Podcasts about briseles

Vasarā gaidāmi 13. Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki. Pēc attālinātajiem Covid dziesmu svētkiem tā beidzot būs iespēja mazajiem māksliniekiem uzstāties atkal kopā. Kā šiem svētkiem gatavojas diasporas bērni? Un cik kuplā skaitā diasporas bērnu kolektīvi papildinās svētku dalībnieku rindas, interesējamies raidījumā Globālais latvietis 21. gadsimts. Sarunājas Aiga Vasiļevska, Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku diasporas kolektīvu koordinatore, Aiga Ožehovska, Luksemburgas latviešu folkloras kopas "Mazās dzērves" vadītāja, Ilze Baranovska, Briseles latviešu dejotāju bērnu kolektīva vadītāja, un Ilze Atardo, Eiropas bērnu un jauniešu kora vadītāja.

Var daudz runāt par Eiropas politiku, varas sadalījumu, politiskajām grupām un pieņemtajiem lēmumiem, bet paliek jautājums, cik daudz tas uztrauc sabiedrību? Viens no rādītājiem ir līdzdalība vēlēšanās, un nav nekāds noslēpums, ka Eiropas Parlamenta vēlēšanās Latvijā tā ir ļoti zema – pie vēlēšanu urnām ierasti dodas tikai apmēram trešā daļa vēlētāju (šogad – 33,82% no balsstieīgajiem). Vai galvenais iemesls ir tas, ka ES struktūra ir sarežģīta un garlaicīga? Cik liela interese un zināšanas par Briselē notiekošo ir jauniešu vidū?  “Latvijas Avīzes” raidierakstu cikla noslēdzošajā epizodē Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē žurnālists Māris Antonevičs sarunājas ar trīs politikas zinātnes studentiem – Valteru, Diānu un Normundu, kā arī uzklausa profesora Dauņa Auera viedokli. Raidierakstā izmantoti fragmenti no LTV ziņām. Projektu līdzfinansē Eiropas Savienība, izmantojot Eiropas Parlamenta dotāciju programmu komunikācijas jomā. Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autoru personīgos uzskatus. Ne Eiropas Savienība, ne Eiropas Parlaments nenes atbildību par paustajiem uzskatiem. 

7. decembrī pulksten 18 Dzintaru koncertzālē muzicēs Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris kopā ar čellistu Kristapu Bergu un diriģentu Jāni Stafecki turpinās orķestra koncertsēriju Dzintaru koncertzālē. Kultūras rondo saruna ar Kristapu Bergu un komponistu Arturu Maskatu par sadarbību, veidojot Otrā čellkoncerta atskaņojumu. Kristaps Bergs uz koncertu Rīgā ir ieradies no Briseles, kur šobrīd ir viņa mājas, bet radošā darbība saistīta ar visu Eiropu. Un jau bijis mēģinājumā kopā ar LNSO. Arturs Maskats atklāj, ka Otrā čellkoncerta iniciators bijis tieši Kristaps Bergs. "Man vienmēr paticis, kā Kristaps spēlē, kā viņš izveidojies par solistu, kas viesojas Latvijā un atbrauc pie mums un daudz strādā arī Eiropā. Pamazām, arī pateicoties Inesei Zagorskai, kas vada Čella festivālu Cēsīs, tas tā arī bija. 2022. gada vasaru veltīju šim opusam. Ar Kristapu daudz strādājām laukos pie tā kopā, jo čells ir ļoti grūts un ārkārtīgi skaists instruments. Man ļoti patīk," atzīst Arturs Maskats. Kristaps Bergs ir gandarīts, ja ir iespēja lūgt komponistiem kaut ko uzrakstīt tieši viņam, jo aizraujoša ir iespēja piedalīties tapšanas procesā. "Sakarā ar šo koncertu, tā tāda neizdzīvota kaislība. Otra lieta, ja es nebūtu mūziķis, es droši vien gribētu tāpat kāpt uz skatuves un būt aktieris. Kad ar Arturu runājām, es teicu, ka Tev tiks daudz teātra mūzika, man teātris patīk, Latvijā teātris ir vienkārši fantastisks. Man ļoti pietrūkst. Tagad kopsaucējs caur Šekspīru, kaut kās teatrālisms ir, bet tur ir arī dziļas kaislības un mīlestība visās formās. Mīlestība nav vienkārša," atzīst Kristaps Bergs. Koncertā caur mūzikas skaņām izdzīvosim Viljama Šekspīra lugas "Sapnis vasaras naktī" maģisko noskaņu, ko partitūrā savulaik ietērpis Fēlikss Mendelszons. Bet rezidējošā komponista Artura Maskata Čellkoncertā, kura atskaņojumā orķestrim uz skatuves pievienosies Kristaps Bergs, kas solista lomā iejuties arī opusa pirmatskaņojumā 2022. gadā, par iedvesmu kalpojušas izcilā angļu dzejnieka sonetu rindas. Koncerta noslēgumā – atgriešanās pie Mendelszona daiļrades, kura Trešā simfonija radusies Skotijas ceļojuma iespaidos.

Ka viens no cēloņiem, kas būtiski ietekmējis politiskā noskaņojuma maiņu Eiropā, parasti tiek izcelta līdzšinējā migrācijas politika. Vēl pirms desmit gadiem Eiropas līderi uzskatīja, ka var plaši atvērt durvis patvēruma meklētājiem, tā teikt, izritinot viņu priekšā sarkanu paklāju. “Wir shaffen das” – “Mums tas izdosies” - apgalvoja tā laika Vācijas kanclere Angele Merkele. Tagad šādas pieejas piekritēji ir mazākumā, bet vai Eiropas Savienība ir gatava labot kļūdas? Par iepriekšējo gadu migrācijas politikas sekām, kā arī nesen pieņemto jauno Migrācijas paktu un tā sauktajām bēgļu kvotām, “Latvijas Avīzes” žurnālists Māris Antonevičs sarunājas ar Eiropas Parlamenta deputātu no Rihardu Kolu (Nacionālā apvienība), kurš Briselē darbojas Eiropas Konservatīvo un reformistu grupā. Viņa skatījumā ne vien citās valstīs, bet arī Latvijā ne visi joprojām apzinās situācijas nopietnību, ko var radīt liela migrantu plūsma: “Īstermiņā iegūsim kaut kādu ekonomisko uzrāvienu, bet ilgtermiņā tas apdraudēs mūsu dzīvesveidu.”  Raidierakstā izmantoti fragmenti no “Euronews”, “Chanel 4 News”, “Youtube” kanāla “Belrefugees plateforme”. Projektu līdzfinansē Eiropas Savienība, izmantojot Eiropas Parlamenta dotāciju programmu komunikācijas jomā. Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autoru personīgos uzskatus. Ne Eiropas Savienība, ne Eiropas Parlaments nenes atbildību par paustajiem uzskatiem. 

Jaunajā Eiropas Komisijā Valdis Dombrovskis vairs nebūs ne viceprezidents, ne izpildvietnieks kā iepriekš, bet viņam vismaz neliek “mainīt dzimumu”! Turklāt kopumā baltiešiem iedalītās atbildības sfēras var uzskatīt par pietiekami nozīmīgām un iekārojamām.  Ko cenšas panākt Eiropas Parlamenta deputāti, trīs vai vairāk stundas eksaminējot katru eirokomisāra kanadidātu un kāpēc šajā procedūrā savulaik tika izgāzta Latvijas politiķe Ingrīda Ūdre? Kāpēc Eiropas komisāri dažreiz mēģina ārēji distancēties no valstīm, kas viņas virzījušas, un vai EK var salīdzināt ar skudru pūzni? Šīs tēmas raidieraksta “Briseles salāti” jaunākajā epizodē apspriež “Latvijas Avīzes” žurnālisti Māris Antonevičs un Ivars Bušmanis. Raidierakstā izmantoti fragmenti no LTV raidījuma “Panorāma” un “YouTube” kanāla “EUnews”. Projektu līdzfinansē Eiropas Savienība, izmantojot Eiropas Parlamenta dotāciju programmu komunikācijas jomā. Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autoru personīgos uzskatus. Ne Eiropas Savienība, ne Eiropas Parlaments nenes atbildību par paustajiem uzskatiem. 

Latviešu valodas aģentūras skolēnu radošo darbu konkursa „Kas ir tavs varonis šodien?” uzvarētāju labāko darbu fragmenti. 2. raidījums. Konkursā piedalījās skolēni no dažādiem Latvijas novadiem, kā arī no Latviešu skolām pasaulē un Latviešu valodas aģentūras tālmācību nodarbību audzēkņi. Otrajā raidījumā skan fragmenti no domrakstiem, kuru autori ir:   Elīza Kurcalte, Pļaviņu vidusskolas 8.b klase Juris Zeiza, Cēsu 1. pamatskolas 9. klase Ance Siliņa, Ventspils 1. pamatskolas 9. klase Eduards Gasūns, Codes pamatskolas 6. klase Elza Kristsone, Āgenskalna Valsts ģimnāzijas 8. klase Alans Ļaudups, Briseles 1. Eiropas skola Uklē, 15 gadi Agnete Esmeralda Lauce, Ojāra Vācieša Gaujienas pamatskolas 8. klase Oskars Kasendra, Rīgas 45. vidusskolas 6.a klase Marta Bruzgule, Viļānu vidusskolas 9.a klase Tomass Gustavs Celenbergs, Dāvja Ozoliņa Apes pamatskolas 7. klase Agate Kolna, Barkavas pamatskolas 6. klase Skolēnu darbus lasa Katrīna Griga un Jānis Āmanis. Skan Raimonda Tiguļa mūzika. Raidījumu ierakstīja un muzikāli noformēja Valdis Zilveris. Režisors Valdis Lūriņš, redaktore Dzintra Matuzāle, producentes Māra Eglīte un Velga Līcīte-Meldere. 2024. gada ieraksts. Elīza Kurcalte, Pļaviņu vidusskolas  8.b klase: „Varonis katra izpratnē un sabiedrībā kopumā dažādos laikos ir nozīmējis ko citu. Kādam tas ir radinieks, draugs, slavenība vai, mūslaiku ģeopolitiskās situācijas kontekstā, neatkarības un demokrātijas aizstāvis. Šis jēdziens var būt ļoti plašs un laika gaitā kā kolektīvajā, tā individuālajā uztverē mainīties. Par saviem varoņiem nolēmu izvirzīt savus vecvecākus no tēva puses – Vizmu un Kārli Kurcaltus. Savas dzimtas kamoliņu esmu atritinājusi līdz 19. gadsimta vidum, un ir daudz cilvēku, kuri varētu pretendēt uz šo titulu, bet vecmamma un vectēvs ir pirmie, par kuriem iedomājos, dzirdot šādu jautājumu.”  

Lielākā Eiropas Parlamenta politiskā grupa - Eiropas Tautas partija (European Peoples party) - arī šajā sasaukumā palielinājusi savu pārstāvniecību. Tās pārstāvji ieņem vadošos amatus Eiropas Savienības struktūrās – vada Eiropas Parlamentu un Eiropas Komisiju. Rodas iespaids, ka šis politiskais veidojums dominē Eiropas politikā. Bet vai tiešām tā ir? Kā šajā grupā iederas Latvijas “Jaunā Vienotība”, kurai, neskatoties uz dažādiem skandāliem, tomēr izdevās gūt lielāko vēlētāju atbalstu aizvadītajās EP vēlēšanās un kas ir pamatā Valda Dombrovska politiskajam kapitālam? Par šiem jautājumiem žurnālists Māris Antonevičs izvaicā politologu, Latvijas Universitātes profesoru Jāni Ikstenu.  Raidierakstā izmantoti fragmenti no LTV raidījuma “Panorāma”, partijas “Vienotība” “YouTube” kanāla un “Latvijas Avīzes” intervijām ar Jāni Iksteni un Inesi Vaideri (“Jaunā Vienotība”/EPP). Projektu līdzfinansē Eiropas Savienība, izmantojot Eiropas Parlamenta dotāciju programmu komunikācijas jomā. Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autoru personīgos uzskatus. Ne Eiropas Savienība, ne Eiropas Parlaments nenes atbildību par paustajiem uzskatiem. 

Latviešu valodas aģentūras skolēnu radošo darbu konkursa „Kas ir tavs varonis šodien?” uzvarētāju labāko darbu fragmenti. 1. raidījums. Konkursā piedalījās skolēni no dažādiem Latvijas novadiem, kā arī no Latviešu skolām pasaulē un Latviešu valodas aģentūras tālmācību nodarbību audzēkņi. Pirmajā raidījumā skan  fragmenti no domrakstiem, kuru autori ir: Kristers Jaunzems, Gulbīša pamatskolas 3.klase Annika Leonoviča, Aglonas Katoļu ģimnāzijas 4. klase Aleksandrs Drande, Liepājas Draudzīgā aicinājuma vidusskolas 4. c klase Sāra Paegle, Liezēres pamatskolas 4. klase Valters Grīnfelds, Liepājas Draudzīgā aicinājuma vidusskolas 4. klase Marija Rimicāne, Ozolnieku vidusskolas 4. klase Aleksandrs Ščerbatjuks, Daugavpils Valsts pilsētas vidusskolas 9. a klase Marta Ozoliņa, Limbažu Valsts ģimnāzijas 4.klase Renārs Rainers Biezbārdis, Taurupes pamatskolas 9. klase Lelde Sondore, Varaļānu vidusskolas 2. klase Mārcis Grišuļs, Mārupes pamatskolas 4. klase Megana Jurkeviča, Jaunpiebalgas vidusskolas 4. klase Dominiks Aglonietis, Aglonas Katoļu ģimnāzijas 4. klase Sofija Eglīte, Valmieras Pārgaujas sākumskolas  6.klase Oskars Blūzmanis, Briseles 2. Eiropas skola, 10 gadi Skolēnu darbus lasa Katrīna Griga un Jānis Āmanis. Skan Raimonda Tiguļa mūzika. Raidījumu ierakstīja un muzikāli noformēja Valdis Zilveris. Režisors Valdis Lūriņš, redaktore Dzintra Matuzāle, producentes Māra Eglīte un Velga Līcīte-Meldere. 2024. gada ieraksts. Latviešu Valodas aģentūras projektu vadītāja Velga Līcīte-Meldere: „Konkursā sagaidījām ļoti lielu pieteikumu skaitu – 1202 radošos darbus: esejas, dzejoļus, domrakstus un zīmējumus no visas Latvijas un latviešu skolām pasaulē (762 literāros darbus un 440 zīmējumus). Izrādās, ka vislielākais varonis bērniem ir MAMMA, tad seko tētis, vecmāmiņa, vectētiņš, ģimene, māsa, brālis, ugunsdzēsēji, zemessargi un ārsti. Varonis ir latvietis – tas, kurš nekaunas tāds būt, nekaunas no savām saknēm, no savas valodas, kā savulaik Krišjānis Valdemārs. Varonis ir arī labs cilvēks, tāds cilvēks, kas liek smaidīt, kas dod spēku noticēt sev pašam; draugi, kas tic tev tad, kad tu pats sev vairs netici. Labi un mīloši cilvēki ir daudzu jauniešu autoritātes. Dakteris Klauns ir varonis, cilvēcība ir varonība. Ne vienmēr mēs varam  būt varoņi, bet vienmēr mums ir iespēja palikt cilvēkiem, saglabāt cilvēcību un nepazemot otru – tā arī ir varonība. Paldies par stiprajiem varoņstāstiem! Jūsos katrā ir varonības gēns, ja jūsu acis un sirds spēj ieraudzīt labo!” Kristers Jaunzems, Gulbīša pamatskolas 3.klase: „Novembris – tas ir varoņu laiks. Stundā iepazīstam R Blaumaņa „Tālavas taurētāju”. Grāmatās dzīvo grāmatu varoņi, filmās – filmu varoņi, datoros un telefonos  - datorspēļu varoņi. Tik daudz un dažādi tie ir. Mamma stāstīja, ka viņas bērnībā vēl nebija datorspēļu. Bērnu sapņu varoņi bijuši pasaku tēli. Kad aizstāvu savus telefona varoņus, mamma saka: „Kas gan tie par varoņiem,  tādi datorķēmi vien ir, kas tur lēkā…” No pieaugušajiem dzirdu par labā un ļaunā cīņu šodien. Diemžēl, tā vairs nav pasaka, nav arī animācijas filma vai datorspēle. Īsta spēle. Spēle, kurā neievēro noteikumus. Man bail par to, kas notiek. Es gribu, lai labais uzvar... Es negribu sapņot par varoni formas tērpā un ar šaujamo. Domāju, ka varonis var būt arī   kaut kas labs, mīļš, laipns, žēlīgs. Iespējams, tie ir cilvēki, kas no sirds dod citiem. Dot citiem, pat svešiem cilvēkiem, neprasot neko pretim taču arī ir varonība!”

Latviešu valodas aģentūras skolēnu radošo darbu konkursa „Kas ir tavs varonis šodien?” uzvarētāju labāko darbu fragmenti. 1. raidījums. Konkursā piedalījās skolēni no dažādiem Latvijas novadiem, kā arī no Latviešu skolām pasaulē un Latviešu valodas aģentūras tālmācību nodarbību audzēkņi. Pirmajā raidījumā skan fragmenti no domrakstiem, kuru autori ir: Kristers Jaunzems, Gulbīša pamatskolas 3.klase Annika Leonoviča, Aglonas Katoļu ģimnāzijas 4. klase Aleksandrs Drande, Liepājas Draudzīgā aicinājuma vidusskolas 4. c klase Sāra Paegle, Liezēres pamatskolas 4. klase Valters Grīnfelds, Liepājas Draudzīgā aicinājuma vidusskolas 4. klase Marija Rimicāne, Ozolnieku vidusskolas 4. klase Aleksandrs Ščerbatjuks, Daugavpils Valsts pilsētas vidusskolas 9. a klase Marta Ozoliņa, Limbažu Valsts ģimnāzijas 4.klase Renārs Rainers Biezbārdis, Taurupes pamatskolas 9. klase Lelde Sondore, Varaļānu vidusskolas 2. klase Mārcis Grišuļs, Mārupes pamatskolas 4. klase Megana Jurkeviča, Jaunpiebalgas vidusskolas 4. klase Dominiks Aglonietis, Aglonas Katoļu ģimnāzijas 4. klase Sofija Eglīte, Valmieras Pārgaujas sākumskolas  6.klase Oskars Blūzmanis, Briseles 2. Eiropas skola, 10 gadi Skolēnu darbus lasa Katrīna Griga un Jānis Āmanis. Skan Raimonda Tiguļa mūzika. Raidījumu ierakstīja un muzikāli noformēja Valdis Zilveris. Režisors Valdis Lūriņš, redaktore Dzintra Matuzāle, producentes Māra Eglīte un Velga Līcīte-Meldere. 2024. gada ieraksts. Latviešu Valodas aģentūras projektu vadītāja Velga Līcīte-Meldere: „Konkursā sagaidījām ļoti lielu pieteikumu skaitu – 1202 radošos darbus: esejas, dzejoļus, domrakstus un zīmējumus no visas Latvijas un latviešu skolām pasaulē (762 literāros darbus un 440 zīmējumus). Izrādās, ka vislielākais varonis bērniem ir MAMMA, tad seko tētis, vecmāmiņa, vectētiņš, ģimene, māsa, brālis, ugunsdzēsēji, zemessargi un ārsti. Varonis ir latvietis – tas, kurš nekaunas tāds būt, nekaunas no savām saknēm, no savas valodas, kā savulaik Krišjānis Valdemārs. Varonis ir arī labs cilvēks, tāds cilvēks, kas liek smaidīt, kas dod spēku noticēt sev pašam; draugi, kas tic tev tad, kad tu pats sev vairs netici. Labi un mīloši cilvēki ir daudzu jauniešu autoritātes. Dakteris Klauns ir varonis, cilvēcība ir varonība. Ne vienmēr mēs varam  būt varoņi, bet vienmēr mums ir iespēja palikt cilvēkiem, saglabāt cilvēcību un nepazemot otru – tā arī ir varonība. Paldies par stiprajiem varoņstāstiem! Jūsos katrā ir varonības gēns, ja jūsu acis un sirds spēj ieraudzīt labo!” Kristers Jaunzems, Gulbīša pamatskolas 3.klase: „Novembris – tas ir varoņu laiks. Stundā iepazīstam R Blaumaņa „Tālavas taurētāju”. Grāmatās dzīvo grāmatu varoņi, filmās – filmu varoņi, datoros un telefonos  - datorspēļu varoņi. Tik daudz un dažādi tie ir. Mamma stāstīja, ka viņas bērnībā vēl nebija datorspēļu. Bērnu sapņu varoņi bijuši pasaku tēli. Kad aizstāvu savus telefona varoņus, mamma saka: „Kas gan tie par varoņiem,  tādi datorķēmi vien ir, kas tur lēkā…” No pieaugušajiem dzirdu par labā un ļaunā cīņu šodien. Diemžēl, tā vairs nav pasaka, nav arī animācijas filma vai datorspēle. Īsta spēle. Spēle, kurā neievēro noteikumus. Man bail par to, kas notiek. Es gribu, lai labais uzvar... Es negribu sapņot par varoni formas tērpā un ar šaujamo. Domāju, ka varonis var būt arī   kaut kas labs, mīļš, laipns, žēlīgs. Iespējams, tie ir cilvēki, kas no sirds dod citiem. Dot citiem, pat svešiem cilvēkiem, neprasot neko pretim taču arī ir varonība!”

