Podcasts about tagad

Autors ienāca Latvijas grāmatu pasaulē lāča kostīmā ar pseidonīmu Vilis Lācītis. Toreiz viņa debijas romāns bija "Stroika ar skatu uz Londonu", tagad jaunākais darbs – "Dzīve, narkotikas un rokenrols". Pa vidu ir vēl daži rakstu darbi un antropoloģijas studijas Oksfordā. Tagad viņš novilcis lāča masku, labprāt atbild uz jautājumiem, tikai mīt kaut kur tālu pasaulē. Un viņam tas nenoliedzami piestāv. Šī ir septiņu gadu laikā tapusi grāmata, kurā ir vismaz trīs slāņi. Autobiogrāfiskais slāni ar sviestroku, mūzikas klubiem un draugiem; tad slānis ar Ūdrīti (Rolands Ūdris, grupas "The Hobos" līderis, kuru 2016. gada janvārī notrieca automašīna un kurš kopš tā laika ir paralizēts); tad seko mūsu nesenā vēsture no 80. gadu vidus līdz 2006. gadam – pirmās pieredzes Rietumos ar autostopiem, ielu muzicēšanu, pilniem veikalu plauktiem… un bez naudas. Viļa Lācīša autobiogrāfisko romānu "Dzīve, narkotikas un rokenrols" izdevusi "Dienas Grāmata". Mūsu sarunai (tāpat kā grāmatai) noderētu skaņu celiņš ar pieminētajā dziesmām.   Raidījumu atbalsta:

Raimonds Staprāns – gleznotājs un dramaturgs. Duālists – starp Rīgu, kur dzimis 1926. gadā, un Sanfrancisko, kur nodzīvoja lielāko daļu savas dzīves un šā gada janvārī aizgāja mūžībā. Reālists un abstrakcionists. Gleznoja lēni un rakstīja lēni. Šaubījās – daudz. Tā savai simtgadei tuvojas Raimonds Staprāns – gan ne vairs pats, bet ar izstādi “Klusuma arhitektūra” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un grāmatu “46 epizodes ar un bez ironijas”. Taču mums ir viņa balss ieraksti, kas tapuši dažādos laikos un vietās – Sanfrancisko, Rīgā un mājā pie okeāna Sīrančā. Ik pa laikam viņš arī palasīja kādu lapu no tolaik topošajiem memuāriem. Tad atkal šaubījās. Tagad grāmatā apkopotas 46 epizodes, kurām priekšvārdus rakstījušas viņa meitas Maretta un Alda, bet pēcvārdu – literārā redaktore Ieva Struka. Lai izstāstītu Raimonda Staprāna stāstu, aicinājām vairākus viņam tuvus cilvēkus izvēlēties vienu no viņa gleznām – tādu, kas viņiem pašiem šķiet īpaša un caur kuru iespējams pastāstīt kaut ko būtisku par Raimondu. Viņa dzīvesbiedre Ilona Staprāns, mākslas zinātniece un izstādes kuratore Eliasa Ansone, teātra zinātniece Ieva Struka, "VFS Films" vadītājs un producents Uldis Cekulis, kā arī Raimonda galerists un draugs Pīters Mendelhols (Peter Mendenhall, ASV) – katrs no viņiem uz Raimondu Staprānu raugās citādi. Oktobrī gaidāma arī VFS Films un režisora Pētera Krilova dokumentālā filma par Raimondu Staprānu “Sarkanais šķūnis”.

Saūda Arābija, Turcija un Pakistāna parakstījušas kopīgu aizsardzības līgumu un paudušas apņēmību turpināt stiprināt savu kolektīvo drošību, veicināt mieru, drošību un stabilitāti reģionā un ārpus tā. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis pirmajā oficiālajā vizītē apmeklēja Serbiju. Diplomātiskā spriedze Itālijas un Spānijas attiecībās pēc migrācijas krīzes Spānijas anklāvā Seutā. Aktualitātes analizē atvaļināts vēstnieks, politikas eksperts Andris Teikmanis un analītikas un vadības grupas "Powerhouse Latvia" starptautisko attiecību vadītāja Sintija Broka-Kovalevska. Tuvo Austrumu NATO? Pirmā informācija par tuvināšanos aizsardzības jomā starp Pakistānu, Turciju un Saūda Arābiju parādījās šī gada sākumā. Saūda Arābijai un Pakistānai jau ilgstoši ir cieša sadarbība, tai skaitā militārajā jomā, un 2025. gada septembrī tā tika noformēta kā Savstarpējās stratēģiskās aizsardzības līgums. Tagad šim duetam kā trešā pievienojusies Turcija, un trīs valstu pakts – Mekas vienotās aizsardzības līgums – visiem musulmaņiem svētajā pilsētā tika parakstīts 7. augustā. Vienošanās mērķis ir stiprināt militāro sadarbību un kolektīvo atturēšanu, paredzot, ka bruņots uzbrukums vienai no trim dalībvalstīm tiks uzskatīts par uzbrukumu visām trim. Līgumu parakstīja trīs valstu augstākās amatpersonas – Pakistānas premjerministrs Šahbazs Šarifs, Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans un Saūdu monarhijas faktiskais vadītājs kroņprincis Muhammeds bin Salmāns. Vienošanās tapusi uz reģiona vispārējās militāri stratēģiskās spriedzes kāpuma fona. Īpaši būtiska šai ziņā ir Irānas un Izraēlas pretstāve, kā arī uzbrukumi Saūda Arābijai no Irānas atbalstīto Jemenas hutiešu puses. Savienoto Valstu iesaiste Irānas un Izraēlas konfliktā atklājusi amerikāņu militāri stratēģisko iespēju ierobežotību, liekot Saūda Arābijai meklēt drošības garantijas ārpus ierastajām saiknēm ar Vašingtonu. Arī Pakistānai, kura pagātnē tāpat lielā mērā paļāvusies uz stratēģisko partnerību ar Savienotajām Valstīm, nepieciešami spēcīgi reģionālie sabiedrotie. Tikām Turcija tiecas palielināt savu ietekmi islāma pasaulē, cita starpā pieaugot spriedzei tās attiecībās ar Izraēlu. Tiesa, jaunizveidotā bloka valstīm ir risināmi nozīmīgi drošības jautājumi arī ārpus Tuvo Austrumu reģiona. Pakistānas galvenais drošības izaicinājums ir Indija, ar kuru tai jau gadu desmitiem ir sarežģītas attiecības, kas vairākkārt izvērtušās militāros konfliktos. Savukārt Turcijas interešu sfērā ietilpst Dienvidkaukāza reģions un Melnā jūra, kas tieši saskaras ar Krievijas un Ukrainas karadarbības zonu. Bez tam Turcija ir NATO valsts, un tādējādi iesaistīta kopējā Ziemeļatlantijas alianses stratēģisko mērķu īstenošanā, tai skaitā Krievijas agresijas atturēšanā. Turcijas ārlietu ministrs Hakans Fidans gan uzsvēris, ka vienošanās neesot vērsta pret Irānu vai kādu citu valsti un esot izteikti aizsardzības mehānisms. Kopējais trīs valstu militārais, ekonomiskais un cilvēkresursu potenciāls ir visai ievērojams. Trijotnes kopējie militārie tēriņi veido nepilnus piecus procentus no globālajiem, iekšzemes kopprodukts pēc pirktspējas paritātes pārsniedz trīs procentus no globālā, savukārt iedzīvotāju skaits – četrus ar pusi procentus no planētas kopējā. Tiesa, šis potenciāls ir nevienmērīgi sadalīts bloka valstu starpā, ciktāl Pakistānai ir nozīmīgs dzīvā spēka potenciāls, bet salīdzinoši maza ekonomiskā kapacitāte un militārais budžets. Toties šīs valsts kontā ir cits nozīmīgs militārs resurss – apmēram 170 kodolgalviņas. Belgrada atmaigst pret Kijivu Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis 7. un 8. augustā oficiālā vizītē apmeklēja Serbiju, tiekoties ar tās prezidentu Aleksandaru Vučiču. Šī bija pirmā Zelenska oficiālā vizīte Serbijā, un, kā tiek vēstīts, tās laikā valstu vadītāji pārrunājuši Ukrainas un Serbijas attiecību dinamiku, ekonomisko sadarbību un abu valstu ceļu uz Eiropas Savienību. Tika apspriesta arī potenciālā Serbijas iesaiste Ukrainas atjaunošanā un iespēja nākotnē noslēgt brīvās tirdzniecības līgumu. Zelenska uzņemšana Belgradā ir sevišķi zīmīga tādēļ, ka Serbija ir tradicionāli Krievijai draudzīga valsts un lielā mērā saglabājusi šīs attiecības arī pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Teorētiski Belgrada gan atzīst Ukrainas teritoriālo integritāti, taču nav pievienojusies Eiropas Savienības sankcijām pret Krieviju un saglabā ciešas politiskās un ekonomiskās saites ar Kremli. Tiesa, kara rezultātā Krievijas ekonomiskā ietekme Serbijā pastāvīgi mazinājusies; būtiski sarukušas arī iespējas piegādāt ieročus serbu armijai, liekot tai pārorientēties uz Rietumu piegādēm. Vienlaikus Serbija nav atmetusi centienus iestāties Eiropas Savienībā, un šī pretruna Vučiča ārpolitikā iezīmējas kā izteikts paradokss. Tāpēc pašreizējais atkusnis Kijivas un Belgradas attiecībās liecina par Serbijas vēlmi arī uzlabot attiecību klimatu ar Briseli. Starp citu, vizītes laikā runājot ar presi, prezidents Vučičs izteicies, ka vēl Ukrainai sekmes tās iestājas procesā Eiropas Savienībā. Kas attiecas uz konkrētiem divpusējo attiecību aspektiem, kā nozīmīgākā tika minēta deklarētā apņemšanās līdz šī gada beigām noslēgt brīvās tirdzniecības līgumu. Serbija apņēmusies sniegt Ukrainai humāno palīdzību medikamentu un enerģētikas tehnikas piegāžu veidā, tāpat apņēmusies pēc kara finansiāli atbalstīt kara postījumu novēršanu. Abu līderi gan uzsvēruši, ka viņu sarunu programmā nav bijuši iekļauti militārās sadarbības jautājumi. Kā uzsver eksperti, šī prezidenta Zelenska vizīte Belgradā liecina par centieniem saglabāt līdzsvaru mainīgajā kara situācijā, bet ne par radikālu pozīcijas maiņu. Kijiva šādu pieeju ir gatava izmantot savā labā, iesaistoties dialogā arī ar valstīm,  kuras nav strikti iestājušās pret Krievijas īstenoto agresijas karu. Tomēr tiek uzsvērts arī tas, ka vēl pirms pāris gadiem šāda vizīte būtu bijusi neiedomājama. Sagatavoja Eduards Liniņš un Artis Tomsons. Itālija un Spānija – kaimiņu kašķēšanās? Pēkšņā nelegālās migrācijas krīze, kas piemeklēja Spānijas eksklāvu Seutu jūlija beigās, turpinās kā spriedze Spānijas un tās Vidusjūras kaimiņa Itālijas attiecībās. Kā zināms, laikā no 29. līdz 31. jūlijam apmēram 78 000 migrantu nelegāli šķērsoja Spānijas un Marokas robežu un iekļuva eksklāva teritorijā, taču lielākā daļa drīz pēc tam tika izsūtīti atpakaļ. Vairāki tūkstoši tomēr joprojām uzturoties Seutā, tāpat tur paturēti līdz tūkstoš četrsimt mazgadīgo, kuri tur nonākuši bez pieaugušo pavadības. Pēc šiem notikumiem Itālijas valdība daļēji apturēja Šengenas brīvās pārvietošanās zonas darbību Spānijai, ieviešot pasu kontroli lidostās un pasažieru ostās. Tika deklarēts, ka pārbaudes neattiekšoties uz Eiropas Savienības pilsoņiem, taču nav skaidrs, pēc kādiem kritērijiem robežkontroles dienesti identificē ieceļotājus, un tiek ziņots, ka pārbaudīti tiekot visi un lidostās pie attiecīgajiem ielidošanas termināliem vērojamas rindas. Itālijas valdības soļa praktiskā jēga ir apšaubāma, tomēr Džordžas Meloni valdībai šai ziņā solidaritāti paudušas Dānija un Somija; Čehija izteikusies par Spānijas dalības apturēšanu Šengenas sistēmā. Itālijas valdība paziņojusi, ka ierobežojumi būšot spēkā vismaz līdz 15. augustam, kad it kā gaidāms vēl viens nelegālas migrācijas vilnis Seutā. Spānija apgalvo, ka tai šādas informācijas neesot; tiesa, kā konstatējuši raidsabiedrības BBC Arābu dienesta žurnālisti, sociālajā tīklā „Facebook” figurē desmitiem ierakstu arābu valodā, kas aicina uz jaunu akciju augusta vidū. Tikām, atbildot uz Itālijas rīcību, Spānija 7. augustā ieviesa izlases pasu pārbaudes ieceļotājiem ar jūras un gaisa satiksmi no Itālijas; šie Šengenas noteikumu ierobežojumi noteikti uz vienu mēnesi. Kas attiecas uz vispārējo nelegālās migrācijas situāciju, tad premjerministres Meloni valdībai pēdējos gados tiešām izdevies panākt nelegālās migrācijas mazināšanos no Āfrikas uz Itāliju, un pagājušajā gadā nelegāli ieceļojušo skaits bija apmēram sešdesmit seši tūkstoši, salīdzinot ar vairāk nekā simt piecdesmit pieciem tūkstošiem 2023. gadā. Tiesa, ja neskaita neseno krīzi Seutā, Spānijā nelegālās imigrācijas mazinājums bijis vēl ievērojamāks. Pagājušajā gadā Spānijas teritorijā nelegāli iekļuvuši nepilni 37 000 cilvēku jeb par nepilniem 43% mazāk nekā 2024. gadā. Spānijas premjerministra Pedro Sančesa mēreni kreisā valdība izvēlējusies no Itālijas atšķirīgu pieeju, nesen īstenojot nelegāli ieceļojušo legalizācijas programmu. Tāpat Spānijas Augstākā tiesa 29. jūnijā lēmusi, ka imigranti, kas iekļuvuši valsts teritorijā pa jūru, nav tūdaļ masveidā deportējami, bet viņu gadījumi izskatāmi individuāli. Visticamāk šis jūnija beigās pieņemtais tiesas spriedums arī bijis pamats sociālajos tīklos izplatītajai informācijai, ka „Spānija ir vaļā”, kas izraisījis migrantu plūdus Seutā. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Galerijā "Berga Bazar't" aplūkojama Oļega Tillberga izstāde "Skaties sev acīs!". Par šī brīža esamības konfrontāciju ar pagātni un nākotni mākslinieks stāsta Kultūras rondo. Ejot pa Čaka/ Marijas ielu Rīgā, skumdina nesen likvidētu veikalu tukšās, noputējušās vitrīnas. Kritis ir arī viens no 90. gadu saimnieciskās rosības simboliem – solīdo apģērbu veikals Berga bazārā. Tagad tā skatlogos jaunu dzīvību ienes mākslas galerijas "Berga Bazar't" jaunās izstādes plakāti. No tiem noraugās divas acis, bet teksts vēstī, ka tā ir Oļega Tillberga personālizstāde "Skaties sev acīs". Māksliniekam Oļegam Tillbergam ir piekritis strādāt laikmetu griežos, reflektējot par paradigmu maiņu. To atkal viņš dara šai izstādē, kas tapusi pēc 20 gadu klusēšanas. Par izstādi stāsta tās kuratore Inese Drone un darbu autors Oļegs Tilbergs.

Atcelti divu Dziesmu un deju svētku māksliniecisko koncepciju konkursu rezultāti. Kā tas ietekmēs sagatavošanos svētkiem? Aktuāls ir arī jautājums, vai Vispārējie latviešu Dziesmu un deju svētki un Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki būtu jārīko vienam organizatoram nevis divām dažādām ministrijām, kā tas bijis līdz šim?  Par Dziesmu un deju svētku tradīcijas nākotni saruna Krustpunktā. Diskutē Latvijas Nacionālā kultūras centra vadītāja Signe Pujāte, diriģents Māris Sirmais, pasākumu producents Edžus Arums un horeogrāfs Agris Daņiļēvičs. Šobrīd esam tieši pusceļā, sagaidot XXVIII Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkus. Mainās gadsimti, varas un paaudzes, bet Dziesmu svētku tradīcija ir nemainīga, un tai, tāpat kā Latvijai, mēs vēlam saules mūžu. Bet nemainīgi jau kopš pašiem pirmsākumiem ir arī strīdi un viedokļu atšķirības, kādiem šiem svētkiem ir jābūt. Reizi piecos gados sarīkot ko tik īpašu nav viegls uzdevums. Gatavošanās jau aktīvi notiek, un nesen uzzinājām, ka Iepirkumu uzraudzības birojs ir atcēlis divu Dziesmu un deju svētku koncertu māksliniecisko koncepciju konkursu rezultātus. Par pamatotu birojs atzina otrajā vietā palikušās ideju komandas iebildumu, ka piešķirtie vērtējumi nav pamatoti - žūrijas komisijas locekļi vērtēšanas lapās norādījuši vienīgi punktu skaitu bez plašāka pamatojuma. Tagad dots laiks šo nepilnību izlabot. Kā tas ietekmēs svētku sagatavošanu un vai šaurajā profesionāļu vidē ir iespējams nodrošināt godīgu ideju konkurenci, jo skaidrs, ka diriģentu un horeogrāfu saimē visi visus pazīst. Izskan arī rosinājums lielos un jauniešu svētkus turpmāk organizēt vienai komandai.  

Atcelti divu Dziesmu un deju svētku māksliniecisko koncepciju konkursu rezultāti. Kā tas ietekmēs sagatavošanos svētkiem? Aktuāls ir arī jautājums, vai Vispārējie latviešu Dziesmu un deju svētki un Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki būtu jārīko vienam organizatoram nevis divām dažādām ministrijām, kā tas bijis līdz šim?  Par Dziesmu un deju svētku tradīcijas nākotni saruna Krustpunktā. Diskutē Latvijas Nacionālā kultūras centra vadītāja Signe Pujāte, diriģents Māris Sirmais, pasākumu producents Edžus Arums un horeogrāfs Agris Daņiļēvičs. Šobrīd esam tieši pusceļā, sagaidot XXVIII Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkus. Mainās gadsimti, varas un paaudzes, bet Dziesmu svētku tradīcija ir nemainīga, un tai, tāpat kā Latvijai, mēs vēlam saules mūžu. Bet nemainīgi jau kopš pašiem pirmsākumiem ir arī strīdi un viedokļu atšķirības, kādiem šiem svētkiem ir jābūt. Reizi piecos gados sarīkot ko tik īpašu nav viegls uzdevums. Gatavošanās jau aktīvi notiek, un nesen uzzinājām, ka Iepirkumu uzraudzības birojs ir atcēlis divu Dziesmu un deju svētku koncertu māksliniecisko koncepciju konkursu rezultātus. Par pamatotu birojs atzina otrajā vietā palikušās ideju komandas iebildumu, ka piešķirtie vērtējumi nav pamatoti - žūrijas komisijas locekļi vērtēšanas lapās norādījuši vienīgi punktu skaitu bez plašāka pamatojuma. Tagad dots laiks šo nepilnību izlabot. Kā tas ietekmēs svētku sagatavošanu un vai šaurajā profesionāļu vidē ir iespējams nodrošināt godīgu ideju konkurenci, jo skaidrs, ka diriģentu un horeogrāfu saimē visi visus pazīst. Izskan arī rosinājums lielos un jauniešu svētkus turpmāk organizēt vienai komandai.  

No 29. jūlija līdz 1. augustam Rīga pirmo reizi vēsturē kļūs par pasaules trombonu galvaspilsētu, uzņemot Starptautisko Trombonu festivālu 2026 (International Trombone Festival – ITF 2026), pasaulē nozīmīgāko profesionālo forumu, kas veltīts trombonam. Festivāla norisi Latvijā virza starptautiski novērtētais latviešu trombonists, multiinstrumentālists un Starptautiskā Trombonu festivāla 2026 namatēvs Vairis Nartišs, ar kuru "Klasikas" studijā tiekamies pirmdienas "Neatliekamajā sarunā". Vaira Nartiša iniciatīva un sadarbība ar International Trombone Association ļāvusi Rīgai kļūt par vietu, kur šovasar satiksies pasaules trombonu elite, jaunā mūziķu paaudze un Latvijas profesionālie kolektīvi. Vairis Nartišs: Festivāls notiek regulāri, katru gadu kādā citā valstī. Izņēmums bija 2020. gads, kad Osakā plānotais festivāls pandēmijas dēļ tika atcelts. Inta Pīrāga: Vai Rīga uz šo statusu – kļūt par trombonistu galvaspilsētu – tiecas jau sen? Un kas nostrādāja par labu tam, ka tas notiek mūsu valstī?  Tas darbiņš man sākās 2016. vai 2017. gadā: tad bija pirmās idejas un pirmā saziņa ar Starptautisko trombona asociāciju. Bija plāns, ka es braucu uz Osakas festivālu skatīties, pētīt, iepazīties, izzināt, uzzināt un pārliecināt visus kungus. Taču viss nobruka, un mūs nolika mājsēdē. Bet vienalga – bija ļoti aktīvs un padziļināts darbs, diezgan daudz asociācijas pārstāvju brauca uz Latviju, lai izpētītu un saprastu Latvijas situāciju. 2025. gada sākumā oficiāli tika parakstīts līgums ar Pasaules starptautisko trombonu asociāciju, un es oficiāli varēju nākt klajā ar paziņojumu, ka Rīgā – pirmoreiz Austrumeiropā – un vairāk nekā pēc desmit gadu pauzes vispār Eiropā notiks Starptautiskais Trombonu festivāls. Lai piedalītos šajā festivālā, svarīgs noteikums ir būt par asociācijas biedru. Cik sen jūs pats tāds esat? Vairāk nekā desmit gadus. Kad vēl strādāju Latvijas Nacionālās operas orķestrī, saņēmu jau pirmos žurnālus no Trombonu asociācijas ar nosaukumu "Trombone":   kolēģiem to rādīju, lasījām šīs intervijas, priecājāmies, cik labi būtu, ja arī Latvijā kaut kas tāds notiktu. Te nu mēs 2026. gadā esam nonākuši. Rīgas lidosta šajās dienās sagaida ļoti daudzus trombonistus. Preses relīzē rakstīts, ka Latvijā būs vismaz pieci simti viesu! Tas nav pārspīlēti? Apmēram tā arī būs. No visas pasaules. Vienīgi no Antarktīdas nav, arī Āfrika ir mazāk pārstāvēta. Bet visi pārējie kontinenti ir aptverti.  Trombons nav no tiem mazākajiem un vieglākajiem instrumentiem, turklāt tam ir dažādi paveidi. Jūs pats arī spēlējat tādus instrumentus, kuru garums ir četri, pieci metri. Kā ir ar ceļošanu? Kā ietiekat lidmašīnā? Kādreiz biju ļoti nekaunīgs. Kad vēl ceļoju kopā ar Operas orķestri, sagaidīju brīdi, kad pasažierus lidostā izsauca jau personīgi, un ar trombonu salonā gāju ar tādu teikumu: vai nu jūs izdomājat, kur šo trombonu likt, vai arī es kāpju ārā. Un parasti šī lieta tika atrisināta. Šobrīd tas kļūst aizvien sarežģītāk. Beidzamos gadus savu trombonu esmu uztaisījis ar noņemamu zvana daļu, un man ir ļoti, ļoti viltīgs futrālis, kas izskatās pēc vijoles futrāļa. Aizpagājušogad lidoju uz festivālu Amerikā. Lidojums no Rīgas uz Helsinkiem bija ar ļoti mazu lidmašīnu, kurā bija ļoti maz vietas. Tur to stratēģiju nospraudu tādu, ka pirmais ieeju salonā it kā ar vijoli, viltīgi ieslēpos savā vietā un uzreiz sāku tēlot, ka guļu. Ka manis nav. Viens no pēdējiem pasažieriem salonā ienāca viegli iereibis un apaļīgs somu kungs, kurš, redzot, ka viņam un viņa bagāžai vietas nav, diezgan skaļi sāka jautāt, kam, pie velna, pieder šī vijole! Tēloju, ka guļu un neko nezinu, līdz ar to kungs diezgan rupji nolamājās pa visu salonu un viņam vienkārši bija tālāk, jo neviens jau viņam neatbildēja... Līdz ar to ļoti bieži lidmašīnās jāpielieto viltības, bet trombonisti ir diezgan lielas personības, kuri spēj atrast šādus kreatīvus risinājumus tādās situācijās. (Smejas.) Sarunas turpinājumā par to, kāpēc trombonisti kļūst par plašas jomas speciālistiem, kuri nepazīst robežas un kālab tas vajadzīgs; par to, ko atšķirīgu šajā dienās ienesīs Latvija; par komandas darbu un koncerta dalībniekiem. *** Starptautiskais Trombonu festivāls jau vairāk nekā piecdesmit gadus ir nozīmīgākais ikgadējais notikums trombonu pasaulē. Katru gadu tas notiek citā valstī, pulcējot pasaules izcilākos trombonistus, pedagogus, komponistus, studentus un instrumentu ražotājus. Festivāls ir vieta, kur dzimst jaunas muzikālās idejas, profesionālas sadarbības un nākotnes projekti, bet 2026. gadā pirmo reizi tā mājvieta būs Rīga. "Pirms vairākiem gadiem ideja par Starptautisko Trombonu festivālu Rīgā šķita tikai sapnis. Tagad līdz tā sākumam atlikušas vien dažas dienas. Man ir patiess prieks, ka varēsim pasaulei parādīt ne tikai Latvijas mūziķus, bet arī mūsu kultūru, vēsturi un viesmīlību. Ceru, ka šis festivāls kļūs par notikumu, kuru atcerēsimies vēl daudzus gadus," saka festivāla namatēvs Vairis Nartišs. Līdzās pasaules līmeņa koncertiem festivāls piedāvās plašu profesionālo programmu – meistarklases, lekcijas, komponistu darbnīcas, starptautiskas diskusijas, studentu ansambļu koncertus, instrumentu un nošu izdevēju izstādi, kā arī daudzus citus pasākumus. Tā būs unikāla iespēja jaunajiem mūziķiem mācīties no pasaules vadošajiem trombonistiem, bet Latvijas klausītājiem – vienuviet dzirdēt māksliniekus, kuru koncerti ikdienā izskan pasaules prestižākajās koncertzālēs.    

