertzālē “Ave Sol” izskanēs jaunākais koncertcikla “Kora laboratorija” koncerts, kurā pie profesionālā Rīgas kamerkora “Ave Sol” diriģenta pults jau atkal stāsies jaunie talanti – Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijas (JVLMA) esošie un arī absolvējušie Andra Veismaņa klases studenti. Tie būs Jānis Almanis-Palmbahs, Matīss Circenis, Kamila Siliņa, Andreass Johanness Teobalds (Andreas Johannes Theobald), Kristaps Solovjovs un Laura Ozoliņa. Ar Kamilu Siliņu, Lauru Ozoliņu un Jāni Almani-Palmbahu jau šobrīd tiekamies "Klasikas" studijā! Koncertā skanēs mazāk zināmas laikmetīgās kormūzikas pērles, latviešu tautasdziesmu apdares, skandināvu garīgās mūzikas lirika, kā arī jauno komponistu pirmatskaņojumi. Jaundarbus īpaši šim koncertam raksta Andreass Johanness Teobalds no Ķelnes, kurš pats stāsies kora priekšā, lai diriģētu savu skaņdarbu “Scattered Pieces of Advice” un “Lūgšana” pirmatskaņojumus. Pirmatskaņojumu Latvijā piedzīvos arī Frederika Ginta Rutka kompozīcija “Rise, My Soul”, kas ieguva skatītāju simpātiju balvu 4. Eduardas Balsys starptautiskajā komponistu konkursā Viļņā, Lietuvā, kur tā piedzīvoja savu pirmatskaņojumu Rīgas kamerkora “Ave Sol” izpildījumā Matīsa Circeņa vadībā. Līdzās jaundarbiem skanēs Evijas Skuķes, Pētera Plakiža un Jana Sandstrēma latviešu tautasdziesmu apdares no korim “Kamēr…” veltītajām “Dzintara dziesmām”, kuras diriģēs Jānis Almanis-Palmbahs un Laura Ozoliņa. Tostarp tiks izpildīti arī Georga Pelēča, Artura Maskata, Svena Dāvida Sandstrēma un Henrika Gurecka skaņdarbi, kurus diriģēs Kamila Siliņa un Kristaps Solovjovs. Rīgas kamerkoris “Ave Sol” tā dibinātāja Imanta Kokara laikā bija fenomens, kāds Latvijā līdz tam nebija pieredzēts. Kokars nebaidījās eksperimentēt un meklēt jaunas krāsas, ievērojami paplašinot gan kordziedāšanas tehniskās iespējas, gan repertuāru. Sadarbojoties ar spilgtākajiem 20. gadsimta latviešu komponistiem, tika radīti neskaitāmi kora opusi, kurus pazīstam arī šodien. Tā bija īsta laboratorija — koris un komponisti sadarbojās pat tiktāl, ka skaņdarbi tapa mēģinājumu laikā, un Imantu Kokaru var dēvēt par to līdzautoru. Šodien šī tradīcija dzīvo tālāk jaunajās paaudzēs, caur jaunajiem, talantīgajiem diriģentiem un komponistiem, kuri drosmīgi meklē, eksperimentē un ļauj kora tradīcijai dzīvot jaunā skanējumā. Rīgas kamerkoris “Ave Sol” joprojām ir telpa, kur jaunrade, drosme un talants turpina veikt jaunus eksperimentus kora laboratorijā.  

Gregorio Bota ir pirmais itāļu mākslinieks, kura personālizstāde šobrīd aplūkojama Rotko muzejā Daugavpilī. Bota jau no studiju laika ir  aizrāvies ar Rotko radošo mantojumu, un, būdams ne tikai mākslinieks, bet arī žurnālists, Bota uzrakstījis arī divas grāmatas par Rotko. Itāļu mākslinieka izstāde “Glezniecība ved mājup”ir tikai viens no Rotko jaunās izstāžu sezonas projektiem, kas reflektē par tēmu „Gaismā uz klusuma sliekšņa”.  Pavasaris Rotko muzejā saviem apmeklētajiem piedāvā sešus jaunus izstāžu projektus, kuros, līdzīgi kā šobrīd dabas ritumā, kad ziemas puteņi un sals mijās ar saules gaismas pielietām dienām, arī notiek šis savdabīgais gaismas un tumsas dialogs. Izstāžu sezonu ieskicē Rotko muzeja vadītājs Māris Čačka. „Tā ir gaismas spēle, gaismas saspēle un gaismas dialogs ar tumsu. Gaisma kā gaišā nesējs un tumšais kā šo drūmo, dziļo noskaņu veidojošās formas, kas caurvijas visos projektos. Īpaši gaisma akcentēta ir somu mākslinieces Rozmarijas Torpo personālizstādē un Itālijas mākslinieka Gregorio Botas izstādē.” Somu mākslinieci Rozmariju Torpo (Rose-Mari Torpo) jaunradei iedvesmo trauslie mijkrēšļa brīži uz dienas un nakts sliekšņa. Tas arī atspoguļojas viņas abstraktajās kompozīcijās. Māksliniece stāsta, ka strādā eksperimentāli, kombinējot audeklu, papīru, poliesteru, arī pārstrādātus materiālus un aerosola krāsu, akrilu un tinti. Somijas māksliniecei jau ir pieredze sadarbībā ar Rotko muzeju, tikmēr Gregorio Bota (Gregorio Botta) ir pirmais itāļu mākslinieks, kura personālizstāde notiek Rotko muzejā Daugavpilī – vietā, kur dzimis abstraktā ekspresionisma meistars Marks Rotko. Gregorio Botam ir cieša saikne ar Rotko, un tas nolasās arī personālizstādē ar nosaukumu „Glezniecība ved mājup”. Gan plašu Latvijā, gan citviet pasaulē radītu laikmetīgās mākslas panorāmu Rotko muzejā jaunajā pavasara sezonā var aplūkot izstādē „Ieraudzīt”. Tie ir darbi no nesen mūžībā aizgājušā uzņēmēja un mākslas mecenāta Raivja Zabja (1973–2023) privātkolekcijas. Vizuāls un emocionāls pētījums par robežu starp redzamo un pieredzamo, starp cilvēka ārējo tēlu un iekšējo stāvokli, tā ir fotosērija, ko piedāvā savā izstādē „Habitus” jaunā māksliniece Jūlija Verbicka-Vasiļjeva. Bet jau plašākā traktējumā robeža jeb šajā gadījumā pierobeža Rotko muzejā izpaužas lielākajā šīs sezonas izstādē, ko piedāvā Latgales reģiona mākslinieki savā ikgadējā konkursa izstādē. Kopumā tie ir sešdesmit četri dažādu paaudžu un mediju autori, kuru dzīve un radošais ceļš tā vai citādi ievijies Latgales kultūrtelpā. Šogad Latgales mākslinieki risina tēmu „Pierobeža”. „Pārdomas” ir nosaukums, kas dots Rotko muzeja keramikas mākslas izstāžu zālē „Martinsona māja” jaunai izstādei, kas tapusi sadarbībā ar Latvijas Laikmetīgās keramikas centru un ir veltīta izcilā latviešu keramiķa Pētera Martinsona (1931–2013) 95. dzimšanas dienai. Pavasara sezonas izstādes Rotko muzeja apmeklētājiem būs pieejamas līdz 24. maijam.  

Februāris gandrīz beidzies. Pēc aukstās un garās ziemas tuvojas pavasaris, kas mūsu platuma grādos ir palu laiks. Tas ir arī brīdis, kad ziņās biežāk parādās hidrologi, viņu prognozes un komentāri. Toms Bricis ir gatavs pastāstīt vairāk par viņu darbu. Gada lielāko daļu mēs no hidrologiem neko daudz nedzirdam. Pavasarī vai dažu iepriekšējo gadu siltajās ziemās, kad upes iziet no krastiem, tieši upju tuvumā dzīvojošie īpaši ieklausās, kas sakāms hidrologiem. Sarunā vairāk par darba aizkulisēm, kā notiek datu vākšana un plūdu prognozēšana. Bet vispirms atgādinājums par citiem gadiem, kad pēc bargas ziemas Latvijā upes sagādājušas problēmas. Tuvojoties paliem un iespējamiem pavasara plūdiem, hidrologiem priekšā smagākais darba cēliens gadā. Var teikt, ka gatavošanās tam norit visu ziemu, jo kopš uz upēm parādījās ledus, izbraukuma grupa apbraukā upes Latvijā, veic mērījumus, dati tiek likti modelī, kas veic aprēķinus par tālāko attīstību. Par hidrologu darbu stāsta Mārcis Tīrums un Līga Klints.    -- Pēdējā lielā plūdu epizode Latvijā bija 2023. gada janvārī Jēkabpilī, bet tos nevar īsti nosaukt par pavasara plūdiem. Hidrologi šādos gadījumos tos sauc par ziemas paliem vai ziemas plūdiem. Pēdējā reize, kad ziema bija pietiekami auksta, lai veidotos bieza ledus kārta, kas uzlūstot rada ledus sastrēgumus un ceļ ūdenslīmeni, bija 2021. gadā. Toreiz Gaujas lejtecē pie Carnikavas vairākas dienas ūdenslīmenis turējās bīstami augsts, draudot appludināt mājas. Tika pieņemts lēmums ledu spridzināt. Toreiz man bija neparasta pieredze, jo ar Latvijas Televīzijas ziņu dienesta kolēģiem nolēmām tiešraidē rādīt spridzināšanu un pirms tās bija paredzēts, ka es upes malā 10-15 minūtes komentēju apstākļus. Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem kaut kas negāja pēc plāna un spridzināšanu vairakkārt atlika. Beigās es aptuveni stundu tiešraidē komentēju upes hidroloģiskos apstākļus, līdz vienā brīdī ledus sakustējās pats no sevis. Upe pati būtu problēmu atrisinājusi, bet tā kā ledū jau bija salikti desmitiem spridzekļu, lai tos neienestu Rīgas līcī, nācās uzspridzināt.

Interesants fakts: Pasaulē katru mēnesi tiek veikti vairāk nekā 5 miljoni novērtējumu. (jautājums, kas ar tiem notiek pēc tam?:)  Sarunā ar Elīnu Pelčeri – sertificētu Patrick Lencioni Six Working Genius vienīgo treneri Latvijā, ienirstam tēmā, kas organizācijās ir aktuāla, bet, iespējams, pārāk bieži ignorēta: kāpēc gudri, motivēti cilvēki sistemātiski izdeg. Es zinu, ka organizācijas daudz lieto un meklē dažādus rīkus, ko izmantot, lai saprastu realitāti. Lūk, es mēģināšu jums palīdzēt.  Elīna lieliski izskaidro, ka Working Genius nav kārtējais personības tests, bet uz to vairāk var raudzīties kā uz komandas produktivitātes rīku. Tests izpildīšana neiedod risinājumu visām proēmām, bet var iedot valodu, ar ko sākt." Elīna min: „Tas parāda, kuros darba procesos man dabīgi nāk enerģija un kuros es sistemātiski strādāju uz sava resursa rēķina."  Rīks palīdz ieraudzīt šos šauros pudeles kaklus kā realitāti par ko var sākt atklāti sarunāties. „Bieži vien tests iedod tādu legalizāciju par šo runāt. Kad mēs redzam visi to bildi vienādi – sākam risināt."  Šajā epizodē apskatījām: Ko Working Genius mēra – un ar ko tas atšķiras no personības testiem un kompetenču modeļiem Trīs zonas – ģenialitāte (dabiskā enerģija), kompetence (apgūta prasme) un frustrācija (kas iztukšo) Komandas karti – kā ieraudzīt, kur komandā ir šaurie pudeles kakli un kāpēc kaut kas sistemātiski „buksē" Ģenialitāte vs. kompetence – kāpēc cilvēks var būt izcils kādā darbā un vienlaikus no tā sistemātiski izdegt Sapulču dinamiku – kāpēc vienā sapulcē bieži runājam sešos dažādos līmeņos un kā to mainīt Kad tests nepietiek – konflikti vērtību līmenī, dziļāki psiholoģiski iemesli un kad vajadzīgs mediators vai supervīzija, koučings Praktiskus piemērus no Elīnas prakses – pārdošanas komandas, jaunas nodaļas izveide, atbalstītāju pārslodze Kā izmantot rīku motivācijai – ne tikai diagnostikai, bet arī darba dizaina pārskatīšanai un darbinieku noturēšanai Satiec Elīnu TrainingLab.  Uzzini vairāk par: https://traininglab.lv/genialitates/ 

Saeimā jau vairākkārt skatīts jautājums par to, cik sekmīgi tiek ieviests plāns darbam ar diasporu. Bet kā paveikto reālitātē varam svērt un nomērīt un varbūt plāni no dzīves būtiski atšķiras? Par to, kā sokas plāna darbam ar diasporu realizācija, skaidrojam pirmdienas raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Disktutē Saeimas deputātes Irma Kalniņa (Jaunā Vienotība) un Ināra Mūrniece (Nacionālā apvienība) un Miks Muižarājs, biedrības "Ar pasaules pieredzi Latvijā" līdzdibinātājs, Diasporas konsultatīvās padomes pārstāvis. Uzklausām arī Zandu Grauzi, Ārlietu ministrijas Diasporas grupas speciālo uzdevumu vēstnieci. Salīdzinoši īsā laika sprīdī Saeimā jau divkārt ir vētīts plāns darbam ar diasporu, runājot par periodu, kas aptver laika posmu no 2024. līdz 2026. gadam, šo gadu ieskaitot, lūkojot arī to, kā veicas ar šī plāna realizāciju un kas būtu jāņem vērā, domājot par to, kādas pārmaiņas ir nepieciešamas nākotnē. Kā veicas ar plāna realizāciju, kā vispār var izsvērt un nomērīt paveikto? Varbūt, ka tie plāni patiesībā no dzīves arī būtiski atšķiras? Protams, šis ir mirklis, kad arī svarīgi nedaudz palūkoties tālāk, jo ir jātop jau jaunam plānam, kas arī regulēs atbalstu gan diasporas organizācijām, gan arī formulēs to, cik svarīgi mums šeit, Latvijā, ir tie pilsoņi, kuri uz īsāku vai ilgāku laiku ir nolēmuši dzīvot citviet pasaulē.

