Podcasts about valst

Pagājušā nedēļā Okupācijas muzejā notika diskusija par kaislībām, kas virmoja trimdas paaudžu starpā 70. gados. Tāpēc raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts ieskicējam, kādi bija tie karstie temati agrāk, bet kādi jutīgie jautājumi ir šodienas diasporas dažādu paaudžu vidū. Raidījumā diskutē Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēde Valda Selga Liepiņa, žurnālists un publicists Juris Kaža, Ginta Ose, kura jau 20 gadu dzīvo Milvokos, Amerikas Savienotajās Valstīs, ir turienes latviešu luterāņu baznīcas valdē, darbojas arī biedrībā "Eņģeļa sirds", kas organizē ziedojumu vākšanu Amerikas latviešu vidū, lai atbalstītu talantīgus bērnus Latvijā, un Amerikas Latviešu apvienības informācijas nozares vadītāja un Oregonas latviešu biedrības priekšsēdētāja Ieva Dekstere. -- 20. maijā Latvijas Okupācijas muzejā notika diskusiju “Vai kultūras sakari bija svarīgi – vai bīstami? Skats no trimdas jauniešu viedokļa”. 1970. gados jauniešu vēlme saprast Latviju bieži kļuva par konflikta avotu trimdas sabiedrībā. Daļa jauniešu pameta trimdas sabiedrību, vecākā un jaunā paaudze bieži nesarunājās, bija skarbas vārdu apmaiņas. Daļu sabiedrības apmeloja. Vecākā paaudze baidījās, ka kontakti ar Latviju varētu nozīmēt okupācijas pieņemšanu, savukārt jaunākā paaudze meklēja veidus, kā veidot saikni ar Latviju. Tas bija politiski un emocionāli pretrunīgs jautājums trimdā, jo skāra gan okupācijas neatzīšanu, gan attiecības ar Latvijā palikušajiem cilvēkiem. Diskusijā plašāk pievērsās nevis par kultūras sakariem kā oficiālai PSRS/ LPSR politikai, bet gan tam, kādas bija to sekas trimdas sabiedrībā. Padomju vara šos sakarus izmantoja arī kā ietekmes instrumentu. Tā gribēja parādīt, ka Latvijā viss ir “normāli”, ka okupācijas nav, ka latvieši ārzemēs var mierīgi sadarboties ar Padomju Latviju. Tādēļ kultūra reizēm kļuva par politikas lauku. Sakari kļuva par “indi” trimdas sabiedrībā.

Rīt, 14. maijā, sākas Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa divu dienu vizīte Ķīnas Tautas republikā. Pieticīgā 9. maijā parāde Maskavā ar Ukrainas atļauju. Divpartiju dominantes beigas britu politikā. Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra vecākā pētniece un direktora vietniece Elīna Vrobļevska un portāla "LSM.lv" ārvalstu ziņu redaktors Ģirts Kasparāns. Mastodontu tango Sākas Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa divu dienu vizīte Ķīnas Tautas republikā, tiekoties ar Ķīnas kompartijas un valsts līderi Sji Dziņpinu. Kā zināms, sākotnēji šī viesošanās bija plānota jau marta beigās, taču tika atlikta, ASV un Izraēlai uzsākot militāro kampaņu pret Irānu. Tagad, pusotru mēnesi vēlāk, konflikts Persijas līcī iestrēdzis zināmā spēku līdzsvarā. Irānas jaunāko noregulējuma priekšlikumu, kas faktiski ir no uzvarētāja pozīcijām diktētu prasību saraksts, pirmdien, 11. maijā, prezidents Tramps sagaidāmi noraidīja. Tādējādi uz Pekinu Baltā nama saimnieks dodas ar Hormuza blokādi un augšupvērstām naftas cenu līknēm bagāžā. Daudzu komentētāju ieskatā Tramps ir gatavs ja ne gluži lūgt Pekinas atbalstu konflikta pieņemamai izbeigšanai, tad noteikti labprāt pieņemt tās iesaisti. Arī pati Ķīna ir nepārprotami ieinteresēta karadarbības izbeigšanā, jo tās ekonomikai rada problēmas ne vien degvielas, bet arī naftas ķīmijas produktu pieejamība. Dažu sintētiskos materiālus saturošu ķīniešu ražojumu cenas jau pieaugušas par piektdaļu. Tomēr Ķīna par savu iesaisti visdrīzāk gribēs ko pretim, un iespējamā cena ir viens no galvenajiem jautājumiem gaidāmās tikšanās sakarā. Vizītes ekonomiskā bloka fonā ir Donalda Trampa pagājušajā gadā sarīkotais „tarifu šovs”, kas notušējis reālās starpvalstu ekonomisko attiecību problēmas. Savienotajās Valstīs turpinās izmeklēšanas process par Ķīnas īstenoto negodīgo uzņēmējdarbības praksi, un šīs izmeklēšanas rezultāti var paģērēt jaunas sankcijas. Attiecīgi Pekina labprāt redzētu šo izmeklēšanu izbeigtu, savukārt Vašingtonas galvenās vēlmes saistās ar lielāku amerikāņu lauksaimniecības produkcijas importu Ķīnā. Īsta „pretstatu vienība” sasaista abus globālos ekonomikas gigantus augsto tehnoloģiju sfērā. Ķīnas centieni mākslīgā intelekta un robotu tehnikas attīstībā pagaidām nevar iztikt bez Savienotajās Valstīs ražotajām jaunākās paaudzes mikroshēmām, savukārt Pekinas „trumpis” šai spēlē ir retzemju elementi – Ķīna piegādā pasaules tirgum līdz pat 90% šo izejvielu. Un, protams, sarunas neiztiks bez Taivānas jautājuma, ko Pekina jau iezīmējusi kā savu prioritāti. Tomēr diezin vai nākas sagaidīt kādas radikālas izmaiņas de facto neatkarīgās Ķīnas daļas situācijā. Prezidents Sji varētu vēlēties skaidrāk definētu Savienoto Valstu noliegumu Taivānas valstiskās suverenitātes iespējai, taču, kā raidsabiedrībai BBC norādījis starptautiskās bezpeļņas organizācijas „Āzijas asociācija” eksperts Džons Delūrijs, Ķīnas līderis diezin vai īpaši pūlēšoties to panākt. Galu galā Donalds Tramps, pat ja šodien pateiks kādu attiecīgas ievirzes frāzi, jau pēc pāris dienām kārtējā sociālo tīklu ierakstā var deklarēt gluži pretējo. Uzvaras karodziņš pagalam padilis Vēl pirms dažiem gadiem doma, ka Ukrainas lidroboti varētu reāli apdraudēt 9. maija parādi Maskavas Sarkanajā laukumā, šķita piederīga fantastikas romānu vai anekdošu žanram. Tomēr nu Ukrainas lidrobotu arvien efektīvākā darbība arvien dziļāk Krievijas teritorijā padarījusi to par aktuālo ziņu virsrakstu tēmu. Kādu nedēļu pirms simboliskā datuma no Maskavas sāka izskanēt draudi, ka ja Ukraina uzdrošināšoties maitāt svētkus, sekošot baiss prettrieciens pa Kijivas centru. Tomēr Ukrainas piekrišanu dažu dienu pamieram galu galā panāca prezidenta Trampa telefondiplomātija, cita starpā sarunājot arī karagūstekņu apmaiņu – tūkstoti pret tūkstoti. Tā nu ikgadējais rituāls varēja notikt bez baiļu trīsām, tomēr nebijusi pieticība ir galvenais, kas tiek piesaukts aizvadīto Uzvaras dienas svinību sakarā: nekādas militārās tehnikas, nožēlojama kusla oficiālo viesu saujiņa, toties pamatīgi mobilā interneta un īsziņu pakalpojumu atslēgumi Maskavā vairāku dienu ilgumā. Pasaules mediju nepamanīta nepalika arī Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska svinību priekšvakarā izdotā pavēle, ar kuru viņš Sarkano laukumu oficiāli izslēdzis no ukraiņu spēku potenciālo gaisa triecienu mērķu saraksta. Daudzi komentētāji šo žestu raksturojuši ar apzīmējumu „trollēšana”. Var piebilst, ka, pēc Ukrainas sniegtajām ziņām, ar reālo uguns pārtraukšanu frontē no Krievijas puses kārtējo reizi bijis, kā bijis. Pateicības vārdus no Kremļa vadoņa par izkāroto parādi Donalds Tramps gan nesagaidīja. Tā vietā savā uzrunā Putins ierasti pauda, ka Krievija karojot pret „agresīvo NATO bloku” un noteikti uzvarēšot. Mundrs un runātīgs agresorvalsts vadonis bija pēc parādes sarīkotajā preses brīfingā. Gana negaidīti, sevišķi neilgi pirms tam teiktās parādes uzrunas kontekstā, izskanēja viņa sacītais par karu Ukrainā – „lieta iet uz beigām”. Viņš, Putins, labprāt runāšot ar Eiropu par jaunu drošības izkārtojumu, sevišķi ja kā sarunvedis no Eiropas puses būšot bijušais Vācijas kanclers, pēc tam – Krievijas valstiskotā naftas un gāzes biznesa dāsni algotais darbonis Gerhards Šrēders. Gan Eiropas Savienības augstā pārstāve ārlietu un drošības jautājumos Kaja Kallasa, gan vairāku dalībvalstu ārlietu resoru vadītāji jau kategoriski noraidījuši šādu potenciālā sarunu procesa „šrēderizācijas” iespēju. Plaisas britu politikas marmorā 7. maijā Lielbritānijā notika vēlēšanas daļā no vietvarām, ievēlot vairāk nekā 5000 dažādu veidu Anglijas pašvaldību padomju deputātu. Vienlaicīgi notika arī Skotijas Parlamenta un Velsas parlamenta jeb Seneda vēlēšanas. Vēlētāju gribas izpaudums ir tik spilgts, ka licis runāt par tradicionālās divpartiju dominantes beigām britu politikā. „Trešais spēks”, kas uznācis britu politikas skatuvē, ir „Breksita” arhitekta Naidžela Farāža partija „Reform UK” – „Reformēt Apvienoto Karalisti”; dibināta 2018. gadā, toreiz ar nosaukumu „Breksita partija”. 2019. gadā „farāžisti” ieguva lielāko britu deputātu frakciju Eiroparlamentā, kur darbojās līdz izstāšanās brīdim 2020. gada janvārī. Tobrīd šķita, ka ar to gan partijas, gan tās līdera loma ir nospēlēta, taču pandēmijas un ekonomisko sarežģījumu radītie noskaņojumi britu sabiedrībā deva leknu augsni populismam, kur misters Farāžs saskatīja vēl vienu pielietojumu savam populista talantam. To, ka „Reform UK”ambīcijas jāņem nopietni, rādīja jau pirms gada notikušās vietvaru vēlēšanas, kad tika ievēlēti vairāk nekā 1600 deputāti, taču pagājušo ceturtdien notikušais daudziem ir šoks. Pirmām kārtām jau Lielbritānijas pašreizējai varas partijai – leiboristiem, kuri zaudējuši gandrīz pusotru tūkstoti deputātu vietu un varu vairākās pašvaldībās, kur nemainīgi saimniekojuši vismaz pusgadsimtu. Un teju proporcionāls leiboristu zaudējumam ir „farāžistu” ieguvums – vairāk nekā 1450 mandāti, pie tam pašvaldībās, kur viņu pārstāvju līdz šim bija mazāk par simtu. Populistiem tikusi ne vien daļa no leiboristu, bet arī no konservatīvo līdzšinējiem mandātiem, jo toriji šķīrušies no vairāk nekā 560 mandātiem. Tomēr par konservatīvajiem tiek teikts, ka viņu sniegums esot pat labāks nekā cerēts. Daļu leiboristu mandātu noteikti ieguvusi Zaļā partija, kas pirmo reizi vēsturē tikusi pie vairāku Londonas rajonu mēru amatiem. Zināmus panākumus guvusi arī Liberāldemokrātiskā partija, kaut ieguvums ir mazāks nekā cerēts, jo arī te lielumu nosmēluši „farāžisti”. Kopumā šajās Anglijas vietvaru vēlēšanās „Reform UK” ieguvuši vairāk nekā ceturtdaļu vietu, savukārt atlikušās apmēram līdzīgi sadalījuši leiboristi, konservatīvie, liberāldemokrāti un zaļie. Velsas parlamentā labākos panākumus guvusi kreisi centriskā velsiešu nacionālistu partija „Plaid Cymru”, lai gan līdz vairākumam tai dažu vietu pietrūkst. Proporcionāli vēl iespaidīgāki ir „Reform UK” Velsas atzara panākumi, no nulles tiekot pie trešdaļas deputātu vietu un otrās lielākās frakcijas. Apdalīto lomā arī Velsā ir britu politikas vecmeistari – leiboristi un konservatīvie. Gluži tāpat kā „Plaid Cymru” Velsā, arī Skotu Nacionālajai partijai Skotijas Parlamentā nedaudz pietrūcis līdz vairākumam, toties tai jau piekto sasaukumu pēc kārtas būs lielākā frakcija. Arī te jaunpienācēji „farāžisti” ir lielākie ieguvēji – diezgan nepārprotami uz lielāko zaudētāju konservatīvo rēķina. Leiboristi Skotijā zaudējuši samērā mazāk, kamēr zaļie un liberāldemokrāti savas nelielās frakcijas diezgan pamanāmi palielinājuši. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Starptautiski augstu novērtētās Latvijas filmas prestižos kino festivālos un kritiski zemais valsts finansējums kino nozarei kopumā. Kultūras rondo situāciju pārrunājam ar režisoru Matīsu Kažu, producentu Gunti Trekteri un kino kritiķi Dairu Āboliņu.    Kino pasaules ļaudis sāk pulcēties Francijas dienvidpilsētā Kannās, jo 12. maijā tur sāksies pasaulslavenais Kannu kinofestivāls. Un filmai no Latvijas atkal izdevusies teju neiespējamā misija – milzīgā un arvien intensīvākā konkurencē iekļūt A klases kinofestivāla konkursā „Īpašais skatiens / Un certain regard”. Pirms diviem gadiem Kannu kinofestivāla „Īpašā skatiena” programmā savu fenomenālo panākumu ceļu sāka animācijas filma „Straume”, šogad caur 2500 filmu sietam „Kannu” laimīgo piecdesmitniekā iekļuvusi Viestura Kairisa spēlfilma „Uļa”. Festivāla norisēs un filmu tirgū aktīvi piedalās arī citi Latvijas filmu nozares profesionāļi.  Ar šiem panākumiem gribas lepoties visiem. Tai pat laikā jaunu spēlfilmu uzņemšanai šogad no valsts maka piešķirts nepilns pusmiljons eiro, kas ir mazākais finansējums pēdējo desmit gadu laikā. Kā šādos apstākļos sadalīt pieticīgo naudu, kādas ir Latvijas kino nākotnes izredzes ar šādu valsts atbalstu un vai laikā, kad valsts prioritāte numur viens ir aizsardzība, vispār ir pamats sagaidīt vairāk naudas kino? Par to sarunājamies ar režisoru un ilmas “Straume” producentu Matīsu Kažu, filmas “Uļa” producentu Gunti Trekteri un kino kritiķi, vienu no šā gada filmu projektu konkursa žūrijas pārstāvēm Dairu Āboliņu. Runājot par valsts finansējumu kino nozarei, Guntis Trekteris noradā, ka tendence ir bēdīga un valsts piešķirtais finansējums ir 2018. gada līmenī. "Tas nozīmē, ka nākamgad varam atbalstīt vienu, divas vai nevienu filmu; tas nozīmē, ka 2028. gadā vai 2029. gadā nav latviešu spēlfilmu," vērtē Guntis Trekteris. "Kad iepriekšējās pabeigs, tad arī viss beigsies. Situācija ir diezgan dramatiska un paradoksāla – ir panākumi gan animācijā, gan dokumentālām filmām, gan spēlfilmām, turpretī finansējums tikai samazinās." -- Vēl viena priecīga ziņa Latvijas kino – Edmunda Jansona animācijas filma “Laimīgie” startēs prestižā Ansī festivāla konkursā. 

Eiropas Politiskās kopienas samits Erevānā. Pūliņi nodrošināt kuģošanu Hormuza šaurumā. Tuvojas kārtējais 9. maijs ar Uzvaras dienas parādi Maskavas Sarkanajā laukumā. Aktualitātes analizē Latvijas ārpolitikas institūta asociētais pētnieks un Eiropas Savienības programmas vadītājs Marts Eduards Ivaskis un politologs Veiko Spolītis. Armēnijas eiropeiskuma apliecinājums 2026. gada 4. un 5. maijs Armēnijā kļuva par datumiem ar pirmreizības skaņu. Nekad iepriekš kopš neatkarīgā valstiskuma atjaunošanas 1991. gadā Erevāna nebija uzņēmusi tik plašu valstu vadītāju loku kā tas, kas šīs nedēļas sākumā pulcējās uz Eiropas Politiskās kopienas 8. samitu un tam sekojošo pirmo Eiropas Savienības un Armēnijas samitu. Klāt bija visu Eiropas Savienības nozīmīgāko institūciju vadītāji, NATO ģenerālsekretārs, Francijas un Ukrainas prezidenti, Lielbritānijas, Itālijas, Kanādas, Polijas premjerministri – pavisam apmēram pussimts valstu un starptautisko struktūru vadošo personu. Kā autonoms notikums šo dienu programmu papildināja Francijas prezidenta Emanuela Makrona oficiālā valsts vizīte Armēnijā. Tas viss ir nenoliedzami svarīgi Armēnijai, kura atrodas tālu Eiropas perifērijā un problemātisku kaimiņu ielenkumā. Eiropas Politiskā kopiena ir diskusiju platforma, kuras tapšana 2022. gadā bija saistīta ar Krievijas agresijas kara eskalāciju. Jaunie ģeopolitiskie izaicinājumi diktē nepieciešamību pēc formāta, kas piesaistītu Eiropas Savienības orbītai kaimiņvalstis, ar kurām tai šie izaicinājumi ir kopīgi. Saprotams, ka ārpus platformas tika atstāta agresorvalsts Krievija un tās satelīts Baltkrievija, toties iesaistījās Lielbritānija, Turcija, visas Dienvidkaukāza valstis un, līdz ar Erevānas samitu, arī Kanāda. Dienvidkaukāzs ir viens no tiem reģioniem, kurā Kremļa agresijas sekas izjūtamas ļoti tieši, un Armēnijai – sevišķi sāpīgi. Militārā avantūra Ukrainā ir noplicinājusi agresorvalsts resursus, tās ģeostratēģiskā ietekme izčākstējusi, un tas ļāva Azerbaidžānai 2023. gadā ar militāriem līdzekļiem atrisināt sev par labu gadu desmitiem ilgušo strīdu par Kalnu Karabahas faktisko piederību. Teritorijai krītot azerbaidžāņu spēku rokās, to pameta praktiski visi tur dzīvojušie etniskie armēņi, vairāk nekā simts tūkstoši, un Armēnijai neatlika nekas cits kā piekāpties. Attiecīga vienošanās, kā zināms, tika noslēgta 2025. gada augustā Vašingtonā ar Donalda Trampa līdzdalību, tomēr tā vēl nav pārtapusi pilnvērtīgā ratificētā miera līgumā. Tomēr Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs uzrunāja 4. maija samita dalībniekus vismaz tiešsaistē, savukārt Azerbaidžānas ciešāko sabiedroto Turciju, kuras attiecības ar Armēniju arī ir praktiski iesaldētas, Erevānā pārstāvēja viceprezidents Dževdets Jilmazs, un abi šie fakti tiek atzīmēti kā apliecinājums pozitīvai attīstībai starpvalstu attiecībās. Eiropas Savienības un Armēnijas samita rezultātā tapusi plaša kopīga deklarācija, kuras nozīmīgs aspekts ir savienības paustā atzīšana Armēnijas vēlmei uzsākt pievienošanās procesu. Citi deklarācijas temati ir sadarbība loģistikas, enerģētikas, augsto tehnoloģiju attīstības sfērās, kā arī virzība uz bezvīzu režīma ieviešanu Armēnijas pilsoņiem Šengenas zonā. Tramps atkal turp un atpakaļ Pirmdien, 4. maijā, Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps pieteica kārtējo jaunumu Hormuza šauruma krīzes sakarā – operāciju „Projekts Brīvība”. Tās ietvaros amerikāņu militārie spēki grasās uzsākt transportkuģu konvojēšanu cauri Irānas apdraudētajiem Hormuza ūdeņiem. ASV Bruņoto spēku Centrālā pavēlniecība ziņoja, ka gatavojas iesaistīt uzdevuma īstenošanā ar vadāmajām raķetēm aprīkotus eskadras mīnu kuģus, apmēram simts jūrā un uz sauszemes bāzētu lidmašīnu, kā arī dažādas bezpilota platformas. Irāna reaģēja ar draudiem vērst triecienus pret amerikāņu kuģiem, ja tie uzsāks darbību Hormuza ūdeņos, un paziņoja, ka piesaukto operāciju uzlūkos par pašreiz spēkā esošā trauslā pamiera pārkāpumu. Mediji metās apspriest, vai amerikāņu militārie līdzekļi ir pietiekami deklarētā mērķa īstenošanai, kādā veidā tas būtu izdarāms, un cik nopietna eskalācija iestātos, ja Irāna īstenotu savus draudus. Taču jau pēc nepilnas diennakts no Vašingtonas izskanēja nākamais paziņojums: operācija „Projekts Brīvība” pagaidām tiek apturēta, dodot iespēju turpmākajiem diplomātiskajiem pūliņiem. Savukārt šodien valsts sekretārs Marko Rubio paziņoja, ka Savienoto Valstu pret Irānas teritoriju vērstā militārā kampaņa esot noslēgusies un amerikāņu bruņoto spēku uzmanība turpmāk tikšot koncentrēta tikai kuģošanas nodrošināšanai Hormuza šaurumā. Tas licis daudziem komentētājiem paust cerību, ka diplomātiskais risinājums joprojām ir aktuāls. Tiek piesaukti intensīvi Pakistānas diplomātijas centieni, kā arī Irānas ārlietu ministra Abāsa Arāgči vizīte Pekinā un tikšanās ar savu ķīniešu kolēģi Vanu Ji. Jāpiebilst, ka vien nepilnas desmit dienas atlikušas līdz plānotajai Baltā nama saimnieka vizītei Pekinā, kas agrāk tika atlikta, Savienotajām Valstīm un Izraēlai uzsākot karadarbību pret Irānu. Baiļpilno parāde Tuvojas kārtējais 9. maijs – diena, kad Krievijas režīma kultivētā „uzvaras psihoze” sasniedz savu ikgadējo kulmināciju. Centrālais notikums te allaž bijusi Uzvaras dienas parāde Maskavas Sarkanajā laukumā ar agresorvalsts vadoni un viņam draudzīgo valstu līderiem tribīnēs. Taču šoreiz priekšsvētku noskaņa ir sevišķas nervozitātes apdvesta. Iespēja, ka īpašajā datumā virs Sarkanā laukuma varētu atskanēt ukraiņu lidrobotu dūkoņa, tika apspriesta jau pagājušogad. Tomēr toreiz tā šķita maz ticama īpaši tādēļ, ka viesu vidū bija Ķīnas līderis Sji Dziņpins. Šogad notikumā gaidāmi labi ja ierastie „statisti” Aleksandrs Lukašenko un Kasims Žomarts Tokajevs, un pat Slovākijas premjers Roberts Fico paziņojis, ka Maskavu gan apmeklēšot un pie mūžīgās uguns ziedus nolikšot, taču parādi izlaidīšot. Kā zināms, Ukraina pēdējās nedēļās sevišķi intensīvi demonstrējusi savas gaisa triecienu spējas. Tās lidroboti un raķetes ne vien pamatīgi izpostījuši naftas produktu tranzītostu netālajā Tuapse, bet sasnieguši arī Primorsku un Ustjlugu pie Somu līča, Ņižņijnovgorodu Volgas vidustecē, Permu Urālos un citas vietas līdz pat pusotru tūkstoti kilometru dziļi Krievijas iekšienē. Krievijas naftas pārstrādes jaudas pēdējos mēnešos kritušās, iespējams, pat par divām piektdaļām, salīdzinot ar pirmskara apjomu. Katrā ziņā Ukrainas triecienlīdzekļu spējas aizlidot līdz Maskavai nerada šaubas. Tiek ziņots, ka ap galvaspilsētu tiekot koncentrēti no citiem reģioniem atvilkti pretgaisa aizsardzības līdzekļi, savukārt ap Sarkano laukumu jau izvietotas vienības ar zenītložmetējiem; parāde, visticamāk, notikšot bez bruņutehnikas un citu nopietna kalibra ieroču demonstrēšanas. Pirmdien, 4. maijā, Krievijas Aizsardzības ministrija sociālajos tīklos publicēja paziņojumu, ka, sekojot Vladimira Putina pavēlei, Krievijas bruņotie spēki izsludinot vienpusēju uguns pārtraukšanu no astotā līdz desmitajam maijam. No Ukrainas tiekot sagaidīta pievienošanās šim pamieram, bet ja ukraiņi atļaušoties apdraudēt Uzvaras dienas priekus Maskavā, tad pa Kijivas centru tikšot vērsts īpaši nikns prettrieciens. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis paziņojis, ka Ukraina gan neesot saņēmusi nekādu oficiālu Krievijas puses priekšlikumu uguns pārtraukšanai, taču izsludinot „klusuma periodu” jau sākot ar pusnakti uz 6. maiju. Viņš ieteicis Krievijai spert konkrētus soļus kara izbeigšanai, ievērojot, ka pat parāde Sarkanajā laukumā jau kļuvusi atkarīga no Ukrainas labās gribas. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Raidījumā Divas puslodes par Bulgāriju, par Ukrainu un, protams, arī par notiekošo Tuvajos Austrumos.  Donaldam Trampam vakar vakarā nācās pagarināt pamieru termiņu karā ar Irānu. Bulgārijā, izskatās, ir pārvarēta politiskā krīze - dažu gadu laikā tur notikušas astoņas ārkārtas parlamenta vēlēšanas, beidzot vienai koalīcijai ir vairākums. Tiesa, vēlēšanu rezultāti daudzus pamatīgi satrauc. Ukrainā frontē jau ilgu laiku būtisku izmaiņu tikpat kā nav, toties prezidents Volodimirs Zelenskis nesen izstāstīja par kādu īpašu militāru operāciju, kurā krievu pozīcijas tika ieņemtas tikai ar kaujas robotu palīdzību, saņemot vairākus karavīrus arī gūstā. Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un Ziemeļeiropas politikas centra direktors Artis Pabriks. Vai nācis bulgāriem „laimes lācis”? Politiskā krīze Bulgārijā ilgst kopš 2021. gada, taču tās saknes meklējamas vēl senāk – pagājušajā desmitgadē, kad premjerministra krēslu teju nemainīgi ieņēma partijas GERB jeb „Pilsoņi par Bulgārijas eiropeisku attīstību” līderis Boiko Borisovs. Jo tuvāk desmitgades beigām, jo pamanāmāk izpaudās korupcijas un valsts nozagšanas pazīmes. 2020. gada vasarā izvērtās pret valdību vērsti protesti, uz kuru fona veidojās vairākas jaunas t.s. „pārmaiņu partijas” ar antikorupcijas ievirzi. 2021. gada aprīlī notikušās vēlēšanas bija Borisova ēras beigas, taču parlaments izrādījās sadalīts apmēram vienlīdzīgi starp Borisova orbītas partijām, „pārmaiņu partijām” un kreiso bloku, kura centrā bija Bulgārijas Sociālistiskā partija, kādreizējās kompartijas mantiniece. Kopš 2021. gada Bulgārijā notikušas astoņas parlamenta vēlēšanas, pie tam no šajā periodā pastāvējušajām valdībām tikai trīs bija parlamentāras koalīcijas kabineti, savukārt četras – ar prezidenta dekrētu apstiprinātas pagaidu valdības. Arvien pamanāmāks šajos gados kļuva vēl viens spēks – labēji radikālās, nacionālistiskās partijas. Šī gada janvārī, gadu sabijusi pie varas, atkāpās Rosena Žeļazkova mazākuma valdība, kuru premjera partija GERB veidoja kopā ar sociālistu bloku un populistisko spēku „Ir tāda tauta”, un ar turku minoritāti pārstāvošās partijas Tiesību un brīvību alianse ārpuskoalīcijas atbalstu. Tūlīt pēc tam no amata atkāpās valsts prezidents Rumens Radevs, atvaļināts ģenerālmajors un kādreizējais Bulgārijas gaisa spēku komandieris, kurš 2017. gadā tika ievēlēts kā neatkarīgais kandidāts un ieguvis popularitāti kā politiski neatkarīgs valsts galva un Borisova iedibinātās oligarhiskās varas kritiķis. Radevs izveidoja partiju bloku „Progresīvā Bulgārija” ar kredo „Bulgārija pirmajā vietā!”, kurā iesaistījās kreisas ievirzes spēki – Politiskā kustība „Sociāldemokrāti”, Sociāldemokrātiskā partija un burtiski vēlēšanu priekšvakarā izveidotā „Mūsu tautas kustība”. Pirms vēlēšanām „Progresīvajai Bulgārijai” prognozēja apmēram trešdaļu balsu, taču 19. aprīlī tā ieguva nepilnus 44% un 131 no 240 deputātu vietām, tātad valdības veidošanai nepieciešamo vairākumu. Eksprezidenta blokam izdevies ne tikai atņemt teju visas balsis sociālistiem un apmēram divas piektdaļas no GERB elektorāta, bet arī atstāt ārpus parlamenta lielu daļu no labējo radikāļu partijām. Vienīgi liberālajam „pārmaiņu partiju” blokam izdevies saglabāt savas pozīcijas. Jau pirms vēlēšanām izskanēja bažīgas balsis, ka pāris nedēļas pēc atkratīšanās no Viktora Orbana Eiropas politika tagad būs ieguvusi viņa vietā jaunu Kremļa iztapoņu Rumena Radeva personā. Prezidenta amatā esot, Radevs paudis skepsi par militārā atbalsta lietderību Ukrainai, vēlmi uzturēt konstruktīvu dialogu ar Krieviju un mērenu eiroskepticismu. Pats eksprezidents gan jau priekšvēlēšanu kampaņas laikā deklarēja, ka negrasoties bloķēt Eiropas Savienības finanšu atbalstu Ukrainai. Tāpat eksperti lēš, ka viņš, iespējams, mazinās tiešo militāro palīdzību Kijivai, taču diezin vai kavēs Bulgārijas privāto ieroču ražotāju darījumus ar Ukrainu. Pasaule uz Hormuza āķa Šodien, 22. aprīlī, bija jābeidzas Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa noteiktajam uguns pārtraukšanas termiņam konfliktā ar Irānu, taču vakar pievakarē pēc Vašingtonas laika prezidents paziņoja, ka pauze karadarbībā tiek pagarināta. Irānai tiekot dots laiks, lai izstrādātu pozīciju miera sarunām, kuru atsākšanās tika gaidīta jau pirmdien. Tomēr amerikāņu delegācija viceprezidenta Vensa vadībā tā arī nesēdās lidmašīnā uz Islamabadu, kad kļuva skaidrs, ka Teherānas pārstāvji tur neieradīsies. No Irānas galvaspilsētas pienāk ziņas, ka turienes politiskajā virsotnē notiek asa cīņa starp tiem, kuri vēlētos turpināt bezkompromisa konfliktu ar Savienotajām Valstīm un Izraēlu, un tiem, kuri būtu gatavi dialogam. Kā „vanagu” bloka galvenie pārstāvji tiek minēti Islāma revolūcijas sargu korpusa pavēlnieks Ahmads Vahidi un Augstākās nacionālās drošības padomes sekretārs Mohammads Bāghers Zolghadrs, savukārt t.s. „pragmatiķi” koncentrējas ap parlamenta spīkeru Mohammadu Bāgheru Gālibafu. Oficiālā Teherānas pozīcija pašreiz ir – neatsākt sarunas, kamēr Savienoto Valstu jūras spēki turpina Irānas ostu blokādi. Tādējādi Hormuza šaurums joprojām paliek dubultās blokādes žņaugos, jēlnaftas „Brent” cena svārstās ap simts dolāriem par barelu, dabasgāzes cenas Eiropā dubultojušās līdz līmenim sešdesmit eiro par megavatstundu, un viss notiekošais tiek vērtēts kā smagākā enerģētikas krīze pasaules vēsturē. Tiek piesauktas arī nopietnas bažas par globālo pārtikas apgādi, ciktāl Persijas līča valstis nodrošina arī apmēram trīsdesmit procentus no pasaules minerālmēslu produkcijas. Protams, Irāna savukārt sāpīgi izjūt amerikāņu jūras blokādes sekas. Pārtikas cenas valstī vidēji dubultojušās, bet dažu produktu, piemēram, rīsa cenas augušas vēl daudz ievērojamāk. Naftas eksporta pārtraukšana draud ar nopietnām tehnoloģiskām problēmām naftas ieguves industrijai. Savu rīcības plānu Hormuza krīzes sakarā sākušas būvēt Eiropas valstis. 17. aprīlī Parīzē klātienē tikās Francijas prezidents Emanuels Makrons, Lielbritānijas premjerministrs Kīrs Stārmers, Itālijas premjere Džordža Meloni un Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs, savukārt daudzu citu Eiropas un arī ārpus Eiropas valstu vadītāji pieslēdzās samitam attālināti. Nozīmīgākais ir lēmums veidot apvienotus jūras spēkus civilās kuģniecības aizsardzībai Persijas līča rajonā, kuri gan aktīvu darbību varētu uzsākt tikai pēc tam, kad tiktu panākta miera vienošanās starp Savienotajām Valstīm un Irānu. Gatavību nozīmīgi iesaistīties paudušas arī Nīderlande, Spānija un Grieķija; kopdarbībai dots apzīmējums Hormuza šauruma kuģošanas brīvības iniciatīva. Šodien un rīt turpinājuma sesijā Londonā tiek risināti jau konkrētāki militārās plānošanas jautājumi. Piedalās ne tikai Eiropas NATO dalībvalstu, bet arī Kanādas, Japānas, Austrālijas, Apvienoto Arābu Emirātu un Ukrainas, bet ne Savienoto Valstu pārstāvji. Ukraiņu roboti nāk! Nu jau apmēram pusotru gadu presē reizumis parādījusies informācija par Ukrainas bruņoto spēku īstenotām kaujas misijām bez tiešas cilvēku iesaisties, izmantojot tikai robotus. Spriežot pēc šīm publikācijām, pirmā šāda kaujas epizode notikusi 2024. gada decembrī, kad kombinēts lidrobotu un braucošo robotizēto ložmetēju platformu uzbrukums krievu pozīcijām piespiedis ienaidnieku nozīmīgi pārgrupēt spēkus. Tomēr plašāku pasaules mediju uzmanību tēmai piesaistīja prezidents Volodimirs Zelenskis, pagājušonedēļ pastāstot par operāciju pērnvasar, kad ukraiņu roboti ieņēmuši pozīciju, kurā krievi pirms tam sekmīgi atsituši divus konvencionālus kājnieku uzbrukumus. Ukraiņu robotam izdevies uzspridzināt galvenā ienaidnieka bunkura ieeju, pēc kam pozīcijas aizstāvji pacēluši padošanās zīmes pret uzbrucēju lidrobotu kamerām un, šo pašu lidrobotu vadīti, paklausīgi aizsoļojuši uz ukraiņu pozīcijām padoties. Kā zināms, agresorvalsts militāristi savā taktiskajā ēdienkartē joprojām nesmādē lielgabalu gaļu, turpretim Ukrainas bruņotajiem spēkiem katra karavīra dzīvība ir dārga. Tā nu, vēlreiz apliecinot savu radošo un inovatīvo pieeju karadarbībai, Ukraina ir atšķīrusi jaunu lappusi militārajā vēsturē, kas tiek apzīmēta kā attālināti vadīts jeb daļēji autonoms kombinētu ieroču veidu manevrs. Kā norādījis Ukrainas līderis, pirmajos trīs šī gada mēnešos viņa valsts bruņotie spēki veikuši jau 22000 kaujas misiju, kurās izmantotas sauszemes robotizētās platformas. Kaujas lidrobotu izmantošanas apjomi ir vēl daudzkārt lielāki, un tiek nopietni spriests par Ukrainas iespējām šādi kompensēt agresorvalsts dzīvā spēka pārsvaru. Šomēnes Ukraina nozīmīgi intensificējusi arī triecienus Krievijas naftas pārstrādes un eksporta infrastruktūrai, kā rezultātā agresorvalsts naftas ieguve piedzīvojusi kritumu par vismaz trīssimt tūkstošiem barelu dienā, kas ir lielākais kopš globālās pandēmijas perioda. Šie militārie sasniegumi būtiski mainījuši Ukrainas vietu Eiropas drošības stratēģijas izkārtojumā. Kijiva vairs nav atbalsta lūdzēja nevienlīdzīgajā cīņā pret agresiju, bet kļūst par partneri, kas spējīgs piedāvāt neatsvaramu pieredzi jaunākās militārās tehnikas izstrādē un izmantošana taktikā. Konkrēts apliecinājums tam ir pagājušā nedēļā noslēgtais Ukrainas un Vācijas aizsardzības sadarbības pakts četru miljardu eiro vērtībā, kas paredz kopīgu lidrobotu un tālas darbības ieroču ražošanu, kā arī pretgaisa aizsardzības līdzekļu piegādi Ukrainai. Kijivas militāri tehnoloģiskās iespējas arvien vairāk novērtē arī citur pasaulē, t.sk. Persijas līča valstīs, kuras piedzīvojušas Irānas gaisa uzbrukumus. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Kamēr skaidrības, kas tālāk notiks Tuvajos Austrumos, sākam ar ziņu apkopojumu no turienes. ASV prezidents Donalds Tramps turpina runāt par drīzām karadarbības beigām, tajā pašā laikā draudot īstenot Irānā sauszemes operācijas. Pašās Savienotajās Valstīs viņa politika kļūst arvien nepopulārāka. Ungārijā jau pēc divām nedēļām būs parlamenta vēlēšanas. Spriedze ar partneriem Eiropas Savienībā pieaug, un Briselē neslēpj, ka Viktora Orbāna atkārtotas ievēlēšanas gadījumā meklēs risinājumus, kā mazināt viņa destruktīvās rīcības ietekmi uz kopējo Eiropas politiku. Spriedze pieaug arī Čehijā, kur daļā sabiedrības vairojas neapmierinātība ar Andreja Babiša vadītās valdības darbu. Nedēļas nogalē Prāgas ielās izgāja simtiem tūkstoši protestētāju. Aktualitātes komentē vēstures zinātņu doktors Ojārs Skudra un portāla LSM.lv ārzemju ziņu redaktors Ģirts Kasparāns. Kamēr karalis karā… Irānas kara ratiem ieripojot otrajā mēnesī, konflikta iespējamais fināls joprojām paliek sprādzienu dūmos tīts. Savienoto Valstu un Izraēlas aviācija kopš karadarbības sākuma esot veikusi pavisam 11000 triecienu pa Irānas teritoriju, šobrīd aktuālākie mērķi esot ieroču ražotnes un noliktavas. Tikām arī irāņu raķetes un lidroboti turpina trāpīt mērķos Irānas kaimiņvalstīs otrpus Persijas līcim. Vakar, 31. martā, tika ziņots, ka debesīs virs islāma republikas pirmoreiz parādījušies amerikāņu stratēģiskie bumbvedēji B52. Tas, acīmredzot, ir mājiens Teherānai, ka Donalda Trampa draudi bombardēt elektrostacijas un nu jau arī ūdens atsāļošanas iekārtas ir ņemami nopietni. Šobrīd ultimāta izpildes termiņš teorētiski pagarināts līdz 6. aprīlim, turpinās Pakistānas un citu reģiona valstu vidutājības mēģinājumi, bet nekas neliecina par ajatollu režīma gatavību piekāpties viņiem izvirzītajām prasībām. Netiek izslēgta arī iespēja, ka Teherānā nav tik viegli organizēties kādam sarunu procesam, jo daudzi agrākie varas nesēji ir likvidēti, bet atlikušie baidās pulcēties lielākā sastāvā, lai nekļūtu par kārtējā gaisa trieciena mērķi. Irānai izvirzīto prasību galvenie punkti ir Hormuza blokādes pārtraukšana, pilnīga atteikšanās no urāna bagātināšanas, nozīmīgi ierobežojumi ballistisko raķešu skaitam un darbības rādiusam un atbalsta pārtraukšana Irānas satelītspēkiem reģionā – kustībām „Hamās”, „Hezbollah” un Jemenas hutiešu nemierniekiem. Tikām vakar, sarunā ar žurnālistiem Baltajā namā, prezidents paziņojis, ka Savienotās Valstis izbeigšot karadarbību, kad būšot skaidrs, ka Irāna vairs nav spējīga izgatavot kodolieročus, pie tam kāda vienošanās ar Teherānas režīmu šādā gadījumā neesot obligāti nepieciešama. Savukārt „TruthSocial” ierakstā, uzrunājot NATO sabiedrotos, Baltā nama saimnieks paudis, lai šie paši saņemoties drosmi un ejot atbloķēt Hormuza šaurumu – amerikāņi viņu vietā to nedarīšot. Tā nu tagad globālajā publiskajā telpā aktīvi tiek apspriesta iespēja, ka Savienotās Valstis varētu pamest pusratā visu, kas ievārīts, lai Persijas līča un Eiropas partneri, tā sacīt, mēģina izstrēbt. Tikmēr pašās Savienotajās Valstīs un arī šur tur citur pasaulē 28. martā risinājās akcija „Nē karaļiem 3”, kad, pēc organizētāju ziņām, 3300 demonstrācijās piedalījās pavisam astoņi līdz deviņi miljoni protestētāju, kas varētu būt vēsturisks rekords. Tiek ziņots, ka protestu ģeogrāfija izvērsusies arī tradicionāli republikāniskajās pavalstīs un ārpus lielajiem urbānajiem centriem, apliecinot, ka arī tur spēkā pieņemas nepatika pret administrācijas politikas izpausmēm – pašreizējo karu, kas izraisījis cenu kāpumu, imigrantu ķērāju patvaļu, kam jau ir upuri, un visu pārējo, kas tiek raksturots kā neadekvāta varas lietošana un virzīšanās uz autoritārismu. Kliedzošā Prāga mazākumā Sestdien, 28. martā, Prāgā, Letnas parkā, pulcējās kārtējā daudzskaitlīgā demonstrācija. Pasākuma rīkotāju, kustības „Miljons mirkļu demokrātijai” iepriekš lēstie četrsimt tūkstoši gluži nē, bet vairāk nekā divsimt tūkstoši noteikti. Iemesls ir Čehijas sabiedrības daļas neapmierinātība ar pagājušā gada nogalē izveidotās premjera Andreja Babiša valdības un tās pārstāvētā parlamenta vairākuma politiku. Babiša labēji populistiskā partija ar nosaukumu „JĀ 2021” pagājušā gada oktobra vēlēšanās ieguva nepilnus 35% balsu un lielāko parlamenta frakciju. Valdības izveidē bloķējoties ar galēji labējiem nacionālistiem, partiju „Brīvība un tiešā demokrātija” un tāpat labējo un populistisko „Automobilisti paši sev”, kuras kredo, kā liecina nosaukums, ir auto īpašnieku intereses. Viena no protestus izraisījušajām koalīcijas iecerēm ir sabiedrisko raidorganizāciju finansēšanas modeļa maiņa, atceļot līdzšinējās abonēšanas maksas, kas, protams, ir pa prātam daļai sabiedrības. Tā šie mediji kļūs atkarīgi no varas finansiālas labvēlības un tos var mēģināt pakļaut politiskai kontrolei vai vājināt un marginalizēt, kā tas jau noticis kaimiņvalstī Slovākijā. Tur pēc premjera Roberta Fico valdības reformām sabiedriskās televīzijas auditorijas daļa ir sarukusi līdz nepilniem 12 procentiem, kamēr populārākajam komerckanālam tā ir lielāka par 30 procentiem, otram populārākajam – lielāka par 20 procentiem. Citi protestu motīvi ir plānotā atbalsta samazināšana Ukrainai, tendence konfrontēt ar Briseli bēgļu politikas un vides politikas jautājumos, gatavotais ārvalstu aģentu likums, kas paredzētu ārvalstu finansējumu saņemošām nevalstiskajām organizācijām obligātu reģistrēšanos. Vēl viens sabiedrību saniknojis parlamenta vairākuma solis ir imunitātes noteikšana premjeram Babišam un parlamenta apakšpalātas priekšsēdētājam Tomio Okamuram. Pret Babišu šobrīd izvirzītas apsūdzības lietā par krāpnieciskām darbībām ar Eiropas Savienības subsīdijām apmēram divu miljonu eiro apmērā, savukārt pret Okamuru – par naida runu. Tomēr šobrīd nešķiet, ka pie varas esošie grasītos piekāpties sabiedrības spiedienam. Valdošo partiju reitingi, salīdzinot ar vēlēšanu laiku, nav īpaši kritušies, un Babišs un viņa līdzgaitnieki var noraudzīties uz protestētājiem kā uz skaļu mazākumu. Viņa valdības drošie balsti šobrīd ir laucinieki, pensionāri, seniori, mazāk izglītotā un sociāli mazāk nodrošinātā sabiedrības daļa, kurā zeļ nepatika pret imigrantiem, Eiropas zaļo kursu un visādiem „progresīvajiem”. Budapeštas – Kremļa ļoti karstā līnija Ungārijas līdera Orbāna un viņa demokrātiju traumējošā režīma īpaši „siltās jūtas” pret Kremli jau sen nevienam nav nekāds noslēpums, taču nesen atklājušās detaļas liecina, ka šīs attiecības ir bijušas nepiedienīgi karstas. Gadiem ilgi par runāto Eiropas Savienības ārlietu ministru sēdēs Vladimirs Putins, domājams, nereti ir uzzinājis agrāk nekā dažs labs savienības valsts galva. Viņa informators bijis Ungārijas ārlietu ministrs Pēters Sijārto, kurš agresorvalsts ārlietu resora vadītājam Lavrovam operatīvi zvanījis šo sanāksmju pārtraukumos. Tagad, kad šī nelāgi dvakojošā patiesība beidzot uzpeldējusi izdevumā „Washington Post”, atklājas, ka citu valstu ministriem bijusi vismaz diezgan skaidra nojauta par Budapešatas kolēģa infonoplūdēm. Tāpēc jau kopš kāda laika iedibinājušies šaurāki formāti, kuros apspriest svarīgākos drošības jautājumus bez Ungārijas: t.s. Veimāras formāts – Vācija, Francija un Polija; E3 formāts – Vācija, Francija un Lielbritānija; E4 – visas četras iepriekšminētās valstis; līdzīgi savu tradicionālo formātu šim nolūkam sācis izmantot Ziemeļvalstu un Baltijas astotnieks. Vakar. 31. martā, jaunas krāsas Ungārijas ārlietu dienesta un visa Budapeštas valdošā režīma ārpolitiskās degradācijas stāstam pievienoja ungāru neatkarīgā izdevuma „VSquare” publikācija, tapusi sadarbībā ar vēl vairākām izmeklējošās žurnālistikas komandām, tai skaitā „Delfi Estonia”. Izrādās, Ungārija pēc Kremļa lūguma atsvabinājusi no Eiropas Savienības sankcijām vairākas personas, tai skaitā uzbeku izcelsmes Krievijas oligarha Ališera Usmanova māsu. Procesam piesaistīta arī Slovākija, tomēr ar pašu Ališeru, kā arī vēl vienu krievu oligarhu Mihailu Fridmanu šis gājiens nav izdevies. Pasūtījumu no Sergeja Lavrova pieņēmis, jau atkal, Sijārto. Visas šīs atklāsmes nāk Viktora Orbāna valdīšanai visneveiksmīgākajā brīdī – tieši pirms 12. aprīlī paredzētajām vēlēšanām, kad varas partija „Fidesz” reitingos acīmredzami atpaliek no galvenā konkurenta – jaunā politiskā spēka „Tisza”. Uz skandālu režīma vadoņi reaģējuši īsti savā garā: Sijārto paziņojis, ka šāda sazvanīšanās starp ārlietu resora vadītājiem esot parasta lieta, bet pēc tam viņš, Orbāns un citi valdības pārstāvji mēģināja pavērst situācijas vērtējumu pretējā virzienā, ceļot brēku par to, ka ministra telefonsarunas pārtvertas. Pret „VSquare” žurnālistu Sabolču Paņi ierosināta krimināllieta par spiegošanu Ukrainas labā. Savukārt, kā aizvakar vēstīja izdevums „Politico”, Briselē jau gluži atklāti spriež, kā neitralizēt Orbāana faktoru, ja šis autoritārists paliks pie varas arī pēc 12. aprīļa. Tiek apcerētas dažādas iespējas, sākot ar „dažādu ātrumu Eiropas” modeļiem, beidzot ar hipotētisku Ungārijas izslēgšanu no savienības. Tiesa, neviens no šiem variantiem nav viegli un vienkārši īstenojams. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

