Podcasts about Labi

Jeseter velký dělá čest svému jménu. Dorůstá v průměru délky dvou metrů a byl druhou největší rybou na toku řeky Labe. Je zaznamenáno, že v roce 1577 se v Litoměřicích podařilo ulovit jesetera dlouhého dokonce tři metry.

Jeseter velký dělá čest svému jménu. Dorůstá v průměru délky dvou metrů a byl druhou největší rybou na toku řeky Labe. Je zaznamenáno, že v roce 1577 se v Litoměřicích podařilo ulovit jesetera dlouhého dokonce tři metry.

Jeseter velký dělá čest svému jménu. Dorůstá v průměru délky dvou metrů a byl druhou největší rybou na toku řeky Labe. Je zaznamenáno, že v roce 1577 se v Litoměřicích podařilo ulovit jesetera dlouhého dokonce tři metry.

Jeseter velký dělá čest svému jménu. Dorůstá v průměru délky dvou metrů a byl druhou největší rybou na toku řeky Labe. Je zaznamenáno, že v roce 1577 se v Litoměřicích podařilo ulovit jesetera dlouhého dokonce tři metry.

Jeseter velký dělá čest svému jménu. Dorůstá v průměru délky dvou metrů a byl druhou největší rybou na toku řeky Labe. Je zaznamenáno, že v roce 1577 se v Litoměřicích podařilo ulovit jesetera dlouhého dokonce tři metry.

Jeseter velký dělá čest svému jménu. Dorůstá v průměru délky dvou metrů a byl druhou největší rybou na toku řeky Labe. Je zaznamenáno, že v roce 1577 se v Litoměřicích podařilo ulovit jesetera dlouhého dokonce tři metry.

Jeseter velký dělá čest svému jménu. Dorůstá v průměru délky dvou metrů a byl druhou největší rybou na toku řeky Labe. Je zaznamenáno, že v roce 1577 se v Litoměřicích podařilo ulovit jesetera dlouhého dokonce tři metry.

Jeseter velký dělá čest svému jménu. Dorůstá v průměru délky dvou metrů a byl druhou největší rybou na toku řeky Labe. Je zaznamenáno, že v roce 1577 se v Litoměřicích podařilo ulovit jesetera dlouhého dokonce tři metry.

Jeseter velký dělá čest svému jménu. Dorůstá v průměru délky dvou metrů a byl druhou největší rybou na toku řeky Labe. Je zaznamenáno, že v roce 1577 se v Litoměřicích podařilo ulovit jesetera dlouhého dokonce tři metry.

Jeseter velký dělá čest svému jménu. Dorůstá v průměru délky dvou metrů a byl druhou největší rybou na toku řeky Labe. Je zaznamenáno, že v roce 1577 se v Litoměřicích podařilo ulovit jesetera dlouhého dokonce tři metry.

Jeseter velký dělá čest svému jménu. Dorůstá v průměru délky dvou metrů a byl druhou největší rybou na toku řeky Labe. Je zaznamenáno, že v roce 1577 se v Litoměřicích podařilo ulovit jesetera dlouhého dokonce tři metry.

Jeseter velký dělá čest svému jménu. Dorůstá v průměru délky dvou metrů a byl druhou největší rybou na toku řeky Labe. Je zaznamenáno, že v roce 1577 se v Litoměřicích podařilo ulovit jesetera dlouhého dokonce tři metry.

durée : 00:04:15 - Foutu Salon de la Bière, un salon perdu dans la montagne bretonne où l'on peut venir brasser sa bière Vous aimez ce podcast ? Pour écouter tous les autres épisodes sans limite, rendez-vous sur Radio France.

Profesore Gunta Ancāne ir psihoterapijas un psihosomatikas ārste. Šajā sarunā viņa atsaucas uz Pasaules Veselības organizācijas nostāju: "emocionālā veselība nosaka fizisko veselību". Profesori izjautāju, ko tas nozīmē praksē. Kāpēc cilvēkam sāp galva, vēders vai mugura, lai gan izmeklējumi rāda, ka viss kārtībā?Profesore skaidro, kā neizteiktas bailes, dusmas vai kauns kļūst par fiziskām sāpēm. Viņa atklāj, kāpēc dusmas ir noderīgas un nepieciešamas jūtas, kas palīdz aizstāvēt savas robežas. Kāpēc rūpēties par sevi nav egoisms, bet gudra rīcība un pienākums pret sevi un apkārtējiem.Šī saruna palīdzēs vairāk saprast, kāpēc tu jūties, kā jūties, un ko ar to darīt. Profesore ikdienā strādā Ziemeļeiropas mentālās veselības centrā. Viņas pieredze un zināšanas palīdz saprast, kā emocijas kļūst par slimībām un, kas vēl svarīgāk, kā no tām izārstēties.Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas ir 251.epizodes lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 Ievads03:08 Kāpēc emocionālā veselība nav tikai emocionālā veselība - Pasaules Veselības organizācijas pozīcija07:07 Kas cilvēkiem būtu jāsaprot par emociju rašanos smadzenēs - izjūtas un sajūtas14:08 Kā emocionālie faktori rada galvassāpes, muguras sāpes un citus simptomus16:20 Kas ir aleksitīmija - cilvēki, kuri neizprot savas jūtas19:52 Par mēru - Aristoteļa gudrība par visām jūtām21:09 Skaudība kā vērtīga informācija par to, ko es gribu23:15 Dusmas ir noderīgas jūtas - kāpēc un kā tās lietot30:29 Laicīgi pamanīt, kā es jūtos, un rīkoties33:54 Rūpēties par savu pašsajūtu nav tikai tiesības - tā ir pienākums36:29 Pareizi/nepareizi - kas ir tas soģis, kas var pateikt, kā ir pareizi?38:11 Drīkst/nedrīkst - kā šie vārdi tevi padara par kalpu40:02 Labi/slikti - cieņpilna izturēšanās vs vērtējumi44:45 Ja ir grūti rūpēties par sevi - kā to darīt?51:33 Vajag/nevajag - bīstamākie vārdi Latvijas sabiedrībā55:39 Power-Up SPACE – vieta, kur ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu58:05 Kā okupācija un meli mūs pazemoja1:00:40 "Es gribu" un "man patīk" - svētie vārdi attiecībā uz veselību01:05:29 Ziemeļeiropas mentālās veselības centrs - kur meklēt palīdzību01:10:11 Kad ir grūts dzīves posms - ko darīt?01:18:02 Nav vienas receptes, bet ir individuāls risinājums01:22:08 "Tu esi egoists!"01:25:41 Reanimēt vārdu "ambīcijas"

Pirmais, kas nāk prātā, ja iedomājamies graudaugu ēdienus, noteikti ir putras. Kādus vēl garšīgus un veselīgus ēdienus var pagatavot no graudaugiem, īpaši pilngraudu, par to raidījumā Kā labāk dzīvot. Iesaka "Mullbery" šefkonditore Ina Poliščenko un "Ladigs gastronomija" pavārs Ingmārs Ladigs. Sertificēta uztura speciāliste Liene Sondore vērtē: "Ja mūsu ikdienas maltītē ceturto daļu aizņemtu pilngraudu produkti, mūsu pašsajūta noteikti uzlabotos." Kāpēc uzturā jālieto auzas, mieži un citi graudaugi, ierakstā skaidro Liene Sondore. Ingmārs Ladigs mudina putru apliet iepriekšējā vakarā un uzbriedināt. Tad būs jāvāra īsāku laiku. Ja glabā termosā, no rīta jau būs gatava putra. No rīta var pielikt rīvētu ābolu, riekstus vai medu. Ina Poliščenko iesaka graudaugus iesaka pievienot salātos. Ingmārs Ladigs vērtē, ka katram ir jāatrod savi graudaugi, kam auzu pārslas, kam rīsi, prosa vai griķi. Īsts ziemas ēdiens - kartupeļi kopā ar grūbām, apcepti sīpoli un vēl cauraudzītis. Kartupeļi ar grūbām veido zīdainu tekstūru.  Pavāri iesaka jebkurus graudaugus iepriekš nedaudz pamērcēt, jeb "pabarot ar ūdeni, lai mazāku laiku aizņem vārīšana. Ina Poliščenko atgādina, ka vērtīgāki ir tie graudaugi, kas mazāk apstrādāti. Neizmērcētas grūbas vārās ilgi. Tāpēc ir pērļu grūbas, bet tās ir apstrādātas. Pērļu grūbas iesaka ēst pirms miega, jo tās satur melatonīnu. Rīsi – jo gaišāks, jo ātrāk var pagatavot, jo tumšāks, jo vērtīgāks. Rīsi draudzējas gan ar dārzeņiem, gan dažādām mērcēm un gaļu.  "Šo ēdienu sabojāt nevar," pārliecināta Ina Poliščenko. Kuskusu dēvē par "ātro graudaugu", ko iegūst no kviešu graudiem mehāniski. Bet to var pagatavot ātri. Var ievienot dārzeņus, gaļu vai zivi. Kuskusu aplej ar ūdeni vai buljonu, proporcijas 1:2. Ļoti uzbriedinātu kuskusu Ina Poliščenko iesaka uzcept kā kārtojumu pannā. Gana sātīgs un garšīgs, lai arī nav pats vērtīgākais. Ina Poliščenko dalās ar maizes recepti no griķiem. Izvāra apmēram 200 g zaļos griķus, kas ir maigāki, pievieno ceļteku sēnalu pulveri divas ēdamkarotes. To ieliek maizes formā un cep. Tā ir maizes alternatīva. Būs blīvāka. Der tiek, kam ir kādas alerģijas. Var pielikt sēkliņas, riekstus. Ja negrib cukuru un miltus, laba alternatīva. Ingmārs Ladigs norāda, ka kvinojā ir līdz 20% olbaltumvielas. "Gatavošanas ziņā interesanta, jo pēc garšas un uzturvērtības ir pielīdzināma bietēm un spinātiem. Tur ir gan daudz dzelzs, gan dažādi savienojumi," turpina Ingmārs Ladigs. Arī gatavojot kvinoju, viņš uz vienu glāzi graudu ņem divas glāzes šķidruma, novāra un var izmantot dažādi - var apcept ar dārzeņiem. Labi garšo ar sāļiem sieriem. Var izmantot salātos kā novārīti produktu. Kvinoja arī ir dažādās krāsās un tas arī nosaka garšas intensitāti - jo gaišāka, jo garša būs maigāka, tumšāka - izteiksmīgāka garša.  

La historia de la Bíblia by G3:16 Satélite

Lielā zīlīte ir putniņš, ko varam pamanīt ik dienu. Tā visu gadu aizvada tuvu mūsu mājokļiem. Par lieli zīlīti stāsta ornitologs, Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus. "Lielā zīlīte jau no bērnības man saistās ar patīkamām atmiņām. Jo lielā zīlīte nometnieks un viena no pirmajām sugām, kas sāk dziedāt," atzīst Viesturs Ķerus. "Man skanīgā zīlītes balss atgādina, ka tūlīt nāks pavasaris." Viņš skaidro, ka ornitologi par dziedāšanu nesauc katru putna skaņu, bet to, kas ir pirmām kārtām domāta, lai sargātu teritoriju un piesaistītu draudzeni.  "Lielās zīlītes, kas paliek šeit pa ziemu, viņas jūt, ka dienas kļūst garākas, un jau ziemā, kad mums vēl šķiet, ka vēl aukstums priekšā, zīlītes jūt pavasara tuvumu un sāk dalīt teritoriju, sāk dziedāt," skaidro Viesturs Ķerus. Latvijā kopumā ir septiņas zīlīšu dzimtas sugas, un daļu no tām mēs varam redzēt arī pie barotavām. Bet lielā zīlīte ir ne tikai lielākā, bet arī parastākā, tāpēc to mēs pazīstam vislabāk. Lielā zīlīte dzīvo mežos, bet gana daudz viņa dzīvo arī pilsētās.  "Lielā zīlīte ir dobumperētāja, jo ligzdo dobumos. Tajā pašā laikā, īpaši pilsētās, viņa var ligzdot pastkastītēs vai sētas stabos, vai elektrības stabos," norāda Viesturs Ķerus. Lielā zīlīte nav ļoti izvēlīga savas dzīvesvietas ziņā, tāpēc šī suga Latvijā jūtas samērā labi, lielo zīlīšu populācija ir stabila.  Pie barotavām nāk dažādas zīlīšu sugas, bet ar lielo zīlīti kādreiz sauc arī par "tauku zīlīti" vai "speķa zīlīti", jo viņa nāk ēst speķi.  "Speķi ēd arī citas zīlītes, bet domāju, ka lielā zīlīte ir īpaši priecīga par speķi, tāpēc ka viņa ir gaļēdāja. Vasarā viņa ēd dažādus kukaiņus, kukaiņu kāpurus, bet ziemā ar tiem ir trūcīgāki, tāpēc zīlītes var ēst arī dažādas sēklas. Bet speķis ļauj viņai justies kā kārtīgai gaļētājai," atzīst Viesturs Ķerus.  

