Podcasts about krievijas

Raidījums Divas puslodes šoreiz ir neparakstāks, jo pārsvarā par krimināllietām un izmeklēšanas materiāliem. Divas lielas nozieguma ķēdes ir pievērsušas visas pasaules uzmanību, jo abām ir ļoti nepatīkamas sekas.  Ukrainu pēdējās dienās satricinājis liels korupcijas skandāls - tur atklāta plaša koruptīva shēma, kurā iesaistītas augstas amatpersonas, arī kādreizējais prezidenta Volodimira Zelenska tuvs biznesa līdzgaitnieks, kurš pāris stundas pirms sākās aizturēšanas, paspēja pamest valsti.  Otra lieta risinās Amerikas Savienotajās Valstīs. Atklājas arvien jauni fakti un liecības tā dēvētajā Epstīna lietā. Dzimumnoziedznieks, kurš Trampa pirmās prezidentūras laikā tika arestēts un cietumā izdarīja pašnāvību biju draudzējies ar virkni politikā un sabiedrībā zināmiem cilvēkiem, un arvien vairāk rodas jautājumi par viņa saistību ar pašu Donaldu Trampu. Vakar gan Kongress, gan Senāts praktiski vienbalsīgi nobalsoja, ka visas lietas materiāli ir jāpublisko. Aktualitātes analizē Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēji - Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece Elīna Vrobļevska un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Sandis Šrāders. Epstīna lieta radījusi pamatīgu viļņošanos ASV 18. novembra vakarā ASV Kapitolijā varēja redzēt tādu vienprātību, kāda tur nebija novērota jau sen. Izņemot vienu kongresmeni no Republikāņiem, visi pārējie vienprātīgi balsoja par likumprojektu, kas uzliek par pienākumu Tieslietu ministrijai publiskot visus neklasificētos ierakstus, dokumentus, sarakstes un izmeklēšanas materiālus, saistītus ar Džefriju Epstīnu. Tūlīt pat balsojums sekoja arī Senātā, un tur visi senatori balsoja par. Epstīns bija amerikāņu uzņēmējs, kas bija izveidojis plašu seksuālās ekspluatācijas tīklu Savienotajās Valstīs. Pēc tam, kad viņš otrreiz tika arestēts, viņš 2019.gadā cietumā izdarīja pašnāvību. Vismaz tāda ir oficiālā versija, par kuru gan vairumam amerikāņu ir šaubas. Bet izmeklētāji gadu gaitā ir savākuši dažādus dokumentus un liecības, kas var mest ēnu uz daudziem, jo ir pamatotas aizdomas, ka seksuālo pakalpojumu izmantošanā ir piedalījusies virkne sabiedrībā pazīstamu cilvēku. Epstīna otrais arests un pašnāvība notika Donalda Trampa pirmās prezidentūras laikā, un kopš tā laika interese par lietu nav rimusi. Patiesībā to ir aktīvi uzturējis arī pats Donalds Tramps, kurš pirmsvēlēšanu kampaņā apgalvoja, ka izmeklēšana ir atklājusi daudz nepatīkamu liecību par Epstīna saistību ar demokrātu politiķiem, tāpēc solīja, ka, viņam kļūstot par prezidentu, viņš visu cels atklātībā. Tomēr pēc ievēlēšanas Tramps apklusa. Toties publiskajā telpā parādījās arvien jaunas norādes, ka ar Epstīnu ir draudzējušies arī republikāņi, tajā skaitā savulaik pats Donalds Tramps. Notikumos aktīvi iesaistījās ASV kongresmeņi, un šajā rudenī kopumā ir publiskoti ap 30 tūkstoš dažādi dokumenti no lietas materiāliem, kas raisījuši vēl lielāku interesi. Viens no lielākajiem zaudētājiem līdz šim bijis britu princis Endrū, jo arī viņš ir vainots meiteņu seksuālā izmantošanām. Pirms mēneša viņam tika atņemti visi karaliskie tituli. Tomēr par Trampa attiecībām ar Epstīnu neskaidrību ir vairāk nekā gribētos. Tramps ir piedalījies Epstīna rīkotās pieņemšanās, ir savulaik arī nosūtījis viņam dzimšanas dienas dāvanu, taču vēlāk abi sastrīdējušies. Īsi pirms aresta publiskotajās sarakstēs redzams, ka Epstīns Trampu nodēvē par sliktu un bīstamu cilvēku. „Neviens nav tik slikts kā Tramps. Nevienas pieklājīgas šūnas viņa ķermenī…” tā raksta Epstīns. Pēdējās nedēļas laikā atklātībā nākusi Epstīna vēstule Eiropas Padomes ģenerālsekretāram, kurā viņš lūdz palīdzību sazināties ar Krievijas ārlietu ministru Sergeju Lavrovu. Vēstule ir sūtīta pirms Donalda Trampa un Vladimira Putina tikšanās Helsinkos. Tajā Epstīns liek noprast, ka viņam ir informācija par Trampu, kas varētu ieinteresēt Krieviju. Vai šāda tikšanās ir notikusi, nav zināms, taču ir vairākas norādes, kas liek domāt, ka Epstīna cilvēkiem ir bijuši arī citi kontakti ar Krievijas cilvēkiem. Kā zināms, Tramps tikšanās laikā ar Putinu bija ārkārtīgi labvēlīgs pret diktatoru, un daudzi izsaka aizdomas, ka Krievijai ir kompromats pret Trampu, kas liek ASV prezidentam būt labam pret Kremli. Kopš atkārtotas ievēlēšanas Donalds Tramps ir pretojies Epstīna lietas materiālu publiskošanai. Tomēr atklātībā nonākot arvien jaunām liecībām, neapmierinātība pieauga arī republikāņu pusē. Kad kļuva skaidrs, ka Kongress šonedēļ balsos par materiālu publiskošanu jebkurā gadījumā, Tramps beidzot mainīja savu retoriku un aicināja visus republikāņu kongresmeņus likumprojektu atbalstīt, sakot, ka šīm demokrātu spēlītēm vienreiz jāpieliek punkts. Tiesa, kā norāda paši kongresmeņi, neviens neliedza Trampam jau līdz šim uzdot ministrijai publiskot visus failus, un tam nevajadzēja parlamenta balsojumu. Tagad prezidentam ir jāparaksta likumprojekts, un ja viņš to izdarīs, tad tuvākajā laikā publiskajā telpā nonāks informācija, kas daudzos raisa milzu interesi. Sagatavoja Aidis Tomsons Prezidenta Zelenska nelāgie paziņas Korupcijas skandāls, kas pagājušajā nedēļā izvērtās Ukrainā, skar augstākā līmeņa valsts amatpersonas un arī prezidentam Volodimiram Zelenskim pietuvinātus ļaudis. Daudzviet notiekošais jau tiek dēvēts par nopietnāko un varas stabilitātei draudošāko korupcijas skandālu Zelenska prezidentūras laikā. Pirmdien, 17. novembrī, Ukrainas nacionālais antikorupcijas birojs un Speciālā antikorupcijas prokuratūra publiskoja informāciju par vairāku personu arestēšanu sakarā ar piecpadsmit mēnešus ilgā izmeklēšanas procesā atklātu korupcijas shēmu valsts enerģētikas sektorā. Privātuzņēmumi, kuri veikuši būvdarbus nacionālajai atomenerģijas kompānijai „Enerhoatom” piederošajās kodolspēkstacijās, maksājuši shēmas organizētājiem 10–15% no līgumu summas, pretējā gadījumā riskējot zaudēt pasūtījumus. Korupcijas apkarotāji arestējuši piecas personas un tur aizdomās vēl septiņas. Viens no arestētajiem ir kādreizējais vicepremjers Oleksijs Černišovs, kurš pirms tam pasludināts par aizdomās turamo vēl citā korupcijas lietā, kas saistīta ar kukuļņemšanu apmaiņā pret attīstītājiem izdevīgu zemes gabalu novērtējumu laikā, kad viņš bijis Ukrainas kopienu un teritoriju attīstības ministrs. Starp aizdomās turamajiem esot arī agrākā enerģētikas ministra Hermana Haluščenko bijušais padomnieks Ihors Miroņjuks, kompānijas „Enerhoatom” drošības dienesta priekšnieks Dmitro Basovs un citi. Kā galvenā persona no esošās valdības, uz kuru šī korupcijas skandāla sakarā krīt aizdomu ēna, ir pašreizējais tieslietu ministrs Haluščenko, kurš ilgāk nekā četrus gadus ieņēma enerģētikas ministra posteni premjerministra Denisa Šmihaļa kabinetā. Pagājušajā trešdienā, 12. novembrī, prezidents Zelenskis aicināja Haluščenko, kā arī pašreizējo enerģētikas ministri Svitlanu Hrinčuku demisionēt, ko abi arī nekavējušies darīt. Haluščenko pie tam paziņojis, ka par vainīgu sevi neuzskatot un esot gatavs aizstāvēties tiesā. Vakar abu ministru demisiju bija jāapstiprina parlamentam – Ukrainas Augstākajai Radai –, taču eksprezidenta Petro Porošenko vadītās frakcijas „Eiropas solidaritāte” deputāti fiziski bloķēja parlamenta tribīni, neļaujot Radai nobalsot. Porošenko grupējums pieprasa visa premjerministres Jūlijas Sviridenko kabineta demisiju. Starp korupcijas shēmā iesaistītajiem ir arī uzņēmējs Timurs Mindičs, kuram pagātnē bijuši visai cieši sakari ar prezidentu Zelenski. Mindičam pieder puse no īpašuma daļām producēšanas kompānijā „Studija Kvartāls 95”, kuras producētajos šovos tagadējais prezidents savulaik veidoja savu televīzijas karjeru. Kā tiek ziņots, Mindičs pametis Ukrainu 10. novembra rītā, dažas stundas pirms viņa dzīvoklī ieradušies Antikorupcijas biroja darbinieki. Sagatavoja Eduards Liniņš

Krievijas dronu un raķešu triecienā Ukrainai aizvadītajā naktī nogalināti 20 un ievainoti vairāki desmiti cilvēku. Saeimas Juridiskā komisija vienbalsīgi atbalsta Rīgas tiesas apgabala prokuratūras virsprokurora Armīna Meistera iecelšanu par ģenerālprokuroru. Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrību neapmierina Izglītības un zinātnes ministrijas piedāvājums algu celšanai pedagogiem. Latvijas sabiedriskā medija labdarības maratons “Dod pieci” šogad notiks no 12. līdz 18 decembrim. Doma laukumā jau sākta maratona studijas izbūve, bet 21. novembrī būs kāds neparasts ar maratonu saistīts pasākums. Latvijas hokeja izlases kapteinis Kaspars Daugaviņš vakar, 18. novembrī, ne tikai saņēma Triju Zvaigžņu ordeni, bet arī parakstīja līgumu ar Vācijas klubu Kaseles “Huskies”

Studijā NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar vēsturnieku Kārli Silu par Latvijas valsts veidošanos pirms 107 gadiem, par parlamentārisma vēstures analoģijām un "zelta laikmetu" vēsturē. Katra paaudze vēsturi pārraksta no jauna, jo ir vairāk avotu un mainās politiskie vēstures diskursi. Kārlis Sils ir jaunās paaudzes vēsturnieks, savu disertāciju aizstāvējis Florencē un pētījis Kārļa Ulmaņa varas periodu Latvijā, demokrātijas zaudēšanu, parlamenta atlaišanu.  Latvijas valsts ir nodibināta pirms 107 gadiem. Tātad 56 gadi bez okupācijas, 51 gads, kad valsts turpināja pastāvēt trimdā kā sapnis, kā sociāla atmiņa. Šoreiz raidījumā par tiem 56 gadiem Latvijas valsts vēsturē, kas lika pilsoņiem organizēt valsti un veidot valsti.  Vai savas valsts pastāvēšana, ja mēs domājam arī par šo numeroloģisko aspektu - cik gadi un kādā kontekstā, vai tā ir tāda pašsaprotama lieta?  Kārlis Sils: Domāju, ka tā noteikti nav pašsaprotama lieta. Tā noteikti nav arī nejaušība. Ja mēs skatāmies uz to, kā varēja rasties Latvija pirms 107 gadiem, tad priekšnoteikumi tam, lai cilvēki Latvijas teritorijā, Latvijā, principā jau spētu veiksmīgi pašorganizēties neatkarīgā valstī, bija izveidojušies jau kādas 2-3 paaudzes iepriekš. Nerunājot par elitēm - vācbalti bija pašorganizēties spējīgi jau gadsimtiem ilgi. Tātad kopš 19. gadsimta 60. gadiem pakāpeniski izveidojās spēcīga latviešu elite, kas bija spējīga veiksmīgi un sekmīgi pēc tam organizēt valsti.  Tāpat tie cilvēki, kas veidoja Latvijas valsti, bija gluži tāpat kā visi eiropieši, impēriju laikmeta bērni. Tas jāņem vērā, vai tie būtu Francijas pilsoņi, Lielbritānijas pilsoņi, Krievijas impērijas pilsoņi vai Austroungārijas pilsoņi, un arī mazāko valstu pilsoņi, visi dzīvoja impēriju laikmetā, kas beidzās ar Pirmo pasaules karu un revolūcijām. Līdz ar to varbūt tā daļa, ko mūsdienās grūtāk saprast, ka vēl 1915., 1916. gadā neviens nerāvās dibināt Latvijas neatkarīgu valsti uzreiz, lai gan priekšnoteikumi daudzējāda ziņā bija izpildīti. Sākotnēji tās cerības bija saglabāt kaut kādu lielāku ekonomisku ietvaru, kurā varētu attīstīties sekmīgāka ekonomika, vienlaikus iegūstot pēc iespējas lielāku nacionālo autonomiju Latvijai. Protams, revolūcijas un straujā notikumu attīstība pēc Februāra revolūcijas, pēc boļševiku apvērsuma, pēc Vācijas revolūcijas noveda pie tā, ka šī elite, kura jau bija pietiekami pašpārliecināta, izlēma dibināt Latvijas valsti. Pēc tam nākamos 20 gadus pēc kara beigām valsti samērā sekmīgi arī pārvaldīja. Tie rezultāti un sasniegumi bija pietiekami iespaidīgi un spēcīgi, lai pierādītu to problēmu, kas pastāvēja nosacīti vecajās valstīs kā Francija vai Lielbritānija, vai Itālija, vai ASV, kur bija skepse, vai šīs jaunās, pēcimperiālās valstis spēs pastāvēt. Latvija spēja pastāvēt ļoti labi.  Latvijas neatkarības atjaunošanā veiksmes faktors varbūt pat bija nedaudz lielāks tajā ziņā, ka Padomju Savienība sabruka. Un tas veids, kā viņa sabruka, bija ārkārtīgi veiksmīgs mums. Un otrs veiksmīgais faktors bija tas, ka par spīti tam, ka cilvēku spēja pašorganizēties padomju laikā bija daudz mazāka un sākotnēji valsts elitei bija daudz kļūdu un problēmu, milzīgā veiksme bija tā, ka bija Eiropas Savienība un iespēja izdarīt to, ko būtu gribējuši darīt arī Latvijas elites pārstāvji 1918.-1919. gadā, iekļauties lielāka ekonomiskā vienībā, saglabājot ļoti lielu nacionālu suverenitāti un principā valsti. Tātad mēs iegūstam labāko divām pasaulēm.  Kas ir tava motivācija, ja mēs paliekam pie tās tēzes, ka katra jauna paaudze kaut kādā ziņā veido skatījumu uz vēsturi no jauna, kāpēc tevi interesēja tieši šis periods Latvijas vēsturē?  Kārlis Sils: Ja mēs paskatāmies uz to, kas ir sarakstīts līdz šim par starpkaru periodu, diemžēl jāsaka, ka pastāv milzīgi caurumi zināšanās un konceptualizācijā. Attiecībā tieši uz Ulmaņa autoritārās vadības periodu ir divi punkti, kas ir samērā labi izpētīti. Viens ir apvērsums un tā cēloņi, un otrs ir okupācija, okupācijas process. Arī šeit ir pietiekami daudz bijušas debates, un vairāk jautājums ir - vai ieņemt vienu, vai otru pozīciju. Bet, manuprāt, kaut ko fundamentāli jaunu pateikt nav iespējams.  Turpretī attiecībā uz to periodu, kas ir starp 1934. un 1939. gadu, ir daudz lielāks konceptuāls caurums zināšanās un, manuprāt, daudz neskaidrību un neizpētītu jautājumu. Tā ir pirmā lieta. Otrā lieta, kāpēc izvēlējos 1938. gadu kā sava pētījuma beigu laiku, jo, manā ieskatā, ar 1938. gada otro pusi aizvien vairāk tas, kas notiek Latvijā, ir cieši saistīts ar to, kas notiek starptautiskajā vidē. Tas, kā autoritārā valdība organizē valsti, kas ir autoritārās valdības prioritātes un ko vēlas panākt Ulmanis, aizvien vairāk saistās ar to, kā saglabāt drošību, kā navigēt cauri starptautiskajai kārtībai. Līdz ar to daudzos veidos tas, kā tiek veidots autoritārās valdības un valsts paštēls, vairs nav tikai atkarīgs no tā, kas ir svarīgs sākotnējā uzstādījumā.  Te mēs nonākam pie jautājuma par to, kas ir šis, manuprāt, ļoti neveiksmīgais teorētiskais koncepts pēc nosaukuma nacionalizācija, kas ienāca 90. gados akadēmiskā vidē. Ekonomiskā izpratnē nacionalizācija nozīmē, ka mēģina valsts vai grupas panākt, pirmkārt, to, ka starp iedzīvotājiem primārā ir nacionālā identitāte vai etniskā identitāte, pretstatā, kā tas bija līdz 19. gadsimtam, kad primāras bija kārtas un reliģiskā identitāte. Tā ir viena nacionalizācijas puse. Otra nacionalizācijas puse ir veidot zināmu homogenizāciju jeb vienveidošanu šajā izvēlētajā nacionalizējamā grupā. Vai arī no valsts viedokļa veidot kopīgu valsts nacionālistisku sajūtu pār dažādām grupām. Tā ir nacionalizācijas jēdziena būtība. -- Kārlis Sils ir vēstures zinātņu doktors, savu disertāciju par tēmu "Sējot sēklu, lai novāktu vienotības ražu: Nacionalizācija, fašisms un imperiālisma mantojums autoritārajā Latvijā" aizstāvējis Eiropas Universitātes institūtā Florencē. Savulaik vadījis radio "Naba" raidījumu "Vēstures ķīlis", "Delfi" un "National Geography" projektus "Latvijas atklājējs", regulāri rakstījis rakstus portālam LSM.lv un žurnālam "Rīgas Laiks". Lasa lekcijas skolēniem, studentiem un vēstures interesentiem. Viņa pētnieciskās intereses ir vērstas uz Latvijas un Rīgas vēsturi starp 1860. gadu un 1940. gadu un vēsturiskās atmiņas lomu mūsdienu sabiedrībā.

2. decembrī svinama jaunlatviešu kustības viena no aizsācējiem, Ainažu jūrskolas dibinātāja, latviešu ekonomista, publicista un politiķa Krišjāņa Valdemāra 200. dzimšanas diena. Jāatzīstas, ka līdzās tam Krišjānim Valdemāram, kuru plakātiski zina itin visi - Ainažu jūrskolas dibinātājs, “Pēterburgas Avīžu” redaktors - viņa dzīvesstāstā ir izvēles, kuras saprast ir grūti, neiedziļinoties 19. gadsimta vēstures kontekstā. Ar vēsturniekiem Vitu Zelču un Gintu Apalu pārrunājam Krišjāņa Valdemāra dzīvesstāsta grūtāk saprotamos brīžus 19. gadsimta vēstures kontekstā. Viens no šī raidījuma mērķiem, ir vēlreiz izstāstīt Krišjāņa Valdemāra dzīvesstāstu. Tātad – dzimis viņš ir dzimis Ārlavas Vecjunkuru mājās 1825. gada 2. decembrī. Viņa tēvs Mārtiņš Valdemārs ir Vecjunkuru iegātnis, māte – Marija ir saimniekmeita. Krišjānim Valdemāram, viņa māsai, vēlāk – rakstniecei Marijai Medinskai,  brālim Indriķim, vēlāk – arhivāram un vēsturniekam, bija labas izredzes mantot saimniecību. Taču 1835. gadā, kad Krišjānim Valdemāram ir 10 gadi, viņa tēvs cieš neveiksmi saimniekošanā, ģimene spiesta mājas atstāt un pārcelties uz Sasmaku, tagadējo Valdemārpili. Valdemārpilī nokļuvis, Krišjānis Valdemārs tur uzsāk arī savas skolas gaitas, ko turpina Pūņu muižas skolā, Lubezeres draudzes skolā. Tad jau viņš ir gatavs pieņemt mājskolotāja vietu, uzdien par rakstveža palīgu Rundālē un rakstvedi Lielbērstelē. Pieminēto pirmo lauku inteliģences pulciņu “Baltijas jūras izsmelšanas biedrība” , Valdemārs nodibina strādādams par rakstvedi Ēdolē. Un ir ļoti grūti uzminēt, kāda ir bijusi ģenerālgubernatora Suvorova motivācija, apmaksājot Valdemāram mācības Liepājas Augstākajā apriņķa skolā, kas vēlāk pavēra ceļu uz universitāti. 1859. gadā, Krišjānis Valdemārs pārceļas uz Pēterburgu. Kopš 1862. gada, sākotnēji cenzē, tad kopā ar Juri Alunānu un Krišjāni Baronu rediģē "Pēterburgas Avīzes". Cita starpā iestājas pret kārkluvācietību. Kas jau Maskavas posmā, ap 1867. gadu, kad Krišjānis Valdemārs kļūst par laikraksta "Московские ведомости" līdzstrādnieku, pāraug asā nostājā pret vācu muižniecību. Pēterburgas periodā Krišjānis Valdemārs ir ierēdnis Finanšu ministrijā, 1860. - 1861. gadā lielkņaza Konstantīna uzdevumā apceļo Baltijas jūras piekrasti, iesniedz Krievijas valdībai priekšlikumus par kuģniecības attīstīšanu Baltijas jūrā. 1864. gadā ar tiešu Valdemāra līdzdalību tika izveidota Ainažu jūrskola. Vēl viens veids kā Krišjānis Valdemārs vēlējās palīdzēt nabadzīgākajiem latviešiem tikt pie turības – viņš iepirka lielākas zemju platības Novgorodas guberņā, piedāvājot latviešiem tās apsaimniekošanai. Novgorodas zemju plāns izgāžas. Atmiņās Jānim Kreicbergam Valdemārs stāstījis, ka  izputējušie latviešu zemnieki pat piketējuši Ziemas pils laukumā, kas vedis pie viņa aresta un nopratināšanas. Par Novgorodas zemju neveiksmes ķīlnieku kļūst ne tikai pats Krišjānis Valdemārs, kurš zaudē savu un arī sievas Luīzes pūra naudu. Daudz tiešākā veidā zemnieku neapmierinātībai pretim stāties nākas viņa jaunākajai māsai Marijai. Marija, pirmās laulības uzvārdā Naumane, pārdod īpašumu Sasmakā, un 1865. gadā kopā ar māti pārceļas uz Krišjāņa Valdemāra ierīkoto latviešu koloniju Novgorodas guberņā. Viņai nākas vienai gan pārdzīvot mātes nāvi tūlīt pēc pārcelšanās, gandrīz 17 gadus viņa viena pārvalda Krišjāņa Valdemāra muižu Krievijā. -- Krišjāņa Valdemāra jubileja šogad kā Latvijas nominācija tiek daudzināta UNESCO svinamo gadadienu kalendārā, nesot viņa slavu ārpus Latvijas robežām. Decembra sākumā durvis vērs Valdemāra personībai veltīta plaša izstāde Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā.

