Podcasts about krievijas

Ukrainā pēdējā gaitā izvada Krievijas gūstā mirušo ukraiņu žurnālisti Viktoriju Roščinu. Noslēdzas ASV prezidenta Donalda Trampa dotais termiņš, līdz kuram Krievijai jāvienojas par pamieru ar Ukrainu. Kvalificētu speciālistu trūkums veicina pašvaldību sadarbību dažādās jomās. Turpina izmeklēt, kāpēc pie Rīgas Centrālās stacijas vakar saskrējās elektrovilciens ar drezīnu. Latvijas basketbola izlase noslēdz nometni Slovēnijā, rīt, 9. augustā, pirmā pārbaudes spēle gatavošanās ciklā.

Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps ir devis Krievijai laiku līdz piektdienai izlemt par kara apturēšanu Ukrainā, citādi solītas jaunas sankcijas, kas būs sāpīgas Maskavai. Krievijas uzsāktais karš īpaši izdevīgs ir bijis Indijai, kas pēdējo gadu laikā lēti iepirkusi daudz Krievijas naftas, tajā skaitā tirgojot to tālāk pasaulē dārgāk. Bet Lietuvā ir kritusi valdība pēc tam, kad no amata atkāpās premjerministrs. Aktualitātes analizē politologs Arnis Latišenko un Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs, Austrumeiropas politikas pētījumu centra vadītājs Māris Cepurītis. Lietuvas valdība izrādījusies neilglaicīga Premjerministra Gintauta Palucka valdība stājās pie savu pienākumu pildīšanas 2024. gada decembrī pēc tam, kad viņa pārstāvētā Lietuvas Sociāldemokrātiskā partija bija guvusi spožus panākumus Seima vēlēšanās. Sociāldemokrāti nevēlējās veidot koalīciju ar kādu no samērā ilglaicīgajām partijām – Tēvzemes savienību jeb Kristīgajiem demokrātiem, Zemnieku un zaļo savienību vai Liberāļu savienību, kas visi tiek raksturoti kā drīzāk konservatīvas ievirzes spēki. Tā vietā par sociāldemokrātu koalīcijas partnerēm kļuva divas pēdējos gados dibinātas partijas: kreisi centriskā Demokrātu savienība „Par Lietuvu” ar kādreizējo premjerministru Sauļu Skverneli priekšgalā un nacionālistiskā un populistiskā „Nēmunas rītausma”, kuras dibinātājam un līderim Remigijum Žemaitaitim ir, cita starpā, antisemīta reputācija. Tomēr Palucka kabineta klupšanas akmens, kas novedis pie 4. augustā notikušās valdības demisijas, izrādījusies nevis koalīcijas politiskā struktūra vai kādas starppartiju sadarbības problēmas, bet gan pats premjers. Viss sākās ar it kā nevainīgu sociālo tīklu publikāciju, kurā premjerministrs redzams makšķerējot karpas kopā ar miljonāru Tautvīdu Baršti un Druskininku pilsētas mēru Ričardu Maļinausku. Tas kļuva par signālu mediju interesei par valdības galvas biznesa sakariem, atklājot vairākus aizdomīgus faktus. Paluckim daļēji piederošs uzņēmums saņēmis aizdevumu ar īpašiem noteikumiem no Lietuvas Nacionālās attīstības bankas, kad tā līdzīpašnieks jau atradies premjera amatā. Sāka uzpeldēt netīkamas detaļas no pagātnes, saistītas ar aizdomīgiem privatizācijas darījumiem un dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, esot Viļņas pašvaldības administrācijas vadībā. Par vaiņagojumu visam kļuva atklājums, ka premjerministra svainei piederošs uzņēmums saņēmis vairāk nekā 170 tūkstošus Eiropas Savienības fondu līdzfinansējuma dažādu elektroiekārtu ražošanas projektam un šī projekta ietvaros pasūtījis bateriju sistēmas par 145 tūkstošiem jau minētajā Palucka uzņēmumā. Pēc preses publikācijām izmeklēšanu uzsāka arī Lietuvas Finanšu noziegumu izmeklēšanas dienests, Īpašās izmeklēšanas dienests un Augstākā amatpersonu ētikas komisija. Kad Viļņā sākās protesti, savienība „Par Lietuvu” piedraudēja pamest valdības koalīciju, un arī prezidents Gitans Nausēda pieprasīja no premjerministra pierādījumus par apsūdzību nepamatotību vai demisiju, Gintauts Palucks izvēlējās pēdējo. Tas nozīmēja arī valdības atkāpšanos. Tā kā jaunu valdību Seims, visdrīzāk, apstiprinās tikai septembrī, kad būs atgriezies no vasaras brīvdienām, esošais kabinets turpinās darbu pagaidu valdības statusā līdzšinējā finanšu ministra Rimanta Šadžus vadībā. Tramps arī pavicina kodolmilnu Krievijas varasvīru plātīšanās ar savu kodolarsenālu, dodot mājienus par tā iespējamu lietošanu, ja agresorvalsts nonāktu kritiskā situācijā, jau kļuvusi par ierastu lietu. Visbiežāk šo „kodolmilnas” vicināšanu Kremlis uztic kādreizējam prezidentam, šobrīd Valsts drošības padomes priekšsēža vietniekam Dmitrijam Medvedevam, uz kura izrunāšanos Rietumos, savukārt, jau ierasts īpaši nopietni nereaģēt. Tāpēc daudziem, domājams, bija pārsteigums, kad pēc kārtējiem apokalipses piesolījumiem no Medvedeva puses prezidents Tramps pagājušajā 1. augustā vienā no saviem sociālo tīklu kontiem ierakstīja: „Pamatojoties uz bijušā Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva [..] ārkārtīgi provokatīvajiem paziņojumiem, esmu pavēlējis divām kodolzemūdenēm ieņemt pozīcijas atbilstošos reģionos, ja nu gadījumā aiz šiem muļķīgajiem un uzkūdošajiem paziņojumiem slēptos kas vairāk.” Kā norāda eksperti, aiz Baltā nama saimnieka paziņojuma diezin vai slēpjas konkrēta militāri stratēģiska akcija. Tik nav skaidrs, kas domāts ar „kodolzemūdenēm” – ar kodolieročiem aprīkotas zemūdenes vai zemūdenes ar kodolreaktora dzinēju, kādas ir visas šobrīd Savienoto Valstu Jūras spēku sastāvā esošās. Jau kopš aukstā kara laikiem gan Savienoto Valstu, gan Krievijas zemūdens flotes vienības, tai skaitā ar kodolieročiem uz klāja, regulāri uzturas pasaules okeānā, arī rajonos, no kuriem var dot triecienu pretējās puses teritorijai. Prezidenta paziņojums, tādējādi, pamatā uztverams kā deklaratīvs žests, kas iekļaujas pēdējā laikā pret Kremli vērstās daudz nīgrākās retorikas kontekstā. Kā zināms, sākotnēji agresorvalstij doto piecdesmit dienu termiņu miera procesa uzsākšanai Baltā nama saimnieks pagājušonedēļ pamatīgi saīsināja, un nu Krievijai jārēķinās ar iespējamām sankcijām jau šopiektdien 8. augustā. Tajā pat laikā šodien, 6. augustā, Maskavā ierodas Trampa īpašais vēstnieks Stīvs Vitkofs, kuram līdz šim bijusi Putinam īpaši izdabājoša sarunvedēja reputācija. Iepriekšējo reizi viņš Maskavā bija aprīlī, toreiz pauda optimismu par Putina vēlmi uzlabot attiecības ar Vašingtonu un, attiecīgi, gatavību vienoties par karadarbības pārtraukšanu. Šim optimismam izplēnot, Vitkofs uz laiku nozuda no Krievijas–Ukrainas miera sarunu skatuves, pārslēdzoties uz Tuvajiem austrumiem. Nu atliek vien minēt, ko sola viņa atgriešanās. Indija nepiekrīt grēkāža lomai 4. augustā intervijā telekanālam CNBC Donalds Tramps nāca klajā ar skarbiem piesolījumiem Indijai, zīmējot to kā teju galveno Putina kara mašīnas eļļotāju. Indija pērkot Krievijas naftu un Krievijas ieročus, un par to tiek solīts jau rīt ieviest vēl lielākus ievedmuitas tarifus – vēl papildus tiem 25%, kuri tika izsludināti jau pagājušonedēļ. Agrāk no Indijas puses izskanējuši pat signāli, ka tā varētu atteikties no lētās Krievijas jēlnaftas importa, taču realitātē to izdarīt ir ļoti grūti, katrā ziņā ātrā laikā. Krievijas fosilo energoresursu eksports uz Dienvidāzijas lielvalsti nav iesācies vakar un pat ne pirms trīs gadiem – tas notiek jau desmitgadēm ilgi un šobrīd veido apmēram trešdaļu no Indijas naftas importa, nodrošinot apmēram ceturto daļu no valsts vajadzībām. Attiecīgā energoresursu plūsma jau ierēķināta ekonomikas attīstības prognozēs. Indijas ekonomika, jau pašreiz ceturtā lielākā pasaulē, turpina augt, un arvien vairāk indiešu ģimeņu var atļauties savu auto vai motociklu. Tiek lēsts, ka ap 2030. gadu Indija apsteigs Ķīnu naftas produktu patēriņa ziņā. Strauja atteikšanās no Krievijas naftas nozīmētu smagu naftas produktu deficītu un, attiecīgi, cenu kāpumu ne tikai Indijā, bet arī starptautiskajā tirgū, kad milzīgā valsts steigtos meklēt citus piegādes avotus. Pie tam izvēle ir ierobežota, jo, līdzīgi kā Krievijas nafta, sankcionēts ir arī imports no Irānas un Venecuēlas, no kuru fosilā kurināmā Indija jau savulaik ir atteikusies. Ievērojot visu iepriekš teikto, nav brīnums, ka pirmdien Ņūdeli pauda: Savienoto Valstu vēršanās pret Indiju ir negodīga un neattaisnota. Rietumi tagad domājot sodīt indiešus, kamēr paši turpina iepirkt, piemēram, krievu minerālmēslus un citas ķimikālijas. Kā spriež eksperti, premjerministra Narendras Modi valdība visdrīzāk centīsies manevrēt, turpinot sarunas ar Vašingtonu un meklējot, ar ko pamazām aizvietot Krievijas jēlnaftu. Tajā pat laikā šodien Maskavā ieradies Indijas premjera nacionālās drošības padomnieks Adžits Dovals, lai apspriestu gan par turpmāko ekonomisko un drošības sadarbību, gan šogad paredzēto Vladimira Putina vizīti Indijā. Sagatavoja Eduards Liniņš.     

Maskavā noslēgusies Krievijas diktatora Vladimira Putina un ASV prezidenta īpašā sūtņa Stīvena Vitkofa tikšanās. Jūrmalas dome lēmusi atteikties no viena priekšsēdētāja vietnieka amata. Elksniņš par vajadzīgo pielaidi valsts noslēpumam: Mēs neizskatām plānu “B”. Rīgā plāno mainīt deklarēšanās ierobežojumu bērna piedzimšanas pabalsta saņemšanai. Latvijas Slimnīcu biedrība tikās ar veselības ministru, lai spriestu par turpmāko pacientu ārstēšanu un slimnīcu darba organizēšanu. Aglonas bazilika gatavojas lielākajam gada notikumam – Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkiem. Šogad uz Aglonu ceļu kājām mēros vairāk nekā 500 svētceļnieku. Elksniņš par vajadzīgo pielaidi valsts noslēpumam: Mēs neizskatām plānu “B”.

Lietuvas premjers atkāpjas no amata pēc skandāliem ar viņa biznesa darījumiem. Ukrainas parlamentā diskutē par prezidenta Zelenska iesniegtajiem likumprojektiem, kas korupcijas apkarošanas iestādēm atjaunotu neatkarību. Pensionāri ar Krievijas pilsonību jau vairākus mēnešus nesaņem pensiju no Krievijas. Daļa vērsās pēc sociālās palīdzības savās pašvaldībās. Iedzīvotāji pastiprināti pievērš uzmanību cenām - secinājusi Finanšu ministrija, vērtējot Centrālās statistikas pārvaldes datus. Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome apstiprina Latvijas Sabiedrikā medija stratēģiskās prioritātes, paredzot LR4 darbības pārtraukšanu. 2024. gadā no ģimenēm katru dienu ar bāriņtiesas lēmumiem tika izņemti un ievietoti ārpusģimenes aprūpē vidēji četri bērni dienā.

Gruzijā valdošā partija "Gruzijas sapnis" pamazām izrēķinās ar saviem opozicionāriem, tos aizturot un liekot aiz restēm. Lai gan protesti Gruzijas ielās notikuši praktiski katru dienu mēnešiem ilgi, situāciju tie nespēj mainīt. Eiropas Savienība tikmēr piedraud atcelt Gruzijai piešķirto bezvīzu režīmu. Eiropā lielākā uzmanība ir pievērsta tirdzniecības vienošanās noslēgšanai ar ASV. Par ekonomiskajiem aspektie runājam Krustpunktā, bet šajā raidījumā mazliet par politiskajām blaknēm. Par ASV runājot, jāpiemin arī tā saucamie Epstīna faili, kas būtiski iespaido politisko noskaņojumu ASV. Vēl lūkojam saprast, kāpēc Šveice uz parlamentu vadītāju konferenci Ženēvā ir ļāvusi ierasties Krievijas domes vadībai? Ir izsniegtas vīzas, lai gan delegācijas dalībnieki, ieskaitot domes priekšsēdētāju, ir iekļauti sankciju sarakstos un Šveice ir pievienojusies Eiropas Savienības sankcijām. Aktualitātes komentē Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un portāla LSM.lv žurnālists Ģirts Kasparāns. Runājot par Krievijas delegācijas ierašanos konferencē Šveicē, sazināmies ar Saeimas priekšsēdētājas biedri Antoņinu Nenaševu ("Progresīvie"), kura piedalās šajā konferencē.  Jaunumi no globālā golfa laukuma Pagājušās nedēļas otrajā pusē Donalds Tramps pavadīja četras dienas Skotijā, apraudzīdams savus turienes golfa kūrortus un pie reizes šo to nokārtodams ar „Vecās pasaules” līderiem. Vispirms bija tikšanās ar Eiropas Komisijas prezidenti Urzulu fon der Leienu Tērberijā, Skotijas rietumu piekrastē, tās finālā paziņojot par noslēgto tirdzniecības vienošanos starp Briseli un Vašingtonu. Daži iztēlo notikušo kā Eiropas kapitulāciju, kas gan ir krietni izkāpināts vērtējums. Eiropai nāksies samierināties ar 15% ievedmuitas tarifu, pie tam nepiemērojot nekādu bāzes tarifu amerikāņu importam, taču nav piepildījušās drūmākās prognozes, kas saistījās ar krietni lielākiem tarifiem Eiropas automobiļu, lidmašīnu un pusvadītāju eksportam. Tāpat Eiropa apņēmusies līdz Trampa prezidentūras termiņa beigām importēt amerikāņu naftu, sašķidrināto gāzi un citus energoresursus 750 miljardu eiro vērtībā, kā arī papildus investēt Savienotājās Valstīs 600 miljardus. Ja par pirmo apņemšanos tiek teikts, ka tā nav reālistiska, ciktāl tas nozīmētu, ka amerikāņiem būtu jānovirza praktiski viss savs pašreizējais attiecīgo energoresursu eksports tikai uz Eiropas Savienību, tad otrās apjomi neko daudz nepārsniedzot domājamo investīciju summu, kādu Eiropas uzņēmumi arī bez īpašas vienošanās varētu ieguldīt Savienotajās Valstīs. Vispārējais secinājums ir, ka vienošanās, protams, nav vienlīdzīga, tomēr tā no Eiropas puses esot pieņemama cena par izvairīšanos no tirdzniecības kara ar amerikāņiem. No Tērberijas prezidents un golferis, britu premjera Kīra Stārmera pavadīts, pārcēlās uz Aberdīnas apkārtni Lielbritānijas pretējā krastā, kur atklāja jaunu golfa laukumu savā Balmedī klubā. Pirmdien, 28. jūlijā, pirms doties pāri okeānam, viņš pārsteidza žurnālistus ar jaunu pavērsienu Krievijas sakarā, pasludinot, ka atceļ iepriekš līdz septembra sākumam noteikto termiņu, kurā Putinam vajadzēja vienoties ar Ukrainu par karadarbības pārtraukšanu. Tagad viņš dodot Krievijas vadonim vēl desmit līdz divpadsmit dienas, pirms ieviesīšot smagus sekundāros tarifus Krievijas energoresursu patērētājiem. Atgriezušos no šī brauciena, Baltā nama saimnieku sagaida pašmāju aktualitātes, kurās pēdējās nedēļās dominē t.s. „Epstīna faili”. Uzņēmējs Džefrijs Epstīns 2019. gada jūlijā izdarīja pašnāvību cietuma kamerā, kur bija nonācis kā aizdomās turētais par nepilngadīgo iesaistīšanu prostitūcijā. Versijas, ka Epstīna lietas izmeklēšanas materiālos atrodamas ziņas par pedofilu tīklu, kuram pieder ne viens vien nīstās politiskās elites pārstāvis, ieņem svarīgu vietu MAGA kustības folklorā. Tramps, priekšvēlēšanu kampaņas laikā uzturējis spēkā priekšstatu, ka ievēlēšanas gadījumā raus priekškaru šiem derdzīgajiem noslēpumiem, nesen lika daudziem no attiecīgās publikas vilties, kad paziņoja, ka „failos” neesot ko redzēt un visa šī lieta esot viņa ienaidnieku demokrātu sagudrojums. Tikām presē ir nonākušas ziņas, ka izmeklēšanas materiālos figurējot arī paša prezidenta vārds. Ziedi noziedzniecei Šobrīd Ženēvā notiek starptautiskās nevalstiskās organizācijas Starpparlamentu savienība rīkotā 6. Vispasaules parlamentu priekšsēžu konference un ar to saistītais 15. Parlamentu priekšsēžu – sieviešu samits. Daudzi no pasākuma dalībniekiem, jādomā, bija šokēti, kad tajā uzradās arī visai respektabla Krievijas Federācijas delegācija ar Federālās Sapulces priekšsēdētāju Valentīnu Matvijenko priekšgalā. Kā liecina reportāžas, ierodoties Ženēvā, Matvijenko kundze sagaidīta ar ziediem. Gan pati agresorvalsts parlamenta spīkere, gan divi citi delegācijas locekļi – Krievijas Liberāldemokrātiskās partijas līderis Leonīds Sluckis un Krievijas Valsts Domes (parlamenta apakšpalātas) priekšsēža vietnieks Pjotrs Tolstojs – ir pakļauti personālām sankcijām, tai skaitā iebraukšanas liegumam Šengenas zonā, par lomu, kāda viņiem bijusi Krievijas agresijas atbalstīšanā un politiskajā nodrošināšanā. Matvijenko paraksts ir uz attiecīgā Federālās Sapulces lēmuma par Krimas aneksiju 2014. gadā un balsojuma protokola, ar kuru Putinam tika dota „zaļā gaisma” iebrukumam Ukrainā. Ja Šveices valdībai kā pasākuma uzņemošajai pusei teorētiski bija tiesības pieļaut izņēmumu sankciju piemērošanā, tad Itālijas valdībai, kura ļāvusi Krievijas valdības lidmašīnai šķērsot savu gaisa telpu, šādi rīkoties nebija pat formāla pamata. Tikusi pie vārda konferencē, Matvijenko lika klātesošajiem uzklausīt kārtējās pasāžas par tēmu „astoņus gadus bumboja Donbasu” un citus Krievijas propagandas pekstiņus. Daudzi delegāti vairījušies nonākt ar skandalozo viešņu kopīgās oficiālās fotogrāfijās, kā arī pagodināt ar savu klātbūtni viņas uzstāšanās. Ka izteicies Ukrainas Ārlietu ministrijas oficiālais pārstāvis Heorhijs Tihijs, viņa valsts nenogurstoši strādāšot, lai organizētu šai dāmai vēl vienu braucienu – uz Hāgu, kur drīz sāks darbu Īpašais Tribunāls agresijas noziegumam pret Ukrainu. Gruzija puspagriezienā pret Rietumiem  Raksturojot pašreizējā Gruzijas režīma ģeopolitisko orientāciju, nebūtu gluži pareizi sacīt, ka oficiālā Tbilisi ir pagriezusi Rietumiem muguru. Šobrīd Gruzijā norit militārās mācības ar divu tūkstošu NATO dalībvalstu un partnervalstu karavīru, tai skaitā apvienotās Lietuvas-Polijas-Ukrainas brigādes, tāpat Vācijas, Rumānijas, Moldovas u.c. vienību līdzdalību. Apņemšanās virzīties uz iestāšanos Ziemeļatlantijas aliansē joprojām nav svītrota no Gruzijas konstitūcijas. Tajā pat laikā vēl šomēnes Eiropas Parlamentam nācās pieņemt skarbi nosodošu rezolūciju par Gruzijas pašreizējās varas rīcību. Jūnija nogale iezīmēja juridisku izrēķināšanos ar redzamākajiem Gruzijas opozīcijas līderiem. Bijušais partijas Apvienotā nacionālā kustība vadītājs Nika Melija saņēmis astoņus mēnešus cietumā, viņa partijas biedrs Givi Targamadze – septiņus mēnešus, vēl četri citi opozīcijas spēku līderi – līdzīga apjoma cietumsodus. Apsūdzības saturs visiem vienāds: atteikšanās liecināt t.s. Culukiani komisijai – Gruzijas parlamentā izveidotai pagaidu izmeklēšanas komisijai deputātes Tejas Culukiani vadībā, kurai jāizvērtē nelikumības, kuras it kā notikušas prezidenta Miheila Saakašvili varas periodā. Vēl viens opozīcijas līderis Nika Gvaramija, kā arī kādreizējais iekšlietu ministrs Iraklijs Okruašvili atrodas pirmstiesas apcietinājumā. Pašam eksprezidentam Saakašvili šī gada martā tiesa par it kā veiktu valsts līdzekļu izšķērdēšanu piesprieda deviņus gadus cietumā, tādējādi par trīs gadiem pagarinot jau agrāk piespriesto cietumsodu, kā arī gandrīz simt tūkstošu eiro naudas sodu. Aiz restēm atrodas arī daudzi pagājušā gada nogalē notikušo protestu dalībnieki – daži vēl pirmstiesas izmeklēšanā, citi jau notiesāti, tai skaitā ar vairāku gadu ieslodzījuma termiņiem. Eiropas Savienības institūcijas piedraudējušas Tbilisi, ka varētu tikt pārskatīts līdzšinējais bezvīzu režīms ieceļošanai savienībā. Šādu lēmumu Eiropadome var pieņemt ar kvalificēto balsu vairākumu, kamēr kādas skarbākas sankcijas, kā aktīvu iesaldēšana, visdrīzāk bloķētu Eiropas kvazidemokrātu duets Viktors Orbans un Roberts Fico. Tiesa, ir pazīmes, kas liecina, ka Gruzija nav gluži kurla pret Briseles toņa maiņu. Pēdējās dienās atlikta lēmumu pasludināšana pāris protestu dalībnieku prāvās, tāpat vairākiem notiesātajiem opozīcijas līderiem doti mājieni, ka prezidents Miheils Kavelašvili varētu viņus apžēlot, ja viņi apņemtos neboikotēt oktobrī paredzētās pašvaldību vēlēšanas.   Sagatavoja Eduards Liniņš.    

Apgādā “Neputns” klajā nākusi Edvardas Šmites monogrāfija “Aut Caesar, aut nihil. Artura Baumaņa gadījums” par latviešu gleznotāju un grafiķi Arturu Baumani. Mākslinieka mantojumā un personībā iedziļinoties, meklējam atbildi, kāpēc viņu vadīja vēlēšanās „visu vai neko”. Kultūras rondo tiekamies ar monogrāfijas autori Edvardu Šmiti. Arturs Baumanis bija viens no tiem 19. gadsimta 60.–70. gados dzimušajiem latviešu kultūras darbiniekiem, kas ieguva profesionālu izglītību un par savu mērķi uzskatīja darbu latviešu tautas labā – aizsākot un attīstot latviešu profesionālo mākslu. Viņu ceļi un sasniegumi bijuši atšķirīgi. Daži vispirms iemantoja slavu Pēterburgā, Krievijas impērijas galvaspilsētā, kur lielākā daļa no viņiem mācījās, vai arī ārzemēs. Taču ne Arturs Baumanis. Šī mākslinieka ceļā bija daudz liktenīgu pavērsienu un daudz kas no cerīgi iesāktā netika pabeigts, līdz ar to viņa stāstā ir daudz vilšanās un rūgtuma. Tomēr mūsu vēsturei šis stāsts ir nepieciešams. Edvarda Šmite savā monogrāfijā ir ne vien veikusi maksimālu Artura Baumaņa nepārprotami talantīgā, daudzveidīgā mākslinieciskā mantojuma apzināšanu, izpēti un pasniegumu laikmeta un mūsu mākslas vēstures kontekstā, bet arī iedziļinājusies viņa personībā, gan ļaujot ieskatīties bērnības un jaunības priekos un bēdās, gan atklājot realitātē traģisku talantīga cilvēka pašiznīcināšanās ceļu. Tajā viņu vadīja karstā vēlēšanās “visu vai neko”. Aut Caesar, aut nihil! Visu sasniegt viņam neizdevās. Tomēr Artura Baumaņa daiļrades pārskats sniedz drošu liecību, ka viņš vairākkārt bijis pirmais vai viens no pirmajiem. Īpaši atzīmējams viņa devums Latvijas senvēstures tēlojumā. Mākslinieks tiecies atrast un atveidot gan mūsu senos varoņus, gan Latvijas simbolisko tēlu.

Krustpunktā nedēļas notikumu apskats. Analizē Anastasija Teterenko-Supe, ziņu aģentūras LETA žurnāliste, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pētniece, Nellija Ločmele, žurnāla "IR" galvenā redaktore, un Romāns Meļņiks, TV24 žurnālists. Piektdienās apkopojam nedēļas norises Latvijas politikā. Ir atvaļinājumu laiks, arī valdība  ir paņēmusi pāris nedēļu brīvdienas. Bet dzīve nav apstājusies, ir notikumi, kurus apspriest. Viens no tiem - Jūrmalā notika šaha turnīrs, un tajā piedalījās arī bijušais Krievijas vicepremjers, tuvs Putina draugs un arī bijušā premjera un prezidenta Medvedeva draugs Arkādijs Dvorkovičs. Viņš ir Pasaules šaha federācijas vadītājs un kopā ar savu dēlu viņš šeit spēlē šahu. Formāli likums nav pārkāpts, Dana Reizniece skaidroja, ka viņš nepārstāvēja Krieviju, bet bija kā neatkarīgais dalībnieks. Vēl temati, kurus analizē studijā: Latvijas Žurnālistu asociācija šonedēļ izplatīja mudinājumu Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei neturpināt tiesvedību saistībā ar telekanālu "Doždj" vai "TV Rain".  Nedēļas sākumā Ministru prezidente Evika Siliņa nāca klajā ar paziņojumu, rosinot daudz aktīvāk sākt diskusiju par izdienas pensijām. Rosinājums ir, ka no 2027. gada varētu būt vairākas amatu kategorijas, uz kurām vairs neattiektos izdienas pensiju sistēma., uzsverot, ka izmaiņas neskars visus tos pensiju saņēmējus, kas jau tagad sistēmā, vai tie būtu ugunsdzēsēji vai prokurora, vai tiesneši. Saeimā sākas diskusijas par to, ka vajadzētu ierobežot jaunievēlētajās pašvaldībās domes priekšsēdētāja vietnieku skaitu. Šonedēļ arī kļuvis zināms, ka Olaines jaunievēlētajā domē, iespējams, vēl viens deputāts ir melojis par savu izglītību. Iepriekš izskanēja, ka Andris Vurčs, kas ir vicemērs tagad, iespējams, ir deputāti, deklarācijā norādījis nepatiesus datus par savu izglītību. Šonedēļ ziņa par vēl vienu deputātu.  Ukrainas parlaments pieņēma un vēlāk arī prezidents Zelenskis parakstīja likumu, kas pēc daudz domām vājina Ukrainas pretkorupcijas dienestus un abus šos galvenos pretkorupcijas birojus pakļaus ģenerālprokuroram. Kopš pilna mēroga kara pirmo reizi Ukrainas ielās iziet arī cilvēki protestēt pret šo lēmumu. Zelenskis ir paziņojis, ka būs jauns likums un un pretkorupcijas iestādēm neatkarība tiks garantēta.   

