Podcasts about Latvijas Radio

Laikā, kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē. Tādi ir arī Latvijas Radio raidieraksta "Es izvēlos dzīvi laukos" piecu sēriju galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas, izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido Latgales laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, klusums, miers, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls. Jūlija Hansen dzimusi Daugavpilī, vēlāk dzīvojusi Rīgā, bet, kad dzīve deva iespēju studēt Anglijā, viņa to izmantoja. Pēc kāda laikā iepazinās tur ar savu topošo vīru Krisu (Chris Oram). Bet nu abi ir Latgales laukos, kur atraduši patvērumu no cilvēku pūļa, apkārt valdošā nemiera un trauksmes. Te lauku mājā bez piebraucamā ceļa nu ir viņu nepieradinātās dabas ieskautā miera osta, bet Krisam arī iespēja testēt viņa startup biznesā radīto savvaļas vērošanas video kameru.  Lauku māju Bērzkalniņi Rēzeknes novadā abi iegādājās pērn, un ievācās te augustā kopā ar diviem kaķiem, ko savulaik bija paņēmuši no dzīvnieku patversmes Anglijā. "Bija ļoti ātri jāiemācās daudz jaunu prasmju, bija jāsagatavojas ziemai, jāsaprot, kā māju kurināt, kur malku dabūt, pēc tam kā sniegu tīrīt, kā zāli pļaut. Šie visi lauku darbi mums bija kaut kas jauns, mēs nekad to neesam darījuši. Līdz ar to tas bija lielākais izaicinājums.”  Ne Jūlijai, ne Krisam iepriekš īstas lauku dzīves pieredzes nav bijis, kaut arī Krisam jau no bērnības paticis atrasties dabā, tomēr Anglijas daba nav tāda kā šeit, tā nav tik mežonīga, bet vairāk kontrolēta  un industrializēta. Tostarp te bijis jāpierod arī pie insektiem – odiem, dunduriem. Anglijā dzimušais Kriss saka – šejienieši iespējams līdz galam nenovērtē dabas bagātību, kurā dzīvo. „Pirms pārcelšanās dzīvojām Anglijā, mums bija ideāla dzīve kā pēc angļu standartiem, mums bija hipotēka, mums bija māja, mums bija mašīna, maziņš dārzs un it kā viss bija ok, bija darbs, bet tomēr bija tāda sajūta, ka kaut kā pietrūkst, un ka tā dzīve bija ļoti saspringta.” Patstāvīgs skrējiens, pilsētas burzma radīja nogurumu, un tad nāca Covid pandēmija, kas vairāk atraisīja domas par dzīves vietas maiņu tuvāk dabai. „Lai būtu miers vis apkārt un klusums un nebūtu tik daudz cilvēku, jo Anglijā arī tik daudz cilvēku dzīvo visi viens otram blakus un vienmēr tāda sajūta, ka tevi kāds visu laiku vēro. Nebija tādas privātuma sajūtas un mums tā ir ļoti svarīga”.

Stāsta bijušais Latvijas Radio skaņu režisors Vilnis Kundrāts Lente kā ieraksta nesējs ieraksta pamatā pastāv, šķiet, pat no Otrā pasaules kara laikiem, kad tika izgudrota magnētiskā lente un magnetofons. Bet jau iepriekš arī plates māsterētais ieraksts tika rakstīts uz magnetofona lentes, ko pēc tam pārdzina matricē. Pašos pirmsākumos ieraksts tika veikts uzreiz matricē - tā tas bija Bellaccord laikā. Visa roka ēra - 20. gadsimta 60., 70. un 80. gados - viss tika rakstīts magnetofona lentēs, un daudz kas arī saglabājies tieši daudzceliņu magnetofona lentēs. Tātad ieraksts sākumā tika veikts daudzos celiņos, tad samiksēts divos celiņos magnetofona lentē. Šāda ieraksta veids nebūtu pilnībā norakstāms vēsturē, jo aizejot, piemēram, uz skaņu ierakstu namu "Jersika Records", tā vadītājs Mareks Ameriks parādīs, ka šeit ieraksti tiek veikti franču lentē! Tā ir tāda pati, ar kādu pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados strādāja Latvijas Radio. Magnētiskās lentes montāžā Latvijas Radio bijām sasnieguši fantastiskus panākumus. Tas nozīmē, ka derīgos variantus atlasījām, ar giljotīnu griežot 45 grādu leņķī, bet pēc tam līmējām ar skoča lentīti kopā, un šos griezumus dažkārt nācās veikt ļoti bieži. Tas bija grūts process - atrast griešanas vietu. Turot rokas uz lentes ruļļiem labajā un kreisajā pusē, nācās lēnām slidināt lenti gar magnetofona galviņu: radās dobja skaņa, un šajā procesā bija jāsadzird skaņas sākuma mirklis, kas parasti bija augstākā frekvencē. To atzīmējām ar zīmuli, un kādu pusmilimetru iepriekš vai turpat griezām, līmējām un pārbaudījām, vai šis līmējums nav dzirdams. Ja griezums atzīmētajā vietā nebija iespējams, bija jāmeklē kāda cita vieta, kur to veikt. Psiholoģiski tas bija ļoti nogurdinošs darbs: stundas četras lielā skaļumā klausīties dobjas skaņas... Jo bija jāklausās skaļi, lai sadzirdētu: ja to darīja pārāk klusu, precizitāte izpalika.  Arī pats montāžas process nebūt nebija nekāda mūzikas baudīšana, jo beigu beigās sanāca tā, ka esi skaņdarbu jau reizes desmit noklausījies, montējot variantus, un pēc tam vēl bija jānoklausās, vai tiešām viss ir kārtībā. Tas nozīmēja ļoti racionāli uztvert samontēto, pievēršot uzmanību troksnīšiem vai tehnikas kropļojumiem, kādi arī nereti gadījās. 20. gadsimta deviņdesmito gadu beigās skaņu ierakstu tehnika Latvijas Radio bija novecojusi biežas ekspluatācijas dēļ, un tā kļuva par milzīgu problēmu. Potenciometri jeb īpašie slēdži bija izdiluši un radīja sprakšķus, tiem pieskaroties. Tos laboja pirms katra ieraksta, un vienmēr bija uztraukums - kaut nu nenotiktu kas nevajadzīgs un nesabojātu kādu labu variantu! Tad nāktos atkārtot, taisnoties māksliniekiem, kaut ko meklēt un mainīt. Tas bija ļoti nepatīkami. Digitālā tehnika ar šodienas montāžas iespējām un noturību varbūt šajā ziņā problēmu ir atrisinājusi. Deviņdesmitajos gados vienīgais lentu iepirkšanas avots bija rūpnīcas, kas atradās tagadējās Krievijas Federācijas teritorijā, un pamazām ar to radās problēmas. Kādu mirkli dzīvojām no tādas kā humānās palīdzības. Atceros, ka parādījās vācu BASF lentes, bet tās reti kad bija pilnīgi jaunas. Tad nozīmīgiem fonda ierakstiem tika meklētas jaunas lentes, savukārt raidījumu ierakstiem un koncertierakstiem izmantojām vecās, dažreiz pat montētās lentes, kas ar īpašu ierīci pirms tam tika "atmagnetizētas". Nereti šādā procesā gāja bojā ieraksti, kas varēja palikt vēsturei. Vecajiem analogajiem magnetofoniem bija tā priekšrocība, ka to ierakstus klausījāmies jau pēc ieraksta procesa, un atskaņojuma galviņā bija sadzirdami lentas brāķi, kas varēja gadīties no tā, ka lente bija salocīta vai oksīda kārtiņa nolupusi. Starp citu, riskantāk bija periodā, kad mums bija datu kasetes. Tās bija ļoti mazas, dažreiz magnetofons ierāva lenti iekšā un saņurcīja, un tad šī vieta jau skanēja kā pilnīgs burkšķis un praktiski nebija restaurējama. Arī mūžs datu magnetofoniem izrādījās ne tik garš: pēc 35 gadu lietošanas dažs labs no tiem jau bija nelietojamā stāvoklī. Tāpēc Latvijas Radio tajā laikā pastāvēja īpaši izveidota remonta nodaļa, kas regulāri veica apkopi, remontēja un kalibrēja: sākuma periodā – analogos magnetofonus, vēlāk – datu magnetofonus. Tolaik jau veidojās kompjūterdaļa (šodien – Informāciju tehnoloģiju daļa), kas skatījās jaunu tehnoloģiju virzienā, un te jāmin gan bijušais skaņu režisors Jānis Lācis, gan Normunds Putniņš un daudzi citi, kas jau tad paredzēja, kādā virzienā attīstīsies gan ieraksti, gan Radio fonotēka.

Ārlietu ministre Baiba Braže devusies vizītē uz Kijivu. Francijā atjaunos brīvprātīgo militāro dienestu. Arī 2026. gadā politiskajām partijām iesaldēs valsts budžeta finansējumu. Latvijas ekipāža Mārtiņš Sesks/Renārs Francis 27. novembrī divreiz pēc kārtas uzvarēja pasaules rallija sacīkšu ātrumposmā, un pašlaik atrodas kopvērtējuma vadībā. Latvijas Universitātes Akadēmiskajā apgādā izdota Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes (ESZF) pētnieku komandas sarakstītā grāmata par Latvijas Radio vēsturi "Latvijas Radio - 100. 100+ stāsti".

ASV prezidenta Donalda Trampa tā sauktais miera plāns būtiski labots, ievērojot Ukrainas intereses. Noslēdzies G20 valstu samits Dienvidāfrikā, ko Savienotās Valstis ignorēja. Aktualitātes analizē politologs Arnis Latišenko un Latvijas Radio ārzemju ziņu žurnālists Uldis Ķezberis. Vitkofa-Dmitrijeva pakts? Divdesmit astoņu punktu Ukrainas miera plānu, kuru, kā izrādās, nu jau kādu laiku slepenībā sacerējuši Baltā nama un Kremļa pārstāvji, pagājušajā nedēļā, visdrīzāk, medijiem atklāja tā galvenais autors no Maskavas puses, Putina īpašais sūtnis ārvalstu investīciju un ekonomiskās sadarbības jautājumos Kirils Dmitrijevs. Viņa partneris no Savienoto Valstu puses bijis prezidenta Trampa īpašais sūtnis Tuvajos Austrumos un arī īpašais sūtnis miera misijām Stīvs Vitkofs. Produkts, ko šie divi vīri ar pamatīgu naudas rausēju, bet praktiski nekādu diplomātu pieredzi radījuši, izraisījis gūzmu komentāru, kuros jautājuma zīme ir teju biežāk sastopamais interpunkcijas elements. Kas domāts ar „pēdējo trīsdesmit gadu neskaidrībām” Krievijas un Ukrainas starpā, kuras līdz ar vienošanās noslēgšanu tikšot uzskatītas par atrisinātām? Kā Savienotās Valstis iedomājas būt vidutājs dialogā starp Krieviju un NATO, pašas būdamas Ziemeļatlantijas alianses dalībvalsts? Kā varētu izpausties tā 50 procentu peļņa, kuru Savienotās Valstis vēlas saņemt no Ukrainas atjaunošanas pasākumiem, kuriem tiktu izmantoti simts miljardi Krievijas iesaldēto līdzekļu? Ko autori saprot ar plānā piesaukto „nacistisko ideoloģiju un darbību”, kas tikšot „noraidīta un aizliegta” abās karojošajās valstīs? Šo jautājumu virkni varētu turpināt vēl gana ilgi. Būtiskākais, kas tūdaļ lika atskanēt skeptiskām balsīm, bija plānā paredzētā Krievijas vēl neieņemtās Donbasa daļas atdošana Maskavai, Ukrainas atteikšanās no dalības NATO un tās bruņoto spēku apjoma ierobežošana, kaut arī līdz diezgan apjomīgajiem sešsimt tūkstošiem militārpersonu. Tās ir prasības, kuru pieņemšana no Kijivas puses grūti iedomājama. Taču Donalds Tramps pagājušajā piektdienā, 21. novembrī, bija visai kategorisks – Ukrainai nāksies pieņemt šo plānu vai arī turpmāk iztikt bez Vašingtonas atbalsta. Prezidents Zelenskis, tajā pašā vakarā, vēršoties ar drūmu uzrunu pie līdzpilsoņiem, iezīmēja Ukrainas izvēli: piekāpties kapitulatīvajām Krievijas prasībām vai zaudēt savu nozīmīgāko sabiedroto – Vašingtonu. Tomēr, notikumiem attīstoties, situācijas kopainā iezīmējušies nedaudz cerīgāki toņi. Pēc sarunām Ženēvā, kurās ASV delegāciju vadīja valsts sekretārs Marko Rubio, bet Ukrainas delegāciju – prezidenta Zelenska biroja vadītājs Andrijs Jermaks, Rubio paziņoja, ka rezultāts esot ļoti nozīmīgs. Līdz pirmdienai arī no Baltā nama saimnieka retorikas bija pazudis iepriekšējais kategoriskums, tai skaitā agrākā prasība Kijivai piekrist piedāvājumam līdz 27. novembrim. 25. novembrī ierasti skaļš optimisms skanēja Vašingtonas izteikumos arī par sarunām, kuras ar Krievijas un Ukrainas pārstāvjiem Abū Dabī ved ASV armijas ministrs Deniels Driskols, savukārt šodien Maskavā būtu kārtējo reizi jāierodas Stīvam Vitkofam. Zīmīgi arī tas, ka vakar Marko Rubio pirmo reizi ar savu klātbūtni pagodinājis t.s. „Labās gribas koalīcijas” videokonferenci par Ukrainas kara un miera jautājumiem. G20 samits Johannesburgā Starpvaldību forums G20 tapa 1999. gadā ar galveno mērķi veicināt globālo finanšu stabilitāti. Kopš tā laika pamattēmu loks paplašinājies, ietverot arī tādas jomas kā planētas ekoloģija, ilgtspēja, ekonomiskā izaugsme un nevienlīdzības mazināšana. Forumā ietilpst deviņpadsmit dalībvalstis, kā arī kolektīvie dalībnieki – Eiropas Savienība un kopš pagājušā gada arī Āfrikas Savienība. Līdz ar to netieši G20 pārstāvēti vēl vairāki desmiti valstu, tai skaitā Latvija. Vienīgais kritērijs dalībai ir valsts ekonomikas apjoms, un G20 individuālo dalībvalstu bilance šobrīd aptver 85% no pasaules kopprodukta, 75 % no starptautiskās tirdzniecības, 56 % no pasaules iedzīvotāju skaita un 60 % no planētas sauszemes platības. Kopš 2008. gada dalībvalstu pārstāvji pulcējas vismaz reizi gadā, un tradicionāli valstis šeit tiek pārstāvētas valstu vai valdības galvu līmenī. Lai arī G20 nav kādu lēmumu ieviešanas mehānismu, tā rezolūcijās deklarētajam ir nenoliedzams svars un prestižs, sevišķi jau globālajā finanšu un ekonomikas jomā. Divdesmitais G20 samits pagājušās nedēļas nogalē pirmo reizi notika Āfrikā – Dienvidāfrikas Republikas lielākajā pilsētā Johannesburgā. Dienvidāfrikas kā prezidējošās valsts definētais samita kredo bija „Solidaritāte. Vienlīdzība. Ilgtspēja”. Preses visvairāk apspriestais temats ir šīgada samita ignorēšana no Savienoto Valstu puses. Oficiāli deklarētais iemesls ir nepatika pret politiku, kādu Dienvidāfrikas valdība realizē attiecībā pret eiropiešu izcelsmes pilsoņu minoritāti. Jādomā gan, ka iemesls ir arī Baltā nama saimnieka attieksme pret Dienvidāfrikas definētajām foruma prioritātēm – klimata pārmaiņu problemātiku un nevienlīdzības mazināšanu starp ekonomiski attīstītajām un attīstības valstīm. Solidarizējoties ar savu sabiedroto, samitā neieradās arī Argentīnas prezidents Havjers Milejs. Situāciju vēl pikantāku padarīja fakts, ka Savienotās Valstis ir nākamā samita rīkotājas, un Johannesburgas notikuma noslēgumā Vašingtonas pārstāvim vajadzēja simboliski pārņemt prezidentūras stafeti. Taču Dienvidāfrikas prezidents Sirils Ramafosa atteicās nodot prezidentūras regālijas kādam vēstniecības ierēdnim, kuru to saņemšanai bija gatava nosūtīt Trampa administrācija. Jautājums tikšot nokārtots vēlāk. Attieksmi pret šo situāciju samitā viskonkrētāk definēja Kanādas premjerministrs Marks Kārnijs, sakot, ka pasaule varot panākt progresu arī bez Savienoto Valstu piedalīšanās.     Sagatavoja Eduards Liniņš.

Stāsta muzikologs, Mākslas zinātņu doktors, bijušais Latvijas Radio ģenerāldirektors (1992‒1995) Arnolds Klotiņš Atbilstoši globalizācijai, pirms trīsdesmit gadiem Eiropas valstīm bija jāslēdz līgums ar aizokeāna partneriem par tirdzniecību. Tie gribēja, lai arī kultūras produkcijai tiktu piemēroti parastie komerciālie noteikumi – tātad, lai tiktu atceltas pieļaujamās svešas kultūras produktu kvotas un lai tiktu aizliegta vietējās kultūras dotēšana. Tādā gadījumā pār Eiropu gāztos Holivudas filmu un citas turienes audiovizuālās produkcijas plūdi. Arī latviešu mūzika tiktu izspiesta no Latvijas Radio programmām. Rietumeiropas prese jau skaidri apzinājās draudus savu tautu kultūrām, ja kultūra tiktu pielīdzināta parastai precei. Te nu nevarējām klusēt arī mēs. Kopā ar Latvijas Radio starptautisko sakaru daļas vadītāju, angļu filologu Aivaru Ginteru parakņājāmies ārzemju presē un publicējām, tā sakot, savas aizstāvības rakstu.         Citējām pat Francijas prezidentu Fransuā Miterānu, kurš rakstīja: "Uz spēles ir mūsu nāciju kultūras identitāte, katras tautas tiesības uz savu pašas kultūru. Ja kāda sabiedrība grasās atdot citiem līdzekļus, ar kuriem tai sevi garīgi jāpārstāv, tad tā būs paverdzināta sabiedrība. (..) Bet Francija un, ceru, visa Eiropa pašreizējās tirdzniecības sarunās aizstāvēs kultūras izņēmumstāvokli (..) Mēs Eiropu neizveidosim, ja zaudēsim Eiropas mūzikas pašas tēlus." Taču 1993. gada beigās Radio kultūras tiesības tika apdraudētas ne vairs ārēju, bet gluži vienkārši Latvijas iekšējo apstākļu dēļ. Joprojām nācās cīnīties par trešās jeb Kultūras programmas eksistenci. Radio budžeta samazināšana par 15 procentiem no 1. oktobra ļāva apmaksāt šīs ultraīsviļņu programmas dzirdamību ne vairs visā Latvijā, bet tikai Rīgā un 90 kilometru rādiusā ap to. Tas bija izraisījis klausītāju neapmierinātību un pārmetuma vēstules, adresētas, protams, manai šajā situācijā nevarīgajai personai. Kāda ventspilniece rakstīja: ""Jaukāku" dāvanu Starptautiskajā mūzikas dienā (1. oktobrī) provinces melomāni laikam gan nevarēja gaidīt. Cik ciniskam gan jābūt cilvēkam, kurš tā vienkārši nolemj, ka kultūra provincē ir pārāk liels greznums un nevajadzīga izšķērdība, un tik precīzi izvēlas datumu, kad šo kultūras caurulīti aizgriezt pilnīgi." Ko uz to atbildēt? Lai nevienam neliktu vilties un cerot uz nākamā gada budžeta iespējām, tad nu šis "ciniskais cilvēks" riskēja un solīja, ka 1994. gadā trešo programmu ultraīsviļņos atkal padarīsim dzirdamu visā Latvijā.     Mūs visvairāk aizstāvēja Eiropas Raidorganizāciju savienība, saukta EBU. Tās prezidents uzsvēra, ka gan komercraidītājiem, gan mums kā sabiedriskajiem raidītājiem ir vienā un tai pašā telpā jācīnās par klausītājiem, lai gan mūsu mērķi ir atšķirīgi. Komerciālā raidīšana ir bizness, bet sabiedrisko raidītāju uzdevums ir sniegt klausītājiem pilnu informācijas un zināšanu spektru. Viņš norādīja uz šīs problēmas sevišķo saasināšanos Austrumeiropā, tātad arī Latvijā, un uzsvēra: "Tur trūkst pietiekamu valsts ienākumu, lai finansētu tos uzdevumus, kas ir tik svarīgi tieši šajā nacionālās identitātes atjaunošanas periodā (..). Ir nepieciešams radīt drošību (..) nacionālajiem medijiem, kas kalpotu nacionālai vai reģionālai videi, citādi identitātes, tradīcijas un valodas izzudīs, sajauksies internacionālā putrā." Lieki teikt, ka šie vārdi vēl vairāk nekā iedrošinājums mums, bija nepieciešami mūsu valdībai, negribīgajai mūsu sabiedriskā radio finansētājai. Svarīga Radio saite ar ārpasauli, kā minēju, bija klausītāju vēstules. Viņu iebildumi pret izklaides mūzikas uzkundzēšanos citiem raidījumiem palīdzēja cīnīties pret iesīkstējušos estrādes mūzikas kultu. Kāds sadusmots klausītājs rakstīja: "Notiek vērtīga radio lekcija, intervija. Bet – to pārtraukt pa vidu ar estrādes gabaliem, kas sabojā interesanto labsajūtu un interesi – tas ir uzbāzīgs huligānisms. Tas neaudzina, bet posta." Lieta tā, ka toreiz estrādes dziesmiņu mānija Radio tik tiešām bija fatāla. Reiz kāda redaktore man rādīja sabiedriski politiska raidījuma plānu, kas sākās ar banālu dziesmu par mīlestību. Jautāju: vai tad pēc tam, kad pieteikts nopietns raidījums, klausītājam tiešām būtu jākavē vairākas minūtes, klausoties kaut ko pavisam citu? "Jā," bija atbilde, bez dziesmas politiska raidījuma klausītājs jutīsies vīlies... Šādu aplamību izskaušana bija lēna un grūta. Taču šodienas Radio ir sasniedzis līmeni, kur manis stāstītais ir noiets etaps, tāpēc stāstam par senām problēmām lieku punktu.

Stāsta ģeogrāfs, ceļotājs, Latvijas Radio direktors (1995 – 2005, 2009 – 2011) Dzintris Kolāts Nu, es drusku pārspīlēju – degunu viņam pakasīt nevar, bet katrā ziņā degunradzis cilvēkam pilnīgi atklātā dabā var pieiet ļoti tuvu, tuvu. Vai arī otrādi – cilvēki var pienākt ļoti tuvu degunradzim. Runa ir par tā saucamo balto degunradzi (ir vēl melnais, kurš ir niknāks un mazliet mazāks augumā). Jo degunradzim ir ļoti, ļoti slikta redze. Pie tam acis atrodas abās pusēs galvai, un viņš uz priekšu taisni sev pretī īsti neredz. Ugandā, kur vairākkārt esmu bijis, viena no atrakcijām ir tāda, ka lielajā nacionālajā parkā mēs ejam pie degunradžiem. Lūk, šeit ir studija, kur no vienas sienas līdz otrai ir kādi septiņi vai astoņi metri. Un tad iedomāsimies, ka vienā pusē ir tas milzīgais zvērs, kurš, neskatoties uz saviem apjomiem un resnumu, ir pietiekami veikls, bet otrā pusē ir cilvēki. Protams, ir zināma robeža, par kuru tuvāk vairs nedrīkst iet, un tad reindžeri mūs stumj nost. Bet katrā ziņā šis dzīvnieks ir apveltīts ar ļoti vāju redzi. Kā mums teica – ja gadījumā tomēr ir tā, ka viņš skrien virsū, tad vienkārši jāaiziet aiz krūma. Viņš atskries un īsti nevarēs saprast, kādēļ ir skrējis. Tātad, tas ir dzīvnieks, kuru, atšķirībā, piemēram, no ziloņiem, apskatīt un fotografēt var ļoti, ļoti tuvu. Nu, degunu kasīt, kā es te sākumā lielījos, laikam tomēr nevajadzētu...  

