Podcasts about otrais

Klajā nākuši "Latvijas sociālās atmiņas monitoringa 2025" dati, kas meklēja atbildes uz jautājumiem - ar kādām emocijām un atmiņām atceramies okupācijas laiku un pirmspadomju periodu - posmus vēsturē, kurus liela daļa sabiedrības pati nav piedzīvojusi vai piedzīvojusi tikai daļēji. Dati liecina, ka samazinājusies tā saucamā padomju laika nostaļģija, bet pieaug to cilvēku skaits, kas par labāko laiku Latvijas vēsturē uzskata Atmodu un mūsdienas. Kādas atšķirības šajos datos vērojamas starp latviski un krieviski runājošajiem, un ko šādi pētījumi liecina par mūsu sabiedrību? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro divi pētījuma autori - komunikācijas zinātnes doktors Mārtiņš Kaprāns, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, un sociālantropologs Andris Saulītis, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks. Andris Saulītis: Aizvien vairāk mēs varam skatīties, nevis kādas ir atšķirības starp latviski un krieviski runājošām grupām, bet atšķirībām krievvalodīgo vidu. Latvieši vidū ir monolītāk, bet daudz sarežģītāk ir saprast un analizēt krievvalodīgo kopienu. Līdz ar to tā pieeja šobrīd vairs nav skatīties uz šīm divām grupām, bet būtībā skatīties uz krievvalodīgo grupu, kur var konstatēt jau pazīmes uz zināmu polarizāciju. Pēc kādiem datiem vai pēc kādiem raksturlielumiem ir šī polarizācija - vecums, paaudžu atšķirības?  Andris Saulītis: Vecums noteikti ir viena lieta, bet, protams, ka tas ir saistīts bieži vien ar ģeopolitisko orientāciju, ko gan mēs šajā aptaujā nevaram plaši precīzāk konstatēt, jo tomēr aptauja koncentrējas tieši uz jautājumiem par vēsturi. Bet vienlaicīgi tās ir zināmā mērā lietas, kuras savstarpēji saistītas. Protams, ka Latgale arī mums ir tāds reģions, kur ir atšķirīgāka šī izpratne un vērtējums, bet tai pašā laikā jāņem vērā, ka Latgalē vienkārši ir vairāk krievvalodīgo iedzīvotāju, ir vairāk vecāka gadagājuma iedzīvotāju un arīdzan tās ir daudz multietniskas kopienas, kur līdz ar to dialogs, iespējams, ir daudz intensīvāks. Un tajā pašā laikā, iespējams, ka tas ir tas iemesls, kāpēc daudzos jautājumos, it sevišķi vērtējot vēsturi, iedzīvotāji un sevišķi krievvalodīgā kopiena atturas vērtēt.  Tādā amnēzija attiecībā uz Latvijas vēsturi, kas ir pirms 1918. gada, ir izplatīta arī latviešu valodā runājošajās ģimenēs. Ja latviešu vidū vērtējumi sāk parādīties no 1918. gada, tad krievvalodīgo vidū tas saglabājas līdz pat Otrajam pasaules karam. Šeit ir runa arīdzan par izglītības sistēmu, un nekoncentrējoties tikai uz 20. gadsimtu, jo aptaujā mēs vaicājām vērtējumu līdz pat senlatviešu periodam, un mēs redzam, ka šobrīd tiešām iedzīvotājiem lielai daļai ir grūti formulēt savu attieksmi pret dažādiem vēstures periodiem pirms 1918. gada. Bet kas ir vēl interesanti, ka principā visi vēstures periodi, kas saistīti ar Krievijas impēriju, ar Padomju Savienību, tiem visiem ir stipri biežāk negatīvs vērtējums nekā jebkuram citam vēstures periodam. Arī no krievvalodīgo puses? Andris Saulītis: Grūti man pateikt, cik daudz tur ir šis pienesums, bet principā nu mēs redzam dinamiku.  Arīdzan attiecībā uz Padomju Savienības periodu Latvijā, tur gan mēs redzam arī krievvalodīgo vidū šo sadalīto, ne vienveidīgo kopienas skatījumu. Tas ir arī kaut kas tāds, kas ir mainījies, kopš mēs aptaujājām iedzīvotājus 2017. gadā, tā nostalģija pret šo periodu samazinās. Tam iepretim ir, ka atjaunotās Latvijas laiks kopš 1991. gada šobrīd ir vispozitīvāk vērtētais periods Latvijas vēsturē. Tas ir pārspējis līdzšinējo "top 1" - tas ir Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms, kas līdz šim ir dominējis ne tikai 2017. gadā, arī iepriekš. Tagad pozitīvs vērtējums ir tieši šim laikam. Labā lieta ir arī tāda, ka, skatoties uz to, vai cilvēks ir apmierināts ar savu dzīvi un kā viņš vērtē padomju laikus, tad nav stingru korelāciju tādā ziņā, ka, ja tu pats esi neapmierināts ar šodienu, tas nenozīmē, ka tu ilgojies pēc padomju laikiem. Mārtiņš Kaprāns: Man liekas, ka ir jāsaprot, kā mēs skatāmies, kas ir sociālā atmiņa. Tas savā ziņā ir kā tāds trauks, un tur nav bezgalīga ietilpība. Tāpat kā cilvēkam uzmanība ir diezgan ierobežots resurss, tu nevari uz visu koncentrēties, arī sabiedrības uzmanība nevar koncentrēties uz pilnīgi visiem vēsturiskiem notikumiem, kas tai ir bijuši svarīgi kādā noteiktā posmā. Ir aktualitātes, kas mainās, mainoties, protams, arī paaudzēm.  Tas, ko mēs pašlaik redzam, ka lēnām, bet neizbēgami Otrais pasaules karš no tādas aktīvās komunikatīvās atmiņas, no tādas ikdienas saziņas, kur tas ik pa laikam par sevi dažādos veidos, arī pašlaik vēl, nupat Ogres gadījumā dzirdējām, tas atgriežas. Bet lēnām Otrais pasaules karš kļūst par daļu no tā, ko atmiņu pētniecībā sauc par kultūras atmiņu, proti, tā ir literatūra, tie ir arhīvi, viss pārējais, bet tā vairs nav daļa no ikdienas attiecību elementa.  To jau var redzēt, kas piedalās, piemēram, 16. marta pasākumos, kas ir neoficiālā leģionāru piemiņas diena, gan arī nupat 8. maijs bija, es biju Lestenē, pats apskatījos. Tas cilvēku skaits un cilvēku struktūra, nepārprotami liecina, ka šis ir tāds aizejošs, bet tas nenozīmē, ka tu aizmirsti. Tas vienkārši vairs nav ar to aktualitāti.  Mēs visu laiku uz krievvalodīgajiem fokusējamies, taču ir jāsaprot arī, ka latviešu vidū, ja runājam tieši par etniskām grupām, ir pamanāmi tādi momenti, kur varētu runāt par iekšēju, ja ne sašķeltību, tad katrā ziņā, ka tur nav spēcīgs konsenss.  Sociālā atmiņa nav tikai attieksme pret kādu noteiktu vēstures periodu, ir arī attieksme pret konkrētiem notikumiem vai aktivitātēm, kas saistītas ar vēsturi. Ar to vēlos teikt, ka ļoti sabiedrību polarizējošo padomju okupācijas slavinošo pieminekļu demontāža kopš 2022. gada, kas, protams, bija saistīta ar Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Mēs redzam, ja krievvalodīgo vidū ir spēcīga pretestība šādai rīcībai, aptuveni 75% ir pret, spēcīga opozīcija. Tad latviešu vidu šī daļa ir mazinājusies un lielāka daļa ir to, kam ir neitrāla attieksme. It kā saprotami, ka atbalsts ir lēnām noplacis, viņš nav, protams, kritizējošs, bet krievvalodīgo vidū nekas nav mainījies.     Raidījuma noslēgumā Zinātnes ziņas Cilvēki jebkad ir izpētījuši tikai 0,001% no dziļūdens dzīlēm. Bebri, iespējams, varētu kļūt par sava veida klimata varoņiem. Meksika iesūdz tiesā “Google” par patvaļīgu Meksikas līča pārsaukšanu.

Šobrīd Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā skatāma franču izcelsmes komponista, mūziķa, kino režisora un pasaules apceļotāja Zigfrīda Debrebanta (Siegfried Debrebant) jeb Siga izstāde “Kino klejotājs”. Tas ir izstādes veidotāju stāsts par draugu, kurš ar savu azartisko dabu bija viens no iekustinātājiem gan Kaņepes kultūras centra izveidei, gan brīnišķīgiem koncertiem. Saruna arī par fotogrāfijām un filmām, kas savulaik tika novērtētas prestižos kino festivālos, bet tagad skatāmas Vecrīgas pazemē. Izstādes iekārtotājs un kurators ir Artūrs Virtmanis, līdzautors ir Siga labs draugs, Kaņepes kultūras centra vadītājs Dāvis Kaņepe. Zigfrīds pats bija šīs izstādes ierosinātājs, taču flīģelis, ko viņš plānoja spēlēt iepriekš nepieteiktās stundās izstādes “Kino klejotājs” norises laikā, Rīgas Mākslas telpā uz skatuves stāv pustumsā un bez pianista. Pagājušā gada rudenī Sigs jau zināja, ka ir smagi slims, pēc Rīgas apmeklējuma plānoja doties uz Franciju ārstēties. Taču slimība pielavījās klāt ātrāk, un tā nu sanāca, ka tieši Rīga pagājušajā gadā nogalē kļuva par viņa pirmspēdējo pieturas vietu, šeit pulcinot viņa draugus no visas pasaules. Ierastākais ceļš būtu par Sigu stāstīt kā par kultūras personību, kurš laikam jau vislielākos panākumus dzīves laikā bija guvis kā kino režisors. Zigfrīda pirmā pilnmetrāžas filma “Luīze. Otrais dublis” 1998. gadā tika demonstrēta prestižā Kannu kinofestivāla oficiālajā atlasē. Kas pavēra ceļu vēl sešām pilnmetrāžas filmām, kas tika izrādītas Kannu, Roterdamas, Sandensas kino festivālos. Un tieši tā Sigs arī pirmo reizi iepazina Rīgu. Viņa zināmākā filma “Sansa” 2004. gadā tika izrādīta kinofestivālā “Arsenāls”, ieradās arī viņš pats. Viņa izglītība un arī iztikas avots bija mūzika: savos pasaules klejojumos viņš vienmēr sniedza koncertus, pulcējot ap sevi negaidītu mūziķu sastāvu. Latvijā viņa domubiedrs bija brīnišķīgais džeza bundzinieks Artis Orubs. Un tomēr būtiskākais Siga personības atklāsmē man liekas tas otrs stāsts, kura izstāstīšanai grūti atrast jau gatavu matricu. Taču arī manā dzīvē ir bijušas personības, kuru citādākas dzīvošanas piemērs kādā grūti izprotamā veidā tiem cilvēkiem, kas ir ap viņu, izrādījies ļoti, ļoti svarīgs. Par ko īsti ir šī izstāde “Kino klejotājs” Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā?  Stāsta tās veidotāji. Vai izstādei “Kino klejotājs” Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā būs arī pavadošā programma? Ne Dāvis Kaņepe, ne Artūrs Virtmanis pagaidām nevar nosaukt konkrētus datumus, Bet ir paredzēta gan saruna par Siga kino, gan koncerts. Dāvis Kaņepe izsaka minējumu, ka Sigs pēc gadiem desmit varētu būt daudz atpazīstamāka personība nekā šobrīd. Jo viņš pats, savas dzīves laikā negrozījās sociālajos medijos, neko nedarīja savas mākslas atpazīstamībai. Zigfrīda brālis Francijā, kurš tagad ir Siga mantojuma glabātājs, lolo domu par īpaša fonda izveidi. Kas Rīgā ir darīts viņa atmiņas saglabāšanai? Izstāde “Kino klejotājs”par Sigu – Zigfrīdu Debrebantu Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā apskatāma līdz 8. jūnijam. Ar

Domāt par cilvēka un citbūtņu stāvokli klimata katastrofas noteiktā realitātē un to, kā tajā veidot attiecības ar pasauli un citām to apdzīvojošajām būtnēm, balstoties uz posthumānisma idejām aicina kritikas minifestivāls „Nomadiskie subjekti”. Kultūras rondo studijā filozofi Anne Sauka un Rūdis Bebrišs un dramaturgs Evarts Melnalksnis. Programmas "Kantastrofa" otrais kritikas minifestivāls "Nomadiskie subjekti" notiks 30. aprīlī plkst. 17.00 K. K. fon Stricka villā. „Cilvēks nav radības kronis” un „dzīvībai tevī ir vienalga kā tevi sauc”. Šādi spriedumi uzreiz piesaista uzmanību. Tos izteikusi itāļu izcelsmes austrāļu filozofe, kas darbojas sociālās un politiskās teorijas laukā - Rozi Braidoti. Ar viņas uzrunu aizsāksies programmas “Kantastrofa” otrais kritikas minifestivāls "Nomadiskie subjekti". Programmā arī filozofes Annes Saukas stāstījums un diskusija ar Annes Saukas, pētnieču Daces Bulas un Ievas Astahovskas dalību. Latvijas intelektuāļu kritiskajiem priekšlasījumiem sekos Ievas Salietes starpsugu koncerts, kurā klavesīniste saspēlēsies ar sēni Ežu dižadateni, asistējot skaņu māksliniekam Maksim Šenteļevam, un folkpanka grupas "Grēcīgie partizāni" koncerts. Ieeja uz visām norisēm ir bezmaksas. Minifestivālu rīko biedrības "Mākslas birojs" un "Tvērums" sadarbībā ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centru un portālu "Satori". Kritikas minifestivāls "Nomadiskie subjekti" turpina pirms gada iesākto starptautisko un starpdisciplināro programmu "Kantastrofa", svinot filozofa Imanuela Kanta 300 gadu jubileju.

Grafiķis? Augstas raudzes amatnieks? Klusais ģēnijs un novators? Atbilde uz šiem jautājumiem ir apstiprinoša, kad runājam par mākslinieku Jani Šternbergu. Nupat klajā nākusi Šternbergam veltīta monogrāfija „No Liepājas līdz Leksingtonai. Janis Šternbergs”. Kultūras rondo saruna ar mākslas zinātniekiem – monogrāfijas autoru Jāni Kalnaču un redaktori Kristiānu Ābeli. Mākslas vēsturnieka Jāņa Kalnača pētījums par latviešu grafiķi un mākslas pedagogu Jani Šternbergu (1900–1981) daudzpusīgi atklāj līdz šim maz izzinātas personības biogrāfiju un profesionālo darbību. Mūža pirmajā pusē akadēmiski izskolojies un izkopis savu izcilo grafiķa talantu, Šternbergs Otrā pasaules kara laikā devās trimdā un mūža nogalē Amerikas Savienotajās Valstīs nerimtīgos radošos eksperimentos nonāca pie saviem sietspiedes tehnikā radītajiem smilšu rakstiem. Grāmata ir skatījums uz piemirsto mākslinieku, kas nepazuda ASV, līdz pat mūža galam darbojoties savā profesijā, jo īpaši atraisoties mūža pēdējos piecpadsmit gados. Tas ir mēģinājums salipināt Šternberga darbības abus posmus, ko pārrāva padomju okupācija un Otrais pasaules karš. Monogrāfiju izdevis apgāds "Neputns".

Kultūras rondo skaidrojam, kam paredzēta literatūra vieglajā valodā un kā veicināt tās izdošanu? Tikko iznācis krājums „Stāsti vieglajā valodā. 2. Grāmata”. Kā top jaunrade vieglajā valodā un ko nozīmē tulkot tajā jau esošus tekstus? Tiekamies ar abu izdevumu redaktori Velgu Polinsku, valodnieci Diti Liepu un vienu no autorēm – Lauru Vinogradovu. Ierakstā uzklausām Guntu Biti, kura radījusi stāstu vieglajā valodā „Pie omītes”. Viņa ir Latvijas Neredzīgo biedrības Braila un pielāgotās drukas nodaļas vadītāja. Stāstu krājums ir paredzēts pusaudžiem, un stāsti ir atlasīti no Latvijas Universitātes (LU) Latviešu valodas institūta un Vieglās valodas aģentūras rīkotā "Vieglās valodas 2. konkursa" darbiem. Otrais stāstu krājums "Stāsti vieglajā valodā" turpina darbu pie vieglās latviešu valodas oriģinālliteratūras pieejamības veicināšanas Latvijā. Tajā ir iekļauti piecu autoru stāsti: Lingita Linas Bopulu "Es esmu Latviete", Baibas Baikovskas "Suns ar uzdevumu", Gunitas Skroderēnas "Neviens nav viens", Ulrikas Ūpes "Miera dūja" un Lindas Skrandas "Vecā māja". Krājumu izdevusi akciju sabiedrība "Valters un Rapa" .

Stāsta muzikoloģe Ligita Ašme. Dziesmas, kurām kā autors norādīts Saša Vladi, kopš 20. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem bijušas pazīstamas kā sava laika populāri deju mūzikas paraugi. Tomēr vēl ilgi pēc Atmodas daudziem interesentiem nebija zināms, ka autors patiesībā ir Liepājā dzimušais komponists Aleksandrs Okolo-Kulaks, un ka tas ir viņa pseidonīms. Īpatno uzvārdu viņš mantojis no tēva, poļu izcelsmes arhitekta Antonija Okolo-Kulaka. Vēlēdamies apgūt stabilitāti sološu profesiju, Aleksandrs Okolo-Kulaks pēc ģimnāzijas beigšanas studēja augstskolās Francijā un Beļģijā, iegūstot ekonomikas doktora grādu. Kopš skolas gadiem viņš bija privāti apguvis klavierspēli pie poļu pianista Vladislava Burkata, bet harmoniju un kompozīciju pie Bernharda Ķuņķa, un studiju laikā pelnīja iztiku, spēlējot restorānos un mēmā kino seansos kā tapieris. Ārzemēs viņš apguva ne vien komerczinības un svešvalodas, bet arī iepazina jaunākās vēsmas tā laika populārajā mūzikā, un atgriezies mājās, to prasmīgi izmantoja savās kompozīcijās. No Aleksandra Okolo-Kulaka deju dziesmām sevišķu ievērību iemantoja tango dziesmas “Skumjas” un “Mīļākā, tu mana laime”. Tango “Skumjas” sacerēts 1932. gadā, pirmoreiz ieskaņots un izdots Polijā, poļu valodā, bet īsā laikā piedzīvoja tulkojumus divpadsmit valodās un izdots gan notīs, gan skaņuplatēs dažādās valstīs. Tas ļauj saprast, cik talantīgi un veiksmīgi šajā populārās mūzikas žanrā Liepājas komponists sevi pieteica. Tie bija panākumi, ar kādiem varēja lepoties Oskars Stroks, Marks Marjanovskis vai Alfrēds Vinters. Taču Aleksandrs Okolo-Kulaks savas dziesmas izdeva ar pseidonīmu. Pirmā pseidonīma daļa – Saša – saprotamā kārtā atvasināta no viņa vārda Aleksandrs, bet pseidonīma otrā daļa – Vladi – varētu būt saistīta ar komponista polisko izcelsmi, jo izziņas avotos poļu valodā viņam tiek piedēvēts vārds Vladislavs. Kāpēc viņš izvēlējās lietot pseidonīmu? Tajā laikā taču dažādus krāšņus skatuves vārdus bieži lietoja skatuves mākslinieki, bet komponisti gan ne. Varbūt iemesls bija ne vien apsvērums neparasto uzvārdu Okolo-Kulaks aizstāt ar skanīgāku, varbūt savu lomu spēlēja arī tas, ka komponists pēc studijām pelnīja iztiku Liepājā kā ierēdnis un tikai trīsdesmito gadu beigās uzsāka profesionāla mūziķa darbu Liepājas teātrī, sākotnēji kā pianists, bet ar laiku arī kā diriģents. Veiksmīgo karjeru Liepājas operā Aleksandram Okolo-Kulakam izjauca Otrais pasaules karš. Viņš ar ģimeni devās trimdā, vairākus gadus dzīvoja Parīzē, pēc tam apmetās Ņujorkā. Parīzes periodā viņš tika uzņemts Francijas komponistu un izdevēju apvienībā SACEM, bet pēc pārcelšanās uz Ņujorku iestājās arī Amerikas komponistu organizācijā American Music Center. ASV Kongresa bibliotēkas Autortiesību centra izdotie sertifikāti par dziesmu autorību atspoguļo arī Okolo-Kulaka pseidonīmu lietojumu. Izrādās, ka ar vārdu Saša Vladi viņš arī trimdā publicējis savu deju mūziku, ar īsto vārdu – kompozīcijas akadēmiskās mūzikas žanros, bet dažreiz lietojis vēl arī otru pseidonīmu Alex Windrock, ar kuru Amerikā reģistrējis savas dziesmas. Lai trimdā pierādītu, ka viņš patiešām ir tas pats autors, kas sacerējis slaveno tango “Skumjas” un saņemtu autoratlīdzības, izdevējam Helmāram Rudzītim pat nācies rakstiski apliecināt, ka pazīst kopš pirmskara laikiem Aleksandru Okolo-Kulaku kā komponistu ar pseidonīmu Saša Vladi. SACEM atskaitēs norādīts, par kuriem tieši skaņdarbiem maksātas autoratlīdzības, un visbiežāk tā bijusi viņa jaunības gadu dziesma “Skumjas”. Tas parāda, cik ienesīgs komponistam var būt kaut viens veiksmīgs šlāgeris un ka t. s. vieglā mūzika jau 20. gadsimta vidū bieži vien devusi autoriem ne vien plašāku atpazīstamību, bet arī lielāku peļņu, nekā akadēmiskā jeb nopietnā mūzika.

„Diplomatiskās pusdienas“ ir nogājušas pilnu ciklu pa pasauli un ir mājās - vislabākajā valstī pasaulē! Nekur nav tik labi kā mājās... Pēc tam, kad esam piecus gadus un vairāk nekā 200 raidījumos izanalizējuši visas pasaules valstis, to varam vēl drošāk teikt. Izklausās, ka mums vajadzēja tik milzīgu analīzi, lai pierādītu sākotnējo hipotēzi, ka mūsu Tēvzeme ir labāka par citām valstīm. Bet bija to vērts. Šie gadi ir bijuši intelektuāli maģiski vismaz mums un ceram, ka arī jums, mūsu uzticamākie klausītāji un klausītājas. Tik bieži esam atsaukušies uz Latviju un aplūkojuši pasaules valstis Latvijas kontekstā un otrādi, ka liktos, ka nekas nav palicis sakāms. Protams, ir! Raidījumā aplūkojam pāris pētījumus par Latviju, kas vismaz mums radīja daudzas pārdomas un cerības. Sevišķi 2024. gada pirms Ziemassvētku laikā. Pēdējais „Diplomātisko pusdienu“ raidījums izskan gandrīz Ziemassvētku priekšvakarā, tādēļ nerunāsim par negatīvo, ko tāpat mūsu valsti var izlasīt gan tradicionālajos, gan sociālajos medijos ļoti daudz, bet par pozitīvo, kas objektīvākam skatam uz Latviju tik ļoti pietrūkst gan kā pilsonim, gan kā cilvēkam. Latvija – valsts Ziemeļeiropā, kuras teritorija ir apdzīvota jau apmēram 11 tūkstošus gadu. Jā, Ziemeļeiropā, nevis Austrumeiropā mēs esam tagad ne tikai ģeogrāfiski, bet arī politiski. Lai cik reizēm gribētos, ka arī ekonomiskā pievilkšanās notiktu ātrāk, vienmēr objektīvi jāatceras, ka Otrais pasaules karš un krievu komunistu eksperiments Padomju Savienības laikā šodienas Latviju un latviešu ekonomisko un finanšu kapacitāti pamatīgi iedragāja. Tādēļ mūsdienu Latvijas diplomātiskie un ekonomiskie sasniegumi šķiet tik ļoti vēl skaistāki, lielāki un iedvesmojošāki. Par senāku vēsturi runājot un ko droši vien visi ir dzirdējuši sevišķi Ziemassvētku laikā – viens no biežāk internetā sastopamajiem interesantajiem faktiem par Latviju ir tas, ka mēs tieši Rīgā 1510. gadā esam pirmie izdekorējuši Ziemassvētku egli. Vācu tirgotāju Melngalvju brālības dati liecina, ka eglei ir uzkārti augļi, kaltētas puķes, salmu lellītes un lentītes. Igauņi gan strīdas un saka, ka atšķirībā no Rīgas egles, Tallinas egle esot izdekorēta jau 1441. gadā. Turklāt tā bijusi īsta egle, nevis mākslīgs veidojums, kas it kā esot bijis Rīgā. Jebkurā gadījumā, šis baltiešu kašķis piesaista pasaules uzmanību tikpat ļoti, cik pats fakts par pirmo izdekorēto egli. Vēl viens senāks vēstures fakts, ko esam pieminējuši jau citos raidījumos, ir tas, ka Latvijas karogs skaitās otrs vecākais pasaulē. 1279. gadā latgaļu ciltis no Cēsīm šo esot izmantojušas, dodoties kaujās, un Livonijas hronika šo skaidri apraksta. Visvecākais lietotais karogs esot dāņiem. Starp citu Latvijas karogs pie visām ēkām obligāti ir jāizkar desmit dienas gadā. Piecas no tām ir ar sēru lentēm… Lūkojoties uz pieredzi ar ukraiņu karogiem un arī to, cik plaši tos izkar ASV, varbūt arī mums vajadzētu daudz biežāk visapkārt plīvot šim pasaulē vēsturiskajam karogam? Noteikti varam kopīgi atrast vēl vismaz 10 regulārās „karogu dienas” par godu notikumiem un sasniegumiem. Vēl viens pozitīvais vēstures fakts, kuru gribētos biežāk dzirdēt, ir par to, ka tieši Rīgā dzimušais drēbnieks palīdzēja izgudrot džinsus un attiecīgi radīja revolūciju pasaules modes industrijā 19. un 20. gadsimtā. Un runa, protams, ka ir par latviešu-ebreju izcelsmes audumu meistaru Jākobu Jufesu jeb Džeikobu Deivisu. Un džinsi, par kuriem ir runa, ir slavenie „Levis”. Jākobs Jufess uz ASV, uz Rīno pilsētu pārcelās 1854. gadā un tad arī nomainīja vārdu uz Džeikobu Deivisu. Amerikanizējās. 1871. gadā amerikanizējās viņš arī  juridiski un kļuva par naturalizēto ASV pilsoni. Divus gadus vēlāk viņš patentēja kniedes, kas saturēja džinsa audumu kopā visvārīgākajās vietās. Patenta reģistrācijai Džeikobam Deivisam nebija naudas. Viņš savu iztiku pelnīja ar ratu brezentu un telšu izgatavošanu, kas, neskatoties uz tobrīd ASV ļoti populāro valsts iedzīvotāju migrāciju uz Rietumu apgabaliem, tomēr neļāva nodrošināt pietiekamus līdzekļus. Sanfrancisko strādājošā „Levis Strauss” kompānija uzņēmās palīdzēt ar patenta reģistrāciju, un tikai īsi pirms savas nāves Deviss pārdeva patentu „Levis” kompānijai. Bet tagad par tagadni un nākotni un diviem pētījumiem. Pirmais ir par to, cik droši jūtamies. Mēs visi esam dzirdējuši un cerams, arī lasījuši Aizsardzības ministrijas sagatavotos un izplatītos informatīvos materiālus “Kā rīkoties krīzes gadījumā” un “ Kā rīkoties kara gadījumā”. Ja kāds vēl nav, tos var viegli atrast mod.gov.lv un sargs.lv mājaslapās. Bet varbūt nedaudz grūtāk atrast ir Latvijas Universitātes vadošo pētnieku Didža Kļaviņa un Ievas Birkas vadīto un veikto pētījumu “Sagatavoti kopā: stiprāki kopā”. Pētījuma ietvaros tostarp tika aptaujāti 1000 Rīgas iedzīvotāji par to gatavību krīzes situācijām un to, vai šiem maz ir 72 stundām nepieciešamie ūdens, pārtika un medikamenti. Aptaujas rezultātā 70 procenti galvaspilsētas iedzīvotāju norādīja, ka rezerves uz trim diennaktīm vai ilgāk tiem būtu. Kas ir ļoti pozitīva ziņa, lai arī šis ir pašvērtējums, nevis faktiska materiāla pārbaude. Vienlaicīgi skaitlis 30 procenti, kas nav gatavi, parāda, cik ļoti daudzi ir atkarīgi ikdienā no lielveikalu krājumiem vai arī paļaujas uz ticību, ka nekas slikts jau nevar notikt. Arī skaitļos tas parādījās, ka 69 procenti galvaspilsētas iedzīvotāju nedomā, ka tuvākajos 10 gados kaut kas katastrofāls varētu notikt. Vēl vairāk – 64 procenti Rīgas iedzīvotāju pārliecinoši teica, ka zina, kā rīkoties katastrofas vai ārkārtējas situācijas gadījumā. Tikmēr, kad tiem intervētāji pavaicāja, vai zina, kur tieši doties un ko darīt, aina izrādījās mazāk rožaina. Kur doties, zina mazāk nekā trešā daļa aptaujāto Rīgas iedzīvotāju. Lai arī šobrīd, kā atgādina arī mūsu valsts iestādes un īstie valsts vadītāji, Latvijai nekas nedraud, senais teiciens “kas sevi sargā, sargā arī dievs” ir vispareizākā pieeja. Kāda ir pirmā rīcība kara gadījumā? Turpināt savas ikdienas gaitas, ja vien mūsu bruņotie spēki neziņo par citu rīcību. Ne tikai kara, bet jebkuru hibrīdapdraudējumu vai dabas kataklizmu situācijā jāpatur prātā, ka 72 stundu somai ir jābūt, ka minētie Aizsardzības ministrijas sagatavotie materiāli ir rūpīgi jāizlasa un jāsagatavojas atbilstoši, kā arī jāsaprot precīzs darbošanās algoritms, tostarp savu ģimenes locekļu satikšana situācijā, ka telefona un interneta sakari nebūs pieejami. Tagad vēl par vienu pētījumu par nākotni. To Dr. Reinharda Krumma vadībā šogad izstrādāja un publiskoja Fridriha Eberta fonda birojs Baltijā. Pētījumā ir iekļaut 1005 respondentu aptauja, kurā tiek uzdoti jautājumi par to, kādu Latviju vēlētos redzēt iedzīvotāji turpmāk. Sevišķi autoru kolektīvs koncentrējas uz jauniešiem un viņu skatījumu. Pirmkārt, jāpiemin, ka Latvijā tikai 52 procenti iedzīvotāju uzskata, ka politiskā brīvība un demokrātija ir tas, no kā valsts nedrīkst atteikties nekādā gadījumā. 36 procenti uzskata, ka ir nepieciešams stingrs līderis. Un 12 procentiem nav viedokļa. Jauniešu starpā demokrātiju tikmēr atbalsta 82 procenti! Krievvalodīgajās ģimenēs un ģimenēs ar zemiem ienākumiem procents ar atbalstu “stingrai rokai” ir lielāks nekā demokrātijai. Vienlaicīgi jautājumā par to, kas ir svarīgāks brīvība vai materiālā labklājība – 67 procenti uzskata, ka brīvība un jauniešu starpā gandrīz 86 procenti dod priekšroku brīvībai. Interesants rezultāts ir redzams arī atbildēs par to, vai Latvijas dalība ES un NATO ir ieguvums vai šķērslis cilvēka sapņu īstenošanai. Kopumā 45 procenti respondentu atbildēja, ka dalība ES palīdz īstenot sapņus un 42 procenti, ka NATO. Krievvalodīgajās ģimenēs ES esot palīdzošs faktors vien 24 procentiem, bet NATO vien 15 procentiem. Latviešu ģimenēs 58 procenti  par labu abām organizācijām. Jauniešu vidū 75 procenti uzskata, ka ES palīdz tiem īstenot sapņus, kamēr 64 procenti uzskata, ka NATO palīdz. Par valsts tālākās orientēšanās virzieniem. 40 procenti respondentu atbalsta tālāku integrāciju ES, pat ja suverenitāte tiek vēl vairāk atdota kolektīva lēmumu pieņemšanas procesam par labu. Gandrīz tikpat – 39 procenti norādīja, ka suverenitātes stiprināšana neorientējoties ne Krievijas, ne ES virzienā ir labākais risinājums. Tuvināšanās Krievijai un saišu ar rietumvalstīm saraušanu atbalsta tikpat, cik to, kas nezina, kurp doties – ap 10 procentiem. Un visbeidzot, uz jautājumu, kura ir ideālā Latvija, kurā cilvēki vēlētos dzīvot atbildes bija tiešām intriģējošas. 2,4 procenti teica, ka grib dzīvot sirmā senatnē. Tikpat teica arī, ka cara laikos būtu labāk. Livonijā vēlētos atgriezties 0,8 procenti. Modernajā, 90. gadu Latvijā tikmēr grib dzīvot 9 procenti no respondentiem, kamēr laika posmā pēc iestāšanās ES grib turpināt dzīvot 30,5 procenti Latvijas iedzīvotāju. Kā noprotat – visvairāk ES grib dzīvot jaunieši un latviski runājošās ģimenes – 51 un 41 procents attiecīgi. PSRS tikmēr grib atgriezties 26 procenti krievvalodīgo ģimeņu. Un tikai 1,6 procenti jauniešu. Šie ir pārsteidzoši skaitļi. Bet šajā raidījumā vēl ekskluzīva intervija. Tā ir ar cilvēku, kurš ir dzīvojis četros no šiem aplūkotajiem periodiem, jo dzimis 1936. gadā un ir redzējis Latviju tik daudzās tās formās. Kādu nākotni viņš gribētu redzēt Latvijai, kurā no iepriekš minētajām grupām viņš iekļaujas, to vaicājām izcilajam maestro Raimondam Paulam.