Krustpunktā nedēļas notikumu apskats. Analizē Anastasija Teterenko-Supe, ziņu aģentūras LETA žurnāliste, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pētniece, Nellija Ločmele, žurnāla "IR" galvenā redaktore, un Romāns Meļņiks, TV24 žurnālists. Piektdienās apkopojam nedēļas norises Latvijas politikā. Ir atvaļinājumu laiks, arī valdība  ir paņēmusi pāris nedēļu brīvdienas. Bet dzīve nav apstājusies, ir notikumi, kurus apspriest. Viens no tiem - Jūrmalā notika šaha turnīrs, un tajā piedalījās arī bijušais Krievijas vicepremjers, tuvs Putina draugs un arī bijušā premjera un prezidenta Medvedeva draugs Arkādijs Dvorkovičs. Viņš ir Pasaules šaha federācijas vadītājs un kopā ar savu dēlu viņš šeit spēlē šahu. Formāli likums nav pārkāpts, Dana Reizniece skaidroja, ka viņš nepārstāvēja Krieviju, bet bija kā neatkarīgais dalībnieks. Vēl temati, kurus analizē studijā: Latvijas Žurnālistu asociācija šonedēļ izplatīja mudinājumu Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei neturpināt tiesvedību saistībā ar telekanālu "Doždj" vai "TV Rain".  Nedēļas sākumā Ministru prezidente Evika Siliņa nāca klajā ar paziņojumu, rosinot daudz aktīvāk sākt diskusiju par izdienas pensijām. Rosinājums ir, ka no 2027. gada varētu būt vairākas amatu kategorijas, uz kurām vairs neattiektos izdienas pensiju sistēma., uzsverot, ka izmaiņas neskars visus tos pensiju saņēmējus, kas jau tagad sistēmā, vai tie būtu ugunsdzēsēji vai prokurora, vai tiesneši. Saeimā sākas diskusijas par to, ka vajadzētu ierobežot jaunievēlētajās pašvaldībās domes priekšsēdētāja vietnieku skaitu. Šonedēļ arī kļuvis zināms, ka Olaines jaunievēlētajā domē, iespējams, vēl viens deputāts ir melojis par savu izglītību. Iepriekš izskanēja, ka Andris Vurčs, kas ir vicemērs tagad, iespējams, ir deputāti, deklarācijā norādījis nepatiesus datus par savu izglītību. Šonedēļ ziņa par vēl vienu deputātu.  Ukrainas parlaments pieņēma un vēlāk arī prezidents Zelenskis parakstīja likumu, kas pēc daudz domām vājina Ukrainas pretkorupcijas dienestus un abus šos galvenos pretkorupcijas birojus pakļaus ģenerālprokuroram. Kopš pilna mēroga kara pirmo reizi Ukrainas ielās iziet arī cilvēki protestēt pret šo lēmumu. Zelenskis ir paziņojis, ka būs jauns likums un un pretkorupcijas iestādēm neatkarība tiks garantēta.   

“Mēs nekad nepiekritīsim šādam tiesas vērtējumam, ka ir kaut kādi mobilizētie Krievijas okupanti, kuri, izrādās, ir upuri. Nē, viņi nav upuri, viņi ir iebrucēji. Viņi ir Krievijas okupanti,” sarunā par tiesvedību ar “TV Rain” raidījumā “Rīta Panorāma” sacīja NEPLP priekšsēdētājs Ivars Āboliņš.

Valsts drošības dienests no vairākām pašvaldībām jau saņēmis pieprasījumus par speciālo atļauju piešķiršanu pieejai valsts noslēpumam domju priekšsēdētājiem un viņu vietniekiem. Krievijas elitei pietuvinātais Starptautiskās Šaha federācijas prezidents ieradies Latvijā. Krievija un Ukraina sarunās Stambulā nevienojas par pamieru. Imantas iedzīvotāju biedrība satraukta par apkaimes zaļās zonas izpostīšanu, sākoties veloceļa Rīga - Babīte - Piņķi būvniecības projektam.

Ukrainā pēc piecus gadus ilga darba ir nomainīta valdība. Sīrijas dienvidos, kur šobrīd pēc asiņainām sadursmēm starp reliģiskajām kopienām – druziem un beduīniem iestājies saspīlējuma pilns miers. Pēc vēlēšanām Japānā ietekmi zaudējusi gadu desmitiem valdījusī Liberāldemokrātiskā partija. Aktualitātes komentē atvaļināts vēstnieks Gints Jegermanis un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un Latvijas transatlantiskās organizācijas valdes loceklis Sandis Šrāders. Druzi – cīņa par vietu zem Sīrijas saules Druzu identitātes pamatā ir reliģija, kas 11.gadsimtā radusies uz islāma bāzes, taču lielākoties netiek uzskatīta par tā novirzienu, un vairuma musulmaņu ieskatā druzi ir ticības atkritēji. Vislielākā druzu kopiena, vairāk nekā pusmiljons, mitinās Sīrijā, apmēram ceturtdaļmiljons – Libānā, apmēram 119 000 – Izraēlā, t.sk. Izraēlas anektētajās Golānas augstienēs. Sīrijā druzi koncentrējas valsts dienvidu rajonos un veido vairākumu Suveidas provincē. Spriedze, kas tradicionāli valda starp druziem un musulmaņiem, kopš Asada režīma krišanas jau vairākkārt izlauzusies uz āru bruņotās sadursmēs. Līdz šim nopietnākās cīņas  uzliesmoja 13. jūlijā kā konflikts starp druziem un viņiem līdzās dzīvojošajām islāmticīgajām arābu beduīnu grupām. Viss sācies ar kāda druzu tirgotāja sagūstīšanu un aplaupīšanu, un, lai arī sagūstītais vēlāk atbrīvots, druzi par atbildi nolaupījuši vairākus beduīnus, un šie incidenti drīz pārauguši nopietnās sadursmēs ar mīnmetēju un bruņutehnikas izmantošanu. Par cīņu smagumpunktu kļuva Suveidas pilsēta, vairums no kuras 70 000 iedzīvotāju ir druzi. Valdības spēki karadarbības zonā, kā apgalvo druzi, faktiski atbalstījuši beduīnus un izrēķinājušies ar druzu iedzīvotājiem. 14. jūlijā viens no druzu garīgajiem līderiem šeihs Hikmats al-Hidžri vērsās ar lūgumu pēc starptautiska atbalsta viņa kopienai, un nākamajā dienā Izraēlas gaisa spēki veica uzlidojumus Sīrijas armijas un beduīnu pozīcijām pie Suveidas, kā arī aizsardzības ministrijas un ģenerālštāba ēkām Damaskā. Pēc šiem uzlidojumiem valdības spēki atvilkās no Suveidas rajona, taču uzbrukumu izvērsa beduīni, kuriem pienāca papildspēki no attālākiem rajoniem. 19. jūlijā beduīnu vienībām izdevās ielauzties pilsētā, notika ielu cīņas, taču vēlāk Suveidas apkārtnē atgriezās valdības vienības, un beduīni atkāpās. Valdība izsludināja uguns pārtraukšanu, ko apstiprināja arī druzu un beduīnu pārstāvji. Nākamajās dienās cīņas pierima, tiek ziņots, ka pamiera vienošanās visumā tiekot ievērota. No Suveidas ir evakuēti visi tur dzīvojošie beduīnu klanu locekļi, apmēram 1500 cilvēku, bet kopumā, tiek lēsts, ka šīs krīzes rezultātā savus mājokļus konflikta zonā pametuši apmēram 130 000 cilvēku, kā druzu, tā musulmaņu. Japānas valdošo saulriets Pagājušajā svētdienā, 20. jūlijā, Japānas pilsoņi pārvēlēja pusi no divsimt četrdesmit astoņiem parlamenta augšnama – Padomdevēju palātas – deputātiem. Rezultāti lielā mērā apstiprina tendenci, kura jau iezīmējās pagājušā gada oktobrī notikušajās apakšnama – Pārstāvju palātas – vēlēšanās, proti: Japānā jau septiņdesmit gadus teju nemainīgi valdošā Liberāli demokrātiskā partija piedzīvo lejupslīdi. Mazākuma valdības koalīcija, kuru liberāldemokrāti veido kopā ar savu pastāvīgo mazāko partneri, partiju „Kōmeitō” jeb Tīras politikas partiju, cerēja vismaz saglabāt vairākumu augšnamā, taču velti. Liberāldemokrāti zaudējuši apmēram sestdaļu vietu, lielākais ieguvējs ir partija „Sansitō” – ultrakonservatīvi labējie populisti. Labu rezultātu svētdienas vēlēšanās guvis arī vēl viens konservatīvi populistisks, tikai salīdzinoši mērenāks spēks – Demokrātiskā partija tautai. Par spīti nosaukumam Japānas liberāldemokrāti faktiski ieņem nacionālisma un konservatīvisma politikas nišu, un augšminētie konkurenti šai ziņā izrādījušies efektīgāki. Kā norāda komentētāji, premjerministrs Šigeru Išiba esot par maz nacionālistisks un par maz konservatīvs, salīdzinot ar savu priekšgājēju Šindzo Abi. Par labu valdības koalīcijai nenāk arī ekonomiskās problēmas, augsta inflācija, kas sevišķi pamanāmi skārusi japāņiem tik svarīgā rīsa cenas. Tagad tam visam vēl pievienojies Trampa faktors, apdraudot Japānas tirdzniecību ar Savienotajām Valstīm. Tūdaļ pēc neveiksmīgajām svētdienas vēlēšanām premjers Išiba gan pauda apņēmību turpināt valdības darbu, tomēr tiek atzīmēts, ka viņa trīs priekšgājēji, pēc tam kad bija zaudējuši vairākumu Padomdevēju palātā, atkāpušies no amata dažu mēnešu laikā.   Ukrainas iekšpolitikas padebešos ducina Pagājušā nedēļa nesa vērienīgas pārmaiņas Ukrainas valdībā. Ministru kabineta priekšgalā turpmāk būs nepilnus četrdesmit gadus vecā vadības speciāliste, līdzšinējā vicepremjere un ekonomikas ministre Jūlija Sviridenko. Savukārt līdzšinējais premjerministrs Deniss Šmihaļs turpmāk vadīs aizsardzības jomu. Viņš savā līdzšinējā amatā sabija vairāk nekā piecus gadus, kuru laikā, kā zināms, iekrita gan pandēmija, gan Krievijas pilna mēroga iebrukums. Kā atzīst teju visi komentētāji, Šmihaļs ir ticis galā ar savām funkcijām visai sekmīgi, kā viņa galveno veikumu atzīmējot Ukrainas militārās rūpniecības attīstību grūtajos kara apstākļos. Un lielum lielais vairums pauž skepsi par to, vai nule notikušās valdības pārbīdes šai ziņā dos kādu pamanāmu efektu. Kā paziņojis prezidents Zelenskis, līdztekus vēl straujākai pašmāju ieroču ražošanas izaugsmei pārveidotās valdības galvenie uzdevumi ir valsts ekonomiskā potenciāla atraisīšana, sociālā atbalsta programmas ieviešana, birokrātiskā aparāta sašaurināšana un, attiecīgi, līdzekļu ekonomija. Valdības „kapitālais remonts” paredz ne vien ministru portfeļu maiņu, bet arī ministriju pārstrukturēšanu. Un te nu kritiķi neskopojas ar skepsi. Piemēram, paredzēts Ekonomikas ministriju apvienot ar Lauksaimniecības un pārtikas apgādes ministriju un Vides aizsardzības un dabas resursu ministriju, izveidojot Ekonomikas, ekoloģijas un lauksaimniecības ministriju – visai grandiozu administratīvu struktūru. Rodas šaubas par to, cik daudz laika varētu prasīt attiecīgie saaugšanas procesi. Līdzšinējais aizsardzības ministrs Rustems Umerovs turpmāk būs Nacionālās drošības un aizsardzības padomes sekretārs, respektīvi – administratīvais vadītājs. Padome ir koordinējoša un konsultatīva struktūra prezidenta pakļautībā. Taču lai cik apšaubāmi dažam varbūt šķiet prezidenta Zelenska īstenotie kabineta pārkārtojumi, ne tie kļuva par iemeslu protestiem, kuros pirmoreiz kopš „lielā” kara sākuma vakar izgāja Kijivas, Ļvivas un citu Ukrainas pilsētu ļaudis. 22. jūlijā Ukrainas Augstākā Rada nobalsoja par izmaiņām likumdošanā, kas turpmāk pakļaus divas līdz šim neatkarīgas korupcijas apkarošanas institūcijas – Nacionālo antikorupcijas biroju un Specializēto antikorupcijas prokuratūru – valsts ģenerālprokuroram. Turpmāk šim amatvīram būs tiesības pārtraukt korupcijas apkarotāju uzsāktos kriminālprocesus attiecībā pret augstākajām valsts amatpersonām. Dienu iepriekš pār abu minēto pretkorupcijas iestāžu darbinieku galvām pārvēlās kratīšanu vilnis Ukrainas Drošības dienesta un Ģenerālprokuratūras izpildījumā. Tiek pausts, ka korupcijas apkarotāju rindās esot Krievijas ietekmes aģenti, esot aizturēts viens agresorvalsts spiegs. Vēl kādi biroja un specializētās prokuratūras darbinieki esot vainojami satiksmes negadījumu izraisīšanā,  bet neesot saukti pie atbildības. Uz visu šo kampaņu jau reaģējusi Eiropas Komisija tās oficiālā pārstāvja Gijoma Mersjē personā, norādot, ka no demokrātiskas pārvaldes progresa atkarīgi Eiropas Savienības lēmumi par finansiālo atbalstu, un Ukrainā šobrīd notiekošais komisijai radot bažas. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Krievijas operācijas Ukrainā intensificēsies. Arī analītiķi brīdina, ka drīz pret Ukrainu tiks raidīti līdz pat 1000 dronu dienā, "Rīta Panorāmā" pauda Saeimas ārpusfrakciju deputāts Igors Rajevs.

Šoreiz raidījumā Divas puslodes pārsvarā pievēršamies notikumiem Eiropā. Neuzticības balsojumu pagājušajā nedēļā ir izturējusi Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Lai gan jau pirms balsojuma bija skaidrs, ka jaunas komisijas meklējumos nebūs jādodas, notikums tomēr ir uzmanības vērts, jo izgaismo neapmierinātību ar komisijas vadību, tostarp arī to politisko spēku vidū, kas viņas kandidatūru atbalstīja. Šengenas beigu sākums - šādi virsraksti nereti vērojami starptautiskajos medijos, tiem atspoguļojot Eiropas valstu arvien stingrākos pasākumus imigrācijas ierobežošanai. Vai pārbaudes uz robežām tiešā nozīmē Šengenas nāvi un kad sagaidīsim darbojošos Eiropas mēroga risinājumus imigrācijas kontrolēšanai? Pēc četrām desmitgadēm ieročus nolicis kurdu bruņotais separātistu grupējums Kurdistānas Sstrādnieku partija. Kamēr partija norāda, ka cīņu pārnes uz demokrātisko fronti jeb politiku, Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans jau paziņojis, ka atbruņošanās uzskatāma par viņa valsts uzvaru. Kādēļ tas notiek tagad un kurš no tā būs ieguvējs? Nedaudz arī par vē vienu aktualitāti - Tramps izvirzījis Krievijai prasību 50 dienu laikā diplomātiskā ceļā vienoties par mieru, piedraudot, ka pretējā gadījumā uzliks ievedmuitu 100% apmērā importam no Krievijas un no tās tirdzniecības partneriem.  Aktualitātes analizē politisko norišu pētnieks Veiko Spolītis un Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Marts Ivaskis.   Fon der Leienas kundzes jaunā pieredze Eiropas Parlamenta balsojumi par neuzticības izteikšanu Eiropas Komisijas prezidentam, respektīvi, komisijai pilnā sastāvā, nav sevišķi bieža parādība. Salīdzinoši vairāk to bija pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kad Žaka Delora komisija piedzīvoja trīs, bet Žaka Santēra komisija – divus balsojumus, pie tam Santērs demisionēja pats brīdī, kad brieda trešais balsojums. Mūsu gadsimtā pa vienam balsojumam nācies izturēt Romano Prodi 2004. gadā, Žozē Manuelam Barrozu 2005. gadā un Žanam Klodam Junkeram 2014. gadā. Pagājušajā ceturtdienā, 10. jūlijā, šim sarakstam pievienojusies arī Urzula fon der Leiena. Tāpat kā iepriekšējās reizēs arī šoreiz viss beidzās komisijas labā: 360 parlamentāriešiem balsojot pret, nepieciešamais divu trešdaļu balsu apjoms netika iegūts, un fon der Leienas komisija palika savā vietā. Konkrētais balsojuma rosinātājs bija deputāts no Rumānijas George Piperjs, labējā Eiropas Konservatīvo un reformistu grupā ietilpstošās partijas Alianse rumāņu vienotībai pārstāvis. Galvenais motīvs ir t.s. Faizergeita – skandāls, kuru 2021. gada aprīlī izraisīja laikraksta „The New York Times” publikācija, kurā tika apgalvots, ka vienošanās starp Eiropas Komisiju un farmācijas kompāniju „Pfizer” par 35 miljardus vērto Covid-19 vakcīnu iepirkumu faktiski notikusi, fon der Leienai apmainoties īsziņām ar „Pfizer” izpilddirektoru Albertu Burlu. Eiropas Komisija noliedz šādu traktējumu, savukārt laikraksts panācis Eiropas Vispārējās tiesas lēmumu, ka komisijai būtu jāpadara attiecīgā sarakste publiski pieejama. Visdrīzāk, juridiska stīvēšanās par šo jautājumu, kā arī par to, vai īsziņas vispār var būt obligāti publiskojams materiāls, turpināsies. Pērkot deputātu labvēlību, pirms balsojuma fon der Leienai nācās atteikties no vairākām savām nostādnēm pēc pāris nedēļām apstiprināmā savienības septiņgadu budžeta sakarā. Sociālistu un demokrātu grupa pavisam tieši piedraudēja balsojumā atturēties, ja budžetā netiks saglabāta apjomīgā Eiropas Sociālā fonda finansējuma daļa. Tāpat fon der Leiena atteicās no domas finansējumu reģionu atbalstam, kas veido apmēram trešdaļu no visa savienības budžeta, piešķirt ar nacionālo valdību starpniecību. Pret neuzticības izteikšanu balsoja vairums deputātu no Eiropas Tautas partijas, Sociālistu un demokrātu, liberālās „Atjauno Eiropu” un Zaļo grupām, savukārt par – pamatā labējie: Konservatīvie un reformisti, „Eiropas patrioti”, Suverēno nāciju Eiropa, arī daļa no radikālās Kreiso grupas. Kurdistānas Strādnieku partija noliek ieročus Kurdi ir viena no pasaules lielākajām nācijām bez savas valsts. Aprēķini ir visai atšķirīgi, taču ne mazāk kā trīsdesmit miljoni kurdu kompakti apdzīvo Turcijas dienvidaustrumus, kā arī tiem piegulošos Irānas, Irākas un Sīrijas rajonus. Suverēnas Kurdistānas izveides ideja tika pieteikta jau pirms vairāk nekā simts gadiem, Pirmā pasaules kara izskaņā, taču ne toreiz, ne vēlāk nav īstenojusies. Kurdu neatkarības centienus visas pieminētās valstis uzlūkojušas kā apkarojamu separātismu, un palaikam šī pretstāve izvērtusies bruņotā cīņā. Turcijas kurdu cīņas avangards kopš 1978. gada bija Kurdistānas Strādnieku partija, kuras ideoloģija apvienoja kurdu nacionālismu un marksismu, deklarējot kā mērķi ne vien neatkarīgu, bet arī sociālistisku Kurdistānu. Tiek lēsts, ka organizācijas bruņotā cīņa pret Turciju prasījusi vairāk nekā 37 000 dzīvību, pie tam vardarbībā pret civiliedzīvotājiem tiek vainotas abas puses. 1999. gadā Turcijas specdienestiem izdevās Kenijā sagūstīt un pārvest uz Turciju Kurdistānas Strādnieku partijas dibinātāju un līderi Abdullu Edželanu, kurs kopš tā laika atrodas mūža ieslodzījumā. Pēc Sadama Huseina režīma sabrukuma Irākā 2003. gadā un Sīrijas pilsoņkara uzliesmošanas 2011. gadā kurdu bruņotās vienības sāka kontrolēt savas etniskās teritorijas attiecīgajās valstīs, un šeit patvērumu atrada arī Kurdistānas Strādnieku partijas kaujinieki, kas, savukārt, pamudināja Turciju īstenot militāras operācijas pret kurdu spēkiem kaimiņvalstu teritorijā. 2012. gadā toreizējā Turcijas premjerministra Redžepa Tajipa Erdogana valdība uzsāka sarunas ar ieslodzījumā esošo Edželanu, taču nākamajā gadā Parīzē tika noslepkavots viens no kurdu līderiem, un pāris nākamo gadu laikā miera process izjuka. Šķiet, tagad ir izdevies panāks labāku rezultātu, jo šī gada februārī Edželans aicināja savu organizāciju atbruņoties un pašlikvidēties, un maijā Kurdistānas Strādnieku partijas kongress tiešām pieņēma attiecīgu lēmumu. 11. jūlijā Irākas ziemeļu pilsētā Suleimānijā Strādnieku partijas kaujinieki piedalījās simboliskā ieroču iznīcināšanas ceremonijā, dedzinot sārtā savus automātus un citus šaujamos. Grūti gan spriest, cik liela daļa no Strādnieku partijas militārā spārna ir gatavi pakļauties augstākstāvošo lēmumam un tiešām atbruņoties. Tāpat pagaidām nav skaidri zināms, ko ir apņēmusies darīt Turcijas valdība apmaiņā pret kurdu atteikšanos no bruņotas cīņas.  Vai Šengena briesmās?  Pagājušajā nedēļā prezidents Makrons un premjerministrs Stārmers tikās Londonā kārtējā Francijas un Lielbritānijas samitā. Kā teju nozīmīgākais tikšanās rezultāts tiek izcelta vienošanās par neregulāro imigrantu apmaiņas programmu, proti, Francija piekrīt saņemt no Lielbritānijas atpakaļ zināmu skaitu ārpuseiropas migrantu, kuri bez ieceļošanas atļaujas šķērsojuši Lamanšu, savukārt Lielbritānija uzņems attiecīgu skaitu tādu, kuriem būtu tiesības uz uzturēšanos, bet kuri to līdz šim nav mēģinājuši panākt. Tiek lēsts, ka šādi Lielbritānija varētu nosūtīt atpakaļ uz kontinentu apmēram 2600 cilvēkus gadā jeb apmēram 6% no bez atļaujas atkuģojušajiem. Kamēr briti bija Eiropas Savienībā, viņiem bija tiesības nosūtīt neregulāros migrantus uz to savienības valsti, kurā viņi bija ieradušies vispirms. Līdz 2016. gadam Apvienotā Karaliste nogādāja kontinentā vairāk ieceļotāju nekā uzņēma, taču tagad situācija ir mainījusies. 2024. gadā pieteikumus par uzturēšanās atļaujas piešķiršanu iesnieguši 108 000 cilvēku, kas ir apmēram divas ar pusi reizes vairāk nekā 2018. gadā. Šogad, kā liecina statistika, šis apjoms varētu vēl dubultoties. Pret šiem skaitļiem domājamais atgriežamo daudzums šķiet pieticīgs, taču abi valdību vadītāji izteicās optimistiski – galu galā šī ir pirmā šāda veida vienošanās starp Lielbritāniju pēc Breksita un kādu Eiropas Savienības valsti. Tikām citāda noskaņa valda divu Eiropas Savienības valstu – Polijas un Vācijas – pierobežā pēc tam, kad Polija 7. jūlijā ieviesa daļēju robežas kontroli ar Vāciju un arī Lietuvu. Iemesls jau atkal ir neregulārie migranti, kuri cenšas, ietikuši Polijā vai kādā no Baltijas valstīm, nonākt Vācijā. Taču Varšava diezin vai būtu spērusi šādu soli, ja Berlīne ko līdzīgu nepasāktu jau 2023. gada oktobrī. Šobrīd tās gan ir pārbaudes izlases kārtībā, un teorētiski tām būtu pēc kāda laika jābeidzas, tomēr par to drošas pārliecības nav. Eiropas Savienības likumdošana paredz, ka kontrole uz tās iekšējām robežām var tikt ieviesta tikai ārkārtas situācijās un uz pusgadu, taču norma skaidri nenosaka, ka šo termiņu nevar pagarināt. To arī dara ne vien Vācija un Polija, bet arī vairākas citas dalībvalstis. Situācijā, kad kontrolētas Eiropas Savienības iekšējās robežas tikai vairojas, arvien biežāk izskan spriedelējumi par iespējamu Šengenas sistēmas galu. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Ogres novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Egils Helmanis (Nacionālā apvienība) ticis ievainots Ukrainā, Krievijas apšaudes rezultātā. Pretrunīgi vērtē ideju par LMT un Tet daļu atpirkšanu no zviedriem. Briselē prezentē nākamo Eiropas Savienības daudzgadu budžeta projektu. Tīģermeitenēm Rīgas Zooloģiskajā dārzā doti vārdi Safīra un Auguste. Nosauc Latvijas jauniešu olimpiskās delegācijas sastāvu un karognesēju, kas pārstāvēs Latviju Eiropas Jauniešu Olimpiskajā festivālā Skopjē.