Stāsta Velosipēdu vēstures pētnieks, Saulkrastu Velosipēdu muzeja līdzizveidotājs Eduards Seregins 19. gadsimta 80. gadu sākumā pasauli bija pārņēmis velosipēdu popularitātes bums. Visā Eiropā tika dibinātas riteņbraucēju biedrības, kurās apvienojās jauni ļaudis, kuriem piederēja tā laika modernākais brīvā laika pavadīšanas rīks – velosipēds. Pirmie riteņbraukšanas entuziasti ar saviem divriteņiem devās ceļojumos, sāka rīkot sacensības un izbraucienus pa pilsētu ielām. Arī Rīgā jau varēja nopirkt Eiropā pazīstamos angļu, franču un vācu dažādu sistēmu un konstrukciju divriteņus un trīsriteņus, taču tie bija samērā dārgi, tādēļ velosipēdi bija pa kabatai galvenokārt turīgiem ļaudīm. 19. gadsimta 80. gados modē bija tā sauktie augstrata velosipēdi ar milzīgu priekšējo ratu un mazu atbalsta riteni aizmugurē. Šādus divriteņa braucamos lietoja ne vien izklaidēm un ceļojumiem, bet arī sporta sacīkstēm, kuras kļuva arvien populārākas. Arī Rīgā 1886. gada 12. augustā tika nodibināts "Rīgas Riteņbraucēju klubs", kurā iestājās pirmie 14 velosipēdu īpašnieki. Šo velosipēdu popularitātes pieaugumu un ražošanas iespējas novērtēja arī 21 gadus jaunais rīdzinieks, mehāniķis un arī viens no pirmajiem Rīgas riteņbraucējiem Aleksandrs Leitners. Aleksandrs bija dzimis 1864. gadā Rīgas sīkpilsoņa ģimenē. Pēc reālskolas beigšanas viņš bija devies strādāt uz lielākajām Anglijas un Francijas velosipēdu būves fabrikām, lai apgūtu velosipēdu būves iemaņas. Atgriezies Rīgā, 1886. gada 10. septembrī Aleksandrs īstenoja savu ieceri – par iekrāto naudu nopirka darbgaldus un vienstāva koka ēkā Ģertrūdes ielā 27 atvēra "Leitnera velosipēdu darbnīcu". Tā bija pirmā velosipēdu ražotne cariskajā Krievijā, kuras sastāvā tolaik bija arī Latvijas teritorija. Uzņēmums nodarbināja 4 strādniekus, kuri tikai ar roku darbu pirmajā gadā izgatavoja 19 augstrata velosipēdus – izmantojot kā paraugus tā laika modernāko angļu divriteņu modeļus. Ar šādas konstrukcijas velosipēdiem sākās ražošana mūsu zemē. Drīz vien Aleksandrs Leitners saprata, ka augstrata velosipēdu laiks ir pagājis. 19. gadsimta 80. gadu beigās pasaulē strauji sāka ienākt modē tā sauktie drošie velosipēdi – divriteņi ar ķēdes pārvadu uz pakaļējo riteni un vienāda lieluma ratiem. Pārdošanā parādījās arī pirmie velosipēdi ar pneimatiskajām riepām. Tādēļ Leitnera fabrikas vajadzībām tika uzcelta jauna divstāvu ēka Suvorova ielā 21 (tagadējā Krišjāņa Barona ielā), kur jau 1890. gadā tika uzsākta moderno "drošo" velosipēdu būvniecība. Jaunā fabrikas produkcija ātri ieguva milzīgu pieprasījumu. Vairākās pašmāju un ārzemju izstādēs tika iegūtas nozīmīgas balvas un augsta atzinība. Fabrikas ēka drīz vien kļuva par mazu, lai nodrošinātu milzīgo pieprasījumu pēc Leitnera velosipēdiem, kuri tika ražoti ar marku "Russia". Tādēļ jau 1894. gadā tika uzsākta jaunās fabrikas būvniecība Aleksandra ielā (tagad Brīvības ielā), kurā 1895. gadā tika atvērta lielākā velosipēdu ražotne Krievijas impērijā. Līdz Pirmā pasaules kara sākumam, kad fabrika pārtrauca savu darbu Rīgā, uzņēmums bija izaudzis par modernāko velosipēdu ražotāju Austrumeiropā. Fabrika ik gadus izgatavoja 8000 velosipēdu un nodarbināja vairāk kā 350 strādnieku. Uzņēmums  ražoja 16 modeļu, dažādu konstrukciju un sistēmu velosipēdus. Tas bija arī viens no lielākajiem rūpniecības uzņēmumiem Rīgā.

Studijā NBS komandieris Kaspars Pudāns.

Raidsabiedrības BBC ģenerāldirektora un ziņu dienesta vadītājas demisijas apstākļi, ANO Klimata pārmaiņu konference Belenā (Brazīlijā) un globālās klimata politikas aktualitātes, kā arī Baltkrievijas diktatora Lukašenko jaunākie diplomātiskie manevri slēgtās Polijas un Lietuvas robežas sakarā. Ārpolitikas aktualitātes studijā pārrunājam kopā ar Latvijas Ārpolitikas institūta direktoru un Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes asociēto profesoru Kārli Bukovski un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieku Uģi Lībieti. Kā atdzesēt pasauli? Pirmdien Brazīlijas pilsētā Belenā tika atklāta Trīsdesmitā Apvienoto Nāciju Klimata pārmaiņu konference, kurā piedalās 1992. gadā parakstītās ANO Klimata pārmaiņu ietvarkonvencijas dalībvalstis. Šis dokuments pirmo reizi Apvienoto Nāciju līmenī atzina klimata pārmaiņas par globālu draudu. Vēlākajos gados uz tā pamata slēgtas citas vienošanās, tai skaitā 2015. gada Parīzes klimata nolīgums, kura mērķis ir līdz 2100. gadam ierobežot globālās temperatūras pieaugumu līdz aptuveni pusotram Celsija grādam, salīdzinot ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni. Arī šīgada samita dienaskārtībā dominē globālā sasilšana, pāreja no tradicionālā fosilā kurināmā uz videi draudzīgāku enerģijas ieguvi un dalībvalstu atpalikšana no agrāk pieņemtajām saistībām. Pasākums ilgs vienpadsmit dienas un ir kupli apmeklēts – dalībai reģistrējušies apmēram piecdesmit tūkstoši cilvēku no 190 pasaules valstīm. Konferences rīkotāji saskārušies ar apmešanās vietu deficītu, un Brazīlijas valdībai nācies ķerties pie ārkārtas pasākumiem, uz laiku noīrējot vairākus kruīza lainerus un pielāgojot apmešanās vajadzībām skolas un armijas objektus. Pienācīgu apmešanās vietu trūkums licis dažām dalībvalstīm samazināt delegāciju sastāvu vai pat atteikties no ierašanās pavisam. Savienoto Valstu delegācijas neierašanās iemesls gan ir cits – jaunās administrācijas politika, izstājoties no Parīzes nolīguma un slēdzot atbildīgo institūciju – Prezidenta īpašā sūtņa klimata jautājumos biroju. Prezidents Tramps deklarējis, ka klimata pārmaiņu problemātika esot izdomājums un krāpšanas shēma, kas tikai apgrūtinot viņa valsts ekonomikas attīstību. Vēsturiski Savienotās Valstis ir lielākais ogļskābās gāzes iepludinātājs atmosfērā, lai gan šobrīd ikgadējo apjomu ziņā tās apsteigusi Ķīna. Šī Vašingtonas pieeja ir vien drūmākais akcents neiepriecinošajā kopainā, ciktāl samita dalībniekiem pirmo reizi nācies nepārprotami atzīt, ka globālie pūliņi klimata pārmaiņu novēršanā nesasniedz rezultātus. No samita tribīnes izskan biedinoši atgādinājumi par to, ka šogad vien klimata pārmaiņas par sevi atgādinājušas ar neierasti ilgu un intensīvu vasaras karstuma periodu Indijā un Pakistānā, līdzīgu vasaras tveici Rietumeiropā, ugunsgrēkiem Vidusjūras reģionā, postošu sausumu Turcijā, viesuļvētrām Karību reģionā un Brazīlijas dienvidos, taifūniem Vjetnamā un Filipīnās. Karstuma viļņi tiek minēti kā simtu cilvēku nāves iemesls. Brazīlijai piederošie Amazones tropu meži ir viens no galvenajiem pūliņu īstenošanas punktiem, ciktāl to izciršana ir nozīmīgs drauds planētas ekoloģiskajam līdzsvaram. Skaļu un nepatīkamu atgādinājumu par šīm problēmām samita dalībnieki piedzīvoja otrdien, kad konferences galvenajā ēkā ielauzās protestētāji no mūžamežu pamatiedzīvotāju vidus, iesaistoties sadursmēs ar apsardzi. Lukašenko draud Viļņai, pielabinās Vašingtonai 29. oktobrī Lietuvas gaisa telpā notika kārtējais incidents, kad no Baltkrievijas puses ielidojuši gaisa baloni, kādi tiek izmantoti meteoroloģiskajām zondēm, likuši vairakkārt apturēt Viļņas lidostas darbību. Pēdējā laikā parādās ziņojumi, ka šādi gaisa baloni, kā arī lidroboti tiekot izmantoti, nogādājot no Baltkrievijas Polijā un Lietuvā kontrabandas cigaretes. Reaģējot uz notikušo, Lietuvas valdība tajā pašā dienā slēdza robežšķērsošanas punktus ar Baltkrieviju. Kā zināms, jau kopš septembra vidus ir ierobežotas arī robežšķērsošanas iespējas starp Poliju un Baltkrieviju. Pēc tam, kad apmēram divdesmit Krievijas lidroboti 9. septembrī ielidoja Polijas gaisa telpā, Varšava 12. septembrī pilnībā slēdza savu robežu ar Baltkrieviju. Pāris nedēļas vēlāk kustība gan daļēji tika atjaunota, tomēr vairāki nozīmīgi robežpunkti joprojām paliek slēgti, tā apgrūtinot satiksmi. Divu robežpunktu atvēršana tika plānota oktobra beigās, taču pagaidām ir atlikta, acīmredzot saistībā ar minētajiem notikumiem Lietuvā. Minskas režīms uz Lietuvas valdības rīcību reaģējis asi. Robežas slēgšanas rezultātā Baltkrievijā izrādījās iestrēgušas apmēram tūkstoš simts Lietuvā reģistrētas kravas mašīnas. Baltkrievija atteikusies tās izlaist no savas teritorijas pa kādu īpašu koridoru, novirzot uz maksas stāvlaukumiem. Baltkrievijas diktators Lukašenko, kurš Lietuvas rīcību dēvē par hibrīdkara operāciju, pieprasījis tūlītēju robežas atkalatvēršanu un piedraudējis, ka citādi lietuviešu transportlīdzekļi varot tikt konfiscēti. 31. oktobrī viņš arī parakstījis dekrētu, ar kuru Polijas un Lietuvas kravas mašīnām aizliegta pārvietošanās Baltkrievijas teritorijā. Tāpat Lukašenko paziņojis, ka runāšot par Lietuvas robežas jautājumu ar Savienoto Valstu administrācijas pārstāvjiem. Kā zināms, kopš pāris mēnešiem Minskas un Vašingtonas attiecībās iestājies atkusnis. Augustā notika Lukašenko telefonsaruna ar Savienoto Valstu prezidentu Trampu, savukārt septembrī no Baltkrievijas cietumiem tika atbrīvoti 52 politieslodzītie apmaiņā pret sankciju mīkstināšanu Baltkrievijas nacionālajai aviokompānijai Belavia. Svētdien prezidents Tramps paziņoja, ka ieceļ Džonu Koulu, kontaktpersonu sarunās ar Lukašenko, par savu īpašo sūtni Baltkrievijā. Pirmdien tika ziņots, ka Polijas premjerministrs Donalds Tusks un Lietuvas premjerministre Inga Ruginiene vienojušies, ka normāls robežšķērsošanas režīms ar austrumu kaimiņu varētu tikt atjaunots ap novembra vidu. Vai politikai pietuvinātie mēģina koriģēt britu sabiedriskās raidorganizācijas kursu? 2025. gada 9. novembris, jādomā, tiks pieminēts britu nacionālās raidsabiedrības BBC vēstures pārskatos. Šajā dienā par savu aiziešanu no raidorganizācijas paziņoja tās līdzšinējā ziņu dienesta vadītāja Debora Tērnesa un nedaudz vēlāk arī raidorganizācijas ģenerāldirektors Tims Deivijs. Iemesls ir skandāls, kas izvērtās novembra ieskaņā, kad konservatīvās ievirzes laikraksts The Daily Telegraph publiskoja informāciju par iekšēju ziņojumu, kuru raidorganizācijas valdei iesniedzis kādreizējais BBC Redakcionālo vadlīniju un standartu komitejas ārštata konsultants Maikls Preskots. 19 lappušu teksts analizē konkrētu gadījumu ar raidījumā „Panorāma” ievietotu materiālu, kas atspoguļo notikumus Vašingtonā 2021. gada 6. janvārī, kad toreiz uz otro termiņu neievēlētā prezidenta Donalda Trampa piekritēji ielauzās Kapitolija ēkā, pārtraucot Savienoto Valstu Kongresa darbu. Tramps toreiz uzrunāja savus atbalstītājus pie Baltā nama, un BBC pārraidītajā materiālā divi viņa runas fragmenti bija samontēti tā, ka radīja iespaidu par tiešu uzkūdīšanu uz šo iebrukumu. Jau visai drīz uz Telegraph [telegraf] publikāciju reaģēja arī pats Baltā nama saimnieks, nosūtot BBC oficiālu vēstuli ar piedraudējumu vērst pret raidorganizāciju civilprasību miljarda dolāru apjomā. Sekoja raidorganizācijas priekšsēdētāja Samīra Šaha atvainošanās, raksturojot notikušo kā „sprieduma kļūdu”. Tomēr minētā Maikla Preskota ziņojuma saturs neaprobežojas ar konkrētā gadījuma analīzi. Autors pārmet BBC paustajam pārlieku kreisumu un aizraušanos ar t.s. „vokisma” ievirzēm, kas izpaužoties, piemēram, Izraēlas un Hamas konflikta un transpersonu tiesību jautājumu atspoguļojumā. Valdē ziņu dienesta vadītājai Tērnesai uzbrūkošu pozīciju ieņēma pirmām kārtām tās loceklis Robijs Gibs, kurš šai institūcijā nonāca premjerministra Borisa Džonsona laikā. Savulaik viņš bijis labējās ievirzes telekanāla GB News viens no izveidotājiem un darbiniekiem, kurš pie tam esot Maikla Preskota personisks draugs. Liberālākas ievirzes medijos izskan viedokļi, ka šis ir mērķtiecīgi organizēts uzbrukums sabiedriskajai raidorganizācijai, lai panāktu lielāku konservatīvo aprindu ietekmi tajā vai to diskreditētu. Vairāki politiķi, tostarp Liberāldemokrātu līderis Eds Deivijs un Skotijas pirmais ministrs Džons Svinnijs aicinājuši atcelt Gibu no BBC valdes. Var atgādināt, ka BBC joprojām ir auditorijas uzticamības ziņā visaugstāk vērtētā britu raidorganizācija – tās ziņu materiālus par uzticamiem uzskata 60 % skatītāju. Salīdzinājumam, pieminētajam GB News šis rādītājs ir vien 29 %. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Ne viens vien ugunsgrēks rētojis senās Rīgas seju un savulaik uguns vienā ēkā nereti nozīmēja postažu plašā apgabalā. Kā neuzmanība, tā laika paradumi, konflikti un kari svilināja Rīgas ēkas un ielas un kurus no šiem ugunsgrēkiem visvairāk zinām no senām liecībām? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta vēsturnieki Mārtiņš Mintaurs, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks, un Rūdolfs Vītoliņš, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes doktorants. Ugunsgrēks Rīgā 1812. gadā Ir 1812. gads. Napoleona armija dodas karagājienā uz Krieviju un pa ceļam šķērso tagadējās Latvijas teritoriju, kas tolaik atradās impēriskās Krievijas sastāvā. Kaujās pie Iecavas franču karaspēks jau bija uzvarējis krievu karapulkus, un tuvojas Rīgai. Pilsētā tika izsludināts kara stāvoklis un, lai pilsētas aizstāvju armija varētu brīvi izvietoties un pasargāt Rīgu, tiek dota pavēle nodedzināt tās Maskavas un Pēterburgas priekšpilsētas, kas tolaik bija apbūvētas ar koka mājām. Kas šajā aizsardzības plānā nogāja greizi un kādas sekas tas radīja, stāsta vēsturniece, Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļas vadītāja Anita Čerpinska. Vairāki cilvēki, kurus vēsturniece pieminēja saistībā ar kara tiesu, tika bargi sodīti, proti nošauti, Bet jauni daudz stingrāki ugunsdrošības noteikumi tika pieņemti vien astoņus gadus pēc šī postošā ugunsgrēka. Tajos bija teikts, ka ugunsgrēka dzēšanā pilsētā ir jāpiedalās ikvienam iedzīvotājam, un ja saimniecībā ir zirgs, tad  arī tas kā transporta līdzeklis, ir jāizmanto glābšanas darbos. 

Raidījumā Pievienotā vērtība runājam par sankciju ievērošanu un par kādu biznesu, kurš šķiet pēdējā laikā uzņēmis apgriezienus – pašapkalpošanās veļas mazgātuvēm.  Jau vairāk nekā trīs gadus dzīvojam kara ēnā. Un Krievijas pilna mēroga uzbrukums Ukrainai nozīmē arī visai striktu sankciju režīmu dažādās jomās. Kā mainās sankciju ievērošana, par daudzu stundu garumā tika runāts konferencē “Sargājot robežas”. Ļoti interesanta bija sarunas daļa par to, vai sankcijas tiešām ietekmē Krieviju? Visi esam dzirdējuši Kremļa propagandas vēstījumus, ka sankcijas viņiem bijušas nebijušas. Tā gluži nav. Protams, ne tik ātri un veiksmīgi, kā mums gribētos un kā cerējām sākumā, sankcijas tomēr ietekmē Krieviju. Jau tas, ka Krievija nepublisko lielāko daļu datu, parāda, ka tur ir problēmas, uzskata Matīss Mirošņikovs, Latvijas Bankas ekonomists. Jā, pēc datiem Krievijas iekšzemes IKP pieaug, bet izaugsme ar laiku ir palēninājusies, joprojām tā ir virs nulles. Arī inflācija, ko Krievijā neizdodas apturēt ar augstām procentlikmēm, rāda, ka valdība tikai piemet pagales inflācijas ugunskuram. Bet galvenais aspekts, ja runājam par Krievijas ekonomiku, ir naftas un gāzes eksports. -- Pēdējo gadu laikā Latvijā strauji attīstās pašapkalpošanās veļas mazgāšanas bizness. Iedzīvotāji šo pakalpojumu izmanto aizvien vairāk un interesanti, ka to dara arī seniori.  Pašlaik šajā tirgū ir divi lielākie spēlētāji, kuri šajā biznesā ieguldījuši miljonus. Viens no viņiem – „Laundromat” jau izvērsis šo biznesu ne tikai abās kaimiņvalstīs – Igaunijā un Lietuvā, bet jau raugās citu valstu virzienā. Sandra Dieziņa skaidro, ko tas dod iedzīvotājiem un kāda ir šī biznesa perspektīva?

Tieslietu padome nolēmusi ģenerālprokurora amatam virzīt Rīgas tiesas apgabala prokuratūras virsprokuroru Armīnu Meisteru. Ārvalstu mediji vēsta, ka Krievijas armijas kontrolē jau nonākuši apmēram 60 procenti Ukrainas pilsētas Pokrovskas teritorijas. Enerģētika, sankcijas un Ukraina: Tramps Baltajā namā uzņem Orbānu. Mlitārajā bāzē "Ādaži" iepazīstina ar NATO jauno aizsardzības tehnoloģiju izpētes un izmēģinājumu eksperimentu "Digitālā mugurkaula eksperiments". Latvijā monitorēs Daugavas ūdeņus, vai tajos nenonāk piesārņojums no Novopolockas naftas pārstrādes rūpnīcas. Dignājā atklāj ar ziedotāju atbalstu izveidoto psihosociālās rehabilitācijas centru onkoloģijas pacientiem.  

Stāsta velosipēdu vēstures pētnieks, Saulkrastu Velosipēdu muzeja līdzizveidotājs Eduards Seregins Tādas konstrukcijas divriteņi – ar pedāļiem un bremzi, kādus mēs pazīstam šodien –, pirmo reizi parādījās Francijā. To sērijveida izgatavošanu un pārdošanu 1868. gada pavasarī bija uzsācis Parīzes kariešu meistars Pjers Mišo. Velosipēds bija aprīkots ar masīvu kaltas dzelzs rāmi, smagiem koka spieķu riteņiem un pedāļiem pie priekšējās ass. Pēc tam, kad šis jaunums tika demonstrēts Parīzes Pasaules izstādē, braucamie rati ar nosaukumu "Velocipede" kļuva ļoti populāri visā Eiropā. Vārds "Velocipede" bija atvasināts no latīņu valodas un tulkojumā nozīmēja "Ātras kājas"... Kariešu darbnīcas sāka izgatavot un pārdot Mišo velosipēda kopijas. Parīzē vien to bija vairāk nekā 150. Neskatoties uz to, ka Latvija, kas tolaik ietilpa Krievijas impērijas teritorijā, atradās Eiropas nomalē, apbrīnojami ātri šis jaunums sasniedza arī mūsu zemi. Jau 1868.gada jūlijā Rīgas avīzes vācu valodā rakstīja par jauno moderno aristokrātu rotaļlietu – "Velocipede". Pirmo reizi ziņas latviešu valodā parādījās avīzes "Baltijas Vēstnesis" 1869. gada 1. jūnija numurā, kurā tika minēts: "Tagad Rīgā dažkārt redz pa ielām jājot uz divriteņu ratiem, kuri ar divām kājām minamām paminām tiek uz priekšu dzīti un ar īpašu, ar rokām grozāmu kātu stūrēti tiek." Tālāk rakstā minēts, ka šie rati par "Velocipede" tiekot saukti, kurus latviešu valodā nāktos dēvēt par "Minratiem". Tā pirms 156 gadiem Latvijā bija sākusies riteņbraukšana. Taču jāsaprot, ka tolaik tas vēl nebija transporta līdzeklis mūsdienu izpratnē. "Velocipede" bija turīgu jaunekļu moderna rotaļlieta. Vienlaicīgi ar šiem rakstiem avīzēs parādījās arī pirmie sludinājumi par velosipēdu pārdošanu Rīgas veikalos. Tika piedāvāti ārzemēs ražoti divriteņu un pat trīsriteņu rati. Velosipēdus sāka izgatavot arī vietējie kalēji un kariešu meistari. Tos pirka vācbaltu baroni, fabrikanti un namīpašnieki, kā arī turīgākie Rīgas, Liepājas, Jelgavas un citu Latvijas pilsētu pilsoņi. Par to, cik tādu pirmo riteņbraucēju tolaik jau bija, vēstures avoti klusē. Tā kā Rīgas ielas tolaik bija klātas ar akmens bruģi, braukšana ar šādiem divriteņu ratiem, kuru riteņi bija apkalti ar dzelzs stīpām, nebija īpaši patīkama. Tādēļ drīz vien "Velocipede" tautā ieguva iesauku "kaulu kratīklis". Lai gan arvien biežāk Rīgas švīti labprāt iegādājās un lietoja savām izklaidēm velosipēdus, vizinoties pa ielām un parku celiņiem, avīzēs sāka parādīties raksti par velosipēdu bīstamību gājējiem, kā arī to kaitīgo ietekmi cilvēka veselībai: "Velocipede" lietošana izraisot dažādas kāju slimības un būtu nekavējoties jāaizliedz! Dažu rakstu autori bija pat sabiedrībā pazīstami ārsti. Tādēļ Rīgas pilsētas vadība jau 1869. gada beigās pieņēma lēmumu, ka "ikviens "Velocipede" jāaprīko ar skaļu, pastāvīgi skanošu zvanu, lai katrs kājām gājējs var jau iztālēm dzirdēt par šo bīstamo ratu tuvošanos". Visa šī pretdarbības kampaņa beidzās ar to, ka drīz vien tika pieņemts lēmums par aizliegumu Rīgā braukt ar velosipēdiem pa ietvēm, parkiem un publiskiem ceļiem. Stingro noteikumu dēļ interese par šo jauno un moderno izklaidi sabiedrībā noplaka. No avīzēm pazuda velosipēdu darbnīcu un veikalu sludinājumi. Riteņbraukšana pamazām tika aizmirsta apmēram uz 15 gadiem, kad jaunu popularitātes uzplaukumu atnesa augstrata velosipēdi ar lielu priekšējo ratu un maziņu atbalsta ratu aizmugurē. Riteņbraukšanas Džins bija izlaists no pudeles un to apturēt vairs nebija iespējams...