Eksprezidents un Republikāņu partijas kandidāts ASV prezidenta amatam Donalds Tramps ir piedzīvojis jau otro atentāta mēģinājumu - šoreiz tā līdz īstai šaušanai iespējamais slepkava netika, bet beigties varēja visādi. Par ko šie mēģinājumi liecina? Ir zināma jaunā Eiropas Komisija - Valdis Dombrovskis būs ekonomikas un ražīguma komisārs, vēl viņam uzticēti īstenošanas un vienkāršošanas komisāra pienākumi, savukārt atbildīgā par ārējo politiku būs Igaunijas ekspremjere Kaja Kallasa. Ko mēs varam sagaidīt no nākamās Eiropas valdības? Jau vairākas naktis nerimst mēģinājumi šturmēt robežu pie Spānijai piederošā Suetas pilsētas. Marokas policija un specvienības aizturējušas simtiem cilvēku. Tikmēr Eiropā Vācija ir atjaunojusi robežkontroli uz visām savām robežām, lai cīnītos pret migrantu ierašanos valstī. Vēl arī dabas stihijas raisījušas daudz satraukumu Eiropā un Āzijā, bet klimata pārmaiņu dēļ šī būs arvien biežāka realitāte. Nevar arī nepieminēt 17. septembrī notikušo Libānā, kur "Hezbollah" kaujinieku kabatās uzsprāga tūkstošiem peidžeru (nelielas ierīces ziņojumu saņemšanai). Aktualitātes pasaulē analizē politologs Andis Kudors un Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Sazināmies ar Latvijas TV žurnālisti Ilzi Naglu. Otrais mēģinājums 15. septembrī netālu no Donaldam Trampam piederošā golfa kluba Vestpalmbīčā, Floridā, atskanēja šāvieni. Tramps tobrīd spēlējis golfu. Kā vēlāk tika ziņots – ASV Slepenā dienesta aģenti atklāja uguni, ieraugot personu ar šaujamieroci netālu no golfa kluba. Aģenti, kas apsargāja Trampu, esot redzējuši aizdomīgu bruņotu personu, kas, kā izskatījies, gatavojies šaut. Aizdomīgajai personai izdevās aizbēgt ar automašīnu, bet vietējā policija viņu vēlāk notvērusi kaimiņu apgabalā. Trampa kampaņas cilvēki un Slepenais dienests pēc incidenta paziņoja, ka Tramps atrodas drošībā. Arī vietējā policija ziņoja, ka neviens cilvēks šajā incidentā nav cietis. Aizturēts tika Raiens Veslijs Rouss, nelielas būvniecības kompānijas īpašnieks Havaju salās. Viņš tiek raksturots kā stingrs Ukrainas atbalstītājs un sociālajos tīklos aktīvi komentējis politiskos notikumus, kritizējot Trampu. ASV mediji vēsta, ka aizturētajam pagaidām izvirzītas divas apsūdzības – par nelikumīgu šaujamieroča glabāšanu, neskatoties uz sodāmību, kā arī par šaujamieroča ar dzēstu numuru glabāšanu. Tas ļauj viņu paturēt apcietinājumā, kamēr tiek pētīti pierādījumi. Izmeklēšanas gaitā viņam var izvirzīt arī nopietnākas apsūdzības. Tikmēr Tramps un viņa viceprezidenta amata kandidāts Venss jau atkal steiguši izmantot notikušo savā labā. Abi centušies vainot prezidentu Džo Baidenu un viceprezidenti Harisu notikušajā, kā argumentu piesaucot, ka aizdomās turamais ticējis Baidena un Harisas retorikai un tāpēc rīkojies saskaņā ar to. Jāatgādina, ka pirms diviem mēnešiem Tramps tika ievainots vēlēšanu kampaņas mītiņā Pensilvānijas štata Batleras pilsētā. Viņam tika sašauta auss. Savukārt, uzbrucēju, kurš atradās uz līdzās esošās ēkas jumta, nošāva Slepenā dienesta aģenti. Šī atentāta laikā tika nošauts arī 50 gadus vecs ugunsdzēsējs un nopietni ievainoti divi mītiņa dalībnieki. Nosaukts nākamās Eiropas Komisijas sastāvs Ir pagājusi visa vasara kopš Eiropas Parlamenta vēlēšanām, un vien 17. septembrī Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena paziņoja iecerēto nākamās komisijas jeb valdības sastāvu. Protams, pirms tam bija jāvienojas, vai Leienai pašai varētu būt nepieciešamais mandāts turpināt darbu komisijas vadītājas amatā. Paralēli valstīm bija jāizvirza savi pārstāvji darbam komisijā. Eiropas valdību veido 27 komisāri, katrai valstij izvirzot vienu. Šis process nebija bez šķēršļiem. Pēc tam, kad valstis bija paziņojušas savus kandidātus, prezidente aicināja veikt izmaiņas – viņa gribēja, lai komisijā būtu vīriešu un sieviešu līdzsvars. Pilnībā to nodrošināt neizdevās, taču, ja sākumā proporcija bija viens pret pieci, tad, dažām valstīm nomainot savus kandidātus, tagad komisijā būs 40 procenti sieviešu un 60 procenti vīriešu. Latvija savu kandidātu nemainīja, atstājot nominācijā Valdi Dombrovski. Viņš ir saņēmis atbildīgo ekonomikas komisāra posteni, ko iekāroja ne viena vien valsts, taču līdz ar to zaudējis viceprezidenta amatu. No sešiem viceprezidentiem četras būs sievietes. Fon der Leiena uzsvēra, ka šie visi ir jauni viceprezidenti, un starp tiem viena no ietekmīgākajām būs Igaunijas ekspremjere Kaja Kallasa, kas turpmāk būs atbildīgā par ārlietām. Vispār Baltijas valstis ir saņēmušas nozīmīgus posteņus. Lietuvas ekspremjers Andrjus Kubiļus ieņems jaunizveidoto, bet šajā brīdī ļoti būtisko aizsardzības ministra jeb komisāra amatu, turklāt viņa pārziņā būs arī kosmosa politika. Vēl gan jaunā komisija nav sākusi darbu, tā ir tikai nominēta, jo priekšā tagad gaidāma apspriešana Eiropas parlamentā, un parlamentam būs jānobalso par jauno komisijas sastāvu. Vācija atjauno robežkontroli No 16. septembra uz Vācijas robežas ir atjaunota robežkontrole, kas tiks īstenota vismaz pusgada garumā. Savulaik līdz ar Šengenas zonas izveidi vecie robežkontroles punkti valstī tika nojaukti un daudzviet par robežas šķērsošanu informēja vien neliela zīme. Tagad uz ceļiem izvietoti mobili robežposteņi, un ikvienam, kurš grib iebraukt Vācijā, ir jārēķinās, ka viņš varētu tikt apturēts un tiks pārbaudīti viņa dokumenti. Mērķis ir apturēt nelegālo migrantu iekļūšanu valstī. Vācija daudziem ir viens no iekārotākajiem galamērķiem. Tiesa, zinot par dokumentu pārbaudi, migranti varētu izvēlēties arī citus ceļus. Tomēr ne jau tikai Vācija saskaras ar pieaugošajiem migrācijas izraisītajiem izaicinājumiem. Britu premjers nedēļu mijā devās uz Romu, lai apspriestu sadarbību ar savu Itālijas kolēģi cīņā pret nelegālo migrāciju. Kaut arī Itālijā pie varas ir labējie, bet Britu salās kreisie, tomēr mērķis mazināt migrantu plūsmu abiem ir viens. Gan Itālijas, gan Apvienotās Karalistes krastus labākas dzīves meklētāji mēģina sasniegt ar visdažādākajiem peldlīdzekļiem, un bieži vien tie ir pārāk nedroši, lai tiktu pāri sabangotajiem ūdeņiem. Pēdējās nedēļās ir bijušas vairākas traģēdijas, par kurām mediji plaši ziņojuši. Arī citas valstis piedzīvo līdzīgas problēmas. Jau vairākas naktis ļoti nemierīgi ir pie Marokas robežas netālu no Spānijas pilsētas Seutas. Seuta ir viens no diviem anklāviem, kas atrodas Gibraltāra šauruma otrajā pusē un kur Eiropas savienībai ir vienīgās sauszemes robežas ar Āfrikas kontinentu. Izmantojot sociālos tīklus, pie robežas pulcējušies tūkstošiem migrantu, kas jau kopš svētdienas mēģina kopā to šturmēt. Uz robežas ir uzbūvēti divi 10 metrus augsti žogi, tāpēc tiem tikt pāri nav tik viegli. Marokas policijai, piesaistot specvienību, vien ar milzīgām pūlēm pagaidām izdodas apturēt pūļa virzīšanos.

Kādi ir kukaiņu kodumi un to sekas? Un kā no tiem visveiksmīgāk izvairīties? Ar ko atšķiras kukaiņu kodumi un dzēlieni? Kāda ir normāla ādas reakcija uz kukaiņu dzēlienu? Kad jāmeklē neatliekamā medicīniskā palīdzība? Ko darīt kukaiņu kodumu vai dzēlienu gadījumā? Par to interesēsimies raidījumā, kad studijā viesos būs farmaceite Ieva Virza un ģimenes ārste Linda Šauriņa. Sazināmies ar dermatologu Raimondu Karlu, kurš stāsta, kā rīkoties, ja iekodusi lapsene un ir sākusies kāda alerģiska reakcija. Bieži cilvēki kukaiņu atbaidīšanai iegādājas repelentus (dabīgas vai ķīmiski sintezētas vielas, ko izmanto galvenokārt asinssūcēju divspārņu un ērču atbaidīšanai). Ieva Virza norāda, ka repelenti ar ķīmisku sastāvu pēc savas formulas ir atļautie pesticīdi, tā darbības ilgums ir atkarīgs no konkrētā līdzekļa koncentrācijas. Jāpievērš uzmanība, cik ilgi katrs konkrētais līdzeklis darbojas un vai drīkst lietot maziem bērniem, grūtniecēm un pusaudžiem. "Bieži bērniem domātus repelentus drīkst lietot 1 - 2 reizes dienā, tātad salīdzinoši reti, norāda Ieva Virza. "Dabiskā vēlme ir atjaunot vēl un vēl, jo gan odi, gan citi kukaiņi atkal lido riņķī arvien uzmācīgāk. Tajos brīžos noteikti jāatceras, ka tas ir pesticīds. Pirmkārt, daļēji var uzsūkties, īpaši caur bērna ādu. Tāpēc jāievēro ražotāja instrukcija. Ja ražotājs ir norādījis reizi dienā, pie tā jāpieturas, nevis ik pa stundai papūst un appūst pusi ķermeņa bērnam. Repelents ir atbaidītājs. Nebūs tā, ka uzpūš repelentu un odu 3 - 4 metru attālumā vairs nav. Nē, viņi būs dezorientēti, neatpazīs mūs kā iekārojamu objektu, bet būs visu laiku apkārt. Nevēlēsies iekost." Dabiskie repelenti pārsvarā satur citronzāli, tos arī atkarībā no koncentrācijas var lietot arī bērniem jau zīdaiņa vecumā, kā arī grūtnieces. Tāpat Ieva Virza norāda, ka nedrīkst nopūst ķermeni ar repelentu un uzvilkt apģērbu.  "Ja dodamies staigāt pa mežu vai sēņot, zem apģērba pūst nevajadzētu. Vai nu pūšam uz apģērba vai atklātas ādas, lai āda varētu elpot," atzīst Ieva Virza. "Otrais noteikums, īpaši, ja vēlamies arī seju appūst, izvairoties no acīm un mutes tuvuma, kad atnākam no garākas pastaigas, kur esam vienu, divas, pieaugušie pat vairākas reizes pūtuši šo repelentu, būtu ieteicams nomazgāties, noskaloties, ieiet dušā, jo repelnets nekur nepazūd."  

Otrais lielais zaudējums pēc kārtas Latvijas izlasei - Edgars Masaļskis, Toms Prāmnieks un Tehniķis analizē laukumā redzēto

Stāsta klarnetists un diriģents Guntis Kuzma Vienam no spožākajiem 20. gadsimta mūziķiem — klarnetistam Benijam Gudmenam, kuru visi pazīstam kā svinga karali, bija milzīga popularitāte un ietekme džeza pasaulē; viņš skan gan radio, gan TV, viņa ieraksti ir vieni no pārdotākajiem, un daudzu klarnetistu biogrāfijās lasām, ka caur Beniju Gudmenu tie bērnībā izvēlējušies tieši klarneti. Bet vai zināji, cik daudz viņš darījis arīdzan klasiskā repertuāra attīstības labā? Izdoti neskaitāmi albumi, kur tādas zvaigznes kā Sabīne Meijere, Martins Frests, Šārona Kama, Rihards Štolcmanis ieskaņojuši Gudmenam veltītos skaņdarbus. Līdzās satriecošam sniegumam džeza laukā un virknei klasisku darbu pirmatskaņojumu, Gudmens daudz spēlējis arī Mocarta, Brāmsa un Vēbera skaņdarbus; ieskaņojumu skaitā ir Mocarta Klarnetes kvintets ar Budapeštas stīgu kvartetu, Mocarta Klarnetes koncerta interpretācija ar Bostonas simfonisko orķestri un Šarlu Minšu; ierakstos fiksēti arī Vēbera klarnetes Koncerti, Lielais duetkoncerts ar klavierēm un Brāmsa Otrā klarnetes sonāte. Benijs Gudmens uzauga Čikāgā līdz ar Ņūorleānas stila slavenajiem maršējumiem un deju zālēm, bet mācījās klasisko klarnetes spēli; viens no viņa skolotājiem bija Čikāgas simfoniskā orķestra klarnetists Francis Šeps, bet krietni vēlāk — 1952. gadā — būdams jau savas slavas virsotnē, Gudmens uzsāka mācības pie angļu klarnetes meistara Redžinalda Kella. Džeza klarnetisti un tolaik arī angļu klasiskie klarnetisti izmantoja "vibrato", kas gan bija samērā lielā pretrunā ar pieņēmumu, ka klasiskā klarnete ir instruments bez "vibrato". Tātad viedoklis par skaņu kā tādu Gudmenam un Kellam bija līdzīgs, taču Gudmenam bija krietni jāpiestrādā pie ambušūra, artikulācijas un pirkstu tehnikas, būtībā izpratne par skaņas veidošanu esot pat bijusi jāmaina. Vienbrīd pat Kells esot bijies ko fundamentāli koriģēt Gudmena spēlē, negribot kļūt par to, kurš izpostījis svinga karaļa klarnetes skanējumu. Gudmens bija pasūtītājs virknei jaundarbu, kas kļuvuši par absolūtu 20. gs. klarnetes klasiku. Viens no spēlētākajiem klarnetes darbiem pasaulē noteikti ir Fransisa Pulenka Sonāte — mūzika no dramatisma līdz trauslai melanholijai. Paredzēts to bija pirmatskaņot ar pašu autoru, taču Pulenks negaidīti dodas citā pasaulē un pirmatskaņojumā klavieres spēlē Leonards Bernsteins. Starp citu, Leonarda Bernsteina "Prelūdija, fūga un rifi" bija slavenā Vūdija Hermana pasūtījums, šo darbu viņš tā arī nekad nenospēlēja, toties ar pašu autoru pie diriģenta pults to nospēlēja Benijs Gudmens. Bēlas Bartoka "Kontrasti" noteikti uzskatāms par vienu no klarnetes-vijoles-klavieru kamermūzikas fundamentiem. Gudmens to pasūta un pirmatskaņo ar autoru un vijolnieku Jozefu Sigeti. Viens no nozīmīgākajiem koncertiem klarnetes literatūrā neapšaubāmi ir Ārona Koplenda Koncerts; ar mūžības tvertām garām frāzēm tā pirmajā daļā, izteikti džezīgu kadenci, svinga un Latīņamerikas deju ritmiem caurstrāvotu finālu, arī šo darbu pasūta un pirmatskaņo Gudmens, un diriģē, protams, pats autors. Arī Malkolma Ārnolda Otrais klarnetes koncerts, kas pirmatskaņots ar Denveras orķestri, tapis pēc Gudmena ierosinājuma. Sākumā gan autors viņa piedāvājumu esot uzskatījis par izjokošanu. Kad Gudmens zvanījis Ārnoldam, viņš esot nokliedzies un nometis telefona klausuli; vēlāk gan neskaidrības bija atrisinātas un Ārnolds piekrita komponēt. 1974. gada aprīlī Gudmens devās uz Dublinu, lai paņemtu jaundarba partitūru, ko Ārnolds bija atstājis viņam viesnīcas istabā ar ziediem un Jack Daniel's viskija pudeli. Pēc dažām stundām viņš saņēma zvanu no Gudmena, kurš nodēvēja darbu par vienkārši lielisku! Arī Dariusa Mijo Koncerta ierosinātājs ir Benijs Gudmens, un arī franču smalkums un mīlīgo melodiju vijība ir piestāvējusi viņam. Un visubeidzot neoklasicistiskā mērcē veidotais Paula Hindemita Koncerts taču arī ir Gudmena ierosināts un pirmatskaņots. Hindemits teicis: "Centos radīt Benijam tīkamu un ļoti "klarnetisku" skaņdarbu, kuru viņam patiktu spēlēt un kurš atklātu klausītājam viņa jēgpilno virtuozitāti." Ne visu pasūtinājumu ceļš bijis tik rožains: Viljams Voltons nav piekritis komponēt Gudmenam, Bendžamins Britens iesāka rakstīt Koncertu, bet tālāk par vienu daļu tā netika, Ingolfs Dāls esot iesācis darbu, gandrīz pat pabeidzis, taču tas pazudis nebūtībā.

“Apmežosim Ņujorku”- ir Elles ķēķa dzejnieka Gunara Saliņa aicinājums tālajā 1958. gadā. Nākamajā nedēļā aicinājumu aktualizēs kultūras festivāls “Gunars Saliņš. Elles ķēķis”. Šodien iepazīsim arī vienu no šīs neformālās latviešu trimdas literātu un mākslinieku grupas - gleznotāju Rolandu Kaņepu, kura darbu izstādi „Svētā nopietnībā Rolands Kaņeps” būs aplūkojama Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.      Bībeles stāstu un antīko mītu stāstītājs - tāds savā glezniecībā bijis trimdas latviešu mākslinieks Rolands Kaņeps. Ciklā „Paaudze” no 11.maija Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā skatāma izstāde „Svētā nopietnībā Rolands Kaņeps”. Rolanda Kaņepa personālizstāde skatītājiem piedāvā antīkās mitoloģijas un reliģijas sižetu netradicionālas interpretācijas. Latviešu trimdas gleznotāja Rolanda Kaņepa savdabīgā mākslas pasaule Latvijas skatītājiem ir maz zināma. Lai arī glezniecības pamatus apguva Rīgā, topošo mākslinieku pret paša gribu 1944.gadā izveda no Latvijas. Dažus gadus pavadījis Vācijā un Austrijā, 1949.gadā Kaņeps izmanto iespēju aizceļot uz ASV, un Ņujorka kļuva par viņa pilsētu. Uz Latviju mākslinieks tā arī nekad neatbrauca. Izstāde  būtu liels notikums arī pašam māksliniekam Rolandam Kaņepam, ja vien viņš to piedzīvotu, uzsver izstādes kuratore Ilze Putniņa. 2017.gadā kā novēlējums Rolanda Kaņepa darbi nonāca Latvijā - Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā un Pasaules latviešu mākslas centra krājumā. Pirms četriem gadiem Cēsīs Pasaules latviešu mākslas centrs sarīkoja Rolanda Kaņepa darbu izstādi, taču tagad izstādē „Svētā nopietnībā Rolands Kaņeps” pirmo reizi mākslinieka darbi skatāmi vienuviet. Rolands Kaņeps (1925, Rīga – 2011, Ņujorka) ir ne tikai izcils gleznotājs, bet arī izsmalcināts senlietu pazinējs un krājējs. Kaņepa radošā karjera ir neparasta. Kaut gan izglītoties sācis Latvijas Mākslas akadēmijas tradīciju garā, viņš neiegūst augstāko izglītību mākslā un savu individuālo rokrakstu izkopj, mācīdamies no vecmeistariem. Otrais pasaules karš radikāli maina Rolanda Kaņepa dzīvi: 1944. gada rudenī uz ielas Rīgā sagūstīts, nonāk Vācijā, pāris mēnešus tur uzkavējies, dodas uz Austriju un turpina gleznot. 1949. gadā rodas iespēja aizceļot uz ASV, un Ņujorka kļūst par Kaņepa pilsētu. Dzīvodams šajā mākslas epicentrā, Rolands Kaņeps tomēr paliek diezgan vienaldzīgs pret 20. gadsimta otrās puses mākslas virzieniem. Izstāde „Svētā nopietnībā Rolands Kaņeps” līdz 25.augustam skatāma Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 2.stāva zālēs.

"Man 4. maijs ir sirds notikums," tā saka atjaunotās Latvijas pirmais Valsts Prezidents Guntis Ulmanis un uzsver - "Latvija šodien tāda nebūtu, ja 90.gados netiktu veiksmīgi izvests Krievijas karaspēks". Par sarunām ar Jeļcinu un Skrundas lokatora spridzināšanu, par Krievijas ģenerāļiem un Klintona padomu, saruna ar Gunti Ulmani Laikmeta krustpunktā. Raidījuma viesis ir atjaunotās neatkarīgās Latvijas pirmais Valsts prezidents Guntis Ulmanis, un sākam ar citātu no viņa prezidenta laika teiktās runas, kas skanēja Latvijai ļoti simboliskā brīdī. 1995.gada 4.maijā Skrundā tika uzspridzināts Krievijas armijas un padomju okupācijas monstrs – Skrundas radiolokators. Klātesot šajā notikumā, prezidents Ulmanis teica: “Mēs esam šīs zemes un šīs valsts vienīgie un likumīgie mantinieki. Mums jāprot atgādināt par sevi kā par mazu, bet bezbailīgu tautu. Mēs gribam dzīvot drošībā un mierā ar visiem tuviem un tāliem kaimiņiem, bet par savu dzīvi mēs lemsim paši. Viens no galvenajiem mūsu drošības stūrakmeņiem ir iekšējā sakārtotība, mērķtiecība un stabila valsts dzīve. Mums ir jāceļ sava politiskā kultūra, lai vēlēšanu kampaņas un parlamenta debates nesanaidotu cilvēkus”.  Tā toreizējais Valsts prezidents teica pirms 29 gadiem Latvijai svarīgā dienā – 4. maijā. Neesam tikušies krietnu laiku, arī publikā jūs pēdējā laikā bijāt manīts mazāk, kā jums šobrīd klājas? Guntis Ulmanis: Ziniet, es gribētu izvairīties no tādiem vulgāriem vārdiem, ka labi, vai vēl trakāk, kā tagad komentē, bet kopumā es jūtos labi. Esmu par daudzām lietām gandarīts, tāpat kā katrs no mums, par dažām lietām nervozēju, pārdzīvoju un esmu neapmierināts, bet kopumā es vienmēr salīdzinu pirmskara Latviju. Es domāju, pirms Otrā pasaules kara, kura nodzīvoja tikai īsu brīdi un daudz ko sasniedza, un mana mēraukla vienmēr ir, ko esam izdarījuši mēs, dzīvodami brīvā Latvijā, gandrīz divreiz ilgāku laiku.  Un ir ar ko lepoties un ir par ko pārdzīvot, katrā ziņā – smaidām, dzīvojam, veidojam savu personīgo dzīvi, strādājam valsts labā, strādājam savu bērnu labā, bērnu nākotnei. Un es ne mirkli neesmu pārstājis domāt par to, kas notiks rīt.  Un kad es kādreiz atstāju prezidenta krēslu, man teica, tev būs ļoti grūti saistīt savu nākotni ar to, kas bija šos sešus gadus. Nē, nebija grūti. Ir tikai jājūt šī atbildība valsts, tautas priekšā un arī pateicība, ka tu esi bijis tādā amatā, ka tu varēji darīt to, ko no tevis prasa un, kā es savā grāmatiņā rakstīju savā laikā “No tevis jau neprasa daudz”, tā tas ir, būtībā tā ir katra diena. Īsumā es piekristu tam teicienam, ka “Domā par to, ko tu darīsi rīt”, parīt, tad jau pienāks laiks, tad skatīsimies, ko darīs. Ulmaņa kungs, mūsu saruna skan 4. maijā. 1990. gada 4. maijs – kā šī diena jums ir palikusi prātā, vai jūs arī klausījāties radio tiešraidi no parlamenta. Šī balsu skaitīšana, pēc tam ļaudis pie Augstākās Padomes? Guntis Ulmanis: Bieži vien salīdzina 18. novembri un 4. maiju. Nu ir kaut kas līdzīgs, bet ir kaut kas tāds, ko mēs neesam tiesīgi būtībā salīdzināt. Jo katram bija savs spēks. Savi apstākļi, savi noteikumi. Man 4. maijs ir sirds notikums, 18. novembris man ir vēsture, kuras labā es strādāju un kuru mēs kopīgi visi veidojām. Bet 4. maijā es vienkārši iemīlējos visos tajos deputātos, kuri sēdēja Augstākās Padomes zālē. Un varbūt ne tikai tajos, kuri nobalsoja par, bet par to komandu, par to kolektīvisma garu, par to, cik īsā brīdī šis uzticības mīlestības zieds pavērās Latvijas dārzos. Mēs bijām visi kā brāļi, kā māsas, kā gribējās katru sabučoties, apskauties un mīlēt, Tie cilvēki, kas no tās zāles nāca toreiz ārā, tie man vienmēr acu priekšā ir. Un divas personības – Ziedonis un Īvāns – viņus nevar nekādā veidā pārvērtēt, viņiem ir jābūt Latvijas sirdī arī tad, kad varbūt mēs būsim viens otrs jau pazuduši no šīs zemes.  Bet 4. maijs vienā ziņā ir līdzīgs 18., tikpat neticams kā 18. novembris, tikpat neticams daudziem likās 4. maijs, un tomēr rīcība bija spēcīgāka par domām, par šaubām. Un tālākais jau viss aizgāja, kā mēs šeit sēžam un runājam. Ulmaņa kungs, es domāju, vēl viens 4. maijs jums ir ļoti labā atmiņā. Tas ir 1995. gada 4. maijs, kad tiek uzspridzināts Skrundas radiolokators. Toreiz jūs arī esat klāt šajā notikumā un īsi pirms atskan šie dārdi un šis monstrs sabrūk, jūs sakāt arī runu. Es pieļauju, tagad to noklausoties, ka šī jūsu runa Skrundā bija viena no svarīgākajām jūsu prezidentūras gados. Toreiz jūs teicāt arī, ka “mēs gribam dzīvot drošībā un mierā ar saviem kaimiņiem, bet par savu dzīvi mēs lemsim paši”. Šodien, pēc 29 gadiem, klausoties šos jūsu vārdus, kādas ir tās sajūtas? Guntis Ulmanis: Ja man šodien būtu jārunā kādā līdzīgā notikumā, un katrs mēs varam savā iztēlē padomāt, kādi šie notikumi varētu būt. Es teiktu tos pašus vārdus, viens pret vienu, parakstoties ar savu sirdi, savu dvēseli, savu pārliecību. Jo ir viegli runāt, ja tu runā pēc savas būtības, pēc savas pārliecības, ko nevar mainīt nekādi notikumi. Nekādi. Tā un nekā savādāk. Un šī ir tēma, šis monstrs, šis lokators, šīs garās sarunas ar rietumvalstīm un šie attaisnojumi, ka Krievijai taču vajag, Krievija ir jāsaprot, Krievija gandrīz ir jāmīlē, jo Otrais pasaules karš beidzās tā, kā viņš beidzās. Šis lokators palika kā ēna, kuru mēs vēl vāķējām, pieskatījām četrus vai piecus gadus… (..) Paliekot vēl pie Putina, jūs noteikti arī esat domājis, kādēļ viņš sāka šo nežēlīgo karu un varbūt jums ir kāds paredzējums, ar ko tas viss Putinam var beigties un Krievijai ar ko tas var beigties. Guntis Ulmanis: Beigties… jā…. Vai vispār kaut kas var beigties tādā izpratnē, kā mēs šodien runājam. Es domāju, ka divi gadi ir parādījuši, ka mainās zibens ātrumā un mainās arī patiesās vērtības. Lai kā mēs arī negribētu teikt, ka ir vērtības, kas ir mūžīgas un kuras nemainās. Bet šinī gadījumā pasaule pārvērtē savus uzskatus par daudziem notikumiem. Iespēja ir tikai viena – meklēt konsolidāciju starp visām pasaules valstīm, iesaistot Ķīnu, Indiju, un, lai cik tas izklausītos dīvaini – Ziemeļkoreju. Vienkārši praksē ar Krieviju jau parāda – ignorance neglābj situāciju, ir jāmeklē cita izeja. Un ja šie jaunie ieroči, par ko mēs tagad runājam, un es ceru, ka jau maija sākums ir un šajā laikā šie ieroči jau sevi apliecinās Ukrainas frontē, un tie neienesīs krieviem kaut kādu līdzsvara sajūtu, neuzvarētības sajūtu. Kaut kas jāmaina, jo, tā kā viņi šodien domā, tas nav reāli, tas ir pilnīgs karš, jo, ja miljoni vai simtiem tūkstoši no katras puses karavīru viens uz otru šauj, to nevar apturēt vienā dienā.  Bet Ukrainai ir jāpaliek. Ukrainas vadītājiem ir jāsaprot – Rietumu politika ir ne tikai ieročos, bet Rietumu politika ir arī attieksmē visos mierlaika jautājumos, ekonomikas jautājumos, attiecības ar citām valstīm un tā tālāk, un tā tālāk…  Cīņa ar korupciju, kas arī Ukrainā ir… Guntis Ulmanis: Ziniet, vārdu korupcija ir diezgan smagi izrunāt, jo mēs arī neesam bez grēka šais jautājumos. Un tāpēc, ka pirms es kādu nosodu šais jautājumos, es domāju, ka korupcija sākās pašiem ar sevi. Ja nebūs korupcija tajā vai citā rietumvalstī, nebūs korupcija arī Ukrainā, jo Ukrainai, ja korupcija ir, viņa var attīstīties tikai ar daudzu Rietumu un civilizētās pasaules atbalstu tiešā vai netiešā veidā. Jo var simts eiro ieekonomēt, 1000 eiro, bet nevar miljoniem ieekonomēt, turēt ārzemju bankās un pēc tam uzskatīt, ka viss ir kārtībā. Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Es vēlu, lai ukraiņi paši tiek galā ar šito jautājumu. Ukrainā šobrīd tā ir reāla karadarbība, bet daudz pēdējos gados tiek runāts arī par hibrīdkaru, par to, kā Krievija iejaucas dažādu valstu politiskajos procesos, par to, kā Krievija cenšas ietekmēt vēlēšanu rezultātus Šo hibrīda karu mēs izjūtam arī Latvijā. Bet jūs reiz esat teicis, ka Krievija hibrīda karu pret Latviju sāka faktiski jau no pirmajām dienām, kad mēs atjaunojām savu neatkarību. Guntis Ulmanis: Tā ir. Pirmajā Saeimas sasaukumā nebija, es uzdrošinos teikt, neviena tik kreisi orientēta partija, kā tas ir šodien. Piektajā Saeimā, pirmajā pēc neatkarības atjaunošanas? Guntis Ulmanis: Jā, pēc neatkarības atjaunošanas. Man tie cipari kādreiz arī sajūk. Es ļoti uzmanīgi pret viņiem attiecos, tas bija no 93. līdz 99. gadam.  Bet pamazām Saeimā, sabiedrībā šī sašķeltība veidojās uz nacionālās bāzes. Nu tas bija hibrīdkara tāds jau ļoti reāls sākums. Un kur gan Krievija varēja izmēģināt savu roku, ja ne tuvākajos kaimiņos.  Atzīsim vienu lietu – Krievijā no cara laikiem ir ļoti spēcīga ārlietu darbības sistēma. Kura ietver sevī ne tikai diplomātiskos jautājumus, bet arī šos jautājumus, ko jūs man tagad uzdevāt. Pašreizējais Krievijas ārlietu ministrs Lavrovs, kad viņš strādāja Apvienotās Nācijās, un bija Kozirevs ārlietu ministrs, tad Lavrovs bija kā eņģelis no Krievijas, mēs ar viņu runājāmies, un viņš teica, jums būs labi un viss būs kārtībā, un viss. Nevar cilvēks tā pārvērsties, ja tu viņu klausies šodien, kādas viņam ir diktatoriskas tieksmes, varbūt pat vēl lielākas nekā Putinam. Es nezinu, par ko viņi savā starpā sarunājās, kādreiz būtu interesanti paklausīties, bet hibrīdkarš sākās ar to brīdi, kad kāda valsts blakus Krievijai veido savu neatkarīgo politiku, neatkarīgās sistēmas. Un šobrīd, ja mēs sakām, ka nevar ticēt krievu masu medijiem un ar visu to saistītajam, arī mums pašiem jābūt ļoti kritiskiem attieksmē pret saviem masu medijiem, par savu teikto un pret savām attieksmēm. Tas arī mēs liecinām to, kas notiek mūsu politiskajā sabiedrībā šajās dienās. Šajās dienās, pēdējos mēnešos ir plašas diskusijas par biznesa attiecībām ar Krieviju, vai tirgoties ar Krieviju, vai mūsu ostās pārkrauta Krievijas labību un citas preces. Par šo jūs esat teicis – biznesam ir jābūt morāli principiālam, nekāda sadarbība ar Krieviju. Kā ir ar sportu? Pēc Krimas okupācijas 2014. gadā viss turpinājās – mūsu "Dinamo", KHL. Jūs arī krietnus gadus bijāt "Dinamo" sistēmas vadībā un "Arēnā Rīga" ložā sēdēja "Gazprom" cilvēki. Sports un politika un sports kā arī viens no Krievijas veidiem, kā savu roku uz pulsa turēt, kā jūs tolaik to izjutāt? Guntis Ulmanis: Mēs taču sakām, ka mēs visi esam šais divos gados daudz ko pārdomājuši un daudz kur mainījušies. Ja mēs redzam šo Krievijas pilnīgi simtprocentīgo iznīcības politiku pēdējos divos gados, tad kompromisa vairs nevar būt. Ne sportā, ne biznesā. Un es brīnos par to, ka biznesā mēs bieži vien taisnojamies – šitos graudus sūtīsim līdz tai robežai, tos – līdz tai robežai un tā tālāk, un tā tālāk.  Tas pats arī sportā, manuprāt, jebkādas sporta attiecības šobrīd ar Krieviju ir vienkārši noziedzīgas. Vienkārši noziedzīgas. Un tas ir mans viedoklis, kas ir mainījies šajos pēdējos gados, jo es sportā nodarbojos pēc tam, kad biju daudz veidojis kopā ar Krieviju, teiksim tā, nepieciešamas lietas. Nederētu vārdi “labas lietas”, jo katram mums bija sava domāšana – krievam – viena, man – otra. Bet tad, kad mēs šīs labās lietas, tad vienmēr likās, ja mēs kultūrā, mākslā, un daudzi mūsu mākslinieki ir izgājuši savu pieredzi Krievijas plašajos laukos un nav bijuši tie sliktākie… Tas bija tāds laikmets, kad mums vajadzēja sadarboties, jo atkal es citēšu Klintonu, viņš teica: "Tu vari paļauties uz mani, bet atceries vienu - kaimiņš tev ir viens cits, tikai viens, un ar šo kaimiņu tev ir jāsadzīvo tā, lai mēs varētu kopīgi ar tevi risināt tālākos jautājumus attīstībā." Tāda ir dzīve. Krievu sportistiem ir jābūt olimpiādē, kas tūlīt tuvojas Parīzē, un baltkrievu? Guntis Ulmanis: Mans personīgais viedoklis, ka nē.