Raidījumā plašāk runājam par Amerikas Savienotajām Valstīm, aptverot gan iekšpolitikas jautājumus, gan arī ārpolitikas jautājumus, kā arī beigās diskutējam par Ķīnu. ASV Neatkarības dienas svinības prezidentam Trampam īpašas šogad padarīja "Lielā un daiļā likumprojekta" pieņemšana. Tam gan bijis ne mazums kritiķu, kuru vidū ir arī Īlons Masks. Tikmēr ASV ārpolitikā galveno uzmanību, vismaz mēs Latvijā pievēršam karam Ukrainā, un pēdējā laikā no Trampa mutes izskanējušas šķietami pozitīvas iezīmes Ukrainai - Baltā nama saimnieka neapmierinātība ar Putinu aug un tiek meklētas iespējas arī stiprināt Ukrainas aizsardzības spējas. Kā būs ar darbiem, tas gan ir cits jautājums. Nenoteiktība joprojām valda arī tarifu sāgā. Savukārt Ķīna likusi skaidri noprast, ka tā nevēlas Krievijas sakāvi Ukrainā. Kā Eiropai to uztvert un kā veidot attiecības ar Pekinu laikā, kad sadarbība tirdzniecībā ir būtiska, bet kā ēna turpat blakus redzama Ķīnas militāro muskuļu audzēšana un arvien lielāks atbalsts Krievijas militārajai rūpniecībai? Aktualitātes analizē Sigita Strubera, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre, un Kristofers Kārlis Krūmiņš, Austrumeiropas politikas students Džordžtaunas universitātē (ASV), RSU Ķīnas Studiju centra projektu koordinators. „Lielais skaistais” un „trešais dusmīgais” 4. jūlijā, Savienoto Valstu Neatkarības dienā, Baltajā namā notikušo svinību ietvaros prezidents Tramps ar attiecīgu pompu parakstīja savu „Lielo daiļo likumprojektu”, kā viņš pats to dēvē. Līdz ar to šī nodokļu atlaižu un budžeta tēriņu pakete ir ieguvusi likuma spēku. Kā zināms, tas nenācās viegli, jo projekta ietekme uz vairākām nozīmīgām sociālajām programmām un budžeta izdevumu līmeni raisīja iebildumus ne tikai opozicionāros demokrātos, bet arī republikāņu rindās. Kongresa Budžeta birojs lēš, ka Trampa „finansiālā daile” varētu nākamajos desmit gados palielināt Savienoto Valstu budžeta deficītu par vairāk nekā trīs triljoniem dolāru un laupīt valsts apmaksātu veselības aprūpi un atbalstu pārtikas iegādei miljoniem amerikāņu. Projekts paredz padarīt par pastāvīgām nodokļu atlaides, kuras Tramps ieviesa savas pirmās prezidentūras laikā, toreiz uz laiku līdz šī gada nogalei. Šīs atlaides varētu turpmākajos desmit gados samazināt budžetu apmēram par četriem ar pusi triljoniem, bet prezidents ir pārliecināts, ka tās nozīmīgi veicinās ekonomikas izaugsmi. Būtisks pieaugums paredzēts militārajam budžetam, pamatā karakuģu būvei un pretgaisa aizsardzības projektam, prezidenta nodēvētam par „Zelta kupolu”, kā arī Imigrācijas un muitas kontroles dienestam, kurš īsteno Trampa politikas lolojumu – nelegālo ieceļotāju izraidīšanas kampaņu. Tikām uz „Lielā daiļā” stāšanos likumīgā spēkā reaģējis Īlons Masks, kurš jau agrāk bija solījis, ja tas notikšot, viņš dibināšot jaunu politisko partiju. Tā saukšoties Amerikas partija, un tās tuvākais mērķis esot nākamajās Kongresa vēlēšanās iegūt dažas vietas, kas, ievērojot demokrātu un republikāņu spēku samēru likumdevējā, kļūtu izšķiroši svarīgas. Eksperti gan ir visai skeptiski par iespēju nozīmīgi izkustināt nu jau pārsimts gadus cementēto divpartiju sistēmu Savienotajās Valstīs. Makaronu kārējs Vladimirs „Putins mums ir sakarinājis kaudzēm makaronu uz ausīm,” – tā varētu tulkot amerikāņu idiomu, ar kuru Baltā nama saimnieks raksturoja savas attiecības ar agresorvalsts līderi, runājot kabineta sēdē. Šķiet, ugunsgrēku iekrāsotās Ukrainas pilsētu debesis tomēr met savu baiso atblāzmu arī uz Vašingtonu, respektīvi, Kremļa rīcība, pieprasot faktisku Ukrainas kapitulāciju, slepkavojot tās civiliedzīvotājus un paralēli manipulējot ar Savienoto Valstu līderi, sāk nodarīt pārāk pamanāmu kaitējumu Trampa un viņa administrācijas reputācijai. Zināms indikators bija ieroču piegāžu jautājuma līkloči. Pēc pagājušās nedēļas vidū izskanējušās informācijas, ka Savienotās Valstis aptur militāro palīdzību Ukrainai, ciktāl to krājumi esot nepietiekami, un 4. jūlijā notikušās Savienoto Valstu un Ukrainas vadītāju telefona sarunas, pirmdien, 7. jūlijā, Tramps tomēr paziņoja, ka ieroči tikšot piegādāti. Otrdien tika precizēts, ka runa ir par desmit raķetēm pretgaisa aizsardzības sistēmai „Patriot”, kas ir visai pieticīgs daudzums. Tomēr būtiskākais ir tas, ka Savienotās Valstis nav radikāli mainījušas savu pieeju militārā atbalsta sakarā un nav tādējādi kļuvušas par faktisku agresijas atbalstītāju. Ja var ticēt aģentūras „Associated Press” paustajam, ideja par ieroču piegādes apturēšanu patiešām nākusi no Pentagona un bijusi Baltajam namam negaidīta. Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs vērsies pie prezidenta Trampa ar lūgumu pārdot viņam vienu „Patriot” iekārtu, lai to tālāk nodotu Ukrainai. Atbilde esot – lai Mercs piegādājot kādu no savā rīcībā esošajām iekārtām, bet Savienotās Valstis esot gatavas dalīt izmaksas uz pusēm. Bet šodien, 9. jūlijā, apritēja arī kārtējais termiņš, kuru Baltā nama saimnieks bija noteicis paaugstinātu ievedmuitas tarifu ieviešanai vairākām valstīm, t.sk. Bangladešai, Indonēzijai, Japānai un Dienvidkorejai, ja netiks panākta tirdzniecības vienošanās. Tomēr vakar prezidents atlika tarifu ieviešanu līdz 1. augustam. Zīmīgi, ka biržas praktiski nav reaģējušas uz pēdējiem Baltā nama saimnieka lēmumiem un izteikumiem tarifu sakarā. Pekina atklāj kārtis Pirms nedēļas Briseli apmeklēja Ķīnas ārlietu ministrs Vans Ji, četras stundas pavadot sarunās ar Eiropas Savienības Augsto pārstāvi ārpolitikas un drošības politikas jautājumos Kaju Kallasu. Sarunu gaitā Ķīnas pārstāvis izrādījās neierasti atklāts, paziņojot, ka Pekina nevarot pieļaut Krievijas zaudējumu karā Ukrainā – tādā gadījumā Savienoto Valstu uzmanība tikšot pievērsta tikai Ķīnai un Klusā okeāna reģionam. Informāciju par šo Ķīnas pārstāvja izteikumu publiskojis laikraksts „South China Morning Post”. Izdevums raksturojis tikšanos kā „četras stundas ilgu debašu maratonu”, kurā puses apmainījušās ģeopolitiskiem un ekonomiskiem pārmetumiem, pie tam Kajai Kallasai nācies uzklausīt pāris sarunu partnera pasāžas lektora stilā. Konkrētais izteikums nācis kā atbilde Eiropas Savienības pārstāves teiktajam, ka Ķīna sniedzot Krievijai konkrētu militāru atbalstu. Atklātība, ar kādu Vans Ji definējis savas valsts pozīciju pašreizējā kara sakarā, ir visai neierasta pat sarunās aiz slēgtām durvīm, un sacītais ir manāma nobīde no Pekinas oficiāli ieturētās neitralitātes. Pāris dienas vēlāk Ķīnas Ārlietu ministrijas pārstāve gan centās mīkstināt situāciju, paužot, ka viņas valsts ir neitrāla šajā konfliktā un, protams, ieinteresēta pēc iespējas drīzā karadarbības pārtraukšanā un situācijas politiskā risinājumā. Ārlietu ministra Vana vizīte Briselē bija veltīta mēneša nogalē plānotā Eiropas Savienības un Ķīnas samita sagatavošanai, kad Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena un Eiropadomes prezidents Antoniu Košta apmeklēs Pekinu un tiksies ar prezidentu Sji Dziņpinu un citiem Ķīnas Tautas republikas vadītājiem. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Pirms pieciem gadiem, protestējot pret Aleksandra Lukašenko kārtējo atgriešanos amatā, Baltkrievijā ielās izgāja simtiem tūkstošu cilvēku. Pēc ilgajiem protestiem autoritārisma žņaugi tomēr palika ciešāki, daudzi aizmuka no valsts. Tagad Baltkrievija ir Krievijas ciešākais sabiedrotais karā pret Ukrainu, tā veic nemitīgus hibrīduzbrukumus mums un citiem kaimiņiem, bet disidenti sēž cietumā. Vai pārmaiņas Baltkrievijā iespējamas tikai pēc Krievijas sakāves? Par to Krustpunktā sarunājamies ar bijušo un šobrīd pēdējo Latvijas vētnieku Baltkrievijā, tagad Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieku Einaru Semani.  

Pirms pieciem gadiem, protestējot pret Aleksandra Lukašenko kārtējo atgriešanos amatā, Baltkrievijā ielās izgāja simtiem tūkstošu cilvēku. Pēc ilgajiem protestiem autoritārisma žņaugi tomēr palika ciešāki, daudzi aizmuka no valsts. Tagad Baltkrievija ir Krievijas ciešākais sabiedrotais karā pret Ukrainu, tā veic nemitīgus hibrīduzbrukumus mums un citiem kaimiņiem, bet disidenti sēž cietumā. Vai pārmaiņas Baltkrievijā iespējamas tikai pēc Krievijas sakāves? Par to Krustpunktā sarunājamies ar bijušo un šobrīd pēdējo Latvijas vētnieku Baltkrievijā, tagad Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieku Einaru Semani.  

Eiropas Savienības Padome, kurā pārstāvētas dalībvalstis, arvien papildinot sankcijām pakļauto personu sarakstus, tajos iekļāvusi gandrīz 2000 Krievijas pilsoņu, to vidū ir arī tā dēvētie oligarhi, toskait Latvijā labi zināmais Pjotrs Avens un Mihails Fridmans. Kamēr Avens cīnās, lai panāktu sava vārda izņemšanu no sankciju sarakstiem, Eiropas Savienības Tiesa spērusi soli pretējā virzienā, kas oligarhu iekļaušanu sarakstos padarīs vieglāku. Kolēģe Ilze Nagla Luksemburgā sarunājās ar ES Tiesas ģenerāladvokāti Lailu Medinu par tā saukto oligarhu kritēriju, par kuru viņa sagatavojusi viedokli, ko drīzumā, visticamāk, apstiprinās ES Augstākā tiesa.

Pēc visa spriežot, Krievijas bruņoto spēku vasaras ofensīva ir sasniegusi kulmināciju vai vismaz tuvu tai. Pagājušonedēļ jauna eskalācija iezīmējās arī jau kādu laiku saspringtajās attiecībās starp Armēnijas valsts varu un Armēņu apustulisko baznīcu. Un aizvadītajā nedēļas nogalē plaši pret valdošo politisko konjunktūru vērsti mītiņi notikuši divās Balkānu kaimiņvalstīs – Serbijā un Ungārijā.  Ārvalstu aktualitātes studijā pārspriežam kopā ar Austrumeiropas Politikas pētījumu centra pētnieku Armands Astukeviču un Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzēju Jāni Kapustānu. * Putins nogalina, Tramps apsver Pēc visa spriežot, Krievijas bruņoto spēku vasaras ofensīva ir sasniegusi kulmināciju vai vismaz tuvu tai. Vairākos sektoros visā 1200 kilometru garajā frontē notiek intensīvi uzbrukumi ukraiņu pozīcijām, bet to raksturs liecina, ka agresorvalsts militāristi acīmredzami joprojām cer uz savu kvantitatīvo pārākumu. Taktiskas pamatā joprojām ir kājnieku uzbrukumi lielākoties bez bruņutehnikas atbalsta, un šajos uzbrukumos tiek sūtīti praktiski neapmācīti un, maigi izsakoties, vāji motivēti karavīri. Ar viņu asinīm tiek pirkti pavisam pieticīgi teritoriāli ieguvumi, ja tādi vispār ir. Frontes ziemeļu galā, kur Krievijas spēki iespiedušies Ukrainas Sumu apgabala teritorijā, viņu uzbrukums ir apturēts dažu kilometru attālumā no robežas. Donbasā agresora galvenais mērķis ir Kostjantiņivka – nozīmīgs transporta mezgls, kura ieņemšana pavērtu ceļu tālākajam uzbrukumam Kramatorskas un Slavinskas pilsētām un, līdz ar to, Putina kārotajai pilnīgai kontrolei pār Donbasa reģionu, bet nekas neliecina par kādiem izšķirošiem Krievijas panākumiem šai virzienā. Pēc vairāk nekā gadu ilgām kaujām krieviem nav izdevies pilnībā ieņemt Torecku, tāpat drīz jau būs gads, kopš norit kaujas Pokrovskas pilsētas apkārtnē. Tiesa, viens nozīmīgs ieguvums agresora kontā šonedēļ ir – tā ir Ukrainas bagātākā litija atradne pie Ševčenko ciema uz rietumiem no Doņeckas. Kā izdevumam "The Telegraph" izteicies Lielbritānijas Karaliskā apvienotā aizsardzības pētījumu institūta eksperts Niks Reinoldss, Krievija acīmredzot cerot, ka Ukrainas spēki neizturēs šo intensīvo karadarbību. Otra šīs stratēģijas daļa ir slepkavnieciskie gaisa uzbrukumi Ukrainas pilsētām, kas jūnijā sasnieguši jaunu rekordu, Krievijai raidot pret kaimiņvalsti vairāk nekā 5300 lidrobotus, kā arī vairākus simtus spārnoto un ballistisko raķešu. Ukrainas pretgaisa aizsardzībai nākas arvien grūtāk atvairīt šos triecienus. Ukraiņu žurnāliste, kura uzrunāja prezidentu Trampu preses konferencē pēc viņa tikšanās ar Ukrainas prezidentu Zelenski NATO samita laikā pagājušonedēļ, jautāja viņam par iespēju piegādāt Ukrainai vēl kādas pretgaisa sistēmas "Patriot". Baltā nama saimnieka atbilde bija, ka viņš lūkošot, vai kādas no šīm pieprasītajām iekārtām esot pieejamas. Tikām senators no Republikāņu partijas Lindsijs Greiems pēc golfa mača ar prezidentu intervijā telekompānijai ABC paziņojis, ka Tramps atbalstot Greiema virzīto likumprojektu par 500 % tarifa ieviešanu to valstu importam, kuras iepērk Krievijas energoresursus, bet pie tam nesniedz atbalstu Ukrainai. Pirmās šai sarakstā ir Ķīna un Indija, bet grūti spriest, kā šādi represīvi tarifi būtu salāgojami ar kopējo Savienoto Valstu tarifu politiku. Aizkaukāzs dzirksteļo Pagājušonedēļ jauna eskalācija iezīmējās jau kādu laiku saspringtajās attiecībās starp Armēnijas valsts varu un Armēņu apustulisko baznīcu. Maija beigās premjerministrs Nikols Pašinjans nāca klajā ar apgalvojumu, ka baznīcas galva, katolikoss Karekins II esot pārkāpis celibāta zvērestu un viņam esot ārlaulības meita. Valdības vadītājs pat nodibināja īpašu koordinācijas grupu jauna baznīcas galvas ievēlēšanas organizēšanai, kaut arī saskaņā ar Armēnijas likumdošanu valsts ir šķirta no baznīcas. Konfesijas vadība atbildēja ar paziņojumu, ka valdības galva graujot armēņu garīgo vienotību, taču katolikosam piedēvēto neatspēkoja. Pagājušajā trešdienā drošības struktūras arestēja sešpadsmit personas, apsūdzot tās noziedzīgas organizācijas izveidošanā ar mērķi veikt terora aktus un gāzt pastāvošo valsts varu. Starp arestētajiem ir opozicionārās kustības „Svētā cīņa” līderis, arhibīskaps Bagrats Galstanjans, kā arī miljardieris, Armēnijas un Krievijas dubultpilsonis Samvels Karapetjans. Premjers Pašinjans paudis, ka Karapetjans darbojoties pēc Krievijas dotām instrukcijām, un ka valdība plānojot nacionalizēt miljardierim piederošos Armēnijas Elektrotīklus. Pikantu motīvu šai visai nopietnajai pretstāvei piešķīra kāda provinces garīdznieka sociālo tīklu ieraksts ar pagalvojumu, ka premjerministrs esot apgraizīts, kas liecinot, ka viņš nav kristīgs cilvēks. Uz to Pašinjans atbildējis, ka esot gatavs atrādīt attiecīgo intīmo ķermeņa daļu katolikosam Karekinam un baznīcas oficiālajam pārstāvim, lai pierādītu, ka garīdznieka paustais ir meli. Jaunu saasinājumu piedzīvojušas Krievijas un Azerbaidžānas attiecības, kuras pamatīgi pabojāja incidents ar Azerbaidžānas pasažieru lidmašīnas apšaudīšanu Krievijas teritorijā, kā rezultātā dzīvību zaudēja 38 cilvēki. Pašreizējā spriedzes kāpuma iemesls ir policijas rīcība Krievijas pilsētā Jekaterinburgā, aizturot vairākus desmitus azerbaidžāņu tautības iedzīvotāju. Viss noticis ļoti brutāli, aizturētie smagi piekauti, par ko liecina videoierakstos redzamie miesas bojājumi, bet divi no aizturētajiem – brāļi Huseins un Zijadins Safarovi – visa notikušā rezultātā zaudējuši dzīvību. Baku reakciju nenācās ilgi gaidīt. Azerbaidžāna atcēlusi visus ar Krieviju saistītos politiskos un kultūras pasākumus, t. sk. Krievijas premjerministra vietnieka vizīti. Savukārt pirmdien policija ieradās Krievijas medija „Sputņik” birojā Baku, kur arestēja vairākus tā darbiniekus. „Sputņika” licence darbībai Azerbaidžānā atsaukta jau februārī, bet šis Kremļa rupors turpinājis darbību. Tagad vismaz diviem tā darbiniekiem – galvenajam redaktoram Belousovam un redkolēģijas vadītājam Kartaviham – draud kriminālatbildība par nelikumīgu uzņēmējdarbību, krāpšanu un pretlikumīgu īpašuma piesavināšanos. Balkānu patriarhu svelmainā vasara Aizvadītajā nedēļas nogalē plaši pret valdošo politisko konjunktūru vērsti mītiņi notikuši divās Balkānu kaimiņvalstīs – Serbijā un Ungārijā. Sestdien apmēram 140 000 protestētāju, kuru vidū bija daudz studentu, izgāja Serbijas galvaspilsētas Belgradas ielās. Tā ir kārtējā epizode protestu sērijā, kuras katalizators bija pagājušā gada 1. novembrī notikusī traģēdija, kad Novisadas pilsētā sabruka nule uzbūvēta stacijas nojume, nogalinot sešpadsmit cilvēkus. Protestētāju galvenā prasība ir ārkārtas vēlēšanu sarīkošana, negaidot kārtējo prezidenta un parlamenta pārvēlēšanu 2027. gadā. Nacionālists un populists Aleksandars Vučičs ir prezidenta amatā nu jau divpadsmit gadus, un viņa valdīšanai tiek pamatoti pārmestas autoritāras tendences un plašumā vērsusies korupcija. Vučiča pārstāvētajai Progresīvajai partijai ir vairākums parlamentā. Sestdien starp protestētājiem un policiju izcēlās sadursmes, varas kalpiem laižot darbā asaru gāzi un trokšņa granātas, vismaz 38 cilvēki tika aizturēti. Prezidents Vučičs svētdien uzstājās televīzijā, pasludinot protestētājus par valsts pamatu grāvējiem un draudot ar represijām, savukārt demonstranti bloķēja ielas, nosprostojot tās ar metāla barjerām un atkritumu konteineriem, ko policija novāca tikai pirmdien. Nav pamata domāt, ka šie protesti Belgradā paliks pēdējie. Tāpat desmiti tūkstošu – pēc dažām aplēsēm līdz pat 200 000 – svētdien devās praida gājienā pa Budapeštas ielām. Šis pasākums noteikti nebūtu pulcējis tādu dalībnieku masu, ja ne premjerministra valdošās varas mēģinājums gājienu aizliegt. Aizlieguma pamatā ir konstitūcijas grozījumi, par kuriem konservatīvās partijas "Fidesz" dominētais parlaments nobalsoja martā, un kas nosaka, ka nepilngadīgajiem liegts demonstrēt ar homoseksualitāti vai dzimuma maiņu saistītu saturu. Taču Budapeštas mērs Gergejs Karāčoņs pasludināja praidu par pašvaldības pasākumu, uz ko valdības aizliegumi neattiecas. Tā nu, par spīti biedēšanai ar sejas atpazīšanas tehnoloģiju izmantošanu, desmiti tūkstošu demonstrēja savu attieksmi – pirmām kārtām pret varas mēģinājumiem ierobežot izpausmes brīvību. Klātesošā policija izturējās toleranti, raugoties vienīgi, lai nekrustotos praida dalībnieku un paralēli notiekošo pretpraida demonstrētāju maršruti. Tas gan nenozīmē, ka pret notikuma organizētājiem un arī pilsētas galvu Karāčoņu netiks vērsti tiesu darbi. Tomēr šis ir arī spilgts signāls premjerministram Orbanam, kura partijai vēlēšanās nākamgad parādījies nozīmīgs konkurents – četrdesmit četrus gadus vecā jurista Petera Maģāra vadītā Cieņas un Brīvības partija, pazīstama ar abreviatūru TISZA. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Dažos gados tiešām jūnijs ir vasaras karstākais mēnesis, tomēr šādi gadījumi ir diezgan reti. Nesen – gan 2019., gan 2020. gada vasarā jūnijs izrādījās vasaras siltākais mēnesis, bet vēl iepriekš tāds gadījums bijis 1995. gadā. Pagājušajā gadsimtā tādi gadījumi bijuši vidēji reizi desmitgadē, bet visus tos apvieno kāds konkrēts faktors – ne tik daudz sekojošie mēneši jūlijs un augusts bijuši vēsi, bet jūnijs izteikti karstāks par klimatisko normu. Un šī ir tā reize, kad, balstoties nevis atmosfēras procesu analīzē, bet statistikā, var teikt, ka šogad jūlijs un augusts būs siltāki, nekā jūnijs, jo pēdējā gadsimta laikā nav bijuši gadījumi, kad vēsam jūnijam sekotu vēl vēsāks jūlijs un augusts. Jūnija vidējā temperatūra bijusi par 0,6 grādiem vēsāks par normu. Bet šajā raidījumā atskatīsimies ne tikai uz jūniju, bet visu 2025. gada pirmo pusi.  Mēs turpinām cerēt uz siltākām un sausākām dienām, bet Rietumeiropā šī vasara nedod atelpu un līdzīgi kā iepriekšējās vairākas, atkal sagādā karstuma viļņus, kas nes arvien jaunus rekordus. Skandināviju un Baltiju no karstuma šovasar glābj nerimstoša Atlantijas ciklonu darbība, turklāt vasarā, kad arī sauszeme saulē uzsilst labi, cikloni veiksmīgi pastiprinās un atjauno spēkus arī virs kontinenta – gan Skandināvijas, gan Eiropas austrumiem un Krievijas, nesot biežas lietas, valdošos ziemeļrietumu vējus, kas nes vēsumu no okeāna ziemeļu daļas un pat Arktikas. Tik noturīga ciklonu plūsma pāri mūsu reģionam vasarās nav raksturīga, tomēr vismaz reizi desmitgadē tā notiek. Un lai kā gribētos atrast vēsajai vasarai iemeslu, nekur tālāk par pašiem cikloniem diemžēl tikt nevaram – iemesls, kāpēc šogad tie virzās tieši šādā trajektorijā, nav noskaidrojams dažu dienu vai pat nedēļu laikā. Tas diemžēl prasītu ilgstošu pētniecību, un bez garantijas, ka izdotos noskaidrot tālākus iemeslus šādai atmosfēras cirkulācijai, tādēļ atliek vien iztikt ar to, ka reizēm šādi gadās. Jau pieminēts dažos iepriekšējos raidījumos, ka pēdējo reizi tik vēsa un slapja vasara Latvijā bija 2017. gadā, turklāt toreiz jūnijs bija pat vēl par 0,5 grādiem aukstāks nekā šogad, bet augustā bija vēl lielāki plūdi, nekā šīs vasaras sākumā piedzīvotie. Šobrīd ir vērts atskatīties uz gada pirmo pusi, jo vairākkārt dzirdēts cilvēkus sakām, ka tik vēsu jūniju viņi neatminas. Un tā ir tiesa – neatminas, neatceras, nevis ka tāds nav bijis. Relatīvi nesen, 2017. gadā, bija vēl aukstāks un pēdējā gadsimta laikā - kopš 1924. gada ir bijuši 50 jūniju, kas bijuši vēl vēsāki par nupat piedzīvoto. Skaidrs, ka tik senus laikus kā pagājušā gadsimta vidus un pirmā puse reti kurš atminas, bet pat šajā 21. gadsimtā ir bijuši astoņi jūniji, kas aukstāki par šo. Tāpēc atkārtošana – zināšanu māte. Lai nepiemirstas, kas noticis šogad, iziesim cauri pirmajiem sešiem šī gada mēnešiem: Galvenā janvāra īpašība bija siltums – tas bija 3. siltākais janvāris meteoroloģisko novērojumu vēsturē, bija 98 siltuma rekordi. Vissiltākā diena bija mēneša pēdējais datums – 31. janvāris, kad Rucavā un Daugavpilī bija +9,2 grādi. Vēl 7. janvāris varbūt kādam pavisam personīgi palicis atmiņā, jo daļā Latvijas veidojās pamatīgs apledojums – snigšanu nomainīja lietus, kad temperatūra vēl bija zem nulles. Janvāra beigās, nākot uz radio, Rīgas centra parkos jau dziedāja strazdi, likās, ka pavasaris ir tepat aiz sturā, bet februāris ziema tikai sākās. Precīzāk – 7. februārī visā Latvijā iestājās meteoroloģiskā ziema, jo vidējā diennakts temperatūra stabili noslīdēja zem nulles un var droši teikt, ka aizvadītā ziema bija 18 dienas gara, jo tieši tik ilgi stabils sals pieturējās. Jau 25. februārī atgriezās atkušņi, kas bija tikpat stabili, nokausējot sniegu, sākās meteoroloģiskais pavasaris. Un pagājušās ziemas pats aukstākais laiks arī bija tāds knaps sala kniebiens – 20. februārī Daugavpilī bija –19,7 grādi, tātad pat ne pilni –20 grādi. Noteikt, vai pavasaris bija auksts, vai ne arī nemaz nav tik vienkārši, jo marts ar aprīli bija fenomenāli silti – marts bija 2. siltākais vēsturē ar 99 siltuma rekordiem, iespaidīgākais no tiem bija 10. martā, kad Liepājā bija 17,4 grādus silts. Bez pārspīlējuma var teikt – pusjūnijs Liepājā bija aukstāks nekā 10. marts, jo jūnijā bija 18 dienas, kas bija vēsākas, nekā 10. marts. Maksimālā temperatūra 18 jūnija dienās bija zemāka.  Aprīlis savukārt bija 5. siltākais vēsturē, bet ar vienu dienu, ko laika ziņās nākas pieminēt vēl līdz šodienai – 18. aprīli, kad temperatūra sasniedza 28,4 grādus – jebkad karstākais laiks, kas aprīlī fiksēts. Tiesa, nebija jau arī tā, ka siltums bija ļoti noturīgs, stabils un nebeidzams – 5. aprīlī vēl daudzviet pamatīgi sniga, Vidzemē dažviet uzsniga pat ap 15 cm svaiga sniega. Bet 18. aprīlis līdz pat šodienai, 1. jūlijam, ir šī gada siltākā diena. Nu jau gan izskatās, ka ja ne rīt, tad parīt beidzot temperatūra pakāpsies vēl augstāk, taču šādi Latvijā tiešām notiek pirmo reizi, ka tik agri pavasarī ir diena, kas līdz pat gada vidum tur karstākās dienas statusu. Cilvēkiem bieži gribas domāt, ka kaut kur vienā pasaules vai kontinenta galā notiek kādas lietas, kas otrā izraisa anomālijas un tad to var viegli savilkt kopā. Lielākoties tā nav. Kādēļ pavasara pirmajā pusē tik ilgstoši valdīja dienvidvēju plūsmas, kas nesa vienu rekorda siltuma vilni pēc otra, un kādēļ nu jau divus mēnešus gandrīz bez mitas pie mums nāk cikloni ar vēsu gaisu no Atlantijas okēna ziemeļiem vai Arktikas, diemžēl, izskaidrot nevar. Mierinājums gan ir tas, kašie procesi paši par sevi nav unikāli. Arī iepriekš vēsturē ne reizi vien tā ir bijis, bet kopējās klimata pasiltināšanās dēļ siltuma viļņi ir arvien siltāki, bet aukstuma viļņi arvien vājāki, ko labi parādīja maijs un jūnijs. Lai arī mēs tos tagad atceramies kā aukstus mēnešus, kad ilgi gaidītā siltuma vietā biežāk bija lietus un drēgunums, maijā tika sasniegti tikai četri vietējas, pat ne valsts mēroga, aukstuma rekordi, iepretim tiem simtiem siltuma rekordu, kas tika sasniegti janvārī, martā un aprīlī.

Starptautiskā folkloras festivāla "Baltica" viesu vidū ir folkloras kopa „Siidisõsarõ” no Igaunijas. Tā dibināta 1994.gadā, pulcējot cilvēkus, kuru saknes meklējamas Setomā – kultūrvēsturiskajā novadā Igaunijas dienvidos un Krievijas pierobežā. Kopa uztur senas dziedāšanas tradīcijas, kas pierakstītas vai nodotas no paaudzes paaudzē. Setu daudzbalsīgais „leelo” dziedājums 2009. gadā ierakstīts UNESCO nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā. Folkloras kopas dalībnieces satiekam dienas vidū, kad mūzikas namā „Daile” rit koncerta „Vēja vārdi” mēģinājums. Uzrunājam folkloras kopas vadītāju Piretu Tillo, dziedātājas Eriku Sūri un Janu Kallasu. Vispirms Piretai lūdzam izrunāt grupas nosaukumu, kā tas skan setu valodā. Pireta Tillo: Mūsu grupu sauc „Siidi-Susara”, setu valodā tas nozīmē ‘ļoti tuvi draugi'. „Susara” nozīmē ‘māsas', bet „Siidi” ir kā ‘zīda māsas', ja tulkojam angļu valodā. Jā, ļoti tuvi draugi. Pašlaik mēs visas esam no Tallinas vai dzīvojam tās tuvumā, bet mūsu saknes ir Setomā, kas ir Igaunijas dienvidaustrumu daļa, ļoti tuvu Latvijai. Latgalei. Jā, arī Alūksnei. Laima Slava: Cik ilgi jūs jau dziedat kopā? Mums nupat bija jubileja. Mūsu folkloras grupa uz skatuves ir apmēram 30 gadus. Tiekamies divas reizes mēnesī. Mēs neesam profesionāla grupa, esam amatieri. Satiekamies vienkārši tāpēc, lai izklaidētos, lai labi pavadītu laiku. Un tas ir labi, ka cilvēki visā pasaulē mūs var atrast. Jā, mēs darām labāko, ko spējam. Dziesmas, ko dziedam, ir ļoti senas. Mēs dziedam autentisku mūziku, tas nozīmē, ka šīs dziesmas jeb vārdi un melodijas ir vāktas no vecmāmiņu un vecvecmāmiņu pūra, tāpēc mēs vienkārši mācāmies klausoties. Dažas no mums var dziedāt ļoti labi un pat pazīst notis, bet ne visas. Pagājušajā gadā mēs piedalījāmies operā Igaunijā. Tā bija daļēji iestudēta opera, un mūsu koris tur piedalījās. Setu valoda ir līdzīga igauņu vai tomēr cita? Teiksim, tā ir dienvidaustrumu igauņu. Jums Latgalē, Latvijā ir lutci – Ludzas igauņi. Lutcu valoda un setu valoda ir ļoti ļoti līdzīgas. Bet es dzirdēju, ka Latvijā vairs nav lutcu valodas pratēju, taču setu valodu pie mums prot  daudzi. Jā, mēs runājam, kad mums ir mēģinājumi, tad mēs cenšamies runāt setu valodā. Piemēram, es ar mammu runāju setu valodā. Kad es biju bērns, mana vecmāmiņa un vectēvs, mēs pavadījām visas vasaras pie viņiem, un viņi runāja tikai setu valodā, no turienes tad šī valodas prasme. Mēģinājumā dzirdēju divas setu dziesmas – par ko tajās dziedat? Jā, pirmā dziesma bija par dāmām, kuras pamanīja, ka viens soliņš ir salūzis, un viņas gatavojas vākt naudu, lai to salabotu, un tas ir jautri. Tā bija pirmā dziesma, bet otrā, šķiet, ir vienkārši jautrības pēc, lai dejotu. Lai dejotu un parādītu savus skaistos tērpus un sudrabu, lielu sudraba brošu. Lielā sudraba broša liecina, cik turīga esi.  Kopumā ir ne tikai jautras dziesmas, ir arī dažas skumjas un pat stāsti. Piemēram, dziesmas par kāzām, arī, ja kāds ir nomiris, tātad visiem dzīves gadījumiem. Ir daudz darba dziesmu, jo darbs ir garlaicīgs un, to darot, sievas dzied, ir arī dziesmas par dabu. Ja Setu sievietēm gribas kaut ko teikt, viņas parasti izdzied to, ko vēlas sacīt. Vai  jūs dodaties arī uz festivāliem, es domāju ne tikai „Balticu”, bet arī citviet pasaulē? Jā, mēs esam bijušas, es domāju, ka pēdējais bija Baškortostānā, tur notika liels festivāls, bija folkloras grupas no visas pasaules. Esam bijušas Ņujorkā. Ukrainā. Arī Francija. Sibīrijā. Jā, Sibīrijā mēs apmeklējām setus, kas tur dzīvo. Tie ir nesenākie braucieni.

