Podcasts about latvij

Dabas vai precīzāk lāča ienākšana pilsētā ir saviļņojusi sabiedrību, parakstu vākšanas vietnē manabalss.lv ir divas pretējas iniciatīvas par lāčiem. Lāču gadījums ir tikai viens piemērs, bet dabas aizsardzība ir joma, kur dažādas intereses mēdz sadurties ļoti asi.  Krustpunktā Lielā intervija: Pasaules dabas fonda Latvijā valdes priekšsēdētājs Jānis Rozītis.  

Kulbergs par “airBaltic” biznesa plānu: Diezgan konkrēts, precīzs un varētu būt iespējams. Eiropas Savienība šodien gatavojas spert nozīmīgu soli Ukrainas un Moldovas iestāšanās procesā. Šovakar Luksemburgā tiks atvērta pirmā iestāšanās sarunu sadaļa ar abām valstīm. Pērn Latvijā samazinājās gan patērētāju parādu portfeļa kopsumma, gan arī parādu lietu skaits ārpustiesas parādu atgūšanas nozarē. NMPD direktore: Ilgie neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta auto sastrēgumi pie Stradiņa slimnīcas vairs turpināties nevar. Citādi mēs apdraudam pacientiem iespēju tikt pie neatliekamās palīdzības. 

Dabas vai precīzāk lāča ienākšana pilsētā ir saviļņojusi sabiedrību, parakstu vākšanas vietnē manabalss.lv ir divas pretējas iniciatīvas par lāčiem. Lāču gadījums ir tikai viens piemērs, bet dabas aizsardzība ir joma, kur dažādas intereses mēdz sadurties ļoti asi.  Krustpunktā Lielā intervija: Pasaules dabas fonda Latvijā valdes priekšsēdētājs Jānis Rozītis.  

2026. gada 14. jūnijā aprit jau 85. gadskārta kopš padomju okupācijas režīma veiktajām masu deportācijām 1941. gadā. Par to saruna ar vēsturnieci Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētnieci Dainu Bleieri. Sarunas iesākumā par to, kas notika Latvijā līdz šai masu deportācijai. Represīvas akcijas notika jau visu pirmo okupācijas gadu. Cik tās bija plašas? Varbūt liela daļa sabiedrības līdz 1941. gada jūnija izsūtīšanai šī režīma represīvo un nežēlīgo raksturu vēl īsti nebija ievērojusi un atklājusi.

OECD: Valsts pārvaldes un veselības aprūpes rezultātu uzlabošana veicinātu dzīves līmeņa paaugstināšanos Latvijā. To, kā ministriem veicas ar trīs prioritāro darbu izpildi, vērtēs ne tikai valdības pilnvaru beigās, bet vismaz reizi mēnesī. Ukraina paredz papildu līdzekļus aizsardzībai. Populārāka kontrabandas prece Latvijā joprojām ir cigaretes, savukārt legālo cigarešu tirgū arvien vairāk iespiežas viltojumi un nezināmas izcelsmes bezdūmu nikotīna izstrādājumi.

Kas ir sauszemes droni un kādi ir to pielietojuma veidi? Kā Latvijas uzņēmumi veido moderno aizsardzības infrastruktūru? Pie Digitālo brokastu galda divi uzņēmēji — Kristaps Puķe un Armands Sakne. Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Katram no mums ir tiesības justies pieņemtam un saprastam, tas attiecas arī uz darba vidi. Cik tā ir iekļaujoša un vai varam būt atklāti par savu identitāti, neriskējot tikt diskriminēti, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Latvijas Dažādības hartas vadītājs un cilvēktiesību aktīvists Kaspars Zālītis un SIA "Reitan Convenience Latvia" personāldaļas vadītāja Ineta Vēze. "Diskriminācija vienmēr ir pastāvējusi, un diemžēl jāatzīst, ka mēs nekad nebūsim perfekta sabiedrība un mēs to nevarēsim izskaust," norāda Kaspars Zālītis. "Diskriminācija nav nav tāda vi viegli pamanāma lieta. Mēs varam kādreiz pamanīt vardarbību, jo tai ir sekas, bet diskriminācija reizēm ir sistemātiska darbība. Līdz brīdim, kad var pierādīt diskrimināciju, ir jau pagājis ārkārtīgi ilgs laiks. Protams, ir gadījumi, kad nepieņem darbā cilvēku viņa identitātes dēļ vai mēs viņu vienkārši izslēdzam." Viņš norāda, ka Latvijā ir apgrieztās diskriminācijas princips. Ja cilvēks uzskata, ka viņš ir diskriminēts darbavietā, viņš var sūdzēties. Izvērtējot to, diskriminētājam var nākties pierādīt, ka viņš to nav darījis, nevis upurim būtu jāpierāda, ka viņš ir ticis diskriminēts. Ineta Vēze Vēze norāda, ka darba vidē lielā mērā diskriminētais ir tas, kurš informē par situāciju, par kādu no diskriminācijas veidiem, bet arī darba devējs var izglītot savus darbiniekus, kā ziņot un informēt, ja tiek pamanīta kāda no diskriminācijas situācijām.

Apdāvināti bērni ar muzikālām spējām – tā jauniešus no Ukrainas raksturo mūsu mūzikas pedagogi. Ceturto reizi Rīgā notiek “Osokinu fonda” rīkota nometne talantīgiem Čerņihivas apgabala bērniem. Nometnes galvenais akcents mūzikas instrumentu spēles meistarklases. Nometni rīko pianists Andrejs Osokins un “Osokinu fonds”. Svētdien, 14. jūnijā, Pāvula Jurjāna mūzikas skolā notiks nometnes noslēguma koncerts, kurā muzicēs visi 25 nometnes dalībnieki.

Jautājums šodienas līderiem: "Kam manī ir jāaug, lai es spētu atbildīgāk vadīt citus un radīt veselīgāku vidi sev apkārt?" Šajā HR PODCAST epizodē uzsāku sarunu sēriju, kurā koncentrēšos uz vadītāju attīstību, tēmām, kas aktuālas vadītājiem. Pirmā saruna ar Sandru Lāci, supervizori, vadīšanas prasmju treneri un kognitīvi biheiviorālās terapijas speciālisti.  Runājām par to kas ir Inner Development Goals jeb līderu iekšējās attīstības mērķi. Pieeju, kas palīdz skatīties uz vadītāju attīstību dziļāk par prasmēm, rīkiem un kompetenču modeļiem. IDG ir starptautiska pieeja, kas pēta un apkopo iekšējās prasmes un kvalitātes, kas cilvēkiem palīdz radīt ārējas pārmaiņas, šodienas kompleksajā pasaulē. Šis gids apkopo 25 prasmes piecās dimensijās: esība, domāšana, attiecības, sadarbība un rīcība. Vienkārši sakot, līderu iekšējie attīstības mērķi ir tās kvalitātes un spējas, kas palīdz vadītājam ne tikai labi vadīt procesus, bet arī nobriedušāk būt attiecībās ar sevi, cilvēkiem, organizāciju un pasauli.Tas ir jautājums ne tikai par to, ko līderis prot, bet par to, kāds cilvēks viņš kļūst. Runājam par to, kāpēc šodien vadītāju attīstībā vairs nepietiek tikai ar zināšanām par atgriezenisko saiti, mērķu izvirzīšanu vai komandas vadību. Ja vēlamies veselīgākas organizācijas, ilgtspējīgākus lēmumus un cilvēcīgāku darba vidi, ir vajadzīga arī iekšējā kapacitāte, pašrefleksija, klātbūtne, sistēmiska domāšana, empātija, sadarbība, drosme un spēja rīkoties nenoteiktībā. Ar Sandru runājam arī par to, ka IDG nav vēl viens rāmis, ko nomērīt un ielikt tabulā. Tas drīzāk ir sarunas gids — veids, kā vadītājiem un komandām runāt par iekšējo kompasu, atbildību, ilgtspēju un to, kas mums sevī jāattīsta, lai spētu īstenot pārmaiņas ārpus sevis. Man ļoti palika prātā Sandras metafora par kastaņu, ka katrā sēklā jau ir viss, bet apkārt mēs esam izveidojuši čaulu, kas mūs attālina no savām saknēm, no citiem cilvēkiem un arī no pašiem sevis. Man ir īpašs prieks, ka mēs ar Sandru esam IDG vēstneses Latvijā un varam ienest šo valodu arī sarunās par vadītāju attīstību organizācijās.

Vasaras sākums nozīmē rosīgu laiku putnu bērnistabā. Māju pagalmos var sastapt pirmos mājas strazdu mazuļus, kurus vecāki steidz barot. Taču ir kāds putns Latvijā, kas ir slinks mazuļu aprūpētājs un labprātāk šīs rūpes uzgrūž kādam citam. Par dzeguzi stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētājs Viesturs Ķerus. "Dzeguzes kūkošana ir skaļa, skanīga, tīra, skaista skaņa un, iespējams, tāpēc arī dzeguze ir kultūrā svarīgākajām putnu balsīm. No senām tautasdziesmām un ticējumiem līdz Imanta Kalniņa un Māra Čaklā "Dzeguzes balsij". Vienīgais, par ticējumiem runājot, es neieteiktu, it īpaši jauniem cilvēkiem, mēģināt pēc dzeguzes balss prognozēt atlikušo gadu skaitu, jo nu nekas daudz vairāk par 10 parasti nesanāks" par dzeguzi stāsta Viesturs Ķerus.  Kūkotāji ir dzeguzes tēviņi, bet gan tēviņam, gan arī mātītei ir arī dažādi citi saucieni. "Dzeguzes kūkošana ir vispazīstamākā balss, un ar to tēviņš, kā jau visbiežāk putniem ar dziesmām ir, aizsargā teritoriju un piesaista mātītes," turpina Viesturs Ķerus. "Bet, kā mēs zinām, dzeguzes nav piesaistītas ligzdai. Arī viņu pāra attiecības patiesībā nav pāra attiecības. Tēviņš sargā savu teritoriju, un, ja kāda mātīte atnāk, viņš ar to pārojas bet pāri neveidojas. Galu galā par mazuļiem nerūpējas ne tēviņš, ne mātīte. Kāda gan būtu lietderība no šāda pāra?" Zinām, ka dzeguzes dēj olas citu putnu ligzdās, bet ne gluži jebkura cita putna ligzdā. Katrai dzeguzes mātītei ir ģenētiski noteikts, kādas olas viņa dēs. Viņai ir jādēj tāda putna ligzdā, kur puslīdz atbildīs tas olu izskats.  "Kā viņa to nosaka, kurš būs īstais putns, tas man nav īsti skaidrs," atzīst Viesturs Ķerus. "Bet par to, kā atrod ligzdu, ir vismaz versijas. Ir kaut kādi novērošanas posteņi, kur dzegužu mātītes skatās, kas apkārtnē notiek. Un ir pētījumi, kur tuvāk tiem novērošanas posteņiem ligzdās ir biežāk dzegužu olas, tālāk - mazāk. Un arī uztraukuma saucieni palīdz viņām ligzdas atrast, jo mēdz uztraukties putni pie savām likstām, redzot apdraudējumu." Tālāk stāsts ir visnotaļ nežēlīgs. Kad dzeguze ir atradusi ligzdu, viņai ir svarīgi, lai viņas ola šķiltos apmēram tajā laikā, kad būtu normāli tam putnam, kura ligzda izraudzīta, jāšķiļas. Tas nozīmē, ja izraudzītajā ligzdā ir jau mazuļi vai olu attīstība ir tālāk nekā dzeguzei, viņa mazuļus vai olas izsviež ārā, lai tas putns dabūtu dēt pa jaunu. Bet, ja ir pareizā attīstības stadija, tad dzeguze var piedēt savu olu.  "Mazulis, kad izšķiļas, vēl ir pliks un akls, izstumj ārā īstās olas vai mazuļus, ja viņi jau ir uz to brīdi izšķīlušies, un paliek viens pats audžuvecākiem aprūpēšanai. Tad viņš liek lietā visas iežēlināšanas metodes, kas no putnu mazuļiem ir pieejamas, jo putnu mazuļi ar saviem saucieniem, ar savu čīkstēšanu prasa vecākiem barību. Un dzegužu mazuļu saucieni izklausās iespaidīgi, tā ka brīžiem pat vairāki mazuļi čīkstētu pēc barības," stāsta Viesturs Ķerus.  

