Podcasts about latvij

20 gadi pavadīti Īrijā, veidojot un uzturot latviešu kopienas kodolu, vienlaikus darbojoties Eiropas latviešu biedrībā un Pasaules Brīvo latviešu apvienībā. Viņa iedibinājusi virkni paliekošu kultūras norišu. Tā ir Inguna Grietiņa-Dārziņa, kura, ciemojoties Latvijā, viesojas raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts.

Lauksaimnieki šonedēļ sākuši labības pļauju. Arī politiķi turpina gatavoties savai "ražas novākšanai" rudenī. Pasaulē noteikti visvairāk skatītais notikums ir Pasaules futbola čempionāta finālspēles, bet arī tur neiztikt bez politikas, kā tas bija Anglijas un Argentīnas spēlē. Latvijā varbūt spilgtu notikumu nav, bet noteikti ir, ko apspriest. Aktualitātes analizē TV24 žurnāliste Anita Daukšte, TVNET grupa galvenais redaktors Toms Ostrovskis un portāla "Delfi" žurnālists Raivis Spalvēns.    

Lauksaimnieki šonedēļ sākuši labības pļauju. Arī politiķi turpina gatavoties savai "ražas novākšanai" rudenī. Pasaulē noteikti visvairāk skatītais notikums ir Pasaules futbola čempionāta finālspēles, bet arī tur neiztikt bez politikas, kā tas bija Anglijas un Argentīnas spēlē. Latvijā varbūt spilgtu notikumu nav, bet noteikti ir, ko apspriest. Aktualitātes analizē TV24 žurnāliste Anita Daukšte, TVNET grupa galvenais redaktors Toms Ostrovskis un portāla "Delfi" žurnālists Raivis Spalvēns.    

Zirgs vēl pirms simts gadiem bija draugs, palīgs un acu raugs daudziem laukos dzīvojošajiem Latvijas iedzīvotājiem. Bez tiem nebija iespēja ne pārvietoties, ne apstrādāt laukus, ne izdarīt jebkādus citus smagus lauka darbus. Tā kā zirgs bija vērtīgs resurss, netrūka arī to, kas kāroja zirgu iegūt vieglā ceļā, tos zogot. Zirgu zagļi bija grūti apakarojama sērga 19. gadsimtā un 20. gadsimta pirmajā pusē. Kas bija slavēnākie zirgu zagļi, kā tos apkaroja un kādus sodus piesprieda zirgu zagļiem? Raidījumā Zināmais nezināmajā plašāk stāsta vēsturnieks un etnogrāfs Uģis Niedre un vēsturnieks, Vidzemes Augstskolas padomes loceklis un vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš. "Zirgam pirms simts un vairāk gadiem bija ļoti plaša nozīmē. Viena lieta ir lauksaimniecība, bet noteikti tas ir transports kā tāds, tā ir arī militārā joma. Zirgu pasēs es esmu arī kaut kur pamanījis, ka arī, tāpat kā vīrietim ierakstīju, vai derīgas karaklausībai, tad arī zirgam ierakstīja, vai zirgs ir derīgs karaklausībai. Tam bija milzīga nozīme," atklāj Gatis Krūmiņš.  Bet lielais zirgu skaits radījis arī sarežģījumus, īpaši pilsētā, jo zirgi rada arī mēslus, kuri ir kaut kur jāliek. Jau tajā laikā zinātniekus aicināja meklēt risinājumus, ko darīt ar zirgu mēsliem.  "Zirgs arī bija kā statistikas elements, kas arī parādīja attīstību, turību. Viens no tiem pamatojumiem, kāpēc īpaša situācija ātri uzlabojas Latgalē, ir tieši zirgu skaita pieaugums. Tā ir kā luksusa prece. Un interesanti, kad īstenoja Agrāro reformu, tur bija pieejami dažādi kredīti. Viens no tiem bija zirgu iegādei un tos izķēra pirmos," turpina Gatis Krūmiņš. "Esmu lasījis, ka kādreiz arī vienam otram kalpa zēnam zirgs bija pirmā prioritāte. Tagad arī mēs redzam, ka ir viena otra daudzdzīvokļu māja, dzīvoklis ir noplucis, bet ļoti smalka mašīna pie durvīm. Cilvēka domāšana nav mainījusies. Arī toreiz bija viens otrs, kuram tas zirgs bija augstākā prioritāte. (..) Cenas arī bija ievērojamas. Tajā brīdī, kad rocība pieauga 30. gadu otrā pusē, gadatirgū labu zirgu zem 800 latiem nevarēja nopirkt. Ja mēs skatāmies, cik ilvēki pelnīja laukos, tad alga puisim bija kādi 50 lati mēnesī, tātad 500 latu gadā. Luksusa zirgs maksāja pusotru tūkstoti latu. Tā ir trīs gadu alga. Tas arī skaidro, kāpēc zirgus zaga." Runājot par cenu, Uģis Niedre atklāj, ka 19. gadsimta vidū labs zirgs maksāja 50 rubļu, bet pūru labības, labus rudzus, zemnieks varēja pārdot par 2,5 - 3 rubļiem. Straumējot laiku: ekspozīcijas sadaļa “Dzimis savā kārtā” Turpinām iepazīstināt ar Latvijas Nacionālā vēstures muzeja ekspozīcijas "Straumējot laiku" sadaļām. Šoreiz par kārtu sabiedrību un to, cik muižnieku un zemnieku dzīves bija cieši saistītas – ne tikai zemnieki bija atkarīgi no muižniekiem, bet arī otrādi. Soli pa solim raidījumā stāstām par šo ekspozīciju, kurā līdz ar 5. sadaļu nonākam plašā telpā, bet laikā ziņā esam piestājuši 18. gadsimtā. Gan šis posms, gan arī 19. gadsimta sākums vēstī par muižnieku un zemnieku, kuri, būdami no dažādām kārtām, patiešām abi bija vienā laivā, jo viņi bija atkarīgi viens no otra. Telpu piepilda muižas kompleksa makets, un tam līdzās videoprojekcijas ar zemniekiem, kuri veic dažādus lauku darbus. Telpas tālākā plānā interjers ar galdu un iedomātu skatu pa logu, un vēl apmeklētāju pavada konkrētā perioda personību portreti un balsis. Ar sadaļu “Dzimis savā kārtā” iepazīstina Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļas vadītāja Sanita Zvidra. Par dažādiem sabiedrības slāņiem un birģeru tiesībām runājām jau tad, kad iepazinām pilsētu veidošanos viduslaikos, un muzeja pētniece, vēstures doktore Mārīte Jakovļeva norāda, ka arī muižnieki un zemnieki nebija kaut kas viendabīgs.  -- Vasaras vidus ir bērnu kopšanas laiks Latvijā ligzdojošajiem putniem, tostarp arī tiem, kas aktīvāki paliek tikai dienas tumšajā laikā. Par vienu šādu nakts putnu – klusu, bet ar ļoti skaļiem bērniem, stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus. 

Vasaras vidus ir bērnu kopšanas laiks Latvijā ligzdojošajiem putniem, tostarp arī tiem, kas aktīvāki paliek tikai dienas tumšajā laikā. Par vienu šādu nakts putnu – klusu, bet ar ļoti skaļiem bērniem, stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus.  "Dažos aspektos ausainā pūce atšķiras no tā, kas ir mūsu klasiskais priekšstats par pūcēm. Bet tas, kas viņai atbilst mūsu klasiskajam priekšstatam par pūcēm, ir ūjināšana," stāsta Viesturs Ķerus. "Bet ausainās pūces ūjināšana ir ļoti klusa. To nevar dzirdēt vairāk par dažiem simtiem metru attālumā. Tas, ko var vislabāk dzirdēt, ir ausainās pūces mazuļu balsis, ko mēs dzirdam jūnijā un jūlijā. Tā ir tāda kārtīga īdēšana, kas varbūt vecākiem krīt uz nerviem, bet ornitologiem ļauj ļoti labi konstatēt ausaino pūču klātbūtni." "Ja runājam par to, kas kopīgs un atšķirīgs ausainai pūcei ar mūsu klišejiskajiem priekšstatiem par pūci, tad tās ir ausainās pūces austiņas. Ja mēs zīmētu pūci, tad noteikti uzzīmētu tādu ausu pušķīti, kas viņai arī vārdā," turpina Viesturs Ķerus. "Bet šie ausu pušķīši nav ausis. Ausu pušķīši tiek reizēm izmantoti, cik var noprast, savstarpējā komunikācijā. Varbūt reizēm tiek izmantoti, lai maskētos, lai vairāk izskatītos ne pēc pūces." Ausainās pūces ķermenis ir brūnmelni raibs un viņai ir oranžas acis. Cilvēki ausaino pūci mēdz sajaukt ar ūpi, kurš arī ir ar melnraibu spalvojumu, oranžām acīm un ausu pušķīšiem.  "Svarīgi paturēt prātā, ka ūpis ir pilnīgi citas svara kategorijas dzīvnieks. Ja ausainā pūce ir nedaudz mazāka par vārnu, tad ūpis ir lielākā no Eiropas pūcēm, un viņš ir lielāks nekā mazais ērglis," norāda Viesturs Ķerus. Atšķirībā no citām pūcēm ausainā pūce dzīvo mežmalā un ligzdo vecās vārnu ligzdās, nevis dobumos. Diemžēl kopumā ausainai pūcei Latvijā neklājas ļoti labi, viņa ir nokļuvusi arī apdraudēto sugu sarakstā jeb Latvijas Sarkanajā grāmatā. 

Zīmējums varētu būt visvienkāršākais un vissarežģītākais vizuālās mākslas veids. Mācību uzdevums, stāsts, vēstījuma un brīva telpa domāšanai. Par zīmējumu kā daudzveidīgu mediju ar bagātu tradīciju un atvērtu telpu domāšanai vēstīs Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā izstāde „Iemiesotā doma”. Kultūras rondo tiekamies ar izstādes veidotājiem – kuratori Maiju Kurševu, kā arī māksliniecēm Daci Džeriņu un Luīzi Rukšāni.  No 18. jūlija līdz 8. novembrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas Lielajā zālē norisināsies vērienīga zīmējumu izstāde “Iemiesotā doma”. Tas būs Latvijā pirmais šāda mēroga tieši zīmējumam veltītais pārskats, kas atklās šī medija daudzveidību un vēsturisko attīstību Latvijā no 18. līdz 21. gadsimtam. Zīmējums ir izpausmes forma un mākslinieka domāšanas instruments, kas vizualizē individuālu pasaules redzējumu. Izstādes mērķis ir izgaismot zīmēšanas un domāšanas attiecības, uzlūkojot zīmēšanu kā pašpietiekamu mākslas līdzekli un specifisku domāšanas veidu, akcentējot zīmējuma spēju paust un raisīt pārdzīvojumu un ļaujot skatītājam pietuvoties mākslinieka radošajam procesam. Ekspozīcijā iekļauti autori no dažādām paaudzēm, kuru praksē zīmējumam ir būtiska loma: sākot ar Johanu Kristofu Broci, latviešu mākslas klasiķiem un laikmetīgās mākslas pārstāvjiem un noslēdzot ar 20. gadsimta 90. gados dzimušajiem māksliniekiem, kā arī ietverot trimdu un diasporu – kopā 94 personības ar vairāk nekā 300 darbiem. Savukārt no 25. jūlija Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 2. stāva kreisā spārna zālēs būs skatāma izstāde “Laikmetīgais zīmējums: Floransas un Daniela Gerlēnu dāvinājumi Pompidū centram”. Izrādās, ka ir kāds darbs, kas saista abas šīs izstādes. Tas būs Vijas Celmiņas zīmējums no Pompidū mākslas centra kolekcijas, kas uz Rīgu atceļojis kopā ar Pompidū centra ekspozīciju, bet aplūkojams būs izstādē "iemiesotā doma".