Starptautiskajai krimināltiesai būtu prioritāri jāizmeklē Ukrainas civiliedzīvotāju spīdzināšana un jāidentificē aizdomās turamie Krievijas vadībā. Uz to aicina Ukrainas nevalstiskās organizācijas.  Vai arī Latvijā varētu veidot īpašas Senioru programmas universitātēs, līdzīgi kā to jau dara kaimiņvalstīs? Un Dabas muzejs izsoļu vietnē iegādājies Latvijā nokrituša meteorīta fragmentu.

"Progresīvo" ieskatā Zaļo un zemnieku savienība balsojumā par grozījumiem Satversmē ir pārkāpusi koalīcijas līgumu. Iepazīstina ar aptaujas datiem par iedzīvotāju attieksmi pret sirds veselību. Droša un krīzēm gatava Rīga; Pilsēta, kur aug nākotne; Attīstīta, savienota Rīgas metropole: tie ir trīs galvenie mērķi, ko sola sasniegt jaunā Rīgas domes koalīcija. Eiropas Savienības finanšu ministri apspriež iespēju iesaldētos Krievijas līdzekļus ieguldīt riskantākos aktīvos, lai Ukraina gūtu lielāku peļņu. Operatīvie dienesti atgādina par drošību Līgo svētku laikā.

Turaidas muzejrezervāts ir vieta, ko daudzi atceras no skolas ekskursijām, bet vēlākos gados ne vienmēr atgriežas, jo varbūt šķiet, ka pils tornī jau reiz uzkāpts un Dainu kalna skulptūras jau redzētas. Turaidas muzejrezervāta jaunā vadība apņēmusies veicināt biežāku vietējo tūristu atgriešanos, rosinot atklāt sev Turaidu ne vien kā Latvijas bagātās vēstures un kultūras izziņas vietu, bet arī kā plašu dabas teritoriju ar pastaigām pieejamu meža parku, 16 dīķiem un pašiem savu dabas bagātības vēstnesi – lapkoku praulgrauzi. „Lielais magnēts, protams – kā iziet cauri, tā dodas uz pili. Bet, kad tu viņiem sāc rādīt, ka mums ir vēl arī teritorija uz otru pusi…” Turaidas muzejrezervāta direktore Jolanta Borīte vedina doties ārpus jaunās muižas pārvaldnieka ēkas, kurā esam tikušās uz sarunu, lai savām acīm pārliecinos par lielo dabas plašumu, ko vairums apmeklētāju nepamana, jo uzreiz aiziet otrā virzienā uz Turaidas pili. „Mēs ar kolēģiem mēdzam aicināt arī savu radinieku ģimenes ar dažāda vecuma bērniem un apzināti sakām: izstaigājiet! Piemēram, mana māsīca, kura ar bērniem daudz braukā pa dažādām Eiropas vietām, saka: jā, es te pēdējoreiz biju skolas laikā! Tad viņi mēģināja piepildīt dienu šeit un teica: bet te tak nemaz nevar vienā dienā visu izstaigāt!” Saulgrieži Turaidas muzejrezervātā pēdējos gados vairs nav svinēti, un pašlaik Jāņukalnā zied pļava līdz viduklim. Pārdomu ir daudz, bet arī konkrētu ideju Jolantai Borītei netrūkst. Pieredzējusī kultūras menedžere Turaidas muzejrezervāta vadībā ir pusgadu. Pārnākusi, kā pati saka, „no Gaujas otras puses”, jo iepriekš vadīja Siguldas novada Kultūras un tūrisma centru. Kopš Turaidas muzejrezervāta vadību atstāja tā dibinātāja Anna Jurkāne, tas vairākus gadus bija bez direktora. Borīte savu piecu gadu termiņu sākusi ar lielu enerģiju un dinamisku darba tempu. Vēlāk ar Turaidas muzejrezervāta Komunikācijas un izglītības nodaļas vadītāju Guntu Zaķīti dodamies no ieejas lejup pa kalnu, lai klātienē apskatītu mazāk zināmo meža parka teritoriju, kas pastaigām kļuva pieejama tikai pirms dažiem gadiem. Aizsargājamo lapkoku praulgrauzi Turaidas muzejrezervātā savulaik palīdzēja atklāt pazīstamais dabas aizsardzības eksperts Viesturs Lārmanis. Ciešāka sadarbība ar skolām ir viens no virzieniem, ko uzņēmusi Turaidas muzejrezervāta jaunā vadība. Jolantu Borīti papildina Sadarbības projektu vadītāja Sandra Ķirule, kura ar Turaidas muzejrezervātu bijusi saistīta jau kopš 1990.gada, bet pēdējos gadus strādājusi Siguldas pašvaldībā. Dainu kalnam šovasar apritēs 40: tas tika atklāts Krišjāņa Barona 150. jubilejas gadā. Bet bērnus un jauniešus Turaidas muzejrezervāts iesaista arī suvenīru ideju izstrādē, aicina zīmēt pastkartes un nesen izveidojis šai auditorijai domātu mājaslapu „atklajturaidu.lv”.  Ilgus gadus Turaidas muzejrezervāts lepojās ar Latvijas apmeklētākā muzeja statusu. Pēc Covid pandēmijas trieciena tas savas pozīcijas atgūst lēnāk, arī lielā ārvalstu tūristu īpatsvara dēļ, kas sarucis līdz ar Krievijas karu Ukrainā. Tomēr pērn apmeklētāju skaits atkal pieaudzis par ceturto daļu, ļaujot atgriezties apmeklētāko muzeju četriniekā. Turaidas muzejrezervāta Komunikācijas un izglītības nodaļas vadītāja Gunta Zaķīte stāsta, ka šogad redz ievērojami vairāk gan Āzijas tūristu, gan rietumeiropiešus. Pēc dažiem gadiem te, visticamāk, ziedēs un smaržos vēl vairāk, jo Turaidas muzejrezervāta tuvākajos plānos ir atjaunot vēsturisko muižas dārzu jaunās pārvaldnieka ēkas abās pusēs. Tā izveide būs Kultūrvides apsaimniekošanas speciālistes Gitas Dālderes pārziņā. Darbi ap pārvaldnieka māju sāksies jau šovasar, un tuvākajos plānos muzejam ir arī vairāku vizuāli novecojušu ekspozīciju atjaunošana. Viduslaiku pils centrālajā tornī šoruden atklās multimediālu Roberta Rubīna un Didža Jaunzema veidotu ekspozīciju par pili astoņos gadsimtos. Bet ar to plāni nebeidzas. Turaidas muzejrezervāta gada budžets ir apmēram divi miljoni eiro, no kā puse jānopelna pašiem. 58 hektārus plašajai teritorijai ar 22 ekspozīcijām vajadzību ir daudz, bet direktore Jolanta Borīte un viņas kolēģe Gunta Zaķīte, kura ar muzeju saistīta jau vairāk nekā 30 gadu, uz nākotni raugās ar optimismu. Jau jūnija beigās Turaidas Dainu kalnā tradicionāli izskanēs folkloras festivāls „Baltica”, jūlijā tiks svinēta Dainu kalna četrdesmitgade, bet 6. septembrī, Ozolu dienā, tiks atklāta jauna ekspozīcija Turaidas muzejrezervāta meža parkā. Muzejs ar savu krājumu šogad iesaistīsies arī „Grāmatai 500” norisēs un par sevi sola atgādināt arī Siguldas bērnu un jauniešu literatūras festivālā.

"Šobrīd Tramps ļauj tagad abām pusēm vēl pacīnīties. Kurā brīdī viņam tiešām apniks un viņam liksies, ka vairāk nevar - nu es uzskatu, ka pirms rudens tas jau nebūs. Vasara vienmēr ir tas aktīvākais karadarbības laika posms. [...] Kad ir auksts, ir slapjš, dubļi atkal sāksies, tad varbūt nemaz Krievija negribēs tik ļoti cīnīties. Un Ukrainai jābūt maksimāli labākā pozīcijā tad, kad nokļūsim līdz oktobrim un novembrim, lai tad varbūt varētu būt nopietnākas sarunas," sarunā ar mūsu kolēģi Ilzi Naglu saka Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāja Kristīne Bērziņa.

Kopš 7. jūnija durvis apmeklētājiem pēc piecu gadu pārtraukuma atkal vērusi Mežotnes pils, kas nesen nonāca Rundāles pils muzeja pārziņā. Tas ir vēl viens izaicinājums muzeja direktores Lauras Lūses darbā, kādu nav trūcis sešarpus gadu laikā, kopš viņa amatā nomainīja ilggadējo Rundāles pils muzeja vadītāju Imantu Lancmani. Lūses vadībā pabeigta vērienīgā pils jumta nomaiņa, pārdzīvota Covid pandēmija un meklēti veidi, kā sadzīvot ar muzejam tik būtisko ārvalstu tūristu skaita kritumu gan pandēmijas, gan Krievijas kara Ukrainā dēļ. Tikāmies ar Lauru Lūsi maija beigās, īsi pirms Rundāles pilī tika atklāta Imanta Lancmaņa gleznu izstāde, kas būs skatāma līdz pat augusta beigām. Bet ikgadējie Rundāles pils Dārza svētki šogad notiks 28.jūnijā, un to tēma šogad bija „Deja dārzā”. Ar Rundāles pils muzeja direktori Lauru Lūsi sarunājās Māra Rozenberga.    

Starpinstitūciju darba grupa vērtēs problēmas ar pašvaldību vēlēšanu rezultātu skaitīšanu. Rīgā sākušās sarunas par nākamās koalīcijas veidošanu. To vadību uzņēmies Rīgas mēra amata kandidāts Viesturs Kleinbergs („Progresīvie”). Gada inflācija maijā Latvijā samazinājusies līdz 3,6%. Iedzīvotājiem ir iespēja pieteikties un saņemt finansējumu digitālo prasmju apguvei. Ukrainas un Krievijas karagūstekņu un to mirstīgo atlieku apmaiņa kavējas nesaskaņu dēļ.

Ukraina veiksmīgi īsteno operāciju "Zirnekļa tīkls". Polijas prezidenta vēlēšanās uzvarējis konservatīvās opozīcijas kandidāts Navrockis. Latvija debitē ANO Drošības padomē. Aktualitātes analizē atvaļināts vēstnieks un lektors Latvijas Universitātē un Juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis. Sazināmies ar Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieku vēsturnieku Valdi Kuzminu un politologu Kārli Daukštu. Trumpji Zelenska piedurknē Ne viens vien pasaules medijs 2. jūnijā savos virsrakstos piesauca kāršu spēles motīvus. Tehnoloģiski novatoriska un organizatoriski filigrāna Ukrainas Drošības dienesta operācija pret Krievijas stratēģiskās bumbvedēju aviācijas bāzēm dziļi agresorvalsts teritorijā tiek uztverta kā nepārprotams mājiens prezidentam Trampam, kuram tīk klāstīt, ka Ukrainai „neesot kāršu” pašreizējā spēlē, respektīvi, nav izredžu pretoties Krievijas agresijai. Ilgstoši un pamatīgi gatavotajā diversijas akcijā neko nenojauzdami kravas mašīnu šoferi nogādāja Krievijas aviācijas bāzu tuvumā konteinerus, kuros it kā atradās moduļu mājas. Kad vajadzīgās lokācijas bija sasniegtas, no konteineriem izlidoja desmitiem lidrobotu un devās uz mērķi. Pavisam triecienus saņēma četri objekti, no kuriem salīdzinoši tuvākie atrodas pie Rjazaņas un Ivanovas, attiecīgi nepilnu astoņsimt un apmēram tūkstoš kilometru attālumā no Kijivas, attālākais pie Murmanskas, apmēram divtūkstoš kilometru attālumā, bet vistālāko – Sibīrijā, Irkutskas apgabalā – no Ukrainas galvaspilsētas šķir apmēram 4300 kilometri. Uzbrukuma mērķis bija stratēģiskie bumbvedēji un radioizlūkošanas lidmašīnas, kas, cita starpā, ietilpst Krievijas kodolspēku sastāvā, bet tiek izmantotas arī raķešu triecieniem pa Ukrainas pilsētām. Sākotnēji figurēja visai atšķirīgi dati par nodarītajiem zaudējumiem, līdz vakar Ukrainas Drošības dienests paziņoja, ka pavisam esot trāpīts 41 lidaparātam un trīspadsmit no tiem padarīti nelietojami. Tas ir jūtams zaudējums, sevišķi ja ievēro, ka tādus lidaparātus kā Tu-95 un Tu-22M3 jau ceturtdaļgadsimtu vairs neražo, un izskan viedokļi, ka attiecīgo zaudējumu kompensēšanai varētu būt vajadzīgi gadi vai pat desmitgades. Tāpat šī operācija liek Krievijai domāt par savas stratēģiskās aviācijas izkliedētāku dislocēšanu, kas mazinās tās izmantošanas efektivitāti. Pasaule vēl aizgūtnēm turpināja apspriest svētdienas operāciju, kurai Ukrainas Drošības dienests devis nosaukumu „Zirnekļa tīkls”, kad agrā otrdienas rītā jaudīga zemūdens eksplozija satricināja Krievijas uzcelto tiltu pāri Kerčas šaurumam, plašāk pazīstamu kā Krimas tilts. Zemūdens eksplozija notikusi tuvu gruntij un pamatīgi bojājusi vienu no tilta balstiem. Pēc tam tilts uz laiku ticis slēgts, tad atkal atvērts, tad vēlreiz slēgts, un šobrīd nav īsti skaidrs, vai un kādā režīmā tas funkcionē. Latvija debitē ANO Drošības padomē 3. jūnijā Apvienoto Nāciju Ģenerālā asambleja ievēlēja piecas jaunas ANO Drošības padomes nepastāvīgās locekles ar mandāta termiņu 2026. un 2027. gadā. Viena no jaunievēlētajām loceklēm ir Latvija, pārējās – Bahreina, Kolumbija, Kongo Demokrātiskā republika un Libērija. Vēl piecas nepastāvīgās locekles, kas Drošības padomē ieņem vietas kopš šī gada sākuma ir Dānija, Grieķija, Pakistāna, Panama un Somālija. Kā vēsta statistika, pavisam balsojušas 188 dalībvalstis, pret balsojušo nav bijis, taču zināms skaits balsotāju attūrējušies. Visvairāk tādu bijis balsojumā par mūsu valsti – veseli desmit, kamēr, piemēram, Bahreinas gadījumā šādu pārliecības trūkumu paudušas vien divas delegācijas. Latvija ir arī vienīgā no ievēlētajām padomes loceklēm, kas šo prestižo pienākumu uzņemsies pirmoreiz. Drošības padomes kompetencē ietilpst jebkura drošības jautājuma izvērtēšana un attiecīgu lēmumu pieņemšana, aicinot ANO dalībvalstis vērst pret drošības apdraudētāju ekonomiskās vai diplomātiskās sankcijas, tāpat Drošības padome var lemt par militāru vai citu nepieciešamu līdzekļu lietošanu. Pagātnē ar šādu mandātu starptautiskās koalīcijas iesaistījās Korejas karā 1950. gadā, veica Kuveitas atbrīvošanu no Irākas okupācijas 1991. gadā un intervenci Lībijā 2011. gadā. Drošības padome ir tā institūcija, kas izvirza Apvienoto Nāciju ģenerālsekretāra kandidatūru un iesaka jaunu dalībvalstu uzņemšanu organizācijā. Kā zināms, bez desmit pārvēlamajām Drošības padomes loceklēm tajā ir arī piecas pastāvīgās locekles ar veto tiesībām – Savienotās Valstis, Lielbritānija, Francija, Krievija un Ķīna. Līdz nesenam laikam trīs Rietumu demokrātijas – ASV, Lielbritānija un Francija – tika apzīmētas kā „P3”. Tās tradicionāli ieņēma līdzīgu pozīciju visos būtiskākajos globālās politikas jautājumos. Taču kopš Baltajā namā saimnieko Donalds Tramps, šī ierastā kārtība jau vairākkārt tikusi izjaukta. Tāpēc katras uz tradicionālajām Rietumu vērtībām orientētas valsts klātbūtne Drošības padomē šobrīd iegūst papildu nozīmi. Par purna tiesu Nepilni 370 000 no apmēram 21 miljona jeb mazāk nekā divi procenti – tāds balsu apjoms izšķīra Polijas prezidenta vēlēšanu rezultātu. Pēc vēlēšanu pirmās kārtas 18. maijā sacīksti turpināja divi: valdošās labēji centriskās Pilsoniskās platformas kandidāts, Varšavas mērs Rafals Tšaskovkis un lielākās opozīcijas partijas, nacionālkonservatīvās „Likums un Taisnīgums” un tās sabiedroto atbalstītais neatkarīgais kandidāts Karols Navrockis. Negaidīti labi rezultāti pirmajā kārtā bija vēl diviem izteikti labējiem kandidātiem: Brīvības un neatkarības konfederācijas pārstāvis Slavomirs Mencens ieguva gandrīz 15% un monarhistiskās Polijas kroņa konfederācijas pārstāvis Gžegošs Brauns – vairāk nekā 6% balsu. Brauns aicināja savu elektorātu balsot par Navrocki, savukārt Mencens sarīkoja publisku pasākumu, kurā aicināja abus otrās kārtas kandidātus parakstīties zem viņa ierosinātās programmas astoņiem punktiem. Navrockis parakstīja, Tšaskovskis – nē. Vairāki centriski un kreisi kandidāti, tādi kā Šimons Holovņa no Polijas Tautas partijas vai Magdalena Bjejata no koalīcijas „Kreisie”, savukārt aicināja balsot par Tšaskovski, kaut arī kreisajiem ir pretenzijas pret Pilsoniskās platformas labējo sociālo politiku. Rezultātā ar gluži nelielu pārsvaru uzvaru svētdien, 1. jūnijā, svinēja Karols Navrockis. Vēlēšanu rezultātu kartes rāda Polijai jau ierasto ainu, kad par konservatīvo politiku balso vēsturiskās poļu zemes valsts centrā un dienvidaustrumos, savukārt par liberālāku pieeju – pēc Otrā pasaules kara pievienotās teritorijas rietumos un ziemeļos, kā arī Varšava un citas lielās pilsētas, izņemot Krakovu. Tā nu Polijā turpināsies līdzšinējā situācija, kad centriskai un proeiropeiskai valdības koalīcijai jāsadzīvo ar radikāli konservatīvu prezidentu. Navrockis tiek dēvēts par „Polijas Farāžu”, ciktāl ir kategoriski pret ciešāku Eiropas Savienības integrāciju, tai skaitā pret eiro ieviešanu Polijā, un arī skeptisks par savienības tālāku paplašināšanos, tai skaitā Ukrainas uzņemšanu. Tomēr jaunievēlētā prezidenta uzskati noteikti nav prokremliski, ciktāl Krievijas agresijas atturēšanu viņš uzskata par Polijas drošības politikas stūrakmeni, aicinot stiprināt NATO, sadarbību ar Savienotajām Valstīm un reģionālo sadarbību ar t.s. Bukarestes devītnieku – Čehiju, Slovākiju, Ungāriju, Rumāniju, Bulgāriju un Baltijas valstīm; tāpat ar Somiju un Zviedriju. Polijas prezidenta pilnvaras nav sevišķi plašas, taču pašreizējā situācijā konservatīvam prezidentam faktiski ir likumdošanas veto iespējas. Prezidenta veto Sejms var atcelt ar 60% balsu, bet centriski liberālajiem spēkiem šāda pārsvara likumdevējā nav. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Pieaug Donalda Trampa administrācijas konfrontācija ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklējis Kanādu. Aktualitātes ananlizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis, Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājs, Ārpolitikas institūta pētnieks Uģis Lībietis. Sazināmies ar militāro apskatnieku Mārtiņu Vērdiņu. Ierakstā viedokli izsaka Ukrainas politologam Dmitro Levus. Trampa „frontē” pārmaiņas Britu iknedēļas laikraksts „The Guardian” kā Donalda Trampa administrācijas šīsnedēļas galveno iekšpolitikas aktualitāti akcentē konfrontāciju ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Šī prestāvē jau nodēvēta par „Efejas līgas karu”, jo Savienoto Valstu Ziemeļaustrumu universitāšu grupa, ko mēdz apzīmēt ar šādu nosaukumu, izpelnījusies prezidenta Trampa sīvāko nepatiku un niknāko gānīšanu. Universitātes, kā izsakās prezidents, esot viens vienīgs „marksistisku maniaku un plānprātiņu” perēklis. Konkrētie pārmetumi saistīti ar universitātēs pagājušajā gadā notikušajiem protestiem pret Izraēlas īstenoto karadarbību Gazas joslā, kurus valdība traktē kā antisemītiskus. Par pirmo uzbrukuma objektu kļuva Kolumbijas universitāte, kurai tika pārtraukts valdības līdzfinansējums apmēram 400 miljonu dolāru apmērā. Lai arī universitāte piekāpās varas prasībām, finansējums tā arī līdz šim nav atjaunots. Turpinājumā līdzīgu finansējuma pārtraukšanu piedzīvoja vēl vesela virkne augstskolu, starp kurām vairākas ir pasaules augstskolu reitingu pirmajā desmitniekā. Visnepakļāvīgākā izrādījās Hārvarda universitāte, kuras vadība pārsūdzēja tiesā valdības lēmumus par finanšu atņemšanu un atļaujas atsaukšanu ārzemju studentu uzņemšanai. Ārzemju studentu lietā tiesa valdības lēmumu pagaidām ir apturējusi, taču šonedēļ administrācija veica jaunu gājienu – Savienoto Valstu konsulāti visur pasaulē saņēma rīkojumu pārtraukt studentu un apmaiņas programmu vīzu pieteikumu pieņemšanu. Process tikšot atjaunots pēc tam, kad būšot ieviesta pretendentu tīmekļa aktivitāšu pārbaudes sistēma. Tikām plašumā vēršas spekulācijas par prezidenta Trampa līdzšinējā līdzgaitnieka Īlona Maska iespējamo attālināšanos no Baltā nama varas virsotnes. Pats Masks pagājušā mēneša nogalē paziņoja, ka krietni mazināšot savu darbošanos Valdības efektivitātes birojā, kura neformāls vadītājs viņš ir. Pirms dažām dienām viņš nāca klajā ar vēl vienu paziņojumu, proti – turpmāk viņš ziedošot daudz mazākas summas politiskajām kampaņām, nekā darījis līdz šim. Tās nav labas ziņas republikāņiem, kuru lielākais sponsors ir Masks. Tāpat daudzi ir ievērojuši, ka Maska vārds pēdējos pāris mēnešos ir tikpat kā pazudis gan no prezidenta Trampa, gan citu republikāņu sociālo tīklu ierakstiem. Tiek spriests par to, ka multimiljardiera reputācijas lejupslīde izraisījusi varas nesēju atsalšanu pret viņu. Savukārt pašam Maskam liela vilšanās droši vien bija nesen notikušās Viskonsīnas pavalsts Augstākās tiesas vēlēšanas, kurās viņš ieguldīja rekordlielu summu – trīs miljonus dolāru – tomēr republikāņu kandidāti cieta sakāvi. Ukraina – pagurusi, bet nepadevīga Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Naktī uz svētdienu, 25. maiju, Kremlis raidīja pret Kijivu un citām pilsētām pavisam 367 lidrobotus un raķetes, nogalinot vismaz divpadsmit cilvēkus, savukārt naktī uz pirmdienu – 355 lidrobotus un deviņas spārnotās raķetes, laupot dzīvību vēl sešiem. Beidzot skarbāki toņi Krievijas diktatora Putina sakarā ieskanējās arī Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa sacītajā. „Kaut kas ir noticis ar Putinu! Viņš ir kļuvis pilnīgi traks!” paziņoja Trmps. Bet tūdaļ viņš nekavējās pārmest arī Ukrainas prezidentam Zelenskim, kurš pārāk asi esot pēlis Rietumus par bezdarbību. Šo Trampa teiktā daļu īpaši akcentējuši Krievijas mediji, savukārt viņa teikto par Krievijas vadoņa mentālo stāvokli Kremļa runasvīrs Peskovs pasludinājis par emocionālas spriedzes rezultātu. Pavisam cits svars ir paziņojumam, ar kuru pirmdien nāc klajā Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs. Viņš paziņoja, ka Vācija, Francija, Lielbritānija un arī Savienotās Valstis vairs nenosakot nekādus ierobežojumus Ukrainai triecieniem ar tās rīcībā nodotajām rietumu ražojuma raķetēm pa Krievijas teritoriju. Jau šobrīd Ukrainas arsenālos ir britu un franču ražojuma „SCALP/Storm Shadow” raķetes ar piecsimt kilometru darbības rādiusu, un teorētiski tās jau šobrīd nav liegts raidīt uz mērķiem Krievijā. Tāpēc kanclera Merca paziņojums izraisījis spekulācijas par to, ka Kijiva beidzot varētu saņemt arī jaudīgās vācu raķetes „Taurus”, kas varētu būt sevišķi efektīvas pret Kerčas tiltu. Skaidri nepasakot, ka Vācija piegādās „Taurus”, Mercs izpelnījies savu partijas biedru kritiku, taču, cik var noprast, lēmumam joprojām pretojas kanclera pārstāvēto kristīgo demokrātu koalīcijas partneri – sociāldemokrāti. Jācer, ka vairāk skaidrības varētu viest prezidenta Zelenska šodienas, 28. maija, vizīte Vācijā. Tikām turpinās minējumi par to, vai pašreizējās norises frontē uzskatāmas par gaidītās Krievijas vasaras ofensīvas sākumu. Par galveno agresora aktivitātes virzienu tiek uzskatīta Pokrovska Doņeckas apgabalā, savukārt Krievijas spēku koncentrēšanās pie robežas ar Ukrainas Harkivas un Sumu apgabaliem ir domātas Ukrainas spēku saistīšanai. Kanāda nav nekāda pavalsts, bet gan suverēna monarhija Šīs nedēļas sākumā britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklēja Kanādu. Kanāda, līdz ar Austrāliju, Jaunzēlandi, Papua-Jaungvineju, Jamaiku un vēl astoņām kādreizējām britu kolonijām ir Britu nāciju sadraudzības personālūnijas statusā, proti, šo suverēno valstu nominālais galva ir britu monarhs. Otrdien, 27. maijā, viņš Otavā uzstājās ar troņa runu Kanādas Parlamentā. Tas ir visai rets notikums. Parasti šo ceremoniālo pienākumu izpilda karaļa oficiālais pārstāvis – Kanādas gubernators. Iepriekšējo reizi britu monarhs, toreiz karaliene Elizabete II,  ar tādu Otavā uzstājās 1977. gadā, savukārt šī ir pirmā reize, kad Vindzoru dinastijas galvas runa atklāj jaunievēlētā Kanādas Parlamenta sesiju. Šis notikums, protams, nav nejaušība, ievērojot pēdējo mēnešu izlēcienus no Kanādas dienvidu kaimiņvalsts vadītāja Donalda Trampa puses – izrunāšanos par „51. pavalsti” un Kanādas premjerministra dēvēšanu par gubernatoru. Jaunais Kanādas premjerministrs Marks Kārnijs, pēc kura uzaicinājuma karaļpāris viesojas savā nominālajā valdījumā, norādījis, ka šī vizīte nepārprotami uzsver Kanādas suverenitāti. Kā pauž raidsabiedrība BBC, karalim kā nominālajam valsts galvam nākas vairīties no tiešiem politiskiem paziņojumiem, tā vietā „sūtot kodētus signālus un veicot simboliskus žestus”. Vairāki tādi jau tikuši raidīt līdz šim, svinīgā ceremonijā parādoties ar Kanādas valsts apbalvojumu komplektu un iestādot kļavu Bekingemas pils dārzā. tagad, uzrunājot Kanādas parlamentāriešus Senāta Karaļa zālē, Čārlzs bilda: „Ir iemesls lielam lepnumam, ka pagājušajās desmitgadēs Kanāda ir turpinājusi demonstrēt pārējai pasaulei piemēru savā rīcībā un vērtībās kā labas gribas spēks. Kā mums atgādina himna: „Īstenie ziemeļi patiesi ir stipri un ir brīvi!” Sagatavoja Eduards Liniņš.