Šis būs stāsts par to, kā 1992. gada pavasarī ar "Latvijas kuģniecības" kravas kuģi no Roterdamas uz Rīgu kuģoja divas Latvijas Radio Mūzikas redakcijas redaktores – Gita Lancere un Ināra Jakubone. Visa iesākums bija kāda vēstule, kas 1991. gada rudenī uzradās uz mana darbagalda un kurā Eiroradio Mūzikas nodaļas vadītājs Pjērs Īvs Tribolē aicināja Latvijas Radio piedalīties Eiroradio stendā mūzikas izstādē jeb gadatirgū "Musicora" Parīzē nākamā gada pavasarī. Nedz es tolaik zināju, kas tā tāda "Musicora", nedz to, kas tas tāds - mūzikas gadatirgus. Bet mūzikas redakcijā jau bijām baudījuši Eiroradio sūtītos fantastiskos ierakstus, un vēlme popularizēt latviešu mūziku arī bija liela, tāpēc tika nolemts – jāmēģina uz Parīzi tikt. Devos pie Televīzijas un Radio šefa Rišarda Labanovska izklāstīt ieceri. Jā, morāls atbalsts būšot, uz Parīzi ar radio svētību mūs palaidīšot, bet finansiāli nodrošināt šo braucienu radio diemžēl nekādi nevarēšot. Tolaik jau zinājām, kas tas tāds – "sponsors". Neatceros, kāpēc, bet šķita – jāmēģina uzrunāt "Latvijas kuģniecība". Varbūt tāpēc, ka tā tolaik bija viena no retajām Latvijas valsts organizācijām, kas ne tikai pelnīja valūtu, bet arī ik pa brīdim atbalstīja labdarības un sporta pasākumus. Tā nu zvanīju, šķiet, "Latvijas kuģniecības" mārketinga daļai, un pēc pavisam īsas tikšanās ar kādu jaunu, laipnu cilvēku "Latvijas kuģniecības" mājā pretī Nacionālajam teātrim, gluži neticamā kārtā bijām tikuši ne tikai pie dolāriem turpceļam, bet arī pie apsolījuma, ka atpakaļceļu kuģniecība sponsorēs, tā teikt, graudā – atgādājot mūs mājās ar kādu no saviem kuģiem. Ja vien mēs jaudātu tikt līdz kādai tuvākai vai tālākai ostai. Pēc gadatirgus beigām mūs no Parīzes nogādāt Roterdamā piesolījās pirms pāris gadiem iepazītais visu baltiešu draugs, holandiešu komponists Pauls de Būrs. Atlika vien nopirkt aviobiļetes no Pēterburgas uz Parīzi un vēl vilciena biļetes līdz Pēterburgai, un loģistikas rēbusi šķita atrisināti! Gadatirgum gatavojāmies ne pa jokam. Pirmkārt, tapa tāds kā reklāmas lapiņa par Latvijas Radio mūzikas kolektīviem un ierakstu studijām. Atceros, pati to "maketēju" – šo vārdiņu gan liekot pēdiņās, jo tā maketēšana izpaudās kā A4 formāta lapu līmēšana un locīšana 3 daļās, uz katra no atlokiem iemērot vietu Radio kora, simfoniskā orķestra, estrādes orķestra, radio studiju un paša Radio bildēm, un sacerot īsus aprakstus "pēc mēra". Diemžēl esmu aizmirsusi tās drukātavas nosaukumu – un tā bija viena no pašām pirmajām privātajām drukātavām Rīgā – kas par pliku paldies laipni piekrita manus "maketus" pārvērst kārtīgi dizainētos un uz bieza krītpapīra nodrukātos bukletiņos. Ar "Latvijas kuģniecības" logo uz vāciņa, skaidra lieta! Tapa arī buklets angļu valodā ar mūsu komponistu biogrāfijām un darbu sarakstiem. Lai to sarakstītu drukāšanai piemērotā formā, bija jābrauc uz Televīziju, jo tur atradās tolaik vienīgie Televīzijas un radio datori. Šķita, ka uz Parīzi jāaizgādā pēc iespējas vairāk latviešu mūzikas ierakstu un aprakstu, tāpēc līdzņemšanai tika sakrāmēta ne tikai iespaidīga skaņuplašu kolekcija, bet arī krietna kaudzīte grāmatu – no "Jauno mūzikas" līdz pat "Tūkstoš mēlēm ērģeles spēlē"... Tā teikt – skatiet nu, cik daudz mums tās latviešu mūzikas un kas tik viss par to nav sarakstīts! Arī katra grāmata tika anotēta gan angliski, gan franciski, pie tam ar tulkojumu franču valodā līdzēja Parīzē dzīvojoša latviešu jauniete – Jāzepa Vītola radu bērnu bērns, joprojām uzvārdā Vītols! Kad nu ar Gitu bijām tikušas līdz Parīzei, devāmies meklēt gadatirgus norises vietu – Lielo pili jeb "Grand Palais", kas, tāpat kā Eifeļa tornis, tika uzbūvēta, gatavojoties 1900. gada Parīzes Pasaules izstādei. Satriecoši apjomi, ļoti daudz tērauda un ļoti daudz stikla – tāds bija pirmais iespaids, ieejot šajā grandiozajā celtnē. Te nu bija mūsu "Musicora" – klasiskās mūzikas gadatirgus jeb salons, kā to dēvēja paši franči – tik raibs un iedvesmojošs! Tikpat iedvesmojošs šķita Eiroradio šefs Pjērs Īvs Tribolē, kuru drīz vien satikām, pie tam itin pārsteidzošā paskatā un ampluā – pabružātā sarkanā džemperītī ar uzrotītām piedurknēm, sparīgi stumjot kaut kādus mēbelēm vai citiem krāmiem piekrautus ratiņus Eiroradio stenda virzienā. Nu jā, līdz tam Latvijā sastaptos priekšniekus būtu grūti iedomāties nodarbojamies ar kaut ko tik praktiski necilu, piezemētu, triviālu... Pjērs Īvs gan tā kā pabrīnījās, kad jautājām, vai viņš nevarētu piebraukt pie mūsu viesnīcas, lai savāktu koferus ar izstādes materiāliem, un vēl vairāk viņš brīnījās, ieraudzījis koferu saturu. Jo citu valstu kolēģi Eiroradio stendā bija ieradušies ar kādu bukletiņu vai pāris kompaktdiskiem. Nu, ko lai te saka – diski mums tolaik i ne sapņos nerādījās, un vispār - bijām tiešām ļoti pacentušās. Latvijai atvēlētais plauktiņš Eiroradio stendā bija košs. Visredzamākajā vietā nolikām folkloras plati ar Birutas Baumanes "Vecās čigānietes" portretu uz vāka, un tas bija īstais āķis, lai piesaistītu ne viena vien interesenta skatu, un tad jau varēja ritināt latviešu mūzikas stāstu tālāk vien. Bet nu vēl par kuģošanu. No Parīzes Roterdamā nokļuvušas, uz kuģa klāja tikušas un kapteiņa eleganti – ar tostu – sveiktas, iekārtojāmies pie sāniem stūrmanim un lepni slīdējām pa varenās Reinas grīvu, pēc tam jau pa Ziemeļjūru. Baltijas jūrā visātrāk varētu nokļūt  pa Ķīles kanālu, bet tas maksāja bargu naudu un Latvijas kuģi to nevarēja atļauties – bija jāpeld apkārt Dānijai, Jitlandes pussalai. Kā par nelaimi, jau Ziemeļjūrā sākās baisa vētra, kas mūsu mazajam kravas kuģim lika trīs dienas nostāvēt Dānijas aizvējā, gaidot, kad norims tikpat traka vētra Baltijas jūrā. Mājupceļš ieilga, un, kad apnika apcerēt Hamleta likteni – jo bijām apstājušies tieši iepretī Kronborgas pilij –, varējām īsināt laiku, izpalīdzot kuģa kokam, piemēram, ar kartupeļu tīrīšanu. Pēc nedēļu ilgas dzīvošanās pa jūrām beidzot laimīgi iekuģojām Daugavā. Pa cietzemi vēl kādu laiciņu gan pārvietojāmies stipri zvalstīgā jūrnieku gaitā.

Laikā, kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē. Tādi ir arī Latvijas Radio jaunāko raidieraksta "Es izvēlos dzīvi laukos" piecu sēriju galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas, izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido Latgales laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, klusums, miers, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls. Laima Jurča un Kristaps Koļčs latgaliešu trīsdesmitgadnieku paaudze, kas ilgu dzīves daļu savas iespējas realizēties saistīja ar galvaspilsētu. Kristaps strādā arhitektūras jomā, bet Laima ir modes dizainere. Divus gadus atpakaļ viņi izlēma no galvaspilsētas pārcelties atpakaļ tuvāk dzimtas saknēm un vecākiem uz Rēzekni. Tagad ik rītu dzer kafiju ar skatu uz vietējo pilsētas ezeru, bet brīžus ārpus mākslas un radošajiem darba projektiem velta savu piepilsētas īpašuma Upessala attīstīšanai, kur top viņu māja un radošo projektu atvērtā telpa. Paši viņi to sauc par savu personīgo paradīzi. „Sākām ar to, ka elektrību ievilkām, nākošais laikam bija ūdens,” pirms trīs gadiem šeit dažus kilometrus no Rēzeknes nebija principā nekā, dīķis un Laimas un Kristapa vēlme šo vietu padarīt par savu. „Tad jau tālāk mēs turpinājām ar plānu, kā vispār šo vietu varētu apdzīvot, kas varētu būt tās nepieciešamās potenciālās būves.” Nedaudz vairāk kā 6 ha zemes, ko ieskauj upīte, piederēja Laimas vecākiem. „Šī māja sākumā bija domāta kā garāža. Bet diezgan ātri sapratām, ka tā nebūs garāža, bet radošā darbnīca, kur varēs arī palikt pa nakti,” viņi izrāda savām rokām celto pirmo būvi. Tepat nosvinētas arī kāzas un nu Upessalā viņi turpina būvēt savus sapņus. „Dzīvosim un skatīsimies pēc situācijas, cik vispār mums lielu vajag arī to nākamo [būvi], tāpēc ka šī teritorija pati par sevi ir tik forša, tajā gribas uzturēties, līdz ar to tās iekštelpas varētu būt gana minimālas, lai nepatērē daudz resursu.” Kristaps studējis mākslas akadēmijā, strādā arhitektūras jomā. Viņu interesē radīt telpu no idejas līdz fiziskam apjomam. "Parasti nav tā gandarījuma, ja tu mēnešiem vienkārši strādā pie projekta, un beigās ieliec mapītē. Šeit pats ar savām rokām procesā vari veidot.” „Liekas forši dzīvi dzīvot arī, ka tu baudi tos procesus, ka tu esi klātesošs,” saka Laima, kas ir profesionāla modes dizainere, nesen Latvijas Mākslas akadēmijā pabeigusi doktorantūras studijas. Spilgti un koši – tā var raksturot Laimas darbus, kam raksturīgi drosmīgi krāsu salikumi un rakstainas audumu apdrukās. viņas radītais tērps Parīzē izstādīts kopā ar «Chanel», «Saint Laurant», «Balenciaga» apģērbiem. Viņa ir daudzu starptautisku konkursu dalībniece, un vairāku balvu laureāte.  „Man ir dažreiz tā sajūta, vai es nepalaižu garām Rīgā svarīgas atklāšanas vai kaut kādus pasākumus, to pašu socializēšanos, jo tomēr tai manai šī brīža profesijai ir diezgan svarīgi būt arī redzamam. Bet tas iedod vienkārši arī to motivāciju arī būt un nepazust, un paradoksāli, ka dzīvojot Rēzeknē, mēs apmeklējam vairāk pasākumus nekā dzīvojot Rīgā.” Savu profesionālo darbību modes biznesā Laima plāno integrēt Upessalā. Tur viņi plāno veidot ne vien dzīves vietu bet vietu, kur pasaule un māksla nāks pie viņiem. Idejas ir plašas gan par mākslinieku rezidencēm, gan darbnīcām. Stāvot blakus pašu rokām celtai būvei, kas vēl nav ne māja, ne garāža, saka – tā ir tā brīvība „brīvība tādā kontekstā, ka tu vari izdarīt izvēles ar tādu brīvu gribu, es daru kā es gribu, un man galvenais ir, ka es sapratu, ka tā drīkst."  

Tuvojoties gadskārtējai teātra balvu pasniegšanas ceremonijai "Spēlmaņu nakts", "Klasikā" viesojas teātra kritiķe, žūrijas komisijas priekšsēdētāja un kultūras žurnāliste Henrieta Verhoustinska. Runājam gan par "Spēlmaņu nakti" un Henrietas vadīto raidījumu "Kultūrdeva" Latvijas Televīzijā, gan mazliet par balvu "Kilograms kultūras", kuras žūrijas pārstāve arī ir Henrieta, gan par kritiķa likteni un vēl virkni citām būtiskām lietām.   Liene Jakovļeva: Vakar esat lēmuši, rezultātus zināt, mēs tos uzzināsim rīt. Bet kā tev šķiet: kāpēc tieši šī balva starp daudzajām citām uzmirdz visspožāk? Henrieta Verhoustinska: Manuprāt, tāpēc, ka teātra skatītājs ir demokrātiskākā publika! Jo – lai klausītos klasisko vai akadēmisko mūziku, klausītājam vajag būt sagatavotam. Tas ir tāpat kā ar labu vīnu un olīvām: tikai pēc gadiem trīsdesmit cilvēks sāk novērtēt klasisko un akadēmisko mūziku, un lielākoties tas ir sagatavots klausītājs. Ar teātri ir citādi. Kā Kirils Serebreņņikovs teicis – viņam vismīļākais skatītājs ir tāds, kurš uz teātri nāk kā balta lapa: kurš nav izlasījis ne recenzijas, ne režisora intervijas, bet nāk uz teātri uzsūkt to, ko mākslinieki viņam sagatavojuši.  Tomēr ir divi cilvēki, kuru vārdus mēs jau zinām: tie ir balvas par mūža ieguldījumu saņēmēji. Šogad cildināsim Liepājas teātra brīnišķīgo aktrisi Ainu Kareli un Jakovu Rafalsonu no Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra. Tas bija Teātra darbinieku savienības piedāvājums, un mēs to ar lielāko prieku akceptējām. Šķietami pilnīgi atšķirīgas personības, vai ne? Vienojošais ir milzīgais Latvijas patriotisms, kas ir viņos abos un ko viņi pārstāv un aizstāv. Ainai Karelei tas ir arī lokālais Liepājas patriotisms, ko viņa allaž uzsver savās intervijās. Tev un pārējiem žūrijas dalībniekiem jābūt ar biezu ādu, jo pēc svētkiem noteikti būs arī pārmetoši skatieni no tiem, kuri balvu nav dabūjuši. Bet tā laikam ir: tiklīdz parādās nominācijas, ir arī reakcija. Kā teica mans šīsnedēļas "Kultūrdevas" viesis Atis Rozentāls – apmierināti ir 20 procenti nominēto: tie, kuri saņēmuši balvu.  Bet kā uzsver Teātra darbinieku savienības vadītājs Ojārs Rubenis – nominācija  vien jau ir liels pagodinājums.  Es arī domāju, ka nominācija ir ļoti liels pagodinājums, un jāsaka, ka arī šogad vairākās kategorijās bija tik ļoti līdzvērtīgs spēku samērs, ka mēs paši līdz pēdējam brīdim, līdz balsu saskaitīšanai, nezinājām, kas ir uzvarētājs. Mums bija aizklātā balsošana: aizpildījām tabuliņas, kurās salikām punktus saviem nominantu favorītiem, un tad Ričards Vorobjovs, mūsu kurators no Teātra darbinieku savienības, rūpīgi visu saskaitīja un iepazīstināja ar rezultātiem. Ir daži jaunumi šajās nominācijās, un viens no tiem ir operas un baleta atgriešanās nominantu sarakstos.  To rosināja Baleta asociācija. Viņi piedāvāja savu izvēli, un mēs rūpīgi noskatījāmies viņu ieteiktās baleta izrādes. Tās, kuras vairs nebija publiski pieejamas, skatījāmies ierakstos, bet uz tām, kuras bija pieejamas, gājām skatīties klātienē. Uzvarētājs tika ieteikts no Baleta asociācijas, un mēs ar prieku un gavilēm to sveicām un apstiprinājām.  Bet mēs varam sveikt arī aktieru vidū iekļuvušo dziedātāju Anniju Kristiānu Ādamsoni, kura ir "Klasikas" šīgada rezidences māksliniece. Annija Kristiāna Olimpijas lomā "Hofmaņa stāstos" bija man atklājums – ak, Dievs, to viņas artistiskumu un vokālo meistarību! Tas bija žilbinošs sniegums! Man ļoti liels prieks viņu redzēt nominantu pulkā! Operas iestudējumos, no kuriem oriģināliestudējumi kļūst aizvien retāki, žūrija var vērtēt arī scenogrāfiju, gaismu, režiju, kostīmus.  Jā, tāpēc arī piekritām lēmumam, ka "Spēlmaņu nakts" kategoriju sarakstā atkal tiek ieviesta opera – kā pilnvērtīga teātra daļa.  Runājot par skatītāju balsojumu, kurā šogad nominantus izvirzīja teātri… Kad ieraudzīju, ko teātri ir izvirzījuši, apmēram par ceturto daļu gadījumu man bija liela neizpratne – nesapratu, kāpēc ir šāds lēmums un kāpēc netiek izvirzīti tie nominanti, kas nominēti žūrijas atlasē. Sapratu, ka man labāk patīk, kā ir "Kilogramā kultūras": ka žūrija piedāvā savu izlasi, jo neviens skatītājs, lasītājs, klausītājs nevar aptvert visu to lauku, ko mēs žūrijā tomēr cenšamies izdarīt. "Spēlmaņu naktī" mēs arī esam žūrija – cilvēku kopa, kas noskatījusies vairāk nekā 120 izrāžu, turklāt – ja konkrētajai izrādei ir vairāki sastāvi, tad skatīti visi sastāvi. Mēs esam šo izlasi iedevuši, un man liekas, ka būtu tikai korekti, ja skatītāji balsotu par šo izlasi, ko jau ir veikusi žūrija – jo tur ir atlases konteksta garants. Bet teātros valda tikai un vienīgi mārketinga apsvērumi, kā ļoti daudzos gadījumos sapratu no šī saraksta, un tas varbūt nav tas pareizākais apsvērums. Vairāk nekā 120 izrāžu... Tā ir ne tikai Rīga, tā ir tālā Liepāja un Daugavpils, un drusku tuvākā Valmiera. Bet saprotu, ka potenciālie nominanti arī sevi paši var pieteikt, ja tas nav profesionālais teātris – vai tā? Piemēram, opera, kas iestudēta kaut kur brīvdabā.  Jā, es vedinu arī neatkarīgos producentus, kuru darbs ir pievērsis manu uzmanību, rakstīt Ričardam Vorobjovam. Viņš tad pārējai žūrijai var izsūtīt informāciju par iespējām apmeklēt neatkarīgo institūciju veidotos iestudējumus.  Ir arī kategorija, kurā jūs klausāties mūziku – vai nu atsevišķi, vai, skatoties izrādi, domājat par to. Šoreiz mums prieks nominantu sarakstā redzēt gan Annu Fišeri, gan Jēkabu Jančevski, gan Aleksandru Tomasu Matjusonu, gan Edgaru Raginski, gan arī Edgaru Mākenu. Tomēr Krista Auznieka milzīgā partitūra izrādei "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem" nominantu pieciniekā nav iekļuvusi. Šī sezona ir vienmērīga, bez milzīgiem uzrāvieniem, bet ļoti kvalitatīva. Kad jūnijā lēmām par nominantiem, mums bija garais saraksts, kurā figurēja arī Krists Auznieks. Bet, ja man jāpamato, kāpēc tieši Krists Auznieks neiekļuva nominantu sarakstā, mums, žūrijas pārstāvjiem, Krista mūzika dažos momentos šķita varbūt pārāk pašmērķīga. Tas bija arguments, kāpēc Auznieks palika aiz strīpas, bet kā viens no pirmajiem. Tu saki – sezona bija vienmērīga, laba. To es vairākkārt esmu dzirdējusi arī no taviem kolēģiem – ka trūkst milzīga pārsteiguma momenta. Vai tu tam arī varētu piekrist? Jā, tā tas ir. Varbūt Germana Ermiča scenogrāfija izrādei "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem" velk uz pārsteigumu. Tāpat kā Reiņa Dzudzilo scenogrāfija izrādei "Nacionālais kanāls" ir tāds košums, bet tai pat laikā tie ir tādi stabili, vērtīgi teātra darbi, kuros scenogrāfs darbojies kā vizuālās dramaturģijas meistars, kā sevi arī šobrīd piesaka Reinis Dzudzilo. Bet kopumā šī ir diezgan lēzena sezona.  Bet tajā pašā laikā tu saki – laba. Jā, laba, jo bija daudz nominantu. Un ir divas izrādes, par kurām man sāp sirds, ka tās netika nominētas. Viena ir Valmieras teātra izrāde "Diena projām palēja", ko iestudējis Aigars Apinis: tā ir par Helsinku hipsteru nihilistisko attieksmi pret dzīvi. Man tā likās ļoti aktuāla un brīnišķīga izrāde. Šeit gan par scenogrāfiju ir nominēts Reinis Suhanovs, bet par lomu – Rūdis Bīviņš. Otra izrāde, kas mani ļoti, ļoti uzrunāja un ar kuru es dzīvoju vairākas dienas, bet kura ir hronometrāžā neliela, un žūrija tomēr izlēma atstāt to aiz borta – tā ir leļļu teātra izrāde "Gaisma, es tevi dzirdu!" ar vājredzīgām aktrisēm, kuras izstāsta savu cilvēka ar invaliditāti stāstu. Skatītājiem tiek aizvērtas acis, lai varētu iejusties šajā pasaulē, kurā tev nav acu, bet ir rokas un dzirde; tiek dotas taktilas lietas, kuras aptaustīt – čaukstoši priekšmeti… Tā bija jutekliska pieredze, kas mani ļoti uzrunāja un likās ļoti, ļoti vērtīga. Kā tu vari izskaidrot to, ka nav milzīgu pārsteigumu?  Sezonas sākumā tomēr bija viens pārsteigums: tā bija "Dirty Deal Teatro" izrāde "Alfas", kas apbērta ar nominācijām. Tīrs darbs, kurā [lieliskas] ir visas nepieciešamās komponentes: mūzika, aktieri, izpildījums, Jāņa Baloža scenārijs, kuru viņš veidoja, cietumā apmeklējot notikumā iesaistītos, kuri joprojām tur atsēž savu laiku. Bet vai tev ir bijis arī kāds nepatīkams pārsteigums vai kāda skumja nots šajā sezonā? Esmu "ieslēgusi" sevī Līviju Akurāteri. (Smejas.) Tas nozīmē ļoti labvēlīgu attieksmi pret visu, kas man tiek celts priekšā. Es jūtu sevī šo spēju, kas manī mostas – skatoties jebkuru izrādi, katrā atrast kaut ko labu.  Latvijas Televīzijas skatītāji ar tevi tiekas ik svētdienu "Kultūrdevā". Par viesiem noteikti lem kopā ar visu komandu. Tikai tā. Mēs ļoti sekojam līdzi, lai kaut kādā laika griezumā tiktu aptvertas visas jomas – lai nav tā, ka nepārtraukti nāk mani mīļie teātra cilvēki vai redaktores Dairas Āboliņas kino ļaudis, vai redaktora Kaspara Zaviļeiska mīļā popmūzikas lauciņa pārstāvji. Šajās nedēļās teātra kritiķi ir visur. Arī tu esi daudz kur: pie mūsu kolēģiem Latvijas Radio 1, tu esi televīzijā, bet laikam jau no tā neizbēgt – kad tas teātra vilnis ir, tad ir.  Tā ir arī "Kultūrdevas" problēma, jo mans kategorisks uzstādījums ir, ka mēs netaisām "pīāru". Vispirms es aizeju uz izrādi un to noskatos, aizeju uz koncertu un to noklausos: ir svarīgi redzēt, izzināt, un tikai tad runāt par to, nevis "pīārot" pirms tam. Tas nozīmē aptvert milzīgu laukumu, un tas nozīmē arī to, ka viesu ziņā drusciņ ejam iepakaļ "Kultūras rondo" kolēģiem, kuri jau par konkrēto notikumu ir izrunājušies. Man savukārt tas ir liels atspaids, gatavojoties intervijām. (Smejas.) Pa kuru laiku tu raksti savas recenzijas?  Sestdienās un svētdienās! Jā, pārsvarā brīvdienās! (Sirsnīgi smejas.) Un tad ir tas nežēlīgais brīdis, kad tu uzraksti, pasaki to, ko tu domā, un ne vienmēr tas ir cildinoši... Un pēc tam kādā teātra kafejnīcā satiec šos cilvēkus, kurus esi pakritizējusi, un tev jāskatās viņiem acīs. Ar to tu esi sadzīvojusi? Pat ļoti! Esmu piedzīvojusi ļoti daudz dažādu notikumu šai sakarā, ieskaitot iereibuša režisora zvanus un īsziņas, kas turpinās visu nakti pēc tam, kad esmu neuzmanīgi par savu vilšanos ietvītojusi jau pirmizrādes vakarā... To es vairs nedaru. Tā man bija mācība, jo sapratu, ka pirmizrādes vakars teātra cilvēkiem ir jāsvin. Nav ko viņus apgrūtināt ar savām kritiskajām piezīmēm! Paldies Dievam, arī teātra cilvēki iemācījušies būt korekti un vairs nav tā, kā bija pirms gadiem, kad pēc katras recenzijas sekoja reakcija. Lai gan atskan jau dažkārt zvani vai ziņas vatsapā, un arī kādā sociālo mediju vietnē man tiek atrakstīts...  Vai par spīti tam, ka darbošanās žūrijā ir smags darbs un jānoskatās vairāk nekā 120 izrāžu, tu joprojām mīli teātri? Ļoti… Īpaši šobrīd, kad manā dzīvē bijuši dažādi pārbaudījumi – esmu pārcietusi vēzi un izcīnījusi šo cīņu –, teātris man ir kā oāze, kurā es pilnībā aizmirstos, pilnībā saplūstu ar to, kas notiek uz skatuves. Tas ļoti, ļoti palīdz dzīvot.

Kas iznāk tad, ja čūsku sakrusto ar ezīti? Šo Latvijas Radio žurnālista Eduarda Liniņa bērnības mīklu un klausītāju atsūtītās mīklas Greizajos ratos min Mucenieku ģimene no Jelgavas: mamma Ieva, tētis Druvis ar bērniem Ronju (7 gadi) un Borisu (5 gadi).