Lietuvā ir noslēgusies parlamenta vēlēšanu pirmā kārta. Ķīnas un Eiropas Savienības attiecības turpina saasināties, it sevišķi tirdzniecības jomā. Reģiona līderu tikšanās Turkmenistānā. Aktualitātes analizē laikraksta "Diena" ārpolitikas komentētājs Andis Sedlenieks, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga. Sazināmies ar Latvijas TV žurnālisti Paulu Koškinu un RSU Politikas zinātnes doktorantūras vadītāju, Ķīnas Studiju centra direktori, Latvijas ārpolitikas institūta Āzijas programmas direktori Unu Aleksandru Bērziņu-Čerenkovu. Lietuva griež pa kreisi Pēc 13. oktobrī notikušās Lietuvas Seima vēlēšanu pirmās kārtas ir skaidrs, ka aptauju rādītāji nav melojuši un mūsu kaimiņvalsti gaida valdošo spēku nomaiņa un politikas pagrieziens vairāk vai mazāk pa kreisi. Pārliecinošās līderpozīcijas, kuras 2020. gada vēlēšanās ieguva konservatīvā partija Tēvzemes savienība – Lietuvas kristīgie demokrāti, sāka šķobīties jau drīz pēc vēlēšanām, un ap 2021. gada vidu valdošos konservatorus popularitātē apsteidza Lietuvas Sociāldemokrātiskā partija. Daudz labāk neklājās arī premjerministres Ingrīdas Šimonītes vadītās koalīcijas mazākajiem partneriem – Liberālajai kustībai un Brīvības partijai. Tajā pašā laikā turpināja kristies arī līdz 2020. gadam valdošās Zemnieku un zaļo savienības reitingi, un ja vēlēšanu laikā šī partija vēl bija otrā, tad 2022. gada vidū – tikai ceturtā. Šīm partijām zudušais politiskais kapitāls tika ne vien sociāldemokrātiem, bet arī 2022. gada sākumā kādreizējā premjerministra Sauļus Skverneļa dibinātajai kreisi centriskajai partijai Demokrātu savienība „Par Lietuvu!”. Visbeidzot šī gada sākumā Lietuvas politiskajā skatuvē uznāca vēl viens spēks – partija „Nemunas rītausma”, kura pati sevi raksturo kā kreisi centrisku, liberālu un kristīgu, taču politikas novērotāju apzīmēta visbiežāk kā nacionālistiski populistiska. Pavasarī piedzīvojusi strauju popularitātes kāpumu, kas, visticamāk, panākts, piesaistot līdz šim politiski inerto elektorāta daļu, vēlēšanu priekšvakarā „Nemunas rītausma” jau nepatīkami cepināja valdošo konservatīvo pakausi. Lietuvas vēlēšanu sistēma ir jaukta. 70 no 141 Seima deputāta ievēl proporcionālā balsojumā, savukārt atlikušo septiņdesmit vienu – vienmandāta apgabalos. Pirmajā kārtā šais apgabalos mandātu iegūst kandidāts, par kuru nobalsojusi vairāk nekā puse no balsojušajiem, kas pie tam ir ne mazāk kā piektdaļa no reģistrētajiem vēlētājiem. Šādi apgabali šoreiz ir astoņi, tādējādi pēc pirmās kārtas ir ievēlēti 78 tautas priekšstāvji – 20 sociāldemokrāti, 18 no „Tēvzemes savienības”, 15 no „Nemunas rītausmas”, astoņi no „Par Lietuvu!”, astoņi no Liberāļu kustības, divi no partijas „Lietuvas poļu vēlēšanu akcija” un viens neatkarīgais deputāts. Pārējo 63 mandātu liktenis izšķirsies otrajā kārtā 27. oktobrī. Tiek lēsts, ka šī kārta diezin vai glābs valdošos konservatīvos no zaudējuma, ciktāl pēc pirmās kārtas viņi teju par divām trešdaļām atpaliek no sava snieguma iepriekšējās vēlēšanās. Tas pats sakāms par „zemniekiem un zaļajiem”, kuru rezultāts šobrīd šķiet katastrofāls – iegūti vien seši mandāti, respektīvi, apmēram piektā daļa no iepriekšējās vēlēšanās savāktajiem. Sociāldemokrātu līdere Vilija Blinkevičūte jau paziņojusi, ka konservatīvo līdera Gabrieļus Landsberģa aicinājumi veidot plašu varavīksnes koalīciju, nelaižot pie varas „Nemunas rītausmu”, viņu jau nogurdinājuši – koalīcija ar konservatīvajiem sociāldemokrātiem nav domājama. Toties kā nākamās iespējamās koalīcijas kodols iezīmējas sociāldemokrātu un „Par Lietuvu” centristu kombinācija. „Literatūras mīļotāju” tikšanās Šogad Turkmenistāna atzīmē trīssimto gadadienu kopš sava izcilā literāta, dzejnieka Mahtimguli dzimšanas. Šai literatūrvēsturiskajā sakarā pagājušās nedēļas nogalē Ašgabatā uz saietu pulcējās visai reprezentatīva reģiona līderu kompānija. Turkmenistānas līderi Serdaru Berdimuhamedovu bija pagodinājuši nesen ievēlētais Irānas prezidents Masuds Pezeškiāns, Kazahstānas prezidents Kasimžomarts Tokajevs, Kirgizstānas prezidents Sadīrs Džparovs, Tadžikistānas prezidents Emomali Rahmons, Uzbekistānas prezidents Šavkats Mirzijojevs un Armēnijas prezidents Vahagns Hačaturjans. Un, kur gadījies, kur ne – respektīvi, iepriekš nepieteikts – Ašgabadā piezemējās arī Krievijas režīma vadonis Vladimirs Putins. Uzstājoties foruma atklāšanā, viņš paziņoja, ka Krievija tagad būvējot „jaunu pasaules kārtību” un pulcēšot ap sevi antirietumniecisku valstu sadraudzību. Par nozīmīgāko saieta notikumu, attiecīgi, kļuva tā pamatprogrammā neietilpstošā Kremļa saimnieka tikšanās ar savu Irānas kolēģi Pezeškiānu, kas iezīmēja tālāku tuvināšanos starp šiem diviem mūsdienu pasaules izraidītajiem. Abi vadoņi slavēja savstarpējo sadarbību, kas, Irānas līdera vārdiem runājot, ik dienu nostiprinās kā ekonomiski, tā kulturāli. Kā zināms, viena no spilgtākām šo „ekonomiski kulturālo” saišu izpausmēm ir Irānas Krievijai piegādātās tuvā rādiusa ballistiskās raķetes „Fath 360”. Domājams, ka Ašgabadas tikšanās ir prelūdija nolīgumiem, kas varētu tikt slēgti „BRICS” samitā, kuru nākamnedēļ prezidējošā valsts Krievija uzņem Kazaņā. Atšķirībā no šī „literatūras cienītāju” salidojuma, kur Putins varēja justies kā centrālā figūra, Tatarstānas galvaspilsētā klātesoši būs tādi globālie smagsvari kā Ķīnas līderis Sjī un Indijas premjers Narendra Modi. Elektroauto un konjaks uz grauda tirdzniecības karā Kopš pagājušās nedēļas pasaules preses virsrakstos piesauc teju neizbēgamu tirdzniecības karu starp Eiropas Savienību un Ķīnu. Viss sākās ar to, ka aizpagājušajā piektdienā Eiropadome ar balsu vairākumu apstiprināja papildu muitas nodevu noteikšanu no Ķīnas importētajiem elektroauto. Savienība uzlūko kā negodīgu konkurenci Ķīnas subsīdijas šai ražošanas nozarei, kas aktīvi iespiežas ar savu produkciju salīdzinoši nepiesātinātajā Eiropas tirgū. Kopš 2020. gada Eiropas Savienībā pārdoto ķīniešu elektromobiļu tirgus daļa pieaugusi no nepilniem 4% līdz 25%. Pret savienības sankcijām balsoja Vācija, kuras autoindustrijas kompānijas daļu produkcijas ražo Ķīnā, kā arī Ungārija, tradicionāli darbojoties kā Pekinas interešu aģents Eiropā. Ķīna, protams, nodēvēja savienības rīcību par nepieņemamu protekcionismu un dažas dienas vēlāk nāca klajā ar pretpasākumu – ievedmuitas noteikšanu Eiropā ražotajam konjakam un brendijam, kas pakļaujot dempingam Ķīnas tirgu. Šo Ķīnas lēmumu Eiropas Savienība savukārt grasās apstrīdēt Pasaules Tirdzniecības organizācijā. Ķīnas pārstāvji jau izteikušies, ka viņu pretenzijas varētu izpelnīties arī Eiropas gaļas produkcija un auto ar lieljaudas benzīna dzinējiem. Kā norāda eksperti, elektromobiļi un konjaks ir īlens, kas izlīdis no apvienotās Eiropas un Ķīnas ekonomisko sakaru maisa. Ķīna pēdējos gados piedzīvojusi iekšējā tirgus pieprasījuma kritumu un, attiecīgi, pārvirza nepieprasīto produkciju ārējā tirgū. Tās eksports uz Eiropas Savienību sasniedzis rekordaugstu līmeni, tāpat kā savienības negatīvā bilance tirdzniecībā ar Āzijas superlielvalsti. Eiropu pārpludina ne vien ķīniešu elektromobiļi, bet arī akumulatori un saules paneļi, vēja turbīnas, tērauds, vecāko modifikāciju mikroshēmas un citi izstrādājumi. Ķīnas valdības mēģinājumi aktivizēt iekšējo patēriņu līdz šim nav devuši rezultātus. Šobrīd starp Briseles un Pekinas pārstāvjiem rit sarunu process ar mērķi vienoties par minimālās cenas slieksni Ķīnas izstrādājumiem un tā izvairīties no pārāk agresīvas konkurences, kas draud ar tirdzniecības karu. Notikušas gan tehnisko ekspertu konsultācijas, gan tikšanās starp komisāru ekonomikas jautājumos Valdi Dombrovski un Ķīnas tirdzniecības ministru Vanu Ventjao. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Linda Dombrovska nupat agriezās no Briseles, kur notika FACE pilnsapulce, kurā ievēlēja jaunu prezidentu, kā arī tika noskaidroti ļoti svarīga balsojuma rezulatāti. Kāda šim balsojumam nozīme, ko tas nesīs Latvijai. Tad stāsts par to, kā Linda mežā satika vilku. Savukārt Indulis Burka tikko nokārtojis apmācītās personas 2.līmeņa kursu, kurā guvis daudz interesantu atziņu. Epizode sadarbībā ar Medību saimniecības attīstības fondu.

Sācies kā apgarots lozungs no vadošo Eiropas Savienības amatpersonu puses par klimata glābšanu un lielajiem ekonomiskajiem ieguvumiem, ES Zaļais kurss (“Green deal”) diezgan ātri ir kļuvis gandrīz vai par lamuvārdu daudzu eiropiešu acīs. Pretestība izpaudusies gan kā plaši protesti, gan kā politiskais šovs, kur Zaļā kursa politika tiek saukta par “zaļajām halucinācijām”, Eiropas Komisijas vadītāja Urzula fon der Leiena tiek vainota lauksaimnicības un ekonomikas iznīcināšanā un no Eiropas Parlamenta tribīnes viņai pat piesolīts cietums. Tomēr EP vēlēšanu rezultāti ir likuši arī vadošajam Eiropas politiskajam spēkam - Eiropas Tautas partiju grupai - kļūt kritiskākai pret sākotnējām apņēmībām.  Rozā briļļu laiks ir beidzies un pieeja šim jautājumam kļūst arvien pragmatiskāka, saprotot, ka Eiropai tas nemaz nav pa kabatai. Šo noskaņojuma maiņu un iespējamos tālākos pavērsienus šajā raidieraksta epiozdē apspriež “Latvijas Avīzes” politikas nodaļas vadītājs Māris Antonevičs un ekonomikas apskatnieks Olafs Zvejnieks. Raidierakstā izmantoti audio fragmenti no CBC News, “Wind Europe”, eudebates tv, partijas “Latvija Pirmajā vietā” “YouTube” konta un no “Latvijas Avīzes” intervijas ar EP deputāti Inesi Vaideri (“Jaunā Vienotība/EPP) Sācies kā apgarots lozungs no vadošo Eiropas Savienības amatpersonu puses par klimata glābšanu un lielajiem ekonomiskajiem ieguvumiem no iegūsim no gaidāmajām izmaiņām, ES Zaļais kurss (“Green deal”) diezgan ātri ir kļuvis gandrīz vai par lamuvārdu daudzu eiropiešu acīs. Pretestība izpaudusies gan kā plaši protesti, gan kā politiskais šovs, kur Zaļā kursa politika tiek saukta par “zaļajām halucinācijām”, Eiropas Komisijas vadītāja Urzula fon der Leiena tiek vainota lauksaimnicības un ekonomikas iznīcināšanā un no Eiropas Parlamenta tribīnes viņai pat piesolīts cietums. Tomēr EP vēlēšanu rezultāti ir likuši arī vadošajam Eiropas politiskajam spēkam - Eiropas Tautas partiju grupai - , kļūt kritiskākai pret sākotnējām apņēmībām.  Rozā briļļu laiks ir beidzies un pieeja šim jautājumam kļūst arvien pragmatiskāka, saprotot, ka Eiropai tas nemaz nav pa kabatai. Šo oskaņojumu maiņu un iespējamos pavērsienus šajā raidieraksta epiozdē apspriež “Latvijas Avīzes” politiksas nodaļas vadītājs Māris Antonevičs un ekonomikas apskatnieks Olafs Zvejnieks. Raidierakstā izmantoti audio fragmenti no CBC News, “Wind Europe”, eudebates tv, partijas “Latvija Pirmajā vietā” “YouTube” konta un no “Latvijas Avīzes” intervijas ar EP deputāti Inesi Vaideri (“Jaunā Vienotība/EPP) Projektu līdzfinansē Eiropas Savienība, izmantojot Eiropas Parlamenta dotāciju programmu komunikācijas jomā. Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autoru personīgos uzskatus. Ne Eiropas Savienība, ne Eiropas Parlaments nenes atbildību par paustajiem uzskatiem. 

Kāda ir Eiropas deputāta ikdiena? Ko dara viņa palīgi? Vai taisnība, ka ietekmīgākās Eiropas Parlamenta komitejas ir tās, kur lemj par naudu, un kāpēc tik daudzi Latvijas pārstāvji vēlas nodarboties ar ārlietām?  To raidierakstā “Briseles salāti” atklāj Artis Pabriks, kurš pats savulaik (2014-2018) ir bijs Eiropas Parlamenta deputāts, tāpat dažādos amatos ilgstoši darbojies Latvijas politikā, bet pašlaik ir domnīcas “Northern Europe Policy Centre” direktors un padomnieks Ivaram Ijabam no “Latvijas Attīstībai” un Eiropas Parlamenta politiskās grupas “ Renew Europe”. Raidieraksta autors – Māris Antonevičs. Izmantoti audio fragmenti no Slovēnijas EP deputāta Alojza Peterles uzstāšanās Eiropas Parlamenta sēdē. Projektu līdzfinansē Eiropas Savienība, izmantojot Eiropas Parlamenta dotāciju programmu komunikācijas jomā. Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autoru personīgos uzskatus. Ne Eiropas Savienība, ne Eiropas Parlaments nenes atbildību par paustajiem uzskatiem.

“Ļoti raiba publika” – tā par Eiropas Parlamentā pārstāvētajiem labējiem un konservatīvajiem spekiem saka politologs, Konservatīvisma studiju centra direktors Andis Kudors. Vēl pirms EP vēlēšanām tika daudz runāts par labējo ietekmes pieaugumu, un daļēji tā arī noticis, taču šis politiskais spārns nav vienots.  EP ir izveidotas trīs politiskās grupas, kas pretendē uz to, ka aizstāv konservatīvās vērtības – vislabāk zināmā ir Eiropas Konservatīvo un reformistu grupa, kas darbojas jau kopš 2009. gada, savukārt “Eiropas patrioti” un “Suverēno nāciju Eiropa” ir jauni veidojumi. Ar ko tie atšķiras, kādas partijas šajās grupās apvienojušās, kādi “skeleti” ir to skapjos? Cik korekti ir vispārināt, lietojot uz tam Rietumu mediju vidē plaši izplatīto apzīmējumu “far right” (latviskots kā "galēji labējie")? Kā savu iekļaušanos vienā vai otrā grupā pamato Latvijas politiķi?  Par to plašāk raidieraksta “Briseles salāti” 2. epizodē. Autors – Māris Antonevičs Raidierakstā izmantoti audio fragmenti no “Latvijas Avīzes” intervijām ar Andi Kudoru un Reini Pozņaku; Delfi.lv, Radio Free Europe/Radio Liberty, un partijas “Latvija pirmajā vietā” Youtube konta; Eiropas Parlamenta sēžu ieraksti. Projektu līdzfinansē Eiropas Savienība, izmantojot Eiropas Parlamenta dotāciju programmu komunikācijas jomā. Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autoru personīgos uzskatus. Ne Eiropas Savienība, ne Eiropas Parlaments nenes atbildību par paustajiem uzskatiem.

Kad kabači un gurķi aug griezdamies, bet pēdējie ķirši vairs vēderos nelien, ir īstais brīdis sagatavot krājumus ziemai. Kādas ir šis vasaras marinējumu un konservējumu tendences, kas ar ko šogad sapas kopā vislabāk, bet kādas ir nemainīgās vērtības, pārrunājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta kulinārijas un gastronomijas speciāliste, populāru pavārgrāmatu autore, žurnāliste Iveta Galēja un dārzniecības " Neslinko" vadītāja Elga Bražūne. Ar ko sākt konservēšanu, ja gribas pamēģināt? Visvienkāršākais izvārīt kādu mērcīti, tas būtu kā pagatavot sakņu sautējumu. Visi eksperimenti jāveic ar mazām porcijām. Un svarīgākais ir - kā garšos. Ja ģimene negribēs, nav vērts gatavot. Iveta Galēja konservē, jo viņai  patīk to darīt, patīk pats process. Patīk sagatavot vasarā un rudenī burciņas, ko pietiek ziemā un pavasarī atvērt un izmantot kā zupas sagatavi. Lai arī pašai mājinieki ievārījumus neēd, viņai patīk tos gatavot un dāvināt citiem. Elga Bražūne savukārt sākusi konservēt, jo dārzeņu daudz izaug un visus prom neatdosi. Otrs iemesls - kādreiz veikalos nebija tik plašs, dažāds un garšīgs konservējumu piedāvājums. Tāpēc sākusi gatavot kopā ar bērniem. Bērni šo gatavošanas tradīciju ir pārņēmuši un paši labprāt vāra dažādas mērcītes, konservē dārzeņus. Viņa arī atzīst, ka konservēšana aizrauj. Lai arī liekas, ka pagrabā visa vēl gana un varētu arī mazāk konservēt, kad sākas sezona un vēl ir jaunas receptes, ko izmēģināt, tad atkal pārņem vēlme gatavot. Un ja arī ir par daudz sagatavots, salātu vai gurķu burciņa var būt arī brīnišķīga dāvana. Iveta Galēja atklāj, ka ērkšķogām nevajadzētu noplūkt zieda galiņu pirms gatavošanas, jo tajā ir daudz labu vielu, vārot rodas vēl citas vielas. Ērkšķogas labi garšo kopā ar kivi, var mēģināt vārīt arī ar saldu meloni.   Elga Bražūne uz raidījumu līdzi paņēmusi burciņu ar saldskābiem gurķiem, kuru recepte var šķist neparasta - kā var gurķus gatavot ar cukuru? Viņa neslēpj, ka arī pašai pirmajā brīdī bijis pārsteigums par marinādes sastāvdaļām. Saldskābie gurķi Marināde: Uz litru ūdens 15 ēdk. cukura ar kaudzi, 2 ēdk. sāls, pievieno 9% etiķi 2-5 ēdk. Ja grib „ņiprākus”, var vēl karoti etiķa pievienot. Pārējās sastāvdaļas kā parasti, marinējot gurķus. Burciņās sapilda garšvielas un gurķus, pārlej ar vārošu ūdeni, pagaida 5-10 min. Tad ūdeni nolej katliņā un gatavo marinādi. Uzvāra, lej atkal virsū gurķiem, burkas aizvāko un pārklāj ar segām līdz nākamam rītam. Elgas Bražūnes recepte salātiem vai zupas piedevai 1 kg tomātu, 1 kg burkānu, 1. kg sīpolu. Dārzeņus sagriež vai sarīvē. Glāze cukura un glāze eļļa. Visu salej kopā, samaisa un pagaida, lai atsulojas. Vāra apmēram 30 minūtes. Beigās pievieno etiķi vai etiķa esenci (2-3 ēdk.). Jāpagaršo! Salej burkās, aizvāko un aizmirsti.  Var pievienot zupai, var izmantot kā salātus pie griķiem, makaroniem vai kartupeļiem. Abas raidījuma viešņas gatavo piķeļus Burkā saliek dažādus dārzeņus – burkānus (maziņus vai sagrieztus gabaliņos), gurķīšus, mazus tomātiņus, puķkāpostu rozītes, Briseles kāpostus, mazus sīpoliņus, negrieztus. Pieliek garšvielas un pārlej ar parasto marinādi.  Šie konservi gan ir jākarsē, citādi nestāvēs. Iveta Galēja stāsta, ka šādu recepti redzējusi vecās pavārgrāmatās, kas izdotas 19. gadsimta beigās.    Iveta Galēja nesen atgriezusies no Austrijas, kur mācījusies dziedniecisko konservēšanu. Ievārījumam, ko izmanto arī kā zāles, viena no galvenajām sastāvdaļām ir medus.  Ievārījums ar avenēm un zemenēm 200 g zemeņu, 100 g aveņu, 100 g medus, 50 ml ūdens, vēlams pievienot tējkaroti ābolu pektīna. 50 g zemeņu sagriež četrās daļās un noliek malā, pārējos produktus sablenderē. Liek katlā un vāra ap 5 min. Liek mazās burciņās un stāv vismaz gadu. Turklāt šim ievārījumam nav jānosmeļ putas. Ievārījums palīdz pret gremošanas problēmām, depresiju, mazina iekšķīgos iekaisumus. Pēc pamatreceptes var gatavot citus ievārījumus.

