Podcasts about valst

Visticamāk, būsiet pamanījuši, ka dažas Vecrīgas ielas aizvadītā pusgada laikā bija aizņēmis lielais kino. Vairākas epizodes savai jaunākajai filmai uzņēma arī japāņu izcelsmes amerikāņu režisors Kerijs Džoudži Fukunaga (Cary Joji Fukunaga). Tā top pēc norvēģu kriminālromānu autora Jū Nesbē grāmatas "Asinis uz sniega" (Blood on Snow) motīviem. Kultūras rondo saruna ar režisoru pirms viņš devās prom no Latvijas. 47 gadus vecais japāņu izcelsmes amerikāņu režisors Kerijs Džoudži Fukunaga pasaulē ir zināms gan kā režisors, gan izpildproducents, gan scenārists. Viņa spilgtāko darbu sarakstā ir tādas filmas, kā aģents 007 Džeims Bonds „No Time To Die” jeb „Nav laika mirt”, TV seriāla „True Detective” pirmā sezona, kas vēl šobaltdien tiek uzskatīta par žanra šedevru, kā arī vēsturiskā drāma „Džeina Eira”. Fukunaga ir strādājis ar tādām pasaules mēroga zvaigznēm kā Daniels Kreigs, Maikls Fasbenders, Eva Grīna, Džūdija Denča, Benedikts Kamberbačs, Vudijs Harelsons, Metju Makhonahijs un vēl daudziem citiem. Aizvadītā pusgada laikā Fukunaga vairākas epizodes savai jaunākajai filmai „Asinis uz sniega”, kas tapusi pēc slavenā norvēģu kriminālromānu autora Jū Nesbē darba "Blood on Snow" motīviem, filmēja Rīgā. Šobrīd filmēšanas darbi ir beigušies un Kerijs Fukunaga pirms došanās prom piekrita īsai sarunu. Viņš atnāca uz Latvijas Radio māju un uzreiz teica, ka šī būtu ļoti laba kino lokācija. Ir darba dienas vēls vakars un ar režisoru sarunājamies Kultūras rondo redakcijā gan par kino, gan viņa kā brīvprātīgā darbu kara plosītajā Ukrainā un arī par to, ko Amerikas kinoļaudis domā par savas valsts ārpolitiku šobrīd. Kā Rīga nokļuva jūsu redzes lokā filmas "Asinis uz sniega" vajadzībām? Kerijs Fukunaga: Mūsu lokāciju menedžerei Marijai Derkevičai jau bija iestrādes Rīgā no iepriekšējās filmas izpētes, un tā filmas diemžēl netika pabeigta. Bet viņa, zinot mūsu vajadzības, zināja teikt, ka Rīgā ir ļoti daudz līdzīgu un raksturīgu ēku, kas atgādina 70. gadu Oslo, un tieši šajā laika posmā risinās "Asinis uz sniega" darbība. Pati Oslo mūsdienās galīgi neatgādina to pilsētu, kāda tā bija septiņdesmitajos - tā ir pilsēta, kas atrodas kalnainā ielejā, turklāt daži tās rajoni ir mainījušies līdz nepazīšanai, daži pat nojaukti vispār. Toreiz, pirms 10 gadiem, teroristu uzbrukuma dēļ esot nācies nojaukt pat veselu kvartālu. Arī tā pati Stokholma, Malme vai Kopenhāgena, Reikjavīka ir mainījušās. Tāpēc Rīga bija labākā izvēle. Turklāt šeit ir vairākas lietas, kuras filmas vajadzībām varam vairāk atļauties, piemēram, darbaspēks ir lētāks nekā citur. Materiāli gan nekļūst lētāki filmas setu būvēšanai, jo daudz kas tomēr jāved un jāimportē. Tas objektīvi ceļ cenu, bet darbaspēks noteikti ir faktors, kāpēc izvēlējāmies Rīgu. Piemēram, mēs nupat trīs setus būvējām Londonā, un tas bija teju uz pusi dārgāk nekā Rīgā. (..) Mums pašiem šeit tā ir liela lieta - zināt, ka tepat pa Vecrīgu, iespējams, pastaigājas tādas zvaigznes kā Benedikts Kamberbačs un Eva Grīna, kura pat apmeklēja tavu izstādi Rīgā. Lai arī tu esi režisors, priekšnieks, kurš vada, bet tik un tā - kā ir tev pašam? Esi strādājis ar Danielu Kreigu Džeimsa Bonda filmā un citām zvaigznēm. Kā tas ir? Kerijs Fukunaga: Šobrīd, kad aiz muguras jau tik daudz darbu un filmu, es teiktu, ka tik ļoti neuztraucos vairāk. Bet atceros, kas taisīju savu vēsturisko filmu "Džeina Eira", kur galvenajās lomās bija tādas zvaigznes kā Maikls Fasbenders, Mia Vasikovska un Džūdija Denča, es domāju, ko gan es kā režisors varu vispār ietekmēt tik pieredzējušas aktrises kā Džūdija Denča aktierspēle? Tā kā es un viņas aģents esam labi draugi, turklāt es vispār toreiz tikai sāku tik lielus soļus spert lielajā kino, mani mierināja un teica, ka tieši Džūdija ir ļoti atvērta un ieinteresēta šajā sadarbībā. Un tā, pamazām strādājot ar šīm zvaigznēm, es pats ar katru reizi aizvien vairāk redzu viņus kā cilvēcīgas būtnes, nevis to grandiozo sasniegumu sarakstu, kas viņiem katram ir. Un otra lieta, ko minēji, ka režisors ir tas priekšnieks, te  man jāsaka, ka kino tomēr ir kolektīva māksla un režisors ir viena no sadaļām. Ir aktieri, studija īpašnieki, producenti un tā tālāk. Tā kā tam projekta pilotam ir jāspēj visi pasažieri nogādāt galapunktā. Kāda ir tā realitāte medaļas otrā pusē, kā tas ir - strādāt, piemēram, pie Džeimsa Bonda jeb aģenta 007 filmas? Kerijs Fukunaga: Katru reizi, kad strādāju pie liela projekta, vienmēr šķiet, ka es uzsūcu jaunas zināšanas, kuras noteikti varēšu izmantot nākamajā projektā. Bonda gadījumā tas lielākais izaicinājums bija laiks. Nevis tur kaut kāds atsevišķs lietu kalendārs, bet laiks kopumā. Es Bondu pārņēmu, kad tikko prom bija devies Denijs Boils. Un, kā jau šajās milzu budžeta augsta tempa filmās, daudz kas ir atkarīgs no tā datuma, kad tiek noteikta pirmizrāde un kā tiek sakārtots lokāciju kalendārs. Līdz ar to daudzas scenārija lietas tiek piekoriģētas pēdējā mirklī. Tu vari iedomāties, ka tik lielos projektos daudz ko izlemj gadiem iepriekš, un pēc tam pie tā ir jāturas. Mēs Bondu no A līdz Z pabeidzām 18 mēnešos. Ar visu to, ka jau bija sākusies COVID epidēmija, mēs to paspējām, un tas vēl ir relatīvi ātri. Mums vajadzēja ar visiem kaskadieriem, specefektu departamenta dublieriem jau darīt lietas laicīgi, pirms vispār pirmā scenārija aprises bija gatavas. Tā kā laiks Džeimsa Bonda filmā bija vislielākais izaicinājums. Kerijs Džoudži Fukunaga kā brīvprātīgais ir arī strādājis Ukrainā, kurp viņš devās 2022.gadā uzreiz pēc Krievijas uzsāktās pilna mēroga karadarbības. Viņš ne tikai gādāja humāno palīdzību civiliedzīvotājiem, bet arī fotografēja. Viņa fotouzņēmumus kā arī ukraiņu mākslinieces Tatjanas Malinovskas videodarbus  no šī gada marta līdz pat 2.maijam varēja apskatīt arī izstādē "Lyuta vesna – Lost Spring" (Zaudētais pavasaris) Rīgā, galerijā „Cut Art”. Rīgā nupat bija skatāma tava fotogrāfiju izstāde no Ukrainas. Izstāsti šo stāstu, kāpēc tu izlēmi kā brīvprātīgais doties uz kara plosīto Ukrainu un strādāt tur? Kerijs Fukunaga: Es ieguvu grādu politikas zinātnē un politikas vēsturē esmu mācījies ārpus Amerikas Savienotajām Valstīm - Francijā, Grenobles Politikas institūtā. Mani vienmēr interesējusi vēsture, kā arī skats uz ārpusi, uz ārpasauli. Mani vienmēr vairāk interesējusi Amerikas ārpolitika nekā iekšpolitika. Turklāt savulaik ticēju, ka, taisot filmas, mēs varam mainīt un ietekmēt pasauli. Šobrīd gan tik strikti vairs nevaru teikt, redzot, kas notiek apkārt. Īpaši pēc Bonda filmas, es aizvien spēcīgāk izjūtu to, kas notiek pasaulē, to notikumu domino efektu. Jā, es taisu filmas un izklaides industrija ir ļoti būtiska. Bet es vairs sevī iekšēji nespēju ilgāk būt tikai pasīvs vērotājs. Es vēlējos darīt un palīdzēt. Un tā es sazvanīju Hosē Andrē, kurš ir radījis un vada vada "World Central Kitchen", un Ukrainā jau bija viņu palīdzības virtuves, un teicu, ka vēlos braukt uz Ukrainu pie viņiem. Viņš atbildēja, ka varu braukt, bet manu drošību garantēt gan nevarot. Es teicu, ka nebraucu filmēt, bet mans nodoms ir palīdzēt un strādāt tur tieši kara laikā. Sacīts - darīts, ierados.  Sākotnēji darbojos un palīdzēju ar koordinēšanu, tad jau darīju arī citus darbus. Divarpus mēnešu laikā pēc kara sākuma tās vietas, kur biju es, sāka stabilizēties. Sākām Kijivā, tad Irpiņa, Buča, tad devos uz Sumu apgabalu. Tad uz Harkivu, kamēr tur vēl notika aktīva karadarbība, un tur es uzturējos ilgāku laiku. Pēc tam tālāk devos uz Kramatorsku, kur bija ļoti nežēlīgas krievu ofensīvas. Briesmas draudēja visu laiku. Bet tur tajos ciematos un pilsētās bija palikuši ļoti daudz civiliedzīvotāju, un viņi nekādu ofensīvas laikā nevarēja tikt pie iztikai nepieciešamajām lietām. Tad es un citi brīvprātīgie devāmies pie šiem ļaudīm, lai redzētu, kas viņiem trūkst, ukraiņiem vienmēr būs bietes un kartupeļi. Bet bija vajadzīga maize un elementāra medicīniskā palīdzība. Mums tas bija jādara no mājas uz māju, lai pēc tam varētu ziņot uz štābu, ko, kur un kam vajag piegādāt. Tā bija unikāla pieredze, jau savā ziņā tā līdzinās problēmu risināšanai filmas laukumā, tikai šeit tev ir iespēja reāli ietekmēt cilvēku dzīves. Tu iepriekš minēji, ka tevi vairāk interesē Amerikas ārpolitika, nevis iekšpolitika. Es neko nesaprotu un nezinu par tavas valsts iekšpolitiku, bet man ir daži draugi ASV, un viņi saka, ka nav labi. Kas to vērtē šobrīd, atrazdamies šeit, Latvijā? Kerijs Fukunaga: Tas ir apkaunojoši. Šobrīd ir pats sliktākais laiks būt amerikānim. Mēs esam neglīti pasaules acīs. Es nezinu precīzus datus, bet pusei amerikāņu nav pases. Lielākā daļa runā tikai angļu valodā, nezinot vismaz vēl vienu svešvalodu. Ja tev pie ziemeļu robežas ir tikai Kanāda un dienvidos Meksika un apkārt okeāns, tad var nelikties ne zinis. Nav tā kā šeit, Eiropā, kur dažādas kultūras ir visapkārt un tev jāiekļaujas tajā mikslī. Tāpēc krievu propaganda svin uzvaru Amerikā šobrīd. Tas nu reiz ir skaidrs. Un tas notiek jau gadiem, to var redzēt komentāru sadaļā. Tāda sajūta, ka cilvēki darbojas pēc konkrēta scenārija, jo tieši tāda, kādu piedāvā propaganda. Ir bijuši pētījumi par šo un tie liecina par to, ka šeit nav iespējama nekāda saprātīga diskusija iepretīm sazvērestības teorijām un propagandai. It kā cilvēki pēkšņi būtu pamodušies jaunā patiesībā, no kuras nav atpakaļceļa.  Ko saka tev zināmie filmu ļaudis? Kerijs Fukunaga: Lielākā daļa no viņiem vienkārši nespēj noticēt tam, kas notiek acu priekšā. Lielākoties tā ir tāda apstulbuma sajūta šāda absurda priekšā. Protams, daudzi sev jautā - ko es varu darīt lietas labā? Kā redzam, ielu protesti šeit nedarbojas. Ko darīt? Es nezinu. Man nav atbildes. Vēsture rāda, ka šādi lieli pagriezieni parasti notiek ar lielu asins izliešanu. Arī mums šeit, tūkstošiem kilometru attālumā no ASV, bezmaz vai piespiedu kārtā ir jācenšas saprast Amerikas politiku. Ko un kāpēc Amerika dara? Kāpēc? Kerijs Fukunaga: Es šobrīd nevaru uzburt labāku nākotnes vīziju. Šobrīd nudien neizskatās labi. Tomēr vēsture rāda, ka Amerika var uzņemties vadību un nostāties vēstures pareizajā pusē. To pierāda kaut vai Rūzvelta politika īsi pirms Otrā pasaules kara, kad ASV izvēlējās izolacionisma politiku un nevienai no tobrīd apdraudētajām pusēm nepalīdzēja. Piemēram, viņš publiski neatsaucās uz Japānas iebrukumu Mandžūrijā, bet fonā jau sāka gatavoties karam. Es gan neliktu Rūzveltu un Trampu vienos svaru kausos. Nebūt. Vairāk par Krieviju šobrīd ASV militāri industriālais komplekss ir uztraucies par Ķīnu, un dažiem vēl šķiet, ka tā varētu būt Trampa ilgtermiņa spēle, lai nošķirtu Krieviju no Ķīnas un tie nekļūtu par vienotu spēku. Bet es neticu, ka Tramps ir tik gudrs, tā tāda muļķu parāde drīzāk. Kāda ir mākslinieku un kultūras cilvēku atbildība šajos laikos? Arī pie mums notiek diskusijas par to, ka strausa politiku, iebāžot galvu smiltīs un izliekoties, ka kara nav, neies krastā. Vai tev ir tāpat? Kerijs Fukunaga: Jā. Mēs jau Bondu filmējot, kas nu jau ir pirms sešiem gadiem, apspriedām Surkovu, Putina ideoloģijas autoru un polittehnologu. Tam cilvēkam ir pieredze gan televīzijā, gan rakstniecībā, un viņš prot pretnostatīt divas puses un radīt sajukumu, kurā tad var no aizkulisēm visu vērot un kontrolēt. Dezinformācija ir ļoti spēcīgs ierocis, mēs to centāmies arī iedzīvināt mūsu filmas ļaunajā tēlā. Bet tas, ko viņi Krievijā dara ar sabiedrību, ir nesalīdzināmi milzīgāks spektrs, tie ir kā nebeidzami, milzīgi viļņi, kam cilvēks vairs nav spējīgs stāties pretī un noslīkst tajos. Un es teiktu tā: ja mākslai ir iespēja pacelties virs tā visa un atmaskot to apburto loku, tam noteikti ir vērtība. Un noslēgumā - kas būs tas, ko tu sev paņēmis līdzi no Rīgā pavadītā laika? Kerijs Fukunaga: Tas saistās zināmā mērā ar to, ko redzu Ukrainā. Iemesls, kāpēc es pazīstu arī jūsu kino ļaudis, piemēram, Lauri un Raiti Ābeles, ir profesionālais latviešu skeitbordists Madars Apse. Mēs esam draugi. Reiz, redzot Madara un viņa draudzeni Viļņā, aizrunājāmies par to, kā ir satikušies mūsu vecvecāki. Viņš saka - gulagā, un ironiskā kārtā arī mani vecvecāki satikās gulagā, un tajā brīdī man ir iespēja nonākt nevis tādā akadēmiskā kārtā, bet satikt reālus cilvēkus, kuriem tā padomju okupācijas trauma atbalsojas paaudzēs un turpina ārdīties acu priekšā Ukrainā. Un es redzu, cik jūs šeit nopietni to uztverat, ka spējat novērtēt to, ka esat NATO, jo citādāk tās šausmas varētu atkārtoties arī šeit. Un jā, tas, ko es paņemu līdzi, ir absolūta cieņa pret jums par to, kā jūs paši esat nosargājuši savu brīvību un negrasāties to atkal pazaudēt.  

Par poļu režisora Konrāda Šolaiska dokumentālo filmu "Putina spēļlaukums" Kultūras rondo saruna ar režisoru un filmas Latvijas producenti Artu Ģigu. Kāpēc režisors Konrāds Šolaiskis nevienam no filmas varoņiem nesaka: "Tu melo?" Un kāpēc filma joprojām nav parādīta plašākai publikai Polijā? Divi poļu dokumentālisti dodas aizraujošā izmeklēšanas ceļojumā, lai atklātu Kremļa hibrīdkara patieso mērogu Centrālajā un Austrumeiropā. Vai Vladimira Putina mērķis ir tikai Ukraina – vai arī viņš tiešām cenšas atdzīvināt Padomju impēriju? Konrāds Šolaiskis stāsta, ka pēc filmas pirmizrādes Latvijā jautāts ne tikai par pašu filmu, bet arī, ko darīt tālāk, lai situācija mainītos, ko varam mācīties, kā to varam ietekmēt? Viņš arī atzīst, ka filma ir veidota ne tikai, lai skatītos, bet arī lai mudinātu jautāt, ko mēs varam mācīties, lai būtu stiprāki. Režisors neslēpj, ka zinājis, ka iela problēma ir Krievijas ietekmi, bet nebija iedomājies, ka tai ir tik daudz slāņu un tik plaši izplatījusies. Valstīs, kur ir lielāka Krievijas ietekme, cilvēki nevēlējās piedalīties neatkarīgu producentu veidotā filmā. Tā bijis Bulgārijā daudzās vietās un Moldovā.  "Arī Polijā tajā laikā oficiālās iestādes mūs neuztvēra nopietni," bilst Konrāds Šolaiskis. Arta Ģiga stāsta, ka režisoru Konrādu Šolaiski satikās Kannu kino tirgū, režisors bija ienācis Lavijas paviljonā un prasīja, vai kādu producentu neinteresētu sadarbība šāda satura filmas līdzveidošanā.  "Kondrāts iepriekšējās Polijas valdības laikā bija nonācis tādā kā izslēgto sarakstā, tāpēc nav šajā filmā oficiālas Polijas naudas. Tā ir producēta un finansēta no citu valstu naudas. Tas ir īstais Eiropas kopprodukcijas spēks, kas ļauj notikt filmām, kurām nav nacionāla atbalsta, bet kas ir nepieciešamas starptautiski," atzīst Arta Ģiga. Polijā filmu redzējuši tikai nedaudz cilvēku, tā rādīta divos festivālos, kur saņēmusi labas atsauksmes. Taču joprojām filmas veidotāji gaida atbalstu no Polijas filmu institūta un dažām partijām, lai parādītu parlamentā. Filma ir rādītā kinoteātros Čehijā, arī rādīta televīzijā Čehijā, Dānijā un Zviedrijā, bet Polijas televīzjā nav ieinteresēta un tur joprojām nav rādīta. Konrāda Šolaiska dokumentālā filma “Putina spēļlaukums” (Putin's Playground) ir Polijas, Latvijas, Norvēģijas, Vācijas, Bulgārijas un Čehijas kopražojums. Filmā pētīts, kā Krievijas prezidents Putins soli pa solim panācis, ka apdraudēta ir visa Eiropa. Pētot Krievijas slepenās operācijas un informatīvos uzbrukumus, filmas autori apceļo Poliju, Čehiju, Bulgāriju, Moldovu un Latviju, seko pa pēdām GRU aģentiem, kas atbildīgi par sprādzieniem munīcijas noliktavās un slepkavībām ar nervus paralizējošo vielu "Novičok". Dokumentālisti sastopas ar prezidentiem, premjerministriem, ministriem un pat sagūstītu krievu spiegu, atklājot, cik dziļi un sistēmiski draudi ir iesakņojušies mūsu reģionā. Latvijā dokumentālisti tiekas ar eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu un NATO Stratcom pētnieci Elīnu Langi-Ionatamišvili, kuras skaidro Putina plānu un rīcības modeli. Tālāk dokumentālisti dodas uz Daugavpili, kur tiekas ar prokrieviskiem aktīvistiem, paviesojas partijas "Stabilitātei!" birojā un pēta krievu attieksmi pret karu Ukrainā. Filma atklāj laikmetam būtisku stāstu par drošību, suverenitāti un brīvības cenu. "Putina spēļlaukums" ir izmeklējoša dokumentālā filma, kurā autori paši kļūst par stāsta dalībniekiem, daloties savās emocijās, pieredzē un reakcijās. Filma piedāvā hibrīdu formu – dokumentālu liecību, novērošanu, intervijas, arhīvu materiālus, kas atklāj, kā mūsdienu Eiropā tiek īstenots hibrīdkarš. Filma tapusi ar Nacionālā kino centra atbalstu. Mūziku filmai komponējis Rihards Zaļupe, filmas Latvijas puses producenti – studija "Red Dot Media".

Grafiķis? Augstas raudzes amatnieks? Klusais ģēnijs un novators? Atbilde uz šiem jautājumiem ir apstiprinoša, kad runājam par mākslinieku Jani Šternbergu. Nupat klajā nākusi Šternbergam veltīta monogrāfija „No Liepājas līdz Leksingtonai. Janis Šternbergs”. Kultūras rondo saruna ar mākslas zinātniekiem – monogrāfijas autoru Jāni Kalnaču un redaktori Kristiānu Ābeli. Mākslas vēsturnieka Jāņa Kalnača pētījums par latviešu grafiķi un mākslas pedagogu Jani Šternbergu (1900–1981) daudzpusīgi atklāj līdz šim maz izzinātas personības biogrāfiju un profesionālo darbību. Mūža pirmajā pusē akadēmiski izskolojies un izkopis savu izcilo grafiķa talantu, Šternbergs Otrā pasaules kara laikā devās trimdā un mūža nogalē Amerikas Savienotajās Valstīs nerimtīgos radošos eksperimentos nonāca pie saviem sietspiedes tehnikā radītajiem smilšu rakstiem. Grāmata ir skatījums uz piemirsto mākslinieku, kas nepazuda ASV, līdz pat mūža galam darbojoties savā profesijā, jo īpaši atraisoties mūža pēdējos piecpadsmit gados. Tas ir mēģinājums salipināt Šternberga darbības abus posmus, ko pārrāva padomju okupācija un Otrais pasaules karš. Monogrāfiju izdevis apgāds "Neputns".

Studijā Darba grupas birokrātijas mazināšanai vadītāji – Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents Aigars Rostovskis.

Francijas tiesa notiesā nacionālistu līderi Lepēnu. Trampa izteikumi ietekmē globālo ekonomiku. Gazas joslā atsākusies kara darbība. Aktualitātes pasaulē analizē atvaļināts vēstnieks un lektors Latvijas Universitātē un Juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis un Latvijas Radio Ziņu dienesta ārzemju ziņu korespondents Rustams Šukurovs. Gaza – kurp bruģēts ceļš ar šāviņiem? Saskaņā ar sākotnējo Izraēlas un „Hamas” ugunspārtraukšanas vienošanos 1. martā bija jāsākas procesa otrajai fāzei, kurā Izraēla atvilktu savus militāros spēkus no Gazas joslas. Tomēr, februārim tuvojoties beigām, kļuva skaidrs, ka sarunas nonākušas strupceļā. Izraēla lika priekšā pirmās fāzes pagarināšanu par piecdesmit dienām, turpinot sagūstīto izraēliešu atbrīvošanu apmaiņā pret Izraēlas ieslodzījuma vietās turētajiem palestīniešiem, kam „Hamas” nepiekrita. Tiek lēsts, ka šobrīd palestīniešu  teroristu rokās vēl varētu būt 24 dzīvi izraēlieši un 35 gūstekņu mirstīgās atliekas. 4. martā arābu valstu vadītāji nāca klajā ar plānu izveidot Gazā pagaidu pārvaldes komiteju Palestīniešu pašpārvaldes virsvadībā, kam pēc dažām dienām pauda atbalstu arī Lielbritānija, Francija, Vācija un Itālija. Izraēlas valdībā risinājums neguva piekrišanu. 2. martā tika bloķēta humānās palīdzības piegāde Gazas joslai, 9. martā pārtraukta elektroenerģijas padeve, bet 18. martā Izraēla atsāka karadarbību, vēršot pret Gazas joslu aviācijas un artilērijas triecienus. Gazas pārvaldes institūcijas jau pirmajā uguns atsākšanas dienā ziņoja par simtiem bojāgājušo, kam, kā līdz šim, nav iespējams gūt neatkarīgu apstiprinājumu. Ir droši zināms, ka līdz šim Izraēlas triecienos nogalināti vairāki „Hamas” komandieri, tai skaitā faktiskais Gazas valdības galva Isams al Dāliss. Plašu starptautisku rezonansi izraisījusi uguns atklāšana pa automašīnu kolonu, kurā bija attiecīgi apzīmēti medicīniskās palīdzības, ugunsdzēsības un Apvienoto Nāciju transportlīdzekļi, nogalinot piecpadsmit palestīniešu mediķus. Tikām 25. martā Gazas joslā aizsākās iedzīvotāju protesti pret „Hamas” varu, pieprasot tās aiziešanu un kara izbeigšanu, tomēr nav šaubu, ka atbalsts joslu pārvaldošajai teroristiskajai organizācijai iedzīvotāju vidū joprojām ir augsts. Tiek atzīmēts fakts, ka 18. martā – dienā, kad Izraēla atsāka uguni, – premjerministram Netanjahu bija paredzēts liecināt tiesā viņa korupcijas lietā, bet sakarā ar drošības situāciju tiesas sēde tika atlikta. Izraēlas premjerministrs ir nepārprotams taktisks ieguvējs no karadarbības atsākšanās, un tūlītējs tās rezultāts bija radikāli cionistiskās partijas „Ebreju spēks” atjaunotais atbalsts viņa valdībai, kuru šī partija atsauca pēc ugunspārtraukšanas vienošanās noslēgšanas 19. janvārī. Taču nav skaidrs, kāds ir premjerministra Netanjahu un viņa valdības stratēģiskais redzējums par Gazas joslas nākotni. Katrā ziņā šķiet, ka tas saistās ar pilnīgu joslas okupāciju un militārās pārvaldes ieviešanu uz ilgāku laiku. Tāpat nav šaubu, ka gan Netanjahu, gan viņa radikāli nacionālistiskajiem partneriem iedvesmojoša šķiet ASV prezidenta Donalda Trampa ideja par visu palestīniešu aizvākšanu no Gazas joslas. „Brīvības dienas” apmācies rīts   Šodiena, 2. aprīlis, ir prezidenta Donalda Trampa nodēvēta par „Amerikas atbrīvošanas dienu”. Šodien jātiek izsludinātiem ievedmuitas tarifiem, kuri, kā pērnās nedēļas nogalē izteicās Baltā nama saimnieks, tikšot attiecināti uz importu no pilnīgi visām pasaules valstīm. Līdz brīdim trešdienas rītā, kad top šis teksts un Vašingtonā vēl ir pusnakts, nav skaidrs, kādas varētu būt jaunieviešamo tarifu likmes un kā tās korelēs ar jau līdz šim ieviestajām tērauda, alumīnija, automobiļu un dažu citu preču importam. Tiek gan piesaukta to valstu grupa, kuras eksportē uz Savienotajām Valstīm visvairāk, pie tam piemērojot savus ievedmuitas tarifus amerikāņu precēm, un, tātad, visdrīzāk dabūs just Trampa „atbrīvošanu” uz savas ekonomiskās ādas. Tās ir praktiski visas pasaules valstis ar nozīmīgāko ekonomikas apjomu, tai skaitā arī Eiropas Savienība kā veselums. Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, vakar uzstājoties Eiroparlamentā, paziņoja, ka savienība ir jau sagatavojusi spēcīgu atbildes plānu. Konkrēti tarifi jau ir ieplānoti, atbildot uz līdz šim Vašingtonas ieviestajiem, taču to iedarbināšanu Brisele atlikusi līdz aprīļa vidum. Ja starp Savienotajām Valstīm un to tirdzniecības partneriem sāksies tarifu karš, tas draud globālajai ekonomikai ar recesiju, lai gan, kā norāda ekonomisti, pagaidām tās pazīmes vēl nav nepārprotamas. Savienoto Valstu sakarā piesauc vēl vienu, vēl potenciāli negatīvāku scenāriju – stagflāciju, respektīvi, izaugsmes apsīkumu savienojumā ar joprojām augstu dzīves dārdzību. Uz šādām perspektīvām pēdējās dienās nervozi reaģē vērtspapīru tirgi. Pirmdien akciju indeksi Japānā uzrādīja četru procentu kritumu, Dienvidkorejā – trīs procentu, apmēram procenta līdz pusotram procentam – Eiropas valstīs. Var piebilst, ka arī iepriekšējais mēnesis, pateicoties Donalda Trampa jau līdz šim ieviestajiem tarifiem, pasaules akciju tirgū bija ar 4,5% kritumu un negatīvākais kopš 2022. gada septembra. Toties eiro kurss piedzīvojis straujāko kāpumu pret ASV dolāru kopš 2022. gada novembra, ko iespaidojusi pieteiktā Eiropas Savienības aizsardzības izdevumu programma un Vācijas valsts aizņēmuma reforma. Tāpat rekordaugsta ir zelta cena, investoriem steidzoties apmainīt vērtību zaudējošos vērtspapīrus pret pārbaudīti drošu kapitāla glabāšanas līdzekli. Lepēnu diskvalificē 31. martā pirmās instances tiesa Parīzē atzina franču galēji labējās politiķes Marinas Lepēnas un divdesmit četru viņas partijas biedru vainu Eiropas Savienības līdzekļu nelikumīgā izlietošanā. Kā konstatēja izmeklēšana, no Eiroparlamenta piešķirtā finansējuma apmaksāti „Nacionālās apvienības” biedri, kuri teju nekad nav parādījušies Briselē vai Strasbūrā. Šādi divpadsmit gadu laikā „neceļos” aizgājuši apmēram četri miljoni eiro, un „Nacionālās apvienības” līdere personīgi ir atbildīga par 474 000 no šīs naudas. Spriedums ir bargs: Lepēnai piespriests četru gadu cietumsods, no kuriem divi gan piespriesti nosacīti, savukārt vēl divi – mājas arestā, un vēl aizliegums nākamos piecus gadus kandidēt uz politiskiem amatiem. Spriedums, protams, tiks pārsūdzēts, taču ir liela iespēja, ka daļā par politiskās darbības aizliegumu tas paliks spēkā un, tātad, politiķei būs liegta iespēja startēt 2027. gada Francijas prezidenta vēlēšanās. Līdz šim viņai bija visaugstākie reitingi, un kā visnotaļ reāla tika uzlūkota iespēja, ka pēc pāris gadiem Elizejas pilī saimniekos galēji labēja prezidente. Tiesa, izskan viedokļi, ka partijas popularitāti šis lēmums varot pat palielināt, un līdz ar to cerības uz uzvaru saglabājot Lepēnas protežē un domājamais funkciju pārņēmējs Žordans Bardella. Ir gan šaubas par divdesmit deviņus gadus vecā politiķa pieredzes trūkumu šādā politikās cīņas līmenī. Tiesas lēmumu jau kritizējuši Eiropas galēji labējo līderi, tādi kā Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans un Itālijas vicepremjers Mateo Salvini. Tomēr par spriedumu neesot sajūsmā arī daudzi pašreizējā prezidenta partijas pārstāvji, kuriem nepatīk tā politiskais iekrāsojums. Kā izteicies Francijas tieslietu ministrs Žeralds Darmanēns, „Lepena būtu jāsakauj pie vēlēšanu urnām, ne ar citādiem līdzekļiem.” Sagatavoja Eduards Liniņš.