Dati ir nežēlīgi - Latvijā ar prostatas vēzi slimo par 30% vairāk nekā vidēji Eiropā. Kāpēc mēs zaudējam šo cīņu un kā to mainīt? Raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē urologs-andrologs Andris Ābele, onkoloģijas pacients, pacientu biedrības "Europa Uomo. Eiropas vīrietis" un biedrības "Alianse vīriešu veselībai" pārstāvis Jānis Kunce un Veselības ministrijas Veselības aprūpes departamenta direktore Sanita Janka. Andris Ābele norāda, ka viens no prostatas vēža riskiem ir reģions, kurā dzīvojam.  "Ziemeļu reģions pats par sevi skaitās augstāks riska reģions, kur slimo cilvēki biežāk ar prostatas vēzi, atzīst Andris Ābele. "Bet tas nav vienīgais faktors. Protams, mūsu dzīvesveids, iedzimtība un mūsu paradumi to veicina vai neveicina. Bet pats fakts, ka prostatas vēzis tiek diagnosticēts vairāk, tas ir labi. Tas nozīmē, ka  ejam pareizā virzienā un slimība tiek noteikta aizvien agrīnākās stadijās. Zinot datus un arī to, cik bieži vīrieši iet pie ārsta, esmu pilnīgi pārliecināts, ka mēs varētu arī diagnosticēt vairāk." Ārsts norāda, ka dažādām informātīvām kampaņām ir nozīme, bet to varētu būt arī vairāk. Informācijas ir krietni par maz.

Valdībai būs jāmeklē jauni veidi budžeta izdevumu mazināšanai. Vai jaunās izglītības un zinātnes ministres Ilzes Indriksones no Nacionālās Apvienības varā ir gādāt, lai nākamajā gadā nesaruktu valsts finansējums mācību līdzekļiem un izdotos iecerētā skolotāju algu celšana? Biržā nonācis valstij piederošs uzņēmums - Iedzīvotāji var sākt pieteikties uz valsts autoceļu un infrastruktūras uzturētāja „LAU Infra grupa" akcijām. Latvijā konstatē aizliegtus ģenētiski modificētu tomātu stādus. Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija skatīja Valsts sporta fonda likumprojektu, kas paredz izveidot jaunu nozares finansēšanas instrumentu.

Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā drošības jautājumi muzeju vidē ir kļuvuši ne tikai aktuāli, bet eksistenciāli svarīgi. Sarunas par drošību, par pieredzi, veidojot rīcības plānu krīzes un ārkārtas situācijām it īpaši pierobežā Kultūras rondo izvaicāsim muzeju darbiniekus. Diskutē domnīcas "Creative museum" vadītāja Ineta Zelča-Sīmansone, Latvijas Kara muzeja vadītāja Kristīne Skrīvere, Latgales kultūrvēstures muzeja krājuma glabātāja Renāte Vancāne un Ludzas novada domes priekšsēdētājs Edgars Mekšs. Ierakstā uzklausām Viļakas muzeja vadītāju Ritu Gruševu. Domnīca "Creative Museum" sarunu ciklā “Sarunas par drošību” ir apzinājusi un dokumentējusi drošības situāciju muzeju nozarē Latvijā, īpaši Latgales pierobežas muzejos. Intervijas ar muzeju vadītājiem un krājuma glabātājiem lasāmas domnīcas mājaslapā. 17. jūnijā būs cikla noslēguma diskusija.

Iespēja satikt lāci ir diezgan jauns risks, kas parādījies Latvijā, dodoties mežā. Arvien vairāk cilvēku doties dabā attur arī ērces. Bet dabas tūrisms visos laikos ir bijis saistīts ar lielākiem riskiem, jo daba mēdz būt neparedzama, arī ar laikastākļiem jārēķinās, īpaši, ja dodas garākos pārgājienos vai nakšņo teltīs. Tāpēc šoreiz saruna ar cilvēku, kurš rīko pārgājienus gan tepat Latvijā, gan vēsākos gadalaikos ved tūristu grupas uz silto Āfriku. Tas ir Dzintris Kolāts. Sarunas sākumā viņš atminējās tos gadījumus, kad pārgājiena laikā laikapstākļi bijuši ekstrēmi, pat bīstami, bet ekskursantu grupa tomēr nolēmusi doties pārgājienā gar jūras krastu, lai izbaudītu stihiju. Kopumā Dzintris Kolāts nav pārāk pesimistisks attiecībā uz klimata pārmaiņām Latvijā. Tas lielā mērā sasaucas arī ar vienu no Eiropas Komisijas pirms dažiem gadiem publicēto pētījumu par klimata pārmaiņu ietekmi uz tūrisma nozari Eiropā. Baltijā un Skandināvijā klimats kļūs piemērotāks tūrismam. Lielākoties tas saistāms ar siltākām un garākām vasarām, kamēr Eiropas dienvidos, Vidusjūras reģionā, kur pagājušajā gadsimtā klimats vērtēts kā ļoti labs vai izcils tūrismam, tuvākajās desmitgadēs arvien biežāk vasaras būs tik karstas, ka, piemēram, Itālijā un Grieķijā klimata piemērotība tūrismam ir samazināta par vairākām pakāpēm. To mēs pēdējos gados jau ne reizi vien esam redzējuši, kad tur sākas plaši meža ugunsgrēki un tūristi burtiski pūļiem pamet Grieķijas salas. Tāpat arvien biežāk cilvēki nolemj nedoties vasarā uz dienvidiem, jo tur sanāk tāpat kā pie mums ziemeļos ziemā – atvaļinājums ir jāpavada telpās, jo uzturēties ārā nav patīkami vai kā Grieķijā, Itālijā un Spānijā, kad tas var būt pat bīstami, jo temperatūra dienām ilgi pārsniedz 40 grādus.

Latvijas sabiedrībai turbulents posms - gaidāmās vēlēšanas, regulārie dronu apdraudējumi, nu tam visam pievienojusies pamatīgi sakulta diskusija par lāču patvaļībām. Šo dzīvnieku skaita pieaugums Latvijā rada bažas par to, cik miermīlīgi varēsim sadzīvot ar lāčiem nākotnē. Vai brūnais lācis ir apdraudējums cilvēkam? Ko vispār zinām par šiem dzīvniekiem un to uzvedības paradumiem? Kāda ir brūnā lāča dzīve Latvijā šodien un vēsturē un vai konflikti ar lāčiem cilvēkiem ir bijuši arī agrāk? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Nacionālā Dabas muzeja pārstāve, zooloģe Inta Lange, LatvInta Langeijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks, bioloģijas zinātņu doktors Jānis Ozoliņš un Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns. Ar smaidu var teikt, ka lācis ir kļuvis par teju izšķirošo elementu politiskā kapitāla vākšanā. Tomēr līdz šim nav bijis precedents, ka kāda dzīvnieka uzvedība būtu tā satraukusi sabiedrību. Kāpēc ir tik lielas bailes, bažas un gan sarunas par visu šo?  "Man liekas, ka viens apstāklis ir tas, ka cilvēki baidās no nezināmā. Ņemot vērā to, ka lāču skaits beidzamajos gados ir palielinājies jūtami, līdz ar to lācis ir arī pamanāmāks, visi uztraucas, ko darīs un kā dzīvos tālāk. Ja iepriekš tie bija vilki un lūši, tad šobrīd tie ir lāči," vērtē Inta Langa. "Man bažas un satraukums, arī politika jau ir blakus no šī gadsimta sākuma, kopš mēs sākām ar ikoniskajiem plēsējiem padziļinātāk nodarboties pētniecībā un aizsardzības stratēģijas izstrādē. Pēdējā laikā lāči ņem virsroku, bet politiskā ietekmē lielajiem dzīvniekiem ir bijusi arī pirms tam un daudz plašāk nekā tikai Latvijā. Tās pašas sarunas notiek arī Briseles gaiteņos un varbūt pat vēl globālākā līmenī," norāda Jānis Ozoliņš. "Viena lieta ir bailes, kas ir tīri personisks jautājums un personiska pieredze. Katrs mēs baidāmies no kaut kā cita, bet, kad daudzi savienojas sociālos tīklos, viņi sameklē sev baiļu partnerus, un tā veidojas varbūt "baiļu burbulis". Bailes ir kaut kas personībai raksturīgs, ko ļoti grūti ietekmēt, regulēt un vadīt," turpina Jānis Ozoliņš. "Otra lieta ir drošība un apdraudējums. Daudzos gadījumos un arī lāča gadījumā ir tā, ka reālais apdraudējums un drošība ir tādas šķēres ar bailēm, jo bailes, pieaugot dzīvnieku skaitam un satikšanās gadījumiem ar dzīvnieku, aug diezgan strauji, savukārt drošība ir diezgan stabila un nemainīga, un faktiski bailēm, ja iet paralēli drošībai, nevajadzētu būt pamata. Bet diemžēl ir. Tā problēma, ar ko spēlējas politiķi un populisti." "Pēdējos gadus cilvēks ir uzskatījis sevi par svarīgāko, galveno. Viņam nav bijis līdzvērtīgā "šajā svara kategorijā", pēkšņi izrādās, ka ir viens, kas sāk apdraudēt cilvēka pirmtiesības. Un tad sākās lielās diskusijas," papildina Māris Lielkalns. "Lācim ir ļoti laba imidža veidošanas kompānija - "mīļais pūkainais", no bērnu dienām katram mājās esošais spēļu lācītis. Klāt vēl nāk šī šķautne, ka tas tas mīļais lācis pēkšņi izrādās briesmīgais lācis un tad redzam visādus kuriozus."