Starptautiskās aktualitātes analizē Latvijas Universitātes profesore Žaneta Ozoliņa, Latvijas nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Toms Rostoks un Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa. Trauksmainā jubileja Vakar, 9. jūlijā, trīsdesmit divu Ziemeļatlantijas Līguma organizācijas jeb NATO dalībvalstu delegācijas pulcējās samitā Vašingtonā. NATO samitiem nav regulāra grafika, un alianses pastāvēšanas pirmajā ceturtdaļgadsimtā vispār notika tikai viena šāda augstākā līmeņa tikšanās. Pēc tam samiti notika biežāk, reizēm ar gada, reizēm ar dažu gadu intervālu, reizumis arī divreiz vienā gadā. 2022. gadā notika veseli trīs, no tiem viens, 25. februārī, notika tiešsaistē. Kā zināms, šogad apritēja 75. gadskārta, kopš tobrīd divpadsmit valstis Vašingtonā noslēdza alianses dibināšanas līgumu, un šim jubilejas samitam līdz ar to ir īpaša noskaņa. Frāze „NATO šobrīd ir stipra kā nekad,” pastāvīgi izskan uzrunās un intervijās, un biežuma ziņā to pārspēj vien solījumi aizsardzības budžeta apjoma ziņā un paustā apņemšanās atbalstīt Ukrainu tās cīņā pret Krievijas agresiju. Kas attiecas uz diviem procentiem no iekšzemes kopprodukta aizsardzības tēriņiem, tad lielākais vairums dalībvalstu šo kritēriju izpilda. Atpalicējos pagaidām ir Spānija, Beļģija, Turcija, Kanāda, Slovēnija un Luksemburga. Skaļie solījumi nodrošināt Ukrainai vairāk pretgaisa aizsardzības līdzekļu izskan kā drūma rezonanse kārtējam raķešu un vadāmo aviobumbu triecienam, kuru agresorvalsts raidīja pret Ukrainu pirmdien, nogalinot vairāk nekā četrdesmit un ievainojot vairāk nekā 170 cilvēkus, tai skaitā daļēji sagraujot valsts lielāko specializēto bērnu slimnīcu Kijivā. Lielais skaits krievu raķešu, kuras šai uzlidojumā sasniedza mērķus, nepārprotami ir rezultāts Ukrainas aizsardzības spēju izsīkumam, pie kura noveda Rietumu, pirmām kārtām amerikāņu palīdzības ilgstošā kavēšanās, Trampa atbalstītājiem bloķējot finansējuma apstiprināšanu Kongresā. Atkārtotās prezidentūras pretendents visai pamanāmi met savu plato ēnu pāri NATO samita norisei. Joprojām trūkst skaidra priekšstata par to, kā viņš varētu rīkoties Ukrainas un visas NATO alianses sakarā, ja novembrī atkal tiks ievēlēts, bet teksti, kurus producējušas Trampam tuvas drošības ekspertu aprindas vedina uz domām, ka Kijivu mēģinātu piespiest sēsties pie sarunu galda un atzīt Krievijas kontroli pār sagrābtajām teritorijām, kā arī atteikties no plāniem drīzā nākotnē iestāties NATO. Prezidenta Baidena uzstāšanos, uzrunājot dalībvalstu vadītājus, prese visai nepārprotami traktēja kā mēģinājumu reabilitēties pēc izgāšanās priekšvēlēšanu debatēs ar Donaldu Trampu. Jāteic, šoreiz Baidenam netrūka spara un stingrības nedz stājā, nedz formulējumos, atgādinot jau zināmās tēzes par karu Ukrainā kā cīņu par demokrātiskās pasaules nākotni. Tomēr, kā vēsta mediji, Demokrātu partijas iekšienē nerimst diskusijas par to, vai esošajam prezidentam vajadzētu turpināt sacīksti par Balto namu. Pirmdien vēl viens prominents demokrātu politiķis, senators no Vašingtonas pavalsts Adams Smits aicinājis Džo Baidenu pārtraukt savu vēlēšanu kampaņu. Miera balodis Viktors Ungārija nule bija sākusi pildīt Eiropas Savienības Padomes prezidējošās valsts funkcijas, kad tās premjerministrs Viktors Orbans 2. jūlijā negaidīti ieradās Kijivā, kur, būdams amatā jau četrpadsmit gadus, pēdējoreiz viesojās vairāk nekā pirms desmitgades. Pēc tikšanās ar prezidentu Zelenski viņš paziņoja, ka aicinājis Ukrainas vadītāju apsvērt uguns pārtraukšanu, lai uzsāktu sarunas ar agresoru. Zelenskis šos izteikumus nekomentēja. Nākamajās dienās sekoja paziņojumi no teju visām nozīmīgākajām Eiropas Savienības amatpersonām – norādot, ka Orbanam nav nekāda savienības pilnvarojuma jebkādu sarunu vešanai. Tas nekavēja jaunizšķīlušos miera balodi turpināt lidojumu pa savu trajektoriju, piektdien piezemējoties Kremlī, kur viņa un Krievijas vadoņa publiskajās izpausmēs netrūka savstarpējas labvēlības apliecinājumu. Tai skaitā Putins nodēvēja savu viesi neeksistējošā titulā – par „Eiropas Savienības Padomes prezidentu”. Prezidenta Zelenska administrācija komentējusi, ka Kijivā Orbanam neesot sniegts nekāds jauns vēstījums, kuru viņam vajadzētu nodot Putinam. Savukārt kāds anonīms Eiropas Komisijas pārstāvis paziņojis, ka šī „miera tūre” varētu maksāt Ungārijas līderim agrāk plānoto komisijas vizīti Budapeštā. Taču Orbana pašiecerētajā „miera misijā”, kā izrādās, bija paredzēts vēl viens pieturpunkts: šopirmdien viņš ieradās Pekinā un spieda roku Ķīnas līderim Sjī Dziņpinam. Arī šeit kā viesis, tā namatēvs veltīja dažu labu vispārīgu un nogludinātu frāzi miera centieniem un izcilajai lomai, kuru šai ziņā lemts spēlēt Pekinai. Kāds ir visas šīs tūres „sausais atlikums”? Pēc Orbana Maskavas vizītes Eiropadomes prezidents Šarls Mišels un pārējie padomes locekļi esot saņēmuši no viņa vēstījumu, kura saturs kļuvis zināms izdevumam „Politico”. Tas licis izdevuma žurnālistiem nodēvēt Ungārijas valdības vadītāju par Kremļa runasvīra Dmitrija Peskova līdzinieku – tik ļoti viņa vēstījums šūts pēc agrsorvalsts mēriem. Krievijas izšķirošais pārsvars kaujas laukā iestāšoties jau tuvākajos mēnešos, tāpēc esot pēdējais brīdis piedabūt Ukrainu pie sarunu galda. Kā izteicies kāds anonīms Briseles diplomāts: „Šeit neatspoguļojas nekas, nu pilnīgi nekas no visiem Eiropadomes pēdējo divarpus gadu centieniem.” Francijai netīk koalīcijas Pēc Francijas parlamenta vēlēšanu otrās kārtas prezidents Makrons var pielaikot Napoleona trijstūreni – viņa riskantais politiskais manevrs, izsludinot šīs vēlēšanas, ir attaisnojies. Ja pēc pirmās kārtas pagājušonedēļ radikāli labējie no Nacionālās apvienības jau juta valdības grožus sev rokā, tad 7. jūlija vakarā šīs cerības izrādījās izkūpējušas vasarīgajās Parīzes debesīs. Marinas Lepēnas un Žordāna Bardellas partijai, par spīti diezgan nozīmīgam pieaugumam, būs vien trešā lielākā frakcija Nacionālajā Asamblejā. Pirmajā vietā ir Jaunā tautas fronte – plašs kreiso bloks ar samērā mērenajiem sociālistiem vienā un jau krietni radikālākajiem komunistiem un partiju „Nelokāmā Francija” otrā spārnā. Prezidenta Makrona pārstāvētais liberāli centriskais bloks „Kopā”, kaut zaudējis apmēram trešdaļu deputātu vietu, tomēr noturējies otrajā pozīcijā. Tāpat apmēram trešdaļu no savas jau tā nelielās frakcijas zaudējusi liberālkonservatīvā Republikāņu partija, Piektās republikas pamatlicēja prezidenta de Golla idejiskā mantiniece. Rezultātā Francijas parlamentā tagad ir trīs apmēram vienāda lieluma frakcijas, kuras šķir visai pamatīgas ideoloģiskās plaisas. Un vispār – koalīcijas valdība, kas šķiet gluži pašsaprotams risinājums vairumā Eiropas valstu, Francijai ir kaut kas teju svešs. Pēc klasiski parlamentārās Ceturtās republikas bēdīgajām beigām smagā politiskā krīzē, Piekto republiku franči būvēja gluži citādu – ar stipru prezidenta varu un vēlēšanu sistēmu, kas gandrīz vienmēr nodrošina viena politiskā spēka noteicošu pārsvaru. Šoreiz ir citādi, un nav īsti skaidrs, kā Francija varētu tikt pie darboties spējīgas valdības. Labākās izredzes veidot kādu plašu koalīciju būtu prezidenta Makrona blokam, kā jau centriskam spēkam. Tomēr šādā koalīcijā grūti iedomāties lielāko daļu no Jaunās tautas frontes, kur pārsvarā ir radikāli kreisie. Ietekmīgais spēks te ir „Nelokāmā Francija” ar tās līderi Žanu Liku Melanšonu priekšgalā. Viņš un viņa līdzgaitnieki jau paziņojuši, ka nesaredz iespēju būt vienā valdībā ar centristiem vai republikāņiem, un saņēmuši pretī līdzīgus izteikumus. Pagaidām visai miglainas izskatās arī perspektīvas uzbūvēt koalīciju ar mēreni kreisajiem sociālistiem un mēreni labējiem republikāņiem; katrā ziņā pret šādu iespēju jau diezgan kategoriski izteicies republikāņu līderis Lorāns Vokjē. Kā izdevumam „The Guardian” izteikusies Francijas Nacionālā zinātniskās izpētes centra eksperte Izabella Ginodū: „Vai nu franču partiju vadītāji iemācīsies vest sarunas un veidot jauna tipa koalīcijas, vai arī mums ir lielas iespējas pieredzēt [..] institucionālu krīzi.” Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* ​ * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Tēlaini varētu teikt, ka Eiropas Parlamenta vēlētāji ir servējuši ļoti interesantu pusdienu galdu, kurā netrūkst gan tradicionālu un labi zināmu sastāvdaļu, gan piparotu piedevu, kas draud nomākt ierasto garšu. Kādi ir Briseles salāti, kurus eiropieši sev sagatvojuši, par to spriedīsim jaunājā “Latvijas Avīzes” raidierakstu ciklā. Pirmā epiozode “Vai Eiropa ir mainījusies?”:  - Pirmais augstais Eiropas amats Baltijas politiķim. - Kāpēc tik daudz satraucas par labējo spēku panākumiem, bet maz runā par kreisajiem? - Francijas drāma un tās iespējamais turpinājums Vācijā. - Vai pie visa vainīga neapdomīgā migrācijas politika un kas notiks ar Zaļo kursu? Šos jautājumus “Latvijas Avīzes” politikas nodaļas vadītājs Māris Antonevičs apspriež ar starptautiskās politikas ekspertu, atvaļināto diplomātu, Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskās augstskolas vieslektoru Gintu Jegermani.  Projektu līdzfinansē Eiropas Savienība, izmantojot Eiropas Parlamenta dotāciju programmu komunikācijas jomā. Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autoru personīgos uzskatus. Ne Eiropas Savienība, ne Eiropas Parlaments nenes atbildību par paustajiem uzskatiem. 

Kultūras ministre Agnese Logina atkāpusies no amata. Sarunas par iespējamām nodokļu izmaiņām turpināsies jūlijā. Meiteņu zināšanu trūkums, kā izmantot higiēnas preces, un kautrīgums - tās ir tikai dažas lietas, ko izgaismo pilotprojekts "Bezmaksas higiēnas preces meitenēm Latvijas skolās". Viss liecina, ka Eiropas Savienības valstu līderi varētu jau šovakar vienoties par svarīgāko Briseles amatu sadalījumu.

Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātu atbalsis valstu iekšpolitikas norisēs. Aktualitātes analizē politologi Veiko Spolītis un Ojārs Skudra. Makrons spēlē va banque Eiropas Parlamenta vēlēšanu oficiālie rezultāti vēl nebija paziņoti, kad pagājušās svētdienas, 9. jūnija, vakarā Francijas prezidents Emanuels Makrons izsludināja pašreizējā valsts likumdevēja – Nacionālās Asamblejas – atlaišanu un ārkārtas vēlēšanas. Tām jānotiek divās kārtās – 30. jūnijā un 7. jūlijā. Iemesls ir franču elektorāta lemtais Eiroparlamenta mandātu sadalījums, vairāk nekā 31% balsu un, attiecīgi, 30 deputātu vietas piešķirot galēji labējai Nacionālajai apvienībai, plaši pazīstamai arī kā „Lepenas partija”, savukārt prezidenta pārstāvētajai sociālliberālajai partijai „Renesanse” atvēlot vien nepilnus 15% un 13 vietas. Tikai par nepilnu procentu no prezidenta partijas atpaliek franču sociālistu alianse. Par riskantu prezidenta Makrona soli dēvē teju visi, daži to sauc arī par neprātīgu, norādot, ka šādi viņš, iespējams, paver Marinas Lepenas radikāļiem ceļu uz Francijas varas virsotni. Ja viņi svinēs pārliecinošu uzvaru šais ārkārtas vēlēšanās, prezidentam, visdrīzāk, nāksies nominēt par premjeru Lepenas gados jauno protežē Žordānu Bardelu. Ir analītiķi, kuri spriež, ka tieši tāds varētu būt Makrona mērķis – līdz 2027. gada prezidenta vēlēšanām likt radikāļiem izgāzties valdības darbā un tā mazināt Lepenas izredzes uz prezidenta krēslu. Taču Nacionālā apvienība līdz šim sevi pierādījusi kā disciplinētu spēku, un tās programmas pamatā ir sociālā, migrācijas kontroles un cita iekšpolitikas tematika, kas pamatā ir valdības darba lauks. Un tad var gadīties tā, ka 2027. gadā Eiropa tiek pie Francijas, kuru stūrē radikāli nacionālisti, eiroskeptiķi un Kremļa draugi. Vēl viens bažas raisošs jaunums šai ziņā ir labēji centriskās Republikāņu partijas līdera paziņojums par gatavību bloķēties ar Nacionālo apvienību. Tas gan izraisījis tūlītēju sašutuma vētru republikāņu partijas iekšienē, kur šāda vienošanās ar radikāļiem tiek uzlūkota kā tradicionālo republikas vērtību nodevība. Nav gan izslēgts, ka piepildās prezidenta Makrona iespējamais aprēķins ar ārkārtas vēlēšanām un savu iesaistīšanos kampaņā mobilizēt elektorātu un nacionālā līmenī revanšēties Lepēnai par Eiropas līmenī zaudēto. Un, protams, pastāv iespēja, ka jaunievēlētajā Nacionālajā Asamblejā nevienam spēkam nebūs nozīmīga pārsvara, un tad prezidentam būs jāmēģina vienoties par koalīciju vai atbalstu – ar jau piesauktajiem republikāņiem vai ar kreisi centrisko Sociālistisko partiju. Beļģija „gobelēna valdības” gals 9. jūnijā vēlētāji Beļģijā piedalījās veselās trīs vēlēšanās, ievēlot deputātus ne tikai Eiroparlamentā, bet arī Beļģijas nacionālā parlamenta apakšnamā – Pārstāvju Palātā, kā arī reģionālajos parlamentos – Flandrijas parlamentā, Valōnijas parlamentā, Briseles parlamentā. Beļģijas vācvalodīgie pavalstnieki pie tam ievēl arī savu Vacvalodīgās kopienas parlamentu, savukārt par Beļģijas Frančvalodīgās kopienas parlamenta deputātiem automātiski kļūst Valōnijas parlamenta deputāti un 19 frančvalodīgi deputāti no Briseles parlamenta. Savukārt Pārstāvju Palātas 150 deputātu korpuss arī tiek dalīts divās grupās pēc valodas piederības – nīderlandiešu valodā runājošajā flāmu un franču valodā runājošajā valoņu daļā, un lai izlemtu jautājumus, kas skar šo etnolingvistisko grupu intereses, vairākums nepieciešams ne vien parlamentā kopumā, bet arī katrā no grupām atsevišķi. Attiecīgi autonomi norit arī politiskie procesi Flandrijā un Valonijā. Galvenais svētdienas vēlēšanu iznākums ir premjerministra Aleksandra De Krō valdības demisija. Šis kabinets pēc mokoša gandrīz piecsimt dienu ilga procesa tika sadiegts 2020. gada oktobrī kā raibs gobelēns, kura musturī gan flāmu, gan valoņu liberāļi un liberālkonservatīvie, tāpat abu kopienu sociāldemokrāti, abu kopienu zaļie, kā arī flāmu kristīgie demokrāti. Vēlēšanās šīm partijām gājis kā nu kurai, taču kopējais rezultāts ir negatīvs, un lielākās frakcijas nākamajā parlamentā būs līdzšinējiem opozicionāriem. Nepiepildījās nopietnākās bažas, kas priekšvēlēšanu laikā solīja spožu uzvaru radikālajiem flāmu nacionālistiem – partijai „Flāmu interese”, kuras programma paredz Flandrijas atdalīšanos no Beļģijas valsts un ir arī izteikti eiroskeptiska. Tomēr flāmu vēlētāju vidū šos radikāļus par dažiem procentiem un deputātu vietām apsteigusi mērenākā Jaunā flāmu alianse, kuras programmā ir flāmu un valoņu daļu autonomijas nozīmīgs pieaugums, bet ne secesija. Savukārt Valonijā, kur tradicionāli populārākas ir kreisās partijas, negaidīti panākumi ir līdz šim valdības koalīcijā ietilpušajai Reformistu kustībai, kas atstūmusi no pirmās pozīcijas sociālistus. Vissmagākos zaudējumus vēlēšanās cietusi valoņu ekoloģistu partija, atvadoties no trim ceturtdaļām mandātu, savukārt lielākie ieguvēji, teju trīskāršojot savu mandātu skaitu, ir valoņu centristu partija „Pārliecinātie”. Līdzīgi nacionālajam līmenim ir arī rezultāti sacensībai par 22 Eiroparlamenta deputātu vietām. Izskan viedokļi, ka, iespējams, tradicionālā Beļģijas politikas karte ar labējiem flāmu ziemeļiem un kreisajiem valoņu dienvidiem sāk mainīties, abām daļām šobrīd sliecoties tuvāk centram. Quo vadis, Europa?   Uzlūkojot shēmas ar jauno, pagaidām vēl neoficiālo, vietu sadalījumu starp frakcijām Eiropas Parlamentā, tā vien gribas teikt: „Nav nemaz tik traki!” Lai arī pāris politiskajām grupām diezgan nozīmīgs vietu skaits gājis zudībā, savukārt dažām citām drusku audzis, vismaz to pirmais trijnieks skaitliskā svara tabulā pagaidām šķiet nemainīgs. Tiesa, to varētu mainīt līdz šim vēl grupām nepiederīgie deputāti, kad izvēlēsies savu politisko „jumtu”. Starp šiem nepiederīgajiem šobrīd ir arī „Alternatīva Vācijai”, Ungārijas valdošā partija „Fideš” un Polijas Konfederācijas partija. Smagāko kritienu piedzīvojuši zaļie, zaudējot 18 no līdzšinējām 74 vietām un noslīdot no ceturtās uz priekšpēdējo sesto pozīciju. Skaitliski vēl vairāk zaudējusi liberālā „Atjauno Eiropu” frakcija – 23 mandātus, tomēr arī pēc šī krituma tai ir cerības palikt trešajai lielākajai Eiroparlamentā. Savukārt lielākie ieguvēji, pretēji priekšvēlēšanu periodā pastāvīgi daudzinātājam, šķiet, izrādīsies nevis radikāli labējie, bet labēji centriskie spēki. Frakcijas skaitliski nedaudz augušas gan Eiropas Tautas partijai, gan Konservatīvo un reformistu grupai, gan grupai „Identitāte un Demokrātija”, bet frakciju lielums labējā flangā ir apgriezti proporcionāls to radikālismam, Tautas partijai saglabājot stabilas līderpozīcijas. Kā otrā lielākā joprojām paliek Sociālistu un demokrātu grupa. Tomēr uz šīs visumā līdzsvarotās ainas fona satraucošas ir Eiropas vēlēšanu atbalsis divās lielākajās dalībvalstīs. Francijas liberāļu sakāve un prezidenta Makrona lēmums izsludināt ārkārtas parlamenta vēlēšanas ar visām iespējamajām sekām šodienas raidījumā izpelnījies atsevišķu tematu. Visai augstos toņos vēlēšanu rezultātus piesauc arī Vācijā. Kanclera Olafa Šolca sociāldemokrāti ieguvuši mazāk kā 14% balsu, kas ir šīs partijas vājākais rezultāts nacionālā līmeņa vēlēšanās vairāk nekā simts gadu laikā. Proporcionāli vēl krietni smagāku kritumu piedzīvojis vēl viens valdošās koalīcijas partneris – Zaļā partija, kas zaudējusi deviņus no līdzšinējā divdesmit viena mandāta. Toties par uzvaru līksmo labējie radikāļi „Alternatīva Vācijai”, kas ierindojušies otrajā vietā aiz kristīgajiem demokrātiem. Par viņiem, ja neskaita Berlīni un dažus tai piegulošos reģionus, kā arī Tīringenes galvaspilsētu Erfurti, vienotā ierindā balso visa agrākā Austrumvācija. Uz jautājumu par iespējamu Vācijas valdības demisiju kanclers Šolcs gan atbildējis noliedzoši. Kā iekšpolitiski nozīmīgi Eiroparlamenta vēlēšanu rezultāti tiek piesaukti arī Ungārijā, kur premjera Orbana partija „Fideš” ieguvusi krietni mazāk, nekā cerēts, kā arī Spānijā un Dānijā, kur opozīcija bija cerējusi traktēt šos rezultātus kā referendumu par pie varas esošo, attiecīgi, Pedro Sančesa un Metes Frederiksenas kreisajām valdībām. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Veselības ministrija plāno samazināt kompensējamo medikamentu cenas par 15 - 20%. Kā stiprināt NATO un tās austrumu flangu un kā palīdzēt Ukrainai? - Par to šodien spriež valstu līderi tā sauktā Bukarestes devītnieka valstu sanāksmē, kas notiek Rīgā. Ārzemēs dzīvojošie latvieši var nepamanīt, ka vairs nav iekļauti Latvijas vēlētāju reģistrā. Ārkārtas parlamenta vēlēšanas, kas šī mēneša beigās ir gaidāmas Francijā, joprojām ir viens no galvenajiem sarunu tematiem Briseles varas gaiteņos. Būs stingrākas prasības bērnu nometņu vadītājiem.