Pagājušajā reizē raidījumā Divas puslodes runājām par Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa turneju pa Āzijas valstīm, piebilstot, ka priekšā ir gaidītākā tikšanās ar Ķīnas prezidentu Sji Dziņpinu. Kādi ir šīs tikšanās rezultāti un ko tas nozīmē pārējai pasaulei un mums visiem? Cita vērā ņemama ziņa saistās ar Nīderlandi. Tur notika ārkārtas parlamenta vēlēšanas, un to rezultāti ir citādi nekā vēl pirms gada. Labējai Brīvības partijai, kuras rīcība izprovocēja šo notikumu, vēlētāju izvēli ir likusi vilties. Iespējams, ka ārkārtas vēlēšanas būs arī Serbijā. Tur pēc ļoti plašiem protestiem prezidents Aleksandars Vučičs meklē iespējas mazināt sabiedrības neapmierinātību. Serbijā šajās dienās pieminēja traģēdijas gadadienu, kad Novisadas pilsētā sabruka dzelzceļa nojume, nogalinot 16 cilvēkus. Notikumus komentē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre, Latvijas Universitātes pasniedzēja Sigita Struberga, Latvijas Universitātes pasniedzējs politologs Andis Kudors un Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Un vēl viens temats. Savienotajās Valstīs 4.novembrī vairākos štatos, arī Ņujorkā, cilvēki devās pie vēlēšanu urnām. Rezultāti nav Donaldam Trampam labvēlīgi. Ko tas liecina par noskaņojumu Amerikā? „Lielo zēnu” skaidrošanās Pagājušajā ceturtdienā, 30. oktobrī, pienāca globāli sengaidīts notikums – prezidentu Donalda Trampa un Sji Dziņpina tikšanās, pirmā Savienoto Valstu līdera otrās kadences laikā. Aizvadītie mēneši, kas pagājuši abu superlielvaru tirdzniecības kara apstākļos, padara šo samitu nozīmīgu ne tikai Vašingtonai un Pekinai, ciktāl šī cīkstēšanās ekonomiski iespaido visu pasauli. Abu šīs pasaules vareno samits notika Dienvidkorejas pilsētā Pusanā un noslēdza Baltā nama saimnieka iespaidīgo piecu dienu Austrumāzijas tūri. Tās laikā viņš apmeklēja Malaiziju, kur piedalījās ASEAN organizācijas samitā, pēc tam viesojās Japānā un Dienvidkorejā. Kas attiecas uz Trampa un Sji tikšanos, eksperti atzīmē, ka tā bijusi pat pārsteidzoši īsa – vien stunda un četrdesmit minūtes; un tas, visdrīzāk, liecinot, ka runāts tikai par to, par ko jau iepriekš panāktas principiālas vienošanās. Kopumā sarunu rezultāts tiek raksturots kā „pamiers” tirdzniecības karā ar termiņu uz vienu gadu. Savienotās valstis piekritušas samazināt uz pusi to tarifa daļu importam no Ķīnas, kas tika noteikta kā sankcija par Ķīnā ražotās narkotiskās vielas fentanila kontrabandu uz Savienotajām Valstīm. Savukārt Pekina apņēmusies aktīvāk apkarot šo kontrabandu. Kopējais tarifs Ķīnas ražojumu importam tādējādi samazināsies no 57 uz 47 procentiem. Ķīnas tarifs amerikāņu preču importam 32 procentu apmērā paliks nemainīgs. Pekina piekritusi neieviest ierobežojumus piecu retzemju elementu eksportam uz ASV, kamēr ierobežojumi septiņām citām šīs kategorijas izejvielām, kas noteikti jau iepriekš, paliek spēkā. Tāpat Ķīna apņēmusies atsākt amerikāņu sojas pupiņu importu. Savukārt no prezidenta Trampa puses esot saņemti Pekinai cerīgi signāli, ka iespējama ierobežojumu mīkstināšana mākslīgā intelekta attīstībai svarīgo jaunākās paaudzes mikroshēmu eksportam uz Ķīnu; šos ierobežojumus noteica prezidenta Baidena administrācija. Protams, ne mazāka interese kā par tirdzniecības karu aizvadītās tikšanās sakarā ir interese par karu tiešā nozīmē – kā jau notiekošu, tā iespējamu. Kas attiecas uz iespējamu Ķīnas iebrukumu Taivānā, tas, kā pēc tikšanās apgalvoja Donalds Tramps, sarunās neesot pat pieminēts. Par Krievijas agresiju pret Ukrainu gan esot runāts, pie tam Ķīnas līderis solījis sastrādāties ar Vašingtonu, lai vairotu miera iespējamību. Grūti gan spriest, kā tas varētu izpausties. Tiek lēsts, ka gandrīz visas abu karojošo pušu kaujas lidrobotiem izmantotās mikroshēmas un optiskais kabelis ir ražots Ķīnā, Pekina patiešām varētu būt vienīgais spēks šai pasaulē, kas varētu reāli pieslāpēt karadarbību, pārtraucot šo sastāvdaļu piegādi karojošajām pusēm. Nekas gan neliecina, ka tā varētu notikt. Vēlēšanu rezultāti Nīderlandē Kārtējām parlamenta vēlēšanām Nīderlandē bija jānotiek 2028. gadā, taču premjerministra Dika Shofa vadītās koalīcijas valdības izjukšana šī gada jūnijā un citas koalīcijas izveides neiespējamība noteica to, ka nīderlandiešu elektorātam jau otro reizi pēc kārtas bija jābalso ārkārtas vēlēšanās. Demisionējušo kabinetu bezpartejiskā premjera Shofa vadībā izdevās izveidot gandrīz astoņus mēnešus pēc iepriekšējām vēlēšanām, kurās izcilus panākumus guva radikāli labējā, populistiskā „Partija brīvībai” ar Gērtu Vildersu priekšgalā. Koalīciju ar šiem radikāļiem piekrita veidot konservatīvi liberālā „Tautas partija brīvībai un demokrātijai”, lauku labējo populistu partija „Zemnieku pilsoņu kustība” un kristīgi demokrātiskā partija „Jaunais sociālais līgums”. Tomēr mērenāko koalīcijas partneru nostādnes izrādījās grūti savienojamas ar Vildersa partijas pieeju imigrācijas jautājumos, kas paģērēja pilnīgu moratoriju patvēruma meklētāju uzņemšanai. Šajās vēlēšanās labējo radikāļu cerības nepiepildījās – vairāk nekā ceturtdaļa vēlētāju balsu un, attiecīgi, 11 no 37 deputātu mandātiem „Partija brīvībai” gājuši zudībā. Vietu skaita ziņā Vildersa partiju panākusi kreisi centriskā, sociālliberālā partija „Demokrāti 66”. Ļoti nozīmīgi savas pozīcijas parlamentā uzlabojusi arī konservatīvā partija „Kristīgi demokrātiskais aicinājums”, un divas galēji labējās partijas – „JA21” (saīsinājums no nosaukuma „Pareizā atbilde – 21”) un „Forums demokrātijai”. Daļu mandātu zaudējot, tomēr lielāko partiju pirmajā četriniekā joprojām ir „Tautas partija brīvībai un demokrātijai” un agrākā eirokomisāra Fransa Timmermansa vadītā „Zaļo kreiso” un „Darba partijas” alianse, nozīmīgākais kreisais spēks parlamentā. Tā kā Nīderlandes vēlēšanu sistēma neparedz balsu skaita slieksni iekļūšanai parlamentā, tur ir vēl astoņas mazākas partijas ar mandātu skaitu no viena līdz četriem. Visloģiskākais koalīcijas modelis būtu plaša ap centru veidota kombinācija, kurā centriskie „Demokrāti 66” vienotos ar labējākajām partijām Kristīgi demokrātiskais aicinājums un Tautas partija brīvībai un demokrātijai no vienas, un kreiso Darba partijas un Zaļo kreiso aliansi no otras puses. Tomēr savilkt kopā šī politiski visai plašā spektra daļas nebūt nav vienkāršs uzdevums, tāpēc valdības izveide atkal var prasīt vairākus mēnešus. Eiropas Savienības paplašināšanās „telesamits” 4. novembrī Briselē risinājās savdabīgs notikums – telekanāls „EuroNews” bija pulcinājis uz samitu telekameru priekšā sešu Eiropas Savienības kandidātvalstu vadītājus, kā arī Eiropadomes priekšsēdētāju Antoniu Koštu un eirokomisāri paplašināšanās jautājumos, Slovēnijas pārstāvi Martu Kosu. Kandidātvalstis klātienē pārstāvēja Moldovas prezidente Maija Sandu, Serbijas prezidents Aleksandars Vučičs, Ziemeļmaķedonijas premjerministrs Hristijans Mickoskis un Melnkalnes ārlietu un Eiropas lietu vicepremjers Filips Ivanovičs, savukārt Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis un Albānijas premjerministrs Edi Rama pieslēdzās samitam tiešsaistē. Notikums bija salāgots ar Eiropas Komisijas ziņojuma par kandidātvalstu iestāšanās procesa virzību publiskošanu, un tajā telekameru fokusā nonāca kandidātvalstu specifiskās problēmas, kuras citādi grūti izlobāmas no politisko dokumentu sausajām rindām. Protams, ar citiem nesalīdzināmas tās ir Ukrainai, kuras vēlme pievienoties Eiropas Savienībai bija galvenais iemesls Krievijas agresijai, kuru Ukraina izmisīgi atvaira jau divpadsmito gadu. Prezidents Zelenskis uzrunāja samita dalībniekus tiešsaistē no kādas nekonkretizētas vietas frontes tuvumā un veltīja nīgrus vārdus Ungārijas premjeram Viktoram Orbanam, kurš deklarējis, ka bloķēs Ukrainas iestāšanās centienus. Kremļa tieksmes taranēt iestāšanās procesu sajūt arī Moldova, kuru Krievija cenšas visiem līdzekļiem iekšēji destabilizēt un panākt sev draudzīgu spēku nākšanu pie varas. Par netīkamu ārējo ietekmi samitā runāja arī Ziemeļmaķedonijas premjers Mickoskis, kurai iestāšanas procesā apšaubāmas prasības izvirza tās savienībā jau esošā kaimiņvalsts Bulgārija. Tomēr vislielāko ievērību samitā izpelnījās par tā „melno avi” dēvētais Serbijas līderis Aleksandars Vučičs. Viņam nācās atbildēt uz daudziem neērtiem jautājumiem, sākot ar Serbijas īpašajām attiecībām ar Maskavu, beidzot ar protestiem, kuri viņa valstī nenorimst nu jau gadu. Protestu galvenā tēma ir korupcija, taču arī autoritārisma iezīmes pastāvošajā varā. Attiecīgi tiek pieprasīta ne vien korumpantu saukšana pie atbildības, bet arī ārkārtas parlamenta vēlēšanas un, tā kā starp protestētājiem ir īpaši daudz studentu, finansējuma palielināšana augstākajai izglītībai. Prezidents Vučičs šai situācijā turpina manipulēt, gan aizvācot no amatiem dažus korupcijā vainotos, gan sūtot pret demonstrantiem policiju un ar dažādiem sitamajiem bruņotus huligānus, kas, savukārt, izraisa protestētāju pretreakciju. Pēdējais vardarbības uzliesmojums bija augustā, kad sadursmēs un policistu brutālos uzbrukumos cieta vairāki desmiti cilvēku un demonstranti izdemolēja un aizdedzināja prezidenta Vučiča vadītās Serbijas progresīvās partijas, citu varas partiju un valsts institūciju birojus.

Opozīcijas deputāti Jānis Vitenbergs (Nacionālā apvienība), Andris Kulbergs un Edgars Tavars ("Apvienotais saraksts"), izskatot "Piesārņojuma likumu" 9. oktobra Saeimas sēdē, brīdināja, ka, izpildot šī likuma prasības, degvielas cena uzpildes stacijās 2030. gadā palielinātos par 40 centiem. Klimata un enerģētikas ministrs Kaspars Melnis (ZZS) noraidīja tik strauju degvielas cenu pieaugumu. Turpretim Ieva Ligere, LDTA izpilddirektore skrupulozi sarēķināja, ka pie nemainīgas degvielas iepirkuma cenas un nodokļiem zaļināšanas prasību dēļ degvielas cena 2030. gadā varot pieaugt par 33,2 centiem 95. markas benzīnam un pat par 51 centu dīzeļdegvielai (ar PVN). Tātad ar visiem nodokļiem degvielas cena sasniegtu divu eiro robežu. Vai tiešām izmešus no transporta, mazās rūpniecības un mājām vajag samazināt par 17% līdz 2030. gadam, kad mūsu prioritāte ir aizsardzība pret iespējamo Krievijas agresiju? Uz šo jautājumu atbild ministrs Kaspars Melnis un Krišjāņa Kariņa labā roka, Saeimas deputāts Jānis Patmalnieks (JV). Raidierakstu sagatavoja Ivars Bušmanis.Raidieraksts ir Eiropas Savienības finansēts. Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autora personīgos uzskatus un ne vienmēr sakrīt ar Eiropas Savienības vai Eiropas Izglītības un Kultūras izpildaģentūras viedokli. Ne Eiropas Savienība vai Eiropas Izglītības un Kultūras izpildaģentūra nenes atbildību par paustajiem uzskatiem.Funded by European Union. Views and opinions expressed are however those of the author(s) only and do not necessarly reflect those of the European Union or the European Education and Culture Executive Agency (EACEA). Neither the European Union nor EACEA can be held responsible for them.

"Bieži vien mēs esam pārāk paši sevī ierāvušies. Mums mazliet pietrūkst kopā būšanas, kopīgas mērķu nospraušanas. Mazāk viensētas sindroma! Jā, mēs kādreiz izdzīvojām tāpēc, ka bijām viensētā. Tagad, būsim godīgi, mēs varam izdzīvot tikai tad, ja strādājam visi kopā kā tauta. Ja mazāk strīdamies par kādām lietām. Varbūt arī izstrīdamies, bet – ja vienojamies, tad darām! Mēs dažreiz izstrīdamies, vienojamies un... nedarām. No tāda viedokļa raugoties, tiekoties ar jauniešiem, tiekoties ar cilvēkiem, [pārliecinos, ka] ar mums ir labāk, nekā paši domājam. Bet mums pašiem sevi bieži vien ir jāpārvar!" – tā intervijā Latvijas Radio 3 raidījuma "Klasika" direktorei Gundai Vaivodei un programmu vadītājam Orestam Silabriedim uzsvēra Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs. Svinot Latvijas Radio simtgadi, Latvijas Radio 3 raidījumā "Atspere" saruna ar Valsts prezidentu ritēja gan par kultūru un prezidenta Rinkēviča kādreizējo darba pieredzi Latvijas Radio, gan Latvijas talantīgajiem cilvēkiem, patriotismu un vaļaspriekiem. Gunda Vaivode: Savulaik Latvijas Radio katru rītu septiņos savas pārraides sāka ar rīta vingrošanu. Trīs reizes ēterā izskanēja ierakstīta gaiļa dziesma, un pēc tam esot bijuši arī dzīvi vingrotāji radio studijā. Sakiet, vai arī jūsu rīts sākas ar vingrošanu? Edgars Rinkēvičs: Pēdējā gada laikā tā tas ir! Tā man liek fizioterapeits, un es to daru. Tā ir reāla rīta vingrošana.  Orests Silabriedis: Radio jubilejas saistībā vēlējos jautāt par jūsu rītu. Savulaik jūs intervijā kolēģei Lienei Jakovļevai teicāt, ka Latvijas Radio ziņas ir jūsu dzīves sastāvdaļa. Vai arī prezidenta dzīves sastāvdaļa? Jā, bet ir ļoti mainījies veids, kā sekoju ziņām. Tas, protams, ir saistībā gan ar laika skrējienu, gan arī tehnoloģijām, jo bieži vien ziņas vairāk skatos telefonā. Kaut kad, protams, tās skan arī mašīnā, ja kaut kas īpaši jānoklausās, un nu jau ir arī "Spotify".  Piemēram, raidījumu "Krustpunktā" nevaru noklausīties tajā laikā, kad tas skan, bet diskusijas tajā ir svarīgas un interesantas: tad nu noder vai nu "Spotify", vai arī Latvijas Radio aplikācija.  Orests Silabriedis: Vai pieturaties pie vecmodīgā priekšstata, ka radio jāklausās un to nevajag redzēt, vai tomēr labprāt kādreiz arī redzat to, kas notiek ēterā?  Man nav stereotipu, vai radio klausīties, vai to skatīties. Man pašam vienkārši pārsvarā tomēr joprojām sanāk klausīties. Gunda Vaivode: Un klausīties jums sanāk arī mūziku, un mēs to darīsim arī šodien kopā ar jums. Prezidenta kungs, jūs pats ļoti daudz ejat uz koncertiem, arī uz teātra izrādēm un baudāt kultūru plašā spektrā. Vai jums ir svarīgs arī kritikas viedoklis – vienalga, vai kur jūs to lasītu vai redzētu – laikrakstos vai sociālajos medijos? Vai jums ir interesanti to salīdzināt ar savu viedokli? Un cik bieži tas sakrīt vai nesakrīt? Netieku uz koncertiem vai teātru izrādēm tik daudz, cik vēlētos. Diemžēl tas grafiks ir tāds, ka nākas izšķirties par labu darba pienākumiem. Jā, es dažreiz izlasu kritiku, bet ļoti bieži mans viedoklis ar kritiķiem nesakrīt. Bet es arī vienmēr sev atgādinu, ka esmu vienkāršs skatītājs vai klausītājs, un tās smalkās nianses, ko bieži analizē profesionāļi, nespēju uztvert. Starp citu, bieži vien ir tā, ka mans viedoklis nesakrīt arī ar daudzu manu kolēģu un draugu viedokļiem! Arī tā sanāk. Man bieži daudz kas ir paticis, bet viņi ir diezgan kritiski. Es teiktu, ka piecdesmit procentos gadījumu mans viedoklis sakrīt ar kritiķu vērtējumu. Reizēm kritika ir atzinīga, un es pie sevis domāju – ārprāts! Un otrādi – kritika kaut ko nolīdzina līdz ar zemi, bet man patīk. Orests Silabriedis: Vai jums ir puslīdz skaidra vīzija par to, kā savienot sevī to, ka esi globāls cilvēks un tev jāizjūt viss, kas notiek pasaulē, ar to, ka jājūtas piederīgam savai teritorijai? Vai tas ir savienojams? Es domāju, ka savienot var ļoti labi un nekādu pretrunu te neredzu. Esmu beidzis Latvijas Universitātes Vēstures fakultāti, un atceros, ka vienu brīdi bija ļoti karstas diskusijas, vai Latvijas vēsturi mācīt atsevišķi, vai tomēr to mācīt kā daļu no pasaules vēstures. Beigās tomēr atgriezās pie, manuprāt, saprātīga lēmuma, ka mācām Latvijas vēsturi, jo mēs tomēr pasaulē izejam ar savu nacionālo identitāti, ar savu vēsturisko pieredzi, un arī pasaules procesus tomēr skatām uz savas valsts vēstures, tagadnes un arī nākotnes fona. Un ar kultūru ir tieši tas pats.  Man to ir teikuši ļoti daudzi – gan tad, kad biju ārlietu ministrs, gan paziņas no ārzemēm tīri privātā kārtā, gan arī tagad, kad esmu prezidents: visi ir izbrīnīti par to, ka tik nelielai, mazai tautai ir tik daudz talantu: dziedātāju, diriģentu, sportistu... Viņi visi dodas pasaulē, viņi atgriežas Latvijā, ienesot mums to, ko īstenībā pat viens otrs mūsu kaimiņš neizjūt! Nesen bijām Latvijas Nacionālajā operā uz Marinas Rebekas koncertu. Kas notika pēc tā? Viņai pasniedza Francijas Mākslas un literatūras ordeni. Tā ir Francijas atzinība. Es domāju, mums ar to viss ir kārtībā. Es tur nekādu problēmu neredzu. Kur es dažreiz redzu problēmu – ka mēs paši sevi noniecinām un sākam diskutēt, kas ir provinciāli, kas nav provinciāli. Šādas diskusijas man nekad nav patikušas. Vienalga, vai tā būtu politika, māksla, mūzika vai ikdiena. Gunda Vaivode: Mums ir ļoti liels prieks, ka Latvijas Nacionālā opera atsaucās mūsu aicinājumam un tieši 1. novembrī ieplānoja Pučīni operas "Madama Butterfly" izrādi, ar ko 1925. gada 1. novembrī tika atklāts Rīgas Radiofons. Galvenajā lomā būs Kristīne Opolais. Jūs, prezidenta kungs, esat laimīgs, ka būsiet izrādē, jo mēs, pārējie, svinēsim.  Svinēsim katrs savā vietā, un domāju, tas tiešām ir simboliski, ka "Madama Butterfly" tieši šovakar būs mūsu Nacionālajā operā un baletā, bet Latvijas Radio ļaudis savukārt svinēs simtgadi savā vidū. Svinēsim katrs, kā varam, un atzīmēsim šos svētkus! Gunda Vaivode: Savulaik Latvijas Radio bijāt ārzemju ziņu korespondents. Vai vēl piedzīvojāt brīdi, kad uz intervijām bija jānes tas neprātīgi smagais reportieris – kaste, kura svēra kādus astoņus kilogramus? Patiesību sakot, bija vēl smieklīgāk: bija ne tikai reportiera komplekts… Tas bija brīdis, kad parādījās pirmie mobilie telefoni. Ziņu dienestam, man šķiet, bija divi. Kad man bija jādodas uz kāda ārvalstu viesa preses konferenci, es, jauns puisis būdams, lepns kā pāvs stiepu abus divus – gan mobilo telefonu, kuru veidoja tāds kā ķieģelis un liela kaste, un ierakstu aparatūru. Labi atceros, kā mēģināju zvanīt uz tiešo ēteru... Jūs jau esat pieraduši gan Ziņu dienestā, gan "Klasikā" strādāt ar ļoti modernu tehniku. Bet toreiz… Tad mēģināji instalēt telefonu, tad uzliki tā antenu pie loga... Atceros, devos pie prezidenta Gunta Ulmaņa uz interviju saistībā, šķiet, ar Krievijas armijas izvešanu. Prezidenta institūcija toreiz bija Maikapara namā. [Telefona sakaru] pārklājums bija vienkārši slikts, un viss, ko es atceros – ka es nebalsī bļāvu un man nebalsī bļāva pretī no Doma laukuma: "Mēs tevi nedzirdam, mēs tevi atslēdzam!" (Smejas.)  Orests Silabriedis: Cik bezsirdīgi!  Ar visu savu lepnumu sajutos stipri, stipri apbēdināts. (Smejas.)  Gunda Vaivode: Bet tagad jūs vismaz saprotat tos žurnālistus, kas jums seko pa pēdām, un droši vien esat daudz smalkjūtīgāks… Galīgi nē! Bet zinu dažus trikus, kā tikt vaļā no atbildēm vai žurnālistiem. (Smaida.)  Saruna pilnā apjomā lasāma Latvijas Sabiedrisko mediju portālā LSM.LV!

