Podcasts about desmit

Kritika, Desmitā tiesa, Bailes, Stagnācija, Pievilšana, Dieva pieņemšana, Dievs spēj dziedināt.

Gleznotājs Kaspars Zariņš uz sarunu aicinājis māksliniekus Alīnu Grinpauku un Arnoldu Andersonu, kuru kopdarbs  izstādē „Adrenalīns” skatāms galerijā  ASNI. Personālizstādē Arnolds Andersons preparē savas atmiņas par bērnību 1990. gadu Rīgā,  reflektējot par šo desmitgadi caur seksualizētu skatījumu, kurā vienlaikus sastopas skaistais, neglītais, patīkamais un riebīgais. Asociācijas ar 90. gadu vidi un dažādajiem kultūras uzslāņojumiem izstādē rosina smaržu mākslinieces Alīnas Grinpaukas aromāti. Sadarbībā ar Arnoldu Andersonu, viņa jaunradījusi četras unikālas smaržu kompozīcijas jeb stāstus par uzaugšanu un pieaugšanu postsociālistiskajā Baltijā. Sarunā par bērnības atmiņām un mākslas  spēku, par ziņkāri un sapņiem kā galveno virzītāju, smaržu pasauli un noslēpumiem…. Kaspars Zariņš: Alīna, kur rodi drosmi iet nezināmā virzienā vai pēkšņi mainīt diapazonu no modes ilustrācijas uz tādu gaistošu, ēterisku lietu kā smarža? Alīna Grīnpauka: Tā ir liela un globāla ziņkāre. Man ir ļoti interesanti izprast lietas, tās analizēt un par tām stāstīt - pētīt un pēc tam caur to, kā es esmu izpratusi, par to runāt. Tev ir gadījies, ka tu zini, kā kāda smarža smaržo, bet uzsmidzinot to Arnoldam tā mainās (smejas)? Alīna Grīnpauka: Jā, protams. Mūsu ožas orgāns katram ir ļoti atšķirīgs, līdzīgi, kā mēs esam ļoti atšķirīgi. Katrs uztver aromātus ļoti dažādi. Arī uzpūšot aromātu uz atšķirīgiem cilvēkiem tas smaržo savādāk. Nesen bija interesants pētījums par to, ka cilvēka DNS spēj ietekmēt to, kā cilvēki uztver vienu un to pašu aromātu. Ļoti interesanti. Tā kā jums ir pieredze, dzīvojot rietumos, savu dzīvi vairāk plānojat šeit vai  gribētu būt multikulturāli un atrasties dažādās pasaules vietās? Alīna Grīnpauka: Man liekas, ka dzīvošana un bāzēšanās Latvijā mūsdienās nekādā veidā netraucē būt multikulturālam un daudz ceļot. Dzīvojot uz pusi Amerikā, uz pusi Latvijā, atgriešanās Latvijā man ir veids, kā atgūt spēkus, izelpot un arī mierīgi izdarīt darbu. Lielpilsētās tas paņem daudz vairāk enerģijas - ļoti daudz notikumu, troksnis, kas īstenībā nomāc. Iespējams, tas tāpēc, ka es nāku no Latvijas un esmu pieradusi pie miera, kurā darboties. Bet vai nav tā, runājot par karjeru, kad esi šeit, tomēr būt klātbūtnē tur, kur katls mutuļo, ir svarīgi? Alīna Grīnpauka: Protams. Ir jābrauc, ko mēs arī darām. Arnolds Andersons: Es tev pilnībā piekrītu. Desmit gadi Londonā bija superīgi un tā ir forša pieredze, bet pagaidām esmu šeit, ir jau trešais gads, un esmu ļoti apmierināts. Ir forši būt atpakaļ. Es domāju, ir veselīgi [ko] pamainīt ik pa laikam. Ja ir iespēja aizbraukt kaut kur citur un padzīvot tur kādu gadu, tad šī iespēja ir jāizmanto, tad atkal atpakaļ. Man tas no mammas, kura vienmēr saka “klausies, brauc, tev vienmēr ir mājas, bāze šeit”. Vai nav tā, ka tu esi šeit un tad aizbrauc, teiksim, atpakaļ uz Londonu vai citu lielpilsētu, un tev atkal tas ceļš ir jāizlauž kā ledlauzim, tas lēnām aizsalst? Arnolds Andersons: Jā, es domāju, ja ir ilgs laiks pagājis, tad iespējams, ka ir nedaudz jāpacīnās, lai tevi atkal ievērotu. Tajā pašā laikā, tas varbūt ir jautājums par attiecībām ar cilvēkiem, ar domubiedriem.

Krustpunktā Lielā intervija: Ogres novada domes izpilddirektora vietniece Dana Bārbale. Gada nogalē jau desmito gadu pēc kārtas tiesībsargs kopā ar biedrību "Apeirons" un Latvijas Nacionālo bibliotēku godināja labākās organizācijas un labākos ļaudis, kas ir ļoti daudz darījuši un ir atbalstījuši cilvēkus ar invaliditāti. Desmit gadus šis ir bijis emocionāli viens no skaistākajiem notikumiem Latvijā. Un šogad pirmo reizi konkursa vēsturē vienam cilvēkam nācās iet skatuves priekšā divas reizes pēc kārtas, lai saņemtu apbalvojumu. Tā bija Ogres novada pašvaldības izpilddirektora vietniece Dana Bārbale.  Ja ierakstām Bārbales kundzes vārdu un uzvārdu interneta meklētājā, redzam, ka vispār viņa pēdējo pāris gadu laikā presē ir pieminēta daudzkārt, bet šī pieminēšana ir bijusi pretrunīga iemeslu dēļ. Un uzreiz grūti pateikti, biežāk tās ir pozitīvas vai negatīvas publikācijas. Šķiet, pretrunīga persona. 

Krustpunktā Lielā intervija: Ogres novada domes izpilddirektora vietniece Dana Bārbale. Gada nogalē jau desmito gadu pēc kārtas tiesībsargs kopā ar biedrību "Apeirons" un Latvijas Nacionālo bibliotēku godināja labākās organizācijas un labākos ļaudis, kas ir ļoti daudz darījuši un ir atbalstījuši cilvēkus ar invaliditāti. Desmit gadus šis ir bijis emocionāli viens no skaistākajiem notikumiem Latvijā. Un šogad pirmo reizi konkursa vēsturē vienam cilvēkam nācās iet skatuves priekšā divas reizes pēc kārtas, lai saņemtu apbalvojumu. Tā bija Ogres novada pašvaldības izpilddirektora vietniece Dana Bārbale.  Ja ierakstām Bārbales kundzes vārdu un uzvārdu interneta meklētājā, redzam, ka vispār viņa pēdējo pāris gadu laikā presē ir pieminēta daudzkārt, bet šī pieminēšana ir bijusi pretrunīga iemeslu dēļ. Un uzreiz grūti pateikti, biežāk tās ir pozitīvas vai negatīvas publikācijas. Šķiet, pretrunīga persona. 

Stāsta Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas etnomuzikoloģijas studente Marta Paula Pauliņa Marija Gubene (1872–1947) ir latviešu mūzikas vēsturē pirmā sieviete ar akadēmisko izglītību ērģeļspēlē un kompozīcijā, līdztekus darbojusies kā mūzikas kritiķe, pedagoģe, profesore Latvijas konservatorijā, bet jaunībā vākusi dzimtā Kraukļu pagasta folkloru. Komponiste dzimusi 1872. gadā Vidzemē, Madonas apriņķa Kraukļu pagastā, tautskolotāja Jāņa Gubeņa ģimenē. Marijas tēvs savā skolotāja darbā lielu uzmanību pievērsa dziedāšanai, kā arī vadīja skolas kori. Tāpēc likumsakarīgi, ka savas pirmās iemaņas mūzikā guvusi no tēva, vēlāk Rīgā mācījusies arī pie komponista Ernesta Vīgnera un ērģelnieka Oskara Šepska. 19. gadsimta nogalē arvien plašāk sāk izvērsties Jurjānu Andreja latviešu tautas dziesmu melodiju vākšanas darbs. Piezīmēs 1891. gadā folkloras vācējs raksta arī par deviņpadsmitgadīgo Gubeņa meitu Mariju, kas izcēlusies ar iesūtīto darbu apjomu un smalko precizitāti mūzikas pierakstā: "Melodijas cauri lūkojot, neatradu nevienas kļūdas: prieks bija redzēt, cik rūpīgi un pat niecīgos sīkumos pareizi bija uzzīmētas melodijas, kas, ievērojot grūto meldiju uzrakstīšanu, liecināja par krājējas sevišķām mūzikas dāvanām, kuras visādā ziņā būtu izglītojamas." Desmit gadu vēlāk piepildās Jurjānu Andreja pravietiskā atzinība, komponiste 1901. gadā uzsāk mācības Maskavas konservatorijā – ērģelspēles un speciālās teorijas klasē. Ērģeļspēli apgūst pie profesora Borisa Sabaņejeva (1880–1918), savukārt mūzikas teorijas pasniedzēju vidū ir fūgas un kontrapunkta profesors, komponists Sergejs Taņejevs (1856–1915). Mācības ilgst līdz 1906. gadam, kad Marija beidz konservatoriju ar brīvmākslinieces diplomu kā laureāte, par izcilību. Ieguvusi pamatīgas teorētiskās zināšanas, 1906. gadā Marija Gubene atgriežas Rīgā, kur pastāvīgu ērģelnieces vietu diemžēl neatrod, bet savas prasmes demonstrē daudzos koncertos. Savas zināšanas Marija Gubene izmanto, sākot darbu vairākās Rīgas skolās kā dziedāšanas skolotāja – Natālijas Draudziņas sieviešu ģimnāzijā, Viļa Olava tirdzniecības un komercskolās. Lai ieinteresētu audzēkņus, Marija Gubene meklē mazāk zināmas dziesmas, ko apdarina skolu koriem. Tomēr izdotas tikai ap 30 viņas apdarināto melodiju, un visas tās tapušas laikā līdz Pirmajam pasaules karam. Tomēr tautasdziesmu apdaru jauktajam, bērnu, sievu, vīru koriem, solo un ansambļiem ar klavieru pavadījumu ir krietni vairāk, tiesa gan saglabājušies tikai rokrakstos. Un mistisks stāsts saistās ar kompozīciju rokrakstu nokļūšanu muzikologa Oļģerta Grāvīša arhīvā. Tas atspoguļots vēstulē, kas bijusi pievienota kopā ar rokrakstiem. Komponistes Marijas Gubenes skaņdarbu nošu materiāli rokraksti tika atrasti Ulbrokā kādas mājas šķūnītī, 1989. gada vasarā. Materiālu atradējs no māju īpašniekiem noskaidrojis, ka komponiste šajā adresē nav dzīvojusi, kā arī nav zināms, kā Marijas Gubenes nošu materiāli šķūnītī nokļuvuši. Vairāk nekā puse atrasto darbu ir kormūzikas žanrā rakstīti, liela daļa bērnu korim, jauktajam, sieviešu koriem, komponiste juta nepieciešamību pēc jauna repertuāra skolās. Lielāka daļa ir tautasdziesmu apdares, tomēr netrūkst arī oriģinālmūzikas, teksta autoru vidū tādi autori kā Anna Brigadere, Jānis Akuraters, Aspazija, Rūdolfs Blaumanis u.c. Savukārt instrumentālo žanru bagātīgi pārstāv ērģeļmūzika. Oļģerts Grāvītis par Gubeni vēlāk rakstījis: "Marija Gubene bija tā, kas sagatavoja muzikālās izglītības ceļu tālākajām latviešu sieviešu paaudzēm. Aiz viņas nāk Jāzepa Vītola skolnieces Paula Līcīte, Lūcija Garūta, Lauma Reinholde, Velta Oše un tad jau Elga Igenberga, Maija Ķēniņa, Maija Einfelde un vēl rinda pēckara gadu konservatoristu – kompozīcijas mākslas interesentu. Bet viņām blakus arī daudzas mūsdienu mūzikas zinātnieces." Uzziņas avoti: Oļģerts Grāvītis. "Pirmā latviešu sieviete-komponiste". "Karogs", Nr. 8, 01.08.1972. Arnolds Klotiņš. "Divatā ar tautasdziesmu". "Zinātne", 2020. Marija Gubene. "Autobiogrāfiska skice". "Latviete", Nr. 7-8, 01.07.1934.

Galerijai „427” aprit desmit gadu. Vai 10 gadi laikmetīgās mākslas galerijai ir daudz vai maz? Kultūras rondo tiekamies ar māksliniekiem Ievu Krauli-Kūnu, kuras izstāde “Rīma” šobrīd skatāma galerijā, un Kasparu Groševu, kurš ir arī galerijas vadītājs. Viņi tikko atgriezušies no Viļņas laikmetīgās mākslas gadatirgus. Tāpēc arī interesējamies, kādas vēsmas laikmetīgās mākslas pasaulē virmo Lietuvā un kāpēc, lai nonāktu pasaules apritē, māksliniekam nepieciešams galerijas aizsegs?

"Klasikā" tiekamies ar kontrabasistu un diriģentu Jāni Stafecki, dzejnieci, komponisti un dziedātāju Vaidu Voveri un etnomūziķi Lieni Skrebinsku. Sarunas epicentrā ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra rīkotais festivāls "LNSO vasarnīca", kas jau piekto reizi atgriežas pilsētā Latgales sirdī – Rēzeknē, lai no 23. līdz 25. augustam piepildītu Latgales vēstniecības "Gors" telpas ar brīnišķīgiem un krāsainiem muzikāliem notikumiem – prieks būs gan akadēmiskās mūzikas gardēžiem, gan tiem, kam šī būs pirmā tikšanās ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un tā draugiem mūzikā!  Ar Jāni Stafecki, Vaidu Voveri un Lieni Skrebinsku runājam par Latgalei piemītošo dažādību, kura lieliski atspoguļosies programmā "Simfo. Etno. Džezs", par vārdu rakstīšanu, braucot autobusā, par satikšanos ar kādreizējiem skolotājiem, desmitās "Vasarnīcas" programmu un to, vai LNSO mūziķiem jau izdevies iejusties Kongresu nama telpās... Kā vienmēr, festivālā "LNSO Vasarnīca" padomāts par vērienīgu simfonisko darbu mīļotājiem un jaunradītu unikālu muzikālo programmu cienītājiem; gan par jaunākām un mazāk pieredzējušām, gan vecākām un zinošākām ausīm. Šogad svinēt vasaras mūzikas dzīres LNSO aicinājis tuvus domubiedrus mūzikā. 23. augustā – Baltijas ceļa 35. gadadienā – festivālu atklās Lietuvas Valsts simfoniskais orķestris kopā ar pianistu Luku Geņušu maestro Gintara Rinkēviča vadībā. Festivālā sastapsim arī citus LNSO draugus: vērienīgās Gustava Mālera Trešās simfonijas atskaņojumā diriģenta Andra Pogas vadībā piedalīsies lietuviešu mecosoprāns Justīna Gringīte un Latgales apvienotais koris Andas Lipskas un Jāņa Veļičko vadībā. Muzikālā uzvedumā jaunākajiem klausītājiem sadarbībā ar Rīgas 1. pamatskolas – attīstības centra Ritma grupu un iemīļoto aktieri Andri Keišu klausīsimies Riharda Zaļupes jaundarbu. Savukārt festivāla noslēguma koncertā īpašā simfo-etno-džeza programmā orķestrim diriģenta Jāņa Stafecka vadībā uz skatuves pievienosies dziedātāja Liene Skrebinska, Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas skolas Tradicionālās un Džeza un mūsdienu ritma mūzikas nodaļu audzēkņi un TRIO ELPO dalībnieki – Edgars Cīrulis, Jānis Rubiks un Rūdolfs Dankfelds. Savukārt par skaistu noskaņu un aizraujošiem stāstiem parūpēsies koncertu vadītāja, "Klasikas" kolēģe Liene Jakovļeva.

Pasaules latviešu mākslas centrs (PLMC) Cēsīs 15.jūnijā ar vairākiem pasākumiem svinēs savas pastāvēšanas 10 gadu jubileju. Kultūras rondo vēl pirms svinībām tiekamies ar Pasaules latviešu mākslas centra izpilddirektoru Kārli Kanderovski, viņa mammu mākslinieci Leldi Kalmīti un mākslinieci Indru Avenu. Vispirms tikšanās radošajā kvartālā “Rainis” (Raiņa iela 27), kur apskatāma Zigfrida Sapieša (1924-2014, Skotija) iespaidīgā tēlniecības darbu izstāde "Tev būs samierināt monstrus". Svinības turpināsies PLMC telpās (Lielā Skolas iela 6), kur plkst. 16.30 atklās Voldemara Avena (1924-2022) līdz šim neizstādīto gleznu ekspozīciju un "Filadelfijas grupas mākslinieku darbu skati". Savukārt, plks 18.00 PLMC pagalmā gaidāms dienas īpašais muzikālais notikums - čellistes Sallijas Gintere (Sally Guenther) solo koncerts, viņas vīra mākslinieka Jāņa Mintika (1944-2014) piemiņai.

Stāsta Viļa Plūdoņa muzeja vadītāja Elīna Kūla-Braže Viļa Plūdoņa pirmie divi dēli – Tālivaldis un Emīls – piedzima dzejnieka pirmajā laulībā ar skolotāju Otīliju Kuču. Plūdons izšķīrās no sievas dažus mēnešus pēc jaunākā dēla piedzimšanas. Turpmāk dzīvē ar saviem pirmajiem bērniem nesatikās un radniecības saites neuzturēja. Otrajā laulībā ar Elfrīdu Melbārdi Vilim Plūdonim piedzima astoņi bērni, kuriem viņš deva interesantus vārdus: Vaida, Antra, Ināra, Vilmārs, Druvenaldis, Dainuvīte, Ilizāna un Varimants. Kamēr māmiņa Elfrīda bija aizņemta ar ikdienas rūpēm par bērniem, Plūdons centās sevi parādīt kā mīlošu tēti. Kad Plūdons strādāja ārpus ģimenes dzīvesvietas, viņš sievai vēstulēs centās dot norādījumus par bērna kopšanu. Piemēram, zinot, ka sievai un bērniem jābrauc zirga pajūgā uz staciju, viņš piekodināja sievai, lai bērnus ietin cieši segās un pieskata, lai neizkrīt no ratiem. Pirmā pasaules kara laikā Plūdons ļoti uztraucās par bērnu veselību, jo apkārt plosījās dažādas lipīgas slimības. Viņš vēstulē Elfrīdai norādīja, lai bērni, braucot vilcienā, mazāk pieskartos ar rokām dažādām virsmām, un ieteica bieži mazgāt rokas. Plūdons piekodināja sievai, lai nepērk augļus un ogas no svešiem cilvēkiem, lai tādējādi nesaskartos ar baciļiem. Viļa Plūdoņa ģimene dzīvoja Torņakalnā vienā mājā ar brāļa Jāņa Lejnieka ģimeni, kurā auga trīs bērni. Plūdoņa bērnu atmiņās teikts, ka viņu bērnība tika pavadīta jautrās spēlēs radu un draugu bērnu pulkā. Siltā laikā jaunieši pagalmā spēlēja volejbolu, bet ziemās paši uzlēja pagalmā ledu un slidoja. Vasaras Plūdoņa bērni pavadīja Lejeniekos. Viņu pienākums bija padarīt arī vienkāršus saimniecības darbus: ravēt sakņu dārzus, lasīt ogas un pabarot cūkas. Plūdoņa ģimenē lielu vērību pievērsa bērnu izglītošanai. Bērni no mazām dienām daudz lasīja. Plūdons pirka bērniem īpaši domātas grāmatas. Kad bērni paaugās, viņi tika iesaistīti Plūdoņa radošo darbu pārrakstīšanā. Daļa no daudzajiem Plūdoņa manuskriptiem pārrakstīti vienkāršā, skolnieciski glītā rokrakstā: to veikuši viņa bērni. Kad dzejnieka mājās Torņakalnā viesojās ciemiņi, Plūdons viņš iepazīstināja ar kuplu bērnu pulciņu, par katru nedaudz pastāstot, kā sauc, kādas intereses, kādus pulciņus apmeklē, ko iemācījies. Šādās reizēs bērni deklamēja tēta dzejoļus. Šo prasmi viņi bija labi apguvuši. Un kā uzcītīgi sava tēta skolēni iepriecināja ciemiņus ar paraugpriekšnesumu dzejas deklamēšanā. Plūdons katram no saviem bērniem bija veltījis kādu dzejolīti. Plūdoņa bērnu atmiņās spilgti palikuši mirkļi tēva dzimtajās mājās Lejeniekos. "Lejeniekos tēvam bija sirds. Par to nav divu domu. Tur viņš bija dzimis, tur uzaudzis. Arī bērniem viņš lika iemīļot ne tikai Lejiniekus. Tēvs mums, bērniem, iemācīja mīļot Latviju un Latvijas dabu. Katru pavasari, kad pakojāmies, lai brauktu uz Lejniekiem, tēvs vienmēr bija pacilātākā garastāvoklī," atmiņās par Plūdoni rakstījis viņa dēls Varimants. Arī Plūdoņa meita Antra atcerējusies vasaras Lejeniekos: "Vasarā, kad dzīvojām Lejeniekos, tētis katru dienu aizstaigāja strautu. Tur viņš piekalnē mēdza sēdēt, domāt un sapņot. Tētis vēlējās, lai viņa kapakmens tiktu ņemts no lielā akmens strauta malā. Šī viņa vēlēšanās ir daļēji izpildīta: lielais akmens pāršķelts uz pusēm un ir kapa zīmes pamatakmens viņam un meitai Inārai. Svētdienās mēs, visa ģimene, bieži gājām staigāt. Kādreiz pārcēlāmies ar laivu pāri upei un staigājām pa Vecsaules silu. Bet visbiežāk gājām uz strautu un pa upes krastu nācām atpakaļ. Tētim vienmēr kabatā bija kabatas nazis, un, atpakaļ nākot, viņš mums nogrieza garus lazdas zarus, un tad mēs, bērni, rikšojām uz mājām. Tāpat atceros, ka kādreiz tālās pastaigās, kad labība jau sāka dzeltēt, viņš no rudzu vai kviešu salmiem mums nopina gredzentiņus, kas mūsu acīs spīdēja kā zelts. Parasti tādās ģimenes pastaigās viņš gāja visiem aizmugurē, ar savu mazo, melno kladīti rokās, pa reizei apstādamies un tur kaut ko ierakstīdams. Tētis mīlēja dzejot, staigājot un dungojot kādu melodiju, bieži tā bija minora toņkārtā. Savas dzejas viņš ļoti laboja, slīpēja. Dažreiz bija vairāk variantu. Tētis lasīja mūsu mātei priekšā un prasīja viņas padomu variantu izvēlē."  

„Joprojām interesē izstādīt mākslas parādības, kas Latvijā mazāk zināmas,” apliecina galerijas „427” vadītājs Kaspars Groševs, svinot galerijas desmitgadi. Jubilejai par godu sarīkota plaša grupas izstāde, un galerijas vadītājam par katru darbu ir stāsts, kā tas nokļuvis kolekcijā. Galerijas „427” desmitgadei par godu sarīkota plaša grupas izstāde, skan mūzika, apmeklētāji ieinteresēti apskata darbus, ik pa laikam kāds kaut ko pavaicā galerijas vadītājam Kasparam Groševam. Par izstādi nedaudz vēlāk, vispirms atgādināšu galerija pirms desmit gadiem durvis vēra Maskavas priekšpilsētā, kur bija tās pirmā mājvieta, bet nu jau daudzus gadus nelielā galerija atrodas Stabu ielā. Galerijas rīcībā ir neliela baltā kuba telpa ar kamīnu, bet aiz tās maza biroja telpa. Pa šiem gadiem galerijā savas pirmās personālizstādes sarīkojis ne viens vien tagad labi zināms mākslinieks. Dažādos veidos mākslas darbi pārtapuši par „427” kolekciju un, svinot galerijas desmitgadi, Kaspars Groševs nolēmis darbus eksponēt. Galerijas grīdā pat atsegts kāds mākslas darbs. Jubilejas izstādē pie sienām, uz grīdas un pat kamīnā eksponēti darbi, kas kolekcijā bieži vien parādās procesuālā un diezgan spontānā veidā. Desmit gadu laikā galerijā „427” sarīkotas turpat 70 izstādes, notikuši koncerti, performances, ballītes, lasījumi un lekcijas. „427” ir arī aktīvi veduši Latvijas mākslu uz ārvalstīm un sola to darīt arī turpmāk. Galerijas „427” desmitās jubilejas izstāde būs skatāma līdz 8.jūnijam.