Festivāla "Latvijas Jaunās mūzikas dienas" noslēdzošajā koncertvirtenē Lielajā ģildē uzstāsies arī 2019. gadā izveidotais Trio Fabel, kurā sadarbojas klarnetiste un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra māksliniece Anna Gāgane, Briseles filharmoniskā orķestra čellu grupas koncertmeistars Kristaps Bergs un Vācijā dzīvojošā pianiste Linda Leine. Mūziķus jau kopš mācību laika Emīla Dārziņa mūzikas skolā vieno cieša draudzība. Būtiska loma trio repertuārā atvēlēta latviešu mūzikai, jo īpaši jaundarbiem. Šajā programmā pirmoreiz izskanēs Žanetes Spirkas darbs “Dubultlīnijas” un Andra Dzenīša “Geography of Rain”, kā arī Oskara Herliņa, Krista Auznieka un Georga Pelēča opusi. "Klasikas" studijā viesojās Anna Gāgane un Kristaps Bergs, kurus Inta Pīrāga aicināja atcerēties šī jaundarbu projekta aizsākumu jau 2020. gadā, kad pieciem latviešu komponistiem tika pasūtīti trio sastāvam veltīti opusi, noskaidroja, kāds uzdevums autoriem tika dots, vai trio mūziķi jutuši radniecību ar autoru, kas palīdzēja to iegūt. Anna un Kristaps arī raksturo katru no pieciem skaņdarbiem un attiecības ar to autoriem. Kristaps Bergs: Ideja bija paskatīties uz to, kas tagad notiek, bet no dažādiem skatupunktiem. Salīdzinot Georga Pelēča skaņdarbu, ko viņš mums veltījis, un Žanetes Spirkas opusu – konkrēta tēma pat netika dota, vienkārši „kas mēs esam, kā mēs par šo jūtamies”. Skatījumi ir dažādi, un nekas nav ne pareizi, ne nepareizi. Ļoti interesanti ir tieši tas, kā katrs cilvēks to izjūt un ko tas katram nozīmē. Man liekas, arī mēs, pie šī repertuāra strādājot, vairāk sevi atklājām, tāpēc ļoti priecājamies. Anna Gāgane: Mēs centāmies komponistiem dot brīvību. Mēs devām tēmas, par kurām vēlamies runāt, un ļoti interesanti, ka katrs to ir traktējis citādāk. Arī skaņdarba apjoma vai garuma ziņā komponistiem bija brīvība, un man liels prieks, ka šie komponisti pamatā izvēlējušies kamermūzikai samērā apjomīgus darbus, tie nav maziņi skaņdarbiņi. Katrā ziņā, viņiem bijis daudz, ko teikt, un bijušas daudzas pārdomas. Jūsu trio ir apbrīnojams. Vienā koncertā salikt piecus jaundarbus vienu pēc otra – tas ir kā maratons, tas vairs nav sprints. Vai bija svarīgi parādīt, kāds viss jūsu iecerētais un izlolotais cikls beigu beigās ir sanācis? Kristaps Bergs: Tas bija mērķis. Tas varbūt nebija pašmērķis, bet ideja noteikti bija, ka gribam tos atskaņot vienkopus, ne gluži kā ciklu, bet lai viņi padzīvo kopā. Tad viņi arī mainīsies, katrs skaņdarbs varbūt aizies savu ceļu. Tas mums ir svarīgi. Anna Gāgane: Es domāju, tad varēs dzirdēt, kā katrs komponists redz šo tēmu par identitātes meklējumu. Šī tēma bija jo īpaši svarīga Covid-19 laikā, bet tā ir būtiska vienmēr. Redzēsim, kā tas izklausīsies, kā katrs no šiem skaņdarbiem to pastāstīs. Šis uzdevums tiks paveikts, bet, lai jūs atkal satiktos šeit, Latvijā, ir atkal jāliek kādi citi uzdevumi. Kas vēl ir padomā, pie kā trio kopīgi ķersies klāt? Anna Gāgane: Mums tuvojas piecu gadu jubileja, tāpēc jādomā, kā sagādāt dāvanas sev un klausītājiem. Kristaps Bergs: Mēs esam maziņi, bet mēs esam forši!  

Pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām no Latvijas ievēlētajiem deputātiem būs jāpievienojas kādai no Eiropas Parlamenta politiskām grupām. Kādas tās ir un cik daudz ietekmē globālos notikumus un pieņemtos Eiropas Savienības lēmumus? Krustpunktā analizē politologs Andis Kudors, Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš un TV24 žurnālists Ansis Bogustovs. Tieši mēnesis ir līdz Eiropas Parlamenta vēlēšanām, kad visās Eiropas Savienības valstīs ļaudis dosies pie vēlēšanu urnām, lai balsotu par vienu vai otru politisko partiju vai deputātu kandidātiem. Šīs ir jau kārtējās vēlēšanas Latvijā, kopš mēs 20 gadus esam daļa no lielās Eiropas saimes. Procesus, tāpat kā daudz kur citur, ietekmē politiskās batālijas pašu mājās, bet viena lieta, ko noteikti varam redzēt šo gadu laikā, mēs reti aizdomājamies, kā tā balsošana par vienu vai otru mums zināmo partija ietekmē un veido lielo politiku pašā parlamentā.  Arī šajā priekšvēlēšanu laikā, kad iztaujājām partiju pārstāvjus, uz jautājumu - kurai frakcijai vai frakciju grupai jūs grasāties piederēt, ja jūs ievēlēs Eiropas Parlamentā, atbild - tad jau redzēsim. Vispirms jātiek ievēlētam, tad izvērtēsim visus par un pret. Kandidāti var tā atbildēt, jo zina, ka vēlētājiem acīmredzot šis jautājums nav aktuāls un varbūt nav arī saprotams. Kaut kādas grupas - kāda starpība, galvenais, lai pārstāv Latvijas intereses. Bet vai tā ir? Kā vispār top politika Eiropas Parlamentā? Cik tas ir vai nav svarīgi? Kāpēc par šīm vēlēšanām medijos daudz runā par iespējamām pārmaiņām ierastajā Briseles politikā? 

Pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām no Latvijas ievēlētajiem deputātiem būs jāpievienojas kādai no Eiropas Parlamenta politiskām grupām. Kādas tās ir un cik daudz ietekmē globālos notikumus un pieņemtos Eiropas Savienības lēmumus? Krustpunktā analizē politologs Andis Kudors, Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš un TV24 žurnālists Ansis Bogustovs. Tieši mēnesis ir līdz Eiropas Parlamenta vēlēšanām, kad visās Eiropas Savienības valstīs ļaudis dosies pie vēlēšanu urnām, lai balsotu par vienu vai otru politisko partiju vai deputātu kandidātiem. Šīs ir jau kārtējās vēlēšanas Latvijā, kopš mēs 20 gadus esam daļa no lielās Eiropas saimes. Procesus, tāpat kā daudz kur citur, ietekmē politiskās batālijas pašu mājās, bet viena lieta, ko noteikti varam redzēt šo gadu laikā, mēs reti aizdomājamies, kā tā balsošana par vienu vai otru mums zināmo partija ietekmē un veido lielo politiku pašā parlamentā.  Arī šajā priekšvēlēšanu laikā, kad iztaujājām partiju pārstāvjus, uz jautājumu - kurai frakcijai vai frakciju grupai jūs grasāties piederēt, ja jūs ievēlēs Eiropas Parlamentā, atbild - tad jau redzēsim. Vispirms jātiek ievēlētam, tad izvērtēsim visus par un pret. Kandidāti var tā atbildēt, jo zina, ka vēlētājiem acīmredzot šis jautājums nav aktuāls un varbūt nav arī saprotams. Kaut kādas grupas - kāda starpība, galvenais, lai pārstāv Latvijas intereses. Bet vai tā ir? Kā vispār top politika Eiropas Parlamentā? Cik tas ir vai nav svarīgi? Kāpēc par šīm vēlēšanām medijos daudz runā par iespējamām pārmaiņām ierastajā Briseles politikā? 

Vakar, 16. aprīlī, Briselē pasniegta LUX balva filmai, par kuru nobalsojuši Eiropas Parlamenta deputāti un skatītāji. Balvu ieguvusi vācu filma ‘'Skolotāju istaba” (Das Lehrerzimmer). Vairāk telefonsarunā no Briseles stāsta Māra Rozenberga. Balvai bija nominētas piecas filmas, kuras ir iztulkotas visās Eiropas Savienības valstu valodās un tās rāda arī katrā no dalībvalstīm. Latvijā gada sākumā varēja noskatīties gan balvu ieguvušo filmu "Skolotāju istaba", gan arī četras citas filmas. Viena no tām bija igauņu dokumentālā filma "Melnās pirts māsība". Tāpat varēja noskatīties somu kinoklasiķa Aki Kaurismeki filmu "Kritušās lapas", kā arī mazāk zināmos darbus - franču dokumentālo filmu "Uz Adamanta" un arī spāņu spēlfilma "20000 bišu suga". Balvas ieguvēja - vācu filma "Skolotāju istaba" ir stāsts par jaunu, ļoti ideālistisku matemātikas un fizkultūras skolotāju Karlu, kura kļūst par liecinieci zādzībām skolā. Viņa nolemj tās izmeklēt un, atklājot vainīgo, nokļūst ļoti sarežģītu ētisku izvēļu priekšā, kur, varētu teikt, visi rīcības varianti ir kaut kādā ziņā nepareizi. Filmas režisors ir Ilkers Čataks (Ilker Çatak).

Šoreiz epizode veltīta tam, lai atbildētu uz lasītāju un skatītāju jautājumiem! Par jaunumiem Medību noteikumos, par lietotni Mednis, par bebru medībām. Uz dažiem jautājumiem atbild arī Valsts meža dienesta Medību daļas vadītājs Valters Lūsis. Linda stāsta par dažām būtiskām lietām, kas aktuālas Briseles gaiteņos, kā arī dažus faktus par medībām Spānijā. Epizodes konkursa balviņa no  @outdoorexpertslatvia7605  https://outdoorexperts.lv/lv/ Pievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām. https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join

Dzejnieka un filozofa Roberta Mūka alias Roberta Avena, filozofijas darbi, esejas, dzejoļi krājumi iznāca un arī plaši tika apspriesti pagājušā gadsimta deviņdesmitajos, un vēl divtūkstošo sākumā. Pēc ilgākas pauzes, Roberta Mūka simtgades gada nogalē, tagad iznācis rakstu un eseju krājums "Šai dzīves ievārījumā kaut kā trūkst", kurā literatūrzinātniece, trimdas literatūras pētniece Inguna Daukste-Silasproģe uzmeklējusi mazāk zināmus Roberta Mūka darbus. Krājumā apkopoti trimdas un vēlāk arī Latvijas presē, ilgākā laika periodā – kopš pagājušā gadsimta  piecdesmitajiem līdz pat Roberta Mūka aiziešanai mūžībā 2006. gadā, publicēti raksti. Krājuma iznākšana šķiet laba izdevība gan atgādināt par gan Roberta Mūka īpašo personību, vēstures notikumu izlocīto dzīves gājumu, gan arī tikt skaidrībā, kā viņa ierosinātās tēmas sasaucas ar šī brīža notikumiem, un arī – kas notiek Roberta Mūka muzejā Preiļu novada Galēnos. Roberts Mūks ir viens no tiem trimdas autoriem, kurš pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas atgriezās Latvijā. 1989. gadā viņš bija jau pensionējie – pēdējos gados strādājis kā reliģijas vēstures pasniedzējs Aionas koledžā Ņūoršelā – Mūks sāk aktīvi iesaistīties Latvijas sabiedriskajā un arī literārajā dzīvē. Deviņdesmito gadu sākumā Roberts Mūks trīs gadus lasīja lekcijas jaundibinātajā Latvijas Kultūras akadēmijā, izrēķinu ka teorētiski Ingunas Daukstes-Silasproģes ceļi ar Robertu Mūku akadēmiskajā vidē varēja krustoties. Eseju krājums "Šai dzīves ievārījumā kaut kā trūkst" tapis pēc izdevniecības "Latvijas mediji" ierosmes, tā sastādītāja ir Inguna Daukste Silasproģe. Mēģinot uz savas ādas pārbaudīt, kas šobrīd no Roberta Mūka dzīves un darbiem man šķiet aktuāls, pamanu, ka kaimiņos notiekošais karš liek pavisam citām acīm pārlasīt arī kādreizējā trimdīša dzīves gājumu. Esmu sev uzdevusi jautājumu – kā veidojas, piemēram, Ukrainas bēgļu tālākā dzīve. Taču ja Ukrainas kara bēgļu stāsti vēl tikai top, tad Roberta Mūka dzīve jau ir pabeigta grāmata. Ar savu ievadu, dramatisko kāpinājumu, laimīgajām beigām. Roberts Mūks, vēlējās studēt klasisko filoloģiju, taču Latvijas Universitātē paspēja noklausīties tieši vienu lekciju. Zinātniskos grādus Roberts Mūks dzīves laikā ir ieguvis, un pat vairākus. Maģistra grādu žurnālistikā, studējot Briseles universitātē. Bibliotēku zinātnē Mičiganas universitātē. Ņujorkas Fordhama universitātē filozofijas doktora grādu. Deviņdesmitajos Latvijā atgriežas ne tikai Roberts Mūks pats, bet arī viņa darbi. Latvijā atkārtoti tiek publicēti viņa darbi, kuros viņš apspriež Mirča Eliādes, Heidegera, Hilmana, Svēdenborga, Junga idejas. Arī dzejas krājumi. Ingunas Daukstes Silasproģes iecere, veidojot krājumu Šai dzīves ievārījumā kaut kā trūkst, bija Roberta Mūka rakstos atrast ko vēl nepublicētu vai mazāk zināmu. Kas gan vēl no Mūka nav publicēts? Inguna Daukste Silasproģe esejas sakārtojusi trīs sadaļās: garākajā Roberts Mūks spriež par dzīvi, nākamajā – par literatūru, trešajā – par meditāciju, modernā cilvēka attiecībām ar reliģiju. Taču šīs sadaļas ir visai nosacītas, Roberts Mūks dzīvo starp Austrumu un Rietumu kultūru, akadēmisko sholastiku un meditāciju, dzejnieka iedvesmu, un tā tas ir arī šajās esejās. Roberta Mūka muzejs Preiļu novada Galēnos tika izveidots 2014. gadā. Mani ļoti iepriecināja arī Roberta Mūka muzeja "Facebook" profils, kurā muzeja vadītāja Gita Palma diezgan regulāri iemet pa kādam dzejolim, prātulai no Roberta Mūka darbiem. Šobrīd muzejā Galēnos apskatāma Latvijas Ikonogrāfu biedrības veidota izstāde, bet ne tikai. Roberta Mūka muzejs Galēnos bijis cieši iesaistīts arī eseju krājuma "Šai dzīves ievārījumā kaut kā trūkst" tapšanā. Grāmatā ir fotogrāfijas no muzeja krājuma.

  Labas ziņas vakar, 14. decembrī, vakarā pienāca no Briseles, kur Eiropas Savienības valstu līderi vienojās par sarunu uzsākšanu par Ukrainas un Moldovas iestāšanos Eiropas Savienībā. Ne tik labas ziņas pienākušas šorīt, kad Ungārijas līderis Viktors Orbāns, kurš iestāšanās sarunu sākšanas lēmumu neizgāza, pametot sarunu telpu, tomēr lēmumu par finansiālu palīdzību Ukrainai ir bloķējis. Tās ir karstākās ziņas, kuras apspriedīsim. Neizpaliks arī citas, piemēram, par piedalīšanos olimpiskajās spēlēs Parīzē. Un arī to, ka šodien beidzot jaunie vilcieni ir izbraukuši, šķiet, ar visiem pasažieriem. Krustpunktā aktualitātes analizē politoloģe, Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes katedras docente Lelde Metla-Rozentāle, laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls un TV24 žurnālists Ansis Bogustovs.  

  Labas ziņas vakar, 14. decembrī, vakarā pienāca no Briseles, kur Eiropas Savienības valstu līderi vienojās par sarunu uzsākšanu par Ukrainas un Moldovas iestāšanos Eiropas Savienībā. Ne tik labas ziņas pienākušas šorīt, kad Ungārijas līderis Viktors Orbāns, kurš iestāšanās sarunu sākšanas lēmumu neizgāza, pametot sarunu telpu, tomēr lēmumu par finansiālu palīdzību Ukrainai ir bloķējis. Tās ir karstākās ziņas, kuras apspriedīsim. Neizpaliks arī citas, piemēram, par piedalīšanos olimpiskajās spēlēs Parīzē. Un arī to, ka šodien beidzot jaunie vilcieni ir izbraukuši, šķiet, ar visiem pasažieriem. Krustpunktā aktualitātes analizē politoloģe, Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes katedras docente Lelde Metla-Rozentāle, laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls un TV24 žurnālists Ansis Bogustovs.  