Savienotās Valstis ieviesušas pirmās nopietnās sankcijas pret Krieviju kopš Trampa stāšanās amatā. Savukārt krievi paspēja izmēģināt jaunu spārnoto kodolraķeti. Tramps izteicies, ka viņu kodolzemūdene nav tālu no Krievijas krastiem. Retorikā spriedze ir atkal pieaugusi. Tikmēr Savienoto Valstu prezidents devies turnejā pa virkni Āzijas valstu, slēdzot jaunas tirdzniecības un sadarbības vienošanās. Svarīgākā tikšanās vēl priekšā - visvairāk tiek gaidīta Donalda Trampa un Ķīnas līdera Sji Dzjiņpina saruna. Tā notiks rīt, 30. oktobrī. Argentīnā nedēļas nogalē notika tā saucamās vidustermiņa vēlēšanas. Kaut arī ir īstenotas itin drakoniskas reformas ar solījumiem tās turpināt, prezidenta Havjera Mileja partija ir izcīnījusi pārliecinošu uzvaru. Aktualitātes komentē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs un portāla "LSM.lv" žurnālists Ģirts Kasparāns. Trampam vienreiz pietiek, Putinam nav gana Vēl pagājušajā trešdienā Divu pusložu studijā spriedām, ka Donalds Tramps pret agresorvalsts vadoni Putinu ir skarbs tikai vārdos. Tomēr jau nākamā diena atnesa ziņu, ka Vašingtona pakļāvusi sankcijām divas lielākās Krievijas naftas kompānijas – „Rosņeftj” un „Lukoil”. Un lai arī ekspertu viedokļos dominēja atziņa, ka reālais posts Krievijas ekonomikai nebūšot nekāds lielais, tomēr gluži pēkšņais pavērsiens Baltā nama saimnieka politikā Kremlī acīmredzami radīja zināmu šoku. Līdz šim Tramps bija paudis, ka neķersies pie sankcijām pret Krievijas naftas ieguves nozari, iekams Eiropas Savienības valstis nepārtraukšot pirkt krievu naftu. Tomēr Putina taktika, ko grūti raksturot citādi, kā Amerikas līdera vazāšanu aiz deguna, acīmredzot ir pārsniegusi „sarkano līniju”, pārāk uzkrītoši bojājot ne vien Donalda Trampa garastāvokli, bet arī viņa prestižu. No Maskavas izskanējušais, ka Krievijas kompānijām noteiktās sankcijas izraisīšot strauju naftas cenu kāpumu pasaules tirgū, neapstiprinās, ciktāl Persijas līča valstis ir gatavas kompensēt deficītu. Tiek ziņots, ka kompānija „Lukoil” sākusi izpārdot savus ārvalstu aktīvus. Var piebilst, ka nule arī Eiropa ieviesusi kārtējo sankciju paketi, kuras nozīmīgākā daļa ir sašķidrinātās dabasgāzes iepirkumu pārtraukšana līdz nākamā gada beigām. Kā Krievijas atbilde Rietumu ekonomiskajam spiedienam acīmredzot jāuztver pirmdienas paziņojums par jaunas raķetes sekmīgu izmēģinājumu, kuru vērojis pats Kremļa saimnieks. Jau 2018. gadā Putins ar pompu izziņoja šī ieroča izstrādi. Spārnotā raķete „Burevestņik”( „Vētrasputns”) esot unikāla, jo aprīkota ar kodoldzinēju, kas padarot tās lidojuma ilgumu un, attiecīgi, sniedzamību praktiski neierobežotu. Eksperti gan apšauba „Vētrasputna” spēju pārvarēt nopietnu pretgaisa aizsardzības sistēmu. Kā telekanālam NBC News izteicies Apvienoto Nāciju Organizācijas Atbruņošanās pētījumu institūta vecākais pētnieks Pāvels Podvigs, „galvenais iemesls, kāpēc neviens cits nav mēģinājis uzbūvēt kaut ko līdzīgu, ir tas, ka tam īsti nav nekāda pielietojuma”. Tikām ar daudz ordinārākām raķetēm un lidrobotiem Krievija turpinājusi graut Ukrainas civilo infrastruktūru. Tiek ziņots arī par vadāmo kaujas lidrobotu uzbrukumiem civiliedzīvotājiem piefrontes zonā, kas ir klajš kara noziegums. Ukraina, savukārt, turpina sekmīgi graut Krievijas militārās rūpniecības objektus. Īpaši tiek atzīmēts raķešu trieciens Brjanskas Ķīmiskajai rūpnīcai, kas ražoja sprāgstvielas un raķešu komponentus. Triecienā izmantotas britu ražojuma raķetes „Storm Shadow”, kas liecina, ka Ukraina saņēmusi sabiedroto atvēli lietot šos ieročus triecieniem dziļi Krievijas teritorijā. Donalda Trampa Austrumāzijas tūre Svētdien, 26. oktobrī, Donalds Tramps uzsāka savas otrās kadences laikā nepieredzēti plašu tūri pa Austrumāzijas valstīm. Vispirms viņš ieradās Malaizijas galvaspilsētā Kualalumpurā, kur risinājās Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas jeb ASEAN samits. Aukstā kara laikā šī organizācija tika radīta ar ASV atbalstu kā pretsvars padomju ietekmei reģionā, tagad tā pārtapusi diplomātiska dialoga un tirdzniecisku sarunu platformā. Kā tiek atzīmēts, Trampa klātbūtne nozīmīgi paaugstinājusi notikuma prestižu, savukārt viņš pats paspodrinājis savu miera nesēja tēlu, piedaloties nolīguma parakstīšanā starp Taizemi un Kambodžu. Jāteic, ka šajā gadījumā, kad jūlijā robežstrīds starp abām kaimiņvalstīm pārauga bruņotā konfliktā, Trampa piedraudējums vērst pret konfliktējošajiem ekonomiskās sankcijas patiešām veicināja karadarbības noplakšanu. Kualalumpurā noslēdzis dažas tirdzniecības vienošanās, Baltā nama saimnieks pirmdien, 27. oktobrī, ieradās Japānā, kur tikās vispirms ar imperatoru, bet pēc tam ar pagājušonedēļ amatā stājušos premjerministri Sanaji Takaiči, pirmo sievieti šai amatā. Mediji uzsver tikšanās izteikti laipno atmosfēru; tās laikā tika līgumiski apstiprinātas jau agrāk panāktās vienošanās – Japānas eksports uz ASV tiek aplikts ar 15% tarifu, un Tokija veido fondu 550 miljardu dolāru apjomā investīcijām Savienotajās Valstīs. Tāpat noslēgta vienošanās par stratēģiski svarīgu minerālu un retzemju metālu piegāžu kārtību. Visbeidzot šodien, 29. oktobrī, Baltā nama saimnieks ieradās savas tūres pēdējā un svarīgākajā pieturpunktā Dienvidkorejā, kur viņu uzņēma prezidents Lī Džejs Mjans. Sarunu centrā, protams, ir joprojām nenoslēgtā Savienoto Valstu un Dienvidkorejas tirdzniecības vienošanās. Tomēr tūres galvenais notikums ir ceturtdien plānotā Donalda Trampa tikšanās ar Ķīnas līderi Sji Dziņpinu, kuras gaidās jau manāmi atdzīvojušies pasaules akciju tirgi. Protams, nozīmīgākais temats abu pasaules politikas supersmagsvaru sarunās būs iespējamā tarifu kara abpusēji pieņemama izbeigšana. Kā zināms, Ķīna kopš kāda laika šai procesā iedarbinājusi jaunu argumentu – savu retzemju metālu piegāžu ierobežošanu Savienotajām Valstīm. Savienoto Valstu valsts sekretārs Marko Rubio kategoriski noraidījis spekulācijas, ka Vašingtona savu ekonomisko interešu vārdā varētu upurēt Taivānas neatkarību. Nav skaidrs, vai un kas šais sarunās varētu tikt spriests par Ķīnas īpašajām attiecībām ar Krieviju un iespējamo šīs ietekmes izmantošanu karadarbības pārtraukšanai Ukrainā. Visdrīzāk jāpiekrīt tiem, kuri spriež, ka šai aspektā rītdiena nekādus būtiskus jaunumus nenesīs. Var piebilst, ka tikmēr, kamēr prezidents Tramps uzturas Austrumāzijā, kontinenta otrā malā sākusi ļodzīties viņa pirms trīs nedēļām sastutētā pamiera konstrukcija. Vakar vakarā Izraēlas premjerministrs Bejamins Netanjahu devis pavēli bruņotajiem spēkiem vērst aktīvus aviācijas triecienus pret Gazas joslas teritoriju. Vīrs ar motorzāģi Ar striktiem taupības pasākumiem valdībai maz cerību izpelnīties sabiedrības atsaucību, tomēr šķiet, ka Argentīnas prezidentam Havjeram Milejam tas izdodas. Pēc pirmajiem diviem valdīšanas gadiem, kuru laikā īstenota radikāla valsts tēriņu mazināšana, svētdien, 26. oktobrī, notikušajās starpvēlēšanās Mileja vadītā partija „Brīvība virzās uz priekšu” guvusi pārliecinošu uzvaru. Kopumā šais vēlēšanās mandātus saņēma divdesmit četri no septiņdesmit diviem parlamenta augšpalātas – Senāta – deputātiem un sešdesmit četri no 257 apakšpalātas deputātiem, attiecīgi 13 senatoru un 64 apakšpalātas vietas tika prezidenta partijai. Šāds parlamenta sastāvs atvieglos viņam uzsāktā kursa īstenošanu – jaunus taupības pasākumus un ekonomikas regulējuma mazināšanu. Līdz šim prezidents samazinājis budžeta finansējumu izglītībai, pensijām, veselības aprūpei, infrastruktūrai un subsīdijām, kā arī atlaidis desmitiem tūkstošu valsts sektora darbinieku, taču opozīcijai izdevies, pretēji prezidenta gribai, palielināt tēriņus valsts augstskolām, atbalstam cilvēkiem ar invaliditāti un bērnu veselības aprūpei. Līdzšinējā Mileja politika ļāvusi būtiski mazināt inflāciju, kas līdz tam sasniedza trīsciparu skaitļus, samazināt budžeta deficītu un atjaunot investoru uzticēšanos. Tomēr ir skaidrs, ka radikālās taupības politikas sekas ir bezdarba pieaugums, ražošanas sašaurināšanās un iedzīvotāju pirktspējas kritums. Tas viss liek runāt par recesijas risku. Šajā situācijā atbalstu Milejam sniedzis viņam simpatizējošais Donalds Tramps. Savienotās Valstis piesolījušas četrdesmit miljardus dolāru lielu kredītlīniju, taču tikai tādā gadījumā, ja esošais prezidents paliek pie varas. Visdrīzāk arī šim faktoram bijusi nozīme prezidenta partijas panākumos. Var piebilst, ka vēlēšanās piedalījušies nepilni 68% balsstiesīgo argentīniešu, kas ir zemākais rādītājs vairāku desmitgažu laikā un tiek uzlūkots kā apliecinājums sabiedrības politiskai apātijai. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs rosinājis Eiropas Prokuratūrai sākt kriminālvajāšanu pret trim Valkas novada pašvaldības amatpersonām, tostarp mēru Ventu Armandu Kraukli, par iespējamu krāpšanu lielā apmērā. Saeimas deputāti atkārtoti norāda, ka ministrijām ir iespējas vēl vairāk samazināt izdevumus nākamā gada budžetā. Ungārijas valdības vadītājs Viktors Orbāns uzskata, ka jaunās ASV sankcijas pret diviem Krievijas valsts naftas uzņēmumiem – „Rosneft” un „Lukoil” ir pārspīlētas. Pedagogu arodbiedrība rosina noteikt vienotas vadlīnijas tam, cik daudz bērnu viens pedagogs un viņa palīgs drīkst izglītot bērnudārzā. Latvija gatavojas Eiropas čempionāta telpu futbolā uzņemšanai.

Saeimas Budžeta un finanšu komisija šodien, 27. oktobrī, sākusi skatīt nākamā gada budžeta pavadošo likumprojektu paketi. Daugavpils domes plānotās reformas, lai mazinātu budžeta izdevumus. Lēnām, ar milzīgiem zaudējumiem, tomēr Krievijas armija turpina virzību dziļāk Ukrainas teritorijā. Līdz šīm lielākajā NATO "Digitālā mugurkaula eksperimentā" pārbaudīs bezpilota sistēmu izmantošanu sarežģītās vidēs. Arodbiedrības neapmierinā plānotie grozījumi Darba likumā.

Studijā Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete (JV) un Eiropas Parlamenta viceprezidents Roberts Zīle (NA).

Uldis Volmārs bija viens no pirmajiem latviešu brīvprātīgajiem, kas devās palīdzēt ukraiņiem pēc tam, ka 2022. gada 24. februārī Krievija sāka pilna apmēra karu. Viņš piedalījās Irpiņas atbrīvošanā. Krievijas karaspēks šo pilsētu Kijevas pievārtē bija gandrīz nopostījis. Irpiņas aizstāvjiem izdevās apturēt okupantu virzīšanos uz Ukrainas galvaspilsētu. Pēc tam viņš izlūku - diversantu grupā darbojās tiešā frontes tuvumā. Līdz krievu pozīcijām bija vien 100 - 200 metru.

Š ir bijusi ļoti raiba un emocionālu notikumu nedēļa gan Latvijā, gan ārpus tās. Mēs gribam likvidēt partijas, mainīt vēlēšanu sistēmu, meklējam, kā sarežģīt aborta veikšanu, izstāsimies no Stambulas konvencijas nedēļas laikā. Līdz ar to kaut kādā mērā laikam riskējam palikt bez valdības un, iespējams, arī bez nākamā gada budžeta. Tikmēr Tramps paspēja salīgt un atkal saīgt attiecībās ar Krievijas diktatoru, un Maskava ir tikusi pie jaunām sankcijām. Krustpunktā aktualitātes analizē TV24 žurnālists Romāns Meļņiks, žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele, žurnāla "Sestdiena" galvenā redaktore un TV3 "900 sekundes" producente Lauma Spridzāne un domnīcas 'Providus" direktore Sanda Liepiņa.  

Š ir bijusi ļoti raiba un emocionālu notikumu nedēļa gan Latvijā, gan ārpus tās. Mēs gribam likvidēt partijas, mainīt vēlēšanu sistēmu, meklējam, kā sarežģīt aborta veikšanu, izstāsimies no Stambulas konvencijas nedēļas laikā. Līdz ar to kaut kādā mērā laikam riskējam palikt bez valdības un, iespējams, arī bez nākamā gada budžeta. Tikmēr Tramps paspēja salīgt un atkal saīgt attiecībās ar Krievijas diktatoru, un Maskava ir tikusi pie jaunām sankcijām. Krustpunktā aktualitātes analizē TV24 žurnālists Romāns Meļņiks, žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele, žurnāla "Sestdiena" galvenā redaktore un TV3 "900 sekundes" producente Lauma Spridzāne un domnīcas 'Providus" direktore Sanda Liepiņa.  

Kultūras rondo uzmanības lokā jautājums, par ko nevienam no laba prāta negribas domāt, bet kas arvien vairāk ienāk mūsu dienas un domu kārtībā, proti – tā ir kultūras mantojuma aizsardzība X stundā. Saruna studijā ar Latvijas Kultūras akadēmijas profesori Rūtu Muktupāvelu un Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja direktori Ivetu Ruskuli, uzklausām arī Ziemeļu kultūras mantojuma un bruņotu konfliktu centra direktoru Frederikus Rusēnu. Šā gada februārī Kultūras ministrija apstiprināja 37 lappušu „Plānu kultūras mantojuma aizsardzībai un glābšanai krīzes situācijās”. Vasarā Rīgā notika augsta līmeņa apmācības nozares profesionāļiem šajos jautājumos, un šomēnes tam veltīta diskusija notika arī mūsu reģiona lielākajā drošības un ārpolitikas pasākumā – „Rīgas konferencē”. Tajā uzstājās viens no vadošajiem jomas ekspertiem – Ziemeļu kultūras mantojuma un bruņotu konfliktu centra direktors Frederiks Rusēns, un viņa vēstījums bija: Rietumu pasaulē mēs pārāk ilgi esam domājuši par kultūru un nacionālo drošību kā divām nesaistītām lietām, kamēr Krievijas militārajās doktrīnās kultūras mantojums un vēsturiskā atmiņa ir skaidri definēta kā nacionālās drošības prioritāte. "Līdz šim, domājot par krīzēm un par muzeju krājumu un kolekciju aizsardzību šādās situācijās, vairāk domāts par dažādiem dabas postījumiem, ugunsgrēkiem, mazāk par postījumiem bruņotu konfliktu gadījumā. Ukrainas karš ir ieviesis šo domāšanas paradigmu, un šī tikšanās labi fokusēja daudzos muzejos jau esošo domāšanas pagriezienu par kultūru ka potenciālu ieroci vai arī vairogu. Diemžēl iebrucēji izmanto šo taktiku Ukrainā," norāda Iveta Ruskule. Ukrainas kolēģu pieredze liecina, ka notiek mērķtiecīga izlaupīšana, ko nevar paņemt, to iznīcina. "Aktuāla prioritāti aizsargājamā kultūras mantojuma saraksta, kas ir mūsu kolekcijā, veidošana un domāšana par rīcību," norāda Iveta Ruskule. Viņa arī atzīst, ka šāda saraksta veidošana ir grūta izšķiršanās un muzeja darbinieki kā spēcīga kopiena, šo sarakstu veidojot, domā gan no profesionāļu skatupunktā, gan subjektīvā kopienas skatupunkta. "Tā ir grūta izšķiršanās. Šobrīd esam nolikuši kaut kādas robežas, kas ir jānoliek, tie ir 5% no mūsu kolekcijas, kas ir miljonu vērta, tātad 50000 vienības. Ir izšķiršanās, ko šajā sarakstā ielikt un ko nē. Vai ielikt Čaka "Mūžības skarto" manuskriptu, vai ielikt Raiņa "Induli un Āriju" vai "Uguni un nakti"? Tā izvēle atduras pret to, ka X stundā, par kuru ļoti ceram, ka nebūs, mēs varam pazaudēt zināmu kultūras mantojuma daļu, ja tā nokļūst apzināti vai nejauši kaut kādas frontes krustugunīs," atzīst Iveta Ruskule. Rūta Muktupāvela norāda, ka tas nozīmē, ka ir nopietni jādomā par mūsu kultūras vērtību digitalizāciju, lai vismaz tādā formā saglabātos lielākās vērtības. Protams, arī digitālie artefakti ir pakļauti kiberuzbrukumiem, tomēr tā ir mūsdienu iespēja kulūras mantojuma saglabāšanai. Mācības par kultūras mantojuma saglabāšanu krīzes situācijā notiks arī 24. un 25. oktobrī Balvu novadā, Upītes ciemā, vien pāris kilometru no Krievijas robežas, kur nemateriālā kultūras mantojuma centrā pie viena galda sēdīsies ugunsdzēsēji, zemessargi, robežsargi, pašvaldības, arhīvu u.c. institūciju cilvēki. Tāpēc mēs sazvanījām šī centra vadītāju, pazīstamo Upītes kultūras darbinieku Andri Slišānu.  

Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps atkal atmaidzis pret Krievijas diktatoru - nekādas papildu sankcijas Kremlim viņš nesola un pēc telefonsarunas bija gatavs tūdaļ pat ar draugu Vladimiru tikties pie abu kopējā drauga un atzinēja Viktora Orbāna Ungārijā. Tomēr vakar kļuva skaidrs, ka tikšanās tik drīz nenotiks.  Gruzijas attiecības ar Eiropu kļūst arvien saspringtākas, šoreiz ar īpaši Vāciju, jo pēc atklāta konflikta Vācija uz laiku ir atsaukusi savu vēstnieku no Tbilisi.  Bet tepat kaimiņos, Igaunijā, aizvadītas pašvaldību vēlēšanas - visas vietvaras tika pie jauniem deputātu sastāviem. Ko šīs vēlēšanas liecina par sabiedrības noskaņojumu kaimiņvalstī? Aktualitātes analizē politologs Veiko Spolītis un Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, Rīgas Stradiņa universitātes docētājs Māris Andžāns.  Tomahauki Budapeštas miglā Motīvs par iespējamu Savienoto Valstu un Krievijas līderu tikšanos Ungārijas galvaspilsētā Budapeštā uzpeldēja pagājušo ceturtdien, 16. oktobrī, dienu pirms Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska vizītes Baltajā namā. Zelenska Vašingtonas apmeklējuma priekšvakarā pasaules politiskajā diskursā dominēja motīvs, ka viņš turp dodas „pēc tomahaukiem”, respektīvi, cerībā saņemt piekrišanu amerikāņu spārnoto raķešu „Tomahawk” piegādēm Kijivai. Bija visai nepārprotami, ka jaunumiem par Budapeštu ir tiešs sakars ar šo iespējamību, proti, Kremlis darīja, ko varēja, lai Ukraina minēto ieroci neiegūtu. Pasaule nu ņēmās spriest, vai Budapeštā Trampam varētu izdoties „Gazas pamiers Nr. 2”, un kādā ceļā potenciālais Hāgas apsūdzēto sola kandidāts Putins vispār varētu tikt līdz Ungārijas galvaspilsētai. Piektdiena Baltajā namā noritēja bez preses klātbūtnes, un tās rezultāti daudzviet tika komentēti ar frāzi: „Zelenskis paliek tukšām rokām.”. Taču zināma informācija medijus sasniedza, un tā pauda, ka amerikāņi jau atkal mēģinājuši piedabūt Ukrainas prezidentu atdot bez kaujas agresoram savas valsts teritoriju, konkrētāk – Krievijas vēl neieņemto Doņeckas apgabala daļu. Viesim tomēr izdevies pārliecināt mājastēvu, un pēc tikšanās Tramps runāja par karadarbības iesaldēšanu pie esošās frontes līnijas. Tādējādi var teikt, ka Zelenskis, ja arī piektdien pameta Vašingtonu tukšām rokām, tad tomēr ar veselu ādu. Kāds no Baltajam namam pietuvinātiem Republikāņu partijas politiskajiem ekspertiem izdevumam „Politico” paudis: „Tikšanās nebija slikta, tā tikai krita par upuri neveiksmīgam laika momentam un uzpūstām cerībām.” Ar neveiksmīgo laika momentu jāsaprot situācija, kad Trampa un viņa komandas prātus joprojām saista Tuvo Austrumu problemātika. Tikām turpmākajās dienās iespējamā Budapeštas samita perspektīvas kļuva arvien miglainākas, līdz vakar, 21. oktobrī, mediji jau ziņoja, ka šis plāns „nolikts plauktā”. Tramps paziņoja, ka nevēlas vēl vienu „lieki izšķiestu tikšanos”; tika atcelta arī jau šonedēļ plānotā sagatavošanas tikšanās starp Savienoto Valstu un Krievijas ārlietu ministriem, ziņojot, ka Rubio un Lavrovs esot produktīvi aprunājušies pa telefonu, un sanākšana aci pret aci vairs nav nepieciešama. Uzvarētāji un zaudētāji Igaunijā Igaunijā apkopoti 19. oktobrī notikušo vietvaru vēlēšanu rezultāti, un politiskie spēki vērtē savu sniegumu. Līdz nākamajām parlamenta vēlēšanām mūsu kaimiņvalstī gan atlikuši vēl gandrīz divarpus gadi, tātad zaudētājiem ir laiks piestrādāt pie reitingu uzlabošanas, savukārt ieguvējiem nav ieteicams atdusēties uz lauriem. Runājot par tendencēm, jāsaka, ka rezultāti izskatās daudz iepriecinošāki opozīcijas, ne valdošās koalīcijas spēkiem. Kā galvenais ieguvējs tiek minēta partija „Tēvzeme” – nacionāli konservatīvs politiskais spēks, lielā mērā mūsu „Nacionālās apvienības” līdziniece. Igauņu „tēvzemiešu” iegūto balsu procenti, salīdzinot ar iepriekšējām vēlēšanām, auguši no 10,2 līdz 18,6. Labi gājis arī opozicionāriem no pretējā flanga sociāldemokrātiem, kuru iegūto balsu skaits audzis no nepilniem pieciem līdz nepilniem desmit procentiem. Nav piepildījušās bēdīgākās prognozes vietvarās tradicionāli plaši pārstāvētajai Centra partijai, kuras rādītāji kritušies no 24,4 līdz 21,1 procentam, un tā joprojām paliek pašvaldībās vispārstāvētākais politiskais spēks. Savukārt viela bēdīgām pārdomām ir abām liberālajām valdošās koalīcijas partijām – Reformu partijai un partijai „Igaunija 200”. Reformistu balsu daļa mazinājusies no 17,3 līdz 10 procentiem, savukārt „Igaunija 200” ieguvusi vien 1,7 procentus no vietvaru vēlētāju balsīm. Reformu partijas līdere Kristena Mihala Igaunijas sabiedriskajam medijam izteikusies, ka viņas partijas vājā snieguma iemesls esot valdības svaidīgā politika, pieņemot, bet pēc tam atceļot nepopulārus lēmumus, sevišķu nodokļu jomā. Cerīgi startējusi parlamentā nepārstāvētā partija „Labējie”, kuru 2022. gadā nodibināja daži no „tēvzemiešu” rindām aizgājuši politiķi. „Labējie” šajās vēlēšanās ieguvuši 4,7 procentus balsu. Visbeidzot starp zaudētājiem tiek minēti arī opozicionāri no galēji labējā flanga – Konservatīvā tautas partija jeb EKRE, kura iepriekšējās vēlēšanās guva vairāk nekā trīspadsmit procentu, bet tagad tikai vairāk nekā astoņu procentu vēlētāju piekrišanu. Partijas līderis Martins Helme, paliekot uzticīgs savam stilam, kā pirmo iemeslu minējis krāpšanos elektroniskās balsošanas procesā. Tbilisi ķēmojas pakaļ Maskavai Pagājušās nedēļas beigās Vācija atsauca konsultācijām savu sūtni Gruzijā Pēteru Fišeru, pret kuru, kā norāda Vācijas Ārlietu ministrija, Tbilisi valdība izvērsusi individuāli mērķētu kampaņu. Sevišķi saspringtas kļuvušas attiecības starp Fišeru un valdības vadītāju Irakliju Kobahidzi. Vēl viena Gruzijas varas nežēlastībā kritusi Eiropas pārstāve ir Somijas ārlietu ministre Elīna Valtonena. Pagājušonedēļ viņa apmeklēja Tbilisi kā Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas prezidējošās valsts pārstāve un, cita starpā, straumēja savu videoierakstu no proeiropeisko spēku mītiņa pie parlamenta ēkas, paužot atbalstu protestētājiem. Gruzijas iekšlietu ministrija uzlikusi viņai naudas sodu par brauktuves bloķēšanu. Šādas izdarības arvien vairāk atgādina stilu, kādu attiecībās ar rietumvalstu pārstāvjiem jau labu laiku piekopj Kremlis. „Gruzijas sapņa” varas pārstāvji tēlo Eiropas Savienību kā savai valstij naidīgu, tās iekšējās lietās iejaucošos spēku – jo sevišķi kopš pagājušā gada nogales, kad apšaubāmas kvalitātes vēlēšanās šī partija ieguva vairākumu parlamentā, ievēlēja Gruzijas prezidenta amatā sev pakļāvīgu kandidātu, bijušo futbolistu Mihaelu Kavelašvili un iesaldēja Gruzijas iestāšanās sarunu procesu ar Eiropas Savienību. Kopš tā laika valstī nerimst protesti, lielai daļai sabiedrības nevēloties pieņemt šo muguras pagriešanu pret Eiropu. Īpaši plaši bija protesti 4. oktobrī, kad notika pašvaldību vēlēšanas, un to laikā izskanēja aicinājums ieņemt Gruzijas prezidenta rezidenci. Atsevišķi demonstranti tiešām mēģināja iekļūt Orbeliani pilī, notika sadursmes ar policiju un, kā tiek apgalvots, abās pusēs esot cietušie. Daudzi notikušo uzskata par mērķtiecīgas provokācijas rezultātu. Nākamajā dienā premjerministrs Kobahidze paziņoja, ka noticis mēģinājums ar vardarbīgiem līdzekļiem gāzt likumīgo valsts varu, un attiecīgas apsūdzības izvirzītas trīspadsmit arestētajiem protestu organizētājiem. Vara turpina piegriezt juridiskās skrūves – steidzīgi pieņemtas un jau stājušās spēkā izmaiņas likumā, kas par tādiem pārkāpumiem kā brauktuves bloķēšana, sejas aizsegšana un pirotehnikas lietošana protestu laikā līdzšinējo naudas sodu vietā paredz 15 diennakšu administratīvo arestu, bet atkārtota pārkāpuma gadījumā – līdz pat gadu ilgu cietumsodu. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Stāsta UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Kultūras sektora vadītāja Beāte Lielmane  Dokumentārais mantojums ir nozīmīgs instruments nemateriālā jeb dzīvā mantojuma saglabāšanā, savukārt nemateriālais mantojums palīdz izprast dokumentārā mantojuma nozīmi. Spilgts piemērs šai mijiedarbībai ir antropologa Artūra Bernarda Dīkona (Arthur Bernard Deacon) piezīmju un zīmējumu kolekcija no viņa lauka pētījumiem Vanuatu. Tā 2013. gadā tika iekļauta UNESCO programmas "Pasaules atmiņa" starptautiskajā reģistrā. Vanuatu ir neliela salu valsts Klusajā okeānā uz austrumiem no Austrālijas. Jau 20. gadsimta 20. gados tās unikālais nemateriālais mantojums bija apdraudēts. Tieši to dokumentēja Dīkons, kurš 1926. gadā ieradās Malekulas salā, kas ir daļa no Jaunhebridu salu arhipelāga, uz kura mūsdienās atrodas Vanuatu Republika. Diemžēl viņa pētījumi aprāvās traģiski pāragri – 1927. gadā 23 gadu vecumā viņš mira no malārijas komplikācijām. Dīkons piedzima 1903. gadā Krievijas impērijā dzīvojošā angļu ģimenē. Viņa tēvs strādāja kuģniecības uzņēmumā – vienā no galvenajiem kuģu būvniecības centriem Melnajā jūrā, mūsdienu Mikolajivā, Ukrainā. Trīspadsmit gadu vecumā topošais pētnieks tika nosūtīts atpakaļ uz Angliju, lai pabeigtu izglītību. Dīkons absolvēja Trīsvienības koledžu Kembridžā un ieguva stipendiju saviem antropoloģiskajiem lauka pētījumiem. Viņa kolekcijā, kas glabājas Karaliskajā Antropoloģijas institūtā Londonā, ietilpst 16 piezīmju grāmatas, korespondence, vietvārdu rādītāji, glosāriji, ģenealoģiski pārskati, pasakas, kartes, diagrammas un zīmējumi. Materiāli sniedz ieskatu vietējo priekštatos par katru cilvēka dzīves posmu – no dzimšanas līdz apbedīšanai –, kā arī laulībās, radniecības sistēmās, maģijā, medicīnā, astronomijā, mūzikā un sadzīves prasmēs – no lauksaimniecības līdz kanoe izgatavošanai. Dīkons apraksta arī neparastas Vanuatu tradīcijas. Piemēram, atsevišķos rajonos meiteņu iniciācija sieviešu kārtā notika, izsitot tām divus augšējos priekšzobus. Ja tas nebija noticis pirms laulībām, rituālu pirms kāzām veica līgavas mātes brālis, apmaiņā pret to saņemot cūkas. Cūkas vietējā sabiedrībā bija galvenais bagātības un prestiža simbols – tās nogalināja tikai svētku un rituālu laikā. Sociālais statuss tika iegūts nevis ar cūku skaitu, bet ar to kvalitāti. Īpašu nozīmi ieguva pseidohermafrodītiskās cūkas, kurām bija gan tēviņu, gan mātīšu dzimumorgāni. Tā kā tās tika izmantotas ceremonijās, vietējie tās īpaši pavairoja. Tādēļ mūsdienās Vanuatu ziemeļos pat ir izveidojies atsevišķs starpdzimumu mājas cūku paveids. Savukārt mežacūkas tika klasificētas pēc ilkņu formas un to attīstības pakāpes – Lambumbu cilts atšķīra 11 tipus, bet Seniangas cilts pat 23. Šis antropoloģiskais materiāls ir unikāls tilts starp dokumentāro un nemateriālo mantojumu. To apliecina fakts, ka UNESCO Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā iekļauta Vanuatu smilšu zīmējumu tradīcija. Zīmējumi tiek veidoti, ar vienu pirkstu smiltīs, pelnos vai mālā velkot nepārtrauktas līnijas, radot simetriskus ģeometriskus rakstus. Šie zīmējumi kalpo kā saziņas līdzeklis starp aptuveni 80 valodu grupām, kā arī kā mnemoniski līdzekļi rituāliem, stāstiem, dziesmām, zināšanām par kosmoloģiju, arhitektūru, amatniecību un horeogrāfiju. Dīkons uzsvēra, ka šajā tradīcijā galvenais nav gala rezultāts, bet gan pats radīšanas process – līnijas nepārtrauktība un vienmērība. Apstāšanās tiek uzskatīta par nepilnību.