Zinātne un pētniecība īpaši sociālajās un humanitārajās jomās Latvijā ir tādā kā pabērna lomā. Arī sabiedrībā ne visi saprot, kādēļ ir jātērē nauda un jāpēta tas, ko es tāpat zinu un par ko man ir viedoklis. Tam ir arī otra puse – pētījumos izgaismotās problēmas bieži arī paliek plauktā izgaismotas un lēmumu pieņēmēji tos neņem vērā. Ko dod sabiedrības un tās grupu pētīšana, aizspriedumu izgaismošana un dažādu problēmu nosaukšana vārdos? Krustpunktā Lielā intervija ar sociālantropoloģi, Rīgas Stradiņa universitātes pētnieci Annu Žabicku.  

Latviešu tur patiešām maz, neviens pat lāga nezina, cik mūsu tur ir, jo dzīve rit tik tālu citā pasaulē, bet ciemiņus no Latvijas ciemos gaidām un cenšamies nepazaudēt latvietību, Tā par dzīvi Meksikā stāsta šīs reizes raidījuma Globālais latvietis. 21 gadsimts sarunas dalībnieki, lai ļautu mums iepazīt, ko nozīmē būt latvietim Meksikā, šajā krāsainajā un kontrastu pilnajā zemē. Vai latvieši tur ir iemācījušies dzīvot lēnāk un iespējams, svinēt dzīvi? Vai, dzīvojot Meksikā, izdodas laiku pa laikam sastapt arī kādu savējo?  Un cik atvērti stāstīt par Meksiku tautiešiem, kuri gribētu uz šo zemi doties ceļojumā, ir tur dzīvojošie latvieši? Sarunājas Katrīne Freidenfelde, kura dzīvo Mehiko, bet šobrīd viesojas Latvijā, fotogrāfe Eva Šica un grafiskais dizaineris Kristiāns Šics, Monika Jansone dzīvo Montenero un vada ceļojumu aģentūru kopā ar vīru, mūziķe Madara Jauģiete dzīvo Tolukā, mājās viņa ar meitiņu Terēzi sarunājas tikai latviski, tāpēc saka, ka latviešu valodas nepietrūkst.  

Zinātne un pētniecība īpaši sociālajās un humanitārajās jomās Latvijā ir tādā kā pabērna lomā. Arī sabiedrībā ne visi saprot, kādēļ ir jātērē nauda un jāpēta tas, ko es tāpat zinu un par ko man ir viedoklis. Tam ir arī otra puse – pētījumos izgaismotās problēmas bieži arī paliek plauktā izgaismotas un lēmumu pieņēmēji tos neņem vērā. Ko dod sabiedrības un tās grupu pētīšana, aizspriedumu izgaismošana un dažādu problēmu nosaukšana vārdos? Krustpunktā Lielā intervija ar sociālantropoloģi, Rīgas Stradiņa universitātes pētnieci Annu Žabicku.  

Šovasar pie lasītājiem nonākusi grāmata „Hipiji Latvijā. 20. gs. 60.-90. gadi”, un tā ir pirmā reize, kad plašākā pētījumā apkopotas atmiņas, intervijas, fotogrāfijas un stāsti par Latvijas hipiju kustību. Par grāmatu, hipijiem un padomju varas kontroli saruna ar grāmatas autori Līvu Zolneroviču un pētnieku, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta sociologu Jāni Daugavieti Kultūras rondo.

Kopš aprīļa Latvijā ir stājušās spēkā  stingrākas prasības mikromobilitātes rīkiem. Likuma izmaiņas raisīja neapmierinātību gan lietotāju, gan tirgotāju, gan iznomātāju vidū. Bet, vai tās ir nesušas vēlamo rezultātu? Par to spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot.  Analizē Ceļu satiksmes drošības dienesta satiksmes drošības eksperts Oskars Irbītis, Latvijas Mikromobilitātes asociācijas valdes loceklis Edgars Jākobsons, Valsts policijas Reaģēšanas pārvaldes priekšnieks Juris Jančevskis un Latvijas Transportlīdzekļu apdrošinātāju biroja IT daļas vadītājs Agris Daukste.

Pirms divdesmit gadiem viņš radīja kamerorķestri, kādu šodien, visticamāk, nebūtu iespējams radīt. Un 20 gadu garumā kopā ar „Sinfonietta Rīga” mērķtiecīgi pārkāpa robežas un paplašināja klausītāju muzikālo panorāmu, kā to iepriekš bija darījis ar "Rīgas kamermūziķiem" un Rīgas festivāla orķestri. Šajā pavasarī Normunds Šnē savu amatu atstāja. Tomēr viņa profesionālais kalendārs joprojām ir pilns. Kultūras rondo studijā – obojists, „Sinfonietta Rīga” bijušais mākslinieciskais vadītājs, tagad orķestra Goda diriģents Normunds Šnē. Saruna no mūzikas un diriģēšanas un politikas vadības līdzībām līdz sēņošanai un radioamatierismam. Par ieceri atvadīties no paša dibinātā Valsts kamerorķestra „Sinfonietta Rīga” kapteiņa posteņa diriģents Normunds Šnē paziņoja jau pirms vairāk nekā diviem gadiem, ļaujot ar šo domu aprast gan mūziķiem, gan „Sinfoniettas” uzticīgajai publikai. Jaunajā sezonā orķestra māksliniecisko vadību pārņems Latvijā jau sen iepazītais igauņu diriģents Olari Eltss, bet Normunds Šnē negrasās vadīt pensiju dīvānā pie televizora. Viņš turpinās gan diriģēt, gan darboties otrā sev mīļajā amatā kā producents un skaņu inženieris. Pēdējā sezona kopā ar „Sinfonietta Rīga” Normundam Šnē precīzi raksturo orķestra izcilo „maiņveiža” spēju, ko Šnē ar mūziķiem izkopis no pirmās dienas – no pirmatskaņojumiem līdz operas un džeza saplūsmei, no senās mūzikas līdz laikmetīgās mūzikas meistardarbiem, kādus var īstenot „tikai vienreiz mūžā”, kā Pjēra Bulēza „Reponse” pērn "Lielajā dzintarā". Ar Normundu Šnē tikāmies neilgi pēc kāda pavisam īpaša koncerta, kur viņš jau bija klausītājos kā Goda diriģents – „Sinfonietta Rīga” uzstāšanās Naukšēnos, vietā, kur pirms 20 gadiem orķestris sniedza savu pašu pirmo koncertu. Māra Rozenberga: Jau savulaik esat intervijās teicis, ka vadīt orķestri - tas nozīmē strādāt bez brīvdienām. Tagad jums mazliet varbūt kādas brīvdienas būs? Kam jums tagad atliks vairāk laika? Normunds Šnē: Noteikti vairāk laika atliks saviem bērniem un ģimenei noteikti. Man mājās ir šis tas iecerēts, kas ir jāizdara, visus šos gadus ir nolikts stūrītī. Bet man joprojām ir daudz aizpildītas nedēļas manā kalendārā gan ar ierakstiem, kuru, es ceru, būs vairāk, un ir jau faktiski vairāki projekti. Tas ir pietiekami nopietni, un tas prasa diezgan daudz arī laika, visa pēcapstrāde un tamlīdzīgi. Ko darīt būs, un neizskatās, ka es varēšu tagad iet mežā lasīt sēnes. Kaut gan tieši vakar [pirms sarunas ieraksta dienas] to izdarīju, bet konstatēju, ka kāds jau ir pasteidzies pirms manis laukos pastaigāt pa manu mežiņu. Bet man nav žēl. Protams, arī kaut kāds laiks mazliet pārdomām un hobijam - radio. Es speciāli cenšos neko neplānot, jo, kā mana nelielā pieredze tomēr rāda, ka tās lietas un darbi, ja kādam tas nepieciešams, atnāk paši. Es nekad neesmu ar savu pašreklāmu milzīgi nodarbojies. (..) Māra Rozenberga: Es reizēm domāju par diriģenta profesiju kā par ārkārtīgi grūtu augsta līmeņa menedžera darbu. Jums visu laiku ir jāatrodas publikas priekšā, jums ir ļoti ātri jāspēj pieņemt labus lēmumus un vēl jāspēj netikt izsvilptam. Šis ir Saeimas vēlēšanu gads, un ko jūs no savas diriģentu pieredzes varētu ieteikt tiem cilvēkiem, kuri šobrīd pošas vadīt valsti? Normunds Šnē: Būt patiesiem un nemēģināt darīt to, ko jūs nevarat darīt. Ne katrs var būt diriģents, un es pieņemu, ka ne katrs var vadīt valsti. Es pats esmu bijis orķestra mūziķis, un esmu sajutis uz savas ādas, cik tas ir ārkārtīgi mokoši, ka diriģēt mēģina persona, kura faktiski to īsti nevar, kurai nav nepieciešamās dotības ne kā mūziķim, kuram nav nepieciešamās harizmas, kuram nav nepieciešamās prasmes izskaidrot savu viedokli, panākt, kas vēl svarīgāk, lai orķestris jums seko. Es domāju, ka tas pats ir pilnīgi jebkurā sfērā. Un ar valsti, man liekas, ir vēl trakāk, jo tā "kompānija", ko jūs vadiet, valsts, tā ir tik ārkārtīgi raibu personību kopums, ka tas faktiski stāv pāri tam, kas ir nepieciešams manā profesijā. Jums jāsaprot, ka jūs nekad labs nebūsiet visiem. Bet jums ir tomēr jāmēģina atrast veids, kā panākt savu, kā realizēt savas idejas. Un tas, pirmkārt, nozīmē, ka jums ir jābūt savām idejām, kuras ir interesantas ne tikai jums pašam, nevis kuras piepildīs jūsu kabatu, bet kuras kaut kādā veidā padarīs jūsu darbu par nozīmīgu. Un tas ir pats svarīgākais. Orķestra priekšā atrodoties, šī nepārtrauktā uzmanība ir norma. Jūs esat priekšā 34, kā mūsu gadījumā, jeb 90 kā liela simfoniskā orķestra gadījumā, personībām, kuram katram savs viedoklis gan par jums, gan par to, ko mēs spēlējam, gan par to, kā tas būtu jāspēlē, gan par to, kā būtu jāizskatās orķestra ikdienai, pilnīgi par jebko. -- Līdz ar jauno, 21. koncertsezonu, kas ar koncertu LU Lielajā aulā aizsāksies 2. oktobrī, par Valsts kamerorķestra „Sinfonietta Rīga” māksliniecisko vadītāju kļūs igauņu diriģents Olari Eltss. „Sinfoniettu” viņš diriģējis jau vairākkārt, bet divtūkstošo gadu sākumā bija Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs. Kopš 2020. gada Olari Eltss ir Igaunijas Nacionālā simfoniskā orķestra galvenais diriģents.