24. janvārī Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars” kopā ar starptautiski atzīto baroka orķestri La Folia Barockorchester pirmoreiz uzstāsies dziedātāja no Šveices Regula Mīlemane (Regula Mühlemann), Sony Classical ekskluzīvā māksliniece un vairāku Opus Klassik balvu laureāte. Koncertā Liepājā skanēs baroka ārijas no La Folia Barockorchester un Regulas Mīlemanes kopīgi veidotā albuma Cleopatra – Baroque Arias (2017), par kuru soliste 2018. gadā saņēmusi “Opuss Klassik” apbalvojumu kā “Gada jaunā dziedātāja”. Dziedoni uz sarunu aicināja Ieva Zeidmane. 2025. gadu beidzāt un šo gadu sākāt, dziedot Adeli Johana Štrausa operetē "Sikspārnis". Aizvadītajās nedēļās esat izdziedājusi arī valšu ritmus un spāņu mūzikas kaislības, bet tagad jāpārslēdz uzmanība uz Kleopatrai veltīto programmu, ko dziedāsiet ne vien Latvijā, Liepājā, bet arī Antverpenē, Esenē un Cīrihē. Vai labprāt tā strauji maināt stilus savā repertuārā? Man vienmēr ir paticis dziedāt daudzveidīgu repertuāru un ir ļoti svarīgi dziedāt operās un koncertos gan kopā ar orķestri, gan arī solo koncertos ar klavieru pavadījumu. Labprāt izdziedu dažādu laiku mūziku. Tas jau ir tas interesantākais, esot brīvmākslinieces statusā: vari izmēģināt tik daudz ko, ne vien dziedot daudzveidīgu repertuāru, bet arī pamainot dzīvesveidu. Kad piedalos operas iestudējumā, dzīvoju vienuviet pat divus mēnešus, mācoties jaunu operu un horeogrāfiju. Savukārt dodoties turnejā ar solo koncertiem, esmu nemitīgi ceļā. Labi, ja pāris naktis pavadu vienā mītnē. Reizēm mans vienīgais draugs ir pianists-koncertmeistars, citreiz atkal aizvien jaunas tikšanās ar orķestri pēc orķestra. Šoreiz būšu kopā ar baroka ansambli La Follia, ar kuru esmu pazīstama jau sen. Kopā ierakstījām albumu, un Kleopatrai veltīto programmu esam atskaņojuši visai daudz reižu. Brīnišķīgi cilvēki! Tāpēc gaidu ne vien atkalatgriešanos šajā mūzikā, bet arī tikšanos ar draugiem, kurus neesmu satikusi gadus divus. Dažādu programmu nomaiņa nozīmē arī atšķirīgus partnerus mūzikā - reizēm jaunus, iepriekš nesatiktus, reizēm - senus draugus. Tas man ļoti patīk.  Jūsu dzīvē daudzveidības tiešām netrūkst: vienudien jūs izdzīvojat rozā sapni Mocarta operā, citu atkal tumšas krāsas Verdi "Rigoleto" iestudējumā, kur jūsu atveidotajai varonei ir īsi mati - gluži pretēji tam kā Jūsu īstajā dzīvē.  Jā! Bet tieši tas man patīk operas žanrā - vari kļūt par kaut ko, kas dzīvē nemaz neesi. Reizēm atveidoju tēlu, kas ir visai līdzīgs manai personībai, kā, piemēram, tikko Adeli Štrausa "Sikspārnī". Domāju, ka ar Adeli man labi saskan. Savukārt "Rigoleto" iestudējums man bija pilnīgi jauna pieredze un iespēja atklāt pašas personībā kādu jaunu šķautni. Manuprāt, pat visdrūmākajā, dīvainākajā tēlā, ko atveidoju uz skatuves, var atrast kādu daļiņu, kas piemīt arī man pašai. Caur to varu saslēgties ar šo lomu. Un reizēm ir interesanti atklāt arī tumšos nostūrus. Man patīk, ka uz skatuves varu pārtapt par pilnīgi citu cilvēku, kāds patiesībā nemaz neesmu. Kaut kas mazliet līdzīgs karnevālam vai Helovīnam, kad cilvēki pārģērbjas, pārtopot par kādu citu un izbaudot brīvību, ko šī pārtapšana sniedz. Man ir tā privilēģija, ka šādu pārtapšanu piedāvā mana profesija. Ja runājam par raksturiem - Kleopatrai esot piemitis spēcīgs raksturs, viņai bijusi laba izglītība, viņa runājusi vairākās valodās. Vai par viņu pārtapt jums ir viegli? Un cik daudz vispār zināms par šo leģendāro personu?  Veidojot šo programmu, par Kleopatru uzzināju daudz. Šis gan ir tāds bezgalīgs izpētes process. Protams, vari daudz uzzināt par viņas personību, par to, ko viņa darījusi. Viņas tēls mūzikā ir tik interesants! Tik daudzus komponistus (ne tikai baroka laikā, bet vienmēr) fascinējis Kleopatras tēls, tāpēc par viņu ir daudz materiālu - ne vien filmas un grāmatas, bet arī daudz mūzikas! Bija ļoti interesanti atklāt daudzus darbus, daži no tiem ir visai pazīstami, piemēram, Hendeļa "Jūlijs Cēzars", bet citi - pavisam nezināmi. Vienam - Legrenci darbam - mēs veicām pirmieskaņojumu. Mums, mūziķiem, šo programmu veidojot, bija daudz atklājumu, un esmu droša, ka arī klausītājiem būs interesanti.  Kleopatras tēls ietverts vairāk nekā 80 17.-18. gadsimta operās. Kā no tā visa atlasījāt lappuses, ko vēlējāties dziedāt un ieskaņot? Bija grūti, bet man palīdzēja orķestra mākslinieciskais vadītājs, un daudzus lēmumus mēs pieņēmām kopā ar pirmo vijoli Robinu Peteru Milleru. Šo programmu veidojot, man uz klavierēm stāvēja ārkārtīgi daudz partitūru, ko centos izspēlēt. Tas nebūt nebija viegli, jo daudzas partitūras pieejamas tikai rokrakstos, ne visus viegli salasīt. Bija daudz darba, lai atlasītu repertuāru, kas piemērots tieši manai balsij. Bet dažas ārijas dziedot, uzreiz jutu, ka tās ir ļoti īpašas. Protams, dažām Hendeļa ārijām šajā programmā noteikti vajadzēja būt, jo man patīk Hendeļa Kleopatra.  Pastāstiet plašāk par saviem atklājumiem, šo programmu veidojot.  Patiesībā teju visas šīs ārijas man bija atklājumi, izņemot vienīgi Hendeli. Protams, es zināju Skarlati, zināju Hasi, bet ne šos konkrētos darbus. Jaunatklāšanas process bija brīnišķīgs, izrādījās, ka ir tik daudz skaistu, nezināmu melodiju! Turklāt baroka orķestrī visi ir raduši improvizēt, nolasot harmonijas arī mazliet eksperimentēt. Kā veidot melodisko līniju, kā saspēlēties - tā ir tāda grupas jeb ansambļa pieeja, atšķirīga no orķestra prakses. Orķestrī katrs mūziķis spēlē savu izrakstīto partiju, savukārt La Follia baroka ansamblī darbs vienmēr bija procesā. Piemēram, arfiste Kataržina ir arī dziedātāja, un mēs pamēģinājām dziedāt arī duetā, tas labi izdevās. Muzicēšanas procesā varējām pievienot arī kādas papildu skaņas, pat trokšņus, jo baroka mūzikā daudz eksperimentējam ar skanējumu, ne vienmēr ir vajadzīga klasiski skaista skaņa. Reizēm dīvaina skaņa, uz kādu baroka instruments ir spējīgs, var uzrunāt tiešāk, tā var būt tekstam tuvāka. Savukārt kārtīgs moderns instruments var piedāvāt tikai viena veida - skaistu skaņu. Tieši šajā atskaņošanas procesā mēs arī atradām mūzikas būtību. Esmu šai grupai lielu pateicību parādā, jo šīs programmas radīšana tiešām bija komandas darbs.  Bet vismaz dažas no šīm ārijām esat atskaņojusi arī kopā ar moderno instrumentu orķestri. Jā, bet reti. Domāju, ka atskaņojums ar baroka orķestri ir miljons reižu augstvērīgāks. Tas ir daudz krāsaināks, interesantāks.  La Follia tulkojumā nozīmē "neprāts". Kā tas šajā grupā izpaužas? Viņi ir pavisam traki! Bet es viņus mīlu. Droši vien tāpēc, ka viņi ir mazliet traki. Patiesībā mēs visi esam.  Cik atšķirīga ir Kleopatra visās šajās Grauna, Hendeļa, Hases, Legrenci, Sartorio ārijās? Vai komponistu skatījumā uz Kleopatru ir kādas līdzības? Ļoti interesanti, ka mūzikā vairāk var atklāt arī viņas personību. Piemēram, filmās Kleopatra vienmēr rādīta kā karaliene, šis spēcīgais tēls, bet reti redzam viņas vājuma vai baiļu brīžus. Mūzikā ir ietvertas visas šīs krāsas. Jo viņa var būt viena pati un dziedāt āriju. Tāpēc varam parādīt viņas rakstura visus aspektus: spēcīgo karalieni, kā tas ir, piemēram, Grauna ārijā, kur viņa ir uguņojoša, ļoti ekstraverta, savukārt Skarlati ārijā redzam arī viņas trauslumu. Domāju, esam mūzikā atraduši visu krāsu paleti. Esat šo programmu ieskaņojuši bez diriģenta, tātad ir šī ansambļa sajūta... Jā, tāpēc es uzsveru šo grupas sajūtu. Arī fiziski mēs stāvam tuvu cits citam, ne tā kā ar lielu orķestri, kur ļaudis šķir distence. Šie mūziķi stāv man apkārt, es parasti esmu vidū. Pat neskatoties atpakaļ, jūtu arī man aizmugurē stāvošo klātbūtni. Viņi ir raduši spēlēt bez diriģenta, Robins Peters Millers, protams, vada atskaņojumu no pirmās vijoles pozīcijas, bet ir jūtama arī kopējā dinamika: katrs ir klātesošs un daļa no atskaņojuma, tāpēc diriģents nav vajadzīgs. Katrs uzņemas atbildību par atskaņojumu, par mūziku. Tas ir ļoti īpaši, man ārkārtīgi patīk sadarboties ar šo grupu. Kleopatra esot vannojusies pienā. Jūs izprotat šādu skaistumkopšanas procedūru vai jums ir citi rituāli? Man patīk vannoties. Bet ne pienā. Šampanietī? Nē, tā būtu klišeja. Bet tie ir skaisti rituāli, rūpes par sevi. Nav runa tikai par skaistumu, bet arī par to, ka esi tā vērta, lai rūpētos par sevi, lai atvēlētu laiku relaksācijai. Mēs nedrīkstētu aizmirst rūpēties par sevi. Ja reiz par šampanieti... Jūsu balss ir dzirkstoši viegla. Reiz esat teikusi, ka gribētu savā balsī arī tumšākas sarkanvīna krāsas.  