Nākamā gada budžeta projekts ar visiem pavadošajiem likumprojektiem ir nonācis Saeimā un bez aizķeršanās viss arī nodots komisijām. Vai tik miermīlīgs un raits būs arī tālākais process, tas jau ir cits jau jautājums. Bet arī šonedēļ gana daudz uzmanības pievērts ārzemēm, tajā skaitā tuvējām. Igaunijā tika aizturēts un atsūtīts atpakaļ uz Latviju politiķis Aleksejs Rosļikovs. Vēl satraucošas ziņas pienāca no Igaunijas pierobežas. Tur ir tāda vieta Sātse, kur Krievijas teritorija it kā ielokas Igaunijā veidojot tādu kā zābaka formu. Šajā „Sātses zābakā” bija fiksētas bruņotas vienības. Runājam arī par Trampa iespējamo tikšanos ar Putinu Budapeštā. Par nedēļas notikumiem ar žurnālistiem spriežam Krustpunktā. Aktualitātes analizē Latvijas Radio Pētnieciskās žurnālistikas daļas žurnālists Kārlis Arājs, portāla "Delfi" žurnālists Raivis Spalvēns un "Delfi TV" raidījuma "Kāpēc" vadītāja Alīna Lastovska, kā arī TV24 žurnāliste Anita Daukšte.  

Nākamā gada budžeta projekts ar visiem pavadošajiem likumprojektiem ir nonācis Saeimā un bez aizķeršanās viss arī nodots komisijām. Vai tik miermīlīgs un raits būs arī tālākais process, tas jau ir cits jau jautājums. Bet arī šonedēļ gana daudz uzmanības pievērts ārzemēm, tajā skaitā tuvējām. Igaunijā tika aizturēts un atsūtīts atpakaļ uz Latviju politiķis Aleksejs Rosļikovs. Vēl satraucošas ziņas pienāca no Igaunijas pierobežas. Tur ir tāda vieta Sātse, kur Krievijas teritorija it kā ielokas Igaunijā veidojot tādu kā zābaka formu. Šajā „Sātses zābakā” bija fiksētas bruņotas vienības. Runājam arī par Trampa iespējamo tikšanos ar Putinu Budapeštā. Par nedēļas notikumiem ar žurnālistiem spriežam Krustpunktā. Aktualitātes analizē Latvijas Radio Pētnieciskās žurnālistikas daļas žurnālists Kārlis Arājs, portāla "Delfi" žurnālists Raivis Spalvēns un "Delfi TV" raidījuma "Kāpēc" vadītāja Alīna Lastovska, kā arī TV24 žurnāliste Anita Daukšte.  

Vairāku Eiropas lidostu darbs pēdējā laikā bijis spēcīgi traucēts vai pat paralizēts dronu dēļ. Arī lidosta Rīgā ir saskārusies ar līdzīgām provokācijām. Tāpat Krievijas radītie satelītnavigācijas traucējumi rada problēmas gaisa pārvadājumiem. Cik droša ir civilā aviācija? Krustpunktā izvaicājam Civilās aviācijas aģentūras direktoru Māri Gorodcovu. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas TV žurnālists Dāvids Freidendelds un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Viktors Demidovs.  

Vairāku Eiropas lidostu darbs pēdējā laikā bijis spēcīgi traucēts vai pat paralizēts dronu dēļ. Arī lidosta Rīgā ir saskārusies ar līdzīgām provokācijām. Tāpat Krievijas radītie satelītnavigācijas traucējumi rada problēmas gaisa pārvadājumiem. Cik droša ir civilā aviācija? Krustpunktā izvaicājam Civilās aviācijas aģentūras direktoru Māri Gorodcovu. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas TV žurnālists Dāvids Freidendelds un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Viktors Demidovs.  

Rīgas Tehniskās universitātes zinātnieki radījuši metodes, ar kuru palīdzību var pētīt metabolītus - vielmaiņas radītus produktus, kuri rodas mūsu organismā visdažādakajos procesos. Ar izstrādātajām masas spektometrijas metodēm pētnieki var iegūt pētniecībai svarīgu informāciju no dažādiem bioloģiskiem materiāliem. Kā tas notiek? Skaidro ķīmiķis, Rīgas Tehniskās universitātes Dabaszinātņu un tehnoloģiju fakultātes Biomateriālu un bioinženierijas institūta vadošais pētnieks Kristaps Kļaviņš. Sazināmies ar bioloģi Līga Ozoliņu-Mollu, Latvijas Universitātes Medicīnas un Dzīvības zinātņu fakultātes asociētā profesori. Latvijā tapis jaunuzņēmums, kas palīdz zinātniekiem metabolisma pētījumos. -- Pirms sarunas par jaunākajiem pētījumiem vielmaiņu radītu produktu pētniecībā stāsts par kādu ļoti īpašu personību Latvijas vēsturē – cilvēku, kuram varam pateikties par baku vakcīnas izgudrošanu. Tas ir vācbaltiešu vēsturnieks un ārsts Oto Hūns, kura nopelns ir arī publisko dušu ierīkošana pie Daugavas, lai mazinātu noslīkšanas risku. „Rīdzinieki vīrieši ir vidēja auguma, stipras miesasbūves un ar tieksmi uz korpulenci, ko lielā mērā veicinot stiprais alus. Savukārt sievietes esot slaidākas un bieži vien garākas augumā nekā vīrieši, taču bālas, vārgas un līdzinoties siltumnīcas augiem. Un  augstāko aprindu ļaudīm te piemīt veselībai kaitīgi ēšanas paradumi, kad pusdienu beigās neviens vairs nespējot atcerēties, kas pasniegts sākumā – tik daudz ēdienu apēsts, turklāt visi gatavoti, izmantojot treknu sviestu un saldo krējumu.” Šis ir Oto Hūna citāts no Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētnieces, vēsturnieces Mārītes Jakovļevas  darba „Rīga un rīdzinieki ārsta Oto Hūna skatījumā”, kur viņa Hūnu pamatoti dēvē pār „vienu no sava laika izcilākajiem rīdziniekiem”. Jelgavā dzimušais Oto Hūns atstājis ievērojamu devumu medicīnā, kā ārsts, kurš toreizējā Krievijas impērijā pirmais aizsāka iedzīvotāju vakcināciju pret melnajām bakām un tas notika Rīgā. Te viņš arī  atvēra pirmo slimnīcu garīgo slimību pacientiem, bet šoreiz stāsts vairāk par šī vācbaltu ārsta ieguldījumu  publisko dušu ierīkošanā pie Daugavas un slīcēju glābšanā. Stāsta medicīnas vēsturniece un Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja Ieva Lībiete. Atsaucoties uz vēsturnieces Mārītes Jakovļevas darbu par Oto Hūnu, varam iztēloties, kādas šīs dušas 18. gadsimta beigās izskatījās. Daugavmalā bija speciālas mazgāšanās kabīnes, kas sastāvēja no ūdenī iegremdētām kastēm, un Hūns vienā no kabīnēm uzstādīja skārda kasti ar cilindru, kurā uzkrājās upes ūdens, kas, paraujot aiz auklas, caur cilindra dibenā izurbtajiem caurumiem izlija virsū apmeklētājam. Bet Ieva Lībiete stāsta arī par Hūna izveidoto slīcēju glabāšanas staciju. -- Par grāmatu, kas viņu ir iedvesmojusi šajā nedēļā stāsta zinātniskā institūta BIOR direktore Olga Valciņa. Viņa stāsta par japāņu izcelsmes britu rakstinieka Kadzuo Išiguro darbu - distopiju "Neļauj man aiziet", kuras vēstījums saistīts ar zinātni un ētiku, ar ko savukārt saistīts ir Olgas Valciņas ikdienas darbs.

Valdība atbalstījusi Valsts kancelejas izstrādāto izdienas pensiju reformu no 2027. gada 1. janvāra, virzot to skatīšanai Saeimā. Palestīniešu teroristiskais grupējums "Hamās" atbrīvojis visus tā gūstā esošos izraēliešu ķīlniekus un atdevis viņus Izraēlai. Turpinoties Krievijas uzbrukumiem Ukrainas energoapgādes infrastuktūrai, Eiropas Savienība piešķirs Ukrainai papildus finansējumu ziemas pārlaišanai, Kijivā pavēstīja Eiropas Savienības augstā pārstāve ārlietās Kaja Kallasa. Lai gan valsts valodas prasmes minimālajā līmenī nav apliecinājuši pusotrs tūkstotis Krievijas pilsoņu, izraidīšanas procedūru no valsts sāk tikai pret 841 personu. Latvijas kamaniņu sporta izlase šonedēļ uzsāk treniņus savā māju trasē Siguldā.

Brīvprātīgo cīnītāju rindās Ukrainā ir arī latviete Dana Liepiņa – jauna sieviete, kurai patīk zīmēt un rūpēties par dzīvniekiem. Jau aptuveni pusotru gadu viņa karo Ukrainā un patlaban palīdz ar droniem noskaidrot pretinieka pozīcijas. LTV par jauno karotāju, kurai iesauka ir “Putniņš”, uzzinājām nejauši. Vienā no Krievijas propagandas kanāliem viņa bija minēta kritušo sarakstos. Sameklēta jaunā sieviete tikai pasmējās par propagandistu apgalvojumiem. “Esmu dzīva un turpinu cīnīties!” sacīja Dana un piekrita plašākai intervijai ar LTV žurnālistu Ģirtu Zvirbuli.

Republikāņiem un demokrātiem nespējot vienoties par kompromisu ASV Senātā, valdības darbs valstī apturēts jau otro nedēļu. No amata pirmdien atkāpies Francijas jaunais premjers Sebastjēns Lekornī. Tas noticis nepilnu diennakti pēc tam, kad tika izziņots jaunās valdība sastāvs. Čehijas parlamenta vēlēšanās uzvarējusi bijušā premjerministra Andreja Babiša vadītā populistiskā partija "Neapmierināto pilsoņu akcija". Sākušās valdības veidošanas sarunas. Aktualitātes pasaulē analizē žurnāla "IR" komentētājs" Pauls Raudseps, atvaļinātais vēstnieks, vieslektors Latvijas Universitātē un Rīgas Juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis. Sazināmies ar Latvijas Radio korespondentu Artjomu Konohovu. Vašingtonā kompromisa nav Pagājušajā nedēļā valdošajai Republikāņu partijai nespējot rast kompromisu sarunās ar Demokrātu partiju par finansējumu veselības aprūpei, Senātā pietrūka balsu, lai varētu pieņemt federālo budžetu. Tāpēc jau trešo reizi Donalda Trampa prezidentūru laikā un ceturto reizi šajā gadsimtā ASV federālā  valdība ir apturējusi  darbu.  Katru gadu budžeta pieņemšanas laikā notiek politiska cīņa un reizēm tā arī beidzas ar federālā budžeta iestāžu darba apturēšanu. Kompromiss gan vienmēr tiek panākts, bet jautājums, cik ātri politiķiem izdodas vienoties. Vēsturiski visbiežāk tās ir bijušas dienas vai dažas nedēļas, bet visgarākais pārtraukums ir bijis 2018.gadā, kas arī bija pēdējā reize, kad valdības darbs apturēts un toreiz vienoties izdevās vien pēc 35 dienām. Arī šoreiz izskatās, ka darbs apturēts būs ilgi, neviena puse nav gatava piekāpties. Kamēr valdības darbs ir apturēts, vairāki simti tūkstoši valdības darbinieku tiek sūtīti bezalgas atvaļinājumos, citi strādā, bet nesaņem atalgojumu. Un Tramps ir saasinājis situāciju, draudot atlaist lielu skaitu valdības darbinieku, nevis vienkārši nosūtīt tos uz pagaidu neapmaksātu atvaļinājumu. Pretī Trampam ir Demokrātu partija, kuras pamatvēlētājs jau mēnešiem pieprasījis, lai politiķi ieņem stingrāku nostāju pret prezidenta politiku. Pavasarī, kad vairāki demokrāti atbalstīja republikāņu budžetu, pār opozīciju vēlās milzīgs kritikas vilnis, tāpēc jau sākotnēji bija skaidrs, ka šoreiz republikāņiem būs grūti pārliecināt oponentus atbalstīt budžetu neko pretī nedodot. Kamēr neviena puse neizrāda nekādu gatavību sadarboties, pieaug bažas par ASV ekonomiku. Aprēķināts, ka katra nedēļa, ko valdība nestrādā un tās darbinieki pavada piespiedu neapmaksātā dīkstāvē, bremzē pasaules varenākās ekonomikas izaugsmi par 0,2%.   Čehijai savs Tramps Pēdējos gados kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Čehija ir bijusi uzticama Ukrainas atbalstītāja. Tā ir arī faktiski izformējusi vienu no lielākajiem Krievijas spiegu tīkliem, ko Maskava bija izvērpusi caur savu vēstniecību Prāgā. Tāpēc ziņas, ka turpmāk Čehijas politikā gaidāmas pārmaiņas, daudziem bija negaidītas. Starptautiskie mediji nav aktīvi sekojuši līdzi politiskajam noskaņojumam šajā Austrumeiropas valstī. Bet pārmaiņas būs. 4. oktobrī notikušajās parlamenta vēlēšanās līdzšinējā premjerministra vadītais partiju bloks saņēma vien 23,3 procentu vēlētāju atbalstu, kamēr opozīcijā esošā miljardiera un bijušā premjerministra Andreja Babiša vadītā partija – 34,6 procentus. Jau tajā pašā vakarā līdzšinējais premjers Petrs Fiala apsveica Babišu ar uzvaru, bet svētdien Čehijas prezidents tikās ar vēlēšanu uzvarētāju, lai spriestu par iespējām izveidot valdību. Lai arī Babiša uzvara vēlēšanās ir pārliecinoša, tomēr izveidot stabilu valdību nebūs vienkārši. Kā koalīcijas partnerus Andrejs Babišs redz divas partijas – galēji labējo partiju „Brīvība un tiešā demokrātija”, kura ieguva nepilnu 8% vēlētāju simpātiju, un partiju „Autobraucēji sev”, kuras nosaukums jau rāda, ka tās primārais mērķis ir cīņa pret Eiropas kursu pāriet uz elektroautomašīnām. Abas mazās partijas ir skeptiskas pret Eiropas Savienības politiku, un galēji labējie priekšvēlēšanu kampaņā pat solīja rīkot referendumu par valsts izstāšanos no Eiropas Savienības. Tāpēc Babišam būs jāpieliek pūles, lai abas partijas būtu ieinteresētas sadarboties, turklāt politologi izsaka šaubas, cik stabilas un prognozējamas ir abas partijas un to ievēlētie deputāti. Tajā pašā laikā Babišs ir solījis, ka viņa vadītā valdība būs Eiropu atbalstoša un nedarbosies pretēji tās interesēm. Tāpat Babišs ir centies mazināt bažas, ka Čehija klaji pretdarbosies Ukrainas atbalstam tās cīņā pret agresoru. Tomēr pārmaiņas valsts politikā šajā ziņā būs. Priekšvēlēšanu laikā miljardieris solīja, ka, nonākot pie varas, pārskatīs Čehijas vadīto starptautisko koalīciju artilērijas šāviņu piegādei Ukrainai, kuru izveidoja Fialas valdība. Viņš gan pauda gatavību to apspriest ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski, tagad sakot, ka šo programmu ir jāpārņem NATO. Andreju Babišu dēvē par populistu, un viņš arī sevi ir aktīvi pozicionējis kā Donalda Trampa atbalstītāju un viņam līdzīgas politikas īstenotāju. Francijā briest ārkārtas vēlēšanas Premjera amatā viņš paspēja būt 27 dienas, taču valdība pastāvēja vien 14 stundas, šādi kļūstot par īsāko valdību visas jaunākās Francijas Republikas vēsturē. Pēc tam, kad septembra sākumā parlaments izteica neapmierinātību iepriekšējam premjeram, prezidents Emanuels Makrons premjera amatu uzticēja Sebastjēnam Lekornī. Bija vajadzīgs gandrīz mēnesis, lai nominētu jaunos ministrus, un svētdienas, 5. oktobra, vakarā valdības sastāvs tikai izziņots. Tas tūlīt saskārās ar plašu kritiku, jo vairākos amatos bija nominēti līdzšinējie ministri, un gan labējie, gan kreisie steidzās sacīt, ka neredz iespēju atbalstīt tos pašus vēžus, tikai citās kulītēs. Tūlīt sākās runas par vēl vienu neuzticības balsojumu, un jau pirmdien premjers pats paziņoja, ka šādā noskaņojumā neredz iespēju strādāt un atkāpjas no amata.  Kopš ārkārtas vēlēšanām, kad parlamentā izveidojās trīs atšķirīgi politiskie bloki, panākt vienošanos ir kļuvis neiespējami. Īsā laikā ir kritusi jau trešā valdība, un lielākā problēma ir tā, ka parlaments nav spējīgs apstiprināt nākamā gada budžetu, kuram ir jābūt taupības budžetam – Francijā ir arī sarežģīta finansiālā situācija. Nacionālās apvienības parlamenta frakcijas priekšsēdētāja Marina Lepēna pirmdien aicināja rīkot vēl vienas pirmstermiņa parlamenta vēlēšanas. Viņasprāt, citas izejas no strupceļa nav. Viņa arī uzskata, ka no amata ir jāatkāpjas prezidentam. Tomēr šādu iespēju Emanuels Makrons līdz šim ir noraidījis. Tiesa, līdzīgas balsis ir atskanējušas arī no centristiem, šādi palielinot spiedienu pret Makronu. Nav drošas pārliecības, vai jaunas vēlēšanas palīdzētu valstij izkļūt no strupceļa. Protams, Marina Lepēna cer, ka tas ļautu tās apvienībai palielināt savu ietekmi, jo apvienības popularitāte ir augusi. Savukārt prezidentam tas radītu citas problēmas. Aptaujas rāda, ka Emanuels Makrons kļūst arvien nepopulārāks, bet viņa pilnvaras ir spēkā līdz pat 2027.gadam.  