Stāsta Turaidas muzejrezervāta Komunikācijas un izglītojošā darba nodaļas galvenā speciāliste, Mg. sc. soc. Maira Dudareva; pārraides producente – Liene Jakovļeva   Vai zini, ka fotogrāfs, fotorūpnieks, pedagogs, izdevējs Mārtiņš Buclers atsaucies Friča Brīvzemnieka aicinājumam pievērsties senatnes liecību apzināšanai un pierakstīšanai? Viņš savāca ap 1000 tautas dziesmu, un 355 no tām Krišjānis Barons ievietoja "Latvju dainās". Turklāt Jurjānu Andrejam viņš iesūtīja retu melodiju pierakstus, kurus sauca par Saukas jeb Buclera sutartinēm. 2026. gada 12. decembrī apritēs 160 gadi, kopš Zemgalē, Saukas pagasta "Juču" mājās, zemnieka ģimenē piedzima Mārtiņš Buclers (12.12.1866–14.04.1944). Par godu šim notikumam Turaidas muzejrezervāts plāno veidot izstādi Mārtiņa Buclera piemiņai. Pēc pagastskolas beigšanas viņš devās uz Irlavas skolotāju semināru, kur kā eksterns nokārtojis skolotāja eksāmenus, kā arī pašmācības ceļā apguvis vairākas svešvalodas. Kādu laiku strādājis visdažādākos darbus tēva saimniecībā. "Braucu uz mežu pēc malkas, lielu dienas daļu pavadīju pie malšanas, vakarā pūtu trompeti," raksta pats Mārtiņš, kurš bijis labs muzikants un piedalījies visos pagasta un kaimiņu pagastu sarīkojumos, pūšot trompeti un spēlējot vijoli. Pēc pārcelšanās uz Siguldu strādājis par spirta deģi kņaza Kropotkina uzņēmumā netālu no Siguldas – Kārtužu muižā. Strādādams šajā muižā, Buclers fotografēja Siguldas, Līgatnes, Turaidas apkārtni un iespieda atklātnes, kas šodien ir kļuvušas par retumu. No Kārtužiem viņš sarakstās ar Krišjāni Baronu, vairākas vēstules ir saglabājušās Latviešu folkloras krātuvē. Kārtužos piedzima viņa meita Anna un dēls Fridrihs. Annas vīru Andreju Peku, kuru dēvēja par modernās spiegošanas pamatlicēju, 1940. gadā arestēja un 1941. gadā viņš mira ieslodzījumā, tādēļ Anna ar trim bērniem devās bēgļu gaitās uz ASV. Mārtiņa pirmā iepazīšanās ar fotogrāfiju notika jau jaunībā – pie tuvējās Eķengrāves (tagad – Viesīte) fotogrāfa Brunovska. 1894. gadā viņš iestājās par fotogrāfa mācekli R. Borharda darbnīcā. Lai apgūtu amatu visā pilnībā, tajā laikā pie pieredzējuša fotogrāfa bija jāmācās vismaz trīs gadi. 1897. gadā Mārtiņš Buclers atvēra pats savu fotodarbnīcu Siguldā. Tā atradusies Gaujas krastā, netālu no vecās pārceltuves, toreizējās "Villa Franc", vēlākās bērnu sanatorijas, teritorijā. Darbnīca nojaukta drīz pēc 1945. gada. Mārtiņa Buclera nozīmīgākie darbi Latvijas fotogrāfijas vēstures attīstībā attiecas uz publicistiku un izdevējdarbību. Viņa grāmatas bija pirmās, kas skaidroja fotogrāfijas tehniskos procesus un sāka ieviest fotogrāfisko terminoloģiju latviešu valodā. Mārtiņš Buclers ieguldīja daudz pūļu, lai veicinātu fotoizglītības attīstību. 1904. gadā Mārtiņš Buclers izdeva pirmo grāmatu par fotogrāfiju latviešu valodā "Fotogrāfija: Īsa pamācība pašmācībai visos fotogrāfiskos darbos". 1911. gadā tai sekoja izdevums "Fotogrāfiska ābece: Pamatīga pamācība iesācējiem". Šajā laikā tika aizsākta arī publikāciju sērija "Fotogrāfiskā bibliotēka". Dzīves laikā viņš sarakstījis ap divdesmit grāmatu gan fotogrāfiem iesācējiem, gan profesionāļiem ar kopējo metienu apmēram 115 tūkstoši eksemplāru, kā arī bieži publicējies laikrakstos un žurnālos. Mārtiņš Buclers bija pirmā fotogrāfijai veltītā žurnāla latviešu valodā "Stari", kas iznāca ar pārtraukumiem (1906–1908) un (1912–1914), izdevējs un redaktors, lai gan žurnāla izdošana peļņu nenesa. 1912. gadā žurnālā "Stari" Buclers publicēja rakstu ar nosaukumu "Kamēr vēl laiks", kurā aicināja ikvienu fotogrāfu, vai tas būtu profesionālis vai amatieris, iesaistīties zūdošā latviešu kultūras mantojuma dokumentēšanā. Ierosmei līdzās publicēja sīkus norādījumus, kā fotografēt dabas skatus, ļaužu tipus, darbarīkus, darba paņēmienus, ēkas u.c. Turklāt par katru redakcijai iesūtīto negatīvu autoram solīja maksāt 3 rubļus, bet par fotogrāfiju – 1 rubli. Buclera aicinājums rada atsaucību. Gan fotogrāfi profesionāļi, gan amatieri fotografēja savas iemīļotās tēmas un nelielu skaitu attēlu arī publicēja žurnālu "Stari" un "Ilustrēts Žurnāls" slejās. 1913. gada nogalē redakcijā sakrāto fotogrāfiju skaits pārsniedza 1000 vienību. Arī pats Mārtiņš Buclers fiksējis Latvijas lauku ainavas, tradicionālās nodarbes un ļaudis. Līdz 1915. gadam Mārtiņš Buclers aktīvi piedalījās fotoizstādēs Latvijā un ārzemēs. Mārtiņš Buclers bija Latviešu Fotogrāfiskās biedrības pamatlicējs un galvenais organizators, ilggadējs biedrības priekšsēdētājs. 1906. gada 7. janvārī tika apstiprināti Latviešu Fotogrāfiskās biedrības statūti un par biedrības priekšsēdētāju ievēlēja Mārtiņu Bucleru. 1906. gadā biedrības sarakstos bija 65 biedri. Latviešu Fotogrāfiskā biedrība organizēja fotokursus un izstādes, tās biedri piedalījās ārzemju izstādēs. 1902. gadā Mārtiņš Buclers atvēra fotopiederumu veikalu Rīgā, Aleksandra (tag. Brīvības) ielā 36. Veikals Aleksandra ielā 36 kļuva par latviešu fotoentuziastu neformālu pulcēšanās un konsultāciju vietu. 1903. gadā turpat uzsāka ražot fotoplates, kas ieguva nosaukumu "Rekordplates". Sākoties Pirmajam pasaules karam, rūpnīcas no Rīgas evakuēja uz Krieviju, un liela daļa ražotņu tur arī palika. Mārtiņš Buclers devās uz Harkovu un tur sāka gatavot fotoplates un fotopapīru "Velorekords" kara komitejai Kijevā un kara aviācijas vajadzībām. Karam beidzoties, visa ražošana tika iznīcināta. Mārtiņš Buclers atgriezās Latvijā un 1923. gadā atsāka fotopiederumu ražošanu Rīgā, Zvaigžņu ielā 26, un turpināja to līdz 1944. gadam. Mūžībā viņš devās 1944. gadā, apglabāts Siguldas kapos netālu no "Fotogrāfu kalna" un savas pirmās fotodarbnīcas vietas, no kurienes latviešu fotogrāfija izplatījās pa visu Latviju un iesakņojās dziļi tautā. Izmantotā literatūra: Latvijas fotomāksla. Vēsture un mūsdienas. – R., 1985., 61. – 65. lpp. Vilnis Auziņš. "Mārtiņš Buclers — nozares perspektīvu konstruktors" Anita Banziņa. Mārtiņš Buclers (1866-1944) – latviešu fotogrāfijas tēvs.   

Valsts parāds Latvijā ir teju puse no iekšzemes kopprodukta. Lūkojam saprast, vai tā ir problēma un cik tālu ir kritiskais slieksnis, pēc kura iestājas “viss slikti”. No „dzīvot uz parāda nav labi”, līdz „bez aizņemšanās izaugsme ir lēna”. No „bankām jāierobežo kreditēšana un jābūt atbildīgākām”, līdz „bankām jāveicina kreditēšana un jāuzņemas vairāk riska”. No „naudas nav un nebūs”, līdz „naudas ir tik daudz kā nekad”. Apmēram tā īsumā un ar krietnu devas ironijas var raksturot Latvijas ekonomisko un valsts parāda stāstu. Neapstrīdams fakts ir – pēdējo 20 gadu laikā valsts parāds ir trīskāršojies no aptuveni 15% līdz 48% no iekšzemes kopprodukta.