Premjerministra Andra Kulberga ("Apvienotais saraksts") valdība mēneša laikā pilnībā izpildījusi trīs no kopumā 61 prioritārā darba. Viļānos slēdz piena produktu ražošanu "Bryunaļa", kas šeit ir ļoti pieprasīta. Sākusies vienotā uzņemšana pamatstudiju programmās astoņās Latvijas augstskolās. Rīga šonedēļ ir kļuvusi par Eiropas jauno uzņēmēju galvaspilsētu. Latvijā pirmo reizi norisinās Eiropas lielākais jauniešu uzņēmējdarbības festivāls “GEN-E”. Aviopasažieriem Eiropas Savienībā (ES) turpmāk nebūs jāpiemaksā, lai lidmašīnā varētu sēdēt kopā ar saviem bērniem, bet lidsabiedrības nevarēs iekasēt naudu par rokas bagāžu.

Jau vairāk nekā 15 gadus Latviju par savām mājām sauc nīderlandiešu mākslinieks Pēters Jansens, kurš šoruden atzīmēs 70. jubileju. Viņš mitinās Ērgļu pusē, un kā pats atzīst, vienmēr ir izbaudījis laiku vienatnē, bet dzīve Latvijā vientuļnieka garu ir tikai pastiprinājusi. Tomēr ne sliktā nozīmē: dabas klātbūtne sniedzot visu, kas vajadzīgs. Daba ir klātesoša arī Jansena radošajā darbā. Un šobrīd Cēsu izstāžu namā aplūkojama Pētera Jansena personālizstāde “Wasteland”, kuras nosaukums vēsta par pamesto zemi, kuras vietā nāk kas cits, tostarp arī augi. Cēsu izstāžu namā šobrīd aplūkojama mākslinieces Ivetas Šmites "Meža dihotomija", bet tai paralēli dabas motīvi atklājas arī nīderlandiešu izcelsmes mākslinieka Pētera Jansena izstādē - viņa pētniecības centrā ir gan daba, gan industriālais iespaids uz to, kā arī spēja ieraudzīt šo mijiedarbību ar pozitīvu skatu, jo tieši tāds ir arī pats mākslinieks. Dienā, kad tiekamies Cēsu izstāžu namā, sirmais mākslinieks smaidīdams sagaida un aizrunājāmies par viņu piedzīvojumiem laivu braucienā, kā arī to, kā veidojās saikne ar Latviju. Pētera Jansena personālizstāde “Wasteland”, kā arī Ivetas Šmites "Meža dihotomija" Cēsu izstāžu namā apskatāma līdz 9. augustam. -- Iesakām mazliet saspicēt ausis, klausoties sižetu, jo lai gan Pēters Jansens latviski runā pavisam tekoši, viņa šarmantais holandiešu akcents ausij prasa nelielu pieskaņošanos.

Vālodzes dosjē - iepazīstam retāk sastopamu putniņu, kas gan daudz ir apdziedāts tautasdziesmās. Stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Zane Dāvidsone. "Vālodze ir Latvijā ļoti izplatīta ligzdotāja. Tā noteikti ir tajā putnu minimumā, ko katram vajadzētu zināt," uzskata Zane Dāvidsone. "Vālodze ir tālais gājputns un atlido vēlu pavasarī, apmēram 8. maijā. Dziedāt turpina vēl pat jūlijā, kad citi putniņi jau ir aizņemti ar rūpēm par mazuļiem un vairs tik koši nedzied." Vālodzes izskats ir ļoti spilgts. Putns ir spilgti dzeltens, bet to gan grūti pamanīt, gan arī grūti nofotografēt, jo vālodze slēpjas lapotnē. Lielāka iespēja pamanīt šo putnu ir tieši pavasarī, kamēr lapas vēl nav izplaukušas.  Pārtiek vālodze no nelieliem kukaiņiem, kāpuriem, arī nelieliem mugurkaulniekiem. Un iecienījusi vālodze ir tauriņus. Vasaras otrajā pusē ēd arī augļus, ogas un sēklas. "Kā jau tas minēts tautasdziesmās un dažādās citās dziesmās, vālodzes ligzda ir kā šūpuļtīkls. Vīta no zāles stiebriem, sausām lapām, arī dažādiem auduma gabaliņiem, papīra stērbelītēm, vadiem, vilnas, sūnām, ķērpjiem, mizas un citiem līdzīgiem materiāliem. Tas šūpulītis noteikti ir tas raksturīgais ligzdas veids, ligzdiņa tiešām ir kā šūpuļtīkls, pievienota pie diviem kokiem," norāda Zane Dāvidsone. "Vālodzes dziesma ir ļoti skanīga, sastāv no strofām, kas atgādina flautas skaņas, un balsi var dzirdēt maijā. Vēl vālodzei ir arī nesmukā balss, tāds aizsmacis brēciens. Un latviešu tautas ticējumi liecina, ja vālodze svilpo tātad dzied skaisti, tad gaidāms jauks laiks, bet kad tā ķērc un ņaud, tad gaidāms negaiss," turpina Zane Dāvidsone. "Jārēķinās, ka abas šīs balsis mēdz atdarināt arī daudzi citi putni, piemēram, mājas strazdi un sīļi."

55% Eiropas uzņēmumu darbinieku labprāt apsvērtu iespēju mainīt darbu, ja jaunajā darba vietā varētu nākt kopā ar savu mājdzīvnieku. Arvien biežāk pasaulē un arī Latvijā tiek būvēti biroji, kas pielāgoti darbinieku mājdzīvniekiem. Vai mīļdzīvniekiem draudzīgi biroji kļūst par ierastu lietu? Ar kādiem ieguvumiem un arī mīnusiem jārēķinās, ja biroja uzturas arī dzīvnieks, vērtējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro kinologs Valdis Reinbergs, SIA "GrECO Latvia" administratīvā direktore Ilze Jurjāne, SIA "Trodo" personāla direktore Elīna Pentjuša un asociētais profesors, Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš. Elīna Pentjuša norāda, ka viņas pārstāvētajā uzņēmumā var ņemt līdzi suņus un kaķus, iespējams, arī bruņurupučus, putnus, trušus. šādi gadījumi  nav bijuši, tos tad izvērtētu. Visbiežāk līdzi ņem suņus, bet kaķi arī ir bijuši. Ja kādam līdzi ir mīļdzīvnieks, uzreiz notiek socializēšanās - bariņš ar darbiniekiem saskrien, ir pat atsevišķs čatiņš, darbinieki interesējas un gaida, kur atradīsies birojā dzīvnieks, lai var aiziet paspēlēties. "Darbinieku labsajūta uzlabojas, kad dzīvnieks ir birojā," atzīst Elīna Pentjuša. "Atteikums ņemt līdzi dzīvnieku nav bijis suņa uzvedības dēļ, bet cilvēku veselības dēļ, cilvēkiem mēdz būt alerģijas." Ilze Jurjāne atzīst, ka viņu uzņēmumā regulāri nāk tikai suņi. Ja kāds gribētu ņemt kaķi, droši vien būtu jāsaskaņo, lai nav vienā dienā ar suni. Pirmais izvērtē mērķi, kāpēc cilvēks vēlas ņemt suni līdzi. Protams, citiem darbiniekiem ir prieks, kad otram līdzi ir suns, atzīst arī Ilze Jurjāne. Valdis Reinbergs atzīst, ja vien nav kādi īpaši noteikumi, kas ierobežo dzīvnieka atrašanos kādā uzņēmumā, piemēram, kas saistīts ar ēdināšanu, nav īpašu iemeslu, kāpēc neņemt dzīvnieku līdzi uz darbu, ja vien nav iebildumu darba devējam un arī pašam dzīvniekam. Sunim jābūt pietiekami socializētam, pietiekami labi audzinātam, lai nesagādā problēmas. "Ja es strādāju ofisā un līdzi ir suns, attiecībām ir jābūt sakārtotām tā, lai es varētu pastrādāt, ne visu laiku veltītu sunim, lai viņš neaiziet kaut kur, kaut no nepaņem, nesagrauž," norāda Valdis Reinbergs. Savukārt Ivars Vanadziņš norāda, ka mājdzīvnieku atrašanās darba vietā nav tik viennozīmīga. Viņš min, ka diskutabla varētu būt mājdzīvnieka atrašanās kādās ražošanas telpās, kur viņš var kaut kur ielīst vai ieskriet, kas varētu būt bīstami.  Būtiska lieta ir tā, ka būs, spalvas, siekalas, ādas gabaliņi, un ja ir kaut viens cilvēks, kurš ir alerģisks tieši pret šo konkrēto mājdzīvnieku, tas var radīt problēmas. Tiem, kam nav alerģijās, to ir grūti saprast, ka pat niecīgas daļas var radīt alerģijas saasinājumu.

Rīgas dome skata jautājumu par galvaspilsētas mēra Viestura Kleinberga no „Progresīvajiem” atbrīvošanu no amata, ko ierosināja opozīcijas frakcija „Latvija pirmajā vietā”. Par seksuālu vardarbību pret bērniem rosina apsūdzēt skolotāju Engurē; viņš vainu atzīst. Ekonomisko saišu pārtraukšanai ar agresorvalstīm vajadzīga vienošanās Eiropas Savienības līmenī. Straumēšanas platformām Latvijā varētu noteikt pienākumu ieguldīt vietējā kino un seriālu veidošanā. Latvijas zemūdens dronu ražotājs „SUBmerge Baltic” parakstīja sadarbības memorandu ar Francijas aizsardzības un jūras tehnoloģiju uzņēmumu „Naval Group”. Starptautiskā olimpiskā komiteja atcēlusi ierobežojumus agresorvalsts Krievijas sportistiem, ļaujot viņiem piedalīties komandu sacensībās un arī 2028.gada olimpisko spēļu kvalifikācijas sacensībās.

