Podcasts about Latvijas Radio

Rīt, 20. februārī, koncertā “Jaunā pasaule” pie Latvijas Radio kora diriģenta pults stāsies jaunie diriģenti Anastasija Kildiša un Patriks Kārlis Stepe. Anastasija nominēta “Lielajai Mūzikas balvai” kategorijā “Gada jaunais mākslinieks”, bet Patriks Kārlis ir Imanta Kokara starptautiskā jauno kordiriģentu konkursa diplomands. Lai gan abi jau vairākus gadus strādā ar koriem un ir guvuši arī starptautiskus sasniegumus, diriģenti joprojām sevi uzskata par jauniem šajā jomā.   

Minhenes Drošības konferences akcenti. Amerikas Savienoto Valstu valsts sekretāra Marko Rubio vizīte Eiropā. Divu ātrumu Eiropa. Aktualitātes analizē Latvijas ārpolitikas institūta asociētais pētnieks un Eiropas Savienības programmas vadītājs Marts Eduards Ivaskis un Latvijas Radio ārzemju ziņu žurnālists Rihards Plūme.   Minhene. Drusku rāmāk Pagājušā gada Minhenes Drošības konference paliks vēsturē ar Savienoto Valstu viceprezidenta Vensa uzstāšanos, kas ar šokējoši spalgu blīkšķi atvēra durvis uz jaunu laikmetu transatlantiskajās attiecībās un ne tikai. 2025. gads apliecinājis, ka Vašingtona tagad mazāk vērtē ne vien līdz šim kopīgi ar Eiropu būvēto drošības arhitektūru, bet arī līdzšinējo iedibināto starptautisko attiecību praksi. Šogad prezidenta Trampa administrāciju konferencē pārstāvēja valsts sekretārs Marko Rubio, kurš tiek uztverts kā mērenāks pretsvars radikālim Vensam un arī bieži neaprēķināmajam prezidentam Trampam. Viņa uzstāšanās konferencē patiešām bija ieturēta diplomātiskā piedienīguma rāmjos, izpelnoties pat stāvovācijas, tomēr raksturot to kā „nomierinošu” nozīmētu aiz citādā iepakojuma nesaskatīt tās pašas saturiskās aprises. Bija jauki vārdi par kopīgo kultūras mantojumu un Savienotajām Valstīm kā „Eiropas bērnu”, par Vašingtonas vēlmi pēc Rietumu civilizācijas atjaunotnes. Kā laikrakstā „The Guardian” raksta itāļu politoloģe un starptautisko attiecību eksperte Natālija Toči: „Ja Rietumu civilizācija ir kopjama, kamēr [starptautisko attiecību] noteikumi nav jāievēro, tad Rubio ieskicētais redzējums būtībā ir impērijas redzējums. Šajā vīzijā Ameriku un Eiropu saista kopīgā izcelsme un reliģija; tās ir „garīgi saistītas”, [..] taču „Rietumu gadsimtu” iezīmēs rupja vara, ko pirmām un galvenām kārtām pašas impērijas ietvaros īstenos stiprie – Savienotās Valstis – pret vājajiem: mazajām un vidējā lieluma Eiropas valstīm, Kanādu un Dienvidamerikas valstīm. Impērijas ietvaros var un vajag būt institūcijām, sākot jau ar NATO. Taču ASV nodoms ir kristālskaidrs: jūs maksājat [..], bet noteikumus joprojām diktējam mēs [..]. Pasaulē būs arī citas impērijas, tostarp Krievija un Ķīna, un Amerikas impērija ar tām konkurēs. Tomēr tā ir gatava arī sadarboties, varbūt pat slepeni vienoties, īpaši, ja slepenās vienošanās cena būs jāmaksā tās koloniālajiem vasaļiem.” Ar doktores Toči pausto rezonē Dānijas premjerministres Metes Frederiksenas konferences laikā teiktais, ka Donalda Trampa vēlme atņemt Dānijai Grenlandi nekur nav zudusi. Kā galvenā antitēze Marka Rubio izpausmēm tiek uztverta Vācijas kanclera Frīdriha Merca uzstāšanās. Atzīstot, ka uz noteikumiem balstītā starptautiskā kārtība, kas izveidojās pēc Otrā pasaules kara, kad Rietumi runāja vienā balsī Savienoto Valstu vadībā, ir beigusies, un nu ir atgriezusies „lielvaru politika” ar tās „skarbajiem un bieži vien neparedzamajiem noteikumiem”, kanclers pauda, ka šajā jaunajā laikmetā Eiropas „brīvība vairs nav pašsaprotama” un tai „būs jāparāda stingrība un apņēmība, lai aizstāvētu šo brīvību”. Viens no konkrētajiem aizstāvēšanās aspektiem parādījās Francijas prezidenta Emanuela Makrona teiktajā, kur galvenais akcents bija Francijas un Vācijas sadarbība, veidojot savu kodolatturēšanas kapacitāti. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis atgādināja, ka tieši Ukraina šobrīd ir tā, kas pūlas, lai Eiropas balss izskanētu arī Savienoto Valstu uzsāktajā sarunu procesā par kara izbeigšanu, un arī to, ka Ukraina sagaida savu pūliņu novērtējumu pasteidzināta iestāšanās procesa veidā. Marko brauc paglaudīt Eiropas „sarainos” Pēc uzstāšanās Minhenes drošības konferencē Savienoto Valstu valsts sekretāra Marko Rubio tālākais maršruts veda uz Bratislavu un Budapeštu, tā uzskatāmi demonstrējot, kas tagad ir Baltā nama īstenie draugi Eiropā. Īsās vizītes laikā Slovākijā, tiekoties ar premjerministru Robertu Fico un prezidentu Peteru Pelegrini, Baltā nama pārstāvis esot spriedis par aizsardzību un enerģētiku. Slovākija līdz ar tās kaimiņvalsti Ungāriju ir divas Eiropas Savienības dalībvalstis, kuras spītīgi nevēlas atsacīties no Krievijas fosilo energoresursu piegādēm, un Trampa administrācija, kā šķiet, gatava uz šo „cauruļvadu mīlu” skatīties caur pirkstiem. Pirmdien, 16. februārī, ieradies Ungārijas galvaspilsētā, Baltā nama augstais pārstāvis pauda, ka abu valstu attiecībās iestājies „zelta laikmets”, kas ilgšot tik ilgi, kamēr Viktors Orbans būšot Budapeštas varas virsotnē. Tā viņš pievienoja savu balsi tam Eiropas un pasaules labējo līderu korim, kas ņēmies „iedziedāt” odiozo „Fidesz” līderi nākamajā varas ciklā. Vēlēšanas, kā zināms, gaidāmas jau 12. aprīlī, un nu jau apmēram gadu premjera partija reitingos sīvi cīkstās ar jaunu politisku spēku – Cieņas un Brīvības partiju jeb TISZA. Tās līderis, jaunākās paaudzes ungāru konservatīvais, atšķirībā no Orbana, fokusējas uz pašmāju problēmu risināšanu un sola izlabot pašreizējā līdera pamatīgi iebojātās attiecības ar Briseli. Priekšvēlēšanu karsonis kāpinājis arī spriedzes temperatūru Budapeštas un Kijivas attiecībās, Orbanam nesen pasludinot Ukrainu par Ungārijas ienaidnieci, ciktāl tā prasot Eiropai atteikties no Krievijas energoresursu importa. „Ja jūs saskaraties ar finansiālām grūtībām, ja jūs saskaraties ar lietām, kas kavē izaugsmi, ja jūs saskaraties ar lietām, kas apdraud jūsu valsts stabilitāti, es zinu, ka prezidents Tramps būs ļoti ieinteresēts […] atrast veidus, kā sniegt palīdzību,” paziņoja Rubio. Saprotams, ka Eiropas Savienības līderu uztverē tas viss ir vēl viens apliecinājums Vašingtonas pieejai – dalīt Eiropu „labajā konservatīvajā” un „sliktajā kreisi liberālajā”, kas nozīmē tikai to, ka Marka Rubio Minhenes Drošības konferencē paustais atšķiras no valsts sekretāra Vensa pērnā gada „benefices” pēc formas, bet ne pēc satura. Jaudīgie ieņem kreiso joslu? Par divu ātrumu Eiropu runā jau sen un dažādos kontekstos. Runa nav tikai par joprojām ļoti pamanāmajām sociālekonomiskajām atšķirībām dažādu Eiropas valstu starpā, bet arī par dažādu integrācijas līmeni, kas izpaužas piederībā vai nepiederībā Šengenas zonai un eiro areālam. Taču nesen šis motīvs ieguvis jaunu saturu, savienībai skaudri izjūtot savu iepalikšanu globālās konkurētspējas biatlona distancē. Paātrinājuma meklējumu zīmē pagāja pagājušonedēļ notikušais Eiropas līderu neformālais samits Aldenbīzenas pilī Beļģijā. „Mūsu mērķim vienmēr jābūt panākt vienošanos starp visām 27 dalībvalstīm,” vēstulē samita dalībniekiem pirms tā sākuma pauda Eiropas Komisijas prezidente   Urzula fon der Leiena. „Tomēr, ja progresa vai ambīciju trūkums apdraud Eiropas konkurētspēju vai spēju rīkoties, mums nevajadzētu kautrēties izmantot līgumos paredzētās iespējas attiecībā uz ciešāku sadarbību.” Viens šādas sadarbības variants iezīmējās pāris nedēļas iepriekš, kad videokonferencē saslēdzās sešu jaudīgu Eiropas Savienības ekonomiku – Vācijas, Francijas, Itālijas, Spānijas, Nīderlandes un Polijas – finanšu ministri. Šī iniciatīva, jau nodēvēta par E6, orientēta uz sadarbību vairākās jomās, ieskaitot drošību un piegādes ķēžu nodrošināšanu. Tūdaļ gan jāsaka, ka šis netiek definēts kā kāds slēgts klubiņš, kurā aicināti tikai tie, kam attiecīgs ekonomiskais vēriens. Kā deklarējis Vācijas vicekanclers un finanšu ministrs Larss Klingbeils: „Mēs dodam impulsu, un citas valstis ir laipni aicinātas mums pievienoties.” Tātad, izšķirošais ir nevis iespējas vien, bet, pirmām kārtām, vēlēšanās. Šāda pieeja ir loģisks pretarguments politikai, kādu vispamanāmāk piekopis Ungārijas līderis Viktors Orbans, manipulējot un šantažējot ar savienības kopīgo lēmumu bloķēšanas iespēju. Tie, kuri negrib, paliek ārpus, neuzņemoties sev netīkamus pienākumus, bet netraucē darīt citiem, – kā gadījumā ar pagājušajā gadā īstenoto 90 miljardu aizņēmumu Ukrainas atbalstam, kurā nepiedalās Ungārija, Slovākija un Čehija. Tiesa, šajā pieejā slēpjas arī zināmi riski savienības integritātei. Kā problēmu definē Vācijas Starptautisko un drošības jautājumu institūta vecākais pētnieks Nikolajs fon Ondarca: „No vienas puses, pašreizējās ES procedūras augsta spiediena ģeopolitiskajā un ekonomiskajā vidē virzās pārāk lēni, tāpēc mazākas koalīciju grupas, kas vēlas rīkoties, spēj to darīt ātrāk. No otras puses, Eiropas Savienības institūcijās pastāv bažas, ka dalībvalstis varētu vienkārši izvēlēties elastīgas koalīcijas ārpus savienības ietvara.” Var piebilst, ka vēl viena vispārēja tendence, kas iezīmējusies pašreizējo globālo izaicinājumu situācijā, ir jaunu dzīvību guvusī Eiropas federalizācijas doma. Ar vienu tās versiju nesen nācis klajā Itālijas ekspremjers un bijušais Eiropas Bankas prezidents Mario Dragi. Viņa ieskatā pragmatiska federācija ir vienīgā Eiropas Savienības iespēja turēties pretim ārējiem spēkiem, kuru mērķis ir mūsu pasaules daļas sašķelšana, pakļaušana un deindustrializācija. Sagatavoja Eduards Liniņš.

21. februārī norisinās Latvijas Sabiedriskā medija apbalvojuma „Kilograms kultūras” svinīgā ceremonija. Tiešraidē no pulksten 21.10 to varēs skaitīties Latvijas TV1, REplay.lv un LSM.lv, kā arī klausīties Latvijas Radio 1 un LR3 "Klasika". Par gaidāmo ceremoniju un balsojuma aktivitāti stāsta LR3 "Klasika" direktore Gunda Vaivods un LSM.lv kultūras ziņu vadošā redaktore Liene Millere.  

Latviešu šorttrekists Roberts Krūzbergs startēja Milānas-Kortīnas olimpisko spēļu šorttreka sacensību A finālā 1500m distancē, kurā izcīnīja bronzas medaļu. Vai pirms pāris nedēļām vairums Latvijas iedzīvotāji zināja, kas ir Roberts Krūzbergs? Kopš 14. februāra viņa vārdu zina ne tikai šorttreka sekotāji. Savukārt tie, kas zinātāji viņu, zināja arī, ka viņš var. Vakar Roberts Krūzbergs spēja sagādāt pirmo olimpisko medaļu Latvijas šorttreka vēsturē. Turklāt viņš 1500 metru distancē startēja ar nopietnu ceļgala savainojumu. Par sacensībām stāsta Latvijas Radio korespondents Māris Bergs. Protams, uzklausām arī Roberta Krūzberga vērtējumu emocijas, kā arī otru Latvijas pārstāvi šorttrekā Reini Bērziņu, kuram vēl viens starts priekša rīt. Priecīgs par bronzas medaļnieka panākumiem ir arī viņa brālis Kārlis Krūzbergs un Nīderlandes šorttreka izlases treneris Haralds Silovs - vīrs, kurš bija pirmais lielais vārds Latvijas šorttrekā un vēlāk ātrslidošanā. Viņa audzēknis Jenss van't Vouts izcīnīja zeltu. Vakar labas emocijas līdzjutējiem sgādāja arī Latvijas hokeja izlase ar 4:3 uzvarot Vāciju. Bet jau šodien priekša svarīga spēle ar Dāniju. Par hokeju sarunājamies gan Māri Bergu Milānā, kur viņš uzklausīja gan spēlētājus, gan izlases treneri, gan arī sazināmies ar hokejistu Rodrigo Ābolu, kurš diemžēl nevar piedalīties olimpiskajās spēlēs, jo šobrīd Ziemeļamerikā dziedē pavisam svaigu NHL spēlē gūtu potītes savainojumu. Spelē Latvija - Dānija šovakar plkst. 20:10.

Šodien, 14. februārī, virkne notikumu ar Latvijas sportistu līdzdalību. Vispriecīgākie droši vien ir hokeja līdzjutēji, jo Latvijas hokejisti pārspēja Vāciju olimpiskajā turnīrā ar 4:3. Savukārt Elvis Opmanis noslēdzis savas debijas olimpiskās spēles ar 45. vietu kalnu slēpošanas milzu slalomā, bet distanču slēpošanā mūsu dāmas (Patrīcija Eiduka, Kitija Auziņa, Linda Kaparkalēja, Samanta Krampe) 4x7,5km stafetē palika 17. vietā.  Hokeja izlase šodien aizvadīja otro spēli turnīrā un ar 4:3 apspēlēja Vāciju. Atskatāmies uz aizvadīto maču kopā ar Latvijas Radio korespondentu Milānā Māri Bergu. Jau rīt hokejisti mērosies spēkiem ar Dānijas izlasi. Raidījuma skanēšanas laikā noslēdzās arī 7,5 km sprints biatlonā sievietēm, kur pie lielas snigšanas startēja arī četras latvietes. Vislabāk veicās Baibai Bendikai, kurai 15. vieta, Estere Volfa - 16. vietā, savukārt Sanita Buliņa palika 38. vietā, bet Annija Keita Sabule - 71. vietā.  Baiba Bendika, Estere Volfa un Sanita Buliņa ir kvalificējušās iedzīšanas sacensībām, kas norisināsies jau rīt, 15. februārī. Šovakar vēl Marta Andžāne aizvadīs 3. un 4. braucienu skeletonā. Marta pēc pirmās dienas ir 18. vietā. Sacensībās startē arī Dārta Zunte, kura pārstāv Igauniju. Arī viņai šīs ir pirmās olimpiskās spēlesun viņa pēc pirmajiem diviem braucieniem ir 22. pozīcijā. Savukārt šorttreka kvalifikācijas sacensībās 1500 metros piedalīsies Roberts Krūzbergs, kurš 1000 metru distancē izcīnīja 5. vietu.

Ukraiņu skeltonists Vladislavs Heraškevičs, kam Starptautiskā Olimpiskā komiteja aizliegusi sacensībās lietot ķiveri ar karā nogalināto sportistu un citu civiliedzīvotāju attēliem, joprojām plāno sacensībās šo ķiveri izmantot, un nemaz nepieļauj alternatīvas. Heraškēvičs, kas ir arī Ukrainas delegācijas karognesējs, to apliecināja Latvijas Radio korespondentam Kortīnā Mārtiņam Kļaveniekam, pastāstot par fotouzņēmumos redzamajiem cilvēkiem. Ukraiņu skeletonists stāstīja, ka uz viņa ķiveres attēloti Ukrainas sportisti, kuri nogalināti pēdējo četru gadu laikā. Uz ķiveres ir daiļslidotāja Dmitro Šarpara, boksera Pavlo Iščenko, hokejista Oleksija Loginova un citu sportistu attēli. Kā teica Heraskevičs, daļa no viņiem tika nogalināti frontē un vismaz viens tika nogalināts, kad mēģināja piegādāt palīdzību citiem ukraiņiem.

Kalnu slēpošanas supergigants, biatlona 15 kilometru slēpojums indivuduāli sievietēm un kamaniņu sporta nobraucieni divniekiem - tās irdisciplīnas ziemas olimpiskajās speļēs, kam šodien, 11. februārī, īpaši pievēršam uzmanību. Kalnu slēpotājs Elvis Opmanis supergigantā starp 42 dalībniekiem ierindojās 35. vietā. Lai saprastu, kā vērtēt šīs izcīnītās vietas, esam sazvanījuši olimpisko spēļu kalnu slēpošanas komentētāju Ivaru Bāci. Biatlonā noslēgušās sacensības 15km individuālajā distancē sievietēm. Tajā startēja četras Latvijas pārstāves. Baiba Bendika finišēja 22. vietā, Estere Volfa ieņēma 36. vietu, Sanita Buliņa  bija 58. vietā, bet Annija Keita Sabule – 64. Vietā. Elīnas Ievas Botas panākumu iedvesmotas, šodien ledus trasē Kortīnā sacensības sāks Latvijas dāmu divnieks Marta Robežniece/Kitija Bogdanova. Viņām 4. starta numurs, kopā startēs 11 ekipāžas. Vīru konkurencē startēs Mārtiņš Bots un Roberts Plūme, kā arī Eduards Ševics-Mikeļševics un Lūkass Krasts. Sacensību sākums plkst. 18. Mūsu kamaniņu sportistu gaitām turpina sekot Latvijas Radio korespondents Mārtiņš Kļavenieks.

Šodien, 9. februārī, olimpiskajās spēlēs Latvijas sportistiem notikumu ar sportisko intrigu mazāk. Startēs tikai kamaniņu braucējas Kendija Aparjode un Elīna Ieva Bota. Mēs uzklausām kamaniņu braucēju Gintu Bērziņu, kurš izcīnīja 10. vietu kopvērtējumā. Viņa komentārā pēc sacensībām Latvijas TV izskanēja milzu pārliecība par nākotni. Bet kā dzīvo, ko ēd un kā trenējas mūsu kamaniņu sportisti Kortīnā? Šīs aizkulises kolēģim Mārtiņam Kļaveniekam pavēra kamanu izlases treneris Daniels Fogelis.  Ar katru dienu aizvien straujāk sāk pukstēt arī hokeja līdzjutēju sirdis, jo tuvojas mūsu izlases pirmais mačs pret ASV valstsvienību. Tas ceturtdien, 12. februārī, bet šovakar mūsu izlasei paredzēts treniņš kopā ar Šveices izlasi. Kas tas būs - pārbaudes spēle, treniņspēle, sadraudzības vakars vai vēl kas cits? To skaidro Latvijas Radio korespondents Milānā Māris Bergs.