Jā, reiz kādā intervijā ieminējos, ka gribētu tādu tumšu sarkanvīna krāsu. Un intervētājs teica: "Bet jums ir šampanieša balss, tas arī nav slikti!" Tas man nebija ienācis prātā, bet tiesa - dzidra, dzirkstoša, gaiša, viegla balss arī ir vērtība. Pamazām esmu ar to sadraudzējusies. Tā jau ir, ka cilvēks vienmēr ilgojas pēc tā, kas viņam nav dots, bet nenovērtē, kādas dāvanas tikušas viņam pašam. Esmu sākusi mīlēt arī savas balss krāsas. Jāteic gan, ka pamazām mana balss arī mainās, kļūst mazliet tumšāka un bagātīgāka, tas ir skaisti, bet pamatu pamatos noteikti līdz pat karjeras beigām saglabāšu balss spožās krāsas.  Teicāt - balss mainās. Kāda repertuāra virzienā tas jūs ved? Arī repertuārs mainās? Jā, mazliet mainās, pēdējā laikā daudz dziedu bel canto, no 18. gadsimta mūzikas pārceļos vairāk 19. gadsimtā. Karjeras sākumā daudz dziedāju baroka mūziku un Mocartu, tagad dziedu vairāk bel canto, Rihardu Štrausu, "Rožu kavalieri" pērn dziedāju divas reizes. Tagad būs vairāk manā repertuārā Doniceti, Bellīni. Tās ir nelielas izmaiņas, tomēr domāju, ka tāda balss kā manējā vienmēr jutīsies labi baroka un klasicisma mūzikā, kā arī  bel canto.  Jūsu balsi klausoties šķiet, ka dziedāt ir tik viegli. Tas tāpēc, ka dziedāšana jums ir dabisks stāvoklis vai tomēr tas ir tehnikas jautājums? Droši vien abi. Man tiešām patīk dziedāt. Apzinos, ka dziedu daudz, pat, kad gatavoju ēst vai daru ko citu. Dziedāt man patīk, tā ir mana kaislība. Kaut, protams, esmu arī daudz strādājusi. Un vajadzīgi ir abi: smags darbs, savā ziņā - arī perfekcionisms, bet tajā pašā laikā augstu līmeni sasniegsi tikai tad, ja tev patiks tas, ko dari. Un man tiešām patīk! Tāpēc man vienmēr ir bijusi motivācija turpināt strādāt, darīt visu, kas nepieciešams. Jo es zināju, kādu skanējumu vēlos panākt. Labi iztēlojos, kā gribu, lai skan kādas augstās notis, koloratūru pasāžas, tāpēc strādāju tik ilgi, līdz iztēloto panācu. Lai sasniegtu mērķi, pamatā jābūt mīlestībai pret to, ko dari. Veidojot tādu programmu kā šī, Kleopatrai veltītā, vai klausītāji Jums rūp? Jūs domājat par viņu interesēm? Tas mazliet atkarīgs no žanra. Opermūzikā daudz ko nosaka tēls, es iejūtos lomā un - ne nu gluži aizmirstu par skatītāju, jo, protams, ir vajadzīga saikne ar publiku, tomēr tēlā es it kā iegrimstu. Piemēram, tikko Cīrihes operā dziedāju Štrausa operetē "Sikspārnis", cenšoties būt tik autentiska, cik vien iespējams. Savukārt dziedot koncertā, daudz labāk redzi skatītāju, operā tomēr sejā spīd gaismas, publiku tik labi nevar saskatīt. Koncertā klausītājus redzi, vari ar viņiem mijiedarboties, reaģēt. Kleopatras programmā, dziedot kādu intīmu āriju, nebūšu tiešā dialogā ar publiku, savukārt kādā ekstravertā ārijā, kur tiek uzrunāti cilvēki, ar publiku komunicēšu aktīvi. Viss atkarīgs no tēla un ārijas stila. Jums patīk šī mijiedarbība ar publiku? Jā, ļoti patīk. Jo īpaši koncertos vari vairāk izpaust savu personību. Operā es pieskaņojos tēlam, kas man jāatveido un no sevis - no Regulas - daudz ko zaudēju. Savukārt koncertā vairāk parādu sevi, man nav jāievēro operas diktēti noteikumi, es pati nosaku, kā vēlos ieiet zālē, kā kontaktēties ar mūziķiem, ar publiku, nav režisora, kurš visu nosaka. Man patīk koncerti, jo tad esi klausītājam daudz tuvāk.  Vai jums patīk veidot konceptuālas programmas? Tāda ir gan šī - Kleopatrai veltītā -, gan arī iepriekš ieskaņotā un dziedātā Fairy Tales. Kā tās veidotajat? Man patīk, ja pamatā ir kāda koncepcija, jo tad var apgūt daudz jauna repertuāra. Ar programmu Fairy Tales bija līdzīgi, man bija tēma "Pasakas", un es caurskatīju literatūru par fejām, par pasakām, par šīm mistiskajām būtnēm un atklāju daudz jauna. Ja veido programmas tikai ar repertuāru, ko jau zini, ir daudz grūtāk atrast jaunus skaņdarbus. Jo tu vienmēr izvēlies kaut ko zināmu, kas tev jau agrāk ir paticis. Bet, ja ir konkrēta tēma, tas rosina atklāt jaunus skaņdarbus. Es, piemēram, veidoju šveiciešu dziesmu ierakstu. Un mēs ar draugu, pianistu, devāmies uz arhīvu un izspēlējām nošu kaudzi kādu divu metru augstumā, lai atrastu vislabāko repertuāru šim ierakstam. Tas ir liels darbs, bet arī ļoti interesants, jo atklāj repertuāru, ko neesi zinājusi pati un, iespējams, nav dzirdējis neviens pēdējo pāris gadsimtu gaitā. Vienmēr ir patīkami atrast jaunus darbus - jaunus vecos darbus! Vai tā pārlūkojot divus metrus mūzikas, uzreiz jūtat, ka konkrētā dziesma vai ārija būs jūsu, ka gribat to dziedāt? Jā, un šī sajūta arī nosaka manu izvēli. Eju cauri notīm un jūtu savu reakciju. Ja acumirklī man šī saite neveidojas, domāju, ka mūzika nav pietiekami laba. Jo ar labu dziesmu vai āriju uzreiz ir jūtams - tā ir īpaša, tai man jāpievēršas. Atlasītā repertuāra kaudze, protams, parasti ir par lielu, tad ir jāizvēlas visspožākās pērles. Tāds parasti ir mans mūzikas izvēles process. Gadās, ka dziesmas teksts ir vājais posms, arī vārdi man ir ļoti svarīgi. Ja teksts ir slikts, tad arī nevēlos attiecīgo dziesmu dziedāt. Savukārt, ja teksts ir labs un mūzika arī, tad uzreiz jūtu nepieciešamo klikšķi. Un tāds man ir vajadzīgs! Ir svarīga tā "O!" sajūta, jo arī klausītājs šo darbu dzirdēs pirmo reizi. Ja man pašai nebūs tādas reakcijas, arī klausītājam tāda varbūt neradīsies. Ja jūtu es, arī klausītājs varbūt sajutīs. Izskatīt divus metrus mūzikas - tas ir ļoti laikietilpīgs darbs. Jūs tam mērķtiecīgi atvēlat laiku? Tāpēc ierakstu veidošanā biju paņēmusi nelielu pauzi, jo nevēlos ierakstīt simto bel canto albumu. Parasti visi ieskaņo to, ko attiecīgajā laika posmā dzied opernamos. Man tas šķiet mazliet garlaicīgi. Izvēlēties kādu tēmu un atrast jaunu repertuāru - tas tiešām prasa daudz laika, bet ir tā vērts. Pēdējo gadu laikā veicu visai daudz ierakstu, tāpēc man vajadzēja nelielu pārtraukumu, lai rastu jaunas idejas, jaunu iedvesmu un jaunu repertuāru. Un esat šo iedvesmu atradusi? Jā, varbūt veidošu Ziemassvētku albumu, bet tas varētu prasīt vēl pāris gadus laika. Ja jums ir kāda laba Ziemassvētku melodija - sakiet! Kas vēl šobrīd ir jūsu radošajos plānos? Ko gaidāt ar nepacietību? Tuvākajā nākotnē, vēl šī gada laikā, pirmo reizi dziedāšu Lučiju di Lammermūru. Šo lielo izaicinājumu gaidu ar nepacietību. Doniceti un tieši Lučija bija viena no lomām, par kuru sapņoju, kad biju jaunāka. Necerēju, ka man reiz būs iespēja to dziedāt. Šis man bija tāds mērķis, par kuru domāju ilgu laiku.  Kad bijāt jaunāka, vai domājāt, ka reiz dziedāsiet uz lielajām skatuvēm, ka ar šādu repertuāru apceļosies pasauli? Man vienmēr ir paticis dziedāt, bet nekad nedomāju, ka kļūšu par profesionālu dziedātāju. Tikai vēlāk nolēmu studēt klasisko mūziku, dziedāšanu. Tāpēc viss man šķita pārsteidzoši. Joprojām, nonākot kādā vietā, kur agrāk neesmu bijusi, mani pārņem emocijas, nespēju aptvert, ka varu dziedāt tik skaistās vietās. Man ir ļoti veicies, ka varu mūzcēt kopā ar brīnišķīgiem orķestriem lieliskās koncertzālēs un operu namos. Tas bija kāds konkrēts brīdis, kāds klikšķis, kad sapratāt - vēlaties būt dziedātāja? Ne gluži. Man vienkārši patika dziedāt, dziedāšana bija mans hobijs, dziedāju meiteņu korī. Korī man līdzās stāvēja labākā draudzene (viņa joprojām ir mana labākā draudzene). Un pirmajā reizē, kad dziedāju solo vairākiem simtiem klausītāju, draudzene bija man līdzās un iedrošināja. Tāpēc viss sākās tā viegli, es jutu viņas atbalstu. Un man joprojām reizēm ir tā sajūta, ka līdzās ir draudzene. Laikam jau jaunai dziedātājai šāds atbalsts bija ļoti svarīgs laikā, kad guvu pirmo pieredzi dziedāt publikai. Sajutu atbalstu, guvu pozitīvu enerģiju. Tāpēc, lai gan biju vēl ļoti jauna, dziedāju bez pārmērīga stresa un adrenalīna, jutos visai mierīgi. Protams, bija arī īpaši mirkļi, piemēram, pusaudzes gados Cīrihes operā skatījos "Figaro kāzas". Visai nelielā Barbarīnas loma man ļoti iekrita sirdī, es iedomājos: "Reiz tā varētu būt es!" Un patiešām - Barbarīna kļuva par manu pirmo lomu uz lielās skatuves. Daži sapņi piepildās!    