Kāpēc nevajag fiksēt katru saulrietu un kā savaldīt mirkli tā, lai no tā taptu lielformāta mākslas fotogrāfija, kurā pēc tam var vērties bezgalīgi? Par šo un daudz ko citu, kas sastopams fotomākslinieka realitātē, Kultūras rondo stāsta fotogrāfs Jānis Deinats, kura izstāde "Masas no 11. aprīļa līdz 11. maijam būs aplūkojama "Māksla XO" galerijā. Personālizstādē "Masas" eksponētas 10 jaunākās lielformāta fotogrāfijas – fragmenti no fotosērijas "Masas", kurās Jānis Deinats pēta vizuālo masu tipoloģiju, kuru veido vispārīgā, idealizētā modeļa (masas) un atsevišķā indivīda vai kompozīcijas detaļas savstarpēji daudznozīmīgās attiecības, brīžam groteski saasinātā skatījumā. "Pirmkārt, iespējamo izstādāmo attēlu ir vairāk, otrkārt - telpas ietilpīgums. Trešām kārtām, projekts vēl turpinās. Angliski pieņemts teikt "work in progress". Kāpēc tieši šīs desmit? Šinī brīdi bija šāda sajūta. Tikpat labi pēc laika varētu būt cita sērija," stāsta Jānis Deinats. Kas ir "Masas"? Jānis Deinats atbild ar frāzi no Šekspīra: "Visa pasaule ir teātris". "Turpinot savu izglītības statusu. Man patīk teātris, es daudz fotografēju teātri, bet izejot no teātra, es turpinu skatīties. Un jūs visi visapkārt esat mans skatījumu objekts dažādos veidos," skaidro Jānis Deinats. "Kā es konstatēju, ka bilde ir izdevusies – ja uz to var skatīties ļoti ilgi. Tas ir viens no būtiskiem kritērijiem," atklāj Jānis Deinats.  

Sešdesmit piecas melnbaltas fotogrāfijas no sešām fotostudijas pastāvēšanas desmitgadēm apskatāmas Liepājas Tautas fotostudijas "FOTAST" jubilejas izstādē. Kultūras rondo viesojas Iveta Herbsta, Liepājās Tautas fotostudijas vadītāja,Gunārs Kopštāls, viens no foto pulciņa dibinātājiem 1958. gadā, un Dace Dēliņa-Lipska, izstādes kuratore. Līdz 10. martam Liepājas muzeja lielajā izstāžu zālē skatāma Liepājas Tautas fotostudijas "FOTAST" 65. gadu jubilejas izstādi "65". Fotogrāfijas veidotas dažādās tehnikās un stilistikā, kas gadu laikā veidojušas fotostudijas identitāti. Liepājas Tautas fotostudija “FOTAST” vadītāja Iveta Herbsta atzīst, ka vienotā ekspozīcijā satiksies 51 autors – vairāku paaudžu fotogrāfi, kuri darbojušies dažādos laikmetos, pretējās politiskajās iekārtās, ar atšķirīgām tehniskajām un tehnoloģiskajām iespējām, profesionāļi un amatieri, bet radniecīgi mīlestībā uz fotogrāfiju. Izstāde ir tilts no pagājušā gadsimta desmitgadēm uz šodienu un veido harmonisku stāstījumu par laiku, cilvēku tajā, par attiecībām un vidi. Ar dokumentālu precizitāti, poētisku jūsmu vai asredzīgu vizionārismu – katrs autors aiz kameras pasauli redz savām, unikālajām acīm. Fotostudijas “FOTAST” pirmsākumi rodami 1958. gadā, kad Visvaldis Blankenburgs, Gunārs Kopštāls un Huberts Stankevičs pilsētas kultūras namā nodibināja fotopulciņu. Šobrīd studijā darbojas vairāk nekā 20 dalībnieku, tverot fotomirkļus un dodot iespēju liepājniekiem iepazīt pasaules fotomākslu.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz kādu siltu un smilšainu vietu, proti, uz Saūda Arābijas Karalisti. Tā ir valsts, kas atrodas Arābijas pussalā un Arābijas tuksnesī. Un tieši tajā ir pasaulē lielākais vienlaidu smilšu tuksnesis Rubelhālī jeb Tukšais kvadrāts. Var vaicāt, kādēļ valstij ir tik savāds nosaukums. Tad nu uzreiz par visām trim iezīmēm – tieši ēģiptieši esot teritorijai savulaik piešķīruši nosaukumu “Ar Rabi”, kas tā arī palikusi. Nosaukuma daļa Saūda ir saistīta ar emīru Ibn Saūdu un Saūdu dinastiju, kurš sākot no mūsdienu galvaspilsētas Rijādas iekaroja un apvienoja Arābijas pussalas teritorijas, 1932. gadā izveidojot karalisti. Karaliste, protams, ir trešais vārds nosaukumā, jo Saūda Arābija vēl jo projām ir viena no septiņām atlikušajām absolūtajām monarhijām pasaulē. Par siltumu un tuksnešiem vēl runājot – Saūda Arābija arī ir lielākā pasaules valsts, kurā nav upju. Taču, ja tā var teikt, ar ūdeni šķiesties šīs valsts pārstāvjiem patīk, jo Sarkanajā jūrā atrodama arī Karaļa Fada strūklaka. Tā ievērojama ar to, ka ir pasaulē visaugstākā strūklaka un tās augstums sasniedz 312 metrus. Ātrums, ar kuru ūdens tiek izšļākts, ir 350 kilometri stundā. Tā tika pabeigta 1985. gadā un izskatās visnotaļ iespaidīgi. Saūda Arābija ir slavena ar dažādiem neparastiem sasniegumiem, rekordiem, īpatnībām un pat galējībām. Divi piemēri: ar kaimiņvalsti Bahreinu Saūda Arābijas zemes robeža ir mākslīgi uzbērts ceļš. Otra lieta – tieši Džedas trase, ko izmanto Formula 1, skaitās otrā ātrākā no visām. Proti, vidējais ātrums, ar kuru brauc formulas ir 252,8 kilometri stundā. Itālijā atrodamā mākslīgi būvētā Monzas trase ir vienīgā, kura pārspēj Džedas trasi. Saūda Arābijas vēsture ir sena.. Arheoloģiskie atradumi apliecina, ka tieši Arābijas pussala ir vieta, kur pirmatnējie cilvēki sākotnēji ieceļoja no Āfrikas. Teritorija sava ekstrēmā klimata dēļ bija vienmēr populāra beduīnu vidū. Bet īpašu nozīmi tā ieguva pateicoties Mekas pilsētai, kurā 570. gadā piedzima islāma reliģijas dibinātājs un pravietis Muhameds. Mekas nozīme ir tik liela, ka 622. gadu, kad Muhameds bija spiests pamest savu dzimto pilsētu un doties uz Medinu, vēl mūsdienās skaita par Hidžras kalendāra pirmo gadu. Respektīvi, mēness ciklos balstītais Islāma kalendārs šobrīd rāda 1445. nevis 2024. gadu. Un jaunais gads iestāsies tikai 7. jūlijā. Muhameds atgriezās Mekā 630. Gadā, un šis arī bija viens no iemesliem, kādēļ notiek Hādža – jeb musulmaņu svētceļojums uz Meku. Muhameds nomira Medīnā 632. gadā, bet Meka skaitās musulmaņu pasaulē vissvētākā vieta. Mekā ir atrodama ne tikai Kaaba – svētnīca, kuras vienā no stūriem ir atrodams slavenais Melnais Akmens, bet to ieskauj Lielā Mošeja, kura mūsdienās var uzņemt 820 tūkstošus cilvēku. Pēc Muhameda nāves islāms izplatījās visnotaļ strauji. Saūda Arābija savu nosaukumu ieguvusi pēc Saūdu dinastijas pārstāvjiem. Bet viņu vēsturiskā loma nesākās 20. gadsimta sākumā, kā raidījuma ievadā aprakstījām. Tā sākās jau ar 1727. gadā, kad pie varas mūsdienu Rijādas teritorijā nāca Muhameds bin Saūds. Apmēram piecpadsmit gadus pēc savas nākšanas pie varas, viņš veiksmīgu politisko sadarbību izveidoja ar Muhamedu ibn Abd al-Vahabu. Tieši šis striktais sunnītu islāma pūrisma sludinātājs arī kļuva par būtisku daļu no Saūdu dinastijas varas arī mūsdienās. Un tieši šis striktais vahābisma novirziens kombinācijā ar islāma izcelšanās svētvietas sargātāju likteni arī ir radījis tik ļoti konservatīvo islāmistu valdību Saūda Arābijā. Teokrātiskā monarhija, kur valda viena ģimene, kur valstī nav politiskās partijas, masu mediji tiek cenzēti, kur valda stingrs Šariāts un atteikšanās no islāma tiek sodīta ar nāvi, ir galvenie raksturlielumi mūsdienu Saūda Arābijas politiskajai sistēmai. Pasaules spiediena rezultātā, gan valdītāju personīgo skatījumu, gan arī vispārējās pasaules ekonomiskās, tehnoloģiskās un politiskās modernizācijas rezultātā, kopš 2005. gada pakāpeniski ir mainījušies daudzi likumi un paražas. Primāri būtiskus uzlabojumus ir piedzīvojusi attieksme pret sieviešu tiesībām. Tagad sievietēm ir daudz lielākas ekonomiskās brīvības iespējas. Tostarp 2017. gada septembrī arī tika atcelts bēdīgi slavenais aizliegums sievietēm vadīt automašīnas.  Kopš 2019. gada decembra Saūda Arābijā precēties drīkst tikai 18 gadus sasniegušas personas, neatkarīgi no dzimuma. Kā esam aplūkojuši ļoti daudzos mūsu raidījumos – bērnu izprecināšana mūsdienās ir izplatīta prakse daudzās pasaules valstīs, ne tikai islāmticīgajās. Un tieši Saūda Arābija par pārsteigumu cenšas rādīt sava veida piemēru šajā jautājumā. Šis piemērs ir tikai viens no daudz lielākām izmaiņām – pakāpenisku atteikšanos no Vali principa – no vīriešu aizbildniecības pār sievietēm. Vali daudzas sieviešu tiesību aizstāves uzskatīja par faktisku verdzību un vīriešu īpašumtiesībām uz sievieti, jo jebkurš ģimenes vīrietis, vai tēvs, vai brālis, vai vīrs, vai tēvocis bija tiesīgi izlemt par sievietes dzīvi. Vēl papildus šim – 2005. gadā arī notika pirmās vēlēšanas, kur pilsoņi izvēlējās pašvaldību padomniekus. Desmit gadus vēlāk vēlēšanās varēja gan balsot, gan kandidēt arī sievietes. Un 19 no tām arī ieguva pārstāvību. Saūda Arābijas ekonomikā principā valda nafta un gāze. Bet primāri nafta. Daudz naftas. Tiek rēķināts, ka Saūda Arābijai pieder 17 procenti no visas pasaules atklātajām naftas rezervēm, kas ir otras lielākās pasaulē pēc Venecuēlas. Un tā arī ir ne tikai viena no naftas karteļa OPEC dibinātājvalstīm, bet arī ir lielākais naftas eksportētājs pasaulē. Nafta Saūda Arābijas Al-Ašas reģionā un citos tika atklāta 1938. gadā, bet ieguves attīstība sākās 1941. gadā sadarbībā ar ASV. Aramco – Arābu-Amerikāņu Naftas Kompānija, kā šis nosaukums atšifrējas, mūsdienās ir otra lielākā kompānija pasaulē pēc ieņēmumu rādītājiem. Četrus gadus pēc tam, kad 1976. gadā Saūda Arābija kļuva par lielāko naftas eksportētāju pasaulē, Aramco amerikāņu daļas atpirka Saūda Arābija valdība. Pasaulē lielākā kompānija pēc ieņēmumiem? Amerikāņu tirdzniecības veikalu tīkls Walmart. Bet, kā daudzi jau zina, amerikāņu intereses un politiskā un ekonomiskā draudzība ar Saūda Arābiju nav mazinājusies. Gluži pretēji – tās tradicionāli ir bijušas visnotaļ ciešas. ASV ir Saūda Arābijas stratēģiskais partneris un valsts tradicionāli tiek uzskatīta par prorietumniecisku. Lai labāk izprastu šīs attiecības no drošības puses, lūdzām skaidrot Tartu Universitātes doktorantam un Baltijas Aizsardzības koledžas lektoram Luisam Vierengam.  

Krievijas uzbrukumos Kijivai un Harkivai nogalināti vismaz četri un ievainoti 92 cilvēki. "Rietumu banka" mudina nesteigties ar "Maskavas nama" pārņemšanu; Saeima to nekavēšot. Desmit gadi ar eiro Latvijā – ieguvumi un problēmas. Vērtē eksperti. Pieciem jaunajiem elektrovilcieniem konstatētas dažādas nepilnības.

Gada izskaņa ir tepat uz sliekšņa un par stabilu tradīciju ziemas viducī mūsu raidījumā ir kļuvis atskats uz  aizvadīto gadu visdažādākajās zinātnes jomās. Šoreiz pievēršamies Visuma dzīlēm - skaidrosim, kas bija gada svarīgākās izpētes misijas, iespaidīgākie raķešu starti un pārsteidzošākie astronomijas atklājumi, kā arī iepazīsim dažas no nākotnes idejām kosmosa izpētē, no kurām viena visai drīz realizēsies ar cilvēku uz Mēness. Skaidro un vērtē astronomijas amatieri Ints Ķešāns un Raitis Misa, kā arī "Starspace" observatorijas saimniece Anna Gintere. Sasniegumi fizikā 2023.gadā Desmit minušu garā sižetā pieminēt vairākus būtiskus sasniegumus fizikā, kas ietver astronomijas, medicīnas fizikas pētījumus, kvantu zinātni un atomfiziku, ir ļoti sarežģīts uzdevums. Tikpat sarežģīts kā minētā zinātnes nozare. Kā lai pāris teikumos raksturo, piemēram, kā ar neitroniem pārbauda protonu struktūru, vai par brīvās krišanas paātrinājuma noteikšanu antiūdeņraža atomiem? Tāpēc atvēlētajā  laika sprīdī aplūkosim divus no 2023. gada nozīmīgiem pētījumiem fizikas laukā, apsolot detalizētāk pievērsties citiem šīs sfēras  jaunumiem nākamajā gadā. Tātad pirmais notikums. Elektronu kustības pētniecība ārkārtīgi īsā laika sprīdī jeb konkrētāk vienā atosekundē, kas ir sekundes miljardās daļas miljardā daļa. Par šo pētījumu šogad trīs zinātnieki – Pjērs Agostīni, Ferencs Krauss un Anna Lijē – saņēma Nobela prēmiju. Kas ir atosekunde un kāpēc  šis pētījums ir nozīmīgs, skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģiju institūta doktorants un Eiropas kodolpētniecības centra CERN zinātniskais līdzstrādnieks Andris Potrebko.  Vēl vies nozīmīgs pētījums 2023. gadā ir atoma rentgena uzņēmums, ko veica ASV pētniecības centra Argonnas laboratorijā Ilinoisas štatā. Te arī ir runa par ārkārtīgi sīkām daļiņām. Vēl nesen mazākais parauga lielums, ko varēja analizēt, izmantojot speciālu rentgena staru skenēšanas metodi, bija attogramma, kas ir aptuveni 10 000 atomu, tad Argonnas laboratorijas fiziķiem izdevies iegūt viena atoma rentgena  uzņēmumu.

Stāsta Ojāra Vācieša muzeja vecākais speciālists Mārtiņš Bērziņš Ojāram Vācietim ārkārtīgi patika pastaigāties. Mazie pastaigu loki turpat Pārdaugavā – uz Arkādijas parku, uz Āgenskalnu, apkārt Māras ezeram. Oficiāli tas, protams, ir Māras dīķis, bet Ojārs Vācietis teica – Māras ezers. "Un dīķis nav dīķis, jo dīķis ir līķis, tev būs to par ezeru saukt," viņš raksta vienā no saviem dzejoļiem. Dzejnieks Aivars Neibarts teica – Māras okeāns, bet Ojāram Vācietim bija Māras ezers. Garie pastaigu loki Ojāram Vācietim reizēm bija pāri visai Rīgai. Desmit, piecpadsmit, arī divdesmit vai vairāk kilometru dienā. Viņam bija tādas pastaigas "no govīm līdz govīm". Reizēm Dzejnieks kopā ar sievu – dzejnieci Ludmilu Azarovu – kāpis taksometrā vai sabiedriskajā transportā un abi braukuši uz Rīgas nomalēm, līdz ieraudzījuši govis, un tad kājām gājuši pāri visai Rīgai, līdz atkal ieraudzījuši gotiņas. Pēc pastaigām Ojārs Vācietis un Ludmila Azarova gājuši mājās un pētījuši savus noietos maršrutus vēl ulmaņlaikos izdotajā Rīgas plānā. Viņiem interesēja sajust noieto ceļu nedaudz vēsturiskā perspektīvā. Šajā plānā Rīga vēl ir krietni mazāka un, piemēram, Brīvības iela ir Brīvības iela, ne tā kā Vācieša laikā, kad tā bija Ļeņina iela. Atgriežoties no pastaigām, vakaros Ojārs Vācietis reizēm mēdzis spēlēt klavieres. Viņš nebija mācījies mūzikas skolā, bet klavierspēli apguvis pašmācības ceļā. Klavieres pēc būtības bija sievas Ludmilas, bet Ojārs reizēm piesēdies un labprāt uzspēlējis. Ne nu gluži Šopēnu, bet, piemēram, dziesmu "Miglā asaro logs" ar dzejnieka Aleksandra Čaka vārdiem. Aleksandrs Čaks Ojāram Vācietim ir ļoti nozīmīgs dzejnieks. It īpaši sešdesmitajos gados: kad pie Dzejnieka atnāca viesi, viņš ļoti labprāt piesēdās pie klavierēm un nedaudz uzspēlēja. Garās pastaigas ietekmējušas arī Ojāra Vācieša dzeju. Viņš daudzējādā ziņā ir urbāns dzejnieks. Viņam ir tādi dzejoļi kā "Arkādija", "Pārdaugavas pasāžas", "Māras minivīzijas", "Zaķusala", "Lucavsala", "Āgenskalna tirgus rīts... Ar laiku Pārdaugava Ojāram Vācietim kļuvusi aizvien nozīmīgāka. Kā stāstījusi Ludmila Azarova, šī vieta sākusi veidot viņa uztveri, izglītot dvēseli. Viņa raksta: "Uzradās kaimiņi. Laika robežas neeksistēja, tāpēc tepat Dārtas ielā varēja satikt Krišjāni Baronu, domās iegrimušu. Johans Kristofers Broce stāvēja ezera krastā ar molbertu un pasteļu krītiņiem. Kopā ar Raini un Aspaziju varēja pastaigāties zem arkas Arkādija parkā. Rihards Vāgners drūms sēdēja pie galda un domāja, ka pienācis laiks bēgt no Rīgas. Cenders, Stradiņš, Straubergs, Dārziņš, Purvītis, Tone, Plūdons, Merķelis, Kants, jā arī Kants, pavisam tuvu – Karalaučos, Akuraters – pāri ielai, Brīvzemnieks tepat aiz stūra." Kādā no pastaigām Ojārs Vācietis redzējis, ka tiek lauzts ārā bruģis, lai varētu noasfaltēt ielu. Dzejnieks jautājis strādniekiem, ko darīs ar šiem akmeņiem. Viņam atbildējuši, ka vedīs uz kādu purvu vai mežmalu. Ojārs Vācietis nav bijis ar mieru. Viņš samaksājis ceļu strādniekiem 25 rubļus un akmeņus aizvedis uz savām mājām un uzdāvinājis savai Ludmilai. Pie Ojāra Vācieša dzīvokļa logiem joprojām stāv divas bruģakmeņu kaudzes. Ludmila Azarova šo dāvanu patiesi spēja novērtēt. Kā viņa reiz teica: "Nebūtu mēs satikušies filoloģijas fakultātē, iespējams, mēs būtu satikušies ģeogrāfijas fakultātē." Gan Ojāram Vācietim, gan viņa sievai Ludmilai ļoti interesēja visa dzīvā un nedzīvā daba – koki, putni, dzīvnieki un arī akmeņi. Turklāt bruģakmeņi jau nav vienkārši akmeņi, tiem ir arī simboliskā, kultūrvēsturiskā nozīme. Tas ir bruģis, pa kuru reiz, iespējams, staigājuši tie paši iepriekšminētie – Dārziņš, Rainis vai Aspazija.  

Stāsta džeza mūzikas menedžere, žurnāliste, sabiedrisko attiecību speciāliste un dzejniece Aleksandra Line Vai zini, ka 30. aprīlī džezu svin visa pasaule, arī Starptautiskā kosmiskā stacija un Antarktika? Līdz 2011. gadam aprīlis visā pasaulē skaitījās Džeza atzinības mēnesis, līdz 2011. gadā UNESCO iezīmēja tieši 30. aprīli kā Starptautisko Džeza dienu. Svinībām pievienojas universitātes un bibliotēkas, džeza klubi un koncertzāles, kopienu centri un skolas, rīkojot koncertus un džema sesijas, seminārus un lekcijas, meistarklases un foto izstādes, kino vakarus un priekšnesumus. Jau 2012. gadā džezu svinēja vairāk nekā viens miljards cilvēku, un pāris gadus vēlāk, 2014. gadā, aprīļa beigās šis žanrs skanējis visos septiņos pasaules kontinentos. Starptautiskās Džeza dienas svinēšanas mērķis ir uzsvērt džeza žanru un tā diplomātisko lomu visas zemeslodes iedzīvotāju apvienošanā. Un jau pirms desmit gadiem ar spēcīgu ziņojumu visiem zemeslodes iedzīvotājiem 30. aprīlī videoziņojumā vērsās astronauti no Starptautiskās kosmiskās stacijas, kas tobrīd atradās vairāk nekā trīssimt kilometru virs mūsu planētas. Tikmēr tajā pašā gadā džeza mūziku atskaņoja arī Antarktikas McMurdo un Palmēras polārstacijas – kaut kur starp polārajām tehnoloģijām un pasaulslaveniem pētniekiem. Arī mēs reiz bijām dibinājuši apvienību Wise Music Society, kuras mērķis bija palīdzēt auditorijai atrast jaunu mūziku, bet mūziķiem iekarot jaunu mērķauditoriju, veidojot ilgtermiņa sniegumu Latvijas džeza mūzikas nozarē. 2014. gadā bijām izdomājuši, ka sen jau ir laiks, Latvijā ir gana daudz džeza žanra profesionāļi un entuziasti, žanrs ir daudzkrāsains un daži no tā pārstāvjiem jau ir eksportvērti, tāpēc pieteicāmies kā pasākuma dalībnieki un sarīkojām septiņpadsmit koncertus jau pirmajā gadā, dažus gadus vēlāk iegūstot arī UNESCO Latvijas nacionālās komitejas patronāžu. Desmit gadus Latvijas koncertvietas, mūziķus un nozares pārstāvjus esam radinājuši pie tā, ka 30. aprīlis ir džeza svētki. Tagad Starptautisko Džeza dienu ik gadu svin tepat Radiomājā – "Klasikas" viļņos, arī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, citās izglītības iestādēs, mūzikas klubos un bāros. Starp citu, katru gadu Starptautiskās Džeza dienas svinībām tiek izvēlēta viena galvaspilsēta. Līdz šim tā jau bijusi Stambula Turcijā, Osaka Japānā, Parīze Francijā, Vašingtona Amerikā, Havana Kubā, Sanktpēterburga Krievijā un citas. Reiz, sajūtoties spēcīgi un vareni, izdomājām pajautāt, ko tas izmaksātu tādai mazajai Latvijai, ja mēs reiz gribētu kļūt par pasaules džeza galvaspilsētu kaut uz vienu dienu. Izrādās, ka tas mums nozīmētu uzbūvēt pienācīgi lielu un labi apskaņotu koncertvietu un infrastruktūru, uzņemt – ar visu izmitināšanu un honorāriem – galvenā koncerta All-Star Global Concert pasaulslavenos džeza mūziķus, kā arī finansēt menedžmenta komandas darbu. Pirms vairākiem gadiem aptaujāšanas laikā šim visam nepieciešamais cipars bija ap trim miljoniem – kas to lai zina, varbūt kādreiz mums arī sanāks? Ņemot vērā to, ka UNESCO Starptautiskās Džeza dienas mākslinieciskais vadītājs ir Herbijs Henkoks, gribētos jau, lai mums sanāk, kamēr viņš vēl dzīvs. Tā kā mans telefona numurs ir visus gadus bijis norādīts Starptautiskās Džeza dienas Latvijā kontaktu sadaļā, vienreiz man piezvanīja kāds no – neatceros, Čehijas vai Francijas – un jautāja, vai viņš esot sazvanījis Herbiju Henkoku. Sasmējos un atbildēju, ka parunāt ar viņu reiz man gribētos arī pašai...