Kultūras rondo sākam jaunu sadaļu „Iepazīstam tekstus”. Saruna par mūsdienu kontekstu Timotija Snaidera darbā „Par tirāniju” un Platona darbā „Valsts”. Diskutē tulkotāja Ieva Lešinska, filozofs Artis Svece un vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs. „Ja neviens no mums nav gatavs mirt par brīvību, tad mēs visi mirsim tirānijā.” Ar šādiem vārdiem savu grāmatu noslēdz vēsturnieks, domātājs publiskais intelektuālis Timotijs Snaiders. Viņa darbs „Par tirāniju: divdesmitā gadsimta divdesmit mācības” latviešu valodā iznāca 2017. gadā un joprojām skaudri sasaucas ne tikai ar tiem notikumiem, kas šobrīd risinās pasaules politiskajā arēnā, bet arī ar to, ko domājis un sarakstījis sengrieķu filozofs, matemātiķis un rakstnieks Platons. "Tas, no kā viņš brīdināja tolaik un kas varbūt tā gluži nepiepildījās Trampa pirmās prezidentūras laikā, tas šobrīd piepildās, godīgi sakot, diezgan tādā satraucošā veidā," vērtē Ieva Lešinska. "Un es domāju, ka viena no galvenajām lietām, kas notiek, ir... es atceros, ka tajā grāmatā viņš brīdina no diktatūras, tā teikt, apsteigšanu. Tu dari kaut ko, pirms tev tas ir jādara, tāpēc ka tu jau steidzies, ne gluži pakalpot, tomēr izdarīt tā, lai būtu pareizi un mierīgi. Un tas nu gan notiek, cik es varu spriest no Amerikas preses un arī pat no sociālajiem medijiem." "Šobrīd vēsture ir diezgan akadēmiska disciplīna. Bet kopš vēstures sākumiem tā vienmēr ir kalpojusi sabiedrībai, politiķiem kā tāda pieredzes krātuve, kuru tu izmanto, lai saprastu mūsdienas," norāda Artis Svece. "Es domāju, ka tas vēstures uzdevums nekur nav pazudis. Un tiešām akadēmiskajos pētījumos varbūt mazlietiņ kaut kur tas aizmirstas, bet es domāju, tieši tāpēc mums vēsture ir vajadzīga un Snaiders šajā ziņā dara to, ko jebkuram publiskajam intelektuālim vajadzētu darīt." Kas padara Snaideru aktuālu tieši Baltijā? "Tas pats, kas Snaideru un šo grāmatu "Par tirāniju" aktuālu vispār šodien politikā. Un mums - tāpēc, ka Snaiders, šķiet, labāk pazīst tieši Austrumeiropas situāciju," atzīst Mārtiņš Mintaurs. "(..) Patiešām, pārlasot šo grāmatu šīs dienas sarunas, man arī ir pavisam cita sajūta nekā tad, kad es to lasīju pirmo reizi, kad šī grāmata iznāca, un es to iegādājos. Tad likās, jā, protams, tā tāda trauksmes celšana un vajag brīdināt, bet 2017. - 2018. gadā man tas šķita mazāk aktuāli, nezinu, droši vien dažādu iemeslu dēļ, nekā tas  šķiet šodien. Jo šodien tā situācija tiešām ir, jāteic, ļoti tuvu tam, par ko Snaiders raksta, un to tiešām var izmantot kā rokasgrāmatu, lai saprastu tās situācijas, kādas veidojas patlaban, un to mehānismu, to loģiku, kāpēc mēs dzirdam prezidenta Trampa otrajā termiņā šādus tekstus, kāpēc ir šāda attieksme pret globālo ekonomisko sistēmu. Pilnīgi it kā neracionāla. Bet Snaiders jau par to raksta, jau citējot pašu Trampu, ka vislabākā situācija ir tad, kad mēs graujam kaut kādas esošas struktūras, un tad mēs parādīsim galarezultātā savu diženību, varenību vai ko nu mums kuro reizi vajadzēs parādīt. Un jāteic, ka tas, ko Snaiders šajā grāmatā nosaucis par fašisma atgriešanos vai fašisma politiskās prakses parādīšanos no jauna, tas tagad mūsu acu priekšā arī notiek šādā formātā." Artis Svece atzīst, ka Timotija Snaidera darbs ir ļoti laikmetīgs brīdinājums, "proti, mēs dzīvojam tieši tajā laikā, kad šī grāmata būtu laiku pa laikam jācaurskata". Ieva Lešinska mudina lasīt vēl arī citas grāmatas, tai skaitā citas Timotija Snaidera grāmatas, kuras arī ir tulkotas latviski. Piemēram, "Asinszeme", "Melnā zeme". "Tur ir divas lietas, kas mums šobrīd ir svarīgas un kas ir arī Snaidero grāmatas nodaļu nosaukumi - "Saglabāt mieru tad, kad notiek neiedomājamais" un "Nepakļauties priekšlaikus". Tāpēc tas ir svarīgs," bilst Mārtiņš Mintaurs.    

Nez vai ir vērts sacīt, ka ir pagājusi atkal viena saspringta nedēļa. Liekas, ka pēdējās dienās ir gājis tik traki kā vēl nekad. Protams, atkal ir jārunā par Ukrainu. ASV, Eiropu. Aktualitātes Divās puslodēs komentē bijušais diplomāts Andris Teikmanis un sabiedrisko mediju portāla LSM žurnālists Ģirts Kasparāns. Sazināmies arī Latvijas TV žurnālisti Inu Strazdiņu. Cita Amerika Pirms apmēram deviņām stundām Vašingtonā noslēdzās prezidenta Donalda Trampa uzruna apvienotajai Savienoto Valstu Senāta un Kongresa Pārstāvju palātas sapulcei. Šīs ASV valsts galvas uzrunas, parasti teiktas reizi gadā, tiek veltītas valdošās administrācijas politisko nostādņu definēšanai un vēstījumam par darbības rezultātiem. Pēdējā sadaļa it kā šoreiz nebūtu īsti vietā, ciktāl prezidenta Trampa valdības darbības termiņš pagaidām vien nedēļās rēķināms, taču tas netraucēja Baltā nama saimniekam atkārtot jau iepriekš izskanējušo izteikumu, ka viņa administrācija ir izcilākā visā valsts vēsturē. Savukārt viņa priekšgājējs Baidens esot, protams, visvājākais no līdzšinējiem prezidentiem, atstājis valsti katastrofālā situācijā un olas – šausminošā dārdzībā. Kā atzīmē daudzi komentētāji, šī uzruna Kongresa palātām ar tās teicēja spilgto pašslavināšanos un politisko konkurentu gānīšanu vairāk atgādinot priekšvēlēšanu kampaņas uzstāšanos. Pie tam teiktais visai maz skāra tematu, kas tiek piesaukts kā amerikāņu sabiedrībai pašreiz svarīgākais – dzīves dārdzības mazināšanu. Runātājs vien pauda, ka ik dienas cīnoties, lai stāvokli labotu. Pie tam pamatīga pasāža tika veltīta ievedmuitas tarifiem, kurus Savienotās Valstis nule ieviesušas vai grasās ieviest – zināmus traucējumus gan tie radīšot, toties došot milzu labumu. Tikām pēc tam, kad 3. martā stājās spēkā ASV noteiktie tarifi Meksikas, Kanādas un Ķīnas precēm, un šīs valstis paziņoja par atbildes pasākumiem, tiek runāts par tirdzniecības kara sākumu. Savu ēnu pār prezidenta uzstāšanos meta arī 28. februārā katastrofa Baltajā namā, kad sarunas ar Ukrainas prezidentu, kam bija jāvaiņagojas ar t.s. „Retzemju elementu līguma” parakstīšanu, netika tālāk par preses konferenci. Asajai vārdu pārmaiņai Ovālajā kabinetā un Ukrainas līdera izlikšanai aiz Baltā nama durvīm sekoja pirmdienas paziņojums par visas amerikāņu Ukrainai sniegtās militārās palīdzības apturēšanu. Tiesa, Trampa uzrunā šai ziņā izskanēja pielaidīgākas notis: no prezidenta Zelenska esot saņemta vēstule, kas apliecinot, ka Ukraina ir gatava miera sarunām. Tramps atzinīgi vērtējot šo vēstuli, un arī no Krievijas esot saņemti signāli par gatavību mieram. Kopumā ņemot, Vašingtonas rīcība pagājušajās dienās liek pieņemt domu, ka prezidenta Trampa un viņa komandas personā mums ir darīšana ar citādu Ameriku. Cik ļoti citādu – tas vēl paliek atbildams jautājums. Laiks Eiropai Savienoto Valstu jaunās administrācijas un Ukrainas dialogs, kam līdz šim bijuši teju vissliktākie iedomājamie rezultāti, licis drudžaini sarosīties Eiropas valstu valdībām. Pēc pagājušās piektdienas nelaimīgās preses konferences Ovālajā kabinetā nozīmīgāko Ukrainas partnervalstu pārstāvji sagaidīja prezidentu Zelenski samitā Londonā. Lēmums par šādu tikšanos tika pieņemts nedēļu pirms tam, taču Vašingtonā notikušais iekrāsoja to krietni dramatiskākos toņos. Runa nepārprotami nav tikai par Ukrainu, bet par līdzšinējām transatlantiskajām drošības saiknēm kopumā. Ja jau prezidenta Trampa administrācija tik krasi un nepārprotami maina kursu attiecībā pret Ukrainu, vai tā nevar līdzīgi rīkoties arī NATO sakarā? Kā brīdinošs signāls vērtējams fakts, ka lēmums par ieroču piegāžu pārtraukšanu Ukrainai Baltajā namā tika pieņemts bez jebkādas konsultēšanās ar Eiropas partneriem. Tikām Londonā sabraukušie vienojās strādāt pie sava miera plāna, kuru piedāvāt Savienotajām Valstīm. Nepieciešamība Eiropas valstīm vairāk ieguldīt savu aizsardzības spēju stiprināšanā no aktuālas burtiski dažu dienu laikā pārtapusi akūtā. 4. martā ar savu plānu nāca klajā Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Tas paredz piešķirt dalībvalstīm plašāku fiskālo telpu investīcijām aizsardzības nozarē, piedāvāt šiem mērķiem arī 150 miljardus eiro lielus kredītresursus un aktivizēt privātā kapitāla līdzdalību. Kopējais plāna „ReArm Europe” – „Pārapbruņot Eiropu” – apjoms tiek plānots apmēram astoņsimt miljardus liels. Vācijas potenciālais kanclers Frīdrihs Mercs otrdien vēlreiz apliecinājis gatavību atbrīvot aizsardzības tēriņus no Vācijas likumdošanā iestrādāto budžeta limitu žņaugiem. Savukārt Lielbritānijas premjerministrs Kīrs Stārmers izteicies, ka vēl esošajā Parlamenta sastāvā, t.i. līdz 2029. gadam, britu aizsardzības budžetam, kas šobrīd ir 2,3% no iekšzemes kopprodukta, jāsasniedz 3%. Pirmdien Francija izvirzīja savu daļējas uguns pārtraukšanas projektu, proti, puses vienotos uz mēnesi pārtraukt karadarbību gaisā, uz ūdens un triecienus kritiskajai infrastruktūrai. Šī uguns pārtraukšana arī apliecinātu Krievijas vadoņa Putina patieso gatavību mieram. 6. martā Eiropas Savienības valstu vadītāji tiekas ārkārtas sanāksmē Briselē, lai jau atkal spriestu par atbalstu Ukrainai un savienības aizsardzības spēju stiprināšanu. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Stāsta mākslas zinātniece, mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītājas vietniece, izstāžu kuratore Vita Birzaka Stāsts būs par tēlnieku un Valsts mākslas muzeja direktoru Burkardu Dzeni. Ar uzlecošas saules emblēmu, ko nosacīti uzskata par pirmo valsts ģerboni, Dzenis 1918. gada nogalē uzvarēja konkursā par jaunās Latvijas Republikas nacionālo simbolu. Šis ģerbonis tika lietots līdz 1921. gada 15. jūnijam, kad Satversmes sapulce pieņēma grafiķu Riharda Zariņa un Vilhelma Krūmiņa izstrādātu valsts ģerboni – tādu, kādu mēs to zinām šodien. 20. gadsimta sākumā Burkards Dzenis (1879–1966)  kļuva par vienu no latviešu profesionālās tēlniecības modernizētājiem un akmens tēlniecības tradīciju ieviesējiem. Līdzīgi kā brālēns Teodors Zaļkalns un kolēģis Gustavs Šķilters, mākslinieks Sanktpēterburgā pabeidza Štiglica Centrālo tehniskās zīmēšanas skolu (1898–1905), specializējies dekoratīvajā tēlniecībā. Atjaunotā mākslinieku pulciņa “Rūķis” ideāli sekmēja Dzeņa nacionālo pašapziņu. Studiju beigās piešķirtā ārzemju stipendija viņam deva iespēju franču tēlnieka Ogista Rodēna mācību darbnīcā Parīzē (1906) apgūt impresionisma principus un Maskavā (1907) papildināt pieredzi bronzas liešanā. Pēc atgriešanās no ārzemēm Dzenis Ķīšezera krastā Staņģos uzcēla sev darbnīcu un lietuvi. Līdzās radošajam darbam, Dzenis vienmēr bijis arī sabiedriski aktīvs un nav vairījies no brīžiem grūtas atbildības nastas. Jau 1910. gadā Rīgā viņš iesaistījās pirmās latviešu mākslas izstādes rīkošanā, kas pārauga Latviešu mākslas veicināšanas biedrības dibināšanā. Liktenīgā saskare ar mākslas darbu vākšanu sākās, darbojoties tās valdē. Pirmā pasaules kara laikā tēlnieks piedalījās gan latviešu mākslas izstāžu organizēšanā Petrogradā un Maskavā, gan leģendāro nacionālās mākslas albumu sagatavošanā, ar kuriem diplomāts Zigfrīds Anna Meierovics 1918. gada augustā devās uz Rietumeiropu, cenšoties panākt Latvijas neatkarības starptautisku atzīšanu. 1920. gada 15. martā Dzeni apstiprināja par jaundibinātā “Izglītības ministrijas Mākslas muzeja pagaidu pārzini”. Muzejam ierādīja telpas toreiz vēl karā izpostītajā Rīgas pilī, un kopš šī brīža Rīgā darbojās divi mākslas muzeji – jau agrāk dibinātais Rīgas pilsētas mākslas muzejs gleznotāja Vilhelma Purvīša vadībā un tagad arī – Valsts mākslas muzejs. Dzenis rūpējās gan par muzeja krājuma papildināšanu turpmākos divdesmit gadus, gan iesaistījās valstiski reprezentatīvu izstāžu organizēšanā un dažādu komisiju darbā, kā arī meklēja muzejam piemērotākas, plašākas telpas. Jau 1929. gada 8. novembrī Dzenis rakstīja izglītības ministram par to oficiālu vēstuli, norādot – ja nevar uzcelt speciālu jaunu ēku, tad, piemēram, armijas arsenāls Jēkaba laukumā varētu tikt pārbūvēts muzeja vajadzībām (kopš 1988. gada LNMM izstāžu zāle “Arsenāls”). Vienlaikus Burkards Dzenis vadīja arī Lietišķās tēlniecības meistardarbnīcu Latvijas Mākslas akadēmijā un darbojās mākslinieku un audzēkņu biedrībā “Sadarbs”. Tēlniecībā viņu interesēja portreta žanrs. Memoriālajā tēlniecībā radīti Emīla Dārziņa, Rūdolfa Blaumaņa, Rūdolfa Pērles, Viļa Olava un citi kapu pieminekļi. Pie Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēkas atrodas viņa veidotais gleznotāja Jaņa Rozentāla piemineklis. Nacionālā romantisma garā stilizētās Dzeņa etnogrāfiskās saktas savulaik valkājušas dzejniece Aspazija, operdziedātāja Malvīne Vīgnere-Grīnberga, aktrises Jūlija Skaidrīte, Lilija Ērika un Marija Leiko. Vēl joprojām šodien Mākslas muzeja “Rīgas Birža” ekspozīcijās un ātrijā lietošanā ir Dzeņa savulaik Valsts mākslas muzeja apmeklētājiem dizainētie ozolkoka soli. 1944. gadā mākslinieks ar ģimeni emigrēja uz Vāciju, bet 1950. gadā pārcēlās uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Otrā pasaules kara beigās Valsts mākslas muzejā atstāto tēva privātkolekciju, godinot viņa piemiņu, jaunākais dēls Atis Dzenis 1993. gadā uzdāvināja tagadējam Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam. Paldies manai muzeja kolēģei un kopā veidotās izstādes “Mūsu muzejs. Valsts mākslas muzejam 100” līdzkuratorei Dr. art. Aijai Brasliņai par palīdzību šī materiāla tapšanā!

No 1. līdz 8. martam norisināsies piektais Starptautiskais dokumentālo filmu festivāls ArtDocFest/Riga, kas piedāvā ne tikai augstvērtīgu kino, bet arī vietu sarunām, diskusijām un radošai sadarbībai starp skatītājiem un nozares profesionāļiem. Galvenās festivāla norises ir divas konkursa programmas, kas visas ir pirmizrādes Latvijā. Konkurss Baltic Focus tiek demonstrētas Baltijas jūras reģiona valstu spilgtākās filmas. Labākajai filmai tiek piešķirta galvenā balva "HERCS", kas veltīta izcilajam Latvijas dokumentālistam Hercam Frankam. ArtdocFest Open – Konkurss, kas paplašina ģeogrāfisko spektru, fokusējoties uz filmām no Austrumeiropas un Eirāzijas valstīm. Šis konkurss ir atvērts arī filmām no jebkuras pasaules vietas, ja tās risina mūsu reģionam aktuālas problēmas un vērtības. Abas konkursa programmas filmas vērtē divas starptautiskas žūrijas. Festivālā tiek piedāvātas tematiskas programmas, piemēram, ArtDoc & ProArt, kas veltītas mākslai, vai programmas, kas pievēršas nozīmīgiem globāliem notikumiem, kā, piemēram, Krievijas iebrukuma Ukrainā atspoguļojums. Kopš 2024. gada festivāls piedāvā arī Kino nakti, kur skatītājiem tiek piedāvāta iespēja vienā naktī noskatīties īpaši atlasītas filmas. Plašāk par festivāla programmu - "Artdocfest/Riga" producente Vaiva Bauze: Mūsu festivāls ar apzinātu atbildību turpina izrādīt filmas, kas ne tikai dokumentē notikumus, bet arī paplašina sabiedrības izpratni par demokrātiju un tās trauslumu. Demokrātija nevar pastāvēt bez brīvas informācijas aprites, bez iespējas uzdot neērtus jautājumus un runāt par to, kas tiek noklusēts. Tāpēc festivāls mērķtiecīgi pievēršas tām pasaules vietām, kur demokrātija tiek ierobežota vai vispār nepastāv, kur autoritārie režīmi mēģina kontrolēt sabiedrības domas, un kur kino kļūst par vienu no pēdējiem brīvas izteiksmes bastioniem. Šajā festivālā mēs neklusēsim par kara sekām, lai kur tās izpaustos. Karš vienmēr izposta dzīvības, ģimenes un nākotnes iespējas, un tā upuri bieži vien ir tie, kas paši šo karu nav gribējuši – cilvēki, kas vēlas dzīvot, mīlēt, audzināt bērnus, ceļot un priecāties. Mūsu uzdevums ir neļaut šiem stāstiem pazust, neļaut tām balsīm apklust. Dokumentālais kino dod iespēju runāt par sarežģītiem jautājumiem bez aizspriedumiem, un festivālu atbildība ir ne tikai atspoguļot realitāti, bet arī veidot platformu diskusijām, kas stiprina demokrātisko sabiedrību. Valstīm, kas apgalvo, ka demokrātija ir viņu pamatvērtība, ir jāatbalsta šādi festivāli, jo tie veicina kritisko domāšanu, vārda brīvību un sabiedrības izglītošanu. Šis festivāls ir ierocis pret klusumu, un tā misija ir atklāt patiesību pat tur, kur tā tiek slēpta. Skatītājiem tiek dota iespēja piedzīvot un saprast pasauli reālās dzīves liecībās, lai veidotu empātiskāku, informētāku un atbildīgāku sabiedrību."

Vai Latvijā ir iespējams uzturēties nelegāli? Kas un kā piešķir uzturēšanās atļaujas, un kas notiek, ja tās nepagarina? Par legālo un nelegālo migrāciju Latvijā runājam raidījumā Krustpunktā. Diskutē Valsts robežsardzes priekšnieka vietnieks ģenerālis Ivars Ruskulis, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Migrācijas nodaļas vadītāja Ilze Briede, Tieslietu ministrijas parlamentārā sekretāre Lauma Paegļkalna (janā Vienotība) un Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas sekretārs Ingmārs Līdaka (Apvienotais saraksts). Migrācijas jautājumi neapšaubāmi šobrīd ir Rietumu politikas uzmanības fokusā, un tie nosaka politisko dienaskārtību Eiropā. Austrija, Itālija, Nīderlande, tikko Vācija. Ievēlētas tiek tās partijas, kas sola stingrāk vērsties pret migrācijas politiku un īpaši strikti rīkoties ar tiem, kas valstī uzturas nelegāli. Mēs arī daudz dzirdam par tūkstošiem izraidīto Amerikas Savienotajās Valstīs, bet arī mūsu kontinentā deportācijas procesi kļūst par biežāku realitāti. Latvijā mūsu nabadzības dēļ migrācija nav bijusi galvenā problēma. Bet arī mēs Latvijas Radio saņemam arvien vairāk jautājumu par to, kāda ir situācija šeit, vai Latvijā ir iespējams uzturēties nelegāli? Kā piešķirtās uzturēšanās atļaujas, kas notiek, ja tās nepagarina? Dīvaini pārtikas piegādātāji, pazuduši studenti, kas ieradušies mācīties... To jautājumu rodas arvien vairāk. Kāda tad ir patiesā aina, ja mēs runājam par migrantiem un par mūsu politiku? 

Vai Latvijā ir iespējams uzturēties nelegāli? Kas un kā piešķir uzturēšanās atļaujas, un kas notiek, ja tās nepagarina? Par legālo un nelegālo migrāciju Latvijā runājam raidījumā Krustpunktā. Diskutē Valsts robežsardzes priekšnieka vietnieks ģenerālis Ivars Ruskulis, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Migrācijas nodaļas vadītāja Ilze Briede, Tieslietu ministrijas parlamentārā sekretāre Lauma Paegļkalna (janā Vienotība) un Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas sekretārs Ingmārs Līdaka (Apvienotais saraksts). Migrācijas jautājumi neapšaubāmi šobrīd ir Rietumu politikas uzmanības fokusā, un tie nosaka politisko dienaskārtību Eiropā. Austrija, Itālija, Nīderlande, tikko Vācija. Ievēlētas tiek tās partijas, kas sola stingrāk vērsties pret migrācijas politiku un īpaši strikti rīkoties ar tiem, kas valstī uzturas nelegāli. Mēs arī daudz dzirdam par tūkstošiem izraidīto Amerikas Savienotajās Valstīs, bet arī mūsu kontinentā deportācijas procesi kļūst par biežāku realitāti. Latvijā mūsu nabadzības dēļ migrācija nav bijusi galvenā problēma. Bet arī mēs Latvijas Radio saņemam arvien vairāk jautājumu par to, kāda ir situācija šeit, vai Latvijā ir iespējams uzturēties nelegāli? Kā piešķirtās uzturēšanās atļaujas, kas notiek, ja tās nepagarina? Dīvaini pārtikas piegādātāji, pazuduši studenti, kas ieradušies mācīties... To jautājumu rodas arvien vairāk. Kāda tad ir patiesā aina, ja mēs runājam par migrantiem un par mūsu politiku? 

Gestur Chess After Dark í kvöld er góðvinur þáttarins Arnar Grétarsson fyrrum atvinnumaður og landsliðsmaður í knattspyrnu og auðvitað einn af okkar færustu þjálfurum.Umræðuefni í þættinum:Alvöru uppgjör á Valstímanum.Hvort liðið var betra Blix eða Vikes?Hvernig er að vera atvinnulaus þjálfari á Íslandi?Draumalið AGSpá fyrir komandi tímabil í Bestu deildinni.Íslenska landsliðið.RiddaraspurningarÞessi þáttur er í boði:AutocenterSerrano - 20 % afsláttur með kóðanum burritoafterdarkOrka NáttúrunnarDokobitTMLengjanKontakt fyrirtækjaráðgjöfSuit UpBúllanBudvarSubwayDave&JonsFrumherjiKEMIBónus

ASV prezidents Donalds Tramps ir tik aktīvi strādājis un runājis, ka šoreiz raidījums Divas puslodes ir par Amerikas Savienotajām Valstīm. Protams, ne tikai par tām, jo Tramps mēģina ietekmēt visu pasauli. Pirmkārt, viņš to dara, izmantojot kā ieroci muitas tarifus. Sācis ar Kanādu, ar Meksiku un ar Ķīnu. Tiesa, pirmajām divām valstīm lēmuma īstenošana ir par mēnesi atlikta. Nākamais viņa šantāžas upuris varētu būt Eiropas Savienība. Eiropas virzienā raugoties, Tramps grib mainīt ne tikai tirdzniecības bilanci, bet arī atņemt Dānijai lielāko salu pasaulē Grenlandi. Viņš esot apņēmies panākt, ka Grenlande būs ASV īpašumā. Tāpat Trampu interesē atgūt kontroli pār Panamas kanālu.  Norises pasaulē analizē Jānis Kapustāns, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzējs, un Sigita Struberga, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre. Grenlandi gribu! Vikingu kuģotāji, kuri 10. gadsimta nogalē piestāja pie Grenlandes krastiem, lika pamatus šīs pasaulē lielākās salas tūkstoš gadus ilgajām saiknēm ar Skandināviju. 1775. gadā toreizējā Dānijas-Norvēģijas apvienotā karaliste pasludināja Grenlandi par savu koloniālo valdījumu, un pēc tam, kad Norvēģija 1814. gadā apvienojās ar Zviedriju, sala palika Dānijas kroņa zeme. Liela daļa tās teritorijas gan ilgi bija neizpētīta un nekartēta, tāpēc pilnvērtīgu suverenitāti pār Grenlandi Dānija nodibināja tikai pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Sākot ar septiņdesmitajiem gadiem iesākās Grenlandes autonomizācijas process, kura pēdējais etaps noslēdzās ar 2009. gada Pašpārvaldes aktu. Grenlande ieguva plašu autonomiju, atstājot kādreizējās metropoles ziņā tikai ārējās drošības, monetārās politikas un daļu no ārlietu jautājumiem. Kopš tā laika spēkā pieņēmusies kustība par pilnīgu Grenlandes neatkarību, aptaujas liecina, ka par to ir vairāk nekā puse no salas iedzīvotājiem, un līdz nesenam laikam šo ideju atbalstīja arī pašreizējā autonomijas valdība ar premjeru Mūti Bouropu Egedi priekšgalā. Vēl šī gada sākumā tika plānots, ka neatkarības referendums varētu notikt vienlaicīgi ar Grenlandes parlamenta vēlēšanām aprīļa sākumā, taču ideja šķiet nolikta malā kopš brīža, kad savu agresīvo Grenlandes iegūšanas kampaņu uzsāka Donalds Tramps. Viņš šai ziņā nav nekāds pirmatklājējs – ideja atpirkt salu no Dānijas aktualizēta vairakkārt. Atbilde no Kopenhāgenas, kā arī šajā reizē, allaž ir bijusi, ka Grenlande netiek pārdota. Tomēr nekad agrāk no Vašingtonas nav izskanējusi tik agresīva retorika, kāda tā ir patlaban, konkrēti draudot Dānijai ar milzīgiem ievedmuitas tarifiem un neizslēdzot pat militāra spēka lietošanu. Var atgādināt, ka Savienoto Valstu militārā klātbūtne Grenlandē pastāv jau šobrīd un balstās 1951. gada nolīgumā, saskaņā ar kuru Dānija piekrīt ASV bāzu izvietošanai, pretī saņemot garantijas aizsargāt salu pret jebkādu ārēju iebrukumu. Atbildot uz prezidenta Trampa izteikumiem, Kopenhāgena paudusi gatavību visa veida sadarbībai drošības jomā un paziņojusi par nozīmīgu finansējuma palielināšanu Arktiskā reģiona aizsardzībai. Savukārt Grenlandes parlaments steidzamības kārtā pieņēmis likumu par ārvalstu vai nenosakāmas izcelsmes finansējuma aizliegumu politiskajām organizācijām. Tēvocis Sems kā deva, tā ņems (kanālu)! Savā pirmajā ārvalstu tūrē jaunais Savienoto Valstu valsts sekretārs Marko Rubio devās uz vairākām Centrālamerikas valstīm. Tūres degpunktā, protams, bija vizīte Panamā, kurai jaunievēlētais prezidents Tramps izvirzījis teju viennozīmīgas teritoriālas pretenzijas. Runa ir par kādreizējo Panamas kanāla zonu, kuru līdz 1999. gadam kontrolēja Savienotās Valstis. Amerika uzņēmās Atlantijas un Kluso okeānu savienojošā kanāla būvi pagājušā gadsimta sākumā, kad vairākas desmitgades iepriekš šo projektu pusceļā bija pametusi Francija. Tā kā finansējums, tehnoloģijas, organizācija un daļa darbaspēka nāca no Savienotajām Valstīm, šķita diezgan loģiski, ka pēc kanāla izbūves tam pieguļošās teritorijas nonāca Vašingtonas beztermiņa nomā. Var piebilst, ka pati Panamas valsts tapšana 1903. gadā ir saistīta ar kanāla projektu. Līdz tam Panama bija Kolumbijas Republikas sastāvdaļa, kas kļuva neatkarīga pēc tam, kad Savienotās Valstis ar militāras iejaukšanās draudiem piespieda Kolumbiju atzīt Panamas neatkarību. Taču 20. gs. otrajā pusē mazā Centrālamerikas valsts un tās sabiedrība vairs nebija gatava samierināties ar amerikāņu „servitūtu”, kas sašķēla Panamas teritoriju divās daļās. Pēc vairākiem asiņainiem protestiem kanāla zonā Amerika piekrita sarunām, un 1979. gadā tika parakstīta vienošanās par teritorijas pakāpenisku nodošanu pilnīgā Panamas suverenitātē. Tagad prezidents Tramps nepaguris klāsta, ka tā esot bijusi kļūda, ka Panama pārkāpjot vienošanos un vispār esot atdevusi kanālu ķīniešiem. Savienotās Valstis kā iedevušas, tā paņemšot kanālu atpakaļ. Tādējādi nenākas šaubīties par Marka Rubio un Panamas prezidenta Hozē Raula Mulino sarunu saturu. Panamas valsts galva apsolīja apzināt iespējamo Ķīnas interešu klātbūtni kanāla uzņēmumos un iespējas pārtraukt priekšlaicīgi līgumus ar Honkongā reģistrēto kompāniju, kas pārvalda ostas abos ūdensceļa galos, lai gan šo ostu darbība nav tieši saistīta ar paša kanāla funkcionēšanu. Tomēr viņš vēlreiz uzsvēris, ka Panamas kanāls ir un paliks viņa valsts suverena teritorija. Mēs sitīsim ar tarifiem, arvien, arvien! 1.februārī prezidenta Trampa piesolītā partneru slānīšana ar tarifu milnu šķita pieņemam konkrētākas aprises – Baltā nama saimnieks paziņoja, ka otrdien stāšoties spēkā 25% ievedmuitas tarifi Meksikas un Kanādas precēm, kā arī 10% importam no Ķīnas. Ekonomisti steidzās atgādināt par iespējamām nopietnām problēmām, ko šāds solis radīs pašu Savienoto Valstu ekonomikai. Taču jau pirmdien, 3. februārī, grandiozie plāni izrādījās atlikti vismaz uz mēnesi. Vispirms tika paziņots, ka Meksikas prezidente Klaudija Šēnbauma piekritusi nosūtīt 10 000 karavīru uz valsts ziemeļu robežu nelegālās migrācijas un narkotiku kontrabandas apkarošanai. Dienas otrajā pusē tādu pašu atlikšanu saņēma arī Kanāda pēc tam, kad premjerministrs Trudo bija aprunājies ar Trampu pa telefonu. Arī šajā gadījumā izšķirošais esot robežkontroles arguments, lai gan fentanila daudzums, kas Savienotajās Valstīs nonāk caur ziemeļu robežu, ir salīdzinoši niecīgs. Var piebilst, ka gan Kanāda, gan Meksika jau bija paziņojušas, ka amerikāņu tarifu ieviešanas gadījumā tās spers adekvātus atbildes soļus. Finanšu tirgi, kas pirmdienas rītu sagaidīja ar manāmu kritumu, pēc paziņojumiem par tarifu atlikšanu atgriezās normālā kondīcijā. Tikām Ķīna paziņojusi, ka tā savu 10% tarifu apstrīdēšot Pasaules Tirdzniecības organizācijā un noteikusi atsevišķiem Savienoto Valstu produktiem ievedmuitas tarifus līdz 15% apjomā. Tiek atzīmēts, ka starp šiem produktiem nav nozīmīgāko no ASV importējamo preču kategoriju. Dienaskārtībā ir arī jautājums par iespējamajiem tarifiem Eiropas Savienībai. Motīvu šai ziņā netrūkst, sākot ar Savienoto Valstu bilances deficītu tirdzniecībā ar apvienoto Eiropu, beidzot ar vēlmi tikt pie Grenlandes. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