Ik pa laikam dzirdam par kādas retas putnu sugas novērojumu – ar unikālu foto vai video dalās ļaudis gan sociālajos medijos, gan pētnieki zinātniskos apskatos, taču tā laime pašam savām acīm ieraudzīt retu putnu sugu tik tiešām nav katram no mums. Kā tos pamanīt, atpazīt un cik tad mums tādu retu sugu ir? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Vidzemes augstskolas profesors, Latvijas Ornitoloģijas biedrības biedrs Andris Klepers un Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis, putnu vērotājs Mareks Kilups. Reizēm putns var nonākt konfliktā ar cilvēku Lai arī cilvēks un putni līdzās pastāv mierīgi jau daudzus tūkstošus gadu, ik pa laikam dzirdam, ka putni ligzdošanas sezonā mēdz uzbrukt garāmgājējiem. Šim stāstam ir arī vēl skarbāka nodaļa par gadījumiem, kad putni medī cilvēkus. Par putniem-medniekiem un uzbrucējiem stāsta ornitologs, Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs  Viesturs Ķerus. "..milzīgais putns parādījās atkal, gausi celdamies augšup ar kādu smagu nastu. Atskanēja šaušalīgs kliedziens. Kondora nagos šūpojās nedzīvs ķermenis – Roberta Granta ķermenis. Putns bija satvēris zēnu aiz drēbēm un tagad balansēja gaisā vismaz simt piecdesmit pēdas virs nometnes." Tā Žils Verns savā romānā "Kapteiņa Granta bērni" apraksta gadījumu, kad milzīgais Andu kondors nolaupa novārgušo zēnu, domādams, ka Roberts ir jau miris.  Arī reālajā dzīvē var notikt šādi atgadījumi, kad putni uzbrūk cilvēkiem, vai nu barības meklējumos, vai aizsargājot savu teritoriju un mazuļus. Pirms vairāk nekā 15 gadiem Sarkandaugavas apkaimē no gulbja uzbrukumiem gāja bojā vīrietis, jo viņš glāba savu sievu, kura bija piepeldējusi pārāk tuvu gulbja ligzdai. Kad un no kādiem putniem ir jāuzmanās, lai nekļūtu par lidoņu upuri, un kādu motīvu vadīti putni var uzbrukt cilvēkiem, to skaidro ornitologs Viesturs Ķerus. Jāpiebilst, ka gadījumi, kad putni dzen prom cilvēkus, ir reti, lielākoties cilvēki ir tie, kas traucē putniem

Sabiedroto iznīcinātāji pirmo reizi Latvijas gaisa telpā notriekuši no ārzemēm ielidojušu dronu, kura dēļ no rīta bija izsludināts apdraudējums Ludzas, Balvu un Rēzeknes novadā. Drons notriekts teritorijā starp Rēzekni un Kārsavu, Nautrēnu pagastā. Latvijas austrumu novados 8. jūnija rīts atkal ir sācies nemierīgi - ar izsludinātu dronu trauksmi Ludzas, Balvu un Rēzeknes novadā. Un pirmo reizi Latvijas gaisa telpā iznīcinātājs ir notriecis no ārvalstīm ielidojušu dronu - tas noticis Rēzeknes novadā. Vairāk stāsta LSM Latgales studijas korespondente Beatrise Borise. NBS vēstīja, ka Latvijas gaisa telpā – Latgalē – NATO Baltijas gaisa telpas patrulēšanas misijas iznīcinātāji notrieca Krievijas elektromagnētiskās karadarbības rezultātā Latvijā ielidojušo ārvalstu bezpilota lidaparātu. Dronu notrieca sabiedroto iznīcinātāji no Francijas. Saskaņā ar sākotnējo informāciju īpašumi vai cilvēki pēc sprādziena nav cietuši.

Latvijā pirmoreiz sarunās un izrādē "Vardarbības vēsture" viesojas viens no nozīmīgākajiem mūsdienu režisoriem, teātra "Berlin Schaubühne" vadītājs Tomass Ostermeiers. Viņš pieskaitāms pie Eiropas interesantākajiem režisoriem, kura izrādes joprojām ir izpārdotas un tiek izrādītas daudzviet pasaulē. Izrādi "Vardarbības vēsture" 5. un 6. jūnijā izrāda Latvijas Nacionālajā teātrī. Raidījumā skan telefonsaruna no Berlīnes ar Tomasu Ostermeijeru, kas ierakstīta vēl pirms viņa ierašanās Latvijā. Bet studijā tiekamies ar teātra kritiķi Ati Rozentālu un tulkotāju no franču valodas Agnesi Kasparovu, jo Ostermeieram blakus Ibsenam, Šekspīram un Šnicleram ļoti būtiski ir mūsdienu franču autori, arī Eduārs Luī. Bet sarunā no Berlīnes piedalās Jaunā Rīgas teātra literārās daļas vadītāja Margarita Zieda. Sarunas ieraksta laikā viņa ir vienīgā no mums, kas redzējusi izrādi "Vardarbības vēsturi". "Vardarbības vēsture" ("Im Herzen der Gewalt") ir pasaules slavens iestudējums, kurā aktualizētas tēmas par kurām esam tik ļoti pieraduši klusēt. Izrādes pamatā ir franču rakstnieka Eduarda Lui autobiogrāfiskais romāns, kas stāsta par satricinošu un nežēlīgu vardarbību un tās radīto dziļo un nepanesamo traumu. Ostermeiera raksturīgajā stilā vardarbības tēma kļūst par intensīvu, psiholoģiski precīzu un mūsdienīgu problēmu, ar ko var saskarties ikkatrs.

Latvijas Piļu un muižu asociācijas prezidents Roberts Grinbergs uzskata, ka kultūrvēsturiskais mantojums nav tikai stāsts par pagātni. Tas ir arī par cilvēkiem, kuri šodien glābj, atjauno un piešķir jaunu dzīvi pilīm un muižām, veidojot tās par kultūras, tūrisma un kopienu centriem. Latvijā nav viena precīza skaita, kas atbildētu uz jautājumu, cik pilu un muižu valstī ir bijis. Gadsimtu gaitā tās pārbūvētas, paplašinātas, apvienotas vai zudušas, taču kultūrvēsturiskais mantojums joprojām saglabājas daudzviet Latvijā. Par tā nozīmi, saglabāšanas izaicinājumiem un cilvēkiem, kuri vēsturiskajām ēkām dod otru elpu, intervijā Lienei Jakovļevai stāsta Latvijas Piļu un muižu asociācijas prezidents Roberts Grinbergs. Vēsture nav pagātne – tā ir šodienas stāsts Lai gan no malas var šķist, ka interese par pilīm un muižām saistīta tikai ar pagātnes izpēti, Roberts Grinbergs uzsver – šī joma ir pārsteidzoši dinamiska. «Man tas ir stāsts par to, kā mūsdienu notikumus un procesus ieraudzīt caur vēsturisko notikumu prizmu,» atzīst Roberts Grinbergs. Nesen viņš atgriezies no Vācijas, kur apmeklējis Meklenburgas un Pomerānijas reģiona pilis un muižas. Šādi braucieni ļauj salīdzināt Baltijas un Vācijas pieredzi, vērot līdzīgas attīstības tendences un meklēt kopīgus risinājumus kultūras mantojuma saglabāšanā. No padomju laika posta līdz atjaunošanas stāstiem Daudzas Latvijas muižas un pilis padomju gados tika pielāgotas pavisam citām vajadzībām – tajās ierīkoja skolas, saimniecības ēkas vai citas institūcijas. Tomēr Roberts Grinbergs uzsver, ka daudz kas ir atkarīgs no cilvēkiem. Ja vietējie iedzīvotāji spējuši novērtēt ēku kultūrvēsturisko nozīmi, mantojums saglabājies. Turpretī citviet tas ticis iznīcināts vai zaudēts. Taču arī šķietami pazudušas vērtības mēdz atgriezties. Nereti šķūņos, bēniņos vai saimniecības ēkās tiek atrastas vēsturiskas mēbeles, mākslas darbi vai citi priekšmeti, kas desmitgadēm ilgi bijuši aizmirsti. «Nekas nav zudis. Tas viss vēl ir tepat, tikai dažkārt uz laiku pazudis no cilvēku apziņas,» uzskata Grinbergs. Pēdējo 25 gadu laikā – būtisks izrāviens Latvijas Piļu un muižu asociācija šogad atzīmē 25 gadu jubileju. Atskatoties uz paveikto, asociācijas prezidents secina, ka ceturtdaļgadsimta laikā notikušas ievērojamas pārmaiņas. Divtūkstošo gadu sākumā tikai veidojās izpratne, ka kultūrvēsturiska ēka var kļūt par tūrisma galamērķi. Starp pirmajiem veiksmīgajiem piemēriem Roberts Grinbergs min Kukšu muižu, kas kļuva par vienu no pionieriem kultūras tūrisma un viesmīlības jomā. Vēlāk attīstības impulsu deva arī Rīgas koka apbūves kvartālu atjaunošana, īpaši Kalnciema kvartāls, kas iedvesmoja cilvēkus pievērsties vēsturisko ēku atdzimšanai arī ārpus galvaspilsētas. Par vienu no veiksmīgākajiem jaunākās paaudzes piemēriem Grinbergs sauc Abgunstes muižu, kas pēdējos gados kļuvusi par populāru kultūras un pasākumu norises vietu. Jauna tendence – muižas atjauno draugu kopienas Pēdējos gados parādījusies vēl viena tendence – vēsturisko ēku atjaunošanā iesaistās nevis viens īpašnieks, bet draugu un domubiedru grupas. Šādos projektos cilvēki apvieno resursus un idejas, veidojot koprades telpas, kultūras centrus un dažādus sabiedriskus projektus. «Nav svarīgi, vai tur ir viesnīca, restorāns vai vienkārši dzīvojamā telpa. Galvenais, ka mantojums tiek saglabāts,» uzsver Grinbergs. Kad bijušie skolēni glābj savu skolu Īpaši emocionāli esot stāsti par vēsturiskajās muižās ierīkotajām skolām. Demogrāfisko pārmaiņu dēļ daudzas lauku skolas tiek slēgtas, taču arvien biežāk bijušie skolotāji vai absolventi nevēlas pieļaut, ka viņu skolas ēka aiziet bojā. Viņi iegādājas ēkas, iesaistās to apsaimniekošanā vai palīdz attīstīt tūrisma un kultūras aktivitātes. «Kamēr ir cilvēki, kuriem šīs vietas rūp, tikmēr būs arī nākotne šiem objektiem,» saka Roberts Grinbergs. No Ventspils līdz doktora studijām mākslas vēsturē Pats Roberts Grinbergs sevi dēvē par kurzemnieku ar dziļām saknēm. Viņa dzimtas vēsture saistīta ar Popes muižas apkārtni, taču interese par muižām un vēsturi nav radusies bērnībā. Tieši pretēji – bērnībā viņš Popes muižu uztvēris vienkārši kā skolas ēku. Pēc studijām kultūras vadībā un menedžmentā viņš turpināja izglītību vēsturē, bet šobrīd studē doktorantūrā mākslas vēsturē. «Man ir svarīgi redzēt šo tēmu daudzpusīgi. Muižniecības vēsture nav tikai vēsture – tā ir arī arhitektūra, māksla, mūzika un cilvēku stāsti,» viņš skaidro. Kā divi dzīvokļi Ķengaragā papildināja Rundāles pils muzeju Viens no pēdējo gadu neparastākajiem Roberta Grinberga profesionālajiem stāstiem saistīts ar grāmatu kolekcionāru Konstantīnu Tihomirniju. Pēc kolekcionāra nāves viņa mantinieku rīcībā palika vairāk nekā 6000 vērtīgu sējumu, kas glabājās divos dzīvokļos Ķengaragā. Grinbergs rosināja Rundāles pils muzejam uzsākt sarunas ar ģimeni, un rezultātā visa kolekcija nonāca muzeja krājumā. Pētot grāmatas, atklājās, ka tajās ir ievērojami vairāk Kurzemes hercoga Pētera Bīrona bibliotēkas eksemplāru, nekā iepriekš bija zināms. «Muzejs bija patiesi pārsteigts. Tas bija nozīmīgs papildinājums Latvijas kultūras mantojumam,» viņš stāsta. Vēl daudz kas gaida atklāšanu Roberts Grinbergs ir pārliecināts, ka daudz vērtību joprojām atrodas privātās mājās, bēniņos un šķūņos.  Tieši tāpēc publiskie stāsti par atrastajiem priekšmetiem nereti iedvesmo arī citus pārskatīt ģimenes mantojumu un meklēt vēstures liecības savā īpašumā. Viņš min piemēru par ģimeni Saulkrastos, kas muzejam nodevusi vēsturiskas bīdermeijera mēbeles, kuras gadiem ilgi glabājušās mājās bez skaidras izpratnes par to vērtību. Ne visas muižas sagaida glābējus Tomēr situācija nav tikai optimistiska. Latvijā joprojām ir daudz pamestu un degradētu kultūras pieminekļu. Nereti īpašnieki gadiem gaida iespēju objektus pārdot par ievērojami augstāku cenu, neveicot nekādus saglabāšanas darbus. «Potenciāls ir milzīgs, bet īpašnieki dažkārt gaida labākus laikus. Tā rodas situācija – pašam nevajag, bet citiem arī netiek dota iespēja,» saka Grinbergs. Piļu un muižu festivāls aicina doties ceļā Vasarā Latvijas Piļu un muižu asociācija turpina tradicionālo piļu un muižu apceļošanas iniciatīvu, kas šogad pārtapusi par festivālu. Apmeklētāji tiek aicināti ne tikai iepazīt kultūrvēsturiskos objektus, bet arī veidot foto galerijas un dalīties savos iespaidos. Fotogrāfijās jāfiksē noteikti elementi – piemēram, pils tornis, muižas kaķis, kamīns vai citi organizatoru izvirzītie objekti. «Svarīgi ir vienkārši doties ceļā. Daudzas vietas vēl aizvien gaida savus atklājējus,» saka Roberts Grinbergs. Kultūras mantojums ir cilvēku stāsts Runājot par nākotni, Latvijas Piļu un muižu asociācijas prezidents uzsver, ka kultūras mantojuma saglabāšana nav tikai īpašnieku vai muzeju uzdevums. Tajā var iesaistīties ikviens – arhitekts, vēsturnieks, uzņēmējs vai vienkārši interesents, kurš vēlas palīdzēt ar zināšanām, laiku vai atbalstu. «Varbūt nevajag pašam kļūt par muižas īpašnieku. Pietiek paskatīties apkārt, iesaistīties un palīdzēt saglabāt to, kas mums jau ir,» viņš saka.

