POPULARITY
Categories
"Progresīvo" ieskatā Zaļo un zemnieku savienība balsojumā par grozījumiem Satversmē ir pārkāpusi koalīcijas līgumu. Iepazīstina ar aptaujas datiem par iedzīvotāju attieksmi pret sirds veselību. Droša un krīzēm gatava Rīga; Pilsēta, kur aug nākotne; Attīstīta, savienota Rīgas metropole: tie ir trīs galvenie mērķi, ko sola sasniegt jaunā Rīgas domes koalīcija. Eiropas Savienības finanšu ministri apspriež iespēju iesaldētos Krievijas līdzekļus ieguldīt riskantākos aktīvos, lai Ukraina gūtu lielāku peļņu. Operatīvie dienesti atgādina par drošību Līgo svētku laikā.
"Šobrīd Tramps ļauj tagad abām pusēm vēl pacīnīties. Kurā brīdī viņam tiešām apniks un viņam liksies, ka vairāk nevar - nu es uzskatu, ka pirms rudens tas jau nebūs. Vasara vienmēr ir tas aktīvākais karadarbības laika posms. [...] Kad ir auksts, ir slapjš, dubļi atkal sāksies, tad varbūt nemaz Krievija negribēs tik ļoti cīnīties. Un Ukrainai jābūt maksimāli labākā pozīcijā tad, kad nokļūsim līdz oktobrim un novembrim, lai tad varbūt varētu būt nopietnākas sarunas," sarunā ar mūsu kolēģi Ilzi Naglu saka Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāja Kristīne Bērziņa.
Sankcijas nav spējušas apturēt karu nevis tāpēc, ka tā ir slikta stratēģija, bet tāpēc, ka tā nekad nav tikusi pilnībā īstenota. Tā intervijā Pasaules panorāmai saka Ukrainas bijušais ārlietu ministrs Dmitro Kuleba. Sarunā arī par iespējamo Krievijas reakciju uz Ukrainas slepenajām operācijām, pašreizējo kara fāzi un gauso miera procesu.
Starpinstitūciju darba grupa vērtēs problēmas ar pašvaldību vēlēšanu rezultātu skaitīšanu. Rīgā sākušās sarunas par nākamās koalīcijas veidošanu. To vadību uzņēmies Rīgas mēra amata kandidāts Viesturs Kleinbergs („Progresīvie”). Gada inflācija maijā Latvijā samazinājusies līdz 3,6%. Iedzīvotājiem ir iespēja pieteikties un saņemt finansējumu digitālo prasmju apguvei. Ukrainas un Krievijas karagūstekņu un to mirstīgo atlieku apmaiņa kavējas nesaskaņu dēļ.
Pirmdien Turcijas pilsētā Stambulā notika Ukrainas un Krievijas sarunu otrā kārta, abām valstīm apmainoties ar prasībām. Abas puses arīdzan vienojušās turpināt karagūstekņu apmaiņu. Paredzams, ka Krievija un Ukraina varētu apmainīties ar smagi ievainotiem un slimiem gūstekņiem, kā arī gados jauniem karavīriem vecumā līdz 25 gadiem. Tāpat plānots veikt kritušo apmaiņu. Sarunas notika tikai dienu pēc tam, kad Ukraina veica vērienīgu uzbrukumu, kas bija vērsts pret Krievijas militārajiem objektiem; arī Krievija turpinājusi raķešu un dronu uzbrukumus Ukrainai. Turpmāko iespējamo notikumu attīstību šorīt pārrunāsim ar militāro ekspertu, Saeimas ārpusfrakciju deputātu Igoru Rajevu.
Ukraina veiksmīgi īsteno operāciju "Zirnekļa tīkls". Polijas prezidenta vēlēšanās uzvarējis konservatīvās opozīcijas kandidāts Navrockis. Latvija debitē ANO Drošības padomē. Aktualitātes analizē atvaļināts vēstnieks un lektors Latvijas Universitātē un Juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis. Sazināmies ar Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieku vēsturnieku Valdi Kuzminu un politologu Kārli Daukštu. Trumpji Zelenska piedurknē Ne viens vien pasaules medijs 2. jūnijā savos virsrakstos piesauca kāršu spēles motīvus. Tehnoloģiski novatoriska un organizatoriski filigrāna Ukrainas Drošības dienesta operācija pret Krievijas stratēģiskās bumbvedēju aviācijas bāzēm dziļi agresorvalsts teritorijā tiek uztverta kā nepārprotams mājiens prezidentam Trampam, kuram tīk klāstīt, ka Ukrainai „neesot kāršu” pašreizējā spēlē, respektīvi, nav izredžu pretoties Krievijas agresijai. Ilgstoši un pamatīgi gatavotajā diversijas akcijā neko nenojauzdami kravas mašīnu šoferi nogādāja Krievijas aviācijas bāzu tuvumā konteinerus, kuros it kā atradās moduļu mājas. Kad vajadzīgās lokācijas bija sasniegtas, no konteineriem izlidoja desmitiem lidrobotu un devās uz mērķi. Pavisam triecienus saņēma četri objekti, no kuriem salīdzinoši tuvākie atrodas pie Rjazaņas un Ivanovas, attiecīgi nepilnu astoņsimt un apmēram tūkstoš kilometru attālumā no Kijivas, attālākais pie Murmanskas, apmēram divtūkstoš kilometru attālumā, bet vistālāko – Sibīrijā, Irkutskas apgabalā – no Ukrainas galvaspilsētas šķir apmēram 4300 kilometri. Uzbrukuma mērķis bija stratēģiskie bumbvedēji un radioizlūkošanas lidmašīnas, kas, cita starpā, ietilpst Krievijas kodolspēku sastāvā, bet tiek izmantotas arī raķešu triecieniem pa Ukrainas pilsētām. Sākotnēji figurēja visai atšķirīgi dati par nodarītajiem zaudējumiem, līdz vakar Ukrainas Drošības dienests paziņoja, ka pavisam esot trāpīts 41 lidaparātam un trīspadsmit no tiem padarīti nelietojami. Tas ir jūtams zaudējums, sevišķi ja ievēro, ka tādus lidaparātus kā Tu-95 un Tu-22M3 jau ceturtdaļgadsimtu vairs neražo, un izskan viedokļi, ka attiecīgo zaudējumu kompensēšanai varētu būt vajadzīgi gadi vai pat desmitgades. Tāpat šī operācija liek Krievijai domāt par savas stratēģiskās aviācijas izkliedētāku dislocēšanu, kas mazinās tās izmantošanas efektivitāti. Pasaule vēl aizgūtnēm turpināja apspriest svētdienas operāciju, kurai Ukrainas Drošības dienests devis nosaukumu „Zirnekļa tīkls”, kad agrā otrdienas rītā jaudīga zemūdens eksplozija satricināja Krievijas uzcelto tiltu pāri Kerčas šaurumam, plašāk pazīstamu kā Krimas tilts. Zemūdens eksplozija notikusi tuvu gruntij un pamatīgi bojājusi vienu no tilta balstiem. Pēc tam tilts uz laiku ticis slēgts, tad atkal atvērts, tad vēlreiz slēgts, un šobrīd nav īsti skaidrs, vai un kādā režīmā tas funkcionē. Latvija debitē ANO Drošības padomē 3. jūnijā Apvienoto Nāciju Ģenerālā asambleja ievēlēja piecas jaunas ANO Drošības padomes nepastāvīgās locekles ar mandāta termiņu 2026. un 2027. gadā. Viena no jaunievēlētajām loceklēm ir Latvija, pārējās – Bahreina, Kolumbija, Kongo Demokrātiskā republika un Libērija. Vēl piecas nepastāvīgās locekles, kas Drošības padomē ieņem vietas kopš šī gada sākuma ir Dānija, Grieķija, Pakistāna, Panama un Somālija. Kā vēsta statistika, pavisam balsojušas 188 dalībvalstis, pret balsojušo nav bijis, taču zināms skaits balsotāju attūrējušies. Visvairāk tādu bijis balsojumā par mūsu valsti – veseli desmit, kamēr, piemēram, Bahreinas gadījumā šādu pārliecības trūkumu paudušas vien divas delegācijas. Latvija ir arī vienīgā no ievēlētajām padomes loceklēm, kas šo prestižo pienākumu uzņemsies pirmoreiz. Drošības padomes kompetencē ietilpst jebkura drošības jautājuma izvērtēšana un attiecīgu lēmumu pieņemšana, aicinot ANO dalībvalstis vērst pret drošības apdraudētāju ekonomiskās vai diplomātiskās sankcijas, tāpat Drošības padome var lemt par militāru vai citu nepieciešamu līdzekļu lietošanu. Pagātnē ar šādu mandātu starptautiskās koalīcijas iesaistījās Korejas karā 1950. gadā, veica Kuveitas atbrīvošanu no Irākas okupācijas 1991. gadā un intervenci Lībijā 2011. gadā. Drošības padome ir tā institūcija, kas izvirza Apvienoto Nāciju ģenerālsekretāra kandidatūru un iesaka jaunu dalībvalstu uzņemšanu organizācijā. Kā zināms, bez desmit pārvēlamajām Drošības padomes loceklēm tajā ir arī piecas pastāvīgās locekles ar veto tiesībām – Savienotās Valstis, Lielbritānija, Francija, Krievija un Ķīna. Līdz nesenam laikam trīs Rietumu demokrātijas – ASV, Lielbritānija un Francija – tika apzīmētas kā „P3”. Tās tradicionāli ieņēma līdzīgu pozīciju visos būtiskākajos globālās politikas jautājumos. Taču kopš Baltajā namā saimnieko Donalds Tramps, šī ierastā kārtība jau vairākkārt tikusi izjaukta. Tāpēc katras uz tradicionālajām Rietumu vērtībām orientētas valsts klātbūtne Drošības padomē šobrīd iegūst papildu nozīmi. Par purna tiesu Nepilni 370 000 no apmēram 21 miljona jeb mazāk nekā divi procenti – tāds balsu apjoms izšķīra Polijas prezidenta vēlēšanu rezultātu. Pēc vēlēšanu pirmās kārtas 18. maijā sacīksti turpināja divi: valdošās labēji centriskās Pilsoniskās platformas kandidāts, Varšavas mērs Rafals Tšaskovkis un lielākās opozīcijas partijas, nacionālkonservatīvās „Likums un Taisnīgums” un tās sabiedroto atbalstītais neatkarīgais kandidāts Karols Navrockis. Negaidīti labi rezultāti pirmajā kārtā bija vēl diviem izteikti labējiem kandidātiem: Brīvības un neatkarības konfederācijas pārstāvis Slavomirs Mencens ieguva gandrīz 15% un monarhistiskās Polijas kroņa konfederācijas pārstāvis Gžegošs Brauns – vairāk nekā 6% balsu. Brauns aicināja savu elektorātu balsot par Navrocki, savukārt Mencens sarīkoja publisku pasākumu, kurā aicināja abus otrās kārtas kandidātus parakstīties zem viņa ierosinātās programmas astoņiem punktiem. Navrockis parakstīja, Tšaskovskis – nē. Vairāki centriski un kreisi kandidāti, tādi kā Šimons Holovņa no Polijas Tautas partijas vai Magdalena Bjejata no koalīcijas „Kreisie”, savukārt aicināja balsot par Tšaskovski, kaut arī kreisajiem ir pretenzijas pret Pilsoniskās platformas labējo sociālo politiku. Rezultātā ar gluži nelielu pārsvaru uzvaru svētdien, 1. jūnijā, svinēja Karols Navrockis. Vēlēšanu rezultātu kartes rāda Polijai jau ierasto ainu, kad par konservatīvo politiku balso vēsturiskās poļu zemes valsts centrā un dienvidaustrumos, savukārt par liberālāku pieeju – pēc Otrā pasaules kara pievienotās teritorijas rietumos un ziemeļos, kā arī Varšava un citas lielās pilsētas, izņemot Krakovu. Tā nu Polijā turpināsies līdzšinējā situācija, kad centriskai un proeiropeiskai valdības koalīcijai jāsadzīvo ar radikāli konservatīvu prezidentu. Navrockis tiek dēvēts par „Polijas Farāžu”, ciktāl ir kategoriski pret ciešāku Eiropas Savienības integrāciju, tai skaitā pret eiro ieviešanu Polijā, un arī skeptisks par savienības tālāku paplašināšanos, tai skaitā Ukrainas uzņemšanu. Tomēr jaunievēlētā prezidenta uzskati noteikti nav prokremliski, ciktāl Krievijas agresijas atturēšanu viņš uzskata par Polijas drošības politikas stūrakmeni, aicinot stiprināt NATO, sadarbību ar Savienotajām Valstīm un reģionālo sadarbību ar t.s. Bukarestes devītnieku – Čehiju, Slovākiju, Ungāriju, Rumāniju, Bulgāriju un Baltijas valstīm; tāpat ar Somiju un Zviedriju. Polijas prezidenta pilnvaras nav sevišķi plašas, taču pašreizējā situācijā konservatīvam prezidentam faktiski ir likumdošanas veto iespējas. Prezidenta veto Sejms var atcelt ar 60% balsu, bet centriski liberālajiem spēkiem šāda pārsvara likumdevējā nav. Sagatavoja Eduards Liniņš.
Pieaug Donalda Trampa administrācijas konfrontācija ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklējis Kanādu. Aktualitātes ananlizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis, Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājs, Ārpolitikas institūta pētnieks Uģis Lībietis. Sazināmies ar militāro apskatnieku Mārtiņu Vērdiņu. Ierakstā viedokli izsaka Ukrainas politologam Dmitro Levus. Trampa „frontē” pārmaiņas Britu iknedēļas laikraksts „The Guardian” kā Donalda Trampa administrācijas šīsnedēļas galveno iekšpolitikas aktualitāti akcentē konfrontāciju ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Šī prestāvē jau nodēvēta par „Efejas līgas karu”, jo Savienoto Valstu Ziemeļaustrumu universitāšu grupa, ko mēdz apzīmēt ar šādu nosaukumu, izpelnījusies prezidenta Trampa sīvāko nepatiku un niknāko gānīšanu. Universitātes, kā izsakās prezidents, esot viens vienīgs „marksistisku maniaku un plānprātiņu” perēklis. Konkrētie pārmetumi saistīti ar universitātēs pagājušajā gadā notikušajiem protestiem pret Izraēlas īstenoto karadarbību Gazas joslā, kurus valdība traktē kā antisemītiskus. Par pirmo uzbrukuma objektu kļuva Kolumbijas universitāte, kurai tika pārtraukts valdības līdzfinansējums apmēram 400 miljonu dolāru apmērā. Lai arī universitāte piekāpās varas prasībām, finansējums tā arī līdz šim nav atjaunots. Turpinājumā līdzīgu finansējuma pārtraukšanu piedzīvoja vēl vesela virkne augstskolu, starp kurām vairākas ir pasaules augstskolu reitingu pirmajā desmitniekā. Visnepakļāvīgākā izrādījās Hārvarda universitāte, kuras vadība pārsūdzēja tiesā valdības lēmumus par finanšu atņemšanu un atļaujas atsaukšanu ārzemju studentu uzņemšanai. Ārzemju studentu lietā tiesa valdības lēmumu pagaidām ir apturējusi, taču šonedēļ administrācija veica jaunu gājienu – Savienoto Valstu konsulāti visur pasaulē saņēma rīkojumu pārtraukt studentu un apmaiņas programmu vīzu pieteikumu pieņemšanu. Process tikšot atjaunots pēc tam, kad būšot ieviesta pretendentu tīmekļa aktivitāšu pārbaudes sistēma. Tikām plašumā vēršas spekulācijas par prezidenta Trampa līdzšinējā līdzgaitnieka Īlona Maska iespējamo attālināšanos no Baltā nama varas virsotnes. Pats Masks pagājušā mēneša nogalē paziņoja, ka krietni mazināšot savu darbošanos Valdības efektivitātes birojā, kura neformāls vadītājs viņš ir. Pirms dažām dienām viņš nāca klajā ar vēl vienu paziņojumu, proti – turpmāk viņš ziedošot daudz mazākas summas politiskajām kampaņām, nekā darījis līdz šim. Tās nav labas ziņas republikāņiem, kuru lielākais sponsors ir Masks. Tāpat daudzi ir ievērojuši, ka Maska vārds pēdējos pāris mēnešos ir tikpat kā pazudis gan no prezidenta Trampa, gan citu republikāņu sociālo tīklu ierakstiem. Tiek spriests par to, ka multimiljardiera reputācijas lejupslīde izraisījusi varas nesēju atsalšanu pret viņu. Savukārt pašam Maskam liela vilšanās droši vien bija nesen notikušās Viskonsīnas pavalsts Augstākās tiesas vēlēšanas, kurās viņš ieguldīja rekordlielu summu – trīs miljonus dolāru – tomēr republikāņu kandidāti cieta sakāvi. Ukraina – pagurusi, bet nepadevīga Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Naktī uz svētdienu, 25. maiju, Kremlis raidīja pret Kijivu un citām pilsētām pavisam 367 lidrobotus un raķetes, nogalinot vismaz divpadsmit cilvēkus, savukārt naktī uz pirmdienu – 355 lidrobotus un deviņas spārnotās raķetes, laupot dzīvību vēl sešiem. Beidzot skarbāki toņi Krievijas diktatora Putina sakarā ieskanējās arī Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa sacītajā. „Kaut kas ir noticis ar Putinu! Viņš ir kļuvis pilnīgi traks!” paziņoja Trmps. Bet tūdaļ viņš nekavējās pārmest arī Ukrainas prezidentam Zelenskim, kurš pārāk asi esot pēlis Rietumus par bezdarbību. Šo Trampa teiktā daļu īpaši akcentējuši Krievijas mediji, savukārt viņa teikto par Krievijas vadoņa mentālo stāvokli Kremļa runasvīrs Peskovs pasludinājis par emocionālas spriedzes rezultātu. Pavisam cits svars ir paziņojumam, ar kuru pirmdien nāc klajā Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs. Viņš paziņoja, ka Vācija, Francija, Lielbritānija un arī Savienotās Valstis vairs nenosakot nekādus ierobežojumus Ukrainai triecieniem ar tās rīcībā nodotajām rietumu ražojuma raķetēm pa Krievijas teritoriju. Jau šobrīd Ukrainas arsenālos ir britu un franču ražojuma „SCALP/Storm Shadow” raķetes ar piecsimt kilometru darbības rādiusu, un teorētiski tās jau šobrīd nav liegts raidīt uz mērķiem Krievijā. Tāpēc kanclera Merca paziņojums izraisījis spekulācijas par to, ka Kijiva beidzot varētu saņemt arī jaudīgās vācu raķetes „Taurus”, kas varētu būt sevišķi efektīvas pret Kerčas tiltu. Skaidri nepasakot, ka Vācija piegādās „Taurus”, Mercs izpelnījies savu partijas biedru kritiku, taču, cik var noprast, lēmumam joprojām pretojas kanclera pārstāvēto kristīgo demokrātu koalīcijas partneri – sociāldemokrāti. Jācer, ka vairāk skaidrības varētu viest prezidenta Zelenska šodienas, 28. maija, vizīte Vācijā. Tikām turpinās minējumi par to, vai pašreizējās norises frontē uzskatāmas par gaidītās Krievijas vasaras ofensīvas sākumu. Par galveno agresora aktivitātes virzienu tiek uzskatīta Pokrovska Doņeckas apgabalā, savukārt Krievijas spēku koncentrēšanās pie robežas ar Ukrainas Harkivas un Sumu apgabaliem ir domātas Ukrainas spēku saistīšanai. Kanāda nav nekāda pavalsts, bet gan suverēna monarhija Šīs nedēļas sākumā britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklēja Kanādu. Kanāda, līdz ar Austrāliju, Jaunzēlandi, Papua-Jaungvineju, Jamaiku un vēl astoņām kādreizējām britu kolonijām ir Britu nāciju sadraudzības personālūnijas statusā, proti, šo suverēno valstu nominālais galva ir britu monarhs. Otrdien, 27. maijā, viņš Otavā uzstājās ar troņa runu Kanādas Parlamentā. Tas ir visai rets notikums. Parasti šo ceremoniālo pienākumu izpilda karaļa oficiālais pārstāvis – Kanādas gubernators. Iepriekšējo reizi britu monarhs, toreiz karaliene Elizabete II, ar tādu Otavā uzstājās 1977. gadā, savukārt šī ir pirmā reize, kad Vindzoru dinastijas galvas runa atklāj jaunievēlētā Kanādas Parlamenta sesiju. Šis notikums, protams, nav nejaušība, ievērojot pēdējo mēnešu izlēcienus no Kanādas dienvidu kaimiņvalsts vadītāja Donalda Trampa puses – izrunāšanos par „51. pavalsti” un Kanādas premjerministra dēvēšanu par gubernatoru. Jaunais Kanādas premjerministrs Marks Kārnijs, pēc kura uzaicinājuma karaļpāris viesojas savā nominālajā valdījumā, norādījis, ka šī vizīte nepārprotami uzsver Kanādas suverenitāti. Kā pauž raidsabiedrība BBC, karalim kā nominālajam valsts galvam nākas vairīties no tiešiem politiskiem paziņojumiem, tā vietā „sūtot kodētus signālus un veicot simboliskus žestus”. Vairāki tādi jau tikuši raidīt līdz šim, svinīgā ceremonijā parādoties ar Kanādas valsts apbalvojumu komplektu un iestādot kļavu Bekingemas pils dārzā. tagad, uzrunājot Kanādas parlamentāriešus Senāta Karaļa zālē, Čārlzs bilda: „Ir iemesls lielam lepnumam, ka pagājušajās desmitgadēs Kanāda ir turpinājusi demonstrēt pārējai pasaulei piemēru savā rīcībā un vērtībās kā labas gribas spēks. Kā mums atgādina himna: „Īstenie ziemeļi patiesi ir stipri un ir brīvi!” Sagatavoja Eduards Liniņš.
Pieaug Donalda Trampa administrācijas konfrontācija ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklējis Kanādu. Aktualitātes ananlizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis, Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājs, Ārpolitikas institūta pētnieks Uģis Lībietis. Sazināmies ar militāro apskatnieku Mārtiņu Vērdiņu. Ierakstā viedokli izsaka Ukrainas politologam Dmitro Levus. Trampa „frontē” pārmaiņas Britu iknedēļas laikraksts „The Guardian” kā Donalda Trampa administrācijas šīsnedēļas galveno iekšpolitikas aktualitāti akcentē konfrontāciju ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Šī prestāvē jau nodēvēta par „Efejas līgas karu”, jo Savienoto Valstu Ziemeļaustrumu universitāšu grupa, ko mēdz apzīmēt ar šādu nosaukumu, izpelnījusies prezidenta Trampa sīvāko nepatiku un niknāko gānīšanu. Universitātes, kā izsakās prezidents, esot viens vienīgs „marksistisku maniaku un plānprātiņu” perēklis. Konkrētie pārmetumi saistīti ar universitātēs pagājušajā gadā notikušajiem protestiem pret Izraēlas īstenoto karadarbību Gazas joslā, kurus valdība traktē kā antisemītiskus. Par pirmo uzbrukuma objektu kļuva Kolumbijas universitāte, kurai tika pārtraukts valdības līdzfinansējums apmēram 400 miljonu dolāru apmērā. Lai arī universitāte piekāpās varas prasībām, finansējums tā arī līdz šim nav atjaunots. Turpinājumā līdzīgu finansējuma pārtraukšanu piedzīvoja vēl vesela virkne augstskolu, starp kurām vairākas ir pasaules augstskolu reitingu pirmajā desmitniekā. Visnepakļāvīgākā izrādījās Hārvarda universitāte, kuras vadība pārsūdzēja tiesā valdības lēmumus par finanšu atņemšanu un atļaujas atsaukšanu ārzemju studentu uzņemšanai. Ārzemju studentu lietā tiesa valdības lēmumu pagaidām ir apturējusi, taču šonedēļ administrācija veica jaunu gājienu – Savienoto Valstu konsulāti visur pasaulē saņēma rīkojumu pārtraukt studentu un apmaiņas programmu vīzu pieteikumu pieņemšanu. Process tikšot atjaunots pēc tam, kad būšot ieviesta pretendentu tīmekļa aktivitāšu pārbaudes sistēma. Tikām plašumā vēršas spekulācijas par prezidenta Trampa līdzšinējā līdzgaitnieka Īlona Maska iespējamo attālināšanos no Baltā nama varas virsotnes. Pats Masks pagājušā mēneša nogalē paziņoja, ka krietni mazināšot savu darbošanos Valdības efektivitātes birojā, kura neformāls vadītājs viņš ir. Pirms dažām dienām viņš nāca klajā ar vēl vienu paziņojumu, proti – turpmāk viņš ziedošot daudz mazākas summas politiskajām kampaņām, nekā darījis līdz šim. Tās nav labas ziņas republikāņiem, kuru lielākais sponsors ir Masks. Tāpat daudzi ir ievērojuši, ka Maska vārds pēdējos pāris mēnešos ir tikpat kā pazudis gan no prezidenta Trampa, gan citu republikāņu sociālo tīklu ierakstiem. Tiek spriests par to, ka multimiljardiera reputācijas lejupslīde izraisījusi varas nesēju atsalšanu pret viņu. Savukārt pašam Maskam liela vilšanās droši vien bija nesen notikušās Viskonsīnas pavalsts Augstākās tiesas vēlēšanas, kurās viņš ieguldīja rekordlielu summu – trīs miljonus dolāru – tomēr republikāņu kandidāti cieta sakāvi. Ukraina – pagurusi, bet nepadevīga Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Naktī uz svētdienu, 25. maiju, Kremlis raidīja pret Kijivu un citām pilsētām pavisam 367 lidrobotus un raķetes, nogalinot vismaz divpadsmit cilvēkus, savukārt naktī uz pirmdienu – 355 lidrobotus un deviņas spārnotās raķetes, laupot dzīvību vēl sešiem. Beidzot skarbāki toņi Krievijas diktatora Putina sakarā ieskanējās arī Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa sacītajā. „Kaut kas ir noticis ar Putinu! Viņš ir kļuvis pilnīgi traks!” paziņoja Trmps. Bet tūdaļ viņš nekavējās pārmest arī Ukrainas prezidentam Zelenskim, kurš pārāk asi esot pēlis Rietumus par bezdarbību. Šo Trampa teiktā daļu īpaši akcentējuši Krievijas mediji, savukārt viņa teikto par Krievijas vadoņa mentālo stāvokli Kremļa runasvīrs Peskovs pasludinājis par emocionālas spriedzes rezultātu. Pavisam cits svars ir paziņojumam, ar kuru pirmdien nāc klajā Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs. Viņš paziņoja, ka Vācija, Francija, Lielbritānija un arī Savienotās Valstis vairs nenosakot nekādus ierobežojumus Ukrainai triecieniem ar tās rīcībā nodotajām rietumu ražojuma raķetēm pa Krievijas teritoriju. Jau šobrīd Ukrainas arsenālos ir britu un franču ražojuma „SCALP/Storm Shadow” raķetes ar piecsimt kilometru darbības rādiusu, un teorētiski tās jau šobrīd nav liegts raidīt uz mērķiem Krievijā. Tāpēc kanclera Merca paziņojums izraisījis spekulācijas par to, ka Kijiva beidzot varētu saņemt arī jaudīgās vācu raķetes „Taurus”, kas varētu būt sevišķi efektīvas pret Kerčas tiltu. Skaidri nepasakot, ka Vācija piegādās „Taurus”, Mercs izpelnījies savu partijas biedru kritiku, taču, cik var noprast, lēmumam joprojām pretojas kanclera pārstāvēto kristīgo demokrātu koalīcijas partneri – sociāldemokrāti. Jācer, ka vairāk skaidrības varētu viest prezidenta Zelenska šodienas, 28. maija, vizīte Vācijā. Tikām turpinās minējumi par to, vai pašreizējās norises frontē uzskatāmas par gaidītās Krievijas vasaras ofensīvas sākumu. Par galveno agresora aktivitātes virzienu tiek uzskatīta Pokrovska Doņeckas apgabalā, savukārt Krievijas spēku koncentrēšanās pie robežas ar Ukrainas Harkivas un Sumu apgabaliem ir domātas Ukrainas spēku saistīšanai. Kanāda nav nekāda pavalsts, bet gan suverēna monarhija Šīs nedēļas sākumā britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklēja Kanādu. Kanāda, līdz ar Austrāliju, Jaunzēlandi, Papua-Jaungvineju, Jamaiku un vēl astoņām kādreizējām britu kolonijām ir Britu nāciju sadraudzības personālūnijas statusā, proti, šo suverēno valstu nominālais galva ir britu monarhs. Otrdien, 27. maijā, viņš Otavā uzstājās ar troņa runu Kanādas Parlamentā. Tas ir visai rets notikums. Parasti šo ceremoniālo pienākumu izpilda karaļa oficiālais pārstāvis – Kanādas gubernators. Iepriekšējo reizi britu monarhs, toreiz karaliene Elizabete II, ar tādu Otavā uzstājās 1977. gadā, savukārt šī ir pirmā reize, kad Vindzoru dinastijas galvas runa atklāj jaunievēlētā Kanādas Parlamenta sesiju. Šis notikums, protams, nav nejaušība, ievērojot pēdējo mēnešu izlēcienus no Kanādas dienvidu kaimiņvalsts vadītāja Donalda Trampa puses – izrunāšanos par „51. pavalsti” un Kanādas premjerministra dēvēšanu par gubernatoru. Jaunais Kanādas premjerministrs Marks Kārnijs, pēc kura uzaicinājuma karaļpāris viesojas savā nominālajā valdījumā, norādījis, ka šī vizīte nepārprotami uzsver Kanādas suverenitāti. Kā pauž raidsabiedrība BBC, karalim kā nominālajam valsts galvam nākas vairīties no tiešiem politiskiem paziņojumiem, tā vietā „sūtot kodētus signālus un veicot simboliskus žestus”. Vairāki tādi jau tikuši raidīt līdz šim, svinīgā ceremonijā parādoties ar Kanādas valsts apbalvojumu komplektu un iestādot kļavu Bekingemas pils dārzā. tagad, uzrunājot Kanādas parlamentāriešus Senāta Karaļa zālē, Čārlzs bilda: „Ir iemesls lielam lepnumam, ka pagājušajās desmitgadēs Kanāda ir turpinājusi demonstrēt pārējai pasaulei piemēru savā rīcībā un vērtībās kā labas gribas spēks. Kā mums atgādina himna: „Īstenie ziemeļi patiesi ir stipri un ir brīvi!” Sagatavoja Eduards Liniņš.
Maijā par lietus trūkumu, šķiet, sūdzēties nevar, gluži pretēji, daudzviet ir pārmitrs, lai Kurzemes piekrasti lietavas ir skārušas mazāk. Lielākas vai mazākas reģionālas atšķirības Latvijā ir vienmēr, bet šoreiz stāsts par pavisam lokālām atšķirībām. Par to, kāpēc dažviet vasarā nogāž tā, ka viss pludo, bet dažu kilometru attālumā turpinās sausums. Šis temats ļoti jutīgs. Pat tāds kā ticības jautājums, jo bieži ir dzirdēts par vietām, kam lietus mākoņi met līkumu. Vēlme bija noskaidrot vietas Latvijā, kur lokālu apstākļu dēļ laiks būtiski atšķiras no tuvākās apkārtnes, tomēr beigās ar iedzīvotāju līdzdalību šis pamatā ir stāsts par vietām, kurām lietus un negaiss vasarā met līkumu. Toms Bricis arī aicināja sociālajos medijos cilvēkus viņam ziņot par vietām ar laikapstākļu anomālijām. Atsaucība bija patiesi liela, saņenti vairāk nekā 500 ziņojumu. No tiem vairāk nekā 90 % bija tieši par lietus mākoņu izvairīšanos no kādiem konkrētiem punktiem. Izrādījās, ka visa Latvija ir burtiski nosēta ar šādām vietām. Vairāk nekā 170, jo lielākās apdzīvotās vietas, Ventspils, Liepāja, Cēsis, Ogre, Rīga, Jēkabpils un vēl citas tika pieminētas vairākkārt. Vienīgā korelācija jeb saikne ar šo punktu izvietojumu, kas pamanāma, ir Latvijas apdzīvotības blīvums – jo mazāk ziņojumu ir no Vidzemes augstienes, Kurzemes pašiem dienvidiem un ziemeļiem, kā arī galējiem Latvijas austrumiem, Krievijas, Baltkrievijas pierobežas. Tā tas ir ar daudziem datiem, ja cilvēkus aicina ziņot. Cilvēki novēro, ka viņiem iet garām lietus un negaisa mākoņi visā Latvijā. Kā tas var būt? No visiem vairāk nekā 500 ziņojumiem bija tikai daži, kuros cilvēki saka, ka pie viņiem līst vairāk nekā citur. Bija arī dažas vietas, par ko cilvēki nebija vienisprātis - vieni teica, ka šai vietai lieti met līkumu, citi teica, ka - nē, tur līst bieži, piemēram, par Siguldu. Vienai daļai ziņojumu ir pamats un tie ir par Latvijas piekrasti. No ziņojumiem varēja uzzināt, ka gandrīz katram liepājniekam ir zināms, ka Liepājā līdz Jāņiem negaisa nav. Ja kāds mēģina tuvoties, tad vai nu jūra vai ezers to aiztur. Tā ir daļēja patiesība. Arī šogad Liepājā negaiss vēl nav bijis. Tiesa, ezers tur ir mazāk pie vainas, lietus mākoņi veidošanos bremzē tieši jūra. Un tas ir raksturīgi siltās pavasara vai vasaras sākumā dienās, jo sauszeme sasilst vairāk, piekrastē tādās dienās sākas dienas brīze, kad vējš sāk pūst no jūras puses un šis vējš ir vēss, tas ieplūst vairākus dažkārt pat 30 kilometrus no jūras un visā piekrastē tad debesis ir skaidras, kamēr iekšzemē veidojas mākoņi un līst. Līdzīga situācija ir Pāvilostā un Ventspilī, vienīgi Liepājā uz iekšzemes pus vēl ir arī ezers, kas liek domāt, ka šo procesu ietekmē tas, bet ezera ietekme ir nebūtiska, bieži pat nekāda, jo ezerā ūdens sasilst straujāk nekā jūrā. Lai kavētu negaisu un lietus mākoņu veidošanos, vajadzīga ļoti liela ūdenstilpe ar vēsu ūdeni. Un tieši tāpēc visa Latvijas piekraste ir saulainākais reģions Latvijā, jo pavasarī un vasaras sākumā aukstās jūras dēļ biežāk ir tādi apstākļi, kuros mākoņu veidošanās tiek bremzēta. Protams, ja nāk kaut kāda liela, plaša atmosfēras fronte pāri visai Baltijai, arī jūra tos mākoņus neizklīdinās. Vēl arī stāsts par to, kāpēc tad, kad lidmašīnu svītras debesīs paliek garas un aizšvīkā visas debesis, laiks mainās? Tas viens no jautājumiem, ko rosināja cilvēku atsūtītie komentāri par lietu. Tas ir viens no novērojumiem, kam ir fizikāls un meteoroloģisks pamats, tikai daļai cilvēku šķiet, ka tās ir tieši lidmašīnas, kas atnes lietu. Tā gan tas nav. Lidmašīnu izplūdes gāzu atstātas svītras debesīs ir gandrīz vienmēr, jautājums, cik tās ātri izgaist. Dažreiz ir īsa svītriņa, tā pazūd, citreiz gara, izplešas plata un ilgi saglabājas debesīs kopā ar citām, jaunām lidmašīnu atstātām svītrām. Un šo var pat gana labi prognozēt, skatoties meteoroloģiskajās kartēs vai satelītattēlos. Ja reģionam tuvojas siltā atsmosfēras fronte, kuras sākumā raksturīgi spalvu mākoņi, kas pakāpeniski aizsedz debesis, vēlāk slāņu mākoņi, debesis noklājas pelēkas un sākas ilga līņāšana. Tuvojoties šai atmosfēras frontei, gaisā palielinās mitrums. Jo gaiss ir mitrāks, jo lidmašīnas aste ilgstošāk saglabājas. Un tad, protams, arī vienā brīdī atnāk arī pati fronte ar visiem saviem lietus mākoņiem.
Studijā NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra vadītājs Jānis Sārts.
Kā sadzīvot ar pagātnes traumām? Karš, genocīds, kad viena ļaužu grupa nacionalitātes, reliģijas vai varas vārdā iznīcina citus, ir dzīva un aktuāla brūce arī mūsdienu pasaulē. Šovasar Sabiles Mākslas, kultūras un tūrisma centrā skatāma laikmetīgās dzejas personālizstāde “Pārejošā iznīcība”, kuras autors emets ezells atgriežas pie dzimtas saknēm. Viņa dzimtai piederīgos 1915. gadā cara valdība no Sabiles deportēja uz Krievijas vidieni, uzskatot ebrejus par politiski neuzticamiem. Raidījumā Augstāk par zemi stāsts par šovasar Sabiles Mākslas, kultūras un tūrisma centrā skatāmo laikmetīgās dzejas personālizstādi “Pārejošā iznīcība”. Izstādes autors emets ezells jau apzinīgā vecumā uzzinājis līdz tam noklusētās savas dzimtas vēstures lappuses. Viņa senči pirms Pirmā pasaules kara dzīvoja Sabilē, līdz 1915. gadā cara valdība šo ģimeni masu deportācijās pārveda uz Krievijas vidieni. Deportācijas, karš, genocīds - kad viena ļaužu grupa, nacionalitātes, reliģijas vai varas vārdā iznīcina citus, ir dzīva un aktuāla brūce arī mūsdienu pasaulē. Kā vārdā vara toreiz pārvietoja cilvēkus, izpostot viņu dzīves vidi, iznīcinot valodu, tradīcijas? Kāda izskatās Sabile? Un ko iesākt ar nesadziedināmām pagātnes traumām? Jau trešo gadu emets ezells vasarās brauc uz Latviju, apmetas Pedvāles mākslas parka Starptautiskajā mākslinieku rezidencē, kur veic kultūras pētījumus un kā mākslinieks strādā ar šīm tirdošajām tēmām. Šovasar viņš ar izzināto un piedzīvoto gatavs dalīties Sabiles Mākslas, kultūras un tūrisma centrā skatāmajā izstādē.
Stāsta muzikoloģe, Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inese Žune. Pēc mācībām Limbažu draudzes skolā Baumaņu Kārlis 1848. gadā nodots Limbažu vācu elementārskolā, kur mācības notika tikai vācu valodā un pat starpbrīžos audzēkņiem bija stingri aizliegts savā starpā sarunāties latviski. Sākumā Kārlim tas sagādāja grūtības, jo viņš iepriekš bija mācījies tikai latviešu valodā. Par kļūdīšanos ne reizi vien bija jāsaņem sāpīgs sitiens pa pirkstiem ar lineālu, bet pēc pusgada zēns jau brīvi lasīja un rakstīja vāciski. Pārsvarā vācu valodā mācības noritēja arī Vidzemes skolotāju seminārā, tā ka drīz vien tā kļuva par jaunekļa galveno valodu, jo tajā viņš gan domāja, gan rakstīja savas dienasgrāmatas un piezīmes, lai arī vienmēr jutās kā latvietis (Goluba, G. Baumaņu Kārlis. Rīga: Liesma, 1990). Paradoksāli, bet tieši vācu valoda vēlāk nodrošināja Baumaņu Kārļa materiālo pamatu, pavēra daudzas aristokrātu durvis un deva iespēju strādāt ievērojamākajās mācību iestādēs. Arī par sievu Baumaņu Kārlis apņēma vācieti, grāfu cilts atvasi Mariju fon Viti (Maria Caroline Elisabeth von Witte, 1850–1907), un nu arī viņa ģimenes valoda bija vācu. Kad jaunais censonis 23 gadu vecumā ieradās Pēterburgā, izrādījās, ka Vidzemes semināra atestāts tam nepiešķir tiesības tur strādāt skolotāja darbu. Ar Jāņa Cimzes jaunākā brāļa Dāvida Cimzes (1822–1872) atbalstu viņš spēja pāris mēnešos sagatavoties mājskolotāja eksāmenam Pēterburgas Universitātē, ko nokārtoja izcili un saņēma par to arī apliecību. Dabas dotais pedagoga talants un perfektās vācu valodas zināšanas vairoja Kārļa reputāciju un pavēra privātskolotāja iespējas augstmaņu ģimenēs. Viņš bija arī Tautas izglītības ministrijas Pirmā departamenta direktora Nikolaja Rebindera (Николай Ребиндер, 1813–1865) bērnu mājskolotājs, kura mājās iepazinās ar Pēterburgas ievērojamiem cilvēkiem, māksliniekiem un valstsvīriem, tai skaitā ar vācu Otto fon Bismarku (Otto Eduard Leopold von Bismarck-Schönhausen, 1815–1898). 1860. gadā Baumaņu Kārlis iegūst arī ģimnāzijas skolotāja tiesības un sāk darbu par vācu valodas, zīmēšanas, kaligrāfijas un citu priekšmetu skolotāju Reformātu baznīcas skolā (Reformierte Kirchenschule), kas turpinās 21 gada garumā. Tā bija augsta līmeņa mācību iestāde ar ļoti plašu bibliotēku. Ideālu pārpilnajam skolotājam galvenās grūtības sagādāja muižnieku dēliņi, un viņam bija jāvalda pār sevi, lai nezaudētu darbu. Augstdzimušo atvases, tikušas prom no vecākiem, gribēja dzīvot brīvā vaļā un kāpt skolotājiem uz galvas. Tā laika piezīmēs Baumaņu Kārlis raksta, ka šie muižnieku dēliņi brauc tikai karietēs un var atļauties vai katru vakaru skriet uz operu vai teātri, bet naktis pavadīt vienās izpriecās. No rīta skolotājam tad sagurušie jaunekļi bija jādabū pie dzīvības, lai var atkal mācīties, „ko viņi, protams, tomēr nespēj” (Gailīte, Zane. Mūsu Baumaņu Kārlis. Rīga: Zvaigzne ABC, 2015). Reformātu baznīcas skolā Baumaņu Kārlim izveidojusies īpaša draudzība ar tās direktoru Dāvidu Margo, kurš pamudinājis talantīgo skolotāju ķerties pie vācu valodas mācību grāmatas rakstīšanas. 1865. gadā tika laista klajā Baumaņu Kārļa sastādītā grāmata „Elemente deutscher Schrift un Sprache” (Vācu rakstības un runas elementi). Baumaņu Kārlis Pēterburgā dzīvojis turīgi, jo skolotāja darbs tur bija prestižs un labi apmaksāts. Materiālie apstākļi ļāva apmeklēt teātrus, koncertus, pašizglītoties un baudīt Pēterburgas daudzveidīgo mākslas dzīvi. Turklāt Baumaņu Kārlis tika atzīts par izcilu vācu valodas skolotāju, par ko saņēmis divus ordeņus no Krievijas valdības: 1873. gadā Svētās Annas ordeni, bet 1878. gadā par panākumiem pedagoģiskajā darbā apbalvots ar Svētā Staņislava ordeni. Viņa jaunākās meitas Martas Pivovarunas (dz. Baumane, 1875–1965) dienasgrāmatā minēts, ka reiz pats cars Aleksandrs II esot apmeklējis Baumaņu Kārļa vadīto vācu valodas stundu Smoļnija Dižciltīgo jaunavu institūtā (Смольный институт благородных девиц), kur Baumanis strādājis no 1870. gada un bijis ar skolotāju ļoti apmierināts. Tādēļ Baumaņu Kārlis dažreiz aicināts pasniegt stundas arī cara tuviniekiem – lielkņazu ģimeņu atvasēm (Goluba, G. Baumaņu Kārlis. Rīga: Liesma, 1990). Savādi, bet savu latvietību Baumanis sajutis tieši caur vāciskumu, kurā viņš dzīvoja, jo Pēterburgā 60. gadu sākumā izveidojās latviešu progresīvās domas centrs. Te tautas labā varēja izdarīt daudz ko tādu, kas Baltijā tobrīd nebija iespējams (Goluba, G. Baumaņu Kārlis. Rīga: Liesma, 1990). Baumaņu Kārlis rosīgi iesaistījās Pēterburgas latviešu sabiedriskajā dzīvē. Viņa plašais dzīvoklis 19. gadsimta 60. un 70. gados bija radikālās latviešu inteliģences pulcēšanās un diskusiju vieta, iebraukušo latviešu salons un pajumte. Pats viņš bija Pēterburgas latviešu Lasāmās biedrības biedrs (1862–1865), “Pēterburgas Avīžu” līdzstrādnieks un piedalījās literārā Almanaha “Dunduru” tapšanā, kur vēršoties pret tumsonību, bizmaņiem un kārklu vāciešiem, lietojis visai spēcīgus izteicienus. Arī par savu galveno uzdevumu dziesmu sacerēšanā, viņš uzskatījis pievēršanos sava laika aktuālām, sabiedriski nozīmīgām un patriotiskām tēmām. Viņa dziesmas, atšķirībā no pierakstiem, ir tikai latviešu valodā. Lai arī lielāko daļu savas dzīves Baumaņu Kārlis pavadījis vāciskajā kultūrvidē, viņš vienlaikus ir bijis cīnītājs par savas tautas pašvērtības un latviskās kultūras apzināšanos. Ādolfs Alunāns, raksturojot Baumaņu Kārli teicis, ka “viņa sirds karsti pukstēja priekš tēvijas un priekš visa, kas latvietim dārgs un svēts” (Alunāns, Ā. Baumaņu Kārlis. Ievērojami latvieši. Rīga/Jelgava, 1887).
Saeima otrajā lasījumā atbalstījusi rosinājumu palielināt minimālo biedru skaitu, lai partijas varētu startēt Saeimas vēlēšanās. Saeima vērtē Zaļo un zemnieku savienības ieceri par kulta ēku būvniecību lemt pašvaldību referendumos. Ukrainas pieaug neapmierinātība par dažādām nebūšanām armijā, tajā skaitā nepietiekošu drošību karavīru apmācību laikā. Eiropas Parlaments plenārsēdē balsos par deputātes Ineses Vaideres izstrādāto ziņojumu regulai par jaunu tarifu piemērošanu produktiem no Krievijas un Baltkrievijas. Latvijas sieviešu basketbola izlase jaunā galvenā trenera Matīsa Rožlapas vadībā uzsākusi vasaras treniņdarbu Rīgā.
Trampam esot bijusi brīnišķīga divu stundu gara telefonsaruna ar Vladimiru Putinu - Krievijai priekšā ir varena perspektīva pelnīt lielu naudu tirdzniecībā ar ASV, tikai jāizbeidz tas karš. Un Putins tam esot gatavs. Tā pēc sarunas savā sociālajā medijā rakstīja Tramps. Tikmēr nekas gan neliecina, ka karadarbība patiešām tuvākajā laikā varētu tikt pārtraukta. Cits karš Tuvajos Austrumos gan uzņem apgriezienus - Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu paziņojis, ka turpmāk Gazas sektoru pilnībā kontrolēšot Izraēla. Tas esot šī kara lielais mērķis. Tiesa, ko tas nozīmēs realitātē? Vēl novērtēsim Rumānijas prezidenta vēlēšanu rezultātus - tur spraigā cīņā uzvarējis proeiropeiski noskaņotais līdzšinējais Bukarestes mērs, kurš solījis turpmāk atbalstīt Ukrainu tās cīņā pret agresoru. Krievijai neizdevās panākt Rumānijas politiskā kursa maiņu. Aktualitātes analizē Rīgas Stradiņa universitātes docētājs, Austrumeiropas politikas centra direktors Māris Cepurītis un portāla "LSM.lv" ārzemju ziņu redaktors Ģirts Kasparāns. Dāvana pa telefonu Krievijas un Ukrainas delegāciju tikšanās 16. maijā Stambulā ilga apmēram divas stundas. Iespēja, ka Krievijas vadonis Putins varētu pieņemt prezidenta Zelenska aicinājumu tikties augstākajā līmenī, izplēnēja līdz ar trešdienas vakaru, kad Maskava paziņoja, ka tās delegāciju vadīs Vladimirs Medinskis – tas pats, kurš 2022. gada sarunās; Putina padomnieks, bijušais kultūras ministrs un profesionāls vēstures revidētājs krievu impēriskā šovinisma garā. Viņa sūtīšana uz tikšanos pati par sevi Kijivā tika iztulkota kā zīme, ka Kremlis nav gatavs nopietnām miera sarunām. Tas arī pierādījās – Ukrainas pusei, kuru sarunās vadīja aizsardzības ministrs Rustams Umerovs, tika izteiktas nepieņemamās prasības par četru apgabalu pilnīgu nodošanu Krievijai un vienpusēju atbruņošanos. Vienīgais, par ko izdevās vienoties, ir karagūstekņu apmaiņa pa tūkstotim no katras puses. Pēc sarunām Krievijas delegācijas vadītājs paziņoja, ka viņa valsts esot gatava karot desmitiem gadu. Tādējādi Krievijai izdevās uz laiku aizvirzīt otrajā plānā jautājumu par nekavējošu uguns pārtraukšanu, uz ko uzstāj Ukrainas sabiedrotie Eiropā un arīdzan Savienoto Valstu prezidents Tramps. 15. maijā, pārlidojuma laikā uz Apvienotajiem Arābu Emirātiem Baltā nama saimnieks izteicās, ka acīmredzami nekas nemainīšoties, kamēr viņš un Putins nebūšot „sanākuši kopā”. Grūti spriest, vai par šādu „kopā sanākšanu” uzskatāma pirmdien, 19.maijā, notikusī abu varasvīru divu stundu ilgā telefonsaruna. Tramps savā soctīklu ierakstā to pasteidzās pasludināt par „izcilu”, savukārt Putins, runājot ar reportieriem, kā „jēgpilnu un atklātu”. Krievijas mediji dēvē pirmdienas telefonsarunu par savas valsts diplomātisku uzvaru. Nav īsti skaidrs, kas liek amerikāņu līderim optimistiski paust, ka Ukraina un Krievija tūdaļ sākšot miera sarunas. Pie tam viņa paustajā pēdējās dienās vairakkārt izskanējis motīvs, ka Savienotās Valstis varētu no Krievijas un Ukrainas sarunu procesa distancēties. Nav skaidrs, kas tādā gadījumā notiks ar amerikāņu militāro un izlūkinformācijas atbalstu Ukrainai. Vēl Baltā nama saimnieks savos izteikums zīmē nekonkrēti rožainas komerciālas sadarbības perspektīvas ar abām karojošajām pusēm, kad tās būs noslēgušas mieru, bet neko nesaka par iespējamām sankcijām pret Krieviju par miera procesa sabotēšanu. Acīmredzami apzinoties visus domājamos riskus, Ukrainas prezidents Zelenskis aicinājis Ameriku nepamest sarunu procesu. Pārpārēm ložu, drusku maizes Svētdien, 18. maijā, Izraēla apstiprināja, ka ir uzsākusi plašu sauszemes operāciju ar nolūku pārņemt savā kontrolē lielāku daļu Gazas joslas. Jau kopš pagājušās nedēļas nogales Izraēlas Aizsardzības spēki pakļauj joslas teritoriju daudz intensīvākiem gaisa triecieniem, kas, saskaņā ar Gazas pārvaldes iestāžu vēstīto, esot prasījuši jau apmēram pāris simtus dzīvību. Pirmdien premjerministrs Netenjahu izteicās, ka izraēliešu spēki varētu īstenot pilnīgu visas teritorijas okupāciju. Tiek ziņots, ka Gazas sektors varētu tikt sadalīts vairākās kontroles zonās un iedzīvotāji piespiesti koncentrēties samērā nelielās teritorijās, visdrīzāk, sektora dienvidu daļā. Tāpat pirmdien Izraēla izsludināja evakuācijas norādījumu sektora dienviddaļas pilsētas Hānjūnisas iedzīvotājiem, brīdinot par bezprecedenta mēroga uzbrukumu pilsētai. Izraēlas uzsāktā karadarbības eskalācija izraisījusi asu reakciju no vairāku rietumvalstu puses. Vakar ar kopīgu paziņojumu šai sakarā nākušas klajā Lielbritānija, Francija un Kanāda, nodēvējot Izraēlas darbības par neproporcionālām. Londona jau paziņojusi, ka pārtrauc sarunas ar Izraēlu par brīvās tirdzniecības līguma noslēgšanu. Savukārt Eiropas Savienība, kā norādījis Francijas ārlietu ministrs Žans Noels Barro, varētu iesaldēt savienības asociācijas līgumu ar Izraēlu, kas to nostādītu statusā, kādā šobrīd ir tādas valstis kā Sīrija, Libērija vai Zimbabve. Militāro darbību eskalācija notiek uz akūta pārtikas un medikamentu trūkuma fona, kuru izraisījusi kopš marta sākuma īstenotā Gazas joslas blokāde. Starptautiskā prese citē „Hamās” kontrolētās Gazas Veselības ministrijas ziņoto, ka pārtikas trūkums jau bijis par iemeslu 57 bērnu nāvei. Savukārt ANO ģenerālsekretāra vietnieks humānās palīdzības jautājumos Toms Flečers intervijā raidsabiedrībai BBC paziņojis, ka četrpadsmit tūkstošiem mazuļu bada nāve draudot jau pāris dienu laikā. Svētdien premjerministrs Netanjahu paziņoja, ka, piekāpjoties Savienoto Valstu un citu Izraēlas partneru spiedienam, tiks atļauta zināma pārtikas daudzuma ievešana Gazas joslā, lai nepieļautu badu. Nepilnas simts kravas mašīnas ar pārtiku, medikamentiem un medicīnas precēm esot ielaistas pāri robežai, bet, saskaņā ar raidsabiedrības BBC ziņoto, vakar, 20. maija, dienas beigās pārtikas izdalīšana iedzīvotājiem vēl nebija uzsākta. Eiropa atviegloti nopūšas Eiropa var atviegloti nopūsties – respektīvi, tā Eiropas daļa, kas savu nākotni redz līdzšinējās valstu kopības un tās apliecināto vērtību tālākā pastāvēšanā. Rumānijas prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā, kas notika 18. maijā, uzvaru ar nepilniem 54% balsu guvis 55 gadus vecais matemātiķis un līdzšinējais Bukarestes mērs Nikušors Daniels Dans. Par neatkarīgo kandidātu balsojuši visvairāk galvaspilsētā, kur viņš iemantojis popularitāti kā tās vadītājs, arī citās lielākajās pilsētās un ungāru minoritātes apdzīvotajos rajonos. Daudziem viņa ievēlēšana ir patīkams pārsteigums, ciktāl pēc vēlēšanu pirmās kārtas šķita, ka labākas izredzes ir ultranacionālistam, radikālajam konservatoram un trampisma adeptam, partijas Alianse rumāņu vienotībai līderim Džordžem Simionam. Salīdzinot ar pirmo kārtu, vēlētāju aktivitāte svētdien bija augusi par apmēram 11,5 procentiem, un acīmredzami šie aktivizējušies pilsoņi arī nesuši uzvaru Danam. Viņa kampaņas stūrakmeņi bija skaidrs atbalsts Rumānijas līdzšinējai pozīcijai Eiropas Savienībā un NATO, cīņa pret korupciju un arī turpmākais atbalsts Ukrainai. Kā atzīmē komentētāji, rumāņu sabiedrības lielākajai daļai tomēr nav bijis pieņemams visai atklāti prokremlisks valsts galva. Rumānijas prezidenta varas funkcijas nav sevišķi plašas iekšpolitiski, bet nozīmīgas ārpolitika, drošības politikā un tiesu varas amatpersonu iecelšanā. Jādomā, ka Ungārijas premjers Orbans un Slovākijas premjers Fico ar lielām cerībām raudzījās uz Simionu kā savu nākamo sabiedroto Eiropas politikas arēnā. Līdzšinējie labējo radikāļu panākumi Rumānijas prezidenta vēlēšanu procesā skaidrojami pamatā ar vēlētāju nepatiku pret līdzšinējo valdošo Sociāldemokrātiskās un Nacionāli liberālās partijas koalīciju. Jaunievēlētais prezidents pagātnē bijis liberālās un šobrīd opozīcijā esošās Rumānijas glābšanas savienības biedrs, taču izstājies no tās 2017. gadā un kopš tā laika formāli ir bezpartejisks. Kā zināms, pēc valdošajai koalīcijai negatīvajiem pirmās prezidenta vēlēšanu kārtas demisionēja premjerministrs Marčels Čolaku, līdzšinējam kabinetam turpinot darbu pagaidu valdības statusā. Tādējādi jaunas valdības izveide ir prezidenta Dana pirmais darba uzdevums. Sagatavoja Eduards Liniņš.
Šogad maijs mūs ar laikapstākļiem nav lutinājis - tad salnas, tad lietavas. Bieži nākas dzirdēt, ka ir neparasti laikapstākļi. Taču auksts, lietains un salnas maijā nav nekas neparasts, bet tieši pirms 20 gadiem - 2005. gada maijs Latgalē bija tiešām katastrofāls. Var teikt, ka tajā gadā laikapstākļi bija "mazliet izgājuši no rāmjiem". 2005. gada maija sākums bija vēss un slapjš. Tad no 8. līdz 18. maijam ļoti slapjš. Īpaši Latgalē, kur dažās dienās nolija vairāk nekā 100 milimetri lietus, bet visā lietus periodā kopā Daugavpilī – 184 mm, Jēkabpilī un Dagdā – mazliet virs 160 mm, Rēzeknē – ap 140 mm. Lai vieglāk saprast apjomu – maijā visa mēneša klimatiskā norma ir ap 60 milimetriem. Tātad desmit dienu laikā reģionā nolija 2-3 mēneša normas. Togad pavasaris kopumā bija gana vēls, lauki bija mitri vēl no sniega kušanas, upēs ūdens līmenis arī gana augsts, tāpēc ilgstošo lietavu atnestajiem ūdeņiem īsti nebija kur likties, kā vien kāpināt līmeni upēs un appludināt krastus. Tādās lietavās applūst arī zemākās vietas tālu prom no upēm. Vai ir skaidrojums, kas toreiz izraisīja tik pamatīgas lietavas? Situācija atmosfērā bija itin līdzīga tai, ko piedzīvojam aizvadītās nedēļas nogalē – ir vēsa arktiskā gaisa masa un mazkustīgs ciklons. Pagājušajā nedēļā tās nokrišņu zonas vismaz mazliet bija kustīgākas apstaigāja Baltijas reģionā diezgan plašus apvidus, bet 2005. gada sakritība bija Latgalei nelabvēlīgāka, jo 2005. gadā visas stiprākās nokrišņu zonas izlija tieši virs Latgales un tuvējo kaimiņvalstu – Lietuvas, Baltkrievijas un Krievijas reģioniem. Kad plūdi bija pārdzīvoti, strauji ieradās karstums. Ūdeņi vēl nebija tā pa īstam atkāpušies, kad jau 24. maijā Latgalē temperatūra sasniedza 28 grādus, dažas dienas vēlāk arī 30 grādus, ļoti siltas bija arī naktis. Un tas radīja Latvijā ļoti neierastu situāciju: ūdens pilnajās upēs, ezeros, dīķos un grāvjos, ūdens lāmās, kas joprojām bija uz laukiem, strauji savairojās dažāda veida knišļi. Atgādinām, ka tam, cik daudz vasarā ir odu, vairāk ir saikne, nevis ar to, cik barga ziema bijusi un vai tie ir izsaluši, bet kādi apstākļi ir pavasarī un vasaras sākumā. Odi vairojas slapjās vietās, ūdenī. Jo vairāk ir ūdens un siltāks ir laiks, jo tie ātrāk var savairoties. Oliņu izšķilšanās ātrums atkarīgs no gaisa temperatūras. Un 2005. gada maijā radās tam perfekti apstākļi. Knišļu bija tik daudz, ka tie apsēda lopus ganībās burtiski kārtām. No knišļu kodumiem mājlopi gāja bojā. Arī 1998. gadā bijis knišļu uzbrukums lopiem, toreiz gāja bojā daži desmiti lopu, 2005. gadā – vairāki simti. Vai šī gada situāciju laikapstākļu ziņā var salīdzināt ar 2005. gadu? Šogad nokrišņu daudzums ir bijis ievērojami mazāks, un ūdens līmenis upēs un ezeros bija zemāks, līdz ar to ūdens varēja brīvāk noplūst un tik pārmirkuši vai applūduši lauki nav. Tālāk jāseko, cik strauji kāps gaisa temperatūra, jo ir mitrāks nekā citus pavasarus, turklāt šīs nedēļas otrajā pusē varētu būt vēl dažas ļoti lietainas dienas. Ja mēneša beigās ieradīsies straujš siltums, tad diezgan drīz jārēķinās ar lieliem odu bariem. Kukaiņu pētnieki 2005. gadā lielo knišļu savairošanos skaidroja ne tika daudz ar plūdiem, bet neveiksmīgu temperatūras svārstību režīmu, proti, vēsajā maija pirmajā pusē knišļu sadētās oliņas attīstījās lēni, varētu teikt, ka uzkrājās vairāki dējumi un tad pēkšņā siltumā visi šķīlās vienlaicīgi. Šajā ziņā šogad ir līdzība ar 2005. gadu. Ja šogad laikapstākļi šķiet nebijuši, tad vēsture liecina, ka ir bijis vēl nepatīkamāk. No gaišās puses raugoties – dažos iepriekšējos gados pavasarī un vasaras sākumā Latvijā agri iestājās sausums, no tā cieta arī lauksaimniecības kultūras. Ja šogad maija beigās, jūnija sākumā laikapstākļi normalizēsies un lietus periodi būs beigušies, tad tas, kas nenosala, augs griezdamies, jo mitruma uz kādu laiku būs gana.
Liela tiesa uzmanības šonedēļ, kā tas ir jau pēdējos gados ierasts, pievērsta starptautiskām norisēm. Kā jau bija gaidīts, Krievijas diktators uz sarunām ar Ukrainas prezidentu neieradās. Bet tepat Latvijā arvien vairāk sāk pievērst uzmanību pārtikas cenu kāpumam, kura iemesli nav īsti skaidri, bet viens iespaids gan ir radies – pārtikas cenu ierobežošanas plāns, ar ko klajā nāca ekonomikas ministrs, laikam īsti nestrādā. Bet ministram tagad ir citas iniciatīvas par dažu ministriju apvienošana. Kopā ar žurnālistiem analizējam nedēļas aktualitātes. Krustpunktā diskutē Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes katedras docētāja, politoloģe Lelde Metla-Rozentāle, TVNET grupas galvenais redaktors Toms Ostrovskis un TV24 žurnālists Romāns Meļņiks.
Stambulā notikušas Ukrainas un Krievijas sarunas. Tirānā norisinās Eiropas politiskās kopienas sanāksme. Baltijas jūras valstu padomes ārlietu ministri pārrunā gan padomes darbības nākotni, gan arī Baltijas jūras drošību, kā arī Krievijas tā dēvētās ēnu flotes draudus zemūdens kritiskai infrastruktūrai. Viena no iespējām, kā rast papildu naudu valsts budžetā, lai varētu finansēt pieaugošos aizsardzības tēriņus, būtu valsts lielo kapitālsabiedrību daļu kotēšana biržā. Veicot importa kontroles, aprīlī Ēģiptes izcelsmes kartupeļos atklāta augu veselībai bīstamā slimība – tumšā gredzenpuve. Jau rīt un parīt Rīgas ielas piepildīs tūkstošiem skrējēju, jo galvaspilsētā notiks 35. Rīgas maratons. Latvijas hokeja izlase treniņā gatavojas mačam pret Somiju.
Liela tiesa uzmanības šonedēļ, kā tas ir jau pēdējos gados ierasts, pievērsta starptautiskām norisēm. Kā jau bija gaidīts, Krievijas diktators uz sarunām ar Ukrainas prezidentu neieradās. Bet tepat Latvijā arvien vairāk sāk pievērst uzmanību pārtikas cenu kāpumam, kura iemesli nav īsti skaidri, bet viens iespaids gan ir radies – pārtikas cenu ierobežošanas plāns, ar ko klajā nāca ekonomikas ministrs, laikam īsti nestrādā. Bet ministram tagad ir citas iniciatīvas par dažu ministriju apvienošana. Kopā ar žurnālistiem analizējam nedēļas aktualitātes. Krustpunktā diskutē Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes katedras docētāja, politoloģe Lelde Metla-Rozentāle, TVNET grupas galvenais redaktors Toms Ostrovskis un TV24 žurnālists Romāns Meļņiks.
Klajā nākuši "Latvijas sociālās atmiņas monitoringa 2025" dati, kas meklēja atbildes uz jautājumiem - ar kādām emocijām un atmiņām atceramies okupācijas laiku un pirmspadomju periodu - posmus vēsturē, kurus liela daļa sabiedrības pati nav piedzīvojusi vai piedzīvojusi tikai daļēji. Dati liecina, ka samazinājusies tā saucamā padomju laika nostaļģija, bet pieaug to cilvēku skaits, kas par labāko laiku Latvijas vēsturē uzskata Atmodu un mūsdienas. Kādas atšķirības šajos datos vērojamas starp latviski un krieviski runājošajiem, un ko šādi pētījumi liecina par mūsu sabiedrību? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro divi pētījuma autori - komunikācijas zinātnes doktors Mārtiņš Kaprāns, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, un sociālantropologs Andris Saulītis, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks. Andris Saulītis: Aizvien vairāk mēs varam skatīties, nevis kādas ir atšķirības starp latviski un krieviski runājošām grupām, bet atšķirībām krievvalodīgo vidu. Latvieši vidū ir monolītāk, bet daudz sarežģītāk ir saprast un analizēt krievvalodīgo kopienu. Līdz ar to tā pieeja šobrīd vairs nav skatīties uz šīm divām grupām, bet būtībā skatīties uz krievvalodīgo grupu, kur var konstatēt jau pazīmes uz zināmu polarizāciju. Pēc kādiem datiem vai pēc kādiem raksturlielumiem ir šī polarizācija - vecums, paaudžu atšķirības? Andris Saulītis: Vecums noteikti ir viena lieta, bet, protams, ka tas ir saistīts bieži vien ar ģeopolitisko orientāciju, ko gan mēs šajā aptaujā nevaram plaši precīzāk konstatēt, jo tomēr aptauja koncentrējas tieši uz jautājumiem par vēsturi. Bet vienlaicīgi tās ir zināmā mērā lietas, kuras savstarpēji saistītas. Protams, ka Latgale arī mums ir tāds reģions, kur ir atšķirīgāka šī izpratne un vērtējums, bet tai pašā laikā jāņem vērā, ka Latgalē vienkārši ir vairāk krievvalodīgo iedzīvotāju, ir vairāk vecāka gadagājuma iedzīvotāju un arīdzan tās ir daudz multietniskas kopienas, kur līdz ar to dialogs, iespējams, ir daudz intensīvāks. Un tajā pašā laikā, iespējams, ka tas ir tas iemesls, kāpēc daudzos jautājumos, it sevišķi vērtējot vēsturi, iedzīvotāji un sevišķi krievvalodīgā kopiena atturas vērtēt. Tādā amnēzija attiecībā uz Latvijas vēsturi, kas ir pirms 1918. gada, ir izplatīta arī latviešu valodā runājošajās ģimenēs. Ja latviešu vidū vērtējumi sāk parādīties no 1918. gada, tad krievvalodīgo vidū tas saglabājas līdz pat Otrajam pasaules karam. Šeit ir runa arīdzan par izglītības sistēmu, un nekoncentrējoties tikai uz 20. gadsimtu, jo aptaujā mēs vaicājām vērtējumu līdz pat senlatviešu periodam, un mēs redzam, ka šobrīd tiešām iedzīvotājiem lielai daļai ir grūti formulēt savu attieksmi pret dažādiem vēstures periodiem pirms 1918. gada. Bet kas ir vēl interesanti, ka principā visi vēstures periodi, kas saistīti ar Krievijas impēriju, ar Padomju Savienību, tiem visiem ir stipri biežāk negatīvs vērtējums nekā jebkuram citam vēstures periodam. Arī no krievvalodīgo puses? Andris Saulītis: Grūti man pateikt, cik daudz tur ir šis pienesums, bet principā nu mēs redzam dinamiku. Arīdzan attiecībā uz Padomju Savienības periodu Latvijā, tur gan mēs redzam arī krievvalodīgo vidū šo sadalīto, ne vienveidīgo kopienas skatījumu. Tas ir arī kaut kas tāds, kas ir mainījies, kopš mēs aptaujājām iedzīvotājus 2017. gadā, tā nostalģija pret šo periodu samazinās. Tam iepretim ir, ka atjaunotās Latvijas laiks kopš 1991. gada šobrīd ir vispozitīvāk vērtētais periods Latvijas vēsturē. Tas ir pārspējis līdzšinējo "top 1" - tas ir Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms, kas līdz šim ir dominējis ne tikai 2017. gadā, arī iepriekš. Tagad pozitīvs vērtējums ir tieši šim laikam. Labā lieta ir arī tāda, ka, skatoties uz to, vai cilvēks ir apmierināts ar savu dzīvi un kā viņš vērtē padomju laikus, tad nav stingru korelāciju tādā ziņā, ka, ja tu pats esi neapmierināts ar šodienu, tas nenozīmē, ka tu ilgojies pēc padomju laikiem. Mārtiņš Kaprāns: Man liekas, ka ir jāsaprot, kā mēs skatāmies, kas ir sociālā atmiņa. Tas savā ziņā ir kā tāds trauks, un tur nav bezgalīga ietilpība. Tāpat kā cilvēkam uzmanība ir diezgan ierobežots resurss, tu nevari uz visu koncentrēties, arī sabiedrības uzmanība nevar koncentrēties uz pilnīgi visiem vēsturiskiem notikumiem, kas tai ir bijuši svarīgi kādā noteiktā posmā. Ir aktualitātes, kas mainās, mainoties, protams, arī paaudzēm. Tas, ko mēs pašlaik redzam, ka lēnām, bet neizbēgami Otrais pasaules karš no tādas aktīvās komunikatīvās atmiņas, no tādas ikdienas saziņas, kur tas ik pa laikam par sevi dažādos veidos, arī pašlaik vēl, nupat Ogres gadījumā dzirdējām, tas atgriežas. Bet lēnām Otrais pasaules karš kļūst par daļu no tā, ko atmiņu pētniecībā sauc par kultūras atmiņu, proti, tā ir literatūra, tie ir arhīvi, viss pārējais, bet tā vairs nav daļa no ikdienas attiecību elementa. To jau var redzēt, kas piedalās, piemēram, 16. marta pasākumos, kas ir neoficiālā leģionāru piemiņas diena, gan arī nupat 8. maijs bija, es biju Lestenē, pats apskatījos. Tas cilvēku skaits un cilvēku struktūra, nepārprotami liecina, ka šis ir tāds aizejošs, bet tas nenozīmē, ka tu aizmirsti. Tas vienkārši vairs nav ar to aktualitāti. Mēs visu laiku uz krievvalodīgajiem fokusējamies, taču ir jāsaprot arī, ka latviešu vidū, ja runājam tieši par etniskām grupām, ir pamanāmi tādi momenti, kur varētu runāt par iekšēju, ja ne sašķeltību, tad katrā ziņā, ka tur nav spēcīgs konsenss. Sociālā atmiņa nav tikai attieksme pret kādu noteiktu vēstures periodu, ir arī attieksme pret konkrētiem notikumiem vai aktivitātēm, kas saistītas ar vēsturi. Ar to vēlos teikt, ka ļoti sabiedrību polarizējošo padomju okupācijas slavinošo pieminekļu demontāža kopš 2022. gada, kas, protams, bija saistīta ar Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Mēs redzam, ja krievvalodīgo vidū ir spēcīga pretestība šādai rīcībai, aptuveni 75% ir pret, spēcīga opozīcija. Tad latviešu vidu šī daļa ir mazinājusies un lielāka daļa ir to, kam ir neitrāla attieksme. It kā saprotami, ka atbalsts ir lēnām noplacis, viņš nav, protams, kritizējošs, bet krievvalodīgo vidū nekas nav mainījies. Raidījuma noslēgumā Zinātnes ziņas Cilvēki jebkad ir izpētījuši tikai 0,001% no dziļūdens dzīlēm. Bebri, iespējams, varētu kļūt par sava veida klimata varoņiem. Meksika iesūdz tiesā “Google” par patvaļīgu Meksikas līča pārsaukšanu.
NATO jaunais mērķis varētu būt 3,5 % aizsardzībai un 1,5 % plašākai drošībai. Saeima pārliecinoši noraida "Stabilitātei!" ieceri ļaut pašvaldību vēlēšanās balsot arī nepilsoņiem. Lai arī samazinās ievesto kravu skaits no abām agresorvalstīm - Krievijas un Baltkrievijas, joprojām to skaits ir liels. Latvijas hokeja izlasei Stokholmā pievienojas uzbrucējs Rodrigo Ābols.
Visticamāk, būsiet pamanījuši, ka dažas Vecrīgas ielas aizvadītā pusgada laikā bija aizņēmis lielais kino. Vairākas epizodes savai jaunākajai filmai uzņēma arī japāņu izcelsmes amerikāņu režisors Kerijs Džoudži Fukunaga (Cary Joji Fukunaga). Tā top pēc norvēģu kriminālromānu autora Jū Nesbē grāmatas "Asinis uz sniega" (Blood on Snow) motīviem. Kultūras rondo saruna ar režisoru pirms viņš devās prom no Latvijas. 47 gadus vecais japāņu izcelsmes amerikāņu režisors Kerijs Džoudži Fukunaga pasaulē ir zināms gan kā režisors, gan izpildproducents, gan scenārists. Viņa spilgtāko darbu sarakstā ir tādas filmas, kā aģents 007 Džeims Bonds „No Time To Die” jeb „Nav laika mirt”, TV seriāla „True Detective” pirmā sezona, kas vēl šobaltdien tiek uzskatīta par žanra šedevru, kā arī vēsturiskā drāma „Džeina Eira”. Fukunaga ir strādājis ar tādām pasaules mēroga zvaigznēm kā Daniels Kreigs, Maikls Fasbenders, Eva Grīna, Džūdija Denča, Benedikts Kamberbačs, Vudijs Harelsons, Metju Makhonahijs un vēl daudziem citiem. Aizvadītā pusgada laikā Fukunaga vairākas epizodes savai jaunākajai filmai „Asinis uz sniega”, kas tapusi pēc slavenā norvēģu kriminālromānu autora Jū Nesbē darba "Blood on Snow" motīviem, filmēja Rīgā. Šobrīd filmēšanas darbi ir beigušies un Kerijs Fukunaga pirms došanās prom piekrita īsai sarunu. Viņš atnāca uz Latvijas Radio māju un uzreiz teica, ka šī būtu ļoti laba kino lokācija. Ir darba dienas vēls vakars un ar režisoru sarunājamies Kultūras rondo redakcijā gan par kino, gan viņa kā brīvprātīgā darbu kara plosītajā Ukrainā un arī par to, ko Amerikas kinoļaudis domā par savas valsts ārpolitiku šobrīd. Kā Rīga nokļuva jūsu redzes lokā filmas "Asinis uz sniega" vajadzībām? Kerijs Fukunaga: Mūsu lokāciju menedžerei Marijai Derkevičai jau bija iestrādes Rīgā no iepriekšējās filmas izpētes, un tā filmas diemžēl netika pabeigta. Bet viņa, zinot mūsu vajadzības, zināja teikt, ka Rīgā ir ļoti daudz līdzīgu un raksturīgu ēku, kas atgādina 70. gadu Oslo, un tieši šajā laika posmā risinās "Asinis uz sniega" darbība. Pati Oslo mūsdienās galīgi neatgādina to pilsētu, kāda tā bija septiņdesmitajos - tā ir pilsēta, kas atrodas kalnainā ielejā, turklāt daži tās rajoni ir mainījušies līdz nepazīšanai, daži pat nojaukti vispār. Toreiz, pirms 10 gadiem, teroristu uzbrukuma dēļ esot nācies nojaukt pat veselu kvartālu. Arī tā pati Stokholma, Malme vai Kopenhāgena, Reikjavīka ir mainījušās. Tāpēc Rīga bija labākā izvēle. Turklāt šeit ir vairākas lietas, kuras filmas vajadzībām varam vairāk atļauties, piemēram, darbaspēks ir lētāks nekā citur. Materiāli gan nekļūst lētāki filmas setu būvēšanai, jo daudz kas tomēr jāved un jāimportē. Tas objektīvi ceļ cenu, bet darbaspēks noteikti ir faktors, kāpēc izvēlējāmies Rīgu. Piemēram, mēs nupat trīs setus būvējām Londonā, un tas bija teju uz pusi dārgāk nekā Rīgā. (..) Mums pašiem šeit tā ir liela lieta - zināt, ka tepat pa Vecrīgu, iespējams, pastaigājas tādas zvaigznes kā Benedikts Kamberbačs un Eva Grīna, kura pat apmeklēja tavu izstādi Rīgā. Lai arī tu esi režisors, priekšnieks, kurš vada, bet tik un tā - kā ir tev pašam? Esi strādājis ar Danielu Kreigu Džeimsa Bonda filmā un citām zvaigznēm. Kā tas ir? Kerijs Fukunaga: Šobrīd, kad aiz muguras jau tik daudz darbu un filmu, es teiktu, ka tik ļoti neuztraucos vairāk. Bet atceros, kas taisīju savu vēsturisko filmu "Džeina Eira", kur galvenajās lomās bija tādas zvaigznes kā Maikls Fasbenders, Mia Vasikovska un Džūdija Denča, es domāju, ko gan es kā režisors varu vispār ietekmēt tik pieredzējušas aktrises kā Džūdija Denča aktierspēle? Tā kā es un viņas aģents esam labi draugi, turklāt es vispār toreiz tikai sāku tik lielus soļus spert lielajā kino, mani mierināja un teica, ka tieši Džūdija ir ļoti atvērta un ieinteresēta šajā sadarbībā. Un tā, pamazām strādājot ar šīm zvaigznēm, es pats ar katru reizi aizvien vairāk redzu viņus kā cilvēcīgas būtnes, nevis to grandiozo sasniegumu sarakstu, kas viņiem katram ir. Un otra lieta, ko minēji, ka režisors ir tas priekšnieks, te man jāsaka, ka kino tomēr ir kolektīva māksla un režisors ir viena no sadaļām. Ir aktieri, studija īpašnieki, producenti un tā tālāk. Tā kā tam projekta pilotam ir jāspēj visi pasažieri nogādāt galapunktā. Kāda ir tā realitāte medaļas otrā pusē, kā tas ir - strādāt, piemēram, pie Džeimsa Bonda jeb aģenta 007 filmas? Kerijs Fukunaga: Katru reizi, kad strādāju pie liela projekta, vienmēr šķiet, ka es uzsūcu jaunas zināšanas, kuras noteikti varēšu izmantot nākamajā projektā. Bonda gadījumā tas lielākais izaicinājums bija laiks. Nevis tur kaut kāds atsevišķs lietu kalendārs, bet laiks kopumā. Es Bondu pārņēmu, kad tikko prom bija devies Denijs Boils. Un, kā jau šajās milzu budžeta augsta tempa filmās, daudz kas ir atkarīgs no tā datuma, kad tiek noteikta pirmizrāde un kā tiek sakārtots lokāciju kalendārs. Līdz ar to daudzas scenārija lietas tiek piekoriģētas pēdējā mirklī. Tu vari iedomāties, ka tik lielos projektos daudz ko izlemj gadiem iepriekš, un pēc tam pie tā ir jāturas. Mēs Bondu no A līdz Z pabeidzām 18 mēnešos. Ar visu to, ka jau bija sākusies COVID epidēmija, mēs to paspējām, un tas vēl ir relatīvi ātri. Mums vajadzēja ar visiem kaskadieriem, specefektu departamenta dublieriem jau darīt lietas laicīgi, pirms vispār pirmā scenārija aprises bija gatavas. Tā kā laiks Džeimsa Bonda filmā bija vislielākais izaicinājums. Kerijs Džoudži Fukunaga kā brīvprātīgais ir arī strādājis Ukrainā, kurp viņš devās 2022.gadā uzreiz pēc Krievijas uzsāktās pilna mēroga karadarbības. Viņš ne tikai gādāja humāno palīdzību civiliedzīvotājiem, bet arī fotografēja. Viņa fotouzņēmumus kā arī ukraiņu mākslinieces Tatjanas Malinovskas videodarbus no šī gada marta līdz pat 2.maijam varēja apskatīt arī izstādē "Lyuta vesna – Lost Spring" (Zaudētais pavasaris) Rīgā, galerijā „Cut Art”. Rīgā nupat bija skatāma tava fotogrāfiju izstāde no Ukrainas. Izstāsti šo stāstu, kāpēc tu izlēmi kā brīvprātīgais doties uz kara plosīto Ukrainu un strādāt tur? Kerijs Fukunaga: Es ieguvu grādu politikas zinātnē un politikas vēsturē esmu mācījies ārpus Amerikas Savienotajām Valstīm - Francijā, Grenobles Politikas institūtā. Mani vienmēr interesējusi vēsture, kā arī skats uz ārpusi, uz ārpasauli. Mani vienmēr vairāk interesējusi Amerikas ārpolitika nekā iekšpolitika. Turklāt savulaik ticēju, ka, taisot filmas, mēs varam mainīt un ietekmēt pasauli. Šobrīd gan tik strikti vairs nevaru teikt, redzot, kas notiek apkārt. Īpaši pēc Bonda filmas, es aizvien spēcīgāk izjūtu to, kas notiek pasaulē, to notikumu domino efektu. Jā, es taisu filmas un izklaides industrija ir ļoti būtiska. Bet es vairs sevī iekšēji nespēju ilgāk būt tikai pasīvs vērotājs. Es vēlējos darīt un palīdzēt. Un tā es sazvanīju Hosē Andrē, kurš ir radījis un vada vada "World Central Kitchen", un Ukrainā jau bija viņu palīdzības virtuves, un teicu, ka vēlos braukt uz Ukrainu pie viņiem. Viņš atbildēja, ka varu braukt, bet manu drošību garantēt gan nevarot. Es teicu, ka nebraucu filmēt, bet mans nodoms ir palīdzēt un strādāt tur tieši kara laikā. Sacīts - darīts, ierados. Sākotnēji darbojos un palīdzēju ar koordinēšanu, tad jau darīju arī citus darbus. Divarpus mēnešu laikā pēc kara sākuma tās vietas, kur biju es, sāka stabilizēties. Sākām Kijivā, tad Irpiņa, Buča, tad devos uz Sumu apgabalu. Tad uz Harkivu, kamēr tur vēl notika aktīva karadarbība, un tur es uzturējos ilgāku laiku. Pēc tam tālāk devos uz Kramatorsku, kur bija ļoti nežēlīgas krievu ofensīvas. Briesmas draudēja visu laiku. Bet tur tajos ciematos un pilsētās bija palikuši ļoti daudz civiliedzīvotāju, un viņi nekādu ofensīvas laikā nevarēja tikt pie iztikai nepieciešamajām lietām. Tad es un citi brīvprātīgie devāmies pie šiem ļaudīm, lai redzētu, kas viņiem trūkst, ukraiņiem vienmēr būs bietes un kartupeļi. Bet bija vajadzīga maize un elementāra medicīniskā palīdzība. Mums tas bija jādara no mājas uz māju, lai pēc tam varētu ziņot uz štābu, ko, kur un kam vajag piegādāt. Tā bija unikāla pieredze, jau savā ziņā tā līdzinās problēmu risināšanai filmas laukumā, tikai šeit tev ir iespēja reāli ietekmēt cilvēku dzīves. Tu iepriekš minēji, ka tevi vairāk interesē Amerikas ārpolitika, nevis iekšpolitika. Es neko nesaprotu un nezinu par tavas valsts iekšpolitiku, bet man ir daži draugi ASV, un viņi saka, ka nav labi. Kas to vērtē šobrīd, atrazdamies šeit, Latvijā? Kerijs Fukunaga: Tas ir apkaunojoši. Šobrīd ir pats sliktākais laiks būt amerikānim. Mēs esam neglīti pasaules acīs. Es nezinu precīzus datus, bet pusei amerikāņu nav pases. Lielākā daļa runā tikai angļu valodā, nezinot vismaz vēl vienu svešvalodu. Ja tev pie ziemeļu robežas ir tikai Kanāda un dienvidos Meksika un apkārt okeāns, tad var nelikties ne zinis. Nav tā kā šeit, Eiropā, kur dažādas kultūras ir visapkārt un tev jāiekļaujas tajā mikslī. Tāpēc krievu propaganda svin uzvaru Amerikā šobrīd. Tas nu reiz ir skaidrs. Un tas notiek jau gadiem, to var redzēt komentāru sadaļā. Tāda sajūta, ka cilvēki darbojas pēc konkrēta scenārija, jo tieši tāda, kādu piedāvā propaganda. Ir bijuši pētījumi par šo un tie liecina par to, ka šeit nav iespējama nekāda saprātīga diskusija iepretīm sazvērestības teorijām un propagandai. It kā cilvēki pēkšņi būtu pamodušies jaunā patiesībā, no kuras nav atpakaļceļa. Ko saka tev zināmie filmu ļaudis? Kerijs Fukunaga: Lielākā daļa no viņiem vienkārši nespēj noticēt tam, kas notiek acu priekšā. Lielākoties tā ir tāda apstulbuma sajūta šāda absurda priekšā. Protams, daudzi sev jautā - ko es varu darīt lietas labā? Kā redzam, ielu protesti šeit nedarbojas. Ko darīt? Es nezinu. Man nav atbildes. Vēsture rāda, ka šādi lieli pagriezieni parasti notiek ar lielu asins izliešanu. Arī mums šeit, tūkstošiem kilometru attālumā no ASV, bezmaz vai piespiedu kārtā ir jācenšas saprast Amerikas politiku. Ko un kāpēc Amerika dara? Kāpēc? Kerijs Fukunaga: Es šobrīd nevaru uzburt labāku nākotnes vīziju. Šobrīd nudien neizskatās labi. Tomēr vēsture rāda, ka Amerika var uzņemties vadību un nostāties vēstures pareizajā pusē. To pierāda kaut vai Rūzvelta politika īsi pirms Otrā pasaules kara, kad ASV izvēlējās izolacionisma politiku un nevienai no tobrīd apdraudētajām pusēm nepalīdzēja. Piemēram, viņš publiski neatsaucās uz Japānas iebrukumu Mandžūrijā, bet fonā jau sāka gatavoties karam. Es gan neliktu Rūzveltu un Trampu vienos svaru kausos. Nebūt. Vairāk par Krieviju šobrīd ASV militāri industriālais komplekss ir uztraucies par Ķīnu, un dažiem vēl šķiet, ka tā varētu būt Trampa ilgtermiņa spēle, lai nošķirtu Krieviju no Ķīnas un tie nekļūtu par vienotu spēku. Bet es neticu, ka Tramps ir tik gudrs, tā tāda muļķu parāde drīzāk. Kāda ir mākslinieku un kultūras cilvēku atbildība šajos laikos? Arī pie mums notiek diskusijas par to, ka strausa politiku, iebāžot galvu smiltīs un izliekoties, ka kara nav, neies krastā. Vai tev ir tāpat? Kerijs Fukunaga: Jā. Mēs jau Bondu filmējot, kas nu jau ir pirms sešiem gadiem, apspriedām Surkovu, Putina ideoloģijas autoru un polittehnologu. Tam cilvēkam ir pieredze gan televīzijā, gan rakstniecībā, un viņš prot pretnostatīt divas puses un radīt sajukumu, kurā tad var no aizkulisēm visu vērot un kontrolēt. Dezinformācija ir ļoti spēcīgs ierocis, mēs to centāmies arī iedzīvināt mūsu filmas ļaunajā tēlā. Bet tas, ko viņi Krievijā dara ar sabiedrību, ir nesalīdzināmi milzīgāks spektrs, tie ir kā nebeidzami, milzīgi viļņi, kam cilvēks vairs nav spējīgs stāties pretī un noslīkst tajos. Un es teiktu tā: ja mākslai ir iespēja pacelties virs tā visa un atmaskot to apburto loku, tam noteikti ir vērtība. Un noslēgumā - kas būs tas, ko tu sev paņēmis līdzi no Rīgā pavadītā laika? Kerijs Fukunaga: Tas saistās zināmā mērā ar to, ko redzu Ukrainā. Iemesls, kāpēc es pazīstu arī jūsu kino ļaudis, piemēram, Lauri un Raiti Ābeles, ir profesionālais latviešu skeitbordists Madars Apse. Mēs esam draugi. Reiz, redzot Madara un viņa draudzeni Viļņā, aizrunājāmies par to, kā ir satikušies mūsu vecvecāki. Viņš saka - gulagā, un ironiskā kārtā arī mani vecvecāki satikās gulagā, un tajā brīdī man ir iespēja nonākt nevis tādā akadēmiskā kārtā, bet satikt reālus cilvēkus, kuriem tā padomju okupācijas trauma atbalsojas paaudzēs un turpina ārdīties acu priekšā Ukrainā. Un es redzu, cik jūs šeit nopietni to uztverat, ka spējat novērtēt to, ka esat NATO, jo citādāk tās šausmas varētu atkārtoties arī šeit. Un jā, tas, ko es paņemu līdzi, ir absolūta cieņa pret jums par to, kā jūs paši esat nosargājuši savu brīvību un negrasāties to atkal pazaudēt.
Studijā RSU lektors, analītikas un vadības grupas “PowerHouse Latvia” direktors Mārtiņš Vargulis, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks, LATO valdes loceklis Sandis Šrāders.
Krievijas un Ukrainas potenciālās sarunas Turcijā. Tramps devies uz Tuvo Austrumu reģionu. Izraudzīts jaunais pāvests. Kardinālu Robertu Frensisu Prevostu turpmāk pazīsim kā pāvestu Leonu XIV. Aktualitātes analizē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis un politologs Andis Kudors. Prezidenta Trampa "zelta maršruts" 13. maijā Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps uzsāka savu pirmo nozīmīgo ārvalstu turneju, ierodoties Saūda Arābijas galvaspilsētā Rijādā. Faktiskais Saūdu monarhijas valdnieks – kroņprincis Muhammeds – sagaidīja nozīmīgo viesi pie lidmašīnas trapa. Laikam gan nav otra valsts galvas, kuru ar pašreizējo Baltā nama saimnieku saistītu tik ilga savstarpēja politiska un finansiāla atbalsta vēsture. Tramps amortizēja amerikāņu likumdevēju niknumu pret Muhammedu pēc publicista Džmala Kašogi noslepkavošanas, kam pavēli diezgan nepārprotami bija devis kroņprincis, savukārt pēc 2021. gada 6. janvāra Kapitolija demolēšanas, kad Trampu klans ASV biznesa aprindās bija kļuvis par izraidītajiem, Saūdu karaļnams ar gatavību iesaistījās daudzmiljonu kopprojektos. Prese prezidenta tūres sakarā uzskaita viņa ģimenes biznesa intereses visās apmeklējamajās valstīs, kamēr Baltais nams steidz noliegt jebkādas aizdomas par interešu konfliktu. Biznesa sakari, investīcijas – tāds ir tūres pamatakcents. Avioindustrija, kodolenerģētika, mākslīgais intelekts, militārā ražošana. Delegācijas sastāvā ir Īlons Masks un vēl pāris desmiti nozīmīgu investīciju, digitālo tehnoloģiju u.c. kompāniju vadītāju. Šodien, 14. maijā, Rijādā Trampam cita starpā paredzēta tikšanās ar jauntapušā Sīrijas režīma līderi Ahmedu aš Šarā, kuram prezidents, visdrīzāk, pavēstīs par Asada diktatūras laikā noteikto sankciju mīkstināšanu. Tālākais Baltā nama saimnieka ceļš vedīs uz Kataru, kuras varasvīri esot sadomājuši uzdāvināt viesim jaunu prezidenta aviolaineri, iekārtotu ar austrumu šeiha cienīgu vērienu un stilu. Šī ekstravagantā velte jau sacēlusi pamatīgu troksni Amerikā, jo opozīcijas un arī dažu valdošās partijas pārstāvji to uzlūko kā klaju korupciju. Visbeidzot pēdējais plānotais vizītes punkts ir Apvienotie Arābu emirāti. Tā vien šķiet, ka Tramps apzināti met līkumu reģiona sāpīgajiem krīžu punktiem. Viņa maršrutā nav Izraēlas, kuras problemātika šķiet teju pagaisusi no Ovālā kabineta dienaskārtības. Nav plānota arī pietura Omānā, kur jau kādu laiku risinās Savienoto Valstu un Irānas delegāciju sarunas par Irānas kodolprogrammas likteni. Tiesa, kad aktualizējās iespēja, ka ceturtdien, 15. maijā, Stambulā varētu tikties Volodimirs Zelenskis un Vladimirs Putins, Tramps izteicās, ka arī varētu tur iegriezties un piebiedroties sarunai. Tomēr pagaidām nekas neliecina, ka minētā karojošo valstu līderu tikšanās tiešām varētu notikt. Izaicinājumu domino Kā zināms, pirms t.s. Uzvaras dienas svinēšanas Krievijā tās vadonis Vladimirs Putins nāca klajā ar priekšlikumu trīs dienu ilgai uguns pārtraukšanai, uz ko no Kijivas sekoja atbilde, ka neredz tam jēgu. Tā vietā Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis ierosināja noslēgt trīsdesmit dienu pamieru, kas būtu reāls pamats miera sarunu uzsākšanai. Tomēr Kremlim šobrīd acīmredzot šķiet parocīgāk turpināt karadarbību, tai skaitā Ukrainas civiliedzīvotāju slepkavošanu. 10. maijā Kijivā ieradās četru Ukrainas sabiedroto – Francijas, Lielbritānijas, Polijas un Vācijas – valdību vadītāji, un šīs tikšanās rezultāts bija sestdien izskanējusī kategoriskā prasība Krievijai: līdz pirmdienas vakaram pārtraukt uguni vai arī rēķināties ar jaunām nopietnām sankcijām. Par šo pozīciju telefoniski esot informēts arī prezidents Tramps, kurš tai piekritis. Kremļa reakcija bija prognozējama – runasvīrs Dmitrijs Peskovs intervijā telekanālam CNN paziņoja, ka viņa valdība nepakļaušoties kādiem ultimātiem. Tomēr svētdienas, 11. maijā, vakarā sekoja Maskavas atbildes gājiens – Vladimirs Putins nāca klajā ar ierosinājumu bez iepriekšējiem nosacījumiem sākt tiešas sarunas starp Krievijas un Ukrainas pārstāvjiem. Sarunām būtu jāsākas 15. maijā Stambulā, pie kam Krievija tās traktē kā turpinājumu 2022. gadā notikušajam sarunu posmam, kurā Kremlis faktiski izvirzīja Ukrainai kapitulācijas prasību. Ar līdzīgiem uzstādījumiem plānoto sarunu sakarā jau nācis klajā Krievijas ārlietu ministra vietnieks Sergejs Rjabkovs. Tomēr arī Putina sarunu piedāvājums nepalika pēdējais. Gluži kā domino spēlē puses liek galdā arvien jaunus priekšlikumus, un pirmdien prezidents Zelenskis paziņoja, ka labprāt tiksies ar Putinu, ja vien Krievijas diktators pats ieradīsies Stambulā. Izpaužoties šai ziņai, par savu iespējamo klātbūtni izteicās arī prezidents Tramps. Jau iepriekš tika pieteikts visai respektabls Savienoto Valstu delegācijas sastāvs – uz Stambulu plāno doties valsts sekretārs Marko Rubio un īpašie sūtņi Stīvs Vitkofs un Keits Kellogs. Šobrīd gan nekas neliecina, ka Putins tiešām būtu gatavs rīt ierasties Turcijā, savukārt prezidents Zelenskis paziņojis, ka ar kādu zemāka ranga Krievijas pārstāvi sarunas nevedīs. Habemus papam 8. maijā biezu baltu dūmu vērpetes no Siksta kapelas skursteņa pavēstīja, ka Romas Katoļu baznīcas galva, 267. pēc skaita, ir izraudzīts. Par jauno pontifiku kļuvis kardināls, kura vārds nefigurēja iepriekš publiskotajos ticamāko kandidātu sarakstos – Roberts Frensiss Prevosts, līdzšinējais Vatikāna Latīņamerikas lietu komisijas un Bīskapu lietu dikastērijas, respektīvi, par bīskapu iecelšanu atbildīgās institūcijas vadītājs. Turpmāk mēs viņu pazīsim kā pāvestu Leonu XIV. Viņš ir pirmais Romas pāvests, kurš dzimis Savienotajās Valstīs un ir ASV pilsonis, otrais pēc sava priekšgājēja pāvesta Franciska, kurš dzimis Jaunajā pasaulē, un otrais, kuram dzimtā ir angļu valoda. Dzimis Čikāgā 1955. gadā, lielu līdzšinējā mūža daļu priesteris Prevosts pavadījis Dienvidamerikas valstī Peru, vispirms astoņdesmito gadu otrajā pusē vairākus gadus kalpodams kā Svētā Augustīna ordeņa misionārs, bet no 2014. līdz 2023. kā Čiklaijo provinces bīskaps. Starplaikā viņš darbojās minētā ordeņa amatos dzimtajā Čikāgā, līdz 2001. gadā tika ievēlēts par ordeņa galvu – ģenerālprioru. Kā zināms, savu amata vārdu pāvesti izvēlas paši, un izvēles motīvs parasti ir kāda priekšgājēja personība, kas jaunajam pontifikam šķiet iedvesmojoša un atdarināšanas cienīga. Kā var lasīt medijos, Leonam XIV tāds ir pirmām kārtām 19. gadsimta pēdējās desmitgadēs valdījušais Leons XIII – pāvests, kurš tiecās tuvināt katoļu baznīcu sava laika sociālo problēmu risināšanai. Aktīvi oponēdams tolaik popularitāti gūstošajam marksismam, Leons XIII tajā pat laikā aicināja apzināties zemāko šķiru ļaužu cilvēcisko vērtību, pieprasīja cieņpilnu attieksmi pret ikvienu sabiedrības locekli, kļūdams par vienu no kristīgās demokrātijas virziena idejiskajiem pamatlicējiem. Sagatavoja Eduards Liniņš.
Jautājums, vai kara darbība ietekmē laikapstākļus, protams, ļoti aktuāls kļuva pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. Karš norisinās jau ceturto gadu. Katru dienu redzami kadri ar sprādzieniem, degošām degvielas un naftas bāzēm, no kurām gaisā paceļas milzu dūmu mutuļi, kas dažkārt ir saskatāmi pat meteoroloģiskajos satelītos, ne tikai augstas izšķirtspējas, ko lieto militārām vai dabas katastrofu novērtēšanas vajadzībām. Tas, protams, liek uzdot jautājumu, par to, kā tas ietekmē vidi? Skaidrs, ka kara darbība videi ir graujoša. Piesārņojums gan ūdeņos, gan augsnē ir tik liels, ka vajadzēs daudzus gadus, lai šīs vietas atjaunotu. Krievijas armija uzspridzināja arī Kahovkas ūdenskrātuves dambi un vairāk nekā divu tūkstošu kvadrātkilometru lielā ūdenstilpne izzuda, kardināli mainot vidi. Šo stāstu no Ukrainas ir ļoti daudz, bet šoreiz nošķirsim ietekmi uz vidi no tiešas ietekmes uz laikapstākļiem. Laikapstākļus ietekmē fizikāli procesi, taču kā parasti, tie ir savstarpēji saistīti, mijiedarbojas un ķēde ir tik gara, lielākoties līdz galam neizzināma, jo jebkurai stihijai vai vētrai mēs varam izsekot tikai nelielu pēdējo posmu no tās izcelsmes ceļa. Parasti, kad Latvijā ir kādi neparasti laikapstākļi, jautā, no kurienes tie? Piemēram, šis aukstuma vilnis maijā. Nedēļām ilgi mūsu reģionā valda ziemeļvēju plūsma, to rada paaugstināts spiediens uz rietumiem no Latvijas virs Atlantijas okeāna un pazemināts spiediens virs Skandināvijas austrumiem un Krievijas. Šāda situācija ir klasiska aukstuma viļņiem mūsu reģionā, nekas neparasts, bet kāpēc tieši tagad tāda ir izvērtusies, tālāk jau šķetināt ir sarežģīti. Tāpēc par tūlītēju kara ietekmi runājot, jāsaka - karš Ukrainā neatstāj nekādu, vismaz kaut cik nomērāmu ietekmi uz laiku ne Latvijā, ne lielākoties arī pašā Ukrainā. Jautājums parasti ir par lielajiem ugunsgrēkiem, dūmu mutuļiem, vai tie tiešām neietekmē laikapstākļus? Ne tik ļoti, lai tas būtu pamanāmi. Piemēram, pēc kādām lielām kaujām, bobardēšanām vai naftas rezervuāru degšanas nav manāms, ka tuvākā vai tālākā apkārtnē izmanās temperatūra vai citi atmosfēras parametri. Te noder ļoti vienkāršs salīdzinājums. Kad tiek uzspridzināta kāda degvielas noliktava, tur sadeg vairāki miljoni litru naftas produktu. Bet kaut vai Latvijā transporta vajadzībām vienas dienas laikā tiek iztērēts jeb sadedzināts 3-4 miljoni litru dīzeļdegvielas un benzīna. Ukrainā, rupji rēķinot, iedzīvotāju skaits ir aptuveni 20 reižu lielāks, tātad normālos apstākļos, kad saimnieciskā darbība norit kā ierasts, visticamāk, šis rādītājs arī būtu proporcionāli līdzīgs – dienā transportā vien tiktu sadedzināti ap 60-80 miljoniem litru naftas produktu. Tas ir vairāk, nekā vairumā šo degošo degvielas rezervuāru, ko mēs video kadros no kara zonas redzam. Tas nozīmē, ka rēķinot tīri fizikāli, cik daudz siltuma no sadegšanas un cik daudz gāzu nonāk atmosfērā, neiegūstam pēkšņu, ļoti ievērojamu palielinājumu. Mēs nemanāmi sadedzinām daudz vairāk. Ir pētīts, cik daudz Krievija patērē degvielu un aplēses ir dažādas, robežās no 9 līdz 15 miljoniem litru dienā, bet Ukrainas patēriņš ir starp 3 un 4 miljoniem litru dienā. Arī sprādzieni paši par sevi lielākoties neizdala tik lielu siltumenerģijas daudzumu, lai ietekmētu gaisa temperatūru. Šeit atkal var veidot salīdzinājumu ar redzamo, iespaidīgo sprādzienu, kas izdala ap vienu gigadžoulu siltuma, bet, piemēram, lai apkurinātu 60 kvadrātmetru dzīvokli visu apkures sezonu, vajadzīgs pat 30 reižu vairāk enerģijas. Parēķinām, cik miljoni kvadrātmetru ik ziemu ir jāpkurina, cik tur aiziet daudz siltuma gaisā, bet to tā, ka piekurinām savas telpas, ārā siltāks uzreiz nekļūst. Vēl arī stāsts par ziņu, kas aplidoja Latviju pagājušajā nedēļā, ka gaidāmā vasara Baltijā būs viena no karstākajām pēdējās desmitgadēs, temperatūra pārsniegs +34 grādus. Toms Bricis ir izsekojis, ka šī ziņa nāk no poļu meteoroloģijas entuziastiem. Uzreiz jāsaka, lai kāda būs vasara, šīs ziņa līdz Latvijai nonāca sagrozīta, ar piefantazētiem elementiem un droši ticamu prognožu tik ilgam termiņam tāpat nav.
Jaukais laiks, garās brīvdienas, vasaras tuvošanās - viss mudina doties dabā un Latvijā dabas tūrisms pēdējos gados kļuvis īpaši populārs. Laivošana, pastaigas pa dabas takām un mežiem; purvu laipas un jūras piekraste - šobrīd dabā gājēji ir sastopami visur. Taču, ko tas nozīmē pašai savvaļai un kā mēs varam prātīgi organizēt šo tūrismu plūsmu tā, lai cilvēks atpūties un daba paliek netraucēta? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Andris Klepers, Vidzemes Augstskolas asociētais profesors, tūrisma speciālists, un Agnese Balandiņa, Dabas aizsardzības pārvaldes Ķemeru Nacionālā parka dabas centra vadītāja. Saistībā ar raidījuma pirmās pusstundas tematu par kara ietekmi uz vidi, Andris Klepers atzīst, ka tas ietekmē gan tūristu izvēli ceļot uz Latviju, gan arī mūsu pašu izvēles un iespējas ceļot Latvijā. Karš visdažādākās pakāpēs ietekmē to, kur un kuri cilvēki var ceļot un atpūsties. "Diemžēl šī tēma ir aktuāla jau vairākus gadus. Lielākoties tūristi no tālajām valstīm, kuri tik labi nepārzina situāciju, atliek savus braucienus, nemaz tik ātri neizlemj braukt uz Latviju. Drošības jautājums ir pirmajā vietā, pirms domāt, vai savvaļa šeit ir tas, kas mudina apmeklēt Latviju," atzīst Andris Klepers. "Vēl Latvijas simtgadē daudz aktivitātes notika gar Latvijas robežu, gan ar velosipēdiem, gan skriešana un dažādas mazas koncertprogrammas, tagad gan Baltkrievijas, gan Krievijas robežjoslā, visur, kur ir vajadzīgas atļaujas, nav tik vienkārša ceļošana," turpina Andris Kleperis Tāpat militāro poligonu teritorijā, ja notiek mācības, nav iespējas ne ogot, ne sēņot. Neskatoties uz to, daļa cilvēku tomēr mēģina to ignorēt.
Stāsta mākslinieks Krišs Salmanis Latvijas laikmetīgās mākslas redzamākās izpausmes ir tādi lieli un iecienīti notikumi kā Purvīša balva un dalība Venēcijas mākslas biennālē. Bet kas nodrošina ikdienas viļņošanos, no kuras ik pārgadus nosmelt galotņu putas? Protams, mākslinieki. Taču būtisku lomu spēlē arī izstāžu telpas, mākslas centri, kā arī mākslas dzīves apskatnieki. Kā citādi lai es zinātu, ko noteikti apskatīt, kad man galīgi nav laika mākslai? Arterritory.com ir svarīgs un ilgspēlējošs mūsu laikmetīgās mākslas dzīves centrs. Tas dibināts 2011. gadā, un šobrīd ir vienīgais specializētais vizuālās mākslas medijs Latvijā. "Arterritory" uzmanības lokā ir Baltijas, Ziemeļvalstu un Centrāleiropas mākslas procesi un to izpausmes citur pasaulē. Portāls nodrošina saturu gan latviski, gan angliski. Būtiski uzsvērt, ka saturs netiek tulkots automātiski. Saturiskā koncepcija katrai valodas redakcijai tiek veidota īpaši. "Arterritory" veidotāju uzskatā māksla ir nacionālās identitātes un saziņas instruments. Viņu mērķis ir informācijas maksimāla pieejamība, katru nedēļu veidojot aktuālo Latvijas mākslas notikumu ziņu apskatu. Ik pirmdienu portālā lasāma rubrika "Kas šonedēļ notiek Rīgā un Latvijā" par mākslas jaunumiem. "Arterritory" arhīvs pierādījis sevi arī kā māksas izglītības instrumentu. Tā veidotājas ir pārliecinātas, ka māksla šodien nav noslēgta telpa, tā atrodas mijiedarbībā un sasaistē ar pārējām kultūras jomām. Tādēļ portālā var gūt informāciju arī par kino, dizainu, modi, arhitektūru un grāmatām. Manu interesi piesaistīja krievu valodas sadaļa. Tās saturs vairs netiek papildināts kara dēļ, bet arhīvs ir saglabājies un tajā (īpaši kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā) atrodami arī diezgan daudzi mākslinieciskās pretošanās piemēri no okupētās Krimas, Gruzijas kā arī pašas agresorvalsts, par kuriem citādi nebūtu uzzinājis. Līdzās darbībai interneta vidē "Arterritory.com" izdod arī drukātus izdevumus un nodarbojas ar izstāžu darbību. Tā vadītājas Una Meistere un Daiga Rudzāte regulāri uzņemas kuratoru lomu gan "Arterritory", gan sadarbības partneru projektos. Šobrīd, piemēram, ir skatāma viņu veidotā Bernāra Venē gleznu izstāde Mākslas muzejā "Rīgas birža", Purvīša balvas finālistu izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un Miervalža Poļa darbu izstāde "Egocentriķa ceļojumi" mākslas telpā "Ola". Viņu kontā ir arī trīs Venēcijas mākslas biennāles Latvijas paviljoni. Visai iespaidīgi pāris cilvēku komandai, kas mitinās vienā īrētā, ar mākslu un grāmatām piekrautā istabā. Pastāvīgas izstāžu telpas vietā izveidota galerija-klejotāja, kas piedāvā iespēju ne tikai iepazīt daudzveidīgu mākslu, bet arī nokļūt dažādās privātās telpās, kuras parasti nav atvērtas svešiniekiem. Man šis risinājums šķiet simpātisks, jo arī savas izstāžu gaitas sāku, apgūstot ar mākslu nesaistītas telpas. Man vienmēr interesē arī tas, kas sakāms pašiem māksliniekiem. No vienas puses uzskatu, ka visam jābūt pietiekami skaidram, apskatot darbus, tomēr bieži vien ir aizraujoši uzzināt darbu tapšanas aizkulises. Sarunas ar māksliniekiem var atrast daudzviet tīmeklī, varbūt tāpēc "Arterritory" šim žanram piepulcējis interesantu variāciju – sarunas ar kolekcionāriem. Tā ir atsevišķa nodaļa portālā un tajā rodama atbilde arī uz šī stāsta sākumā uzdoto jautājumu. Beļģu kolekcionāre Galila Barzilaī-Olandē apgalvo, ka "māksla ir vislabākā pretnovecošanas terapija". Droši vien neko citu jūs arī negaidījāt, bet tomēr jauki, vai ne? Iekārtojot viņas kolekcijas izstādi Rīgā, man laimējās ar viņu iepazīties, un, ja tiešām pie vainas ir māksla, tad tai ir milzu spēks. Tādēļ skatīsimies mākslu, lasīsim par to un dzīvosim mūžīgi! Vai vismaz ilgi un radoši.
Vācijā ir jauna valdība un jauns kanclers - kristīgo demokrātu līderis Frīdrihs Mercs. Tikmēr Rumānijā ir valdības krīze – premjers atkāpās pēc tam, kad uzzināja, ka koalīcijas virzītais prezidenta amata kandidāts nav pat iekļuvis vēlēšanu otrajā kārtā. Vēl lūkojam, kā notiek 9. maija Uzvaras svētku gaidīšana Maskavā. Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un LATO valdes loceklis Sandis Šrāders. Vācijas jaunā valdība startē ar aizķeršanos Sarunas par jaunās Vācijas valdības izveidi sākās jau drīz pēc 23. februāra vēlēšanām, un tajās, kā jau tika prognozēts priekšvēlēšanu periodā, piedalījās divi spēki – kristīgie demokrāti un sociāldemokrāti. Šādas t.s. „dižās koalīcijas” jau daudzkārt valdījušas Berlīnē, un lai arī plānotajai koalīcijai Bundestāgā ir vien 52% balsu, citi varianti praktiski netika izskatīti. Kā tika ziņots, galvenie pozīciju saskaņošanas aspekti saistījās ar budžeta, nodokļu un migrācijas jautājumiem. Galu galā 6. maijā jaunais kanclera Frīdriha Merca kabinets tika celts priekšā Bundestāgam, kur piedzīvoja nepatīkamu aizķeršanos: pirmo reizi pēckara Vācijas vēsturē ar koalīcijas līgumu izveidotu valdību neizdevās apstiprināt pirmajā balsošanā. Novērotāji lēš, ka vainīgi esot daži sociāldemokrātu deputāti, kuriem vai nu netīk Mercs kā kanclers, vai arī viņi tika cerējuši uz kādu valdības amatu, bet palikuši bešā. Lielākais opozīcijas spēks – galēji labējā „Alternatīva Vācijai” – tūdaļ sacēla brēku sociālajos medijos par vājo valdību un nepieciešamību rīkot jaunas vēlēšanas. Par laimi divas citas opozīcijas partijas – zaļie un kreisie – uzvedās konstruktīvi, un tas ļāva jau pēc dažām stundām atgriezties pie balsošanas procedūras un šoreiz kanclera Merca kabinetu apstiprināt. Saskaņā ar partiju vienošanos, Kristīgi demokrātiskajai savienībai un tās satelītpartijai Bavārijas Kristīgi sociālajai savienībai valdībā bez kanclera būs vēl desmit ministru vietas, savukārt Sociāldemokrātiskajai partijai – septiņas vietas, tai skaitā vicekanclera postenis. Šo amatu līdz ar finanšu ministra vietu ieņems Sociāldemokrātiskās partijas ģenerālsekretārs Larss Klingbeils. Otrs ietekmīgākais sociāldemokrāts līdzās partijas līderim jaunajā valdībā ir aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss; vienīgais no iepriekšējā kabineta ministriem, kurš saglabājis savu portfeli, un viens no nedaudziem, kuram ir federālās valdības darba pieredze. Bez viņa ar tādu ver lepoties vien divi Kristīgi sociālās savienības ministri – iekšlietu ministrs Aleksandrs Dobrinds un izglītības, pētniecības, tehnoloģiju un astronautikas ministre Doroteja Bēra, kuri savulaik ieņēmuši, attiecīgi, transporta ministra un digitalizācijas valsts ministres amatus Angelas Merkeles valdībās. Runājot par citiem nozīmīgākajiem portfeļiem, ekonomikas un enerģijas jomu vadīs kristīgā demokrāte Katerīna Raihe, savukārt ārlietas uzticētas šīs pašas partijas pārstāvim Johanam Vadefūlam. Vadefūls ilgstoši darbojies Bundestāga Ārlietu komitejā, specializējoties attiecībās ar Tuvo Austrumu valstīm, Krieviju, Ukrainu, Baltkrieviju un Rietumbalkānu valstīm. Viņš pazīstams kā regulārs Krievijas vadoņa Putina kritizētājs un jau labu laiku aizstāv Ukrainas tiesības izmantot Vācijas piegādātos ieročus Krievijas Federācijas teritorijā. Rumānija pielaiko sarkano naģeni Pagājušā gada novembra beigas un decembra sākums Rumānijā bija sen nepieredzētas politiskās intensitātes laiks, kad dažu nedēļu periodā elektorātam bija jāizraugās gan prezidents, gan abu parlamenta palātu deputātu korpuss. Abos gadījumos iezīmējās radikāli labējo un populistisko spēku ietekmes pieaugums. 1. decembrī notikušajās parlamenta vēlēšanās nozīmīgu balsu daļu valdošajai Nacionālajai koalīcijai, kas sastāv no kreisi centriskās Sociāldemokrātiskās partijas un labēji centriskās Nacionālās liberālās partijas, atņēma labējie radikāļi un populisti – Alianse rumāņu vienotībai, „S.O.S. Rumānija” un Jauno cilvēku partija. Ar Rumānijas ungāru demokrātiskās alianses līdzdalību un etnisko minoritāšu deputātu atbalstu izdevās izveidot Nacionālās koalīcijas valdību ar sociāldemokrātu Jonu Marčelu Čolaku priekšgalā. Savukārt 24. novembrī notikušajās prezidenta vēlēšanās labākie panākumi bija neatkarīgajam kandidātam Kelinam Džordžesku, kurš tiek raksturots kā labēji radikāls populists un ultranacionālists ar prokremliskām un pret NATO vērstām nosliecēm. Kad līdz otrajai vēlēšanu kārtai 8. decembrī bija atlikušas pāris dienas, Rumānijas Konstitucionālā tiesa atcēla pirmās kārtas rezultātus, konstatējot nelikumības Džordžesku kampaņā. Pāris mēnešus vēlāk radikālajam kandidātam tika izvirzītas kriminālapsūdzības, tai skaitā antikonstitucionālās darbībās un fašistisku grupējumu atbalstīšanā; dalība atkārtotajās vēlēšanās, kuru pirmā kārta notika 4. maijā, viņam ir liegta. Taču labēji radikālo nišu cīņā par valsts galvas amatu tūdaļ ieņēma nākamais pretendents – partijas Alianse rumāņu vienotībai līderis Džordže Simions. Sevi un savu partiju Simions dēvē par trampistiem, labprāt valkājot arī spilgti sarkanu beisbola cepuri kā šīs orientācijas emblēmu. Viņa līdzšinējā nostāja nav bijusi prokremliska, taču pēdējā laikā viņš izteicies pret militārā atbalsta palielināšanu Ukrainai, pieskaņojoties Donalda Trampa politikas kursam. Acīmredzami lielai daļai Rumānijas sabiedrības ir vēlme pielaikot koši mēļo beisboleni, un svētdienas balsojumā Simions ieguva labāko rezultātu – nepilnu 41% balsu. Divi nākamie pretendenti – neatkarīgais kandidāts, mēreni konservatīvais Bukarestes mērs Nikušors Dans un valdības koalīcijas kandidāts Krins Antonesku saņēma vairāk nekā 20% katrs, pie tam nepilns procents, par kuru Dans pārspēja Antonesku, noteica pie varas esošās koalīcijas izstāšanos no cīņas par valsts galvas amatu. Reaģējot uz to, premjerministrs Čolaku paziņojis par atkāpšanos no amata un sociāldemokrātu aiziešanu no koalīcijas, kura, pēc viņa vārdiem, esot zaudējusi leģitimitāti. Ievērojot spēku samēru esošajā parlamentā, grūti saskatīt kādu alternatīvu līdzšinējai varas koalīcijai. Kremļa svinību nervozais diženums Padomju–vācu kara noslēguma gadadiena, oficiozajā padomju un mūsdienu Krievijas vēstījumā dēvēta par Uzvaras dienu, ir pašreizējā Kremļa režīma ideoloģiskā patosa koncertēšanas punkts. Pēdējās desmitgadēs tie ir Maskavas galvenie svētki, un jo sevišķi nozīmīgi tad, ja gadskārta apaļa, kā tas ir arī šogad. Īpašu nokrāsu tam visam piešķir arī šī brīža situācija – Krievijas uzsāktais un jau ceturto gadu turpinātais agresijas karš pret kaimiņvalsti Ukrainu. Zīmīga ir leģitīmās Ukrainas valsts varas uzstājīga dēvēšana par nacistisku, gluži tāpat kā Staļingradas vārda piešķiršana Volgogradas starptautiskajai lidostai, tā no jauna ierakstot Krievijas kartēs asinskārā padomju diktatora vārdu. Taču Ukraina pamanījusies manāmi pabojāt gaidāmo svinību spožumu un diženumu. Nu jau krietnu laiku ukraiņu lidroboti demonstrē spēju sasniegt lokācijas dziļi Krievijas iekšienē, vairakkārt sprādzieni skanējuši arī Maskavā un tās pievārtē, tai skaitā pēdējās pāris dienās. Šo uzbrukumu dēļ uz laiku tika slēgtas Maskavas tuvumā esošās lidostas. Kremļa režīmam būtu neiedomājams apkaunojums un trieciens reputācijai, ja kaut kas tāds notiktu 9. maija militārās parādes laikā Sarkanajā laukumā. Šai notikumā paredzēta augstu ārvalstu viesu klātbūtne, tai skaitā tiek cerēts uz Ķīnas valsts un kompartijas vadītāja Sji Dziņpina, Brazīlijas prezidenta Luiza Inasiu Lulas da Silvas un Vjetnamas prezidenta To Lama ierašanos. Mēģinājums nodrošināties pret nelāgiem pārsteigumiem, acīmredzot, ir Kremļa saimnieka piedāvātā trīs dienu uguns pārtraukšana no 8. līdz 10. maijam. Ukraina uz to atbildējusi ar pretpriekšlikumu – trīsdesmit dienu pamieru, kam Krievija nav piekritusi. Tad nu Volodimirs Zelenskis izteicies, ka Ukraina nevar uzņemties atbildību par kara apstākļos Krievijas teritorijā notiekošo un negrasās piedalīties spēlītēs, kam jārada patīkama svētku atmosfēra. Tomēr 6. maijā izdevums „The Washington Post” citējis vārdā nenosauktus Ukrainas bruņoto spēku pārstāvjus, kuri apgalvojuši, ka Kijiva negrasās rīkot kādus uzbrukumus 9. maija svētku parādes laikā, ciktāl tas var izraisīt pārāk niknu Maskavas atriebību un arī sadusmot Vašingtonu. Cita Ukrainas militārpersona izteikusies, ka ap Maskavu tiek koncentrētas pretgaisa aizsardzības sistēmas no visas Krievijas, tāpēc uzbrukumam būtu maz cerību uz efektu. Tikām maskavieši brīdināti svētku laikā neizmantot pirotehniku, piedraudot ar kriminālatbildību. Tāpat viņi brīdināti, ka šais dienās var tikt atslēgti tīmekļa sakari, un zināmi traucējumi jau bijuši vērojami pirmdien. Sagatavoja Eduards Liniņš.
Par poļu režisora Konrāda Šolaiska dokumentālo filmu "Putina spēļlaukums" Kultūras rondo saruna ar režisoru un filmas Latvijas producenti Artu Ģigu. Kāpēc režisors Konrāds Šolaiskis nevienam no filmas varoņiem nesaka: "Tu melo?" Un kāpēc filma joprojām nav parādīta plašākai publikai Polijā? Divi poļu dokumentālisti dodas aizraujošā izmeklēšanas ceļojumā, lai atklātu Kremļa hibrīdkara patieso mērogu Centrālajā un Austrumeiropā. Vai Vladimira Putina mērķis ir tikai Ukraina – vai arī viņš tiešām cenšas atdzīvināt Padomju impēriju? Konrāds Šolaiskis stāsta, ka pēc filmas pirmizrādes Latvijā jautāts ne tikai par pašu filmu, bet arī, ko darīt tālāk, lai situācija mainītos, ko varam mācīties, kā to varam ietekmēt? Viņš arī atzīst, ka filma ir veidota ne tikai, lai skatītos, bet arī lai mudinātu jautāt, ko mēs varam mācīties, lai būtu stiprāki. Režisors neslēpj, ka zinājis, ka iela problēma ir Krievijas ietekmi, bet nebija iedomājies, ka tai ir tik daudz slāņu un tik plaši izplatījusies. Valstīs, kur ir lielāka Krievijas ietekme, cilvēki nevēlējās piedalīties neatkarīgu producentu veidotā filmā. Tā bijis Bulgārijā daudzās vietās un Moldovā. "Arī Polijā tajā laikā oficiālās iestādes mūs neuztvēra nopietni," bilst Konrāds Šolaiskis. Arta Ģiga stāsta, ka režisoru Konrādu Šolaiski satikās Kannu kino tirgū, režisors bija ienācis Lavijas paviljonā un prasīja, vai kādu producentu neinteresētu sadarbība šāda satura filmas līdzveidošanā. "Kondrāts iepriekšējās Polijas valdības laikā bija nonācis tādā kā izslēgto sarakstā, tāpēc nav šajā filmā oficiālas Polijas naudas. Tā ir producēta un finansēta no citu valstu naudas. Tas ir īstais Eiropas kopprodukcijas spēks, kas ļauj notikt filmām, kurām nav nacionāla atbalsta, bet kas ir nepieciešamas starptautiski," atzīst Arta Ģiga. Polijā filmu redzējuši tikai nedaudz cilvēku, tā rādīta divos festivālos, kur saņēmusi labas atsauksmes. Taču joprojām filmas veidotāji gaida atbalstu no Polijas filmu institūta un dažām partijām, lai parādītu parlamentā. Filma ir rādītā kinoteātros Čehijā, arī rādīta televīzijā Čehijā, Dānijā un Zviedrijā, bet Polijas televīzjā nav ieinteresēta un tur joprojām nav rādīta. Konrāda Šolaiska dokumentālā filma “Putina spēļlaukums” (Putin's Playground) ir Polijas, Latvijas, Norvēģijas, Vācijas, Bulgārijas un Čehijas kopražojums. Filmā pētīts, kā Krievijas prezidents Putins soli pa solim panācis, ka apdraudēta ir visa Eiropa. Pētot Krievijas slepenās operācijas un informatīvos uzbrukumus, filmas autori apceļo Poliju, Čehiju, Bulgāriju, Moldovu un Latviju, seko pa pēdām GRU aģentiem, kas atbildīgi par sprādzieniem munīcijas noliktavās un slepkavībām ar nervus paralizējošo vielu "Novičok". Dokumentālisti sastopas ar prezidentiem, premjerministriem, ministriem un pat sagūstītu krievu spiegu, atklājot, cik dziļi un sistēmiski draudi ir iesakņojušies mūsu reģionā. Latvijā dokumentālisti tiekas ar eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu un NATO Stratcom pētnieci Elīnu Langi-Ionatamišvili, kuras skaidro Putina plānu un rīcības modeli. Tālāk dokumentālisti dodas uz Daugavpili, kur tiekas ar prokrieviskiem aktīvistiem, paviesojas partijas "Stabilitātei!" birojā un pēta krievu attieksmi pret karu Ukrainā. Filma atklāj laikmetam būtisku stāstu par drošību, suverenitāti un brīvības cenu. "Putina spēļlaukums" ir izmeklējoša dokumentālā filma, kurā autori paši kļūst par stāsta dalībniekiem, daloties savās emocijās, pieredzē un reakcijās. Filma piedāvā hibrīdu formu – dokumentālu liecību, novērošanu, intervijas, arhīvu materiālus, kas atklāj, kā mūsdienu Eiropā tiek īstenots hibrīdkarš. Filma tapusi ar Nacionālā kino centra atbalstu. Mūziku filmai komponējis Rihards Zaļupe, filmas Latvijas puses producenti – studija "Red Dot Media".
Pēc finansista Kārļa Danēviča viesošanās Cilvēkjaudas klubā saņēmām daudz atsauksmju, kā viņa atbildes uz jautājumiem palīdzēja nomierināt kara draudu baiļu iespaidā satrauktos prātus un pārslēgties uz savu dzīvi. Tāpēc lūdzu Kārlim, lai ierakstām arī interviju Cilvēkjaudā, kas būtu pieejama visiem. Kārlis piekrita. Vienīgi mums neizdevās atrast datumu, kad abi esam Rīgā vienā laikā, tāpēc šo interviju ierakstījām attālināti. Paldies studijai Power-Up SPACE par šo iespēju!Šajā sarunā Kārlis sniedz savu, pieredzē un apkopotā informācijā balstītu skatījumu par ģeopolitisko situāciju, kas rada daudz raižu. Viņš piedāvā racionālu pieeju kara draudu izvērtēšanai un norāda uz latviešu lielāko vājumu — tendenci ļauties negatīvismam un populistu solījumiem.Kārlis pārliecinoši argumentē, kāpēc mums nav jāpārvērtē Krievijas militārā varenība, skaidro Baltijas valstu stratēģisko nozīmi Eiropas drošības kontekstā un dalās praktiskos padomos par finanšu un īpašumu drošību iespējamo ekonomisko izaicinājumu priekšā. Ar spēcīgu vēstījumu par latviešu spītības pozitīvo potenciālu, Kārlis mudina neļaut bailēm paralizēt mūsu ikdienu un lēmumu pieņemšanu. Viņš arī sniedz vērtīgus padomus par investīcijām un personīgo finanšu pārvaldību mainīgajos globālajos apstākļos.Kārlis ir SEB bankas valdes loceklis, Baltic Institute of Corporate Governance padomes loceklis, SOS bērnu ciematu Latvijā padomes priekšsēdētājs, SOS Children Villages International senators.Būsim laimīgi par tavu atbalstu SOS bērnu ciematiem.Ja tev ir svarīgi, ka varam turpināt Cilvēkjaudas darbu ar jaunām intervijām un lai tās visiem ir pieejams bez maksas, tad, lūdzu, atbalsti mūs kādā no šiem veidiem, kas palīdzēs segt daļu no Cilvēkjaudas izmaksām.Sarunā pieminēto informāciju atradīsi 226. sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads9:21 Kārļa Danēviča ieteikumi, uz kā balstīt savus spriedumus par kara draudiem, lai tie būtu racionāli11:49 Kādiem apstākļiem izpildoties, būtu pamats lielākam satraukumam19:02 Kārļa novērojumi par baltiešu bailēm palikt vieniem un neaizsargātiem23:18 Kāpēc Eiropai interesē Baltijas valstis un kā tas mums noder26:45 Kas ir latviešu lielākais vājums kara draudu kontekstā32:39 Iegūsti uzņēmumam vērtīgu bezmaksas konsultāciju no grāmatvedības aģentūras “Kamelota”. Piesakies uz GRĀMATVEDĪBAS EKSPERTĪZI: kamelota.lv/jauda33:41- Par kodolkara varbūtību36:10 Iemesli, kāpēc nevajadzētu pārvērēt Krievijas armijas varenību42:30 Naftas cenu loma Padomju savienības sabrukumā un mūsdienu Krievijas spējās46:46 Par īpašumu un finanšu drošību saistībā ar Trampa tarifiem52:03 Ļaunākie drošības situācijas scenāriji un kā tiem sagatavoties59:32 Latviešu spītība un kā to izmantot savā labā, lai baiļu dēļ nenoliktu savu dzīvi uz pauzes1:04:21 Kas ir pati vērtīgākā investīcija, ko izmantot arī šajā laikā1:06:48 Kādas ir potenciāli gaidāmās ekonomiskās grūtības, ņemot vērā globālos tirdzniecības karus1:17:03 Kārļa secinājumi un rekomendācijas ieguldījumu veikšanai1:23:15 Stratēģija investēšanas uzsākšanai1:28:45 Ieteikumi, ar ko būt piesardzīgam, attiecībā uz investēšanas lēmumiem1:34:55 Vai pastāv risks neatgūt savu naudu, ja notiktu uzbrukums Latvijas banku sistēmai1:37:28 Kādas ir kredītņēmēja iespējas, ja īpašums karadarbības dēļ tiktu iznīcināts1:38:52 Kāda ir nekustamā īpašuma perspektīva, ņemot vērā Latvijas demogrāfiju1:40:31 Kārļa ieteikumi no personīgās pieredzes tam, kā nekāpināt izdevumus, palielinoties ienākumiem1:43:00 Power-Up SPACE
Aizvadītajā naktī noticis viens no spēcīgākajiem Krievijas uzbrukumiem Ukrainas galvaspilsētai Kijivai, kā arī citām pilsētām. Aizsardzības ministrs informē par Latvijas austrumu robežas militāro stiprināšanu. Jaunsardzes centrs informē par valsts aizsardzības mācības īstenošanu un aktualitātēm. Klajā nākušas ziņas par diemžēl nu jau kārtējo gadījumu, kurā, iespējams, no seksuālās vardarības cietuši kāda sporta kluba bērni. Latvijas paviljons Venēcijas arhitektūras biennālē vēstīs par aizsardzības ainavu..
Lieldienu svētdienā pāvests Francisks uzrunāja tūkstošus, kas bija pulcējušies Svētā Pētera laukumā Vatikānā. Jau nākamajā rītā, 21. aprīlī, pasauli aplidoja ziņa, ka savā astoņdesmit devītajā mūža gadā katoļu baznīcas galva devies mūžībā. Sarunas par uguns pārtraukšanu Ukrainā nevedas. Aktualitātes analizē politologs Arturs Bikovs un Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Sede vacante Lieldienu svētdienā pāvests Francisks uzrunāja tūkstošus, kas bija pulcējušies Svētā Pētera laukumā Vatikānā. Varēja cerēt, ka pontifiks, kurš ziemas beigās vairāk nekā mēnesi pavadīja slimnīcā, cīnoties ar abpusēju pneimoniju un elpceļu infekciju, ir atlabis. Tomēr jau nākamajā rītā, 21. aprīlī, pasauli aplidoja ziņa, ka savā astoņdesmit devītajā mūža gadā katoļu baznīcas galva devies mūžībā. Vēsturē viņš paliks kā pirmais pāvests, kurš dzimis Amerikā un Dienvidu puslodē, pirmais pēc teju trīspadsmit gadsimtu pārtraukuma, kurš nav dzimis Eiropā, kā arī pirmais, kurš piederējis Romā ne pārāk ieredzētajam Jezuītu ordenim. Nācis pasaulē kā itāliešu imigrantu atvase Argentīnas galvaspilsētā Buenosairesā, Horhe Mario Bergolio vidusskolā ieguva ķīmijas tehnologa specialitāti, bet deviņpadsmit gadu vecumā, sajutis sevī priestera aicinājumu, iestājās jezuītu koledžā un trīs gadus vēlāk arī ordenī. Ar darbību ordeņa struktūrās, tālāko izglītošanos un pedagoga darbu ordeņa pārraudzītajās mācību iestādēs saistījās viņa mūža nākamās pāris desmitgades, līdz 1992. gadā viņš tika iecelts par Buenosairesas palīgbīskapu. 1998. gadā, iepriekšējam Buenosairesas arhibīskapam beidzot savas šīs zemes gaitas, Bergolio ieņēma viņa vietu, kurā sabija līdz 2001. gadam, kad toreizējais pāvests Jānis Pāvils II iecēla viņu kardināla kārtā un uzticēja vairāku kongregāciju vadību. Kā vēstījuši avoti Vatikānā, kardināls Bergolio bijis otrs nopietnākais pretendents jau 2005. gada konklāvā, kurš galu galā tomēr izraudzījās par pontifiku Jozefu Aloīzu Racingeru, pāvestu Benediktu XVI. Visbeidzot, kad 2013. gada februārī Benedikts atkāpās no amata, par viņa varas mantinieku kļuva Horhe Bergolio, pieņemdams Fanciska vārdu, tā godinot pieticības, pazemības un visaptverošas mīlestības sludinātāju Svēto Francisku no Asīzes. Arī pats pāvests Francisks sava pontifikāta laikā iemantojis ievērību ar vienkāršību un pieticību ikdienā un ārējās izpausmēs. Viņa nonākšana katoļu baznīcas hierarhijas virsotnē apliecināja pārmaiņas, kuras modernajā pasaulē piedzīvo baznīca, kļūdama globālāka un daudzveidīgāka. Viņš pats centās iet vidusceļu starp tradicionālistisko un reformisko ievirzi. Nu pasaules mediji piesauc tos, kuri varētu stāties viņa vietā, un lēš, vai turpinājums saistīsies ar Franciska iesākto piesardzīgo pārmaiņu attīstību, vai ar pagriezienu atpakaļ konservatīvajā virzienā. Ar pirmo variantu saista pirmām kārtām aizgājušā pāvesta līdzstrādniekus no Vatikāna aprindām – kardinālus Pjetro Parolinu, Mateo Dzupi, Žoze Tolentinu Mendosu, arī Jeruzalemes latīņu patriarhu Pjerbatistu Picabellu, ar otro – gvinejiešu izcelsmes kardinālu Robēru Sarā, bet jo sevišķi Ungārijas primasu, kardinālu Pēteru Erdē. Aizkaitinātie miera baloži 18. aprīlī, runājot ar žurnālistiem pēc sarunām Parīzē, kurās piedalījās Savienoto Valstu, Francijas, Lielbritānijas, Vācijas un Ukrainas pārstāvji, ASV valsts sekretārs Marko Rubio paziņoja, ka ja miera sarunu procesā nebūs drīza progresa, amerikāņi ir gatavi atteikties no tālākas līdzdalības. Prezidentam Trampam esot gana daudz rūpju citur pasaulē. Līdzīgā garā tai pašā dienā izteicās arī pats Baltā nama saimnieks. Nekas gan netika teikts par militāro atbalstu Ukrainai, taču daudzi uzskata, ka šāda amerikāņu „atmešanās”, lietojot kāršu spēlmaņu terminoloģiju, pēc noklusējuma nozīmētu arī palīdzības izbeigšanu. Parīzē amerikāņu puse likusi priekšā ukraiņiem savu miera risinājuma ietvaru, kura detaļas gan joprojām paliek publiski nezināmas. Tomēr neoficiāli medijos nonākusī informācija liecina, ka priekšlikumi ietver karadarbības apturēšanu pie esošās frontes līnijas, amerikāņu veto Ukrainas iestājai NATO un Krimas atzīšanu par Krievijas sastāvdaļu. Par pēdējo Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis jau paziņojis, ka viņa valsts neatzīs Krimu par Krievijai likumīgi piederošu. Šī Ukrainas pozīcija, kas ir pilnīgi pamatota no starptautisko tiesību viedokļa, visdrīzāk ir iemesls, kāpēc ne Marko Rubio, ne prezidenta Trampa sūtnis sarunām ar Krieviju Stīvs Vitkofs neieradīsies uz sarunu raundu, kas šodien, 23. aprīlī, paredzēts Londonā ar Savienoto Valstu, Lielbritānijas, Francijas, Vācijas un Ukrainas līdzdalību. Vašingtonu šeit pārstāvēšot prezidenta Trampa sūtnis sarunām ar Ukrainu Keits Kellogs. Kā izdevumam „Financial Times” atzinis kāds anonīms Baltā nama administrācijas pārstāvis, pret Kijivu šobrīd tiek vērsts pamatīgs spiediens, lai tā piekāptos, un Donalds Tramps tad varētu rotāties ar miera nesēja lauriem. Taču amerikāņu aizkaitinājums par miera procesa bremzēšanos, acīmredzot, atstājis zināmu iespaidu arī uz Putinu, kurš nevēlas, lai Tramps pavisam atmestu ar roku savai miera baloža misijai. Ar šādiem apsvērumiem būtu skaidrojama Kremļa Lieldienās izsludinātā trīsdesmit stundu uguns pārtraukšana, kas gan Krievijas izpildījumā nozīmējusi tikai pauzi artilērijas apšaudēs, mazāk kājnieku uzbrukumu, bet joprojām aktīvus lidrobotu triecienus pa ukraiņu pozīcijām. Kā turpinājums ir Krievijas vadoņa Putina šīsnedēļas paziņojums, ka Kremlis būtu gatavs tiešām sarunām ar Ukrainu. Uz to prezidents Zelenskis atbildējis, ka Ukraina ir gatava sarunām jebkurā formātā, bet tikai pēc tam, kad tiks pārtraukta uguns frontē. Sagatavoja Eduards Liniņš.
Kamēr Ukrainā nerimst Krievijas uzbrukumi, 23. aprīlī Londonā vairāku valstu pārstāvji spriež, kā tad panākt beznosacījumu uguns pārtraukšanu karā Ukrainā. Uz Ukrainu sūta palīdzības kravu, pirmo reizi – arī Latvijā ražotu jūras dronu. Atšķiras Saeimas komisiju viedoklis, vai visiem par vēlēšanu rīkošanu atbildīgās Centrālās vēlēšanu komisijas locekļiem nepieciešama pielaide darbam ar valsts noslēpumu. Šogad aprit 18 gadi, kopš Latvijā notiek Lielās Talkas pasākumi visā valstī. Latvija palikusi vienīgā kandidāte no Austrumeiropas valstu grupas uz vietu ANO Drošības padomē. Latvijas U-18 un jaunāku puišu hokeja izlase sāks pasaules čempionātu ASV.
Ukrainā 14. aprīlī izsludinātas sēras pēc Krievijas asiņainā uzbrukuma Sumu pilsētai, kurā desmitiem cilvēku nogalināti, bet vairāk nekā simts ievainoti. Izglītības un zinātnes ministrija otro gadu pēc kārtas nolēmusi iesaldēt 9. klases eksāmenu nokārtošanas slieksni pie 10 procentiem. Darba grupa pirmos priekšlikumus birokrātijas mazināšanai rosina izpildīt jau līdz Jāņiem. Valsts aizsardzības dienesta jauniešu, kas dienestam piesakās brīvprātīgi, veselības stāvoklis ir labāks nekā obligātā kārtā iesaukto vidū, kam galvenās problēmas ir dažāda veida psiholoģiska rakstura problēmas.
Pēc pieciem gadiem veselības aprūpes sistēmā varētu trūkt aptuveni 2400 darbinieku. Eiropas Savienība divus miljardus no ienākumiem no Krievijas aktīviem ieguldīs Ukrainas militārās rūpniecības attīstībā. Baltijas valstu Zemkopības ministri šodien parakstījuši kopīgu deklarāciju, kurā uzsvērta lauksaimniecības būtiskā nozīme pārtikas nodrošinājuma jomā. 100 jaunieši no visiem Latvijas reģioniem iejūtas deputātu lomā. Ķīna no 12. aprīļa paaugstinās muitas tarifu ASV preču importam no līdz 125- %, tādējādi atbildot uz Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa ieviestajiem apjomīgajiem tarifiem preču importam no Ķīnas.
Saeimā vērtēs opozīcijas ieceri liegt Krievijas un Baltkrievijas preču tirdzniecību Latvijā. Tramps paziņojis, ka uz 90 dienām atliek paaugstināto ievedmuitas ieviešanu. Arī Eiropas Savienība uz 90 dienām atliek atbildes tarifu ieviešanu importam no ASV. Ukraina un ASV turpina darbu pie savstarpējās vienošanās par ASV piekļuvi Ukrainas derīgajiem izrakteņiem un šīs nedēļas nogalē uz ASV dosies ukraiņu delegācija vienošanās tehniskā projekta sagatavošanai. Izraēlā asi kritizē Makrona ieceri atzīt Palestīnas valsti. Robežsargi aizturējuši divus nelegālo imigrantu pārvadātājus.
Pagājusī sestdiena, 5. aprīlis, kļuva par līdz šim plašāko pret prezidenta Trampa administrāciju vērsto protestu dienu. Vismaz verbālā līmenī valsts sekretārs Marko Rubio saviem kolēģiem, pārējo NATO valstu ārlietu ministriem, samitā Briselē sniedza gaidīto – Amerikas pārstāvis apliecināja, ka viņa valsts joprojām ir nelokāmi uzticama alianses locekle. Aktualitātes analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un LATO valdes loceklis Sandis Šrāders un politologs Andis Kudors. Kam piederēs Savienotās Valstis? Pagājusī sestdiena, 5. aprīlis, kļuva par līdz šim plašāko pret prezidenta Trampa administrāciju vērsto protestu dienu. Vienojušies zem lozunga „Rokas nost!”, kā lēš, apmēram pusmiljons amerikāņu pulcējās vairāk nekā 1300 protesta mītiņos visās pavalstīs. Visplašākais, ar daudzu tūkstošu piedalīšanos, notika Vašingtonā. Tā ir reakcija uz daudzo un dažādo izrīcību klāstu, kuru amerikāņu sabiedrībai pagājušajos divarpus mēnešos likusi piedzīvot tās jaunā administrācija. Visai bieži protestētāju rokās bija redzami plakāti, kas vēstīja: „Es nebalsoju par Īlonu Masku”, un tamlīdzīgi. Multimiljardieris, kuru nu jau arī preses slejās dēvē par neoficiālo prezidentu, kļuvis par simbolisku figūru, kas personificē iespējamo pretlikumīgo varas sagrābšanu. Esot prezidenta vecākā padomnieka statusā, kas neparedz oficiālas pārvaldes funkcijas, faktiski Masks vada jaunizveidoto Valdības efektivitātes departamentu – vienību, kam dotas plašas pilnvaras lemt par valsts aģentūru darbības iesaldēšanu, sašaurināšanu vai pat pārtraukšanu. Departamenta rosīšanās rezultātā jau vairāki desmiti tūkstošu valsts aparāta darbinieku atlaisti no darba. Daudzviet atlaisto vietā pieņemti prezidenta atbalstītāju lokam piederīgi ļaudis. Sevišķi plašu rezonansi guvuši administrācijas mēģinājumi likvidēt Savienoto Valstu Starptautiskās attīstības aģentūru, Izglītības departamentu un Patērētāju finansiālās aizsardzības departamentu. Līdz ar pastāvīgajām iebildēm par pilnvaru pārsniegšanu Efektivitātes departamenta darbošanās saistās arī ar aizdomām par piekļuvi privātiem datiem un pat iespējamām manipulācijām ar attiecīgajām datubāzēm. Februāra sākumā, kad izpaudās ziņas par Maska padoto piekļūšanu federālajai maksājumu sistēmai, prominentais ekonomists, Nobela prēmijas laureāts Pols Krugmans rakstīja: „Iespējams, mēs jau pieredzam ko līdzīgu 21. gadsimta apvērsumam. Tanku ielās var nebūt, taču efektīva valdības kontrole, iespējams, jau ir izslīdējusi no ievēlēto amatpersonu rokām.” Pēdējās nedēļās sevišķu satraukumu izraisījusi nacionālās senjoru veselības apdrošināšanas programmas „Medicare” un maznodrošināto veselības aprūpes atbalsta programmas „Medicaid” iespējamā nozīmīgā sašaurināšana; tāpat dažādus pabalstus un pensijas izmaksājošās Sociālās nodrošināšanas aģentūras budžeta apcirpšana. Federālais budžets, kuru administrācija virza apstiprināšanai Kongresā, paredz pamatīgu nodokļu samazinājumu turīgākajiem pilsoņiem, un tiek lēsts, ka attiecīgo budžeta „caurumu” var aizlāpīt tikai ar sociālajām izmaksām atņemtiem līdzekļiem. Vēl citi plakāti mītiņos vēsta par nepatiku pret imigrantu deportēšanu, transpersonu tiesību aizskārumu un prezidenta Trampa labvēlību pret Krievijas vadoni Putinu. Aizsardzība – Amerikas solījumi un Eiropas ieceres Vismaz verbālā līmenī valsts sekretārs Marko Rubio saviem kolēģiem, pārējo NATO valstu ārlietu ministriem, pērnās nedēļas samitā Briselē sniedza gaidīto – Amerikas pārstāvis apliecināja, ka viņa valsts joprojām ir nelokāmi uzticama alianses locekle. Pretējās domas esot „histērija un hiperbola”. Tomēr viņš nekavējās atgādināt sava šefa uzstādījumu par pieciem procentiem no iekšzemes kopprodukta, kurus Eiropas partneriem būtu jātiecas ieguldīt aizsardzības budžetā. Šobrīd, kā zināms, visai daudzas dalībvalstis šai ziņā joprojām ir zem divu procentu robežas. Un vispār – pāri samita norisei platu ēnu meta prezidenta Trampa dažas dienas iepriekš izsludinātie ievedmuitas tarifi, kas Eiropas Savienības valstu gadījumā, kā zināms, ir 20%. Kā izdevumam „Politico” atstāstījis kāds no pasākuma dalībniekiem, vienā no apspriedēm Francijas delegācijas loceklis sarkastiski pateicies amerikāņu kolēģiem par potenciālo globālās ekonomikas nograušanu – tā piecu procentu iekšzemes kopprodukta latiņa būšot zemāka un vieglāk sasniedzama. Tikām marta vidū Eiropas Komisija nāca klajā ar savu „Eiropas aizsardzības gatavības balto grāmatu – 2030”. Šī savienības aizsardzības spēju stiprināšanas piecgadu plāna tapšana bija divu baltiešu – augstās pārstāves ārlietu un drošības politikas jautājumos Kajas Kallasas un aizsardzības un kosmosa komisāra Andrjus Kubiļus – rokās. 2030. gads kā perspektīvais atskaites punkts nav nejaušs – tiek lēsts, ka šādā termiņā Krievija centīsies sagatavoties iebrukumam kādā no Eiropas Savienības valstīm. Dokuments nepārprotami konstatē, ka veselā virknē aspektu Eiropas aizsardzības potenciāls ir nepietiekams draudu novēršanai, pie tam tā strauju uzlabošanu kavē koordinācijas deficīts. Pirmais solis vienotai rīcībai marta sākumā ir „ReArm Europe”programma ar tās astoņsimt miljardu finansējuma plānu. Tomēr jau tagad ir skaidrs, ka ar to ne tuvu nepietiek. Kā 7. aprīlī ziņoja telekanāls „Euronews”, 11. aprīlī Varšavā tiksies divdesmit septiņu Eiropas Savienības dalībvalstu, kā arī Lielbritānijas, Norvēģijas un Šveices finanšu ministri, lai apspriestu jaunas institūcijas – Eiropas Aizsardzības mehānisma – izveidi. Pēc darbības modeļa tas līdzinātos Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankai ar Eiropas Komisiju kā kapitāla turētāju. Projekts, kuru izstrādājusi domnīca „Breugel” jeb Briseles Eiropas un globālās ekonomikas laboratorija, paredz, ka šī institūcija varētu ne vien veidot vienotu aizsardzības industrijas tirgu, bet arī kļūt par īpašnieku stratēģiskiem objektiem, kā, piemēram, izlūkošanas un sakaru pavadoņu sistēmai. Sagatavoja Eduards Liniņš.
Zemgalietis Frīdrihs Vesmanis bija Saeimas pirmais priekšsēdētājs un Latvijas sūtnis Anglijā, kura dzīve aprāvās 1941. gadā izsūtījumā Soļikamskā. Aprīļa vidū viņa 150. atceres gadadiena. Viņa dzimtas un arī paša Frīdriha Vesmaņa dzīvesstāsts raidījumā. Taču varbūt šis stāsts būs ne tikai par personību – Frīdrihu Vesmani, bet par paaudzi. To Jaunās Strāvas ideju aizrauto, Piektā gada dumpinieku paaudzi, kuru drosme un idejas vēlāk veda pie Latvijas valsts dibināšanas. Un arī par dzimtu, viņu tēviem un mātēm, kuri izpirka no muižām mājas, būvēja saimniecības, lai radītu patvēruma vietu drosminiekiem. Bet varbūt šis stāsts būs par mūsdienām, Latvijas valsts atjaunošanu deviņdesmitajos, kas deva iespēju no jauna pētīt un stāstīt noklusētos dzimtas vēstures stāstus Vesmaņu dzimtas turpinātājiem. Raidījuma viesi ir Marija Kaupere, Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja direktora vietniece, un biedrības “Vesmaņi” pārstāvji – tās dibinātāji Ieva Marga Markausa, Frīdriha Vesmaņa māsas Annas mazdēla Jura sieva, un Ansis Bazons, Vesmaņa māsas Marijas mazdēls. Frīdrihs Vesmanis dzimis 1875. gada 15. aprīlī, viņa vecāki bija zemnieki, Kārlis un Elizabete Vesmaņi. Ģimenē vēl auga četras meitas un divi dēli, nemierīgos laikos, līdz pat 20. gs. 40tajiem gadiem “Kraukļu” mājas bija vieta, kur atgriezties Kārļa un Lībes pēctečiem. Savās atmiņās Frīdrihs Vesmanis raksta, ka no pārkrievošanas viņu glābis Jelgavas ģimnāzijas skolotājs Kārlis Mīlenbahs latviešu skolēnu “literāriskajā pulciņā”. Laikā, kad viņš strādā par mājskolotāju Igaunijā, Vesmanis kļūst par laikraksta “Dienas Lapa” līdzstrādnieku. Vesmanis nolemj kļūt par juristu, iestājas Pēterburgas universitātē, taču jau pirmajā kursā tiek apcietināts par līdzdalību Jaunās Strāvas kustībā. Godīgi atsēž sodu, dodas apciemot tēva mājas. Kur uzzina, ka otrs sods, vēl bargāks par šo pašu nodarījumu viņam piespriests Baltijas guberņā. Vesmanis nolemj bēgt, dodas uz Angliju, kur patiesi iesaistās revolucionārajā kustībā. Apgūst burtliča amatu, organizē sociāldemokrātu nelegālās preses izdevumu drukāšanu. Latvijā, somā ar dubultdibenu, to palīdz nogādāt Berta Krisone. Paradoksāli, bet cariskās Krievijas represijas rada apstākļus, kuros Frīdrihs Vesmanis apgūst vēlākajā Latvijas sūtņa Lielbritānijā darbā tik vajadzīgo angļu valodu. 1907. gadā, kad Vesmanis izveido ģimeni, viņam jau ir jurista diploms, viņš ir saimnieka dēls. Pirmais pasaules karš izjauc salīdzinoši mierīgo Jelgavas advokāta dzīvi. Vesmaņi evakuējas uz Petrogradu, kur viņi darbojas bēgļu atbalstam. Frīdriha Vesmaņa dzīvesstāstu šai raidījumā stāstām no dzimtas skatu punkta. Jā, šis stāsts atšķiras no Nacionālās enciklopēdijas šķirkļa, jo sarunās spilgtāk izgaismojas tie dzīves posmi, kuros bijis vajadzīgs Kraukļu mājinieku atbalsts, kur krustojušās dzimtai piederīgo dzīves. Nenoliedzami Vesmaņa politiskās karjeras augstākais punkts ir bijis Saeimas priekšsēdētāja amats, šos pienākumus viņš veicis trīs gadus, laikā no 1922. līdz 1925. gadam. Par diplomātu – Latvijas valsts ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Lielbritānijā Vesmanis kļūst tūlīt pēc Saiemas priekšsēdētāja amata atstāšanas, 1925. gadā. Abos šajos amatos, ļoti būtiska ir viņa dzīvesbiedres, Bertas Krisones, vēlāk Vesmanes klātbūtne, kura ar Vesmani dalīja arī viņa revolucionāro pagātni. Berta Krisone bija viena no pirmajām Pēterburgā augstāko izglītību ieguvušajām latviešu sievietēm, politiķe, Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas biedre un Satversmes sapulces deputāte.
Valdība Valsts policijas priekšnieku Armandu Ruku apstiprināja amatā uz vēl vienu termiņu. Civilās aizsardzības stiprināšanā Rīgā iesaistīsies arī skauti un gaidas. Pakāpeniski palielināt drošības naudu, kas pirms Saeimas vēlēšanām nav mainīts jau 30 gadu – to paredz sagatavotie likuma grozījumi, kam drīzumā klāt ķersies Saeima. Saeimas komisijā skata jaunu likumu biobanku attīstības veicināšanai Latvijā. Putins paraksta dekrētu par 160 000 Krievijas pilsoņu iesaukšanu armijā. Nakts uz otrdienu bija pirmā šajā gadā Ukrainā, kas aizvadīta bez Krievijas masveida kaujas dronu uzbrukuma.
Tas, ka Donalda Trampa otrās prezidentūras laiks nebūs vienkāršs, bija zināms jau pirms vēlēšanām, tomēr tādus Savienoto Valstu ārpolitikas un arī iekšpolitiskos manevrus, kādus kā redzam tagad un to ietekmi, šķiet, prognozēja retais. Kāda nākotne gaida Rietumus, vai esam demokrātijas globāla sabrukuma priekšā? Krustpunktā analizē Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks, vēsturnieks Valdis Kuzmins, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Vents Sīlis, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes Socioloģijas nodaļas asociētā profesore Baiba Bela un Latvijas Universitātes lektors, zvērināts advokāts, biroja "Cobalt" partneris Lauris Liepa. Pasaulē viss plūst un mainās, un kurš gan to vēl labāk zina kā vēstures pētnieki? Bet tajā pašā laikā šķiet, ka cilvēkam nav viegli piemēroties visām pārmaiņām. Pēdējā laikā Krustpunktā studijā viesi bieži atkārto domu, kas mums pārņem arvien vairāk, proti, ka mēs un vispār visa Rietumu pasaule tagad saskaras ar tādiem izaicinājumiem, kas tai sen nav bijuši. Tā gan esam teikuši ne vienā vien krīzē. Kad sākās lielais migrācijas vilnis, tā sacījām. Kad pasauli pārņēma Covid pandēmija, teicām - cik sen tā nav tas bijis. Tad, protams, Krievijas karš visu satricināja vēl vairāk. Tagad, lūkojoties uz Donalda Trampa plosīšanos - solījumiem anektēt Grenlandi, pakļaut Kanādu un vispār padarīt Ameriku savā izpratnē par varenu lielvaru, daudzi patiešām nesaprot, kur mēs virzāmies, kas notiek ar Rietumu demokrātiju, tās lielajām vērtībām? Kā tas izdzīvos, kas jādara, lai tās nepazaudētu? Tajā laikā, kad lielvaras pārņem vēlme savu negausību realizēt, lai cik dārgi tas kādiem arī maksātu, šādi globāli un fundamentāli jautājumi rodas cilvēku prātos, un mēs tos uzdodam savos sociālajos kontos, meklējot atbildes. Jautājums: vai atbildes vispār ir?
Skandāls, kas nule satricinājis prezidenta Trampa administrāciju, ieguvis „Signalgeitas” nosaukumu. Pēc kārtējā sarunu raunda starp Krievijas un ASV un Ukrainas un ASV delegācijām Saūda Arābijā Vašingtona nāca klajā ar paziņojumu, ka panākta vienošanās par ugunspārtraukšanu Melnajā jūrā. Turcijas policija līdz ar simts citām personām aizturēja Stambulas mēru Ekremu Imamoglu. Notikumus analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un politologs Arnis Latišenko. Tērzēšana ar sekām Skandāls, kas nule satricinājis prezidenta Trampa administrāciju, ieguvis „Signalgeitas” nosaukumu. „Signal” ir tīmekļa saziņas platforma, kas diezgan iecienīta Savienoto Valstu ierēdņu vidū, jo tai ir dažas saziņas konfidencialitāti veicinošas īpašības. Tomēr šī platforma nav ASV valdības oficiāli sertificēta ierobežotas pieejamības informācijas apritei. Prezidenta Trampa padomnieks nacionālās drošības jautājumos Maikls Volcs izveidoja „Signal” tērzēšanas grupu, lai apspriestu kopš 15. marta izvērstos ASV militāro spēku triecienus Jemenas hutiešu nemierniekiem. Piedalījās praktiski visi pašreizējās administrācijas nozīmīgākie cilvēki: viceprezidents Džeimss Deivids Venss, valsts sekretārs Marko Rubio, aizsardzības ministrs Pīts Hegsets, Centrālās Izlūkošanas pārvaldes direktors Džons Retklifs, Nacionālās izlūkošanas direktore Talsija Gabarda, finanšu ministrs Skots Besents, prezidenta īpašais vēstnieks Tuvajos Austrumos Stīvs Vitkofs un vairāki citi. Acīmredzot kļūmes dēļ grupai tika pieslēgts arī žurnāla „The Altantic” galvenais redaktors Džefrijs Goldbergs. Neviena nepamanīts viņš sekoja saziņai, pēc tam no tās atslēdzās un 24. martā publicēja rakstu ar nosaukumu „Trampa administrācija nejauši piesūtīja man teksta ziņojumus ar saviem kara plāniem”. Tā nu atklājās, ka militārās plānošanas jautājumi, kam pašsaprotami būtu jābūt ļoti rūpīgi glabātam noslēpumam, tikuši apspriesti saziņas platformā kā kādi brīvdienu izbraukuma plāni vai olu kulteņa receptes. Jāteic, redaktors Goldbergs bija pietiekami apzinīgs, lai neatklātu neko tādu, kas tiešām varētu radīt nopietnus militāri taktiskus riskus, tomēr šis un tas no saziņas satura nācis gaismā. Sevišķi netīkami skan viceprezidenta Vensa, aizsardzības ministra Hegseta izteikumi par „liekēžiem eiropiešiem”, kuriem jāpiestāda rēķins par Eiropai nozīmīga ūdensceļa atbrīvošanu ar amerikāņu spēkiem. Kā publikācijā norāda Džefrijs Goldbergs, šī tērzēšana „Signal” platformā rada nopietnas bažas par nacionālās drošības situāciju un ir, iespējams, Savienoto Valstu Spiegošanas likuma pārkāpums. Publikācijai sekoja pretrunīgi paziņojumi, Nacionālās drošības padomes pārstāvim Braienam Hjūzam pilnībā atzīstot notikušo, savukārt aizsardzības ministram Hegsetam un arī prezidentam Trampam nogānot redaktoru Goldbergu un viņa žurnālu, starp citu, vienu no prominentākajiem, kopš 1857. gada pastāvošu izdevumu. „Signalgeitas” tēma dominēja arī 25. martā Senāta Izlūkošanas komitejā, kur uz iepriekš plānotu noklausīšanos bija ieradušies Nacionālās izlūkošanas direktore Gabarda un CIP direktors Retklifs. Pagaidām Baltā nama pārstāvju izteikumu tonis liek domāt, ka administrācija nolēmusi „atšaudīties” ar apgalvojumiem par kārtējo politiski motivēto prezidenta Trampa „naidnieku” uzbrukumu. Kremļa diskrētā miermīlība 25. martā pēc kārtējā sarunu raunda starp Krievijas un ASV un Ukrainas un ASV delegācijām Saūda Arābijā Vašingtona nāca klajā ar paziņojumu, ka panākta vienošanās par ugunspārtraukšanu Melnajā jūrā. Pārtraucot karadarbību, tiktu atvērtas ostas komerciālajam transportam, pirmām kārtām Krievijas un Ukrainas lauksaimniecības produkcijas eksportam. Šī vienošanās papildinātu to, kas paredz atturēšanos no triecieniem enerģētikas infrastruktūrai. Krievijas ir apgalvojusi, ka šī vienošanās esot spēkā kopš 18. marta, tikām Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis nosaucis šos apgalvojumus par kārtējiem Maskavas meliem. Starplaikā abas karojošās puses ir izdarījušas triecienus par objektiem, uz kuriem varētu attiekties šī vienošanās. Vakar Krievija publiskoja attiecīgās infrastruktūras kategorijas tās ieskatā: naftas pārstrādes rūpnīcas, naftas un gāzes cauruļvadi un uzglabāšanas ietaises, tostarp pārsūknēšanas stacijas, elektroenerģijas ražošanas un pārvades infrastruktūra, tostarp spēkstacijas, apakšstacijas, transformatori un sadalītāji, tāpat atomelektrostacijas un hidroelektrostaciju aizsprosti. Kas attiecas uz ugunspārtraukšanu jūrā, Kremlis pēc tās izziņošanas publiskojis papildu nosacījumus, proti – Krievija to sākšot ievērot tikai pēc tam, kad tiks atceltas sankcijas un ierobežojumi Krievijas Lauksaimniecības bankai un citām finanšu institūcijām, kas iesaistītas lauksaimniecības produkcijas tirdzniecībā. Prezidents Tramps, Baltajā namā tiekoties ar Savienoto Valstu vēstniekiem, izteicies, ka viņa administrācija apsverot šīs Maskavas prasības. Tas jau izraisījis kārtējās spekulācijas par Vašingtonas gatavību pakalpot Putina režīmam. Šādus noskaņojumus krietni uzkurinājusi arī ASV prezidenta īpašā vēstnieka Stīva Vitkofa nesenā intervija Trampam pietuvinātajam žurnālistam Takeram Karlsonam, kurā Vitkofs demonstrēja diezgan paviršu priekšstatu par Ukrainas situāciju un Kremlim un tā saimniekam komplimentāras domāšanas klišejas. Kas attiecas uz iespējamu sankciju atcelšanu, tad tādai būtu nepieciešama arī Eiropas Savienības un citu rietumvalstu piekrišana, un var tikai minēt, kādas sviras Baltā nama saimnieks šai ziņā varētu mēģināt iedarbināt. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis norādījis, ka Krievijas rīcība, pēc sarunu beigām izvirzot jaunus papildu noteikumus, ir sarunu partneru maldināšana. Ukraina Aizsardzības ministrija, savukārt, paziņojusi, ka par ugunspārtraukšanas pārkāpumu jebkādus Krievijas Melnās jūras flotes manevrus ar mērķi atgūt karadarbības rezultātā zaudētās pozīcijas jūras rietumdaļā. Bīstamais pilsētas galva 19. martā Turcijas policija līdz ar simts citām personām aizturēja Stambulas mēru Ekremu Imamoglu. Viņš tiek uzskatīts par nopietnāko prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana politisko konkurentu un galveno opozīcijas kandidātu 2028. gadā gaidāmajās prezidenta vēlēšanās. Dienu iepriekš Stambulas Universitāte anulēja viņa pirms ceturtdaļgadsimta iegūtos zinātniskos grādus biznesa vadībā un cilvēkresursu vadībā, apgalvojot, ka to piešķiršanā konstatētas atkāpes no noteikumiem. Starp citiem aizturētajiem ir divu Stambulas rajonu pašvaldību galvas, citi opozicionārās Demokrātiskās Tautas partijas aktīvisti, uzņēmēji un žurnālisti. Stambulas galvenā prokuratūra izvirzījusi İmamoglu apsūdzības noziedzīgas organizācijas vadīšanā, korupcijā, izspiešanā, kukuļņemšanā un naudas atmazgāšanā, kas saistīta ar pašvaldību līgumiem. Tāpat viņš tika apsūdzēts atbalstā par teroristisku organizāciju pasludinātajai Kurdistānas strādnieku partijai, jo veidojis priekšvēlēšanu aliansi ar kurdu intereses pārstāvošo Tautu līdztiesības un demokrātijas partiju, kas ir legāla politiska organizācija. Vēlāk šo apsūdzības daļu tiesa gan atcēla, koncentrējoties uz korupcijas tēmu. Šķiet, vara nebija rēķinājusies ar tik plašiem sabiedrības protestiem, kādi sākās pēc Imamoglu un viņa līdzgaitnieku arestiem. Stambulas, Ankaras, Izmiras ielās izgāja tūkstošiem protestētāju, kuru vidū sevišķi daudz ir studentu. Pūlis skandēja „Erdogans – diktators!” un „Imamoglu – tu neesi viens!” Valdība reaģēja ar pulcēšanās aizliegumiem, taču nākamajās dienās protesti tikai vērsās plašumā, pie tam tie aptvēra arī teritorijas, kas tradicionāli tikušas uzskatītas par prezidenta Erdogana un viņa Taisnīguma un attīstības partijas atbalsta punktiem. Notika sadursmes ar policiju, kura pret protestētājiem lietoja piparu gāzi un bloķēja pieejas atsevišķām ielām un iestādēm. Līdz šodienai, 26. martam, policija arestējusi vairāk nekā 1400 demonstrantus, no kuriem gandrīz tūkstotis joprojām ir apcietinājumā. Tiek ziņots, ka Turcijā ierobežota pieeja daudziem sociālās tīklošanas resursiem. Eiropadome reaģējusi uz notiekošo ar paziņojumu, ka tās ieskatā notiekošajam ir visas politiskā spiediena pazīmes. Visai pamanāmi uz notikušo reaģēja arī Turcijas liras kurss, nokrītoties par vairāk nekā 16 procentpunktiem un sasniedzot vēsturiski zemāko vērtību pret ASV dolāru. Pēc visām likumdošanas izmaiņām, kuras ļāvušas Erdoganam pavadīt Turcijas varas virsotnē jau divdesmit divus gadus, vispirms kā premjerministram, tad kā prezidentam, 2028. gadā viņš vairs nevar pretendēt uz nākamo termiņu, ja vien nepanāks izmaiņas konstitūcijā vai nesarīkos ārkārtas vēlēšanas pirms sava termiņa beigām. Sagatavoja Eduards Liniņš.
Jau ierasti ASV prezidenta Donalda Trampa aktivitātes ir visas pasaules mediju uzmanības centrā. Bet, kā mēdz teikt, ir nianses. Vakar visi ar nepacietību gaidīja ziņas pēc Donalda Trampa un Vladimira Putina sazvanīšanās. Tā ilga teju divas stundas. Krievi esot vien piekrituši daļējam pamieram, respektīvi, uguns pārtraukšanai, pārtraucot triecienus pa infrastruktūras un enerģētikas objektiem vai varbūt tikai enerģētikas infrastruktūras objektiem. Tiesa, jau pēc pāris stundām Krievija atkal veica kārtējo lidrobotu uzlidojumu Ukrainai. Vērtējam ne tikai sarunu iznākumu, bet visu, kas šobrīd notiek ar Ukrainu. Ir vēl viens temats, par kuru mēs saspringto ziņu dēļ īsti neesam runājuši, bet tas arī ir tāds zināms uzmanības vērts. Rumānijā nerimst kaislības ap Krievijas ietekmi valsts prezidenta vēlēšanu procesā. Pēc tam, kad Konstitucionālā tiesa anulēja novembrī notikušo vēlēšanu pirmo kārtu, ir celtas apsūdzības virknei cilvēku, tajā skaitā šīs kārtas uzvarētājam Kelinam Džordžesku. Ir izsludinātas nākamās vēlēšanas, un tajās Džordžesku nebūs tiesību piedalīties. Notikumus komentē Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Donaldam – kurvītis ar bantīti Baltā nama ugunspārtraukšanas plānu Kremlis būtība ir noraidījis – tāds ir rezultāts 18. marta pusotru stundu ilgajai telefona sarunai starp Savienoto Valstu prezidentu Donaldu Trampu un Krievijas vadoni Vladimiru Putinu. Krievijai tika piedāvāta pilnvērtīga ugunspārtraukšana uz 30 dienām kā pirmais solis ceļā uz miera procesu, taču, kā jau pirms telefonsarunas bija paziņojusi Maskava, tā varētu piekrist tikai ar noteikumu, ka tiek pārtraukts ārvalstu militārais atbalsts Ukrainai. Atteikums Vašingtonai gan nav gluži simtprocentīgs, kas izskatītos pārāk nelāgi uz Ukrainas šai ziņā pozitīvās nostājas fona. Putins piekritis pārtraukt triecienus – nav gan īsti skaidrs, kam, jo Kremļa izplatītajā telefonsarunas atreferējumā minēta „enerģētikas infrastruktūra”, savukārt prezidenta Trampa ierakstā sociālajos tīklos teikts „enerģētika un infrastruktūra”. Acīmredzot Baltā nama saimniekam ir radies iespaids, ka agresorvalsts pārtrauks graut Ukrainas slimnīcas, skolas un dzīvojamās mājas, kamēr Putins ir gatavs saudzēt vienīgi spēkstacijas un elektropārvades tīklus. Šī gatavība gan, pēc visa spriežot, vēl nekādi nav izpaudusies lidrobotu triecienā, kuru agresorvalsts vērsa pret Ukrainu drīz pēc abu līderu telefonsarunas beigām – uzlidojumā cieta ne vien slimnīca Sumos, bet arī elektroinfrastruktūra Slovjanskā. Kā norādīja Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, atrodoties oficiālā vizītē Somijā, šis Krievijas trieciens ir faktisks apliecinājums, ka tā nevēlas nekādu ugunspārtraukšanu. Pati Ukraina ir gatava pieņemt kā pilnīgu ugunspārtraukšanu, tā šo daļējo variantu. Kā atzīmē analītiķi, pašreizējais variants ir visai izdevīgs Krievijai, ciktāl tieši pēdējos mēnešos Ukraina visai sekmīgi uzbrukusi agresorvalsts naftas un gāzes industrijas objektiem. Tikām prezidents Tramps un vairāki viņa administrācijas pārstāvji pauž gaišu optimismu par tālāko miera procesu, iezīmējot virzību uz ugunspārtraukšanu Melnajā jūrā, pēc tam – vispārēju ugunspārtraukšanu un tad jau miera vienošanos. Tas viss, pauž Donalds Tramps, notikšot ātri. Attiecīgās sarunas svētdien, 23. martā, sākšoties Saūda Arābijas pilsētā Džidā. Kas attiecas uz vakardienas telefonsarunu, tad tērzēts ticis arī par Tuvajiem Austrumiem, Putinam piekrītot, ka Irānai nav ļaujama iespēja iznīcināt Izraēlu, un arī par hokeju, proti, iespējamiem Ziemeļamerikas NHL un Krievijas KHL profesionāļu mačiem. Kopumā ņemot, Vladimirs Putins var būt ar sevi visnotaļ apmierināts. Par spīti visam, ko viņš un viņa režīms nodarījis Ukrainai, par spīti izaicinošiem žestiem un faktiskam Baltā nama ierosinājumu noraidīšanai, viņš turpina gozēties sava sarunbiedra Donalda labvēlības saulītē. Rumānijas prezidenta vēlēšanu jampadracis Prezidenta amats Rumānijas Republikā, līdzīgi kā daudzās citās parlamentārās demokrātijās, nav ar plašām varas funkcijām apveltīts, tāpēc līdz šim valsts galvas ievēlēšana šai valstī izpelnījās nelielu pasaules mediju ievērību. Citādi tas ir šoreiz, kad Rumānijas prezidenta vēlēšanas tika izpelnījušās, cita starpā, pieminēšanu Savienoto Valstu viceprezidenta Vensa uzrunā Minhenes drošības konferences dalībniekiem kā piemērs patiesu demokrātijas vērtību pagrimumam Eiropā. Kārtējo prezidenta vēlēšanu pirmā kārta notika 2024. gada 24. novembrī, un tās rezultāti daudzus šokēja. Labāko rezultātu tajās ieguva galēji labējais neatkarīgais kandidāts Kelins Džordžesku, kura platformā dominē ultranacionālisma un antiliberālisma motīvi, tai skaitā neslēptas simpātijas pret Vladimira Putina režīmu un nepatika pret Ukrainu, kuru Džordžesku nodēvējis par „mākslīgi izgudrotu valsti”. Otrajā vietā ierindojās arī pašreiz opozīcijā esošās liberālās partijas „Rumānijas glābšanas savienība” līdere Elena Laskoni. Tādējādi otrajā kārtā vajadzēja sacensties Džordžesku un Laskoni, un pirmoreiz Rumānijas atjaunotās demokrātijas vēsturē no prezidenta vēlēšanu finālcīņas izrādījās atstumts sociāldemokrātu pārstāvis, pašreizējais premjerministrs Marčels Čolaku. Jau tūlīt pēc vēlēšanām izplatījās viedoklis, ka to Džordžesku kampaņā nepieļaujami liela ietekme bijusi videoierakstu izplatīšanas platformai „Tiktok”, kur viņa atbalstam īpašu kiberoperāciju īstenojuši Krievijas slepenie dienesti. Pēc Augstākās nacionālās aizsardzības padomes izmeklēšanas materiālu publiskošanas Rumānijas Augstākā tiesa anulēja vēlēšanu pirmās kārtas rezultātus un noteica jaunu prezidenta vēlēšanu sarīkošanu 4. maijā. Līdz tam savā amatā bija jāpaliek līdzšinējam prezidentam Klausam Johannisam, taču viņš 12. februārī demisionēja, nododot amata funkcijas parlamenta augšpalātas – Senāta – priekšsēdētājam. 26. februārī Kelins Džordžesku tika uz laiku aizturēts, un viņam tika izvirzītas pavisam sešas kriminālapsūdzības, tai skaitā mudinājumos graut valsts konstitucionālo iekārtu un fašistisku grupējumu atbalstīšanā. Tiek ziņots, ka politiķa miesassarga mājās atrasti desmit miljoni dolāru un biļetes lidojumam uz Maskavu. 9. martā Džordžesku tika liegtas tiesības balotēties prezidenta vēlēšanās, un viņa vietā par labējo opozīcijas partiju galveno kandidātu kļuva partijas „Alianse rumāņu vienotībai” līderis Džordže Simions. Savukārt pie varas esošā koalīcija, kuru veido Sociāldemokrātiskā partija, kristīgi demokrātiskā Nacionālā liberālā partija un Rumānijas ungāru demokrātiskā alianse par savu kandidātu izvirzījusi nu jau desmit gadus aktīvi politikā nepiedalījušos kādreizējo Senāta priekšsēdētāju Krinu Antonesku. Tikām kopš decembra Rumānijā nerimst kā Džordžesku atbalstītāju, tā viņa pretinieku demonstrācijas. Sagatavoja Eduards Liniņš.
Kanādas Liberālā partija izraudzījusies Marku Kārniju par jauno partijas līderi un Kanādas premjerministru. Sīrijā militārās operācijas beigas piekrastes provincēs. Bet pasaules uzmanības centrā otrdien notikušās Ukrainas un ASV sarunas Saūda Arābijā. Ārvalstu aktualitātes iztirzājam kopā ar Latvijas Radio Ziņu dienesta ārzemju ziņu žurnālistu Rihardu Plūmi un Ģeopolitikas pētījumu centra direktoru un Rīgas Stradiņa universitātes asociēto profesoru Māri Andžānu. * Kanādai būs jauns… joprojām premjerministrs Kanādas premjerministram Žistēnam Trudo pietrūka dažu mēnešu līdz apaļiem desmit gadiem valsts galvas amatā. Kļuvis par premjeru 2015. gada novembrī, šī gada janvārī viņš paziņoja par lēmumu aiziet no Kanādas Liberālās partijas un, attiecīgi, valsts vadības. Jau kopš 2022. gada sākuma liberāļu reitingi palēnām slīdēja lejup, un pagājušā gada nogalē galvenie konkurenti – konservatīvie – tos apsteidza pat par divdesmit procentpunktiem. Pēc tam gan nāca straujas pārmaiņas: aiz Kanādas dienvidu robežām varas troni ieņēma Donalds Tramps, kurš „aplaimoja” kanādiešus ar grandioziem ievedmuitas tarifiem, sāka saukāt Kanādu par Savienoto Valstu 51. pavalsti un tās premjerministru par gubernatoru. Kanādiešiem netrūkst nedz valstiskuma apziņas, nedz patriotisma, un ekspansīvā dienvidu kaimiņa izdarības izraisīja sagaidāmu pretreakciju – konsolidēšanos ap savu valdību un, attiecīgi, pie varas esošā spēka popularitātes kāpumu. Šādā situācijā Kanādas liberāļu vadības stūri pēc pirmdien notikušajām partijas vēlēšanām pārņēma sešdesmit gadus vecais ekonomists un finansists Marks Kārnijs. Viņš savulaik ieguvis doktora grādu Oksfordā un divpadsmit gadus vadījis centrālās bankas: vispirms piecus gadus Kanādas Banku, pie tam viņa vadības periods sakrita ar globālo ekonomisko krīzi, pēc tam septiņus gadus – Anglijas Banku. Nav brīnums, ka liberāļiem Kārnijs šķiet īstais vīrs šiem ekonomiski un politiski vētrainajiem laikiem, un partijas vadītāja amatā viņu ievēlēja ar 86 % kongresa delegātu balsu. Jau tuvākajās dienās sagaidāma viņa stāšanās arī premjerministra amatā, un, kā izteicies pats politiķis, tas notikšot ātri un nemanāmi. Tāpat sagaidāms, ka drīz pēc Kārnija kļūšanas par premjeru tiks izsludinātas ārkārtas Parlamenta vēlēšanas, negaidot kārtējo vēlēšanu laiku oktobrī. Savā ievadrunā jaunais līderis nepārprotami lika saprast, ka negrasās kļūt par ASV 51. pavalsts gubernatoru, sacīdams: „Amerikāņi grib mūsu resursus, mūsu ūdeni, mūsu zemi, mūsu valsti. Ja viņiem tas izdosies, viņi iznīcinās mūsu dzīvesveidu.” Džidā – bez liekiem asumiem Pēc februāra nogales skandāla Baltā nama Ovālajā kabinetā un tam sekojušās Savienoto Valstu militārā un izlūkošanas atbalsta pārtraukšanas Ukrainai daudziem Kijivas draugiem visā pasaulē nākotne tēlojās gluži drūmos toņos. Tika spriests, ka jaunā Vašingtonas administrācija nolēmusi panākt mieru par katru cenu, pat ja tā būtu Ukrainas kapitulācija. Izskanēja bažas, ka no amerikāņu mutes ukraiņiem nāksies uzklausīt Kremļa prasības par papildu Ukrainas teritoriju iegūšanu un prezidenta Zelenska atkāpšanos no amata. Šādā noskaņā tika sagaidīta pirmā Savienoto Valstu un Ukrainas pārstāvju sarunu diena Saūda Arābijas pilsētā Džidā. Vašingtonu sarunās pārstāvēja valsts sekretārs Marko Rubio un padomnieks nacionālās drošības jautājumos Maikls Volcs, savukārt Kijivu – Prezidenta administrācijas vadītājs Andrijs Jermaks, ārlietu ministrs Andrijs Sibiha un aizsardzības ministrs Rustams Umerovs. Pirmdien Džidā ieradās arī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, kurš tikās ar Saūda Arābijas kroņprinci Muhammedu bin Salmānu, bet otrdien – ar amerikāņu delegācijas locekļiem, pats gan palikdams ārpus tiešā sarunu procesa. Jāteic, dienas noslēgumā izskanējušie paziņojuma negatīvo gaidu spriedzi mazināja. Labā ziņa ir noslēguma komunikē paustā Vašingtonas apņemšanās nekavējoties atjaunot pārtraukto atbalstu izlūkošanas un drošības jomā. Kijivai par to nācies piekrist amerikāņu 30 dienu pagaidu uguns pārtraukšanas plānam, atsakoties no līdzšinējās prasības saistīt šādu uguns pārtraukšanu ar drošības garantijām. Amerikāņu puse, savukārt, deklarējusi apņemšanos nekavējoties vērsties ar uguns pārtraukšanas piedāvājumu pie Krievijas. Līdz trešdienas rītam, kad top šis teksts, nekāda oficiāla reakcija no Kremļa vēl nav sagaidīta, taču vairakkārt pēdējos mēnešos tā pārstāvji, Vladimiru Putinu ieskaitot, izteikušies, ka kaut kāda pagaidu uguns pārtraukšana viņus neinteresējot un viņi ir gatavi runāt tikai par pastāvīgu mieru, kas ņemtu vērā Krievijas intereses. Kā telekanālam MSNBC norādīja kādreizējais Savienoto Valstu vēstnieks Maskavā Maikls Makfols, prezidenta Trampa administrācija jau faktiski diktē Ukrainai atteikšanos no iespējamas pievienošanās NATO un līdz šim zaudēto teritoriju atgūšanas, tikām joprojām neizvirzot praktiski nekādas prasības agresorvalstij Krievijai. Slaktiņš Sīrijā Kad pagājušā gada decembrī Sīrijā beidza pastāvēt pusgadsimtu valdījušais Asadu ģimenes režīms, pie varas nākusī pagaidu valdība ar agrāko islāmistu kaujinieku komandieri Ahmedu aš Šarā priekšgalā deklarēja mērķi vienot nāciju uz līdztiesības un dažādu grupu mierīgas līdzāspastāvēšanas pamatiem. Šādas apņemšanās īstenošana valstī, kuru teju četrpadsmit gadus plosījis pilsoņu karš, nav vienkārša. Jau sākotnēji par pastiprinātas spriedzes zonu kļuva Vidusjūras piekrastes rajoni, kur lielā skaitā dzīvo musulmaņu alavītu kopienas pārstāvji. No šīs kopienas nāca diktators Hāfizs Asads un viņa dēls un varas mantinieks, nu jau gāztais Bašārs. Šeit patvērās daudzi bijušā režīma varas struktūru pārstāvji, kuri, pēc visa spriežot, bija ieplānojuši sacelšanos, jo 6. martā masveidā uzbruka policijas iecirkņiem, posteņiem un slimnīcām. Uz piekrastes rajoniem tika nosūtīts valdībai lojāls karaspēks, taču turp devās arī daudzas centrālās varas īsti nekontrolētas bruņotas grupas no kaimiņu provincēm. Šo kaujinieku ieskatā šī bija laba izdevība izrēķināties ar nīstajiem alavītiem, kuri daudzu ortodoksālo musulmaņu acīs ir ticības atkritēji. Un arī valdības spēki, kuru sastāvā jau arī daudzi ir vēl nesenā pagātnē bijuši tādi paši kaujinieki, visai bieži uzsāka vietējo alavītu masu slepkavošanu. Upuru skaita aplēses pamatīgi atšķiras. Telekanāls „France 24” min, ka savstarpējās apšaudēs krituši 125 pagaidu valdības policisti un armijnieki, 148 agrākajam režīmam uzticamie kaujinieki, pie tam nogalināti 745 neapbruņoti civiliedzīvotāji. Tagad centrālā valdība sola slepkavošanas gadījumus izmeklēt un sodīt vainīgos, taču par sekmēm šai ziņā pārliecības nav. Par zināmu jaunās varas panākumu nācijas konsolidēšanas virzienā var uzskatīt vakar noslēgto vienošanos ar valsts austrumdaļu kontrolējošo kurdu grupējumu Sīrijas Demokrātiskie spēki par integrēšanu ar pārējo Sīriju, t. sk. tās bruņotajiem spēkiem. Sagatavoja Eduards Liniņš.
Nez vai ir vērts sacīt, ka ir pagājusi atkal viena saspringta nedēļa. Liekas, ka pēdējās dienās ir gājis tik traki kā vēl nekad. Protams, atkal ir jārunā par Ukrainu. ASV, Eiropu. Aktualitātes Divās puslodēs komentē bijušais diplomāts Andris Teikmanis un sabiedrisko mediju portāla LSM žurnālists Ģirts Kasparāns. Sazināmies arī Latvijas TV žurnālisti Inu Strazdiņu. Cita Amerika Pirms apmēram deviņām stundām Vašingtonā noslēdzās prezidenta Donalda Trampa uzruna apvienotajai Savienoto Valstu Senāta un Kongresa Pārstāvju palātas sapulcei. Šīs ASV valsts galvas uzrunas, parasti teiktas reizi gadā, tiek veltītas valdošās administrācijas politisko nostādņu definēšanai un vēstījumam par darbības rezultātiem. Pēdējā sadaļa it kā šoreiz nebūtu īsti vietā, ciktāl prezidenta Trampa valdības darbības termiņš pagaidām vien nedēļās rēķināms, taču tas netraucēja Baltā nama saimniekam atkārtot jau iepriekš izskanējušo izteikumu, ka viņa administrācija ir izcilākā visā valsts vēsturē. Savukārt viņa priekšgājējs Baidens esot, protams, visvājākais no līdzšinējiem prezidentiem, atstājis valsti katastrofālā situācijā un olas – šausminošā dārdzībā. Kā atzīmē daudzi komentētāji, šī uzruna Kongresa palātām ar tās teicēja spilgto pašslavināšanos un politisko konkurentu gānīšanu vairāk atgādinot priekšvēlēšanu kampaņas uzstāšanos. Pie tam teiktais visai maz skāra tematu, kas tiek piesaukts kā amerikāņu sabiedrībai pašreiz svarīgākais – dzīves dārdzības mazināšanu. Runātājs vien pauda, ka ik dienas cīnoties, lai stāvokli labotu. Pie tam pamatīga pasāža tika veltīta ievedmuitas tarifiem, kurus Savienotās Valstis nule ieviesušas vai grasās ieviest – zināmus traucējumus gan tie radīšot, toties došot milzu labumu. Tikām pēc tam, kad 3. martā stājās spēkā ASV noteiktie tarifi Meksikas, Kanādas un Ķīnas precēm, un šīs valstis paziņoja par atbildes pasākumiem, tiek runāts par tirdzniecības kara sākumu. Savu ēnu pār prezidenta uzstāšanos meta arī 28. februārā katastrofa Baltajā namā, kad sarunas ar Ukrainas prezidentu, kam bija jāvaiņagojas ar t.s. „Retzemju elementu līguma” parakstīšanu, netika tālāk par preses konferenci. Asajai vārdu pārmaiņai Ovālajā kabinetā un Ukrainas līdera izlikšanai aiz Baltā nama durvīm sekoja pirmdienas paziņojums par visas amerikāņu Ukrainai sniegtās militārās palīdzības apturēšanu. Tiesa, Trampa uzrunā šai ziņā izskanēja pielaidīgākas notis: no prezidenta Zelenska esot saņemta vēstule, kas apliecinot, ka Ukraina ir gatava miera sarunām. Tramps atzinīgi vērtējot šo vēstuli, un arī no Krievijas esot saņemti signāli par gatavību mieram. Kopumā ņemot, Vašingtonas rīcība pagājušajās dienās liek pieņemt domu, ka prezidenta Trampa un viņa komandas personā mums ir darīšana ar citādu Ameriku. Cik ļoti citādu – tas vēl paliek atbildams jautājums. Laiks Eiropai Savienoto Valstu jaunās administrācijas un Ukrainas dialogs, kam līdz šim bijuši teju vissliktākie iedomājamie rezultāti, licis drudžaini sarosīties Eiropas valstu valdībām. Pēc pagājušās piektdienas nelaimīgās preses konferences Ovālajā kabinetā nozīmīgāko Ukrainas partnervalstu pārstāvji sagaidīja prezidentu Zelenski samitā Londonā. Lēmums par šādu tikšanos tika pieņemts nedēļu pirms tam, taču Vašingtonā notikušais iekrāsoja to krietni dramatiskākos toņos. Runa nepārprotami nav tikai par Ukrainu, bet par līdzšinējām transatlantiskajām drošības saiknēm kopumā. Ja jau prezidenta Trampa administrācija tik krasi un nepārprotami maina kursu attiecībā pret Ukrainu, vai tā nevar līdzīgi rīkoties arī NATO sakarā? Kā brīdinošs signāls vērtējams fakts, ka lēmums par ieroču piegāžu pārtraukšanu Ukrainai Baltajā namā tika pieņemts bez jebkādas konsultēšanās ar Eiropas partneriem. Tikām Londonā sabraukušie vienojās strādāt pie sava miera plāna, kuru piedāvāt Savienotajām Valstīm. Nepieciešamība Eiropas valstīm vairāk ieguldīt savu aizsardzības spēju stiprināšanā no aktuālas burtiski dažu dienu laikā pārtapusi akūtā. 4. martā ar savu plānu nāca klajā Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Tas paredz piešķirt dalībvalstīm plašāku fiskālo telpu investīcijām aizsardzības nozarē, piedāvāt šiem mērķiem arī 150 miljardus eiro lielus kredītresursus un aktivizēt privātā kapitāla līdzdalību. Kopējais plāna „ReArm Europe” – „Pārapbruņot Eiropu” – apjoms tiek plānots apmēram astoņsimt miljardus liels. Vācijas potenciālais kanclers Frīdrihs Mercs otrdien vēlreiz apliecinājis gatavību atbrīvot aizsardzības tēriņus no Vācijas likumdošanā iestrādāto budžeta limitu žņaugiem. Savukārt Lielbritānijas premjerministrs Kīrs Stārmers izteicies, ka vēl esošajā Parlamenta sastāvā, t.i. līdz 2029. gadam, britu aizsardzības budžetam, kas šobrīd ir 2,3% no iekšzemes kopprodukta, jāsasniedz 3%. Pirmdien Francija izvirzīja savu daļējas uguns pārtraukšanas projektu, proti, puses vienotos uz mēnesi pārtraukt karadarbību gaisā, uz ūdens un triecienus kritiskajai infrastruktūrai. Šī uguns pārtraukšana arī apliecinātu Krievijas vadoņa Putina patieso gatavību mieram. 6. martā Eiropas Savienības valstu vadītāji tiekas ārkārtas sanāksmē Briselē, lai jau atkal spriestu par atbalstu Ukrainai un savienības aizsardzības spēju stiprināšanu. Sagatavoja Eduards Liniņš.
ASV kopā ar Krieviju nobalso pret ANO rezolūciju par kara izbeigšanu Ukrainā. Bundestāga vēlēšanās uzvar kristīgie demokrāti. Aktualitātes analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Sandis Šrāders un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs. Bundestāga vēlēšanu spožums un posts Nav piepildījušās bažas, ka Īlona Maska un viceprezidenta Vensa klajais atbalsts Vācijas labējiem radikāļiem būs nesis tiem negaidītus panākumus, un ka 23. februārī notikušo Bundestāga vēlēšanu rezultāti šai ziņā varētu būtiski atšķirties no aptauju datiem, ciktāl partijas „Alternatīva Vācijai” vēlētāji varētu slēpt savu patieso izvēli. Aptaujas izrādījušās tuvas patiesībai, un labēji radikālie ieguvuši apmēram tik, cik tika lēsts – nepilnu 21% vēlētāju balsu, kas gan arī ir spožs rezultāts, salīdzinot ar iepriekšējo, un dos Alises Veidelas vadītajam spēkam otru lielāko Bundestāga frakciju. Tomēr vēlēšanu īstenie uzvarētāji, protams, ir mēreni labējie – Vācijas Kristīgi demokrātiskā partija līdz ar tās pastāvīgo satelītu Bavārijas Kristīgi sociālo partiju. Pat bez īpaši liela vietu skaita pieauguma, kristīgie demokrāti atguvuši Bundestāga lielākās frakcijas statusu. Smagākos zaudējumus vēlēšanas nesušas līdzšinējās valdošās koalīcijas partijām. Sociāldemokrāti zaudējuši vairāk nekā divas piektdaļas mandātu, zaļie – apmēram ceturtdaļu, bet liberālā Brīvo demokrātu partija vispār nav tikusi pāri piecu procentu barjerai un palikusi ārpus parlamenta. Tāpat dažu procenta simtdaļu tikšanai Bundestāgā pietrūcis kreisi populistiskajai Zāras Vāgenknehtas savienībai, kurai balsis atņēmusi tai ideoloģiski tuvā bet daudz vecākā un iesakņotākā Kreisā partija. Rezultātā ir radīti visi priekšnoteikumi t.s. Lielās koalīcijas – kristīgo demokrātu un sociāldemokrātu tandēma – izveidei, ciktāl kopā šīm partijām ir trīssimt divdesmit astoņas no sešsimt trīsdesmit Bundestāga vietām. Atkrīt bažas par to, kā klātos, ja vajadzētu piepulcināt koalīcijai vēl trešo partneri, kas, visdrīzāk, būtu zaļie, kam ar kristīgajiem demokrātiem ir krietni daudz nesaskaņu. Pēc visa spriežot, vācieši atkal tiks pie valdības, kāda tiem bija lielāko daļu kancleres Merkeles valdīšanas laika. Tomēr centriskajiem spēkiem nav iemesla ļauties politiskam apmieram. Visa kādreizējās Vācijas Demokrātiskās Republikas teritorija, ar teju ģeogrāfisku precizitāti, ir kļuvusi par radikālo partiju dominances zonu. Tikai kādreizējā Rietumberlīnē un Potsdamas apkārtnē vēlētāji balso par kristīgajiem demokrātiem un sociāldemokrātiem, savukārt kādreizējā Berlīnes mūra rajonā – par zaļajiem. Tikām lielākā daļa Austrumberlīnes, Erfurte un Leipcigas dienviddaļa ir par Kreiso partiju, bet visa pārējā Austrumvācija – par „Alternatīvu Vācijai”. Var piebilst, ka šajās zemēs ir arī manāmi zemāka vēlētāju aktivitāte. Vai „Amerikas laikmeta” beigas? 24. februārī Apvienoto Nāciju organizācijā notikušais vēl pirms pāris mēnešiem būtu neiedomājams – Savienotās Valstis balsojumā nostājās pret saviem gadu desmitiem uzticamajiem partneriem Rietumos un ieņēma klaji prokremlisku pozīciju. Sakarā ar trešo gadadienu kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Apvienoto Nāciju Ģenerālā asambleja balsoja par Eiropas valstu izstrādātu rezolūciju, kas nosodīja Krieviju kā agresorvalsti un pieprasīja Ukrainas teritoriālā veseluma atjaunošanu. Savienoto Valstu vēstniece Dorotija Šeia, savā uzrunā deklarējusi nepieciešamību izbeigt asinsizliešanu, balsoja kopā ar Krieviju un tās satelītiem un sabiedrotajiem. Rezolūcija gan ar balsu vairākumu tika apstiprināta, taču vēlāk savu, Kremlim labvēlīgo variantu, Vašingtona izdabūja cauri Apvienoto Nāciju Drošības padomes balsojumā. Pēdējo dienu fundamentālo pavērsienu Savienoto Valstu līdzšinējās politikas kontekstā ļoti izsmeļoši un precīzi raksturojis raidsabiedrības MSNBC komentētājs Lorenss O'Donels. Savā 24. februārā komentārā viņš pauda: „Donalds Tramps šodien iegāja vēsturē. Un šodiena kļuva par dienu, kas paliks ar neslavu prezidentūras vēsturē, jo šodien Donalds Tramps formāli atmeta nostāju, ko katrs Amerikas prezidents ir ieņēmis, kopš Franklins Delano Rūzvelts kaldināja amerikāņu uzvaru Otrajā pasaules karā, – Brīvās pasaules līdera nostāju. Katrs nākamais prezidents līdz Donaldam Trampam pildīja šo lomu, īpaši jau Apvienoto Nāciju Organizācijā. Ik dienu visā Apvienoto Nāciju vēsturē Amerikas prezidenta vēstnieks Apvienotajās Nācijās vienmēr nostājās brīvības pusē. Amerikas Savienotās Valstis ANO balsoja kopā ar pasaules brīvajām nācijām pret pasaules visnežēlīgākajām diktatūrām, kas gandrīz vienmēr nozīmēja balsošanu pret Padomju Savienību. 21. gadsimtā, kad Krievijas prezidents Vladimirs Putins atkal sāka pārvērst Krievijas valdību par diktatūru, Amerikas Savienoto Valstu līderība Brīvajā pasaulē nozīmēja ANO nostāties pret Krievijas agresiju. Kad Krievija tieši pirms trim gadiem iebruka Ukrainā, ANO pieņēma sešas rezolūcijas pret Krievijas agresiju. Un ASV līdz pat šodienai ikreiz balsoja kopā ar Brīvo pasauli pret Krievijas karu pret Ukrainu. Šodien ANO kārtējo reizi apstiprināja rezolūciju, kas nosoda Krievijas karu pret Ukrainu. Un pirmo reizi vēsturē ASV nestāvēja brīvības pusē. Pirmo reizi vēsturē ASV Apvienotajās Nācijās balsoja kopā ar diktatoru pret Brīvo pasauli. Donalds Tramps Apvienoto Nāciju Organizācijā balsoja kopā ar Vladimiru Putinu. No šodienas, ja ir kāds Brīvās pasaules līderis, tad tas nav Amerikas Savienoto Valstu prezidents.” Sagatavoja Eduards Liniņš.
Trīs gadus pēc Krievijas plašā iebrukuma Ukrainā mūsu iedzīvotāju nedrošība nav mazinājusies, gluži pretēji – neskaidrība par ASV ārpolitiku un daudziem liek vaicāt, ko mums gaidīt, kā mums gatavoties "x" stundai, ja tāda pienāktu. Tagad Saeimā ir valdības sagatavotie likumu grozījumi par izmaiņām krīzes vadības sistēmā, Saeimā arī ir likums, kas regulē patvertņu veidošanu. Cik tālu Latvijā ir sakārtota civilās aizsardzības sistēma, ko par neskaidro atbildības sadalījumu savulaik kritizējusi arī Valsts kontrole. Krustpunktā diskutē Valsts Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Civilās aizsardzības pārvaldes priekšnieks pulkvedis Ivars Nakurts, Rīgas pašvaldības Civilās aizsardzības un operatīvās informācijas pārvaldes vadītājs Gints Reinsons, Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks tautsaimniecības jautājumos Aino Salmiņš un Saeimas aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas deputāts un Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka.
Ukraina, Krievija, ASV, Eiropas drošība - šie ir temati, kas aizvadīto dienu fokusā. Notikumi risinās lielā ātrumā. Situācija drošības jomā pasaulē ir strauji mainījusies, raisot uztraukumu Eiropā. Kurš vēl atceras, ka aizvadītās nedēļas nogalē galvenā uzmanība bija pievērsta Minhenei, kur pulcējās valstu līderi, lai spriestu par to, kā nodrošināt mieru Eiropā? Tur vislielāko uzmanību izpelnījās Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Tūdaļ pēc Minhenes vairāku valstu vadītājus 17. februārī Parīzē pulcēja Francijas prezidents Emanuels Makrons. Šaurākā lokā tika spriests, kādai jābūt Eiropas nostājai pēc tam, kad ASV ir sākusi attālināties no Eiropas drošības politikas. Savukārt 18.februārī Saūda Arābijā jau notika pirmā tikšanās starp ASV un Krievijas delegāciju pārstāvjiem, lai sagatavotu iecerēto Donalda Trampa un Vladimira Putina tikšanos. Pēc tās Tramps paudis atklātu atbalstu Putinam un faktiski vainojis ukraiņus, ka tie esot pieļāvuši karu un neesot vienojušies ar krieviem jau agrāk. Bet šodien, 19. februārī, Parīzē tiek rīkota nākamā tikšanās, kurā Eiropas valstu vadītāji spriedīs par tālāko rīcību. Bet Eiropa vienojusies par jaunām sankcijām pret Krieviju. Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un Latvijas Radio ziņu dienests žurnālists Rustams Šukurovs. Ierakstā viedokli pauž Dmitro Levus, politologs, Sabiedrisko pētījumu centra "Ukrainas meridiāns" direktors.
ASV prezidenta sazvanīšanās ar Krievijas diktatoru un vēlāk paustie vēstījumi par Ukrainas nākotni, tam sekojošie ASV amatpersonu paziņojumi Minhenes drošības konferences laikā par Eiropas izslēgšanu no Ukrainas miera sarunām, galu galā arī ASV viceprezidenta lekcija par vārda brīvības ierobežošanu Eiropā daudziem ir likusi uzdot jautājumu, vai ASV joprojām ir mūsu uzticamais sabiedrotais. Kādai jābūt mūsu valsts un visas Eiropas Savienības attieksmei pret ASV pašreizējo rīcību ārpolitikā, kādiem jābūt turpmākajiem soļiem mūsu drošības nostiprināšanā? Krustpunktā diskutē Saeimas deputāti: Saeimas priekšsēdētājas biedre un Saeimas Eiropas lietu komisijas deputāte Zanda Kalniņa-Lukaševica (Jaunā Vienotība), Saeimas Eiropas lietu komisijas deputāts Jānis Grasbergs (Nacionālā apvienība, Saeimas priekšsēdētājas biedre Antoņina Nenaševa (Progresīvie), Saeimas ārlietu komisijas sekretārs Juris Viļums (Apvienotais saraksts) un Saeimas Eiropas lietu komisijas deputāts Harijs Rokpelnis (Zaļo un zemnieku savienība).
Elektrības cenas atkal aug. Kādi vaino atslēgšanos no Krievijas elektrības tīkliem, citiem nepatīk vēja parki un aktīvi aģitē pret to būvniecību. Par enerģētikas politiku un nākotnes stratēģiju Krustpunktā lielā intervija ar uzņēmēju SIA "RCG LightHouse" dibinātāju un padomes locekli, enerģētikas ekspertu Kasparu Osi. Pagājušajā nedēļā kolēģis Jānis Domburs Latvijas Televīzijas raidījumā „Kas notiek Latvijā?” mēģināja meklēt risinājumu, kā salāgot vajadzību pēc elektroenerģijas pieņemamā cenā ar ļaužu iebildēm būvēt jaunas elektrostacijas. Raidījuma beigās secināju, ka tas izskatās pēc tādas neiespējamās misijas, jo katram bija savi argumenti, kāpēc kaut ko darīt vai nedarīt, un kopsaucēju atrast likās praktiski neiespējami. Bet kaut kā taču salāgot visu nāksies, jo diez vai mēs būsim gatavi atgriezties akmens laikmetā. Jautājums tikai, kā tas notiks? Arī manā sociālo mediju burbulī faktiski jeb lokā šis temats burbuļo - vieni pārliecināti, ka neko jaunu nevajag, mums ir jāmācās iztikt ar esošo, mums pietiek, citi grib darboties, attīstīt biznesu, tad spriež, ko vajadzētu atļaut, ko - nē. Vēloties šo jautājumu izzināt arī intervijā Krustpunktā, meklēju cilvēku, kurš pēdējā laikā publiskajā telpā ir mazāk pozicionējies, bet ir zinošs, turklāt šobrīd nedarbojas kādā konkrētā elektrības ražošanas biznesā.
Šoreiz trauksmainās ziņas sasniedz mūs no pasaules visvairāk tieši drošības kontekstā. Jaunais ASV aizsardzības ministrs nedomā, ka Ukraina pievienosies NATO, Amerika vairs nebūšot galvenais drošības garants Eiropai. Savukārt prezidentam Donaldam Trampam bijusi ļoti produktīva saruna ar Krievijas diktatoru Vladimiru Putinu - abi apsprieduši tālāko konstruktīvo sadarbību, Putins uzaicinājis Trampu uz Maskavu. Tikmēr Krievijā no Latvijas aizbēgušie Kremļa mīlētāji konferencē sprieduši, kā varētu iznīcināt Baltijas valstis. Tā to varētu noformulēt. Cerams, ka pārspīlēti satraucošs pieteikums raidījumam Krustpunktā pārlūkojam nedēļas notikumus. Aktualitātes analizē portāla "Delfi" redaktors Kārlis Arājs, žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele un Latvijas TV žurnālists Raimonds Rudzāts.
Lai gan Ārlietu ministrija laiku pa laikam izplata aicinājumus neceļot uz Baltkrieviju vai Krieviju, kā arī Valsts drošības dienests brīdina par savervēšanas riskiem, tomēr cilvēki joprojām turp brauc. Vai būtu nepieciešams ierobežot tūrismu uz agresorvalstīm, par to raidījumā Krustpunktā diskutē Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Dace Melbārde, Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka, Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāja biedrs Jānis Dombrava, Saeimas Nacionālās drošības komisijas deputāts Kristaps Krištopans un bijušais diplomāts, ārlietu eksperts Andris Teikmanis. Katru dienu no Rīgas autoostas Baltkrievijas un Krievijas virzienā dodas satiksmes autobusi, lai aizvestu uz Maskavu, Minsku un arī citām pilsētām Latvijas tūristus. Protams, ne tikai satiksmes autobusi vien, pie robežas var redzēt arī automašīnas. Īpaši uz Baltkrieviju tās līdera Aleksandra Lukašenko ieviestais bezvīzu režīms mūsu iedzīvotājus vilina doties turp. Ir grūti noticēt tam, ka tur varētu būt kādas nepatikšanas. Kādreiz jau kaut ko sliktu dzird, bet tas absolūtais vairums atgriežas, saka, ka ir forši izceļojuši, itin lēti iepirkušies, tad arī mudina citus draugus un kolēģus izmantot iespēju. Pagājušā nedēļā Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdē Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Dace Melbārde mudināja sarīkot politisku diskusiju par to, vai vajadzētu kaut kā valstī šo tūrismu ierobežot, jo gan Krievijā, gan Baltkrievijā cietumos ir kopumā vismaz 30 Latvijas iedzīvotāju. Iespējas palīdzēt šiem cilvēkiem ir ļoti minimālas. Vajag par to mums iespringt vai nē, lai katrs pats domā - riskēt un ceļot austrumu virzienā vai tomēr valstij ir vērts kaut kā iejaukties šajos procesos?