26. janvārī Baltkrievijas pašpasludinātais valsts galva Aleksandrs Lukašenko pieskaitīja savam varas ciklam vēl piecus gadus. 27. janvārī Eiropadome lēma vēl uz pusgadu pagarināt agresorvalstij Krievijai noteiktās sankcijas. Kara ekonomika Krievijā. Aktualitātes analizē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece Elīna Vrobļevska. Sazināmies ar Latvijas Bankas Ģenerālsekretariāta vadītāju, ekonomistu Andri Strazdu. Krievijas ekonomikas spožums un posts Apmēram gadu pēc Krievijas plaša mēroga agresijas sākuma parādījās viedokļi par to, ka Kremlim izdevies visai labi tikt galā ar Rietumu sankciju negatīvajiem efektiem un izveidot kara ekonomikas modeli, kas nodrošinājis nozīmīgāku izaugsmi kā teju jebkurai attīstītajai valstij. Pagājušajā gadā tās iekšzemes kopprodukta pieaugums bija 4%, kamēr Savienotajām Valstīm – 2,7%, bet Eiropas Savienībai vidēji – 0,7%. Kremļa saimnieks Vladimirs Putins turpina plātīties ar savas valsts spožo ekonomikas modeli, kuram nekādas Rietumu sankcijas neko nevarot padarīt. Tomēr pēdējā laikā arvien biežāk parādās brīdinoši viedokļi, un ne viens vien analītiķis un medijs Krievijas sakarā lieto metaforu – „steroīdus salietojies maratonists”. Proti, šī brīža uzrāviens nebūt negarantē kaut cik nozīmīgu ilgtspēju. Aģentūra „Reuters” pagājušonedēļ publicētā materiālā uzskaita, tāsprāt, nozīmīgākos riskus, ar kuriem šogad varētu būt jāsastopas Krievijas tautsaimniecībai. Pirmkārt, tā ir inflācija, kura pagājušajā gadā sasniegusi 9,5% atzīmi. Šo rādītāju dzen augšup dāsnie tēriņi militārajam sektoram un drošības struktūrām, kā arī vispārējais algu kāpums, ko izraisa darbaroku deficīts. Kā allaž, cenu kāpums grauj sociāli mazāk aizsargāto sabiedrības grupu dzīves līmeni. Otrs faktors ir kredītprocentu likmes. Ceļot likmes, Krievijas Centrālā banka mēģina bremzēt inflāciju un pērngad oktobrī noteica 21% likmi. Attiecīgās kredītresursu cenas, kas ir ap 30%, padara tos praktiski nepieejamus daudzām tautsaimniecības nozarēm; problēmas neizjūt vienīgi valsts subsīdijām piepumpētā militārā ražošana. Trešais riska moments ir ekonomikas strauja sabremzēšanās. Valdība paredz šogad lēnāku kāpumu, pamatīgi sakarsētajai ekonomikai atdziestot līdz 2,5% pieauguma rādītājam, tomēr Starptautiskais valūtas fonds lēš daudz pieticīgākus 1,4%. Krievijā varot iestāties stagflācija – izaugsmes apsīkums kombinācijā ar joprojām augstu inflāciju. Papildu ekonomiku bremzējošs apstāklis ir jau pieminētais darbaspēka, sevišķi kvalificēta darbaspēka trūkums. Kā ceturtais aspekts tiek minēts valsts budžeta deficīts. Karš ir dārgs prieks, un pagājušajos trīs gados Kremlis vairakkārt ir izņēmis pamatīgas summas no Krievijas Nacionālās labklājības fonda, nozīmīgākās finanšu rezerves. Rezultātā fonda apjoms sarucis vairākkārt, un ar tajā atlikušo 31 miljardu dolāru var nepietikt, ja tēriņi paliks līdzšinējie. Tad neatliks nekas cits kā palielināt nodokļus. Visbeidzot, piektais – nu jau vairākus mēnešus lejup slīdošais rubļa kurss. Kaut īstermiņā tas palīdz mīkstināt budžeta deficīta problēmu, vidējā termiņā ārzemju preču sadārdzināšanās ir vēl viens inflācijas veicinātājs. Brīvība klusēt 26. janvārī Baltkrievijas pašpasludinātais valsts galva Aleksandrs Lukašenko, kurš tur savu nāciju dzelžainā varas tvērienā kopš 1994. gada, pieskaitīja savam varas ciklam vēl piecus gadus. Tika pasludināts, ka iecirkņos esot ieradušies gandrīz 86% vēlētāju, un vairāk nekā 87% no viņiem nobalsojuši par ūsaino vadoni. Par to, cik šai bildītei sakara ar patieso dzīves ainu Baltkrievijā, kas pirms pieciem gadiem mēģināja izrauties no diktatora dzelžainā tvēriena, stāsta Rīgā trimdā dzīvojošā baltkrievu māksliniece Olga Jakubovska: „Patiesībā izjūta ir dīvaina, jo tu saproti, ka tev pat netika dota iespēja izteikt savu viedokli. Visiem, kuri tā vai cita iemesla pēc atradās ārzemēs, tika liegta iespēja balsot. Šoreiz ārzemēs nebija neviena vēlēšanu iecirkņa. Skaidrs, ka tie, kas bija valstī, visiem spēkiem centās nepiedalīties šajā šovā. Ir savākts milzīgs daudzums informācijas, kas liecina, ka daudzi iecirkņi bija vienkārši tukši. Balsoja tie, kuri ir pilnībā atkarīgi no režīma, un tie, kas režīmu atbalsta, jo par to saņem naudu – spēka struktūras, valsts institūciju darbinieki. Oficiāli strādājošu neatkarīgu žurnālistu Baltkrievijā vairs nav. Tomēr joprojām ir cilvēki, kas sniedz informāciju mūsu neatkarīgajiem medijiem, kuri bijuši spiesti pamest valsti. Šīs informācijas vākšana, protams, notiek katru dienu. Piemēram, „Telegram” platformā var droši nodot ziņas. Tā nu mēs uzzinām uzticamu informāciju no neatkarīgiem Baltkrievijas medijiem. Bet ar ģimeni, ar draugiem es, sazinoties, cenšos par politiku nerunāt, lai viņiem nesagādātu nepatikšanas. Pēc pēdējiem datiem krimināllietas ir ierosinātas pret apmēram 300 žurnālistiem. 300 krimināli vajātu žurnālistu tādā nelielā valstī! Savulaik baltkrievu bija aptuveni 9 miljoni, saskaņā ar dažiem avotiem tagad valsti ir pametuši no 600 tūkstošiem līdz miljonam cilvēku. Medicīnā ir ļoti daudz problēmu, jo cilvēku ir palicis maz, un daudzi turpina aizbraukt. Tagad mēģina piesaistīt augstskolu absolventus darbavietai gandrīz uz 10 gadiem, liekot aizbraukšanas gadījumā maksāt milzīgas summas. Bet tas nelīdz – cilvēki vienalga aizbrauc. Drīz tur paliks tikai vecīši, militārpersonas un miliči, bet tie jau nevarēs ne ārstēt, ne mācīt. Institūtos ir ļoti daudz vakanču, jo veselas katedras ir atlaistas vai aizgājušas no darba. Piemēram, Polockas universitātē tika atlaisti ļoti daudzi, jo viņi publiski uzstājās pret vardarbību. Tagad tie cilvēki – kurš Varšavā, kurš Parīzē – dara savu darbu un, skaidrs, ka sāk visu no nulles. Vesela liela katedra tika vienkārši nogriezta ar sakni, taču režīmam ir uzspļaut. Viņi nedomā par rītdienu. Viņi grib izdzīvot šodien. Politisko ieslodzīto un no represijām cietušo cilvēku skaits ir vienkārši šokējošs. Mums ir cilvēktiesību biedrība “Vesna” („Pavasaris”), kuras vadītājs, Nobela Miera prēmijas laureāts Aless Beļeckis sēž Lukašenko cietumā. Par viņu jau sen nav ziņu. Bet biedrība cenšas strādāt, cik var, un pēc pēdējiem tās apkopotajiem datiem 136 tūkstošus baltkrievu ir tieši skārušas represijas dažādu krimināllietu, administratīvo lietu, īslaicīga ieslodzījuma veidā. Visa represiju mašīna darbojas gandrīz piecus gadus. Bet es zinu, ka cilvēki nav padevušies, nav sākuši domāt citādāk, nav šī visa rezultātā iemīlējuši Lukašenko režīmu. Viņi to kā nevarēja ciest, tā necieš joprojām, taču tagad viņi nevar izteikties. Un viņi dod priekšroku klusēšana, jo klusēšana – tā ir tava brīvība, kādā mērā tā vispār ir iespējama šobrīd Baltkrievijā.” Donalds met ēnu 27. janvārī Eiropadome lēma vēl uz pusgadu pagarināt agresorvalstij Krievijai noteiktās sankcijas. Daudz netrūka, ka lēmums netiktu pieņemts, par ko, kā allaž, gādāja Ungārijas premjers Viktors Orbans. Kā atklāti paziņoja ungāru līderis, kurš labprāt izrādās gan ar Putina, gan Trampa draudzību, viņš paskatīšoties, ko Krievijas agresijas sakarā pasākšot Baltā nama saimnieks, varbūt ka pēc tam sankcijas nemaz vairs nevajadzēšot. Vēl viena Ungārijas prasība bija – lai Ukraina atjauno Krievijas gāzes tranzītu cauri savai teritorijai, ko prezidents Volodimirs Zelenskis noraidīja kā neiespējamu, gan piebilstot, ka pa attiecīgo cauruļvadu varētu piegādāt citu, teiksim – Azerbaidžānas gāzi, ja no tā nepelnīs Krievija. Ungārijas varasvīra kārtējie manevri radīja nepārprotamu nervozitāti Briselē, jo ar vienu veto pietiktu, lai sagāztu trīs gados un piecpadsmit paketēs centīgi būvēto sankciju konstrukciju. Kad nu Tramps ir paziņojis, ka „draugs Vladimirs”, ja daudz spītēsies miera sarunu sakarā, var dabūt no Vašingtonas sankcijas pie jau esošajām, arī Orbana nostāja izrādījusies gana elastīga. Tikām nedienās savu silto attiecību dēļ ar agresorvalsts diktatoru iekūlies vēl viens lētās krievu gāzes kārotājs no Centrāleiropas – Slovākijas premjerministrs Roberts Fico. Pēc tam, kad Ziemassvētku priekšvakarā Fico negaidīti ieradās vizītē Maskavā, kur draudzīgi rokojās ar Kremļa saimnieku, Slovākijas pilsētu ielās izgāja tūkstoši protestētāju, kuriem viņu valsts neformālā Krievijas satelīta statuss nav pieņemams. Kopš tā laika demonstrācijas turpinās, tās ir mierīgas un tikai pieauga mērogos pēc tam, kad premjerministrs Fico paziņoja, ka protesti tiekot organizēti un koordinēti no ārzemēm nolūkā gāzt likumīgo Slovākijas valdību. 24. janvārī galvaspilsētas Bratislavas ielās izgāja 60 000, savukārt otras lielākā pilsētas Košices ielās – 15 000 protestētāju. Paralēli Fico kabinets zaudējis nelielo vairākumu Slovākijas parlamentā. Izveidojot koalīciju 2023. gada oktobrī no divām kreisi populistiskām partijām „Virziens – sociāldemokrātija” un „Balss – Sociāldemokrātija” un nacionālradikāļiem Slovāku Nacionālās partijas – tai Nacionālajā sapulcē bija minimāls vienas balss pārsvars. Tagad nu četri no agrākajiem koalīcijas deputātiem paziņojuši, ka turpmāk balsošanā nepiedalīsies. Netiek izslēgts neuzticības balsojums esošajai valdībai, kas var novest pie ārkārtas vēlēšanām. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Republikānis Donalds Tramps oficiāli kļuvis par 47. ASV prezidentu. Gazā sākas 42 dienas ilgs pamiers. Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra direktors Māris Cepurītis un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Rustams Šukurovs. Gazas kara beigas vai atelpas mirklis? 19. janvārī stājās spēkā pagājušonedēļ ar Kataras, Ēģiptes un Savienoto Valstu starpniecību panāktā vienošanās par uguns pārtraukšanu starp Izraēlu un Gazas sektorā valdošo grupējumu „Hamās”. Tā paredz „Hamās” sagūstīto Izraēlas pilsoņu atbrīvošanu apmaiņā pret vismaz tūkstoti Izraēlā ieslodzītu palestīniešu. Iebrukuma laikā Izraēlā 2023. gada 7. oktobrī Gazas joslā bāzēto grupējumu kaujinieki sagūstīja 251 ķīlnieku, no kuriem 94 joprojām atrodas teroristu rokās. Pēc Izraēlas puses ieskatiem, dzīvajos varētu būt kādi 60 no sagūstītajiem. Pirmajā uguns pārtraukšanas dienā tika atbrīvotas trīs izraēliešu gūsteknes un 90 palestīnieši – sievietes un pusaudži. Vēl vienošanās paredz pakāpenisku Izraēlas spēku atvilkšanu un humānās palīdzības piegāžu intensificēšanu, un tiek ziņots, ka svētdien Gazas joslā ieradušās apmēram 600 kravas mašīnas ar palīdzību. Visas nolīguma detaļas netiek atklātas, taču ir darīts zināms, ka tā īstenošana paredzēta trīs posmos. Pirmajam posmam, kas iesākās svētdien, jāturpinās 42 dienas, kuru laikā pakāpeniski jāatbrīvo 33 izraēliešu ķīlnieki – sievietes, bērni, vecāki ļaudis, slimie un ievainotie – un vairāki simti palestīniešu. Izraēlas Aizsardzības spēkiem jāatvelkas no Gazas joslas apdzīvotajām teritorijām, ļaujot tajās atgriezties palestīniešu civiliedzīvotājiem. Ja pāris nedēļas process turpināsies saskaņā ar vienošanos, sāksies sarunas par tālāko pamiera īstenošanas gaitu. Otrajā uguns pārtraukšanas posmā jāatbrīvo visi atlikušie izraēliešu ķīlnieki, tāpat apmaiņā pret palestīniešu ieslodzītajiem, un Izraēlas spēkiem pilnībā jāpamet Gazas josla. Visbeidzot, pēdējā etapa galvenais saturs ir normālas dzīves atjaunošana Gazas joslā, kas, visdrīzāk, prasīs vairākus gadus. Pie tam nākotnes izkārtojuma aprisēs vēl joprojām ir daudz neskaidra. Ļoti iespējams, Izraēla vēlēsies paturēt sava kontrolē buferzonu pie Gazas robežām, kam Hamas nav piekritusi. Tāpat Hamas, visdrīzāk, cer uz tādu palestīniešu ieslodzīto atbrīvošanu, kurus Izraēla nobūs gatava laist brīvībā; runa ir, pirmām kārtām, par 7. oktobra uzbrukumā iesaistītajiem. Tiek atzīmēts, ka Izraēla tā arī pilnībā nav sasniegusi savu kara mērķi – „Hamās” iznīcināšanu. Ņemot vērā, ka uguns pārtraukšanu var visai viegli izjaukt pat samērā neliels incidents, pagaidām vienošanās sakarā tiek paust vien piesardzīgs optimisms. Amerikas „jaunlaiku devēja” benefice „Šobrīd sākas Amerikas zelta laikmets. Sākot ar šo dienu, mūsu valsts plauks un atkal būs respektēta visā pasaulē.” Ar šādiem vārdiem savu uzrunu 20. janvāra inaugurācijas notikuma apmeklētājiem uzsāka jaun- un atkal ievēlētais, tādējādi, 45. un 47. Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps. Nācijas „jaunlaiku atvedēja” tēls, kuru viņš sev pielaikoja jau pirmajā prezidentūras periodā, tagad kļuvis tikai vēl spilgtāks visās izpausmēs. Nav arī brīnums, ka samērā daudz laika uzrunā aizņēma gānīšanās par iepriekšējās administrācijas varas periodu, kas jaunā Baltā nama saimnieka interpretācijā ir viens vienīgs politiskas un administratīvas nevarības un misēkļu periods. Kā tad ir patiesībā? Kā zināms, nu jau eksprezidents Džo Baidens atstāj valsti ekonomiski vismaz cerīgā, lai neteiktu – pārliecinošā stāvoklī. Bezdarba līmenis ir zems, ekonomiskā izaugsme – stabila, un ASV šai ziņā apsteidz citas industriāli attīstītās nācijas. Tomēr pretējā svaru kausā ir strauji pieaugusī dzīves dārdzība, kas acīmredzot daudziem amerikāņiem izrādījusies pārāk netīkama. Un pagarš ir to krīžu un problēmu saraksts, uz kurām Amerika un pasaule laikam gan būtu gribējusi redzēt Balto namu reaģējot apņēmīgāk, mērķtiecīgāk un straujāk. Sākot ar Trampa nolīgto, bet Baidena īstenoto Afganistānas evakuāciju, turpinot ar strauju nedokumentētas migrācijas plūsmu pāri Meksikas robežai, beidzot ar lavierēšanu un pussoļiem atbalstā Izraēlai tās karā pret Hamas, bet sevišķi jau Ukrainai cīņā pret Krievijas agresiju. Kas gan, protams, nenozīmē, ka adekvāts ir prezidenta Trampa sacītais par līdzšinējo valdību, kas neesot bijusi spējīga risināt pat vienkāršas krīzes pašu mājās, toties „iekūlusies veselā sērijā katastrofālu situāciju ārpus valsts robežām. Viņa paša solītā „zelta laikmeta” spožums būšot, atsaucoties uz runā piesaukto, neierobežota naftas urbšana, toties moratorijs jaunām elektroauto ražošanas licencēm, tikai divu dzimumu – vīriešu un sieviešu – atzīšana valsts politikas līmenī un ārkārtas stāvokļa izsludināšana uz Meksikas robežas, kā arī Panamas kanāla atdabūšana Savienotajām Valstīm, kuras  to esot Panamai savulaik „uzdāvinājušas”, bet tagad tur visu kontrolējot Ķīna. Panamas kanāla izbūvi 20. gs. sākumā tiešām īstenoja Savienotās Valstis, pēc tam iegūstot šo Panamas Republikas teritoriju beztermiņa nomā. Tomēr pagājušā gadsimta otrajā pusē Panamas sabiedrība arvien aktīvāk protestēja pret šo koloniālisma laikmeta stilā tapušo vienošanos, notika sadursmes ar upuriem gan protestētāju, gan amerikāņu karavīru vidū, līdz tika panākta  vienošanās, un kopš 1999. gada kanāls ir pilnīgi Panamas teritorija un īpašums. Vēl Trampa prezidentūras pirmās dienas sakarā tiek pieminēts rekordliels skaits viņa parakstītu prezidenta izpildrīkojumu. Šie ASV valsts galvas akti ir ar likuma spēku, taču, salīdzinot ar Kongresa pieņemtajiem likumiem, tos ir daudz vienkāršāk apstrīdēt tiesā. Attiecīgi jau tagad tiek prognozēts, ka daļa no šiem izpildrīkojumiem kā, piemēram, izstāšanās no Parīzes Klimata kontroles vienošanās vai Pasaules Veselības organizācijas, visdrīzāk, tiks īstenoti, bet tādi kā Savienoto Valstu pilsonības atteikums to teritorijā dzimušiem nelegālo imigrantu bērniem vai jau pieminētā tikai divu dzimumu atzīšanas politika var sadurties ar nopietniem juridiskiem šķēršļiem. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Dzirnavas, Holandes siers un klompes jeb koka kurpes – šīs ir lietas, kuras nāk prātā, kad domājam par Nīderlandi. Tomēr šī nelielā valstiņa Eiropas vidienē ir kļuvusi par iecienītu galamērķi topošajiem ārvalstu studentiem. Tur studē arī pusotrs tūkstotis latviešu jauniešu, un šis skaitlis katru gadu turpina augt. Ziemas brīvlaikā, kad daudzi studenti viesojas mājās, izmantojam iespēju, un esam uzaicinājuši ciemos trīs studentus no Nīderlandes. Kā tas ir – pārcelties uz svešu valsti un uzsākt dzīvi no nulles? Vai izdodas uzturēt saikni ar Latviju un vai vispār ir vēlme un iespējas to darīt? Sarunājas Justīne Kozlovska, maģistra grāda studente Groningenas universitātē, pabeigusi bakalaura studijas Roterdamā, Laura Eva Furmanova, ceturtā kursa bakalaura studente Utrehtā, un Kārlis Apinis, Groningenas universitātes absolvents. Justīne apgūst žurnālistiku, Laura Eva radošo uzņēmējdarbību, Kārlis studēja starptautiskās attiecības.

29. decembrī Mežaparka Lielās estrādes Kokaru zālē izskanēs Rīgas Gospelkora un tā vadītājas Kristīnes Prauliņas koncerts, kurā piedalīsies arī pianists Toms Mikāls, ģitārists Jānis Kalniņš, basģitārists Valters Sprūdžs un sitaminstrumentālists Miķelis Vīte. Kristīne Prauliņa: "Es ļoti vēlējos, lai šajā programmā ir tā Ziemassvētku noskaņa, kas cilvēkam jau ir pazīstama, kāds luterāņu korālis, ietērpts jaunā gospela tērpā. Protams, gospelmūzikas Ziemassvēku klasika, kas varbūt visiem nav tik zināma, bet stāsta Ziemassvētku stāstu un tajā ir Ziemassvētku sajūta. Manuprāt, gospelmūzika ļoti iederas Ziemassvētkos, jo gospel tulkojumā no angļu valodas ir “labā vēsts” - Ziemassvētkos mēs svinam Jēzus dzimšanu, nākšanu šai pasaulē, un tas būtībā ir tas, ko mēs svinam jebkurā gospeļmūzikas koncertā, tas tur vienmēr ir.  Būs dziesmas, kas gan rada svētku noskaņu, gan ļauj apdomāt dažādus ar ticību saistītus jautājumus, liek mums vērst skatu uz iekšpusi un arī uz Dievu celt acis, lūgšanas vai kādas pārdomas. Savā kodolā par to ir jebkurš gospelkoncerts, un to mēs, protams, saglabājam arī Ziemassvētkos. Skanēs arī Jūsu aranžētas melodijas? Tādas laikam ir trīs. Ir mana dziesma, kurai esmu radījusi aranžējumu korim, ir luterāņu korālis, ko saucu par savu mīļāko Ziemassvētku dziesmu, kā arī “Vēsā ziemas naktī”, kurai esmu izveidojusi salikumu tieši gospeļkorim. Un ir man ļoti mīļš mākslinieks PJ Morton, kas ir gospela un soulmūzikas mūslaiku zvaigzne. Viņam Ziemassvētku albumā ir brīnišķīga dziesma “Do You Believe”. Ļoti vēlējos to nospēlēt, un mēs ar kori esam radījuši aranžējumu šai dziesmai, tā kā ir nedaudz iezīmēta arī jaunrade. Veidot aranžējumus šim sastāvam savā ziņā droši vien ir nepieciešamība, bet vai Jūs šo procesu arī izbaudāt? Absolūti. Pēdējos gados, kopš man ir meitiņa, un viss pirmais laiks ar [viņu] - tie, kam ir bērni, tie zina (smejas). Jauna pasaule, viss mainās, laiks kļūst pilnīgi citādāks. Grūti pat to izskaidrot. Laiks ir vislielākā vērtība, kas mums ir. Man būtībā jau kopš grūtniecības sirdī visu laiku ir tāda degsme, gribas radīt, gribas šos aranžējumus, rakstīt dziesmas, tas manī iekšā pilnīgi burbuļo. Un laiks ir tik limitēts… Es ļoti labprāt to darītu daudz vairāk un augtu tajā. Es apzinos, ka esmu absolūti zaļš gurķītis šajā jomā, bet noteikti gribu mācīties un augt, un esmu ļoti pateicīga, ka man ir tā iespēja to darīt ar šādu kori, kura potenciāls ir, manuprāt, vēl neapzināts. Potenciāls ir ļoti liels. Nevis tāpēc, ka mēs visi būtu augstas klases profesionāļi, bet tāpēc, ka cilvēkiem deg acis un sirdis par šo mūziku, un tas ir vēl daudz svarīgāk par kādām tehniskajām spējām. Tehniskās spējas vienmēr var piedzīt, es tā uzskatu, bet mīlestība pret to, ko tu dari - vai nu tev ir tā degsme, vai nav. Šim korim ir, līdz ar to man ir liels prieks un gandarījums par jebko, ko jaunu varu iedot šim sastāvam, un dzirdēt to - tas elpo un dzīvo, tas ir brīnišķīgi." Rīgas Gospelkoris izveidots 2003. gadā un koncertējis gan daudzviet Eiropā, gan Amerikas Savienotajās Valstīs, kā arī piedalījies dažādos pašmāju un ārzemju projektos kopā ar populāriem izpildītājiem.     

Mirklī, kad aktīvi sekojam līdzi notikumiem Gruzijā, raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts tiekamies ar Gruzijas latviešiem, lai iztaujātu par šā brīža noskaņojumu un uzzinātu, kas vilina latviešus par savu mītnes zemi izvēlēties šo Kaukāza kalnu ieskauto zemi. Studijā viesojas uzņēmējs Guntars Šults, kurš Gruzijā nodzīvojis sešus gadus, no Gruzijas galvaspilsētas Tbilisi raidījumam pievienojas Gruzijas Latviešu biedrības “Ave Sol” vadītāja Aija Landzberga un latviešu kopienas Gruzijā pārstāve Inese Getsadze.

Mirklī, kad aktīvi sekojam līdzi notikumiem Gruzijā, raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts tiekamies ar Gruzijas latviešiem, lai iztaujātu par šā brīža noskaņojumu un uzzinātu, kas vilina latviešus par savu mītnes zemi izvēlēties šo Kaukāza kalnu ieskauto zemi. Studijā viesojas uzņēmējs Guntars Šults, kurš Gruzijā nodzīvojis sešus gadus, no Gruzijas galvaspilsētas Tbilisi pievienojas raidījumam pievienojas Gruzijas Latviešu biedrības “Ave Sol” vadītāja Aija Landzberga un latviešu kopienas Gruzijā pārstāve Inese Getsadze.

Stāsta cirka pētniece Elvīra Avota Cirks kā radošas izpausmes veids ir jutīgs sabiedrības spogulis. Vai tas būtu uz skatuves vai kādā publiskā telpā, skatītāju priekšā vai starp tiem, kā izrāde vai kā terapija, kā izklaide vai kā izaicinājums – cirks ir cieši saistīts ar pašu cirka pieredzi. Līdz ar to, tā pastāvēšanas forma kultūrā atspoguļo attiecīgās sabiedrības vērtības, pieņemto estētiku, iespējas un zināšanas. Izrāde, ko saprot un pieņem vienā vietā, var palikt nesaprasta kaimiņvalstī vai pat tuvāk. Domas zinātkāre par cirku ir salīdzinoši jauns un neapgūts zināšanu lauks. Ilgu laiku tas bijis cieši saistīts ar entuziastu personisku vēstures pētniecības kaislību, taču akadēmiskajā pētniecībā cirks kā tēma ir ienācis salīdzinoši nesen. Interesanti, ka cirka burvības gaistošo pieredzi ir iespējams novērot arī vietējo kultūru atmiņā par cirku. Nereti var sastapt cilvēkus, kas ir redzējuši izrādes un atcerās savas sajūtas, taču neglabā tik daudz zināšanu par vēsturisko cirka attīstību, slaveniem māksliniekiem vai trupām savā dzīves telpā. Zināšanas par citiem mākslas veidiem – teātri, kino, baletu, vizuālo mākslu, mūziku vai literatūru - mūsdienās ir salīdzinoši bagātākas. Bet kā ir iespējams, ka 2018. gadā visā pasaulē tika svinēta cirka 250 gadu jubileja, taču par tā mantojumu un realitāti ikdienas cilvēkam zināms tik maz? Lai gan iemesli ir dažādi, viens no tiem ir saistīts ar cirka pozīciju kopējā kultūras ainā – tas nereti tiek uztverts kā vieglā izklaide. Līdz ar to šī šķietamā nenopietnība nav padziļinājusi zinātkāri par cirku kā mākslas veidu. Šī nav pirmā reize, kad varam novērot šādu dinamiku. Salīdzinājumam varam minēt kino, kas 120 gadus atpakaļ tika uztverts kā vieglā izklaide, tacu šobrīd ir nostabilizējies kā patstāvīgs mākslas virziens, kas sakņojas ne tikai mākslinieciskā, bet arī pētnieciskā un izglītojošā zināšanu laukā. Aizņemot tik dažādus intelektuālos līmeņus, kino spēj reprezentēt arī konkrētas kultūras identitātes, kas atrodamas visur – no jokiem līdz likumdošanai. Valstīs, kurās cirks ir vietējās kultūras identitātes simbols, piemēram, Anglijā un Francijā, tā loma ne tikai kultūras ainā, bet arī institucionālajā atbalstā ir daudzreiz spēcīgāka nekā valstīs, kurās cirks nav daļa no nacionālās identitātes. Šeit par piemēru varam minēt Baltijas valstis un Austrumeiropu. Ja atgriežamies pie salīdzinājuma ar kino vēsturi varam redzēt paralēles – kultūras leģitimizācijas kontekstā mēs šobrīd esam tur, kur kino atradās pirms vairākām desmitgadēm. Cirks pētniecībā ir tik pat nomadisks kā pati mākslas forma. Reti kur atrodamas institūcijas un centri, kur cirkam pievērsta īpaša uzmanība. Neskatoties uz to, cirka pētnieki to aplūko no dažādām perspektīvām, piemēram, vēstures, estētikas, dramaturģijas, mārketinga,arhitektūras, kultūras un sociālās pozīcijas. Svarīgi pieminēt, ka arvien vairāk uzmanība tiek vērsta uz cirku kā rehabilitācijas, socializēšanas un integrācijas paņēmienu. Nereti radošā pētniecība ir metode kā domāt par cirku. Institucionālais nomadisms piešķir arī brīvību – vienlaicīgi eksistē dažādas attieksmes un prakses ko un kā pētīt cirkā. Aiz izklaidējošo stereoptipu kārtas slēpjas mākslas veids, kas mūs uzrunā tik dziļi un ķermeniski, ka tam dažkārt pietrūkst vārdu.