Ik gadu augusta otrajā nedēļas nogalē rezidenču centra "Susēja" teritorija tiek atvēlēta alternatīvajam kamermūzikas festivālam "Sansusī". Festivāls veidots kā māksliniecisks piedzīvojums. Skatītāji tiek aicināti nevis, iepriekš iepazīstoties ar programmu, meklēt atpazīstamus vārdus un zvaigznes, bet doties uz festivālu kā vienotu mākslas darbu. Šogad festivāls norisināsies no 11. līdz 13. augustam. Kultūras rondo par šī gada festivāla norisēm stāsta un arī pagātnē ielūkojas tā idejas autors un vadītājs, Latvijas Nacionālās operas solists Armands Siliņš-Bergmanis un aktīva "Sansusī" komandas dalībniece, bijusī brīvprātīgo koordinatore, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vecākā speciāliste Austra Stupele.  

Sveicam LNSO čellu "Sapņu komandu" desmit gadu jubilejā un interesējamies par gaidāmo jubilejas koncertu. 28. aprīlī plkst. 19.00 Lielā ģilde Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) čellu grupas mūziķu ansamblis "Dream Team" svinēs desmit gadu jubileju. Šo gadu laikā mūziķu apvienība kļuvusi par pazīstamu zīmolu, piedāvājot klausītājiem daudzveidīgas un spilgtas muzikālās programmas, kuru saistviela ir samtainais čella tembrs. Īpašajā jubilejas koncertā ansambļa rindas kuplinās aizrautīgie jaunās paaudzes čellisti, kā arī mūziķu apvienība "Trio elpo", kurā muzicē pianists Edgars Cīrulis, basists Jānis Rubiks un sitaminstrumentālists Rūdolfs Dankfelds. Koncertā skanēs gan dažādu laikmetu Eiropas mūzika, gan skaņdarbu pirmatskaņojumi. "Dream Team" sastāvā uz skatuves kāps idejas autore un projekta mākslinieciskā vadītāja, LNSO čellu grupas koncertmeistare Diana Ozoliņa, kā arī pārējie LNSO čellu grupas mūziķi – Ieva Upatniece, Zane Guļāne, Dace Zālīte-Zilberte, Mareta Prikule, Emma Aleksandra Bandeniece, Ainārs Paukšēns, Mārtiņš Turss, Jānis Rinkulis. Viņiem pievienosies jaunās paaudzes daudzsološie talanti – Santa Valere, Anna Katrīna Paukšēna un Jānis Rinkulis juniors. Koncertā skanēs vēlīnās renesanses komponista Orlando di Laso, baroka dižgara Johana Sebastiāna Baha, mūsdienu somu komponista, pianista un diriģenta Olli Mustonena, poļu komponista Kšistofa Penderecka, kā arī "Trio elpo" dalībnieku – Jāņa Rubika un Edgara Cīruļa – skaņdarbi.

Rīgas Pasaules filmu festivāla 10 gadu svinības no 27. aprīļa norisināsies kinoteātrī "Kino Bize". Festivālu atklās godalgotā franču dokumentālā kino režisora Nikolā Filibēra filma "Uz Adamanta", kas ieguva šī gada Berlināles Zelta lāča balvu par gada labāko filmu. Festivāla programmai izvēlētās dokumentālas filmas carustrāvo mīlestība. Desmit gadu svinības norisināsies no 27. līdz 30. aprīlim. Kino kritiķe Dārta Ceriņa un kultūras publicists Žulijens Nuhums Kulibali jau dažas no filmām redzējuši. Par Rīgas Pasaules filmu festivālu saruna arī raidījumā Starpbrīdis.  

In today's episode, we meet a power couple who really know how to connect STEM experiences and picture books for powerful 21st century learning. Kahla DeSmit is the executive director of the Lewisburg Children's Museum and Raymond DeSmit is the Summit Early Learning site coordinator and maker space director.  I met both of them at a Steve Spangler workshop last year where we were putting water over our heads, making bubbles, exploring connections, and bonding over a shared love of STEM/STEAM learning.  What follows is a transcript from our recent conversation, where we explore a wide range of topics, including the power of informal STEM education experiences, strategies for building powerful connections between picture books and STEM experiences, and the freedom and joy that comes from being able to fail and try again. If you want to read the full show notes and access links to the books discussed in the podcast, you can visit the website.[01:13] Describe your adventures in learning.[07:01] What is the role of informal education and STEM in helping kids gain 21st century skills?[11:38] Describe ways informal education helps develop social-emotional learning, critical thinking, and problem solving.[19:20] Building connections between children's literature and STEM.[32:26] What strategies do you use to connect books to learning experiences?[40:27] How has informal education adjusted to a post-pandemic world?[48:39] Hopes and dreams for the futureKahla DeSmit is Executive Director of the Lewisburg Children's Museum. You can reach her via email, or follow her on LinkedIn, Instagram, or Facebook.Ray DeSmit is the Summit Early Learning site coordinator and maker space director. You can reach him via email, or follow him on LinkedIn, Instagram, or Facebook.Support the showRead the full show notes, visit the website, and check out my on-demand virtual course. Continue the adventure at LinkedIn or Instagram. *Disclosure: I am a Bookshop.org. affiliate.

Lai gan daudzas saimniecības nozares pēdējās desmitgades ir dzīvojušas darba roku pusbadā vai pat badā, pastāv viedoklis, ka turpmāk, līdz ar automatizācijas un robotizācijas straujāku ieviešanu, darba roku deficītam vajadzētu pazust. Un tā nav laba ziņa darba ņēmējiem. Kādas ir jaunākās darba tirgus tendences un kā tas skar gados jaunus darba ņēmējus, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro uzņēmuma "Evolution Latvia" Baltijas un Rumānijas personāla pārvaldes vadītāja Sanita Kļaviņa un talantu piesaistes speciāliste un personāla atlases uzņēmuma "Nextra" dibinātāja Evija Šalte. Sanita Kļaviņa atzīst, ka gados jauni darbinieki ir gana iekārojams darba resurss un par jauniešiem ir sīva konkurence. "Mēs kā uzņēmums domājam, kā padarīt mūs iekārojamus šim darba spēkam, lai ne tikai pie mums atnāktu strādāt, bet arī lai paliktu, lai patiktu, lai veidotu karjeru," atzīst Sanita Kļaviņa.  Uzņēmums iegulda laiku un darbu, lai pētītu un saprastu, ko jaunie cilvēki, kas sāk strādāt uzņēmumā, domā un grib. Veiktais pētījums ir velme izprast, lai labāk piemērotos un būtu labāks darba devējs. "Pārsvarā interesēja, kas ir tie aspekti, kas nosaka izvēli par labu vienam vai otram darba devējam, kas ir tās lietas, kas šiem cilvēkiem ir svarīgas darbā, kāpēc viņi pieņem lēmumu mainīt darbu?" turpina Sanita Kļaviņa. "Pārsteigums savā ziņā, ka nekas būtiski atšķirīgi nav dažādām paaudzēm. Jauniem cilvēkiem tieši tāpat kā gados vecākiem viens no būtiskākiem faktoriem jauna darba meklēšanā tāpat kā vecākiem ir atalgojums, karjera, iespējas mācīties. Varbūt procenti atšķiras, bet tās nav būtiskas atšķirības," norāda Sanita Kļaviņa. "Jaunie cilvēki darba tirgū ir tāpat būtiska konkurējoša daļa kā pārējie. Nav tā, ka viņi ir jauni un samierināsies, ka tik darbs, vienalga, cik maksā." Darba ņēmēju lojalitāte uzņēmumam ir jānopelna. "Tā kā šobrīd situācija darba tirgū ir tāda, ka darbinieks stāv un domā, pie kura darba devēja iešu (..) Darba ņēmējs ir mazliet varas pozīcijās. Darba ņēmējs izvēlas, pie kā strādāt, lojalitāte ir jānopelna [uzņēmumam]. Izvēle ir liela, darbinieki ir izvēlīgi. Tas nav vienkārši," atzīst Sanita Kļaviņa. Evija Šalte norāda, ka Baltijas darba spēka tirgū jāņem vērā arī sociālantropoloģiskie faktori, analizējot situāciju. Viens - esam demogrāfiskajā bedrē un tajā būsim vēl kādu laiku. "Tāpēc ir ārkārtīgi liela cīņa, kurš ienāk darba tirgū," vērtē Evija Šalte. "Pēc 18 - 20 gadiem gada laikā mums labākajā gadījumā ienāks 10 000 jaunu darbinieku darba tirgū. Kas ir ārkārtīgi maz. Cīņa par darbaspēku būs vēl lielāka. Pozitīvākās tendences iezīmēt nevar, mēs cīnīsimies par jauno darbaspēku vēl vairāk nekā šobrīd." Desmit tūkstoši jaunu darbinieku vēl ir pozitīvs rādītājs, jo jau šobrīd Baltijas darba tirgus ir ļoti iekārojams Skandināvijai, Rietumeiropai. Lai arī Latvijas uzņēmumi uzlabo savu darba vidi un arī atalgojumu, jautājums, vai tie, kuri strādā Skandināvijas tirgū, ir atgriezīsies Latvijā. Evija Šalte arī norāda, ka ļoti svarīgi ir nepārstāt mācīties. "Darba tirgu var redzēt, ka cilvēks ir ieguvis augstāko izglītību, viņš uzsācis karjeru, iespējams, pat veiksmīgu, desmit gadus nostrādājis kādā darba vietā un, piemēram, šis uzņēmums nolemj pamest Latvijas tirgu. Tev ir tikai tas prasmju kopums un tā izglītība, kas iegūta pirms kāda laika. Tev ir daudz grūtāk sākt konkurēt no jauna darba tirgū. Mans aicinājums jebkuram jaunietim, jebkuram darba ņēmējam - nekad nepārstāt mācīties. Tas ne vienmēr ir par augstāko izglītību, par prasmju attīstību, cik daudz lasu profesionālo literatūru, ko vēl iemācos, kā komunicēju, sociālās prasmes, kas šobrīd ir vērtīga prasme. Jauni cilvēki, pēc pandēmijas sēžot mājās, ir maz socializējušies, sociālās prasmes ir jāattīsta no jauna," vērtē Evija Šalte.

Tādas narkotiskās vielas kā LSD un ketamīns rada graujošu ietekmi uz cilvēka veselību, taču vienlaikus laboratorijās notiek pētījumi par šo aktīvo psihodēlisko vielu noderīgumu terapijā. Vairāki pētījumi pasaulē liek domāt, ka LSD vai citi līdzīgi halucinogēni nedaudz pārveidoti varētu būt efektīvi medikamenti, lai ārstētu trauksmi, depresiju un citas saslimšanas. Cik tas ir reāli un ko tas nozīmētu ne vien psihiatrijā, bet arī farmācijas industrijai, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē psihiatrs Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra ambulatorā centra "Pārdaugava" vadītājs Elmārs Tērauds un Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra Izglītības un pētniecības daļas vadītāja, psihiatre Liene Sīle. Vai psihiatrija šobrīd aizliegto vielu virzienā skatās ar cerībām? "Laikam pat varētu piekrist," atzīst Elmārs Tērauds, bet piebilst, ka jau gadu tūkstošiem ir pazīstamas dažas no šīm vielām, kas tika izmantotas dažādas dažādās reliģiskās ceremonijās un arī vienkārši apreibināšanās nolūkā. Dažas no tām ir sintezēts pagājušā gadsimta vidū, dažas ir jaunākas. "Īstenībā pirmie līdzekļi, ar ko varēja ārstēt trauksmi, depresiju, kādas vēl citas veselības problēmas viņi jau bija šīs psihoaktīvās vielas. Viens no populārākajiem, par ko šobrīd tiek runāts, ir LSD, tas tika sintezēts kaut kur ap 1960. gadu, un viņš bija tikpat cerīgs kā šobrīd un tika veikti dažādi pētījumi. Bet tad pēc Vjetnamas kara bija sanācis tā, ka ārkārtīgi daudz cilvēku, kas bija atgriezušies no kara, sāka ļoti intensīvi lietot šīs vielas. Desmit gadu griezumā saprata, ka ir kaut kādas pozitīvas lietas, ko var šīs vielas darīt, bet ir arī ļoti nopietni atkarības riski. Tāpēc 1971. gadā tika pieņemta ANO harta, psihoaktīvo vielu saraksts," skaidro Elmārs Tērauds. "No šī laika tad arī mēs dzīvojam šajā ērā, kur ir narkotisko un psihoaktīvo vielu lietošana, tirdzniecība un pētniecība ir ierobežota. Patreiz ir zināma renesanses šajā aspektā, viņa vērojama kādus pēdējos 10 gadus, uz kurieni tā ved, tas jau ir cits jautājums." Liene Sīle uzskata, ka arī šajā nozarē ir modes tendences. "Viena no atbildēm ir, ka tiek meklētas kādas universālas vai izcilas vielas, lai palīdzētu visiem un izārstētu. Varbūt daļēji zinātne neiet tik ātri uz priekšu, kā mums gribētos, un nav tās maģiskās atslēdziņas. Ik pa laikam ielaužas kā tādi daudzsološi modes kliedzieni. Kamēr nav pamatojuma, mēs īsti nevaram piekrist visam, kas ir moderni," vērtē Liene Sīle. Elmārs Tērauds turpina, ka psihoaktīvās vielas, narkotiskās vielas medicīnā ir visu laiku, jautājums, pie kādām problēmām viņas tiek lietotas. Ārsts min vairākus medikamentus, kurus izmanto dažādu slimību gadījumos. "Šīs vielas ir apritē, tagad sāk parādīties arvien vairāk publikāciju par citām vielām. Pirms kādiem gadiem 10 bija ļoti moderna diskusija par marihuānas, dažādu atvasinājumu - kanabinoīdi - lietošanu  pie multiplās sklerozes. Parādījās arī pētījumi, ka šiem atvasinājumiem varētu būt mazāks atkarību risks un varētu lietot pie trauksmēm senioru populācijā, arī arī paliatīvā aprūpe. Bet pēdējos piecos gados arvien intensīvāk sāk rakstīt par dažādo halucinogēnu vielu lietošanu psihiatrijā, kur gan pie trauksmes, gan pie post traumatiskā stresa, gan pie depresijas. Un arī varbūt pie atkarību diagnozēm. Šeit ir šobrīd, manuprāt, tāda cīņa par dažādām publikācijām, par popularitāti, par mūsu skandalozām publikācijām," vērtē Elmārs Tērauds. Bet vēl ir daudz jautājumu, kā tas attīstīsies. "Es pilnīgi piekrītu medicīnā, jo mums ir visu laiku klātesošs, kontrolējams psihoaktīvas vielas, un mēs ar to strādājam gan psihiatrijā, gan tiešām arī sāpju medicīnā un arī droši vien onkoloģijā," papildina Liene Sīle. "Bet tur jau ir tā robeža, ko mēs novelkam, kurā brīdī ar ko mēs riskējam un ko mēs iegūstam. Kamēr nav zinātniski pierādīts tas, ka šis risks nebūs lielāks par to, ko tu vari iegūt, vai tur tās proporcijas nebūs cilvēciskas, nav vienots  viedoklis." Ir valstis, kur nedrīkst veikt pētījumus ar psihotropām vielām. Latvija ir viena no tām.  Kur rodas depresija un kā atpazīt tās simptomus? Intereses zudums, nomākts garastāvoklis, raudulība, nogurums, apātija, nespēja koncentrēties un vēl daudzi citi simptomi, kuru ārstēšanai nelīdz pastaigas  svaigā gaisā, koncerta apmeklējums, dārza darbi, jaunu tapešu uzlīmēšana vai cita frizūra. Nereti vien šī robeža starp parastu nogurumu un sliktu omu un klīniskiem simptomiem, kas norāda uz saslimšanu ar depresiju, ir grūti  saskatāma. Arī pētot šo slimību, nav vienkārši noteikt tās ierosinātāju. Ja agrāk uzskatīja,  ka  visa atbildība, tā teikt, ir jāuzņemas serotonīnam – sauktam par laimes un labsajūtas hormonu, šodienas pētījumi rāda, ka ir vēl citas vielas  mūsu organismā, kas  var palīdzēt novērst šo kaiti. Sarunā ar Rīgas Stradiņa universitātes profesoru, psihiatru Māri Taubi skatām, kas veicina depresiju, kā atpazīt tās  simptomus un kur cilvēka ķermenī šī slimība rodas. Māris Taube norāda, ka šodien ir jāpieņem, ka ar depresiju ir jāsadzīvo, līdzīgi kā ar cukura diabētu, ja reiz ar šo slimību kāds ir sasirdzis, tad visu dzīvi ir jābūt uzmanīgam. Ja diabēta gadījuma ir jāievēro pareiza diēta un veselīgs dzīvesveids, tad depresijas pacientam arī ir pastiprināti jāuztur labā formā savs psiho emocionālais ķermenis, lai dzīve būtu  kvalitatīva.

Dzejnieks, atdzejotājs, esejists Hermanis Marģers Majevskis (1951. - 2001.) pieder pie izcilo dzejnieku, atdzejotāju paaudzes, kuri literatūrā ienāca pagājušā gadsimta 70. gados. Hermaņa Marģera Majevska dzīve noritējusi starp Latviju un Lietuvu, un šobrīd tieši Lietuvas puse devusi savu ieguldījumu, lai atgādinātu par dzejnieku. Izdevniecībā “Hieronimus” latviešu – lietuviešu bilingvālā izdevumā iznākusi dzejas izlase “Pretstraumes čuksti”, kurā apkopoti un atdzejoti lietuviski gandrīz visi viņa dzejoļi no iepriekšējiem krājumiem. Īsu brīdi, no 1974. līdz 1975. gadam strādājis arī Latvijas Radio literāro raidījumu redakcijā. Tālākā Radio fonotēkā glabātā intervija ar dzejnieku Valdi Luksu tā laika ideoloģijas nospiedumu dēļ vairs nav atskaņojama, taču balss turpina skanēt, un ik pa laikam Hermaņa Marģera Majevska dzeju, un arī atdzejojumus sev atklāj un novērtē šīs paaudzes dzejnieki.  Kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem, Hermaņa Marģera Majevska dzīve  gan darba, gan privātu apstākļu dēļ, noritējusi starp Latviju un Lietuvu, un šobrīd tieši Lietuvas puse devusi lielu ieguldījumu dzejnieka atgādināšanā. Izdevniecībā “Hieronimus”  latviešu – lietuviešu bilingvālā izdevumā iznākusi Hermaņa Marģera Majevska dzejas izlase “Pretstraumes čuksti”, kurā apkopoti, gan latviski, gan atdzejoti lietuviski – gandrīz visi viņa dzejoļi no iznākušajiem trim krājumiem. Grāmatas atvēršanas svētki gaidāmi 15. decembrī, Muzeju krātuvē Pārdaugavā, Rakstniecības un mūzikas muzeja sarīkojumu zālē “Tintnīca”. Raidījuma Augstāk par zemi viesi – dzejniece, tulkotāja rakstniece Inese Paklone un dzejnieks, atdzejotājs, literatūrpētnieks, kurš pētījis arī Hermaņa Marģera  Majevska dzīvi un devumu – Marians Rižijs. “Hermaņa Marģera Majevska dzejā gandrīz nav “āķīšu”, kas saķertos ar Latvijas dzejas tradīcijas acīmredzamo slāni alūziju, stilizāciju, kultūras kodu izmantojumā. Savā ziņā Majevskis savas dzejas pasaules īstenošanas vajadzībām izauda pats savu kultūras lauku un intertekstuālo atsauču tīklu – gan atdzejodams, gan rakstīdams par izcilajiem Eiropas dzejniekiem, kas pārstāv t. s. metafizisko skatījumu uz esamību.” – šādi Marians Rižijs secina aprakstā pie Hermaņa Marģera Majevska šķirkļa portālā literatura.lv. Sajūta, ka viņš no savas paaudzes palicis līdz galam nenovērtēts, gluži nepamatota nav. Dzīves laikā – vienmēr uzteikts, un tomēr, līdz pat mūsdienām, ne gluži līdzās sava laika lielajiem meistariem – Knutam Skujeniekam, Jānim Rokpelnim, Leonam Briedim. Dzīves laikā šī nepietiekamības sajūta varētu būt kā uguns. Un arī atrašanos uz robežas savā dzīvē Hermanis Marģers Majevskis iepazinis labi. Desmit gadu vecumā viņš pieredz tēva nāvi. Astoņgadīgās skolas kursu Marģers Kukainis pabeidz Cēsu sanatorijas skolā, un veselības problēmu dēļ viņam vēlāk nākas pamest sekmīgi uzsākto darbu televīzijā. Viņš nemaz nevar būt kā citi. Henrika Kukaine ir Hermaņa Marģera Majevska otrā sieva, Viļņas poliete, un tieši pateicoties viņas neatlaidībai tapis bilingvālais dzejas krājums “Pretstraumes čuksti”. Šai krājumā ir arī dzejnieka pirmās dzīvesbiedres, izcilās lietuviešu dzejnieces Juditas Vaičūnaites atdzejoti viņa dzejoļi, Marģers Majevskis savukārt bija latviskojis Vaičūnaites dzejas krājumu “Zemei pieskaroties”. Šie biogrāfijas fakti arī ir atminējums, kāpēc Hermanis Marģers Majevskis, līdzās Knutam Skujeniekam, Pēterim Brūverim, bija kļuvis par vienu no nozīmīgākajiem latviešu – lietuviešu kultūru starpniekiem. Dzejnieks Vlads Brazjūns, Latvijas literatūras gada balvas par mūža ieguldījumu atdzejā, kā arī Baltijas asamblejas balvas laureāts, atdzejotājs Hermaņa Marģera Majevska krājumā “Pretstraumes čuksti”. Atdzejotāju vidū arī Judita Vaičūnaite, Vaidots Daunis, Almis Grībausks, Antans Jonīns. Lietuviešu dzejnieku pulciņš, kuru acīmredzot, vieno spēja un interese atdzejot latviešu dzeju. Latvijas Radio fonotēkā ierakstu, kuros viņš būtu lasījis dzeju, nav, Radio tolaik bija pieņemts, ka dzeju skandē aktieri. Taču raidījumu ievadvārdos Hermaņa Marģera Majevska balss skan.