Raidījumā uzmanību veltām diviem lielajiem kariem, kas norisinās pasaulē, un starptautiskajiem centieniem neatstāt šos dramatiskos notikumus pašplūsmā. Aktualitātes analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks, pētnieks un Rīgas Stradiņa universitātes lektors Mārtiņš Vargulis. Izraēlas karš – taktiski panākumi, stratēģiski riski Kopš mēneša sākuma Izraēlas Aizsardzības spēki turpina militāro operāciju Gazas joslā, kas novembra beigās uz laiku tika apturēta, notiekot gūstekņu apmaiņai starp Izraēlu un teroristisko grupējumu „Hamās”. Sektora ziemeļdaļa ar Gazas pilsētu šobrīd pamatā ir izraēliešu kontrolē, lai gan vairākos tās rajonos turpinās nopietna palestīniešu kaujinieku pretestība. Par Izraēlas spēku galveno taktisko mērķi pēdējās nedēļās kļuvusi Gazas joslas otra lielākā pilsēta Hanjunisa sektora dienviddaļā. Sauszemes operācijās pavada plaši gaisa triecieni pilsētas dzīvojamajiem rajoniem. Tādējādi arvien sašaurinās civiliedzīvotājiem nosacīti drošā teritorija, un pēc Apvienoto Nāciju organizācijas aplēsēm apmēram 80% no vairāk nekā diviem miljoniem Gazas josla iedzīvotāju pametuši savas pastāvīgās dzīvesvietas un koncentrējušies relatīvi drošākajos rajonos, kur dzīves apstākļus ANO pārstāvji raksturo kā „elli zemes virsū”. Tas viss raisa arvien vairāk Izraēlai veltītas kritikas starptautiskā līmenī. Pēdējās nedēļās brīdinoši viedokļi izskan arī no Telavivas stingrākā sabiedrotā – prezidenta Baidena administrācijas puses. Tai skaitā vakar prezidents Džo Baidens publiski paziņoja, ka Izraēlas veiktā Gazas joslas bombardēšana, nerēķinoties ar civiliedzīvotāju upuriem, draudot tai laupīt starptautisko atbalstu. Dažas stundas vēlāk prezidenta teikto acīmredzami apstiprināja ANO Ģenerālās asamblejas balsojums, kas aicina uz tūlītēju uguns pārtraukšanu Gazā. Par šo rezolūciju balsoja 153 dalībvalstis, atturējās 23, pret bija tikai desmit, t.sk. pati Izraēla un Savienotās Valstis. Līdztekus šim diplomātiskajam atbalstam Vašingtona turpina sniegt Telavivai arī militāro, piegādājot militārās operācijas turpināšanai nepieciešamo munīciju. Tomēr, kā redzams, Vašingtona un Telaviva nonāk arvien lielākā starptautiskā izolācijā, un premjera Netanjahu valdībai būtu jāapsver, vai par militāri taktiskajiem ieguvumiem tā nemaksā pārāk augstu stratēģisku cenu, padarot neiespējamu nākotnes dialogu ar palestīniešiem. Ukrainas liktenis Savienoto Valstu iekšpolitikas valgos Vakar, 12. decembrī, Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis trešo reizi kopš Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā ieradās vizītē Vašingtonā. Šim apmeklējumam trūka tās pacilātās gaisotnes, kāda bija raksturīga iepriekšējām reizēm. Nenotika Zelenska uzstāšanās Kongresā, sarunas ar amerikāņu likumdevējiem tika vestas aiz slēgtām durvīm, un Pārstāvju palātas priekšsēdis Maiks Džonsons pat neuzskatīja par nepieciešamu kopā ar Ukrainas līderi tikties ar presi. Pasaules medijiem nepaslīdēja garām nepamanītas izmaiņas prezidenta Baidena retorikā, kur līdz šim ierasto deklarāciju par atbalstu Ukrainai „cik ilgi tas būs nepieciešams”, nomainījusi cita – „cik ilgi varēsim”. Tas izriet no situācijas Savienoto Valstu Kongresā, kur vairāk nekā 60 miljardus lielā turpmākās palīdzības pakete iestrēgusi, Republikāņu partijas frakcijai padarot tās piešķīrumu atkarīgu no administrācijas piekāpšanās imigrācijas politikas jautājumos. Nav sekmējies prezidenta administrācijas manevrs, mēģinot apstiprināt plašu 110 miljardu izdevumu paketi, kur līdz ar palīdzību Ukrainai, Izraēlai un Taivānai iekļauts arī dāsnāks finansējums Savienoto Valstu un Meksikas robežas stiprināšanai. Republikāņi vēlas nopietnas izmaiņas politiskā patvēruma pieprasītāju reģistrēšanas kārtībā un, kaut pauž simpātijas Ukrainas prezidentam, uzskata šo politisko vienošanos par principiāli svarīgu. Savukārt ar iespējamu piekāpšanos republikāņu prasībām nāktos grūti samierināties Demokrātu partijas kreisajam spārnam. Tā nu Ukrainas liktenis izrādās sapinies amerikāņu samežģītās iekšpolitikas valgos. Strupceļš, kādā šobrīd šķiet nonākusi Savienoto Valstu politika, draud ar jau agrāk piesaukto iestrēguma situāciju frontē un ilgstošo nogurdināšanas karu, uz kādu nepārprotami cer agresorvalsts līderis Putins. Orbans turpina ieriebt Ukrainai un Eiropai Eiropadomes sanāksme, uz kuru savienības valstu vadītāji rīt, 14. decembrī, pulcēsies Briselē, solās būt viena no tām, kurās lēmumus pieņem pēc ilgām un mokošām nomoda stundām. Par to, pirmkārt, gatavs parūpēties odiozais Ungārijas līderis Viktors Orbans, kura viedoklis, kā ierasts, nesakrīt ar vairuma dalībvalstu nostāju sanāksmes būtiskākajos jautājumos: par iestāšanās sarunu uzsākšanu ar Ukrainu un finansu atbalsta piešķiršanu tās finanšu sistēmas stabilizācijai. Taču Ungārijai ir iebildumi – Ukraina esot hroniski korumpēta valsts, savukārt tās atbalstīšana karā pret Krieviju nedodot vēlamos rezultātus. Atbalsta piešķiršanu Ukrainai var sarežģīt arī t.s. taupīgo valstu nostāja. Tās ir turīgās savienības valstis, pamatā no Eiropas ziemeļiem, kuras ir gatavas atbalstīt Ukrainu, tikai mazinot citas savienības kopbudžeta pozīcijas. Dalībvalstis gan var sniegt Kijivai atbalstu uz divpusēju nolīgumu pamata, taču tas būtu vēl viens trieciens Eiropas Savienības kā vienota veseluma reputācijai. Kas attiecas uz iestāšanās sarunu sākumu, tad Budapeštas valdonis divās nesenās vēstulēs Eiropadomes priekšsēdētājam Šarlam Mišelam paziņojis, ka nepiekrītot tādu uzsākšanai. Ukraina neesot gatava iestāties, tā esot pārāk liela valsts, kuras lauksaimniecības ražojumu ieplūšana kopējā tirgū destabilizēšot visa bloka ekonomiku. Savu pozīciju Orbans raksturo kā principiālu nostāju vēsturiskas izšķiršanās sakarā, ko nemainīšot kāda vienošanās par Briseles līdz šim aizturētā, desmit miljardus lielā atbalsta apjoma piešķiršanu Budapeštai. Tomēr, kā norāda daudzi, t.sk. Ungārijas opozīcijas pārstāvji, visa šī „vēsturiskā principialitāte” izrietot no Orbana vēlmes pakalpot Krievijas vadonim Vladimiram Putinam. Ukrainas ārlietu ministrs Dmitro Kuleba izteicies, ka pat nevēloties domāt par tām graujošajām sekām, kādas viņa valstij nestu Eiropadomes nespēja vienoties par pozitīviem lēmumiem minētajos jautājumos. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Stāsta Talsu novada muzeja direktors Uldis Jaunzems-Pētersons   Tās ir "Lichtenthal" tāfelklavieres, kas ir mūzikas instruments ar taisnstūrveida korpusu, kurā stīgas novietotas perpendikulāri un krusteniski klaviatūrai un tās ir aprīkotas ar diviem pedāļiem. Šīm tāfelklavierēm raksturīgs dabīgs, dinamiski un tembrāli vienveidīgs, kā arī pustoni zemāks skanējums nekā mūsdienu klavierēm. 19. gs. vidū Sanktpēterburgā radīto "Lichtenthal" tāfelklavieru autors ir viens no vistalantīgākajiem beļģu izcelsmes klavieru būvētājiem – Hermanis Lihtentāls (Hermann Lichtenthal, 1795-1853). Izcilais meistars slavu, atpazīstamību un mūzikas cienītāju apbrīnu ieguvis Briselē, izgudrojot īpašas klavieres "piano-viole", kuras tika radītas, iedvesmojoties no Leonardo Da Vinči (1452-1519) skicēm. Šādas klavieres savā īpašumā iegādājās Beļģijas karalis Leopolds I (1790-1865). 1835. gadā Briseles izstādē "Exposition nationale du Royaume de Belgique" žūrijas komisija astoņiem Hermaņa Lihtentāla izstādītajiem mūzikas instrumentiem piešķīra zelta medaļu. Viņa būvētie instrumenti izcēlās ar konstruktīvo novatorismu, nevainojamu kvalitāti un izcilu skanējumu. Turpinot savas gaitas Sanktpēterburgā 1840. gadā, Hermaņa Lihtentāla klavieru kvalitātes apbrīnotāju skaits tikai auga. Ungāru komponists Ferencs Lists (1811-1886), viens no lielākajiem romantisma pārstāvjiem, nevēlēdamies spēlēt uz citu ražotāju klavierēm, uz saviem klavierkoncertiem vienmēr veda līdzi "Lichtenthal" klavieres. 1853. gadā "Lichtenthal" uzņēmums Maskavas izstādē tika novērtēts ar sudraba medaļu un citiem apbalvojumiem. Jānis Kalniņš, viens no labākajiem ērģeļu un klavieru restauratoriem Latvijā, atzīmē, ka ievērojamais, Tīringē dzimušais, klavierbūvētājs Johans Treselts (Jochann Christian Nicolai Tresselt, 1823-1883), kuram bija savs klavierbūves uzņēmums tepat Latvijā, Rīgā, ir Hermaņa Lihtentāla skolnieks. Treselta agrīnie instrumenti ir ļoti līdzīgi "Lichtenthal" klavierēm gan konstruktīvi, gan arī skanējumā. Līdz ar to Hermanis Lihtentāls ir ļoti nozīmīgs meistars Latvijas klavierbūves attīstības kontekstā. Jāpiebilst, ka saglabājušies "Lichtenthal" instrumenti ir uz roku pirkstiem saskaitāmi, pašlaik nav zināmas nevienas "Lichtenthal" tāfelklavieres, kuras būtu spēlēšanas kārtībā. Kopš 1986. gada, kad šīs retās un nenovērtējamās tāfelklavieres Talsu novada muzejs iegādājās Valdemārpilī, tās klusi noslēpušās tika jaunatklātas muzeja saimniecības šķūnīti. Pateicoties Valsts kultūrkapitāla fonds atbalstam un muzeja apmeklētāju un atbalstītāju ziedojumiem, uzsākts un tuvojas noslēgumam klavieru restaurācijas process, lai pēc daudziem gadiem klusuma varētu priecēt ne tikai ar savu vizuālo daiļumu, bet arī ar savu īpašo "Lichtenthal" klavieru skaņu. Talsu muzeja tāfelklavieres ir jau ar pilno klaviatūras apjomu – 85 taustiņi. Stīgas izvietotas krusteniski, pie tam ļoti neparasti, ka diskanta stīgas ir perpendikulāri korpusam, kas ļauj iebūvēt arī kreiso pedāli, kurš pārbīda klaviatūru. Jāatzīmē, ka tāfelklavierēm kreisais pedālis ir ļoti liels retums. Basa stīgām ir dzelzs tinums, tievākajām – misiņa, kerns un diskanta stīgas – tērauda. Virbuļi kvadrātiski. Rāmis sastāv no lietām ķeta detaļām, kuras ir saskrūvētas. Rāmja detaļas krāsotas melnā krāsā. Angļu mehānika, basa āmuriņiem uzlīmēta filca kārta, diskanta āmuriņi tikai ādas. Taustiņu uzlīmes no ziloņkaula, pustoņu taustiņiem melnkoks. Korpuss no masīvas priedes koksnes; korpuss un vāki finierēti ar palisandra nažfinieri. Firmas nosaukums ar vinjetēm uzklāts zeltīšanas tehnikā ar tam sekojošu pulēšanu. Kājas astoņstūrainas, ar apaļām konsolēm; pedāļa lira ar diviem pedāļiem.

Stāsta Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja Izglītības programmu kuratore Agrita Pore 20. gadsimta 30. gados mākslinieks Ansis Cīrulis (1883-1942), interpretēdams senās tradīcijas, pievērsies madarošanai – ar rokas spiedes palīdzību apgleznotu audumu radīšanai. Audumu rotājumiem tika izmantoti etnogrāfisko motīvu un figūru īpatnēji stilizējumi, sevišķa vērība pievērsta Laimas figūru un Austras koka motīvu variācijām. Madarojumi guvuši ievērību Rietumeiropā rīkotajās izstādes (1934. gadā Stokholmā, 1935. gadā Briselē un 1938. gadā Berlīnē). Sākumā tika izmantotas koka un linoleja tehnikas, bet vēlāk viņš pielieto Latvijas Universitātes profesora Jūlija Auškāpa izstrādāto sietu šablonu metodi. Iniciatīva pievērsties jaunajai madarošanas tehnikai nāca no ķīmiķiem – LU rektora un vēlākā izglītības ministra, profesora Jūlija Auškāpa un LU privātdocenta Arvīda Veidemaņa. Savukārt gleznotājs Rūdolfs Kronbergs atceras, ka Cīrulim tehnoloģiski sietus izstrādāt palīdzējis ķīmiķis Elcers. Madarojumi tika veiksmīgi pielāgoti telpu interjera veidošanā: te jāmin Piena restorāns, Lauksaimniecības kamera, Rīgas Mazā teātra skatuves ietērpa veidošana u.c. Rīgas Amatniecības skolā šo Anša Cīruļa veiksmīgi popularizēto tehniku plaši ieviesa apmācības programmā, īpašu vērību pievēršot grāmatu iesējumiem. Gleznotājs Rūdolfs Kronbergs rakstījis: "Aiziesim pagātnē un atsēdīsimies Rīgas Piena restorāna mājīgajās telpās. Kad būsim tikuši galā ar skāb putru vai rupjmaizes zupu ar putu krējumu, palaidīsim skatu apkārt. Nepakavēsimies ilgāk pie daiļās apkalpotājas tautas tērpā – kas zin, vai viņa nav jau precējusies un vīrs nenoskaišas. Pametīsim acis uz sienām. Tur karājas latviskas sienas segas. No stilā uzreizi pazīstam, ka tie Anša Cīruļa darbi. Pareizi, mēs taču lasījām avīzēs, ka Cīrulis 1928. (?) gadā par šiem madarojumiem, kā viņš tos nosaucis, Briseles starptautiskajā izstādē saņēmis godalgu. Atceros, 1931. gadā, kad mācījos Parīzē, Dekorātīvās mākslas akadēmijas profesors Pols Kolēns rādīja saviem audzēkņiem savu silk-screen'a gleznojumu un stāstīja, ka šo techniku beļģi pārņēmuši no Ziemeļeiropas māksliniekiem. Manā rīcībā nav vairāk ziņu. Vienīgi zinu vēl to, ka Cīrulim šo madarojumu vai, kā to šodien sauc, silk-screen'a techniku atrisināt palīdzējis ķīmiķis Elcers." (1952.05.01., "Latvju Ziņas" / Rūd. Kronbergs) Domājot par Ansi Cīruli, mākslinieks Kārlis Miesnieks saka: "Es nemaz nevaru iedomāties latviešu lietišķās un vispārīgi mākslas bez Cīruļa. Tad saskatītu lielu tukšumu. Ja iespaidojies no frančiem, tur nekāda tukšuma nav, bet, ja nebūtu Cīruļa, tad būtu liels tukšums. Viņš pa glezniecību, lietišķo mākslu bija brīnišķīgs komponētājs. Viņš savu stilu izstrādāja. Viņš ir latviešu lietišķās mākslas dibinātājs, celmlauzis. Viņš ir humānists, cīnītājs, izcils meklētājs, strādnieks. Parīzē redzējis Eiropas kultūru." Ar Ansi Cīruli mākslinieks Kārlis Miesnieks bija pazīstams no 1921. gada. Viņi abi savulaik bija Madernieka studijas audzēkņi. Daudzi, skolotāja mudināti, devās mākslas studijās uz Parīzi. Jau 1921. gada pavasarī Ansis Cīrulis Parīzē apmeklē muzejus, klausās lekcijas Sorbonā, satiek dažus tautiešus un viņa  paziņu loks arvien paplašinās: viņš iepazīstas ar Raimondu Dunkanu (Raymond Dunkan, 1874-1966), slavenās dejotājas Aisedoras Dunkanes (Isadora Duncan, 1877-1927) brāli. Kādā vēstulē sievai Sofijai Ansis Cīrulis aizrautīgi stāsta par to, cik ļoti viņu pārsteigušas Parīzes ielas un arī kāds veikals – tāds plašs, lieliem logiem, kur redzamas, kā sievas plucina vilnu, auž audumu, ar pindzelēm rokās to apmālē raibi jo raibi. Kur kāds vīrs drukā ar rokas presi. Un visi sengrieķu apģērbos, "zandeles" kājā…Visa uzņēmuma iniciators un dvēsele esot Dunkans. Dunkans ar sekotājiem dzīvoja komūnā, piekopjot īpatnēju, no Sengrieķu filozofijas iedvesmotu dzīvesstilu, bet, lai sevi apģērbtu un uzturētu, tirgoja pašu vērptus un austus audumus, kā arī ar augu valsts krāsām apgleznoja un koka spiedogiem apdrukāja zīda lakatus, visbiežāk ar sengrieķu motīviem. Ansis Cīrulis, redzētā iedvesmots, apmeklēja Dunkana studiju un teātra izrādes. Varbūt toreiz redzētais rosināja pašam vēlāk  sietspiedes tehnikā darināt skatuvisko ietērpu Rīgas Mazā teātra izrādei 1936. gadā? Toreiz laikraksts "Jaunākās ziņas" (Nr. 224) rakstīja: "Ŗīgas Mazais teātris arvienu centies būt latvisks. Šo slavējamo nodomu teātris vakar, otrās sezonas atklāšanas izrādē, vēl reiz pārliecinoši pasvītroja. Annas Brigaderes monumentālais darbs "Princese Gundega un karalis Brusubārda", latviskākā mākslinieka Anša Cīruļa dekoratīvā ietērpā, J. Zariņa iestudējumā piedeva sezonas ieskaņai iepriecinošu latvisku noskaņu. A. Cīruļa – kā dekoratora – pirmā debija panākumiem bagāta." Savu latvisko fantāziju pakļaudams modernā eiropeiskā skolā gūtajiem principiem, Cīrulis atradis savu īpatno stilu un radījis daudzus vērtīgus un savdabīgus darbus ne vien glezniecībā, bet arī lietišķajā mākslā.