Pirms mesties pirmajā šīs sezonas peldē, ir vērts sev pajautāt: vai tiešām protu peldēt tik labi, kā domāju? Kādas ir būtiskākās prasmes atklātos ūdeņos un kā izvairīties no bīstamām situācijām? Par peldēšanas drošības jautājumiem runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Par drošību uz ūdens atgādina biedrības "Peldēt droši" dibinātāja Zane Gemze un Rīgas domes Glābšanas un sabiedriskās kārtības nodrošināsanas nodaļas priekšnieks Jānis Skrims. Ierakstā viedoklis par pludmaļu tīrību. Kampaņas "Mana jūra" pārstāvis un Zilā karoga programmas koordinators Jānis Ulme vērtē, ka ar pludmaļu un peldvietu tīrību Latvijā pagaidām lepoties nevaram. "Ūdens ir superīga lieta, jo vairāk vasarā, bet svarīgi ir iemācīties peldēt, jo peldētprasme ir dzīvību saglabājoša prasme. Mēs iemācamies vienreiz dzīvē peldēt, uzturam šīs prasmes regulāri vasarā vai arī ziemā, aizejot uz peldbaseinu. Varbūt tas iepatīkas kā fizisko aktivitāšu veids. Tas ir ļoti saudzīgs ķermenim visās vecuma grupās," atzīst Zane Gemze. "Arī pēc traumām tieši peldes palīdz atjaunot kustību amplitūdas. Ūdens dara brīnumlietas. Ja neesam iemācījušies peldēt un ja 50 gados operē, piemēram, menisku un ārsts rekomendē iet peldēt, cilvēks nevar, jo nemāk peldēt. Tad jau iemācīties peldēt kļūst apgrūtinoši." Viņa dalās pieredzē, ka pati nav peldējusi līdz līdz 27 gadu vecumam, bet šīs prasmes apgūšana izmainījusi viņas dzīvi. 

"Manuprāt, Jāņos jebkurš Latvijā var dzirdēt griezi arī vēl mūsdienās, taču ir jāieklausās dabā. Tās, ka cilvēks nav dzirdējis griezi, norāda, ka dabā viņš ieklausās pārāk maz," vērtē bioloģijas doktors un Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Oskars Keišs. "Grieze ir Latvijas lauku ainavas neatņemama sastāvdaļa. Tomēr mūsdienās ar griezi ir pašvaki gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. " "Par griezi ir izplatīti daudzi mīti. Tā kā griezi praktiski nekad cilvēki neredz, tad pat zinātniskā literatūra ir senos laikos rakstīts, ka grieze uz ziemošanas vietām iet kājām. Bet tā, protams, nav. Grieze lido. Varbūt nelido tik labi kā izcilie lidotāji bezdelīgas un svīres, un, protams, lido diezgan tālus gabalus un pārziemo Centrālāfrikā," turpina Oskars Keišs. Grieze ir viens no pēdējiem gājputniem, kas pie mums atgriežas. Grieze ligzdo uz zemes. Viņai ir 8 līdz 12 olas, un tas norāda, ka grieze ir pielāgojusies augstai mirstībai. Gluži kā pīles.  Cilvēki parasti ir dzirdējuši griezes tēviņa balsi, bet ne citas griezes balsis. Arī mātītēm un mazuļiem ir balsis un tie tādi pīkstieni, kas atgādina dzeltenās cielavas balsi.  Grieze Latvijā ir ienākuši kopā ar cilvēku, jo pirms lauksaimniecības laikmetā grieze dzīvoja tikai stepes zonā, kur nav mežu, jo grieze nav meža putns. Grieze ir lauku putns. "Ilgstoši grieze sadarbojās ar cilvēka cilvēka ekstensīvo saimniecību. Taču kopš mehāniskās pļaujmašīnas ieviešanas griezei Eiropā klājas grūti. Piemēram, Anglijā tā ir izzudusi un notiek reintrodukcijas programma. Grieze nespēj izvairīties no pļaujmašīnām, īpaši, ja visu nopļauj vienā reizē. Ja pļautu pakāpeniski, grieze varētu aizbēgt. Kad pirms 100 gadiem visas pļavas lēnām nopļāva, tā pļava, kuru pļāva pirmo, jau bija pietiekami piemērota, lai tur atkal varētu paslēpties grieze. Modernā tehnika ļauj visu nopļaut 2-3 dienās. To, ko nesapļauj pļaujmašīnas, apēd dažādi plēsēji," skaidro Oskars Keišs. Arī tādu pļavu, kur griezēja būtu piemērota dzīvesvieta, kļūst aizvien mazāk. Lauksaimniecības zemes pārvēršana par aramzemēm daudzām sugām nav piemērota.

Rīgas rajona tiesa Jūrmalā imunologam Jevgēnijam Ņikiforenko par seksuālu vardarbību pret pacientēm piespriedusi 13 gadu cietumsodu un septiņu gadu liegumu strādāt par ārstu. Prokurore iepriekš lūdza tiesu piemērot par gadu ilgāku cietumsodu. Pēc pilna sprieduma sagatavošanas to būs iespējams pārsūdzēt Rīgas apgabaltiesā. Ņikiforenko ir Latvijā pirmais zināmais ārsts, kurš tiek tiesāts par šādiem noziedzīgiem nodarījumiem. Tiesas procesa laikā savu vainu viņš neatzina, un arī šodien no komentāriem medijiem atteicās.  Šīs lietas izmeklēšana tika sākta pēc tam, kad Latvijas Radio sadarbībā ar Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centru „Re:Baltica” ziņoja par vairākām sievietēm, kas imuno-loga veiktās darbības vērtēja kā seksuālu izmantošanu.

Valters Sīlis ir režisors vairākām izrādēm par neseniem politiskajiem procesiem Latvijā. Kopā ar dramaturgu Jāni Balodi viņš veidojis iestudējumu “Visi mani prezidenti” (2011) par bijušajiem Valsts prezidentiem Gunti Ulmani, Vairu Vīķi-Freibergu un Valdi Zatleru, kādreizējā premjera Valda Dombrovska “veiksmes stāstu” (2016) un Nacionālo attīstības plānu (2012). Pašlaik Dailes teātrī top vēl viena politiska izrāde - “Rīkojums Nr. 2”, kas veltīta Saeimas atlaišanai pirms 15 gadiem. Vēl pirms pirmizrādes tā piedzīvojusi asu pretreakciju, jo iebildumus cēlusi Aināra Šlsera vadītā partija “Latvijas pirmajā vietā”, izsakot aizdomas, ka notiek pret Šleseru vērsta pirmsvēlēšanu aģitācija. Izrādi gatavojas vērtēt arī KNAB."Latvijas Avīzes" raksts par to, kādas tad pārmaiņas Latvijas politikā atnesa prezidenta Zatlera Rīkojums Nr. 2 un vai piepildījušās tās gaidas, par ko tolaik tika daudz runāts: https://lasi.lv/par-svarigo/projekti/...

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Deputātu grūstīšanās galvaspilsētas domē kādā citā kultūrā droši vien nebūtu nekas īpašs, tomēr Latvijā tas šķiet simptomātiski, ja domājam par politisko kultūru pēdējā desmitgadē. Jo tur iesaistīti sociālie mediji. Vai tautas kalpu darbs, atrodoties sociālo tīklu starmešu gaismā, ir labāks un kvalitatīvāks, vai varbūt tas ir ceļš uz populismu un virspusējību? Vai kaut kas būtu jādara? Par to diskusija Krustpunktā. Vērtē Saeimas ētikas, mandātu un iesniegumu komisijas deputāts Edmunds Zivtiņš (Latvija pirmajā vietā), Saeimas ētikas, mandātu un iesniegumu komisijas deputāte Leila Rasima (Progresīvie), politologs Juris Rozenvalds un Latvijas Universitātes asociētā profesore, sociālantropoloģe Aivita Putniņa.  

Saruna par to, kas ir kontrolējošā vardarbība un kāpēc to ir tik grūti ieraudzīt, pat ja tā notiek tepat blakus. Kāpēc cietušie klusē, pāridarītāji tiek attaisnoti un kā stereotipi aizmiglo mūsu skatu. Iluta Lāce stāsta par situācijām ģimenē un ārpus tās. Par fizisko, ekonomisko, emocionālo un kontrolējošo vardarbību, par sieviešu solidaritāti, kuras reizēm nav tad, kad to vajag visvairāk.Un arī par liecinieka atbildību: ko darīt, ja redzi vai nojaut, ka kādam neklājas labi, un ko katrs varam iesākt, lai situācija mainītos.Mans viesis ir Iluta Lāce, centra MARTA vadītāja un dibinātāja. Centrs MARTA ir vadošā sieviešu tiesību aizstāvības organizācija Latvijā, kas strādā jau 26 gadus un veic arī vardarbības prevencijas darbu ar jauniešiem.Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE studijā Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00  Ievads3:58  No dzimumu līdztiesības līdz vardarbības jautājumiem5:34  Kādi draudi saņemti, darot šo darbu11:04 Afganistāna 2025. gadā: ko tas nozīmē mums tepat Eiropā13:17 "Viņam bija grūta bērnība“. Šis arguments neattaisno vardarbību20:22 Kontrolējošā vardarbība: "Tu vairs nedzīvo savu dzīvi"27:43 Kontrolējošo vardarbību ir grūti pierādīt un ticēt cietušajiem29:50 Kauns, bailes un vainas apziņa, kas traucē no situācijas izkļūt33:27 Epšteina faili un prostitūcija kā sistēmiska vardarbība42:37 Vīrieši, kas iestājas par sieviešu tiesībām uz drošību43:15 Raganu medības mūsdienās: demokrātijas drupināšana Gruzijā un Kirgizstānā48:02 Krievijā sievietei atņem tiesības uz savu ķermeni51:46 Cilvēktirdzniecība: kā cilvēki nonāk šajās situācijās58:34 Ko darīt, ja intīmi materiāli publicēti bez personas piekrišanas1:03:43 Kursi vardarbības veicējiem: laba ideja, kas ne vienmēr strādā, kā tā iecerēta1:09:57 Vai sievietes izmanto sistēmu negodīgi?1:14:26 Katra trešā sieviete un ko šis skaitlis nozīmē1:16:54 Sieviešu solidaritāte jeb tās trūkums1:23:57 Power-Up SPACE studijas un pasākumu telpas Rīgas centrā1:26:23 Kā veidot sieviešu solidaritāti: no bērnudārza līdz vadošiem amatiem 