Dodamies uz pilsētu, kur atslēgām dod sieviešu vārdus. Uz Kultūras rondo kartes zīmējam Aizputi ar stāstiem par "Serdi", Kurzemes Atslēgu fabriku, Aizputes Renesanses biedrību, gleznotāju Jāni Kalnmali un Rimbenieka festivālu. Skaidrs, ka būs jābrauc vēl!  Aizputē daudzi ir bijuši tikai caurbraucot, jo nodomā, ka nav kur apstāties, brauks tik cauri. Šoreiz sarunas ar tiem, kuri Aizputē atgriezušies, lai vēsturiskā centra graustiem dotu jaunu dzīvi. Un pilsētai, protams. Jaunlatvietis Fricis Brīvzemnieks, komponists Pēteris Vasks un dziesminieks Mārtiņš Freimanis – tie ir trīs zināmākie aizputnieki. Bet šajā dienā Aizputē mūs sagaidīja daudz pārsteigumu. Skaidrs, ka mēs neko daudz nesapratām no atslēgu ražošanas, bet tagad zinām, ka Aizputē atslēgām dod sieviešu vārdus, savukārt rūpnīcai joprojām ir savs klubs ar kultūrvēsturisku interjeru, kā arī Voldemāra Actiņa fotogrāfijas, ko vērts iepazīt padomju dizaina un industriālā mantojuma pētniekiem. Atklājām gleznotāju Jāni Kalnmali un Klasiskās melnbaltās fotogrāfijas darbnīcu; bijām pie Ēvalda Rimbenieka mājas, piesakot Dienvidkurzemes mūzikas festivālu "Rimbenieks". Un vēl – redzējām, kā darbojas biedrības, un kā viena cilvēka radošā enerģija dubultojas un trīskāršojas. Sākam ar starpnozaru mākslas grupu "Serde", stāsta tās vadītāja Signe Pucena, Trīne Pucena un Ance Ausmane. Satikām arī rezidences māksliniekus - Gregs Pritčards (Greg Pritchard) ir no Austrālijas, Elīna Eihmane un Ieva Jurka – no Latvijas. Turpinājumā ieskats atslēgu tapšanas procesā. 1890. gadā Ģertrūde Lindberga Aizputē nodibina kartonāžas fabriku, pēc daudzām pārmaiņām kopš 1960. gada, kad no Rīgas uz Aizputi pārceļ daļu metālizstrādājumu fabrikas "Kvēle" un nodibina atslēgu un būvapkalumu rūpnīcu "Aizpute", tiek likti pamati tai rūpnīcai, kāda tā ir vēl šodien. Tagad tā ir metāla furnitūras rūpnīca "Kurzemes atslēga", jau sešus gadus to vada aizputnieks, būvinženieris Jānis Kreicburgs, kurš vadījis Jaunā Rīgas teātra rekonstrukcijas būvdarbu gaitu. Šobrīd – iesaistīts Vecrīgas Vāgnera nama atjaunošanā. Jānis mūs izvadā pa Aizputes rūpnīcas cehiem, stāsta, rāda un visbeidzot pārsteidz ar klubu. Aizputē tagad atgriezies arī aizputnieks Andris Tauriņš, kurš pārstāv Aizputes Renesanses biedrību. Vēl mums Aizputē ir iespēja atklāt gleznotāju Jāni Kalnmali, kurš dzīvoja un gleznoja Aizputē un citur Eiropā. 2023. gadā viņš aizgāja mūžībā, bet, iespējams, viņa gleznas un radošā dzīves telpa vēl gaida savus atklājējus. Mākslinieka māju ar mīlestību izrāda Jāņa Kalnmaļa dzīvesbriedre Biruta. Vēl kāda ar mūziku saistīta tikšanās. Arī šovasar Liepājas simfoniskā orķestra mūziķi koncertēs Dienvidkurzemē, festivālu "Rimbenieks" atklājot 2. augustā Grobiņas baznīcā, taču orķestra vadītājs Uldis Lipskis sola parādīt Ēvalda Rimbenieka māju Aizputē, rāda Tasmānijā tapušu grāmatu par Rimbenieku un atgādina, kāpēc festivālam nosaukums "Rimbenieks". Un vēl neliels ieteicamās literatūras saraksts, domājot par Aizputi: Ulrihs brīvkungs fon Šlipenbahs "Gleznaini ceļojumi pa Kurzemi"; Džēna Kuplis "Jērs un lauva. Rimbenieks. Mācītājs. Mērs. Moceklis. Stāsts par izcilu neatkarīgās Latvijas valstsvīru un Dieva kalpu"; "Serdes" Tradīciju burtnīcas, to skaitā "Stāsti par ebrejiem Aizputē", "'Saimniecības stāsti", "Ēdieni Dienvidkurzemē" un daudzas citas, kurās apkopoti ekspedīcijās vāktie materiāli; Osvalds Zebris "Dzīvs!" par Frici Brīvzemnieku.

Zirgs vēl pirms simts gadiem bija draugs, palīgs un acu raugs daudziem laukos dzīvojošajiem Latvijas iedzīvotājiem. Bez tiem nebija iespēja ne pārvietoties, ne apstrādāt laukus, ne izdarīt jebkādus citus smagus lauka darbus. Tā kā zirgs bija vērtīgs resurss, netrūka arī to, kas kāroja zirgu iegūt vieglā ceļā, tos zogot. Zirgu zagļi bija grūti apakarojama sērga 19. gadsimtā un 20. gadsimta pirmajā pusē. Kas bija slavēnākie zirgu zagļi, kā tos apkaroja un kādus sodus piesprieda zirgu zagļiem? Raidījumā Zināmais nezināmajā plašāk stāsta vēsturnieks un etnogrāfs Uģis Niedre un vēsturnieks, Vidzemes Augstskolas padomes loceklis un vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš. "Zirgam pirms simts un vairāk gadiem bija ļoti plaša nozīmē. Viena lieta ir lauksaimniecība, bet noteikti tas ir transports kā tāds, tā ir arī militārā joma. Zirgu pasēs es esmu arī kaut kur pamanījis, ka arī, tāpat kā vīrietim ierakstīju, vai derīgas karaklausībai, tad arī zirgam ierakstīja, vai zirgs ir derīgs karaklausībai. Tam bija milzīga nozīme," atklāj Gatis Krūmiņš.  Bet lielais zirgu skaits radījis arī sarežģījumus, īpaši pilsētā, jo zirgi rada arī mēslus, kuri ir kaut kur jāliek. Jau tajā laikā zinātniekus aicināja meklēt risinājumus, ko darīt ar zirgu mēsliem.  "Zirgs arī bija kā statistikas elements, kas arī parādīja attīstību, turību. Viens no tiem pamatojumiem, kāpēc īpaša situācija ātri uzlabojas Latgalē, ir tieši zirgu skaita pieaugums. Tā ir kā luksusa prece. Un interesanti, kad īstenoja Agrāro reformu, tur bija pieejami dažādi kredīti. Viens no tiem bija zirgu iegādei un tos izķēra pirmos," turpina Gatis Krūmiņš. "Esmu lasījis, ka kādreiz arī vienam otram kalpa zēnam zirgs bija pirmā prioritāte. Tagad arī mēs redzam, ka ir viena otra daudzdzīvokļu māja, dzīvoklis ir noplucis, bet ļoti smalka mašīna pie durvīm. Cilvēka domāšana nav mainījusies. Arī toreiz bija viens otrs, kuram tas zirgs bija augstākā prioritāte. (..) Cenas arī bija ievērojamas. Tajā brīdī, kad rocība pieauga 30. gadu otrā pusē, gadatirgū labu zirgu zem 800 latiem nevarēja nopirkt. Ja mēs skatāmies, cik ilvēki pelnīja laukos, tad alga puisim bija kādi 50 lati mēnesī, tātad 500 latu gadā. Luksusa zirgs maksāja pusotru tūkstoti latu. Tā ir trīs gadu alga. Tas arī skaidro, kāpēc zirgus zaga." Runājot par cenu, Uģis Niedre atklāj, ka 19. gadsimta vidū labs zirgs maksāja 50 rubļu, bet pūru labības, labus rudzus, zemnieks varēja pārdot par 2,5 - 3 rubļiem. Straumējot laiku: ekspozīcijas sadaļa “Dzimis savā kārtā” Turpinām iepazīstināt ar Latvijas Nacionālā vēstures muzeja ekspozīcijas "Straumējot laiku" sadaļām. Šoreiz par kārtu sabiedrību un to, cik muižnieku un zemnieku dzīves bija cieši saistītas – ne tikai zemnieki bija atkarīgi no muižniekiem, bet arī otrādi. Soli pa solim raidījumā stāstām par šo ekspozīciju, kurā līdz ar 5. sadaļu nonākam plašā telpā, bet laikā ziņā esam piestājuši 18. gadsimtā. Gan šis posms, gan arī 19. gadsimta sākums vēstī par muižnieku un zemnieku, kuri, būdami no dažādām kārtām, patiešām abi bija vienā laivā, jo viņi bija atkarīgi viens no otra. Telpu piepilda muižas kompleksa makets, un tam līdzās videoprojekcijas ar zemniekiem, kuri veic dažādus lauku darbus. Telpas tālākā plānā interjers ar galdu un iedomātu skatu pa logu, un vēl apmeklētāju pavada konkrētā perioda personību portreti un balsis. Ar sadaļu “Dzimis savā kārtā” iepazīstina Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļas vadītāja Sanita Zvidra. Par dažādiem sabiedrības slāņiem un birģeru tiesībām runājām jau tad, kad iepazinām pilsētu veidošanos viduslaikos, un muzeja pētniece, vēstures doktore Mārīte Jakovļeva norāda, ka arī muižnieki un zemnieki nebija kaut kas viendabīgs.  -- Vasaras vidus ir bērnu kopšanas laiks Latvijā ligzdojošajiem putniem, tostarp arī tiem, kas aktīvāki paliek tikai dienas tumšajā laikā. Par vienu šādu nakts putnu – klusu, bet ar ļoti skaļiem bērniem, stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus. 

Dzīvnieks nav manta vai priekšmets – šādas izmaiņas Civillikumā jau vairākus mēnešus tiek apspriestas Saeimā. Tagad sākusies arī diskusija, vai nepieciešams pastiprināt atbildību par cietsirdīgu un nepiedienīgu izturēšanos pret dzīvniekiem. Par to plašāk spriežam Krustpunktā. Analizē Tieslietu ministrijas Krimināltiesību departamenta direktore Indra Aizupe-Dzintare, Zemkopības ministrijas Dzīvnieku veselības, audzēšanas, aizsardzības un pārtikas nekaitīguma departamenta Dzīvnieku aizsardzības, tirdzniecības un barības nodaļas vadītāja Agija Mediņa, Veterinārārstu biedrības pārstāve Lita Konopore un juriste, dzīvnieku tiesību eksperte Inese Bāra. Raidījumā Krustpunktā daudz ir diskutēts un runāts par vardarbību - vardarbību pret bērniem, pret sievietēm, vardarbību ģimenē, arī emocionālo vardarbību interneta komentāros un citos aspektos. Mazāk esam apsprieduši tematu par vardarbību pret dzīvniekiem. Vidēji gadā pēc Krimināllikuma 230. panta par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvnieku un dzīvnieku spīdzināšanu tiek sākti aptuveni 50 kriminālprocesi. Visbiežāk cietsirdība vērsta pret mājdzīvniekiem - suņiem un kaķiem, taču mocības piedzīvojuši arī zirgi, govis, truši, putni un pat bruņurupucis. Mēneša sākumā medijos izskanēja ziņa, ka vairāku gadu garumā kādā Pierīgas stallī notikusi zirgu seksuāla izmantošana, šīs perversijas arī filmētas. Policija šobrīd veic izmeklēšanu, vainīgās personas ir noskaidrotas, un dzīvnieki tagad ir drošībā. Pēc šī gadījuma Latvijas Veterinārārstu biedrība jau atkārtoti aicina likumā skaidri noteikt, ka dzīvnieku seksuāla izmantošana ir noziedzīgs nodarījums,. Arī policija uzskata, ka tas atvieglotu šādu lietu izmeklēšanu. Tikmēr Tieslietu ministrijā skaidro, ka pašreizējais Krimināllikuma regulējums ir pietiekams, bet būtu jāievieš izmaiņas Dzīvnieku aizsardzības likumā. Un paralēli arī Saeimas deputāti šī sasaukuma izskaņā spriež par šo jautājumu, kas ir dzīvnieks - dzīva būtne vai tikai manta un priekšmets?

Dzīvnieks nav manta vai priekšmets – šādas izmaiņas Civillikumā jau vairākus mēnešus tiek apspriestas Saeimā. Tagad sākusies arī diskusija, vai nepieciešams pastiprināt atbildību par cietsirdīgu un nepiedienīgu izturēšanos pret dzīvniekiem. Par to plašāk spriežam Krustpunktā. Analizē Tieslietu ministrijas Krimināltiesību departamenta direktore Indra Aizupe-Dzintare, Zemkopības ministrijas Dzīvnieku veselības, audzēšanas, aizsardzības un pārtikas nekaitīguma departamenta Dzīvnieku aizsardzības, tirdzniecības un barības nodaļas vadītāja Agija Mediņa, Veterinārārstu biedrības pārstāve Lita Konopore un juriste, dzīvnieku tiesību eksperte Inese Bāra. Raidījumā Krustpunktā daudz ir diskutēts un runāts par vardarbību - vardarbību pret bērniem, pret sievietēm, vardarbību ģimenē, arī emocionālo vardarbību interneta komentāros un citos aspektos. Mazāk esam apsprieduši tematu par vardarbību pret dzīvniekiem. Vidēji gadā pēc Krimināllikuma 230. panta par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvnieku un dzīvnieku spīdzināšanu tiek sākti aptuveni 50 kriminālprocesi. Visbiežāk cietsirdība vērsta pret mājdzīvniekiem - suņiem un kaķiem, taču mocības piedzīvojuši arī zirgi, govis, truši, putni un pat bruņurupucis. Mēneša sākumā medijos izskanēja ziņa, ka vairāku gadu garumā kādā Pierīgas stallī notikusi zirgu seksuāla izmantošana, šīs perversijas arī filmētas. Policija šobrīd veic izmeklēšanu, vainīgās personas ir noskaidrotas, un dzīvnieki tagad ir drošībā. Pēc šī gadījuma Latvijas Veterinārārstu biedrība jau atkārtoti aicina likumā skaidri noteikt, ka dzīvnieku seksuāla izmantošana ir noziedzīgs nodarījums,. Arī policija uzskata, ka tas atvieglotu šādu lietu izmeklēšanu. Tikmēr Tieslietu ministrijā skaidro, ka pašreizējais Krimināllikuma regulējums ir pietiekams, bet būtu jāievieš izmaiņas Dzīvnieku aizsardzības likumā. Un paralēli arī Saeimas deputāti šī sasaukuma izskaņā spriež par šo jautājumu, kas ir dzīvnieks - dzīva būtne vai tikai manta un priekšmets?

Pirms divdesmit gadiem viņš radīja kamerorķestri, kādu šodien, visticamāk, nebūtu iespējams radīt. Un 20 gadu garumā kopā ar „Sinfonietta Rīga” mērķtiecīgi pārkāpa robežas un paplašināja klausītāju muzikālo panorāmu, kā to iepriekš bija darījis ar "Rīgas kamermūziķiem" un Rīgas festivāla orķestri. Šajā pavasarī Normunds Šnē savu amatu atstāja. Tomēr viņa profesionālais kalendārs joprojām ir pilns. Kultūras rondo studijā – obojists, „Sinfonietta Rīga” bijušais mākslinieciskais vadītājs, tagad orķestra Goda diriģents Normunds Šnē. Saruna no mūzikas un diriģēšanas un politikas vadības līdzībām līdz sēņošanai un radioamatierismam. Par ieceri atvadīties no paša dibinātā Valsts kamerorķestra „Sinfonietta Rīga” kapteiņa posteņa diriģents Normunds Šnē paziņoja jau pirms vairāk nekā diviem gadiem, ļaujot ar šo domu aprast gan mūziķiem, gan „Sinfoniettas” uzticīgajai publikai. Jaunajā sezonā orķestra māksliniecisko vadību pārņems Latvijā jau sen iepazītais igauņu diriģents Olari Eltss, bet Normunds Šnē negrasās vadīt pensiju dīvānā pie televizora. Viņš turpinās gan diriģēt, gan darboties otrā sev mīļajā amatā kā producents un skaņu inženieris. Pēdējā sezona kopā ar „Sinfonietta Rīga” Normundam Šnē precīzi raksturo orķestra izcilo „maiņveiža” spēju, ko Šnē ar mūziķiem izkopis no pirmās dienas – no pirmatskaņojumiem līdz operas un džeza saplūsmei, no senās mūzikas līdz laikmetīgās mūzikas meistardarbiem, kādus var īstenot „tikai vienreiz mūžā”, kā Pjēra Bulēza „Reponse” pērn "Lielajā dzintarā". Ar Normundu Šnē tikāmies neilgi pēc kāda pavisam īpaša koncerta, kur viņš jau bija klausītājos kā Goda diriģents – „Sinfonietta Rīga” uzstāšanās Naukšēnos, vietā, kur pirms 20 gadiem orķestris sniedza savu pašu pirmo koncertu. Māra Rozenberga: Jau savulaik esat intervijās teicis, ka vadīt orķestri - tas nozīmē strādāt bez brīvdienām. Tagad jums mazliet varbūt kādas brīvdienas būs? Kam jums tagad atliks vairāk laika? Normunds Šnē: Noteikti vairāk laika atliks saviem bērniem un ģimenei noteikti. Man mājās ir šis tas iecerēts, kas ir jāizdara, visus šos gadus ir nolikts stūrītī. Bet man joprojām ir daudz aizpildītas nedēļas manā kalendārā gan ar ierakstiem, kuru, es ceru, būs vairāk, un ir jau faktiski vairāki projekti. Tas ir pietiekami nopietni, un tas prasa diezgan daudz arī laika, visa pēcapstrāde un tamlīdzīgi. Ko darīt būs, un neizskatās, ka es varēšu tagad iet mežā lasīt sēnes. Kaut gan tieši vakar [pirms sarunas ieraksta dienas] to izdarīju, bet konstatēju, ka kāds jau ir pasteidzies pirms manis laukos pastaigāt pa manu mežiņu. Bet man nav žēl. Protams, arī kaut kāds laiks mazliet pārdomām un hobijam - radio. Es speciāli cenšos neko neplānot, jo, kā mana nelielā pieredze tomēr rāda, ka tās lietas un darbi, ja kādam tas nepieciešams, atnāk paši. Es nekad neesmu ar savu pašreklāmu milzīgi nodarbojies. (..) Māra Rozenberga: Es reizēm domāju par diriģenta profesiju kā par ārkārtīgi grūtu augsta līmeņa menedžera darbu. Jums visu laiku ir jāatrodas publikas priekšā, jums ir ļoti ātri jāspēj pieņemt labus lēmumus un vēl jāspēj netikt izsvilptam. Šis ir Saeimas vēlēšanu gads, un ko jūs no savas diriģentu pieredzes varētu ieteikt tiem cilvēkiem, kuri šobrīd pošas vadīt valsti? Normunds Šnē: Būt patiesiem un nemēģināt darīt to, ko jūs nevarat darīt. Ne katrs var būt diriģents, un es pieņemu, ka ne katrs var vadīt valsti. Es pats esmu bijis orķestra mūziķis, un esmu sajutis uz savas ādas, cik tas ir ārkārtīgi mokoši, ka diriģēt mēģina persona, kura faktiski to īsti nevar, kurai nav nepieciešamās dotības ne kā mūziķim, kuram nav nepieciešamās harizmas, kuram nav nepieciešamās prasmes izskaidrot savu viedokli, panākt, kas vēl svarīgāk, lai orķestris jums seko. Es domāju, ka tas pats ir pilnīgi jebkurā sfērā. Un ar valsti, man liekas, ir vēl trakāk, jo tā "kompānija", ko jūs vadiet, valsts, tā ir tik ārkārtīgi raibu personību kopums, ka tas faktiski stāv pāri tam, kas ir nepieciešams manā profesijā. Jums jāsaprot, ka jūs nekad labs nebūsiet visiem. Bet jums ir tomēr jāmēģina atrast veids, kā panākt savu, kā realizēt savas idejas. Un tas, pirmkārt, nozīmē, ka jums ir jābūt savām idejām, kuras ir interesantas ne tikai jums pašam, nevis kuras piepildīs jūsu kabatu, bet kuras kaut kādā veidā padarīs jūsu darbu par nozīmīgu. Un tas ir pats svarīgākais. Orķestra priekšā atrodoties, šī nepārtrauktā uzmanība ir norma. Jūs esat priekšā 34, kā mūsu gadījumā, jeb 90 kā liela simfoniskā orķestra gadījumā, personībām, kuram katram savs viedoklis gan par jums, gan par to, ko mēs spēlējam, gan par to, kā tas būtu jāspēlē, gan par to, kā būtu jāizskatās orķestra ikdienai, pilnīgi par jebko. -- Līdz ar jauno, 21. koncertsezonu, kas ar koncertu LU Lielajā aulā aizsāksies 2. oktobrī, par Valsts kamerorķestra „Sinfonietta Rīga” māksliniecisko vadītāju kļūs igauņu diriģents Olari Eltss. „Sinfoniettu” viņš diriģējis jau vairākkārt, bet divtūkstošo gadu sākumā bija Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs. Kopš 2020. gada Olari Eltss ir Igaunijas Nacionālā simfoniskā orķestra galvenais diriģents.