Ciemos grima māksliniece Jana Kozlova. Šo sarunu varētu dalīt trīs lielos cēlienos, un katru cēlienu iztirzāt atsevišķā sērijā. Tātad par grima mākslinieka psiholoģisko ikdienu, šovbiznesu un TV šoviem, par padsimtgadu ilgo dienēšanu armijā, par četriem bērniem, par cīņu ar audzēju, par laimi un par to, kāpēc desmit minūtes dienā vajag paklusēt.

Raidījumā Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500 šoreiz par latviešu valodas apzināšanās ceļu, šķirstām pirmās vārdnīcas un gramatikas izdevumus, ar piemēriem ilustrējam frāzes un sarunas, kas pierakstītas 17.gadsimtā. Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas lasītavā, nodaļas vadītāja Aija Taimiņa sarindo uz galda gramatikas un vārdnīcu izdevumus, kas rodami krājumā  un attiecas uz 17.gadsimtu.   Kopā ar latviešu valodas vēstures pētniekiem Antu Trumpu un Pēteri Vanagu  skaidrojam, kādas vārdnīcas un gramatikas izdevumi bija sastopami 17.gadsimtā, kam tie galvenokārt domāti un pēc kādiem principiem veidoti. Palūkojamies uz 17.gadsimtu kopumā, skaidrojot, kāds bijis ceļš latviešu valodas apzināšanā un kādas personas to veicinājušas.  Par Georgu Manceli, Kristofu Fīrekeru un Georgu Elgeru jau esam stāstījuši, šoreiz vēl citi vārdi.  17.gadsimts ir laiks, kad latviešu valodu sāk apzināt un aprakstīt, un tam ir ļoti konkrēts iemesls, skaidro Latvijas Universitātes un Stokholmas Universitātes profesors Pēteris Vanags. Aija Taimiņa atnes kādu ļoti svarīgu pamatu sarunai par gramatiku, proti, Elija Donata latīņu valodas gramatikas izdevuma fragmentus. Kāpēc 17.gadsimtā  var rasties un rodas gan gramatikas , gan vārdnīcas, Pēteris Vanags jau minēja nepieciešamību pēc mācību literatūras, taču svarīgs ir vēl kāds priekšnosacījums. Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta vadošā pētniece Anta Trumpa iezīmē pirmās vārdnīcas uzbūvi un min piemērus. Pētniece lasa fragmentu no Georga Manceļa Desmit sarunām, skan fragments no ceturtās sarunas „Par to kā ceļavīrs lūdzas mājasvietu un kas tam vajag”. Otra vārdnīca, ko min Anta Trumpa, ir Kristofa Fīrekera vārdnīcas manuskripti – pirmais un otrais. Viņš savas vārdnīcas izdošanu nepiedzīvoja, tādēļ runājam par vārdnīcas manuskriptiem. Anta Trumpa pētījusi Fīrekera vārdnīcas manuskriptus un pievērsusi uzmanību frāzēm un tekstiem, tādiem dzīvās valodas piemēriem, apkopojusi tos tematiski. Kristofs Fīrekers rakstījis arī gramatiku, līdz mums nav nonākusi Fīrekera gramatika ne izdotā, ne manuskripta veidā, taču tā ir iestrādāta divos dažādos izdevumos.  Viena gramatika ir parakstīta ar Heinriha Ādolfija vārdu un izdota 1685.gadā, otra ir Georga Dreseļa, par izdevumiem vairāk zina stāstīt  Pēteris Vanags. Fīrekera gramatika gan nav pirmā - pirmā izdota jau 1644.gadā un tā ir Georga Rehehūzena gramatika. Līdz mūsu dienām saglabājies viens eksemplārs un tas atrodas Upsālas bibliotēkā. Bet vēl par Ādolfija gramatiku un nedaudz par viņu pašu. Heinrihs Ādolfijs ieceļojis no Vācijas, sācis strādāt par latviešu luterāņu mācītāju Dobelē. Mācījies latviešu valodu pie Fīrekera, vēlāk popularizējis un publicējis viņa darbus. Bijis mācītājs Jelgavā un Kurzemes superintendents. Izmantojot Fīrekera atstātos manuskriptus, ar Ādolfija vārdu izdota ievērojamākā 17.gadsimta latviešu valodas gramatika un  latviski tās nosaukums  skanētu „Pirmais mēģinājums sniegt īsu ievadu latviešu valodā”. Mācību literatūru 17.gadsimtā veido fonētikas apraksts, gramatika, vārdnīcas un Desmit sarunas. Pēteris Vanags un Anta Trumpa min autorus, kuru vārdi mazāk zināmi, taču saistās ar vārdnīcu un gramatiku izdevumiem. Šajā reizē svarīgi pieminēt mūsdienu pētnieku, profesoru Trevoru Fennelu, kura darbība seno lingvistisko materiālu pētīšanā nenogurstoši turpinās, un arī mums uz galda kārtojas krāsainos vākos iesieti izdevumi.

Pagatavosim saldējumu? Mājās? Kā to darīt garšīgi, ātri un ar jēdzīgām sastāvdaļām, stāsta Renārs Purmalis. Recepti iedvesmo Taylor Swift dziesma "Blank Space". 

Pagatavosim saldējumu? Mājās? Kā to darīt garšīgi, ātri un ar jēdzīgām sastāvdaļām, stāsta Renārs Purmalis. Recepti iedvesmo Taylor Swift dziesma "Blank Space". 

Stāsta Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja Inese Baranovska Par "ziedošo fabriku" tautā tika dēvēta uzņēmēja Roberta Hirša (1895-1972) dibinātā audumu fabrika "Rīgas audums", kuras teritorijā bija divas siltumnīcas: tajās auga krāšņi ziedi, kas iedvesmoja fabrikas māksliniekus, kā arī vīnogas darbinieku svētku galdam. Ziedi uzņēmuma siltumnīcās turpināja plaukt arī padomju gados. Kā viss sākās? 1925. gadā uzņēmējs Roberts Hiršs nelielās pagraba telpās nodibina tekstiluzņēmumu ar vienu darbinieku un pāris lietotām stellēm. 1933. gadā uzņēmumu pārvietoja uz bijušās mašīnbūves uzņēmuma "Salamandra" korpusiem Juglā. Tika paplašināta zīda auduma ražošana. 1934. gadā firma tika pārveidota par akciju sabiedrību "Tirdzniecības-rūpniecības akciju s-ba "Rīgas audums"" ar pamatkapitālu 2 250 000 latu. Lielā tekstilrūpnīca ražoja mākslīgā un dabiskā zīda, kā arī puszīda audumus un vatelīnu. Pie rūpnīcas pastāvēja arodskola, valodu kursi, bērnudārzs un darbinieku koris, tika rīkotas dažādas sporta spēles, sacensības un ekskursijas. 1938. gadā "Rīgas audumā" strādāja 1602 darbinieki. Desmit gadu laikā "Rīgas audums" jau aizņem vairākus fabrikas korpusus un ir kļuvis par vienu no lielākajiem nacionālajiem uzņēmumiem Latvijā. Starpkaru periodā "Rīgas audums" bija Parīzes modes vēstnesis. Uzņēmuma mākslinieku un dekoratoru krāšņi iekārtotie skatlogi, kuros pastaigājās dzīvas modeles, bija galvaspilsētas modes magnēts. 1935. gadā Roberts Hiršs tika apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. 1939. gada rudenī Roberts Hiršs ar ģimeni emigrēja uz Zviedriju, bet uzņēmumu nacionalizēja Latvijas PSR. Tas turpināja darboties līdz pat 21. gs. sākumam, un audumu baķi ceļoja uz veikaliem visā plašajā Padomju savienībā. 20. gadsimta piecdesmitajos, sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados audumu dizainu radīja Rūdolfs Pinnis, Ērika Iltnere, Ilona Ceipe, Aina Muze, Ilma Austriņa, Ieva Zaļkalne, Ruta Bogustova, Maija Kajaka un citas latviešu tekstilmākslinieces Jevgēnijas Knāviņas vadībā. Katram audumam tika dots savs vārds: "Havanna", "Grizete", "Ilze" – starpkaru periodā, "Zvjozdočka", "Čaika", "Šura" – 50. gados, "Komēta", "Lavanda" – sešdesmitajos. Rozes, magones, margrietiņas, geišas, džezs un kosmoss  –  tā "Rīgas auduma" raksti mainījās līdzi laikmeta garam. 2009. gadā Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs (DMDM) saņēma dāvinājumu –  divpadsmit apjomīgus, brūna auduma vākos iesietus albumus, kuru lappusēm pielīmēti nelieli audumu fragmenti. Tie ir tekstilfabrikā “Rīgas audums” ražoto zīda audumu paraugi. Sadarbībā ar VR (virtuālās realitātes) uzņēmumu "Vividly", audumu raksti digitalizēti, padarot tekstila dizaina vēstures lappuses pieejamas ikvienam. Tagad DMDM 3. stāvā izvietots interaktīvs ekrāns, kurā "Rīgas auduma" paraugu albumi ir atdzīvojušies, lai muzeja apmeklētājiem sniegtu vēl nebijušu interaktīvu pieredzi. "Rīgas auduma" zīda audumu paraugi stāsta ne vien par modi katrā desmitgadē, bet arī par aktuālajiem mākslas virzieniem, sociālpolitiku un laikmeta garu. Tā ir spoža parādība Latvijas dizaina vēsturē.

“Teātris.zip” – jau desmit gadus Latvijas Televīzijas skatītajiem sniedz iespēju vērot jaunus Latvijas teātru iestudējumus. Par savu pieredzi, par teātru un iestudējumu izvēli un sarunās ar skatuves māksliniekiem  fiksēto, par īpašo izrāžu izlasi, kā arī sadarbību ar Borisa un Ināras Teterevu fondu Kultūras rondo izvaicājam projekta producenti Ilzi Šadursku un žurnālistu Ojāru Rubeni, kurš ir arī Latvijas Teātra darbinieku savienības priekšsēdētājs. "Ir ierakstītas 173 dažādu teātru izrādes. Parādītās no jaunākām 163 izrādes, bet kopā projektā kopā 231 izrāde parādīta, arī izrādes bērniem. Diezgan daudz desmit gados," vērtē Ilze Šadurska. Interesanti, ka pat vairāk skatīts ir raidījums, ko vada Ojārs Rubenis, sarunas par izrādēm, nekā pašas izrādes. Arī visi raidījumi ir saglabāti.  Teātra.zip arhīvā var arī noskatīties vairākas agrākos gados ierakstītas izrādes. Gandrīz visas izrādes, par kurām veido sarunas, Ojārs Rubenis ir redzējis teātrī. "Ir kādas izrādes, kuras neesmu redzējis, tad es lūdzu Ilzei vai režisorei, lai man atsūta izrādes ierakstu. Nevienu "zipu" es neesmu taisījis, ja es to izrādi neesmu redzējis," atkāj Ojārs Rubenis. "Laikam  vienu reizi, kad es godīgi atzinos, teicu - šo izrādi es nebiju redzējis. Es nemāku vispār strādāt, ja neesmu izrādi redzējis. Man tas liekas neprofesionāli runāt par to... izrādi neesmu redzējis, bet dažus vārdus teikšu. Man tas liekas neprofesionāli un to es nevaru atļauties." Sestdien, 21. maijā, projektā "Teātris.zip" varēs noskatīties Jaunā Rīgas teātra iestudējumu "Dieviņš pillā". Pirms izrādes saruna ar aktrisi Gunu Zariņu.

Latvijas futbola Virslīgā pirmais 10:0 piecpadsmit gadu laikā, "Riga" deviņus mēnešus bez uzvarām viesos, bet "Auda" 1/6 daļu no spēlēm pret favorītēm aizvadīja patiešām labi. Sportacentrs.com Futbolbumbas Arkādijs Birjuks un Edmunds Novickis apspriež ceturtajā un piektajā kārtā notikušo.

Horeogrāfs ar neatkārtojamu dejas rokrakstu – tā tiek raksturots mūsdienu vācu horeogrāfs Marko Geke. Viņa laikmetīgais balets „Ņižinskis” šonedēļ piedzīvos pirmizrādi Latvijas Nacionālajā baletā.  Iestudējums atklāj baleta leģendas Vaclava Ņižinska nozīmīgākos brīžus uz skatuves un ārpus tās, parādot ciešo mākslas un neprāta saikni. Baleta izrādē skan Friderika Šopēna un Kloda Debisī mūzika. „Ņižinskis” ir horeogrāfa Marko Gekes laikmetīgā baleta izrāde par baletdejotāju un horeogrāfu Vaclavu Ņižinski. Tās pirmizrāde notika 2016.gadā Štutgartes teātrī Vācijā. Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskais vadītājs Aivars Leimanis Marko Gekes daiļradei sekojis līdzi jau sen, Gekes horeogrāfijas rietumu dejotāju izpildījumā bijušas redzamas festivālā „ Baleta zvaigznes Jūrmalā”. Savukārt pirms dažiem gadiem mūsu dejotāji Elza Leimane un Antons Freimans apguvuši Marko Gekes „Ugunsputnu”.  Tad arī mūsu baleta mākslinieciskajam vadītājam radusies vēlēšanās parādīt lielāku šī horeogrāfa darbu. Vairākos Mihaila Fokina baleta pirmuzvedumos Ņižinskim bija fascinējošas lomas, no kurām baletdejotājs īpaši iecienīja Petrušku un Rozes garu. Desmit gadus Ņižinskis bija leģendārā Sergeja Djagiļeva Krievu baleta vadošais solists un horeogrāfs. Mūža pēdējos 30 gadus mākslinieks pavadīja garīgās veselības ārstniecības iestādēs. Horeogrāfs – inscenētājs ir Fabio Polombo, viņš asistējis Marko Gekem, iestudējot Ņižinski Štutgartes teātrī Vācijā. Pēc tam pilnīgi pastāvīgi sagatavojis Ņižinska iestudējumu Cīrihes baletā Šveicē, vēlāk Hannoveres Valsts operteātrī Vācijā un Teatro Masimo baletā Palermo, Itālijā. Pirmkārt, kas skatītāju pārsteidz, ir horeogrāfijas ātrums, horeogrāfija ir ļoti piesātināta, tātad īsā laikā ir ļoti daudz kustību, ļoti daudz soļu. Fabio uzsver, ka šī darba  noslēpums un arī brīnums ir tas, ka visām kustībām pamatā ir ļoti dziļa doma. Kā Geke to panāk, kustībām atkārtojoties, esot prātam neaptverami un tas paliks noslēpums. Marko Geke nav vienīgais horeogrāfs, kurš pievērsies  Ņižinska dzīvei un ietērpis to baleta valodā, arī Džons Noimaijers, Hamburgas baletā  2000. gadā radīja horeogrāfiju izrādei „Ņižinskis”. Savukārt Rīgā pirms vairākiem gadiem bija iespēja redzēt Roberta Vilsona monoizrādi „Vēstule cilvēkam” ar Mihaila Barišņikova piedalīšanos. Ņižinska lomu jauniestudējumam gatavo divi dejotāji, baleta solists Kristaps Jaunžeikars un jaunais baleta solists Aidens Viljams Konefrijs.  Arī dejotāji uzsver, ka skatītājiem vajadzētu nākt sagatavotiem un ne tikai zināt, kas bija Vaclavs Ņižinskis. Horeogrāfs Marko Geke kādā intervijā teicis „klasiskajā baletā skaļa elpošana un stipra svīšana tiek nicināta kā nepieļaujam norāde uz mirstīgumu un pārgurumu. Manos iestudējumos tamlīdzīga elpošana jebkurā gadījumā ir atļauta. Man šķiet skaisti, ja es dzirdu elpu”. Vēl sarunā vairakkārt Geke uzsver, ka arī pēc 20 gadiem horeogrāfa arodā arvien cenšas ikreiz atbrīvoties no jebkādas zināšanu bagāžas un tēmu aplūkot pēc iespējas naivāk. Šis naivums un nevainība jāsaglabā arī gadījumā, ja vēlos iedziļināties tik lielu bijību iedvesošā personībā kā Ņižinskis. Pašlaik Marko Geke uzturas un strādā Hannoverē, daudz  iestudē Hāgā, Nīderlandē – laikmetīgā baleta mekā . Baleta solists un horeogrāfs Antons Freimans Marko Geki uzskata par ģēniju un viņa horeogrāfijas par neatkārtojamām. Šajā izrādē Antons Freimans impresārija Sergeja Djagiļeva lomā. Vēl par mūzikas izvēli, baletizrādē „Ņižinskis” izmantoti Friderika Šopēna  klavierkoncerti un Kloda Debisī „Fauna diendusa”, kā norādījis horeogrāfs, Šopēna klavierkoncertos – izskan visi pacēlumi, svārstības, emocijas, gluži kā tie būtu sarakstīti šim darbam. Pirmizrāde laikmetīgajam  baletam „Ņižinskis” 14.aprīlī, savukārt jau šovakar, 11. apriļū, ciklā „Sarunas pirms pirmizrādēm. Ņižinskis” - baleta fragmenti, sarunas un Mikus Čežes audiovizuālā lekcija „Vaclava Ņižinska” izdzīvošanas stratēģija.

Gundega Laiviņa ilgus gadus bija Latvijas Jaunā teātra institūta direktore un starptautiskā teātra festivāla "Homo Novus" rīkotāja, taču šobrīd Prata institūtā Ņujorkā viņa studē urbāno vietradi. Pilsētas izziņa ir apzināts turpinājums Gundegas līdzšinējam darbam. Veidojot festivālu, ļoti daudz tika domāts par to, kā "Homo Novus" ienest pilsētā — strādāt ar pilsētvidi, pilsētniekiem un runāt par tēmām, kas ir saistītas ar urbāno telpu. "Desmit gadus darbojoties ar pilsētu kā ar foršu partneri, man gribējās vairāk saprast par šo sistēmu un to, kā tā darbojas," stāsta Gundega. Sarunā viņa dalās ar pārdomām par to, kā notiek vietrades process urbānajā vidē, ko nozīmē mūsu katra tiesības uz pilsētu, kā arī to, kāda loma pilsētvides veidošanā ir kopienu iniciatīvām.

3. marta vakarā Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrādi piedzīvojis iestudējums "Desmit iemeslu apciemot Kauci", kura pamatā - dramaturģes Justīnes Kļavas sulīgais un intriģējošais stāsts. Divas dienas pēc pirmizrādes "Klasikas" studijā aicinām tā režisoru Gati Šmitu. "Ceru, ka izrāde atnesīs cilvēkiem prieku un mierinājumu – teiksim tā," saka režisors.    Liene Jakovļeva: Tavu jauno izrādi Jaunajā Rīgas teātrī daudzi vēl nav redzējuši, bet mums, "Klasikas" pulciņam, bija iespēja būt pirmizrādē. Justīnes Kļavas lugā darbojas gan pavisam jauni aktieri, kuriem šī izrāde ir viens no diplomdarbiem, un arī veterāni, kas ir mūsu labi zināmās zvaigznes. Gati, kādas tev parasti ir sajūtas pēc pirmizrādēm – vai tu ļaujies tām nereti aprakstītajām iztukšojuma un depresijas sajūtām, vai tomēr piederi pie režisoriem, kuri nepalaiž savu bērniņu pasaulē tā – nu, tad dodies! Man šķiet, tu vienmēr seko un kurbulē procesu. Gatis Šmits: Kādu laiku noteikti. Kamēr izrāde nosēžas, tikmēr pirmās trīs četras reizes noteikti skatos. Turpinām mēģināt, uzlabojot un mainot lietas, ja tas ir vajadzīgs – kā nu kurā darbā. Šī izrāde ir pietiekami komplicēta, tajā ir ļoti daudz līniju un notikumu – un gribas vienmēr tā kā viengabalainību saglabāt. Tāpēc šodien un rīt turpināsim rosīties un iesildīties. Ne tikai Jaunais Rīgas teātris, bet teātris vispār šobrīd pazīstams ar to, ka diezgan reti lugas tiek uzvestas bez kādām izmaiņām. Kāds bija šis gadījums ar Justīnes Kļavas lugu? Pieturējāties pie materiāla vai tomēr procesā kaut ko mainījāt? Gan – gan. Šajā gadījumā procesa pamatā ir Justīnes sarakstītais vairāk nekā 200 lappušu materiāls – milzīgs apjoms ar materiālu, ar kuru mēģinājumos strādājam un vajadzības gadījumā koriģējam – bet tas notiek ar Justīnes roku. Un tādā ziņā šajā gadījumā tas ir diezgan klasisks process. Mēs esam arī veidojuši tāds izrādes – piemēram, "Kārklus" vai "Dukšus", kurās mēs burtiskā nozīmē mēģinājumos ģenerējām ainas. Šeit mums bija blakus profesionāla rakstniece, un tas ļoti palīdzēja. Viņa ir dramaturģe un rakstniece, skaidrs, ka labāk uzticēties profesionāļiem. (..) Tie smiekli, kas izskan izrādē – tos var paredzēt? Ja ir kaut kas smieklīgs, mēģinājumos smejamies paši, un var jau saprast – komēdijā taču tu strādā pie katra joka, lai tas izskanētu, un tā vai citādi ceri, ka tur un tur smiesies. Vislabāk, ja skatītājs smejas par situāciju, nevis tekstu. Sevišķi jau Justīne prot sarakstīt smieklīgu tekstu! Bet mūsu uzdevums – izdarīt tā, ka skatītāji smejas par situāciju un apstākļiem, kādos attīstās darbība.  Bet var taču būt arī tāda šausmīga situācija, ka tu gaidi, bet to smieklu kā nav tā nav?  Gaidīt smieklus gan nevajag! Tādā gadījumā vajag vienkārši pašam dancot uz priekšu. Ja smejas – smejas, ja nesmejas – nesmejas. Tādā ziņā mēs nemēģinām izlūgties smieklus – mēs vienkārši esam šeit, un, ja kādam tas liekas smieklīgi un ja mums tas liekas smieklīgi, tad arī skatītājiem būs smieklīgi. Jautājums ir tikai par smieklu kvalitāti – par ko tieši tie ir. Vai tie ir joki zem jostasvietas, vai tā ir kāda situatīva lieta, vai smalka lieta, ko uztver tikai daļa no skatītājiem – tie smiekli ir visvērtīgākie – kad konkrētajā brīdī it kā nekas smieklīgs netiek teikts, bet cilvēki smejas, izejot no apstākļiem, ko viņi zina par varoņiem, un no konflikta, kas viņu acu priekšā notiek uz skatuves. Ceru, ka izrāde atnesīs cilvēkiem prieku un mierinājumu – teiksim tā.   Vairāk un plašāk - ierakstā!

"Desmit dienu līgums" tika noslēgts ar Kasparu Dvinski, kurš kopā ar Guntaru, Artūru un Rūdolfu runāja par aizvadītās pussezonas labākajiem spēlētājiem, piešķirot MVP, ROY un pārējās balvas, savukārt Artūrs lielu uzmanību pievērsa jaunajiem basketbola talantiem Eirolīgā un viņu spēles laikam

13. janvārī Latvijas Nacionālajā operā jauniestudējumu piedzīvos Jāņa Kalniņa opera „Hamlets”, kas dzimusi vienā gadā ar Brīvības pieminekli. Par abu mākslas darbu izgaismošanu jau tagad prieks. Ko šodien visvairāk novērtējam Kalniņa mūzikā, kā top spēka un maiguma drāma, kuras centrā ir sirdsapziņas tēma, kādas vizuālas un jēdzieniskas zīmes pavadīs atkusni un vai kaprači leks bedrē  - par to Gundas Vaivodes sarunā ar režisori Kristīnu Vusu, kura Latvijā iestudē jau desmito skatuves darbu, bet Berlīnē, Minhenē un citviet ir pazīstama kā veiksmīga operu režisore arī pilsētvidē. Kristīna Vuss: „Opera „Hamlets” tika pabeigta 1935. gadā, rakstīta gan Latvijā, gan Austrijā. Tas bija laiks, kad Latvijas komanda guva uzvaru 1. Eiropas čempionātā basketbolā, par tautas saziedotiem līdzekļiem tapa Brīvības piemineklis un Parīzes Trokadero muzeja Eiropas galeriju atklāja ar Baltijas valstu tautas mākslu. VEF drīz sāka ražot savu radio VEF Super Lux MD/37 ar skalu Eiropas kartes veidolā. Laiks ne gluži tādā mērogā izgāzies no eņģēm, kā tika teikts par karaļvalsti Dāniju. Pēkšņi rodas laika tunelis, kas savieno dažādo gadsimtu mirkļus: 16. gs. (drāma) – 1935. gads (opera) – 21. gs.(gleznas). Desmit ainās ar ļoti dažāda garuma starpspēlēm uzmanības centrā ir sirdsapziņas tēma, kas balansē uz Lielās skatuves ripas. Šekspīrs šo tēmu personificē vismaz 20 dažādos tēlos, komponists Kalniņš iztiek ar mazāk personāžiem. Gribas to visu pastāstīt baltā krāsā, ledus atkušņa situācijā.”