"Esmu ceļiniece gan tiešā, fiziskā nozīmē, gan arī savā prātā, domās, dvēselē. Īpaši pēdējo gadu laikā ārkārtīgi daudz ceļoju savā iekšējā pasaulē – un ļoti daudz meklēju. Pēc savas dabas, pēc būtības esmu tāda, kurai patīk nākt pie cilvēkiem, kurai patīk runāt, kurai patīk burbuļot un vidžināt, bet to šobrīd nevēlos nemaz... To, kā šobrīd jūtos, ko sev jautāju, kādas atbildes rodu vai vēl neesmu radusi – to visu šeit var dzirdēt," neslēpj pasaulslavenā ērģelniece Iveta Apkalna, intervijā "Klasikas" direktorei Gundai Vaivodei stāstot par savu jaunāko albumu, kurā sastopas Pētera Vaska un Arvo Perta mūzika. Tas ir klusināta miera un iekšējās gaismas muzikāls apliecinājums – ceļojums klusumā, ticībā un bezgalībā. Jaunais albums ierakstīts Ventspils koncertzālē "Latvija", bet izdots prestižajā izdevniecībā "Berlin Classics". Tas iezīmē vēsturisku notikumu Latvijas muzikālajā ainavā – pirmo Ventspils koncertzāles majestātisko ērģeļu ierakstu!  Albuma oficiālās atvēršanas svētki notika 13. februārī Vācijā, bet Latvijā tā vaļā vēršanu ieskandinās Ivetas Apkalnas solokoncerts 21. februārī. Protams, Ventspils koncertzālē "Latvija". Spoguļattēls tam, kā šobrīd jūtas Gunda Vaivode: "Viatore" ir viens no skaņdarbiem, kas iekļauts tavā jaunajā albumā. Ceļinieks. Iveta, tu arī esi ceļiniece? Un no kurienes tu tagad esi atceļojusi?  Jā, es esmu ceļiniece gan tiešā, fiziskā nozīmē, gan arī savā prātā, domās, dvēselē. Īpaši pēdējo gadu laikā ārkārtīgi daudz ceļoju savā iekšējā pasaulē – un ļoti daudz meklēju. Fiziski šobrīd esmu atceļojusi no Berlīnes. Interesanti, ka Pētera Vaska "Viatore" bija mana paša pirmā albuma centrālais skaņdarbs! Un nejauši, patiešām par to neaizdomājoties un neplānojot, es to esmu iekļāvusi savā jaunākajā albumā, neapzinoties šī nosaukuma un skaņdarba "Ceļinieks" patieso, īsto būtību un jēgu šībrīža kontekstā: proti, tas ir spoguļattēls tam, kā es šobrīd jūtos... Tad secīgi bija Perta "Spiegel am Spiegel", kas ir otrs centrālais skaņdarbs šajā diskā. Tieši šie divi darbi ar savām trauslajām, bet emocionāli spēcīgi uzrunājošajām notīm iezīmē augšupeju un spoguļattēlā – mazu lejupslīdi: un visu laiku, šiem mazajiem motīviem mijoties, notiek maģija… Tā nu es ceļoju. Un to, kā šobrīd jūtos, ko sev jautāju, kādas atbildes rodu vai vēl neesmu radusi – to visu var dzirdēt šajā albumā… Abi jubilāri – Arvo Perts, kam jubileju svinējām pērn, un Pēteris Vasks, kuram 80. dzimšanas dienu svinēsim 16. aprīlī – ir tā sauktās jaunās vienkāršības pārstāvji. Tu pēc dabas esi ļoti temperamentīga. Ir sajūta, ka tev, ieskaņojot šo albumu, bijis jānorimst…  Jā, jā! Domāju arī, ka lielākais vairums manu sekotāju – koncertu līdzbraucēji un klausītāji – uzdos sev šo jautājumu: kāpēc pēkšņi šāda izvēle? Jo kādam tas tiešām varētu šķist arī pārsteidzoši. Tu ļoti precīzi pajautāji! Visi Arvo Perta skaņdarbi, kas iekļauti šajā albumā, patiesībā ir komponēti tieši tajā laikā, kad es piedzimu – tas ir 1976. gads. Arī 1978., 1980. gads. Tam, iespējams, ir kāda dziļāka nozīme jeb tas ir spoguļattēls, kāpēc es šobrīd, tuvojoties savai dzīves jubilejai, raugos iekšēja miera virzienā, sevis un sava ego malā nolikšanas virzienā, un tik ļoti nealkstu pēc tām vizuļojošajām, burbuļojošajām pasāžu kaskādēm un galvu reibinošajām, žilbinošajām, skrejošajām un virtuozajām notīm un treļļiem, kuru, protams, neiztrūkst manos koncertos joprojām. Bet tas, kas mani uzrunā visvairāk, ir, lūk, šis te trauslums un spēks vienlaicīgi. Šajos skaņdarbos, kurus komponējuši lielie meistari Arvo Perts un Pēteris Vasks, tikai noliekot malā savu ego, varam atrast patieso un dzidro šīs mūzikas kristālu un izprast, interpretēt un aiznest līdz klausītājam šīs mūzikas būtību. Jo šādā mūzikā ērģelnieks ļoti maz reprezentē sevi – ko bieži vien sagaidām Lista virtuozajos opusos, arī žilbinošajās Baha fūgās. Bet patiešām: lai saprastu šo skaņdarbu patieso būtību un vēstījumu, man ir jāpakāpjas malā. Ar manu temperamentu tieši tas jau ir tas grūtākais! Jo pēc savas dabas, pēc būtības esmu tāda, kurai patīk nākt pie cilvēkiem, kurai patīk runāt, kurai patīk burbuļot un vidžināt. Bet to šobrīd nevēlos nemaz... Man šķiet, šī mūzika atnāca pie manis īstajā laikā. Es to nemeklēju. Bet tad, lūkojot šīs mūzikas un katra skaņdarba stāstu – un katram no šiem skaņdarbiem ir savs stāsts –, es tajos saredzēju tik daudz paralēļu, ka man šķita – nu, tiešām nav nejaušību šai dzīvē un mākslā!  Ar ērģelēm, tāpat kā puķēm, ir jāsarunājas Uz kurām ērģelēm tu esi šo albumu ierakstījusi? Ak jā – tas arī ir ļoti, ļoti būtisks aspekts un lielums ērģelnieka ierakstos! Šajā gadījumā tas ir instruments, kas sen jau bija pelnījis tikt ierakstīts albumā un iemūžināts taustāmā un netaustāmā formātā, un tās ir Filipa Klaisa radītās ērģeles Ventspils koncertzālē "Latvija". Šī koncertzāle, kura tūdaļ svinēs sesto dzimšanas dienu, iemantojusi ļoti stabilu vietu koncertzāļu ģeogrāfijā šeit, Latvijā. Tā ērģeles, kuras man bijušas sava veida krustbērns to tapšanas brīdī, ilgi gaidīja ērģeļu solo programmas ieskaņojumu kompaktdiskā. Turklāt iznācis ne tikai kompaktdisks, bet arī skaņu plate! Albuma un plates oficiālie atklāšanas svētki notika manā laimīgajā 13. datumā – 13. februārī, bet ieskaņot to sākām pagājušā gada 13. jūlijā. Un arī pats pirmais mans albums tika ieskaņots 2003. gada 13. jūlijā.  Varbūt kādam būs interesanti salīdzināt Pētera Vaska "Ceļinieka" interpretācijas – kā tas skanēja tolaik, un kā tas skan tagad, pie Ventspils koncertzāles ērģelēm – varenajām, bet tanī pat laikā pārsteidzoši siltajām, ieskaujošajām ērģeļu skaņām. Pat ne skaņām – tie ir mirkļi, kurus šīs ērģeles dāvā caur savu skanējumu. Arī pārsteiguma mirkļi, kurus pati sev joprojām tur rodu un pārsteidzu sevi. Līdz pat šim brīdim, spēlējot uz šī instrumenta, nevienā brīdī man nav ne reizi bijis jautājuma, kā radīt šo vai citu krāsu.  Tieši gribēju vaicāt – vai reģistrus uz tām ir viegli piemeklēt? Un vai ir kāda īpaša krāsa tieši Ventspils ērģelēm? Šīm ērģelēm mīļākie tembri, mīļākā noskaņa, mīļākās krāsas ir tās klusinātākās un arī dziļais bass, kurš varbūt daudziem šķistu par dziļu, par vibrējošu, par pārāk tālskanīgu, bet man tieši šī amplitūda no dziļuma līdz pašām spicajām augšām šķiet kā īsta emociju jūra, kurā, atkarībā no gadalaika, atkarībā no diennakts laika, atkarībā no tā, vai ir saullēkts vai saulriets, spēju atrast nepieciešamo krāsu. Un burvīgā kārtā jāsaka, ka šīs ērģeles tiek ļoti labi apkoptas un uzturētas! Kas to dara?  Tas ir grūts jautājums, jo nav jau tik daudz meistaru, kuri Latvijā to dara ikdienā, un Ventspils nav galvaspilsēta Rīga... Taču mani ļoti nomierina fakts, ka vismaz reizi gadā uz Ventspili – arī šoreiz – atbrauc kāds no Bonnas, no ērģeļbūves firmas "Philipp Klais Klais Orgelbau GmbH & Co KG", un šo instrumentu uzrauga un aprūpē. Tā ir lielā nepieciešamā tehniskā apkope, kā mēs to sauktu automašīnas gadījumā. Taču arī ikdienā atrasts risinājums – ir cilvēki, kuri liek lietā gan savu ausi, gan savas rokas. Un pats galvenais un svarīgākais ir tas, ka ērģeles tiek regulāri spēlētas – tie ir Ventspils Mūzikas vidusskolas audzēkņi, kuri tās tiešām darbina, jo ar ērģelēm, tāpat kā ar puķēm mājās, ir jāsarunājas – tās nedrīkst vienkārši ieslēgt ik pa laikam! Un Ventspilī tas tiek arī darīts. Albuma ieraksta skaņu režisors bija tavs dzīvesbiedrs Jenss Šūnemanis, ar ko saprotaties bez vārdiem. Tas taču ir atvieglojoši, ja varat būt kopā arī šādā radošā procesā? Jā, tas ir atvieglojums, bet vienlaikus, strādājot kopā ar Jensu, vienmēr jūtos kā pie stingra, prasīga pedagoga… Jo zinu: ja reiz ir viens cilvēks uz šīs pasaules, kurš tiešām vislabāk zina mani kā mūziķi – ne tikai kā cilvēku, pazīst manas spējas un izturību, tad tas ir Jenss! Un es nevaru noblefot, teikdama, ka man vairs nav spēka un šis man varētu būt par daudz… Jo Jenss zina, cik daudz es varu! (Smejas.) No vienas puses tā ir laba provokācija, ko, ar viņu strādājot, varu sagaidīt. Es zinu, ka viņš gan tiešā, gan pārnestā nozīmē saliks visu pa plauktiņiem. Bet tas, protams, ir liels, liels atvieglojums – strādāt abiem kopā. Jo tieši tas jau ir tas, ko ieraksta procesā vēlas katrs mūziķis – lai ir kāds, kurš ne tikai ieskaņo ierakstu, bet pazīst arī tevi kā mākslinieku, indivīdu un spēj aizvest līdz maksimāli labam rezultātam; kurš tevi atver tā, lai tu spēj noticēt saviem spēkiem un saproti, ka tā nav tikai viņa vēlme jeb ārēju spēku radīta nepieciešamība – šo vai to izdarīt savādāk –, bet tā ir TAVA pārliecība. Un tas bieži vien ir lielākais deficīts, sadarbojoties ar skaņu režisoriem: jo nepietiek tikai ar norādēm "ātri", "lēni", "klusu", "skaļi", "par augstu", "par zemu"… Mums patiešām ir vajadzīgs personiskais, individuālais stāsts un ticība – visvairāk jau sev. Ja ticam sev, tad arī ierakstā to sapratīs un sajutīs klausītājs. Klausītāju apskauti Filmā, ko veidojuši mūsu Latvijas Sabiedriskā medija kolēģi, redzam, cik trauksmaina ir tava dzīve, bieži vien pavadīta vilcienos un lidostās. Tev bijuši skaisti koncertbraucieni kopā arī ar mūsējiem, ar Valsts akadēmisko kori "Latvija". Mazliet ieskicē, kur tie bija un kur tas vēl būs? Patiešām ir tā, ka amplitūda, ģeogrāfija un temps nesamazinās, arī dzīves gadu skaitam pieaugot… Bet intensitāte, ar kādu vienu vai otru koncertu es personīgi izdzīvoju un gaidu – tā nu gan pieaug! Mūsu sadarbība un skaistā Eiropas tūre ar Valsts akadēmisko kori "Latvija" un Māri Sirmo vēl turpināsies – šos koncertus esmu visvairāk gaidījusi, jo zināju – tajos būs ne tikai muzikāls pārsteigums un dažkārt pat emocionāla katarse, kādu piedzīvojam uz skatuves: šajos koncertos tu jūti, ka satiecies ar skanisko organismu, kas nāk ne tikai no tavas valsts, kuram ne tikai ir tava mentalitāte, ne tikai tavi sirdspuksti, bet arī muzikāli ar to raugies vienā virzienā un spēj radīt – ne tikai rādīt vai parādīt. Tas mani visvairāk fascinē, sadarbojoties ar kori "Latvija" un Māri Sirmo. Skaistajos koncertos janvārī, kādus piedzīvojām Dortmundē, Luksemburgā, Frankfurtē, jutāmies klausītāju apskauti, apmīļoti un ļoti, ļoti gaidīti. Tie bija ļoti apmeklēti.  Kādu mūziku klausītājiem piedāvājāt? Gan franču, gan angļu, arī Bahs neizpalika. Un Pēteris Vasks. Daļa no šīs programmas būs dzirdama 26. aprīlī koncertzālē "Cēsis", kur smagsvars un galvenā harmoniskā krāsa būs Pētera Vaska mūzika un viņa jubileja. Tas bija ļoti skaists muzikāls ceļojums, kurā koris un ērģeles sastapās kā divi orķestri, kā divi solisti. Visi koncerti notika tikai koncertzālēs. Tas man personīgi ir gan izaicinājums, gan prieks, jo ar kori fiziski esmu kopā uz skatuves – blakus diriģentam, priekšā dziedātājiem. Redzu katru acu pāri, katru muti, skaisti safrizētos dāmu matus, kas mūzikai viļņojas līdzi un arī dzied… Un tik ārkārtīgi saviļņojoši, kā reaģē publika! To visu koncertzālē var izjust daudz, daudz intensīvāk. Turpinājumā dosimies arī uz Zagrebu, Vīni un Londonu, gaidāmi arī koncerti Budapeštā un nākamgad – Prāgā. Tas ir tik skaists ceļojums un iespēja skanēt Latvijai – kā korim "Latvija" un Latvijai kā valstij. Tas man ir pagodinoši. Olimpiāde satuvina Zinot tavu sportisko ģimeni: vai jums iznāk arī sekot Olimpiskajām spēlēm un latviešu panākumiem tajās? O jā, protams, mēs sekojam un joprojām sekojam, un ne tikai latviešu panākumiem! Bērnus ļoti aizkustināja Latvijas hokeja komanda, kura vinnēja Vāciju. Par šo jau bija lielais prieks. Tas bija ļoti, ļoti saviļņojoši. Ļoti patīk viss, kas saistīts ar slalomu. Arī kamaniņu sports. Bet man joprojām lielais bērnības sapnis un aizraušanās ir daiļslidošana: esmu pilnīgi tajā visā iekšā un gribētu būt vēl vairāk. Tajā pašā 13. februārī, kas bija viens no nervus kutinošākajiem daiļslidošanas vakariem – vīriešu  sacensības, man bija jābūt uz skatuves. Un es patiešām paralēli Baham un Glāsam domāju, kas notiek slidotavā. (Smejas.) Vakarā to visu paspēju noskatīties atkārtojumā. Joprojām sekojam Olimpiādei, un mums ir žēl, ka tā ir tik reti. Mēs jau gribētu katru gadu, jo tā arī mūs apvieno uz viena dīvāna ne tikai vakarā, kad ir pāris minūtes brīva laika, bet visu cauru dienu, jo Olimpiādi var skatīties gan no rīta, gan vakarā, gan naktī – tā ir kā magnēts. Tas ir skaisti, ka sports un māksla – tās ir lietas, kas daudzus vieno, jo bieži vien, atrodoties pat vienā telpā, nepietiek laika, lai parunātos vai par kopā kaut ko pārdzīvotu. Tad nu šī ir tā lieta, ko mēs kopā pārdzīvojam! Vai tava meitiņa joprojām trenējas futbolā? Mana meitiņa joprojām trenējas futbolā, un vēl aizvakar skatījāmies arī UEFA Čempionu līgas spēli, kurā bija daudz pārdzīvojumu, bet uzvarēja pareizā komanda. (Sirsnīgi smejas.)  Uzbrukums "Goram" kā uzbrukums ģimenei Iveta, lai arī attālumā, tad noteikti seko līdzi notikumiem "Gorā" un Rēzeknē. Vai tev ir kāds savs sakāmais par šo situāciju? Ļoti sekoju. Un biju patīkami pārsteigta par to, cik ļoti mani tas ne tikai satrauca, bet sāpināja... Patīkami – tas varbūt nebūtu pareizais vārds šajā kontekstā – bet man tomēr tas ir jāsaka, jo "Goru" vienmēr esmu jutusi kā savu ģimeni; gan savu māksliniecisko, gan cilvēcisko ikdienu nespēju iedomāties bez "Gora"! Un ne tikai tamdēļ, ka "Gors" ir Rēzekne, ne tikai tamdēļ, ka man ir tas gods būt Rēzeknes Goda pilsonei, ieskandināt "Gora" koncertzāli un radīt savu festivālu, bet arī tamdēļ, ka, objektīvi raugoties, "Gors" visā Eiropas un pasaules koncertzāļu paletē ir ar ārkārtīgi daudzām plusa zīmēm! Šajā situācijā tas patīkamais bija, ka redzēju, cik ļoti man tas sāp – bija sajūta, ka iegriezts pirkstā un vai ka visu laiku kāds kāpj uz varžacīm. Jutos tā, ka jāaizstāv kāds no manas ģimenes – šo situāciju izjutu gandrīz fiziski sāpīgi. Tas viss iespaidoja gan manu Ziemassvētku prieku, gan Jaunā gada gaidīšanas sajūsmu. Nespēju būt mierā ar to, cik cilvēki var būt nepastāvīgi savos spriedumos, savos solījumos un arī savā nostājā. Mani pārsteidza, ka cilvēki, kas šo visu vētru iesāka, ir tie paši, kas radījuši kopā ar "Goru", kas priecājušies par "Gora" panākumiem un nupat, svinot festivāla "Organismi" 10. jubileju, solījuši, ka tā tam vienmēr būs būt! Un nepaiet ne pāris mēnešu, un tu sev uzdod jautājumu: vai tiešām mēs runājam par šiem pašiem cilvēkiem? Vai mēs tiešām runājam par šo situāciju, par šo pašu koncertzāli? Tas manī radīja apjukumu un šoku. Rakstīju vēstuli nu jau atstādinātajam Rēzekne mēram, parakstoties kā pilsētas Goda pilsone, nevis tikai kā mūziķe Iveta Apkalna, jo to sajutu kā savu pienākumu – paust savu viedokli. Atbildi neesmu saņēmusi līdz šim brīdim, bet ne par to ir stāsts. Stāsts ir par to, ka vēstulē atgādināju gan mūsu sarunas, gan arī to, ka objektīvi nav pamata visiem šiem izteikumiem. Nespēju raudzīties cilvēkiem acīs, kad viņi melo un katru dienu stāstīta jaunus stāstus. Tas aizvainojums un nepamatoto pārmetumu gūzma, kas bija jāpārdzīvo Diānai Zirniņai – kā kaut kas tāds spēj rasties! Šobrīd uzdodu sev jautājumu – vai festivālam "Organismi" būtu arī turpmāk; vai tam būt tādam, kāds tas bijis līdz šim; vai kaut kādā veidā nav jāpārstrukturējas. Bet man ir liels prieks, ka šobrīd darbs turpinās, un redzu kaut kādu cerību. Neteiktu, ka tā ir uzvara – tā ir tikai iespēja paiet solīti uz priekšu cerībā, ka mēs nepašļuksim. Bet tas, kā tas ir ieviļņojies un ko tas atstāj aiz sevis – tas man ir ļoti biedējoši: kā būs tālāk? Es to jūtu kā uzbrukumu savai ģimenei. Cerēsim, ka risinājums tiks rasts – iesaistoties Kultūras ministrijai, atbildīgajām institūcijām un arī sabiedrībai, kas bija ļoti patīkami... Tas bija ārkārtīgi patīkami – īpaši runājot par sabiedrību, kas dzīvo Rēzeknē. Tas bija saviļņojoši – dzirdēt un redzēt, kas tur notika! Patiešām cerams, ka visiem prātiem klātesot, tiks rasts vislabākais risinājums, kāds šobrīd vajadzīgs Rēzeknei, "Goram" un visiem, kuri tajā mīl klausīties labu mūziku, skatīties teātri un kino.  Tieši tā. Jo "Gors" ir tas magnēts, vilinātājs un rosinātājs, kāpēc daudzi vispār pirmo reizi savā dzīvē aizbraukuši uz Rēzekni. Un tādu bijis ļoti daudz. Varbūt tieši šis fakts ir tas pamata grauds, rosinātājs un motivētājs!