Aicinām doties ceļojumā tepat uz Zemgali, uz kādreizējo Kurzemes un Zemgales hercogisti, jo pašlaik viskarstāko tūrisma laiku piedzīvo viens no Latvijas visapmeklētākajiem muzejiem – Rundāles pils muzejs. Tagad par tā filiāli kļuvusi arī netālā Mežotnes pils, kas pamazām atkal sāk atplaukt – tukšajās telpās nonāk mākslas darbi un nesen durvis vērusi pirmā izstāde "Mūzu galms. Kurzemes hercogienes Dorotejas salons Lēbihavas pilī Ernsta Velkera karikatūrās". Par pils dzīves tālāko virzību Kultūras rondo izvaicājam Rundāles pils muzeja direktori Lauru Lūsi, kuras pārziņā šobrīd Mežotnes pils darbojas. Taujājam arī par Rundāles pils muzeja aktualitātēm šovasar. Bet runājam ne vien par pils izstāžu jaunumiem, bet arī par to, kā Rundāle jau tagad uz savas ādas izjūt ASV un Irānas kara sekas.

"Esmu daudz pārliecinātāka par sevi, jo cirkā visu laiku ir sev jānotic un jāsaņemas pārkāpt savām robežām,"– tā saka jaunā cirka māksliniece Elīna Konrade, pirmā Rīgas cirka skolas absolvente, kura iekļuvusi profesionālā cirka augstskolā ārzemēs. Pirms deviņiem gadiem dibinātajai Rīgas cirka skolai, kas darbojas līdzīgi kā citi interešu izglītības pulciņi, tas ir liels sasniegums. Kā klājas skolai un par kādu nākotni cirkā sapņo jaunie mākslinieki, saruna ar Elīnu Konradi, kura turpinās profesionālo cirka izglītību Nīderlandē, un cirka skolas vadītāju Ilzi Tormani-Kļaviņu. Sarunā Elīna arī atzīst, ka pirms četriem gadiem varbūt pat nebūtu uzdrošinājusies sarunai ar Nīderlandes cirka universitātes programmas direktori. Tagad ir daudz atvērtāka, spēj sev uzticēties un noticēt, lai pamēģinātu kaut ko jaunu un nezināmu. Elīna arī turpinās piedalīties Rīgas cirka skolas izrādē "Aizbēgt līdzi cirkam". Viņa bilst, ka vēlas atgriezties Latvijā pie draugiem un savas cirka kompānijas un kopā ar viņiem turpināt attīstīt cirku Latvijā. "Cirka skolai pievienojos pavisam nejauši, kad man bija 15 gadi. Es biju tas bērns, kuram visu laiku bija kāds pulciņš, uz kuru doties, un tad pienāca brīdis, kad no viena devos prom un bija brīvais laiks. Nejauši gājām ar vecākiem Jūrmalā garām Rīgas cirka skolas stacijai, kuru nu jau pati vadu. Piedalīties neuzdrošinājos, bet lapiņu paņēmu. Oktobrī pēc skolēnu brīvlaika es pievienojos, kas toreiz bija vienu reizi nedēļā," atminas Elīna Konrade. Izrādās pirms sākt darboties Cirka skolā, Elīna nebija apmeklējusi nevienu cirka izrādi. "Cirka cilvēki, man liekas, ir visforšākie cilvēki, es nevaru sagaidīt, kad katru dienu pavadīšu kopā ar viņiem," bilst Elīna, pirms doties mācīties uz Nīderlandi.

Lietuvas Republikas Seims ar nelielu balsu vairākumu apstiprināja premjerministra pilnvaras Sociāldemokrātiskās partijas priekšsēdētājam, ekonomistam Mindaugam Sinkevičum. 22. jūnijā par savu atkāpšanos no amata paziņoja Lielbritānijas premjerministrs Kīrs Stārmers. Bet starp Ukrainu un Poliju uzliesmojis pēkšņs un negaidīti spējš starptautisks skandāls, kura pamatā ir vairāk nekā astoņdesmit gadus seni vēstures notikumi. Ārzemju aktualitātes pārrunājam kopā ar politoloģi, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūta vadošo pētnieci Žanetu Ozoliņu un LSM ārzemju ziņu redaktori Ievu Strazdiņu. Lietuvai būs jauna valdība Vakar Lietuvas Republikas Seims ar nelielu balsu vairākumu apstiprināja premjerministra pilnvaras Sociāldemokrātiskās partijas priekšsēdētājam, četrdesmit gadus vecajam ekonomistam Mindaugam Sinkevičum. Tagad viņam divu nedēļu laikā jāsastāda valdība, kam tad jāsaņem prezidenta Gitana Nausēdas piekrišana un Seima apstiprinājums. Sinkevičus savulaik darbojies dzimtā Jonavas rajona pašvaldībā, divreiz bijis tā mērs, pildījis arī ekonomikas un inovāciju ministra amatu premjera Sauļus Skverneļa valdībā. Savu nomināciju jaunais premjers ieguva pēc tam, kad demisionēja viņa priekšgājējas, premjerministres Ingas Ruginienes kabinets, kuru jau labu laiku destabilizēja pretrunas starp valdošās koalīcijas partijām. Galvassāpes partneriem radīja nacionālistiski populistiskā partija „Nēmunas rītausma”, kuras līderis Remigijus Žemaitaitis pamanījās nopelnīt notiesājošu spriedumu par antisemītiskiem izteikumiem un holokausta noniecināšanu, bet pēc tam arī izmeklēšanu par iespējamu krāpniecisku rīcību. Tomēr pēdējais piliens sociāldemokrātu pacietības kausā bija „Nēmunas rītausmas” atteikšanās atbalstīt valdības plānus par armijas poligona izveidi Baltkrievijas robežas tuvumā. Notika izšķiršanās par nacionālpopulistu izmešanu no koalīcijas, vietā piepulcinot centriski kreiso partiju Demokrātu savienība „Lietuvas vārdā”. Koalīcijā paliek otrs līdzšinējais partneris – partiju apvienība, kuru veido Lietuvas Zemnieku un zaļo savienība un partija Lietuvas poļu vēlēšanu akcija – Kristīgo ģimeņu savienība. Arī nākamajā valdībā, gluži tāpat kā iepriekšējā, dominējošās pozīcijas saglabās sociāldemokrāti, kuriem ir lielākā frakcija Seimā. Līdzšinējā premjerministre Ruginiene varētu atgriezties jau agrāk pildītajā sociālās aizsardzības un darba ministres amatā, savukārt ārlietu ministra portfelis, visdrīzāk, joprojām paliks sociāldemokrātu atbalstītā bezpartejiskā ministra Ķēstuša Budra rokās, kas apliecina stingru pēctecību Lietuvas ārpolitiskajās nostādnēs. Kopumā ņemot, jaunā koalīcija, kurā nacionālpopulistus nomainījuši centriski kreisie no Demokrātu savienības „Lietuvas vārdā”, šķiet ideoloģiski daudz loģiskāka. Vai „Ziemeļu karalis” glābs Britāniju? 22. jūnijā par savu atkāpšanos no amata paziņoja Lielbritānijas premjerministrs Kīrs Stārmers. Viņa leiboristu valdība nāca pie varas 2024. gada jūlijā pēc Parlamenta vēlēšanām, kurās smagu sakāvi cieta britu konservatīvie, savukārt leiboristi ieguva parlamentāro vairākumu. Taču gluži citu ainu rādīja šī gada maijā notikušās vietvaru vēlēšanas, kurās leiboristi zaudēja gandrīz pusotru tūkstoti deputātu vietu, lielāko daļu no kurām sev pievāca Breksita „zvaigznes” Naidžela Farāža vadītā radikāli labējā un populistiskā parija „Reformēt Apvienoto Karalisti”. Kādu kumosu no leiboristu elektorāta pīrāga nokampa arī viņu kreisā flanga konkurenti Anglijas un Velsas Zaļā partija, tāpat daļa agrāko leiboristu vēlētāju izšķīrušies par labu neatkarīgiem kandidātiem. Nelīdzēja Stārmera priekšvēlēšanu retorika par stingrāku imigrācijas politiku, un nepārliecinoša leiboristu vēlētāju acīs ir bijusi arī valdības līdzšinējā nepietiekami dāsnā sociālā politika. Daudzi leiboristu vēlētāji kā nekonsekventu un liekulīgu vērtē Stārmera un viņa valdības pozīciju Gazas kara sakarā, no vienas puses turpinot ieroču piegādes Izraēlai, tomēr atzīstot Palestīnas valsti de jure un atsaucot iebildumus pret Izraēlas līderiem izvirzītajām apsūdzībām Starptautiskajā krimināltiesā. Jau tūlīt pēc graujošo pašvaldību vēlēšanu rezultātu paziņošanas skaidri izpaudās viedoklis, ka premjera demisija ir tikai laika jautājums, un, iespējams, tika gaidīts, līdz parādīsies gana pārliecinošs pēctecis. Par tādu kļuvis līdzšinējais Lielās Mančestras grāfistes lordmērs Endijs Bērnems, kurš 18. jūnijā Parlamenta papildvēlēšanās uzvarēja savu konkurentu no farāžistu partijas. Bērnems ir pieredzējis politiķis, kurš laikā no 2007. līdz 2010. gadam ieņēmis vairākus ministra amatus premjera Gordona Brauna valdībā. Kopš 2017. gada viņš bija Lielās Mančestras mērs, un šajā amatā sevi apliecināja kā patiešām prasmīgu vietvaras līderi, jo sevišķi pandēmijas laikā, kad viņa argumentācija panāca zināmu centrālās valdības atbalsta politikas koriģēšanu. Pateicoties sekmīgajai darbībai un iegūtajai autoritātei Bērnems presē ticis iedēvēts par „Ziemeļu karali”. Viņš pat definējis savu kreisās politikas virzienu, dodot tam apzīmējumu „mančestrisms”. Pēc viņa paša vārdiem, tas ir „neoliberālismu izbeidzošs” „uzņēmējdarbībai draudzīgs sociālisms” un „moderna un funkcionāla atbilde uz augstas nevienlīdzības un lēnas izaugsmes slazdu, kuru radīja 20. gadsimta astoņdesmito gadu centieni maksimāli privatizēt ekonomisko varu un pārmērīgi centralizēt politisko varu Valsts kases rokās”. Bērnems jau saņēmis atbalstu no daudziem leiboristu partijas biedriem, savukārt vairāki viņa potenciālie sāncenši partijas vadītāja vēlēšanās savas kandidatūras atsaukuši. Kā iespējams konkurents Bērnemam gan tiek minēts līdzšinējais bruņoto spēku ministrs Elisters Kernss. Pagātnes traģēdija un šodienas farss Maija beigās starp Ukrainu un Poliju uzliesmoja pēkšņs un negaidīti spējš starptautisks skandāls, kura pamatā ir vairāk nekā astoņdesmit gadus seni vēstures notikumi. Viss sākās ar prezidenta Volodimira Zelenska parakstītu dekrētu par Ukrainas nemiernieku armijas nosaukuma piešķiršanu Ukrainas bruņoto spēku īpašo operāciju centram „Ziemeļi”. Ukrainas nemiernieku armija bija Ukraiņu nacionālistu organizācijas bruņotais spārns, kas Otra pasaules kara laikā cīnījās par neatkarīgas Ukrainas valsts atjaunošanu, karojot gan pret vācu okupācijas spēkiem, gan dažādas ievirzes poļu bruņotās pretestības vienībām, gan padomju partizāniem. Vēl desmit gadus pēc pasaules kara beigām Nemiernieku armija turpināja cīņu pret padomju okupācijas režīmu, un šodienas Ukrainā tā tiek pieminēta kā nacionālās atbrīvošanās kustība. Taču šo spēku kontā ir arī nežēlīga izrēķināšanās ar Rietumukrainas neukraiņu iedzīvotājiem, lielākoties poļiem, kas notika 1943. un 1944. gadā. Poļu vēsturnieki to traktē kā genocīdu un lēš iespējamo upuru skaitu līdz simt trīsdesmit tūkstošiem; viņu ukraiņu kolēģi sauc šos skaitļus par pārspīlētiem un norāda, ka arī poļu puse izvērsusi ukraiņu civiliedzīvotāju slepkavošanu, tātad tas bijis abpusējs terors un kara noziegumi. Lai kādi arī nebūtu vēstures traktējumi, attiecīgā nosaukuma piešķiršana Ukrainas armijas vienībai kļuva par iemeslu, lai Polijas prezidents Karols Navrockis lemtu par agrāk piešķirtā Polijas Baltā Ērgļa ordeņa, valsts augstākā apbalvojuma, atņemšanu prezidentam Zelenskim. Tiek minēts, ka šī soļa patiesais iemesls ir politiska rīvēšanās starp prezidenta Navrocka pārstāvēto labēji konservatīvo partiju „Likums un Taisnīgums” un pašreizējo valdības bloku – plašu centrisko spēku koalīciju. Prezidenta mērķis esot bijis nostādīt neērtā situācijā premjerministru Donaldu Tusku, kuram vajadzētu arī ar savu parakstu apstiprināt ordeņa atņemšanu. Nesagaidot procesa beigas, prezidents Zelenskis pa pastu nosūtīja savu ordeņa eksemplāru uz Polijas prezidenta kanceleju Varšavā, un, solidarizējoties, viņa piemēram sekoja vairāki citi šī apbalvojuma saņēmēji: agrākie Ukrainas prezidenti Leonīds Kučma, Viktors Juščenko un Petro Porošenko, kā arī vairākas citas amatpersonas, ieskaitot ārlietu ministru Andriju Sibihu un izlūkdienesta vadītāju Kirilo Budanovu. Pie tam oficiālā Varšava steidzās apliecināt, ka šis nedaudz groteskais process nekādi neietekmēšot Ukrainai sniedzamo atbalstu tās cīņā pret Krievijas agresiju. Vakar gan parādījās informācija, ka Polija pagaidām nenodos Ukrainai agrāk solītos iznīcinātājus Mig-29, bet tas tādēļ, ka Ukraina, savukārt, nav pildījusi apņemšanos piegādāt poļiem militāros lidrobotus.    Sagatavoja Eduards Liniņš.

Latvijā par veselību bieži sāk domāt tad, kad jau ir tumšs, auksts, trūkst enerģijas, krītas garastāvoklis un ķermenis prasa remontu. Raidījumā Kā labāk dzīvot aicinām paskatīties uz ziemu preventīvi. Kā organisms pielāgojas rudenim un ziemai? Kā dienas ritms, gaisma, uzturs, kustība, elpošana, aukstuma kontrasti un nervu sistēmas regulācija palīdz sagatavoties sezonai, nevis tikai to pārdzīvot? Cik izglītoti un zinoši ir pacienti, vai apzināmies, cik svarīgi ir piedomāt pie tā, ko ēdam, cik svarīgas ir kustības un ko tad īsti nozīmē "veselīgs dzīvesveids" – par to sarunā piedalās veselības un pašizaugsmes eksperts Māris Žunda, Rīgas Stradiņa universitātē sertificēta uztura speciāliste ar bakalaura grādu veselības aprūpē Elīna Šukajeva un Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas valdes loceklis un sertifikācijas komisijas priekšsēdētājs dr. Jevgēnijs Bondins.  

Jaunais baritons Daniils Pogoriless šovasar dosies uz Zalcburgas festivālu, kur izraudzīts prestižajai Jauno dziedātāju programmai. Sarunā ar Annu Martu Burvi viņš stāsta par darbu Pučīni operas "Bohēma" jauniestudējumā, balss attīstību, operdziedātāja ikdienu un izaicinājumiem, ko sagādā gan agrie rīti, gan laikmetīgās operas partitūras. Latvijas Nacionālajā operā nesen piedzīvota Džakomo Pučīni operas "Bohēma" pirmizrāde, kurā Daniils Pogoriless atveido Šonāru. Dziedātājs atzīmē, ka šis tēls ir viens no četriem draugiem, kura uzdevums lielā mērā ir noteikt pārējo varoņu noskaņojumu. "Ja paskatāmies libretā, Šonārs ir mūziķis. Viņa pirmā parādīšanās ir ar ārkārtīgi absurdu stāstu par to, kā viņam izdevies iegūt naudu, pārtiku un visu pārējo, kas draugiem tik ļoti nepieciešams. Viņš ir tas, kurš maina atmosfēru un izjauc drūmās noskaņas," stāsta Daniils Pogoriless. Darbs pie iestudējuma gan nav bijis vienkāršs. Jaunajam māksliniekam tā bijusi pirmā pieredze, strādājot kopā ar tik pieredzējušiem kolēģiem kā Jānis Apeinis un Rihards Mačanovskis. "Pučīni radītā partitūra ir ārkārtīgi sarežģīta. Jāpagūst apgūt gan intonācija, gan ritms, gan jāspēj precīzi iedziedāties vajadzīgajā brīdī. Ļoti daudz palīdzēja kolēģu pieredze. Tas viss nāk tikai ar laiku un mēģinājumiem." Bumba orķestra bedrē Viens no spilgtākajiem "Bohēmas" brīžiem ir aina, kurā draugi uz skatuves rotaļājas ar bumbu. Daniils ar smaidu atceras ģenerālmēģinājumu, kurā viss nenotika gluži pēc plāna. "Nevienā mēģinājumā nebija nekādu problēmu. Bet ģenerālmēģinājumā bumba aizlidoja pārāk augstu. Es tai vēl paspēju pieskarties, bet nākamajā brīdī redzēju, kā tā ielido orķestra bedrē – trompešu pusē… Par laimi, mūziķi bumbu atmeta mums atpakaļ. Skatītājiem tas ļoti patika, bet tas noteikti nebija iestudēts!" Tuvākais ir "bel canto" Lai gan dziedātājs savā repertuārā sastapies gan ar Hendeļa, gan Pučīni, gan Doniceti mūziku, šobrīd viņš par sev tuvāko uzskata tieši "bel canto" stilu. "Doniceti mūzika ļoti pieprasa balss kontroli. Orķestris ir smalks un vairāk ļauj dziedātājam izdziedāties, nevis viņu nes. Man patīk dziedāt, un tāpēc arī mana dvēsele šobrīd velk pie Verdi mūzikas, lai gan nopietnām Verdi lomām vēl esmu pārāk jauns." Viņš atzīst, ka īpašu vietu ieņem arī franču komponistu – Žila Masnē un Žorža Bizē – mūzika. "Tā ir fenomenāli skaista mūzika. Tur ir mazliet no Verdi, mazliet no Pučīni un vienlaikus franču smalkums." Balss mainās visu laiku Runājot par profesionālo attīstību, Daniils Pogoriless uzsver, ka balss nav nemainīgs instruments. "Man šķiet, ka mana balss mainās katru mēnesi. Kaut ko jaunu atklāju, kaut ko vecu mēģinu atmest. Ir periodi, kad šķiet, ka skan sliktāk nekā pirms gada. Tas ir nemitīgs meklēšanas process." Viņš ir pārliecināts, ka dziedātājs nevar apstāties pie reiz apgūtā: "Nevar iemācīties dziedāt un pēc tam visu mūžu dziedāt vienādi. Kaut kas visu laiku mainās. Tu vari attapties 35 gados un saprast, ka nemāki elpot. Tad jāmācās no jauna. Ja vēlies dziedāt ilgi, tev jāmācās visu mūžu." Kā piemēru viņš min leģendāro tenoru un vēlāk baritonu Plasido Domingo, kurš joprojām turpina uzstāties. "Ja sirds dzied, tad dzied arī balss." Zupa brokastīs un piesardzība ar kafiju Operdziedātāja ikdiena saistīta ne tikai ar mēģinājumiem, bet arī rūpēm par ķermeni. Daniils atzīst, ka viņa brokastu paradumi daudziem varētu šķist neparasti. "Man ļoti patīk zupa no rīta! Tā man dod enerģiju. Savukārt vakariņas ir vieglas. Reizēm pirmdienas brokastīs ēdu no svētdienas pāri palikušo šašliku un jūtos fenomenāli." Dziedātājs uzskata, ka nav iespējams nošķirt sevi no savas balss: "Pēdējos gados es neatdalu sevi, savu balsi un savu profesiju. Mēs esam savstarpēji saistīti. Ja ķermenis ir noguris, ir stress vai bezmiegs, tas uzreiz atspoguļojas balsī." Īpašas attiecības viņam ir arī ar kafiju: "Tā izmaina iekšējo sajūtu muskuļos. Operdziedātājam visas kustības ir ļoti precīzas un kontrolētas. Kafija reizēm šo kontroli izjauc. Vari iedot balsij vairāk, nekā vajadzētu, un pēc tam par to samaksāt." Ceļā uz Zalcburgas festivālu Šovasar Daniilu Pogorilesu gaida iesaistīšanās Zalcburgas festivāla Jauno dziedātāju programmā. Tur viņš piedalīsies vācu komponista Gordona Kampes darbā "King Arthur Junior" ("Mazais Karalis Arturs"), kas tapis, iedvesmojoties no Henrija Pērsela operas "Karalis Arturs". "No Pērsela tur palikuši vien daži citāti, nosaukums un tēlu attiecības. Tas ir pilnīgi jauns darbs." Festivāla programma paredz ne tikai mēģinājumus un izrādes, bet arī meistarklases, lekcijas un citas profesionālās aktivitātes. "Katru dienu ir kaut kas – meistarklases, lekcijas, nodarbības. Programmas noslēgumā visi izvēlētie jaunie dziedātāji uzstāsies lielā koncertā kopā ar orķestri. Tas ir ļoti svarīgs solis karjerā." Īpaši spilgti Daniils Pogoriless atceras noklausīšanos Zalcburgā, kas notikusi dienu pēc viņa dzimšanas dienas. "Atvadoties no komisijas, pateicu: "Tiekamies vasarā!' Pēc tam domāju – kāpēc es to teicu? Tagad viņi noteikti uzskatīs mani par augstprātīgu... Bet, braucot vilcienā uz Vīni, saņēmu ziņu, ka esmu uzņemts programmā!" ***  