Šonedēļ "Atsperes" viesis ir aktieris Ģirts Krūmiņš. Baudot rīta kafiju, runājam par izrādi "Milzis", kas pirmizrādi Dailes teātrī piedzīvoja janvāra beigās: tajā Ģirts atveido galveno lomu. Protams, uzmanības lokā ir arī vēl citas aktualitātes, kas būtiskas aktiera radošajā ikdienā. Liene Jakovļeva: Tava balss "Klasikā" ir labi pazīstama, jo Latvijas Radio studijā esi ierunājis gana daudz dzejas. Vai tev pašam patīk sevī klausīties un uz sevi skatīties, piemēram, televīzijas ierakstos? Ģirts Krūmiņš: Nē! Un es to nedaru – neklausos un neskatos. (Sirsnīgi smejas.)  Viens no mūsu sarunas pamatakmeņiem ir tava debija Dailes teātrī: tu spēlē Roaldu Dālu izrādē Milzis, ko Dailes teātra Jaunajā zālē iestudējis Gatis Šmits. Vai ar Roalda Dāla grāmatām jau biji pazīstams, pirms nokļuvi pie lugas materiāla? Absolūti nē! Tad, kad man sākumā šo lomu piedāvāja, jautāju – kas ir Roalds Dāls, jo es neizaugu ar viņa grāmatām. Tāpēc šovasar sāku no otra gala: nesāku visa ar lugu, kuru atbīdīju līdz pat pēdējam brīdim, bet gan ar viņa romāniem bērniem, ar viņa sarakstītajiem darbiem, un tas bija ļoti interesanti! Biju pārsteigts. Jo tā ir literatūra gan pieaugušajiem, gan bērniem. Tā ir ļoti dziļa, un vienlaikus – vienkārša. Kad viņam savulaik uzdots jautājums, kam rakstīt vieglāk, viņš atbildējis, ka, protams, bērniem. Jo viņš rakstījis arī pieaugušajiem. Vai iepazinies arī ar viņa personību? Jā gan, skatījos dokumentālos ierakstus, klausījos viņa balsi, intervijas. Ļoti interesanta personība! Vai savā tēlā – piemēram, kustībās – saskati arī kādu vizuālu līdzību ar Roaldu Dālu? Vai arī tam nav izšķirošas nozīmes? Iestudējot lugu, es par to domāju – vai to vajag. Bija svarīgi noķert Dāla būtību; visiem kopā noķert to esenci, kas viņš bija. Bet tik un tā – izrāde ir mūsu versija, jo izejas materiāls ir luga. Varētu arī to nedarīt, varētu par to neinteresēties, varētu tikai spēlēt lugu, bet – mani interesē. Man tas palīdz.  Luga, kuras autors ir Marks Rozenblats, ir faktiski tikko tapusi, un tas ir kolosāli, ka tā jau nonākusi arī pie mums.  Luga ir sarežģīta. Ļoti mānīga, jo tā tikai šķietami ir viegla. Pirmoreiz man ir tik daudz teksta, turklāt – sarežģīta teksta, jo visas lugas garumā notiek dzīva saruna. Viens ir to izlasīt, bet otrs – tajā būt no iekšpuses.  Luga ir traģikomēdija. Lai gan ir arī ļoti smieklīgi brīži, smiekli izvijas cauri ļoti nopietnām tēmām. Jūti reakciju no zāles? Jā, dzirdu, ka cilvēki smejas, dzīvo līdzi. Bet nu – Dālam tā dzīve bijusi piedzīvojumiem bagāta… Sākot no lidmašīnas katastrofas, kurā viņš ir izdzīvojis par kuru viņš pats domā, ka tieši tāpēc viņš ir sācis rakstīt, līdz pat traģiskiem un arī pavisam sadzīviskiem brīžiem. Jo viņam patika gatavot – ir pat brīnišķīga pavārgrāmata ar receptēm, ko viņš ar savu otro sievu kopā sarakstījuši.  Tajā pašā laikā viņš nebūt nav bijis balts un pūkains:  Dāla raksturs bijis diezgan velnišķīgs, un droši vien ar viņu sadzīvot nav bijis viegli. Dāls jau pats kādā intervijā saka, ka par tādiem ierindas personāžiem, kas nav interesanti, nav jēgas rakstīt. Un tas attiecas arī uz viņu pašu. Jābūt spilgtam.  Vai notikumi, kas risinās lugā, un cilvēki, kas tajos piedalās, ir īsti? Visi personāži, izņemot amerikāņu izdevēju Džesiju Stounu, kas ir vienīgais izdomātais tēls, patiešām ir īsti. Arī situācijas un fakti. Protams, tas ir autora daiļdarbs, taču viss, kas ielikts Dāla mutē, visi izteicieni – to viņš reāli ir teicis, tur nav nekā sadomāta. Un izteicieni ir diezgan skarbi. Reizēm, skatoties izrādi, ir jāaizdomājas par to, cik sabiedrībai ir pieņemama Roalda Dāla kritika un viņa nostāja attiecībā pret Izraēlu. Skaties izrādi un saproti: jā, mēs varam par to runāt mākslas valodā, bet pēc tam ar sevi vai saviem līdzcilvēkiem par to strīdēties. Vai arī jums izrādes tapšanas procesā bija daudz jādomā par šīm tēmām, par politisko sajūtu, nostāju, galu galā – tēmas ļoti lielo aktualitāti šobrīd? It kā jā, taču es kaut kā jūtu, ka īstā lugas sāls ir zemtekstos. Tas nav par politiku, tas nav par šiem izteicieniem – tur vēl ir kaut kas. Daudz kas tur ir apslēpts, un man negribas skatītājam atklāt visu, bet tur ir par radošumu, par cilvēka izvēlēm. Kādā brīdi tu nodomā: ko man darīt tālāk, kam uzticēties, kurā ieklausīties, jo tu nesaproti vairs, uz kuru pusi iet. Roalds mūžībā devās 1990. gadā, bet lugā minētie notikumi risinājās 1983. gadā – tātad viņam vairs nebija atlicis daudz. Tobrīd viņš ir slavas virsotnē, viss  jau ir uzrakstīts – ko vēl? Līdz ar to teksts ir viena lieta, bet tam apakšā ir daudz nepateiktā.  80. gadu sākuma elementi ienāk arī iestudējuma vizuālajā pasaulē. Scenogrāfs un kostīmu mākslinieks ir Rūdolfs Bekičs. Vai tev viņa radītā lietu pasaule palīdz? Piemēram, koka tupeles? Ļoti! Sākumā, kad ieraudzīju koka tupeles, nodomāju – nu, nē! (Smejas.) Bet pēc tam sapratu… Sāku šļūkāt, un diezgan ātri kopā ar Rūdolfu piemeklēju kostīmu. Man parasti ir ļoti svarīgi, lai tas nav pēdējā brīdī, bet ir jau mēģinājumos. Arī visādas detaļas, kas ir uz galda un kuras skatītājs varbūt neredz, man ir nozīmīgas. Jebkuram aktierim tas ir nozīmīgi. Un cik nozīmīgi tev ir tas, ka šī izrāde notiek Dailes teātrī? Atceros mirkli, kad no Pļaviņām atnācu uz Rīgu… Aizmuku no Mediņa mūzikas vidusskolas klavieru nodaļas un gāju uz Daili pieteikties, lai mani pieņem par skatuvnieku. Bet nu nepieņēma... Man liekas, biju pārāk sīks. (Smaida.) Beidzu kinoaktieru studiju: pedagogi tur bija Aina Matīsa, Arnolds Liniņš, Pēteris Krilovs, Anna Eižvertiņa, Ērika Ferda un Virdžīnija Cukanova. Visi aktieri, kas bija nonākuši Dailē, vispirms bija izgājuši caur Kinoaktieru studijai, un tas likās tāds – ak! Tāds ir laika nogrieznis: no padsmitnieka – šķiet, tobrīd man bija septiņpadsmit –, līdz tagadējiem sešdesmit. Tāda nu ir mana debija Dailes teātrī – ar Roaldu Dālu. Tavējais bija Daugavpils teātra kurss, bet šobrīd tavas mājas vismaz pagaidām ir Kuldīga. Arī Liepājā tev ir brīnišķīgas pieturvietas un pārsteidzoši notikumi – izrādē "Tēvs klusums" tu diriģē īstu kori! Tad, kad sākās mēģinājumi, jau zināji, ka būs jādiriģē? To es zināju, bet nedomāju, ka tas būs pa īstam... (Smejas.) Domāju, ka tikšu cauri sveikā ar to, ka vienkārši plivināšu rokas un imitēšu kaut ko. Bet tā nenotika! Atceros pirmo mēģinājumu, kurā piedalījās koris "Laiks". Visi cilvēki, kas tajā dzied, man kļuvuši par atbalstu! Biju nenormāli pārbijies. Pirmajā dienā domāju – es to vienkārši neizturēšu! No visiem cilvēkiem plūda tāda enerģija! Un es tajā visā – cilvēks no malas, kurš vispār nesaprot, ko nozīmē diriģēt. Un tad kora diriģente Ilze Balode man atklāja visādus noslēpumus un knifus, izsita mani no klišejām. Pirms izrādēm vienmēr ar Ilzi izejam cauri dziesmām, viņa mani tā kā mazliet piezemē un izsaka aizrādījumus. Tā kā es šobrīd mācos arī diriģēšanu! Vairāk – audioierakstā.

Šonedēļ "Atsperes" viesis ir aktieris Ģirts Krūmiņš. Baudot rīta kafiju, runājam par izrādi "Milzis", kas pirmizrādi Dailes teātrī piedzīvoja janvāra beigās: tajā Ģirts atveido galveno lomu. Protams, uzmanības lokā ir arī vēl citas aktualitātes, kas būtiskas aktiera radošajā ikdienā. Liene Jakovļeva: Tava balss "Klasikā" ir labi pazīstama, jo Latvijas Radio studijā esi ierunājis gana daudz dzejas. Vai tev pašam patīk sevī klausīties un uz sevi skatīties, piemēram, televīzijas ierakstos? Ģirts Krūmiņš: Nē! Un es to nedaru – neklausos un neskatos. (Sirsnīgi smejas.)  Viens no mūsu sarunas pamatakmeņiem ir tava debija Dailes teātrī: tu spēlē Roaldu Dālu izrādē Milzis, ko Dailes teātra Jaunajā zālē iestudējis Gatis Šmits. Vai ar Roalda Dāla grāmatām jau biji pazīstams, pirms nokļuvi pie lugas materiāla? Absolūti nē! Tad, kad man sākumā šo lomu piedāvāja, jautāju – kas ir Roalds Dāls, jo es neizaugu ar viņa grāmatām. Tāpēc šovasar sāku no otra gala: nesāku visa ar lugu, kuru atbīdīju līdz pat pēdējam brīdim, bet gan ar viņa romāniem bērniem, ar viņa sarakstītajiem darbiem, un tas bija ļoti interesanti! Biju pārsteigts. Jo tā ir literatūra gan pieaugušajiem, gan bērniem. Tā ir ļoti dziļa, un vienlaikus – vienkārša. Kad viņam savulaik uzdots jautājums, kam rakstīt vieglāk, viņš atbildējis, ka, protams, bērniem. Jo viņš rakstījis arī pieaugušajiem. Vai iepazinies arī ar viņa personību? Jā gan, skatījos dokumentālos ierakstus, klausījos viņa balsi, intervijas. Ļoti interesanta personība! Vai savā tēlā – piemēram, kustībās – saskati arī kādu vizuālu līdzību ar Roaldu Dālu? Vai arī tam nav izšķirošas nozīmes? Iestudējot lugu, es par to domāju – vai to vajag. Bija svarīgi noķert Dāla būtību; visiem kopā noķert to esenci, kas viņš bija. Bet tik un tā – izrāde ir mūsu versija, jo izejas materiāls ir luga. Varētu arī to nedarīt, varētu par to neinteresēties, varētu tikai spēlēt lugu, bet – mani interesē. Man tas palīdz.  Luga, kuras autors ir Marks Rozenblats, ir faktiski tikko tapusi, un tas ir kolosāli, ka tā jau nonākusi arī pie mums.  Luga ir sarežģīta. Ļoti mānīga, jo tā tikai šķietami ir viegla. Pirmoreiz man ir tik daudz teksta, turklāt – sarežģīta teksta, jo visas lugas garumā notiek dzīva saruna. Viens ir to izlasīt, bet otrs – tajā būt no iekšpuses.  Luga ir traģikomēdija. Lai gan ir arī ļoti smieklīgi brīži, smiekli izvijas cauri ļoti nopietnām tēmām. Jūti reakciju no zāles? Jā, dzirdu, ka cilvēki smejas, dzīvo līdzi. Bet nu – Dālam tā dzīve bijusi piedzīvojumiem bagāta… Sākot no lidmašīnas katastrofas, kurā viņš ir izdzīvojis par kuru viņš pats domā, ka tieši tāpēc viņš ir sācis rakstīt, līdz pat traģiskiem un arī pavisam sadzīviskiem brīžiem. Jo viņam patika gatavot – ir pat brīnišķīga pavārgrāmata ar receptēm, ko viņš ar savu otro sievu kopā sarakstījuši.  Tajā pašā laikā viņš nebūt nav bijis balts un pūkains:  Dāla raksturs bijis diezgan velnišķīgs, un droši vien ar viņu sadzīvot nav bijis viegli. Dāls jau pats kādā intervijā saka, ka par tādiem ierindas personāžiem, kas nav interesanti, nav jēgas rakstīt. Un tas attiecas arī uz viņu pašu. Jābūt spilgtam.  Vai notikumi, kas risinās lugā, un cilvēki, kas tajos piedalās, ir īsti? Visi personāži, izņemot amerikāņu izdevēju Džesiju Stounu, kas ir vienīgais izdomātais tēls, patiešām ir īsti. Arī situācijas un fakti. Protams, tas ir autora daiļdarbs, taču viss, kas ielikts Dāla mutē, visi izteicieni – to viņš reāli ir teicis, tur nav nekā sadomāta. Un izteicieni ir diezgan skarbi. Reizēm, skatoties izrādi, ir jāaizdomājas par to, cik sabiedrībai ir pieņemama Roalda Dāla kritika un viņa nostāja attiecībā pret Izraēlu. Skaties izrādi un saproti: jā, mēs varam par to runāt mākslas valodā, bet pēc tam ar sevi vai saviem līdzcilvēkiem par to strīdēties. Vai arī jums izrādes tapšanas procesā bija daudz jādomā par šīm tēmām, par politisko sajūtu, nostāju, galu galā – tēmas ļoti lielo aktualitāti šobrīd? It kā jā, taču es kaut kā jūtu, ka īstā lugas sāls ir zemtekstos. Tas nav par politiku, tas nav par šiem izteicieniem – tur vēl ir kaut kas. Daudz kas tur ir apslēpts, un man negribas skatītājam atklāt visu, bet tur ir par radošumu, par cilvēka izvēlēm. Kādā brīdi tu nodomā: ko man darīt tālāk, kam uzticēties, kurā ieklausīties, jo tu nesaproti vairs, uz kuru pusi iet. Roalds mūžībā devās 1990. gadā, bet lugā minētie notikumi risinājās 1983. gadā – tātad viņam vairs nebija atlicis daudz. Tobrīd viņš ir slavas virsotnē, viss  jau ir uzrakstīts – ko vēl? Līdz ar to teksts ir viena lieta, bet tam apakšā ir daudz nepateiktā.  80. gadu sākuma elementi ienāk arī iestudējuma vizuālajā pasaulē. Scenogrāfs un kostīmu mākslinieks ir Rūdolfs Bekičs. Vai tev viņa radītā lietu pasaule palīdz? Piemēram, koka tupeles? Ļoti! Sākumā, kad ieraudzīju koka tupeles, nodomāju – nu, nē! (Smejas.) Bet pēc tam sapratu… Sāku šļūkāt, un diezgan ātri kopā ar Rūdolfu piemeklēju kostīmu. Man parasti ir ļoti svarīgi, lai tas nav pēdējā brīdī, bet ir jau mēģinājumos. Arī visādas detaļas, kas ir uz galda un kuras skatītājs varbūt neredz, man ir nozīmīgas. Jebkuram aktierim tas ir nozīmīgi. Un cik nozīmīgi tev ir tas, ka šī izrāde notiek Dailes teātrī? Atceros mirkli, kad no Pļaviņām atnācu uz Rīgu… Aizmuku no Mediņa mūzikas vidusskolas klavieru nodaļas un gāju uz Daili pieteikties, lai mani pieņem par skatuvnieku. Bet nu nepieņēma... Man liekas, biju pārāk sīks. (Smaida.) Beidzu kinoaktieru studiju: pedagogi tur bija Aina Matīsa, Arnolds Liniņš, Pēteris Krilovs, Anna Eižvertiņa, Ērika Ferda un Virdžīnija Cukanova. Visi aktieri, kas bija nonākuši Dailē, vispirms bija izgājuši caur Kinoaktieru studijai, un tas likās tāds – ak! Tāds ir laika nogrieznis: no padsmitnieka – šķiet, tobrīd man bija septiņpadsmit –, līdz tagadējiem sešdesmit. Tāda nu ir mana debija Dailes teātrī – ar Roaldu Dālu. Tavējais bija Daugavpils teātra kurss, bet šobrīd tavas mājas vismaz pagaidām ir Kuldīga. Arī Liepājā tev ir brīnišķīgas pieturvietas un pārsteidzoši notikumi – izrādē "Tēvs klusums" tu diriģē īstu kori! Tad, kad sākās mēģinājumi, jau zināji, ka būs jādiriģē? To es zināju, bet nedomāju, ka tas būs pa īstam... (Smejas.) Domāju, ka tikšu cauri sveikā ar to, ka vienkārši plivināšu rokas un imitēšu kaut ko. Bet tā nenotika! Atceros pirmo mēģinājumu, kurā piedalījās koris "Laiks". Visi cilvēki, kas tajā dzied, man kļuvuši par atbalstu! Biju nenormāli pārbijies. Pirmajā dienā domāju – es to vienkārši neizturēšu! No visiem cilvēkiem plūda tāda enerģija! Un es tajā visā – cilvēks no malas, kurš vispār nesaprot, ko nozīmē diriģēt. Un tad kora diriģente Ilze Balode man atklāja visādus noslēpumus un knifus, izsita mani no klišejām. Pirms izrādēm vienmēr ar Ilzi izejam cauri dziesmām, viņa mani tā kā mazliet piezemē un izsaka aizrādījumus. Tā kā es šobrīd mācos arī diriģēšanu! Vairāk – audioierakstā.

Latvijas Radio 1 sāk skanēt Olimpiskā studija. Dienā, kad gaidāma spēļu atklāšanas ceremonija sazināmies ar kolēģiem Itālijā - Māri Bergu Milānā un Mārtiņu Kļavenieku Kortīnā. Viņi iepazīstina ar laika apstākļiem spēļu norises vieta, kur tie ir ziemīgi, kur - ne tik. Kā arī stāsta par olimpiskajiem ciematiem un atklāj, kuri sportisti nepiedalīsies atklāšanas parādē. Uzklausām kamaniņbraucējus Kristera Aparjoda un Ginta Bērziņa viedokli. Viņiem jāstartē jau sestdien, 7. februārī. Uzklausām arī olimpiskās komandas fizioterapeitu Oskaru Urbanoviču, viņš stāsta gan par sportistu veselību, gan dzīvošanas apstākļiem. Pirms 20 gadiem Itālijā olimpisko spēļu noslēgumā ceremonijā pasauli pārsteidza "Aerodium" ar savu lidojumu. Laiku pirms 20 atminas "Aerodium" vadītājs Ivars Beitāns.  

Krustpunktā Brīvais mikrofons ar Latvijas Radio 1 Olimpiskās studijas vadītāju Andreju Siliņu.   