Stāsta Latvijas Radio informācijas tehnoloģiju (IT) resursu apkalpošanas inženieris Edgars Jackevičs Jau no pirmsākumiem radio tika atskaņoti skaņuplašu ieraksti, bet 1936. gadā Radiofona rīcībā nonāca aparatūra, ar kuras palīdzību reportāžas un skaņu ierakstīja vaska platēs. Taču plates izmantošanas laiks bija ļoti īss, to varēja lietot aptuveni 10-12 reizes, līdz tā nodila. 20. gadsimta 40. gados parādījās jauna tehnika – skaņu filmu jeb tonfilmu iekārtas un magnetofoni. Skaņu filmu iekārtas bija kaut kas unikāls! Tajās tika izmantotas 35 mm kinofilmas, kurām nebija attēla, bet katrā filmas pusē bija pa ieskaņotam skaņu celiņam.  Līdz ar to tajās bija divi skaņdarbi, kas bija atskaņojami katrs no sava tonfilmas gala. Tā kā tonfilmu aparāti nebija diez cik ērti, tos 1952. gadā pārstāja izmantot. Savukārt magnetofonu laiks tikai tā pa īstam iesākās. Tolaik lentes atskaņošanas ātrums bija 76,2 cm sekundē, bet, sākot ar 1958. gadu, sāka pāriet uz 38,1 cm sekundē ātrumu. 19. ātrums parādījās ap 1972. gadu. Te gan jāpiezīmē, ka 38. ātrums palika dominējošs līdz pat magnetofonu ēras beigām 90. gadu beigās. Magnetofoni veica gan mono (viena celiņa), gan stereo (divu celiņu) ierakstus. Latvijas Radio 1. studijā tika izmantots 16 kanālu magnetofons ar divu collu platuma lenti. Savukārt tautā populārās audiokasetes tika izmantotas tikai korespondentu portatīvajos magnetofonos. 80. gadu beigās un 90. sākumā Radionamā skaņu ierakstiem un atskaņošanai sāka ienākt jaunās ciparu tehnoloģijas. Iesākumā tie bija kompaktdisku atskaņotāji un DAT magnetofoni. Kompaktdiskam bija zināma līdzība ar platēm, jo no tiem varēja atskaņot jau gatavus ierakstus, bet savus ierakstīt nevarēja. Turpretī DAT magnetofons nodrošināja visas funkcijas augstā kvalitātē, taču ikdienas lietošanā izrādījās neizdevīgs un arī diezgan kaprīzs savas sarežģītās uzbūves dēļ. Tas pēc uzbūves līdzīgs miniatūram videomagnetofonam un ierakstu DAT kasetē nevar ātri un efektīvi samontēt. 90. gadu vidū parādījās jauns izgudrojums: minidisks. No sākuma šķita, ka šis formāts varētu saglabāties uz ilgu laiku. Šajos diskos varēja rakstīt un pārrakstīt neskaitāmas reizes. Tas bija lietojams gan stacionārās, gan portatīvās ierīcēs. Un pats galvenais – minidisku iekārtas atļāva ierakstu montāžu bez papildus aparatūras. Īsā laikā tas ieviesās gan ierakstu, gan raidījumu studijās. Vienīgais trūkums bija skaņas kvalitāte. Cilvēki ar smalkāku dzirdi sajuta atšķirību starp minidiska un kompaktdiska vai DAT skanējumu. Iemesls bija tāds, ka šajos diskos tika izmantota datu kompresija ar zudumiem – kaut kas līdzīgs šodien plaši pazīstamajam mp3. Vēlāk atklājās, ka minidiski ir ļoti jutīgi pret putekļiem, kas varēja izpausties pašos nepiemērotākajos brīžos. Piemēram, tiek rediģēts ieraksts un pārrakstīts diska satura rādītājs, un, ja šajā brīdī gadās misēklis un satura celiņš neierakstās, tiek zaudēta pieeja visam diskā esošajam! Paralēli minidiskam Radionamā ienāca arī vienreiz ierakstāmie kompaktdiski, jeb CD-R. Iesākumā to ierakstīšana bija diezgan piņķerīga un nervus kutinoša, jo ieraksta laikā pieļautās kļūdas nevarēja labot, bet tukšie diski bija dārgi un grūti pieejami. Ierakstošā ierīce bija līdzīga parastajam kompaktdisku atskaņotājam un ieraksts notika reālajā laikā. Ar laiku ieraksta process pārcēlās uz datoriem un te nu maisam gals bija vaļā. Programmu pirms rakstīšanas varēja apstrādāt datorā, visu sagatavot un ieprogrammēt rakstīšanas procesu, un tad ātri ierakstīt. “Ātri” jau nozīmēja, ka vairs nav jāgaida stunda, lai iegūtu vienu stundu garu ierakstu. Viss notika paātrināti dažu minūšu laikā. Tāds pat ieguvums parādījās pie audiomateriālu kopēšanas no kompaktdiskiem – dažas minūtes, un diska saturs ir datorā! Lielas cerības tika liktas uz audiomateriālu arhivēšanas iespējām ierakstāmajos kompaktdiskos. Te nu jāsaka, ka rezultāti ir stipri atkarīgi no disku uzglabāšanas apstākļiem, ierakstošās aparatūras un konkrētā diska ražotāja. Gadījās, ka ierakstītais disks niķojas jau tūlīt pēc ierakstīšanas, bet citi teicami darbojas un nav novecojuši pat pēc 30 gadiem. Teorētiski tika lēsts, ka tie varētu glabāties pat 100 gadus. Radio arhīvā glabājas magnetofona lentes pat no pagājušā gadsimta 40. gadiem, tātad aptuveni 80 gadus, bet, laikam ejot, lentes fiziski degradējas un ieraksta kvalitāte pasliktinās. Beigu beigās esam nonākuši līdz loģiskam audioierakstu nesēju attīstības iespējamam galam, jo skaņas industrija ir pārgājusi uz ciparu formātu. Tātad – tie vienkārši ir dati. Praktiski visas darbības ar tiem risinās ar datoru palīdzību. Rodas jautājums: kāpēc audioierakstus nerakstīt uzreiz datorā, tur apstrādāt, glabāt un no turienes arī atskaņot... Jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu Latvijas Radio par audiomateriālu fizisku saglabāšanu atbild IT speciālisti, bet tas jau ir cits stāsts.

Rediģēšanas skandāls BBC: kā tas ietekmē Latvijas mediju vidi? Analizē Sabiedriskā medija ombuds Edmunds Apsalons un Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, Junga analītiskās psiholoģijas terapeits apmācībā, filosofs, sociologs Vents Sīlis, Latvijas Radio žurnālists Eduards Liniņš un sabiedrisko attiecību speciālists Jurģis Liepnieks. Ne tikai Latvijā, visā Rietumu pasaulē lielie plašsaziņas līdzekļi saskaras ar pieaugošu spiedienu un kritiku par savu darbu. Ne vien no ārpuses. Arī iekšpusē notiek nebeidzamas diskusijas, kā labāk strādāt, kādu mediju politiku īstenot. Pozicionēties vai nepozicionēties kādā no jautājumiem; reaģēt vai nereaģēt uz dažādiem spiedieniem, kas arī neizbēgami nāk pa žurnālistiem un redakcijām.  Pagājušās nedēļas notikumi ap britu raidsabiedrību BBC, kad atkāpās tās vadība, bija viens no tādiem spilgtākajiem piemēriem, cik sarežģītā situācijā var nonākt pat pasaules gigants tad, kad pieļauj savā darbā kļūdas. Arī Latvijas mediji un īpaši sabiedriskais medijs, strādā tādas plašas kritikas krustugunīs. No vienas puses tas, protams, labi, jo liek arī mums pastāvīgi domāt par sava darba kvalitāti. No otras puses, tam seko arī politiskais spiediens ar virkni iespējamām sekām. Kā šādos apstākļos strādāt pēc iespējas labāk sabiedrības labā, tā, lai arī mūsu auditorija saprot, ko un kāpēc mēs darām?  Viens no lielākajiem izaicinājumiem mūsdienās medijiem ir pozicionēšanās, kā to esam nodēvējuši, īsta vai šķietama. Liekas, tas lielā mērā raksturo to krīzi, kādā nonākusi BBC, un runa šeit ir noteikti arī par mums, tātad subjektivitāte. Nespēja būt pilnīgi neitrālam, vienalga, vai tas ir Palestīnas jautājums, nacionālais jautājums, migranti, Stambulas konvencija un tā var turpināt. Vai tā ir problēma?  

Šogad labdarības maratona "Dod pieci!" vadmotīvs ir palīdzība bērniem un jauniešiem ar neiroloģiskiem kustību traucējumiem. Vienlaikus maratona laikā uzmanība tiks pievērsta arī sabiedrības mazkustīgumam. Kā tikt galā ar šo milzīgo problēmu? Raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē Latvijas Radio raidījuma "Digitālās brokastis" vadītājs Artis Ozoliņš, fiziskās izaugsmes treneris Roberts Radičuks un P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Fizikālās medicīnas un rehabilitācijas centra vadītāja Anda Nulle. Par motivāciju kustēties un būt aktīviem vaicājam Esterei, Viktorijai, Natai un Renāram, kurus sastapām kādā Rīgas sporta klubā agrā rīta stundā. Mēģinām atrast labus iemeslus, lai sāktu kustēties. Artis Ozoliņš uzsver drauga lomu, lai pievērstos aktīvākām kustībām. "Ja tev ir kāds, kas pasaka - klau, varbūt izejam pastaigā, varbūt aizejam uz sporta zāli kopā, pēdējos 2-3 mēnešus man ir draugs, kurš tā pateica, šobrīd mums jau ir aktīvi treniņi divreiz nedēļā," atklaj Artis Ozoliņš. "Nav jau tā, ka es pirms tam pats par to neaizdomājos, ka tā būtu laba lieta. Nav jau tā, ka nebiju dzirdējis gudrus cilvēkus, kas saka, ka vajadzētu pavingrināt ķermeni vairāk par skraidīšanu un staigāšanu, bet drauga loma manā gadījumā bija ļoti svarīga, ka ir kāds, kurš saka - klau, atnāc ar mani, parādīšu, ko es daru, varbūt iepatīkas. Tas ir ir jānovērtē. Drauga plecs ir svarīgs." Anda Nulle norāda, ka kustība ir vajadzība arī tiem cilvēkiem, kam ir funkcionēšanas traucējumi, cilvēkiem, kas ir ratiņkrēslos, pārvietojas ar palīglīdzekļiem. "Ja apmēram puse relatīvi veselu cilvēku nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm, tad cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem tikai ¼ daļa nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm kaut cik pieņemamā apjomā," norāda Anda Nulle. "Es vairāk domāju, kā iesaistīt cilvēkus ar funkcionāliem traucējumiem sportā, aktivitātēs, kas dod dzīves jēgu un garšu." "Varbūt, ka vajag ierakstīt likumā, ka visiem ir jākustas. Redzēs, kas no tā sanāks," vērtē Anda Nulle, analizējot Solijas pieredzi. "Noteikti samazināsies darba nespējas lapu daudzums, uzlabosies veselība, mazināsies mirstība un viss, ko mēs ļoti labi zinām, bet ikdienā varbūt par to nedomājam. Ja kāds mums no ārpuses pabaksta, tad mēs vismaz mirklīti kustamies. Jebkurš līdzeklis, kas palīdz kustēties, ir apsveicams, kaut vai tas ir likums." Roberts Radičuks piebilst, ka ir jānovērtē ikdienišķas lietas, kas rada kustību prieku un varbūt notiek nemanāmi. "Kad iešu pārgājienā pa mežu, salasīšu čiekurus, kas ir taktilās izjūtas, ielikšu kabatā, pēc tam pārdomāšu veikto maršrutu, manī veidosies pozitīvās izjūtas. Visi šie komponenti tiek iesaistīti. Daudzas lietas darām, bet nenosaucam vārdos. Mums jānovērtē kāpšana pa kāpnēm, spēja uzkāpt Bastejkalnā bez aizdusas," uzskata Roberts Radičuks.  

Stāsta muzikologs, Mākslas zinātņu doktors, Latvijas Radio ģenerāldirektors Arnolds Klotiņš Pirms gadiem trīsdesmit, kad strādāju Radio vadībā, Latvijā bija sācies pats lielākais privatizācijas bums. Uzņēmumu un īpašumu pārņemšana privātā valdījumā bija valsts politika, un tajā bija ieinteresēti daudzi ļaudis. Protams, arī Latvijas Radio to atspoguļoja, bija pat īpašs regulārs raidījums "Privatizācijas vēstis". Taču allaž, tiklīdz izgāju no kabineta gaitenī, mani apstāja lauku vīri un sūdzējās par lielo saimniecību izvazāšanu un citām privatizācijas nebūšanām, pret ko Radio it kā spētu cīnīties. Kaut ko jau darījām lietas labā, taču privatizācija jau bija tik āķīga lieta, ka ne katrā konkrētā gadījumā varēja izšķirt, vai tā notiek vispārēja labuma vārdā jeb vai tikai savtīgās interesēs. Ir amizanti atcerēties, ka privatizācija vai tā saucamo SIA atdalīšanās no lielajiem uzņēmumiem savā ziņā izpaudās arī Radio iekšienē. Tā bija redzama kā atsevišķu Radio sastāvdaļu tiekšanās savā darbībā kļūt autonomām vai neatkarīgām no visa Radio kopējās darbības vai pat no tā saimniecības. Protams, atsevišķas Radio sadaļas, redakcijas ar visām tiesībām arī pašas izvēlējās raidījumu tematiku, bet ne vienmēr tās bija uzdevuma augstumos raidīšanas stila izvēlē. Cenzūra neeksistēja, bet tās neesamību dažkārt iztulkoja kā iespēju neievērot elementāru kārtību. Ja vērsos pret neētiska satura, un vienā gadījumā pat pret pornogrāfiska satura raidīšanu, tad to iztulkoja kā cenzūras ieviešanu. Tika aizmirsts, ka radio aizsniedz arī bērnus un vispār cilvēkus visdažādākajās situācijās – arī uz slimības vai nāves gultas, vai nelaimē. Tieši tāpēc, manuprāt, raidījumu saturam vienmēr jābūt korektā formā. Cits sliktas autonomijas gadījums bija raidījumu muzikālo noformētāju patvaļīgā darbība, kas skāra visu tā saucamo fona mūziku un tātad Radio muzikālo veidolu kopumā. Atceros, Marģeris Zariņš savas dzīves, kā izrādījās, pēdējā gadā atnāca pie manis kabinetā un draudzīgi izteica pārmetumus ar apmēram šādiem vārdiem: "Es vairs gandrīz nekur neizeju, bet te man bija jāatnāk, lai pažēlotos par tām sēnalu dziesmām, turklāt svešvalodā, kas skan Latvijas Radio vilnī katru mīļu brīdi no rīta līdz vakaram. Visa tā mūzika, rīta mūzika, pusdienas mūzika, vakara mūzika un mūzika starp raidījumiem ir viena vienīga anglosakšu banālu dziesmu sērija. Vai tiešām te nav iespējams ieviest kādu citu kārtību? Kur tad paliek Baltijas kopība – igauņu un lietuviešu mūzika, un kaut tak bijusi vismaz kaut kāda dažādība ar vācu vai franču šlāgeriem!" Jā, mēģinājām gan kaut ko mainīt, bet lieta tā, ka šī fona mūzikas izvēle bija nonākusi radio tehnisko darbinieku rokās. Tie bija jauni zēni bez pieredzes un patstāvīgas gaumes. Lai dotu viņiem plašāku izvēli, pasūtināju dažam latviešu komponistam pat īpašus fona mūzikas skaņdarbus, taču tie nevarēja līdzsvarot anglosakšu vieglās mūzikas plūdus, kas pārņēma jaunās Austrumeiropas valstis, toskait Latviju. Vai varēja ar administratīviem līdzekļiem nomainīt jaunos quasi bītlomānijas pārņemtos "muzikālos revolucionārus"? Nevarēja, jo tie bija visur pieprasītie jaunās radiotehnikas pārzinātāji, bez kuriem nevarējām iztikt. Viņus pašus reizē ar viņu gaumi un autonomo darbību toreiz mainīt neizdevās. Un, šķiet, šajā ziņā Latvijas Radio darbībā kaut kas ir mazliet mainījies tikai pašā pēdējā laikā...             Mana muzikālā gaume cieta arī no tā, ka Radio varēja atļauties tikai vienu pilnu programmu latviešu valodā, un tā bija tik pārslogota ar nepieciešamajiem ikdienas aktualitāšu raidījumiem, ka koncertu pārraidēm vai simfoniskajai mūzikai vietas neatlika. Tikai pamazām, pa stundiņai vien, varējām sākt raidīt mūziku citā programmā, jo katra jauna radioviļņu minūte prasīja naudu. Situācija mazliet uzlabojās, kad Radio dabūja savā rīcībā ultraīsviļņu diapazonu, lai arī tas bija grūtāk uztverams. Nosaucām to lepni par trešo programmu, kas raidīja darbdienās no sešiem rītā līdz vieniem naktī – klasiku, tautu mūziku, klasisko džezu, četras reizes dienā arī pirmās programmas ziņu pārraides, un no 1993. gada – literārus raidījumus. Tas bija pamats kultūras programmai, vēlākajam radio "Klasika", un pie tās izveidošanas lieli nopelni bija Mūzikas redakcijas ļaužu entuziasmam un slavējamai neatlaidībai. Atceros, reiz pie manis kabinetā ieradās Gunda [Vaivode] un Rūta [Paula], nosēdās pie galda iepretī un visai kategoriskā tonī teica: "Mums pašiem vajag savu pilnu nopietnās mūzikas programmu, īstenībā patstāvīgu raidošu vienību!" Tas man patika, bet momentā neko nevarēju līdzēt naudas trūkuma dēļ, tomēr sapratu, ka kultūras programmas prasītāji agri vai vēlu uzvarēs. Manas darbības laikā bija tikai minētās kultūras programmas aizmetnis. Tas kļuva par autonomu programmu "Klasika" vēlāk. Uz to vēl bija pagarš ceļš, par ko mazliet stāstīšu citreiz.

Rediģēšanas skandāls BBC: kā tas ietekmē Latvijas mediju vidi? Analizē Sabiedriskā medija ombuds Edmunds Apsalons un Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, Junga analītiskās psiholoģijas terapeits apmācībā, filosofs, sociologs Vents Sīlis, Latvijas Radio žurnālists Eduards Liniņš un sabiedrisko attiecību speciālists Jurģis Liepnieks. Ne tikai Latvijā, visā Rietumu pasaulē lielie plašsaziņas līdzekļi saskaras ar pieaugošu spiedienu un kritiku par savu darbu. Ne vien no ārpuses. Arī iekšpusē notiek nebeidzamas diskusijas, kā labāk strādāt, kādu mediju politiku īstenot. Pozicionēties vai nepozicionēties kādā no jautājumiem; reaģēt vai nereaģēt uz dažādiem spiedieniem, kas arī neizbēgami nāk pa žurnālistiem un redakcijām.  Pagājušās nedēļas notikumi ap britu raidsabiedrību BBC, kad atkāpās tās vadība, bija viens no tādiem spilgtākajiem piemēriem, cik sarežģītā situācijā var nonākt pat pasaules gigants tad, kad pieļauj savā darbā kļūdas. Arī Latvijas mediji un īpaši sabiedriskais medijs, strādā tādas plašas kritikas krustugunīs. No vienas puses tas, protams, labi, jo liek arī mums pastāvīgi domāt par sava darba kvalitāti. No otras puses, tam seko arī politiskais spiediens ar virkni iespējamām sekām. Kā šādos apstākļos strādāt pēc iespējas labāk sabiedrības labā, tā, lai arī mūsu auditorija saprot, ko un kāpēc mēs darām?  Viens no lielākajiem izaicinājumiem mūsdienās medijiem ir pozicionēšanās, kā to esam nodēvējuši, īsta vai šķietama. Liekas, tas lielā mērā raksturo to krīzi, kādā nonākusi BBC, un runa šeit ir noteikti arī par mums, tātad subjektivitāte. Nespēja būt pilnīgi neitrālam, vienalga, vai tas ir Palestīnas jautājums, nacionālais jautājums, migranti, Stambulas konvencija un tā var turpināt. Vai tā ir problēma?  

Pāri laikiem un cilvēkiem joprojām plīvo brīvības liesma. Tiekames svētku raidījumā Kā labāk dzīvot, lai runātu ar kolēģiem, kas izvēlējušies iesaistīties Zemessardzē un Nacionālajos bruņotajos spēkos par to, kā sajūtam tēvzemi, sevi, savu spēku un pienākumu pret vietu, ko saucam par savu dzimteni. Sarunājas Nacionālo bruņoto spēku rezerves kareive, Latvijas Radio raidījuma "Starpbrīdis" producente un "Zināmais nezināmajā" sižetu autore Mariona Baltkalne, zemessargs, Latvijas Televīzijas žurnālists Reinis Ošenieks un zemessardze, Latvijas TV režisora asistente Una Nākuma.

Pāri laikiem un cilvēkiem joprojām plīvo brīvības liesma. Tiekames svētku raidījumā Kā labāk dzīvot, lai runātu ar kolēģiem, kas izvēlējušies iesaistīties Zemessardzē un Nacionālajos bruņotajos spēkos par to, kā sajūtam tēvzemi, sevi, savu spēku un pienākumu pret vietu, ko saucam par savu dzimteni. Sarunājas Nacionālo bruņoto spēku rezerves kareive, Latvijas Radio raidījuma "Starpbrīdis" producente un "Zināmais nezināmajā" sižetu autore Mariona Baltkalne, zemessargs, Latvijas Televīzijas žurnālists Reinis Ošenieks un zemessardze, Latvijas TV režisora asistente Una Nākuma.

Laikā, kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē. Tādi ir arī Latvijas Radio jaunāko raidieraksta jeb podkāsta "Es izvēlos dzīvi laukos" piecu sēriju galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas, izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido Latgales laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, klusums, miers, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls. Jānis Dreļs ar sievu Melāniju (Melanie Rikeros) un jau piecus gadus par savām mājām sauc Rāznas ezera stāvkrastu. Jāņa vectēvs savulaik te uzcēla un iekārtoja viesu namu, nu te atpūtniekus un ezera baudītājus uzņem un arī dzīvo jaunā internacionālā ģimene. Melānija kopā ar Jāni uz dzīvi Latgales laukos Rēzeknes novada Kaunatas pagastā pārcēlās no Dienvidamerikas, un nu saka – pēc dzīves daudzmiljonu pilsētā lauku brīvība ir viss, ko var vēlēties, audzinot trīsgadīgo dēlu Gabrielu. „Teikšu par sevi, šis ir pirmais gads kad es sāku justies, ka mēs esam tiešām esam adaptējušies gan emocionāli, gan praktiski dzīvei laukos, pieraduši jau un pilsēta jau sāk prasīties mazāk un mazāk,” saka Jānis Dreļs, viņam ir 35 un sevi viņš sauc par latgalieti. Viņu iepriekš varētu saukt par pasaules pilsoni - padzīvojis Vācijā, Dānijā, Singapūrā, bet pēdējos gadus - 12 miljonu apdzīvotajā Kolumbijas galvaspilsētā Bogotā. Tur Jānis iepazinās arī ar savu sievu Melāniju. No Dienvidamerikas uz Latviju abi pārcēlās uzreiz pēc Covid, kad pandēmijas dēļ lielpilsētas dzīvoklī nācās nosēdēt astoņus mēnešus. "Tas bija tas brīdis, kad es izdomāju, ka ja es tikšu atpakaļ uz Latviju, es vairs netaisos dzīvot lielā pilsētā. Zinot, ka mana ģimene, vectēvs, te dzīvo pie Rāznas ezera, tas bija mans mērķis būt te un dzīvot te un pamazām kaut kā integrēties atpakaļ." Arī Melānija savulaik sapņojusi par dzīvi laukos, tāpēc lēmums nebija grūts. „Mēs citreiz runājam par Latgali, ka mēs tur esam kaut kur prom no visas civilizācijas, bet tā jau nav. Ja mēs domājam par to, kas te ir, mēs dzīvojam te, bet 30 km attālumā mums ir viss – skola, ledusskale, veikals, slimnīca. Jebkurā lielā pilsētā, lai aizbrauktu līdz veikalam tev vajag stundu.” Latvijas pļavas nu bauda arī no Bogotas patversmes paņemtais suns Mooncake, kas jaunajam pārim atceļojis līdzi uz Latviju. Bet dzīvi laukos vēl vairāk Melānija sākusi novērtēt pēc dēla Gabriela piedzimšanas. Ar bērnu viņasprāt laukos ir drošāk. Grūtāk ir ziemā, kad jāsāk domāt par siltumu, bet tieši ziemā ir arī ļoti skaisti. „Te ir tāds miers un klusums, un viena no mīļākajām lietām es pamanīju ziemā ir, nezinu vai esat dzirdējuši kā ledus lūzt. Un tev liekas, ka tu esi un tu neesi uz šīs planētas.”  

Raidījumā Piespēle runājam par sporta karalieni vieglatlētiku, konkrēti par vienu no tās bruņiniekiem. Vienam no Latvijas labākajiem šķēpraižiem Gatim Čakšam pēdējie trīs gadi bijuši smagi gan sportiski, gan psiholoģiski. Viņš divreiz sasirdzis ar Laima slimību, tas atstāji pamatīgi ietekmi uz viņa spējām sektorā. Gatis gan joprojām ir optimisma pilns un gatavs sasniegt augstus rezultātus jau nākamgad.  Nedēļas topā: Latvijas sieviešu basketbola izlase Eiropas čempionāta kvalifikācijas ievadā zaudē Slovēnijai un pārliecinoši uzvar Nīderlandi, vēl šajā sabraukumā jātiekas ar Igauniju; Latvijas vīriešu futbola izlase pārbaudes mačā pret Ziemeļmaķedoniju nospēlē bezvārtu neizšķirti 0:0, Andrejs Cigaņiks labo valstsvienības rekordu, Antoniju Černomordiju un Danielu Balodi jau pirmajā puslaikā aizved uz slimnīcu, vēlāk latvieši Pasaules kausa kvalifikācijas spēlē zaudē Serbijai; Pašmāju pludmales volejbolisti ļoti labi sākuši gada galvenās sacensības - pasaules čempionātu Austrālijā; Latvijas Radio un sporta žurnālistikas leģendai Gunāram Jākobsonam 90. dzimšanas diena, 71 gadu viņš nostrādājis Latvijas Radio.

Laikā, kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē. Tādi ir arī Latvijas Radio jaunāko raidieraksta jeb podkāsta "Es izvēlos dzīvi laukos" piecu sēriju galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas, izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido Latgales laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, klusums, miers, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls. Jānis Dreļs ar sievu Melāniju (Melanie Rikeros) un jau piecus gadus par savām mājām sauc Rāznas ezera stāvkrastu. Jāņa vectēvs savulaik te uzcēla un iekārtoja viesu namu, nu te atpūtniekus un ezera baudītājus uzņem un arī dzīvo jaunā internacionālā ģimene. Melānija kopā ar Jāni uz dzīvi Latgales laukos Rēzeknes novada Kaunatas pagastā pārcēlās no Dienvidamerikas, un nu saka – pēc dzīves daudzmiljonu pilsētā lauku brīvība ir viss, ko var vēlēties, audzinot trīsgadīgo dēlu Gabrielu. „Teikšu par sevi, šis ir pirmais gads kad es sāku justies, ka mēs esam tiešām esam adaptējušies gan emocionāli, gan praktiski dzīvei laukos, pieraduši jau un pilsēta jau sāk prasīties mazāk un mazāk,” saka Jānis Dreļs, viņam ir 35 un sevi viņš sauc par latgalieti. Viņu iepriekš varētu saukt par pasaules pilsoni - padzīvojis Vācijā, Dānijā, Singapūrā, bet pēdējos gadus - 12 miljonu apdzīvotajā Kolumbijas galvaspilsētā Bogotā. Tur Jānis iepazinās arī ar savu sievu Melāniju. No Dienvidamerikas uz Latviju abi pārcēlās uzreiz pēc Covid, kad pandēmijas dēļ lielpilsētas dzīvoklī nācās nosēdēt astoņus mēnešus. "Tas bija tas brīdis, kad es izdomāju, ka ja es tikšu atpakaļ uz Latviju, es vairs netaisos dzīvot lielā pilsētā. Zinot, ka mana ģimene, vectēvs, te dzīvo pie Rāznas ezera, tas bija mans mērķis būt te un dzīvot te un pamazām kaut kā integrēties atpakaļ." Arī Melānija savulaik sapņojusi par dzīvi laukos, tāpēc lēmums nebija grūts. „Mēs citreiz runājam par Latgali, ka mēs tur esam kaut kur prom no visas civilizācijas, bet tā jau nav. Ja mēs domājam par to, kas te ir, mēs dzīvojam te, bet 30 km attālumā mums ir viss – skola, ledusskale, veikals, slimnīca. Jebkurā lielā pilsētā, lai aizbrauktu līdz veikalam tev vajag stundu.” Latvijas pļavas nu bauda arī no Bogotas patversmes paņemtais suns Mooncake, kas jaunajam pārim atceļojis līdzi uz Latviju. Bet dzīvi laukos vēl vairāk Melānija sākusi novērtēt pēc dēla Gabriela piedzimšanas. Ar bērnu viņasprāt laukos ir drošāk. Grūtāk ir ziemā, kad jāsāk domāt par siltumu, bet tieši ziemā ir arī ļoti skaisti. „Te ir tāds miers un klusums, un viena no mīļākajām lietām es pamanīju ziemā ir, nezinu vai esat dzirdējuši kā ledus lūzt. Un tev liekas, ka tu esi un tu neesi uz šīs planētas.”  

Šonedēļ "Atsperē" tiekamies ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktori Māru Lāci: dzerot rīta kafiju, pievēršamies Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 120. gadskārtas pasākumiem un arī citām aktualitātēm. Inta Zēgnere: Mums jāsvin dubulta jubileja, jo Latvijas Radio atzīmē simtgadi, "Klasikai" tūlīt būs trīsdesmit, savukārt Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēkai šogad apritēja 120.  Māra Lāce: Jā gan! Taču runājot par pašu muzeju, varam runāt par daudz senākiem laikiem, jo muzeja krājums jau eksistēja, bet tad pienāca brīdis, kad bija jātiek līdz ēkai. Un tas brīdis pienāca 20. gadsimta pašā, pašā sākumā, kad pēc Rīgas 700. jubilejas svinībām pilsētas tēvi saprata, ka jārealizē ideja par atsevišķas mākslas muzeja ēkas būvniecību, un tas arī tika realizēts ļoti straujā tempā, pamatakmeni ieliekot 1903. gada maijā un muzeju atklājot 1905. gada septembrī. Tas bija Džordža Armitsteda laiks, kad Rīgas pilsētā risinājās ļoti daudzi būvniecības darbi, daudz kas tika izveidots, turklāt tika veidotas arī tādas lietas kā, piemēram, slimnīca un muzejs – būves, kas nepieciešamas plašākai sabiedrības daļai, kas nodrošina cilvēka labbūtību. Un tā tapa jaunais mākslas templis, kurš kļuva par lielāko un tajā laikā vienīgo speciāli mākslai būvēto ēku Baltijā… Tā tas tiek uzskatīts, lai gan principā tā nav pirmā tieši muzejam būvētā ēka, bet vienīgā, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Jo pirmā būve bija Jelgavā – Kurzemes provinces muzejs, kurš diemžēl nav saglabājies: pēc Jelgavas bombardēšanas viss tika iznīcināts. Bet lielākā un nozīmīgākā ēka "Baltijas provincēs", kā toreiz mūs dēvēja, diezgan ilgstoši bija tieši mūsu Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēka. Ēka, kas raisīja ļoti daudzus un dažādus viedokļus un kuras sakarā sadūrās tā laika valdošās elites un topošās aktīvās latviešu sabiedrības domas, viedokļi un darbi. Muzeja darbība jau pirmajos tā pastāvēšanas gados tika izvērsta visā Baltijas mērogā, un to uzsvēra jau pats arhitekts, Rīgas Pilsētas mākslas muzeja ēkas autors un tā pirmais direktors  pat Vilhelms Neimanis – ka darbībai jābūt plašākai. Pavisam savādāka situācija veidojas kopš 1919. gada, kad par muzeja direktoru tiek iecelts Vilhelms Purvītis. Tieši viņš ir tas, kurš veido muzeju ar nacionālu kolekciju, liekot uzsvaru tieši uz Latvijas mākslas krājuma veidošanu, vairošanu un attīstību, uz ļoti, ļoti aktīvu izstāžu darbību. Arī uz tādu izstāžu darbību, kas tai laikā skaitījās ļoti avangardiskas, modernas un tādas, kas izraisīja ne vienu vien šūmēšanos un skandālu vietējā Rīgas sabiedrībā. Atceroties neseno izstādi, kas bija veltīta jaunajam mākslas templim – Rīgas pilsētas mākslas muzejam, bija ļoti interesanti uzzināt, kā tolaik muzejs izskatījās: jau vestibilā bija antīkās skulptūras, bet direktora kabinets atradās blakus bibliotēkai – no ieejas pa labi. Arī tagad direktora kabinets no centrālās ieejas atrodas pa labi. Tas nozīmē, ka jūs, Māra, sēžat turpat, kur Purvītis? (Smejas.) Nē, nesēžu gan, pavisam noteikti nē! Tagad viss ir pavisam savādāk. Toreiz, jaunās muzeja ēkas sākuma gados un arī visus divdesmitos, trīsdesmitos gadus darbinieku skaits bija ārkārtīgi mazs. Izstādes iekārtoja paši mākslinieki vai dažādās apvienības un biedrības. Bija ļoti intensīva dzīve! Jāatceras vēl tas, ka Vilhelms Purvītis bija arī Latvijas Mākslas akadēmijas veidotājs un arī pirmais tās rektors, līdz ar to man ir diezgan grūti pat iedomāties, kā viņš varēja apvienot visus šos darbus plus vēl būdams latviešu mākslas izstāžu veidotājs ārzemēs, kā tagad teiktu – kurators, toreiz teica – komisārs. Viņa darbība bija ļoti, ļoti plaša un daudzpusīga. Mūsu arhīvā saglabājusies ļoti interesanta sarakste, kur Vilhelms Purvītis ik pa brīdim raksta Rīgas domei – jo tā ir viņa tiešā priekšniecība – par to, ka muzeja telpas ir par šauru, par šauru, par šauru… Kaut ēka ir nesen kā būvēta! Kā viņš raksta, "agrākos laikos jau nedomāja par racionāli, nedomāja par telpu plašumu – ir liela kubatūra, bet maz sienu plakņu". Un – jā, ar to mēs vēl joprojām saskaramies! Šobrīd, protams, ir plašākas iespējas, bet mākslas krājums un daudzveidība ir tik ļoti vairojusies, un nepieciešamība pēc izstāžu telpām Rīgā kā ir, tā ir – visu laiku tā ir turpinājusies. Šajā izstādē bija interesanti uzzināt, ko Jānis Jaunsudrabiņš par Purvīti rakstījis rakstu krājumā "Vārds par Purvīti". Ka "visievērojamākais notikums mūsu pelēkajā mākslas pasaulē bija Vilhelma Purvīša gleznu izstāde "Ziemassvētku laikā" Rīgas pilsētas muzejā. Tā bija lieliska izstāde, kura mākslinieku pacēla augstu visu vietējo tautību acīs, pie tam dodama necerētus materiālus panākumus, jo tika pārdotas gleznas par kādiem 20 000 rubļu". Un tas bija 1912. gads. Tas bija 1912. gads, tiešām! Izstāde izpelnījās ārkārtīgi lielu atzinību. Vilhelms Purvītis bija mākslinieks, kura darbus pirka ļoti daudzas un dažādas tautības. Viņš tiešām bija ļoti populārs, un katrā smalkā mājā, ja varam atļauties tā teikt, vajadzēja atrasties arī kādai Purvīša gleznai... Tātad vēl paralēli visiem administratīvajiem darbiem viņam bija jāatrod laiks arī gleznošanai! Starp citu, tolaik muzeja krājumā bija salīdzinoši ļoti maz paša Purvīša darbu. Viņš bija muzeja direktors, un sava veida interešu konflikts varēja pastāvēt... Bet arī toreiz, nerunājot nemaz par mūsdienām, viņa darbi nemaksāja maz… Protams, ka viņa darbus nevarēja lēti nopirkt, jo viņš zināja savu cenu. Viņš tolaik skaitījās ļoti labs gleznotājs visā Eiropas mērogā: viņam pat bija savs tituls – labākais sniega gleznotājs. Purvītis bija ļoti racionāls, ļoti prātīgs, arī ļoti labs stratēģis – viņš zināja, kas viņš ir, ko viņš var un kā vajag pret savu mākslu izturēties.  Izstādē, kas septembrī tika atklāta par godu muzeja ēkas 120. gadskārtai, bija fascinējoši skatīties tā laika fotogrāfijas – kā muzejs izskatījās: patiešām monumentāla ēka, monumentāla būve. Bet es tomēr gribu pavaicāt: vai jūs savai ēkai tos 120 nosvinējāt kārtīgi? Ko darījāt zīmīgajā 14. septembrī? 14. septembrī pavisam noteikti mēs strādājām. Par izstādi parūpējās mana kolēģe Baiba Vanaga. Vienā no tās dienām rīkojām arī diskusiju par muzeju, par muzeja jautājumiem un arī šo laiku. Bet tādas skaļas svinēšanas nebija, jo tad jau katru gadu kaut ko varētu svinēt. Tomēr Radio simtgadi gan mēs svinējām! Man liekas, ka Radio simtnieks – tas tomēr daudz ko nozīmē. Arī mēs pirms divdesmit gadiem ļoti nopietni atzīmējām ēkas simtgadi: tā bija vesela programma, ļoti izvērsta. Šogad drīzāk pievērsām uzmanību šim faktam, jo tiešām – šī vieta ir ļoti šobrīd apmeklēta, ļoti pieprasīta gan mūsu pašu sabiedrībai, gan tūristiem; pēc rekonstrukcijas tā ir labi kalpojusi, bet jāsaka jau, kā ir – apmeklētāju ir tik daudz, ka tas atstāj savu nospiedumu:  parādās bojājumi. Ēka visu laiku prasa nepārtrauktu uzmanību. Vai atceraties pirmo reizi, kad vērāt šīs mājas durvis? Ļoti interesanti, bet es neatceros to brīdi, kad vēru šī muzeja durvis kā ierindas skatītājs… Tas tiešām man nav palicis atmiņā. Esmu lauku bērns, no Dundagas vidusskolas nākusi, un mūsu brīnišķīgā klases audzinātāja Inārija Siliņa mūs ļoti daudz veda uz dažādiem muzejiem: pamatā tie bija literātu muzeji, taču mēs noteikti bijām arī Mākslas muzejā. Bet es labi atceros, kad vēru šīs durvis vaļā citā sakarībā: kad tikko biju iestājusies Mākslas akadēmijas mākslas teorijas nodaļā, mācījos neklātienē, un man bija jāsāk domāt par darba iespējām. Pirmā vieta, kurp devos meklēt darbu, bija Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. Bet tikpat strauji, cik iegāju, tikpat strauji mani toreiz izmeta laukā. (Smejas.) Toreiz darbā pieņemta netiku. Savukārt pēc gada startēju vēlreiz, un tas vainagojās ar darba līgumu: astoņus gadus diendienā vadīju ekskursijas. Es biju gide.  Tas ir nopietni! Tas bija ļoti nopietni… Man pat likās – ja nakts vidū mani pieceltu, mierīgi varētu norunāt ekskursijas tekstu. Mums bija jāvada ļoti daudz ekskursiju! Pamazām nāca klāt daudzi un dažādi citi darbi, tā ka ik pa kādam noteiktam laika periodam  manas prasmes muzeja darbos pilnveidojušās. Vienīgais, ko neesmu darījusi – nekad neesmu neko restaurējusi. Visu pārējo laikam muzejā esmu darījusi. Kopš tā laika pagājuši vairāk nekā 50 gadi. Kas ir lielākais gandarījums, ko jūs visvairāk atceraties, par ko tiešām prieks visā šajā kontekstā? Uz šo jautājumu ir diezgan grūti atbildēt… Gribētu teikt tā, ka visu šo laiku man nekad nav bijis garlaicīgi, nekad nav šķitis, ka man ir apnicis. Jā, bijuši ļoti dažādi periodi, un bijuši arī tie ļoti labie brīži, kad notiek un ienāk kaut kas jauns, ar kaut ko jaunu ir jānodarbojas. Bet brīžiem ir bijusi arī tāda sajūta, ka stāvi uz vietas un nekas nenotiks. Muzejā ienācu vēl tā sauktajā okupācijas laikā – 1973. gadā, un kopš tā laika esmu izdzīvojusi cauri līdz pat Atmodai… Toreiz, okupācijas gados, gan vienā brīdī bija sajūta, ka nekas dzīvē nemainīsies. Process bija absolūti stagnatīvs: tu te esi un savas dienas vadi ārprātīgā garlaicībā. Un tad pamazām, pamazām sabiedrībā sākās pārmaiņas, kas ienesa ārkārtīgi daudz jauna arī muzeja dzīvē. Nākamie gadi jau bija milzīga dinamisma pilni, pie tam ļoti dažādos virzienos. Mums bija ļoti daudz dažādu izaicinājumu. Kā es smējos: ja saka, ka ik pa septiņiem gadiem jāmaina darbavieta vai nodarbošanās, man apmēram ik pa septiņiem gadiem nāca klāt kādi jauni uzdevumi un jauni darba pienākumi. Un katru reizi bija tā, itin kā es sāktu strādāt citā vietā! Tas bija saistīts gan ar politiskajiem, gan tīri organizatoriskajiem lēmumiem, kas tika pieņemti. (..) Bija tāda eksperimentēšana, un katru reizi tas bija komplicēti un arī emocionāli pietiekami sarežģīti reizē. Man likās, ka jūs noteikti sacīsiet, ka viens no lielākajiem gandarījumiem ir atjaunotais muzejs, muzeja pārbūve.  Tas bija brīnišķīgi! Tas bija arī ļoti grūts process, bet ļoti aktīvs un ļoti, ļoti feins: mums bija brīnišķīga sadarbība ar Lietuvas jauno arhitektu grupu. Tas bija ļoti jaudīgi. Programma "Klasika" vēl pirms muzeja atklāšanas gāja ekskursijā, un jūs mums to vadījāt: vēlreiz paldies par to! Vai to vēl atceraties? Jūs es atceros pavisam noteikti, jo mums vienmēr bijusi brīnišķīga sadarbība "Klasiku" – programmu, ko es arī personīgi ārkārtīgi augstu vērtēju! Tāpat kā jūsu ieguldījumu: Klasika ir tāda programma, kas rada prieku un gandarījumu. Tā ir brīnišķīga programma – to varu teikt no sirds. Tiešām no sirds. Paldies jums, Māra, par labajiem vārdiem! Tomēr mūsu sarunas noslēgumā – vēl viens akcents: skaists laiks tuvojas "Arsenālam" – notiek kustība uz tā atdzimšanu.  Ceru, ka mani kolēģi nonāks pie tā un tas viss realizēsies: 2027. gadā darbiem vajadzētu būt pabeigtiem. Protams, tas ir skaists, bet reizē arī grūts un sarežģīts brīdis, jo tas ir programmas jautājums, tas ir darbības uzsākšanas jautājums. Šobrīd mūsu finanšu un arī visa ģeopolitiskā situācija ir tāda, kas liek justies ļoti nemierīgiem. Ir daudz jaunu uzdevumu un prasību arī muzejiem – viss, kas saistīts ar drošības jautājumiem: dokumentu izstrāde, riska situāciju izvērtējums – kā mēs rīkosimies un darbosimies riska situācijās. Šie jautājumi liek justies nemierīgiem, tāpēc es nevarētu teikt, ka šis laiks būtu viegls.

Latvijas Sabiedriskā medija rīkotais diktāts latviešu valodā ir iespēja pārbaudīt savas zināšanas un kopīgi stiprināt latviešu valodas prasmes. Diktāta tekstu – dzejnieces un tulkotājas Ingmāras Balodes darbu “Vizinot vārdus” – lasa Latvijas Nacionālā teātra aktieris Raimonds Celms. Diktāta idejas autore, tulkotāja Māra Poļakova norāda, ka iniciatīva radusies, jo šogad oktobrī, kad svinējām Valsts valodas dienu, tradicionālais pasaules diktāts latviešu valodā nenotika. “Lai valodas kopšanas un stiprināšanas darbs nepaliktu nedarīts, Ukraiņu literatūras tulkošanas darbnīcā nolēmām Valsts svētku gaidās aicināt biedros Latvijas Radio 1 raidījumu “Kultūras Rondo”! Lai šī novembra stunda, ko veltīsim savas valodas stiprināšanai, ir mūsu dāvana Latvijai,” norāda Māra Poļakova. Portālā LSM.lv pieejams pilns Ingmāras Balodes teksts ar skaidrojumiem un valodas speciālistu komentāriem.   

Pirms desmit gadiem 2015. gada 13. novembrī Artis Ozoliņš pievienojās “Latvijas Radio 6 – Radio Naba” raidījuma “Nabarīts” komandai ar Mārtiņu “Kozmenu” Kozlovski un Gati “Putnu” Cīruli, lai servētu tehnoloģiju un digitālās pasaules jaunumus. Kā šo laiku atceras “Radio Naba” vadītājs Madars Štramdiers? Noklausies un svinam kopā! Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Stāsta Latvijas Radio bijušais skaņu režisors Vilnis Kundrāts Lai veiktu ierakstu, vispirms ir jāuzstāda aparatūra – jānovieto mikrofoni, vadi jāsaslēdz ar pultīm un jāiestata pamata režīmā, jānokalibrē ieraksta nesējs – vai tā būtu magnētiskā lente vai datu kasete. Tas prasa laiku, reizēm pat pāris stundas. Ja notiek gatavošanās milzīgam ierakstam, tas prasa varbūt četras stundas. Un, lai minētais process noritētu raiti, radio to veica un arī tagad veic skaņu inženieri. Viņi, starp citu, atbild arī par tehnikas stāvokli, tas ir, lai uzstādītā tehnika būtu kārtībā, labi strādātu, lai bojājumi būtu novērsti jau līdz ieraksta sākumam. Tad kopā ar skaņu režisoru viņi precizē mikrofonu atrašanās vietas. Iespējams, tad jau ir ieradušies arī mākslinieki, notiek skaņas mēģinājums un sākas ieraksta process. Ieraksta procesā no 90. gadu pirmās puses, piedalījās vēl arī trešais cilvēks – skaņu operators, kura uzdevums bija atrasties pie lentes magnetafona, to palaist un apturēt, un piefiksēt variantu nosaukumus, laikus, lai pēc tam šis lentes materiāls būtu normāli atšifrējams. Skaņu režisora uzmanība pamatā bija pievērsta ne tikai, teiksim, skaņas miksa radīšanai, bet būtībā viņš atbildēja arī par muzikālā materiāla kvalitāti: atskaņojuma ritmiskumu, intonāciju, pareizu nošu tekstu, un komunicēja par mākslinieciskiem jautājumiem – skaņdarba dramaturģiju, dinamiku. Tā kā bieži vien izpildītāji bija psiholoģiski ļoti koncentrējušies uz atskaņošanas procesu, no skaņu režisora pēc nospēlētā varianta prasīja vērtējumu – vai variants der, vai tas bija labi? Ja nebija labi, tad kas tieši jāizmaina? Ieraksta process bija ļoti intensīvs. Līdz ar to tehniskas lietas tika novirzītas citiem cilvēkiem. Pēc ieraksta skaņu režisora uzdevums bija derīgos variantus samontēt gala variantā. Tas parasti prasīja gandrīz tikpat daudz vai pat divreiz vairāk laika, nekā ieraksta process. Starp citu, toreiz ieraksta laiks 1. studijā tika dalīts apmēram trīs četru stundu garās sesijās. Parasti no diviem līdz sešiem bija Radio bigbenda laiks. Tad pēc sešiem vakarā notika klasiskās mūzikas fondu ieraksti, bet Radio koris parasti rakstīja rīta cēlienā, apmēram no desmitiem līdz vieniem, kad balsis bija pamodušās. Montāžas laiks bieži bija pat divreiz ilgāks, nekā ieraksts, un tas bija atkarīgs, no cik liela apjoma vajadzēja atlasīt derīgo materiālu. Ko nozīmēja – atlasīt? Ja jau ieraksta laikā netika nospriests, kuri ir derīgie varianti, tad skaņu režisora atbildība bija pārklausīties un izvēlēties, kuri tad būs tie labākie varianti un labākā kombinācija, ko varētu iekļaut galīgajā variantā. Pastāvēja prakse arī tikties ar māksliniekiem, noklausīties visu jau samontēto gala versiju, un, ja māksliniekam bija kādi jautājumi vai šaubas, tad vajadzēja atgriezties pie izejmateriāla un pārbaudīt, vai tiešām nebija kāds labāks variants. Ja nevarēja atrast, tad diemžēl bija tā, kā bija. Kā Jāzeps Kulbergs sacīja: "Mēs darījām to labāko, ko mēs varējām izdarīt." Man ienāca prātā daži raksturīgi teicieni, ko lietoja skaņu režisori. Piemēram, Jāzepa Kulberga teiciens bija arī šāds: "Labs cilvēks nav profesija." Kārļa Piņņa teiciens, ko viņš bieži atkārtoja, bija: "Darbs bojā cilvēku." Es domāju, ka abos gadījumos te ir runa par tādu skaņu režijā nepateicīgu lietu kā prasīgums. Skaņu režisoram nācās būt nelokāmam un ne vienmēr glaimot izpildītājam, ja ieraksta process neveda uz labu rezultātu, tāpēc attiecības starp skaņu režisoru un mākslinieku varēja būt arī problemātiskas. Vienlaikus tas varbūt vispār pieder pie skaņu režisora profesijas – viņam ir jābūt psiholoģiski piemērotam šai profesijai. Tas ir līdzīgi kā varbūt ārsta profesija, jo skaidrs, ka mākslinieks ieraksta laikā ir emocionāli atkailināts, viegli ievainojams, un tas būtībā ir tāds ļoti intīms, radošs mirklis, kad viņu nedrīkst traucēt, bet ieraksts tomēr prasa savas kvalitātes – te jāpanāk balanss. Starp citu, bija arī savi kuriozi. Vienu tādu reiz stāstīja Jāzeps Kulbergs, kurš ne reizi vien teica: strādājot ar diriģentu Leonīdu Vīgneru, viņš atklājis šādu lietu: ja, klausoties ierakstu variantus, Kulbergs sacījis, ka esot labi, Vīgners to esot noliedzis – sak', nē, nē, tas nav labs! Nākamreiz Kulbergs rīkojies otrādi un teicis, ka tas un tas ir slikts variants... Tad Vīgners izsaucies – nē, nē, nu, tas taču ir labs variants! Tā viņš esot strādājis ar mūsu lielo personību! No šādiem kurioziem nāk prātā arī kāds stāsts par ekstravaganto mākslinieci pianisti Jautrīti Putniņu. Pats gan klāt nebiju, bet stāstīja, ka vienā no ierakstiem māksliniecei reiz traucējis klavieru krēsls, kurš bijis par augstu. Tā kā to nav bijis iespējams nolaist zemāk, viņa tomēr neatlaidusies un ieteikusi skatuves strādniekiem: "Nu, dariet taču kaut ko, kaut vai ņemiet zāģi un nozāģējiet kājas!"

Stāsta muzikologs, Mākslas zinātņu doktors, bijušais Latvijas Radio ģenerāldirektors (1992‒1995) Arnolds Klotiņš 1992. gada jūlija rītā pa Vecrīgas ieliņām devos uz Radiomāju – uz amata kandidātu politisko izjautāšanu. Bet kandidātu uz amatu, ko sauca superlatīvā vārdā par ģenerāldirektoru, gan bija daudz mazāk nekā mūsdienās – tikai divi. Mani bija ieteikusi Komponistu savienība, un otrs bija radio Brīvā Eiropa bijušais darbinieks no Minhenes. Izvēle krita uz mani, un arī Saeimas apstiprinājumā bijām tikai divatā – divatā ar ilglaicīgo Latvijas Radio inženieri, leģendāro Aigaru Semēvicu. No Saeimas deputātu puses agresīvākie bija mūžīgie jautājumi par Radio attieksmi pret krievu auditorijas apkalpošanu. Tūlīt pēc apstiprināšanas Saeimā bija jādodas pāri ielai uz Radiomāju, kuras ieeja vēl bija barikāžu akmens bluķu apkrauta. Valdība gaidīja no Radio radikālas pārmaiņas, bet iespaids bija tāds, ka Radio darbinieku vairākums strādā kā agrāk labi ieeļļota mašīna un pēc pārmaiņām netīko. Mans tuvākais palīgs un vietnieks bija minētais inženieris Aigars Semēvics, ļoti draudzīgs, izdarīgs cilvēks, un pārmaiņas bija viņa sirdslieta.    Mūsu Radio attiecības ar valsts varu iedibinājās dīvainas. Bija jāizliekas, ka esam patstāvīgs sabiedriskais radio, ko finansē sabiedrība pati, un tātad nevaram gaidīt no valdības nekādu īpašu atbalstu, un tomēr valdības pakļautībā bijām. Gandrīz vienīgās, toties nepārtrauktās attiecības ar valdību uzturēja nemitīgā finansējuma izkaulēšana, sevišķi budžeta pieņemšanas laikā. Finanšu jautājumu Radio darbībā papildus dramatizēja tas, ka mums bija jāfinansē tehniski raidošā iestāde, kurai piederēja radio viļņi, raidītāji, antenas un tā joprojām. Tas bija Valsts Radio un Televīzijas centrs, kurš noteiktu un nepārsūdzamu raidīšanas samaksu saņēma no Radio budžeta, nevis no valsts budžeta. Tas nozīmē, ka trūcīgajam Latvijas Radio budžetam bija katru gadu jārēķinās ar šo pastāvīgo atskaitījumu.                Ikreiz kaulējoties par finansējumu, valdībai nebija grūti mums pārmest sliktu darbu – ar ieganstu, ka tas atspoguļojoties raidījumu reitinga kritumā. Taču toreiz šis kritums bija neizbēgams privāto raidorganizāciju savairošanās dēļ. Tās varēja celt savus reitingus, iztopot klausītājam, nevis dodot tam patiesi vajadzīgo, kā pieklājās darīt mums. Mūsu radio finansiālā mazspēja nepārtraukti izvirzīja eksistenciālo jautājumu par Radio sastāvdaļu un koncertējošo vienību "būt vai nebūt". Pienāca brīdis, kad bija jāizvēlas par Radio kora vai Radio bigbenda algošanu, jo abus turpmāk uzturēt nebija iespējams. Radio bigbends bija nonācis vadības krīzē, uzaicinājām tam uz laiku pat viesdiriģentu no Somijas, sarīkojām viņa iestudētās programmas koncertu Lielajā ģildē, tomēr ekskluzīvi koncerti nevarēja kļūt par ikdienu, un bigbenda vadības krīze turpinājās. Nolēmām no bigbenda atteikties un paturēt Radio štatā kori. Šis koris meklēja arī pats ceļus savas eksistences uzturēšanai – ar privātiem koncertbraucieniem uz ārzemēm īrētos autobusos un dažkārt caurām naktīm. Atstājām Radio korim šo eksistences iespēju, neprasot gandrīz nekādas dividendes no viņa pieticīgajiem ienākumiem. Tikai tā tas izdzīvoja. Visai sarežģīta bija Radio saskare ar jauno mārketinga nozari – ar reklāmu. Visupirms kā starptautiskā kapitālisma greznu kārdinājumu mums nācās izjust kādas Francijas reklāmas aģentūras piedāvājumu pārņemt savā aprūpē visu Radio reklāmas nozari. Tās pārstāvji vairākkārt ar savu ierašanos šķietami pagodināja Rīgu, aicināja Radio vadību atraktīvās vizītēs uz Parīzi, lai par katru cenu iegūtu Radio reklāmas saimniecību savās rokās. Pēc iepazīšanās ar situāciju šo piedāvājumu noraidīju. Taču reklamēšana kā ienākumu avots kārdināja arī atsevišķās radio struktūras, raidījumu redaktorus. Nebija taču grūti raidījumā tīši vai arī it kā neviļus bilst labu vārdu par kādu firmu, ja par to varēja saņemt pa banknotei. Bieži vien uzaicinātie raidījuma dalībnieki par sevis reklamēšanu piedāvāja tā saucamo bartera darījumu. Tad nebija runa par naudu. Atceros gadījumu, kad barters tika piedāvāts visam Radio kā iestādei – proti, kāds cilvēks par savas firmas reklamēšanu piedāvāja vērtīgu un citā ceļā diezin vai iegūstamu Radio aparatūru. Nelikumīga bartera gadījumi, ko atsevišķas redakcijas sākumā uzskatīja par gluži dabīgu lietu, bija izskaužami vienīgi ar leģitīmas Radio reklāmas sistēmas iedibināšanu – galu galā izveidojām Reklāmas daļu ar savu darbības nolikumu, cenām, savu budžetu un ienākumu procenta atskaitījumu Radio budžetā. Bet pietiks runāt par naudu! Citā reizē stāstīšu, kā gāja ar disciplīnas ievērošanu Radio darbā tajos gados, kad brīvība noslīdēja līdz visatļautībai, un arī par garo ceļu līdz programmas "Klasika" ieviešanai.

Stāsta ģeogrāfs, ceļotājs, Latvijas Radio direktors (1995–2005, 2009–2011) Dzintris Kolāts  Gadījumos, kad jums ir kāda sanākšana, jubileja vai citi svētki – it sevišķi laukos, taču var arī Rīgā – organizējot kādas aktivitātes, piemēram, pārgājienu, trasi vislabāk ir izveidot apļa veidā. Jo, pirmkārt, beigu beigās mēs nonākam tajā vietā, no kuras mēs esam startējuši. Tad mēs varam izvadāt savus viesus pa dažādu notikumu vai procesu vietām un galu galā atnākt atpakaļ turpat, kur sākuši. Dažreiz šķiet: nu, šajā aplī vienā malā nekas īpašs nav noticis. Tā nemēdz būt. Tajā vietā, kur jums šķiet, ka viesiem būs garlaicīgi, jūs varat, piemēram, uzrīkot kādu sacensību. Manos pārgājienos, piemēram, ir tā saucamais patriotu skrējiens: pa diviem, sadevušies rokās, skrien 107 soļus – tik, cik Latvijai gadu. Un tas rada lielu jautrību tajā vietā, kur it kā nekā nav. Un otrs: jebkurš klajš lauks, krūmāji vai kaut kas cits šķietami neinteresants īstenībā slēpj sevī daudzus stāstus. Un, mazliet piepušķojot, arī šo it kā ne ar ko neievērojamo vietu tu vari padarīt par ko skaistu, lielisku un atmiņā paliekošu. Tā ka – ja jums ir svētki, organizējiet pārgājienu! Protams, izvērtējiet, cik garu ceļa posmu cilvēki var noiet – divus kilometrus, piecus, desmit vai divdesmit. Un organizējiet to visu aplī. Izdomājiet stāstus – mazliet drīkst piepušķot, daudz ne, bet mazliet ir atļauts. Un es domāju, ka jūsu viesi būs ļoti, ļoti apmierināti. Nevis tā, kā parasti pie latviešiem – kad atnāk, tā tūlīt pie galda un neiet vairs nost līdz tam brīdim, kad brauc projām. Vai arī tiem, kam grūtāk, tos mašīnā ieceļ... Iecels varbūt tāpat, bet līdz tam viņam būs bijis kāds patīkams piedzīvojums. Tātad organizējiet piedzīvojumus aplī, un visi paliks ļoti apmierināti!

Laikā, kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē. Tādi ir arī Latvijas Radio jaunāko raidieraksta jeb podkāsta "Es izvēlos dzīvi laukos" piecu sēriju galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas, izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido Latgales laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, klusums, miers, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls. Trīsdesmit sešus gadus vecā Monta Vecozola pabeigusi Kultūras akadēmiju, šobrīd dien Zemessardzē un strādā labdarības biedrībā „Tavi draugi”. Pēc Montas iniciatīvas kara Ukrainā sākumā Latvijas austrumu pierobežā tika izveidoti bēgļu atbalsta punkti. Pēc 17 gadu dzīves galvaspilsētā, Monta meklēja brīvību un 2024.gadā atrada to Latgales lauku viensētā. Bet šī atrastā brīvība bija sākotnēji jāatkaro no krūmiem, arī vilkiem, kas uzmanīja viņa māju. „29. septembrī es atbraucu ar savu pēdējo kravu, biju aizslēgusi jau Rīgas dzīvokli un 2.oktobrī Puša ieradās,” Puša ir viens no kaķiem, kas kopā ar Montu šobrīd apdzīvo simtgadīgu lauku māju Rēzeknes novada Maltas pagastā Griščatu sādžā. „Man ļoti patīk tas - Griščatu sādža. Es to arī vismaz savā leksikā plānoju saglabāt, lai man adrese ierakstās sādžā. Nu sādžas te vairs nav, protams.” Monta dzimusi Madonas novada Praulienā.17 gados aizbrauca pamācīties uz Franciju, un pēc atgriešanās, sākās lielā Rīgas dzīve. Pēc Rīgā nodzīvotiem 17 gadiem viņa izlēma par labu turpmāk dzīvi veidot laukos, un līdz ar pāris hektāriem zemes iegādājās lauku viensētu. „Kad es to māju atradu, tad tā bija pilnībā ieaugusi. Nevarēja pamatus redzēt, visiem logiem bija priekšā krūmi. Un tad lēnu garu, sākot trimmerēt ārā visus zarus un ap to māju staigājot, tā jau pati arī parādīja, kā iekārtot to teritoriju, kur siltumnīcai tā pareizā vieta un kur tad to kafiju tev gribas dzert.” Par to, ka jāpārvācas prom no pilsētas Monta sapratusi dažus gadus atpakaļ, patika braukt pie dabas, bet lielu lomu dzīves izvēlēs nospēlējis arī karš Ukrainā. Tas Montu stimulēja iestāties Zemessardzē, un iesaistīties labdarības organizācijā „Tavi draugi” palīdzības sniegšanā kara bēgļiem no Ukrainas, kas šobrīd kļuvis par viņas pilna laika darbu, šobrīd gan attālināti. „Man tas bija kaut kāds ļoti liels vērtību un fundamentālu pamatlietu pārbaudes laiks, kur es daudz ko sapratu gan par sevi gan par to, ko es gribu no dzīves un kur un kā es jūtos vislabāk.” Lai arī dzīve laukos liek atteikties no agrāk ierastās spontanitātes ikdienas lēmumos, tomēr Monta te lauku un mežu vidū atradusi savu brīvību. „Bet brīvība tas atkal ir diemžēl tā kara kontekstā un tās manas nodarbošanas kontekstā, ka tai brīvībai vispār kaut kāds cits svars parādījās.” Pārcelšanās procesu Monta vērtē kā diezgan radikālu, tas licis pārvērtēt daudzas lietas. „Tad man sākās tās lielās pārdomas vispār par to mūsu laicīgo bagātību, par mantām un cik tālu tas viss ir tā vērts, lai es to vestu gandrīz 300 km. Šausmīgi daudz kas tika stiepts par tām pļavām, un tad tu stiep un vēlreiz domā vai tev tiešām tas viss ir vajadzīgs. Arī patiesībā labs treniņš, lai saprastu, cik patiesībā maz jau mums tās mantas vajag.” Bet ģimene un draugi Montas lēmumu atbalstīja un šobrīd brauc arī ciemos, un līdztekus laukiem neierastajam putekļusūcējam robotam Montas mājās ir ne vien trauku mazgājamā mašīna, bet arī vafeļu panna un piena putotājs. „To manas draudzenes uzdāvināja – jo tad, kad viņa sabrauc, saka – un tad tas kapučīno uz tās pļavas ir tas īstais!” Kā saka Monta, laukos laika ir krietni vairāk laika nekā pilsētā, viņa atsākusi lasīt grāmatas un ieminusi taciņu uz vietējo Maltas bibliotēku, kur nereti paņem arī ko latgaliski lasāmu, cerībā ar laiku iekļauties vietējā kopienā. „Cilvēki ir ļoti draudzīgi un viesmīlīgi, bet tajā pašā laikā man liekas, ka tev ir jānopelna nedaudz tā kā tā iekļūšana tādā Latgales kopienā.” Šī būs otrā ziema, ko Monta pavadīs viena savā lauku sētā. Pirmo posmu jauniegādātajā vecajā lauku mājā, jaunā sieviete sauc par dzīvošanu uz adrenalīna un pieņemšanas - lēmums izdarīts un atpakaļ ceļa nav. Tagad, ja ne Zemessardze, darba pienākumi un ikmēneša izbraukumi uz tuvējo pilsētu pēc pārtikas krājumiem, Monta savu lauku māju pamestu aizvien retāk. Ar lielu interesi joprojām Monta iepazīst savu māju un apkārtni, pirmo pavasari gaidījusi, lai uzzinātu, kādā krāsā ziedēs pie mājas augošais ceriņkrūms. „Tik ļoti foršs tas pārsteiguma moments, kad tu nevari visu tā sakot nopirkt, kaut kāda daļa paliek „maisā”.” Vispopulārākais jautājums uz kuru Montai nākas atbildēt – vai nav bail un vai nav garlaicīgi. „Un tad ziemā kā es sāku no viena loga, tad es izstaigāju, paskatos zaķīšus, caunītes, vilkus pa šito logu skaisti var vērot. Nu ļoti jau skaisti kā tādi milzīgi haskiji. Tad skatos vēl viens, vēl viens. Beigās septiņus saskaitīju. Viņi bija ielenkuši, pārbaudīja visu teritoriju. Bet es te stāvu, ziema, viss tāds balts, kaķi istabā – sirreāli, bet tik skaisti. Nu citā situācijā jau nekas skaists tas nav - septiņi vilki tev pagalmā, bet uz to brīdi man likās - tāda eksotika.”  

Stāsta Latvijas Radio bijušais skaņu režisors Vilnis Kundrāts Es ienācu Latvijas Radio 1987. gadā, kad skaņu režisoru grupā vecākais un grupas vadītājs bija Jāzeps Kulbergs. Tālāk es nosaukšu savu kolēģu vārdus, uzvārdus, un tas būs kā tāds vēstures apskats par cilvēkiem, kas veidoja mūzikas skaņu ierakstus toreiz. Vecākā paaudze bija Kārlis Pinnis un Kārlis Rūtentāls, arī komponists Jānis Porietis. Šie cilvēki jau bija pietiekami ilgi strādājuši Latvijas Radio. Kārlis Rūtentāls pārsvarā bija strādājis ar daudzceliņu ierakstiem – te var minēt, piemēram, ansambļa "Modo" ierakstus, arī Latvijas vieglās un estrādes mūzikas orķestra un vēlāk bigbenda ierakstus. Viņa darbu papildināja Kārlis Pinnis, kurš ir ierakstījis, piemēram, Gunāra Rozenberga slaveno džeza plati "Laura". Jānis Porietis un Jāzeps Kulbergs pārsvarā strādāja klasiskās mūzikas žanros. Tad šajā laikā ienāca skaņu režisoru jaunā paaudze: Andris Grīnbergs pārsvarā strādāja ar grupu "Remix" un arī citiem popmūzikas māksliniekiem, Normunds Slava, kas vēlāk rakstīja daudzas popmūzikas grupas, kā, piemēram, Jāņa Lūsēna vadīto "Zodiaku" un daudzas citas, Einārs Jaunbrālis, kurš ierakstīja savu grupu "Jumis" un, šķiet, arī "Turaidas rozes" ierakstus, Jānis Rubenis rakstīja "Prāta vētras" pirmos ierakstus, Guntis Veisbergs rakstīja grupu "Elpa". Nelielu laiku kā skaņu režisors strādāja arī komponists Uģis Prauliņš, kurš, manuprāt, kaut ko ierakstīja no grupas "Vecās mājas". Klasiskās mūzikas lauciņā tolaik strādāja Jāzeps Kulbergs, Normunds Slava un Modris Bērziņš. Man daudz nācās rakstīt kora mūziku, kamermūziku, simfoniskā orķestra translācijas, arī, piemēram, Jāņa Bulava kamermūzikas ansambli – viņa trio. Modris Bērziņš, pats būdams pianists, rakstīja daudz klaviermūzikas, tai skaitā Jautrītes Putniņas un arī ērģeļmūzikas ierakstus. Tad parādījās vēl jaunāki kolēģi – kā Andis Salenieks, kurš rakstīja bērnu vokālo ansambli "Dzeguzīte", kas tolaik veica pietiekami daudzus ierakstus, un Jānis Lācis, kas pēdējā laikā, deviņdesmitajos gados, daudz rakstīja bigbendu. Būtībā 80. gadu beigās un 90. gados radio Latvijas Radio 1. studija bija labākā un arī ar vienīgo skaņu tehniku daudzceliņu ierakstiem. Te bija 16 kanālu Telefunken magnetofons. Tajā pašā laikā "Melodijā" Reformātu baznīcas studijā bija tikai 8 celiņi. Toreiz studiju restaurēja un vēlāk tā atsāka ierakstus ar jau citu tehniku. Tāpēc viss, kas notika radio, kā arī ap "Mikrofona aptauju" un tā tālāk – domāju, kādi 80-90% bija ierakstīti radio. Mēs veicām skaņu ierakstus Mūzikas raidījumu redakcijai. Tajā laikā bija radio štata mūzikas kolektīvi, kuri arī veica regulārus ierakstus. Tas bija Latvijas Radio bigbends, Latvijas Radio koris, jau minētā "Dzeguzīte"; tad mums bija tā saucamie koncertieraksti vai translācijas ieraksti. Daudz rakstījām arī citām redakcijām,  jo pārsvarā grupu ierakstus pasūtīja populārie raidījumi – piemēram, "Mikrofons", "Dzirkstele", tapa ieraksti arī Bērnu mūzikas raidījumu redakcijai. Atceros, ka tad jau Vidvuds Medenis un Gita Lancere veica pirmos folkloras ansambļu ierakstus, kas varbūt līdz tam nebija bijuši. Atminos, piemēram, "Skandinieku" vai "Grodu" ierakstus. Bija interesanti ieraksti arī Lielajā ģildē, kur pietiekami aktīvi vēl darbojās Latvijas Filharmonija. Regulāri rakstījām simfonisko orķestri, tai skaitā pasaulslavenus māksliniekus. Man nācies ieskaņot tādus diriģentus kā Klaudio Abado vai Karlu Rihteru, kas viesojās Rīgā, un tas bija ļoti interesanti! Ļoti svarīga bija sadarbība ar skaņu inženieriem. Pirmajā studijā toreiz strādāja Augustīns Delle, Māris Dravnieks, Andis Plakans, uz izbraukuma ierakstiem – Jānis Finkenfūss, Andris Burmistris, Gunārs Silnieks, Aivars Štengelis, Andris Ūze. Tas bija ļoti svarīgi – sadarboties ar inženieriem. Mums bija divējāda pakļautība un sadarbība: no vienas puses – ar Mūzikas redakciju, kam mēs nodevām ierakstus, bet no otras puses – ar Radio tehniskajiem direktoriem, kas toreiz bija, piemēram, Aivars Ginters, vēlāk – Aigars Semēvics, jo mums bija ļoti svarīgi, ar ko mēs rakstīsim, kādi būs mikrofoni, pultis, monitori, būtiski bija kvalitatīvi autobusi vai darbs studijā, jo tas viss veidoja kvalitāti gan ierakstiem, gan darba apstākļiem.

Tiešraide no Doma laukuma. Protesta mītiņš pret Latvijas izstāšanos no Stambulas konvencijas. Lai arī Saeima 5. novembrī pēc prezidenta lēmuma neizsludināt likumu par tā dēvētās Stambulas konvencijas denonsēšanu lēma šo jautājumu atstāt nākamā sasaukuma pārziņā, cilvēki aicināti pulcēties Rīgā, Doma laukumā, kā arī vairākās citās Latvijas pilsētās, lai aktualizētu jautājumu par vardarbības novēršanu un vardarbībā cietušo aizstāvību. Sanākušos Doma laukumā uzrunāja Velta Čebotarenoka, Dainis Īvāns, Anna Belkovska un Indulis Paičs. No studijas, kas pārcēlusies uz Latvijas Radio balkonu, notiekošajam līdzi seko un diskutē domnīcas "Providus" direktore Sanda Liepiņa un politologs Andis Kudors. Uzklausām mūsu korespondenti Agniju Lazdiņu, kas atrodas Doma laukumā un vaicā tiem, kas sanākuši, kas viņus mudinājis ieraksties. Sazināmies ar Annu Lieni Brokāni, kas stāsta par akcijas norisi Cēsīs. Par protesta norisi Liepājā stāsta Dzintars Hmieļeviskis, par akciju Daugavpilī stāsta Vitālijs Meinerts. Pēc tiešraides diskusiju turpinājums Krustpunktā speciālizlaidumā.    

Tiešraide no Doma laukuma. Protesta mītiņš pret Latvijas izstāšanos no Stambulas konvencijas. Lai arī Saeima 5. novembrī pēc prezidenta lēmuma neizsludināt likumu par tā dēvētās Stambulas konvencijas denonsēšanu lēma šo jautājumu atstāt nākamā sasaukuma pārziņā, cilvēki aicināti pulcēties Rīgā, Doma laukumā, kā arī vairākās citās Latvijas pilsētās, lai aktualizētu jautājumu par vardarbības novēršanu un vardarbībā cietušo aizstāvību. Sanākušos Doma laukumā uzrunāja Velta Čebotarenoka, Dainis Īvāns, Anna Belkovska un Indulis Paičs. No studijas, kas pārcēlusies uz Latvijas Radio balkonu, notiekošajam līdzi seko un diskutē domnīcas "Providus" direktore Sanda Liepiņa un politologs Andis Kudors. Uzklausām mūsu korespondenti Agniju Lazdiņu, kas atrodas Doma laukumā un vaicā tiem, kas sanākuši, kas viņus mudinājis ieraksties. Sazināmies ar Annu Lieni Brokāni, kas stāsta par akcijas norisi Cēsīs. Par protesta norisi Liepājā stāsta Dzintars Hmieļeviskis, par akciju Daugavpilī stāsta Vitālijs Meinerts. Pēc tiešraides diskusiju turpinājums Krustpunktā speciālizlaidumā.    

"Teikšu, kā ir: šobrīd notiek karš, un ir jārunā par tām tēmām, par kurām tu pats dedz. Tā kā esmu zemessargs, tad, manuprāt, šis iestudējums ir tieši laikā, vietā un jēgā. (..) [Gribas] iedot tautai to pārliecību, ka "mēs maza cilts, mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba", kā saka Rainis. Ir jāprot iestāties par tām vērtībām, par kurām pirms vairāk nekā simt gadiem rakstījis Rainis. Tas šodien tik precīzi atbalsojas ar notikumiem Ukrainā. Viss iet pa spirāli. Jo mēs vienalga kāpjam uz tiem pašiem grābekļiem.  Esmu laimīgs, ka, pirmkārt, mana ideja, ko tik daudzus gadus esmu auklējis, tiek realizēta, un priecīgs par to, ka "Dzirnu" dzimšanas dienā savai tautai varam uzdāvināt mums tik nepieciešamo kopības sajūtu," intervijā Latvijas Radio 3 "Klasika" uzsver aktieris un režisors Intars Rešetins-Pētersons, kurš Agra Daņiļeviča vadītās deju skolas "Dzirnas" 40. jubilejas zīmē iestudējis izrādi "Indulis un Ārija". Tās pirmizrāde notiks "Xiaomi Arēnā" Lāčplēša dienā – 11. novembrī. Inta Pīrāga: Ja paskatāmies uz Raiņa lugu "Indulis un Ārija" – tik daudz iestudējumu kopš Raiņa laikiem bijuši, sākot ar Jauno Rīgas teātri līdz pat šodienas Nacionālajam teātrim. Tomēr dejas valoda noteikti prasa citu izteiksmes veidu. No kaut kā ir jāmāk atteikties, kaut kas jāizvirza priekšplānā. Kā notiek šajā gadījumā? Intars Rešetins-Pētersons: Sākšu atbildi ar skrejceļu, nevis lidojumu... Šo "bērniņu" sevī nēsāju jau septiņus ar pusi gadus: līdz ar to, ka manī joprojām rit dailēniešu asinis, šo iestudējumu sākotnēji gribēju īstenot Dailes teātrī uz tā simto jubileju. Un šī nepieciešamība manī nav zudusi vēl šodien. Esmu to izauklējis, uzrunājot ļoti daudzus teātrus, tai skaitā arī Nacionālo teātri, un man prieks, ka arī viņi nu iestudējuši "Induli un Āriju", jo tā tēma ir tik vitāli svarīga… Teikšu, kā ir: notiek karš, un ir jārunā par tām tēmām, par kurām tu pats dedz. Tā kā esmu zemessargs, tad, manuprāt, šis iestudējums ir tieši laikā, vietā un jēgā. Kāpēc ar "Dzirnām"? Kāpēc dejā? Man ir tik brīnišķīga komanda... Viss sākās ar to, ka uzrunāju Valteru Pūci, kurš radījis pasaules līmeņa muzikālo materiālu. Tas tiešām ir lidojums, un zvaigznes tā sastājušās… Kad pirmo reizi izdzirdēju, kā šo mūziku spēlē "Sinfonietta Rīga", asaras bira kā pupas. Tas ir tik tīrs darbs – tā muzikālā pasaule. Ja arī es vai mēs ar Agri būsim "sadarījuši muļķības", tad, aizverot acis, mūzika būs pārlaicīga. Tur to kodu ir tik daudz! Tik daudz asociāciju, tik daudz laba materiāla, kas tev iedod tos ieročus rokās, jo šobrīd tieši mūzika mums diktē visu žanru, raksturu un uzstādījumu: tai pakārtota ir gan deja, gan skatuve, gan kostīmi, gan arī mūsu dramaturģiskais materiāls. Esmu iestudējuma režisors, idejas autors un dramatizētājs, bet šis vienalga ir kopdarbs, jo katrs profesionālis, ko esmu uzaicinājis, nāk ar savu pienesumu. Man ir brīnišķīgs scenogrāfs Aigars Ozoliņš – viņš ir tik dziļš, tik dzīvesgudrs. Un man tik ļoti patīk, ka viņš mani dzen strupceļā un uzdod tik daudz gudru jautājumu, ka naktī nevaru aizmigt, kamēr neesmu tos atrisinājis. Man ir tāda pleca sajūta! Tāpat Jana Čivžele, kas domā par kostīmiem un palīdz man izstāstīt vizuālo valodu. Šie ir pienesumi, un mēs ar Agri lipinām šos stāstus kopā: es pasaku, kāda tēma jārisina, bet Agris to ieliek dejas valodā. Šis ir brīnišķīgs piedzīvojums! Esmu laimīgs, ka, pirmkārt, mana ideja, ko tik daudzus gadus esmu auklējis, tiek realizēta, un priecīgs arī par to, ka savai tautai "Dzirnu" dzimšanas dienā varam uzdāvināt mums tik nepieciešamo kopības sajūtu. Esmu Kārļa Auškāpa un Mihaila Gruzdova students, un šie pedagogi man ielikuši tādus pamatus, ka tieši komandā ir spēks. Mūsu izrāde sākas ar paceltu dūrīti – ka esam viens veselums, ka nepadosimies un sitīsimies... [Gribas] iedot tautai to pārliecību, ka "mēs maza cilts, mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba", kā saka Rainis. Ir jāprot iestāties par tām vērtībām, par kurām pirms vairāk nekā simt gadiem rakstījis Rainis. Tas šodien tik precīzi atbalsojas ar notikumiem Ukrainā. Viss iet pa spirāli. Jo mēs vienalga kāpjam uz tiem pašiem grābekļiem.  Šo stāstu es stāstu caur Pudiķa prizmu, caur sava skolotāja prizmu: mans skolotājs Agris Daņiļevičs, kurš man mācīja dejas, kad biju Dailes teātra 8. studijas aktieris, manā vīzijā sadzirdēja potenciālu, un es viņam uzticēju Pudiķa lomu; arī galvenā inscenētāja, vadošā horeogrāfa lomu. Bet stāstu izstāstu caur Pudiķa prizmu, uzdodot jautājumus: vai mēs kara laikā varam mīlēt ienaidnieku, vai tomēr sava cilts ir svarīgāka? Jo šis stāsts ir par identitāti; tas ir tik liels, jo ir par to, vai mums būt vai nebūt. Izrāde beidzas apļveida kompozīcijā: ja mēs sākām ar to veselo vienu dūrīti, tad mazais Zuks, Uģa brālis, kad Uģis jau ir tajā saulē, pašās, pašās beigās iznāk, paceļ to dūrīti un savā bērna balstiņā saka: "Kūriem būt!" Un tad visi pārējie pievienojas. Tās ir pamatlietas, kas mums šodien jāatgādina. Protams, pāri visam ir cilvēkmīlestība.  Un te nu mēs nonākam pie saldā ēdiena... Šo stāstu mēs tīru varam izstāstīt tikai ar bērniem. Tā enerģija, tā attieksme, tā griba, tā tīrā izpratne par to, kā tā pasaule šodien griežas – vistīrāk to var izstāstīt tikai nevainīgs bērns. Un tas ir tik aizkustinoši! Tie ir mūsu bērni. Viņi ir brīnišķīgi! Tik talantīgi, tik dzidri, ar tādu atdevi, ar skaidru izpratni par vērtībām – to redzu mūsu kopīgajās aktiermeistarības nodarbībās. Mēs atklāti runājam par notikumiem pasaulē un kā tas var skart mūs; kāda ir bijusi mūsu vēsture. Viņiem šis ir tāds izglītojošs materiāls – tomēr no 13. gadsimta mēs te esam pastāvējuši – tie kūri, tie pagāni. Bērnu sirsniņas paveras un acis iemirdzas, un mēs visi vienā veselumā strādājam – tas ir tik aizkustinoši!  Mēs abi ar Agri, manu mīļo skolotāju, kā tādi "veci muļķi" sēžam mēģinājumos, skatāmies un raudam. Visu laiku raudam... Jo tie bērni ir mūsu nākotne, un viņu dēļ mēs arī visu darām. Mūsu visu dēļ. Ļoti svarīgi, ka šajā iestudējumā piedalās atšķirīga vecuma bērni, jo iesaistītas dažādas "Dzirnu" paaudzes. Šis ir jubilejas iestudējums, lieluzvedums, uz kuru apzināti tikuši uzaicināti dzirnieši no pašiem, pašiem pirmsākumiem. Tur ir mani elki: kad biju jauns puika, no laukiem atnācis uz Rīgu, redzēju, kā dejo "Dzirnas" – tur ir tie paši vīri, nu jau ar bārdām, kas bija mani, jauna puikas, elki, un viņi dejo ar jauno paaudzi! Tāpat "Dzirnu" senči ir klāt. Tas ir ģimenes pasākums, te ir iesaistīti pilnīgi visi. Jūs pareizi atzīmējāt pārmantojamību. Tās vērtības, tas latviskais kods, kas ir "Dzirnās", tiek nodots no paaudzes uz paaudzi, tāpēc viss tik jauki saslēdzas. Vai arī mēģinājumu procesā pēkšņi mēdz uzšķilties kas tāds, par ko jūs pirms tam neesat idomājies, bet redzot, kā dejo dzirnieši, rodas jaunas idejas? Jā, viennozīmīgi! Šis ir brīnišķīgs jautājums. Tāpēc man ir tik interesanti un tāpēc esmu tik ļoti iededzies. Pirmo reizi kā režisors strādāju tieši ar kustību izrādi, un tas ir pilnīgi cits paņēmiens, kā līdz šim esmu strādājis televīzijā, seriālu vidē, kino vai teātrī. Deja un zīmes ir absolūti maģiskas! Brīdī, kad atnāc uz mēģinājumu, iedod uzdevumu, tev ir bijis savs redzējums, un te parādās maģiskums: izrādās, caur kustību var pateikt daudz vairāk, nekā esmu savu ideju paudis vārdos! Tā ir tik brīnišķīga skola! Es atkal jūtos kā students, mācos, redzu un saprotu. Un vēlreiz gribētu akcentēt to, ko teicu jau sākumā: šis ir absolūts komandas darbs. Mēs viens otram nākam talkā nevis kritizējot, bet ar padomu – cits cita idejām pieslēdzamies, kā labāk darīt. Un cik interesanti: Agris arī saviem deju skolotājiem uzticējis konkrētus uzdevumus, konkrētas horeogrāfijas. Redzu, kā viņi viens otru "inficē" ar "radīšanas bacili"... Arī bērni piedalās ar savām idejām, ar saviem piedāvājumiem. Arī Induļa un Ārijas atveidotāji veidojuši daļu no horeogrāfiskajiem zīmējumiem un paņēmieniem. Un kas man ir tik ļoti būtiski, iestudējot jebkuru darbu – un šis nav izņēmums – ka konkrētais darbs arī pašam izpildītājam, pašam māksliniekam ir ļoti, ļoti personisks. Tas ir mūsu kopējās enerģijas radītais bērniņš, un mēs ļoti ceram, ka viņš būs dzīvotspējīgs un patiks arī pārējiem, jo enerģija nāk no malu malām...

Stāsta muzikologs, Mākslas zinātņu doktors, bijušais Latvijas Radio ģenerāldirektors Arnolds Klotiņš Radio aparātu kā palielu skanošu kasti atceros no piecu gadu vecuma. Bet tad nāca Otrais pasaules karš un vairākas mums labi zināmās okupācijas. Tajās laiku pa laikam privātpersonu radioaparāti tika konfiscēti, un tā nu pēc kara beigām mūsu ģimene bija bez sava radio. Sākumā, pēc kara noklušanas Rīgā, jau arī nebija īsti ko klausīties, jo pirmskara Latvijas Radio nams Aspazijas bulvāra un Krišjāņa ielas stūrī blakus kanālam gulēja drupās. Pagalam bija studiju iekārtas, fonotēka, orķestra instrumenti un nošu materiāli. Projām no Latvijas bija arī vairākums Radio orķestra mūziķu un daļa tehnisko darbinieku. Palikušie sameklēja puslīdz piemērotas telpas Skolas ielas un Dzirnavu ielas stūrī, Skolas ielā 6, tā sauktajā Ebreju teātrī. Pāris mikrofonu, piecas raidīšanai piemērotas skaņuplates, kāds desmits orķestra mūziķu un daži solisti – ar to gandrīz no nulles esot sācies tagadējais Latvijas Radio. Mūzikai sākumā bijušas tikai 45 minūtes dienā, jo visu laiku aizņēmuši sovjetiskās propagandas un citi runātie raidījumi. Lai propaganda aizsniegtu visus un visur, toreizējais režīms ierīkoja tā saucamo translācijas tīklu un lielus zvana veida jeb piltuves veida skaļruņus augstu pie stabiem pilsētu ielās, laukumos un lauku centriņos. Vesels skaļruņu komplekts rēgojās "Laimas" pulksteņa tuvumā. Tur radio skaņas sacentās ar automobiļu rūkoņu un zirgu pakavu klaudzoņu ielās. Bet šo skaļruņu dēļ "Laimas" pulkstenis bija arī manu mazo svētceļojumu vieta. Jo tur varēja dzirdēt regulārās ērģeļu mūzikas radio pusstundas, ko uz Universitātes aulas ērģelēm sniedza galvenokārt profesors Nikolajs Vanadziņš. Ko vēl varēja dzirdēt šajos skaļruņos brīvā dabā pie stabu galiem? Jau minēju, ka pēc kara Radio fonotēka bija tukša – tik tukša, ka Radio pat laikrakstos aicināja pieteikties cilvēkus, kas varētu pārdot Radio fonotēkai kādu savu skaņu plati. Tomēr sovjetiskais režīms vēlējās izveidot sev lojālu inteliģences slāni arī mūzikas nozarē – tāpēc piešķīra tā saucamos Nopelniem bagāto nosaukumus Melngailim, Alfrēdam Kalniņam, Jāzepam un Jēkabam Mediņam, vēl dažiem, un tie ieguva mūzikas klasiķu oreolu. Pirmajos pēckara gados iedibinājās viņu mūzikas plaša, lai arī idejiski apcirpta, atskaņošana arī Radio raidījumos. Te nu jāievēro, ka toreiz tā mūzika, kas nonāca vienīgā Radio vienīgajā  latviešu valodas programmā, tiešām tika neizbēgami popularizēta. Tas notika jau tāpēc vien, ka fonotēkas krājums bija niecīgs, un šo autoru skaņdarbi tika daudz raidīti atkārtojumos, – Alfrēda Kalniņa simfoniskā miniatūra "Mana dzimtene", klavieru "Balāde", populārākās solodziesmas, Jāzepa Mediņa simfoniskās poēmas "Latvju zeme", "Dzimtenes ainava", Jāņa Ivanova "Zilie ezeri", Ādolfa Skultes "Viļņi", arī klasiskās kordziesmas. Nemitīgā publisko skaļruņa trokšņošana, protams, varēja kaitināt, taču minētā latviešu mūzika, kas bieži skanēja, neviļus iespiedās toreizējo paaudžu atmiņā kā pazīstami un iemīļoti klasikas pamatdarbi, kļuva par daudzu cilvēku garīgo īpašumu, – tas notika pats no sevis – bez tagadējām diskusijām par kultūras kanona vajadzību vai nevajadzību. Teikšu atklāti, man dažreiz ir žēl, ka latviešu nacionālā klasiskā mūzika šodien nekad neatskan mūsu Radio pirmajā programmā, kas taču ir un paliek galvenā un visvairāk dzirdētā programma. Tagad ir diemžēl jāgaida gandrīz vai gads līdz nākamajiem valsts svētkiem, iekams Latvijas Radio 1. programmā atkal dzirdēsim kādu klasisko kordziesmu vai simfonisku miniatūru. Bet kāpēc es toreiz gāju klausīties mūziku pie "Laimas" pulksteņa? Tāpēc, ka mājās taču radio aparāta nebija! Ar to nesamierinājās mans divus gadus vecākais brālis. Viņš no salasītām detaļām uzmeistaroja primitīvu tā saucamo detektora radio sistēmu. Proti, ar sīka vadiņa taustīšanu pa nelielas kristāla lauskas virsmu varēja atrast kontakta punktu, kas ļāva austiņās dzirdēt kaut vienu tuvāko raidstaciju. Tad nu Gļinkas opera "Ivans Susaņins" bija pirmais nozīmīgais skaņdarbs, ko mājās klausījos radio austiņās 1946. gada ziemā. No avīzēm uzzināju, ka šī radiomontāža, raidīta pie mikrofoniem 1946. gada 26. janvārī, bijusi arī pirmais Radio paša spēkiem latviešu valodā sagatavotais kompleksais iestudējums.

Stāsta Dzintris Kolāts — ģeogrāfs, ceļotājs, Latvijas Radio ģenerāldirektors (1995—2005, 2009—2011)   Lācis Latvijā skaitās tas lielākais dzīvnieks un nosacīti bīstamākais. Taču lāča iespējamā stresa vai atkāpšanās cēlonis ir ļoti vienkāršs: tā ir nūja! Tātad rīks, ar kuru cilvēks ir darbojies jau kopš  akmens laikmeta. Man pašam ir bijuši vairāki piedzīvojumi. Viens no pēdējiem ir šāds: meklējot mežā jaunas pārgājienu trases, dzirdu, ka brakšķ zari, pie tam — ļoti skaļi. Meža dzīvnieki jau parasti pārvietojas pietiekami klusu, līdz ar to iedomājos, ka tur kāds mežstrādnieks staigā. Bet brakšķ un brakšķ, esmu pie vecas, pamestas mājas ābelēm un saprotu, ka tā brakšķēšana nāk no ābeles zariem... Vēl pēc brīža, ieraugot cauri zariem — es teiktu — Latvijas brūnās krāsas ādu, saprotu, kas ir tas brakšķinātājs. Viņi krata ābeli. Viņi ir veseli divi —  viens lielāks, viens — mazliet mazāks. Un tai brīdī tu, cilvēks, īsti nezini, ko darīt. Gan tādēļ, gan citu iemeslu dēļ es mežā vienmēr eju ar nūju. Un attiecībā uz lāčiem ir viens vienkāršs paņēmiens, ko esmu tiešām pārbaudījis praksē: biju lasījis, ka nūja jāpaceļ virs galvas — līdz ar to tu vizuāli šķieti garāks. Lai arī tas garums, vismaz  ķermeņa augšējā daļā, ir tāds ļoti plāns, bet tomēr garāks. Lācis ierauga šo garo tēlu un pamīņājas — jo lācis ir cienījams dzīvnieks, viņš tā nelaidīsies projām kā zaķis vai stirna. Viņš pamīņājas, un — dodas projām! Līdz ar to varu teikt, ka uz mež vienmēr vajag ņemt līdzi nūju. Un, tuvumā esot lieliem dzīvniekiem — pirmkārt, lācim, paceliet nūju virs galvas un stāviet. Lācis izdarīs to, ko dabas likumi viņam liek.

Kāda ir atšķirība starp divkāji putnu un simtkāji? Šo Haralda Pauniņa un klausītāju atsūtītās mīklas Latvijas radio 100. dzimšanas dienā min Latvijas Radio 1 žurnālisti: raidījuma Ģimenes studija vadītāja Agnese Linka, raidījuma Zināmais nezināmajā sižetu autore Mariona Baltkalne, raidījuma Krustpunktā vadītājs Aidis Tomsons un raidījuma Šīs dienas acīm autors un Divu pusložu pastāvīgais komentētājs Eduards Liniņš. Greizos ratus kā allaž stūrē Iveta un Vidvuds Medeņi.    

"Bieži vien mēs esam pārāk paši sevī ierāvušies. Mums mazliet pietrūkst kopā būšanas, kopīgas mērķu nospraušanas. Mazāk viensētas sindroma! Jā, mēs kādreiz izdzīvojām tāpēc, ka bijām viensētā. Tagad, būsim godīgi, mēs varam izdzīvot tikai tad, ja strādājam visi kopā kā tauta. Ja mazāk strīdamies par kādām lietām. Varbūt arī izstrīdamies, bet – ja vienojamies, tad darām! Mēs dažreiz izstrīdamies, vienojamies un... nedarām. No tāda viedokļa raugoties, tiekoties ar jauniešiem, tiekoties ar cilvēkiem, [pārliecinos, ka] ar mums ir labāk, nekā paši domājam. Bet mums pašiem sevi bieži vien ir jāpārvar!" – tā intervijā Latvijas Radio 3 raidījuma "Klasika" direktorei Gundai Vaivodei un programmu vadītājam Orestam Silabriedim uzsvēra Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs. Svinot Latvijas Radio simtgadi, Latvijas Radio 3 raidījumā "Atspere" saruna ar Valsts prezidentu ritēja gan par kultūru un prezidenta Rinkēviča kādreizējo darba pieredzi Latvijas Radio, gan Latvijas talantīgajiem cilvēkiem, patriotismu un vaļaspriekiem. Gunda Vaivode: Savulaik Latvijas Radio katru rītu septiņos savas pārraides sāka ar rīta vingrošanu. Trīs reizes ēterā izskanēja ierakstīta gaiļa dziesma, un pēc tam esot bijuši arī dzīvi vingrotāji radio studijā. Sakiet, vai arī jūsu rīts sākas ar vingrošanu? Edgars Rinkēvičs: Pēdējā gada laikā tā tas ir! Tā man liek fizioterapeits, un es to daru. Tā ir reāla rīta vingrošana.  Orests Silabriedis: Radio jubilejas saistībā vēlējos jautāt par jūsu rītu. Savulaik jūs intervijā kolēģei Lienei Jakovļevai teicāt, ka Latvijas Radio ziņas ir jūsu dzīves sastāvdaļa. Vai arī prezidenta dzīves sastāvdaļa? Jā, bet ir ļoti mainījies veids, kā sekoju ziņām. Tas, protams, ir saistībā gan ar laika skrējienu, gan arī tehnoloģijām, jo bieži vien ziņas vairāk skatos telefonā. Kaut kad, protams, tās skan arī mašīnā, ja kaut kas īpaši jānoklausās, un nu jau ir arī "Spotify".  Piemēram, raidījumu "Krustpunktā" nevaru noklausīties tajā laikā, kad tas skan, bet diskusijas tajā ir svarīgas un interesantas: tad nu noder vai nu "Spotify", vai arī Latvijas Radio aplikācija.  Orests Silabriedis: Vai pieturaties pie vecmodīgā priekšstata, ka radio jāklausās un to nevajag redzēt, vai tomēr labprāt kādreiz arī redzat to, kas notiek ēterā?  Man nav stereotipu, vai radio klausīties, vai to skatīties. Man pašam vienkārši pārsvarā tomēr joprojām sanāk klausīties. Gunda Vaivode: Un klausīties jums sanāk arī mūziku, un mēs to darīsim arī šodien kopā ar jums. Prezidenta kungs, jūs pats ļoti daudz ejat uz koncertiem, arī uz teātra izrādēm un baudāt kultūru plašā spektrā. Vai jums ir svarīgs arī kritikas viedoklis – vienalga, vai kur jūs to lasītu vai redzētu – laikrakstos vai sociālajos medijos? Vai jums ir interesanti to salīdzināt ar savu viedokli? Un cik bieži tas sakrīt vai nesakrīt? Netieku uz koncertiem vai teātru izrādēm tik daudz, cik vēlētos. Diemžēl tas grafiks ir tāds, ka nākas izšķirties par labu darba pienākumiem. Jā, es dažreiz izlasu kritiku, bet ļoti bieži mans viedoklis ar kritiķiem nesakrīt. Bet es arī vienmēr sev atgādinu, ka esmu vienkāršs skatītājs vai klausītājs, un tās smalkās nianses, ko bieži analizē profesionāļi, nespēju uztvert. Starp citu, bieži vien ir tā, ka mans viedoklis nesakrīt arī ar daudzu manu kolēģu un draugu viedokļiem! Arī tā sanāk. Man bieži daudz kas ir paticis, bet viņi ir diezgan kritiski. Es teiktu, ka piecdesmit procentos gadījumu mans viedoklis sakrīt ar kritiķu vērtējumu. Reizēm kritika ir atzinīga, un es pie sevis domāju – ārprāts! Un otrādi – kritika kaut ko nolīdzina līdz ar zemi, bet man patīk. Orests Silabriedis: Vai jums ir puslīdz skaidra vīzija par to, kā savienot sevī to, ka esi globāls cilvēks un tev jāizjūt viss, kas notiek pasaulē, ar to, ka jājūtas piederīgam savai teritorijai? Vai tas ir savienojams? Es domāju, ka savienot var ļoti labi un nekādu pretrunu te neredzu. Esmu beidzis Latvijas Universitātes Vēstures fakultāti, un atceros, ka vienu brīdi bija ļoti karstas diskusijas, vai Latvijas vēsturi mācīt atsevišķi, vai tomēr to mācīt kā daļu no pasaules vēstures. Beigās tomēr atgriezās pie, manuprāt, saprātīga lēmuma, ka mācām Latvijas vēsturi, jo mēs tomēr pasaulē izejam ar savu nacionālo identitāti, ar savu vēsturisko pieredzi, un arī pasaules procesus tomēr skatām uz savas valsts vēstures, tagadnes un arī nākotnes fona. Un ar kultūru ir tieši tas pats.  Man to ir teikuši ļoti daudzi – gan tad, kad biju ārlietu ministrs, gan paziņas no ārzemēm tīri privātā kārtā, gan arī tagad, kad esmu prezidents: visi ir izbrīnīti par to, ka tik nelielai, mazai tautai ir tik daudz talantu: dziedātāju, diriģentu, sportistu... Viņi visi dodas pasaulē, viņi atgriežas Latvijā, ienesot mums to, ko īstenībā pat viens otrs mūsu kaimiņš neizjūt! Nesen bijām Latvijas Nacionālajā operā uz Marinas Rebekas koncertu. Kas notika pēc tā? Viņai pasniedza Francijas Mākslas un literatūras ordeni. Tā ir Francijas atzinība. Es domāju, mums ar to viss ir kārtībā. Es tur nekādu problēmu neredzu. Kur es dažreiz redzu problēmu – ka mēs paši sevi noniecinām un sākam diskutēt, kas ir provinciāli, kas nav provinciāli. Šādas diskusijas man nekad nav patikušas. Vienalga, vai tā būtu politika, māksla, mūzika vai ikdiena. Gunda Vaivode: Mums ir ļoti liels prieks, ka Latvijas Nacionālā opera atsaucās mūsu aicinājumam un tieši 1. novembrī ieplānoja Pučīni operas "Madama Butterfly" izrādi, ar ko 1925. gada 1. novembrī tika atklāts Rīgas Radiofons. Galvenajā lomā būs Kristīne Opolais. Jūs, prezidenta kungs, esat laimīgs, ka būsiet izrādē, jo mēs, pārējie, svinēsim.  Svinēsim katrs savā vietā, un domāju, tas tiešām ir simboliski, ka "Madama Butterfly" tieši šovakar būs mūsu Nacionālajā operā un baletā, bet Latvijas Radio ļaudis savukārt svinēs simtgadi savā vidū. Svinēsim katrs, kā varam, un atzīmēsim šos svētkus! Gunda Vaivode: Savulaik Latvijas Radio bijāt ārzemju ziņu korespondents. Vai vēl piedzīvojāt brīdi, kad uz intervijām bija jānes tas neprātīgi smagais reportieris – kaste, kura svēra kādus astoņus kilogramus? Patiesību sakot, bija vēl smieklīgāk: bija ne tikai reportiera komplekts… Tas bija brīdis, kad parādījās pirmie mobilie telefoni. Ziņu dienestam, man šķiet, bija divi. Kad man bija jādodas uz kāda ārvalstu viesa preses konferenci, es, jauns puisis būdams, lepns kā pāvs stiepu abus divus – gan mobilo telefonu, kuru veidoja tāds kā ķieģelis un liela kaste, un ierakstu aparatūru. Labi atceros, kā mēģināju zvanīt uz tiešo ēteru... Jūs jau esat pieraduši gan Ziņu dienestā, gan "Klasikā" strādāt ar ļoti modernu tehniku. Bet toreiz… Tad mēģināji instalēt telefonu, tad uzliki tā antenu pie loga... Atceros, devos pie prezidenta Gunta Ulmaņa uz interviju saistībā, šķiet, ar Krievijas armijas izvešanu. Prezidenta institūcija toreiz bija Maikapara namā. [Telefona sakaru] pārklājums bija vienkārši slikts, un viss, ko es atceros – ka es nebalsī bļāvu un man nebalsī bļāva pretī no Doma laukuma: "Mēs tevi nedzirdam, mēs tevi atslēdzam!" (Smejas.)  Orests Silabriedis: Cik bezsirdīgi!  Ar visu savu lepnumu sajutos stipri, stipri apbēdināts. (Smejas.)  Gunda Vaivode: Bet tagad jūs vismaz saprotat tos žurnālistus, kas jums seko pa pēdām, un droši vien esat daudz smalkjūtīgāks… Galīgi nē! Bet zinu dažus trikus, kā tikt vaļā no atbildēm vai žurnālistiem. (Smaida.)  Saruna pilnā apjomā lasāma Latvijas Sabiedrisko mediju portālā LSM.LV!

Latvijas Radio simtgades rītā Kultūras rondo aicina uz lomu spēli tiešajā ēterā - viens aktieris, viens dzejnieks un divi tulkotāji, kā arī Kultūras rondo žurnālisti. Svētku noskaņu studijā radīs dzīvā mūzika. Esam bagāti un par to arī sarunas! Raidījuma ieskaņā to vada Gundars Āboliņš un Guntars Godiņš. Abi ir cieši saistīti ar Latvijas Radio, Gundars Āboliņš jau kopš 1964. gada, kad viņam bija pirmā loma Radioteātra iestudējumā. Guntars Godiņš ar Latvijas Radio bijis saistīts divas reizes - pagājušā gadsimta 80. gados un pirms dažiem gadiem, kad veidojis raidījumus Latvijas Radio. Latvijas Radiofons pirms simts gadiem savu skanējumu sāka ar Pučīni operas “Madama Butterfly” translāciju, kas nedaudz arī ieskanas fonā. Izvēle bija pilnīgi nejauša, jo iecerētajā dienā tieši šī izrāde bija Nacionālajā operā. Gluži kā šovakar, kad arī Latvijas Nacionālajā operā izrādīs “Madama Butterfly”, ko arī varēs klausīties Latvijas Radio 3 „Klasika”  tiešraidē. Bet Kultūras rondo studijā muzicē Erna Daugaviete (čells) un Reinis Jaunais (ģitāra). Viņu atskaņojumā klausāmies „Viesuļvētru” un „Brīzīti”. Īpašā svētku raidījuma vadītājiem pievienojas Kultūras rondo komanda - Ingvilda Strautmane, Laima Slava, Māra Rozenberga un Anda Buševica. Kopīgi stāsti un atmiņas par radio darbā pieredzēto. Arī par to, kas garšo Latvijas Radio žurnālistiem. Runājot par radio nākotni, nevar nepieminēt arī mākslīgo intelektu un to, kā tas maina un varētu mainīt arī Latvijas Radio nākotni. Sazināmies ar jauno mediju mākslinieku Jurģi Peteru, kurš Somijā, Tamperes universitātē doktorantūrā pēta, kā, izmantot mākslīgā intelekta rīkus, lai radītu jauna veida interaktīvas pieredzes, kur cilvēki ietekmē sistēmu, gan sistēma ietekmē cilvēkus. Pēta mijiedarbes rezultātu vairāk mākslas fokusā.

GB2RS News Sunday, the 2nd of November 2025   The news headlines: The RSGB National Radio Centre wins the 2025 Sir Arthur Clarke Education and Outreach Team Award The RSGB releases two panel discussions from its recent Convention Learn how to improve speech clarity with DSP in November's Tonight@8 At a glittering awards ceremony in London this week, the RSGB National Radio Centre team beat two other finalists to win the 2025 Sir Arthur Clarke Education and Outreach Team Award. The NRC team was recognised “For inspiring all Generations about Amateur Satellites by providing a unique insight into the world of radio communications”. The awards are organised by the British Interplanetary Society. The award was accepted by RSGB General Manager Steve Thomas, M1ACB; NRC Coordinator Martyn Baker, G0GMB; and NRC Volunteers Patrick Wood, 2E0IFB and Brian Hardy, G4BIP. In his acceptance speech, Steve Thomas thanked Martyn and the 65 volunteers for the work that they do in welcoming over 80,000 visitors to the NRC each year. He also said that through the Society's public outreach and STEM activities, it aims to help generate and support future RF engineers who may one day work in the space or related industries. Congratulations to the whole NRC team for this fantastic recognition of the great work you do! Have you ever considered how to engage more girls and women with amateur radio? This question was discussed by a panel of female radio amateurs at the RSGB Convention last month. The group touched on topics including accessibility to in-person activities, support and encouragement, as well as the potential obstacles to attracting more women into amateur radio. The discussion is now available to watch in the RSGB 2025 Convention playlist on the RSGB's YouTube channel via youtube.com/thersgb, and it would be great to use for a club night to start conversations and to help inspire new plans. You can also see the “How to encourage thriving clubs” panel discussion in the same playlist, where four clubs shared the activities that are helping them to gain members. Don't forget to subscribe to the channel to be the first to hear about new videos when they are released. Tomorrow, the 3rd of November, join Graham Somerville, M3ZGS, owner and managing director of DSP noise cancellation specialists bhi Ltd, for November's Tonight@8 webinar. The presentation will give viewers an insight into how to improve speech clarity with Digital Signal Processing technology and which products are best suited to specific applications and setups. Graham will also explain how noise-cancelling will help those with hearing loss to enjoy amateur radio more. You can join the webinar and ask questions via the live chat on both the RSGB YouTube channel and special BATC channel. To find out more go to rsgb.org/webinars If you are planning a visit to the RSGB National Radio Centre, please note that it will be closing at 4pm over the winter months, in line with Bletchley Park's operating hours. Volunteers from the Centre look forward to welcoming visitors. Remember that RSGB members can download a free entry voucher for Bletchley Park at rsgb.org/bpvoucher The Memorial Day QSO Party is an activity providing participants with an opportunity to honour amateur radio operators who are now Silent Key. The event is being sponsored and managed by the First Class CW Operators' Club and is open to all licensed amateurs. The event began at 0900UTC yesterday, the 1st, and ends at 0859UTC today, the 2nd of November 2025. More information is available by following the ‘On Air' tab at g4foc.org Please send details of all your news and events to radcom@rsgb.org.uk. The deadline for submissions is 10 am on Thursdays before the Sunday broadcast each week.  And now for details of rallies and events Rochdale and District Amateur Radio Society Winter Rally is taking place on Saturday, the 15th of November at St Vincent de Paul's Hall, Norden, Rochdale, OL12 7QR. The doors open at 10 am and entry costs £3. Traders, catering and plenty of free parking will be available on site. For more information, email rally.radars@hotmail.com On Sunday, the 30th of November, Bishop Auckland Radio Amateur's Club Rally is taking place at Spennymoor Leisure Centre, County Durham. Traders, catering, ample parking and disabled facilities will be available. For more information and downloadable trader forms, visit barac.org.uk Now the Special Event news Members of the Latvian Radio Amateur League are active with special callsign YL100LR to mark the centenary of Latvijas Radio's first broadcast on the 1st of November 1925. Today, the 2nd, is your last chance to put the callsign in your log. Look for activity on the HF bands using FT8. QSOs will be uploaded to Logbook of the World, eQSL, QRZ.com and Club Log. The East Midlands Electronics and Radio Group will be on the air with the GB1BK callsign to commemorate Remembrance Sunday. Operators expect to be active on at least the 8th and 9th of November during daylight hours. The team may also be active on Armistice Day, the 11th of November. The station will operate from the former RAF Binbrook in Lincolnshire. Listen for activity on all bands, but in particular, the 40 and 20m bands using SSB, and the 2m band using FM. Now the DX news The 5K0UA team is active from San Andres Island, NA-033, until tomorrow, the 3rd. Operators are using CW, FT8 and SSB on the 160 to 10m bands. QSL via OQRS and Logbook of the World. For more information, visit imdx.org Edgar, K2IN is operating CW with the HC8M callsign from San Cristobal in the Galapagos Islands, SA-004, until Tuesday, the 4th of November. QSL via OQRS. Now the contest news The United Kingdom and Ireland Contest Club DX SSB Contest started at 1200 UTC yesterday, the 1st, and ends at 1200 UTC today, Sunday, the 2nd of November. Using SSB on the 80 to 10m bands, where contests are permitted, the exchange is signal report and serial number. UK and EI stations also send their district code. For full details, including the team competition and area codes, visit ukeicc.com or rsgbcc.org. Scores from RSGB members operating within the UK and Crown Dependencies will be included in the HF Championship. The Worked All Britain DX Contest started at 1200 UTC yesterday, the 1st, and ends at 1200 UTC today, Sunday the 2nd of November. Using SSB on the 80 to 10m bands, where contests are permitted, the exchange is signal report, serial number and Worked All Britain area. The RSGB 144MHz CW Marconi Contest started at 1400 UTC yesterday, the 1st, and ends at 1400UTC today, the 2nd of November. Using CW on the 2m band, the exchange is signal report, serial number and locator. Tomorrow, the 3rd, the RSGB Autumn Series Data Contest runs from 2000 to 2130 UTC. Using RTTY and PSK63 on the 80m band, the exchange is signal report and serial number. On Tuesday the 4th, the RSGB 144MHz FM Activity Contest runs from 1900 to 1955 UTC. Using FM on the 2m band, the exchange is signal report, serial number and locator. Also, on Tuesday the 4th, the RSGB 144MHz UK Activity Contest runs from 2000 to 2230 UTC. Using all modes on the 2m band, the exchange is signal report, serial number and locator. On Wednesday the 5th, the RSGB 144MHz FT8 Activity four-hour Contest runs from 1700 to 2100 UTC. Using FT8 on the 2m band, the exchange is a report and four-character locator. Also, on Wednesday the 5th, the RSGB 144MHz FT8 Activity two-hour Contest runs from 1900 to 2100 UTC. Using FT8 on the 2m band, the exchange is a report and four-character locator. Stations entering the four-hour contest may also enter the two-hour contest. Also, on Wednesday the 5th, the United Kingdom and Ireland Contest Club 80m Contest runs from 2000 to 2100 UTC. Using SSB on the 80m band, the exchange is your six-character locator. The Worked All Europe DX RTTY Contest runs from 0000 UTC on Saturday, the 8th to 2359UTC on Sunday, the 9th of November. Using RTTY on the 80 to 10m bands, where contests are permitted, the exchange is signal report and serial number. On Saturday the 8th, the RSGB 1.8MHz Affiliated Societies Contest runs from 2000 to 2300 UTC. Using CW and SSB on the 160m band, the exchange is signal report, serial number and your club information. On Sunday the 9th, the UK Microwave Group Low Band Contest runs from 1000 to 1400 UTC. Using all modes on 1.3 to 3.4GHz frequencies, the exchange is signal report, serial number and locator. Now the radio propagation report, compiled by G0KYA, G3YLA and G4BAO on Thursday the 30th of October Last weekend saw HF shine as stations took part in the CQ World Wide SSB Contest. Geomagnetic conditions remained settled and DX was plentiful, with contacts possible as far afield as Alaska to the west and China to the east. Given the unsettled conditions we have had recently, it was a welcome break as radio amateurs filled their logs with far-flung DX. As we enter November, we can still expect the fine autumnal conditions that made October so good. However, as the month progresses, we can also anticipate improvements in LF band DX. So keep an eye on the 80 and 40m bands. The solar flux index has declined somewhat and is now standing at 118. This is still enough to get the 10m band humming, but it is a far cry from the 200-plus we saw at sunspot maximum. Nevertheless, get on the bands and work the DX while you can. Two large coronal holes, one in the Sun's northern hemisphere and one in the southern hemisphere, have been the sources of a fast solar wind stream. We may expect more geomagnetic disturbances today, the 2nd. Also, active region 4246 is now coming around the Sun's limb again and could be worth keeping an eye on. It has been emitting solar flares while behind the Sun, so look out for more activity upon its return. For the coming week, NOAA predicts that the solar flux index could increase, perhaps starting the week at around 135 and increasing to 150 by the 9th of November. The first half of the week should be quiet geomagnetically, but we may expect more unsettled geomagnetic conditions around the 7th to the 9th of November, when the Kp index could increase to 5. Expect maximum usable frequencies to be depressed until the Kp index recovers. And now the VHF and up propagation news from G3YLA and G4BAO The current spell of unsettled weather remains the focus for the foreseeable future. Previous model runs had suggested the possibility of high pressure returning by the end of the coming week, but this is no longer the case. The RSGB 144MHz CW Marconi Contest, which ends at 1400UTC today, the 2nd, looks to be under the influence of low pressure rather than any tropo-producing highs. With the unsettled pattern continuing, the optional modes might be rain scatter for the GHz bands, but not tropo. The chances of aurora are there, and after a very auroral-sounding 40m band on Wednesday, the 29th of October, when the Kp index hit 4, we should remain alert to changed conditions on the high HF and VHF bands. However, it probably needs something higher, like a Kp index between 5 and 7, before getting excited about radio effects.  The meteor scatter options look reasonable as we move into November, but the next important shower, the Leonids, doesn't peak until the 17th. We do, however, enter the edge of the stream later in the coming week. A final note of caution is that this unsettled type of weather pattern can produce rapidly developing lows and bring damaging winds to some parts of the country. So, take the opportunity on the quieter days to check that antennas are secure. For EME operators, the Moon's declination is negative and rising, going positive today, the 2nd of November. So, Moon window lengths and peak elevation are both rising. Path losses are still falling as we approach perigee on the 5th of November. 144MHz sky noise is low all week, rising to medium by next weekend. And that's all from the propagation team this week.

Atzīmējot Latvijas Radio simtgadi, raidījumā ceļojam vēsturē uz pagājušā gadsimta sākumu, kad cilvēce piedzīvoja milzu tehnoloģisko pavērsienu, savās mājsaimniecībās ienesot radio aparātu. Kā tehnoloģijas un žurnālistika veica apvērsumu informācijas apritē un kā radio balsis uzrunāja cilvēkus visā pasaulē tolaik un tagad, par to tad Latvijas Radio jubilejas raidījumā stāsta Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesore Vita Zelče un radioamatieris Andris Bruņenieks. Kas ir radio fenomens? Vita Zelče: Radio joprojām dēvē par intīmāko mediju. Ja mēs tradicionāli klausāmies balsis, tad klausītājs un runātājs veido šo sasaisti, plašāku vai šaurāku. Bet radio fenomens gan sākumā, gan laika gaitā ir tas, ka klausītājs jūtās vai var justies kā tieši personiski uzrunāts, ka tas viss ir tieši viņam. (..) Radio ar, mēs teiktu ar džingliem, ar dažādām skaņām, ar konkrētajām balsīm, kas ir žurnālistu vai diktoru balsis, tā vai citādi laika gaitā klausītāju pieradina un rada tādu drošības sajūtu.  Vēl man būtu jāatsaucas kaut vai uz Atmodas laiku, šo ļoti slaveno Latvijas Radio vēstures gadu - 1991. gadu, kad ir gan barikādes, gan pagrīdes radio, gan iebrukums radio. Tobrīd Agris Semēvics, kas ir viens no pagrīdes radio veidotājiem, arī saka, ka radio nozīme ir skatāma ne tikai informācijas pasniegšanas kontekstā, bet tieši drošības kontekstā. Kamēr skan radio, tikmēr arī Latvijas valsts, tikmēr Latvijā. Andris Bruņenieks: Es gribētu piebilst, kāpēc radio tā visiem patīk? Pirmām kārtām, tas ir pats vecākais tāda veida informatīvais līdzeklis, otrkārt, tas ir ļoti labs fona medijs, kurš darbojas tad, kad jūs ar kaut ko citu nodarbojaties, bet vienkārši tas skan fonā, un jūs varat kaut kam piesaistīties, paklausīties tad, kad jums liekas kaut kas interesants. Tipiski automašīnā. 

Oktobra kultūras notikumus pārskatām kopā ar kultūras žurnālistiem: "Delfi" kultūras nodaļas redaktori Noru Riekstu-Ķenģi, "TVnet" kultūras redaktoru Tomu Treibergu, Latvijas TV raidījuma "Kultūrdeva" vadītāju Henrietu Verhoustinsku, kura ir arī aizvadītās sezonas "Spēlmaņu nakts" žurijas priekšsēdētāja, un laikraksta "Diena" redaktoru Ati Rozentālu, kurš ir jaunās sezonas "Spēlmaņu nakts" žūrijas priekšsēdētājs. Oktobra kultūrslānis ir bijis tik biezs, ka bija jāizvēlas, ka dot priekšroku, lai arī apmeklēt gribētos visus pasākumus, kas notika vienlaicīgi. Mūsu oktobri, protams, ierāmē Latvijas Radio simtgade 1. novembrī. Aizvadīts kino festivāls "Riga IFF", kuru atklāja ar brāļu Ābeļu filmu "Dieva suns". Tajā bija arī Kristas Burānes filmas "Visi putni skaisti dzied" pasaules pirmizrāde un Jāņa Ābeļa "Testaments". Festivālā bija ļoti daudz vērtīgu filmu. Un pilnas skatītāju zāles. Šonedēļ Kristīne Opolais dziedās titullomu operas "Madama Buterfly” iestudējumā. Tas gan būs jau 1. novembrī. Bet Katrīna Paula Felsberga un Edgars Ošlejs uzvarēja Straptautiskajā Jāzepa Vītola vokālistu konkursā.  Teātros bijušas vērienīgas pirmizrādes – Raiņa ‘'Indulis un Ārija" Nacionālajā teātrī vēl septembra beigās un "Kritiens augšup" Jaunajā Rīgas teātrī. Arī vairāk saistoši iestudējumu nevalstiskajos teātris. Pasniegta gleznotājas Vijas Celmiņas stipendija jaunajai māksliniecei Ievai Putniņai. Mākslas centrā "Zuzeum" atklāta izstāde "Visa pasaule kā Bauhaus", papildinot Vācijas ekspozīciju ar divām pavadošām ekspozīcijām par Bauhaus sievietēm, kas cieši saistītas ar Rīgu. Līdz 15. novembrim pagarināta Maijas Tabakas izstāde "Ola Foundition". Bet aktuāls ir arī jautājums, kas saistās ne tikai ar mākslu, bet politiku. Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis ir paziņojis par iesaisītšanos jaunā politiskā kustībā "Bez partijām".

Stāsta ilggadējā Latvijas Radio redaktore, raidījumu veidotāja un mūzikas ierakstu producente Māra Šuba   Esam jau runājuši par to, cik dažādi darbi bija jāveic, lai varētu ieplānot un veikt ierakstu. Tam seko posms, kurā strādā skaņu režisors un mūziķis. Pēc tam ieraksts atkal nonāk producentu rokās, bet pašās beigās – visa Radio īpašumā, un tad tas ir pieejams raidīšanai. Bija nepieciešamas vairākas pakāpes, līdz ieraksts nokļuva fonotēkas plauktā. Pirms tam rūpīgi klausījās un vērtēja ne tikai mūziķa un skaņu režisora darbu... Astoņdesmitajos gados samērā nelielajā skaņu režisoru telpā, lai varētu apsēsties fondu ierakstu pieņemšanas komisija, krēsli tika izvietoti divās rindās. Pirmajā rindā bija tehniskie cilvēki. Viņi lieliski orientējās skaņas kvalitātes tehniskajos parametros. Bet jau līdz tam ieraksts bija atskaņots īpašā telpā uz speciāliem aparātiem, kuri parādīja, vai viss kārtībā ar fāzēm un frekvencēm, vai kanāli ir simetriski… Nereti arī fondu komisijās nācās klausīties šo tehnisko analīzi, kā kurš ieraksts paveikts – labi vai ne tik labi. Protams, analizēja arī māksliniecisko pusi. Manuprāt, savu viedokli par to izteica visi komisijas locekļi. Viņu teiktais tika protokolēts, tāpēc varētu pat teikt, ka tolaik katram ierakstam bija arī sava lieta, kurā varēja atrast tā vārdisko novērtējumu. Pēc tam komisija pieņēma lēmumu. Astoņdesmitajos gados, pirms vēl ieraksti nonāca fonotēkā, tos sadalīja pa līmeņiem. Ja komisija nosprieda, ka ieraksts ir augstākā līmeņa, tad tam piešķīra burtu "F". Ja kaut kādu iemeslu dēļ tomēr galarezultāts nebija tik izcils, to nosauca par "fondi – vairākkārtējie" un piešķīra apzīmējumu "F-v". Gadījās, ka fondu ieraksts nesasniedza arī šo vērtējumu, tad tam piešķīra apzīmējumu "Doc". Katrs koncertus veidojošais redaktors zināja, ka tādu jau nu gan programmā nevajadzētu likt. To var darīt tikai galējas nepieciešamības gadījumā. Piemēram, stāstot par kādu konkrētu koncertu vai gadījumu, kad tieši šis, ar "Doc" apzīmētā skaņdarba ieraksts ir ļoti, ļoti nepieciešams. Pateicoties šiem apzīmējumiem, bija diezgan viegli veidot koncertus. Uzreiz bija skaidrs: "F" – tas ir tehniski un mākslinieciski brīnišķīgs ieraksts. Ja "F-v" – tur varētu būt kādas nianses. Dažreiz gan tās bija arī tehniskas dabas. Prasība pēc kvalitātes bija ļoti liela. Es nekad neaizmirsīšu tās fondu komisijas, kurās mēs klausījāmies koru ierakstus tā iemesla dēļ, ka nereti tajās piedalījās Ausma Derkēvica. Kā viņa spēja analizēt kormūziku, izpildījumu, stilu, vēsturiskās tradīcijas! Man ir tik žēl, ka mēs toreiz to kaut kādā veidā neierakstījām. Tā bija tāda inteliģence, tāda zināšanu bagātība, tāda erudīcija!

Šoreiz raidījumā runājam par mākslas filmu "Tīklā. TTT leģendas dzimšana", ko pirmizrādīs jau 6.novembrī. Filma ir stāsts par izcilās Rīgas TTT basketbola komandas tapšanu 1958. gadā un straujajiem panākumiem 60. gadu ievadā. Mākslas filmā galveno, Dzidras Uztupes-Karamiševas lomu atveido Agnese Budovska, bet kinolenti režisējis un scenāriju rakstījis Dzintars Dreibergs. Latvijas Radio studijā abi stāsta par filmas tapšanas aizkulisēm. Savukārt rubrikā “Ciemos pie Gunāra Jākobsona” šoreiz viesojas divi Rīgas Dārzciema vidusskolas sporta skolotāji - Vilnis Bekmanis un Jānis Upenieks. Nedēļas topā: Latvijas futbola virslīgā kronēti šī gada čempioni - pēc piecu gadu pārtraukuma titulu izcīna “Riga” vienība; Latvijas vīriešu telpu futbola izlase noskaidrojusi pretiniekus Eiropas čempionāta finālturnīrā - apakšgrupā būs jātiekas ar Franciju, Horvātiju un Gruziju; Mārtiņš Sesks/Renārs Francis startēs savā sezonas septītajā pasaules rallijā čempionāta posmā - tas notiks Saūda Arābijā; “TTT Rīga” basketbolistes izcīna sezonas pirmo uzvaru Eiropas kausā - uzvara pār sieviešu izlases galvenā trenera Matīsa Rožlapas vadīto Zārluī “Royals”.

Pirms nedēļas ar jomas speciālistiem tiekoties Latvijas Sabiedriskā medija (LSM) un Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) rīkotajā konferencē "Vienoti, daudzveidīgi, digitāli – sabiedrības labā", aizsākās sarunas par dažnedažādiem mediju jautājumiem. Turpināt attīstīt idejas par mediju transformēšanos, sabiedrības uzticību un arī citiem jautājumiem "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone aicinājusi Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošo pētnieku, sociālantropologu Andri Saulīti, kurš nesen atgriezies no Itālijas, kur divu gadu garumā strādājis pie pēcdoktorantūras darba. Andris Saulītis: Tas bija saistīts ar ēnu ekonomiku. Šajā divu gadu periodā viens uzdevums bija saprast, kā un vai cilvēki godīgi atbild iedzīvotāju aptaujās, atbildot uz jautājumu, vai viņi iesaistās ēnu ekonomikā – vai viņi saņem ienākumus, nemaksājot par tiem nodokļus. Atbilde ir – laikam jā, bet tā ir īsā atbilde. Tātad – var uzticēties šīm socioloģiskajām aptaujām: cilvēki nebaidās to atklāt. Un otrs jautājums, uz kuru vajadzēja rast atbildi – kā uzlabot disciplīnu uzņēmumiem, kuri dažādu iemeslu dēļ kavē darba devēja ziņojuma iesniegšanu Valsts ieņēmumu dienestam. Sadarbībā ar Valsts ieņēmumu dienestu mēģinājām saprast, kā panākt to, ka deklarāciju iesniegšana netiek kavēta, jo kavējumi rada problēmas gan Valsts ieņēmumu dienestam, gan arī pašiem uzņēmumiem: tas principā ir administratīvs pārkāpums, par kuru var saņemt sodu. Nedomāju, ka lielākoties tā ir ļaunprātība – drīzāk aizmāršība. Un tad ir jautājums, kā uzvedības ekonomika un uzvedības psiholoģija var palīdzēt veidot cieņpilnu komunikāciju starp uzņēmumiem un Valsts ieņēmumu dienestu, lai kopīgi padarītu šo valsti labāku. Inga Saksone: Man tomēr jautājums par Itāliju. Mūsu priekšstats – ka uz šo zemi jābrauc atpūsties, baudīt mākslu un kultūru. Vai pētīt, rakstīt un zinātniski darboties tur ir viegli?  Tur tam ir dziļas tradīcijas, kas ir stipri senākas [nekā Latvijā]. Tur tiešām jutu stipri eiropeiskāku [pieeju]! Tas, kā man pietrūkst Latvijā, ir tā saucamie progresa darbi (work in progress), kad tev tas pētījums vēl līdz galam nav izstrādāts, un tu ar saviem kolēģiem regulāri satiecies, lai to pārrunātu. Mums [Latvijā] varbūt ir bail kļūdīties, bail saviem kolēģiem teikt, ka kaut kas nav tā, un varbūt tās ir arī grūtības uztvert kritiku. Savukārt Itālijā mums reizi nedēļā vai divās ir regulāri semināri, kur to vien darām, kā mēģinām "nokritizēt" citu pētījumus. Tā ir daļa no zinātniskā procesa. Nesaku, ka Latvijā tas nenotiek vispār, bet tā intensitāte, kuru redzu citās Eiropas universitātēs, kurās esmu bijis, kā arī ASV Jeila universitātē – tur tas ir regulārs process un galarezultātā tas nozīmē, ka tajā brīdī, kad tavs pētījums ir publicēts, tas ir daudz noslīpētāks, pamatīgāks un tāpēc ir daudz vieglāk kaut ko mainīt šajā pasaulē. Jo pirms tam jau uzklausīti viedokļi! Tieši tā. Piemēram, kad veicu antropoloģisku pētījumu, kas vairāk ir sarunāšanās ar cilvēkiem, mēdzu šī pētījuma rezultātus iedot tiem cilvēkiem, kurus esmu pētījis: prasu, ko viņi domā par to, ko domāju par viņiem. Tas ir arī veids, kā veidot komunikāciju ar sabiedrību par pašu pētījumu, lai cilvēki, kurus esmu pētījis, saprot, kas īsti ir pētījums. Tas man atgādina Ivara Zviedra filmu "Dokumentālists"… Ja nosedz pirmo slāni, kur Purva Inta vienkārši lamājas, tad tas, ko Ivars Zviedris jautā, ir par to, kā šie cilvēki uztver pašu dokumentālistu, kurš dokumentē. Šis jautājums ir ārkārtīgi svarīgs arī pašā zinātnē – kā mūs, pētniekus, uztver, un kā cilvēkiem paskaidrot, ko mēs darām. Ko līdzīgu Komponistu savienībā dara tās vadītājs Krists Auznieks – arī Jeila universitātes absolvents. Arī viņš labprāt rāda savu skaņdarbu skices un uzmetumus, kas mums šķiet mazliet mulsinoši, jo tas ir kas jauns. Tā nav vienīgā pieeja. Var dažādi strādāt, bet galvenais ir tas, ka mums ir akadēmiskā brīvība – varam rīkoties brīvi un tajā pašā laikā atbildīgi arī sabiedrības priekšā, lai visiem ir saprotams, kāpēc tas tiek darīts un ar kādu mērķi. Jā, svarīgākais ir akadēmiskā brīvība. Bet mūzika un kultūra Itālijā? Mūzika un kultūra… Neteiktu, ka Turīnas opernams mani ar kaut ko pārsteidza: šim operteātrim bijuši arī labāki gadi. Taču Turīnā joprojām atrodas Rai orķestris, un tā koncertus gan es regulāri apmeklēju. Viņiem ir ļoti labas programmas: Mālers, Šostakovičs, Šūmanis, Šūberta "Nepabeigtā simfonija", kas ir viens no maniem iecienītākajiem skaņdarbiem, un daudzi citi brīnišķīgi skaņdarbi. Tas bija principā tas, kurp es lielākoties devos brīžos, kad vēlējos klausīties klasisko mūziku klātienē. Uz "Klasiku" esi ņēmis līdzi arī vienu fragmentu no Itālijas klasiskās mūzikas raidstacijas! Jā, tas bija tāds pārsteigums… Pēdējos gadus daudz esmu pētījis sabiedriskā medija darbu, un viena no lietām – kā tu veido komunikāciju ar auditoriju, ko jau pieminēju arī pētījumā ar Valsts ieņēmumu dienestu. Tas ir jautājums par jebkuru organizāciju, par jebkuru iestādi! Ikdienā bieži klausos klasisko mūziku, un arī Latvijas Radio 3 "Klasika" man bieži skan. (..) Savukārt Itālijā sapratu, cik svarīgi ir tas, kā tiek programmēta mūzika, kas izskan ēterā – precīzāk, kas skan kurā brīdī, jo Rai Radio Classica no rītiem reizēm spēlē gan Šostakoviču, gan – varbūt kļūdos, bet tiešām man bija tāda sajūta, ka reizēm – arī Rekviēmu jau no paša rīta... Bet otra lieta ir striktais tonis, kādā tiek pieteikta programma! Ja "Klasika" tiešām ikdienā veido dialogu ar klausītājiem, tad Itālijā… Nezinu, kas tā ir par tradīciju un no kuriem laikiem tā saglabājusies, bet tas, kā skaņdarbi tiek pieteikti un atteikti... (Skan fragments no Itālijas klasiskās mūzikas raidstacijas.) Dikcija laba, bet, ja tev tiešām bērnībā nepatika mūzikas skola un tev bija barga mūzikas literatūras skolotāja vai skolotājs, tad principā šis ir tas, kas tevi atsit atpakaļ. Man bija brīnišķīga mūzikas literatūras skolotāja cauri gadiem arī mūzikas vidusskolā, bet principā – ja kādam ir bijusi šāda bērnības trauma, tad, klausoties šādus klasiskās mūzikas raidījumus, klausītājs novērstos. Bet pieļauju, ka tur ir citas tradīcijas un iemesli, kāpēc tas tā notiek. Man radās sajūta, ka tas ir automāts, nevis dzīvs cilvēks. Domāju, ka tas tomēr ir iepriekš studijā ierakstīts – var just [montāžas] pārejas. Protams, tas [iepriekš ierakstīti pieteikumi, ne moderēšana studijā tiešraidē] ietaupa līdzekļus, bet jautājums – ar kādu mērķi? Ja tajā brīdī mums pazūd saite ar auditoriju, kas tiešraidē vienmēr ir stipri lielāka, tad vienmēr jāapsver ieguvumi. Jebkurā gadījumā man šķiet, ka "Klasikas" skaņdarbu izvēle, ko un kurā brīdī spēlēt, un arīdzan tas, kā jūs veidojat saikni ar auditoriju – tas man labpatīk labāk. Savukārt Amerikā, kur studēju maģistratūrā, klasiskās mūzikas kanāli ir stipri komerciālāki, kas nozīmē, ka skaņdarbu izvēle ir stipri, stipri vienveidīgāka – tie ir tādi klasiskās mūzikas hiti, un reizēm pat dažs labs skaņdarbs netiek nospēlēts līdz galam. Tāds hitu radio, kur tev trīs minūtes kaut kas paskan un jau aiziet tālāk nākamais. Saruna pilnā apjomā klausāma audioierakstā; teksta formātā drīzumā tā būs lasāma arī portālā lsm.lv!