Latvijas metāla jaunās relīzes - 2026. gada 1. ceturksnis un 2025. gada 2.-4. ceturkšņi (iekavētie) - METĀLKĀSTS LV #196Šajā epizodē sākam 2026. gada ceturkšņu ciklu, atskatoties uz jaunākajām Latvijas smagās mūzikas relīzēm un nokārtojam savus parādus, iekļaujot nokavētos 2025. gada ceturkšņus (2.-4. ceturkšņus - relīzes no aprīļa līdz decembrim).Kā jau ierasts, atskatoties uz aizgājušo ceturksni, apspriežam un uzskaitām visas LV smagās mūzikas relīzes, kuras tika izdotas aizgājušajā ceturksnī (janvārī, februārī, martā). Šoreiz būs arī neliels bunkura hroniku piesitiens, jo sērijā ietveram tādas tēmas, kā aizgājušie un gaidāmie koncerti, Silvestra dzejas vakars, kolekcijas papildinājumi, u.c. tēmas. Izsakām savus viedokļus gan nopietni, gan caur jokiem!Kas no jaunizdotā Lavijas metāla tev visvairāk ir palicis atmiņā?Kādas relīzes pieminētajos ceturkšņos esam palaiduši garām?Ja vēlies lai tavu jaunizdoto metālmūziku nepalaižam garām un pieminam nākamajā ceturkšņa sērijā, droši dod mums ziņu!Saites uz pieminētajām relīzēm atrodamas google sheets saitē.2025. gada 2.-4. ceturkšņu relīzes:https://docs.google.com/spreadsheets/...2026. gada 1. ceturkšņa relīzes:https://docs.google.com/spreadsheets/...0:00 - Ievads2:52 - Dödsrit koncerta atskats7:49 - Epizodes mērķis un attaisnojumi13:55 - Folk metāls (25.g. iekavētie ceturkšņi)17:37 - Black metāls (25.g. iekavētie ceturkšņi)25:07 - Dark/Ambient/Dungeon (25.g. iekavētie ceturkšņi)28:53 - Ekstrēmais Post metāls (25.g. iekavētie ceturkšņi)36:24 - Thrash un Heavy metāls (25.g. iekavētie ceturkšņi)38:22 - Death metāls (25.g. iekavētie ceturkšņi)41:38 - Gaidāmais koncerts Rēzeknē 1/243:49 - Doom metāls (25.g. iekavētie ceturkšņi)46:56 - Metalcore/Deathcore/HC (25.g. iekavētie ceturkšņi)50:05 - Nu/Groove metāls (25.g. iekavētie ceturkšņi)51:58 - Punk/Random (25.g. iekavētie ceturkšņi)53:04 - Prog/Epic metāls (25.g. iekavētie ceturkšņi)53:36 - Gore/Grind/Miglinieks (25.g. iekavētie ceturkšņi)56:23 - Rock/Grunge (25.g. iekavētie ceturkšņi)58:18 - Aizgājušo koncertu atskats1:18:19 - Silvestra dzejas vakars1:21:40 - Mizantropium vakance1:22:37 - Ievadpauze 2026.g. 1. ceturksnim1:24:32 - Black metāls (26.g. 1. ceturksnis)1:33:23 - Dark/Ambient/Acoustic (26.g. 1. ceturksnis) 1/21:35:47 - Gaidāmais koncerts Rēzeknē 2/21:37:06 - Dark/Ambient/Acoustic (26.g. 1. ceturksnis) 2/21:40:25 - Doom metāls (26.g. 1. ceturksnis)1:43:45 - Post metāls (26.g. 1. ceturksnis)1:45:08 - Metalcore/Modernais metāls (26.g. 1. ceturksnis)1:50:07 - Nu metāls (26.g. 1. ceturksnis)1:54:30 - Hardcore (26.g. 1. ceturksnis)1:56:05 - Thrash metāls (26.g. 1. ceturksnis)1:57:00 - Gore/Grind/Random (26.g. 1. ceturksnis)1:59:43 - Heavy/Power/Epic metāls (26.g. 1. ceturksnis)2:01:22 - Rock/Grunge/Post (26.g. 1. ceturksnis)2:03:35 - Ceturkšņa atskata noslēdzošie vārdi (Silvestra atvadas)2:05:12 - 2026.g. gaidāmie koncerti un festivāli2:25:28 - MLV plāni un noslēguma vārdi2:30:04 - Ocularis Infernum "Strife and Ascendance" atskaņojumsSEKO Metālkāstam: / metalkastslv Tagad esam arī Instagramā: / metalkastslv Būsim priecīgi par tavu atbalstu un iesaistīšanos mūsu atbalstītāju grupā:https://ko-fi.com/metalkastslvMetālkāsts LV ir podkāsts latviešu valodā smagās mūzikas cienītājiem. Pasākumu un albumu apskati, sarunas/intervijas, vietējās metālmūzikas jaunumi, un citas smagās sarunas m/

Raidījumā Piespēle, protams, runājam par hokeju un pasaules čempionātu. Intervijā šoreiz par savu ikdienu un dzīvi ASV stāsta bijušais Latvijas hokeja izlases aizsargs Kārlis Čukste, kurš pirms diviem gadiem, 27 gadu vecumā noslēdza profesionālo karjeru. Tagad viņš ASV trenē mazos hokejistus. Savukārt rubrikā “Ciemos pie Gunāra Jākobsona” ilggadējais Latvijas hokeja izlases kapteinis Kaspars Daugaviņš. Nedēļas notikumu izlasē: Latvijas hokeja izlase pasaules čempionātā izcīna sesto vietu, tas ir otrais visu laiku augstākais sasniegums meistarsacīkšu elites divīzijā, vairāki spēlētāji individuāli sasnieguši valstsvienības rekordus; Pasaules hokeja čempionāta finālā mājiniece Šveice zaudē Somijai, bet bronzas medaļas izcīna Norvēģija; Nākamgad pasaules 18 gadnieku izlašu pasaules hokeja čempionātā atgriezīsies Baltkrievija, arī Krievija “kuļ ūdeni” un cenšas spraukties atpakaļ; Čermpionu līgā futbolā otro gadu pēc kārtas uzvar Parīzes “Saint-Germain”, kas pēcspēles sitienu sērijā uzveic Londonas “Arsenal”; Latvijas vīriešu volejbola izlases galvenā trenera amatā ar zaudējumu debitē Uģis Krastiņš.

Pateicoties projekta “Pārgājienu taku pieejamība” laikā veiktajiem darbiem, Mežtakā un Jūrtakā tapuši īpaši maršruti, kas piemēroti cilvēkiem ratiņkrēslos. Vairāk par tiem raidījumā Kā labāk dzīvot stāsta "Lauku ceļotājs" tūrisma un vides eksperts Juris Smaļinskis, Kurzemes reģiona Projektu koordinatore tūrisma un mārketinga jomā Aija Neilande un Rīgas plānošanas reģiona projektu koordinatore Laura Bite. Ierakstā uzklausām Vijas Ušviles ceļojumu pieredzi. Jelgavniece Vija Ušvile ir seniore ar kustību traucējumiem. Bet tas netraucē viņai ikdienā braukt ar automašīnu, kopā ar senioriem doties ceļojumos pa Latviju un aizbraukt arī uz ārzemēm. 

Arī šogad, turpinot pērn aizsākto tradīciju, sezonas noslēgumā studijā aicināju VECMEISTARU. Pērn tas bija Lielās Mūzikas balvas laureāts Pēteris Vasks, 2026. gada jubilārs. Tagad, 27. maijā, dzirdēsiet sarunu ar glezniecības vecmeistaru Juri Ģērmani, kas 16. jīnijā atzīmēs 85 gadu jubileju.

Arī šogad, turpinot pērn aizsākto tradīciju, sezonas noslēgumā studijā aicināju VECMEISTARU. Pērn tas bija Lielās Mūzikas balvas laureāts Pēteris Vasks, 2026. gada jubilārs. Tagad, 27. maijā, dzirdēsiet sarunu ar glezniecības vecmeistaru Juri Ģērmani, kas 16. jīnijā atzīmēs 85 gadu jubileju.

"Ārpakalpojums nav 40 slaidu prezentācija un rēķins. Ārpakalpojums ir praktiska līdzatbildība par rezultātu." Pirms gadiem, strādājot organizācijās, es biju tā, kura meklēja ārpakalpojuma sniedzējus. Tagad pati esmu kļuvusi par ārpakalpojuma sniedzēju. Un jo ilgāk es esmu šajās kurpēs, jo vairāk man rodas jautājumi par to, kā mēs Latvijā, organizācijās saprotam šo procesu.  Mans sarunas biedrs šajā epizodē ir Pēteris Rimšs. Pēterim ir vairāk nekā 20 gadu pieredze projektu un pārmaiņu vadībā — gan publiskajā, gan privātajā sektorā, gan Latvijā, gan starptautiski.  Sarunā nonācām pie dažām neērtām atziņām. Ka organizācijas bieži pērk ārpakalpojumu, pašas nezinot, ko īsti vēlas atrisināt Ka „lētākā cena" bieži vien izrādās dārgāka cena Ka publiskajā sektorā bailes kļūdīties ir milzīgas , jo kļūda maksā daudz Vēlamies kvalitatīvu un ātru pakalpojumu par zemu cenu Pieminējām Tenesijas universitātes Vested modeli, kurā pētnieki secināja, ka veiksmīgās attiecības nebija veiksmīgas tāpēc, ka tām bija labāki līgumi, stingrāka kontrole vai zemākas cenas. Tās bija veiksmīgas tāpēc, ka abām pusēm bija patiesa ieinteresētība viena otras panākumos. Kopīgi definēts mērķis, dalīts risks, skaidras lomas. Pēteris Rimšs ir projektu, programmu un pārmaiņu vadības praktiķis ar vairāk nekā 20 gadu pieredzi mārketinga, IT, banku, publiskā sektora un farmācijas nozarēs. Strādājis tādos uzņēmumos kā Henkel Latvia, Citadele banka, Rīgas satiksme, Draugiem Group, Zalaris un Printify. Vadījis Latvijas zāļu verifikācijas sistēmas ieviešanas projektu un SAP HR ieviešanu Ziemeļeiropas valstīs. 2021. gadā bija Latvijas vakcinācijas projekta biroja vakcinācijas procesa koordinators. Bijis Latvijas Nacionālās projektu vadīšanas asociācijas valdes priekšsēdētājs, IPMA sertificēts projektu vadītājs un sertifikācijas vērtētājs.

Kas pirms nedēļas būtu domājis, ka dronu ielidošana Latvijas teritorijā izrādīsies liktenīga visai valdībai. Un, ka valdības krišana nebūs ne tuvu vienīgais skaļais notikums. Par nedēļas aktualitātēm spriežam Krustpunktā. Analizē politologs Juris Rozenvalds, Latvijas TV žurnālists Raimonds Rudzāts un TV24 žurnāliste Anita Daukšte. Šī ir bijusi viena traka nedēļa. Katrā ziņā tiem, kas interesējas par politiku, nebija garlaicīgi. Dronu ielidošana Latvijas teritorijā beidzās ar aizsardzības ministra atlaišanu un, kā izrādījās, ar to nekas nebeidzās. "Progresīvie" ar to nesamierinājās, paziņoja, ka valdību vairs neatbalsta. Un tad papildus asumu visam piešķīra zemkopības ministra un Valsts kancelejas vadītāja aizturēšana "kokrūpnieku lietā". Vispirms abus atstādinājusi, premjere Evika Siliņa paziņoja par demisiju. Tas ļoti īss šīs nedēļas notikumu atstāts. Tagad notiek partiju sarunas, gan pašiem gan ar Valsts prezidentu, tiek veidota jauna koalīcija. 

Kas pirms nedēļas būtu domājis, ka dronu ielidošana Latvijas teritorijā izrādīsies liktenīga visai valdībai. Un, ka valdības krišana nebūs ne tuvu vienīgais skaļais notikums. Par nedēļas aktualitātēm spriežam Krustpunktā. Analizē politologs Juris Rozenvalds, Latvijas TV žurnālists Raimonds Rudzāts un TV24 žurnāliste Anita Daukšte. Šī ir bijusi viena traka nedēļa. Katrā ziņā tiem, kas interesējas par politiku, nebija garlaicīgi. Dronu ielidošana Latvijas teritorijā beidzās ar aizsardzības ministra atlaišanu un, kā izrādījās, ar to nekas nebeidzās. "Progresīvie" ar to nesamierinājās, paziņoja, ka valdību vairs neatbalsta. Un tad papildus asumu visam piešķīra zemkopības ministra un Valsts kancelejas vadītāja aizturēšana "kokrūpnieku lietā". Vispirms abus atstādinājusi, premjere Evika Siliņa paziņoja par demisiju. Tas ļoti īss šīs nedēļas notikumu atstāts. Tagad notiek partiju sarunas, gan pašiem gan ar Valsts prezidentu, tiek veidota jauna koalīcija. 

Rīt, 14. maijā, sākas Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa divu dienu vizīte Ķīnas Tautas republikā. Pieticīgā 9. maijā parāde Maskavā ar Ukrainas atļauju. Divpartiju dominantes beigas britu politikā. Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra vecākā pētniece un direktora vietniece Elīna Vrobļevska un portāla "LSM.lv" ārvalstu ziņu redaktors Ģirts Kasparāns. Mastodontu tango Sākas Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa divu dienu vizīte Ķīnas Tautas republikā, tiekoties ar Ķīnas kompartijas un valsts līderi Sji Dziņpinu. Kā zināms, sākotnēji šī viesošanās bija plānota jau marta beigās, taču tika atlikta, ASV un Izraēlai uzsākot militāro kampaņu pret Irānu. Tagad, pusotru mēnesi vēlāk, konflikts Persijas līcī iestrēdzis zināmā spēku līdzsvarā. Irānas jaunāko noregulējuma priekšlikumu, kas faktiski ir no uzvarētāja pozīcijām diktētu prasību saraksts, pirmdien, 11. maijā, prezidents Tramps sagaidāmi noraidīja. Tādējādi uz Pekinu Baltā nama saimnieks dodas ar Hormuza blokādi un augšupvērstām naftas cenu līknēm bagāžā. Daudzu komentētāju ieskatā Tramps ir gatavs ja ne gluži lūgt Pekinas atbalstu konflikta pieņemamai izbeigšanai, tad noteikti labprāt pieņemt tās iesaisti. Arī pati Ķīna ir nepārprotami ieinteresēta karadarbības izbeigšanā, jo tās ekonomikai rada problēmas ne vien degvielas, bet arī naftas ķīmijas produktu pieejamība. Dažu sintētiskos materiālus saturošu ķīniešu ražojumu cenas jau pieaugušas par piektdaļu. Tomēr Ķīna par savu iesaisti visdrīzāk gribēs ko pretim, un iespējamā cena ir viens no galvenajiem jautājumiem gaidāmās tikšanās sakarā. Vizītes ekonomiskā bloka fonā ir Donalda Trampa pagājušajā gadā sarīkotais „tarifu šovs”, kas notušējis reālās starpvalstu ekonomisko attiecību problēmas. Savienotajās Valstīs turpinās izmeklēšanas process par Ķīnas īstenoto negodīgo uzņēmējdarbības praksi, un šīs izmeklēšanas rezultāti var paģērēt jaunas sankcijas. Attiecīgi Pekina labprāt redzētu šo izmeklēšanu izbeigtu, savukārt Vašingtonas galvenās vēlmes saistās ar lielāku amerikāņu lauksaimniecības produkcijas importu Ķīnā. Īsta „pretstatu vienība” sasaista abus globālos ekonomikas gigantus augsto tehnoloģiju sfērā. Ķīnas centieni mākslīgā intelekta un robotu tehnikas attīstībā pagaidām nevar iztikt bez Savienotajās Valstīs ražotajām jaunākās paaudzes mikroshēmām, savukārt Pekinas „trumpis” šai spēlē ir retzemju elementi – Ķīna piegādā pasaules tirgum līdz pat 90% šo izejvielu. Un, protams, sarunas neiztiks bez Taivānas jautājuma, ko Pekina jau iezīmējusi kā savu prioritāti. Tomēr diezin vai nākas sagaidīt kādas radikālas izmaiņas de facto neatkarīgās Ķīnas daļas situācijā. Prezidents Sji varētu vēlēties skaidrāk definētu Savienoto Valstu noliegumu Taivānas valstiskās suverenitātes iespējai, taču, kā raidsabiedrībai BBC norādījis starptautiskās bezpeļņas organizācijas „Āzijas asociācija” eksperts Džons Delūrijs, Ķīnas līderis diezin vai īpaši pūlēšoties to panākt. Galu galā Donalds Tramps, pat ja šodien pateiks kādu attiecīgas ievirzes frāzi, jau pēc pāris dienām kārtējā sociālo tīklu ierakstā var deklarēt gluži pretējo. Uzvaras karodziņš pagalam padilis Vēl pirms dažiem gadiem doma, ka Ukrainas lidroboti varētu reāli apdraudēt 9. maija parādi Maskavas Sarkanajā laukumā, šķita piederīga fantastikas romānu vai anekdošu žanram. Tomēr nu Ukrainas lidrobotu arvien efektīvākā darbība arvien dziļāk Krievijas teritorijā padarījusi to par aktuālo ziņu virsrakstu tēmu. Kādu nedēļu pirms simboliskā datuma no Maskavas sāka izskanēt draudi, ka ja Ukraina uzdrošināšoties maitāt svētkus, sekošot baiss prettrieciens pa Kijivas centru. Tomēr Ukrainas piekrišanu dažu dienu pamieram galu galā panāca prezidenta Trampa telefondiplomātija, cita starpā sarunājot arī karagūstekņu apmaiņu – tūkstoti pret tūkstoti. Tā nu ikgadējais rituāls varēja notikt bez baiļu trīsām, tomēr nebijusi pieticība ir galvenais, kas tiek piesaukts aizvadīto Uzvaras dienas svinību sakarā: nekādas militārās tehnikas, nožēlojama kusla oficiālo viesu saujiņa, toties pamatīgi mobilā interneta un īsziņu pakalpojumu atslēgumi Maskavā vairāku dienu ilgumā. Pasaules mediju nepamanīta nepalika arī Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska svinību priekšvakarā izdotā pavēle, ar kuru viņš Sarkano laukumu oficiāli izslēdzis no ukraiņu spēku potenciālo gaisa triecienu mērķu saraksta. Daudzi komentētāji šo žestu raksturojuši ar apzīmējumu „trollēšana”. Var piebilst, ka, pēc Ukrainas sniegtajām ziņām, ar reālo uguns pārtraukšanu frontē no Krievijas puses kārtējo reizi bijis, kā bijis. Pateicības vārdus no Kremļa vadoņa par izkāroto parādi Donalds Tramps gan nesagaidīja. Tā vietā savā uzrunā Putins ierasti pauda, ka Krievija karojot pret „agresīvo NATO bloku” un noteikti uzvarēšot. Mundrs un runātīgs agresorvalsts vadonis bija pēc parādes sarīkotajā preses brīfingā. Gana negaidīti, sevišķi neilgi pirms tam teiktās parādes uzrunas kontekstā, izskanēja viņa sacītais par karu Ukrainā – „lieta iet uz beigām”. Viņš, Putins, labprāt runāšot ar Eiropu par jaunu drošības izkārtojumu, sevišķi ja kā sarunvedis no Eiropas puses būšot bijušais Vācijas kanclers, pēc tam – Krievijas valstiskotā naftas un gāzes biznesa dāsni algotais darbonis Gerhards Šrēders. Gan Eiropas Savienības augstā pārstāve ārlietu un drošības jautājumos Kaja Kallasa, gan vairāku dalībvalstu ārlietu resoru vadītāji jau kategoriski noraidījuši šādu potenciālā sarunu procesa „šrēderizācijas” iespēju. Plaisas britu politikas marmorā 7. maijā Lielbritānijā notika vēlēšanas daļā no vietvarām, ievēlot vairāk nekā 5000 dažādu veidu Anglijas pašvaldību padomju deputātu. Vienlaicīgi notika arī Skotijas Parlamenta un Velsas parlamenta jeb Seneda vēlēšanas. Vēlētāju gribas izpaudums ir tik spilgts, ka licis runāt par tradicionālās divpartiju dominantes beigām britu politikā. „Trešais spēks”, kas uznācis britu politikas skatuvē, ir „Breksita” arhitekta Naidžela Farāža partija „Reform UK” – „Reformēt Apvienoto Karalisti”; dibināta 2018. gadā, toreiz ar nosaukumu „Breksita partija”. 2019. gadā „farāžisti” ieguva lielāko britu deputātu frakciju Eiroparlamentā, kur darbojās līdz izstāšanās brīdim 2020. gada janvārī. Tobrīd šķita, ka ar to gan partijas, gan tās līdera loma ir nospēlēta, taču pandēmijas un ekonomisko sarežģījumu radītie noskaņojumi britu sabiedrībā deva leknu augsni populismam, kur misters Farāžs saskatīja vēl vienu pielietojumu savam populista talantam. To, ka „Reform UK”ambīcijas jāņem nopietni, rādīja jau pirms gada notikušās vietvaru vēlēšanas, kad tika ievēlēti vairāk nekā 1600 deputāti, taču pagājušo ceturtdien notikušais daudziem ir šoks. Pirmām kārtām jau Lielbritānijas pašreizējai varas partijai – leiboristiem, kuri zaudējuši gandrīz pusotru tūkstoti deputātu vietu un varu vairākās pašvaldībās, kur nemainīgi saimniekojuši vismaz pusgadsimtu. Un teju proporcionāls leiboristu zaudējumam ir „farāžistu” ieguvums – vairāk nekā 1450 mandāti, pie tam pašvaldībās, kur viņu pārstāvju līdz šim bija mazāk par simtu. Populistiem tikusi ne vien daļa no leiboristu, bet arī no konservatīvo līdzšinējiem mandātiem, jo toriji šķīrušies no vairāk nekā 560 mandātiem. Tomēr par konservatīvajiem tiek teikts, ka viņu sniegums esot pat labāks nekā cerēts. Daļu leiboristu mandātu noteikti ieguvusi Zaļā partija, kas pirmo reizi vēsturē tikusi pie vairāku Londonas rajonu mēru amatiem. Zināmus panākumus guvusi arī Liberāldemokrātiskā partija, kaut ieguvums ir mazāks nekā cerēts, jo arī te lielumu nosmēluši „farāžisti”. Kopumā šajās Anglijas vietvaru vēlēšanās „Reform UK” ieguvuši vairāk nekā ceturtdaļu vietu, savukārt atlikušās apmēram līdzīgi sadalījuši leiboristi, konservatīvie, liberāldemokrāti un zaļie. Velsas parlamentā labākos panākumus guvusi kreisi centriskā velsiešu nacionālistu partija „Plaid Cymru”, lai gan līdz vairākumam tai dažu vietu pietrūkst. Proporcionāli vēl iespaidīgāki ir „Reform UK” Velsas atzara panākumi, no nulles tiekot pie trešdaļas deputātu vietu un otrās lielākās frakcijas. Apdalīto lomā arī Velsā ir britu politikas vecmeistari – leiboristi un konservatīvie. Gluži tāpat kā „Plaid Cymru” Velsā, arī Skotu Nacionālajai partijai Skotijas Parlamentā nedaudz pietrūcis līdz vairākumam, toties tai jau piekto sasaukumu pēc kārtas būs lielākā frakcija. Arī te jaunpienācēji „farāžisti” ir lielākie ieguvēji – diezgan nepārprotami uz lielāko zaudētāju konservatīvo rēķina. Leiboristi Skotijā zaudējuši samērā mazāk, kamēr zaļie un liberāldemokrāti savas nelielās frakcijas diezgan pamanāmi palielinājuši. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

“Rīgas filharmoniķi” – jauna, topoša kultūras kapitālsabiedrība un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra simtgade – Kultūras rondo iztaujājam LNSO valdes locekli Indru Lūkinu.  Ar vienu no gaišākajiem Ludviga van Bēthovena opusiem – viņa spožo Vijolkoncertu – un Pētera Vaska Otro simfoniju rītvakar, 14. maijā, uz savas simtās sezonas noslēguma koncertu igauņu diriģentes Kristīnas Poskas vadībā Rīgas Kongresu namā aicina Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris. Jubilejas sezona nav bijusi viegla – tā pavadīta pagaidu mājvietā, bez galvenā diriģenta un pastāvīga koncertmeistara, nodrošinot augsta līmeņa programmas un skanējumu ar algām mūziķiem, kas pat Baltijas valstu līmenī ir nekonkurētspējīgas. Cauri pastāvīgai izaicinājumu jūrai orķestri jau trīspadsmito gadu stūrē direktore Indra Lūkina. Tagad priekšā nākamais izaicinājums – LNSO un Valsts akadēmiskā kora “Latvija” apvienošana kapitālsabiedrībā “Rīgas filharmoniķi”. Spilgtus muzikālus notikumus šajā sezonā orķestrim izdevies radīt, neskatoties uz to, ka šobrīd LNSO ir ārpus savas pastāvīgās mājvietas, jo līdzšinējā mājvieta - Lielā ģilde - joprojām ir remontā, kā arī sezona aizvadīta bez mākslinieciskā vadītāja. Raksturojot noskaņojumu kolektīvā, Indra Lūkina vērtē, ka tas ir tomēr pozitīvs. Bet vērtējot Rīgas kongresu namu, kas ir orķestra šī brīža mājvieta, viņa atzīst, ka tā ir "pārmaiņu laikos ir gana laba zāle, lai rīkotu tur koncertus". Viņa vērtē, ka mūziķi šajā zālē jūtas komfortabli, jo gan mēģinājumu gan koncerta telpas ir vienuviet. "Klausītāji arī ir pieņēmuši šo zāli kā tādu, kur tuvākos, iespējams, vēl varbūt pat pāris gadus būs koncerti," atzīst Indra Lūkina. "Tagad arī mēs, orķestris, it īpaši mūziķi, protams, arī skatītāji zālē izjūt to, kā ir spēlēt lielā telpā, kubatūra Kongresu nama zālē, kaut arī tā vēl nav piemērota kā īsta koncertzāle, ir daudz lielāka nekā, piemēram, Lielajā ģildē. Arī vietu skaits ir pāri par 900, kas ļoti priecē mūs, jo varam pārdot vairāk biļešu un cilvēki arī nāk." Plānots, ka Lielajā ģildē LNSO varēs atgriezties 2027. gada rudenī. -- Kultūras ministrija (KM) rosina apvienot Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri (LNSO) un Valsts akadēmisko kori "Latvija", izriet no ministrijas sagatavotā rīkojuma projekta anotācijas.  Atbilstoši anotācijai, kas pieejama Tiesību aktu projektu portālā, kori "Latvija" kā mazāko kapitālsabiedrību pievienotu LNSO, un apvienotās valsts sabiedrības ar ierobežotu atbildību nosaukums būtu "Rīgas filharmoniķi".  Paredzēts, ka valsts līdzdalība reorganizētajā kapitālsabiedrībā tiktu saglabāta, par valsts kapitāla daļu turētāju nosakot KM. 