"Esmu daudz pārliecinātāka par sevi, jo cirkā visu laiku ir sev jānotic un jāsaņemas pārkāpt savām robežām,"– tā saka jaunā cirka māksliniece Elīna Konrade, pirmā Rīgas cirka skolas absolvente, kura iekļuvusi profesionālā cirka augstskolā ārzemēs. Pirms deviņiem gadiem dibinātajai Rīgas cirka skolai, kas darbojas līdzīgi kā citi interešu izglītības pulciņi, tas ir liels sasniegums. Kā klājas skolai un par kādu nākotni cirkā sapņo jaunie mākslinieki, saruna ar Elīnu Konradi, kura turpinās profesionālo cirka izglītību Nīderlandē, un cirka skolas vadītāju Ilzi Tormani-Kļaviņu. Sarunā Elīna arī atzīst, ka pirms četriem gadiem varbūt pat nebūtu uzdrošinājusies sarunai ar Nīderlandes cirka universitātes programmas direktori. Tagad ir daudz atvērtāka, spēj sev uzticēties un noticēt, lai pamēģinātu kaut ko jaunu un nezināmu. Elīna arī turpinās piedalīties Rīgas cirka skolas izrādē "Aizbēgt līdzi cirkam". Viņa bilst, ka vēlas atgriezties Latvijā pie draugiem un savas cirka kompānijas un kopā ar viņiem turpināt attīstīt cirku Latvijā. "Cirka skolai pievienojos pavisam nejauši, kad man bija 15 gadi. Es biju tas bērns, kuram visu laiku bija kāds pulciņš, uz kuru doties, un tad pienāca brīdis, kad no viena devos prom un bija brīvais laiks. Nejauši gājām ar vecākiem Jūrmalā garām Rīgas cirka skolas stacijai, kuru nu jau pati vadu. Piedalīties neuzdrošinājos, bet lapiņu paņēmu. Oktobrī pēc skolēnu brīvlaika es pievienojos, kas toreiz bija vienu reizi nedēļā," atminas Elīna Konrade. Izrādās pirms sākt darboties Cirka skolā, Elīna nebija apmeklējusi nevienu cirka izrādi. "Cirka cilvēki, man liekas, ir visforšākie cilvēki, es nevaru sagaidīt, kad katru dienu pavadīšu kopā ar viņiem," bilst Elīna, pirms doties mācīties uz Nīderlandi.

Ne visu pārtikas produktu fermentēšanu var saukt par skābēšanu. Piemēram, siera nogatavināšana ir fermentēšana, bet tā nav skābēšana. Savukārt skābēšanu gan var droši saukt arī par fermentēšanu. Ko fermentējam un ko skābējam, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Latvijas fermentēšanas draugu biedrības līdzdibinātāja Agate Lūse, konditore Maija Kaire un fermentēšanas entuziaste Baiba Rudoviča. Ierakstā Latvijas Biozinātņu un Tehnoloģiju universitātes Lauksaimniecības un Pārtikas tehnoloģijas fakultātes (Pārtikas institūta) asociētā profesore Jeļena Zagorska stāsta, ka pie mums veikalos var nopirkt daudzus fermentētus piena produktus un īpaši izceļ lakto, ko ražo tikai Latvijā, arī raudzētas paniņas un biezpienu. Viņa stāsta par fermentācijas procesu, kura laikā pienam pievieno dzīvas baktērijas, lai iegūtu skābpiena produktus.

Kā digitālo tehnoloģiju attīstība ietekmē to, kā patērējam kultūru? Un kāpēc klātienes pieredzei joprojām ir nozīme arī laikā, kad tik daudz ko it kā varam baudīt datorā un telefonā? Atbildes zina jauna Latvijas Kultūras akadēmijas pētījuma autori. Kultūras rondo tiekamies ar Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta veiktā pētījuma „Latvijas iedzīvotāju digitālā kultūras patēriņa paradumi” ziņojuma autori, zinātņu doktoi Līgu Vinogradovu un pētījuma asistenti Loti Katrīnu Cērpu.            -- Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Kultūras un mākslu institūts publicējis pētījuma ziņojumu “Latvijas iedzīvotāju digitālā kultūras patēriņa paradumi”, kurā analizēts, kā digitālās tehnoloģijas ietekmē kultūras patēriņu Latvijā, kā iedzīvotāji izmanto digitālo kultūras saturu un kā digitālā līdzdalība saistās ar klātienes kultūras pieredzi. Pētījums pieejams LKA mājaslapā. Pētījuma rezultāti atklāj, ka digitālajai un klātienes kultūras pieredzei ir atšķirīga nozīme iedzīvotāju paradumos. To atklāj arī dati par iedzīvotāju izteiktāku gatavību maksāt par klātienes saturu, savukārt digitālais kultūras saturs biežāk tiek uztverts kā bezmaksas vai zemākas cenas pakalpojums. Tāpat secināts, ka digitālajās kultūras aktivitātēs iesaistītie iedzīvotāji augstu novērtē klātienes kultūras sociālo un emocionālo nozīmi, tādējādi digitālās kultūras izmantošana pati par sevi nenozīmē vēlmi aizvietot klātienes pieredzi ar digitālajām iespējām. Digitālais kultūras saturs tiek vērtēts drīzāk kā ērts, sasniedzams un elastīgs, dod plašāku izvēli. To arī apliecina tādas Latvijas iedzīvotāju visbiežāk patērētās digitālās kultūras formas kā mūzikas klausīšanās un filmu skatīšanās, bet mazāk patērēti tiek tādi produkti, kas prasa aktīvāku iesaisti, piemēram, vietējo kultūras institūciju radītie digitālie resursi.

Rīgas Tehniskajā universitātē darbu uzsākusi jauna laboratorija, kas pētīs to, ko ir visai grūti nomērīt, cilvēka uzvedību, lēmumu pieņemšanu un tehnoloģiju ietekmi, jeb mūsu attieksmi, emocijas un reakcijas uz dažādiem ārējiem stimuliem, piemēram, reklāmām vai dezinformāciju. Veicot fizioloģiskus ķermeņa mērījumus, piemēram, sirds darbību vai acu skatienu, laboratoriskais aprīkojums ļaus iegūt objektīvu informāciju par cilvēka reakciju uz informāciju, pakalpojumu, preci vai rīcību. Raidījumā Zināmais nezināmajā plašāk stāsta RTU Inženierekonomikas un vadības fakultātes tenūrprofesors, „HyperLab” dibinātājs un līdzvadītājs Agnis Stibe. Ierakstā uzklausām Latvijas Universitātes profesoru Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītāju Jurģi Šķilteru. Zinātnes ziņās par to, kā bites tiek galā ar karstumu Vēstis par karstuma rekordiem mūsu platuma grādos un cilvēku centieniem atvēsināties dzirdam ne pirmo gadu. Bet pētnieki Austrālijā pievērsušies tam, cik lielā mērā karstums skar bites. Plaša mēroga pētījumā, kas publicēts žurnālā "Nature Communications", apsekota 95 vietējo bišu sugu karstuma tolerance. Dati liecina, ka bišu sugas, kas ligzdo augu stublājos, varētu saskarties ar vislielākajiem draudiem no temperatūras paaugstināšanās, kas saistīta ar klimata pārmaiņām. Turpretī bites, kas ligzdo pazemē, šķiet labāk sagatavotas, lai izvairītos no bīstamā karstuma. Cik lielu karstumu bites var izturēt un vai draudi Austrālijas bitēm būtu attiecināmi arī uz mums? To šoreiz skaidro vienīgā bišu veterinārārste Latvijā, kā arī Latvijas Biškopības biedrības pētniece un konsultante Ineta Eglīte.

Vai Purvciema paneļu mājas nobrukušais balkons ir simptoms vispārējam padomju laika ēku stāvoklim vai atsevišķs negadījums? Kāds vispār ir šo māju stāvoklis? Par to diskusija Krustpunktā, kurā piedalās Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks pilsētas attīstības un Rīgas metropoles jautājumos Māris Sprindžuks ("Apvienotais saraksts") sarunāts, Valsts kontroles padomes loceklis, Piektā revīzijas departamenta direktors Oskars Erdmanis un Ekonomikas ministrijas Būvniecības politikas departamenta direktore Olga Feldmane.  

Lielu daļu Eiropas piemeklējis liels karstuma vilnis, nesot vēsturiski augstāko gaisa temperatūru vairākās Eiropas valstīs un dažviet karstums noslēdzies ar spēcīgiem, postošiem negaisiem. Iepazīstam Normundu, kurš "ķer" negaisus! Parasti laika ziņās, protams, stāstām par riskiem, ko rada stipri negaisi, kā no tiem pasargāties, bet nevar noliegt, ka ir gana daudz cilvēku, kam šī stihija patīk. Vispār jau man, runājot par laikapstākļiem, vienmēr nākas laipot, jo pilnīgi visa veida laikapstākļi kādam patīk, kādam nepatīk, kādai sabiedrības daļai rada prieku, kādai ciešanas, arī tautaismniecībā ir nozares, kam vieni laikapstākļi nes peļņu, bet citai tāds pats laiks - zaudējumus. Tā, nu šoreiz nolēmu aprunāties ar Normundu Brišku, kurš ir liels negaisu fans - bauda šo stihiju un bauda tik ļoti, ka dienās, kad ir negaisi, kāpj automašīnā un dodas, lai piedzīvotu gan zibeņošanu, gan vētru, gan krusu. Viņam ir izdevies būt klāt pēdējo gadu lielākajām stihijām un viņš ir bijis arī tornado tūrismā ASV, kur viņam arī izdevās savām acīm redzēt tornado. Sociālajos medijos viņu atrast ar vārdu “Normunds Negaiss”. Runājot par negaisu statistiku, pagaidām ar to Latvijā gājis diezgan mierīgi. Nav operatīvo datu, ar kuriem objektīvi novērtēt negaisu spēku un plašumu. Arī nupat pirms Jāņiem, 11. jūnijā, kas bija tas sarunā pieminētais gadījums, kad visā Latvijā tika izsūtīts šūnapraides brīdinājums par stipriem negaisiem, bet faktiksi stiprs negaiss skāra tikai atsevišķas vietas valsts austrumos un tādi nopietni postījumi bija tikai Bebrenes pagastā Augšdaugavas novadā. Neviena meteostacija nekādu stihiju nefiksēja, jo nebija negaisam pa ceļam.

Latvijā par veselību bieži sāk domāt tad, kad jau ir tumšs, auksts, trūkst enerģijas, krītas garastāvoklis un ķermenis prasa remontu. Raidījumā Kā labāk dzīvot aicinām paskatīties uz ziemu preventīvi. Kā organisms pielāgojas rudenim un ziemai? Kā dienas ritms, gaisma, uzturs, kustība, elpošana, aukstuma kontrasti un nervu sistēmas regulācija palīdz sagatavoties sezonai, nevis tikai to pārdzīvot? Cik izglītoti un zinoši ir pacienti, vai apzināmies, cik svarīgi ir piedomāt pie tā, ko ēdam, cik svarīgas ir kustības un ko tad īsti nozīmē "veselīgs dzīvesveids" – par to sarunā piedalās veselības un pašizaugsmes eksperts Māris Žunda, Rīgas Stradiņa universitātē sertificēta uztura speciāliste ar bakalaura grādu veselības aprūpē Elīna Šukajeva un Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas valdes loceklis un sertifikācijas komisijas priekšsēdētājs dr. Jevgēnijs Bondins.  