Stāsta džeza mūziķis un vēsturnieks Indriķis Veitners; pārraides producente – Anete Ašmane-Vilsone 1962. gada 18. decembrī Rīgā notika pasākums, kuru iespējams definēt kā pašu pirmo Latvijas džeza festivālu. To organizēja džeza mūziķu domubiedru grupa, kas izveidojās Rīgas kinostudijas paspārnē ar nosaukumu KIKOK – kino-komjauniešu klubs. Kaut arī klubam izdevās noorganizēt tikai vienu lielāku pasākumu, tas ir pirmais džeza festivāls Latvijā. KIKOK sākumi bija kinostudijas jauniešu organizētas neformālas tikšanās – diskusijas, kuros tika rādītas un apspriestas jaunākās studijas filmas, diskutēts par profesionālajiem un radošiem jautājumiem. Pasākumi noslēdzās ar saviesīgo daļu – dejām un džeza mūziku. No šiem pasākumiem tad arī pakāpeniski radās jauniešu organizācija komjaunatnes paspārnē ar nosaukumu KIKOK – kino-komjauniešu klubs. Tā kā kluba organizētajos pasākumos piedalījās arī citu mākslu pārstāvji – mūziķi un mākslinieki –, jau drīz pie KIKOK bija izveidojusies mūziķu grupa, kas regulāri spēlēja kluba rīkotajos pasākumos. Galvenokārt tā bija jaunā mūziķu paaudze, studenti, kas visi kā viens bija aizrāvušies ar džezu. Par kluba organizēšanas galvenajiem iniciatoriem kļuva dziedātājs un vēlāk kinoaktieris Bruno Oja un kontrabasists Juris Āķis, taču klubā darbojās arī konservatorijas pasniedzējs, muzikologs Pēteris Pečerskis. Jau drīz radās ideja par lielāka pasākuma organizēšanu. Tas notika tolaik A. Popova Rīgas radio rūpnīcas klubā Radiotehnikas ielā 41 (tagad – Mūkusalas iela 72b). Kā stāsta Juris Āķis, sākotnējā iecere ir bijusi organizēt pasākumu 23. decembrī, tātad faktiski Ziemassvētkos, taču sarunās ar kluba vadību kā pasākuma datums nolikts 18. decembris. Pasākuma programmas tika iespiestas izdevniecībā "Zvaigzne", kur tolaik strādāja Jura Āķa māsa. Tomēr pasākuma galvenais idejiskais līderis un vilcējspēks ir bijis Bruno Oja, kurš bija harismātiska personība un lielisks organizators. Pēc atmiņām koncerts ir bijis 4 stundas garš, un klātienē to dzirdējuši apmēram 800 klausītāju. Koncertā ir piedalījušies piecpadsmit sastāvi, no kuriem pieci ir bijuši orķestri, bet pārējie – trio, kvarteti un kvinteti, nereti ar tiem pašiem mūziķiem mainīgās kombinācijās. Kā līderi jāmin toreiz pavisam jaunie Raimonds Raubiško, Ivars Vīgners, Ivars Birkāns, Aivars Zītars, Juris Kļava, Zigurds Rezevskis, Raimods Pauls, džeza vokālais trio (Bruno Oja, Ieva Lūkina un Džeks Polis), tobrīd ļoti populārā restorāna "Metropole" orķestra dziedātāja Mirdza Cīrule, u.c. Jura Āķa arhīvā ir saglabājusies uz lapām rakstīta festivāla koncerta secība ar dalībnieku sastāviem un spēlēto repertuāru, kā arī fotogrāfiju albums ar vairākiem desmitiem koncerta fotogrāfiju, kurās fiksēta festivāla norise. Šie saglabātie materiāli kopumā ļauj samērā precīzi noteikt mūziķu sastāvus un personālijas, spēlēto repertuāru un lielā mērā rada priekšstatu par šo notikumu. Unikāls ir fakts, ka koncerts tika ierakstīts – dažus gadus iepriekš Juris Āķis bija strādājis kā skaņu režisors Latvijas Radio, un, pateicoties tam, bija noorganizēts Latvijas Radio ieraksts – koncerta fiksācija lentē (ieraksta režisori Kārlis Grīnbergs un Zigurds Sesks). Tomēr veiktais ieraksts turpmākajos gados, visticamāk, nodzēsts, jo Latvijas Radio fonotēkā nav atrodams. Diemžēl pasākuma laiks bija izvēlēts vissliktākais iespējamais – tieši 1962. gada nogalē politiskā spriedze starp ASV un PSRS sasniedza savu apogeju saistībā ar Kubas raķešu krīzi. Šādā kontekstā amerikāņu džeza mūzikas atskaņošana varas acīs bija nepieļaujama. Varas pārstāvjus saniknoja arī fakts, ka pasākums tika noorganizēts, būtībā apejot jebkādas oficiālas iestādes. KIKOK un tā organizētais koncerts saņēma smagu kritiku no Latvijas KP vadītāja Augusta Vosa Latvijas inteliģences sanāksmē 1963. gada 3. aprīlī, kur tika nosaukts par "mazvērtīgas, pēc savas izcelsmes ārzemju džeza mūzikas "apustuli", kas propagandē džeza mūzikas sliktākos paraugus, un pat kāda I. Birkāna ierosinātos nepieļaujamos A. Borodina un F. Šopēna darbu aranžējumus". Pēc šādas kritikas KIKOK darbība tika pārtraukta un džeza vārds uz vairākiem gadiem gandrīz pilnībā pazūd no Latvijas preses slejām. Nākamais mēģinājums Latvijā organizēt džeza festivālu ir tikai 1976. gadā, kad pirmo reizi Rīgā notiek "Vasaras ritmi". Šī festivāla organizatori jau ir pavisam citi cilvēki, un 1975. gadā dibinātais Rīgas džeza klubs kļūst par vienu no nozīmīgākajiem džeza dzīves organizētājiem Latvijā līdz pat 1991. gadam. KIKOK nozīme nav tikai kā vēsturiski pirmajam džeza festivālam Latvijā. Šis pasākums deva spēcīgu impulsu tā laika jaunajiem mūziķiem un džeza faniem Latvijā turpināt spēlēt un pilnveidoties, parādīja, ka, par spīti oficiāli valdošajai nelabvēlīgajai attieksmei, ar atjautību un enerģiju ir iespējams paveikt šķietami neiespējamas lietas, un zināmā mērā arī kļuva par sava veida atskaites punktu tālākajai Latvijas džeza attīstībai, par ko uzskatāmi liecina vairuma festivāla dalībnieku tālākie likteņi. Aicinām izlasīt arī Indriķa Veitnera publikāciju "KIKOK 1962 — pirmais Latvijas džeza festivāls. Rekonstrukcija" portālā Jazzin.lv! 

Turpinām sarunu par drošību internetā. Pērn interneta un telefona krāpnieku ķēriens Latvijā vien krietni pārsniedza 20 miljonus eiro. Diemžēl arī 2026. gads noziedzniekiem ir sācies labi. Par šobrīd izplatītākajām krāpšanas metodēm un drošības uzlabojumiem elektroniskā paraksta jomā runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro kiberincidentu novēršanas institūcijas "CERT.LV" kiberdrošības eksperts Gints Mālkalnietis, programmatūras inženieris Elviss Strazdiņš un Latvijas Radio un televīzijas centra pārstāve Vineta Sprugaine. Vineta Sprugaine stāsta, ka jau kopš pagājušā gada novembra LVRTC ir ieviesis jaunu drošības funkciju eParaksts mobile lietotājiem. Tagad, apliecinot e-Identitāti ar eParaksts mobile, pārlūkprogrammā jāievada unikāls trīsciparu kods, kas attēlojas eParaksts mobile lietotnē. Viņa neslēpj, ka lietotāji iebilst, bet tas ir svarīgi drošībai, jo ir jau bijuši gadījumi, kad arī šo drošības kodu cilvēki nodod krāpniekiem.   "Vienmēr neizdosies pasargāt, jo vājākais ķēdes posms ir pats cilvēks. Nekādas tehnoloģijas nepasargās, ja cilvēks svešiniekam, kurš zvana un uzdodas par kaut ko, atdod savas digitālās pases, identitāti un parakstu," uzskata Vineta Sprugaine. Viņa arī norāda, ka no 2026. gada februāra, lai izmantot e-parasts mobile, Android telefoniem būs nepieciešama 10. versija, bet iOS - 16. versija. Elviss Strazdiņš atklāj, ka Tartu universitātes veiktā pētījumā secināts, ka arī bankas Baltijas valstīs savā ziņā nevārīgi izturas  pret drošību, jo kā prioritāti izvirza ērtības. Konkrēti viņš norāda, ka bankās būtu nepieciešams ieviest Smart ID trīs skaitļu funkcionalitāti.  Vēl viņš aicina nelietot vienu un to pašu PIN kodu telefonam un Smart ID, kā arī neizmantot ekrānā uznirstošos Smart ID paziņojumus. Gints Mālkalnietis atgādina, ka cilvēku slinkums darbojas krāpnieku labā.  Smart ID trīs skaitļu funkcionalitāti ir izveidojis jau pirms vairākiem gadiem, bet cilvēki izvēlas to nelietot.  "Ir daudz tehnoloģiski labu mehānismu, kurus nelieto, jo ir slinkums, jo lietotāju pieredze nav tāda. Bankas nevēlas, lai klientiem būtu kāds apgrūtinājums. Es viņus saprotu, bet no drošības viedokļa riski ir gana lieli un cilvēki īsti nesaprot, ar ko viņi riskē dažu lieku klikšķu dēļ," papildina Gints Mālkalnietis.

Stāsta komunikācijas eksperts, kādreizējais Latvijas Radio kolēģis un raidījumu veidotājs Ivars Svilāns; pārraides producente  — Inta Pīrāga Tieši tagad jūsu smadzenes aktīvi… dzēš skaņas informāciju, turklāt, apzināti. Izklausās nedaudz satraucoši. Bet tā tas ir. Katru brīdi, kad esam nomodā, mūsu dzirdes sistēma strādā. Tā saspiež haotisku, milzīgu skaņu plūsmu ap mums, saspiež nevis failos un skaitļos, bet gan vērtīgākā lietā — izdzīvošanā. Ilgi pirms inženieri izgudroja MP3 un citus skaņu saspiešanas algoritmus, evolūcija izgudroja savu skaņu saspiešanu. Un tā ir pārsteidzoši efektīva. Pavisam vienkārša, ikdienišķa situācija: iedomājieties, ka stāvat uz rosīgas ielas. Garām brauc automašīnas. Soļi. Vējš. Sarunu fragmenti. Kaut kur tuvumā zvana telefons. Dzied putns. No kafejnīcas plūst mūzika. Fiziski visas šīs skaņas nonāk jūsu ausīs vienlaikus — skaņas viļņi, kas saduras gaisā un pārklājas. Tomēr jūs tos neuztverat kā nesaprotamu trokšņu sienu. Jūs varat koncentrēties uz vienu balsi un ignorēt pārējo. Jūs pat varat sekot melodijai, kamēr blakus dārd satiksme. Tas ir tāpēc, ka smadzenes ir cītīgas datu apstrādātājas. Cilvēki var dzirdēt aptuveni no 20 līdz 20 000 herciem. Viss, kas ir zem vai virs šī diapazona, mums vienkārši... neeksistē. Ultraskaņas aparāti, suņu svilpes, sikspārņu eholokācija — mūsu smadzenēm tie varētu būt tikpat labi klusums. Tātad, to var izdzēst. Auss ir daudz jutīgāka pret vidēja diapazona frekvencēm  — īpaši tām, kurās ir cilvēka runa. Evolūcija to ir noregulējusi, lai palīdzētu mums izdzīvot: dzirdēt balsis, brīdinājumus, tuvojošos soļus. Un tad nāk viens no interesantākajiem smadzeņu trikiem: dzirdes jeb audio maskēšana. Kad noteiktā frekvencē rodas skaļa skaņa, smadzenes īslaicīgi kļūst mazāk jutīgas pret klusākām skaņām tuvējās frekvencēs. Informācija joprojām ir fiziski klātesoša, bet smadzenes nolemj, ka tā nav apstrādes vērta. Tās to izdzēš. Ja smadzenes apstrādātu katru skaņu pilnībā un pastāvīgi, mēs dažu sekunžu laikā tiktu pārslogoti. Tā vietā tās veic selektīvu saspiešanu, saglabājot svarīgo un atmetot to, kas nav svarīgs. Un tas ir tieši tas, ko dara mūsdienu audio kodeki. Kad inženieri izstrādāja digitālo audio saspiešanu — MP3 un citus —, viņi nesāka ar jautājumu: "Kā mēs saglabāsim visu skaņu?" Viņi uzdeva citādu jautājumu: ko cilvēka auss patiesībā pamana? Atbilde izrādījās: daudz mazāk, nekā varētu domāt. Saspiešanas algoritmi analizē skaņu tāpat kā dzirdes sistēma. Tie identificē, kuras frekvences ir dzirdamas, kuras maskē skaļākas skaņas un kuras detaļas smadzenes, visticamāk, neuztvers. Šīs detaļas tiek noņemtas, lai ietaupītu vietu. Bet smadzenes dara kaut ko vēl iespaidīgāku. Tās ne tikai saspiež skaņu. Tās to rekonstruē. Mēs varam atpazīt pazīstamu balsi sliktā telefona savienojumā. Mēs varam saprast runu trokšņainā telpā. Mēs varam "dzirdēt" trūkstošās notis melodijā, ko labi zinām, pat ja daļa ir nesadzirdamas. Cilvēka dzirde un smadzenes ir unikāls mehānisms — jaudīgākie procesori joprojām cīnās ar uzdevumiem, ko dzirdes sistēma veic bez piepūles: atdala balsis pūlī, identificē emocionālas nianses, lokalizē skaņu trīsdimensiju telpā. Ausis un smadzenes to dara reāllaikā, izmantojot apmēram tikpat daudz enerģijas kā ledusskapja spuldze. Tehnoloģijas neizgudroja audio kompresiju. Tās mācījās no mums. Un nākamreiz, kad uzliksiet austiņas, straumēsiet dziesmu vai koncentrēsieties uz vienu balsi trokšņainā telpā, atcerieties: jūs nedzirdat visu. Jūs dzirdat to, kas ir svarīgs. Un tā varētu būt elegantākā jebkad radītā skaņas saspiešanas sistēma. Atsauces: The human auditory system Absolute threshold of hearing

Šobrīd lielākā daļa donoru asiņu tiek izmantota akūtos gadījumos – neatliekamās medicīnas vajadzībām, bet tās ir nepieciešamas arī hronisko slimību pacientiem. Tam diemžēl asinis nereti pietrūkst. Par pacientu asins pārvaldību interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Valsts Asinsdonoru centra (VADC) vadītāja Egita Pole un reanimatoloģe, anestezioloģe Eva Strīķe. Laba diena ir, ja asinis nodod ap 200 cilvēku, katrs nodod 450 mililitrus, kopā tas ir ap 100 litru dienā. Nodotās asinis pārbauda, vai tajās nav HIV vīruss, C un B hepatītu un sifilisa baktērijas, jo tos var pārnest ar asinīm. Kad rezultāts ir negatīvs, asins komponentes nodod slimnīcām. Nereti mēs dzirdam Latvijas Radio ziņās, ka Valsts asinsdonoru centram nepieciešamas kādas konkrētas grupas asinis. Tas visbiežāk nozīmē, ka trūkst kādas konkrētas grupas asinis. Situācija katru dienu ir mainīga. "Vienmēr visvairāk trūkst "universālās" grupas asiņu - 0 rēzus negatīvā, kas krīzes situācija ir derīga citu asinsgrupa pacientiem. Šādas grupas donoru ir tikai ap 7 %. Mēs viņus turam diezgan lielā zelta vērtē. Vienmēr aicinām tieši šo grupu. Tas nenozīmē, ka viena vai otra grupa ir labāka vai sliktāka. Vienkārši tā ir šīs grupas īpatnība, ka derīga citām asins grupām," skaidro Egita Pole.  

Stāsta komunikācijas eksperts, kādreizējais Latvijas Radio kolēģis un raidījumu veidotājs Ivars Svilāns; pārraides producente — Inta Pīrāga Vai zini, ka arī klusums skan? Turklāt tas nav tikai poētisks salīdzinājums. Audio pasaulē eksistē tāda lieta kā bezatbalss jeb absolūtā klusuma telpas. Ja mēs ieietu šādā telpā, varētu sagaidīt, ka dzirdēsim… neko. Bet tā nav. 20. gs. piecdesmitajos gados komponists Džons Keidžs apmeklēja "klusuma telpu" Hārvardas Universitātē. Šī telpa pilnībā absorbē skaņu — bez atbalss, bez ārējām skaņām, bez reverberācijas. Sienas ir izklātas ar akustisko putu paneļiem. Grīda ir piekārta. Ir izdarīts viss, lai katru skaņu noslāpētu. Keidžs gaidīja perfektu klusumu. Tā vietā viņš dzirdēja divas skaņas. Viena bija augsta. Viena bija zema. Kad viņš jautāja inženierim, kas tās ir, atbilde viņu pārsteidza. Augstā skaņa bija viņa nervu sistēma. Zemā skaņa bija viņa asinis, kas cirkulēja. Absolūtā klusumā ķermenis kļūst dzirdams. Izrādās, ka klusums nav skaņas neesamība — tā ir ārējās skaņas neesamība. Mūsdienu bezatbalss kameras var izmērīt fona troksni pat mīnus 20 decibeliem — zem cilvēka dzirdes sliekšņa. Bet pat tur klusums nekad nav patiesi kluss. Jūsu ausis zum un zvana. Locītavas stiepjas un krakšķ. Elpošana pēkšņi kļūst dzirdama. Un smadzenes, kurām trūkst stimulācijas, sāk pastiprināt iekšējo troksni. Šī pieredze dziļi ietekmēja Keidža slavenāko darbu: 4′33″ — skaņdarbu, kurā izpildītāji nespēlē neko. Par "mūziku" kļūst klepus, čaukstēšana, elpošana un mainīgās skaņas no auditorijas un pašas telpas. Keidžs neteica, ka klusums ir tukšs. Viņš teica, ka tāds absolūts klusums neeksistē. Ikdienā mēs uztveram klusumu kā pauzi — pārtraukumu starp nozīmīgām skaņām. Bet akustiski tā ir telpa, kas piepildīta ar detaļām, kuras mēs parasti ignorējam. Mūsu smadzenes vienkārši ļoti labi prot to noskaņot. Tāpēc nākamreiz, kad domājat, ka sēžat klusumā, atcerieties: nav tā, ka jūs neko nedzirdat. Jūs dzirdat to, kas paliek pāri, kad pasaule pārstāj runāt jums apkārt.