Šī ir tā reize, kad ļoti daudzi - Eiropas valstis, virkne musulmaņu valstu, pat Palestīnas pašpārvalde un Izraēla - ir paudusi gatavību atbalstīt Donalda Trampa piedāvāto plānu kara izbeigšanai Gazas joslā. Tālākais atkarīgs no "Hamās" reakcijas. Vai tiešām Tuvajos Austrumos karš varētu norimt?  Savukārt Moldovā turpinās valsts ceļš uz Eiropas Savienību, vēlēšanās prorietumnieciskais kurss ir saņēmis pietiekoši plašu atbalstu, un lielais jautājums - ko tālāk darīs Krievija, kas ieguldīja lielus resursus, lai pārņemtu Moldovas savā ietekmes sfērā?  Protams, Krieviju interesē ne tikai Moldova. Īpaši saspringtas pagājušās dienas bija Dānijā, kur vairākas naktis pēc kārtas debesīs lidinājās nezināmas izcelsmes droni. Šajā nedēļā Kopenhāgenā notiek tādas neformālas Eiropas Savienības samits, un droni tur ir uzmanības lokā.  Aktualitātes analizē portāla "LSM.lv" ārzemju ziņu redaktore Ieva Strazdiņa, Latvijas Radio ārzemju ziņu korespondents Uldis Ķezberis un Ārpolitikas institūta pētnieks Sandis Šrāders. Vai Gazā būs miers? Pirmdiena, 29. septembrī, Batlajā namā, tā saimnieka vārdiem sakot, bija vēsturiska diena mieram. Tiekoties ASV prezidentam Donaldam Trampam un Izraēlas premjeram Benjaminam Netanjahu, abas puses vienojās par 20 soļu miera plānu Gazas joslai. Plāns paredz tūlītēju militāro operāciju izbeigšanu un esošo "kaujas līniju" iesaldēšanu līdz brīdim, kad būs izpildīti nosacījumi pakāpeniskai karaspēka izvešanai. "Hamās" būtu jānoliek ieroči, un teroristiskās organizācijas tuneļi un ieroču ražotnes tiktu iznīcinātas. Plāns arī paredz, ka 72 stundu laikā "Hamās" ir jāatbrīvo 20 domājams vēl dzīvie Izraēlas ķīlnieki un vairāk nekā divdesmit mirušo ķīlnieku līķi, apmaiņā pret simtiem aizturētu Gazas iedzīvotāju. Un ne mazāk svarīgi ir plānā paustais, ka, tiklīdz abas puses tam piekritīs, "pilnīga humanitārā palīdzība Gazas joslai tiks nosūtīta nekavējoties". Plāns arī pieprasa, lai "Hamās" nebūtu nekādas lomas Gazas pārvaldīšanā, un atstāj atvērtas durvis iespējamai Palestīnas valsts izveidei. Tajā teikts, ka Gazas joslu pagaidām pārvaldīs "tehnokrātiska, apolitiska Palestīnas komiteja" ar jaunas starptautiskas pārejas struktūras, sauktas par Miera padomi, uzraudzību un vadību, un šo padomi vadīs neviens cits kā pats Donalds Tramps. Plāns, kas kopumā ir ļoti līdzīgs Trampa priekšgājēja Džo Baidena pirms gada piedāvātajam, ir nodots "Hamās" vadībai un gaida teroristiskās organizācijas atbildi tuvāko dienu laikā. ASV prezidents gan jau brīdinājis "Hamās", ka gadījumā, ja viņi plānu noraidīs, Izraēlai būs pilnīgs ASV atbalsts, lai turpinātu karu Gazas joslā. Plānu sveica līderi gan Arābu valstīs, gan Eiropā. Eiropieši aicinājuši abas puses izmantot šo brīdi un dot mieram reālu iespēju, bet Arābu valstu līderi norādījuši, ka ir gatavi iesaistīties miera plāna ieviešanā, kam būtu jābeidzas ar divu valstu risinājumu. Moldova izvēlas Eiropu Svētdien, 28. septembrī, notikušajās Moldovas parlamenta vēlēšanās valdošā proeiropeiskā Rīcības un solidaritātes partija (PAS) ieguva vairāk nekā 50% balsu un saglabāja absolūto vairākumu parlamentā, kas tai ļaus vadīt valsti arī turpmākos četrus gadus. Tās galvenais solījums ir ievest Moldovu Eiropas Savienībā. Analītiķi uzskata, ka uzvaras laurus PAS palīdzēja plūkt tas, ka moldāvi jau sāk izjust materiālos labumus, ko dod tuvināšanās Eiropas Savienībai. Vēlēšanu rezultāti ir pamatīgs trieciens Kremlim. Lai gan krievi ļoti centās ietekmēt rezultātus sev par labu un Krievijas mēģinājumi ietekmēt balsojuma norisi vēlēšanu dienas gaitā bija iespaidīgi – ziņots par, piemēram, nelikumīgu vēlētāju pārvadāšanu un viltus ziņojumiem par spridzekļiem vēlēšanu iecirkņos – tas nenesa cerēto rezultātu. Arī norakstāmie zaudējumi ir visai iespaidīgi – Moldovas varasiestādes aprēķinājušas, ka Kremlis šai operācijai varētu būt tērējis aptuveni 300 miljonus eiro, bet eksperti lēš, ka summa varētu būt vēl lielāka. Tomēr dienas beigās Krievijai nebija ko piedāvāt Moldovas iedzīvotājiem, tāpēc tikai loģiski, ka viņi izvēlējās Eiropu. Pēc vēlēšanām prokremliskie spēki, kas vēl pirms balsu skaitīšanas sākuma paziņoja par uzvaru, aicināja iedzīvotājus protestēt pie parlamenta ēkas. Lai gan īsi pirms protesta parādījās policijas ziņa, ka protestētājiem solīts arī samaksāt, sanāca vien pāris simti cilvēku. Vēl aptuveni desmit proeiropeiski noskaņoti protestētāji turpat līdzās aicināja ieslodzīt cietumā opozīcijas līderus par valsts nodevību un skandēja pret Krieviju vērstus saukļus. Droni hibrīdkarā Kopenhāgenā šodien, 1. oktobrī, ir sācies, un var teikt, ka rīt turpināsies Eiropas Savienības samits, kurā dalībvalstu vadītāji spriež par šobrīd svarīgākajām aktualitātēm. Viens no būtiskākajiem izaicinājumiem nu ir kļuvusi drošība. Ja iepriekš drošības jautājumi lielākoties bija atstāti NATO pārziņā, tagad situācija ir mainījusies. Īpaši akūti to pēdējās dienās izjutusi pati Dānija, kas šajā pusgadā ir Eiropas Savienības prezidējošā valsts. Vairākas naktis pēc kārtas tās debesīs lidinājās nezināmas izcelsmes lieli droni, apturot lidostu darbību un radot satraukumu pilsētu iedzīvotājos. Nav pietiekamu pierādījumu, lai apgalvotu, kas tos ir pacēlis gaisā, taču reti kurš šaubās, ka aiz tā visa stāv Krievija. Lai pasargātu samita dalībniekus, šajās dienās Dānija ir aizliegusi jebkādus dronu lidojumus vispār, savukārt citas valstis ir nosūtījušas tai pretronu sistēmas. Dronu tematika ir viens no samita dienaskārtības jautājumiem. Runa nav tikai par lidojumu drošību. Polijas, Rumānijas, Baltijas valstu gaisa telpā, kā zināms, ir ielidojuši arī kaujas droni ar sprāgstvielām, un Eiropas komisijas prezidente Urzula fon der Leiena septembra pirmajā pusē nāca klajā ar rosinājumu Eiropas savienībā veidot dronu sienu. Kā norāda eksperti, šobrīd Eiropā viens no lielajiem izaicinājumiem ir laikus atklāt dronus un tos iznīcināt, pirms tie spēj nodarīt postījumus. Tas nozīmē, ka nepieciešami jauni tehnoloģiski risinājumi, moderni sensori un cieša sadarbība starp dalībvalstīm, lai kādas naidīgas valstis, pirmkārt, jau Krievija, nespētu paralizēt Eiropas valstu gaisa telpu.  

Stambulas konvencija atkal ir politiskajā dienaskārtībā, radot pat draudus valdības stabilitātei, tikmēr Rīgā problēmas, šķiet rada migranti, ir sākti reidi. Jārunā arī par Krievijas provokācijām šajā nedēļā. Aktualitātes Krustpunktā analizē portāla "Delfi" žurnāliste Alīna Lastovska, domnīcas "Providus" pētniece Līga Stafecka, Latvijas Radio žurnālists Kārlis Arājs un Latvijas TV žurnālists Raimonds Rudzāts.  

Saeimas deputāta kartītes izņemšana pirms balsošanas – strausa politika, bet nav sodāma. NATO virs Baltijas pārtver piecus Krievijas iznīcinātājus. Mājās sagaidīta pasaules vicečempione šķēpa mešanā Anete Sietiņa. Šonedēļ Administratīvās rajona tiesas pieņemtais spriedums ļaundabīga aknu audzēja pacientam, kurš cīnās par viņa nepieciešamo zāļu kompensāciju, nav labvēlīgs.

Raidījumā pievēršamies tam, kas notiek Ņujorkā, ANO Ģenerālajā asamblejā. Par organizācijas jubileju gan īpaši nerunāsim, bet nepārprotami lielie kari joprojām ir uzmanības centrā. Te īpaši jāpiemin Palestīna - virkne valstu šajās dienās paziņojušas, ka atzīst Palestīnas valstiskumu. Otrs lielais temats ir Krievijas izaicinošā uzvedība. Vakar daudzus kārtējo reizi pārsteigusi Donalda Trampa mainīgā retorika, savukārt NATO apsprieda, ko darīt ar Krievijas lidaparātiem, kas arvien biežāk pārkāpj NATO valstu robežas, turklāt pieaug dažādi cita veida sabotāžas gadījumi.  Tāpat pēdējās dienās daudz runāts par vārda brīvību Savienotajās Valstīs pēc konservatīvā aktīvista Čārlija Kērka noslepkavošanas. Šis ir īpaši jūtīgs temats. Arvien biežāk medijiem nākas apsvērt, ko darīt, lai arī saglabātu raidīšanas licenci, bet nepazaudētu savu izteikšanās brīvību. Aktualitātes pasaulē komentē Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājs, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Uģis Lībietis, Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš un Latvijas Sabiedriskā medija korespondente ASV Ina Strazdiņa. Palestīnas valstiskums bez ASV atbalsta “Palestīnas atzīšana ir dāvana „Hamās”,” – tā 23. septembrī no ANO tribīnes teica ASV prezidents Donalds Tramps par vairāku valstu lēmumu atzīt Palestīnas valsti ANO Ģenerālās asamblejas laikā. Kopumā Palestīnu šobrīd atzinušas vairāk nekā 150 pasaules valstis, un pēdējās dienās šim sarakstam pievienojušās Francija, Lielbritānija, Austrālija un Kanāda, kā arī virkne mazāku Eiropas valstu. Lai arī šis lēmums ir skaļš un arī vēsturisks, tomēr šie paziņojumi ir dziļi simboliski un saistīti ar arvien sarežģītāko civiliedzīvotāju situāciju Gazas joslā. Šo lēmumu mērķis ir nodrošināt, ka divu valstu risinājums turpina dzīvot. Izraēla uz šiem lēmumiem reaģēja nikni. Starp Telavivas amatpersonu paziņojumiem bija dzirdamas gan frāzes par to, ka nekādas Palestīnas nebūs, gan draudi anektēt Rietumkrastu kā atbildi šiem Rietumvalstu lēmumiem. Donalds Tramps turpina atbalstīt Izraēlu, kamēr eiropieši saka, ka Izraēlas stratēģija Gazā ir izgāzusies un cenšas parādīt diplomātiju kā alternatīvu scenāriju, lai pieliktu punktu gadu desmitu ilgajam konfliktam Tuvajos Austrumos. Jāpiebilst, ka šo soli atbalsta arī virkne arābu valstu, kas aicina „Hamās” teroristus nolikt ieročus un atdot tos Palestīnas pašpārvaldei. Par spīti arābu valstu atbalstam, analītiķi šo Francijas prezidenta Emanuela Makrona vadīto soli pretēji ASV vēlmēm sauc par riskantu.  Krievijas provokācijas rietumos pieaug Lai gan nav nekādu šaubu, ka Krievija kā ANO Drošības padomes pastāvīgā locekle nekad neļaus pieņemt kādus sev neizdevīgus lēmumus, tomēr Igaunija pirmo reizi vēsturē pirmdien, 22. septembrī, lūdza padomei izskatīt Krievijas rīcību, tai pārkāpjot Igaunijas gaisa telpu. Pagājušās nedēļas nogalē trīs Krievijas iznīcinātāji vairāk nekā 10 minūtes lidinājās Igaunijas teritorijā, nereaģējot uz Igaunijas gaisa satiksmes kontroles brīdinājumiem. Dažas stundas vēlāk divi iznīcinātāji ļoti zemu pārlidoja Polijas urbšanas platformu Baltijas jūrā, kas gan atrodas ārpus Polijas robežām. Otrdien pēc Igaunijas lūguma tika sasaukta NATO sēde, lai konsultētos par tālāko rīcību. Arī turpmāk ikviens lidojošs objekts, ja tas pārkāps valsts robežu, tiks notriekts – tā par savu izlēmību rīkoties paziņojis Polijas premjers Donalds Tusks, gan piebilstot, ka lidojums pār urbšanas platformu ir mazliet atšķirīgs stāsts. Tikmēr NATO konsultācijas vakar nekādu lielāku skaidrību nav viesušas. NATO turpināšot reaģēt uz Krievijas izaicinājumiem, citēju – „mūsu izvēlētajā veidā, laikā un jomā". Ko tas nozīmē, tas joprojām ir interpretācijas jautājums. Tiesa, ASV prezidents Donalds Tramps 23. septembrī presei atzina, ka, viņaprāt, NATO vajadzētu notriekt tās lidmašīnas, kas ielidojušas NATO valstu gaisa telpā.   Pēdējo nedēļu notikumi raisa arvien lielākas bažas par iespējamu vairāk vai mazāk negribētu, bet militāru sadursmi ar Krieviju. Tajā pašā laikā arvien biežāk var prognozēt provokācijas, kurās tiešā veidā vainot Krieviju nebūs iespējams, jo pirms tam jāveic izmeklēšana. Pirmdienas vakarā tika apturēta Kopenhāgenas lidostas darbība, bet otrdien no rīta to pašu piedzīvoja Oslo. Abu valstu lidostas teritorijā uzradās vairāki lielāka izmēra droni, kuri tur lidinājās, paralizējot lidmašīnu satiksmi. Šobrīd nav nekādu pārliecinošu pierādījumu, ka aiz šiem notikumiem stāv Krievija, tomēr līdzšinējie notikumi liek domāt tieši par šo. ASV vārda brīvības tumšā diena Vārda brīvība ASV bija viens no bieži piesauktajiem argumentiem pagājušajā gadā, kad abas partijas cīnījās par vēlētāju balsīm prezidenta un parlamenta vēlēšanās. Republikāņi un Donalds Tramps nekautrējās ar pārmetumiem demokrātiem, ka tie ierobežo noteiktu viedokļu paušanu, un virknei mediju, ka tie izplata melus un noklusē netīkamus viedokļus. Amerikā, atšķirībā no Eiropas, mediju polarizācija vienmēr ir bijusi normāla politikas sastāvdaļa, tāpēc arī pārmetumi plašsaziņas līdzekļiem, kas simpatizē pretējās nometnes politikai, nav nekas jauns. Tomēr pēdējā laika notikumi Savienotajās Valstīs ir līdz šim sen nepieredzēti. Amerikāņi vienmēr lepojušies, ka viņu valstī cenzūra nepastāv, un ikviens, tajā skaitā prezidents, ir kritizējams un parodējams, biežāk pat vairāk nekā citi. Tāpēc ziņas, ka valdošā vara varētu aizslēgt kādu no medijiem vai raidījumiem, daudziem liekas kaut kas ārpus pieņemamā. Vēstījums, ka viena no nacionālajām televīzijas kompānijām ABC pārtrauc Amerikā populāra šova rādīšanu, jo raidījuma vadītājs bija negatīvi izteicies par valdošo MAGA (Make America Great Again) kustību, daudzviet tika uztverta ar lielu satraukumu. Šī nav pirmā reize kopš Trampa nākšanas pie varas, kad runa ir par kāda raidījuma slēgšanu vai finansējuma atņemšanu medijiem. Taču šoreiz rezonanse izrādījās īpaši liela. Runa ir par Džimija Kimela vakara sarunu šovu, kurā raidījuma vadītājs bija vairakkārt kritiski izteicies par konservatīvo amerikāņu reakciju uz Čārlija Kērka slepkavību. Kimels ēterā sacīja, ka MAGA aktīvisti mēģina uz šīs slepkavības rēķina sev nopelnīt politisko kapitālu. Pēc raidījuma Federālās komunikāciju komisijas priekšsēdētājs Brendans Kars paziņoja, ka ABC filiālēm, kas pārraida Kimela šovu, tiks anulēta licence. Dažas stundas vēlāk uzņēmums "Nexstar", viens no valsts lielākajiem ABC filiāļu staciju īpašniekiem, paziņoja, ka Kimela šovu savās stacijās neraidīs. Un pēc tam raidstacija izplatīja paziņojumu, ka šovs tiek atcelts vispār. Lēmums izraisīja plašu reakciju. Vairāk nekā 430 kino, televīzijas un skatuves zvaigznes, kā arī komiķi, režisori un rakstnieki parakstīja Amerikas Pilsonisko brīvību savienības atklāto vēstuli, kurā Kimela šova apturēšana tika atzīta par ASV vārda brīvības tumšāko dienu. Starp parakstītājiem ir tādas Holivudas zvaigznes kā Merila Strīpa, Roberts De Niro, Bens Afleks un Toms Henkss. Acīmredzot, televīzijas kompānija šādu reakciju negaidīja. Pirmdien ABC paziņoja, ka atsāks Kimela šova pārraidīšanu. "Mēs pēdējās dienas esam aizvadījuši izsvērtās sarunās ar Džimiju, un pēc šīm sarunām esam nonākuši pie lēmuma otrdien atsākt viņa šovu,"  tā teikts paziņojumā presei. Vakar, 23. septembrī, šova pirmajam raidījumam pēc atgriešanās bija pievērsta milzīga uzmanība. Tajā pašā laikā virkne vietējo filiāļu joprojām ir atteikušās translēt šovu savā programmā, tā vietā izvēloties rādīt kaut ko neitrālāku.

Pievienotās vērtības nodokli (PVN) maizei, pienam, olām un svaigai mājputnu gaļai pilotprojekta veidā plānots samazināt no 2026.gada 1.jūnija līdz 2027.gada 30.jūnijam. Eiropas Komisijas 19. sankciju kārta pret Krieviju paredz aizliegt Krievijas sašķidrinātās dabasgāzes importu Eiropas Savienībāar mērķi samazināt Maskavas ienākumus no naftas un gāzes pārdošanas. Ārlietu ministrijas pārstāvji jauniešiem Rēzeknes novadā skaidro ceļošanas riskus. Latgales uzņēmumiem tuvākajā laikā ir nepieciešams intensīvāks atbalsts, ņemot vērā slodzi, ko ģeopolitiskā situācija rada pierobežas teritorijām, vērtē eksperti Latgales attīstības plānam veltītajā konferencē.

Pavērsiens ASV un Baltkrievijas attiecībās. Čārlija Kērka slepkavības atskaņas. NATO uzsāk misiju "Austrumu sardze". Aktualitātes pasaulē analizē Elīna Vrobļevska, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektore, politologs Andis Kudors, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs, un politologs Veiko Spolītis. Ledlauzis Baltkrievijā Ir pagājuši jau trīs mēneši, kopš uzzinājām, ka no Baltkrievijas cietuma pēkšņi atbrīvoti 14 politieslodzītie, tajā skaitā gan Svetlanas Cihanouskas vīrs, gan pāris Latvijas valstspiederīgo. Toreiz uzzinājām, ka Minskā bija ieradies īpašais ASV sūtnis Kīts Kellogs. Šī vizīte nebija iepriekš izziņota, tāpēc daudziem notikušais bija liels pārsteigums. Pagājušajā nedēļā sekoja turpinājums. Līdzīgi kā iepriekšējā reizē, nereklamēti Minskā atkal ieradās ASV īpašs sūtnis, šoreiz Kelloga vietnieks Džons Kols. Sabiedrība par vizīti uzzināja tikai pēc tam, kad nākamajā dienā, 11. septembrī, no cietuma tika atbrīvoti 52 politieslodzītie, kas gandrīz visi ieradās Lietuvā. Viens no atbrīvotajiem – disidents Mikola Statkevičs – atteicās pamest valsti, un nu jau viņš ir atkal apcietināts un atrodas Baltkrievijas cietumā. Pārējie ir deportēti, arī šoreiz starp atbrīvotajiem ir divi Latvijas valstspiederīgie. Kola sarunas ar Lukašenko esot ilgušas piecas stundas. Visas detaļas mēs nezinām, tomēr šoreiz atbrīvošana no cietuma nav notikusi tāpat vien. Piektdien, 12. septembrī, ASV paziņoja, ka tiek atceltas visa veida noteiktās sankcijas Baltkrievijas nacionālajai lidsabiedrībai „Belavia”. Šīs sankcijas tika noteiktas vēl pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, kad 2021. gadā Minskā ar viltu piespieda nolaisties „Ryanair” lidmašīnu, kas bija ceļā no Atēnām uz Viļņu. Toreiz Baltkrievija praktiski to nolaupīja, lai varētu arestēt opozīcijas blogeri Ramanu Prataseviču. Tagad Amerikas puse toreiz noteiktās sankcijas ir atcelusi. Tāpat ASV delegācija paziņoja, ka atkal atvērs vēstniecību Minskā. Tas nozīmē, ka Savienoto Valstu un Baltkrievijas attiecībās ir noticis pavērsiens, un ledus, kas bija izveidojies jau vairāku gadu garumā, ir atkal salauzts. Kērka slepkavības atskaņas 10. septembra vakarā Savienotās Valstis pāršalca ziņa, ka Jūtas štatā vietējā universitātē ir sašauts kārtējais politiķis, šoreiz ASV prezidenta Donalda Trampa sabiedrotais, konservatīvais influenceris Čārlijs Kērks. Drīz vien uzzinājām, ka no gūtajiem ievainojumiem Kērks ir miris. Politiskās slepkavības Savienotajās Valstīs nav nekas jauns. Tomēr šoreiz slepkavība ir izraisījusi plašāku rezonansi nekā parasti. Visā valstī tika izsludinātas nacionālās sēras, un Tramps lika nolaist ASV karogus pusmastā līdz pat nedēļas beigām. 31 gadu vecais Kērks bija konservatīvo republikāņu jaunākās paaudzes pārstāvis, kuram bija miljoniem sekotāju sociālajos medijos. Kērks apmeklēja ASV universitātes, aicinot studentus debatēt ar viņu un pārraidot šīs debates soctīklos. Uz tām bieži tika uzaicināti studenti, kas bija Kērka viedokļu pretinieki. Zīmīgi, ka slepkavība notika vienā no tikšanās reizēm, kad Kērkam jautāja par viņa attieksmi pret biežajām publiskajām apšaudēm. Kērks jau iepriekš bija daudzkārt aktīvi iestājies par amerikāņu tiesībām nēsāt šaujamieročus, sakot, ka zaudētas dzīvības reizēm ir neizbēgams upuris, kas jāmaksā par šādu brīvību. Kērka slepkavam izdevās aizbēgt, un pirmajās dienās izvērtās visdažādākās spekulācijas, kas aiz šīs slepkavības stāv. Tāpēc tad, kad slepkavu izdevās aizturēt, pārsteigums bija liels. Izrādījās, ka tas ir 22 gadus vecais Tailers Robinsons, kurš pats nāk no konservatīvas vides. Noslepkavotā Čārlija Kērka ļoti aktīvā publiskā darbošanās ir tā, kas šoreiz ir raisījusi tik plašu rezonansi. Turklāt šoreiz tā ir izpletusies krietni pāri Amerikas robežām. Kērks bija aktīvs ne tikai politikā, bet arī kristīgajā vidē. Arī Latvijā daudzi konservatīvie kristieši viņu ir pasludinājuši par ticības mocekli. Tajā pašā laikā Kērka politiskie uzskati bija ļoti strīdīgi. Viņš bieži izteicās kritiski par Ukrainu, un analītiķi saka, ka viņa retorika šajā ziņā bija piesātināta ar Krievijas propagandu. Austrumu sardze Piektdienas vakarā NATO ģenerālsekretārs Marks Rute paziņoja par jaunu NATO misiju „Austrumu sardze”, lai nodrošinātu drošību Polijā un Baltijas valstīs. Misija ir atbilde Krievijas dronu incidentam Polijas gaisa telpā 10. septembrī. Lai gan oficiāli alianse to neuzskata par tīšu uzbrukumu, tomēr ar šo misiju cer nodrošināt reģiona drošību un atturēt kremli no tālākām provokācijām. Pašlaik misijā iesaistījušās četras valstis – Dānija, Vācija, Francija un Lielbritānija, kas katra nodrošinājusi vairākus iznīcinātājus, kuri veiks pretgaisa aizsardzības misijas. Informācija par konkrētiem misijas plāniem gan netiek izpausta, tomēr Latvijas amatpersonas pieļāvušas, ka šī varētu kļūt par patstāvīgu misiju NATO Austrumu flangā. Paralēli publiski parādās runas, ka NATO varētu aizsargāt Ukrainas rietumu gaisa telpu. Ukraina jau kopš kara pirmajām dienām ir lūgusi NATO sargāt tās debesis.

Jau trīs dienas Latvijā un citās reģiona valstīs norisinās NATO misija “Austrumu sardze”. Pēc Krievijas 10. septembra kaujas dronu uzbrukuma Polijai poļu un ukraiņu speciālisti īsteno kopīgus pasākumus dronu un pretdronu sistēmu izmantošanā Polijas teritorijā. Nedēļā, kad valdībā plāno skatīt nākamā gada valsts budžetu, Zaļo un zemnieku savienība nākusi klajā ar ultimātu par zemāku PVN likmi pārtikas produktiem un jautājumu par lauku skolu saglabāšanu. Latvijas Pašvaldību savienība rosina diskutēt par pedagogu darb.a samaksas finansēšanas modeli.

Trešdienas nakts notikumi Polijā ir aktualizējuši virkni jautājumu ne tikai par Krievijas nodomiem un NATO reakciju, bet arī par gaisa telpas slēgšanu Latvijā, robežas aizvēršanu ar Baltkrieviju un Krieviju. Aktualitātes Krustpunktā analizē Latvijas TV raidījuma "Kas notiek Latvijā?" vadītājs Jānis Domburs, žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele un portāla "TVNET" galvenā redaktore Ērika Staškeviča.  

Latvija stiprina drošību Krievijas un Baltkrievijas militāro mācību "Zapad" laikā. Piespiedu deportācija, nevis atbrīvošana. Tā baltkrievu opozīcijas līdere Svjatlana Cihanouska šodien nodēvēja vakar notikušo 52 politieslodzīto izlaišanu no Baltkrievijas cietumiem. Polijas amatpersonas uzskata, ka Krievijas dronu ielidošana valstī nav nejauša; palielina pasākumus valsts aizsardzībai. Aizsardzības ministra Andra Sprūda no "Progresīvajiem" nesen aktualizētajai idejai, ka dienests Valsts drošības dienestā no 2028. gada varētu būt obligāts arī sievietēm, nav atbalsta Saeimā. Jauniešu, viņu vecāku, arī pašu skolotāju lielāka izglītošana finanšu jautājumos ir viena no iespējām kā veicināt un uzlabot finanšu pratību.