Vai Purvciema paneļu mājas nobrukušais balkons ir simptoms vispārējam padomju laika ēku stāvoklim vai atsevišķs negadījums? Kāds vispār ir šo māju stāvoklis? Par to diskusija Krustpunktā, kurā piedalās Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks pilsētas attīstības un Rīgas metropoles jautājumos Māris Sprindžuks ("Apvienotais saraksts") sarunāts, Valsts kontroles padomes loceklis, Piektā revīzijas departamenta direktors Oskars Erdmanis un Ekonomikas ministrijas Būvniecības politikas departamenta direktore Olga Feldmane.  

Latvijā noslēdzies līdz šim apjomīgākais pētījums par mobingu un psiholoģisko drošību darba vietās, atklājot: gandrīz katrs trešais respondents atzīst, ka pēdējo sešu mēnešu laikā ir saskāries ar mobingu darba vidē. Vienlaikus vairāk nekā puse aptaujāto atrodas paaugstināta psiholoģiskās labbūtības riska zonā. Par mobingu darba vietā saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Studijā saruna ar zinātņu doktori psiholoģijā, kognitīvi biheiviorālās terapijas speciālisti Mariju Ābeltiņu un klīnisko psihologu Edmundu Vanagu. Klausāmies arī ierakstu par to, ka uzņēmums „Sunstar Group" palīdz risināt darba aizsardzības un veselības uzlabošanas jautājumus dažādos uzņēmumos. Uzņēmuma pārstāve Simona Balte vērtē, ka mobings darba vietā ir aktuāla problēma, bet par to pašos uzņēmumos joprojām runā pārāk maz.  Lai pievērstu uzmanību šai sabiedrībā joprojām maz apspriestajai problēmai, tiek uzsākta arī informatīva kampaņa "Neredzamās rētas", kuras mērķis ir veicināt izpratni par mobingu darba vietās, tā sekām un iespējamiem risinājumiem.   

Vai skolas izlaidumu var rīkot dienā, kas ir oficiālā atceres diena? Diskusijas sabiedrībā par to sākušās pēc tam, kad vairākas mācību iestādes par svinību datumu izvēlējušās 4. jūliju, kas Latvijā ir holokausta upuru piemiņas diena.  Vērienīgais kiberuzbrukums Latvijas valsts mežu datorsistēmām nav ietekmējis tā darbu pie vēlēšanu platformas izstrādes, taču paša uzņēmuma darbība ievērojami traucēta. Pasaules kausa finālturnīrā futbolā sākusies grupu turnīra pēdējā, trešā kārta un notiek cīņa par vietām izslēgšanas mačos. Kādi ir šī čempionāta pirmie statistikas rādītāji?

Ja dzīvojot Latvijā ozolu zari, līgo vainags, jāņu siers un ugunskurs ir pats par sevi saprotams, tad kā līgošana iespējama Jaunzēlandē, Argentīnā vai Korejā?  To skaidrojam pirmssvētku raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts, izzinot, kā līgošana transformējas prom no Latvijas un kāpēc tā ir tik svarīga svešumā.  Par svētkiem un tradīcijām sarunājas etnomuzikologs un folklorists Ēriks Zeps un zāļu sieva Līga Reitere. Par Jāņu svinēšanu tālu prom Latvijas stāsta Gita Meiere-Nestecka, kura rīko Jāņu svinības Jaunzēlandē, Aira Čekše no Argentīnas un Liena Jakovļeva no Dienvidkorejas. Gita Meiere-Nestecka arī dalās ar siera recepti.  Slinkais ķimeņu Jāņu siers Sastāvdaļas:  * 600 g rupji sarīvēta mocarellas siera * 200 līdz 300 g dāņu fetas siera, sagriezta nelielos gabaliņos * Ķimenes pēc garšas (aptuveni 1 kaudzīte ēdamkarote) Pagatavošana 1. Lielā bļodā sajauc mocarellu, fetu un ķimenes. 2. Liek mikroviļņu krāsnī uz 1 minūti. 3. Izņem un ātri, rūpīgi samaisa. 4. Liek mikroviļņu krāsnī vēl uz aptuveni 1 minūti. 5. Ja masa vēl nav pilnīgi viendabīga un sakususi, karsē vēl īsus intervālus, uzmanoties, lai siers nesaceptos. 6. Gatavo masu liek:     * lēzenās apaļās bļodiņās, vai     * uz marles vai rupja virtuves dvieļa, izveidojot apaļu formu, kas piešķirs skaistu faktūru. 7. Liek ledusskapī atdzist un sacietēt. Vislabāk pagatavot vakarā un atstāt ledusskapī pa nakti. 8. Kad siers pilnībā sacietējis, sagriež šķēlēs un pasniedz. Mazs ieteikums: ja vēlies izteiktāku tradicionālā Jāņu siera garšu, vari pievienot arī nedaudz kūpināta siera vai izmantot stiprākas garšas fetu.

Eiropas Savienības valstu līderi Briselē turpina diskutēt par to, kādam būtu jāizskatās nākamajam bloka daudzgadu budžetam, kas būs spēkā no 2028. līdz 2034. gadam. Saeimas komisija kritizē LSM zīmola maiņu; aicina jautājumu kvalitatīvi pārrunāt uzņēmumā. Gatavojoties Rīgas Austrumu slimnīcas Latvijas Onkoloģijas centra pārbūvei, noslēdzies nozīmīgs posms – uz līdzās esošo stacionāru “Gaiļezers” pārcelta pēdējā no onkoloģijas centra nodaļām – Hematoloģijas nodaļa. Līdzdalības budžeta darbību Latvijā pētnieki vērtē neviennozīmīgi. Augšdaugavas un Krāslavas novadu pašvaldības pieprasījušas Valsts meža dienestam piešķirt medību atļaujas divu vilku nomedīšanai. Doma laukumā norisinās tradicionālais Zāļu tirgus.

Tiekamies ar astronomu Ilgoni Vilku, lai iepazītu viņa Latvijas astronomijas vēsturei veltītās grāmatas otro daļu. Tā stāsta par astronomijas zinātnes attīstībai Latvijā 20. gadsimtā otrajā pusē un ietver stāstus gan par dažādu observatoriju un teleskopu izbūvi 20. gadsimtā, gan to, kā astronomija no šauras zinātnes jomas kļuva par populārās zinātnes flagmani. Kkā astronomija no sadzīves tik atrautas un specifiskas nozares nonāca līdz ikdienas cilvēkam Latvijā, stāta Latvijas Universitātes  Eksakto un tehnoloģijas fakultātes Astronomijas institūta pētnieks Ilgonis Vilks. Kā interneta signāls veic ceļu līdz lietotājiem?​ Pa gaisu, pa zemi un pa ūdeni tā ļoti vienkāršoti varētu aprakstīt ceļus, kā internets nonāk pie lietotājiem. Sīkāk par katru no šiem ceļiem un kāpēc optiskie kabeļi šobrīd ir drošākais veids, kur plūst interneta sakariem, stāsta Rīgas Tehniskās universitātes pētieki Andis Supe un Jurģis Poriņš. RTU asociētais profesors un vadošais pētnieks Andis Supe Šķiedru optikas pārraides sistēmu laboratorijā rāda uz galda saliktās ierīces, ko vienkāršoti varētu saukt par vienu ceļa posmu un veidu, kā internets nāk līdz lietotājiem. Viens klikšķis un tā ir tikai sekundes daļa, kad datorā monitorā vai tālruņa ekrānā ielādējas video, attēls vai teksts. Bet vai esat domājuši, kādu ceļu šajā mirklī pieveic informācija? Tie ir vadi okeānu dzelmē, kur informācija tiek pārvērsta gaismas impulsos un pa optiskajiem kabeļiem nonāk mūsu ierīcēs. Tas ir sazarots tīkls kosmosā. Kopā ar Andi Supi mēģinām izsekot interneta gaitai no  zemes un debesīm līdz mājas datoram. Sarunai arī pievienojas inženierzinātņu doktors telekomunikācijās RTU profesors Jurģis Poriņš. Ja reiz runa ir par optiskajiem kabeļiem, tad profesors skaidro, kāpēc, salīdzinot ar kosmosa tehnoloģijām, šie mata izmēra vadiņi ir drošāks interneta ceļš. -- Erickiņš - kustīgs putniņš, kas labprāt dzīvo cilvēka tuvumā. Stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus.

Latvijas Banka jaunākajās Latvijas un eirozonas ekonomikas prognozēs secina, ka ekonomikas izaugsme eirozonā un Latvijā būs lēnāka, bet inflācija – nedaudz augstāka nekā iepriekš gaidīts. Pagarinās samazināto akcīzes nodokļa likmi dīzeļdegvielai līdz gada beigām. Vetārstu un lauksaimnieku organizācijas aicina apturēt grozījumus ar kuriem iecerēts noteikt, ka dzīvnieks nav manta, bet dzīva būtne. Laikā no 3. līdz 6. klasei Latvijas skolēnu vidējais zināšanu līmenis strauji krītas rēķinpratībā un dabaszinātņu pratībā, bet uzlabojas tekstpratībā.

Dabas vai precīzāk lāča ienākšana pilsētā ir saviļņojusi sabiedrību, parakstu vākšanas vietnē manabalss.lv ir divas pretējas iniciatīvas par lāčiem. Lāču gadījums ir tikai viens piemērs, bet dabas aizsardzība ir joma, kur dažādas intereses mēdz sadurties ļoti asi.  Krustpunktā Lielā intervija: Pasaules dabas fonda Latvijā valdes priekšsēdētājs Jānis Rozītis.  

Kulbergs par “airBaltic” biznesa plānu: Diezgan konkrēts, precīzs un varētu būt iespējams. Eiropas Savienība šodien gatavojas spert nozīmīgu soli Ukrainas un Moldovas iestāšanās procesā. Šovakar Luksemburgā tiks atvērta pirmā iestāšanās sarunu sadaļa ar abām valstīm. Pērn Latvijā samazinājās gan patērētāju parādu portfeļa kopsumma, gan arī parādu lietu skaits ārpustiesas parādu atgūšanas nozarē. NMPD direktore: Ilgie neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta auto sastrēgumi pie Stradiņa slimnīcas vairs turpināties nevar. Citādi mēs apdraudam pacientiem iespēju tikt pie neatliekamās palīdzības. 