Kā ierasts, kad atbraucam no Gone Cardboard apmeklējuma, saliekam uz galda savas Top 3 pieredzes — kas pārsteidza, kas pielipa atmiņā un kas vēl ilgi grabēs pa galvu kā konfekšu bundža somā. Ja tēma ir salda, tad arī iespaidiem jābūt ar kraukšķi.

Savulaik viņš bija jaunākais jebkad ievēlētais Latvijas pašvaldības vadītājs. Tagad kļuvis par valdošās koalīcijas vienas no Saeimas frakcijas vadītājiem. Krustpunktā Lielā intervija ar Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) Saeimas frakcijas vadītāju Hariju Rokpelni. Kas to būtu domājis, ka nedēļu iesāksim ar brūkošu valdību? Krīze it kā jau draudēja labu laiku, bet lūzuma punkts izrādījās Ukrainas droni. Nu labi, nav jau vēl viss beidzies, jāgaida "Progresīvo" tālākais lēmums.  Mēs pirmdienās uz interviju pēdējās nedēļās esam aicinājuši vairāku politisko partiju pārstāvjus - gan no jaunveidotajām partijām, gan opozīcijas. Parasti runājam par mazliet vispārīgākiem un plašākiem jautājumiem, bet šoreiz jāsāk ar aktuālo, jo šīsdienas Krustpunktā viesis ir no valdošās koalīcijas

Savulaik viņš bija jaunākais jebkad ievēlētais Latvijas pašvaldības vadītājs. Tagad kļuvis par valdošās koalīcijas vienas no Saeimas frakcijas vadītājiem. Krustpunktā Lielā intervija ar Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) Saeimas frakcijas vadītāju Hariju Rokpelni. Kas to būtu domājis, ka nedēļu iesāksim ar brūkošu valdību? Krīze it kā jau draudēja labu laiku, bet lūzuma punkts izrādījās Ukrainas droni. Nu labi, nav jau vēl viss beidzies, jāgaida "Progresīvo" tālākais lēmums.  Mēs pirmdienās uz interviju pēdējās nedēļās esam aicinājuši vairāku politisko partiju pārstāvjus - gan no jaunveidotajām partijām, gan opozīcijas. Parasti runājam par mazliet vispārīgākiem un plašākiem jautājumiem, bet šoreiz jāsāk ar aktuālo, jo šīsdienas Krustpunktā viesis ir no valdošās koalīcijas

Mana dzīve ir bijusi interesanta un mērķtiecīga un jūtu nevis smagumu, bet prieku, ka esmu ko devis arī savai tautai – saka neatkarības aizstāvis Jānis Rožkalns. Par darbošanos pagrīdē un piedzīvoto ieslodzījumā, par sabiedrības sašķeltību un nepietiekoši izdiskutēto lustrācijas jautājumu saruna ar Jāni Rožkalnu Laikmeta krustpunktā. "Domāt par brīvību un tai sevi ziedot, rast iespēju par to atgādināt arī tiem, kuri jūtas vieni ar savu cerību. Latvijas neatkarības kustības pretošanās režīmam cilvēkus iedrošināja un arī biedēja. Tomēr tikai nelielam pulkam cilvēku bija spēks turpināt iesākto, kas dienu pēc dienas tuvināja Latvijas neatkarības atjaunošanas iespējai." Tā 2024. gadā, gaidot Lāčplēša dienu, kad pie Kara muzeja iededza piemiņas ugunskurus, Latvijas Televīzijai atbildēja neatkarības aizstāvis Jānis Rožkalns. Jānis Rožkalns 70. gadu beigās iesaistījās Latvijas neatkarības kustībā, kura nodarbojās ar dažādām pretpadomju propagandas akcijām, skrejlapu pavairošanu un izplatīšanu, sarkanbaltsarkano Latvijas karogu uzvilkšanu, Latvijas neatkarības kustības biļetena izdošanu un citām. 1983. gada izskaņā Jānim piespriež ieslodzījumu uz pieciem gadiem, kā arī nometinājumu uz trim gadiem. Vairāk nekā gadu pirms piespriestā ieslodzījuma termiņa beigām Jāni apžēlo un viņš tiek atbrīvots. Tomēr pēc atgriešanās Latvijā aktīvi iesaistās cilvēktiesību grupas "Helsinki 86" darbībā. Vēlāk Jāni un viņa ģimeni izraida no PSRS, bet pēc PSRS sabrukuma un Latvijas neatkarības atgūšanas ar ģimeni viņš atgriežas Latvijā.  Jāni, es izlasīju pāris sekundēs tās sekundes, stundas, minūtes, mēnešus, ko jūs esat veltījis Latvijai, ko veltījis Latvijas neatkarības cīņai. Un visas šaubas, sāpes, briesmas, ko jūs esat piedzīvojis, un tas pat liekas necienīgi savā ziņā. Tomēr šogad mēs esam sagaidījuši 36. gadadienu pēc Augstākās Padomes balsojuma par neatkarības atjaunošanu. Ar kādām domām jūs sagaidāt šo maiju? Jānis Rožkalns: Uzreiz tik grūtu jautājumu. Domas ir pretrunīgas, izjūtas tāpat, es domāju tāpat kā visai tautai. Bet tajā laikā mums bija grūti pieredzēt, ka pēc 30 gadiem simtiem latviešu būs pametuši Latviju un kādi 500 pagasti likvidēti, un kādas 100 skolas un slimnīcas. Mums jādomā atkal ir būtībā par tādu jaunu atmodas laiku. Bet ja atceramies tos laikus, tad tur bija viss daudz vienkāršāk. Es jau saprotu, tagad šos jautājumus risināt, politiskos un ārpolitiskos, un visu to, kas virmo apkārt, to ir ļoti sarežģīti un grūti. Faktiski es neapskaužu tos politiķus, kuriem šodien ir jāatbild par visu to. Bet mums tas bija vienkāršāk. Tur bija okupācijas vara, režīms, visa krievu propaganda. Un mums bija sapnis par brīvu Latviju. Arī mēs sapratām, ka trimdas latvieši, tie īstie latvieši, ir saglabājuši visu to. Un bija "Amerikas balss" un "Klusuma balss". Un vakaros skanēja, radioaparātos likām tos blokus iekšā un tad pa istabu staigājām atrast, to vietu, kur tās antenas neķēra. Jo tur uz Brīvības un Pērnavas ielas stūra... Tagad jau vairs nav. Tad bija divi milzīgi torņi, starp kuriem bija nostiepti vadi. Un tad, kad viņi ieslēdza tajos radio laikos, tad visi tie viļņi tika bloķēti un uztvert varēja tikai ar šiem speciālajiem blokiem radio aparātā un atrodot kaut kur kādu vietu ar āderēm sakarā laikam, kur var klausīties. Bet tas bija tāds logs uz brīvību, kad bija iespēja, kur uzzināt, kā bija Ulmaņlaika, kā bija tad, kad Latvija bija visas Eiropas apbrīnas objekts, ka ražoja šeit ne tikai motociklus un velosipēdus, vieglās mašīnas, lidmašīnas pat, mazo "Minox", pasaulē vienīgo aparātu. Latviju apbrīnoja. Tomēr mazliet par šodienu. Šajā pirmajā citātā, kuru mēs dzirdējām no arhīva un kuru jau atskaņoja, jūs sakāt - "visu, ko mēs neaizstāvēsim, to mums atņems, tā notiek visā pasaulē". Tas bija 2024.gadā. Vai tajā mirklī jūs to teicāt vairāk domājot par Ukrainu vai tomēr par jebkuru valsti, tai skaitā arī Latviju. Jānis Rožkalns: Vispirms par Latviju, jo mums jau pašlaik ar atņem faktiski. Un arī ļoti daudzi latviešu domātāji, inteliģence to dažādos veidos presē atgādina, ka mums pēc krievu okupācijas, kad ieveda gandrīz pusmiljonu krievu šeit, viss Ķengarags, Purvciems, viss ir pilns ar svešu kultūru, kuri nemācās arī tagad latviešu valodu. Un, piemēram, šajā brīdī, ja skatāmies - atkal ielas paliek arvien tumšākas, tumšādainie no visām pusēm, var just, aziāti un Āfrika nāk atkal iekšā. Un šī atņemšana jūs domājat tajā ziņā, ka mēs tādā veidā kaut kā zaudējam pašu tiesības, latviskumu, kā jūs to redzat? Jānis Rožkalns: Tad man jāpasaka atkal viena šodien bezmaz vai pretvalstiska frāze - Latvija ir latviešu valsts. Šodien to pat teikt nedrīkst. Ulmaņa laikā tur virs Latvijas Bankas bija liels plakāts "Latvija ir latviešu valsts". Šodien vairs nevar to teikt, jo tā vairs nav. Tā nav latviešu valsts, šeit no visas pasaules nāk. Es dzīvoju Skanstes rajonā, lielie biroju nami 20 stāvi, visi saucas angļu valodā. Krievu valoda tagad attālinās. Tagad angļu valoda nāk iekšā ar tādu pašu joni. Visas kafejnīcas gandrīz, ko Rīgā atver, ir angļu valodā. Veikali, angļu nosaukumi. Kāpēc jūs domājat tā ir? Kāpēc cilvēki neizvēlas vietējus nosaukumus, vietvārdus latviešu valodā? Jānis Rožkalns: Tas ir noskaņojums, ko vispirms jau politikā veido, jo nav nekādi mehānismi, kas stiprinātu latviešu valodu, kas stimulētu to, ka, teiksim, ja tu gribi atvērt jaunu veikalu un tev nebūs nosaukums latviešu valodā, tad tev jāmaksā kaut kāda nodeva. Kāds uzreiz teiks, ka tā ir ierobežošana. Tā nav brīvība. Jānis Rožkalns: Nepatīk, brauciet Stokholmā, Vašingtonā atveriet un jums tur ir brīvība! Šī ir latviešu valsts, un šeit mēs nosakām, kā tā dzīve būs. Un tas ir demokrātiski, jo mēs ar vairākumu esam nobalsojuši, Satversmē ir ierakstīts tas, ka mūsu kultūrai jādominē. Un mums ir arī jāsargā visas šīs pamatvērtības. Un tas jau, ka mēs esam… Satversmi jau faktiski televīzijā arī no Saeimas vairs nepiemin, vispār. (..) 1:10:07 - 1:14:02 2010. gadā valsts apbalvojums Atzinības krusts piešķirts tiesnesim Uldim Krastiņam, bet viņš bija pieņēmis notiesājošus spriedumus vairākiem politiski apsūdzētajiem, arī jums, un 2025. gadā Ordeņu kapituls paziņoja, ka atklājušies fakti par šo apkaunojošo nodarījumu, un valsts apbalvojums viņam tika atņemts. Ko jums nozīmēja šāda, tomēr tāda daļa no lustrācijas sabiedrībā? Jānis Rožkalns: Jā, tas fakts ir ļoti zīmīgs. Un būtu ļoti labi, ja medijos arī tas tiktu nevis tikai pieminēts, bet iztirzāts. Skrastiņš [Krastiņš] bija ilgus gadus pasniedzējs Latvijas Universitātē, kur arī ir inteliģences zieds faktiski, tur visi redzēja to un nevienam nebija nekādu iebildumu. Un kad mēs pacēlām šo jautājumu, nu tad ar lielām ... un pat viņam Valsts ordenis piešķirts tika. Tā kā mums to pretrunu ir tik daudz. Mums jau statuss arī Latvijas neatkarības kustībai, laikam tā ir vienīgā tāda tautas kustība, kur visiem dzīvi esošajiem mums piešķīra Triju Zvaigžņu ordeņus. Un tāpēc tas mums arī deva tādu statusu iestāties par šīm lietām. Man bija viena ļoti zīmīga tikšanās ar Gorbunovu [Anatoliju], kad prezidents Bērziņš [Andris] bija. Viņš organizēja kādu lielu konferenci (..). Un tagad ir beidzies jau, bet cilvēki vēl runājas viens ar otru, un es skatos aizmugurē vientuļi stāv Gorbunovs. Un man uzreiz doma bija – jāpieiet pie viņa. Es piegāju, stādījos priekšā, kas es esmu. Viņam jau uzreiz pieleca, no kurienes. Es saku viņam: "Gorbunova kungs, mums abiem ir Triju Zvaigžņu ordeņi. Es tad biju nostājies pret jums. Jūs bijāt pret manīm. Kurš no mums kuram tagad lai lūdz piedošanu? Vai man jālūdz jums piedošana, ka savā laikā es cīnījos ar savu grupu pret jums, jeb jūs lūgsiet piedošanu man?" Tad viņš tā samulsa. Viņš teica: "Jā, par to jāpadomā." Tā kā pretrunas ir saglabājušās, nav izdiskutētas. Un, kamēr mums sabiedrībā ir šāds stāvoklis un tik sašķelti esam, mēs neko atjaunot, nosargāt nevaram.

Vietvaru vēlēšanas Palestīniešu pašpārvaldes teritorijā. Dānijā un arī Slovēnijā neveicas ar valdošās koalīcijas izveidi pēc parlamenta vēlēšanām. Mali hunta piedzīvo plašu un labi koordinētu savu pretinieku ofensīvu. Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra vecākais pētnieks Armands Astukevičs un Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Palestīniešu teritoriju trauksmainā iekšpolitika 25. aprīlī Palestīniešu pašpārvaldes teritorijā notika vietvaru vēlēšanas. Jordānas Rietumkrastā tika ievēlētas pavisam 380 vietējās padomes ar nepilniem 3800 deputātiem. Reālas vēlēšanas gan notika mazāk nekā pusē vietvaru, jo gandrīz 200 iecirkņos bija iesniegts tikai viens saraksts, un saskaņā ar Palestīniešu pašpārvaldes normatīvajiem aktiem šādos gadījumos vēlēšanas nav jārīko – saraksta iesniedzēji ieņem padomes locekļu vietas automātiski. Praktiski visur dominējošais politiskais spēks ir partija „Fatah”, kuras līderis Mahmūds Abāss nu jau vairāk nekā 20 gadus ieņem Palestīnas pašpārvaldes prezidenta amatu. Tomēr īpaša uzmanība notikušo vēlēšanu sakarā pievērsta vienīgajai padomei, kura tika ievēlēta Gazas joslā – Deirelbelehas pilsētā. Tās ir pirmās jebkādas vēlēšanas, kas notikušas Gazā pēc divas desmitgades ilgušas  pauzes, kuras iemesls ir 2006. gadā iestājusies pretstāve starp partiju „Fatah” un kustību „Hamās”, toreizējo Palestīniešu pašpārvaldes likumdevēja vēlēšanu uzvarētāju. Domstarpību centrā ir attieksme pret Izraēlas valsti: kamēr „Fatah” atzīst Izraēlas tiesības uz eksistenci, Hamas turpina bezkompromisa cīņu, lai nodzēstu ebreju valsti no pasaules kartes. Bez tam „Fatah” ir sekulāra palestīniešu nacionālistu partija ar kreisu ievirzi, savukārt „Hamās” – reliģiska islāmistu kustība. Politiskā šķelšanās noveda pie militāra konflikta, kura laikā „Fatah” pārstāvji Gazas joslā tika nogalināti, izraidīti vai bija spiesti bēgt, un Gaza kļuva par „Hamās” citadeli. Ievēlētais palestīniešu likumdošanas orgāns pārstāja funkcionēt, jauns tā arī nav ticis ievēlēts, un ja Jordānas Rietumkrastā pagājušajos divdesmit gados notika vismaz pašvaldību vēlēšanas, tad Gazas sektorā – nekādas. Periodiski notika izlīguma mēģinājumi starp „Fatah” un „Hamās”, 2013. gadā pat tika izveidota nacionālās vienības valdība ar bezpartejisku sastāvu, taču „Hamās” tai tā arī neļāva reāli pārvaldīt Gazas teritoriju. Tagad, kad karā pret Izraēlu islāmistu spēki ir pamatīgi novājināti, acīmredzot bijis iespējams sarīkot pieminētās vēlēšanas Deirelbelehā, kas tiek raksturotas kā pilotprojekts. Priekšnoteikums dalībai bija atzīt Palestīnas Atbrīvošanas organizāciju par vienīgo leģitīmo palestīniešu tautas pārstāvi, un tas liedza kvalificēties „Hamās” kandidātiem. „Fatah” atbalstītais saraksts ieguvis sešas no piecpadsmit vietām, savukārt saraksts, par kuru neoficiāli zināms, ka aiz tā stāv „Hamās”, – divas vietas. Daži novērotāji uzskata, ka tas ir sabiedrības signāls par nevēlēšanos turpināt bezkompromisa cīņu islāmistu vadībā. Tomēr vēlētāju aktivitāte, kas bija nepilni 23%, padara šādu pieņēmumu ne pārāk drošu. Divi Eiropas iekšpolitikas sastrēgumi Dānijas parlamenta vēlēšanas notika 24. martā, taču valdošās koalīcijas izveide nevedas. Nepiepildījās līdzšinējās premjerministres Metes Frederiksenas cerības, ka viņas vadītajiem sociāldemokrātiem vēlēšanas nesīs politiskā kapitāla pieaugumu. Tagad parlamentā izveidojušies divi bloki – labējais jeb „zilais” un kreisais jeb „sarkanais” – un ne vienam, ne otram nepietiek balsu vairākumam. Trešais spēks ir liberālā Mēreno partija, kas ieņēmusi izteikti centrisku pozīciju. Tieši viņu balsis, pievienotas vienam vai otram blokam, matemātiski varētu dot vajadzīgo vairākumu, taču mērenajiem nav pieņemams neviens no abu bloku radikālajiem spārniem. Partijas līderis Larss Loke Rasmusens jau paziņojis, ka darbošanās vienā valdībā ar radikāli kreisajiem ekosociālistiem no Sarkani-zaļās alianses nav domājama, tāpat nekādu entuziasmu liberāļiem neizraisa iespējama sabiedrošanās ar nacionālpopulistiem spektra pretējā galā – Dānijas Tautas partiju un citiem. Tā vietā mērenie vēlētos redzēt plašu centriski orientētu koalīciju, kaut ko līdzīgu pirmsvēlēšanu modelim, kurā bez sociāldemokrātiem un mērenajiem ietilpa arī liberālā partija „Venstre”. Tomēr pēdējās vēlēšanas nebija veiksmīgas nevienai no šīs trijotnes partijām, tāpēc tagad nāksies piepulcināt vēl kādu. Ticamākie kandidāti varētu būt labēji centriskā Konservatīvo partija, tāpat diezgan centriskā Sociālliberālā partija un arī demokrātiskie sociālisti no Zaļo kreiso partijas (nejaukt ar radikālāko Sarkani-zaļo aliansi!). Zaļo kreiso līdere Pia Olsena Dīra jau signalizējusi, ka būtu gatava apspriest sadarbības nosacījumus, taču Rasmusens, kā tiek teikts, izteikti taktiski nogaida. Vēl problemātiskāka ir situācija Slovēnijā, kur arī nu jau vairāk nekā mēnesi nav izdevies izveidot valdības koalīciju. 20. aprīlī lielākās parlamenta frakcijas – liberālās Brīvības kustības – vadītājs un līdzšinējais premjerministrs Roberts Golobs paziņoja, ka viņam nav izdevies izveidot vairākuma koalīciju un viņa partija gatavojas darbam opozīcijā. Tagad stafetes kociņš būtu nododams otrai lielākajai parlamenta frakcijai – Slovēnijas Demokrātiskajai partijai. Savulaik izaugusi no antikomunistiskās neatkarīgo arodbiedrību kustības un bijusi kreisas ievirzes, šī partija tās līdera Janeza Janšas vadībā vēlāk migrējusi nacionālisma, konservatīvisma un labējā populisma virzienā. Lai izveidotu koalīciju, Janšam būtu jāpiedabū pievienoties divas mēreni labējās partijas – aliansi „Jaunā Slovēnija – Kristīgie demokrāti” un Demokrātu partiju –, kā arī izteikti labēji populistisko, no pandēmijas laika antivakcīnistu auditorijas izaugušo partiju „Resni.ca”. Nav viegli iedomāties, ka izteikti proeiropeiski sevi pozicionējošie demokrāti būtu gatavi koalīcijai ar galējiem populistiem eiroskeptiķiem no „Resni.ca” un arī pašu Janšu, no kura partijas viņi reiz atšķēlās, kritizēdami līderi par antagonizējošu un populistisku pieeju. Kā norāda novērotāji, tā vien šķiet, ka Slovēnijas politiskie spēki arvien pamanāmāk samierinās ar domu par ārkārtas vēlēšanām. Draudzība ar Kremli – apšaubāma garantija Pilsoņu karš Rietumāfrikas valstī Mali ilgst kopš 2012. gada, kad savu cīņu pret centrālo valdību uzsāka tuaregu separātisti valsts ziemeļos, Azavādas reģionā. Kā tas mēdz notikt islāma zonas valstīs, etniski motivētajā konfliktā drīz iesaistījās radikālās džihādistu kustības – gan neatkarīgi reģionāli grupējumi kā, piemēram, „Boko Haram”, gan globālo tīklu „Al Qaeda”un Islāma kalifāts atzari. Sākotnēji Mali toreiz vēl demokrātisko valdību cīņā pret iekšējiem ienaidniekiem atbalstīja Francija un arī ANO miera uzturēšanas misija, taču 2020. gadā likumīgais prezidents Ibrahims Keita tika gāzts un pie varas nāca hunta ar ģenerāli Asimi Goitu priekšgalā. Pučisti palūdza frančus aizvākties un uzaicināja sev tīkamāku sabiedroto – krievu algotņus no bēdīgi slavenās Vāgnera grupas. Sabiedrojusies ar līdzīgiem režīmiem kaimiņvalstīs Nigērā un Burkina Faso, Mali izveidoja jaunizceptu Rietumāfrikas diktatūru klasteri – Sāhelas valstu aliansi. Jaunie sabiedrotie ļāva gūt zināmus taktiskus panākumus, taču ne izšķirošu uzvaru pār režīma pretiniekiem. Pēc „vāgneriešu” līdera Prigožina nogalināšanas viņa privāto militāro kompāniju nomainīja Krievijas bruņoto spēku struktūra – Āfrikas korpuss. Tikām režīma pretinieki – tuaregu nacionālisti un radikālie islāmisti – pārtrauca savstarpēju apkarošanu un sāka koordinēt savas operācijas pret valdības spēkiem. Džihādisti valsts dienvidos sāka piekopt jaunu taktiku – transportceļu blokādi, apdraudot pirmkārt jau naftas produktu piegādes lielajām pilsētām. Kopš 25. aprīļa Mali hunta piedzīvo nepieredzēti plašu un labi koordinētu savu pretinieku ofensīvu, kuru īsteno Azavādas Atbrīvošanas fronte un ar kustību „Al Qaeda” saistītais džihādistu grupējums Atbalsta grupa islāmam un musulmaņiem. Galvaspilsētas Bamako apkaimē nemiernieki uzbruka lidostai un Kati militārajai bāzei, kur savu pastāvīgo rezidenci ierīkojis huntas līderis Goita. Džihādistu kaujinieks-pašnāvnieks ar sprāgstvielām piekrautu automašīnu ietriecās aizsardzības ministra ģenerāļa Sadio Kamaras rezidencē, nogalinot viņu un ģimeni. Valdības spēku un krievu Āfrikas korpusa karavīri tika bloķēti Kidalas pilsētā un vienojās par netraucētu aiziešanu, atstājot pilsētu nemierniekiem. Uzbrukumi notika vēl vairākām pilsētām, kurās kopš tā laika turpinās karadarbība. Acīmredzot Kremļa draudzība izrādījusies pārāk vāja huntas stabilitātes garantija. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Šādā aukstā aprīļa nogalē, kāda ir šobrīd, uz dārza darbiem prāts nenesas, bet lielajiem lauksaimniekiem, īpaši tiem, kas audzē labību, laikam tas ir gana piemērots. Tomēr saruna par bioloģisko lauksaimniecību. Kā arī pārdomas par klimata pārmaiņu radītajiem riskiem nākotnē. Toms Bricis viesojās bioloģiskajā saimniecībā, kas nodarbojas ar vairāku veidu graudaugu un zirņu, arī ēdamās lupīnas audzēšanu. Runājot ar zemnieku saimniecības “Kaņepītes” Valmieras pusē saimnieku Guntaru Antoniju, par laikapstākļiem un klimatu nemaz tik daudz nesanāca runāt. Lai arī Guntaram bioloģiskā saimniecība ir jau 20 gadu, bet lauksaimniecībā viņš darbojas vairāk nekā 30 gadus, viņam nekā daudz par klimata pārmaiņām nebija ko teikt – tikai jāstrādā un rezultāts būs. Viņš vērtē, ka klimata svārstības ir bijušas visos laikos, jo dzīvojam tādā reģionā, kur ir vairāk redzamas un ietekmē darbus klimata svārstības. Tas arī lika mazliet aizdomāties par to, kā mēs uztveram un kā runājam par klimata pārmaiņām. Šobrīd, šķiet, mēs par daudz esam koncentrējušies uz klimata pārmaiņu potenciālo risku meklēšanu. Tik ļoti koncentrējušies, ka brīžiem runājam par riskiem, kas ir ļoti nelieli, ar krietni mazāku svaru, nekā daudzas citas, jau reālas vai tiešām draudošas vides problēmas. Jā, šāds viedoklis, protams, raisīs pārmetumus no visām iesaistītajām un ieinteresētajam pusēm. Bet par to rosināja domāt pagājušajā nedēļā Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra (LVĢMC) rīkotā starptautiskā konference ar nosaukumu “Intensīvi nokrišņi un pilsētvides noturība”. Konferece pulcēja vairāk nekā 200 dažādu nozaru speciālistus gan no ārvalstīm, gan Latvijas. Finanšu sektors – bankas un apdrošinātāji, pašvaldību iestādes, glābšanas dienests, transporta un lauksaimniecības organizācijas. Lai arī sarunu temati bija plašāki par tikai pilsētvides noturību, bet fokuss bija uz to. Protams, par to ir jārunā un tā ir problēma, jo zinām, kas Rīgā notiek ik vasaru – viens lielāks negaiss un daži ielu posmi vai kvartāli ir applūduši. Bet klimata pārmaiņu kontekstā dati rāda, ka šī īsti nav nākotnes problēma, ko risināt, jo īpaši tāpēc, ka gan konferencē, gan kad mēs iedomājamies par lietus izraisītiem plūdiem Rīgā, tad parasti nāk prātā tieši vasarīgas lietusgāzes. Un šajā konferencē Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs prezentēja jaunākos datus par nokrišņu izmaiņām nākotnē. Un tieši tie rada jautājumu, cik šī ir tagadnes, nevis nākotnes problēma. Lūk, dienu skaits ar stipriem nokrišņiem nākotnē. No trim nākotnes scenārijiem divi paredz, ka dienu skaits ar stipriem nokrišņiem jeb vismaz 10 milimetriem diennaktī, gadsimta otrajā pusē pieaugs. Tagad mums ir vidēji 17 dienas ar stipriem nokrišņiem gadā, 21. gadsimts beigās dažādi scenāriji paredz pieaugumu par 2-3 dienām, ekstrēmākais scenārijs pat par piecām dienām. Tas kopumā būtu vērtējams kā gana manāms kāpums. Tomēr, ja skatāmies uz LVĢMC datiem par nokrišņiem vasarā, kad lietus ir intensīvāks un izraisa plūdus, redzams, ka neviens scenārijs neparedz dienu ar stipriem nokrišņiem skaita pieaugumu. Latvijā šobrīd ir vidēji septiņas dienas ar stipriem nokrišņiem vasaras mēnešos un tieši tikpat paredzēts līdz gadsimta beigās. Klimatoloģijā termins “diena ar stipriem nokrišņiem” nozīmē 10 mm diennaktī. No pieredzes zinām, ka vasarā šie 10 milimetri un vairāk nogāžas pusstundā un tad pilsētā applūst ielas, bet ziemā šādi nokrišņi pat ne vienmēr ir lietus. Ja tas ir lietus, nolīst vai bieži nosmidzina daudzu stundu laikā un nekādus plūdus pilsētas ielās nerada. Un nāktnē tieši tas tiek arī prognozēts – tāpat kā līdz šim galvenais nokrišņu daudzuma pieaugums Latvijā ir novērots ziemās, arī nākotnē tieši ziemās nokrišņu būs vairāk.