Otrais no četriem Datakom rubrikas raidījumiem radio Star FM. Šoreiz ar Datakom vadītāju Jāni Čupriku runājam par Worry Free IT ārpakalpojumu. Kas ir šis pakalpojums, kuriem uzņēmumiem tas būs aktuāls un cik tas maksā? Nākamo rubrikas raidījumu klausies jau 24. aprīlī plkst. 11:00 vai pēc tam ierakstā Kursors.lv.

“No pūļa, kad tas klausījās Jēzus vārdus, atskanēja balsis: “Viņš patiesi ir pravietis!” Citi teica: “Viņš ir Kristus – Mesija!”.” (Jņ 7,40-41) “Kas man ir Jēzus? Kādu vietu Viņš ieņem manā dzīvē?” Šis ir ļoti personisks jautājums, ko Kristus uzdod arī katram no mums. Viena lieta ir zināt, ka Viņš bija Jēzus no Nācaretes; cita lieta ir ticēt, ka viņš ir “mans Kungs un mans Dievs.” Jēzus ne tikai māca, bet arī glābj. Viņš ne tikai fiziski dziedina, bet arī piedod grēkus. Viņš ne tikai atver aklajiem acis, bet arī garīgi augšāmceļ mirušos. Viņa sludinātais Vārds ne tikai informē, bet arī veido, ne tikai izskaidro, bet arī darbojas. “Kā meklēt Dievu? Kur Viņu var atrast un iepazīt?” Otrais virziens Dieva meklējumu ceļā ir saistīts ar to, ko Jēzus teica grieķiem, kuri gribēja Viņu redzēt. Jēzus uzreiz, nekavējoties izvirza augstas prasības. Viņš saka: kas grib Man sekot, tam tas jādara radikālā veidā. Ja meklēsim kompromisus, tad nekas nesanāks. Tāpat notiek arī mūsu ticības dzīvē. Dievu patiesi atrodam tad, kad pieņemam lēmumu būt ar Viņu gan priekos, gan bēdās. Diemžēl daudzi no mums gadiem ilgi nāk pie grēksūdzes ar vieniem un tiem pašiem grēkiem, un, lai gan mēs sakām, ka gribam atgriezties, tomēr darām ļoti maz, atstājot sev dažus ērtus grēkus. Bet Jēzus skaidri saka: “Ja kviešu grauds, iekritis zemē, nenomirs, tas paliks viens.” Ticības dzīvē ir jāmirst grēkam un visām pārējām lietām, kas neatbilst Jēzus mācībai. Nesen kardināls Ranjero Kantalamessa vadīja gavēņa rekolekcijas Romas kūrijas darbiniekiem. Viņš norādīja, ka katram no mums ir kāds grēks, pie kura esam pieķērušies. Un pat tad, ja mēs tajā atzīstamies grēksūdzē, tomēr mūsos nav stingras apņemšanās, lai no tā atteiktos. Biogrāfiskā darbā “Atzīšanās” (Confessiones) svētais Augustīns raksta par savu cīņu, lai atbrīvotos no seksuāla grēka. Viņa dzīvē bija tāds brīdis, kad viņš lūdza Dievu, sakot: “Kungs, dāvā man šķīstību un atturību!” Bet kāda cita balss sacīja: “Bet ne tagad!” Tomēr pienāca brīdis, kad viņš pats sev sacīja: “Kāpēc tikai rīt, kāpēc ne tagad?” Viņš pats sev pateica: “Pietiek”, un tad jutās brīvs. Paskatīsimies uz savu dzīvi un izvērtēsim, vai mēs cīnāmies ar grēku un vai esam pieņēmuši lēmumu ierādīt Dievam pirmo vietu dzīvē? Kad Dievs ir mūsu dzīves centrā, tad viss kļūst iespējams. Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests un Daugavpils Svētā Staņislava Papčinska mariāņu klostera priekšnieks, RARZI docētājs

Stāsta teātra zinātniece un Liepājas Universitātes pētniece Vēsma Lēvalde. Liepājas teātris kopš pirmsākumiem bijis vairāku mūzu mājvieta – te sadzīvojusi drāma ar operu un baletu, bet pēc Otrā pasaules kara teātrī nodibinājās arī leļļu trupa, kuru izveidoja un vadīja divi entuziasti – mūziķis Voldemārs Gūtmanis un viņa dzīvesbiedre, aktrise Arīda Gūtmane. 50. un 60. gadu mijā Liepājas teātris bija latviešu inteliģences centrs militarizētajā un industrializētajā Liepājā, un ne tikai uz skatuves, bet arī aizkulisēs strādāja radoši un intelektuāli cilvēki. Dzejnieks Jānis Peters nekad nav slēpis, ka pēc vidusskolas viņš strādāja Liepājas teātrī par skatuves strādnieku un vēlāk par režisora palīgu (līdz 1963. gadam, kad viņu pieņēma darbā laikraksta “Ļeņina ceļš” redakcijā). Taču pavisam maz būs to, kuri zina, ka dzejnieks bijis arī aktieris Liepājas teātra leļļu trupā. 1959. gadā Jānis Peters brāļu Grimmu pasakas “Meža mājiņa” uzvedumā bija gan Gailītis, gan Otrais galminieks, gadu vēlāk brāļu Grimmu pasakas uzvedumā “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši” viņš bija Mednieks un arī Smaidošais rūķis. Jānis Peters Liepājā rakstīja ne tikai dzeju, bet arī apskatus par leļļu teātra sezonu, un no viņa publikācijas varam uzzināt, ka Liepājas teātra leļļu trupā amata prasmes apguva arī daži no Dailes teātra studijas “pēdējiem romantiķiem” – Silvija Amoliņa, ko zinām kā teātra zinātnieci Silviju Geikinu, režisors Ārijs Geikins, Liepājas un vēlāk Operetes teātra aktrise Biruta Sproģe un citi pazīstami teātra ļaudis. Leļļu teātris Liepājā mitinājās ēkā Baznīcas ielā, un, kad trupu slēdza, tad “lellēs” teātris izveidoja pirmo mazo zāli Latvijā. 21. gadsimta tirgus ekonomika teātrim ēku atņēma, un tajā ir privāta sportistu viesnīca. Savukārt dzejnieks Olafs Gūtmanis dziedāja korī Liepājas teātrī, un 1959. gadā, kad Kroders Liepājā iestudēja savu debijas izrādi profesionālā teātrī – Jāņa Kalniņa operu “Ugunī” – Olafs Gūtmanis tika pie Pavāra lomas. Savās atmiņās dzejnieks raksta: “[..] priekškaram atveroties, tieši Pavāram bija jāuzsāk dziedāt šī opera ar izbrīnas pilnu izsaucienu uz diezgan augstas nots: Ū – ja! [..] Kāds krievu tautības klausītājs izrādes sākumu komentēja šādi: pavārs krieviski nolamājās un sākās opera. Biju mācīts dziedāt uz elpas staba, un, kad elpa lauzās aizgūtnēm, skaņai radās krieva saklausītā h pieskaņa.” [1] Olafs Gūtmanis dziedājis arī Cellera “Putnu pārdevējā” Pētera lomu, “Pīķa dāmā” Narumovu, Kālmana operetē “Monmartra vijolīte” Armandu un operas “Toska” uzvedumā (1961) Sakristānu. Šīs izrādes ieraksts, kurā dzirdama arī Olafa Gūtmaņa balss, starp citu, ir Latvijas Radio arhīvā. l[1] Gūtmanis, O. No klaidoņa par svētceļnieku, 248. lpp.

Raidījumā dosimies pa pēdām lībiešu literatūrai, runāsim par lībiešu valodā tulkotā Mateja evaņģēlija nozīmi un pārlaposim lībiešu autoru Jāņa Prinča un viņa dēla Jāņa sacerēto dzejas krājumu "Jūrnieku svētas dziesmas un lūgšanas". Ar sveicienu arī lībiešu valodā šo raidījumu ciklā “Grāmatai pa pēdām” veltīsim lībiešu literatūrai. Lībiešu grāmatniecība vairāku gadsimtu garumā ir gājusi paralēlu ceļu latviešu literatūrai, šie ceļi ir krustojušies, un, protams, arī vēstures tumšās lappuses ir atstājušas ietekmi kā latviešu, tā lībiešu kultūrā. Lībiešu mantojumu, kā arī literatūru mūsdienās raidījumā atklās Latvijas Universitātes Lībiešu institūta vadītājs, lībiešu rakstu valodas pētnieks, dzejnieks Valts Ernštreits un literatūrzinātniece Māra Grudule. Rakstītais un drukātais vārds ir bijis nozīmīgs lībiešu valodas saglabāšanā pēdējos 80-100 gados, un tas ir ļāvis uzturēt lībiešu kopienu, kas ikdienā ir izkliedēta. Turklāt, neskatoties uz pavisam nelielo lībiešu valodas pratēju skaitu, kā arī virtuālu platformu trūkumu pašas kopienas pārstāvjiem, drukātā vārda attīstība arī šobrīd ir ļoti spēcīga. Tā norāda Valts Ernštreits.  19. gadsimtā veiktā Mateja evaņģēlija tulkojums lībiešu valodā līdz lasītājiem nenonāca, jo nesen bija noslēgušies 1859. gada notikumi, kurus dēvē par Lībiešu dumpi. Kā skaidro Valts Ernštreits, tad dumpis saistīts ar faktu, ka kādu laiku pēc dzimtbūšanas atcelšanas tika noteiktas ļoti augstas nomas maksas, pret ko lībieši protestēja. Dumpis beidzies neveiksmīgi, jo 19. gadsimta vidū bijis apmēram 2500 lībiešu - spēks, kas nav varējis stāties pretim Krievijas impērijai. Tādējādi 19. gadsimta vidū skaidri iezīmējusies lībiešu piespiedu asimilācija - aktīvākie dumpja dalībnieki pārvietoti uz iekšzemi prom no Lībiešu krasta, bet Lībiešu krastā iecelti latviešu valodā runājoši cilvēki no iekšzemes. Lībiešu krastā lībiešu īpatsvars un lībiešu valodas runātāju skaits samazinājies, un šie notikumi skāruši arī mūsu sarunas laikā pieminēto teicēju, tulkotāju Niku Polmani. Viņam nācās doties prom no Lībiešu krasta, viņš apmeties Novgorodā, kur turpinājis tālāk darboties. Vēl jau nāks Pirmais un Otrais pasaules karš, kad lībieši būs spiesti pamest Lībiešu krastu, un padomju okupācija, kas lībiešus izkliedēs pilnībā. Bet tagad atgriezīsimies atpakaļ 19. gadsimtā, lai saprastu, kas tad notika ar iztulkotā Mateja evaņģēlija divām grāmatām. Tātad lībiešu dumpja dēļ grāmatas nevarēja izdot. Ferdinands Johans Vīdemanis atrada risinājumu. Runājot par Mateja evaņģēlija tulkojumu, līdzās teicējam Nikam Polmanim minams arī Jānis Princis - teicējs, viens no pirmajiem zināmajiem lībiešu valodas kopējiem un attīstītājiem, kurš vēlas parādīt, ka lībiešu valoda ir tieši tāda pati kultūras valoda kā jebkura cita valoda Eiropā. Viņš ir pirmais, kurš lībiešu valodā mēģinājis radīt dzeju, kā arī sastādījis lībiešu-latviešu vārdnīcu. Bet interesanti, ka Jānis Princis ir lībietis, kurš atstājis mantojumu arī latviešu literārajā valodā. Jāpiebilst, ka te īpaši runājam par Jāni Princi Vecāko, jo Prinči ir vairāki.  Papētīsim tuvāk, par ko stāsta 1845. gadā latviešu literārajā valodā izdotais krājums “Jūrnieku svētas dziesmas un lūgšanas”. Stāsta literatūrzinātniece Māra Grudule, kurai līdzi paņemti šī krājuma dažādu laiku izdevumi. Lūgšanas kā prozas teksti un dziesmas dvēseles ielīksmošanai. Māra Grudule piebilst, ka temati par zvejniecību un jūrniecību latviešu garīgo dziesmu vēsturē parādās jau agrāk - 17. un 18. gadsimta mijā. Princis Vecākais to vēlāk vienkārši turpina un liek pamatu pirmajam krājumam, kas veltīts tieši Kurzemes zvejniekiem.  Protams, ir vēl virkne lībiešu dzejnieku, literātu un kultūras darbinieku. Ievērojams 19./20. gadsimta literāts bijis Kārlis Stalte - dzejnieks, laikraksta "Līvli" redaktors, pirmais Lībiešu savienības priekšsēdētājs, lībiešu himnas vārdu autors, lībiešu ābeces sastādītājs, tulkojis garīgos tekstus. No 19. gadsimta līdz mūsdienām dzeju rakstījuši aptuveni 40 dzejnieki, mazāk rakstīta proza. Bet kāpēc lībiešu vidū ir tik daudz dzejnieku, skaidro Valts Ernštreits.  Plašāk par projektu šeit:

Stāsta Talsu novada muzeja direktors Uldis Jaunzems-Pētersons 20. gadsimta 80. gados, kad Latvijā nonāca Strasbūras Modernās mākslas muzeja izdotā Fībiga monogrāfija, par viņu uzzināja arī Talsu mākslinieku grupa. Laikā no 2004. gada ir notikuši četri braucieni, kuros Talsu mākslinieku grupa (Talsu krūmu grupa) mēģinājusi izprast un identificēties ar Fībigu. Talsi – Parīze – Elzasa… Tāds ceļš mākslā bijis Talsos dzimušajam gleznotājam Frederikam Fībigam. Gleznotājs, grafiķis un grāmatu ilustrators Frederiks Fībigs dzimis 1885. gada 17. maijā Talsos galdnieka un šuvējas ģimenē, miris 1953. gada 6. februārī Selestā, Francijā, nabadzībā un aizmirstībā; apglabāts Selestates pilsētas kapos.   Mācījies Aleksandra licejā Rīgā. Ap 1905. gadu par viņa labvēli kļuva Talsu skolotāja Elizabete Auguste Krauze, apdāvināta vairāku valodu pratēja; viņa uzmundrināja un arī pabalstīja jaunā mākslinieka studijas Pēterburgas Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības skolā (1905-1906), kā arī viņa papildināšanos pie Pēterburgas profesora Kardovska. 1906. gadā Rīgā Fībigs slepus apprecas ar savu mecenāti, neskatoties uz to, ka Elizabete Krauze ir 20 gadus vecāka par viņu. 1907. gadā abi dodas uz Parīzi, kur Fībigs nepilnu gadu apmeklē slaveno Žiliāna akadēmiju un jau 1908. gadā sāk izstādīt savus darbus dažādos Parīzes salonos: Neatkarīgo salonā (1908-1921), Rudens salonā (1909-1927, kopš 1921. gada žūrijas loceklis), dažādās privātgalerijās Parīzē un citās valstīs: Barselonā (1912), Londonā (1911, 1914), Ņujorkā (1916, 1927), krievu mākslinieku grupas izstādēs  Šanhajā, Maskavā, Vladivostokā (1912) un Londonā (1921), 3. latviešu mākslas izstādē Rīgā ( 1913/1914 ). 1928. gadā piedalās divās izstādēs Rīgā – mākslinieku apvienības "Sadarbs" 3. izstādē un Latvijas 10 gadu jubilejai veltītajā mākslas skatē. Personālizstādes Parīzē "Galerie Bernheimn-Jeune" (1912) un "Galerie Georges Petit" (1927), Rīgas Pilsētas mākslas muzejā (1928). Līdz 1929. gadam, dzīvojot Parīzē un vienmēr cīnoties ar materiālajām grūtībām, šaubām, paliekot īsti nenovērtēts un neizprasts, daudz gleznojis Parīzes apkārtnes un ielu motīvus, arī portretus, žanrus, labprāt devies gleznot ārpus nīstās Parīzes uz Francijas dienvidiem, Pirenejiem. Radoši nozīmīgs viņam bija ceļojums uz Itāliju (1911-1912). No 1910. līdz 1912. gadam daudz strādājis arī plakātā, linogravīrā un ksilogrāfijā. Pirmā pasaules kara laikā Parīzē Fībigs iepazinās ar divdesmitgadīgu mākslas studenti, ukraiņu ebreja meitu Deboru Logaku. Kaut arī viņš palika kopā ar sievu Elizabeti arī turpmāk, Deborai 1919. gada 27. jūlijā piedzima meita Raja un 1921. gada 17. maijā – dēls Ēriks. Īsi pēc Ērika piedzimšanas abi bērni tika nodoti Elizabetes aprūpē. 1929. gadā gadā Fībigu ģimene uz neilgu laiku nolēma pārcelties uz Francijas austrumiem – Elzasu, Selestu, cerībā, ka turienes klimats un egļu mežu gaiss uzlabos mazā Ērika veselību. Tomēr 1932. gadā Ēriks nomira. Neskatoties uz tik dramatiskiem notikumiem mākslinieka dzīvē (turklāt Elizabete neiztur grūtos eksistences apstākļus un atgriežas Parīzē), Elzasā Fībigs uzglezno ap 600 darbu, pārsvarā maza formāta un kolorītā ļoti izsmalcinātas Elzasas ainavas visos gadalaikos. 1934/1935. gadā šī novada avīzēs Fībigs kļūst populārs ar savu vientuļnieka uzdrīkstēšanos kopā ar meitu Raju pavadīt ziemu mežcirtēju barakā Tenhela kalnu grēdā; pēc atgriešanās pilsētā tiek sarīkotas vairākas viņa gleznu izstādes Selestā (1935, 1940), Strasbūrā (1937, 1940), Milūzā  1937), Kolmārā (1936). Otrais pasaules karš pārtrauca viņa panākumu sēriju, tas padarīja nevērtīgu arī uzkrāto naudu. Nesekmīgas bija Fībiga pūles iegūt no reiha mākslinieka pensiju, turklāt 1940. gadu sākumā sāk pasliktināties viņa redze. 1942. gadā 77 gadu vecumā mira Elizabete Fībiga. 1946. gadā Fībigs pārtrauca gleznot, turpmākos gadus pavadīdams ļoti noslēgti, nesaņemdams arī no Francijas valsts ne mākslinieka pensiju, ne pilsonību. 1948. gadā mākslinieks kopā ar meitu Raju tika pārvietots uz Šveisgūtes kazarmām, kur pilsētas sociālā pārvalde ievietoja trūcīgos; tur viņš mira 1953. gada 6. februārī. Apmēram 20 gadus Fībiga darbi glabājās, iepakoti kastēs. Tagad tie ir atklāti no jauna, pateicoties Rajas Fībigas un vairāku viņas draugu rūpēm. Ir sarīkotas daudzas gleznotāja darbu izstādes: Parīzē (1975, 1991), Selestā (1976), Kolmārā (1982, 1996) un citās Francijas un Vācijas pilsētās tuvākajā apkārtnē, kā arī Ņujorkā (1990) un Sanfrancisko (1992). 2005. gadā gadā F. Fībiga 120. dzimšanas dienas izstādi Elzasā sarīkoja Hāgenavas (Haguenau) muzejs, kā arī Talsu novada muzejs. Ir izdotas divas nozīmīgas monogrāfijas – Maurice Rheims, Nadine Lehni, Marie-Jeanne Geyer, Daniel Walther "Frédéric Fiebig. Des plaines de Courlande au Ried Alsacien" ( Strasbūra, 1984 ) un Kyra Kapsreiter-Homeyer "Frédéric Fiebig. Leben und Werke" (1992, arī franču valodā). Talsu novada muzejs izdevis katalogu "Frederikam Fībigam 120" (2005, sastādītāja G. Millersone). Frederika Fībiga darbi atrodas Kolmāras d` Unterlinden muzejā, Strasbūras Modernās mākslas muzejā, "Saint-Dié" Municipālajā muzejā (Francija), Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā un Talsu novada muzejā (ap 170 vienību – gleznas, skices, uzmetumi, zīmējumi, linogriezumi, akvareļi), kā arī mākslas kolekcionāru kolekcijās.  

Šoreiz raidījumā par Eiropas Savienības un NATO dibinātājvalsti Luksemburgu. Valsts oficiālais nosaukums ir Luksemburgas Lielhercogiste un tā ir parlamentāra, konstitucionāla monarhija. Un jāņem vērā, ka tā ir vienīgā lielhercogiste pasaulē. To 1815. gadā izveidoja slavenā Vīnes kongresa laikā, kura rezultāti faktiski ir noteikuši pasaules kārtību pēdējos divsimt gadus. Kopš 2000. gada Luksemburgas valsts galva ir Lielhercogs Henrijs no Luksemburgas-Nasau nama. Iedzīvotāju skaits gan valstī ir vien tāds pats kā Rīgā – 660 tūkstoši cilvēku. Un – arī līdzīgi kā Rīgā – vairāki simti tūkstošu arī katru dienu brauc uz Luksemburgu strādāt, jo paši dzīvo ārpus nelielā valstiņas teritorijas. Luksemburgas dzīves un īpašumu dārdzība ir bēdīgi slavena. Viens kvadrātmetrs dzīvojamās platības maksā 8500 eiro. Arī valsts galvaspilsēta – Luksemburgas pilsēta ir burvīga – kalni un tilti, kalni un tilti viscaur. Un vēl arī daudzi jo daudzi gadsimtiem seni cietokšņi. Viens no šiem cietokšņiem Luksemburgai arī 10. gadsimta beigās deva nosaukumu. Un vispār zem pilsētas ir atrodami 17 kilometrus gari tuneļi, kas veido „Bock” un „Pétrusse” kazemātus. Sāka šo UNESCO mantojumu būvēt vēl tālajā 1644. gadā. Luksemburgas politiskie un ekonomiskie stāsti ir pagalam savdabīgi. Luksemburgas kā valsts rašanās un eksistence ir bijusi atkarīga no politiskās veiklības un izveicības. Kopš 19. gadsimta sākuma teritoriju ir mēģinājuši uz visiem laikiem inkorporēt gan Beļģijā, gan Nīderlandē. Skumjākā pieredze, protams, luksemburgiešiem bija Pirmais un Otrais pasaules karš, kad valsts deklarētā neitralitāte netika respektēta un abos gadījumos Vācija, lai uzbruktu Francijai, gāja caur Beniluksa valstu teritorijām, tās pakļaujot. Šī neveiksmīgā pieredze arī noveda pie tā, ka uzreiz pēc Otrā Pasaules kara beigām Luksemburga izvēlējās meklēt citu valstu atbalstu, izveidot Beniluksa Muitas savienību, vēlāk Eiropas Savienību un piedalīties NATO alianses radīšanā. Mazām valstīm neitralitātes politikas īstenošanai ir nepieciešami resursi – finanšu, militārie, ģeogrāfiskās atrašanās vietas. Luksemburga  arī pieder tā saucamajām Beniluksa valstīm, ko veido Beļģija, Nīderlande un Luksemburga un kas reizēm ir apspriestas arī kā piemērs Baltijas valstu sadarbībai. Luksemburga savu nelielo resursu dēļ bieži ir uzticējusi lielākajām valstīm – Nīderlandei vai Beļģijai, savu interešu aizstāvēšanu starptautiskajās attiecībās. Piemēram, kad Luksemburga ir prezidējošā valsts Eiropas Savienībā, tā nevada visas darba grupas, kā tai pienāktos. Luksemburga uztic Nīderlandei daudzu vadīšanu savā vietā. Prakse, ko Baltijai arī resursu efektīvākais lietošanas dēļ būtu jāapspriež ne tikai Eiropas Savienības ietvaros. Kopējās vēstniecības pasaules valstīs un reģionos ir pēc Vīnes konvencijām pieļaujama un absolūti normāla prakse. Tas ļautu nedublēt vēstniecības vai pat vēstniekus. Netērēt naudu, ko var ietaupīt. Luksemburga ir visnotaļ īpaša ar to, ka valsts iedzīvotāji ir trilingvāli. Valsts oficiālā valoda ir luksemburgiešu. Tās izcelsme ir augšvācu valodas sajaukums ar franču dialektu. Vienlaicīgi Luksemburgas iedzīvotāji jau skolā mācās gan vācu, gan franču valodu, kas arī tiek lietota valsts administrācijā. Papildus vēl vidusskolā apgūst arī angļu valodu, kas tos faktiski padara kvadrilingvālus. Luksemburgā parlamenta darba valoda ir luksemburgiešu, bet likumi tiek rakstīti franču valodā. Un vēl interesantāk ir tas, ka valsts etniskajā sastāvā 53 procenti ir luksemburgiešu, nepilni 15 % ir portugāļi, nepilni 8 % - francūži, kam seko itāļi, beļģi un tikai divi procenti ir vācieši. Savdabīgs fakts, ņemot vērā ka vācu valoda ir viena no lielajām valstī lietotajām valodām. Un šeit, protams, dabisks ir jautājums, kā luksemburgiešiem izdodas saglabāt savu unikālo valodu un kultūru apstākļos, ka divas lielas un populāras valodas eksistē ne tikai blakus valstīs, bet arī pašu mājās un arī Eiropas Savienības institūcijās? Valdības plāns ir sekojošs: pirmkārt, luksemburgiešu valodas nozīmīguma izpratnes palielināšana sabiedrībā, luksemburgiešu valodas standartizēšana un aktīvāka lietošana; luksemburgiešu valodas apmācības un Luksemburgas kultūras veicināšana citu etnisko grupu vidū, kā arī Luksemburgas kultūras izplatīšana tieši luksemburgiešu valodā. Jau atkal ir acīmredzamas līdzības ar latviešiem un visām trim Baltijas valstu pamatnācijām, kas cenšas saglabāt savu kultūru un valodu sarežģītos starptautiskajos un pašmāju apstākļos. Eiropas Savienība ir bijusi viens no kodoliem Luksemburgas pēckara attīstībai, ārpolitikai un politiskajām izvēlēm. Luksemburgas pilsēta ir viena no pilsētām, kurā atrodas Eiropas Savienības institūcijas. Tur ir arī trešā Eiropas Parlamenta sēdvieta (pamatā gan tur  un strādā tulki un plenārsēdes nenotiek). Tur atrodama Eiropas Investīciju Banka, kas gan nav Eiropas Savienības institūcija pati par sevi, bet ļoti nozīmīga ES funkcionēšanai.Luksemburgā var atrast arī Eiropas Stabilitātes mehānismu, kuru tieši Luksemburgā izvietoja tādēļ, ka juridiski varēja vienas dienas laikā piereģistrēt. Un tur arī atrodama arī Eiropas Savienības Tiesa. Un visas institūcijas ir blakus viena otrai un atrodas uz Džona Kenedija avēnijas. Luksemburgieši kopumā ir bijuši ļoti Eiropas integrāciju atbalstoši. Viņi ne tikai saprot, ka labākais veids, kā mazām valstīm miermīlīgi nodrošināt savu aizsardzību, ir sasiet lielās valstis ar starptautiskajām tiesībām un institūcijām, bet arī prot izmantot Eiropas Savienības funkcionēšanu savā labā. Divi redzami piemēri – Luksemburga, būdama Eiropas Savienības bagātākā valsts, ir neto saņēmējvalsts no Eiropas Savienības budžeta. Pārsteidzoši, bet tieši ES institūciju uzturēšana ļauj Luksemburgai saņemt no ES budžeta vairāk nekā iemaksāt. Un otra lieta ir lielais skaits luksemburgiešu, kuri bijuši augstos Eiropas Savienības amatos. Un tas, kā varat iedomāties, arī var atstāt iespaidu uz mazas valsts kā nācijas pašlepnumu. Par to stāsta Roberts Šūmaņa Eiropas pētījumu centra direktors Žans Marija Maheruss.

Vienkārši stilīgs pasākums – tā par mēneša pēdējām ceturtdienām, kad laikmetīgās mākslas galerijas Rīgā atvērtas līdz vēlai vakarstundai, atzīst tās apmeklētāji. Tā ir iespēja iepazīt jaunos māksliniekus, vērot procesus laikmetīgajā mākslā un baudīt jaukus laika apstākļus, ejot no vienas galerijas uz citu. Par mēneša pēdējām ceturtdienām, kad mākslas galerijas atvērtas līdz vēlam vakaram, bija daudzkārt dzirdēts, maija pēdējā ceturtdienā Kultūras rondo žurnāliste Laima Slava devās šādā galeriju maršrutā: Stabu iela, Ģertrūdes un Sporta iela. Apskatīju ne tikai izstādes piecās galerijās. Vispirms dodos uz galeriju „427” Stabu ielā, tā ir no pilsētas ritma klusāka vieta ar savu šarmu. Pulkstenis tūdaļ būs seši vakarā, un esmu vienīgā apmeklētāja nelielajā izstāžu telpā, kurā skatāma Ērika Apaļā izstāde „Pastkaste Nr.12”. Tad dodos uz Ģertrūdes ielu, līdz šim nav būts galerijā „DOM”, tur pēdējās dienas skatāma Ata Izanda personālizstāde „Izkusušās zemes”. Pats mākslinieks paziņai sīki stāsta par katru izstādē eksponēto darbu. Tikmēr galerijā ik pa laikam kāds iegriežas pa vienam vai nelielās grupās. Pirms nonāku galerijā „LOOK!”, veru durvis Rīgas Fotomēneša Galerijā (Rīga Photomonth Gallery), te paredzēta sociālā psihologa Ivara Austera ekskursija izstādē. Šī gada Rīgas Fotomēneša uzmanības centrā ir mākslīgais intelekts, kas iedvesmojis projektu „Mākslīgā intelekta Latvija”. Rīgas Fotomēnesis un tā kurators Arnis Balčus dokumentē mākslīgo intelektu tā sākumstadijā, kā arī dekonstruē to, kā latvieši sevi reprezentē, tādējādi radot diskusiju par mākslīgā intelekta ietekmi uz mūsu kultūru un sabiedrību. Tepat blakus atrodas  galerija „LOOK!”, kur nupat atklāta jaunās gleznotājas Katrīnas Biksones izstāde „Paukotāja istaba”. Darbu centrā mūsdienu cilvēks, kuru raksturo bailes no intimitātes. Tad dodos garākā pārbraucienā uz laikmetīgās mākslas centru „Kim?” Sporta ielā, kur Filipa Pīlekera personālizstāde un Kriša Salmaņa personālizstāde „Rūgts”, ik pa laikam atskan spalgs troksnis, to raisa darbs „Otrais valsis”, kurā izmantots veseris, elektromotors, atskaņotājs, skanda un skaņuplate. Jāatgādina, "Rīgas pēdējās ceturtdienas" tika aizsāktas 2021.gada rudenī, lai apvienotu laikmetīgās mākslas telpas galvaspilsētā un nodrošinātu apmeklētājiem vienkāršu, pieejamu un jautru veidu, kā atklāt sev jaunas izstādes. Mūsu kolēģe Laima Slava šogad maijā devās baudīt galeriju vakaru: Nākamais galeriju vakars 29.jūnijā. Katru mēnesi galeriju dalībnieku saraksts mainās un tiek paziņots nedēļu pirms notikuma – mēneša pēdējās ceturtdienās.