Šajās dienās risinājušies vairāki analīzes vērti notikumi, tāpēc mums bija jāizdara izvēle. Pamatā šoreiz uzmanību fokusēsim austrumu virzienā. Jaunievēlētais Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps ir licis saprast, ka viņa ārpolitikas centrā būs Amerikas attiecības ar Ķīnu. Abu lielvalstu attiecības ir saspringtas jau šobrīd, tomēr līdz ar prezidenta maiņu situācija varētu kļūt vēl sarežģītāka.Tas, kāda būs ASV politika attiecībā pret Ķīnu, var ietekmēt gan karu Ukrainā, gan Krieviju, protams, visu Āzijas reģionu. Interesants ir jautājums arī par Ziemeļkoreju, jo šīs valsts ļoti ciešā draudzība, kas tai tagad ir izveidojusies ar Krieviju, rada gan jaunus jautājumus, gan savus izaicinājumus, ko tas nozīmēs arī pašai Ziemeļkorejai, šai pasaules noslēgtākajai valstij? Bet nevar nepieminēt arī Tuvos Austrumus, kur no 27. novembra rīta spēkā ir stājies pamiers starp Izraēlu un grupējumu "Hezbollah". Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījuma centra pētnieks Armands Astukevičs un Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes doktorantūras vadītāja, Ķīnas studiju centra direktore, Latvijas ārpolitikas institūta Āzijas programmas direktore Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Milžu danči – Ķīnas un Rietumu attiecību visjaunākā vēsture 2020. gada 23. jūlijā, uzstājoties ar priekšlasījumu Ričarda Niksona Bibliotēkā Kalifornijā, toreizējais Savienoto Valstu valsts sekretārs Maiks Pompeo nāca klajā ar tēzi, ka tuvināšanās ēra starp Brīvo pasauli un komunistisko Ķīnu, kas iestājās pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, ir galā. Ķīnas komunistiskais režīms īsteno negodīgu tirdzniecības politiku, zog intelektuālo īpašumu, pārkāpj cilvēktiesības Honkongā un Siņdzjanā un agresīvi uzvedas Dienvidķīnas un Austrumķīnas jūrās. Šī uzstāšanās zināmā mērā vainagoja attiecību pasliktināšanos starp Pekinu un Vašingtonu, kas iezīmējās Donalda Trampa pirmās prezidentūras četrgadē. Amerikāņu puses iniciēts, starp abām superlielvarām uzliesmoja tirdzniecības karš, apmainoties desmitiem miljardu vērtām ievedmuitas tarifu paaugstināšanas paketēm. Savienotās Valstis noteica arī ierobežojumus investīcijām un potenciāli militāriem mērķiem lietojamu tehnoloģiju eksportam uz Ķīnu, kā arī ķīniešu sakaru tehnikas importam, balstoties aizdomās, ka šī tehnika var tikt izmantota spiegošanai. Neiztika bez politiski motivētām sankcijām, visvairāk pret tām ķīniešu amatpersonām un organizācijām, kuras bija vainojamas brīvību žņaugšanā Honkongas autonomijā. Par vēl vienu sāpīgu momentu kļuva Pekinas režīma loma Covid-19 pandēmijas uzliesmošanā, noklusējot informāciju par infekcijas izcelšanos savā teritorijā un mēģinot slēpt pēdas. Nepiepildījās arī Pekinas cerības, ka būtiskas izmaiņas šai ziņā nesīs Trampa nomaiņa ar Baidenu Baltajā namā. Arī pie demokrātu administrācijas tarifi, sankcijas un kritiska retorika pret Ķīnas politiku palika nemainīga. Ķīnas kā drošības izaicinājuma piesaukšana parādījās NATO konceptuālajos dokumentos. Domājams, zemāko punktu Vašingtonas un Pekinas attiecības piedzīvoja 2022. gada augustā pēc Kongresa Pārstāvju palātas spīkeres Nensijas Pelosi vizītes Taivānā. Salīdzinoši daudz mierīgākas šai periodā bijušas Ķīnas attiecības ar Eiropas Savienību, kas gan, jāpiebilst, no Pekinas puses pamatā tiek realizētas kā attiecības ar atsevišķām dalībvalstīm. Spilgts piemērs bija Francijas prezidenta Emanuela Makrona un Eiropas Komisijas prezidentes Urzulas fon der Leienas pagājušā gada aprīļa kopīgā vizīte Ķīnā, kuras laikā Eiropas Savienības galvenās izpildinstitūcijas galva tika tur uzņemta teju kā Francijas prezidenta pavadošā persona. Tieši šī samita laikā Makrons izteicās, ka Eiropai vajadzētu mazināt savu stratēģisko atkarību no Savienotajām Valstīm un distancēties no iespējamās ASV un Ķīnas pretstāves Taivānas jautājumā. Kvalitatīvi gluži jauna situācija iestājās pēc Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā. No vienas puses, Pekina ietur formāli neitrālu pozīciju, lielākoties atturoties ANO balsojumos par Krievijas agresijas nosodīšanu. Tomēr ir diezgan skaidrs, ka tieši Pekinas tehnoloģiskais atbalsts ražošanas iekārtu, dzinēju, mikroprocesoru, dažu specifisku ķimikāliju un citu militārajai ražošanai izmantojamu materiālu veidā ļāvis agresorvalstij līdz šim vest šo karu sev salīdzinoši labvēlīgā veidā. Kima zvaigžņu stunda Formālais iemesls, kāpēc Savienotās Valstis un to partneri deva Ukrainai atļauju apšaudīt Krievijas pamatteritoriju ar Rietumu piegādātajām raķetēm, ir Korejas Tautas Demokrātiskās republikas karavīru parādīšanās Ukrainas frontē. Kā ziņojuši Ukrainas mediji, raķešu triecienos esot nogalināti apmēram piecsimt ziemeļkorejieši un ievainots prominents Phenjanas režīma ģenerālis, kurš, acīmredzot, ieradies koordinēt savu tautiešu kaujas darbību Krievijas Kurskas apgabalā. Krievijas atbilde bijusi uz rūpnīcas „Južmaš” teritoriju Ukrainas Dņipro pilsētā tēmētā ballistiskā raķete „Orešņik”, kas gan neradīja nopietnus postījumus, taču daudzviet lika nervozi sarosīties tiem, kuri baidās no kodolkara draudiem. Galu galā minētais „Orešņik”, pagaidām vēl, kā tiek pausts, izmēģinājumu stadijā esošs izstrādājums, esot paredzēts aprīkošanai ar kodollādiņu. Totalitārās Ziemeļkorejas vadonis Kims Čenuns, domājams, jūt savu zvaigžņu stundu situšu. Viņš, kurš gadiem mēģinājis kutināt savam reģionam nervus ar kodolbruņošanās programmu, beidzot ticis pie reālas lomas globāla mēroga kodoldraudu „šovā”. Pēc Dienvidkorejas izlūkdienesta ziņām par lielgabalu gaļas piegādi no Kremļa saimnieka Kims pretim saņēmis pretgaisa aizsardzības iekārtas, taču netiek izslēgta iespēja, ka varētu tikt piegādāts arī kas tāds, kas noderētu nesējraķešu vai pat kodollādiņu ražošanā. Par Kima starptautiskā svara pieaugumu liek domāt arī 26. novembrī mediju izplatītā ziņa, ka jaunievēlētais prezidents Tramps apsverot iespēju aktivizēt abu dialogu. Vairākas tikšanās ar Kimu bija viens no ekstravagantākajiem Trampa pirmās prezidentūras starptautiskās politikas gājieniem, kaut beidzās bez nozīmīgiem rezultātiem. Visus prezidenta Baidena mēģinājumus uzsākt sarunas bez priekšnoteikumiem Ziemeļkorejas diktators ignorēja un vēl pagājušajā nedēļā, runājot militārās tehnikas sasniegumu izstādē Phenjanā, paziņoja, ka Ziemeļkoreja jau esot nesekmīgi izmēģinājusi visus iespējamos ceļus sarunām ar Savienotajām Valstīm, bet tās, kā bijušas, tā palikušas agresīvas un naidīgas. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Raidījums "Mazie Jēzus draugi" svētku noskaņās 16.11.2024. plkst. 11:00 Tēma: Latvija - mana šīszemes dzimtene un Debesu Valstība - mana debesu dzimtene. Piedalās: Marks, Intars un Augusts. Raidījumu vada: Baiba Vilciņa.

Krustpunktā Lielā intervija ar bijušo diplomātu, ārlietu ekspertu Andri Teikmani. Pagājušajā nedēļā Krustpunktā bieži tika lietots vārds interesanti. Primāri saistībā ar ASV vēlēšanu rezultātiem. Pasauli gaida interesanti notikumi. Vai tas ir īstais vārds? Neesmu pārliecināts. Redzam, ka ir arī nenoteiktība, citi lieto aviācijas terminu turbulence. Runa jau nav tikai par Ameriku vien. Pārmaiņas skars, izskatās, karu Ukrainā, iedrošinājumu ir saņēmusi Izraēla. Bet mēs redzam, ka Vācija ir nonākusi politiskā krīzē, pastāv liela iespējamība, ka būs ārkārtas vēlēšanas. Raidījuma viesis ir bijis gan politiķis, gan diplomāts, gan vadījis Valsts prezidenta kanceleju, pārstāvējis Latviju Maskavā, Berlīnē, Amerikas Savienotajās Valstīs.  

Krustpunktā Lielā intervija ar bijušo diplomātu, ārlietu ekspertu Andri Teikmani. Pagājušajā nedēļā Krustpunktā bieži tika lietots vārds interesanti. Primāri saistībā ar ASV vēlēšanu rezultātiem. Pasauli gaida interesanti notikumi. Vai tas ir īstais vārds? Neesmu pārliecināts. Redzam, ka ir arī nenoteiktība, citi lieto aviācijas terminu turbulence. Runa jau nav tikai par Ameriku vien. Pārmaiņas skars, izskatās, karu Ukrainā, iedrošinājumu ir saņēmusi Izraēla. Bet mēs redzam, ka Vācija ir nonākusi politiskā krīzē, pastāv liela iespējamība, ka būs ārkārtas vēlēšanas. Raidījuma viesis ir bijis gan politiķis, gan diplomāts, gan vadījis Valsts prezidenta kanceleju, pārstāvējis Latviju Maskavā, Berlīnē, Amerikas Savienotajās Valstīs.  

Gleznotāja Ilze Avotiņa sarunā ar raidījuma vadītāju Kasparu Zariņu atceras savus pirmos soļus mākslas pasaulē, ko agrā bērnībā iespaidojuši Margaritas Stārastes zīmējumi, runā par skaistuma izpratni, kas veidojusies ģimenē, slēpjas proporcijās un krāsu izpratnē.  Tikpat krāsainas un dzīvespriecīgas kā viņas gleznas ir arī atmiņu epizodes par vecmāmiņām- rokdarbniecēm un profesoru Induli Zariņu; par skabargaino ceļu uz Latvijas Mākslas akadēmiju un aizraušanos ar dažādām krāsām – temperas, akrila un luminiscējošajām, kā arī divu veidu otām – kaligrāfisko un vēdekļotu, kuras palīdz izteikt savu domu. Kad forma kļūst par saturu un kā nepazaudēt radīšanas prieku? Kas viņu dara laimīgu, un kāpēc Ilze Avotiņa mīl izstādes rīkot kopā ar meitām? Arī par jaunas pasaules atrašanu un klavierstundām klausieties šajā raidījumā!  Vizītkarte Ilze Avotiņa (1952) dzimusi gleznotāja Harija Kārkliņa ģimenē. 1970. gadā absolvējusi Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu un 1979. gadā – Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu. Izstādēs piedalās kopš 1978. gada. Mākslinieku Savienības biedre kopš 1980. gada. Sarīkojusi vairākas personālizstādes, piedalījusies grupu izstādēs Rīgā, Viļņā, Maskavā, kā arī Itālijā, Spānijā, Kubā, Vācijā, Amerikas Savienotajās Valstīs un Francijā. Ilzes Avotiņas darbi atrodas privātkolekcijās Latvijā un ārpus tās, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Latvijas Mākslinieku savienības un citās kolekcijās.      

Krustpunktā Lielā intervija: Gruzijā dzīvojoša latviete Dace Džavašvili. Šajās dienās vairākās pasaules valstīs notiek parlamenta un valsts vadītāju vēlēšanas, kuras šīm valstīm varbūt liktenīgi izšķirošas. Moldovai tā bija balsošana par Eiropas Savienību, tūlīt arī par prezidentu, Amerikas Savienotajās Valstīs izvēle var ietekmēt ne tikai amerikāņus vien. Arī Gruzijai 26. oktobrī bija jāizlemj, vai tā vēlas tuvināties Krievijai vai kļūt par daļu no demokrātiskās Eiropas saimes. Un gruzīni ir izvēlējušies Krieviju. Tā liek domāt oficiāli izsludinātie vēlēšanu rezultāti.  Vai tā ir? Gruzijas prezidente, kā dzirdam, runā par valsts nozagšanu, ir aicinājusi iziet šovakar, 28. oktobrī protestos. Pret ko protestēt un ko ar šādiem protestiem vispār var panākt? Kas notiek šobrīd Gruzijā un kā tas viss izskatās, dzīvojot tur? 

Atslēgas vārds būtu iekļaušana - tā varētu teikt par šī gada Nobela prēmijas laurētu pētījumu ekonomikā, kas izpelnījies komisijas atzinumu un ļauj mums gūt atbildi uz mūžseno jautājumu - kāpēc viena valsts izvirzās vadībā savā ekonomiskajā attīstībā, kamēr citas stagnē un brūk. Kāda valsts maciņam saistība ar cilvēku labsajūtu un valsts institūciju spēju sarunāties un iesaistīt pilsoņus ikdienas dzīvē, par to saruna raidījumā Zināmais nezināmajā. Stāsta Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes lektors Mārtiņš Danusēvičs un Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Andris Saulītis. Šā gada Nobela prēmija ekonomikā piešķirta Daronam Adžemoglu, Saimonam Džonsonam un Džeimsam Robinsonam par pētījumiem par labklājības atšķirībām starp valstīm. Šie trīs ekonomisti "ir pierādījuši, cik liela nozīme valsts labklājībā ir sabiedrības institūcijām".

Šodien raidījumā Divas puslodes daudz runājam par Krieviju, par tās veiksmēm un neveiksmēm, mēģinot savā pusē iegūt vairāk sabiedroto kā pretpolu Rietumu demokrātijai. Šobrīd tā jau ir ierasta lieta, ka, runājot par notiekošo pasaulē, ir jāpiemin arī Krievija. Aktualitātes analizē Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Uldis Ķezberis un politologs Veiko Spolītis. Viedokli izsaka bijušais ANO Kišiņevas biroja darbinieks Oskars Kastēns. Moldova – līdz ar nagiem Eiropā 20. oktobra vakars, jādomā, daudziem proeiropeiski noskaņotiem Moldovas pilsoņiem kļuva par pārbaudījuma brīdi. Balsu skaitīšanai ejot uz beigām, izskatījās, ka uz jautājumu „Vai atbalstāt izmaiņas Konstitūcijā ar nolūku Moldovai iestāties Eiropas Savienībā?” vairums balsojušo ir atbildējuši ar „Nē”. Prezidente Maija Sandu sasauca ārkārtas preses konferenci, kurā runāja par „ārēju spēku” bezprecedenta iejaukšanos balsošanas procesā. Nevienam nebija ne mazāko šaubu, ka ar „ārējiem spēkiem” jāsaprot Kremlis un tā pakalpiņi. Krievija devusi patvērumu Moldovas partijām un politiķiem, kuri pretdarbojas proeiropeiski orientētās valdības centieniem. Šī gada aprīlī piecas šādas partijas Maskavā nodibināja aliansi ar nosaukumu „Uzvara”; tās politiskais mugurkauls ir Šora partija – kopš pagājušā gada jūnija Moldovā aizliegts politisks spēks, kura dibinātājs ir aizmuguriski par smagiem ekonomiskiem noziegumiem notiesātais, Krievijā mītošais miljonārs Ilans Šors. Saskaņā ar Moldovas drošības iestāžu pausto, mēnešos pirms referenduma caur Šora organizētu shēmu apmēram 130 000 vēlētāju saņēmuši naudu par attiecīgu balsojumu, kā arī par eiroskeptisku viedokļu izplatīšanu sociālajā tīklā „Telegram”. Grūti spriest, cik no šiem līdzekļiem ir paša Šora sarūpēti, cik – Kremļa sponsorējums. Eiroskeptiskā vēstījuma centrā bija tēzes, ka virzīšanās uz Eiropas Savienību izraisīšot tiešu konfliktu ar Krieviju, ka tā sola Moldovas ļaudīm vien dzīves dārdzības pieaugumu, kamēr draudzība ar Kremli – lētu gāzi un degvielu. Vēl viens motīvs ir bažas, ka eirointegrācija nozīmēs vēl ciešākas saites ar Moldovai etniski un vēsturiski ļoti tuvo Rumāniju, kas kaitēs apmēram astoņpadsmit procentiem nemoldāvu iedzīvotāju. Sevišķi izplatīti šādi noskaņojumi ir Gagauzijas autonomijā, kur dzīvo apmēram 125 000 tjurku valodu saimei piederīgās gagauzu valodas runātāju. Šeit pret konstitūcijas izmaiņām balsojušo proporcija pārsniedza 90%, savukārt krieviskajos valsts ziemeļu rajonos un separātiskajā Piedņestrā tā ir no sešdesmit pieciem līdz astoņdesmit procentiem. Savukārt par iestāšanos Eiropas Savienībā vairākums balsojis galvaspilsētā Kišiņevā un tai tuvākajos valsts centra rajonos. Kā izrādījās pirmdienas rītā, Moldovas eiropeisko kursu par mata tiesu glāba ārzemēs dzīvojošie pilsoņi, kuru balsis deva pozitīvu iznākumu ar nepilniem 50,4%. Līdztekus referendumam notika arī Moldovas prezidenta vēlēšanas, kurās Maija Sandu ieguva labāko rezultātu – vairāk nekā 42% balsu, kas nozīmē, ka otrajā kārtā viņa sacentīsies ar agrāko ģenerālprokuroru, Moldovas Sociālistu partijas atbalstīto gagauzu izcelsmes politiķi Aleksandru Stojanoglo, kurš ieguvis vairāk nekā 26%. Arī šajā gadījumā par proeiropeiskās prezidentes panākumiem nav pilnīgi drošas pārliecības, jo vēl vairāki viņas konkurenti pārstāv Aleksandram Stojanoglo tuvus uzskatus un varētu aicināt savu vēlētājus balsot par viņu. „Rietumu kapraču” saiets Kazaņā Šajās dienās Krievijas Federācijas autonomās republikas Tatarstānas galvaspilsēta Kazaņa uzņem BRICS organizācijas valstu vadītāju sešpadsmito samitu. Tāda mēroga un līmeņa starptautisks forums Krievijā nav pieredzēts ne vien pēdējos izolācijas un sankciju gados, bet pat pēdējās pāris desmitgadēs. Dibināšanas brīdī 2009. gadā organizācijā bija četras dalībvalstis – Brazīlija, Krievija, Indija un Ķīna. Gadu vēlāk pievienojās Dienvidāfrikas Republika. Visbeidzot šogad organizācijā iestājušās Apvienotie Arābu Emirāti, Ēģipte, Etiopija un Irāna; savu pievienošanos, kas arī tika plānota ar šo gadu, joprojām apsver Saūda Arābija. Attiecīgi visnotaļ reprezentatīvajā kompānijā, kas pulcējusies Kazaņā, ir Ķīnas prezidents Sji, Indijas premjerministrs Modi, Dienvidāfrikas prezidents Ramafosa, Apvienoto Arābu Emirātu prezidents al Nahajans, Irānas prezidents Pezeškiāns, Ēģiptes prezidents el Sisi un Etiopijas premjerministrs Ahmeds. Tāpat ieradušies vairāki citi reģionāli nozīmīgi vadītāji – tādi kā Turcijas prezidents Erdogans un Vjetnamas premjerministrs Tiņs –, kuru valstis arī izrāda interesi par dalību BRICS. Brazīlijas prezidents Lula da Silva savu ierašanos atcēlis, taču, cik var noprast, ne politisku, bet medicīnisku iemeslu dēļ – viņš esot nelaimīgi traumējis galvu. Skaidrs, ka šis notikums ir īsta medusmaize Rietumu sankcijām pakļautajam, starptautiskos noziegumos apsūdzētajam Krievijas vadonim Vladimiram Putinam. Pretstāve ar reitumvalstīm kopš plaša mēroga iebrukuma Ukrainā ir viņa politikas vadmotīvs, savukārt BRICS jau savas dibināšanas brīdī bija organizācija, kas pretendēja veidot Rietumiem, īpaši G7 grupas valstīm, alternatīvu ekonomiskās aprites un sadarbības struktūru. Līdz ar jaunajām dalībvalstīm tagad organizācija pārstāv apmēram 45% pasaules iedzīvotāju un apmēram trešdaļu ekonomikas apjoma, un Kremļa saimnieks var demonstrēt savu „iztiksim bez Rietumiem” stāju. Tiesa, kā ar smīnu norāda Rietumu mediji, var jau deklarēt, piemēram, mērķi atkratīties no ASV dolāra un eiro savstarpējos norēķinos, taču norādījumos samita apmeklētājiem minēts, ka līdzi ieteicams ņemt skaidru naudu, un to pašu, ļoti vēlams, dolāros un eiro, jo globāli izmantotās maksājumu kartes lepnajā Krievzemē nedarbojas, savukārt ne visas turienes bankas varētu labprāt pieņemt Indijas rūpijas vai Etiopijas birus. Kas attiecas uz Putina politiskajiem ieguvumiem, tad tādi, protams, būs – sevišķi jau Krievijas iekšējam patēriņam. Daudz pieticīgāk vērtējama samita ietekme uz Kremļa starptautiskajām pozīcijām. Korejiešu kājas krievu zābakos 21. oktobrī Krievijas vēstnieks Dienvidkorejā tika izsaukts uz ārlietu ministriju Seulā, kur ministra pirmais vietnieks viņam izteica savas valsts visstingrāko protestu par Ziemeļkorejas karavīru ierašanos Krievijā, acīmredzot, lai balstītu agresorvalsti tās kara pret Ukrainu. Saskaņā ar Dienvidkorejas izlūkdienesta pausto, pagaidām ieradusies pirmā grupa – apmēram 1500 īpašo uzdevumu vienības kareivju, taču, pēc tās pašas aģentūras ziņām, kopējais nosūtāmo skaits varētu sasniegt 12 000. Tāpat pirmdien Ukrainas Stratēģiskās komunikācijas un informācijas drošības centrs publiskoja video, kurā redzami it kā korejieši, kuri saņem Krievijas armijas aprīkojumu un formastērpus. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, uzstājoties ar videouzrunu svētdienas vakarā, pauda atzinību tiem Ukrainas partneriem, kuri „nepiever acis un runā atklāti par šo sadarbību, kas vērš plašumā karu”. Tas ir zināms mājiens Savienotajām Valstīm, kuras pagaidām izvairīgi komentējušas publiskoto informāciju par ziemeļkorejiešu specvienību potenciālo izmantošanu karā pret Ukrainu. Jāpiebilst, ka vismaz formāli Ziemeļkorejas īpašo uzdevumu spēku apjoms ir milzīgs – tuvu pie 200 tūkstošiem, taču šis lielais skaitlis liek nedaudz šaubīties par šo karavīru sagatavotības līmeni. Tiek lēsts, ka pat šo it kā elitāro vienību kareivji ir vāji apgādāti, sagatavoti un motivēti, salīdzinot ar rietumvalstu armiju profesionāļiem. Apšaubāma ir viņu motivācija karot par savu totalitāro tēvzemi un tās vadoni, sevišķi tad, ja padošanās gadījumā viņiem tiks piesolīta iespēja pārceļot uz Dienvidkoreju. Ja ir runa par notiekošā politisko efektu, tad tas ir visai demonstratīvs žests, kam jāapliecina Putina iespējas būvēt globālu „totalitāro varmāku aliansi” savas agresijas atbalstam. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Ministra vizīte Amerikas Savienotajās Valstīs, sarunas ar "Telia" par "Tet" un LMT nākotni. Krustpunktā izvaicājam ekonomikas ministru Viktoru Valaini. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod žurnāla "Dienas Bizness" žurnālists Jānis Goldbergs un portāla "Latvijas Vēstnesis" žurnāliste Inese Helmane.  

Ņujorkā ir pulcējušies pasaules valstu līderi, lai tiktos ANO Ģenerālajā asamblejā. Protams, ne no visām valstīm ir ieradušies prezidenti. Vladimirs Putins tur nevar doties, neriskējot ar savu brīvību. Tajā pašā laikā Ukrainas prezidenta Zelenska braucienam ir pievērsta īpaša uzmanība. Viņš grasās prezentēt gan esošajam, gan iespējamajiem ASV prezidentiem savu "miera plānu".  Skaidrs, ka šajā asamblejā galvenā uzmanība veltīta diviem lielajiem kariem, gan Krievijas agresijai, gan tam, kas notiek Tuvajos Austrumos. Pēc intensīvajiem gaisa triecieniem Libānā, kas turpinās un kuros bojā gājuši vairāk nekā 500 cilvēku, arvien lielāka ir iespējamība, ka karš izplatīsies plašākā reģionā.  Aktualitātes analizē Latvijas Radio ziņu dienesta žurnālists Uldis Ķezberis, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs un Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš. Pieaug saspīlējums starp Izraēlu un grupējumu „Hizbullāh” Vismaz pustūkstoša bojāgājušo, no kuriem 50 ir bērni, un tūkstošiem ievainoto Libānā, - tā ir statistika kopš pirmdienas, kad Izraēla uzsāka ļoti intensīvus uzlidojumus, vērstus pret grupējumu „Hizbullāh”. Kā pagājušajā nedēļā paziņoja Izraēlas aizsardzības ministrs, karš ir iegājis jaunā stadijā, un tagad fokuss vairāk būšot pievērsts ziemeļiem. Jauno stadiju iezīmēja peidžeru uzspridzināšana, kas nogalināja vairākus desmitus, bet savainoja tūkstošiem kaujinieku. Līdz ar šīsnedēļas uzlidojumiem Libānas slimnīcas ir pārpildītas, un tas Libānas medicīnai ir milzīgs izaicinājums. Taču runa nav tikai par veselības aprūpes sistēmu. Tūkstošiem ģimeņu ir devušās bēgļu gaitās, bēgot no Izraēlas apšaudītajiem rajoniem. Valstī, kas jau līdz šim ir cīnījusies ar pamatīgu ekonomisko krīzi, tas ir liels izaicinājums. Kā no Beirutas ziņo žurnālisti, Libānā aug gan dusmas, gan bailes par tālākajiem notikumiem. Šodien, 25. septembrī, ANO sasaukta drošības padomes sēde, lai spriestu par notiekošo. „Libāna ir bezdibeņa kraujas malā. Libānas tauta, Izraēlas tauta, visi pasaules iedzīvotāji nedrīkst pieļaut, ka Libāna kļūst par otro Gazu,” tā izteicies ANO ģenerālsekretārs Antonio Gutērešs. Arī valstu vadītāji, kas pulcējušies uz ANO Ģenerālo asambleju, aicina darīt visu iespējamo, lai apturētu pilna mēroga karu Tuvajos Austrumos. Daudzi gan uzskata, ka tikai ASV var ietekmēt Izraēlu. Pentagons pirmdien ziņoja, ka Amerikas Savienotās valstis, reaģējot uz pieaugošajiem draudiem, nosūtīs uz Tuvajiem Austrumiem papildus savus karavīrus, tomēr to skaits nebūšot liels.  Noslēpumainais Ukrainas „Uzvaras plāns” „Mēs nekad neesam atbalstījuši Krievijas agresiju pret Ukrainas teritoriju,” tā, ierodaties uz ANO Ģenerālo asambleju Ņujorkā, sarunā ar žurnālistiem apgalvoja Irānas nesen ievēlētais prezidents Masuds Pezeškiāns. Kopš viņš esot prezidents, uz Krieviju neesot nosūtītas Irānas raķetes. Tāpēc viņš vēloties sarunas ar Rietumvalstu vadītājiem, kā izbeigt karu Ukrainā. Lai gan Irānas vadības teiktajam daudzi netic, tomēr viņa teiktais par Krievijas agresiju un aicinājums uz sarunām ir interesants. Karš Ukrainā ir otrs lielais izaicinājums, kam Ņujorkā pievērsta īpaša uzmanība. To paspilgtina Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska vizīte, kas ir plašāka nekā tikai uzstāšanās ANO mītnē. Viņš ASV ieradās jau 22. septembrī. Zelenskim ir ļoti saspringts darba grafiks, un kulminācija ir ne tik daudz uzstāšanās asamblejā, cik viņa tikšanās ar ASV prezidentu Džo Baidenu un abiem prezidenta amata kandidātiem – gan Kamalu Harisu, gan Donaldu Trampu. Pēdējais jau ir paspējis pavīpsnāt par Zelenska ierašanos, nosaucot viņu par labāko pārdevēju vēsturē, tomēr tikšanās, jādomā, notiks. Galvenā uzmanība ir pievērsta Ukrainas prezidenta teiktajam par viņa atvesto miera plānu. Medijos nerimst spekulācijas, ko šis plāns paredz. Līdz šim izskanējusī informācija ir ļoti pretrunīga, un ņemot vērā to, ka tas drīz tiks publiskots, daudzi eksperti negaida tur ieraudzīt ko nezināmu vai neparastu. Iespējams, ka publiskajā telpā būs redzams kas cits nekā tas, ko patiešām Ukraina ir iecerējusi. Jebkurā gadījumā ziņas, kas pienāk no Kijivas, ir uzmanību raisošas. No vienas puses, Ukrainas armija joprojām izmisīgi cenšas aizstāvēt savas teritorijas, vietumis piekāpjoties ienaidnieka pārspēka priekšā. No otras puses, tā cenšas pastiprināt ofensīvu Kurskas apgabalā Krievijas teritorijā. No trešās, tiek izteikti neslēpti mājieni, ka tuvākajos mēnešos ir gaidāmi notikumi, kas varētu būtiski ietekmēt kara gaitu. Par kādiem notikumiem ir runa, var tikai minēt. Arī Zelenskis intervijā šonedēļ izteicās, ka kara noslēgums varētu būt tuvāk nekā daudziem tas šķiet.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Raidījumā runājam par NATO dalībvalstīs nokritušajiem Krievijas droniem, par situāciju Ukrainā un pirmajām televīzijas debatēm starp Kamalu Harisu un Donaldu Trampu. Trīs temati mūsu uzmanības fokusā. Aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Rihards Plūme un politologs Veiko Spolītis. Nelūgtie viesi Kādas padsmit stundas pēc tam, kad Krievijas lidrobots, šķērsojis Baltkrievijas teritoriju, bija piezemējies Rēzeknes novadā, par līdzīgu savas gaisa telpas pārkāpumu ziņoja arī Rumānija. 8. septembra pirmajās stundās divi Rumānijas gaisa spēku iznīcinātāji novēroja gaisa telpu valsts austrumos, kur otrpus robežupei Donavai atrodas Ukrainas ostas pilsēta Izmaila, kas tobrīd piedzīvoja Krievijas lidrobotu uzbrukumu. Pierobežas rajonu iedzīvotājiem tika izsūtīti brīdinoši ziņojumi, kas ir standarta procedūra gadījumos, kad Rumānijas robežas tuvumā notiek Krievijas uzbrukumi Ukrainas teritorijai. Tiek ziņots, ka Rumānijas robežas pusē atrastas vismaz viena lidrobota atlūzas. Rumānijas Ārlietu ministrijas izplatītā paziņojumā pausts stingrs protests pret valsts gaisa telpas pārkāpumu un tā raksturojusi Krievijas uzbrukumus Ukrainas civilajiem objektiem kā bezatbildīgu eskalāciju, aicinot tos izbeigt. Tā nu apmēram diennakts laikā Krievijas kaujas lidaparāti pārkāpuši veselu divu NATO valstu gaisa telpas robežas, un ja Latvijai šis ir pirmais šāds gadījums, tad Ukrainas robežvalstu Polijas, Rumānijas un Moldovas gaisa telpa Krievijas uzbrukumu laikā pārkāpta jau vairakkārt, tajā ielidojot gan lidrobotiem, gan raķetēm. 2022. gada novembrī no kursa novirzījusies Ukrainas pretgaisa aizsardzības raķete nokrita Polijas teritorijā, nogalinot divus civiliedzīvotājus. Sevišķi bieži Krievijas lidroboti pēdējā laikā pārkāpuši Maskavas sabiedrotās Baltkrievijas gaisa telpu, kā tas noticis arī gadījumā ar Latvijā nokritušo „šahedu”. Pie tam tiek ziņots, ka 5. septembrī Baltkrievijas gaisa spēku iznīcinātāji divus šādus lidaparātus notriekuši. Tas izraisījis spekulācijas par saspīlējumu Kremļa un tā līdzšinējā uzticamākā sabiedrotā – Baltkrievijas autoritārā līdera Lukašenko – starpā, kura izpausme bijusi arī Baltkrievijas sauszemes spēku atvilkšana no Ukrainas ziemeļu robežas. Varas figūru pārstatīšana Kijivā Pagājušajā nedēļā notikušās izmaiņas Ukrainas valdībā ir nozīmīgākās kopš Krievijas plaša mēroga iebrukuma sākuma. Savus amatus pametuši ārlietu ministrs Dmitro Kuleba, par ieroču ražošanu atbildīgais stratēģisko rūpniecības nozaru ministrs Oleksandrs Kamišins, premjerministra vietniece eirointegrācijas jautājumos Olga Stefanišina, nekontrolēto teritoriju reintegrācijas ministre Irina Vereščuka, tieslietu ministrs Deniss Maļusjka un vides ministrs Ruslans Streļcovs. Daļa no amatus pametušajiem jau saņēmuši jaunus posteņus. Tā Vereščuka kļuvusi par Prezidenta biroja vadītāja vietnieci, Kamišins – par prezidenta ārštata padomnieku stratēģijas jautājumos, Dmitrijam Kulebam esot paredzēts koncentrēties uz Ukrainas un NATO saikņu stiprināšanu. Daudzi notikušo raksturo kā darbinieku apmaiņu starp divām varas struktūrām Ministru kabinetu un Prezidenta biroju, jo Kulebas vietā ārlietu resoru turpmāk vadīs līdzšinējais Prezidenta biroja vadītāja vietnieks, diplomātiskā dienesta veterāns Andrejs Sibiga. Daudzi Ukrainas politikas eksperti pauž viedokli, ka šīs amatpersonu nomaiņas mērķis varētu būt viņu motivācijas paaugstināšana, kas esot prezidenta Zelenska iecienīta metode. Vēl viens ticams motīvs – vēlme mazināt negatīvo noskaņojumu sabiedrībā, liekot „aizgājējiem” paņemt līdzi uzkrāto negāciju bagāžu. Tiek norādīts, ka paša prezidenta reitingi kopš gada sākuma ir manāmi kritušies, noslīdot no sešdesmit deviņiem līdz četrdesmit pieciem procentiem. Par spīti Ukrainas spēku negaidītajam iebrukumam Krievijas Kurskas apgabalā, krievu spiediens uz ukraiņu pozīcijām ap Pokrovskas pilsētu turpinās, pie tam jau kādu laiku cirkulē ziņas, ka Ukrainas spēku pozīcijas Donbasā neesot kā nākas izbūvētas, jo daļa līdzekļu tikuši piesavināti. Kurš kuru ēdīs? Pusotru stundu ilgais debašu raunds starp Savienoto Valstu prezidenta amata kandidātiem – viceprezidenti Kamalu Harisu un eksprezidentu Donaldu Trampu –, kas 10. septembra vakarā notika Nacionālajā Konstitūcijas centrā Filadelfijā, būs arī vienīgais, ja vien kāds no kandidātiem nevēlēsies sarīkot „revanša maču”. Pēc visa spriežot, tāds varētu būt vajadzīgs republikāņu kandidātam, taču nav īpaša iemesla domāt, ka atkārtotā piegājienā Trampa sniegums būs labāks. Pēc vairuma novērotāju domām, Kamala Harisa debatēs attaisnoja viņas atbalstītāju cerības, protot cienījami pasniegt sevi un savu programmu. Tikmēr Donalds Tramps bija savā ierastajā ampluā ar visām attiecīgajām, un uz oponentes fona vēl jo pamanāmākajām īpatnībām. Un, kā secina izdevums „Politico”, ja arī tas nemainīs viņa popularitātes rādītājus, tad tas apliecinās, ka viņa elektorātam ierastās, tradicionālās politikas kritēriji nav svarīgi. Kamalas Harisas vēstījuma smagumpunkts bija viņas ekonomikas programma ar konkrēta atbalsta apsolījumiem mājokļu iegādei, jaunajiem vecākiem, mazajam un vidējam biznesam – viss, ko viņa nodēvēja par „iespēju ekonomiku”. Par atbildi skanēja eksprezidenta pašslavinājumi par sasniegumiem viņa administrācijas laikā, ko Baidena valdība esot tikai sabojājusi. Trampa visvairāk pedalizētais motīvs, kā jau varēja paredzēt, bija „miljoni” nelegālo imigrantu, kuri pārpludinot Savienotās Valstis, taču līdzās jau ierastajām variācijām par noziedzības grandiozu kāpumu, parādījās jaunas nianses. Piemēram, eksprezidents pilnā nopietnībā apgalvoja, ka imigranti atsevišķās pilsētās ķerot un ēdot vietējo iedzīvotāju suņus, kaķus un citus mājas mīluļus. Debašu rīkotājkomanda operatīvi sazinājās ar attiecīgo pilsētu varas institūcijām un noskaidroja, ka nekas tamlīdzīgs tur neesot konstatēts. Vēl viena groteska detaļa: nez kur rautais apgalvojums, ka Rietumvirdžīnijas gubernators esot izteicies, ka jaundzimušos ar iedzimtām kroplībām būtu jānogalina. Runājot par mūsu reģionam visnozīmīgāko tēmu – karu Ukrainā – debašu moderatoriem tā arī neizdevās izspiest no eksprezidenta atzinumu, ka Ukrainas uzvara būtu Savienoto Valstu interesēs. Tā vietā viņš divkārt atkārtoja, ka galvenais esot pārtraukt karu, un viņš ar savu sarunvedēja prasmi to izdarīšot viens un divi. Neiztika arī bez kārtējās samuldēšanās oponentes sakarā: Kamala Harisa esot sūtīta kā emisāre pie Putina, lai novērstu karu, bet izgāzusi šo misiju. Demokrātu kandidāte nepalika parādā, aizrādot uz Trampa koķetēriju ar, citējot, „diktatoru, kurš jūs notiesātu launagā”. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Raidījumā saruna par skaidrās naudas plūsmas uzraudzību, proti, Finanšu ministrijas virzītajiem grozījumiem likumā, kas kredītiestādēm liks ziņots par skaidras naudas darījumiem virs 750 eiro vienā reizē. Kā jau saprotams, atskaites nebūs jāsniedz, piemēram, veikaliem par dārgu sadzīves tehniku, kas veikalā pirkta par skaidru naudu, tomēr par lielām iemaksām un izmaksām bankomātos gan ziņas uz Valsts ieņēmumu dienestu aizies. Vai tas varētu palīdzēt mazināt ēnu ekonomiku valstī? Krustpunktā analizē Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektore Baiba Šmite-Roķe, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents Aigars Rostovskis, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes dekāns, profesors Jānis Priede un biedrības "BASE" jeb "Bizness pret ēnu ekonomiku" valdes loceklis Juris Stinka.  