Guntars Godiņš sastādījis un atdzejojis igauņu mūsdienu dzejas antoloģiju "Man pietiks ar Latviju" un palicis uzticīgs arī igauņu dzejniekam Contram krājumā "Lecamaukla". Studijā viesojas Guntars Godiņš, Contra sarunai pievienojas attālināti. Sērijā "Orbītas bibliotēka" izdota igauņu mūsdienu dzejas antoloģija "Man pietiks ar Latviju", kurā iekļauti četrpadsmit dzejnieku darbi. Antoloģijā pārstāvēti dažādu paaudžu autori – no vidējās paaudzes līdz pašiem jaunākajiem –, lai atspoguļotu pēc iespējas pilnasinīgāku igauņu mūsdienu dzejas ainu. Antoloģijā iekļauti 14 dzejnieku darbi. Pārstāvētie autori: Trīna Soometsa (Triin Soomets), Jirgens Rooste (Jürgen Rooste), Krūsa Kalju (Kruusa Kalju), Marts Kangurs (Mart Kangur), Karolina Pihelgas (Carolina Pihelgas), Jiri Kolks (Jüri Kolk), Sveta Grigorjeva (Sveta Grigorjeva), Berita Kašana (Berit Kaschan), Tenis Vilu (Tõnis Vilu), Pireta Peldvere (Piret Põldver), Trīna Paja (Triin Paja), Reijo Rooss (Reijo Roos), Mārja Pertna (Maarja Pärtna), Riste Sofie Kēra (Riste Sofie Käär). Contras krājuma "Lecamaukla" atvēršanas svētki būs 20. martā Rīgas grāmatu svētkos, kur varēs sastapt gan Guntaru Godiņu, gan Contru. Krājumu izdevis apgāds "Pētergailis". Savukārt igauņu mūsdienu dzejas antoloģijas atvēršanas pasākums būs 29. aprīlī Igaunijas vēstniecībā Latvijā.

Par ko parunāsim pie Digitālo brokastu galda? Latvijā plāno aizliegt nereģistrētas SIM kartes. Eiropas Komisija vēršas pret bezgalīgu sociālo tīklu skatīšanos "TikTok" platformā un atkarību izraisošo tirdzniecības platformu "Shein". "Google" debitē ar "Pixel 10a" viedtālruni. Vai Tu spēj atšķirt mākslīgā intelekta balsis no īstām?

Bērniem Latvijā nav nodrošināta vienlīdz kvalitatīva pamatizglītība un lai arī valstī pastāv vienots pamatizglītības standarts, mācību apjoms, vērtēšanas pieeja un atbalsta nodrošinājums skolās būtiski atšķiras. Ar šādiem secinājumiem šonedēļ nāca klajā Valsts kontrole. Vai pārmetumi ir pamatoti un kādi būs risinājumi? Krustpunktā izvaicājam izglītības un zinātnes ministri Daci Melbārdi. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnāliste Ilze Kuzmina un 360TV ziņu žurnāliste Līva Pārupe.  

Nav daudz tādu piļu Latvijā, kuras mūri pieredzējuši tik daudzus gadsimtus, piedzīvojuši tik dažādus saimniekus un viņu likteņus, kā Turaidas pils. Kāda bija šīs viduslaiku pils nozīme Livonijas laikā un vēlāk? Ko zinām par lībiešu dzīvi Turaidā un kādu sadzīvi te vadījuši daudzie pils iemītnieki? Raidījumā Zināmais nezināmājā atklāj Turaidas Muzejrezervāta galvenais speciālists - vēsturnieks, lībiešu mantojuma pētnieks Guntis Zemītis, vēstures zinātņu doktore, viduslaiku piļu eksperte, Turaidas Muzejrezervāta galvenā speciāliste - vēsturniece Ieva Ose un vēsturniece, Turaidas Muzejrezervāta direktores vietniece zinātniskajā darbā Vija Stikāne.   Zinātnes ziņās plašāks stāsts par to, kā seismometri var palīdzēt ne tikai zemestrīču fiksēšanā, bet arī kosmisko atkritumu novērošanā. Kosmosa atkritumu, piemēram, raķešu un satelītu atlūzu, skaits uz Zemes pieaug, tāpēc likumsakarīga šķiet jauna publikācija zinātnes žurnālā “Science”. Tajā vēstīts, ka ar seismometriem jeb seismogrāfiem, ar ko parasti reģistrē zemestrīces, ir iespējams izsekot krītošiem kosmosa atkritumiem. “Science” publikācijā minēts konkrēts notikums 2024. gadā, kad, Ķīnas kosmosa kuģim atgriežoties Zemes atmosfērā, tā sabrukšanai līdzi izsekoja seismometri Kalifornijā. Kā allaž, viedokli par rakstu vaicājam pašmāju zinātniekam, un šoreiz tas ir Latvijas Universitātes Eksakto un tehnoloģiju zinātņu fakultātes Ģeoloģijas nodaļas pētnieks Viesturs Zandersons. Viņš norāda, ka notikums ar Ķīnas kosmosa kuģi nav pirmās šādas seismometra fiksētās svārstības, taču jāizceļ ārvalstu pētnieku labi veiktie aprēķini.

FID: "Moneyval" ziņojumā apliecināta Latvijas spēja efektīvi cīnīties ar finanšu noziegumiem. Skandalozajā amerikāņu finansista un dzimumnoziedznieka Epstīna lietā šodien britu policija aizturējusi bijušo princi Endrū. Uz pirmo tikšanos sanākusi Trampa izveidotā Miera padome. Izglītības un zinātnes ministre sola labot esošo izglītības standartu un veidot jaunu. No olimpiskā turnīra Latvijā atgriezusies daļa vīru hokeja izlases.

Bērniem Latvijā nav nodrošināta vienlīdz kvalitatīva pamatizglītība un lai arī valstī pastāv vienots pamatizglītības standarts, mācību apjoms, vērtēšanas pieeja un atbalsta nodrošinājums skolās būtiski atšķiras. Ar šādiem secinājumiem šonedēļ nāca klajā Valsts kontrole. Vai pārmetumi ir pamatoti un kādi būs risinājumi? Krustpunktā izvaicājam izglītības un zinātnes ministri Daci Melbārdi. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnāliste Ilze Kuzmina un 360TV ziņu žurnāliste Līva Pārupe.  

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Latvijas iedzīvotājiem izkrāptās naudas summas ik gadu ir mērāmas daudzos miljonos eiro. Ko atbildīgās institūcijas var darīt, lai mazinātu krāpniecību digitālajā vidē. Par to diskusija raidījumā Krustpunktā. Analizē Iekšlietu ministrijas valsts sekretārs Dimitrijs Trofimovs, "CERT.LV" kiberdrošības eksperts Gints Mālkalnietis, SEB bankas Drošības pārvaldes vadītājs Mārcis Pelcis un LMT Privātpersonu apkalpošanas dienesta direktore Ilze Saulīte. Apmēram pāris miljonu mēnesī - tik daudz pagājušā gadā noziedzniekiem izdevās izkrāpt naudu no Latvijas iedzīvotājiem. Bizness rullē, jo vēl pirms gada summa bija par trešdaļu mazāka. Arvien lielāka izdoma, arvien lielāks ieguvums un arvien lielākas sirdssāpes cilvēkiem, jo nav joka lieta pazaudēt visus savus iekrājumus, reizēm īpašumus, iedzīvoties parādos. Protams, visi pēc tam mēģina analizēt, kā viņi tā iekrita, bet ir arī jāuzdod jautājums, ko valsts dara, lai sekmīgāk cīnītos pret pieaugušo noziedzību šajā jomā. Ir zināms, ka Iekšlietu ministrija arī rosina šādas jaunas iniciatīvas. Strīdīgākā no tām ir aizliegt nereģistrētu priekšapmaksas telekaršu pārdošana Latvijā. Cik efektīvi ir pašreizējie piedāvājumi cīņā ar krāpniecību? Ko vēl vajadzētu darīt, lai kaut kā šo riebīgo rūpalu bremzētu?

"Dzilnītis ir viens no nometniekiem, viens no tiem putniem, kas šeit dzīvo visu gadu. Un dzilnīti mēs varam sastapt parkos, arī mežos," iepazīstina ornitologs Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus. "Tāds mazs, pelēks "bandīts", kas staigā pa koku reizēm ar galvu uz leju. Un viņa balss, viņa dziesma ir dažādi svilpieni," "Dzilnīša nosaukums var būt mazliet mānīgs, jo tas rada sajūtu, ka viņš varbūt ir radinieks dzilnām. Mazliet dzīvesveids viņam ir līdzīgs - stiprs, ass knābītis, ar ko viņš meklē koku mizu šķirbās barību. Bet viņš nekaļ dobumus, viņam jāiztiek ar to, ko īstie dzeņi un dzilnas izkaļ, turpina Viesturs Ķerus. "Bet dzilnītis ir mazs viltnieks, varbūt tas arī tādam "bandītam" piestāv. Ja viņam dobums ir par lielu, viņš aizmūrē to dobuma ieejas caurumu mazāku, lai tikai viņš pats tiek iekšā." Dzilnītis Latvijā ir parasts putns, bet pēdējos 12 gados dzilnīšu skaits ir apmēram par trešdaļu gājis mazumā. Tāpēc arī dzilnītis ir iekļuvis jaunizdotajā Sarkanajā grāmatā, jo par apdraudētām sugām atzīst ne tikai tādas, kas ir ļoti reti sastopamus, bet arī tādas, kuru populācijas lielums ir strauji samazinājies.   