Stāsta mūzikas vēsturnieks Jānis Kudiņš 2023. gada 6. janvārī apritēja 130. gadskārta, kopš bija nācis pasaulē Oskars Stroks. Pianists un populārās mūzikas komponists, kas mūsdienās sabiedrībā tiek godāts par Rīgas tango karali. Lai arī Stroks 1893. gadā bija dzimis muzikālā ebreju ģimenē Daugavpilī jeb kādreizējā Vitebskas guberņas Dvinskā, vēlāk nepilnus 20 gadus skolojies un dzīvojis Krievijas cariskās impērijas laika Sanktpēterburgā, tieši Rīga mūziķa dzīvē kļuva par mūža pilsētu, kurā bija nodzīvots visvairāk gadu. 20. gadsimta starpkaru laikā, Latvijas brīvvalsts pirmajā periodā tieši Rīgā Stroks komponēja savus pirmos starptautisku atpazīstamību ieguvušus tango šlāgerus.  Tango Stroks turpināja komponēt arī laikā pēc Otrā pasaules kara, līdz pat savai aiziešanai mūžībā Rīgā, 1975. gada 22. jūnijā. Stroka radošās darbības mūžs 21. gadsimta sākumā ir ticis aktualizēts un skaidrots īpaši intensīvi. Tomēr, neraugoties uz to, joprojām ir dzīvi un vispasaules tīmeklī atrodami gan patiesi fakti, gan aizraujoši vai uzjautrinoši izdomājumi par Rīgas tango karaļa dzīvi un atstāto mūzikas mantojumu. Viens no apgalvojumiem, kas ar paša Stroka kādreiz nedaudz neprecīzi pateikto iesakņojās 20. gadsimta otrajā pusē, ir jautājums par to, cik tad tango kompozīciju bija radījis Rīgas tango karalis. Vēl joprojām, uz ātru roku meklējot informāciju interneta dzīlēs, var atrast daudzreiz tiražētu apgalvojumu, ka Stroks ir vairāk nekā 300 tango autors. Vai tiešām varētu būt tik daudz? Ielūkošanās publiskajās bibliotēkās un specializētās informācijas krātuvēs, kuras atrodami gan Stroka kompozīciju nošizdevumi, gan rokraksti, tomēr neizbēgami liek koriģēt šo skaisto leģendu par 300 tango. Spriežot pēc mūsdienās atrodamās informācijas, visa sava garā radošās darbības mūža laikā Oskars Stroks varētu būt radījis aptuveni 355 kompozīcijas. Sākot ar pirmo romanci, ko, saskaņā ar ģimenes leģendu jaunais talants 11 gadu vecumā komponēja Dvinskā, seko 13 izklaides mūzikas žanros radīti darbi dzīves periodā Sanktpēterburgā. Savukārt Rīgā laikā starp diviem pasaules kariem tango karalis bija radījis 59 vokālas un instrumentālas kompozīcijas dažādos izklaides mūzikas žanros, ne tikai tango. Skaitliski vēl daudz vairāk – 282 visdažādāko deju un vokālās mūzikas žanru darbus Stroks bija komponējis laikā pēc Otrā pasaules. Šādu radošu kvantitāti tolaik noteica tas, ka, būdams totalitārā padomju režīma noliegts kā nevēlamas buržuāziskas mūzikas autors un izslēgts no publiskās mūzikas dzīves, Stroks aktīvi komponēja izklaides mūziku klubiem un kultūras namiem un pats savas partitūras aktīvi izplatīja visā kādreizējā padomju impērijā, šādi cenšoties nopelnīt dienišķo iztiku. Bet cik tad šajā provizoriski apzināmajā 355 populārās mūzikas deju un vokālās (dziesmu) žanru darbu kopumā ir Stroka radīto tango? Tās ir 44 kompozīcijas ugunīgās Amerikas dienvidzemju Argentīnas un Urugvajas nacionālā kultūras simbola ritmos. Uztvēris tango negaistošo popularitāti Rīgā arī pēc Latvijas valsts nodibināšanas, Stroks 1927. gadā radīja un tūlīt arī izdeva notīs tango deju klavierēm Nakts Marseļā, šādi simboliski aizsākot žanra pārstāvības jaunradi arī pie mums. Kā jau tas nereti gadās mūziķiem, arī Strokam atsevišķi viņa tango bija cieši saistīti ar kādiem vētrainiem notikumiem dzīvē. Tā, piemēram, "Nakts Marseļā" tapa brīdī, kad komponists bija aizbraucis mīlas dēkas ceļojumā ar sava Rīgas veikala jauniņo un pievilcīgo pārdevēju Leni Libmani uz Franciju, Parīzi. Diemžēl mīlas dēka ātri izbeidzās, pēkšņajai mīlas mūzai pametot populārās mūzikas maestro, kuram nekas cits neatlika kā atgriezties pie savas ģimenes Rīgā. Tad nu šim stāstam tango karaļa tuvinieku atmiņās sekoja turpinājums – skumjās par zudušo pēkšņi uzliesmojušās mīlestības kaisli, Stroks komponēja savu otro tango, kas uz mūžiem viņu apzīmogoja par starptautiski pazīstamu tangodziesmu komponistu. Tā 1929. gadā radās Stroka opuss "Melnās acis", kas 20. gadsimta 30. gados, pateicoties viņa Rīgā atklātajam talantīgajam tenoram un draugam, no Ukrainas un Rumānijas nākušajam Pjotram Ļeščenko (1898–1954) un viņa iedziedājumam, neskaitāmos skaņuplašu pārizdevumos pāršalca teju vai visus pasaules kontinentus. "Melno acu" oriģinālteksts krievu valodā skanēja arī tulkojumos vācu, somu, angļu, rumāņu, japāņu un vēl arī citu valodu versijās daudzu dziedātāju izpildījumā daudzās valstīs. Latviešu valodā Melno acu melodiju 1930. gadā vienā skaņuplatē pirmoreiz iedziedāja Rīgas aktieris un šlāgerdziedātājs Artūrs Briedis (1901–1990). "Melnās acis" pirmoreiz nodrošināja Strokam īsta tango komponista slavu. 20. gadsimta 20. gadu beigās un 30. gados viņš radīja 17 tango kompozīcijas. To vidū kā plašākos panākumus guvušās var izcelt tangodziesmas "Gaišzilās acis", "Mans pēdējais tango", "Jel saki, kādēļ?", "Jel nepamet", "Mēness rapsodija". Interesants akcents Stroka tangomūzikas jaunradē bija tolaik veiktais aranžējums pazīstamajai bandītu joku dziesmai "Murka". Radusies Ukrainas ugunīgajā dienvidu pilsētā Odesā pēc Pirmā pasaules kara, "Murka" bija iekarojusi plašu atpazīstamību bijušās cariskās Krievijas impērijas teritorijās. Stroks pats izdomāja jaunu tekstu "Murkai" par nelaimīgu, nedaudz traģikomisku mīlasstāstu un ietērpa dziesmas melodiju tango ritmos. Arī šis Stroka aranžētais tango kļuva ļoti populārs un kalpoja par pamatu vēlāk uzplaukušai leģendai, ka tieši Rīgas tango karalis ir bijis "Murkas" dziesmas sākotnējais radītājs. Lai gan tā ir tikai izdoma, nevis patiesība. Likās, ka 30. gados iegūtā tangomūzikas meistara slava kļūs par stabilu pamatu Stroka radošajā darbībā un beidzot atnesīs arī pienācīgu materiālo nodrošinājumu dzīvē. Diemžēl Otrais pasaules karš, tā laikā notikusī Latvijas okupācija no Padomju Savienības puses šīs cerības brutāli sagrāva. Karu pārdzīvodams no Latvijas tālajā Kazahstanā, Stroks 1945. gadā atgriezās Rīgā. Pirmo pēckara gadu cerības kaut kā iekārtoties lai izdzīvotu totalitārajā padomju sociālpolitiskajā režīmā izgaisināja bēdīgi slavenais 1948. gadā Maskavā pieņemtais Komunistiskās partijas lēmums par situāciju mūzikas jomā. To izpildot, arī daudzi komponisti okupētajā Latvijā tika kritizēti, šādi izsakot skaidru piedraudējumu turpmāk nekomponēt mūziku totalitārajam režīmam nevēlamā stilā. Un šī lēmuma baisi groteskajā atmosfērā toreizējais Latvijas Komunistiskās partijas ideoloģijas sekretārs Arvīds Pelše (1899–1983) kā negatīvi vērtējamās un nevēlamās mūzikas piemērus preses publikācijās īpaši izcēla Stroka tango un fokstrota kompozīcijas. Režīma paustais agresīvais publiskais nosodījums pavadīja tango karali līdz pat viņa aiziešanai mūžībā. Tikai 70. gadu sākumā Strokam izdevās vēl pašam piedzīvojot nelielu morālu reabilitāciju, kad atkal tika izdotas dažas skaņuplates ar viņa tango melodijām. Neraugoties ne uz ko, Strokam izdevās izdzīvot kā populāru deju un dziesmu autoram arī sarežģītajā padomju okupācijas periodā. Viņš komponēja un pats aktīvi dažādu izklaides vietu ansambļiem izplatīja savus jaunradītos darbus. Tā radās vēl 27 tango, gan dziesmas, gan instrumentālas kompozīcijas veidolā (klavierēm vai instrumentālam ansamblim). Ieinteresējoties un iepazīstot tos tango, ko Stroks komponēja pēc Otrā pasaules kara, noteikti var secināt, ka meistars joprojām bija saglabājis talantu radīt spilgtu, melodiski aizraujoši lipīgu mūziku, izceļot tajā populārās dejas ritmiskās formulas dažādos to variantos. Arī sasauksme ar notikumiem privātajā dzīvē sevi neļāva aizmirst. Tā, piemēram, 60. gados komponētā tangodziesma "Mana Natālija" bija komponista lirisks veltījums mūža pēdējai mīlestībai, sievietei vārdā Natālija, kas dzīvoja Krievijā, Piemaskavā. Tomēr mūsdienās Stroka 44 radīto tango kopumā joprojām visvairāk piesaista viņa 20. gadsimta 30. gadu Rīgas kosmopolītiskās kultūrvides atmosfērā radītās kvēlu mīlestību un smeldzīgu šķiršanos muzikāli izstāstošās tangodziesmas. To nošurakstos nevīstoša ir palikusi Rīgas tango karaļa lielā meistarība un radošās dzīves azarta atblāzma, kas valdzina joprojām.

Stāsta māksliniece, dizainere, leļļu mākslas un dizaina muzeja Liepājā veidotāja Ināra Liepa Lelles-zīlnieces pirmo reizi parādījās Francijā 19. gadsimta vidū un tika sauktas par Bonne Aventure (angļu valodā – Fortun Tellings dolls) vai Fortūnas lellēm, Likteņa lellēm vai vienkārši par lellēm-zīlniecēm. Viņām bija gari svārki un zem tiem – atsevišķa konstrukcija, kas tika veidota no salocītām krāsainām papīra lapiņām, uz kurām nereti ar roku tika rakstīts kāds pareģojums, ieteikums vai apgalvojums.  Šīs lelles bija īpaši populāras arī salonos, kur notika azartspēles: spēlētāji mēģināja noskaidrot, vai liktenis viņiem būs labvēlīgs.  Laika gaitā lelles sāka izgatavot arī Vācijā. Padomi un prognozes tika rakstītas gan vācu, gan franču valodā, lai šādas lelles piegādātu Francijas tirgum, kur tās bija īpaši populāras. Vācu prognozes bieži bija nopietnas un ļoti konkrētas, savukārt franči bija diezgan vieglprātīgi. Kādā no pareģojumiem bija rakstīts: "Tikai starp mums: cilvēks bez naudas ir kā ķermenis bez kustībām!" Visām zīlēšanas lellēm tērpa vienojošais elements bija augsta konusveida cepure un vienā rokā zizlis vai kociņš. Tas norādīja, ka viņas nav parastas lelles bet nāk ar īpašu uzdevumu. Krāsainās likteņa lapiņās rakstītais būtībā nevis biedēja, bet gan drīzāk izklaidēja, uzmundrināja, iepriecināja vai brīdināja no kļūdām. Fortūnas lelles vairāk tika uzskatītas par spēli, un tās bieži izmantoja arī svētkos viesu izklaidei. Fortūnu leļļu dizains bija ļoti dažāds. Dažkārt tās bija smalkas dāmas, kas izgatavotas no glazēta porcelāna, koka vai papjēmašē papīra masas, bet dažkārt tās bija pavisam vienkāršas lelles – tās nebija dāmas, bet gan ļoti vienkārši, rotaļīgi tēli. Reizēm liktenis slēpās zem zīlnieces necaurredzamo melno svārku pārsega, ko varēja atpazīt tikai pēc neparastas konusveidīgas smailas cepures. Arī zizlis vai kociņš rokās liecināja, ka šai lellei ir "maģiskas spējas". Krāšņi un rotaļīgi bija franču modes leļļu zīlēšanas kostīmi. Tie bieži tika dekorēti ar zvaniņiem, kas iezvanījās, kad kādas personas pirksti čaukstināja salocītās papīra lapiņas cerībā, ka kādā no tām viņš izlasīs tieši to, kas viņam bija paredzēts... Zīlēšanas iespējām bija vairāki leļļu dizaina varianti: pirmajā variantā – vienkāršajā – lellei bija pievienots kāds aksesuārs: soma, groziņš vai maisiņš ar prognožu kartiņām. Atlika vien izvilkt vienu lapiņu un uzzināt, ko liktenis tev piesola... Otrais variants bija no kartona izgriezts aplis, kura augšpusē ar melnu vai sarkanu tinti sadalošos sektoros bija ierakstītas prognozes un pareģojumi. Apļa centrā bija ievietots turētājs un tam piestiprināta glīti ģērbta maza lelle. Vienā rokā viņa turēja mazu nūjiņu, ar kuru norādīja uz vēlamo pareģojumu. Lelles atradās pietiekami augstu virs kartona kastes, lai tā varētu brīvi griezties. Klāt pievienotā instrukcijā bija rakstīts: "Kad vēlaties izlasīt savu prognozi, ātri iegrieziet lelli, un, kad tā apstājusies, izlasiet tekstu, uz ko norāda zizlis." Trešais bija vissarežģītākais variants, jo no aprakstītajām lapiņām tika veidota grāmatai līdzīga konstrukcija, kas bija paslēpta zem lelles svārkiem. Bija arī speciāli žurnāli, kuros tika piedāvāti 160 prognožu varianti, kuri kalpoja leļļu izgatavotājiem par špikeri, rakstot tekstu prognožu lapās. Piemēram: "Tas, kuru tu mīli, mīlēs tevi." "Atrodi vairāk laika sev!" "Tavas sliktās dienas ir beigušās!" "Tici sev!" "Tev palīdzēs draudzīgi kontakti." "Jūsu pēdējais sapnis nozīmē jaunas zināšanas." "Cilvēki par tevi runā - tu neesi ģērbies pēc pēdējās modes!" Un daudz citu variantu... Šķiet, ka šādas prognozes izklausās visai laikmetīgi arī mūsdienās!

Rakstniece Džena Andersone spilgti debitēja ar savu pirmo stāstu krājumu “Dadži”. Otrais stāstu krājums “Sainis” tapis mazāk kā gada laikā, un – tavu pārsteigumu! – tikai daļēji līdzīgs iepriekš rakstītajam. Ko Džena Andersone meklē un vēlas atrast rakstīšanā? Rakstniece Džena Andersone pirms mazliet vairāk kā gada parādījās kā spoža komēta pie latviešu literatūras debesīm ar savu debijas stāstu krājumu “Dadži”, kas tika nominēts arī Latvijas literatūras gada balvai. Ne mazāk pārsteidzoši, ka tik īsā laikā klāt jauns stāstu krājums “Sainis” – patiešām pamatīgs sainis ar stāstiem, grāmata kārtīga ķieģeļa biezumā. Pārsteigums bija arī tas, ka otrajā stāstu krājumā “Sainis” tikai no daži stāstiem turpina pirmajā Dženas Andersones stāstu krājumā iepazīto noskaņu. Rakstnieces īpašā spēja, kas arī padarīja spilgtu viņas debiju literatūrā, ir dziļa empātija, spēja iejusties otra iekšējā pasaulē.  Dženai Andersonei piemīt spēja saskatīt cilvēka traģēdiju šķietami ikdienišķos notikumos, rakstnieces jaunākajā krājumā “Sainis” šo līniju turpina, piemēram, stāsts “Dzeltenās podziņas” – par meiteni, ko muļķa pusaudzis aplaupa kāpņu telpā, bet viņa nespēj steidzīgajai, savām lietām aizņemtajai mammai pastāstīt, ko tikko pārdzīvojusi. Kā stāstā “Tu mani nemīli”, kurā demences skartajai mātei aprūpes namā meita mēģina iestāstīt, ka tagad viņa ilgāku laiku nenāks, jo ir karantīna un pandēmija. Kā jau paredzams no stāsta nosaukuma, vienīgais, ko mamma spēj uztvert, ir, ka meita nenāks, un jebkuru tālāko mēģinājumu paskaidrot noslāpē bezgalīgas sāpes. Jaunajā stāstu krājumā “Sainis” dominē garstāsti, tātad – ne vairs šis viens emocionālais zibsnis, bet gan simts un vairāk lappusēs Dženas Andersones uzburta pasaule. Pasaule, ka, reizēm pat grūti izskaidrojama iemesla pēc, liekas visai draudīga vieta cilvēkam. Šobrīd latviešu literatūrā ir vesela rakstnieču plejāde, kuras rakstīt sākušas jau nobriedušā vecumā. It kā gribējies rakstīt jau kopš skolas laikiem, bet par rakstniecēm viņas kļuvušas jau pēc profesionālās karjeras izveidošanas. Kā Dace Vīgante, kā Laura Vinogradova, kā Jana Egle, tagad arī Džena Andersone. Dženas Andersones stāstu sižeti it kā novelk ādu. Liek pamanīt traģisko gluži ikdienišķajā, un varbūt tajā ir kāda dziļa gudrība. Ļaut ar stāsta distanci izsāpēt tam, kam ikdienas dzīvē nav tiesību sāpēt. Piemēram, saprast, kāpēc savā stikla akvārijā ieslodzīta autoostas kasiere ir tik nelaipna. Viņa izrāda savu sīksīciņo varu, kamēr patiesībā savā dzīvē var ietekmēt tik ļoti maz. Pateicoties detektīvžanra populritātei – seriāliem, kino, arī literatūrai, daudz kas no stāstā “Inspektors” izklāstītā mums nav svešs. Kā inspektors brauc uz nozieguma vietu, kā notiek subordinācija, kā nemitīga saskarsme ar cilvēka iedabas ēnas pusi ietekmē izmeklētāja personību. Stāsts ir garš, un likumsakarīgs ir jautājums, kurp rakstniece mani vedina? Dženas Andersones stāsti ir jālasa līdz beigām. Var pat sākt no beigām. Jo stāstam bieži vien zīmīgs ir pēdējais teikums, kas apvērš stāstīto vai mudina uz to palūkoties no atšķirīga skatu punkta. Dženas Andersones stāstu krājuma “Sainis” nosaukumu var iztulkot arī citā veidā. Tas patiešām ir sainis ar ļoti dažādiem stāstiem, būtu gribējies, lai krājuma veidotāju vairāk lasītāju būtu sagatavojuši, kas viņu sagaida, kādi spēles noteikumi būs jāievēro. Piemēram, garstāstu “Manzeva nams” es labprātāk būtu gribējusi ieraudzīt atsevišķā grāmatā. Vai vēl labāk, kā rakstniece Dace Vīgante ierosināja ierakstā sociālajos tīklos – kā scenāriju kādai Aika Karapetjana uzņemtai filmai. Dženai Andersonei tas patiešām padodas – jo īpaši garstāstos, radīt pašpietiekamu pasauli, kas ievelk savās likumsakarībās tik pilnīgi, ka, šķiet, esi pazaudējis ceļu ārā no tās. “Manzeva nams” ir visai biedējoša pasaule: darbā aizņemta sieviete kā daļu no darījuma saņem dzīvokli, kuru nav pat iepriekš apskatījusi. Ievācas tajā un pamazām saprot, ka ne jau viņa diktē noteikumus dzīvei šai namā. Manzeva nams ir kā sarežģīts mikrokosmoss, kurš ierauj savā skaistajā un biedējošajā realitātē tā iemītnieku dzīves. Stāsta “Damirs Hāns spēlē šahu” darbība noris kaut kur Austrumos, galmā, tādā tūkstoš un vienas nakts pasakas greznībā. Krāšņā nežēlība, ar kādu tiek nogalināts homoseksuāls valdnieka dēla mājskolotājs, piederas pasakai. Tikai tā nav pasaka. Ja pirmajā stāstu krājumā “Dadži' Džena Andersone rakstīja par atpazīstamiem notikumiem, ikdienas dzīvi, tad “Saiņa” garstāstos rakstniece demonstrē izcilu spēju pārcelties citā laikā, kultūrā, iedomātā realitātē. 

Stāsta komponists Imants Zemzaris  Vai esi dzirdējis Jāņa Ivanova Sesto jeb Latgales simfoniju? Lai noder neliels stāsts par šī skaņdarba diezgan dramatisko un neparasto likteni! 1948. gada 10. februārī PSRS kompartijas centrālkomiteja nāk klajā ar lēmumu, tā dēvēto Ždanova doktrīnu, kurā norādīts uz daudzu padomju komponistu daiļrades formālistisko ievirzi. Par savu līdzšinējo devumu tiek pelti un nosodīti Šostakovičs, Prokofjevs, Hačaturjans, Mjaskovskis un citi. "Formālisma kritiku" saņem arī redzamākie savienoto republiku komponisti, no latviešu skaņražiem kā pirmais - Jānis Ivanovs. Bargu kritiku izpelnās viņa Piektā simfonija un Otrais kvartets. Uz ilgiem gadiem tiek aizliegts šos opusus atskaņot. Tiek arī izdzēsti to ieraksti. Ideoloģiski estētiskā prasība skan nepārprotami: ir jāraksta vienkārša, melodiska un tautiska, tautas masām saprotama mūzika, kas balstīta uz stingriem sociālistiskā reālisma pamatiem un pauž optimismu un ticību padomju dzīves gaišajiem ideāliem. Tas bija sākums mākslas politiskajai regulēšanai. Staļiniskajā totalitārismā mākslai bija jākļūst par valsts ideoloģijas propagandētāju un apkalpotāju, par tās kalponi. "Tā bija prasība pēc ērtai idejiskai komunikācijai pieejamas mūzikas, ko nodrošina teksts vai programma, kā arī ilgstošā tradīcijā izstrādājušās mūzikas paņēmienu stabilās nozīmes," raksta Arnolds Klotiņš. Sākās ar publisku kritiku un nosodījumu par lētticīgu iekļūšanu Rietumu formālistiski dekadentiskajos tīklos. Bet savās tālākajās konsekvencēs partijas lēmumi noveda pie politiskām "tīrīšanām" mūzikas iestādēs, politiskām prāvām, arestiem un represijām. Vadošos padomju komponistus aicina publiski atzīt un nožēlot savus estētiskos nomaldus. Tas jādara arī Jānim Ivanovam. Apspriedē Komponistu savienībā viņš spiests pazemojoši taisnoties: "Mēs, latviešu komponisti, bijām atrauti no krievu mūzikas ilgu laiku. Un, kad vēlāk tikām tai klāt, sastapāmies ar tādiem mūzikas dzīves vadoņiem, noteicējiem kā Šostakovičs, Prokofjevs, Hačaturjans. Tie mums pārmeta mūzikas valodas atpalicību, sauca panākt viņus - un daudzi no mums rāvāmies viņiem līdz. Atzīšos - arī es." Un kādā savā avīžrakstā atrod par lietderīgu deklarēt: "Padomju radošie mākslinieki grib dot savai tautai nevis traģiskas skumjas, nevis apdziedāt nežēlīgā kara radītās bēdas, mūsu mūzikā jāskan neapēnotam optimismam, ko izraisa padomju tautas varonīgais, radošais darbs." Šajā situācijā Ivanovs nevēlas kļūt par disidentu vai garīgu emigrantu, nevēlas nokļūt sabiedrības pelēkajā zonā. Jo viņš pasaulē vairs nav viens, brīvs kā putns. Viņu saista atbildība par ģimeni. Ivanovs padodas. Sper soli atpakaļ. Vēlas rast kompromisu. Kā apliecinājumu gribai laboties Ivanovs sola komponēt liriski episku, pagalam dziesmotu simfoniju par savu dzimto novadu - Latgali. Šis nodoms komponistam itin kā pārāk kaulus nelauž. Gan jau viņa manuskriptu mapē vēl patapušas skices no 30. gados izsapņotās dzimtenes tēlojumu sērijas, kā turpinājums "Rāznai", "Latgales ainavām", "Padebešu kalnam". Sestā jeb Latgales simfonija tapusi 1949. gadā un piepilda, šķiet, visus ideologu sapņus: šī mūzika ir izteikti melodiska, ar tautasdziesmu citātiem vai alūzijām dāsni papildināta, fināls pauž nepārprotamu optimismu, jaunās dzīves uzvaru. Bet gandarījumu par rezultātu autors nejūt: "Simfonijā ir vēstures fragmenti. Ir tautas dejas skats. Ir fanfaras - nāk krievi. Ir maršs - krievu dziesma. Ir Latgales "Aiz ezera balti bērzi". Tas viss tur ir. Taču manis paša tur nav. Es it kā stāvu aiz stūra un to visu noskatos." Tā komponists saka jau pēc vairākiem gadiem, sarunājoties ar muzikoloģi Vizbulīti Bērziņu. Tajā pašā 1949. gadā simfonija piedzīvo pirmatskaņojumu Rīgā, Viļņā, Tallinā, Maskavā, Ļeņingradā, Sočos, Kijevā. Drīz vien tā izskan vairākās Varšavas bloka zemēs, to iepazīst arī Francijā, Itālijā, Argentīnā. Tik lielu auditoriju Ivanova mūzika iekaro pirmoreiz. Pašam to neapzinoties, Ivanovs kļūst par dzimtās Latgales vēstnesi plašā pasaulē. Pēcāk komponists par šo publicitāti ironizē: pēc Varšavā atskaņotās Sestās un Septītās simfonijas poļiem licies, ka viņš ir sirms vecītis, apmēram tāds kā Jēkabs Mediņš. Pēc laikabiedru domām, Ivanovs pret savu Sesto jutis tādu kā greizsirdību. Jo kādēļ gan neatskaņo citas viņa simfonijas?! Sestajai bijis gauži duāls liktenis. Padomijas gados tā celta debešos un rādīta kā paraugs. Jau pēc impērijas sabrukšanas, sākot no deviņdesmitajiem gadiem un pat agrāk, šis opuss kā ideoloģiski neērts darbs no koncertaprites ticis izņemts (vien reizēm skanējis radio: Arvīds Jansons ar Helsinku orķestri, Ernests Bertovskis ar mūsu pašu simfoniķiem). Un tikai 2016. gadā, godinot Ivanova 110. dzimšanas dienu, Rēzeknes koncertzālē "Gors" simfonija atkal izskan. Spēlē jaunu mūziķu sastāvs: Rēzeknes kamerorķestris ar papildspēkiem no galvaspilsētas. Diriģē gluži jaunais Jānis Stafeckis. To klausoties, manī ieplūst nopietns episks vēstījums, izvērsts un sirsnīgs stāsts par Latgali. Pēc Rīgā ieilgušā postmodernā tuksneša jūtu, ka mani piepilda dzīvinošas sulas, kā aizmēžas sīkumi, meli. Publikā redzu jaunas, gaišas sejas. Savu "Latgales simfoniju" šie jaunie ļaudis klausās pirmo reizi. Simfonijas fināls viņiem vairs neasociējas ar sarkanarmijas tanku ienākšanu, kā tas bijis iepriekšējām paaudzēm. Nu tā ir vitāla zemes deja ar gavilējošu aicinājumu post un saulē celt Latgali. Un simfonijas kulminācija jau patiesībā ir trešā, lēnā daļa. Tas ir nāciens pie Latgales Māras, kas, trīsreiz cēlusies, nu lepni stāv atkal Rēzeknes vidū, Latgales sirdī. Muzikoloģe Ilma Grauzdiņa raksta: "Arī te izpaužas mākslinieka lielums - radīt šedevru it kā no augšas uztieptos ietvaros. Jānim Ivanovam Vijoļkoncertā, tāpat Sestajā un Septītajā simfonijā tas ir izdevies. Jo šo partitūru mūzikā ietverts nevis tautiskuma ārējais, butaforiskais ietērps, bet izteikta tautas dvēsele."   

Bieži vien mēs par sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem zinām gana daudz – radošo dzīvi, panākumus, arī privātās dzīves aizkulises, taču šo raidījumu sērija ļaus mums iepazīt personību stāstus par ģimeni, rotaļlietām, bērnības draugiem, skolas gaitām un pirmajām mīlestībām. Otrais raidījums par Inesi Kučinsku.

Eiropā trauksmi rada pieaugošā spriedze Kosovā - starp tur dzīvojošajiem serbiem un Kosovas valdības policijas spēkiem pēdējā laikā notikušas sadursmes. Kosova ir lūgusi starptautiskās sabiedrības iejaukšanos Briseli ir satracinājis korupcijas skandāls. Starp vairākiem aizturētajiem arī Eiropas Parlamenta viceprezidente. Šis ir viens no lielākajiem korupcijas skandāliem EP vēsturē. Trešajā lielākajā Dienvidamerikas valstī Peru atlaists un apcietināts prezidents, bet viņa atbalstītāji izgājuši ielās. Sadursmēs ar policiju vairāki protestētāji gājuši bojā. Aktualitātes pasaulē vērtē Latvijas Radio Ziņu dienesta ārzemju ziņu žurnālists, Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Uģis Lībietis, Latvijas kontingenta Kosovā komandieris pulkvežleitnants Ģirts Savins un Latvijas TV "Sporta studijas" producents Dīvs Reiznieks. Kosovā atkal nemierīgi Kādreizējā Dienvidslāvijas federācijas Serbijas republikas autonomā province Kosova, kurā vairāk nekā 90% iedzīvotāju ir etniskie albāņi,  kļuva de facto neatkarīga pagājušā gadsimta beigās, kad NATO bombardēšanas akcija piespieda Serbiju izvest no Kosovas tās spēkus. Kopš 1999. gada Kosovā ir dislocēta NATO miera uzturēšanas misija, šobrīd nepilnu 4000 militārpersonu sastāvā, kopš 2008. gada arī nepilni 2000 Eiropas Savienības likumsargāšanas misijas darbinieku. 2008. gadā Kosova pasludināja neatkarību no Serbijas, un to līdz šim atzinušas 99 valstis, t.sk. Savienotās Valstis, Lielbritānija un vairums Eiropas Savienības dalībvalstu, arī Latvija. Tikmēr Serbija ir deklarējusi, ka nekad neatzīs savas kādreizējās autonomijas neatkarību, un Belgradu šai ziņā atbalsta Krievija un Ķīna. 6% no Kosovas iedzīvotājiem ir serbi, kuri pamatā dzīvo Serbijas pierobežā, un starp šo minoritāti un Kosvas centrālo varu joprojām ir saspringtas attiecības. Šogad par spriedzes cēloni kļuva valdības prasība serbu autovadītājiem nomainīt līdz šim lietotās Serbijā izdotās automašīnu numurzīmes uz Kosovā izdotajām. Protestējot, serbu autovadītāji bloķēja ceļus valsts ziemeļos. Novembra nogalē ar Eiropas Savienības piedalīšanos tika panākta vienošanās, Kosovai atceļot prasību par numurzīmju nomaiņu, savukārt Serbijai pārtraucot izsniegt numurzīmes ar Kosovas pilsētu un rajonu apzīmējumiem. Tomēr šīs krīzes laikā, protestējot pret Kosovas centrālās varas rīcību, amatus pameta apmēram 600 serbu apdzīvoto rajonu pašvaldību deputāti, policisti u.c. darbinieki. 10. decembrī spriedze vēl pieauga, kad Kosovas varasiestādes apcietināja kādu bijušo serbu tautības policistu, apsūdzot viņu teroristiskā darbībā. Dažviet serbu apdzīvotajos rajonos bija dzirdami sprādzieni, bruņoti ļaudis iesaistījās apšaudēs ar kosoviešu policistiem; tiek ziņots, ka viens policists viegli ievainots. Tas lika Kosovas valdībai atlikt 18. decembrī paredzētās ārkārtas vēlēšanas amatus pametušo pašvaldību deputātu aizstāšanai. Pagājušās nedēļas nogalē vispirms Serbijas premjerministre Ana Brnabiča, pēc tam arī prezidents Aleksandars Vučičs paziņoja, ka Serbija pieprasīs NATO misijai atļaut ievest serbu spēkus Kosovas ziemeļos, jo kosoviešu policija apdraudot turienes serbu drošību. Kosovas prezidente Vjosa Osmani uz to reaģēja ar paziņojumu, ka jebkādu serbu spēku ievešana Kosovas teritorijā tiks uzskatīta par agresiju. Pirmdien, 12. decembrī, Kosovas premjers Albins Kurti aicināja NATO spēkus atbrīvot serbu autovadītāju joprojām bloķētos ceļus, savukārt Serbijas prezidents Vučičs pēc nacionālās drošības padomes sēdes paziņoja, ka tiecoties pēc spriedzes mazināšanas. Kārtējā politiskā krīze Peru Biežas valdības maiņas un politiskas krīzes ir nu jau ierasta lieta Peru, kur konstitucionālās sistēmas īpatnības veicina rīvēšanos starp likumdevēju un izpildvaru. Prezidents Pedro Kastiljo, kurš tika ievēlēts pagājušā gada aprīlī, jau no paša sava termiņa sākuma saskārās ar sīkstu labējo spēku pretdarbību, kas izpaudās ne vien kā Kongresa mēģinājumi viņu atstādināt, bet arī kā atsevišķu biznesa un militāro aprindu diezgan neslēpti vērptas sazvērestības, pat aicinājumi uz militāru puču. Vadošā persona Kastiljo pretinieku nometnē bija viņa sāncense vēlēšanās, kādreizējā Peru diktatora Alberto Fuhimori meita Keiko Fuhimori. Jau pagājušā gada novembrī notika mēģinājums uzsākt prezidenta impīčmenta procedūru, kas tomēr izgāzās. Otrais mēģinājums tika līdz balsojumam šī gada martā, taču nesavāca vajadzīgo balsu skaitu. Diemžēl Peru nopietni skāra globālā ekonomikas lejupslīde, un līdzi tai strauji kritās prezidenta Kastiljo popularitāte. Šī mēneša sākumā Kongress uzsāka jau trešo impīčmenta procedūru, bet 7. decembrī, kad bija paredzēts balsojums, prezidents pasludināja, ka atlaiž parlamentu, ievieš ārkārtas stāvokli un izveido pagaidu valdību. Kastiljo paziņoja, ka plāno vēlēšanas, kurās jāievēl Kongress ar konstitūcijas reformēšanas pilnvarām. Jau tūdaļ pēc šī paziņojuma demisionēja vairāki ministri, t.sk. premjerministre Betsija Čavesa, ārlietu ministrs Sezārs Landa u.c. Konstitucionālā tiesa izplatīja paziņojumu, ka prezidents ir mēģinājis uzurpēt varu; bruņotie spēki paziņoja, ka nepakļausies viņa pavēlēm. Kongress ar nospiedošu balsu vairākumu atstādināja Padro Kastiljo no amata, apstiprinot līdzšinējās viceprezidentes Dinas Boluartes pilnvaras. Eksprezidents Kastiljo tika arestēts, un viņam draud apsūdzība dumpja rīkošanā. Tomēr varu zaudējušajam līderim netrūkst atbalstītāju, kuri devās ielās, bloķēja satiksmi, aizdedzināja automašīnas un iesaistījās sadursmēs ar policiju, kurās dzīvību zaudējuši nu jau vismaz septiņi cilvēki. Valsts otrajā lielākajā pilsētā Arekipā nemiernieki ieņēma lidostu un uz vairākām stundām apturēja tās darbību. Prezidente Boluarte, kura sākotnēji bija noskaņota palikt amatā līdz termiņa beigām, tagad paziņojusi, ka sarīkos prezidenta vēlēšanas divus gadus agrāk, proti – 2024. gada aprīlī. Vairuma Latīņamerikas valstu, tāpat Spānijas un ASV valdības paudušas atbalstu jaunievēlētajai prezidentei. Atbalstu amatu zaudējušajam Peru prezidentam pauduši tādi kreisās ievirzes līderi kā Bolīvijas prezidents Luiss Arse un Venecuēlas prezidents Nikolass Maduro; prezidentes Boluartes valdību vilcinās atzīt arī Meksikas prezidents Andreass Lopess Obradors. Korupcijas traips uz Eiroparlamenta krūtežas 13. decembrī Eiroparlamenta deputāti ar 625 balsīm par un tikai vienu pret atcēla no amata vienu no parlamenta viceprezidentēm, deputāti no Grieķijas Evu Kaili. Tāpat viņu no savām rindām izslēgusi Visgrieķijas Sociālistu kustība jeb PASOK. Skandālu, kura sakarā politiķe zaudējusi augsto amatu, daži mediji jau dēvē par smagāko Eiroparlamenta vēsturē. Kopš piektdienas, 9. decembra, Beļģijas policija veikusi kratīšanas deviņpadsmit privātos mājokļos Briselē un vienā Eiroparlamenta birojā, konfiscējot lielas summas skaidrā naudā un arestējot vairākus aizdomās turētos: deputāti Evu Kaili, viņas attiecību partneri, Eiroparlamenta padomnieku Frančesko Džordži, bijušo Eiroparlamenta deputātu no Itālijas Pjeru Antonio Panceri un nevalstiskā sektora darbinieku Nikolu Figu-Talamanku. Figa-Talamanka vada organizāciju „Nav miera bez taisnības”, kuras dibinātāja ir itāliešu politikas veterāne, kādreizējā Itālijas ārlietu ministre Emma Bonino. Savukārt Antonio Panceri, kuru min kā galveno noziedzīgās shēmas īstenotāju, ir prezidents citā organizācijā ar nosaukumu „Apkarot nesodāmību”, starp kuras padomes goda locekļiem ir vairāki prominenti politiķi, t.sk. jau piesauktā Emma Bonino, bijušais Eiropas komisārs migrācijas jautājumos Dimitris Avramopuls, bijusī Eiropas Augstā pārstāve ārlietās Federika Mogerini u.c. Kā norāda Beļģijas prokuratūra, apcietinātos tur aizdomās par noziedzīgas grupas izveidi, naudas atmazgāšanu un korupciju, bet lietas pamatā ir kukuļošana, kuru veikusi kāda no Persijas līča valstīm. Beļģu prese atklāj, ka runa ir par Kataru. Bagātais emirāts, kuram pieder trešie lielākie dabasgāzes krājumi pasaulē, šobrīd ir pasaules futbola čempionāta norises vieta. Taču ar čempionātu saistītā publicitāte atklāj arī rīkotājvalsts ēnas puses: Katara drīzāk formāli skaitās puskonstitucionāla monarhija, taču faktiski tur valda absolūtisms ar konservatīvajiem islāma režīmiem raksturīgo sieviešu tiesību deficītu un homoseksuālisma kriminalizāciju. Futbola čempionāta sakarā ir runa par nežēlīgu grandiozajās būvēs nodarbināto viesstrādnieku ekspluatāciju. 24. novembrī Eiroparlaments pieņēma rezolūciju, kurā norādīja uz tūkstošiem bojāgājušo un savainoto, kuru ģimenēm būtu jāsaņem kompensācija. Deputāte Kaili uzstājās debatēs, apgalvojot, ka Katara esot izcilākais progresa piemērs darba tiesību jomā savā reģionā. Pēc visa spriežot, Dohas režīms par ogļūdeņražu dolāriem pircis sev lobistus Eiroparlamenta augstākajā līmenī. Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena izteikusies, ka šis skandāls nopietni apdraud sabiedrības uzticību Eiropas Savienība institūcijām, savukārt Eiroparlamenta prezidente Roberta Metsola nodēvējusi to par uzbrukumu Eiropas demokrātijai. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. 