Baumas par Čečenijas līdera Ramzana Kadirova veselības stāvokli. Migrantu pieplūdums Lampedūzas salā - kādi ir iespējamie risinājumi? Karadarbība Kalnu Karabahā. Notikumus analizē portāla "TVNET" žurnālists, Rīgas Stradiņa universitātes politikas zinātnes doktorants Artūrs Bikovs. Ierakstā uzklausām laikraksta "Novaja Gazeta" speciālkorespondenti Irinu Tumakovu, sazināmies arī Eiropas Parlamenta deputāti Daci Melbārdi. Drīzāk dzīvs vai drīzāk miris? Baumas par Čečenijas Republikas vadītāja Ramzana Kadirova slikto veselības stāvokli cirkulē nu jau vairāk nekā gadu, kam par iemeslu ir viņa arvien biežāka ilgstoša nozušana no publiskās telpas un acīmredzamās izmaiņas ārējā izskatā. Tiek spriedelēts, ka, visdrīzāk, Putina uzticamais vasalis ciešot no kādas nieru kaites. Runas īpaši aktivizējās šī gada pirmajā pusē, kad Kadirovs nebija klāt Putina ikgadējā t.s. Federālajā uzrunā, savukārt marta sākumā Krievijas vadonis pieņēma Kremlī Ramzana Kadirova vecāko dēlu Ahmatu. Tiek atzīmēts, ka pēdējā gadā Čečenijas līdera dēli – septiņpadsmitgadīgais Ahmats, sešpadsmitgadīgais Ādams un piecpadsmitgadīgais Zelimhans – tikuši demonstratīvi iesaistīti varas procesos: piedalās Čečenijas valdības sanāksmēs, pavada tēvu darba braucienos, tiekas ar Krievijas centrālās varas pārstāvjiem u.tml. Tas viss varētu liecināt, ka Ramzans Kadirovs, nebūdams drošs par savu nākotni, cenšas nodrošināt pēcnācēju pozīcijas. Jaunu jaudu runām par Čečenijas galvas bēdīgo stāvokli deva Ukrainas Aizsardzības ministrijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes pārstāvja Andreja Jusova paziņojums, ka Kadirovs piedzīvojot kārtējo slimības saasinājumu un esot ļoti smagā stāvoklī. Turpmākajās dienās sāka parādīties arvien vairāk apgalvojumu, ka Čečenijas galva esot komā vai pat, iespējams, jau miris. 17. septembrī Ramzana Kadirova kontā sociālajā tīklā „Telegram” tika publicēts video, kurā viņš redzams pastaigājamies svaigā gaisā, pievienojot tam komentāru, kas iesaka atvēsināt galvu, lai nejauktu melus ar patiesību. Tiesa, dažas sekundes ilgajos klipos nav norādes uz to, kad tie tikuši ierakstīti. Tāpat cirkulē apgalvojumi par to, ka čečenu vienības tiekot steidzami atvilktas no karadarbības zonas Ukrainā uz Čečeniju un ka Krievijas Nacionālā gvarde koncentrējot spēkus Ziemeļkaukāza reģionā. Ramzanam Kadirovam ir īpašs statuss Krievijas federālo subjektu vadītāju vidū. Savu varu viņš mantoja no tēva Ahmata Kadirova, kurš bija viens no Čečenijas neatkarības kustības līderiem Pirmā Čečenijas kara laikā pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados. Otrā Čečenijas kara laikā gadsimtu mijā pārgāja Krievijas centrālās varas pusē, tika iecelts par vietvaldi, taču zaudēja dzīvību atentātā 2004. gada maijā. Kopš tā laika Ramzans Kadirovs valda Čečenijā, saņemot dāsnas dotācijas no Krievijas federālā budžeta un visādi demonstrējot savu lojalitāti Vladimiram Putinam. Čečenijā dislocētās Krievijas Nacionālās gvardes un Iekšlietu ministrijas vienības, neoficiāli dēvētas par kadiroviešiem un uzskatītas teju vai par Kadirova privāto armiju, aktīvi piedalās Krievijas agresijā pret Ukrainu. Neatkarīgās Arcahas gals? 19. septembrī Azerbaidžānas bruņotie spēki izvērsa plaša mēroga karadarbību Kalnu Karabahā, dēvējot to par „antiterorisma operāciju”. Artilērijas un bezpilota lidaparātu triecieniem tika pakļauti objekti reģiona galvaspilsētā Stepanakertā un citur. Kā ziņoja starptautiski neatzītās Kalnu Karabahas jeb Arcahas republikas vadība, pirmajā uzbrukuma dienā nogalināti 27 cilvēki, t.sk. divi civiliedzīvotāji. Tika izteikti pieņēmumi, ka Baku vara nolēmusi ar bruņotu spēku atrisināt nu jau trīs desmitgades ilgstošo konfliktu starp Azerbaidžānu un armēņu apdzīvoto separātisko reģionu valsts rietumdaļā. Kalnu Karabaha, armēņu dēvēta par Arcahu, kopš Padomju Savienības sabrukuma bija praktiski neatkarīga no Baku valdības, uzturēja ciešus sakarus ar Armēniju, taču starptautiski netika atzīts. 1994. gadā, noslēdzoties t.s. Pirmajam Kalnu Karabahas karam, Azerbaidžāna zaudēja kontroli ne tikai pār Kalnu Karabahu, bet arī pār līdz tam azerbaidžāņu apdzīvotiem rajoniem, kas šķir reģionu no Armēnijas. 2020. gada rudenī Azerbaidžānas bruņotie spēki sakāva Arcahas un Armēnijas vienības un atguva kontroli pār šiem rajoniem, kā arī pār daļu no Kalnu Karabahas pamatteritorijas. Vienīgā saite starp Kalnu Karabahu un Armēniju palika t.s. Lačinas koridors ar automaģistrāli, kuru bija jāapsargā Krievijas miera uzturētājiem. Tomēr kopš šī gada aprīļa Azerbaidžāna faktiski īstenoja Kalnu Karabahas blokādi, kas noveda šo teritoriju ar tās apm. 120 000 iedzīvotāju uz humānās katastrofas robežas. Šorīt Arcahas republikas vadība paziņoja, ka tā piekritusi visu republikas bruņoto formējumu atbruņošanai un atlikušo Armēnijas vienību izvešanai no Kalnu Karabahas teritorijas līdz ar visu smago bruņutehniku. Rīt Azerbaidžānas pilsētā Jevlahā paredzēts sākt sarunas starp Kalnu Karabahas iedzīvotāju un Baku valdības pārstāvjiem, kuru saturs būs reģiona reintegrācija Azerbaidžānas sastāvā, Kalnu Karabahas armēņu tiesību un drošības nodrošināšana, kā arī viņu turpmākā dzīve un darbība Azerbaidžānas konstitūcijas ietvaros. Šķiet, ka neatkarīgajai Arcahas republikai līdz ar to pienācis gals, un atliek vien cerēt, ka tam nesekos vardarbība pret turienes armēņu iedzīvotājiem un viņu cilvēktiesību pārkāpumi. Armēnijas premjerministrs Nikols Pašinjans, savukārt, paziņojis, ka Baku valdības mērķis esot etniskā tīrīšana vēsturiskajās armēņu zemēs. Armēnijas galvaspilsētā Erevāna ziņas par Azerbaidžānas bruņoto spēku uzbrukumu kļuvušas par iemeslu demonstrācijām, kas vērstas, t.sk. pret premjerministru Pašinjanu, kurš, demonstrantu ieskatā, nedara pietiekami tautas brāļu aizstāvībai. Notikušas sadursmes ar policiju, kurās cietuši kā protestētāji, tā kārtības sargi. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Vai migrantu problēmai būs Eiropas līmeņa risinājums? Vairāk nekā 5100 cilvēku ierašanos diennakts laikā pagājušā nedēļā piedzīvoja Itālijai piederošā Lampedūzas sala Vidusjūrā. Nelielajā salā atrodas migrantu uzņemšanas centrs, kurā paredzēta vieta 400 cilvēkiem un tas ir pārpildīts. Pagājušās trešdienas pēcpusdienā saasinājās spriedze Lampedūzas ostā, kur nonāca daudzi migranti.  Policija atvairīja simtiem migrantu, kas mēģināja izlauzties cauri barjerām, lai atstātu ostas rajonu. Pēc tam tūkstošiem migrantu ar policijas laivām un prāmjiem tika aizvesti uz Sicīliju vai Itālijas kontinentālo daļu un situācija salā atgriezās tuvāk normālai. Šonedēļ Itālijas valdība noteica stingrākus pasākumus cīņā ar nelegālo migrāciju pāri Vidusjūrai, tomēr sagaida arī plašāku iesaisti no Briseles. Šī gada laikā Itālijā nonākuši jau vairāk nekā 126 000 migrantu un tas ir divreiz vairāk nekā šajā laika periodā pērn. Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena nākusi klajā ar 10 punktu plānu Lampedūzai, tomēr ne tik spēcīgu, kā to vēlētos redzēt Roma. BBC ziņo, ka Itālijas premjerministre Džordžija Meloni vēlas redzēt Eiropas Savienības jūras blokādi, kas neļautu migrantu laivām sasniegt Itālijas krastus.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Lūkojam saprast, kas notiek Sudānā. Kāpēc tur nedēļas nogale izvērtās ļoti asiņaina un militārās sadursmes turpinās joprojām. Kādas ir cerības apturēt asinsizliešanu šajā konfliktu nomocītajā valstī. Pat vistuvākie draugi spēj izrādīt solidaritāti līdz zināmai robežai. Tā liek domāt notiekošais ap Ukrainas pārtikas produktu eksportu. Vairākas valstis, kas Ukrainai sniegušas atbalstu karā, ir aizliegušas importu no Ukrainas. Zemnieki sūdzas, ka ukraiņu produkcija ir pārāk lēta. Vēl arī analizējam Francijas prezidenta pēdējā laika izteikumus. Viņa vizīte Ķīnā un tur sarunātais ir radījis jaunus jautājumus, pēc kādiem principiem Emanuels Makrons vadās savā ārpolitikā un ko par to domā citur Eiropā. Aktualitātes analizē Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājs Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds un laikraksta "Diena" ārpolitikas komentētājs Andis Sedelnieks. Sudānā atkal līst asinis Sudānas republikas vēsture ir bagāta etniskiem, reliģiskiem un ar dabas resursu kontroli saistītiem bruņotiem konfliktiem. 2019. gadā plaši sabiedrības protesti un armijas iejaukšanās laupīja varu līdz tam 30 gadus valdījušajam diktatoram Omāram al Bašīram. Starp protestus organizējušo politisko grupu aliansi „Brīvības un pārmaiņu spēki” un armijnieku izveidoto Pārejas militāro padomi ar ģenerāli Abdelu Fatahu al Burhanu tika panākta vienošanās par pakāpenisku valsts demokratizāciju laikā līdz 2026. gadam. Tika izveidota augstākā varas institūcija Pārejas Suverenitātes padome, kurā kopīgi darbojas civilie „Brīvības un pārmaiņu spēku” un Pārejas padomes militāristi, kā arī civila valdība ar premjerministru Abdallu Hamdoku priekšgalā. 2021. gada oktobrī ģenerālis al Burhans apvērsuma ceļā sagrāba visu varu. Dažus mēnešus vēlāk gan formāli deklarēja gatavību atjaunot iepriekšējo vienošanos par pāreju uz civilu valdīšanu. Attiecīgo vienošanos vajadzēja parakstīt šī gada 6. aprīlī, taču ap to laiku iezīmējās asas nesaskaņas starp ģenerāli al Burhanu un viņa vietnieku, ģenerāli Dagalo, kurš komandē paramilitāro struktūru „Ātrā atbalsta spēki”. Šis grupējums izveidots no arābu kaujiniekiem, kuri cīnījās centrālās valdības pusē 17 gadus ilgušajā konfliktā ar Dārfūras provinces nearābu iedzīvotājiem Sudānas austrumos. Konflikta pamatā ir jautājums par termiņu un noteikumiem, ar kādiem „Ātrā atbalsta spēki” iekļausies regulārās armijas struktūrās. Dagalo kontrolē ir Dārfūras bagātās zelta atradnes – par šo zeltu viņš pērk Krievijas ieročus un uz šīs bāzes „Ātrā atbalsta grupai” izveidojušās ciešas saiknes ar bēdīgi slaveno Vāgnera privāto militāro kompāniju. 15. aprīlī Dagalo paramilitāriasti uzsāka plašu uzbrukumu armijas spēku bāzēm, lidostām, valdības ēkām, t.sk. prezidenta pilij un armijas galvenajam štābam, kā arī valsts televīzijas centram. Sākās plaša mēroga kaujas ar artilērijas un aviācijas izmantošanu. Abas puses ziņoja par objektu pārņemšanu savā kontrolē un atspēkoja attiecīgus pretējās puses paziņojumus. Valstī pārtraukti interneta sakari, arī centrālās televīzijas un radio pārraides. Tiek ziņots, ka slimnīcām trūkst medikamentu, asiņu pārliešanai, traucēta elektrības padeve. Tiek ziņots par ielaušanos civiliedzīvotāju mitekļos, laupīšanu un seksuālu vardarbību, pie kam abas puses vaino viena otru šajos noziegumos. Līdzīgi pārmetumi izskan sakarā ar vairakkārt izsludināto un tā arī neievēroto uguns pārtraukšanu. Pēdējā šāda vienošanās tika izsludināta 18. aprīlī, bet, pēc visa spriežot, arī tā netiek ievērota. Pēc aptuvenām aplēsēm vakarvakarā konflikts prasījis 270 cilvēku dzīvības, bet apmēram 2600 ir ievainoti. Makrona un fon der Leienas Ķīnas vizītes postlūdija Francijas prezidents Emanuels Makrons un Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena apmeklēja Pekinu pirms divām nedēļām, taču starptautiskajā sabiedrībā joprojām turpinās šī notikuma pēcspēle. Fon der Leienas pievienošanās bija Parīzes, ne Pekinas iniciatīva, un, kā jau bija sagaidāms, uzņemošā puse īpaši pacentās uzsvērt attieksmes atšķirības. Makrona priekšā tika izklāts maksimāli respektējošs „sarkanais tepiķis”, kamēr fon der Leienai bija jāsamierinās ar visai kuslu programmu. Valsts mediji slavināja Parīzes un Pekinas savstarpēji izdevīgo sadarbību, bet tāpat valsts diriģētie sociālie mediji zākāja fon der Leienu par amerikāņu marioneti. Notikušajā abu viesu kopīgajā tikšanās ar Ķīnas kompartijas un valsts līderi Sji Dziņpinu vismaz formāli tika demonstrēta vienota pozīcija kā Ķīnas un Krievijas iespējamās sadarbības, tā Taivānas jautājumā, tomēr pēc tam abi vīri apmēram četras stundas runājās zem četrām acīm, un izskan pieņēmumi, ka šai sarunā Makrona tonis varētu būt bijis krietni pielaidīgāks. Spilgtu kontekstu notikušajai vizītei piešķir arī fakts, ka vien dažās stundas pēc tās noslēguma Ķīnas bruņotie spēki uzsāka plašas mācības Taivānas tuvumā, izspēlējot salas bloķēšanas un ieņemšanas scenāriju. Nepatīkams pārsteigums daudziem bija arī prezidenta Makrona izteikumu virkne, kas sākās ar interviju izdevuma „Politico” un franču laikraksta „Les Echos” žurnālistiem pārlidojuma laikā no Pekinas uz Šanhaju. Akcentējot sev jau ierasto Eiropas stratēģiskās autonomijas tēmu, prezidents izteicās, ka eiropiešiem nekādā ziņā nevajadzētu veicināt spriedzes kāpumu ap Taivānu, pieskaņojoties šai ziņā amerikāņu dinamikai un ķīniešu izkāpinātajām pretreakcijām. Eiropa nedrīkstot tikt ierauta krīzēs, kas, kā izteicies Makrons, „nav mūsējās”. Ja Savienoto Valstu un Ķīnas konflikts tagad strauji eskalētos, Eiropa neizbēgami kļūtu par amerikāņu vasali, tā vietā lai pagūtu kāpināt pašas stratēģisko jaudu līdz pasaules trešās lielvaras līmenim. Šādi izteikumi tika uztverti visai negatīvi abpus Atlantijas okeānam. Amerikāņu republikāņu senators Marko Rubio izteicies, ka, ja Makrona teiktais pauž visas Eiropas Savienības kursu, tad Savienotajām Valstīm būtu jāpievēršas pamatā Taivānas problēmai, atstājot eiropiešu ziņā atbalstu Ukrainai tās cīņā pret Krieviju. No vairāku Eiropas, sevišķi vācu, politiķu puses Makrona Ķīnas vizīte novērtēta kā politiska katastrofa un norādīts, ka pašreizējā situācijā viņa „stratēģiskās autonomijas” koncepts neiztur kritiku. Kamēr pats Emanuels Makrons pagājušajās nedēļās mēģinājis mīkstināt sevis sacītā toni, gan arī neatsakoties no tā pēc būtības, vairāki citi Eiropas līderi, kā Nīderlandes premjerministrs Marks Rute, Vācijas ārlietu ministre Analēna Bērboka un aizsardzības ministrs Boriss Pisoriuss, Polijas premjerministrs Mateušs Moraveckis un arī Lietuvas ārlietu ministrs Gabrieļus Landsberģis tiešāk vai netiešāk viņam oponējuši, norādot uz Savienoto Valstu pašreiz izšķirošo lomu Eiropas drošībā un, jo sevišķi, pretstāvē Krievijas agresijai pret Ukrainu. Savukārt Urzula fon der Leiena, vakar, 18. aprīlī, uzrunājot Eiroparlamenta deputātus, norādīja, ka Ķīna ir atteikusies no agrāko desmitgažu liberālisma tendencēm un Eiropas Savienībai jāietur pret Pekinu vienots un konsekvents kurss. Pārāk lētie Ukrainas graudi 15. aprīlī Polijas un Ungārijas valdības paziņoja, ka slēdz savas robežas Ukrainas lauksaimniecības produktu transportam. Lēmums sekoja vietējo lauksaimnieku protestiem pret lētās Ukrainas produkcijas importu, kas lielākoties paliekot šais valstīs, radot cenu kritumu un, attiecīgi, zaudējumus nozarei. Importa aizliegums līdz jūnijam tika noteikts labībai, piena produktiem, cukuram, augļiem, dārzeņiem un gaļas produktiem. Pirmdien šim liegumam pievienojās vēl viena Ukrainas kaimiņvalsts Slovākija, līdzīgus soļus apsverot arī Rumānijas valdība. Lēmums izraisīja saprotamu kritiku gan no Kijivas, gan Briseles puses. Eiropas Komisija paziņoja, ka šādi lēmumi nav atsevišķu dalībvalstu kompetencē, lai gan tūdaļ nelēma par kādiem sankcionējošiem pasākumiem. Vakar tika paziņots, ka sarunās starp Polijas un Ukrainas pārstāvjiem panākta vienošanās par robežu atvēršanu labības tranzītam, garantējot, kā izteicās Polijas lauksaimniecības ministrs Roberts Teluss, ka „neviena tonna Ukrainas graudu nepaliks Polijā”. Viņš tāpat paziņoja, ka ieviestais aizliegums esot bijis domāts, lai pievērstu Eiropas Komisijas uzmanību šai problēmai. Nav gan skaidrs, kad varētu tikt atcelts aizliegums citu produktu ievešanai pāri robežai. Pirms pagājušā gada februārī sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā, vairums ukraiņu lauksaimniecības produktu tika eksportēti caur Melnās jūras ostām uz Trešās pasaules valstīm. Karadarbības rezultātā šie tirdzniecības ceļi tika bloķēti un tikai daļēji atsāka funkcionēt pēc vienošanās, kas tika panākta ar Turcijas starpniecību. Eiropas Komisija ir atvērusi savienības tirgu ukraiņu produktu importam, nosakot attiecīgā cenu krituma ietekmētajiem lauksaimniekiem kompensāciju, taču, ka norāda Ukrainas kaimiņvalstu pārstāvji, šīs kompensācijas neesot pietiekamas. Tikām, kā ziņo „Amerikas balss”, Polijas arodbiedrību un opozīcijas pārstāvji vismaz daļēji situācijā vaino valdībai pietuvinātus uzņēmējus, kuru firmas iepērkot lēto ukraiņu labību un pēc tam to pārdod pārstrādātājiem kā pašmāju preci. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

21. aprīlī plkst. 19.00 Lielajā ģildē notiks simfoniskās mūzikas koncerts “LNSO, Poska un Brāmss”. Kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri (LNSO) uz skatuves kāps orķestra galvenā viesdiriģente Kristīna Poska un čellists Kristaps Bergs. Kultūras rondo tiekamies ar Kristapu Bergu. Saruna ar mūziķi gan par gaidāmo koncertu kopā ar orķestri, gan par citiem notikumiem mūziķa koncertdzīvē, viņam viesojoties Latvijā. Ikdienā Kristaps Bergs ir čellu grupas koncertmeistars Briseles filharmonijas orķestra koncertmeistars. Šonedēļ Kristaps Bergs muzicēs gan kopā ar LNSO, gan ar trio "Fabel".

Operas atjaunojums ir patstāvīgs mākslas darbs, uzsver režisors Alvis Hermanis, kura Eiropas slavu guvušais Leoša Janāčeka operas „Jenūfa” iestudējums būs skatāms Latvijas Nacionālajā operā – pirmizrāde 23. februārī. Šis iestudējums vispirms tapis 2014.gadā Briseles operā „La Monnaie”, kur guvis skatītāju un kritiķu augstu vērtējumu. Pēc Gabrielas Preisovas drāmas „Viņas pameita” veidotā „Jenūfa” ir čehu komponista Leoša Janāčeka slavenākā opera, pirmizrādīta 1904.gadā Brno teātrī. Ciklā „Sarunas pirms pirmizrādēm”  iespēja tikties ar radošo komandu un iestudējuma dalībniekiem, izglītojošā lekcijā vairāk uzzināt par komponistu un laikmetu, kā arī dzirdēt muzikālus priekšnesumus. Tā notika arī šoreiz dažas dienas pirms Leoša Janāčeka operas „Jenūfa” pirmizrādes Rīgā. Savukārt tiekoties ar žurnālistiem, Latvijas Nacionālās operas un baleta vadītājs Egils Siliņš atklāja, ka jau stājoties operas valdes priekšsēdētāja amatā, pirmais, kuram zvanījis, bijis Alvis Hermanis, lai spriestu par to, ko režisors varētu šeit iestudēt, beidzot tas īstenojies. Egils Siliņš piebilst, ka vajadzētu vairāk spēlēt 20. un arī 21.gadsimta mūziku. Leošs Janāčeks (dēvēts par čehu Pučīnī) čehu komponists, mūzikas teorētiķis, folklorists un mūzikas pedagogs. Ietekmējoties no Morāvijas tautas mūzikas, izveidoja tikai sev raksturīgo mūzikas stilu. Tas izpaužas arī šajā operā. Kas tik sarežģīts Janāčeka mūzikā, skaidro iestudējuma muzikālais vadītājs un diriģents Mārtiņš Ozoliņš. Atgriežamies „Sarunās pirms pirmizrādēm”, kur operas dramaturgs Mikus Čeže uzstājās ar audiovizuālu lekciju „Piedošanas māksla”, demonstrējot ne tikai attēlus, bet arī ierakstu fragmentus, piemēram, no Alvja Hermaņa iestudējuma 2014.gadā  Briseles opernamā „La monnaie”. Šī būs debija galveno lomu izpildītājiem Artjomam Safronovam un Innai Kločko. Sarunās pirms pirmizrādēm Artjoms atklāja, ka viņam šī opera ir par cilvēciskajām attiecībām, par piedošanas sajūtu un skatu uz nākotni. Artjoms Safronovs sagatavojis gan Laca, gan Števa lomu. Inna Kločko turpina  par izrādes vizuālo ietērpu un kostīmiem, tie ir krāšņi Morāvijas tautas tērpi. Otrajā sastāvā Jenūfa - Dana Bramane, bet Laca  būs Andris Ludvigs. Ķesterienes lomā Helēna Zubanoviča vai Elička Veisova. Videomāksliniece Ineta Sipunova, kas daudzkārt sadarbojusies ar Alvi Hermani, „Sarunās pirms pirmizrādēm” izcēla ornamenta sarežģīto dabu.Mikus Čeže lekcijā iezīmēja gan Janāčeka aizraušanos ar runas melodiju ideju, gan atklāja skumjo operas tapšanas laiku komponista dzīvē. Vēl tikai jāpiebilst, ka operas „Jenūfa” atjaunojumu veic un ar solistiem strādā režisora asistente no Briseles teātra Mariella Kāna. Viņa esot augstās domās par mūsu solistiem, par viņu profesionalitāti. Alvja Hermaņa iestudētā Janāčeka opera „Jenūfa” atjaunojumu piedzīvojusi arī Itālijā, Polijā un tagad Latvijā.

Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija pasaulē - diasporas centros aktīvi lasa jaunākās grāmatas latviešu valodā un līdzdarbojas Lielajos lasīšanas svētkos. Pērn Bērnu žūrijā piedalījās 67 diasporas centri no 29 valstīm. Tāpēc raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts saruna ar diasporas lasītājiem, par to, cik nozīmīga ir lasīšana, dzīvojot ārpus Latvijas. “Lasīšana mūs visus padara par imigrantiem. Tā izved mūs ārpus mājas, un vēl svarīgāk, tā rada mājas mums it visur.” Tā Rīza Viterspūna ir teikusi par grāmatām un lasīšanu. Šis Amerikas aktrises citāts savulaik kļuva aktuāls arī Bērnu literatūras centrā, kad divtūkstošo gadu sākumā arvien biežāk sākām saņemt skumjus e-pastus no Latvijas bibliotēkām ar ziņu, ka kārtējais mazais lasītājs, kas gadiem ir nācis uz bibliotēku, kopā ar saviem vecākiem ir emigrējis vai tuvākajā laikā plāno braukt uz citu valsti labākas dzīves meklējumos. 2007. gadā Bērnu literatūras centrs pieņēma tam laikam neparastu lēmumu, sekot bērniem, kas devušies projām, un palaist Bērnu žūriju pasaulē. Šobrīd aktīvi lasītāji ir diasporas centros teju visā pasaulē. Runājam par stāvēšanu rindā pēc latviešu grāmatam, par labu latviešu valodu, kura skan vakaros, kad mamma, tētis vai vecmāmiņa lasa priekšā grāmatu.  Raidījuma viesi: Silvija Tretjakova, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu Literatūras centra vadītāja, Ilona Ozoliņa- Čiu, Ņujorkas latviešu ev. luteriskās draudzes Ņūdžersijas latviešu pamatskolas skolotāja, Baiba Kalniņa, brīvprātīgā Vīnes latviešu skolā “Kalniem pāri”, Jana Šaudvide-Delorme, Briseles 1. Eiropas skolas skolotāja, un Iveta Gijde, latviešu bērnu skolas Nīderlandē “Diegabiksis” pārstāve.  

9. decembrī pulksten 18. 30 Latvijas Nacionālās operas Jaunajā zālē Latvijas Nacionālās operas soliste Tatjana Trenogina un pianists Māris Skuja piedāvās Riharda Štrausa vokālās mūzikas programmu. Ar abiem māksliniekiem tiekamies "Klasikas" studijā. "Štrausa mūzika prasa lielu atdevi, bet nav nogurdinoša. Riharda Štrausa mūzikai vajadzīga kultūra, līmenis, standarts un spējas saprast literāro tekstu. Štrausa dziesmām jāskan orķestrāli, jo viņš vienmēr tā ir domājis," saka pianists Māris Skuja par Štrausa vokālo daiļradi – tās spilgtākajām un mazāk veiksmīgajām lappusēm. Viņš 9. decembra koncertu neuztver kā kamermūzikas koncertu, drīzāk viena komponista muzikālo portretu. Soprāns Tatjana Trenogina ir Latvijas Nacionālās operas soliste. Viņas repertuārā ir tādas vadošās lomas kā Aīda, Mimī (Bohēma), Amēlija Grimaldi (Simons Bokanegra), Liza (Pīķa dāma), Donna Anna (Dons Žuans), Čo-Čo-sana (Madama Butterfly). Māksliniece ar izcilību absolvējusi Maskavas P. Čaikovska Valsts konservatoriju, kur studēja pie profesores Gaļinas Pisarenko. No 2006. līdz 2008. gadam izglītojusies Karalienes Elizabetes mūzikas koledžā Briselē pie Hosē van Dama. Plūkusi laurus vairākos starptautiskos konkursos. Tatjana Trenogina  dziedājusi Briseles La Monnaie, Maskavas Lielajā teātrī, Briseles mākslu centrā, Luksemburgas Grand Théatre, Sanmarīno teātrī, viesojusies Ķīnā,  Ziemeļkorejā un citviet.  Māris Skuja kopš 1991. gada ir otra lielākā Austrijas operteātra – Grācas operas koncertmeistars, no 2001. līdz 2017. gadam – galvenais koncertmeistars, bet no 2002. gada – arī operas studijas vadītājs. Bijis repetitors Kopenhāgenas Karaliskajā operā, Ķelnes operā, Trondheimas und Gīsenes teātros, kā arī Igaunijas Nacionālajā operā. No 1997. gada regulāri kā pianists un diriģenta asistents darbojies Bregencas operas festivāla uzvedumu tapšanā. Māris Skuja absolvējis Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju Ādolfa Skultes kompozīcijas un Arvīda Žilinska klavieru klasē. 16 gadus bijis galvenais koncertmeistars un diriģenta Riharda Glāzupa asistents Latvijas Nacionālajā operā (toreiz LPSR Valsts Akadēmiskajā Operas un baleta teātri).  Pateicoties vairāk nekā 45 gadus ilgai darbībai operteātros, Māra Skujas aktīvajā repertuārā ir vairāk nekā 100 operu, liels skaits oratoriju, kantāšu un operešu. Viņa apjomīgās zināšanas par operu dramaturģiju un vokālās mākslas specifiku novērtējuši dziedātāji gan Latvijā, gan ārvalstīs. Šobrīd Māris Skuja veicina arī daudzu Latvijas Nacionālās operas solistu vokālo izaugsmi. Līdztekus pienākumiem teātros tūlīt pēc studiju beigām aizsācis aktīvu pianista-koncertmeistara koncertdarbību, šobrīd jau izskanējuši tūkstošiem koncertu, televīzijas pārraižu un konkursu priekšnesumu. Aktīva sadarbība izveidojusies ar basbaritonu Egilu Siliņu; kopīgi aizvadīti turpat 90 koncerti, kā arī ierakstīti trīs kompaktdiski.   

Tā kā sanāca neparedzēti forsmažori, ierakstām Skype platformā. @Linda Dombrovska @Oskars Treilihs un Indulis Burka runā par pagājušā nedēļā notikušo. Indulim bija viens vares zosu medību pasākums kopā ar Anri Anaņinu. Oskars stirnu medībās spridzināja klusinātāju, savukārt Linda nupat atgriezusies no Briseles. Sagatavots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu.

Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Latvijas Vizuālās mākslas departamenta vadītāja Ginta Gerharde-Upeniece Lai arī kopumā valdības līmenī mākslas reprezentācijai allaž bijis atvēlēts labvēlības statuss, katrā atsevišķā gadījumā izstādes nozīmība jāpierāda no jauna - tas attiecināms ne tikai uz latviešu mākslas izstādēm Eiropas pilsētās, bet arī uz Latvijas dalību pasaules mēroga pasākumos. Pasaules izstādi Briselē 1935. gadā organizēja Beļģijas valdība. 14 valstu pārstāvniecībā aptuveni 400 mākslinieku 800 darbu ekspozīcijā Latvija piedalījās ar 21 mākslinieka 39 darbiem. Pasākuma sagatavošanai iesākumā nebija atbalsta valdībā. Neraugoties uz pirmajiem valdības noraidījumiem, Finanšu ministrija tomēr atrada iespēju atbalstīt mākslas skati; darbu sarakstus uzdeva sakārtot Burkardam Dzenim. Latviešu ekspozīcijas iekārtošanu paviljonā Briselē uzņēmās Jānis Tīdemanis, viņš veidoja arī paviljona sienas gleznojumus ar burukuģiem pie Daugavas krastiem Rīgā. Presē lasāmi Ugas Skulmes emocionālie komentāri par notikumu: "Tur bija arī modernās mākslas nodaļa, kurā pēc izstādes reglamenta uzņēma "pirmklasīgus radošā gara iezīmētus darbus" (..) Jau izstādes atklāšanas dienā beļģu lietpratēji izteicās, ka Leo Svempa "Puķu" dēļ viņiem esot jāapskauž latviešu nodaļa. (..) Latviešu moderno mākslu atzina par vienu no spožākām pasaulē." Leo Svempa "Puķes" iegādājās Briseles Karaliskais mākslas muzejs, darbs atrodams arī muzeja glezniecības kolekcijas jaunākajā katalogā. 20. gadsimta 20. gadu nogalē Latvijas mākslā iestrāvoja beļģu ietekme, kas pieņēmās spēkā 30. gados, izraisot "beļģu modi" vietējā glezniecībā. Beļģu iespaidu izplatību veicināja 1927. gada rudenī Rīgā sarīkotā Beļģijas mākslas skate, kam 1932. gadā sekoja latviešu diplomāta Jāņa Lazdiņa un Beļģijas ārzemju izstāžu ģenerālkomisāra Pola Lambota rosinātais beļģu mākslas kolekcijas dāvinājums Latvijas valstij. Beļģijas mākslas izstāde Rīgā (1927) Rietumeiropas valstu vidū Latvijai veiksmīgi īstenojās sadarbība ar Beļģiju. 1927. gadā Rīgas pilsētas mākslas muzejā notika beļģu mākslinieku darbu izstāde. Beļģijas puse izstādes organizāciju uzticēja Ģedertam Eliasam, par to liecina sarakste starp Beļģijas starptautisko izstāžu organizētāju Polu Lambotu un Ģedertu Eliasu, precizējot izstādes finanšu jautājumus, t. sk. par darbu transportēšanu un kopējo norises gaitu.   Izstāde guva neviltotu atsaucību gan profesionāļu lokā, gan vietējā publikā. Diplomātisko attiecību rezultātā Valsts mākslas muzejs ieguva dāvinājumu, kas vērtējams plašāk par viena muzeja ieguvumu. 1932. gadā, pateicoties Latvijas ārkārtējā sūtņa un pilnvarotā ministra Beļģijā (arī Luksemburgā) Jāņa Lazdiņa sadarbībai ar Polu Lambotu un Beļģijas Augstākā valsts dekoratīvo mākslu institūta Briselē sekretāru, daudzu mākslas sadarbības notikumu ierosinātāju Sanderu Pjeronu, Valsts mākslas muzejs saņēma beļģu mākslinieku darbu kolekciju – kopumā 51 darbu.  Ekspozīciju ar Valsts prezidenta Alberta Kvieša un viņa kundzes piedalīšanos atklāja 1932. gada 15. novembrī, savukārt papildinātu beļģu mākslas otro ekspozīciju – Latvijas Valsts mākslas muzeja 15 gadu jubilejā 1935. gada 15. martā. Par abu pušu – beļģu un latviešu – ieinteresēto attieksmi liecina ne tikai intensīvā sarakste un finansiālo problēmu veiksmīgs risinājums darbu nogādāšanai Latvijā, bet arī fakts, ka kolekciju pakāpeniski līdz pat 20. gs. 40. gadu sākumam papildināja medaļu, mežģīņu, tēlniecības un grafikas darbu dāvinājums.  Ārzemju partneru labdarība apliecināja arī faktu, ka nozīmīgi notikumi, t. sk. arī starptautiskā līmenī, nav atkarīgi tikai no tieša valsts finansējuma, bet tos ietekmē aktīvas kultūras dzīves personības. Latvijas Ārlietu ministrija pārraudzīja esošo diplomātisko sadarbību. Tās Preses nodaļas vadītājs Alfreds Bīlmanis, ar kura ierosmi savulaik tika veikta plaša kultūras propaganda ārvalstīs, arī šajā starpvalstu kultūras dialogā piedāvāja savu ierosinājumu: "Lai varētu jo labāki izteikt Beļģijas māksliniekiem pateicību par viņu vērtīgo dāvinājumu, pēc manām domām, būtu visai vēlams sastādīt un nosūtīt uz Beļģiju līdzīgu latviešu mākslas kolekciju ievietošanai Briseles mākslas muzejā." Lai arī atbildes žests no Latvijas puses nesekoja, dāvinājuma saņemšana tomēr apliecināja, cik liela nozīme ir savstarpējiem sakariem, kuros īpaša nozīme bija sūtņa Jāņa Lazdiņa  ieinteresētībai, ministriju ierēdņu un izstāžu organizatoru aktīvai rīcībai, kā arī pašu mākslinieku vēlmei piedalīties kultūras apmaiņas procesos. Starp citu, Jānis Lazdiņš (Lazdiņš Mārtiņš Jānis (Žanis) Kristians, 1875-1953) bija saistīts arī ar mūzikas pasauli. Studēja Pēterburgas konservatorijā (1892-1898), papildinājās Parīzē, bija Krievijas impērijas galma orķestra pirmais vijolnieks (1902—1917). Pēc Latvijas valsts pasludināšanas 1918. gada novembrī bija Latvijas pagaidu valdības finansu ministra sekretārs. No 1919. gada jūlija —  Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas ierēdnis, no 1920. gada ārlietu ministra Z. A. Meierovica kabineta šefs. Jānis Lazdiņš ir piedalījies arī Latvijas konservatorijas izveidošanā, divus gadus vadījis vijoles klasi un un bija pirmais vijolnieks konservatorijas stīgu kvartetā. No 1924. gada jūlija — ģenerālkonsuls, no 1927. gada — chargé d'affaires, no 1929. gada — Latvijas sūtnis Beļģijā un Luksemburgā.  Reprezentēja Latvijas valsti un tās mākslu Beļģijā, rīkoja lekcijas un konferences, latviešu mākslas izstādes, koncertus, baleta uzvedumus u.c. Kā Beļģijas Karalistes dāvinājums Latvijas Ārzemju mākslas muzejā glabājas 20. gadsimta sākuma beļģu mākslas kolekcija.  1938. gadā atvaļinājās no diplomātiskā dienesta un apmetās uz pastāvīgu dzīvi Beļģijā.  Pēc Otrā pasaules kara dzīvoja Senžilā (Saint-Gilles) pie Briseles. 1948. gada 23. decembrī viņam piešķīra Beļģijas pavalstniecību. Stāstu par Beļģijas mākslinieku dāvanu izstādes formātā sagatavoja LNMM un parādīja  muzejā "Rīgas birža" 2013. gadā. Savukārt ievadot Latvijas prezidentūru Eiropas Savienības (ES) Padomē, 2014. gada 19. novembrī Ljēžā, Beļģijā, tika atklātas izstāde "Iespaidi un paralēles. Beļģu un latviešu glezniecība no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijas. 20. gadsimta pirmā puse", kurā, pievēršot uzmanību beļģu un latviešu mākslas sakariem, bija pārstāvēti Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) un Valonijas muzeju krājumi. Izstādē — Izidora Opsomera, Albēra Savērisa, Valēriusa de Sādelēra, Albēra Servāsa, Filibēra Koksa, Luija Biserē un citu ievērojamu beļģu autoru gleznas pirmoreiz bija eksponētas vēl nebijušā salikumā – kopā ar latviešu mākslinieku Jāņa Tīdemaņa, Kārļa Padega, Ģederta Eliasa, Jāņa Liepiņa, Leo Svempa, Eduarda Kalniņa, Valda Kalnrozes un citu meistaru darbiem. Variējot Rīgā parādīto beļģu un latviešu glezniecības izlasi, Ljēžā tai pievienojās arī Ljēžas Mākslas muzeja kolekcijas darbi, kurus radījuši Luijs Biserē, Izidors Opsomers, Konstānss Permēke, Valēriuss de Sādelērs, Albērs Servāss, Gistavs de Smets, Rodolfs Strēbels, Tafs Valē un citi mākslinieki.

Lai gan Latvija palēnām ieiet Jāņu noskaņās, tomēr svarīgu notikumu netrūkst ne tepat, Latvijā, ne ārpus robežām. Ilzes Znotiņas neapstiprināšana svarīgajā Finanšu izlūkošanas dienesta vadītājas amatā, Kijiva gaida ziņu no Briseles, vai būs ieteikums Ukrainai piešķirt Eiropas Savienības kandidātvalsts statusu, pirms došanās vasaras brīvdienas, Saeima pieņēmusi vairākus svarīgus lēmumus. Krustpunktā aktualitātes vērtē žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele, TV24 žurnālists Ansis Bogustovs un žurnāla "Dienas Bizness" galvenais redaktors Romāns Meļņiks.

Lai gan Latvija palēnām ieiet Jāņu noskaņās, tomēr svarīgu notikumu netrūkst ne tepat, Latvijā, ne ārpus robežām. Ilzes Znotiņas neapstiprināšana svarīgajā Finanšu izlūkošanas dienesta vadītājas amatā, Kijiva gaida ziņu no Briseles, vai būs ieteikums Ukrainai piešķirt Eiropas Savienības kandidātvalsts statusu, pirms došanās vasaras brīvdienas, Saeima pieņēmusi vairākus svarīgus lēmumus. Krustpunktā aktualitātes vērtē žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele, TV24 žurnālists Ansis Bogustovs un žurnāla "Dienas Bizness" galvenais redaktors Romāns Meļņiks.

Šodien dodamies uz Balkānu reģionu, kur apskatīsim Serbiju, kas varētu būt klausītajiem nedaudz zināmāka valsts. Bet arī par Serbiju ir daži mazāk zināmi fakti. Piemēram, pasaulē dārgākais siers nenāk no Šveices, Francijas vai Itālijas. Tas nākot no Serbijas un ir izgatavots no kazas un ēzeļa piena maisījuma. Sieru sauc par "Pule" un cena tam ir tūkstotis eiro kilogramā. Salīdzinājumam, valsts IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir 18 000 tūkstoši eiro, kas ir par apmēram 10 tūkstošiem eiro mazāk nekā Latvijai. Serbiem arī bija liela loma kosmosa izpētē. Precīzāk, pirmajā Mēness nosēšanās reizē. Lai gan viņi, iespējams, nesniedza finansiālu ieguldījumu, viņu ieguldījums bija darbaspēks. Trīs serbi piedalījās šajā projektā, kas bija pazīstams kā „Apollo”. Arī serbs vārdā Mihajlo Pipins ir viens no Nacionālās aeronautikas padomdevējas komitejas (NACA - mūsdienās NASA) dibinātājiem. Maz zināms, bet avenes, kas noteikti nenāk prātā domājot par Serbiju, ir viena no slavenākajām Serbijas eksporta tirgus pazīmēm. Tas tādēļ, ka Serbija ir viena no lielākajām aveņu eksportētājām pasaulē, tā veido aptuveni ceturto daļu no visas pasaules aveņu eksporta. Starp citu, 2012. gadā Serbija bija atbildīga par gandrīz 95% pasaules aveņu. Serbija ir ceturtā valsts pasaulē aveņu ražošanā tūlīt aiz Krievijas, Polijas un ASV. Vēl viena 6,9 miljonu iedzīvotāju lielas valsts netradicionālā iezīme ir tas, ka valstī tiek izmantoti divi alfabēti. Neskatoties uz to, ka pasaulē ir daudz valstu, kurās tiek izmantoti vairāki alfabēti, serbu valoda ir vienīgā Eiropas valoda, kurā runātāji pilnīgi brīvi pārvalda divus alfabētus. Valstī tiek izmantoti gan latīņu, gan kirilicas raksti. Runājot par Serbijas politiku, nevar nerunāt par Serbijas un Kosovas attiecībām. Ir pagājuši nedaudz vairāk nekā 20 gadi, kopš bijušās Dienvidslāvijas teritorijas viena no Eiropas vardarbīgākajiem konfliktiem, kurā gāja bojā vairāk nekā 13 tūkstošu cilvēku un bez pajumtes palika vairāk nekā miljons cilvēku. Tomēr vēl aizvien konflikts nav līdz galam atrisināts, un ik pa laikam saspīlējums atgriežas. Tā Serbija vēl aizvien uzskata Kosovu par savas teritorijas daļu. Kosova, savukārt, uzskata sevi par neatkarīgu valsti. Un valstis joprojām atrodas pretrunā. Karš tika izbeigts 1999. gada jūnijā un atbilstoši miera līgumā paredzētajam, Kosova nonāca ANO pārvaldībā. Lielākā daļa atlikušo etnisko serbu pameta provinci, savukārt aptuveni 1,5 miljoni iekšēji un ārēji pārvietoto kosoviešu atgriezās mājās. Neskatoties uz to, ka 2008. gadā Kosova pasludināja neatkarību, Serbija to joprojām nav atzinusi par neatkarīgu valsti, lai gan vairāk nekā 100 valstis to atzīst. Liela loma situācijas uzlabošanai ir bijusi arī Eiropas Savienībai (ES), kas ir vadījusi sarunas starp abām valstīm kopš 2011. gada, kuru rezultātā tika noslēgti vairāki tehniski nolīgumi, tostarp Briseles vienošanās, kuras mērķis bija normalizēt attiecības un integrēt serbu minoritāti Kosovas ziemeļos. Starp citu, abas valstis pieder arī Eiropas Komisijas  2018. gada publicētajam paplašināšanās plānam ar mērķi panākt iestāšanos Eiropas Savienībā sešām Rietumbalkānu valstīm: Albānijai, Bosnijai un Hercegovinai, Kosovai, Melnkalnei, Ziemeļmaķedonijai un Serbijai. Serbijas pievienošanās Eiropas Savienībai gan ir aktuāla kopš 2012. gada, kad tā kļuva par kandidātvalsti. Serbija oficiāli iesniedza pieteikumu dalībai Eiropas Savienībā 2009. gadā. Tomēr, tieši Kosovas konflikts bija lielākais šķērslis Serbijas pievienošanās ES. Serbijas valdība ir gan paziņojusi, ka Kosovas statusu nevajadzētu saistīt ar ES sarunām, tomēr zinot ES institūciju pozīciju un sarunu vadīšanu, tas negatīvi ietekmēja sarunas. Neskatoties uz to, bija paredzēts, ka Serbija pabeigs sarunas līdz 2024. gada beigām, ļaujot tai pievienoties Savienībai 2025. gadā. Tomēr, jaunais izaicinājums Ukrainas kara dēļ rada atkal zināmus šķēršļus valsts pievienošanas ceļam. Primāri tādēļ, ka valstij ir  ciešas attiecības ar  Krieviju. KB: Jāsaka, ka arī paši serbi vairs neizskatās pietiekoši apmierināti ar izvēlēto virzienu. Tā, pirmo reizi pēdējo divu desmitgadu laikā serbu skaits, kuri ir pret iestāšanos Eiropas Savienībā, ir lielāks nekā to, kas vēlas kļūt par dalībvalsti. Aptauja, ko veica Serbijas nacionālā aģentūra šī gada maija sākumā atklāja, ka 44% dalībnieku ir pret dalību ES, bet 35% ir par. Par to, kā serbi redz savu identitāti un kā tie sevi pozicionē attiecībās ar Krieviju Ukrainas karas dēļ, jautājām bijušai Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājai, EDSO misiju vadītājai (tostarp Serbijā), Stokholmas ekonomikas skolas Rīgā vieslektorei un starptautiskai konsultantei Lolitai Čigānei.