Vasara ir laiks, kad diasporas bērni brauc ciemoties uz Latviju. Un tad būtiska ne tikai atkalredzēšanās ar tuviniekiem. Tā ir arī iespēja pabūt kādā no vasaras nometnēm, kurā var slīpēt latviešu valodas un citas prasmes un sadraudzēties ar vienaudžiem, kuri dzīvo Latvijā. Cik būtiski ir, ka šādas nometnes norit ne tikai kā Latvijā, bet arī ārpus tās, un kādu nospiedumu tās atstāj diasporas nākotnē, saruna raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Sarunājas Sabiedrības integrācijas fonda Saliedētības pasākumu koordinācijas departamenta direktore Kristīne Kļukoviča, biedrības "Tradicionālās kultūras biedrība "Mantojums"" valdes priekšsēdētājs un projekta vadītājs Pēteris Jansons, jauniešu organizācijas Eiropas jaunieši komunikācijas vadītāja un valdes locekle Una Lote Andžāne, nometnes "Dzirkstis - 2026" organizētāja, bijusi arī skolotāja nometnē ""Daugavas stāsti" Ieva Kontrerasa, latviešu centra Freiburgā "Bērzaine" brīvprātīgo kultūras dzīves vadītāja Inese Avena, kura zina stāstīt par vasaras nometni "Mazais latvietis pasaulē", kā arī divkārtējā olimpiete, Latvijas rekordiste soļošanā un personības izaugsmes nometnes "Olimpiskais kvants" vadītāja Jolanta Dukure. 

OECD: Valsts pārvaldes un veselības aprūpes rezultātu uzlabošana veicinātu dzīves līmeņa paaugstināšanos Latvijā. To, kā ministriem veicas ar trīs prioritāro darbu izpildi, vērtēs ne tikai valdības pilnvaru beigās, bet vismaz reizi mēnesī. Ukraina paredz papildu līdzekļus aizsardzībai. Populārāka kontrabandas prece Latvijā joprojām ir cigaretes, savukārt legālo cigarešu tirgū arvien vairāk iespiežas viltojumi un nezināmas izcelsmes bezdūmu nikotīna izstrādājumi.

Katram no mums ir tiesības justies pieņemtam un saprastam, tas attiecas arī uz darba vidi. Cik tā ir iekļaujoša un vai varam būt atklāti par savu identitāti, neriskējot tikt diskriminēti, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Latvijas Dažādības hartas vadītājs un cilvēktiesību aktīvists Kaspars Zālītis un SIA "Reitan Convenience Latvia" personāldaļas vadītāja Ineta Vēze. "Diskriminācija vienmēr ir pastāvējusi, un diemžēl jāatzīst, ka mēs nekad nebūsim perfekta sabiedrība un mēs to nevarēsim izskaust," norāda Kaspars Zālītis. "Diskriminācija nav nav tāda vi viegli pamanāma lieta. Mēs varam kādreiz pamanīt vardarbību, jo tai ir sekas, bet diskriminācija reizēm ir sistemātiska darbība. Līdz brīdim, kad var pierādīt diskrimināciju, ir jau pagājis ārkārtīgi ilgs laiks. Protams, ir gadījumi, kad nepieņem darbā cilvēku viņa identitātes dēļ vai mēs viņu vienkārši izslēdzam." Viņš norāda, ka Latvijā ir apgrieztās diskriminācijas princips. Ja cilvēks uzskata, ka viņš ir diskriminēts darbavietā, viņš var sūdzēties. Izvērtējot to, diskriminētājam var nākties pierādīt, ka viņš to nav darījis, nevis upurim būtu jāpierāda, ka viņš ir ticis diskriminēts. Ineta Vēze Vēze norāda, ka darba vidē lielā mērā diskriminētais ir tas, kurš informē par situāciju, par kādu no diskriminācijas veidiem, bet arī darba devējs var izglītot savus darbiniekus, kā ziņot un informēt, ja tiek pamanīta kāda no diskriminācijas situācijām.

Vasaras sākums nozīmē rosīgu laiku putnu bērnistabā. Māju pagalmos var sastapt pirmos mājas strazdu mazuļus, kurus vecāki steidz barot. Taču ir kāds putns Latvijā, kas ir slinks mazuļu aprūpētājs un labprātāk šīs rūpes uzgrūž kādam citam. Par dzeguzi stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētājs Viesturs Ķerus. "Dzeguzes kūkošana ir skaļa, skanīga, tīra, skaista skaņa un, iespējams, tāpēc arī dzeguze ir kultūrā svarīgākajām putnu balsīm. No senām tautasdziesmām un ticējumiem līdz Imanta Kalniņa un Māra Čaklā "Dzeguzes balsij". Vienīgais, par ticējumiem runājot, es neieteiktu, it īpaši jauniem cilvēkiem, mēģināt pēc dzeguzes balss prognozēt atlikušo gadu skaitu, jo nu nekas daudz vairāk par 10 parasti nesanāks" par dzeguzi stāsta Viesturs Ķerus.  Kūkotāji ir dzeguzes tēviņi, bet gan tēviņam, gan arī mātītei ir arī dažādi citi saucieni. "Dzeguzes kūkošana ir vispazīstamākā balss, un ar to tēviņš, kā jau visbiežāk putniem ar dziesmām ir, aizsargā teritoriju un piesaista mātītes," turpina Viesturs Ķerus. "Bet, kā mēs zinām, dzeguzes nav piesaistītas ligzdai. Arī viņu pāra attiecības patiesībā nav pāra attiecības. Tēviņš sargā savu teritoriju, un, ja kāda mātīte atnāk, viņš ar to pārojas bet pāri neveidojas. Galu galā par mazuļiem nerūpējas ne tēviņš, ne mātīte. Kāda gan būtu lietderība no šāda pāra?" Zinām, ka dzeguzes dēj olas citu putnu ligzdās, bet ne gluži jebkura cita putna ligzdā. Katrai dzeguzes mātītei ir ģenētiski noteikts, kādas olas viņa dēs. Viņai ir jādēj tāda putna ligzdā, kur puslīdz atbildīs tas olu izskats.  "Kā viņa to nosaka, kurš būs īstais putns, tas man nav īsti skaidrs," atzīst Viesturs Ķerus. "Bet par to, kā atrod ligzdu, ir vismaz versijas. Ir kaut kādi novērošanas posteņi, kur dzegužu mātītes skatās, kas apkārtnē notiek. Un ir pētījumi, kur tuvāk tiem novērošanas posteņiem ligzdās ir biežāk dzegužu olas, tālāk - mazāk. Un arī uztraukuma saucieni palīdz viņām ligzdas atrast, jo mēdz uztraukties putni pie savām likstām, redzot apdraudējumu." Tālāk stāsts ir visnotaļ nežēlīgs. Kad dzeguze ir atradusi ligzdu, viņai ir svarīgi, lai viņas ola šķiltos apmēram tajā laikā, kad būtu normāli tam putnam, kura ligzda izraudzīta, jāšķiļas. Tas nozīmē, ja izraudzītajā ligzdā ir jau mazuļi vai olu attīstība ir tālāk nekā dzeguzei, viņa mazuļus vai olas izsviež ārā, lai tas putns dabūtu dēt pa jaunu. Bet, ja ir pareizā attīstības stadija, tad dzeguze var piedēt savu olu.  "Mazulis, kad izšķiļas, vēl ir pliks un akls, izstumj ārā īstās olas vai mazuļus, ja viņi jau ir uz to brīdi izšķīlušies, un paliek viens pats audžuvecākiem aprūpēšanai. Tad viņš liek lietā visas iežēlināšanas metodes, kas no putnu mazuļiem ir pieejamas, jo putnu mazuļi ar saviem saucieniem, ar savu čīkstēšanu prasa vecākiem barību. Un dzegužu mazuļu saucieni izklausās iespaidīgi, tā ka brīžiem pat vairāki mazuļi čīkstētu pēc barības," stāsta Viesturs Ķerus.  

Dati ir nežēlīgi - Latvijā ar prostatas vēzi slimo par 30% vairāk nekā vidēji Eiropā. Kāpēc mēs zaudējam šo cīņu un kā to mainīt? Raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē urologs-andrologs Andris Ābele, onkoloģijas pacients, pacientu biedrības "Europa Uomo. Eiropas vīrietis" un biedrības "Alianse vīriešu veselībai" pārstāvis Jānis Kunce un Veselības ministrijas Veselības aprūpes departamenta direktore Sanita Janka. Andris Ābele norāda, ka viens no prostatas vēža riskiem ir reģions, kurā dzīvojam.  "Ziemeļu reģions pats par sevi skaitās augstāks riska reģions, kur slimo cilvēki biežāk ar prostatas vēzi, atzīst Andris Ābele. "Bet tas nav vienīgais faktors. Protams, mūsu dzīvesveids, iedzimtība un mūsu paradumi to veicina vai neveicina. Bet pats fakts, ka prostatas vēzis tiek diagnosticēts vairāk, tas ir labi. Tas nozīmē, ka  ejam pareizā virzienā un slimība tiek noteikta aizvien agrīnākās stadijās. Zinot datus un arī to, cik bieži vīrieši iet pie ārsta, esmu pilnīgi pārliecināts, ka mēs varētu arī diagnosticēt vairāk." Ārsts norāda, ka dažādām informātīvām kampaņām ir nozīme, bet to varētu būt arī vairāk. Informācijas ir krietni par maz.

Iespēja satikt lāci ir diezgan jauns risks, kas parādījies Latvijā, dodoties mežā. Arvien vairāk cilvēku doties dabā attur arī ērces. Bet dabas tūrisms visos laikos ir bijis saistīts ar lielākiem riskiem, jo daba mēdz būt neparedzama, arī ar laikastākļiem jārēķinās, īpaši, ja dodas garākos pārgājienos vai nakšņo teltīs. Tāpēc šoreiz saruna ar cilvēku, kurš rīko pārgājienus gan tepat Latvijā, gan vēsākos gadalaikos ved tūristu grupas uz silto Āfriku. Tas ir Dzintris Kolāts. Sarunas sākumā viņš atminējās tos gadījumus, kad pārgājiena laikā laikapstākļi bijuši ekstrēmi, pat bīstami, bet ekskursantu grupa tomēr nolēmusi doties pārgājienā gar jūras krastu, lai izbaudītu stihiju. Kopumā Dzintris Kolāts nav pārāk pesimistisks attiecībā uz klimata pārmaiņām Latvijā. Tas lielā mērā sasaucas arī ar vienu no Eiropas Komisijas pirms dažiem gadiem publicēto pētījumu par klimata pārmaiņu ietekmi uz tūrisma nozari Eiropā. Baltijā un Skandināvijā klimats kļūs piemērotāks tūrismam. Lielākoties tas saistāms ar siltākām un garākām vasarām, kamēr Eiropas dienvidos, Vidusjūras reģionā, kur pagājušajā gadsimtā klimats vērtēts kā ļoti labs vai izcils tūrismam, tuvākajās desmitgadēs arvien biežāk vasaras būs tik karstas, ka, piemēram, Itālijā un Grieķijā klimata piemērotība tūrismam ir samazināta par vairākām pakāpēm. To mēs pēdējos gados jau ne reizi vien esam redzējuši, kad tur sākas plaši meža ugunsgrēki un tūristi burtiski pūļiem pamet Grieķijas salas. Tāpat arvien biežāk cilvēki nolemj nedoties vasarā uz dienvidiem, jo tur sanāk tāpat kā pie mums ziemeļos ziemā – atvaļinājums ir jāpavada telpās, jo uzturēties ārā nav patīkami vai kā Grieķijā, Itālijā un Spānijā, kad tas var būt pat bīstami, jo temperatūra dienām ilgi pārsniedz 40 grādus.