Šoreiz raidījumā Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500 stāsts par Glika Bībeles otro izdevumu. Kāpēc tas tik nozīmīgs, kas mainījies tulkojumā un kas to rediģējis. Būsim klāt arī Glika ozola stādīšanā pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas.  Atkārtotais Glika Bībeles izdevums klajā nāk 1739.gadā. Tas ir hernhūtiešu aizsākuma laiks, un grāfam Cincendorfam bijusi īpaša loma, lai atkārtotais izdevums nāktu klajā. Kāpēc Bībeles otro izdevumu dēvē par īsto tautas Bībeli? Atgādinām arī par Ernsta Glika Bībeles pirmizdevumu, arī par ozoliem, ko stādījis Alūksnē, pabeidzot Jaunās un Vecās derības tulkošanu. Tas savukārt mūsdienās  pāraudzis projektā „Glika ozoli”. Viens ozols tagad aug arī pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas.  Oktobra nogalē zālienā pie skulptūras „Divi Raiņi” , piedaloties arhibīskapam Jānim Vanagam un Latvijas Nacionālās bibliotēkas izpilddirektorei Dzintrai Mukānei, iestādīja ozolu. Par godu reformācijas piecsimtgadei visā Latvijā tiek stādīti ozoli, kas izaudzēti no ozolzīlēm, kuras salasītas no pirmās Bībeles latviešu valodā tulkotāja – vācu mācītāja Ernsta Glika Alūksnē stādītajiem ozoliem. Arhibīskaps Jānis Vanags , svinīgajā notikumā uzsvēra vairākas ar reformāciju saistītas svētības, vispirms darba tikumu, tad arī otru svētību. Kad Glika ozols zālienā pie Nacionālās bibliotēkas iestādīts, sanākušie dodas uz bibliotēkas pastāvīgo ekspozīciju „Grāmata Latvijā”.  Latvijas Nacionālās  bibliotēkas vadošā pētniece Beata Paškevica pakavējās pie Glika Bībeles pirmizdevumiem, vispirms norādot uz portretu, kurā redzams Glika darba devējs Johans Fišers, Zviedru ieceltais ģenerālsuperintendents. Beata Paškevica vērš uzmanību ekspozīcijā redzamiem trim Glika Bībeles pirmizdevumiem, tiem ir dažādi iesējuma veidi. Arī Ernsta Glika Bībeles muzejā glabājas Bībeles pirmizdevumi, un muzeja vadītājai Solveigai Selgai ir  zināmi cilvēkstāsti, tos šovasar, viesojoties Alūksnē, arī uzklausīju. „Glika Bībeles pirmizdevumu saglabājies maz, tās gājušas bojā karos, ugunsgrēkos, stihiskās nelaimēs, piemēram, daudz nepārdoto eksemplāru zuduši lielajos Rīgas plūdos 1709.gadā. Kad 1739.gadā iznāk atkārtots Bībeles izdevums, pirmo, jau krietni nodeldēto izdevumu zemnieki dažkārt liek līdzi šķirstā saviem mirušajiem tuviniekiem,” – tas bija fragments no grāmatniecības vēsturnieka Ojāra Zandera rakstītā. Beatai Paškevicai jautāju, vai arī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā var aplūkot vēlākos Bībeles izdevumus? Saukārt latviešu valodas vēstures pētnieks Pēteris Vanags uz sarunu līdzi paņēmis 1739.gada Bībeles izdevumu vienkāršos ādas vākos, ko saņēmis kā dāvanu. Lielu un nozīmīgu pētījumu par Bībeles otro izdevumu trūkst, atzīst Pēteris Vanags, taču ir veikti pilotprojekti, nelieli pētījumi kaut vai par rakstību. Bībeles otro izdevumu drukā Kēnigsbergā, Austrumprūsijā, jo Latvijas teritorijā pēc Ziemeļus kara tādu iespēju nav. Starp citu arī vairāki mācītāji tiek speciāli komandēti uz Kēnigsbergu, kas tur dzīvo, kamēr Bībeli iespiež, un lasa korektūras. Vairāk par projektu “Latviešu grāmatai 500” var uzzināt šeit:

Viņi stāvēja uz vienas skatuves 1918. gada 18. novembrī, kad proklamēja Latvijas Republiku, bet likteņi pašķīrās divos pretējos virzienos. Kalniņu ģimene - Pauls, viņa sieva Klāra un abu dēls Bruno - pārliecināti sociāldemokrāti, kuri savus uzskatus vēl turpināja paust pēc Otrā pasaules kara, dzīvojot ārzemēs, un agronoma izglītību ieguvušais Vilis Gulbis, iekšlietu ministrs K. Ulmaņa valdošajā režīmā, kurš 1940. gadā pēc Latvijas okupācijas tika deportēts uz PSRS, kur viņam izpildīja nāvessodu. Skatot Viļa Gulbja un Kalniņu ģimenes priekšmetus, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja speciālists Imants Cīrulis stāsta par šīm personībām - viņu pretējiem uzskatiem un dažādiem likteņiem. „Mūsu muzeja misija ir dokumentēt Latvijas  vēsturi visos tās posmos un visās jomās”, saka  Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku vēstures pētniecības nodaļas vadītājs Imants Cīrulis, vedot gar plauktu sistēmām, kur akurātās rindās, skapjos un atvilktnes rindojas visdažādākie dokumenti, sākot no 14. gadsimta līdz šim gadam. No šī krājuma vēsturnieks arī ir atlasījis priekšmetus, kas stāsta par mūsu valsts dibinātājiem, kuri 1918. gada 18. novembrī stāvēja uz vienas skatuves, kad proklamēja Latvijas Republiku, bet viņu likteņi pašķīrās divos pretējos virzienos. Esam muzeju krātuves bibliotēkā un Imants Cīrulis rāda uz galda izkārtotus fotogrāfiju albumus, grāmatas un dokumentus, kas piederējuši  Paulam, Klārai un Bruno Kalniņiem. Pirmais stāsts. Cara laika disidenti, sociāldemokrāti un sociāldemokrātisko ideju paudēji  gan starpkaru Latvijā, gan vēlāk, dzīvojot  Zviedrijā. Uz blakus galda Imants Cīrulis ir izvietojis fotogrāfijas un  dokumentus, kas reiz piederējuši Vilim Gulbim. Otrais stāsts par agronomu, vienu no Latviešu Zemnieku savienības dibinātājiem un Kārļa Ulmaņa režīma atbalstītāju. Vērtīgs devums muzejam ir Vilim Gulbim piešķirtie valsts apbalvojumi. Tie atrodas Nacionālā Vēstures muzeja Numismātikas nodaļas galvenā krājuma glabātājas Laimas Kostricas pārziņā.

Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un Somijas kopražojums, režisora Margus Paju Otrā pasaules kara drāma „Suflieris” šonedēļ piedzīvoja savu pirmizrādi Rīgā un šobrīd ir novērtējama ar daudzviet ārpus galvaspilsētas kinoekrāniem. Spiegu trilleris ar liriska mīlasstāsta ielaidumiem – teju vai klasisks, Holivudai raksturīgs salikums. Stāsta fabula ir sekojoša. 1939. gada augusts. Padomju Savienība un Vācija pārsteidz pasauli, parakstot neuzbrukšanas vienošanos, kurā ietverts arī slepens protokols, kas nodod Baltiju un Somiju Staļina varā un ļauj Hitleram iebrukt Polijā. Pēc nedēļas sākas Otrais pasaules karš. Tajā brīdī tiek nogalināts Igaunijas militārā izlūkdienesta aģents, kurš vadīja pretpadomju spiegošanas departamentu. Kāds avots vēstī, ka nogalinātā vīra padotais, dubultaģents no Maskavas, bijis atbildīgs par slepkavību. Izlūkdienesta departamenta vadītājs norīko Fēliksu Kanguru, izlūkošanas aģentu, kurš pēc mīļotās sievietes traģiska zaudējuma dzīvo Helsinkos, atrast nodevēju. Atgriežoties dzimtenē, viņš visu uzmanību vērš uz trim galvenajiem aizdomās turētajiem, taču aizdomas izrādās nepamatotas. Izmeklēšana nonāk strupceļā. Filmas režisors Margus Paju, Scenārija autori Toms Abrams, Tīts Aleksejevs, Ērika Etholema-Paju un Olle Mirme. Lielisku amata prasmi savā uzdevumā apliecinājis igauņu operators Melis Veremets. Savukārt filmas – veseli divi – komponisti ir Ēriks Ešenvalds un Rihards Zaļupe. Galvenajās lomās: Prīts Voigemāsts, Agnese Budovska un Kaspars Znotiņš. Iespējams, ne tik veiksmīga bijusi autoru izvēle filmu bagātināt ar daudzu valodu klātbūtni – igauņi runā latviski, latvieši – vāciski un franču valodā, un kur tad arī bez draudīgās krievu izteiksmes. Savienojumā ar komplicēto scenāriju – kurš kam seko, kurš ir nodevējs un kurš – nodotais, rezultāts izveidojas pārāk saraibināts. Un tomēr, filma ir labs piemērs mūsu kino dalībai starptautiskas sadarbības līmenī un tajā ir pietiekams daudzums kvalitāšu, lai mudinātu to noskatīties ikvienam. Filma „Suflieris” skatāma ne tikai Rīgā, bet arī Ventspilī, Talsos, Smiltenē, Valmierā, Ogrē un citviet – par to plašākas ziņas gūsiet internetā.

Stāsta ikonu gleznotāja un pasniedzēja Evija Rudzīte Vārds ikona tulkojumā no grieķu valodas nozīmē – tēls, attēls. Kristus ir pirmā ikona, vienīgais Dieva attēls. Vēstulē kolosiešiem  lasām: "Viņš ir neredzamā Dieva attēls, visas radības pirmdzimtais" (Kol.1:15). Tāpēc būtībā visa ikonogrāfija ir kristocentriska – Kristus ir pirmā ikona. Visas pārējās ikonas tā vai citādi ir saistītas ar Kristu. Dievu mēs neesam redzējuši un nevaram attēlot. Otrais bauslis mums arī aizliedz attēlot Dievu. Tas vēstī: "Netaisi sev elku tēlu!" (2.moz.20:3-4). Bet, kad Dieva Vārds – Trīsvienīgā Dieva, Otrā Persona, Dieva Dēls – iemiesojās, pieņēma cilvēka dabu un izskatu, tapa redzams, tas neizbēgami kļuva arī attēlojams. Ikona ir redzams Kristus iemiesošanās apliecinājums, "Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū un mēs skatījām Viņa godību" (Jņ.ev. 1:14) . Turklāt attēlojam Kristus cilvēcisko, acīm redzamo dabu, Viņa dievišķā daba joprojām paliek mūsu prātam un redzei neaptverama. Centieni attēlot Dieva Dēlu radījuši dažādus Kristus ikonogrāfisko tēlus jeb tipus. Tomēr visām šīm ikonām ir kopīgas raksturīgās iezīmes, kurām ir jābūt Kristus ikonogrāfijā. Bībelē mēs neatrodam precīzu Jēzus  izskata aprakstu. Tāpēc viņa ikonogrāfija balstās uz tā saucamajiem "Kristus "ne rokām darinātajiem" tēliem. Baznīcas tradīcijā ir vairākas liecības, kas vēstī par brīnumainu Kristus sejas nospiedumu rašanos uz audekla.  Balstoties uz šiem tēliem, tapa pirmās ikonas, kuras cauri gadsimtiem kalpo par paraugu ikonu gleznotājiem. Tajās Kristus tiek attēlots ar patumšiem, savītiem matiem, garenu seju, slaidu degunu un nelielu bārdiņu. Kristum ikonās vienmēr ir nimbs ar krustu tajā. Ja nimba apaļā forma simbolizē mūžību, tad krusts tajā simbolizē Kristus krusta ciešanas. Trīs redzamajos krusta galos ir grieķu vai baznīcslāvu burti, kas nozīmē "esošais" – Dievs, runājot uz Mozu no degošā ērkšķu krūma, sevi dēvēja kā "es esmu, kas es esmu” (2.Moz.3:14).  Abās pusēs nimbam izkārtojas burti "IC  XC" – saīsinājums vārdiem "Jēzus Kristus". Kristum ir tā laika tradicionālais vīriešu apģērbs – himatijs jeb apmetnis zilā, zilzaļā krāsā, un apakštērps – hitons, kas ir purpura krāsā. Apģērba krāsa atklāj Kristus divas dabas. Ķēnišķais purpurs simbolizē Kristus cilvēcisko dabu, Zilais – dievišķo dabu. Pāri plecam lenta, kas norāda uz Kristus īpašo mesiānisko lomu. Šāds apģērbs raksturīgs Kristus Pantokratora tēlam. Kristus labā roka parasti attēlota svētījošā žestā. Kreisajā rokā – atvērts vai aizvērts Evaņģēlijs. Par Dievmāti mēs varam uzzināt no apokrifiskajiem tekstiem. Arī Dievmātes ikonogrāfijā var izcelt vairākus tipus. Tomēr ir raksturīgas detaļas, kurām noteikti jābūt Dievmātes ikonās.  Tas ir viņas sarkanbrūnais jeb purpura maforijs – tradicionālais tā laika precētu jūdu sieviešu apģērbs, rotāts ar zelta malu un ornamentālām zelta bārkstīm. Un trīs ornamentālas zelta zvaigznes uz pieres un pleciem kā viņas mūžamjaunavības zīme. Neiztrūkstoši – nimbs un uzraksts. Pārsvarā vienmēr Dievmāte savās rokās tur Kristus Bērnu. Bērna apģērbs pārsvarā ir sarkanbrūns, caurvīts ar zelta līniju ornamentu jeb štrihu, ko sauc par asistu. Tas simbolizē dievišķo neradīto gaismu, kas visu piepilda un caurvij. Atgādina arī par Kristu kā Pasaules Gaismu. Atkarībā no detaļām, Mātes un Bērna pozas, žestiem un kustības mēs atpazīstam kādu no Dievmātes ikonogrāfiskajiem tipiem, sižetiem vai nostāstiem. Tomēr visiem Dievmātes tēliem cauri vijas viņas bezgalīgā un sirsnīgā mīlestība pret savu Dēlu, iekšējās garīgās skumjas un apcere, apzinoties gaidāmās Kristus Krusta ciešanas, svēta pateicība un pazemība Dieva priekšā par godu būt par troni Visuaugstākajam, par klēpi Neaptveramajam, par kāpnēm un durvīm, caur kurām pasaulē ienāk Pestītājs.

Šoruden iznāks rakstnieces Daces Vīgantes romāns “Romantiķis” par auto un motosportu padomjlaikā. Stāstījumam ir vēl otrs loks, kurā tiek uzdots jautājums – kā rodas šādas personības, kurās dzinulis dzīvot citādāk ir stiprāks par bailēm sasisties. Iemesli tiek meklēti galvenā varoņa dzīvesstāstā, dzimtas un pat visā 20. gadsimta vēsturē. Rakstniece Dace Vīgante literatūrā sevi pieteica salīdzinoši nesen – 2015. gadā, taču viņas debijas stāstu krājums “Ledus apelsīns” tika pamanīts, nominēts Latvijas literatūras gada balvai. Otrais stāstu krājums - “Bumbulītis” apliecināja briedumu, bet jau šoruden gaidāms Daces Vīgantes pirmais romāns – “Romantiķis”. Sekoju rakstniecei jau no pirmajām viņas publikācijām, un iemesls pat nav meklējams stāstu kvalitātē, drīzāk kādā asinsgrupu saderībā. Ar Daci Vīganti esam laikabiedres, pagājušā gadsimta astoņdesmito, vēstures griežos pieredzētā, paaudzes sajūta viņas stāstos sakrīt ar manējo. Dacei Vīgantei piemīt spēja pierakstīt laiku, arī manas dzīves laiku. Rakstniece neslēpj, ka daudzu viņas stāstu sižetu impulsi meklējami pašas pieredzētajā, autobiogrāfiskais un dzimtas vēsture ir arī gaidāmajā romānā. Tā nosaukums ir “Romantiķis”, uz vāka dubļiem nošķiestas motobraucēja sejas tuvplāns. Tas ir viņas tētis.

Deserts? Otrais ēdiens? Brokastis? Ir īstais laiks baudīt tomātus! Un, jā, Renārs tos tiešām piedāvā pagatavot arī desertos, bet to, kādos - uzzināsi šajā raidījumā. Otrajā daļā top kāda recepte, ko iedvesmo Toma Grēviņa izvēlētā  Edith Piaf dziesma "Non, Je ne regrette rien". 

Deserts? Otrais ēdiens? Brokastis? Ir īstais laiks baudīt tomātus! Un, jā, Renārs tos tiešām piedāvā pagatavot arī desertos, bet to, kādos - uzzināsi šajā raidījumā. Otrajā daļā top kāda recepte, ko iedvesmo Toma Grēviņa izvēlētā  Edith Piaf dziesma "Non, Je ne regrette rien". 

Stāsta Jelgavas reģionālā tūrisma centra Torņa ekspozīciju un apsaimniekošanas nodaļas vadītāja Vineta Reknere Vai zini, ka Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas tornis ir senākā līdz mūsdienām saglabājusies celtne Jelgavā un viena no pirmajām luterāņu draudzēm celtajām baznīcām Eiropā?  Ne visi apmeklētāji, redzot šobrīd majestātisko, gaišo torni Jelgavas centrā, nojauš par tā bagāto vēsturi. Līdz pat Otrajam pasaules karam šeit atradās Jelgavas un Zemgales lielākais dievnams. Pēc baznīcas izdegšanas 1944. gada vasarā tā vairs netika atjaunota, tomēr zvanu tornis savu vietu saglabāja, un nu tas kļuvis par vienu no apmeklētākajiem kultūrvēstures objektiem Jelgavā. Senā dievnama un tā zvanu torņa stāsts lielā mērā sasaucas ar mūsu zemes un pilsētas vēstures līkločiem. Jelgavas (tolaik Mītavas) Sv. Trīsvienības baznīcas vēsture aizsākās 1567. gadā, kad pirmais Kurzemes un Zemgales hercogs Gothards Ketlers izdeva rīkojumu par jaunas baznīcas celšanu vācu draudzei Jelgavā. 1574. gadā sāka celt Sv. Trīsvienības baznīcas mūra ēku un tās iesvētīšana notika 1615. gadā. Lai gan pirms Otrā pasaules kara uzņemtie fotoattēli un tā saucamās kolorētās atklātnes ataino graciozu neogotisku torņa smaili kā Jelgavas pilsētas panorāmas dominanti, pirmos gandrīz 300 pastāvēšanas gadus Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas tornis izskatījās gluži citādi. Celtnes izskatu ietekmēja ar pārtraukumiem īstenota būvniecība, kas bija atkarīga no ziedotāju neregulāras labvēlības. Jo laiki nekad nav bijuši vienkārši! Kā mums stāsta vēstures liecības, lai gan dievnamu iesvētīja 1615. gadā, pabeigt torņa sienu mūrējumu iecerētajā augstumā nebija izdevies. Šajā laikā torņa mūra daļa vēl bijusi ļoti zema – vidusjoma jumta kores augstumā vai pat zemāka, un šo daļu raksturo sevišķi biezs sienu mūris – 1,5 metru biezumā.  1636. gada vēstulē pilsētas rātes un baznīcas draudzes pārstāvji pazemīgi lūdz "Viņa gaišību" hercogu žēlīgi palīdzēt ar būvmateriāliem, lai uzliktu tornim pagaidu jumtu, jo esošās konstrukcijas draud iegāzties un sabojāt zvanus… Tomēr, kad beidzot pēc desmitiem gadu naudas līdzekļi tikuši piešķirti, atbilstošu daudzumu ķieģeļu, kāds bija nepieciešams torņa pabeigšanai, neviens ķieģeļu ceplis īsā laikā nevarēja piegādāt. Un tapa savdabīgs darījums – vācu draudze no Sv. Annas latviešu luterāņu draudzes aizņēmās uz parāda 9000 ķieģeļu! Beidzot 1688. gadā būvmeistara Martina Knota vadībā torņa celtniecība tika pabeigta – par to liecināja torņa vējrāža karodziņā iekaltais gada skaitlis un memoriāla veltījuma plāksne ar cildinošu tekstu virs durvīm torņa telpā. Torni tolaik vainagoja četrskaldņu piramīdas formas ar kārniņiem segts jumts. Nākamās būtiskās pārmaiņas torni skāra 19. gadsimtā – sekojot jaunam, modernam sabiedrības skatījumam uz baznīcu arhitektūru un tautsaimniecības uzplaukumam, Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīca 1853. gada pārbūves rezultātā bija ieguvusi eklektisku izskatu, taču nu ar “veco” torni tai trūka reprezentativitātes. 1862. gadā pēc arhitekta Emīla Štrausa projekta tornis tika īsā laikā pārbūvēts un paaugstināts ar tālu saskatāmu 72 m augstu neogotisku formu smaili – tādu, kādu to redzam populārākajās Jelgavas pirmskara atklātnēs. Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcai, tāpat kā visai Jelgavas pilsētai, liktenīgs izrādījās Otrais pasaules karš, kura laikā lielākā daļa Jelgavas ēku tika nopostītas. 1954. gadā padomju okupācijas vara pieņēma lēmumu palikušās baznīcas sienas nojaukt, tās saspridzinot un atstājot tikai torni, kas bija  kļuvis par militārās kartogrāfijas triangulācijas punktu. Līdz pat Atmodas laikam tornis Jelgavas pilsētas centrā stāvēja pelēks un kluss, atgādinot par kara rētām pilsētas sejā. Atgūstot valstisko neatkarību, Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas tornis kļuva par savdabīgu neatkarības simbolu. Jelgavnieki, pilsētas patrioti centās atrast veidus, kā atjaunot senāk pilsētai tik nozīmīgo ēku. Tika organizētas labdarības akcijas ar koncertiem "Mēs – tornim", taču līdzekļu arvien trūka. Pagrieziena punkts bija iespēja piesaistīt Eiropas Savienības finanšu līdzekļus. Kopš 2004. gada bijušās Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas torņa smaile atkal piesaista skatus ar mūsdienu arhitektūras sasniegumu torni sedz pēc arhitekta Artūra Lapiņa projekta būvēta metāla konstrukciju piramīda ar stikla segumu. Pēc vairāk kā 60 gadu klusēšanas pilnībā rekonstruētais baznīcas tornis atdzima 2010. gada 16. novembrī un šobrīd priecē pilsētas iedzīvotājus un viesus kā vieta, kur atklāt vēstures stāstus, baudīt mākslu, iegūt tūrisma infomāciju un lieliski atpūsties. Bijušās baznīcas vidū – torņa pagalmā tagad apmeklētājus sagaida granītā kalta skulptūra – strūklaka ar nosaukumu "Trīsvienība" – latviešu tēlnieka Jāņa Karlova mākslas darbs, kas godina senā dievnama piemiņu.

Madara Gruntmane par savu trešo dzejas krājumu saka: "Mans jaunais dzejoļu krājums ir ceļojums darbības vārdā ar sakni "mīl". Tas kā amerikāņu kalniņos mētā augša un lejā līdz aizved pie lietvārda — "aizmīlestība"." Lai arī krājuma nosaukums ietverts vienā vārdā "Aizmīlestība", atšifrēt to nevar vienā vārdā. "Man tā sajūta pašai par šo vārdu ir tāda, ka lokām vārdu mīlestība visos iespējamos veidos, ļoti bieži vārds ir zaudējis savu nozīmi un jēgu tiek vazāts pa labi un kreisi bez atbildības. Protams, ir iemīlēšanās un mīlēt, bet tad ir kaut kas lielāks un augstāks," atzīst Madara Gruntmane. "Tie, kas grāmatu lasīs, sapratīs atbildi, ko esmu sniegusi. Aizmīlestība ir tas, kas paliek pāri, kad mūsu vairs nav vai mīlestības vairs nav. Aizmīlestība ir mana mīlestības definīcija," turpina dzejniece. Lai arī trešais krājums, tas ir liels notikums un ir ļoti bailīga sajūta, neslēpj Madara Gruntmane. "Kad grāmata iziet tautiņās, ir sajūtā, kā būs?" vērtē Madara Gruntmane. "Ja man jautātu, vai gribētu būt pilna laika dzejniece un nestrādāt, es teiktu - jā, bet dzejnieks nav tāds, kas atver blociņu un no rīta kā sāks rakstīt, tā vakarā beigs," bilst Madara Gruntmane. Dzejniece atzīst, ka ir mainījusies viņas izteiksme astoņos gados kopš pirmās grāmatas, kaut kas ir mainījies krietni vien. Mainās valoda, mainās sapratne, kā veidot dzejoli. "Guntars [Godiņš] saka, tu esi maigāka kļuvusi. Lai nu tā būtu," atklāj Madara Gruntmane. "Krietni maigāka," raksturojumam piekrīt Zigfrīds Muktupāvels. Madara Gruntmane (1981) dzejā debitējusi 2015. gadā ar krājumu "Narkozes" (angļu tulkojums iznācis 2018. gadā, 2015. gadā saņēmis Latvijas Literatūras gada balvas lasītāju simpātijas balvu). Otrais krājums — "Dzērājmeitiņa" — izdots 2018. gadā. Grāmatas redaktors — Guntars Godiņš. To izdevis apgāds "Neputns".

Cilvēka izdzīvošana ir atkarīga no spējas darboties kā kopienai, tāpēc jau tūkstošiem gadu cilvēces pastāvēšanā izraidīšana no kopienas ir bijis bargākais sods. Taču, ja senajā pasaulē tas bija teju nāves sods un izraidīšana bija fizisks daudz, tad vēlāk gadsimtos izsūtījumam klāt nāca daudz vairāk nozīmju un mērķu.  Izraidījums, izsūtījums, trimda un bēgšana – kā un kāpēc cilvēki vēsturē pametuši savas kopienas un ko eksils nozīmējis cilvēkiem dažādos vēstures periodos, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro vēsturnieks, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Andris Levāns un šīs fakultātes zinātniskais asistents, doktorants viduslaiku vēsturē Rūdolfs Reinis Vītoliņš. Otrais pasaules karš maina latviešu žurnālistu dzīvi trimdā Kā trimdas laikā darbojās latviešu periodika, konkrēti, kā Otrā pasaules kara beigās latviešu bēgļu nometnēs iznāca laikraksti un par ko preses rakstīja? Lielais vairums periodikas iznāca Vācijā un pirmais laikraksts bija "Latviešu Balss". Laikraksts sniedza elementāru, ka arī kara cenzūras ierobežotu informāciju par bēgļu stāvokli, stāsta Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkas bijusi darbiniece filoloģe un bibliogrāfe Velga Kince. "Hamburgā darbojas latviešu būvuzņēmēja Kārla Rušhes būvfirma, kas nodarbina latviešu amatniekus un strādniekus. Pašlaik firma meklē šādus darbiniekus: mūrniekus, namdarus, galdniekus, būvstrādniekus, mūrnieku un namdaru darbiem." "Altgardes mazajā pilsētā iekārtota nometne Baltijas valstu bēgļiem. Dzīves apstākļi ļoti labi, jo nometne atrodas kādas bijušās ārzemnieku nometnes vietā. Nometņotājiem ir ne tikai moderna un ērta virtuve, bet arī plaša ēdamzāle ar savu trauku inventāru." "1. jūlijā Altgardes latvieši sarīkoja dzejnieka K. Skalbes piemiņas vakaru. To ar dziesmām kuplināja arī nometnes koris. Pateicoties iedzīvotāju uzmanībai, nometnē visur manāma liela kartība, par ko vietējais angļu komendants izteicis savu pateicību." Tās ir ziņas no izdevuma "Saule" 1945. gada 11. jūlijā. Laikā no 1944. gada, kad Vācijā, Zviedrijā un citviet Eiropā parādījās pirmie latviešu bēgļi, līdz 1950. gadam, kad nometnes sāka likvidēt un latvieši devās tālāk uz savām jaunajām mājvietām, šajās bēgļu nometnēs tika izdoti ap 320 laikrakstu. Filoloģe un bibliogrāfe Velga Kince ir izlikusi vairākus laikrakstus, var redzēt, cik ļoti dažādi gan satura, gan iespieddarbu kvalitātes ziņā tie ir. 