Testēšana, vai NATO ir gatavs rīkoties? Tā daudzi dēvē šīs nakts notikumus Polijā. Vai tas ir dēvējams par uzbrukumu NATO valstij, vai arī tā it vien Ukrainā notiekošā kara blakne? Arī jautājums, vai tās ir saistītas ar rietumvalstu gatavību garantēt Ukrainai drošību pēc tam, kad tiks apturēta pašreizējā karadarbība? Pagaidām gan nav nekādu pazīmju, ka tas varētu notikt, Krievija īsteno arvien masīvākus gaisa triecienus pret Ukrainu. Pēdējie notikumi ap karu un Ukraina mūsu uzmanības fokusā raidījumā Divas puslodes. Noslēgumā mazliet veltām arī uzmanību Francijai, kur ir kritusi kārtējā valdība. Francijas politiskā nozīme ir grūti pārvērtējama, bet kopš parlamenta vēlēšanām stabili funkcionējošu valdību izveidot tur nav iespējams. Aktualitātes komentē Austrumeiropas politikas pētījuma centra pētnieks Mārcis Balodis, portāla "LSM.lv" ārzemju ziņu redaktors Ģirts Kasparāns. Sazināmies ar atvaļinātu viceadmirāli Gaidi Andreju Zeibotu. Sankcijas karājas gaisā, lidroboti lido debesīs Pagājušajā naktī Ukraina piedzīvoja kārtējo masveidīgo Krievijas lidrobotu un raķešu uzlidojumu, jau atkal ir postījumi un cilvēku upuri. Tomēr pagājušā nakts iezīmēja jaunu bīstamu precedentu – vairāki Krievijas lidroboti, šķērsojuši Ukrainas rietumu robežu, ielidoja Polijas gaisa telpā, kur to notriekšanā tika iesaistīti Polijas un arī Nīderlandes gaisa spēki. Iedzīvotāji valsts austrumdaļā saņēmuši brīdinājumus, uz laiku apturēta lidostu, tai skaitā Varšavas Šopēna starptautiskās lidostas darbība. Polijas premjerministrs Donalds Tusks apgalvojis, ka fiksēti pavisam 19 gaisa telpas robežu pārkāpšanas gadījumi, trīs vai četri lidroboti notriekti. Polija pieprasījusi iedarbināt NATO līguma 4. pantu, kas paredz dalībvalstu konsultācijas nolūkā konstatēt draudus kādas dalībvalsts suverenitātei, teritoriālajai integritātei vai drošībai. Šis ir pirmais precedents kopš pilna mēroga kara sākuma Ukrainā, kad kādas NATO valsts militārās vienības veic tiešu pretdarbību Krievijas militāriem objektiem, un būtiskais jautājums ir, vai tā bijusi Krievijas mērķtiecīga provokācija un NATO reakcijas spēju pārbaude. Par to vedina domāt aizvadītās nakts notikumu militārais un politiskais fons. Krievijas vasaras uzbrukuma kampaņa Ukrainā, ja arī vēl nav beigusies, tad tuvojas noslēgumam bez būtiskiem panākumiem. Toties agresorvalsts turpina uzstādīt arvien jaunus un jaunus rekordus, ar raķešu un lidrobotu triecieniem graujot Ukrainas pilsētas. Vēl nepieredzēta mēroga uzlidojums tika piedzīvots svētdien, 7. septembrī, kad Krievijas raķete, cita starpā, trāpīja arī Ukrainas valdības ēkai Kijivā. Pēc tam Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps, žurnālistu jautāts, vai esot gatavs uzsākt jaunu sankciju kampaņu pret Krieviju, atbildēja, ka esot. Tas gan liek atcerēties visus iepriekšējos gadījumus, kad Kremlim ticis no Baltā nama saimnieka puses draudēts ar sankcijām, visiem brīdinājumiem un noteiktajiem termiņiem izplēnot bez rezultāta. Saskaņā ar šodien. 10. septembrī, parādījušos informāciju, Vašingtonas administrācija būtu gatava jaunām sankcijām pret Krieviju, ja to šai ziņā atbalstītu Eiropa, proti, tiekot sagaidīt, ka Eiropas Savienība noteiks importam no Ķīnas un Indijas simts procentu ievedmuitas tarifu, sodot šīs valstis par Krievijas fosilo izejvielu pirkšanu. Joprojām miglaina ir arī Savienoto Valstu iespējamā iesaiste drošības garantiju sniegšanā Ukrainai. Divdesmit sešas Ukrainas partnervalstis Eiropā pirms dažām dienām paziņoja, ka ir vienojušās par konkrētu iesaisti garantiju nodrošināšanā, Francijas prezidenta Emanuela Makrona vārdiem runājot, „uz zemes, gaisā un jūrā”. Lai gan ir skaidrs, ka jebkāda ārvalstu spēku izvietošana Ukrainā varētu notikt tikai pēc vienošanās par karadarbība pārtraukšanas, un ka šie spēki noteikti netiktu izvietoti Krievijas ieņemto apgabalu tiešā tuvumā, Kremlis jau reaģējis ar paziņojumu, ka jebkādi ārvalstu spēku Ukrainā tikšot uzlūkoti par leģitīmu mērķi. Parīzes sastrēgums Vakar, 9. septembrī, Francijas premjerministrs Fransuā Bairū iesniedza prezidentam Emanuelam Makronam savu atlūgumu. Sabijis amatā deviņus mēnešus, Bairū pirmdien saņēma pārliecinošu Nacionālās Asamblejas, Francijas parlamenta, neuzticības balsojumu. Iemesli ir līdzīgi tiem, kas samērā īsā laikā maksājuši amatu diviem viņa priekšgājējiem un nu likuši prezidentam jau trešo reizi gada laikā meklēt jaunu valdības vadītāju. Francijas ekonomikai neklājas spoži, valsts parādsaistību apjoms kļuvis par nozīmīgu apgrūtinājumu budžetam; kā biedinošs brīdinājuma zvans ir ziņa, ka Francijas valsts parādzīmju procentu likme pārsniegusi Grieķijas, Spānijas un Portugāles likmes. Premjerministra Bairū centieni panākt taupīgāku nākamā gada budžetu izgāzās, saduroties ar kreiso un labējo populistu pretestību. Budžeta līdzsvarošana prasītu sociālo izdevumu mazināšanu, kas ne kreisajiem, ne populistiem nav pa prātam, savukārt lielāki nodokļi bagātākajiem pilsoņiem un biznesam ir anatēma lielai daļai prezidenta partijas. Pēc pagājušajā gadā notikušajām ārkārtas vēlēšanām spēku sadalījums Nacionālajā Asamblejā ir apmēram līdzīgs starp prezidenta Makrona vadīto centrisko grupu, kreisajiem, kuru vidū ietekmīgākie ir mēreni kreisie sociālisti un radikālākā, populistiskākā „Nepadevīgā Francija”, un Nacionālās apvienības frakciju labējā flangā. Šāds izkārtojums nepavisam neveicina kompromisus, no „Nepadevīgās Francijas” puses pastāvīgi izskan aicinājumi prezidentam demisionēt, savukārt Nacionālā apvienība prasa jaunas ārkārtas parlamenta vēlēšanas, kurās tai varētu būt vēl labāki panākumi nekā līdz šim. Tikām sociālajos tīklos izplatījies aicinājums ļaudīm šodien iziet ielās, kavējot transporta kustību, šādi paužot protestu pret iespējamajiem taupības pasākumiem uz sociālā budžeta rēķina. Kustība ieguvusi apzīmējumu „Bloķēsim visu”, un atbalstu tai izteikusi „Nepadevīgā francija”. Par premjerministra Bairū darba turpinātāju prezidents Makrons izraudzījies līdzšinējo aizsardzības ministru Sebastjēnu Lekornī, kuram devis uzdevumu meklēt kompromisu budžeta jautājumos ar visiem parlamentā pārstāvētajiem politiskajiem spēkiem. Kā raidsabiedrībai CNN paudis Parīzes domnīcas „Institute Montaigne” analītiķis Dominiks Moīzī, Francijas Piektā republika šobrīd piedzīvo smagāko sastrēgumu savā vēsturē. „1968. gada maijā sauklis bija „Francijai ir apnicis”. Taču šodien Francija ir neapmierināta, nikna, pilna nepatikas pret eliti. Izklausās, ka režīma maiņa ir neizbēgama, tomēr es neredzu, kā tā varētu notikt un kas šo darbu varētu paveikt. Mēs atrodamies pārejas fāzē starp sistēmu, kas vairs nedarbojas, un sistēmu, ko neviens vēl nevar iedomāties,” sacījis eksperts.   Sagatavoja Eduards Liniņš.        

Polija notriekusi Krievijas dronus savā gaisa telpā; NATO to neuzskata par tīšu uzbrukumu. EK vadītāja: Eiropas Savienība un Ukraina kopīgi strādās pie dronu attīstīšanas un ražošanas. Latvijas Onkoloģijas centra rekonstrukcijai atrasti ap 20 miljoni eiro, bet otrajai kārtai vēl trūkst teju 50 miljonu. Vai pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā ir pareizi mācību stundās meklēt argumentus, kāpēc nebūtu jādodas dienēt armijā un jāmācās aizstāvēt savu valsti, turklāt to darīt krievu valodā?

Raidījuma uzmanības fokuss Āzijas virzienā. Ķīnā aizvadīts Šanhajas sadarbības organizācijas samits jeb "autokrātu festivāls" Tjaņdzjiņā. Nemieri Indonēzijā neļauj tās prezidentam doties vizītē uz Ķīnu. Aktualitātes pasaulē analizē atvaļinātais vēstnieks Gints Jegermanis, laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas Studiju centra pārstāvis Kristofers Kārlis Krūmiņš. Autokrātu rudens? Teju katrā preses slejā, kas šajās dienās veltīta mēnešu mijā notikušajam Šanhajas Sadarbības organizācijas samitam Ķīnas ostas pilsētā Tjaņdzjiņā, tiek piesaukta „jauna pasaules kārtība”. Organizācija tika dibināta 2001. gadā kā sadarbības platforma starp Ķīnu, Krieviju un piecām kādreizējām padomju Vidusāzijas republikām. 2017. gadā organizācijai pievienojās Indija un Pakistāna, 2023. gadā – Irāna, 2024. gadā – Baltkrievija. Ir vēl vesela virkne valstu Eirāzijas telpā, kas atrodas ar organizāciju pastāvīga dialoga attiecībās, un ja pirmās pāris desmitgades šī valstu sasaiste bija drīzāk simboliska, tad pēdējos gados aina sāk mainīties. Šīgada samits ir plaši apmeklēts, un bez pastāvīgo dalībvalstu vadītājiem klāt ir arī tādas starptautiskajā politikā aktuālas figūras kā Turcijas prezidents Erdogans, Azerbaidžānas prezidents Alijevs, Armēnijas premjerministrs Pašinjans, Malaizijas premjerministrs Anvars Ibrahims un citi. Pasaules mediji citē samita namatēvu, Ķīnas kompartijas un valsts līderi prezidentu Sji Dzjiņpinu sakām, ka pašreizējā pasaule piedzīvo turbulenci, starptautiskās attiecības regulējošā sistēma „nonākusi krustcelēs” un tās dalībniekiem jābūvē jauna, „taisnīgāka un līdzsvarotāka”. Ar to, acīmredzot, jāsaprot pasaule, kurā krietni mazāka būtu tradicionālo Rietumu loma un svars. Pirmoreiz Pekina Šanhajas sadarbības organizācijas ietvaros lēmusi atbalstīt savus partnerus ar piešķīrumiem 280 miljonu dolāru un aizdevumiem miljarda un četrsimt miljonu apjomā. Kā ļoti nozīmīga tiek atzīmēta Indijas premjerministra Narendras Modi klātbūtne samitā, kas iezīmē manāmu attiecību uzlabošanos starp Indiju un Ķīnu, kuras katalizators nepārprotami bijusi Savienoto Valstu administrācijas svaidīšanās ar tarifiem abu šo valstu virzienā. Indijas gadījumā visai nesaudzīgo 50% tarifu ieviešanas motīvs bijusi Krievijas naftas iepirkšana, un šajā sakarā tiek izcelti samita kuluāru fotomirkļi, kuros sirsnīgi smaidot un rokas spiežot redzama trijotne – Sji, Modi un Vladimirs Putins. Vismaz ārēji no Rietumu līderu loka izraidītais Kremļa diktators šķiet atradis sev jaunu kompāniju, kuru viņa agresora un domājamā kara noziedznieka reputācija nesatrauc. Kā nozīmīgākie starp samita iezīmētajiem sadarbības virzieniem tiek atzīmēta arī perspektīva kopīgas attīstības bankas dibināšana un sadarbība mākslīgā intelekta attīstības un regulācijas jomā. Daudzi samita dalībnieki palikuši Pekinā arī pēc pasākuma beigām, lai piedalītos plašajās Otrā pasaules kara noslēguma 80. gadadienas svinībās. Indonēzijas tauta ielās Indonēzija ir iedzīvotāju skaita ziņā ceturtā lielākā valsts pasaulē un lielākā arhipelāga valsts, kuras teritorija sastāv no 17 000 salu un saliņu. Līdz pat pagājušā gadsimta beigām šī valsts vairāk nekā trīsdesmit gadus bija diktatūra, pēc tam pārtopot prezidentālā republikā ar ļoti plašām valsts galvas varas funkcijām un pamatos unitāru pārvaldes modeli, tomēr samērā plašu reģionālo pārvaldes institūciju autonomiju. Tiek atzīmēts, ka pēdējā desmitgadē valstī atkal pastiprinājušās antidemokrātiskas tendences, sevišķi pēc pašreizējā prezidenta, atvaļinātā ģenerāļa Prabovo Subianto nākšanas pie varas pagājušogad. Tagadējais valsts galva īsti neuzticoties civilajai pārvaldei un uzskatot, ka īstu efektu varot panākt tikai ar militāru kārtību. Armija tiekot palielināta, pie kam šobrīd lielākoties ar savdabīgiem „darba dienesta” bataljoniem, kuru kareivji nodarbojoties ar tādām bruņotajiem spēkiem gluži neraksturīgām funkcijām kā medikamentu un lauksaimniecības produktu ražošana. Martā tika pieņemts likums, kas atļauj militārpersonām ieņemt virkni amatu civilajā sfērā. Uz šī fona pagājušonedēļ valstī uzliesmoja protesti, kuru konkrētais iemesls ir parlamenta deputātiem piešķirtās dāsnās privilēģijas, tai skaitā kompensācijas par mājokļa īri galvaspilsētā Džakartā, kas desmit reizes pārsniedz minimālās algas lielumu. Jau sākotnēji notika demonstrantu sadursmes ar policiju, kur viena puse laida darbā akmeņus, otra – asaru gāzi un ūdensmetējus. Eļļu ugunij pielēja starpgadījums piektdien, kad policijas bruņumašīna demonstrācijas laikā sadūrās ar kurjera motociklu un tā vadītājs gāja bojā. Pēc tam pūlis vairākās provinces pilsētās ielauzās valdības ēkās un policijas iecirkņos, ēkas izdemolēja un aizdedzināja; tāpat tikuši postīti un dedzināti autobusi, metro stacijas un cita infrastruktūra. Izlaupītas un izdemolētas vairāku politiķu, arī finanšu ministres dzīvesvietas. Nekārtībām ir vēl vairāki upuri, tai skaitā trīs cilvēki gājuši bojā nemiernieku izraisītā ugunsgrēkā, vienu vīrieti pūlis piekāvis līdz nāvei, kļūdaini noturot par slepenpolicijas virsnieku. Policija līdz šim arestējusi vairāk nekā tūkstoti nemiernieku. Prezidents Prabovo, kurš nemieru dēļ atcēlis plānoto vizīti Ķīnā, paziņojis, ka pret postītājiem un laupītājiem varas iestādes vērsīšoties ar visu nepieciešamo bardzību, tomēr solījis arī apcirpt tautas kalpiem piešķirtās dāsnās kompensācijas. Tā esot neierasta piekāpšanās no atvaļinātā ģenerāļa puses. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Ukrainas militāri politiskās situācijas novitātes ir Ukrainas bruņoto spēku pieaugusī gaisa triecienu kapacitāte un tās ietekme uz Krievijas degvielas piegādi iekšējā un ārējā tirgū, parādījušās ziņas par Pentagona aizliegumiem amerikāņu tāldarbības raķešu lietošanai, kā arī Polijas prezidents uzlicis veto Ukrainas atbalsta likumprojektam. Pēc mēneša gaidāmās vēlēšanas Moldovā, kur nākas pievērsties Krievijas un Eiropas Savienības iesaistei, attiecīgi, pro- un antieiropeisko spēku atbalstam. Ārvalstu aktualitātes pārrunājam studijā kopā ar Latvijas Transatlantiskās organizācijas (LATO) vadītāju Sigita Strubergu un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un LATO valdes locekli Sandi Šrāderu. Maijas Sandu „pēdējā kauja” Šodien Moldovā paredzēta trīs Eiropas politikas smagsvaru vizīte – Kišiņevā sagaida Francijas prezidentu Emanuelu Makronu, Polijas premjerministru Donaldu Tusku un Vācijas kancleru Olafu Šolcu. Tas ir nepārprotams atbalsta žests Moldovas proeiropeiskajiem spēkiem – pie varas esošajai partijai „Rīcība un Solidaritāte” un prezidentei Maijai Sandu. Nākamās Moldovas parlamenta vēlēšanas, kurām jānotiek 28. septembrī, mediji jau nodēvējuši par prezidentes „pēdējo kauju” viņas valsts ceļā uz Eiropas Savienību. Iepriekšējās vēlēšanās 2021. gadā „Rīcība un Solidaritāte” pārliecinoši uzvarēja, iegūstot 63 no 101 deputāta vietas. Parlamentā iekļuva vēl tikai divi politiskie spēki: toreizējais Komunistu un sociālistu bloks ar 32 mandātiem un oligarha Ilana Šora dibinātā un sava dibinātāja vārdā nodēvētā partija ar sešiem mandātiem. Nākamais gads nesa Krievijas plaša mēroga iebrukumu Moldovas kaimiņvalstī Ukrainā, ukraiņu bēgļu plūsmu uz un caur Moldovu, destabilizētu ekonomisko un enerģētisko situāciju. Zīmīgi, ka dienās, kad krievu tanku kolonnas virzījās uz Kijivu, „Rīcības un Solidaritātes” reitingi būtiski kritās, pēc tam gan atkal atgūstoties līdz ar pozitīvākām ziņām no frontes. Izšķirošs moments bija Moldovas prezidenta vēlēšanas pagājušā gada oktobrī, vienlaicīgi ar konstitucionālo referendumu, kas ļāva valstij virzīties uz Eiropas Savienību. Maija Sandu tika ievēlēta uz otru termiņu ar apmēram 55 % balsu, savukārt referendumā proeiropeiskajiem spēkiem pozitīvā atbilde iegūta par mata tiesu – ar 50 un trīsdesmit piecām simtdaļām procenta. Kopš pēdējām vēlēšanām aizvadītajos gados „Rīcība un Solidaritāte” lielākoties palikusi sabiedrības aptauju līderos, tomēr pēdējos mēnešos tās pozīcijas nav spožas. Valdošajai partijai min uz pēdām jūlijā saformētais „Patriotiskais bloks”, kurā sociālistiem un komunistiem pievienojušās divas mazākas partijas – „Moldovas sirds” un „Moldovas nākotnes partija”. Oficiāli bloka lozungs ir starptautiski neitrāla un nepievienojusies Moldova, kas praksē, protams, nozīmē pavērt durvis Kremļa ietekmei. Daudz atklātāk prokremlisks ir Ilana Šora jaunais veidojums – bloks „Uzvara”, kura dibināšanas kongress jūlija sākumā notika Maskavā. Taču pēc tam, kad bloka saraksta „lokomotīve”, autonomā Gagauzijas reģiona gubernatore Jevgenija Gucula tika notiesāta uz septiņiem gadiem cietumā par nelegālu Krievijas finansējuma saņemšanu, Moldovas Centrālā vēlēšanu komisija atsauca bloka un arī to veidojošo atsevišķo partiju reģistrāciju vēlēšanām. Līdz ar to palielinājušās izredzes vēl diviem politiskajiem spēkiem: blokam „Alternatīva”, kura redzamākās figūras ir Maijas Sandu galvenais konkurents pērngada prezidenta vēlēšanās Aleksandrs Stojanoglo un agrākais premjerministrs Jons Kiku, kā arī partijai „Mūsu partija”. „Alternatīva” sevi vismaz oficiāli pozicionē kā proeiropeisku spēku, savukārt „Mūsu partijai” ir populistu un mērenu eiroskeptiķu reputācija. Ja vēlēšanu rezultāti aptuveni atbildīs pašreizējiem aptauju rādītājiem, tad „Rīcībai un Solidaritātei” var nākties meklēt sev kādu koalīcijas partneri. Ukraina rāda, ko spēj Strauji kāpušas degvielas cenas, milzu rindas pie benzīntankiem un degvielas iegādes normas dažos Krievijas reģionos – tāds ir Ukrainas gaisa uzbrukumu redzamais rezultāts. Kā ziņo laikraksts "The New York Times", Ukrainai jau izdevies izsist no ierindas apmēram sesto daļu no Krievijas naftas pārstrādes jaudām. Tai skaitā uz laiku tikusi apturēta piegāde pa naftas vadu „Draudzība”, pa kuru krievu naftas produktus saņem Ungārija un Slovākija. Ungārijas ārlietu ministrs Peters Sijarto jau paziņojis, ka viņa valsts atslēgšana no degvielas piegādēm esot uzbrukums tās suverenitātei. Tiek ziņots, ka Krievija savukārt turpina triecienus pa Ukrainas enerģētika infrastruktūru, draudot ar apkures problēmām nākamajā ziemā. Tomēr tendence ir nepārprotami iezīmējusies – Ukraina šai gaisa karā vairs nav „peramais zēns”, tās prettriecieni kļūst agresoram arvien sāpīgāki un līdz ar to Krievijas sabiedrībai pamanāmāki. Un tos nevar nepamanīt arī starptautiskajā arēnā, kur joprojām biezē migla ap Donalda Trampa un viņa administrācijas izredzēm apsēdināt Kremļa diktatoru un viņa Kijivas pretni pie viena sarunu galda, un šajā kontekstā joprojām aktuāls priekšstats, ka „Zelenskim nav kāršu”. Vēl viens potenciāls „trumpis” Kijivas rokās ir ziņa par sekmīgu Ukrainas spārnotās raķetes „Flamingo” izmēģinājumu noslēgumu. Raķetes darbības rādiuss ir līdz trīs tūkstošiem kilometru, kaujas lādiņa masa – līdz vienai tonnai. Tie ir rādītāji, kas pārspēj jebkuru līdzīgu ieroču veidu, kādu Ukrainai līdz šim nodevuši Rietumus sabiedrotie, pie tam liedzot tos lietot triecieniem Krievijas pamatteritorijā. Tikām neiepriecinošas ziņas pirmdien pienākušas no Varšavas, kur Polijas prezidents Karols Navrockis ar savu veto apturējis likumprojektu, kuram bija jāturpina poļu finansiālais atbalsts Ukrainai, tai skaitā pieejai globālajam saziņas tīklam Starlink no 1. oktobra. Tas, savukārt, draud iedragāt ukraiņu spēku taktiskās iespējas frontē un apdraud citas Ukrainas valdībai svarīgas informācijas drošu apriti un glabāšanu. Prezidenta Navrocka rīcībai ir iekšpolitiski motīvi. Nesen ievēlētais poļu politikas konservatīvās līnijas pārstāvis, kura platformā nozīmīgi ir „Polija pirmajā vietā” motīvi, vēlas apcirpt sociālās garantijas, kādas saņem Polijā patvērumu radušie Ukrainas bēgļi. Viņš grib, lai bērnu un veselības pabalstus turpmāk saņemtu tikai strādājoši bēgļi. Tas dotu Polijas budžetam nepilnu divu miljonu eiro ietaupījumu, tiesa, budžets būtu jāpārplāno. Sagatavoja Eduards Liniņš.    