Latvijas sabiedrībai turbulents posms - gaidāmās vēlēšanas, regulārie dronu apdraudējumi, nu tam visam pievienojusies pamatīgi sakulta diskusija par lāču patvaļībām. Šo dzīvnieku skaita pieaugums Latvijā rada bažas par to, cik miermīlīgi varēsim sadzīvot ar lāčiem nākotnē. Vai brūnais lācis ir apdraudējums cilvēkam? Ko vispār zinām par šiem dzīvniekiem un to uzvedības paradumiem? Kāda ir brūnā lāča dzīve Latvijā šodien un vēsturē un vai konflikti ar lāčiem cilvēkiem ir bijuši arī agrāk? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Nacionālā Dabas muzeja pārstāve, zooloģe Inta Lange, LatvInta Langeijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks, bioloģijas zinātņu doktors Jānis Ozoliņš un Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns. Ar smaidu var teikt, ka lācis ir kļuvis par teju izšķirošo elementu politiskā kapitāla vākšanā. Tomēr līdz šim nav bijis precedents, ka kāda dzīvnieka uzvedība būtu tā satraukusi sabiedrību. Kāpēc ir tik lielas bailes, bažas un gan sarunas par visu šo?  "Man liekas, ka viens apstāklis ir tas, ka cilvēki baidās no nezināmā. Ņemot vērā to, ka lāču skaits beidzamajos gados ir palielinājies jūtami, līdz ar to lācis ir arī pamanāmāks, visi uztraucas, ko darīs un kā dzīvos tālāk. Ja iepriekš tie bija vilki un lūši, tad šobrīd tie ir lāči," vērtē Inta Langa. "Man bažas un satraukums, arī politika jau ir blakus no šī gadsimta sākuma, kopš mēs sākām ar ikoniskajiem plēsējiem padziļinātāk nodarboties pētniecībā un aizsardzības stratēģijas izstrādē. Pēdējā laikā lāči ņem virsroku, bet politiskā ietekmē lielajiem dzīvniekiem ir bijusi arī pirms tam un daudz plašāk nekā tikai Latvijā. Tās pašas sarunas notiek arī Briseles gaiteņos un varbūt pat vēl globālākā līmenī," norāda Jānis Ozoliņš. "Viena lieta ir bailes, kas ir tīri personisks jautājums un personiska pieredze. Katrs mēs baidāmies no kaut kā cita, bet, kad daudzi savienojas sociālos tīklos, viņi sameklē sev baiļu partnerus, un tā veidojas varbūt "baiļu burbulis". Bailes ir kaut kas personībai raksturīgs, ko ļoti grūti ietekmēt, regulēt un vadīt," turpina Jānis Ozoliņš. "Otra lieta ir drošība un apdraudējums. Daudzos gadījumos un arī lāča gadījumā ir tā, ka reālais apdraudējums un drošība ir tādas šķēres ar bailēm, jo bailes, pieaugot dzīvnieku skaitam un satikšanās gadījumiem ar dzīvnieku, aug diezgan strauji, savukārt drošība ir diezgan stabila un nemainīga, un faktiski bailēm, ja iet paralēli drošībai, nevajadzētu būt pamata. Bet diemžēl ir. Tā problēma, ar ko spēlējas politiķi un populisti." "Pēdējos gadus cilvēks ir uzskatījis sevi par svarīgāko, galveno. Viņam nav bijis līdzvērtīgā "šajā svara kategorijā", pēkšņi izrādās, ka ir viens, kas sāk apdraudēt cilvēka pirmtiesības. Un tad sākās lielās diskusijas," papildina Māris Lielkalns. "Lācim ir ļoti laba imidža veidošanas kompānija - "mīļais pūkainais", no bērnu dienām katram mājās esošais spēļu lācītis. Klāt vēl nāk šī šķautne, ka tas tas mīļais lācis pēkšņi izrādās briesmīgais lācis un tad redzam visādus kuriozus."

Ik pa laikam dzirdam par kādas retas putnu sugas novērojumu – ar unikālu foto vai video dalās ļaudis gan sociālajos medijos, gan pētnieki zinātniskos apskatos, taču tā laime pašam savām acīm ieraudzīt retu putnu sugu tik tiešām nav katram no mums. Kā tos pamanīt, atpazīt un cik tad mums tādu retu sugu ir? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Vidzemes augstskolas profesors, Latvijas Ornitoloģijas biedrības biedrs Andris Klepers un Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis, putnu vērotājs Mareks Kilups. Reizēm putns var nonākt konfliktā ar cilvēku Lai arī cilvēks un putni līdzās pastāv mierīgi jau daudzus tūkstošus gadu, ik pa laikam dzirdam, ka putni ligzdošanas sezonā mēdz uzbrukt garāmgājējiem. Šim stāstam ir arī vēl skarbāka nodaļa par gadījumiem, kad putni medī cilvēkus. Par putniem-medniekiem un uzbrucējiem stāsta ornitologs, Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs  Viesturs Ķerus. "..milzīgais putns parādījās atkal, gausi celdamies augšup ar kādu smagu nastu. Atskanēja šaušalīgs kliedziens. Kondora nagos šūpojās nedzīvs ķermenis – Roberta Granta ķermenis. Putns bija satvēris zēnu aiz drēbēm un tagad balansēja gaisā vismaz simt piecdesmit pēdas virs nometnes." Tā Žils Verns savā romānā "Kapteiņa Granta bērni" apraksta gadījumu, kad milzīgais Andu kondors nolaupa novārgušo zēnu, domādams, ka Roberts ir jau miris.  Arī reālajā dzīvē var notikt šādi atgadījumi, kad putni uzbrūk cilvēkiem, vai nu barības meklējumos, vai aizsargājot savu teritoriju un mazuļus. Pirms vairāk nekā 15 gadiem Sarkandaugavas apkaimē no gulbja uzbrukumiem gāja bojā vīrietis, jo viņš glāba savu sievu, kura bija piepeldējusi pārāk tuvu gulbja ligzdai. Kad un no kādiem putniem ir jāuzmanās, lai nekļūtu par lidoņu upuri, un kādu motīvu vadīti putni var uzbrukt cilvēkiem, to skaidro ornitologs Viesturs Ķerus. Jāpiebilst, ka gadījumi, kad putni dzen prom cilvēkus, ir reti, lielākoties cilvēki ir tie, kas traucē putniem

Pirms mesties pirmajā šīs sezonas peldē, ir vērts sev pajautāt: vai tiešām protu peldēt tik labi, kā domāju? Kādas ir būtiskākās prasmes atklātos ūdeņos un kā izvairīties no bīstamām situācijām? Par peldēšanas drošības jautājumiem runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Par drošību uz ūdens atgādina biedrības "Peldēt droši" dibinātāja Zane Gemze un Rīgas domes Glābšanas un sabiedriskās kārtības nodrošināsanas nodaļas priekšnieks Jānis Skrims. Ierakstā viedoklis par pludmaļu tīrību. Kampaņas "Mana jūra" pārstāvis un Zilā karoga programmas koordinators Jānis Ulme vērtē, ka ar pludmaļu un peldvietu tīrību Latvijā pagaidām lepoties nevaram. "Ūdens ir superīga lieta, jo vairāk vasarā, bet svarīgi ir iemācīties peldēt, jo peldētprasme ir dzīvību saglabājoša prasme. Mēs iemācamies vienreiz dzīvē peldēt, uzturam šīs prasmes regulāri vasarā vai arī ziemā, aizejot uz peldbaseinu. Varbūt tas iepatīkas kā fizisko aktivitāšu veids. Tas ir ļoti saudzīgs ķermenim visās vecuma grupās," atzīst Zane Gemze. "Arī pēc traumām tieši peldes palīdz atjaunot kustību amplitūdas. Ūdens dara brīnumlietas. Ja neesam iemācījušies peldēt un ja 50 gados operē, piemēram, menisku un ārsts rekomendē iet peldēt, cilvēks nevar, jo nemāk peldēt. Tad jau iemācīties peldēt kļūst apgrūtinoši." Viņa dalās pieredzē, ka pati nav peldējusi līdz līdz 27 gadu vecumam, bet šīs prasmes apgūšana izmainījusi viņas dzīvi. 

"Manuprāt, Jāņos jebkurš Latvijā var dzirdēt griezi arī vēl mūsdienās, taču ir jāieklausās dabā. Tās, ka cilvēks nav dzirdējis griezi, norāda, ka dabā viņš ieklausās pārāk maz," vērtē bioloģijas doktors un Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Oskars Keišs. "Grieze ir Latvijas lauku ainavas neatņemama sastāvdaļa. Tomēr mūsdienās ar griezi ir pašvaki gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. " "Par griezi ir izplatīti daudzi mīti. Tā kā griezi praktiski nekad cilvēki neredz, tad pat zinātniskā literatūra ir senos laikos rakstīts, ka grieze uz ziemošanas vietām iet kājām. Bet tā, protams, nav. Grieze lido. Varbūt nelido tik labi kā izcilie lidotāji bezdelīgas un svīres, un, protams, lido diezgan tālus gabalus un pārziemo Centrālāfrikā," turpina Oskars Keišs. Grieze ir viens no pēdējiem gājputniem, kas pie mums atgriežas. Grieze ligzdo uz zemes. Viņai ir 8 līdz 12 olas, un tas norāda, ka grieze ir pielāgojusies augstai mirstībai. Gluži kā pīles.  Cilvēki parasti ir dzirdējuši griezes tēviņa balsi, bet ne citas griezes balsis. Arī mātītēm un mazuļiem ir balsis un tie tādi pīkstieni, kas atgādina dzeltenās cielavas balsi.  Grieze Latvijā ir ienākuši kopā ar cilvēku, jo pirms lauksaimniecības laikmetā grieze dzīvoja tikai stepes zonā, kur nav mežu, jo grieze nav meža putns. Grieze ir lauku putns. "Ilgstoši grieze sadarbojās ar cilvēka cilvēka ekstensīvo saimniecību. Taču kopš mehāniskās pļaujmašīnas ieviešanas griezei Eiropā klājas grūti. Piemēram, Anglijā tā ir izzudusi un notiek reintrodukcijas programma. Grieze nespēj izvairīties no pļaujmašīnām, īpaši, ja visu nopļauj vienā reizē. Ja pļautu pakāpeniski, grieze varētu aizbēgt. Kad pirms 100 gadiem visas pļavas lēnām nopļāva, tā pļava, kuru pļāva pirmo, jau bija pietiekami piemērota, lai tur atkal varētu paslēpties grieze. Modernā tehnika ļauj visu nopļaut 2-3 dienās. To, ko nesapļauj pļaujmašīnas, apēd dažādi plēsēji," skaidro Oskars Keišs. Arī tādu pļavu, kur griezēja būtu piemērota dzīvesvieta, kļūst aizvien mazāk. Lauksaimniecības zemes pārvēršana par aramzemēm daudzām sugām nav piemērota.