Raidījumā „Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500” turpinām iepazīt 16.gadsimta dzejniekus – Rīgas humānistus. Pārlaposim Augustīna Eicēdija latīniski sacerēto poēmu „Daugavas paklājs” un Bazilija Plīnija „Slavas dziesma Rīgai”. Kādu Livoniju un Rīgu dzejnieki apdzied savās poēmās un kāda ir to nozīme humānisma ideju paušanā un latīņu valodas izzināšanā. Mūsu ceļojums laikā iespējams, jo savās zināšanās gatava dalīties Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Klasiskās filoloģijas nodaļas docente Brigita Cīrule. Šoreiz piedāvājam šādu ceļojuma maršrutu: vispirms ar Brigitu Cīruli tiekamies studijā, lasām un  iepazītam Eicēdiju, pēc tam dosimies pāri Doma laukumam un apstāsimies pie Doma baznīcas senajiem mūriem, lai izjustu Plīnija slavinājumu Rīgai. Brigita Cīrule līdzi paņēmusi grāmatu ar seniem zīmogiem uz vāka. Augstīns  Eicēdijs „Daugavas paklājs”, tas ir  viņas un  studentu veikums, jo poēma tulkota latviešu valodā. Un 2014. gadā to izdevis LU Akadēmiskais apgāds gaumīgā iesējumā ar faksimilu, komentāriem, attēliem un Brigitas Cīrules priekšvārdu. Protams, gribas uzzināt vairāk par Augutīnu Eicēdiju un par slavas dziesmu ar tik poētisku nosaukumu - „Daugavas paklājs”. Otrais izdevums klajā laists 1794.gadā, Gustavam Bergmanim Rūjienā piederošajā privāttipogrāfijā – rokas spiestuvē, un šī spiestuve bijusi novietota pastorāta dārzā īpaši celtā koka ērberģī ar salmu jumtu. Brigita Cīrule atgādina par intelektuālo vidi, kas sekmēja dzejnieku humānistu rašanos –  tas ir gan  16.gs. 20. gados Martina Lutera reformācijas vilnis, kas sasniedz Livoniju; liela nozīme grāmatu izplatībai; Rīgas pirmās bibliotēkas dibināšana „Biblioteka Rigensis”. Tomēr vislielākā loma intelektuālās elites izveidē bijusi Rīgas Domskolai. Augustīns Eicēdijs, acīmredzot humānistiski izglītots un, atsaucoties uz laikmeta notikumiem un jaunajām vēsmām no Rietumeiropas, sacerēja poēmu, kas pieskaitāma pie biogrāfiskā enkomija žanra. (Antīkajā dzejā slavinājuma dziesma kādai noteiktai personai vai notikumam). Sacerēšanas laiks – 16.gadismta vidus, kas Livonijā pastāvīgo kara draudu dēļ ir nemierīgs laiks. Ar Brigitas Cīrules un viņas studentu palīdzību varam lasīt Rīgas humānista Augustīna Eicēdija poēmu „Daugavas paklājs” latviešu valodā. Lai iepazītu vēl vienu Rīgas dzejnieku Baziliju Plīniju un viņa poēmu „Slavas dziesma Rīgai” ar Brigitu Cīruli mainām sarunas vietu, esam pie Doma baznīcas un tā nav nejauši izraudzīta vieta. 1595.gadā sacerētajā poēmā dzejnieks centies attēlot arī svarīgākos vēstures notikumus un sava laika reālijas. Arī ēku arhitektoniku un iekārtojumu. Slavinājums poēmā izriet no cilvēku vajadzībām. Lai kurā vietā pilsēta būtu dibināta, pilsēta ir cilvēku veidojums pašiem sev,  un tai vietai jābūt izdevīgai. Mūsu sarunā ieskanas Doma baznīcas zvani, tūristu balsis, tālumā automašīnu troksnis, - tā ir mūsdienu Rīga, tomēr ceru, dzirdamas arī putnu balsis. Rīgas Doma katedrālei cieša saikne ar zinībām un lepnumu raisa zinību ēkas, īpašus vārdus Bazilijs Plīnijs velta Rīgas Domskolai un tās mācību spēkiem. Nav kaut cik drošu ziņu par Plīnija neilgo darbošanos medicīnā pēc atgriešanās no Vitenbergas. Iespējams, ka arī šajā jomā viņš paspēja veikt ko labu. Taču Latvijas vēsturē Bazilijs Plīnijs ir iegājis kā 16.gadsimta Livonijas dzejnieks humānists.

Leona Brieža pirmais romāns „Vilcene un atraitnis” kļuva par notikumu latviešu literatūrā, jo pazinām Leonu Briedi kā dzejnieku, atdzejotāju un literatūrzinātnieku, bet viņa romāns pārsteidza un  atklāja jaunas kvalitātes. Leons Briedis esot teicis, ka viņam ir temati vēl kādiem septiņiem, astoņiem romāniem, taču uzrakstīt viņš paspēja vēl tikai vienu – „Skuķe”. Šis romāns kļuva par iemeslu, lai Latvijas Radio studijā sarunā tiktos Leona Brieža dēls Adrians Briedis-Makovejs un aktieris Gundars Āboliņš. Leona Brieža romānu ‘'Skuķe” izdevusi „Diena Grāmata”', fragmentus par Jakutiju, karu, Latviju un cilvēkiem lasa Gundars Āboliņš. Raidījumu atbalsta:  

Jau šajā nedēļā sāksies jaunā Latvijas futbola Virslīgas sezona, un “Pa Pāris Kausiem” atgriezušies ar īpašo Virslīgas ceļvedi! Pirmajā epizodē Jurijs Žigajevs un Kristians Kareļins apsprieda BFC “Daugavpils”, FK “Metta”, FK “Tukums 2000”, FK “Auda” un SK “Super Nova”.

Pekinas olimpisko spēļu bobsleja četrinieku sacensībās Oskara Ķibermaņa četrinieks ar stūmējiem Matīsu Mikni, Dāvi Spriņģi un Edgaru Nemmi divu braucienu summā ir labāko pieciniekā. Bet plašāk pievēršamies olimpiskajam hokeja turnīram. Lai gan pēc pirmā brauciena mūsējie nebija labāko trijniekā, jo Latvijas ekipāža šajās sacensībās pirmajā braucienā pieļāva kļūdu. Otrais brauciens deva cerības, ka izdosies pakāpties vēl vairāk. Trešais un ceturtais brauciens svētdien, spēļu pēdējā dienā. Latvijas izlases galvenais treneris Sandis Prūsis pēc pirmajiem braucieniem skaidri zināja, kas uzlabojams, lai cīnītos par medaļu izšķirošajos divos braucienos.  Vakar palikām parādā klausītājiem cita Oskara - olimpiskā, pasaules un Eiropas čempiona Oskara Melbārža komentāru. Viņš vasarā pavēstīja par sportista karjeras noslēgšanu, bet Pekinā ir treneru sastāvā, lai gan pats vēl jūtas neērti sevi saukt par treneri. Bet plašāk pievēršamies olimpiskajam hokeja turnīram. Noskaidroti finālisti un bronzas mača dalībnieki. Vērtējam gan Latvijas izlases veikumu, gan turnīru kopumā. Studijā pievienojas Latvijas Radio sporta žurnālists un hokejabloga izveidotājs Lotārs Zariņš.  Vakar runājām par dopingu, bet nu jau otrās olimpiskajās spēlēs pēc kārtas testēšana ir aktuāla ne tikai dopinga saistībā, bet arī Covid-19 vīrusa dēļ. Arī Latviju tas skāra šajās spēlēs, un īpaši neveiksmīgi Latvijas hokeja izlasei - visās četrās spēlēs bija jāiztiek bez viena no pieredzējušākajiem uzbrucējiem Mārtiņa Karsuma. Viņam konstatēja Covid vīrusu, un viņš joprojām atrodas Pekinā, lai gan visa pārējā izlase jau atgriezusies mājās.  Šodien bija paredzēts starts distanču slēpošana kungiem 50 km distancē ar kopējo startu, kur piedalīsies arī Raimo Vīgants un Roberts Slotiņš. Tomēr nelabvēlīgu laikapstākļu dēļ starts pārcelts un distance saīsināta līdz 30 km.  Laikapstākļi noteikti neietekmēs Haralda Silova pēdējo startu. ātrslidošanas sacensībās ar masu startu vīriem, un tajās pēdējoreiz olimpiskajās spēlēs uz ledus kāps Haralds Silovs. Viņš startēs pirmajā no diviem pusfināliem un finālam kvalificēsies labākie astoņi no 15 slidotājiem katrā pusfinālā. Uzklausām Haraldu Silovu.

Stāsta Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ivars Kalviņš Tiek lēsts, ka Visumā, cik tālu mēs to pazīstam, ir apmēram 10-23 zvaigžņu. Bet uz Zemes ir vēl 100 miljonu reižu vairāk vīrusu. Tas nozīmē, ka mūs ielenc apmēram 10 noniljoni vīrusu daļiņu. Interesanti, ka vīrusi patiesībā tiek ierindoti kaut kur uz robežas starp dzīvo un nedzīvo matēriju, jo tie nespēj izdzīvot bez citām dzīvības formām. Vīrusi paši nevairojas, kā to dara, piemēram, baktērijas. Tie ir patogēni jeb sīkas, kaitīgas sīkbūtnes, kuras piespiež citu organismu šūnas sevi pavairot. Zīmīgi, ka arī baktērijās var iemājot vīrusi, kurus sauc par bakteriofāgiem. Par laimi, vīrusi ir specializējušies savos meklējumos pēc šūnām, kuras tie spēj inficēt un piespiest sevi pavairot. Tāpēc vairums vīrusu cilvēkam nav bīstami, jo mājo augos, augsnes baktērijās un citos saimniekorganismos. Taču tiek uzskatīts ,ka ir vismaz 1, 7 miljoni joprojām neatklātu vīrusu, kas spēj inficēt zīdītājus, tai skaitā arī  cilvēkus un putnus. Tas nozīmē, ka zinātniekiem stāv priekšā milzīgs izpētes darbs, lai izprastu šo vīrusu izplatības uzbūvi un bīstamību, jo ir noskaidrots, ka vīrusiem piemīt spēja no viena saimniekorganisma pārlēkt uz citu. Šādu vīrusu pārejas no dzīvnieka uz cilvēku izsauktās slimības sauc par zoonozēm, un zoonozes nav nekāds retums . Tās ir atbildīgas par 75%  no pasaules bīstamākajām infekcijām, tai skaitā mēri. Arī viena no Covid-19 izcelsmes  hipotēzēm ir tāda, ka sākotnēji šis vīruss ir vairojies sikspārņos, līdz pārlēcis uz cilvēku. Līdzīgi tiek uzskatīts , ka MERS infekciju izraisošais koronavīruss  tiek pārnēsāts kamieļa organisma šūnās, un kamielis šo vīrusu var tālāk nodot cilvēkam. Par laimi šādas vīrusu pārlēkšanas no dzīvnieka  uz cilvēku lielākajā vairumā beidzas ar vīrusa bojāeju, jo tas nespēj iedzīvoties jaunā  saimnieka organismā , kura imūnsistēma svešu  vīrusu  atpazīst, iezīmē, neitralizē un iznīcina. Tomēr jau ir zināmi vairāk kā 200 cilvēkam bīstamo vīrusa tipu. Diemžēl ir iespējami arī vīrusam labvēlīgāki pārneses scenāriji. Piemēram, ar ērču  encefalītu  cilvēku sekmīgi inficē ērces, kas to savukārt pārņem no dzīvniekiem, ar kura asinīm tās barojušās. Pie zoonotiskajāmslimībām  pieskaitāmas arī Ebola, Zika, Rietumnīlas, Nipa ,Hendra vīrusa izraisītās slimības un diemžēl arī putnu gripa. Piedevām gadījumos, kad  divi dažādi vīrusi vienlaicīgi ir inficējuši vienu un to pašu šūnu, tie var savstarpēji apmainīties ar veseliem genomu segmentiem, veidojot jaunus vīrusu hibrīdus. Bet kā tad ar CoV-2 vīrusu, kas izraisa Covid -19 ? Kad cilvēks ir saslimis, ikviens vīruss, kas iekļūst  cilvēka šūnā, piespiež to 36-48 stundu  laikā saražot vismaz 10 vīrusa kopijas katrā inficētajā šūnā. Līdz ar to slimības maksimuma brīdī cilvēka organismā saimnieko no 1  līdz 100 miljardiem vīrusa vienību, kamēr to kopējā masa nepārsniedz 100 mikrogramu. Zinātnieki ir aprēķinājuši, ka visā pasaulē vienlaicīgi ir tikai no 100 gramiem līdz 10 kilogramiem  dzīvu SARS-CoV-2 vīrusu, tomēr tie ir nodarījuši pasaules ekonomikai daudz lielākus zaudējumus kā Otrais pasaules karš. Tas nozīmē, ka cilvēcei ir vitāli svarīgi investēt vīrusu un to apkarošanas līdzekļu pētījumos.

Otrais pasaules karš izkaisīja cilvēkus pa malu malām un savu tālāko likteni arī daudzi latvieši sagaidīja tālu prom no savas dzimtās zemes. Viena no šādām vietām bija kara gūstekņu nometne Beļģijas pilsētā Zedelgemā, kur 2018. gadā tika uzcelts piemineklis, pieminot latviešu karavīrus, kas cīnījās nacitistiskās Vācijas karaspēka rindās. Piemineklis raisījis arī starptautiskas diskusijas par vēsturi un kolektīvo atmiņu. Kas notika Zedelgemas nometnē Otrā pasaules kara beigās un kāpēc piemineklis raisījis arī starptautiskas diskusijas, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks. Mārtiņš Kaprāns un Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis. Beļģijas pilsētas Zedelgemas pašvaldībai nācies saskarties ar pieaugošu spiedienu, kura mērķis ir panākt latviešu leģionāru piemiņai veltītā pieminekļa aizvākšanu. Bišu stropa veidolā darinātais piemineklis Zedelgemā tika uzstādīts 2018. gada rudenī, bet pēdējā laikā pret pieminekli tiek vērsta arvien lielāka kritika; pieminekļa pretinieki uzskata, ka Beļģijā nedrīkst godināt “nacistu kolaborantus”. Arheoloģiskie atradu Rīgas centrā Sudraba piekariņi ar saules motīvu, aproces, tīklu pludiņi ar īpašuma  zīmēm - šādi atradumi nesen priecēja  arheologus Vecrīgā, līdzās Alberta laukumam, vietai kur agrāk tecēja Rīdziņas upe un dzīvoja lībiešu zvejnieki. Tiesa, minētie atradumi nav no tik seniem laikiem.  Šie atradumi, kas uzieti Vecpilsētas ielā 19, datējami ar 14. gadsimtu. Par to attālināti  ierakstītā sarunā stāsta vēstures zinātņu doktors, arheologs Artūrs Tomsons. Pēc izpētes šie atradumi tiks salīdzināti ar  iepriekšējiem atradumiem, ko Artūrs Tomsons  kopā ar kolēģiem  uzgāja  Alberta laukuma otrajā pusē – Kalēju ielā, bet  turpinājumā par to, kā smaržo, vai pareizāk sakot, ož vēsture un kāds bija kultūrslāņa stāvokli Vecpilsētas ielā 19.

“Visu bērnību augu ar apziņu, ka Otrais pasaules karš bija Krievijas aizstāvēšanas karš un mans vectēvs, kurš to izgāja līdz pat Berlīnei, bija īsts varonis, jo aizstāvēja dzimteni.” Tā saka Darja Tihomirova, kuru dzīves ceļš pirms 18 gadiem atveda uz Latviju un būtiski mainīja viņas uzskatus par 9. maiju. Vectēvs viņas sirdī joprojām ir varonis, bet, dzīvojot Latvijā un iekļaujoties vietējā sabiedrībā, Darja uzzinājusi šī kara otru pusi un vairs neuzskata, ka 9. maijs būtu diena, kas Latvijā jāsvin. Pateicoties viņai, mēs tagad lepojamies ar paralimpieti Rihardu Sniku – tieši Darja ir invalīdu jāšanas sporta aizsācēja Latvijā, trenē Rihardu un vada Paralimpiskās iejādes sekciju. Viņas pārdomas par 9. maiju un 16. martu, par vēsturi un cilvēku likteņiem tajā, kā arī par gudriem politiķiem šodien noskatieties šajā sižetā. Paldies Darjai par šo iedvesmojošo sarunu!

„Ozolu iestādot, ozols vispirms sadzen garu sakni un tad var spēcīgi augt, Ontons iestādīja ozolu, kurš labi saknes sadzina, mēs tagad tos zarus un zīles audzējam,” tā sava tēva Antona Slišāna atstāto mantojumu raksturo viņa dēls Andris Slišāns. Ar stāstu par Upītes kultūrtelpu un tās kopējiem Kultūras rondo aizsāk jaunu ierakstu sēriju “No paaudzes paaudzē”. Upīte ir pazīstama ar Ziemeļlatgalei raksturīgā folkloras mantojuma glabāšanu un popularizēšanu. To mērķtiecīgi darīja dzejnieks un novadpētnieks Ontons Slišāns, kura iesākto darbu turpina viņa bērni un mazbērni. Jāteic, Upīte, lai arī ir neliels Ziemeļlatgales ciems, šobrīd nu jau Balvu novadā, tomēr ar savu aktīvo darbību ir pamanāms visā Latvijā. Upītes kultūrtelpa 2018.gadā tika iekļauta arī Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Nemateriālās kultūras mantojuma centrs "Upīte" zem viena jumta apvieno Upītes Tautas namu, bibliotēku un Kultūrvēstures muzeju. Andris Slišāns ir šī centra direktors, kurš dzīvo turpat blakus. Andris un viņa sieva Ligita sagaida un iepazīstina ar Upīti un tās kultūrtelpu. Vispirms dodamies pie skolas, vietā, kur tik tikko aizvadīts dzejas un mūzikas festivāls „Upītes Uobeļduorzs”, tur jau otro gadu brīvā dabā izveidota īpaša vieta, kur svinēt svētkus. Piemēram, pērn to veidoja siena ruļļi, šogad zelta spoguļi, kas izvietoti aplī. Spoguļi tāpēc, lai redzētu, kas ir tie īstie cilvēki, kas veido Upītes kultūrtelpu, tā katram ieraugot pašam sevi. „Upītes Uobeļduorza” idejas autors ir literāts, novadpētnieks Antons Slišāns (Ontons Slišāns), kurš savulaik iedomājās izveidot savdabīgu Dzejas dienām veltītu festivālu, lai popularizētu un saglabātu latgaliešu valodu, festivāla organizēšanu turpina viņa dēls Andris Slišāns ar ģimeni, šogad festivālam notiekot jau divdesmito reizi. Festivālam ir gan sava himna, gan arī savs ābeļdārzs. Upītē viss notiek latgaliski gan savstarpējās ikdienas sarunas, gan organizētie pasākumi. Kultūrtepas bagātība ir latgaliešu valodas Ziemeļlatgales Šķilbēnu puses izloksne. Pamatīgs pamats, uz kura šobrīd atsperties Upītes folkloras kopai, ir Ontona Slišāna veiktie ieraksti ar vietējiem muzikantiem un dziedātājiem. Folkloras kopa „Upīte” ir ierakstījusi četrus albumus. Pirmais albums klajā nāca 2015.gadā „"Vysi ļauds breinovuos”, kurā bija dzirdama Ziemeļlatgales tradicionālā dziedāšana pusbalsī. Otrais albums „Dzīduot muoku, doncuot muoku” iznāca 2016.gadā, tas bija dubultdisks ar dziesmām un Ziemeļlatgales rotaļu un danču pamācībām. Dažus gadus vēlāk albums „Ryugts”, ar apkopotām dziesmām par mīlestību, cerību un kāzu laiku. Ceturtais albums ir Ziemeļlatgales vīru dziesmas „Padzīdami i ..” Ir izveidoti arī vairāki dziesmu videoklipi.

Kā izstrādātajā “4 soļu plānā”, kas paredz samazināt Covid-19 ierobežojumus, varētu darboties muzeji, teātri un citas kultūras iestādes? Situāciju skaidro Kultūras ministrijas valsts sekretāre Dace Vilsone. "Konceptuāls atbalsts ir tam, ka varētu pulcēties vairāk nekā viena mājsaimniecība, līdzīgi kā sportā tas dotu iespēju amatierkolektīviem un interešu kustības dalībniekiem satikties grupās līdz 10 cilvēkiem ārtelpās," Kultūras rondo skaidro Dace Vilsone. "Ja tas piepildīsies, ceram, ka tas būtiski uzlabos cilvēku pašsajūtu." Otrais solis ir kultūrvietu - muzeju un bibliotēku atvēršana, ar domu, ka tās varēs apmeklēt individuāli vai ar ģimeni. "Ja labi sekmēsies ar pandēmijas ierobežošanu, ceram, ka trešajā solī, kas varētu būt indikatīvi maija vidū, mēs varētu tikt pie pagājušā gada pieredzes, kad notika brīvdabas pasākumi ar automašīnām - autokoncerti, auto kino. Siltākā laikā tie būtu arī pasākumi laivās, kas guva lielu popolaritāti," turpina Dace Vilsone. "Ceturtajā solī varētu runāt par ierastākā veidā veidotiem pasākumiem brīvdabā, tas tas ir iespējams pie saslimstības rādītājiem, kas ir zem 100 gadījumiem uz 100 000 iedzīvotājiem. Ceram, ka šis stāvoklis iestāsies jūnijā," atzīst Vilsone. Visgrūtāk prognozēt, kā varēs organizēt pasākumus iekštelpās, tur vajadzīgs ļoti zems saslimstības rādītājs - mazāk nekā 100 saslimušo uz 100000 iedzīvotājiem. Latvija pēta Vācijas un Nīderlandes pieredzi, kur uz pasākumiem aicina cilvēkus ar negatīvu Covid testa rezultātu. Vērtēs, vai arī Latvijā var pārņemt šādu pieredzi un atgriezties pie kaut cik normālas kultūras dzīves.

Sieviešu vēsture Latvijā līdz šim nav visaptveroši pētīta. Vismaz tā uzskata virkne pētnieču, kas iesaistījušās plašākā sieviešu vēstures pētniecības projektā. Vai tik tiešām tā ir? Kas par to liecina un kāpēc sieviešu pieredze līdz šim ir bijusi maz pētīta tēma Latvijas vēsturē, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro vēsturniece Ineta Lipša, mākslas vēsturniece Baiba Vanaga un literatūrzinātniece Zita Kārkla. “Tā kā Latvijas sieviešu vēsture vēl nav visaptveroši pētīta, projekts ir novatorisks, koncentrējoties uz sieviešu pārstāvniecību kultūrā un sabiedrībā (1870-1940) un analizējot sieviešu pilsonisko dalību politikā, izglītībā, literatūrā, mākslā un izdevējdarbībā, ņemot vērā dažādu etnisko piederību sievietes, sociālo slāni, izglītību un reliģiju. Projekta laika ierāmējums 1870. gadu nosaka kā sākuma punktu, kad sievietes pozīcija Latvijas sociālajā un kultūras jomā gūst uzmanību ar diviem svarīgiem notikumiem: Karolīne Kronvalde, pašizglītota latviešu aktīviste, atklāj diskusiju Latvijas periodikā, aizstāvot sieviešu tiesības uz izglītību un brīvību no tēvišķiem ierobežojumiem, un pirmās latviešu sieviešu dramaturģes Marijas Pēkšēnas luga “Ģertrūde” uzvar oriģināldrāmas konkursā; savukārt 1940. gads kā beigu punkts, kad Otrais pasaules karš un PSRS armijas okupācija Latvijā pārveido ne tikai politisko vidi, bet arī ietekmē sieviešu stāvokli sabiedrībā,” teikts projekta “Sieviešu pārstāvniecība Latvijas kultūrā un sabiedrībā (1870–1940)” aprakstā. Raidījumā Kultūras Rondo literatūrzinātniece Eva Eglāja-Kristsone, stāstot par projektu aicina sabiedrību iesaistīties un stāstīt par savu vecmāmiņu un vecvecmāmiņu. Ragana varēja būt arī sieviete tikai ar dzimumzīmi „16. -18. gadsimtā sabiedrība bija ļoti normēta un jebkuras atkāpes no normas izraisīja aizdomas,” saka raganu prāvu pētnieks Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieksSandis Laime. Viņš stāsta, pēc kādām ārējām pazīmēm ļaudis noteica raganu izskatu. Pārlieku neglīta vai pārlieku glīta, cilvēks ar acīm redzamām veselības problēmām vai dzimumzīmēm nosētu ķermeni – ar šādām pazīmēm pietika, lai cilvēku pieskatītu pie piederīgā ļauno spēku pasaulei. Sandis Laime, kurš ir pētījis kādi ir bijuši cilvēku priekšstati par raganām senatnē, par to sarakstījis grāmatu un arī stāstījis par to šajā raidījumu ciklā, tagad runājot par šo būtņu izskatu sāk ar cilvēku priekšstatiem mūsdienās.

Otrais stāsts ciklā „Ceļā pie Aleksandra Čaka”, un tajā par dzejnieka vispopulārāko dzejoli „Atzīšanās” jeb „Miglā asaro logs”. Antra Medne atklāj, kurai meitenei dzejnieks šo dzejoli dāvājis un vai tikai vienai? „Miglā asaro logs” skan aktiera Artura Skrastiņa izpildījumā. Arī Liepājas teātra izrādē „Spēlē, spēlmani” skanēja šī populārā dziesma ar Aleksandra Čaka vārdiem, un Liepājas teātra aktieris Kaspars Kārkliņš bija viens no Čaka atveidotājiem, tāpēc sazināsimies arī ar viņu. Pirmajā stāstā pieminējām Drabešus, vietu, kur trīs gadus Aleksandrs Čaks strādāja Cēsu apriņķa Drabešu internātskolā jeb bērnu namā par skolotāju un vēlāk par skolas pārzini. 1925.gada rudenī, kad Čaks sāka strādāt Drabešu internātskolā, viņa dzīvē parādījās sprigana un ļoti skaista meitene no Cēsīm – Angelika Blaua, kuras enerģija un dinamisms spārnoja Aleksandru kā dzejnieku. Čaka dzīves un daiļrades pētniece Antra Medne aizrauj ar stāstu par Cēsu viesnīcnieka meitu Angeliku un Blauu ģimeni. Latvijas literatūras vēsturē ir nostāsts, ka Aleksandrs Čaks savu vispopulārāko dzejoli „Atzīšanās” jeb „Miglā asaro logs” veltījis tieši Angelikai Blauai. Stāsts, ar ko sākotnēji dalījusies Milda Grīnfelde. Bet Angelikas Blauas dzīves stāstu atklāj Antra Medne. Liepājas teātrī 2011.gadā Valdis Lūriņš iestudēja izrādi „Spēlē, spēlmani” kopā ar tolaik jauno aktieru kursu, radot mācībstundu par Aleksandru Čaku. Izrāde-likteņspēle ļauj ielūkoties daudzveidīgajos paša Čaka portretos, kurus atveido četri jaunie aktieri, viens no viņiem - Kaspars Kārkliņš, un aktieris par Čaka lomu saņēma „Spēlmaņu nakts” balvu kategorijā „Gada jaunais skatuves mākslinieks”. Ir pagājuši 10 gadi kopš izrādes iestudēšanas, sazināmies ar Kasparu Kārkliņu, lai pārspriestu saskari ar Aleksandra Čaka dzeju.

Šonedēļ dodamies uz Ziloņkaula Krastu jeb Kotdivuāru. Kotdivuāras Republika atrodas Rietumāfrikā pie Atlantijas okeāna un tās kaimiņvalstīs Mali un Gvinejas Republikā (kur, starp citu pavisam paralēli Covid slimībai nesen atsākās arī ebolas pandēmija) mēs jau esam bijuši. Kotdivuāra ir no franču kolonizatoriem neatkarīga valsts kopš 1960. gada. Pati valsts oficiālā vadība regulāri aicina partnerus saukt valsti franču versijā par Kotdivuāru, nevis lokalizēt nosaukumus un tulkot tos, tādējādi turpinot vēsturisko tradīciju. Bet, Ziloņkaula krasts, protams, nosaukumu ir ieguvis vēsturiskās ziloņkaula tirdzniecības dēļ 15.-17. gadsimtā. Līdzīgi arī netālu esošās mūsdienu valstis kādreiz ir sauktas atbilstoši to specializācijai. Kotdivuāra ir saukta arī par KvaKva krastu, tas saistīts ar cilti, kas apdzīvo salu, par Vēju krastu un par Zobu krastu, kas arī, protams, saistīts ar ziloņkaula tirdzniecību. Tāda politiski-lingvistiskā daudzveidība vēsturiski Kotdivuārai bijusi. Kotdivuāra, kā daudzas bijušās Francijas kolonijas, kā oficiālo valsts valodu lieto franču valodu. Un tas ne tikai koloniālās pagātnes dēļ, bet arī tādēļ, ka 28 miljonus lielo Rietumāfrikas valsti apdzīvo daudzas etniskās grupas, no kurām lielākā - akan - nesasniedz 30 %. Tādēļ arī valsts iedzīvotāji sevi dēvē par aivoriešiem. Latviski tomēr lietojam kotdivuārieši. Arī reliģiski valsts ir dalīta apmēram uz pusēm – nedaudz vairāk nekā 40 % no valsts iedzīvotāju ir musulmaņi un tikpat apmēram kristiešu konfesijām piederoši. Etniskā daudzveidība arī bija viens no iemesliem politiskajai nestabilitātei valstī pēdējos divdesmit gados. Proti, kopš neatkarības atjaunošanas Kotdivuāra varēja lepoties ar stabilu politisko sistēmu tās prezidenta Fēliksa Hūfoueta-Boignija vadībā, kas sekmēja ārvalstu investoru pastāvīgu klātbūtni.  Bet etnisko attiecību saasināšanās pēc viņa nāves, un 1990. gadu valdību centieni izstumt no valsts pārvaldes un bruņotajiem spēkiem citu etnisko grupu pārstāvjus noveda pie pirmā militārā apvērsuma 1999. gada beigās. Savstarpējās nesaskaņas ar vēlēšanu uzvarētāju pasludināšanu un varas neatdošanu turpinājās līdz 2002. gadam, kad sākās Pirmais aivoriešu pilsoņu karš. Pēc pamiera 2010.-2011. gadā notika Otrais pilsoņu karš. Tas sākās pēc šā brīža prezidenta Alasana Ouatara (Alassane Ouattara)  demokrātiskās ievēlēšanas starptautiski atzītās vēlēšanās. Katrā no konfliktiem dzīvības zaudēja apmēram 3000 cilvēku, vairums, tie civiliedzīvotāju. Atsevišķās karu epizodēs aktīvi bija iesaistīta arī Francijas armija. Iikai 2017. gada jūnijā no valsts aizbrauca ANO miera uzturēšanas misija. Arī ANO un Eiropas Savienības sankcijas pret Kotdivuāru tika atceltas tikai 2016. gada jūnijā, kad ASV izglītību ieguvušais un Starptautiskajā valūtas fondā strādājušais Ouatara ar 84 % vēlētāju atbalstu bija atkal pārvēlēts amatā un nostabilizējis savu valdību. 2020.gada gada oktobrī Kotdivuārā notika prezidenta vēlēšanas, kurās Ouatara uzvarēja ar 95 procentiem balsu, bet lielākoties tādēļ, ka lielākā daļa opozīcijas boikotēja vēlēšanas. Problēma – Ouataram šis ir trešais pilnvaru termiņš, lai arī drīkst prezidenta amatā būt tikai divus. Bet pirmo viņam neieskaitīja, jo šī prasība vēl nebija faktiski attiecināma uz viņu. Interesantākais – viņš nemaz nekandidēja sākumā uz trešo termiņu, bet pirmais viņa atbalstītais kandidāts nomira, otrais pats atteicās, kad tika apvainots narkotiku tirdzniecībā. Šobrīd politiskā situācija Kotdivuārā ir stabila, lai arī trausla. Kādēļ pasaule tik ļoti uztraucas par šo valsti? Ne jau tikai vardarbības un potenciālu migrantu plūsmu dēļ, bet jau iepriekšējie vardarbīgie konflikti un politiskā nestabilitāte ir radījusi pamatīgu satraukumu visu šokolādes mīļotāju sirdīs pasaulē. Mēs satraucamies par Kotdivuāras politisko likteni un prezidenta Ouataras smalkajām juridiskajām un politiskajām viltībām, un pat pieveram acis uz tām, jo negribam, lai šokolādes cena atkal kāpj, jo satricinājumu dēļ Kotdivuāra pārstās ražot vai piegādāt pārējai pasaulei kakao pupiņas. Šobrīd Kotdivuāra ražo apmēram trešo daļu no pasaules kakao pupiņām – ap pusotru miljonu tonnu gadā, kas to padara par lielāko kakao pupiņu ražotāju.  Lielākie kakao pupiņu importētāji ir tieši Eiropā. Un arī Kotdivuāra ir vērsusies pie Eiropas Savienības un citām donorvalstīm, lūdzot vairāk nekā 2 miljardu eiro palīdzību cīņai pret mežu izciršanu un cīņai pret bērnu nodarbināšanu, kā arī atbalstam vietējiem lauksaimniekiem. Tāpēc nav brīnums, ka pagājušā gada septembrī Eiropas Savienība uzsāka iniciatīvu ilgtspējas uzlabošanai kakao industrijā.  Eiropas Parlaments ir aicinājis izstrādāt regulējumu, kas ļautu Eiropas Savienībā ievest tikai tādus produktus, kuri respektē prasību cīnīties pret mežu izciršanu, kuru iegūšanā nav izmantoti bērni un kuri nodrošina cienīgus ienākumus audzētājiem.  Šo vēlmi un apņemšanos sadarboties ar Kotdivuāru komentē Eiropas Savienības vēstnieks šajā valstī Jobsts fon Kirhmanns. Bet Kotdivuārā atrodas pasaulē lielākā katoļu baznīca. Jamusoukro Miera Dievmātes bazilikas ārējā platība ir apmēram 30 000 kvadrātmetri jeb trīs hektāri liela. Un tās augstums ir 150 metru. Tā tika uzcelta piecu gadu laikā un pabeigta 1990. gadā. Izmaksāja – pēc dažādiem aprēķiniem – 300 līdz 500 miljonus eiro. Tā bija agrākā prezidenta Hūfoueta-Boignija dāvinājums Vatikānam un pats Jānis Pāvils II to pieņēma. Franču kompānija šo būvēja un šobrīd poļu reliģiskā draudze to par maksu uztur.       Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.      