Noslēdzam ciklu, veltītu krievu rakstniekam Fjodoram Dostojevskim 200. dzimšanas dienā. Viņa darbi ir ietekmējuši gan kinorežisorus, gan baleta māksliniekus, tostarp arī Borisu Eifmanu. Taču arī pēdējo epizodi veltīsim teātra mākslai – gan Krievijas, gan pašmāju iestudējumu kontekstā. Jo, neatkarīgi no izvēlētā mākslas paveida, Dostojevska pamatdoma saglabājas nemainīga – cilvēka vieta pasaulē un tāda ceļa atrašana, kurš vestu atpakaļ pašam pie sevis un Visaugstākā.   Fjodors Dostojevskis, runājot par saviem pirmajiem spilgtajiem iespaidiem teātrī, atceras: „Desmit gadu vecumā es Maskavā redzēju Šillera „Laupītāju” izrādi, kurā tēloja Pāvels Stepanovičs Mačalovs. Varu sacīt, ka spēcīgie iespaidi, ko es toreiz guvu, ļoti labvēlīgi ietekmēja manu garīgo pasauli.” Pirmais rakstnieka darbs, kurš tiek uzvests uz teātra skatuves, ir romāna "Velni" dramatizējums, kura pirmiztrāde notika 1907. gada 29. septembrī Sanktpēterburgas Literatūras un mākslas biedrības teātrī. Tam sekoja iestudējumi tā dēvētajā MHATĀ jeb Antona Čehova vārdā nosauktajā Maskavas Mākslinieciskajā teātrī, proti -  "Brāļi Karamazovi" 1910. Gadā un jau otro reizi -  "Velni" (šajā versijā ar nosaukumu "Nikolajs Stavrogins" - 1913. gada rudenī. Lai pārspriestu Fjodora Dostojevska darbu iestudējumus uz Krievijas teātra skatuvēm, uz sarunu aicināju teātra producenti un ilggadēju MHAT teātra darbinieci Jevgēņiju Šermeņovu, kura jau piecus gadus sevi pilntiesīgi var saukt par rīdzinieci. Jevgēņija stāsta par savu pirmo spēcīgo iespaidu saistībā ar Dostojevska darba iestudējumu uz teātra skatuves. Sarunu par Fjodora Dostojevska darbu dažādajiem inscenējumiem teātrī turpinām ar teātra zinātnieci un kritiķi Edīti Tišheizeri. Viņai jautāju, vai varētu būt tā, ka Dostojevskis teātru repertuārus apmeklē sezonāli? Piemēram, mēdz teikt, ka rudeņos gribas klausīties blūzu vai džezu, vasarās ļaudis klausās vieglāku un pacilājošāku mūziku…Varbūt līdzīgi ir ar teātri, kad mākslinieciskajiem vadītājiem itin kā parādās spuldzīte virs galvas, sakot: „jā, šis nu ir tas īstais laiks, kad mums būtu jāķeras pie Dostojevska!”

➡️ 11TV Jaunais Blogs- https://tv.11.lv/ Desmitā epizode iknedēļas informatīvi izklaidējošajam sporta raidījumam ir klāt! Šodienas tēmas: - RFS Virslīgas čempioni; - Čavi kļūst par galveno treneri; - Kanelo Alvarezs kļūst par absolūto treneri; - Grīna pārrunas ar NBA tiesnesi; - Blaters un Platini stājas tiesas priekšā; - Sabonis un Tkačenko; - Pelnošākie pasaules sportisti; - Bertānam trauma un Porziņģis atsāk; - Pipens uzsāk karu pret Džordanu; - Hamiltons caurspīdīgā krekliņā; -#TautasNagla

Desmit dienas pirms Pafbet Latvijas – Igaunijas Basketbola līgas starta “Basketstudijā 2+1” viesojās basketbola kluba “Ventspils” ģenerālmenedžeris Ralfs Pleinics. Runājām par: - pērnās sudraba sezonas pēcgaršu; - vicečempionu rocību un labvēļu atsaucību; - izaicinājumiem komandas komplektēšanas procesā; - jauno talantu bērnības beigām; - kā piesaistīt skatītājus; - Māra Gulbja aiziešanu un Linarda Jaunzema atgriešanos; - basketbolistu motivāciju spēlēt Ventspilī; - reģionālo līgu perspektīvām; - sadarbību ar Ventspils Augstskolu; - kluba īstermiņa un ilgtermiņa mērķiem. 79 minūtes par pirmssezonas noskaņu basketbola klubā “Ventspils”!

Pieci mākslinieku pāri: Katrīna Neiburga un Estere Grāvere, Miķelis Fišers un Kerija Arne, Baiba Baiba un Anna Malicka, Krišs Salmanis un apvienība “Golf Clayderman”, kā arī Ivars Grāvlejs un Jānis Šneiders izstādē "Pseidozinātniskā konference" izveidojuši savstarpēju dialogu par sabiedrībā valdošajiem mītiem, pieņēmumiem un tradīcijām, kuras rada pilnīgi jaunu uzskatu sistēmu – tādējādi aizvirzoties no tā pasaules uzskata, kuru piedāvā zinātne. Laikmetīgajai mākslai patīk iekarot no pirmā acu uzmetiena sev itin kā nepiemērotas telpas. Šoreiz tas noticis Latvijas Zinātņu akadēmijas ēkas otrajā stāvā, blakus akadēmiķu un administrācijas kabinetiem. Desmit mākslinieku darbi, kurus tematiski kopā satver apzīmējums “Pseidozinātniskā konference 2021” reflektē par to pasauli, kurā cilvēku individuālās zināšanas un prasmes izstājas ārup no zinātnes, un, tādējādi, arī loģikas rāmjiem. Kā norāda ekspozīcijas kuratore Luīze Rukšāne: pieci jauni mākslinieki interpretē piecu jau pieredzējušu mākslinieku darbus kā pseidozinātniskas teorijas, aiz matiem pievelkot un attāli meklējot tajos norādes uz kādu pseidoteoriju, šīs izpētes rezultātā radot jaunu mākslas darbu. Līkumojot starp ekspozīcijas sagatavju daļām to uztsādīšanas procesā, par savu darbu stāsta Estere Betija Grāvere, kuras vārdu mākslas cienītāji atpazīs saistībā ar grafikas sniegumiem. Šoreiz Estere pievērsusies stiklam un metālam, radot miniatūru, bet jēdzieniski padziļinātu darbu “Burkā dzimu, burkā augu”. Viņas nolūks: parādīt stikla papildus dimensijas, kuras ir ne tikai pētnieku interešu lokā, bet kuru nozīmīgumu izsenis ir apzinājušas zīlnieces, vērojot nākotni stikla lodē. Rezultātā mēs ieraugām aizvēsturisku interneta lietošanas pamācību stikla un metāla rāmī, kā arī divas stikla gravīras, kuras atgādina reiz tik populāros suvenīrus – mazus stikla kubiciņus, kuru iekšpusē iestrādāta vai nu Jaunavas Marijas tēls, vai arī kāds leģendārs automobiļa modelis. Izstādes “Pseidozinātniskā konference 2021” darbi ir izvietoti uz baltiem, askētiski dekorētiem podestiem, ar visām antīkajai arhitektūrai piederīgajām detaļām. Vai šī izvēle ir ar ironisku nolūku: savienot kopā loģisko, shematisko un mitoloģisko, uz ticējumiem balstīto pasauli? Atbildi sniedz kuratore Luīze Rukšāne. Darbs, kurš īpaši varētu pievērst apmeklētāju uzmanību, ir Jāņa Šneidera un Ivara Grāvleja savstarpējā saspēle, kuras centrālais elements ir maltā gaļa: pilsētnieku steidzīgā dzīvesveida simbols, kad “kaut kas jāpaķer no veikala vakariņām”. Jānis to skaidro sekojoši: “Orākuls burtiņzupas bļodā, vārdi Šarlotes tīklā, rītdiena kafijas krūzes dibenā un mūžs plaukstā. Pasaulei ir kaut kas sakāms, kas veltīts tieši tev. Arī redzēšana ir lasīšana, tas ir tikai cits fonts – lasi vērīgi. Šim pareģojumam termiņa nav.” Visbeidzot nonākam pie vēl viena ļoti ilustratīva mākslas darba: melna, diaboliska sceptera īpašā statīvā – liekas, vienīgā detaļa, kas šajā Annas Malickas darbā pietrūkst, ir gailoša, ugunīga acs, taču to jau varam arī pašradīt ar savas iztēles spēku. “Cik tālu ir mala no centra un kāpēc ticēt, ja kāds saka, ka zin atbildi?” - šo divdaļīgo jautājumu retoriski uzdod izstāde “Pseidozinātniskā konference 2021”. Ja arī jūs vēlaties par to padomāt, tas ir iespējams visu septembri Latvijas Zinātņu akadēmijā – vienīgā piebilde: tikai darba dienās.

Pozitīvās ķīniešu valodas pratējas Ievas  plānus kājām gaisā apgrieza kovids. Ieva tagad ir Latvijā, viesojas podkāstā un stāsta par to, vai tiešām ķīniešu valodu ir grūti mācīties tikai pirmos četrdesmit gadus. Runājām par stipendijām, darbu un praksi studentiem Ķīnā, par to kāpēc nedrīkst atteikt priekšniekam, ja uzaicina uz pasākumu un par ko sūdzas ķīnieši viesnīcas bārā.Sazināties ar podkāsta saimnieci Vineta Bērziņa Linkedin, pieteikties podkāstā.Podkāsta sociālie tīkli  Facebook  Instagram  YoutubeReklāma un sadarbība – Juris Garjāns /producents/ AMBONA t.29600765

“Pašatklāsme” – desmit gadu jubilejas izstāde mākslas muzejā "Rīgas Birža", kas tapusi sadarbībā ar Florences Ufici galeriju. Par starptautisko pieredzi, pētniecību un tālākiecerēm Kultūras rondo ierakstā no Rīgas Biržas. Pirms 10 gadiem bijām liecinieki tam, ka muzeja darbinieki nevar izšķirties, kam pievērst vairāk uzmanības, atjaunotajai ēkai vai tajā aplūkojamai mākslai. Desmit gadi pavadīti intensīvā darbā un tagad Rīgas Birža ir ne tikai viens no svarīgākajiem mākslas un kultūras objektiem Latvijā, bet tās vārds ir pazīstams Eiropas un citu valstu nozīmīgos mākslas centros. Par izstādi stāsta, vēsturē ielūkojas un nākotnes plānus atklāj mākslas muzeja "Rīgas Birža" vadītāja Daiga Upeniece, mākslas zinātniece, izstādes “Pašatklāsme” kuratore Astrīda Rogule un "Rīgas Biržas" izstāžu kuratores Vita Birzaka un Kristīne Milere. Jubilejas izstādes "Pašatklāsme. Tintoreto, Omars Galljāni, Lorenco Puljizi" centru veido izcilā renesanses venēcieša Tintoreto glezna “Jauna vīrieša portrets”, kura, kā atzīmēja izstādes rīkotāji, Rīgā būs skatāma pirmo reizi. Izstāde būs aplūkojama no 21. augusta līdz 14. novembrim. Itālijas mūsdienu mākslinieki Omars Galljāni (Omar Galliani) un Lorenco Puljizi (Lorenzo Puglisi) skatītājus iepazīstinās ar speciāli izstādei radītām lielformāta kompozīcijām, kuru ieceres un māksliniecisko izteiksmes līdzekļu izvēle sakņojas Itālijas glezniecības tradīcijās. Abi mākslinieki jau vairākkārt ir veidojuši kopizstādes Itālijā – Milānas “Museo Francesco Messina” (2018), Neapoles “Pio Monte della Misericordia” muzejā (2017) un Sicīlijas Laikmetīgās mākslas muzejā “Palazzo Riso” Palermo (2016) –, tāpēc izstāde "Rīgas biržā" uzskatāma par mērķtiecīgu viņu radošās sadarbības turpinājumu. Katrs autors izstādē eksponēs septiņus darbus, kuri veidos dialogu par viņiem svarīgām esības vērtībām: cilvēka vieta pasaulē, skaistais un vērtīgais, draudi un bailes, drosme un mīlestība. Lai gan Galljāni un Puljizi mākslinieciskie rokraksti ir krasi atšķirīgi, tos apvieno uzticība Itālijas dižo renesanses meistaru mākslinieciskās patiesības meklējumu ceļam. Abus māksliniekus vieno uzskats, ka pagātnes lielie skolotāji ir neizsmeļams iedvesmas avots gan mākslā, gan veidā, kā māksliniekam ir jākalpo savam talantam. Tāpēc izstādes centru veidos izcilā renesanses venēcieša Tintoreto (Jacopo Comin, Tintoretto, 1518–1594) “Jauna vīrieša portrets”, kurš, pateicoties sadarbībai ar Ufici galeriju Florencē, Rīgā būs skatāms pirmo reizi.

  *Dalība kartelī neliedz lielajiem būvniekiem turpināt celt un startēt jaunos iepirkumos *Desmit gados e-talona sistēma Rīgai izmaksājusi 200 miljonus eiro. Politiķi sola biļešu sistēmu mainīt *Kūdras ražotāji bažīgi par dažādu Eiropas zaļo mērķu ietekmi uz nozari *Baidens sola evakuēt no Afganistānas visus ASV pilsoņus

Izdevniecībā “Dienas Grāmata” klajā nācis Osvalda Zebra stāstu krājums "Šaubas". Kā atklāja autors, stāstu krājums ir veltījumi dažiem viņam tuviem dzejniekiem, rakstniekiem un viņu tekstiem. “Tie nav klasiķu stilistiski atdarinājumi vai viņu darbos skarto tēmu turpinājumi, bet šo tekstu atbalsošanās manējos. Desmit stāstu — veltījumu — kopsaucējs ir šaubas, jo man tas ir bijis un ir izšķiroši nozīmīgs stāvoklis rakstīšanā,” skaidroja Zebris. Osvalds Zebris ir piecu grāmatu autors. Par stāstu krājumu “Brīvība tīklos” (“Jāņa Rozes apgāds”, 2010) saņēmis Latvijas Literatūras gada balvu. Krājums ir tulkots itāļu un angļu valodā, izdots Itālijā. Romāni “Koka nama ļaudis” (“Dienas Grāmata”, 2013) un “Gaiļu kalna ēnā” (“Dienas Grāmata”, 2014) ir nominēti Latvijas Literatūras gada balvai. Romāns “Gaiļu kalna ēnā”, kas izdots vēsturisko romānu sērijā “Mēs. Latvija, XX gadsimts”, vēsta par 1905. gada norisēm Rīgā un topošajā Latvijā. 2017. gadā tas saņēma Eiropas Savienības Literatūras balvu, romāns izdots astoņās Eiropas valstīs. Romāns “Māra” (“Dienas Grāmata”, 2019) vēsta par drosmes izšķirošo nozīmi jauna cilvēka pieaugšanā un vispār — cilvēka tapšanā.

Vienam no latviešu mīlētākajiem skaņražiem - Imantam Kalniņam - nule apritējuši 80 gadi. Latvijas Radio koris Sigvarda Kļavas vadībā komponista jubilejā veicis koncertierakstu ar Imanta Kalniņa mūzikas stāstiem, izdziedātiem cauri dzejniekiem. Par šo skaisto projektu tad arī ar Sigvardu Kļavu runājam otrdienas "Neatliekamajā sarunā". Koncertierakstā, kas 10. jūlijā pulksten 22:00 tiks translēts TV kanālā ReTV un retv.lv, skanēs dziesmas, kas tapušas ar Jāņa Poruka, Ojāra Vācieša, Māra Čaklā un Broņislavas Martuževas dzeju. Dzejnieki  atšķirīgos Kalniņa daiļrades posmos  kalpojuši par māksliniecisku impulsu, iekšēju pasūtījumu, lai taptu paša komponista mūzika. Tiekšanās pēc skaistuma, mīlestība, dumpinieciskums, filozofiska vertikāle, poētiskas ilgas sasaista dzejas pasauli ar kalniņisko garu. Koncertā būs dzirdami paša Imanta Kalniņa ierunātie teksti par šiem dzejniekiem. "Domāju, ka dziesma ir vispilnīgākais mūzikas veidols. Mūzika pašos pamatos ir radīta dziedāšanai," - tā Imants Kalniņš teicis grāmatā "Jauno mūzika". Dzirdēsim tādus skaņdarbus kā Kalniņa kora dziesmas no cikla "Desmit dziesmas ar Jāņa Poruka vārdiem", roka balādi "Septiņas skumjas zvaigznes", no kuras melodijas vēlāk izauga Ceturtā simfonija, "Es atnācu klusēdams", "Kur zvaigzne tā", "Marija, Aglonas māte" un citus. *** Inta Pīrāga: Savā kopīgajā ceļā ar Latvijas Radio kori tu vairākkārt esi piestājis un pasmēlies no akas, ko pildījis Imants Kalniņš. Viens no jūsu pirmajiem kopīgajiem projektiem jau tālajos deviņdesmitajos gados bija cikls ar Jāņa Poruka tekstu. Pie jaunākajiem veikumiem noteikti daudzi atceras jūsu brīnišķīgos iestudējumus "Imants un Ziedonis", "Dzejnieks un Nāra" un, protams, arī koncertuzvedumu ar Broņislavas Martuževas vārdiem. Saki, vai joprojām ir kas tāds, par ko tu, atverot Kalniņa notis, esi spējīgs brīnīties? Sigvards Kļava: Tas, par ko es nebeidzu brīnīties, ir tā brīnišķā lieta, ka Imanta Kalniņa mūzika nepadodas racionālam izskaidrojumam. Nevaru pateikt, kas tajā ir tāds, ka tā stāv pāri kaut kādām prognozētām veiksmēm vai neveiksmēm. Kāpēc ir skaņdarbi, kas dzīvo cilvēku atmiņās ārpus noteikta notikuma? Es te varētu saukt daudzas jo daudzas dziesmas, kuras dzīvo savu dzīvi, arī pašam Imantam Kalniņam nespējot izskaidrot, kāpēc tas tā ir. Kaut gan Imants pats skaidri un gaiši pasaka - ja kādas dziesmas nedzīvo cilvēku atmiņās, tad tā viņām arī vajag. Ka tās pelnījušas to, ka nav spējušas uzrunāt. Līdz ar to atbilde par to brīnīšanos - ka mūzika ir caur un cauri smēlusies no kāda ļoti jaudīga pirmavota; pārsvarā tā ir izcila dzeja. Varbūt atbilde ir tāda, ka mēs barojamies no viena pirmavota - dzejas, kas Imantam Kalniņam ir ārkārtīgi būtiska. Viņš arī nekautrējas to skaitīt no galvas un nekautrējas par to runāt, bet - vai tas ir izskaidrojums tam, par ko ir jābrīnās? To es nezinu. Bet par ko noteikti ir jābrīnās - ka iekšējā sajūta ļoti dažādos laikos prasa atgriezties pie šīs mūzikas, un cik ļoti jauki, ka šis lielais karastāvoklis jeb pārmaiņu stāvoklis atnāca ar Imanta dzimšanas dienas brīdi, kad mēs varējām visu lielo maiņu un pārmaiņu jūklī atgriezties un mēģināt apsveikt Imantu dzimšanas dienā. Un uz viņa mūziku, uz viņa personību paskatīties no dažādiem rakursiem. Tu jau gandrīz atbildēji uz manu nākošo jautājumu, vai gadu gaitā tu esi kļuvis pragmatiskāks attiecībā uz Imantu Kalniņu, bet tu jau atbildēji - ka tomēr absolūti nē, ka tas emocionālais joprojām ir labā līdzsvarā. Noteikti! [Labprāt] iestudētu jeb pāriestudētu man ļoti labi zināmus Kalniņa opusus, jo vairāk redzu sevī brīvības, vairāk iedvesmas. Man Imanta mūzika pašlaik piešķir vairāk spēka lidināties. Nenovecot, kas ir ļoti svarīgi. Tā laikam ir atbilde par to brīnīšanos. Varbūt fiziski mēs pārvēršamies - ar citiem vaibstiem, citu matu krāsu, tomēr tas gars... Toreiz tas bija hipijiskais gars, šodien - brīvības gars, nenofrizētās attiecības un varbūt speciāli pret noteikto likumu konstruētās muzikālas lietas - tās caur un cauri ir interesantas. Bet man nav racionāla izskaidrojuma, kāpēc ir milzīga vilkme pret šo mūziku, pret šo personību. Kā līdzās visiem meinstrīmiem ir lietas, kas ik pa laikam vienkārši ir ļoti vajadzīgas. Vairāk un plašāk - ierakstā.  