Vakar, 13. janvārī, bija Latvijas pirmizrāde lietuviešu režisora Karoļa Kaupiņa (Karolis Kaupinis) filmai "Janvāra gaisma". Datums nav izvēlēts nejauši. Filmas notikumu laiks un tematika cieši sasaucas ar Baltijas valstu vēstures lūzuma brīdi deviņdesmto gadu sākumā. Par filmu stāsta režisors Karolis Kaupinis. Ir jākož pretī, kā vien spējam – to darījām pirms 35 gadiem, ceļot barikādes pie stratēģiski svarīgajiem mūsu zemes objektiem, un tas jādara arī šodien, kad atkal dzīvojam laikā „pirms”, nevis „pēc”. Tā saka lietuviešu režisors un viens no redzamākajiem pilsoniskajiem aktīvistiem Lietuvas kultūras kopienā Karolis Kaupinis. "Janvāra gaisma" nav vēsturiska filma, bet stāsts par cilvēciska siltuma meklējumiem šī laika trauksmaino norišu fonā. Intervijā Kultūras rondo Karolis Kaupinis daudz un zinoši runā par vēsturi un mūsu atbildību nepieļaut pagātnes kļūdas. Filma "Janvāra gaisma" skatītāju aizved uz 1991. gadu, kad Lietuva vēl tikai nostiprināja savas valsts pamatus. Lietuviešu TV zvaigzne Daiva zaudē darbu, jo televīzijas ēku ieņem padomju karavīri. Nespējot citādi padzīt iebrucējus, viņa nolemj apmesties treilerī pie okupētās ēkas un izsludināt badastreiku. Streikam pievienojas vien daži cilvēki, un karavīri tam nepievērš ne mazāko uzmanību. Jau pēc diennakts kļūst skaidrs, ka cīņa par televīzijas atgūšanu ir gandrīz bezcerīga. Badam pieņemoties spēkā, streikotāji pamazām saprot, ka tas, pēc kā viņi patiesībā ir izsalkuši, ir atklātība un cilvēcisks siltums. Lietuviešu scenārists un režisors Karolis Kaupinis (1987) ir viens no spilgtākajiem jaunās paaudzes Baltijas autorkino režisoriem. Viņa debijas spēlfilma "Nova Lituania" (2019) tika izrādīta festivālā Karlovi Varos, ieguva vairākas balvas un tika izvirzīta Oskara balvai 2021. gadā. Filma joprojām tiek izrādīta festivālos un ieguvusi četras starptautiskas balvas kategorijās Labākā filma un Labākais režisors. Arī režisora īsfilmas The Noisemaker (2014) un Watchkeeping (2017) ir starptautiski plaši novērtētas un izrādītas vairāk nekā 70 festivālos. Latvijas kinoteātros filmu izrādīs no 16. janvāra. Lietuviešu kinorežisors un scenārists Karolis Kaupinis ir viens no Lietuvas Kultūras asamblejas līderiem. Pērn decembrī viņš ar kolēģiem Viļņā rīkoja starptautisku demokrātijai veltītu forumu ar nosaukumu „Kā izlēkt no verdoša ūdens?”, kurā piedalījās pilsoniskās sabiedrības aktīvisti no Slovākijas, Ungārijas, Gruzijas un arī Latvijas. Kaupinis ir pārliecināts – lai mēs šodien nosargātu demokrātiju, ir jādarbojas kopā. Režisoru varēs satikt 16. janvarī kinoteātrī „Forum Cinemas”, kur notiks filmas īpašais seanss ar režisora dalību, filma būs skatāma arī „Splendid Palace” un „Kino Bize”.   „Janvāra gaisma” ir Lietuvas, Latvijas un Čehijas kopražojums, un Latviju šai komandā pārstāv producenti „Tasse film”. Latvijas profesionāļu ziņā bija filmas skaņas apstrāde, un savu roku tur pielicis arī komponists Matīss Čudars, kura vadībā Latvijas Radio bigbends filmai ieskaņoja arī leģendāro amerikāņu 30.gadu džeza zelta standartu „Moonglow”.

Pēc Latvijas Radio 4 slēgšanas no apraides pazudis viens kanāls krievu valodā, bet visdažādākie komercmediji tāpat turpina vēstīt krieviski. Kāda situācija ir šajā mediju sektorā, diskutējam Krustpunktā. Analizē Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes priekšsēdētājs Ivars Āboliņš, kultūras ministres padomnieks mediju politikas jautājumos Kārlis Dagilis, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas Mediju politikas apakškomisijas deputāts Nauris Puntulis, portāla "Delfi" galvenais redaktors Filips Lastovskis un TV3 valdes priekšsēdētāja Ginta Salmane. Pamazām krievu valodai radiostacijās ir jāizzūd, tā, izvēršoties karam Ukrainā, savulaik Krustpunktā sacīja Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes priekšsēdētājs Ivars Āboliņš. Tobrīd pamatā gan visas emocijas virmoja ap Latvijas Radio 4, kas bija finansētas no sabiedrības līdzekļiem. Bet kā zināms, Latvijā nav tikai viena radiostacija, kurā skan krievu valoda, un grozot radio pogu, ja tā var sacīt, reizēm šķiet, ka satura krievu valodā ir tiešām daudz. Kopš gadu mijas Latvijas Radio 4 vairs neskan, daļēji saturs ir pārcēlies uz interneta vidi. Privātās stacijas turpina strādāt. Un nevar saprast, kāda ir valsts politika Latvijas medijos valodas ziņā? Vai tiešām vajadzētu likvidēt vienīgo sabiedriskā medija raidstaciju krievu valodā, lai visi būtu apmierināti un viss būtu kārtībā. Vai vispār ir kāds mērķis, skaidra politiskā vīzija par krievu valodu medijos vai arī katrs dara, kā māk un kā grib?

Stāsta džeza mūziķis un vēsturnieks Indriķis Veitners. Producente Anete Ašmane-Vilsone. 1990. gadu sākumā Latvijā bija ļoti attīstīta pašdarbības pūtēju orķestru kustība, kuros tolaik muzicēja praktiski visi jaunās paaudzes pūšaminstrumentu mūziķi. Daudziem šīs paaudzes mūziķiem bija liela interese par džeza mūziku, un no dažiem orķestriem izveidojās bigbendi – džeza orķestri. Tā notika ar pūtēju orķestri “Sīriuss”, no kura 1992. gadā radās bigbends “VOLO”. Tā vadītājs bija ģitārists Uldis Sebris. Orķestra nosaukums ir no latīņu valodas un nozīmē 'es gribu lidot'. Orķestra dalībnieki bija tolaik jaunie mūziķi Raivo Stašāns, Zintis Žvarts, Oļegs Švembergs, Gints Stepanovs un citi, kā arī pieredzējušie radio bigbenda mūziķi Julo Usenko, Bruno Jurgenbergs un Jānis Pinkulis. Laika gaitā bigbends sadarbojās ar vairākiem slaveniem mūziķiem un vokālistiem – Laimi Rācenāju, Žoržu Siksnu, Viktoru Lapčenoku, Olgu Pīrāgu, Ingu Bērziņu, kā arī pasaulē slaveno ASV vokālisti Dženetu Lovsoni. Bigbenda repertuārs bija daudzveidīgs – džeza mūzika, arī pašu bigbenda dalībnieku oriģinālkompozīcijas, bet pārsvarā tika izpildīta populāra mūzika, kā piemēram, Raimonda Paula mūzika, džeza skaņdarbi bigbenda aranžijās, ārzemju mūzika, kuras notis bigbendam bija iespēja iegūt no Latvijas Radio bibliotēkas. Aranžētāji bigbenda izpildītajai mūzikai pārsvarā bija tā laika izcilākie Latvijas aranžētāji un mūziķi – Gunārs Rozenbergs, Vitālijs Dolgovs, Aleksandrs Smirnovs. 1997. gadā bigbends ierakstīja CD ar nosaukumu “Elza”. Albumā dzirdami klasiski džeza skaņdarbi kā Džeroma Ričardsona "Groove Merchant" Teda Džonsa aranžējumā un Gunāra Rozenberga aranžētais Džordža Gēršvina "Summertime". Taču albuma tituldziesma ir bigbenda vadītāja Ulda Sebra kompozīcija “Elza”, kuru viņš veltījis savai mazajai meitai. Tieši šis skaņdarbs, kuru aranžēja pianists un pēdējais oficiālais Latvijas Radio bigbenda diriģents Aleksandrs Smirnovs, arī kļuva par pirmo latviešu džeza videoklipu. Tas tika filmēts vairākos piegājienos. Klipā ir redzami orķestra mūziķi, svelošā janvāra aukstumā spēlējot Pēterbaznīcas tornī, jauno Rīgas horeogrāfijas vidusskolas baleta dejotāju treniņi, kā arī pati mazā Elza, kura ļoti vēlas dejot. Klipu veidoja režisore Ieva Rozentāle, operators Rojs Brants, bet idejas un scenārija autors bija Uldis Sebris. Jāsaka, ka videoklips ir visai unikāla un reta parādība džeza pasaulē, kas vairāk saistās ar popmūziku. Tādēļ īpaši nozīmīgi, ka šāds projekts tika realizēts Latvijā jau 1990. gadu nogalē. Šobrīd ar videoklipu veidošanu klasiskā izpratnē no Latvijas džeza grupām nodarbojas tikai "Very Cool People", bet viņus no „VOLO” radītā šķir vairāk kā 25 gadi.  

Paziņoti ikgadējās Lielās mūzikas balvas (LMB) 2025 nominanti, kā arī balvas “Par mūža ieguldījumu” saņēmēji. Balvu par mūža ieguldījumu saņems ērģelniece Larisa Bulava un komponists un muzikologs Georgs Pelēcis. Neliels ieskats preses konferencē, kurā tika paziņoti nominanti un mūža balvas ieguvēji. Gada jaunais mākslinieks: diriģente Anastasija Kildiša; dziedātājs Eduards Rediko; trompetists Mārtiņš Zujs. Gada koncerts: "Dzīvības elpa" – Evilena Protektore, Krišjānis Bremšs, Toms Timofejevs, Artjoms Sarvi, Volha Zaharova 30. janvārī "VEF Jazz Club", rīkotājs VEF Kultūras pils; "Nakts vēstules dejotājai" – Elza Leimane, Matīss Čudars, Arve Henriksens (Arve Henriksen), Anderss Jormins (Anders Jormin), Ivars Arutjunjans, Latvijas Radio koris, diriģents Kaspars Putniņš 18. jūnijā Rīgas cirkā, rīkotājs "Latvijas Koncerti"; Taņs Duņs, "Budas pasija", 28. Starptautiskā Garīgās mūzikas festivāla noslēguma koncerts – Valsts akadēmiskais koris "Latvija", Rīgas Doma zēnu kora grupa, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, solisti Viktorija Majore, Ieva Parša, Jolanta Strikaite, Mārtiņš Zvīgulis, Yiran Jia, Hasibagen, diriģents Māris Sirmais 5. septembrī Rīgas Kongresu namā, rīkotājs "VAK Latvija"; "Apkalna. Fausts. Znotiņš." Starptautiskā ērģeļmūzikas festivāla "Organismi" atklāšanas nakts koncerts – Iveta Apkalna, Kaspars Znotiņš 10. oktobrī Latgales vēstniecībā "Gors", rīkotājs Latgales vēstniecība "Gors"; "Marina Rebeka. Solokoncerts. Draugi – Andrejam Žagaram" – Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, diriģents Mikēle Gamba, 18. oktobrī koncertzālē "Cēsis" un 21. oktobrī Latvijas Nacionālajā operā un baletā, rīkotājs – nodibinājums "Andreja Žagara kultūras attīstības fonds". Par izcilu interpretāciju:  čelliste Magdalēna Ceple – Mečislava Veinberga "Concertino čellam un stīgām" (kopā ar "Kremerata Baltica") 14. septembrī Dzintaru koncertzālē un 17. oktobrī Ventspils koncertzālē "Latvija"; diriģents Tarmo Peltokoski – Riharda Štrausa "Alpu simfonija" (ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri) Latgales vēstniecībā "Gors" 4. aprīlī un Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" 5. aprīlī; dziedātāja Inna Kločko – titulloma Riharda Štrausa operā "Salome"; Latvijas Nacionālā opera un balets, operas pirmizrāde 21. februārī, diriģents Mārtiņš Ozoliņš. Par izcilu sniegumu gada garumā:  dziedātāja Zanda Švēde; pianists Reinis Zariņš; valsts kamerorķestris "Sinfonietta Rīga"; dziedātāja Katrīna Paula Felsberga; orķestris "Rīga". Par izcilu darbu ansamblī:  vijolniece Magdalēna Geka; trompetists Kristians Kalva; "Trio Tresensus": Līga Griķe (kokle), Aigars Raumanis (saksofons), Uģis Upenieks (perkusijas). Gada jaundarbs:  Jāņa Petraškeviča koncerts diviem sitaminstrumentiem un ansamblim "Tas, kas šeit bija pirms", pirmatskaņojums Latvijā 8. februārī koncertzālē "Cēsis" – Guntars Freibergs, Juris Āzers, ansamblis "ensemble unitedberlin", diriģents Vladimirs Jurovskis; Jēkaba Jančevska Pirmā simfonija (Ērģeļsimfonija), pirmatskaņojums 20. septembrī Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" – Iveta Apkalna, Sniedze Kaņepe, Kaspars Vēvers, Liepājas Simfoniskais orķestris, diriģents Guntis Kuzma; Annas Veismanes "Četras dziesmas ar Kārļa Skalbes vārdiem", pirmatskaņojums 11. oktobrī Latvijas Nacionālās operas un baleta Beletāžas zālē – Mārtiņš Šmaukstelis, Ilze Ozoliņa. Par izcilu sniegumu džezā:  sitaminstrumentālists Kaspars Kurdeko; saksofonists Toms Rudzinskis; vibrofonists un taustiņinstrumentālists Miķelis Dzenuška. Balvu pasniegšanas ceremonija norisināsies 6. martā koncertzālē “Cēsis”, un pasākumu atspoguļos Latvijas Sabiedriskais medijs. LMB pasākumu organizē Latvijas Republikas Kultūras ministrija un VSIA "Latvijas Koncerti". Bet balvas žūrijā šoreiz darbojās muzikoloģe, mākslas doktore, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docētāja Ieva Rozenbaha, Latvijas Radio 3 „Klasika” programmu vadītāja un Latvijas Televīzijas atbildīgā redaktore Anete Ašmane-Vilsone (abas dzirdam šim rakstam pievienotajā skaņu ierakstā, kurā runā arī kultūras ministre Agnese Lāce), vokālā pedagoģe Kristīne Barkovska, muzikoloģe, pedagoģe un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docētāja Iveta Grunde, simfonisko orķestru diriģents, Ogres Mūzikas un mākslas skolas direktors Atvars Lakstīgala, mūzikas žurnālists, Latvijas Televīzijas raidījuma „Kultūrdeva” satura producents Kaspars Zaviļeiskis un muzikologs, žurnālists, publicists Armands Znotiņš.

Studijā Latvijas Televīzijas režisore Svetlana Rudzīte un muzikoloģe, Latvijas Radio 3 “Klasika” direktore Gunda Vaivode.

Stāsta komunikācijas eksperts, kādreizējais Latvijas Radio raidījumu veidotājs Ivars Svilāns. Producente: Inta Pīrāga. Tas varbūt būtu pārspīlējums, ka radio iznīcināja klasiskās mūzikas skanējumu, bet tas pilnīgi noteikti izmainīja to uz visiem laikiem. Kad radio parādījās 20. gadsimta sākumā, tas solīja kaut ko brīnumainu: mūziku, pārraidītu pa gaisu. Nekādu koncertzāļu, nekādu biļešu, nekādas frakas vai vakarkleitas, kas jāvelk uz koncertu, tikai skaņa. Bet klasiskajiem mūziķiem radio bija katastrofa. Agrīnie apraides mikrofoni bija primitīvas, nežēlīgas ierīces. Tiem bija šaurs frekvenču diapazons un gandrīz nekādas tolerances pret galējībām skaļumā. Orķestri nevarēja spēlēt tā, kā bija pieraduši un mācījušies visu mūžu. Ja stīgas spēlēja pārāk klusi, tās pazuda. Ja pūšamie instrumenti spēlēja pārāk skaļi, viss tika izkropļots. Dominēja vidējā frekvenču josla, kurā mīt runa. Rezultātā orķestra krāsas sabruka un daudzmaz labi skanēja tikai runātā valoda. Balanss – orķestra mūzikas sirds – sabruka. Izpildītāji spiedās ap vienu mikrofonu, gandrīz viens otram uz galvas. Diriģenti atteicās no tradicionālajiem orķestra izkārtojumiem par labu tehniskai dzirdamībai. Jo agrīnajos radio viss orķestris tika pārraidīts, izmantojot vienu mikrofonu, bez nekādas skaņas apstrādes. Turklāt, katram instrumentam “skaņu katastrofa” piezagās dažādos veidos: Kontrabass – vājš, neskaidrs. Arfa – gandrīz nedzirdama. Mežragi – neparedzami un ar pēkšņiem kropļojumiem. Sitaminstrumenti – bīstami skaļi. Daži instrumenti vienkārši pazuda no pārraidēm. Citi skanēja neglītā, nedabiskā veidā. Mainījās temps. Dinamika saplacinājās. Artikulācija tika pārspīlēta. Mūziķi vairs nespēlēja zālei. Viņi spēlēja mašīnai. Līdzsvaru vairs nevarēja atrisināt akustiski. Koncertzālē līdzsvaru panāk ar attālumu, virzienu un telpas akustiku. Agrīnajā radio līdzsvaru noteica centimetri līdz mikrofonam: vijole, kas atradās 10 cm tuvāk, varēja pārspēt visu pūšaminstrumentu grupu. Diriģenti kļuva par pusmūziķiem, pusinženieriem. Studijas burtiski uz grīdas iezīmēja "bīstamās zonas" dažādiem instrumentiem. Tas bija svarīgi, jo dažreiz tas pat bija tehnoloģiski bīstami – pilns orķestra crescendo, kas ir pilnīgi normāli zālē, varētu pārslogot raidītājus un pat uz brīdi atslēgt stacijas ēteru. Tāpēc orķestriem bija jāmaina veids, kā atskaņot mūziku: jāizvairās no ekstremālas dinamikas, jāspēlē vienmērīgāk, jāsamazina dramatiski kontrasti. Tas saplacināja klasiskās mūzikas emocionālo uzbūvi un būtību. Stresā bija daudzi: vieni uztraucās, ka radio padarīs “dzīvos” koncertus nevajadzīgus. Citi baidījās, ka mūzika kļūs tikai par fona troksni. Diriģenti konfliktēja ar skaņu inženieriem, kuri pieskaņoja skanējumu tehnikas iespējām. Kādā BBC Simfoniskā orķestra mēģinājumā 30.gados, vairākas reizes inženieru pārtraukts, diriģents Adrians Boults ironiski vaicāja: “Mēs taisām mūziku vai mēs taisām radio?”. Un atbilde toreiz bija – radio. Arī, piemēram, BBC iekšējā instrukcija tolaik ieteica skaņu inženieriem likt pirmajā vietā signāla skaidrību, nevis muzikālo balansu. Tomēr, reaģējot uz jauno realitāti, orķestri pielāgojās. Inženieri pilnveidoja mikrofonus. Studijas uzlaboja akustiku. Parādījās jaunas metodes: mikrofoni tika novietoti tuvāk, tika izmantots nevis viens, bet vairāki mikrofoni, skaņu inženieri sāka rūpīgāk strādāt pie miksēšanas tehnikām un iemaņām. Pamazām radio iemācījās… klausīties. Un klasiskā mūzika iemācījās izdzīvot… bez telpas. Tas, kas gandrīz iznīcināja, galu galā to pārveidoja – ietekmējot spēlēšanas praksi, ierakstu estētiku un pat to, kā komponisti domā par skaņu. Parādījās jauns jēdziens – radio raidīšanai domāta mūzika. Ironiski, radio nevis samazināja, bet paplašināja klausītāju loku, ļāva izveidot jaunus orķestrus, uzlaboja izpildījuma kvalitāti. Mūsdienās, klausoties orķestri radiostacijas ēterā, tas šķiet dabiski. Bet šis dabiskums ir grūti iegūts. Tas radās gadu desmitiem ilgā kompromisā starp mākslu un tehnoloģijām – starp to, kā mūzika vēlas skanēt, un to, kā mašīnas ļauj tai skanēt. Radio ne tikai pārraidīja klasisko mūziku. Tas mainīja to uz visiem laikiem.