Latvijā tuvojas pļavu ziedēšanas laiks. Un lai gan dažādas augu tējas var ievākt gan pavasarī, gan vēlāk rudenī, tieši vasaras ziedošās pļavas piedāvā plašāko augu klāstu. Tāpēc šodien saruna ar zinošiem augu tēju vācējiem un ražotājiem. Pie mums ir diezgan daudz mājražotāju, kas nodarbojas ar zāļu tēju gatavošanu. Šoreiz Toma Briča ceļš veda uz Madonas novada Praulienu, kur tikās ar augu tēju pazinēju, tiešām ļoti zinošo un pieredzējušo Līgu Lieplapu, kas izveidojusi uzņēmumu „Plūkt”. Sarunā pievienojās arī uzņēmuma ilgtspējas jautājumu eksperts Juris Jātnieks. Viņi uzreiz atklāj, ka šis gads pagaidām ziedu pļavām ir izcils. Atšķirībā no pagājušās vasaras. Savukār mēs ceram, ka viņu stāsts iedvesmos ne tikai sākt lietot zāļu tējas, bet arī pašiem doties pļavā šovasar ievākt kādus labumus rudenim un ziemai. Ne vienmēr var sekot senču padomiem un vākt augus noteiktā mēneši, piemēram, āboliņu un liepziedus ir jāvāc, kad ir. Dažreiz jau pirms Jāņiem. Līga Lieplapa arī stāsta, ka laikapstākļi ietekmē ne tikai to, kad vākt augus, bet arī augu sastāvu. Droši vien tik daudz ēterisko eļļu un citu bioloģiski aktīvo vielu augos, cik vasaras svelmē, rudenī nav, bet pēdējos trīs gados ir bijis tik silts laiks septembrī, ka pat meteoroloģiskā vasara ir krietni pēc 1. septembra. 

Deputātu grūstīšanās galvaspilsētas domē kādā citā kultūrā droši vien nebūtu nekas īpašs, tomēr Latvijā tas šķiet simptomātiski, ja domājam par politisko kultūru pēdējā desmitgadē. Jo tur iesaistīti sociālie mediji. Vai tautas kalpu darbs, atrodoties sociālo tīklu starmešu gaismā, ir labāks un kvalitatīvāks, vai varbūt tas ir ceļš uz populismu un virspusējību? Vai kaut kas būtu jādara? Par to diskusija Krustpunktā. Vērtē Saeimas ētikas, mandātu un iesniegumu komisijas deputāts Edmunds Zivtiņš (Latvija pirmajā vietā), Saeimas ētikas, mandātu un iesniegumu komisijas deputāte Leila Rasima (Progresīvie), politologs Juris Rozenvalds un Latvijas Universitātes asociētā profesore, sociālantropoloģe Aivita Putniņa.  

Dzīvā daba ir tik daudzveidīga, arī  pārsteidzoša un brīnišķīga. Viens no šādiem īpašiem dabas brīnumiem ir spāres. Spāres ir viens no senākajiem kukaiņiem uz mūsu planētas un miljoniem gadu laikā tā aizvien ir paturējusi sev dažas tai raksturīgās pazīmes. Kukaiņu pasaules pirmrindnieki – tā arī varētu dēvēt glītā paskata spāres, kas, izrādās, ir nadzīgi plēsēji. Ko zinām par spārēm senatnē un kāda ir spāru daudzveidība Latvijā? Par spārēm raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta biologs un sugu un biotopu eksperts Mārtiņš Kalniņš, uzklausām arī paleontologu, Latvijas Universitātes profesoru Ervīnu Lukševiču. Bet vispirms izzinām, kas paludikultūra un kāda loma tajā ir niedrēm un vilku vālītēm? Iespējams, ka kāds jau sen ir audzē tādus augus kā miežabrālis vai melnalksnis, taču nav zinājis, ka to var dēvēt par paludikultūru. Un varbūt atklājums ir arī fakts, ka šos un citus augus, to biomasu var izmantot produktu ražošanā, sākot no ārstniecības līdz pat celtniecības materiāliem. Par paludikultūrām saruna ar Ezeru un purvu izpētes centra valdes priekšsēdētāju Ilzi Ozolu. Pēc izpētes centra dibināšanas 2016. gadā Latvijā pamazām ieviestas paludikultūras, balstoties Vācijas kolēģu ilgākā pieredzē. Savukārt aizvadītā gada rudenī Vācijas pilsētā Greifsvaldē liela mēroga konferencē par paludikultūru izmantošanu pulcējušies zinātnieki un praktiķi, un te bijusi iespēja iepazīt visdažādāko paludikultūru produktu prototipus. Ieviešot reālu produktu, ražotājam svarīgi, ka izejviela vēl ilgu laiku būs pieejama lielos apjomos, tāpēc tas var būt signāls kādam lauksaimniekam – ja viņa pārziņā ir teritorija ar kūdru un paaugstinātu ūdens līmeni, to nav obligāti jāsusina, jo tajā var audzēt ko neierastu un vērtīgu. Ko tad īsti nozīmē paludikultūras, skaidro Ilze Ozola.

Mārtiņš bija Ukrainā, Urbāns paspēja būt pārgājienā, Itālijā un Barselonā, bet Annija noskrēja 6 km maratonā.Tikmēr pasaulē un Latvijā viss turpina krist – vēja ģenerators, drons un valdība. Sakritība? Mēs uzdodam jautājumus, uz kuriem neviens neprasīja atbildes.Paldies Cinamon Akropole Alfa par atbalstu Kino Stūrītim!Cover art - https://www.instagram.com/rottwang/Audio apstrāde - Gatis GavarsSeko mums šeit - https://www.instagram.com/eitanazija/Pievienojies Facebook grupai - https://www.facebook.com/groups/2705724416375418Kļūsti par Patronu - https://www.patreon.com/eitanazija

Latvijā vizītē ieradusies Ukrainas premjerministre Jūlija Sviridenko. Pirmo reizi daudzu gadu laikā Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis tikās ar politisko opozīciju. Ja neaiziesi pats, mēs tevi atlaidīsim. Šādi varētu raksturot Ungārijas premjera Pētera Maģara vēstījumu pašreizējam valsts prezidentam Tamāšam Šujokam. Atklāj drošuma nedēļu "Droša vasara bērniem". Pēc vairāk nekā 40 gadiem Rīgā atklāj jaunu tramvaja līnijas posmu un mobilitātes punktu "Ķengarags". Svētdien Jēkabpilī bija ieklīdis lācis, šodien viņš veiksmīgi pavadīts prom no pilsētas.

Noslēdzot mācību gadu, raidījums Globālais latvietis. 21. gadsimts skatu vērš uz Latvijas izglītības sistēmu no reemigrantu perspektīvas. Vai, atgriežoties Latvijā, bērnam ir viegli atrast skolu, kurā jūtas labi; cik sarežģīti pielāgoties Latvijas izglītības sistēmai un kāda nozīme latviešu valodas prasmēm, bērnam iejūtoties skolā. Vērtē remigrācijas koordinatore no Rīgas Daina Šulca. Pieredzē dalās vecāki, kuri izvēlējušies skolu saviem bērniem dažādās Latvijas pilsētās, Ilze Vītola-Podgaiska un Igors Podgaiskis no Cēsīm, kuri pirms diviem gadiem atgriezās Latvijā no Anglijas, Kristīne Pouzou no Bernātiem, kura pirms diviem gadiem atgriezās no Francijas, kā arī Aija Dravniece no Aizputes, kura atgriezusies Latvijā no Īrijas ar četriem bērniem.

Kopš pagājušā rudens, kad saplaisāja Evikas Siliņas valdības koalīcija, bieži dzirdējām, ka šai koalīcijai alternatīvas nav, tādēļ nāksies vien kā nebūt nodzīvot līdz vēlēšanām ar šo pašu. Bet pagājušas ir vien divas nedēļas kopš Siliņas demisijas, un Latvijā jau ir jauns premjers un jauna valdība. Tikai droni gan turpina ielidot, un kāds nepamanīts pat uzsprāga ezerā. Tas gan nav tik traki kā Rumānijā, kur Krievijas drons ietriecās dzīvojamajā ēkā. Par visām šīm aktualitātēm runājam Krustpunktā. Aktualitātes analizē Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes docētājs Romāns Gagunovs, žurnāla "IR" žurnālists Aivars Ozoliņš, aģentūras LETA žurnāliste Anastasija Tetarenko-Supe un TV3 žurnālists Ģirts Timrots.  

Dzīvojam laikmetā, kad līdzās milzīgam apjomam zinātnisku faktu un pētījumu ir tik pat liels apjoms mārketinga satura, kurā vairs īsti nevaram orientēties un viegli nošķirt, kur graudi, kur sēnalas. Veselība ir tā joma, kur tas ir īpaši būtiski. Vairs nav tie laiki, kad informāciju par savu veselību meklējām tikai biezās enciklopēdijās. Mūsdienās talkā nāk mākslīgais intelekts un arī digitālā satura veidotāji. Vai varam ticēt visam, ko lasām? Kādos gadījos sociālo mediju satura veidotāji patiešām ir labs avots un kad jākļūst uzmanīgam? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Rīgas Stradiņa universitātes doktorante, docētāja, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas datu pārvaldības speciāliste Viola Daniela Kiseļova. Ierakstā uzklausām kardiologa Kārļa Trušinska komentāru. Viola Daniela Kiseļova norāda, ka "Eurostat" ir analizējis, cik daudz cilvēku pēdējo trīs mēnešu laikā internetā ir meklējuši ar veselību saistītu informāciju par kādām slimībām, par traumām, uzturu vai veselības uzlabošanu. Saskaņā ar "Eurostat" aptaujas datiem Eiropas Savienībā šādu cilvēku īpatsvars 2025. gadā sasniedz apmēram 60 procentus, bet Latvijā - aptuveni 47 procentus. "Skaidrs arī, ka veselības informācijas meklēšana internetā kļūst arvien izplatītāka, lai gan Latvijā šie rādītāji joprojām ir zemāki nekā vidēji Eiropas Savienības valstīs," atzīst Viola Daniela Kiseļova. Pēdējā laika tendence - cilvēki dod analizēt un skaidrot savus analīžu rezultātus mākslīgajam intelektam. Vai to var uzticēt mākslīgam intelektam? Viola Daniela Kiseļova: No manas puses galvenās bažas par mākslīgā intelekta lietojumu ir tā pārliecinošā retorika, kad izlasot arī man šķiet, ka varbūt nemaz nav jāveic pētījums. Es pajautāju jautājumu un varu pat palūgt, lai man publikāciju izveido, tādu, kas varbūt neeksistē nekur. Protams, svarīgs arī ir vaicājums, ko cilvēki vispār jautā mākslīgajam intelektam.  Bažas ir par to, ka cilvēki nekorekti interpretē. Tas var būt palīdzošs rīks, lai labāk interpretētu kādus terminus, ja, piemēram, runā ar veselības aprūpes speciālistu, saņem atbildi un īsti kaut ko neuztver, tad var vienkāršotā valodā pēc tam pārskatīt un saprast, ko tas nozīmē. Ēnas puse varētu būt, pirmkārt, sensitīvie dati, tie paši analīžu rezultāti tiek "iebaroti" mākslīgajam intelektam, mēs nezinām, kur tie dati nonāk tālāk. Mēs droši vien pat neizlasām šo politiku konkrētajam rīkam vai programmatūrai, cik ilgi šie dati tiek glabāti. Otrs - vai mēs tiešām, ja mums nav priekšzināšanu vai izglītības veselības nozarē, spēsim kritiski izvērtēt, kuri rezultāti ir patiesi un kas varbūt ir ļoti maldinoši? Informācijas pieejamība pieaug, bet tas nenozīmē, ka iegūstam kvalitatīvāku saturu un ka spējam kritiski izvērtēt, kādu saturu patērējam. Kāds ASV veikts pētījums liecina, ka aptuveni 20% no pieaugušajiem iedzīvotājiem ir izmantojuši mākslīgo intelektu, lai jautātu kaut ko saistībā ar savu veselību. Runājot par sociālo mediju algoritmiem, kas piedāvā dažādus līdzīgus ierakstus, ja esi izvēlējies vienu, Viola Daniela Kiseļova atzīst, ka jāuzdod jautājums, vai tiešām mēs saprotam, ko patērējam? "Arī pētījumi rāda, ka cilvēki sāk arvien vairāk izmantot sociālos medijus un arī patērēt influenceru saturu saistībā ar veselības tēmām. Bet, ja paraugās datos, galvenokārt cilvēki uzticas veselības aprūpes profesionāļiem," norāda pētniece. Vai ir pamats domāt, ka veselības influenceru veidotais saturs vismaz kādai daļai sabiedrības kļūst, ja ne gluži ģimenes ārsta aizvietotāju, tad par cilvēku, ar kuru primāri viņi konsultēsies vai uztvers viņu teikto kā konsultāciju par saviem veselības jautājumiem?  Viola Daniela Kiseļova: Pētījumi rāda, ka primārais avots aizvien ir ģimenes ārsts vai veselības aprūpes speciālists. Bet vienlaikus mums ir jādomā arī par pašiem pētījumiem - kā tie tiek veikti un kāda ir metodoloģija. Un, ja mēs domājam par veselības informācijas meklēšanas paradumiem, tad tur galvenokārt ir intervijas un aptaujas. Ir arī tāds fenomens kā sociāli pieņemamāka atbilde. Tas nozīmē, ka cilvēks, izvērtējot un iepazīstoties ar jautājumu, varbūt jutīsies kaut kādā mērā neērti atbildēt patiesi. Ja viņš patiesi zina, ka galvenokārt patērē saturu, kas saistās ar veselību, izmantojot sociālos medijus, nevis vēršoties pie sava veselības aprūpes speciālistu, pie ārsta, tad cilvēks varētu arī tās atbildes pielāgot, zinot, kā tas varbūt ir mums sociāli pieņemts.  -- Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Ance Priedniece iepazīstina ar skaisto pogotāju lakstīgalu.