Deputātu grūstīšanās galvaspilsētas domē kādā citā kultūrā droši vien nebūtu nekas īpašs, tomēr Latvijā tas šķiet simptomātiski, ja domājam par politisko kultūru pēdējā desmitgadē. Jo tur iesaistīti sociālie mediji. Vai tautas kalpu darbs, atrodoties sociālo tīklu starmešu gaismā, ir labāks un kvalitatīvāks, vai varbūt tas ir ceļš uz populismu un virspusējību? Vai kaut kas būtu jādara? Par to diskusija Krustpunktā. Vērtē Saeimas ētikas, mandātu un iesniegumu komisijas deputāts Edmunds Zivtiņš (Latvija pirmajā vietā), Saeimas ētikas, mandātu un iesniegumu komisijas deputāte Leila Rasima (Progresīvie), politologs Juris Rozenvalds un Latvijas Universitātes asociētā profesore, sociālantropoloģe Aivita Putniņa.  

Saruna par to, kas ir kontrolējošā vardarbība un kāpēc to ir tik grūti ieraudzīt, pat ja tā notiek tepat blakus. Kāpēc cietušie klusē, pāridarītāji tiek attaisnoti un kā stereotipi aizmiglo mūsu skatu. Iluta Lāce stāsta par situācijām ģimenē un ārpus tās. Par fizisko, ekonomisko, emocionālo un kontrolējošo vardarbību, par sieviešu solidaritāti, kuras reizēm nav tad, kad to vajag visvairāk.Un arī par liecinieka atbildību: ko darīt, ja redzi vai nojaut, ka kādam neklājas labi, un ko katrs varam iesākt, lai situācija mainītos.Mans viesis ir Iluta Lāce, centra MARTA vadītāja un dibinātāja. Centrs MARTA ir vadošā sieviešu tiesību aizstāvības organizācija Latvijā, kas strādā jau 26 gadus un veic arī vardarbības prevencijas darbu ar jauniešiem.Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE studijā Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00  Ievads3:58  No dzimumu līdztiesības līdz vardarbības jautājumiem5:34  Kādi draudi saņemti, darot šo darbu11:04 Afganistāna 2025. gadā: ko tas nozīmē mums tepat Eiropā13:17 "Viņam bija grūta bērnība“. Šis arguments neattaisno vardarbību20:22 Kontrolējošā vardarbība: "Tu vairs nedzīvo savu dzīvi"27:43 Kontrolējošo vardarbību ir grūti pierādīt un ticēt cietušajiem29:50 Kauns, bailes un vainas apziņa, kas traucē no situācijas izkļūt33:27 Epšteina faili un prostitūcija kā sistēmiska vardarbība42:37 Vīrieši, kas iestājas par sieviešu tiesībām uz drošību43:15 Raganu medības mūsdienās: demokrātijas drupināšana Gruzijā un Kirgizstānā48:02 Krievijā sievietei atņem tiesības uz savu ķermeni51:46 Cilvēktirdzniecība: kā cilvēki nonāk šajās situācijās58:34 Ko darīt, ja intīmi materiāli publicēti bez personas piekrišanas1:03:43 Kursi vardarbības veicējiem: laba ideja, kas ne vienmēr strādā, kā tā iecerēta1:09:57 Vai sievietes izmanto sistēmu negodīgi?1:14:26 Katra trešā sieviete un ko šis skaitlis nozīmē1:16:54 Sieviešu solidaritāte jeb tās trūkums1:23:57 Power-Up SPACE studijas un pasākumu telpas Rīgas centrā1:26:23 Kā veidot sieviešu solidaritāti: no bērnudārza līdz vadošiem amatiem 

Latvijā tuvojas pļavu ziedēšanas laiks. Un lai gan dažādas augu tējas var ievākt gan pavasarī, gan vēlāk rudenī, tieši vasaras ziedošās pļavas piedāvā plašāko augu klāstu. Tāpēc šodien saruna ar zinošiem augu tēju vācējiem un ražotājiem. Pie mums ir diezgan daudz mājražotāju, kas nodarbojas ar zāļu tēju gatavošanu. Šoreiz Toma Briča ceļš veda uz Madonas novada Praulienu, kur tikās ar augu tēju pazinēju, tiešām ļoti zinošo un pieredzējušo Līgu Lieplapu, kas izveidojusi uzņēmumu „Plūkt”. Sarunā pievienojās arī uzņēmuma ilgtspējas jautājumu eksperts Juris Jātnieks. Viņi uzreiz atklāj, ka šis gads pagaidām ziedu pļavām ir izcils. Atšķirībā no pagājušās vasaras. Savukār mēs ceram, ka viņu stāsts iedvesmos ne tikai sākt lietot zāļu tējas, bet arī pašiem doties pļavā šovasar ievākt kādus labumus rudenim un ziemai. Ne vienmēr var sekot senču padomiem un vākt augus noteiktā mēneši, piemēram, āboliņu un liepziedus ir jāvāc, kad ir. Dažreiz jau pirms Jāņiem. Līga Lieplapa arī stāsta, ka laikapstākļi ietekmē ne tikai to, kad vākt augus, bet arī augu sastāvu. Droši vien tik daudz ēterisko eļļu un citu bioloģiski aktīvo vielu augos, cik vasaras svelmē, rudenī nav, bet pēdējos trīs gados ir bijis tik silts laiks septembrī, ka pat meteoroloģiskā vasara ir krietni pēc 1. septembra. 

Dzīvā daba ir tik daudzveidīga, arī  pārsteidzoša un brīnišķīga. Viens no šādiem īpašiem dabas brīnumiem ir spāres. Spāres ir viens no senākajiem kukaiņiem uz mūsu planētas un miljoniem gadu laikā tā aizvien ir paturējusi sev dažas tai raksturīgās pazīmes. Kukaiņu pasaules pirmrindnieki – tā arī varētu dēvēt glītā paskata spāres, kas, izrādās, ir nadzīgi plēsēji. Ko zinām par spārēm senatnē un kāda ir spāru daudzveidība Latvijā? Par spārēm raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta biologs un sugu un biotopu eksperts Mārtiņš Kalniņš, uzklausām arī paleontologu, Latvijas Universitātes profesoru Ervīnu Lukševiču. Bet vispirms izzinām, kas paludikultūra un kāda loma tajā ir niedrēm un vilku vālītēm? Iespējams, ka kāds jau sen ir audzē tādus augus kā miežabrālis vai melnalksnis, taču nav zinājis, ka to var dēvēt par paludikultūru. Un varbūt atklājums ir arī fakts, ka šos un citus augus, to biomasu var izmantot produktu ražošanā, sākot no ārstniecības līdz pat celtniecības materiāliem. Par paludikultūrām saruna ar Ezeru un purvu izpētes centra valdes priekšsēdētāju Ilzi Ozolu. Pēc izpētes centra dibināšanas 2016. gadā Latvijā pamazām ieviestas paludikultūras, balstoties Vācijas kolēģu ilgākā pieredzē. Savukārt aizvadītā gada rudenī Vācijas pilsētā Greifsvaldē liela mēroga konferencē par paludikultūru izmantošanu pulcējušies zinātnieki un praktiķi, un te bijusi iespēja iepazīt visdažādāko paludikultūru produktu prototipus. Ieviešot reālu produktu, ražotājam svarīgi, ka izejviela vēl ilgu laiku būs pieejama lielos apjomos, tāpēc tas var būt signāls kādam lauksaimniekam – ja viņa pārziņā ir teritorija ar kūdru un paaugstinātu ūdens līmeni, to nav obligāti jāsusina, jo tajā var audzēt ko neierastu un vērtīgu. Ko tad īsti nozīmē paludikultūras, skaidro Ilze Ozola.

Mārtiņš bija Ukrainā, Urbāns paspēja būt pārgājienā, Itālijā un Barselonā, bet Annija noskrēja 6 km maratonā.Tikmēr pasaulē un Latvijā viss turpina krist – vēja ģenerators, drons un valdība. Sakritība? Mēs uzdodam jautājumus, uz kuriem neviens neprasīja atbildes.Paldies Cinamon Akropole Alfa par atbalstu Kino Stūrītim!Cover art - https://www.instagram.com/rottwang/Audio apstrāde - Gatis GavarsSeko mums šeit - https://www.instagram.com/eitanazija/Pievienojies Facebook grupai - https://www.facebook.com/groups/2705724416375418Kļūsti par Patronu - https://www.patreon.com/eitanazija

Kopš pagājušā rudens, kad saplaisāja Evikas Siliņas valdības koalīcija, bieži dzirdējām, ka šai koalīcijai alternatīvas nav, tādēļ nāksies vien kā nebūt nodzīvot līdz vēlēšanām ar šo pašu. Bet pagājušas ir vien divas nedēļas kopš Siliņas demisijas, un Latvijā jau ir jauns premjers un jauna valdība. Tikai droni gan turpina ielidot, un kāds nepamanīts pat uzsprāga ezerā. Tas gan nav tik traki kā Rumānijā, kur Krievijas drons ietriecās dzīvojamajā ēkā. Par visām šīm aktualitātēm runājam Krustpunktā. Aktualitātes analizē Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes docētājs Romāns Gagunovs, žurnāla "IR" žurnālists Aivars Ozoliņš, aģentūras LETA žurnāliste Anastasija Tetarenko-Supe un TV3 žurnālists Ģirts Timrots.  

Dronu dēļ izsludinātā trauksme pierobežas novadu iedzīvotājiem vienubrīd jau kļuvusi par nepatīkamu ikdienas blakni. Tas nozīmē, ka desmitiem tūkstošu cilvēku, saņemot šūnu apraides paziņojumu, teorētiski būtu jāpaliek mājās vai citās telpās un jāgaida, kamēr trauksme tiek atcelta. Tiesa, gadījumos, kad drons reāli sprāga tur, kur cilvēki varēja būt apdraudēti, šūnu apraide vēl nebija bija iedarbināta. Kā samērot drošības pasākumus ar reālo apdraudējumu, kā rīkoties, lai dzīve novados netiek paralizēta, vienlaikus cilvēki patiešām ir pasargāti, kad to vajag, un nekļūst nevērīgi pret savu drošību? Krustpunktā analizē Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšnieka vietnieks Ivars Nakurts, Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdis Gints Kaminskis, Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vadītāja Inga Vanaga, Krīzes vadības centra vadītājs Arvis Zīle un Latvijas darba devēju asociācijas ģenerāldirektors Kaspars Gorkšs.