Dažādu kultūras jomu pētnieki pirmo reizi apvienojušies kopprojektā “Latvijas kultūra – resurss valsts attīstībai”. Par kopīgo iniciatīvu un zīmīgākajiem virzieniem valsts pētījumu programmā Kultūras Rondo pārrunājam ar Latvijas Kultūras akadēmijas rektori Rūtu Muktupāvelu un akadēmijas prorektori zinātniskajā darbā un Zinātniskās pētniecības centra vadītāju Andu Laķi. Piecas vadošās augstākās izglītības un kultūras mantojuma institūcijas Latvijā: Latvijas Kultūras akadēmija (LKA), Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija, Latvijas Mākslas akadēmija un Latvijas Nacionālā bibliotēka, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts uzsākušas Kultūras ministrijas (KM) izstrādātās valsts pētījumu programmas “Latvijas kultūra – resurss valsts attīstībai 2020. – 2022.gadam” īstenošanu. Programmas pētījumu virzieni ir saistīti ar trīs galvenajiem uzdevumiem. Pirmais ir vērsts uz zināšanu bāzes attīstību par mākslinieciskās jaunrades vēsturi un aktuālajiem procesiem Latvijas kultūrā plašā nozaru spektrā: mūzikā, literatūrā, teātra un dejas mākslā, vizuālajā mākslā, dizainā, arhitektūrā, audiovizuālajā un filmu mākslā, kā arī citās jomās. Nozīmīgs pētījumu virziens ir kultūras un mākslas procesu daudzveidība, ilgtspēja un saikne ar kultūras un kultūrizglītības vajadzībām, sekmējot pētniecības, augstākās izglītības un mākslinieciskās jaunrades saikni. Otrais pētījumu virziens paredz attīstīt zināšanu bāzi par Latvijas kultūras mantojuma aizsardzību, saglabāšanu un tālāknodošanu, komunikācijas un pārvaldības jautājumiem mūsdienu tehnoloģisko, ekonomisko, sociālo un vides izaicinājumu kontekstā, kultūras mantojuma un atmiņas institūciju lomu. Tiek uzsvērta sabiedrības, īpaši jauniešu, un mantojuma kopienu iesaiste un līdzdalība. Savukārt trešajā uzdevumā noteikts attīstīt pētniecības metodes un zināšanu bāzi par mākslinieciskās jaunrades un kultūras mantojuma nozaru ietekmi, tostarp sociālo un ekonomisko ietekmi, pārneses efektiem un lomu Latvijas valsts, sabiedrības un tautsaimniecības ilgtspējīgā attīstībā un nacionālās identitātes veidošanā.  

Tieši pirms 30 gadiem nacionālās atmodas kulminācijā 1991.gada janvāra barikādes pulcēja apmēram 50 tūkstošus cilvēku Rīgā, Liepājā, Kuldīgā un Ulbrokā, kuri vairāk nekā nedēļu brīvprātīgi sargāja stratēģiski svarīgākos atjaunotās Latvijas objektus. Katram no viņiem ir savs barikāžu stāsts. Otrais stāsts par tolaik ekskluzīvu mobilā telefona priekšteci “Romualds Ražuks, barikāžu laikā – Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs. Šeit, manās rokās, ir priekšmets, kas stāvēja Tautas frontes automašīnā,” iesāk Romualds Ražuks. Šādas rācijas tolaik parasti bija policijas, ugunsdzēsēju un ātrās palīdzības mašīnās. Un viena – arī Tautas frontes kā ietekmīgākās tā laika tautas kustības līdera un Nacionālās pašaizsardzības komisijas locekļa Ražuka dienesta auto. “Tas ir mūsu mobilo telefonu priekštecis. Saruna tika raidīta radio viļņos, tad sasniedza centru Rīgā un no tā centra jau pa fiksētām vadu telefona līnijām varēja sasniegt jebkuru abonentu,” skaidro Romualds Ražuks. Lai gan aparāts bieži lūza, sakari bija slikti un reizēm pat varēja nejauši dzirdēt citas sarunas, šis radio telefons bija operatīvākais saziņas līdzeklis, braucot automašīnā laikā, kad nebija ne interneta, ne mobilo telefonu. “Izmantojām, piemēram, pēc 13.janvāra trauksmainās nakts, no rīta, braucot uz manifestāciju, kas Rīgā bija paredzēta plkst.14. Es dzīvoju Jūrmalā, un sarunas pa ceļam notika, pateicoties šim radio telefonam. Jo īsti nevarēja saprast, kas būs – vai armija atļaus pusmiljonam cilvēku sanākt, vai mūsu plāns neīstenosies. Pateicoties šai ierīcei, biju drošs, ka viss notiek,” atklāj Romualds Ražuks Pārsvarā gan Ražuks ar kolēģiem kā barikāžu organizatori atradās Tautas frontes ēkā Vecpilsētas ielā, un saziņa bija balstīta uz parasto telefonu un Latvijas Radio, kam bija izšķiroša nozīme Daugavmalas manifestācijas un tālāk barikāžu koordinēšanā.

Līdz 1. martam Arhitektu savienībai jāiesniedz Kultūras ministrijai savs priekšlikums, kurā pamatota labākās vietas izvēle nacionālajai koncertzālei – šādu termiņu noteikusi ministrija. Vakar, 5. janvārī, par turpmāko rīcību un iespējamo alternatīvu koncertzāles novietnei sprieda Arhitektu savienības padome. Latvijas Arhitektu savienības vadītājs Juris Poga Kultūras Rondo atzīst, ka padomes sēde bijusi konstruktīva un visi atbalstīja procesu, kā nonākt pie rezultāta, atrast piemērotāko vietu akustiskai koncertzālei Rīgā. Ir izstrādāta programma jeb četru soļu process, ko piedāvās Kultūras ministrijai realizēt. Pirmais solis ir vērtēšanas kritēriji, pēc kuriem novērtēt un atlasīt kādas vietas atbilstību koncertzāles būvniecībai; Otrais - pirmsprojektēšanas stadijas uzdevumu noformulēšana šim procesam; Trešais - iepriekšējo darbību un savākto materiālu izpēte un apkopošana; Ceturtais - vērtēšana, savā ziņā žūrijas izveide, kur ir pasūtītāju pārstāvis - ministrija, lietotāji - mūziķi, arhitekti, ainavu arhitekts, pilsētplānotāji, antropologi un citi nepieciešamie speciālisti. Attiecīgi pēc tam paredzētas vairākas diskusijas

Tas tas tiešām ir. Ļoti atvainojamies par tehniskiem traucējumiem, risinām!

Tas tas tiešām ir. Ļoti atvainojamies par tehniskiem traucējumiem, risinām!

Piektajajā Kultūras ministrijas atbalstītā podkāsta „Kultūrzīmju Kultūrelpa” epizodē „Kultūrzīmju” redaktore Anita Bormane sarunājas ar Latvijas Radošo savienību padomes ģenerālsekretāru, rakstnieku, filozofu un publicistu Haraldu Matuli.

Sazināmies ar latviešiem dažādas Eiropas valstīs: Ievu Rimdžus Itālijā, Lilitu Sukuri Portugālē, Alīnu Āboliņu Vācijā, Līvu Bogdanovu Beļģijā, Aleksi Babuškinu Ukrainā, Ilzi Bērziņu Spānijā, Asnāti Sīmani Francijā un Daci Vinkleri Zviedrija. Pašreizējās Covid-19 pandēmijas dinamika teju identiski atkārto t.s. spāņu gripas situāciju pirms simtgades. Toreizējā globālā sērga izcēlās Amerikas Savienotajās Valstīs 1918. gada martā un aprīļa sākumā sasniedza Eiropu, kur strauji izplatījās līdz jūnija beigām, tad noplaka, lai atgrieztos augusta otrajā pusē ar krietni lielāku saslimšanas un arī nāves gadījumu skaitu. Arī pašreizējās pandēmijas otrais vilnis, kas pārņēmis Eiropu kopš augusta nogales, teju visās valstīs nesis jaunus ikdienas saslimšanas gadījumu skaita rekordus. Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem vairākās Rietumeiropas valstīs – Lielbritānijā, Francijā, Beļģijā, Nīderlandē – dienā atklāto inficēšanās gadījumu skaits vairākas reizes pārsniedz martā un aprīlī fiksēto, savukārt daudzviet Eiropas austrumdaļā – Čehijā, Slovākijā, Polijā, Ukrainā, Bulgārijā un citur – šie rādītāji ir pat desmit un vairāk reižu lielāki. Īpašs gadījums ir Krievija, kopējā skaita ziņā ceturtā visvairāk inficētā valsts pasaulē, kur arī vasarā saslimstības rādītāji saglabājās samērā augsti, kā arī Rietumbalkānu valstis, kuras piedzīvoja papildu infekcijas vilni arī jūlijā un augusta sākumā. Pozitīva tendence ir tā, ka nāves gadījumu skaits Rietumeiropā joprojām ir daudz mazāks, salīdzinot ar dramatiskajiem skaitļiem gada pirmajā pusē. Pandēmijas otrais vilnis daudzviet licis atjaunot striktus ierobežojumus. Berlīnē pirmoreiz 70 gadu laikā noteikta komandanta stunda, liekot visiem izklaides un ēdināšanas uzņēmumiem pārtraukt darbu līdz vienpadsmitiem vakarā. Francijā augstākais drošības līmenis noteikts Parīzē, Lionā, Marseļā un vairākās citās pilsētās un teritorijās, liekot pārtraukt bāru darbību. Trīs līmeņu drošības pasākumu sistēma ieviesta Anglijā, un augstākais līmenis šobrīd noteikts Mančestrā, Liverpūlē un vairākos citos rajonos Anglijas rietumos un centrālajā daļā. Tāpat papildu drošības pasākumi ieviesti Londonā, Ņukāslā, Lesterā, kā arī Skotijas dienvidu rajonos, tostarp Glāzgovā un Edinburgā, kā arī daudzviet Velsā. Ārkārtas stāvoklis ar plašiem ierobežojumiem kopš 5. oktobra noteikts Čehijā, jauni ierobežojumi ieviesti Polijā un Slovākijā. Nenoliedzami, šiem ierobežojumiem būs tālāks negatīvs iespaids uz Eiropas Savienības ekonomiku. Kā intervijā franču izdevumam Le Monde atzinusi Eiropas Centrālās bankas prezidente Kristīna Lagarda, šī situācija padara nedrošākas savienības ekonomikas attīstības perspektīvas un vairo bažas, ka Eiropai varētu, viņas vārdiem runājot, „pietrūkt spara”. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Šobrīd Eiropā nedēļas laikā ar jauno koronavīrusu inficējas vairāk cilvēku nekā pandēmijas pirmajā uzliesmojumā martā, šodien paziņojusi Pasaules Veselības organizācija. Tikmēr Latvijā saslimstība vēl aizvien ir salīdzinoši zema. Vai Latvijai vēl tuvojas otrais Covid-19 vilnis? Raidījumā “Šodienas jautājums” par aktuālo saistībā ar jaunā koronavīrusa izplatību diskutē Slimību profilakses un kontroles centra epidemiologs Jurijs Perevoščikovs un RSU Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras vadītājs Ģirts Briģis.

Iepriekšējā balsošana Rīgas domes vēlēšanās jau ir sākusies, aktivitāte ir samērā liela, bet lielā vēlēšanu diena būs rīt. Tikmēr diskusijas par bērnu tiesību sargu atklājumiem Bruknas muižā nerimst ne par matu, gluži otrādi. Mēs runāsim arī par to, ka saslimstība ar Covid-19 pieaugusi kaimiņos, pie mums mazāk un tomēr otro saslimšanas vilni gaida arī Latvijā. Turklāt tūlīt sāksies jaunais mācību gads. Šos un citus nedēļas notikumus apspriežan kopā ar žurnālistiem: portāla NRA redaktori Ilzi Veģi, portāla „Delfi” redaktoru Filipu Lastovski un Latvijas TV "De Facto" žurnālistu Ivo Leitānu.

Iepriekšējā balsošana Rīgas domes vēlēšanās jau ir sākusies, aktivitāte ir samērā liela, bet lielā vēlēšanu diena būs rīt. Tikmēr diskusijas par bērnu tiesību sargu atklājumiem Bruknas muižā nerimst ne par matu, gluži otrādi. Mēs runāsim arī par to, ka saslimstība ar Covid-19 pieaugusi kaimiņos, pie mums mazāk un tomēr otro saslimšanas vilni gaida arī Latvijā. Turklāt tūlīt sāksies jaunais mācību gads. Šos un citus nedēļas notikumus apspriežan kopā ar žurnālistiem: portāla NRA redaktori Ilzi Veģi, portāla „Delfi” redaktoru Filipu Lastovski un Latvijas TV "De Facto" žurnālistu Ivo Leitānu.

“Joprojām ļoti jauna, Katrīna Rudzīte pārliecinoši piebiedrojas tiem dzejas debitantiem divdesmitgadniekiem, kuri pēdējos gados pārsteiguši un iepriecinājuši lasītājus ar spilgti individuālu intonāciju, izkoptu izteiksmi un savaldītu ego, apliecinot, ka talantu un attīstības trūkums Latvijas dzejai nedraud”, tā par dzejnieces Katrīnas Rudzītes debijas krājumu “Saulesizplūdums” pirms sešiem gadiem rakstīja muzejspeciāliste un publiciste Inga Surgunte. Nupat apgādā “Neputns” laists klajā jaunākais dzejas apkopojums – “Ērti pārnēsājami spārni”. Dzejniece Katrīna Rudzīte darbojas apvienībā "Sieviešu stendaps", studējusi sociālantropoloģiju Latvijas Universitātē, patlaban noslēdz maģistra darbu Latvijas Kultūras akadēmijas programmā "Kultūras un starpkultūru studijas". Par debijas krājumu "Saulesizplūdums" 2015. gadā dzejniece saņēma Latvijas Literatūras gada balvu kategorijā "Spilgtākā debija". Katrīnas dzeja tulkota angļu, grieķu, slovēņu, krievu, baltkrievu un igauņu valodā.

Raidījumā: kā Gunta Baško jūtas māmiņas statusā, kā volejbolists Edvarts Buivids Sveices čempionātā, mainot komandu, cer progresēt, spēlējot citā ampluā, Ogres basketbolists Rinalds Sirsniņš Mediju balsojumā izpelnījies Latvijas Igaunijas līgas labākā spēlētāja novērtējumu. Ilggadējā Latvijas sieviešu basketbola izlases kapteine un līdere Gunta Baško rīt  svinēs apaļu dzīves jubileju, tāpēc raidījumā „Piespēle” sarunā ar viņu par nesen sākušos jauno dzīves posmu. Gunta jau gandrīz piecus mēnešus ir mamma meitiņai Matildei, sava daļa uzmanības jāatrod arī sunim Vudijam, kā arī fiziskajām aktivitātēm svaigā gaisā. Uzzinām, kā bijusī basketboliste plāno savu laiku, kurā no pasaules basketbola laukumiem gribētu aizvadīt vismaz vēl vienu spēli, kā arī to, cik nozīmīga komanda Latvijas  basketbola „asinsritei” ir „TTT Rīga”. Guntu Baško uzrunāja Mārtiņš Kļavenieks. Ogres basketbolists Rinalds Sirsniņš Mediju balsojumā izpelnījies Latvijas Igaunijas līgas labākā spēlētāja novērtējumu. Līga netika pabeigta , bet tomēr portāls “sportacentrs.com” aicināja 18 par basketbolu rakstošus, runājošus un rādošus mediju pārstāvjus balsot par sezonas labākajiem spēlētājiem. Pie vērtīgākā spēlētāja titula tika BK “Ogre” sirds un dvēsele Rinalds Sirsniņš. 34 gadu vecumā Rinaldam tas ir pirmais šāds apbalvojums. Otrais labākais Latvijas – Igaunijas līgas piespēlētājs, ceturtais rezultatīvākais savā komandā, taču vēl svarīgāk – savas komandas spēles diriģents. Bez viņa nebūtu iedomājamas sezonas sākumā izcīnītās 14 uzvaras pēc kārtas un beigās Ogrei piešķirtās sudraba medaļas. Laureātu uz sarunu  aicināja Māris Bergs. Raidījuma izskaņā saruna ar Latvijas izlases spēlētāju Edvartu Buividu. Viņš Šveices čempionāta pamatturnīru Lucernas volejbola komandas sastāvā pabeidza ar septiņām uzvarām pēc kārtas un kļuva par meistarsacīkšu rezultatīvāko spēlētāju. Latvijas izlasē esot  diagonālā statusa spēlētājam, tagad nāksies mainīt pozīciju.Nule kā noslēgtaos līgums ar valsts spēcīgāko vienību “Lindaren Volley Amriswil I”. Klubs piedāvā viņam arī nākamajā  sezonā spēlēt  otrā tempa uzbrucēja statusā.

Mārtiņa Lutera OTRAIS skaidrojums par apustuļa Jāņa pirmo vēstuli. No Luterisma mantojuma fonda izdotās grāmatas: Mārtiņš Luters, Apustuļa Jāņa pirmās vēstules skaidrojumi, 2015. gadā.

Turpinām iepazīt pavisam jaunu, līdz grāmatnīcu plauktiem vēl nenonākušu grāmatu: kinozinātnieces Ingas Pērkones monogrāfiju “Ekrāna skatuve. Par aktiermākslu Latvijas kino”. Darbs iedalīts trīs cēlienos, sešās epizodēs, papildināts ar intermēdiju un ilustrācijām. Otrais cēliens “Histrionu mistērijas” sniedz vēsturisku apskatu par kinoaktieru izglītību Latvijā, kā arī par pirmajiem augstskolā speciāli izglītotajiem kino aktieriem Astrīdu Gulbi un Tālivaldi Āboliņu. Kā stāsta Inga Pērkone, kino izglītība Padomu Savienībā bija īpaši centralizēta, ar galveno centru Maskavā, Vissavienības kinematogrāfijas institūtā, kuru saīsinājumā vēl arvien mēdz dēvēt par VGIKu. Tur varēja apgūt visas kino specialitātes, tajā skaitā aktiera izglītību. Kā pakārtota mācību iestāde bija Ļeņingradas Teātra, mūzikas un kinematogrāfijas insitūts, kurš gan savus patiesos darbības apgiezienus uzņēma, sākot ar 60.tajiem gadiem un bija vairāk orientēts uz televīzijas pieprasījuma apmerināšanu. Sakarā ar to, ka kino Padomju Savienībā tika uzskatīts par svarīgāko no mākslām, acīmredzot varas ešaloni šaubījās, ka savienībā ietilpstošās republikas būtu pietiekami uzticamas, lai varētu viņu pašu pārziņā atstāt šāda veida izglītību – vismaz sākotnēji.

Matīsa Rožlapas “Trenera kabinets”: profesionālas sarunas ar profesionāļiem: “Iespēja smelties jaunas idejas un labāk iepazīt kolēģus,”Treneru kabineta 2. sērijā uz sarunu aicināts Edgars Jaunzems, treneris, kurš 7 gadus strādā Spānijas basketbola sistēmā un trenējis dažāda līmeņa komandas. Šosezon darbojies Katalonijas ""CB Cantaires Tortosa" sistēmā, kur strādājis ar U12 un U18 vecuma zēniem un U16 meitenēm. Saruna par to kas padara Spāniju par tik spēcīgu basketbola lielvalsti, kā arī runāsim par treneru filozofiju niansēm treniņu darbā!

“Vakar Una ieslēdza olu pulksteni un neviens 30 min nedrīkstēja pieminēt koronu. Sākās “ Dekamerona”  īsā versija tiem, kam uzmanības deficīts. Mēs runājām izdomātā poļu valodā, Karīna stāstīja, kā sarakstījusies ar poļu puikām bērnībā, Andžejam bija lokaina ševeļūra, tāda dīvaina sasuka, kuru ķemmē no aizmugures uz priekšu.” Mans vārds ir Anda Buševica, un, izrādās, es neesmu viena savā nodomā pierakstīt pandēmijas laiku. Marta vidū Igaunijas Nacionālais muzejs publicēja uzsaukumu iesūtīt stāstus un fotoliecības, kā koronavīrusa krīze ietekmējusi cilvēku ikdienas dzīvi un kā viņi pielāgojušies jaunajai situācijai. Pēc ārkārtas situācijas izsludināšanas Latvijā īpašu Facebook profilu “Autobiogrāfiju krājums” izveidoja Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts, visiem sasniedzamajiem veidiem internetā izplatot uzsaukumu fiksēt šo laiku. Pandēmijas dienasgrāmatu fragmentus ik dienas publicē interneta žurnāls “Punctum”. Man vislabāk patīk jau iepriekš citētās Žaņa Lipkes memoriāla vadītājas Lolitas Tomsones dienasgrāmatas. Lūk, vēl: “Konferences zvans ir dīvaina lieta, tu skaties uz kolēģu grāmatplauktiem un lustrām, bet neviens vēl nav pidžamā. ”Zoom” mūs izmet ārā, jo esam pārtērējuši laiku, 40 minūtēs neko nevar sarunāt. Maija noorganizē “Google.Meet” zvanu, un mēs kā pa celmiem saplānojam darbus. Muzejā tikmēr nokaltis mans pārlietais apelsīnkoks, viss liecina par mēra tuvošanos.” Kopumā esot jau 33 Pandēmijas dienasgrāmatu rakstītāji. Rakstnieks, tulkotājs un Latvijas literatūras literārais aģents Vilis Kasims jau sēž karantīnā. “Aizpagājušonedēļ, dienās pirms izbraukšanas no Latvijas, es satiku daudzus no saviem paziņām. Mēs ilgāku vai īsāku brīdī sēdējām kafejnīcās un bāros un pļāpājām par to un šo – lielākoties, protams, par jauno vīrusu, bet tā galīgi nebija vienīgā tēma. Mēs runājam par grāmatām, par Visumu, viens par otru – par to dzīvi, kuru tolaik dzīvojām. Tas bija līdzīgi kā lielas vētra priekšvakarā, kad laika prognoze gan ir zināma, bet pagalmā vēl spīd saule un gaidāmās pārmaiņas rosina pat tādu kā attāli tīkamu trauksmi. Tagad, nedēļu pēc izbraukšanas un dienu pēc negaidītās atgriešanās, stāvoklis, protams, ir pavisam cits. Aiz loga brauc pustukši tramvaji, ielās tikai retu reizi manāms kāds cilvēks un starp viņiem, draugus un pārīšus atskaitot, ir krietni vairāk par valdības ieteiktajiem diviem metriem. [..] Vēl joprojām ir grūti noticēt, ka viss ir pa īstam. Kad draugs Andris šodien atveda produktus (internetā tos pasūtīt nebija iespējams ne šodien, ne vakar, ne aizvakar), mēs uz brīdi pat sasmējāmies no šī pārnopietnā absurda.” Ja vien dienasgrāmatas iesūtītājs nav norādījis citādi, šīs dienasgrāmatas tikšot glabātas Latviešu folkloras krātuves digitālā arhīva platformas “garamantas.lv” krājumā, tātad - blakus pagājušā gadsimta sākuma tautadziesmu vākumam. Un šie pieraksti tik tiešām IR šolaiku dainas. Ko tad apdzied mūsdienu bāleliņš? “Strādājot no mājām, vieglāk aizgulēties. Gribu pierakstīt sapņus, bet nevaru atcerēties detaļas – kaut kādi dimanti vai rubīni bira no mutes, laikam aplaupījām banku, kas izskatījās pēc Gaismas pils… Steidzos pie datora, lai sāktu darbadienu, atbildu uz e-pastiem, nosūtu ziņojumus, darbojos divās mājas lapās, atjauninu un aktualizēju informāciju, papildinu saturu, cenšos meklēt, ko vēl izdarīt, īsāk sakot – novēršu sev uzmanību,” šīs dienasgrāmatas fragmenta autors ir dzejnieks, kultūras žurnālists Ivars Šteinbergs. Ivaram šajās dienās piedzimis dēls. Bāc, tiešām! To laiku pa laikam sev noteikti vajadzētu atgādināt: bērni pandēmijas pasaulē taču turpina dzimt. Jo laikam visgrūtākais, ar ko nevaru samierināties šajās dienās: vairums cilvēku pārtraukuši plānot nākotni. Pandēmijas laikā pasaules muzeju, opernamu pasniegtā dāvana, bezmaksas piekļuve izrāžu arhīviem, virtuālajām ekspozīcijām ir tāda pagātnes lauru godināšana. Facebook populāra akcija – ieliec draugiem par prieku kādu jaunības dienu bildi, bet arī par to jau kāds plēš jokus, ka viss Facebook kopumā šobrīd atgādina veco ļaužu sanāksmi, jo visi ieraksti vai nu par slimībām vai zaļo jaunību. Bet Ivaram Šteinbergam piedzimis puika, un, pateicoties Pandēmijas dienasgrāmatām, tas tagad kļuvis par kolektīvu asariņas notraukšanas iemeslu, un arī atgādinājumu, ka ir iespējams domāt arī par laiku pēc pandēmijas.

Jāņa Tomaša pirmais krājums "Melnie darba cimdi" pirms trim gadiem izraisīja sensāciju. Par šo grāmatu autors saņēma gan Latvijas Literatūras Gada balvu par spilgtāko debiju, gan LTV un Latvijas Radio balvu "Kilograms kultūras", kā arī Dzintara Soduma balvu. Autora dzeju raksturo neparastas metaforas savienojumā ar sirsnīgu un ironisku uztveri, ko pauž vīrietis spēka gados. Arī otrais dzejoļu krājums un tā nosaukums "Smagatlētika" šos spēka gadus apliecina.

Par vācbaltiešu baronesi, psihoanalītiķi Aleksandru fon Volfu, Stāmerienas pils saimnieci, un itāļu rakstnieku Džuzepi Tomazi di Lampedūzu, mums zināmā romāna “Gepards” autoru, tapusi Vācijas, Latvijas un Itālijas kopražojuma dokumentālā filma „Geparda dzimšana”. Filmas pirmizrāde būs 19. oktobrī Rīgas starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) programmā. Par Aleksandru Volfu un abu personību savstarpējām attiecībām Kultūras Rondo studijā saruna ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas nozaru eksperti Astru Šmiti, bibliogrāfe Ilzi Lecinsku un filmas producentu Gintu Grūbi. Filma "Geparda dzimšana" ir ceļojums pa Tomazi un viņa vācbaltiešu izcelsmes sievas Aleksandras fon Volfas-Štomerzē (Alexandra von Wolff-Stomersee) dzīvi ‒ neparastu mīlas stāstu pāri visai Eiropai no Itālijas līdz Latvijai. Krievijas 1917. gada revolūcijas radītais haoss un vēlāk Otrais pasaules karš piespieda Aleksandru pamest vispirms Sanktpēterburgu, pēc tam arī dzimtas pili Latvijā, Stāmerienā. Filma "Geparda dzimšana" jau piedzīvojusi pasaules pirmizrādi Hamburgas starptautiskajā kinofestivālā, no 17. līdz 27. oktobrim tā tiks demonstrēta Romas festivālā, bet 19. oktobrī notiks filmas pirmizrāde Rīgas Starptautiskajā Filmu festivālā. Filmas režisors ir Luidži Falorni (Luigi Falorni). Filma veidota kā kopprodukcija starp Vācijas filmu studiju "KickFilm" (producents Jörg Bundschuh) un Latvijas studiju Mistrus Media (producenti Gints Grūbe, Elīna Gediņa-Ducena), filmas mūzikas autors ir komponists Kārlis Auzāns, filmā piedalās aktrises Karīna Tatarinova, Sarmīte Vucāne, komandā ir arī kostīmu māksliniece Berta Vīlipsone, grima māksliniece Vivita Jansone, operatori Aigars Sērmukšs un Rinalds Zelts. Filmēšana notika gan Itālijā, gan Latvijā.

Mēdz teikt, ka laime nav mērāma naudā. Bet, vai laimes izjūta vispār ir izmērāma – kas to nosaka, veido un ietekmē, un vai mums ir pieejami pamatoti skaidrojumi, kas liek justies cilvēkiem laimīgiem, raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē psiholoģijas doktore, Latvijas Universitātes vadoša pētniece Ieva Stokenberga, dzīvojamā fonda attīstītāja “Bonava” pārstāvis Kaspars Ekša un pilsētplānotājs Neils Balgalis. Raidījuma viesu ieteikumi, kas varētu cilvēku darīt laimīgāku "Meklēt, kas dod pozitīvās emocijas, un tas ir kaut nedaudz dabas tuvums. Tāpat meklēt, kur varu iesaistīties, piedalīties, ar ko veidoju attiecības, ka apliecinu savu varēšanu kaut ko ietekmēt. To mēģināt likt lietā un radīt apstākļus, ka tas ir iespējams no mazām dienām līdz sirmam vecumam," bilst Ieva Stokenberga. Kaspars Ekšan aicina būt atvērtākiem, nemēģināt uzbūvēt žogus ap sevi un citiem. "Divas lietas, negaidām Baltā galdauta svētkus, bet jau nākamās brīvdienās uzklājam galdiņu un aicinām kaimiņus uz sarunu. Pilsētā līdzsvarojam auto un pārējo stransporta veidus un būsim daudz laimīgāki," aicina Neils Balgalis. Runājot par laimi, ir trīs lielas izpratnes: Pirmā - cik apmierināts es esmu ar savu dzīvi. Cilvēki tiecas domāt, ka ir drusku laimīgāki, nekā citi. Otrais - kā es jūtos. Šajā novērtējumā ir forši, ka pozitīvu izjūtu mirkļi ir vairāk iepretī negatīvajiem. Runa ir par samērību Trešā - apmierinātība ar dzīvi veidojas no apmierinātības ar dažādām dzīves sfērām. Tā ir apmierinātība ar attiecībām, ar personisko izaugsmi, ar profesionālo darbību, veselību. Tur ir daudz diskusiju, kura joma ir svarīgāka kurā dzīves posmā, lai kopējā laimes izjūta būtu augstāka. Stokenberga min, ka cilvēki kā būtisku faktoru, kas nosaka to, vai ir laimīgs, min attiecības un apmierinātību ar personisko izaugsmi. Tas ir katra subjektīvs vērtējums. “Tas, ko nenosauc, ir lietas, par ko pētnieki teikuši, ka mēģināt padarīt kādu laimīgāki ir kā mēģinājumi padarīt kādu garāku. Arī mūsdienu pētījumi rāda, ka vismaz 60% no tā, cik esam laimīgi, nosaka ģenētiskais mantojums,” skaidro Stokenberga. “(..) Totālu īgņu nevar padarīt par saulstariņu.” Uzņēmums “Bonava” veicis pētījumu astoņās valstīs, pētot, kas ir laimi ietekmējoši faktori. “Latvijā pirmajā vietā atsevišķi skatoties ir gārīgā veselībā, viss, kas saistīts ar partneri, ģimeni, izaugsmi,” norāda Kaspars Ekša. Latvija 32% cilvēku norādījuši, ka laimi ietekmē mājvieta, mājoklis un arī apkārtne, vai pieejama skola, vai ir parks. Vai šajā apkaimē cilvēks jūtas labi. Latvijā, salīdzinot ar pārējām valstīm, ekonomiskā situācija būtiska laimes sajūtai. Mājokļa sakarā daudzās valstīs cilvēkiem svarīga drošība – justies droši savās mājās.

Reizi mēnesī raidījums Krustpunktā plašāk pievēršas ekonomiskiem jautājumiem, pārskatot gan aktuālo, gan kādam no tematiem pievēršot dziļāku uzmanību. Šodien saruna par pensiju otro līmeni. Lielākajai daļai strādājošo 6 procenti no sociālajām iemaksām tiek novirzīti privātajiem pensiju fondiem – ar domu, lai tie pelnītu naudu nākotnei. Lai arī atsevišķi katram cilvēkam summas nav lielas, kopējā naudas masa jau skaitāma miljardos. Šobrīd akumulēti esot četri miljardi. Diemžēl lielākā daļa naudas ir ieguldīta ārpus Latvijas. Kāpēc situācijā, kad Latvijā ļoti vajag investīcijas, mēs nespējam šo naudu likt lietā paši? Studijā: no Finanšu nozares asociācijas Finanšu instrumentu tirgus un ieguldījumu pakalpojumu komitejas līdzpriekšsēdētāja Kristīne Lomanovska, Finanšu ministrijas finanšu tirgus politikas direktore Aija Zitcere, Saeimas budžeta komisijas vadītājs Mārtiņš Bondars un Latvijas Bankas Finanšu tirgus analīzes daļas vecākais ekonomists Armands Pogulis.

Reizēm liekas, ka ejam garām visam. Varbūt mums ir jāiemācās vairāk paskatīties uz sevi, pakavēties pie sevis un vairāk padomāt par sevi. Kā to izdarīt, kā salāgot sevi un pasauli, kā apzināties, kā mēs dzīvojam? Apzinātība – tas ir pēdējā laikā daudz piesaukts jēdziens. Mēdz teikt, ka apzinātība ir garīgā prakse racionāliem cilvēkiem – ko tas īsti nozīmē, vai ir vērts to piekopt, kā tas būtu jādara un vai katram tas ir pa spēkam raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro un vērtē apzinātības prakses eksperts, sertificēts psihoterapeits Ansis Jurģis Stabingis un deju un kustību terapeite, psiholoģe-psihoterapeite, supervīzore Indra Majore-Dūšele. Ansis Jurģis Stabingis skaidro, ka apzinātību var saprast trīs līmeņos – kā iedzimtu spēju, kā darbību, ko varam darīt, un kā stāvokli, kurā varam būt. Iedzimtā spēja ir spēja lietot pirmo personu un pateikt vārdu es. Otrais līmenis – es to daru, ir darbība, jautāju, kas ar mani notiek šobrīd, pievēršu sev uzmanību. Trešais līmenis – stāvoklis, kurā varam būt apzināti un neapzināti. Kaut kas notiek, bet es tajā nepiedalos, bet tad attopos, paga, ko tikko pateicu, ko darīju. Es nebiju klāt. Apzinātības prakse ir šo trīs stāvokļu attīstīšana. Indra Majore-Dūšele piebilst, ka apzinātībā ar nolūku vērš uzmanību uz to, kas notiek. Un notikt var iekšēji un ārēji. Pamanīt notiekošo. "Un attieksme ir svarīgs komponents. Nevērtējoša attieksme – atvērta un ieinteresēta attieksme. Skats uz sevi un uzmanības vēršana uz apkārtni ir ar tādu kā bērna brīnīšanos, ar labvēlīgi ieinteresētu attieksmi. Attieksme ir ļoti svarīga apzinātības procesā," norāda Indra Majore-Dūšele. Ansis Jurģis Stabingis norāda, ka apzinātības praksē ir divi lieli virzieni: viens ir darbs ar uzmanību un attieksme – labvēlīga, ieinteresēta, pozitīva. Abas sadaļas ir vienlīdz svarīgas.