ASV sarunās ar Irānu esot labi rezultāti - tā saka ASV prezidents Donalds Tramps. Kaut arī Irāna noliedz, ka jelkādas sarunas notiktu, tomēr pasaules tirgi ir atviegloti uzelpojuši cerībā, ka ļaunākais ir aiz muguras.  Lai gan prezidents Tramps izsakās par drīzām kara beigām Irānā, Izraēla ir apņēmības pilna turpināt un ne tikai Irānā, bet arī Libānā, kur jau vismaz miljons cilvēku pametuši savas mājas, bēgot no Izraēlas armijas sauszemes operācijas. Valstī uzdarbojas teroristiskais grupējums "Hezbollah" un Izraēla ir paziņojusi, ka tā grib likvidēt nebeidzamo apdraudējumu sev kaimiņos. Vairākās Eiropas valstīs šajās dienās ir bijušas vēlēšanas, kuru rezultātiem ir vērts pievērst uzmanību. Francijā gadu pirms prezidenta Emanuela Makrona pilnvaru beigām notika vietvaru vēlēšanas, Slovēnijā izraudzīts jauns parlaments un arī Dānijā vakar bija ārkārtas parlamenta vēlēšanas. Eiropā ikviena šāda tautas izvēle ir svarīga, jo tā arī nozīmē, kāds būs konkrētās valsts ārpolitikas kurss. Notikumus komentē Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks, valdes loceklis Mārcis Balodis. Libāna – svešas varas un ieroči, pašu zeme un asinis Priekšvēsture pašreizējai Izraēlas Aizsardzības spēku sauszemes operācijai Libānā aizsākās 2023. gadā, kad pēc grupējuma „Hamas” teroristiskā iebrukuma Izraēlā un Gazas kara sākuma grupējuma „Hezbollah” no Libānas teritorijas uzsāka Izraēlas ziemeļdaļas raķešu apšaudes. Šis šiītu reliģiski politiskais veidojums ir, no vienas puses, oficiāli atzīta Libānas politiskā partija, no otras – militarizēts teroristisks formējums, galvenais Irānas Islāma republikas sabiedrotais reģionā. Pēc tam, kad 2024. gada rudenī Izraēla bija īstenojusi pret „Hezbollah” sekmīgas speciālās operācijas, nogalinot tās vadītāju Hasanu Nasrallu un vairākus citus komandierus, kā arī sākusi sauszemes iebrukumu Libānas dienvidos, starp Izraēlu un Libānu tika panākta vienošanās par uguns pārtraukšanu. Saskaņā ar to Libānas valdības spēkiem bija jāpārņem savā kontrolē rajoni, kuros līdz tam saimniekoja „Hezbollah”, tā garantējot, ka Izraēlas teritorija vairs netiks apdraudēta. Tomēr šī vienošanās tā arī netika pilnībā īstenota, kas pierādījās šomēnes, kad pēc Izraēlas un Savienoto Valstu uzbrukuma Irānai „Hezbollah” atkal raidīja pret Izraēlu raķetes un lidrobotus. Pretim tika saņemti vispirms precīzi Izraēlas gaisa spēku triecieni pa grupējuma objektiem kā Libānas dienvidu rajonos, tā galvaspilsētā Beirutā, kas neizbēgami izraisīja civiliedzīvotāju upurus. Izraēlas brīdināja apmēram 50 ciemu iedzīvotājus evakuēties uz teritorijām ziemeļos no Litānī upes, un tiek ziņots, ka karadarbības rezultātā kopš mēneša sākuma savas dzīvesvietas pametuši apmēram miljons cilvēku. 16. martā Izraēlas spēki uzsāka plaša mēroga sauszemes iebrukumu Libānā, iesaistoties kaujās pret „Hezbollah”  vienībām. Libānas valdības spēki atvilkās uz ziemeļiem, vairoties iesaistītes karadarbībā, tomēr to sastāvā ir vairāki bojāgājušie. Smagi ievainoti divi reģionā dislocēto Apvienoto Nāciju miera uzturēšanas spēku karavīri. Savukārt civiliedzīvotāju upuri kopš marta sākuma jau sasnieguši vairāk nekā tūkstoti bojāgājušo un tuvu pie trīs tūkstošiem ievainoto. Šobrīd Izraēlas spēki turpina izvērst sauszemes operāciju, tai skaitā metodiski iznīcinot tiltus pār Litānī un pārtraucot komunikāciju starp apmēram 10% Libānas teritorijas valsts dienvidos un pārējo valsts daļu. Viens no premjera Netanjahu kabineta radikālajiem locekļiem, finanšu ministrs Becalels Smotričs izteicies, ka Izraēlai būtu jāanektē teritorija dienvidos no Litānī, savukārt aizsardzības ministrs Izraēls Kacs paziņojis, ka Izraēlas Aizsardzības spēki plāno uz nenoteiktu laiku okupēt šo Libānas daļu, izveidojot tur buferzonu. Libānas valdība raksturojusi šos plānus kā eksistenciālu draudu. Tajā pat laikā no Libānas ticis izraidīts Irānas vēstnieks, kas liecina par Beirutas vēlmi atbrīvoties no Teherānas režīma ietekmes. Francija – vēlam mēru, domājam par prezidentu 15. martā notikušās Francijas pašvaldību vēlēšanas ir apjomos grandiozs pasākums. Valstī ir nepilni 35000 komūnu, attiecīgi, par mēru un padomju deputātu amatiem šais vēlēšanās sacentās vairāk nekā miljons kandidātu. Tomēr kvantitāte nav galvenais, kāpēc franču vietvaru vēlēšanām pievērsta arī nozīmīga starptautiska uzmanība. Šo vēlēšanu rezultāti tiek uzlūkoti kā indikators spēku samēriem un potenciālajai politiskajai dinamikai nākamgad gaidāmajās Francijas prezidenta vēlēšanās. Jāatzīmē, ka daudzviet mazajās un vidējās pašvaldībās, pavisam 50 līdz 60 procentos komūnu, varu ieguvuši neatkarīgie vai lokālo partiju pārstāvji bez piesaistes valsts mēroga spēkiem. Kas attiecas uz lielākajām pilsētām, tajās joprojām dominē tradicionālās kreisās partijas, kas nākamajā ciklā vadīs līdz pat ceturtdaļai no visām franču pašvaldībām. Parīzes mērs būs sociālists Emanuels Greguārs, viņa partijas biedrs Benuā Paijāns paliks otras lielākās pilsētas Marseļas mēra amatā, sociālistu mēri būs arī Nantē, Monpeljē, Lillē un Strasbūrā, pēdējā gan ar centristu atbalstu. Savukārt ceturtajā lielākajā pilsētā Lionā amatu paturēs Zaļo partijas pārstāvis Gregorī Dusē. Spēcīgas pozīcijas saglabā tradicionāli labēji centriskie spēki, kas koncentrējas ap liberālkonservatīvo Republikāņu partiju un dominē vidējā lieluma pilsētās un biezāk apdzīvotajos lauku rajonos, pavisam apmēram sestdaļā vietvaru. Republikāņu pārstāvis Ēriks Sjoti kļūs par mēru piektajā lielākajā pilsētā Nicā, šeit gan ar izšķirošu atbalstu no galēji labējās Nacionālās apvienības, kura to uzskata par savu uzvaru. Kopumā franču „nacionāļiem” izdevies vairakkārt palielināt pārstāvniecību pašvaldībās, gan tālu atpaliekot no ambiciozajiem priekšvēlēšanu mērķiem. Iemesla gausties nav arī prezidenta Makrona pārstāvētajiem liberāli centriskajiem spēkiem. Prezidenta sociālliberālās partijas „Renesanse” pārstāvis Tomā Kazenāvs kļūs par Bordo mēru, savukārt „Renesanses” stabilāko sabiedroto, labēji centriskās partijas „Horizonti” līderis Eduārs Filips vadīs Havras pašvaldību. Bijušais premjerministrs Filips tiek uzskatīts par nopietnu kandidātu nākamgada prezidenta vēlēšanās. Plaša labēji centriskā koalīcija nodrošinājusi amatu valsts trešās lielākās pilsētas Tulūzas galvam, neatkarīgajam kandidātam Žanam Likam Mudankam. Uz būtisko jautājumu – vai funkcionē kreiso, centrisko un mēreni labējo „sanitārais kordons”, kam jāatur no varas labējie radikāļi? – atbilde ir piesardzīgi pozitīva. Frederiksenas likme nevinnē Vakar, 24. martā, Dānijas karaļa pavalstnieki devās pie vēlēšanu urnām, lai piešķirtu mandātus simt septiņdesmit deviņiem parlamenta – Folketinga – deputātiem. Šīs bija ārkārtas vēlēšanas, kuras iniciatore bija premjerministre, Sociāldemokrātiskās partijas līdere Mete Frederiksena. Stājoties pie sava otrā kabineta vadības 2022. gadā, politiķei nebija ne jausmas, kādi izaicinājumi viņu sagaida, proti, ka būs jāiztur Donalda Trampa nediplomātiskā grābāšanās ap Grenlandi. Pēc visa spriežot, neordinārā starptautiskā spiediena situācija radījusi zināmas plaisas Frederiksenas valdībā, ko veido centriski orientēta koalīcija ar sociāldemokrātu, konservatīvi liberālās partijas „Venstre” un liberālās Mēreno jeb Moderātu partijas piedalīšanos. Nu jau vairākas desmitgades dāņu politiskajā spektrā iezīmējas tradicionāla robežšķirtne starp t.s. „sarkano bloku” un „zilo bloku”,  respektīvi, kreisajām un labējām partijām, kur sociāldemokrāti ir sarkanie, „Venstre” – zilie, savukārt mērenie iestājas par šī dalījuma pārskatīšanu un par savas partijas krāsu izvēlējušies violeto. No otras puses, pretstāvē ar Baltā nama ekscentriķi Frederiksena ieguvusi nozīmīgu individuālās popularitātes kapitālu, ko varēja cerēt konvertēt partijas politiskajā svarā. Ja tāds bija aprēķins, tas neattaisnojās. Sociāldemokrāti šais vēlēšanās izrādījušies lielākie zaudētāji, viņu mandātu skaitam sarūkot no piecdesmit uz trīsdesmit astoņiem. Otrs lielākais zaudētājs ir „Venstre”, kuru no otrās pozīcijas parlamentā uz trešo atbīdījusi Zaļo kreiso partija, kuru vada vēl viena prominenta dāņu kreisā politiķe Pia Olsena Dīra. Lielākie ieguvēji ir labējie populisti un nacionālisti no Dāņu tautas partijas Mortena Meseršmita vadībā, kuri trīskāršojuši mandātu skaitu. Nedaudz zaudējuši arī mērenie, taču situācijā, kad vietu skaits parlamentā sadalījies visai līdzīgi starp „sarkanajiem” un „zilajiem”, tieši līdzšinējā ārlietu ministra Larsa Lekes Rasmusena vadītais spēks var nodrošināt koalīcijai nepieciešamo balsu skaitu. Par ticamāko tiek uzskatīta kreisi centriska koalīcija, kurā apvienotos sociāldemokrāti, zaļie kreisie, mērenie un Sociālliberālā partija. Koalīcijas veidošanas sarunas uz notikušo vēlēšanu fona, kad ārpolitiskos izaicinājumus zināmā mērā aizēnojušas iekšējās problēmas, nesolās būt vieglas. Jaunā Slovēnijas parlamenta raibākā mozaīka Kārtējās parlamenta vēlēšanas Slovēnijā nesa sarūgtinājumu iepriekšējā cikla favorītiem – līdzšinējā premjerministra Roberta Goloba sociālliberālajai partijai „Brīvības kustība”. 2022. gadā šis spēks ieguva četrdesmit vienu no deviņdesmit deputātu mandātiem, kas bija līdz šim spožākais kādas partijas sniegums neatkarīgās Slovēnijas vēsturē. Uzvaru noteica sabiedrības neapmierinātība ar iepriekšējo – labēji populistisko Slovēnijas Demokrātiskās partijas un tās līdera Janeza Janšas valdību. Taču Goloba kabinets, kuru „Brīvības kustība” veidoja kopā ar sociāldemokrātiem un Kreiso partiju, zaudēja popularitāti veselības aprūpes problēmu, dzīvokļu dārdzības un biežo ministru demisiju dēļ. Kā kritisks moments tiek minēts arī valdības lēmums 2024. gadā atzīt Palestīnas valstiskumu, kas izrādījās lielai daļai sabiedrības nepieņemami. Spriežot pēc mandātu sadalījuma, vēlētāju balsis gan lielākoties pārceļojušas nevis pie Janšas labēji konservatīvajiem populistiem, bet pie diviem parlamenta jaunpienācējiem. Viena no šīm partijām ir labēji centriskā Demokrātu partija ar kādreizējo Janšas kabineta ārlietu ministru Anži Logaru priekšgalā, otra – partija „Resni.ca”, kuru vada bijušais policists Zorans Stevanovičs. Šis spēks izauga no vakcīnskeptiķu un pandēmijas ierobežojumu pretinieku protesta kustības, un tā programmā ir arī eiroskepticisms, cīņa pret korupciju, nodokļu mazināšana un līdzīgi motīvi. Rezultātā Slovēnija ir tikusi pie parlamenta, kurā diviem lielākajiem spēkiem ir teju vienāds vietu skaits un miglainas izredzes izveidot koalīciju. Robertam Golobam šai nolūkā būtu jāpiesaista līdzšinējiem kreisi centriskajiem arī kāds no labējākajiem spēkiem – Demokrātu partija vai trīs konservatīvo partiju bloks „Jaunā Slovēnija – Kristīgie demokrāti”. Šīm partijām ideoloģiski tuvāka ir Janšas Slovēnijas Demokrātiskā partija, taču tad būtu jāņem koalīcijā arī vakcīnskeptiķi no „Resni.ca”, vai jāmēģina piedabūt sadarboties sociāldemokrāti, kas esot maz ticams. Vēl viena iespēja ir Golobam atstum līdzšinējos sabiedrotos Kreiso partiju un piesaistīt viņu vietā mēreni labējos demokrātus un kristīgos demokrātus – aritmētiski iespējama, taču ideoloģiski raiba kombinācija. Netiek izslēgta arī ārkārtas vēlēšanu iespēja.       Sagatavoja Eduards Liniņš.

Stāsta dizaina pētniece Jeļena Solovjova. Producente Inga Saksone. Pirmie īsi grieztie mauriņi tika veidoti pavisam praktiskam mērķim. Tie parādījās viduslaiku Eiropā ap cietokšņiem un pilīm, lai atvieglotu redzamību, ja iebrūk ienaidnieks. 17. gadsimtā ideju par plašu, rūpīgi koptu zālāju pakāpeniski adoptēja franču aristokrāti. Tā kā īsi nopļauta zāle prasa ne tikai piepūli, bet arī pārliecību, ka zeme nav vajadzīga lietderīgākai funkcijai,  piemēram, lauksaimniecībai vai lopkopībai, zāliens kļuva par statusa simbolu. To varēja atļauties tikai tie, kam zeme nebija jāizmanto izdzīvošanai. Interesanti, ka Anglijā paralēli franču mauriņiem attīstījās gluži pretēja kustība. Tā sauktie angļu dārzi atteicās no stingrās simetrijas un radīja šķietami dabisku vidi. Taču arī šis “dabiskums” bija rūpīgi veidots un prasīja ne mazāk darba. Zāliens šajā ainavā kļuva par fonu mākslīgām ūdenstilpnēm, romantiskām ainavām un laiskām aristokrātu pastaigām. Pavērsiena punkts notika 19. gadsimtā, kad Lielbritānijā mauriņu kopējiem pievienojās vidusšķira. To veicināja gan pirmā mehāniskā zāles pļāvēja izgudrošana 1830. gadā, gan arvien pieaugošā britu aizrautība ar zālāju sporta veidiem, piemēram kriketu un  golfu.  Ja līdz tam ideāls mauriņš bija aristokrātu privilēģija, tad līdz ar mehānisko pļāvēju tas kļuva pieejams daudz plašākam lokam. Vai tas mazināja zāliena pievilcību? Gluži pretēji. Jauna tehnoloģija radīja vēlmi pēc pilnveides. Kamēr vien bija iespējams iegādāties labāku pļāvēju un asāku asmeni, interese tikai pieauga. Industriālā revolūcija iezīmēja vēl vienu svarīgu posmu zaļā mauriņa attīstībā un popularitātē. 19. gadsimtā, līdz ar straujo urbanizāciju, piesārņotajās pilsētās pieauga vajadzība pēc zaļajām zonām. Radās ideja par publiskajiem parkiem — pilsētas plaušām. Tajos plaši zālāji kļuva par neatņemamu elementu — atvērtu, pārskatāmu un kontrolējamu vidi pilsētnieku atpūtai. Lielbritānijas koloniālisma ietekmē ideja par zālāju kā labas dzīves liecību izplatījās arī citviet pasaulē. Līdz ar valodu un arhitektūru  arī zāliens kļuva par vienu no impērijas kultūras eksportprecēm. Sevišķi auglīgu augsni šī ideja rada Amerikas Savienotajās Valstīs, kur pēc Otrā pasaules kara daudziem radās iespēja piepildīt sapni par privātmāju piepilsētā. Sekoja nākamais lielais zālāju popularitātes vilnis, kas nav mitējies arī mūsdienās. Tipveida zālājs pie tipveida arhitektūras tipveida ģimenei šajā pārticību sološajā ainavā ierakstījās gluži dabiski. Turklāt ne tik daudz vienmēr pašu īpašnieku lietošanai, cik apkaimes acīm un garam. Zālājs amerikāņu piepilsētās kļuva par draudzīgas kopienas simbolu. Taču jāatceras, ka sākotnēji šajās kopienās gaidīti bija vien baltās krāsas iedzīvotāji. Secīgi aicinošā un iekļaujošā ainava bija rezervēta vien izredzētajiem. Laiks steidzas, pasaule mainās, bet zāliena popularitāte saglabājas par spīti piepūlei, ko tas prasa. Vienlaikus īsi griezti mauriņi mūsdienās piedzīvo arī kritiku. Zāliena uzturēšanai nepieciešams ūdens, mēslojums, pesticīdi un regulāra pļaušana. Ekoloģiski tas bieži ir monokultūra ar zemu bioloģisko daudzveidību. Piemēram, ASV zālāji (mājokļu dārzi, parki, golfa laukumi, publiskās pļavas) aizņem apmēram 2 % no valsts teritorijas. Ņemot vērā tiem nepieciešamo ūdens un ķīmisko līdzekļu apjomu, tas ir ievērojams resursu patēriņš. Klimata pārmaiņu un ilgtspējas kontekstā arvien aktuālāka kļūst diskusija — vai zālājs tiešām ir vienīgais un labākais risinājums gan privātmāju teritorijās, gan pilsētas parkos? Galu galā — lai arī dabiskāks par asfaltu un bruģi, tradicionālais zaļais mauriņš tomēr ir visai tāls no dabiskā.

Jaunākie dati rāda, ka šobrīd tikai nepilna puse Latvijas iedzīvotāju (48 %) uzskata, ka valstī pastāv sieviešu un vīriešu vienlīdzība atalgojumā. Pie tam vīrieši bija optimistiskāki, atbildot uz šo jautājumu. Kā ir patiesībā? Raidījumā Kā lābāk dzīvot analizē "Novatore" pārstāve Dagnija Lejiņa, "Citadele" grupas personāla daļas vadītāja Anta Praņēviča, Latvijas Bankas pārstāve ekonomiste Krista Kalnbērziņa un Latvijas Darba devēju kofederācijas ģenerāldirektors Kaspars Gorkšs. Jau ceturto tiek veikts pētījums par situāciju Latvijā un Baltijā saistībā ar dzimumu līdztiesību.  "No vienas puses, varētu teikt, ka situācija ir normāla, respektīvi, 68% - divas trešdaļas Latvijas iedzīvotāju domā, ka Latvijā pastāv dzimumu līdztiesība. Protams, varam uzdot jautājumu, vai divas trešdaļas ir daudz vai tas ir maz?" norāda Dagnija Lejiņa. "Problēma sākas tajā brīdī, kad mēs pajautājam atsevišķi sievietēm un vīriešiem. Tur redzam, ka sievietes "glāzi redz pustukšu", kamēr vīrieša glāzi redz "puspilnu"." "Sajūta, kas cilvēkiem pašiem ir, tā noteikti ir ļoti būtiska un ļoti svarīga. Ja uzdodam jautājumu ne tikai par sajūtām, bet arī faktiski, vai pēdējo divu gadu laikā esat saskārušies ar nevienlīdzību, tad situācija ir vēl dramatiskāka. Mēs redzam datos, ka 37% sievietes saka, ka viņas saskārušās ar nevienlīdzību. Tas ir daudz," turpina Dagnija Lejiņa. "Vīrieši divreiz mazāk. Arī vīriešiem ir situācijas gan saistībā ar mājas pienākumu sadali, gan situāciju darba tirgū, profesiju izvēli varbūt mazāk, bet atalgojums noteikti ir lielā tēma, lielā plaisa, kuru mēs redzam arī faktiski. Tur sievietes saka, jā, pastāv nevienlīdzība, kamēr vīrieši saka - nē, tā nav tik liela."

Pasaulē kļūst arvien nemierīgāki un arī grūtāk prognozēt, kas varētu notikt tālāk. Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps cer, ka citas pasaules valstis nāks viņam palīgā karā ar Irānu, vispirms jau lai atvērtu drošajam tranzītam tirdzniecības ceļu cauri Hormuza šaurumu. Tomēr Eiropa nav gatava vēl vienam karam, tāpēc Trampam nācās piekāpties teikt, ka amerikāņi tiks galā paši. Vēl viena valsts citā reģionā, kas ir nonākusi pamatīgā krīzē, ir Kuba. Ziņas, kas pienāk no sociālistiskās salas, liek jautāt, vai daudzus gadu desmitus tur valdošajam režīmam nav pienākusi "x" stunda? Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks.  Kuba – nākamais Trampa eksperiments? Pagājušajā piektdienā, 13. martā, Kubas prezidents Migels Diass-Kanels publiski atzina, ka viņa valdība ir iesaistījusies sarunās ar Savienoto Valstu administrāciju. Tādējādi konkrētākas aprises ieguva pieņēmumi, ka Kuba, viens no pēdējiem totalitārā komunisma sistēmas reliktiem mūsdienu pasaulē, varētu kļūt par mērķi nākamajai Donalda Trampa aizrobežu kontroles palielināšanas operācijai. Katrā ziņā valsts sekretārs Marko Rubio, kubiešu emigrantu atvase, visai nepārprotami licis manīt, ka Vašingtonas mērķis ir režīma maiņa Havanā. Kā zināms, šis režīms tur pastāv kopš 1959. gada, kad kreisā „26. jūlija kustība” ar Fidelu Kastro priekšgalā gāza līdz tam valdījušo diktatūru un padarīja Kubu par sociālistiski orientētu Padomju Savienības satelītu Rietumu puslodē. 2019. gadā režīms gan piedzīvoja zināmu liberalizāciju, kad konstitūcijas reforma atgrieza politiskajā sistēmā vairākas demokrātijām raksturīgas institūcijas un normas, legalizēja privāto kapitālu un ārvalstu investīcijas, tiesiskajā sistēmā atjaunoja nevainīguma prezumpcijas un prettiesiskas ieslodzīšanas aizlieguma principus. Tomēr Kubas Komunistiskās partijas vadošā loma un komunisma celtniecība kā valsts pastāvēšanas mērķis konstitūcijā palika, un pašreizējais prezidents Diass-Kanels ir tipisks padomju stila autoritārs līderis, kurš kopš 2021. gada ieņem arī partijas pirmā sekretāra amatu. Ciešākais režīma sabiedrotais reģionā līdz nesenam laikam bija Venecuēla, un zīmīgi, ka 3. janvāra operācijas laikā Karakasā gāja bojā trīsdesmit divi kubiešu militāristi un specdienestu darbinieki. ASV embargo tirdzniecībai ar Kubu ir spēkā kopš 1960. gada, un ir ilglaicīgākais šādu sankciju precedents mūsdienu vēsturē. Kopš šī gada janvāra Vašingtona īsteno pret Kubu naftas blokādi, un tas draud ar pilnīgu energosistēmas paralīzi salā, kura nu jau pāris gadus piedzīvo visai smagus elektroenerģijas padeves pārtraukumus. Valsts transporta un veselības aprūpes sistēmas esot uz sabrukuma sliekšņa. Kā galvenais Havanas režīma pārstāvis sarunās ar Savienotajām Valstīm tiek minēts Rauls Rodrigess Kastro. Viņa vectēvs Rauls Kastro kļuva par Kubas kompartijas pirmo sekretāru 2011. gadā, kad šo amatu pameta viņa vecākais brālis un ilggadējais režīma vadonis Fidels. 2021. gadā vectēvs Rauls, tobrīd deviņdesmitgadīgs, nodeva varas grožus Diasam-Kanelam, tomēr mazdēla Raula Rodrigesa loma sarunās apliecina, ka Kastro dzimta, lai gan tās pārstāvji vairs neieņem kādu no nozīmīgākajiem valsts posteņiem, ir joprojām ietekmīga. Kubas diplomātiskās misijas vadītāja ASV, Lianisa Torresa Rivera, uzsvērusi, ka Kubas politiskā sistēma un sociālistiskais modelis neesot apspriežami jautājumi. Pagaidām Havanas vara piesolījusi kā labas gribas žestu atbrīvot piecdesmit vienu politieslodzīto. Kopš 2021. gada, kad Kubā izcēlās plaši pret režīmu vērsti protesti, režīma cietumos tiek turēti apmēram 1200 politieslodzītie. Hormuza „Šaurā Bezizeja” Vakar, 17. martā, no Teherānas pienākušās ziņas vēlreiz apliecina sabiedroto gaisa spēku un izlūkošanas efektivitāti – gaisa triecienā nogalināts Irānas drošības padomes vadītājs Ali Laridžāni, pēdējos mēnešos nereti minēts kā patiesais režīma līderis. Tāds pats liktenis piemeklējis bēdīgi slavenās paramilitārās organizācijas „Bāsidž” komandieri Golamrezā Soleimāni. Lai nu kurš, bet šie vīri darīja visu, lai viņu atrašanās vieta nebūtu viegli konstatējama. Kas attiecas uz Modžtabu Hāmenejī, kurš pirms desmit dienām ieņēma Irānas garīgā līdera posteni nogalinātā tēva vietā, tad viņš publiskajā telpā joprojām nav manīts, un arvien ticamāka šķiet versija, ka jaunais rahbars tiešām nogādāts Maskavā, ciktāl arī smagi cietis uzlidojumā. Vērienīgai atriebei par savu komandieru nāvi Irānai acīmredzot trūkst jaudas, tomēr tās raķešu triecieni vakar laupījuši dzīvības diviem izraēliešiem un vienam Abū Dabī iedzīvotājam. Pēdējās nedēļas laikā globālās uzmanības degpunktā arvien vairāk izvirzījies Hormuza šaurums, kas paliek bloķēts lielākajai daļai kuģu satiksmes. Deficīts globālajā naftas tirgū tiek raksturots kā dramatiskākais kopš pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu naftas krīzes un apjomos plašākais jebkad pieredzētais. „Brent” marķējuma jēlnaftas cena joprojām svārstās ap 100 dolāriem par barelu, un tiek lēsts, ka tikai Starptautiskās enerģētikas aģentūras dalībvalstu lēmums iepludināt tirgū četrsimt miljonu barelu no savām stratēģiskajām rezervēm liedz tai kāpt vēl augstāk. Saūda Arābija un Apvienotie Arābu emirāti daļēji kompensē tranzītu caur Hormuzu, izmantojot naftas vadus uz ostām Sarkanās jūras un Arābijas jūras piekrastē, taču to maksimālā kapacitāte ir ekvivalenta apmēram ceturtajai daļai no ierastās plūsmas cauri šaurumam. Irāna gan paziņojusi, ka cauri Hormuzam ļauts kuģot Ķīnas, Indijas, Pakistānas un arī NATO dalībvalsts Turcijas kuģiem, un tiek ziņots, ka daži šo valstu kuģi patiešām šķērsojot šaurumu pa īpašu maršrutu gar Irānas krastiem. Sākot ar 15. martu Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps sociālo tīklu publikācijās un intervijās sāka paust prasību, lai Hormuza šauruma problēmas militārā risinājumā iesaistās arī citas valstis, bet 16. martā paziņoja, ka, ja nesagaidīs pretimnākšanu, tas būšot, citējot, „ļoti slikti NATO nākotnei”. Gaidītā militārā entuziasma vilnis no partneru puses tomēr izpalika. Kā viņu viedokļa kvintesenci pasaules prese visbiežāk citē Vācijas aizsardzības ministra Borisa Pistoriusa pirmdien teikto: „Tas nav mūsu karš, mēs to nesākām.” Ar dažādām diplomātiskās stilistikas niansēm no praktiski visām Eiropas galvaspilsētām izskan, ka ja kāds vēlas partneru iesaistīšanos tik nopietnā pasākumā kā karš, viņam būtu jāpapūlas informēt šos partnerus par saviem plāniem un kara mērķiem. Galu galā vakar pievakarē, uzņemot Baltajā namā Īrijas premjerministru Maiklu Mārtinu, mājastēvs paziņoja, ka Amerikai nekādu palīdzību nevajagot, tiesa, palīgos nenācēji esot nepateicīgi. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Studijā Birokrātijas mazināšanas rīcības grupas vadītājs Jānis Endziņš un Saeimas Valsts pārvaldes komisijas priekšsēdētāja biedrs Māris Kučinskis (AS).

Minhenes Drošības konferences akcenti. Amerikas Savienoto Valstu valsts sekretāra Marko Rubio vizīte Eiropā. Divu ātrumu Eiropa. Aktualitātes analizē Latvijas ārpolitikas institūta asociētais pētnieks un Eiropas Savienības programmas vadītājs Marts Eduards Ivaskis un Latvijas Radio ārzemju ziņu žurnālists Rihards Plūme.   Minhene. Drusku rāmāk Pagājušā gada Minhenes Drošības konference paliks vēsturē ar Savienoto Valstu viceprezidenta Vensa uzstāšanos, kas ar šokējoši spalgu blīkšķi atvēra durvis uz jaunu laikmetu transatlantiskajās attiecībās un ne tikai. 2025. gads apliecinājis, ka Vašingtona tagad mazāk vērtē ne vien līdz šim kopīgi ar Eiropu būvēto drošības arhitektūru, bet arī līdzšinējo iedibināto starptautisko attiecību praksi. Šogad prezidenta Trampa administrāciju konferencē pārstāvēja valsts sekretārs Marko Rubio, kurš tiek uztverts kā mērenāks pretsvars radikālim Vensam un arī bieži neaprēķināmajam prezidentam Trampam. Viņa uzstāšanās konferencē patiešām bija ieturēta diplomātiskā piedienīguma rāmjos, izpelnoties pat stāvovācijas, tomēr raksturot to kā „nomierinošu” nozīmētu aiz citādā iepakojuma nesaskatīt tās pašas saturiskās aprises. Bija jauki vārdi par kopīgo kultūras mantojumu un Savienotajām Valstīm kā „Eiropas bērnu”, par Vašingtonas vēlmi pēc Rietumu civilizācijas atjaunotnes. Kā laikrakstā „The Guardian” raksta itāļu politoloģe un starptautisko attiecību eksperte Natālija Toči: „Ja Rietumu civilizācija ir kopjama, kamēr [starptautisko attiecību] noteikumi nav jāievēro, tad Rubio ieskicētais redzējums būtībā ir impērijas redzējums. Šajā vīzijā Ameriku un Eiropu saista kopīgā izcelsme un reliģija; tās ir „garīgi saistītas”, [..] taču „Rietumu gadsimtu” iezīmēs rupja vara, ko pirmām un galvenām kārtām pašas impērijas ietvaros īstenos stiprie – Savienotās Valstis – pret vājajiem: mazajām un vidējā lieluma Eiropas valstīm, Kanādu un Dienvidamerikas valstīm. Impērijas ietvaros var un vajag būt institūcijām, sākot jau ar NATO. Taču ASV nodoms ir kristālskaidrs: jūs maksājat [..], bet noteikumus joprojām diktējam mēs [..]. Pasaulē būs arī citas impērijas, tostarp Krievija un Ķīna, un Amerikas impērija ar tām konkurēs. Tomēr tā ir gatava arī sadarboties, varbūt pat slepeni vienoties, īpaši, ja slepenās vienošanās cena būs jāmaksā tās koloniālajiem vasaļiem.” Ar doktores Toči pausto rezonē Dānijas premjerministres Metes Frederiksenas konferences laikā teiktais, ka Donalda Trampa vēlme atņemt Dānijai Grenlandi nekur nav zudusi. Kā galvenā antitēze Marka Rubio izpausmēm tiek uztverta Vācijas kanclera Frīdriha Merca uzstāšanās. Atzīstot, ka uz noteikumiem balstītā starptautiskā kārtība, kas izveidojās pēc Otrā pasaules kara, kad Rietumi runāja vienā balsī Savienoto Valstu vadībā, ir beigusies, un nu ir atgriezusies „lielvaru politika” ar tās „skarbajiem un bieži vien neparedzamajiem noteikumiem”, kanclers pauda, ka šajā jaunajā laikmetā Eiropas „brīvība vairs nav pašsaprotama” un tai „būs jāparāda stingrība un apņēmība, lai aizstāvētu šo brīvību”. Viens no konkrētajiem aizstāvēšanās aspektiem parādījās Francijas prezidenta Emanuela Makrona teiktajā, kur galvenais akcents bija Francijas un Vācijas sadarbība, veidojot savu kodolatturēšanas kapacitāti. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis atgādināja, ka tieši Ukraina šobrīd ir tā, kas pūlas, lai Eiropas balss izskanētu arī Savienoto Valstu uzsāktajā sarunu procesā par kara izbeigšanu, un arī to, ka Ukraina sagaida savu pūliņu novērtējumu pasteidzināta iestāšanās procesa veidā. Marko brauc paglaudīt Eiropas „sarainos” Pēc uzstāšanās Minhenes drošības konferencē Savienoto Valstu valsts sekretāra Marko Rubio tālākais maršruts veda uz Bratislavu un Budapeštu, tā uzskatāmi demonstrējot, kas tagad ir Baltā nama īstenie draugi Eiropā. Īsās vizītes laikā Slovākijā, tiekoties ar premjerministru Robertu Fico un prezidentu Peteru Pelegrini, Baltā nama pārstāvis esot spriedis par aizsardzību un enerģētiku. Slovākija līdz ar tās kaimiņvalsti Ungāriju ir divas Eiropas Savienības dalībvalstis, kuras spītīgi nevēlas atsacīties no Krievijas fosilo energoresursu piegādēm, un Trampa administrācija, kā šķiet, gatava uz šo „cauruļvadu mīlu” skatīties caur pirkstiem. Pirmdien, 16. februārī, ieradies Ungārijas galvaspilsētā, Baltā nama augstais pārstāvis pauda, ka abu valstu attiecībās iestājies „zelta laikmets”, kas ilgšot tik ilgi, kamēr Viktors Orbans būšot Budapeštas varas virsotnē. Tā viņš pievienoja savu balsi tam Eiropas un pasaules labējo līderu korim, kas ņēmies „iedziedāt” odiozo „Fidesz” līderi nākamajā varas ciklā. Vēlēšanas, kā zināms, gaidāmas jau 12. aprīlī, un nu jau apmēram gadu premjera partija reitingos sīvi cīkstās ar jaunu politisku spēku – Cieņas un Brīvības partiju jeb TISZA. Tās līderis, jaunākās paaudzes ungāru konservatīvais, atšķirībā no Orbana, fokusējas uz pašmāju problēmu risināšanu un sola izlabot pašreizējā līdera pamatīgi iebojātās attiecības ar Briseli. Priekšvēlēšanu karsonis kāpinājis arī spriedzes temperatūru Budapeštas un Kijivas attiecībās, Orbanam nesen pasludinot Ukrainu par Ungārijas ienaidnieci, ciktāl tā prasot Eiropai atteikties no Krievijas energoresursu importa. „Ja jūs saskaraties ar finansiālām grūtībām, ja jūs saskaraties ar lietām, kas kavē izaugsmi, ja jūs saskaraties ar lietām, kas apdraud jūsu valsts stabilitāti, es zinu, ka prezidents Tramps būs ļoti ieinteresēts […] atrast veidus, kā sniegt palīdzību,” paziņoja Rubio. Saprotams, ka Eiropas Savienības līderu uztverē tas viss ir vēl viens apliecinājums Vašingtonas pieejai – dalīt Eiropu „labajā konservatīvajā” un „sliktajā kreisi liberālajā”, kas nozīmē tikai to, ka Marka Rubio Minhenes Drošības konferencē paustais atšķiras no valsts sekretāra Vensa pērnā gada „benefices” pēc formas, bet ne pēc satura. Jaudīgie ieņem kreiso joslu? Par divu ātrumu Eiropu runā jau sen un dažādos kontekstos. Runa nav tikai par joprojām ļoti pamanāmajām sociālekonomiskajām atšķirībām dažādu Eiropas valstu starpā, bet arī par dažādu integrācijas līmeni, kas izpaužas piederībā vai nepiederībā Šengenas zonai un eiro areālam. Taču nesen šis motīvs ieguvis jaunu saturu, savienībai skaudri izjūtot savu iepalikšanu globālās konkurētspējas biatlona distancē. Paātrinājuma meklējumu zīmē pagāja pagājušonedēļ notikušais Eiropas līderu neformālais samits Aldenbīzenas pilī Beļģijā. „Mūsu mērķim vienmēr jābūt panākt vienošanos starp visām 27 dalībvalstīm,” vēstulē samita dalībniekiem pirms tā sākuma pauda Eiropas Komisijas prezidente   Urzula fon der Leiena. „Tomēr, ja progresa vai ambīciju trūkums apdraud Eiropas konkurētspēju vai spēju rīkoties, mums nevajadzētu kautrēties izmantot līgumos paredzētās iespējas attiecībā uz ciešāku sadarbību.” Viens šādas sadarbības variants iezīmējās pāris nedēļas iepriekš, kad videokonferencē saslēdzās sešu jaudīgu Eiropas Savienības ekonomiku – Vācijas, Francijas, Itālijas, Spānijas, Nīderlandes un Polijas – finanšu ministri. Šī iniciatīva, jau nodēvēta par E6, orientēta uz sadarbību vairākās jomās, ieskaitot drošību un piegādes ķēžu nodrošināšanu. Tūdaļ gan jāsaka, ka šis netiek definēts kā kāds slēgts klubiņš, kurā aicināti tikai tie, kam attiecīgs ekonomiskais vēriens. Kā deklarējis Vācijas vicekanclers un finanšu ministrs Larss Klingbeils: „Mēs dodam impulsu, un citas valstis ir laipni aicinātas mums pievienoties.” Tātad, izšķirošais ir nevis iespējas vien, bet, pirmām kārtām, vēlēšanās. Šāda pieeja ir loģisks pretarguments politikai, kādu vispamanāmāk piekopis Ungārijas līderis Viktors Orbans, manipulējot un šantažējot ar savienības kopīgo lēmumu bloķēšanas iespēju. Tie, kuri negrib, paliek ārpus, neuzņemoties sev netīkamus pienākumus, bet netraucē darīt citiem, – kā gadījumā ar pagājušajā gadā īstenoto 90 miljardu aizņēmumu Ukrainas atbalstam, kurā nepiedalās Ungārija, Slovākija un Čehija. Tiesa, šajā pieejā slēpjas arī zināmi riski savienības integritātei. Kā problēmu definē Vācijas Starptautisko un drošības jautājumu institūta vecākais pētnieks Nikolajs fon Ondarca: „No vienas puses, pašreizējās ES procedūras augsta spiediena ģeopolitiskajā un ekonomiskajā vidē virzās pārāk lēni, tāpēc mazākas koalīciju grupas, kas vēlas rīkoties, spēj to darīt ātrāk. No otras puses, Eiropas Savienības institūcijās pastāv bažas, ka dalībvalstis varētu vienkārši izvēlēties elastīgas koalīcijas ārpus savienības ietvara.” Var piebilst, ka vēl viena vispārēja tendence, kas iezīmējusies pašreizējo globālo izaicinājumu situācijā, ir jaunu dzīvību guvusī Eiropas federalizācijas doma. Ar vienu tās versiju nesen nācis klajā Itālijas ekspremjers un bijušais Eiropas Bankas prezidents Mario Dragi. Viņa ieskatā pragmatiska federācija ir vienīgā Eiropas Savienības iespēja turēties pretim ārējiem spēkiem, kuru mērķis ir mūsu pasaules daļas sašķelšana, pakļaušana un deindustrializācija. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu kuratore Baiba Vanaga; pārraides producente – Inta Zēgnere 1943. gadā, rakstot par gleznotājas Noras Drapčes (1886–1968) personālizstādi Tēlotājas mākslas kooperatīva izstāžu salonā Rīgā, mākslas kritiķis un gleznotājs Oļģerts Saldavs norādījis, ka "Drapče starp latviešu māksliniecēm ir labākā žanriste". Jāatzīst gan, ka latviešu autoriem nereti bija raksturīgi neskatīt visu Latvijas mākslas ainu kopumā, ignorējot citu tautību māksliniekus. Kā zināms, starpkaru laikā vietējās mākslas izstādēs piedalījās gan tāda izcila gleznotāja kā Aleksandra Beļcova, gan arī vairākas vācu mākslinieces, tomēr kritiķim svarīgi bijis izcelt tieši latvietību. Turklāt atbilstoši Noras vēlākā kolēģa, Liepājas pilsētas muzeja direktora Jāņa Sudmaļa vēstītajam, viņas "tēvs bijis latvietis, izglītots cilvēks, rakstījis presē pat filozofiskus apcerējumus, bet māte – vāciete, ģimenes valoda bijusi vācu valoda. Tomēr N. Drapče sevi uzskatījusi par latvieti un uzturējusi ar latviešu sabiedrību ciešus sakarus". Gleznotāja dzimusi Jersikā ķīmiska uzņēmuma vadītāja un līdzīpašnieka Augusta Drapčes un viņa sievas Augustes (dzim. Gērcas) ģimenē. Noras bērnība pagāja Latgales laukos netālu no Līksnas, tāpēc viņa dažkārt dēvēta par pirmo latviešu sievieti gleznotāju no Latgales. Vēlāk Drapču ģimene pārcēlās uz Koknesi, bet Pirmā pasaules kara laikā tēva uzņēmums izputēja. 1910. gadā Nora absolvēja Rīgas pilsētas mākslas skolu, kur mācījās Jaņa Rozentāla vadītajā figurālās glezniecības klasē. Māksliniece Rozentālu atzinusi par nozīmīgāko no saviem skolotājiem, savukārt mākslas vēsturnieks Jānis Siliņš atzīmējis, ka "Rozentāls turējis Drapči par sava kursa labāko skolnieci". 1923. gadā, vēloties turpināt mākslas studijas "slavenāko Berlīnes un Parīzes glezniecības meistaru darbnīcās", Nora pieteicās Kultūras fonda stipendijai un saņēma nepilnu pusi no lūgtās summas – 40 000 rubļu (800 latu). Tādējādi viņa bija pirmā vizuālajā mākslā strādājošā sieviete, kura saņēma Kultūras fonda finansējumu ārzemju komandējumam. Ar stipendijas atbalstu Nora divus mēnešus pavadīja Vācijā un Austrijā, sava pirmā ārzemju ceļojuma laikā gan izbaudot vēsturisko mākslu muzeju ekspozīcijās, gan skatot jaunākās mākslas izstādes, gan arī gleznojot. Regulāru dalību Latvijas mākslas dzīvē Nora uzsāka 1913. gada pavasarī, kad pirmo reizi piedalījās Baltijas mākslinieku savienības izstādē Rīgā. Kopš 1920. gada viņa izstādījās Neatkarīgo mākslinieku vienības skatēs, pirmajos piecos šīs organizācijas darbības gados paliekot vienīgajai dalībniecei sievietei. Vēlāk vienības izstādēs piedalījās arvien vairāk mākslinieču, viņu vidū arī Hilda Vīka, Emīlija Gruzīte, Emma Baltmane, Marta Evane un Marija Dorē-Virsa. Šajā laikā Nora izstādījās arī daudzās citās vietējās mākslas skatēs, bet 1943. gadā sarīkoja savu pirmo personālizstādi, kas vispirms tika parādīta Liepājas pilsētas muzejā un pēc tam aizceļoja uz Rīgu. Lai gan Norai bija latviešu un vācu saknes, tomēr viņas mākslas darbos dominēja latviskas tēmas – vienkāršo Latgales ļaužu portretējumi, lauku darbu un reliģisku ainu attēlojumi, sievietes latviešu tautastērpos, mazpilsētu skati u. tml. Viens no košākajiem darbiem ir latgaliešu pāra portrets "Sveču diena Latgalē", kas 1923. gada rudenī bija eksponēts Neatkarīgo mākslinieku vienības izstādē. Triepienā ekspresīvāka ir Noras kompozīcija "Dārzā" (1923), kur vairākas sievietes attēlotas pieliekušās, ravējot sakņu dārzu. Šis ir viens no darbiem, ko savai kolekcijai tieši no izstādes iegādājās Valsts mākslas muzejs (tagad Latvijas Nacionālais mākslas muzejs). Savukārt gleznā "Ziema", kas 1935. gadā bija skatāma Kultūras fonda II mākslas izstādē, Nora attēlojusi sniegotu lauku mājas pagalmu ar zemnieku pāri, zirgu un suni. Kā noskaidroju, pētot mākslinieces biogrāfiju kolektīvajai monogrāfijai "Perspektīvas. Sievietes Latvijas kultūrā un sabiedrībā. 1870–1940" (izdevis LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2025), starpkaru laikā Noras gleznas tikušas atzinīgi vērtētas. Viens no viņas darbiem – kompozīcija "Rucaviete" – bijis novietots sūtņu akreditēšanās telpās Rīgas pilī, un arī kritiķu atsauksmes bijušas lielākoties pozitīvas. Piemēram, rakstnieks Anšlavs Eglītis, 1932. gadā recenzējot Neatkarīgo mākslinieku vienības kārtējo skati, pat norādījis: "Šī izstāde rāda, ka grupas ievērojamākais talants ir Nora Drapče, kuras lielā kompozīcija "Svētdiena Nīcā" atstāj tālu aiz sevis visu grupas biedru gleznas." Līdzīgi viņu jau gadu iepriekš bija izcēlis arī žurnālists Alfrēds Sils, žurnāla "Zeltene" māksliniecēm veltītās sērijas rakstā vērtējot, ka Noru Drapči "patlaban varam uzskatīt par mūsu spēcīgāko un gatavāko gleznotāju-sievieti". Paralēli gleznotājas darbam Nora strādāja par zīmēšanas skolotāju – pirms Pirmā pasaules kara sieviešu komercskolā Daugavpilī un vācu proģimnāzijā Bauskā, vēlāk Ludzas latviešu ģimnāzijā. 1926. gadā viņa pārcēlās uz Liepāju, kur līdzdarbojās Lietišķās mākslas vidusskolas izveidē un mācīja zīmēšanu vairākās pilsētas skolās, bet Otrā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās un dzīves nogali pavadīja Amerikas Savienotajās Valstīs. Nora Drapče beigusi Vilhelma Purvīša vadīto Rīgas pilsētas mākslas skolu, tātad baudījusi līdzīgu izglītību kā vairāki plaši pazīstamie Latvijas klasiskā modernisma pārstāvji vīrieši, kā arī mērķtiecīgi un aktīvi iesaistījusies vietējā mākslas dzīvē gan kā gleznotāja, gan skolotāja, baudot arī kritiķu atzinību, tomēr mūsdienās viņas vārds un darbi zināmi vien ierobežotam mākslas profesionāļu lokam.

Pasaule mainās, un pārmaiņas mūsu puslodē raisa pieaugošas bažas. Savienotās Valstis publiskojušas jauno nacionālās drošības stratēģiju, un tā demonstrē, ka starp Eiropu un ASV pieaug arvien redzamāka plaisa. Savukārt Krievija savā politikā jūtas drošāk, un te jārunā ne tikai par Donalda Trampa labvēlību vien. Savienotās Valstis arī aktīvi spiež ukraiņus samierināties ar teritoriju zaudēšanu, lai apturētu karadarbību. Visu nedēļu turpinājušās sarunas par to, cik daudz kuram jāpiekāpjas.  Un Donalds Tramps, kurš mēģina sevi iztēlot par pasaules karu apturētāju, šonedēļ šajā ziņā saņēmis vienu ne sevišķi patīkamu dāvanu - ar jaunu sparu uzliesmojušas sadursmes starp Kambodžu un Taizemi, ar kuras noslēgto pamiera vienošanos viņš publiski neslēpti dižojās. Aktualitātes analizē Analītikas un vadības grupas “PowerHouse Latvia” direktors Mārtiņš Vargulis un atvaļināts vēstnieks, Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskās augstskolas vieslektors Gints Jegermanis. Ietiepīgie eiropieši Visu pagājušās nedēļas nogali Floridā jau atkal risinājās sarunas, kurās Savienoto Valstu administrāciju pārstāvēja prezidenta īpašie sūtņi Stīvens Vitkofs un Džareds Kušners, savukārt Ukrainu – Nacionālās drošības un aizsardzības padomes sekretārs Rustems Umerovs un Ukrainas bruņoto spēku Ģenerālštāba priekšnieks, ģenerālleitnants Andrijs Hnatovs. ASV prezidenta Ukrainas sūtnis Kīts Kellogs, kurš drīzumā pametīs šo amatu, preses pārstāvju sastapts publiskā pasākumā Kalifornijā, izteicās, ka sarunas esot pavisam tuvu sekmīgam iznākumam, neatrisināti paliekot jautājumi par iespējamu Ukrainas kontrolēto teritoriju nodošanu Krievijai un Krievijas rokās esošās Zaporižjes atomelektrostacijas turpmākās darbības nosacījumiem. Prezidents Zelenskis pirmdien, 8. decembrī, vēlreiz apliecinājis, ka jebkāda vēl neieņemtās Ukrainas teritorijas labprātīga atdošana agresoram esot neiespējama – to liedz gan Ukrainas konstitūcija, gan starptautiskie likumi, un viņam neesot arī morālu tiesību tā rīkoties. To Ukrainas vadītājs paziņoja pēc tam, kad Londonā bija ticies ar Lielbritānijas premjerministru Kīru Stārmeru, Francijas prezidentu Emanuelu Makronu un Vācijas kancleru Frīdrihu Mercu. Tajā pašā dienā viņš ieradās Briselē, kur tikās ar Eiropas Komisijas prezidenti Urzulu fon der Leienu, Eiropadomes prezidentu Antoniu Koštu un NATO ģenerālsekretāru Marku Riti. Otrdien Romā viņu uzņēma Itālijas premjerministre Džordža Meloni, un Vatikānā – pāvests Leons XIV. Visi Zelenska sarunu partneri jau atkal apliecinājuši, ka vēlas taisnīgu mieru ar drošības garantijām Ukrainai. Atrodoties aktīvā kustībā pa Eiropu, Ukrainas līderim nācās reaģēt uz arvien nīgrāku retoriku, kura viņam tika adresēta no Baltā nama saimnieka puses. Pirmdienas rītā Donalds Tramps izteicās, ka Zelenskis pat neesot izlasījis pēdējos amerikāņu miera priekšlikumus. Uz to Ukrainas līderis atbildēja, ka, pirms nākt klajā ar kādiem izteikumiem, viņam jātiekas klātienē ar Ukrainas sarunvedējiem. Būdams ceļā no Londonas uz Briseli, viņš pauda, ka ar Eiropas partneriem saskaņotais Ukrainas priekšlikums tikšot Vašingtonai iesniegts, domājams, otrdien. Pagaidām gan nav ziņu, vai tas noticis. Otrdien pamatīgu interviju ar Trampu publiskoja izdevums „Politico”. Tajā nu tika gan Eiropas līderiem, kuri esot vāji, reālu mieru panākt nespējīgi, gan Zelenskim, kurš gribot turpināt karu, jo citādi būtu jārīko vēlēšanas. Ukrainas līderis reaģēja ātri, paziņojot, ka viņa vadītā partija gatavojot likumdošanas izmaiņas, kas ļautu sarīkot vēlēšanas kara laikā, tikai Savienotajām Valstīm būtu jāgādā, lai vēlēšanu procesu neapdraudētu Krievijas militārie triecieni. „Pūstošā” Eiropa Nākamo pāris desmitgažu laikā Eiropas civilizācija riskē izzust. Tā pilnā nopietnībā apgalvo oficiāls 4. decembrī publiskots Savienoto Valstu valdības dokuments – Nacionālās drošības stratēģija. Katra jauna Vašingtonas administrācija izstrādā šādu konceptuālu tekstu, un Trampa komandas sagatavotais tiek publiski pozicionēts kā „ceļvedis, kam jānodrošina, ka Amerika joprojām ir dižākā un veiksmīgākā nācija cilvēces vēsturē un brīvības mājvieta uz zemes”. Tas, kas šai 33 lappušu biezajā apcerējumā teikts par Eiropu, apliecina, ka viceprezidenta Vensa pasāžas Minhenes drošības konferencē šī gada februārī nebija kāds pārpratums, lielās politikas jaunpienācēja pārspīlēts izlēciens, bet gan Savienoto Valstu tagadējās administrācijas ideoloģisks definējums, ar kuru Eiropai būs rēķināties. Eiropa, kā teikts dokumentā, piedzīvojot ekonomikas lejupslīdi, taču tās reālās problēmas esot vēl dziļākas. Tādas esot, citējot, “Eiropas Savienības darbības, kas grauj politisko brīvību un suverenitāti, migrācijas politika, kas pārveido kontinentu, vārda brīvības cenzūra un politiskās opozīcijas apspiešana, nacionālās identitātes zudums”. Vairākas Eiropas valstis, kā apgalvots tekstā, riskējot jau drīzā perspektīvā „kļūt neeiropeiskas”, respektīvi – migrācijas rezultātā lielākā daļa to iedzīvotāju drīz būšot ieceļotāji no citām pasaules daļām. Uz dokumenta lappusēm, kā šķiet, pārceļojusi sazvērestības teorija par it kā mērķtiecīgu baltās rases ļaužu aizstāšanu ar citu rasu un kultūru pārstāvjiem. Oficiālā Vašingtona deklarē savu gatavību stāties cīņā par „Vecās pasaules” glābšanu, kas, cita starpā, izpaužas kā vēlme iejaukties Eiropas valstu iekšpolitikā, veicinot sev tīkamus procesus. Trampa un viņa līdzgaitnieku simpātijas nepārprotami pieder labējiem nacionālistiem, kuri var cerēt uz aizokeāna uzskatu biedru balstošo plecu. Pašreizējām Eiropas valdībām Vašingtona šai tekstā pārmet, no vienas puses, pārlieku nedrošību attieksmē pret Krieviju, no otras – nevēlēšanos pārtraukt karadarbību Ukrainā, uz ko tiecoties Amerika. Tajā pat laikā dokuments nedefinē Krieviju kā stratēģisku draudu un runā par nepieciešamību „atjaunot stratēģisko stabilitāti ar Krieviju”. Reaģējot uz publiskoto tekstu, Vācijas ārlietu ministrs Johans Vadefūls paziņojis, ka Savienotās Valstis joprojām ir svarīgs sabiedrotais drošības jautājumos, taču vārda brīvības un sabiedrības politiskās organizācijas sakarā Eiropai padomdevējus no ārienes nevajagot. Toties visai pozitīvi šīs stratēģijas parādīšanās uzņemta Kremlī, kura oficiālais pārstāvis Dmitrijs Peskovs paziņojis, ka tajā vērojami uzlabojumi, un tie atbilst Krievijas redzējumam. „Izbeigtais” karš uzliesmo atkal Taizemes un Kambodžas robežkonflikta saknes sniedzas vairāk nekā gadsimtu senā vēsturē, kad tika iezīmētas robežas starp toreizējo Siāmas karalisti un Francijas koloniālajiem valdījumiem Indoķīnā. Galvenais strīdus ābols ir hinduisma dievībai Šivam veltīts tempļu komplekss, kuru Kambodžas valdnieki izveidojuši laikā no mūsu ēras 9. līdz 12. gadsimtam. 1962. gadā starptautiska šķīrējtiesa atzina templi par Kambodžai piederīgu, taču Taizeme šim lēmumam nepiekrita. Nākamajās desmitgadēs Kambodža piedzīvoja ilgstošu radikāli kreiso t.s. sarkano khmeru diktatūru un pilsoņu karu, un robežstrīds ar kaimiņvalsti tai nebija aktuāls. Taču 2008. gadā, kad iekšējie satricinājumi bija palikuši pagātnē, Kambodža mēģināja reģistrēt tempļa kompleksu kā UNESCO Pasaules mantojuma vietu, un konflikts atsākās ar jaunu sparu. Nākamajos gados pie robežas periodiski notika apšaudes un nelielas kaujas, reizumis ar artilērijas izmantošanu. Bija upuri kā abu pušu militārpersonu, tā civiliedzīvotāju vidū. Pēdējais spriedzes periods iesākās šī gada maijā, kad sadursmē tika nogalināts Kambodžas karavīrs. Jūlijā starp abām valstīm izvērtās diezgan nopietna karadarbība. Taizeme apgalvoja, ka Kambodža apšaudījusi tās teritoriju ar raķetēm, un veica aviācijas triecienus pa militāriem mērķiem kaimiņvalsts teritorijā. Piecas dienas ilgajās kaujās tika nogalināti apmēram piecdesmit cilvēki, tūkstošiem bēgļu pameta karadarbības rajonu. Šajā brīdī konfliktā iejaucās Savienoto Valstu administrācija, piedraudot ar ekonomiskajām sankcijām. Ar Malaizijas valdības starpniecību tika panākta vienošanās par uguns pārtraukšanu un oktobrī Donalda Trampa klātbūtnē parakstīts dokuments, kuru Baltā nama saimnieks dēvē par mierlīgumu, savukārt Taizemes valdība – par divpusēju deklarāciju. Novembrī Taizeme paziņoja, ka drošības situācija nav uzlabojusies, un apturēja vienošanās darbību. Spriedze kārtējo reizi pārauga sadursmēs pagājušajā svētdienā, 7. decembrī, kad uz robežas notika apšaude. Kā ierasts, abas puses vaino viena otru pamiera pārtraukšanā. Pirmdien pie robežas jau noritēja diezgan nopietna karadarbība, Taizemes pusei iesaistot arī gaisa spēkus. Tiek ziņots, ka vismaz desmit cilvēki pēdējo pāris dienu laikā zaudējuši dzīvību, pierobežas teritorijas atkal bijuši spiesti pamest vairāki simti tūkstošu. Donalds Tramps, kurš iekļāvis karadarbības izbeigšanu jūlijā savu karu izbeidzēja sasniegumu sarakstā, pieprasījis abām pusēm cienīt parakstīto vienošanos. Tā kā gan Taizeme, gan Kambodža pieder organizācijai ASEAN, tās prezidējošās valsts Malaizijas premjerministrs Anvars Ibrahims paziņojis, ka gatavs iesaistītes un censties atdzesēt konfliktu. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Sarunas starp Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu un ASV prezidenta Donalda Trampa īpašo sūtni Stīvu Vitkofu un znotu Džaredu Kušneru noslēgušās bez risinājumiem izbeigt Krievijas karu Ukrainā. korupcijas lietu prāvās figurējošais Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu ir vērsies pie Valsts prezidenta Ichaka Hercoga ar apžēlošanas lūgumu.  Tramps draud ar militāriem uzbrukumiem ikvienai valstij, kas pieļaus narkotiku kontrabandu uz ASV. Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns un Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš. Diplomātiskā ceha nepagurstošie strādnieki „Sarunas bija produktīvas, taču vēl ir darbs darāms,” mediji citē valsts sekretāra Marko Rubio teikto pēc tikšanās starp Savienoto Valstu un Ukrainas delegācijām svētdien Floridā, netālu no Maiami, superekskluzīvā privātā golfa klubā, kuru ierīkojusi Stīva Vitkofa īpašumu attīstīšanas kompānija. Ukrainas delegāciju tagad vada Nacionālās drošības padomes sekretārs Rustems Umerovs, kurš šai amatā nomainījis korupcijas skandālā ierauto un no amata atlūgušos bijušo prezidenta Zelenska administrācijas vadītāju Andriju Jermaku. No amerikāņu puses bez valsts sekretāra Rubio piedalījās arī prezidenta Trampa īpašais sūtnis Stīvs Vitkofs un līdzīgā statusā esošais prezidenta znots Džareds Kušners. Aiz valsts sekretāra nogludinātajām frāzēm par „suverēnu, neatkarīgu un pārtikušu” Ukrainu kā procesa mērķi nav nojaušamas sarunu detaļas, tai skaitā tas, kādas sviras un ar cik nopietnu spiedienu amerikāņu puse darbinājusi pret saviem sarunu partneriem. Tikām Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis 1. decembrī viesojās Parīzē, kur tikās ar vienu no konsekventākajiem viņa valsts atbalstītājiem, Francijas prezidentu Emanuelu Makronu. Sarunu laikā abi sazvanījušies arī ar Lielbritānijas, Vācijas, Polijas, Itālijas, Norvēģijas, Somijas, Dānijas un Nīderlandes līderiem, arī Eiropadomes prezidentu Antoniu Koštu, Eiropas Komisijas vadītāju Urzulu fon der Leienu un NATO ģenerālsekretāru Marku Riti. Jautājumu par Krievijas iesaldētajiem aktīviem, drošības garantijām Ukrainai, tās pievienošanos Eiropas Savienībai un Eiropas sankcijām pret Krieviju galīgi var izlemt „tikai tad, ja pie sarunu galda ir visas Eiropas valstis,” pēc tikšanās deklarēja Makrons. Kā sava veida atbilde šai tēzei no Eiropas pretējās puses tai izskanēja Krievijas diktatora Putina teiktais, sagaidot Stīvu Vitkofu un Džaredu Kušneru Maskavā, kurp viņi devās pēc tikšanās Floridā. Eiropa, kā izteicās Putins, esot tā, kas kurinot karu un traucējot amerikāņu miera centieniem. Krievijai neesot nolūka karot ar Eiropu, taču, ja nu eiropieši sākšot karu, tad Krievija esot gatava kaut tūlīt. Putina un ASV pārstāvju 2. decembra tikšanās sakarā mediji citē Krievijas vadoņa ārpolitikas padomnieku Juriju Ušakovu, kurš līdz ar īpašo sūtni Kirilu Dmitrijevu tajā asistēja Kremļa saimniekam. Tikšanās, kā teicis Ušakovs, esot bijusi „ārkārtīgi noderīga, konstruktīva un informatīva”, kādam risinājumam tuvāk gan neesot tikts. Lielu tās daļu aizņēmušas, kā izteicās Kremļa pārstāvis, „teritoriālās problēmas”, ar ko, acīmredzot, jāsaprot Kremļa agresora apetīte pievākt jau okupētās un vēl neieņemtās Ukrainas zemes. „Vēl daudz darba jāpadara,” paziņojis Ušakovs. Apžēlojiet nevaļīgo! „It kā valstij jau tā nenāktos gana smagi cīnīties ar tiesisko un konstitucionālo krīzi, svētdien premjerministrs Benjamins Netanjahu ieveda Izraēlu jaunā mīnu laukā,” tā izdevums „Israel Times” raksturo valdības vadītāja soli, 30. novembrī iesniedzot Izraēlas prezidentam Īzakam Hercogam lūgumu pirms tiesas apžēlot viņu par kriminālapsūdzībām trīs lietās, par kurām viņš tiek tiesāts kopš 2020. gada. Apsūdzības saturs ir  krāpšana un uzticības ļaunprātīga izmantošana trīs atsevišķās korupcijas lietās, kā arī kukuļa pieņemšana pozitīva mediju atspoguļojuma veidā vienā no šīm lietām. Lūgums pēc formas, faktiski premjera vēstule valsts galvam un tai sekojošā publiskotā videouzruna pilsoņiem ir vismaz uzstājīga prasība. Premjerministrs neko nesaka par to, vai uzskata sevi par vainīgu, bet gan paziņoja, ka esot ticis nomelnots, un apsūdzības pret viņu sadomājuši viņam naidīgi ļaudis tiesībsargājošajās iestādēs. Viņš, raugi, esot tikai ieinteresēts, lai lietas tiktu iztiesātas kā klājas, taču tas atņemot viņam tik daudz laika, ka smagi nodarot pāri viņa darbam – valdības vadīšanai šai valstij tik grūtajā laikā. Šis arguments kā galvenais izvirzīts arī oficiālajā lūguma tekstā, kas iesniegts prezidentam Hercogam. Ar sarkasmu tiek atzīmēts, ka tie paši juristi, kuri šobrīd izvirza šo tēzi, savulaik argumentējuši, ka tiesāšanās netraucēšot Netanjahu pildīt premjera pienākumus. Taču, kā norāda eksperti, galvenā problēma šai gadījumā ir vainas un nevainīguma jautājuma kategoriskā apiešana. Tas padara prezidenta apžēlošanas aktu, ja tāds pat sekotu, ļoti apšaubāmu un, iespējams, arī tiesas ceļā apstrīdamu. Izraēlas juridiskajā praksē īsti nav domājams precedents, kad apžēlošana tiek piešķirta pirms tiesas sprieduma vai apsūdzētā vainas atzīšanas. Prezidenta apžēlošanas formulējums Izraēlas konstitūcijā gan tieši nedefinē šādus priekšnoteikumus, taču uz tiem diezgan nepārprotami norāda konstitūcijā lietotais apzīmējums „likumpārkāpējs”. Kā vienīgais precedents pirmstiesas apžēlošanai Izraēlas vēsturē ir t.s. „300. autobusa lieta” 1984. gadā, kad Izraēlas Iekšējās drošības un pretizlūkošanas dienesta aģenti nogalināja divus sagūstītus palestīniešu teroristus. Vainīgos toreiz apžēloja prezidents Haims Hercogs, tagadējā valsts galvas vectēvs. Tomēr toreiz Augstākā tiesa, kurā tika apstrīdēta apžēlošana, to apstiprināja ar argumentu, ka vainīgie bija atzinuši savu vainu. Formālā apžēlošanas lūguma izskatīšana paredz, ka atzinumu par to sagatavo Tieslietu ministrijas Apžēlošanas departaments, konsultējoties ar citām juridiskajām institūcijām. Pēc tam savus atzinumus vēl jāsniedz tieslietu ministram un prezidenta padomniekam juridiskajos jautājumos. „Balts pulveris”, nafta un asinis Karību ūdeņos Vakar, 2. decembrī, runājot ar presi Baltajā namā, ar valsts sekretāru Rubio pie labās un kara ministru Hegsetu pie kreisās rokas, prezidents Tramps paziņoja, ka ikviena valsts, kura ražo narkotikas, kas tiek iesūtītas ASV, varot rēķināties ar amerikāņu militāriem triecieniem. Venecuēla, kuru Baltā nama saimnieks apsūdz narkoterorismā, jau visai drīz saņemšot šādus triecienus pa savu teritoriju. Dienu iepriekš Tramps sociālo tīklu ierakstā bija ieteicis, citējot, „visām aviosabiedrībām, pilotiem, narkotiku tirgotājiem un cilvēku tirgotājiem” uzskatīt gaisa telpu virs un ap Venecuēlu par slēgtu. Tā vien šķiet, ka Savienotās Valstis gatavojas laist darbā militāros spēkus – kara flotes vienību ar pasaulē lielāko aviācijas bāzes kuģi „Henrijs Fords” priekšgalā un 15 000 lielu kontingentu –, kas koncentrēts pie Venecuēlas krastiem. Jau vairākus mēnešus amerikāņu jūras spēki te īstenojuši asiņainas medības, gremdējot motorlaivas, kuras, kā apgalvo Trampa administrācija, pārvadājot narkotikas. Nekādi skaidri pierādījumi tam, ka laivās tiešām bijuši tie „baltā pulvera maisi”, kurus piesauc Baltā nama saimnieks un viņa līdzgaitnieki, protams, netiek iegūti, bet šādā veidā uz viņpasauli aizraidīti jau apmēram astoņdesmit laivās kuģojušo. Kā norādījis Starptautiskās krimināltiesas eksperts, šāda Savienoto Valstu rīcība atbilst definīcijai par plānotiem un sistemātiskiem militāriem uzbrukumiem civiliedzīvotājiem miera laikā, kas ir starptautisko konvenciju pārkāpums. Trampa izvirzītās apsūdzības Venecuēlai saistās ar divu narkotisko vielu – kokaīna un fentanila – nelegālo eksportu. Kā raidsabiedrībai BBC norādījuši narkotiku apkarošanas eksperti, Venecuēla ir relatīvi mazsvarīga dalībniece globālajā narkotiku tirgū, pamatā narkotiku tranzītvalsts. Lielākā kokaīna ražotāja pasaulē ir Venecuēlas kaimiņvalsts Kolumbija, taču kolumbiešu „baltais pulveris” nonāk Ziemeļamerikā lielākoties ne caur Venecuēlu. Savukārt fentanils pamatā tiek ražots Meksikā un nonāk Savienotajās Valstīs praktiski tikai pāri abu valstu sauszemes robežai. Toties Venecuēlas teritorijā ir pasaules lielākie zināmie jēlnaftas krājumi – apmēram viena piektdaļa no kopējām planētas resursiem. Tehnoloģiskās mazspējas dēļ, kurā valsts naftas industriju novedusi gadu desmitiem valdošā sociālistu diktatūra, šobrīd Venecuēla iegūst mazāk kā procentu no pasaules jēlnaftas – trīs reizes mazāk kā pirms kreiso radikāļu nākšanas pie varas 1999. gadā. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Esam nosvinējuši Latvijas 107. dzimšanas dienu un jau paspējuši pēc tam apspriest gan valsts budžetu, gan turpināt gatavoties nākamajām Saeimas vēlēšanām. Amatā ir apstiprināts jauns ģenerālprokurors. Bet pasaulē atkal nākas runāt par Ukrainu un Amerikas Savienotajām Valstīm. Krustpunktā aktualitātes analizē domnīcas "Providus" vadošā pētniece Līga Stafecka, TV3 žurnālists Ģirts Timrots, TV24 žurnālists Romāns Meļņiks un žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele.  

Esam nosvinējuši Latvijas 107. dzimšanas dienu un jau paspējuši pēc tam apspriest gan valsts budžetu, gan turpināt gatavoties nākamajām Saeimas vēlēšanām. Amatā ir apstiprināts jauns ģenerālprokurors. Bet pasaulē atkal nākas runāt par Ukrainu un Amerikas Savienotajām Valstīm. Krustpunktā aktualitātes analizē domnīcas "Providus" vadošā pētniece Līga Stafecka, TV3 žurnālists Ģirts Timrots, TV24 žurnālists Romāns Meļņiks un žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele.  

Raidījums Divas puslodes šoreiz ir neparakstāks, jo pārsvarā par krimināllietām un izmeklēšanas materiāliem. Divas lielas nozieguma ķēdes ir pievērsušas visas pasaules uzmanību, jo abām ir ļoti nepatīkamas sekas.  Ukrainu pēdējās dienās satricinājis liels korupcijas skandāls - tur atklāta plaša koruptīva shēma, kurā iesaistītas augstas amatpersonas, arī kādreizējais prezidenta Volodimira Zelenska tuvs biznesa līdzgaitnieks, kurš pāris stundas pirms sākās aizturēšanas, paspēja pamest valsti.  Otra lieta risinās Amerikas Savienotajās Valstīs. Atklājas arvien jauni fakti un liecības tā dēvētajā Epstīna lietā. Dzimumnoziedznieks, kurš Trampa pirmās prezidentūras laikā tika arestēts un cietumā izdarīja pašnāvību biju draudzējies ar virkni politikā un sabiedrībā zināmiem cilvēkiem, un arvien vairāk rodas jautājumi par viņa saistību ar pašu Donaldu Trampu. Vakar gan Kongress, gan Senāts praktiski vienbalsīgi nobalsoja, ka visas lietas materiāli ir jāpublisko. Aktualitātes analizē Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēji - Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece Elīna Vrobļevska un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Sandis Šrāders. Epstīna lieta radījusi pamatīgu viļņošanos ASV 18. novembra vakarā ASV Kapitolijā varēja redzēt tādu vienprātību, kāda tur nebija novērota jau sen. Izņemot vienu kongresmeni no Republikāņiem, visi pārējie vienprātīgi balsoja par likumprojektu, kas uzliek par pienākumu Tieslietu ministrijai publiskot visus neklasificētos ierakstus, dokumentus, sarakstes un izmeklēšanas materiālus, saistītus ar Džefriju Epstīnu. Tūlīt pat balsojums sekoja arī Senātā, un tur visi senatori balsoja par. Epstīns bija amerikāņu uzņēmējs, kas bija izveidojis plašu seksuālās ekspluatācijas tīklu Savienotajās Valstīs. Pēc tam, kad viņš otrreiz tika arestēts, viņš 2019.gadā cietumā izdarīja pašnāvību. Vismaz tāda ir oficiālā versija, par kuru gan vairumam amerikāņu ir šaubas. Bet izmeklētāji gadu gaitā ir savākuši dažādus dokumentus un liecības, kas var mest ēnu uz daudziem, jo ir pamatotas aizdomas, ka seksuālo pakalpojumu izmantošanā ir piedalījusies virkne sabiedrībā pazīstamu cilvēku. Epstīna otrais arests un pašnāvība notika Donalda Trampa pirmās prezidentūras laikā, un kopš tā laika interese par lietu nav rimusi. Patiesībā to ir aktīvi uzturējis arī pats Donalds Tramps, kurš pirmsvēlēšanu kampaņā apgalvoja, ka izmeklēšana ir atklājusi daudz nepatīkamu liecību par Epstīna saistību ar demokrātu politiķiem, tāpēc solīja, ka, viņam kļūstot par prezidentu, viņš visu cels atklātībā. Tomēr pēc ievēlēšanas Tramps apklusa. Toties publiskajā telpā parādījās arvien jaunas norādes, ka ar Epstīnu ir draudzējušies arī republikāņi, tajā skaitā savulaik pats Donalds Tramps. Notikumos aktīvi iesaistījās ASV kongresmeņi, un šajā rudenī kopumā ir publiskoti ap 30 tūkstoš dažādi dokumenti no lietas materiāliem, kas raisījuši vēl lielāku interesi. Viens no lielākajiem zaudētājiem līdz šim bijis britu princis Endrū, jo arī viņš ir vainots meiteņu seksuālā izmantošanām. Pirms mēneša viņam tika atņemti visi karaliskie tituli. Tomēr par Trampa attiecībām ar Epstīnu neskaidrību ir vairāk nekā gribētos. Tramps ir piedalījies Epstīna rīkotās pieņemšanās, ir savulaik arī nosūtījis viņam dzimšanas dienas dāvanu, taču vēlāk abi sastrīdējušies. Īsi pirms aresta publiskotajās sarakstēs redzams, ka Epstīns Trampu nodēvē par sliktu un bīstamu cilvēku. „Neviens nav tik slikts kā Tramps. Nevienas pieklājīgas šūnas viņa ķermenī…” tā raksta Epstīns. Pēdējās nedēļas laikā atklātībā nākusi Epstīna vēstule Eiropas Padomes ģenerālsekretāram, kurā viņš lūdz palīdzību sazināties ar Krievijas ārlietu ministru Sergeju Lavrovu. Vēstule ir sūtīta pirms Donalda Trampa un Vladimira Putina tikšanās Helsinkos. Tajā Epstīns liek noprast, ka viņam ir informācija par Trampu, kas varētu ieinteresēt Krieviju. Vai šāda tikšanās ir notikusi, nav zināms, taču ir vairākas norādes, kas liek domāt, ka Epstīna cilvēkiem ir bijuši arī citi kontakti ar Krievijas cilvēkiem. Kā zināms, Tramps tikšanās laikā ar Putinu bija ārkārtīgi labvēlīgs pret diktatoru, un daudzi izsaka aizdomas, ka Krievijai ir kompromats pret Trampu, kas liek ASV prezidentam būt labam pret Kremli. Kopš atkārtotas ievēlēšanas Donalds Tramps ir pretojies Epstīna lietas materiālu publiskošanai. Tomēr atklātībā nonākot arvien jaunām liecībām, neapmierinātība pieauga arī republikāņu pusē. Kad kļuva skaidrs, ka Kongress šonedēļ balsos par materiālu publiskošanu jebkurā gadījumā, Tramps beidzot mainīja savu retoriku un aicināja visus republikāņu kongresmeņus likumprojektu atbalstīt, sakot, ka šīm demokrātu spēlītēm vienreiz jāpieliek punkts. Tiesa, kā norāda paši kongresmeņi, neviens neliedza Trampam jau līdz šim uzdot ministrijai publiskot visus failus, un tam nevajadzēja parlamenta balsojumu. Tagad prezidentam ir jāparaksta likumprojekts, un ja viņš to izdarīs, tad tuvākajā laikā publiskajā telpā nonāks informācija, kas daudzos raisa milzu interesi. Sagatavoja Aidis Tomsons Prezidenta Zelenska nelāgie paziņas Korupcijas skandāls, kas pagājušajā nedēļā izvērtās Ukrainā, skar augstākā līmeņa valsts amatpersonas un arī prezidentam Volodimiram Zelenskim pietuvinātus ļaudis. Daudzviet notiekošais jau tiek dēvēts par nopietnāko un varas stabilitātei draudošāko korupcijas skandālu Zelenska prezidentūras laikā. Pirmdien, 17. novembrī, Ukrainas nacionālais antikorupcijas birojs un Speciālā antikorupcijas prokuratūra publiskoja informāciju par vairāku personu arestēšanu sakarā ar piecpadsmit mēnešus ilgā izmeklēšanas procesā atklātu korupcijas shēmu valsts enerģētikas sektorā. Privātuzņēmumi, kuri veikuši būvdarbus nacionālajai atomenerģijas kompānijai „Enerhoatom” piederošajās kodolspēkstacijās, maksājuši shēmas organizētājiem 10–15% no līgumu summas, pretējā gadījumā riskējot zaudēt pasūtījumus. Korupcijas apkarotāji arestējuši piecas personas un tur aizdomās vēl septiņas. Viens no arestētajiem ir kādreizējais vicepremjers Oleksijs Černišovs, kurš pirms tam pasludināts par aizdomās turamo vēl citā korupcijas lietā, kas saistīta ar kukuļņemšanu apmaiņā pret attīstītājiem izdevīgu zemes gabalu novērtējumu laikā, kad viņš bijis Ukrainas kopienu un teritoriju attīstības ministrs. Starp aizdomās turamajiem esot arī agrākā enerģētikas ministra Hermana Haluščenko bijušais padomnieks Ihors Miroņjuks, kompānijas „Enerhoatom” drošības dienesta priekšnieks Dmitro Basovs un citi. Kā galvenā persona no esošās valdības, uz kuru šī korupcijas skandāla sakarā krīt aizdomu ēna, ir pašreizējais tieslietu ministrs Haluščenko, kurš ilgāk nekā četrus gadus ieņēma enerģētikas ministra posteni premjerministra Denisa Šmihaļa kabinetā. Pagājušajā trešdienā, 12. novembrī, prezidents Zelenskis aicināja Haluščenko, kā arī pašreizējo enerģētikas ministri Svitlanu Hrinčuku demisionēt, ko abi arī nekavējušies darīt. Haluščenko pie tam paziņojis, ka par vainīgu sevi neuzskatot un esot gatavs aizstāvēties tiesā. Vakar abu ministru demisiju bija jāapstiprina parlamentam – Ukrainas Augstākajai Radai –, taču eksprezidenta Petro Porošenko vadītās frakcijas „Eiropas solidaritāte” deputāti fiziski bloķēja parlamenta tribīni, neļaujot Radai nobalsot. Porošenko grupējums pieprasa visa premjerministres Jūlijas Sviridenko kabineta demisiju. Starp korupcijas shēmā iesaistītajiem ir arī uzņēmējs Timurs Mindičs, kuram pagātnē bijuši visai cieši sakari ar prezidentu Zelenski. Mindičam pieder puse no īpašuma daļām producēšanas kompānijā „Studija Kvartāls 95”, kuras producētajos šovos tagadējais prezidents savulaik veidoja savu televīzijas karjeru. Kā tiek ziņots, Mindičs pametis Ukrainu 10. novembra rītā, dažas stundas pirms viņa dzīvoklī ieradušies Antikorupcijas biroja darbinieki. Sagatavoja Eduards Liniņš

Novembris, šķiet, visvairāk asociējas ar valsts svētkiem. Vispirms Lāčplēša diena, kad atceramies savus karavīrus, pēc tam arī 18. novembris – Latvijas proklamēšanas diena. To jūt arī mediju saturā. Reportāžas un tiešraides no svētku pasākumiem, vēstures tematika un vienkārši cilvēku sajūtas piepilda mediju telpu. Svētku nedēļā raidījmā Mediju anatomija mēģinām saprast, ko nozīmē patriotisms medijos. Vai medijiem jābūt patriotiskiem? Varbūt patriotiem ir jābūt žurnālistiem? Ko mēs vispār saprotam ar šiem jēdzieniem? Šie ir daži jautājumi, uz kuriem meklējam atbildes sarunā ar žurnāla "IR" galveno redaktori Nelliju Ločmeli, vēsturnieku, Vidzemes augstskolas pētnieku Gati Krūmiņu un sabiedrisko darbinieku Daini Īvānu, kurš pārstāv to žurnālistu paaudzi, kas rakstīja atmodas laikā.

Pagājušajā reizē raidījumā Divas puslodes runājām par Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa turneju pa Āzijas valstīm, piebilstot, ka priekšā ir gaidītākā tikšanās ar Ķīnas prezidentu Sji Dziņpinu. Kādi ir šīs tikšanās rezultāti un ko tas nozīmē pārējai pasaulei un mums visiem? Cita vērā ņemama ziņa saistās ar Nīderlandi. Tur notika ārkārtas parlamenta vēlēšanas, un to rezultāti ir citādi nekā vēl pirms gada. Labējai Brīvības partijai, kuras rīcība izprovocēja šo notikumu, vēlētāju izvēli ir likusi vilties. Iespējams, ka ārkārtas vēlēšanas būs arī Serbijā. Tur pēc ļoti plašiem protestiem prezidents Aleksandars Vučičs meklē iespējas mazināt sabiedrības neapmierinātību. Serbijā šajās dienās pieminēja traģēdijas gadadienu, kad Novisadas pilsētā sabruka dzelzceļa nojume, nogalinot 16 cilvēkus. Notikumus komentē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre, Latvijas Universitātes pasniedzēja Sigita Struberga, Latvijas Universitātes pasniedzējs politologs Andis Kudors un Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Un vēl viens temats. Savienotajās Valstīs 4.novembrī vairākos štatos, arī Ņujorkā, cilvēki devās pie vēlēšanu urnām. Rezultāti nav Donaldam Trampam labvēlīgi. Ko tas liecina par noskaņojumu Amerikā? „Lielo zēnu” skaidrošanās Pagājušajā ceturtdienā, 30. oktobrī, pienāca globāli sengaidīts notikums – prezidentu Donalda Trampa un Sji Dziņpina tikšanās, pirmā Savienoto Valstu līdera otrās kadences laikā. Aizvadītie mēneši, kas pagājuši abu superlielvaru tirdzniecības kara apstākļos, padara šo samitu nozīmīgu ne tikai Vašingtonai un Pekinai, ciktāl šī cīkstēšanās ekonomiski iespaido visu pasauli. Abu šīs pasaules vareno samits notika Dienvidkorejas pilsētā Pusanā un noslēdza Baltā nama saimnieka iespaidīgo piecu dienu Austrumāzijas tūri. Tās laikā viņš apmeklēja Malaiziju, kur piedalījās ASEAN organizācijas samitā, pēc tam viesojās Japānā un Dienvidkorejā. Kas attiecas uz Trampa un Sji tikšanos, eksperti atzīmē, ka tā bijusi pat pārsteidzoši īsa – vien stunda un četrdesmit minūtes; un tas, visdrīzāk, liecinot, ka runāts tikai par to, par ko jau iepriekš panāktas principiālas vienošanās. Kopumā sarunu rezultāts tiek raksturots kā „pamiers” tirdzniecības karā ar termiņu uz vienu gadu. Savienotās valstis piekritušas samazināt uz pusi to tarifa daļu importam no Ķīnas, kas tika noteikta kā sankcija par Ķīnā ražotās narkotiskās vielas fentanila kontrabandu uz Savienotajām Valstīm. Savukārt Pekina apņēmusies aktīvāk apkarot šo kontrabandu. Kopējais tarifs Ķīnas ražojumu importam tādējādi samazināsies no 57 uz 47 procentiem. Ķīnas tarifs amerikāņu preču importam 32 procentu apmērā paliks nemainīgs. Pekina piekritusi neieviest ierobežojumus piecu retzemju elementu eksportam uz ASV, kamēr ierobežojumi septiņām citām šīs kategorijas izejvielām, kas noteikti jau iepriekš, paliek spēkā. Tāpat Ķīna apņēmusies atsākt amerikāņu sojas pupiņu importu. Savukārt no prezidenta Trampa puses esot saņemti Pekinai cerīgi signāli, ka iespējama ierobežojumu mīkstināšana mākslīgā intelekta attīstībai svarīgo jaunākās paaudzes mikroshēmu eksportam uz Ķīnu; šos ierobežojumus noteica prezidenta Baidena administrācija. Protams, ne mazāka interese kā par tirdzniecības karu aizvadītās tikšanās sakarā ir interese par karu tiešā nozīmē – kā jau notiekošu, tā iespējamu. Kas attiecas uz iespējamu Ķīnas iebrukumu Taivānā, tas, kā pēc tikšanās apgalvoja Donalds Tramps, sarunās neesot pat pieminēts. Par Krievijas agresiju pret Ukrainu gan esot runāts, pie tam Ķīnas līderis solījis sastrādāties ar Vašingtonu, lai vairotu miera iespējamību. Grūti gan spriest, kā tas varētu izpausties. Tiek lēsts, ka gandrīz visas abu karojošo pušu kaujas lidrobotiem izmantotās mikroshēmas un optiskais kabelis ir ražots Ķīnā, Pekina patiešām varētu būt vienīgais spēks šai pasaulē, kas varētu reāli pieslāpēt karadarbību, pārtraucot šo sastāvdaļu piegādi karojošajām pusēm. Nekas gan neliecina, ka tā varētu notikt. Vēlēšanu rezultāti Nīderlandē Kārtējām parlamenta vēlēšanām Nīderlandē bija jānotiek 2028. gadā, taču premjerministra Dika Shofa vadītās koalīcijas valdības izjukšana šī gada jūnijā un citas koalīcijas izveides neiespējamība noteica to, ka nīderlandiešu elektorātam jau otro reizi pēc kārtas bija jābalso ārkārtas vēlēšanās. Demisionējušo kabinetu bezpartejiskā premjera Shofa vadībā izdevās izveidot gandrīz astoņus mēnešus pēc iepriekšējām vēlēšanām, kurās izcilus panākumus guva radikāli labējā, populistiskā „Partija brīvībai” ar Gērtu Vildersu priekšgalā. Koalīciju ar šiem radikāļiem piekrita veidot konservatīvi liberālā „Tautas partija brīvībai un demokrātijai”, lauku labējo populistu partija „Zemnieku pilsoņu kustība” un kristīgi demokrātiskā partija „Jaunais sociālais līgums”. Tomēr mērenāko koalīcijas partneru nostādnes izrādījās grūti savienojamas ar Vildersa partijas pieeju imigrācijas jautājumos, kas paģērēja pilnīgu moratoriju patvēruma meklētāju uzņemšanai. Šajās vēlēšanās labējo radikāļu cerības nepiepildījās – vairāk nekā ceturtdaļa vēlētāju balsu un, attiecīgi, 11 no 37 deputātu mandātiem „Partija brīvībai” gājuši zudībā. Vietu skaita ziņā Vildersa partiju panākusi kreisi centriskā, sociālliberālā partija „Demokrāti 66”. Ļoti nozīmīgi savas pozīcijas parlamentā uzlabojusi arī konservatīvā partija „Kristīgi demokrātiskais aicinājums”, un divas galēji labējās partijas – „JA21” (saīsinājums no nosaukuma „Pareizā atbilde – 21”) un „Forums demokrātijai”. Daļu mandātu zaudējot, tomēr lielāko partiju pirmajā četriniekā joprojām ir „Tautas partija brīvībai un demokrātijai” un agrākā eirokomisāra Fransa Timmermansa vadītā „Zaļo kreiso” un „Darba partijas” alianse, nozīmīgākais kreisais spēks parlamentā. Tā kā Nīderlandes vēlēšanu sistēma neparedz balsu skaita slieksni iekļūšanai parlamentā, tur ir vēl astoņas mazākas partijas ar mandātu skaitu no viena līdz četriem. Visloģiskākais koalīcijas modelis būtu plaša ap centru veidota kombinācija, kurā centriskie „Demokrāti 66” vienotos ar labējākajām partijām Kristīgi demokrātiskais aicinājums un Tautas partija brīvībai un demokrātijai no vienas, un kreiso Darba partijas un Zaļo kreiso aliansi no otras puses. Tomēr savilkt kopā šī politiski visai plašā spektra daļas nebūt nav vienkāršs uzdevums, tāpēc valdības izveide atkal var prasīt vairākus mēnešus. Eiropas Savienības paplašināšanās „telesamits” 4. novembrī Briselē risinājās savdabīgs notikums – telekanāls „EuroNews” bija pulcinājis uz samitu telekameru priekšā sešu Eiropas Savienības kandidātvalstu vadītājus, kā arī Eiropadomes priekšsēdētāju Antoniu Koštu un eirokomisāri paplašināšanās jautājumos, Slovēnijas pārstāvi Martu Kosu. Kandidātvalstis klātienē pārstāvēja Moldovas prezidente Maija Sandu, Serbijas prezidents Aleksandars Vučičs, Ziemeļmaķedonijas premjerministrs Hristijans Mickoskis un Melnkalnes ārlietu un Eiropas lietu vicepremjers Filips Ivanovičs, savukārt Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis un Albānijas premjerministrs Edi Rama pieslēdzās samitam tiešsaistē. Notikums bija salāgots ar Eiropas Komisijas ziņojuma par kandidātvalstu iestāšanās procesa virzību publiskošanu, un tajā telekameru fokusā nonāca kandidātvalstu specifiskās problēmas, kuras citādi grūti izlobāmas no politisko dokumentu sausajām rindām. Protams, ar citiem nesalīdzināmas tās ir Ukrainai, kuras vēlme pievienoties Eiropas Savienībai bija galvenais iemesls Krievijas agresijai, kuru Ukraina izmisīgi atvaira jau divpadsmito gadu. Prezidents Zelenskis uzrunāja samita dalībniekus tiešsaistē no kādas nekonkretizētas vietas frontes tuvumā un veltīja nīgrus vārdus Ungārijas premjeram Viktoram Orbanam, kurš deklarējis, ka bloķēs Ukrainas iestāšanās centienus. Kremļa tieksmes taranēt iestāšanās procesu sajūt arī Moldova, kuru Krievija cenšas visiem līdzekļiem iekšēji destabilizēt un panākt sev draudzīgu spēku nākšanu pie varas. Par netīkamu ārējo ietekmi samitā runāja arī Ziemeļmaķedonijas premjers Mickoskis, kurai iestāšanas procesā apšaubāmas prasības izvirza tās savienībā jau esošā kaimiņvalsts Bulgārija. Tomēr vislielāko ievērību samitā izpelnījās par tā „melno avi” dēvētais Serbijas līderis Aleksandars Vučičs. Viņam nācās atbildēt uz daudziem neērtiem jautājumiem, sākot ar Serbijas īpašajām attiecībām ar Maskavu, beidzot ar protestiem, kuri viņa valstī nenorimst nu jau gadu. Protestu galvenā tēma ir korupcija, taču arī autoritārisma iezīmes pastāvošajā varā. Attiecīgi tiek pieprasīta ne vien korumpantu saukšana pie atbildības, bet arī ārkārtas parlamenta vēlēšanas un, tā kā starp protestētājiem ir īpaši daudz studentu, finansējuma palielināšana augstākajai izglītībai. Prezidents Vučičs šai situācijā turpina manipulēt, gan aizvācot no amatiem dažus korupcijā vainotos, gan sūtot pret demonstrantiem policiju un ar dažādiem sitamajiem bruņotus huligānus, kas, savukārt, izraisa protestētāju pretreakciju. Pēdējais vardarbības uzliesmojums bija augustā, kad sadursmēs un policistu brutālos uzbrukumos cieta vairāki desmiti cilvēku un demonstranti izdemolēja un aizdedzināja prezidenta Vučiča vadītās Serbijas progresīvās partijas, citu varas partiju un valsts institūciju birojus.

Savienotās Valstis ieviesušas pirmās nopietnās sankcijas pret Krieviju kopš Trampa stāšanās amatā. Savukārt krievi paspēja izmēģināt jaunu spārnoto kodolraķeti. Tramps izteicies, ka viņu kodolzemūdene nav tālu no Krievijas krastiem. Retorikā spriedze ir atkal pieaugusi. Tikmēr Savienoto Valstu prezidents devies turnejā pa virkni Āzijas valstu, slēdzot jaunas tirdzniecības un sadarbības vienošanās. Svarīgākā tikšanās vēl priekšā - visvairāk tiek gaidīta Donalda Trampa un Ķīnas līdera Sji Dzjiņpina saruna. Tā notiks rīt, 30. oktobrī. Argentīnā nedēļas nogalē notika tā saucamās vidustermiņa vēlēšanas. Kaut arī ir īstenotas itin drakoniskas reformas ar solījumiem tās turpināt, prezidenta Havjera Mileja partija ir izcīnījusi pārliecinošu uzvaru. Aktualitātes komentē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs un portāla "LSM.lv" žurnālists Ģirts Kasparāns. Trampam vienreiz pietiek, Putinam nav gana Vēl pagājušajā trešdienā Divu pusložu studijā spriedām, ka Donalds Tramps pret agresorvalsts vadoni Putinu ir skarbs tikai vārdos. Tomēr jau nākamā diena atnesa ziņu, ka Vašingtona pakļāvusi sankcijām divas lielākās Krievijas naftas kompānijas – „Rosņeftj” un „Lukoil”. Un lai arī ekspertu viedokļos dominēja atziņa, ka reālais posts Krievijas ekonomikai nebūšot nekāds lielais, tomēr gluži pēkšņais pavērsiens Baltā nama saimnieka politikā Kremlī acīmredzami radīja zināmu šoku. Līdz šim Tramps bija paudis, ka neķersies pie sankcijām pret Krievijas naftas ieguves nozari, iekams Eiropas Savienības valstis nepārtraukšot pirkt krievu naftu. Tomēr Putina taktika, ko grūti raksturot citādi, kā Amerikas līdera vazāšanu aiz deguna, acīmredzot ir pārsniegusi „sarkano līniju”, pārāk uzkrītoši bojājot ne vien Donalda Trampa garastāvokli, bet arī viņa prestižu. No Maskavas izskanējušais, ka Krievijas kompānijām noteiktās sankcijas izraisīšot strauju naftas cenu kāpumu pasaules tirgū, neapstiprinās, ciktāl Persijas līča valstis ir gatavas kompensēt deficītu. Tiek ziņots, ka kompānija „Lukoil” sākusi izpārdot savus ārvalstu aktīvus. Var piebilst, ka nule arī Eiropa ieviesusi kārtējo sankciju paketi, kuras nozīmīgākā daļa ir sašķidrinātās dabasgāzes iepirkumu pārtraukšana līdz nākamā gada beigām. Kā Krievijas atbilde Rietumu ekonomiskajam spiedienam acīmredzot jāuztver pirmdienas paziņojums par jaunas raķetes sekmīgu izmēģinājumu, kuru vērojis pats Kremļa saimnieks. Jau 2018. gadā Putins ar pompu izziņoja šī ieroča izstrādi. Spārnotā raķete „Burevestņik”( „Vētrasputns”) esot unikāla, jo aprīkota ar kodoldzinēju, kas padarot tās lidojuma ilgumu un, attiecīgi, sniedzamību praktiski neierobežotu. Eksperti gan apšauba „Vētrasputna” spēju pārvarēt nopietnu pretgaisa aizsardzības sistēmu. Kā telekanālam NBC News izteicies Apvienoto Nāciju Organizācijas Atbruņošanās pētījumu institūta vecākais pētnieks Pāvels Podvigs, „galvenais iemesls, kāpēc neviens cits nav mēģinājis uzbūvēt kaut ko līdzīgu, ir tas, ka tam īsti nav nekāda pielietojuma”. Tikām ar daudz ordinārākām raķetēm un lidrobotiem Krievija turpinājusi graut Ukrainas civilo infrastruktūru. Tiek ziņots arī par vadāmo kaujas lidrobotu uzbrukumiem civiliedzīvotājiem piefrontes zonā, kas ir klajš kara noziegums. Ukraina, savukārt, turpina sekmīgi graut Krievijas militārās rūpniecības objektus. Īpaši tiek atzīmēts raķešu trieciens Brjanskas Ķīmiskajai rūpnīcai, kas ražoja sprāgstvielas un raķešu komponentus. Triecienā izmantotas britu ražojuma raķetes „Storm Shadow”, kas liecina, ka Ukraina saņēmusi sabiedroto atvēli lietot šos ieročus triecieniem dziļi Krievijas teritorijā. Donalda Trampa Austrumāzijas tūre Svētdien, 26. oktobrī, Donalds Tramps uzsāka savas otrās kadences laikā nepieredzēti plašu tūri pa Austrumāzijas valstīm. Vispirms viņš ieradās Malaizijas galvaspilsētā Kualalumpurā, kur risinājās Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas jeb ASEAN samits. Aukstā kara laikā šī organizācija tika radīta ar ASV atbalstu kā pretsvars padomju ietekmei reģionā, tagad tā pārtapusi diplomātiska dialoga un tirdzniecisku sarunu platformā. Kā tiek atzīmēts, Trampa klātbūtne nozīmīgi paaugstinājusi notikuma prestižu, savukārt viņš pats paspodrinājis savu miera nesēja tēlu, piedaloties nolīguma parakstīšanā starp Taizemi un Kambodžu. Jāteic, ka šajā gadījumā, kad jūlijā robežstrīds starp abām kaimiņvalstīm pārauga bruņotā konfliktā, Trampa piedraudējums vērst pret konfliktējošajiem ekonomiskās sankcijas patiešām veicināja karadarbības noplakšanu. Kualalumpurā noslēdzis dažas tirdzniecības vienošanās, Baltā nama saimnieks pirmdien, 27. oktobrī, ieradās Japānā, kur tikās vispirms ar imperatoru, bet pēc tam ar pagājušonedēļ amatā stājušos premjerministri Sanaji Takaiči, pirmo sievieti šai amatā. Mediji uzsver tikšanās izteikti laipno atmosfēru; tās laikā tika līgumiski apstiprinātas jau agrāk panāktās vienošanās – Japānas eksports uz ASV tiek aplikts ar 15% tarifu, un Tokija veido fondu 550 miljardu dolāru apjomā investīcijām Savienotajās Valstīs. Tāpat noslēgta vienošanās par stratēģiski svarīgu minerālu un retzemju metālu piegāžu kārtību. Visbeidzot šodien, 29. oktobrī, Baltā nama saimnieks ieradās savas tūres pēdējā un svarīgākajā pieturpunktā Dienvidkorejā, kur viņu uzņēma prezidents Lī Džejs Mjans. Sarunu centrā, protams, ir joprojām nenoslēgtā Savienoto Valstu un Dienvidkorejas tirdzniecības vienošanās. Tomēr tūres galvenais notikums ir ceturtdien plānotā Donalda Trampa tikšanās ar Ķīnas līderi Sji Dziņpinu, kuras gaidās jau manāmi atdzīvojušies pasaules akciju tirgi. Protams, nozīmīgākais temats abu pasaules politikas supersmagsvaru sarunās būs iespējamā tarifu kara abpusēji pieņemama izbeigšana. Kā zināms, Ķīna kopš kāda laika šai procesā iedarbinājusi jaunu argumentu – savu retzemju metālu piegāžu ierobežošanu Savienotajām Valstīm. Savienoto Valstu valsts sekretārs Marko Rubio kategoriski noraidījis spekulācijas, ka Vašingtona savu ekonomisko interešu vārdā varētu upurēt Taivānas neatkarību. Nav skaidrs, vai un kas šais sarunās varētu tikt spriests par Ķīnas īpašajām attiecībām ar Krieviju un iespējamo šīs ietekmes izmantošanu karadarbības pārtraukšanai Ukrainā. Visdrīzāk jāpiekrīt tiem, kuri spriež, ka šai aspektā rītdiena nekādus būtiskus jaunumus nenesīs. Var piebilst, ka tikmēr, kamēr prezidents Tramps uzturas Austrumāzijā, kontinenta otrā malā sākusi ļodzīties viņa pirms trīs nedēļām sastutētā pamiera konstrukcija. Vakar vakarā Izraēlas premjerministrs Bejamins Netanjahu devis pavēli bruņotajiem spēkiem vērst aktīvus aviācijas triecienus pret Gazas joslas teritoriju. Vīrs ar motorzāģi Ar striktiem taupības pasākumiem valdībai maz cerību izpelnīties sabiedrības atsaucību, tomēr šķiet, ka Argentīnas prezidentam Havjeram Milejam tas izdodas. Pēc pirmajiem diviem valdīšanas gadiem, kuru laikā īstenota radikāla valsts tēriņu mazināšana, svētdien, 26. oktobrī, notikušajās starpvēlēšanās Mileja vadītā partija „Brīvība virzās uz priekšu” guvusi pārliecinošu uzvaru. Kopumā šais vēlēšanās mandātus saņēma divdesmit četri no septiņdesmit diviem parlamenta augšpalātas – Senāta – deputātiem un sešdesmit četri no 257 apakšpalātas deputātiem, attiecīgi 13 senatoru un 64 apakšpalātas vietas tika prezidenta partijai. Šāds parlamenta sastāvs atvieglos viņam uzsāktā kursa īstenošanu – jaunus taupības pasākumus un ekonomikas regulējuma mazināšanu. Līdz šim prezidents samazinājis budžeta finansējumu izglītībai, pensijām, veselības aprūpei, infrastruktūrai un subsīdijām, kā arī atlaidis desmitiem tūkstošu valsts sektora darbinieku, taču opozīcijai izdevies, pretēji prezidenta gribai, palielināt tēriņus valsts augstskolām, atbalstam cilvēkiem ar invaliditāti un bērnu veselības aprūpei. Līdzšinējā Mileja politika ļāvusi būtiski mazināt inflāciju, kas līdz tam sasniedza trīsciparu skaitļus, samazināt budžeta deficītu un atjaunot investoru uzticēšanos. Tomēr ir skaidrs, ka radikālās taupības politikas sekas ir bezdarba pieaugums, ražošanas sašaurināšanās un iedzīvotāju pirktspējas kritums. Tas viss liek runāt par recesijas risku. Šajā situācijā atbalstu Milejam sniedzis viņam simpatizējošais Donalds Tramps. Savienotās Valstis piesolījušas četrdesmit miljardus dolāru lielu kredītlīniju, taču tikai tādā gadījumā, ja esošais prezidents paliek pie varas. Visdrīzāk arī šim faktoram bijusi nozīme prezidenta partijas panākumos. Var piebilst, ka vēlēšanās piedalījušies nepilni 68% balsstiesīgo argentīniešu, kas ir zemākais rādītājs vairāku desmitgažu laikā un tiek uzlūkots kā apliecinājums sabiedrības politiskai apātijai. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Raidījuma uzmanības fokusā Tuvie Austrumi un Amerikas vidienē, mazliet pievēršoties arī Madagaskarai. Protams, runājam par Gazu, kurai šajās dienās ir pievērsta praktiski visas pasaules uzmanība. 13. oktobra rītā saskaņā ar noslēgto vienošanos tika atbrīvoti visi vēl dzīvi esošie ķīlnieki, ko "Hamās" bija sagrābis pirms diviem gadiem. Nav šaubu, ka tas ir arī liels ASV prezidenta Donalda Trampa nopelns, un pats Tramps nepārprotami pirmdien baudīja savus slavas mirkļus. Viņš ieradās Izraēlā, kur viņu gaidīja kā nacionālo varoni. Tajā pašā laikā politiskie eksperti piesardzīgi vērtējumos, cik ilgstošs un noturīgs pašreizējais miers būs. Ja Izraēlā Trampu novērtē kā miera nesēju, tad ir valstis, kur tagad ASV uzskata par potenciālu drīzu kara izraisītāju. Venecuēla nopietni gatavojas ASV iebrukumam. Par Venecuēlu jārunā arī vairāku citu iemeslu dēļ, arī piešķirtās Nobela Miera prēmijas dēļ, kuru nesen saņēma nevis Donalds Tramps, kurš to ļoti iekāroja, bet gan Venecuēlas opozīcijas līdere. Aktualitātes komentē Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Rustams Šukurovs, Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks, RSU docētājs Toms Rātfelders. Sengaidītais (pus)miers 8. oktobrī Izraēlas valdības un organizācijas „Hamās” pārstāvji vienojās par karadarbības pārtraukšanu, balstoties Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa izvirzītajā miera plānā. Dienu vēlāk šo vienošanos akceptēja Izraēlas ministru kabinets, pēc kam 10. oktobrī iestājās uguns pārtraukšana un sākās ķīlnieku atbrīvošanas process. 13. oktobra rītā, uzrunājot Izraēlas parlamentu Knesetu, ASV līderis pasludināja kara beigas, lai gan saprotams, ka runa pagaidām ir tikai par trauslu pamieru. Izraēlai nozīmīgākais rezultāts ir pēdējo divdesmit izdzīvojušo 2023. gada oktobrī sagūstīto izraēliešu atbrīvošana, kas notika pirmdienas rītā. Neatdoti paliek vēl divdesmit astoņu gūstā bojāgājušo ķermeņi. Pretī teroristiskā organizācija saņem gandrīz divus tūkstošus no Izraēlas cietumiem atbrīvotus palestīniešus, tai skaitā 250 ar mūža ieslodzījumu notiesātos. Pēc piektdien notikušās uguns pārtraukšanas un Izraēlas paziņojuma, ka iedzīvotāji var droši atgriezties Gazas pilsētā, sākusies intensīva bēgļu kustība uz pamatīgi izpostīto anklāva lielāko centru. Pirmajā noregulējuma posmā Izraēla piekritusi atvilkt savus spēkus no četrdesmit septiņiem procentiem Gazas joslas platības; nākamajos divos posmos paredzēta turpmāka atvilkšana, galu galā paturot savā kontrolē apmēram 15 procentus teritorijas – drošības perimetru, no kura izraēlieši aizies tad, kad tiks atzīts, ka no Gazas joslas vairs neizriet nekādi teroristisku uzbrukumu draudi. Līdz ar uguns pārtraukšanu kara izpostītajā teritorijā intensīvi sākusi ieplūst palīdzība – ne vien pārtika,  medikamenti un pirmās nepieciešamības preces, bet arī materiāli un tehnika gruvešu novākšanai un infrastruktūras atjaunošanai. Nākamais punkts prezidenta Trampa Tuvo Austrumu vizītes maršrutā bija Šarmalšeihas kūrorts Ēģiptē, kur 13. oktobrī uz Gazas miera konferenci bija pulcējušies ap trīsdesmit valstu un starptautisko organizāciju vadītāju. Bez nozīmīgāko Rietumeiropas, Persijas līča un dažu citu ietekmīgu pasaules nāciju vadītājiem, tāpat ANO ģenerālsekretāra, Eiropadomes prezidenta un Arābu līgas ģenerālsekretāra, piedalījās arī tādi, varētu teikt, negaidīti starptautiskā procesa dalībnieki kā Armēnijas un Ungārijas premjerministri, Azerbaidžānas un Paragvajas prezidenti. No aicinātajiem samitu ar savu klātbūtni nebija pagodinājis Izraēlas premjers Netanjahu, kā iemeslu minot attiecīgajā dienā atzīmējamus nozīmīgus ebreju garīgos svētkus, un Irānas vadītāji, paziņojot, ka nevar piedalīties kopīgā pasākumā ar tiem, kuri nesen militāri uzbrukuši viņu valstij. Samitā apspriestais Trampa divdesmit punktu Gazas miera plāns paredz joslas demilitarizāciju, tur izvietojamus starptautiskus stabilizācijas spēkus un pagaidu pārvaldes institūciju. Domājams, līdzšinējiem Gazas saimniekiem – teroristiskajam grupējumam „Hamās” – šai sakarā ir no samita rīkotājiem diezgan atšķirīgs viedoklis. Miera prēmija un „lielgaballaivu politika” 10. oktobrī Norvēģijas Nobela komiteja darīja zināmu savu lēmumu piešķirt šī gada Nobela Miera prēmiju Venecuēlas opozīcijas līderei Marijai Korinai Mačado. Nu jau ceturtdaļgadsimtu viņa ir opozīcijā savas dzimtenes valdošajam režīmam – vispirms Ugo Čavesam, pēc tam viņa varas mantiniekam Nikolasam Maduro. Kulmināciju šī pretstāve sasniedza 2023. gadā, kad viņa pieteica savu kandidatūru 2024. gada Venecuēlas prezidenta vēlēšanām. Valdošais režīms aizliedza opozicionārei kandidēt, viņas vietā startēja venecuēliešu politikas veterāns un diplomāts Edmundo Gonsaless. Lai arī opozīcija iesniedza aptauju rezultātus, kas apliecināja tās kandidāta uzvaru, varas kontrolētā Nacionālā vēlēšanu padome pasludināja par uzvarētāju Maduro. Kopš šīm vēlēšanām Marija Mačado spiesta slēpties, baidoties no režīma izrēķināšanās. Līdz ar Nobela komitejas lēmumu noslēgusies arī intriga par iespējamu prēmijas piešķiršanu Donaldam Trampam, kurš to faktiski pieprasīja, darbinādams šai sakarā arī politiskā spiediena sviras. Tomēr tiek lēsts, ka Baltā nama saimnieka ambīciju izpaudumiem bijusi ietekme uz komitejas izšķiršanos. Mačado ir Trampa dabiska sabiedrotā Vašingtonas pašreizējā politiskajā kursā pret Karakasu. Diktators Maduro allaž ir bijis prezidenta Trampa neieredzēts, pie tam tagad par vadmotīvu šai attieksmei kļuvušas apsūdzības narkotiku iepludināšanā Savienotajās  Valstīs. Kopš septembra sākuma amerikāņu jūras spēki uzsākuši t.s. narkolaivu medības Karību jūrā, nogremdēti nu jau vismaz septiņi peldlīdzekļi, nogalināto skaits tuvojas trim desmitiem. Tiek izteiktas versijas par to, ka šīm akcijām varētu sekot citas ar citu bruņoto spēku veidu iesaisti. Par to, cik pamatotas ir apsūdzības narkotiku transportēšanā, grūti spriest, taču nepārprotami tā ir Savienoto Valstu spēka politikas demonstrācija reģionā. Tā nu venecuēliešu opozicionāre Mačado netieši kļuvusi par Donalda Trampa „jaunās lielgaballaivu politikas” atbalstītāju. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Noslēgusies Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) valdes sēde, kas pulcēja pārstāvjus no visiem kontinentiem. Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts skaidrojam, kādas ir svarīgākās aktualitātes latviešiem visā pasaulē un kādi darbības virzieni aktuāli organizācijai ar septiņdesmit gadu vēsturi? Kā vienā radio studijā ietilpināt teju visu pasauli? Izrādās, tas raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts ir vienkāršāk par vienkāršu. Mums tikai ciemos ir jāuzaicina Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) valdes pārstāvji, un tā lieta ir darīta. Pagājušās nedēļas otrajā pusē, no 24. līdz 26. septembrim, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā strādāja Pasaules brīvo latviešu apvienības valdes pārstāvji, jo ikgadējā rudens sesija ir aizvadīta Latvijā, un tā pulcē latviešus teju no visiem kontinentiem. Noslēdzoties tādam ražīgam darba posmam, studijā esam aicinājuši daļu no PBLA valdes, lai raidījumam atvēlētajā laikā atklātu, kādas ir šī brīža aktualitātes latviešiem visā pasaulē, kuri ir svarīgākie darbības virzieni organizācijai ar 70 gadu stāžu. Sarunājas Pasaules brīvo latviešu apvienības valdes priekšsēdis Pēteris Blumbergs no ASV, Pasaules brīvo latviešu apvienības valdes priekšsēža vietniece Mārīte Kļaviņa no Vācijas, Latviešu nacionālās apvienības Kanādā priekšsēdētāja vietniece Ingrīda Zemīte un Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē jaunatnes nodaļas vadītāja Ingrīda Dārziņa. 1955. gada 5. martā latvieši Amerikā, tātad Amerikas latviešu apvienība, pieņēma lēmumu, ka vajag apvienību, kurā būtu visi pasaules latvieši apvienoti, un pēc tam 1956. gada februārī apvienojās vairākas organizācijas, izveidojot Pasaules brīvo latviešu apvienību. Sekoja darbs pie statūtiem. Šobrīd PBLA apvieno latviešus Eiropā, Kanādā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Austrālijā un Dienvidamerikā. Šo reģionu organizācijas ir tās, kas darbojas Pasaules brīvo latviešu apvienībā. 

Raidījumā pievēršamies tam, kas notiek Ņujorkā, ANO Ģenerālajā asamblejā. Par organizācijas jubileju gan īpaši nerunāsim, bet nepārprotami lielie kari joprojām ir uzmanības centrā. Te īpaši jāpiemin Palestīna - virkne valstu šajās dienās paziņojušas, ka atzīst Palestīnas valstiskumu. Otrs lielais temats ir Krievijas izaicinošā uzvedība. Vakar daudzus kārtējo reizi pārsteigusi Donalda Trampa mainīgā retorika, savukārt NATO apsprieda, ko darīt ar Krievijas lidaparātiem, kas arvien biežāk pārkāpj NATO valstu robežas, turklāt pieaug dažādi cita veida sabotāžas gadījumi.  Tāpat pēdējās dienās daudz runāts par vārda brīvību Savienotajās Valstīs pēc konservatīvā aktīvista Čārlija Kērka noslepkavošanas. Šis ir īpaši jūtīgs temats. Arvien biežāk medijiem nākas apsvērt, ko darīt, lai arī saglabātu raidīšanas licenci, bet nepazaudētu savu izteikšanās brīvību. Aktualitātes pasaulē komentē Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājs, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Uģis Lībietis, Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš un Latvijas Sabiedriskā medija korespondente ASV Ina Strazdiņa. Palestīnas valstiskums bez ASV atbalsta “Palestīnas atzīšana ir dāvana „Hamās”,” – tā 23. septembrī no ANO tribīnes teica ASV prezidents Donalds Tramps par vairāku valstu lēmumu atzīt Palestīnas valsti ANO Ģenerālās asamblejas laikā. Kopumā Palestīnu šobrīd atzinušas vairāk nekā 150 pasaules valstis, un pēdējās dienās šim sarakstam pievienojušās Francija, Lielbritānija, Austrālija un Kanāda, kā arī virkne mazāku Eiropas valstu. Lai arī šis lēmums ir skaļš un arī vēsturisks, tomēr šie paziņojumi ir dziļi simboliski un saistīti ar arvien sarežģītāko civiliedzīvotāju situāciju Gazas joslā. Šo lēmumu mērķis ir nodrošināt, ka divu valstu risinājums turpina dzīvot. Izraēla uz šiem lēmumiem reaģēja nikni. Starp Telavivas amatpersonu paziņojumiem bija dzirdamas gan frāzes par to, ka nekādas Palestīnas nebūs, gan draudi anektēt Rietumkrastu kā atbildi šiem Rietumvalstu lēmumiem. Donalds Tramps turpina atbalstīt Izraēlu, kamēr eiropieši saka, ka Izraēlas stratēģija Gazā ir izgāzusies un cenšas parādīt diplomātiju kā alternatīvu scenāriju, lai pieliktu punktu gadu desmitu ilgajam konfliktam Tuvajos Austrumos. Jāpiebilst, ka šo soli atbalsta arī virkne arābu valstu, kas aicina „Hamās” teroristus nolikt ieročus un atdot tos Palestīnas pašpārvaldei. Par spīti arābu valstu atbalstam, analītiķi šo Francijas prezidenta Emanuela Makrona vadīto soli pretēji ASV vēlmēm sauc par riskantu.  Krievijas provokācijas rietumos pieaug Lai gan nav nekādu šaubu, ka Krievija kā ANO Drošības padomes pastāvīgā locekle nekad neļaus pieņemt kādus sev neizdevīgus lēmumus, tomēr Igaunija pirmo reizi vēsturē pirmdien, 22. septembrī, lūdza padomei izskatīt Krievijas rīcību, tai pārkāpjot Igaunijas gaisa telpu. Pagājušās nedēļas nogalē trīs Krievijas iznīcinātāji vairāk nekā 10 minūtes lidinājās Igaunijas teritorijā, nereaģējot uz Igaunijas gaisa satiksmes kontroles brīdinājumiem. Dažas stundas vēlāk divi iznīcinātāji ļoti zemu pārlidoja Polijas urbšanas platformu Baltijas jūrā, kas gan atrodas ārpus Polijas robežām. Otrdien pēc Igaunijas lūguma tika sasaukta NATO sēde, lai konsultētos par tālāko rīcību. Arī turpmāk ikviens lidojošs objekts, ja tas pārkāps valsts robežu, tiks notriekts – tā par savu izlēmību rīkoties paziņojis Polijas premjers Donalds Tusks, gan piebilstot, ka lidojums pār urbšanas platformu ir mazliet atšķirīgs stāsts. Tikmēr NATO konsultācijas vakar nekādu lielāku skaidrību nav viesušas. NATO turpināšot reaģēt uz Krievijas izaicinājumiem, citēju – „mūsu izvēlētajā veidā, laikā un jomā". Ko tas nozīmē, tas joprojām ir interpretācijas jautājums. Tiesa, ASV prezidents Donalds Tramps 23. septembrī presei atzina, ka, viņaprāt, NATO vajadzētu notriekt tās lidmašīnas, kas ielidojušas NATO valstu gaisa telpā.   Pēdējo nedēļu notikumi raisa arvien lielākas bažas par iespējamu vairāk vai mazāk negribētu, bet militāru sadursmi ar Krieviju. Tajā pašā laikā arvien biežāk var prognozēt provokācijas, kurās tiešā veidā vainot Krieviju nebūs iespējams, jo pirms tam jāveic izmeklēšana. Pirmdienas vakarā tika apturēta Kopenhāgenas lidostas darbība, bet otrdien no rīta to pašu piedzīvoja Oslo. Abu valstu lidostas teritorijā uzradās vairāki lielāka izmēra droni, kuri tur lidinājās, paralizējot lidmašīnu satiksmi. Šobrīd nav nekādu pārliecinošu pierādījumu, ka aiz šiem notikumiem stāv Krievija, tomēr līdzšinējie notikumi liek domāt tieši par šo. ASV vārda brīvības tumšā diena Vārda brīvība ASV bija viens no bieži piesauktajiem argumentiem pagājušajā gadā, kad abas partijas cīnījās par vēlētāju balsīm prezidenta un parlamenta vēlēšanās. Republikāņi un Donalds Tramps nekautrējās ar pārmetumiem demokrātiem, ka tie ierobežo noteiktu viedokļu paušanu, un virknei mediju, ka tie izplata melus un noklusē netīkamus viedokļus. Amerikā, atšķirībā no Eiropas, mediju polarizācija vienmēr ir bijusi normāla politikas sastāvdaļa, tāpēc arī pārmetumi plašsaziņas līdzekļiem, kas simpatizē pretējās nometnes politikai, nav nekas jauns. Tomēr pēdējā laika notikumi Savienotajās Valstīs ir līdz šim sen nepieredzēti. Amerikāņi vienmēr lepojušies, ka viņu valstī cenzūra nepastāv, un ikviens, tajā skaitā prezidents, ir kritizējams un parodējams, biežāk pat vairāk nekā citi. Tāpēc ziņas, ka valdošā vara varētu aizslēgt kādu no medijiem vai raidījumiem, daudziem liekas kaut kas ārpus pieņemamā. Vēstījums, ka viena no nacionālajām televīzijas kompānijām ABC pārtrauc Amerikā populāra šova rādīšanu, jo raidījuma vadītājs bija negatīvi izteicies par valdošo MAGA (Make America Great Again) kustību, daudzviet tika uztverta ar lielu satraukumu. Šī nav pirmā reize kopš Trampa nākšanas pie varas, kad runa ir par kāda raidījuma slēgšanu vai finansējuma atņemšanu medijiem. Taču šoreiz rezonanse izrādījās īpaši liela. Runa ir par Džimija Kimela vakara sarunu šovu, kurā raidījuma vadītājs bija vairakkārt kritiski izteicies par konservatīvo amerikāņu reakciju uz Čārlija Kērka slepkavību. Kimels ēterā sacīja, ka MAGA aktīvisti mēģina uz šīs slepkavības rēķina sev nopelnīt politisko kapitālu. Pēc raidījuma Federālās komunikāciju komisijas priekšsēdētājs Brendans Kars paziņoja, ka ABC filiālēm, kas pārraida Kimela šovu, tiks anulēta licence. Dažas stundas vēlāk uzņēmums "Nexstar", viens no valsts lielākajiem ABC filiāļu staciju īpašniekiem, paziņoja, ka Kimela šovu savās stacijās neraidīs. Un pēc tam raidstacija izplatīja paziņojumu, ka šovs tiek atcelts vispār. Lēmums izraisīja plašu reakciju. Vairāk nekā 430 kino, televīzijas un skatuves zvaigznes, kā arī komiķi, režisori un rakstnieki parakstīja Amerikas Pilsonisko brīvību savienības atklāto vēstuli, kurā Kimela šova apturēšana tika atzīta par ASV vārda brīvības tumšāko dienu. Starp parakstītājiem ir tādas Holivudas zvaigznes kā Merila Strīpa, Roberts De Niro, Bens Afleks un Toms Henkss. Acīmredzot, televīzijas kompānija šādu reakciju negaidīja. Pirmdien ABC paziņoja, ka atsāks Kimela šova pārraidīšanu. "Mēs pēdējās dienas esam aizvadījuši izsvērtās sarunās ar Džimiju, un pēc šīm sarunām esam nonākuši pie lēmuma otrdien atsākt viņa šovu,"  tā teikts paziņojumā presei. Vakar, 23. septembrī, šova pirmajam raidījumam pēc atgriešanās bija pievērsta milzīga uzmanība. Tajā pašā laikā virkne vietējo filiāļu joprojām ir atteikušās translēt šovu savā programmā, tā vietā izvēloties rādīt kaut ko neitrālāku.

ASV konservatīvā aktīvista, Donalda Trampa sabiedrotā Čārlija Kērka slepkavība ir spēcīgi saasinājusi attiecības starp dažādām sabiedrības grupām Savienotajās Valstīs, bet nevar noliegt, ka tās jau bija sakaitētas iepriekš. Kērka uzskati, viņam vēl dzīvam esot, raisīja ļoti pretrunīgus viedokļus, bet pēc viņa nošaušanas aktīvista publiska kritika Savienotajās Valstīs kļūst par tabu un noved arī pie nepatīkamām sekām, kas savā ziņā šķiet kā turpinājums Trampa jau aizsāktajai politikai, asi vēršoties pret politiskajiem pretiniekiem. Ko nozīmē sabiedrības polarizācija Savienotajās Valstīs, kāda ir šo procesu ietekme pasaulē, par to saruna Krustpunktā ar ārpolitikas pētnieku, Latvijas Universitātes pasniedzēju Andi Kudoru.  

Pavērsiens ASV un Baltkrievijas attiecībās. Čārlija Kērka slepkavības atskaņas. NATO uzsāk misiju "Austrumu sardze". Aktualitātes pasaulē analizē Elīna Vrobļevska, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektore, politologs Andis Kudors, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs, un politologs Veiko Spolītis. Ledlauzis Baltkrievijā Ir pagājuši jau trīs mēneši, kopš uzzinājām, ka no Baltkrievijas cietuma pēkšņi atbrīvoti 14 politieslodzītie, tajā skaitā gan Svetlanas Cihanouskas vīrs, gan pāris Latvijas valstspiederīgo. Toreiz uzzinājām, ka Minskā bija ieradies īpašais ASV sūtnis Kīts Kellogs. Šī vizīte nebija iepriekš izziņota, tāpēc daudziem notikušais bija liels pārsteigums. Pagājušajā nedēļā sekoja turpinājums. Līdzīgi kā iepriekšējā reizē, nereklamēti Minskā atkal ieradās ASV īpašs sūtnis, šoreiz Kelloga vietnieks Džons Kols. Sabiedrība par vizīti uzzināja tikai pēc tam, kad nākamajā dienā, 11. septembrī, no cietuma tika atbrīvoti 52 politieslodzītie, kas gandrīz visi ieradās Lietuvā. Viens no atbrīvotajiem – disidents Mikola Statkevičs – atteicās pamest valsti, un nu jau viņš ir atkal apcietināts un atrodas Baltkrievijas cietumā. Pārējie ir deportēti, arī šoreiz starp atbrīvotajiem ir divi Latvijas valstspiederīgie. Kola sarunas ar Lukašenko esot ilgušas piecas stundas. Visas detaļas mēs nezinām, tomēr šoreiz atbrīvošana no cietuma nav notikusi tāpat vien. Piektdien, 12. septembrī, ASV paziņoja, ka tiek atceltas visa veida noteiktās sankcijas Baltkrievijas nacionālajai lidsabiedrībai „Belavia”. Šīs sankcijas tika noteiktas vēl pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, kad 2021. gadā Minskā ar viltu piespieda nolaisties „Ryanair” lidmašīnu, kas bija ceļā no Atēnām uz Viļņu. Toreiz Baltkrievija praktiski to nolaupīja, lai varētu arestēt opozīcijas blogeri Ramanu Prataseviču. Tagad Amerikas puse toreiz noteiktās sankcijas ir atcelusi. Tāpat ASV delegācija paziņoja, ka atkal atvērs vēstniecību Minskā. Tas nozīmē, ka Savienoto Valstu un Baltkrievijas attiecībās ir noticis pavērsiens, un ledus, kas bija izveidojies jau vairāku gadu garumā, ir atkal salauzts. Kērka slepkavības atskaņas 10. septembra vakarā Savienotās Valstis pāršalca ziņa, ka Jūtas štatā vietējā universitātē ir sašauts kārtējais politiķis, šoreiz ASV prezidenta Donalda Trampa sabiedrotais, konservatīvais influenceris Čārlijs Kērks. Drīz vien uzzinājām, ka no gūtajiem ievainojumiem Kērks ir miris. Politiskās slepkavības Savienotajās Valstīs nav nekas jauns. Tomēr šoreiz slepkavība ir izraisījusi plašāku rezonansi nekā parasti. Visā valstī tika izsludinātas nacionālās sēras, un Tramps lika nolaist ASV karogus pusmastā līdz pat nedēļas beigām. 31 gadu vecais Kērks bija konservatīvo republikāņu jaunākās paaudzes pārstāvis, kuram bija miljoniem sekotāju sociālajos medijos. Kērks apmeklēja ASV universitātes, aicinot studentus debatēt ar viņu un pārraidot šīs debates soctīklos. Uz tām bieži tika uzaicināti studenti, kas bija Kērka viedokļu pretinieki. Zīmīgi, ka slepkavība notika vienā no tikšanās reizēm, kad Kērkam jautāja par viņa attieksmi pret biežajām publiskajām apšaudēm. Kērks jau iepriekš bija daudzkārt aktīvi iestājies par amerikāņu tiesībām nēsāt šaujamieročus, sakot, ka zaudētas dzīvības reizēm ir neizbēgams upuris, kas jāmaksā par šādu brīvību. Kērka slepkavam izdevās aizbēgt, un pirmajās dienās izvērtās visdažādākās spekulācijas, kas aiz šīs slepkavības stāv. Tāpēc tad, kad slepkavu izdevās aizturēt, pārsteigums bija liels. Izrādījās, ka tas ir 22 gadus vecais Tailers Robinsons, kurš pats nāk no konservatīvas vides. Noslepkavotā Čārlija Kērka ļoti aktīvā publiskā darbošanās ir tā, kas šoreiz ir raisījusi tik plašu rezonansi. Turklāt šoreiz tā ir izpletusies krietni pāri Amerikas robežām. Kērks bija aktīvs ne tikai politikā, bet arī kristīgajā vidē. Arī Latvijā daudzi konservatīvie kristieši viņu ir pasludinājuši par ticības mocekli. Tajā pašā laikā Kērka politiskie uzskati bija ļoti strīdīgi. Viņš bieži izteicās kritiski par Ukrainu, un analītiķi saka, ka viņa retorika šajā ziņā bija piesātināta ar Krievijas propagandu. Austrumu sardze Piektdienas vakarā NATO ģenerālsekretārs Marks Rute paziņoja par jaunu NATO misiju „Austrumu sardze”, lai nodrošinātu drošību Polijā un Baltijas valstīs. Misija ir atbilde Krievijas dronu incidentam Polijas gaisa telpā 10. septembrī. Lai gan oficiāli alianse to neuzskata par tīšu uzbrukumu, tomēr ar šo misiju cer nodrošināt reģiona drošību un atturēt kremli no tālākām provokācijām. Pašlaik misijā iesaistījušās četras valstis – Dānija, Vācija, Francija un Lielbritānija, kas katra nodrošinājusi vairākus iznīcinātājus, kuri veiks pretgaisa aizsardzības misijas. Informācija par konkrētiem misijas plāniem gan netiek izpausta, tomēr Latvijas amatpersonas pieļāvušas, ka šī varētu kļūt par patstāvīgu misiju NATO Austrumu flangā. Paralēli publiski parādās runas, ka NATO varētu aizsargāt Ukrainas rietumu gaisa telpu. Ukraina jau kopš kara pirmajām dienām ir lūgusi NATO sargāt tās debesis.

Rīgas vicemērs Edvards Ratnieks augustā deva mēnesi laika nelegālajiem imigrantiem pamest galvapilsētu, pēc tam tikšot rīkoti reidi. Mēnesis drīz būs apritējis, tādēļ sākam skaidrot, kā tas notiks praksē. Un, protams, arī interesējamies, cik liela ir nelegālās imigrācijas problēma Latvijā, tostarp Rīgā, pa kādiem ceļiem imigranti te iekļūst un kur vājās vietas imigrācijas kontrolē. Par to Krustpunktā diskutē Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks Edvards Ratnieks, Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs Ainars Latkovskis, Valsts robežsardzes priekšnieks Guntis Pujāts, Rīgas Stradiņa universitātes Starptautisko sakaru departamenta direktors Māris Ginters un Latvijas Darba devēju konfederācijas pārstāvis Augstākas izglītības padomē Edijs Kupčs.  

Armēnijas, Azerbaidžānas un ASV līderi Baltajā namā paraksta kopīgu deklarāciju par mieru. Pasaule gaida Donalda Trampa un Vladimira Putina plānoto tikšanos Aļaskā 15. augustā. Politiskās aktvitātes Amerikas Savienotajās Valstīs. Pasaules aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs un domnīcas "Ziemeļeiropas politikas centrs" direktors Artis Pabriks. Kurš kuru iztestēs? Pagājušo piektdien, 8. augustā, kad izbeidzās prezidenta Trampa izsludinātais termiņš, kurā Krievijai bija jāpārtrauc karadarbība, Vladimirs Putins saņēma ilgi kārotu balvu – uzaicinājumu uz galotņu tikšanos ar Savienoto Valstu prezidentu, pie tam vēl amerikāņu teritorijā. Protams, Ankoridža nav Vašingtona, bet vēl pagājušogad ap šādu laiku tāds divu valstu līderu samits būtu neiedomājams. NATO ģenerālsekretārs Marks Rite optimistiski izsakās, ka Tramps šo piektdien, 15.augustā, dosies uz Aļasku, lai klātienē beidzot īsti un neatgriezeniski testētu Putina patieso gatavību mieram, jo tikai viņš – Tramps – to spējot. Tikām skeptiķi jautā, ko gan jaunu ASV prezidents cer atklāt agresorvalsts līdera pozīcijā, kas līdzšinējos mēnešos iezīmējusies vairāk vai mazāk kompakta, proti, Putins vēlas teritoriāli un suverenitātes ziņā apcirptu Ukrainu un ērtu tramplīnu turpmākai agresijai. Pagājušās nedēļas otrā puse pagāja intensīvā komunikācijā starp Vašingtonu un Eiropas valstu vadītājiem, iezīmējot aprises tam, ko pirms nedēļas Kremlī izrunājis Trampa īpašais sūtnis Stīvens Vitkofs. Viena konkrēta detaļa ir Ukrainas spēku atvilkšana no krievu vēl neieņemtās Doņeckas un Luhanskas apgabalu daļas kā priekšnoteikums uguns pārtraukšanai. Šādu iespēju kā nepieņemamu un no Ukrainas viedokļa antikonstitucionālu jau noraidījis prezidents Volodimirs Zelenskis. Donalds Tramps pagājušajās dienās vairakkārt izteicies par kādu „teritoriju apmaiņu” starp pusēm, lai gan nav skaidrs, kas pret ko varētu tikt mainīts. Iespējams, kā „apmaiņa” varētu tikt traktēta Kremļa atteikšanās no vēl neiekarotajām Hersonas un Zaporižjes apgabalu daļām, kuras tā jau paguvusi pasludināt par savu teritoriju. Eiropas līderi dažādos formātos uzteikuši Vašingtonas centienus miera labā, taču atgādinājuši vispārzināmo – nekāda vienošanās par Ukrainu nav slēdzama bez Ukrainas un starptautiski atzītas valstu robežas nav maināmas ar militāras agresijas līdzekļiem. Pēdējā deklarācija šai sakarā bija Eiropadomes 12. augusta paziņojums, zem kura, kas zīmīgi, trūkst Ungārijas premjerministra Viktora Orbana paraksta. Eiropas galvaspilsētās acīmredzami nav pārliecības, ka piektdien Ankoridžā nenotiks kāda būtiska piekāpšanās agresorvalstij, piemēram, Baltā nama saimnieka pausta gatavība atzīt Krimu par Krievijas sastāvdaļu. Tā vien šķiet, ka Donalds Tramps uz Aļasku dodas nevis testēt, bet gan lai tiktu testēts. Aizkaukāza mezgls atraisīts? Smaidi un rokasspiedieni – tādu saulainu ainu pasaules mediju fotogrāfi fiksēja 8. augustā Baltajā namā, kur tika parakstīta Armēnijas, Azerbaidžānas un Savienoto Valstu trīspusējā deklarācija par mierīgu noregulējumu teju četras desmitgades konfliktējušo Aizkaukāza valstu starpā. Kā zināms, faktisko konflikta iznākumu noteica Azerbaidžānas militārais pārākums, kas ļāva tai 2023. gada septembrī pārņemt savā kontrolē Kalnu Karabahas jeb Arcakhas reģionu. Šo vēsturisko armēņu zemi padomju vara iekļāva toreizējā Azerbaidžānas PSR kā autonomu republiku, tātad no starptautiski atzīto robežu viedokļa tā ir Azerbaidžānas daļa, tomēr 90. gadu pirmajā pusē notikušā Pirmā Kalnu Karabahas kara rezultātā tā palika faktiskā Armēnijas kontrolē. Kalnu Karabahas atkarošana izraisīja praktiski visu armēņu tautības iedzīvotāju, apmēram simts tūkstošu, bēgšanu uz Armēnijas pamatteritoriju. Sekoja sarunu process, kas, lielā mērā pateicoties Armēnijas premjerministra Nikola Pašinjana gatavībai uz kompromisu, šī gada martā noslēdzās ar vienošanos par starptautiski atzīto robežu atjaunošanu un savstarpējo pretenziju noregulēšanu abu valstu starpā. Pagājušajā piektdienā Vašingtonā tika likvidēts vēl viens nozīmīgs domstarpību avots – jautājums par t.s. Zangezuras koridoru, plānotu transporta savienojumu cauri Armēnijas teritorijai starp Azerbaidžānu un tās rietumu eksklāvu Nahčivanas Autonomo republiku. Iepriekš Azerbaidžānas līderis Ilhams Alijevs draudējis izlauzt ceļu uz eksklāvu ar militāru spēku, bet nu šāda iespēja acīmredzot ir novērsta. Koridora sakarā būtiska loma paredzēta Savienotajām Valstīm, kas ieguvušas ekskluzīvas tiesības uz 99 gadiem tā attīstīšanai. Parakstīšanas ceremonijas laikā Azerbaidžānas prezidents Alijevs nāca klajā ar priekšlikumu nodēvēt koridoru par „Trampa Starptautiskā miera un labklājības trasi”. Pret koridora attīstīšanu jau krasi iebildusi Irāna, kuras robežas tiešā tuvumā tas atrodas, nodēvējot to par potenciālu Rietumu agresijas instrumentu un solot bloķēt. Atturīgi pozitīvi Armēnijas un Azerbaidžānas vienošanos raksturojusi Krievija, par spīti tam, ka vienošanās apliecina nepārprotamu Maskavas ietekmes sarukumu reģionā. Kā norāda analītiķi, aiz Kremļa ārēji rāmās retorikas varētu slēpties pretdarbības plāni, kas, visdrīzāk, būs saistīti ar mēģinājumiem balstīt premjerministram Pašinjanam naidīgus spēkus Armēnijas iekšienē. Tiešā prezidenta pārvalde Vašingtonā 3. augustā Vašingtonā notika nenozīmīgs krimināls starpgadījums: apmēram desmit pusaudži uzbruka diviem vīriešiem nolūkā nolaupīt viņu automašīnu un nodarīja viņiem miesas bojājumus. Uzbrucēji, cik noprotams, nebija bruņoti un aizmuka, tiklīdz tuvumā parādījās policija. Viens no uzbrukumā cietušajiem izrādījās agrākais Valdības efektivitātes departamenta darbinieks, un tas, acīmredzot, ir rosinājis prezidentu Trampu bezprecedenta rīcībai – Vašingtonas policijas pārņemšanai tiešā federālās valdības kontrolē un papildināšanā ar Nacionālās gvardes un Federālā izmeklēšanas biroja spēkiem. Kā zināms, Savienoto Valstu galvaspilsēta un tās tuvākā apkārtne veido īpašu administratīvu vienību – Kolumbijas apgabalu. 1973. gadā pieņemtais Likums par Kolumbijas apgabala pašpārvaldi nosaka, ka prezidentam ir tiesības īpaši kritiskā situācijā uz divām diennaktīm ar vienpersonisku lēmumu pārņemt apgabala policiju savā kontrolē, ar iespēju pagarināt šo situāciju vēl uz mēnesi saziņā ar atbildīgo Kongresa komiteju vadību un locekļiem. Ilgāk par mēnesi tas iespējams tikai tad, ja Kongress pieņem attiecīgu likumu. 11. augustā notikušajā preses konferencē Baltā nama saimnieks paziņoja: „Mūsu galvaspilsētu ir pārņēmušas vardarbīgas bandas un asinskāri noziedznieki, klejojoši mežonīgu jauniešu pūļi, narkotiku apreibināti maniaki un bezpajumtnieki.” Viņš turpināja: „Es paziņoju par vēsturisku rīcību, lai glābtu mūsu valsts galvaspilsētu no noziedzības, asinsizliešanas, haosa un netīrības, un vēl kā ļaunāka.” Protams, kā ikvienā lielā pilsētā, arī Vašingtonā pastāv noziedzības problēmas, taču, spriežot pēc statistikas, situācijai pēdējos gados bijusi tendence uzlaboties. Tomēr statistika nav prezidenta Trampa iemīļota joma, kamēr efektīga varas mehānismu darbināšana – ir. Tagad nu Vašingtonas policija domā, kā iekļaut savā sistēmā federālos aģentus, kuriem lielākoties nav nedz pieredzes, nedz iemaņu kārtībnieku ikdienas funkciju veikšanā. Katrā ziņā ne vien prezidenta retorika, bet arī viss pasākums šķiet pārspīlēts un jau atkal liek runāt par autoritārisma tendenci un tieksmi uz pārmērīgu varas līdzekļu lietošanu. Aizvadītajos Donalda Trampa varas mēnešos šādu precedentu ir jau vesela sērija, sākot ar regulārā karaspēka nosūtīšanu uz Meksikas robežu, beidzot ar neseno kriminālizmeklēšanas uzsākšanu pret prezidenta Obamas administrācijas darbiniekiem, kuri it kā esot fabricējuši pierādījumus par Krievijas iejaukšanos 2016. gada prezidenta vēlēšanās. Tiek arī bilsts, ka patiesais visas pašreizējās spilgtās rosības iemesls ir vēlēšanās novērst elektorāta uzmanību no solītās bet nenotikušās Džefrija Epstīna lietas materiālu publiskošanas, un FIB aģenti no Vašingtonas ielām pēc pāris nedēļām klusi izkūpēšot, līdzīgi kā pirms laiciņa jūras kājnieki no Losandželosas parkiem un bulvāriem. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Krustpunktā pārrunājam nedēļas aktualitātes. Ne vienam vien deputātam ir problēmas ar pareizas informācijas sniegšanu par savu izglītību. Vai vajag ļaut pašvaldībām regulēt būvniecību kāpu zonā. Jārunā arī par tirdzniecības vienošanos starp Eiropas Savienību un Amerikas Savienotajām Valstīm. Aktualitātes analizē Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs, pētnieks Mārtiņš Pričins, žurnāla "SestDIENA" galvenā redaktore un TV3 "900 sekundes" producente Lauma Spridzāne un TV24 žurnāliste Anita Daukšte.  

Gruzijā valdošā partija "Gruzijas sapnis" pamazām izrēķinās ar saviem opozicionāriem, tos aizturot un liekot aiz restēm. Lai gan protesti Gruzijas ielās notikuši praktiski katru dienu mēnešiem ilgi, situāciju tie nespēj mainīt. Eiropas Savienība tikmēr piedraud atcelt Gruzijai piešķirto bezvīzu režīmu. Eiropā lielākā uzmanība ir pievērsta tirdzniecības vienošanās noslēgšanai ar ASV. Par ekonomiskajiem aspektie runājam Krustpunktā, bet šajā raidījumā mazliet par politiskajām blaknēm. Par ASV runājot, jāpiemin arī tā saucamie Epstīna faili, kas būtiski iespaido politisko noskaņojumu ASV. Vēl lūkojam saprast, kāpēc Šveice uz parlamentu vadītāju konferenci Ženēvā ir ļāvusi ierasties Krievijas domes vadībai? Ir izsniegtas vīzas, lai gan delegācijas dalībnieki, ieskaitot domes priekšsēdētāju, ir iekļauti sankciju sarakstos un Šveice ir pievienojusies Eiropas Savienības sankcijām. Aktualitātes komentē Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un portāla LSM.lv žurnālists Ģirts Kasparāns. Runājot par Krievijas delegācijas ierašanos konferencē Šveicē, sazināmies ar Saeimas priekšsēdētājas biedri Antoņinu Nenaševu ("Progresīvie"), kura piedalās šajā konferencē.  Jaunumi no globālā golfa laukuma Pagājušās nedēļas otrajā pusē Donalds Tramps pavadīja četras dienas Skotijā, apraudzīdams savus turienes golfa kūrortus un pie reizes šo to nokārtodams ar „Vecās pasaules” līderiem. Vispirms bija tikšanās ar Eiropas Komisijas prezidenti Urzulu fon der Leienu Tērberijā, Skotijas rietumu piekrastē, tās finālā paziņojot par noslēgto tirdzniecības vienošanos starp Briseli un Vašingtonu. Daži iztēlo notikušo kā Eiropas kapitulāciju, kas gan ir krietni izkāpināts vērtējums. Eiropai nāksies samierināties ar 15% ievedmuitas tarifu, pie tam nepiemērojot nekādu bāzes tarifu amerikāņu importam, taču nav piepildījušās drūmākās prognozes, kas saistījās ar krietni lielākiem tarifiem Eiropas automobiļu, lidmašīnu un pusvadītāju eksportam. Tāpat Eiropa apņēmusies līdz Trampa prezidentūras termiņa beigām importēt amerikāņu naftu, sašķidrināto gāzi un citus energoresursus 750 miljardu eiro vērtībā, kā arī papildus investēt Savienotājās Valstīs 600 miljardus. Ja par pirmo apņemšanos tiek teikts, ka tā nav reālistiska, ciktāl tas nozīmētu, ka amerikāņiem būtu jānovirza praktiski viss savs pašreizējais attiecīgo energoresursu eksports tikai uz Eiropas Savienību, tad otrās apjomi neko daudz nepārsniedzot domājamo investīciju summu, kādu Eiropas uzņēmumi arī bez īpašas vienošanās varētu ieguldīt Savienotajās Valstīs. Vispārējais secinājums ir, ka vienošanās, protams, nav vienlīdzīga, tomēr tā no Eiropas puses esot pieņemama cena par izvairīšanos no tirdzniecības kara ar amerikāņiem. No Tērberijas prezidents un golferis, britu premjera Kīra Stārmera pavadīts, pārcēlās uz Aberdīnas apkārtni Lielbritānijas pretējā krastā, kur atklāja jaunu golfa laukumu savā Balmedī klubā. Pirmdien, 28. jūlijā, pirms doties pāri okeānam, viņš pārsteidza žurnālistus ar jaunu pavērsienu Krievijas sakarā, pasludinot, ka atceļ iepriekš līdz septembra sākumam noteikto termiņu, kurā Putinam vajadzēja vienoties ar Ukrainu par karadarbības pārtraukšanu. Tagad viņš dodot Krievijas vadonim vēl desmit līdz divpadsmit dienas, pirms ieviesīšot smagus sekundāros tarifus Krievijas energoresursu patērētājiem. Atgriezušos no šī brauciena, Baltā nama saimnieku sagaida pašmāju aktualitātes, kurās pēdējās nedēļās dominē t.s. „Epstīna faili”. Uzņēmējs Džefrijs Epstīns 2019. gada jūlijā izdarīja pašnāvību cietuma kamerā, kur bija nonācis kā aizdomās turētais par nepilngadīgo iesaistīšanu prostitūcijā. Versijas, ka Epstīna lietas izmeklēšanas materiālos atrodamas ziņas par pedofilu tīklu, kuram pieder ne viens vien nīstās politiskās elites pārstāvis, ieņem svarīgu vietu MAGA kustības folklorā. Tramps, priekšvēlēšanu kampaņas laikā uzturējis spēkā priekšstatu, ka ievēlēšanas gadījumā raus priekškaru šiem derdzīgajiem noslēpumiem, nesen lika daudziem no attiecīgās publikas vilties, kad paziņoja, ka „failos” neesot ko redzēt un visa šī lieta esot viņa ienaidnieku demokrātu sagudrojums. Tikām presē ir nonākušas ziņas, ka izmeklēšanas materiālos figurējot arī paša prezidenta vārds. Ziedi noziedzniecei Šobrīd Ženēvā notiek starptautiskās nevalstiskās organizācijas Starpparlamentu savienība rīkotā 6. Vispasaules parlamentu priekšsēžu konference un ar to saistītais 15. Parlamentu priekšsēžu – sieviešu samits. Daudzi no pasākuma dalībniekiem, jādomā, bija šokēti, kad tajā uzradās arī visai respektabla Krievijas Federācijas delegācija ar Federālās Sapulces priekšsēdētāju Valentīnu Matvijenko priekšgalā. Kā liecina reportāžas, ierodoties Ženēvā, Matvijenko kundze sagaidīta ar ziediem. Gan pati agresorvalsts parlamenta spīkere, gan divi citi delegācijas locekļi – Krievijas Liberāldemokrātiskās partijas līderis Leonīds Sluckis un Krievijas Valsts Domes (parlamenta apakšpalātas) priekšsēža vietnieks Pjotrs Tolstojs – ir pakļauti personālām sankcijām, tai skaitā iebraukšanas liegumam Šengenas zonā, par lomu, kāda viņiem bijusi Krievijas agresijas atbalstīšanā un politiskajā nodrošināšanā. Matvijenko paraksts ir uz attiecīgā Federālās Sapulces lēmuma par Krimas aneksiju 2014. gadā un balsojuma protokola, ar kuru Putinam tika dota „zaļā gaisma” iebrukumam Ukrainā. Ja Šveices valdībai kā pasākuma uzņemošajai pusei teorētiski bija tiesības pieļaut izņēmumu sankciju piemērošanā, tad Itālijas valdībai, kura ļāvusi Krievijas valdības lidmašīnai šķērsot savu gaisa telpu, šādi rīkoties nebija pat formāla pamata. Tikusi pie vārda konferencē, Matvijenko lika klātesošajiem uzklausīt kārtējās pasāžas par tēmu „astoņus gadus bumboja Donbasu” un citus Krievijas propagandas pekstiņus. Daudzi delegāti vairījušies nonākt ar skandalozo viešņu kopīgās oficiālās fotogrāfijās, kā arī pagodināt ar savu klātbūtni viņas uzstāšanās. Ka izteicies Ukrainas Ārlietu ministrijas oficiālais pārstāvis Heorhijs Tihijs, viņa valsts nenogurstoši strādāšot, lai organizētu šai dāmai vēl vienu braucienu – uz Hāgu, kur drīz sāks darbu Īpašais Tribunāls agresijas noziegumam pret Ukrainu. Gruzija puspagriezienā pret Rietumiem  Raksturojot pašreizējā Gruzijas režīma ģeopolitisko orientāciju, nebūtu gluži pareizi sacīt, ka oficiālā Tbilisi ir pagriezusi Rietumiem muguru. Šobrīd Gruzijā norit militārās mācības ar divu tūkstošu NATO dalībvalstu un partnervalstu karavīru, tai skaitā apvienotās Lietuvas-Polijas-Ukrainas brigādes, tāpat Vācijas, Rumānijas, Moldovas u.c. vienību līdzdalību. Apņemšanās virzīties uz iestāšanos Ziemeļatlantijas aliansē joprojām nav svītrota no Gruzijas konstitūcijas. Tajā pat laikā vēl šomēnes Eiropas Parlamentam nācās pieņemt skarbi nosodošu rezolūciju par Gruzijas pašreizējās varas rīcību. Jūnija nogale iezīmēja juridisku izrēķināšanos ar redzamākajiem Gruzijas opozīcijas līderiem. Bijušais partijas Apvienotā nacionālā kustība vadītājs Nika Melija saņēmis astoņus mēnešus cietumā, viņa partijas biedrs Givi Targamadze – septiņus mēnešus, vēl četri citi opozīcijas spēku līderi – līdzīga apjoma cietumsodus. Apsūdzības saturs visiem vienāds: atteikšanās liecināt t.s. Culukiani komisijai – Gruzijas parlamentā izveidotai pagaidu izmeklēšanas komisijai deputātes Tejas Culukiani vadībā, kurai jāizvērtē nelikumības, kuras it kā notikušas prezidenta Miheila Saakašvili varas periodā. Vēl viens opozīcijas līderis Nika Gvaramija, kā arī kādreizējais iekšlietu ministrs Iraklijs Okruašvili atrodas pirmstiesas apcietinājumā. Pašam eksprezidentam Saakašvili šī gada martā tiesa par it kā veiktu valsts līdzekļu izšķērdēšanu piesprieda deviņus gadus cietumā, tādējādi par trīs gadiem pagarinot jau agrāk piespriesto cietumsodu, kā arī gandrīz simt tūkstošu eiro naudas sodu. Aiz restēm atrodas arī daudzi pagājušā gada nogalē notikušo protestu dalībnieki – daži vēl pirmstiesas izmeklēšanā, citi jau notiesāti, tai skaitā ar vairāku gadu ieslodzījuma termiņiem. Eiropas Savienības institūcijas piedraudējušas Tbilisi, ka varētu tikt pārskatīts līdzšinējais bezvīzu režīms ieceļošanai savienībā. Šādu lēmumu Eiropadome var pieņemt ar kvalificēto balsu vairākumu, kamēr kādas skarbākas sankcijas, kā aktīvu iesaldēšana, visdrīzāk bloķētu Eiropas kvazidemokrātu duets Viktors Orbans un Roberts Fico. Tiesa, ir pazīmes, kas liecina, ka Gruzija nav gluži kurla pret Briseles toņa maiņu. Pēdējās dienās atlikta lēmumu pasludināšana pāris protestu dalībnieku prāvās, tāpat vairākiem notiesātajiem opozīcijas līderiem doti mājieni, ka prezidents Miheils Kavelašvili varētu viņus apžēlot, ja viņi apņemtos neboikotēt oktobrī paredzētās pašvaldību vēlēšanas.   Sagatavoja Eduards Liniņš.    

Ukrainā pēc piecus gadus ilga darba ir nomainīta valdība. Sīrijas dienvidos, kur šobrīd pēc asiņainām sadursmēm starp reliģiskajām kopienām – druziem un beduīniem iestājies saspīlējuma pilns miers. Pēc vēlēšanām Japānā ietekmi zaudējusi gadu desmitiem valdījusī Liberāldemokrātiskā partija. Aktualitātes komentē atvaļināts vēstnieks Gints Jegermanis un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un Latvijas transatlantiskās organizācijas valdes loceklis Sandis Šrāders. Druzi – cīņa par vietu zem Sīrijas saules Druzu identitātes pamatā ir reliģija, kas 11.gadsimtā radusies uz islāma bāzes, taču lielākoties netiek uzskatīta par tā novirzienu, un vairuma musulmaņu ieskatā druzi ir ticības atkritēji. Vislielākā druzu kopiena, vairāk nekā pusmiljons, mitinās Sīrijā, apmēram ceturtdaļmiljons – Libānā, apmēram 119 000 – Izraēlā, t.sk. Izraēlas anektētajās Golānas augstienēs. Sīrijā druzi koncentrējas valsts dienvidu rajonos un veido vairākumu Suveidas provincē. Spriedze, kas tradicionāli valda starp druziem un musulmaņiem, kopš Asada režīma krišanas jau vairākkārt izlauzusies uz āru bruņotās sadursmēs. Līdz šim nopietnākās cīņas  uzliesmoja 13. jūlijā kā konflikts starp druziem un viņiem līdzās dzīvojošajām islāmticīgajām arābu beduīnu grupām. Viss sācies ar kāda druzu tirgotāja sagūstīšanu un aplaupīšanu, un, lai arī sagūstītais vēlāk atbrīvots, druzi par atbildi nolaupījuši vairākus beduīnus, un šie incidenti drīz pārauguši nopietnās sadursmēs ar mīnmetēju un bruņutehnikas izmantošanu. Par cīņu smagumpunktu kļuva Suveidas pilsēta, vairums no kuras 70 000 iedzīvotāju ir druzi. Valdības spēki karadarbības zonā, kā apgalvo druzi, faktiski atbalstījuši beduīnus un izrēķinājušies ar druzu iedzīvotājiem. 14. jūlijā viens no druzu garīgajiem līderiem šeihs Hikmats al-Hidžri vērsās ar lūgumu pēc starptautiska atbalsta viņa kopienai, un nākamajā dienā Izraēlas gaisa spēki veica uzlidojumus Sīrijas armijas un beduīnu pozīcijām pie Suveidas, kā arī aizsardzības ministrijas un ģenerālštāba ēkām Damaskā. Pēc šiem uzlidojumiem valdības spēki atvilkās no Suveidas rajona, taču uzbrukumu izvērsa beduīni, kuriem pienāca papildspēki no attālākiem rajoniem. 19. jūlijā beduīnu vienībām izdevās ielauzties pilsētā, notika ielu cīņas, taču vēlāk Suveidas apkārtnē atgriezās valdības vienības, un beduīni atkāpās. Valdība izsludināja uguns pārtraukšanu, ko apstiprināja arī druzu un beduīnu pārstāvji. Nākamajās dienās cīņas pierima, tiek ziņots, ka pamiera vienošanās visumā tiekot ievērota. No Suveidas ir evakuēti visi tur dzīvojošie beduīnu klanu locekļi, apmēram 1500 cilvēku, bet kopumā, tiek lēsts, ka šīs krīzes rezultātā savus mājokļus konflikta zonā pametuši apmēram 130 000 cilvēku, kā druzu, tā musulmaņu. Japānas valdošo saulriets Pagājušajā svētdienā, 20. jūlijā, Japānas pilsoņi pārvēlēja pusi no divsimt četrdesmit astoņiem parlamenta augšnama – Padomdevēju palātas – deputātiem. Rezultāti lielā mērā apstiprina tendenci, kura jau iezīmējās pagājušā gada oktobrī notikušajās apakšnama – Pārstāvju palātas – vēlēšanās, proti: Japānā jau septiņdesmit gadus teju nemainīgi valdošā Liberāli demokrātiskā partija piedzīvo lejupslīdi. Mazākuma valdības koalīcija, kuru liberāldemokrāti veido kopā ar savu pastāvīgo mazāko partneri, partiju „Kōmeitō” jeb Tīras politikas partiju, cerēja vismaz saglabāt vairākumu augšnamā, taču velti. Liberāldemokrāti zaudējuši apmēram sestdaļu vietu, lielākais ieguvējs ir partija „Sansitō” – ultrakonservatīvi labējie populisti. Labu rezultātu svētdienas vēlēšanās guvis arī vēl viens konservatīvi populistisks, tikai salīdzinoši mērenāks spēks – Demokrātiskā partija tautai. Par spīti nosaukumam Japānas liberāldemokrāti faktiski ieņem nacionālisma un konservatīvisma politikas nišu, un augšminētie konkurenti šai ziņā izrādījušies efektīgāki. Kā norāda komentētāji, premjerministrs Šigeru Išiba esot par maz nacionālistisks un par maz konservatīvs, salīdzinot ar savu priekšgājēju Šindzo Abi. Par labu valdības koalīcijai nenāk arī ekonomiskās problēmas, augsta inflācija, kas sevišķi pamanāmi skārusi japāņiem tik svarīgā rīsa cenas. Tagad tam visam vēl pievienojies Trampa faktors, apdraudot Japānas tirdzniecību ar Savienotajām Valstīm. Tūdaļ pēc neveiksmīgajām svētdienas vēlēšanām premjers Išiba gan pauda apņēmību turpināt valdības darbu, tomēr tiek atzīmēts, ka viņa trīs priekšgājēji, pēc tam kad bija zaudējuši vairākumu Padomdevēju palātā, atkāpušies no amata dažu mēnešu laikā.   Ukrainas iekšpolitikas padebešos ducina Pagājušā nedēļa nesa vērienīgas pārmaiņas Ukrainas valdībā. Ministru kabineta priekšgalā turpmāk būs nepilnus četrdesmit gadus vecā vadības speciāliste, līdzšinējā vicepremjere un ekonomikas ministre Jūlija Sviridenko. Savukārt līdzšinējais premjerministrs Deniss Šmihaļs turpmāk vadīs aizsardzības jomu. Viņš savā līdzšinējā amatā sabija vairāk nekā piecus gadus, kuru laikā, kā zināms, iekrita gan pandēmija, gan Krievijas pilna mēroga iebrukums. Kā atzīst teju visi komentētāji, Šmihaļs ir ticis galā ar savām funkcijām visai sekmīgi, kā viņa galveno veikumu atzīmējot Ukrainas militārās rūpniecības attīstību grūtajos kara apstākļos. Un lielum lielais vairums pauž skepsi par to, vai nule notikušās valdības pārbīdes šai ziņā dos kādu pamanāmu efektu. Kā paziņojis prezidents Zelenskis, līdztekus vēl straujākai pašmāju ieroču ražošanas izaugsmei pārveidotās valdības galvenie uzdevumi ir valsts ekonomiskā potenciāla atraisīšana, sociālā atbalsta programmas ieviešana, birokrātiskā aparāta sašaurināšana un, attiecīgi, līdzekļu ekonomija. Valdības „kapitālais remonts” paredz ne vien ministru portfeļu maiņu, bet arī ministriju pārstrukturēšanu. Un te nu kritiķi neskopojas ar skepsi. Piemēram, paredzēts Ekonomikas ministriju apvienot ar Lauksaimniecības un pārtikas apgādes ministriju un Vides aizsardzības un dabas resursu ministriju, izveidojot Ekonomikas, ekoloģijas un lauksaimniecības ministriju – visai grandiozu administratīvu struktūru. Rodas šaubas par to, cik daudz laika varētu prasīt attiecīgie saaugšanas procesi. Līdzšinējais aizsardzības ministrs Rustems Umerovs turpmāk būs Nacionālās drošības un aizsardzības padomes sekretārs, respektīvi – administratīvais vadītājs. Padome ir koordinējoša un konsultatīva struktūra prezidenta pakļautībā. Taču lai cik apšaubāmi dažam varbūt šķiet prezidenta Zelenska īstenotie kabineta pārkārtojumi, ne tie kļuva par iemeslu protestiem, kuros pirmoreiz kopš „lielā” kara sākuma vakar izgāja Kijivas, Ļvivas un citu Ukrainas pilsētu ļaudis. 22. jūlijā Ukrainas Augstākā Rada nobalsoja par izmaiņām likumdošanā, kas turpmāk pakļaus divas līdz šim neatkarīgas korupcijas apkarošanas institūcijas – Nacionālo antikorupcijas biroju un Specializēto antikorupcijas prokuratūru – valsts ģenerālprokuroram. Turpmāk šim amatvīram būs tiesības pārtraukt korupcijas apkarotāju uzsāktos kriminālprocesus attiecībā pret augstākajām valsts amatpersonām. Dienu iepriekš pār abu minēto pretkorupcijas iestāžu darbinieku galvām pārvēlās kratīšanu vilnis Ukrainas Drošības dienesta un Ģenerālprokuratūras izpildījumā. Tiek pausts, ka korupcijas apkarotāju rindās esot Krievijas ietekmes aģenti, esot aizturēts viens agresorvalsts spiegs. Vēl kādi biroja un specializētās prokuratūras darbinieki esot vainojami satiksmes negadījumu izraisīšanā,  bet neesot saukti pie atbildības. Uz visu šo kampaņu jau reaģējusi Eiropas Komisija tās oficiālā pārstāvja Gijoma Mersjē personā, norādot, ka no demokrātiskas pārvaldes progresa atkarīgi Eiropas Savienības lēmumi par finansiālo atbalstu, un Ukrainā šobrīd notiekošais komisijai radot bažas. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Jau otro gadu vasaras vidus Rīgā topošajiem vidusskolēniem ir visnotaļ murgains klašu komplektēšanas haotiskuma dēļ. Tomēr tas liek arī uzdot jautājumus par kvalitatīvas vidējās izglītības pieejamību visā valstī. Cik efektīva ir uzņemšanas kārtība vidusskolās, par to diskutējam raidījumā Krustpunktā. Raidījuma viesi: Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta komitejas priekšsēdētāja Laima Geikina (Jaunā Vienotība), Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra vietniece vispārējās izglītības un valsts valodas politikas jautājumos Kristīne Niedre-Lathere un Āgenskalna Valsts ģimnāzijas direktore Iveta Ratinīka.  

Raidījumā plašāk runājam par Amerikas Savienotajām Valstīm, aptverot gan iekšpolitikas jautājumus, gan arī ārpolitikas jautājumus, kā arī beigās diskutējam par Ķīnu. ASV Neatkarības dienas svinības prezidentam Trampam īpašas šogad padarīja "Lielā un daiļā likumprojekta" pieņemšana. Tam gan bijis ne mazums kritiķu, kuru vidū ir arī Īlons Masks. Tikmēr ASV ārpolitikā galveno uzmanību, vismaz mēs Latvijā pievēršam karam Ukrainā, un pēdējā laikā no Trampa mutes izskanējušas šķietami pozitīvas iezīmes Ukrainai - Baltā nama saimnieka neapmierinātība ar Putinu aug un tiek meklētas iespējas arī stiprināt Ukrainas aizsardzības spējas. Kā būs ar darbiem, tas gan ir cits jautājums. Nenoteiktība joprojām valda arī tarifu sāgā. Savukārt Ķīna likusi skaidri noprast, ka tā nevēlas Krievijas sakāvi Ukrainā. Kā Eiropai to uztvert un kā veidot attiecības ar Pekinu laikā, kad sadarbība tirdzniecībā ir būtiska, bet kā ēna turpat blakus redzama Ķīnas militāro muskuļu audzēšana un arvien lielāks atbalsts Krievijas militārajai rūpniecībai? Aktualitātes analizē Sigita Strubera, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre, un Kristofers Kārlis Krūmiņš, Austrumeiropas politikas students Džordžtaunas universitātē (ASV), RSU Ķīnas Studiju centra projektu koordinators. „Lielais skaistais” un „trešais dusmīgais” 4. jūlijā, Savienoto Valstu Neatkarības dienā, Baltajā namā notikušo svinību ietvaros prezidents Tramps ar attiecīgu pompu parakstīja savu „Lielo daiļo likumprojektu”, kā viņš pats to dēvē. Līdz ar to šī nodokļu atlaižu un budžeta tēriņu pakete ir ieguvusi likuma spēku. Kā zināms, tas nenācās viegli, jo projekta ietekme uz vairākām nozīmīgām sociālajām programmām un budžeta izdevumu līmeni raisīja iebildumus ne tikai opozicionāros demokrātos, bet arī republikāņu rindās. Kongresa Budžeta birojs lēš, ka Trampa „finansiālā daile” varētu nākamajos desmit gados palielināt Savienoto Valstu budžeta deficītu par vairāk nekā trīs triljoniem dolāru un laupīt valsts apmaksātu veselības aprūpi un atbalstu pārtikas iegādei miljoniem amerikāņu. Projekts paredz padarīt par pastāvīgām nodokļu atlaides, kuras Tramps ieviesa savas pirmās prezidentūras laikā, toreiz uz laiku līdz šī gada nogalei. Šīs atlaides varētu turpmākajos desmit gados samazināt budžetu apmēram par četriem ar pusi triljoniem, bet prezidents ir pārliecināts, ka tās nozīmīgi veicinās ekonomikas izaugsmi. Būtisks pieaugums paredzēts militārajam budžetam, pamatā karakuģu būvei un pretgaisa aizsardzības projektam, prezidenta nodēvētam par „Zelta kupolu”, kā arī Imigrācijas un muitas kontroles dienestam, kurš īsteno Trampa politikas lolojumu – nelegālo ieceļotāju izraidīšanas kampaņu. Tikām uz „Lielā daiļā” stāšanos likumīgā spēkā reaģējis Īlons Masks, kurš jau agrāk bija solījis, ja tas notikšot, viņš dibināšot jaunu politisko partiju. Tā saukšoties Amerikas partija, un tās tuvākais mērķis esot nākamajās Kongresa vēlēšanās iegūt dažas vietas, kas, ievērojot demokrātu un republikāņu spēku samēru likumdevējā, kļūtu izšķiroši svarīgas. Eksperti gan ir visai skeptiski par iespēju nozīmīgi izkustināt nu jau pārsimts gadus cementēto divpartiju sistēmu Savienotajās Valstīs. Makaronu kārējs Vladimirs „Putins mums ir sakarinājis kaudzēm makaronu uz ausīm,” – tā varētu tulkot amerikāņu idiomu, ar kuru Baltā nama saimnieks raksturoja savas attiecības ar agresorvalsts līderi, runājot kabineta sēdē. Šķiet, ugunsgrēku iekrāsotās Ukrainas pilsētu debesis tomēr met savu baiso atblāzmu arī uz Vašingtonu, respektīvi, Kremļa rīcība, pieprasot faktisku Ukrainas kapitulāciju, slepkavojot tās civiliedzīvotājus un paralēli manipulējot ar Savienoto Valstu līderi, sāk nodarīt pārāk pamanāmu kaitējumu Trampa un viņa administrācijas reputācijai. Zināms indikators bija ieroču piegāžu jautājuma līkloči. Pēc pagājušās nedēļas vidū izskanējušās informācijas, ka Savienotās Valstis aptur militāro palīdzību Ukrainai, ciktāl to krājumi esot nepietiekami, un 4. jūlijā notikušās Savienoto Valstu un Ukrainas vadītāju telefona sarunas, pirmdien, 7. jūlijā, Tramps tomēr paziņoja, ka ieroči tikšot piegādāti. Otrdien tika precizēts, ka runa ir par desmit raķetēm pretgaisa aizsardzības sistēmai „Patriot”, kas ir visai pieticīgs daudzums. Tomēr būtiskākais ir tas, ka Savienotās Valstis nav radikāli mainījušas savu pieeju militārā atbalsta sakarā un nav tādējādi kļuvušas par faktisku agresijas atbalstītāju. Ja var ticēt aģentūras „Associated Press” paustajam, ideja par ieroču piegādes apturēšanu patiešām nākusi no Pentagona un bijusi Baltajam namam negaidīta. Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs vērsies pie prezidenta Trampa ar lūgumu pārdot viņam vienu „Patriot” iekārtu, lai to tālāk nodotu Ukrainai. Atbilde esot – lai Mercs piegādājot kādu no savā rīcībā esošajām iekārtām, bet Savienotās Valstis esot gatavas dalīt izmaksas uz pusēm. Bet šodien, 9. jūlijā, apritēja arī kārtējais termiņš, kuru Baltā nama saimnieks bija noteicis paaugstinātu ievedmuitas tarifu ieviešanai vairākām valstīm, t.sk. Bangladešai, Indonēzijai, Japānai un Dienvidkorejai, ja netiks panākta tirdzniecības vienošanās. Tomēr vakar prezidents atlika tarifu ieviešanu līdz 1. augustam. Zīmīgi, ka biržas praktiski nav reaģējušas uz pēdējiem Baltā nama saimnieka lēmumiem un izteikumiem tarifu sakarā. Pekina atklāj kārtis Pirms nedēļas Briseli apmeklēja Ķīnas ārlietu ministrs Vans Ji, četras stundas pavadot sarunās ar Eiropas Savienības Augsto pārstāvi ārpolitikas un drošības politikas jautājumos Kaju Kallasu. Sarunu gaitā Ķīnas pārstāvis izrādījās neierasti atklāts, paziņojot, ka Pekina nevarot pieļaut Krievijas zaudējumu karā Ukrainā – tādā gadījumā Savienoto Valstu uzmanība tikšot pievērsta tikai Ķīnai un Klusā okeāna reģionam. Informāciju par šo Ķīnas pārstāvja izteikumu publiskojis laikraksts „South China Morning Post”. Izdevums raksturojis tikšanos kā „četras stundas ilgu debašu maratonu”, kurā puses apmainījušās ģeopolitiskiem un ekonomiskiem pārmetumiem, pie tam Kajai Kallasai nācies uzklausīt pāris sarunu partnera pasāžas lektora stilā. Konkrētais izteikums nācis kā atbilde Eiropas Savienības pārstāves teiktajam, ka Ķīna sniedzot Krievijai konkrētu militāru atbalstu. Atklātība, ar kādu Vans Ji definējis savas valsts pozīciju pašreizējā kara sakarā, ir visai neierasta pat sarunās aiz slēgtām durvīm, un sacītais ir manāma nobīde no Pekinas oficiāli ieturētās neitralitātes. Pāris dienas vēlāk Ķīnas Ārlietu ministrijas pārstāve gan centās mīkstināt situāciju, paužot, ka viņas valsts ir neitrāla šajā konfliktā un, protams, ieinteresēta pēc iespējas drīzā karadarbības pārtraukšanā un situācijas politiskā risinājumā. Ārlietu ministra Vana vizīte Briselē bija veltīta mēneša nogalē plānotā Eiropas Savienības un Ķīnas samita sagatavošanai, kad Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena un Eiropadomes prezidents Antoniu Košta apmeklēs Pekinu un tiksies ar prezidentu Sji Dziņpinu un citiem Ķīnas Tautas republikas vadītājiem. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Kamēr Latvijā uzmanības lokā pašvaldību vēlēšanas, pasaules medijos pirmajās rindās ir ziņas par Amerikas Savienotajām Valstīm. Turpinām kolēģu aizsākto sarunu par Kaļiņingradu, runājot par drošības situāciju un apgabalu kopumā. Nedaudz to aplūkojam Ukrainā notiekošā kara kontekstā. Aktualitātes analizē politologs Veiko Spolītis un ārpolitikas pētnieks Rinalds Gulbis. Par Kaļiņingradas apgabalu saruna ar politologu, politiķi no Ukrainas Ihoru Ždanovu, viņš ir fonda „Atklātā politika” projekta vadītājs, bijis arī Ukrainas Jaunatnes un sporta lietu ministrs. Donalds Bargais Protesti Losandželosā uzliesmoja 6. jūnijā pēc tam, kad ASV Imigrācijas un muitas policijas darbinieki veica reidus pilsētas tirdzniecības vietās, arestējot apmēram simtu tur strādājošo, kuri, iespējams, uzturas valstī nelegāli. Protesti sākās pie aizturēšanas centra ēkas, kur policija aizturēja 44 cilvēkus. Cita starpā tika arestēts Starptautiskās apkalpošanas sfēras darbinieku asociācijas Kalifornijas nodaļas prezidents Deivids Uerta, kurš it kā kavējis automašīnas pārvietošanos. Tiek ziņots, ka viņš guvis salīdzinoši vieglu traumu; pirmdien viņš tika atbrīvots pret drošības naudu. Jau tajā pašā dienā notika sadursmes starp protestētājiem un policiju, kur protestētāji esot metuši dažādus priekšmetus, kamēr policija izmantojusi asaru gāzi, piparu aerosolu, žilbinošās granātas, bet vakarpusē likumsargiem bija atļauts lietot arī neletālu munīciju. Brīvdienās protesti vērsās plašumā, pie kam notika vairāki mēģinājumi bloķēt ielas, atsevišķu automašīnu aizdedzināšana, daži vandālisma un veikalu aplaupīšanas gadījumi. Protestētāji apmētāja policistus un policijas auto ar dažādiem priekšmetiem, daži policisti, protestētāji un arī protestus atspoguļojošie žurnālisti guva vieglus ievainojumus. Tomēr daudzviet protesti notika mierīgi, un situācija pilsētā, pēc visa spriežot, nebija tāda, lai ar to netiktu galā vietējie policijas spēki. Taču jau 7. jūnijā Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps izdeva rīkojumu nosūtīt uz Losandželosu 2100 Nacionālās gvardes karavīru. Pie tam viņš to darīja, nesaskaņojot ar Kalifornijas pavalsts gubernatoru, Demokrātu partijas pārstāvi Gevinu Ņūsomu. Kaut prezidentam ir tādas pilnvaras, šādi Savienoto Valstu vadītājs pēdējoreiz rīkojies 1965. gadā. Tāpat tika ziņots, ka gatavībā nosūtīšanai uz pilsētu esot septiņi simti jūras kājnieku. Jau drīz pēc tam, kad šīs ziņas parādījās atklātībā, prezidenta rīcības adekvātums tika apšaubīts. Pirmdien, 9. jūnijā, gubernators Ņūsoms iesniedza prasību tiesā, pieprasot atzīt Trampa pavēli par Nacionālās gvardes izmantošanu par nelikumīgu; attiecīgā sēde paredzēta 12. jūnijā. Tikām gan prezidents Tramps, gan citi Baltā nama pārstāvji izvērsa agresīvu retoriku, gānot un vainojot protestu uzliesmošanā gubernatoru, kā arī Losandželosas mēri Karenu Basu. Viens no spilgtākajiem prezidenta citātiem bija: „Ja viņi spļaus, mēs sitīsim.” Proti, viņš vainoja demonstrantus, ka tie spļaujot uz likumsargiem, un attiecīgi piedraudēja, ka protestētāji tikšot sisti tā, kā nekad agrāk. Nu jau nacionālo gvardu skaits Losandželosā pārsniedzis četrus simtus, un vakar, kā ziņo, tur ieradušies arī solītie jūras kājnieki. Militārpersonas gan lielākoties bez kāda pielietojuma uzturoties federālo institūciju ēkās. Par spīti aizliegumiem ļaudis pirmdien un otrdien turpināja pulcēties protestos, kuri gan ātri tika izklīdināti. Daudzi uzlūko Trampa administrācijas rīcību Losandželosā kā paraugu varas spiediena politikai.   Divu vīru kaismīga šķiršanās Par to, ka divām tik spēcīgām un ambiciozām personām kā Donalds Tramps un Īlons Masks nenāksies viegli sastrādāties, runāja jau teju kopš pasaules bagātākais cilvēks kļuva par pusoficiālu Baltā nama darbinieku. Šie signāli kļuva intensīvāki pagājušā mēneša laikā, Maskam paziņojot, ka viņš distancēsies no administrācijas un turpmāk mazāk ziedos līdzekļus politikas atbalstam. Taču otrdien ārup izlauzās acīmredzot ilgi slāpēta nepatika, kad multimiljardieris izteica atklātu un skarbu kritiku par šobrīd Kongresā virzīto Trampa administrācijas budžeta projektu, nodēvēdams to par „pretīgu draņķību”. Tā viņš pievienojās daudzo prezidenta kritizētāju pulkam, kuri pamatoti norāda, ka projekts paredz nodokļu atlaides bagātajiem, tajā pašā laikā liedzot daudziem maznodrošinātajiem līdzšinējo valsts apmaksāto pieeju medicīnas pakalpojumiem. Nākamajās dienās eskalācija tikai vērsās plašumā, iesaistoties ļaudīm gan no prezidenta, gan finanšu magnāta puses. Tramps piedraudēja, ka varētu atņemt Maska uzņēmumiem valdības kontraktus un subsīdijas. Sevišķi sāpīgi tas būtu kosmosa izpētes programmai „Space X”, kas lielā mērā balstās valdības finansējumā. Bet Masks nepalika atbildi parādā, norādot, ka bez viņa nodrošinātās tehnikas valdībai būs problemātiski, piemēram, nodrošināt astronautu nogādāšanu uz Starptautisko kosmosa staciju un atpakaļ. Draudi pārtraukt šo tehnisko atbalstu gan tika drīz atsaukti, taču turpinājumā multimiljardieris paziņoja, ka prezidents esot minēts 2019. gadā cietumā mirušā uzņēmēja un bērnu seksuālā izmantotāja Džefrija Epsteina lietas materiālos. Tā bija abu dižvīru konflikta kulminācija, kas tika sasniegta 5. jūnijā. Piektdien, 6. jūnijā, Masks paziņoja, ka varētu nodibināt jaunu politisku partiju, kas kļūtu par trešo spēku starp demokrātiem un republikāņiem. Tikām viņa konflikts ar Baltā nama saimnieku sāka iespaidot Maska finanšu stāvokli, kompānijas „Tesla” akcijām noslīdot par 15% procentiem, respektīvi, zaudējot apmēram 150 miljardus savas vērtības. Kopš pagājušās nedēļas nogales procesā gan iestājies zināms atslābums. Pirmais, kurš no eskalācijas pārgāja uz remdenāku toni, bija prezidents, izsakoties, ka neņemot ļaunā privāti vērstos uzbrukumus, tikai nožēlojot, ka  Īlons nav praties ātrāk atbrīvoties no administratīvā darba sloga. Šīs nedēļas sākumā preses virsraksti jau vēsta par konflikta pierimšanu, lai gan no agrākās divu diževīru draudzības maz kas palicis pāri.

Ukraina veiksmīgi īsteno operāciju "Zirnekļa tīkls". Polijas prezidenta vēlēšanās uzvarējis konservatīvās opozīcijas kandidāts Navrockis. Latvija debitē ANO Drošības padomē. Aktualitātes analizē atvaļināts vēstnieks un lektors Latvijas Universitātē un Juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis. Sazināmies ar Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieku vēsturnieku Valdi Kuzminu un politologu Kārli Daukštu. Trumpji Zelenska piedurknē Ne viens vien pasaules medijs 2. jūnijā savos virsrakstos piesauca kāršu spēles motīvus. Tehnoloģiski novatoriska un organizatoriski filigrāna Ukrainas Drošības dienesta operācija pret Krievijas stratēģiskās bumbvedēju aviācijas bāzēm dziļi agresorvalsts teritorijā tiek uztverta kā nepārprotams mājiens prezidentam Trampam, kuram tīk klāstīt, ka Ukrainai „neesot kāršu” pašreizējā spēlē, respektīvi, nav izredžu pretoties Krievijas agresijai. Ilgstoši un pamatīgi gatavotajā diversijas akcijā neko nenojauzdami kravas mašīnu šoferi nogādāja Krievijas aviācijas bāzu tuvumā konteinerus, kuros it kā atradās moduļu mājas. Kad vajadzīgās lokācijas bija sasniegtas, no konteineriem izlidoja desmitiem lidrobotu un devās uz mērķi. Pavisam triecienus saņēma četri objekti, no kuriem salīdzinoši tuvākie atrodas pie Rjazaņas un Ivanovas, attiecīgi nepilnu astoņsimt un apmēram tūkstoš kilometru attālumā no Kijivas, attālākais pie Murmanskas, apmēram divtūkstoš kilometru attālumā, bet vistālāko – Sibīrijā, Irkutskas apgabalā – no Ukrainas galvaspilsētas šķir apmēram 4300 kilometri. Uzbrukuma mērķis bija stratēģiskie bumbvedēji un radioizlūkošanas lidmašīnas, kas, cita starpā, ietilpst Krievijas kodolspēku sastāvā, bet tiek izmantotas arī raķešu triecieniem pa Ukrainas pilsētām. Sākotnēji figurēja visai atšķirīgi dati par nodarītajiem zaudējumiem, līdz vakar Ukrainas Drošības dienests paziņoja, ka pavisam esot trāpīts 41 lidaparātam un trīspadsmit no tiem padarīti nelietojami. Tas ir jūtams zaudējums, sevišķi ja ievēro, ka tādus lidaparātus kā Tu-95 un Tu-22M3 jau ceturtdaļgadsimtu vairs neražo, un izskan viedokļi, ka attiecīgo zaudējumu kompensēšanai varētu būt vajadzīgi gadi vai pat desmitgades. Tāpat šī operācija liek Krievijai domāt par savas stratēģiskās aviācijas izkliedētāku dislocēšanu, kas mazinās tās izmantošanas efektivitāti. Pasaule vēl aizgūtnēm turpināja apspriest svētdienas operāciju, kurai Ukrainas Drošības dienests devis nosaukumu „Zirnekļa tīkls”, kad agrā otrdienas rītā jaudīga zemūdens eksplozija satricināja Krievijas uzcelto tiltu pāri Kerčas šaurumam, plašāk pazīstamu kā Krimas tilts. Zemūdens eksplozija notikusi tuvu gruntij un pamatīgi bojājusi vienu no tilta balstiem. Pēc tam tilts uz laiku ticis slēgts, tad atkal atvērts, tad vēlreiz slēgts, un šobrīd nav īsti skaidrs, vai un kādā režīmā tas funkcionē. Latvija debitē ANO Drošības padomē 3. jūnijā Apvienoto Nāciju Ģenerālā asambleja ievēlēja piecas jaunas ANO Drošības padomes nepastāvīgās locekles ar mandāta termiņu 2026. un 2027. gadā. Viena no jaunievēlētajām loceklēm ir Latvija, pārējās – Bahreina, Kolumbija, Kongo Demokrātiskā republika un Libērija. Vēl piecas nepastāvīgās locekles, kas Drošības padomē ieņem vietas kopš šī gada sākuma ir Dānija, Grieķija, Pakistāna, Panama un Somālija. Kā vēsta statistika, pavisam balsojušas 188 dalībvalstis, pret balsojušo nav bijis, taču zināms skaits balsotāju attūrējušies. Visvairāk tādu bijis balsojumā par mūsu valsti – veseli desmit, kamēr, piemēram, Bahreinas gadījumā šādu pārliecības trūkumu paudušas vien divas delegācijas. Latvija ir arī vienīgā no ievēlētajām padomes loceklēm, kas šo prestižo pienākumu uzņemsies pirmoreiz. Drošības padomes kompetencē ietilpst jebkura drošības jautājuma izvērtēšana un attiecīgu lēmumu pieņemšana, aicinot ANO dalībvalstis vērst pret drošības apdraudētāju ekonomiskās vai diplomātiskās sankcijas, tāpat Drošības padome var lemt par militāru vai citu nepieciešamu līdzekļu lietošanu. Pagātnē ar šādu mandātu starptautiskās koalīcijas iesaistījās Korejas karā 1950. gadā, veica Kuveitas atbrīvošanu no Irākas okupācijas 1991. gadā un intervenci Lībijā 2011. gadā. Drošības padome ir tā institūcija, kas izvirza Apvienoto Nāciju ģenerālsekretāra kandidatūru un iesaka jaunu dalībvalstu uzņemšanu organizācijā. Kā zināms, bez desmit pārvēlamajām Drošības padomes loceklēm tajā ir arī piecas pastāvīgās locekles ar veto tiesībām – Savienotās Valstis, Lielbritānija, Francija, Krievija un Ķīna. Līdz nesenam laikam trīs Rietumu demokrātijas – ASV, Lielbritānija un Francija – tika apzīmētas kā „P3”. Tās tradicionāli ieņēma līdzīgu pozīciju visos būtiskākajos globālās politikas jautājumos. Taču kopš Baltajā namā saimnieko Donalds Tramps, šī ierastā kārtība jau vairākkārt tikusi izjaukta. Tāpēc katras uz tradicionālajām Rietumu vērtībām orientētas valsts klātbūtne Drošības padomē šobrīd iegūst papildu nozīmi. Par purna tiesu Nepilni 370 000 no apmēram 21 miljona jeb mazāk nekā divi procenti – tāds balsu apjoms izšķīra Polijas prezidenta vēlēšanu rezultātu. Pēc vēlēšanu pirmās kārtas 18. maijā sacīksti turpināja divi: valdošās labēji centriskās Pilsoniskās platformas kandidāts, Varšavas mērs Rafals Tšaskovkis un lielākās opozīcijas partijas, nacionālkonservatīvās „Likums un Taisnīgums” un tās sabiedroto atbalstītais neatkarīgais kandidāts Karols Navrockis. Negaidīti labi rezultāti pirmajā kārtā bija vēl diviem izteikti labējiem kandidātiem: Brīvības un neatkarības konfederācijas pārstāvis Slavomirs Mencens ieguva gandrīz 15% un monarhistiskās Polijas kroņa konfederācijas pārstāvis Gžegošs Brauns – vairāk nekā 6% balsu. Brauns aicināja savu elektorātu balsot par Navrocki, savukārt Mencens sarīkoja publisku pasākumu, kurā aicināja abus otrās kārtas kandidātus parakstīties zem viņa ierosinātās programmas astoņiem punktiem. Navrockis parakstīja, Tšaskovskis – nē. Vairāki centriski un kreisi kandidāti, tādi kā Šimons Holovņa no Polijas Tautas partijas vai Magdalena Bjejata no koalīcijas „Kreisie”, savukārt aicināja balsot par Tšaskovski, kaut arī kreisajiem ir pretenzijas pret Pilsoniskās platformas labējo sociālo politiku. Rezultātā ar gluži nelielu pārsvaru uzvaru svētdien, 1. jūnijā, svinēja Karols Navrockis. Vēlēšanu rezultātu kartes rāda Polijai jau ierasto ainu, kad par konservatīvo politiku balso vēsturiskās poļu zemes valsts centrā un dienvidaustrumos, savukārt par liberālāku pieeju – pēc Otrā pasaules kara pievienotās teritorijas rietumos un ziemeļos, kā arī Varšava un citas lielās pilsētas, izņemot Krakovu. Tā nu Polijā turpināsies līdzšinējā situācija, kad centriskai un proeiropeiskai valdības koalīcijai jāsadzīvo ar radikāli konservatīvu prezidentu. Navrockis tiek dēvēts par „Polijas Farāžu”, ciktāl ir kategoriski pret ciešāku Eiropas Savienības integrāciju, tai skaitā pret eiro ieviešanu Polijā, un arī skeptisks par savienības tālāku paplašināšanos, tai skaitā Ukrainas uzņemšanu. Tomēr jaunievēlētā prezidenta uzskati noteikti nav prokremliski, ciktāl Krievijas agresijas atturēšanu viņš uzskata par Polijas drošības politikas stūrakmeni, aicinot stiprināt NATO, sadarbību ar Savienotajām Valstīm un reģionālo sadarbību ar t.s. Bukarestes devītnieku – Čehiju, Slovākiju, Ungāriju, Rumāniju, Bulgāriju un Baltijas valstīm; tāpat ar Somiju un Zviedriju. Polijas prezidenta pilnvaras nav sevišķi plašas, taču pašreizējā situācijā konservatīvam prezidentam faktiski ir likumdošanas veto iespējas. Prezidenta veto Sejms var atcelt ar 60% balsu, bet centriski liberālajiem spēkiem šāda pārsvara likumdevējā nav. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Jau labu laiku analītiķi, politiķi, žurnālisti un faktiski jebkurš interesents sekojis līdzi tam, kā attīstās situācija Amerikas Savienotajās Valstīs pēc Donalda Trampa atkārtotās ievēlēšanas prezidenta amatā. Jaunās pilnvaras Trampam ļāvušas sevi spilgti apliecināt gan ārpolitikā, gan momentāni iedarbināt virkni procesu iekšpolitikā, par ko daļa priecājas, bet daļa ir ārkārtīgi satraukusies. Šo satraukto prātu vidū ir arī zinātnieki. Visai drīz pēc ASV prezidenta Donalda Trampa atkārtotas stāšanās amatā tūkstošiem pētnieku ASV pilsētās un arī Eiropā tikušies mītiņos ar saukli "Stand Up for Science" ("Iestājieties par zinātni"). Viņi pauduši protestu ASV administrācijas darbībām, samazinot zinātnisko darbaspēku un izdevumus pētniecībai. Vai ASV administrācija baidās no zinātniekiem un kuras zinātņu nozares varētu ciest visvairāk? Vai tas varētu sekmēt to, ka zinātnieki pamet ASV? Un cik liela zinātnes un akadēmiskā brīvība ir tepat Eiropā? Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu pētniecības centra vadītāja Ieva Puzo, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks, Delavēras universitātes doktorants Toms Rātfelders un Latvijas Universitātes pēcdoktorants, starpdisciplinārs matemātiķis, Latvijas Universitātes Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta pētnieks Jānis Lazovskis. Dienā, kad skan raidījums, kļuva zināms, ka ASV varas iestādes apturējušas studentu vīzu noformēšanu. Visiem trim sarunas dalībniekiem ir pieredze saistībā ar darbu vai mācībām ASV. Ieva Puzo ir ieguvusi maģistra grādu Kalifornijas universitātē Berklijā, Amerikas Savienotajās Valstīs un pēc tam arī doktora grādu Pitsburgas universitātē. 2017. gadā viņa atgriezās Latvijā un uzsāka darbu Rīgas Stradiņa universitātē. "Sajūtas ir ļoti dažādas šobrīd, bet galvenokārt milzīga nožēla par to potenciālo, tām trakajām lietām, kas jau ir sākušās un kas vēl varētu arī notikt zinātnes vidē Amerikas Savienotajās Valstīs. Arī tāpēc, ka Pitsburgas universitāte, kur ieguvu doktora grādu, bija pirmā, kas šī gada sākumā paziņoja, ka šogad neuzņems doktorantūras studentus. Tai sekoja vēl citas. Bet tā bija tāda pirmā skaļāka zīme arī man, kas parādīja, kā procesi mainās, universitātes ļoti sāks pielāgoties. Tās lietas, ko mēs iepriekš tvērām kā pašsaprotamas, domājot par akadēmisko brīvību visdažādākajās tās izpratnēs, par kaut kādu institūciju attiecībām ar štatiem, ar federālo varu ASV, ka tās patiešām ļoti krasi mainīsies un noteikti ietekmēs arī to, kā vispār zināšanas tiek radītas ASV un citviet pasaulē," vērtē Ieva Puzo. "Es vairāk kā politologs skatos. Redzu, ka zinātne kā tāda arī ir viens no ASV varas eksportiem pasaulē, jo daudzi cilvēki dodas uz ASV ar mērķi iegūt zināšanas, jo ASV ir labs finansējums, viss ļoti ērti, infrastruktūra, var iegūt labas zināšanas, programmas ļoti kvalitatīvas, un pēc tam cilvēki aizbrauc atpakaļ uz savām mītnes zemēm ar labu iespaidu par Amerikas Savienotajām Valstīm kopumā. Bieži šie cilvēki veido eliti šajās valstīs, kas attiecīgi nāk ar pozitīvu noskaņojumu pret Amerikas Savienotajām Valstīm, kas savukārt nozīmē: ja Amerikai, teiksim, kaut ko vajag panākt starptautiskajā vidē, to var izdarīt daudz vieglāk, jo Amerikai uzreiz ir sabiedrotie, cilvēki, kas ir pozitīvi noskaņoti pret Amerikas Savienotajām Valstīm. Ja šāds finansējums zūd, tad šāds eksports mazinās, attiecīgi tas arī mazina ASV spēku starptautiskajā sistēmā," analizē Toms Rātfelders. Jānis Lazovskis ir ieguvis doktora grādu ASV Čikāgā un piekrīt kolēģu teiktajam. Šobrīd ASV strādā un mācās vairāki viņam pazīstami cilvēki. Kad minējis viņiem, ka būs šāda diskusija, un lūdzis komentārus, vairāki lūguši neminēt vārdus, jo viņiem ir satraukums, ka var vērsties pret starptautiskajiem studentiem. "Līdz šim tas ir bijis balstīts tajā, ja izsaka atbalstu Palestīnai, bet kopumā ir sajūta, ja kaut ko pateiks, kas valdībai nepatiks, tad var ļoti viegli studentus izspert ārā no valsts," bilst Jānis Lazovskis. "Tas ir, no vienas puses, neaptverami, kā tāds slikts sapnis, ko gaidām, kad tas beigsies. Protams, no ārpuses ir viegli to tā uztvert. Tiem, kuri dzīvo un strādā Amerikā, tā ir ikdiena, un tas ir noteikti daudz, daudz grūtāk." '"Mums pirms diviem mēnešiem izraidīja no universitātes astoņus studentus. Nebija nekād paziņojuma, vienkārši universitātes Starptautisko lietu departaments skatījās tā saucamos "service record", respektīvi, kur ir informācija par studentu failiem, un ierauga, ka vīza ir atņemta. Principā students ir nostādīts fakta priekšā," stāsta Toms Rātfelders. "Mums universitātes vadība teica: ja kaut ko tādu ierauga, mēģināsim ātri ziņot, mēģināsim ātri monitorēt, lai mēs nebraucam uzreiz projām, jo ir iespēja dabūt universitātes apmaksātu juridisko pakalpojumu. Tā ir realitāte, ar ko jāsaskara, ja tu vēlies palikt ASV, ja tu vēlies savu akadēmisko karjeru saistīt ar Amerikas Savienotajām Valstīm. Ļoti ātri viss var mainīties un tev var vienā brīdī vienkārši nākties samainīt visus dzīves plānus." Tas neattiecas tikai uz studentiem, bet arī uz universitāšu darbiniekiem, norāda Ieva Puzo. Kāpēc Amerika sāka šādi uzvesties pret saviem zinātniekiem un studentiem? Toms Rātfelders norāda, ka jāņem vērā politiskais konteksts saistībā ar Izraēlas - Palestīnas konfliktu, bet laika gaitā tas jau ir attīstījies, ja sāc kaut ko publiski teikt, rakstīt, uzstāties, kas ir pretrunā ar ASV valdības oficiālo nostāju ne tikai Palestīnas jautājumā, arī citos jautājumos, automātiski valdība var pateikt, ka tu esi nevēlams cilvēks šai valstī un tev ir jādodas projām. Tāpēc tev ir jābūt ļoti uzmanīgam. Kuras zinātņu nozares varētu ciest vairāk?  "Viens no uzbrukuma pirmajiem upuriem ir, protams, visas tās jomas vai tie zinātnieki, kas darbojās virzienā, lai veidotu iekļaujošāku sabiedrību, lai mēs veidotu, piemēram, veselības pakalpojumus, kas pieejami visdažādākajām cilvēku grupām. Šīs jomas arī ātri vien kļuva par uzbrukumu upuri un ātri vien parādījās šie 40 vārdi, ko pētnieki nedrīkst iekļaut savos Nacionālā zinātnes fonda un Nacionālā veselības institūta projektu pieteikumos. Šo vārdu saraksts iekļauj, piemēram, tādus vārdus kā sievietes. Tad mēs saprotam, kas ir tas, pret ko notiek šī vēršanās," komentē Ieva Puzo. "Jā, tas vairāk skar noteiktas sociālās zinātnes, humanitārās zinātnes, tomēr tas tiešām skar visdažādākās zinātnes nozares, milzīgas pētnieku grupas. Mani ļoti pārsteidza, ka tajā brīdī, kad šis 40 vārdu saraksts izskanēja, es novēroju kaut kādās "Facebook" grupās, kur pētnieki pulcējas un apspriežas, ka pirmā reakcija bija - hei, mums ir nevis jāprotestē, bet mums ir jāpielāgo savi pētījumu pieteikumi, mums ir jāizņem šie vārdi un tie ir jāaizstāj ar citiem. Un tā ir bīstama tendence, manuprāt, ko es, šķiet, negaidīju no ASV kolēģiem, no vienas puses. No otras puses, tas man tikai nostiprināja pārliecību, ka tas, kas notiek tagad, ir kaut kāda iepriekšējo procesu intensificēšanās un pastiprināšanās. Kā ik trešdienu piedāvājam ielūkoties kādā iedomātā grāmatu plauktā. Šoreiz kādu pērli no Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja plaukta ir gatava izcelt muzeja vadītāja Ieva Lībiete. Viņa stāsta par grāmatu, kas visvairāk ietekmējis to, kā pati saprot medicīnas vēstures gaitu. Tā arī grāmata, kas ietekmējusi veidu, kā medicīnas vēsturi viņa pasniedz studentiem. Tā ir kanādiešu autores - ārstes-hematoloģies, medicīnas vēsturnieces un medicīnas vēstures profesores Žaklinas Dafinas grāmata "Medicīnas vēsture: skandalozi īsa iepazīstināšana" (Jacalyn Duffin. History of Medicine: A Scandalously Short Introduction).  

Krievijas un Ukrainas potenciālās sarunas Turcijā. Tramps devies uz Tuvo Austrumu reģionu. Izraudzīts jaunais pāvests. Kardinālu Robertu Frensisu Prevostu turpmāk pazīsim kā pāvestu Leonu XIV. Aktualitātes analizē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis un politologs Andis Kudors. Prezidenta Trampa "zelta maršruts" 13. maijā Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps uzsāka savu pirmo nozīmīgo ārvalstu turneju, ierodoties Saūda Arābijas galvaspilsētā Rijādā. Faktiskais Saūdu monarhijas valdnieks – kroņprincis Muhammeds – sagaidīja nozīmīgo viesi pie lidmašīnas trapa. Laikam gan nav otra valsts galvas, kuru ar pašreizējo Baltā nama saimnieku saistītu tik ilga savstarpēja politiska un finansiāla atbalsta vēsture. Tramps amortizēja amerikāņu likumdevēju niknumu pret Muhammedu pēc publicista Džmala Kašogi noslepkavošanas, kam pavēli diezgan nepārprotami bija devis kroņprincis, savukārt pēc 2021. gada 6. janvāra Kapitolija demolēšanas, kad Trampu klans ASV biznesa aprindās bija kļuvis par izraidītajiem, Saūdu karaļnams ar gatavību iesaistījās daudzmiljonu kopprojektos. Prese prezidenta tūres sakarā uzskaita viņa ģimenes biznesa intereses visās apmeklējamajās valstīs, kamēr Baltais nams steidz noliegt jebkādas aizdomas par interešu konfliktu. Biznesa sakari, investīcijas – tāds ir tūres pamatakcents. Avioindustrija, kodolenerģētika, mākslīgais intelekts, militārā ražošana. Delegācijas sastāvā ir Īlons Masks un vēl pāris desmiti nozīmīgu investīciju, digitālo tehnoloģiju u.c. kompāniju vadītāju. Šodien, 14. maijā, Rijādā Trampam cita starpā paredzēta tikšanās ar jauntapušā Sīrijas režīma līderi Ahmedu aš Šarā, kuram prezidents, visdrīzāk, pavēstīs par Asada diktatūras laikā noteikto sankciju mīkstināšanu. Tālākais Baltā nama saimnieka ceļš vedīs uz Kataru, kuras varasvīri esot sadomājuši uzdāvināt viesim jaunu prezidenta aviolaineri, iekārtotu ar austrumu šeiha cienīgu vērienu un stilu. Šī ekstravagantā velte jau sacēlusi pamatīgu troksni Amerikā, jo opozīcijas un arī dažu valdošās partijas pārstāvji to uzlūko kā klaju korupciju. Visbeidzot pēdējais plānotais vizītes punkts ir Apvienotie Arābu emirāti. Tā vien šķiet, ka Tramps apzināti met līkumu reģiona sāpīgajiem krīžu punktiem. Viņa maršrutā nav Izraēlas, kuras problemātika šķiet teju pagaisusi no Ovālā kabineta dienaskārtības. Nav plānota arī pietura Omānā, kur jau kādu laiku risinās Savienoto Valstu un Irānas delegāciju sarunas par Irānas kodolprogrammas likteni. Tiesa, kad aktualizējās iespēja, ka ceturtdien, 15. maijā, Stambulā varētu tikties Volodimirs Zelenskis un Vladimirs Putins, Tramps izteicās, ka arī varētu tur iegriezties un piebiedroties sarunai. Tomēr pagaidām nekas neliecina, ka minētā karojošo valstu līderu tikšanās tiešām varētu notikt. Izaicinājumu domino Kā zināms, pirms t.s. Uzvaras dienas svinēšanas Krievijā tās vadonis Vladimirs Putins nāca klajā ar priekšlikumu trīs dienu ilgai uguns pārtraukšanai, uz ko no Kijivas sekoja atbilde, ka neredz tam jēgu. Tā vietā Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis ierosināja noslēgt trīsdesmit dienu pamieru, kas būtu reāls pamats miera sarunu uzsākšanai. Tomēr Kremlim šobrīd acīmredzot šķiet parocīgāk turpināt karadarbību, tai skaitā Ukrainas civiliedzīvotāju slepkavošanu. 10. maijā Kijivā ieradās četru Ukrainas sabiedroto – Francijas, Lielbritānijas, Polijas un Vācijas – valdību vadītāji, un šīs tikšanās rezultāts bija sestdien izskanējusī kategoriskā prasība Krievijai: līdz pirmdienas vakaram pārtraukt uguni vai arī rēķināties ar jaunām nopietnām sankcijām. Par šo pozīciju telefoniski esot informēts arī prezidents Tramps, kurš tai piekritis. Kremļa reakcija bija prognozējama – runasvīrs Dmitrijs Peskovs intervijā telekanālam CNN paziņoja, ka viņa valdība nepakļaušoties kādiem ultimātiem. Tomēr svētdienas, 11. maijā, vakarā sekoja Maskavas atbildes gājiens – Vladimirs Putins nāca klajā ar ierosinājumu bez iepriekšējiem nosacījumiem sākt tiešas sarunas starp Krievijas un Ukrainas pārstāvjiem. Sarunām būtu jāsākas 15. maijā Stambulā, pie kam Krievija tās traktē kā turpinājumu 2022. gadā notikušajam sarunu posmam, kurā Kremlis faktiski izvirzīja Ukrainai kapitulācijas prasību. Ar līdzīgiem uzstādījumiem plānoto sarunu sakarā jau nācis klajā Krievijas ārlietu ministra vietnieks Sergejs Rjabkovs. Tomēr arī Putina sarunu piedāvājums nepalika pēdējais. Gluži kā domino spēlē puses liek galdā arvien jaunus priekšlikumus, un pirmdien prezidents Zelenskis paziņoja, ka labprāt tiksies ar Putinu, ja vien Krievijas diktators pats ieradīsies Stambulā. Izpaužoties šai ziņai, par savu iespējamo klātbūtni izteicās arī prezidents Tramps. Jau iepriekš tika pieteikts visai respektabls Savienoto Valstu delegācijas sastāvs – uz Stambulu plāno doties valsts sekretārs Marko Rubio un īpašie sūtņi Stīvs Vitkofs un Keits Kellogs. Šobrīd gan nekas neliecina, ka Putins tiešām būtu gatavs rīt ierasties Turcijā, savukārt prezidents Zelenskis paziņojis, ka ar kādu zemāka ranga Krievijas pārstāvi sarunas nevedīs. Habemus papam 8. maijā biezu baltu dūmu vērpetes no Siksta kapelas skursteņa pavēstīja, ka Romas Katoļu baznīcas galva, 267. pēc skaita, ir izraudzīts. Par jauno pontifiku kļuvis kardināls, kura vārds nefigurēja iepriekš publiskotajos ticamāko kandidātu sarakstos – Roberts Frensiss Prevosts, līdzšinējais Vatikāna Latīņamerikas lietu komisijas un Bīskapu lietu dikastērijas, respektīvi, par bīskapu iecelšanu atbildīgās institūcijas vadītājs. Turpmāk mēs viņu pazīsim kā pāvestu Leonu XIV. Viņš ir pirmais Romas pāvests, kurš dzimis Savienotajās Valstīs un ir ASV pilsonis, otrais pēc sava priekšgājēja pāvesta Franciska, kurš dzimis Jaunajā pasaulē, un otrais, kuram dzimtā ir angļu valoda. Dzimis Čikāgā 1955. gadā, lielu līdzšinējā mūža daļu priesteris Prevosts pavadījis Dienvidamerikas valstī Peru, vispirms astoņdesmito gadu otrajā pusē vairākus gadus kalpodams kā Svētā Augustīna ordeņa misionārs, bet no 2014. līdz 2023. kā Čiklaijo provinces bīskaps. Starplaikā viņš darbojās minētā ordeņa amatos dzimtajā Čikāgā, līdz 2001. gadā tika ievēlēts par ordeņa galvu – ģenerālprioru. Kā zināms, savu amata vārdu pāvesti izvēlas paši, un izvēles motīvs parasti ir kāda priekšgājēja personība, kas jaunajam pontifikam šķiet iedvesmojoša un atdarināšanas cienīga. Kā var lasīt medijos, Leonam XIV tāds ir pirmām kārtām 19. gadsimta pēdējās desmitgadēs valdījušais Leons XIII – pāvests, kurš tiecās tuvināt katoļu baznīcu sava laika sociālo problēmu risināšanai. Aktīvi oponēdams tolaik popularitāti gūstošajam marksismam, Leons XIII tajā pat laikā aicināja apzināties zemāko šķiru ļaužu cilvēcisko vērtību, pieprasīja cieņpilnu attieksmi pret ikvienu sabiedrības locekli, kļūdams par vienu no kristīgās demokrātijas virziena idejiskajiem pamatlicējiem. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Francijas tiesa notiesā nacionālistu līderi Lepēnu. Trampa izteikumi ietekmē globālo ekonomiku. Gazas joslā atsākusies kara darbība. Aktualitātes pasaulē analizē atvaļināts vēstnieks un lektors Latvijas Universitātē un Juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis un Latvijas Radio Ziņu dienesta ārzemju ziņu korespondents Rustams Šukurovs. Gaza – kurp bruģēts ceļš ar šāviņiem? Saskaņā ar sākotnējo Izraēlas un „Hamas” ugunspārtraukšanas vienošanos 1. martā bija jāsākas procesa otrajai fāzei, kurā Izraēla atvilktu savus militāros spēkus no Gazas joslas. Tomēr, februārim tuvojoties beigām, kļuva skaidrs, ka sarunas nonākušas strupceļā. Izraēla lika priekšā pirmās fāzes pagarināšanu par piecdesmit dienām, turpinot sagūstīto izraēliešu atbrīvošanu apmaiņā pret Izraēlas ieslodzījuma vietās turētajiem palestīniešiem, kam „Hamas” nepiekrita. Tiek lēsts, ka šobrīd palestīniešu  teroristu rokās vēl varētu būt 24 dzīvi izraēlieši un 35 gūstekņu mirstīgās atliekas. 4. martā arābu valstu vadītāji nāca klajā ar plānu izveidot Gazā pagaidu pārvaldes komiteju Palestīniešu pašpārvaldes virsvadībā, kam pēc dažām dienām pauda atbalstu arī Lielbritānija, Francija, Vācija un Itālija. Izraēlas valdībā risinājums neguva piekrišanu. 2. martā tika bloķēta humānās palīdzības piegāde Gazas joslai, 9. martā pārtraukta elektroenerģijas padeve, bet 18. martā Izraēla atsāka karadarbību, vēršot pret Gazas joslu aviācijas un artilērijas triecienus. Gazas pārvaldes institūcijas jau pirmajā uguns atsākšanas dienā ziņoja par simtiem bojāgājušo, kam, kā līdz šim, nav iespējams gūt neatkarīgu apstiprinājumu. Ir droši zināms, ka līdz šim Izraēlas triecienos nogalināti vairāki „Hamas” komandieri, tai skaitā faktiskais Gazas valdības galva Isams al Dāliss. Plašu starptautisku rezonansi izraisījusi uguns atklāšana pa automašīnu kolonu, kurā bija attiecīgi apzīmēti medicīniskās palīdzības, ugunsdzēsības un Apvienoto Nāciju transportlīdzekļi, nogalinot piecpadsmit palestīniešu mediķus. Tikām 25. martā Gazas joslā aizsākās iedzīvotāju protesti pret „Hamas” varu, pieprasot tās aiziešanu un kara izbeigšanu, tomēr nav šaubu, ka atbalsts joslu pārvaldošajai teroristiskajai organizācijai iedzīvotāju vidū joprojām ir augsts. Tiek atzīmēts fakts, ka 18. martā – dienā, kad Izraēla atsāka uguni, – premjerministram Netanjahu bija paredzēts liecināt tiesā viņa korupcijas lietā, bet sakarā ar drošības situāciju tiesas sēde tika atlikta. Izraēlas premjerministrs ir nepārprotams taktisks ieguvējs no karadarbības atsākšanās, un tūlītējs tās rezultāts bija radikāli cionistiskās partijas „Ebreju spēks” atjaunotais atbalsts viņa valdībai, kuru šī partija atsauca pēc ugunspārtraukšanas vienošanās noslēgšanas 19. janvārī. Taču nav skaidrs, kāds ir premjerministra Netanjahu un viņa valdības stratēģiskais redzējums par Gazas joslas nākotni. Katrā ziņā šķiet, ka tas saistās ar pilnīgu joslas okupāciju un militārās pārvaldes ieviešanu uz ilgāku laiku. Tāpat nav šaubu, ka gan Netanjahu, gan viņa radikāli nacionālistiskajiem partneriem iedvesmojoša šķiet ASV prezidenta Donalda Trampa ideja par visu palestīniešu aizvākšanu no Gazas joslas. „Brīvības dienas” apmācies rīts   Šodiena, 2. aprīlis, ir prezidenta Donalda Trampa nodēvēta par „Amerikas atbrīvošanas dienu”. Šodien jātiek izsludinātiem ievedmuitas tarifiem, kuri, kā pērnās nedēļas nogalē izteicās Baltā nama saimnieks, tikšot attiecināti uz importu no pilnīgi visām pasaules valstīm. Līdz brīdim trešdienas rītā, kad top šis teksts un Vašingtonā vēl ir pusnakts, nav skaidrs, kādas varētu būt jaunieviešamo tarifu likmes un kā tās korelēs ar jau līdz šim ieviestajām tērauda, alumīnija, automobiļu un dažu citu preču importam. Tiek gan piesaukta to valstu grupa, kuras eksportē uz Savienotajām Valstīm visvairāk, pie tam piemērojot savus ievedmuitas tarifus amerikāņu precēm, un, tātad, visdrīzāk dabūs just Trampa „atbrīvošanu” uz savas ekonomiskās ādas. Tās ir praktiski visas pasaules valstis ar nozīmīgāko ekonomikas apjomu, tai skaitā arī Eiropas Savienība kā veselums. Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, vakar uzstājoties Eiroparlamentā, paziņoja, ka savienība ir jau sagatavojusi spēcīgu atbildes plānu. Konkrēti tarifi jau ir ieplānoti, atbildot uz līdz šim Vašingtonas ieviestajiem, taču to iedarbināšanu Brisele atlikusi līdz aprīļa vidum. Ja starp Savienotajām Valstīm un to tirdzniecības partneriem sāksies tarifu karš, tas draud globālajai ekonomikai ar recesiju, lai gan, kā norāda ekonomisti, pagaidām tās pazīmes vēl nav nepārprotamas. Savienoto Valstu sakarā piesauc vēl vienu, vēl potenciāli negatīvāku scenāriju – stagflāciju, respektīvi, izaugsmes apsīkumu savienojumā ar joprojām augstu dzīves dārdzību. Uz šādām perspektīvām pēdējās dienās nervozi reaģē vērtspapīru tirgi. Pirmdien akciju indeksi Japānā uzrādīja četru procentu kritumu, Dienvidkorejā – trīs procentu, apmēram procenta līdz pusotram procentam – Eiropas valstīs. Var piebilst, ka arī iepriekšējais mēnesis, pateicoties Donalda Trampa jau līdz šim ieviestajiem tarifiem, pasaules akciju tirgū bija ar 4,5% kritumu un negatīvākais kopš 2022. gada septembra. Toties eiro kurss piedzīvojis straujāko kāpumu pret ASV dolāru kopš 2022. gada novembra, ko iespaidojusi pieteiktā Eiropas Savienības aizsardzības izdevumu programma un Vācijas valsts aizņēmuma reforma. Tāpat rekordaugsta ir zelta cena, investoriem steidzoties apmainīt vērtību zaudējošos vērtspapīrus pret pārbaudīti drošu kapitāla glabāšanas līdzekli. Lepēnu diskvalificē 31. martā pirmās instances tiesa Parīzē atzina franču galēji labējās politiķes Marinas Lepēnas un divdesmit četru viņas partijas biedru vainu Eiropas Savienības līdzekļu nelikumīgā izlietošanā. Kā konstatēja izmeklēšana, no Eiroparlamenta piešķirtā finansējuma apmaksāti „Nacionālās apvienības” biedri, kuri teju nekad nav parādījušies Briselē vai Strasbūrā. Šādi divpadsmit gadu laikā „neceļos” aizgājuši apmēram četri miljoni eiro, un „Nacionālās apvienības” līdere personīgi ir atbildīga par 474 000 no šīs naudas. Spriedums ir bargs: Lepēnai piespriests četru gadu cietumsods, no kuriem divi gan piespriesti nosacīti, savukārt vēl divi – mājas arestā, un vēl aizliegums nākamos piecus gadus kandidēt uz politiskiem amatiem. Spriedums, protams, tiks pārsūdzēts, taču ir liela iespēja, ka daļā par politiskās darbības aizliegumu tas paliks spēkā un, tātad, politiķei būs liegta iespēja startēt 2027. gada Francijas prezidenta vēlēšanās. Līdz šim viņai bija visaugstākie reitingi, un kā visnotaļ reāla tika uzlūkota iespēja, ka pēc pāris gadiem Elizejas pilī saimniekos galēji labēja prezidente. Tiesa, izskan viedokļi, ka partijas popularitāti šis lēmums varot pat palielināt, un līdz ar to cerības uz uzvaru saglabājot Lepēnas protežē un domājamais funkciju pārņēmējs Žordans Bardella. Ir gan šaubas par divdesmit deviņus gadus vecā politiķa pieredzes trūkumu šādā politikās cīņas līmenī. Tiesas lēmumu jau kritizējuši Eiropas galēji labējo līderi, tādi kā Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans un Itālijas vicepremjers Mateo Salvini. Tomēr par spriedumu neesot sajūsmā arī daudzi pašreizējā prezidenta partijas pārstāvji, kuriem nepatīk tā politiskais iekrāsojums. Kā izteicies Francijas tieslietu ministrs Žeralds Darmanēns, „Lepena būtu jāsakauj pie vēlēšanu urnām, ne ar citādiem līdzekļiem.” Sagatavoja Eduards Liniņš.

Nez vai ir vērts sacīt, ka ir pagājusi atkal viena saspringta nedēļa. Liekas, ka pēdējās dienās ir gājis tik traki kā vēl nekad. Protams, atkal ir jārunā par Ukrainu. ASV, Eiropu. Aktualitātes Divās puslodēs komentē bijušais diplomāts Andris Teikmanis un sabiedrisko mediju portāla LSM žurnālists Ģirts Kasparāns. Sazināmies arī Latvijas TV žurnālisti Inu Strazdiņu. Cita Amerika Pirms apmēram deviņām stundām Vašingtonā noslēdzās prezidenta Donalda Trampa uzruna apvienotajai Savienoto Valstu Senāta un Kongresa Pārstāvju palātas sapulcei. Šīs ASV valsts galvas uzrunas, parasti teiktas reizi gadā, tiek veltītas valdošās administrācijas politisko nostādņu definēšanai un vēstījumam par darbības rezultātiem. Pēdējā sadaļa it kā šoreiz nebūtu īsti vietā, ciktāl prezidenta Trampa valdības darbības termiņš pagaidām vien nedēļās rēķināms, taču tas netraucēja Baltā nama saimniekam atkārtot jau iepriekš izskanējušo izteikumu, ka viņa administrācija ir izcilākā visā valsts vēsturē. Savukārt viņa priekšgājējs Baidens esot, protams, visvājākais no līdzšinējiem prezidentiem, atstājis valsti katastrofālā situācijā un olas – šausminošā dārdzībā. Kā atzīmē daudzi komentētāji, šī uzruna Kongresa palātām ar tās teicēja spilgto pašslavināšanos un politisko konkurentu gānīšanu vairāk atgādinot priekšvēlēšanu kampaņas uzstāšanos. Pie tam teiktais visai maz skāra tematu, kas tiek piesaukts kā amerikāņu sabiedrībai pašreiz svarīgākais – dzīves dārdzības mazināšanu. Runātājs vien pauda, ka ik dienas cīnoties, lai stāvokli labotu. Pie tam pamatīga pasāža tika veltīta ievedmuitas tarifiem, kurus Savienotās Valstis nule ieviesušas vai grasās ieviest – zināmus traucējumus gan tie radīšot, toties došot milzu labumu. Tikām pēc tam, kad 3. martā stājās spēkā ASV noteiktie tarifi Meksikas, Kanādas un Ķīnas precēm, un šīs valstis paziņoja par atbildes pasākumiem, tiek runāts par tirdzniecības kara sākumu. Savu ēnu pār prezidenta uzstāšanos meta arī 28. februārā katastrofa Baltajā namā, kad sarunas ar Ukrainas prezidentu, kam bija jāvaiņagojas ar t.s. „Retzemju elementu līguma” parakstīšanu, netika tālāk par preses konferenci. Asajai vārdu pārmaiņai Ovālajā kabinetā un Ukrainas līdera izlikšanai aiz Baltā nama durvīm sekoja pirmdienas paziņojums par visas amerikāņu Ukrainai sniegtās militārās palīdzības apturēšanu. Tiesa, Trampa uzrunā šai ziņā izskanēja pielaidīgākas notis: no prezidenta Zelenska esot saņemta vēstule, kas apliecinot, ka Ukraina ir gatava miera sarunām. Tramps atzinīgi vērtējot šo vēstuli, un arī no Krievijas esot saņemti signāli par gatavību mieram. Kopumā ņemot, Vašingtonas rīcība pagājušajās dienās liek pieņemt domu, ka prezidenta Trampa un viņa komandas personā mums ir darīšana ar citādu Ameriku. Cik ļoti citādu – tas vēl paliek atbildams jautājums. Laiks Eiropai Savienoto Valstu jaunās administrācijas un Ukrainas dialogs, kam līdz šim bijuši teju vissliktākie iedomājamie rezultāti, licis drudžaini sarosīties Eiropas valstu valdībām. Pēc pagājušās piektdienas nelaimīgās preses konferences Ovālajā kabinetā nozīmīgāko Ukrainas partnervalstu pārstāvji sagaidīja prezidentu Zelenski samitā Londonā. Lēmums par šādu tikšanos tika pieņemts nedēļu pirms tam, taču Vašingtonā notikušais iekrāsoja to krietni dramatiskākos toņos. Runa nepārprotami nav tikai par Ukrainu, bet par līdzšinējām transatlantiskajām drošības saiknēm kopumā. Ja jau prezidenta Trampa administrācija tik krasi un nepārprotami maina kursu attiecībā pret Ukrainu, vai tā nevar līdzīgi rīkoties arī NATO sakarā? Kā brīdinošs signāls vērtējams fakts, ka lēmums par ieroču piegāžu pārtraukšanu Ukrainai Baltajā namā tika pieņemts bez jebkādas konsultēšanās ar Eiropas partneriem. Tikām Londonā sabraukušie vienojās strādāt pie sava miera plāna, kuru piedāvāt Savienotajām Valstīm. Nepieciešamība Eiropas valstīm vairāk ieguldīt savu aizsardzības spēju stiprināšanā no aktuālas burtiski dažu dienu laikā pārtapusi akūtā. 4. martā ar savu plānu nāca klajā Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Tas paredz piešķirt dalībvalstīm plašāku fiskālo telpu investīcijām aizsardzības nozarē, piedāvāt šiem mērķiem arī 150 miljardus eiro lielus kredītresursus un aktivizēt privātā kapitāla līdzdalību. Kopējais plāna „ReArm Europe” – „Pārapbruņot Eiropu” – apjoms tiek plānots apmēram astoņsimt miljardus liels. Vācijas potenciālais kanclers Frīdrihs Mercs otrdien vēlreiz apliecinājis gatavību atbrīvot aizsardzības tēriņus no Vācijas likumdošanā iestrādāto budžeta limitu žņaugiem. Savukārt Lielbritānijas premjerministrs Kīrs Stārmers izteicies, ka vēl esošajā Parlamenta sastāvā, t.i. līdz 2029. gadam, britu aizsardzības budžetam, kas šobrīd ir 2,3% no iekšzemes kopprodukta, jāsasniedz 3%. Pirmdien Francija izvirzīja savu daļējas uguns pārtraukšanas projektu, proti, puses vienotos uz mēnesi pārtraukt karadarbību gaisā, uz ūdens un triecienus kritiskajai infrastruktūrai. Šī uguns pārtraukšana arī apliecinātu Krievijas vadoņa Putina patieso gatavību mieram. 6. martā Eiropas Savienības valstu vadītāji tiekas ārkārtas sanāksmē Briselē, lai jau atkal spriestu par atbalstu Ukrainai un savienības aizsardzības spēju stiprināšanu. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Vai Latvijā ir iespējams uzturēties nelegāli? Kas un kā piešķir uzturēšanās atļaujas, un kas notiek, ja tās nepagarina? Par legālo un nelegālo migrāciju Latvijā runājam raidījumā Krustpunktā. Diskutē Valsts robežsardzes priekšnieka vietnieks ģenerālis Ivars Ruskulis, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Migrācijas nodaļas vadītāja Ilze Briede, Tieslietu ministrijas parlamentārā sekretāre Lauma Paegļkalna (janā Vienotība) un Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas sekretārs Ingmārs Līdaka (Apvienotais saraksts). Migrācijas jautājumi neapšaubāmi šobrīd ir Rietumu politikas uzmanības fokusā, un tie nosaka politisko dienaskārtību Eiropā. Austrija, Itālija, Nīderlande, tikko Vācija. Ievēlētas tiek tās partijas, kas sola stingrāk vērsties pret migrācijas politiku un īpaši strikti rīkoties ar tiem, kas valstī uzturas nelegāli. Mēs arī daudz dzirdam par tūkstošiem izraidīto Amerikas Savienotajās Valstīs, bet arī mūsu kontinentā deportācijas procesi kļūst par biežāku realitāti. Latvijā mūsu nabadzības dēļ migrācija nav bijusi galvenā problēma. Bet arī mēs Latvijas Radio saņemam arvien vairāk jautājumu par to, kāda ir situācija šeit, vai Latvijā ir iespējams uzturēties nelegāli? Kā piešķirtās uzturēšanās atļaujas, kas notiek, ja tās nepagarina? Dīvaini pārtikas piegādātāji, pazuduši studenti, kas ieradušies mācīties... To jautājumu rodas arvien vairāk. Kāda tad ir patiesā aina, ja mēs runājam par migrantiem un par mūsu politiku? 

ASV prezidents Donalds Tramps ir tik aktīvi strādājis un runājis, ka šoreiz raidījums Divas puslodes ir par Amerikas Savienotajām Valstīm. Protams, ne tikai par tām, jo Tramps mēģina ietekmēt visu pasauli. Pirmkārt, viņš to dara, izmantojot kā ieroci muitas tarifus. Sācis ar Kanādu, ar Meksiku un ar Ķīnu. Tiesa, pirmajām divām valstīm lēmuma īstenošana ir par mēnesi atlikta. Nākamais viņa šantāžas upuris varētu būt Eiropas Savienība. Eiropas virzienā raugoties, Tramps grib mainīt ne tikai tirdzniecības bilanci, bet arī atņemt Dānijai lielāko salu pasaulē Grenlandi. Viņš esot apņēmies panākt, ka Grenlande būs ASV īpašumā. Tāpat Trampu interesē atgūt kontroli pār Panamas kanālu.  Norises pasaulē analizē Jānis Kapustāns, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzējs, un Sigita Struberga, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre. Grenlandi gribu! Vikingu kuģotāji, kuri 10. gadsimta nogalē piestāja pie Grenlandes krastiem, lika pamatus šīs pasaulē lielākās salas tūkstoš gadus ilgajām saiknēm ar Skandināviju. 1775. gadā toreizējā Dānijas-Norvēģijas apvienotā karaliste pasludināja Grenlandi par savu koloniālo valdījumu, un pēc tam, kad Norvēģija 1814. gadā apvienojās ar Zviedriju, sala palika Dānijas kroņa zeme. Liela daļa tās teritorijas gan ilgi bija neizpētīta un nekartēta, tāpēc pilnvērtīgu suverenitāti pār Grenlandi Dānija nodibināja tikai pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Sākot ar septiņdesmitajiem gadiem iesākās Grenlandes autonomizācijas process, kura pēdējais etaps noslēdzās ar 2009. gada Pašpārvaldes aktu. Grenlande ieguva plašu autonomiju, atstājot kādreizējās metropoles ziņā tikai ārējās drošības, monetārās politikas un daļu no ārlietu jautājumiem. Kopš tā laika spēkā pieņēmusies kustība par pilnīgu Grenlandes neatkarību, aptaujas liecina, ka par to ir vairāk nekā puse no salas iedzīvotājiem, un līdz nesenam laikam šo ideju atbalstīja arī pašreizējā autonomijas valdība ar premjeru Mūti Bouropu Egedi priekšgalā. Vēl šī gada sākumā tika plānots, ka neatkarības referendums varētu notikt vienlaicīgi ar Grenlandes parlamenta vēlēšanām aprīļa sākumā, taču ideja šķiet nolikta malā kopš brīža, kad savu agresīvo Grenlandes iegūšanas kampaņu uzsāka Donalds Tramps. Viņš šai ziņā nav nekāds pirmatklājējs – ideja atpirkt salu no Dānijas aktualizēta vairakkārt. Atbilde no Kopenhāgenas, kā arī šajā reizē, allaž ir bijusi, ka Grenlande netiek pārdota. Tomēr nekad agrāk no Vašingtonas nav izskanējusi tik agresīva retorika, kāda tā ir patlaban, konkrēti draudot Dānijai ar milzīgiem ievedmuitas tarifiem un neizslēdzot pat militāra spēka lietošanu. Var atgādināt, ka Savienoto Valstu militārā klātbūtne Grenlandē pastāv jau šobrīd un balstās 1951. gada nolīgumā, saskaņā ar kuru Dānija piekrīt ASV bāzu izvietošanai, pretī saņemot garantijas aizsargāt salu pret jebkādu ārēju iebrukumu. Atbildot uz prezidenta Trampa izteikumiem, Kopenhāgena paudusi gatavību visa veida sadarbībai drošības jomā un paziņojusi par nozīmīgu finansējuma palielināšanu Arktiskā reģiona aizsardzībai. Savukārt Grenlandes parlaments steidzamības kārtā pieņēmis likumu par ārvalstu vai nenosakāmas izcelsmes finansējuma aizliegumu politiskajām organizācijām. Tēvocis Sems kā deva, tā ņems (kanālu)! Savā pirmajā ārvalstu tūrē jaunais Savienoto Valstu valsts sekretārs Marko Rubio devās uz vairākām Centrālamerikas valstīm. Tūres degpunktā, protams, bija vizīte Panamā, kurai jaunievēlētais prezidents Tramps izvirzījis teju viennozīmīgas teritoriālas pretenzijas. Runa ir par kādreizējo Panamas kanāla zonu, kuru līdz 1999. gadam kontrolēja Savienotās Valstis. Amerika uzņēmās Atlantijas un Kluso okeānu savienojošā kanāla būvi pagājušā gadsimta sākumā, kad vairākas desmitgades iepriekš šo projektu pusceļā bija pametusi Francija. Tā kā finansējums, tehnoloģijas, organizācija un daļa darbaspēka nāca no Savienotajām Valstīm, šķita diezgan loģiski, ka pēc kanāla izbūves tam pieguļošās teritorijas nonāca Vašingtonas beztermiņa nomā. Var piebilst, ka pati Panamas valsts tapšana 1903. gadā ir saistīta ar kanāla projektu. Līdz tam Panama bija Kolumbijas Republikas sastāvdaļa, kas kļuva neatkarīga pēc tam, kad Savienotās Valstis ar militāras iejaukšanās draudiem piespieda Kolumbiju atzīt Panamas neatkarību. Taču 20. gs. otrajā pusē mazā Centrālamerikas valsts un tās sabiedrība vairs nebija gatava samierināties ar amerikāņu „servitūtu”, kas sašķēla Panamas teritoriju divās daļās. Pēc vairākiem asiņainiem protestiem kanāla zonā Amerika piekrita sarunām, un 1979. gadā tika parakstīta vienošanās par teritorijas pakāpenisku nodošanu pilnīgā Panamas suverenitātē. Tagad prezidents Tramps nepaguris klāsta, ka tā esot bijusi kļūda, ka Panama pārkāpjot vienošanos un vispār esot atdevusi kanālu ķīniešiem. Savienotās Valstis kā iedevušas, tā paņemšot kanālu atpakaļ. Tādējādi nenākas šaubīties par Marka Rubio un Panamas prezidenta Hozē Raula Mulino sarunu saturu. Panamas valsts galva apsolīja apzināt iespējamo Ķīnas interešu klātbūtni kanāla uzņēmumos un iespējas pārtraukt priekšlaicīgi līgumus ar Honkongā reģistrēto kompāniju, kas pārvalda ostas abos ūdensceļa galos, lai gan šo ostu darbība nav tieši saistīta ar paša kanāla funkcionēšanu. Tomēr viņš vēlreiz uzsvēris, ka Panamas kanāls ir un paliks viņa valsts suverena teritorija. Mēs sitīsim ar tarifiem, arvien, arvien! 1.februārī prezidenta Trampa piesolītā partneru slānīšana ar tarifu milnu šķita pieņemam konkrētākas aprises – Baltā nama saimnieks paziņoja, ka otrdien stāšoties spēkā 25% ievedmuitas tarifi Meksikas un Kanādas precēm, kā arī 10% importam no Ķīnas. Ekonomisti steidzās atgādināt par iespējamām nopietnām problēmām, ko šāds solis radīs pašu Savienoto Valstu ekonomikai. Taču jau pirmdien, 3. februārī, grandiozie plāni izrādījās atlikti vismaz uz mēnesi. Vispirms tika paziņots, ka Meksikas prezidente Klaudija Šēnbauma piekritusi nosūtīt 10 000 karavīru uz valsts ziemeļu robežu nelegālās migrācijas un narkotiku kontrabandas apkarošanai. Dienas otrajā pusē tādu pašu atlikšanu saņēma arī Kanāda pēc tam, kad premjerministrs Trudo bija aprunājies ar Trampu pa telefonu. Arī šajā gadījumā izšķirošais esot robežkontroles arguments, lai gan fentanila daudzums, kas Savienotajās Valstīs nonāk caur ziemeļu robežu, ir salīdzinoši niecīgs. Var piebilst, ka gan Kanāda, gan Meksika jau bija paziņojušas, ka amerikāņu tarifu ieviešanas gadījumā tās spers adekvātus atbildes soļus. Finanšu tirgi, kas pirmdienas rītu sagaidīja ar manāmu kritumu, pēc paziņojumiem par tarifu atlikšanu atgriezās normālā kondīcijā. Tikām Ķīna paziņojusi, ka tā savu 10% tarifu apstrīdēšot Pasaules Tirdzniecības organizācijā un noteikusi atsevišķiem Savienoto Valstu produktiem ievedmuitas tarifus līdz 15% apjomā. Tiek atzīmēts, ka starp šiem produktiem nav nozīmīgāko no ASV importējamo preču kategoriju. Dienaskārtībā ir arī jautājums par iespējamajiem tarifiem Eiropas Savienībai. Motīvu šai ziņā netrūkst, sākot ar Savienoto Valstu bilances deficītu tirdzniecībā ar apvienoto Eiropu, beidzot ar vēlmi tikt pie Grenlandes. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

26. janvārī Baltkrievijas pašpasludinātais valsts galva Aleksandrs Lukašenko pieskaitīja savam varas ciklam vēl piecus gadus. 27. janvārī Eiropadome lēma vēl uz pusgadu pagarināt agresorvalstij Krievijai noteiktās sankcijas. Kara ekonomika Krievijā. Aktualitātes analizē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece Elīna Vrobļevska. Sazināmies ar Latvijas Bankas Ģenerālsekretariāta vadītāju, ekonomistu Andri Strazdu. Krievijas ekonomikas spožums un posts Apmēram gadu pēc Krievijas plaša mēroga agresijas sākuma parādījās viedokļi par to, ka Kremlim izdevies visai labi tikt galā ar Rietumu sankciju negatīvajiem efektiem un izveidot kara ekonomikas modeli, kas nodrošinājis nozīmīgāku izaugsmi kā teju jebkurai attīstītajai valstij. Pagājušajā gadā tās iekšzemes kopprodukta pieaugums bija 4%, kamēr Savienotajām Valstīm – 2,7%, bet Eiropas Savienībai vidēji – 0,7%. Kremļa saimnieks Vladimirs Putins turpina plātīties ar savas valsts spožo ekonomikas modeli, kuram nekādas Rietumu sankcijas neko nevarot padarīt. Tomēr pēdējā laikā arvien biežāk parādās brīdinoši viedokļi, un ne viens vien analītiķis un medijs Krievijas sakarā lieto metaforu – „steroīdus salietojies maratonists”. Proti, šī brīža uzrāviens nebūt negarantē kaut cik nozīmīgu ilgtspēju. Aģentūra „Reuters” pagājušonedēļ publicētā materiālā uzskaita, tāsprāt, nozīmīgākos riskus, ar kuriem šogad varētu būt jāsastopas Krievijas tautsaimniecībai. Pirmkārt, tā ir inflācija, kura pagājušajā gadā sasniegusi 9,5% atzīmi. Šo rādītāju dzen augšup dāsnie tēriņi militārajam sektoram un drošības struktūrām, kā arī vispārējais algu kāpums, ko izraisa darbaroku deficīts. Kā allaž, cenu kāpums grauj sociāli mazāk aizsargāto sabiedrības grupu dzīves līmeni. Otrs faktors ir kredītprocentu likmes. Ceļot likmes, Krievijas Centrālā banka mēģina bremzēt inflāciju un pērngad oktobrī noteica 21% likmi. Attiecīgās kredītresursu cenas, kas ir ap 30%, padara tos praktiski nepieejamus daudzām tautsaimniecības nozarēm; problēmas neizjūt vienīgi valsts subsīdijām piepumpētā militārā ražošana. Trešais riska moments ir ekonomikas strauja sabremzēšanās. Valdība paredz šogad lēnāku kāpumu, pamatīgi sakarsētajai ekonomikai atdziestot līdz 2,5% pieauguma rādītājam, tomēr Starptautiskais valūtas fonds lēš daudz pieticīgākus 1,4%. Krievijā varot iestāties stagflācija – izaugsmes apsīkums kombinācijā ar joprojām augstu inflāciju. Papildu ekonomiku bremzējošs apstāklis ir jau pieminētais darbaspēka, sevišķi kvalificēta darbaspēka trūkums. Kā ceturtais aspekts tiek minēts valsts budžeta deficīts. Karš ir dārgs prieks, un pagājušajos trīs gados Kremlis vairakkārt ir izņēmis pamatīgas summas no Krievijas Nacionālās labklājības fonda, nozīmīgākās finanšu rezerves. Rezultātā fonda apjoms sarucis vairākkārt, un ar tajā atlikušo 31 miljardu dolāru var nepietikt, ja tēriņi paliks līdzšinējie. Tad neatliks nekas cits kā palielināt nodokļus. Visbeidzot, piektais – nu jau vairākus mēnešus lejup slīdošais rubļa kurss. Kaut īstermiņā tas palīdz mīkstināt budžeta deficīta problēmu, vidējā termiņā ārzemju preču sadārdzināšanās ir vēl viens inflācijas veicinātājs. Brīvība klusēt 26. janvārī Baltkrievijas pašpasludinātais valsts galva Aleksandrs Lukašenko, kurš tur savu nāciju dzelžainā varas tvērienā kopš 1994. gada, pieskaitīja savam varas ciklam vēl piecus gadus. Tika pasludināts, ka iecirkņos esot ieradušies gandrīz 86% vēlētāju, un vairāk nekā 87% no viņiem nobalsojuši par ūsaino vadoni. Par to, cik šai bildītei sakara ar patieso dzīves ainu Baltkrievijā, kas pirms pieciem gadiem mēģināja izrauties no diktatora dzelžainā tvēriena, stāsta Rīgā trimdā dzīvojošā baltkrievu māksliniece Olga Jakubovska: „Patiesībā izjūta ir dīvaina, jo tu saproti, ka tev pat netika dota iespēja izteikt savu viedokli. Visiem, kuri tā vai cita iemesla pēc atradās ārzemēs, tika liegta iespēja balsot. Šoreiz ārzemēs nebija neviena vēlēšanu iecirkņa. Skaidrs, ka tie, kas bija valstī, visiem spēkiem centās nepiedalīties šajā šovā. Ir savākts milzīgs daudzums informācijas, kas liecina, ka daudzi iecirkņi bija vienkārši tukši. Balsoja tie, kuri ir pilnībā atkarīgi no režīma, un tie, kas režīmu atbalsta, jo par to saņem naudu – spēka struktūras, valsts institūciju darbinieki. Oficiāli strādājošu neatkarīgu žurnālistu Baltkrievijā vairs nav. Tomēr joprojām ir cilvēki, kas sniedz informāciju mūsu neatkarīgajiem medijiem, kuri bijuši spiesti pamest valsti. Šīs informācijas vākšana, protams, notiek katru dienu. Piemēram, „Telegram” platformā var droši nodot ziņas. Tā nu mēs uzzinām uzticamu informāciju no neatkarīgiem Baltkrievijas medijiem. Bet ar ģimeni, ar draugiem es, sazinoties, cenšos par politiku nerunāt, lai viņiem nesagādātu nepatikšanas. Pēc pēdējiem datiem krimināllietas ir ierosinātas pret apmēram 300 žurnālistiem. 300 krimināli vajātu žurnālistu tādā nelielā valstī! Savulaik baltkrievu bija aptuveni 9 miljoni, saskaņā ar dažiem avotiem tagad valsti ir pametuši no 600 tūkstošiem līdz miljonam cilvēku. Medicīnā ir ļoti daudz problēmu, jo cilvēku ir palicis maz, un daudzi turpina aizbraukt. Tagad mēģina piesaistīt augstskolu absolventus darbavietai gandrīz uz 10 gadiem, liekot aizbraukšanas gadījumā maksāt milzīgas summas. Bet tas nelīdz – cilvēki vienalga aizbrauc. Drīz tur paliks tikai vecīši, militārpersonas un miliči, bet tie jau nevarēs ne ārstēt, ne mācīt. Institūtos ir ļoti daudz vakanču, jo veselas katedras ir atlaistas vai aizgājušas no darba. Piemēram, Polockas universitātē tika atlaisti ļoti daudzi, jo viņi publiski uzstājās pret vardarbību. Tagad tie cilvēki – kurš Varšavā, kurš Parīzē – dara savu darbu un, skaidrs, ka sāk visu no nulles. Vesela liela katedra tika vienkārši nogriezta ar sakni, taču režīmam ir uzspļaut. Viņi nedomā par rītdienu. Viņi grib izdzīvot šodien. Politisko ieslodzīto un no represijām cietušo cilvēku skaits ir vienkārši šokējošs. Mums ir cilvēktiesību biedrība “Vesna” („Pavasaris”), kuras vadītājs, Nobela Miera prēmijas laureāts Aless Beļeckis sēž Lukašenko cietumā. Par viņu jau sen nav ziņu. Bet biedrība cenšas strādāt, cik var, un pēc pēdējiem tās apkopotajiem datiem 136 tūkstošus baltkrievu ir tieši skārušas represijas dažādu krimināllietu, administratīvo lietu, īslaicīga ieslodzījuma veidā. Visa represiju mašīna darbojas gandrīz piecus gadus. Bet es zinu, ka cilvēki nav padevušies, nav sākuši domāt citādāk, nav šī visa rezultātā iemīlējuši Lukašenko režīmu. Viņi to kā nevarēja ciest, tā necieš joprojām, taču tagad viņi nevar izteikties. Un viņi dod priekšroku klusēšana, jo klusēšana – tā ir tava brīvība, kādā mērā tā vispār ir iespējama šobrīd Baltkrievijā.” Donalds met ēnu 27. janvārī Eiropadome lēma vēl uz pusgadu pagarināt agresorvalstij Krievijai noteiktās sankcijas. Daudz netrūka, ka lēmums netiktu pieņemts, par ko, kā allaž, gādāja Ungārijas premjers Viktors Orbans. Kā atklāti paziņoja ungāru līderis, kurš labprāt izrādās gan ar Putina, gan Trampa draudzību, viņš paskatīšoties, ko Krievijas agresijas sakarā pasākšot Baltā nama saimnieks, varbūt ka pēc tam sankcijas nemaz vairs nevajadzēšot. Vēl viena Ungārijas prasība bija – lai Ukraina atjauno Krievijas gāzes tranzītu cauri savai teritorijai, ko prezidents Volodimirs Zelenskis noraidīja kā neiespējamu, gan piebilstot, ka pa attiecīgo cauruļvadu varētu piegādāt citu, teiksim – Azerbaidžānas gāzi, ja no tā nepelnīs Krievija. Ungārijas varasvīra kārtējie manevri radīja nepārprotamu nervozitāti Briselē, jo ar vienu veto pietiktu, lai sagāztu trīs gados un piecpadsmit paketēs centīgi būvēto sankciju konstrukciju. Kad nu Tramps ir paziņojis, ka „draugs Vladimirs”, ja daudz spītēsies miera sarunu sakarā, var dabūt no Vašingtonas sankcijas pie jau esošajām, arī Orbana nostāja izrādījusies gana elastīga. Tikām nedienās savu silto attiecību dēļ ar agresorvalsts diktatoru iekūlies vēl viens lētās krievu gāzes kārotājs no Centrāleiropas – Slovākijas premjerministrs Roberts Fico. Pēc tam, kad Ziemassvētku priekšvakarā Fico negaidīti ieradās vizītē Maskavā, kur draudzīgi rokojās ar Kremļa saimnieku, Slovākijas pilsētu ielās izgāja tūkstoši protestētāju, kuriem viņu valsts neformālā Krievijas satelīta statuss nav pieņemams. Kopš tā laika demonstrācijas turpinās, tās ir mierīgas un tikai pieauga mērogos pēc tam, kad premjerministrs Fico paziņoja, ka protesti tiekot organizēti un koordinēti no ārzemēm nolūkā gāzt likumīgo Slovākijas valdību. 24. janvārī galvaspilsētas Bratislavas ielās izgāja 60 000, savukārt otras lielākā pilsētas Košices ielās – 15 000 protestētāju. Paralēli Fico kabinets zaudējis nelielo vairākumu Slovākijas parlamentā. Izveidojot koalīciju 2023. gada oktobrī no divām kreisi populistiskām partijām „Virziens – sociāldemokrātija” un „Balss – Sociāldemokrātija” un nacionālradikāļiem Slovāku Nacionālās partijas – tai Nacionālajā sapulcē bija minimāls vienas balss pārsvars. Tagad nu četri no agrākajiem koalīcijas deputātiem paziņojuši, ka turpmāk balsošanā nepiedalīsies. Netiek izslēgts neuzticības balsojums esošajai valdībai, kas var novest pie ārkārtas vēlēšanām. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Republikānis Donalds Tramps oficiāli kļuvis par 47. ASV prezidentu. Gazā sākas 42 dienas ilgs pamiers. Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra direktors Māris Cepurītis un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Rustams Šukurovs. Gazas kara beigas vai atelpas mirklis? 19. janvārī stājās spēkā pagājušonedēļ ar Kataras, Ēģiptes un Savienoto Valstu starpniecību panāktā vienošanās par uguns pārtraukšanu starp Izraēlu un Gazas sektorā valdošo grupējumu „Hamās”. Tā paredz „Hamās” sagūstīto Izraēlas pilsoņu atbrīvošanu apmaiņā pret vismaz tūkstoti Izraēlā ieslodzītu palestīniešu. Iebrukuma laikā Izraēlā 2023. gada 7. oktobrī Gazas joslā bāzēto grupējumu kaujinieki sagūstīja 251 ķīlnieku, no kuriem 94 joprojām atrodas teroristu rokās. Pēc Izraēlas puses ieskatiem, dzīvajos varētu būt kādi 60 no sagūstītajiem. Pirmajā uguns pārtraukšanas dienā tika atbrīvotas trīs izraēliešu gūsteknes un 90 palestīnieši – sievietes un pusaudži. Vēl vienošanās paredz pakāpenisku Izraēlas spēku atvilkšanu un humānās palīdzības piegāžu intensificēšanu, un tiek ziņots, ka svētdien Gazas joslā ieradušās apmēram 600 kravas mašīnas ar palīdzību. Visas nolīguma detaļas netiek atklātas, taču ir darīts zināms, ka tā īstenošana paredzēta trīs posmos. Pirmajam posmam, kas iesākās svētdien, jāturpinās 42 dienas, kuru laikā pakāpeniski jāatbrīvo 33 izraēliešu ķīlnieki – sievietes, bērni, vecāki ļaudis, slimie un ievainotie – un vairāki simti palestīniešu. Izraēlas Aizsardzības spēkiem jāatvelkas no Gazas joslas apdzīvotajām teritorijām, ļaujot tajās atgriezties palestīniešu civiliedzīvotājiem. Ja pāris nedēļas process turpināsies saskaņā ar vienošanos, sāksies sarunas par tālāko pamiera īstenošanas gaitu. Otrajā uguns pārtraukšanas posmā jāatbrīvo visi atlikušie izraēliešu ķīlnieki, tāpat apmaiņā pret palestīniešu ieslodzītajiem, un Izraēlas spēkiem pilnībā jāpamet Gazas josla. Visbeidzot, pēdējā etapa galvenais saturs ir normālas dzīves atjaunošana Gazas joslā, kas, visdrīzāk, prasīs vairākus gadus. Pie tam nākotnes izkārtojuma aprisēs vēl joprojām ir daudz neskaidra. Ļoti iespējams, Izraēla vēlēsies paturēt sava kontrolē buferzonu pie Gazas robežām, kam Hamas nav piekritusi. Tāpat Hamas, visdrīzāk, cer uz tādu palestīniešu ieslodzīto atbrīvošanu, kurus Izraēla nobūs gatava laist brīvībā; runa ir, pirmām kārtām, par 7. oktobra uzbrukumā iesaistītajiem. Tiek atzīmēts, ka Izraēla tā arī pilnībā nav sasniegusi savu kara mērķi – „Hamās” iznīcināšanu. Ņemot vērā, ka uguns pārtraukšanu var visai viegli izjaukt pat samērā neliels incidents, pagaidām vienošanās sakarā tiek paust vien piesardzīgs optimisms. Amerikas „jaunlaiku devēja” benefice „Šobrīd sākas Amerikas zelta laikmets. Sākot ar šo dienu, mūsu valsts plauks un atkal būs respektēta visā pasaulē.” Ar šādiem vārdiem savu uzrunu 20. janvāra inaugurācijas notikuma apmeklētājiem uzsāka jaun- un atkal ievēlētais, tādējādi, 45. un 47. Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps. Nācijas „jaunlaiku atvedēja” tēls, kuru viņš sev pielaikoja jau pirmajā prezidentūras periodā, tagad kļuvis tikai vēl spilgtāks visās izpausmēs. Nav arī brīnums, ka samērā daudz laika uzrunā aizņēma gānīšanās par iepriekšējās administrācijas varas periodu, kas jaunā Baltā nama saimnieka interpretācijā ir viens vienīgs politiskas un administratīvas nevarības un misēkļu periods. Kā tad ir patiesībā? Kā zināms, nu jau eksprezidents Džo Baidens atstāj valsti ekonomiski vismaz cerīgā, lai neteiktu – pārliecinošā stāvoklī. Bezdarba līmenis ir zems, ekonomiskā izaugsme – stabila, un ASV šai ziņā apsteidz citas industriāli attīstītās nācijas. Tomēr pretējā svaru kausā ir strauji pieaugusī dzīves dārdzība, kas acīmredzot daudziem amerikāņiem izrādījusies pārāk netīkama. Un pagarš ir to krīžu un problēmu saraksts, uz kurām Amerika un pasaule laikam gan būtu gribējusi redzēt Balto namu reaģējot apņēmīgāk, mērķtiecīgāk un straujāk. Sākot ar Trampa nolīgto, bet Baidena īstenoto Afganistānas evakuāciju, turpinot ar strauju nedokumentētas migrācijas plūsmu pāri Meksikas robežai, beidzot ar lavierēšanu un pussoļiem atbalstā Izraēlai tās karā pret Hamas, bet sevišķi jau Ukrainai cīņā pret Krievijas agresiju. Kas gan, protams, nenozīmē, ka adekvāts ir prezidenta Trampa sacītais par līdzšinējo valdību, kas neesot bijusi spējīga risināt pat vienkāršas krīzes pašu mājās, toties „iekūlusies veselā sērijā katastrofālu situāciju ārpus valsts robežām. Viņa paša solītā „zelta laikmeta” spožums būšot, atsaucoties uz runā piesaukto, neierobežota naftas urbšana, toties moratorijs jaunām elektroauto ražošanas licencēm, tikai divu dzimumu – vīriešu un sieviešu – atzīšana valsts politikas līmenī un ārkārtas stāvokļa izsludināšana uz Meksikas robežas, kā arī Panamas kanāla atdabūšana Savienotajām Valstīm, kuras  to esot Panamai savulaik „uzdāvinājušas”, bet tagad tur visu kontrolējot Ķīna. Panamas kanāla izbūvi 20. gs. sākumā tiešām īstenoja Savienotās Valstis, pēc tam iegūstot šo Panamas Republikas teritoriju beztermiņa nomā. Tomēr pagājušā gadsimta otrajā pusē Panamas sabiedrība arvien aktīvāk protestēja pret šo koloniālisma laikmeta stilā tapušo vienošanos, notika sadursmes ar upuriem gan protestētāju, gan amerikāņu karavīru vidū, līdz tika panākta  vienošanās, un kopš 1999. gada kanāls ir pilnīgi Panamas teritorija un īpašums. Vēl Trampa prezidentūras pirmās dienas sakarā tiek pieminēts rekordliels skaits viņa parakstītu prezidenta izpildrīkojumu. Šie ASV valsts galvas akti ir ar likuma spēku, taču, salīdzinot ar Kongresa pieņemtajiem likumiem, tos ir daudz vienkāršāk apstrīdēt tiesā. Attiecīgi jau tagad tiek prognozēts, ka daļa no šiem izpildrīkojumiem kā, piemēram, izstāšanās no Parīzes Klimata kontroles vienošanās vai Pasaules Veselības organizācijas, visdrīzāk, tiks īstenoti, bet tādi kā Savienoto Valstu pilsonības atteikums to teritorijā dzimušiem nelegālo imigrantu bērniem vai jau pieminētā tikai divu dzimumu atzīšanas politika var sadurties ar nopietniem juridiskiem šķēršļiem. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Šajās dienās risinājušies vairāki analīzes vērti notikumi, tāpēc mums bija jāizdara izvēle. Pamatā šoreiz uzmanību fokusēsim austrumu virzienā. Jaunievēlētais Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps ir licis saprast, ka viņa ārpolitikas centrā būs Amerikas attiecības ar Ķīnu. Abu lielvalstu attiecības ir saspringtas jau šobrīd, tomēr līdz ar prezidenta maiņu situācija varētu kļūt vēl sarežģītāka.Tas, kāda būs ASV politika attiecībā pret Ķīnu, var ietekmēt gan karu Ukrainā, gan Krieviju, protams, visu Āzijas reģionu. Interesants ir jautājums arī par Ziemeļkoreju, jo šīs valsts ļoti ciešā draudzība, kas tai tagad ir izveidojusies ar Krieviju, rada gan jaunus jautājumus, gan savus izaicinājumus, ko tas nozīmēs arī pašai Ziemeļkorejai, šai pasaules noslēgtākajai valstij? Bet nevar nepieminēt arī Tuvos Austrumus, kur no 27. novembra rīta spēkā ir stājies pamiers starp Izraēlu un grupējumu "Hezbollah". Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījuma centra pētnieks Armands Astukevičs un Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes doktorantūras vadītāja, Ķīnas studiju centra direktore, Latvijas ārpolitikas institūta Āzijas programmas direktore Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Milžu danči – Ķīnas un Rietumu attiecību visjaunākā vēsture 2020. gada 23. jūlijā, uzstājoties ar priekšlasījumu Ričarda Niksona Bibliotēkā Kalifornijā, toreizējais Savienoto Valstu valsts sekretārs Maiks Pompeo nāca klajā ar tēzi, ka tuvināšanās ēra starp Brīvo pasauli un komunistisko Ķīnu, kas iestājās pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, ir galā. Ķīnas komunistiskais režīms īsteno negodīgu tirdzniecības politiku, zog intelektuālo īpašumu, pārkāpj cilvēktiesības Honkongā un Siņdzjanā un agresīvi uzvedas Dienvidķīnas un Austrumķīnas jūrās. Šī uzstāšanās zināmā mērā vainagoja attiecību pasliktināšanos starp Pekinu un Vašingtonu, kas iezīmējās Donalda Trampa pirmās prezidentūras četrgadē. Amerikāņu puses iniciēts, starp abām superlielvarām uzliesmoja tirdzniecības karš, apmainoties desmitiem miljardu vērtām ievedmuitas tarifu paaugstināšanas paketēm. Savienotās Valstis noteica arī ierobežojumus investīcijām un potenciāli militāriem mērķiem lietojamu tehnoloģiju eksportam uz Ķīnu, kā arī ķīniešu sakaru tehnikas importam, balstoties aizdomās, ka šī tehnika var tikt izmantota spiegošanai. Neiztika bez politiski motivētām sankcijām, visvairāk pret tām ķīniešu amatpersonām un organizācijām, kuras bija vainojamas brīvību žņaugšanā Honkongas autonomijā. Par vēl vienu sāpīgu momentu kļuva Pekinas režīma loma Covid-19 pandēmijas uzliesmošanā, noklusējot informāciju par infekcijas izcelšanos savā teritorijā un mēģinot slēpt pēdas. Nepiepildījās arī Pekinas cerības, ka būtiskas izmaiņas šai ziņā nesīs Trampa nomaiņa ar Baidenu Baltajā namā. Arī pie demokrātu administrācijas tarifi, sankcijas un kritiska retorika pret Ķīnas politiku palika nemainīga. Ķīnas kā drošības izaicinājuma piesaukšana parādījās NATO konceptuālajos dokumentos. Domājams, zemāko punktu Vašingtonas un Pekinas attiecības piedzīvoja 2022. gada augustā pēc Kongresa Pārstāvju palātas spīkeres Nensijas Pelosi vizītes Taivānā. Salīdzinoši daudz mierīgākas šai periodā bijušas Ķīnas attiecības ar Eiropas Savienību, kas gan, jāpiebilst, no Pekinas puses pamatā tiek realizētas kā attiecības ar atsevišķām dalībvalstīm. Spilgts piemērs bija Francijas prezidenta Emanuela Makrona un Eiropas Komisijas prezidentes Urzulas fon der Leienas pagājušā gada aprīļa kopīgā vizīte Ķīnā, kuras laikā Eiropas Savienības galvenās izpildinstitūcijas galva tika tur uzņemta teju kā Francijas prezidenta pavadošā persona. Tieši šī samita laikā Makrons izteicās, ka Eiropai vajadzētu mazināt savu stratēģisko atkarību no Savienotajām Valstīm un distancēties no iespējamās ASV un Ķīnas pretstāves Taivānas jautājumā. Kvalitatīvi gluži jauna situācija iestājās pēc Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā. No vienas puses, Pekina ietur formāli neitrālu pozīciju, lielākoties atturoties ANO balsojumos par Krievijas agresijas nosodīšanu. Tomēr ir diezgan skaidrs, ka tieši Pekinas tehnoloģiskais atbalsts ražošanas iekārtu, dzinēju, mikroprocesoru, dažu specifisku ķimikāliju un citu militārajai ražošanai izmantojamu materiālu veidā ļāvis agresorvalstij līdz šim vest šo karu sev salīdzinoši labvēlīgā veidā. Kima zvaigžņu stunda Formālais iemesls, kāpēc Savienotās Valstis un to partneri deva Ukrainai atļauju apšaudīt Krievijas pamatteritoriju ar Rietumu piegādātajām raķetēm, ir Korejas Tautas Demokrātiskās republikas karavīru parādīšanās Ukrainas frontē. Kā ziņojuši Ukrainas mediji, raķešu triecienos esot nogalināti apmēram piecsimt ziemeļkorejieši un ievainots prominents Phenjanas režīma ģenerālis, kurš, acīmredzot, ieradies koordinēt savu tautiešu kaujas darbību Krievijas Kurskas apgabalā. Krievijas atbilde bijusi uz rūpnīcas „Južmaš” teritoriju Ukrainas Dņipro pilsētā tēmētā ballistiskā raķete „Orešņik”, kas gan neradīja nopietnus postījumus, taču daudzviet lika nervozi sarosīties tiem, kuri baidās no kodolkara draudiem. Galu galā minētais „Orešņik”, pagaidām vēl, kā tiek pausts, izmēģinājumu stadijā esošs izstrādājums, esot paredzēts aprīkošanai ar kodollādiņu. Totalitārās Ziemeļkorejas vadonis Kims Čenuns, domājams, jūt savu zvaigžņu stundu situšu. Viņš, kurš gadiem mēģinājis kutināt savam reģionam nervus ar kodolbruņošanās programmu, beidzot ticis pie reālas lomas globāla mēroga kodoldraudu „šovā”. Pēc Dienvidkorejas izlūkdienesta ziņām par lielgabalu gaļas piegādi no Kremļa saimnieka Kims pretim saņēmis pretgaisa aizsardzības iekārtas, taču netiek izslēgta iespēja, ka varētu tikt piegādāts arī kas tāds, kas noderētu nesējraķešu vai pat kodollādiņu ražošanā. Par Kima starptautiskā svara pieaugumu liek domāt arī 26. novembrī mediju izplatītā ziņa, ka jaunievēlētais prezidents Tramps apsverot iespēju aktivizēt abu dialogu. Vairākas tikšanās ar Kimu bija viens no ekstravagantākajiem Trampa pirmās prezidentūras starptautiskās politikas gājieniem, kaut beidzās bez nozīmīgiem rezultātiem. Visus prezidenta Baidena mēģinājumus uzsākt sarunas bez priekšnoteikumiem Ziemeļkorejas diktators ignorēja un vēl pagājušajā nedēļā, runājot militārās tehnikas sasniegumu izstādē Phenjanā, paziņoja, ka Ziemeļkoreja jau esot nesekmīgi izmēģinājusi visus iespējamos ceļus sarunām ar Savienotajām Valstīm, bet tās, kā bijušas, tā palikušas agresīvas un naidīgas. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Krustpunktā Lielā intervija ar bijušo diplomātu, ārlietu ekspertu Andri Teikmani. Pagājušajā nedēļā Krustpunktā bieži tika lietots vārds interesanti. Primāri saistībā ar ASV vēlēšanu rezultātiem. Pasauli gaida interesanti notikumi. Vai tas ir īstais vārds? Neesmu pārliecināts. Redzam, ka ir arī nenoteiktība, citi lieto aviācijas terminu turbulence. Runa jau nav tikai par Ameriku vien. Pārmaiņas skars, izskatās, karu Ukrainā, iedrošinājumu ir saņēmusi Izraēla. Bet mēs redzam, ka Vācija ir nonākusi politiskā krīzē, pastāv liela iespējamība, ka būs ārkārtas vēlēšanas. Raidījuma viesis ir bijis gan politiķis, gan diplomāts, gan vadījis Valsts prezidenta kanceleju, pārstāvējis Latviju Maskavā, Berlīnē, Amerikas Savienotajās Valstīs.  

Krustpunktā Lielā intervija: Gruzijā dzīvojoša latviete Dace Džavašvili. Šajās dienās vairākās pasaules valstīs notiek parlamenta un valsts vadītāju vēlēšanas, kuras šīm valstīm varbūt liktenīgi izšķirošas. Moldovai tā bija balsošana par Eiropas Savienību, tūlīt arī par prezidentu, Amerikas Savienotajās Valstīs izvēle var ietekmēt ne tikai amerikāņus vien. Arī Gruzijai 26. oktobrī bija jāizlemj, vai tā vēlas tuvināties Krievijai vai kļūt par daļu no demokrātiskās Eiropas saimes. Un gruzīni ir izvēlējušies Krieviju. Tā liek domāt oficiāli izsludinātie vēlēšanu rezultāti.  Vai tā ir? Gruzijas prezidente, kā dzirdam, runā par valsts nozagšanu, ir aicinājusi iziet šovakar, 28. oktobrī protestos. Pret ko protestēt un ko ar šādiem protestiem vispār var panākt? Kas notiek šobrīd Gruzijā un kā tas viss izskatās, dzīvojot tur? 

Šodien raidījumā Divas puslodes daudz runājam par Krieviju, par tās veiksmēm un neveiksmēm, mēģinot savā pusē iegūt vairāk sabiedroto kā pretpolu Rietumu demokrātijai. Šobrīd tā jau ir ierasta lieta, ka, runājot par notiekošo pasaulē, ir jāpiemin arī Krievija. Aktualitātes analizē Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Uldis Ķezberis un politologs Veiko Spolītis. Viedokli izsaka bijušais ANO Kišiņevas biroja darbinieks Oskars Kastēns. Moldova – līdz ar nagiem Eiropā 20. oktobra vakars, jādomā, daudziem proeiropeiski noskaņotiem Moldovas pilsoņiem kļuva par pārbaudījuma brīdi. Balsu skaitīšanai ejot uz beigām, izskatījās, ka uz jautājumu „Vai atbalstāt izmaiņas Konstitūcijā ar nolūku Moldovai iestāties Eiropas Savienībā?” vairums balsojušo ir atbildējuši ar „Nē”. Prezidente Maija Sandu sasauca ārkārtas preses konferenci, kurā runāja par „ārēju spēku” bezprecedenta iejaukšanos balsošanas procesā. Nevienam nebija ne mazāko šaubu, ka ar „ārējiem spēkiem” jāsaprot Kremlis un tā pakalpiņi. Krievija devusi patvērumu Moldovas partijām un politiķiem, kuri pretdarbojas proeiropeiski orientētās valdības centieniem. Šī gada aprīlī piecas šādas partijas Maskavā nodibināja aliansi ar nosaukumu „Uzvara”; tās politiskais mugurkauls ir Šora partija – kopš pagājušā gada jūnija Moldovā aizliegts politisks spēks, kura dibinātājs ir aizmuguriski par smagiem ekonomiskiem noziegumiem notiesātais, Krievijā mītošais miljonārs Ilans Šors. Saskaņā ar Moldovas drošības iestāžu pausto, mēnešos pirms referenduma caur Šora organizētu shēmu apmēram 130 000 vēlētāju saņēmuši naudu par attiecīgu balsojumu, kā arī par eiroskeptisku viedokļu izplatīšanu sociālajā tīklā „Telegram”. Grūti spriest, cik no šiem līdzekļiem ir paša Šora sarūpēti, cik – Kremļa sponsorējums. Eiroskeptiskā vēstījuma centrā bija tēzes, ka virzīšanās uz Eiropas Savienību izraisīšot tiešu konfliktu ar Krieviju, ka tā sola Moldovas ļaudīm vien dzīves dārdzības pieaugumu, kamēr draudzība ar Kremli – lētu gāzi un degvielu. Vēl viens motīvs ir bažas, ka eirointegrācija nozīmēs vēl ciešākas saites ar Moldovai etniski un vēsturiski ļoti tuvo Rumāniju, kas kaitēs apmēram astoņpadsmit procentiem nemoldāvu iedzīvotāju. Sevišķi izplatīti šādi noskaņojumi ir Gagauzijas autonomijā, kur dzīvo apmēram 125 000 tjurku valodu saimei piederīgās gagauzu valodas runātāju. Šeit pret konstitūcijas izmaiņām balsojušo proporcija pārsniedza 90%, savukārt krieviskajos valsts ziemeļu rajonos un separātiskajā Piedņestrā tā ir no sešdesmit pieciem līdz astoņdesmit procentiem. Savukārt par iestāšanos Eiropas Savienībā vairākums balsojis galvaspilsētā Kišiņevā un tai tuvākajos valsts centra rajonos. Kā izrādījās pirmdienas rītā, Moldovas eiropeisko kursu par mata tiesu glāba ārzemēs dzīvojošie pilsoņi, kuru balsis deva pozitīvu iznākumu ar nepilniem 50,4%. Līdztekus referendumam notika arī Moldovas prezidenta vēlēšanas, kurās Maija Sandu ieguva labāko rezultātu – vairāk nekā 42% balsu, kas nozīmē, ka otrajā kārtā viņa sacentīsies ar agrāko ģenerālprokuroru, Moldovas Sociālistu partijas atbalstīto gagauzu izcelsmes politiķi Aleksandru Stojanoglo, kurš ieguvis vairāk nekā 26%. Arī šajā gadījumā par proeiropeiskās prezidentes panākumiem nav pilnīgi drošas pārliecības, jo vēl vairāki viņas konkurenti pārstāv Aleksandram Stojanoglo tuvus uzskatus un varētu aicināt savu vēlētājus balsot par viņu. „Rietumu kapraču” saiets Kazaņā Šajās dienās Krievijas Federācijas autonomās republikas Tatarstānas galvaspilsēta Kazaņa uzņem BRICS organizācijas valstu vadītāju sešpadsmito samitu. Tāda mēroga un līmeņa starptautisks forums Krievijā nav pieredzēts ne vien pēdējos izolācijas un sankciju gados, bet pat pēdējās pāris desmitgadēs. Dibināšanas brīdī 2009. gadā organizācijā bija četras dalībvalstis – Brazīlija, Krievija, Indija un Ķīna. Gadu vēlāk pievienojās Dienvidāfrikas Republika. Visbeidzot šogad organizācijā iestājušās Apvienotie Arābu Emirāti, Ēģipte, Etiopija un Irāna; savu pievienošanos, kas arī tika plānota ar šo gadu, joprojām apsver Saūda Arābija. Attiecīgi visnotaļ reprezentatīvajā kompānijā, kas pulcējusies Kazaņā, ir Ķīnas prezidents Sji, Indijas premjerministrs Modi, Dienvidāfrikas prezidents Ramafosa, Apvienoto Arābu Emirātu prezidents al Nahajans, Irānas prezidents Pezeškiāns, Ēģiptes prezidents el Sisi un Etiopijas premjerministrs Ahmeds. Tāpat ieradušies vairāki citi reģionāli nozīmīgi vadītāji – tādi kā Turcijas prezidents Erdogans un Vjetnamas premjerministrs Tiņs –, kuru valstis arī izrāda interesi par dalību BRICS. Brazīlijas prezidents Lula da Silva savu ierašanos atcēlis, taču, cik var noprast, ne politisku, bet medicīnisku iemeslu dēļ – viņš esot nelaimīgi traumējis galvu. Skaidrs, ka šis notikums ir īsta medusmaize Rietumu sankcijām pakļautajam, starptautiskos noziegumos apsūdzētajam Krievijas vadonim Vladimiram Putinam. Pretstāve ar reitumvalstīm kopš plaša mēroga iebrukuma Ukrainā ir viņa politikas vadmotīvs, savukārt BRICS jau savas dibināšanas brīdī bija organizācija, kas pretendēja veidot Rietumiem, īpaši G7 grupas valstīm, alternatīvu ekonomiskās aprites un sadarbības struktūru. Līdz ar jaunajām dalībvalstīm tagad organizācija pārstāv apmēram 45% pasaules iedzīvotāju un apmēram trešdaļu ekonomikas apjoma, un Kremļa saimnieks var demonstrēt savu „iztiksim bez Rietumiem” stāju. Tiesa, kā ar smīnu norāda Rietumu mediji, var jau deklarēt, piemēram, mērķi atkratīties no ASV dolāra un eiro savstarpējos norēķinos, taču norādījumos samita apmeklētājiem minēts, ka līdzi ieteicams ņemt skaidru naudu, un to pašu, ļoti vēlams, dolāros un eiro, jo globāli izmantotās maksājumu kartes lepnajā Krievzemē nedarbojas, savukārt ne visas turienes bankas varētu labprāt pieņemt Indijas rūpijas vai Etiopijas birus. Kas attiecas uz Putina politiskajiem ieguvumiem, tad tādi, protams, būs – sevišķi jau Krievijas iekšējam patēriņam. Daudz pieticīgāk vērtējama samita ietekme uz Kremļa starptautiskajām pozīcijām. Korejiešu kājas krievu zābakos 21. oktobrī Krievijas vēstnieks Dienvidkorejā tika izsaukts uz ārlietu ministriju Seulā, kur ministra pirmais vietnieks viņam izteica savas valsts visstingrāko protestu par Ziemeļkorejas karavīru ierašanos Krievijā, acīmredzot, lai balstītu agresorvalsti tās kara pret Ukrainu. Saskaņā ar Dienvidkorejas izlūkdienesta pausto, pagaidām ieradusies pirmā grupa – apmēram 1500 īpašo uzdevumu vienības kareivju, taču, pēc tās pašas aģentūras ziņām, kopējais nosūtāmo skaits varētu sasniegt 12 000. Tāpat pirmdien Ukrainas Stratēģiskās komunikācijas un informācijas drošības centrs publiskoja video, kurā redzami it kā korejieši, kuri saņem Krievijas armijas aprīkojumu un formastērpus. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, uzstājoties ar videouzrunu svētdienas vakarā, pauda atzinību tiem Ukrainas partneriem, kuri „nepiever acis un runā atklāti par šo sadarbību, kas vērš plašumā karu”. Tas ir zināms mājiens Savienotajām Valstīm, kuras pagaidām izvairīgi komentējušas publiskoto informāciju par ziemeļkorejiešu specvienību potenciālo izmantošanu karā pret Ukrainu. Jāpiebilst, ka vismaz formāli Ziemeļkorejas īpašo uzdevumu spēku apjoms ir milzīgs – tuvu pie 200 tūkstošiem, taču šis lielais skaitlis liek nedaudz šaubīties par šo karavīru sagatavotības līmeni. Tiek lēsts, ka pat šo it kā elitāro vienību kareivji ir vāji apgādāti, sagatavoti un motivēti, salīdzinot ar rietumvalstu armiju profesionāļiem. Apšaubāma ir viņu motivācija karot par savu totalitāro tēvzemi un tās vadoni, sevišķi tad, ja padošanās gadījumā viņiem tiks piesolīta iespēja pārceļot uz Dienvidkoreju. Ja ir runa par notiekošā politisko efektu, tad tas ir visai demonstratīvs žests, kam jāapliecina Putina iespējas būvēt globālu „totalitāro varmāku aliansi” savas agresijas atbalstam. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Ministra vizīte Amerikas Savienotajās Valstīs, sarunas ar "Telia" par "Tet" un LMT nākotni. Krustpunktā izvaicājam ekonomikas ministru Viktoru Valaini. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod žurnāla "Dienas Bizness" žurnālists Jānis Goldbergs un portāla "Latvijas Vēstnesis" žurnāliste Inese Helmane.