Kā fizikā meklē patiesību un kas raksturo fiziķa domāšanu? Saruna ar Latvijas Universitātes profesoru Mārci Auziņu par viņa grāmatu "Flirts ar patiesību", kas tapusi lekciju cikla "Flirts ar citādo" ietvaros. Ieskats arī pasaulē pazīstamo Latvijas fiziķu biogrāfijās. * Pirms pāris gadiem jau runājām par grāmatu, kas tika laista klajā 2020. gada nogalē. Izdevumu ar nosaukumu „CEĻŠ UZ IZCILĪBU. Latvijas izgudrotāji pasaulē.” Tie ir stāsti par 25 Latvijā dzimušiem un ārpus dzimtenes strādājošiem zinātniekiem, kuri devuši ieguldījumu zinātnē un izgudrojumos visas pasaules mērogā. Un, ja reiz šodien runa ir par fiziku, atcerēsimies tos izcilos fiziķus, kuru vārdi ierakstīti globāla mēroga izgudrojumos: “Mans pētījums jauno aparātu attīstībā nav saistīts ar to, kā labāk un ātrāk iznīcināt cilvēku, bet gan ar to, kā aizsargāt civiliedzīvotājus, karavīrus, zemi un rūpniecību kā kara, tā arī miera laikos,” – tā fiziķis Konstantīns Počs savulaik komentēja savu dalību joprojām tik nozīmīgās NATO agrīnās brīdinājuma un kontroles sistēmas jeb AWACS (Airborne Warning and Control System) izstrādē. Citējam rindas no minētās grāmatas, ko rakstījusi tās teksta autore – žurnāliste Ilze Grīnuma. „Konstantīns Počs kā analītiķis bija iesaistīts šīs AWACS  sistēmas pirmās lidmašīnas projektēšanā un konstruēšanā. Uz kravas lidmašīnas “Boeing 707-320” bāzes būvētais lidaparāts ar milzīgo radaru gaisā pacēlās 1972. gadā, un drīz pēc tam lidmašīnai tika dots arī oficiāls nosaukums –  „Sentry”. Gaisa spēki izvēlējās nosaukumu “Sentry”, kas nozīmē – brīdinātājs jeb sargs. “Sentry” nav nekas cits kā lidošanai pielāgots radars,” tik vienkārši un saprotami šo iespaidīgo tehnoloģisko sasniegumu raksturoja Konstantīns Počs. Vairākus savus pētījumus, kā arī pārskatus par meteoroloģisko raķešu izmēģinājumiem Počs publicēja Savienoto Valstu Gaisa spēku Kosmosa izpētes biroja  zinātniskajos krājumos. 1970. gadā viņš patentēja vienu no saviem izgudrojumiem – mikroviļņu antenas sānstara un staru kūļa reducēšanas aparātu.  Par savu darbu K. Počs vairākkārt saņēma ASV valdības un ASV Gaisa spēku atzinību.” (I. Grīnuma „CEĻŠ UZ IZCILĪBU. Latvijas izgudrotāji pasaulē”) Latgalietis ar ļoti labu humoru izjūtu un, kā Poču raksturoja viņa novadnieks un bijušais klasesbiedrs, rakstnieks Jānis Klīdzējs, „zinātnieks ar dzejnieka dvēseli.” Īsumā par Konstantīna Poča biogrāfiju: dzimis Maltas pagastā 1912. gadā. Latvijas brīvvalsts laikā strādājis par pedagogu, kara gados iesaukts armijā, kara beigās emigrē uz Vāciju, kur netālu no Hamelinas pilsētas Vācijas rietumos, noorganizē vietējiem latviešu bēgļu bērniem organizēja ģimnāziju, vienlaikus strādājot par tās direktoru. Seko darbs Anglijā, veicot uzkopšanas darbus, par ko zinātnieks atminas: „Es nolēmu, ka angļiem podus vairs nemazgāšu. Tik daudz es mācēju angļu valodā, un to es šiem pateicu. Par to mani ar visām paunām izsvieda no hosteļa.” Vēlāk Počam rodas iespēja emigrēt  sākotnēji uz Kanādu un tad uz ASV, kur seko studijas atmosfēras fizikas un meteoroloģijas jomā un  vēlāk darbs ASV Gaisa spēku un Pasaules telpas pētniecības laboratorijā Bostonā. Nākamais  latvietis – fizikas korifejs – ir Juris Upatnieks. Citējot Ilzes Grīnumas rakstīto par viņu, „viens no hologrāfijas pamatlicējiem Juris Upatnieks ir zinātnieks, kurš no latviešiem bijis vistuvāk Nobela prēmijas saņemšanai fizikas nozarē. Viņa nozīmīgākie atklājumi tapa Mičiganā kopā ar fiziķi Emetu Normenu Līsu. Lai apskatītu 1963. gadā abu pētnieku radīto vēsturē pirmo trīsdimensionālo hologrammu, viņu kolēģi stāvēja garā rindā. Tā bija sensācija, kurai sākotnēji retais spēja noticēt. Hologrammas demonstrācijas laikā pat pieredzējušākie zinātnieki ar aizdomām lūkojās apkārt, meklēdami kādu J. Upatnieka un E. Līsa triku. Priekšmeta trīsdimensionālais attēls taču nevarēja tā vienkārši karāties gaisā! Pats Upatnieks par darbu pie telpiskā attēla raksturo šādi: “Šis izgudrojums pārvērta teorētisku principu par ikdienā lietojamu metodi. Tam bija vislielākā nozīme pētniecības darbā. Pēc mūsu rezultātu publicēšanas, hologrāfiju sāka pētīt un pielietot visā pasaulē.” 1976. gadā Amerikas Savienoto Valstu Izgudrojumu un inovāciju veicināšanas apvienība pasludināja Juri Upatnieku par ASV Gada izgudrotāju. Juris Upatnieks kā bērns kopā ar vecākiem Otrā pasaules kara beigās devās bēgļu gaitās un nonāca ASV. Tur studēja inženierzinātnes un 1961. gadā kopā ar kolēģi Emetu Lītsu uzsāka darbu pie šī telpiskā attēla veidošanas.” 2020. gadā Rīgas Tehniskās universitātes Zinātniskajā bibliotēkā tika  saņemts vērtīgs dāvinājums – Jura Upatnieka zinātniskie pieraksti un publikācijas. Pagājušā gadsimta vidū Līss un Upatnieks nebija pirmie un vienīgie, kas mēģināja uzkonstruēt šādu telpisku attēlu. Jāmin arī Lielbritānijas zinātnieks Deniss Gabors, kurš bija celmlauzis hologrāfiskā attēla izgatavošanā, un arī Padomju Savienībā dzīvojošais Jurijs Deņisjuks, kurš 1962. gadā strādāja pie hologrāfiskā attēla izveides. Visi šie zinātnieki bija pretendenti uz Nobela prēmiju. Un kā trešais šai fizikas spīdekļu saimei ir jāpieskaita Benjamiņš Joffe – ebreju izcelsmes  inženieris un izgudrotājs, dzimis Rīgā 1931. gadā, strādājis Rīgas Elektromašīnbūves rūpnīcā  par inženieri konstruktoru, pēc tam Latvijas Zinātņu akadēmijas Fizikas institūtā. Atkal citējot Ilzes Grīnumas rakstīto, „1980. gadā izcilais zinātnieks emigrēja uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Viņš bažījās, ka savā zemē gan pats un viņa sieva Frīda, gan viņa bērni dzīvos kā “izsvītrotie”. Iemesli tam meklējami 1941. gadā, kad Joffes ģimeni skāra padomju varas represīvo struktūru vajāšanas. Zinātnieka tēvu nepamatoti tiesāja kā “dzimtenes ienaidnieku” un ģimeni deportēja uz Sibīriju. Vēlāk čekas aģenti pastāvīgi kontrolēja Benjamiņa Joffes gaitas, un viņš pieņēma lēmumu pie pirmās iespējas emigrēt uz ārzemēm. Tobrīd viņš nevarēja iedomāties, ka šis smagais solis pavērs iespēju kļūt par pasaules mēroga zinātnieku. ASV Nacionālās aeronautikas un kosmosa pārvaldes (NASA) Reaktīvās kustības laboratorijā Joffe tur sāka strādāt vēsturiskā brīdī, kad laboratorijas zinātnieki gatavoja lidojumam uz Saturnu orbitālo aparātu “Cassini”.” 2000. gadā, saņemot Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktora grādu fiziku, Benjamiņš Joffe sacīja: “Par savām zināšanām un visu, ko esmu sasniedzis, man jāpateicas Latvijai un tās Zinātņu akadēmijai.”