Pieaug Donalda Trampa administrācijas konfrontācija ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklējis Kanādu. Aktualitātes ananlizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis, Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājs, Ārpolitikas institūta pētnieks Uģis Lībietis. Sazināmies ar militāro apskatnieku Mārtiņu Vērdiņu. Ierakstā viedokli izsaka Ukrainas politologam Dmitro Levus. Trampa „frontē” pārmaiņas Britu iknedēļas laikraksts „The Guardian” kā Donalda Trampa administrācijas šīsnedēļas galveno iekšpolitikas aktualitāti akcentē konfrontāciju ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Šī prestāvē jau nodēvēta par „Efejas līgas karu”, jo Savienoto Valstu Ziemeļaustrumu universitāšu grupa, ko mēdz apzīmēt ar šādu nosaukumu, izpelnījusies prezidenta Trampa sīvāko nepatiku un niknāko gānīšanu. Universitātes, kā izsakās prezidents, esot viens vienīgs „marksistisku maniaku un plānprātiņu” perēklis. Konkrētie pārmetumi saistīti ar universitātēs pagājušajā gadā notikušajiem protestiem pret Izraēlas īstenoto karadarbību Gazas joslā, kurus valdība traktē kā antisemītiskus. Par pirmo uzbrukuma objektu kļuva Kolumbijas universitāte, kurai tika pārtraukts valdības līdzfinansējums apmēram 400 miljonu dolāru apmērā. Lai arī universitāte piekāpās varas prasībām, finansējums tā arī līdz šim nav atjaunots. Turpinājumā līdzīgu finansējuma pārtraukšanu piedzīvoja vēl vesela virkne augstskolu, starp kurām vairākas ir pasaules augstskolu reitingu pirmajā desmitniekā. Visnepakļāvīgākā izrādījās Hārvarda universitāte, kuras vadība pārsūdzēja tiesā valdības lēmumus par finanšu atņemšanu un atļaujas atsaukšanu ārzemju studentu uzņemšanai. Ārzemju studentu lietā tiesa valdības lēmumu pagaidām ir apturējusi, taču šonedēļ administrācija veica jaunu gājienu – Savienoto Valstu konsulāti visur pasaulē saņēma rīkojumu pārtraukt studentu un apmaiņas programmu vīzu pieteikumu pieņemšanu. Process tikšot atjaunots pēc tam, kad būšot ieviesta pretendentu tīmekļa aktivitāšu pārbaudes sistēma. Tikām plašumā vēršas spekulācijas par prezidenta Trampa līdzšinējā līdzgaitnieka Īlona Maska iespējamo attālināšanos no Baltā nama varas virsotnes. Pats Masks pagājušā mēneša nogalē paziņoja, ka krietni mazināšot savu darbošanos Valdības efektivitātes birojā, kura neformāls vadītājs viņš ir. Pirms dažām dienām viņš nāca klajā ar vēl vienu paziņojumu, proti – turpmāk viņš ziedošot daudz mazākas summas politiskajām kampaņām, nekā darījis līdz šim. Tās nav labas ziņas republikāņiem, kuru lielākais sponsors ir Masks. Tāpat daudzi ir ievērojuši, ka Maska vārds pēdējos pāris mēnešos ir tikpat kā pazudis gan no prezidenta Trampa, gan citu republikāņu sociālo tīklu ierakstiem. Tiek spriests par to, ka multimiljardiera reputācijas lejupslīde izraisījusi varas nesēju atsalšanu pret viņu. Savukārt pašam Maskam liela vilšanās droši vien bija nesen notikušās Viskonsīnas pavalsts Augstākās tiesas vēlēšanas, kurās viņš ieguldīja rekordlielu summu – trīs miljonus dolāru – tomēr republikāņu kandidāti cieta sakāvi. Ukraina – pagurusi, bet nepadevīga Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Naktī uz svētdienu, 25. maiju, Kremlis raidīja pret Kijivu un citām pilsētām pavisam 367 lidrobotus un raķetes, nogalinot vismaz divpadsmit cilvēkus, savukārt naktī uz pirmdienu – 355 lidrobotus un deviņas spārnotās raķetes, laupot dzīvību vēl sešiem. Beidzot skarbāki toņi Krievijas diktatora Putina sakarā ieskanējās arī Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa sacītajā. „Kaut kas ir noticis ar Putinu! Viņš ir kļuvis pilnīgi traks!” paziņoja Trmps. Bet tūdaļ viņš nekavējās pārmest arī Ukrainas prezidentam Zelenskim, kurš pārāk asi esot pēlis Rietumus par bezdarbību. Šo Trampa teiktā daļu īpaši akcentējuši Krievijas mediji, savukārt viņa teikto par Krievijas vadoņa mentālo stāvokli Kremļa runasvīrs Peskovs pasludinājis par emocionālas spriedzes rezultātu. Pavisam cits svars ir paziņojumam, ar kuru pirmdien nāc klajā Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs. Viņš paziņoja, ka Vācija, Francija, Lielbritānija un arī Savienotās Valstis vairs nenosakot nekādus ierobežojumus Ukrainai triecieniem ar tās rīcībā nodotajām rietumu ražojuma raķetēm pa Krievijas teritoriju. Jau šobrīd Ukrainas arsenālos ir britu un franču ražojuma „SCALP/Storm Shadow” raķetes ar piecsimt kilometru darbības rādiusu, un teorētiski tās jau šobrīd nav liegts raidīt uz mērķiem Krievijā. Tāpēc kanclera Merca paziņojums izraisījis spekulācijas par to, ka Kijiva beidzot varētu saņemt arī jaudīgās vācu raķetes „Taurus”, kas varētu būt sevišķi efektīvas pret Kerčas tiltu. Skaidri nepasakot, ka Vācija piegādās „Taurus”, Mercs izpelnījies savu partijas biedru kritiku, taču, cik var noprast, lēmumam joprojām pretojas kanclera pārstāvēto kristīgo demokrātu koalīcijas partneri – sociāldemokrāti. Jācer, ka vairāk skaidrības varētu viest prezidenta Zelenska šodienas, 28. maija, vizīte Vācijā. Tikām turpinās minējumi par to, vai pašreizējās norises frontē uzskatāmas par gaidītās Krievijas vasaras ofensīvas sākumu. Par galveno agresora aktivitātes virzienu tiek uzskatīta Pokrovska Doņeckas apgabalā, savukārt Krievijas spēku koncentrēšanās pie robežas ar Ukrainas Harkivas un Sumu apgabaliem ir domātas Ukrainas spēku saistīšanai. Kanāda nav nekāda pavalsts, bet gan suverēna monarhija Šīs nedēļas sākumā britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklēja Kanādu. Kanāda, līdz ar Austrāliju, Jaunzēlandi, Papua-Jaungvineju, Jamaiku un vēl astoņām kādreizējām britu kolonijām ir Britu nāciju sadraudzības personālūnijas statusā, proti, šo suverēno valstu nominālais galva ir britu monarhs. Otrdien, 27. maijā, viņš Otavā uzstājās ar troņa runu Kanādas Parlamentā. Tas ir visai rets notikums. Parasti šo ceremoniālo pienākumu izpilda karaļa oficiālais pārstāvis – Kanādas gubernators. Iepriekšējo reizi britu monarhs, toreiz karaliene Elizabete II,  ar tādu Otavā uzstājās 1977. gadā, savukārt šī ir pirmā reize, kad Vindzoru dinastijas galvas runa atklāj jaunievēlētā Kanādas Parlamenta sesiju. Šis notikums, protams, nav nejaušība, ievērojot pēdējo mēnešu izlēcienus no Kanādas dienvidu kaimiņvalsts vadītāja Donalda Trampa puses – izrunāšanos par „51. pavalsti” un Kanādas premjerministra dēvēšanu par gubernatoru. Jaunais Kanādas premjerministrs Marks Kārnijs, pēc kura uzaicinājuma karaļpāris viesojas savā nominālajā valdījumā, norādījis, ka šī vizīte nepārprotami uzsver Kanādas suverenitāti. Kā pauž raidsabiedrība BBC, karalim kā nominālajam valsts galvam nākas vairīties no tiešiem politiskiem paziņojumiem, tā vietā „sūtot kodētus signālus un veicot simboliskus žestus”. Vairāki tādi jau tikuši raidīt līdz šim, svinīgā ceremonijā parādoties ar Kanādas valsts apbalvojumu komplektu un iestādot kļavu Bekingemas pils dārzā. tagad, uzrunājot Kanādas parlamentāriešus Senāta Karaļa zālē, Čārlzs bilda: „Ir iemesls lielam lepnumam, ka pagājušajās desmitgadēs Kanāda ir turpinājusi demonstrēt pārējai pasaulei piemēru savā rīcībā un vērtībās kā labas gribas spēks. Kā mums atgādina himna: „Īstenie ziemeļi patiesi ir stipri un ir brīvi!” Sagatavoja Eduards Liniņš.

Maijā par lietus trūkumu, šķiet, sūdzēties nevar, gluži pretēji, daudzviet ir pārmitrs, lai Kurzemes piekrasti lietavas ir skārušas mazāk. Lielākas vai mazākas reģionālas atšķirības Latvijā ir vienmēr, bet šoreiz stāsts par pavisam lokālām atšķirībām. Par to, kāpēc dažviet vasarā nogāž tā, ka viss pludo, bet dažu kilometru attālumā turpinās sausums. Šis temats ļoti jutīgs. Pat tāds kā ticības jautājums, jo bieži ir dzirdēts par vietām, kam lietus mākoņi met līkumu. Vēlme bija noskaidrot vietas Latvijā, kur lokālu apstākļu dēļ laiks būtiski atšķiras no tuvākās apkārtnes, tomēr beigās ar iedzīvotāju līdzdalību šis pamatā ir stāsts par vietām, kurām lietus un negaiss vasarā met līkumu. Toms Bricis arī aicināja sociālajos medijos cilvēkus viņam ziņot par vietām ar laikapstākļu anomālijām. Atsaucība bija patiesi liela, saņenti vairāk nekā 500 ziņojumu. No tiem vairāk nekā 90 % bija tieši par lietus mākoņu izvairīšanos no kādiem konkrētiem punktiem. Izrādījās, ka visa Latvija ir burtiski nosēta ar šādām vietām. Vairāk nekā 170, jo lielākās apdzīvotās vietas, Ventspils, Liepāja, Cēsis, Ogre, Rīga, Jēkabpils un vēl citas tika pieminētas vairākkārt. Vienīgā korelācija jeb saikne ar šo punktu izvietojumu, kas pamanāma, ir Latvijas apdzīvotības blīvums – jo mazāk ziņojumu ir no Vidzemes augstienes, Kurzemes pašiem dienvidiem un ziemeļiem, kā arī galējiem Latvijas austrumiem, Krievijas, Baltkrievijas pierobežas. Tā tas ir ar daudziem datiem, ja cilvēkus aicina ziņot. Cilvēki novēro, ka viņiem iet garām lietus un negaisa mākoņi visā Latvijā. Kā tas var būt? No visiem vairāk nekā 500 ziņojumiem bija tikai daži, kuros cilvēki saka, ka pie viņiem līst vairāk nekā citur. Bija arī dažas vietas, par ko cilvēki nebija vienisprātis - vieni teica, ka šai vietai lieti met līkumu, citi teica, ka - nē, tur līst bieži, piemēram, par Siguldu. Vienai daļai ziņojumu ir pamats un tie ir par Latvijas piekrasti. No ziņojumiem varēja uzzināt, ka gandrīz katram liepājniekam ir zināms, ka Liepājā līdz Jāņiem negaisa nav. Ja kāds mēģina tuvoties, tad vai nu jūra vai ezers to aiztur. Tā ir daļēja patiesība. Arī šogad Liepājā negaiss vēl nav bijis. Tiesa, ezers tur ir mazāk pie vainas, lietus mākoņi veidošanos bremzē tieši jūra. Un tas ir raksturīgi siltās pavasara vai vasaras sākumā dienās, jo sauszeme sasilst vairāk, piekrastē tādās dienās sākas dienas brīze, kad vējš sāk pūst no jūras puses un šis vējš ir vēss, tas ieplūst vairākus dažkārt pat 30 kilometrus no jūras un visā piekrastē tad debesis ir skaidras, kamēr iekšzemē veidojas mākoņi un līst. Līdzīga situācija ir Pāvilostā un Ventspilī, vienīgi Liepājā uz iekšzemes pus vēl ir arī ezers, kas liek domāt, ka šo procesu ietekmē tas, bet ezera ietekme ir nebūtiska, bieži pat nekāda, jo ezerā ūdens sasilst straujāk nekā jūrā. Lai kavētu negaisu un lietus mākoņu veidošanos, vajadzīga ļoti liela ūdenstilpe ar vēsu ūdeni. Un tieši tāpēc visa Latvijas piekraste ir saulainākais reģions Latvijā, jo pavasarī un vasaras sākumā aukstās jūras dēļ biežāk ir tādi apstākļi, kuros mākoņu veidošanās tiek bremzēta. Protams, ja nāk kaut kāda liela, plaša atmosfēras fronte pāri visai Baltijai, arī jūra tos mākoņus neizklīdinās.   Vēl arī stāsts par to, kāpēc tad, kad lidmašīnu svītras debesīs paliek garas un aizšvīkā visas debesis, laiks mainās? Tas  viens no jautājumiem, ko rosināja cilvēku atsūtītie komentāri par lietu. Tas ir viens no novērojumiem, kam ir fizikāls un meteoroloģisks pamats, tikai daļai cilvēku šķiet, ka tās ir tieši lidmašīnas, kas atnes lietu. Tā gan tas nav. Lidmašīnu izplūdes gāzu atstātas svītras debesīs ir gandrīz vienmēr, jautājums, cik tās ātri izgaist. Dažreiz ir īsa svītriņa, tā pazūd, citreiz gara, izplešas plata un ilgi saglabājas debesīs kopā ar citām, jaunām lidmašīnu atstātām svītrām. Un šo var pat gana labi prognozēt, skatoties meteoroloģiskajās kartēs vai satelītattēlos. Ja reģionam tuvojas siltā atsmosfēras fronte, kuras sākumā raksturīgi spalvu mākoņi, kas pakāpeniski aizsedz debesis, vēlāk slāņu mākoņi, debesis noklājas pelēkas un sākas ilga līņāšana. Tuvojoties šai atmosfēras frontei, gaisā palielinās mitrums. Jo gaiss ir mitrāks, jo lidmašīnas aste ilgstošāk saglabājas. Un tad, protams, arī vienā brīdī atnāk arī pati fronte ar visiem saviem lietus mākoņiem.

Kā sadzīvot ar pagātnes traumām? Karš, genocīds, kad viena ļaužu grupa nacionalitātes, reliģijas vai varas vārdā iznīcina citus, ir dzīva un aktuāla brūce arī mūsdienu pasaulē. Šovasar Sabiles Mākslas, kultūras un tūrisma centrā skatāma laikmetīgās dzejas personālizstāde “Pārejošā iznīcība”, kuras autors emets ezells atgriežas pie dzimtas saknēm. Viņa dzimtai piederīgos 1915. gadā cara valdība no Sabiles deportēja uz Krievijas vidieni, uzskatot ebrejus par politiski neuzticamiem. Raidījumā Augstāk par zemi stāsts par šovasar Sabiles Mākslas, kultūras un tūrisma centrā skatāmo laikmetīgās dzejas personālizstādi “Pārejošā iznīcība”. Izstādes autors emets ezells jau apzinīgā vecumā uzzinājis līdz tam noklusētās savas dzimtas vēstures lappuses. Viņa senči pirms Pirmā pasaules kara dzīvoja Sabilē, līdz 1915. gadā cara valdība šo ģimeni masu deportācijās pārveda uz Krievijas vidieni. Deportācijas, karš, genocīds - kad viena ļaužu grupa, nacionalitātes, reliģijas vai varas vārdā iznīcina citus, ir dzīva un aktuāla brūce arī mūsdienu pasaulē. Kā vārdā vara toreiz pārvietoja cilvēkus, izpostot viņu dzīves vidi, iznīcinot valodu, tradīcijas? Kāda izskatās Sabile? Un ko iesākt ar nesadziedināmām pagātnes traumām? Jau trešo gadu emets ezells vasarās brauc uz Latviju, apmetas Pedvāles mākslas parka Starptautiskajā mākslinieku rezidencē, kur veic kultūras pētījumus un kā mākslinieks strādā ar šīm tirdošajām tēmām. Šovasar viņš ar izzināto un piedzīvoto gatavs dalīties Sabiles Mākslas, kultūras un tūrisma centrā skatāmajā izstādē.  

Saeima otrajā lasījumā atbalstījusi rosinājumu palielināt minimālo biedru skaitu, lai partijas varētu startēt Saeimas vēlēšanās. Saeima vērtē Zaļo un zemnieku savienības ieceri par kulta ēku būvniecību lemt pašvaldību referendumos. Ukrainas pieaug neapmierinātība par dažādām nebūšanām armijā, tajā skaitā nepietiekošu drošību karavīru apmācību laikā. Eiropas Parlaments plenārsēdē balsos par deputātes Ineses Vaideres izstrādāto ziņojumu regulai par jaunu tarifu piemērošanu produktiem no Krievijas un Baltkrievijas. Latvijas sieviešu basketbola izlase jaunā galvenā trenera Matīsa Rožlapas vadībā uzsākusi vasaras treniņdarbu Rīgā.

Trampam esot bijusi brīnišķīga divu stundu gara telefonsaruna ar Vladimiru Putinu - Krievijai priekšā ir varena perspektīva pelnīt lielu naudu tirdzniecībā ar ASV, tikai jāizbeidz tas karš. Un Putins tam esot gatavs. Tā pēc sarunas savā sociālajā medijā rakstīja Tramps. Tikmēr nekas gan neliecina, ka karadarbība patiešām tuvākajā laikā varētu tikt pārtraukta. Cits karš Tuvajos Austrumos gan uzņem apgriezienus - Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu paziņojis, ka turpmāk Gazas sektoru pilnībā kontrolēšot Izraēla. Tas esot šī kara lielais mērķis. Tiesa, ko tas nozīmēs realitātē? Vēl novērtēsim Rumānijas prezidenta vēlēšanu rezultātus - tur spraigā cīņā uzvarējis proeiropeiski noskaņotais līdzšinējais Bukarestes mērs, kurš solījis turpmāk atbalstīt Ukrainu tās cīņā pret agresoru. Krievijai neizdevās panākt Rumānijas politiskā kursa maiņu. Aktualitātes analizē Rīgas Stradiņa universitātes docētājs, Austrumeiropas politikas centra direktors Māris Cepurītis un portāla "LSM.lv" ārzemju ziņu redaktors Ģirts Kasparāns. Dāvana pa telefonu Krievijas un Ukrainas delegāciju tikšanās 16. maijā Stambulā ilga apmēram divas stundas. Iespēja, ka Krievijas vadonis Putins varētu pieņemt prezidenta Zelenska aicinājumu tikties augstākajā līmenī, izplēnēja līdz ar trešdienas vakaru, kad Maskava paziņoja, ka tās delegāciju vadīs Vladimirs Medinskis – tas pats, kurš 2022. gada sarunās; Putina padomnieks, bijušais kultūras ministrs un profesionāls vēstures revidētājs krievu impēriskā šovinisma garā. Viņa sūtīšana uz tikšanos pati par sevi Kijivā tika iztulkota kā zīme, ka Kremlis nav gatavs nopietnām miera sarunām. Tas arī pierādījās – Ukrainas pusei, kuru sarunās vadīja aizsardzības ministrs Rustams Umerovs, tika izteiktas nepieņemamās prasības par četru apgabalu pilnīgu nodošanu Krievijai un vienpusēju atbruņošanos. Vienīgais, par ko izdevās vienoties, ir karagūstekņu apmaiņa pa tūkstotim no katras puses. Pēc sarunām Krievijas delegācijas vadītājs paziņoja, ka viņa valsts esot gatava karot desmitiem gadu. Tādējādi Krievijai izdevās uz laiku aizvirzīt otrajā plānā jautājumu par nekavējošu uguns pārtraukšanu, uz ko uzstāj Ukrainas sabiedrotie Eiropā un arīdzan Savienoto Valstu prezidents Tramps. 15. maijā, pārlidojuma laikā uz Apvienotajiem Arābu Emirātiem Baltā nama saimnieks izteicās, ka acīmredzami nekas nemainīšoties, kamēr viņš un Putins nebūšot „sanākuši kopā”. Grūti spriest, vai par šādu „kopā sanākšanu” uzskatāma pirmdien, 19.maijā, notikusī abu varasvīru divu stundu ilgā telefonsaruna. Tramps savā soctīklu ierakstā to pasteidzās pasludināt par „izcilu”, savukārt Putins, runājot ar reportieriem, kā „jēgpilnu un atklātu”. Krievijas mediji dēvē pirmdienas telefonsarunu par savas valsts diplomātisku uzvaru. Nav īsti skaidrs, kas liek amerikāņu līderim optimistiski paust, ka Ukraina un Krievija tūdaļ sākšot miera sarunas. Pie tam viņa paustajā pēdējās dienās vairakkārt izskanējis motīvs, ka Savienotās Valstis varētu no Krievijas un Ukrainas sarunu procesa distancēties. Nav skaidrs, kas tādā gadījumā notiks ar amerikāņu militāro un izlūkinformācijas atbalstu Ukrainai. Vēl Baltā nama saimnieks savos izteikums zīmē nekonkrēti rožainas komerciālas sadarbības perspektīvas ar abām karojošajām pusēm, kad tās būs noslēgušas mieru, bet neko nesaka par iespējamām sankcijām pret Krieviju par miera procesa sabotēšanu. Acīmredzami apzinoties visus domājamos riskus, Ukrainas prezidents Zelenskis aicinājis Ameriku nepamest sarunu procesu. Pārpārēm ložu, drusku maizes Svētdien, 18. maijā, Izraēla apstiprināja, ka ir uzsākusi plašu sauszemes operāciju ar nolūku pārņemt savā kontrolē lielāku daļu Gazas joslas. Jau kopš pagājušās nedēļas nogales Izraēlas Aizsardzības spēki pakļauj joslas teritoriju daudz intensīvākiem gaisa triecieniem, kas, saskaņā ar Gazas pārvaldes iestāžu vēstīto, esot prasījuši jau apmēram pāris simtus dzīvību. Pirmdien premjerministrs Netenjahu izteicās, ka izraēliešu spēki varētu īstenot pilnīgu visas teritorijas okupāciju. Tiek ziņots, ka Gazas sektors varētu tikt sadalīts vairākās kontroles zonās un iedzīvotāji piespiesti koncentrēties samērā nelielās teritorijās, visdrīzāk, sektora dienvidu daļā. Tāpat pirmdien Izraēla izsludināja evakuācijas norādījumu sektora dienviddaļas pilsētas Hānjūnisas iedzīvotājiem, brīdinot par bezprecedenta mēroga uzbrukumu pilsētai. Izraēlas uzsāktā karadarbības eskalācija izraisījusi asu reakciju no vairāku rietumvalstu puses. Vakar ar kopīgu paziņojumu šai sakarā nākušas klajā Lielbritānija, Francija un Kanāda, nodēvējot Izraēlas darbības par neproporcionālām. Londona jau paziņojusi, ka pārtrauc sarunas ar Izraēlu par brīvās tirdzniecības līguma noslēgšanu. Savukārt Eiropas Savienība, kā norādījis Francijas ārlietu ministrs Žans Noels Barro, varētu iesaldēt savienības asociācijas līgumu ar Izraēlu, kas to nostādītu statusā, kādā šobrīd ir tādas valstis kā Sīrija, Libērija vai Zimbabve. Militāro darbību eskalācija notiek uz akūta pārtikas un medikamentu trūkuma fona, kuru izraisījusi kopš marta sākuma īstenotā Gazas joslas blokāde. Starptautiskā prese citē „Hamās” kontrolētās Gazas Veselības ministrijas ziņoto, ka pārtikas trūkums jau bijis par iemeslu 57 bērnu nāvei. Savukārt ANO ģenerālsekretāra vietnieks humānās palīdzības jautājumos Toms Flečers intervijā raidsabiedrībai BBC paziņojis, ka četrpadsmit tūkstošiem mazuļu bada nāve draudot jau pāris dienu laikā. Svētdien premjerministrs Netanjahu paziņoja, ka, piekāpjoties Savienoto Valstu un citu Izraēlas partneru spiedienam, tiks atļauta zināma pārtikas daudzuma ievešana Gazas joslā, lai nepieļautu badu. Nepilnas simts kravas mašīnas ar pārtiku, medikamentiem un medicīnas precēm esot ielaistas pāri robežai, bet, saskaņā ar raidsabiedrības BBC ziņoto, vakar, 20. maija, dienas beigās pārtikas izdalīšana iedzīvotājiem vēl nebija uzsākta. Eiropa atviegloti nopūšas Eiropa var atviegloti nopūsties – respektīvi, tā Eiropas daļa, kas savu nākotni redz līdzšinējās valstu kopības un tās apliecināto vērtību tālākā pastāvēšanā. Rumānijas prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā, kas notika 18. maijā, uzvaru ar nepilniem 54% balsu guvis 55 gadus vecais matemātiķis un līdzšinējais Bukarestes mērs Nikušors Daniels Dans. Par neatkarīgo kandidātu balsojuši visvairāk galvaspilsētā, kur viņš iemantojis popularitāti kā tās vadītājs, arī citās lielākajās pilsētās un ungāru minoritātes apdzīvotajos rajonos. Daudziem viņa ievēlēšana ir patīkams pārsteigums, ciktāl pēc vēlēšanu pirmās kārtas šķita, ka labākas izredzes ir ultranacionālistam, radikālajam konservatoram un trampisma adeptam, partijas Alianse rumāņu vienotībai līderim Džordžem Simionam. Salīdzinot ar pirmo kārtu, vēlētāju aktivitāte svētdien bija augusi par apmēram 11,5 procentiem, un acīmredzami šie aktivizējušies pilsoņi arī nesuši uzvaru Danam. Viņa kampaņas stūrakmeņi bija skaidrs atbalsts Rumānijas līdzšinējai pozīcijai Eiropas Savienībā un NATO, cīņa pret korupciju un arī turpmākais atbalsts Ukrainai. Kā atzīmē komentētāji, rumāņu sabiedrības lielākajai daļai tomēr nav bijis pieņemams visai atklāti prokremlisks valsts galva. Rumānijas prezidenta varas funkcijas nav sevišķi plašas iekšpolitiski, bet nozīmīgas ārpolitika, drošības politikā un tiesu varas amatpersonu iecelšanā. Jādomā, ka Ungārijas premjers Orbans un Slovākijas premjers Fico ar lielām cerībām raudzījās uz Simionu kā savu nākamo sabiedroto Eiropas politikas arēnā. Līdzšinējie labējo radikāļu panākumi Rumānijas prezidenta vēlēšanu procesā skaidrojami pamatā ar vēlētāju nepatiku pret līdzšinējo valdošo Sociāldemokrātiskās un Nacionāli liberālās partijas koalīciju. Jaunievēlētais prezidents pagātnē bijis liberālās un šobrīd opozīcijā esošās Rumānijas glābšanas savienības biedrs, taču izstājies no tās 2017. gadā un kopš tā laika formāli ir bezpartejisks. Kā zināms, pēc valdošajai koalīcijai negatīvajiem pirmās prezidenta vēlēšanu kārtas demisionēja premjerministrs Marčels Čolaku, līdzšinējam kabinetam turpinot darbu pagaidu valdības statusā. Tādējādi jaunas valdības izveide ir prezidenta Dana pirmais darba uzdevums. Sagatavoja Eduards Liniņš.      