Ženēvā noslēgušās trīspusējās Ukrainas, Krievijas un ASV pārstāvju sarunas. Eiropas Komisija publicējusi plānu kā palīdzēt reģioniem, kas robežojas ar Krieviju, Baltkrieviju un Ukrainu. Nauda vēža pacientiem būtiskām operācijām pieejama tikai līdz martam; ārsti aicina valsti rast risinājumus. Valsts kontrole revīzijā secina, ka Latvijā nav nodrošināta vienlīdz kvalitatīva pamatizglītība. Rīgas filharmonijas jeb Nacionālās koncertzāles izveidei galvaspilsētā ir nepieciešams speciāls likums. Rinkēvičs: Mums nav pieņemams tas, ka ar Krievijas un Baltkrievijas karogiem Paraolimpiskajās spēlēs startēs šo agresorvalstu sportisti.

Vilku jautājums Latvijā vairs nav tikai teorētiska diskusija. Tas ir par drošību, par medību saimniekošanu, par suņu uzbrukumiem, par sabiedrības uztveri un par to, kādi lēmumi tiek pieņemti šodien, lai ar sekām dzīvotu rīt.Jaunākajā podkāsta “Šauj garām!” epizodē runājam ar:

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Latvijas iedzīvotājiem izkrāptās naudas summas ik gadu ir mērāmas daudzos miljonos eiro. Ko atbildīgās institūcijas var darīt, lai mazinātu krāpniecību digitālajā vidē. Par to diskusija raidījumā Krustpunktā. Analizē Iekšlietu ministrijas valsts sekretārs Dimitrijs Trofimovs, "CERT.LV" kiberdrošības eksperts Gints Mālkalnietis, SEB bankas Drošības pārvaldes vadītājs Mārcis Pelcis un LMT Privātpersonu apkalpošanas dienesta direktore Ilze Saulīte. Apmēram pāris miljonu mēnesī - tik daudz pagājušā gadā noziedzniekiem izdevās izkrāpt naudu no Latvijas iedzīvotājiem. Bizness rullē, jo vēl pirms gada summa bija par trešdaļu mazāka. Arvien lielāka izdoma, arvien lielāks ieguvums un arvien lielākas sirdssāpes cilvēkiem, jo nav joka lieta pazaudēt visus savus iekrājumus, reizēm īpašumus, iedzīvoties parādos. Protams, visi pēc tam mēģina analizēt, kā viņi tā iekrita, bet ir arī jāuzdod jautājums, ko valsts dara, lai sekmīgāk cīnītos pret pieaugušo noziedzību šajā jomā. Ir zināms, ka Iekšlietu ministrija arī rosina šādas jaunas iniciatīvas. Strīdīgākā no tām ir aizliegt nereģistrētu priekšapmaksas telekaršu pārdošana Latvijā. Cik efektīvi ir pašreizējie piedāvājumi cīņā ar krāpniecību? Ko vēl vajadzētu darīt, lai kaut kā šo riebīgo rūpalu bremzētu?

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Starptautiskās Olimpiskās komitejas lēmums diskvalificēt Ukrainas skeletonistu Vladislavu Heraskeviču no olimpiskajām spēlēm izsauca sašutumu un neizpratni. Īpaši jau tādēļ, ka sportisti no Krievijas neitrālā statusā spēlēs piedalās. Liels sašutums bija arī Latvijā, kur pat Saeima pieņēma paziņojumu, nosodot šo lēmumu. Tomēr dzīve rit tālāk, spēles arī turpinās, arī Starptautiskajā Bobsleja un skeletona federācijā, kas šo lēmumu formāli pieņēma, atbildīgos amatos darbu turpina Latvijas pārstāvji. Vai olimpiskās spēles varam turpināt skatīt atrauti no ģeopolitiskās situācijas un notikumiem? Par to diskusija Krustpunktā. Analizē Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta departamenta direktors Aleksandrs Samoilovs, Latvijas TV žurnālists Raimonds Rudzāts, Latvijas Sporta federāciju padomes viceprezidents Kaspars Rožkalns, bobsleja leģenda Jānis Ķipurs un Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas Sporta apakškomisijas deputāts Lauris Lizbovskis.  

Sākas jauns gads pēc Ķīnas kalendāra, un tas šogad būs Ugunīgā zirga zīmē. Ko zinām par savvaļas zirgiem un to daudzveidību pasaulē? Kāpēc Latvijā savulaik izzuda savvaļas zirgu populācijas un kā klājas Papes dabas parkā izvietotajam savvaļas zirgu ganāmpulkam? Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns un Papes dabas parka uzraugs Ints Mednis.

Gatavošanās rudenī gaidāmajām Saeimas vēlēšanām notiek pēc plāna. Pērn katras 25. dzemdības Latvijā notikušas valsts apmaksātas medicīniskās apaugļošanas rezultātā. Daugavpilī e-biļešu sistēmas iepirkuma konkursā saglabāts pagājušā gada uzvarētājs. Darbinieki arī turpmāk slimības gadījumā varēs vienoties ar darba devēju par vienas dienas prombūtni, neņemot darba nespējas lapu.

Starptautiskās Olimpiskās komitejas lēmums diskvalificēt Ukrainas skeletonistu Vladislavu Heraskeviču no olimpiskajām spēlēm izsauca sašutumu un neizpratni. Īpaši jau tādēļ, ka sportisti no Krievijas neitrālā statusā spēlēs piedalās. Liels sašutums bija arī Latvijā, kur pat Saeima pieņēma paziņojumu, nosodot šo lēmumu. Tomēr dzīve rit tālāk, spēles arī turpinās, arī Starptautiskajā Bobsleja un skeletona federācijā, kas šo lēmumu formāli pieņēma, atbildīgos amatos darbu turpina Latvijas pārstāvji. Vai olimpiskās spēles varam turpināt skatīt atrauti no ģeopolitiskās situācijas un notikumiem? Par to diskusija Krustpunktā. Analizē Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta departamenta direktors Aleksandrs Samoilovs, Latvijas TV žurnālists Raimonds Rudzāts, Latvijas Sporta federāciju padomes viceprezidents Kaspars Rožkalns, bobsleja leģenda Jānis Ķipurs un Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas Sporta apakškomisijas deputāts Lauris Lizbovskis.  

Pavārgrāmatas, ko  mēdz dēvēt par virtuves Bībeli, goda vietā celtas izstādē “Nospeķotas lapiņas un gardas vakariņas. Latviešu pavārgrāmatas ārpus Latvijas”. Šoreiz raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts pārlapojam pavārgrāmatas un skaidrojam, cik nozīmīgas ir latviskās garšas izjūtas svešā vidē. Šoreiz raidījumā Globālais latvietis 21. gadsimts sveicienus sūtām no muzeja un pētniecības centra "Latvieši pasaulē", un pirms šo sarunu sākām, visi viens otram pajautājām - vai jūs esat paēduši? Jo saruna būs diezgan garšīga. Šobrīd muzejā goda vietā ir celtas "Nospeķotas lapiņas un gardas vakariņas Latviešu pavārgrāmatas ārpus Latvijas". Tieši ar šādu nosaukumu ir atklāta izstāde, kas ieskicē laiku pēc Otrā pasaules kara, kad, nonākot trimdā, daudzas latviešu saimnieces saskārās ar izaicinājumu, kā pagatavot pazīstamus un iemīļotus ēdienus, esot svešā vidē, turklāt arī trūcīgos apstākļos. Tādēļ jau bēgļu nometnēs pārpublicēja Latvijā pirms kara izdotās pavārgrāmatas. Kā arī sākot no pagājušā gadsimta 50. gadiem, iznākušas pirmās diasporā tapušās pavārgrāmatas, un tas ir turpinājies līdz pagājušā gadsimta 80.-90. gadiem. Šobrīd izstādē var aplūkot 20 pavārgrāmatas, kas ir izdotas dažādos laika posmos ārpus Latvijas. Vienlaikus ar šo izstādi arī rīt Latvijas Universitātes pētniecības projekts "Latviešu diasporas identitātes transformācijas: teksts, valoda, digitālā vide" un šī pētījuma viens no fokusiem ir arī aplūkot ēdienu klātbūtni diasporas tekstos - pētīt latviskās garšas izjūtas svešā vidē. Pie sarunu galda diasporas gastropoētikas pētnieki: projekta vadītājs Latvijas Universitātes profesors Ojārs Lāms, projekta pētniece Latvijas Universitātes lektore Ilze Šķestere, izstādes "Nospeķotas lapiņas un gardas vakariņas Latviešu pavārgrāmatas ārpus Latvijas" kuratores Marianna Auliciema un Jūlija Apse, kā arī muzeja "Latvieši pasaulē" pedagoģe un komunikācijas speciāliste Danute Grīnfelde.

Stāsta Turaidas muzejrezervāta Pētniecības un krājuma nodaļas galvenā speciāliste, Mg.hist., Mg.theol. Anete Jenča; pārraides producente – Liene Jakovļeva Vai zini, ka padomju gados evaņģēliski luteriskās baznīcas dzīve Latvijā izskatījās pavisam citādi, nekā to rāda arhīvi? Turaidas muzejrezervātā pētniecības jautājums par padomju laiku baznīcās neradās nejauši, bet gan izrietēja no ārzemju tūristu intereses. Nokļūstot Turaidas baznīcā, kas ir viena no vecākajām koka  baznīcām Latvijā, viņi nereti jautā – kā šeit bija dzīvot laikā, kad ticība tika uzlūkota kā aizdomīga, un baznīca – kontrolēta? Tieši šie jautājumi pamudināja meklēt atbildes arhīvos un cilvēku atmiņās, un tā radās izstādes "Melni balts laiks" (2024) un "Mēs ticējām – mēs esam" (2025) par Siguldas novada luterāņu baznīcu stāvokli padomju laikā. Šobrīd top arī trešā izstāde, kuru plānots atklāt šī gada maijā. Bet kā tad bija baznīcām un draudzēm izdzīvot padomju gados? Pētot luterāņu baznīcu vēsturi padomju periodā, arhīvi bieži rāda tikai daļu no patiesības. Oficiālos dokumentos draudžu dzīve izskatās klusa, vienmuļa un pakļauta. Taču fotogrāfijas, atmiņas un vietējās liecības stāsta par pavisam citu realitāti. Piemēram, Siguldā un Lēdurgā draudzes formāli pastāv visus padomju gadus. Tomēr dievkalpojumi bieži notiek tikai reizi mēnesī vai pat retāk. Iemesls nav ticīgo, bet gan mācītāju trūkums. Pēc kara daudzi garīdznieki bija emigrējuši vai izsūtīti, Teoloģijas fakultāte bija slēgta, un jaunu mācītāju sagatavošana tika stingri kontrolēta. Tāpēc viens mācītājs bieži apkalpo vairākas draudzes, braucot no vienas baznīcas uz otru. Tā, piemēram, Georgs Zālītis pēc Otrā pasaules kara apkalpoja trīs draudzes – Turaidu, Lēdurgu un Siguldu. Mācītājiem ik ceturksni konsistorijai vajadzēja iesniegt oficiālu pārskatu par draudzes dzīvi – ienākumiem un tēriņiem, bet vēl jo vairāk par veikto kristību, iesvētību un laulību skaitu. Un te rodas problēma. 1949. gada jūlijā Latvijas PSR Ministru Padome pielika punktu svarīgajam LELB darbības aspektam – iesvētībām – pieņemot lēmumu, ar kuru tika aizliegta turpmāka iesvētes mācības nodarbību organizēšana. Viļa Lāča parakstītajā lēmumā bija minēts, ka šīs nodarbības traucē parasto skolu mācību gaitu. Iesvētes mācības nodarbību aizliegšana nenozīmēja, ka aizliegta tiktu arī pati iesvēte kā reliģiska kulta rituāls, tomēr, ja nevar veikt mācības, tad, likumsakarīgi, ilgtermiņā tas nozīmēja draudzes locekļa skaita samazinājumu. Oficiālajos gada pārskatos redzam, ka līdz ar 50. gadu otru pusi ir pavisam neliels kristību, iesvētību un laulību skaits, vai atzīmēts, ka šādas svētdarbības nav notikušas vispār. Taču Turaidas (un arī citu) draudžu fotogrāfijas un cilvēku liecības rāda ko citu – piecdesmito gadu izskaņā un sešdesmitajos gados jaunieši joprojām tiek iesvētīti, notiek kristības un laulības, tostarp jaunais pāris nereti laulājas skaistos nacionālos tērpos. Mācītāji norādīja mazākus skaitļus, lai izvairītos no pārbaudēm un sodiem. Tā veidojas plaisa starp arhīvu datiem un reālo baznīcas dzīvi. Vienlaikus baznīca tiek pastāvīgi ierobežota. Garīgā darbība drīkst notikt tikai dievnamā vai kapsētā. Jebkura aktivitāte ārpus šīm robežām tiek uzskatīta par pārkāpumu. Īpaši bīstami režīmam šķiet kapusvētki. Krimuldas draudzes dokumentos jau 1962. un 1963. gadā parādās ieraksti par kapusvētku aizliegumiem un apcietinājuma draudiem mācītājam Voldemāram Aivaram par šo svētku noturēšanu. Līdzīgi gadījumi minēti arī Lēdurgā, kur kapusvētki tiek uzraudzīti un ierobežoti kā “nevēlama pulcēšanās”. Kapusvētki padomju varai nav tikai reliģisks notikums – tie pulcē daudz cilvēku, stiprina kopienu un uztur atmiņu, un tieši tas tiek uzskatīts par bīstamu. Ļoti efektīvs spiediena instruments ir nodokļi, kas ar katru gadu tika likti arvien lielāki. Turaidā un Krimuldā 1963. gadā baznīcu ēku vērtība tiek paaugstināta četrpadsmit reizes vairāk nekā gadu iepriekš, līdz ar to pieaug nodokļi un zemes rente. Draudzes lūdz atlaides, bet tās tiek atteiktas. Tajā pašā laikā baznīca tiek demolēta – izsisti logi, bojāts interjers. 1964. gadā Krimuldas draudze ir spiesta pieņemt lēmumu par darbības izbeigšanu, un pēc vietējās varas iniciatīvas baznīcas durvis tiek aizmūrētas. Arī Turaidā 1964. gada decembrī draudze sapulcējas uz pēdējo dievkalpojumu. Pēc draudzes slēgšanas dievnams nonāca Siguldas novadpētniecības muzeja (tagad Turaidas muzejrezervāts) pārziņā. Baznīca tika saglabāta kā arhitektūras piemineklis, bet tās reliģiskā funkcija tika uz vairākiem gadiem pārtraukta. Līdzīgs liktenis piemeklē arī Allažus – 1949. gadā draudzi piespiež pamest baznīcu, kur tiek ierīkota ēdnīca, vēlāk noliktava. Dievnams tiek pārvērsts par utilitāru telpu, zaudējot savu sakrālo funkciju, līdzīgi kā tas notiek ar daudziem citiem dievnamiem visā Latvijā. Padomju kontrole attiecas arī uz mācītājiem personīgi. Katru gadu viņiem jāiesniedz biogrāfiskie apraksti, kuros jānorāda izglītība, ģimenes stāvoklis, kontakti un pat tas, kāda literatūra viņiem patīk – vai tā ir padomju, vai reliģiska. Šie šķietami nevainīgie jautājumi kalpo kā lojalitātes pārbaude. Un tomēr – baznīca izdzīvo. Atmodas laikā situācija strauji mainās. Cilvēki sāk pulcēties ap baznīcām vēl pirms to oficiālas atjaunošanas. Krimuldas baznīca draudzei tiek atdota pilnīgā postā – bez logiem, ar bojātu jumtu, pamesta gadiem. Bet cilvēki nāk talkās. Talkas kļūst par Atmodas simbolu – ne tikai sakopt dievnamu, bet atgūt pašcieņu un kopību. Astoņdesmito gadu izskaņā Turaidas baznīcā un citviet notiek īpaši svētbrīži – Staļinisma upuru piemiņai, Latvijas neatkarības dienā. Dievkalpojumos parādās Latvijas karogs, skan dziesmas ar nacionālu zemtekstu – tas viss oficiāli nebija atļauts. Mācītāji piedalās publiskos svētbrīžos, un baznīca atkal kļūst par sabiedrības pulcēšanās vietu, lai gan oficiāli daudzas draudzes atjaunošanu piedzīvo vien 90. gadu sākumā. Beigu beigās evaņģēliski luteriskā baznīca padomju gados izdzīvoja, jo tā nekad nepastāvēja tikai arhīvos – tā pastāvēja cilvēku sirdīs.

Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā ciklā “Paaudze” atklāta izstāde “Visāda garuma sapņi”. Šoreiz uzmanības centrā ir sirreālisma izpausmes grafiķu darbos 70. - 80. gados, kas ne vienmēr bijusi apzināta. Kā sirreālisms caurvij astoņu Latvijas grafiķu 70. - 80. gados veidotos darbus un kā tajos parādās šī mākslas virziena iezīmes, tostarp, sapņainums? Izstādes fokuss vērsts uz sirreālisma interpretācijām astoņu grafiķu – Māra Ārgaļa (1954–2008), Ilmāra Blumberga (1943–2016), Valijas Brences (1941–2009), Maijas Dragūnes (1945), Artura Ņikitina (1936–2022), Aijas Ozoliņas (1932–2023), Māras Rikmanes (1939) un Lolitas Zikmanes (1941) – daiļradē, izceļot šo talantīgo, bet pagaidām ne vienlīdz labi zināmo un pētīto autoru darbību padomju okupācijas periodā – 20. gadsimta 70. un 80. gados, kad sirreālisms līdzās abstrakcionismam tika iekļauts padomju ideoloģijai nevēlamo mākslas virzienu sarakstā. Sirreālisma pirmsākumi meklējami 20. gadu sākumā Parīzē un saistāmi ar dadaisma kustību. Par virziena dzimšanu pieņemts uzskatīt 1924. gadu, kad franču rakstnieks un dzejnieks Andrē Bretons (André Breton) publicēja pirmo “Sirreālisma manifestu”. Latvijā jau 20. gadu vidū termins parādījās presē, tomēr vizuālajā mākslā sirreālisma pazīmes ienāca daudz vēlāk – virzienam raksturīgo izteiksmes līdzekļu (biomorfas formas, sapņainums, negaidītu priekšmetu, lietu un tēlu kombinācijas vai to pretnostatījumi, laika un telpas saplūšana, tēlu deformācijas vai pārvēršanās citās formās) lietojums pamanāms 70. gadu sākumā. Īpaši spilgti tendence redzama grafikā, kas, salīdzinot ar glezniecību un tēlniecību, no padomju varas puses tika ideoloģiski mazāk uzraudzīta. Latvijas mākslā sirreālisms izpaudās galvenokārt formālu izteiksmes līdzekļu pārņemšanā, nevis mērķtiecīgā sekošanā starpkaru perioda sirreālistu manifestētajiem principiem. Izstāde līdz aplūkojama līdz 16. augustam.

Pērn cilvēku zaudējumi no krāpniekiem Latvijā jau tuvojas 22 miljoniem, neskatoties uz sabiedrībā pastiprinātajiem drošības pasākumiem. Pie Digitālo brokastu galda policija, banka un tehnoloģiju uzņēmums, lai skaidrotu, kā strādā aktuālākās krāpniecības shēmas digitālajā vidē, kāpēc cilvēki tajās iekrīt un ko darīt, ja uzķēries. Viesos Valsts policijas Kibernoziegumu apkarošanas pārvaldes 2. nodaļas priekšnieka vietniece Solvita Sļadze, SEB Bankas Drošības pārvaldes vadītājs Mārcis Pelcis un Tet IT drošības pārvaldnieks Uldis Lībietis. Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Šogad par gada ģeovietu izvēlēta visai neparasta parādība dabā - karsta kritene Salaspilī. Šie neparastie "caurumi" zemē sastopami daudzviet pasaulē un pārsvarā rodas aktīvu pazemes ūdeņu ietekmē. Ko zinām par kritenēm Latvijā un pasaulē un kāds nepārvarams un neredzams spēks liek veidoties šīm bedrēm zemē? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētais profesors, ģeologs Ģirts Stinkulis un Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes vadošā pētniece, hidroģeoloģe Aija Dēliņa. Salaspils karsta kritene ir unikāla ar to, ka izveidojusies nesen – 2021. gadā. Tās pamatnē zem cilvēka veidota uzbēruma un kvartāra nogulumiem atsedzas devona nogulumieži, t. sk. augšējā devona Salaspils svītas ģipši. Tā kā ģipši ir Latvijas šķīstošākie ieži, visaktīvāko karsta procesu saistība tieši ar Salaspils svītu mūsu valsts teritorijā ir acīmredzama. Salaspils svītas ģipšainie ieži ir pakļauti aktīviem karsta procesiem Skaistkalnes, Allažu, Baldones apkārtnē un citur.  Zinātnes ziņās neparasts stāsts par skudrām, kuru karalienes spēj izdēt olas divām dažādām sugām. Daudziem sociālajiem kukaiņiem vairošanās pati par sevi ir visai savāda, taču Ibērijas skudra (Messor ibericus) paceļ šo dīvainību jaunā līmenī. Žurnāla “Nature” publikācijā pagājušā gada rudenī ziņots, ka šīs sugas mātītes, konkrēti karalienes, pārojas ar citas sugas tēviņiem, pēc tam tos klonē, un tas nozīmē, ka Messor ibericus ir vienīgais zināmais organisms, kas pats par sevi pavairo divas sugas. Tādējādi Ibērijas skudra nosaukta par vissarežģītāko koloniālo dzīvības formu, kas līdz šim zināma. Ne viens vien pētnieks pauž izbrīnu par šādu parādību, sakot, ka tam ir grūti noticēt un ka tas paplašina mūsu izpratni par evolucionāro bioloģiju. Vaicājam Latvijas Universitātes bioloģijas profesoram Indriķim Kramam, vai šāda skudru īpašība viņā rada pārsteigumu.

Publisko iepirkumu sistēmu daudz kritizē, jo labāko rezultātu bieži tā arī nesasniedz. Kas maināms šajā jomā, par to diskusija Krustpunktā. Analizē Iepirkumu uzraudzības biroja vadītājs Artis Lapiņš, Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kameras Pakalpojumu padomes locekle Katrīne Pļaviņa-Mika, Saeimas budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sekretāre Aiva Vīksna, Latvijas Pašvaldību savienības padomniece iepirkumu jautājumos Zane Zvaigzne un Valsts kontroles padomes loceklis Gatis Litvins. Latvijā 2024. gadā tika izsludināti vairāk nekā 11000 iepirkumu, kuru rezultātā noslēgti līgumi par kopējo summu 5,4 miljardi eiro. Tas veido apmēram 13 procentus no Latvijas iekšzemes kopprodukta. Publiskā iepirkumu sistēma tiek kritizēta jau gadiem un no dažādām pusēm - gan no Valsts kontroles revīzijām, gan biznesa organizācijām, pašvaldībām, un arī Finanšu ministrija secināja, ka lietas jāmaina. Publiskie iepirkumi tiek raksturoti kā birokrātiski sarežģīti, nepietiekami caurskatāmi, tajos ir konkurences trūkums un ar publiskajiem iepirkumiem saistīti arī virkne korupcijas skandālu. Kādas pārmaiņas ir gaidāmas un kādēļ daudzu gadu garumā šo smago vezumu nav izdevies izkustināt?

Gaisa kvalitāte  ir joma, kas satraukumu rada daudzviet pasaulē, tostarp, Eiropā un arī Rīgā. Īpaši ziemā, kad nokrišņu ir maz, vējš nav stiprs, bet apkures sezona rit pilnā sparā, rodas jautājums, kāds ir gaiss, ko elpojam? Ar satelītdatu palīdzību Latvijā varēsim labāk sekot līdzi gaisa kvalitātei. Pētnieki plāno izstrādāt modeļus, lai prognozētu gaisa kvalitātes izmaiņas, un tas ļautu laikus informēt iedzīvotājus. Kādi procesi ietekmē gaisa kvalitāti Latvijā un ko lietas labā plāno darīt pētnieki? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro ģeogrāfe, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes vadošā pētniece Olga Sozinova un ģeogrāfe, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes profesore Iveta Šteinberga.