Dronu dēļ izsludinātā trauksme pierobežas novadu iedzīvotājiem vienubrīd jau kļuvusi par nepatīkamu ikdienas blakni. Tas nozīmē, ka desmitiem tūkstošu cilvēku, saņemot šūnu apraides paziņojumu, teorētiski būtu jāpaliek mājās vai citās telpās un jāgaida, kamēr trauksme tiek atcelta. Tiesa, gadījumos, kad drons reāli sprāga tur, kur cilvēki varēja būt apdraudēti, šūnu apraide vēl nebija bija iedarbināta. Kā samērot drošības pasākumus ar reālo apdraudējumu, kā rīkoties, lai dzīve novados netiek paralizēta, vienlaikus cilvēki patiešām ir pasargāti, kad to vajag, un nekļūst nevērīgi pret savu drošību? Krustpunktā analizē Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšnieka vietnieks Ivars Nakurts, Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdis Gints Kaminskis, Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vadītāja Inga Vanaga, Krīzes vadības centra vadītājs Arvis Zīle un Latvijas darba devēju asociācijas ģenerāldirektors Kaspars Gorkšs.  

Latvijas alpīnismam šogad 70 gadu – 1956. gads ir uzskatāms par laiku, kad Latvijā aizsākas alpīnisma kustība. Lai arī Latvija ir lēzenu pauguru zeme, spītējot vietējai ģeogrāfijai, kalnu vilinājums ir liels. No pirmās misijas Elbrusā līdz aktīvai kalnu tūrisma un alpīnisma kopienai šodien. Kādas virsotnes pieveiktas, kā mainījusies kalnu iekarošana gadu gaitā un kas aizvien mudina ļaudis kāpt uz "pasaules jumta"? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta divi pieredzējuši kalnos kāpēji Jānis Busenbergs un Pēteris Kūlis.

Maija ziedonis Latvijā ir pilnā plaukumā, daba ne tikai zied, bet arī visi kukaiņi, putni un cita dzīvā radība šobrīd aktīvi rosās, vienlaikus notiek vēl riests, daļa putnu jau audzina mazuļus, daļa – vēl tikai meklē, kur ligzdot. Arī laikapstākļu „ainavas” kļūst arvien krāšņākas – gan lieli balti gubu mākoņi, gan pa kādam negaisam jau bijis, sarkani saulrieti un košas varavīksnes. Šis ir īpašs laiks arī dabas fotogrāfiem. Fotogrāfi gan atrod īpašos kadrus jebkuros gadalaikos, bet izvēles daudzveidība šobrīd noteikti ir vislielākā. Var teikt, ka daba šobrīd ir burtiski "traka". Tāpēc arī saruna ar dabas fotogrāfu, viņš arī dabas eksperts vairākās jomās – Dāvis Ūlands. Saruna par to, kā fotogrāfs Latvijas dabu redz caur objektīvu. Pārsteidza viņa atbilde uz jautājumu, ko vislabāk patīk fotografēt? Pārskatot viņa fotogrāfijas, šķiet, ka viņam patīk daudz krāsu, strauja dinamika, bet nekā – gaisma ir galvenais.

Pagājušā nedēļā Okupācijas muzejā notika diskusija par kaislībām, kas virmoja trimdas paaudžu starpā 70. gados. Tāpēc raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts ieskicējam, kādi bija tie karstie temati agrāk, bet kādi jutīgie jautājumi ir šodienas diasporas dažādu paaudžu vidū. Raidījumā diskutē Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēde Valda Selga Liepiņa, žurnālists un publicists Juris Kaža, Ginta Ose, kura jau 20 gadu dzīvo Milvokos, Amerikas Savienotajās Valstīs, ir turienes latviešu luterāņu baznīcas valdē, darbojas arī biedrībā "Eņģeļa sirds", kas organizē ziedojumu vākšanu Amerikas latviešu vidū, lai atbalstītu talantīgus bērnus Latvijā, un Amerikas Latviešu apvienības informācijas nozares vadītāja un Oregonas latviešu biedrības priekšsēdētāja Ieva Dekstere. -- 20. maijā Latvijas Okupācijas muzejā notika diskusiju “Vai kultūras sakari bija svarīgi – vai bīstami? Skats no trimdas jauniešu viedokļa”. 1970. gados jauniešu vēlme saprast Latviju bieži kļuva par konflikta avotu trimdas sabiedrībā. Daļa jauniešu pameta trimdas sabiedrību, vecākā un jaunā paaudze bieži nesarunājās, bija skarbas vārdu apmaiņas. Daļu sabiedrības apmeloja. Vecākā paaudze baidījās, ka kontakti ar Latviju varētu nozīmēt okupācijas pieņemšanu, savukārt jaunākā paaudze meklēja veidus, kā veidot saikni ar Latviju. Tas bija politiski un emocionāli pretrunīgs jautājums trimdā, jo skāra gan okupācijas neatzīšanu, gan attiecības ar Latvijā palikušajiem cilvēkiem. Diskusijā plašāk pievērsās nevis par kultūras sakariem kā oficiālai PSRS/ LPSR politikai, bet gan tam, kādas bija to sekas trimdas sabiedrībā. Padomju vara šos sakarus izmantoja arī kā ietekmes instrumentu. Tā gribēja parādīt, ka Latvijā viss ir “normāli”, ka okupācijas nav, ka latvieši ārzemēs var mierīgi sadarboties ar Padomju Latviju. Tādēļ kultūra reizēm kļuva par politikas lauku. Sakari kļuva par “indi” trimdas sabiedrībā.

Raidījumā Zināmais nezināmajā runājam par mūsu veselību un konkrēti par raibo sīko organismu saimi, kas apdzīvo mūsu gremošanas sistēmu un klusi nemanāmi ikdienu dara svētīgu darbu. Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra pētnieki strādā pie kāda līdzekļa, kas nākotnē varētu palīdzēt prebiotikām un probitiokām - šim labājām baktērijām efektīvāk strādāt cilvēka organismā. Kādas vielas palīdzētu uzlabot kā zarnu veselību, tā mūsu kognitīvās spējas? Skaidro molekulārā bioloģe, pētniece Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrā, Latvijas Universitātes asociētā profesore Ilze Elbere un Sertificēta uztura speciāliste Loreta Baumane. Vēl raidījumā zinātnes ziņas un saruna ar Hannu Kārinu Jokinu no Somijas par zinātnieku iesaisti miera kustībās aukstā kara laikā un akadēmiķu lomu antikodolieroču aktīvismā. Hanna Kārina Jokena (Hannah Kaarina Yoken) ir pētniece Vēstures un etnoloģijas katedrā, Jiveskiles universitātē Somijā un vienlaikus Somijas Jauno pētnieku akadēmijas valdes locekle. Pagājušajā nedēļā viņa viesojās Rīgā un piedalījās Ziemeļvalstu-Baltijas Jauno akadēmiju tikšanās reizē, ko pirmo reizi Latvijā rīkoja Latvijas Jauno zinātnieku apvienība. Kopumā 40 dalībnieki sanāksmē plaši apsprieda akadēmisko ētiku, akadēmisko brīvību un arī zinātnes lomu drošības stiprināšanai. Hanna savā pētniecībā vairākus gadus pievērsusies akadēmiķiem un pacifismam pagājušā gadsimta 80. gados, skatot tieši Somijas piemēru. Par saviem atklājumiem stāsta Hanna Kārina Jokena: Mans pētījums, ko prezentēju šeit, ir daļa no plašāka projekta ar nosaukumu “Atvadas no ieročiem: protests pret kodolieročiem, emocijas un dzimums Somijā 1980. gados”, un šis projekts tapa Covid-19 pandēmijas laikā. Es atrados Apvienotajā Karalistē, kur tobrīd dzīvoju, visa valsts tika slēgta, un es izjutu lielas bailes. Un tā rezultātā es sāku zvanīt saviem gados vecākiem radiniekiem, jautājot, kad viņi piedzīvojuši milzīgus globālu nemieru brīžus, kas viņus emocionāli satricinājuši līdz pašiem pamatiem. Daži no viņiem pieminēja Kubas raķešu krīzi 1960. gados, bet daudzi minēja 1980. gadu eiroraķešu krīzi un ideju par kodoldraudiem. Tā nu es nonācu līdz savam projektam, kurā plaši aplūkoti pret kodolieročiem vērstie protesti 1980. gados Somijā.  Interesanti bija tas, ka ar šī projekta ideju nācu klajā aptuveni 2020. gadā, bet tad viss mainījās. Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā 2022. gadā, protams, mainīja kursu. Pēkšņi pretkodolu kustības Somijā šķita ļoti būtiskas. Visa Somijas ārpolitikas perspektīva mainījās. Somija iestājās NATO, kas arī ietekmējis šo projektu.