Notikumi pasaulē risinājušies spraigi. Jau pirmās dienas liek domāt, ka šis būs saspringts gads. Raidījumā pievēršamies diviem tematiem. Irānā jau otro nedēļu cilvēki iziet ielās, lai protestētu pret dzīves dārdzību. Protesti Irānā vienmēr pievērš starptautiskās sabiedrības uzmanību. Un otrs temats, protams, notikumi Venecuēlā. Tur ir daudz aspektu, kas raisa bažas, un arī  jautājumus par tālāko.  Aktualitātes analizē ārpolitikas eksperts Ojārs Skudra, Latvijas Radio ārpolitikas žurnālists Rihards Plūme un Latvijas ārpolitikas institūta asociētais pētnieks un Eiropas Savienības programmas vadītājs Marts Eduards Ivaskis. Specoperācija Venecuēlā Tas, ka ASV prezidents Donalds Tramps aicina Venecuēlas līderi Nikolasu Maduro atkāpties, sakot, ka viņa valdīšana šā vai tā drīz beigsies, nebija nekas jauns. Tramps savas prezidentūras pirmajā gadā ir sarunājis ļoti daudz ko. Tāpēc ziņas, kas 3. janvāra rītā parādījās starptautisko jaunumu lentēs, pārsteidza. Vispirms uzzinājām, ka ir notikuši ASV īstenoti gaisa triecieni Venecuēlas galvaspilsētas Karakasas tuvumā. Un jau pavisam drīz Savienoto Valstu prezidents paziņoja, ka Maduro kopā ar dzīvesbiedri ir sagūstīts un izvests no valsts. Nākamajās stundās kļuva zināms, ka ASV bija īstenojušas vairākus mēnešus plānotu slepenu kaujas operāciju, lai izzagtu un nogādātu savā teritorijā Venecuēlas autoritāro līderi. Nakts aizsegā labvēlīgos laikapstākļos, iesaistot apmēram 150 lidaparātu, amerikāņu specvienība ielauzās prezidenta rezidencē, nogalinot vairākus desmitus cilvēku, kā arī saņemot Maduro un viņa sievu gūstā. Vēlāk Tramps lielījās, ka neviens ASV karavīrs nav gājis bojā, un arī visa tehnika veiksmīgi atgriezusies Savienoto valstu karabāzēs. Specoperācija īstenota veiksmīgi un profesionāli, par to šaubu nav. Taču viss pārējais ir raisījis pamatīgu apjukumu. Jau vairākas dienas nerimst kritikas vilnis par to, cik leģitīmi un tiesiski viss noticis – vai ASV prezidents bez Kongresa akcepta bija tiesīgs dot pavēli šādu operāciju īstenot? Vai ASV drīkst rīkoties pretēji starptautisko tiesību praksei? Un kas tālāk notiks Venecuelā? Preses konferencē pēc nakts notikumiem Donalds Tramps paziņoja, ka kādu laiku Venecuēlas pārvaldi pārņems Savienotās Valstis. Tomēr Venecuēlas viceprezidente, kas šajās dienās jau pieņēmusi pagaidu zvērestu, ir sacījusi, ka nepieļaus savas valsts okupāciju, kaut arī solījusi sadarboties ar ASV. Nav arī skaidrs, vai Vašingtona ir gatava sūtīt savu armiju iekarot Venecuēlu. Donalds Tramps ir vairakkārt atkārtojis, ka turpmāk Venecuēlas naftas industriju pārvaldīs ASV kompānijas. Venecuēlā ir lielākie līdz šim zināmie naftas krājumi pasaulē. Daudzi analītiķi pauž pārliecību, ka tieši nafta ir bijis galvenais iemesls, kāpēc Donalds Tramps ir izrādījis tādu interesi par Venecuēlu. Tikmēr nolaupītais prezidents Nikolass Maduro ar sievu ir nogādāti Ņujorkā un jau stājušies tiesas priekšā, kur viņiem ir izvirzītas apsūdzības narkterorismā. Protesti Irānā Bojā ir gājuši jau vairāki desmiti cilvēku un aizturēti virs tūkstoš protestētāju – tādus skaitļus min Irānas aktīvisti, runājot par pēdējo dienu notikumiem šajā valstī. Viss aizsākās vēl iepriekšējā gada nogalē, kad ielās izgāja tirgotāji, kas pārdod preci Teherānas Lielajā tirgū. Viņi pauda sašutumu par situāciju valūtas tirgū. Pusgada laikā Irānas valūta ir zaudējusi savu vērtību par vairāk nekā 50 procentiem, un tas savukārt izraisījis vēl lielāku inflācijas vilni. Gada laikā preces ir sadārdzinājušās par vairāk nekā divām trešdaļām. Salīdzinoši nelielā protesta akcija ātri vien pārauga plašākās demonstrācijās, un dažu dienu laikā pārņēma gandrīz visu valsti. Lai gan pirmajās dienās prezidents Masuds Pezeškiāns solīja īstenot ekonomiskas reformas un aktīvāk cīnīties pret korupciju valstī, tas protestus neapturēja, un drīz vien parādījās arī politiskas prasības pēc varas maiņas valstī. Protesti Irānā nav nekas jauns, un līdzīgi protesta viļņi bijuši arī iepriekš. Līdz šim tie nav nesuši būtiskas pārmaiņas. Tajā pašā laikā ekonomiskā situācija Irānā ir pasliktinājusies, un ir grūti prognozēt, kā viss turpināsies – vai ar laiku protesti norims vai tieši otrādi – pāraugs plašākos nemieros. Svētdien, 4. janvārī, ASV prezidents Donalds Tramps piedraudēja Irānas varasiestādēm „nesākt nogalināt cilvēkus, kā tas ir noticis pagātnē”, jo tad ASV iejauksies un Teherāna piedzīvos ļoti nepatīkamas sekas, gan sīkāk nepaskaidrojot, kādas tās varētu būt. Savukārt  Irānas tiesu vara pirmdien paziņoja, ka tā neizrādīs nekādu iecietību pret "nekārtību" dalībniekiem. Valsts galvenais tiesnesis paudis pārliecību, ka ar protestētājiem solidarizējusies ASV un arī Izraēlas valdība, un tās ir Irānas galvenie ienaidnieki.  

Gaidot Normunda Naumaņa "Gada balvas mākslas kritikā" pasniegšanas ceremoniju jeb "NN nakti", kas 13. janvārī risināsies Latvijas Radio 1. studijā, Kultūras rondo sarunājamies ar balvas kandidātiem - teātra kritiķi Ati Rozentālu, literatūras kritiķi Arvi Vigulu, kino kritiķi Elīnu Reiteri un operas kritiķi Laumu Mellēnu-Bartkeviču. Ceremonijas paplašinātais nosaukums šogad ir "Kritikas jēgas pierādīšana visu mākslu mīļotājam". Par apbalvošanas ceremonijas režiju atbildīgs Mārtiņš Grauds, par scenāriju – Kārlis Vērdiņš un Ivars Šteinbergs, kurš arī uzņēmies vakara vadītāja lomu.  Atis Rozentāls balvai nominēts par recenzijām "Stirnas gaitā" un "Revolveris pie deniņiem", kā arī par izvērstākiem rakstiem "Šekspīrs ar granātu" un "Tik ļoti intīmi un tomēr publiski". Arvis Viguls nominēts par dzejas krājumu recenzijām "Arkādijas arhitektūra", "Fejas balss" un "Freimaņa klucīši". Elīna Reitere nominēta par recenzijām "Lotus. Drosme izfantazēt vēsturi", "Dieva suns. Kino ekscess un nerātnās dainas", "Testaments. Daži jautājumi par Anatolu Imermani, vīriešiem un žurnālistēm", kā arī nozīmīgu pētniecisko rakstu "Anna LOL un kinoprofesionāļu atbildība". Lauma Mellēna-Bartkeviča izvirzīta par recenzijām "Baroka komikss operā", "Hermaņa metaforas liek raudāt pie mūra" un "Ekofeministiska kameropera bez laimīgām beigām".  Jaunā kritiķa balvai izvirzīti pieci kandidāti: Arno Titovs, kas raksta par mūziku, Līva Marta Roze un Valters Liberts, kas raksta par literatūru, kā arī Rēzija Krieviņa un Signija Joce, kuras pievērsušās teātra kritikai. Balvas žūrijā darbojas Edīte Tišheizere, Anda Baklāne, Kārlis Vērdiņš, Aivars Madris, Andris Dzenītis, Santa Hirša un Ilmārs Šlāpins.

Stāsta komunikācijas eksperts, kādreizējais Latvijas Radio kolēģis un raidījumu veidotājs Ivars Svilāns; pārraides producente — Inta Pīrāga Ir 1860. gads. Kāds vīrs iegrimis skaņās. Bet ne ar ausīm, ar acīm — viņš uz tām skatās. Vīra vārds ir Eduārs Leons Skots de Martinvils (Édouard-Léon Scott de Martinville), franču tipogrāfs un amatieris zinātnieks, kas dzīvo Parīzē. Viņš bija apsēsts ar vienkāršu jautājumu: kā skaņa patiesībā izskatās? Jo tobrīd to neviens nezina. Mūzika pastāv tikai brīdī, kad tā tiek atskaņota. Kad skaņa izskan, tā pazūd uz visiem laikiem. Jo nav ne ierakstu, ne atskaņošanas, ne veida, kā iemūžināt balsi vai mūziku. De Martinvils necenšas saglabāt skaņu. Viņš vēlas to pētīt. 1857. gadā viņš ir patentējis kādu tehnoloģiju, kas varētu kļūt, kā viņš saka, par "naturālo stenogrāfiju". Iedvesmojoties no cilvēka auss darbības, viņš ir uzbūvējis ierīci, ko nosauca par fonautogrāfu. Ierīce izmanto ragu, lai savāktu skaņas viļņus, plānu membrānu, kas vibrē līdzi tiem, un irbuli, lai šīs vibrācijas pārnestu uz papīra vai stikla plāksnītes, kas pārklāta ar kvēpiem. Kad kāds runā vai dzied ragā, irbulis tumšajā virsmā ieskrāpē smalkas, viļņotas līnijas. Skaņa tiek pārvērsta zīmējumā. Visticamāk, E.L.Skots de Martinvils nedomāja, ka šīs skaņas pēdas varētu atkal dzirdēt. Fonautogrāfam nebija nekāda atskaņošanas mehānisma. Taču līkloči uz papīra bija svarīgs rezultāts — vizuāls pierādījums tam, ka skaņu var notvert un analizēt. 1860. gada aprīlī de Martinvila aparātā kāds — visticamāk, viņš pats — iedziedāja franču tautas melodiju "Au clair de la lune" ("Mēnessgaismā"). Šis pieraksts uz kvēpu papīra tika noglabāts un aizmirsts. Gandrīz 150 gadus neviena cilvēka auss nedzirdēja šo balsi. Un tad, 2008. gadā, Kalifornijas Lorensa Bērklija Nacionālās laboratorijas skaņu vēstures pētnieku grupa uzdūrās Parīzes patentu biroja dokumentiem. Pētot viņi saprata, ka šīs līnijas nebija tikai zīmējumi — tie bija dati. Skenējot nomelnējušo papīru un pārveidojot līknes atpakaļ vibrācijās, pētnieki rekonstruēja skaņu. Pirmo reizi balss no 1860. gada skanēja caur mūslaiku skaņas aparatūru. Sprakšķoša, vāji saprotama, trausla. Bet neapšaubāmi cilvēciska. Un tas ir vecākais zināmais cilvēka balss ieraksts. Skots de Martinvils to nekad nedzirdēja. Viņš nomira 1879. gadā — ap to pašu laiku, kad Tomass Edisons izgudroja un demonstrēja fonogrāfu — ierīci, kas nebija paredzēta skaņas pētīšanai, bet gan tās atskaņošanai. Vēsture atceras Edisonu. Bet E. L. Skots de Martinvils bija pirmais. Viņš iemūžināja skaņu, pirms kāds zināja, ko ar to darīt. Balsi, kas tika saglabāta, gaidot nākotni, kad kāds beidzot varēs to noklausīties. Eduāra Leona Skota de Martinvila, fonautogrāfa un skaņas attēlu fotogrāfijas aicinām aplūkot šeit!    

Mūsu kolēģi no Latvijas Radio 3 "Klasikas" šonedēļ svin 30 gadu jubileju, tāpēc Kultūras rondo studijā viesojas kanāla direktore Gunda Vaivode, galvenā redaktore Inga Saksone, programmas vadītāji Signe Lagzdiņa un Orests Silabriedis. Ar ko īpaša ir "Klasikas" dzimšanas dienas kūka? Atskatāmies uz "Klasikas" dzimšanas laiku, pārrunājam uzkrāto pieredzi un vēršam skatu nākamībā.  

Gads ir atkal pagājis. Katram tas bijis ar saviem notikumiem bagāts. Arī Latvijas Radio piedzīvots ne mazums jaunumu un izmaiņu. Tāpat kā valstī un tāpat kā pasaulē. Kā ziņas, kas gāzušās mums pāri lielā ātrumā, ir ietekmējušas politiku, ekonomiku, kultūru un sportu. Vai un kas mainījies mūsu drošības sajūtās un vai drīz beigsies karš Eiropā? – to visu vērtējam 2025. gada notikumu apskatā, ko veidojuši Latvijas Radio žurnālisti un eksperti. 2025. gada nozīmīgākais notikums Latvijas politikā bija pašvaldību vēlēšanas Latvijas politikā aizvadīts saspringts un notikumiem bagāts gads, kurā valdošās koalīcijas lemtspēja un stabilitāte regulāri likta uz pārbaudi. Gada sākumu iezīmēja ieilgusī Latvijas Bankas prezidenta ievēlēšana, kam sekoja virkne skaļu lēmumu par vadošu amatpersonu nomaiņu, ministru rotācijas valdībā un asas debates par drošības politiku. Opozīcija vairākkārt izmantoja koalīcijas trauslumu, virzot strīdīgus likumprojektus, kas sašķēla gan politiķus, gan sabiedrību. Savukārt gadu noslēdza ilgas un grūtas budžeta sarunas, kurās atkal aktualizējās jautājums – cik stabila ir valdība un vai tā spēj vienoties ilgtermiņa lēmumos. Arhīvos ieskatījusies Agnija Lazdiņa. Analizē Eduards Liniņš un Andrejs Vasks. 2025. gadā Latvijā bija vērojama viena no augstākajām inflācijām Eiropas valstu vidū Augsta inflācija, nedienas ar nacionālo aviokompāniju „airBaltic”, obligāciju tirgus atdzīvošanās – tie ir tikai daži no 2025. Gada notikumiem ekonomikā. Lai arī tautsaimniecība sākusi atdzīvoties un augt, ekonomisti uzskata, ka attīstība ir salīdzinoši mērena un būtu nepieciešams grūdiens straujākai izaugsmei. Vairāki faktori ļauj cerēt, ka nākamgad ekonomikas izaugsmes ātrums var palielināties. Par gada notikumiem ekonomikā stāsta Sandra Dieziņa. Analizē Aiga Pelane un Jānis Priede. Noslēdzās pārēja uz izglītību skolās tikai valsts valodā Šogad noslēdzās pārēja uz izglītību skolās tikai valsts valodā. Pārēja notika pakāpeniski, sākot no 2023. gada 1. septembra. Likumprojekta mērķis bija ne tikai valsts valodas stiprināšana, ber arī sabiedrības saliedētības kāpināšana un iekšējās drošības uzlabošana. Vai izdevās panākt šos mērķus un ko par to domā nevalstiskas organizācijas - Mihaila Ņikulkina ierakstā. Analizē Ilze Kuzmina un Mairita Znotiņa. Karš Ukrainā un miera sarunas 2025. gads Ukrainai nāca ar diezgan būtiskām pārmaiņām. Janvārī ASV prezidenta amatā Džo Baidenu nomainīja Donalds Tramps. Vēl pirms ierašanās Baltajā namā viņš bija paspējis izlielīties par kara Ukrainā izbeigšanu vienā diennaktī. Taču Trampa utopiskais priekšvēlēšanu sauklis izčākstēja gaisā tāpat kā diktatora Putina mērķis ieņemt Kijivu trīs dienās. Pirmā Ukrainas un Eiropas atklāsme par to, ka ASV pie varas nākusi absolūti citāda administrācija, bija Zelenska pirmā viesošanās Baltajā namā. Vārdu apmaiņa augstos toņos noslēdzās ar īstermiņa ASV palīdzības apturēšanu Ukrainai. Abu pušu attiecības gan izdevās restartēt. Taču tai pat laikā restartēt Trampam izdevās arī Putina pašapziņu. Aizvadītā gada dinamikā, aplūkojot pušu attiecības un notikumus, ielūkojās kolēģis Rihards Plūme. Analizē Uģis Lībietis un Indra Sprance. "Straume" iegūst Oskaru Latvijas kino triumfs, Ginta Zilbaloža filmai "Straume" iegūstot Oskaru. Pēc desmit gadu pārtraukuma notikušie Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki un Latviešu grāmatas piecsimtgades kulminācijas pasākumi ir būtiskākiem kultūras notikumi 2025. gadā. Notikumus apkopojusi Baiba Kušķe, vērtē Māra Rozenberga un Anda Buševica.  Pludmales volejbolistes izcīna pasaules čempionu titulu Sportā katrs gads ir piesātināts, bet šogad visi galvenie notikumi norisinājās un arī panākumi gūti gada otrajā pusē. Latvijas sportā centrālais notikums 2025. gadā bija Eiropas čempionāta finālturnīrs basketbolā vīriešiem. Turnīrs, kas tika gaidīts ar lielām ambīcijām un sapņiem pacīnīties par godalgām, Latvijas izlasei beidzās jau astotdaļfinālā. Bet spoži panākumi sporta saistās ar pludmales volejbolistu Tīnas Graudiņas un Anastasijas Samoilovas uzvaru, izcīnot pasaules čempionu titulu. Notikumus atgādina Māris Bergs. Analizē Mārtiņš Kļavenieks un Elvis Jansons.