Laika prognozes vēsta, ka pie apvāršņa ir pirmais šī gada atkusnis, taču ziema jau tāpēc nebeigsies. Aizvadītās nedēļas laikā ievērojami audzis ledus apjoms Baltijas jūrā, vienlaikus fiksēts zemākais ūdenslīmenis pēdējās desmitgadēs. Par to stāsta Toms Bricis. Viņš arī sarunājas ar ornitologu Pēteri Dakni, kurš piedalās ziemojošo putnu uzskaitē, ko jau vairākus gadus Latvijas piekrastē veic ar lidmašīnu. Lai arī putnu uzskaite notika janvāra beigās, jau tad jūrā bija gana ledus, kas ietekmē gan putnu izvietojumu, gan skaitu. Protams, parunājām arī to, kā šī bargā ziema ietekmē putnu populācijas. Pēteris Daknis stāsta, ka ziemojošo putnu uzskaite no lidmašīnas ir pat sinhronizēta laikā visās Baltijas valstīs. Galvenais iemesls šādas uzskaites veikšanai ir tas, ka daudzas sugas, kas ziemo Baltijas jūrā, nevar saskaitīt citādi. Piemēram, kākaulis, kas ligzdo ziemeļos grūti pieejamās vietās, kur nevar saskatīt. Bet ziemā populācijā sapulcējas Baltijas jūrā un pētnieki var uzzināt, cik liela tā ir un kādas ir izmaiņas. Šādiem putnu uzskaites lidojumiem ir nepieciešama specifiski aprīkota lidmašīna, skaidro Pēteris Daknis. Tā bāzējas Dānijā. Kad ir nepieciešamie laika apstākļi bez putainiem viļņiem, var notikt ekspedīcija. Lidmašīnā atrodas pilots un trīs uzskaites veicēji. Lidojuma ātrums ir 200 km/h, kas ir lēnākais, ko var atļauties. Tāpēc novērojumus ierunā diktofonā, fotografēt vai pierakstīt kaut ko nav laika. Pēc tam notiek datu ievade un apstrāde. Ornitologs arī norāda, ka šādā aukstā ziemā visvairāk iet bojā mazie putniņi. Tas nav nekas ārkārtējs, norāda Pēteris Daknis. Viņš arī atklāj, ka Latvijā mēdz ziemot zīlītes no Somijas, bet Latvijas zīlītes ir devušās un Poliju.   Šis ir arī atgādinājums, ka ja uzsākat barot putnus, tad tas jādara visu ziemu. Pagājušajā nedēļā izskanēja ziņa par īpaši zemu ūdenslīmeni Baltijas jūrā, vai pa šīm dienām kaut kas ir mainījies? Neliels ūdens līmeņa kāpums ir bijis, bet joprojām tas ir ļoti zems. Iepriekšējos gados arī ir bijušās pāris šādas reizes, viena no spilgtākajām 2016. gada oktobrī, kad jūras atkāpšanos varētu novērot dabā ļoti labi. Tā bija tā reize, kad Kolka piedzīvoja tūrisma pieplūdumu, jo Kolkasrags bija kļuvis par simtiem metru garāks, daudz dziļāk iestiepjoties Irbes šaurumā. Šoreiz, kad piekraste ir ledus klāta, dabā šo ūdens atkāpšanos redzēt nevar, taču ūdenslīmeņa svārstības turpmākajās dienās padarīs ledu īpaši nedrošu. Vēl par ūdenslīmenis runājot. Igaunijā, kur prāmju satiksme ir ļoti svarīga salām, pagājušajā nedēļā bija negadījums. Kihnu salā, kas atrodas apmēram 40 kilometrus uz dienvidrietumiem no Pērnavas, prāmis iestrēga ostā. Osta acīmredzot gana sekla. Prāmis tajā varēja ieiet, bet vēlāk ūdens līmenis kritās un kuģis, acīmredzot uzsēdās uz sēkļa.

Krievijas raķešu uzbrukumos nodarīto postījumu dēļ Ukrainas atomelektrostacijas samazinājušas elektrības ražošanas jaudas un daudzi reģioni pašreizējos barga sala apstākļos piedzīvo ļoti kritiskus brīžus. Par uzņēmēja Andra Ļubkas slepkavību Rēzeknē 2023. gada rudenī tiesa apsūdzētajam Igoram Haitam piespriedusi 18 gadu brīvības atņemšanu un trīs gadu probācijas uzraudzību. Latvijas novērtējums starptautiskajā korupcijas uztveres indeksā gada laika uzlabojies par vienu punktu. Saeimas Vides apakškomisija aicina senu mežu definīcijas izstrādē iesaistīt pētniekus no dažādām iestādēm. Latvijā ir sadrumstalota pieeja, kā izmeklēt vardarbības gadījumus izglītības iestādēs.

Ceļojums uz Ķīnu? Jā, labprāt! Bet pārcelties tur uz dzīvi? Kas piesaista tautiešus Ķīnai, kas motivē dzīvot tik tālu no mājām un kas noteikti jāņem vērā, apsverot ideju par dzīvi kultūras un politikas ziņā tik atšķirīgajā Ķīnā, saruna raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Pēc nepilnas nedēļas sāksies Jaunais gads pēc ķīniešu kalendāra. Gaidot šo notikumu, atcerējāmies, ka mēs sen neesam runājuši ar un par tiem latviešiem, kuri par savu mītnes zemi izvēlas kādu, jāteic, diezgan eksotisku valsti. Un, nenoliedzami, viena no pasaules lielākajām ekonomikām - Ķīna - vilina arī latviešus. Kas piesaista Ķīnai un kas motivē ne tikai aizbraukt ceļojumā, bet arī dzīvot un strādāt, esot tik tālu no mājām, un kas vispār ir jāņem vērā, apsverot ideju par kultūras un politikas ziņā tik atšķirīgo Ķīnu, izvēloties to kā dzīvesvietu kādam dzīves periodam.  Pieredzē dalās Viktorija Sing-Šlisere, kura 12 gadus dzīvojusi un strādājusi Ķīnā, šobrīd ir Latvijas-Ķīnas Tirdzniecības un sadarbības kameras valdes locekle, dokumentālā kino operators un režisors Armands Strauja ir dzīvojis un strādājis Ķīnā 13 gadus, kādu laiku jau atgriezies Latvijā, modes māksliniece Baiba Ladiga-Kobajaši Ķīnā ir pavadījusi septiņus gadus, no Taivānas sarunai pievienojas Dana Dūda, Latvijas Ārpolitikas institūta Āzijas programmu vadītāja, Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra pētniece, bet Raimonds Jaks ir valodu apmācības speciālists un tulkotājs, dzīvo Šanhajā kopš 2009. gada.

Sākas ziemas olimpiskās spēles Itālijā. Šī gada janvāris ir bijis „dārgākais” elektrības cenas ziņā, to ietekmēja aukstie laikapstākļi. 2025. gada pēdējā ceturksnī kiberincidentu skaits Latvijā pieaudzis. Plānotās izmaiņas Rīgas bērnudārzu tīklā gaidāmas apkaimēs, kurās pēdējos gados novērots lielākais deklarēto jaundzimušo skaita kritums. Koncertzāles "Gors" valdes locekle turpmāk būs Ilona Rupaine.

Sievietes organismam ir savas īpatnības, kuras ietekmē arī sirds veselību. Kāpēc tā un ko par savu sirdi vajadzētu zināt tieši sievietēm, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta P.Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Kardioloģijas centra Ambulatorās un diagnostiskās nodaļas vadītāja, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociētā profesore Iveta Mintāle un biedrības "Parsirdi.lv" vadītāja Inese Mauriņa. Iveta Mintāle skaidro, ka anatomiski sievietes un vīrieša sirds neatšķiras, bet fizioloģiski un slimības simptomu ziņā atšķirības ir lielas. Sievietēm nav tik krasi izteiktas sāpes krūtis, nav tik krasa izstarojuma sāpēm uz roku, kā tas ir vīriešiem. "Jāpievērš uzmanība, ja ir diskomforts, nepatīkama sajūta, tirpstoša sajūta, pat slikta dūša. Lietas, kas pēkšņi parādās un kuras nevar nepamanīt," norāda Iveta Mintāle. Ārste mudina, ja ir nepatīkamas sajūtas un neizpratne, ko darīt, nevis nogaidīt, bet zvanīt Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam un noskaidrot, vai jāsauc palīdzība, vai var iztikt ar konsultāciju pa telefonu. Tas ir labs palīgs, lai izprastu pazīmes. "Sievietēm vairāk cieš mazie asinsvadi, tāpēc ir grūtāk veikt diagnostiku," norada Iveta Mintāle. "Ja kaut kas atšķiras no veselīgās, spēcīgās, enerģiskās sajūtas, kāda bija vakar, ir jāpadomā, kas tam varētu būt par iemeslu," atgādina Iveta Mintāle. Vēl ārste min, ka jāņem vērā, ka sievietes var būt emocionālākas, ar augstāku stresa līmeni, kas bieži noved pie miega trūkuma. "Nepietiekams miegs ir ļoti izteikts riska faktors. Ir izpētīts, ka sievietēm jāguļ vairāk nekā vīriešiem. Sievietēm ir jāguļ 8-9 stundas, ar sešām stundām nepietiek," skaidro Iveta Mintāle. "Ja regulē asinsspiedienu ar medikamentiem, kamēr nav noregulēts miegs, ar asinsspiedienu ir grūti cīnīties. Miegs un normāla mentāla pašsajūta ietekmē pašsajūtu." Diemžēl sirds un asinsvadu slimības ir galvenais nāves cēlonis sievietēm Latvijā. Lai pievērstu uzmanību sievietes sirds veselībai un mudinātu veikt pārbaudes, februāris ir sievietes sirds veselības mēnesis. Biedrība "Par sirdi" arī aicina veikt pārbaudes un vispirms doties pie ģimenes ārsta, lai veiktu profilaktiski nepieciešamās analīzes. Savukārt mājaslapā "parsirdi.lv" veikt testu "Vai viss kārtībā, mīļā sirds?", lai aizdomātos vairāk par savas sirds veselību. Biedrība arī veikusi aptauju, kurā vaicāja sievietēm, vai viņas zina sirds veselības riska faktoriem un vai tos varētu atpazīt. Piemēram, vai prastu atpazīt infarkta pazīmes? 37% atbildēja, ka neprastu atpazīt infarkta pazīmes un arī nezina sirds veselības riska faktorus.

Pirmo reizi 25 gadu laikā Starptautiskā kosmosa stacija piedzīvoja ārkārtas evkuāciju astronauta veselības sarežģījumu dēļ. Tas mudina domāt, kādiem apstākļiem pakļauts cilvēka ķermenis izplatījumā un kādas pārcilvēciskas prasības dažkārt jāspēj izturēt astronautiem. Ko var un ko nevar darīt astronauts savas veselības labā riņķojot Zemes orbītā, vidē, kur vizīte pie ārsta kabinetā nav iespējama? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro astronomijas entuziasti un IT speciālisti Ints Ķešāns un Raitis Misa, kā arī "Starspace" observatorijas saimniece, astronomijas entuziaste Anna Gintere. Ķīpsalā meteorītu novērošanai uzstādīta "meteoru patruļa" Ierīce no ārpuses izskatās salīdzinoši necili, atgādina metāla sēni uz gara kāta. Īpaša ir tās iekšpuse. Astronomijas eksperti to dēvē par "meteoru patruļu". Šobrīd Latvijā ir trīs šādas meteoru patruļstacijas, drīz arī sāks darboties ceturtā. Ķīpsalā uz RTU Būvniecības un mašinzinību fakultātes jumta uzstādīta meteorītu novērošanas stacija, uz kuru vedina doties Meteorītu muzeja dibinātājs un vadītājs, un RTU docents Kārlis Bērziņš. Paši astronomi tās dēvē par „meteoru patruļām”, jo iekārtas ar vairāku kameru acīm nemitīgi filmē asteroīdus, komētas,  bolīdus, nezinātniski sakot, debesu akmeņus un akmentiņus, kas no Visuma nonākuši atmosfērā. Pateicoties šīm ierīcēm, pētnieki var ļoti precīzi izrēķināt debesu objektu lielumu, kustību, ātrumu. Ja kāda komēta, Zemei garām skrienot, nakts melnumā te pazaudē savu asti (piedodiet astronomi, zinu, ka komētas aste ir  garš putekļu mākonis un nekur nekrīt), tad ar šo kameru datētajiem attēliem, astronomi var noteikt, kur tā aste nokritusi. Ideja par šādām kamerām radusies amerikānim, meteoru biedrības pārstāvim Maikam Hankijam, kurš izdomājis, ka kvalitatīvāk  krītošu debess ķermeņu izpēti var veikt, ja tos filmē un vēlāk datē to kustības ātrumu un sadegšanas raksturu. Šim nolūkam der neliela kompakta stacija, aprīkota ar vairākām kamerām. Pirms kāpjam uz RTU Būvniecības un mašinzinību fakultātes jumta piestājam darba telpā pie datora, lai aplūkotu kameru savāktos attēlus un kopā ar Kārli Bērziņu plašāku skaidrojumu par meteoru patruļu darbību sniedz Latvijas astronomijas biedrības projektu vadītājs Mārtiņš Gills. -- Savukārt ornitologs un Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Imants Jakovļevs stāsta par vistu vanagu.

"Vistu vanaga dziesma jeb balss dzirdama pārsvarā pavasarī. Viņš riesto jau februārī un martā, tad var dzirdēt viņa balsi," stāsta ornitologs un Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Imants Jakovļevs. Vistu vanags ir nometnieks, kuru Latvijā var sastapt visu gadu. Bet parasti viņš slēpjas, sēž kaut kur noslēpies koka zaros, vai aši pārlido no slēpņa līdz slēpnim. No slēpņa vistu vanags arī uzbrūk upurim ar saviem asajiem, gariem nagiem un aiznes tur mežā, kur var droši un mierīgi viņu apēst. Pamatā vistu vanags ēd baložus, vārnveidīgos putnus, sīļus un kaijas. "Vistu vanags ir kā sanitārs. Viņš noķer vājākos," turpina Imants Jakovļevs. Vistu vanags dzīvo parasti slapjos, vecos mežos. Parasti ir kluss, ļoti bailīgs un tramīgs, izvairās no cilvēkiem. Bet apmēram puse Latvijas vistu vanagu populācijas dzīvo Rīgā vai Pierīgā un tik ļoti nebaidās no cilvēkiem. Tomēr nav tā, ka katrs rīdzinieks viņu ir redzējis parkā vai mežā, jo putns maskējas arī pilsētā un tik atklāti nerādās. Vistu vanags dzīvo mums blakus, tomēr no cilvēkiem vairās.