Podkāstā "Ārpus Kadra" pie Andreja Siliņa viesojās Sportacentrs.com futbola žurnālists Agris Suveizda un Latvijas Nacionālā teātra aktieris, muzikālā kolektīva "Gapoljeri" vadošais dziedātājs Kristiāns Karēļins. Pirmais pēc Latvijas un Polijas spēles apmeklējuma Varšavā studijā ieradies uzreiz no lidmašīnas. Otrais upurējis nervus, skatoties Latvijas un Ziemeļmaķedonijas spēles otro puslaiku, jo zinājis, ka būs jānāk runāt par futbolu.

Raidījuma vadītājs: Dainis Pandars Raidījuma tēma: Ko nozīmē “pārkāpt laulību”? (otrais turpinājums) Raidījuma tiešraide: 5. March (2019. gads)

Raidījuma vadītājs: Dainis Pandars Raidījuma tēma: Ko nozīmē “pārkāpt laulību”? (otrais turpinājums) Raidījuma tiešraide: 5. marts (2019. gads)

Tautā saukta par Sarkano skolu, jo celta no sarkaniem ķieģeļiem, šī ēka iegājusi vēsturē kā mācību iestāde, ko dibināja toreizējais skolas pārzinis Andrejs Spekke un skolas namā ir aizritējusi viņa dēla filologa, vēsturnieka un diplomāta Arnolda Spekkes bērnība. Tagad te ir muzejs, kurā lūkojam gan Spekkes ģimenes, gan arī citu izcilu Vecumnieku cilvēku dzīves gājumu, gan arī uzzinām, kas hercoga Jēkaba laikā te ticis darināts viņa dzelzs manufaktūrā. „Mūsu cilvēki, ainava, senā skolas ēka un baznīca – tās ir dažas no Vecumnieku pagasta pērlēm,” atzīst Vecumnieku pagasta muzeja vadītāja Rita Kovala un kā pirmo rāda dievnamu, kura altāris ir nosaukts par izsmalcinātu ampīra veidojumu. Majestātiska celtne, kur solu galus rotā mūsu dievnamiem neierasti saulīšu raksti un greznas kolonas un statujas ieskauj altāri. Baznīca ir viena no senākajām Vecmuižas un Vecumnieku celtnēm, kas saglabājusies kā reāla liecība, ka mums cilvēki dievu mīl un mēs esam ticīga tauta. Arī vēsturiska ēka,” bilst Rita Kovala. Mūra dievnams pabeigts 1845. gadā. Pirms tam bijusi koka baznīca kopš 1557. gada. Tā baznīca nodegusi. Acis arī piesaista ērģeles, kas atrodas blakus altārim un to krāsotās stabules rada asociācijas ar dekorācijām no operām „Aīda” vai „Nabuko”. “Paša pirmās ērģeles tikai izpostītas Pirmajā karā. Nākamās Otrajā karā izvestas nezināmā virzienā. 1999. gadā tika uzstādītas Lielbritānijā atrastās un iegādātās un ar ar ērģelnieka Talivalža Dekšņa atbalstu restaurētās ērģeles," bilst Rita Kolava. Tālāk dodamies uz distāvu ēku, kas tautā tika saukta par sarkano skolu, jo celtniecības materiāls – ķieģeļi – bija šādā krāsā. Ēka celta no 1887. līdz 1889. gadam. Un atklāta tajā pašā gadā, kad Parīzē atklāja Eifeļa torni. Skola ēkā darbojās līdz 1994. gadam.  Arnolda Spekkes tēvs Andrejs bijis skolas pārzinis, viņš arī uzsācis skolas celtniecību, jo uzskatīja, ka pagastā nepieciešama viena kārtīga skola.  „Lielākā daļa bērnu dzīvoja visu nedēļu skolā, pārtiekot no savām maizes kulītēm, sviesta un biezā piena cibiņām. Sestdienās brauca tēvi un mātes ar lielām krūzēm, kurās bija silta putraimu putra; krūzes bija aizbāztas ar lieliem siena vīkšiem, kas bij ietīti tīrās baltas drāniņās. Vienu atmiņu brīdi atceros: Redzu mūsu kēķī sēžam kādu lauku māmiņu ar bēdīgu seju kaut ko gaidām. Prasu, kādēļ viņa neved savu dēlu mājās. Otrais skolotājs nelaižot, viņas dēliņš vēl neesot labi iemācījies to „velna eimaliņu” – vienriezvienu,” tas ir fragments no Arnolda Spekkes grāmatas „Atmiņu brīži".  Arnolds Spekke, var teikt. ir gājis tēva pēdās, viņš dibinājis Liepājas reālģimnāziju un Rīgas 1. valsts ģimnāziju. 30. gados viņš arī bijis Latvijas diplomāts Itālijā, Albānijā, Bulgārijā un Grieķijā. Sevišķs dārgums muzejā ir bijušā dārznieka Liedes dēla skiču burtnīca, kad viņš 1922. gadā mācījās toreizējā Rīgas Latviešu daiļkrāsotāju skolā. Šo zīmējumu kolekciju muzejam uzdāvināja dārznieka mazmeita. Acis var pamielot pie jaunā studenta darbiem, bet par Vecumnieku vēsturi runājot, var uzklausīt stāstu Liedes dārzniecību un pašu dārznieku. Godinot bijušos Vecumnieku skolas pedagogus, te ir daudz interesantu materiālu: fotogrāfijas, studiju darbi un liecības no bijušās Vecmnieku skolas angļu valodas skolotājas Vikmanes krājuma, kura pagājušā gadsimta 20.-30.gados mācījās Rīgas Skolotāju institūtā.

Nacionālisms Vēsturiski nacionālisms ir samērā jauns fenomens. Nacionālās kopības elements, protams, jau izsenis bijis klātesošs ļaužu identitātes apziņā, taču visai ilgi palika tas lielākoties sekundārs, salīdzinot ar citiem, – ticību, lojalitāti valdniekam, teritoriālo vai kārtas piederību. Sākot ar 18. gadsimtu, apgaismības un romantisma ideju ietekmē veidojās priekšstats par nāciju – cilvēku kopumu, kuru vieno kopīga valoda, teritorija, vēsture, emocionālā piesaiste kopīgiem simboliem un mītiem. Apgaismības gadsimta nogalē Lielā Franču revolūcija pasludināja nāciju par suverēnās varas nesēju gāztā monarha vietā un apliecināja ap nacionālo ideju konsolidētas tautas iespējas. No vienas puses, pretojoties Napoleona Francijas ekspansijai, no otras – uzlūkojot to kā atdarināmu piemēru, veidojās kaimiņu nāciju apziņa. Procesu veicināja šajā pašā laikā notiekošā industriālā revolūcija un pilsoniskā emancipācija, liekot topošajām nācijām nozīmīgāk apzināties savu ekonomisko un politisko interešu kopību. Septiņas desmitgades starp 1848. gada Tautu pavasari un Pirmā pasaules kara izskaņu bija nacionālisma zelta laikmets, kas noslēdzās ar tautu pašnoteikšanās principa triumfu starptautiskajā politikā. Šai laikā Eiropa piedzīvoja Vācijas un Itālijas apvienošanos, Balkānu nāciju atbrīvošanos no Osmaņu impērijas virskundzības, visbeidzot – Polijas valstiskuma atjaunošanu un veselas jaunu valstu plejādes parādīšanos Eiropas austrumdaļā, sabrūkot Hābsburgu un Romanovu impērijām. Šajā procesā nacionāla valsts kļuva par valstiskuma standartformu mūsu pasaules daļā un ir tāda joprojām. Arī latviešu nācija visnotaļ iekļāvās šajā procesā, no piesardzīga kultūras nacionālisma 19. gs. vidū strauji nobriestot līdz pilnvērtīgam valstsgribas īstenojumam 1918. gadā. Tomēr 20. gadsimts lika apzināties arī nacionālisma ēnas puses. Jauno nacionālo valstu tapšanas procesā nereti bija grūti vilkt robežas etniski jauktos apgabalos un nodrošināt minoritāšu tiesības – radās jaunu konfliktu aizmetņi. Ekstrēms nacionālisms savu izpausmi piedzīvoja vairākos pagājušā gadsimta vidus totalitārajos režīmos, sevišķi – vācu nacismā. Ievērojot šo bēdīgo pieredzi, pēckara pasaulē tikušas konsekventi veidotas valstu nacionālās intereses līdzsvarojošas starptautiskas struktūras un nolīgumi, kuru spilgts piemērs ir Eiropas Savienība. Savukārt Eiropas austrumiem Otrais pasaules karš nesa padomju totalitārisma desmitgades, kad nacionālisms šajā ģeopolitiskajā telpā ieguva neizbēgami negatīvo apzīmējumu „buržuāziskais”, tātad – tika traktēts kā konsekventi skaužama pagātnes palieka. Totalitārisma sabrukums nesa postpadomju telpai jaunu pozitīva nacionālisma vilni, kas izpaudās kā Vācijas atkalapvienošanās, Baltijas valstu neatkarības atjaunošana, bijušo padomju republiku pārtapšana suverēnās valstīs. Tajā pašā laikā bijušajā Dienvidslāvijā un arī šur tur bijušās PSRS teritorijā totalitārisma sistēmas iesaldētās nāciju nesaskaņas pārauga asiņainos konfliktos. Mūsdienās nacionālisms joprojām ir viena no ietekmīgākajām idejiskajām ievirzēm, kas lielā mērā nosaka Eiropas un pasaules politisko domāšanu. Šodienas  globalizētā ekonomika un informācijas telpa gan rada arvien vairāk problēmu, kuru risinājums iespējams tikai pārnacionālā līmenī. Krievijas protesti Līdz šim Krievijā bija spēkā pensijas vecuma slieksnis, kas ticis noteikts tālajā 1936. gadā, Staļina pārvaldītajā Padomju Savienībā. Reforma, par kuru nesen nobalsoja kaimiņvalsts parlaments, paredz pensijas vecuma paaugstināšanu vīriešiem par pieciem gadiem, savukārt sievietēm par veseliem astoņiem, nosakot, attiecīgi, pensionēšanos 65 un 63 gadu vecumā. Uz vispārējā pēdējos gados piedzīvotā iedzīvotāju ienākumu līmeņa fona šāds straujš lēciens ir Krievijas varai visai riskants. Līdzšinējā sabiedrības reakcija ir prezidenta Putina reitingu lejupslīde līdz zemākajam līmenim kopš 2011. gada – 38%. Protesta mītiņu lozungos lasāmas prasības par valdības atkāpšanos un sarkastiski aicinājumi: „Palīdzi valstij – nomirsti pirms pensijas!” Ar Staņislavu Radkeviču, politikas zinātņu doktoru, kompānijas „PR 3000” ģenerāldirektoru sarunājas Eduards Liniņš: - Vai, jūsuprāt, šīs pensiju reformas pamatā ir objektīvi priekšnoteikumi – kā dzīves ilguma rādītāju pieaugums? Attiecīgi – vai pašreizējos protestus nosaka tas, ka pats politiskais risinājums ir neadekvāts, vai tā ir vairāk varas nespēja šo risinājumu adekvāti komunicēt? S. Radkevičs: Ja turpināt iet to ceļu, kuru mēs ejam tagad, tas ir – turpināt būvēt tādu kroplu resursus iegūstošu un eksportējošu kapitālismu, tā vietā, lai attīstītu mazo un vidējo biznesu, turpināt ierobežot pilsoņu tiesības, ierobežot demokrātiju, tad ir visnotaļ loģiski vēl arī mēģināt ielīst kabatā tiem, kuri nespēj aizstāvēties, un izvilkt no turienes vēl kādus miljardus rubļu budžeta uzturēšanai, karadarbībai ar ne sevišķi saprotamiem mērķiem, u.t.t. Ja, savukārt, modelis tiktu mainīts, tad šeit, protams, nav nekādas loģikas. Šai naftu, gāzi, zeltu, dimantus iegūstošajai valstij pilnīgi pietiktu resursu, lai pensijas vecumu nepaaugstinātu, pat ievērojot to, ka uz mūsdienu sabiedrībā notiekošo demogrāfisko procesu fona šāds pensijas vecuma paaugstinājums pat šķistu visai loģisks. - Ja runājam par pašreizējiem protestiem, vai tie savā apjomā un kvalitātē atšķiras no tiem, kas notikuši Krievijā agrāk? S. Radkevičs: Man nav precīzu skaitļu, taču es pieļauju, ka gala rezultātā mēs iegūsim intensīvākus protestus nekā tie, kas notika 2011. gadā pēc neveiksmīgi īstenotās Medvedeva un Putina rokādes. Tad nokritās „Vienotās Krievijas” reitings, tas atspoguļojās Valsts Domes vēlēšanu rezultātos, tika mēģināts īstenot netīras vēlēšanas, sekoja „balto lentīšu” kustības demonstrācijas. Kopš tā laika, es teiktu, nav bijis tik plašu un, es teiktu, saskaņotu protestu, kādi ir vērojami tagad, pret mēģinājumiem paaugstināt pensijas vecumu. Es vēl nezinu, kādu saasinājumu šīs akcijas sasniegs. Šobrīd Krievijā notiek priekšvēlēšanu process pirms 9. septembrī gaidāmajām daudzu reģionu vadītāju vēlēšanām, un pilnīgi visi opozīcijas spēki noteikti izspēlēs šo pensijas vecuma paaugstināšanas tēmu, izmantos to savās priekšvēlēšanu kampaņās. - Kādi ir iespējamie pastāvošās varas uzvedības modeļi, ja pieņemam, ka protesti varētu kļūt vēl intensīvāki un sākt radīt konkrātas problēmas? S. Radkevičs: Vara jau šobrīd nepārprotami šauj drusku pār strīpu. Par to liecina Putina paziņojums, ka viņam pensiju reforma nepatīkot. Vara mēģina īstenot intensīvu un, es teiktu, pietiekami kvalitatīvu PR kampaņu, kas vērsta uz protesta noskaņojumu mazināšanu. Tiek izmantoti tādi jaudīgi propagandas instrumenti kā, teiksim, pasta serveris mail.ru, izplatot mērķētas reklāmas, kas gluži acīmredzami vērstas uz protestu kvēles slāpēšanu. Vai šis sarežģītais process ietekmēs pašu lēmumu pieņemšanu pensiju reformas sakarā – redzēsim. Es domāju, ka līdz 9. septembra vēlēšanām pilnīgi noteikti nekādu nopietnu izmaiņu nebūs. Ja kas notiks, tad tas būs, visdrīzāk, septembra beigās, oktobra sākumā. - Kā jūs vērtējat iespēju, ka popularitātes kritumu Krievijas iekšienē prezidents Putins varētu mēģināt kompensēt ar kādām ārpolitikas akcijām, līdz ar to no Krievijas var sagaidīt kādus nepatīkamus pārsteigumus? S. Radkevičs: Skatoties uz analogiem, tas ir neapšaubāmi ticami. Apstiprinājums, starp citu, bija jau nākamajā dienā pēc tam, kad „Vienotā Krievija” burtiski izstiepa likumprojektu pirmajā lasījumā cauri valsts Domei. Sekoja visnotaļ organizēta un koordinēta un, es teiktu, asa PR kampaņa, vērsta pret kādām „jaunām NATO bāzēm, kuras tikšot veidotas apkārt Krievijai", no kurām gan pagaidām nav ne miņas, un dabā tādas nav vērojamas. Vēl Putinam, protams, ir rezerves svira – tas ir Donbass. Esošajos apstākļos tur jebkurā brīdī var saasināt situāciju un izmantot to ļaužu uzmanības novēršanai no valsts iekšienē notiekošā. Un galu galā ir jau arī vēl Sīrija. Nav grūti izdomāt ko tādu, kas varētu kalpot kā tehnisks iemesls teleskatītāju masas uzmanības pārslēgšanai uz to, kas notiek ārpus valsts. Venecuēla Nesen pasaules medijus aplidojusī ziņa par atentāta mēģinājumu pret Venecuēlas līderi Nikolasu Maduro, domājams, nevienu īpaši nepārsteidza. Venecuēla jau kopš 2010. gada atrodas ekonomiskā krīzē, kuras negatīvie rādītāji pārspēj Savienoto Valstu Lielo depresiju pagājušā gadsimta pirmajā pusē un situāciju 90. gadu Krievijā. Hiperinflācija un ekonomikas apjomu straujš sarukums tiktāl pazeminājis sabiedrības dzīves līmeni, ka tiek lēsts – 75% no iedzīvotājiem nepietiekama raciona dēļ piedzīvojuši neveselīgu svara samazinājumu. Krīzes iemesls ir radikāli populistiskā politika, kuru nu jau teju 20 gadus īsteno režīms, kura radītājs ir prezidenta Maduro priekštecis, 2013. gadā mirušais pulkvežleitnants Ugo Čavess. Šī politika bija sekmīga tikām, kamēr pasaules tirgus konjunktūra ļāva novirzīt sociāliem mērķiem no Venecuēlas naftas pārdošanas iegūtos resursus. Naftas cenām pasaulē krītoties, „Čavesa sociālisms” atklāja savu ekonomiski neadekvāto dabu, taču varas virsotnē nonākušie sociālistiski orientētā militārista sekotāji nebūt negrasās to pamest ar labu. Studijā politologs Ivars Ījabs un portāla "Delfi" žurnālists Toms Ģigulis.  

Pirms 10 gadiem vairāki simti jaunu cilvēku konkursam "Nākamie 90" nosūtīja savas pārdomas par to, kāda būs Latvija pēc 10 gadiem – 2018. gadā. Izraudzījās deviņdesmit esejas un to autori svinīgā pasākumā Nacionālajā teātrī simboliski proklamēja Latviju no jauna. Viens no viņiem bija arī tagadējais Latvijas Radio 4 žurnālists Iļja Kozins. Viņš ir atradis vairākus cilvēkus, kuri toreiz domāja par nākotnes Latviju un ir uzzinājis, kādi viņi ir tagad. Šodienas stāsta galvenais varonis ir Mārtiņš Otikovs, viņš Latvijā bija tikai pāris dienas, jo tagad dzīvo un studē Izraēlā.

Zenta Mauriņa: Latvietis, lasot garos iztirzājumus par mantas un īpašuma nozīmi cilvēka dzīvē, smaida pārākuma smaidu. Anglijā, kur kopš Viljama Uzvarētāja laikiem svešs ienaidnieks nav spēris kāju, varēja rasties īpašuma reliģija. Latvietim tai vietā radusies personīgas iniciatīvas un darba reliģija. Laikam gan neviena tauta nezina tik skaidri kā mēs, latvieši, cik viegli manta zūd, kā arī to, ka ir vērtības augstākas par mantu. Visnežēlīgākā skolā, dzīves skolā, latvietis ir iemācījies, ka dzīvi var celt ar pilnīgi tukšām rokām. Arī tad, ja visa manta saliekama vienā čemodānā, var gleznot gleznas, var sacerēt visu cietēju veldzētājas dziesmas, var rakstīt atpestītāju vārdu, un, kam sirds jauna un karsta, var mīlēt visās varavīksnes krāsās. „Skumja lieta ir tā, ka gadsimtu garumā mēs pat nezinām, vai ir bijusi kāda paaudze pirms 20. gadsimta, kas ir varējusi saņemt kaut ko mantojumā no saviem priekšgājējiem un to arī brīvi saglabāt. Dainās, piemēram, ir tādas satriecošas rindas, kas varbūt izteiktas sarkastiski un nav domātas burtiski, bet ar visu to, tas būtībā nav jocīgi, ka jauna meita teikusi: kaut māte būtu ātrāk nomirusi, tad man tiktu mammas brūnie brunči. Jo tik vien viņa varēja sagaidīt mantojumā,” min Vaira Vīķe-Freiberga. „Mēs zinām, ka pēc zemnieku brīvlaišanas tika smagi strādāts, lai iepirktu zemes, tad nāca Pirmais pasaules karš un lieli postījumi, sevišķi Kurzemē, daudzi aizgāja trimdā uz Krieviju un neatgriezās. Otrais pasaules karš bija vienādi postošs gan tiem, kas palika Latvijā, gan tiem, kas devās trimdā uz Rietumiem. Latviešiem ir tiešām nācies zaudēt daudz attiecībā uz materiālām vērtībām, ko ar savu darbu, ar centību, ar pūlēm ir varējuši sakrāt, izvedot uzbūvēt un nodot nākamām paaudzēm. Mans mātes tēvs pārnāca no vācu gūsta pēc Pirmā pasaules kara, viņam bija seši bērni, paņēma jaunsaimniecību – vispirms bija jānozāģē koki, jālauž celmi, un ar to mazo zemīti jāuzaudzina seši bērni. Pēdējos mūža gados viņš cēla jaunu dzīvojamo ēku, jo līdz tam dzīvoja tādā kā zemnīcā. Kad māja bija gatava, nāca Otrā pasaules kara beigas un Dunikā mēnešiem ilgi bija frontes līnija – turp un atpakaļ gāja vācu un padomju spēki. Māja uzsprāga gaisā un ne tik vien tas, bet dēļus, kas bija gluži labi, kolhozs vectēvam, vecmammai un mātesbrālim atņēma un piesavinājās. Tas tikai viens piemērs, cik daudz latvieši ir zaudējuši. Vai tamdēļ viņi var atļauties pārākuma smaidu pret citiem, es neesmu droša. Man šķiet, ka latviešu attieksme pret mantu un bagātību ir tikpat dažāda kā citiem. Tas, ka garīgās vērtības ir augstākas par laicīgām, to skandina daudzi avoti un visiem var tikai piekrist.” Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas.

Mēs kopā ar arhitektu un kultūras pieminekļu pētnieku grupu, kuri strādās Alepo, un vietējo gidu gatavojamies izbraukt no rīta. No Damaskas līdz Alepo ir vismaz sešu stundu brauciens. Un ne tāpēc, ka ceļi būtu slikti, kā vēlāk pārliecināšos, tie Sīrijā ir itin labi, vietām pat svaigi asfaltēti, bet tādēļ, ka pirms kara varēja braukt taisnāk.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā iepazīstinām ar Eiropas Komisijas vadītāja Žana Kloda Junkera pieciem scenārijiem Eiropas Savienības nākotnei. Par to, kur un kā Eiropai doties tālāk pēdējā raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriežam ar Eiropas Komisijas pārstāvi Latvijā Innu Šteinbuku, Eiropas Parlamenta deputātu Krišjāni Kariņu un Latvijas Radio ziņu dienesta ārlietu korespondents Uģi Lībieti. Pirmais scenārijs. Turpinām iesākto. 27 ES valstis pievērš galveno uzmanību savas pozitīvās reformu programmas īstenošanai saskaņā ar Eiropas Komisijas 2014. gada pamatnostādnēm „Jauns sākums Eiropai” un Bratislavas paziņojumu, par kuru 2016. gadā vienojās visas 27 dalībvalstis. Otrais scenārijs. Tikai un vienīgi vienotais tirgus. 27 ES valstis pakāpeniski pārorientējas uz vienoto tirgu, jo nespēj rast vienotu kopsaucēju aizvien vairākās politikas jomās. Tas varētu nozīmēt ardievas atvērtajām robežām. Trešais scenārijs. Tie, kas vēlas vairāk, dara vairāk. 27 ES valstis rīkojas tāpat kā pašlaik, taču atļauj dalībvalstīm, kuras to vēlas, vairāk sadarboties konkrētās jomās, piemēram, aizsardzībā, iekšējā drošībā vai sociālajos jautājumos. Izveidojas viena vai vairākas „ieinteresēto valstu koalīcijas”. Ceturtais scenārijs. Darām mazāk, bet efektīvāk. 27 ES valstis koncentrējas uz to, lai vairāk un ātrāk gūtu rezultātus atsevišķās politikas jomās, vienlaikus darot mazāk jomās, kurās darbojoties, pēc dalībvalstu domām, nav nekādas pievienotās vērtības. Uzmanība un ierobežotie resursi tiek koncentrēti izvēlētās politikas jomās. Piektais scenārijs. Darām daudz vairāk kopā. Dalībvalstis dažādās jomās nolemj, ka tām būs vairāk kopīgu pilnvaru un resursu un ka tās pieņems vairāk kopīgu lēmumu. Lēmumi Eiropas līmenī tiek pieņemti ātrāk, un tie tiek strauji īstenoti.

“Sender gruppe Ostland” raidīja no Rīgas, no Igaunijas skanēja Trešā reiha propagandas ministra Gebelsa pārraudzībā esošā raidstacija „Vineta”, savukārt Maskavā un Kuibiševā radiopārraides gatavoja kreisi noskaņotie Latvijas radio darbinieki. Par to, kas skanēja Otrā pasaules kara laikā mūsu radio, stāsta mediju eksperts, Rīgas Stradiņa Universitātes profesors Sergejs Kruks un ilggadējs Latvijas Radio mūzikas redaktors un mūzikas arhivārs Oļģerts Šusts. 1939. gada 1. septembrī ar hitleriskās Vācijas iebrukumu Polijā sākas Otrais pasaules karš. Latviju tas vēl neskāra, bet nepilnu gadu vēlāk mūsu zemē iebruka padomju vara un tāpēc 1941. gada vasarā latvieši še ienākošo vācu armiju sagaida kā atbrīvotājus no krievu karaspēka un valdīšanas jūga, bet prieki, ka nu atkal būsim saimnieki savā zemē, ir īsi un drīz vien esam spiesti pakļauties Trešā reiha kārtībai. Radio kara gados tiek aktīvi izmantots kā propagandas ierocis, bet raida tas trijās dažādās noskaņās: tā kā 1941.gada jūlijā tika izveidota Okupēto Austrumu apgabalu reihsministrija un par tās vadītāju tika iecelts viens no nacisma galvenajiem ideologiem - Baltijas vācietis Alfrēds Rozenbergs, tad Rīgas radiofons ir daļa no „Sender gruppe Ostland” jeb austrumzemju raidītāja. No Igaunijas raidošajā latviešu kanālā „Vineta” skan daudz kaismīgāki reiha varas teksti, jo "Vinetu" kontrolē propagandas ministrs Jozefs Gebelss, savukārt no Krievijas skan regulāras pārraides latviešu valodā, ko nodrošina tur evakuētie kreisi noskaņotie Latvijas radiofona darbinieki, literāti un mākslinieki.

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Eduards Liniņš lasa savas bērnības mīļāko grāmatu - Alberta Kronenberga poēmu "Sprunguļmuižā gadatirgus". Otrais vakars.

Raidījumā "Septiņas dienas Eiropā" skaidrosim, kas notiek ar ANO, vai tai savā 70. gadadienā pietiks gribas un spēka mainīties un kļūt par laikmetam atbilstošu starptautisku forumu. Rietumu valstīm sen apnicis, kā krievi un ķīnieši visu laiku bremzē ANO Drošības Padomes darbību ar tām piešķirtajām veto tiesībām. Tāpēc ir izskanējuši viedokļi, ja ANO nespēs reformēties, tad arī neizdzīvos. Viesis studijā: Starptautisko pētījumu centra izpilddirektore Gunda Reire. ANO 70. gadskārta Apvienoto Nāciju organizācija dibināta 1945. gada rudenī, ar mērķi vairs nekad nepieļaut tādu militāru konfliktu, kāds bija Otrais pasaules karš. Pagājuši 70 gadi kopš šīs organizācijas dibināšanas. To skāruši vismaz divi milzīgi optimisma viļņi, kad pasaule cerēja, ka ANO būs starptautiskā miera garants un arī divi skepticisma viļņi. Viens bija Aukstā kara gados, kad ANO izmantoja kā PSRS un ASV cīkstēšanās ringu, bet otrs, šķiet, ir tagad, kad sākas diskusijas, vai nav pienācis brīdis reformēt Apvienotās Nācijas. Vēsturnieks Antonijs Zunda, kura viena no specialitātēm ir ANO vēsture, uzskata, ka ieguvumu no ANO ir vairāk, nekā zaudējumu. Tā nav nekāda brīnumu nūjiņa, no kuras prasīt vairāk nekā valstis spēj sniegt. „ANO nav kaut kāda brīnumu svira, lai saglabātu mieru, novērstu karu vai risinātu konfliktus un lai risinātu pasaules mēroga smagas sociālas vai ekonomiskas problēmas. Piemēram, kā šodien tas bēgļu jautājums. ANO var izdarīt tik daudz, cik gatavas ir izdarīt valstis. Ja valstis nav gatavas risināt problēmas, tad arī ANO ir mazspējīga,” vērtē Zunda. Apgalvojumam, ka ANO ir novecojusi organizācija, kas netiek galā ar mūsdienu izaicinājumiem, nepiekrīt arī Latvijas pārstāvis ANO, vēstnieks Jānis Mažeiks. Viņaprāt, ANO pilda ļoti svarīgas funkcijas, gan kā vieta, kur valstu vadītājiem diskutēt, gan arī kur risināt drošības izaicinājumus. Vairāk stāsta Jānis Mažeiks: „Tas, ka ANO pilda ļoti svarīgas funkcijas, ir skaidrs, gan kā diskusiju forums, gan kā drošības garants caur Drošības padomi, gan kā visas aģentūras, kuras ANO pakļautībā nodarbojas ar konkrētiem jautājumiem: veselības aizsardzību, telekomunikācijām utt. Taču vienlaikus ir skaidrs, ka ANO arī ne pilnībā atbilst mūsdienu realitātēm. Šī organizācija tapa laikā, kad pasaulē bija tikai 53 valstis. Un Drošības padome, kas ilgstoši nav reformēta, skaidrs, ka nevar pārstāvēt to valstu loku, kas pasaulē ir šodien,” atzīst Mažeiks. Šobrīd vislielākās problēmas ANO efektivitātes saskatīšana rada Drošības padome un tās veto balsojumi. Laika gaitā veto biežums ir mainījies pārsvarā starp divām valstīm – PSRS un ASV un mūsdienās Krieviju. Latvijas vēstnieks ANO Jānis Mažeiks uzsver, veto ir realitāte. Lielvarām ir jāaizsargā savas intereses, taču mazo valstu sašutums, īpaši, kad notiek smagi pārkāpumi pret cilvēci, liek domāt, kā mainīt esošo spēku samēru. Vēsturnieks Antonijs Zunda piekrīt, ka mazākām valstīm ir morālie faktori prasīt lielāku ietekmi. Taču esošā ANO kārtība savā ziņā ir pasaules kārtība. To tik vienkārši izmainīt nevar. Rubrikā "Viedokļi". Ēģiptes prezidents al Sisi pirms došanās uz ANO Ģenerālo asambleju Ņujorkā apžēloja divus notiesātos "Al Jazeera" žurnālistus Mohamedu Fahmi un Baheru Mohamedu. Žurnālists Pēteris Greste, kas netika apžēlots, kopā ar vēl diviem ārzemju žurnālistiem, publiski lūdzis Ēģiptes prezidentu arī viņus apžēlot. Daļa politologu uzskata, ka apžēlojot 100 ieslodzītos, Ēģiptes prezidents Abdelfatahs al Sisi centās izvairīties no kritikas pirms došanās uz ANO ģenerālo asambleju Ņujorkā. Cilvēktiesību organizācija "Amnesty International" jau sen uzstāj, ka : al Jazeera" žurnālisti tika apcietināti, jo starp Ēģipti un Kataru – valsti, kas finansē "al Jazeera" – pastāv plašas ģeopolitiskās cīņas. Preses konferencē, sveicot savu kolēģu atbrīvošanu, arī trešais "al Jazeera" žurnālists, latviešu izcelsmes austrālietis Pēteris Greste nešaubījās, ka viņu apcietināšana bija daļa no lielāka plāna, taču viedoklim, ka tā ir cīņa starp divām valstīm - viņš nepiekrīt. „Skaidrs, ka tas viss bija ieplānots. Es nezinu, kurš pieņēma lēmumu par mūsu aresta orderu pieprasīšanu, bet man vienmēr prātā bija doma, ka tas ir skaidrs vēstījums žurnālistiem Ēģiptē. Vai Ēģiptes varas iestādes ķertos klāt citiem, ja tur nebūtu "al Jazeera" - tas ir neatbildams jautājums. Visiem zināms, ka starp Kataru un Ēģipti un starp "al Jazeera" un Ēģipti stāv politika, taču, manuprāt, tas drīzāk bija par ziņas nosūtīšanu žurnālistiem, nevis konkrēta vēršanās pret al Jazeera, “ uzskata Greste. Nesaskaņas starp Ēģipti un Kataru par al Jazeera veidotajiem ziņu materiāliem ilgst jau vairākus gadus. Gazas konflikta gaitā 2009. gadā telekanāls kritizēja Ēģiptes valdību par nevēlēšanos atvērt robežu ar Gazas joslu, bet vēlāk al Jazeera apsūdzēja arī toreizējo prezidentu Hosnī  Mubaraku Izraēlas atbalstīšanā. Drīz pēc tam Ēģiptes valsts un neatkarīgās televīzijas sāka apsūdzēt al Jazeeru mediju kara uzsākšanā.