Ukrainas karavīru ieiešana Krievijas teritorijā ir radījusi apjukumu Krievijā un raisījusi jaunas cerības pašā Ukrainā. Arī Ukrainas sabiedrotie ar interesi seko līdzi notikumu attīstībai. Savukārt Amerikas Savienotajās Valstīs apgriezienus uzņem gaidāmo prezidenta vēlēšanu priekšvēlēšanu kampaņa, demokrātu kandidāta maiņa ir devusi jaunu impulsu politiskajai cīņai. Aktualitātes pasaulē analizē bijušais Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un Austrumeiropas politikas pētījuma centra pētnieks Armands Astukevičs. Ukraina turpina Šobrīd nav īsti skaidrs, cik plaša Krievijas Federācijas teritorija kopš pagājušās otrdienas nonākusi Ukrainas bruņoto spēku kontrolē. Pirmdien, 12. augustā, publiskotā videoierakstā no Ukrainas valdības sēdes armijas virspavēlnieks ģenerālis Oleksandrs Sirskis paziņoja, ka Ukrainas spēki šobrīd kontrolējot apmēram tūkstoš kvadrātkilometru Krievijas teritorijas. Vakar prezidenta Volodimira Zelenska kontā X platformā bija teikts, ka Ukraina kontrolē jau 74 apdzīvotas vietas Krievijas teritorijā. Savukārt Kurskas apgabala gubernatora pienākumu izpildītājs Aleksejs Smirnovs atzinis, ka ieņemta pierobežas teritorija 40 kilometru platumā un 12 kilometru dziļumā, kas tad, attiecīgi, veido nepilnus 500 kvadrātkilometrus. Tiek minēts, ka līdz pat divsimt tūkstošiem Krievijas Kurskas un Belgorodas apgabali iedzīvotāju pametuši savas dzīvesvietas vai evakuēti. Katrā ziņā līdz šim nozīmīgākais Ukrainas teritoriālais ieguvums ir Sudžas pilsētiņa ar tur esošo gāzes plūsmas mērījumu staciju, caur kuru Krievijas dabasgāze joprojām tiek piegādāta Eiropai. Tiek ziņots, ka gāzes plūsmu nav apturējusi arī pašreizējā karadarbība, tomēr jāšaubās, vai tā turpināsies, ja par Sudžu sāksies tādas cīņas, kādas līdz šim piedzīvojušas pilsētas Ukrainas austrumos. Bet, protams, nozīmīgāki par teritoriālajiem ir Kijivas morālie ieguvumi. Pirmo reizi kopš Otrā pasaules kara vairākus simtus kvadrātkilometru liela Krievijas teritorija atrodas svešas valsts karaspēka rokās. Protams, no Kremļa atskan apņēmīga retorika, ka ukraiņu iebrukums teju teju tikšot apturēts, taču pagaidām nav informācijas, ka tas būtu izdevies. Tiek ziņots, ka Krievija pret ukraiņu spēkiem vērsusi raķešu, lidrobotu un aviācijas triecienus, taču par nozīmīgāku sauszemes spēku pretuzbrukumu ziņots netiek. Jādomā, ka šādam uzbrukumam Krievijai nāktos pārdislocēt uz Kurskas virzienu kādas kaujas spējīgākas daļas no frontes Ukrainā. Pagaidām gan Kurskas operācijas ietekme uz karadarbību citur frontē nav jūtama, Krievijai turpinot uzbrukt vairākos sektoros, bet pie Pokrovskas pat kāpinot uzbrukuma intensitāti. Kas attiecas uz reakciju ārpus Ukrainas, viskonkrētākā tā šoreiz bijusi Vācijā. Uz Krievijas pārmetošo retoriku par Ukrainas rietumu partneru atbildību Vācijas ārlietu resors atbildējis, ka Ukrainai ir tiesības izmantot tai piegādātos vācu ieročus, kur vien tā uzskata par vajadzīgu, un ka Ukrainas aizsardzības karam pret agresoru nav jāaprobežojas tikai ar valsts teritoriju. Identisku viedokli paudis arī Bundestāga Aizsardzības komitejas priekšsēdētājs Markus Fābers. Harisas kampaņas augšupejošā līkne Kā rāda aptauju rezultāti, viceprezidentes Kamalas Harisas reitingi ir pamanāmi labāki, nekā tie bija prezidentam Baidenam, kad viņš pagajušomēnes nolēma izstāties no cīņas par nākamo prezidentūras termiņu. Kā liecina vairākās pavalstīs veiktās aptaujas, salīdzinājums ir par labu viceprezidentei visās elektorāta grupās, bet jo sevišķi Latīņamerikas izcelsmes, melnādaino un par 45 gadiem jaunāko vēlētāju vidū. Nacionālā līmenī Baidens, izbeidzot kampaņu, atpalika no Trampa par trīs procentpunktiem, toties Harisa tagad ir par diviem procentpunktiem priekšā konkurentam. Taču, kā zināms, nacionālā līmeņa rādītāji ir otršķirīgi, prognozējot vēlēšanu iznākumu. Daudz nozīmīgāk uzmanības fokusā ir t.s. svārstīgās pavalstis, kurās nevienam no kandidātiem nav izteikta pārsvara, un kuras, tātad, visdrīzāk arī izšķirs vēlēšanu likteni. Šajā reizē par tādām uzskata septiņas – Arizonu, Džordžiji, Mičiganu, Nevadu, Ziemeļkarolīnu, Pensilvāniju un Viskonsīnu. Visur demokrātu kandidāta pozīcijas uzlabojušās vismaz par pāris procentpunktiem, un ja Baidena uzvaru kā iespējamu eksperti prognozēja vien trijās no septiņām, tad Harisai esot izredzes visās. Tiesa gan, pašreiz piecās no svārstīgajām pavalstīm labāki reitingi joprojām ir Trampam. Tātad demokrāti nekādā ziņā nedrīkst atslābt un iedomāties, ka uzvara viņiem jau rokā. Tiesa gan, pēc visa spriežot, Donalds Tramps īsti nespēj pārorientēties jaunajai kampaņas situācijai, kur viņa pretspēlētājs vairs nav gadu nastas acīmredzami saliektais Baidens, bet gan enerģiskā Harisa un viņas viceprezidenta amata kandidāts, Minesotas pavalsts gubernators Tims Volzs, kuru daudzi dēvē par perfektu izvēli. Droši vien republikāņu kandidāta priekšvēlēšanu štābā šobrīd drudžaini meklē motīvus, ar kuriem taranēt demokrātu kandidātes reputāciju, bet, kamēr meklē, Tramps izlīdzas ar ierasto apsaukāšanos un no gaisa grābtiem apgalvojumiem, piemēram, ka Harisa izplatot viltotus fotoattēlus, uzpūšot viņas kampaņas pasākumu dalībnieku skaitu. Savu artavu Donalda Trampa priekšvēlēšanu kampaņā nupat devis arī par pasaules bagātāko cilvēku uzskatītais Īlons Masks, kurš nu kļuvis par republikāņu kandidāta kaismīgu atbalstītāju. Pirmdien abi sarunājās Maska īpašumā esošajā platformā X. Notikums tika pieteikts kā intervija, taču, kā to raksturo, piemēram, raidsabiedrība BBC, patiesībā bija čomiska, abpusējiem komplimentiem piebārstīta aprunāšanās. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Venecuēlas līdera Maduro uzvaras pasludināšana izraisa plašus protestus. Saasinās attiecības starp Izraēlu un šiītu kaujinieku grupējumu "Hizbullāh". Krievijas algotņi no grupējuma "Vagner" ir cietuši ievērojamus zaudējumus kaujās ar nemierniekiem Mali. Aktualitātes pasaulē analizē Atvaļināts vēstnieks, vieslektors Latvijas Universitātē un Rīgas juridiskajā augstskolā Gints Jegermans, politologs Veiko Spolītis un Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns. Raķešu un vārdu triecieni Jau nākamajā dienā pēc kustības "Hamās" teroristiskā iebrukuma Izraēlā pagājušā gada 7. oktobrī raķešu un lidrobotu triecienus pret Izraēlas ziemeļdaļu uzsāka arī Libānā bāzētā kustība "Hizbullāh", uz ko Izraēla atbildēja ar prettriecieniem. Pēc jūlija sākumā Izraēlas publiskotām ziņām šī karadarbība prasījusi apmēram simts Libānas civiliedzīvotāju dzīvības, nogalināti arī vairāk nekā 350 "Hizbullāh" kaujinieku. Savas mājvietas nācies pamest apmēram deviņdesmit tūkstošiem libāniešu, evakuēti apmēram sešdesmit tūkstoši Izraēlas ziemeļdaļas iedzīvotāju. 27. jūlijā no "Hizbullāh" kontrolētās teritorijas raidīta raķete, domājams – Irānas ražojuma "Falak-1", trāpīja sporta laukumā Madždal-Šamsas ciematā Golānas augstienēs, Izraēlas okupētajā Sīrijas teritorijā. Šī trieciena rezultātā gājuši bojā divpadsmit bērni un pusaudži, jaunākajam no kuriem bija desmit, vecākajam – sešpadsmit gadi. Izraēlas atbilde sekoja vakar, kad tās lidrobotu triecienā tika daļēji sagrauta ēka Libānas galvaspilsētas Beirutas dienvidu priekšpilsētā, kur atrodas kustības "Hizbullāh" vadības mītne. Trieciena mērķis esot bijis Fuads Šukrs – viens no kustības militārā atzara līderiem, tās raķešu spēku organizators, kaujinieks ar apmēram četrdesmit gadu ilgu stāžu. "Hizbullāh" gan apgalvo, ka Šukrs esot dzīvs. Pasaules medijiem savos virsrakstos piesaucot iespējamu eskalāciju Izraēlas un Libānas islāmistu spēku starpā, eļļu ugunij pielēja Turcijas prezidents Radžips Taijips Erdoans, kad svētdien, 28. jūlijā, uzstājoties savas Taisnīguma un attīstības partijas saietā, paziņoja, ka Turcija varētu iejaukties Izraēlas un "Hamās" karā tāpat, kā tā jau iejaukusies Lībijas pilsoņkarā un Armēnijas un Azerbaidžānas konfliktā par Kalnu Karabahu. Uz to Izraēlas ārlietu ministrs Israels Kacs atbildējis ar ierakstu platformā "X", aicinot izslēgt Turciju no NATO, kā arī salīdzinājis Erdoanu ar kādreizējo Irākas diktatoru Sadamu Huseinu, atgādinot, ar ko beidzās viņa pret Izraēlu vērstā darbība. Kā vaiņagojums šīm spriedzes kāpinājumam ir pirms dažām stundām pasauli aplidojusī vēsts, ka šonakt Teherānā ar precīzu raķetes trāpījumu likvidēts par "Hamās" augstāko līderi uzskatītais Ismails Hanija. Irānas galvaspilsētā teroristiskā grupējuma vadonis bija ieradies uz islāma republikas jaunievēlētā prezidenta Masuda Pezeškjana inaugurāciju. Irāna jau pasludinājusi nelaiķi par mocekli, kura asinis nebūšot velti izlietas; Turcija, Krievija un Katara nosodījušas nogalināšanu. Nav teju nekādu šaubu, ka šo operāciju īstenojusi Izraēla, tā apliecinot savas iespējas atriebties ikvienam pāridarītājam vismaz pāris tūkstošu kilometru rādiusā. Izskan viedokļi, ka atentāts apliecinot Izraēlas valdības nevēlēšanos tuvināt pamieru Gazā, taču ir arī tādi, kas uzsver, ka šis trieciens "Hamās" vadībai dod lielākas iespējas premjerministram Netanjahu attaisnot uguns pārtraukšanu Izraēlas sabiedriskajai domai. Joprojām Maduro… 29. jūlijā Venecuēla notika prezidenta vēlēšanas, kurās vajadzēja izraudzīties valsts galvu uz sešu gadu termiņu ar sākumu nākamā gada janvārī. Notikuma priekšvēsture ir nu jau vairāk nekā vienpadsmit gadus ilgstošais prezidenta Nikolasa Maduro varas periods, kura laikā katastrofāli krities iedzīvotāju dzīves līmenis, vairakkārt izcēlušies plaši protesti, opozīcijai mēģinot panākt varas maiņu, savukārt prezidents turējies varas virsotnē ar politisku manipulāciju un spēka struktūru palīdzību. Četrus gadus ilga pretstāve starp Maduro un alternatīvo prezidentu Huanu Gvaido tomēr noslēdzās ar Gvaido vadītās trimdas pagaidu valdības atlaišanu pērnā gada janvārī, atzīstot, ka tā nespēj panākt reālas izmaiņas valstī. Oktobrī tika panākta vienošanās starp valdību, opozīciju un Savienoto Valstu pārstāvjiem, ka vara garantē nākamo prezidenta vēlēšanu brīvību un godīgumu, pretim saņemot Venecuēlas naftas eksportam noteikto amerikāņu sankciju mīkstināšanu. Tomēr šī gada janvārī varas kontrolētā Venecuēlas Augstākā tiesa liedza dalību vēlēšanās spēcīgākajai opozīcijas bloka kandidātei Marijai Korinai Mačado. Vēl vairāki opozīcijas līderi tika apsūdzēti noziegumos pret valsti, izdodot aresta orderus. Tas viss lika Savienotajām Valstīm atjaunot sankcijas. Galu galā apvienoto opozīcijas bloku „Vienotā demokrātiskā platforma” vēlēšanās pārstāvēja tā priekšsēdētājs, bijušais diplomāts Edmundo Gonsaless. Kaut arī ne tik pārliecinošs kā daži diskvalificētie kandidāti, spriežot pēc aptaujām vēlēšanu dienā, viņš krietni apsteidza Maduro. Tomēr nākamajā dienā publicētie oficiālie rezultāti vēstīja, ka ar nelielu pārsvaru esot uzvarējis esošais prezidents. Lielākā daļa Eiropas, Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas valstu, tāpat Japāna un Austrālija, atteikušās atzīt vēlēšanu rezultātus, savukārt savu atzīšanu Nikolasam Maduro jau dāvājušas Ķīna, Krievija, Irāna, Ziemeļkoreja, Baltkrievija, Sīrija, Serbija, Kuba, Bolīvija un vēl dažas citas valstis. Jau drīz pēc oficiālās rezultātu pasludināšanas Venecuēlas galvaspilsētas Karakasas ielās izgāja protestētāji, un lai arī protesti bija mierīgi, varas iestādes tos sagaidīja ar asaru gāzi, gumijas lodēm un arestiem. Tomēr demonstrācijas nav rimušās joprojām. Pēc visa spriežot, Maduro valdībai vairs nav lojāla liela daļa t.s. čavistu – viņa priekšgājēja, 2013. gadā mirušā Ugo Čavesa sekotāju. Pastāvīgi izskan aicinājumi varas struktūru pārstāvjiem pāriet tautas, respektīvi, opozīcijas pusē, taču pagaidām trūkst nozīmīgu apliecinājumu, ka šie saucieni rod dzirdīgas ausis.  Āfrikā "Vāgneram" karsti Pēc privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” pērngad sarīkotā dumpja un tās līdera Jevgeņija Prigožina un dažu citu komandieru likvidēšanas pieklusa arī ziņas par „vāgneriešu” darbību Āfrikā. Tomēr, kā liecina pēdējo dienu informācija, šie karotāji ekvatora tuvumā joprojām ir sastopami. 28. jūlijā Mali ziemeļos operējošās tuaregu separātistu vienības paziņoja, ka ir smagi sakāvušas valdības spēku vienību, kuras liela daļa bijuši krievu algotņi no „Vāgnera grupas”. Tuaregiem izdevies nogalināt vai sagūstīt vairākus desmitus „vāgneriešu”, pie tam sagrābt nozīmīgu daudzumu Krievijā ražotu ieroču. Dienu vēlāk sakāves fakts tika apstiprināts arī ar „Vāgnera grupu” saistītos platformas „Telegram” kanālos. Vēlāk par sekmīgu uzbrukumu tai pašai kolonai ziņoja vēl viens Mali režīmam naidīgs spēks – ar teroristisko grupējumu „Al-Qaeda” saistītā islāma džihādistu grupa. Savukārt oficiālajos režīma paziņojumos par „vāgneriešu” piedalīšanos nekas nav sacīts, ziņots vien par valdības karaspēka vienības sekmīgu izlaušanos no nemiernieku spēku ielenkuma. Režīms nenoliedz krievu militārpersonu klātbūtni valstī, taču apgalvo, ka tie nav vis „Vāgnera grupas” algotņi, bet Krievijas regulāro spēku instruktori, kuri palīdz Mali armijai apgūt Maskavas piegādāto kara tehniku. Vēl viena interesanta nianse šai stāstā ir Ukrainas Militārās izlūkošanas dienesta pārstāvja Andrija Jusova izteikumi intervijā Ukrainas sabiedriskajai raidorganizācijai „Suspiļne”, ka nepieciešamo informāciju tuaregiem piegādājis viņa resors. Šī, starp citu, nav pirmā ziņa par Ukrainas slepeno dienestu pretdarbību Krievijas ietekmei Āfrikā. Kā zināms, militārā hunta nāca pie varas Mali divos apvērsumos 2020. un 2021. gadā. Līdzīgi procesi pēdējos gados notikuši arī divās Mali kaimiņvalstīs – Nigērā un Burkinafaso. Pagājuša gada septembrī šīs trīs valstis, kuras huntu uzkundzēšanās rezultātā pametušas Rietumāfrikas Valstu ekonomisko apvienību, noslēdza savstarpējas aizsardzības paktu, kas vērsts pret  kaimiņvalstu, kā arī bijušās reģiona koloniālās virsvaras – Francijas – iespējamu iejaukšanos. Jūlija sākumā trīs huntu līderi – Nigēras ģenerālis Abdūrahmane Čiani, Burkinafaso kapteinis Ibrahims Traore un Mali pulkvedis Asimi Goita – parakstīja trīs valstu konfederācijas līgumu. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Putins stiprina attiecības ar Vjetnamu un Ziemeļkoreju. Terorakts Dagestānā. Eiropas Savienība sāk iestāšanās sarunas ar Ukrainu un Moldovu. Aktualitātes pasaulē analizējam kopā ar Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāri Sigitu Strubergu un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieci, Rīgas Stradiņa universitātes docenti Elīnu Vrobļevsku, kā arī sazināmies ar Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesoru Leonu Taivānu. * Pa „nerūsošas” draudzības pēdām Kamēr Rietumu galvaspilsētās kara noziegumos apsūdzētais Krievijas līderis Vladimirs Putins vairs nav gaidīts viesis, daudzviet pasaulē viņa joprojām gatavi izklāt sarkano tepiķi. Pagājušajā nedēļā viņš varēja baudīt šādu godu divās Austrumāzijas valstīs – Ziemeļkorejā un Vjetnamā jeb, oficiālajos nosaukumos, Korejas Tautas demokrātiskajā republikā un Vjetnamas Sociālistiskajā republikā. Kā jau liecina šie nosaukumi, abas valstis vairāk vai mazāk saglabājušas politisko iekārtu, kāda tām bija tolaik, kad abas bija toreizējās Padomju Savienības ciešākie sabiedrotie. Tiesa, aiz sociālistiskās fasādes katrā no gadījumiem slēpjas visai atšķirīga pieeja. Ziemeļkoreja palikusi nelokāmi uzticīga vēl pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados iedibinātajam totalitārisma modelim, salīdzinot ar kuru, pat vēlīnās Padomju Savienības politiskais klimats šķiet teju samtains. Spilgtākās režīma iezīmes ir trešajā paaudzē Ziemeļkorejā valdošās Kimu dinastijas līderu personības kults un totāla, ideoloģiskas doktrīnas līmenī nostiprināta militarizācija. Diezgan atšķirīga aina paveras mūsdienu Vjetnamā, kura gan arī paliek komunistiska vienpartijas sistēma, taču kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem ir attīstījusi t. s. „sociālistiski orientēto tirgus ekonomiku”, kur lielākajā daļā tautsaimniecības nozaru dominē privātais kapitāls. Attiecīgi atšķiras arī abu valstu ārpolitiskie orientieri. Ziemeļkorejai ir tradicionāli vēsas attiecības ar praktiski visām rietumvalstīm un saspīlētas ar tās tuvākajiem demokrātiskajiem kaimiņiem – Dienvidkoreju un Japānu, tāpat Savienotajām Valstīm. Tās nozīmīgākais tirdzniecības partneris ir Ķīna, kurai ir arī vislielākā ietekme uz Ziemeļkorejas režīmu. Tagad šķiet, ka līdzās Pekinai kā otrs ciešākais Phenjanas sabiedrotais izvirzās Maskava. Sadarbības līgums, kas tika parakstīts Putina vizītes laikā, atjauno starpvalstu militārās saiknes tādā līmenī, kāds tas aukstā kara laikā Ziemeļkorejai bija ar Padomju Savienību. Visnotaļ plaši tiek paustas bažas, ka šīs vienošanās ietvaros pašreizējā Ziemeļkorejas valdnieka rokās varētu nonākt krievu raķešu būves un varbūt pat kodoltehnoloģijas. Vjetnama, turpretim, starptautiskajā arēnā tiekusies īstenot līdzsvara politiku, visa pamatā liekot ekonomisko izdevīgumu. Krievijas svars Vjetnamas tirdzniecības apgrozījumā ir neliels, savukārt attiecības ar Ķīnu allaž bijušas sarežģītas, un tas noteicis nozīmīgu tuvināšanos ar Savienotajām Valstīm, Eiropas Savienību un Austrāliju. Attiecīgi, lai arī Hanojā Putins tāpat tika uzņemts ar visu pienācīgo pompu, tāpat tika deklarēta starpvalstu partnerības stiprināšana un parakstītas vienošanās, tas viss tiek traktēts drīzāk kā nodeva pagājušo laiku dižajai draudzībai, ne nākotnes perspektīvu kaldināšana. Ilga ceļa cerīgs sākums Vakar Briselē pasludināta oficiāla iestāšanās sarunu uzsākšana ar divām jaunām Eiropas Savienības kandidātvalstīm – Ukrainu un Moldovu. Tas dod cerības, ka kaut kad nākotnē vēl divas no kādreizējām padomju republikām kļūs par vienotās Eiropas daļu. Cik tālā nākotnē – to neviens pagaidām nav gatavs droši lēst. Pati Ukraina deklarējusi, ka orientējas uz iestāšanos līdz 2030. gadam. Daudzās runās izskan atzinīgi vārdi par līdzšinējo progresu, taču ir skaidrs, ka trīsdesmit piecu likumdošanas jomu salāgošana nebūs viegla lieta. Pie tam nākas bažīties, vai visas esošās dalībvalstis, kurām jādod atzinums par katras sadaļas sekmīgu īstenošanu, vadīsies tikai no objektīviem kritērijiem. Visvairāk greizu skatu šai ziņā tiek mesti Ungārijas virzienā ar aizdomām, ka Budapešta varētu bremzēt procesu, vien lai izpatiktu Kremļa saimniekam. Cik tālu premjera Orbana Ungārija šai ziņā ies, rādīs jau tuvākie mēneši, kad šī valsts prezidēs Eiropas Savienības Padomē. Bet arī bez Ungārijas savienībā netrūkst skeptiski noskaņoto – tādu, kuriem šķiet, ka Ukraina ar tās desmitiem miljonu iedzīvotāju un desmitos miljonu tonnu mērāmajiem lauksaimniecības produkcijas apjomiem Eiropai ir par lielu, ka korupcija abās kandidātvalstīs ir neiznīdējama, un ka, protams, šāda uzņemšana būtu skaidra acīs lēkšana Kremlim. Tieši Ukrainas vēlme būt apvienotajā Eiropā, un Krievijas nevēlēšanās to turp palaist, kā zināms, ir iemesls pašreizējam agresijas karam. Arī Moldova izjūt pastāvīgu spiedienu no austrumiem, un nākamais tā kāpinājums, visticamāk, būs oktobrī, kad jānotiek Moldovas prezidenta vēlēšanām. Līdz šim Putins ir apliecinājis, ka netaupīs nedz naudu, nedz vārdus, nedz raķetes, lai Kijiva un Kišiņeva nekad nekļūtu par Eiropas Savienības valstu galvaspilsētām. Gruzdošais Aizkaukāzs Dagestānas republika, viens Krievijas Federācijas subjektiem, izsenis ir bijusi krustceļu zeme, kur saskārušās vairāku lielvaru un to pārstāvēto reliģiju ietekmes zonas. Gadsimtu gaitā te izveidojies etniski daudzkrāsains iedzīvotāju sastāvs, kurā krievi sastāda vien nedaudz vairāk par trīs procentiem, bet dominē Ziemeļaustrumkaukāza jeb nahu-dagestāniešu, kā arī tjurku valodās runājoši vietējie etnosi – avāri, dargi, kumiki, lezgīni u. c. Reliģiskā ziņā, savukārt, dominējošs ir islāms, par kuram piederīgiem sevi uzskata 83 % republikas iedzīvotāju, daži procenti sevi identificē kā pareizticīgos, tradicionālo cilšu reliģiju piederīgos, jau gadsimtiem Dagestānā dzīvo arī neliela jūdaistu kopiena. Dagestāna ir viena no Krievijas administratīvajām teritorijām ar augstāko bezdarba un, attiecīgi, zemāko dzīves līmeni, tātad viens no reģioniem, kur Krievijas militārā mašīna iegūst lielgabalu gaļu, bet arī teritorija, kur līdz šim notikuši aktīvākie pretkara protesti. Savukārt pēc Izraēlas un “Hamas” kara sākuma pagājušā gada oktobrī spēkā pieņēmās ebrejiem naidīgi noskaņojumi, kas izlauzās uz āru nemieros, kad pūlis meklēja it kā no Izraēlas ieradušos ebrejus nolūkā ar viņiem izrēķināties. 23. jūnija vakars nesa Dagestānai jaunus satricinājumus. Šajā vakarā bruņoti ļaudis uzbruka divām pareizticīgo baznīcām un divām sinagogām, tās aizdedzinot, kā arī policijas posteņiem republikas galvaspilsētā Mahačkalā un otrā lielākajā pilsētā Derbentā. Uzbrucēji nogalināja divdesmit cilvēkus, no kuriem piecpadsmit bija policisti, viens – pareizticīgo mācītājs. Pēc tam sadursmēs ar drošības spēkiem nogalināti pieci vai seši teroristi; kopējais viņu skaits nav zināms. Jau visai drīz noskaidrojās, ka starp uzbrucējiem ir kāda rajona galvas Mahomeda Omarova divi dēli un vēl viens radinieks. Nu jau amatu pametušais un arestētais Omarovs izmeklētājiem jau esot atzinis, ka visi trīs esot pieslējušies islāma vahābisma novirzienam, kam raksturīga visai kareivīga doktrīna. Izteikti minējumi, ka uzbrukumu varētu būt organizējusi džihādistu grupējuma „Islāma valsts” nodaļa „Kaukāza province”, kas darbojas Krievijas dienvidu rajonos. Kā zināms, 22. martā Maskavas apgabalā notika teroristisks uzbrukums koncertzālei, kurā tika nogalināti ne mazāk kā 145 cilvēki. Par šo terora aktu atbildību uzņēmās „Islāma valsts” Afganistānas atzars „Horasānas province”. Sagatavoja Eduards Liniņš.      Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Nedēļas nogalē vairāk nekā 90 valstu vadītāji vai deleģētie pārstāvji pulcējās Šveicē. Viņi apsprieda iespējamo miera plānu Ukrainai. Krievija tajā nebija nedz aicināta, nedz pārstāvēta. Kāds ir galvenais ieguvums no šī samita? Savukārt Armēnijā nerimstas protesti pret vienošanos par robežām ar Azerbaidžānu. Piekāpjoties savam senajam ienaidniekam, Armēnija attālinās arī no kādreizējās sabiedrotās Krievija. Kāda izskatās tuvākā un tālākā perspektīva šai Aizkaukāza nabadzīgākajai valstij? Ārpolitikas aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētājs, direktors Māris Cepurītis un portāla "Delfi" žurnālists Andris Kārkluvalks. Miera samits – milzu panākums vai skumja izgāšanās? Daudzi novērotāji, raksturojot Ukrainas miera samitu, kas pagājušās nedēļas nogalē risinājās Šveices kalnu kūrortā Birgenštokā, neskopojas ar rezignētām notīm. Katrā ziņā, sastatot ar sākotnēji cerēto, notikuma rezultāti tiešām ir neiepriecinoši. Vispirms jau Ķīna, kura bija aicināta piedalīties, galu galā tomēr izvēlējās izpalikt. Tādas nozīmīgas reģionālās lielvalstis kā Indija, Brazīlija, Indonēzija, Saūda Arābija un Dienvidāfrika neparakstīja gala komunikē, kurā vēlreiz apstiprināts Ukrainas suverenitātes un teritoriālās integritātes princips. Šīs valstis vairāk vai mazāk pieļauj iespēju, ka miers varētu būt panākams, Ukrainai atsakoties no kādas daļas Krievijas okupēto teritoriju. Visbiežāk šādā kontekstā izskan priekšlikums vienoties par Krimas piederību Krievijai. Agresorvalsts vadonis, samita priekšvakarā nākot klajā ar saviem nosacījumiem miera sarunām, gan apliecināja daudz lielāku apetīti. Proti, Ukrainai būtu jāatdod agresoram pilnīgi visas Doņeckas, Luhanskas, Hersonas un Zaporižjes apgabalu teritorijas. Var piebilst, ka šobrīd Krievija kontrolē tikai daļu no šiem apgabaliem, tai skaitā Ukrainas rokās ir divu apgabalu centri – Hersona un Zaporižje. Vēl Ukrainai būtu jāapņemas nepievienoties militāriem blokiem, tātad jāatsakās no potenciālās dalības NATO. Faktiski Putins kārtējo reizi piedāvājis Ukrainai kapitulāciju, kuru ne Kijivā, ne kādā no Rietumu galvaspilsētām neuzskata par pieņemamu. Izskan viedokļi, ka samita galvenais rezultāts esot skaidri iezīmēta pretstāve starp Rietumiem un Globālajiem dienvidiem, kuru ap sevi vieno Pekina un Maskava. Tomēr Savienoto Valstu prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos Džeiks Salivans, kurš līdz ar viceprezidenti Kamalu Harisu vadīja savas valsts delegāciju Birgenštokā, uzrunā nodēvēja notikumu par ārkārtēju veiksmi. Samitā piedalījās pavisam deviņdesmit divu valstu un astoņu starptautisko organizāciju pārstāvji, no kuriem septiņdesmit septiņu valstu un piecu organizāciju pārstāvji parakstīja gala komunikē. Te gan jāpiebilst, ka gala dokumenta saturs aprobežojās ar trīs kara aspektiem: kodoldrošību, pārtikas piegāžu un kuģošanas drošību un karagūstekņu apmaiņu un no Ukrainas piespiedu kārtā pārvietoto bērnu un citu civiliedzīvotāju atgriešanos dzimtenē. Tā vien šķiet, ka vairāk nekā Birgenštokas samits Ukrainas interesēm kalpoja tieši pirms tam notikusī „Lielā septiņnieka” valstu vadītāju tikšanās, kurā tika nolemts izmantot finansiālam atbalstam izlietot peļņu, kuru nes Eiropā un Savienotajās Valstīs iesaldētie Krievijas kapitāli. Armēnija ģeopolitiskajās krustcelēs Pagājušajā trešdienā,12. jūnijā, Armēnijas premjerministrs Nikols Pašinjans, uzstājoties parlamentā, paziņoja par lēmumu pārtraukt Armēnijas darbību Kolektīvās drošības līguma organizācijā – militārā blokā, kurā Krievija iesaistījusi vairākas bijušās padomju republikas: Baltkrieviju, Kazahstānu, Kirgizstānu, Tadžikistānu un Armēniju. Kā norādīja Pašinjans, divas no organizācijas dalībvalstīm faktiski sadarbojušās ar Azerbaidžānu tās pēdējo gadu militārajā konfliktā ar Armēniju, kura rezultātā pēdējā zaudējusi visas agrāk kontrolētās strīdus teritorijas un izsenis armēņu apdzīvoto Kalnu Karabahas jeb Arcahas reģionu pametuši teju visi armēņu iedzīvotāji – apmēram 100 000. Maskava tūdaļ nosodījusi Armēnijas soli un pieprasījusi saistību izpildi, t.sk. iemaksas organizācijas budžetā. Kremlis ir izrādījies neuzticams partneris, kas faktiski nekādi nav atbalstījis Erevānu militārajā pretstāvē. Nav nekāds brīnums, ka Armēnija arvien aktīvāk meklē sadarbības partnerus rietumos. Nesen notika kopīgas Armēnijas un Savienoto Valstu militārās mācības, savukārt Parīzē tika parakstīta kārtējā vienošanās par moderno franču pašgājēju haubiču „Caesar” piegādi. Tikām pašā Armēnijā jau pusotru mēnesi nerimst protesti pret valdības noslēgtajiem robežlīgumiem ar Azerbaidžānu. To priekšgalā nostājies harizmātisks garīdznieks – Armēnijas apustuliskās baznīcas Tavušas apgabala arhibīskaps Bagrats Galstanjans. Aprīlī premjerministrs Pašinjans paziņoja, ka Armēnija atdos Azerbaidžānai dažus formāli tai piederošus, bet līdz šim armēņu kontrolētus pierobežas zemes nogabalus. Arhibīskaps Galstanjans kļuva par līderi šīs atdošanas skarto ciemu iedzīvotājiem, bet, kustībai vēršoties plašumā, ieradās galvaspilsētā Erevāna, kur pulcēja ap sevi arvien lielāku skaitu atbalstītāju. Kustībai pieslēdzās arī daudzas opozīcijas partijas, organizācijas un mediji, starp kuriem ir gan rietumnieciski orientēti, gan tādi, kas tiek uzskatīti par prokremliskiem. Arī dienā, kad premjers Pašinjans nāca klajā ar minēto paziņojumu, notika plašas demonstrācijas, kas izvērtās protestētāju sadursmēs ar policiju. Varas pārstāvji apgalvo, ka protestētāji mēģinājuši izlauzties līdz parlamenta ēkai un to ieņemt, kamēr vairāku nevalstisko organizāciju pārstāvji vaino policistus pārmērīgā spēka lietošanā, jo sevišķi – trokšņa granātu sviešanā blīvā pūlī, traumējot vairāk nekā astoņdesmit cilvēkus. Tiek arī apgalvots, ka kārtības sargi mērķtiecīgi uzbrukuši žurnālistiem. Divpadsmit protestētājiem izvirzītas apsūdzības, līdz ar to par dažādiem likumpārkāpumiem apsūdzēto arhibīskapa Galstanjana atbalstītāju skaits sasniedzis teju sešus desmitus. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Cik vienota Eiropa savā attieksmē būs pret Ukrainu un Krieviju. Un kā ir ar Ķīnu. Un kāda būs attieksme pret Amerikas Savienotajām valstīm pēc ASV prezidenta vēlēšanām. Ar kādiem ārpolitikas izaicinājumiem nāksies saskarties Eiropas Parlamenta jaunajam sasaukumam? Krustpunktā analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga, Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns, TVNET žurnālists, starptautisko attiecību speciālists, politologs Artūrs Bikovs un Latvijas transatlantiskās organizācijas valdes locekle, profesore Žanete Ozoliņa. Kas būs Eiropas Savienības ārējās politikas fokusā nākamajos gados? Kādi izaicinājumi mūs gaida, runājot par spriedzi pasaulē. Protams, nav šaubu, ka Latvijā uzmanība pirmkārt ir vērsta Ukrainas un Krievijas virzienā. Vai arī Baltkrievija jāpiemin. Bet tas ir saprotams, jo tas, kas tur notiek, mūs skar vissāpīgāk. Bet droši varam prognozēt arī citus izaicinājumus. Pirmkārt, attiecības ar Ķīnu, jo šis valstspolitika daudzos rada arvien lielākas bažas. Tad prezidenta vēlēšanas Savienotajās Valstīs, perspektīva par Trampa atgriešanos Baltajā namā daudzus satrauc. Tālāk jau arī jautājumi par Eiropas Savienības paplašināšanos, notiekošo Kaukāzā mums ir arī daudz nezināmā.

Vientuļi dreifējoši ledus "kluči", kas peld pa okeānu kā snaudošas briesmas - tādus vairums iztēlojas aisbergus pēc "Titānika" katastrofas. Taču aisbergu skaits pasaules okeānos šodien ir krietni lielāks nekā laikā, kad Atlantijas okeānu šķērsoja milzīgais tvaikonis. Šie peldošie milži ir kā simbols klimata pārmaiņām un planētas kūstošajam "ledusskapim". Kas īsti ir aisbergi un ko par tiem zinām? Par saruna ar Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes asociēto profesoru Kristapu Lamsteru. 1912. gada 14. aprīļa vakars bija liktenīgs kuģim “Titāniks”, kas pāri Atlantijas okeānam bija devies savā pirmajā braucienā no Sauthemptonas Anglijā uz Ņujorku Amerikas Savienotajās Valstīs. Plkst. 23.40 pēc kuģa laika “Titāniks” saskrējās ar aisbergu un nogrima pēc divām stundām un 40 minūtēm. Bojā gāja 1500 cilvēku, un tieši šie lielie cilvēku zaudējumi, neskatoties uz pieredzējušo kuģa apkalpi un moderno aprīkojumu, bija faktors, kas kuģa nogrimšanas brīdī sabiedrību šokēja. Stāsts par aisbergu nepieder tikai vēsturei, arī mūsdienās pasaules okeānos dreifē aisbergi, un, lai gan tehnoloģijas šobrīd ir krietni jaudīgākas nekā 1912. gadā, ledus kalni joprojām kuģiem rada draudus. "Mūsdienās aisbergi, protams, galvenokārt veidojas Arktikas un Antarktikas reģionos, un attiecīgi tas būtu, pirmkārt, Dienvidu okeāns, Ziemeļu Ledus okeāns. Bet bieži vien arī šeit aisbergi nokļūst Atlantijas okeānā - gan Atlantijas okeāna ziemeļu daļā, gan arī dienvidu. daļā. Tomēr var būt arī tā, ka atsevišķi aisbergi var mērot daudz lielāku ceļu, nokļūt arī, piemēram, Klusajā okeānā. Un tad ir vēsturiskas pazīmes, ka aisbergs Dienvidu okeānā, var teikt, apceļo visu pasauli," skaidro Kristaps Lamsters. Baltijas jūrā mūsdienās aisbergu nevarētu sastapt. "Aisbergiem ir ļoti atšķirīgi izmēri - metrs un varbūt pat mazāki, tiešām paši mazākie ledus gabaliņi. Bet lielākie aisbergi var sasniegt izmērus, kas ir 200 kilometru vai pat ir vēsturiski pieraksti, ka ir bijis pat aisbergs, kurš ir 335 kilometrus garš. Arī šo aisbergu biezums var sasniegt vairākus simtus metru līdz pat 300, varbūt pat 400 metriem. Bet, protams, ka jāatceras, ņemot vērā, ka aisbergu ledum atšķiras blīvums no ūdens, tas ir aptuveni par 10% mazāks aisbergam, tādēļ virs ūdens atrodas aptuveni tikai viena devītā daļa. Ja virs ūdens ir tikai 30 metri, tad dziļāk var būt vairāki simti kopumā," par aisbergiem stāsta Kristaps Lamsters. Runājot par definīciju, jebkurš ledus gabals, kurš ir atšķēlies no ledāja, ir aisbergs. Bet nevajadzētu jaukt ar tā saucamo jūras ledu, kas veidojas gan Ziemeļu Ledus okeānā, gan Dienvidu ledus okeānā no okeāna ūdens, tam sasalstot.  Ja aisbergi ir veidojušies no ledāju ledus, to vecums var būt visai iespaidīgs. "Mūsdienās aisbergu ir mazāk, protams, kā pēdējā leduslaikmetā. Bet par klimata pārmaiņu ietekmi ir jābūt ļoti piesardzīgiem. Jo, pirmkārt, aisbergu veidošanās kā tāda - tas ir dabisks process. Kad uzkrājas sniegs, ledus vairogs kļūst arvien biezāks, tas var virzīties uz priekšu jau ar lielāku ātrumu, ieslīdēt okeānā, un tad sāk veidoties šelfa ledāji. Kad ledājs ir ieslīdējis pietiekami tālu okeānā, tas saskaras ar zināmām nestabilitātēm, kas ir saistītas ar okeāna gultnes reljefu un, protams, arī ar klimatu, ar okeānu siltajām straumēm. Tad aisbergi sāk veidoties," norāda Kristaps Lamsters. Klimats var būt tikai viens no faktoriem, kas ietekmē aisbergu veidošanos. "Joprojām var kuģi sadurties ar aisbergiem. Es domāju, ka šis te varētu arī pieaugt, īpaši jau runājot par Dienvidu okeānu. Ņemot vērā, ka kuģi paliek arvien lielāki un garas rindas veidojās, piemēram, Panamas šaurumā, viņi vairāk izvēlas tuvāk Dienvidu okeānam pārvietoties, kur ir vairāk aisbergi sastopami. Tādi starpgadījumi ir reģistrēti. Bija kuģis "Explorer", kurš sadūrās ar aisbergu, nogrima. Visi tika izglābti, jo blakus bija, par laimi, ledlauzis. Bet joprojām tas notiks arvien vairāk Dienvidu okeānā, jo tur šie aisbergi netiek tik labi uzraudzīti kā Ziemeļu puslodē," atzīst Kristaps Lamsters. Aisbergu ir daudz, un kuģiem bīstamību sagādā jau vairāk mazāki, ne tie paši lielākie aisbergi. Runājot par labumiem, pirmkārt, aisbergs ir saldūdens resurss. "Ir bijuši arābu šeihi, kas mēģina aisbergu ar kuģiem atvilkt uz savu valsti. Bet, protams, ka aisbergs, kā nokļūst siltākos ūdeņos, ļoti strauji sāk izkust. Kamēr viņš atrodas Dienvidu okeānā, tikmēr zemūdens daļā aisbergā temperatūra ledum būs ļoti maza, teiksim, mīnus 20 grādi bieži vien. Bet kā nokļūst siltākos ūdeņos, ļoti strauji degradējas. Līdz ar to īsti nebūs tāds risinājums," atzīst Kristaps Lamsters. "Vēl viens labums - aisbergs satur putekļu daļiņas, kas laika gaitā no atmosfēras ir izsēdušās uz ledāja. Šīs putekļu daļiņas un pavisam nedaudz droši vien arī organiskās daļiņas, tur ir arī ogleklis, tā ir faktiski barības bāze fitoplanktonam. Līdz ar to mūsdienās mēģina zinātnieki vairāk pētīt, kas notiek pie paša aisberga, kā tas ietekmē šo ekosistēmu un fitoplanktona augšanu." Sēravoti - traucēklis vai dabas vērtība? Konkrēti nosacījumi izveidē ir nepieciešami arī sēravotam. Tātad sēravotam ir vajadzīgi trīs komponenti - ģipša nogulas, organiskā viela no purviem un baktērijas, kas veido sērūdeņradi. Kur Latvijā rodami sēravoti, kāpēc tiem ir specifisks aromāts un kā sēravoti mijiedarbojas ar apkārtējo vidi, par to saruna ar Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Ģeoloģijas nodaļas pētnieku Jāni Bikši. Sēram savienojoties ar ūdeņradi, rodas gāze ar visai specifisku aromātu. Zināmākais  sērūdeņraža veids rodas vulkānu darbības rezultātā, taču ir arī citi viedi, kā dabā rodas sērūdeņraži. Latvijā populārākās sēravotu vietas ir Ķemeri un Baldone, kur par šo avotu esamību liecina īpašais smārds. Interesanti, ka mazākas koncentrācijas sērūdeņi parasti smako daudz spēcīgāk nekā tie, kam ir augsts sēra saturs ūdenī, un tas ir skaidrojams ar to, ka šī sēra gāze mazākā koncentrācijā izdalās daudz ātrāk. Latvijas teritorijā esošajos sērūdeņos ir mērena koncentrācija - tā raidījumā Zināmais nezināmajā pirms desmit gadiem sižetā par sēravotiem Latvijā un pasaulē  stāstīja  ģeoloģijas doktors, hidroģeologs Jānis Prols.

Neilgā laikā ir izgāzušies divu vadošu amatu konkursi. Vai problēmas ir atlases procedūrās un lēmumu pieņemšanas kārtībā? Kā atrast labus vadītājus svarīgiem valsts amatiem, diskutējam Krustpunktā. Raidījuma viesi: sabiedrības par atklātību "Delna" direktore Inese Tauriņa, uzņēmuma "Fontes Executive Search" vadošā partnere Anna Litvina, Baltijas Korporatīvās pārvaldības institūta viceprezidents, vadītājs Latvijā Andris Grafs, Valsts kancelejas direktora vietniece Ieva Lībķena.  

Raidījuma uzmanības fokusā šoreiz ir Eiropa. Šodien, 1. maijā, aprit 20 gadi, kopš Latvija iestājās Eiropas Savienībā, īstenojot mērķi, uz kuru tā tiecās daudzu gadu garumā. Tā bija viena no lielākajām savienības paplašināšanās reizēm - kopā tajā dienā pievienojās 10 valstis. Tas bija iespēju loks, kuru Latvija izmantoja, jo entuziasms Eiropai izplesties pamazām izplēnēja. Jau daudzus gadus Savienība nav nevienu uzņēmusi, lai gan pie tās durvīm mīņājas jau deviņas valstis, kas cer pievienoties šim blokam. Viens no iemesliem, kādēļ Eiropas Savienībā ir bijusi skepse par tālāku valstu uzņemšanu, ir lēmumu pieņemšanas mehānisms, kas prasa vienprātību daudzu jautājumu izlemšanā. Jo vairāk lēmēju, jo grūtāk ir nonākt pie rezultāta. Bet tas, protams, nav vienīgais iemesls. Francijas prezidents šajā nedēļā runāja par Eiropas Savienības miršanu, kas varot notikt, ja tā nespēs pielāgoties mainīgajai situācijai. Par to visu šodien gribam runāt, palūkojoties, kas ir noticis, notiek un notiks Eiropas Savienībā tuvākajos gados. Diskutē vēstures zinātņu doktors Ojārs Skudra un Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Eiropa ir mirstīga… Pagājušajā ceturtdienā, uzstājoties ar pusotru stundu ilgu runu Sorbonnas universitātē, Francijas prezidents Emanuels Makrons pauda: „Eiropa ir mirstīga. Tā var nomirt. Tas ir atkarīgs tikai no mūsu izvēlēm. Un šīs izvēles ir jāizdara tagad.” Elizejas pils saimnieks norādīja uz galvenajiem Eiropas vājuma iemesliem, kurus spilgti atklājuši pēdējo gadu notikumi: paļaušanos uz Ķīnu kā patēriņa preču piegādātāju, aizsardzības nodrošinājuma deleģēšanu Savienotajām Valstīm un pieradumu pie lētajiem Krievijas energoresursiem. Gausums, reaģējot uz laikmeta izaicinājumiem, var izrādīties Eiropai liktenīgs – citi globālie spēki var to vājināt vai pat nostādīt nevienlīdzīgā pozīcijā. Kas tad, Makronaprāt, būtu darāms? Eiropai jāatmet lieka kautrība, aizstāvot savu iekšējo tirgu un mērķtiecīgi investējot publiskos līdzekļus stratēģiskajās attīstības nozarēs, kā to dara Savienotās Valstis un Ķīna. Šīs nozares ir mākslīgais intelekts, kvantu informātika, kosmosa izpēte, biotehnoloģijas un jaunā tipa enerģētika. Kā vēl vienu prioritāru virzienu prezidents definēja Eiropas aizsardzības iniciatīvu, par kuras nozīmīgāko iemiesojumu būtu jākļūst vienotajam pretgaisa aizsardzības vairogam. Eiropai jāturpina konsekventi īstenot „zaļo kursu”, kas ir globālā mērogā unikāla enerģētiskās pārejas programma, un jābūvē vēl vienotāks enerģētikas tirgus. „Dekarbonizēta enerģija ir [normāla] klimata, suverenitātes un nodarbinātības ķīla,” postulēja Makrons. Pirmdien Francijas līderim piebalsoja Eiropadomes prezidents Šarls Mišels intervijā žurnālistu grupai sakarā ar 2004. gada Eiropas Savienības paplašināšanās gadadienu. Viņš atzina, ka „ikviens demokrātisks projekts pēc savas dabas ir mirstīgs,” taču tūdaļ mudināja uz optimismu – Eiropai esot spēks un ieroči, lai stātos pretī izaicinājumiem. Ir nepārprotami skaidrs, ka Eiropas Savienībai šādā nolūkā nepieciešamas nopietnas reformas, no kurām visvairāk apspriestās ir lēmumu pieņemšanas mehānisma izmaiņas Eiropadomē, atmetot pavisam vai kapitāli samazinot vienbalsības principu un aizstājot to ar kvalificēto vairākumu. Tas liegtu tādiem destruktīvi tendētiem līderiem kā Ungārijas premjers Orbans vai viņa potenciālais sabiedrotais, jaunizceptais Slovākijas premjers Fico padarīt visas Eiropas intereses par savu manipulāciju un ambīciju ķīlniecēm un faktiski ignorēt savienības pamatos liktos vērtīborientierus. Eiropas uzgaidāmā telpa Vakar, 30. aprīli, no Gruzijas galvaspilsētas Tbilisi pienāca ziņas par jaunu eskalāciju pretstāvē starp drošības struktūrām un protestētājiem, kuri nevēlas pieļaut t.s. „Krievijas likuma”, oficiāli saukta Likuma par ārzemju ietekmes caurskatāmību pieņemšanu. To valdošā partija „Gruzijas sapnis” acīmredzot cer izmantot, lai apkarotu opozīciju noturētos pie varas rudenī gaidāmajās vēlēšanās. Eiropadomes prezidents Šarls Mišels jau nepārprotami paziņojis, ka likums nav savienojams ar Gruzijas vēlmi iestāties Eiropas Savienībā. Tā vien šķiet, ka Tbilisi varas partijas pelēkais kardināls, oligarhs Bidzina Ivanišvili uzkāpis uz slidenās taciņas, pa kādu savulaik laipoja Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs, apgalvojot, ka ir par tuvināšanos Eiropas Savienībai, taču faktiski velkot savu valsti Krievijas ietekmes zonā. Nav lieku reizi jāatgādina, ar ko tas beidzās Janukovičam, Ukrainai, Krievijai un Eiropai – šobrīd ukraiņu nācija maksā ar asinīm un ciešanām par savu eiroorientācijas vēlmi, un negribas šaubīties, ka šī cena tiks ņemta vērā iestāšanās sarunu procesā. Iepriekšminētajā intervijā pirmdien Briselē Šarls Mišels, jautāts par savienības paplašināšanās perspektīvām, paziņoja: „2030. gadā mums jābūt tam gataviem. Kāda gan ir alternatīva? Ja doma ir to ievilkt uz nākamajām desmitgadēm, tas nozīmē, ka mēs dodam ziņu Ķīnai un Krievijai, ka šī mūsu tuvākā apkaime ir atvēlēta tām par spēļu laukumu.” Kā zināms, šobrīd Eiropas Savienības kandidātvalstu statusā bez Ukrainas un Gruzijas ir vēl arī Ukrainas mazākā kaimiņvalsts Moldova, piecas Rietumbalkānu valstis – Albānija, Bosnija un Hercegovina, Melnkalne, Serbija un Ziemeļmaķedonija. Oficiāli atsaukta joprojām nav arī jau gadu desmitiem senā Turcijas kandidatūra. No minētajām valstīm vistuvāk uzņemšanai šobrīd šķiet Melnkalne, kuras sakarā jau tiek minēts iespējamais iestāšanās gads – 2028. Lielākā problēma varētu būt tā, ka kopš eiro ieviešanas Melnkalne to vienpusēji lieto kā savu iekšējo maksāšanas līdzekli. Samērā pozitīvas izskatās arī Albānijas izredzes, ciktāl Francijas un Nīderlandes sākotnējā visai striktā pretestība uzņemšanai šķiet pārvarēta. Kopš Ziemeļmaķedonija 2018. gadā pieņēma savu pašreizējo nosaukumu, savu veto tās iestājai ir atsaukusi Grieķija, taču nav īstas skaidrības par Bulgārijas pozīciju, kurai arī ar Ziemeļmaķedoniju ir domstarpības vēstures un identitātes jautājumos. Bulgāru un maķedoniešu valodas ir ļoti tuvas, abām kaimiņvalstīm ir liels kopējas vēstures mantojums, kura traktējumā netrūkst iemeslu domstarpībām. Bosnija un Hercegovina oficiālo kandidātvalsts statusu ieguva pavisam nesen – 2022. gadā –, un tās potenciālo iestāšanos apgrūtina šīs valsts politiskā struktūra, kas faktiski ir diezgan vaļīga konfederācija. Serbijas potenciālā iestāšanās rada šaubas, ievērojot šīs valsts īpašās attiecības ar Krieviju un problēmas ar kaimiņvalstīm, pirmām kārtām agrāko Serbijas sastāvdaļu Kosovu. Pie tam arī pašā Serbijā atbalsts iestājai savienībā ir salīdzinoši zemākais no visām Rietumbalkānu kandidātvalstīm – nepārprotami to atbalsta mazāk nekā 50% serbu. Moldovas izredzes uzlabo tās diezgan ietekmīgais „advokāts” Eiropas Savienībā – Rumānija. Tomēr šīs izredzes saistāmas ar notikumu attīstību kaimiņvalstī Ukrainā. Kamēr nav likvidētas Krievijas ekspansionistiskās ambīcijas reģionā, Kremlis, visdrīzāk, mēģinās kavēt Moldovas iestāšanos, izmantojot gan Piedņestras valstisko veidojumu, gan lielo prokremlisko iedzīvotāju masu Moldovā, jo sevišķi separātiskajā Gagauzijas autonomijā. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Vairākās Eiropas valstīs sabiedriskie mediji piedzīvo pamatīgu politisko spiedienu: kādēļ šāda tendence un ko tas nozīmē mediju brīvībai kopumā? Krustpunktā analizē Latvijas Universitātes (LU) Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Mārtiņš Kaprāns, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzējs, Eiropas lietu eksperts Jānis Kapustāns, Latvijas Radio žurnālists Eduards Liniņš un LU Vēstures un Filozofijas fakultātes zinātniskais asistents un viens no tīmekļa žurnāla "Telos.lv" redaktoriem Krišjānis Lācis. Sabiedrisko mediju darbība Latvijā tiek daudz apspriesta - gan tās redakcionālā neatkarība, gan atbildība sabiedrības priekšā, kā arī saražotais saturs. Vieniem šķiet, ka pārāk tie aizstāv valdošās partijas, citiem savukārt liekas, reiz valdība maksā, tad tai ir jākontrolē, kas tiek raidīts un radīts. Par Latvijas medijiem šoreiz īpaši nerunāsim, bet retorikā, kas izskan publiskajā telpā, regulāri arī tiek pieminēti citi Austrumeiropas valstu piemēri, meklējot līdzības un tendences, ar kurām saskaras mediji, īpaši sabiedriskie mediji vairākās valstīs ir pievērsuši uzmanību. Primāri jāpiemin Slovākija, Polija un arī Ungārija, kur šie procesi jau notikuši sen. Vairākās kādreizējās padomju ietekmes telpās medijiem neklājas viegli. Kas un kāpēc tur īsti notiek, un cik lielā mērā par šīm tendencēm vajag satraukties? 