Šogad maijs mūs ar laikapstākļiem nav lutinājis - tad salnas, tad lietavas. Bieži nākas dzirdēt, ka ir neparasti laikapstākļi. Taču auksts, lietains un salnas maijā nav nekas neparasts, bet tieši pirms 20 gadiem - 2005. gada maijs Latgalē bija tiešām katastrofāls. Var teikt, ka tajā gadā laikapstākļi bija "mazliet izgājuši no rāmjiem". 2005. gada maija sākums bija vēss un slapjš. Tad no 8. līdz 18. maijam ļoti slapjš. Īpaši Latgalē, kur dažās dienās nolija vairāk nekā 100 milimetri lietus, bet visā lietus periodā kopā Daugavpilī – 184 mm, Jēkabpilī un Dagdā – mazliet virs 160 mm, Rēzeknē – ap 140 mm. Lai vieglāk saprast apjomu – maijā visa mēneša klimatiskā norma ir ap 60 milimetriem. Tātad desmit dienu laikā reģionā nolija 2-3 mēneša normas. Togad pavasaris kopumā bija gana vēls, lauki bija mitri vēl no sniega kušanas, upēs ūdens līmenis arī gana augsts, tāpēc ilgstošo lietavu atnestajiem ūdeņiem īsti nebija kur likties, kā vien kāpināt līmeni upēs un appludināt krastus. Tādās lietavās applūst arī zemākās vietas tālu prom no upēm. Vai ir skaidrojums, kas toreiz izraisīja tik pamatīgas lietavas? Situācija atmosfērā bija itin līdzīga tai, ko piedzīvojam aizvadītās nedēļas nogalē – ir vēsa arktiskā gaisa masa un mazkustīgs ciklons. Pagājušajā nedēļā tās nokrišņu zonas vismaz mazliet bija kustīgākas apstaigāja Baltijas reģionā diezgan plašus apvidus, bet 2005. gada sakritība bija Latgalei nelabvēlīgāka, jo 2005. gadā visas stiprākās nokrišņu zonas izlija tieši virs Latgales un tuvējo kaimiņvalstu – Lietuvas, Baltkrievijas un Krievijas reģioniem. Kad plūdi bija pārdzīvoti, strauji ieradās karstums. Ūdeņi vēl nebija tā pa īstam atkāpušies, kad jau 24. maijā Latgalē temperatūra sasniedza 28 grādus, dažas dienas vēlāk arī 30 grādus, ļoti siltas bija arī naktis. Un tas radīja Latvijā ļoti neierastu situāciju: ūdens pilnajās upēs, ezeros, dīķos un grāvjos, ūdens lāmās, kas joprojām bija uz laukiem, strauji savairojās dažāda veida knišļi. Atgādinām, ka tam, cik daudz vasarā ir odu, vairāk ir saikne, nevis ar to, cik barga ziema bijusi un vai tie ir izsaluši, bet kādi apstākļi ir pavasarī un vasaras sākumā. Odi vairojas slapjās vietās, ūdenī. Jo vairāk ir ūdens un siltāks ir laiks, jo tie ātrāk var savairoties. Oliņu izšķilšanās ātrums atkarīgs no gaisa temperatūras. Un 2005. gada maijā radās tam perfekti apstākļi. Knišļu bija tik daudz, ka tie apsēda lopus ganībās burtiski kārtām. No knišļu kodumiem mājlopi gāja bojā. Arī 1998. gadā bijis knišļu uzbrukums lopiem, toreiz gāja bojā daži desmiti lopu, 2005. gadā – vairāki simti. Vai šī gada situāciju laikapstākļu ziņā var salīdzināt ar 2005. gadu? Šogad nokrišņu daudzums ir bijis ievērojami mazāks, un ūdens līmenis upēs un ezeros bija zemāks, līdz ar to ūdens varēja brīvāk noplūst un tik pārmirkuši vai applūduši lauki nav. Tālāk jāseko, cik strauji kāps gaisa temperatūra, jo ir mitrāks nekā citus pavasarus, turklāt šīs nedēļas otrajā pusē varētu būt vēl dažas ļoti lietainas dienas. Ja mēneša beigās ieradīsies straujš siltums, tad diezgan drīz jārēķinās ar lieliem odu bariem. Kukaiņu pētnieki 2005. gadā lielo knišļu savairošanos skaidroja ne tika daudz ar plūdiem, bet neveiksmīgu temperatūras svārstību režīmu, proti, vēsajā maija pirmajā pusē knišļu sadētās oliņas attīstījās lēni, varētu teikt, ka uzkrājās vairāki dējumi un tad pēkšņā siltumā visi šķīlās vienlaicīgi. Šajā ziņā šogad ir līdzība ar 2005. gadu. Ja šogad laikapstākļi šķiet nebijuši, tad vēsture liecina, ka ir bijis vēl nepatīkamāk. No gaišās puses raugoties – dažos iepriekšējos gados pavasarī un vasaras sākumā Latvijā agri iestājās sausums, no tā cieta arī lauksaimniecības kultūras. Ja šogad maija beigās, jūnija sākumā laikapstākļi normalizēsies un lietus periodi būs beigušies, tad tas, kas nenosala, augs griezdamies, jo mitruma uz kādu laiku būs gana.

Liela tiesa uzmanības šonedēļ, kā tas ir jau pēdējos gados ierasts, pievērsta starptautiskām norisēm. Kā jau bija gaidīts, Krievijas diktators uz sarunām ar Ukrainas prezidentu neieradās. Bet tepat Latvijā arvien vairāk sāk pievērst uzmanību pārtikas cenu kāpumam, kura iemesli nav īsti skaidri, bet viens iespaids gan ir radies – pārtikas cenu ierobežošanas plāns, ar ko klajā nāca ekonomikas ministrs, laikam īsti nestrādā. Bet ministram tagad ir citas iniciatīvas par dažu ministriju apvienošana. Kopā ar žurnālistiem analizējam nedēļas aktualitātes. Krustpunktā diskutē Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes katedras docētāja, politoloģe Lelde Metla-Rozentāle, TVNET grupas galvenais redaktors Toms Ostrovskis un TV24 žurnālists Romāns Meļņiks.  

Stambulā notikušas Ukrainas un Krievijas sarunas. Tirānā norisinās Eiropas politiskās kopienas sanāksme. Baltijas jūras valstu padomes ārlietu ministri pārrunā gan padomes darbības nākotni, gan arī Baltijas jūras drošību, kā arī Krievijas tā dēvētās ēnu flotes draudus zemūdens kritiskai infrastruktūrai. Viena no iespējām, kā rast papildu naudu valsts budžetā, lai varētu finansēt pieaugošos aizsardzības tēriņus, būtu valsts lielo kapitālsabiedrību daļu kotēšana biržā. Veicot importa kontroles, aprīlī Ēģiptes izcelsmes kartupeļos atklāta augu veselībai bīstamā slimība – tumšā gredzenpuve. Jau rīt un parīt Rīgas ielas piepildīs tūkstošiem skrējēju, jo galvaspilsētā notiks 35. Rīgas maratons. Latvijas hokeja izlase treniņā gatavojas mačam pret Somiju.

Klajā nākuši "Latvijas sociālās atmiņas monitoringa 2025" dati, kas meklēja atbildes uz jautājumiem - ar kādām emocijām un atmiņām atceramies okupācijas laiku un pirmspadomju periodu - posmus vēsturē, kurus liela daļa sabiedrības pati nav piedzīvojusi vai piedzīvojusi tikai daļēji. Dati liecina, ka samazinājusies tā saucamā padomju laika nostaļģija, bet pieaug to cilvēku skaits, kas par labāko laiku Latvijas vēsturē uzskata Atmodu un mūsdienas. Kādas atšķirības šajos datos vērojamas starp latviski un krieviski runājošajiem, un ko šādi pētījumi liecina par mūsu sabiedrību? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro divi pētījuma autori - komunikācijas zinātnes doktors Mārtiņš Kaprāns, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, un sociālantropologs Andris Saulītis, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks. Andris Saulītis: Aizvien vairāk mēs varam skatīties, nevis kādas ir atšķirības starp latviski un krieviski runājošām grupām, bet atšķirībām krievvalodīgo vidu. Latvieši vidū ir monolītāk, bet daudz sarežģītāk ir saprast un analizēt krievvalodīgo kopienu. Līdz ar to tā pieeja šobrīd vairs nav skatīties uz šīm divām grupām, bet būtībā skatīties uz krievvalodīgo grupu, kur var konstatēt jau pazīmes uz zināmu polarizāciju. Pēc kādiem datiem vai pēc kādiem raksturlielumiem ir šī polarizācija - vecums, paaudžu atšķirības?  Andris Saulītis: Vecums noteikti ir viena lieta, bet, protams, ka tas ir saistīts bieži vien ar ģeopolitisko orientāciju, ko gan mēs šajā aptaujā nevaram plaši precīzāk konstatēt, jo tomēr aptauja koncentrējas tieši uz jautājumiem par vēsturi. Bet vienlaicīgi tās ir zināmā mērā lietas, kuras savstarpēji saistītas. Protams, ka Latgale arī mums ir tāds reģions, kur ir atšķirīgāka šī izpratne un vērtējums, bet tai pašā laikā jāņem vērā, ka Latgalē vienkārši ir vairāk krievvalodīgo iedzīvotāju, ir vairāk vecāka gadagājuma iedzīvotāju un arīdzan tās ir daudz multietniskas kopienas, kur līdz ar to dialogs, iespējams, ir daudz intensīvāks. Un tajā pašā laikā, iespējams, ka tas ir tas iemesls, kāpēc daudzos jautājumos, it sevišķi vērtējot vēsturi, iedzīvotāji un sevišķi krievvalodīgā kopiena atturas vērtēt.  Tādā amnēzija attiecībā uz Latvijas vēsturi, kas ir pirms 1918. gada, ir izplatīta arī latviešu valodā runājošajās ģimenēs. Ja latviešu vidū vērtējumi sāk parādīties no 1918. gada, tad krievvalodīgo vidū tas saglabājas līdz pat Otrajam pasaules karam. Šeit ir runa arīdzan par izglītības sistēmu, un nekoncentrējoties tikai uz 20. gadsimtu, jo aptaujā mēs vaicājām vērtējumu līdz pat senlatviešu periodam, un mēs redzam, ka šobrīd tiešām iedzīvotājiem lielai daļai ir grūti formulēt savu attieksmi pret dažādiem vēstures periodiem pirms 1918. gada. Bet kas ir vēl interesanti, ka principā visi vēstures periodi, kas saistīti ar Krievijas impēriju, ar Padomju Savienību, tiem visiem ir stipri biežāk negatīvs vērtējums nekā jebkuram citam vēstures periodam. Arī no krievvalodīgo puses? Andris Saulītis: Grūti man pateikt, cik daudz tur ir šis pienesums, bet principā nu mēs redzam dinamiku.  Arīdzan attiecībā uz Padomju Savienības periodu Latvijā, tur gan mēs redzam arī krievvalodīgo vidū šo sadalīto, ne vienveidīgo kopienas skatījumu. Tas ir arī kaut kas tāds, kas ir mainījies, kopš mēs aptaujājām iedzīvotājus 2017. gadā, tā nostalģija pret šo periodu samazinās. Tam iepretim ir, ka atjaunotās Latvijas laiks kopš 1991. gada šobrīd ir vispozitīvāk vērtētais periods Latvijas vēsturē. Tas ir pārspējis līdzšinējo "top 1" - tas ir Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms, kas līdz šim ir dominējis ne tikai 2017. gadā, arī iepriekš. Tagad pozitīvs vērtējums ir tieši šim laikam. Labā lieta ir arī tāda, ka, skatoties uz to, vai cilvēks ir apmierināts ar savu dzīvi un kā viņš vērtē padomju laikus, tad nav stingru korelāciju tādā ziņā, ka, ja tu pats esi neapmierināts ar šodienu, tas nenozīmē, ka tu ilgojies pēc padomju laikiem. Mārtiņš Kaprāns: Man liekas, ka ir jāsaprot, kā mēs skatāmies, kas ir sociālā atmiņa. Tas savā ziņā ir kā tāds trauks, un tur nav bezgalīga ietilpība. Tāpat kā cilvēkam uzmanība ir diezgan ierobežots resurss, tu nevari uz visu koncentrēties, arī sabiedrības uzmanība nevar koncentrēties uz pilnīgi visiem vēsturiskiem notikumiem, kas tai ir bijuši svarīgi kādā noteiktā posmā. Ir aktualitātes, kas mainās, mainoties, protams, arī paaudzēm.  Tas, ko mēs pašlaik redzam, ka lēnām, bet neizbēgami Otrais pasaules karš no tādas aktīvās komunikatīvās atmiņas, no tādas ikdienas saziņas, kur tas ik pa laikam par sevi dažādos veidos, arī pašlaik vēl, nupat Ogres gadījumā dzirdējām, tas atgriežas. Bet lēnām Otrais pasaules karš kļūst par daļu no tā, ko atmiņu pētniecībā sauc par kultūras atmiņu, proti, tā ir literatūra, tie ir arhīvi, viss pārējais, bet tā vairs nav daļa no ikdienas attiecību elementa.  To jau var redzēt, kas piedalās, piemēram, 16. marta pasākumos, kas ir neoficiālā leģionāru piemiņas diena, gan arī nupat 8. maijs bija, es biju Lestenē, pats apskatījos. Tas cilvēku skaits un cilvēku struktūra, nepārprotami liecina, ka šis ir tāds aizejošs, bet tas nenozīmē, ka tu aizmirsti. Tas vienkārši vairs nav ar to aktualitāti.  Mēs visu laiku uz krievvalodīgajiem fokusējamies, taču ir jāsaprot arī, ka latviešu vidū, ja runājam tieši par etniskām grupām, ir pamanāmi tādi momenti, kur varētu runāt par iekšēju, ja ne sašķeltību, tad katrā ziņā, ka tur nav spēcīgs konsenss.  Sociālā atmiņa nav tikai attieksme pret kādu noteiktu vēstures periodu, ir arī attieksme pret konkrētiem notikumiem vai aktivitātēm, kas saistītas ar vēsturi. Ar to vēlos teikt, ka ļoti sabiedrību polarizējošo padomju okupācijas slavinošo pieminekļu demontāža kopš 2022. gada, kas, protams, bija saistīta ar Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Mēs redzam, ja krievvalodīgo vidū ir spēcīga pretestība šādai rīcībai, aptuveni 75% ir pret, spēcīga opozīcija. Tad latviešu vidu šī daļa ir mazinājusies un lielāka daļa ir to, kam ir neitrāla attieksme. It kā saprotami, ka atbalsts ir lēnām noplacis, viņš nav, protams, kritizējošs, bet krievvalodīgo vidū nekas nav mainījies.     Raidījuma noslēgumā Zinātnes ziņas Cilvēki jebkad ir izpētījuši tikai 0,001% no dziļūdens dzīlēm. Bebri, iespējams, varētu kļūt par sava veida klimata varoņiem. Meksika iesūdz tiesā “Google” par patvaļīgu Meksikas līča pārsaukšanu.

NATO jaunais mērķis varētu būt 3,5 % aizsardzībai un 1,5 % plašākai drošībai. Saeima pārliecinoši noraida "Stabilitātei!" ieceri ļaut pašvaldību vēlēšanās balsot arī nepilsoņiem. Lai arī samazinās ievesto kravu skaits no abām agresorvalstīm - Krievijas un Baltkrievijas, joprojām to skaits ir liels. Latvijas hokeja izlasei Stokholmā pievienojas uzbrucējs Rodrigo Ābols.

Krievijas un Ukrainas potenciālās sarunas Turcijā. Tramps devies uz Tuvo Austrumu reģionu. Izraudzīts jaunais pāvests. Kardinālu Robertu Frensisu Prevostu turpmāk pazīsim kā pāvestu Leonu XIV. Aktualitātes analizē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis un politologs Andis Kudors. Prezidenta Trampa "zelta maršruts" 13. maijā Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps uzsāka savu pirmo nozīmīgo ārvalstu turneju, ierodoties Saūda Arābijas galvaspilsētā Rijādā. Faktiskais Saūdu monarhijas valdnieks – kroņprincis Muhammeds – sagaidīja nozīmīgo viesi pie lidmašīnas trapa. Laikam gan nav otra valsts galvas, kuru ar pašreizējo Baltā nama saimnieku saistītu tik ilga savstarpēja politiska un finansiāla atbalsta vēsture. Tramps amortizēja amerikāņu likumdevēju niknumu pret Muhammedu pēc publicista Džmala Kašogi noslepkavošanas, kam pavēli diezgan nepārprotami bija devis kroņprincis, savukārt pēc 2021. gada 6. janvāra Kapitolija demolēšanas, kad Trampu klans ASV biznesa aprindās bija kļuvis par izraidītajiem, Saūdu karaļnams ar gatavību iesaistījās daudzmiljonu kopprojektos. Prese prezidenta tūres sakarā uzskaita viņa ģimenes biznesa intereses visās apmeklējamajās valstīs, kamēr Baltais nams steidz noliegt jebkādas aizdomas par interešu konfliktu. Biznesa sakari, investīcijas – tāds ir tūres pamatakcents. Avioindustrija, kodolenerģētika, mākslīgais intelekts, militārā ražošana. Delegācijas sastāvā ir Īlons Masks un vēl pāris desmiti nozīmīgu investīciju, digitālo tehnoloģiju u.c. kompāniju vadītāju. Šodien, 14. maijā, Rijādā Trampam cita starpā paredzēta tikšanās ar jauntapušā Sīrijas režīma līderi Ahmedu aš Šarā, kuram prezidents, visdrīzāk, pavēstīs par Asada diktatūras laikā noteikto sankciju mīkstināšanu. Tālākais Baltā nama saimnieka ceļš vedīs uz Kataru, kuras varasvīri esot sadomājuši uzdāvināt viesim jaunu prezidenta aviolaineri, iekārtotu ar austrumu šeiha cienīgu vērienu un stilu. Šī ekstravagantā velte jau sacēlusi pamatīgu troksni Amerikā, jo opozīcijas un arī dažu valdošās partijas pārstāvji to uzlūko kā klaju korupciju. Visbeidzot pēdējais plānotais vizītes punkts ir Apvienotie Arābu emirāti. Tā vien šķiet, ka Tramps apzināti met līkumu reģiona sāpīgajiem krīžu punktiem. Viņa maršrutā nav Izraēlas, kuras problemātika šķiet teju pagaisusi no Ovālā kabineta dienaskārtības. Nav plānota arī pietura Omānā, kur jau kādu laiku risinās Savienoto Valstu un Irānas delegāciju sarunas par Irānas kodolprogrammas likteni. Tiesa, kad aktualizējās iespēja, ka ceturtdien, 15. maijā, Stambulā varētu tikties Volodimirs Zelenskis un Vladimirs Putins, Tramps izteicās, ka arī varētu tur iegriezties un piebiedroties sarunai. Tomēr pagaidām nekas neliecina, ka minētā karojošo valstu līderu tikšanās tiešām varētu notikt. Izaicinājumu domino Kā zināms, pirms t.s. Uzvaras dienas svinēšanas Krievijā tās vadonis Vladimirs Putins nāca klajā ar priekšlikumu trīs dienu ilgai uguns pārtraukšanai, uz ko no Kijivas sekoja atbilde, ka neredz tam jēgu. Tā vietā Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis ierosināja noslēgt trīsdesmit dienu pamieru, kas būtu reāls pamats miera sarunu uzsākšanai. Tomēr Kremlim šobrīd acīmredzot šķiet parocīgāk turpināt karadarbību, tai skaitā Ukrainas civiliedzīvotāju slepkavošanu. 10. maijā Kijivā ieradās četru Ukrainas sabiedroto – Francijas, Lielbritānijas, Polijas un Vācijas – valdību vadītāji, un šīs tikšanās rezultāts bija sestdien izskanējusī kategoriskā prasība Krievijai: līdz pirmdienas vakaram pārtraukt uguni vai arī rēķināties ar jaunām nopietnām sankcijām. Par šo pozīciju telefoniski esot informēts arī prezidents Tramps, kurš tai piekritis. Kremļa reakcija bija prognozējama – runasvīrs Dmitrijs Peskovs intervijā telekanālam CNN paziņoja, ka viņa valdība nepakļaušoties kādiem ultimātiem. Tomēr svētdienas, 11. maijā, vakarā sekoja Maskavas atbildes gājiens – Vladimirs Putins nāca klajā ar ierosinājumu bez iepriekšējiem nosacījumiem sākt tiešas sarunas starp Krievijas un Ukrainas pārstāvjiem. Sarunām būtu jāsākas 15. maijā Stambulā, pie kam Krievija tās traktē kā turpinājumu 2022. gadā notikušajam sarunu posmam, kurā Kremlis faktiski izvirzīja Ukrainai kapitulācijas prasību. Ar līdzīgiem uzstādījumiem plānoto sarunu sakarā jau nācis klajā Krievijas ārlietu ministra vietnieks Sergejs Rjabkovs. Tomēr arī Putina sarunu piedāvājums nepalika pēdējais. Gluži kā domino spēlē puses liek galdā arvien jaunus priekšlikumus, un pirmdien prezidents Zelenskis paziņoja, ka labprāt tiksies ar Putinu, ja vien Krievijas diktators pats ieradīsies Stambulā. Izpaužoties šai ziņai, par savu iespējamo klātbūtni izteicās arī prezidents Tramps. Jau iepriekš tika pieteikts visai respektabls Savienoto Valstu delegācijas sastāvs – uz Stambulu plāno doties valsts sekretārs Marko Rubio un īpašie sūtņi Stīvs Vitkofs un Keits Kellogs. Šobrīd gan nekas neliecina, ka Putins tiešām būtu gatavs rīt ierasties Turcijā, savukārt prezidents Zelenskis paziņojis, ka ar kādu zemāka ranga Krievijas pārstāvi sarunas nevedīs. Habemus papam 8. maijā biezu baltu dūmu vērpetes no Siksta kapelas skursteņa pavēstīja, ka Romas Katoļu baznīcas galva, 267. pēc skaita, ir izraudzīts. Par jauno pontifiku kļuvis kardināls, kura vārds nefigurēja iepriekš publiskotajos ticamāko kandidātu sarakstos – Roberts Frensiss Prevosts, līdzšinējais Vatikāna Latīņamerikas lietu komisijas un Bīskapu lietu dikastērijas, respektīvi, par bīskapu iecelšanu atbildīgās institūcijas vadītājs. Turpmāk mēs viņu pazīsim kā pāvestu Leonu XIV. Viņš ir pirmais Romas pāvests, kurš dzimis Savienotajās Valstīs un ir ASV pilsonis, otrais pēc sava priekšgājēja pāvesta Franciska, kurš dzimis Jaunajā pasaulē, un otrais, kuram dzimtā ir angļu valoda. Dzimis Čikāgā 1955. gadā, lielu līdzšinējā mūža daļu priesteris Prevosts pavadījis Dienvidamerikas valstī Peru, vispirms astoņdesmito gadu otrajā pusē vairākus gadus kalpodams kā Svētā Augustīna ordeņa misionārs, bet no 2014. līdz 2023. kā Čiklaijo provinces bīskaps. Starplaikā viņš darbojās minētā ordeņa amatos dzimtajā Čikāgā, līdz 2001. gadā tika ievēlēts par ordeņa galvu – ģenerālprioru. Kā zināms, savu amata vārdu pāvesti izvēlas paši, un izvēles motīvs parasti ir kāda priekšgājēja personība, kas jaunajam pontifikam šķiet iedvesmojoša un atdarināšanas cienīga. Kā var lasīt medijos, Leonam XIV tāds ir pirmām kārtām 19. gadsimta pēdējās desmitgadēs valdījušais Leons XIII – pāvests, kurš tiecās tuvināt katoļu baznīcu sava laika sociālo problēmu risināšanai. Aktīvi oponēdams tolaik popularitāti gūstošajam marksismam, Leons XIII tajā pat laikā aicināja apzināties zemāko šķiru ļaužu cilvēcisko vērtību, pieprasīja cieņpilnu attieksmi pret ikvienu sabiedrības locekli, kļūdams par vienu no kristīgās demokrātijas virziena idejiskajiem pamatlicējiem. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Jautājums, vai kara darbība ietekmē laikapstākļus, protams, ļoti aktuāls kļuva pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. Karš norisinās jau ceturto gadu. Katru dienu redzami kadri ar sprādzieniem, degošām degvielas un naftas bāzēm, no kurām gaisā paceļas milzu dūmu mutuļi, kas dažkārt ir saskatāmi pat meteoroloģiskajos satelītos, ne tikai augstas izšķirtspējas, ko lieto militārām vai dabas katastrofu novērtēšanas vajadzībām. Tas, protams, liek uzdot jautājumu, par to, kā tas ietekmē vidi? Skaidrs, ka kara darbība videi ir graujoša. Piesārņojums gan ūdeņos, gan augsnē ir tik liels, ka vajadzēs daudzus gadus, lai šīs vietas atjaunotu. Krievijas armija uzspridzināja arī Kahovkas ūdenskrātuves dambi un vairāk nekā divu tūkstošu kvadrātkilometru lielā ūdenstilpne izzuda, kardināli mainot vidi. Šo stāstu no Ukrainas ir ļoti daudz, bet šoreiz nošķirsim ietekmi uz vidi no tiešas ietekmes uz laikapstākļiem. Laikapstākļus ietekmē fizikāli procesi, taču kā parasti, tie ir savstarpēji saistīti, mijiedarbojas un ķēde ir tik gara, lielākoties līdz galam neizzināma, jo jebkurai stihijai vai vētrai mēs varam izsekot tikai nelielu pēdējo posmu no tās izcelsmes ceļa. Parasti, kad Latvijā ir kādi neparasti laikapstākļi, jautā, no kurienes tie? Piemēram, šis aukstuma vilnis maijā. Nedēļām ilgi mūsu reģionā valda ziemeļvēju plūsma, to rada paaugstināts spiediens uz rietumiem no Latvijas virs Atlantijas okeāna un pazemināts spiediens virs Skandināvijas austrumiem un Krievijas. Šāda situācija ir klasiska aukstuma viļņiem mūsu reģionā, nekas neparasts, bet kāpēc tieši tagad tāda ir izvērtusies, tālāk jau šķetināt ir sarežģīti. Tāpēc par tūlītēju kara ietekmi runājot, jāsaka - karš Ukrainā neatstāj nekādu, vismaz kaut cik nomērāmu ietekmi uz laiku ne Latvijā, ne lielākoties arī pašā Ukrainā.  Jautājums parasti ir par lielajiem ugunsgrēkiem, dūmu mutuļiem, vai tie tiešām neietekmē laikapstākļus? Ne tik ļoti, lai tas būtu pamanāmi. Piemēram, pēc kādām lielām kaujām, bobardēšanām vai naftas rezervuāru degšanas nav manāms, ka tuvākā vai tālākā apkārtnē izmanās temperatūra vai citi atmosfēras parametri. Te noder ļoti vienkāršs salīdzinājums. Kad tiek uzspridzināta kāda degvielas noliktava, tur sadeg vairāki miljoni litru naftas produktu. Bet kaut vai Latvijā transporta vajadzībām vienas dienas laikā tiek iztērēts jeb sadedzināts 3-4 miljoni litru dīzeļdegvielas un benzīna. Ukrainā, rupji rēķinot, iedzīvotāju skaits ir aptuveni 20 reižu lielāks, tātad normālos apstākļos, kad saimnieciskā darbība norit kā ierasts, visticamāk, šis rādītājs arī būtu proporcionāli līdzīgs – dienā transportā vien tiktu sadedzināti ap 60-80 miljoniem litru naftas produktu. Tas ir vairāk, nekā vairumā šo degošo degvielas rezervuāru, ko mēs video kadros no kara zonas redzam. Tas nozīmē, ka rēķinot tīri fizikāli, cik daudz siltuma no sadegšanas un cik daudz gāzu nonāk atmosfērā, neiegūstam pēkšņu, ļoti ievērojamu palielinājumu. Mēs nemanāmi sadedzinām daudz vairāk.  Ir pētīts, cik daudz Krievija patērē degvielu un aplēses ir dažādas, robežās no 9 līdz 15 miljoniem litru dienā, bet Ukrainas patēriņš ir starp 3 un 4 miljoniem litru dienā. Arī sprādzieni paši par sevi lielākoties neizdala tik lielu siltumenerģijas daudzumu, lai ietekmētu gaisa temperatūru. Šeit atkal var veidot salīdzinājumu ar redzamo, iespaidīgo sprādzienu, kas izdala ap vienu gigadžoulu siltuma, bet, piemēram, lai apkurinātu 60 kvadrātmetru dzīvokli visu apkures sezonu, vajadzīgs pat 30 reižu vairāk enerģijas. Parēķinām, cik miljoni kvadrātmetru ik ziemu ir jāpkurina, cik tur aiziet daudz siltuma gaisā, bet to tā, ka piekurinām savas telpas, ārā siltāks uzreiz nekļūst.   Vēl arī stāsts par ziņu, kas aplidoja Latviju pagājušajā nedēļā, ka gaidāmā vasara Baltijā būs viena no karstākajām pēdējās desmitgadēs, temperatūra pārsniegs +34 grādus. Toms Bricis ir izsekojis, ka šī ziņa nāk no poļu meteoroloģijas entuziastiem. Uzreiz jāsaka, lai kāda būs vasara, šīs ziņa līdz Latvijai nonāca sagrozīta, ar piefantazētiem elementiem un droši ticamu prognožu tik ilgam termiņam tāpat nav.  