Hemorāģiskā drudža ar nieru sindromu, leptospirozes, tularēmijas un citu cilvēka veselībai bīstamu slimību izraisītājus pārnēsā grauzēji. Vai šobrīd situācija ar šo infekciju izplatību pasliktinās? Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas infektologs Uga Dumpis, Valsts zinātniskais institūts BIOR direktore Olga Valciņa, Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns un "Rīgas Namu pārvaldnieka" pārstāve Inita Kabanova. Slimību profilakses un kontroles centra epidemioloģe Sigita Geida stāsta, ka pēdējos gados Latvijā konstatētas vairākas slimības, ko izraisa grauzēji - leptospiroze, tularēmija un hantavīruss. Ierakstā uzklausām viņas ieteiktos drošības pamatprincipus. Olga Valciņa iepazīstina ar programmu, ko institūts BIOR kopā ar Zemkopības ministriju uzsāka 2025. gada beigās, kad sākās leptospirozes uzliesmojums.  Veiktas analīzes vairākām pelēm, žurkām un pat vienai ūdensžurkai, ko institūtam piegādāja iedzīvotāji, meklējot dažādas slimības. "Sapratām, ka Latvijā leptospirozes ierosinātāji pelēm un žurkām vismaz pagājušā gadā bija diezgan daudz. Vairāk nekā 30% gadījumu žurkas un peles bija inficētas," norāda Olga Valciņa. "Tas pats ir ar panhantavīrusiem - 15% žurku mēs atradām panhantavīrusu. Turklāt četriem no tiem, ko mēs atradām, ir tā saucamais Dobrava-Belgrade apakštips, kas Baltijā cirkulē." "Ja šie patogēni ir grauzējiem, kas ir visur esoši, mums ir jādomā līdzi un ir jāsaprot, kā jārīkojas, ja žurkām un pelēm, kas skraida pa pagrabiem, laukiem un mājām, ir šādas infekcijas," atzīst Olga Valciņa. Tik mērķtiecīgi peles un žurkas pētītas, meklējot infekcijas, pirmo gadu. BIOR cer pētījumu turpināt. Olga Valciņa skaidro, ka arī Eiropā tiek veikti līdzīgi pētījumi un konstatētais leptospirozes pozitīvo gadījumu skaits ir mazliet zemāks.  "Iespējams, ka tas saistīts ar klimatiskajiem apstākļiem, ar ļoti mitro vasaru, ar to, ka žurku un peļu čuras neizžūst un attiecīgi patogēnus vieglāk saglabāt ilgāk ārējā vidē. Attiecīgi nākamās peles žurkas, kas tur skraida, ir vieglāk inficējas," skaidro Olga Valciņa. Pētniece mudina pēc atkritumu iznešanas noteikti atgriezties mājās un nomazgāt rokas ar ziepēm, nevis doties tālāk dienas gaitās, jo ļoti iespējas, ka uz konteineru vākiem un rokturiem ir žurku čuras. Tas ir riska moments. Nevajadzētu vienkārši pa ceļam uz mašīnu iznest atkritumus un doties tālāk. Tāpat mānīgi droša ir kādu cimdu lietošana, ko pēc tam noliek, piemēram, kaut kur mašīnā. "Es teiktu, ka konteineri nav lielākais riska moments. Manuprāt, lielākais riska moments ir smilšainie augļi un dārzeņi, kas ir pagrabā izbērti un nav sapakoti maisos. It īpaši, ja redzam žurku vai peļu apgrauztus burkānus. Tas nozīmē, ka pa mūsu krājumu ir skraidījuši grauzēji. Tas ]ir signāls, ka ir jāpiesargājas. Ja es aiztiku un svaigus burkānus ar kailām rokām, tad ir jāmazgā rokas ar ziepēm, ir jāgriež biezāka miza nost, ir daudz ūdens jālieto skalošanai un mazgāšanai." Uga Dumpis mudina mazliet vēsāku prātu raudzīties, jo viņš kā praktizējošs ārsts nav redzējis slimību pieaugumu pēdējos gados.  "Ja cilvēks inficējās ar leptospirozi vai hantivīrusu, lielākā daļa ir uz rokām un cilvēki nesaslimst. Tāpat lielākā daļa nesaslimt smagi, ir temperatūru un slimība pāriet pati no sevis, varbūt pacients saņem antibiotikas. Un tikai nedaudzi pacienti nonāk slimnīcā, un viņiem ir nieru mazspēja," norāda Uga Dumpis. Viņš arī norāda, ka ir ļoti uzlabojusies diagnostika.  

Cilvēks ir iemācījies sintezēt teju visu, bet aizvien mums nav aizvietotāja cilvēka asinīm. Asinis nav vienkārši šķidrums, kas rit mūsu ķermenī - tas ir teju vesels orgāns, kura sarežģītā uzbūve un bioķīmija ir kas tāds, ko cilvēks atdarināt laboratorijas apstākļos aizvien nespēj. Bet varbūt kādu dienu spēs? Organiskās sintēzes institūtā (OSI) top pētījumi par to, kā varētu aizvietot šo dārgo šķidrumu un pētnieki ir soli tuvāk atbildei. Vai varam cerēt, ka nākotnē nebūs nepieciešami donori un asinis varēs saražot laboratorijā? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro OSI Farmaceitiskās farmakoloģijas laboratorijas vadošais pētnieks, Baltijas biomateriālu ekseleces centra Pretklīnisko biomateriālu izpētes grupas vadītājs Antons Sizovs, OSI Farmaceitiskās farmakoloģijas laboratorijas vadošā pētniece, Baltijas biomateriālu ekseleces centra Pretklīnisko biomateriālu izpētes grupaszinātniece Baiba Švalbe. Sazināmies ar Valsts Asinsdonoru centra vadītāju Egitu Poli. Lai arī notiek pētījumi, pilnvērtīgi aizvietot nesanāks. Asinīs ir četri komponenti - plazma, eritrocīti, imūnšūnas un trombocīti. "Kad runājam par mākslīgajām asinīm, vairāk domājam par eritrocītiem, par asins spēju pārnest skābekli," skaidro Antos Sizovs. "Ja ir lieli asins zudumi, galvenais ir nodrošināt, lai skābeklis nokļūtu līdz audiem, kas ir dziļi ķermenī." Gadījumos, kur ir lieli asins zudumi, varētu izmantot mākslīgās asinis. Notiek vairāki pētījumi, lai izstrādātu mākslīgās asinis, arī OSI pētījums ir ar to saistīts.   Jauni materiāli kaulu un locītavu defektu aizstājēju jomā Jau no pirms vairākiem tūkstošiem gadu cilvēki ir meklējuši materiālus, kā aizstāt fiziskos defektus. Pētnieki ir atraduši gan ziloņkaula acs protēzi, gan no ziloņkaula izgatavotu kājas lielā īkšķa protēzi. Tiek uzskatīts, ka šie atradumi nāk no trešā gadu tūkstoša pirms Kristus. Šodien, skatot medicīnas zinātni ortožu un protēžu jomā, ir notikusi pamatīga evolūcija, sākot no koka kājām, kas reiz bija teju neaizstājams pirātu kapteiņa atribūts, ir nostaigāts garš ceļš līdz kaulaudu implantiem un kustīgām protēzēm. Kopā ar Rīgas Tehniskās universitātes  Dabaszinātņu un tehnoloģiju fakultātes profesoru, Baltijas Biomateriālu ekselences centra projekta vadītāju un Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķi Jāni Loču skatām, kas šodien ir pieejams un kādus jaunus materiālus šobrīd pēta un izstrādā kaulu un locītavu defektu aizstājēju jomā. Uzzināsim arī, kāpēc titāna implanti ir labāki par nerūsējošo tēraudu un kā tiek uzlaboti esošie implantu materiāli. -- Ja iepriekšējie stāsti vairāk bija par sugām, kas atbilst nosaukumam "pavasara vēstnesis", šoreiz stāsts par vasaras vēstnesi – svīri. Svīre ir putns, kurš Latvijā ierodas no dienvidiem viens no pēdējiem un uzturas te vien dažus mēnešus. Stāsta Latvijas ornitoloģijas biedrības pārstāve Ance Priedniece.

Ja iepriekšējie stāsti vairāk bija par sugām, kas atbilst nosaukumam "pavasara vēstnesis", šoreiz stāsts par vasaras vēstnesi – svīri. Svīre ir putns, kurš Latvijā ierodas no dienvidiem viens no pēdējiem un uzturas te vien dažus mēnešus. Stāsta Latvijas ornitoloģijas biedrības pārstāve Ance Priedniece. "Svīre ir tālās distances gājputns, kas pārziemo Āfrikā uz dienvidiem no ekvatora. Latvijā svīre atgriežas maija sākumā vai vidū, bet Latviju pamet aptuveni trīs mēnešus vēlāk – augustā. Tātad kārtīgs vasaras putns," iepazīstina Ance Priedniece. "Svīres ir putni, kas lielāko daļu dzīves pavada gaisā, bet uz kādas virsmas nolaist tikai, lai ligzdotu. Tās var gan gulēt gaisā, gan baroties. Un tas galvenokārt barojas ar dažādiem kukaiņiem vai zirnekļiem, ko tās noķer gaisā. Pat lai padzertos, svīres mēdz lidot. Tas var pielidot ļoti tuvu ūdens virsmai, lai padzertos," iepazīstina Ance Priedniece. Kā svīri atšķirt no bezdelīgām un čurkstēm, kas varētu šķist līdzīgas pēc izskata? Svīre gandrīz pilnībā melni brūna ar nelielu gaišu laukumu pie rīkles pazodē. Gan bezdelīgām, gan čurkstēm mugurpuse zilganmelna, diezgan zaigojoša, vēders balts un bezdelīgai ir arī arī rūsgana rīkle.  Būtiskākā atšķirība no bezdelīgām un čurkstēm ir spārni un aste. Svīres spārni lidojumā ir izvietoti sirpjveida formā. Tie ir šauri un ļoti gari. Svīres tos nekad lidojuma laikā nepiekļauj ķermenim.  Svīres nekad neredzēsim, tupot uz vadiem vai televīzijas antenām, visticamāk, arī ne uz mājas jumta. Svīru kājas ir īsas, ar ļoti asiem nagiem un pirkstiem, kas visi ir vērsti vienā virzienā, lai var viegli pieķerties dažādām virsmām, kā sienām. Taču svīres nevar paiet, un, ja tās kaut kādu apstākļu dēļ nokļūst uz zemes, tās ir diezgan bezpalīdzīgas, un tās nevar pacelties gaisā. Šādā gadījumā būtu vienkārši jāpaņem svīre un jāpamet gaisā, un, visticamāk, tā aizlidos. 

Raidījumā arvien biežāk pievēršamies vasarīgiem tematiem un šoreiz stāsts par attiecībām starp laikapstākļiem un brīvdabas pasākumu rīkotājiem. Sākotnēji šķiet, ka brīvdabas pasākumu rīkotāju un laikapstākļu attiecības varētu būt ļoti dramatiskas no mīlas līdz naidam dažās minūtēs. Pēc sarunas ar vienu no pieredzējušākajiem koncertu un festivālu rīkotājiem Latvijā Ģirtu Majoru jāsecina, ka nav tik traki, jo šajā jomā tiešām gatavojas visiem iespējamiem scenārijiem un nelolo veltas ilūzijas, ka gan jau būs labi. Pat rīkojot dārza ballītes vai jebkādus āra pasākumus, būtu daudz vieglāk ikviena pieņemt negaidītu lietu, ja tam būtu gatavi. Protams, tas prasa gan lielāku darbu, gan bieži arī vairāk līdzekļu. Un nauda lielu festivālu un koncertu rīkošanā ir tik liela, ka paļauties, ka gan jau būs labi, nevar. Izrādās, ka arī Latvijā lielie brīvdabas pasākumi tiek apdrošināti pret laikapstākļu stihijām un arī pati apdrošināšana ir dārga. Laikapstākļu neprognozējamība padara brīvdaba pasākumus dārgus. Veiksmīgai apstākļu sakritībai tur vietas nav, jo atbildība tomēr ir arī par tūkstošiem cilvēku, kas pasākumos atpūšas. Bet visumā Ģirts Majors ir ļoti optimistisks par Latvijas vasarām.