Pasaules hokeja čempionāta grupu turnīrs tuvojas noslēguma fāzei. Vakardien ne bez spēļu rezultātiem, kāds cits notikums - ko tiesneši var mācīties no savu kolēģu atlaišanas turnīra laikā. Kas Latvijai un citām komandām jādara, lai mēs tiktu 1/4 finālā.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas stāsts par Irāku. Rietumāzijā atrodamā Irākas Republika ir kaimiņvalsts mūsu pašā pirmajā raidījumā aplūkotajai Irānai. Starp citu vārds Irāka tiek lietots kopš 6. gadsimta un nozīmē “iesakņojusies, labi apūdeņota un auglīga”. Kas precīzi raksturo vietu, kur tā pamatā atrodas – Tigras un Eifratas upju ielejā. Mūsdienās gan Irāka vairāk pazīstama ar dažādiem kariem, kas šo valsti skāruši un kuriem ir sekojis visai ilgs nestabilitātes posms. Un par šīs 20 gadu ilgušās nestabilitātes sekām tad arī parunājam raidījumā. No civilizāciju viedokļa raugoties, Irākas teritorijas vēsture ir ļoti sena. Kultūru daudzveidība ir tikai loģiska gadsimtiem ilgušu mijiedarbību sekas. Mūsdienu Irākas teritorijā no apmēram 3000. līdz 500. gadam pirms mūsu ēras… atradās Mezopotāmija, kas ir viens no civilizācijas šūpuļiem. Pirms vairāk nekā 50 tūkstošiem gadu teritorijā dzīvoja neandertālieši. Modernāki aizsākumi šim šūpulim gan meklējami jau ap 10 tūkstošo gadu pirms mūsu ēras. Un šis ir reģions, kurā pateicoties arī šumeru, akādiešu, kā arī asīriešu un babiloniešu kultūrām ir ne tikai radušās mūsdienu lauksaimniecības un irigācijas sistēmu pamati, bet arī astronomija, matemātika, rakstiskā vēsture, kā arī izgudrots ritenis un pirmā mūsdienīgā rakstība. Bet šis pasaules cilvēces vēstures elements ir vēl būtiskāks nekā konteksts, ņemot vērā pašpasludinātās Islāma valsts jeb Daīš utopiskajiem un barbariskajiem plāniem iznīcināt visu neislāmisko. Un neislāmiskā ir ļoti daudz Irākā, jo mūsdienu valsts teritorija ir bijusi vairāk nekā vismaz desmit dažādu impēriju un valstisku veidojumu sastāvā. Pats nesenākais pēc Otomaņu impērijas sadalīšanas bija atrašanās Britu Mezopotāmijas mandāta sastāvā līdz neatkarības iegūšanai 1932. gadā.  Sākumā valsts bija karaliste, tad republika un visbeidzot no 1968. līdz 2003. gadam – Irākas Sociālistiskās atdzimšanas partijas (Baas) vadīta diktatūra. Kopš 1979. gada vadītājs bija jau bēdīgi slavenais Sadams Huseins. Vēsturi kopš 2003. gada 20. marta mēs zinām un daudzi to esam novērojuši gandrīz vai tiešraidē ik dienu. ASV, Lielbritānijas, Austrālijas un Polijas vadītās starptautiskās koalīcijas iebrukums Irākā, Sadama Huseina gāšana un vēlāka atrašana, slēpjoties pazemes bunkurā un sašutumu izsaukusī pakāršana pēc notiesāšanas par noziegumiem pret cilvēci, masu iznīcināšanas ieroču esamības vai precīzāk sakot neesamības sāga, vairāk nekā 40 tūkstošu kritušo karavīru un civiliedzīvotāju, pamatā irākiešu pusē, Abugraibas cietuma zvērības un citi stāsti, domāju, ka ir dzirdēti pietiekami. Ārvalstu karaspēka izvešana no Irākas, protams, ir kļuvusi par atsevišķu sāgu. ASV karaspēka klātbūtne vienā vai citā formātā vai ieganstā ir bijusi praktiski nepārtraukta. 2014. gada Irākas pilsoņu karš nestabilitāti valstī tikai pastiprināja, Daīš aktivizēšanās un lielas daļas Irākas teritorijas ieņemšana, kā arī dažādu teroristu grupu aktivitāte ikdienā ir kļuva par iemesliem pastāvīgas klātbūtnes nepieciešamībai, ko cenšas regulēt ar dažādiem starptautiskiem juridiskiem un politiskiem formātiem. Iekšējā nestabilitāte pat pēc Daīš sakaušanas un bailes par šo politisko ekstrēmistu atgriešanos tāpat ir klātesošas. Daīš lielākais drauds jau nebija ekstrēmās politiskās pozīcijas, brutalitāte vai pat spējas vervēt sekotājus pa visu pasauli un veikt teroristiskus uzbrukumus, tostarp Eiropas pilsētās. Daīš lielākais drauds bija tā spēja potenciāli nostiprināties kā valstij, piedāvājot politisko, ekonomisko un sociālo sistēmu tās pakļautajās teritorijās. Irākas un arī Sīrijas iedzīvotājiem, kas bija dzīvojuši nepārtrauktos karos un nabadzībā, šis Daīš solītais pat nebija pilnībā nepieņemams. Un tagad cilvēku savstarpējo attiecību atgriešana normalitātē valsts ietvaros ir lielākais izaicinājums nepilnus 40 miljonus iedzīvotāju lielajā valstī. Kopš 2005. gada, atbilstoši konstitūcijai Irāka ir federatīva parlamentāra republika. Tādējādi tiek mēģināts vadīt un regulēt attiecības starp daudzām etniskajām un reliģiskajām grupām valstī. Apmēram trīs ceturtdaļas valsts iedzīvotāju ir arābi, kamēr apmēram 15-20 procenti ir kurdi, kas dzīvo pamatā valsts ziemeļos. Arābu vidū lielākais islāma novirziens ir šiīti (apmēram divas trešdaļas), kamēr sunnītiem pieder vēl trešdaļa. Valstī atrodamas arī dažādas etniskās un reliģiskās minoritātes, ieskaitot turkmēņus, jazīdus, beduīnus un citus. Irāņiem etniski tuvā kurdu grupa, kas tradicionāli bez savas valsts ir dzīvojuši ne tikai Irākā, bet arī Irānā, Sīrijā un Turcijā, ir federālās Irākas viens no lielākajiem izaicinājumiem, ja raugās no starpetniskajām attiecībām. Kurdu Irākā šobrīd ir nedaudz vairāk par pieciem miljoniem, un Kurdistānas reģionālā valdība vēl 2017. gada septembrī sarīkoja neatkarības referendumu, kurā vairāk nekā 90 procenti balsotāju pateica – jā, Kurdistāna neatkarībai no Irākas. Tas gan rezultējās Irākas-Kurdistānas karā, kura rezultātā centrālā valdība atņēma kurdiem teritorijas, tostarp arī daļu no naftas atradnēm. Šobrīd sadarbība tiek turpināta politiskā līmenī, bet kurdu valoda vēl joprojām ir otrā oficiālā valsts valoda pēc arābu. Situācija nav vienkārša un Irāka tiek atzīta par vienu no desmit pasaules nestabilākajām valstīm un nenoturīgākajiem politiskajiem reģioniem pasaulē. Par Daīš atstāto politisko mantojumu etniskajās attiecībās un etnisko grupu samierināšanas iespējamību vaicājām doktoram Danielam Serveram no Džona Hopkinsa universitātes Padziļināto starptautisko studiju institūta un Tuvo Austrumu institūta Amerikas Savienotajās Valstīs.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Language Warning Imagine living five decades thinking you didn't fit in, but not quite sure why? Despite having a high IQ, you feel like you are a ‘problem child' because of your behaviours. Today I talk to an adult on the spectrum:  a storyteller. He weaves stories through his words, music, and photography. He is a super cool dude, and I can't wait for you to hear about him and his outlook. As much as I'm an absolute advocate for being who you are, I still in my deep gut and heart know that we all have to modify a bit to relate to each other. It doesn't make it wrong. To be authentic. (I moved) from being a victim to it's a choice how I interact. Reinier has led an interesting life and has a unique perspective. We talk about his journey of self-reflection. How his high IQ masked his disability and the lengths he went to trying to figure himself out - and how it all changed when he found out late in his life that he was on the Fetal Alcohol Spectrum. This interview has a lot of metaphors and contemplation, including:  How a DEVO song led him to the realization of the mask he was wearing. Why he explains he is like a car with a 5-speed transmission – missing third gear. Where he was when he had his aha moment that changed his life. What he discovered when he changed the lens on his view of himself. “Why can't I be normal, was my universal mantra for 5 decades. Now it is, I don't want to be normal. My job (now) is to re-inspire people that you are dealing with a conscious being and their brain is not a signifier of their ability of consciousness. Neurotypicals don't know how hard someone with FASD is working.” This episode is full of stories. Stories about changing his name, conversations with his mom about alcohol use during pregnancy, how getting a diagnosis cleared up wasted life energy and what his philosophy of below the neck and above the waist living means. He has advice for caregivers and explains how he views his role in advocating for and supporting other individuals with FASD. There are so many metaphors and wonderful stories in this episode that I am sure you will find something that fits with your philosophy not only as a human being but as a caregiver or an individual on the Spectrum. Let me know what your favourite quote, story or piece of advice is. Show Notes: Home Page - AwesomeAwareness.com HOME - brillianteye.ca Home - C3inc Email: reinier@brillianteye.ca Support the show (https://www.buymeacoffee.com/FASDSUCCESS)

Pagājušā gada pavasarī ar aptaujas palīdzību noskaidrotas klausītāju iemīļotākās fonda „Viegli” dziesmas. Kā fonds jau desmit gadus iet Ziedonim pa pēdām, jautājam Imanta Ziedoņa muzeja vadītājai Žanetei Grendei un muzeja radošajam direktoram Jānim Holšteinam.

Kahla Woodling DeSmit, Managing Director, Lewisburg Children's Museum, on how they creatively helped kids thrive and learn during the pandemic, what is the status of their opening now, and their big 2021 planned. We'll talk about their Mauch Project/League of Women Voters of the Lewisburg Area project (could this help fix the big divide in the US???).

Kahla Woodling DeSmit, Managing Director, Lewisburg Children’s Museum, on how they creatively helped kids thrive and learn during the pandemic, what is the status of their opening now, and their big 2021 planned. We’ll talk about their Mauch Project/League of Women Voters of the Lewisburg Area project (could this help fix the big divide in the US???).

Krievija atsauc savu vēstnieku ASV uz konsultācijām pēc Baidena intervijas telekanālam "ABC". 15.martā aprit 10 gadi kopš Sīrijas kara sākuma. Nīderlandes vēlēšanas pārmaiņas nesola. Vācijas federālo zemju vēlēšanas: neiepriecinoši signāli vācu kristīgajiem demokrātiem. Aktualitātes pasaulē vērtē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis, Tuvo Austrumu drošības politikas pētnieks Toms Rātfelders, Latvijas TV žurnāliste Ina Strazdiņa un Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš. Sazināmies ar Elmāru Ernstu Rozīti Vācijā. Krievija ņem ļaunā Diplomātiskās pārstāvniecības vadītāja – vēstnieka vai sūtņa – atsaukšana uz konsultācijām starptautisko attiecību praksē lielākoties tiek izmantota kā demonstratīvs protesta žests. 17. martā šādu soli spēra Krievija, atsaucot savu vēstnieku Savienotajās Valstīs Anatoliju Antonovu. Kā definēja Krievijas ārlietu dienesta Informācijas un preses departamenta direktore Marija Zaharova, Antonovs atgriežas Maskavā, lai apspriestu situāciju abu valstu attiecībās un to tālāko virzību, kuras, kā viņa uzsvēra, nonākušas strupceļā Savienoto Valstu vainas dēļ. Notikušā tiešais iemesls diezgan nepārprotami ir prezidenta Džo Baidena izteikumi vakardienas intervijā telekanālam ABC, kurā viņš uz raidījuma vadītāja Džordža Stefanopula jautājumu, vai Krievijas prezidents Vladimirs Putins ir slepkava, atbildēja apstiprinoši un paziņoja, ka Putinam nāksies maksāt par Krievijas iejaukšanos pagājušo prezidenta vēlēšanu norisē. Kā zināms, 16. martā tika publiskots Savienoto Valstu izlūkdienestu apkopojošs ziņojums, kurā secināts, ka Krievijas specdienesti veikuši ietekmes operācijas nolūkā veicināt Donalda Trampa atkārtotu ievēlēšanu. Notikušais ir kārtējais trieciens divpusējām attiecībām, kuras nesen jau iedragājušas Savienoto Valstu sankcijas pret vairākām Krievijas amatpersonām, reaģējot uz opozicionāra Alekseja Navaļnija saindēšanu un vēlāko ieslodzīšanu cietumā. Der atcerēties, ka jautājums par Krievijas vadoņa slepkavniecisko dabu Amerikas publiskajā telpā neizskan pirmoreiz. To pašu kanāla Fox News raidījuma vadītājs Bils O’Reilijs uzdeva toreizējam prezidentam Donaldam Trampam, kurš atbildēja: „Pasaulē ir daudz slepkavu, mums arī tādi ir. Vai tad jūs domājat, ka mūsu valsts ir bez vainas?” Asiņainā desmitgade Sīrijā Par Sīrijas pilsoņkara sākumu uzskata 2011. gada 15. martu, kad demonstrantu tūkstoši izgāja Damaskas un Alepo ielās, prasot demokratizāciju un politieslodzīto atbrīvošanu. Prezidenta Bašara Asada autoritārā režīma represijas izraisīja tikai vēl straujāku protestu eskalāciju, protesti pārauga nemieros, sacēlušos pusē pārgāja daļa bruņoto spēku, un valstī sākās pilsoņu karš. Sākotnēji šķita, ka Asada režīma dienas ir skaitītas, taču etniski un reliģiski neviendabīgajā valstī pilsoņu karš drīz kļuva līdzīgs visu cīņai pret visiem. 2013. gadā kā nozīmīgs spēks cīņas arēnā parādījās teroristiskā organizācija Irākas un Levanta islāma valsts, sagrābjot plašas teritorijas valsts austrumu un centrālajā daļā, un, salīdzinot ar šiem islāma radikāļiem, Asada režīms izrādījās mazākais ļaunums. Cīņa pret teroristu pasludināto „kalifātu” kalpoja par leģitīmu iemeslu Krievijas plašai militārai iesaistei valdošā režīma pusē. Kremlim Sīrija kļuvusi par vienu no ģeopolitisko ambīciju īstenošanas laukumiem, dalot šeit ietekmes sfēras ar Sīrijas kaimiņvalsti Turciju, kura arī pēdējā desmitgadē tiecas pēc reģionālas lielvalsts pozīcijām. Turcija daļēji atbalsta Sīrijas opozīciju, taču cenšas nepieļaut kurdu etniskās minoritātes pašnoteikšanās tieksmes Sīrijas ziemeļos un ziemeļaustrumos. Savienoto Valstu vadītās koalīcijas spēki aktīvi darbojās Sīrijā kopš 2014. gada, pamatā apkarojot „Islāma kalifātu”, bet vēršot triecienus arī pret Sīrijas valdības spēkiem gadījumos, kad tie uzbruka amerikāņu sabiedroto pozīcijām. Tomēr prezidenta Trampa administrācijas politika pēc t.s. „kalifāta” sakāves 2019. gada pirmajā pusē bija orientēta uz amerikāņu klātbūtnes samazināšanu, dodot lielāku rīcības brīvību Asada režīmam, Krievijai un Turcijai. Novērtējot pagājušās asiņainās desmitgades bilanci, jāsecina, ka autoritārajam Asada režīmam ir izdevies noturēties un atgūt kontroli lielākajā daļā valsts. Pilsoņkara upuru bilance ir visai aptuvena, bet tiek lēsts, ka tie varētu būt no nepilniem 390 000 līdz pat 600 000 bojāgājušo. Apmēram 13 miljoni jeb gandrīz divas trešdaļas no valsts iedzīvotājiem kara rezultātā bijušas spiestas doties bēgļu gaitās, t.sk. apmēram pieci miljoni pametuši valsti, un lielākā daļa no šiem bēgļiem joprojām nav varējuši atgriezties agrākajās dzīvesvietās. Vēlēšanas Nīderlandē pārmaiņas nesola 17.marta vakarā noslēdzās trīs dienas ilgušās Nīderlandes parlamenta jeb Ģenerālštatu apakšpalātas vēlēšanas. Ilggadējā premjerministra Marka Rites kabinets tās sagaidīja demisionējušas valdības statusā pēc tam, kad 15. janvārī atkāpās, reaģējot uz t.s. Bērnu pabalstu krāpšanās skandālu. Skandāls sākas 2018. gadā, kad publiski izpaudās informācija par to, ka Nīderlandes Nodokļu un muitas administrācija nepamatoti apsūdzējusi apmēram 26 000 ģimeņu bērnu pabalstu izkrāpšanā, liekot atmaksāt saņemtās pabalstu summas. Bija gadījumi, kad pieprasītā pabalstu atmaksāšana noveda ģimenes nopietnās finanšu grūtībās. Par spīti šai priekšvēsturei viss liecina, ka valdošās koalīcijas pozīcijas kopumā šais vēlēšanās nav cietušas, un nākamās valdības politiskās aprises varētu būt līdzīgas iepriekšējam Marka Rites kabinetam. Šis kabinets, pēc skaita trešais, uzstādīja rekordu koalīcijas veidošanas ilguma ziņā, jo bija vajadzīgas 225 dienas, lai sadiegtu koalīciju no Marka Rites vadītās konservatīvi liberālās Tautas partijas brīvībai un demokrātijai, sociālliberālās partijas „Demokrāti 66” un divām kristīgi demokrātiskajām partijām – „Kristīgi demokrātiskais aicinājums” un „Kristiešu savienība”. Šobrīd, kad saskaitītas apmēram 2/3 balsu, tiek prognozēts, ka Tautas partija nedaudz palielinājusi savu vietu skaitu parlamentā. Vēl nozīmīgāki ir otras lielākās valdības partijas „Demokrāti 66” panākumi, kļūstot par otru lielāko parlamenta frakciju un atstumjot trešajā vietā labēji populistisko Brīvības partiju. Nedaudz vājāk kā iepriekšējās vēlēšanās šķiet startējusi partija „Kristīgi demokrātiskais aicinājums”, praktiski bez izmaiņām – „Kristiešu savienība”. Kopumā līdzšinējai koalīcijai, kuras niecīgais parlamentārais vairākums tika zaudēts jau 2019. gada rudenī, šajā reizē tas varētu būt stabilāks. Galvenie šo vēlēšanu neveiksminieki, līdzās Brīvības partijai, ir nozīmīgu kritumu piedzīvojušie zaļie, kā arī sociālisti, kuri acīmredzami turpina lejupslīdi pēc katastrofālā zaudējuma iepriekšējās vēlēšanās 2017. gadā. Neiepriecinoši signāli vācu kristīgajiem demokrātiem Pirms septembrī gaidāmajām Vācijas Bundestāga vēlēšanām politiskā un mediju vide uzmanīgi fiksē signālus, kuri varētu liecināt par šo vēlēšanu gaidāmajiem rezultātiem. Tāpēc nozīmīga vērība pievērsta 14.martā notikušajām federālo zemju likumdevēju jeb landtāgu vēlēšanām Reinzemē-Pfalcā un Bādenē-Virtenbergā. Abos gadījumos politiskās varas aina šais turīgajās Vācijas rietumdaļas zemēs nav būtiski mainījusies. Industriālajā Reinzemē-Pfalcā līdzšinējās pozīcijas saglabājuši sociāldemokrāti, savukārt Bādenē-Virtenbergā vēl lielāku vēlētāju atbalstu guvusi arī līdz šim ietekmīgākā Zaļo partija. Attiecīgi minēto zemju valdības, domājams, arī turpmāk vadīs sociāldemokrāte Malu Dreijere un zaļais Vinfrīds Krečmans. Tomēr, kā norāda novērotāji, šo vēlēšanu rezultāti ir pamats bažām Vācijas politikas stūrakmenim – Kristīgi demokrātiskajai savienībai. It kā jau zaudēti vien daži procenti balsu un saglabāta otrā pozīcija zemju parlamentos, taču vēsturiski tas ir vājākais kristīgo demokrātu sniegums šais zemēs. Sevišķi bažas raisošs ir kritums Bādenē-Virtenbergā, kas ir viena no tradicionāli konservatīvajām vācu zemēm. Zaļo panākumi šeit ir ne vien Vinfrīda Krečmana personīgās autoritātes nopelns, bet izriet arī no vispārējā šīs partijas svara pieauguma Vācijas politikā. Jau izskan balsis, ka nākamā Vācijas valdība, iespējams, varētu iztikt bez Kristīgi demokrātiskās savienības. Vēl viens šo vēlēšanu neveiksminieks ir galēji labējā partija „Alternatīva Vācijai”, kas nozīmīgi zaudējusi pozīcijas abās federālajās zemēs. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Bērnu un jauniešu grāmatu izdevniecības "Liels un mazs" līdzīpašniece un direktore Alīse Nīgale ir cilvēks īstajā vietā. Tas, kā Alīse runā, domā un dzīvo par literatūru, ir kādas ļoti svarīgas balvas vērts. Visi pasaules ordeņi un zvaigznes Alīsei un visai izdevniecības komandai par drosmi, kvalitāti un radošumu.Sarunā ar Alīsi pieskaramies drosmes tēmai, pārmaiņām grāmatniecības pasaulē un to, kāpēc vispār būtu jāizdod grāmatas bērniem.Izdevniecības "Liels un mazs" mājaslapa un veikals https://liels-un-mazs.myshopify.comFrankfurtes grāmatu tirgus rakstu sērija par literatūru audio formātā https://ieej.lv/UVbVvAlīses Nīgales saruna raidierakstā "Lāčplēsene" https://open.spotify.com/episode/3m3APPLT3ispMVe9pGEY2w?si=DQdM5RVeTSeRqwuYFgx9xAInese Zandere Prozas lasījumos 2020 https://open.spotify.com/episode/55yGbQP9SEA6Q8qTa1Kh9o?si=mcmzjW0kQTeD5SvtihiTdgAtbalsti raidieraksta turpmāko tapšanu! Ej uz https://www.patreon.com/PiedzivotSērijas apraksts.[1:10] Par pašsajūtu šajā neparastajā laikā.[3:10] Par frustrāciju izdevniecības darbā.[6:50] Par pārmaiņām grāmatniecībā.[11:30] Par jauniešiem un lasīšanu.[13:50] Par satura patērēšanu angļu valodā.[18:40] Par sekošanu tendencēm un "Liels un mazs" pamatvērtībām.[24:40] Par vīzijām, mērķiem un misiju.[33:50] Par grāmatām bērniem un pieaugušajiem.[37:45] Par drosmi.[41:10] Par dzeju.[45:30] Par lasīšanu pašas priekam.[50:10] Par izdevniecības jaunumiem.[56:50] Par Zelta grāmatu saraksta cienīgām grāmatām.

Latgaliski rakstošā dzejnieka Valentīna Lukašēviča jaunais dzejoļu krājums “Pādi Nava Svāti”, ko kopīgajā latviešu valodā varētu tulkot kā “Pēdas nav svētas”, ir noslēdzošais no autora pirms 15 gadiem aizsāktā četru dzejas grāmatu cikla, ar kopīgo nosaukumu “Ceļš”. Rakstīt dzeju latgaliski, bijusi Valentīna Lukašēviča apzināta izvēle, jo ģimenē runāts abējādi. Kas gan ir tas, ko var pateikt tikai dialektā? Valentīnu Lukašēviču daži pazīst kā Latvijas televīzijas raidījuma “Citādi latviskais” pirmo vadītāju. Kādam Valentīns Lukašēvičs varbūt bijis pasniedzējs Daugavpils universitātē, dzejnieks ir arī filoloģijas doktors, latgaliešu valoda un kultūras vēsture ir viņa zinātnisko pētījumu lauks. Personīgi es, vispirmām kārtām sekoju Valentīna Lukašēviča kā dzejnieka darbībai, nupat iznākušais krājums “Pādi nava svāti”, ir noslēdzošais autora četru dzejas grāmatu ciklā ar kopīgo nosaukumu “Ceļš”. 2005. gadā cikls aizsākās ar dzejas krājumu “Kuozynda”, 2006. gadā seko “Vot taidi vot i batvini”, bet 2011. gadā par krājumu “Bolti burti” dzejniekam tika Latvijas Literatūras gada balvas žūrijas Speciālbalva. Intervijai tiekamies jau otro reizi, un iepriekšējā reize, kas notika starp Valentīna Lukašēviča tetraloģijas otro un trešo dzejas grāmatu, man palikusi spilgti atmiņā, itin kā būtu notikusi vakar. Ieskatos arhīvā, ak nē! – pagājuši desmit gadi. Mūsu iepriekšējai sarunai 2010. gadā - Radio arhīvā tā joprojām ir pieejama - interneta redaktors izcēlumā devis nosaukumu – “par mazzināmo, par latgaliešu literatūru” Tobrīd par Latgali tik tiešām daudz ka snebija zināms, un arī es pati atceros, ka pirms desmit gadiem es lūdzu Valentīnu Lukašēviču sarunāties ar mani latgaliski, toreiz man tas likās drosmīgi un būtiski, ka garākā intervijā Latvijas radio 1 sevi pieteiktu dialekts. Desmit gadi ir pagājuši un šobrīd Radio pirmajā kanālā ik nedēļu latgaliski runā raidījums Kalnasēta, Valentīns Lukašēvičs bijis viens no tā līdzradītājiem. Latgalei ir sava koncertzāle, Dzejas dienu programma, Prozas lasījumi, latgaliski iznāk filmas. Valentīns Lukašēvičs literatūrā ienāca pagājušā gadsimta deviņdesmitajos. Par debiju uzskatāms viņa mēģinājums vienlaikus pierādīt mūsdienu latgaliešu literatūras esamību un arī modernizēt to. Runa ir par kopā ar Oskaru Seikstu 1996. gadā sarakstīto pirmo postmoderno romānu latgaliešu literatūrā “Valerjana Dzīve i redzīni”.