Jaukais laiks, garās brīvdienas, vasaras tuvošanās - viss mudina doties dabā un Latvijā dabas tūrisms pēdējos gados kļuvis īpaši populārs. Laivošana, pastaigas pa dabas takām un mežiem; purvu laipas un jūras piekraste - šobrīd dabā gājēji ir sastopami visur. Taču, ko tas nozīmē pašai savvaļai un kā mēs varam prātīgi organizēt šo tūrismu plūsmu tā, lai cilvēks atpūties un daba paliek netraucēta? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Andris Klepers, Vidzemes Augstskolas asociētais profesors, tūrisma speciālists, un Agnese Balandiņa, Dabas aizsardzības pārvaldes Ķemeru Nacionālā parka dabas centra vadītāja. Saistībā ar raidījuma pirmās pusstundas tematu par kara ietekmi uz vidi, Andris Klepers atzīst, ka tas ietekmē gan tūristu izvēli ceļot uz Latviju, gan arī mūsu pašu izvēles un iespējas ceļot Latvijā. Karš visdažādākās pakāpēs ietekmē to, kur un kuri cilvēki var ceļot un atpūsties. "Diemžēl šī tēma ir aktuāla jau vairākus gadus. Lielākoties tūristi no tālajām valstīm, kuri tik labi nepārzina situāciju, atliek savus braucienus, nemaz tik ātri neizlemj braukt uz Latviju. Drošības jautājums ir pirmajā vietā, pirms domāt, vai savvaļa šeit ir tas, kas mudina apmeklēt Latviju," atzīst Andris Klepers. "Vēl Latvijas simtgadē daudz aktivitātes notika gar Latvijas robežu, gan ar velosipēdiem, gan skriešana un dažādas mazas koncertprogrammas, tagad gan Baltkrievijas, gan Krievijas robežjoslā, visur, kur ir vajadzīgas atļaujas, nav tik vienkārša ceļošana," turpina Andris Kleperis Tāpat militāro poligonu teritorijā, ja notiek mācības, nav iespējas ne ogot, ne sēņot. Neskatoties uz to, daļa cilvēku tomēr mēģina to ignorēt.  

Vācijā ir jauna valdība un jauns kanclers - kristīgo demokrātu līderis Frīdrihs Mercs. Tikmēr Rumānijā ir valdības krīze – premjers atkāpās pēc tam, kad uzzināja, ka koalīcijas virzītais prezidenta amata kandidāts nav pat iekļuvis vēlēšanu otrajā kārtā. Vēl lūkojam, kā notiek 9. maija Uzvaras svētku gaidīšana Maskavā. Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un LATO valdes loceklis Sandis Šrāders. Vācijas jaunā valdība startē ar aizķeršanos Sarunas par jaunās Vācijas valdības izveidi sākās jau drīz pēc 23. februāra vēlēšanām, un tajās, kā jau tika prognozēts priekšvēlēšanu periodā, piedalījās divi spēki – kristīgie demokrāti un sociāldemokrāti. Šādas t.s. „dižās koalīcijas” jau daudzkārt valdījušas Berlīnē, un lai arī plānotajai koalīcijai Bundestāgā ir vien 52% balsu, citi varianti praktiski netika izskatīti. Kā tika ziņots, galvenie pozīciju saskaņošanas aspekti saistījās ar budžeta, nodokļu un migrācijas jautājumiem. Galu galā 6. maijā jaunais kanclera Frīdriha Merca kabinets tika celts priekšā Bundestāgam, kur piedzīvoja nepatīkamu aizķeršanos: pirmo reizi pēckara Vācijas vēsturē ar koalīcijas līgumu izveidotu valdību neizdevās apstiprināt pirmajā balsošanā. Novērotāji lēš, ka vainīgi esot daži sociāldemokrātu deputāti, kuriem vai nu netīk Mercs kā kanclers, vai arī viņi tika cerējuši uz kādu valdības amatu, bet palikuši bešā. Lielākais opozīcijas spēks – galēji labējā „Alternatīva Vācijai” – tūdaļ sacēla brēku sociālajos medijos par vājo valdību un nepieciešamību rīkot jaunas vēlēšanas. Par laimi divas citas opozīcijas partijas – zaļie un kreisie – uzvedās konstruktīvi, un tas ļāva jau pēc dažām stundām atgriezties pie balsošanas procedūras un šoreiz kanclera Merca kabinetu apstiprināt. Saskaņā ar partiju vienošanos, Kristīgi demokrātiskajai savienībai un tās satelītpartijai Bavārijas Kristīgi sociālajai savienībai valdībā bez kanclera būs vēl desmit ministru vietas, savukārt Sociāldemokrātiskajai partijai – septiņas vietas, tai skaitā vicekanclera postenis. Šo amatu līdz ar finanšu ministra vietu ieņems Sociāldemokrātiskās partijas ģenerālsekretārs Larss Klingbeils. Otrs ietekmīgākais sociāldemokrāts līdzās partijas līderim jaunajā valdībā ir aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss; vienīgais no iepriekšējā kabineta ministriem, kurš saglabājis savu portfeli, un viens no nedaudziem, kuram ir federālās valdības darba pieredze. Bez viņa ar tādu ver lepoties vien divi Kristīgi sociālās savienības ministri – iekšlietu ministrs Aleksandrs Dobrinds un izglītības, pētniecības, tehnoloģiju un astronautikas ministre Doroteja Bēra, kuri savulaik ieņēmuši, attiecīgi, transporta ministra un digitalizācijas valsts ministres amatus Angelas Merkeles valdībās. Runājot par citiem nozīmīgākajiem portfeļiem, ekonomikas un enerģijas jomu vadīs kristīgā demokrāte Katerīna Raihe, savukārt ārlietas uzticētas šīs pašas partijas pārstāvim Johanam Vadefūlam. Vadefūls ilgstoši darbojies Bundestāga Ārlietu komitejā, specializējoties attiecībās ar Tuvo Austrumu valstīm, Krieviju, Ukrainu, Baltkrieviju un Rietumbalkānu valstīm. Viņš pazīstams kā regulārs Krievijas vadoņa Putina kritizētājs un jau labu laiku aizstāv Ukrainas tiesības izmantot Vācijas piegādātos ieročus Krievijas Federācijas teritorijā. Rumānija pielaiko sarkano naģeni Pagājušā gada novembra beigas un decembra sākums Rumānijā bija sen nepieredzētas politiskās intensitātes laiks, kad dažu nedēļu periodā elektorātam bija jāizraugās gan prezidents, gan abu parlamenta palātu deputātu korpuss. Abos gadījumos iezīmējās radikāli labējo un populistisko spēku ietekmes pieaugums. 1. decembrī notikušajās parlamenta vēlēšanās nozīmīgu balsu daļu valdošajai Nacionālajai koalīcijai, kas sastāv no kreisi centriskās Sociāldemokrātiskās partijas un labēji centriskās Nacionālās liberālās partijas, atņēma labējie radikāļi un populisti – Alianse rumāņu vienotībai, „S.O.S. Rumānija” un Jauno cilvēku partija. Ar Rumānijas ungāru demokrātiskās alianses līdzdalību un etnisko minoritāšu deputātu atbalstu izdevās izveidot Nacionālās koalīcijas valdību ar sociāldemokrātu Jonu Marčelu Čolaku priekšgalā. Savukārt 24. novembrī notikušajās prezidenta vēlēšanās labākie panākumi bija neatkarīgajam kandidātam Kelinam Džordžesku, kurš tiek raksturots kā labēji radikāls populists un ultranacionālists ar prokremliskām un pret NATO vērstām nosliecēm. Kad līdz otrajai vēlēšanu kārtai 8. decembrī bija atlikušas pāris dienas, Rumānijas Konstitucionālā tiesa atcēla pirmās kārtas rezultātus, konstatējot nelikumības Džordžesku kampaņā. Pāris mēnešus vēlāk radikālajam kandidātam tika izvirzītas kriminālapsūdzības, tai skaitā antikonstitucionālās darbībās un fašistisku grupējumu atbalstīšanā; dalība atkārtotajās vēlēšanās, kuru pirmā kārta notika 4. maijā, viņam ir liegta. Taču labēji radikālo nišu cīņā par valsts galvas amatu tūdaļ ieņēma nākamais pretendents – partijas Alianse rumāņu vienotībai līderis Džordže Simions. Sevi un savu partiju Simions dēvē par trampistiem, labprāt valkājot arī spilgti sarkanu beisbola cepuri kā šīs orientācijas emblēmu. Viņa līdzšinējā nostāja nav bijusi prokremliska, taču pēdējā laikā viņš izteicies pret militārā atbalsta palielināšanu Ukrainai, pieskaņojoties Donalda Trampa politikas kursam. Acīmredzami lielai daļai Rumānijas sabiedrības ir vēlme pielaikot koši mēļo beisboleni, un svētdienas balsojumā Simions ieguva labāko rezultātu – nepilnu 41% balsu. Divi nākamie pretendenti – neatkarīgais kandidāts, mēreni konservatīvais Bukarestes mērs Nikušors Dans un valdības koalīcijas kandidāts Krins Antonesku saņēma vairāk nekā 20% katrs, pie tam nepilns procents, par kuru Dans pārspēja Antonesku, noteica pie varas esošās koalīcijas izstāšanos no cīņas par valsts galvas amatu. Reaģējot uz to, premjerministrs Čolaku paziņojis par atkāpšanos no amata un sociāldemokrātu aiziešanu no koalīcijas, kura, pēc viņa vārdiem, esot zaudējusi leģitimitāti. Ievērojot spēku samēru esošajā parlamentā, grūti saskatīt kādu alternatīvu līdzšinējai varas koalīcijai. Kremļa svinību nervozais diženums Padomju–vācu  kara noslēguma gadadiena, oficiozajā padomju un mūsdienu Krievijas vēstījumā dēvēta par Uzvaras dienu, ir pašreizējā Kremļa režīma ideoloģiskā patosa koncertēšanas punkts. Pēdējās desmitgadēs tie ir Maskavas galvenie svētki, un jo sevišķi nozīmīgi tad, ja gadskārta apaļa, kā tas ir arī šogad. Īpašu nokrāsu tam visam piešķir arī šī brīža situācija – Krievijas uzsāktais un jau ceturto gadu turpinātais agresijas karš pret kaimiņvalsti Ukrainu. Zīmīga ir leģitīmās Ukrainas valsts varas uzstājīga dēvēšana par nacistisku, gluži tāpat kā Staļingradas vārda piešķiršana Volgogradas starptautiskajai lidostai, tā no jauna ierakstot Krievijas kartēs asinskārā padomju diktatora vārdu. Taču Ukraina pamanījusies manāmi pabojāt gaidāmo svinību spožumu un diženumu. Nu jau krietnu laiku ukraiņu lidroboti demonstrē spēju sasniegt lokācijas dziļi Krievijas iekšienē, vairakkārt sprādzieni skanējuši arī Maskavā un tās pievārtē, tai skaitā pēdējās pāris dienās. Šo uzbrukumu dēļ uz laiku tika slēgtas Maskavas tuvumā esošās lidostas. Kremļa režīmam būtu neiedomājams apkaunojums un trieciens reputācijai, ja kaut kas tāds notiktu 9. maija militārās parādes laikā Sarkanajā laukumā. Šai notikumā paredzēta augstu ārvalstu viesu klātbūtne, tai skaitā tiek cerēts uz Ķīnas valsts un kompartijas vadītāja Sji Dziņpina, Brazīlijas prezidenta Luiza Inasiu Lulas da Silvas un Vjetnamas prezidenta To Lama ierašanos. Mēģinājums nodrošināties pret nelāgiem pārsteigumiem, acīmredzot, ir Kremļa saimnieka piedāvātā trīs dienu uguns pārtraukšana no 8. līdz 10. maijam. Ukraina uz to atbildējusi ar pretpriekšlikumu – trīsdesmit dienu pamieru, kam Krievija nav piekritusi. Tad nu Volodimirs Zelenskis izteicies, ka Ukraina nevar uzņemties atbildību par kara apstākļos Krievijas teritorijā notiekošo un negrasās piedalīties spēlītēs, kam jārada patīkama svētku atmosfēra. Tomēr 6. maijā izdevums „The Washington Post” citējis vārdā nenosauktus Ukrainas bruņoto spēku pārstāvjus, kuri apgalvojuši, ka Kijiva negrasās rīkot kādus uzbrukumus 9. maija svētku parādes laikā, ciktāl tas var izraisīt pārāk niknu Maskavas atriebību un arī sadusmot Vašingtonu. Cita Ukrainas militārpersona izteikusies, ka ap Maskavu tiek koncentrētas pretgaisa aizsardzības sistēmas no visas Krievijas, tāpēc uzbrukumam būtu maz cerību uz efektu. Tikām maskavieši brīdināti svētku laikā neizmantot pirotehniku, piedraudot ar kriminālatbildību. Tāpat viņi brīdināti, ka šais dienās var tikt atslēgti tīmekļa sakari, un zināmi traucējumi jau bijuši vērojami pirmdien. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Pēc finansista Kārļa Danēviča viesošanās Cilvēkjaudas klubā saņēmām daudz atsauksmju, kā viņa atbildes uz jautājumiem palīdzēja nomierināt kara draudu baiļu iespaidā satrauktos prātus un pārslēgties uz savu dzīvi. Tāpēc lūdzu Kārlim, lai ierakstām arī interviju Cilvēkjaudā, kas būtu pieejama visiem. Kārlis piekrita. Vienīgi mums neizdevās atrast datumu, kad abi esam Rīgā vienā laikā, tāpēc šo interviju ierakstījām attālināti. Paldies studijai Power-Up SPACE par šo iespēju!Šajā sarunā Kārlis sniedz savu, pieredzē un apkopotā informācijā balstītu skatījumu par ģeopolitisko situāciju, kas rada daudz raižu. Viņš piedāvā racionālu pieeju kara draudu izvērtēšanai un norāda uz latviešu lielāko vājumu — tendenci ļauties negatīvismam un populistu solījumiem.Kārlis pārliecinoši argumentē, kāpēc mums nav jāpārvērtē Krievijas militārā varenība, skaidro Baltijas valstu stratēģisko nozīmi Eiropas drošības kontekstā un dalās praktiskos padomos par finanšu un īpašumu drošību iespējamo ekonomisko izaicinājumu priekšā. Ar spēcīgu vēstījumu par latviešu spītības pozitīvo potenciālu, Kārlis mudina neļaut bailēm paralizēt mūsu ikdienu un lēmumu pieņemšanu. Viņš arī sniedz vērtīgus padomus par investīcijām un personīgo finanšu pārvaldību mainīgajos globālajos apstākļos.Kārlis ir SEB bankas valdes loceklis, Baltic Institute of Corporate Governance padomes loceklis, SOS bērnu ciematu Latvijā padomes priekšsēdētājs, SOS Children Villages International senators.Būsim laimīgi par tavu atbalstu SOS bērnu ciematiem.Ja tev ir svarīgi, ka varam turpināt Cilvēkjaudas darbu ar jaunām intervijām un lai tās visiem ir pieejams bez maksas, tad, lūdzu, atbalsti mūs kādā no šiem veidiem, kas palīdzēs segt daļu no Cilvēkjaudas izmaksām.Sarunā pieminēto informāciju atradīsi 226. sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads9:21 Kārļa Danēviča ieteikumi, uz kā balstīt savus spriedumus par kara draudiem, lai tie būtu racionāli11:49 Kādiem apstākļiem izpildoties, būtu pamats lielākam satraukumam19:02 Kārļa novērojumi par baltiešu bailēm palikt vieniem un neaizsargātiem23:18 Kāpēc Eiropai interesē Baltijas valstis un kā tas mums noder26:45 Kas ir latviešu lielākais vājums kara draudu kontekstā32:39 Iegūsti uzņēmumam vērtīgu bezmaksas konsultāciju no grāmatvedības aģentūras “Kamelota”. Piesakies uz GRĀMATVEDĪBAS EKSPERTĪZI: kamelota.lv/jauda33:41- Par kodolkara varbūtību36:10 Iemesli, kāpēc nevajadzētu pārvērēt Krievijas armijas varenību42:30 Naftas cenu loma Padomju savienības sabrukumā un mūsdienu Krievijas spējās46:46 Par īpašumu un finanšu drošību saistībā ar Trampa tarifiem52:03 Ļaunākie drošības situācijas scenāriji un kā tiem sagatavoties59:32 Latviešu spītība un kā to izmantot savā labā, lai baiļu dēļ nenoliktu savu dzīvi uz pauzes1:04:21 Kas ir pati vērtīgākā investīcija, ko izmantot arī šajā laikā1:06:48 Kādas ir potenciāli gaidāmās ekonomiskās grūtības, ņemot vērā globālos tirdzniecības karus1:17:03 Kārļa secinājumi un rekomendācijas ieguldījumu veikšanai1:23:15 Stratēģija investēšanas uzsākšanai1:28:45 Ieteikumi, ar ko būt piesardzīgam, attiecībā uz investēšanas lēmumiem1:34:55 Vai pastāv risks neatgūt savu naudu, ja notiktu uzbrukums Latvijas banku sistēmai1:37:28 Kādas ir kredītņēmēja iespējas, ja īpašums karadarbības dēļ tiktu iznīcināts1:38:52 Kāda ir nekustamā īpašuma perspektīva, ņemot vērā Latvijas demogrāfiju1:40:31 Kārļa ieteikumi no personīgās pieredzes tam, kā nekāpināt izdevumus, palielinoties ienākumiem1:43:00 Power-Up SPACE

Lieldienu svētdienā pāvests Francisks uzrunāja tūkstošus, kas bija pulcējušies Svētā Pētera laukumā Vatikānā. Jau nākamajā rītā, 21. aprīlī, pasauli aplidoja ziņa, ka savā astoņdesmit devītajā mūža gadā katoļu baznīcas galva devies mūžībā. Sarunas par uguns pārtraukšanu Ukrainā nevedas. Aktualitātes analizē politologs Arturs Bikovs un Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Sede vacante Lieldienu svētdienā pāvests Francisks uzrunāja tūkstošus, kas bija pulcējušies Svētā Pētera laukumā Vatikānā. Varēja cerēt, ka pontifiks, kurš ziemas beigās vairāk nekā mēnesi pavadīja slimnīcā, cīnoties ar abpusēju pneimoniju un elpceļu infekciju, ir atlabis. Tomēr jau nākamajā rītā, 21. aprīlī, pasauli aplidoja ziņa, ka savā astoņdesmit devītajā mūža gadā katoļu baznīcas galva devies mūžībā. Vēsturē viņš paliks kā pirmais pāvests, kurš dzimis Amerikā un Dienvidu puslodē, pirmais pēc teju trīspadsmit gadsimtu pārtraukuma, kurš nav dzimis Eiropā, kā arī pirmais, kurš piederējis Romā ne pārāk ieredzētajam Jezuītu ordenim. Nācis pasaulē kā itāliešu imigrantu atvase Argentīnas galvaspilsētā Buenosairesā, Horhe Mario Bergolio vidusskolā ieguva ķīmijas tehnologa specialitāti, bet deviņpadsmit gadu vecumā, sajutis sevī priestera aicinājumu, iestājās jezuītu koledžā un trīs gadus vēlāk arī ordenī. Ar darbību ordeņa struktūrās, tālāko izglītošanos un pedagoga darbu ordeņa pārraudzītajās mācību iestādēs saistījās viņa mūža nākamās pāris desmitgades, līdz 1992. gadā viņš tika iecelts par Buenosairesas palīgbīskapu. 1998. gadā, iepriekšējam Buenosairesas arhibīskapam beidzot savas šīs zemes gaitas, Bergolio ieņēma viņa vietu, kurā sabija līdz 2001. gadam, kad toreizējais pāvests Jānis Pāvils II iecēla viņu kardināla kārtā un uzticēja vairāku kongregāciju vadību. Kā vēstījuši avoti Vatikānā, kardināls Bergolio bijis otrs nopietnākais pretendents jau 2005. gada konklāvā, kurš galu galā tomēr izraudzījās par pontifiku Jozefu Aloīzu Racingeru, pāvestu Benediktu XVI. Visbeidzot, kad 2013. gada februārī Benedikts atkāpās no amata, par viņa varas mantinieku kļuva Horhe Bergolio, pieņemdams Fanciska vārdu, tā godinot pieticības, pazemības un visaptverošas mīlestības sludinātāju Svēto Francisku no Asīzes. Arī pats pāvests Francisks sava pontifikāta laikā iemantojis ievērību ar vienkāršību un pieticību ikdienā un ārējās izpausmēs. Viņa nonākšana katoļu baznīcas hierarhijas virsotnē apliecināja pārmaiņas, kuras modernajā pasaulē piedzīvo baznīca, kļūdama globālāka un daudzveidīgāka. Viņš pats centās iet vidusceļu starp tradicionālistisko un reformisko ievirzi. Nu pasaules mediji piesauc tos, kuri varētu stāties viņa vietā, un lēš, vai turpinājums saistīsies ar Franciska iesākto piesardzīgo pārmaiņu attīstību, vai ar pagriezienu atpakaļ konservatīvajā virzienā. Ar pirmo variantu saista pirmām kārtām aizgājušā pāvesta līdzstrādniekus no Vatikāna aprindām – kardinālus Pjetro Parolinu, Mateo Dzupi, Žoze Tolentinu Mendosu, arī Jeruzalemes latīņu patriarhu Pjerbatistu Picabellu, ar otro – gvinejiešu izcelsmes kardinālu Robēru Sarā, bet jo sevišķi Ungārijas primasu, kardinālu Pēteru Erdē. Aizkaitinātie miera baloži 18. aprīlī, runājot ar žurnālistiem pēc sarunām Parīzē, kurās piedalījās Savienoto Valstu, Francijas, Lielbritānijas, Vācijas un Ukrainas pārstāvji, ASV valsts sekretārs Marko Rubio paziņoja, ka ja miera sarunu procesā nebūs drīza progresa, amerikāņi ir gatavi atteikties no tālākas līdzdalības. Prezidentam Trampam esot gana daudz rūpju citur pasaulē. Līdzīgā garā tai pašā dienā izteicās arī pats Baltā nama saimnieks. Nekas gan netika teikts par militāro atbalstu Ukrainai, taču daudzi uzskata, ka šāda amerikāņu „atmešanās”, lietojot kāršu spēlmaņu terminoloģiju, pēc noklusējuma nozīmētu arī palīdzības izbeigšanu. Parīzē amerikāņu puse likusi priekšā ukraiņiem savu miera risinājuma ietvaru, kura detaļas gan joprojām paliek publiski nezināmas. Tomēr neoficiāli medijos nonākusī informācija liecina, ka priekšlikumi ietver karadarbības apturēšanu pie esošās frontes līnijas, amerikāņu veto Ukrainas iestājai NATO un Krimas atzīšanu par Krievijas sastāvdaļu. Par pēdējo Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis jau paziņojis, ka viņa valsts neatzīs Krimu par Krievijai likumīgi piederošu. Šī Ukrainas pozīcija, kas ir pilnīgi pamatota no starptautisko tiesību viedokļa, visdrīzāk ir iemesls, kāpēc ne Marko Rubio, ne prezidenta Trampa sūtnis sarunām ar Krieviju Stīvs Vitkofs neieradīsies uz sarunu raundu, kas šodien, 23. aprīlī, paredzēts Londonā ar Savienoto Valstu, Lielbritānijas, Francijas, Vācijas un Ukrainas līdzdalību. Vašingtonu šeit pārstāvēšot prezidenta Trampa sūtnis sarunām ar Ukrainu Keits Kellogs. Kā izdevumam „Financial Times” atzinis kāds anonīms Baltā nama administrācijas pārstāvis, pret Kijivu šobrīd tiek vērsts pamatīgs spiediens, lai tā piekāptos, un Donalds Tramps tad varētu rotāties ar miera nesēja lauriem. Taču amerikāņu aizkaitinājums par miera procesa bremzēšanos, acīmredzot, atstājis zināmu iespaidu arī uz Putinu, kurš nevēlas, lai Tramps pavisam atmestu ar roku savai miera baloža misijai. Ar šādiem apsvērumiem būtu skaidrojama Kremļa Lieldienās izsludinātā trīsdesmit stundu uguns pārtraukšana, kas gan Krievijas izpildījumā nozīmējusi tikai pauzi artilērijas apšaudēs, mazāk kājnieku uzbrukumu, bet joprojām aktīvus lidrobotu triecienus pa ukraiņu pozīcijām. Kā turpinājums ir Krievijas vadoņa Putina šīsnedēļas  paziņojums, ka Kremlis būtu gatavs tiešām sarunām ar Ukrainu. Uz to prezidents Zelenskis atbildējis, ka Ukraina ir gatava sarunām jebkurā formātā, bet tikai pēc tam, kad tiks pārtraukta uguns frontē. Sagatavoja Eduards Liniņš.   