Gads ir atkal pagājis. Katram tas bijis ar saviem notikumiem bagāts. Arī Latvijas Radio piedzīvots ne mazums jaunumu un izmaiņu. Tāpat kā valstī un tāpat kā pasaulē. Kā ziņas, kas gāzušās mums pāri lielā ātrumā, ir ietekmējušas politiku, ekonomiku, kultūru un sportu. Vai un kas mainījies mūsu drošības sajūtās un vai drīz beigsies karš Eiropā? – to visu vērtējam 2025. gada notikumu apskatā, ko veidojuši Latvijas Radio žurnālisti un eksperti. 2025. gada nozīmīgākais notikums Latvijas politikā bija pašvaldību vēlēšanas Latvijas politikā aizvadīts saspringts un notikumiem bagāts gads, kurā valdošās koalīcijas lemtspēja un stabilitāte regulāri likta uz pārbaudi. Gada sākumu iezīmēja ieilgusī Latvijas Bankas prezidenta ievēlēšana, kam sekoja virkne skaļu lēmumu par vadošu amatpersonu nomaiņu, ministru rotācijas valdībā un asas debates par drošības politiku. Opozīcija vairākkārt izmantoja koalīcijas trauslumu, virzot strīdīgus likumprojektus, kas sašķēla gan politiķus, gan sabiedrību. Savukārt gadu noslēdza ilgas un grūtas budžeta sarunas, kurās atkal aktualizējās jautājums – cik stabila ir valdība un vai tā spēj vienoties ilgtermiņa lēmumos. Arhīvos ieskatījusies Agnija Lazdiņa. Analizē Eduards Liniņš un Andrejs Vasks. 2025. gadā Latvijā bija vērojama viena no augstākajām inflācijām Eiropas valstu vidū Augsta inflācija, nedienas ar nacionālo aviokompāniju „airBaltic”, obligāciju tirgus atdzīvošanās – tie ir tikai daži no 2025. Gada notikumiem ekonomikā. Lai arī tautsaimniecība sākusi atdzīvoties un augt, ekonomisti uzskata, ka attīstība ir salīdzinoši mērena un būtu nepieciešams grūdiens straujākai izaugsmei. Vairāki faktori ļauj cerēt, ka nākamgad ekonomikas izaugsmes ātrums var palielināties. Par gada notikumiem ekonomikā stāsta Sandra Dieziņa. Analizē Aiga Pelane un Jānis Priede. Noslēdzās pārēja uz izglītību skolās tikai valsts valodā Šogad noslēdzās pārēja uz izglītību skolās tikai valsts valodā. Pārēja notika pakāpeniski, sākot no 2023. gada 1. septembra. Likumprojekta mērķis bija ne tikai valsts valodas stiprināšana, ber arī sabiedrības saliedētības kāpināšana un iekšējās drošības uzlabošana. Vai izdevās panākt šos mērķus un ko par to domā nevalstiskas organizācijas - Mihaila Ņikulkina ierakstā. Analizē Ilze Kuzmina un Mairita Znotiņa. Karš Ukrainā un miera sarunas 2025. gads Ukrainai nāca ar diezgan būtiskām pārmaiņām. Janvārī ASV prezidenta amatā Džo Baidenu nomainīja Donalds Tramps. Vēl pirms ierašanās Baltajā namā viņš bija paspējis izlielīties par kara Ukrainā izbeigšanu vienā diennaktī. Taču Trampa utopiskais priekšvēlēšanu sauklis izčākstēja gaisā tāpat kā diktatora Putina mērķis ieņemt Kijivu trīs dienās. Pirmā Ukrainas un Eiropas atklāsme par to, ka ASV pie varas nākusi absolūti citāda administrācija, bija Zelenska pirmā viesošanās Baltajā namā. Vārdu apmaiņa augstos toņos noslēdzās ar īstermiņa ASV palīdzības apturēšanu Ukrainai. Abu pušu attiecības gan izdevās restartēt. Taču tai pat laikā restartēt Trampam izdevās arī Putina pašapziņu. Aizvadītā gada dinamikā, aplūkojot pušu attiecības un notikumus, ielūkojās kolēģis Rihards Plūme. Analizē Uģis Lībietis un Indra Sprance. "Straume" iegūst Oskaru Latvijas kino triumfs, Ginta Zilbaloža filmai "Straume" iegūstot Oskaru. Pēc desmit gadu pārtraukuma notikušie Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki un Latviešu grāmatas piecsimtgades kulminācijas pasākumi ir būtiskākiem kultūras notikumi 2025. gadā. Notikumus apkopojusi Baiba Kušķe, vērtē Māra Rozenberga un Anda Buševica.  Pludmales volejbolistes izcīna pasaules čempionu titulu Sportā katrs gads ir piesātināts, bet šogad visi galvenie notikumi norisinājās un arī panākumi gūti gada otrajā pusē. Latvijas sportā centrālais notikums 2025. gadā bija Eiropas čempionāta finālturnīrs basketbolā vīriešiem. Turnīrs, kas tika gaidīts ar lielām ambīcijām un sapņiem pacīnīties par godalgām, Latvijas izlasei beidzās jau astotdaļfinālā. Bet spoži panākumi sporta saistās ar pludmales volejbolistu Tīnas Graudiņas un Anastasijas Samoilovas uzvaru, izcīnot pasaules čempionu titulu. Notikumus atgādina Māris Bergs. Analizē Mārtiņš Kļavenieks un Elvis Jansons.

Gads ir atkal pagājis. Katram tas bijis ar saviem notikumiem bagāts. Arī Latvijas Radio piedzīvots ne mazums jaunumu un izmaiņu. Tāpat kā valstī un tāpat kā pasaulē. Kā ziņas, kas gāzušās mums pāri lielā ātrumā, ir ietekmējušas politiku, ekonomiku, kultūru un sportu. Vai un kas mainījies mūsu drošības sajūtās un vai drīz beigsies karš Eiropā? – to visu vērtējam 2025. gada notikumu apskatā, ko veidojuši Latvijas Radio žurnālisti un eksperti. 2025. gada nozīmīgākais notikums Latvijas politikā bija pašvaldību vēlēšanas Latvijas politikā aizvadīts saspringts un notikumiem bagāts gads, kurā valdošās koalīcijas lemtspēja un stabilitāte regulāri likta uz pārbaudi. Gada sākumu iezīmēja ieilgusī Latvijas Bankas prezidenta ievēlēšana, kam sekoja virkne skaļu lēmumu par vadošu amatpersonu nomaiņu, ministru rotācijas valdībā un asas debates par drošības politiku. Opozīcija vairākkārt izmantoja koalīcijas trauslumu, virzot strīdīgus likumprojektus, kas sašķēla gan politiķus, gan sabiedrību. Savukārt gadu noslēdza ilgas un grūtas budžeta sarunas, kurās atkal aktualizējās jautājums – cik stabila ir valdība un vai tā spēj vienoties ilgtermiņa lēmumos. Arhīvos ieskatījusies Agnija Lazdiņa. Analizē Eduards Liniņš un Andrejs Vasks. 2025. gadā Latvijā bija vērojama viena no augstākajām inflācijām Eiropas valstu vidū Augsta inflācija, nedienas ar nacionālo aviokompāniju „airBaltic”, obligāciju tirgus atdzīvošanās – tie ir tikai daži no 2025. Gada notikumiem ekonomikā. Lai arī tautsaimniecība sākusi atdzīvoties un augt, ekonomisti uzskata, ka attīstība ir salīdzinoši mērena un būtu nepieciešams grūdiens straujākai izaugsmei. Vairāki faktori ļauj cerēt, ka nākamgad ekonomikas izaugsmes ātrums var palielināties. Par gada notikumiem ekonomikā stāsta Sandra Dieziņa. Analizē Aiga Pelane un Jānis Priede. Noslēdzās pārēja uz izglītību skolās tikai valsts valodā Šogad noslēdzās pārēja uz izglītību skolās tikai valsts valodā. Pārēja notika pakāpeniski, sākot no 2023. gada 1. septembra. Likumprojekta mērķis bija ne tikai valsts valodas stiprināšana, ber arī sabiedrības saliedētības kāpināšana un iekšējās drošības uzlabošana. Vai izdevās panākt šos mērķus un ko par to domā nevalstiskas organizācijas - Mihaila Ņikulkina ierakstā. Analizē Ilze Kuzmina un Mairita Znotiņa. Karš Ukrainā un miera sarunas 2025. gads Ukrainai nāca ar diezgan būtiskām pārmaiņām. Janvārī ASV prezidenta amatā Džo Baidenu nomainīja Donalds Tramps. Vēl pirms ierašanās Baltajā namā viņš bija paspējis izlielīties par kara Ukrainā izbeigšanu vienā diennaktī. Taču Trampa utopiskais priekšvēlēšanu sauklis izčākstēja gaisā tāpat kā diktatora Putina mērķis ieņemt Kijivu trīs dienās. Pirmā Ukrainas un Eiropas atklāsme par to, ka ASV pie varas nākusi absolūti citāda administrācija, bija Zelenska pirmā viesošanās Baltajā namā. Vārdu apmaiņa augstos toņos noslēdzās ar īstermiņa ASV palīdzības apturēšanu Ukrainai. Abu pušu attiecības gan izdevās restartēt. Taču tai pat laikā restartēt Trampam izdevās arī Putina pašapziņu. Aizvadītā gada dinamikā, aplūkojot pušu attiecības un notikumus, ielūkojās kolēģis Rihards Plūme. Analizē Uģis Lībietis un Indra Sprance. "Straume" iegūst Oskaru Latvijas kino triumfs, Ginta Zilbaloža filmai "Straume" iegūstot Oskaru. Pēc desmit gadu pārtraukuma notikušie Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki un Latviešu grāmatas piecsimtgades kulminācijas pasākumi ir būtiskākiem kultūras notikumi 2025. gadā. Notikumus apkopojusi Baiba Kušķe, vērtē Māra Rozenberga un Anda Buševica.  Pludmales volejbolistes izcīna pasaules čempionu titulu Sportā katrs gads ir piesātināts, bet šogad visi galvenie notikumi norisinājās un arī panākumi gūti gada otrajā pusē. Latvijas sportā centrālais notikums 2025. gadā bija Eiropas čempionāta finālturnīrs basketbolā vīriešiem. Turnīrs, kas tika gaidīts ar lielām ambīcijām un sapņiem pacīnīties par godalgām, Latvijas izlasei beidzās jau astotdaļfinālā. Bet spoži panākumi sporta saistās ar pludmales volejbolistu Tīnas Graudiņas un Anastasijas Samoilovas uzvaru, izcīnot pasaules čempionu titulu. Notikumus atgādina Māris Bergs. Analizē Mārtiņš Kļavenieks un Elvis Jansons.

30. decembrī Rēzeknes pašvaldības uzņēmuma SIA "Austrumlatvijas koncertzāle" dalībnieku ārkārtas sapulcē no amata atstādināta valdes locekle un Latgales vēstniecība "Gors" vadītāja Diāna Zirniņa. 18 miljoni eiro liels parāds ir izveidojies vienam no lielākajiem dzērienu ražotājam Baltijā - "Amber Latvijas balzams". No 1. janvāra ēterā vairs neskanēs Latvijas Radio 4 programma krievu valodā. Bauskas slimnīca atjauno Terapijas un aprūpes nodaļas darbu, ieviešot pagaidu drošības risinājumus.

Raidījumā Augstāk par zemi sasveicinos ar jums pēdējo reizi. Nākamgad raidījums vairs Latvijas Radio ēterā neskanēs, un tā ir mana izvēle. Turpināšu ar jums sasveicināties Starpbrīža kultūras afišā un arī raidījumā Kultūras rondo.  Noslēguma raidījumā, par dažiem, raidījuma Augstāk par zemi 15 gadus ilgajā ceļā satiktajiem.  -- Vilks ķer kazu. Tumsa ķer gaismu. Šis stāsts jo īpaši svarīgs ir Ziemassvētku laikā. Un mēs jau zinām kā tas beigsies. Vilks kazu saplosīs. Nav zināms kā, bet gaisma tomēr atgriezīsies. Tas ir mūžības rits. Kuram līdzās cilvēks savas izvēles izdara ik dienas. Un nekas jau nebeidzas. Beidzas tikai šis projekts: mēģinājums 15 gadus ik nedēļas pabūt kaut pusstundu Augstāk par zemi. Paldies Latvijas Radio 1 direktorei Inesei Matjušonokai, kura nenoraidīja autorraidījuma ideju, paldies Ģirtam Bišam par joprojām neapnikušo raidījuma džinglu, paldies Ingvildai Strautmanei par viņas balsi džinglā. Paldies šī raidījuma skaņu operatoriem – brāļiem Jānim un Valdim Raitumiem, vienmēr ir bijis prieks strādāt ar Aleksi Šaicanovu, arī šī raidījuma skaņu operatoram Rūdolfam Ozolam. Jo īpaši paldies visiem satiktajiem, un visiem klausītājiem. Atvados, līdz no jauna satiksimies!

Kas ir zemeslodes masieris? Šo Sandra Graša mīklu un citas pagājušā gada īsākās mīklas Greizajos ratos min Latvijas Radioteātra "Vakara pasaciņu" producente Nora Micpapa un Latvijas Radio 1 galvenais mūzikas redaktors, komponists Ģirts Bišs. 2025. gada otrā pusgada īsākās mīklas uzdod: Viesturs Jankovskis, Meldra Dafi, Diāna Logina, Marta Mazapša, Lelde Pankjāne, Teodors Tauriņš, Diāna Prikule, Sandris Grasis, Jānis Eduards Medenis, Jurģis Jankovskis, Zelma Skābene, Gunars Gūža, Daina Kudiņa, Laima Buķe, Guna Vesere, Karlīna Grandāne, Ringolds Gaidukēvičs un Auguste Ugāre.

Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu līderi vienojušies par 90 miljardu eiro liela aizdevuma piešķiršanu Ukrainai, lai palīdzētu risināt Ukrainas budžeta problēmas. Tomēr nespēja vienoties par iesaldēto Krievijas aktīvu izmantošanu šo līdzekļu iegūšanai. Režisors Hermanis vairs nevirzīs ideju par vēlēšanu sistēmas maiņu Latvijā, jo vīlies atbalsta trūkumā. Biedzot ievēlēts Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdekļu padomes (SEPLP) trešais loceklis. Rēzeknē spriež par "Gora" nodošanu privātuzņēmējam. Aktualitātes Krustpunktā analizē laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls, portāla "TVNET" galvenā redaktore Ērika Staškēvica un Latvijas Radio pētnieciskās žurnālistikas daļas žurnālists Kārlis Arājs.  

Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu līderi vienojušies par 90 miljardu eiro liela aizdevuma piešķiršanu Ukrainai, lai palīdzētu risināt Ukrainas budžeta problēmas. Tomēr nespēja vienoties par iesaldēto Krievijas aktīvu izmantošanu šo līdzekļu iegūšanai. Režisors Hermanis vairs nevirzīs ideju par vēlēšanu sistēmas maiņu Latvijā, jo vīlies atbalsta trūkumā. Biedzot ievēlēts Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdekļu padomes (SEPLP) trešais loceklis. Rēzeknē spriež par "Gora" nodošanu privātuzņēmējam. Aktualitātes Krustpunktā analizē laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls, portāla "TVNET" galvenā redaktore Ērika Staškēvica un Latvijas Radio pētnieciskās žurnālistikas daļas žurnālists Kārlis Arājs.  

Stāsta muzikologs, Mākslas zinātņu doktors, Latvijas Radio bijušais ģenerāldirektors (1992‒1995) Arnolds Klotiņš; pārraides producente – Rūta Paula    Būdams sava laika izcilākais latviešu koncertērģelnieks, viņš neatteicās sēsties pie ērģelēm arī tālās lauku baznīcās, kur, starp citu, ērģeļu stabulēs gaisu pumpēja nevis elektromotors, bet īpašs plēšu minējs. Tā nu Kalniņš atbrauc uz kādu lauku baznīciņu un pirms koncerta iet palūkot, vai un kā ar vietējo instrumentu varēs izspēlēt Baha Re mažora prelūdiju un fūgu. Pēc brītiņa vietējais pērminderis, piekusis no ērģeļu plēšu mīšanas, pienāk, ieskatās notīs un saka: "Ak tad profesora kungs mācās spēlēšanu ar diviem krustiņiem pie nošu atslēgas! Mana meita mājās uz klavierēm gan jau spēlē ar trīs krustiņiem." Pret tādu dzelzs loģiku arī Alfrēdam Kalniņam trūkst argumentu, un jālaiž vien plēšu minējs uz mājām pirms koncerta atpūtināt kājas... Var jautāt, kad īsti un kur komponēta Alfrēda Kalniņa opera "Baņuta". Pēckara okupācijas gados Latvijā tika ieviests jēdziens  "pirmspadomju mūzika", lai apzīmētu to mūziku, kas tapusi pirms 1940. gada. Lai tādus skaņdarbus neuzskatītu par pēdējo šķiru un tomēr popularizētu, bija ieteicams tiem meklēt kaut kādus kaut netiešus sakarus ar tā saucamo padomju varu. Arī operu "Baņuta" un tās komponēšanu mēdza visādi tuvināt 1919. gada īsajam Pētera Stučkas Padomju Latvijas laikam. Patiesībā, kā liecina paša komponista un viņa laikabiedru atmiņas, "Baņuta" komponēta nevis 1919., bet Liepājā 1918. gadā no augusta līdz oktobrim, kad Kalniņš kopā ar Kārļa Ulmaņa Ministru kabinetu bija iesprostots Liepājā, aiz uzbrūkošās Sarkanās armijas frontes līnijas. Alfrēds Kalniņš atmiņās raksta: "Viss operas uzmetums veikts tikai Liepājas Peldparkā [t. i. Piejūras apstādījumos] rīta stundās, kamēr tur staigātāju tikpat kā nebija. Instrumentāciju veicu mājās, kas bija tuvu parkam." "Baņuta" un tās komponists ar ģimeni sasniedz Rīgu tikai 1919. gada oktobrī, kad Latvijas valdība ir aicinājusi darbam izglītības ministrijā, un šī atgriešanās Rīgā notiek visai dramatiskos apstākļos. "Baņutas" nošu partitūra kopā ar jau izrakstītām instrumentu partijām, tātad lieli nošu saiņi, kopā ar ģimeni un iedzīvi ceļo no Liepājas uz Rīgu tai pašā kuģī, ar kuru mazliet agrāk atgriezusies Kārļa Ulmaņa valdība. Šoreiz kuģeļa pietauvošanās krastā notiek tieši tajā naktī, kad izraisās Bermonta armijas uzbrukums Rīgai. Par kāpšanu krastā nav ko domāt, tā var notikt tikai  nākamajā naktī, granātām visapkārt sprāgstot, kad kuģim aizsardzības uzdevumā nekavējoties jādodas jūrā, un tik lielā steigā, ka "Baņutas" vienīgā eksemplāra nošu saiņi tiek atstāti kuģa rūmēs un aiziet jūriņā, nezināmā virzienā. Tikai pēc vairākām nedēļām operas "Baņuta" nošu saiņi laimīgi atgriežas krastā. Bet varēja neatgriezties. Gados pēc Otrā pasaules kara Latvijas Valsts izdevniecības nošu izdošanas redakciju vadīja kāds Krievijā līdz 1945. gadam dzīvojis latvietis, kurš Krievijā bija strādājis milicijā un citos iekšlietu orgānos. Atceros pats, studiju gados šai nošu redakcijā strādādams, šo mazrunīgo Visvaldi Danenbergu, mūzikā lielu neprašu. Reiz redakcijas nošu izdošanas darbs apspriests Komponistu savienībā, piedaloties arī Alfrēdam Kalniņam. Klātesošie atzīmējuši daudzās izdevumu iespiedkļūdas, izdošanas termiņu neievērošanu un citas parastās nekārtības. Beidzot, balto bārdu glaudīdams, piecēlies Alfrēds Kalniņš un, acīm zobgalīgi zibot, nopietni teicis: "Nesaprotu, kā var kaut kas nebūt kārtībā iestādē, šinī gadījumā mūzikas apgādā, ko pārrauga un vada milicis..." Tuvojoties 1949. gadam ar Staļina dzimšanas dienu, kompartijas amatpersonas par latviešu padevības zīmi bija iecerējušas mākslas darbinieku apsveikuma darbus. Bija ieplānots arī Staļinam veltīts klavierdarbu krājums, un Komponistu savienībai uzdots izdabūt šos veltījuma darbus no autoriem. Alfrēds Kalniņš mazā zīmītē, noraidot šādu uzaicinājumu, Komponistu savienības lietvedei rakstīja: "Pie šī gadījuma man Jums jāziņo, ka klavierdarbiņš no manis nav gaidāms, katrā ziņā ne tik drīz kā vajadzētu. Žēl." Šis beidzamais trīs burtu vārdiņš "žēl" bija ne mazāk smalki iesmaržots un ironisks kā Kalniņa jaunības gadu drauga Emiļa Melngaiļa aizbildināšanās līdzīgā gadījumā. Proti, kad Melngailim paskaidrots, ka varot jau Staļinam veltīt arī kaut ko vienkārši tautisku, kā piemēram viņa nesen komponētais dejiskais gabaliņš ar nosaukumu "Caunas solis", tad Melngaiļa atbilde bijusi ne mazāk, bet citādi iesmaržota: "Jā," viņš atcirtis, "bet šinī gadījumā man padomā būtu vienīgi "Seska solis"!". Tā nu redzam, ka mūsu mūzikas klasiķiem mēles bijušas visai labi trītas.                                                        

Nākamgad tiks pieminēta izcilās Ziemeļlatgales teicējas Margaritas Šakinas (1926-2014) simtgade. Latvijas Kultūras akadēmijas tradicionālās dziedāšanas grupa “Saucējas” plāno izdot albumu ar teicējas dziesmām, tiešraides koncertu plāno Latvijas radio 3 „Klasika”. Taču rosība ap šī gaišā cilvēka piemiņu sākusies jau šī gada nogalē, “Saucējām” sarīkojot sociālajā medijā „Facebook” akciju, kas izaicina folkloras kopas visā Latvijā iedziedāt kādu no Margaritas Šakinas teiktajām dziesmām. Kā arī novembra beigās Latvijas Kultūras akadēmijā sarīkojot Margaritas Šakinas pieminēšanas vakaru. Dziesma “Atiet zosis klaigādamas”, kas skan raidījua ievadā, ir izcilās Ziemeļlatgales teicējas Margaritas Šakinas vizītkarte. Teicēja jau kopš 2014. gada mīt viņā saulē, taču nākamgad atkal tiks pieminēta martā, Margaritas Šakinas simtajā dzimšanas dienā. Sarunu “Saucēju” dibinātāju un ilggadējo vadītāju Ivetu Tāli, „Facebook” akcijas iniciatori un “Saucēju” dziedātāju Kristīni Jansoni, kā arī folkloras kopas “Grodi” līdzdibinātāju un folkloras pētnieci Aīdu Rancāni. Ar Ivetu Tāli sazināmies attālināti. Rīgas un “Saucēju” vadītājas posms viņas dzīvē ir noslēdzies. Iveta dzīvo Jēkabpilī, tagad viņas folkloras kopa ir “Krāce”. Iveta Tāle arī raidījuma veidotāju Anda Buševicu pirms daudziem gadiem pierunāja doties uz Ogri pie Margaritas Šakinas. Toreiz tapa intervija. Margarita Šakina Latvijas folkloras kustības kontekstā īpaša arī tāpēc, ka folkloras vācēji viņas balsī ieklausījušies ilgākā dzīves nogrieznī, gandrīz divdesmit gadu garumā. Latviešu folkloras krātuvē Margaritas Šakinas dziesmas ir folkloristu Zaigas Sneibes un Andreja Krūmiņa kolekcijās. Radio fonotēkā glabājas etnomuzikologu Mārtiņa Boiko un Gitas Lanceres veiktie ieraksti, 90. gados teicēju ierakstīja Māris Jansons. 2006. gadā iznāca kompaktdisks “Caur sirdi debesīs”, kas no jauna teicējas ierakstus padarīja pieejamākus. Šis fakts iedvesmojis, piemēram, vokālo pedagoģi Zani Šmiti, tieši uz Margaritas Šakinas ierakstu bāzes pētīt, kā mainās tautas dziedātājas balss gadu gaitā. Taču ir vēl kāda interesanta tēma, ko no ierakstiem varētu izsecināt – kā mūža garumā mainās dziedātāja izvēlētais repertuārs. Ziemeļlatgales teicējas Margaritas Šakinas simtā jubileja svinama 2026. gada 13. martā. Līdz tam brīdim piedzīvosim Latvijas Radio 3 Klasika 1. studijas koncerta tiešraidi, jubilejas koncertu, kura ieskaņu piedzīvojām jau novembra notikušajā atmiņu vakarā, Jubileja pamudinājusi arī Latviešu folkloras krātuvi pārskatīt un digitalizēt teicējas ierakstus, papildināt tās ar Ivetas Tāles un Margitas Gūtmanes fotogrāfijām. “Saucēju” iedziedātu albumu plānots izdot nākamā gada beigās.