Stāsta Latvijas Stratēģijas un ekonomikas risinājumu institūta (LaSER) pētnieks un plānotājs Oskars Leosks; pārraides producente - Liene Jakovļeva Sestdienas rīti Mārupē vecākiem paiet dārza darbos vai atpūtā uz terases, kamēr bērni rotaļājas privātmājas pagalmā. Tieši šis sapnis par idillisku piepilsētas dzīvi ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ ģimenes pārvācas uz dzīvi tālāk no Rīgas centra. Pirmdienas rītā sapnis tiek iepauzēts, ierūcoties mašīnas motoram. Vispirms jāstāv sastrēgumā uz Ulmaņa gatves, tad bērni jānogādā Rīgas skolās, un tad pašiem vecākiem caur Rīgas sastrēgušo ielu tīklu jātiek uz darbu. Pēcpusdienā šāds pats ceļš kopā ar tūkstošiem citu šādu ģimeņu, kas no rīta iebrauc Rīgā un vakarā aizbrauc no tās, jāveic atpakaļ, vēl piestājot kādā Rīgas veikalā vai ēstuvē. Darba dienās šī ģimene Pierīgā audzē redīsus un guļ, bet viņu dzīve paliek Rīgā. Sapnis par savu dārzu ir vecs un tā sākotnējais autors nav kāds nekustamo īpašumu mākleris, bet gan pilsētplānotājs Ebenīzers Hovards. Hovarda ideja radās kā risinājums 19. gadsimta beigu Londonas problēmām, kuras bija radījusi straujā industrializācija. Pilsētā bija smogs, graustu rajoni un pārapdzīvotība, kamēr lauku apvidi ap to palika pamesti. 1898. gadā Ebenizērs Hovards (stenogrāfs bez pilsētplānošanas izglītības) publicēja grāmatu "Rītdiena: mierpilns ceļš uz reālu reformu" (Tomorrow: A Peaceful Path to Real Reform), ko 1902. gadā pārizdeva ar nosaukumu "Nākotnes dārzpilsētas" (Garden Cities of To-morrow). [1] Grāmatas galvenā doma ir balstīta uz "trīs magnētu" principa. Pirmais magnēts ir pilsēta, kas piesaista ar darbu, kultūru un iespējām, taču vienlaikus atgrūž ar netīrību un dārdzību. Otrais magnēts ir lauki, kas piesaista ar dabu un mieru, bet atstumj ar izolāciju un nabadzību. Savukārt trešais magnēts ir Hovarda dārzpilsēta, kas nav tikai kompromiss starp pirmo un otro magnētu, bet gan jauna kategorija, kas pārspēj pirmo un otro magnētu. Hovards šo risinājumu dēvēja par "pilsētas un lauku laulību" (Town and Country must be married), tiecoties radīt vidi, kurā cilvēkiem būtu pieejamas gan pilsētas sniegtās sociālās un ekonomiskās priekšrocības, gan lauku veselīgais dzīvesveids un dabas tuvums. Šī vīzija kļuva par pamatu vienai no ietekmīgākajām pilsētplānošanas kustībām pasaulē. Varētu šķist, ka Hovards bija piepilsētu un suburbanizācijas tēvs, taču patiesība ir pretēja: viņš bija pirmais suburbanizācijas kritiķis. Hovarda dārzpilsētu ideja bija utopiska vīzija ar stingriem kritērijiem, lai novērstu gan pārapdzīvotību, gan nekontrolētu pilsētu izplešanos: ierobežots iedzīvotāju skaits (aptuveni 30 000), darbs ražotnēs un mājokļi netālu viens no otra (bet norobežoti ar zaļajām zonām), zaļā zona ap pilsētas robežu un kopīpašumā esoša zeme (lai peļņa nonāktu atpakaļ infrastruktūrā, nevis pie privātajiem attīstītājiem). Tāpat viņš paredzēja dzelzceļa tīklu, kas savieno dārzpilsētas vienotā sistēmā. Mūsdienu suburbanizācija ir tieši tas, ko Hovards mēģināja novērst. Šodienas piepilsētās ir mazāk darba vietu nekā darbspējas vecuma iedzīvotāju, nav aizsargājošas zaļās joslas un zeme tajās nav kopīpašums. Pirmā dārzpilsēta, kas tika celta īstenojot Hovarda idejas, ir Lečvorta Anglijā. Interesanti, ka Latvijā mēdzam saukt Mežaparku par vienu no pirmajām dārzpilsētām Eiropā. [2] Mežaparka celtniecība tika sākta divus gadus pirms Lečvortas, kas to hronoloģiski padara pat vecāku par pirmo dārzpilsētu. Tomēr starp Mežaparku un Lečvortu ir būtiska atšķirība, Mežaparks netika veidots kā pilnvērtīga Hovarda dārzpilsēta ar savu rūpniecību un kopīpašuma zemi. Tas drīzāk bija villu ciemats vai kūrortpilsēta, nevis Hovarda sociālekonomiskā modeļa iemiesojums. Mežaparku sāka plānot laikā, kad Hovarda grāmata kļuva par sensāciju Eiropā. Rīgas tā laika pilsētas dārzu direktors Georgs Kūfalts un pilsētas galvenais plānotājs Gustavs Ādolfs Agte bija labi informēti par modernajām pilsētplānošanas tendencēm Anglijā un Vācijā. [3] Tomēr Mežaparks nav dārzpilsēta Hovarda izpratnē, tas drīzāk atspoguļo tā laika Eiropas estētikas tendences, kas iedvesmojās no Hovarda - līkumotu ielu tīklu, kas saplūst ar dabiskām formām, un dabu kā prioritāti. Hovards dārzpilsētu redzēja kā risinājumu strādnieku šķirai, lai izvestu to no netīrajiem pilsētu graustiem, turpretī Mežaparks jau sākotnēji tika plānots kā ekskluzīvs rajons turīgajiem rīdziniekiem. Mežaparks bija pirmais modernais guļamrajons bez savas industrijas, kas līdzīgi kā mūsdienu Pierīgas mazpilsētas ir pilnībā atkarīgs no Rīgas. Tikai atšķirībā no Mežaparka, kas ir dārzpilsētu estētikas un pilsētbūvniecības paraugs, Pierīgas mazpilsētas ir šo pašu vēlmju masveida versija, kas nu jau ir pazaudējusi arī dārzpilsētu estētiskās iezīmes, kas atrodamas Mežaparkā. Dārzpilsētām pārtopot par priekšpilsētām ar dārzu, pieaug izmaksas sabiedrībai kopumā. Šīs izmaksas var iedalīt trīs kategorijās: ekonomiskās (piemēram, jaunu ceļu un inženiertīklu izbūve brīdī, kad Rīgai ir grūtības uzturēt esošo infrastruktūru), sociālās (ienākumu noteikta telpiskā segregācija, mazkustīgs dzīvesveids un bērnu atkarība no vecāku automašīnām) un vides (katrs papildu nobrauktais kilometrs nozīmē vairāk CO₂ izmešu, sastrēgumus, troksni un neatgriezeniski aizbūvētas lauku zemes). [4] Lai cīnītos ar šīm izmaksām, pilsētplānotāji atgriežas pie Hovarda idejām, taču šoreiz citā izpildījumā – nevis būvējot jaunas pilsētas laukos, bet integrējot šos principus jau esošajā vidē. [5] Rīgā Hovarda vīziju varētu iedzīvināt, pārvēršot Rīgas un Pierīgas konkurenci par vienotu tīklu, kura pamatā ir dzelzceļa infrastruktūra. Ja cilvēki vairs nebūtu atkarīgi no automašīnām un varētu ātri, ērti un regulāri sasniegt pilsētas centru 30 minūtēs, viņiem vairs nebūtu jāizvēlas starp dzīvi pilsētā vai laukos. Papildus tam, Hovarda idejas par dārziem ir jāievieš arī Rīgas pilsētā, kur iedzīvotāju skaits sarūk, lai gan tur joprojām koncentrējas darba vietas. Rīgas ielām, kuras šobrīd piepilda mašīnu duna, ir jākļūst par zaļiem koridoriem starp kvartāliem. Uz ielām ir jāstāda koki, kas veido zaļus jumtus, nevis tikai dekoratīvus apstādījumus, bet iekšpagalmi, kas pārvērsti stāvlaukumos, jāatgriež to oriģinālajā izskatā ar zaļajām zonām, kopienu dārziem un rotaļlaukumiem. Pirmoreiz Hovarda idejas Rīgā parādījās pirms 125 gadiem, taču tikai daļēji. Tagad ir pienācis laiks dārzus ienest ielās, pagalmos un daudzstāvu mikrorajonos, lai Rīgā beidzot īstenotos vīzija par zaļu, ērtu un sociāli taisnīgu vidi. Vērojot šodienas suburbanizācijas tendences, var teikt, ka sapnis par dārzu ir īsts, taču mēs to sapņojam ne tā, kā Hovards to bija paredzējis. [1] Howard, E. 1902. Garden Cities of To-Morrow. S. Sonnenschein & Co., Ltd. London. [2] Mežaparka Attīstības biedrība.1997. "Mežaparks – Pirmā dārzu pilsēta Eiropā". II laidiens.  [3] Grupa 93. Rīgas Meži. 2013. Kultūras un atpūtas parka "Mežaparks" lokālplānojums. 1. daļa: Paskaidrojuma raksts.  [4] Dawid, M., Dawid, Wojciech, D., Kudłacz, K. 2023. Suburbanization in Poland and Its Consequences: A Research and Analytical Perspective on the Phenomenon, Institute of the Urban and Regional Development, Poland. [5] Blanco Pastor, A., Canniffe, E., & Rosa Jiménez, C. J. 2023. Learning from Letchworth and Welwyn Garden City: Garden cities' policies for the development of existing settlements in the contemporary world. Land Use Policy, 132, 106759. 

Viņš daudzus gadus bija Nacionālās apvienības ģenerālsekretārs, bet tad viņu ceļi šķīrās. Tagad viņš ar domubiedriem ir izveidojis jaunu partiju, stājoties tās priekšgalā. "Austošās saules Latvijai" vadītājs Raivis Zeltīts ir Krustpunktā Lielās intervijas viesis.  

Publiskie iepirkumi ir minēta kā viena no jomām, kur var būtiski samazināt birokrātiju, par kuru sūdzas gan uzņēmēji un kas apgrūtina dzīvi arī valsts un pašvaldības iestādēm. Ir rosināts būtiski paaugstināt finansējuma slieksni, no kura šādi iepirkumi būtu jāveic. Tagadējie jau sen vairs neatbilst reālajai dārdzībai, jo ir 10 tūkstoši precēm un pakalpojumiem, bet 20 tūkstoši – būvdarbiem. Piedāvātās izmaiņas ir milzīgs lēciens – līdz 143 tūkstošie precēm un pakalpojumiem, bet būvdarbus bez iepirkuma varētu veikt pat 5,5 miljonu eiro apmērā. Vai tā neiebrauksim otrā grāvī un vai šāds piedāvājums nemazinās konkurenci, par to diskutējam Krustpunktā. Analizē Birokrātijas mazināšanas rīcības grupas vadītājs Jānis Endziņš, Valsts kontroles padomes loceklis Gatis Litvins, Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas priekšsēdētājs Gatis Liepiņš, Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas deputāts Andris Kulbergs un domnīcas "Providus" direktore Sanda Liepiņa.  