Pagājusī sestdiena, 5. aprīlis, kļuva par līdz šim plašāko pret prezidenta Trampa administrāciju vērsto protestu dienu. Vismaz verbālā līmenī valsts sekretārs Marko Rubio saviem kolēģiem, pārējo NATO valstu ārlietu ministriem, samitā Briselē sniedza gaidīto – Amerikas pārstāvis apliecināja, ka viņa valsts joprojām ir nelokāmi uzticama alianses locekle. Aktualitātes analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un LATO valdes loceklis Sandis Šrāders un politologs Andis Kudors. Kam piederēs Savienotās Valstis? Pagājusī sestdiena, 5. aprīlis, kļuva par līdz šim plašāko pret prezidenta Trampa administrāciju vērsto protestu dienu. Vienojušies zem lozunga „Rokas nost!”, kā lēš, apmēram pusmiljons amerikāņu pulcējās vairāk nekā 1300 protesta mītiņos visās pavalstīs. Visplašākais, ar daudzu tūkstošu piedalīšanos, notika Vašingtonā. Tā ir reakcija uz daudzo un dažādo izrīcību klāstu, kuru amerikāņu sabiedrībai pagājušajos divarpus mēnešos likusi piedzīvot tās jaunā administrācija. Visai bieži protestētāju rokās bija redzami plakāti, kas vēstīja: „Es nebalsoju par Īlonu Masku”, un tamlīdzīgi. Multimiljardieris, kuru nu jau arī preses slejās dēvē par neoficiālo prezidentu, kļuvis par simbolisku figūru, kas personificē iespējamo pretlikumīgo varas sagrābšanu. Esot prezidenta vecākā padomnieka statusā, kas neparedz oficiālas pārvaldes funkcijas, faktiski Masks vada jaunizveidoto Valdības efektivitātes departamentu – vienību, kam dotas plašas pilnvaras lemt par valsts aģentūru darbības iesaldēšanu, sašaurināšanu vai pat pārtraukšanu. Departamenta rosīšanās rezultātā jau vairāki desmiti tūkstošu valsts aparāta darbinieku atlaisti no darba. Daudzviet atlaisto vietā pieņemti prezidenta atbalstītāju lokam piederīgi ļaudis. Sevišķi plašu rezonansi guvuši administrācijas mēģinājumi likvidēt Savienoto Valstu Starptautiskās attīstības aģentūru, Izglītības departamentu un Patērētāju finansiālās aizsardzības departamentu. Līdz ar pastāvīgajām iebildēm par pilnvaru pārsniegšanu Efektivitātes departamenta darbošanās saistās arī ar aizdomām par piekļuvi privātiem datiem un pat iespējamām manipulācijām ar attiecīgajām datubāzēm. Februāra sākumā, kad izpaudās ziņas par Maska padoto piekļūšanu federālajai maksājumu sistēmai, prominentais ekonomists, Nobela prēmijas laureāts Pols Krugmans rakstīja: „Iespējams, mēs jau pieredzam ko līdzīgu 21. gadsimta apvērsumam. Tanku ielās var nebūt, taču efektīva valdības kontrole, iespējams, jau ir izslīdējusi no ievēlēto amatpersonu rokām.” Pēdējās nedēļās sevišķu satraukumu izraisījusi nacionālās senjoru veselības apdrošināšanas programmas „Medicare” un maznodrošināto veselības aprūpes atbalsta programmas „Medicaid” iespējamā nozīmīgā sašaurināšana; tāpat dažādus pabalstus un pensijas izmaksājošās Sociālās nodrošināšanas aģentūras budžeta apcirpšana. Federālais budžets, kuru administrācija virza apstiprināšanai Kongresā, paredz pamatīgu nodokļu samazinājumu turīgākajiem pilsoņiem, un tiek lēsts, ka attiecīgo budžeta „caurumu” var aizlāpīt tikai ar sociālajām izmaksām atņemtiem līdzekļiem. Vēl citi plakāti mītiņos vēsta par nepatiku pret imigrantu deportēšanu, transpersonu tiesību aizskārumu un prezidenta Trampa labvēlību pret Krievijas vadoni Putinu. Aizsardzība – Amerikas solījumi un Eiropas ieceres Vismaz verbālā līmenī valsts sekretārs Marko Rubio saviem kolēģiem, pārējo NATO valstu ārlietu ministriem, pērnās nedēļas samitā Briselē sniedza gaidīto – Amerikas pārstāvis apliecināja, ka viņa valsts joprojām ir nelokāmi uzticama alianses locekle. Pretējās domas esot „histērija un hiperbola”. Tomēr viņš nekavējās atgādināt sava šefa uzstādījumu par pieciem procentiem no iekšzemes kopprodukta, kurus Eiropas partneriem būtu jātiecas ieguldīt aizsardzības budžetā. Šobrīd, kā zināms, visai daudzas dalībvalstis šai ziņā joprojām ir zem divu procentu robežas. Un vispār – pāri samita norisei platu ēnu meta prezidenta Trampa dažas dienas iepriekš izsludinātie ievedmuitas tarifi, kas Eiropas Savienības valstu gadījumā, kā zināms, ir 20%. Kā izdevumam „Politico” atstāstījis kāds no pasākuma dalībniekiem, vienā no apspriedēm Francijas delegācijas loceklis sarkastiski pateicies amerikāņu kolēģiem par potenciālo globālās ekonomikas nograušanu – tā piecu procentu iekšzemes kopprodukta latiņa būšot zemāka un vieglāk sasniedzama. Tikām marta vidū Eiropas Komisija nāca klajā ar savu „Eiropas aizsardzības gatavības balto grāmatu – 2030”. Šī savienības aizsardzības spēju stiprināšanas piecgadu plāna tapšana bija divu baltiešu – augstās pārstāves ārlietu un drošības politikas jautājumos Kajas Kallasas un aizsardzības un kosmosa komisāra Andrjus Kubiļus – rokās. 2030. gads kā perspektīvais atskaites punkts nav nejaušs – tiek lēsts, ka šādā termiņā Krievija centīsies sagatavoties iebrukumam kādā no Eiropas Savienības valstīm. Dokuments nepārprotami konstatē, ka veselā virknē aspektu Eiropas aizsardzības potenciāls ir nepietiekams draudu novēršanai, pie tam tā strauju uzlabošanu kavē koordinācijas deficīts. Pirmais solis vienotai rīcībai marta sākumā ir „ReArm Europe”programma ar tās astoņsimt miljardu finansējuma plānu. Tomēr jau tagad ir skaidrs, ka ar to ne tuvu nepietiek. Kā 7. aprīlī ziņoja telekanāls „Euronews”, 11. aprīlī Varšavā tiksies divdesmit septiņu Eiropas Savienības dalībvalstu, kā arī Lielbritānijas, Norvēģijas un Šveices finanšu ministri, lai apspriestu jaunas institūcijas – Eiropas Aizsardzības mehānisma – izveidi. Pēc darbības modeļa tas līdzinātos Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankai ar Eiropas Komisiju kā kapitāla turētāju. Projekts, kuru izstrādājusi domnīca „Breugel” jeb Briseles Eiropas un globālās ekonomikas laboratorija, paredz, ka šī institūcija varētu ne vien veidot vienotu aizsardzības industrijas tirgu, bet arī kļūt par īpašnieku stratēģiskiem objektiem, kā, piemēram, izlūkošanas un sakaru pavadoņu sistēmai. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Zemgalietis Frīdrihs Vesmanis bija Saeimas pirmais priekšsēdētājs un Latvijas sūtnis Anglijā, kura dzīve aprāvās 1941. gadā izsūtījumā Soļikamskā. Aprīļa vidū viņa 150. atceres gadadiena. Viņa dzimtas un arī paša Frīdriha Vesmaņa dzīvesstāsts raidījumā. Taču varbūt šis stāsts būs ne tikai par personību – Frīdrihu Vesmani, bet par paaudzi. To Jaunās Strāvas ideju aizrauto, Piektā gada dumpinieku paaudzi, kuru drosme un idejas vēlāk veda pie Latvijas valsts dibināšanas. Un arī par dzimtu, viņu tēviem un mātēm, kuri izpirka no muižām mājas, būvēja saimniecības, lai radītu patvēruma vietu drosminiekiem. Bet varbūt šis stāsts būs par mūsdienām, Latvijas valsts atjaunošanu deviņdesmitajos, kas deva iespēju no jauna pētīt un stāstīt noklusētos dzimtas vēstures stāstus Vesmaņu dzimtas turpinātājiem.  Raidījuma viesi ir Marija Kaupere, Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja direktora vietniece, un biedrības “Vesmaņi” pārstāvji – tās dibinātāji Ieva Marga Markausa, Frīdriha Vesmaņa māsas Annas mazdēla Jura sieva, un Ansis Bazons, Vesmaņa māsas Marijas mazdēls. Frīdrihs Vesmanis dzimis 1875. gada 15. aprīlī, viņa vecāki bija zemnieki, Kārlis un Elizabete  Vesmaņi.  Ģimenē vēl auga četras meitas un divi dēli, nemierīgos laikos, līdz pat  20. gs. 40tajiem gadiem “Kraukļu” mājas bija vieta, kur atgriezties Kārļa un Lībes pēctečiem.  Savās atmiņās Frīdrihs Vesmanis raksta, ka no pārkrievošanas viņu glābis Jelgavas ģimnāzijas skolotājs Kārlis Mīlenbahs latviešu skolēnu “literāriskajā pulciņā”. Laikā, kad viņš strādā par mājskolotāju Igaunijā, Vesmanis kļūst par laikraksta “Dienas Lapa” līdzstrādnieku.  Vesmanis nolemj kļūt par juristu, iestājas Pēterburgas universitātē, taču jau pirmajā kursā tiek apcietināts par līdzdalību Jaunās Strāvas kustībā. Godīgi atsēž sodu, dodas apciemot tēva mājas. Kur uzzina, ka otrs sods, vēl bargāks par šo pašu nodarījumu viņam piespriests Baltijas guberņā. Vesmanis nolemj bēgt, dodas uz Angliju, kur patiesi iesaistās revolucionārajā kustībā. Apgūst burtliča amatu, organizē sociāldemokrātu nelegālās preses izdevumu drukāšanu. Latvijā, somā ar dubultdibenu, to palīdz nogādāt Berta Krisone. Paradoksāli, bet cariskās Krievijas represijas rada apstākļus, kuros Frīdrihs Vesmanis apgūst vēlākajā Latvijas sūtņa Lielbritānijā darbā tik vajadzīgo angļu valodu. 1907. gadā, kad Vesmanis izveido ģimeni, viņam jau ir jurista diploms, viņš ir saimnieka dēls. Pirmais pasaules karš izjauc salīdzinoši mierīgo Jelgavas advokāta dzīvi. Vesmaņi evakuējas uz Petrogradu, kur viņi darbojas bēgļu atbalstam. Frīdriha Vesmaņa dzīvesstāstu šai raidījumā stāstām no dzimtas skatu punkta. Jā,  šis stāsts atšķiras no Nacionālās enciklopēdijas šķirkļa, jo sarunās spilgtāk izgaismojas tie dzīves posmi, kuros bijis vajadzīgs Kraukļu mājinieku atbalsts, kur krustojušās dzimtai piederīgo dzīves. Nenoliedzami Vesmaņa politiskās karjeras augstākais punkts ir bijis Saeimas priekšsēdētāja amats, šos pienākumus viņš veicis trīs gadus, laikā no 1922. līdz 1925. gadam. Par diplomātu – Latvijas valsts ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Lielbritānijā Vesmanis kļūst tūlīt pēc Saiemas priekšsēdētāja amata atstāšanas, 1925. gadā. Abos šajos amatos, ļoti būtiska ir viņa dzīvesbiedres, Bertas Krisones, vēlāk Vesmanes klātbūtne, kura ar Vesmani dalīja arī viņa revolucionāro pagātni. Berta Krisone bija viena no pirmajām Pēterburgā augstāko izglītību ieguvušajām latviešu sievietēm, politiķe, Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas biedre un Satversmes sapulces deputāte.

Tas, ka Donalda Trampa otrās prezidentūras laiks nebūs vienkāršs, bija zināms jau pirms vēlēšanām, tomēr tādus Savienoto Valstu ārpolitikas un arī iekšpolitiskos manevrus, kādus kā redzam tagad un to ietekmi, šķiet, prognozēja retais. Kāda nākotne gaida Rietumus, vai esam demokrātijas globāla sabrukuma priekšā? Krustpunktā analizē Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks, vēsturnieks Valdis Kuzmins, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Vents Sīlis, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes Socioloģijas nodaļas asociētā profesore Baiba Bela un Latvijas Universitātes lektors, zvērināts advokāts, biroja "Cobalt" partneris Lauris Liepa. Pasaulē viss plūst un mainās, un kurš gan to vēl labāk zina kā vēstures pētnieki? Bet tajā pašā laikā šķiet, ka cilvēkam nav viegli piemēroties visām pārmaiņām. Pēdējā laikā Krustpunktā studijā viesi bieži atkārto domu, kas mums pārņem arvien vairāk, proti, ka mēs un vispār visa Rietumu pasaule tagad saskaras ar tādiem izaicinājumiem, kas tai sen nav bijuši. Tā gan esam teikuši ne vienā vien krīzē. Kad sākās lielais migrācijas vilnis, tā sacījām. Kad pasauli pārņēma Covid pandēmija, teicām - cik sen tā nav tas bijis. Tad, protams, Krievijas karš visu satricināja vēl vairāk. Tagad, lūkojoties uz Donalda Trampa plosīšanos - solījumiem anektēt Grenlandi, pakļaut Kanādu un vispār padarīt Ameriku savā izpratnē par varenu lielvaru, daudzi patiešām nesaprot, kur mēs virzāmies, kas notiek ar Rietumu demokrātiju, tās lielajām vērtībām? Kā tas izdzīvos, kas jādara, lai tās nepazaudētu? Tajā laikā, kad lielvaras pārņem vēlme savu negausību realizēt, lai cik dārgi tas kādiem arī maksātu, šādi globāli un fundamentāli jautājumi rodas cilvēku prātos, un mēs tos uzdodam savos sociālajos kontos, meklējot atbildes. Jautājums: vai atbildes vispār ir? 

Skandāls, kas nule satricinājis prezidenta Trampa administrāciju, ieguvis „Signalgeitas” nosaukumu. Pēc kārtējā sarunu raunda starp Krievijas un ASV un Ukrainas un ASV delegācijām Saūda Arābijā Vašingtona nāca klajā ar paziņojumu, ka panākta vienošanās par ugunspārtraukšanu Melnajā jūrā. Turcijas policija līdz ar simts citām personām aizturēja Stambulas mēru Ekremu Imamoglu.   Notikumus analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un politologs Arnis Latišenko. Tērzēšana ar sekām Skandāls, kas nule satricinājis prezidenta Trampa administrāciju, ieguvis „Signalgeitas” nosaukumu. „Signal” ir tīmekļa saziņas platforma, kas diezgan iecienīta Savienoto Valstu ierēdņu vidū, jo tai ir dažas saziņas konfidencialitāti veicinošas īpašības. Tomēr šī platforma nav ASV valdības oficiāli sertificēta ierobežotas pieejamības informācijas apritei. Prezidenta Trampa padomnieks nacionālās drošības jautājumos Maikls Volcs izveidoja „Signal” tērzēšanas grupu, lai apspriestu kopš 15. marta izvērstos ASV militāro spēku triecienus Jemenas hutiešu nemierniekiem. Piedalījās praktiski visi pašreizējās administrācijas nozīmīgākie cilvēki: viceprezidents Džeimss Deivids Venss, valsts sekretārs Marko Rubio, aizsardzības ministrs Pīts Hegsets, Centrālās Izlūkošanas pārvaldes direktors Džons Retklifs, Nacionālās izlūkošanas direktore Talsija Gabarda, finanšu ministrs Skots Besents, prezidenta īpašais vēstnieks Tuvajos Austrumos Stīvs Vitkofs un vairāki citi. Acīmredzot kļūmes dēļ grupai tika pieslēgts arī žurnāla „The Altantic” galvenais redaktors Džefrijs Goldbergs. Neviena nepamanīts viņš sekoja saziņai, pēc tam no tās atslēdzās un 24. martā publicēja rakstu ar nosaukumu „Trampa administrācija nejauši piesūtīja man teksta ziņojumus ar saviem kara plāniem”. Tā nu atklājās, ka militārās plānošanas jautājumi, kam pašsaprotami būtu jābūt ļoti rūpīgi glabātam noslēpumam, tikuši apspriesti saziņas platformā kā kādi brīvdienu izbraukuma plāni vai olu kulteņa receptes. Jāteic, redaktors Goldbergs bija pietiekami apzinīgs, lai neatklātu neko tādu, kas tiešām varētu radīt nopietnus militāri taktiskus riskus, tomēr šis un tas no saziņas satura nācis gaismā. Sevišķi netīkami skan viceprezidenta Vensa, aizsardzības ministra Hegseta izteikumi par „liekēžiem eiropiešiem”, kuriem jāpiestāda rēķins par Eiropai nozīmīga ūdensceļa atbrīvošanu ar amerikāņu spēkiem. Kā publikācijā norāda Džefrijs Goldbergs, šī tērzēšana „Signal” platformā rada nopietnas bažas par nacionālās drošības situāciju un ir, iespējams, Savienoto Valstu Spiegošanas likuma pārkāpums. Publikācijai sekoja pretrunīgi paziņojumi, Nacionālās drošības padomes pārstāvim Braienam Hjūzam pilnībā atzīstot notikušo, savukārt aizsardzības ministram Hegsetam un arī prezidentam Trampam nogānot redaktoru Goldbergu un viņa žurnālu, starp citu, vienu no prominentākajiem, kopš 1857. gada pastāvošu izdevumu. „Signalgeitas” tēma dominēja arī 25. martā Senāta Izlūkošanas komitejā, kur uz iepriekš plānotu noklausīšanos bija ieradušies Nacionālās izlūkošanas direktore Gabarda un CIP direktors Retklifs. Pagaidām Baltā nama pārstāvju izteikumu tonis liek domāt, ka administrācija nolēmusi „atšaudīties” ar apgalvojumiem par kārtējo politiski motivēto prezidenta Trampa „naidnieku” uzbrukumu. Kremļa diskrētā miermīlība 25. martā pēc kārtējā sarunu raunda starp Krievijas un ASV un Ukrainas un ASV delegācijām Saūda Arābijā Vašingtona nāca klajā ar paziņojumu, ka panākta vienošanās par ugunspārtraukšanu Melnajā jūrā. Pārtraucot karadarbību, tiktu atvērtas ostas komerciālajam transportam, pirmām kārtām Krievijas un Ukrainas lauksaimniecības produkcijas eksportam. Šī vienošanās papildinātu to, kas paredz atturēšanos no triecieniem enerģētikas infrastruktūrai. Krievijas ir apgalvojusi, ka šī vienošanās esot spēkā kopš 18. marta, tikām Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis nosaucis šos apgalvojumus par kārtējiem Maskavas meliem. Starplaikā abas karojošās puses ir izdarījušas triecienus par objektiem, uz kuriem varētu attiekties šī vienošanās. Vakar Krievija publiskoja attiecīgās infrastruktūras kategorijas tās ieskatā: naftas pārstrādes rūpnīcas, naftas un gāzes cauruļvadi un uzglabāšanas ietaises, tostarp pārsūknēšanas stacijas, elektroenerģijas ražošanas un pārvades infrastruktūra, tostarp spēkstacijas, apakšstacijas, transformatori un sadalītāji, tāpat atomelektrostacijas un hidroelektrostaciju aizsprosti. Kas attiecas uz ugunspārtraukšanu jūrā, Kremlis pēc tās izziņošanas publiskojis papildu nosacījumus, proti – Krievija to sākšot ievērot tikai pēc tam, kad tiks atceltas sankcijas un ierobežojumi Krievijas Lauksaimniecības bankai un citām finanšu institūcijām, kas iesaistītas lauksaimniecības produkcijas tirdzniecībā. Prezidents Tramps, Baltajā namā tiekoties ar Savienoto Valstu vēstniekiem, izteicies, ka viņa administrācija apsverot šīs Maskavas prasības. Tas jau izraisījis kārtējās spekulācijas par Vašingtonas gatavību pakalpot Putina režīmam. Šādus noskaņojumus krietni uzkurinājusi arī ASV prezidenta īpašā vēstnieka Stīva Vitkofa nesenā intervija Trampam pietuvinātajam žurnālistam Takeram Karlsonam, kurā Vitkofs demonstrēja diezgan paviršu priekšstatu par Ukrainas situāciju un Kremlim un tā saimniekam komplimentāras domāšanas klišejas. Kas attiecas uz iespējamu sankciju atcelšanu, tad tādai būtu nepieciešama arī Eiropas Savienības un citu rietumvalstu piekrišana, un var tikai minēt, kādas sviras Baltā nama saimnieks šai ziņā varētu mēģināt iedarbināt. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis norādījis, ka Krievijas rīcība, pēc sarunu beigām izvirzot jaunus papildu noteikumus, ir sarunu partneru maldināšana. Ukraina Aizsardzības ministrija, savukārt, paziņojusi, ka par ugunspārtraukšanas pārkāpumu jebkādus Krievijas Melnās jūras flotes manevrus ar mērķi atgūt karadarbības rezultātā zaudētās pozīcijas jūras rietumdaļā. Bīstamais pilsētas galva 19. martā Turcijas policija līdz ar simts citām personām aizturēja Stambulas mēru Ekremu Imamoglu. Viņš tiek uzskatīts par nopietnāko prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana politisko konkurentu un galveno opozīcijas kandidātu 2028. gadā gaidāmajās prezidenta vēlēšanās. Dienu iepriekš Stambulas Universitāte anulēja viņa pirms ceturtdaļgadsimta iegūtos zinātniskos grādus biznesa vadībā un cilvēkresursu vadībā, apgalvojot, ka to piešķiršanā konstatētas atkāpes no noteikumiem. Starp citiem aizturētajiem ir divu Stambulas rajonu pašvaldību galvas, citi opozicionārās Demokrātiskās Tautas partijas aktīvisti, uzņēmēji un žurnālisti. Stambulas galvenā prokuratūra izvirzījusi İmamoglu apsūdzības noziedzīgas organizācijas vadīšanā, korupcijā, izspiešanā, kukuļņemšanā un naudas atmazgāšanā, kas saistīta ar pašvaldību līgumiem. Tāpat viņš tika apsūdzēts atbalstā par teroristisku organizāciju pasludinātajai Kurdistānas strādnieku partijai, jo veidojis priekšvēlēšanu aliansi ar kurdu intereses pārstāvošo Tautu līdztiesības un demokrātijas partiju, kas ir legāla politiska organizācija. Vēlāk šo apsūdzības daļu tiesa gan atcēla, koncentrējoties uz korupcijas tēmu. Šķiet, vara nebija rēķinājusies ar tik plašiem sabiedrības protestiem, kādi sākās pēc Imamoglu un viņa līdzgaitnieku arestiem. Stambulas, Ankaras, Izmiras ielās izgāja tūkstošiem protestētāju, kuru vidū sevišķi daudz ir studentu. Pūlis skandēja „Erdogans – diktators!” un „Imamoglu – tu neesi viens!” Valdība reaģēja ar pulcēšanās aizliegumiem, taču nākamajās dienās protesti tikai vērsās plašumā, pie tam tie aptvēra arī teritorijas, kas tradicionāli tikušas uzskatītas par prezidenta Erdogana un viņa Taisnīguma un attīstības partijas atbalsta punktiem. Notika sadursmes ar policiju, kura pret protestētājiem lietoja piparu gāzi un bloķēja pieejas atsevišķām ielām un iestādēm. Līdz šodienai, 26. martam, policija arestējusi vairāk nekā 1400 demonstrantus, no kuriem gandrīz tūkstotis joprojām ir apcietinājumā. Tiek ziņots, ka Turcijā ierobežota pieeja daudziem sociālās tīklošanas resursiem. Eiropadome reaģējusi uz notiekošo ar paziņojumu, ka tās ieskatā notiekošajam ir visas politiskā spiediena pazīmes. Visai pamanāmi uz notikušo reaģēja arī Turcijas liras kurss, nokrītoties par vairāk nekā 16 procentpunktiem un sasniedzot vēsturiski zemāko vērtību pret ASV dolāru. Pēc visām likumdošanas izmaiņām, kuras ļāvušas Erdoganam pavadīt Turcijas varas virsotnē jau divdesmit divus gadus, vispirms kā premjerministram, tad kā prezidentam, 2028. gadā viņš vairs nevar pretendēt uz nākamo termiņu, ja vien nepanāks izmaiņas konstitūcijā vai nesarīkos ārkārtas vēlēšanas pirms sava termiņa beigām. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Jau ierasti ASV prezidenta Donalda Trampa aktivitātes ir visas pasaules mediju uzmanības centrā. Bet, kā mēdz teikt, ir nianses.  Vakar visi ar nepacietību gaidīja ziņas pēc Donalda Trampa un Vladimira Putina sazvanīšanās. Tā ilga teju divas stundas. Krievi esot vien piekrituši daļējam pamieram, respektīvi, uguns pārtraukšanai, pārtraucot triecienus pa infrastruktūras un enerģētikas objektiem vai varbūt tikai enerģētikas infrastruktūras objektiem. Tiesa, jau pēc pāris stundām Krievija atkal veica kārtējo lidrobotu uzlidojumu Ukrainai. Vērtējam ne tikai sarunu iznākumu, bet visu, kas šobrīd notiek ar Ukrainu. Ir vēl viens temats, par kuru mēs saspringto ziņu dēļ īsti neesam runājuši, bet tas arī ir tāds zināms uzmanības vērts. Rumānijā nerimst kaislības ap Krievijas ietekmi valsts prezidenta vēlēšanu procesā. Pēc tam, kad Konstitucionālā tiesa anulēja novembrī notikušo vēlēšanu pirmo kārtu, ir celtas apsūdzības virknei cilvēku, tajā skaitā šīs kārtas uzvarētājam Kelinam Džordžesku. Ir izsludinātas nākamās vēlēšanas, un tajās Džordžesku nebūs tiesību piedalīties. Notikumus komentē Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Donaldam – kurvītis ar bantīti Baltā nama ugunspārtraukšanas plānu Kremlis būtība ir noraidījis – tāds ir rezultāts 18. marta pusotru stundu ilgajai telefona sarunai starp Savienoto Valstu prezidentu Donaldu Trampu un Krievijas vadoni Vladimiru Putinu. Krievijai tika piedāvāta pilnvērtīga ugunspārtraukšana uz 30 dienām kā pirmais solis ceļā uz miera procesu, taču, kā jau pirms telefonsarunas bija paziņojusi Maskava, tā varētu piekrist tikai ar noteikumu, ka tiek pārtraukts ārvalstu militārais atbalsts Ukrainai. Atteikums Vašingtonai gan nav gluži simtprocentīgs, kas izskatītos pārāk nelāgi uz Ukrainas šai ziņā pozitīvās nostājas fona. Putins piekritis pārtraukt triecienus – nav gan īsti skaidrs, kam, jo Kremļa izplatītajā telefonsarunas atreferējumā minēta „enerģētikas infrastruktūra”, savukārt prezidenta Trampa ierakstā sociālajos tīklos teikts „enerģētika un infrastruktūra”. Acīmredzot Baltā nama saimniekam ir radies iespaids, ka agresorvalsts pārtrauks graut Ukrainas slimnīcas, skolas un dzīvojamās mājas, kamēr Putins ir gatavs saudzēt vienīgi spēkstacijas un elektropārvades tīklus. Šī gatavība gan, pēc visa spriežot, vēl nekādi nav izpaudusies lidrobotu triecienā, kuru agresorvalsts vērsa pret Ukrainu drīz pēc abu līderu telefonsarunas beigām – uzlidojumā cieta ne vien slimnīca Sumos, bet arī elektroinfrastruktūra Slovjanskā. Kā norādīja Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, atrodoties oficiālā vizītē Somijā, šis Krievijas trieciens ir faktisks apliecinājums, ka tā nevēlas nekādu ugunspārtraukšanu. Pati Ukraina ir gatava pieņemt kā pilnīgu ugunspārtraukšanu, tā šo daļējo variantu. Kā atzīmē analītiķi, pašreizējais variants ir visai izdevīgs Krievijai, ciktāl tieši pēdējos mēnešos Ukraina visai sekmīgi uzbrukusi agresorvalsts naftas un gāzes industrijas objektiem. Tikām prezidents Tramps un vairāki viņa administrācijas pārstāvji pauž gaišu optimismu par tālāko miera procesu, iezīmējot virzību uz ugunspārtraukšanu Melnajā jūrā, pēc tam – vispārēju ugunspārtraukšanu un tad jau miera vienošanos. Tas viss, pauž Donalds Tramps, notikšot ātri. Attiecīgās sarunas svētdien, 23. martā, sākšoties Saūda Arābijas pilsētā Džidā. Kas attiecas uz vakardienas telefonsarunu, tad tērzēts ticis arī par Tuvajiem Austrumiem, Putinam piekrītot, ka Irānai nav ļaujama iespēja iznīcināt Izraēlu, un arī par hokeju, proti, iespējamiem Ziemeļamerikas NHL un Krievijas KHL profesionāļu mačiem. Kopumā ņemot, Vladimirs Putins var būt ar sevi visnotaļ apmierināts. Par spīti visam, ko viņš un viņa režīms nodarījis Ukrainai, par spīti izaicinošiem žestiem un faktiskam Baltā nama ierosinājumu noraidīšanai, viņš turpina gozēties sava sarunbiedra Donalda labvēlības saulītē. Rumānijas prezidenta vēlēšanu jampadracis Prezidenta amats Rumānijas Republikā, līdzīgi kā daudzās citās parlamentārās demokrātijās, nav ar plašām varas funkcijām apveltīts, tāpēc līdz šim valsts galvas ievēlēšana šai valstī izpelnījās nelielu pasaules mediju ievērību. Citādi tas ir šoreiz, kad Rumānijas prezidenta vēlēšanas tika izpelnījušās, cita starpā, pieminēšanu Savienoto Valstu viceprezidenta Vensa uzrunā Minhenes drošības konferences dalībniekiem kā piemērs patiesu demokrātijas vērtību pagrimumam Eiropā. Kārtējo prezidenta vēlēšanu pirmā kārta notika 2024. gada 24. novembrī, un tās rezultāti daudzus šokēja. Labāko rezultātu tajās ieguva galēji labējais neatkarīgais kandidāts Kelins Džordžesku, kura platformā dominē ultranacionālisma un antiliberālisma motīvi, tai skaitā neslēptas simpātijas pret Vladimira Putina režīmu un nepatika pret Ukrainu, kuru Džordžesku nodēvējis par „mākslīgi izgudrotu valsti”. Otrajā vietā ierindojās arī pašreiz opozīcijā esošās liberālās partijas „Rumānijas glābšanas savienība” līdere Elena Laskoni. Tādējādi otrajā kārtā vajadzēja sacensties Džordžesku un Laskoni, un pirmoreiz Rumānijas atjaunotās demokrātijas vēsturē no prezidenta vēlēšanu finālcīņas izrādījās atstumts sociāldemokrātu pārstāvis, pašreizējais premjerministrs Marčels Čolaku. Jau tūlīt pēc vēlēšanām izplatījās viedoklis, ka to Džordžesku kampaņā nepieļaujami liela ietekme bijusi videoierakstu izplatīšanas platformai „Tiktok”, kur viņa atbalstam īpašu kiberoperāciju īstenojuši Krievijas slepenie dienesti. Pēc Augstākās nacionālās aizsardzības padomes izmeklēšanas materiālu publiskošanas Rumānijas Augstākā tiesa anulēja vēlēšanu pirmās kārtas rezultātus un noteica jaunu prezidenta vēlēšanu sarīkošanu 4. maijā. Līdz tam savā amatā bija jāpaliek līdzšinējam prezidentam Klausam Johannisam, taču viņš 12. februārī demisionēja, nododot amata funkcijas parlamenta augšpalātas – Senāta – priekšsēdētājam. 26. februārī Kelins Džordžesku tika uz laiku aizturēts, un viņam tika izvirzītas pavisam sešas kriminālapsūdzības, tai skaitā mudinājumos graut valsts konstitucionālo iekārtu un fašistisku grupējumu atbalstīšanā. Tiek ziņots, ka politiķa miesassarga mājās atrasti desmit miljoni dolāru un biļetes lidojumam uz Maskavu. 9. martā Džordžesku tika liegtas tiesības balotēties prezidenta vēlēšanās, un viņa vietā par labējo opozīcijas partiju galveno kandidātu kļuva partijas „Alianse rumāņu vienotībai” līderis Džordže Simions. Savukārt pie varas esošā koalīcija, kuru veido Sociāldemokrātiskā partija, kristīgi demokrātiskā Nacionālā liberālā partija un Rumānijas ungāru demokrātiskā alianse par savu kandidātu izvirzījusi nu jau desmit gadus aktīvi politikā nepiedalījušos kādreizējo Senāta priekšsēdētāju Krinu Antonesku. Tikām kopš decembra Rumānijā nerimst kā Džordžesku atbalstītāju, tā viņa pretinieku demonstrācijas. Sagatavoja Eduards Liniņš.