Pagājušajā nedēļā mēs bijām Austrālijā, tagad laiks atgriezties atpakaļ Eiropā un doties uz mūsu sabiedroto valsti, kurā pavisam drīz ir visnotaļ reprezentatīvā prezidenta vēlēšanas. Tā ir Portugāles Republika – viena no vecākajām valstīm Eiropā un viena no ilgāk pastāvošajām koloniālām impērijām. Gandrīz sešus gadsimtus, līdz pat 1999. gadam, pastāvēja Portugāles Impērija. Pēdējā kolonija, kuru atdeva bija Makau, pasaulē visblīvāk apdzīvoto teritoriju. Bet Portugāle arī no gada sākuma uz sešiem mēnešiem ir pārņēmusi prezidentūru Eiropas Savienības (ES) Padomē. Viņiem tagad jāvada ES ārā no Covid izraisītajām smagajām ekonomiskajām sekām. Valstī 24. janvārī arī gaidāmas prezidenta vēlēšanas. Portugāle ir “visrietumeiropeiskākā” valsts. Proti, tā atrodas vistālāk uz Rietumiem, Kabo da Roka ir vistālāk uz rietumiem esošais kontinentālās Eiropas rags. Vēl Portugālei pieder arī Atlantijas okeānā esošās autonomās Azoru salas un Madeiras sala. Portugāles jūrasbraucēju sasniegumi pasaules atklāšanā ir iespaidīgi. 1419. gadā princis Navigators uzsāka sponsorēt regulāras un sistemātiskas kartēšanas misijas gar Rietumāfrikas piekrasti. Šajā “atklājumu laikmetā” Bartolomeju Diašs sasniedza Labās Cerības ragu un iekuģoja Indijas okeānā. Desmit gadus vēlāk, 1498. gadā, Vašku da Gama apkuģoja Āfrikas kontinentu un no Portugāles ieradās Indijā, Kalkutā. Nepilnu pusi gadsimta vēlāk, 1542.gadā, portugāļi jau sasniedza Japānu, tādēļ, piemēram, ir vārds “paldies” ir līdzīgs abās valodās “obrigadu” un “arigato”. Visbeidzot Pedru Alvareš Kabrals pirmais atklāja Brazīliju. Tieši Brazīlijas loma Portugāles arī vēsturē ir nozīmīga, jo tā ir vienīgā Latīņamerikas valsts, kurā runā portugāļu valodā. Bet daudzie ceļojumi ir sekmējuši to, ka portugāļu valodā pasaulē runā apmēram 250 miljoni iedzīvotāju, lai arī pašā Portugālē dzīvo tikai 10,3 miljoni iedzīvotāju un Pasaules Banka to pēc iedzīvotāju skaita ir klasificējusi kā mazu valsti. Starp citu, pēc šī paša klasificējuma Latvija ir mikrovalsts. Savu bagātību un ietekmi pasaulē Portugāle zaudēja vairāku iemeslu dēļ. Vispirms jau 1755. gada Lisabonas zemestrīce, tad Napoleona okupācija, Brazīlijas neatkarības pasludināšana 1822. gadā un arī atļauja lielākai daļai pārējo koloniju iegūt neatkarību pēc 1974. gada, kad Portugālē beidza pastāvēt diktatūra. Koloniju zaudēšana Portugālei bija ekonomiski sarežģīts mirklis, jo resursu piegāde koloniālajai metropolei bez maksas vai par zemām izmaksām ietekmēja valsts ekonomisko pamatu.  1986. gadā Portugāle iestājās Eiropas Ekonomiskajai Kopienai (Eiropas Savienībā), lai pilnvērtīgi iegūtu piekļuvi ES tirgum un būtu daļa no attīstītajām Rietumvalstīm. Dalība ES Portugālei, kā arī citām ES dalībvalstīm ir sniegusi pozitīvu vidi valsts ekonomiskajai attīstībai un globālai produktu konkurencei. 1990. gados Portugāles ekonomika diversificējās, un valsts kļuva arvien vairāk pakalpojumu sektorā balstīta. Lielā recesija jeb 2007.-2008. gada ekonomiskā un finanšu krīze Portugāli skāra apmēram tāpat kā Latviju .Valsts veica pamatīgus taupības pasākumus, lai izķepurotos. Eiropas Savienības nozīmīgums Portugāles ekonomiskajā un politiskajā dzīvē ir būtisks. Un saikne starp Portugāli un Latviju ir ne tikai ekonomiskajos rādītājos. Abas valstis ir NATO dalībvalstis, abas ir arī eirozonā, un abām ir līdzīgi arī drošības izaicinājumi. Par Portugāles drošības izaicinājumiem vaicājām arī Minho Universitātes docentei doktorei Sandrai Fernandesai.  Portugāle un Latvija ir faktiski daudz tuvākas valstis, nekā mums šķiet. Fiziski mēs esam distancēti, bet mūsdienās ekonomiski, drošības jautājumos, kā arī politiski mēs esam ļoti līdzīgi. Pat prezidenta pilnvaras ir līdzīgas abās valstīs. Proti, arī portugāļu konstitūcija nosaka, ka prezidentam ir pamatā reprezentatīvas funkcijas. Ir vēl citas pamanāmas līdzības: prezidentam ir tiesības atlaist parlamentu (portugāļi sauc par atombumbas tiesībām), prezidents ir bruņoto spēku virspavēlnieks (iepriekšējie prezidenti pat ir izmantojuši šīs tiesības, lai beigās ierobežotu Portugāles iesaistīšanos Irākas karā), balstoties uz vēlēšanu rezultātiem prezidents arī nosauc premjerministru (te gan parādās tiesības arī atsaukt valdību), t āpat prezidents var pasludināt karu, akreditē vēstniekus, kā arī izsludina likumus, veic apžēlošanas.   Ir arī atšķirības – Portugāles prezidentu ievēl tauta nevis parlaments. Prezidents lemj par referendumiem, apstiprina arī atsevišķus ministrus, ieceļ un atsauc arī virkni tiesu sistēmas pārstāvju un pašus tiesnešus. Latvijas prezidentam gan ir arī likumdošanas iniciatīvas tiesības, kas nav Portugāles prezidentam. Šī visa dēļ Portugāles sistēma skaitās pusparlamentāra, kamēr Latvijā – parlamentāra. Šis liek aizdomāties, vai mūsu sistēma arī nav viena soļa attālumā no pusprezidentālās. Laikam vienīgais solis to attālināt, būtu daudzus gadu desmitus dažādu politiķu un partiju piesauktais labojums Satversmē, kura rezultātā prezidentu ievēlētu tauta. Kāds mazāk zināms fakts par Portugāli. Runa ir par vaļu medniecību. Jau kopš 1982. gada vaļu medniecība gaļas iegūšanai ir veiksmīgi aizstāta ar vaļu foto-medībām. Proti, tā ir pamatīga tūrisma nozares daļa, sevišķi Azoru salās. Līdz ar to senie un majestātiskie dzīvnieki netiek vairs nogalināti. Praktiskais iemesls vaļu medību samazināšanai ir arī pasaules pieprasījuma pēc vaļu taukiem kritums. Starp citu, ASV līdz pat 1973. gadam vaļu taukus izmantoja automašīnu automātisko pārnesumkārbu eļļošanā. Vēl Portugāle skaitās otra morāli visbrīvākā valsts pasaulē pēc Nīderlandes. Respektīvi, kaimiņvalstī Spānijā, Madridē, atrodas domnīca “Brīvības veicināšanas nodibinājums”, kas nodarbojas ar Pasaules Morālās brīvības indeksa izstrādi. Tajā tiek ņemti vērā pieci kritēriji – ticības brīvība, bioētiskā brīvība, narkotiku pieejamības brīvība, seksuālo brīvība, kā arī ģimenes un dzimuma brīvību. Ja Portugāle ir 2. vietā, Latvija šajā indeksā ir ierindota 45. vietā.     Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*   * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Desmit acis dzied un spēlē. Šo Māra Briežkalna un pārējās pagājušā gada skanīgākās mīklas Greizajos ratos min džeza pianists Atis Andersons. Skanīgākās mīklas uzdod: Ivars Girgensons, Šarlote Gredzena, Elīna Razumļova, Edgars Zaļups, Maiga Holštroma, Kornēlija Šlāpina, Māris Briežkalns, Velga Vītola, Gundega Cielava, Ausma Spalviņa un Jānis Medenis.

Kinovēsturniece Kristīne Matīsa stāsta par vienu no pasaulē pazīstamākajām Latvijas kinodokumentālistikas pērlēm, režijas meistara Herca Franka hrestomātiskāko 1978. gada dokumentālo filmu „Vecāks par desmit minūtēm”. Vai zini, kāpēc filma ir tieši 10 minūtes gara? Kādu izrādi skatās galvenais varonis - trīs gadus un divus mēnešus vecais Uģis Jansons? Filmu „Vecāks par desmit minūtēm” bez maksas var noskatīties Nacionālā Kino centra portālā filmas.lv.

To quote All Star Queen and Legend, Alyssa Edwards; We are back, back, back, back again!   After an eventful break, we're jumping into season 2 with both feet. Episode 1 of season 2 has everything we could want and MORE. SO much early aughts nostalgia, man tanks, Uncle Frank of the Home Alone dynasty, Olivia Benson pulling off her of-the-times pixie like a boss...um, and our first introduction to Odafin "Tutes" Tutuola!!   The chaser is awful and rough and sucks and we hate the awful people of the world.    Recap 2:28   True Crime Chaser 58:33 **Trigger Warning: child sexual abuse**  

Oktobra vydā Ēriks Zeps beja nūbraucs iz Daugovpili, kaba Daugovpiļs Muola muokslys centrā sasatyktu ar keramikim Liliju Zeiļu i Juoni Saikovski. Niu ite par gūdu divejom jubilejom leidz pat cyta gods janvaram ir apsaverama izstuode „10x4”. Desmit godu jubileju itūgod svietej Daugavpils Muola muokslys centrs, sovpus 40.godskuorta aprit tautys lītiškajai studejai „Latgale”. Tuos dybynuošonu pīmiņ meistars Juoņs Saikovskis. „Asu pateiceigs itai muokslinīku grupai, kuri beja vadeibā – Ugis Auzeņš, Indulis Folkmanis, Mārcis Stumbris – jūs laikā itys tyka izdūmuots i ari izdariets.Tī nabeja tukši vuordi i ite, blokus lielajai darbineicai, tyka izbyuvātys vēļ divejis darbineicys ar mierki paaicynuot Stanislavu Vylcānu. Leidz ar Stanislava i juo dāla īsarasšonu ite suoce ari veiduotīs studeja. Niu ite vēļ arviņ struodoj vaira nikai desmit meistaru. Asu pateiceigs itim muokslinīkim, ka jī sovulaik beja tuolredzeigi i ir prīca šudiņ redzēt darbineicys panuokumus.” Gribīs izsvērt, ka ari tautys lītiškuos muokslys studejai „Rēzeknes apriņķa podnieki” i Latgolys pūdnīku dīnom itymā godā tyka sveiteita 40. jubileja. Lilija Zeiļa atkluoj, ka studejis dybynuošonys laikā keramikis skaitejīs kai muokslinīks. Profeseja bejuse pīteikami prestiža i ari stabila, niu gon pamatā kotrys sovā darbineicā struodoj pats iz seve i nazyna, cik kuru mienesi nūpeļneis.   {module widgetid="4" id="media" action="galleryitem" galleryid="874" layoutid="49" layout="singlegallery" static=""}    „Juoņs Pujats beja atbraucs iz Rēzekni i ite vadeja studejis kai lektors. Jis beja pyrmais, kurš atjaunuoja Latgolys keramiku Padūmu laikūs. Jis rajonūs i pogostūs radeja kūpys, īsuokumā juos struoduoja kai radūšī puļceni, tod ministreja daškiere jau studejis vuordu. Tai iz reiz tymā laikā par studeju naļuove sauktīs... Tai mes kotrys sovā piļsātā suocem struoduot. Tys vyss beja pakļauts Kulturys ministrejai.” Lilija Zeiļa pīmiņ, kai jei suokuse sovu ‘muola ceļu’ izreiz piec muokslys školys pabeigšonys. „Gondreiž kotrā piļsātā tūlaik beja apvīneiba „Daiļrade”, kurā mes daudzi sovulaik asam struoduojuši – stabila olga, rūku dorbs. Keramika skaitejuos Latvejis zeimyns – balzams, keramika, dzintars. Vysi brauce piec itaida monta. Ite mes variejom ari rodūši izapaust i pat taiseit, kū gribiejom.Golvonais beja kvalitate, tod jī poši nūcenuoja i puordeve. Beja stabilitate.”

Oktobra vydā Ēriks Zeps beja nūbraucs iz Daugovpili, kaba Daugovpiļs Muola muokslys centrā sasatyktu ar keramikim Liliju Zeiļu i Juoni Saikovski. Niu ite par gūdu divejom jubilejom leidz pat cyta gods janvaram ir apsaverama izstuode „10x4”. Desmit godu jubileju itūgod svietej Daugavpils Muola muokslys centrs, sovpus 40.godskuorta aprit tautys lītiškajai studejai „Latgale”. Tuos dybynuošonu pīmiņ meistars Juoņs Saikovskis. „Asu pateiceigs itai muokslinīku grupai, kuri beja vadeibā – Ugis Auzeņš, Indulis Folkmanis, Mārcis Stumbris – jūs laikā itys tyka izdūmuots i ari izdariets.Tī nabeja tukši vuordi i ite, blokus lielajai darbineicai, tyka izbyuvātys vēļ divejis darbineicys ar mierki paaicynuot Stanislavu Vylcānu. Leidz ar Stanislava i juo dāla īsarasšonu ite suoce ari veiduotīs studeja. Niu ite vēļ arviņ struodoj vaira nikai desmit meistaru. Asu pateiceigs itim muokslinīkim, ka jī sovulaik beja tuolredzeigi i ir prīca šudiņ redzēt darbineicys panuokumus.” Gribīs izsvērt, ka ari tautys lītiškuos muokslys studejai „Rēzeknes apriņķa podnieki” i Latgolys pūdnīku dīnom itymā godā tyka sveiteita 40. jubileja. Lilija Zeiļa atkluoj, ka studejis dybynuošonys laikā keramikis skaitejīs kai muokslinīks. Profeseja bejuse pīteikami prestiža i ari stabila, niu gon pamatā kotrys sovā darbineicā struodoj pats iz seve i nazyna, cik kuru mienesi nūpeļneis.   {module widgetid="4" id="media" action="galleryitem" galleryid="874" layoutid="49" layout="singlegallery" static=""}    „Juoņs Pujats beja atbraucs iz Rēzekni i ite vadeja studejis kai lektors. Jis beja pyrmais, kurš atjaunuoja Latgolys keramiku Padūmu laikūs. Jis rajonūs i pogostūs radeja kūpys, īsuokumā juos struoduoja kai radūšī puļceni, tod ministreja daškiere jau studejis vuordu. Tai iz reiz tymā laikā par studeju naļuove sauktīs... Tai mes kotrys sovā piļsātā suocem struoduot. Tys vyss beja pakļauts Kulturys ministrejai.” Lilija Zeiļa pīmiņ, kai jei suokuse sovu ‘muola ceļu’ izreiz piec muokslys školys pabeigšonys. „Gondreiž kotrā piļsātā tūlaik beja apvīneiba „Daiļrade”, kurā mes daudzi sovulaik asam struoduojuši – stabila olga, rūku dorbs. Keramika skaitejuos Latvejis zeimyns – balzams, keramika, dzintars. Vysi brauce piec itaida monta. Ite mes variejom ari rodūši izapaust i pat taiseit, kū gribiejom.Golvonais beja kvalitate, tod jī poši nūcenuoja i puordeve. Beja stabilitate.”

Čehoslovākijas jaunais vilnis un Milošs Formans; arhitektūra un kino – tās ir tikai divas no desmit tematiskajām programmām, kuras šoruden piedāvā Rīgas Starptautiskais kino festivāls (RIGA IFF) ar devīzi “Apzinot nezināmo”. Kā orientēties plašajā festivāla programmā un izvēlēties savu filmu klāstu, Kultūras Rondo atklāj festivāla mākslinieciskā direktore Sonora Broka un īsfilmu programmu kuratore Anna Zača. Rīgas Starptautiskais kino festivāls sāksies 15. oktobrī. 11 dienās festivāla rīkotāji piedāvā noskatīeies 129 filmas desmit programmās. "Mums šogad būs tā saucamais hibrīdfestivāls jeb festivāls, kurš notiek gan kinoteātrī, gan tiešsaistē. Mēs esam parūpējušies par to, lai tas būtu maksimāli ērti. Atliek tikai ieiet festivāla mājas lapā, izvēlēties filmu un pie filmas jau ir norādītas abas biļetes, gan biļete uz kinozāli, gan biļete uz virtuālo kinozāli,"skaidro Sonora Broka. "Tad tālāk ir arī norādes, kā nokļūt šajā virtuālajā seansā, kurš, kas ir jāatceras, notiks tajā pašā laikā, kad seanss kino zālē, jo tas tomēr ir festivāla kino seanss. Virtuālajā kinozālē varēs noskatīties lielāko daļu festivāla filmu. Ir atsevišķas filmas, kurām nav atļaujas izrādīt ārpus kinozāles, kā arī pilnmetrāžas konkursa programma būs skatāma tikai kinoteātrī. "Ļoti ceram, ka  kino apmeklējums būs iespējams nākamnedēļ un aiznākamnedēļ," bilst Sonora Broka. "Festivāla atklāšana būs kino koncerts, kura ietvaros mēs izrādīsim senāko Latvijas teritorijā tapušo spēlfilmu. Tā ir 1913. gada filma "Kur patiesība", kurā mēs redzam arī tālaika Rīgu. Arī šī filma ir uzņemta Ventspilī. Šo filmu apskaņos kinoteātra "Splendid Palace" Lielajā zālē mūziķi Jēkabs Nīmanis un Artūrs Liepiņš, kuri radījuši tieši šai filmai īpašu skaņdarbu," turpina Sonora Broka. Biļetes uz festivāla atklāšanas seansu klātienē vairs nav pieejamas, bet šo filmu varēs noskatīties visā pasaule bez maksas portālā lsm.lv. Ar plašo filmu piedāvājumu var iepazīsties festivāla mājaslapā.  

Un kas kopīgs elegancei un negatīvismam? Ko mēs labu varam pateikt viens otram - atkal? Vai maz varam. Kurš ir neatlaidīgs, kurš ir māksla, kuram ir zvērīga smadzene? Kurš iedziļinās? Kurš ir daudzšķautņains un skaists? Katrā no mums ir Andreja piektklasnieks. Un Zane grib, lai viņu apglabā zem Barona ielas. Nez kāpēc iekritām vecu cilvēku problēmās. Divi traumējoši skolas stāsti no Andreja un kaut kā par daudz skolas vecuma pārdomu. Un citas kaunu lietas ... Un kā jau parasti pāris neveiklas tēmas , joki un pašironija pamīšus visam pa vidu.

"This is the job I have today, I want to be the best at that." Shana DeSmit Shana is the Regional VP of the Central Region at Sam's Club. Her grandmother got her started in retail and after navigating the Walmart career jungle-gym, she is making a positive impact for Associates at Sam's Club. Hear Shana's Walmart story and the lessons she has picked up along her career journey as she talks with Zachary Lones.

Raidījuma "Krustpunktā" lielā intervija - ar biznesa treneri Baibu Zūzenu. Desmit gadus viņa vadīja mediju grupu All Media Latvia kas plašāk zināma kā «TV3» un Baibas vadībā tā nostiprinājās kā skatītākā televīzija Latvijā. Tieši pirms gada daudziem par pārsteigumu Baiba Zūzena paziņoja, ka Latvijas lielākā komercmedija vadītājas amatu atstāj un turpmāko laiku veltīs pašizaugsmei. Šajā laikā plašākas intervijas nav sniegtas, tādēļ sarunā par to, kā šis gads aizvadīts, kādas ir atziņas par pieredzēto mediju biznesā un kāda nākotne medijiem Latvijā gaidāma.  

Piec pādejuos Latvejā pīdzeivuotuos krīzis Latgolys Studentu centrs 2011.godā izdeve gruomotu "Es soku.Tu soki. Puosokys par krīzi", kas zynomā mārā, iz prīšku paradzamuos krīzis kontekstā, redzīs otkon aktuala. Aiz tuo kūpā ar literati i žurnalisti Ingu Kaļvu-Miņinu, viesturneicu Lauru Melni i rodūšū personeibu Dagneju Dudarjonoku. Pīaicynojūt ari literati Ligiju Purinašu, atsaverom iz jūs dorbu radeišonu pyrma desmit godu gruomotai "Es soku. Tu soki. Puosokys par krīzi", runojam par vysaidom krīzem i tūs puordzeivuošonu, kai ari krīzis laiku literaturu.    

Piec pādejuos Latvejā pīdzeivuotuos krīzis Latgolys Studentu centrs 2011.godā izdeve gruomotu "Es soku.Tu soki. Puosokys par krīzi", kas zynomā mārā, iz prīšku paradzamuos krīzis kontekstā, redzīs otkon aktuala. Aiz tuo kūpā ar literati i žurnalisti Ingu Kaļvu-Miņinu, viesturneicu Lauru Melni i rodūšū personeibu Dagneju Dudarjonoku. Pīaicynojūt ari literati Ligiju Purinašu, atsaverom iz jūs dorbu radeišonu pyrma desmit godu gruomotai "Es soku. Tu soki. Puosokys par krīzi", runojam par vysaidom krīzem i tūs puordzeivuošonu, kai ari krīzis laiku literaturu.    

Desmit gadus pēc tam, kad ekonomiskās krīzes apstākļos tika izveidots īpašs mikrouzņēmuma statuss un nodoklis, tagad valdība domā, ko ar to darīt. Par to ir runāts jau vairākkārt un arī nodokļa likme pirms pāris gadiem tika palielināta, tomēr tagad ierosinājumi ir vēl radikālāki. Ja sākotnējā 9% procentu nodokļa likme tika palielināta uz 15%, tagad tiek rosināts to celt līdz 25%, turklāt vēl likt maksāt 20% nodokli uzņēmumiem, kas sadarbojas ar mikrouzņēmēju. Kā tas ietekmēs mazos uzņēmējus atkal draudošas krīzes apstākļos, kā tas ietekmēs pelēko ekonomiku un budžeta ieņēmumus, diskutējam raidījumā Krustpunktā. Raidījuma viesi: Finanšu ministrijas Valsts sekretāra vietnieks nodokļu jautājumos Ilmārs Šņucins, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras pārstāvis Valērijs Makrekovs, Latvijas Mazo un vidējo uzņēmumu foruma izpilddirektors Eduards Fiļipovs, Latvijas Bankas ekonomists Uldis Rutkaste un Rīgas Ekonomikas augstskolas profesors Arnis Sauka.

Desmit gados, kas pagājuši kopš autora debijas, viņa dzejas tēli kļuvuši precīzāki un nostalģiskāki, tomēr nezaudējot viegluma sajūtu, kas viņa tekstus padara radniecīgus franču 20. gadsimta modernistiem. Tā par Jāņa Hvoinska dzejas krājumu "Mūza no pilsētas N" raksta tā redaktors Kārlis Vērdiņš. Grāmata iznākusi apgādā "Neputns". "Patiesībā grāmata bija gatava ātrāk. Grāmatā ir dzejoļi, kas sarakstīti līdz 2013.gadam, un pēc tam kaut kā sanāca ar izdošanas meklēšanu un kaut kā brīžiem bija apņemšanās izdot, brīžiem pārdomāju. Tā tie gadi pagājuši, nākamie pieci vai seši," atklāj dzejnieks Jānis Hvoinskis. Dzejnieks arī atklāj, ka nav redzējis "krājumu pašu par sevi veidojamies. It kā dzejoļi atsevišķi bija, bet tādu kopainu neredzēju. Varbūt tas laiks pagāja, izstrādājot kopainu, vairākkārtīgi mainot". Jānis Hvoinskis latviešu literatūrā debitēja 2009. gadā ar dzejoļu krājumu “lietus pār kanālu e”. Publicējies arī kultūras periodikā, no krievu valodas atdzejojis Maksima Ameļina dzeju, piedalījies Josifa Brodska dzejas izlases atdzejošanā "Neputna" putna samta sērijā un tulkojis Vladimira Nabokova romānu "Kamera obskura".

Studijā notikumus komentē LTVze no žurnāliste Ina Strazdiņa un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Protestu kustība Libānā Praktiski visi novērotāji ir vienisprātis, ka jau otro mēnesi ilgstošās politiskās krīzes un protestu kustības saknes Libānā meklējamas valsts īpatnējajā politiskajā sistēmā. Proti, gan vietu skaits parlamentā, gan augstākie valsts un armijas vadības amati ir sadalīti atbilstoši reliģisko grupu pārstāvniecībai. Proti, valsts prezidentam, kurš ir arī bruņoto spēku virspavēlnieks, jābūt kristietim maronītam, premjerministram – musulmanim sunnītam, parlamenta priekšsēdētājam – musulmanim šiītam, premjerministra biedram – pareizticīgajam, armijas ģenerālštāba priekšniekam – drūzam. Šāda kārtība, kas garantē zināmu varas daļu noteiktām sabiedrības grupām, ir ļoti auglīga augsne korupcijai un aizkulišu darījumiem. Tā ir radījusi varas eliti ar zemu politiskās atbildības līmeni un neoficiālu juridisko imunitāti. Tajā pat laikā Libāna piedzīvo ilgstošas ekonomiskās grūtības. Pirms nepilniem 30 gadiem beidzās 15 gadus ilgušais Libānas pilsoņu karš, taču valstī joprojām nav atjaunota stabila elektroapgāde, nepastāv normāla dzeramā ūdens apgāde, sliktā stāvoklī ir kanalizācijas un atkritumu izvešanas sistēma. Centrālās bankas uzturētais fiksētais Libānas mārciņas kurss izraisījis ārvalstu valūtas deficītu, kas jau apdraud pārtikas, medikamentu un naftas produktu importu. Valstī ir ļoti augsts bezdarba līmenis – jaunatnes vidū tas sasniedz pat 37%. Tikām politiski ekonomiskās elites pārstāvju kontos uzkrāti pamatīgi kapitāli, un šo kontu slepenību sargā likums. Konkrēto protestu vilni oktobra vidū izraisīja valdības plāni risināt valsts finansiālās problēmas, paaugstinot pievienotās vērtības nodokļa likmi un piemērot maksu par balss saziņu sociālajos tīklos. Protesti strauji vērsās plašumā, un jau kopš to sākuma līdztekus nevardarbīgām demonstrācijām notiek ar transporta maģistrāļu bloķēšana, ir notikuši uzbrukumi vairāku politisko partiju birojiem. Izskanējuši aicinājumi uz vispārēju streiku, un no 11. līdz 19. novembrim streikoja banku darbinieki, kas nopietni apdraudēja banku sektora stabilitāti. Varas iestādes pagaidām centušās izvairīties no pārmērīgas spēka lietošanas, tomēr septiņi cilvēki protestu laikā gājuši bojā, un vismaz viens no viņiem miris no militāristu raidītas lodes. Ievainojumus un traumas guvuši jau vairāki simti cilvēku. Pēdējās nedēļās pieaudzis fizisku sadursmju skaits starp protestētājiem un atsevišķu partiju atbalstītājiem; sevišķi agresīvi bijuši islāmisko partiju Hezbollah un Amal aktīvisti. Lielākais protestu panākums līdz šim ir premjerinistra Sāda Hariri kabineta demisija 29. oktobrī, tomēr prezidents Mišels Auns joprojām neatbalsta protestētāju prasības pēc politiski neitrālas tehnokrātu valdības izveides un ārkārtas parlamenta vēlēšanām.   Situācijas attīstība Honkongā Protestu kustība Honkongā neapsīkst jau kopš marta, lai arī to izraisījušais konkrētais iegansts – likumprojekts, kas paredzēja apsūdzēto izdošanu kontinentālās Ķīnas varasiestādēm – tika atsaukts jau septembrī. Raksturojot šo piekāpšanos kā „pārāk mazu un pārāk vēlu”, protestētāji tagad prasa nekvalificēt šos protestus kā dumpi, vispārēju amnestiju protestu dalībniekiem, policijas vardarbības gadījumu neatkarīgu izmeklēšanu un, kas visnozīmīgākais, vispārēju un tiešu vēlēšanu ieviešanu autonomajā reģionā. Daļa protestētāju pieprasa arī Honkongas administrācijas vadītājas Kerijas Lemas atkāpšanos. Pagājušo mēnešu laikā pamatīgi saasinājušās attiecības starp protestētājiem un Honkongas policiju, kura vēl nesen tika dēvēta par priekšzīmīgāko Āzijā. Ķīnas Tautas atbrīvošanas armija koncentrējusi papildu spēkus Honkongas tuvumā, vairojot bažas par iespējamu intervenci reģionā. Uz šī fona 24. novembrī Honkongā notika rajonu padomju vēlēšanas. 18 rajonu padomes ir vietējās pašvaldības, kuru funkcijas un kompetence līdz šim aprobežojās ar komunālo pakalpojumu un iedzīvotāju dzīves kvalitātes sfēru, taču šīs vēlēšanas tiek uzlūkotas kā neoficiāls uzticības referendums pašreizējai autonomijas vadībai un pastāvošajai politiskajai sistēmai. Rezultātā tika uzstādīts jauns vēlētāju aktivitātes rekords – vairāk nekā 71%; un tajā triumfēja prodemokrātiskie spēki. Viņu kandidāti ir vairākumā 17 no 18 rajoniem, iegūstot 388 no pavisam 452 deputātu vietām, savukārt Pekinas valdības piekritējiem agrāko aptuveni 300 deputātu vietā rajonu padomēs palikuši vien 62. Attiecīgi demokrātiskie spēki iegūs arī lielāku ietekmi Vēlēšanu komitejā, kas ievēl Honkongas administrācijas vadītāju, un šīs pašvaldību vēlēšanas ir arī spēcīgs signāls nākamgad paredzēto autonomijas Likumdošanas padomes vēlēšanu rezultātiem. Tomēr, tā kā Likumdošanas padomes un Vēlēšanu komitejas vēlēšanas tikai daļēji ir tiešas un proporcionālas, šeit Pekinai lojālajiem spēkiem ir daudz lielākas iespējas saglabāt ietekmi. Svarīgākais rajonu padomju vēlēšanu rezultāts ir tajā apliecinātais nepārprotamais sabiedrības atbalsts prodemokrātiskajiem spēkiem, kuru līdz šim nevēlējās atzīt kontinentālās Ķīnas vara. Oficiālā Pekina, kas sākotnēji Honkongā notiekošo centās noklusēt, pēdējos mēnešos kļuvusi arvien kareivīgāka savos izteikumos. Spilgtākais šai ziņā ir Ķīnas prezidenta Sjī Dziņpina izteikums 14. oktobrī, solot Ķīnas vienotības grāvējiem „sašķaidīt miesas un saberzt kaulus pulverī”.   Eiropas Komisijas apstiprināšana Vakar Strasbūrā ar 461 balsi par, 157 pret un 89 deputātiem atturoties tika apstiprināts jaunais Eiropas Komisijas sastāvs ar bijušo Vācijas aizsardzības ministri, Eiropas Tautas partijas grupas pārstāvi Urzulu fon der Leienu priekšgalā. Komisijas apstiprināšanas process finišējis apmērām mēnesi vēlāk, nekā bija plānots, ciktāl vairākām valstīm nācās nomainīt savus komisāra kandidātus. Sākotnējos pretendentus bija spiestas atsaukt Rumānija, Ungārija un Francija, un visai smags iztaujāšanas process bija arī Polijas pārstāvim, lauksaimniecības komisāram Janušam Vojcehovskim. Visos šajos gadījumos tiek piesaukta ne tikai attiecīgo kandidātu kvalifikācija, bet arī politiskais konteksts, respektīvi – Eiropas Parlamenta vairākuma attieksme pret attiecīgo valstu valdībām. Jaunums ir trīs Komisijas atbildīgo viceprezidentu posteņi, iezīmējot prioritāros politikas virzienus, proti – Nīderlandes komisārs Franss Timmermanss būs atbildīgs par „Eiropas zaļo vienošanos”, Dānijas komisāre Margarēte Vestagere par „Digitālajam laikmetam gatavu Eiropu” un Valdis Dombrovskis par „Ekonomiku cilvēka labā”. Bez tam Urzulai fon der Leienai būs vēl pieci viceprezidenti: Eiropas Augstais pārstāvis ārlietu un drošības jautājumos, Spānijas komisārs Žozefs Borels, Vērtību un caurskatāmības komisāre no Čehijas Vera Jourova, Eiropas dzīvesveida stiprināšanas komisārs no Grieķijas Margaritis Šinass, Starpinstitūciju sadarbības un perspektīvā skatījuma komisārs no Slovākijas Marošs Ševčovičs un Demokrātijas un demogrāfijas komisāre no Horvātijas Dubravka Šujca. Desmit eirokomisāri, ieskaitot Komisijas priekšsēdētāju, pārstāv Eiropas Tautas partijas parlamentāro grupu, deviņi – sociāldemokrātus, seši – liberālo grupu „Atjaunot Eiropu”, un pa vienam no konservatīvo un reformistu un zaļo grupas. Seši no jaunapstiprinātajiem eirokomisāriem, tai skaitā visi atbildīgie viceprezidenti, darbojušies arī Žana Kloda Junkera komisijā. Var piebilst, ka par savu pārstāvju portfeļu „svaru” nevar sūdzēties ne vien Latvija, bet arī abas pārējās Baltijas valstis. Igaunijas eirokomisāre Kadri Simsone atbildēs par enerģētiku, savukārt Lietuvas eirokomisārs Virgīnijs Sinkevičs – par vidi un okeāniem. Un vēl – lai arī vēl nav īsti skaidrs, kad un vai vispār Lielbritānija pametīs Eiropas Savienību, Londonas pārstāvja fon der Leienas komisijā nav.

27.oktobrī apritēs 10 gadi kopš Ģertrūdes ielā 101a notika pirmā šī teātra izrāde. Jubilejas sezonā iecerēta gan īpaša 10 izrāžu skate (TOP 10 ĢIT), gan Baltijas valstu jauno skatuves mākslinieku forums ar rezidenču programmu. Kā arī ir iezīmēti sezonas jauniestudējumi. Teātra pārstāvji atzīst, ka jūtas kā ģimene vai kopiena. Ģertrūdes ielas teātris 27.oktobrī svinēs 10 gadus, no 22.līdz 27.oktobrim notiks īpaša jubilejas izrāžu skate TOP 10. Sezona tiek iesākta ar svinībām, un Andrejs Jarovojs cer, ka arī katrā no izrādēm, kas būs programmā , kaut kas tiks svinēts. Sezonas jauniestudējumus veidos Agate Bankava, Vladislavs Nastavševs, Elmārs Seņkovs, Anita Jaunsubrēna, kā arī divas pirmizrādes gaidāmas sadarbībā ar biedrību "KatlZ" un producenti Jevgēņiju Šermeņevu, Ģertrūdes ielas teātrī strādās divi režisori no Krievijas. Ģertrūdes ielas teātris mitinās Ģertrūdes ielā 101a, namā, kurā savulaik atradusies Remontceltniecības pārvalde ar aktu zāli, dekorētu padomju laiku tematikā, bet nu jau desmit gadus divos ēkas stāvos mīt Ģertrūdes ielas teātris. Pa šiem desmit gadiem pierasts pie šīs vietas, smaržas un grubuļainā pagalma.  Kāpēc savulaik izvēlētas tieši šīs telpas arī ir atmiņu vērts stāsts. Teātra vadītājs un režisors Andrejs Jarovojs kopā ar producenti Maiju Pavlovu atceras, kā bija iestudēta izrāde „Mannersache/ Vīru lietas” (slovēņu horeogrāfa Branko Potočana un Andreja kopdarbs) toreiz Polijas festivālam Legņicā, kā vēlējušies to parādīt arī Rīgā, tādēļ meklējuši vietu, kur to paveikt. Pēc sludinājuma atraduši telpas, no kurām tikko bija izvākusies foto studija. Izrāde „Mannersache” skatītājiem patika, uz to labi pirka biļetes un tā rosināja piepildīt izīrētās telpas vēl ar citām izrādēm.

[Latvian: One hundred and ninety-six – Jack of all trades] Michael, Liam and Io love their foreign pop and this week’s line up had something for everyone. Take the deep dive in and enjoy the […] http://media.rawvoice.com/joy_babblepop/p/joy.org.au/babblepop/wp-content/uploads/sites/261/2019/07/2019-07-13-babblePOP-128.mp3 Podcast: Play in new window | Download (Duration: 56:23 — 51.6MB) The post Simts deviņdesmit seši – Meistars visās lietās appeared first on babble POP!.

Bērnu ārsta Jēkaba Nīmaņa dzīvesstāstā var atrast daudzas savam laikam revolucionāras idejas medicīnā, bērnu humānismā un sabiedrībā. Desmit gadus viņš bija Rīgas Bērnu slimnīcas galvenais ārsts, uzņēmās Raiņa un Aspazijas privātārsta pienākumus. Daudzas mātes savus bērnus auklējušas pēc viņa grāmatas. Vēsturniece Rita Grāvere radījusi bērnu ārsta Jēkaba Nīmaņa dzīves stāstu "Carpe diem! Satver dienu!". Nosaukumā autore likusi paša Nīmaņa daudzkārt pieminēto seno romiešu saukli. Grāmatu izdevis "Mansards". Raidījumu atbalsta:

Brāļu Kaudzīšu memoriālais muzejs „Kalna Kaibēni” svin 90 gadu jubileju, arī spēlējot „Mērnieku laikus”. Kultūras Rondo tiekamies ar Piebalgas muzeju apvienības „Orisāre” vadītāju Līvu Gruduli. “Runājot par latvieti, var teikt, ka mūsos visos mazliet ir "Kalna Kaibēni"," atzīst Līva Grudule. "Mēs visi mazliet nākam no Piebalgas, ar to pašapziņu un identitāti, ko tur varam meklēt." Ar dārza svētkiem, kas veltīti brāļu Kaudzīšu memoriālā muzeja “Kalna Kaibēni” 90.jubilejai, 5.jūlijā sāksies svētki “Vecpiebalga atver durvis”. Vecpiebalga ciemos aicina jau astoto reizi. Gaidot šos dārza svētkus, savā jubilejas gadā pošas arī muzejs ar vairākiem jaunumiem. Grudule atklāj, ka šogad maina muzeja galvenajām ēkām jumtu.  "Memoriālās ēkas jumts jau ir nomainīts, mainīs arī klētiņai jumtu. Vasaras laikā mēs uzbūvēsim jaunu skatu platformu, kas ir neatņemama sastāvdaļa no Reiņa un Matīsa Kaudzīšu laikiem," skaidro Grudule. Desmit gadus šī platforma nebija, tagad rasta iespēja to atjaunot. Svētkos "Vecpiebalga atver durvis", kas norisināsies visu jūliju nedēļas nogalēs, būs iespēja noskatīties arī "Mērnieku laiku" iestudējumu. "Ideja par to, ka piebaldzēniem vajadzētu iestudēt "Mērnieku laikus" jau vairākus gadus klejojusi, šogad cītīgi kultūras un muzeju cilvēki pie tā strādājām. Šobrīd varu teikt, ka pēc 27 gadu pārtraukuma, kad notika pēdējās "Mērnieku laiku" izrādes Alauksta estrādē, ko toreiz spēlēja Nacionālais teātris, šogad atkal 20. jūlijā Alauksta estrādē būs "Mērnieku laiki"," atklāj Grudule. Iestudējumi veido vecpiebaldzēni kopā ar draugiem, no romāna izveidots dramatizējums ar atsevišķiem akcentiem, bet būs gan Ķenča lūgšana, gan Pietuka Krustiņa augstā dziesma un goda mielasts. Dramatizējumā saglabāta Kaudzīšu laiku valoda, kas varētu iepriecināt literatūras gardēžus, bet izaicinājums aktieriem, lai arī viņi ir piebaldzēni.

Dzelzceļš ir sarežģīta transporta infrastruktūra, kura darbojas pēc noteiktām likumsakarībām. Daļai iedzīvotāju dzelzceļš ir ikdienas dzīves sastāvdaļa. Kā sadzīvot ar dzelzceļu, kas jāzina un jāievēro, raidījumā Kā labāk dzīvot atgādina Latvijas Dzelzceļa galvenais tehniskais inspektors Dainis Zvaners, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta ārsta palīgs, ārkārtas situāciju gatavības nodrošinājuma nodaļas vadītājs Juris Raudovs, Latvijas sēdvolejbola komandas uzbrucējs Aleksandrs Ronis un SIA “LDz Cargo” dīzeļlokomotīves vadītājs Mārcis Čerpinskis. 2019.gadā jau 13 negadījumi uz dzelzceļa bijuši. Desmit – ar letālām sekām. Lielākoties negadījumi notiek cilvēku neuzmanības vai vieglprātības dēļ. Pieaug to gadījumu skaits, kad cilvēki nenoņem austiņas pirms šķērsot dzelzceļu, lai pagrieztu galvu un paklausītos, vai netuvojas vilciens. Cilvēki vairāk pievēršas viedierīcēm un neapskatās uz sliedēm, pirms tās šķērso. Ir vērts atcerēties par drošības jautājumiem, jo vilcienu mēs nevara uzveikt. Viņš ir stiprāks par mums. VAS "Latvijas dzelzceļš" aicina - iemāci dziesmu draugiem un parūpējies, lai sliežu tuvumā viņi ir drošībā! Ieskaties - dzirdiredzidzivo.lv!  

Krustpunktā saruna par pašvaldību referendumiem. Likumu par tiem atbildīgā ministrija izstrādāja vairāk nekā pirms desmit gadiem, doma par to nepieciešamību ir vēl daudz senāka. Tomēr likumu pieņemt nav izdevies, tas tagad guļ Saeimā un gaida otro lasījumu. Tikmēr tas, cik pašvaldības dedzīgi aizstāvēja nepieciešamību veikt iedzīvotāju aptaujas par reģionālo reformu, varētu viest cerību, ka tās neiebildīs pret iespēju iedzīvotājiem izteikties arī par citiem jautājumiem un varbūt pat pieņemt par tiem lēmumus. Raidījuma viesi: Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas valsts sekretārs Aivars Draudiņš, Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas Pašvaldību sistēmas pilnveidošanas apakškomisijas priekšsēdētājs Aldis Adamovičs, Latvijas pašvaldību savienības padomniece juridiskajos jautājumos Kristīne Kinča un nevalstiskās organizācijas „Latvijas pilsoniskā alianse” padomes priekšsēdētājs Uldis Dūmiņš.

“10 desmitgades, 10 garšīgi stāsti” ir stāsts par to, kā 20. gadsimta gaitā izveidojušās kulinārās tradīcijas un izpratne par ēdienu radījušas mūsdienu Latvijas virtuvi. Par pašmāju virtuves saknēm un jaunajiem dzinumiem, saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Par projektu stāsta Rīgas Starptautiskās ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolas docente, mākslas zinātņu doktore Astra Spalvēna, pavārs Mārtiņš Sirmais un uzņēmuma “Forevers” pārstāve Ilona Bukša. Stāsts rosina pieskarties tradīcijām un sajūtām, ko rada pazīstama garša, smarža, atmiņas un pieredze. Šis stāsts aicina atklāt vēl nezināmas šķautnes par Latvijas virtuves tradīcijām. Stāsts ir balstīts Astras Spalvēnas pētījumā par to, kā veidojusies Latvijas virtuve. Sarežģītākais projektam bija izvēlēties no katras desmitgades vienu izcilāko ēdienu, kas arī nonācis līdz mūsdienām, vērtē Ilona Bukša. Astra Spalvēna atklāj, ka izvēlējās konkrētus ēdienus no katras desmitgades, lai izstāstītu stāstu. Šo simts gadu laikā Latvijas virtuvē ir notikušas ievērojamas pārmaiņas. Konkrētie ēdieni ir pieturas punkti, lai runātu par pārmaiņām. Svarīgi, ka tie ēdieni ir zināmi joprojām. Jauni ēdieni rodas, kad parādās kas jauns, jauni produkti pieejami, sākam citādi domāt. Tad vieni ēdieni parādās, citi pazūd. Pēc pavārgrāmatām, pēc tā, ko būtu gribējuši ēst vai ko mēs varējām ēst, var spriest par izmaiņām sabiedrībā un kultūrā, var rakstīt mūsu sabiedrības un kultūras vēsturi. Pavārgrāmatas parāda, kā mainās domāšana.

Pirms desmit gadiem draugi mani aicināja braukt ciemos uz Damasku, Sīrijā. Tikties ar vietējo inteliģenci, radošiem cilvēkiem, redzēt bagātu, skaistu zemi.  „Labi, bet vēlāk,” toreiz atteicu, un pēc pāris gadiem sākās karš. Tagad jau sešus gadus, dzirdot  vārdu Sīrija, pirmais prātā nāk, nevis kultūra un civilizācijas šūpulis, bet bumbas, bēgļi, terorisms, drupas un posts. Un tomēr es aizbraucu uz Sīriju. Tagad. Laikā, kad tās seja tik ļoti ir mainījusies. Es pabiju Damaskā un Alepo, satiku vietējos, redzēju sagrautus, tukšus ciematus ceļmalās, izpostītas tūkstošgadīgas kultūras vērtības, sargposteņus, daudz ieroču un karavīru, bet arī atjaunošanos, par spīti visam, dzīvi, kas nav apslāpusi drupās. Šie būs pieci ieraksti dienasgrāmatā par pieredzēto Sīrijā. Pirmais ieraksts. "Damaskas pērkons” Desmit no rīta. Libānas galvaspilsēta Beirūta ir tveicīga un skaļa. Te ir punkts, kur apstājas lidmašīnas tiem, kuri grib nokļūt Sīrijā.  Tālāk var doties tikai pa zemes ceļiem. Lidosta Damaskā jau vairākus gadus ir slēgta. Iepriekšējā vakarā atlidoju no Briseles, cauri Stambulai, Turcijai. Naksnīgajā lidostā Beirūtā mani sagaidīja sens draugs Ghassans, kurš, milzīgs un spēcīgs kā Dieva ciedrs norūpējušos vaigu slējās pāri sagaidītāju juceklīgajai birzij. Tagad es sēžu baltā, pavecā mersedesa markas automašīnā kopā ar Mohamedu, kalsnu, laipnu, uzmanīgu sīriešu vīru, kurš mani ir sagaidījis pie viesnīcas, runā tikai arābu valodā, bet, kuram man ir jāklausa uz vārda, ja gribu līdz pēcpusdienai nokļūt Damaskā. Līdz robežai mums būs jābrauc nedaudz vairāk par stundu, bet man nav šaubu, ka sapratīsimies.

Kas ir patriotisms, par to svētku raidījuma Vuordineicā runā Valentīns Lukaševičs un Arnis Slobožaņins. Abi stāsta, kā viņi izjūt to, kas ir valsts. Jauni cilvēki, kuri daudz dara ne tikai savam priekam vai pelna tā iztiku, viņi iedvesmo arī citus. Ar Aiju Vanagu no Rēzeknes uzņēmēju biedrības un Rēzeknes novada Jaunatnes lietu speciālistu Jāni Šaudiņu runā Dace Dambe. Bet Kolnasātas intervijā Santa Ancāne, Preiļu novada jauniešu centra "Četri" vadītāja. Desmit gadus nodzīvojusi Daugavpilī - strādāja Daugavpils mākslas vidusskolā "Saules skola", kādu laiku pavadījusi arī Skotijā, pārcēlās uz dzimtajiem Preiļiem. Saruna par darbu ar jauniem cilvēkiem un vēlēšanos palikt Latgalē.