Turcijā aizvadītajās pašvaldību vēlēšanās būtisku zaudējumu cietusi prezidenta Erdogana partija. Gan lielākajās pilsētās, gan vairākās mazākās municipalitātēs tai būs jāpaliek opozīcijā. Jautājums, kā  tas ietekmēs politiku nacionālā līmenī? Runājam arī par Krievijas "garo roku". Vairāku starptautisko mediju pētījums par Havanas sindromu, kad diplomātiem pēkšņi kļūst slikti, norāda, ka iespējams, to visu ir organizējusi Krievija, izmantojot īpašu ieroci. Ir arī citi notikumi, kas norāda par valstu spējām aizsargāt savu teritoriju un cilvēkus no Krievijas īpašajiem aģentiem. Aktualitātes analizē politologi Arnis Latišenko un Andis Kudors un ārpolitikas eksperts Veiko Spolītis. Erdogana smagākā sakāve 31. martā Turcijas vēlētāji deva mandātu nākamajiem četriem gadiem vairāk nekā 23 000 vietvaru amatpersonu, sākot ar galvaspilsētas un lielpilsētu mēriem, beidzot ar rajonu padomju locekļiem. Tāpat tika ievēlēti daudzi tūkstoši zemākā līmeņa pašvaldību – pilsētciematu, ciemu un apkaimju – vadītāju un citu nepolitisku amatpersonu. Vēlēšanu rezultāti tūdaļ nonāca pasaules mediju ziņu augšgalā, jo šī ir pirmā reize nu jau vairāk nekā divas desmitgades ilgstošajā prezidenta Radžipa Taijipa Erdogana un viņa Taisnības un attīstības partijas varas periodā, kad šī partija nacionāla mēroga vēlēšanās nav līdera pozīcijās. Gaisušas ne tikai valdošās partijas cerības atgūt teikšanu galvaspilsētā Ankarā un valsts lielākajā pilsētā Stambulā. Līdz ar Turcijas ceturtās lielākās pilsētās Bursas mēra amata zaudēšanu tagad piecas lielākās Turcijas pilsētas ir galvenā opozīcijas spēka – kreisi centriskās Republikāņu tautas partijas rokās. Turcijas provincēs nozīmīgākā vara pieder centrālās valdības ieceltajiem gubernatoriem, tomēr arī provinču parlamentiem ir sava loma vietējo saimniecisko, infrastruktūras, vides, kultūras un tamlīdzīgu jautājumu risināšanā. Ja līdz šim Taisnības un attīstības partija dominēja trīsdesmit deviņu provinču parlamentos, tad astoņpadsmit no tiem šajās vēlēšanās ir zaudēti, vietā iegūstot tikai trīs. Arī šajā gadījumā lielākais ieguvējs ir Republikāņu tautas partija, savukārt tradicionāli konservatīvākajās provincēs valsts centrālajā daļā – islāmistiski konservatīvā Jaunā labklājības partija, kam šajās vēlēšanās ir trešais lielākais iegūto balsu skaits. Savas pozīcijas vietvarās nedaudz uzlabojusi kurdu minoritātes intereses pārstāvošā Tautas vienlīdzības un demokrātijas partija, esošo visumā saglabājusi Erdogana partijas sabiedrotā Nacionālistiskās kustības partija. Kā norāda analītiķi, šīm vietvaru vēlēšanām, jādomā, būs nozīmīga ietekme uz visas valsts tālāko politisko attīstību. Saskaņā ar pašreiz spēkā esošo konstitūciju, Radžipa Taijipa Erdogana pēdējais prezidentūras termiņš noslēdzas 2028. gadā, taču līdz šim tika pausti pieņēmumi, ka līderis, kuram netrūkst autoritāru tendenču, mēģinās mainīt likumdošanu un palikt pie valsts stūres ilgāk. Tagad šāda iespēja šķiet krietni mazāk ticama. Kremļa „klusuma skaņa” Havanas sindroms – tā iedēvēts fenomens, kas nu jau kādus septiņus gadus periodiski pavīdējis preses virsrakstos, tomēr paliekot versiju un pieņēmumu līmenī. 2017. gadā parādījās informācija, ka vairāki amerikāņu un kanādiešu diplomātisko misiju darbinieki, kas iepriekšējā gada beigās uzturējušies Kubas galvaspilsētā Havanā, piedzīvojuši neizskaidrojamas veselības problēmas. Jau tobrīd izskanēja aizdomas, ka pret viņiem lietots kāds slepens ierocis, visdrīzāk ultraskaņas vai mikroviļņu avots. Tiešu pierādījumu tobrīd gan nebija, taču diplomātisko attiecību paplašināšanās starp Savienotajām Valstīm un Kubu, kas bija iezīmējusies prezidenta Obamas administrācijas laikā, līdz ar šo notikumu aprāvās. Nākamajos gados parādījās ziņojumi par līdzīgiem gadījumiem ar amerikāņu diplomātiem un slepeno dienestu darbiniekiem citur pasaulē, sākot ar Guandžou Ķīnā un Tbilisi Gruzijā, beidzot ar Savienoto Valstu galvaspilsētu Vašingtonu. Fenomena oficiālais apzīmējums ir „anomālie veselības incidenti”, un, saskaņā ar amerikāņu izlūkdienestu kopienas 2022. gada septembra slepenu ziņojumu, tā galvenās pazīmes ir: „akūtas audiovestibulāras sensoras parādības, tai skaitā skaņas un/vai spiediena sajūta, reibonis, līdzsvara zudums un ausu sāpes; spēcīga ietekme uz atrašanās vietas vai virziena izjūtu”. Dažiem no Havanas sindroma upuriem bija konstatējami nelieli galvas smadzeņu vai dzirdes orgānu bojājumi, vairākos gadījumos viņi izjuta ilgstošas veselības problēmas. 2021. gadā Džo Baidena administrācija pieņēma likumu par dāsnu kompensāciju izmaksu apstiprinātu anomālo veselības incidentu gadījumos, tomēr oficiāli Savienotās Valstis joprojām nav atzinušas, ka Havanas sindroms būtu saistāms ar kādas naidīgas varas mērķtiecīgu darbību. Iespējams, par pagrieziena punktu šai ziņā kļūs 1. aprīļa publikācija Rīgā bāzētajā tīmekļa izdevumā „The Insider, kas tapis sadarbībā ar amerikāņu telekanāla CBS ziņu programmu „60 Minutes” un vācu izdevumu „Der Spiegel”. Raksta autori Romāns Dobrohotovs, Kristo Grozevs un Mihaels Veiss atklāj veselu buķeti faktu, kas zināmos Havanas sindroma gadījumus sasaista ar Krievijas bruņoto spēku Galvenās izlūkošanas pārvaldes Vienības 29155 aktivitātēm. Tā ir tā pati vienība, kuras vārds kļuva bēdīgi slavens pēc izbijušā dubultaģenta Sergeja Skripaļa un viņa meitas Jūlijas saindēšanas Lielbritānijā. Kā tagad noskaidrots, šo slepkavību un diversiju lietpratēju kontā ir arī divi mēģinājumi noindēt bulgāru ieroču rūpnieku Emilianu Gebrevu un vesela sērija sprādzienu viņa kompānijai piederošās noliktavās Bulgārijā un Čehijā, kas prasījuši vairāku desmitu cilvēku dzīvības, tāpat dalība apvērsuma mēģinājumā Melnkalnē un diversiju darbība Ukrainā. Pirmais uzbrukums, izmantojot Havanas sindromu izraisošo ieroci, noticis nevis 2016. gadā Havanā, bet 2014. gadā Frankfurtē pie Mainas, Vācijā. Iespējams, ka pēdējais uzbrukums, savukārt, fiksēts pagājušā gada jūlijā Viļņā, NATO samita laikā. Raksta noslēguma daļā autori akcentē Savienoto Valstu valdības rīcību, kura līdz šim centusies notušēt uzbrukumu mērogu un raksturu. Pēc autoru domām, iemesls ir bažas, ka atklātais atbaidīs potenciālos diplomātiskā dienesta darbiniekus, kā arī tas, ka šāda mēroga uzbrukumi pret Savienoto Valstu pārstāvjiem var tikt traktēti kā karadarbība, kas prasītu attiecīgu reakciju.  Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījuma centra direktors Māris Cepurītis un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Rihards Plūme. Portugāles vēlēšanas stabilitāti nevairo Svētdien, 10. martā, notikušās Portugāles parlamenta – Republikas Asamblejas – vēlēšanas bija jau otrās ārkārtas vēlēšanas pēc kārtas. Iepriekšējās tika sarīkotas 2022. gada janvārī, un tajās negaidīti spožus panākumus guva Sociālistiskā partija. Ar absolūto vairākumu parlamentā premjers Antoniu Košta, kurš ir pie varas kopš 2015. gada, izveidoja savu trešo kabinetu. Pagājušajos divos gados Portugāle piedzīvojusi pozitīvu ekonomikas izaugsmi, kam tomēr īsti netiek līdzi labklājības rādītāji, daudzu iedzīvotāju algām augot lēnāk nekā cenām. Tomēr tas vien nebūtu iemesls Koštas kabineta beigām, ja ne smags korupcijas skandāls, kas to satricināja pagājušā gada novembrī. Procesā, kurā tiek izmeklēta iespējama korupcija un amatpersonu ļaunprātīga rīcība, viens no apsūdzētajiem ir premjera biroja vadītājs, un arī paša Antoniu Koštas darbību izvērtē Portugāles Augstākā tiesa. Valdības demisijai un konsultācijām ar politiskajiem spēkiem sekoja prezidenta Marselu Rebelu de Souzas lēmums izsludināt jaunas parlamenta vēlēšanas. Svētdienas balsojums nesa paredzamu kritumu sociālistiem, kuri zaudēja 43 mandātus jeb vairāk nekā trešdaļu no agrākā skaita un palika otrajā vietā aiz līdzšinējiem opozicionāriem – Sociāldemokrātiskās partijas. Šī partija, par spīti nosaukumam, ir labēji centrisks spēks, kas kopā ar divām vēl labējākām sīkpartijām veido bloku Demokrātiskā alianse. Tomēr šie labējie centristi maz ieguvuši uz savu kreiso kolēģu rēķina, jo, pēc visa spriežot, abu lielāko partiju politisko kapitālu pamatīgi paplucinājis trešais spēks – labēji radikālpopulistiskā partija ar nosaukumu „Chega!” tulkojumā – „Pietiek!”. Nopietni sevi pieteikusi iepriekšējās vēlēšanās, „Chega!” tagad četrkāršojusi mandātu skaitu, un tās līderis Andrē Ventura triumfējoši paziņojis, ka beidzot izdevies salauzt valstij tik ļoti kaitējušo divpartiju sistēmu. Šobrīd sadalīti 226 no 230 Republikas Asamblejas deputātu mandātiem, vēl četriem tuvākajās dienās jāienākas no ārzemju vēlēšanu iecirkņiem. Demokrātiskajai aliansei ir 79, Sociālistiskajai partijai – 77, „Chega!”– 48 mandāti. Vēl 22 vietas sadalījušas dažādas mazās partijas, sākot ar „Liberālo iniciatīvu”, beidzot ar komunistu un zaļo koalīciju. Sociālistu līderis Pedru Nunu Santušs jau paziņojis, ka viņa partija darbosies opozīcijā, savukārt Demokrātiskās alianses līderis Luīšs Montenegru deklarējis, ka neslēgšot nekādas vienošanās ar radikālo „Chega!”. Saskaņā ar Portugāles likumdošanu valdības apstiprināšanai nav nepieciešams parlamenta vairākums, respektīvi – valdība tiek apstiprināta, ja vairākums no deputātiem nenobalso pret šo apstiprināšanu. Sociālisti un „Chega!” ir devuši mājienus, ka varētu ļaut labēji centriskajai valdībai nākt pie varas, bet īstā tirgošanās sāktos pie valsts budžeta apstiprināšanas rudenī. Kā izteicies kādreizējais Sociāldemokrātu partijas līderis Luīšs Markešs Mendešs, nākamgada sākumā Portugāli, domājams, gaidot vēl vienas vēlēšanas. Ukrainas liktenis vārdu vējos Pēdējās nedēļas nesušas Ukrainai ne vien jaunus un jaunus slepkavnieciskus Krievijas raķešu un lidrobotu triecienus, bet arī verbālus „uzlidojumus”. Pagājušās nedēļas nogalē mediji un sociālie tīkli pildījās ar karikatūrām, kuru varonis bija pāvests Francisks. Iemesls bija sestdien daļēji publicētā pontifika intervija Šveices raidsabiedrībai „Radio Télévision Suisse, kas pilnībā tikšot publicēta 20. martā. Cita starpā izskanēja pāvesta izteikums, ka, viņaprāt, stiprākais esot tas, kuram ir drosme pacelt balto karogu, vest sarunas. Tas izraisīja sašutuma vētru Ukrainā, kur teiktais tika uztverts kā mudinājums kapitulēt. No Vatikāna vēlāk publicētā intervijas atšifrējuma gan redzams, ka pirmais balto karogu piesaucis intervētājs, savukārt pāvests Francisks to patiešām domājis nevis kā kapitulācijas simbolu, bet gan uz sarunām ar ienaidnieku sūtītu parlamentāriešu zīmi. Daudz nepārprotamāk izskanēja tas, ko intervijā Ungārijas valsts telekanālam M1 pauda premjers Viktors Orbans, daloties iespaidos par savu vizīti Savienotajās Valstīs. Piektdien, 8. martā, viņš viesojās pie eksprezidenta Trampa viņa Floridas īpašumā, pie tam netiekoties ar esošās administrācijas pārstāvjiem. Eksprezidenta teikto Orbans atstāstīja šādi: „Pirmkārt, viņš nedos ne santīma Ukrainas-Krievijas karam. Tāpēc šis karš beigsies, jo ir skaidrs, ka uz savām kājām Ukraina noturēties nevar. Ja amerikāņi un eiropieši nedos naudu un ieročus, tad karam beigas. Un, ja amerikāņi nedod naudu, eiropieši vieni paši šo karu finansēt nevar. Un tad karam ir beigas.” Pats Donalds Tramps publiski tik nepārprotami nekad nav izteicies, bet viens no viņa kaismīgākajiem atbalstītājiem, senators Lindsijs Grehems, taujāts studijas intervijā telekanālam „NBC News”, aicināja šai ziņā skatīties uz eksprezidenta darbiem, proti, ne Krievijas plaša mēroga iebrukums Ukrainā, ne „Hamās” iebrukums Izraēlā, ne talibu uzkundzēšanās Afganistānā neesot notikuši Trampa varas periodā. Tikām Eiropas gatavību balstīt Ukrainu pēdējā laikā, kā zināms, sevišķi aktīvi apliecina Francijas prezidents Emanuels Makrons. Viņa vizīte Kijivā tomēr jau vairakkārt pārcelta, nupat vēl par pāris nedēļām. Elizejas pils noliedz, ka iemesls ir bažas par drošību. Pagājušotrešdien, tieši tad, kad Odesā prezidents Zelenskis tikās ar Grieķijas premjerministru Kirjaku Micotaki, pilsēta saņēma vēl vienu Krievijas raķešu triecienu. Kā izdevumam „Politico” anonīmi paudis kāds franču diplomāts, prezidents Makrons vēloties pamatīgāk konsultēties ar sabiedrotajiem, lai ierastos Ukrainā ar kādu taustāmāku rezultātu. Šai nolūkā pagājušonedēļ Elizejas pils saimnieks apmeklēja Prāgu, kur tikās ar Čehijas prezidentu Petru Pavelu un premjerministru Petru Fialu. Čehija, kā zināms, ir uzņēmusies iniciatīvu sagādāt Ukrainai nepieciešamos artilērijas šāviņus, iepērkot tos ārpus Eiropas. Vizītes laikā, tiekoties ar franču diasporas pārstāvjiem, Makrons izteicās, ka Eiropai nāksies nebūt gļēvai. Šis izteikums jūtīgi uztverts Vācijā. Aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss, tiekoties ar žurnālistiem pēc sarunām ar savu zviedru kolēģi Polu Jonsonu, paziņojis, ka runāšana par karaspēka sūtīšanu vai drosmes esamību vai neesamību nekādi nepalīdzot sniegt konkrētu atbalstu Ukrainai. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Raidījumā Divas puslodes šoreiz par un ap tikko aizvadīto "Lielās otrdienas" balsojumu ASV, Ķīnas parlamenta Nacionālā tautas kongresa ikgadējo sesiju un Vācijas nopludinātajām sarunām. Aktualitātes analizē portāla "Delfi" ārzemju ziņu redaktors Toms Ģigulis un Vācijas Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa. Superotrdienas signāli 5. martā Savienotajās Valstīs bija t.s. „Superotrdiena” – diena, kad sešpadsmit pavalstīs notiek abu lielo partiju priekšvēlēšanu balsojumi un sapulces, sadalot apmēram trešdaļu no Republikāņu partijas priekšvēlēšanu kongresa delegātu balsīm, un nepilnu ceturtdaļu no Demokrātu partijas delegātu balsīm. Ievērojot līdz šim notikušās priekšvēlēšanas, Superotrdiena gan vēl nedos nevienam no kandidātiem galīgo mandātu, tomēr tā skaidri iezīmē perspektīvu. Kā esošā prezidenta, demokrāta Džo Baidena, tā eksprezidenta un potenciālā prezidenta republikāņa Donalda Trampa gadījumā viss liecina par to, ka šķēršļu viņu ceļā uz 5. novembra finiša taisni nebūs. Vienīgā Trampa sāncense, bijusī Savienoto Valstu pārstāve Apvienotajās Nācijās Nikija Heilija līdz vakardienai bija guvusi pārsvaru pār Trampu vienīgi Kolumbijas apgabalā, respektīvi galvaspilsētas Vašingtonas administratīvajā teritorijā un atsevišķu delegātu mandātus vēl vairākās citās pavalstīs. Vakar viņa pievienoja savu izdošanos sarakstam vēl arī Vermontas pavalsti, līdz ar to viņai piekritīgo delegātu balsu skaits sasniedza 62, kurpretim Donalda Trampa kontā to ir jau tuvu astoņiem simtiem. Būtībā vienīgā intriga ir – vai Heilija gribēs turpināt sacīksti arī turpmāk, vai pēc Superotrdienas liks tai punktu. Tikām demokrātu partijas kandidātam, prezidentam Džo Baidenam nopietnu sāncenšu nav vispār. Kā kongresmenim Dīnam Filipsam, tā pašattīstības rokasgrāmatu autorei Mariannai Viljamsonei līdz šim nav izdevies tikt pie delegātu balsīm. Tiesa gan, divi no 115 Mičiganas pavalsts delegātiem vakar saņēma mandātus ar formulējumu „bez noteiktas apņemšanās”. Daļā no pavalstīm vēlētāji priekšvēlēšanās var dot pārstāvjiem mandātu ar šādu vai līdzīgu formulējumu, kas nozīmē, ka partijas kongresā, apstiprinot prezidenta amata kandidātu, viņi var balsot pēc saviem ieskatiem. Šādi pret Baidena politiku protestē tie Demokrātu partijas vēlētāji, kuri neatbalsta viņa rīcību Izraēlas un „Hamās” konfliktā, respektīvi, uzskata, ka Vašingtonai būtu jāīsteno stingrāks spiediens pret Izraēlu, panākot uguns pārtraukšanu un plašāku humānās palīdzības piegādi Gazas joslai. Neviens no šiem protestētājiem, preses taujāts, gan nav izteicies, ka balsos par Donaldu Trampu, taču daļa teikuši, ka, ja Baidens nelabosies, viņam viņu balsi 5. novembrī neredzēt. Milzu kuģis peld miglā Vakar, 5. martā, Pekinā uz savu ikgadējo kongresu pulcējās Visķīnas Tautas pārstāvju sapulce, respektīvi, Ķīnas parlaments. Kā jau totalitārā valstī, kur nozīmīgākie lēmumi tiek pieņemti kompartijas vadības līmenī, šai sanākšanai ir vairāk ceremoniāls raksturs, tomēr novērotāji pievērš notikumam uzmanību, tverot akcentus, kas var norādīt uz attīstību milzīgās valsts politikā. Nozīmīgākā šai ziņā bija Valsts padomes priekšsēdētāja, respektīvi, premjerministra Li Cjana uzstāšanās, pirmā Tautas pārstāvju kongresā šim partijas funkcionāram, kurš kļuva par valdības vadītāju pirms nepilna gada. Kā zināms, Ķīnas ekonomikai šie nav tie spožākie laiki, ar parādos slīkstošiem nekustamo īpašumu attīstītājiem un pašvaldību budžetiem, zemu iekšējā patēriņa aktivitāti un vispārējo ekonomikas bremzēšanos. Premjera runā tika iezīmēts 5% izaugsmes mērķis, lai gan par tā sasniegšanas iespējām daudzi komentētāji ir skeptiski, ciktāl uzrāviens, kuru Ķīnas ekonomika piedzīvoja pēc pandēmijas ierobežojumu atcelšanas, sāk apsīkt. Tāpat premjera runā tika solīti plāni jaunāko tehnoloģiju attīstībai, t.sk. mākslīgā intelekta, lielo datu un kvantu datoru jomā, ar virsuzdevumu panākt Ķīnas tehnoloģisko pašpietiekamību. Premjers Li seko valsts galvas Sji Dziņpina pirms vairākiem mēnešiem izvirzītai tēzei par „jaunu ražošanas spēku” izvēršanu, kas gan šobrīd ir tikai diezgan izplūdis lozungs. Novērotāji norāda uz fundamentālo pretrunu starp varas vēlmi attīstīt avangarda tehnoloģijas un tajā pašā laikā stingri kontrolēt informācijas apriti, ciktāl bez brīvas informācijas aprites tehnoloģiski dinamisku sabiedrību ir grūti iedomāties. Uz ne sevišķi spožās ekonomiskās situācijas fona pamanāms ir kārtējais nozīmīgais aizsardzības izdevumu kāpums par 7,2%. No otras puses tiek gan norādīts, ka Ķīnas aizsardzības budžets joprojām ir apmēram 1,3% no iekšzemes kopprodukta, tātad, proporcionāli pieticīgs. Pamanītas ir arī retorikas nianses, premjerministram Li runājot par Taivānu. Proti, runātājs pauda, ka Ķīnas Tautas republika būšot stingra savā apņēmībā atkalapvienoties ar Taivānu, pie tam, ja agrāk ierasti tika piesaukta „mierīga apvienošanās”, tad šajā runā, kā tas arvien biežāk mēdz būt pēdējā laikā, apzīmētājs „mierīga” iztrūkst. Kremļa spicās ausis Otrdien Krievijas varas kontrolētā telekanāla RT vadītāja, viena no pamanāmākajām Kremļa propagandistēm Margarita Simonjana sava soctīklu kontā publiskoja audioierakstu, kurā dzirdama saruna starp Vācijas Gaisa spēku komandieri ģenerālleitnantu Ingo Gerharcu, brigādes ģenerāli Franku Grefi un vēl diviem virsniekiem. Sarunā oficieri apsprieda to, vai un kā ar vācu spārnotajām raķetēm „Taurus” būtu dodams trieciens bēdīgi slavenajam Kerčas tiltam. Kā zināms, „Taurus” tiek minētas kā ierocis, kas tiešām varētu nodarīt šai būvei visnopietnākos zaudējumus, kāpēc arī Kijiva jau labu laiku uzstājīgi lūdz no Berlīnes šīs raķetes. Līdz šim tam konsekventi pretojies kanclers Šolcs, kā argumentu minot pirmkārt to, ka tad uz Ukrainu būtu jānosūta vācu karavīri raķešu apkalpošanai un kontrolei. Starp citu, vācu kara lidotāju telefonsarunā izskan arī informācija, ka līdzīgas funkcijas ar raķetēm „Storm Shadow” Ukrainā jau veic britu personāls. Krievijas propaganda nekavējās sacelt pamatīgu brēku par nelietīgajiem vāciešiem, kuri grasoties apšaudīt, kā tas tiek formulēts, „Krievijas teritoriju”. Iesaistījās arī oficiālās varas pārstāvji. Krievijas Ārlietu ministrijas pārstāve Marija Zaharova paziņoja: šis liecinot, ka Vācijas valsts vara nav vienota, un, tātad, Vācijā neesot demokrātijas. Vēl spilgtāk izpaudās eksprezidents, Drošības padomes vicepriekšsēdis un, domājams, Krievijas šobrīd populārākais pļēgurs Dmitrijs Medvedevs. Savā „Telegram” kontā viņš pauda, ka vācieši, Krievijas mūžsenie pretinieki, atkal kļuvuši par zvērinātiem ienaidniekiem. Krievijai atkal esot aktuāls Otrā pasaules kara laika lozungs: „Nāvi vācu fašistu okupantiem!” Paralēlais Krievijas propagandas motīvs ir dižošanās ar audioieraksta iegūšanu, kas, protams, nedara godu Vācijas militārajam resoram. Notikušo komentējis Vācijas aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss, precīzi raksturojot to kā daļu no Krievijas informācijas kara. Tāpat viņš paziņoja, ka aizdomām par iespējamu iekļūšanu Vācijas aizsardzības resora datu bāzēs nav pamata. Saruna pārtverta brigādes ģenerāļa Grefes neuzmanības dēļ, jo viņš, uzturoties aviācijas izstādē Singapūrā, lietojis saziņai viesnīcas telefona līniju. Kā pierāda šis gadījums, nepatīkamā iespējamība uzdurties Kremļa spicajām ausīm pastāv jebkurā pasaules malā.   Sagatavoja Eduards Liniņš.

Arvien skaļāk no politiķiem Eiropā dzirdam, ka Eiropai ir jārēķinās, ka tā ir viena un Krievijai pretī jāstājas bez ASV, neatkarīgi no vēlēšanu rezultātiem novembrī. Kas ir mūsu mājasdarbi, lai nodrošinātu Eiropas aizsardzību bez ASV aizmugures, cik būtiski ir gatavoties šādiem scenārijiem, diskutējam Krustpunktā. Raidījuma viesi: Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis, Latvijas Drošības un aizsardzības industrijas federācijas valdes priekšsēdētāja Elīna Egle, Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns un drošības eksperts Jānis Kažociņš. Tās joprojām ir spekulācijas, bet pasaules mediji ziņo, ka Eiropas varas gaiteņos arvien aktīvāk izvēršoties diskusijas, kā Eiropai gatavoties iespējamai politikas maiņai Amerikas Savienotajās Valstīs. Kā zināms, ASV šoruden būs prezidenta vēlēšanas un diezgan ticami izskatās, ka republikāņu kandidāts atkal būs Donalds Tramps. Ņemot vērā prezidenta Džp Baidena zemo popularitāti, viņam varētu būt arī savas izredzes vēlēšanās uzvarēt. Daudzi Eiropā atminas, cik saspīlētas attiecības starp Eiropu un ASV izvērsās viņa iepriekšējās prezidentūras laikā. Viņš arī, kā zināms, pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā joprojām ir atzinīgi izteicies par Vladimiru Putinu. Pagājušā nedēļā viņa sacītais, ka viņš iedrošina Krieviju uzbrukt tiem, kas neinvestē pietiekoši savā aizsardzībā un ASV nenāks palīgā arī NATO valstīm, protams, izraisīja lielu viļņošanos. Vispār viņa skepse pret NATO par palīdzības sniegšanu Ukrainai – solījumi 24 stundu laikā panākt, ka karš starp Krieviju un Ukrainu tiek pārtraukts. Vai un kā ir jāgatavojas iespējamām pārmaiņām Savienoto Valstu politikā? Ar ko vajadzētu rēķināties?