Aujourd'hui dans la gang ➜ On jase avec Arnaud Soly de la nouvelle émission Nul en Chef Les cartons d'œufs et de papiers toilettes interdits à la garderie! Les mamans qui ont ce nombre d’enfants risque de vivre moins longtemps que les autres Bonne écoute!

The victim's mother, Evelyn Gonzales, flew to Australia immediately to arrange the repatriation of her son's remains. - Lumipad agad sa Australia ang ina ng biktima na si Evelyn Gonzales upang asikasuhin ang pag-uwi ng labi.

How was last year for Louisiana businesses? What's in store for 2026? We get the forecast from Will Green, the president and CEO of LABI.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Quand on incline le verre pour verser une bière, elle mousse beaucoup moins — et ce n'est pas un hasard. C'est avant tout une question de physique, de dynamique des liquides et de gaz dissous. 1. La mousse vient du CO₂ qui s'échappe trop viteLa bière contient du dioxyde de carbone (CO₂) dissous. Quand on la verse, le gaz veut s'échapper.Si le versage est brutal — verre vertical, bière qui tombe au fond — l'impact provoque une libération massive et soudaine du CO₂. Résultat : une grande quantité de bulles se forment en même temps, et elles créent une mousse abondante, parfois difficile à contrôler.2. Incliner le verre réduit le choc et donc la libération de gazQuand on incline le verre, la bière glisse le long de la paroi, doucement.Elle ne tape plus violemment le fond du verre, ce qui :réduit l'agitation du liquide,limite la formation de microbulles,ralentit la libération du CO₂.Moins de gaz expulsé d'un coup = moins de mousse.On verse donc en inclinant pour garder le CO₂ dans la bière, ce qui la rend plus pétillante et moins mousseuse au service.3. La surface de contact avec l'air est plus faibleQuand le verre est incliné, la bière forme un mince filet qui glisse sur la paroi. La surface exposée à l'air est réduite, donc il y a moins de zones où le CO₂ peut s'échapper.4. Moins de turbulences = mousse plus contrôléeUn verre vertical provoque des turbulences : tourbillons, remous, éclaboussures internes.Ces turbulences augmentent la “nucleation”, c'est-à-dire les petits endroits où les bulles naissent.Incliner le verre revient à adoucir le flux, ce qui limite fortement cette formation de bulles.5. C'est aussi ce qui permet d'obtenir une meilleure textureEn contrôlant la mousse, on peut :garder une bière plus pétillante,obtenir une mousse plus fine et plus stable,éviter que la bière déborde ou perde son gaz trop vite.C'est pour cela qu'on recommande souvent un service “en deux temps” :incliner pour réduire la mousse, puis redresser à la fin pour former une petite couche légère et esthétique.En résumé :La bière mousse moins quand on incline le verre parce que cela réduit l'impact du liquide, diminue la libération du CO₂, limite les turbulences et contrôle la formation des bulles. C'est une manière plus douce et plus efficace de servir une bière. Hébergé par Acast. Visitez acast.com/privacy pour plus d'informations.

durée : 00:04:04 - Comme personne - À 32 ans, Jessica Buczek, photographe naturaliste française, s'est donné pour projet de photographier, pendant une année entière, la dernière forêt considérée comme primaire en Europe : la forêt de Białowieża.

México es el cuarto país más biodiverso del mundo, pero esta riqueza enfrenta amenazas constantes: el cambio climático, la tala ilegal, el cambio de uso de suelo, la cacería furtiva y el uso excesivo de agroquímicos. Para proteger nuestros ecosistemas, es esencial el trabajo conjunto con las comunidades locales, los ejidos y los propietarios de la tierra. “La Guía de aves de la reserva de la biosfera sierra de Manantlán” busca ser una herramienta práctica para identificar especies, apoyar la investigación y el monitoreo, y acercar a más personas al mundo de la observación de aves. Escucha los detalles en la voz de Sarahy Contreras Doctora en Ciencias, Profesora-Investigadora del Departamento de Ecología y Recursos Naturales del CUCsur y Oscar Rangel Aguilar, Técnico asesor para la conservación y desarrollo comunitario en El Expresso de las 10.

durée : 00:04:04 - Comme personne - À 32 ans, Jessica Buczek, photographe naturaliste française, s'est donné pour projet de photographier, pendant une année entière, la dernière forêt considérée comme primaire en Europe : la forêt de Białowieża.

Tous les matins, 8h50 sur Chérie FM, Alex et Tiffany l'équipe du Réveil Chérie vont chacun vous donner une info ! Une seule est vraie ! L'autre est complètement fausse !" A vous de trouver qui dit vrai !

Pierre-François s’inquiète des collections de cartes chez les jeunes. Patrice donne des émotions aux objets. Marie-Josée nous fait découvrir Raye.

Iespējams, ka katrai saimniecei vai saimniekam ir sava bukstiņputras, gaļas sautējuma, pupu un zirņu zupas,  aukstās gaļas, aknu pastētes un karpas pagatavošanas recepte. Bet ja nav vai ir vēlme klasisko recepti dažādot, tad raidījumā Kā labāk dzīvot "Ladigs gastronomija" pavārs Ingmārs Ladigs atklāj nestandarta receptes labi zināmiem ēdieniem. Silts un gards ziemas ēdiens ir cepta karpa. Ingmārs Ladigs skaidro, ka karpu pārgriež no muguras puses, jo galvas pusē ir biezāka nekā pie astes, tā pārgriežot var vienmērīgi izklāt. Kārtīgi iztīra, izmazgā un var marinēt.  Marinēšanai viņš iesaka izmantot sildošās garšvielas - muskatriekstu, ingveru. Tā zivs iegūs ambiciozāku garšu. Protams, var izmantot arī dilles, kadiķogas, ķiplokus, etiķi vai citrona sulu. "Marinētai zivij ir kulinārā vērtība," atzīst Ingmārs Ladigs. Pirms cepšanas marinādi ar salveti nosusina. Karpai patīk cepties lielā tauku daudzumā. Tad būs garšīgāka garoziņa. Fileju pietiek cept uz parastās pannas, veselu zivi - jāliek cepeškrāsnī. Ja veselu zivi liek cpeškrāsnī, pildījumam var izmanto arī cukgaļas cauraudzi. Karpu var pagatavot arī tumšā alus mērcē. Karpas fileju apvārta miltos un apcep. Tad sagatavo mērci: apcep pannā sīpolus ar sviestu, ielej glāzi tumšā alus, pieliek karoti medus, citrona sulu, mazliet sinepes. Kad alus novārās, var arī pāris karotes saldo krējumu pievienot. Apcepto zivi liek mērcē un pasutina 5-10 minūtes. Domājot par Ziemassvētku laiku, un arī siltiem ziemas ēdieniem, aktuāli ir vārītie pelēki zirņi. Ingmārs Ladigs iesaka atstāt vārītos zirņus šķidrumā, kurā vārīja, jo bez šķidruma paliek daudz sausāki. Ja nejauši pārvāra zirņus, var taisīt kroketes vai kotletes. Mērcēšanai labāk izvēlēties aukstu ūdeni, pirms vārīšanas to nomazgāt, jo zirņiem patīk rūgt. Vārot var pievienot kādu garšsakni (seleriju, pastinaku, burkānu vai sīpolu), tas bagātinās garšu. Sāli šefpavārs iesaka likt beigās. Klasiski zirņiem pievieno apceptu cauraudzīti ar sīpoliem, ja uzturā nelieto gaļu, var sīpolu ievārījumu uzlikt.

Začalo se levým, pokračovalo pravým a letos v listopadu dokončila odborná firma opravu středního jezového pole. Z obavy před případnou velkou vodou ale mohla pracovat jen část roku.

Aryna Sabalenka s'est qualifiée pour la finale du Masters. La Biélorusse a livré une semaine impressionnante. Invaincue dans ce tournoi, la N°1 mondiale confirme sa domination sur dur et tentera de décrocher ce titre qui manque à son palmarès contre Elena Rybakina. Sabalenka va-t-elle être sacrée reine de la saison ? Retour sur une saison de haut niveau et projection sur la finale du Masters féminin. Dans la 2e partie, on évoque les tops et les flops sans oublier la partie pronostics. Au menu du jour la finale de Metz entre Learner Tien et Cameron Norrie sans oublier celle d'Athènes entre Novak Djokovic et Lorenzo Musetti ! Enjeux majeurs pour l'Italien. Un titre ATP et une qualification pour le Masters de Turin. 

Tous les matins à 8H10, on vous donne des infos aléatoires du monde.

Assurances, conso, nouvelles technologies… "On en parle" vous oriente dans tout ce qui fait votre quotidien. Au programme aujourd'hui: 1. Gaspillage alimentaire: comment jeter moins? 2. Deuxième service 3. Guichet: la cuisine à la bière, avec un sommelier et un chef passionné

Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps atkal atmaidzis pret Krievijas diktatoru - nekādas papildu sankcijas Kremlim viņš nesola un pēc telefonsarunas bija gatavs tūdaļ pat ar draugu Vladimiru tikties pie abu kopējā drauga un atzinēja Viktora Orbāna Ungārijā. Tomēr vakar kļuva skaidrs, ka tikšanās tik drīz nenotiks.  Gruzijas attiecības ar Eiropu kļūst arvien saspringtākas, šoreiz ar īpaši Vāciju, jo pēc atklāta konflikta Vācija uz laiku ir atsaukusi savu vēstnieku no Tbilisi.  Bet tepat kaimiņos, Igaunijā, aizvadītas pašvaldību vēlēšanas - visas vietvaras tika pie jauniem deputātu sastāviem. Ko šīs vēlēšanas liecina par sabiedrības noskaņojumu kaimiņvalstī? Aktualitātes analizē politologs Veiko Spolītis un Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, Rīgas Stradiņa universitātes docētājs Māris Andžāns.  Tomahauki Budapeštas miglā Motīvs par iespējamu Savienoto Valstu un Krievijas līderu tikšanos Ungārijas galvaspilsētā Budapeštā uzpeldēja pagājušo ceturtdien, 16. oktobrī, dienu pirms Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska vizītes Baltajā namā. Zelenska Vašingtonas apmeklējuma priekšvakarā pasaules politiskajā diskursā dominēja motīvs, ka viņš turp dodas „pēc tomahaukiem”, respektīvi, cerībā saņemt piekrišanu amerikāņu spārnoto raķešu „Tomahawk” piegādēm Kijivai. Bija visai nepārprotami, ka jaunumiem par Budapeštu ir tiešs sakars ar šo iespējamību, proti, Kremlis darīja, ko varēja, lai Ukraina minēto ieroci neiegūtu. Pasaule nu ņēmās spriest, vai Budapeštā Trampam varētu izdoties „Gazas pamiers Nr. 2”, un kādā ceļā potenciālais Hāgas apsūdzēto sola kandidāts Putins vispār varētu tikt līdz Ungārijas galvaspilsētai. Piektdiena Baltajā namā noritēja bez preses klātbūtnes, un tās rezultāti daudzviet tika komentēti ar frāzi: „Zelenskis paliek tukšām rokām.”. Taču zināma informācija medijus sasniedza, un tā pauda, ka amerikāņi jau atkal mēģinājuši piedabūt Ukrainas prezidentu atdot bez kaujas agresoram savas valsts teritoriju, konkrētāk – Krievijas vēl neieņemto Doņeckas apgabala daļu. Viesim tomēr izdevies pārliecināt mājastēvu, un pēc tikšanās Tramps runāja par karadarbības iesaldēšanu pie esošās frontes līnijas. Tādējādi var teikt, ka Zelenskis, ja arī piektdien pameta Vašingtonu tukšām rokām, tad tomēr ar veselu ādu. Kāds no Baltajam namam pietuvinātiem Republikāņu partijas politiskajiem ekspertiem izdevumam „Politico” paudis: „Tikšanās nebija slikta, tā tikai krita par upuri neveiksmīgam laika momentam un uzpūstām cerībām.” Ar neveiksmīgo laika momentu jāsaprot situācija, kad Trampa un viņa komandas prātus joprojām saista Tuvo Austrumu problemātika. Tikām turpmākajās dienās iespējamā Budapeštas samita perspektīvas kļuva arvien miglainākas, līdz vakar, 21. oktobrī, mediji jau ziņoja, ka šis plāns „nolikts plauktā”. Tramps paziņoja, ka nevēlas vēl vienu „lieki izšķiestu tikšanos”; tika atcelta arī jau šonedēļ plānotā sagatavošanas tikšanās starp Savienoto Valstu un Krievijas ārlietu ministriem, ziņojot, ka Rubio un Lavrovs esot produktīvi aprunājušies pa telefonu, un sanākšana aci pret aci vairs nav nepieciešama. Uzvarētāji un zaudētāji Igaunijā Igaunijā apkopoti 19. oktobrī notikušo vietvaru vēlēšanu rezultāti, un politiskie spēki vērtē savu sniegumu. Līdz nākamajām parlamenta vēlēšanām mūsu kaimiņvalstī gan atlikuši vēl gandrīz divarpus gadi, tātad zaudētājiem ir laiks piestrādāt pie reitingu uzlabošanas, savukārt ieguvējiem nav ieteicams atdusēties uz lauriem. Runājot par tendencēm, jāsaka, ka rezultāti izskatās daudz iepriecinošāki opozīcijas, ne valdošās koalīcijas spēkiem. Kā galvenais ieguvējs tiek minēta partija „Tēvzeme” – nacionāli konservatīvs politiskais spēks, lielā mērā mūsu „Nacionālās apvienības” līdziniece. Igauņu „tēvzemiešu” iegūto balsu procenti, salīdzinot ar iepriekšējām vēlēšanām, auguši no 10,2 līdz 18,6. Labi gājis arī opozicionāriem no pretējā flanga sociāldemokrātiem, kuru iegūto balsu skaits audzis no nepilniem pieciem līdz nepilniem desmit procentiem. Nav piepildījušās bēdīgākās prognozes vietvarās tradicionāli plaši pārstāvētajai Centra partijai, kuras rādītāji kritušies no 24,4 līdz 21,1 procentam, un tā joprojām paliek pašvaldībās vispārstāvētākais politiskais spēks. Savukārt viela bēdīgām pārdomām ir abām liberālajām valdošās koalīcijas partijām – Reformu partijai un partijai „Igaunija 200”. Reformistu balsu daļa mazinājusies no 17,3 līdz 10 procentiem, savukārt „Igaunija 200” ieguvusi vien 1,7 procentus no vietvaru vēlētāju balsīm. Reformu partijas līdere Kristena Mihala Igaunijas sabiedriskajam medijam izteikusies, ka viņas partijas vājā snieguma iemesls esot valdības svaidīgā politika, pieņemot, bet pēc tam atceļot nepopulārus lēmumus, sevišķu nodokļu jomā. Cerīgi startējusi parlamentā nepārstāvētā partija „Labējie”, kuru 2022. gadā nodibināja daži no „tēvzemiešu” rindām aizgājuši politiķi. „Labējie” šajās vēlēšanās ieguvuši 4,7 procentus balsu. Visbeidzot starp zaudētājiem tiek minēti arī opozicionāri no galēji labējā flanga – Konservatīvā tautas partija jeb EKRE, kura iepriekšējās vēlēšanās guva vairāk nekā trīspadsmit procentu, bet tagad tikai vairāk nekā astoņu procentu vēlētāju piekrišanu. Partijas līderis Martins Helme, paliekot uzticīgs savam stilam, kā pirmo iemeslu minējis krāpšanos elektroniskās balsošanas procesā. Tbilisi ķēmojas pakaļ Maskavai Pagājušās nedēļas beigās Vācija atsauca konsultācijām savu sūtni Gruzijā Pēteru Fišeru, pret kuru, kā norāda Vācijas Ārlietu ministrija, Tbilisi valdība izvērsusi individuāli mērķētu kampaņu. Sevišķi saspringtas kļuvušas attiecības starp Fišeru un valdības vadītāju Irakliju Kobahidzi. Vēl viena Gruzijas varas nežēlastībā kritusi Eiropas pārstāve ir Somijas ārlietu ministre Elīna Valtonena. Pagājušonedēļ viņa apmeklēja Tbilisi kā Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas prezidējošās valsts pārstāve un, cita starpā, straumēja savu videoierakstu no proeiropeisko spēku mītiņa pie parlamenta ēkas, paužot atbalstu protestētājiem. Gruzijas iekšlietu ministrija uzlikusi viņai naudas sodu par brauktuves bloķēšanu. Šādas izdarības arvien vairāk atgādina stilu, kādu attiecībās ar rietumvalstu pārstāvjiem jau labu laiku piekopj Kremlis. „Gruzijas sapņa” varas pārstāvji tēlo Eiropas Savienību kā savai valstij naidīgu, tās iekšējās lietās iejaucošos spēku – jo sevišķi kopš pagājušā gada nogales, kad apšaubāmas kvalitātes vēlēšanās šī partija ieguva vairākumu parlamentā, ievēlēja Gruzijas prezidenta amatā sev pakļāvīgu kandidātu, bijušo futbolistu Mihaelu Kavelašvili un iesaldēja Gruzijas iestāšanās sarunu procesu ar Eiropas Savienību. Kopš tā laika valstī nerimst protesti, lielai daļai sabiedrības nevēloties pieņemt šo muguras pagriešanu pret Eiropu. Īpaši plaši bija protesti 4. oktobrī, kad notika pašvaldību vēlēšanas, un to laikā izskanēja aicinājums ieņemt Gruzijas prezidenta rezidenci. Atsevišķi demonstranti tiešām mēģināja iekļūt Orbeliani pilī, notika sadursmes ar policiju un, kā tiek apgalvots, abās pusēs esot cietušie. Daudzi notikušo uzskata par mērķtiecīgas provokācijas rezultātu. Nākamajā dienā premjerministrs Kobahidze paziņoja, ka noticis mēģinājums ar vardarbīgiem līdzekļiem gāzt likumīgo valsts varu, un attiecīgas apsūdzības izvirzītas trīspadsmit arestētajiem protestu organizētājiem. Vara turpina piegriezt juridiskās skrūves – steidzīgi pieņemtas un jau stājušās spēkā izmaiņas likumā, kas par tādiem pārkāpumiem kā brauktuves bloķēšana, sejas aizsegšana un pirotehnikas lietošana protestu laikā līdzšinējo naudas sodu vietā paredz 15 diennakšu administratīvo arestu, bet atkārtota pārkāpuma gadījumā – līdz pat gadu ilgu cietumsodu. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Toutes les réponses à tes questions ! Hébergé par Acast. Visitez acast.com/privacy pour plus d'informations.

Ecoutez Ça va beaucoup mieux avec Jimmy Mohamed du 26 septembre 2025.Hébergé par Audiomeans. Visitez audiomeans.fr/politique-de-confidentialite pour plus d'informations.

durée : 00:12:20 - A l'occasion de la fête de la bière de Munich, petit détour par L'Echoppe Allemande de Pau Vous aimez ce podcast ? Pour écouter tous les autres épisodes sans limite, rendez-vous sur Radio France.

Maṭlabī min ḥabīb al-qalb by Al-Maqasid

Louisiana is dealing with its worst whooping cough outbreak in decades. Hospitalizations have continued to rise over the summer, and two babies have died. Health reporter Rosemary Westwood joins us for more on the outbreak and why the disease is so dangerous for young babies.The Louisiana Association of Business and Industry (LABI) has released its annual scorecard, an analysis of the legislature's performance on a number of policy issues from a business and industry perspective including tort reform, education, energy diversity and taxes.Will Green, President and CEO of the LABI, joins us to break down the results. According to the Louisiana Policy Institute for Children, early childcare providers continue to face low pay and longer hours than K-12 educators. Mattilyn Karst Batson, research & policy director for the Louisiana Policy Institute for Children, tells us more about these challenges.—-Today's episode of Louisiana Considered was hosted by Adam Vos. Our managing producer is Alana Schreiber. We get production support from Garrett Pittman and our assistant producer, Aubry Procell.You can listen to Louisiana Considered Monday through Friday at noon and 7 p.m. It's available on Spotify, the NPR App and wherever you get your podcasts. Louisiana Considered wants to hear from you!Please fill out our pitch line to let us know what kinds of story ideas you have for our show. And while you're at it, fill out our listener survey! We want to keep bringing you the kinds of conversations you'd like to listen to.Louisiana Considered is made possible with support from our listeners. Thank you!

Par "Gada vēsturnieku Latvijā 2024" izvēlēts Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas un Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma vēstures skolotājs, Vēstures un sociālo zinību skolotāju biedrības valdes priekšsēdētājs un Latvijaspieminekli.lv veidotājs  Roberts Ķipurs.  Šī ir pirmā reize, kad par balvas saņēmēju ir izvēlēts vēsturnieks, kam pamata nodarbošanās ir saistīta ar vēstures izglītību pamatskolā un vidusskolā. Pateicoties Ķipura vadītās Vēstures un sociālo zinību skolotāju biedrības aktīvajam darbam, pērn vidusskolās pēc vairāku gadu pārtraukuma atgriezās vēsture kā atsevišķs mācību priekšmets.  Studijā tiekamies ar godalgoto vēsturnieku Robertu Ķipuru un Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrības nu jau bijušo vadītāju Andri Tihomirovu. 

Dans le cadre de notre semaine spéciale de replay [L'envers du verre], (re)écoutez l'épisode [#28 - La bière, une effervescence justifiée ? Avec Edward Jalat-Dehen (Brasserie de l'Etre)].La bière est l'une des boissons préférées des Français. On estime qu'une personne en consomme en moyenne 32 litres par an. Ce n'est toutefois rien en comparaison des Tchèques qui consomment en moyenne 148 litres de bière par an par personne (soit une pinte par jour) ou des allemands et autrichiens qui avoisinent les 107 litres de bière par personne par an. Quel est donc l'impact de cette boisson? En France la tendance est à la consommation de bières artisanales qui a doublé en 2020 pour représenter 7% de notre consommation de bière. Mais que signifie “artisanale”? Et qu'en est-il de la bière bio? Existe-t-il avec la bière un mouvement similaire à celui du vin nature?Pour parler de ces enjeux, Fanny Giansetto reçoit Edward Jalat-Dehen. Edward est le fondateur de La Brasserie de l'être, micro-brasserie à Paris qui brasse, je cite, « une bière consciente, respectueuse de vos palais et de l'environnement ».

Darba vietā būtu jājūtas labi katram - kā to panākt un kādi kritēriji ļauj iegūt "Ģimenei draudzīgas darbavietas" nosaukumu, skaidrojam raidījumā Kā labak dzīvot. Stāsta Sabiedrības integrācijas fonda eksperte dažādības vadības jautājumos Karolīna Auziņa, Sabiedrības integrācijas fonda Ģimeņu atbalsta programmu nodaļas vadītājas vietnieks Lauris Liepiņš, Getliņi EKO Ilgtspējas vadītāja Inese Avota un "Draugiem Group" Personāla attīstības un pieredzes vadītāja Agnese Bergmane. Līdz 9. septembrim uzņēmumi var pieteikties Sabiedrības integrācijas fonda novērtējumiem "Dažādībā ir spēks!" un "Ģimenei draudzīga darbavieta". "Abu novērtējumu mērķis ir rosināt darba devēju interesi un motivāciju veidot atvērtu un iekļaujošu darba vidi visiem. Darba devējus aicināt būt atvērtiem dažādībai, kas mūsu sabiedrībā ir, atzīstot, ka tas labs resurss un virzītājspēks organizācijām attīstīties, augt, pilnveidoties. Novērtējumi veidoti tā, lai darba devēji varētu izvērtēt jau esošo praksi, kā arī iegūt ieteikumus no ekspertiem, kā pilnveidoties, skaidro Karolīna Auziņa. 2024. gadā veiktās Sabiedrības integrācijas fonda aptaujas dati liecina, ka 24% darbinieku kā būtiskāko ieguvumu no iekļaujošas darba vides ieviešanas atzīst labāku darba un privātās dzīves līdzsvaru, 22% - lojalitātes pieaugumu darba vietai. "Mūsu lielākais mērķis bija paskatīties pašiem uz sevi, kur esam dažādības vadības un ģimenei draudzīga uzņēmuma jomās," par izvēli iesaistīties stāsta Inese Avota. "Ikdienā tā nav pirmā lieta, uz ko koncentrēties, bet šāds atskaites punkta, ka reizi trijos gados veicam novērtējumu par ģimenes statusu un par dažādības vadību katru gadu, tas ir labs brīdis paskatīties, kas ir izdarīts, kāds ir ir progress un kas ir jādara rīt, lai kļūtu vēl labāki." Viņa arī atzīst, ka neatsverams ir ekspertu padoms un idejas, kā virzīties tālāk. 