Sen neredzēti ilga ziema ar noturīgu salu Latvijā turpinās. Un šajā aukstajā laikā saruna ar pirtnieci. Ar pirtnieci Ivetu Zemnieci saruna ne tikai par pirts rituāliem, bet arī par to, kā viņas darbu ietekmē laika apstākļi un klimata izmaiņas. Ziemā, protams, pārsvarā notiek tikai pati pēršanās, bet, lai visus rituālus un veselīgās lietas varētu veikt, pavasarī, vasarā un rudenī ir ievākti augi šīm procedūrām. Esam runājuši ar botāniķiem, ekspertiem un pētniekiem par laikapstākļu un klimata ietekmi uz augiem, šoreiz Toms Bricis skaidro, ko no tā visa ir novērojusi pirtniece, kura jau gadiem dodas dabā ievākt augus, tējas, drogas un griezt slotas. Saruna norisinājās jānvāra nogalē, vienā mierīgā, skaidrā un aukstā ziemas vakarā. Un sākumā atskats uz pagājušo augu ievākšanas sezonu, runājam par to, kā jutās sauvvaļas augi tik slapjā vasarā? Zemniekiem ar kultūraugu audzēšanu gāja grūti, bet kā jutās pļavas augi?

Kādas zāļu tējas vislabāk lietot laikā, kad termometra stabiņš spītīgi rāda krietnus mīnusus? Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro akupunktūras ārsts - fitoterapeits Artūrs Tereško, zāļu sieva Evita Lūkina un uzņēmēja, ārstniecības augu audzētāja Inese Mekša. "Februārī, kad ir auksts, jāpievēršas tējām, kas silda," atzīst Artūrs Tereško. Viņš skaidro, ka tējas iedala trīs kategorijas - vēsie, remdenie un siltie augi. Latvijā aug mārsils, kas ir siltais augs. "Ja mārsila tēju iedzersiet, būs iekšējs siltums," bilst Artūrs Tereško. "Veikalā var iegādāties ingvera sakni, kas arī ļoti silda." Viņš iesaka ingvera sakni sarīvēt un izkaltēt, lai ilgāk var uzglabāt. To pavāra, parasti tas ir apmēram īkšķa lieluma gabaliņš, ko uzvāra ar puslitru ūdens un visai ģimenei var izsniegt pa pustasītei tējas. Vēl arī sildoša ir raudenes un asinszāles tēja. Tās var dzert, ja uznāk drebulis pēc vēsas dienas. Tāpat dakteris aicina sildīties pie kāda kamīna vai krāsns.  "Aukstumam ir pretī jānostāda siltums, tad iestājas līdzsvars un cilvēks mazāk saslimst," norāda Artūrs Tereško. "Man liekas, šobrīd ir liela kļūda, ka mēs pārāk siltus dzīvokļus turam un bērnus ļoti tuntulējam, un viņi telpās sasilst un tad iziet ārā, ļoti atdzesējas. Tad arī krītas imunitāte un mikrobiem un vīrusiem ir lielākas iespējas tikt klāt." Inese Mekša ingveram pievienot smiltsērkšķus, gan lapas, gan ogas. Tie arī silda un vēl daudz vitamīnu. Tāpat viņa iesaka rūpīgi sekot līdzi, kur un kā augs, ko piedāvā tējai, ir audzis. Labāk izvēlēties bioloģiski audzētus augus, jo arī zāļu tēju audzēšanai lielos daudzumos izmanto pesticīdus. Savukārt pret pārmērīgu svīšanu iesaka dzert salvijas tēju. Salvija labi aug arī Latvijā. Evita Lūkina mudina mainīt tējas un pielāgot to koncentrāciju, kā arī veidot savus maisījumus. Piemēram, liepziedi ir sviedrējošs augs. Lai arī tēja ir ļoti garšīga, to nedrīkst dzert nepārtraukti.

"Krauklis ir viens no tiem putniem, kam balsi var dzirdēt jau viņa nosaukumā. Krauklis krauc, nevis ķērc kā vārna," ar kraukli iepazīstina ornitologs un Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus. "Krauklis ir pretrunu pilns putns. Krauklis ir dziedātājputns, bet krauklis mums īsti nesaistās ar putniem, kas ir dziedoši. Viņa dziedātājputnu daba parāda tas, ka viņam ir ļoti daudzveidīgi saucieni, lai gan nevienu no tiem mēs īsti nesauktu par dziesmu. Zinātnieki ir izpētījuši, ka kraukļiem ir arī zināmi dialekti tajos saucienos. Dialekti veidojas no tā, ka putni iemācās balsi no citiem putniem. Un šī mācīšanās ir viena no dziedātājputnu īpatnībām," skaidro Viesturs Ķerus. Krauklis ir lielākais no Latvijas zvirbuļveidīgajiem putniem, spārnu izpletums viņam varbūt pat 1,3 metrus plats.  "Krauklis ir viens no tiem, kas ligzdo agri, jau februārī viņiem varbūt olas ligzdās, un tad viņš arī mēģina muzicēt un visādu akrobātiku taisu kopā ar mātīti," stāsta Viesturs Ķerus. "Jāņem vērā arī, ka krauklis, kā jau vārnu dzimtas putnam pieklājas, ir inteliģents putns. Ar inteliģentiem radījumiem ir tā, ka reizēm tam, ko viņi dara, nekāda īpaša iemesla nav. Ja vienkāršāks radījums, viņš dara tikai to, ko ir vērts darīt. Bet, kā zinām, inteliģence reizēm izpaužas arī kā vienkārši izklaidēšana," bilst Viesturs Ķerus. "No vienas puses, krauklis varētu būt "sliktais". Tāpēc, ka viņš ir melns un ar nedraudzīgu balsi. Turklāt viņš vēl ēda arī visādus mazus dzīvnieciņus. Viņš ir viens no tipiskiem ligzdu postītājiem, arī aizsargājamu putnu ligzdu postītājiem. Viņš var izēst melno stārķu olas vai jūras ērgļu olas. Varētu domāt, ka krauklis ir kaitnieks. Un reizēm liekas: kāpēc viņu Latvijā nevar nevar medīt? Tāpēc, ka esam Eiropas Savienībā un mūsu Eiropas Savienības kaimiņiem skandināviem krauklis ir svēts putns," atzīst Viesturs Ķerus. "Tajā pašā laikā krauklis arī palīdz daudziem ligzdot, arī aizsargājamiem putniem. Tāpēc ka kraukļa ligzdas izmanto arī citi putni." Krauklis ēd ne tikai mazus, pūkainus dzīvnieciņus, bet krauklis ir visēdājs, tas nozīmē, ka ēd arī maitas. Krauklis rūpējas, lai beigti dzīvnieki nepaliek ilgi mežā mētājamies.

Lai arī saule jau sāk griezties uz pavasara pusi un kopš ziemas saulgriežiem diena ir kļuvusi par gandrīz pusotru stundu garāka, Latvijas dabā ir pats ziemas vidus - klimatiskie aukstākais laiks Latvijā ir no 22. janvāra līdz 9. februārim. Šogad laikapstākļi patiesi arī sakrīt ar vēsturiski klimatiskajiem datiem un ziema negatavojas atlaisties. Un ziņās dzirdam, ka arī Amerikā, gan ASV, gan Kanādā plosās gan sniega vētras, gan valda bargs sals, kura dēļ koki mēdz pat eksplodēt. Bet par ziemu, ziemīgiem laikapstākļiem un klimatu saruna ar kāda aizrautīga vaļasprieka piekritēju - zemledus makšķernieku Kārli Goldmani. Saruna ierakstīta janvāra vidū, kad uz ledus vēl nebija ļauts kāpt. Saruna par viņu azartu stundām ilgi atrasties uz ledus gandrīz jebkuros laikapstākļos. Tā kā aukstums šoziem turpinās, šis būs viens no gadiem, kad zemledus makšķernieki dosies tur uz copi Rīgas līcī. Bet kā min Kārlis Goldmanis, zemledus makšķernieki uz Rīgas līcī dodas un dosies arī gandrīz droši zinot, ka jebkurā brīdī ledus gabalu var atraut no krasta un iepūst dziļākos ūdeņos. Tas pat ir piedzīvojums, jo viņi zina, ka likumdošana nosaka veikt glābšanas darbus. Un tās ir lielas izmaksas glābējiem. Toms Bricis aicina likumdevējus sākt šo kārtot, jo tūkstošiem pat desmitiem tūkstoši eiro dārgas glābšanas operācijas, kurās jāglābj piedzīvojumus alkstoši cilvēki, tomēr varētu likt uz pašu piedzīvojumu meklētāju pleciem, nevis visiem nodokļu maksātājiem. Sals ne vien turpināsies, bet nedēļas nogalē un nākamās nedēļas sākumā pastiprināsies. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs piedāvā ledus apstākļu prognozes Rīgas līcim nākamajām desmit dienām. Šobrīd ledus Rīgas līcī vēl ir relatīvi maz un tikpat kā nav malas ledus. Tā sauc to ledus daļu, kas ir stabila un nekustīga. Jūrā viļņošanās dēļ ledus lūzt, un visbiežāk sākumā veidojas dreifējošs ledus jeb peldoši ledus gabali, kuru kļūst arvien vairāk, līdz beigās tie sasalst vienā gabalā. Prognozes rāda, ka līcis šomēnes ir labi atdzisis, aptuveni 25 % līča klāj derifējošs ledus. Nākamā aukstuma pastiprināšanās, kas gaidāma nedēļas nogalē, ļoti strauji piepildīs līci ar ledu un nākamās nedēļas sākumā gandrīz 100 % līča būs ledus klāts un sāks veidoties arī malas ledus. Uz tā var sākt kāpt, lai arī tas nav droši.  

Latvijā klimata pārmaiņas pagaidām novērojam nedaudz un izjūtam rezervēti, taču daudzviet pasaulē klimata izmaiņas ietekmē cilvēka dzīvi tik ļoti, ka jaušama panika un satraukums. Kā ekstrēmie laikapstākļi, neražas, ugunsgrēki un citas klimata pārmaiņu izpausmes ietekmē cilvēku ikdienas mieru pasaulē? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē ģeogrāfijas doktore Gunta Kalvāne un Rīgas Stradiņa Universitātes doktorante, Eiropas studiju fakultātes pētniece Vineta Kleinberga. Zinātnieki izmaiņas planētas klimatiskajā režīmā dēvē par šī laikmeta lielāko problēmu, kas gan tā var nešķit, vērojot karus, nestabilo politisko situāciju tik daudzās pasaules valstīs un citas problēmas. Tā diezin vai šķiet cilvēkiem, kuri pagaidām šīs izmaiņas nejūt vai jūt minimāli, piemēram, arī mēs Latvijā. Kādas sajūtas citviet pasaulē, klimatam mainoties, rada apziņa, ka lāgā nevar plānot ne ražu, ne bērnu nākotni? Un ko par šīm atšķirīgajām pieredzēm saka pētījumi? Emocionālā puse par klimatu runājot, paliek nedaudz novārtā. Mēs daudz runājam par to, kā fiziski ir jāpielāgojas klimata pārmaiņām, bet ne mazāk svarīgi ir emocionāli pielāgoties.  Gunta Kalvāne: Esam daudz dzirdējuši par to, ka mums vajadzētu zaļināt pilsētas, siltināt mājas un tā fiziski pielāgoties, bet arvien vairāk ir gan zinātnisko rakstu, gan arī psihologi apgalvo, ka viņu pieredzē ienāk trauksme par klimata pārmaiņām. Dusmas par klimata pārmaiņām, arī noliegums par klimata pārmaiņām. Klimata psiholoģija ir samērā jauna psiholoģijas nozare, kas ir attīstījusies no vides psiholoģijas, par to, kā mēs reaģējam uz klimata pārmaiņām, kā jūtamies klimata pārmaiņās. To ir būtiski saprast, jo emocijas ir mūsu virzītājspēks un visām emocijām ir liela nozīme. Ikvienai emocijai ir nozīme arī klimata kontekstā.  Piemēram, ja mēs esam dusmīgi ģeopolitisko situāciju, tas liek rīkoties, jo dusmas evolucionāri ir rīkotājspēks, mums gribas uzreiz kaut ko darīt. Tāpat arī ar agresiju. Ģeopolitikas kontekstā mēs varam iet vēlēt un izteikt savu viedokli. Vai arī, piemēram, tagad ir daudz trauksmes par to, kas notiks ar vēja parkiem. Mums ir par daudz informācijas, un to arī dēvē literatūrā par "info litāniju". Mums ir fakti, un brīžiem ir tik liels pārsātinājums no informācijas, ka jūties apjucis un trauksmains. Tad var izvēlēties vienu avotu, ko izmanto vai kam seko, vai arī kādā brīdī nedaudz iepauzēt, atkāpties un tad tālāk rīkoties.  Klimata emocijas ir samērā jauna nozare, bet tā palīdz mums - gan pētniekiem, gan arī iedzīvotājiem - saprast, kā mēs par to jūtamies, un attiecīgi reaģēt. Un interesantākais ir tas, jo labāk mēs atpazīstam emocijas, jo emocionālāki esam, jo racionālākus un loģiskākus lēmumus mēs varam pieņemt.  Klimata psihologi ir izstrādājuši klimatu emociju apli, kur visas emocijas ir klasificētas četros lielos blokos. Pamata emocijas ir bailes, kas mums ir jau no bērnības bijušas, tad ir dusmas, skumjas, un pozitivitāte. Nav tā, ka klimata pārmaiņām ir tikai negatīvas emocijas, ir arī pozitīvās emocijas, kad mēs jūtamies gandarīti par kādu, piemēram, dalību talkā ,vai arī kad esmu tomēr aizgājis uz tirgu un nopircis nevis plastikātā iepakoto ābolu, bet no Latvijas laukiem nākušo. Ir divas sejas - gan šī pozitīvā, gan arī, protams, negatīvā puse.