Sarakstu iesniegšanu Eiropas Parlamenta vēlēšanām ir noslēgusies, un priekšvēlēšanu laiks var sākties pa īstam. Bet ar kādiem uzdevumiem pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā saskarsies jaunais sasaukums un arī deputāti, kas būs ievēlēti no Latvijas? Priekšvēlēšanu laiks ir arī Amerikas Savienotajās Valstīs, bet tas diemžēl negatīvi ietekmē ASV palīdzību Ukrainai, kur Krievijas izraisītais karš ir ieildzis. Par to saruna Krustpunktā Lielajā intervijā ar politologu, Latvijas Universitātes profesoru Dauni Aueru.  

Krievijas vēlēšanu komisija neatzīst daļu Nadeždina iesniegto parakstu. ASV neizdodas panākt vienošanos par palīdzību Ukrainai un imigrācijas ierobežošanu. Ukrainā, šķiet, ir grūti sadarboties prezidentam un bruņoto spēku komandierim. Notikumus ārpolitikā anlizē portāla "LSM.lv" ārzemju ziņu redaktors Ģirts Kasparāns un Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis. Nadeždins – kontroles mehānisma kļūda vai eksperiments, kas kļuvis nekontrolējams? Boriss Nadeždins ir Krievijas politikas veterāns. Tālajā 1990. gadā tobrīd 27 gadus vecais fizikas-matemātikas zinātņu kandidāts tika ievēlēts Maskavas apgabala Dolgoprudnijas pilsētas Tautas deputātu padomē. Nākamajā gadā viņš iestājās „Demokrātisko reformu kustībā”, kuras dibinātājs bija Mihaila Gorbačova tuvs līdzgaitnieks Aleksandrs Jakovļevs. 1993. gadā ieguvis arī jurista diplomu, Borisa Jeļcina varas periodā Nadeždins aktīvi piedalījās likumdošanas aktu izstrādē, šai sakarā satuvinoties ar vienu no tobrīd pamanāmākajiem Jeļcina komandas dalībniekiem Borisu Ņemcovu. 1997. gadā Nadeždins sāka strādāt par Ņemcova, tobrīd Krievijas Federācijas valdības vadītāja vietnieka, padomnieku, bet jau drīz pēc tam kļuva par toreizējā valdības vadītāja Sergeja Kirijenko palīgu. Kā zināms, Ņemcovs vēlāk kļuva par vienu no asākajiem Vladimira Putina kritiķiem un 2015. gadā tika nogalināts. Savukārt Kirijenko pietuvinājās Kremļa saimniekam un šobrīd ir viena no pamanāmākajām figūrām Krievijas varas virsotnē, oficiāli – Prezidenta administrācijas vadītāja pirmais vietnieks, neoficiāli reizēm dēvēts par „Putina galma pelēko kardinālu”. Laiks no 1999. līdz 2003. gadam bija Borisa Nadeždina politiskās karjeras apogejs, kad viņš bija Krievijas Valsts Domes deputāts, ievēlēts no partijas „Labējo spēku savienība”. Nākamajās desmitgadēs viņš turpināja darboties šajā un citās partijās, kuras, Putinam un viņa varas partijai „Vienotā Krievija” konsolidējot savu politisko ietekmi, tika nobīdītas Krievijas politikas perifērijā. Attiecīgi, nesekmīgi bija Nadeždina starti Valsts Domes un Maskavas apgabala gubernatora vēlēšanās, līdz 2019. gadā viņš, var teikt, atgriezās sākumpunktā – tika ievēlēts par Dolgoprudnijas Deputātu padomes locekli no partijas „Taisnīgā Krievija”. Vēl var piebilst, ka no 2010. līdz 2020. gadam Nadeždins darbojās Krievijas Federācijas Centrālās vēlēšanu komisijas konsultatīvajās ekspertu padomēs. Pagājušā gada oktobra vidū Boriss Nadeždins paziņoja par savu nodomu kandidēt Krievijas prezidenta vēlēšanās ar partijas „Pilsoniskā iniciatīva” atbalstu. Tā kā partija nav pārstāvēta Valsts Domē, tās kandidātam pielaišanai pie vēlēšanām bija jāsavāc 100 000 pilsoņu parakstu. Jau no paša sākuma Nadeždins deklarēja, ka pārstāvēšot tos Krievijas vēlētājus, kuri nav mierā ar prezidenta Putina politiku, un par savu galveno mērķi izvirzot pārtraukt karadarbību Ukrainā. Daudzi novērotāji izteica pieņēmumu, ka pašreizējā Krievijas politiskajā klimatā šāda platforma, ja vien kandidāts nav gatavs nopietni riskēt ar paša un ģimenes likteni, var parādīties tikai ar Kremļa atļaušanu. Tomēr tie paši novērotāji spriež, ka varai, visdrīzāk, bija nepatīkams pārsteigums, kad pie attiecīgajām parakstu vākšanas vietām sāka pulcēties garas rindas un samērā neilgā laikā tika savākti vairāk nekā 200 000 parakstu. Tika spriests, ka, ja arī Nadeždina kampaņa bijusi Kremļa plānots eksperiments, tas varētu būt kļuvis eksperimentētājiem nekontrolējams. Jau pirmdien, 5. februārī, Centrālā vēlēšanu komisija paziņoja, ka 15% no savāktajiem parakstiem esot nederīgi, kas nozīmē, ka skaļais pacifists tiks nocelts no priekšvēlēšanu sacensības trases. Galīgais paziņojums šai sakarā gaidāms šodien. Vai „hetmanis” liks „atamanam” iet? Par zināmu rīvēšanos un nesaskaņām starp Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski un valsts bruņoto spēku virspavēlnieku Valēriju Zalužniju runā nu jau vismaz kopš brīža, kad kļuva skaidrs, ka Ukrainas bruņoto spēku mēģinājumi salauzt Krievijas okupantu aizsardzību un atbrīvot jaunas plašākas teritorijas nenes cerētos panākumus. Šīs runas, saprotams, saistījās ar versijām par iespējamu ģenerāļa atkāpšanos vai atstādināšanu no ieņemamā amata. Lieki piebilst, ka sevišķi aizrautīgi šādas ziņas apspēlēja agresorvaslsts Krievijas propagandas līdzekļi. Jaunu nokaitējuma pakāpi tēma sasniedza 29. janvārī. Šai dienā, kā vēsta raidsabiedrības BBC Krievu dienests, Zalužnijs tika uzaicināts uz sarunu prezidenta birojā, kur viņam, pēc raidorganizācijas avotu paustā, paziņots par atstādināšanu. Drīz pēc tam šī ziņa sāka cirkulēt sociālajos tīklos.   Dažas stundas vēlāk, atsaucoties uz saviem informācijas avotiem, par atstādināšanu jau kā par notikušu faktu vēstīja vairāki Ukrainas mediji, un tad jau nebija ilgi jāgaida, līdz šis duļķainais vilnis sāka skaloties pa Krievzemes plašumiem. Taču tad, apmēram bez divdesmit minūtēm astoņos vakarā, Ukrainas Aizsardzības ministrijas „Telegram” kontā tika publicēts paziņojums, ka ziņa neatbilst patiesībai – nekāda atstādināšana neesot notikusi. Tātad, pēc visa spriežot, prezidents Zelenskis atteicies no sava lēmuma. Iemesli, kā spriež BBC, varētu būt divi – vai nu iejaukušies Rietumu sabiedrotie, vai arī abi perspektīvie amata mantinieki – Galvenās izlūkošanas pārvaldes priekšnieks Kirilo Budanovs un Sauszemes spēku komandieris Aleksandrs Sirskis – atteikušies stāties Zalužnija vietā. Kā trešais faktors tiek minētā ģenerāļa Zalužnija milzu popularitāte kā armijā, tā aizmugurē, kas nekavējās izpausties sociālajos tīklos. Tomēr tā, visdrīzāk, kalpojusi kā fons, ne kā tiešs arguments lēmuma pieņemšanā, respektīvi, atcelšanā. No paša Volodimira Zelenska tobrīd, pagājušās nedēļas sākumā, nekādi konkrētāki komentāri neizskanēja. Taču pagājušo svētdien, 4. februārī,  izskanēja prezidenta intervija Itālijas sabiedriskajai televīzijai RAI, kurā viņš atzina, ka pārdomājot virspavēlnieka atlaišanu. Intervijā viņš sacīja: „Ir nepieciešama pārstartēšana, jauns sākums. Runa nav par vienu cilvēku, bet gan par kopējo valsts vadības virzienu.” Amerikāņu politikas biezais gaiss Pēdējās dienas rāda, cik sabiezējis ir amerikāņu politikas gaiss, kurā nupat izkūpējusi ar lielām pūlēm panāktā demokrātu un republikāņu vienošanās par nacionālās drošības finansēšanas paketi, kas, cita starpā, paredz arī sešdesmit miljardus dolāru atbalsta Ukrainai. Demokrātu puse bija gatava ļoti nozīmīgi piekāpties imigrācijas politikas sakarā, riskējot ar daļas vēlētāju atbalstu, un piekrist imigrāciju ierobežojošiem pasākumiem, kas ir stingrāki, nekā jebkas, ko Kongress akceptēja Trampa prezidentūras periodā. Svētdienas vakarā tika publiskots vienošanās teksts, kuru Senātam bija jāvirza galīgajai apstiprināšanai Kongresa Pārstāvju palātā, bet jau drīz pēc publiskošanas Pārstāvju palātas priekšsēdis Maiks Džonsons paziņoja, ka vienošanās esot sliktāka, nekā ticis sagaidīts, un ka, ja tā arī nonāks līdz kongresmeņu balsojumam, tā tur „būs pagalam”. Pirmdiena vēl pagāja, paužot pieņēmumus, ka senatori varētu likumprojektu tomēr atbalstīt, ja tiem būtu ļauts ilgāks laiks ar to iepazīties, taču vakar, 6. februārī, Senāta republikāņi paziņoja, ka viņu atbalsta nebūs. Nelīdzēja republikāņu frakcijas vadītāja Miča Makonela aicinājums apzināties vēsturisko momentu un saprast, ka palīdzības pakete ir amerikāņu ieguldījums pasaules demokrātiju cīņā pret autoritāro režīmu koalīciju, kas met izaicinājumu Savienotajām Valstīm. Nelīdzēja prezidenta Baidena mudinājumi Senātam nodemonstrēt „stingru mugurkaulu”. Tātad – pagalam. Galvenais notikušā vaininieks nav tālu jāmeklē – tas ir Donalds Tramps. Robežas problēmas, kā zināms, ir viņa jājamzirdziņš, un viņam būtu ļoti neizdevīgi, ja tagad tās sāktu risināt, laupot viņam iespēju demagoģiski klaigāt par šo tēmu priekšvēlēšanu periodā, bet pēc tam taisīt no sevis vienīgo, kurš spēj šo jautājumu atrisināt. Un daudzi republikāņu likumdevēji, acīmredzot baidīdamies par savu nākotni partijā un uz politiskās skatuves, ir gatavi darīt ekscentriskajam Donaldam pa prātam. Otrdien Pārstāvju palātā, savukārt, izgāzās republikāņu vairākuma mēģinājums izteikt neuzticību Baidena administrācijas iekšējās drošība sekretāram Alehandro Maijorkasam, bet pēc tam apstiprināt atsevišķi atbalsta finansējumu Izraēlai. Kā raksta raidsabiedrības CNN analītiķis Stīvens Kolinsons, „šī neveiksme nāk par labu Baltajam namam, kas arvien labprātāk tēlo Džonsona vadīto vairākumu kā Donalda Trampa politisko triku mašīnu, nevis nopietnu valdošu spēku.” Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Savienotajās Valstīs turpinās priekšvēlēšanas prezidenta kandidāta nominācijai, tai skaitā Republikāņu partijā. Jau pēc balsošanas pirmajā štatā uz sacensību trases palikuši tikai divi kandidāti - pārējie izstājušies. Arī vakar notikušajā balsošanā Ņūhempšīrā uzvaru svinējis eksprezidents Donalds Tramps.  Sarežģījušās attiecības starp Irānu un dažām kaimiņvalstīm pēc tam, kad Irānas bruņotie spēki veica gaisa uzbrukumus mērķiem Sīrijā, Irākā, Pakistānā. Pēdējās divas atbildēja ar vēstnieka atsaukšanu, bet Pakistāna arī ar militāru operāciju. Arvien biežāk kāda valsts atļaujas apšaudīt mērķus citu valstu teritorijā.  Un pievēršamies risinājuma meklējumiem karam Izraēlā un palestīniešu apdzīvotajās teritorijās. Savienotās Valstis un Eiropas Savienība arvien ciešāk uzstāj uz tā saukto divu valstu risinājumu, pret ko savulaik iebilduši gan palestīnieši, gan arī tagad Izraēla. Vai vispār ir kāds cits ilgtermiņa risinājums nebeidzamajai spriedzei reģionā?  Pasaules aktualitātes studijā analizē politologs, vēstures zinātņu doktors Ojārs Skudra. Netanjahu kārtējais „nē” divu valstu risinājumam Pēdējās dienās no jauna aktualizējušās debates par palestīniešu teritoriju likteni pēc Gazas kara beigām, respektīvi, par potenciālā Palestīnas valstiskuma īstenošanas iespējām. 19. janvārī telefonsarunā ar Izraēlas premjerministru Benjaminu Netanjahu šai problēmai pievērsās Savienoto Valstu prezidents Džo Baidens, kurš pēc tam izteicās, ka Gazas joslā un Jordānas rietumkrastā varētu tikt radīta demilitarizēta palestīniešu valsts. Svētdien ar šīs idejas noliegumu nāca klajā premjerministrs Netanjahu. „Mana uzstājība ir tā, kas jau gadiem nav ļāvusi nodibināties Palestīnas valstij, kura radītu eksistenciālus draudus Izraēlai,” paziņoja Izraēlas valdības vadītājs, piebilzdams, ka nemainīs savu nostāju, kamēr vien paliks amatā. Kā atzīmē novērotāji, kas līdzīgs no Netanjahu puses bija sagaidāms, jo viņš nekad nav slēpis, ka neatbalsta pilnvērtīgas suverēnas Palestīnas valsts radīšanu, un šobrīd vada valdību, kurā ietilpstošās radikāli nacionālistiskās ebreju partijas ir kategoriskas palestīniešu valstiskuma pretinieces. Reaģējot uz Izraēlas premjera teikto, Apvienoto Nāciju organizācijas ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs paziņojis, ka liegt palestīniešu tautai tās valstiskumu ir nepieņemami. Savukārt Lielbritānijas aizsardzības ministrs Grants Šeps pirmdien pauda, ka Netanjahu teiktais esot sarūgtinošs un ka divu valstu risinājums ir labākais ceļš uz atrisinājumu. Kā zināms, 1947. gadā atzīstot ebreju valsts nodibināšanās tiesības, Apvienotās Nācijas paredzēja, ka toreizējā britu Palestīnas mandātteritorijā pastāvēs divas – ebreju un arābu – valstis. Sākotnēji Palestīnas arābu iedzīvotāji un Izraēlas arābu kaimiņvalstis bija tās, kas noliedza šo risinājumu, neatzīstot ebreju valsts pastāvēšanas tiesības un tiecoties to iznīcināt. Kvalitatīvi jauns stāvoklis iestājās pēc 1967. gada, kad t.s. Sešu dienu kara rezultātā visa potenciālās Palestīnas arābu valsts teritorija nonāca Izraēlas kontrolē. 1988. gadā Palestīnas Atbrīvošanas organizācija, tobrīd vadošais palestīniešu politiskais spēks, pieņēma Palestīnas Neatkarības deklarāciju, kurā atsaucās uz ANO 1947. gada teritoriālā sadalījuma plānu, respektīvi, netieši atzina Izraēlas valsts tiesības uz pastāvēšanu sākotnēji tai paredzētajās robežās. Līdzīgs saturs ir arī t.s. „„Hamās” hartai”, kas tika publiskota 2017. gadā. Pašreizējais karš, no vienas puses, aktualizējis palestīniešu valsts pastāvēšanas jautājumu, no otras, jādomā, attālinājis tās tapšanas iespējamību. Var piebilst, ka bez divu valstu risinājuma pastāv vēl arī citi teorētiski attīstības scenāriji. Tāds ir t.s. vienas valsts modelis, kas paredz vienotas federatīvas vai unitāras valsts izveidi visā kādreizējā Palestīnas mandātteritorijā ar izraēliešiem un Palestīnas arābiem kā pilsoņu kopumu, vai arī t.s. trīs valstu modelis, kad Gazas joslu un daļu Jordānas rietumkrasta anektētu, attiecīgi, Ēģipte un Jordānija. Irānas izārdīšanās, t.i. izrādīšanās Pagājušā nedēļa piešķīra jaunus motīvus biedējošajai tēmai par Tuvo Austrumu konflikta izvēršanos plašumā, kad divu dienu laikā Irāna īstenoja raķešu un lidrobotu triecienus trīs kaimiņvalstu teritorijām. 15. janvārī irāņu raķetes krita Irākas Kurdu autonomā reģiona administratīvajā centrā Erbīlā, nogalinot četrus un ievainojot sešus cilvēkus. Starp bojāgājušajiem ir uzņēmējs Pešro Dizaiji, daudznozaru uzņēmuma īpašnieks. Irānas puse apgalvojusi, ka trieciens dots Izraēlas izlūkdienesta atbalsta punktiem, ko par nepamatotu nodēvējusi kā Irākas valdība, tā kurdu autonomijas administrācija. Vēl vairākas Irānas raķetes tai pašā dienā piezemējās Sīrijas Idlibas provincē, kuru daļēji kontrolē pret valdošo režīmu karojošie nemiernieki. Kā apgalvo Teherāna, šeit mērķis esot bijušas tā dēvētās Islāma kalifāta kustības pozīcijas. Visbeidzot dienu vēlāk raķešu un lidrobotu trieciens tika vērsts pret Pandžguras rajonu Pakistānas Beludžistānas provincē. Šeit mērķis esot bijusi Irānas beludžu sunnītu bruņotās grupas „Džaīš ul-Adl” jeb „Taisnīguma armija” bāze. Vairākas valstis, tai skaitā ASV, atzīst šo grupējumu par teroristisku, un, kā pēc apšaudes paziņojis Irānas ārlietu ministrs Hosejns Amīrs Abdollahjans, mērķis esot bijuši tikai teroristi, bet nekādi ne „draudzīgās un brālīgās valsts pilsoņi”. Grūti spriest par trieciena sekmēm, jo, kā ziņo, vienīgie bojāgājušie esot divi bērni; četri pieaugušie ievainoti. Ja Irākas reakcija uz tās teritorijas apšaudīšanu bija tikai diplomātiska, proti, no Teherānas tika atsaukts Irākas vēstnieks, tad Pakistāna deva arī militāru atbildi. 18. janvārī Pakistānas bruņotie spēki apšaudīja ar raķetēm Saravanas pilsētu Irānas Sīstānas un Beludžistānas provincē, nogalinot deviņus cilvēkus, t.sk. trīs sievietes un četrus bērnus. Kā norādījusi oficiālā Islamabada, esot apšaudīti šeit bāzētie pakistāniešu beludžu separātisti. Šī Irānas mētāšanās ar raķetēm, izrādot savus militāros muskuļus, pievieno jaunus triepienus Tuvo Austrumu raķešu kara ainavai, kurā līdz šim bija redzama Izraēlas spēku un Libānā bāzētās grupas „Hezbollah” savstarpējā apšaudīšanās, uzbrukumi Savienoto Valstu bāzēm Irākā, Jemenas husītu nemiernieku uzbrukumi civilajiem kuģiem Sarkanajā jūrā, pretī saņemot ASV un to sabiedroto triecienus, un vēl citi elementi. DeSantiss pamet distanci Svētdien par savu izstāšanos no cīņas par Savienoto Valstu prezidenta krēslu paziņoja viens no Republikāņu partijas kandidātiem, vēl nesen par potenciālu favorītu uzskatītais Floridas gubernators Rons DeSantiss. „Man ir skaidrs, ka lielākā daļa republikāņu priekšvēlēšanu dalībnieku vēlas dot vēl vienu iespēju Donaldam Trampam. Es izsaku viņam savu atbalstu, jo mēs nevaram atgriezties pie pērnās vecās republikāņu gvardes, uzsildītā korporatīvsma jaunā iepakojumā, kuru pārstāv Nikija Heilija,” savā sociālā medija „X” kontā ierakstījis DeSantiss. Viņa lēmums sekoja pirmajām republikāņu priekšvēlēšanu sapulcēm Aiovas štatā, kurās viņš palika otrajā vietā aiz Donalda Trampa, kuru atbalstījuši vairāk nekā puse partijas pārstāvju. Floridas gubernators ir trešais republikāņu kandidāts, kurš izstājies no cīņas, sekojot uzņēmējam Vivekam Ramasvami un bijušajam Arkanzasas štata gubernatoram Eisai Hatčinsonam. Tagad republikāņu kandidātu sacīkstes distancē palikuši divi: eksprezidents Donalds Tramps un kādreizējā Savienoto Valstu pārstāve Apvienoto Nāciju organizācijā Nikija Heilija, lai gan priekšvēlēšanu biļetenos turpinās figurēt apmēram divi duči kandidātu vārdu, t.sk. visi tie, kas paziņojuši par savu kampaņu pārtraukšanu. 23. janvārī kā republikāņu, tā demokrātu partijas priekšvēlēšanas notika Ņūhempšīras štatā, un, saskaņā ar primārajiem rezultātiem, arī šeit republikāņu vēlētāju favorīts ir Donalds Tramps, kaut distance starp viņu un Nikiju Heiliju ir samērā neliela. Viņa pati paziņojusi, ka savu priekšvēlēšanu kampaņu nepārtraukšot arī tad, ja nepārprotami atpalikšot no eksprezidenta Trampa. Nākamais štats, kur republikāņi izvēlēsies savu prezidenta kandidātu, būs Nevada 8. februārī. Spriežot pēc aptaujām, arī te favorīts varētu būt Tramps. Sagatavoja Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Blinkens nepagurst dzesēt Tuvos Austrumus Mūsu pagājušajā raidījumā pievērsāmies iespējamajiem Tuvo Austrumu konfliktu eskalācijas punktiem un spriedzi radošajiem spēkiem. Ka šādi scenāriji rada nopietnas bažas Vašingtonā, apliecina fakts, ka ASV valsts sekretārs Entonijs Blinkens šajās dienās jau ceturto reizi pēdējo trīs mēnešu laikā uzturas Tuvajos Austrumos. Šajā reģiona karsto punktu dzesēšanas tūrē ietilpst vizītes Turcijā, Jordānijā, Katarā, Apvienotajos Arābu Emirātos, Saūda Arābijā un, protams, Izraēlā. Tajā pašā laikā Savienotajām Valstīm jāpanāk vairāku savu reģiona partneru atbalsts iespējamām aktīvākām militārām akcijām pret Jemenas husītu nemierniekiem, pret ko, piemēram, Katarai ir iebildumi. Kas attiecas uz amerikāņu militārajām akcijām reģionā, 4. janvārī Bagdādē ar lidrobota palīdzību tika nogalināts viens Irākas šiītu militārā grupējuma „Allāha cēlo partijas kustība” vadītājiem Muštaks Talibs al-Saīdi; organizācijas kaujinieki regulāri uzbrūk Irākā dislocētajiem Savienoto Valstu spēkiem. Vizītes laikā Ankarā dienaskārtībā cita starpā noteikti bija iespējamas Turcijas ietekmes izmantošana, bremzējot kustības Hezbollah [hezbollā] militārās aktivitātes pie Izraēlas ziemeļu robežām. Sestdien šiītu militāristi veica plašu raķešu triecienu pa Izraēlas teritoriju, tā atriebjoties par Hamas līdera Saleha al-Aururi nogalināšanu Libānas galvaspilsētā Beirutā, kas diezgan nepārprotami ir Izraēlas roku darbs. Tomēr pat ja Turcija, vai pat Irāna būtu gatavas atvēsināt Hezbollah cīņas sparu, tad, kā liecina Izraēlas valdības pārstāvju izteikumi, viņiem varētu būt padomā jau tuvākajā laikā izvērst nopietnākas militārās operācijas pret šo organizāciju Libānas dienvidos. Un, protams, valsts sekretāra Blinkena vizītes degpunktā ir karš Gazā. Nupat Izraēlas aizsardzības ministrs Joavs Galants ieskicējis plānu Gazas liktenim pēc karadarbības beigām. Izraēla uz nenoteiktu laiku plāno saglabāt šeit militāru kontroli, tāpat kā līdz šim kontrolēt preču plūsmu un darīt visu, lai izbeigtos nelegāla ieroču un cilvēku kustība pāri robežai ar Ēģipti. Tiek sagaidīts, ka Eiropas Savienības un reģiona turīgās arābu valstis pamatā finansēs Gazas infrastruktūras atjaunošanu. Pēc visa spriežot, Izraēla tuvākajā laikā negrasās nodot Gazas joslas administrēšanu Jordānas Rietumkrastā dislocētajai Palestīniešu pašpārvaldei, ko vēlētos ASV, bet gan grib veidot Gazas pašpārvaldi uz vietējo kopienu pārstāvniecības pamatiem. Tas faktiski nozīmētu politiski vēl vairāk atraut Gazu no palestīniešu zemēm Rietumkrastā, tādējādi vēl vairāk attālinot Palestīnas valstis izveides perspektīvu. Kanclera Šolca popularitātes antirekords Pagājušā gada decembris nesis sarūgtinošas ziņas Vācijas kancleram Olafam Šolcam un viņa vadītājai Vācijas Sociāldemokrātiskajai partijai. Vien nepilni 20% vācu vēlētāju, spriežot pēc ikgadējās aptaujas datiem, esot apmierināti ar kanclera veikumu, un tas ir zemākais rādītājs, kāds fiksēts kopš 1997. gada, kad tika uzsākta šī aptaujāšana. Savukārt sociāldemokrāti šobrīd vēlēšanās saņemtu 14% balsu, kas ir ceturtais rezultāts starp lielākajām Vācijas partijām. Viņiem priekšā ir gan kristīgie demokrāti ar 32%, gan galēji labējā „Alternatīva Vācijai” ar 21%, tāpat arī zaļie ar 15%. Vēl sliktāk klājas vienīgi trešajai valdošās koalīcijas partijai – neoliberālajiem brīvajiem demokrātiem, kas ieguvuši 4% atbalstu, kā arī radikāli kreisajai partijai „Kriesie” ar 3%. Tā kā iekļūšanai Bundestāgā pastāv 5% balsu cenzs, abas pēdējās partijas, ja vēlēšanas notiktu šobrīd, riskētu palikt ārpus parlamenta. Droši vien, ka daļa vainas par paša un partijas zemajiem reitingiem jāuzņemas valdības vadītājam, kurš ticis kritizēts par pārlieku sausu un izvairīgu komunikācijas stilu. Uz to netieši norāda arī tas, ka viņa partijas un valdības kolēģis, aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss ir populārākais šībrīža Vācijas politiķis, un otrs augstākais reitings ir ārlietu ministrei, zaļo partijas pārstāvei Annalēnai Bērbokai. Viņi abi, starp citu, ir pamanāmākie Ukrainas atbalstītāji pašreizējā Vācijas politikas virsotnē. Tomēr nenoliedzams iespaids uz valdības reitingiem ir situācijai, ar kuru šai valdībai nācies tikt galā. Tās varas periodu skāra pandēmijas noslēguma posms, kam uz pēdām sekoja Krievijas agresijas pilna mēroga agresijas karš pret Ukrainu, kas izraisīja nestabilitāti enerģētikas sfērā, inflācijas kāpumu un ekonomikas bremzēšanos. Piedevām visam Šolca kabinets nonācis spiedīgā budžeta situācijā, jo Vācijas Konstitucionālā tiesa novembrī lēma, ka īpašais fonds, kuru Šolcs vēl kā Angelas Merkeles kabineta finanšu ministrs izveidoja vides un modernizācijas jautājumu risināšanai no pandēmijas seku mazināšanai aizņemtajiem līdzekļiem, neatbilst konstitūcijas normām. Vācijas pamatlikums kopš 2009. gada visai strikti ierobežo valdības tiesības aizņemties naudu budžeta deficīta segšanai, minētais fonds bija mēģinājums šīs prasības apiet, un tā zudums nozīmē 60 miljardus eiro lielu budžeta robu. Neapmierinātību ar valdības darbu šobrīd var redzēt arī Vācijas ielās un stacijās- protestējot pret valdības lēmumu samazināt subsīdijas lauksaimniecības sektoram, šonedēļ tūkstošiem zemnieku bloķē ceļus un no šodienas sākas arī trīs dienu vilcienu vadītāju streiks, pieprasot augstākas algas un mazāk darba stundu. Kas attiecas uz valdošās koalīcijas partijām zudušo vēlētāju atbalstu, tad tiek minēts, ka tas pārceļojis gan pie opozīcijā esošajiem kristīgajiem demokrātiem, gan pie „Alternatīvas Vācijai”. Strauji popularitāte augusi arī no partijas „Kreisie” aizgājušajai frakcijai, kura burtiski pirms dažām dienām pārtapa partijā „Zāras Vāgenknehtas alianse – par saprātu un taisnīgumu”. Partijas platforma apvieno kreisumu ekonomiskajā programmā ar konservatīvismu sociālkulturālā ziņā. Tās vadone Zāra Vāgenknehta ir kaismīga Kremļa režīma piekritēja un, attiecīgi, aicina pārtraukt palīdzību Ukrainai. Atkal par Eiropas armiju Ideju par t.s. „Eiropas armiju” – ciešāk koordinētiem Eiropas Savienības valstu bruņotajiem spēkiem – jau pirms vairākiem gadiem izvirzīja Francijas prezidents Emanuels Makrons. Tobrīd tā bija pamatā reakcija uz Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa mājieniem par iespējamo amerikāņu dalības mazināšanu vai pat aiziešanu no Ziemeļatlantijas alianses. Pēdējā laikā gan prezidenta Makrona izteikumi par Eiropas savienības autonomiem bruņotajiem spēkiem kļuvuši retāki un mazāk spilgti, un Čehijas prezidents Petrs Pavels pēc tikšanās ar Francijas kolēģi pagājušā gada martā pat izteicās, ka Makrons pārstatījis akcentus un par būtiskāko uzskatot NATO Eiropas daļas stiprināšanu. Pēdējās dienās savu pienesumu šim vēstījumam devis Itālijas ārlietu ministrs, partijas Forza Italia [forca italija] līderis Antonio Tajani. Ja vēlamies būt miera uzturētāji pasaulē, mums nepieciešami Eiropas bruņotie spēki. Un tas ir fundamentāls priekšnoteikums, lai mums varētu būt Eiropas starptautiskā politika. [..]  Pasaulē, kurā ir tādi spēcīgi spēlētāji kā, piemēram, ASV, Ķīna, Indija, Krievija; kur pastāv krīzes no Tuvajiem Austrumiem līdz Indijas un Klusā okeāna reģionam, Itālijas, Vācijas, Francijas vai Slovēnijas pilsoņus var aizsargāt tikai kaut kas jau pastāvošs, proti, Eiropas savienība,” bijušais Eiroparlamenta priekšsēdis Tajani sacīja intervijā, kuru svētdien publicēja laikraksts La Stampa. Tāpat viņš norādīja, ka Eiropas Savienībai būtu nepieciešams savienības prezidenta postenis, kas aizstātu pašreizējos Eiropadomes un Eiropas Komisijas prezidentu amatus. Kas attiecas uz Eiropas Savienības kopīgajiem militārajiem tēriņiem, tad tādi pastāv Eiropas aizsardzības fonda veidā, kas paredzēts izpētei, tehnoloģiju attīstībai un kopīgiem ieroču iepirkumiem. Tas gan ir samērā niecīgs – ar astoņu miljardu eiro budžetu laikposmam no 2021. līdz 2027. gadam. Salīdzinājumam, Francija savu bruņoto spēku modernizēšanā laikā no 2024. līdz 2030. gadam paredzējusi ieguldīt apmēram 413 miljardus. Sagatavoja Eduards Liniņš  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.