Ārlietu ministre Baiba Braže devusies vizītē uz Kijivu. Francijā atjaunos brīvprātīgo militāro dienestu. Arī 2026. gadā politiskajām partijām iesaldēs valsts budžeta finansējumu. Latvijas ekipāža Mārtiņš Sesks/Renārs Francis 27. novembrī divreiz pēc kārtas uzvarēja pasaules rallija sacīkšu ātrumposmā, un pašlaik atrodas kopvērtējuma vadībā. Latvijas Universitātes Akadēmiskajā apgādā izdota Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes (ESZF) pētnieku komandas sarakstītā grāmata par Latvijas Radio vēsturi "Latvijas Radio - 100. 100+ stāsti".

ASV prezidenta Donalda Trampa tā sauktais miera plāns būtiski labots, ievērojot Ukrainas intereses. Noslēdzies G20 valstu samits Dienvidāfrikā, ko Savienotās Valstis ignorēja. Aktualitātes analizē politologs Arnis Latišenko un Latvijas Radio ārzemju ziņu žurnālists Uldis Ķezberis. Vitkofa-Dmitrijeva pakts? Divdesmit astoņu punktu Ukrainas miera plānu, kuru, kā izrādās, nu jau kādu laiku slepenībā sacerējuši Baltā nama un Kremļa pārstāvji, pagājušajā nedēļā, visdrīzāk, medijiem atklāja tā galvenais autors no Maskavas puses, Putina īpašais sūtnis ārvalstu investīciju un ekonomiskās sadarbības jautājumos Kirils Dmitrijevs. Viņa partneris no Savienoto Valstu puses bijis prezidenta Trampa īpašais sūtnis Tuvajos Austrumos un arī īpašais sūtnis miera misijām Stīvs Vitkofs. Produkts, ko šie divi vīri ar pamatīgu naudas rausēju, bet praktiski nekādu diplomātu pieredzi radījuši, izraisījis gūzmu komentāru, kuros jautājuma zīme ir teju biežāk sastopamais interpunkcijas elements. Kas domāts ar „pēdējo trīsdesmit gadu neskaidrībām” Krievijas un Ukrainas starpā, kuras līdz ar vienošanās noslēgšanu tikšot uzskatītas par atrisinātām? Kā Savienotās Valstis iedomājas būt vidutājs dialogā starp Krieviju un NATO, pašas būdamas Ziemeļatlantijas alianses dalībvalsts? Kā varētu izpausties tā 50 procentu peļņa, kuru Savienotās Valstis vēlas saņemt no Ukrainas atjaunošanas pasākumiem, kuriem tiktu izmantoti simts miljardi Krievijas iesaldēto līdzekļu? Ko autori saprot ar plānā piesaukto „nacistisko ideoloģiju un darbību”, kas tikšot „noraidīta un aizliegta” abās karojošajās valstīs? Šo jautājumu virkni varētu turpināt vēl gana ilgi. Būtiskākais, kas tūdaļ lika atskanēt skeptiskām balsīm, bija plānā paredzētā Krievijas vēl neieņemtās Donbasa daļas atdošana Maskavai, Ukrainas atteikšanās no dalības NATO un tās bruņoto spēku apjoma ierobežošana, kaut arī līdz diezgan apjomīgajiem sešsimt tūkstošiem militārpersonu. Tās ir prasības, kuru pieņemšana no Kijivas puses grūti iedomājama. Taču Donalds Tramps pagājušajā piektdienā, 21. novembrī, bija visai kategorisks – Ukrainai nāksies pieņemt šo plānu vai arī turpmāk iztikt bez Vašingtonas atbalsta. Prezidents Zelenskis, tajā pašā vakarā, vēršoties ar drūmu uzrunu pie līdzpilsoņiem, iezīmēja Ukrainas izvēli: piekāpties kapitulatīvajām Krievijas prasībām vai zaudēt savu nozīmīgāko sabiedroto – Vašingtonu. Tomēr, notikumiem attīstoties, situācijas kopainā iezīmējušies nedaudz cerīgāki toņi. Pēc sarunām Ženēvā, kurās ASV delegāciju vadīja valsts sekretārs Marko Rubio, bet Ukrainas delegāciju – prezidenta Zelenska biroja vadītājs Andrijs Jermaks, Rubio paziņoja, ka rezultāts esot ļoti nozīmīgs. Līdz pirmdienai arī no Baltā nama saimnieka retorikas bija pazudis iepriekšējais kategoriskums, tai skaitā agrākā prasība Kijivai piekrist piedāvājumam līdz 27. novembrim. 25. novembrī ierasti skaļš optimisms skanēja Vašingtonas izteikumos arī par sarunām, kuras ar Krievijas un Ukrainas pārstāvjiem Abū Dabī ved ASV armijas ministrs Deniels Driskols, savukārt šodien Maskavā būtu kārtējo reizi jāierodas Stīvam Vitkofam. Zīmīgi arī tas, ka vakar Marko Rubio pirmo reizi ar savu klātbūtni pagodinājis t.s. „Labās gribas koalīcijas” videokonferenci par Ukrainas kara un miera jautājumiem. G20 samits Johannesburgā Starpvaldību forums G20 tapa 1999. gadā ar galveno mērķi veicināt globālo finanšu stabilitāti. Kopš tā laika pamattēmu loks paplašinājies, ietverot arī tādas jomas kā planētas ekoloģija, ilgtspēja, ekonomiskā izaugsme un nevienlīdzības mazināšana. Forumā ietilpst deviņpadsmit dalībvalstis, kā arī kolektīvie dalībnieki – Eiropas Savienība un kopš pagājušā gada arī Āfrikas Savienība. Līdz ar to netieši G20 pārstāvēti vēl vairāki desmiti valstu, tai skaitā Latvija. Vienīgais kritērijs dalībai ir valsts ekonomikas apjoms, un G20 individuālo dalībvalstu bilance šobrīd aptver 85% no pasaules kopprodukta, 75 % no starptautiskās tirdzniecības, 56 % no pasaules iedzīvotāju skaita un 60 % no planētas sauszemes platības. Kopš 2008. gada dalībvalstu pārstāvji pulcējas vismaz reizi gadā, un tradicionāli valstis šeit tiek pārstāvētas valstu vai valdības galvu līmenī. Lai arī G20 nav kādu lēmumu ieviešanas mehānismu, tā rezolūcijās deklarētajam ir nenoliedzams svars un prestižs, sevišķi jau globālajā finanšu un ekonomikas jomā. Divdesmitais G20 samits pagājušās nedēļas nogalē pirmo reizi notika Āfrikā – Dienvidāfrikas Republikas lielākajā pilsētā Johannesburgā. Dienvidāfrikas kā prezidējošās valsts definētais samita kredo bija „Solidaritāte. Vienlīdzība. Ilgtspēja”. Preses visvairāk apspriestais temats ir šīgada samita ignorēšana no Savienoto Valstu puses. Oficiāli deklarētais iemesls ir nepatika pret politiku, kādu Dienvidāfrikas valdība realizē attiecībā pret eiropiešu izcelsmes pilsoņu minoritāti. Jādomā gan, ka iemesls ir arī Baltā nama saimnieka attieksme pret Dienvidāfrikas definētajām foruma prioritātēm – klimata pārmaiņu problemātiku un nevienlīdzības mazināšanu starp ekonomiski attīstītajām un attīstības valstīm. Solidarizējoties ar savu sabiedroto, samitā neieradās arī Argentīnas prezidents Havjers Milejs. Situāciju vēl pikantāku padarīja fakts, ka Savienotās Valstis ir nākamā samita rīkotājas, un Johannesburgas notikuma noslēgumā Vašingtonas pārstāvim vajadzēja simboliski pārņemt prezidentūras stafeti. Taču Dienvidāfrikas prezidents Sirils Ramafosa atteicās nodot prezidentūras regālijas kādam vēstniecības ierēdnim, kuru to saņemšanai bija gatava nosūtīt Trampa administrācija. Jautājums tikšot nokārtots vēlāk. Attieksmi pret šo situāciju samitā viskonkrētāk definēja Kanādas premjerministrs Marks Kārnijs, sakot, ka pasaule varot panākt progresu arī bez Savienoto Valstu piedalīšanās.     Sagatavoja Eduards Liniņš.

Rediģēšanas skandāls BBC: kā tas ietekmē Latvijas mediju vidi? Analizē Sabiedriskā medija ombuds Edmunds Apsalons un Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, Junga analītiskās psiholoģijas terapeits apmācībā, filosofs, sociologs Vents Sīlis, Latvijas Radio žurnālists Eduards Liniņš un sabiedrisko attiecību speciālists Jurģis Liepnieks. Ne tikai Latvijā, visā Rietumu pasaulē lielie plašsaziņas līdzekļi saskaras ar pieaugošu spiedienu un kritiku par savu darbu. Ne vien no ārpuses. Arī iekšpusē notiek nebeidzamas diskusijas, kā labāk strādāt, kādu mediju politiku īstenot. Pozicionēties vai nepozicionēties kādā no jautājumiem; reaģēt vai nereaģēt uz dažādiem spiedieniem, kas arī neizbēgami nāk pa žurnālistiem un redakcijām.  Pagājušās nedēļas notikumi ap britu raidsabiedrību BBC, kad atkāpās tās vadība, bija viens no tādiem spilgtākajiem piemēriem, cik sarežģītā situācijā var nonākt pat pasaules gigants tad, kad pieļauj savā darbā kļūdas. Arī Latvijas mediji un īpaši sabiedriskais medijs, strādā tādas plašas kritikas krustugunīs. No vienas puses tas, protams, labi, jo liek arī mums pastāvīgi domāt par sava darba kvalitāti. No otras puses, tam seko arī politiskais spiediens ar virkni iespējamām sekām. Kā šādos apstākļos strādāt pēc iespējas labāk sabiedrības labā, tā, lai arī mūsu auditorija saprot, ko un kāpēc mēs darām?  Viens no lielākajiem izaicinājumiem mūsdienās medijiem ir pozicionēšanās, kā to esam nodēvējuši, īsta vai šķietama. Liekas, tas lielā mērā raksturo to krīzi, kādā nonākusi BBC, un runa šeit ir noteikti arī par mums, tātad subjektivitāte. Nespēja būt pilnīgi neitrālam, vienalga, vai tas ir Palestīnas jautājums, nacionālais jautājums, migranti, Stambulas konvencija un tā var turpināt. Vai tā ir problēma?  

Šogad labdarības maratona "Dod pieci!" vadmotīvs ir palīdzība bērniem un jauniešiem ar neiroloģiskiem kustību traucējumiem. Vienlaikus maratona laikā uzmanība tiks pievērsta arī sabiedrības mazkustīgumam. Kā tikt galā ar šo milzīgo problēmu? Raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē Latvijas Radio raidījuma "Digitālās brokastis" vadītājs Artis Ozoliņš, fiziskās izaugsmes treneris Roberts Radičuks un P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Fizikālās medicīnas un rehabilitācijas centra vadītāja Anda Nulle. Par motivāciju kustēties un būt aktīviem vaicājam Esterei, Viktorijai, Natai un Renāram, kurus sastapām kādā Rīgas sporta klubā agrā rīta stundā. Mēģinām atrast labus iemeslus, lai sāktu kustēties. Artis Ozoliņš uzsver drauga lomu, lai pievērstos aktīvākām kustībām. "Ja tev ir kāds, kas pasaka - klau, varbūt izejam pastaigā, varbūt aizejam uz sporta zāli kopā, pēdējos 2-3 mēnešus man ir draugs, kurš tā pateica, šobrīd mums jau ir aktīvi treniņi divreiz nedēļā," atklaj Artis Ozoliņš. "Nav jau tā, ka es pirms tam pats par to neaizdomājos, ka tā būtu laba lieta. Nav jau tā, ka nebiju dzirdējis gudrus cilvēkus, kas saka, ka vajadzētu pavingrināt ķermeni vairāk par skraidīšanu un staigāšanu, bet drauga loma manā gadījumā bija ļoti svarīga, ka ir kāds, kurš saka - klau, atnāc ar mani, parādīšu, ko es daru, varbūt iepatīkas. Tas ir ir jānovērtē. Drauga plecs ir svarīgs." Anda Nulle norāda, ka kustība ir vajadzība arī tiem cilvēkiem, kam ir funkcionēšanas traucējumi, cilvēkiem, kas ir ratiņkrēslos, pārvietojas ar palīglīdzekļiem. "Ja apmēram puse relatīvi veselu cilvēku nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm, tad cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem tikai ¼ daļa nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm kaut cik pieņemamā apjomā," norāda Anda Nulle. "Es vairāk domāju, kā iesaistīt cilvēkus ar funkcionāliem traucējumiem sportā, aktivitātēs, kas dod dzīves jēgu un garšu." "Varbūt, ka vajag ierakstīt likumā, ka visiem ir jākustas. Redzēs, kas no tā sanāks," vērtē Anda Nulle, analizējot Solijas pieredzi. "Noteikti samazināsies darba nespējas lapu daudzums, uzlabosies veselība, mazināsies mirstība un viss, ko mēs ļoti labi zinām, bet ikdienā varbūt par to nedomājam. Ja kāds mums no ārpuses pabaksta, tad mēs vismaz mirklīti kustamies. Jebkurš līdzeklis, kas palīdz kustēties, ir apsveicams, kaut vai tas ir likums." Roberts Radičuks piebilst, ka ir jānovērtē ikdienišķas lietas, kas rada kustību prieku un varbūt notiek nemanāmi. "Kad iešu pārgājienā pa mežu, salasīšu čiekurus, kas ir taktilās izjūtas, ielikšu kabatā, pēc tam pārdomāšu veikto maršrutu, manī veidosies pozitīvās izjūtas. Visi šie komponenti tiek iesaistīti. Daudzas lietas darām, bet nenosaucam vārdos. Mums jānovērtē kāpšana pa kāpnēm, spēja uzkāpt Bastejkalnā bez aizdusas," uzskata Roberts Radičuks.  

Pāri laikiem un cilvēkiem joprojām plīvo brīvības liesma. Tiekames svētku raidījumā Kā labāk dzīvot, lai runātu ar kolēģiem, kas izvēlējušies iesaistīties Zemessardzē un Nacionālajos bruņotajos spēkos par to, kā sajūtam tēvzemi, sevi, savu spēku un pienākumu pret vietu, ko saucam par savu dzimteni. Sarunājas Nacionālo bruņoto spēku rezerves kareive, Latvijas Radio raidījuma "Starpbrīdis" producente un "Zināmais nezināmajā" sižetu autore Mariona Baltkalne, zemessargs, Latvijas Televīzijas žurnālists Reinis Ošenieks un zemessardze, Latvijas TV režisora asistente Una Nākuma.

Tiešraide no Doma laukuma. Protesta mītiņš pret Latvijas izstāšanos no Stambulas konvencijas. Lai arī Saeima 5. novembrī pēc prezidenta lēmuma neizsludināt likumu par tā dēvētās Stambulas konvencijas denonsēšanu lēma šo jautājumu atstāt nākamā sasaukuma pārziņā, cilvēki aicināti pulcēties Rīgā, Doma laukumā, kā arī vairākās citās Latvijas pilsētās, lai aktualizētu jautājumu par vardarbības novēršanu un vardarbībā cietušo aizstāvību. Sanākušos Doma laukumā uzrunāja Velta Čebotarenoka, Dainis Īvāns, Anna Belkovska un Indulis Paičs. No studijas, kas pārcēlusies uz Latvijas Radio balkonu, notiekošajam līdzi seko un diskutē domnīcas "Providus" direktore Sanda Liepiņa un politologs Andis Kudors. Uzklausām mūsu korespondenti Agniju Lazdiņu, kas atrodas Doma laukumā un vaicā tiem, kas sanākuši, kas viņus mudinājis ieraksties. Sazināmies ar Annu Lieni Brokāni, kas stāsta par akcijas norisi Cēsīs. Par protesta norisi Liepājā stāsta Dzintars Hmieļeviskis, par akciju Daugavpilī stāsta Vitālijs Meinerts. Pēc tiešraides diskusiju turpinājums Krustpunktā speciālizlaidumā.    

Atzīmējot Latvijas Radio simtgadi, raidījumā ceļojam vēsturē uz pagājušā gadsimta sākumu, kad cilvēce piedzīvoja milzu tehnoloģisko pavērsienu, savās mājsaimniecībās ienesot radio aparātu. Kā tehnoloģijas un žurnālistika veica apvērsumu informācijas apritē un kā radio balsis uzrunāja cilvēkus visā pasaulē tolaik un tagad, par to tad Latvijas Radio jubilejas raidījumā stāsta Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesore Vita Zelče un radioamatieris Andris Bruņenieks. Kas ir radio fenomens? Vita Zelče: Radio joprojām dēvē par intīmāko mediju. Ja mēs tradicionāli klausāmies balsis, tad klausītājs un runātājs veido šo sasaisti, plašāku vai šaurāku. Bet radio fenomens gan sākumā, gan laika gaitā ir tas, ka klausītājs jūtās vai var justies kā tieši personiski uzrunāts, ka tas viss ir tieši viņam. (..) Radio ar, mēs teiktu ar džingliem, ar dažādām skaņām, ar konkrētajām balsīm, kas ir žurnālistu vai diktoru balsis, tā vai citādi laika gaitā klausītāju pieradina un rada tādu drošības sajūtu.  Vēl man būtu jāatsaucas kaut vai uz Atmodas laiku, šo ļoti slaveno Latvijas Radio vēstures gadu - 1991. gadu, kad ir gan barikādes, gan pagrīdes radio, gan iebrukums radio. Tobrīd Agris Semēvics, kas ir viens no pagrīdes radio veidotājiem, arī saka, ka radio nozīme ir skatāma ne tikai informācijas pasniegšanas kontekstā, bet tieši drošības kontekstā. Kamēr skan radio, tikmēr arī Latvijas valsts, tikmēr Latvijā. Andris Bruņenieks: Es gribētu piebilst, kāpēc radio tā visiem patīk? Pirmām kārtām, tas ir pats vecākais tāda veida informatīvais līdzeklis, otrkārt, tas ir ļoti labs fona medijs, kurš darbojas tad, kad jūs ar kaut ko citu nodarbojaties, bet vienkārši tas skan fonā, un jūs varat kaut kam piesaistīties, paklausīties tad, kad jums liekas kaut kas interesants. Tipiski automašīnā. 