Kamēr skaidrības, kas tālāk notiks Tuvajos Austrumos, sākam ar ziņu apkopojumu no turienes. ASV prezidents Donalds Tramps turpina runāt par drīzām karadarbības beigām, tajā pašā laikā draudot īstenot Irānā sauszemes operācijas. Pašās Savienotajās Valstīs viņa politika kļūst arvien nepopulārāka. Ungārijā jau pēc divām nedēļām būs parlamenta vēlēšanas. Spriedze ar partneriem Eiropas Savienībā pieaug, un Briselē neslēpj, ka Viktora Orbāna atkārtotas ievēlēšanas gadījumā meklēs risinājumus, kā mazināt viņa destruktīvās rīcības ietekmi uz kopējo Eiropas politiku. Spriedze pieaug arī Čehijā, kur daļā sabiedrības vairojas neapmierinātība ar Andreja Babiša vadītās valdības darbu. Nedēļas nogalē Prāgas ielās izgāja simtiem tūkstoši protestētāju. Aktualitātes komentē vēstures zinātņu doktors Ojārs Skudra un portāla LSM.lv ārzemju ziņu redaktors Ģirts Kasparāns. Kamēr karalis karā… Irānas kara ratiem ieripojot otrajā mēnesī, konflikta iespējamais fināls joprojām paliek sprādzienu dūmos tīts. Savienoto Valstu un Izraēlas aviācija kopš karadarbības sākuma esot veikusi pavisam 11000 triecienu pa Irānas teritoriju, šobrīd aktuālākie mērķi esot ieroču ražotnes un noliktavas. Tikām arī irāņu raķetes un lidroboti turpina trāpīt mērķos Irānas kaimiņvalstīs otrpus Persijas līcim. Vakar, 31. martā, tika ziņots, ka debesīs virs islāma republikas pirmoreiz parādījušies amerikāņu stratēģiskie bumbvedēji B52. Tas, acīmredzot, ir mājiens Teherānai, ka Donalda Trampa draudi bombardēt elektrostacijas un nu jau arī ūdens atsāļošanas iekārtas ir ņemami nopietni. Šobrīd ultimāta izpildes termiņš teorētiski pagarināts līdz 6. aprīlim, turpinās Pakistānas un citu reģiona valstu vidutājības mēģinājumi, bet nekas neliecina par ajatollu režīma gatavību piekāpties viņiem izvirzītajām prasībām. Netiek izslēgta arī iespēja, ka Teherānā nav tik viegli organizēties kādam sarunu procesam, jo daudzi agrākie varas nesēji ir likvidēti, bet atlikušie baidās pulcēties lielākā sastāvā, lai nekļūtu par kārtējā gaisa trieciena mērķi. Irānai izvirzīto prasību galvenie punkti ir Hormuza blokādes pārtraukšana, pilnīga atteikšanās no urāna bagātināšanas, nozīmīgi ierobežojumi ballistisko raķešu skaitam un darbības rādiusam un atbalsta pārtraukšana Irānas satelītspēkiem reģionā – kustībām „Hamās”, „Hezbollah” un Jemenas hutiešu nemierniekiem. Tikām vakar, sarunā ar žurnālistiem Baltajā namā, prezidents paziņojis, ka Savienotās Valstis izbeigšot karadarbību, kad būšot skaidrs, ka Irāna vairs nav spējīga izgatavot kodolieročus, pie tam kāda vienošanās ar Teherānas režīmu šādā gadījumā neesot obligāti nepieciešama. Savukārt „TruthSocial” ierakstā, uzrunājot NATO sabiedrotos, Baltā nama saimnieks paudis, lai šie paši saņemoties drosmi un ejot atbloķēt Hormuza šaurumu – amerikāņi viņu vietā to nedarīšot. Tā nu tagad globālajā publiskajā telpā aktīvi tiek apspriesta iespēja, ka Savienotās Valstis varētu pamest pusratā visu, kas ievārīts, lai Persijas līča un Eiropas partneri, tā sacīt, mēģina izstrēbt. Tikmēr pašās Savienotajās Valstīs un arī šur tur citur pasaulē 28. martā risinājās akcija „Nē karaļiem 3”, kad, pēc organizētāju ziņām, 3300 demonstrācijās piedalījās pavisam astoņi līdz deviņi miljoni protestētāju, kas varētu būt vēsturisks rekords. Tiek ziņots, ka protestu ģeogrāfija izvērsusies arī tradicionāli republikāniskajās pavalstīs un ārpus lielajiem urbānajiem centriem, apliecinot, ka arī tur spēkā pieņemas nepatika pret administrācijas politikas izpausmēm – pašreizējo karu, kas izraisījis cenu kāpumu, imigrantu ķērāju patvaļu, kam jau ir upuri, un visu pārējo, kas tiek raksturots kā neadekvāta varas lietošana un virzīšanās uz autoritārismu. Kliedzošā Prāga mazākumā Sestdien, 28. martā, Prāgā, Letnas parkā, pulcējās kārtējā daudzskaitlīgā demonstrācija. Pasākuma rīkotāju, kustības „Miljons mirkļu demokrātijai” iepriekš lēstie četrsimt tūkstoši gluži nē, bet vairāk nekā divsimt tūkstoši noteikti. Iemesls ir Čehijas sabiedrības daļas neapmierinātība ar pagājušā gada nogalē izveidotās premjera Andreja Babiša valdības un tās pārstāvētā parlamenta vairākuma politiku. Babiša labēji populistiskā partija ar nosaukumu „JĀ 2021” pagājušā gada oktobra vēlēšanās ieguva nepilnus 35% balsu un lielāko parlamenta frakciju. Valdības izveidē bloķējoties ar galēji labējiem nacionālistiem, partiju „Brīvība un tiešā demokrātija” un tāpat labējo un populistisko „Automobilisti paši sev”, kuras kredo, kā liecina nosaukums, ir auto īpašnieku intereses. Viena no protestus izraisījušajām koalīcijas iecerēm ir sabiedrisko raidorganizāciju finansēšanas modeļa maiņa, atceļot līdzšinējās abonēšanas maksas, kas, protams, ir pa prātam daļai sabiedrības. Tā šie mediji kļūs atkarīgi no varas finansiālas labvēlības un tos var mēģināt pakļaut politiskai kontrolei vai vājināt un marginalizēt, kā tas jau noticis kaimiņvalstī Slovākijā. Tur pēc premjera Roberta Fico valdības reformām sabiedriskās televīzijas auditorijas daļa ir sarukusi līdz nepilniem 12 procentiem, kamēr populārākajam komerckanālam tā ir lielāka par 30 procentiem, otram populārākajam – lielāka par 20 procentiem. Citi protestu motīvi ir plānotā atbalsta samazināšana Ukrainai, tendence konfrontēt ar Briseli bēgļu politikas un vides politikas jautājumos, gatavotais ārvalstu aģentu likums, kas paredzētu ārvalstu finansējumu saņemošām nevalstiskajām organizācijām obligātu reģistrēšanos. Vēl viens sabiedrību saniknojis parlamenta vairākuma solis ir imunitātes noteikšana premjeram Babišam un parlamenta apakšpalātas priekšsēdētājam Tomio Okamuram. Pret Babišu šobrīd izvirzītas apsūdzības lietā par krāpnieciskām darbībām ar Eiropas Savienības subsīdijām apmēram divu miljonu eiro apmērā, savukārt pret Okamuru – par naida runu. Tomēr šobrīd nešķiet, ka pie varas esošie grasītos piekāpties sabiedrības spiedienam. Valdošo partiju reitingi, salīdzinot ar vēlēšanu laiku, nav īpaši kritušies, un Babišs un viņa līdzgaitnieki var noraudzīties uz protestētājiem kā uz skaļu mazākumu. Viņa valdības drošie balsti šobrīd ir laucinieki, pensionāri, seniori, mazāk izglītotā un sociāli mazāk nodrošinātā sabiedrības daļa, kurā zeļ nepatika pret imigrantiem, Eiropas zaļo kursu un visādiem „progresīvajiem”. Budapeštas – Kremļa ļoti karstā līnija Ungārijas līdera Orbāna un viņa demokrātiju traumējošā režīma īpaši „siltās jūtas” pret Kremli jau sen nevienam nav nekāds noslēpums, taču nesen atklājušās detaļas liecina, ka šīs attiecības ir bijušas nepiedienīgi karstas. Gadiem ilgi par runāto Eiropas Savienības ārlietu ministru sēdēs Vladimirs Putins, domājams, nereti ir uzzinājis agrāk nekā dažs labs savienības valsts galva. Viņa informators bijis Ungārijas ārlietu ministrs Pēters Sijārto, kurš agresorvalsts ārlietu resora vadītājam Lavrovam operatīvi zvanījis šo sanāksmju pārtraukumos. Tagad, kad šī nelāgi dvakojošā patiesība beidzot uzpeldējusi izdevumā „Washington Post”, atklājas, ka citu valstu ministriem bijusi vismaz diezgan skaidra nojauta par Budapešatas kolēģa infonoplūdēm. Tāpēc jau kopš kāda laika iedibinājušies šaurāki formāti, kuros apspriest svarīgākos drošības jautājumus bez Ungārijas: t.s. Veimāras formāts – Vācija, Francija un Polija; E3 formāts – Vācija, Francija un Lielbritānija; E4 – visas četras iepriekšminētās valstis; līdzīgi savu tradicionālo formātu šim nolūkam sācis izmantot Ziemeļvalstu un Baltijas astotnieks. Vakar. 31. martā, jaunas krāsas Ungārijas ārlietu dienesta un visa Budapeštas valdošā režīma ārpolitiskās degradācijas stāstam pievienoja ungāru neatkarīgā izdevuma „VSquare” publikācija, tapusi sadarbībā ar vēl vairākām izmeklējošās žurnālistikas komandām, tai skaitā „Delfi Estonia”. Izrādās, Ungārija pēc Kremļa lūguma atsvabinājusi no Eiropas Savienības sankcijām vairākas personas, tai skaitā uzbeku izcelsmes Krievijas oligarha Ališera Usmanova māsu. Procesam piesaistīta arī Slovākija, tomēr ar pašu Ališeru, kā arī vēl vienu krievu oligarhu Mihailu Fridmanu šis gājiens nav izdevies. Pasūtījumu no Sergeja Lavrova pieņēmis, jau atkal, Sijārto. Visas šīs atklāsmes nāk Viktora Orbāna valdīšanai visneveiksmīgākajā brīdī – tieši pirms 12. aprīlī paredzētajām vēlēšanām, kad varas partija „Fidesz” reitingos acīmredzami atpaliek no galvenā konkurenta – jaunā politiskā spēka „Tisza”. Uz skandālu režīma vadoņi reaģējuši īsti savā garā: Sijārto paziņojis, ka šāda sazvanīšanās starp ārlietu resora vadītājiem esot parasta lieta, bet pēc tam viņš, Orbāns un citi valdības pārstāvji mēģināja pavērst situācijas vērtējumu pretējā virzienā, ceļot brēku par to, ka ministra telefonsarunas pārtvertas. Pret „VSquare” žurnālistu Sabolču Paņi ierosināta krimināllieta par spiegošanu Ukrainas labā. Savukārt, kā aizvakar vēstīja izdevums „Politico”, Briselē jau gluži atklāti spriež, kā neitralizēt Orbāana faktoru, ja šis autoritārists paliks pie varas arī pēc 12. aprīļa. Tiek apcerētas dažādas iespējas, sākot ar „dažādu ātrumu Eiropas” modeļiem, beidzot ar hipotētisku Ungārijas izslēgšanu no savienības. Tiesa, neviens no šiem variantiem nav viegli un vienkārši īstenojams. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Bībeles tulkojums latviešu valodā, pirmās skolas zemnieku bērniem, vairāki jaunvārdi un lērums citu panākumu, kurus var piedēvēt vācu mācītāja Ernsta Glika veikumam. Pārsteidzošā kārtā viņam līdz šim nav veltītas monogrāfijas, rakstu krājumi un biogrāfiski apcerējumi. Taad klajā nākusi Andra Pešeļa grāmata "Ernsts Gliks un latviešu Bībele", veltīta pirmajam latviešu Bībeles tulkotājam Ernstam Glikam. Kā Glika dzīves ceļš vijies caur Latviju; kā tapusi pirmā latviešu valodā izdotā Bībele un kādus Glika radītus vārdus vēl aizvien lietojam ikdienas latviešu valodā?  Raidījumā Zināmais nezināmajā tiekamies ar grāmatas autoru, mācītāju Andri Pešeli. Sazināmies ar Alūksnes pilsētas gidi un Ernsta Glika dzīvesstāsta pētnieci Ilonu Riekstiņu. Vācbaltieša Augusta Bīlenšteina devums latviešu folklorā Spilgta personība Latvijas vēsturē ir arī Augusts Bīlenšteins, kuru šogad atminamies 200. gadadienā. Par viņa devumu latviešu folklorā stāsta literatūrzinātniece, valodniece Janīna Kursīte. „Tā ir liela priekšrocība cilvēkam, ja viņš var atsaukties uz vēsturi un ja viņam tāda ir. Izglītota cilvēka goda lieta ir izprast vēsturi un izkopt šo sapratni. Mūsu personīgā dzīve iegūst plašāku vērienu, kad pamanām un uzzinām mūsu saites ar pagātni.” Pieminot šo vārdu autoru Augustu Bīlenštenu 200. gadadienā, Dobeles novada muzejā 4. martā notika  zinātniskā konference, kurā  dažādu jomu eksperti analizēja šī vācbaltu mācītāja, etnogrāfa, folkloras pētnieka, sabiedriskā darbinieka devumu latviešu kultūrā. Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore Janīna Kursīte ir pētījusi  Augusta Bīlenšteina devumu latviešu folklorā. Tātad  vācbaltietis,  dzimis Jelgavā, teju 40 gadus darba mūža pavadījis Dobelē, perfekti pārvaldījis latviešu valodu. Bērnībā viņa aukle ir bijusi latviete. Tagad tik varam spriest, cik tas ir bijis auklītes nopelns, cik paša neremdināmā interese par mūsu tautas vēsturisko un garīgo mantojumu. -- Ornitologs, Latvijas Ornitoloģijas biedrības vadītājs Viesturs Ķerus stāsta par lielo ķīri.

Honkongas tiesa piespriedusi 20 gadus cietumā demokrātijas aizstāvim Džimijam Lai. Japānas parlamenta apakšpalātas vēlēšanās pārliecinoši uzvar premjeres Takaiči vadītā partija. Irānas un Savienoto Valstu pretstāve un dialogs. Aktualitātes analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un LATO valdes loceklis Sandis Šrāders, Latvijas Radio Ziņu dienesta ārzemju ziņu žurnālists Rihards Millers un Latvijas institūta valdes locekle, Tuvo Austrumu pētniecības programmas vadītāja Sintija Broka-Kovalevska. Sana-čan – Japānas politikas uzlēkusī saule Japānas politika nav domājama bez Liberāldemokrātiskās partijas. Kopš šī politiskā spēka nodibināšanas 1955. gadā ir bijuši vien divusi trīs gadus ilgi periodi, kad tas nav bijis pie varas. Tā tiek raksturota kā t.s. „jumta” jeb „lietussarga” partija – tāda, kas apvieno dažādu nokrāsu novirzienus, taču kopumā ir ar labēji centrisku, konservatīvu un nacionālistisku ievirzi. Tomēr pēdējie gadi japāņu liberāldemokrātiem nav bijuši viegli. Partijas reitingus deldējušas sociālekonomiskās problēmas – dzīves dārdzība un neiepriecinošā demogrāfiskā situācija, tāpat vairāki skandāli. Jaunākās paaudzes vēlētāju acīs tā ieguvusi „onkuļu partijas” reputāciju – pārāk tradicionāla, pārāk remdena, uz pagātnes lauriem dusoša. Kopš 2024. gada parlamenta vēlēšanām liberāldemokrāti un viņu tradicionālie koalīcijas partneri – centriskā partija „Kōmeitō” – veidoja mazākuma valdību, līdz pagājušā gada oktobrī koalīcija pajuka, premjers Išiba atkāpās un Liberāldemokrātiskās partijas stūri pārņēma tās jaunā līdere Sanaje Takaiči, kļūstot par pirmo premjerministri sievieti Japānas vēsturē. Viņas personā liberāldemokrāti ieguva jaunu seju un elpu. No vienas puses, premjerministre ir uzskatos konservatīva – viendzimuma laulību pretiniece un patriotiskas audzināšanas piekritēja; no otras – savā uzvedībā un manierēs vienkārša, atvērta un demokrātiska. Sevišķi pamanāma ir viņas prasme komunicēt sociālajos tīklos un uzrunāt jauniešu auditoriju, kuras vidū viņa tiek dēvēta par Sana-čan – pievārds ‘čan' japāņu valodā apzīmē tuvas draudzības attiecības ar nosaukto personu. Par koalīcijas partneriem Takaiči izvēlējās nevis līdzšinējos centristus, bet gan krietni labējāko un populistiskāko Japānas Inovāciju partiju. Vēl viens zīmīgs moments ir premjeres prasme atrast kopīgu valodu ar Savienoto Valstu līderi Donaldu Trampu. 13. janvārī Takaiči izsludināja ārkārtas parlamenta vēlēšanas. Šis solis ar mērķi konvertēt personīgos reitingus konkrētā partijas politiskajā ietekmē tika vērtēts kā riskants, taču attaisnojās ar uzviju. Svētdien, 8. februārī, notikušajās vēlēšanās liberāldemokrāti svinēja grandiozu uzvaru, iegūstot vēsturiski lielāko pārstāvniecību parlamentā ar 316 vietām no 465. Koalīcijas partneri Inovāciju partija gan pāris vietas zaudējusi, taču tas nozīmīgi nemaina viņu frakcijas lielumu. Savukārt partijas „Kōmeitō” un lielākā opozīcijas spēka Konstitucionāli demokrātiskās partijas izveidotais bloks Centriski reformistiskā alianse piedzīvojis smagu sagrāvi un vairāk nekā divu trešdaļu mandātu zaudējumu. Jaunā situācija Japānas parlamenta apakšpalātā dod premjerministrei Takaiči lielākas iespējas mainīt Japānas konstitūciju, ko viņa iezīmējusi kā politisku mērķi. Tai skaitā, iespējams, varētu tikt mazināts pamatlikuma izteiktais akcents uz militāras darbības ierobežošanu ārpus valsts robežām. Pēc nākšanas pie varas Japānas līdere paziņoja, ka gadījumā, ja Ķīnas tautas republika mēģinātu ar militāru spēku sagrābt Taivānu, ir iespējama Japānas militāra iejaukšanās. Tas izraisījis krasu attiecību pasliktināšanos starp Pekinu un Tokio ar ekonomiskām sankcijām no Ķīnas puses. „Drednautu diplomātija” un piemirstās cilvēktiesības 6. februārī Omānas galvaspilsēta Maskata kļuva par sarunu vietu starp Savienoto Valstu un Irānas pārstāvjiem, izmēģinot diplomātiju, pirms tiek liktas lietā raķetes un bumbas. Tas ir pirmais šāds abu valstu dialoga precedents kopš pagājušā gada jūnija, kad Izraēla un Savienotās Valstis vērsa gaisa triecienus pret Irānu, tai skaitā tās kodolobjektiem. Arī tagad no Savienoto Valstu puses tā ir „drednautu diplomātija” – janvāra nogalē Arābijas jūrā ieradās amerikāņu jūras spēku kaujas grupa ar aviācijas bāzes kuģi „Ābrahams Linkolns” priekšgalā. Uz „Linkolna” klāja ir modernākās daudzfunkcionālās kaujas lidmašīnas, iznīcinātāji un elektroniskās karadarbības un izlūkošanas lidaparāti. Kaujas grupas kuģi aprīkoti arī ar spārnotajām raķetēm „Tomahawk” un pretraķešu aizsardzības sistēmām. Kā svētdien savā publikācijā izteicās kanāla „Al Jazeera” Dohas institūta politoloģijas asistējošais profesors Muhanads Selūns, svarīgākais rādītājs neesot tas, kas tiek teikts par sarunām, bet gan tie, kas sēdušies pie sarunu galda. No Savienoto Valstu puses tas ir vispārzināmais sarunvedēju pāris Stīvens Vitkofs un Džareds Kušners, kā arī ASV Centrālās pavēlniecības komandieris admirālis Breds Kūpers. Šis vīrs ar uzplečiem esot dzīvs atgādinājums Irānas pusei, ka nepiekāpībai var būt smagas un ātras sekas. Tomēr draudīgais tonis pagaidām nav darījis Teherānu piekāpīgāku, ciktāl runa ir par sarunu priekšmetu kā tādu. Irāna uzstāj, ka ir gatava runāt par savu kodolprogrammu, piekrītot pārtraukt urāna bagātināšanu apmaiņā pret sankciju atcelšanu, bet nekādā ziņā ne par ko citu – ne raķešu ieroču attīstības programmu, ne atbalstu teroristiskajām organizācijām „Hamas” un „Hezbollah” un hutiešu nemierniekiem Jemenā, ne, protams, par cilvēktiesību situāciju Irānas iekšienē. Plašākajā sarunu tvērumā ir īpaši ieinteresēta Izraēla, un tiek spriests, ka premjerministra Netanjahu šodienas visai pēkšņā vizīte Vašingtonā varētu būt saistīta ar vēlmi ietekmēt amerikāņu pozīciju. Katrā ziņā Irānas ārlietu ministrs Abāss Arāgči jau brīdinājis Vašingtonu nepaļauties Izraēlas premjera destruktīvajiem centieniem. Pie tam Irānas iekšpolitiskā situācija šajā diplomātiskajā izspēlē acīmredzami atstumta otrajā plānā, un pasaule turpina noskatīties, kā režīms, noslīcinājis asinīs nesenos protestus, turpina piegriezt skrūves. No Teherānas pienāk ziņas, ka arestēti vairāki prominenti reformistiskas ievirzes politiķi, tāpat ārsti, kas snieguši palīdzību ievainotiem janvāra protestu dalībniekiem. Cilvēktiesību aktīvisti pauž bažas, ka cietumos notiek arestēto protestu dalībnieku slepkavošana. Pekina demonstrē totalitārisma tvērienu Honkongā Pirmdien, 9. februārī, tiesa Honkongā pasludināja spriedumu mediju magnāta Laja Čī-jina, plašāk pazīstama kā Džimija Lai, lietā. Septiņdesmit astoņus gadus vecajam apsūdzētajam piespriesti divdesmit gadi cietumā. Tagad slēgtā laikraksta „Apple Daily” dibinātājs tika apcietināts 2020. gada augustā un pēc apmēram piecus gadus ilgušā procesa atzīts par vainīgu sazvērestībā ar ārzemju spēkiem un musinošu tekstu publicēšanā. Kā paziņoja tiesa, apsūdzētā vainu pastiprina tas, ka viņš esot bijis ārvalstu inspirētas sazvērestības galvenais plānotājs un virzītājspēks. Ar publikācijām savā izdevumā viņš esot aģitējis par ārvalstu sankciju ieviešanu pret Ķīnu. Savu biznesa karjeru sācis apģērbu ražošanas un mazumtirdzniecības jomā, Lai vēlāk pievērsās mediju jomai, izveidojot lielāko Honkongas mediju kompāniju „Next Digital” un jau pieminēto laikrakstu „Apple Daily”. Konfrontācijā ar Ķīnas totalitāro režīmu viņu noveda 2019. – 2020. gada Honkongas protesti, kad Džimijs Lai nostājās demokrātisko spēku pusē, gan personiski kritizēdams Pekinas režīma rīcību, gan uzturēdams attiecīgu ievirzi savos preses izdevumos, gan sniegdams demokrātiskajiem spēkiem finansiālu atbalstu. Ar šo cietumsodu Ķīnas vara nepārprotami demonstrē, ka ikvienam, kas stāsies ceļā tās plāniem pēc iespējas drīz iedabūt Honkongu totalitārās valsts tiesiskajā un politiskajā rāmī, nav ko cerēt uz žēlastību. Kā norādījis Lielbritānijā dzīvojošais notiesātā dēls Sebastjens Lai, ievērojot viņa tēva sirds stāvokli un to, ka pērngad vien viņš zaudējis desmit kilogramus svara, faktiski šis uzlūkojams kā nāves spriedums. Džimijs Lai kopš 1994. gada ir arī Lielbritānijas pavalstnieks, un britu ārlietu ministre Iveta Kūpere paziņojusi, ka valdība darīs visu iespējamo, lai panāktu viņa atbrīvošanu. Tikām skarbu opozīcijas kritiku izpelnījies britu premjerministrs Kīrs Stārmers, kurš pirms pāris nedēļām viesojās Pekinā, vienojās par vīzu režīma atvieglojumiem britu tūristiem un mazāku ievedmuitu viskijam, taču, kā šķiet, nepratās neko darīt tiesājamā demokrātijas aizstāvja labā. Šīs ir vēl viens pārmetums leiboristu valdības galvam, kura kabineta prestižs pēdējā laikā krietni pabojāts arī t.s. „Epstīna failu” sakarā. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Tagad dzīvojam tik labi, kā nekad, lai saprastu, ka ir tik slikti kā nekad. Iespējams, ka pretrunīgāku apgalvojumu atrast būs grūti. Bet varbūt viss ir loģiski? Kā atšifrēt šo apgalvojumu? Raidījumā Kā labāk dzīvot sarunājas bioloģijas zinātņu doktors Indriķis Krams un oftalmoloģe Anda Balgalve. Kas mūsdienu sabiedrības dzīvē ir mainījies un kāpēc jūtamies nelaimīgi, ierakstā vaicājām apzinātības asniedzējam, psihoterapeitam un psihologam Ansim Jurģim Stabingim. 

Turpinām sarunu par drošību internetā. Pērn interneta un telefona krāpnieku ķēriens Latvijā vien krietni pārsniedza 20 miljonus eiro. Diemžēl arī 2026. gads noziedzniekiem ir sācies labi. Par šobrīd izplatītākajām krāpšanas metodēm un drošības uzlabojumiem elektroniskā paraksta jomā runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro kiberincidentu novēršanas institūcijas "CERT.LV" kiberdrošības eksperts Gints Mālkalnietis, programmatūras inženieris Elviss Strazdiņš un Latvijas Radio un televīzijas centra pārstāve Vineta Sprugaine. Vineta Sprugaine stāsta, ka jau kopš pagājušā gada novembra LVRTC ir ieviesis jaunu drošības funkciju eParaksts mobile lietotājiem. Tagad, apliecinot e-Identitāti ar eParaksts mobile, pārlūkprogrammā jāievada unikāls trīsciparu kods, kas attēlojas eParaksts mobile lietotnē. Viņa neslēpj, ka lietotāji iebilst, bet tas ir svarīgi drošībai, jo ir jau bijuši gadījumi, kad arī šo drošības kodu cilvēki nodod krāpniekiem.   "Vienmēr neizdosies pasargāt, jo vājākais ķēdes posms ir pats cilvēks. Nekādas tehnoloģijas nepasargās, ja cilvēks svešiniekam, kurš zvana un uzdodas par kaut ko, atdod savas digitālās pases, identitāti un parakstu," uzskata Vineta Sprugaine. Viņa arī norāda, ka no 2026. gada februāra, lai izmantot e-parasts mobile, Android telefoniem būs nepieciešama 10. versija, bet iOS - 16. versija. Elviss Strazdiņš atklāj, ka Tartu universitātes veiktā pētījumā secināts, ka arī bankas Baltijas valstīs savā ziņā nevārīgi izturas  pret drošību, jo kā prioritāti izvirza ērtības. Konkrēti viņš norāda, ka bankās būtu nepieciešams ieviest Smart ID trīs skaitļu funkcionalitāti.  Vēl viņš aicina nelietot vienu un to pašu PIN kodu telefonam un Smart ID, kā arī neizmantot ekrānā uznirstošos Smart ID paziņojumus. Gints Mālkalnietis atgādina, ka cilvēku slinkums darbojas krāpnieku labā.  Smart ID trīs skaitļu funkcionalitāti ir izveidojis jau pirms vairākiem gadiem, bet cilvēki izvēlas to nelietot.  "Ir daudz tehnoloģiski labu mehānismu, kurus nelieto, jo ir slinkums, jo lietotāju pieredze nav tāda. Bankas nevēlas, lai klientiem būtu kāds apgrūtinājums. Es viņus saprotu, bet no drošības viedokļa riski ir gana lieli un cilvēki īsti nesaprot, ar ko viņi riskē dažu lieku klikšķu dēļ," papildina Gints Mālkalnietis.