Květy se ale otevírají až večer, řekneme, čím je Viktorie cruzova ještě mimořádná. - Speciální loď z Mělníka bude už za několik měsíců vyrábět teplo z použitých materiálů od zdravotníků a veterinářů. Na výstavbě plavidla teď pracují technici, a do konce roku má vyplout po Labi do zahraničí. A to i proto, že radnice ani místní obyvatelé takový provoz v Mělníku nechtějí. - Brněnští vědci našli nový způsob, jakým se nejčastější typ leukémie u dospělých umí přizpůsobit léčbě. Začali navíc testovat látku, která by tomu mohla zabránit. Jak?

durée : 01:02:10 - La Conversation littéraire - par : Mathias Énard - "La poésie accompagne la condition humaine", le grand poète Abdellatif Laâbi ouvre les portes de son univers poétique et explore l'imaginaire de la langue. Il interroge la fragilité de l'existence et son sens de la liberté. Puis, l'écrivain évoque son cheminement vers la traduction. - réalisation : Laure-Hélène Planchet, Camille Mati - invités : Abdellatif Laâbi Poète, écrivain et fondateur en 1966 de la revue "Souffles"

Send us a message!This week, we're joined by Deborah Labi, a seasoned hospitality professional and the founder of Have You Got, a verified global guest referral network designed to help independent property managers expand their reach and maximize revenue without sacrificing the personal touch that sets them apart.With two decades of experience in the industry, Deborah understands the frustration of turning away great guests, whether due to lack of availability or location. That challenge led to the creation of Have You Got, a platform that enables property managers to remain helpful, visible, and profitable even when they can't host the guest themselves. Through verified referrals, Have You Got turns missed bookings into meaningful opportunities for both managers and travelers.In this episode, we dive into:1️⃣ How Have You Got turns guest referrals into passive income2️⃣ Why verified managers and guest-first design build lasting trust3️⃣ Smart ways to use referral links to capture missed bookings4️⃣ How simple videos can strengthen guest loyalty5️⃣ Why collaboration, not consolidation, is key to reducing OTA dependenceWe also discuss the importance of transparency, collaboration, and brand-building in a market where travelers are increasingly craving trusted, local experiences.Connect with Deborah:LinkedIn: https://www.linkedin.com/in/deborah-labi-a7566a2b/ Website: https://www.thehaveyougot.network/ ✨ Exclusive Offer to Alex & Annie Listeners:Get a free market assessment from Track with 3 to 5 actionable insights tailored to your business. (valued at $400)You will meet one-on-one with an expert to help evaluate your market, identify opportunities, and build a strategy to help you stand out.

durée : 01:24:44 - Les Nuits de France Culture - par : Albane Penaranda - La bière, son histoire, ses vertus, ses pouvoirs et ses secrets dans "La matinée des autres" en 1996. Une émission à consommer sans modération. - réalisation : Virginie Mourthé - invités : Robert Charlebois Musicien et acteur; Bertrand Hell

* Should NOPD be allowed to use facial recognition technology in more ways? * We continue to break down the legislative session and check in with Will Green from the Louisiana Association of Business and Industry about what got better...and what didn't.

* Using the latest technology like facial recognition is vital for police * LSU is one win away from the championship series * Was the legislative session overall a positive or negative? * Invasive tilapia are back! Here's why that's a big deal * How much of your personal info is available online? * How charter schools have changed education in Louisiana

Last time we spoke about the North Borneo Offensive. General Buckner's 10th Army captured strategic locations, including Shuri Castle, marking a turning point. Simultaneously, General Eichelberger's forces liberated Mindanao, overcoming tough Japanese defenses in the mountainous terrain. As they approached Malaybalay, fierce resistance resulted in heavy casualties, but the Americans persisted, inflicting significant losses on their foes. By June 9, the Americans pressed further into the enemy's defensive lines, leading to intense combat. The Marines landed on the Oroku Peninsula, where fierce fighting revealed the tenacity of the Japanese defenders. General Ushijima prepared for a final stand, as American forces began to encircle and dismantle Japanese positions. As the campaign unfolded, Australians under Brigadier Whitehead launched the North Borneo Offensive, landing on Tarakan and swiftly pushing the Japanese into the rugged interior.  This episode is Victory at Okinawa Welcome to the Pacific War Podcast Week by Week, I am your dutiful host Craig Watson. But, before we start I want to also remind you this podcast is only made possible through the efforts of Kings and Generals over at Youtube. Perhaps you want to learn more about world war two? Kings and Generals have an assortment of episodes on world war two and much more  so go give them a look over on Youtube. So please subscribe to Kings and Generals over at Youtube and to continue helping us produce this content please check out www.patreon.com/kingsandgenerals. If you are still hungry for some more history related content, over on my channel, the Pacific War Channel you can find a few videos all the way from the Opium Wars of the 1800's until the end of the Pacific War in 1945.  Okinawa was more than just a battlefield; it became a symbol of sacrifice, the last heroic stand of a fading empire. By this point in the war, Japan was facing inevitable defeat, yet their resolve remained unbroken. They clung to the samurai spirit, determined to fight to the bitter end out of honor and duty. The stakes were high. Japan needed precious time to fortify its home islands, to stretch the conflict as long as possible. To achieve this, over 100,000 brave souls were sent into the fray, sacrificing their lives to slow the American advance and inflict as many casualties as they could. As we've explored in previous episodes, this fierce determination fueled their resistance. And now, we stand at a pivotal moment, the final days of the Battle of Okinawa, the last major confrontation of the Pacific War. As we last left the battlefield, it was June 16, General Buckner's 10th Army had made significant strides, capturing most of southern Okinawa and finally breaking through the last major enemy defenses at the Yaeju Dake-Yuza Dake Escarpment. The remnants of General Ushijima's 32nd Army were now locked in a desperate fight to hold onto the Kiyamu Peninsula, slowly being pushed back toward the sea and their ultimate demise. The following day, June 17, the assault continued with renewed determination. General Geiger's 3rd Amphibious Corps pressed on through Kunishi Ridge, while General Hodge's 24th Corps worked to consolidate its hard-won gains in the escarpment. On the west coast, General Shepherd's 6th Marine Division took action as Colonel Roberts' 22nd Marines stepped in to relieve the weary 2nd Battalion, 7th Marines at the northern slope of Mezado Ridge. With a fierce spirit, they began to push southward, successfully securing most of the ridge. To the east, General Del Valle's 1st Marine Division forged ahead. Colonel Snedeker's fresh 3rd Battalion took over from the exhausted 1st Battalion and advanced 1,400 yards to seize the high ground just east of Mezado. Meanwhile, the 2nd Battalion, 5th Marines fought hard to capture the remaining positions of Kunishi Ridge, achieving only a gradual extension to the east. Colonel Griebel's 3rd Battalion moved in behind them to reinforce the isolated Marines, bravely fending off a fierce counterattack under the cover of night. Further east, Colonel Dill's 382nd Regiment systematically eliminated the last enemy positions in the Yuza-Ozato-Yuza Dake area, while Colonel Halloran's 381st Regiment held firm and maintained their lines. In a key maneuver, Colonel Pachler's 17th Regiment launched a successful assault, capturing Hill 153 before Colonel Green's 184th Regiment took over during the night. Lastly, Colonel Finn's 32nd Regiment secured the reverse slopes of Hill 115, preparing to launch an attack on Mabuni and Hill 89. By nightfall, Hodge's 24th Corps had firmly secured all the commanding heights of the Yaeju Dake-Yuza Dake Escarpment. Most of Mezado Ridge and Kunishi Ridge were now in American hands, and Colonel Wallace's 8th Marines had landed in the rear to bolster the western push. For the first time, American forces across the line looked down upon nearly eight square miles of enemy-held territory, a staggering view of what lay ahead. Realizing they were forced from their last defensive positions and that their destruction was imminent, the 32nd Army began to unravel, collapsing into chaos. On June 18, Hodge's troops seized the opportunity to strike decisively. The 32nd Regiment advanced down the coast toward Mabuni, facing increasing resistance. The 184th Regiment moved down the reverse slopes of Hill 153, closing in on Medeera, while the 381st Regiment speedily crossed the plateau, tackling scattered enemy fire to seize the high ground just 400 yards north of Medeera. Simultaneously, Dill's 3rd Battalion crashed through a rugged maze of caves and pillboxes, making a daring 600-yard advance to the base of the rocky ridge north of Aragachi. To the west, Griebel's 1st Battalion circled the eastern end of Kunishi Ridge, battling heavy resistance to gain the lower slopes of Hill 79. Further west, Roberts' 2nd Battalion pushed through the 3rd and aimed for Kuwanga Ridge, successfully seizing an 1,800-yard stretch by late afternoon. As they advanced, the 3rd Battalion, 4th Marines moved forward to occupy the eastern end of the ridge. Meanwhile, the remainder of the 22nd Marines began to mop up the remnants of resistance on Mezado Ridge. Tragedy struck when Colonel Roberts was tragically killed by a sniper near his observation post during this operation. Lieutenant-Colonel August Larson would succeed him in command. Sadly, Roberts would not be the only American commander to fall that day. In the heart of the Marine line, the 8th Marines were finally called into action in the morning to relieve the weary 7th Marines. After a rigorous artillery bombardment to soften up the enemy defenses, Wallace's 2nd Battalion began its advance south toward the Kuwanga-Makabe Road, successfully capturing the high ground just north of the road by late afternoon. Meanwhile, General Buckner decided to visit Wallace's command post on Mezado Ridge around midday. He observed the 8th Marines' steady progress in the valley, taking stock of their relentless push forward. Tragically, as he was leaving the observation post, disaster struck. Five artillery shells rained down, one striking a coral outcrop near him. The jagged shards of coral filled the air, and Buckner was mortally wounded in the chest. He died within minutes, just days shy of achieving his goal: the complete capture of Okinawa. With Buckner's passing, General Geiger, as the senior troop commander, took over temporary command of the 10th Army for the remainder of the battle. Buckner became the highest-ranking American military officer killed in World War II and would hold that somber distinction throughout the entire 20th century. On June 18, the final written order from General Ushijima of the 32nd Army outlined a daring escape plan. He designated an officer to lead the "Blood and Iron Youth Organization," tasked with conducting guerrilla warfare once organized combat had ceased. Simultaneously, he ordered his remaining troops to make their way to the northern mountains of Okinawa, where a small band of guerrillas was rumored to be operating.  In his message he congratulated them on fulfilling their "assigned mission in a manner which leaves nothing to regret." He urged them to "fight to the last and die for the eternal cause of loyalty to the Emperor." This movement was not to happen in haste. Soldiers were instructed to travel in small groups of two to five over the course of several days. They were urged to don civilian clothes and avoid confrontation whenever possible. In a clever stratagem, most of the army staff officers were directed to leave the command post disguised as native Okinawans, aiming to infiltrate American lines and find safety in northern Okinawa. Some individuals, like Colonel Yahara, were entrusted with the mission of reaching Japan to report to the Imperial General Headquarters. Others were tasked with organizing guerrilla operations, focusing on harassing the rear areas of the 10th Army and Island Command, determined to continue the fight against the American forces in any way they could. Again I have read Yahara's book on the battle of Okinawa and despite being full of apologetic stuff and attempts to make himself look better, its one of the most insightful books on the Japanese perspective. You get a lot of information on how bad it was for the Okinawan civilians in caves, harrowing stuff. I highly recommend it. The American attack pressed on into June 19, though it faced delays due to the influx of civilian and military prisoners. Not all of the 32nd Army survivors were imbued with a will "to die for the eternal cause of loyalty to the Emperor." Loudspeakers mounted on tanks in the 7th Division's front lines and on LCI's that cruised up and down the coast line were successful in convincing over 3,000 civilians to surrender. Far more significant, however, were the 106 Japanese soldiers and 238 Boeitai who voluntarily gave up during the division's advance on 19 June. The relentless attack of American troops, coupled with intensive efforts by psychological warfare teams, brought in increasing numbers of battle-weary Japanese and Okinawans who had decided that the war was lost and their cause was hopeless. It is not inconceivable that every enemy soldier who surrendered meant one less American casualty as the wind-up drive of Tenth Army continued. Despite these challenges, the 32nd Regiment advanced to within just 200 yards of the outskirts of Mabuni. Meanwhile, the 184th and 381st Regiments coordinated their efforts, closing in on Medeera from the south and east. The 382nd Regiment pressed forward, overcoming fierce resistance as they reached the ridges overlooking Aragachi. Tragically, General Easley became the third major high-ranking casualty in just two days. The 5th Marines launched multiple assaults on Hills 79 and 81, but their efforts were met with fierce opposition and ended in failure. Wallace's 3rd Battalion, facing only light resistance, captured Ibaru Ridge, the last high ground before the sea, before pushing onward to the coastal cliffs. On the eastern front, Griebel's 3rd Battalion successfully seized Makabe and then joined forces with the 8th Marines to secure the coastal zone. Colonel Shapley's 4th Marines advanced alongside the 8th Marines throughout most of the day but were unable to reach the coast, halted by a formidable enemy position along the Kiyamu-Gusuku hill mass. Further south, Colonel Whaling's 29th Marines passed through the 22nd Marines and moved rapidly, also facing light resistance, reaching the base of the Kiyamu-Gusuku hill mass to link up with the 4th Marines before nightfall. As darkness enveloped the battlefield, Shepherd launched an attack on the hill mass. The 4th Marines successfully seized Hill 80, but they could only establish strong positions on the left flank of Hill 72. The 29th Marines encountered minimal opposition as they swept forward toward the southern coast. Meanwhile, the 5th Marines continued their relentless assaults on Hills 79 and 81, managing to capture most of Hill 79 before losing the crest at the last moment. Their tank-infantry assaults against Hill 81, however, once again ended in defeat. Looking east toward Hodge's front on June 21, the 382nd Regiment cleared out the last remnants in Aragachi, while the 381st Regiment seized the northern outskirts of Medeera. In the dark hours of June 20, the last courier contact was made between the Medeera pocket and the Hill 89 pocket. General Amamiya, commander of the 24th Division, issued a desperate order directing all his units "to fight to the last man in their present positions." At the time he gave this ultimatum, he had very few infantrymen left to defend the Medeera position. The relentless advance of the Marines had nearly annihilated the 22nd and 32nd Regiments, while the 96th Division had decimated the 89th Regiment at Yuza Dake and Aragachi. With their ranks severely depleted, the remaining defenders were a ragtag collection of artillerymen, drivers, corpsmen, engineers, Boeitai, and headquarters personnel drawn from nearly every unit of the L-Day island garrison. Those who managed to avoid surrender or sought to evade capture fought with the fierce determination of fanatics, resolutely defending their positions against overwhelming odds. Meanwhile, Colonel Coolidge's 305th Regiment, engaged in a vigorous mopping-up operation behind the lines of the 96th Division, prepared for an assault on Makabe Ridge. The 184th Regiment managed to secure the hills overlooking Udo, and despite facing fierce resistance from hidden enemy forces in coral outcroppings and caves along the coastal cliffs, the 32nd Regiment fought its way to the eastern slope of Hill 89. Throughout June 21, a series of small local attacks and mopping-up actions occupied most units of the 24th Corps, often interrupted to allow large numbers of civilians and soldiers to surrender. In spite of the bitter and costly resistance, the 32nd Regiment successfully secured Mabuni and advanced up to the tableland atop Hill 89. Coolidge's 1st Battalion launched an assault on the hill south of Medeera behind a heavy mortar barrage, successfully capturing its crest. The 5th Marines completed the capture of Hill 79 and undertook a heavy, costly assault that ultimately led to the capture of Hill 81. The 7th and 8th Marines began the crucial task of flushing out remaining Japanese holdouts, while also dealing with the increasing wave of soldiers and civilians choosing to surrender. The 4th Marines executed a successful double envelopment of Hill 72 that secured the strategic Kiyamu-Gusuku ridge, and the 29th Marines met only very light resistance during their sweep of Ara Saki, the southernmost point of the island. This swift progress and the obvious collapse of major enemy opposition prompted General Geiger to declare that the island of Okinawa was secure and that organized enemy resistance had come to an end. That night, in a tragic turn of events, Generals Ushijima and Cho committed Seppuku in the cave housing their command post.  On the night of June 21, Lieutenant General Ushijima Mitsuru and Lieutenant General Cho Isamu, the commander and chief of staff of the 32nd Army, fulfilled their final obligation to the Emperor in a deeply traditional manner. In accordance with the warrior code of their homeland, they atoned for their inability to halt the American advance by committing Seppuku. On the evening of their planned departure, Ushijima hosted a banquet in the cave that served as their command post, featuring a large meal prepared by his cook, Tetsuo Nakamutam. The banquet was generously complemented with sake and the remaining stock of captured Black & White Scotch whisky provided by Cho. At 03:00 on June 22, both generals, adorned in their full field uniforms decorated with medals, led a small party of aides and staff officers out onto a narrow ledge at the cave entrance, which overlooked the ocean. American soldiers of the 32nd Regiment were stationed less than 100 feet away, completely unaware of the solemn preparations taking place for the suicide ceremony. First, Ushijima bared his abdomen to the ceremonial knife and thrust inward, followed by Cho, who then fell to the ground. As Ushijima made his final act, a simultaneous slash from the headquarters adjutant's saber struck his bowed neck. The two generals were secretly buried immediately after their deaths, their bodies going undiscovered until June 25, when patrols from the 32nd Regiment found them at the foot of the seaward cliff-face of Hill 89. General Cho had penned his own simple epitaph, stating, “22nd day, 6th month, 20th year of the Showa Era. I depart without regret, fear, shame, or obligations. Army Chief of Staff; Army Lieutenant General Cho, Isamu, age of departure 51 years. At this time and place, I hereby certify the foregoing.” Their deaths were witnessed by Colonel Yahara, who was the most senior officer captured by American forces. Yahara had requested Ushijima's permission to commit suicide as well, but the general had refused, saying, "If you die, there will be no one left who knows the truth about the battle of Okinawa. Bear the temporary shame but endure it. This is an order from your army commander." While many die-hard groups continued to fight until annihilation, an unprecedented number of Japanese soldiers, both officers and enlisted men, began to surrender. On that fateful day, Operation Ten-Go's final breaths were marked by the launch of the two-day tenth Kiksui mass attack, which saw only 45 kamikaze aircraft take to the skies. While this desperate attempt succeeded in sinking LSM-59 and damaging the destroyer escort Halloran, as well as the seaplane tenders Curtiss and Kenneth Whiting, the next day would bring even less impact, with only two landing ships sustaining damage during the final attack of the campaign. As communications from the 32nd Army fell silent, a deeply regretful Admiral Ugaki was forced to conclude the grim reality of their situation. He felt “greatly responsible for the calamity” but recognized that there was seemingly no alternative course that might have led to success. Throughout the defense of Okinawa, approximately 6,000 sorties were flown, including at least 1,900 kamikaze missions. However, the losses were staggering, with over 4,000 aircraft lost during these attacks. In contrast, Allied forces suffered the loss of 763 planes in the Okinawa campaign, with 305 of those being operational losses. Since the operation commenced, naval losses for Iceberg totaled an alarming 4,992 sailors dead, with 36 ships sunk and 374 damaged, accounting for 17% of all American naval losses in the Pacific War. Meanwhile, extensive and coordinated mop-up operations in southern Okinawa were essential before the area could be deemed secure for the planned construction of supply depots, airfields, training areas, and