Stāsta ilggadējā Latvijas Radio redaktore, raidījumu veidotāja un mūzikas ierakstu producente Māra Šuba Par ierakstu tūkstošiem, kas savulaik lenšu veidā sagūluši Latvijas Radio fonotēkas plauktos, allaž mēdza teikt, ka tas ir mūsu mūzikas kultūras zelta fonds un milzu bagātība. Tā ir tapusi daudzu gadu garumā, nākot klāt vienam ierakstam aiz otra. Radio vienmēr tiecās pēc labākā, aicināja labākos mūziķus, labākos kolektīvus. Mēs spējām saglabāt visu mūsu mūzikas vēsturi ierakstu veidā. Ne tikai recenzijas, raksti avīzēs un žurnālos krājās arhīvu plauktos, bet arī pati mūzika, kas var skanēt, kas tiek restaurēta un joprojām ir pieejama Radio veidotajās programmās. Katrs taču ir dzirdējis Jāņa Zābera, Žermēnas Heines-Vāgneres balsis, ir klausījies mūsu izcilākos solistus – instrumentālistus, stīgu kvartetus. Nav iespējams viņus visus nosaukt. Bet ne vienmēr ir bijis vienkārši veidot šo bagātību. Savulaik bija cīņa par klavieru kvalitāti, par lenšu pietiekamību un par finanšu resursiem. Ierakstu darbs gan nekad nav apstājies, bet grūtības bijušas dažādas. Pamatā tas vienmēr bija saistīts ar līdzekļiem. Kad deviņdesmitajos gados lielo trūkumu varēja redzēt mūsu ledusskapjos, arī Radio nebija finanšu līdzekļu. Toreiz sākām meklēt dažādas iespējas, kā uz savstarpēji izdevīgiem noteikumiem un par mazāku naudu vienoties ar mūziķiem, lai tikai šīs bagātības nepazūd. Šajā periodā netrūka arī sāpīgu brīžu. Atsevišķi mūziķi, uzzinot, kā ieraksti tiek organizēti pasaulē, mums atteica – ja nav līdzekļu līguma slēgšanai, viņi nenāks. Man un, domāju, ka arī pašiem mūziķiem tagad ir ļoti žēl par visu to, kas tādējādi netika fiksēts un izkūpēja gaisā. Tas ir liels zaudējums. Iespējams, pašos mūziķos kādu brīdi patiesi valdīja neizpratne, kāpēc tagad, kad esam Eiropā, Latvijas Radio pietrūkst līdzekļu samaksai par studijas ierakstiem. Manuprāt, vislielākā savstarpējā izpratne radās nu jau 2009. gada grūtībās un krīzē. Tad tiešām Radio naudas vairs nebija nemaz. Mēs katrs ziedojām vienu savu algu, lai tikai viss neapstātos, vācām ziedojumus. Gan sabiedrībā zināmi, gan nepazīstami cilvēki kontā ieskaitīja pa pieciem, desmit latiņiem. Par šo naudu mēs pirkām degvielu ierakstu mašīnām, jo koncerti taču notiek baznīcās, koncertzālēs… Caur skumju pieredzi atradām dažāda veida paņēmienus, kā līgumā vienoties un precizēt dažādus noteikumus, lai tikai nepazaudētu iespēju krāt ierakstus. Mēs taču nekādi nebūtu varējuši atļauties pasaulslaveno orķestri "Kremerata Baltica", bet pēc tam, kad viņi atklāja, ka mums ir ļoti labi skaņu režisori un 1. studijā var tapt augstvērtīgi ieraksti, spējām savstarpēji vienoties. Tā lēnām tikām arī pie "Kremerata Baltica" ierakstiem.  Kad no mums aizgāja orķestris un Latvijas Radio koris, vienu brīdi līgumos bija saglabātas savstarpējās sadarbības iespējas. Tas palīdzēja saglabāt mūsu ierakstu nepārtrauktību. Vēlme fiksēt, saglabāt labāko mūsu mūzikas dzīvē – tā nekad nav rimusies. Tāpēc jau mēs šeit esam, lai mūzika būtu pieejama ne tikai koncertzālēs, bet jebkuram, kas vien ieslēdz radio. Es ļoti labi atceros, ka tālajos astoņdesmitajos gados mums nesāpēja galva par finansēm. Par to jau bija gādājusi Kultūras ministrija. Bija mūziķu tarifikācijas komisijas. Viņām mūziķi atspēlēja un pēc tam tapa saraksts, kuram ir pirmā kategorija, kuram - otrā. Pirmajai laikam bija 16 rubļi par minūti un otrajai, ja nemaldos – deviņi. Mums tikai atlika atvērt sarakstu un Radio sekretāre pati bez kādām galvassāpēm, bez nekādas papildus vienošanās vienkārši saskaitīja minūtes un sareizināja izmaksājamo summu. Skaidrs, ka 1. studijas un arī ārpusstudijas fondu ieraksti vienmēr bija prioritāte. Radio jau arī fiksēja ļoti daudz koncertu. Lielākajos bada laikos tīrās lentes vienmēr tika saglabātas tieši fondu ierakstiem, kamēr koncerti ar lielām sirdssāpēm tika rakstīti cits citam virsū. Lenšu vienkārši nebija. Noliktavas tukšas. Nācās ņemt senākus un jau izskanējušus koncertus. Protams, sāp sirds par to, kas tāpēc ir gājis zudībā. Divtūkstošo gadu sākumā bija posms, kad trūka pat kompaktdisku. Tobrīd pats ieraksts vēl tapa lentē, un pēc tam to caur speciālu tehniku kopēja kompaktdiskā. Savukārt kompaktdisku trūka, un tad bija jāsakrāj tik daudz fondu ierakstu, lai visu 70 minūšu garo disku varētu piepildīt. Mēs esam šeit piedzīvojuši veselu laikmetu. Droši vien jebkurā jomā varētu teikt, cik ļoti tehnoloģijas ir mainījušas visus procesus.

Pietiek mēdīties, tā rakstīja kāds Latvijas Radio klausītājs, kas uzskata, ka pietiek lietot vārdu mediji, bet tā vietā jāsaka un jāraksta plašsaziņas līdzekļi. No kādiem vārdiem varam atteikties, no kādiem - nē? Par to spriežam latviešu valodas stundā raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Latvijas Universitāes profesors, valodnieks un tulks Andrejs Veisbergs un Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēja, filoloģijas doktore, valodniece Dite Liepa.

Vai esat pamanījuši, ka tagad dokumentu parakstīšanu un identitātes apliecināšanu ar eID kartes palīdzību  var paveikt bez karšu lasītāja? Vai tas nerada zināmus kiberdrošības riskus? Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Latvijas Radio un Televīzijas centra pārstāve Vineta Sprugaine, Latvijas Atvērto Tehnoloģiju asociācijas valdes loceklis, digitālās vides piekļūstamības eksperts Pēteris Jurčenko, Tieslietu ministrijas Informācijas tehnoloģiju pakalpojumu pārvaldības procesu vadītāja Guna Pūce un uzņēmuma "Possible Security" vadītājs Kirils Solovjovs. eID Scan ir bezmaksas mobilā lietotne, kas darbojas kā mobilais eID kartes lasītājs un sniedz iespēju izmantot eID karti tieši telefonā – bez papildu programmatūras un karšu lasītāja. Tā izmanto NFC tehnoloģiju, lai nolasītu eID kartes čipu, nodrošinot drošu un ērtu e-Identitātes apliecināšanu un dokumentu parakstīšanu. Plašāk var iepazīsties šeit.

Kas šobrīd ir aktuālākais Latvijā, runājot par kultūras nozari, - attīstība, naudas taupīšana? Krustpunktā izvaicājam kultūras ministri Agnesi Lāci. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas Radio 3 "Klasika" žurnāliste Anete Ašmane-Vilsone un laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls.  

Republikāņiem un demokrātiem nespējot vienoties par kompromisu ASV Senātā, valdības darbs valstī apturēts jau otro nedēļu. No amata pirmdien atkāpies Francijas jaunais premjers Sebastjēns Lekornī. Tas noticis nepilnu diennakti pēc tam, kad tika izziņots jaunās valdība sastāvs. Čehijas parlamenta vēlēšanās uzvarējusi bijušā premjerministra Andreja Babiša vadītā populistiskā partija "Neapmierināto pilsoņu akcija". Sākušās valdības veidošanas sarunas. Aktualitātes pasaulē analizē žurnāla "IR" komentētājs" Pauls Raudseps, atvaļinātais vēstnieks, vieslektors Latvijas Universitātē un Rīgas Juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis. Sazināmies ar Latvijas Radio korespondentu Artjomu Konohovu. Vašingtonā kompromisa nav Pagājušajā nedēļā valdošajai Republikāņu partijai nespējot rast kompromisu sarunās ar Demokrātu partiju par finansējumu veselības aprūpei, Senātā pietrūka balsu, lai varētu pieņemt federālo budžetu. Tāpēc jau trešo reizi Donalda Trampa prezidentūru laikā un ceturto reizi šajā gadsimtā ASV federālā  valdība ir apturējusi  darbu.  Katru gadu budžeta pieņemšanas laikā notiek politiska cīņa un reizēm tā arī beidzas ar federālā budžeta iestāžu darba apturēšanu. Kompromiss gan vienmēr tiek panākts, bet jautājums, cik ātri politiķiem izdodas vienoties. Vēsturiski visbiežāk tās ir bijušas dienas vai dažas nedēļas, bet visgarākais pārtraukums ir bijis 2018.gadā, kas arī bija pēdējā reize, kad valdības darbs apturēts un toreiz vienoties izdevās vien pēc 35 dienām. Arī šoreiz izskatās, ka darbs apturēts būs ilgi, neviena puse nav gatava piekāpties. Kamēr valdības darbs ir apturēts, vairāki simti tūkstoši valdības darbinieku tiek sūtīti bezalgas atvaļinājumos, citi strādā, bet nesaņem atalgojumu. Un Tramps ir saasinājis situāciju, draudot atlaist lielu skaitu valdības darbinieku, nevis vienkārši nosūtīt tos uz pagaidu neapmaksātu atvaļinājumu. Pretī Trampam ir Demokrātu partija, kuras pamatvēlētājs jau mēnešiem pieprasījis, lai politiķi ieņem stingrāku nostāju pret prezidenta politiku. Pavasarī, kad vairāki demokrāti atbalstīja republikāņu budžetu, pār opozīciju vēlās milzīgs kritikas vilnis, tāpēc jau sākotnēji bija skaidrs, ka šoreiz republikāņiem būs grūti pārliecināt oponentus atbalstīt budžetu neko pretī nedodot. Kamēr neviena puse neizrāda nekādu gatavību sadarboties, pieaug bažas par ASV ekonomiku. Aprēķināts, ka katra nedēļa, ko valdība nestrādā un tās darbinieki pavada piespiedu neapmaksātā dīkstāvē, bremzē pasaules varenākās ekonomikas izaugsmi par 0,2%.   Čehijai savs Tramps Pēdējos gados kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Čehija ir bijusi uzticama Ukrainas atbalstītāja. Tā ir arī faktiski izformējusi vienu no lielākajiem Krievijas spiegu tīkliem, ko Maskava bija izvērpusi caur savu vēstniecību Prāgā. Tāpēc ziņas, ka turpmāk Čehijas politikā gaidāmas pārmaiņas, daudziem bija negaidītas. Starptautiskie mediji nav aktīvi sekojuši līdzi politiskajam noskaņojumam šajā Austrumeiropas valstī. Bet pārmaiņas būs. 4. oktobrī notikušajās parlamenta vēlēšanās līdzšinējā premjerministra vadītais partiju bloks saņēma vien 23,3 procentu vēlētāju atbalstu, kamēr opozīcijā esošā miljardiera un bijušā premjerministra Andreja Babiša vadītā partija – 34,6 procentus. Jau tajā pašā vakarā līdzšinējais premjers Petrs Fiala apsveica Babišu ar uzvaru, bet svētdien Čehijas prezidents tikās ar vēlēšanu uzvarētāju, lai spriestu par iespējām izveidot valdību. Lai arī Babiša uzvara vēlēšanās ir pārliecinoša, tomēr izveidot stabilu valdību nebūs vienkārši. Kā koalīcijas partnerus Andrejs Babišs redz divas partijas – galēji labējo partiju „Brīvība un tiešā demokrātija”, kura ieguva nepilnu 8% vēlētāju simpātiju, un partiju „Autobraucēji sev”, kuras nosaukums jau rāda, ka tās primārais mērķis ir cīņa pret Eiropas kursu pāriet uz elektroautomašīnām. Abas mazās partijas ir skeptiskas pret Eiropas Savienības politiku, un galēji labējie priekšvēlēšanu kampaņā pat solīja rīkot referendumu par valsts izstāšanos no Eiropas Savienības. Tāpēc Babišam būs jāpieliek pūles, lai abas partijas būtu ieinteresētas sadarboties, turklāt politologi izsaka šaubas, cik stabilas un prognozējamas ir abas partijas un to ievēlētie deputāti. Tajā pašā laikā Babišs ir solījis, ka viņa vadītā valdība būs Eiropu atbalstoša un nedarbosies pretēji tās interesēm. Tāpat Babišs ir centies mazināt bažas, ka Čehija klaji pretdarbosies Ukrainas atbalstam tās cīņā pret agresoru. Tomēr pārmaiņas valsts politikā šajā ziņā būs. Priekšvēlēšanu laikā miljardieris solīja, ka, nonākot pie varas, pārskatīs Čehijas vadīto starptautisko koalīciju artilērijas šāviņu piegādei Ukrainai, kuru izveidoja Fialas valdība. Viņš gan pauda gatavību to apspriest ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski, tagad sakot, ka šo programmu ir jāpārņem NATO. Andreju Babišu dēvē par populistu, un viņš arī sevi ir aktīvi pozicionējis kā Donalda Trampa atbalstītāju un viņam līdzīgas politikas īstenotāju. Francijā briest ārkārtas vēlēšanas Premjera amatā viņš paspēja būt 27 dienas, taču valdība pastāvēja vien 14 stundas, šādi kļūstot par īsāko valdību visas jaunākās Francijas Republikas vēsturē. Pēc tam, kad septembra sākumā parlaments izteica neapmierinātību iepriekšējam premjeram, prezidents Emanuels Makrons premjera amatu uzticēja Sebastjēnam Lekornī. Bija vajadzīgs gandrīz mēnesis, lai nominētu jaunos ministrus, un svētdienas, 5. oktobra, vakarā valdības sastāvs tikai izziņots. Tas tūlīt saskārās ar plašu kritiku, jo vairākos amatos bija nominēti līdzšinējie ministri, un gan labējie, gan kreisie steidzās sacīt, ka neredz iespēju atbalstīt tos pašus vēžus, tikai citās kulītēs. Tūlīt sākās runas par vēl vienu neuzticības balsojumu, un jau pirmdien premjers pats paziņoja, ka šādā noskaņojumā neredz iespēju strādāt un atkāpjas no amata.  Kopš ārkārtas vēlēšanām, kad parlamentā izveidojās trīs atšķirīgi politiskie bloki, panākt vienošanos ir kļuvis neiespējami. Īsā laikā ir kritusi jau trešā valdība, un lielākā problēma ir tā, ka parlaments nav spējīgs apstiprināt nākamā gada budžetu, kuram ir jābūt taupības budžetam – Francijā ir arī sarežģīta finansiālā situācija. Nacionālās apvienības parlamenta frakcijas priekšsēdētāja Marina Lepēna pirmdien aicināja rīkot vēl vienas pirmstermiņa parlamenta vēlēšanas. Viņasprāt, citas izejas no strupceļa nav. Viņa arī uzskata, ka no amata ir jāatkāpjas prezidentam. Tomēr šādu iespēju Emanuels Makrons līdz šim ir noraidījis. Tiesa, līdzīgas balsis ir atskanējušas arī no centristiem, šādi palielinot spiedienu pret Makronu. Nav drošas pārliecības, vai jaunas vēlēšanas palīdzētu valstij izkļūt no strupceļa. Protams, Marina Lepēna cer, ka tas ļautu tās apvienībai palielināt savu ietekmi, jo apvienības popularitāte ir augusi. Savukārt prezidentam tas radītu citas problēmas. Aptaujas rāda, ka Emanuels Makrons kļūst arvien nepopulārāks, bet viņa pilnvaras ir spēkā līdz pat 2027.gadam.  

Šī ir tā reize, kad ļoti daudzi - Eiropas valstis, virkne musulmaņu valstu, pat Palestīnas pašpārvalde un Izraēla - ir paudusi gatavību atbalstīt Donalda Trampa piedāvāto plānu kara izbeigšanai Gazas joslā. Tālākais atkarīgs no "Hamās" reakcijas. Vai tiešām Tuvajos Austrumos karš varētu norimt?  Savukārt Moldovā turpinās valsts ceļš uz Eiropas Savienību, vēlēšanās prorietumnieciskais kurss ir saņēmis pietiekoši plašu atbalstu, un lielais jautājums - ko tālāk darīs Krievija, kas ieguldīja lielus resursus, lai pārņemtu Moldovas savā ietekmes sfērā?  Protams, Krieviju interesē ne tikai Moldova. Īpaši saspringtas pagājušās dienas bija Dānijā, kur vairākas naktis pēc kārtas debesīs lidinājās nezināmas izcelsmes droni. Šajā nedēļā Kopenhāgenā notiek tādas neformālas Eiropas Savienības samits, un droni tur ir uzmanības lokā.  Aktualitātes analizē portāla "LSM.lv" ārzemju ziņu redaktore Ieva Strazdiņa, Latvijas Radio ārzemju ziņu korespondents Uldis Ķezberis un Ārpolitikas institūta pētnieks Sandis Šrāders. Vai Gazā būs miers? Pirmdiena, 29. septembrī, Batlajā namā, tā saimnieka vārdiem sakot, bija vēsturiska diena mieram. Tiekoties ASV prezidentam Donaldam Trampam un Izraēlas premjeram Benjaminam Netanjahu, abas puses vienojās par 20 soļu miera plānu Gazas joslai. Plāns paredz tūlītēju militāro operāciju izbeigšanu un esošo "kaujas līniju" iesaldēšanu līdz brīdim, kad būs izpildīti nosacījumi pakāpeniskai karaspēka izvešanai. "Hamās" būtu jānoliek ieroči, un teroristiskās organizācijas tuneļi un ieroču ražotnes tiktu iznīcinātas. Plāns arī paredz, ka 72 stundu laikā "Hamās" ir jāatbrīvo 20 domājams vēl dzīvie Izraēlas ķīlnieki un vairāk nekā divdesmit mirušo ķīlnieku līķi, apmaiņā pret simtiem aizturētu Gazas iedzīvotāju. Un ne mazāk svarīgi ir plānā paustais, ka, tiklīdz abas puses tam piekritīs, "pilnīga humanitārā palīdzība Gazas joslai tiks nosūtīta nekavējoties". Plāns arī pieprasa, lai "Hamās" nebūtu nekādas lomas Gazas pārvaldīšanā, un atstāj atvērtas durvis iespējamai Palestīnas valsts izveidei. Tajā teikts, ka Gazas joslu pagaidām pārvaldīs "tehnokrātiska, apolitiska Palestīnas komiteja" ar jaunas starptautiskas pārejas struktūras, sauktas par Miera padomi, uzraudzību un vadību, un šo padomi vadīs neviens cits kā pats Donalds Tramps. Plāns, kas kopumā ir ļoti līdzīgs Trampa priekšgājēja Džo Baidena pirms gada piedāvātajam, ir nodots "Hamās" vadībai un gaida teroristiskās organizācijas atbildi tuvāko dienu laikā. ASV prezidents gan jau brīdinājis "Hamās", ka gadījumā, ja viņi plānu noraidīs, Izraēlai būs pilnīgs ASV atbalsts, lai turpinātu karu Gazas joslā. Plānu sveica līderi gan Arābu valstīs, gan Eiropā. Eiropieši aicinājuši abas puses izmantot šo brīdi un dot mieram reālu iespēju, bet Arābu valstu līderi norādījuši, ka ir gatavi iesaistīties miera plāna ieviešanā, kam būtu jābeidzas ar divu valstu risinājumu. Moldova izvēlas Eiropu Svētdien, 28. septembrī, notikušajās Moldovas parlamenta vēlēšanās valdošā proeiropeiskā Rīcības un solidaritātes partija (PAS) ieguva vairāk nekā 50% balsu un saglabāja absolūto vairākumu parlamentā, kas tai ļaus vadīt valsti arī turpmākos četrus gadus. Tās galvenais solījums ir ievest Moldovu Eiropas Savienībā. Analītiķi uzskata, ka uzvaras laurus PAS palīdzēja plūkt tas, ka moldāvi jau sāk izjust materiālos labumus, ko dod tuvināšanās Eiropas Savienībai. Vēlēšanu rezultāti ir pamatīgs trieciens Kremlim. Lai gan krievi ļoti centās ietekmēt rezultātus sev par labu un Krievijas mēģinājumi ietekmēt balsojuma norisi vēlēšanu dienas gaitā bija iespaidīgi – ziņots par, piemēram, nelikumīgu vēlētāju pārvadāšanu un viltus ziņojumiem par spridzekļiem vēlēšanu iecirkņos – tas nenesa cerēto rezultātu. Arī norakstāmie zaudējumi ir visai iespaidīgi – Moldovas varasiestādes aprēķinājušas, ka Kremlis šai operācijai varētu būt tērējis aptuveni 300 miljonus eiro, bet eksperti lēš, ka summa varētu būt vēl lielāka. Tomēr dienas beigās Krievijai nebija ko piedāvāt Moldovas iedzīvotājiem, tāpēc tikai loģiski, ka viņi izvēlējās Eiropu. Pēc vēlēšanām prokremliskie spēki, kas vēl pirms balsu skaitīšanas sākuma paziņoja par uzvaru, aicināja iedzīvotājus protestēt pie parlamenta ēkas. Lai gan īsi pirms protesta parādījās policijas ziņa, ka protestētājiem solīts arī samaksāt, sanāca vien pāris simti cilvēku. Vēl aptuveni desmit proeiropeiski noskaņoti protestētāji turpat līdzās aicināja ieslodzīt cietumā opozīcijas līderus par valsts nodevību un skandēja pret Krieviju vērstus saukļus. Droni hibrīdkarā Kopenhāgenā šodien, 1. oktobrī, ir sācies, un var teikt, ka rīt turpināsies Eiropas Savienības samits, kurā dalībvalstu vadītāji spriež par šobrīd svarīgākajām aktualitātēm. Viens no būtiskākajiem izaicinājumiem nu ir kļuvusi drošība. Ja iepriekš drošības jautājumi lielākoties bija atstāti NATO pārziņā, tagad situācija ir mainījusies. Īpaši akūti to pēdējās dienās izjutusi pati Dānija, kas šajā pusgadā ir Eiropas Savienības prezidējošā valsts. Vairākas naktis pēc kārtas tās debesīs lidinājās nezināmas izcelsmes lieli droni, apturot lidostu darbību un radot satraukumu pilsētu iedzīvotājos. Nav pietiekamu pierādījumu, lai apgalvotu, kas tos ir pacēlis gaisā, taču reti kurš šaubās, ka aiz tā visa stāv Krievija. Lai pasargātu samita dalībniekus, šajās dienās Dānija ir aizliegusi jebkādus dronu lidojumus vispār, savukārt citas valstis ir nosūtījušas tai pretronu sistēmas. Dronu tematika ir viens no samita dienaskārtības jautājumiem. Runa nav tikai par lidojumu drošību. Polijas, Rumānijas, Baltijas valstu gaisa telpā, kā zināms, ir ielidojuši arī kaujas droni ar sprāgstvielām, un Eiropas komisijas prezidente Urzula fon der Leiena septembra pirmajā pusē nāca klajā ar rosinājumu Eiropas savienībā veidot dronu sienu. Kā norāda eksperti, šobrīd Eiropā viens no lielajiem izaicinājumiem ir laikus atklāt dronus un tos iznīcināt, pirms tie spēj nodarīt postījumus. Tas nozīmē, ka nepieciešami jauni tehnoloģiski risinājumi, moderni sensori un cieša sadarbība starp dalībvalstīm, lai kādas naidīgas valstis, pirmkārt, jau Krievija, nespētu paralizēt Eiropas valstu gaisa telpu.  

Stambulas konvencija atkal ir politiskajā dienaskārtībā, radot pat draudus valdības stabilitātei, tikmēr Rīgā problēmas, šķiet rada migranti, ir sākti reidi. Jārunā arī par Krievijas provokācijām šajā nedēļā. Aktualitātes Krustpunktā analizē portāla "Delfi" žurnāliste Alīna Lastovska, domnīcas "Providus" pētniece Līga Stafecka, Latvijas Radio žurnālists Kārlis Arājs un Latvijas TV žurnālists Raimonds Rudzāts.  

Daudzus gadus Gunta Līdaka ir aizstāvējusi privāto mediju intereses Latvijā, tagad Kultūras ministrijā (KM) ir uzņēmusies Mediju politikas nodaļas vadīšanu. Kāpēc tā un ko viņa grib izdarīt šajā amatā, Krustpunktā izvaicājam Guntu Līdaku. Žurnālistika, mediji un informatīvā telpa, kurā mēs dzīvojam, mainās tāpat kā mūsu paradumi uzzināt jaunākās ziņas. Sociālie mediji ir krietni pārmainījuši šos ieradumus. Ir uzradušies arī daudzi viltus ziņu kanāli, un jaunākā paaudze ierastos un klasiskos ziņu avotus gandrīz vispār vairs neizmanto. Arī karš Ukrainā ir daudz ko mainījis. Latvijas Radio no nākamā gada vairs neskanēs kanāls krievu valodā. Par Latvijas mediju vidi un mūsu informatīvo telpu saruna ar Guntu Līdaku. Viņa šobrīd ir Kultūras ministrijas Mediju politikas nodaļas vadītāja. Pirms šī amata arī ar raibu pieredzi žurnālistikā un mediju pasaulē. Trauksmainajos deviņdesmitajos Gunta bija žurnāliste "Panorāmā", vēlāk arī darbs komercmedijos, darbs arī ar saturu krievu valodā un darbs komercmediju lobismā. Viņa ir strādājusi arī Nacionālajā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomē, ir pieredzējusi visas Latvijas mediju pārmaiņas, un tagad viņas pārziņā ir Latvijas mediju politika.