Gaza – kara rati joprojām ripo Augusta sākumā Izraēlas kara kabinets apstiprināja plānu pilnībā pārņemt savā kontrolē Gazas pilsētu, pie kam premjerministrs Netanjahu pasludināja, ka galīgais mērķis ir pilnīga Gazas joslas okupācija. Tādējādi tiktu īstenota galīgā organizācijas Hamas atbruņošana un joprojām gūstā turēto izraēliešu ķīlnieku, dzīvu vai mirušu, atgūšana. Pēc tam Gazas josla tiktu demilitarizēta, paturēta Izraēlas drošības kontrolē, un pārvalde tajā nodota jaunām civilām institūcijām, kas nebūtu saistītas ne ar Hamas, ne ar palestīniešu varas struktūrām Jordānas rietumkrastā. Šādam uzstādījumam ir daudz pretinieku kā pašā Izraēlā, tā starp tās starptautiskajiem sabiedrotajiem. Pastāv saprotamas bažas, ka pilnīga Izraēlas militāra kontrole pār Gazas joslas teritoriju prasīs vēl daudz laika un asiņu, pie tam samazinās ķīlnieku izdzīvošanas iespējas. Tikām Hamas un citas palestīniešu frakcijas pirmdien vēlu vakarā nāca klajā ar paziņojumu, ka pieņem Ēģiptes un Kataras starpnieku ierosināto uguns pārtraukšanas plānu. Tas paredz karadarbības pārtraukšanu uz diviem mēnešiem, kuru laikā Izraēlai pēc noteikta grafika tiktu atdoti desmit dzīvi ķīlnieki un astoņpadsmit mirušo gūstekņu ķermeņi. Savukārt Izraēla šai periodā atbrīvotu tūkstoš simts vienpadsmit Gazas joslā sagūstīto, simt divdesmit piecus palestīniešu cietumniekus, kam piespriests mūža ieslodzījums, un atdotu simt astoņdesmit nogalināto palestīniešu līķus. Izraēlai būtu jāatvelk savi spēki uz apmēram kilometru platu joslu Gazas sektora robežas perimetrā, gan saglabājot kontroli divos t.s. militārajos koridoros. Paralēli uguns pārtraukšanas periodā notiktu sarunas par galīgo noregulējumu un atlikušo ķīlnieku atbrīvošanu. Šis plāns ir ļoti līdzīgs tam, ko jau agrāk izvirzījis Savienoto Valstu prezidenta īpašais sūtnis Stīvens Vitkofs. Izraēlas puse pirmdienas plānu nav tieši noraidījusi, taču izteikusies, ka nav ieinteresēta kādās daļējās vienošanās – Izraēla vēlas visu ķīlnieku atbrīvošanu. Kā izteicies Izraēlas valdības oficiālais pārstāvis Dāvids Mencers, situācija esot mainījusies, ciktāl premjerministram ir plāns Gazas joslas nākotnei. Tikām Izraēlas ielās svētdien izgājuši, kā lēš, četrsimt tūkstoši, protestējot pret valdības pieeju kara vešanai.   Uz sarkanā paklāja sarkanus pleķus neredz… Ne vienā vien pasaules medijā pēdējās dienās apspēlēts sarkanā paklāja motīvs. Fotogrāfu fiksētā aina, kad amerikāņu jūras kājnieki savienoto valstu bruņoto spēku bāzē Ankoridžā rūpīgi izklāj purpura krāsas celiņu līdz trapam, pa kuru tūdaļ jānokāpj agresorvalsts vadonim, kara noziegumos apsūdzētajam Vladimiram Putinam, daudziem šķiet simboliska. Par ko tādu personāžs, kas karikatūrās bieži tiek tēlots asinīm notriepta puskaila pundura izskatā, līdz nesenam laikam nevarēja pat sapņot. Bet, tā sacīt, uz sarkanā tepiķa sarkanus pleķus neredz. Tepiķa klājēja, Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa pēdējā laika draudi par sankcijām, ja netiks pārtraukta karadarbība, pēkšņi pārvērtās godpilnā uzaicinājumā uz tikšanos. Nav nekāds brīnums, ka uz Putina repliku, ka „nākamreiz Maskavā”, Baltā nama saimnieks atbildēja savā ierastajā manierē miglaini, taču nebūt ne noliedzoši. Tiesa, ir arī tie, kas pauž, ka Aļaskā viss varēja beigties vēl daudz sliktāk. Tā Krieviju pametušais politologs un publicists Staņislavs Belkovskis pirms samita nerima atkārtot, ka abi dalībnieki paziņošot – viņiem kopīgiem spēkiem izdevies glābt pasauli no kodolkatastrofas, par ko „draugam Vladimiram”, protams, pienākas kāda daļa no Ukrainas zemes un suverenitātes. Tas nenotika, un, runājot par miera procesu, Ankoridžā formāli nav noticis vispār nekas. Sankciju piedraudējums un uguns pārtraukšanas prasījums Krievijai gan kaut kā izrādās izkūpējis gaisā – tagad Tramps runā par galīgu miera noregulējumu. Pretēju viedokli pauda vairāki no Eiropas valstu līderiem, kuri līdz ar Ukrainas prezidentu Zelenski pirmdien ieradās Vašingtonā. Sevišķi konkrēti to artikulēja Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs, sakot – Putina un Zelenska tikšanās bez uguns pārtraukšanas viņam esot neiedomājama. Kopumā arī Vašingtonas tikšanās nepiepildīja pēc Ankoridžas joprojām pastāvošās bažas, ka prezidents Tramps mēģinās īstenot spiedienu, lai panāktu piekāpšanos Putina vēlmēm. Klātesošajiem Eiropas līderiem izdevās pavērst sarunu gaitu primāri Ukrainai sniedzamo drošības garantiju tēmā, gan bez kādiem taustāmiem rezultātiem. Kas attiecas uz turpmāko, tad tagad būtu jānotiek piesauktajām Ukrainas un Krievijas vadītāju sarunām klātienē, kurām kādā turpmākā posmā varētu pievienoties arī Donalds Tramps. Šo tēmu Baltā nama saimnieks steidzās apspriest ar savu Ankoridžas sarunbiedru, sazvanoties tieši tikšanās laikā ar eiropiešiem. Pirms aizlidošanas no Ankoridžas Putins pauda principiālu gatavību sarunām ar Zelenski, taču komentārā, ko par Kremļa vadoņa un ASV prezidenta telefonsarunām sniedza Putina ārpolitikas padomnieks Jurijs Ušakovs, šāds formāts vairs netika pieminēts, vien ekspertu sarunu izvēršana. Un, protams, ne vārda par iespēju pārtraukt asinsizliešanu.   Sagatavoja Eduards Liniņš      

Armēnijas, Azerbaidžānas un ASV līderi Baltajā namā paraksta kopīgu deklarāciju par mieru. Pasaule gaida Donalda Trampa un Vladimira Putina plānoto tikšanos Aļaskā 15. augustā. Politiskās aktvitātes Amerikas Savienotajās Valstīs. Pasaules aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs un domnīcas "Ziemeļeiropas politikas centrs" direktors Artis Pabriks. Kurš kuru iztestēs? Pagājušo piektdien, 8. augustā, kad izbeidzās prezidenta Trampa izsludinātais termiņš, kurā Krievijai bija jāpārtrauc karadarbība, Vladimirs Putins saņēma ilgi kārotu balvu – uzaicinājumu uz galotņu tikšanos ar Savienoto Valstu prezidentu, pie tam vēl amerikāņu teritorijā. Protams, Ankoridža nav Vašingtona, bet vēl pagājušogad ap šādu laiku tāds divu valstu līderu samits būtu neiedomājams. NATO ģenerālsekretārs Marks Rite optimistiski izsakās, ka Tramps šo piektdien, 15.augustā, dosies uz Aļasku, lai klātienē beidzot īsti un neatgriezeniski testētu Putina patieso gatavību mieram, jo tikai viņš – Tramps – to spējot. Tikām skeptiķi jautā, ko gan jaunu ASV prezidents cer atklāt agresorvalsts līdera pozīcijā, kas līdzšinējos mēnešos iezīmējusies vairāk vai mazāk kompakta, proti, Putins vēlas teritoriāli un suverenitātes ziņā apcirptu Ukrainu un ērtu tramplīnu turpmākai agresijai. Pagājušās nedēļas otrā puse pagāja intensīvā komunikācijā starp Vašingtonu un Eiropas valstu vadītājiem, iezīmējot aprises tam, ko pirms nedēļas Kremlī izrunājis Trampa īpašais sūtnis Stīvens Vitkofs. Viena konkrēta detaļa ir Ukrainas spēku atvilkšana no krievu vēl neieņemtās Doņeckas un Luhanskas apgabalu daļas kā priekšnoteikums uguns pārtraukšanai. Šādu iespēju kā nepieņemamu un no Ukrainas viedokļa antikonstitucionālu jau noraidījis prezidents Volodimirs Zelenskis. Donalds Tramps pagājušajās dienās vairakkārt izteicies par kādu „teritoriju apmaiņu” starp pusēm, lai gan nav skaidrs, kas pret ko varētu tikt mainīts. Iespējams, kā „apmaiņa” varētu tikt traktēta Kremļa atteikšanās no vēl neiekarotajām Hersonas un Zaporižjes apgabalu daļām, kuras tā jau paguvusi pasludināt par savu teritoriju. Eiropas līderi dažādos formātos uzteikuši Vašingtonas centienus miera labā, taču atgādinājuši vispārzināmo – nekāda vienošanās par Ukrainu nav slēdzama bez Ukrainas un starptautiski atzītas valstu robežas nav maināmas ar militāras agresijas līdzekļiem. Pēdējā deklarācija šai sakarā bija Eiropadomes 12. augusta paziņojums, zem kura, kas zīmīgi, trūkst Ungārijas premjerministra Viktora Orbana paraksta. Eiropas galvaspilsētās acīmredzami nav pārliecības, ka piektdien Ankoridžā nenotiks kāda būtiska piekāpšanās agresorvalstij, piemēram, Baltā nama saimnieka pausta gatavība atzīt Krimu par Krievijas sastāvdaļu. Tā vien šķiet, ka Donalds Tramps uz Aļasku dodas nevis testēt, bet gan lai tiktu testēts. Aizkaukāza mezgls atraisīts? Smaidi un rokasspiedieni – tādu saulainu ainu pasaules mediju fotogrāfi fiksēja 8. augustā Baltajā namā, kur tika parakstīta Armēnijas, Azerbaidžānas un Savienoto Valstu trīspusējā deklarācija par mierīgu noregulējumu teju četras desmitgades konfliktējušo Aizkaukāza valstu starpā. Kā zināms, faktisko konflikta iznākumu noteica Azerbaidžānas militārais pārākums, kas ļāva tai 2023. gada septembrī pārņemt savā kontrolē Kalnu Karabahas jeb Arcakhas reģionu. Šo vēsturisko armēņu zemi padomju vara iekļāva toreizējā Azerbaidžānas PSR kā autonomu republiku, tātad no starptautiski atzīto robežu viedokļa tā ir Azerbaidžānas daļa, tomēr 90. gadu pirmajā pusē notikušā Pirmā Kalnu Karabahas kara rezultātā tā palika faktiskā Armēnijas kontrolē. Kalnu Karabahas atkarošana izraisīja praktiski visu armēņu tautības iedzīvotāju, apmēram simts tūkstošu, bēgšanu uz Armēnijas pamatteritoriju. Sekoja sarunu process, kas, lielā mērā pateicoties Armēnijas premjerministra Nikola Pašinjana gatavībai uz kompromisu, šī gada martā noslēdzās ar vienošanos par starptautiski atzīto robežu atjaunošanu un savstarpējo pretenziju noregulēšanu abu valstu starpā. Pagājušajā piektdienā Vašingtonā tika likvidēts vēl viens nozīmīgs domstarpību avots – jautājums par t.s. Zangezuras koridoru, plānotu transporta savienojumu cauri Armēnijas teritorijai starp Azerbaidžānu un tās rietumu eksklāvu Nahčivanas Autonomo republiku. Iepriekš Azerbaidžānas līderis Ilhams Alijevs draudējis izlauzt ceļu uz eksklāvu ar militāru spēku, bet nu šāda iespēja acīmredzot ir novērsta. Koridora sakarā būtiska loma paredzēta Savienotajām Valstīm, kas ieguvušas ekskluzīvas tiesības uz 99 gadiem tā attīstīšanai. Parakstīšanas ceremonijas laikā Azerbaidžānas prezidents Alijevs nāca klajā ar priekšlikumu nodēvēt koridoru par „Trampa Starptautiskā miera un labklājības trasi”. Pret koridora attīstīšanu jau krasi iebildusi Irāna, kuras robežas tiešā tuvumā tas atrodas, nodēvējot to par potenciālu Rietumu agresijas instrumentu un solot bloķēt. Atturīgi pozitīvi Armēnijas un Azerbaidžānas vienošanos raksturojusi Krievija, par spīti tam, ka vienošanās apliecina nepārprotamu Maskavas ietekmes sarukumu reģionā. Kā norāda analītiķi, aiz Kremļa ārēji rāmās retorikas varētu slēpties pretdarbības plāni, kas, visdrīzāk, būs saistīti ar mēģinājumiem balstīt premjerministram Pašinjanam naidīgus spēkus Armēnijas iekšienē. Tiešā prezidenta pārvalde Vašingtonā 3. augustā Vašingtonā notika nenozīmīgs krimināls starpgadījums: apmēram desmit pusaudži uzbruka diviem vīriešiem nolūkā nolaupīt viņu automašīnu un nodarīja viņiem miesas bojājumus. Uzbrucēji, cik noprotams, nebija bruņoti un aizmuka, tiklīdz tuvumā parādījās policija. Viens no uzbrukumā cietušajiem izrādījās agrākais Valdības efektivitātes departamenta darbinieks, un tas, acīmredzot, ir rosinājis prezidentu Trampu bezprecedenta rīcībai – Vašingtonas policijas pārņemšanai tiešā federālās valdības kontrolē un papildināšanā ar Nacionālās gvardes un Federālā izmeklēšanas biroja spēkiem. Kā zināms, Savienoto Valstu galvaspilsēta un tās tuvākā apkārtne veido īpašu administratīvu vienību – Kolumbijas apgabalu. 1973. gadā pieņemtais Likums par Kolumbijas apgabala pašpārvaldi nosaka, ka prezidentam ir tiesības īpaši kritiskā situācijā uz divām diennaktīm ar vienpersonisku lēmumu pārņemt apgabala policiju savā kontrolē, ar iespēju pagarināt šo situāciju vēl uz mēnesi saziņā ar atbildīgo Kongresa komiteju vadību un locekļiem. Ilgāk par mēnesi tas iespējams tikai tad, ja Kongress pieņem attiecīgu likumu. 11. augustā notikušajā preses konferencē Baltā nama saimnieks paziņoja: „Mūsu galvaspilsētu ir pārņēmušas vardarbīgas bandas un asinskāri noziedznieki, klejojoši mežonīgu jauniešu pūļi, narkotiku apreibināti maniaki un bezpajumtnieki.” Viņš turpināja: „Es paziņoju par vēsturisku rīcību, lai glābtu mūsu valsts galvaspilsētu no noziedzības, asinsizliešanas, haosa un netīrības, un vēl kā ļaunāka.” Protams, kā ikvienā lielā pilsētā, arī Vašingtonā pastāv noziedzības problēmas, taču, spriežot pēc statistikas, situācijai pēdējos gados bijusi tendence uzlaboties. Tomēr statistika nav prezidenta Trampa iemīļota joma, kamēr efektīga varas mehānismu darbināšana – ir. Tagad nu Vašingtonas policija domā, kā iekļaut savā sistēmā federālos aģentus, kuriem lielākoties nav nedz pieredzes, nedz iemaņu kārtībnieku ikdienas funkciju veikšanā. Katrā ziņā ne vien prezidenta retorika, bet arī viss pasākums šķiet pārspīlēts un jau atkal liek runāt par autoritārisma tendenci un tieksmi uz pārmērīgu varas līdzekļu lietošanu. Aizvadītajos Donalda Trampa varas mēnešos šādu precedentu ir jau vesela sērija, sākot ar regulārā karaspēka nosūtīšanu uz Meksikas robežu, beidzot ar neseno kriminālizmeklēšanas uzsākšanu pret prezidenta Obamas administrācijas darbiniekiem, kuri it kā esot fabricējuši pierādījumus par Krievijas iejaukšanos 2016. gada prezidenta vēlēšanās. Tiek arī bilsts, ka patiesais visas pašreizējās spilgtās rosības iemesls ir vēlēšanās novērst elektorāta uzmanību no solītās bet nenotikušās Džefrija Epstīna lietas materiālu publiskošanas, un FIB aģenti no Vašingtonas ielām pēc pāris nedēļām klusi izkūpēšot, līdzīgi kā pirms laiciņa jūras kājnieki no Losandželosas parkiem un bulvāriem. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Kā pasargāt Latvijas debesis no Krievijas droniem? Krustpunktā diskutē Iekšlietu ministrijas parlamentārais sekretārs Igors Rajevs, aizsardzības ministra ārštata konsultants bezpilota sistēmu spēju attīstības jautājumos Māris Bruža, uzņēmuma "NEWT21" valdes priekšsēdērājs Jānis Garisons un uzņēmuma "LV-TEH" valdes loceklis Uģis Svirido. Pasaule ar bažām un piesardzību gaida piektdienu, 15. augustu, kad Aļaskā tiksies ASV prezidents Tramps un Krievijas diktators Putins. Vai izdosies vienoties par pamieru Ukrainā un par kādu cenu? Vakar preses konferencē Tramps jau atkal kritiski runāja par Zelenski, bet neko nosodoši nepateica par Putinu. Vai lielvaras svešas robežas pārzīmēs un dalīs bez pašu ukraiņu ziņas? Pat ja piektdienas sarunās Putina agresiju izdosies apturēt, ar agresoru mums arvien kaimiņos būs jāsadzīvo.  Nesen Lietuva, iepriekš arī Latvija un Polija ir pieredzējusi Krievijas dronu ielidošanu savās teritorijās, turklāt ar pievienotām sprāgstvielām. Ir izskanējis, ka Baltijas valstīm un Polijai ir jāmudina NATO mūsu papildu aizsargāt pret Krievijas droniem. Kā nodrošināt mūsu gaisa telpas aizsardzību, kā savlaicīgi pamanīt un notriekt naidīgus dronus - par to saruna Krustpunktā.  

Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps ir devis Krievijai laiku līdz piektdienai izlemt par kara apturēšanu Ukrainā, citādi solītas jaunas sankcijas, kas būs sāpīgas Maskavai. Krievijas uzsāktais karš īpaši izdevīgs ir bijis Indijai, kas pēdējo gadu laikā lēti iepirkusi daudz Krievijas naftas, tajā skaitā tirgojot to tālāk pasaulē dārgāk. Bet Lietuvā ir kritusi valdība pēc tam, kad no amata atkāpās premjerministrs. Aktualitātes analizē politologs Arnis Latišenko un Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs, Austrumeiropas politikas pētījumu centra vadītājs Māris Cepurītis. Lietuvas valdība izrādījusies neilglaicīga Premjerministra Gintauta Palucka valdība stājās pie savu pienākumu pildīšanas 2024. gada decembrī pēc tam, kad viņa pārstāvētā Lietuvas Sociāldemokrātiskā partija bija guvusi spožus panākumus Seima vēlēšanās. Sociāldemokrāti nevēlējās veidot koalīciju ar kādu no samērā ilglaicīgajām partijām – Tēvzemes savienību jeb Kristīgajiem demokrātiem, Zemnieku un zaļo savienību vai Liberāļu savienību, kas visi tiek raksturoti kā drīzāk konservatīvas ievirzes spēki. Tā vietā par sociāldemokrātu koalīcijas partnerēm kļuva divas pēdējos gados dibinātas partijas: kreisi centriskā Demokrātu savienība „Par Lietuvu” ar kādreizējo premjerministru Sauļu Skverneli priekšgalā un nacionālistiskā un populistiskā „Nēmunas rītausma”, kuras dibinātājam un līderim Remigijum Žemaitaitim ir, cita starpā, antisemīta reputācija. Tomēr Palucka kabineta klupšanas akmens, kas novedis pie 4. augustā notikušās valdības demisijas, izrādījusies nevis koalīcijas politiskā struktūra vai kādas starppartiju sadarbības problēmas, bet gan pats premjers. Viss sākās ar it kā nevainīgu sociālo tīklu publikāciju, kurā premjerministrs redzams makšķerējot karpas kopā ar miljonāru Tautvīdu Baršti un Druskininku pilsētas mēru Ričardu Maļinausku. Tas kļuva par signālu mediju interesei par valdības galvas biznesa sakariem, atklājot vairākus aizdomīgus faktus. Paluckim daļēji piederošs uzņēmums saņēmis aizdevumu ar īpašiem noteikumiem no Lietuvas Nacionālās attīstības bankas, kad tā līdzīpašnieks jau atradies premjera amatā. Sāka uzpeldēt netīkamas detaļas no pagātnes, saistītas ar aizdomīgiem privatizācijas darījumiem un dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, esot Viļņas pašvaldības administrācijas vadībā. Par vaiņagojumu visam kļuva atklājums, ka premjerministra svainei piederošs uzņēmums saņēmis vairāk nekā 170 tūkstošus Eiropas Savienības fondu līdzfinansējuma dažādu elektroiekārtu ražošanas projektam un šī projekta ietvaros pasūtījis bateriju sistēmas par 145 tūkstošiem jau minētajā Palucka uzņēmumā. Pēc preses publikācijām izmeklēšanu uzsāka arī Lietuvas Finanšu noziegumu izmeklēšanas dienests, Īpašās izmeklēšanas dienests un Augstākā amatpersonu ētikas komisija. Kad Viļņā sākās protesti, savienība „Par Lietuvu” piedraudēja pamest valdības koalīciju, un arī prezidents Gitans Nausēda pieprasīja no premjerministra pierādījumus par apsūdzību nepamatotību vai demisiju, Gintauts Palucks izvēlējās pēdējo. Tas nozīmēja arī valdības atkāpšanos. Tā kā jaunu valdību Seims, visdrīzāk, apstiprinās tikai septembrī, kad būs atgriezies no vasaras brīvdienām, esošais kabinets turpinās darbu pagaidu valdības statusā līdzšinējā finanšu ministra Rimanta Šadžus vadībā. Tramps arī pavicina kodolmilnu Krievijas varasvīru plātīšanās ar savu kodolarsenālu, dodot mājienus par tā iespējamu lietošanu, ja agresorvalsts nonāktu kritiskā situācijā, jau kļuvusi par ierastu lietu. Visbiežāk šo „kodolmilnas” vicināšanu Kremlis uztic kādreizējam prezidentam, šobrīd Valsts drošības padomes priekšsēža vietniekam Dmitrijam Medvedevam, uz kura izrunāšanos Rietumos, savukārt, jau ierasts īpaši nopietni nereaģēt. Tāpēc daudziem, domājams, bija pārsteigums, kad pēc kārtējiem apokalipses piesolījumiem no Medvedeva puses prezidents Tramps pagājušajā 1. augustā vienā no saviem sociālo tīklu kontiem ierakstīja: „Pamatojoties uz bijušā Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva [..] ārkārtīgi provokatīvajiem paziņojumiem, esmu pavēlējis divām kodolzemūdenēm ieņemt pozīcijas atbilstošos reģionos, ja nu gadījumā aiz šiem muļķīgajiem un uzkūdošajiem paziņojumiem slēptos kas vairāk.” Kā norāda eksperti, aiz Baltā nama saimnieka paziņojuma diezin vai slēpjas konkrēta militāri stratēģiska akcija. Tik nav skaidrs, kas domāts ar „kodolzemūdenēm” – ar kodolieročiem aprīkotas zemūdenes vai zemūdenes ar kodolreaktora dzinēju, kādas ir visas šobrīd Savienoto Valstu Jūras spēku sastāvā esošās. Jau kopš aukstā kara laikiem gan Savienoto Valstu, gan Krievijas zemūdens flotes vienības, tai skaitā ar kodolieročiem uz klāja, regulāri uzturas pasaules okeānā, arī rajonos, no kuriem var dot triecienu pretējās puses teritorijai. Prezidenta paziņojums, tādējādi, pamatā uztverams kā deklaratīvs žests, kas iekļaujas pēdējā laikā pret Kremli vērstās daudz nīgrākās retorikas kontekstā. Kā zināms, sākotnēji agresorvalstij doto piecdesmit dienu termiņu miera procesa uzsākšanai Baltā nama saimnieks pagājušonedēļ pamatīgi saīsināja, un nu Krievijai jārēķinās ar iespējamām sankcijām jau šopiektdien 8. augustā. Tajā pat laikā šodien, 6. augustā, Maskavā ierodas Trampa īpašais vēstnieks Stīvs Vitkofs, kuram līdz šim bijusi Putinam īpaši izdabājoša sarunvedēja reputācija. Iepriekšējo reizi viņš Maskavā bija aprīlī, toreiz pauda optimismu par Putina vēlmi uzlabot attiecības ar Vašingtonu un, attiecīgi, gatavību vienoties par karadarbības pārtraukšanu. Šim optimismam izplēnot, Vitkofs uz laiku nozuda no Krievijas–Ukrainas miera sarunu skatuves, pārslēdzoties uz Tuvajiem austrumiem. Nu atliek vien minēt, ko sola viņa atgriešanās. Indija nepiekrīt grēkāža lomai 4. augustā intervijā telekanālam CNBC Donalds Tramps nāca klajā ar skarbiem piesolījumiem Indijai, zīmējot to kā teju galveno Putina kara mašīnas eļļotāju. Indija pērkot Krievijas naftu un Krievijas ieročus, un par to tiek solīts jau rīt ieviest vēl lielākus ievedmuitas tarifus – vēl papildus tiem 25%, kuri tika izsludināti jau pagājušonedēļ. Agrāk no Indijas puses izskanējuši pat signāli, ka tā varētu atteikties no lētās Krievijas jēlnaftas importa, taču realitātē to izdarīt ir ļoti grūti, katrā ziņā ātrā laikā. Krievijas fosilo energoresursu eksports uz Dienvidāzijas lielvalsti nav iesācies vakar un pat ne pirms trīs gadiem – tas notiek jau desmitgadēm ilgi un šobrīd veido apmēram trešdaļu no Indijas naftas importa, nodrošinot apmēram ceturto daļu no valsts vajadzībām. Attiecīgā energoresursu plūsma jau ierēķināta ekonomikas attīstības prognozēs. Indijas ekonomika, jau pašreiz ceturtā lielākā pasaulē, turpina augt, un arvien vairāk indiešu ģimeņu var atļauties savu auto vai motociklu. Tiek lēsts, ka ap 2030. gadu Indija apsteigs Ķīnu naftas produktu patēriņa ziņā. Strauja atteikšanās no Krievijas naftas nozīmētu smagu naftas produktu deficītu un, attiecīgi, cenu kāpumu ne tikai Indijā, bet arī starptautiskajā tirgū, kad milzīgā valsts steigtos meklēt citus piegādes avotus. Pie tam izvēle ir ierobežota, jo, līdzīgi kā Krievijas nafta, sankcionēts ir arī imports no Irānas un Venecuēlas, no kuru fosilā kurināmā Indija jau savulaik ir atteikusies. Ievērojot visu iepriekš teikto, nav brīnums, ka pirmdien Ņūdeli pauda: Savienoto Valstu vēršanās pret Indiju ir negodīga un neattaisnota. Rietumi tagad domājot sodīt indiešus, kamēr paši turpina iepirkt, piemēram, krievu minerālmēslus un citas ķimikālijas. Kā spriež eksperti, premjerministra Narendras Modi valdība visdrīzāk centīsies manevrēt, turpinot sarunas ar Vašingtonu un meklējot, ar ko pamazām aizvietot Krievijas jēlnaftu. Tajā pat laikā šodien Maskavā ieradies Indijas premjera nacionālās drošības padomnieks Adžits Dovals, lai apspriestu gan par turpmāko ekonomisko un drošības sadarbību, gan šogad paredzēto Vladimira Putina vizīti Indijā. Sagatavoja Eduards Liniņš.