port facilities. In response, Colonel Mason's 1st Marines and Colonel Hamilton's 307th Regiment established blocking positions in the hills above the Naha-Yonabaru valley to thwart any Japanese attempts to infiltrate north. On June 22, the four assault divisions that had previously shattered the Kiyamu Peninsula defenses received orders to prepare for a sweeping advance to the north. Their mission was clear: destroy any remaining resistance, blow and seal all caves, bury the dead, and salvage any equipment, both friendly and enemy, left on the battlefield. The following day, General Joseph Stilwell arrived to take command of the 10th Army during the mop-up phase of the campaign. Meanwhile, units from the 1st and 6th Marine Divisions were engaged on the Komesu and Kiyamu-Gusuku Ridges, while the 7th Division probed Hill 89 and Mabuni. In the Medeera pocket, Coolidge's 3rd Battalion successfully seized Hill 85 on June 22. The 96th Division intensified its focus in the Medeera-Aragachi area, with elements of the 381st Regiment mopping up the last holdouts in the ruins of Medeera by June 23. Two days later, after a thorough search of the area south of the Yaeju Dake-Yuza Dake Escarpment, the 10th Army finally initiated its drive northward, with both corps taking responsibility for the ground they had captured in the previous month. On the morning of June 26, the reinforced Fleet Marine Force Amphibious Reconnaissance Battalion landed unopposed on Kumejima, marking it as the last and largest of the Okinawa Islands selected for radar and fighter director sites. By the end of June, the mop-up operations in southern Okinawa had resulted in an estimated 8,975 Japanese killed and 3,808 prisoners of war added to the 10th Army's total. Overall, the Americans counted a staggering total of 10,755 prisoners of war and 107,539 Japanese dead, along with an estimated 23,764 believed to be sealed in caves or buried by their comrades. This cumulative casualty figure of 142,058 was "far above a reasonable estimate of military strength on the island," prompting 10th Army intelligence officers to conclude that at least 42,000 civilians had tragically fallen victim to artillery, naval, and air attacks due to their unfortunate proximity to Japanese combat forces and installations. American losses were also substantial, with 7,374 men recorded dead, 31,807 wounded, and 239 missing, in addition to 26,221 non-battle casualties. But now, it's time to leave Okinawa and return to Borneo to continue covering the North Borneo Offensive. As we last observed, by mid-June, General Wootten's 9th Australian Division had successfully executed two major amphibious landings on Brunei Bay. Brigadier Porter's 24th Brigade occupied most of Labuan Island, with the exception of the Pocket, while Brigadier Windeyer's 20th Brigade secured the Brunei area. By June 16, Wootten decided that since the enemy was withdrawing and showing no signs of mounting an attack, he would take control of the high ground stretching from Mempakul and Menumbok to Cape Nosong. This strategic move aimed to prevent the enemy from utilizing the track from Kota Klias to Karukan and to secure beaches for supply points during the planned advance northward. Accordingly, Porter ordered the 2/28th Battalion to reduce the Pocket. The recently landed 2/12th Commando Squadron was tasked with mopping up the outlying areas of the island. Meanwhile, the 2/32nd Battalion began preparing for an amphibious movement to Weston on the mainland east of Labuan, with plans to reconnoiter across country and by river towards Beaufort. The 2/43rd Battalion and the 2/11th Commando Squadron were also set to prepare for an amphibious reconnaissance in the Mempakul area. On June 14, the 2/28th Battalion launched its initial attack against the Pocket, following an artillery barrage. However, they were forced to withdraw in the face of intense machine-gun and mortar fire. In response, the 2/12th Field Regiment took over, bombarding the Pocket for the next six days and nights, hurling a staggering total of 140 tons of shells into it. On June 16, the 2/28th Battalion launched another assault, this time supported by tanks from the north, successfully capturing Lyon Ridge, despite sustaining heavy losses. After several more days of relentless artillery, naval, and air bombardment, the 2/28th launched a final assault on June 21, just as the Japanese attempted to send two raiding parties to infiltrate through the Australian lines and attack Labuan town and its airstrip. Although these raiders managed to catch the confused defenders off guard and inflicted several casualties, they were ultimately dealt with swiftly and without causing significant damage. Meanwhile, with the combined support of tanks and artillery, the 2/28th Battalion attacked the reduced garrison at the Pocket, breaking through Lushington Ridge and Eastman Spur to eliminate the remaining Japanese positions and completely clear the area. By the end of the Battle of Labuan, the Australians had achieved a decisive victory, with 389 Japanese soldiers killed and 11 taken prisoner, while suffering 34 Australian fatalities and 93 wounded. In parallel, following a successful reconnaissance on June 16, the 2/32nd Battalion landed unopposed at Weston on June 17. They quickly secured the area and established a patrol base at Lingkungan. Over the next few days, Australian patrols began probing north towards Bukau, occasionally clashing with Japanese parties. A company from the 2/32nd Battalion also established a patrol base at Gadong up the Padas River, finding no Japanese presence in the surrounding regions. From this position, the Australians were able to patrol along the Padas River in small craft, discovering they could reach Beaufort rapidly using this route, catching the enemy off guard. Meanwhile, on June 19, the 2/43rd Battalion and the 2/11th Independent Company landed unopposed at Mempakul, further solidifying the Australian presence in the area. Two days later, while the commandos worked to clear the Klias Peninsula, the 2/43rd Battalion launched an amphibious expedition up the Klias River. This mission successfully navigated through Singkorap and reached Kota Klias, confirming that Japanese forces were not present in significant strength along the river. As a result, the 2/43rd Battalion set out on June 22 to occupy Kota Klias without encountering any resistance. Given this positive momentum, Brigadier Porter ordered the 2/28th Battalion to take over operations from the 2/32nd Battalion in and around Weston. At the same time, the 2/43rd Battalion was tasked with marching through Kandu to attack Beaufort from the north. Additionally, the 2/32nd Battalion was directed to probe north along the Padas River and along the railway, drawing enemy attention away from the main Australian advance. Looking south, while the 2/17th Battalion remained around Brunei and the 2/15th Battalion probed along the river toward Limbang, Windeyer had ordered the 2/13th Battalion to prepare for an amphibious movement to the Miri-Lutong area. Brunei town had been severely battered by Allied bombers and Japanese demolitions. The troops were critical of the air force's practice of bombing conspicuous buildings even when they were unlikely to contain anything of military importance. In Brunei, for example, the bazaar and the cinema were destroyed, but neither was likely to have contained any Japanese men or material and their destruction and the destruction of similar buildings added to the distress of the civilians. The infantryman on the ground saw the effects of bombing at the receiving end. “The impression was gained, says the report of the 20th Brigade, that, in the oil producing and refining centres-Seria, Kuala Belait, Lutong, Miri much of the destruction served no military purpose. The destruction of the native bazaar and shop area in Kuala Belait, Brunei, Tutong and Miri seemed wanton.“ On June 16, the 2/17th finally moved out and occupied Tutong, successfully crossing the river at its mouth. From there, the battalion began its movement along the coast toward Seria. However, despite the strategic importance of the town's oil wells, there was only one encounter with the enemy at the Bira River on June 20 before the town was occupied the following day, only to find the oil wells ablaze.  At Seria, the oil wells were ablaze. From the broken pipes that topped each well, burning oil gushed forth like fire from immense, hissing Bunsen burners. The pressure was so intense that the oil, as clear as petrol, only ignited several inches away from the pipe. Once ignited, it transformed into a tumbling cloud of flame, accompanied by billowing blue-black smoke. At approximately 1,000 feet, the plumes from more than 30 fires merged into a single canopy of smoke. This horrifying spectacle of waste persisted day and night. The men around Seria fell asleep to the hissing and rumbling of an entire oilfield engulfed in flames and awoke to the same din. The Japanese had set fire to 37 wells, destroyed buildings and bridges, and attempted to incapacitate vehicles, pumps, and other equipment by removing essential components and either discarding them in rivers or burying them. Consequently, the Australian engineers faced the daunting task of extinguishing the fires with only their own equipment, along with abandoned gear they could repair or make functional. They relied on assistance from local natives who had observed the Japanese hiding parts and employed methods of improvisation and selective cannibalization to tackle the crisis. Meanwhile, by June 19, raiding elements of the 2/15th Battalion had successfully secured Limbang. From this location, they began sending patrols up the Limbang River toward Ukong, along the Pandaruan River to Anggun, and east toward Trusan. The following day, after a naval bombardment by three American destroyers, the 2/13th Battalion landed unopposed at Lutong and quickly secured the area. On June 21, the Australians crossed the river and advanced into Miri without facing any resistance, successfully occupying the town and its oilfield by June 23. Turning their attention back north, on June 24, the 2/43rd Battalion began its advance toward Beaufort, swiftly moving through Kandu and reaching a position just north of the Padas River the next day. In response to their progress, Brigadier Porter ordered the 2/32nd Battalion to seize the railway terminus and the spur leading down to the river just south of Beaufort, while the 2/43rd focused on capturing the high ground dominating Beaufort from the north and east. This coordinated attack was launched on June 26. By the end of the day, the leading company of the 2/32nd had reached the Padas River, approximately 2,000 yards west of the railway terminus, while the leading company of the 2/43rd secured the railway north of the Padas, similarly positioned about 2,000 yards from Beaufort. On June 27, the 2/43rd continued their offensive, rapidly capturing the high ground overlooking Beaufort. During the afternoon, one company ascended Mount Lawley and pursued the retreating Japanese, cutting off their escape route at a track junction, while another company moved into the town, taking possession early that night. In the following hours and throughout June 28, the Australians faced a series of heavy counterattacks as they worked to consolidate their positions. Meanwhile, the 2/32nd Battalion successfully captured the railway terminus, encountering only slight opposition, with one company executing a wide flanking maneuver to the Padas just upstream from Beaufort. Under heavy bombardment from artillery and mortars, the bulk of the 368th Independent Battalion began to retreat along the Australian-held track in the early hours of June 29. While many were killed during this withdrawal, most managed to escape. At intervals groups of two or three walked into the company area in the darkness and were killed. Fire was strictly controlled, and one platoon was credited with having killed 21 Japanese with 21 single shots fired at ranges of from five to 15 yards. One Japanese walked on to the track 50 yards from the foremost Australian Bren gun position and demanded the surrender of the Australians who were blocking the Japanese line of retreat. According to one observer his words were: "Surrender pliz, Ossie. You come. No?" He was promptly shot. One company counted 81 Japanese killed with "company weapons only" round the junction and estimated that at least 35 others had been killed; six Australians were slightly wounded.  By morning, the fighting was virtually over, and the mop-up of the disorganized enemy force commenced. The attack on Beaufort cost the 24th Brigade 7 men killed and 38 wounded, while the Australians counted 93 Japanese dead and took two prisoners. Meanwhile, the 2/28th Battalion secured Lumadan village, where it made contact with the 2/32nd. Porter then ordered this battalion to pursue the retreating Japanese eastward, successfully securing the Montenior Besar railway bridge by July 4. The 2/32nd Battalion proceeded to attack toward Papar, encountering little opposition as they captured Membakut on July 5, followed by Kimanis on July 10, and finally Papar on July 12. Turning back south, the 2/17th Battalion occupied Kuala Belait on June 24, where they discovered evidence of a massacre of Indian prisoners of war.  Indian prisoners of war began reaching the lines of the 2/17th Battalion at Seria on June 22. By the end of the month, a total of 41 had arrived, reporting a horrific event: on June 14, the Japanese had slaughtered a portion of a group of more than 100 Indian prisoners at Kuala Belait. The Australians discovered 24 charred bodies at the site, along with evidence indicating that others had also been killed. A report by the 2/17th noted, "The motive for the massacre is not clear, and whether a partial loss of rations, the waving of flags, or simply Japanese brutality was responsible cannot be determined." The surviving Indians were found to be starving, with many suffering from illness. Colonel Broadbent remarked, "The loyalty and fortitude of these Indians has been amazing and is a lesson to us all. Even now, their standard of discipline is high." Two days later, patrols made contact with the 2/13th Battalion at the Baram River. Pushing south along Riam Road, the patrols of the 2/13th clashed with the Japanese at South Knoll, which they captured by the end of the month. Throughout July, the 2/13th continued patrolling down Riam Road against some opposition, eventually pushing the Japanese beyond Bakam by August. At the same time, the 2/17th conducted deep patrols southward from Kuala Belait, particularly along the Baram River toward Bakung, Marudi, and Labi. Overall, Australian losses during the North Borneo Offensive totaled 114 killed and 221 wounded, while they captured 130 prisoners and accounted for at least 1,234 Japanese killed. Following the conclusion of conventional military operations, Wootten's troops began to support the efforts of Australian-sponsored native guerrillas operating in Sarawak under Operation Semut and in British North Borneo as part of Operation Agas.  Between March and July 1945, five Special Operations Australia “SOA” parties were inserted into North Borneo. The Agas 1 and 2 parties established networks of agents and guerrillas in northwestern Borneo, while the Agas 4 and 5 parties, landed on the east coast, achieved little in their missions. The Agas 3 party investigated the Ranau area at the request of the 1st Corps. The results of Operation Agas were mixed; although its parties established control over their respective areas of operation and provided intelligence of variable quality, they were responsible for killing fewer than 100 Japanese soldiers. In parallel, as part of Operation Semut, over 100 Allied personnel, mainly Australians, were inserted by air into Sarawak from March 1945, organized into four parties. These parties were tasked with collecting intelligence and establishing guerrilla forces. The indigenous Dayaks of Sarawak's interior enthusiastically joined these guerrilla groups, essentially allowing SOA personnel to lead small private armies. No. 200 Flight RAAF and the Royal Australian Navy's Snake-class junks played crucial roles in this campaign, facilitating the insertion of SOA personnel and supplies. The guerrilla forces launched attacks to gain control of the interior of Sarawak, while the 9th Division focused on coastal areas, oilfields, plantations, and ports in North Borneo. The guerrillas operated from patrol bases around Balai, Ridan, and Marudi, as well as in the mountains and along key waterways, including the Pandaruan and Limbang Rivers, and along the railway connecting Beaufort and Tenom. Their objective was to disrupt Japanese troop movements and interdict forces as they withdrew from the main combat zone. The RAAF conducted air strikes to support these lightly armed guerrillas, who at times had to evade better-armed Japanese units. These guerrilla forces successfully raided several key towns and facilities, significantly disrupting enemy movements and efforts. It is estimated that over 1,800 Japanese soldiers were killed in North Borneo through guerrilla actions, particularly by the fearsome Dayak people, whose fierce tactics and local knowledge played a crucial role in these operations. I would like to take this time to remind you all that this podcast is only made possible through the efforts of Kings and Generals over at Youtube. Please go subscribe to Kings and Generals over at Youtube and to continue helping us produce this content please check out www.patreon.com/kingsandgenerals. If you are still hungry after that, give my personal channel a look over at The Pacific War Channel at Youtube, it would mean a lot to me. In the final throes of the Pacific War, the Battle of Okinawa became a fierce battleground of sacrifice and honor. As American forces, led by General Buckner, advanced, they shattered Japanese defenses, pushing them into a desperate retreat. On June 21, General Ushijima and Lieutenant General Cho, recognizing their imminent defeat, committed seppuku, adhering to the samurai code. The chaotic battle led to staggering casualties, with many Japanese soldiers surrendering, realizing their cause was lost. By June's end, Okinawa was secured, symbolizing not only a victory but also the tragic cost of war, with countless lives lost on both sides.

durée : 00:31:40 - Les Nuits de France Culture - par : Albane Penaranda, Mathias Le Gargasson, Antoine Dhulster - Par André Velter - Avec Abdellatif Laâbi (poète, auteur de ("Ecris la vie", La Différence) et Léon Robel (traducteur de Guennadi Aïgui : "Toujours plus loin dans les neiges", Obsidiane) - Lectures Daniel Znyk - Réalisation Patrick Molinier - réalisation : Massimo Bellini, Vincent Abouchar