Donalds Tramps raksta vēstuli Norvēģijas premjerministram Jūnasam Gāram Stēram. Davosā šonedēļ piesalst ne tikai vārda tiešā nozīmē. Ikgadējā ekonomikas forumā krietni sajūtams stindzenis, kas iestājies ASV un to tradicionālo Eiropas partneru starpā. Aktualitātes analizē politologs, Latvijas Universitātes pasniedzējs Andis Kudors, Latvijas Ārpolitikas institūta direktors, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Kārlis Bukovskis un Latvijas Ārpolitikas institūta jaunākā pētniece Patrīcija Masaļska. Viņš grib „Es vairs neizjūtu pienākumu domāt tikai par mieru.” Šie, domājams, ir šonedēļ pasaules medijos visvairāk citētie vārdi – frāze no Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa vēstules Norvēģijas premjerministram Jūnasam Gāram Stēram. Vēstījums tapis, reaģējot uz premjera Stēres un Somijas prezidenta Aleksandra Stuba kopīgo vēstuli, kurā šie ziemeļvalstu līderi aicina Baltā nama saimnieku kopā strādāt pašreizējās transatlantisko attiecību krīzes risinājumam. Krīzes, kuras iemesls ir paša Trampa mēģinājums anektēt Grenlandi, autonomu Dānijas karalistes teritoriju, kā viņš pats izteicies, „vieglā vai smagā ceļā”. Trampa atbildes vēstules spilgtākais aspekts ir Grenlandes problēmas sasaistīšana ar viņam nepiešķirto Nobela miera prēmiju, ko prezidents pārmet Norvēģijas valdībai, kaut, kā zināms, prēmiju piešķir neatkarīga komiteja, kuras locekļus apstiprina Norvēģijas parlaments Stortings. Taču šādas nianses acīmredzami ir pārlieku maznozīmīgas pašreizējam Savienoto Valstu līderim, kurš radis domāt un operēt globāli robustos mērogos un egocentrētā perspektīvā. Norvēģijas līderim adresētais teksts būtībā vēsta: tā kā es nedabūju Nobela prēmiju, tad tagad es drīkstu paņemt Grenlandi. Kā zināms, Donalda gribēšanas nav radušas izpratni nedz Grenlandes sabiedrībā, nedz Dānijas valdībā, nedz Vašingtonas partneros šimpus okeānam. Taču kamēr Eiropa domā, kā un cik pa labam vajag ar amerikāņu ārpolitikas jaunajām īpatnībām, gribošais Donalds licis galdā savu iemīļoto argumentu – importa tarifus. Jau no 1. februāra ar 10% tarifu visām precēm tikšot sodīta Dānija un tās suverenitātes aktīvākie atbalstītāji – Norvēģija, Zviedrija, Francija, Vācija, Nīderlande un Somija. Šīs valstis ne tikai aktīvi atbalsta Dāniju un Grenlandi diplomātiski un publiski, bet arī iesaistījušās militārās aktivitātēs, kurām jāapliecina šo NATO partneru spēja un gatavība nodrošināt arktisko salu pret ārējiem apdraudējumiem. Un ja šīs Eiropas valdības turpināšot spītēties, tad 1. jūnijā tās sagaidot 25% tarifs. Var piebilst, ka tarifu motīvs no Trampa mutes izskanējis arī citā sakarā. Vēl viens Baltā nama saimnieka ekstravagants projekts ir t.s. „Miera padome”. Atsperoties no pagājušā gada novembrī Apvienoto Nāciju pieņemtās rezolūcijas par padomes izveidi Gazas joslas nākotnes risināšanai, Vašingtonā tapis projekts, kas vairāk atgādina elitāru klubu ar Donaldu Trampu kā ekskluzīvām pilnvarām apveltītu šī kluba prezidentu. Kad nu Francija prezidenta Emanuela Makrona personā atteikusies no „pagodinājuma”, kas, starp citu, nozīmētu arī sēšanos pie viena galda ar agresorvalsts diktatoru Putinu, Tramps piedraudējis ar 200% tarifu franču vīniem un šampanietim. Reaģējot uz to, Eiropā sākuši piesaukt Pretspiediena instrumentu, sauktu arī par „tirdzniecības bazuku” – mehānismu, kas paredz savienības kopīgu darbību gadījumā, ja pret kādu no dalībvalstīm tiek vērsts trešās puses ekonomisks spiediens. Transatlantiskais stindzenis Davosā Davosā šonedēļ piesalst ne tikai vārda tiešā nozīmē. Šveices kalnu kūrortā, kur šonedēļ pasaules politiskie un ekonomiskie līderi pulcējas uz ikgadējo ekonomikas forumu, krietni sajūtams stindzenis, kas iestājies Savienoto Valstu un to tradicionālo Eiropas partneru starpā. Daži prognozē, ka tieši šeit kulminēšot prezidenta Trampa aizsāktā pretstāve Grenlandes piederības jautājumā. Ja tā, tad tas notiks tieši šodien, 21. janvārī, kad Davosā sagaidāma paša Baltā nama saimnieka ierašanās. Savienoto Valstu finanšu sekretārs Skots Besents jau savdabīgi anonsējis sava šefa uznācienu, sarunā ar presi iesakot eiropiešiem beigt izpausties un pagaidīt, kas būs sakāms Baltā nama saimniekam. Viņš, kad ieradīšoties, tā sacīt, salikšot visu pa plauktiņiem. Eiropieši un arī citi tomēr nav sekojuši šim „Amerikas onkuļu” ieteikumam. Tā vakar, uzstājoties forumā, Francijas prezidents Emanuels Makrons savā uzrunā paudis, ka Eiropai nevajadzētu kavēties izmantot tās rīcībā esošos instrumentus savu interešu aizsardzībai. Raksturojot pašreizējo laikmetu, Francijas līderis uzsvēra, ka konflikts pašreizējā pasaulē ir kļuvis normalizēts, padarot to nestabilu un nesabalansētu. „Mēs dodam priekšroku savstarpējai cieņai, nevis iebiedēšanai, un mēs patiešām dodam priekšroku likuma varai, nevis brutalitātei,” sacīja Makrons, un, jādomā, nevienam nav šaubu, kam primāri adresēta viņa negāciju piesaukšana. Eiropas Savienība, kā viņš uzsvēra, nedrīkst pieņemt stiprākā taisnības principu, kas ir ceļš uz mūsu pasaules daļas padarīšanu par ārējo spēku vasaļiem, un nedrīkst arī nostāties distancēta moralizētāja pozīcijā, kas ir ceļš uz nevarību un marginalizāciju. Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena savā uzrunā forumam pauda, ka starptautiskajā kārtībā ir notikušas pārmaiņas, kas „ir ne tikai seismiskas, bet arī paliekošas”. „Mēs tagad dzīvojam pasaulē, ko nosaka rupja vara,” viņa teica. Eiropai šajos apstākļos jāvairo savs spēks un neatkarība, un tā arī esot gatava, kā izteicās prezidente, „rīkoties, ja nepieciešams, vienoti, ātri un apņēmīgi.” Kā ļoti nozīmīga, pat programatiska tiek daudzviet atzīmēta Kanādas premjerministra Marka Kārnija uzruna. Arī viņš runāja par jaunu realitāti mūsdienu pasaulē, kam raksturīga lielvaru konkurence un līdzšinējās noteikumos balstītās kārtības izplēnēšana. „Mēs esam pārrāvuma, ne pārejas posmā,” teica Kārnijs. Tagadējā pasaulē ekonomiski jaudīgākās valstis atļaujas izmantot ekonomisko integrāciju kā spiediena instrumentu, un salīdzinoši mazākas valstis, kā Kanāda, vairs nevar cerēt, ka ar paklausību lielvarām tās nopirks sev drošību. „Vidēji lielajām valstīm jārīkojas kopīgi, jo, ja mēs nebūsim pie galda, tad mēs esam ēdienkartē,” teica Kanādas līderis. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Garās rindas, mediķu trūkums - veselības aprūpes sistēma ilgstoši saskaras ar finansējuma deficītu. Vai ir kādas cerības, ka kādā no jomām kaut kas varētu mainīties uz labo pusi 2026. gadā? Krustpunktā analizē Veselības ministrijas parlamentārā sekretāre Līga Āboliņa, Latvijas lauku ģimeses ārstu asociācijas valdes priekšsēdētāja Līga Kozlovska, veselības aprūpes finansēšanas eksperts, Rīgas Stradiņa universitātes lektors Edgars Labsvīrs un SIA "Veselības centrs 4" valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds. Kārtējo reizi atlikta tā sauktā divu grozu sistēma veselības aprūpē, kas paredzēja valsts apmaksātus pakalpojumus nodrošināt tikai sociālā nodokļa maksātājiem, kā arī vairākām īpašām iedzīvotāju grupām. Sākotnēji bija paredzēts, ka sistēma stāties spēkā jau 2019.gadā, tomēr to vairakkārt atlika. Tagad izskatās, ka no šīs domas varētu atteikties pavisam. Bet, uz kādu finansēšanas sistēmu veselības aprūpē pāries? Ar pašreizējo naudas nav pietiekoši, rindas uz pakalpojumiem ir garas, kam ir iespēja, tie izmanto veselības apdrošināšanas polises vai maksā no savas kabatas. Un vissliktākajā situācijā tad nonāk sociāli neaizsargātākā iedzīvotāju daļa. Kā mainīt veselības aprūpes finansēšanu?

Krustpunktā Lielā intervija Vidzemes Augstskolas asociētā profesore un Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas vadošā pētniece Ieva Bērziņa. Katram noteikti ir savas sajūtas, sekojot līdzi ziņām pasaulē, bet nav šaubu, ka mierpilns gaidāmais adventes laiks šogad nebūs. Pirmkārt, Krievijas agresijas dēļ, bet arī tāpēc, ka Ukrainai kļūst arvien grūtāk. Diemžēl arī ASV jaunā politika raisa pastāvīgas bažas. Tagad uzmanības centrā ir kārtējie Trampa miera centieni. Netaisnīgs miers, kā rāda vēsture, arī var būt bumba ar laika degli. Pēc mūsu sabiedrības viļņošanās ap pretvardarbības konvenciju, šķiet, 18. novembris atkal visus vairāk vienoja. Bet cik šī vienotība ir dziļa vai virspusēja? Ko mēs vispār domājam par savu valsti, par savu neatkarību, par mums kā sabiedrību?  Arī par šo domājot, saruna ar pētnieci Ievu Bērziņu. Bet sākotnēji satikties un aicināt uz sarunu mudināja ziņas pētījumu, kur aplūkots, ko jaunieši domā par patriotismu un Latviju, kura veidošanā arī Ieva Bērziņa bija iesaistīta.

Raidījums Divas puslodes šoreiz ir neparakstāks, jo pārsvarā par krimināllietām un izmeklēšanas materiāliem. Divas lielas nozieguma ķēdes ir pievērsušas visas pasaules uzmanību, jo abām ir ļoti nepatīkamas sekas.  Ukrainu pēdējās dienās satricinājis liels korupcijas skandāls - tur atklāta plaša koruptīva shēma, kurā iesaistītas augstas amatpersonas, arī kādreizējais prezidenta Volodimira Zelenska tuvs biznesa līdzgaitnieks, kurš pāris stundas pirms sākās aizturēšanas, paspēja pamest valsti.  Otra lieta risinās Amerikas Savienotajās Valstīs. Atklājas arvien jauni fakti un liecības tā dēvētajā Epstīna lietā. Dzimumnoziedznieks, kurš Trampa pirmās prezidentūras laikā tika arestēts un cietumā izdarīja pašnāvību biju draudzējies ar virkni politikā un sabiedrībā zināmiem cilvēkiem, un arvien vairāk rodas jautājumi par viņa saistību ar pašu Donaldu Trampu. Vakar gan Kongress, gan Senāts praktiski vienbalsīgi nobalsoja, ka visas lietas materiāli ir jāpublisko. Aktualitātes analizē Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēji - Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece Elīna Vrobļevska un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Sandis Šrāders. Epstīna lieta radījusi pamatīgu viļņošanos ASV 18. novembra vakarā ASV Kapitolijā varēja redzēt tādu vienprātību, kāda tur nebija novērota jau sen. Izņemot vienu kongresmeni no Republikāņiem, visi pārējie vienprātīgi balsoja par likumprojektu, kas uzliek par pienākumu Tieslietu ministrijai publiskot visus neklasificētos ierakstus, dokumentus, sarakstes un izmeklēšanas materiālus, saistītus ar Džefriju Epstīnu. Tūlīt pat balsojums sekoja arī Senātā, un tur visi senatori balsoja par. Epstīns bija amerikāņu uzņēmējs, kas bija izveidojis plašu seksuālās ekspluatācijas tīklu Savienotajās Valstīs. Pēc tam, kad viņš otrreiz tika arestēts, viņš 2019.gadā cietumā izdarīja pašnāvību. Vismaz tāda ir oficiālā versija, par kuru gan vairumam amerikāņu ir šaubas. Bet izmeklētāji gadu gaitā ir savākuši dažādus dokumentus un liecības, kas var mest ēnu uz daudziem, jo ir pamatotas aizdomas, ka seksuālo pakalpojumu izmantošanā ir piedalījusies virkne sabiedrībā pazīstamu cilvēku. Epstīna otrais arests un pašnāvība notika Donalda Trampa pirmās prezidentūras laikā, un kopš tā laika interese par lietu nav rimusi. Patiesībā to ir aktīvi uzturējis arī pats Donalds Tramps, kurš pirmsvēlēšanu kampaņā apgalvoja, ka izmeklēšana ir atklājusi daudz nepatīkamu liecību par Epstīna saistību ar demokrātu politiķiem, tāpēc solīja, ka, viņam kļūstot par prezidentu, viņš visu cels atklātībā. Tomēr pēc ievēlēšanas Tramps apklusa. Toties publiskajā telpā parādījās arvien jaunas norādes, ka ar Epstīnu ir draudzējušies arī republikāņi, tajā skaitā savulaik pats Donalds Tramps. Notikumos aktīvi iesaistījās ASV kongresmeņi, un šajā rudenī kopumā ir publiskoti ap 30 tūkstoš dažādi dokumenti no lietas materiāliem, kas raisījuši vēl lielāku interesi. Viens no lielākajiem zaudētājiem līdz šim bijis britu princis Endrū, jo arī viņš ir vainots meiteņu seksuālā izmantošanām. Pirms mēneša viņam tika atņemti visi karaliskie tituli. Tomēr par Trampa attiecībām ar Epstīnu neskaidrību ir vairāk nekā gribētos. Tramps ir piedalījies Epstīna rīkotās pieņemšanās, ir savulaik arī nosūtījis viņam dzimšanas dienas dāvanu, taču vēlāk abi sastrīdējušies. Īsi pirms aresta publiskotajās sarakstēs redzams, ka Epstīns Trampu nodēvē par sliktu un bīstamu cilvēku. „Neviens nav tik slikts kā Tramps. Nevienas pieklājīgas šūnas viņa ķermenī…” tā raksta Epstīns. Pēdējās nedēļas laikā atklātībā nākusi Epstīna vēstule Eiropas Padomes ģenerālsekretāram, kurā viņš lūdz palīdzību sazināties ar Krievijas ārlietu ministru Sergeju Lavrovu. Vēstule ir sūtīta pirms Donalda Trampa un Vladimira Putina tikšanās Helsinkos. Tajā Epstīns liek noprast, ka viņam ir informācija par Trampu, kas varētu ieinteresēt Krieviju. Vai šāda tikšanās ir notikusi, nav zināms, taču ir vairākas norādes, kas liek domāt, ka Epstīna cilvēkiem ir bijuši arī citi kontakti ar Krievijas cilvēkiem. Kā zināms, Tramps tikšanās laikā ar Putinu bija ārkārtīgi labvēlīgs pret diktatoru, un daudzi izsaka aizdomas, ka Krievijai ir kompromats pret Trampu, kas liek ASV prezidentam būt labam pret Kremli. Kopš atkārtotas ievēlēšanas Donalds Tramps ir pretojies Epstīna lietas materiālu publiskošanai. Tomēr atklātībā nonākot arvien jaunām liecībām, neapmierinātība pieauga arī republikāņu pusē. Kad kļuva skaidrs, ka Kongress šonedēļ balsos par materiālu publiskošanu jebkurā gadījumā, Tramps beidzot mainīja savu retoriku un aicināja visus republikāņu kongresmeņus likumprojektu atbalstīt, sakot, ka šīm demokrātu spēlītēm vienreiz jāpieliek punkts. Tiesa, kā norāda paši kongresmeņi, neviens neliedza Trampam jau līdz šim uzdot ministrijai publiskot visus failus, un tam nevajadzēja parlamenta balsojumu. Tagad prezidentam ir jāparaksta likumprojekts, un ja viņš to izdarīs, tad tuvākajā laikā publiskajā telpā nonāks informācija, kas daudzos raisa milzu interesi. Sagatavoja Aidis Tomsons Prezidenta Zelenska nelāgie paziņas Korupcijas skandāls, kas pagājušajā nedēļā izvērtās Ukrainā, skar augstākā līmeņa valsts amatpersonas un arī prezidentam Volodimiram Zelenskim pietuvinātus ļaudis. Daudzviet notiekošais jau tiek dēvēts par nopietnāko un varas stabilitātei draudošāko korupcijas skandālu Zelenska prezidentūras laikā. Pirmdien, 17. novembrī, Ukrainas nacionālais antikorupcijas birojs un Speciālā antikorupcijas prokuratūra publiskoja informāciju par vairāku personu arestēšanu sakarā ar piecpadsmit mēnešus ilgā izmeklēšanas procesā atklātu korupcijas shēmu valsts enerģētikas sektorā. Privātuzņēmumi, kuri veikuši būvdarbus nacionālajai atomenerģijas kompānijai „Enerhoatom” piederošajās kodolspēkstacijās, maksājuši shēmas organizētājiem 10–15% no līgumu summas, pretējā gadījumā riskējot zaudēt pasūtījumus. Korupcijas apkarotāji arestējuši piecas personas un tur aizdomās vēl septiņas. Viens no arestētajiem ir kādreizējais vicepremjers Oleksijs Černišovs, kurš pirms tam pasludināts par aizdomās turamo vēl citā korupcijas lietā, kas saistīta ar kukuļņemšanu apmaiņā pret attīstītājiem izdevīgu zemes gabalu novērtējumu laikā, kad viņš bijis Ukrainas kopienu un teritoriju attīstības ministrs. Starp aizdomās turamajiem esot arī agrākā enerģētikas ministra Hermana Haluščenko bijušais padomnieks Ihors Miroņjuks, kompānijas „Enerhoatom” drošības dienesta priekšnieks Dmitro Basovs un citi. Kā galvenā persona no esošās valdības, uz kuru šī korupcijas skandāla sakarā krīt aizdomu ēna, ir pašreizējais tieslietu ministrs Haluščenko, kurš ilgāk nekā četrus gadus ieņēma enerģētikas ministra posteni premjerministra Denisa Šmihaļa kabinetā. Pagājušajā trešdienā, 12. novembrī, prezidents Zelenskis aicināja Haluščenko, kā arī pašreizējo enerģētikas ministri Svitlanu Hrinčuku demisionēt, ko abi arī nekavējušies darīt. Haluščenko pie tam paziņojis, ka par vainīgu sevi neuzskatot un esot gatavs aizstāvēties tiesā. Vakar abu ministru demisiju bija jāapstiprina parlamentam – Ukrainas Augstākajai Radai –, taču eksprezidenta Petro Porošenko vadītās frakcijas „Eiropas solidaritāte” deputāti fiziski bloķēja parlamenta tribīni, neļaujot Radai nobalsot. Porošenko grupējums pieprasa visa premjerministres Jūlijas Sviridenko kabineta demisiju. Starp korupcijas shēmā iesaistītajiem ir arī uzņēmējs Timurs Mindičs, kuram pagātnē bijuši visai cieši sakari ar prezidentu Zelenski. Mindičam pieder puse no īpašuma daļām producēšanas kompānijā „Studija Kvartāls 95”, kuras producētajos šovos tagadējais prezidents savulaik veidoja savu televīzijas karjeru. Kā tiek ziņots, Mindičs pametis Ukrainu 10. novembra rītā, dažas stundas pirms viņa dzīvoklī ieradušies Antikorupcijas biroja darbinieki. Sagatavoja Eduards Liniņš

Piedāvājam sporta sarunu šova “eXi” epizodi, kurā pie Jāņa Celmiņa viesojas bijušais hokejists Sandis Ozoliņš. Tagadējais Latvijas izlases galvenā trenera Harija Vītoliņa asistents dalās iespaidos par darbu izlasē, ninasēti stāsta par NHL skauta darba aizkulkisēm, atminas labākos savas karjeras ‘'trash talk'' meistarus, kā arī brīdi, kad Rīgas ‘'Dinamo'' vadītājs Juris Savickis viņam aizliedzis doties laukumā…

00:00:00 - Felújítások vannak nálunk00:03:12 - Végre működik a “Frissítés és leállítás” a Windows-ban00:09:34 - Képzelt magabiztosság00:10:35 - Újra AI reklámot csinált a Coca-Cola00:13:00 - Elkerülhetetlen, hogy minden cég AI-t használjon?00:15:27 - Tagadás fázisa és a jövő00:17:31 - Az egyediség drága lesz00:20:08 - Az AI hatása a művészetre és az alkalmazottakra00:26:22 - Az AI által hozott változások és a munkaképes emberek száma00:28:28 - Munkaképes emberek száma00:32:09 - Számít, hogy valóságos legyen?00:36:11 - Az AI határai00:38:59 - Az emberiség tönkretétele a cél?00:41:02 - Elkényelmesedés és a kapitalizmus jövője00:48:44 - Kellettek a régi dolgok, hogy most itt tartsunk00:52:13 - Befejezés

Droni, droni un atkal droni - tie būtiski maina kara realitāti Ukrainā un liek pārskatīt visu drošības koncepciju arī Eiropā. Kāpēc tā un kam šajā ziņā ir jāgatavojas turpmāk? Krustpunktā Lielā intervija ar Zemessardzes kapteini Māri Bružu. Klausītāji droši vien ir pamanījuši, ka pēdējā laikā mazāk runājam par izmaiņām Krievijas - Ukrainas kara frontē. Šo izmaiņu ir mazāk. Krievijai ir kļuvis grūtāk, šķiet, grauzties iekšā Ukrainas zemē. Protams, tiek minēta virkne iemeslu un nav jau tā, ka viss ir apstājies. Bet paši krievi savos kanālos apspriež faktu, ka tagad frontes līniju gandrīz pilnībā kontrolē ar droniem un virzība vairs nav nekur noslēpjama. Viss nonāk nežēlīgā uguns jūrā. Droni situāciju ir mainījuši it visur.  Cilvēkresursi nav bezgalīgi, tāpēc kara stratēģija mainās. Tagad abas karojošās puses drīzāk cenšas izmantot lidaparātus, vienalga, kā mēs tos dēvētu, lai iznīcinātu objektus tuvumā vai tālu no frontes līnijas. Tas, šķiet, dod lielāku efektu nekā tikai centieni spītīgi tikt uz priekšu frontē. Droni mainījuši jauno kara realitāti, tā spriež "Telegram" kanālos. Vai tā ir? Ko tad nozīmē droni mūsdienās un cik mēs Eiropā vispār esam gatavi straujām pārmaiņām, kas notiek līdz ar tehnoloģiju attīstību. 

Latvijā lielākās emocijas pēdējās dienās ir virmojušas joprojām ap Stambulas konvenciju. Tagad neapmierinātie ir iesnieguši savu nacionālu konvencijas variantu, kuru parakstīs tikai Latvija, izstājoties no kopējās vienošanās. Otrs aktuālais temats bija ilgā ņemšanās ap izmešu kvotām un pieslēgšanos Eiropas Savienības direktīvām. Tikmēr pasaulē  neapšaubāmi galvenā ziņa ir panāktā vienošanās starp Izraēlu un "Hamās" par kara pārtraukšanu Gazā. Pagaidām gan tas ir pirmais solis. Lai arī to var dēvēt par Trampa panākumu, tomēr cerētā Nobela Miera prēmija viņam gājusi secen, to saņems Venecuēlas opozīcijas līdere. Aktualitātes Krustpunktā analizē TV24 žurnālists Ansis Bogustovs, TVNET Grupa galvenais redaktors Toms Ostrovskis un izdevuma "SestDiena" galvenā redaktore un TV3 "900 sekundes" producente Lauma Spridzāne.    

Covid pandēmijas laikā visās Latvijas skolās ieviesa gaisa kvalitātes mērītājus, kas izmaksāja aptuveni 4,3 miljonus eiro. Gadu pēc tam Valsts Kontrole ziņoja, ka mērītāji ir uzstādīti, bet gaisa kvalitāte skolās kopumā ir slikta. Tagad, vēl pēc pāris gadiem, Valsts Kontrole secina, ka, par spīti iztērētajiem miljoniem, risinājums iepriekšējais – atvērt logus. Bet ilgtermiņa risinājums, lai uzlabotu gaisa kvalitāti izglītības iestādēs, tā arī nav izveidots. Kāda jēga bija tērēt naudu, ja tālāk nerīkojamies? Krustpunktā diskutē Valsts kontroles padomes locekle, Trešā revīzijas departamenta direktore Maija Āboliņa, Latvijas Pašvaldību savienības padomniece izglītības jautājumos Ināra Dundure, Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības departamenta direktors Rūdolfs Kalvāns, bijusī izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece.