Podcasts about rakst

Stāsta Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu preventīvās saglabāšanas departamenta direktore Inga Šteingolde. Lai gan mākslīgais intelekts spēj uzrādīt tikai ap simt dažādu papīra veidu, patiesībā to ir vairāki simti – gan informācijas pārnesei un tehniskiem risinājumiem, gan mākslai, sociālajai sfērai un higiēnai. Variējot šķiedru izejvielas, pildvielas, līmvielas un apstrādes veidus, iespējams iegūt no plāna, zirnekļtīklam līdzīga līdz biezam, jau par kartonu sauktam papīram. Piemēram, drukai paredzēto papīru ražo no dažāda garuma šķiedrām, lai, iespiežot tekstu, palielinātu krāsas saķeri ar virsmu, bet rakstāmpapīru pārklāj ar līmes slāni, kas neļauj tintei izplūst. Jau mūsu ēras pirmajos gadsimtos senajā Ķīnā papīru izgatavoja dažādiem nolūkiem – dokumentiem, mākslai, naudai, un – tika ražots pat tualetes papīrs! Tas, pretēji maldīgajam priekšstatam par zemu ilgmūžību, veco ļoti lēni, jo ražots no tīrām šķiedrām, bez piedevām. Bet vēl krietni pirms tam, 2. gadsimtā p. m. ē.  Pergamas pilsēta Mazāzijā jau sacentās ar Aleksandriju Ēģiptē par varenākās bibliotēkas statusu. Ja Ēģiptē rakstīja uz niedru papirusa, kura eksportu aizliedza, lai kavētu citu valstu rakstniecības attīstību, tad Pergamas meistari, savukārt, pilnveidoja līdz tam Persijā pazīstamo diftēru – rakstīšanai sagatavotu ādu. Teļu, kazu vai aitu ādas mērcēja kaļķu šķīdumā, vilka uz rāmja, attīrīja no abām pusēm ar speciālu diskveida nazi, žāvēja, grieza loksnēs, pārklāja ar krītu un tad – lietoja rakstīšanai un zīmēšanai. Rakstīto, turklāt, varēja nodzēst, jeb noskrāpēt, kas pieļāva vairākkārtēju izmantojumu. Par godu Pergamas pilsētai šo materiālu nosauca par pergamentu.  Dažādos Eiropas reģionos pergamenta izgatavošanai izmantoja atšķirīgas ādas: Itālijā – tās bija kazas, Spānijā un Anglijā – aitas, bet Francijā – teļādas. Pergamenta biezums variēja no bieza līdz ultraplānam, sasniedzot vien milimetra desmito daļu. Šādu materiālu izgatavoja no nedzimušu dzīvnieku ādām. Vēlākajos gadsimtos pergaments, pārspējot papirusu, bija galvenais  rakstāmmateriāls, līdz to nomainīja papīrs, bet dokumentus uz pergamenta rakstīja līdz pat 19. gadsimtam, jo materiāla izvēle norādīja arī uz dižciltību un varu. Jāpiebilst, ka mūsu dienās par pergamentu dēvē ne tikai apstrādātu ādu, bet arī taukizturīgu, ar silikona kārtu pārklātu papīru, ko pielieto gan kā iepakojuma, gan kā cepampapīru. Pergamentu atdarina arī citas papīra šķirnes, ko lieto mākslas darbu reprodukcijām, grāmatzīmēm un suvenīriem. Latvijas Valsts vēstures arhīvā pergamentu kolekcija ietver ap trīs tūkstošiem vienību. Pergaments ticis lietots gan atsevišķu dokumentu veidošanai, gan iesējumu lapām, gan vāku apvilkšanai, piemēram, Rīgas Rātes 17.–18. gadsimta protokolu grāmatām. Vecākais pergamenta dokuments – bīskapa Alberta rīkojums  par Sv. Jura hospitāļa dibināšanu Rīgā – datēts ar 1220. gadu. Ir pieņemts, ka Rīgas pilsēta dibināta, bīskapam Albertam pārceļoties no Ikšķiles, 1201. gadā. Tomēr skaidrs, ka tai laikā pilsēta vēl tikai veidojās un par pilsētnieku kopienas un pašpārvaldes noformēšanās brīdi var uzskatīt 1226. gadu, kad tapis pirmais dokuments ar senāko Rīgas pilsētas zīmogu. Viduslaiku pergamenti izceļas ar izsmalcinātiem rokrakstiem un kaligrāfiskiem zīmējumiem – dokumentu saturu rotā  eņģeļi, vienradži, putni un pat kaķis ar peli. Interesanti, ka skaistākie – ar zeltu un krāsām iluminētie pergamenti, bieži vien nav tie vēsturiski nozīmīgākie. Viens no pašiem greznākajiem ir kāds 15. gadsimta beigās no Romas sūtīts salīdzinoši maznozīmīgs dokuments. Tā kā Latvijas teritorija gadsimtu gaitā ir atradusies vairāku varu krustcelēs, tad pergamentu kolekcijā ir gan 13.–14. gadsimta pāvestu bullas par teritoriju sadali Eiropā, gan Zviedrijas karaļa Gustava II Ādolfa 1621. gada apstiprinājums Rīgas pilsētas privilēģijām. Iespējams, dzirdot vārdus “pāvesta bulla”, iedomājamies kādu ļoti iespaidīgu dokumentu. Tomēr bullas var būt arī visai necilas. Tas, kas dokumentu padara par bullu, ir pievienotais svina zīmogs. Tieši pergamenta dokumentos pirmoreiz nosaukti senākie pilsētu, muižu un apdzīvoto teritoriju vietvārdi, piemēram, Viļņas senākais pieminējums atrodams 1323. gada dižkunigaiša Ģedimina vēstulē, kuru ik pa laikam Lietuvas kolēģi deponē izstādēm. 2020. gadā Latvijas Nacionālajā arhīvā tika izveidots pergamentu reģistrs, kolekcija digitalizēta un šobrīd pieejama arī arhīva lasītavā.

Raidījumā pievēršamies nodarbei, kas vasarā - atvaļinājumu sezonā - aizrauj daudzus - tā ir lasīšana. ASV pētnieki secinājuši, ka aizvien samazinās cilvēku skaits, kas ikdienā lasa. Tikai nepilna puse no aptaujātajiem gadā izlasījuši vismaz vienu grāmatu. Vai arī Latvijā esam kļuvuši slinki grāmatu lasītāji, vai šī sērga mūs neskar? Kāpēc šodien cilvēkiem ir tik grūti koncertēties sarežģītākiem tekstiem un ilgākai lasīšanai, kā to maina formāts, kādā lasām, un vai tomēr grāmatnīcas sastapsim arī pēc vairākām desmitgadēm? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Universitātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs, profesors Jurģis Šķilters un Latvijas Nacionālās bibliotēkas Pētniecības un interpretācijas centra vadītāja Maija Treile. "Samizdats" padomju gados Pagrīdes tipogrāfijas, mūzika uz kauliem, nevēlamas recepšu un budisma grāmatas - tas viss raksturo veselu subkultūru Padomju Savienībā, ko dēvē par "samizdatu". Bet padomju sistēmā cilvēki izcēlās ar lielu radošumu, tāpēc noteikumus allaž mēģināja kaut kā apiet un aizliegtās lietas izdot jebkurā gadījumā. Kurā laika posmā un cik plaši cilvēku dzīvi raksturoja "samizdats"? Sižeta ievadā skan grupas “Dzeltenie pastnieki” dziesma “Zaļais garais vilciens”, kas iekļauta 1981. gada albumā “Bolderājas dzelzceļš”. Taču grupas mūzika un dziesmu teksti padomju iekārtā tika noraidīti, “Dzeltenie pastnieki” kļuva par pagrīdes grupu, kurai nebija tiesību oficiāli uzstāties koncertos. Aizliegtie mūzikas ieraksti, ko cilvēki tomēr mēģināja pavairot un izplatīt, bija viena no "samizdata" formām. "Samizdats" no krievu valodas tulkojams kā “pašizdošana”, to, ko šis vārds ietver, skaidro Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Latvijas vēstures institūta pētniece Daina Bleiere, kura šobrīd pārstāv Valsts pētījumu programmas projektu “Latvijas 20.-21. gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi”.

"Redz, kā tas liktenis spēlējas! Veselu ziemu gāju sagatavošanas kursos, lai varētu vieglāk nokārtot eksāmenus Politehniskajā institūtā, kur bija atvērta nodaļa "Automātika un elektronika". Domāju – grūtības man tas nesagādās: vidusskolu beidzot, matemātikā, fizikā un ķīmijā bija piecinieki. Bet viens no eksāmeniem bija arī latviešu literatūrā. Kad sagatavošanas kurss tuvojas beigām, pasniedzēja izsniedz sacerējumus, ko esam uzrakstījuši, un viņa saka man tā: "Kalniņ, pagaidiet! Vai jūs esat kārtīgi izlēmis, kur jūs stāsieties?" Atbildu – jā! Un viņa saka: "Es jūsu vietā tomēr pārdomātu. Lasot jūsu sacerējumus, man liekas, ka jums jāiet studēt citur!" Tā, atminoties senu gadu notikumus, smej rakstnieks, dzejnieks un tulkotājs Viks jeb Viktors Kalniņš, kurš par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā šogad iecelts Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieka godā. Valsts augstākos apbalvojumus mūsu Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs Rīgas pilī pasniegs Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā – 4. maijā. Pirms pāris dienām ceļu uz Dikļiem pie Vika, kurš 2. aprīlī nosvinējis 86. dzimšanas dienu, mēroja Dāvis Eņģelis, dziļo, jaudīgo, vērtīgo un arī asprātīgo sarunu nu piedāvājot Latvijas Radio 3 "Klasika" klausītājiem. "Kad ideja iekož galvā..." Dāvis Eņģelis: Kādas ir jūsu attiecības ar balvām un apbalvojumiem? Kāda ir to loma jūsu dzīvē? Viks: Nekāda. Ja runa ir par manu profesiju, nerakstu tāpēc, lai kaut ko saņemtu – orientējoties uz kaut kādu [apbalvojuma] rezultātu. Tas mani galīgi [neinteresē]. Ja es tā darītu, tas man traucētu. Man vienkārši ir cita vērtību sistēma. Man svarīgi darīt to, kas man sagādā prieku. Kas man ir svarīgi. Kas man ir jāpaveic. Izejot no tā. Vai vide arī maina to, kā sajūtat tekstu? Ir nozīme, vai dzīvojat laukos vai pilsētā? Zinu skaidri: dzīvojot laukos jau trīsdesmit piekto gadu, jūtos te garīgi brīvāks. Un tas palīdz arī profesijā. Vai tekstu rakstīšana jums ir daļa no ikdienas arī šeit, Dikļos? Ja tas ir mans darbs, ko es protu vislabāk, tad bez šaubām, jā.  Pārsvarā tie ir dzejoļi, kurus rakstāt?  Žanri ir dažādi. Kad ideja iekož galvā, viņa arī tūlīt pasaka priekšā, kādā žanrā būs jāraksta. Man tā ir. Es speciāli nepiedomāju pie tā. Ideja pati pasaka priekšā formu. Viena no svarīgākajām lietām jūsu tekstos ir valodas spēle, vārdu spēle. Rakstnieks Svens Kuzmins arī saka, ka Vikam kaut kā noslēpumaini, ar kaut kādu valodas alķīmiju ļoti pārliecinoši izdodas spēlēties ar vārdiem, pat izejot ārpus literatūras robežām. Un vēl Svens saka, ka tā vārdu spēle var būt arī tīrā amzierēšanās, tīri joka pēc. Kāds ir tas vārdu spēles process no jūsu skatpunkta? Tad jādomā drusku tālāk atpakaļ manā ģenētikā. Manai mammītei bija mīlestība uz valodu, iedzimta valodas izjūta. Viņa mīlēja darināt vārdus, modificēt vārdus. Es domāju, ka tas ir iedzimtības faktors. Tas nav speciāli. Un šis pats faktors, ģenētiskā pārmantojamība, noteikti spēlējusi savu lomu pie tā, ka Latvijas Universitātē studēju filoloģiju studēju. Tā gan bija anglosakšu filoloģija. Bet tā sfēra, tā stihija – tur jutos kā savās mājās. Tas nebija speciāli, noteikti nē. Tā ir ģenētika no maniem priekšgājējiem – tā ir to noteikusi. Tad varbūt tāpēc arī ir tā sajūta, ka tas ir tik dabiski – ka tas vienkārši piedien jūsu tekstiem, dzejai. Tā to varētu skaidrot, jā. Vienu epizodi varu minēt, kas vēl vairāk pārliecināja mani, ka tas ir mans stils. Biju aizmirsis savus pirmos dzejoļus parādīt Imantam Ziedonim, kurš tajā laikā strādāja par literāro konsultantu. Viņš kaut kur bija dabūjis amerikāņu dzejnieka Kamingsa darbus, tos nokopējis un iedeva man vienu eksemplāru. Un lasot Kamingsu, sapratu, ka mums ir dvēseles radniecība. Tas vēl vairāk pavēra vaļā manu ģenētisko mantojumu – ja sāk zinātniski pētīt.  Pēc kādas saiešanas tajā pašā Jauno literātu studijā, kad bija noslēdzies pirmais gads, bija tāda pasēdēšana, kad paši studisti cits citu vērtēja un sprieda, kā turpmāk attīstīties. Un tad man Uldis Bērziņš teica: "Nāc pie mums! " Es tā kā nesapratu, ko tas nozīmē. Kas tie "mēs" viņa izpratnē ir. Es arī nepajautāju, jo skaidri apzinājos savu individuālo dabu. Man nevelk uz to. Citi atzinušies, ka viņiem vieglāk rakstīt burzmā, kaut kur kafejnīcā, bohēmas atmosfērā. Nē, nē, nē, tas nav man! Man tas ir nopietns amats – rakstīšana! Atceros, Jauno literātu studijai dzejoļus vajadzēja iesniegt mašīnrakstā – rokraksts nederēja. Taču rakstāmmašīnas man nebija. Māris Čaklais ieteica sarunāt ar sekretāri Rakstnieku savienībā – aiznesu rokrakstā, sarunājām, kad būs gatavs, aizbraucu pakaļ, samaksāju, cik vajadzēja, un, dodot atpakaļ manus tekstus un arī rakstāmmašīnā nodrukātos, viņa teica: "Jums, atšķirībā no daudziem jaunajiem, ir, ko teikt! " Man tas nozīmēja tik daudz... Jo izrādās, ka šī kundze savā laikā bija pārrakstījusi Erika Ādamsona un Čaka dzejoļus…  Visu jau nosaka saturs un iekšējā, individuālā dzejas valoda, kura katram ir citādāka.  Kādreiz bija avīze "Literatūra un Māksla", un ļoti interesanta bija tās pēdējā lappuse. Tur dažkārt bija tādi nestandarta materiāli, un vienreiz tika publicēts kaut kāds tulkots materiāls par daiļradi – kādiem daiļrades apstākļiem dažādu laikmetu rakstnieki un dzejnieki devuši priekšroku. Tur bija vesela virkne. Vienam patīk rakstīt, braucot un ceļojot – viņam mainās impulsi. Cits mīl kaut kur apsēsties tā, ka var redzēt pūli. Un bija arī tādi, kas pilnīgi izolējās. Savā cellē iekšā, pat nekādu saules gaismu viņiem nevajag. Tā kā tas ir ļoti īpatnēji; tas iet cauri gadsimtiem, dažādiem laikmetiem. Tāda ir cilvēka daba.  Saruna teksta formātā pilnā apjomā lasāma portālā lsm.lv.  Īsi par Viku Viks (īstajā vārdā Viktors Kalniņš, 1939) – rakstnieks, dzejnieks un tulkotājs. Vika dzejai raksturīga rotaļīga attieksme pret valodu, dažādu leksikas slāņu kombinēšana un savdabīga pasaules izjūta. Rakstībā apvieno anglosakšu modernās dzejas un latviešu folkloras estētikas tradīcijas. Stāstu, noveļu, pasaku un dokumentālās prozas autors. Rakstījis scenārijus un libretus, kā arī tulkojis prozu un dzeju no angļu valodas. Īpaši aktīvi Viks darbojas bērnu literatūrā, kur par nozīmīgiem darbiem uzskatāmas Vika grāmatas "Sarežģītais zvirbulēns" (1982), "Klaids pasaku zemē" (1983), "Dinīts nāk!" (1990) un "Zemūdens Bara lielā diena" (1985), pēc kuras motīviem 1991. gadā tapusi pirmā latviešu pilnmetrāžas animācijas filma "Ness un Nesija". Popularitāti guvušas arī dziesmas ar Vika vārdiem, ko dzejnieks nereti rakstījis sadarbībā ar brāli, komponistu Imantu Kalniņu. (literatura.lv)

Viens no pasaulē pazīstamākajiem svētceļnieku maršrutiem ir Camino de Santjago jeb Svētā Jēkaba ceļš, kura vēsturiski veidojies tīklojums vijas caur Eiropas katoļu zemēm – Franciju, Portugāli un Spāniju. Tagad tas ir ne tikai manās zināšanās, bet arī sajūtās: īsi pirms Lieldienām nogāju nelielu Portugāles Krasta ceļa gabaliņu. Kad tikko sāku interesēties par Santjago ceļu, iedomājos, ka tā ir plata taka, kas ved no ceļojuma sākumpunkta līdz iespējamai Svētā Jēkaba pīšļu atdusas vietai katedrālē Santjago de Kompostelas katedrālē. Tikai vēlāk uzzināju, ka tas nav viens ceļš, bet gan svētceļnieku soļu iemīts ceļu tīklojums, kam, ideālā variantā, vajadzētu sākties jau no viņa mājas sliekšņa. Un tieši šī iemesla dēļ nu jau piecus gadus top Svētā Jēkaba ceļa Latvijas posms. Šajā raidījumā mana personīgā Santjago ceļa dienasgrāmata savīsies ar sarunu ar Latvijas Sv. Jēkaba ceļa asociācijas jeb Camino Latvia pārstāvēm un svētceļojuma idejas pratējām – Sandru Roni un Lindu Straumi. Rakstīt dienasgrāmatu vai atskaitīties sociālajos medijos par svētceļojumā  piedzīvoto pieder pie labā toņa. Ir iznākuši gan fotogrāfiju albumi, gan romāni, gan ceļojumu apraksti, arī latviski. Savādi, bet man visa ceļojuma laikā neko negribējās pierakstīt. Mans personības kodols ceļojuma laikā bija it kā izgarojis: pastāvēja nevis cietā vai šķidrā veidā, kā ūdens vai ledus, bet planēja stratosfērā mākoņains kā tvaiks. Taču bez vārdiem tomēr neiztikt. Rīgā ieeju lidostas kapelā palūgties. Jūs taču zināt, kur Rīgas lidostā ir kapela? Trešā stāvā, pie kam izcili skaista. Pelēks betons ar Māra Subača zīmētu dievmāti. Pirms došanās ceļā satraukums dara savu, lūdzos, un vārdi virknējas lieli un skaisti. Vienlaikus iekšēji pavīpsnāju par savu daiļrunību. Nav te neviena, kas to novērtētu. Varētu lūgties arī pieticīgāk, bet no sevis neizbēgsi, es taču esmu Radio žurnāliste – vārda māksliniece! Bet varbūt manai trenētajai prasmei redzēt pasauli labāku, ieraudzīt to, kas vēl nav piepildījies, ir nozīme arī kādā lielākā plānā. Un varbūt tieši tāda ir arī Santjago ceļa tīklojuma būtība. Ieraudzīt labu ceļamērķi, tā vārdā dibināt citādas attiecības starp cilvēkiem. Ieraudzīt savu ciematu kā pieturas punktu tiem, kas ar labu nodomu devušies ceļā. Un tālākais šķiet tik vienkārši – palīdzēt ar ceļa norādi, sagādāt pajumti. Uzsaukt: Bom Caminho! Arī Latvijā cilvēki čakli soļo. Iet jūrtaku, ceļo ar velomūziku. Tas ir mazliet jocīgi. Pusi no sava mūža tu velti tam, lai nopirktu labu auto, nopelnītu iespēju ērti apceļot pasauli. Un mūža otrā pusē it kā no jauna atklāj, ka neko no tā tev tā īsti nevajag. Nu labi – vismaz šo divu nedēļu laikā nevajag. Dzīve ir tik vienkārša! Santjago ceļu iet gan pārīši, gan vecāki, kuriem grūti savu pusaudzi mājas sienās piedabūt uz sarunu. Iet japāņu tūristi, jūsmodami par pavasara ziediem kā neviens. Superātrumā Santjago pedāļiem nomin labi ekipētas velotūristu grupas. Jā, ir arī tādi, ar pašu grieztām kūjām, Jēzus vecumā un izskatā. Es pat neesmu droša, ka viņi visi ir kristieši. Taču ir kaut kas, ar ko Latvijas jūrtaka atšķiras no Santjago ceļa. Un tā ir tā tūkstošgadu tradīcijas diktētā laipnība. Latvijā kājamgājējiem pārāk bieži nākas sadurties ar kartēs neiezīmētiem, privātīpašnieku saceltiem žogiem, tīši vaļā palaistiem suņiem. Vēsture mūs, viensētniekus, ir citādi mācījusi.  Es pirmo reizi ceļoju viena. Protams, es esmu ceļojusi viena, braukusi komandējumos, vai devusies kādu apciemot. Taču šoreiz sajūta bija jocīga: Uzrakstīt iesniegumu par divām tik dārgā atvaļinājuma nedēļām, bez noteikta plāna, apskatāmo objektu vai pasākumu saraksta. Un ja nu man apniks? Uznāks Lielā Skumja? Un šis būs sliktākais atvaļinājums manā mūžā? Teikšu godīgi, bez paļaušanās uz Dievu es varbūt tā arī nebūtu sadūšojusies. Taču šis manā mūžā nebija pirmais svētceļojums. Atcerieties pagājušā gadsimta deviņdesmitos, kad mēs visi, aiz “dzelzs priekškara” mītošie, sakāpām autobusos, lai dotos iepazīt Reitumeiropu? Austrumeiropiešiem vajadzēja vīzu uz veco Eiropu, un viens no izplatītākajaiem veidiem to dabūt, bija tieši svētceļojumi. Uz ekumenisko kopienu Tezē Francijā. Slāpes redzēt Parīzi, apmeklēt Luvru, dzert vīnu Sakrikēra pakājē bija tik lielas, ka uz Tezē devos pat ar stopiem. Kad beidzot pēc saviem klejojumiem ierados galamērķī, Tezē kopienā, nometos uz ceļiem baznīcas teltī, atbalstīju pieri pret grīdu, un no pārguruma tieši tādā pozā arī aizmigu. Es piedzīvoju brīnumu, un tie ļaudis, kas man tolaik palīdzēja ceļā, joprojām ir mani draugi – mākslas kuratori, mūziķi, arhitekti. Kad piedzīvoju komplikācijas pēc vīrusa saslimšanas, un izskatījās, ka zaudēšu balsi un līdzšinējo profesiju, man tik ļoti gribējās atkal tur nokļūt. Brīnuma iespējamības sajūtā. Sauksim to par Tezē, jo tur es to piedzīvoju pirmoreiz. Iegāju kopienas mājas lapā, lai izlasītu, ka esmu par vecu. Viņi gaida jauniešus, mana vecuma ļaudis tikai kā grupu pavadoņus. Es nemaz nestāstīšu, ko par šādu lietu kārtību pie sevis padomāju. Pasteigšos laikā uz priekšu, lai pavēstītu, ka Santjago ceļā atkal iemantoju šo meklēto sajūtu. “Ceļā tu nekad neesi viens”, izlasu uz baznīcas solā noliktas kartītes. Taču kļūsti uzmanīgāks un pateicīgāks. Un tiešām – šai ceļojumā netrūka ne sarunu, ne iepazīšanās.  Tās bija gaistošas, jo mēs visi bijām ceļā. Sandra Rone uz studiju līdzi ir paņēmusi savu svētceļnieka pasi. Tagad tādas var saņemt tepat Latvijā.

Stāsta Saulkrastu novada Kultūras centra krājuma glabātāja Ilva Erkmane Tā bija Karlīne Damroze, dzimusi Krauklis, kuru viņš satika Rīgā, bet kura bija viņa novadniece. Karlīne dzimusi pavisam netālu no Kalna Kaibēniem, kur Reinis Kaudzīte strādāja par skolotāja palīgu un vēlāk par skolotāju, un arī pavisam netālu no Mādariem, kur Reinis bija dzimis. Karlīnes dzīve nebija vienkārša. 20. gs. sākumā, kad Reinis Kaudzīte viņu sastop Rīgā, Karlīne ir šķīrusies, ieguvusi izglītību un strādā par vecmāti. Reinis nerunā par mīlestību. Sastopot Karlīni, viņš saka: "Karlīnīt, uzadi man zeķes, pirktas negribu… Karlīnīt, uzšuj man kreklu, pirktu negribu..." Galu galā Reinis lūdz: "Nāc mani apkopt!" Viņi dzīvo Mežaparkā, Kaizervaldē, īrē tur vairākas istabas. Pēc tam dodas uz Siguldu, tad – uz Cēsīm, kur nolemj celt māju, bet galu galā sastrīdas un Karlīne dodas uz Skujeni pie savas māsas. Reinis ir gatavs pavadītājs! Sēžas ratos, nodzīvo gandrīz nedēļu pie Karlīnes māsas. Kopā dzied, uzspēlē kārtis un atvadās. Karlīne Skujenē iekopj mazu dārziņu. Kādu dienu viņa redz – Reinis nāk pār lauku, mētelis pār elkoni… Garām nācis… Kad pienācis jau rudens un Reinis savus apciemojumus atkārtojis vairākkārt, viņš Karlīnei saka: "Es redzu, ka tev liels prieks uz tavu dārziņu. Nu tad gādāsim sev mājiņu un dārziņu!" Reinis Kaudzīte kopā ar Karlīni Damrozi dodas uz Neibādi un ar ko gan citu, ja ne tvaikoni "Neibāde"... Viņi ierodas Pēterupē Bīriņu krogā (kas tagad pārtapis par kristīgo patversmi "Betānija") un no balkona Reinis ierauga kādu māju. Viņš saka: "Ja tāda māja būtu pārdodama, es to pirktu noteikti!” Galu galā viņi nopērk māju turpat līdzās noskatītajai un Karlīne drīz vien kļūst par šīs mājas īpašnieci. 1914. gada novembra apdrošināšanas polisē, kur māja ir apdrošināta par 3000 rubļu, kā īpašniece tiek jau norādīta Karlīne Damroze. Apdrošināšanas polise nav nejaušība, jo Reinis Kaudzīte ir apdrošināšanas idejas īstenotājs Vidzemē. Kopā ar Stērstu Andreju viņi sagatavo pirmos apdrošināšanas noteikumus, kurus uzraksta Reinis, bet Stērstu Andrejs, kurš studējis Tērbatā, pārraksta šos noteikumus juridiskā valodā. Karlīnes dzīve nav vienkārša arī kopā ar Reini, lai gan Reinis saka: "Ar mani tev būs viegli: brokastis es ēdu tikos, pusdienas – tikos un vakariņas tikos…" Rakstīdams viņš parasti sēž zeķēs un tad, aizdomājies, izskrien dārzā vairākas reizes. Un tad Reinis Kaudzīte Karlīnei saka: "Tu visādi citādi laba, tikai pārāk tīrīga: uz to tīrīšanos vien stāvi." Kad, pastaigājoties pa Neibādi un Pēterupi, Karlīne ieskatās skatlogos, vēloties nopirkt kādu grāmatu vai laikrakstu, Reinis saka: "Ko niekus! Citi tikai pārgremo citu domas, paši nekā uzrakstīt nevar. Tur nekā nav! Nav ko lasīt…" Kad Reinis Kaudzīte sajūt, ka viņa mūžs tuvojas noslēgumam, viņš dodas savā pēdējā ceļojumā. Ir apceļota Eiropa, ir apceļota Krievija, ir apceļoti dienvidi, bet šajā pēdējā ceļojumā Reinis Kaudzīte dodas uz Kalna Kaibēniem. Un Karlīne gan kā Pirmā pasaules kara laikā, gan arī Reiņa ciemošanās laikā, paliek Pēterupē. Viņa gan parasti raksta tā smalki – "Neibāde", jo tā skan labāk. Šeit jāpiebilst, ka Bīriņmuižai piederošā Pēterupe un Neibāde šodien ir Saulkrastu pilsētas daļas. Reinis Kaudzīte aiziet mūžībā Kalna Kaibēnos 1920. gadā. Karlīne saņem ziņu, steidzas uz bērēm, bet nepaspēj. Kad viņa ierodas Vecpiebalgā, viņas atmiņās skan: "Kamēr sameklēju zirgu, vedēju, kamēr aizbraucu, mans Kaudzīte jau zem zemes. Parunāju gan ar Matīsu (Matīss Kaudzīte, Reiņa Kaudzītes brālis, rakstnieks I.A.), tas tāds žēlīgs bija." Taču šī nožēla Karlīnei iet līdzi tāpat kā runas Vecpiebalgā un Pēterupē, ka Karlīne esot likusi vien Reinim kazu ganīt un neko labu viņš no viņas nav sagaidījis. Tas viņai rūgti sāp. Pēc Reiņa nāves Karlīne atsāk savu vecmātes arodu. No 1921. līdz 1922. gadam, kā tas ir redzams viņas bērnu saņēmējas dienasgrāmatā un vēl arvien ir saglabājusies, Karlīne visā Pēterupes apkārtnē – Bīriņos, Sējā, Pēterupē, Skultē – ir pieņēmusi gandrīz 100 bērnus. Tas nozīmē, ka gada laikā viņa ir devusies uz dzemdībām katru trešo, ceturto dienu. Karlīne Damroze bija arī ļoti aktīva Pēterupes draudzes Dāmu komitejas dalībniece. Viņa sniedza padomus sievietēm gaidībās, stāstīja par bērnu apkopšanu, veselību, rīkoja Ziemassvētku bazārus, cepa piparkūkas, ziedoja naudu un – galu galā – pat norunāja tautasdziesmas kādā sarīkojumā. Karlīnes savāktās tautasdziesmas arī šobrīd ir atrodamas Latviešu folkloras krātuves vietnē garamantas.lv. Pēterupes draudzes Dāmu komitejas dalībnieces nesaņēma apsveikumus 8. martā un nesvinēja šo dienu, bet viņu darbība Pēterupē un tās apkārtnē bija īstena sieviešu kopdarbība, apvienošanās un solidaritāte. Un par to pateicība arī Karlīnei Damrozei – Reiņa Kaudzītes dzīvesbiedrei.

Aizvadītajā nedēļas nogalē mūsu pašu mājās, Rēzeknē ir notikusi ikgadējā latgaliešu kultūras gada balvas „Boņuks” svinīgā pasniegšanas ceremonija. Par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā godināta Nautrēnu vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja, Latgaliešu valodas, literatūras un kultūrvēstures skolotāju asociācijas vadītāja Veronika Dundure. Par Latgales kultūras bagātināšanu godināti spilgtākie notikumi un personības. Latgaliešu kultūras gada balva „Boņuks” ir gaidīts notikums. Balva – tā ir iespēja atskatīties un izvērtēt aizvadītā gada paveikto, izcelt sabiedrībā jau zināmus un arī mazāk zināmums notikumus Latgales kultūrtelpā, kas pelnījušas uzslavas. Spilgtākos un nozīmīgākos veikumus nosaka žūrijas vērtējums, kuriem šogad desmit „Boņuka” balvas saņēmējus bija jāmeklē no 127 pretendentu pieteikumiem. Šogad ceremoniju vadīja Jaunā Rīgas teātra aktieris Andris Keišs un Rēzeknes Tautas teātra aktieris, no Latgales nākušais un šobrīd šeit dzīvojošais, Jānis Pampe. Un kā izrādās, pasākuma vadītāji savstarpēji ir personīgi pazīstami – Jānis Pampe ir Andra Keiša krustdēls. Kā no skatuves atzina Andris Keišs, viņš uz visiem simts procentiem kā latgalietis juties bērnībā. Kā „Boņuka” balvas pasniegšanas ceremonijas laikā jokoja vakara vadītāji, statistika rāda, ka „Boņuki” visblīvāk dzīvo tieši Balvu novada Upītes ciemā. Proti, tieši uz Upīti visvairāk aizceļojušas latgaliešu kultūras gada balvas – ja Upītē dzīvo ap simts cilvēku, tad uz turieni ir devušies 13 „Boņuki” un viens „Žiks”, kas ir skatītāju balva. Un arī šogad „Boņuka” balva nonāk Upītē, jo par vienu no 2024. gada spilgtākiem notikumiem žūrija atzina Folkloras kopas „Upīte” projektu – kolhoza laiku dziesmu atjaunošana. „Boņuks” dodas arī uz Daugavpili, to saņēma Daugavpils teātra izrāde latgaliski „Kaids nūteikti atīs”. Izrāde ir norvēģu autora Juna Foses tulkojums no jaunnorvēģu valodas latgaliešu valodā. Pirmo reizi kāda citu tautu luga ir tulkota pa tiešo uz latgaliešu valodu. Par vienu no desmit labākajiem notikumiem tika atzīts arī koncertuzvedums „Folkpasija: Francis Trasuns”, kurā piedalījās Rīgas Projektu koris, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, postfolkloras grupa „Rikši”, Jānis Strazdiņš, kā arī mākslinieciskais vadītājs un diriģents Kristofers Volšs Sinka. Savukārt Evija Maļkeviča-Grundele pirms sešiem gadiem pieņēma izaicinājumu un atgriezās un dzīvo Latgalē, Evija ir muzeja „Andrupenes lauku sēta” novadpētniece, kura ir uzsākusi Tradīciju skoliņu pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem – „Mozuo tradiceju škola mozajim”, aicinot vietējos uz kopā būšanu. Aizvadītā gada viens no spilgtiem notikumiem bija arī Amandas Anusānes un Liānas Merņakas ceļojošā izstāde „Baba, kurū škārsteikla bārni vaira napīdzeivuos”. Amanda fotogrāfijās iemūžināja savas 75 gadus vecās vecmammas Valentīnas Priževoites dzīvi Latgales laukos. Svēpētā māla keramikas statuetes tika pasniegtas jau septiņpadsmito reizi. Balvu kopš 2013. gada rīko Latgales vēstniecība „Gors”. Boņuka balvas saņēma arī vinila plate Seimaņs Putāns „Caur bolsim as eju” un koncertizrāde „Putāns. Toreiz un tagad”, Jura Urtāna grāmata „Latgales pilskalni un to folklora”, Broņislavas Martuževas fonds „Rakstītāja” un Broņislavas Martuževas simtgades notikumi – dziesmu grāmata „Dzimst dziesmas tautā, dzimst...” un koncertuzvedums „Topi stipra, sirds”, Jāņa Gleizda simtgadei veltīti pasākumi – Rēzeknes novada pašvaldības konkurss „Juoņa Gleizda bolva fotografejā” un fotogrāmata „Gleizda metode”, kā arī Literārās jaunrades latgaliski veicināšanas programma.

Kokneses tūrisma informācijas centrā nesen atklāta ceļojošā izstāde "Latviskās dzīvesziņas dievestība tautas vēsturē. Dievturībai — 100". Izstādes nākamās pieturvietas gada garumā papildinās arī lekcijas dievturības vēsturē. Kā pirmās Latvijas valsts laika dievturi atšķiras no šīs dzīvesziņas piekopējiem mūsdienās? Kādas pēdas dievturība atstājusi Latvijas mākslā un literatūrā?  Saruna ar izstādes veidotājiem un dievturiem – Uģi Nasteviču, Andreju Broku, Lindu Skoromko, reliģiju pētnieci Agitu Misāni, filologu un folkloristu Ingu Barovski. Sveicināti, labi ļaudis! Tas ir dievturu ierastais sveiciens, ar kādu Latvijas Dievturu sadraudze vēršas arī pie jaunizveidotajā mājas lapā "Dievturībai – 100" ienākušajiem. Viens no dievutrības simtgades godināšanas pasākumiem ir ceļojošā izstāde "Latviskās dzīvesziņas dievestība tautas vēsturē. Dievturībai — 100", janvāra mēnesī tā skatāma Kokneses tūrisma informācijas centrā. Izstādi atklāj tās kurators Uģis Nastevičs, runas turpina patreizējās Latvijas Dievturu sadraudzes dižvadonis, izstādes iekārtotājs Andrejs Broks. Gada garumā izstāde turpinās savu ceļu uz Madonas novadpētniecības un mākslas muzeju, Isnaudas kultūras namu Ludzas novadā, Franča Trasuna muzeju Rēzeknes pievārtē, Valmieru, Smilteni, Talsiem. Rīgā tā būs skatāma Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā un Strazdumuižas Latvijas Neredzīgo bibliotēkā. Novērtējama ir dievturu gatavība sarunāties ar plašāku sabiedrību. Izstāde “Dievturībai – 100” ar savu stāstu uzrunās ārzemju tūristus novadpētniecības centros, cilvēkus ārpus lielajām pilsētām muzejos, iespējams, dosies pie latviešiem ārpus Latvijas. Izstāde iekārtota ierasti – ir vitrīnas, planšetes ar tekstiem. Taču iekārtojumā piedomāts, lai tā būtu sasniedzama arī cilvēkiem ratiņkrēslā, piedomāts pie taktilajām sajūtām, kas svarīgas cilvēkiem ar redzes traucējumiem. Vairums eksponātu ir taustāmas un šķirstamas oriģinālo priekšmetu kopijas. Raidījumā ceļvedis izstādē "Latviskās dzīvesziņas dievestība tautas vēsturē. Dievturībai — 100" ir Uģis Nastevičs, vispirms viņš ved pie izstādīta Latvju dainu sējuma un kokles. Kokle ir īsta, Riharda Valtera veikts Piltenē atrastas kokles atdarinājums. Latvju dainu sējums gan neierasta izmēra - tā ir šķirstīšanai izgatavota kopija. Interneta vietnē „Dievturībai – 100”  var atrast ceļojošās izstādes dažādus rakstus, un arī informāciju par pavadošajiem pasākumiem. Lekcija par mezglu rakstiem Madonā 8. februārī. Turpat 23. februārī Rihards Valters stāstīs par jau pieminēto Piltenes kokli, kuras atdarinājumu viņš izgatavojis. Izstādas atklāšanas runās izskanēja, ka ceļojošā izstāde ir arī veids kā dievturiem pašiem papildināt zināšanas dievturības vēsturē. Jāatzīstas, ka tas jādara arī man. Ielūkojoties ziņu avotos, lasu, ka LR Garīgo lietu pārvalde apstiprināja Ernesta Brastiņa iesniegto „Latvijas Dievtuŗu Draudzes” izveides pieteikumu 1926. gada 26. jūlijā. Kādu simtgadi tad īsti svinam šogad? Tā ir dievturības vārda simtgade. Ar ceļojošo izstādi "Latviskās dzīvesziņas dievestība tautas vēsturē. Dievturībai — 100" dievturi sākuši rakstīt latviskās reliģijas simtgades vēsturi. Izstādes stāsts veidots kā lepošanās, kā uzvaras stāsts. Viens no kulminācijas brīžiem ir ikoniskā fotogrāfija, kurā 1988. gada 11.  novembrī aktieris un arī dievturis Ēvalds Valters uzvelk sarkanbaltsarkano karogu Rīgas pils Svētā Gara tornī. Rīgas pils bija vieta, kur deviņdesmitajos notika dievturu svētrīti.

Klajā nākusi grāmata "Turbulence kā virzītājspēks: Latvijas cilvēki un tautsaimniecība 150 gados". Tajā vēsturnieks Gatis Krūmiņš kopā ar kolēģiem šķetinājis gan valsts tautsaimniecības attīstību, gan to, kā dažādas turbulences un krīzes ietekmējušas Latvijas ekonomiku un sabiedrību, iedzīvotāju skaitu un dinamiku un galu galā ļauj palūkoties dziļāk aiz viena otra mīta, ko aizvien dzirdam skandinām. Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē vēsturnieks, Vidzemes Augstskolas padomes loceklis un vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš, demogrāfs un Vidzemes Augstskolas pētnieks Ilmārs Mežs un Latvijas Nacionālā arhīva vadošais pētnieks, Vidzemes Augstskolas pētnieks Jānis Šiliņš. Zinātnes ziņās par ugunsgrēku dūmiem, baktērijām un mazliet arī par politiku no zinātnes skatpunkta. Hroniska sevis pakļaušana ilgstošiem, biežākiem meža ugunsgrēkiem var nopietni ietekmēt veselību — no plaušām līdz nierēm, aknām, smadzenēm un sirdij. Daudz ko mēs nezinām par baktērijām, bet daudz jautājumu ir arī par to, kā ugunsgrēki un to izraisītie dūmi ietekmē cilvēka organismu. Šobrīd, kad joprojām plosās milzīgi un postoši ugunsgrēki Losandželosā, ASV, jautājums par ugunsgrēku sekām tiek skatīts no vairākām pusēm, un tas tad darīts arī “Nacionālās ģeogrāfijas” tīmekļa vietnē. Lielākā daļa baktēriju zinātniskajās publikācijās ignorētas. Skaidrs, ka mikroorganismi mums ir visapkārt, un arī baktēriju sugu skaits ir iespaidīgs, bet izrādās, ka zinātniskajās publikācijās ir aprakstīta tikai neliela daļa no tām. Līdz ar to mūsu priekšstats par baktērijām kopumā balstās tikai tajā, kas vairāk ir aprakstīts. Vietnē “Nature” pieminētas tās sugas, kas visvairāk figurē zinātniskajās publikācijās. Pirmo vietu ieņem baktērija Escherichia coli, ko ikdienā mēs vienkārši saucam par zarnu nūjiņu - absolūts līderis publikāciju skaita ziņā. Kāpēc Grenlande interesē Trampu? Klimata pārmaiņas ir tikai daļa no stāsta. “Scientific American” savukārt atrodams izklāsts tam, kāpēc Grenlande tik ļoti interesē jaunievēlēto ASV prezidentu Donaldu Trampu. Atgādinām, ka pavisam nesen izskanēja paziņojums, ka Tramps vēlētos pārņemt aizvien jaunas teritorijas, padarīt tās par ASV daļu un arī vienā no sociālajiem medijiem rakstot, ka no Grenlandes “cilvēki gūs milzīgu labumu, ja un kad tā kļūs par mūsu tautas daļu”. Jāsaka - vēsturē šis nav pirmais gadījums, kad ASV interesē Grenlande, arī Aukstā kara laikā Grenlande kļuva par svarīgu stratēģisko punktu kopējā ASV aizsardzības vīzijā. No zinātnes viedokļa raugoties, var samanīt mājienus, kāpēc Tramps tagad varētu vēlēties Grenlandi. Rakstā paskaidroti divi no tiem. 

Stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Galvenā krājuma glabātāja Ilze Mālkalniete Ar ēku celtniecību latviešiem saistās vairākas tradīcijas: spāru svētki, kad jumta korē tiek likts vainags, tā atzīmējot zināma darbu posma noslēgumu; mūsdienās populārā lentas griešana, kad ēkā ienāk pirmie tās iedzīvotāji. Savukārt nama pamatos mēdz iemūrēt laika kapsulu. Kapsulā tiek likts vēstījums nākamajām paaudzēm, tiek pieminēti cilvēki un organizācijas, kas piedalījušies nama tapšanā, tradicionāli tiek likta tajā laikā apgrozībā esoša monēta un tās dienas avīze. Tas ir svinīgs pasākums, kas tiek iemūžināts fotogrāfijās un par ko raksta prese. Ja namam ir lemts ilgs mūžs, tajā neizbēgami notiek pārbūves, labiekārtošanas darbi un remonti. Interesanti, ka arī šādos darbos meistari ir vēlējušies atstāt vēstījumu nākamajām paaudzēm! Liels rekonstrukcijas un restaurācijas darbu posms šogad noslēdzies Rīgas pilī. Te atrastie vēstījumi stāsta par iepriekšējo paaudžu meistariem un to veiktajiem darbiem. Šoreiz stāsts par dažiem no tiem... * 1916. gada 10. decembrī podnieks Baltiņš, inženieris Frīzendorfs un podnieku meistars Štegmans krāsnī starp Balto zāli un Sūtņu akreditācijas zāli noglabā ar zīmuli aprakstītu malkas šķilu. No tās mēs varam uzzināt, ka četru krāšņu mūrēšana šajā telpā ir pabeigta. * Vairāki vēstījumi pirms to noglabāšanas bijuši ievietoti stikla pudelēs. Iemūrēta pudele ar zīmīti mūs informē par darbu uzsākšanu pils stūra kāpņu tornītī. Tajā lasāms: "Pamata akmens likts no Graudiņa kunga 1939. g.". * 20. gadsimta 30. gados satraukuma pilnu vēstuli pils pagrabā ķieģeļu šķirbā ievieto amatnieks Ēriks Cirītis. * Savukārt 1996. gada 6. jūnijā savu vēstījumu nākamajām paaudzēm pudelē ievieto firmas "Balsts R" meistari, kuri veikuši muzeja konferenču zāles remontu pils Svina torņa 5. stāvā.  * Emocionālu un patriotisku vēstījumu nākamajām paaudzēm atstājis Valsts vēsturiskā muzeja laborants Eduards Pintāns, kurš 1938. gada nogalē piedalījās muzeja ekspozīciju zāles iekārtošanā pils dienvidu korpusa ceturtajā stāvā. Pirms kādas nišas aizbūvēšanas viņš tajā kopā ar divām sviestmaizēm ievietojis zīmīti, kuras tekstā jūtams gan ulmaņlaiku patoss, gan Otrā Pasaules kara tuvošanās noskaņas: "1938. gada 5. decembrī Eduards Pintāns aizplankoja šo sienu. Pēc simtiem gadu, kad jūs lasīsat šos papīrus, no latvju zemes trūdiem es jūs apsveicu ar drosmi, goda prātu un varoņgaru. Mani tautas brāļi, esat stipri. Nebaidaties par taisnību mirt, mīlat savu dzimteni Latviju, esat lepni uz savu tautu, nelietojat alkoholu un nikotīnu. Paturat vienmēr skaidru galvu, neticat mošķiem un māņiem. Esat čakli darbā. No zemes dziļumiem apsveicu savu dārgo tautu, kur Daugava, Gauja veļ sudraba ūdeņus, mūsu dzimtenes kalnos un lejās mājo mūsu senču saknes, gars. Esat sveicināti, Latvieši! E. Pintāns."

Godinot dzejnieci un nacionālās pretošanās kustības dalībnieci Broņislavu Martuževu 100. piemiņas gadā, mūzikas namā „Daile” 31. oktobrī izskanēs koncertuzvedums „Tu stipru mani sauc”. Programmā Broņislavas Martuževas un Imanta Kalniņa dziesmas ar Martuževas vārdiem, kā arī viņas dzeja un dienasgrāmatas fragmenti. Koncertuzveduma mākslinieciskais vadītājs ir Sigvards Kļava, režisore Māra Ķimele, māksliniece Anna Heinrihsone. Rit mēģinājums, to vada Sigvards Kļava. Uz mūzikas nama „Daile” skatuves dziedātājs Daumants Kalniņš, mūziķi Rihards Plešanovs, Andis Klučnieks un Mārcis Lipskis, kā arī Latvijas Radio kora mākslinieki, un arī viņiem katram kāds mūzikas instruments. Tāpat kā pirms desmit gadiem, kad tapa koncertuzvedums „Rakstītāja”, arī jaunākās programmas mākslinieciskais vadītājs ir diriģents Sigvards Kļava. Skanēs Broņislavas Martuževas dziesmas un mazpazīstamas Imanta Kalniņa dziesmas ar Martuževas vārdiem speciāli šim koncertuzvedumam veidotos Sigvarda Kļavas aranžējumos. Koncertuzveduma nosaukums „Tu stipru mani sauc” ir rinda no Broņislavas Martuževas dzejoļa. Koncertprogrammu mūzikas nams "Daile" velta autores simtgades piemiņai un turpina tradīciju, radīt latviešu dzejnieku un komponistu orģināliestudējumus, kas atspoguļo mūsu tautas literārās un muzikālās personības Dzejniece Broņislava Martuževa dzimusi Latgalē, vēlāk ģimene pārceļas uz Vidzemi, saglabājot un uzturot katoļu un latgaliešu dzīves tradīcijas. Martuževa iesaistījās pēckara Nacionālās Pretošanās kustībā, apcietināja un notiesāja visu dzimtu, Broņislavu ar māsu un brāli izsūtīja. No Sibīrijas viņa atgriezās 1956.gadā. Ilgu laiku Martuževai bija liegts publicēties, un viņas dzejoļi izdoti ar Evas Mārtužas vārdu. Pirmā publikācija, kas parakstīta ar pašas vārdu, ir dzejoļu kopa „No Dienasgrāmatas” žurnālā „Karogs” 1990.gadā. Pēc tam iznākušas vairākas viņas dzejoļu grāmatas. Koncertuzvedumā Broņislavas Martuževas dzeju un dienasgrāmatas fragmentus lasa aktrise Dace Everss, tos izvēlējusies režisore Māra Ķimele.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Stāsta Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Zinātniskās pētniecības centra zinātniskā asistente un Muzikoloģijas katedras docētāja Laura Švītiņa Latvijas mūzikas kultūrtelpas patriots un daudzpusīgā, bet piemirstā personība Kārlis Paucītis (1891–1967) savā dzīvē iemiesoja neatlaidību un mērķtiecību. Viņš strādāja gan kā klarnetists, diriģents un skolotājs, gan kā mūzikas žurnālists un redaktors. Savā autobiogrāfijā viņš atklāj, ka, vēl mazs būdams, palicis bez tēva, bet ar brāļa un māsas materiālu atbalstu varēja iegūt izglītību. Cēsu pilsētas skolā viņš apguva arī pirmās muzikālās iemaņas, dziedot korī un spēlējot pūtēju orķestrī. Vēlāk apmeklēja vidusskolas kursus un studēja klarnetes un kara kapelmeistara klasē Rīgas Ķeizariskajā mūzikas skolā. Lai finansiāli nodrošinātu sevi, viņš strādāja par klavierskolotāju un koncertmeistaru, kā arī pa naktīm spēlēja balles orķestros un Rīgas teātros. Muzicēja Augusta Fišera orķestrī, kā arī Pāvula Jurjāna vadītajā Latviešu operas orķestrī. Pirmā pasaules kara laikā, būdams 25 gadus vecs, Paucītis tika iesaukts karadienestā, kur darbojās kā kapelmeistars. Tikko radās iespēja, viņš atgriezās Rīgā, lai iestātos Latvijas Konservatorijā Jāzepa Vītola klasē, kā arī Nacionālajā operā, kur līdz 1928. gadam spēlēja klarneti. Savukārt 30. gados viņš pieņēma orķestra vadītāja vietu Latvijas armijā un vienlaikus strādāja par mūzikas skolotāju Alūksnē. Sarakstīja un izdeva grāmatu “Pūtēju orķestru vadonis”. Paucītis bija arī aizrautīgs Latvijas mūzikas popularizētājs. Apguvis vairākas valodas, viņš rakstīja par Latvijas mūzikas dzīvi Francijas, Anglijas, ASV un Itālijas mūzikas žurnālos, kā arī veidoja šķirkļus mūzikas enciklopēdijām. Būdams dedzīgs mūzikas žurnālu lasītājs, regulāri publicēja ārvalstu hronikas Latvijas presē, lai informētu sabiedrību par jaunākajiem mūzikas notikumiem pasaulē. Viņš bija korespondents Rīgā izdotajam angļu laikrakstam The Riga Times. Taču viņa sapnis bija izdot mūzikas žurnālu latviešu valodā. 1923. gadā viņš dibināja žurnālu “Mūzikas Nedēļa”, bija šī un vēlāk arī žurnāla “Mūzika” galvenais redaktors. Pēc Otrā pasaules kara Paucītis strādāja Cēsu skolotāju institūtā un Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolā. Mūža nogali pavadīja pieticīgi un vientuļi. Kaimiņi viņu atceras kā brīnišķīgu, sirsnīgu un klusu cilvēku. Šīs atmiņas pierakstīja muzikologs Oļģerts Grāvītis, kurš, 1991. gadā piedalījās Paucīša simtgades piemiņas pasākumā. Interesanti, ka Paucītim bija svarīgi dokumentēt savu darbošanos ­– viņš rūpīgi saglabāja ne tikai personīgus dokumentus, vēstules un manuskriptus, bet arī kolekcionēja koncertu afišas un programmas. Vairāk nekā 20 gadu garumā viņš rakstīja dienasgrāmatas. Šodien viņa apjomīgā kolekcija glabājas Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā, kā arī muzejā Cēsīs. Dzīves otrajā pusē Paucītis pārlasīja savas dienasgrāmatas un atsevišķās burtnīcās izrakstīja tos ierakstus, kas attiecās uz Latvijas mūzikas dzīvi. Daļa no šiem rokrakstiem ir digitalizēti un pieejami internetā LFK digitālajā arhīvā "Garamantas". Šie unikālie materiāli ļauj lasītājiem iegrimt 20. gadsimta pirmās puses Latvijas mūzikas dzīvē, pieredzot to caur Paucīša skatpunktu.

Lībiešu institūta eksperte Bridžita Morana-Nae piedzima Anglijā, izauga Francijā, bet tagad no Rumānijas ir pārcēlusies uz Igauniju, kur studēs doktorantūrā. Kultūras rondo viņa dalās pārdomās par valodu studijām un aizraušanos ar lībiešu valodu. Bridžita Morana-Nae pārcēlusies uz Tartu, jo sākusi doktorantūras studijas saistībā ar lībiešu pētniecība. Grib konceptualizēt lībiešu mūziķi kā  valodas politikas aktierus Latvijā. Jau maģistrantūrā pētījusi lībiešu valodu un tās politiku. Bridžitas dzīves stāsts tiešām ir neparasts. Viņa dzimusi Anglijā, abi vecāki bijuši valodu skolotāji. Tā kā vecākiem nav patikusi Anglijas skolu sistēma, ģimene pārcēlusies uz Franciju. Bridžita stāsta, ka ir uzaugusi Elzasas reģionā. Pati saka, ka gan angļu, gan franču valoda ir viņas dzimtā valoda. Skolā savukārt vairākas stundas notikušas arī vācu valodā. "Vienmēr jūtos kā eiropiete, ka man Eiropa ir ļoti svarīga," atzīst Bridžita Morana-Nae. Jau 17 gadu vecumā zinājusi, ka grib studēt skandināvistiku, bet nezināja, kur to vēlas darīt, tāpēc izlēmusi paņemt brīvu gadu un pieteikusies iespējai veikt brīvprātīgo darbu Eiropā. Tajā gadā viņai ļoti patikusi Latvijas Eirovīzijas dziesma, tā bija Jorena Šteinhauera "Cep kūku!", tāpēc iedomājusies, ka interesētu braukt uz Latviju. Meklējusi projektus un atradusi projektu Rankas pagastā. "Visiem stāstīju, ka nebraukšu uz universitāti, bet uz Latviju," stāsta Bridžita Morana-Nae. Nekad iepriekš viņa nebija bijusi Latvijā un arī tik tālu Ziemeļeiropā. Rankā Bridžita strādāja jauniešu centrā un bērnudārzā, arī skolā. Rankā ar visiem runājusi latviski, gan arī Eiropas brīvprātīgo programmas ietvaros mācījusies latviešu valodu. Pēc gada Rankā arvien vēlējusies studēt skandināvistiku, tāpēc pārcēlās uz Vīni, kur studēja dāņu un islandiešu valodu. Erasmus programmas ietvaros nav bijis iespēju braukt uz Latviju, tāpēc Brižita izvēlējusies Lietuvu, kur mācījās mazliet lietuviešu un igauņu valodu. Atgriežoties Vīnē, sapratusi, ka viņai pietrūkst Baltijas reģiona. Augstskolā bijis kurss par valodas politiku Ziemeļeiropā, kur profesors runāja par lībiešiem. "Es - hm - lībieši? Es gadu šeit dzīvoju un nekad nebiju dzirdējusi vārdu lībieši. Domāju, ka gribu vairāk par to uzzināt," turpina Bridžita Morana-Nae. Rakstījusi referātu un sapratusi, ka tas ļoti interesē, jo arī saistīts ar Latviju. Covid laikā pārcēlās uz Rumāniju un strādāja par skolotāju, bet 2023. gadā sāka studēt lingvistiku Nīderlandē, kur augstskolā bijis ar lībiešiem saistīts projekts. Profesors piedāvājis iesaistīties un arī braukt uz Latviju pētījuma ietvaros. Profesors palīdzēja sazināties ar Valtu Ernštreitu no Lībiešu institūta. Pēc pāris zoom sarunām Bridžita saņēmusi darba piedāvājumu Latvijā. "Biju šokā. Domāju - četrus gadus neesmu runājusi latviski, vai tiešām labi saprotu, vai viņi man tiešām piedāvā darba vietu?" stāsta Bridžita Morana-Nae. "Bija projekts par valodas pārmantošanu, tas tieši saistīts ar to, ko vēlējos pētīt, tie ir lībiešu  ansambļi, kā viņi redz savu lomu revitalizācijas procesā." Tagad Bridžita dodas tālāk un studēs Tartu Universitātē, kā arī turpinās strādāt Lībiešu institūtā Latvijā. "Man ļoti patīk, ka varu izmantot latviešu valodu tik bieži," Bridžita Morana-Nae.

Runā, ka rakstīšana ir zelta ceļš uz neapzināto. Var būt, ka tā ir, tomēr, iespējams, rakstīšana sniedz arī mierinājumu, sakārto domas, attīsta vai pat dziedina. Par rakstīšanu saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Diskutē rakstniece Zane Zusta un sertificēta mākslas terapeite ar specializāciju drāmas terapijā un kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas speciāliste Sindija Meluškāne. Zane Zusta atzīst, ka rakstīšana viņai nozīmē izpaust sevi tieši caur rakstīto. "Runāt patiesībā ir daudz grūtāk. Kad es dodos pie cilvēkiem, man ir jādomā, kā es nodošu vēstījumu, bet rakstot man tas ir ļoti organiski. Ļoti viegli. Šķiet, ka esmu radīta tam, lai rakstot paustu savu emocionālo stāvokli, savus pārdzīvojumus, to, ko redzu, piedzīvoju, noklausos. Tas viss tiek pārstrādāts caur burtiem," atklāj Zane Zusta. "Rakstīšana palīdz iedziļināties un piekļūt varbūt emocijām, jo ienāk metaforas, mēs varam dziļāk piekļūt kādām jūtām, pārdzīvojumiem. No otras puses tas iedod distanci, ka uz to, kas ir mūsu dziļie procesi, varam paskatīties it kā mazliet no malas," skaidro Sindija Meluškāne. "Šī iemesla dēļ rakstīšana ir ļoti spēcīgs instruments terapijā." "Rakstīt var ikviens. Iespējams, ne katrs var uzrakstīt romānu, bet ir tehnikas un metodes, kā var rakstīt," turpina Sindija Meluškāne. Viņa stāsta, ka izmanto kādu tehniku strādājot ar grupām dienas stacionārā, kur ir cilvēki, kuriem ir trauksme vai depresija un kuri, iespējams, nekad iepriekš nav rakstījuši. Nodarbību beigās ir jāuzraksta dzejolis sev. To var izdarīt ikviens, ja pakāpeniski uz to virzās.

Stāsta izdevniecības "Liels un mazs" izdevēja un līdzīpašniece Alīse Nīgale Vai zini, kuri mūsdienu latviešu dzejnieki kļuvuši pazīstami ar dzeju pieaugušajiem, bet pēc tam sākuši rakstīt arī dzejoļus bērniem? Robeža starp literatūru bērniem un pieaugušajiem ir ļoti nosacīta. Bērns intuitīvi spēj uztvert arī viņam īpaši nepielāgotu tekstu un paņemt no tā sev tobrīd piemēroto slāni, atmiņā noguldot nojausmas par to, ko varbūt kādreiz sapratīs. Savukārt daudzi pieaugušie labprāt lasa bērnu grāmatas un joprojām prot pie eglītes noskaitīt savas bērnības dzejolīti. Autoriem, kas raksta pieaugušajiem, darbs bērnu literatūrā spēj atraisīt brīvības izjūtu un spēles prieku, noņemt pieaugušā cilvēka atbildības nastu un intelektuālo kautrēšanos no vienkāršības un tiešuma. Latviešu dzejnieki šo robežu pārkāpuši bieži un brīvi. Ja paveramies atpakaļ uz laikiem, kad nebija pazīstami tādi mūsdienu termini kā crossover jeb literatūra, kas šķērso vecuma posmu robežas, all-age jeb literatūra visiem vecumiem, kiddult jeb literatūra pieaugušiem bērniem, tad redzam, ka parādības, ko tie apzīmē, sastopamas jau sen. Latviešu bērnu literatūra sākās ar Annas Brigaderes "Sprīdīti", tomēr nesaucam Brigaderi par bērnu rakstnieci. Raiņa filozofiskais "Zelta zirgs" tapa kā Saulgriežu pasaka, un iestudējums tika pieteikts kā izrāde bērniem. Rainis, Skalbe, Poruks, Plūdons, Fricis Bārda – visi šie klasiķi ir rakstījuši tiklab bērniem kā pieaugušajiem. Dažreiz nošķirt lielajiem domāto no mazo repertuāra ir viegli, bet dažreiz – pat neiespējami. Arī nākamajās desmitgadēs ievērojami dzejnieki nav kautrējušies sacerēt dzejoļus bērniem: Vācietis, Ziedonis, Ļūdēns, Belševica, Baltvilks, Leons Briedis, Pēters Brūveris, Peters, Māra Zālīte un citi vārdi ierakstīti gan pieaugušo, gan bērnu literatūras vēsturē. Citam bērnu grāmatu bijis daudz, citam tikai viena, taču spilgta. Pēters Brūveris savulaik teica, ka viņa dzejai trūkst līdzvērtīga lasītāja, kas spētu paņemt to, ko dzejnieks dod, tomēr dzejoļus bērniem viņš turpināšot rakstīt vienmēr, jo tos gan tiešām izlasa ne vien bērni, bet arī pieaugušie.  Vai mūsdienās tas ir citādi? Par to daudz var pastāstīt dzejniece Inese Zandere, kura pati pieder šiem robežas šķērsotājiem,      un jau 20 gadus ir arī bērnu grāmatu izdevniecības "Liels un mazs" galvenā redaktore. Viņa ir neatlaidīgi aicinājusi talantīgos kolēģus pievērsties bērnu grāmatām. Pirmais, kurš, būdams jau novērtēts dzejnieks ar divām grāmatām pieaugušajiem, 2007. gadā drosmīgi ielēca bērnu literatūrā, uz visām pusēm izšļakstot "Burtiņu zupu", bija Kārlis Vērdiņš. Viņš atklājās kā asprātīgu, ļoti smieklīgu un arī skaudru vērojumu meistars, kurš ģimeni attēlo, neizdabājot pieaugušajiem. Sekoja vēl trīs lasītāju un kritiķu iemīļotas grāmatas, ieskaitot "Jandāliņu", kas pavisam nesen saņēma Literatūras gada balvu. No pieaugušo dzejas teritorijas, iznesot līdzi sarežģītās bērnu un pieaugušo attiecības, iznāca Inga Gaile ar krājumu "Vai otrā grupa mani dzird?" un Ērika Bērziņa ar "Mammas dzejoļiem". Gunta Šnipke "Ineses mājā" atklāja bērniem arhitekta darba grūtos uzdevumus, bet Egīls Zirnis ļāva dzīvniekiem pārģērbties un iztrakoties dzejolī "Kas Zoodārzā notiek naktī". Jura Kronberga "Mākoņu grāmata", kurā lasāmas mākoņu vērotāja piezīmes dzejoļos jaunākā un vidējā skolas vecuma bērniem, izvērtās brīvā, zobgalīgā fantazēšanā par mākoņu sabiedrības paradumiem un lomām, kas ļoti līdzinās cilvēku pasaulei. Šo poētiskās pētniecības spēli Kronbergs turpināja grāmatā "Laika bikses", šoreiz pievēršoties laika jēdziena vērojumam. Kronberga grāmatas būtiski paplašināja priekšstatu par to, kas ir mūsdienīga dzeja bērniem. Baltvilka balvu par savu dzejā pārvērsto bērnību ar tās spilgtajām sajūtām un emocijām, kas uzrodas pēkšņi un nez no kurienes, saņēma Marts Pujāts. Viņa grāmatā "Ej nu ej" atrodama bērna pasaulei piemītošā nedrošības un noslēpumainības izjūta, gatavība aizraujošam vai bīstamam pārsteigumam, kas parādās tepat, it kā drošajā pasaulē. Dzejas un īspasaku krājums "ejas un asakas" šo pašu balvu atnesa Žeberam, kura grāmata ved pa latviešu dzejā bērniem maz iestaigāto paradoksu un absurdu taciņu, atrodot pazīstamām lietām citādu nozīmi.  Gandrīz vai vienlaikus ar diviem dzejas krājumiem – pieaugušajiem un bērniem – debitēja Linda Gabarajeva (tagad – Mence). Savukārt nesen ar savu debijas dzejoļu krājumu bērnu literatūrai piepulcējās Krišjānis Zeļģis. Bet savas bērnu dzejoļu grāmatas iznākam gaida Ivars Šteinbergs, Ieva Rupenheite, Andris Akmentiņš un citi. Ja vēl pašķirstām dzejas gadagrāmatu bērniem "Garā pupa", kuras sastādītāja no 2014. gada līdz 2021. gadam arī bija Zandere, tad redzam, ka dzejoļi bērniem radušies virknei labi pazīstamu "pieaugušo literatūras autoru": Arvim Vigulam, Mārim Salējam, Edvardam Kukam un citiem. Atbildot uz jautājumiem par latviešu bērnu literatūras savdabību, bieži sacīts, ka dzeja vienmēr bijusi tās dominante. Droši var piebilst arī to, ka latviešu dzejnieki ir vienlīdz ieinteresēti rakstīt gan pieaugušajiem, gan bērniem.

Rakstīšanai kā procesam šovasar pievērsta īpaša uzmanība gan dažādās nometnēs, gan arī pirmajā rakstīšanai veltītajā festivālā "Rakstivāls". Par mērķiem un atziņām, ko rakstīšana maina mūsu dzīvē pārrunājam Kultūras rondo studijā. Rakstīšana kā dzīvesveids, komūna un terapija. Kas vēl – to var pateikt rakstniece Inga Žolude, dzejnieks Ivars Šteinbergs, dzejniece Ērika Bērziņa un Valtera Dakšas vasaras dzejas nometnes komandants Valters Liberts. 11. augustā radošajā kvartālā "Zeit" Līgatnē notiks pirmais rakstīšanai veltīts festivāls "Rakstivāls", kas būs īpašs, vienas dienas festivāls, kāds nav bijis ne Baltijā, ne Ziemeļeiropā. Tā mērķis ir atklāt rakstīšanas milzīgo spēku, ietekmi un dažādos virzienus. Piemēram, rakstīšanas nozīmi bērna attīstībā, rakstīšanu kā terapeitisku praksi un mākslīgā intelekta lomu rakstīšanā.

"Elfa - suns, ne cilvēks" ir stāsts par labradori Elfu, kas jau vairāku gadu garumā ne tikai palīdz savai saimniecei Baibai ikdienas gaitās, bet ir arī tuvākais draugs. Par Latvijā vienīgo suni - asistentu Elfu un stāstu rakstīšanu Kultūras rondo stāsta grāmatas autore Baiba Baikovska un rakstniece Inga Gaile.   Inga Gaile šo Baibas Baikovskas darbu dēvē par mīlestības dziesmu sunim. Viņa atklāj, ka sastapšanās abām notikusi kādā diskusijā par dažādību pirms vairākiem gadiem, kur diskusijas vadītāja mudinājusi Ingu Gaili uzrunāt Baibu Baikovsku piedalīties "Sieviešu stendapā". Viņa piekritusi un iesaistījusies. Pēc kāda laika, strādājot pie grāmatas "Jaukumiņš", Inga Gaile aicinājusi Baibu Baikovsku pievienoties un rakstīt kopā, lai darbs labāk veiktos.  "Tur mēs rakstījām un daudz runājām par rakstīšanu. Tajā brīdī viņa strādāja pie sava romāna, kas ir cits darbs nevis "Elfa – suns, ne cilvēks," atklāj Inga Gaile. Baiba atturīgi piebilst, jā – romāns, varbūt lasītāji par to arī neuzzinās, varbūt kaut kad uzzinās. Rakstīt par Elfu Baibau Baikovsku savā ziņā iedrošinājis "Sieviešu stendaps", tas, ka pamani kuriozās ikdienas situācijas. "Ejot pa dzīvi domā, kā to pastāstīt. Ar Elfu jau arī viskautkas notiek. Viņa gudra, ļoti gudra, ārkārtīgi gudra, bet viņa ir suns. Ir dažādas suņu izdarības, kas ir arī aprakstītas grāmatā, gan našķošanās pie brīvdabas Zviedru galda, kaķi. Ir dabiskas lietas," stāsta Baiba Baikovska. Apēsto lietu sarakstā ir arī Bībele un kristīgie materiāli.  "Ēšana viņai joprojām ir pirmajā vietā. Nezinu, kas viņai ir pirmajā vietā - es vai ēšana. Gribētos domāt, ka es, bet ja būtu banāni, nezinu… Ļoti garšo banāni. Par banānu, man liekas, viņa viskautko pārdotu," atklāj Baiba Baikovska. Elfa joprojām ir vienīgais suns-asistents Latvijā. Pavadoni ir vieglāk atrast, bet asistentam ir jābūt vēl tuvāk cilvēkam, līdz tādam līmenim, ka zina, kurā brīdi kas jāpalīdz cilvēkam. Inga Gaile vērtē, ka visiem, kas lasīs grāmatu, ir laimējies, ka Baiba stāsta savu pieredzi caur tik maigiem jokiem. Pastāsta diezgan traģiskas pieredzes. Traģisko caur komisko pastāstīt mācās arī "stendapā". "Runājot par palīdzību, mēs arī kā sabiedrība ļoti uzsveram neatkarību, arī cilvēku ar invaliditāti organizācijās uzsveram būšanu patstāvīgam un neatkarīgam, kas ir forši, jo viss ir novedis šeit, kur tagad esmu. Bet caur dažādām sāpīgām pieredzēm, arī mācoties pieņemt palīdzību. Un tad redzēt, cik daudz Elfai tas sagādā prieku un sajūsmu palīdzēt, piemēram, kad es notizlojos un nometu kaut ko. Ar olām vispār nav problēmu, tās viņai garšo, savāc mājās," vērtē Baiba Baikovska. Ja saimniece grib būt neatkarīga, Elfai ir garlaicīgi. Viņai ir prieks palīdzēt. Sarunā Baiba Baikovska arī atklāj, ka turpina rakstīt, bet pagaidām par to nevēlas runāt. Kad raksta, gribas vairāk klusuma, tāpēc mēdz braukt uz Ventspils rakstnieku māju, par ko gan nav īsti sajūsmā tur mītošais kaķis. Baiba Baikovska ir enerģiska jauna sieviete, ieguvusi izglītību Rīgas Stradiņa universitātē. Šobrīd viņa vada biedrības "Agape Latvija" nozari "Spēju kustība", lasa arī lekcijas un uzstājas stāvizrādēs. Baiba ir cilvēks ar kustību traucējumiem, ikdienu galvenokārt vada ratiņkrēslā, bet tas viņai nav šķērslis dzīvot piepildītu un skaistu dzīvi, un tajā viņai palīdz gan mīloši līdzcilvēki, gan, protams, arī Elfa. Zīmīgi, ka grāmatas atvēršanas svētki notika tieši Elfas 10. dzimšanas dienā.

Stāsta Broņislavas Martuževas fonda "Rakstītāja" vadītāja Anna Egliena Martuževi bija muzikāla dzimta. Visus Dievs bija apveltījis ar labām balsīm un patikšanu muzicēt. Tēvs Jānis (1882–1937) dziedāja tā, ka vīri cēlās kājās un noņēma cepures, māte Helēna (1890–1963) bez nevienas mācību klases skolā ne tikai pārzināja visu katoļu liturģijas gada repertuāru, bet labi orientējās arī klasiskajā mūzikā un ar labpatiku klausījās visu, ko pa radio varēja uztvert.   Ja viens kaut kur bija samācījies jaunu dziesmu, mājās visi bija priecīgi to iemācīties un gavilēt uz balsīm. Kad Broņislava (1924–2012) sāka pati izgudrot meldiņus, bet kautrējās teikt, ka tie ir viņas, notika tā, ka visi samācījās, dziedāja un priecājās, bet neviens nezināja, ka tā ir pašu māsas dziesma. Galvenais – lai skan! Galvenais mūzikas skolotājs (ar četru klašu izglītību) bija vecākais brālis Pēteris (1912–1943), kura pirmais mūzikas instruments bija krustēva dāvinātās mutes ermoņikas. Tad viņš pats sameistaroja pirmo vijoli – izgreba kaut ko līdzīgu pavārnīcai, pārvilka stīgas un ... spēlēja pagalmā jauniešu zaļumballēs, bet, kad nopirka īsto vijoli un pēc tam iegādājās arī cītaru, sākās pasaulīgo prieku svētki. Mazais brālis Henrihs (1926–1946), baritons ar izcilu tembru, spēlēja visu, kas gadījās: vijoli, cītaru, akordeonu, ģitāru. Brālis Ciprians (1914–1976) ar spēlēšanu nodarbojās pa retam, arī māsa Magdalēna (1915–2004) bija atturīga spēlmane, bet abu balsis – baritons un soprāns – palīdzēja rotāt dzīvošanu arī bez instrumentiem. Broņislavas alts gavilēja kopā ar cītaru, un jau pēc atgriešanās no Sibīrijas viņa nopirka un iemācījās spēlēt arī akordeonu. Kad Broņislava bija pagrīdē, arī tad savu reizi cītara ieskanējās, jo visi bija jauni, balsis ilgojās dziedāšanas un stīgas prasījās spēlējamas: dārzā stāvēja sargposteņi, lai istabā uz brīdi varētu skanēt dziesmas. Un dzejoļu kladē parādījās rindas: Zem briesmu drauda – ak, cik kvēls top prieks! Mēs visi – lieli bērni kara spēlē! Pārmaiņus ar akordeonu šī cītara ir gavilējusi vienatnē un pulkā, kopā ar dzejnieci izraudājusi bēdas un izmisumu, skanējusi Dieva godam un cilvēku labam prātam. Tagad tā ir Rakstniecības un mūzikas muzejā, lai ar savu dzīvesstāstu apliecinātu ne tikai vienas dzimtas, bet visas tautas sīksto, sūro un priecīgo dzīvošanu, jo – kur vien dziesma nolemtību gaina, tur, draugi, skan mans sveiciens jums. 1990. gada žurnāla "Karogs" 1. numurā pirmo reizi Martuževa publicēta ar savu īsto vārdu (divi dzejoļu krājumi – 1981. un 1987. gadā – iznāca ar Evas Mārtužas vārdu): beidzot arī dzejniece Martuževa iznāca no literārās pagrīdes! Bez īstās autores vārda tautās gāja ne tikai dzeja, bet arī dziesmas. 1973. gadā – Dziesmusvētku simtgadē – viņa raksta: Dzimst dziesmas tautā. Dzimst un nelasītas zūd... Viņai bija svarīgi, lai tās saglabātos. Viņa uzrakstīja vēstuli Latviešu Folkloras krātuvei ar aicinājumu atbraukt. 1980. gadu vidū tas notika – vairākas reizes uz Dārziņiem brauca folkloristi un "nedzejniece" Martuževa savas pašsacerētās dziesmas iedziedāja kā tautasdziesmas. Tagad Martuževas sacerētās dziesmas ir apkopotas, pavisam kopā ir vairāk nekā 80 melodiju, toskait 23 solodziesmas ar pašas un citu dzejnieku dzejām, arī pagrīdē sacerētā "Jaunība, jaunība". Pārējās dziesmas sacerētas tautasdziesmu stilistikā. Izdošanai tiek gatavota Broņislavas dziesmu grāmata, ko šovasar klajā laidīs izdevniecība "Musica Baltica".

Stāsta Broņislavas Martuževas piemiņas glabātāja un fonda "Rakstītāja" valdes priekšsēdētāja Anna Egliena Vai zini, ka Broņislava Martuževa tikai 1979. gadā pirmo reizi apmeklēja Aglonas baznīcas svētkus 15. augustā un pēc tam uzrakstīja arī kādu dzejoli? Ne tikai laiks ir veidojis Martuževu, bet arī viņa ir veicinājusi laikmeta gaitu, majestātiskā mierā uzņemot likteņa lēmumus un cildeni nesot nolemto sāpju krustu svētā apziņā ("cik cēli to, tas pacels tevi"), paļāvībā uz Dieva sargājošo roku un ticībā savas zemnieku tautas mūžīgajām tiesībām uz savu brīvgrāmatu. Dieva un Dievmātes klātbūtne mūža gaitā. Tā gaismas lāse dīvainā, Kas bargā mūža stundā nāk Caur gaisiem satumsušiem, Ir stars no citas brīvības, Kas notriektam tev ieplaiksnās Aiz tiltiem nogruvušiem. Tu tausties. Celies. Tālāk ej. Dievs pieskāries ir dvēselei. 1979. gada 15.augustā dzejniece pirmo reizi bija Aglonā. Seko ieraksts dienasgrāmatā: "Kur zeme un debesis kopā tādā pirmatnīgā tīrībā, tur nav iespējama bojāeja. Visur klāt ir debesīs aizejošās Dievmātes labvēlība. Kas tur ko nesaprast? (..) Vajadzēja vēlreiz paklanīties Aglonas Dievmātei, šai tumšajai sejai zeltā un purpurā, kuras vaibstus savā vājredzībā neizšķīru. Bet varbūt vienkārši aizkustinājuma asaru dēļ, jo tas tomēr bija noticis – es biju nodzīvojusi līdz šai dienai. Un Dievmāte pasmaidīja no altāra… (..) Kad izgājām uz augstajām kāpnēm, sāka dunēt gavilējoši zvani, no dārza augšup nāca svinīgā procesija un mēs izrādījāmies tieši tās ceļa malā pašā priekšā. (..) Ar patiesu baudījumu nometos ceļos arī es. Esi sveicināts, manas jaunības iepriecinātājs! Esi sumināts, dievišķīgās Monstrancijas zelts!" Un gandrīz pēc  pusgada, 1980. gada 2. februārī, Broņislava pa aizsnigušiem ceļiem atkal aizstaigā pie Aiviekstes pietekas Liedes, kura ir aizsalusi, bet atsevišķos lāsmeņos ūdens dzidrs kā tikko nokristīta bērna asara. Dienasgrāmatā top jauns ieraksts: "Viss labākais iegūstams tikai ar galējo piepūli. Cik reizes man tās dzīvē pietrūcis, Tev vienam zināt, Dievs. Tu esi žēlsirdīgs, Tu esi atlaidis šodien mani mierā. Elpa dziļa un bez sāpēm, sirds gaita atguvusi mēru. Dievmātes ūbeles pārlidojušas pār manu galvu, gaisā mirdzums, un krūtīs ieplūst vīraks un mirres. Kā Aglonas svētkos. Elpo un priecājies, kā atpestīts. Kaut dziedi!" Un – tālāk seko dzejolis Lūgšana Aglonas Dievmātei – visi seši panti, ar dažiem labojumiem. Tā radās šis dzejolis. Kādā reizē, kad pie dzejnieces "Dārziņu" mājās ciemojās brālēns Pēteris Mārtužs ar sievu Evu (ar kuru jau bija sākusies sadarbība Martuževas dzejas publicēšanai ar Evas Mārtužas vārdu), Broņislava iedeva viņiem šo dzejoli savā rokrakstā ar lūgumu nolasīt Aglonā pie Dievmātes altāra un atstāt Dievmātei. Lūgums tika izpildīts. Priesteris Alberts Cimanovskis tajā laikā bija Garīgā semināra 3. kursa audzēknis, pa vasaru dzīvoja Aglonā un vadāju tūristus un svētceļniekus. Kāda ģimene palūdza, vai var uzkāpt pie Dievmātes augšā. Tad šī jaunā sieviete augšā pie Dievmātes nolasīja šo dzejoli. "Piedod, Vissvētākā, piedod…" Varat iedomāties, kā bija dzirdēt šos vārdus pirmo reizi un vēl tādā vietā – pie Aglonas Dievmātes kājām! Un nolika manuskriptu uz altāra. Cimanovskis palūdza atļauju pārrakstīt šo dzejoli. Tālākā vēsture bija tāda: vienu eksemplāru iedeva Aglonas dekānam Onckulim un vienu arī ērģelniekam Celminskim. Tajā gadā Aglonas baznīcai bija 200 gadu jubileja. Bīskaps Julians Vaivods teicis ērģelniekam Celminskim, ka vajadzētu kādu skaistu dziesmu uzrakstīt. Tagad šī Mamerta Celminska / Broņislavas Martuževas dziesma ar savu izcili vienkāršo un gudro vārdu skaidrību un himnisko melodiju ir iesakņojusies tautā, to mazi un jauni un veci dzied Aglonā, baznīcās, koros, ansambļos un ikdienā, sirdi remdinot un lūdzot: Svētībai paceltā roka lai mūsu likteņus loka, Mūžam uz labu lai loka, brīnišķā Aglonas māt!

8. aprīlī atzīmējām latviešu dzejnieces, folkloras teicējas un dziesmu autores  Broņislavas Martuževas 100. jubileju. Tā kā viņa ir vesela laikmeta leģenda, kuras dzeja nav atdalāma no viņas personības, "Klasikas" sižetu ciklā "Vai zini?" piedāvājam četrus stāstus, ko sagatavojusi dzejnieces biogrāfe, piemiņas glabātāja un Broņislavas Martuževas fonda "Rakstītāja" valdes priekšsēdētāja Anna Egliena. Broņislava Martuževa piedzima 1924. gada 8. aprīlī Abrenes apriņķa Domopoles (vēlāk Bērzpils) pagasta Slavītu ciemā. Tā bija Zaļā ceturtdiena, agrā rītā māte slauca kūtī gotiņu un… līdz istabai nepaspēja. Kad Broņislavai bija trīs gadi, tēvs Vidzemē, Lubānas pusē, nopirka 27 hektāru zemes – izzāģētu mežu un celmainā līdumā sāka veidot savu jauno dzīvi. Broņislavas mammai Helēnai piedzima deviņi bērni: četri no viņiem mira mazi, bet neviens no pārējiem pieciem ģimeni neizveidoja un dzimta tālāk neturpinās. Tēvs 1935. gadā saslima ar diloni, divus gadus smagi slimoja un aizgāja mūžībā 1937. gadā. Saimniekošana jaunajā mājvietā bija grūtību pilna. Kad Broņislavai bija jau 11 gadu, viņa skolā vēl negāja – tieši šo trūcīgo apstākļu dēļ. Pagasts sāka interesēties, kāpēc tas bērns neiet skolā, un 1935. gadā nācās meiteni palaist uz skolu. Cepurītes četrklasīgā pamatskola bija septiņus kilometrus no mājām, tāpēc ziemās pa nedēļu bija jādzīvo internātā. Skolas dvēsele bija skolotājs Pēteris Šmits – Dzejniece viņu vienmēr pieminēja ar lielu godbijību. Ieraksts Broņislavas dienasgrāmatā 1958. gada 21. jūlijā: "Cik skaists sapnis! Briesmīgs un jauks. Bēgu no vajātājiem. Man palīdz slēpties un rāda ceļu Cepurīšu skolas Hebsis. (..) Kas tikai sapnī neparādās! Pat Hebsītis. Herberts Lauva. Tūkstoš deviņi simti trīsdesmit piektais gads. Gludi sasukāta galviņa, balta vīlīte gar skolnieku formas uzvalciņa apkakli, asas bikšu vīles, nevainojami sagatavotas stundas – mūžīgi mūžos! Un kodīga, mēdīga mēle tā vien trinās ap jocīgo latgaliešu skuķi mellenēs krāsotā, bez šika un elegances piegrieztā, mammas šūtā pusnātna kleitiņā, skuķi, kas runāja ar latgaliešu izloksnes intonācijām un skolotāju uzrunāja "skolotāja kungs", kā grāmatās bija lasīts. Kā gan lai nesmietos?! Tagad es viņu saprotu. Bet toreiz nīdu. Par viņa sekmēm matemātikā, kuru es nemīlēju, un par viņa pārtikušo nesmalkjūtību. Šis puika sabojāja man pusdzīves. Ko es varēju pret viņa dūrieniem? Tikai norobežoties no visiem, izvairīties no rotaļām un sarunām un mācīties kā zvērs. Tā es arī darīju. Manu izloksni klase dabūja dzirdēt tikai stundās, kad par to nedrīkstēja smieties. Un drīzi jau arī smiekli aizmirsās, pat Hebsim. Tie pārvērtās godbijībā. Pat it kā izbailēs. Es biju fenomens. Manā klasē man bija par šauru. Dzinos pakaļ otrajai, "situ pušu" pat Hebsi, man uzlika pienākumus, ar kuriem nevarēja tikt galā pat trešās klases audzēkņi. Un es visu veicu, nejuzdamās vis nelaimīga par skolotāju augstajām prasībām. Ja es, tāpat kā 4. klases meitenes, netiku galā ar (..) galvas rēķiniem, tad (..) man lika konsultēties pie Andreja Zeltkalna, skolas labākā rēķinātāja. Andris nekad par mani nesmējās, bet no sirds centās uzvilkt mani savā – vecāko klašu puiša – līmenī. Un pavasara pusē mēs jau rakāmies pa aritmētikas pārgudrībām trijatā – Hebsis bija trešais. Un nākamajā gadā, kad nomira mūsu tētis un [brālis] Cipris bija atbraucis uz skolu mums pakaļ, lai vestu mājās uz bērēm, Hebsītis bija pirmais, kas tūliņ sāka šņaukāties mūžīgi baltajā mutautiņā, un visi citi bērni viņam pakaļ. Bet vēlākajos gados Lubānā, kad es, [skolotāju] Strades un Baltiņas labā roka, jau gatavoju referātus skolnieku un pieaugušo sanāksmēm un laboju savu biedru klasesdarbus, Hebsis tāpat taisījās gar manu solu, saukāja mani par "Brastiņ Ernestu" un bez kavēšanās teica priekšā aizmetušos ģeometrijas formulu. Bet manī vairs nebija ne pazemības, ne pateicības. Ne silts, ne auksts. Hebsītis tagad esot inženieris VEFā, Rīgā. (..) Bet trīsdesmit sestā gada pavasarī mēs ap skolas malkas šķūņiem ganījām skolotājas vistas, grauzām rabarberus. Un šonakt viņš man parādījās tieši tāds, kā toreiz."

Reiz bija laiks, kad latviešu vārdi tika rakstīti pavisam atšķirīgiem burtiem – ne tādiem, kādus pazīstam šodien. No vācu valodas pārņemtie gotu burti jeb fraktūra ilgu laiku uzkavējās latviešu literārajā valodā, taču to laika gaitā pārņema ikdienā lietotā antīkva. Kāda bija faktūras un antīkvas loma latviešu valodas vēsturē? Šīs dienas raidījuma ideja izauga, ņemot vērā ļoti nozīmīgu faktu Latvijas kultūras vēsturē – pirms 120 gadiem, 1904. gada aprīlī, Latgalē tika atcelts drukas aizliegums, kas bija ildzis 40 gadu. Godinot Latgales un visa latgaliskā kopējo ietekmi uz Latvijas kultūrtelpu, nolēmām mazliet tuvāk paraudzīties uz to, kas notika pēc drukas aizlieguma atcelšanas un kā latgaliskais tālāk attīstījās. Šim stāstam pievēršamies sarunā ar Latvijas Universitātes profesori Lidiju Leikumu. Savukārt par to, kāda bija faktūras un antīkvas loma latviešu valodas ortogrāfijas vēsturē, kāpēc gotiskie burti ienāca un pazuda rakstībā, – saruna ar literatūrzinātnieku, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Pētniecības vadītāju Paulu Daiju un literatūras pētnieci, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Digitālās pētniecības pakalpojuma vadītāju Andu Baklāni.    

Stāsta tulkotāja Māra Poļakova.   Ах життя моє — кругле як м'яч... Ak, mana dzīve – apaļa bumba, Kā mīlestība – spriega, kvēla. Krīti. Lido augstu. Smejies. Skumsti. Skūpsti stiprāk, vēl un vēl. Tā 1929. gadā – 35 gadu vecumā – rakstīja dzejnieks, bez kura nebūtu divdesmito-trīsdesmito gadu ukraiņu avangarda, ukraiņu kultūras žilbinošās, vētrainās atdzimšanas: Maiks Johansens, leģenda jau dzīves laikā. Viņa spalvai pieder viens no spožākajiem un dullākajiem ukraiņu prozas tekstiem – garstāsts “Mācītā doktora Leonardo un viņa nākamās mīļākās daiļās Alčestes ceļojums uz Slobidu Šveici” (“Подорож ученого доктора Леонардо і його майбутньої коханки прекрасної Альчести у Слобожанську Швайцарію", 1932). Romāna varoņi ir: Dons Hozē Pereira – spānietis, pēc profesijas tirānu gāzējs, Rodolfo – ruds īru seters, Dona Hozē Pereiras uzticamais draugs, Daņko Haritonovičs Pererva – stepinieks un stepes rajona izpildkomitejas loceklis (pirmais un trešais ir viens), budzis Augšups, budzis Lejups, budzis Kurups – ukraiņu budži, Leonardo Paci – ceļojošs doktors no Itālijas, dabas mīļotājs, varbūt arī ir pirmais un trešais no varoņiem, bet varbūt nav, Alčeste – doktora Leonardo daiļā, mūžam nākamā mīļākā, labais Koku Stādītājs – vecais saimnieks Vecene – labā Koku Stādītāja pirmā sieva, Ahillejs Bruņrupucis – laucinieks, vezumnieks, Volodjka – Ahilleja zirgs, Jaress Pušdeguns – jauns puisis no Zmijivas, komjaunietis, students, atslēdznieks Šarabans – Bruņrupuča paziņa, saimnieks Klims – Bruņrupuča draugs. Dons Hozē Pereira un doktors Leonardo raksta dzeju, ko izrej Rodolfo, Vecene zīmīgos brīžos iesaistās notikumos, taču neeksistē, Dons Hozē Pereira pārvēršas vēl otrreiz un kļūst par vilku – un Slobidu Šveice, uz kuru Leonardo atvedis Alčesti, lai daiļā dāma vairs nebūtu viņa nākamā mīļākā, – šī Slobidu Šveice, kas vienīgā šajā tekstā ir īsta...  nav atrodama kartē. Epilogā autors atvainojas par to, ka prātīgos lasītājus un daiļās lasītājas vazājis aiz deguna, un paskaidro, kas te ir noticis: “No dekoratīva kartona viņš (autors – MP) izgriezis cilvēku figūras, uzlīmējis tās uz koka gabaliem, nopervējis ar nosacītām krāsām, cauri kartona nabām izvilcis stiepli un līksmi stumdījis šīs figūras dzīvas, īstas stepes saules svelmē, zem īstu Slobidu Šveices kļavu valgajām lanckām. Un, lai tik lasītājs nenodomātu, ka šīs figūras ir dzīvas, autors vispatētiskākajās vietās pārplēsa tām kartona krūtežas un izbāza ārā savu pinkaino galvu, lāgiem (lai simtkārt viņam piedod prātīgais lasītājs un daiļā lasītāja) arī tāpat vien aplaistīdams ar aukstu ūdeni no teātrī glabātās ugunsdzēsēju šļūtenes.” Šī pasakainā garstāsta autors bija žilbinoši talantīgs eksperimentētājs, kura mērķis bija izkustināt mūsu priekšstatus par to, kādai jābūt literatūrai: iesaistīt lasītāju spēlē, vienlaikus parādot, kādu estētisku baudījumu var gūt no šiem eksperimentiem. Kā viņš pats raksta vienā no autobiogrāfijām: “Es tomēr mīlu literatūru. Es ļoti mīlu vārdus un domāju, ka tie man atbild ar tādu pašu mīlestību. Es mīlu tos ar nesavtīgu mīlestību ne tādēļ, ka tie mani baro. Tiem mani jābaro, jo esmu tos dzemdinājis. Es vārdus mīlu tādēļ, ka tie ar mani spēlējas, mani izklaidē un nekad mani neaizmirst.”   Vārdus viņš dzemdināja visādi. Johansens rakstīja, daudz un dažādi. Teiksim, laužot jebkādus žanra kanonus, tapis dēku romāns “Makleistona, Harija Rūperta un citu piedzīvojumi” ("Пригоди Мак-Лейстона, Гаррі Руперта та інших", 1925) . Tā pirmās nodaļas satura aprakstā ir punkts “Ko nodomātu albatross, ja prastu pīpēt”, un romāns kļuva par pirmo ukraiņu bestselleru – gada laikā tika pārdoti vismaz 100 000 eksemplāru. Atkal citējot autobiogrāfiju: “Rakstīju labu dzeju un sliktu prozu līdz 1928. gadam. 1928. gadā atjēdzos un sāku rakstīt labā prozā.” Kā viegli saprast, tā ir Johansena kārtējā mistifikācija: arī dzeju viņš vienmēr rakstījis lielisku. Johansens ceļoja un rakstīja reportāžas – vienā no tām, piemēram, viņš gluži garāmejot izmet: “Tumšs, un neko nevar redzēt. Ne mājas, ne cilvēkus, ne cūkas, ne šķiru naidu, ne varas tālusniedzošamies roku” – un tas rakstīts divdesmito gadu beigās! ("Подорож людини під кепом (Єврейські колонії)", 1929) Pat “nevainīgajā” reportāžas žanrā viņa teksti bija radikāli: tie vienkārši ignorēja obligātā sociālistiskā reālisma pieklājības normas: Johansens rakstīja, kā redzēja un kā gribēja. Johansens bija tālaika vislabāko, visaizraujošāko literāro žurnālu izdomātājs un redaktors. Viena – “Universālā Žurnāla” ("Універсальний журнал") – programmā viņš rakstīja: “Nav uz pasaules tādas lietas, par kuru nevarētu interesanti pastāstīt.” Šis sauklis tika drukāts ne tikai žurnāla pirmajā lappusē, bet arī uz redakcijas veidlapām un ar to sākās visi teksti, kas tapa ar redakcijas darbinieku piedalīšanos. Savukārt almanahs “Literatūras gadatirgus” ("Літературний ярмарок") bija brīvības teritorija. Tajā tika nodrukāta jau pavisam drīz aizliegtā Volodimira Sosjuras poēma “Mazepa”, kurā bija izteiktas šaubas, vai Ukrainai Bohdana Hmeļnicka laikā vajadzēja apvienoties ar krieviju, Mikolas Kuļiša luga “Mina Mazailo” – it kā komēdija taču dziļi traģiska: tajā parādīti pārkrievoto ukraiņu mēģinājumi atgriezties savā ukraiņu valodā un tas, cik notramdīts jebkāds ukrainiskums bija Ukrainas lielajās pilsētās; Johansena “Doktora Leonardo ceļojums” un citi tagad par klasiku kļuvuši ukraiņu teksti. Starp citu, redakcija bija uzrunājusi “dižo proletāriešu rakstnieku” Maksimu Gorkiju, lūdzot atļauju pārtulkot viņa “Māti” ukrainiski, – un saņēma atbildi: “Manuprāt, šī garstāsta tulkojums ukraiņu dialektā nav nepieciešams. Mani ļoti pārsteidz fakts, ka cilvēki, kam ir viens mērķis, ne tikai sludina dialektu atšķirīgumu – pūlas dialektu padarīt par “valodu” –, bet vēl arī apspiež tos lielkrievus, kas šī dialekta apgabalā sāk justies kā mazākums.” Mikola Hviļovijs pēc šīs atbildes uzrakstīja eseju “Ukraina vai Mazkrievija?” („Україна чи Малоросія?”, 1926): par to, ka eksistē Ukraina, kurā ukraiņi runā ukraiņu valodā; Staļina “personiskā ienaidnieka” eseja nekavējoties tika aizliegta un konfiscēta, un pirmoreiz publicēta tikai 1991. gadā. Johansens darbojās teātrī – rakstīja tekstus Lesa Kurbasa „Bereziļ” izrādēm – un arī tikko dzimušajā kino jomā: bija viens no pirmās ukraiņu filmas “Zvenihora” (rež. O. Dovženko) scenārija autoriem; režisors no filmas aizvāca “nacionālistiskas tendences” un salika “pareizos” ideoloģiskos akcentus, un sašutušais Johansens savu autorību atsauca. Toties, kad Harkivā tika izveidota Visukrainas Fotokinopārvalde jeb leģendārais VUFKU, tieši viņu aicināja rakstīt titrus mēmajām filmām. Kino ukrainiskošanai bija pamatīga pretestība, taču Johansens līdz masu publikas iebildumu uzklausīšanai nenolaidās. Kad saniknotie iznomātāji skrēja pie VUFKU direktora sūdzēties, ka titros sarakstīts kaut kas galīgi nesaprotams, priekšnieks nesatricināmi atbildēja: “Viņš ir profesors, viņš zina.” Johansens mācīja studentus, rakstīja mācību grāmatas, vārdnīcas un pētījumus par ukraiņu valodu – viņa redakcijā iznākusī “Praktiskā krievu-ukraiņu parunu vārdnīca” („Практичний російсько-український словник приказок”, 1929), šķiet, joprojām ir nepārspējams avots un īsta frazeoloģijas dārgumu krātuve. Ko vēl Johansens darīja? Atkal citējot autobiogrāfiju: “Mana profesija ir spēlēt tenisu, biljardu un citu. Šis cits tad arī ir viss, kas pēc manis paliks, kad nomiris nebūšu spējīgs spēlēt ne tenisu, ne biljardu.” Laikabiedrs spilgtās krāsās aprakstījs, kā Johansens biljardā apspēlējis uz savām biljardista mākām varen lepno krievu poētu Vladimiru Majakovski, kuram pēc zaudējuma bija jālien pagaldē, kurā 1,90 cm garais Majakovskis teiksmaini iesprūdis. Johansens aizrautīgi piedalījās dažādās rakstnieku biedrībās, spēlēja futbolu, šahu, medīja, laivoja savā brīnišķajā Slobidu Šveicē: viņš mīlēja dzīvi, apaļu kā bumba.   Kur viņš tāds –  neparasts un lielisks – bija radies? Johansens – īstā vārdā Mihailo – bija harkivietis. Harkivas universitātē studējis klasisko filoloģiju tieši tad, kad ievadu valodniecībā un daudzus citus aizraujošus priekšmetus tur pasniedza – paralēli pētīdams latviešu valodu un sarakstīdams, piemēram, grandiozo „Lettische Grammatik“ –  profesors Endzelīns. Interese par senajām valodām Johansenam radās jau ģimnāzista gados, kad latīņu valodu viņam mācīja Leipcigas universitāti beigušais Jānis Mežlauks. Tajos pašos ģimnāzista gados viņš, „atradis, ka tā dzeja sanāk dabiskāka“, sāka rakstīt ukraiņu valodā – pirms tam dzejojis tikai krieviski un vāciski: šos dzejoļus viņš 1916. gadā rituāli sadedzināja. Jo raugi, viņa māte gan bija kozaciete no Starobiļskas – kā pats Johansens tīksmīgi apgalvoja, turku sultāna vergu un verdzeņu atbrīvotāja kozaka Hricko un „spāniešu rakstnieka“ Migela Sāvedras de Servantesa pēctece, – taču viņa tēvs, vācu valodas skolotājs Hervasius Johannsen, bija dzimis Iecavā (Gross-Ekau) un beidzis Jelgavas (Mitau) ģimnāziju. Nekur nav minēts, ka Maskavas universitāti beigušais Herr Johansens būtu pratis latviešu valodu – bērniem viņš vakaros lika lasīt Gētes „Faustu“, tas viņmājās saucās „tēlot erceņģeļus“ –, taču ir zināms, ka 1897. gadā viņš kopā ar citiem Harkivas latviešiem Jurjānu Andreja rīkotajā Jaungada kolektē ziedojis naudu trūcīgu latviešu studentu atbalstam (toreiz to sauca par „jaungada vizīšu atpirkšanu“). Tādēļ varbūt negaidītais – un ukraiņu filologus mulsinošais – iespraudums „Wadsi sirsnin!“ Johansena dzejolī „Lietus“ („Дощ”, 1925) ir atbalss no bērnībā dzirdētas latviešu valodas? Tomēr pēc apmešanās ēnu valstībā risināt “saprātīgu sarunu” ar Hēsiodu, Heini un Servantesu viņš dzīrās ukrainiski – jo ticēja, ka “mūsu puķotā dzimtene ir dimants pasaules brīvo tautu ķekarā.”

Stāsta tulkotāja Māra Poļakova  Mēs zinām, ka Ukrainā lieto t. s. kirilisko alfabētu, kura radīšanu tradīcija piedēvē kristiešu mūkiem Kirilam un Metodijam no Solunas, tagadējiem Salonikiem, taču cilvēki tagadējā Ukrainas teritorijā rakstīja arī pirms tam. 9. gs. beigās – 10. gs. sākumā dzīvojušais bulgāru mūks "Melnsvārcis Hrabrs" – vai varbūt "Drosmīgais Mūks" – traktātā "Stāsts par rakstzīmēm" (Сказание о писменех) raksta par trim nosacītiem slāvu rakstības attīstības periodiem: “Tātad vispirms slāviem nebija burtu. Pagāni būdami, viņi lasīja un zīlēja pēc svītrām un robiem (чръты и рѣзы, črŭty i rězy; 9. gs. tekstā, kuru dēvē par "Filozofa Kirila dzīvesstāstu", teikts, ka šādi slāvi bija pierakstījuši arī Jauno derību un psalmus). Kristījušies viņi mēģināja slāvu valodu rakstīt ar romiešu un grieķu burtiem bez sakārtošanas (безъ устроениа) – proti, nepielāgojot savas valodas fonētiskajām iezīmēm. Kijivas Sv. Sofijas katedrālē 11. gs. pirmajā pusē sienā ieskrāpēts alfabēts, kuru veido 27 burti: 23 grieķu un četri slāvu, iespējams, vietējais – rusu alfabēts. Arī jau 8. gs. ar Bizantiju slēgtie līgumi liecina, ka slāvu ciltīm bijušas alfabētiskas rakstības sistēmas, taču senākie saglabājušies rakstu pieminekļi rakstīti glagoliskajā un kiriliskajā rakstībā; austrumslāvu ciltīs izplatītāka bija pēdējā. Abu pamats bija Bizantijas grieķu rakstzīmes, alfabētu papildinot ar jauniem burtiem, no kuriem mūsdienu kiriliskajā alfabētā saglabājušies simboli skaņu "c", "č", "š" un "ju" apzīmēšanai; trīs pirmie nav atvasināti ne no viena grieķu alfabēta burta un to izcelsme joprojām ir mīkla. Ukraiņu alfabēta burti lielā mērā tādi izskatās vēl joprojām, tajā ir tikai divi burti, kuru sākotnējā kirilicā nebija: 16. gs. ieviestais burts skaņas "ґ" skaņas "g" apzīmēšanai un burts "ї", ar kuru apzīmē skaņu "ji". Rakstīts tika arvien vairāk, un burtu veidols laika gaitā mainījās, kļuva ērtāks ātrai rakstīšanai. Lielais lēciens uz nostabilizēšanos notika 1574. gadā, kad Ivans Fedorovs Ļvivā nodrukāja pirmo ukraiņu grāmatu – "Ābeci" – vai varbūt "Gramatiku": ne titullapas, ne priekšvārda nav. Grāmatas pirmajā lappusē ir alfabēts: 45 kirilicas mazie burti; tālāk nāk zilbes, vārdu locīšanas paraugi un mazi lasāmgabaliņi.   Kārtības ieviešanu baznīcslāvu valodas ukraiņu versijā uzņēmās augsti skolotais mūks un ārkārtīgi interesanta personība Meletijs no Smotričas jeb Meletijs Smotrickis. 1619. g. Ievē (Vievē tagadējā Lietuvā) iznāca viņa darbs "Slāvu gramatikas pareizā sintagma" ("Грамматіки славє́нскиѧ пра́вилноє Сѵ́нтаґма"): pamatīgs akadēmisks darbs ar nodaļām par ortogrāfiju, etimoloģiju (domāta morfoloģija), sintaksi un prosodiju. Meletijs ieviesa alfabētā jaunu burtu "ґ" skaņas "g" apzīmēšanai,  sistematizēja burta "й" lietošanu, patskaņu un līdzskaņu apzīmēšanu, lielo burtu lietošanu utt. Liela daļa viņa likumu joprojām ir spēkā. Tiesa, "Ґ" vietā praksē vēl ilgi rakstīja "кг". Kad Pēteris I 1708-1710. g. reformēja krievu rakstību, arī no ukraiņu alfabēta tika izvākti nevajadzīgie burti "ω", "ψ", "ξ", "ѕ", "v" un citi, sakārtota jotēto burtu rakstība. 19. gadsimtā tika ieviesti jauni burti: "і" "є" "ї",  izvākti vairāki ar krievu alfabētu kopīgie burti ("ы", "ь", "е", "ъ"). 1876. g. imperators Aleksandrs II aizliedza lietot ukraiņu alfabētu: cenzūras atļautie ukraiņu teksti bija jādrukā krievu alfabēta burtiem. Līdztekus bija mēģinājumi ukrainiski rakstīt latīņu burtiem. Lielākoties to darīja poļu autori, taču pirmā zināmā teksta, starp 1609. un 1618. g. Rakuvā (ciems Mazpolijā, Kelces apriņķī: tajā bija atļauta ticības brīvība, un tur bija apmetušies neparasta netrinitārā protestantisma jeb sociniāņu strāvojuma piekritēji) nodrukātās komēdijas "Tragedya Ruska", autors, domājams, bijis ukrainis. 17.-18. gs. Halīcijā latīņu alfabētā nodrukāti ukraiņu teksti atrasti pat Harkivā. Te jāpiemin, ka tās pašas Polijas-Lietuvas kopvalsts Baltkrievijas daļā latīņu alfabētu renesanses un Reformācijas gaitā – kopš 16. gs. – izmanto arvien vairāk, lielākoties katoļu autori: vairāki nozīmīgi 17. gs. baltkrievu teksti rakstīti tieši lacinkā. Lacinku baltkrievi lieto arī pēc iekļaušanas krievijas impērijā, kaut gan kopš 1859. g., kad latīņu alfabētā iznāca Mickeviča asi pretkrieviskās poēmas "Pans Tadeušs" baltkrievu atdzejojums, "rakstīt krievu valodā, pielietojot poļu alfabētu" (šāds bija impērijas cenzora formulējums) bija aizliegts. Lacinka ir baltkrievu atdzimšanas literatūras rakstība tās sākumposmā: tajā Kastuss Kaļinouskis drukā laikrakstu Mużyckaja prauda, kuram 1862. –1863. gados iznāca 7 numuri. "19. gs. baltkrievu valodas konkordancē 1" fiksēti 309 teksti lacinkā un 188 – kirilicā. (Kā rakstīja Baltkrievijā 2023. g. par ekstrēmistu atzītais 1884. g. mirušais dzejnieks Vincents Duņins-Marcinkevičs, 19. gs. sākumā Baltkrievijā ap 89,9 % iedzīvotāju bija analfabēti, un tikai 1 % no lasītpratējiem prata lasīt kirilicā.) 19. gs. vispirms Polijai iedalītajā Ukrainā, pēc tam arī Austrijai piešķirtajā tapa ierosinājumi pārcelt ukraiņu valodu uz latīņu alfabētu, attiecīgi, poļu un čehu versijā; abu gramatiku autori uzsvēra, ka vēlas panākt atbilsmi laikmetīgajai ukraiņu valodai un norobežoties no baznīcslāvu arhaikas un krievu ietekmēm. Par to rietumu apgabalos dzīvojošo ukraiņu vidē sākās ļoti asas diskusijas – nodēvētas par "alfabēta kariem" –, kurās uzvarēja viedoklis, ka kirilica ir nesaraujami saistīta ar ukrainisko identitāti. Taču ideja par pāriešanu uz latīņu alfabētu neizzuda: 1927. gadā lielajā pareizrakstības konferencē, kas notika Harkivā, par to runāja 2 dienas; par labu pārejai izteicās vairāki cienījami valodnieki, tostarp rakstnieks un profesors Maiks Johansens – viņš esot izteicies, ka tas jādara, lai ātrāk pārgrieztu maskavisko nabassaiti –, tomēr galīgajā balsošanā 20 bija par pāreju un 25 par palikšanu pie kirilicas, ar apsvērumiem, ka alfabēta maiņa būs ārkārtīgi dārga, nošķirs ukraiņus no krieviem un veicinās Rietumukrainas ukraiņu pārpoļošanos. Šajā konferencē tika izstrādāta vienota ukraiņu valodas pareizrakstība – tā saucamā "Harkivas" (jeb tālaika izglītības ministra Mikolas Skripnika vārdā "Skripnika") pareizrakstība, ieskaitot alfabētu, kurā bija 33 burti. Pareizrakstību apstiprināja valdība un Ukrainas Zinātņu akadēmija. Taču jau 1933. gadā tā tika aizliegta, pasludinot, ka šīs pareizrakstības mērķis esot ukraiņu valodas mākslīga nošķiršana no strādnieku un zemnieku masu un no krievu valodas. Tika izveidota jauna komisija, kura atmeta šo "mākslīgo norobežošanos", primitivizēja vārdu rakstību, likvidēja "nacionālistiskus pareizrakstības likumus, kas orientēja ukraiņu valodu uz poļu, čehu buržuāzisko kultūru". Viens no acīmredzot nacionālistiskajiem likumiem bija burts "ґ", skaņas "g" apzīmēšanai: tas no alfabēta tika izsvītrots un atgriezās tikai 1990. gadā. Bija vajadzīga "proletariāta valoda", tādēļ no ukraiņu valodas tika izdzēstas divskaitļa formas ("дві книзі" -> "дві книги"), no paralēlformām ("становисько" / "становище") atstātas tikai tās, kas sakrita ar krievu sastopamajām, no datīva un lokatīva paralēlformām ("святові" / "святу",  "серцеві" / "серцю", "сонцеві" / "сонцю", "у русі" / "у рухові") – tikai tās, kas sakrita ar krievu valodu. Aizgūto vārdu rakstība tika pārtaisīta pēc krievu šnites: nevis "Европа", "Еспанія", "Геллада", bet "Європа", "Іспанія", "Еллада"; nevis "Букарешт", "Кахівка", "Маріюпіль", "Озівське море", "Сіверський Дінець", bet "Бухарест", "Каховка", "Маріуполь", "Азовське море", "Сіверський Донець". Nevis "носталгія", bet "ностальгія"; nevis "моххамеданин", bet "магометанин". Un viss tikai sākās: tika nīdētas neatbilstošas sintaksiskas konstrukcijas: "капітал, що функціонує" nedrīkstēja rakstīt, pareizi bija "функціонуючий капітал"; "робота дома" bija nepareizi, pareizi – "робота на дому". Tika pārrakstītas vārdnīcas, lai tajās "atspoguļotos krievu valodas lietderīgā ietekme uz ukraiņu valodu", proti, vārdi, kas nesakrita ar krievu vārdiem, tika marķēti kā arhaismi, polonismi, mākslīgi radīti, novecojuši, masu runai neraksturīgi utt. Pie "аби" norādīts: "štamps, kas zaudējis stilistisku izteiksmību", un likts tā vietā lietot "щоб", pie "відбивач" – "mākslīga ukraiņu un krievu valodas nošķiršana, nacionālistiska tendence", tā vietā lietojams "рефлектор". 1980. gada akadēmiskajā izdevumā "Українське термінознавство" vārds "громада" minēts pie piemēriem apgalvojumam: "kā termini izmantoti tikai izloksnēs, dialektos lietoti vārdi, neveiksmīgi aizguvumi" u.tml., jālieto "община". "Zvaigznāja nosaukums "Великий Віз" tika pārlabots par vВелика Ведмедиця", vārds "городина" (dārzeņi, no "город – sakņu dārzs) ir izskaužams, tā vietā jālieto "овочі", vārds "садовина" (augļi, no "cад" – augļu dārzs) ir izskaužams, tā vietā jālieto "фрукти", vārds "живе срібло" (dzīvsudrabs) ir izskaužams, tā vietā jālieto "ртуть", vārda "родзинки" vietā jālieto "ізюм". Vairāk nekā pusgadsimtu ilga šī ukraiņu valodas rūnīšana un sagānīšana. Neatkarību atguvušajā Ukrainā, vēl jo vairāk patlaban, kara laikā, sociolingvisti vēro pretēju procesu: bez norādījumiem no augšas sāk izzust vārdi un formas, kas sakrīt ar krievu valodu, piemēram, praktiski izzuduši ir vārdi "машина" un "дзвонити" – cilvēki saka un raksta "автівка", "телефонувати". Un tas ir vairāk nekā saprotams: kuram tad gribas, lai viņam būtu jelkas kopīgs ar “krievu pasauli".

Stāsta Mārtiņš Bērziņš, O. Vācieša muzeja vecākais speciālists Ojāra Vācieša dzīvokļa viesistabas plauktos glabājas vairāk nekā trīsdesmit termosu. Tā ir dzejnieka vispraktiskākā kolekcija. Termosus ar karstu tēju vai kafiju viņš reizēm ņēma līdz savās garajās pastaigās. Reizēm, kad nāca viesi viņam uz galda jau bija termoss ar karstu kafiju. Tomēr visvairāk termosi Ojāram Vācietim noderēja tieši vakaros. Ojārs Vācietis savā būtībā bija izteikts rīta cilvēks. Viņš cēlās piecos sešos no rīta, nesa malku, kurināja krāsnis un tad strādāja. Ojāra Vācieša dzeja lielākoties top tieši no rītiem. Tomēr reizēs, kad vajadzēja strādāt vēlu vakaros, dzejniekam uz galda bija termoss ar stipru kafiju. Paralēli dzejas rakstīšanai Ojārs Vācietis visu dzīvi strādāja arī algotu darbu, visilgāk bērnu žurnālā “Draugs” kā redaktors. Rakstāmgalda atvilktnēs satītus avīžpapīros vai vecās cukura pakās O. Vācietis glabāja akmeņus un minerālus. Dzīves laikā Ojāram Vācietim izveidojās visai apjomīga iežu un minerālu kolekcija, kas glabājas muzeja krājumā. Par daļu no kolekcijas jāpateicas draugam Gunāram Grāvim, kurš bija ģeologs un no savām ekspedīcijām uz Sibīriju un Tālajiem Austrumiem Ojāram nereti atveda dažādu iežu paraugus. Viņa kolekcijā atrodami dažādi marmori, kvarci, lazurīts, amazonīts, kimberlīts, ametisti, vulkāniskā bumba un arī dzejnieces Veltas Tomas dāvināts krams no Kanādas. Dzejnieka sieva Ludmila Azarova sauca viņu par akmenssērdzīgu, bet arī pati ar lielāko prieku piedalījās šajā akmenssērdzībā un no pastaigām pa Rīgu bieži nesa mājas akmeņus. Kopā ar Ojāru Vācieti viņa braukusi komandējumos uz Sibīriju un Tālajiem Austrumiem un tur savāktos iežus un minerālus pa pastu sūtījusi uz Latviju. Un Dzejnieka sievasmāte tos līku muguru nesusi mājās no pasta 1963. gada 19. decembrī vēstulē Gunāram Grāvim Ojārs Vācietis raksta: „Ļuda ģībst no taviem akmeņiem. Es arī. Akmeņi pilnīgi atbilst manai diletanta gaumei – ir ļoti krāšņi un efektīgi.” Bet dzejniekam bija vēl citi vaļasprieki – viņš kolekcionēja nozīmītes, pastmarkas, kārtis, sērkociņu kārbiņu etiķetes. Šīs kolekcijas atklāj ne tikai Vācieša daudzpusīgās intereses, bet arī raksturo padomju laiku kopumā. Pastmarku sērijas attēlo padomju cilvēku sasniegumus, nozīmīšu kolekcijas vēstī par vietām, kuras apmeklētas, un tā laika nozīmīgajiem notikumiem, piemēram, 1978. gada futbola čempionātu vai Maskavas olimpiskajām spēlēm 1980. gadā. Ojārs Vācietis gan nav kārtīgs kolekcionārs, bet drīzāk vācējs. Viņa kolekcijā simtiem vienādas četrkapeiku pastmarciņas ar tā laika ģerbonī vai simtiem vienādas sērkociņu kastīšu etiķetes ar klasisko zirdziņu.  Vēstulē Imantam Ziedonim 1975. gada 25. februārī Ojārs Vācietis raksta: „No Tevis man ir vajadzīga 1 leišu sērkociņu kastīte, uz kuras virsū vai nu kas no zālaugiem, kokveidīgiem vai zīdītājiem. Sliktākā gadījumā virsū var būt pats dabas kronis. Un labākā gadījumā kastītes var būt trīs. Atkārtoju, man nav svarīgi, kas iekšā, bet kas virsū – un vispār pati virsa. Šo atskaņotprasošo virsu man ir ap 12 tūkstoši, un krāmēties ap tiem es taisos, kad mani izolēs no sabiedrības.” Dzejnieks parasti strādāja no rītiem, bet pēcpusdienās nodarbojās ar visādiem niekiem. Piemēram, tvaicēja sērkociņu astītes, lai dabūtu nost etiķetes. Pēc tam tās žāvēja. Viņam ne tik ļoti ir svarīga pati kolekcija, bet drīzāk tieši process. Lai atpūstos no dzejas rakstīšanas, lai koncentrētos dzejas rakstīšanai. Ojārs Vācietis labprāt arī zīmēja. Viņš zīmējis, piemēram, tādus košus apļus, kādus mūsdienās mēdz dēvēt par mandalām, bet pats dzejnieks teicis apļi jeb šķīvji. Reizēm dzejnieks no plānā rakstāmpapīra vai no koppapīra griezis sniegpārsliņas. Šos zīmējumus un sniegpārsliņas viņš pēc tam reizēm izmeta papīrkurvī, un daļa no tiem nav gājusi bojā tikai tādēļ, ka sieva Ludmila tos reizēm vēlāk vilkusi laukā no papīrkurvja un saglabājusi.

Stāsta Ojāra Vācieša muzeja vecākais speciālists Mārtiņš Bērziņš Ojāram Vācietim ārkārtīgi patika pastaigāties. Mazie pastaigu loki turpat Pārdaugavā – uz Arkādijas parku, uz Āgenskalnu, apkārt Māras ezeram. Oficiāli tas, protams, ir Māras dīķis, bet Ojārs Vācietis teica – Māras ezers. "Un dīķis nav dīķis, jo dīķis ir līķis, tev būs to par ezeru saukt," viņš raksta vienā no saviem dzejoļiem. Dzejnieks Aivars Neibarts teica – Māras okeāns, bet Ojāram Vācietim bija Māras ezers. Garie pastaigu loki Ojāram Vācietim reizēm bija pāri visai Rīgai. Desmit, piecpadsmit, arī divdesmit vai vairāk kilometru dienā. Viņam bija tādas pastaigas "no govīm līdz govīm". Reizēm Dzejnieks kopā ar sievu – dzejnieci Ludmilu Azarovu – kāpis taksometrā vai sabiedriskajā transportā un abi braukuši uz Rīgas nomalēm, līdz ieraudzījuši govis, un tad kājām gājuši pāri visai Rīgai, līdz atkal ieraudzījuši gotiņas. Pēc pastaigām Ojārs Vācietis un Ludmila Azarova gājuši mājās un pētījuši savus noietos maršrutus vēl ulmaņlaikos izdotajā Rīgas plānā. Viņiem interesēja sajust noieto ceļu nedaudz vēsturiskā perspektīvā. Šajā plānā Rīga vēl ir krietni mazāka un, piemēram, Brīvības iela ir Brīvības iela, ne tā kā Vācieša laikā, kad tā bija Ļeņina iela. Atgriežoties no pastaigām, vakaros Ojārs Vācietis reizēm mēdzis spēlēt klavieres. Viņš nebija mācījies mūzikas skolā, bet klavierspēli apguvis pašmācības ceļā. Klavieres pēc būtības bija sievas Ludmilas, bet Ojārs reizēm piesēdies un labprāt uzspēlējis. Ne nu gluži Šopēnu, bet, piemēram, dziesmu "Miglā asaro logs" ar dzejnieka Aleksandra Čaka vārdiem. Aleksandrs Čaks Ojāram Vācietim ir ļoti nozīmīgs dzejnieks. It īpaši sešdesmitajos gados: kad pie Dzejnieka atnāca viesi, viņš ļoti labprāt piesēdās pie klavierēm un nedaudz uzspēlēja. Garās pastaigas ietekmējušas arī Ojāra Vācieša dzeju. Viņš daudzējādā ziņā ir urbāns dzejnieks. Viņam ir tādi dzejoļi kā "Arkādija", "Pārdaugavas pasāžas", "Māras minivīzijas", "Zaķusala", "Lucavsala", "Āgenskalna tirgus rīts... Ar laiku Pārdaugava Ojāram Vācietim kļuvusi aizvien nozīmīgāka. Kā stāstījusi Ludmila Azarova, šī vieta sākusi veidot viņa uztveri, izglītot dvēseli. Viņa raksta: "Uzradās kaimiņi. Laika robežas neeksistēja, tāpēc tepat Dārtas ielā varēja satikt Krišjāni Baronu, domās iegrimušu. Johans Kristofers Broce stāvēja ezera krastā ar molbertu un pasteļu krītiņiem. Kopā ar Raini un Aspaziju varēja pastaigāties zem arkas Arkādija parkā. Rihards Vāgners drūms sēdēja pie galda un domāja, ka pienācis laiks bēgt no Rīgas. Cenders, Stradiņš, Straubergs, Dārziņš, Purvītis, Tone, Plūdons, Merķelis, Kants, jā arī Kants, pavisam tuvu – Karalaučos, Akuraters – pāri ielai, Brīvzemnieks tepat aiz stūra." Kādā no pastaigām Ojārs Vācietis redzējis, ka tiek lauzts ārā bruģis, lai varētu noasfaltēt ielu. Dzejnieks jautājis strādniekiem, ko darīs ar šiem akmeņiem. Viņam atbildējuši, ka vedīs uz kādu purvu vai mežmalu. Ojārs Vācietis nav bijis ar mieru. Viņš samaksājis ceļu strādniekiem 25 rubļus un akmeņus aizvedis uz savām mājām un uzdāvinājis savai Ludmilai. Pie Ojāra Vācieša dzīvokļa logiem joprojām stāv divas bruģakmeņu kaudzes. Ludmila Azarova šo dāvanu patiesi spēja novērtēt. Kā viņa reiz teica: "Nebūtu mēs satikušies filoloģijas fakultātē, iespējams, mēs būtu satikušies ģeogrāfijas fakultātē." Gan Ojāram Vācietim, gan viņa sievai Ludmilai ļoti interesēja visa dzīvā un nedzīvā daba – koki, putni, dzīvnieki un arī akmeņi. Turklāt bruģakmeņi jau nav vienkārši akmeņi, tiem ir arī simboliskā, kultūrvēsturiskā nozīme. Tas ir bruģis, pa kuru reiz, iespējams, staigājuši tie paši iepriekšminētie – Dārziņš, Rainis vai Aspazija.  

Raidījumā dosimies pa pēdām lībiešu literatūrai, runāsim par lībiešu valodā tulkotā Mateja evaņģēlija nozīmi un pārlaposim lībiešu autoru Jāņa Prinča un viņa dēla Jāņa sacerēto dzejas krājumu "Jūrnieku svētas dziesmas un lūgšanas". Ar sveicienu arī lībiešu valodā šo raidījumu ciklā “Grāmatai pa pēdām” veltīsim lībiešu literatūrai. Lībiešu grāmatniecība vairāku gadsimtu garumā ir gājusi paralēlu ceļu latviešu literatūrai, šie ceļi ir krustojušies, un, protams, arī vēstures tumšās lappuses ir atstājušas ietekmi kā latviešu, tā lībiešu kultūrā. Lībiešu mantojumu, kā arī literatūru mūsdienās raidījumā atklās Latvijas Universitātes Lībiešu institūta vadītājs, lībiešu rakstu valodas pētnieks, dzejnieks Valts Ernštreits un literatūrzinātniece Māra Grudule. Rakstītais un drukātais vārds ir bijis nozīmīgs lībiešu valodas saglabāšanā pēdējos 80-100 gados, un tas ir ļāvis uzturēt lībiešu kopienu, kas ikdienā ir izkliedēta. Turklāt, neskatoties uz pavisam nelielo lībiešu valodas pratēju skaitu, kā arī virtuālu platformu trūkumu pašas kopienas pārstāvjiem, drukātā vārda attīstība arī šobrīd ir ļoti spēcīga. Tā norāda Valts Ernštreits.  19. gadsimtā veiktā Mateja evaņģēlija tulkojums lībiešu valodā līdz lasītājiem nenonāca, jo nesen bija noslēgušies 1859. gada notikumi, kurus dēvē par Lībiešu dumpi. Kā skaidro Valts Ernštreits, tad dumpis saistīts ar faktu, ka kādu laiku pēc dzimtbūšanas atcelšanas tika noteiktas ļoti augstas nomas maksas, pret ko lībieši protestēja. Dumpis beidzies neveiksmīgi, jo 19. gadsimta vidū bijis apmēram 2500 lībiešu - spēks, kas nav varējis stāties pretim Krievijas impērijai. Tādējādi 19. gadsimta vidū skaidri iezīmējusies lībiešu piespiedu asimilācija - aktīvākie dumpja dalībnieki pārvietoti uz iekšzemi prom no Lībiešu krasta, bet Lībiešu krastā iecelti latviešu valodā runājoši cilvēki no iekšzemes. Lībiešu krastā lībiešu īpatsvars un lībiešu valodas runātāju skaits samazinājies, un šie notikumi skāruši arī mūsu sarunas laikā pieminēto teicēju, tulkotāju Niku Polmani. Viņam nācās doties prom no Lībiešu krasta, viņš apmeties Novgorodā, kur turpinājis tālāk darboties. Vēl jau nāks Pirmais un Otrais pasaules karš, kad lībieši būs spiesti pamest Lībiešu krastu, un padomju okupācija, kas lībiešus izkliedēs pilnībā. Bet tagad atgriezīsimies atpakaļ 19. gadsimtā, lai saprastu, kas tad notika ar iztulkotā Mateja evaņģēlija divām grāmatām. Tātad lībiešu dumpja dēļ grāmatas nevarēja izdot. Ferdinands Johans Vīdemanis atrada risinājumu. Runājot par Mateja evaņģēlija tulkojumu, līdzās teicējam Nikam Polmanim minams arī Jānis Princis - teicējs, viens no pirmajiem zināmajiem lībiešu valodas kopējiem un attīstītājiem, kurš vēlas parādīt, ka lībiešu valoda ir tieši tāda pati kultūras valoda kā jebkura cita valoda Eiropā. Viņš ir pirmais, kurš lībiešu valodā mēģinājis radīt dzeju, kā arī sastādījis lībiešu-latviešu vārdnīcu. Bet interesanti, ka Jānis Princis ir lībietis, kurš atstājis mantojumu arī latviešu literārajā valodā. Jāpiebilst, ka te īpaši runājam par Jāni Princi Vecāko, jo Prinči ir vairāki.  Papētīsim tuvāk, par ko stāsta 1845. gadā latviešu literārajā valodā izdotais krājums “Jūrnieku svētas dziesmas un lūgšanas”. Stāsta literatūrzinātniece Māra Grudule, kurai līdzi paņemti šī krājuma dažādu laiku izdevumi. Lūgšanas kā prozas teksti un dziesmas dvēseles ielīksmošanai. Māra Grudule piebilst, ka temati par zvejniecību un jūrniecību latviešu garīgo dziesmu vēsturē parādās jau agrāk - 17. un 18. gadsimta mijā. Princis Vecākais to vēlāk vienkārši turpina un liek pamatu pirmajam krājumam, kas veltīts tieši Kurzemes zvejniekiem.  Protams, ir vēl virkne lībiešu dzejnieku, literātu un kultūras darbinieku. Ievērojams 19./20. gadsimta literāts bijis Kārlis Stalte - dzejnieks, laikraksta "Līvli" redaktors, pirmais Lībiešu savienības priekšsēdētājs, lībiešu himnas vārdu autors, lībiešu ābeces sastādītājs, tulkojis garīgos tekstus. No 19. gadsimta līdz mūsdienām dzeju rakstījuši aptuveni 40 dzejnieki, mazāk rakstīta proza. Bet kāpēc lībiešu vidū ir tik daudz dzejnieku, skaidro Valts Ernštreits.  Plašāk par projektu šeit:

Ikviens no mums var rakstīt! Pārliecināta ir rakstniece Inga Žolude, kura kopā ar mākslinieku Reini Pētersonu ir autore izdevumam "Raksti!". Kā radās vēlme pētīt un skaidrot, kas ir svarīgākais, ko zināt topošajam rakstniekam, Kultūras rondo pārrunājam ar Ingu Žoludi. Izdevums "Raksti!" ir interaktīvā grāmata, kas paredz aktīvu paša darbošanos, domāta ikvienam ieinteresētajam, neatkarīgi no vecuma un dzīves pieredzes, ikvienam, kurš gan zina, ko nozīmē rakstīt, taču vēlas pamēģināt, kā tas būtu — sarakstīt stāstu pašam. Inga Žolude ir ne tikai pārliecināta, ka ikviens var rakstīt, bet arī vairs nesaka citiem - lūdzu, neraksti. Drīzāk rosina un mudina cilvēkus rakstīt. Rakstniece Inga Žolude kopā ar mākslinieku Reini Pētersonu kopīgi radījuši ceļvedi-rokasgrāmatu tiem, kas ir pietiekami drosmīgi un aktīvi, lai pamēģinātu atraisīt savu sacerētāja talantu. Grāmatas sākumā doti padomi, kā radīt sava stāsta varoni, un katrā nākamā lappusē piedāvātie vingrinājumi ļaus soli pa solim sarakstīt pašam savu grāmatu. Protams, šī savā ziņā būs “darba burtnīca” — tomēr tieši tāds ir jebkurš labs sākums! Grāmatas "Raksti!" atvēršanas svētki būs 22. novembrī Valodu māja. Uz pasākumu aicināts ikviens, kurš raksta vai vēlas rakstīt. Tā būs ekspress konference par rakstīšanu ar vairāku rakstnieku un dzejnieku piedalīšanos. Savukārt 26. novembrī, pulksten 17.00 Rakstniecības un mūzikas muzeja kultūrtelpā "Tintnīca" notiks ceturtais cikla "Tintnīca sapņotājiem" pasākums – atvērtā koprakstīšana jeb radošais vakars "Rakstīt romānu rutīnā raiti". Grāmatu "Raksti!" izdevis Jāņa Rozes apgāds.

Pēteris Kalniņš savas atmiņas noslēdz ar šādu teikumu: „Rakstīts 88. gadā no manas dzīves 1843. gada līdz 1928. gadam”. Šī grāmata mūs ne tikai aizved senā pagātnē, sekojot Pētera Kalniņa atmiņām, bet aizved arī uz mūsdienu Tirzu, kur dzimuši daudzi kultūras cilvēki, kur joprojām dzīvo cilvēki, kuriem ir svarīgi atgādināt par Tirzas sakņu sistēmu. Grāmatas sastādītājs un kultūrvēsturisko komentāru autors Nils Treijs stāsta, ka Pēteris Kalniņš savas atmiņas sācis rakstīt 88 gadu vecumā, tās mūsdienās kļuvušas pieejamas ar Pētera Kalniņa mazmeitas palīdzību, bet grāmatā to izdevusi Tirzas pagasta attīstības biedrība. Gundaram Āboliņam īpaši patika stāsts „Sarunājām spēlēt teātri”, kurā (tāpat kā citos stāstos) ir daudz interesantu vecvārdu, piemēram, šajā tekstā atrodami tādi jēdzieni kā „grāmatas”(ar ko domātas lugas), „valsts” (pagasts) un „saejam uz provspēli” (sākam mēģinājumu). Pētera Kalniņa „Manas dzīves atmiņas no 1843. dzīvības gada” izdevusi Tirzas pagasta attīstības biedrība. Par to Radio mazajā lasītavā stāsta Nils Treijs.   Raidījumu atbalsta:

Ik gadu augusta beigās - Broņislavās, Madonas novada Lubānas "Dārziņos” tiek svinēta “Broņislavas Dzejas diena”. Šajās mājās top dzejnieces un nacionālās pretošanās kustības dalībnieces Broņislavas Martuževas piemiņas vieta. Šogad tika svinēta piecgade, kopš tapusi Dzejas klēts. Svētkos tika atklāts arī tēlnieka Ģirta Burvja veidotais vides objekts “Austras koks” un “Pretošanās akmens”.   Rakstītāja, dziesminiece,  nacionālās pretošanās kustības dalībniece Broņislava Martuževa, kuras balss skan raidījuma ievadā, 2012. gadā aizgāja mūžībā. Madonas novada Lubānas "Dārziņos”, mājā kurā Martuževa nodzīvoja mūža pēdējos gandrīz četrdesmit gadus. Šogad Broņislavas Dzejas diena bija īpaša, tika svinēti pieci gadi kopš tapusi Dzejas klēts ar Broņislavas Martuževas  dzīvei veltītu ekspozīciju. Dārzā tika atklāts ceturtais no tēlnieka Ģirta Burvja radītajiem Rakstu akmeņiem. Taču šai mājā pārsteidza ne tikai stāsts par Broņislavu Martuževu, bet arī stāsts par draudzību un vērtību izpratni, ar ko patreizējā mājas saimniece Anna Egliena, Broņislavas ilggadēja draudzene ar pamatīgu  muzejnieces pieredzi, vēlas dalīties ar visiem atbraukušajiem. Martuževa ir arī dziesminiece. Raidījumā pieminētajā albumā “Un viss beigās kļūst dziesma” atklājas arī kā tautas dziesmu teicēja. Stāsta Baiba Putniņa, Cesvaines folkloras kopas “Krauklēnieši” vadītāja. Broņislavas Martuževas repertuārā esot daudz dziesmu, par kuru autorību viņa pati izteikusies izvairīgi, līdz ar to atklājumi vēl ir iespējami. Arī dziesma, ko piemiņas brīdī kapos dzied “Krauklēnieši”, iesākas kā tautas dziesma – "Es šķitos jauns būdams/Vecumiņa neredzēt, /Pienāk mans vecumiņš/ kā vasaru launadziņš." Bet melodija un tālākais jau izklausās drīzāk Broņislavas pašas sacerēts. Broņislavas Martuževas piemiņas vietā Madonas novada Lubānas “Dārziņos” ir lauku sētas ģeogrāfija, ikdienas vajadzības,  un tomēr visu laiku līdzās arī piemiņas un dzejas dimensija. “Dārziņu” klēts it kā ir savā vietā, tikai apcirkņos ar muzejnieces tvērienu veidota ekspozīcija. ir dzejas stropi, no kuriem izvelkot medus kāri, var tikt pie dzejoļa. Arī blakus dārzam top Dzejas dārzs, ar Ģirta Burvja darinātajiem Rakstu akmeņiem. Sarunā iesaistās arī Vilnis Strautiņš, kurš ir akmeņu kolekcionārs. Broņislavas Dzejas dienā Lubānas “Dārziņos” tika atrādīta arī pagājušā gada Ziemassvētkos tapusi komponista Ulda Marhilēviča un aktrises Ditas Lūriņas koncertprogramma ar Broņislavas Martuževas dzeju. 2024. gada 8. aprīlī dzejniecei, dziesminiecei, nacionālās pretošanās kustības dalībniecei Broņislavai Martuževai apritēs simts. Gatavojoties šim brīdim tad arī top Ditas Lūriņas, Ulža Marhilēviča koncertprogramma, diriģents Sigvards Kļava un Latvijas Radio koris uzrunāts atjaunot 2014. gadā tapušo koncertprogrammu “Rakstītāja”.

Piedāvājam sporta sarunu šova “eXi” piektās - jubilejas sezonas otro epizodi, kurā viesojas BMX “eXis”, divkārtējais olimpiskais, trīskārtējais Eiropas un divkārtējais pasaules čempions BMX riteņbraukšanā - Māris Štrombergs. 0:00:00 – 0:03:10 – šodien raidījumā; 0:03:11 – 0:30:34 – par dzīvi pēc profesionālā sporta; 0:32:34 – 1:28:06 – “Domina Shopping” tēmu rats.

Grāmatai pa pēdām dodas uz Latgali, lai atklātu Mihaelu jeb Miķeli Rotu, vācu tautības garīgo rakstu autoru un tulkotāju, senās latgaliešu rakstības attīstītāju un pilnveidotāju. Šoreiz stāsta centrā grāmata latgaliešu valodā „Vyssa moceiba katolizska” – apjomīga kristīgā mācība jautājumu un atbilžu formā. Tā iespiesta 1805.gadā Polockā un tieši no valodas viedokļa tā tiek uzskatīta par vienu no labākajiem darbiem senajā latgaliešu rakstības paveidā. Tomēr šai grāmatai un tās iespējamajam autoram apakšā paveras daudz plašāks stāsts. Kāpēc tieši konkrētā kristīgās mācības grāmata ir bijusi būtiska Latvijas un tieši Latgales dienvidaustrumu un Sēlijas reģioniem? Darba dienas priekšpusdienā kopā ar latgaliešu valodniecības jautājumu pētnieci, filoloģijas doktori Annu Stafecku esmu ieradusies pie māsas Klāras jeb filoloģijas doktores Skaidrītes Kalvānes nabadzīgā bērna Jēzus māsu klosterī. Viņām abām rokās ir grāmatas „Vyssa moceiba katolizska” oriģināli, viens no tiem arī oriģinālos vākos, bet otrs eksemplārs rūpīgi pārsiets jaunos melnos vākos. Grāmatā iespiestais teksts pirmajā brīdī izskatās pēc svešvalodā rakstīta, bet, vērīgāk ieskatoties, atklājas senā latgaliešu rakstība, kas ieslēpusies mūsdienām netipisko "w" un tā saucamo čupu burtu rindās. Kādā no saviem rakstiem Anna Stafecka šo grāmatu nosaukusi par vienu no labākajiem darbiem senajā latgaliešu rakstības paveidā. Tas tādēļ, ka grāmatā izmantotā valoda ir visvairāk pietuvināta Latgales izloksnēm. Grāmatas „Vyssa moceiba katolizska” autors precīzi zināms nav, tomēr nereti tā tiek pieskaitīta jezuītu garīdznieka Mihaela Rota veikumam. Mihaels vai Miķelis Rots bija katoļu garīdznieks, misionārs ar vācu saknēm, un lai arī nebija latvietis, tomēr izcēlies ar labu vietējās latviešu valodas prasmi. Dzimis 1721.gadā Ilūkstē. Vairāk nekā 30 gadus kā garīdznieks un jezuītu misionārs darbojies Dagdā, tā laika muižnieka Hilzena izveidotajā misijā. Viņa darbības laikā apkārtnē tika veidotas skolas un izglītoti vietējo zemnieku bērni. Pie Mihaela Rota darbiem tiek pieskaitīti arī 1775.gadā Viļņā nodrukātais katehisms „Mocieyba Katoliszka” un lūgšanu un dziesmu grāmata „Nabozenstwo”. Kopā viņa dzīves laikā izdotas četras viņa grāmatas, kas uz latgaliešu valodu bijušas tulkotas no poļu valodas, tekstus pielāgojot vietējiem ticīgajiem. Tāpat Mihaelu Rotu uzskata arī par latgaliešu laicīgās rakstniecības aizsācēju, viņam tiek piedēvēts arī pirmais laicīgais dzejolis latgaliešu valodā. Pēc nāves 1785.gadā par Latgales apustuli dēvētais jezuītu garīdznieks Mihaels Rots apglabāts turpat Dagdā zem baznīcas. Un vietēji viņu godinājuši par svēto. Plašāk par projektu:

Ķikuļa Jēkabs – latviešu pirmais dzejas autors, spēcīga, pievilcīga personība; iesaistījies Vidzemes zemnieku nemieros un zemnieku sūdzībām pievienojis dzejas formā rakstītas dziesmas. Šodien raidījumā izzināsim latviešu laicīgās rakstītās dzejas sākumu. Ķikuļa Jēkabs būs mūsu uzmanības centrā - dēvēts par latviešu pirmo dzejnieku, dzīvojis Blomē, bijis audējs un hernhūtietis. Piedalījies lielajos 1776. -1777.gada Vidzemes dzimtļaužu nemieros. Ķikuļa Jēkaba nozīmi  palīdz izzināt Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošā pētniece Beata Paškevica. Par Ķikuļa Jēkaba dzīvi un darbību saglabājies maz liecību, tomēr zināms, bijis saimnieka vecākais dēls Smiltenes draudzes Blomu muižas Ķikulī. Apprecējis sievu Ģedu un viņiem bijuši četri bērni. Andris Vilks daudzkārt apmeklējis  Ķikuļa Jēkaba dzimto pusi, pētījis un iepazinis to. Hernhūtiešiem Vidzemes pusē allaž bijusi svarīga  loma, ar brāļu draudzēm te saistītas tādas vietas  kā Trikāta, Rauna, Plāņi, arī Smiltene. Un Jēkabs bijis aktīvs brāļu draudzes loceklis, viens no brāļu draudžu literātiem. Cik izglītots un zinošs bijis Ķikuļa Jēkabs  liecina vien dokumenti, kas atrasti. Arī vēstules, ko rakstījis. Andris Vilks iezīmē tā brīža situāciju, kad top Ķikuļa Jēkaba dziesmas. Galvenais notikums, ar ko arī saistās dziesmu radīšana, sakrita ar zemnieku nemieriem Vidzemē. Zemnieku nemieru laikā 1777.gada rudenī divi zemnieki nokļuva Pēterburgā. Viņus apcietināja un sodīja, bet aizvestie iesniegumi ir saglabājušies, tie ir divi sūdzību raksti un divas dziesmas. Šos dokumentus rakstījis Jēkabs.  Viena dziesma ir ķeizarienei, otra – „Viena Vidzemes cietumnieku bēdu dziesma, iekš lielām bēdām un bailēm šinī 1777.gadā taisīta”. Padomju laikā iznākušajā grāmatā „Ķikuļa Jēkabs. Dziesmas” varam aplūkot rokrakstu un līdzās transkripciju mūsdienu ortogrāfijā. Sakopoti arī nedaudzie pārējie viņa sacerējumi – vēstule un divas zemnieku sūdzības. Dziesmas rakstītas burtnīcā uz iezilgana papīra, sūdzības uz parastām lapām. „Viena Vidzemes cietumnieku bēdu dziesma” ir mākslinieciski vērtīgākā, kas ļauj Ķikuļa Jēkabu uzskatīt par pirmo latviešu dzejnieku.  Vēl svarīga piebilde, dziesmas nekad nav publicētas grāmatā un necirkulēja sabiedrībā. Arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošā pētniece Beata Paškevica paņēmusi līdzi 1982.gada izdevniecībā „Liesma” drukāto izdevumu.   Plašāk par projektu:

Stāsta valodniece, Latvijas Universitātes profesore, Latviešu valodas institūta vadošā pētniece Anna Vulāne. Stāstījuma sagatavošanā izmantoti Dainas Nītiņas, Sarmas Kļaviņas, Rasmas Grīsles pētījumi, kā arī laikabiedru atmiņas. Ģimnāzijā jauneklis bija tik labi apguvis grieķu un latīņu valodu, ka rakstīja tajās dzejoļus un arī tulkoja latviešu valodā. 19. gadsimta 90. gados šie tulkojumi tika publicēti žurnālā "Austrums" ar pseidonīmu Kaugurietis. Pašmācības ceļā bija apgūta arī leišu valoda, kā to sauca Endzelīns, un tulkotas latviski tautasdziesmas. Tomēr šī nodarbe nekļuva par būtisku viņa dzīves daļu. Daudz nozīmīgāks ir pedagoģiskais darbs, kas tika veikts līdztekus zinātniskajiem pētījumiem. Jānis Endzelīns dažus mēnešus ir strādājis par mājskolotāju, savukārt Jurjevā (Tartu) viņš zinātnisko darbu apvienoja ar seno valodu mācīšanu Hugo Trefnera ģimnāzijā. Viņš ir bijis ļoti stingrs skolotājs. Piemēram, grieķu valodā pusgadā 12 skolēniem no 38 liecībā bija vieninieks, 17 divnieki, 6 trijnieki un viens četrinieks. Piecnieku nav. Endzelīnu uzskatīja par skarbu un ļoti prasīgu, bet interesantu skolotāju. Kopš 1903. gada J. Endzelīns ir strādājis trijās universitātēs. Jurjevas Universitātē viņš lasīja latīņu valodas fonētikas, morfoloģijas un vēsturiskās gramatikas kursus, salīdzināmās valodniecības, latviešu valodas dialektoloģijas un vēstures u. c. kursus. Harkivā pavadītos 11 gadus Jānis Endzelīns uzskatīja par ražīgāko savas lingvistiskās darbības laiku. Te  tika uzrakstīti vairāki nozīmīgi darbi, kā arī universitātē docēti teorētiskie lekciju kursi – ievads valodniecībā, salīdzināmā valodniecība, indoeiropiešu valodu salīdzināmā gramatika, ģermāņu valodu salīdzināmā gramatika – un vadītas praktiskās nodarbības lietuviešu, senprūšu, senarmēņu, senpersiešu, gotu, senislandiešu, senīru valodā. Līdztekus viņš strādāja arī Augstākajos sieviešu kursos. Vēl spilgtāk profesora plašās zināšanas un pedagoģiskās darbības daudzpusību apliecina Latvijas Universitātē docēto kursu saraksts, piemēram, baltu valodu salīdzināmā gramatika, latviešu valodas zinātniskā gramatika, valodniecības darbu analīze, lietuviešu valodas zinātniskais kurss, latviešu valodas propaideutika, slāvu valodu salīdzināmā gramatika, sanskrita teksti, vairāki seno valodu kursi un vēl citi... Daži no tiem tika docēti vairākus mācību gadus, citi  – vienu semestri vai dažus gadus. Lai skolēnus un studentus audzinātu latviskā garā, Endzelīns aicināja iesaistīt viņus valodas materiālu vākšanā. Viņš uzskatīja, ka studenti, kuri lūdz Zinību komisijai pabalstu, tā varētu apliecināt savu interesi par tautas lietām. "Piespriest tautas iedoto naudu tādiem, kam latviešu valoda vienaldzīga, nozīmē – piespriesto naudu vairs neatdabūt un vairot karjeristu skaitu. Bet tas ir pret latviešu interesēm!" Dažādi vērtēta Endzelīna personība. No kolēģu, studentu atmiņām iepazīstam valodnieku kā savpatīgu, prasīgu, ar asu domu un nesaudzīgu ironiju apveltītu personību. Arī spītīgu un vientuļu, dažkārt augstprātīgu. Viņam bija ne tikai izcilas zināšanas, bet arī milzīgas darba spējas un lieliska atmiņa. Raksturīga liela precizitāte un laika ekonomija, stingrs dienas režīms. Visur viņš ir ieradies precīzi. Lekciju beidzis  līdz ar zvanu. Profesora kodolīgās, valodas piemēriem un atsaucēm uz pētījumiem bagātās lekcijas netika lasītas no papīra. Tiesa, studentiem zināšanu trūkuma dēļ dažkārt bija grūti  izsekot profesora domai. Kā atceras Konstantīns Karulis, dažreiz profesors pierakstījis pilnu tāfeli ar formulām un tad tik noprasījis: "Vai skaidrs?" Neviens no kursa biedriem neesot uzdrošinājies pateikt, ka nesaprot; mācījušies vienkārši no galvas. Studenti tika eksaminēti pa vienam, saruna varēja ilgt pat 45 minūtes un, ja atbilde profesoru iepriecināja, tad retumis bija iespēja dzirdēt frāzi: "Pateicos par labu darbu!" Savukārt tiem, kuri eksāmenam nebija sagatavojušies, tika pateikts: "Jūs šeit vairs nenāciet!" Vallija Dambe norāda, ka, iepazīstot skarbo profesoru tuvāk, atklājās dziļa sirsnība un gatavība palīdzēt, ja bija kāda vajadzība  – ikkatrs varēja ierasties pie viņa mājās, bet precīzi norunātajā laika. Rīgas dzīvoklī tas tapa pacienāts ar konfektēm, Koknesē ar augļiem un citiem lauku gardumiem. Nezināšana, paviršība, nevērīga attieksme pret zinātni un runas kļūdas varēja ļoti nokaitināt profesoru. Tad viņa seja kļuva sarkana, acis šķīla zibeņus un skanēja asi, īgni zobgalīgi aizrādījumi. Piemēram, dzirdot, ka reflektante, kura uzvārdu bija rakstījusi vīriešu dzimtē, pamatoja to ar ierakstu pasē, viņš nikni un nicīgi nobrēcis: "Te nav policija, bet universitāte!" Par profesora Spekkes uzvārda nepareizo rakstību Endzelīns esot noteicis: "Lai viņš raksta to kaut ar trim "k", bet Speķis viņš ir bijis un paliek." Kad kāda studente neprata izvairīties no barbarismiem, profesors bargi noskaldījis: "Vai tad jums no manis bailes nemaz nav?" – "O, un kā vēl!" satraukumā iesaukusies norātā, par ko Endzelīns sācis skaļi smieties. Stingrā nostāja, augstās prasības, skarbie rājieni tomēr nekavēja iemīlēt un cienīt izcilo valodnieku, jo studenti apzinājās prasību pamatotību un cauri skarbajai un strupajai valodai juta viņa labvēlību.

Rakstniece Džena Andersone spilgti debitēja ar savu pirmo stāstu krājumu “Dadži”. Otrais stāstu krājums “Sainis” tapis mazāk kā gada laikā, un – tavu pārsteigumu! – tikai daļēji līdzīgs iepriekš rakstītajam. Ko Džena Andersone meklē un vēlas atrast rakstīšanā? Rakstniece Džena Andersone pirms mazliet vairāk kā gada parādījās kā spoža komēta pie latviešu literatūras debesīm ar savu debijas stāstu krājumu “Dadži”, kas tika nominēts arī Latvijas literatūras gada balvai. Ne mazāk pārsteidzoši, ka tik īsā laikā klāt jauns stāstu krājums “Sainis” – patiešām pamatīgs sainis ar stāstiem, grāmata kārtīga ķieģeļa biezumā. Pārsteigums bija arī tas, ka otrajā stāstu krājumā “Sainis” tikai no daži stāstiem turpina pirmajā Dženas Andersones stāstu krājumā iepazīto noskaņu. Rakstnieces īpašā spēja, kas arī padarīja spilgtu viņas debiju literatūrā, ir dziļa empātija, spēja iejusties otra iekšējā pasaulē.  Dženai Andersonei piemīt spēja saskatīt cilvēka traģēdiju šķietami ikdienišķos notikumos, rakstnieces jaunākajā krājumā “Sainis” šo līniju turpina, piemēram, stāsts “Dzeltenās podziņas” – par meiteni, ko muļķa pusaudzis aplaupa kāpņu telpā, bet viņa nespēj steidzīgajai, savām lietām aizņemtajai mammai pastāstīt, ko tikko pārdzīvojusi. Kā stāstā “Tu mani nemīli”, kurā demences skartajai mātei aprūpes namā meita mēģina iestāstīt, ka tagad viņa ilgāku laiku nenāks, jo ir karantīna un pandēmija. Kā jau paredzams no stāsta nosaukuma, vienīgais, ko mamma spēj uztvert, ir, ka meita nenāks, un jebkuru tālāko mēģinājumu paskaidrot noslāpē bezgalīgas sāpes. Jaunajā stāstu krājumā “Sainis” dominē garstāsti, tātad – ne vairs šis viens emocionālais zibsnis, bet gan simts un vairāk lappusēs Dženas Andersones uzburta pasaule. Pasaule, ka, reizēm pat grūti izskaidrojama iemesla pēc, liekas visai draudīga vieta cilvēkam. Šobrīd latviešu literatūrā ir vesela rakstnieču plejāde, kuras rakstīt sākušas jau nobriedušā vecumā. It kā gribējies rakstīt jau kopš skolas laikiem, bet par rakstniecēm viņas kļuvušas jau pēc profesionālās karjeras izveidošanas. Kā Dace Vīgante, kā Laura Vinogradova, kā Jana Egle, tagad arī Džena Andersone. Dženas Andersones stāstu sižeti it kā novelk ādu. Liek pamanīt traģisko gluži ikdienišķajā, un varbūt tajā ir kāda dziļa gudrība. Ļaut ar stāsta distanci izsāpēt tam, kam ikdienas dzīvē nav tiesību sāpēt. Piemēram, saprast, kāpēc savā stikla akvārijā ieslodzīta autoostas kasiere ir tik nelaipna. Viņa izrāda savu sīksīciņo varu, kamēr patiesībā savā dzīvē var ietekmēt tik ļoti maz. Pateicoties detektīvžanra populritātei – seriāliem, kino, arī literatūrai, daudz kas no stāstā “Inspektors” izklāstītā mums nav svešs. Kā inspektors brauc uz nozieguma vietu, kā notiek subordinācija, kā nemitīga saskarsme ar cilvēka iedabas ēnas pusi ietekmē izmeklētāja personību. Stāsts ir garš, un likumsakarīgs ir jautājums, kurp rakstniece mani vedina? Dženas Andersones stāsti ir jālasa līdz beigām. Var pat sākt no beigām. Jo stāstam bieži vien zīmīgs ir pēdējais teikums, kas apvērš stāstīto vai mudina uz to palūkoties no atšķirīga skatu punkta. Dženas Andersones stāstu krājuma “Sainis” nosaukumu var iztulkot arī citā veidā. Tas patiešām ir sainis ar ļoti dažādiem stāstiem, būtu gribējies, lai krājuma veidotāju vairāk lasītāju būtu sagatavojuši, kas viņu sagaida, kādi spēles noteikumi būs jāievēro. Piemēram, garstāstu “Manzeva nams” es labprātāk būtu gribējusi ieraudzīt atsevišķā grāmatā. Vai vēl labāk, kā rakstniece Dace Vīgante ierosināja ierakstā sociālajos tīklos – kā scenāriju kādai Aika Karapetjana uzņemtai filmai. Dženai Andersonei tas patiešām padodas – jo īpaši garstāstos, radīt pašpietiekamu pasauli, kas ievelk savās likumsakarībās tik pilnīgi, ka, šķiet, esi pazaudējis ceļu ārā no tās. “Manzeva nams” ir visai biedējoša pasaule: darbā aizņemta sieviete kā daļu no darījuma saņem dzīvokli, kuru nav pat iepriekš apskatījusi. Ievācas tajā un pamazām saprot, ka ne jau viņa diktē noteikumus dzīvei šai namā. Manzeva nams ir kā sarežģīts mikrokosmoss, kurš ierauj savā skaistajā un biedējošajā realitātē tā iemītnieku dzīves. Stāsta “Damirs Hāns spēlē šahu” darbība noris kaut kur Austrumos, galmā, tādā tūkstoš un vienas nakts pasakas greznībā. Krāšņā nežēlība, ar kādu tiek nogalināts homoseksuāls valdnieka dēla mājskolotājs, piederas pasakai. Tikai tā nav pasaka. Ja pirmajā stāstu krājumā “Dadži' Džena Andersone rakstīja par atpazīstamiem notikumiem, ikdienas dzīvi, tad “Saiņa” garstāstos rakstniece demonstrē izcilu spēju pārcelties citā laikā, kultūrā, iedomātā realitātē. 

"Pie augstā loga" – literatūrzinātnieks Viesturs Vecgrāvis šādu nosaukumu devis monogrāfijai par Jāni Poruku. Viņa interese sākusies, beidzot studijas, taču pa šo laiku daudz kas mainījies, arī pieejami jauni materiāli. Ne tikai asaru un skumju dzejnieks ir Jānis Poruks, bet modernists, kurš pēc studijām Drēzdenē atgriežas Latvjiā, kuru nodarbina Nīčes idejas, Vakareiropas literatūra, mūzika un glezniecība. Kultūras rondo saruna ar literatūrzinātnieku Viesturu Vecgrāfi, kura monogrāfija "Pie augstā loga" iznākusi romānu un monogrāfiju sērijā par latviešu literatūras klasiķiem "Es esmu...". Runājam arī par Ingas Žoludes romānu "Vendenes Lotospuķe". "1981. gada nogalē, kad svinēja P0ruka 110 gadu jubileju, Vilnis Eihvalds ieteica manu diplomdarbu fragmentāri nopublicēt laikrakstā "literatūra un māksla". Var teikt, ka savu literatūrpētnieka karjeru esmu sācis ar Poruku un šeit ir kaut kāds laika nogrieznis vairāk nekā 40 gadu garuma, kurš tagad ir rezultējies monogrāfijā," vērtē Viesturs Vecgrāvis. "Poruks vienmēr ir bijis viens no autoriem, par kuru esmu gribējis rakstīt," atzīst Viesturs Vecgrāvis. Viņam nav bijis šaubu, par ko rakstīs, kad aicināts piedalīties sēriijas "Es esmu..." veidošanā. Viesturs Vecgrāvis: Savā grāmatā lielākoties esmu palicis es tādā tradicionāla pētījuma rakursā viena iemesla dēļ. Es negribēju šo grāmatu veidot pārāk zinātnisku, drīzāk gan tādu populārzinātnisku, un negribēju arīdzan akcentēt, ka es izmantoju kādu atsevišķu metodi. Faktiski mana pieeja Porukam ir tīri psiholoģiska, cenšoties parādīt, ka Poruks kā personība ir daudzdabīgs, daudzveidis, ka nekādā gadījumā nedrīkst viņu interpretēt tā, ka daudzi ir interpretējuši, par sapņu un asaru dzejnieku vai sirdsšķīsto ļaužu un Cibiņa cildinātāju. Poruka devums mūsu rakstniecībā ir krietni vien plašāks, un tieši tāpēc es vēlējos parādīt gan Poruka novitātes tādā estētikas rakursā, runājot par traģisko pasaules izjūtu Poruka darbos. Tiecos parādīt Poruku kā mainīgu personību, kurš piedzīvoja savus optimisma uzplūdus un pretstatā tam nereti nonāca arī dziļā pesimismā, zākājoties pat par sava laika cilvēka aprobežotību, nosaukdams reāli esošo pasauli pat par slimo pasauli. Nu, protams, man likās, ka noteikti ir jāuzsver tas, ko 1953. gadā tādā īsā astoņu lappušu garā apcere par Jāni Poruku bija minējis kultūrvēsturnieks un literatūrvēsturnieks Andrejs Johansons. Proti, Poruks ir tāds savāds vēstnesis no Platona ideju pasaules. (..) Poruks ir ideju rakstnieks, un, ja šo niansi vai šo īpatnību ignorē, tad, protams, Poruks ir jāinterpretē tajā tradicionālajā reālismā un romantismā vai nu sintēzes, vai mijiedarbes rakursā. Bet man likās, ka tas nav īpaši auglīgi. Ka Poruks jāuzskata kā moderns rakstnieks, kurš ir an gandrīz nesaprotamā, neticamā kārtā ievērojis tās jaunā laikmeta parādības un cilvēciskās izpausmes, ko mūsdienās saucam par moderno cilvēku atsvešinātības izjūtām, par cilvēka vientulības izjūtām. Par cilvēka kā tādu garīgu svaidīšanos starp dažādām vērtībām un dažādām orientācijām. Nu, citiem vārdiem, es gribēju parādīt Poruku kā vienu no mūsu modernā laikmetā, varbūt tas skanēs tā saasināti, galvenajiem rakstniekiem un, ja tīri tā hronoloģiski mēs ņemam, tad mūsu pirmo modernistu.    

Jaunākajā raidieraksta sērijā atkal sēžām uz grāmatnieku dīvāniņa, uz kura šoreiz arī divas grāmatu blogeres un aizrautīgas lasītājas – Ieva @mrs.lasitaja un Inese @lasitnaskis.Šajā sērijā traki daudz grāmatu ieteikumu un, protams, palīdzība diviem izmisušiem grāmatniekiem, kuri 1)vēlas skaistu, bet ne salkanu mīlas romānu un 2)motivējošu biogrāfiju.Seko Inesei Instagram Inese Poriņa (@lasitnaskis) • Instagram photos and videosSeko Ievai Instagram Ieva • grāmatu atsauksmes • (@mrs.lasitaja) • Instagram photos and videosSeko Aijai Instagram Aija Bremšmite (@piedzivot) • Instagram photos and videosKļūsti par raidieraksta atbalstītāju Piedzīvot | creating Raidieraksts "Piedzīvot lappuses" | PatreonSarunā pieminētie autori un grāmatas.*Mērija Elizabete Kalniņa*Dzintra Geka "Mātes Sibīrijā"*Atslēgas*Guntis Berelis "Rakstīt..."*Dzintra Geka "Sibīrijas bērni"*Deivs Grols "Stāstnieks"*Mišela Obama "Izaugt"*Aleksejs Saļņikovs "Petrovi ar gripu"*Mišela Ričmonda "Brīnumu tests"*Guntis Tālers "Grēksūdzes noslēpums", "Monstra rotaļu laukums", "Pēdējais klients"*Lūsija Folija "Apartamenti Parīzē"*Džeisons Rekulaks "Slēptie zīmējumi"*Dzintars Tilaks "Zlatas ceļš"*Tommi Kunnunens "Nožēlu neizteica", "Stikla upe", "Četru ceļu krustojums"*Valsis Klišāns "Pieauguša puikas atmiņu klade"*Silēna Edgāra, Pols Beorns "Mūru dāma"*Igne Zarambaite "Melndzelmji"*Māris Zanders "Padomju laiku Latvija"*Jurģis Liepnieks "Mans nabaga pirāts"*Danuta Butrima "Vilkezers"*Jennija Fāgelunda "24 labie darbi"*Havjērs Hariss "Iemīlēšanās"*F. S. Ficdžeralds "Lielais Getsbijs"*Kristīne Hana "Lakstīgala", "Baltā nekuriene", "Četri vēji", "Winter Garden"*Fredriks Bakmans "Omce sūta sveicienus un atvainojas"*Linda Īstenā "Perspektīvā"*Serhijs Žadans "Internāts"*Jā Džasi "Mājupiešana"*I'm Glad My Mom Died by Jenette McCurdy  *The Push by Ashley Audrin*Elizabete Keita Rasela "Mana tumšā Vanesa"*Abigeila Dīna "Meitene A"*Inga Grencberga "Sestā sieva"*Dēlija Ouensa "Kur vēži dzied"*Korina Bomane "Mēnesgaismas dārzs"*Gunita Lagzdiņa "Pareizs laiks"*Šarlote Betsa "Garšvielu tirgotāja sieva"*Margareta Mičela "Vējiem līdzi"*Vera Volkēviča "Pļauka"*Inese Dreimane "Vēstule ar pielikumu"*The Seven Husbands of Evelyn Hugo by Taylor Jenkins Reid*Kārena Vaita "Pēdējā naksts Londonā. Pārradīšana"*Benedikts Velss "Vientulības gals"*Dace Rukšāne "Krieva āda"*Valērija Pērēna "Svaigs ūdens puķēm"*Haruki Murakami "Par ko es runāju, kad runāju par skriešanu"*Edīte Eigere "Izvēle", "Dāvana. 13 mācību stundas, kā izglābt savu dzīvi"*Roberts Aigers "Brauciens mūža garumā"

Fantāzijas romāna “Zaļā dzīle” autors Toms Deimonds Barvidis ar ‘worldbuilding' jeb pasauļu būvēšanu aizrāvies jau sen, piektajā klasē izgudrojis mākslīgo valodu, un tad arī sācis fantazēt – kādas varētu būt tās būtnes, kas tajā runā. Spraiga sižeta romāna “Dzelmē” autors Mikus Ozoliņš, risinot romāna sižetu par bīstamu Daugavas dzelmē atstātu padomjlaika mantojumu, pārsteidz ar plašām inženiertehniskajām zināšanām. Romānu rakstīšana kā vaļasprieks: kādu iemeslu pēc cilvēki sāk rakstīt aizraujošu literatūru, kā viņu profesionālās zināšanas tiek izmantotas sižeta veidošanā?  Abas pieminētās ir autoru pirmās grāmatas, abas piederīgas izklaides literatūrai, un tās nav uzrakstītas nevainojami. Raidījumā interesējamies par pašu fenomenu – kas pamudina dzīvē jau situējušos cilvēku, kuram ir izglītība, ģimene, karjera, atrast laiku rakstīšanai, vērienīgu fantāzijas pasauļu radīšanai? Saruna ar Tomu Deimondu Barvidi, Miku Ozoliņu. “Zaļās dzīles” autors Toms Deimonds Barvidis, iespēju izdot savu pirmo grāmatu vinnēja konkursā. Viņš ir „Baltic International Bank” lasīšanas veicināšanas projekta „Bibliotēka” rīkotā pirmā jauno rakstnieku konkursa laureāts. Jautāju Tomam, vai viņa otrais vārds ‘Deimonds' ir fantāzijas literatūras autoram piederīgs pseidonīms. Tas nav pseidonīms, otro vārdu viņam devuši krustvecāki. Un no atbildes nojaušu, ka mana sarunbiedra dzīve nav bijusi gluži parasta, un arī viņa interesei par fantāzijas literatūru bijusi labvēlīga vide ģimenes un draugu lokā. Mērķis uzbūvēt pašpietiekamu fantāzijas pasauli romānā “Zaļā dzīle” izpildīts godam, Toms Deimonds Barvidis šobrīd strādā pie romāna turpinājuma. Tīruma ļaudis dzīvo naidīga bezdibeņa malā. Bezdibenis ir Zaļā dzīle, kurš dzīvo pēc  saviem, nekontrolētas audzelības likumiem. Savukārt Tīruma ļaudis savu dzīvi mēģina organizēt, viņiem ir rakstotāji, kuri zemē ievelk zīmes, pēc kurām tad arī viss notiek. Šobrīd pat nopietnos ziņu raidījumos, stāstot par karu Ukrainā, lai spilgti raksturotu situāciju un spēku samērus, tiek izmantoti Tolkīna “Gredzenu pavēlnieka” radītie tēli – orki, Mordora. Jāsecina, ka laikam jau Džonam Roaldam Rūenam Tolkīnam izdevies savā fantāzijas radītajā pasaulē ko ļoti precīzu pavēstīt par reālo pasauli. Un varam secināt arī, ka bieži vien stāstos par izgudrotām zemēm un tautām ir kāds morāls vēstījums. Arī “Zaļajā dzīlē” sakārtotā, cilvēku pasaule kļūst aizvien neauglīgāka, tai jāmeklē veids kā sagūstīt Zaļās dzīles audzelību. Vai šāds ir romāna vēstījums? Romāns “Zaļā dzīle” ir izaudzis no fantāzijas literatūras lasīšanas, tas seko tās labākajiem kanoniem un tradīcijām. Un vienlaikus man liekas, ka aprakstītā daba un cilvēki ir ļoti latviski. Ja “Zaļā dzīle” ir mēģinājums romānā uzbūvēt vai atklāt lasītāja acīm pasauli, kurā viss ir savstarpējā mijiedarbā. Tad Mikus Ozoliņa “Dzelmē” man gribētos raksturot kā latviešu versiju Džeimsa Bonda stāstam. Arī šajā romānā notiek pasaules glābšana, drauds ir Aukstā kara mantojums – k ādreizējo Padomju Savienības militārstruktūru atstāts bīstams objekts, kas paslēpts Daugavas dzelmē,  un nejauši aktivizēts varētu iznīcināt galvaspilsētu. Romāns vilina ar to, ka atšķirībā no Bonda filmām, šeit visas notikumu vietas ir atpazīstamas – Purvciema pagalms, Daugava vai Ķeguma HES, tas pārsteidz ar tehniskajām zināšanām. Man pašai šķiet, ka Mikus Ozoliņa rakstītais ir visai specifiskai auditorijai adresēts, taču, kad satiekamies ar grāmatas “Dzelmē” autoru Radiomājā, viņš pārsteidz, pavēstot, ka šeit viesojas jau trešo reizi. Par savu romānu stāstījis gan “Monopolā”, gan “Radio mazajā lasītavā”. “Radio mazā lasītava” Mikus Ozoliņš atklāj arī, kā viņš sācis rakstīt. Bērns bijis mazs, vakaros jāizturas klusi. Nu ko gan var sadarīt klusi? Klusi var uzrakstīt romānu, jo īpaši, ja tā sižets ilgstoši jau neliek mieru. Kad Mikus Ozoliņš saka, ka viņš nepārzina ne rakstnieku sabiedrību, ne literatūru, viņš nekoķetē.

Rūmī "Divrindes" - Kultūras rondo pārlasām persiešu dzejnieka Džalāledīna Muhammeda Rūmī citātu izlasi, kuru latviešu valodā pārnesis Raimonds Ķirķis, bet ilustrējusi māksliniece Ieva Krūmiņa.  Imanta Ziedoņa fonds "Viegli" latviski izdevis persiešu dzejnieka Džalāledīna Muhammeda Rūmī (1207–1273) citātu izlasi "Divrindes" ar mākslinieces Ievas Krūmiņas ilustrācijām. "Pēc dažādiem avotiem Rūmī ir viens no populārākajiem un komerciāli veiksmīgākajiem dzejniekiem mūsdienās. Dažādi autora citāti ir pārpludinājuši attēlus internetā, kafejnīcu skatlogus, blogus un pašpalīdzības grāmatas, pat nenojaušot, ka tie ir tieši Rūmī spalvas darbi," norādīja izdevēji. "Džalāledīns Muhammeds Rūmī, senais Meistars (Mevlevī), dzimis uz mūsdienu Tadžikijas un Afganistānas robežas Centrālāzijā. Rūmī tulkojumā latviešu valodā nozīmē "no Romas". Autors, būdams pusmūžā, satiek savu īsto dzīves skolotāju un mīlestību Šamsu no Tabrīzas (1185–1248), kurš iedvesmo izcilo persiešu dzejnieku rakstīt. Rakstīt tā, lai, tobrīd nevienam pat nenojaušot, desmit gadsimtus vēlāk viņš būtu viens no populārākajiem dzejniekiem ASV un labi zināms visā pasaulē," skaidro fonda "Viegli" pārstāvji.  

Laikā no pagājušā gadsimta 50. gadiem līdz 2010. gadam esam zaudējuši 230 valodas. UNESCO gada sākumā ziņoja, ka pusei pasaules valodu draud izzušana. Šādus apgalvojumus dzirdam ik pa laikam. Cik tie ir pamatoti? Vai un kā tehnoloģijas varētu glābt mazās valodas no pilnīgas izzušanas, kā globalizācijā lielo valodu plūsmā nepazaudēt neparastās un krāsainās mazās valodas, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē valodnieks, Latvijas Universitātes Lībiešu institūta pētnieks Uldis Balodis. "Katrā laikmetā bijusi šī problēma, bet šobrīd tā ir ļoti izteikta," atzīst Uldis Balodis, runājot par valodu, sevišķi mazo valodu izzušanu. "Situācija noteikti ir ļoti bēdīga. Par precīzu skaitu domas noteikti dalās, jau kopš 2000. gada ir runa, ka līdz 2100. gadam varētu izzust puse vai pat 90% no visām pasaules 6000 valodām. Skaits ir ticams, bet nezinām precīzi, cik valodas ir zudušas," norāda Uldis Balodis. Pētnieks min, ka daudzviet lielās valodas dominē plašsaziņas līdzekļos un mazajām valodām ir grūti konkurēt. Arī jaunieši biežāk sāk lietot dominējošo valodu. Kā piemēru viņš min sevi. Uldis Balodis ir uzaudzis ASV, arī bija grūtības latviešu valodai konkurēt ar angļu valodu. "Mazām valodām un to runātājiem ir daudz vairāk jāpiestrādā, lai savu valodu varētu arī ikdienā lietot," atzīst Uldis Balodis. Komata lietojums rakstītā tekstā Komatu kā pieturzīmi ir ieviesis sengrieķu domātājs un gramatiķis Aristofāns no Bizantijas. Un tas noticis aptuveni 200 gadus p.m.ē.  Vārds komats grieķu valodā nozīmē nogrieztu, atdalītu gabalu vai gramatikā – atdalītu teikumu. Ir skaidrs, ka cilvēka dzīvība var būt atkarīga no pareizi vai nepareizi saliktiem komatiem rakstītā tekstā teikumā – "apžēlot nedrīkst nogalināt". Tomēr daudz vairāk ir to gadījumu, kad komata lietošana neietekmē mūsu izdzīvošanu, bet liek krietni palauzīt galvu par šo pieturzīmju lietošanu. Pirms ķeramies klāt komata lietošanai šodien, neliels atskats uz pieturzīmju  izcelšanās vēsturi. Par to stāsta valodniece, Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta vadītāja Sanda Rapa. Sanda Rapa arī skaidro, kāpēc komats ir būtisks interpunkcijā jeb  pieturzīmju lietošanā un kā latviešu valodā saprast, kad un kur liekami komati. Rakstnieks, dzejnieks un tulkotājs Dzintars Sodums nereti vien pieturzīmju lietošanu saucis par bizantisku, norādot, ka reizumis tā biežā komatu likšana ir vecmodīga un komatus var arī likt pēc sajūtām. Es iejūdzu raibu zaķi Rakstītās kamanās. Gaismai austot Rīgā braucu, Saulei lecot Vāczemē. Rakstītā tekstā šajā latvju dainā aiz vārda austot un lecot neredzam komatu, kaut gramatika paģērētu divdabja teicienus atdalīt ar komatiem. Kā teica  Sanda Rapa, Krišjānis Barons tautasdziesmas pierakstot, komatus šādos gadījumos nav licis, jo uzskatījis, ka šāda pieturzīmju lietošana apstādina dainu ritmu. Ja  mums  šķiet, ka latviešu valoda ir pārbagāta ar komatiem, mierinot var teikt, ka arī citās valodās to netrūkst. Arī japāņu un ķīniešu valodās hieroglifus atdala ar komatiem; arī angļu valodā, kur pirmajā mirklī šķiet, ka rakstos nefigurē tik daudz pieturzīmes, kā mums, ir jāzina gramatikas  principi.

Cilvēka organisms sastāv no miljardiem šūnu - mikroskopisku organismu, kuri savā starpā veido savu sociālo dzīvi. Lai tik sarežģīts organisms kā cilvēks spētu funkcionēt, šūnām ir jāspēj sadarboties. Līdzīgi kā cilvēku saziņā, arī šūnas sadarbojas. Kā šūnas sazinās savā starpā, par ko tās "runā" un kā šajā organisma šūnu komunikācijā izpaužas svešās šūnas, piemēram, vēža šūnas, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Inese Čakstiņa-Dzērve, bioloģijas doktore, Rīgas Stradiņa universitātes Onkoloģijas institūta Molekulārās ģenētikas laboratorijas vadošā pētniece, kura šobrīd atrodas Bostonā (ASV) kā Fulbraita stipendiāte, un Una Riekstiņa, medicīnas zinātņu doktore, Latvijas Universitātes profesore farmācijā. "Pirmais, kas jāsaprot, ka mūsu šūnas nav vienpatņi. Ja mūsu šūnas būtu vienpatņi, mēs nevarētu eksistēt. Līdz to, lai mūsu organisms varētu eksistēt, mūsu šūniņām ir jābūt kā sabiedrībā, visu laiku jākomunicē, viņam visu laiku jāsaņem signāli, jāatbild uz signāliem," skaidro Inese Čakstiņa-Dzērve. "Ja mēs runājam par šūnu sarunām, mēs varam runāt par diviem līmeņiem: viens līmenis ir šūnu savstarpējās sarunas, otrs līmenis, kas šūnā iekšā notiek. Tāpat kā mums, cilvēkiem, ir mūsu iekšējie dialogi un komunikācija ar apkārtējo vidi, tieši tāpat arī mūsu šūnām ir savi iekšējie dialogi, un arī komunikācija apkārt." "Mēs esam daudzšūnu organismi un mēs kā organisms varam pastāvēt tikai tādēļ, ka šūnas spēj koordinēti rīkoties, un šī komunikācija palīdz arī koordinēt šo rīcību - mums kā cilvēka organismam nodod signālus - mēs varam elpot, pārstrādāt enerģiju, kustēties, vairoties, mīlēt, izgaršot kaut ko. Tas viss ir šūnu komunikācijas rezultāts," pieblist Una Riekstiņa. "Atcerējās vēl vienu fantastisku šūnu komunikāciju piemēru. Pie dzimšanas, kad embrijam ir izveidojusies un nobriedusi elpošanas sistēma, kas ir pēdējā sistēma, kura vajadzīga, lai bērns varētu piedzimt. Visa savstarpējā šūnu komunikācija notiek - tiek padod signāls specifiskām šūnām, kas savukārt tālāk jau nodod signālu uz dzemdes sieniņu, kur savukārt dzemdes sieniņas muskuļi sapratīs - ā, tagad būtu laiks kontrahēties. Šāda vesela kaskāde ar komunikāciju, tas ir gandrīz kā nokoordinēt un uzrīkot dziesmu svētkus. Tagad es nododu informāciju te, te un te un kā tas viss mainās. Tas ir fantastisks piemērs šūnu komunikācijai," atzīst Inese Čakstiņa-Dzērve. Lai šūnas savstarpēji sarunātos un saprastos, vai ir kaut kāds koordinators, kas to sarunu diriģē, vai tomēr pašas šūnas spēj tik ļoti organizēties un saprasties, lai nav tā, ka pēkšņi visas runā vienlaikus vai pēkšņi klusē visas, kā tas dažreiz cilvēkiem gadās. vairāk saistīts ar neiroloģiju, ar smadzenēm. "Katrai šūnai ir specializācija. Tas mums ir ielikta šī programma organisma attīstības laikā, kā mums izveidoties embrijam un embrijā tālāk, veidojoties orgānu sistēmām, katrai jau ir ielikta programma, ko šī šūna darīs ļoti specializēti. Varētu teikt, ka šūnas jau sadalās pēc profesijām un tad katra rīkojas atbilstoši savai specializācijai. Piemēram, nekad no muskuļu šūnas negaidīs to, ko dara smadzeņu šūna," norāda Una Riekstiņa. Savukārt kā piemēru šūnu komunikācijas traucējumam Inese Čakstiņa-Dzērve mim multiplo sklerozi. "Labs piemērs, kur šūnu komunikācijas traucējumi tiešām ir vizuāli redzami, ir  diezgan drausmīga slimība - multiplā skleroze. Šūnas nevar nodot šo komunikāciju, un tāpēc arī cilvēkam ir šie klīniskie simptomi, ka ik pa laikam ir daļēja paralīze vai nekontrolētas kustības sākumā, kas beigās noved pie pilnīgas paralīzes. Tas ļoti smags gadījums, kurā mēs redzam, ja šūnas nekomunicē tā, kā tām jākomunicē, pie kā tas viss var novest," atzīst Inese Čakstiņa-Dzērve. Pētījums par lepras baktēriju lietderību aknu bojājumu ārstēšanā Interneta vietnē „ScienceDaily”, kur publicē pasaules vadošo universitāšu un pētniecības centru ziņas par jaunākajiem atklājumiem zinātnē, veselībā, vidē, tehnoloģijās un citās jomās, nesen laists klajā raksts par to, ka Edinburgas universitātes pētnieki ir atklājuši senas infekcijas slimības lepras baktēriju pozitīvo ietekmi uz aknu darbību. Vai tas nozīmē, ka nākotnē ar lepras baktērijām varēs ārstēt aknu bojājumus, vaicāju infektoloģei un hepatoloģei, Rīgas Stradiņa universitātes profesorei Angelikai Krūmiņai. Pirms skatām sīkāk šo jaunatklājumu, neliels dosjē par lepru, jeb kā to agrāk dēvēja – spitālību. Tā skar ādu un perifēro nervu sistēmu, tās simptomi attīstās lēni, un lepras slimnieks var gadiem ilgi dzīvot nenojaušot, ka ir sasirdzis ar šo kaiti. Lepru mēdz dēvēt arī par Hansena slimību, par godu  norvēģu ārstam Gerhardam Armaueram Hansenam, kurš pirms 150 gadiem atklāja lepras izraisītāju baktēriju.  Ar lepru arī nevar inficēties, sarokojoties vai sēžot līdzās šīs slimības pacientam, to nevar dabūt seksuālo kontaktu ceļā un māte dzemdējot, šo kaiti nevar nodot savam bērnam. Pasaulē ik pa laikam parādās jauni lepras gadījumi, un mūsdienās visbiežāk tas notiek piecās valstīs, norāda Angelika Krūmiņa. Tās ir Indija, Brazīlija, Indonēzija, Nepāla un Bangladeša. Latvijā - Baltijas valstīs pēdējais leprozorijs atradās Latvijā un tas darbojās Laidzes pagastā. Pacientu trūkuma dēļ tika slēgts 2007. Gadā. Rakstā interneta vietnē „ScienceDaily” teikts, ka Edinburgas universitātes Reģeneratīvās medicīnas centra speciālisti eksperimentējot laboratorijas apstākļos ar dzīvniekiem ir konstatējuši, ka baktērija, kura izraisa lepru, šūnu līmenī spēj ietekmēt bojātas aknas un palielināt šī orgāna reģenerāciju jeb atjaunošanos. Atklājumu vērtē infektoloģe un hepatoloģe Angelika Krūmiņa. Edinburgas Universitātes  speciālisti pauž domu, ja  lepras baktērijas palīdz aknām atjaunoties un vienlaikus nerada negatīvas sekas  laboratorijā esošajiem dzīvajiem dzīvniekiem, tad, iespējams, nākotnē šo pētījumu varētu izmantot, lai izstrādātu drošāku  ārstniecisko  metodi, kas atjauno novecojošas aknas un atjauno to bojātos audus

Miniseriāla pirmajā epizodē, iepazīstamies ar jaunajām autorēm – personāla atlases speciālistēm un mammām Astru https://www.linkedin.com/in/astra-pud%C4%81ne-42193642/ Zani https://www.linkedin.com/in/zane-uzuli%C5%86a-97873566/Klausāmies Astras intervijas ar Lauru un Laimu, kuras bērna kopšanas laikā meklē darbu un neatgriezīsies strādāt iepriekšējā vietā. Pieredzes stāstus komentē Vineta, Astra un Zane:vai vajag rakstīt savā CV par bērna kopšanas atvaļinājumu un bērniem;kā runāt ar esošo darba devēju;vai jaunajai māmiņai ir jārēķinās ar īpašu attieksmi darba vietā un citas tēmas.Izsaki savu viedokli, raksti komentāru, labo mūsu kļūdas un piesakies uz interviju podkāstā! To visu var izdarīt "Pirms darva" profilā Linkedin https://www.linkedin.com/company/pirmsdarba/ , vai mūsu Facebook lapā, vai Instagram kontā.Pirms darba moderatore Vineta Bērziņa https://www.vinetaberzina.lv/Podkāsta producents Juris Garjāns t.29600765 juris@darbs.work Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.

Stāsta Andreja Pumpura Lielvārdes muzeja galvenā speciāliste Irēna Arāja Un ar reizi nāks tas brīdis, Kad viņš savu naidnieku, Vienu pašu lejā grūdis, Noslīcinās atvarā,- Tad zels tautai jauni laiki, Tad būs viņa svabada! Eposa "Lāčplēsis" pirmizdevumā, kuru Andreja Pumpura Lielvārdes muzejam dāvinājis dzejnieka mazdēls Andrejs Pumpurs, šādas rindas izlasīt nevar. Andreja Pumpura eposs "Lāčplēsis" ir latviešu literatūrā pirmais literārais sacerējums, kurā sniegts plaši izvērsts, spilgts tautas brīvības cīnītāja tēls. Rakstīts 14 gadu garumā un pabeigts Tērbatā, domājams, 1887. gada otrajā pusē. Pirms tā publicēšanas manuskripts bija jānodod cenzūras pārbaudei. Pēc cenzēšanas Pumpurs varēja justies reizē laimīgs un nelaimīgs: laimīgs par to, ka cenzūra vispār deva viņam atļauju publicēt "Lāčplēsi", kurā viņš nepārprotami bija runājis par latviešu tautas brīvību, savukārt nelaimīgs par daudzajiem cenzūras svītrojumiem un pārgrozījumiem. Kā to izpētījis Jāzeps Rudzītis, tad cenzūra pavisam bija nosvītrojusi 63 rindas divdesmit dažādās vietās, bez tam vēl 44 vietās bija mazāki izlaidumi un grozījumi. Tātad, cenzūras saīsināts, un ar 44 grozījumiem "Lāčplēsis" varēja iznākt grāmatā. To publicēja Bernharda Dīriķa un biedru apgāds Rīgā 1888. gadā. Pirmā ziņa par "Lāčplēša" nākšanu klajā parādījās tieši trešo vispārējo dziesmu svētku pirmajā dienā sludinājumā "Baltijas Vēstnesī". Grāmatā bija 138 lappuses, tā bija izdota 2000 eksemplāros un maksāja 60 kapeikas. Dziesmu svētku dalībnieki, neko nezinot par cenzūras svītrojumiem, to varēja iegādāties kā dārgu piemiņu no šiem svētkiem. Tajā laikā gan tika nopirktas tikai divas grāmatas. Gadiem ejot, tauta iemīlēja "Lāčplēsi", un tas iznāca jaunos un atkal jaunos izdevumos. Pats Pumpurs gan nepiedzīvoja "Lāčplēša" otro izdevumu 1904. gadā. Viņš 1901. gadā saslima un gadu vēlāk pašā Līgo vakarā mira. 1902. gada maijā, kad dzejnieks slimnīcā gaidīja tuvojamies sava mūža pēdējo dienu, "Baltijas Vēstnesī" parādījās sludinājums, ka vēl iespējams nopirkt "Lāčplēsi". Tā kā Pumpura mantas kopā ar dažādiem papīriem dzejnieka piederīgie bija nodevuši glabāšanā kādam paziņam, un Pirmā pasaules kara laikā tās pazuda, tad vēlāk nekur vairs neatradās Pumpura "Lāčplēša" manuskripta pirmteksts. Visi Latvijas laika "Lāčplēša" izdevumi bija 1888. gada pirmpublicējuma pārspiedumi, laiku pa laikam izmainījās tikai ortogrāfija un gramatiskās vārdu formas. Otrā pasaules kara laikā inženieris K. Ozoliņš kādā Krapes pagasta jeb tagadējā Krapes ciema mājā atrada 1888. gada "Lāčplēša" eksemplāru, kurā uz iestarpinātām lapiņām vai arī pašā grāmatā, ja labojumi bija mazāki, pats Andrejs Pumpurs ar savu roku bija ierakstījis visas cenzūras nosvītrotās rindas, izlabojis visus citus cenzūras sagrozījumus, kā arī "drukas" kļūdas. Latvijā tagad šis paša Pumpura izlabotais eksemplārs ir nosaukts par "Krapes eksemplāru". Kopš 1947. gada visi publicētie "Lāčplēša" izdevumi ir sagatavoti, ievērojot Pumpura labojumus Krapes eksemplārā. Šī eksemplāra nobeiguma rindas arī Māra Zālīte ir iestrādājusi sava "Lāčplēša" beigu daļā. Eposa nobeigumā Lāčplēsis un Tumšais bruņinieks cīnoties iegāžas Daugavas dzelmē. Taču Lāčplēša garu nevar iznīcināt, un cīņa turpinās vēl šobaltdien. Un katra paša ziņā ir tas, kuram gribam palīdzēt un kā pusē esam.

Stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktors Arnis Radiņš Ne vienmēr ir tā, ka senākajos rakstītajos avotos sākotnēji fiksētais nosaukums turpina savu pastāvēšanu vēlākos gadsimtos, ka informācija ir pietiekama, lai precīzi lokalizētu, ka arheoloģiskās liecības atbilst rakstītajām ziņām, ka tās viena otru papildina un ir saskaņā. Vispirms minēsim piemēru, kur viss sakrīt. Kokneses (Kukenois) pils 13. gadsimta sākumā sarakstītajā Indriķa hronikā pirmoreiz minēta 1205. gadā. 1208. gadā to nodedzina. 1209 gadā koka pils vietā vietā uzcelta krustnešu pils (castrum Kukonois). Pie tās ar laiku izauga pilsēta. Ziemeļu kara laikā 1701. gadā mūra pils tika uzspridzināta. Pilsdrupas saglabājušās līdz šodienai. Arheoloģiskos izrakumos atrastas atbilstošas liecības. Tagad par gadījumiem, ka, rakstītos avotos sākotnēji fiksētais nosaukums, neturpina savu pastāvēšanu vēlākos gadsimtos Sāksim ar Jersiku. Tā daudzreiz minēta 13. gadsimta hronikās un citos dokumentos Jersika (Gercike) apzīmēta kā castrum, civitas, urbs, burg, locum castri Gerceke. 14. gadsimta laikā tās vārds izzūd. Indriķa hronika satur vērtīgu informāciju par tās izskatu. 1209. gada bīskapa Alberta uzbrukuma laikā Jersika raksturota sekojoši: ''… bīskaps savu karaspēku virzīja pret pilsētu... Vācieši viņus vajādami, kopā ar viņiem iebruka pa vārtiem pilsētā… Todien viss karaspēks palika pilsētā un savāca daudz kara laupījuma, sagrābdams visos pilsētas nostūros drēbes, sudrabu, pumpuru un daudz lopu, bet baznīcās – zvanus, svētbildes un citus piederumus, naudu un daudz mantu, un visu paņēma līdzi, pateikdamies Dievam, kas viņiem tik ātri bija piešķīris uzvaru pār ienaidniekiem un atvēris pilsētu bez pašu zaudējumiem.'' Pētnieki ilgstoši centās atrast lokalizēt Jersiku. Zināmā informācija – 10 dienu gājienā no Rīgas pie Daugavas. Populārākie novietojumi Lokstenes, Oliņkalna, Šlosbergas (Pilskalnu) pilskalni. Arheoloģiskie izrakumi hronoloģiski apstiprināja pēdējo vietu. Minētā lokalizācija kļuva par vispārpieņemtu. Taču iegūtās arheoloģiskās liecības nebūt neizceļas ar savu kvalitatīvo sastāvu, ko varētu gaidīt, spriežot pēc hronikā rakstītā. Salīdzinot ar  citiem Daugavas lejteces centru pētījumu rezultātiem, Jersikas senlietu klāsts nav bagātāks.   Savukārt Beverīnas (Beverin) pils vieta, neskatoties uz tās vairākkārtīgo un it kā pietiekami detalizēto aprakstu Indriķa hronikā, joprojām rosina pētniekus arvien atgriezties pie tās lokalizācijas jautājuma, jo vienota viedokļa trūkst. Beverīna atradusies netālu no Cēsīm, attālumā, ko jātnieks var veikt turp un atpakaļ vienas nakts laikā. Tās vārds izzūd pēc 1216. gada, kad to nodedzina pleskavieši. Beverīnas pils vieta meklēta Valmierā, Trikātas, Vaidavas, Kauguru Pekaskalna, Kokmuižas Cimpēnkalna, Raunas Tanīskalna pilskalnā un citur. Veiktie arheoloģiskie izrakumi ir dažas vietas izsvītrojuši no saraksta, tomēr to apjoms un kvalitāte nav ļāvusi pagaidām noteikt favorītu un pētniekiem vienoties par Beverīnas pils vietu. Nākotnes uzdevums. Tagad pievērsīsimies gadījumam, kad ir iegūtas spilgtas arheoloģiskās liecības, bet vieta nav atpazīstama rakstītos avotos. Runa būs par Daugmales pilskalnu. Iegūtās senlietas apliecina tā uzplaukumu 10.-12. gadsimtā, kad Daugmale ir viens no nozīmīgākajiem amatniecības un tirdzniecības centriem šajā Baltijas jūras krastā. Pieminekļa nosaukumu "Daugmale", pēc pagasta nosaukuma, ieviesa 1930. gados tā pirmais arheoloģisko izrakumu veicējs Valdemārs Ģinters. Arheoloģiskajā literatūrā tas sastopamas arī ar citiem nosaukumiem: pēc muižas vārda – Bramberģes pilskalns, pēc māju vārdiem – Baltgalvju, Tīču, Pukstiņu pilskalns. Ir ziņas, ka vietējie iedzīvotāji to saukuši par Daugavas pilskalnu. Šajā sakarā interesanti, ka pieminekļa tiešā tuvumā atradusies muiža ar nosaukumu Dunhof. Taču tā izveidota tikai 17. gadsimtā, veidojot jaunu centru kopš 16. gadsimta rakstītos avotos zināmajai muižai Pixtenseehof. 18. gadsimtā, mainoties īpašniekiem tā iegūst Līves vārdu. Piemineklim nav iespējams fiksēt stabilu senu vietvārda tradīciju. Rakstītos avotos pieminekļa vārds nav tieši atrodams. Taču pastāv viedoklis, ka liecības, kaut ar nepietiekamu ticamības pakāpi, par to tomēr ir atrodamas. Iespējams, ka Daugmales rakstītais vārds ir Duna pēc upes vārda.. Tā, Sakša Gramatiķa 12. gadsimta beigās sacerētajā darbā “Gesta Danorum” stāstīts par dāņu vikingu Hadingu (Hadingus), kas 9. gadsimta beigās neveiksmīgi cīnījies ar kuršu valdnieku Lokeru (Lokero), bet vēlāk sekmīgi uzbrucis Helesponta (Helespontos) valdniekam Hadvanam (Hadwanus), kurš dzīvoja Dunas (Duna) pilsētā. Vēl viņš min Hadinga dēlu Frodi (Frotho), kurš 10. gadsimta sākumā gan cīnījies ar kuršiem un viņu valdnieku Dorni (Dorno), gan ar krieviem, gan arī ieņēmis Dunas pilsētu, kurā valdījis Advans (Andwanus, Anduanus). Vēl viens iespējamais Daugmales nosaukums ir Zemgales osta (portus Semigallia). Saskaņā ar Indriķa hroniku, 1200. gadā pāvests Inocentijs III, piedraudot ar baznīcas lāstu, aizliedza visiem tirgotājiem tirgotājiem tirdzniecības nolūkos apmeklēt Zemgales ostu. Hronikā aprakstīts gadījums, kad par minētā noteikuma neievērošanu kāda kuģa kapteinis un locis sodīti ar nāvi. Diskusijas par tās lokalizāciju turpinās. Tā meklēta kā Lielupes tā Daugavas upes krastos. Ir pamats hipotēzei par Daugmali kā par Zemgales ostu.

Mākslinieku apvienība "Orbīta" sērijā "Orbītas bibliotēka" laidusi klajā literatūrkritiķa un rakstnieka Gunta Bereļa grāmatu "...rakstīt…". Kultūras rondo saruna ar grāmatas autoru. Grāmatu "... rakstīt..." Guntis Berelis iecerēja, kā pamatīgu pretargumentu bezgala daudzajiem apcerējumiem ar nosaukumu "Kā uzrakstīt ģeniālu romānu" un tamlīdzīgi, pēc kuru izlasīšanas ģeniālu romānu nesarakstīs pat visģeniālākais prozists. Taču grāmata "…rakstīt..." nav nedz mācību grāmata, nedz lekciju apkopojums, nedz pamācība pēc principa "kā uzrakstīt". Būtiskākais jautājums - kāpēc jums ienāca prātā rakstīt šādu grāmatu? Guntis Berelis: Tas vispār tāds garš un sarežģīts stāsts, kas sākās vismaz pirms padsmit gadiem, kad man pirmoreiz piedāvāja kļūt par Literārās akadēmijas Prozas meistardarbnīcas vadītāju. Nu gandrīz vai loģiski, ka es sameklēju kādas rakstīt mācību grāmatas, kuras nebiju lasījis, nebija iepazinies ar viņām. Apmēram tādas, kā sarakstīju ģeniālu romānu, kā sarakstīt bestsellers 30 dienās un tā tālāk. Pāršķirstīju viņas un sapratu, ka no viņām es varu paņemt absolūtu un pliku neko. Tās grāmatas ir pilnīgi bezjēdzīgas. No viņām rakstīt iemācieties nevar, gluži pretēji, viņas drīzāk tam jaunajam censonim var kaitēt. Un gandrīz vai visas viņas ir reducējamas uz vienu un to pašu jomu, to pašu, kuru pirms daudziem pamatskolā mani iedzina galvā latviešu valodas skolotāja, ka sacerējums, lūk, ir tāds darbs, kuram ir ievads, iztirzājums un nobeigums. Vairāk nekā nevajag zināt.  Es mazliet, protams, visu hiperbolizēju. Tās grāmatas gluži bezjēdzīgas nav, un tie cilvēki, kas viņus rakstījuši, arī nav muļķi. Bet loģiski, ka man radās jautājums, vai tad tas muļķis esmu es, kas šos gudros cilvēkus, kas neapšaubāmi ar labiem nolūkiem ir rakstījuši rakstītmācību grāmatas, ka es viņus uzskatu par muļķiem.  Lietas būtība jau pēc laiciņa izrādījās pavisam cita. Būtībā visas šīs grāmatas rakstniecību, tātad radošo procesu uzskatu kā tādu tehnisku uzdevumu - kaut ko līdzīgu saremontēt datorus, izremontēt dzīvokli, sanaglot suņa būdu. Līdz ar to, vadoties pēc savas pieredzes, savām iedomām, viņi vienkārši apraksta grāmatas tapšanas tehnisko procesu. Tas ir - to procesu, ko var dabūt no jau sarakstītas grāmatas, analizējot to pēc viņu pašu kritērijiem.  Iedomāsimies, ja Džoiss būtu lasījis grāmatas par tēmu kā sarakstīt ģeniālu romānu, vai viņš tiešām būtu dabūjis gatavu "Ulisu"? Man liekas, ka nē, viņš būtu purvā līdz ausīm un ūdens mutē. Guntis Berelis atklāj, ka grāmata ir tapusi lēni un ar pārtraukumiem septiņus gadus, kopš 2015. gada, kad viņu pirmo reizi uzaicināja Literārās akadēmijas Prozas meistardarbnīcu. Lai arī izteicies kritiski par rakstītmācīšanas grāmatām, Berelis iesaka tās lasīt. Guntis Berelis: Es noteikti iesaku lasīt šādus rakstītmācību grāmatas. Arī manējo. Izlasīt un pēc tam izmest. Visus šos ieteikumus var paturēt prātā, bet viņiem nedrīkst uzticēties kā tādai galīgai patiesībai, jo rakstīt iemācīt no malas nevar. Rakstīt var tikai iemācīties. Ne velti es tajā grāmatā, tas padomā gan jāņem vērā, desmitām reižu atkārtoju, ka tev ir jāraksta, jāraksta, jāraksta diendienā, diendienā, diendienā. Nevienu dienu neizlaižot. Kaut vai dažas rindiņas, bet jāraksta katru dienu. Kad, lūk, sakrāsies šī te paša rakstīšanas pieredzē pietiekošā daudzumā, cilvēks vienkārši nonāks pie apjēgas, kas studiju literatūra, kāda ir viņa taciņa literatūrā un vai vispār viņam ir vērts rakstīt. Jo es zinu pietiekoši daudzus gadījumus, kur cilvēki ir mēģinājuši, mēģinājuši rakstīt, bet sapratusi, ka tas vienkārši viņiem nav dots. Un par to nevajag satraukties.  Grāmatā "…rakstīt…" izmantota gan autora personiskā pieredze, gan plašs literatūrvēsturiskais un literatūrteorētiskais materiāls, tomēr to nevarētu uzskatīt par zinātnisku darbu, bet gan drīzāk par samērā brīvā stilā rakstītu kulturoloģisku eseju, skaidroja grāmatas izdevēji. Grāmatas tapšanu iedvesmojusi Bereļa pieredze, vairākkārt vadot Literārās akadēmijas prozas meistardarbnīcas, kā arī autora saskarsme ar daudziem citiem iesācējrakstniekiem laikā, kad viņš bija Rakstnieku savienības prozas konsultants, Iesācēju autoru semināros, "Aicinājuma" nometnēs un citur.

Miniseriāls jauniešu vecākiem. Garās stundas, agrie rīti, garlaicība – dažas no grūtībām, kas gaida strādāt gribošos jauniešus, vai vecākiem ir jāatbalsta pusaudža lēmums pamest darbu? Jauniete Maruta, karjeras konsultante un pusaudzes mamma Jolanta Priede, personāla vadītāja Marina Grīnberga, personāla atlases speciāliste un dēla mamma Jolanta Saukāne –  pieredze un viedokļi.Podkāsta autore Lelde Saleniece.Informatīvais atbalsts no Centrālās statistikas pārvaldes, iepazīstieties ar Darbaspēka apsekojums  https://www.csp.gov.lv/lv/dsa Podkāstu klausies  Spotify, Apple, Google  https://linktr.ee/pirmsdarba YoutubeAr mums sazinies sociālajos tīklos Linkedin  Facebook    Instagram      Reklāma un sadarbība – Juris Garjāns  /producents/   juris@darbs.work t. 29600765

Mikus Ozoliņa „Dzelmē” ir debijas romāns, kas rakstīts no vidus uz sākumu un no vidus atkal uz beigām, kas sasien visus mezglus. Tā vismaz atzīst pats autors. Mikus Ozoliņš ir inženieris, kuram patīk piedzīvojumu grāmatas, bet pirmo romānu izdevies uzrakstīt laikā, kad ģimenē piedzimis bērns. Izdomātus un īstus notikumus un personāžus autors sakrata kā šeikerī, līdz iznāk romāns „Dzelmē”', kura vāks sola gan slepeno ieroci, gan Aukstā kara mantojumu, gan ārkārtas situāciju. Tas ir romāns, kurš nodarbojas ar vīru lietām – jahtām, motoriem, pultīm, zem ūdens atstātiem noslēpumiem un tehnoloģijām, taču stratēģiski svarīgās pozīcijās ir arī sievietes. Mikus Ozoliņa debijas romānu „Dzelmē” izdevusi  „Zvaigzne ABC”.   Raidījumu atbalsta:

Osvalds Zebris mēģina uzminēt prozaiķa, dzejnieka un mākslinieka Gunara Anatolija Janovska noslēpumu, kas liek cilvēkam sākt rakstīt jau ļoti nobriedušā vecumā un tad darīt to negausīgi līdz mūža galam. Būtiska nozīme romāna tapšanā ir Gunara Janovska un Anšlava Eglīša sarakstei. "Gunars Janovskis ir manu vecvecāku laika cilvēks. Viņa teksti ir gandrīz zudušās, nokautās Latvijas pieminēšana. Rakstīti cerībā, ka brīnums notiks un ka viņa atkal elpos. Nozīmīgākais Gunara Janovska devums ir vēsturisko notikumu atgādinājums, kas nevis vispārina, bet konkrēti un tieši parāda, kā idejas un ideoloģijas (un to apmātie nesēji) samin cilvēku dzīves", tā raksta Osvalds Zebris ceļavārdos romānam par Gunaru Janovski "Mežakaija". Osvalda Zebra "Mežakaija" iznāk latviešu prozas un literatūrzinātnes mijiedarbes projektā ''Es esmu...". Izdevusi  "Dienas Grāmata".  Raidījumu atbalsta:

Kā turpmāk latviešu valodā pareizi jāraksta un jāizrunā Ukrainas pilsētu nosaukumi? Šo un citus jautājumus apspriedīsim marta latviešu stundā kopā ar filologiem Diti Liepu un Andreju Veisbergu raidījumā Kā labāk dzīvot. Valsts valodas centra (VVC) Latviešu valodas ekspertu komisija apstiprinājusi Ukrainas pilsētu nosaukumu atveidi latviešu valodā iespējami tuvāk ukraiņu valodas izrunai un ņemot vērā atveides noteikumus latviešu valodā, piemēram, Kijiva, Harkiva, Ļviva un Čornobiļa. Vietvārdu atveide tika pietuvināta ukraiņu valodai. Jau 2017. gadā mainīta rakstība un izruna lielai daļai vārdu, jo to vēlējās Ukrainas puse. Dažus vārdus, kas bija visiem zināmi, latviešu valodā stabili. "Tagad ir mainījusies politiskā situācija, šis ir politisks lēmums, politisku iemeslu dēļ mēs mainām. No valodniecības viedokļa, nedomāju, ka tas bija jāmaina," vērtē Andrejs Veisbergs. Dite Liepa piebilst, ka 2017.gadā diskutēts par jau ierastiem nosaukumiem ukraiņu valodā. Viņa norāda, ka valodniekiem rūpīgi jāpārdomā lēmumi, atgādinot, kādu viedokļu vētru raisīja "Islandes - Īslandes" gadījums, kur runa bija tikai par vienu burtu. "Šis bija īstais laiks, kad tas bija jādara, ja to darītu pirms kādiem gadiem, diez vai sabiedrība būtu sapratusi. Apstākļu kopums pielika punktu diskusijai," uzskata Dite Liepa.

Stāsta arheologs Artūrs Tomsons Veicot arheoloģiskās uzraudzību darbus, viens no jautājumiem, par ko sanāk sarunāties ar ieinteresētajiem cilvēkiem, ir ne visai skaidrais priekšstats, kā veidojas arheoloģiskais kultūrslānis. Īpaši saistībā ar būvdarbiem, kur tiek veikta rakšana, ar to ir jāsaskaras. Īpaši vecpilsētā, kur tas ir ļoti biezs. Nereti jāsastopas ar neticību tam, ka tas, kas paveras acu priekšā, tiešām ir veidojies 800 gadu laikā. Arī kultūrslānis ir vēstures daļa un tiek aizsargāts ar likumu, jo tas satur pašu svarīgāko – informācijas kopumu par laikiem, kad vēl nebija rakstīto avotu. Ģeologi to sauc par antropogēnas izcelsmes gruntīm. Mūsu nozarē šis nosaukums ir iegājies ar kultūrvēsturisko nosaukumu. Sākumā šeit tas, ko skolā apgūstot vēsturi, būtu jācenšas iemācīties, ir iegūt priekšstatu par milzīgi ilgo laika ritējumu. Cik ir 100 gadu? Cik ilgi ir 500 gadu? Vietās, kur zemē nav jauno laiku pārrakumu, viss cilvēka radītais pamazām nogulsnējas plānākās un biezākās kārtās. Īpaši strauji grunts līmenis uzauga vietās, kur dzīves vietās bija kādas ieplakas, tās “aizauga” pirmās. Mūsdienās, kad atkritumus izved, pieļauju, ka to iztēloties var būt zināmas grūtības. Tomēr pagātnē ļaudis visu uztvēra vienkāršāk un īpaši pie tā nepiedomāja. Arheoloģijā ir iespēja tieši saskarties ar to, kas paliek zemē, un tā ir tieša sava laikmeta, konkrēta cilvēka darbības liecība. Salīdzinot arheoloģiskos avotus ar rakstītajiem avotiem, katram ir savi plusi un mīnusi. Rakstītie avoti pagātni padara individuālu, bet ir subjektīvi, arheoloģiskie ir objektīvi, bet atkarīgi no pētnieka interpretācijas un paši neko pastāstīt par sevi nevar. Tāpēc ir svarīgi pētīt visu kopumā, nevis lasīt laukā tikai metāla lietas, ko dara daudzi detektoristi. Tas izjauc kopbildi, jo arheologi normāli atradumus kartografē un tikai kopskatā tas var kaut ko likt atklāt par pagātni vairāk tur, kur nav rakstīto – senos tirdzniecības ceļus, kauju vietas, amatniecības nianses, dzīvesvietas, pārceltuves utt.  Tas ir mīts starp detektoristiem, ka racēji “glābj” lietas no “slinkajiem” arheologiem, jo senlietas zemē “sapūstot”. Teiksim tā – kāda jēga visu fiziski izrakt, ja nav apstākļu restaurēt. Turklāt mēs nezinām, kādas zinātniskās metodes būs nākotnē, un visa šodiena mums arī liksies pilnīgs barbarisms, tāpat kā mēs ar šausmām reizēm skatāmies tagad uz 19. gs. metodēm. Tas pats Šlīmanis ar dinamītu vien ir ko vērts. Atgriežoties pie kultūrslāņa. Mēs jau arī esam pilnībā aizmirsuši, ko nozīmē saimniecībā, faktiski savā dzīvesvietā turēt mājlopus, cik viens tāds eksemplārs patērē vezumus siena un kas no viņa paliek pāri visās nozīmēs dzīves laikā un pēc tam. Ar šo saskārāmies arheoloģiskajā izpētē senās Rīdzenes upes aizbērtajā gultnē bijušajā labajā krastā 2019.–2020. gadā Kalēju ielā 64/66. Upīte ilgi tika izmantota, lai tajā mestu sadzīves pārpalikumus, un ievērojamā apjomā tajā atrada mājlopu kaulus. Tas rāda, cik Rīga vēl 16.–18. gs. bija agrāra, uz pa pusei naturālo saimniecību balstīta. Ja paskatās tā laika kartes, ap mūriem un bastioniem 17. gs, Rīgai ir ganības un pilsētnieku sakņu dārzi, līdz pat ārējai aizsardzības līnijai (ap vietu, kur tagad ir 1. slimnīca). Izrakumos tika atsegti 3 dažādu periodu senie koka krasta stiprinājumi un iegūta viena no pēdējos gados statistiski Latvijā lielākajām senlietu kolekcijām, kas liecina par Rīgas straujo augšanu šai laikā. Šajos  izrakumos bija jāsaskaras ar kurioziem no vērīgo garāmgājēju puses. Tā ir īpaša kategorija, kas reizēm cenšas pat iekļūt izrakumu laukumā. Viens pilsonis bija pamanījis, ka laukumā atrodas jocīgi “akmens stabi”, ko ļaunie būvnieki kaļ nost. “Akmens stabi” patiesībā bija 2019. gada rudenī urbtie jaunbūves betona pāļi, uz kuriem zem zemes līmenī bija palicis nospiedums no šai vietā bijušajiem 19.–20. gs. mijā celtās ēkas pamatu ķieģeļiem (ēka bija sagrauta 2. pasaules karā, ja atceramies, tur ilgus gadus pēc tam bija skvēriņš). Nākamais solis par vērīgajiem garāmgājējiem un mītiem arheoloģijā ir no sērijas – tur taču mēris klāt! Savulaik, strādājot pie Doma baznīcas, kur tagad bērnu rotaļlaukums, kāds garāmgājējs caur žogu iebāzis galvu kliedza – “čo ti tam kopaješ, tam čumaaa” – ko tu tur roc, tur taču mēris klāt! Tas ir tāds dzīvīgs mīts par ne visai ilgi dzīvojošu mikroorganismu, kas iznīkst diezgan ātri. Tomēr nešaubos, ka arī nākotnē tādas situācijas būs un garāmgājēji pēc 500 gadiem arheologiem sauks – ko tu tur roc, tur taču kovids klāt. Un datējumi tiks veikti pēc periodus atdaloša masku slāņa arheoloģiskajos  grunts slāņos.

Mutvārdu vēstures pētnieki Latvijā nākuši klajā ar grāmatu "Atmiņu mantojums paaudzēs: dzīvesstāstu perspektīva". Tā veltīta dzīvesstāstiem un atmiņu pārnesei, kas ir būtisks vēstures avots, vienlaikus saprotams un tuvs ikvienam no mums. Vai aizmirst dažkārt nav labāk, nekā atcerēties, un kāpēc aizliegtas atmiņas ir tās spilgtākās? Kā atmiņas ceļo no paaudzes paaudzē, kā tās mainās, mainoties videi un kontekstam, kurā tās dzirdam, un ko ar šīm atmiņām iesākt mums, sabiedrībai, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta divi no grāmatas autoriem - antropoloģe, Bristoles universitātes emeritētā profesore un Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece, kā arī Filozofijas un socioloģijas institūta mutvārdu vēstures pētniece Vieda Skultāne un Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Edmunds Šūpulis. Rakstāmmašīnas - senas ierīces atmiņu piefiksēšanai Par senāko rakstāmmašīnas priekšteci uzskata itāļu grāmatiespiedēja Frančesko Rampaceto 1575. gada izgudrojumu, kas bija neredzīgiem domāt ierīce, ar kuras palīdzību varēja iespiest burtus uz papīra. Par rakstāmmašīnu evolūciju, par šo mašīnu tastatūras slēpto jēgu un rakstāmmašīnu renesansi šodien stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja kultūras pasākumu organizatore Katrīna Kūkoja. Rakstniecības un mūzikas muzeja izstāžu zālē vēl līdz 31. martam ir apskatāma muzeja rakstāmmašīnu kolekcijas izstāde. Te var aplūkot 30 dažādas rakstāmmašīnas, kuras ir savulaik ir  kalpojušas latviešu rakstniekiem, dzejniekiem, dramaturgiem, bet cita starpā te arī var uzzināt šo ierīču tapšanas vēsturi. Kaut ko līdzīgu  rakstāmmašīnai 1575. gadā radīja  Venēcijas tipogrāfs un izdevējs,  Frančesko Rampaceto. Viņš  izstrādā mehānisku ierīci, kas  atgādina smagnēju  galdu, pie kura piestiprināti desmit kuba formas koka gabali, uz kuriem bija reljefa rakstzīmes.  Taču pats aparāts visai nosacīti ir dēvējams par rakstāmmašīnu vēstures senci un kā pirmo min cita itāļu izgudrotāja ierīci, kas arī tika konstruēta kā palīglīdzeklis neredzīgajiem. Taču šīs rakstāmierīces bija tik lēnas, ka ātrāk veicās rakstīt ar spalvaskātu vai zīmuli. Par ātrāko mašīnrakstītāju tiek uzskatīta amerikāniete Barbara Blekbērna, viņas spēj  uzrakstīt 150 vārdus minūtē un viņas sasniegumi ir reģistrēti Ginesa rekordu grāmatā.  Savukārt cits amerikānis ir iegājis vēsturē kā pirmais, kurš uzrakstījis savu literāro darbu uz  komerciāli ražotās rakstāmmašīnas, un tas bija  Marks Tvens ar darbu "Toma Soijera  piedzīvojumi" 1876 gadā. Iespējams, viņš šo darbu rakstījis uz "Remington" rakstāmmašīnas, pie kuras šūpuļa stāv  amerikāņu izgudrotājs Kristofers Lathams Šols, kura otrais modelis tika patentēts 1868. gadā. Šī ierīce  jau pārpēja ar roku rakstīto  ātrumu. Tieši Šollam un viņa palīgiem jāsaka paldies par līdzšinējo nu jau no rakstāmmašīnām uz datoriem, planšetēm un viedtālruņiem ieviesto tastatūras augšējo burtu rindu. Teju  visu pagājušo gadsimtu rakstāmmašīnas pilnveidojās, evolucionēja un ieņēma stabilu vietu kā biroju darba neatņemama sastāvdaļa, līdz parādījās pirmie datori un rakstāmmašīnas palika vēsturē. Tiesas pēdējos gados tās piedzīvo renesansi un par to vismaz ASV paldies ir jāsaka aktierim Toma Henkam.  

Latvijas Nacionālais vēstures muzejs izdevis tā fondos glabātās "Ādolfa Karnupa dienasgrāmatas. 1941–1946". Ādolfs Karnups ilgus gadus pabija Valsts Vēsturiskā muzeja Etnogrāfijas nodaļas vadītāja amatā, dienasgrāmatā aprakstītais vēstures juku periods stāsta par muzejnieku centieniem piemēroties varas maiņām, arī pašaizliedzīgu risku, kara jukās glābjot vērtīgus muzeja priekšmetus. Dienasgrāmatu publiskošana ir gan piemineklis muzejnieka personībai, gan arī pamatīgs ķieģelis vēl neuzrakstītās Latvijas muzeju vēstures ēkā. Savā ziņā simboliski, ka ar grāmatu iepazīstina Sanita Kalna, muzeja patreizējā Etnogrāfijas nodaļas vadītāja, un arī grāmatas komentāru autore. Sarunā ar Sanitu Kalnu, taču jo īpaši – ar Arni Radiņu, muzeja direktoru un arī grāmatas pēcvārda autoru, stāstot par muzejinieku Ādolfu Karnupu un notikumiem muzeju vidē II Pasaules kara laikā, atkārtojas vārds “mēs”, tā sasaistot 1924. gadā dibināto Valsts Vēsturisko muzeju ar mūsdienām. Līdz šim Ādolfa Karnupa dienasgrāmatas arī glabājušās ir Latvijas Nacionālā vēstures muzeja fondos, grāmata, kurā tās izdotas, sanākusi ļoti skaista – dizaina autore ir Zane Ērnštreite. Paralēli skaidrojošajiem tekstiem, ilustratīvajā materiālā izdevies parādīt autora skaidri salasāmo rokrakstu, kalendāra grafējuma precizitāti,  sena un ilgi glabāta papīra šķiedru dzeltējumu. Grāmata ne tikai rada taktilas sajūtas, bet patiesi ir fiziski ļoti sajūtama – tā ir liela formāta un ap 480 lappušu smaga. Etnogrāfa, arheologa Ādolfa Karnupa dzīvesgājumu iezīmē gadaskaitļi no 1904. līdz 1973. gadam. Tik tikko sākot interesēties par viņa personību, iemetot interneta meklētājā šo vārdu, pirmās norādes izlec uz Atmodas gados pārizdotajām, trīsdesmitajos gados tapušajām burtnīcām, kurās aprakstīti novadu tautas tērpi. Tās ir praktisku padomu burtnīcas, jo Latvijas laikā Ādolfs Karnups lasīja lekcijas Ata Ķeniņa vadītajā Krišjāņa Barona Tautas augstskolā, Latvijas sieviešu nacionālās līgas rokdarbu skolā. Viņš arī apzinājis, zīmējis Latvijas pilskalnus, pats vadījis arheoloģiskos izrakumus Raunas Tanīskalnā un Talsu pilskalnā. Kas tad Latvijā notiek dienasgrāmatās aprakstītajā periodā? Latvijā trīs reizes nomainās okupācijas vara. Latvijas Republika tiek okupēta, iekļauta Padomju Savienības sastāvā, tai sekojošās Vācijas okupācijas laikā muzejs darbību nepārtrauca, taču 1944. gadā vācieši, atkāpjoties no Rīgas, aizved līdzi vērtīgākās muzeja kolekcijas. Valsts Vēsturiskais muzejs tai laikā atrodas Rīgas pilī, pašā Vecrīgas sirdī. Varbūt tā ir vēlme fiksēt pilsētā notiekošo? „1944. gada 15. jūnijs. Ceturtdiena. Tērpu forogrāfēšana krāsās. Naktī Vācija sāk atmaksas uzbrukumus Anglijai ar “raķetlidmašīnām”.” Ādolfa Karnupa dienasgrāmatas ir interesantas tieši ar to, ka tajās nav memuārliteratūrai raksturīgās notikumu atlases. Rakstītājs, lai arī aprautās frāzēs, taču fiksējis visu pēc kārtas: kolēģu gaitas, savu veselības stāvokli, laika apstākļus, politiskos notikumus. Neviens nevar paredzēt, kas nākotnes vēsturniekiem izrādīsies svarīgi. Ādolfa Karnupa dienasgrāmatas nav lasāma kā memuārliteratūra. Tai pat laikā dienu plānotāja īsajās piezīmēs koncentrēts ārkārtīgi daudz stāstu. Grāmatā ir arī Jāņa Cigļa rakstīta Karnupa biogrāfija, Māras Ritmanes sastādīta bibliogrāfija. Pateicoties Kristīnes Želves filmai un romānam, mums tagad ir zināms vēl vienas Valsts Vēsturiskā muzeja darbinieces – Mērijas Grīnbergas stāsts, kura dodas līdzi no Latvijas evakuētajām muzeja vērtībām. Ādolfs Karnups bieži viņu piemin savās dienasgrāmatās, viņi ir kolēģi Etnogrāfijas nodaļā. Tik dažādi likteņi, kas arī savā veidā lieina, ka kara gados muzeji nepavisam nebija tā drošākā darba vieta. Arņa Radiņa pieminētā 1946. gada tiesas prāva iznīcina Ādolfa Karnupa zinātnieka karjeru, viņš tiek arestēts un apsūdzēts muzeja vērtību piesavināšanā. Kas īsti notika tai laikā, pie kā vainīgs tiesas priekšā bija Ādolfs Karnups? Tikko aprakstītajos juku laikos, ne tikai Karnups, vairāki muzeja darbinieki glāba un slēpa no citiem muzejiem pārņemtos priekšmetus, iemūrējot tos Rīgas pils lifta šahtā un pagrabā. Jo īpaši priekšmetus, kas saistījās ar Latvijas valsts vēsturi, kurus saglabāt negrasījās neviena no okupācijas varām. Taču slēpa arī latviskas senlietas, un viens no apsvērumiem, kas lika tā darīt, bija vācu okupācijas varas izteiktā vēlme Latvijas muzeju vērtības evakuēt. Kā notika šī priekšmetu slēpšana, kas darījās Rīgas pilī kā vērtslietu krātuvē, grūti šodien pat aptvert. Ādolfs Karnups muzeja priekšmetus slēpa ne tikai no kara un jukām, bet arī viņš neuzticējās padomju varas nozīmētajam jaunajam muzeja direktoram Jānim Blaumanim. Jo īpaši pēc gadījuma, kad Blaumanis nodeva lifta šahtā atrasto sudrabu muzeja restauratoram, lai Berķis izgatavotu Blaumaņa sievai rotas. Karnups turpmāk centās pārtvert, neiegrāmatoja muzeja priekšmetus, lai glābtu tos no izsaimniekošanas. 1946. gada pavasarī taisnība it kā uzvar, tiek ierosināta krimināllieta pret Jāni Blaumani, bet arī pret Ādolfu Karnupu, pat  Mēriju Grīnbergu vecāko – Grosvaldu vecāko meitu, kurai Latvijas laikā piederēja lietišķās mākslas salons lepnajā namā pretim Operai, un padomjlaikā nācās meklēt jaunu pielietojumu Grosvaldu, pēc padomju varas standartiem, pārāk plašajam dzīvoklim. Mērijai Grīnbergai vecākajai tiek piespriesti trīs gadi cietumā, sods vēlāk tiek mīkstināts. Šai pašā prāvā notiesā arī Ādolfu Karnupu – vispirms piesprieda nāvessodu, vēlāk to aizstāja ar desmit gadiem ieslodzījumā. No Astrahaņas Ādolfs Karnups atgriežas 1955. gadā, līdz mūža beigām strādā Paula Stradiņa vadītajā Medicīnas vēstures muzejā.

Komponists Jānis Ivanovs piedzima 1906. gadā Latgalē, Babru sādžā (mūsdienās – Riebiņu novadā), vecticībnieku ģimenē. Pirmajā pasaules karā viņš ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Vitebsku un Smoļensku, kur arī sāka pievērsties mūzikai – skatījās mūzikas izrādes un dziedāja korī.

Literārā jaunatnes žurnāla "Avots" pirmais numurs Latvijas Rakstnieku savienības un LPSR Komjaunatnes Centrālās komitejas paspārnē iznāca 1987. gada janvārī. Centrālās komitejas ideja izdot šādu žurnālu paradoksālā veidā pavērsās pret viņiem pašiem, "Avotam" kļūstot par šim laikam ļoti brīvu un pat pretvalstisku ideju ruporu.

Televīzijas raidījuma “Kultūrdeva” vadītāja Henrieta Verhoustinska podkāsta “Kultūrdeva” 16. epizodē sarunājās ar dzejnieci un rakstnieci Ingu Gaili, kuras dzeja Henrietai ir īpaši līdzējusi tumšos brīžos. Inga ir tādu romānu kā “Stikli”, “Skaistās” un “Rakstītāja” autore – pēdējais no tiem ciklā “Es esmu...” par rakstnieci Ivandi Kaiju. Ingai ir arī dzejoļu krājumi “Kūku Marija”, “Migla”, “Lieldienas” un “Nakts”. Vēl ir vairākas izrādes pēc Ingas Gailes lugām, piemēram, “Āda” un “Mūsu Silvija debesīs” Ģertrūdes ielas teātrī. Vēl Inga raksta Satori.lv, interneta žurnālā “Punctum” un Rakstnieku savienības izdevumā “Konteksts”, ir viena no "Sieviešu stendapa" dibinātājām, kā arī Latvijas PEN kluba vadītāja.

Dzejnieks Jānis Peters vakar uzrakstījis dzejoli Mārtiņam Braunam. Un pats to arī "Klasikai" telefonsarunā nolasījis... Ardievas Mārtiņam - Pirms sekundes viņš izrakstījās, - man atbild balss, kas netic sev, un netic pati Rakstītāja, vien gaisā vārnu uzzīmē. - Pirms sekundes viņš izrakstījās. Rūgts mārtiņrozēs pludo gaiss, kad baltā āboliņa lauku skauj zibens tumši sarkanais. - Pirms sekundes viņš izrakstījās un uzausis ir debesīs, - raud kāda dvēselīte kaila un zeltu sijā zvaigznes trīs. Pirms sekundes uz laiku laikiem Tu aizsteidzies, bet ne jau prom, mēs visi mirsim, atkal dzimsim ar Tavu Dziesmu mūžīgo. 26.11.2021. Izskaņā - paša Mārtiņa Brauna dziedājums no 80. gados tapušās mūzikas Valmieras teātra izrādei "Sirano de Beržeraks".

Romans Suta – Rīgas mākslinieku grupas dzinējspēks, viens no grupas aktīvākajiem dalībniekiem tās sākumposmā. Rakstījis presē par modernismu un grupas darbību. Romans Suta aktīvi iesaistījies arī  izstāžu rīkošanā, tai skaitā  ārzemēs, piedalījās un veidoja kontaktus ar ārzemju māksliniekiem. Šajā stāstā uzzināsit, kāpēc Romans Suta no Rīgas grupas izstājās. Stāsta Nataļja Jevsejeva, Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja vadītāja. Romans Suta ir Rīgas mākslinieku grupas biedrs no 1920. līdz 1925.gadam. Par svarīgu mērķi grupa izvirzīja izstāžu rīkošanu ne tikai  Rīgā, bet arī  ārzemēs, un tikai daži Rīgas mākslinieku grupas biedri piedalījās ārzemju izstādēs, un  Suta bijis viens no tiem, uzsver Nataļja Jevsejeva. Tā 1924.gadā Rīgas mākslinieku grupas izstādei pievienojās poļu mākslinieku grupa „Blok”, kuras žurnālā bija lasāms Sutas raksts „Jaunā māksla Latvijā”.  Laikā, kad Romans Suta ir Rīgas mākslinieku grupas biedrs, viņš aktīvi    glezno, nedaudz vēlāk pievērsās grafikai un lietišķajai  mākslai. 20.gadu sākumā vairums Rīgas grupas biedru  pieslējās radikālākajam kubisma spārnam un Suta bija starp  viņiem. Kopā ar Nataļju Jevsejevu aplūkojam Romana Sutas 1924.gadā radīto gleznu „Klusā daba ar trīsstūra lineālu”. Vairākos fotoattēlos Rīgas mākslinieku grupa pozē „Sukubā”, Nataļja Jevsejeva apliecina, ka tā bijusi pulcēšanās vieta, kur mākslinieki pavadīja visu brīvo laiku. Romans Suta izstājās no Rīgas mākslinieku grupas, taču  presē ik pa laikam turpinājis par viņiem rakstīt. Turpinājis  sadarboties arī ar  Sigismundu Vidbergu.  

Stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošā pētniece Beata Paškevica Jau kopš 18. gadsimta vidus latviešu valodā tikušas rakstītas un pārrakstītas rokrakstu grāmatas. Tās mēs varam iedomāties gan kā necila izskata ļoti nobružātas ar diegu sasietas lapu kopiņas, gan arī vienkāršos ādas vākos iesietas grāmatiņas, kuras līdzīgas mūsdienās papīrlietu veikalos nopērkamām piezīmju kladēm. Nacionālajā bibliotēkā tās apvienotas “Brāļu draudžu rakstu” fondā un veido daļu no arī citās Latvijas un pasaules krātuvēs glabātā tekstu kopuma, kura tapšanā piedalījušies Vidzemes latviešu un vācu hernhūtieši. Kas tad bija šie cilvēki, kas gaišajās vasaras dienās pēc smaga fiziska darba vai arī tumšajos ziemas vakaros skalu gaismā ņēma rokās zoss spalvu un lika to uz papīra lapas? Tie bija dievbijīgi un zinātkāri zemnieki un amatnieki, kuri bija pievienojušies Vidzemē ap 1738. gadu dibinātai un jau 1743. gadā aizliegtai kristiešu draudzei, kuras sākums meklējams pirmajās Romas pāvesta virsvadību neatzīstošās kristiešu kopienās Eiropā. Čehijā 100 gadus pirms reformācijas līdzīgi domājošus cilvēkus pulcēja ap sevi mācītais vīrs Jans Husss, kuru, kā zināms, 1415. gadā par ķecerību sadedzināja uz sārta. Pēc vairāku gadsimtu vajāšanām Husa piekritēji, apvienojušies čehu brāļu draudzē, atrada sev jaunu mājvietu sakšu grāfa Nikolaja Ludviga fon Cincendorfa īpašumā Polijas, Čehijas un Vācijas pierobežā. Gandrīz pirms 300 gadiem 1722. gadā šai nelielajai emigrantu apmešanās vietai tika dots zīmīgs nosaukums – Hernhūte jeb Tā Kunga pasargātība, vai arī Tā Kunga platmale, kuru uzvelkot, galvai ir labi, sausi un silti. Tobrīd grāfs Cincendorfs šos patvēruma meklētājus gribēja piepulcēt luterticīgo draudzei. Tomēr tas nenotika, jo drīz vien viņa rokās nonāca senās čehu brāļu draudzes pēdējā bīskapa Jana Amosa Komeniusa grāmatiņa par Brāļu draudzes vēsturi. Cincendorfam tā bija atklāsme un kopš šī brīža viņš ar domubiedriem sāka apzināti veidot atjaunoto Brāļu draudzi un vēlējās kalpot Tam Jēram – Jēzum Kristum – līdz brīdim, kad viņš pats atgriezīsies pie cilvēkiem un (es citēju) “visi īpašie viedokļi (tas ir reliģiskās pārliecības) tiks sadedzināti Jēra mīlestībā”. Šī nupat citētā spilgtā metafora pierakstīta tepat Vidzemē 1743. gadā inkvizīcijas tiesas procesa laikā. Nupat sākusies latviešu garīgā modināšana, pašorganizēšanās hernhūtiešu pulciņos un masveida vēlme gūt izglītību pēc kustības aizlieguma tomēr nebeidzās. Šo notikumu aculiecinieks Ķiegaļa Pēteris (1711–1802)  savā dzīvesstāstā par šo laiku raksta: "Mūsu kungiem tika dota pilnvara atņemt visas draudzes grāmatas, arī man bija jāatnes sava dziesmu grāmatiņa uz muižu un jānodod inspektoram, ar kuru viņš man sita pa seju: “Tu, dumpiniek, klausi savu mācītāju, tas priekš tevis ir gana”, man tika pieteikts, ka es dabūšu rīkstes, bet beigās mani palaida mierā. [..] kad visas saiešanas bija aizliegtas, mēs pulcējāmies mazās grupās, vai tas bija mežā vai ar kādās citās slepenās vietās, tiktāl Ķiegaļa Pēteris. Pašizgatavotas rokraksta grāmatas, pierakstītas autobiogrāfijas, kristīgi stāsti un dziesmu panti  kļuva arī par pirmo zināmo latviešu laicīgās literārās aktivitātes izpausmi. Slepenās saiešanas iezīmēja latviešu intelektuālās elites veidošanās pirmsākumu. Jau 18. gadsimta vidū vācu hernhūtiešu avotos Vidzemes latviešu daļa tika dēvēta par “Lettland” , tātad, – par Latviju. Mūsu dienās hernhūtiešu rakstītais kļuvis par ļoti nozīmīgu Latvijas kultūras mantojuma daļu. Daudzi latviešu hernhūtiešu dzīvesstāsti plašākai publikai vēl nav izstāstīti.

Stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas galvenā bibliogrāfe fondu izpētes jomā Kristina Papule Latvijas Nacionālās bibliotēkas Periodikas nodaļā glabājas vairāk kā 700 000 preses izdevumu. Pateicoties tiem, var uzzināt ne tikai par tagadni, bet arī par nākotni. Kā cilvēki pirms 100 gadiem iztēlojās nākotnes pasauli? Uz ko cerēja, par ko bažījās, ko gaidīja? Jau kopš 1920. gadiem nākotnes prognozes ir ārkārtīgi populārs žanrs pasaules presē. Tā laika zinātniskie sasniegumi un straujas pārmaiņas sabiedrībā lika domāt, ka nākotne būs ja ne gluži ideāla, tad ļoti tuvu tam. Satiksme starp planētām kļūs par ikdienišķu parādību. Visas slimības, tai skaitā infekciju, būs pilnīgi izzudušas. Vidējais dzīves ilgums sasniegs 150 gadus. Darbs ilgs tikai vienu vai divas stundas dienā. Maize un gaļa būs lētākas par ūdeni. Nevienlīdzība izzudīs. Protams, pagātnes lasītājus interesēja ne tikai nākotnes zinātnes sasniegumi, bet arī sadzīves sīkumi. Tā, piemēram, rakstīja par vienreiz lietojamiem traukiem: "Papīra šķīvjus un traukus, kas skaistuma un labuma ziņā neatšķirsies no Sevras porcelāna, pēc maltītēm tūdaļ metīs elektriskajā krāsnī. No papīra cilvēki iemācīsies darināt arī ļoti teicamu apakšveļu, kā arī apģērbus." Mainīsies daudzi ikdienas paradumi, tostarp arī lasīšana, jo laikrakstus vairs neiespiedīs uz papīra. Izdevēji iznomās saviem abonentiem elektriskos bilžu pārraidāmos aparātus. "Piespiežot pogu, stikla platē atspīd gaisma un parādās burti: ievadraksts, jaunākās ziņas, feļetoni, bagātīgā izvēle. Tekstā ir arī kustošas ilustrācijas, citiem vārdiem, kino." Iedomājieties, to rakstīja 1926. gadā! Vēl viens temats ir 21. gadsimta Rīga. Visvecākais raksts par šo tematu, ko izdevies atrast, publicēts 1929. gadā laikrakstā "Raibā Avīze". Tajā anonīms autors raksta, ka jau 2000. gadā Esplanādē tiks uzcelta milzu terase, no kuras būs iespējams aizceļot ar lidmašīnu uz jebkuru pasaules malu, kā arī uz Mēnesi, Marsu un Saturnu. "Attāluma vairs nebūs. Jēdziens par Parīzi, Londonu, Konstantinopoli, Prāgu un Vīni būs tāds pats kā tagad par Sarkandaugavu, Mīlgrāvi, Čiekurkalnu vai Bieriņiem. Nebūs tāda latvieša, kurš nebūtu bijis šais lielajos pasaules centros un nevarētu par tiem spriest tikpat veikli, ka tagad par siļķu cenām Daugavmalas tirgū." Tāpat mainīsies arī pilsētas sabiedriskais transports: taksometri pārvietosies pa gaisu un to pieturas būs vai uz katra nama jumta, savukārt "nemantīgākie pilsētas iedzīvotāji būs pilnīgi apmierināti ar saviem mazajiem aerospārniem, kuri tiem aizvietos pilnīgi tagadējo velosipēdu vai motociklu. Pilnīgi kā satiksmes līdzeklis būs izzudis vecmodīgais tramvajs un pilsētas domniekiem nebūs vairs jālauza galvas vai pārņemt to pilsētas rīcībā, jeb atstāt to vecajiem īpašniekiem. Arī auto kā satiksmes līdzeklis būs stipri novecojis". Mainīsies arī pilsētas vide: tagadējo veco namu vietā tiks būvēti debesskrāpji kā Ņujorkā, savukārt saules enerģijas aktīva izmantošana palīdzēs nodrošināt tropisko klimatu pat ziemā. Tāpēc nākotnē Rīgas dāmas dosies uz promenādi bulvāros, kur augs milzu palmas, dateles un citi tropiskie augi. Tāda būs dzīve 21. gadsimtā, un kā jau citā rakstā atzīmē viens no nākotnes vīzijas autoriem, "varbūt arī kādam no mūsu laikmeta cilvēkiem izdosies šos zelta laikus piedzīvot".

Stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks un pastāvīgās ekspozīcijas “Grāmata Latvijā” kurators Gustavs Strenga. Latviešiem tīk domāt, ka viņu valoda ir ļoti sena. Tomēr senākie rakstītie teksti latviešu valodā, kuri ir saglabājušies, ir datējami ar 16. gadsimta pirmo pusi, kas ir salīdzinoši vēlu. Piemēram, senākais saglabājies rakstītais teksts citā baltu valodā – senprūšu – ir tapis ap 1369. gadu un ir lasāms kādā Bāzeles Universitātes bibliotēkas grāmatā. Visticamāk, teksti latviski ir rakstīti arī pirms Reformācijas, bet tie, kā lielākā daļa Livonijā rakstītā, ir gājuši bojā arhīvu ugunsgrēkos vai zuduši pārmaiņu laikos. Teksti vai to fragmenti, kuri būtu uzskatāmi par vecākajiem latviski rakstītajiem, ir vairāki. Rokrakstus precīzi datēt ir grūti, parasti to tapšanas laiku var noteikt aptuveni, ja vien pie veiktā ieraksta nav pierakstīts gadaskaitlis. Tā ir noticis Rīgas Nesēju brālības grāmatā ar 1532. gadā veiktajiem ierakstiem, kur līdzās brālības biedru vārdiem ir pierakstīta frāze latviski: “laurens toüryn sess wyre wene kope” (laurenss tauriņš samaksāja par sešiem vīriem). Gadu vēlāk šajā pašā grāmatā ir ierakstīta frāze latviski “ir tā kā ir” jeb šodienas valodā – rakstītajam ticēt. Lielākā daļa Rīgas transportstrādnieku brālību biedru pēc Reformācijas bija latvieši, tomēr brālību grāmatās latviešu valoda pierakstiem tika izmantota mazāk nekā viduslejasvācu valoda. Pirmais pilnais rakstītais teksts latviešu valodā no Rīgas amatnieku brālību vides ir 1625. gadā tapušās Linaudēju brālības šrāgas. Otrs senākais datējamais teksta fragments, kas saglabājies, ir atrodams Leipcigā iespiestajā 1507. gadā priesteriem domātā rokasgrāmatā, kura pašlaik glabājas Upsalas Universitātes bibliotēkā. Šo grāmatu izmantoja Rīgas apkaimes katoļu priesteris Nikolauss Gisberts, kurš, visticamāk, starp 1529. un 1534. gadu veica tajā piezīmes, pierakstot tēvreizi latviešu valodā, kā arī frāzes latviski, viduslejasvācu un latīņu valodās. Šo tēvreizi, kas pierakstīta grāmatas titullapas otrā pusē pāris rindās, sīkā rokrakstā, dēvē par Gisberta tēvreizi un uzskata par senāko rakstīto latviešu valodas liecību. Tas ir interesanti, ka pirmā iespiestā grāmata latviešu valodā, kas, visticamāk, tika izdota 1525. gadā, bet ir gājusi bojā, ir senāka nekā ar roku rakstītie teksti, kas saglabājušies. Droši vien, ka var apgalvot, ka līdz mūsdienām ir nonākušas tikai druskas no 16. gadsimtā latviski rakstītā un varbūt kādu dienu kādā arhīvā vai bibliotēkā izdosies atrast vēl senāku rakstītu tekstu latviski. Attēls: 1532. gada ieraksts ”Item ta yr ka yr” Rīgas nesēju brālības biedru grāmatā. Latvijas Nacionālais Arhīvs. Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 4038 f., 2 apr., 1087 l., 64b lp. Foto: Gustavs Strenga   

Dzejnieks Krišjānis Zeļģis jau oktobrī sola jaunu grāmatu. Ar pārsteigumu. Sarunā viņš atklāj veltījumdzejoļu stāstus jaunākajā krājumā „Skaistuma klātbūtne”, kā arī nodomu sākt rakstīt prozu. Krišjānis Zeļģis, dzejnieks un aldaris. Recenziju interneta žurnālā “Satori” par Zeļģa nu jau trešo, pirms gada iznākušo krājumu “Skaistuma klātbūtne” literatūrkritiķe un dzejniece Anda Baklāne iesāk ar savu lasītājas sajūtu tēlojumu: “Esmu no tiem mietpilsoniskajiem cilvēkiem, kuri gleznu izstādēs mēdz spriest tādā garā –"lūk, šo es gribētu virtuvē!" vai "šī ir ģeniāla un iespaidīga, bet mājās es tik traku neturētu". “Krišjāņa Zeļģa dzejoļi man vienmēr bijuši kā bildes, kuras visas pēc kārtas varētu likt mājās pie sienas, – tie atspoguļo manu gaumi, pasaules izjūtu, uzskatus, turklāt nedraud ar šokējošām vai muļķīgām enerģijām.” Tas šķiet trāpīgs raksturojums, Krišjāņa Zeļģa dzejas garšai būtu grūti atrast pārākās pakāpes, kādus tās unikalitāti pamatojošus vārdus, bet – arī es visas šīs “bildes” gribētu pie sienas. Krišjānis Zeļģis ir no Talsiem, pilsētas bibliotēkas uzturētajā dižļaužu digitālajā biogrāfiju vārdnīcā, viņam veltītajā šķirklī var diezgan daudz uzzināt par viņa iesācēja soļiem dzejā. Pirmo dzejoli – atzīmes dēļ – uzrakstījis skolā, pretim saņemot apsūdzību plaģiātismā un lepnumu – tātad – labi sanācis. Mācoties Talsu 2. vidusskolā Krišjānis Zeļģis darbojas jauno literātu studijā un publicējas kopkrājumos. Turpinot rakties internetā, pamanu Aizkraukles novada vidusskolas skolēnu rakstītu atsauksmi par 2019. gada tikšanos ar dzejnieku. Visi šie stāsti – par iemīlēšanos kā dzejas impulsu, pirmo paša uzrakstīto dzejoli – skolēniem likušies iedvesmojoši. Bet – klausītāji daudz jautājumu uzdeva par Zeļģa biznesu – alus darītavu “Malduguns”. Katrā ziņā internetā sameklētā informācija liek domāt par Krišjāni Zeļģi kā par cilvēku, kurš dzīvo interesantu dzīvi. Ceļotājs, pabijis Krievijā, Spānijā, Velsā un Vācijā. Studējis vēsturi, viesnīcu biznesu, bibliotēku zinātni, ģeogrāfiju. Klinšu kāpšanas paveida boulderinga entuziasts, strādājis kā maiznieks, atslēdznieks, jumiķis, velokurjers, vīnogu vācējs. Bijis Latvijas Kultūras akadēmijas bibliotekārs un gaismotājs Nacionālajā teātrī. Kādā intervijā Krišjānis Zeļģis izstāsta – kad tapis viņa pirmais dzejas krājums “Visas tās lietas”, redaktors ieteicis vienu vai otru dzejoli ņemt ārā – ka tas nav tik labs. Bet tas dzejolis ir labs, viņš saka, vienkārši redaktors nezina VISU šī dzejoļa tapšanas stāstu. Šajā raidījumā mēģinām izstāstīt kaut pāris dzejoļu “visu stāstu”. Sarunas laikā uz galda ir Krišjāņa Zeļģa jaunākais dzejas krājums “Skaistuma klātbūtne”.

Plānots, ka jau nākamgad Liepājā durvis vērs nupat ekspluatācijā nodotā, vērienīgu restaurāciju piedzīvojusī 17. gadsimta ēka Kungu ielā 24. Ēka pazīstama kā Hoijeres madāmas viesnīca, un, kā jau ilgi pirms remontdarbiem vēstījusi plāksne pie ēkas, 1697. gadā “Lielās sūtniecības” ceļojuma laikā uz Rietumeiropu inkognito te bija apmeties Krievijas cars Pēteris I. Izstaigājam namu, kā arī uzdodam jautājumus – vai šāda 17. gadsimta ēka Liepājā ir retums? Kādas iespējas tas dos Liepājas muzejam izrādīt līdz šim fondos gulējušos 17. un 19. gadsimta interjera priekšmetus un būvdetaļas? Cik ticamas ir ap namu vērptās leģendas? Ceļvedes atjaunotajā namā ir Liepājas muzeja direktore Dace Kārkla un muzeja vēsturniece Antra Brakše, kā arī Kungu ielas nama pārbūves un restaurācijas projekta arhitekte Liesma Markova. Rakstītajā presē gan ir liecības, ka runājot par Kungu ielas 24 iespējamo atjaunošanu, ideja par krogu ir bijusi dzīva krietni sen. Taču tieši Liesmai Markovai, sadarbībā ar muzejniekiem, bijis jāizdomā – kā to īstenot. Un risinājums ir patiešām ir drosmīgs, pārkāpjot muzeja slieksni, apmeklētājs vispirms nokļūs krogus gaisotnē. Kungu ielā atrodas arī daudz mūsdienīgākā veidolā būvētā Jauniešu māja. Šobrīd, kad viesnīcas ēka pēc restaurācijas mirdz visā spožumā, tas varētu būt nākamais uzdevums arhitektiem – kā Kungu ielas kvartāla dzīvi savienot vienotā veselumā. Ēka Kungu ielā 24, Liepājā, tagad tiek pieteikta arī kā topošais Interjera muzejs, un tā ir arī iespēja eksponēt Liepājas muzeja fondu krājumus. Piemēram, ēkas pagalmā šobrīd savu vietu atraduši vēsturiski akas grodi.

Dzeja ir žanru žanrs – atzīst Inga Gaile, kurai nupat klajā nācis septītais dzejas krājums „Nakts”. Krājumā apkopoti pēdējos četros gados rakstītie dzejoļi. Sadarbībā ar redaktori Annu Auziņu krājums izdevies konceptuāls, uzsver Inga Gaile un dalās vēl tik svaigajās sajūtās par dzejoļu tapšanu. Jaunais dzejas krājums iznācis apgādā „Mansards”. Inga Gaile ir viena no populārākajām mūsdienu latviešu rakstniecēm, kura vienlīdz spoži darbojas dzejā, prozā un dramaturģijā. Ienākusi literatūrā kā dzejniece, pirmais dzejoļu krājums „Laiks bija iemīlējies” iznāca 1999.gadā, nu jau pēdējos piecus gadus Inga Gaile raksta arī prozu. Ir daudzu balvu, tai skaitā dzejas balvu laureāte. Pavisam nesen oktobrī tikāmies, jo bija izdots romāns „Rakstītāja” ciklā „Es esmu..” par latviešu literatūras klasiķiem. Nu vasaras vidū klajā nācis jaunākais Ingas Gailes dzejas krājums „Nakts”, un atkal iemesls satikties. Krājuma atvēršana iecerēta kā nakts lasījumi, kas notiks attālināti. Tie pat ļoti iederēsies Ingas Gailes jaunākā dzejas krājuma „Nakts” atvēršanai. Krājuma dizainu veidojusi māksliniece Elizabete Punka, un to izdevis apgāds „Mansards”. Šajā apgādā izdotas vēl citas Ingas Gailes grāmatas: luga „Āda”, dzejas krājums „Migla”, stāsti „Piena ceļi” un nu tiem pievienojas jaunais dzejas krājums „Nakts”.

Grosvaldu pieci bērni un Latvijas vēsture simts gadu garumā. Pirmais impulss bija Mērijas jaunākās zābaki, kurus Kristīne Želve ieraudzīja 2014. gada izstādē. Tapa filma „Mērijas ceļojums” par muzejnieci Mēriju, kura atved atpakaļ uz Latviju muzeju vērtības. Tai seko izstāde „Mērijas ceļojums. Grosvaldu ģimenes stāsts”. Un tagad – romāns. Kristīne Želve Grosvaldu rakstītajam, kā pati saka, ir „iedevusi balsi” romānā „Grosvaldi”. Kristīnes Želves romānu „Grosvaldi” izdevis „Neputns”. Raidījumu atbalsta

Kādi ir iedarbīgas reklāmas elementi? No kā sastāv labs joks? Raidījumā ar scenāristu Reini Piziku runājam par “Pusnakts šova septiņos ar Jāni Skuteli” un seriāla “Nopietni?” tapšanu, jokiem un to nozīmi ikdienā, latviešu valodu un tās izaicinājumiem, rakstīšanas procesu, reklāmtekstiem, aktiermākslu, Reiņa pasniedzēja darbu, komandas spēku un daudz ko citu. Reinis Piziks ir “Pusnakts šova septiņos ar Jāni Skuteli” scenārists, reklāmas tekstu autors. Raidījuma vadītāja Aiga Veckalne ir valodas eksperte, aizrautīga tulkotāja un filoloģe, kā arī uzņēmējdarbības profesionāle un lektore. Raidījuma piezīmes: [01:13] Cik daudz Reinis ikdienā joko? [03:45] No kā sastāv labs joks? [05:37] Kur un kā Reinis mācījās jokot? [11:35] Atmiņas par Uzvaru. [15:30] Seriāls “Nopietni?”. [22:00] Kad un kā Reinis sāka rakstīt reklāmas tekstus? [34:00] Reiņa pirmie reklāmas teksti. [37:37] Iedarbīgas reklāmas elementi. [44:40] Lielākā izgāšanās. [50:08] Latviešu valodas izaicinājumi un konsultācijas ar Latviešu valodas aģentūru. [57:35] Latviešu valoda un vārdspēles. [01:01:35] Rakstīšanas process: kur un kā top Reiņa teksti. [01:07:20] Komandas spēks: seriāls un sadarbība ar Jāni Skuteli. [01:09:55] Kas notiek “Pusnakts šovā septiņos ar Jāni Skuteli” šobrīd? [01:15:15] Iejušanās tēlā un aktiermāksla. [01:18:08] Reiņa pasniedzēja darbs. [01:21:38] Ieteikumi tiem, kuri vēlas rakstīt. Grāmatas: Bill Bernbach. Bill Bernbach's Book: A History of Advertising That Changed the History of Advertising. Villard, 1987. 219 lpp. Josh Fetcher. The Bible of Copywriting. Peach Elephant Press, 2018. 478 lpp. Noderīgas saites: https://straume.lmt.lv/lv/video-saraksts/ps7 – Pusnakts šovs septiņos ar Jāni Skuteli https://ltv.lsm.lv/lv/izklaide/nopietni/ – seriāls “Nopietni?” http://insiders.liveriga.com/ – kampaņa “Insiders guide to Riga” https://bit.ly/3iSF3DW – “Pieturzīmju” Facebook lapa https://bit.ly/2FvAMI9 – “Pieturzīmju” Instagram profils https://bit.ly/2FaEWWl – “Pieturzīmju” tvitera profils https://bit.ly/2BYS672 – atbalsti “Pieturzīmes” vietnē “Patreon” https://bit.ly/2DFLTxa – atbalsti “Pieturzīmes” vietnē “Buy me coffee” https://discord.gg/aAkqp7pmu3 – pievienojies mūsu “Discord” kopienai Seko līdzi jaunumiem “Pieturzīmju” Instagram profilā, uzdod jautājumu nākamajam raidieraksta viesim un saņem atbildi raidījumā! “Pieturzīmes” piedāvā ne tikai aizraujošu raidierakstu par valodu, bet arī praktiskas un noderīgas lekcijas un konsultācijas par valodas lietojumu semināros, vebināros, konferencēs un individuālās mācībās. --- Send in a voice message: https://anchor.fm/pieturzimes/message

Tuvojas 3. maijs – dzejnieka Imanta Ziedoņa dzimšanas diena. Kultūrizglītības iniciatīva “Ziedoņa klase” aicina jauniešus piedalīties kultūrizglītojošā nodarbībā “Radošā rakstīšana”. Skolēnu ceļabiedrs nodarbībā būs fonda “Viegli” līdzdibinātāja, mūziķe Māra Upmane-Holšteine, kura dalīsies ar savu pieredzi, rakstot dziesmu tekstus un aicinās skolēnus radoši izpausties darbā ar Imanta Ziedoņa “Epifānijām”. Par iniciatīvu stāsta “Ziedoņa klases” vadītāja Elizabete Pavlovska un mūziķe Māra Upmane-Holšteine. Nodarbība “Radošā rakstīšana” iekļauta Latvijas simtgades programmā “Latvijas skolas soma”.

Šoreiz I’mperfekt piektdienā viesojas sabiedrisko attiecību aģentūras “Golin Riga” partneris un konsultants Arnis Vērzemnieks. Par to, kāpēc arheologs devās sabiedrisko attiecību virzienā, par to, kā pēdējo divdesmit gadu laikā ir mainījusies industrija, par influenceru indeksu, par melomāniju un ārvalstu koncertiem, par izcīnīto cīņu ar vēzi un dzīves atklāsmēm.

Sieviešu vēsture Latvijā līdz šim nav visaptveroši pētīta. Vismaz tā uzskata virkne pētnieču, kas iesaistījušās plašākā sieviešu vēstures pētniecības projektā. Vai tik tiešām tā ir? Kas par to liecina un kāpēc sieviešu pieredze līdz šim ir bijusi maz pētīta tēma Latvijas vēsturē, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro vēsturniece Ineta Lipša, mākslas vēsturniece Baiba Vanaga un literatūrzinātniece Zita Kārkla. “Tā kā Latvijas sieviešu vēsture vēl nav visaptveroši pētīta, projekts ir novatorisks, koncentrējoties uz sieviešu pārstāvniecību kultūrā un sabiedrībā (1870-1940) un analizējot sieviešu pilsonisko dalību politikā, izglītībā, literatūrā, mākslā un izdevējdarbībā, ņemot vērā dažādu etnisko piederību sievietes, sociālo slāni, izglītību un reliģiju. Projekta laika ierāmējums 1870. gadu nosaka kā sākuma punktu, kad sievietes pozīcija Latvijas sociālajā un kultūras jomā gūst uzmanību ar diviem svarīgiem notikumiem: Karolīne Kronvalde, pašizglītota latviešu aktīviste, atklāj diskusiju Latvijas periodikā, aizstāvot sieviešu tiesības uz izglītību un brīvību no tēvišķiem ierobežojumiem, un pirmās latviešu sieviešu dramaturģes Marijas Pēkšēnas luga “Ģertrūde” uzvar oriģināldrāmas konkursā; savukārt 1940. gads kā beigu punkts, kad Otrais pasaules karš un PSRS armijas okupācija Latvijā pārveido ne tikai politisko vidi, bet arī ietekmē sieviešu stāvokli sabiedrībā,” teikts projekta “Sieviešu pārstāvniecība Latvijas kultūrā un sabiedrībā (1870–1940)” aprakstā. Raidījumā Kultūras Rondo literatūrzinātniece Eva Eglāja-Kristsone, stāstot par projektu aicina sabiedrību iesaistīties un stāstīt par savu vecmāmiņu un vecvecmāmiņu. Ragana varēja būt arī sieviete tikai ar dzimumzīmi „16. -18. gadsimtā sabiedrība bija ļoti normēta un jebkuras atkāpes no normas izraisīja aizdomas,” saka raganu prāvu pētnieks Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieksSandis Laime. Viņš stāsta, pēc kādām ārējām pazīmēm ļaudis noteica raganu izskatu. Pārlieku neglīta vai pārlieku glīta, cilvēks ar acīm redzamām veselības problēmām vai dzimumzīmēm nosētu ķermeni – ar šādām pazīmēm pietika, lai cilvēku pieskatītu pie piederīgā ļauno spēku pasaulei. Sandis Laime, kurš ir pētījis kādi ir bijuši cilvēku priekšstati par raganām senatnē, par to sarakstījis grāmatu un arī stāstījis par to šajā raidījumu ciklā, tagad runājot par šo būtņu izskatu sāk ar cilvēku priekšstatiem mūsdienās.

Izcilā latviešu komponista un literāta Marģera Zariņa romāns "Viltotais Fausts jeb Pārveidota un Papildināta Pavārgrāmata" ir viens no pirmajiem postmodernisma literatūras atplaiksnījumiem mūsu rakstītā vārda vēsturē. Zariņš tajā cirkulē gurmānisma vēstures un 20.gadsimta spozmes un degradācijas orbītās. Zīmīgs ir gan Kristofera Mārlova, gan Johana Volfganga Gētes, gan Tomasa Manna Fausts - kuram tuvāks par patiesību ir dzīves zaļojošais koks. Taču pat spēcīgākā koka lapas kādubrīd sāk dzeltēt...

Klajā nākusi rakstnieces un tekstilmākslinieces Anneles Slišānes grāmata latgaliski „Tuoraga stuosti”. Vārds ‘tuorags’ latviešu literārajā valodā ir biezpiens. Šis vārds raksturīgs tieši Ziemeļlatgales izloksnei, kas saglabāta autores rakstu valodā. „Laba izdarīta darba sajūta, protams, svarīga ir atgriezeniskā saite no lasītāja, tās lasītāja sajūtas, ko viņš sajūt, izlasot grāmatu. Literatūra vispār ir rakstītāja saruna ar lasītāju un, ja viņa notiek aktīvi, tad ir sajūta, ka izdarītais ir bijis labs un tieši tad, kad tas ir izdarīts, tas ir bijis visvajadzīgākais,” atzīst Annele Slišāne. Lai arī šobrīd izpaliek grāmatas atvēršanas svētki, atgriezeniskā saite no lasītājiem nonāk pie autores. Grāmatā „Tuoraga stuosti” Annele raksta nevairoties no Ziemeļlatgalei raksturīgajiem izloksnes vārdiem, lasot ne visu var saprast, kādam vārdam nozīmi var vien nojaust, tomēr tas netraucē uztvert domu. Autore uzsver, ka dzimtajā valodā izdodas rakstīt visdziļāk, vispatiesāk. „Tuoraga stuosti” ir Anneles Slišānes otrā grāmata. Latvijas valsts simtgadē Annele Slišāne dāvināja 100 deķus, kas tika noausti no dažnedažādiem materiāliem. Grāmatā „100 deči Latvijai” ir apskatāmas deķu fotogrāfijas un lasāmi stāsti par tiem. Jauno grāmatu veido 13 stāsti. Autore šobrīd šajā īsajā un kodolīgajā formātā jūtas visērtāk.

Šodien ciklā „Ceļā pie Aleksandra Čaka” vairāk uzzināsim par dzejnieka sievu - Annu Ēriku Elizabeti Bērziņu. Arī viņa sacerējusi dzejoļus, parakstoties ar pseidonīmu Anita Bērziņa. Kāds bija viņas liktenis un, kuri Čaka dzejoļi veltīti sievai, skaidro Čaka dzīves un daiļrades pētniece Antra Medne. Bet poētisko noskaņu uztur aktieri Vilis Daudziņš un Artis Robežnieks.

Latgaliski rakstošā dzejnieka Valentīna Lukašēviča jaunais dzejoļu krājums “Pādi Nava Svāti”, ko kopīgajā latviešu valodā varētu tulkot kā “Pēdas nav svētas”, ir noslēdzošais no autora pirms 15 gadiem aizsāktā četru dzejas grāmatu cikla, ar kopīgo nosaukumu “Ceļš”. Rakstīt dzeju latgaliski, bijusi Valentīna Lukašēviča apzināta izvēle, jo ģimenē runāts abējādi. Kas gan ir tas, ko var pateikt tikai dialektā? Valentīnu Lukašēviču daži pazīst kā Latvijas televīzijas raidījuma “Citādi latviskais” pirmo vadītāju. Kādam Valentīns Lukašēvičs varbūt bijis pasniedzējs Daugavpils universitātē, dzejnieks ir arī filoloģijas doktors, latgaliešu valoda un kultūras vēsture ir viņa zinātnisko pētījumu lauks. Personīgi es, vispirmām kārtām sekoju Valentīna Lukašēviča kā dzejnieka darbībai, nupat iznākušais krājums “Pādi nava svāti”, ir noslēdzošais autora četru dzejas grāmatu ciklā ar kopīgo nosaukumu “Ceļš”. 2005. gadā cikls aizsākās ar dzejas krājumu “Kuozynda”, 2006. gadā seko “Vot taidi vot i batvini”, bet 2011. gadā par krājumu “Bolti burti” dzejniekam tika Latvijas Literatūras gada balvas žūrijas Speciālbalva. Intervijai tiekamies jau otro reizi, un iepriekšējā reize, kas notika starp Valentīna Lukašēviča tetraloģijas otro un trešo dzejas grāmatu, man palikusi spilgti atmiņā, itin kā būtu notikusi vakar. Ieskatos arhīvā, ak nē! – pagājuši desmit gadi. Mūsu iepriekšējai sarunai 2010. gadā - Radio arhīvā tā joprojām ir pieejama - interneta redaktors izcēlumā devis nosaukumu – “par mazzināmo, par latgaliešu literatūru” Tobrīd par Latgali tik tiešām daudz ka snebija zināms, un arī es pati atceros, ka pirms desmit gadiem es lūdzu Valentīnu Lukašēviču sarunāties ar mani latgaliski, toreiz man tas likās drosmīgi un būtiski, ka garākā intervijā Latvijas radio 1 sevi pieteiktu dialekts. Desmit gadi ir pagājuši un šobrīd Radio pirmajā kanālā ik nedēļu latgaliski runā raidījums Kalnasēta, Valentīns Lukašēvičs bijis viens no tā līdzradītājiem. Latgalei ir sava koncertzāle, Dzejas dienu programma, Prozas lasījumi, latgaliski iznāk filmas. Valentīns Lukašēvičs literatūrā ienāca pagājušā gadsimta deviņdesmitajos. Par debiju uzskatāms viņa mēģinājums vienlaikus pierādīt mūsdienu latgaliešu literatūras esamību un arī modernizēt to. Runa ir par kopā ar Oskaru Seikstu 1996. gadā sarakstīto pirmo postmoderno romānu latgaliešu literatūrā “Valerjana Dzīve i redzīni”.

Kas rakstniecībā notiek šobrīd – pandēmijas laikā? Kā dzeja var palīdzēt paplašināt vārdu krājumu? Vai literāti sadarbojas cits ar citu? Raidījumā ar dzejnieci Ingu Pizāni runājam par aktuālo dzejā pasaulē un Latvijā, prozas rakstīšanu, dzejas pasākumiem un tās apguvi “Literārajā Akadēmijā”, dažādu izkārtņu un uzrakstu pētīšanu, stereotipiem par dzejniekiem un valodniekiem, atdzejošanu, kā arī daudz ko citu. Inga Pizāne ir dzejniece, proziste. Šā gada novembrī saņēmusi Ojāra Vācieša literāro balvu par dzejas grāmatu “Siena, ko nosiltināt”. Raidījuma vadītāja Aiga Veckalne ir valodas eksperte, aizrautīga tulkotāja un filoloģe, kā arī uzņēmējdarbības profesionāle un lektore. Grāmatas: Anne Lamott. Bird by Bird: Some Instructions on Writing and Life. New York: Anchor Books, 2016. 256 lpp. Inga Pizāne. Having Never Met. Midsummer Nights Press, 2018. 58 lpp. Natālija Goldberga. Rakstīt par būtisko. Rīga: Jumava, 2004. 185 lpp. Noderīgas saites: https://satori.lv/article/kruze – Ingas stāsts “Krūze” https://bit.ly/2MhHoxm – Ingas stāsts “Sniegvilksnis” https://rakstu.lv/ – “Literārās Akadēmijas” tīmekļa vietne https://bit.ly/3rAjKML – Ingas atdzejotais dzejolis “Klusā pasaule” http://pl-inga.blogspot.com/ – Ingas emuārs https://bit.ly/3iSF3DW – “Pieturzīmju” Facebook lapa https://bit.ly/2FvAMI9 – “Pieturzīmju” Instagram profils https://bit.ly/2FaEWWl – “Pieturzīmju” tvitera profils https://bit.ly/2BYS672 – atbalsti “Pieturzīmes” vietnē “Patreon” https://bit.ly/2DFLTxa – atbalsti “Pieturzīmes” vietnē “Buy me coffee” https://discord.gg/aAkqp7pmu3 – pievienojies mūsu “Discord” kopienai Seko līdzi jaunumiem “Pieturzīmju” Instagram profilā, uzdod jautājumu nākamajam raidieraksta viesim un saņem atbildi raidījumā! “Pieturzīmes” piedāvā ne tikai aizraujošu raidierakstu par valodu, bet arī praktiskas un noderīgas lekcijas un konsultācijas par valodas lietojumu semināros, vebināros, konferencēs un individuālās mācībās. Raidījuma piezīmes: [01:00] Dzejolis “Pieci gulbji”. [03:34] Ko Inga raksta ikdienā? [07:00] Ingas prozas stāstu krājums. [10:05] Vai Ingai patīk eksperimentēt dzejā? [11:20] Pandēmijas dienasgrāmatas. [13:09] Kāpēc Inga vēro dažādus uzrakstus? [15:50] Spēle ar latviešu un angļu valodu. [16:50] Rūpes par latviešu valodu: diskusija par vārdu “raidieraksts”. [18:44] Vai Inga atceras, kad sāka rakstīt? [20:26] Dalība konkursos. [21:25] Kas dzejā notiek šobrīd: pasākuma “Skumji nebūs vienmēr. Izmisumā radīti teksti” dzejoļa fragments. [25:30] Ojāra Vācieša balvas pasniegšana un Ingas dzejas krājums. [27:32] Ieteikumi tiem, kuri vēlas rakstīt dzeju. [31:08] Dzeja kā radošās rakstniecības un valodas vingrinājums, vārdu krājuma paplašināšana. [36:10] Ko lasa Inga? [39:00] Kā literāti sadarbojas cits ar citu. [40:24] Stereotipi par dzejniekiem un valodniekiem. [42:03] Ojāra Vācieša dzeja. [45:34] Ingas atdzejojumi. [48:25] Dzejoļa “Ko es zinu par mammas mammu” fragments. --- Send in a voice message: https://anchor.fm/pieturzimes/message

Kas ir raksturīgs Latvijas romu valodai? Vai latviešu valodā ir aizguvumi arī no romu valodas? Raidījumā ar romu valodas entuziasti Līgu Ignati runājam par romu valodu Latvijā, tās apguvi un mācību materiāliem, sabiedrības attieksmi pret romiem, tulkošanu no romu valodas, filmu tulkošanu un daudz ko citu. Līga Ignate ir angļu valodas tulce un tulkotāja ar padziļinātām romu valodas zināšanām. Raidījuma vadītāja Aiga Veckalne ir valodas eksperte, aizrautīga tulkotāja un filoloģe, kā arī uzņēmējdarbības profesionāle un lektore. Noderīgas saites: http://www.romucentrs.lv/muzejs.html – informācija par romu vēstures un mākslas muzeju https://bit.ly/33mKANV – informācija par Latvijas romu platformu www.tezaurs.lv – plaša latviešu valodas skaidrojošā un sinonīmu vārdnīca https://www.letonika.lv/ – enciklopēdisks uzziņu resurss https://bit.ly/3iSF3DW – “Pieturzīmju” Facebook lapa https://bit.ly/2FvAMI9 – “Pieturzīmju” Instagram profils https://bit.ly/2FaEWWl – “Pieturzīmju” tvitera profils https://bit.ly/2BYS672 – atbalsti “Pieturzīmes” vietnē “Patreon” https://bit.ly/2DFLTxa – atbalsti “Pieturzīmes” vietnē “Buy me coffee” https://discord.gg/aAkqp7pmu3 – pievienojies mūsu “Discord” kopienai Seko līdzi jaunumiem “Pieturzīmju” Instagram profilā, uzdod jautājumu nākamajam raidieraksta viesim un saņem atbildi raidījumā! “Pieturzīmes” piedāvā ne tikai aizraujošu raidierakstu par valodu, bet arī praktiskas un noderīgas lekcijas un konsultācijas par valodas lietojumu semināros, vebināros, konferencēs un individuālās mācībās. Raidījuma piezīmes: [01:08] Romi vai čigāni? [06:30] Kāpēc Līga sāka interesēties par romiem un romu valodu? [11:32] Vai Latvijas romu valoda ir valoda un kāpēc to ir vērts pētīt? [14:23] Mācību materiāli par romu valodu. [16:30] Romu vārdu krājuma atšķirības dažādās valstīs. [18:45] Kas raksturīgs Latvijas romu valodai? [20:43] Vai latviešu valodā ir aizguvumi no romu valodas? [22:45] Romu un latviešu valodas izrunas atšķirības. [24:06] Kā var iemācīties romu valodu? [33:18] Sabiedrības attieksme pret romiem. [38:00] Kur meklēt materiālus par romu valodu? [40:50] Līgas kā tulkotājas ikdiena. [42:12] Filmu subtitru tulkošana. [44:57] Tulkošana no romu valodas. [46:12] Rakstīšana un literatūras tulkošana romu valodā un no tās. --- Send in a voice message: https://anchor.fm/pieturzimes/message

Ko nozīmē pareiza un moderna rakstu valoda? Kāpēc ir svarīgi rakstīt pareizi? Kā ļauties valodas dzīvai un radošai izpausmei? - jautājumi, kurus pārrunājam Kultūras Rondo pirms VI pasaules diktāta latviešu valodā, kura tiešraidi no Latvijas Nacionālās bibliotēkas sāksim plkst. 12:15. Tekstu īpaši šim nolūkam ir radījis dzejnieks, publicists un tulkotājs Ilmārs Šlāpins. Šogad diktāta nosaukums ir "Pasaka par vārdu tapšanu” un to lasīs aktrise un runas pedagoģe Zane Daudziņa. Kultūras Rondo studijā par latviešu valodu sarunājas Latvijas Universitātes profesore valodniece Ina Druviete, žurnāla “Rīgas Laiks” korektore, grāmatu un daudzu citu sarežģītu tekstu redaktore Guna Kalniņa, kura ir arī lekciju kursa “Pareiza un moderna rakstu valoda – korektora padomi” lektore. Sazināmies arī ar tulkotāju Daci Meieri un diktāta teksta autoru Ilmāru Šlāpinu. Sarunāties par valodu ir vienlaikus interesanti un dīvaini, jo mēs taču ik dienas lietojam valodu tās dažādās izpausmēs - rakstām, runājam. Radio mūsu ikdiena ir valoda. Tas ir apmēram tāpat kā sarunāties par maizi. Un tomēr diktāts ir labs iemesls sarunāties, jo laiks joprojām valodā ievieš korekcijas, blaknes, bagātības un dīvainības. Tehnoloģijas rada savu valodas ritmu. Un laiks reizēm skrien ātrāk nekā valoda. Latvijas Nacionālajā bibliotēkā saruna ar ar Pasaules diktāta latviešu valodā idejas autori un organizētāju Olgu Sukonnikovu un Latvijas Kultūras akadēmijas docenti, runas pedagoģi Zani Daudziņu. Atgādinām, ka izvērtējot epidemiloģisko situāciju valstī, nodibinājuma ”Pasaules valoda” valde ir pieņēmusi lēmumu VI pasaules diktātu latviešu valodā nerīkot klātienē. Tas notiks šodien tiešsaitē un to varēs dzirdēt Latvijas Radio 1.  

„Tā ir īpaša pieredze dzirdēt romāna fragmentu paša autora balsī,” tā Ingas Gailes performanci par godu romāna „Rakstītāja” iznākšanai vērtē pirmie klausītāji. Izdevniecībā „Dienas Grāmata” iznācis Ingas Gailes romāns „Rakstītāja” par Ivandi Kaiju. Šis ir latviešu prozas un literatūrzinātnes mijiedarbes projekta „Es esmu...” otrais darbs, pavisam iecerēti 13 romāni un 13 monogrāfijas. Rakstniece Inga Gaile iepazīstināšanu ar grāmatu rīkoja neierastā veidā – trīs vakarus aicinātiem viesiem lasot priekšā fragmentus no jaunā romāna, katram veltot 15 minūtes. "Pievakarē galerijā „Istaba” valda klusināta atmosfēra, ienākot dzirdama Ingas Gailes balss, lasot fragmentu no jaunā romāna „Rakstītāja”. Arī es esmu saņēmusi ielūgumu, pierakstījusies un ieradusies konkrētā laikā, lai nebūtu drūzmēšanās. Mani uzrunāja Ingas ielūgumā rakstītais: „Es jūs aicinu uz lasījumu, kur es lasīšu tieši jums izvēlētu fragmentu no romāna”. Jūtos intriģēta, kādu fragmentu Inga būs izvēlējusies tieši man? Jāpiebilst, ka esmu jau sāku romānu lasīt. Izrādās viņa pārdomājusi un atnākušajiem lasa secīgi no sākuma. Neslēpju savu izbrīnu, un Inga atšķir nodaļu, kur ar zīmuli pierakstījusi manu vārdu, tā ir nodaļa „Plūdi Parīzē”," par sastapšanos ar Ingas Gailes jauno romānu stāsta Laima Slava. Rakstnieces un sieviešu tiesību kustības aktīvistes Ivandes Kaijas mūžs noslēdzās 1942.gada ļoti aukstajā ziemā. Ingas Gailes romāns „Rakstītāja” sākas ar auksto 1942.gada ziemu un Ivandes Kaijas nomiršanu, pirmo nodaļu tā arī sauc „Beigas”. Grāmatas priekšvārdā Inga Gaile dod ceļa vārdus lasītājiem, piebilstot, ka rakstot daudz uzzinājusi par Ivandi Kaiju, bet arī daudz iztēlojusies un sekojusi intuīcijai. „Kā viļņiem. Parīzes plūdu viļņiem”. Un plūdi togad, kad Antonija uzturas Parīzē, patiešām bijuši. Vēl svarīgi piebilst, sērijā „Es esmu...” monogrāfiju par Ivandi Kaiju raksta literatūrzinātniece Gundega Grīnuma.

Dace Kravale, vokālās studijas “Momo” pedagoģe, nevēlas sevi saukt ne par komponisti, ne par rakstnieci. Taču tā patiesi ir viņas ikdiena, turklāt tas ir Daces dabiskais stāvoklis - būt radošai, atvērtai un gaišai.Ar Daci runājam par viņas sajūtām pedagoģes darbā, par viņas mīļāko mūziku un nākotnes iecerēm.Ar Daci esam runājušas jau iepriekš. Te atradīsi mūsu sarunu par rakstīšanu un viņas pirmo grāmatu “Dorabellas istaba”. https://www.instagram.com/tv/CCBLLpDJ25P/?igshid=12bysvzgsu4a6Atbalsti podkāsta turpmāko attīstību, kļūsti par Piedzīvot patronu. https://www.patreon.com/Piedzivot

Kur sākt, ja ir vēlme rakstīt emuāru? Kā atšķiras e-pastu ziņu rakstīšanas kultūra latviešu un angļu valodā? Raidījumā ar blogeri Alīnu Andrušaiti runājam tekstveidi, latviešu un angļu valodas atšķirībām, SEO jeb meklētājoptimizāciju, iekļaujošu valodu, pieklājīgu saziņu, baiļu pārvarēšanu un daudz ko citu. Alīna Andrušaite ir ceļojumu blogere jeb emuāriste un žurnāla “Sestdiena” rakstu autore. Raidījuma vadītāja Aiga Veckalne ir valodas eksperte, aizrautīga tulkotāja un filoloģe, kā arī uzņēmējdarbības profesionāle un lektore. Grāmata: Sarah J. Maas. Crescent City. Bloomsbury Publishing, 2020. 816 lpp. Noderīgas saites: https://sapnumedniece.lv/ – Alīnas emuārs “Sapņu medniece” https://bit.ly/33IjHTX – Letonika.lv sinonīmu vārdnīca https://tezaurs.lv – latviešu valodas skaidrojošā un sinonīmu vārdnīca https://www.personvarduatveide.lv/ – citvalodu personvārdu atveide latviešu valodā https://bit.ly/33PZuNG – brošūra “Iekļaujoša komunikācija Padomes Ģenerālsekretariātā” https://bit.ly/3iSF3DW – “Pieturzīmju” Facebook lapa https://bit.ly/2FvAMI9 – “Pieturzīmju” Instagram profils https://bit.ly/2FaEWWl – “Pieturzīmju” tvitera profils https://bit.ly/2BYS672 – atbalsti “Pieturzīmes” vietnē “Patreon” https://bit.ly/2DFLTxa – atbalsti “Pieturzīmes” vietnē “Buy me coffee” Seko līdzi jaunumiem “Pieturzīmju” Instagram profilā, uzdod jautājumu nākamajam podraides viesim un saņem atbildi raidījumā! “Pieturzīmes” piedāvā ne tikai aizraujošu podraidi par valodu, bet arī praktiskas un noderīgas lekcijas un konsultācijas par valodas lietojumu semināros, vebināros, konferencēs un individuālās mācībās. Raidījuma piezīmes: [00:44] Alīnas emuāra izveides stāsts. [04:23] Satura veidošana un tulkošana latviešu un angļu valodā. [06:54] Cik daudz vārdu Alīna ir uzrakstījusi? [09:00] Kur Alīna apguva valodas prasmes: redaktora, korektora labojumi un vārdnīcas. [11:20] Cik sen Alīna publicē rakstus žurnālā “Sestdiena” un citur? [12:30] Kā top Alīnas raksti? [16:12] Angļu un latviešu valodas atšķirības: termini un īpašvārdi. [21:30] Kā notiek sadarbība ar redaktoru un korektoru? [23:00] Ieteikumi tiem, kuri vēlas rakstīt. [24:05] Interpunkcija angļu un latviešu valodā. [26:35] Valodas stāsti un kuriozi. [28:35] Alīnas dalība “TedX” atlasē un stāstu vakari. [32:37] Satura veidošanas pamatprincipi. [34:43] Brauciens skatīt lāčus. [35:35] Kā sākt rakstīt emuāru: rakstīšanas mērķis un ieteikumi. [38:38] Alīnas emuāra lasītāji un statistika. [40:19] Iekļaujošā valoda un izteikumi par cilvēka izskatu. [43:40] Iekļaujoša un pieklājīga saziņa latviešu un angļu valodā. [47:22] “Road trip” atveide latviešu valodā. [49:35] Rakstu virsraksti, atslēgvārdi un SEO jeb meklētājoptimizācija. [51:26] Alīnas nākotnes ieceres. [52:55] Valodas izaicinājumi, rakstot grāmatas: personvārdu atveide. [57:10] Kuras valodas Alīna prot un vēlas iemācīties? --- Send in a voice message: https://anchor.fm/pieturzimes/message

No 2. līdz 17. oktobrim skanēs Rūdens kamermūzikas festivāla koncerti. Festivāla atklāšanas koncertā muzicēs stīgu kvartetu “Artemis”, kas Rudens kamermūzikas festivālā pirmatskaņos Pētera Vaska 6. stīgu kvartetu. Rakstīt skaņdarbu tieši stīgu kvartetam Pēteris Vasks ķeries pēc 16 gadu pārtraukuma. "Bija jau uzrakstīti veseli pieci, likās, ka esmu visu pateicis šadā karaliskajā sastāvā. Kad mani uzrunāja Vineta Sareika no "Artemis" kvarteta un teica, ka gribētu, lai trīs komponisti uzrakstītu Bēthovena jubilejas gadā kvartetu, kur būtu Bēthovena klātbūtne, tad likās, ka būs jāraksta," sarunā raidījumā Kultūras Rondo atklāj komponistis Pēteris Vasks. Komponists stāsta, ka "Artemis" kvartetā tajā laikā, kad saņēmis šo uzaicinājumu, muzicēja divi vācu mūziķi, viena amerikāniete un latviete. Ideja bijusi pasūtīt trīs kvartetus - vācu komponistam, amerikānim un latvietim. "Domāju, ja liktenis tā lēmis, ka jāraksta, ķeros klāt pie 6.stīgu kvarteta. Tagad varu oficiāli pateikt, tas ir arī pēdējais kvartets," bilst Pēteris Vasks. Kvartets uzstāsies 2. oktobrī Liepājas koncertzāles “Lielais dzintars” koncertsērijā “Personīgi” un 3. oktobrī Dzintaru Mazajā zālē Rudens kamermūzikas festivāla atklāšanā. "Es daudz domāju, kā dižo meistaru, kuram ir 250 gadi, kā es viņu varētu savā mūzikā, vienkāršajā un diezgan emocionālajā, iekļaut," stāsta Pēteris Vasks. "Klausījos visus Bēthovena kvartetus, domāju varbūt kaut ko no kādas klaviersonātes, kādu "Mēnesnīcas sonātes" motīvu?" Mani sajūsmināja Bēthovena pēdējā, 15. kvarteta, trešā daļa, kur ir korālis,"turpina komponists. "Visa mana koncepcija aizveda pie tā, ka trīs pirmās daļas ir absolūti personīga saruna sevi, mūziķiem, klausītājiem. Un kur tajā sarunā Bēthovens... Trešā daļa beidzas ar sava veida aiziešanu no šīs pasaules, bet dzīve jau turpinās tālāk, arī citā dimensijā. Es iedomājos, ka tajā jaunajā dimensijā varētu būt tā neticamā sastapšanās, viens 21. gadsimta latviešu komponists no mazas Eiropas valsts uzdrošinās satikties ar Ludvigu van Bēthovenu. Izveidoju pēdējo daļu Bēthovena korāli citējot mazliet ar savu mūziku." Ar festivāla programmu kopumā iepazīstina tā mākslinieciskā vadītāja Baiba Kurpniece. Šogad festivāls ir kompakts - to veido piecas programmas.

"Lielākā daļa tomēr ir fantāzija," par savu pirmo romānu saka tā autors Ēriks Vilsons.  Aktieris un dramaturgs Ēriks Vilsons savā pirmajā romānā “Me&Mo” radījis savu stāstu par cilvēkiem teātrī. Vai romāns par zaudēto ilūziju, par deviņdesmitajiem un mums pašiem? Kā vēl pirms grāmatas atvēršanas jūtas romāna stāstītājs, Kultūras Rondo saruna ar Ēriku Vilsonu. "Man viss sākas no redzes gleznas, bet reizēm tā iegūst ļoti fantasmagorisku redzējumu," atzīst autors. Jautāts, vai pamatā grāmatas stāsts ir par Liepāju, Ēriks Vilsons min, ka tur ir pirmsākums, bet tad nosauc veselu virkni Latvijas teātru, kuros strādājis.  "Kaut kas ir no tā, bet tur ir ņigu, ņegu no visas manas dzīves, no visiem teātriem," atzīst Ēriks Vilsons. "Teātra cilvēki ir apmātie, tur nevar citādi strādāt, tajā darbā ir jāiejūdzas un jāsapņo uz priekšu. Citādi nevar. Bet šī grāmata vairāk ir par to, kas notiek pēc tam, kad ilūzijas sabrūk," vērtē Ēriks Vilsons. "Skābajam vīnam, kad izdzer, paliek nosēdumiņi, sausais atlikums. Apmēram par to ir tā grāmata. Es pats arī ilgus gadus esmu dzīvojis ar sajūtu - tūlīt būs, tūlīt būs." Stāstot, par ko ir romāns, viņš atminas darbu ar režisoru Mihailu Kubinski, iestudējot "Romeo un Džuljetu". "Mums gāja visādi, viņš vienu reizi atnāca uz mēģinājumu un teica, nācu un domāju, kaut kas sāksies, kaut kas būs, kaut kas mainīsies, bet tā jau ir tād dzīve, ko dzīvoju. Aktierim un režisoram jau ir no darba uz darbu. Ir kaut kādi slavas mirkļi, vai ar to tu dzīvosi, taču nē," atzīst Ēriks Vilsons. Rakstīšanas process bijis ilgs. Grāmata strukturēta divas lielās sadaļas "Me" un "Mo". "Man viss sākas no haosa, un pēc tam kaut kādā veidā sakrātās un es ieraugu kādas sakarības. Bet man liekas, ka tā ir kaut kāda intuīcija, tās nav zināšanas. Tāpat rakstot, ja es sākšu domāt, lai es kaut ko gudru un smuku uzrakstītu...," par to, kā grāmata tapusi un veidota, stāsta Ēriks Vilsons.  Viņš atzīst, ka paļāvies uz redaktores Gundegas Blumbergas ieteikumiem. "Sākumā rakstīju dienasgrāmatu, vienkārši driķēju. Svarīgi ļaut smadzenēm atbrīvoties, ir tāds terapijas veids - norakstīt, man liekas, es caur šādu variantu. Tas bija atklājums, ka daudzas lietas varu norakstīt. Tad skatījos, jo esmu sadriķējis," turpina Ēriks Vilsons. "Kā bērni spēlējas - akmentiņi, stikliņi, nesuši savus dārgumus, izbirst un paņem un sāk likt smiltīs tādas mandalas. Man tāda asociācija pašlaik. Tas es iedevu Gundegai palasīt un viņa teica: pilnīgs haoss." Ja jau visur uzsver, ka šis ir pirmais romāns, vai būs arī nākamie? "Mierā jau nelikšos, kaut ko uzrakstīšu," saka Ēriks Vilsons par turpmāko, bet neko nesola.  

"Lielākā daļa tomēr ir fantāzija," par savu pirmo romānu saka tā autors Ēriks Vilsons.  Aktieris un dramaturgs Ēriks Vilsons savā pirmajā romānā “Me un Mo” radījis savu stāstu par cilvēkiem teātrī. Vai romāns par zaudēto ilūziju, par deviņdesmitajiem un mums pašiem? Kā vēl pirms grāmatas atvēršanas jūtas romāna stāstītājs, Kultūras Rondo saruna ar Ēriku Vilsonu. "Man viss sākas no redzes gleznas, bet reizēm tā iegūst ļoti fantasmagorisku redzējumu," atzīst autors. Jautāts, vai pamatā grāmatas stāsts ir par Liepāju, Ēriks Vilsons min, ka tur ir pirmsākums, bet tad nosauc veselu virkni Latvijas teātru, kuros strādājis.  "Kaut kas ir no tā, bet tur ir ņigu, ņegu no visas manas dzīves, no visiem teātriem," atzīst Ēriks Vilsons. "Teātra cilvēki ir apmātie, tur nevar citādi strādāt, tajā darbā ir jāiejūdzas un jāsapņo uz priekšu. Citādi nevar. Bet šī grāmata vairāk ir par to, kas notiek pēc tam, kad ilūzijas sabrūk," vērtē Ēriks Vilsons. "Skābajam vīnam, kad izdzer, paliek nosēdumiņi, sausais atlikums. Apmēram par to ir tā grāmata. Es pats arī ilgus gadus esmu dzīvojis ar sajūtu - tūlīt būs, tūlīt būs." Stāstot, par ko ir romāns, viņš atminas darbu ar režisoru Mihailu Kubinski, iestudējot "Romeo un Džuljetu". "Mums gāja visādi, viņš vienu reizi atnāca uz mēģinājumu un teica, nācu un domāju, kaut kas sāksies, kaut kas būs, kaut kas mainīsies, bet tā jau ir tāda dzīve, ko dzīvoju. Aktierim un režisoram jau ir no darba uz darbu. Ir kaut kādi slavas mirkļi, vai ar to tu dzīvosi, taču nē," atzīst Ēriks Vilsons. Rakstīšanas process bijis ilgs. Grāmata strukturēta divas lielās sadaļas "Me" un "Mo". "Man viss sākas no haosa, un pēc tam kaut kādā veidā sakrātās un es ieraugu kādas sakarības. Bet man liekas, ka tā ir kaut kāda intuīcija, tās nav zināšanas. Tāpat rakstot, ja es sākšu domāt, lai es kaut ko gudru un smuku uzrakstītu...," par to, kā grāmata tapusi un veidota, stāsta Ēriks Vilsons.  Viņš atzīst, ka paļāvies uz redaktores Gundegas Blumbergas ieteikumiem. "Sākumā rakstīju dienasgrāmatu, vienkārši driķēju. Svarīgi ļaut smadzenēm atbrīvoties, ir tāds terapijas veids - norakstīt, man liekas, es caur šādu variantu. Tas bija atklājums, ka daudzas lietas varu norakstīt. Tad skatījos, jo esmu sadriķējis," turpina Ēriks Vilsons. "Kā bērni spēlējas - akmentiņi, stikliņi, nesuši savus dārgumus, izbirst un paņem un sāk likt smiltīs tādas mandalas. Man tāda asociācija pašlaik. Tas es iedevu Gundegai palasīt un viņa teica: pilnīgs haoss." Ja jau visur uzsver, ka šis ir pirmais romāns, vai būs arī nākamie? "Mierā jau nelikšos, kaut ko uzrakstīšu," saka Ēriks Vilsons par turpmāko, bet neko nesola.  

Kā norit darbs ārštatā, veidojot saturu sociālajiem tīkliem un rakstot tekstus? Kā klients var palīdzēt satura izveidē? Teātra blogere jeb emuāriste Sigita Paula Cepleviča dalās pārdomās par to, cik svarīgi ir sekot sirdsbalsij, un sniedz vērtīgus ieteikumus, kā sadarboties ar klientiem un radīt strukturētu, saprotamu un labskanīgu tekstu. Sigita Paula Cepleviča ir sociālo tīklu satura veidotāja, autortekstu sagatavotāja un teātra bloga “Mirklis teātra pasaulē” autore. Sigitai ir iedvesmojošs stāsts par latviešu valodas mīlestību un to, kā interese par teātri var kļūt par daļu dzīves un brīnišķīgu piedzīvojumu. Raidījuma vadītāja Aiga Veckalne ir valodas eksperte, aizrautīga tulkotāja un filoloģe, kā arī uzņēmējdarbības profesionāle un lektore. Grāmatas: Daces Judinas tetraloģija, kas iznākusi “Latvijas simtgades romānu” sērijā: 1. Septiņi vakari (2016), 2. Gredzens (2017), 3. Kad klusums kliedz (2018), 4. Uzraksti man... vakar (2018). Kovaļova, Lelde. Bezvēsts pazudušās. Rīga: Latvijas mediji, 2019. 338 lpp. Kovaļova, Lelde. Svešinieki. Rīga: Latvijas mediji, 2020. 269 lpp. Errera, Heidene. Frīda: Frīdas Kālo biogrāfija. Rīga: Zvaigzne ABC, 2010. 558 lpp. Noderīgas saites: http://sigita-paula.blogspot.com/ – Sigitas emuārs “Mirklis teātra pasaulē” https://bit.ly/31jPevn – Sigitas intervija ar mācītāju Kristu Kalniņu https://www.ezermala.lv/ – kempings “Ezermala” https://www.darbaguru.lv/lv/ – personāla atlases un konsultāciju uzņēmums https://spoti.fi/31EVZZk – podkāsts “Piedzīvot” https://bit.ly/3iSF3DW – “Pieturzīmju” Facebook lapa https://bit.ly/2FvAMI9 – “Pieturzīmju” Instagram profils https://bit.ly/2BYS672 – atbalsti “Pieturzīmes” vietnē “Patreon” https://bit.ly/2DFLTxa – atbalsti “Pieturzīmes” vietnē “Buy me coffee” Seko līdzi jaunumiem “Pieturzīmju” Instagram profilā, uzdod jautājumu nākamajam podraides viesim un saņem atbildi raidījumā! “Pieturzīmes” piedāvā ne tikai aizraujošu podraidi par valodu, bet arī praktiskas un noderīgas lekcijas un konsultācijas par valodas lietojumu semināros, vebināros, konferencēs un individuālās mācībās. Raidījuma piezīmes: [01:10] Sigitas izaugsmes ceļš. [03:47] Teātris kā terapija. [04:23] Stāsts par Sigitas blogu “Mirklis teātra pasaulē”. [07:15] Cik daudz laika Sigita ir veltījusi blogam? [08:00] Publikācijas, sadarbība un draudzība ar teātra kolektīvu. [09:21] Rakstīšana – Sigitas hobijs un darbs. [09:41] Strādāšana ārštatā, veidojot saturu un rakstot. [11:54] Kā Sigita apgūst jaunas nozares? [14:51] Darbs ārštatā un klientu piesaiste. [17:57] Satura veidošana kopā ar klientu. [18:57] Cik daudz laika Sigitai aizņem tekstveide? [22:30] Kā klients var palīdzēt izveidot labāku un iedarbīgāku saturu? [25:23] Ieteikumi tiem, kuri veido saturu latviešu valodā. [26:57] Teksta uzbūves pamatprincipi: labskanība, uztveramība un vārdi ar pozitīvu emocionālu nokrāsu. [31:01] Kā padarīt tekstu pārskatāmu: atstarpes, burtu lielums un lielie sākumburti. [35:26] Sigitas iedvesmas avoti un ciltskoka izpētes ceļi. [40:25] Sigitas stāsti par grāmatām un teātri. [47:15] Sigitas hobiji un nākotnes plāni. --- Send in a voice message: https://anchor.fm/pieturzimes/message

Kuras varam uzskatīt par savulaik izcilākajām kolekcijām Latvijā, kāds ir to saturs un liktenis? Par lokālās kolekcionēšanas vēsturi Kultūras Rondo saruna ar grāmatas “Palimpsests” autoru Pēteri Bankovski un mākslas zinātnieci Kristiānu Ābeli. Pētera Bankovska grāmata "Palimpsests” ir Latvijā pirmais plašākais ieskats lokālās kolekcionēšanas vēsturē, specifikā, kontekstos, darbā akcentēti vairāki būtiski kolekcionēšanas aspekti, uzzinām par atsevišķām savulaik izcilākajām kolekcijām, par to saturu un likteni. Grāmatas vienpadsimt nodaļās autors aplūko kolekcionārisma vēsturi, sākot no tā pirmsākumiem Latvijas teritorijā, izsekojot kolekcionārismam vācbaltiešu pilīs un muižās, Latvijas Republikā starpkaru periodā, pēckara trimdas sabiedrībā, Latvijas PSR, un visbeidzot mūsdienu Latvijā. Grāmatai autors devis nosaukumu “Palimpsests” (atkārtoti izmantots pergaments). “Rakstīt par kolekcionārismu nozīmē darināt palimpsestu. Kolekcijas, ja vien tās nenonāk muzejos (un pat tad), izzūd vai saplūst ar citiem krājumiem, iespaidi, ko laikabiedri guvuši no konkrētā priekšmetu kopuma konkrētā vidē, pagaist nebūtībā vai kā fosilijas kaut ko aptuvenu pauž avīžziņās, memuāros un citā literatūrā,” vērtē Pēteris Bankovskis. Grāmatu izdevis apgāds “Neputns”.

Tā kā ieteikums nedoties ārpus mājas, netikties ar cilvēkiem attiecas arī uz žurnālistiem, raidījumā Augstāk par zemi laikā, kad valstī pandēmijas dēļ izsludināts ārkārtas stāvoklis, skan "Mājās sēdētāja dienasgrāmata": raidījuma autores dokumentēta cilvēciskā reakcija uz vēl nepiedzīvoto situāciju. Kādas mūsu sabiedrības vērtības, bailes un rakstura iezīmes atklājās ārkārtas situācijā? Vai cilvēces uzkrātā kultūras bagāža var piedāvāt derīgu pieredzi? Tagad man jāatzīstas, ka pirmās divas nedēļas savu Mājās sēdētāja dienasgrāmatu rakstīju ar lielu baudu, laikam bija sakrājusies kāda vajadzība pēc nesteidzīga monologa, ko pandēmijas laiks neviļus bija padarījis īstenojamu. Taču pagājušajā nedēļā pamanīju, ka vārdu straumes, kas caur mani traucās, izsīkušas, un nevaru vairs atrast sevī pareizo sajūtu, ko es vēlos uzrakstīt. Krievu filozofs Aleksandrs Pjatigorskis “Kādas šķērsielas filozofijā” ierakstīja tā uzreiz grūti uztveramu atziņu, ka dzīve un filozofija nenotiek vienlaikus – vai nu dzīvo vai filozofē. Esmu prātojusi par šo izteiku dažādās dzīves situācijās, un pamazām uz sevis pārbaudījusi, ka tik tiešām ir kāda nobīde laikā – starp sajūtām, domu impulsiem, un to aprakstīšanu. Paradokss, bet kad tavā dzīvē notikumu ir visvairāk, dienasgrāmatas lappuses stāv tukšas.Rakstīšana lielākoties notiek kā post scriptum jeb epiloga situācijā. Pēdējās nedēļas, pie kam kolektīvi, esam dzīvojuši pāri savu emocionālo iespēju robežām. Pašķirot atpakaļ kaut vai šīs pašas dienasgrāmatas lappuses, var konstatēt, cik krasi mainījušies noskaņojumi. Panika. Bailes no nāves. Skepse. Solidaritātes triumfs. Jauno tehnoloģiju slavas dziesma. Agresija. Neziņa. Gaidīšana. Pērkot griķus un tualetes papīru, mēs gatavojāmies tam, ko zinām. Zinām, ka veikali var būt tukši. Ka valdība var nedarboties mūsu labā, pametot daļu sabiedrības bezizejas situācijā. Nevienas no šīm bažām nav piepildījušās: veikali pilni, valdības darba vērtējums sabiedrības acīs tikai audzis, slimnīcas tiek galā ar pacientiem, skolēniem pavasarī būs eksāmeni. Un tomēr, visas maņas ir saasinātas, nezināmā gaidās. Gan ziņu aprite, gan manis pašas iekšējā sajūta ir kā laikmetīgās mūzikas darbs, kurā harmonija vai galvenā tēma tik viegli nedodas rokā. Tas, kas šobrīd notiek, tā ir tā dzīve, par kuru ieminējās Pjatigorskis. Pamostoties no miega vai slimības, cilvēks brīnās apkārt un sāk ar sevis noorietēšanu telpā un laikā, iekšējās pieredzes inspicēšanu, un šobrīd, šķiet, teju katrs pieraksta nebijušas pieredzes raisītās sajūtas. Taču jo centīgāk es pierakstu redzēto, jo ciešāk skaidrs man kļūst, ka ar empīrisku vērojumu vien neko saprast neizdosies. Un nekā cita jau nav, jāvēršas vien pie tiem pašiem tekstiem, kamēr nav radīti jauni, jāmeklē pagātnē. Reizēm arī ar faktiem un apgalvojuma teikumiem nepietiek, un tad talkā nāk teātris vai rituāls. Lieldienu gaidu nedēļa arī būvēta kā ceļš, kas jānoiet, lai piedzīvotu atdzimšanu. Tāpēc šīs nedēļas – ceturtā – ārkārtas laika dienasgrāmata nebūs vairs hronoloģisks notikumu pieraksts, bet patapinās Lieldienu pilnmēness nedēļas dienu simbolisko jēgu.

25. aprīlī nāks klajā publicistes Santas Remeres un mākslinieces Elīnas Brasliņas veidotā grāmata “Mūsējās” ar 50 ilustrētām biogrāfiskām pasakām par Latvijas izcilākajām sievietēm. To, cik nepacietīgi šī grāmata tiek gaidīta, pierāda tās tapšanas process: sabiedrības atbalsta kampaņas summa tika savākta divās dienās, un vēl pirms grāmatas klajā nākšanas saņemts piedāvājums to ekranizēt. Šī būs pirmā grāmata Latvijā, kurā vienuviet apkopoti dažādu Latvijas sieviešu dzīvesstāsti un to ceļš uz sasniegumiem, nešķirojot sievietes pēc tautības, vecuma vai darbības sfēras. Katra no grāmatas varonēm par spīti laikmeta šķēršļiem vai sabiedrības aizspriedumiem ir atstājusi dziļas pēdas sabiedrības audumā un ietekmējusi tā rakstu – ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē. Stāstu galvenās varones ir guvušas panākumus dažādās sfērās: mākslā, mūzikā, rakstniecībā, sportā, zinātnē, politikā un citur – gan mūsdienās, gan 19. gadsimtā. Starp grāmatas varonēm atrodamas tādas sievietes kā Aspazija, Aleksandra Beļcova, Džemma Skulme, Valentīna Freimane, Uļjana Semjonova, Elīna Garanča, Lotte Tisenhopfa-Iltnere un citas. Par pasaku rakstīšanas procesu un izdevuma tapšanas aizkulisēm intervijā Ilzei Mednei no "Klasikas" un žurnālistam, rakstniekam un sabiedrisko attiecību speciālistam Oskaram Vizbulim stāsta grāmatas idejas autore Santa Remere un tās redaktore, biedrības "Ascendum" vadītāja Antonija Skopa. Ilze Medne: Ar ko jūsu grāmata atšķirsies no visa, ko iepriekš esam redzējuši un lasījuši? Santa Remere: Ar lielo tautas atbalstu – grāmatas izdošanā piedalās pūlis, kas palīdz mums šo grāmatu finansēt. Ir daudz cilvēku, kas ir ieinteresēti, lai tā iznāktu. Un patiesībā arī ar to, ka šī grāmata savā ziņā sākās internetā – pēc manas publikācijas, kas bija veltīta feminismam, runājot par Latvijas simtgadi, sievietēm Latvijā un viņu tiesībām. Pēc publikācijas saņēmu daudz komentāru un atsauksmju, ka vajadzētu vēl šādus stāstus. Rakstīja vecāki, kuri stāstiņus par latviešu sievietēm lasījuši saviem bērniem, paši daudz uzzinājuši un gribētu lasīt vēl. Protams, par to priecājos, kādu laiku domāju un klusībā pie sevis tos stāstiņus iekrāju, līdz vienā brīdī teicu Antonijai, ka principā varētu turpināt strādāt, ja vien atrastos ieinteresēts žurnāls vai izdevējs. Ilze Medne: Bet idejas saknes laikam meklējamas pasaulē? Santa Remere: Jā gan. Brīdī, kad man palūdza uzrakstīt simtgades rakstu par feminismu Latvijā, bija iznākusi grāmatiņa "Vakara pasaciņas dumpīgām meitenēm", kas ir itāļu žurnālistes Elēnas Favilli un itāļu rakstnieces un teātra režisores Frančeskas Kavallo projekts, kas man bija vienlaikus jārecenzē. Sāku rakstīt savu rakstu un sapratu, ka man patiesībā ir mazliet garlaicīgi atkal atkārtot to pašu, sakot, ka šīs tiesības joprojām ir aktuālas, ka ļoti daudz kas ir izcīnīts, bet ne līdz galam, ka jāmainās kultūrai un izglītībai. Likās – šie vārdi rezonē paši sevī un neaiziet tālāk, kamēr man blakus uz galda stāv šī grāmata, kas vienkārši strādā un cenšas kaut ko mainīt. Nevis stāsta, ka kultūrā vai izglītībā kaut kā pietrūkst, bet dod tieši to, kā pietrūkst. Man šķita interesanti – vai arī es spētu nosaukt tik daudz cilvēku no mūsu Latvijas, kuri mani iedvesmo un dod spēku? Ļoti ātri varēju nosaukt daudzus. Ikdienā tiekoties un intervējot cilvēkus, runājoties tieši ar sievietēm, lasot viņu darbus, ejot uz sieviešu mākslinieču izstādēm un katru reizi uzzinot šo cilvēku stāstus – tas man pašai dod spēku pabeigt savus darbus vai īstenot savas ieceres. Nodomāju, ka būtu ļoti interesanti šos stāstus salikt kopā un paskatīties, ko tas dod. Iedvesma patiesi ir no dumpīgajām pasaciņām, lai gan man šķiet, ka to īstenoju citādāk – runājot par konkrētu teritoriju un pastāstot nevis tikai par ievērojamākajām sievietēm, kas varbūt ir izņēmuma gadījumi. Katram laikmetam, katrai profesijai un dažādām problēmām centos atrast kādu stāstu, kurš uzreiz pastāsta arī par daudzu citu sieviešu likteņiem, izvēlēm un šķēršļiem, ar ko viņas saskaras.   Sarunu pilnā apjomā aicinām lasīt šeit!

Pēdējos gados daudz tiek runāts par dabīgajām pļavām – par to, cik daudz dabas vērtību tajās rodamas, un to, kā tās saglabāt arī nākamajām paaudzēm. Aktīvais dabā došanās laiks visbiežāk mūsu platuma grādos ir vasarā, kad nu vēl palikušajās dabiskajās pļavās varam vērot ziedu, augu un kukaiņu dažādību. Taču, izrādās, tas, kāda pļava būs nākamajā vasarā, top skaidrs jau šobrīd un tieši ziemā tiek, ja tā var teikt, rakstīti pļavas galvenās izrādes scenāriji. Sniegs vai kailsals, lietus vai ilgstošs sausums, sals vai mūžīgais rudens - tas, kādi laikapstākļi ir šobrīd, lielā mērā nosaka to, kāda izskatīsies pļava vasarā. Par to, kas notiek pļavā ziemā un kā ziema ietekmē pļavu vasarā, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Dabas muzeja botāniķe Janta Meža un entomologs Uģis Piterāns. "Vislabāk to, kāda būs pļava vasarā, varēs pateikt ziemas beigās - februāra beigas, martā. Ziema ir tikko sākusies, ir pirmais sniedziņš un vēl daudz kas mainīsies, būs sals, būs mitrums, iespējams būs ilgs pliksals, varbūt būs bagātīgi nokrišņi, kas ilgstoši turēsies uz zemes kā ūdens. Tas viss var ļoti ietekmēt pļavu nākamajā vasarā," atzīst Janta Meža. Ja ziemā sasalusi zeme un ūdens ilgstoši stāv virsū pļavai, tas var ietekmēt augu daudzveidīgu nākamajā gadā. "Vislabākie apstākļi pļavas augiem pārziemošanai būtu ideālā ziema – kad iestātos pakāpenisks sals, būtu kārtīga sniega sega, patstāvīga sniega sega, kas ziemas beigām tuvojoties pakāpeniski nokūst. Tā būtu ideālā ziema ne tikai cilvēkiem, bet arī augiem," turpina Janta Meža. "Bet visdrīzāk tā nebūs, būs atkušņi, lietus pa vidu." Šādi laika apstākļi būtu ideāli arī kukaiņiem, tad kukaiņi daudz labāk spēj izdzīvot, piekrīt Uģis Piterāns. "Arī augiem ir liels stress, ka visu laiku jāpiemērojas mainīgiem dzīves apstākļiem. Liktenīgas ir straujas temperatūras svārstības ziemā," augu spēju piemēroties laika apstākļiem raksturo Janta Meža. Taču ir arī labā ziņa - bieži tieši invazīvās sugas nespēj pielāgoties mūsu ziemām. Savā ziņā laika apstākļi ir arī kā dabas sanitārs. Dodamies lūkot taimiņu nārsta vietas Laikā, kad šķiet, ka daba dodas pie miera, upēs notiek aktīva dzīve – no oktobra sākuma līdz decembra beigām Latvijas ūdenstilpēs ir sācies lašveidīgo zivju ieguves liegums, jo  šobrīd aktīvi nārsto laši un taimiņi. Vides  inspektoriem šajā periodā  ir  darba pilnas rokas, jo  pastiprināti ir jāuzrauga ūdeņiem bagātās bērnistabas, lai malu zvejnieki netraucētu šo zivju nārstu. Latvija Radio devās uz Pārgaujas novadu pie Strīķupes, lai kopā ar valsts vides inspektoriem un Dabas aizsardzības pārvaldes Vidzemes reģionālas  administrācijas kontroles un uzraudzības sektora pārstāvjiem Jāni Bušu un Mārtiņu Blauu dodos lūkot taimiņu nārsta vietas. Upe te ir tīra un dzidra, tajā ietek vairāku avotu ūdeņi, nenotiek intensīva zvejniecība, netraucē aizsprosti un tāpēc taimiņi ir iecienījuši šo vietu jaunas dzīvības laišanai pasaulē. Kopā ar vides inspektoriem aplūkojam četras taimiņu nārstošanas vietas Strīķupē. Zivis savu darbu padarījušas un pavasarī  no ikru  nērsuma šķilsies ārā  jaunā paaudze, kas te, upē, pie labvēlīgiem apstākļiem mitināsies divus gadus un tad sāks vairākus simtus kilometru garu ceļojumu uz jūru, lai tur turpinātu pieaugt un tad atkal pa šo ceļu atgriezties mājvietā, lai turpinātu savu dzimtu.

I’mperfekt redakcijā viesojas Satori.lv galvenais redaktors un dzejnieks Henriks Eliass Zēgners. Šoreiz parunājām par grāmatām, rakstniekiem, jaunām idejām un citām sociālpolitiskām un kultūrpolitiskām idejām.

Sestdien, 9. novembrī, plkst. 12.15 vienlaikus Latvijā un visā pasaulē piekto gadu pēc kārtas norisināsies pasaules diktāts latviešu valodā. Tekstu īpaši šim nolūkam ir radījusi rakstniece Nora Ikstena, Rīgā, Gaismas pilī, to diktēs aktieris Vilis Daudziņš.  Raidījumā Kultūras Rondo gaidāmo diktātu stāsta idejas autore Olga Sukonnikova un latviešu valodas skolotāja Sarmīte Ruža. Šis diktāts atšķiras no skolas diktātiem ar to, ka atzīmes neliek. Cilvēks, paskatoties, kādas viņam ir vai nav kļūdas, pats arī sev atzīmi ieliek. Tāpēc nav jābaidās," atklāj Olga Sukonnikova. Latviešu valodas Sarmīte Ruža norāda, ka diktāts ir bijis grūts visos laikos, bet diktāts arī palīdz uzlabot latviešu valodas zināšanas. "Tas uzlabo zināšanas, tas liek rakstīt diezgan garu tekstu arī skolā. Šīs pasaules diktāts, protams, ir krietni garāks par skolā parasti rakstāmo diktātu," atzīst Sarmīte Ruža. Šogad diktāta nosaukums ir "Sēņu diktāts" un runa būs par sēnēm, sēņošana un gramatiku. Tā autore ir rakstniece Nora Ikstena. Lai rakstītu diktātu klātienē kādā no desmit Latvijas pilsētām – Ventspilī, Liepājā, Valmierā, Daugavpilī, Jēkabpilī, Rēzeknē, Cēsīs, Jelgavā, Bauskā, Rīgā –, turklāt galvaspilsētā varēs izvēlēties vienu no četrām iestādēm, interesentus aicina pieteikties mājaslapā. Tie, kas izvēlēsies diktātu rakstīt klātienē, to darīs ar roku, neklātienē - datorā. Kad diktāts būs iesniegts pie darba ķersies labotāji. Tas ir brīvprātīgs darbs un Sukonnikova aicina pieteikties vēl cilvēkus, kas vēlas labot diktātus. Ikviens diktāta rakstītājs saņems savu darbu, kur būs norādītās interpunkcijas un ortogrāfijas kļūdas. Labākie rakstītāji arī saņems balvas. "Tie, kas raksta uz vietas, mēneša laikā saņem atpakaļ izlabotos darbus tieši tur, tajā iestādē, kur bija rakstījuši. Tie, kuri raksta tiešsaistē, saņem katrs individuāli izlaboto darbu uz norādīto e-pasta adresi," bilst Sukonnikova. Rakstīt diktātu tiešsaistē varēs bez iepriekšējas reģistrācijas. Šogad pirmo reizi diktāta vēsturē tas tiks translēts tiešajā ēterā Latvijas Radio 1 raidījumā Kultūras Rondo – interesenti varēs pierakstīt diktātu, klausoties radio, un vēlāk salīdzināt savu veikumu ar pareizo variantu vietnē raksti.org. Piektajā jubilejas gadā diktātam ir pievienojusies Latvijas Neredzīgo bibliotēka, lai sniegtu iespēju neredzīgiem un vājredzīgiem cilvēkiem izmēģināt savas spējas diktāta rakstīšanā.

Audzinot bērnus, tiek uzsvērts, cik liela nozīme jaunā cilvēka intelektuālajā attīstībā ir sīkās motorikas attīstībai un vēlāk arī rakstīšanai ar roku. Taču mūsdienu pieaugušā dzīvē ikdiena ir mainījusies, un ar roku rakstām maz. Vai un kā šādas pārmaiņas ietekmē cilvēka kognitīvos procesus? Varbūt līdzīgi kā ejam uz sporta klubu, lai uzturētu savu fizisko ķermeni, mums vajadzētu regulāri pievērsties rakstīšanai ar roku, lai formā uzturētu savu prātu? Cik nozīmīgi ir kaut ko pierakstīt ar roku laikā, kad ne vienam vien telefonā vai datorā rakstīt ir ātrāk un arī ērtāk - par to saruna raidījumā Zināmais nezināmajā ar Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītāju un kognitīvo zinātņu pētnieku Jurģi Šķilteru. „Kad rakstām ar roku, vienlaicīgi darbinām augstākos kognitīvos procesus jeb domāšanu, problēmu risināšanu. Tas notiek vienlaicīgi. Pamats, kāpēc esam labi rakstot ar roku, tas ir  gadu tūkstošu procesu rezultāts, kurā cilvēks lietoja rīkus, lai padarītu savu dzīves telpu saprotamāku. Ir nopietna un cieša saistīta starp rakstīšanu, domāšanu un spriešanu,” norāda Jurģis Šķilters. Pētījumi rāda, ka studenti, kas pieraksta ar roku piezīmes, labāk spēj saprast jēgas kopsakarus, tie, kas pieraksta datorā, tiem ir labāka gada skaitļu un vārdu atmiņa.  Rakstīt ar tastatūru vienkāršāk. Ar roku rakstot, ir daudz niansētāka kustību koordinācija. „Šobrīd labs risinājums būtu, lai uzlabotu uzmanības procesus, domu sakārtošanas procesus, speciāli rakstīt ar roku kādus tekstus. Līdzīga diskusija notiek par lasīšanu: kas notiek, ja cilvēks lasa digitāli vai analogi. Lasot analogi, daudz labāk spējam fokusēt uzmanību, arī plānot darbību,” vērtē Šķilters. Rokraksts ir kritiska komponente, lai lasītprasmes attīstība notiktu veiksmīgi. Pētījumi norāda, ja rokraksts ir aktīva mācību procesa daļa, lasītprasme attīstās labāk. Procesi – ātri veiksmīgi rakstīt un ātri veiksmīgi lasīt – ir cieši saistīti. Tiem, kas raksta ar roku ātrāk, piemīt spēja radošāk rakstīt. Vēl ir skaidrs, ka tie, kas raksta ar datoru un roku, kreatīvi rakstītāji ir vairāk starp tiem, kas raksta ar roku. Saistībā ar rakstīšanu ir svarīgi pētīt mācīšanās procesus. „Kas notiek ar skolēniem, studentiem, kuri izmanto digitālas ierīces. Nav runa, ka tas ir slikti vai labi, bet par to, kādi procesi ir labāki un ko varētu darīt, lai situāciju padarītu harmoniskāku, sakarīgāku. Tas ir mūsdienu rokrakstu un kognitīvo procesu pētniecības galvenais jautājums,” uzskata Šķilters. Ko par cilvēku var pateikt pēc viņa rokraksta Cilvēkiem jau kopš seniem laikiem bijusi vēlme padziļināti izprast sevi. Mums katram ir unikāla balss un pirkstu nospiedumi, un tieši tikpat individuāls ir katra cilvēka rokraksts. Grafoloģijā rokraksts nav tikai burtu virknējums. Šīs nozares speciālisti pievērš rūpīgu uzmanību burtu lielumam, cilpām, asiem leņķiem, burtu savstarpējiem savienojumiem un citām detaļām. Tas viss palīdz veidot īpašu karti, lai medicīnā, kriminālistikā un citās nozarēs strādājošie gūtu vērtīgu informāciju par kādu cilvēku. Par rokrakstu niansēm stāsta psiholoģe - grafoloģe Anita Millere. Grūti salasāmi rokraksti ir sociopātiskām personām, kā arī cilvēkiem ar uzmanības deficīta sindromu, taču, uzlabojot viņu psiholoģisko veselību, arī rokraksts mainīsies. Starp citu, viena un tā paša cilvēka rokrakstu iespējams sazīmēt arī tad, ja rakstīts dažādās valodās. Tāpat rokrakstos iespējams identificēt ambidekstrus – cilvēkus, kas vienlīdz labi spēj rakstīt ar abām rokām –, jo pamata iezīmes būs atrodamas gan ar kreiso, gan labo roku rakstītajā tekstā. Grafoloģiju var apgūt Anglijā, Šveicē, Vācijā, arī ASV. Šajās valstīs, kā arī Krievijā grafoloģiju joprojām aktīvi izmanto arī garīgu saslimšanu un psiholoģisku problēmu risināšanā. Latvijā ir tikai septiņi grafoloģijas speciālisti. Ja ir interese kaut ko vairāk atklāt par sevi, iespējams grafologam iesniegt vai klātienē uzrakstīt vismaz 30 līdz 50 vārdu garu tekstu, lai pēc tam aptuveni stundu garā sarunā izzinātu savas personības šķautnes.

Šogad zilo karogu saņēmušas 20 Latvijas peldvietas, kas nozīmē, ka šo atpūtas vietu uzturētāji rūpēsies arī par peldētāju drošību, ko nevar teikt par citām Latvijas neformālām peldvietām! Rakstītos un nerakstītos peldēšanu likumus, kas jāievēro, lai peldēšanās nebeigtos traģiski, apspriedīsim piektdienas raidījumā. Sarunā piedalās Vides izglītības fonda vadītājs Jānis Ulme, peldēšanas treneris, pasaules čempions ziemas peldēšanā un Elektrum Olimpiskā centra peldbaseinu un peldētapmācības programmas vadītājs Gustavs Zālītis - pirmais latvietis, kurš aizpeldēja no Kolkas līdz Roņu salai. Divu dēlu mammas, SIA "Olimpiskais sporta centrs" vadītājas, valdes locekles Zanes Grundiņas- Arājas sapnis ir panākt, lai katrs bērns Latvijā mācētu peldēt, tādējādi lai maksimāli samazinātu bēdīgo statistiku noslīkušo ziņā.

Brexit Brexit vienošanās, šķiet, beidzot iegājusi finiša taisnē. Pagājušajā nedēļā britu premjere Terēza Meja savam kabinetam prezentēja vienošanos, guva tam atbalstu, nākamajā dienā zaudēja četrus ministrus un nu cenšas vēl savilkt kopā pēdējos punktus, lai jau svētdien visiem ES valstu vadītājiem varētu prezentēt gala versiju Brexit samitā. Joprojām ir jautājumi, kas līdz galam nav atrisināti, un vairākas ES valstis negrasās piekāpties. Problemātiskie punkti ir zināmi: Spānijas prasība pēc veto tiesībām jebkurā tirdzniecības nolīgumā, kas skartu Gibraltāru, un Francijas, Dānijas, Nīderlandes un Beļģijas centieni saglabāt zvejas tiesības britu ūdeņos. Šķiet, ka arī Meja vēl joprojām cenšas tuvināt deklarācijas formulējumus tirdzniecības jomā tam konceptam, kāds tika izvirzīts britu izstāšanās plāna projektā, kas tika publiskots jūlijā. Pašreizējais process nav īsti pa prātam Vācijai, kura vēlas noslēgt sarunu procesu, taču nav ieinteresēta pārāk piekāpties britiem. Angela Merkele jau darījusi zināmu, ka svētdien negrasās ielaisties sarunās, bet sagaida galīgo deklarācijas variantu jau līdz tam. Jāpiebilst, ka šobrīd aktuāls ir jautājums, vai britu parlaments atbalstīs savas premjeres prezentēto Brexit vienošanos. Aiz premjeres stāv uzņēmēji, kuriem ir nepieciešama jebkāda skaidrība par dzīvi pēc 2019. gada 29. marta, bet lielākais izaicinājums būs pārliecināt savus partijas un koalīcijas biedrus. Daudzi saka, ka šī ir labākā iespējamā vienošanās, ko briti var gaidīt no ES, taču EP prezidents Antonio Tajani preses konferencē pagājušajā nedēļā norādīja, ka nekāda pamata svinībām nav, jo Brexit nodara zaudējumus gan Apvienotajai Karalistei, gan Eiropas Savienībai. Interpols Šī gada oktobrī no brauciena uz savu dzimteni - Ķīnu neatgriezās līdzšinējais Interpola prezidents Mens Hunvejs. Organizācija saņēma viņa atkāpšanās vēstuli un Ķīnas valdības paskaidrojumu, ka Hunvejs aizturēts un tiek izmeklēta viņa iespējamā koruptīvā darbība. 21. novembrī 194 Interpola dalībvalstu pārstāvji pulcējās Dubajā, lai ievēlētu jaunu organizācijas vadītāju. Līdz pat pēdējam laikam par galveno favorītu tika uzskatīts Krievijas Interpola biroja priekšnieks un Interpola viceprezidents no Eiropas, policijas ģenerālmajors Aleksandrs Prokopčuks. Viņa kandidatūra izraisīja manāmu satraukumu kā Krievijas tiesiskuma aizstāvju organizācijās, tā Putina režīma kritiķos ārpus Krievijas. Tika pausts sašutums, ka par ietekmīgas noziedzības apkarošanas organizācijas galvu grasās kļūt noziedzīgas darbības īstenojošas varas pārstāvis, un arī bažas par iespējamu pilnvaru izmantošanu šīs varas interesēs. Lietuva un Ukraina izteica brīdinājumus Prokopčuka ievēlēšanas gadījumā pamest Interpolu. Rezultātā vakardienas vēlēšanās ar 101 pret 61 balsi pārsvaru guva otrs kandidāts – Dienvidkorejas pārstāvis Kims Čen-Jans. Tramps un izmeklēšana Otrdien laikraksts „The New York Times” rakstīja, ka ASV prezidents Donalds Tramps ļoti vēlējies izpildīt vienu no daudzajiem priekšvēlēšanu laikā dotajiem solījumiem - ieslodzīt savu bijušo konkurenti uz Balto namu - Hilariju Klintoni. Rakstā minēts, ka šī gada pavasarī prezidents Tramps vērsies pie sava tieslietu padomnieka Donalda Makgāna ar jautājumu par iespējām dot rīkojumu ASV Tieslietu departamentam uzsākt izmeklēšanu pret Hilariju Klintoni un bijušo FIB direktoru Džeimsu Komiju. Makgāns toreiz atbildējis, ka prezidentam nav šādu pilnvaru, ir gan tiesības rosināt izmeklēšanu, taču arī šāds mēģinājums iespaidot izmeklējošas darbības draudētu ar nopietnām juridiskām un politiskām sekām pašam prezidentam. Prezidentam sagatavots arī attiecīgs informatīvs raksts. „The New York Times” publikācijā minēti vēl vairāki fakti, kas liek domāt, ka Donalds Tramps uztver Tieslietu departamentu kā izrēķināšanās rīku cīņā pret politiskajiem pretiniekiem. Izdevuma uzmanību saasinājuši pēdējā mēneša notikumi, Tieslietu departamenta vadītājam, ASV ģenerālprokuroram Džefam Sešonsam pametot savu amatu, un viņa vietu ieņemot ne sevišķi pieredzējušajam Metjū Vitekeram. Cita starpā, kopš oktobra vidus prezidenta administrāciju pametis arī padomnieks Makgāns.

Bronislavai Martuževai ir lela nūzeime Latvejis i Latgolys viesturē, jei beja izcyla dzejneica i nacionaluos pretuošonuos kusteibys dalineica i atbaļsteituoja. Bronislava dzymuse 1924. goda 8. aprelī Abrenis apriņča Domopolis (niu Bierzpiļs) pogosta Slavītu sādžā kai septeitais bārns saimē, bet 1928. godā saime puorsacēle iz dzeivi Lubuonys pusē. Dzejneicys dzeivis redzīņa pamati ir veidojušīs Latvejis breivvaļsts laikā, i tūs veiduoja na tik saime, bet ari školys. Pastuoveigu olguotu dorbu jei nabeja struoduojuse, partū ka kai nacionaluos pretuošonuos kusteibys dalineica i atbaļsteituoja globuojās pagreidē. 1951. godā Martuževa tyka apcītynuota i aizsyuteita iz Sibiri, kur pīci godi beja juopavoda smogā dorbā, piec atsagrīzšonys ilgi i vairuokys reizis sekuoja uorstiešonuos slimneicuos i sanatorejuos. Padūmu Latvejis izdevnīceibys atsasaceja izdūt politīslūdzeituos Martuževys dzejūļus, partū pyrmuos divejis gruomotys “Balta puķe ezerā” i “Rakstītāja” tyka izdūtys ar radineicys Evys Mārtužys vuordu. Par Bronislavys Martuževys dzeivis gaitom i atstuotū montuojumu stuosta "Broņislavas Martuževas fonda "Rakstītāja"" vadeituoja Anna Egliena. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="167569" layoutid="0" layout="" static=""}   Jau 25 godus kotra mieneša ūtrajā svātdīnē Viļānūs nūteik vīns nu leluokūs tiergu Latgolā, kurā nu molu molom sabrauc tierguotuoji i piercieji. Kai itei ideja aizsauoce, sižetā stuosta žurnaliste Laura Sondore-Strode.

Pirms kāda laika gan Sīrijas dienasgrāmatās, gan garākos stāstos Ina Strazdiņa Latvijas Radio stāstīja par Sīriju. Izstaigāja galvaspilsētu Damasku un bija valsts otrā lielākajā pilsētā Alepo, kas ir ļoti cietusi jau sešus gadus ilgstošajā Sīrijas karā. Satika Sīrijas cilvēkus - Alepo katoļu priesteri Tēvu Ibrahimu un Alepo vienīgās atvērtās viesnīcas ar nosaukumu „Riga Palace” saimnieku Navru Rigu, kuram ir saknes Latvijā un vēl citus. “Taču tas vēl nav viss. No Alepo man līdzi atceļoja vēl kāds stāsts, kuru vēlējos atklāt tieši tagad – decembrī, kad aprit gads, kopš beidzās Alepo bombardēšana. Sīrijas prezidenta Bašara al Asada armija kopā ar Krievijas militārajiem spēkiem iznīcināja opozīciju un arī teroristu grupas, kas bija nobāzējušas lielākoties Alepo Austrumos. Pilsēta cieta smagi, bojā gāja tūkstošiem iedzīvotāju un drupās sabira unikālas vēsturiskas celtnes,” stāsta Ina Strazdiņa. Alepo ir kāda sena un pasaulslavena vieta, tiesa jaunāka par gadsimtiem senajiem vecpilsētas mūriem un, kuru Alepo zina parādīt ikviens tās iedzīvotājs. Tā spilgti pastāsta to, kādus cilvēkus agrāk pievilinājusi un apbūrusi Sīrija un kādā notikumu epicentrā šī zeme agrāk ir bijusi. Radījumā Īstenības izteiksme šoreiz dodamies uz kādu leģendāro viesnīcu „Baron”, kur Agata Kristi sarakstījusi grāmatu, kurā ir atpūtušies spiegi un kosmonauti. “Atzīšos, īsti nezināju, kā Sīrijā ir pieklājīgi pieteikties ciemos. Šeit ir kara situācija un nav telefona grāmatu, kurās ieskatīties. Vienkārši kādā sutīgā, septembra rītā cēlos un gāju pa Alepo sakrustotajām ielām, garām nomelnējušām riepu darbnīcām, eļļas un augļu tirgotājiem, cauri metāla vārtiem, garām pagalmam, augšup pa akmens kāpnēm, līdz apstājos pie majestātiska, pelēka vairākstāvu mūra nama. Lielās, smagās, tumšā koka parādes durvis bija vaļā līdz galam atvērtas, un tiklīdz parādījos uz sliekšņa, tā no vēsā, ēnainā vestibila dziļuma atskanēja laipns sauciens, skaidrā angļu valodā: „Nāciet iekšā!”. Man priekšā pavērās liels, gaišām un tumši brūnām šaha galdiņa formā sakārtots grīdas flīžu klājums, centrā - majestātiskas, platas koka kāpnes, kas veda augšup uz istabām, pie sienas - teju divu gadsimtu vecas kartes un apzeltītā rāmī iestiprināti plakāti ar uzrakstu „Alepo un „Hotel Baron”. Pa labi dziļumā – pamatīga, tumšbrūna koka lete ar zvaniņu un kaudzē saliktiem papīriem, aiz kuras labajos gados būtu stāvējis viesu sagaidītājs. Bet tai priekšā uz vēsās grīdas nolikti un kopā sastumti divi vienkārši galdi ar metāla kājām. Pie tiem – četri cilvēki – divi kungi un divas dāmas – visi pārtraukti pusdienu vidū. Tā es satiku Rubinu Tašjanu (Roubina Tashjian), leģendārās viesnīcas „Baron” saimnieci, viņas māsu un ar dzimtu nesaistītus vīrus, kuriem šis nams kļuvusi ar patvērumu kara laikā,” sākas Inas Strazdiņas stāsts.

"Tu vari stāvēt saulē, es iznākšu no ēnas. Mēs iepriekš viens par otru neko nezināsim." Vai šīs rindas veltītas mūsu raidījumam? Atliek vien pajautāt pašam dzejniekam, mūsu šī vakara viesim - Eduardam Aivaram.

Reklāmas par labākajām radio spuldzēm un rakstāmmašīnām, ziņas par radio aizliegumu Ņujorkas taksometros, kādas melodijas vēlējās dzirdēt cukura fabrikas strādnieki pagājušā gadsimta 50. gados, kāda klasiskā mūzika pa radio bija populāra 1972. gadā - šos un vēl citus par radio vēsturi saistītos tematus lūkojam kopā ar Latvijas Radio bibliotekāri Sarmu Indzeri, lapojot sendienu preses materiālu. Sens latīņu sakāmvārds vēsta "Verba volant skripta manent" (Vārdi aizlido, rakstītais paliek), un šo sakāmo visa šī gada laikā vistiešākajā veidā varu attiecināt uz radio vēstures izpētes darbu raidījumā Reiz radio...: bieži vien par to vai citu pieminētu radio balsi vai raidījumu bija jāsaka: „…diemžēl šis ieraksts nav saglabājies vai tolaik jau viss izskanēja tikai dzīvajā ēterā…”. Rakstīts vārds par laimi aizgājušo laiku ir krietni vairāk ir fiksējis. Un pirms gada, sākot lūkot Radio vēsturi, pirmais raidījuma veidotājās Zanes Lāces gājiens bija uz radio bibliotēku, kur tās darbiniece Sarma Indzere izsniedza kaudzi ar dažādu laiku preses materiāliem, kuros pieminēta mūsu darbavieta. Skatot tālāk materiālus par radio vēsturi un personām, kas to veidoja, Sarma savulaik mācoties Kultūras koledžā, uzrakstīja diplomdarbu "Bibliogrāfiskais rādītājs par Latvijas Radio laika posmā no 1925. līdz 2005. gadam", tur var redzēt, ka radio bijis pieminēts 328 preses izdevumos. Šī raidījuma autores sevišķa vājība ir pagājušā gadsimta 30 gadu prese, konkrēti "Radiofona programma" vēlāk pazīstama ar nosaukumu „Latvijas Vilnis” un „Hallo, Latvija!” Avīzē „ Socilādemokrāts” 1925. gada septembrī parādās šāda reklāma: Tehniska progresa pēdējais vārds „RADIO” papirosu rūpniecībā. Maikapar papirosi „RADIO” 10 gab.- 10 rbļ. „Latvijas vilnis” 1940. gada maijs. "Continental" rakstāmmašīnas un mazrakstāmmašīnas, kā arī BRUNSVIGA rēķinmašīnas. Piedāvā vienīgais pārstāvis Latvijā, biroja mašīnu nodaļa „OMEGA”. 1939.gada „Hallo Latvija” numurā līdzas reklāmai par "Continental" riepām un zarnām, kas ir drošas un izturīgas un pieejamas automobiļu un motociklu veikalā Elizabetes ielā 55, ir atrodama informācija, ka 4. februārī vairākkārt ir pārraidītas Eiropas meistarsacīkstes ātrslidošanā, kas togad norisinājās Rīgā un mūsu ātrslidotājs Alfons Bērziņš šajās sacīkstēs ieguva Eiropas čempiona un pasaules vicečempiona titulus. Un sporta tematiku turpinot, lūkojamm, kā 1936. gadā radio programmā tika atspoguļotas Berlīnē notiekošās olimpiskās spēles. 1936. g. „Hallo, Latvija!” augusta numurā par Berlīnes olimpiādi "Šī gada olimpiāde ir notikums, par ko interesējas ne tikai aktīvie sportisti, bet arī jebkurš sporta cienītājs. Tomēr tie, kas ieradīsies sacīkšu vietā, sastādīs tikai mazu daļiņu no lielās sporta entuziastu saimes, jo viss lielum lielais vairums spiests palikt savās mājās un savā darbā, un tieši par šiem pēdējiem nu ir parūpējies mūsu laika lielākais izgudrojums – radio. Olimpiādē no ārzemēm vien ieradīsies apmēram 80 radio reportieru. To vajadzībām sagatavotas 80 auto mašīnas, lai reportieri varētu ātri un ērti nokļūt no vienas sacīkšu vietas līdz otrai. Ziemēļamerikas lielākā radio sabiedrība „National Broadcasting Company” sūtījusi uz Berlīni savu labāko sporta reportieri Viljamu Sleiteru. Viņa pirmā reportāžas tēma ir „Dzīve olimpiskajā sādžā” Lapojot 1958. gada „Rīgas Viļņus”, redzam ka plaši ir izvērsta radioprogramma, gan anotācijas par raidījumiem, gan mūsu diktoru fotoattēli, gan klasiskās mūzikas jēdzienu skaidrojums, gan rīta rosmes apraksts un televīzijai atvēlēta tik viena lappuse, jo raidlaiks bijis trīs stundas - no 7 līdz 10 vakarā. „Rīgas Viļņi" 1958. gada 8. aprīlis Koncerts „Ko vēlas dzirdēt mūsu radioklausītāji”. Programmu sastādījuši Krustpils cukura rūpnīcas darbinieki, Alūksnes rajona Jaunlaicenes ciema kolhoza ”Līdums” kolhoznieki un Rīgas vieglās rūpniecības tehnikuma 3. specgrupas audzēkņi. Programmā poļu tautas deja „Mednieku solis” čehu tautas dziesma ”Puisis mīļo raudzīt skrēja”, meksikāņu dziesmas „Ģitāra” „Pičirillo”, itāliešu dziesma „Kumare, Kumarella” no kinofilmas „Zudušie sapņi”. 1971. gadā „Rīgas Viļņu” programmā publicēta radio raidījuma „Dzirkstele” jautājumu anketa klausītajiem - viktorīna „Vai pazīsti savu republiku”. 1.Kurš no Latvijas komjauniešiem pirmais ieguva Sociālistiskā Darba Varoņa nosaukumu? 2.Cik un kādus radiouztvērējus pašlaik ražo Latvijas rūpnīcās? 3. Kurš no Latvijas ievērojamiem sportistiem sacensībās nav piedzīvojis nevienu zaudējumu ? Kāds ir viņa ceļš dzīvē? 1971. gads 2. oktobris laikraksts „Literatūra un Māksla” Mūzika pa radio. Gan pārrunās radioklausītāju konferencēs, gan arī vēstules redakcijai mūzikas draugi interesējas pa padomju skaņu mākslas atspoguļojumu Latvijas radioraidījumos. Piemēram, lielu atsaucību ir guvuši raidījumi, kuros izskanēja savā laikā ļoti populārā, bet nu jau ilgāk nedzirdētā B. Šehtera „ Turkmēņu svīta”, tāpat mūzika no B. Asafjeva baleta „Bahčisarajas strūklaka”.  

Radio kora mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents Sigvards Kļava īsteno koncertprogrammu, kas kļūst par Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas  nozīmīgu notikumu – trīs Baha pasiju atskaņošanu. Bet pavisam drīz sastapšanos ar klausītājiem piedzīvos vēl kāds diriģenta izlolots muzikāls uzvedums  „Rakstītāja”.