Anatomija ir medicīnas pamats, anatomijas kolekcijas un krājums – vērtīgi avoti, kas ļauj ielūkoties cilvēka trauslajā dzīvē no pavisam bioloģiska skatu punkta. Kā tapis anatomikums Latvijā un kādas ir vērtīgākās kolekcijas pērles? Tas nav gluži ierasts muzejs, bet tajā ir eksponāti – ļoti tieši, patiesi, kādam var šķist nepatīkami un tomēr – tie visi ataino reālo cilvēka bioloģiju un tapuši ar cieņu un nerimstošu zinātkāri par cilvēka dabu. Anatomikumu vēsturei pasaulē, Latvijā, šo neparasto eksponātu un kolekciju tapšanā pievēršamies raidījumā Zināmais nezināmajā. Stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas vēstures institūta direktors, profesors Juris Salaks un Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja, medicīnas vēsturniece Ieva Lībiete.

20. gadsimta sieviešu vēsturē ir kāda ļoti neparasta lappuse – veltīta sievietēm, kas devās tālās misijās uz Indonēziju, Ķīnu un Āfriku kā baznīcas misionāres. Tālais ceļš, nezināmais, tropiskās slimības, dieva vārda sludināšana un vietējo ļaužu skološana – tie ir dzīvesstāsti, kādus grūti atrast gadsimta sākumā. Kas lika sievietēm no Latvijas doties izglītot citu tautu cilvekus uz tālām zemēm, kur nereti grūtos sadzīves apstakļos bija spiestas dzīvot piecus vai pat 10 gadus prom no mājām? Latviešu misionāru ceļus pasaulē 20. gadsimta sākumā pētījusi teoloģe, humanitāro un mākslas zinātņu doktore Kristīna Ēce, Lutera akadēmijas docente un pētniece, Latvijas Bībeles centra akadēmiskā docente, un Diāna Hristenko, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes doktora grāda pretendente, Latvijas Jauno zinātnieku apvienības biedre.   Latvijas Nacionālā vēstures muzeja izstādē "Straumējot laiku" iepazīstam reliģijas un baznīcas vēsturi Latvijā. Kopienu var stiprināt paaudzēs pārmantotas amata prasmes, to var vienot dzīve pilskalnā vai aiz drošiem pilsētas mūriem, un to var saturēt kopā ticība un draudze. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja ekspozīcijā “Straumējot laiku” esam līdz šim jau mērojuši kādu ceļa gabalu gan telpā, gan laikā, un šodien atkal ļausimies straumes pagriezienam, piestājot ekspozīcijas ceturtajā sadaļā “Kopība draudzē”. Arhitekts Didzis Jaunzems šo sadaļu veidojis tā, lai apmeklētājs it kā varētu ieiet dažādu Latvijā kultūrvēsturiski nozīmīgu reliģiju vai konfesiju dievnamos, pakavēties tajos, iepazīt liturģiskos priekšmetus, kā arī audio veidā paklausīties mācītāja vai cita reliģiskā līdera dziedājumu. Muzeja direktora vietniece krājuma darbā Anita Meinarte vispirms skaidro mūsu šīs dienas pieturvietas nozīmi. Blakus dažādām kristietības konfesijām Latvijas karte atklāj vēl kādu būtisku kopienu. Tie ir ebreji ar savu reliģiju jūdaismu un lūgšanu namiem sinagogām. Ebreju konsolidācija Latvijas teritorijā notiek 18. gadsimtā, un 19. gadsimta otrajā pusē tādās pilsētās kā Rīga, Daugavpils, Jelgava ir katrā jau vairākas sinagogas. Otrā pasaules kara ietekmē ir piedzīvoti zaudējumi, tostarp zudusi krāšņā Rīgas Horālā sinagoga. Mūsdienās daudzām kādreizējo sinagogu ēkām ir citas funkcijas, piemēram, Zaļā sinagoga Rēzeknē darbojas kā kultūrvēstures un tūrisma centrs, taču aizvien funkcionē sinagoga Daugavpilī un Rīgā, Peitavas ielā, kas uzskatāma par jūgendstila pērli. Ar jūdaisma principiem iepazīstina muzeja direktora vietniece zinātniskajā darbā Olga Miheloviča.

Dronu ielidošana Latvijas teritorijā kļūst biežāka un pēdējais gadījums, kad tie ietriecās par laimi tukšā naftas rezervuārā, liek domāt, kā aizsargāt kritisko infrastruktūru un cilvēkus no pieaugušiem dronu uzlidojumu riskiem? Par to arī diskusijam Krustpunktā. Analizē Klimata un enerģētikas ministrs Kaspars Melnis, domnīcas "Ziemeļeiropas politikas centrs" direktors, bijušais ārlietu un aizsardzības ministrs, politologs Artis Pabriks, Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājs Raimonds Bergmanis, Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks, vēsturnieks Valdis Kuzmins un militārais apskatnieks Mārtiņš Vērdiņš. Sazināmies ar bijušo Nacionālo bruņoto spēku komandieri, atvaļinātu ģenerālmajoru Juri Maklakovu un bijušo Nacionālo bruņoto spēku komandieri, viceadmirāli Gaidi Andreju Zeibotu. Pagājušā ceturtdienā Krustpunktā nācās mainīt raidījuma saturu Rēzeknē nokritušo dronu dēļ. Tobrīd daudzi jautājumi vēl nebija skaidri, bet diskusijā radās arī tādi, uz kuriem vispār mums atbilžu nebija. Raidījuma viesi sacīja, ka par tiem ir vajadzīga plašāka diskusija, tāpēc šodien sarunu turpinām un varēsim salikt vairāk punktus uz "i". Diemžēl Nacionālo bruņoto spēku pārstāvji atteicās raidījumā piedalīties, runāt varot tikai komandieris, kurš neesot Latvijā. Visi ir aizņemti šobrīd. Patiesībā žēl, ka šādos brīžos armija klusē. 

Maijā ir īstais laiks ieklausīties dziedātājstrazda dziesmā. Par dziedātājstrazdu stāsta bioloģijas doktors un Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Oskars Keišs. Dziedātājstrazdam patīk mūzika jeb dziesmas. To norāda tā nosaukums gan latviski, gan arī latīniski - Turdus philomelos - mūziku mīlošais, dziesmu mīlošais strazds. "Dziedātājstrazds arī atdarina citu putnu dziesmas, taču mazāk nekā mājas strazds. Un viņam ir cita raksturīga iezīme, viņš katru strofu, katru fragmentiņu no dziesmas atkārto vairākas reizes," stāsta Oskars Keišs. "Tā ir tieši dziedātājstrazds raksturīgākā pazīme." "Par dziedātājstrazdu mežā liecina ne tikai viņa dziesma, bet arī saucieni kā par jebkuru putnu. Un viņam ir ļoti raksturīgs uztraukuma sauciens, ko viņš parasti izdod, aizlidojot no ligzdas, " turpina Oskars Keišs. Ligzda parasti dziedātājstrazdam ir pamežā nelielā eglītē, parasti zemu virs zemes līdz diviem metriem. Un dziedātājstrazdi ligzdas īpatnība ir tāda, ka to pazīt pat tad, ja tā ir tukša, jo viņa ir "iztapsēta" ar prauliem. Tā arī nedara nevienu citu putnu suga Latvijā. "Tukša dziedātājstrazda ligzda iekšpusē izskatās tāda dzeltenīga, kā koksne, kā parketa grīda. Ja ligzdā ir olas, tās ir zilā krāsā ar maziem, ļoti sīkiem melniem punktiņiem," atklāj Oskars Keišs.

Peldsezona Latvijā sāksies 15. maijā. Tāpat tūlīt sāksies arī aktīva laivošanas sezona, arvien populārākā ir arī supošana un dažāda veida burāšana. Un visas šīs nodarbes, kā arī glābēju darbs ir lielā mērā atkarīgs no laikapstākļiem. Sākoties sezonai, medijos daudz runā par drošību uz ūdens, raidījumā Zināmais nezināmajā šoreiz saruna ar Rīgas pašvaldības Drošības uz ūdens pārvaldes Glābšanas un sabiedriskās kārtības nodrošināšanas nodaļas priekšnieku Jāni Skrimu. Viņš daudzus gadus pats ir bijis glābējs pludmalē. Sarunā Jānis Skrims min vairākus pieredzes gadījumus, kādos apstākļos un kā cilvēki nonāk nelaimē, un kā no tādām situācijām izvairīties. Pagaidām gan ūdens vēl ir vēss un peldas tikai tie, kas ir rūdīti, bet nedēļas nogalē, kad gaisa temperatūra kāps pāri 20 grādu atzīmei, gan jau būs arī pa kādam pārgalvīgajam, kas izdomās mesties peldē. Atgādinājums – ūdens ir auksts. Šorīt, 12. maijā, lielākajās upēs un ezeros Latvijā ūdens temperatūra ir tikai 10 – 14 grādi, bet jūras krastā 8 – 12 grādi. Nerūdītam cilvēkam tas pēc sajūtām ir principā kā ledains ūdens. Jānis Skrims sarunā min, lai arī literatūrā min +16 grādus kā ūdens temperatūru, kad varētu domāt par peldēšanos, sākoties vasaras sezonai. Nav vienas drošas ūdens temperatūras, katram jāizvērtē sava pieredze, veselības stāvoklis un adaptācijas spējas. Tāpat viņš min vairākus faktorus, kurus ieteicams ņemt vērā un izvērtēt, pirms d doties peldēt. Jānis Skrims arī atzīst, ka lai gan negadījumi un traģēdijas ūdenstilpēs Latvijā ir liela problēma, atbildīgās iestādes, ne pašvaldības, ne valsts likumdevējs tā arī nav noteikušas, kad glābēji drošības dēļ varētu liegt cilvēkiem doties ūdenī.

Iedzīvotāju skaits Rīgā pēdējos gados ir mazinājies. Kā galvaspilsētu padarīt pievilcīgāku dzīvošanai un arī uzņēmējdarbībai? Krustpunktā diskutē Rīgas domes Finanšu un administrācijas lietu komitejas deputāte Jūlija Stepaņenko, partijas "Latvija pirmajā vietā" Rīgas domes frakcijas vadītājs Edvards Šlesers, Rīgas domes Satiksmes un transporta lietu komitejas priekšsēdētāja Marta Kotello, Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks drošības, īpašumu, mājokļu un vides jautājumos Edvards Ratnieks un Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks pilsētas attīstības un Rīgas metropoles jautājumos Māris Sprindžuks. Pēdējās nedēļās lielu ņemšanos un strīdus ir izraisījuši vairāki projekti galvaspilsētā Rīgā - satiksme ap Ģertrūdes ielu, ierobežojumi Grīziņkalna apkaimē. Un izskatās, ka tā būs arī turpmāk, jo Rīgas dome ir aktīvi pieķērusies auto satiksmes mierināšanai galvaspilsētā. Šāds vārds tiek lietots. Ērtības pārvietojoties ar auto nav un nebūs šīs Rīgas vadības prioritāte. Tāds varētu būt vēstījums rīdziniekiem. Bet ne jau visi priecājas par to, ko domnieki dara. Un jautājums jau, protams nav arī tikai par satiksmi. Kas ir darāms, lai Rīga kļūtu par vienu no pievilcīgākajām dzīvesvietām Latvijā? Daudzi, kā zināms, arī sūdzas par tukšajiem skatlogiem, pat neapdzīvotajām ēkām Rīgas centrā. Tas viss liek jautāt, kā panākt, lai galvaspilsētā dzīvība atkal kūsā?