Pietiek mēdīties, tā rakstīja kāds Latvijas Radio klausītājs, kas uzskata, ka pietiek lietot vārdu mediji, bet tā vietā jāsaka un jāraksta plašsaziņas līdzekļi. No kādiem vārdiem varam atteikties, no kādiem - nē? Par to spriežam latviešu valodas stundā raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Latvijas Universitāes profesors, valodnieks un tulks Andrejs Veisbergs un Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēja, filoloģijas doktore, valodniece Dite Liepa.

Vai esat pamanījuši, ka tagad dokumentu parakstīšanu un identitātes apliecināšanu ar eID kartes palīdzību  var paveikt bez karšu lasītāja? Vai tas nerada zināmus kiberdrošības riskus? Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Latvijas Radio un Televīzijas centra pārstāve Vineta Sprugaine, Latvijas Atvērto Tehnoloģiju asociācijas valdes loceklis, digitālās vides piekļūstamības eksperts Pēteris Jurčenko, Tieslietu ministrijas Informācijas tehnoloģiju pakalpojumu pārvaldības procesu vadītāja Guna Pūce un uzņēmuma "Possible Security" vadītājs Kirils Solovjovs. eID Scan ir bezmaksas mobilā lietotne, kas darbojas kā mobilais eID kartes lasītājs un sniedz iespēju izmantot eID karti tieši telefonā – bez papildu programmatūras un karšu lasītāja. Tā izmanto NFC tehnoloģiju, lai nolasītu eID kartes čipu, nodrošinot drošu un ērtu e-Identitātes apliecināšanu un dokumentu parakstīšanu. Plašāk var iepazīsties šeit.

Kas šobrīd ir aktuālākais Latvijā, runājot par kultūras nozari, - attīstība, naudas taupīšana? Krustpunktā izvaicājam kultūras ministri Agnesi Lāci. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas Radio 3 "Klasika" žurnāliste Anete Ašmane-Vilsone un laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls.  

Republikāņiem un demokrātiem nespējot vienoties par kompromisu ASV Senātā, valdības darbs valstī apturēts jau otro nedēļu. No amata pirmdien atkāpies Francijas jaunais premjers Sebastjēns Lekornī. Tas noticis nepilnu diennakti pēc tam, kad tika izziņots jaunās valdība sastāvs. Čehijas parlamenta vēlēšanās uzvarējusi bijušā premjerministra Andreja Babiša vadītā populistiskā partija "Neapmierināto pilsoņu akcija". Sākušās valdības veidošanas sarunas. Aktualitātes pasaulē analizē žurnāla "IR" komentētājs" Pauls Raudseps, atvaļinātais vēstnieks, vieslektors Latvijas Universitātē un Rīgas Juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis. Sazināmies ar Latvijas Radio korespondentu Artjomu Konohovu. Vašingtonā kompromisa nav Pagājušajā nedēļā valdošajai Republikāņu partijai nespējot rast kompromisu sarunās ar Demokrātu partiju par finansējumu veselības aprūpei, Senātā pietrūka balsu, lai varētu pieņemt federālo budžetu. Tāpēc jau trešo reizi Donalda Trampa prezidentūru laikā un ceturto reizi šajā gadsimtā ASV federālā  valdība ir apturējusi  darbu.  Katru gadu budžeta pieņemšanas laikā notiek politiska cīņa un reizēm tā arī beidzas ar federālā budžeta iestāžu darba apturēšanu. Kompromiss gan vienmēr tiek panākts, bet jautājums, cik ātri politiķiem izdodas vienoties. Vēsturiski visbiežāk tās ir bijušas dienas vai dažas nedēļas, bet visgarākais pārtraukums ir bijis 2018.gadā, kas arī bija pēdējā reize, kad valdības darbs apturēts un toreiz vienoties izdevās vien pēc 35 dienām. Arī šoreiz izskatās, ka darbs apturēts būs ilgi, neviena puse nav gatava piekāpties. Kamēr valdības darbs ir apturēts, vairāki simti tūkstoši valdības darbinieku tiek sūtīti bezalgas atvaļinājumos, citi strādā, bet nesaņem atalgojumu. Un Tramps ir saasinājis situāciju, draudot atlaist lielu skaitu valdības darbinieku, nevis vienkārši nosūtīt tos uz pagaidu neapmaksātu atvaļinājumu. Pretī Trampam ir Demokrātu partija, kuras pamatvēlētājs jau mēnešiem pieprasījis, lai politiķi ieņem stingrāku nostāju pret prezidenta politiku. Pavasarī, kad vairāki demokrāti atbalstīja republikāņu budžetu, pār opozīciju vēlās milzīgs kritikas vilnis, tāpēc jau sākotnēji bija skaidrs, ka šoreiz republikāņiem būs grūti pārliecināt oponentus atbalstīt budžetu neko pretī nedodot. Kamēr neviena puse neizrāda nekādu gatavību sadarboties, pieaug bažas par ASV ekonomiku. Aprēķināts, ka katra nedēļa, ko valdība nestrādā un tās darbinieki pavada piespiedu neapmaksātā dīkstāvē, bremzē pasaules varenākās ekonomikas izaugsmi par 0,2%.   Čehijai savs Tramps Pēdējos gados kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Čehija ir bijusi uzticama Ukrainas atbalstītāja. Tā ir arī faktiski izformējusi vienu no lielākajiem Krievijas spiegu tīkliem, ko Maskava bija izvērpusi caur savu vēstniecību Prāgā. Tāpēc ziņas, ka turpmāk Čehijas politikā gaidāmas pārmaiņas, daudziem bija negaidītas. Starptautiskie mediji nav aktīvi sekojuši līdzi politiskajam noskaņojumam šajā Austrumeiropas valstī. Bet pārmaiņas būs. 4. oktobrī notikušajās parlamenta vēlēšanās līdzšinējā premjerministra vadītais partiju bloks saņēma vien 23,3 procentu vēlētāju atbalstu, kamēr opozīcijā esošā miljardiera un bijušā premjerministra Andreja Babiša vadītā partija – 34,6 procentus. Jau tajā pašā vakarā līdzšinējais premjers Petrs Fiala apsveica Babišu ar uzvaru, bet svētdien Čehijas prezidents tikās ar vēlēšanu uzvarētāju, lai spriestu par iespējām izveidot valdību. Lai arī Babiša uzvara vēlēšanās ir pārliecinoša, tomēr izveidot stabilu valdību nebūs vienkārši. Kā koalīcijas partnerus Andrejs Babišs redz divas partijas – galēji labējo partiju „Brīvība un tiešā demokrātija”, kura ieguva nepilnu 8% vēlētāju simpātiju, un partiju „Autobraucēji sev”, kuras nosaukums jau rāda, ka tās primārais mērķis ir cīņa pret Eiropas kursu pāriet uz elektroautomašīnām. Abas mazās partijas ir skeptiskas pret Eiropas Savienības politiku, un galēji labējie priekšvēlēšanu kampaņā pat solīja rīkot referendumu par valsts izstāšanos no Eiropas Savienības. Tāpēc Babišam būs jāpieliek pūles, lai abas partijas būtu ieinteresētas sadarboties, turklāt politologi izsaka šaubas, cik stabilas un prognozējamas ir abas partijas un to ievēlētie deputāti. Tajā pašā laikā Babišs ir solījis, ka viņa vadītā valdība būs Eiropu atbalstoša un nedarbosies pretēji tās interesēm. Tāpat Babišs ir centies mazināt bažas, ka Čehija klaji pretdarbosies Ukrainas atbalstam tās cīņā pret agresoru. Tomēr pārmaiņas valsts politikā šajā ziņā būs. Priekšvēlēšanu laikā miljardieris solīja, ka, nonākot pie varas, pārskatīs Čehijas vadīto starptautisko koalīciju artilērijas šāviņu piegādei Ukrainai, kuru izveidoja Fialas valdība. Viņš gan pauda gatavību to apspriest ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski, tagad sakot, ka šo programmu ir jāpārņem NATO. Andreju Babišu dēvē par populistu, un viņš arī sevi ir aktīvi pozicionējis kā Donalda Trampa atbalstītāju un viņam līdzīgas politikas īstenotāju. Francijā briest ārkārtas vēlēšanas Premjera amatā viņš paspēja būt 27 dienas, taču valdība pastāvēja vien 14 stundas, šādi kļūstot par īsāko valdību visas jaunākās Francijas Republikas vēsturē. Pēc tam, kad septembra sākumā parlaments izteica neapmierinātību iepriekšējam premjeram, prezidents Emanuels Makrons premjera amatu uzticēja Sebastjēnam Lekornī. Bija vajadzīgs gandrīz mēnesis, lai nominētu jaunos ministrus, un svētdienas, 5. oktobra, vakarā valdības sastāvs tikai izziņots. Tas tūlīt saskārās ar plašu kritiku, jo vairākos amatos bija nominēti līdzšinējie ministri, un gan labējie, gan kreisie steidzās sacīt, ka neredz iespēju atbalstīt tos pašus vēžus, tikai citās kulītēs. Tūlīt sākās runas par vēl vienu neuzticības balsojumu, un jau pirmdien premjers pats paziņoja, ka šādā noskaņojumā neredz iespēju strādāt un atkāpjas no amata.  Kopš ārkārtas vēlēšanām, kad parlamentā izveidojās trīs atšķirīgi politiskie bloki, panākt vienošanos ir kļuvis neiespējami. Īsā laikā ir kritusi jau trešā valdība, un lielākā problēma ir tā, ka parlaments nav spējīgs apstiprināt nākamā gada budžetu, kuram ir jābūt taupības budžetam – Francijā ir arī sarežģīta finansiālā situācija. Nacionālās apvienības parlamenta frakcijas priekšsēdētāja Marina Lepēna pirmdien aicināja rīkot vēl vienas pirmstermiņa parlamenta vēlēšanas. Viņasprāt, citas izejas no strupceļa nav. Viņa arī uzskata, ka no amata ir jāatkāpjas prezidentam. Tomēr šādu iespēju Emanuels Makrons līdz šim ir noraidījis. Tiesa, līdzīgas balsis ir atskanējušas arī no centristiem, šādi palielinot spiedienu pret Makronu. Nav drošas pārliecības, vai jaunas vēlēšanas palīdzētu valstij izkļūt no strupceļa. Protams, Marina Lepēna cer, ka tas ļautu tās apvienībai palielināt savu ietekmi, jo apvienības popularitāte ir augusi. Savukārt prezidentam tas radītu citas problēmas. Aptaujas rāda, ka Emanuels Makrons kļūst arvien nepopulārāks, bet viņa pilnvaras ir spēkā līdz pat 2027.gadam.  

Šī ir tā reize, kad ļoti daudzi - Eiropas valstis, virkne musulmaņu valstu, pat Palestīnas pašpārvalde un Izraēla - ir paudusi gatavību atbalstīt Donalda Trampa piedāvāto plānu kara izbeigšanai Gazas joslā. Tālākais atkarīgs no "Hamās" reakcijas. Vai tiešām Tuvajos Austrumos karš varētu norimt?  Savukārt Moldovā turpinās valsts ceļš uz Eiropas Savienību, vēlēšanās prorietumnieciskais kurss ir saņēmis pietiekoši plašu atbalstu, un lielais jautājums - ko tālāk darīs Krievija, kas ieguldīja lielus resursus, lai pārņemtu Moldovas savā ietekmes sfērā?  Protams, Krieviju interesē ne tikai Moldova. Īpaši saspringtas pagājušās dienas bija Dānijā, kur vairākas naktis pēc kārtas debesīs lidinājās nezināmas izcelsmes droni. Šajā nedēļā Kopenhāgenā notiek tādas neformālas Eiropas Savienības samits, un droni tur ir uzmanības lokā.  Aktualitātes analizē portāla "LSM.lv" ārzemju ziņu redaktore Ieva Strazdiņa, Latvijas Radio ārzemju ziņu korespondents Uldis Ķezberis un Ārpolitikas institūta pētnieks Sandis Šrāders. Vai Gazā būs miers? Pirmdiena, 29. septembrī, Batlajā namā, tā saimnieka vārdiem sakot, bija vēsturiska diena mieram. Tiekoties ASV prezidentam Donaldam Trampam un Izraēlas premjeram Benjaminam Netanjahu, abas puses vienojās par 20 soļu miera plānu Gazas joslai. Plāns paredz tūlītēju militāro operāciju izbeigšanu un esošo "kaujas līniju" iesaldēšanu līdz brīdim, kad būs izpildīti nosacījumi pakāpeniskai karaspēka izvešanai. "Hamās" būtu jānoliek ieroči, un teroristiskās organizācijas tuneļi un ieroču ražotnes tiktu iznīcinātas. Plāns arī paredz, ka 72 stundu laikā "Hamās" ir jāatbrīvo 20 domājams vēl dzīvie Izraēlas ķīlnieki un vairāk nekā divdesmit mirušo ķīlnieku līķi, apmaiņā pret simtiem aizturētu Gazas iedzīvotāju. Un ne mazāk svarīgi ir plānā paustais, ka, tiklīdz abas puses tam piekritīs, "pilnīga humanitārā palīdzība Gazas joslai tiks nosūtīta nekavējoties". Plāns arī pieprasa, lai "Hamās" nebūtu nekādas lomas Gazas pārvaldīšanā, un atstāj atvērtas durvis iespējamai Palestīnas valsts izveidei. Tajā teikts, ka Gazas joslu pagaidām pārvaldīs "tehnokrātiska, apolitiska Palestīnas komiteja" ar jaunas starptautiskas pārejas struktūras, sauktas par Miera padomi, uzraudzību un vadību, un šo padomi vadīs neviens cits kā pats Donalds Tramps. Plāns, kas kopumā ir ļoti līdzīgs Trampa priekšgājēja Džo Baidena pirms gada piedāvātajam, ir nodots "Hamās" vadībai un gaida teroristiskās organizācijas atbildi tuvāko dienu laikā. ASV prezidents gan jau brīdinājis "Hamās", ka gadījumā, ja viņi plānu noraidīs, Izraēlai būs pilnīgs ASV atbalsts, lai turpinātu karu Gazas joslā. Plānu sveica līderi gan Arābu valstīs, gan Eiropā. Eiropieši aicinājuši abas puses izmantot šo brīdi un dot mieram reālu iespēju, bet Arābu valstu līderi norādījuši, ka ir gatavi iesaistīties miera plāna ieviešanā, kam būtu jābeidzas ar divu valstu risinājumu. Moldova izvēlas Eiropu Svētdien, 28. septembrī, notikušajās Moldovas parlamenta vēlēšanās valdošā proeiropeiskā Rīcības un solidaritātes partija (PAS) ieguva vairāk nekā 50% balsu un saglabāja absolūto vairākumu parlamentā, kas tai ļaus vadīt valsti arī turpmākos četrus gadus. Tās galvenais solījums ir ievest Moldovu Eiropas Savienībā. Analītiķi uzskata, ka uzvaras laurus PAS palīdzēja plūkt tas, ka moldāvi jau sāk izjust materiālos labumus, ko dod tuvināšanās Eiropas Savienībai. Vēlēšanu rezultāti ir pamatīgs trieciens Kremlim. Lai gan krievi ļoti centās ietekmēt rezultātus sev par labu un Krievijas mēģinājumi ietekmēt balsojuma norisi vēlēšanu dienas gaitā bija iespaidīgi – ziņots par, piemēram, nelikumīgu vēlētāju pārvadāšanu un viltus ziņojumiem par spridzekļiem vēlēšanu iecirkņos – tas nenesa cerēto rezultātu. Arī norakstāmie zaudējumi ir visai iespaidīgi – Moldovas varasiestādes aprēķinājušas, ka Kremlis šai operācijai varētu būt tērējis aptuveni 300 miljonus eiro, bet eksperti lēš, ka summa varētu būt vēl lielāka. Tomēr dienas beigās Krievijai nebija ko piedāvāt Moldovas iedzīvotājiem, tāpēc tikai loģiski, ka viņi izvēlējās Eiropu. Pēc vēlēšanām prokremliskie spēki, kas vēl pirms balsu skaitīšanas sākuma paziņoja par uzvaru, aicināja iedzīvotājus protestēt pie parlamenta ēkas. Lai gan īsi pirms protesta parādījās policijas ziņa, ka protestētājiem solīts arī samaksāt, sanāca vien pāris simti cilvēku. Vēl aptuveni desmit proeiropeiski noskaņoti protestētāji turpat līdzās aicināja ieslodzīt cietumā opozīcijas līderus par valsts nodevību un skandēja pret Krieviju vērstus saukļus. Droni hibrīdkarā Kopenhāgenā šodien, 1. oktobrī, ir sācies, un var teikt, ka rīt turpināsies Eiropas Savienības samits, kurā dalībvalstu vadītāji spriež par šobrīd svarīgākajām aktualitātēm. Viens no būtiskākajiem izaicinājumiem nu ir kļuvusi drošība. Ja iepriekš drošības jautājumi lielākoties bija atstāti NATO pārziņā, tagad situācija ir mainījusies. Īpaši akūti to pēdējās dienās izjutusi pati Dānija, kas šajā pusgadā ir Eiropas Savienības prezidējošā valsts. Vairākas naktis pēc kārtas tās debesīs lidinājās nezināmas izcelsmes lieli droni, apturot lidostu darbību un radot satraukumu pilsētu iedzīvotājos. Nav pietiekamu pierādījumu, lai apgalvotu, kas tos ir pacēlis gaisā, taču reti kurš šaubās, ka aiz tā visa stāv Krievija. Lai pasargātu samita dalībniekus, šajās dienās Dānija ir aizliegusi jebkādus dronu lidojumus vispār, savukārt citas valstis ir nosūtījušas tai pretronu sistēmas. Dronu tematika ir viens no samita dienaskārtības jautājumiem. Runa nav tikai par lidojumu drošību. Polijas, Rumānijas, Baltijas valstu gaisa telpā, kā zināms, ir ielidojuši arī kaujas droni ar sprāgstvielām, un Eiropas komisijas prezidente Urzula fon der Leiena septembra pirmajā pusē nāca klajā ar rosinājumu Eiropas savienībā veidot dronu sienu. Kā norāda eksperti, šobrīd Eiropā viens no lielajiem izaicinājumiem ir laikus atklāt dronus un tos iznīcināt, pirms tie spēj nodarīt postījumus. Tas nozīmē, ka nepieciešami jauni tehnoloģiski risinājumi, moderni sensori un cieša sadarbība starp dalībvalstīm, lai kādas naidīgas valstis, pirmkārt, jau Krievija, nespētu paralizēt Eiropas valstu gaisa telpu.  

Stambulas konvencija atkal ir politiskajā dienaskārtībā, radot pat draudus valdības stabilitātei, tikmēr Rīgā problēmas, šķiet rada migranti, ir sākti reidi. Jārunā arī par Krievijas provokācijām šajā nedēļā. Aktualitātes Krustpunktā analizē portāla "Delfi" žurnāliste Alīna Lastovska, domnīcas "Providus" pētniece Līga Stafecka, Latvijas Radio žurnālists Kārlis Arājs un Latvijas TV žurnālists Raimonds Rudzāts.