Ir skaidrs, ka būtiski mainīsies dabas gāzes piegāžu tirgus Eiropā. Jau šī gada laikā daudzas valstis ir solījušas samazināt Krievijas dabas gāzes izmantošanu, bet Eiropa pilnībā no Krievijas gāzes varētu atteikties divu gadu laikā. Tik optimistisks pirms dažām dienām bija Eiropas Savienības augstais pārstāvis ārlietās Žuzeps Borels. Tajā pašā laikā no Briseles atskan arī citas, krietni pieticīgākas balsis. Vēl arī nav skaidrs, kas notiks tuvākajās dienās. Krievijas prezidents ir cieti noteicis, ka no aprīļa samaksu par dabas gāzi sagaida tikai rubļos, savukārt Rietumi paziņojuši, ka rubļos nemaksās. Vai nav tā, ka Krievijas gāze pazudīs pavisam drīz? Ir daudz neskaidrā, bet galvenais jautājums, kas tuvākajos mēnešos un tuvākajos pāris gados notiks, lai mēs tiešām varētu iztikt pilnībā bez Krievijas gāzes piegādēm? Par gāzes tirgu Krustpunktā diskutē enerģētikas eksperts Juris Ozoliņš, Ekonomikas mininistrijas parlamentārā sekretāre Ilze Indriksone, Eiropas Parlamenta viceprezidents Roberts Zīle un Saeimas deputāts Ivars Zariņš.

Slēgtais šokolādes veikals un krodziņš, kurš aizvēries pandēmijas dēļ; zaļi papagaiļi un skats no „čurājošā puisīša” redzes viedokļa – arī tāda var būt Brisele, ja tajā dzīvo un strādā ilgu laiku, ja to sajūt un tajā ieklausās ārpus Eiroparlamenta gaiteņiem un tūristu ceļvežiem. „Briseles pastkartes” ir Ģirta Salmgrieža pirmā grāmata, viņš bijis žurnālists līdz 2007. gadam, bet kopš tā laika strādā Eiropas Parlamentā. Pasaule, kura aizvērās, bet tagad ir pusatvērta, fiksēta „Briseles pastkartēs”, tekstu papildina Edvarda Vārdauņa fotogrāfijas, izdevusi „Laika Grāmata”. Sarunu ar Ģirtu Salmgriezi klausies arī raidījumā Kultūras rondo: Raidījumu atbalsta

Žurnālists Ģirts Salmgriezis ilgus gadus ir strādājis dažādos medijos, kopš 2007. gada viņš strādā Eiropas Parlamentā, ir sarakstījis grāmatu „Briseles pastkartes”. Grāmata ir arī viņa sajūtu fiksācija aizvērtā un pusatvērtā pasaulē. Saruna ar Ģirtu Salmgriezi par Briseli un Auci, drukātā vārda burvību, pandēmijas un ģeopolitiskās situācijas radīto neziņas sajūtu, izjūtu kokteili un uzticēšanos profesionāļiem, veidojot „Briseles pastkaršu” izdevumu. "Tas sākās gandrīz pirms diviem gadiem, kad mūsu ierastās dzīves reāli pārtrūka. Es sāku atkal rakstīt," stāstu par grāmatas tapšanu sāk Ģirts Salmgriezis. Pēc žurnālista gaitu noslēguma darbā Eiropas Parlamentā Briselē teksti vairāk saistīti ar darbu, ar likumdošanu.  "Tad vienā brīdī izdomāju, ka jāsāk vairāk rakstīt," turpina Ģirts Salmgriezis. "Situācija bija tāda, ka draugi man uzdāvināja iespēju izgatavot sev tīkamas smaržas vienā laboratorijā Briselē. Izdarīju. Biju sajūsmināts par procesu, kā tas notika. Laikam jau ir tā, ka vairākiem rakstniekiem ir nepieciešamas bohēmas naktis, dārgi franču vīni, labi cigāri, man, lai sāktu rakstīt, pietika iesmaržoties ar labām smaržām. Nejauši šo piedzīvojumu ieklabināju "sejas grāmatā" jeb "Facebook" un tā aizsākās šī rakstīšana katru nedēļu." Cilvēki mudināja uzrakstīto likt grāmatā un ja jau "Facebook" saka, tā arī ir jādara. Fragmentus no „Briseles pastkartēm” varēs dzirdēt raidījumā Radio mazā lasītava.  

15. un 16. oktobrī Rīgā notiks ikgadējā konference, kas ir veltīts starptautiskajai politikai, sadarbībai, aizsardzībai, un divu dienu garumā būs interesantas diskusijas ar prominentiem dalībniekiem. Visus tematus, protams, nevarēsim aplūkot, vienam pievērsīsimies arī raidījumā - kāpēc Eiropai neizdodas kļūt par ietekmīgāku spēlētāju starptautiskajā arēnā.  Runājot par aktuālo, šķiet ļoti interesanti. Notikumi risinājās Čehijā, kur nedēļas nogalē bija parlamenta vēlēšanas. Rezultāti izrādījās citādi, nekā prognozēja vairums aptauju, turklāt pāri visam klājas Čehijas prezidenta slimības ēna. Viņš nākamajā dienā pēc vēlēšanām itin smagā stāvoklī esot nonācis slimnīcas reanimācijā. Šobrīd līdz galam nav saprotams, kā tad lietas risinās tālāk. Bet Nobela komiteja šogad nolēmusi īpaši atzīmēt žurnālistikas nozīmi. Miera prēmija piešķirta diviem žurnālistiem Filipīnās un Krievijā. Raidījumā saruna ar Krievijas laikraksta "Novaja Gazeta" žurnālisti Irinu Tumakarovu. Viņa strādā laikrakstā, kuras galvenais redaktors ir šīs balvas saņēmējs. Viņš pats ir teicis, ka šī balva ir visam radošajam kolektīvam. Aktualitātes analizē profesore Žaneta Ozoliņa, Latvijas transatlantiskās organizācijas valdes priekšsēdētāja vietniece un Latvijas Žurnālistu asociācijas valdes priekšsēdētājs Iļja Kozins. Čehija pēc vēlēšanām – vienādojums ar vairākiem nezināmajiem Čehijas Republikas Parlamenta apakšpalātas vēlēšanas, kas notika 8. un 9. oktobrī, padarījušās šīs Centrāleiropas valsts likumdevēju no politiskās pārstāvniecības viedokļa kompaktāku. Turpmāk 200 likumdevēju vietas būs sadalītas starp četrām frakcijām, no kurām divas gan ir partiju koalīcijas. Kā zināms pārsteigums tiek atzīmēts tas, ka Čehijas parlamentā šajā sasaukumā nebūs ne komunistu, ne sociāldemokrātu, jo piecu procentu barjeru nav pārvarējusi ne Bohēmijas un Morāvijas komunistiskā partija, ne Čehu sociāldemokrātiskā partija. Līdz ar to savus sabiedrotos ir zaudējis līdzšinējais premjerministrs Andrejs Babišs, un tas viņa politiskajai situācijai ir pat smagāks trieciens nekā paša partijas „Neapmierināto pilsoņu akcija 2011” sniegums, zaudējot sešas no 78 deputātu vietām. Galvenie ieguvēji šais vēlēšanās ir liberālkonservatīvā partiju alianse „SPOLU” (tulkojumā no čehu valodas – „Kopā”), kuru veido Pilsoniski demokrātiskā partija, Kristīgi demokrātiskās savienības un Čehijas Tautas partijas apvienība un partija „TOP 09”. Apvienības partiju mandātu skaits pieaudzis no 42 iepriekšējā sasaukumā līdz 71 šajā. Tāpat deviņus mandātus klāt ieguvusi apvienība „Pirāti un Stārasti”. Šo apvienību veido partija „Stārasti un neatkarīgie”, kas, kā jau liecina nosaukums, apvieno pašvaldību vadītājus u.c. vietvaru pārstāvjus, kā arī Čehijas Pirātu partija. Būdams orientēts uz tiešo demokrātiju un decentralizāciju, šis spēks tomēr tiek raksturots kā visumā konstruktīvs, liberāls un proeiropeisks, un tādējādi – ticamākais alianses „SPOLU” partneris nākamajā valdībā. Šādai koalīcijai būtu stabils vairākums parlamentā ar 108 balsīm no 200. Premjera Babiša partijai gan joprojām paliek lielākā frakcija, tāpēc viņam, visticamāk, pirmajam Čehijas prezidents Milošs Zemans uzticēs valdības sastādīšanu, kaut arī Babiša izredzes šai ziņā ir visai vājas. Parlamenta ceturtā frakcija, ko veido radikāli labējā partija „Brīvība un tiešā demokrātija”, ir, pirmkārt, par mazu, lai kopā ar „Neapmierināto pilsoņu akciju” veidotu vairākumu, otrkārt, ar savu radikālo antieiropeiskumu ir problemātisks partneris. Tomēr tiek atzīmēts, ka premjeram Babišam ir iespējas manipulēt, velkot garumā valdības izveides procesu un tādējādi paliekot pie varas. Prezidents Zemans šai ziņā, visticamāk, būtu gatavs premjeru atbalstīt, tiesa, svētdien viņš ievietots slimnīcā. Saskaņā ar Čehijas likumdošanu, ja prezidents slimības dēļ nebūtu spējīgs veikt savas funkcijas, valdības vadītāja nominēšana piekristu parlamenta apakšpalātas priekšsēdim, kuru gan jaunajam parlamentam vēl jāievēl. Nobela Miera prēmija – žurnālistiem Atšķirībā no tām Nobela prēmijām, kuras tiek piešķirtas par sasniegumiem eksaktajās zinātnēs, kā arī, lielākoties, Nobela prēmijas literatūrā, Nobela Miera prēmijai allaž bijis politisks iekrāsojums. Par prēmijas piešķiršanu lemj Norvēģijas parlamenta ievēlētā Norvēģijas Nobela komiteja, kuras pieci locekļi ir prominenti norvēģu sabiedriskie darbinieki un politiķi, kuru lēmums, attiecīgi, atspoguļo norvēģu sabiedrības vērtīborientāciju. Pašreizējā komitejā darbojas juriste un politiķe Berita Reisa-Andersena, starptautiskās politikas eksperts Asle Toje, politiķe, bijusī Norvēģijas Centra partijas vadītāja Anne Engere, bijusī ministre Kristīne Klemeta un politiķis, organizāciju „Ārsti bez robežām” un Norvēģijas Helsinku komitejas darbinieks Jergens Vatne Frīdness. Ar 8. oktobrī publiskoto komitejas lēmumu 2021. gada Nobela Miera prēmija piešķirta diviem žurnālistiem – Krievijas laikraksta „Novaja gazeta” galvenajam redaktoram kopš 1995. gada Dmitrijam Muratovam un filipīniešu žurnālistei, tīmekļa ziņu resursa “Rappler” izveidotājai Marijai Angelitai Ressai. Citējot komitejas lēmumu, „par pūliņiem, sargājot vārda brīvību, kas ir demokrātijas un pastāvīga miera priekšnoteikums”. Marija Angelita Ressa ir pazīstama kā pastāvīga Filipīnu prezidenta Rodrigo Dutertes un ap viņu esošās varas konjunktūras kritiķe, pret kuru valsts vara kopš 2019. gada vērš apšaubāmi motivētas apsūdzības, kas viņai draud ar līdz pat sešiem gadiem cietumā. Savukārt laikraksts „Novaja gazeta”, kuru Dmitrijs Muratovs kopā ar vairākiem citiem tolaik jauniem krievu žurnālistiem nodibināja 1993. gadā, tiek piesaukts kā viens no nedaudzajiem neatkarīgajiem nacionālā mēroga informācijas resursiem Krievijas Federācijā. Laikraksts regulāri pievēršas cilvēktiesību, korupcijas un varas iestāžu īstenotas vardarbības problēmām. Spilgts ir fakts, ka seši no laikraksta līdzstrādniekiem un pastāvīgajiem autoriem tikuši noslepkavoti, diezgan nepārptotami saistībā ar savu profesionālo darbību. Tie ir Igors Domņikovs, Viktors Popkovs, Jurijs Ščekočihins, Anna Poļitkovska, Anastasija Baburova un Natālija Estemirova. ES kā globāls aktors Eiropas Savienība (ES) vienlaikus uz globālās politiskās skatuves ir liels un nozīmīgs spēlētājs un tomēr tāds, kas nespēj līdz galam izmantot sev pieejamos resursus, lai ietekmētu lielo politiku. ES ir lielākais tirgus pasaulē un apvieno vienas no pasaules maksātspējīgākajām valstīm. Eiropieši ir lieliski patērētāji, taču Eiropā buksē investīcijas nākotnes tehnoloģijās, kas neļauj nopietni cīnīties ar tādiem digitālajiem milžiem kā ASV un nu jau arī Ķīna. Politiski ES ir sarežģīts un nereti sadrumstalots veidojums un apvieno valstis, kuras ne vienmēr tur godā tās vērtības, kuras apņēmusies godāt Eiropas Savienība kā starptautiska institūcija. ES nav kopīgas armijas un arī kopīgas ārpolitikas veidošana ir sarežģīta, prasa vienbalsību un neliedz dalībvalstīm īstenot no Briseles neatkarīgu ārpolitiku, kas, savukārt, ļauj tādām valstīm kā Krievija un Ķīna ietekmēt savienības iekšējās lietas, izmantojot gan vēsturiskas, gan mūsdienu investīciju saiknes ar atsevišķām dalībvalstīm. Ekonomiski ES meklē iespējas, kā kļūt par ietekmīgu spēlētāju, piemēram, aktīvi izmantojot iespējas kļūt par līderi cīņā ar klimata pārmaiņām, sargājot savu tirgu no klimatam nedraudzīgām precēm un tādā veidā iespaidojot ražošanu arī ārpus savienības. ES arī meklē veidus, kā iespaidot politiskos procesus ārpus savienības robežām, kā īpaši svarīgu reģionu izceļot Āfriku, kur gan Briselei jāsacenšas ar Pekinas ietekmi. Viss iepriekš minētais nereti liek uzdot jautājumu- vai Eiropas valstis ir gatavas nolikt malā savas nesaskaņas, lai veidotu ES par nozīmīgu globālu aktoru? Sagatavoja Ieva Zeiza un Eduards Liniņš.  

Aijas Hermanes-Sabules viesi – Finanšu ministrijas fiskālās politikas departamenta direktoru Nilu Saksu varētu raksturot, izmantojot jaunvārdu “budžetmeistars”. Valsts budžetu Nils uzlūko tāpat kā koncertmeistars skaņdarbu. Taču, tāpat kā koncertā – galvenais ir nevis koncertmeistars, bet gan mūziķi. Nila gadījumā tie ir politiķi. Sarunā uzzināsim, kā veidojas valsts budžets un vai tam ir kāda līdzība ar ģimenes budžetu, noskaidrosim vai valsts parāds var būt bezgalīgs un cik lielā mērā Latvijas budžeta tēriņi tiek izlemti Briseles gaiteņos.Support the show (http://www.dienapec.lv)

Šoreiz raidījuma vadītājs ir gleznotājs Kaspars Zariņš, kurš kopā ar tēlnieku Gļebu Panteļejevu un gleznotāju Ritumu Ivanovu diskutē gan par pasūtījuma jēdzienu un to, kā nepazaudēt sevi, veicot sabiedriskos un privātos pasūtījumus mākslā, gan par mākslas pareizību un nepareizību jeb laikmetīgo un tradicionālo mākslu. Tiek runāts arī par to, kāpēc Latvijā nav starptautiski konvertējamu mākslinieku un kā izskatītos Latvijas mākslas aina, ja nebūtu bijuši padomju okupācijas gadi. Sarunā tiek skartas arī mākslinieku attiecības ar naudu. Nepazust pasūtījumos Kaspars Zariņš: Labprāt vēlētos parunāt par pasūtījumu mākslā – gan sabiedrisko, gan privāto. Otra tēma – kā izskatītos Latvijas mākslas aina, ja nebūtu bijis padomju okupācijas gadu. Un trešā tēma, kas ar to visu savienotos, būtu – mākslas pareizība un nepareizība jeb laikmetīgā māksla un tradicionālā māksla. Gļeb, tu esi piedalījies vairākos sabiedriskā pasūtījuma projektos – piemēram, tavējais ir Oskara Kalpaka piemineklis Esplanādē, tāpat Krišjāņa Valdemāra tēlainais piemineklis blakus Franču licejam, arī “naudas vērsis”, kas tapis saistībā ar Aizkraukles jeb ABLV banku. Varbūt tu varētu pastāstīt par savu pieredzi un atzinumiem – vai pasūtījums ceļ mākslinieku, vai tas ir vērtīgi, un kas ir nepieciešams, lai izpildītu pasūtījumu? Gļebs Panteļejevs: Pirmkārt, pasūtījuma jēdzienu nekādā gadījumā nevajag reducēt līdz situācijai, ka atnāk viens onkulis, iedod citam onkulim koferīti ar naudu un pasaka – man vajag to un to. Tā ir pasūtījuma humoristiskā versija. Jo pasūtījums ir ļoti daudzpusīga izpausme, un no privātā pasūtījuma līdz sabiedrības pasūtījumam ir ļoti plašs diapazons. Piemēram, kas ir Kultūrkapitāls [Kultūrkapitāla fonds]? Neskatoties uz to, ka tā principā ir pabalstu dalīšana un nozares uzturēšana pie dzīvības, tas tomēr ir arī pasūtījums, jo tur ir savi kritēriji – no tevis attiecīgo produktu gaida ne tikai estētiski, bet arī saturiski un ideoloģiski. Es mazliet trivializēju, bet tā ir. Un tad ir privātais pasūtījums, kura ekstrēmākā forma ir tāda, ka vienkārši kāds savā teritorijā grib uztaisīt kaut ko tādu, kas neattiecas uz sabiedrību vispār, bet domāts tikai vienam cilvēkam, kurš var būt pilnīgi traks, un, ja mākslinieks arī ir traks, tad viņi kopā uztaisa ko tādu, ko vispār normāliem cilvēkiem uz ielas nemaz nedrīkst rādīt. (smejas) Bet pa vidu ir arī, piemēram, pašvaldību pasūtījumi. Par valsts pasūtījumu labāk nerunāšu, jo valsts praktiski nepasūta – ar ļoti retiem izņēmumiem. Pasūtījumu tēlniecība un pilsētvides māksla parasti nāk no pašvaldībām un privātiem ziedotājiem. Bet par to, kas ir pasūtījums – labi vai slikti... Tas nav ne labi, ne slikti, tas vienkārši ir, un tā ir viena no formām, kā var tapt mākslas darbs – jo sevišķi tāds, kurš kurš prasa ieguldījumus, nopietnu finansējumu. Kaspars Zariņš: Te mēs vēl varētu runāt par to, ka no paša mākslinieka tas nenoliedzami prasa profesionalitāti, spēju iedziļināties un transformēties, jo tev gribot negribot jārada produkts jeb mākslas darbs noteiktā laikā un ar noteiktu stāstu. Es vienmēr priecājos, kā mūziķi runā par to, ka viņiem ir pasūtījums: komponisti saņem pasūtījumus, viņiem pasūta dažādas organizācijas vai kolektīvi, un uzskatu, ka būtībā pasūtījums ir ļoti laba lieta, par ko būtu jārunā plašāk. Ir doma, ka nākotnē pie sabiedriskajām celtnēm obligātā kārtā būtu paredzēta vieta arī mākslai, atvēlot tai zināmu naudas procentu. Ritum, varbūt tu varētu padalīties ar savu pieredzi, jo zinu, ka esi gleznojis arī eksprezidenta Valda Zatlera portretu un dažādus privātus portretus. Kā ir sastapties ar pasūtījumu? Vai tas tev sasien rokas jeb tieši otrādi – tu jūties ļoti labi? Un kas ir labs pasūtījums un kas ir slikts? Piemēram, manā izpratnē labs pasūtītājs ir tas, kurš akceptē mākslinieka rokrakstu, nevis uzspiež viņam, piemēram, kādu īpatnēju formu jeb ieliek viņu kādos noteikumos, kas nav raksturīgi konkrētajam māksliniekiem. Manuprāt, labs pasūtītājs ir tas, kas akceptē un intuitīvi vēlas tieši izvēlētā mākslinieka rokrakstu, jo tā ir tā vērtība. Ritums Ivanovs: Tieši šī situācija, kad mani uzaicināja jeb uzrunāja gleznot prezidenta portretu, man pašam lika aizdomāties par to, kas ir reāls pasūtījums. Pats piedzīvoju laiku, kad mainījās varas: aizejot padomju varai, man šķita, ka ir tāds kopējs valsts pasūtījums, ko māksla arī reāli pilda. Bet, nonākot kapitālistiskajā tirgus situācijā, redzējām, ka pasūtītājs var būt ļoti dažāds – kā jau jūs minējāt, gan publiskais sektors, gan privātais, gan valsts sektors. Kad vajadzēja ķerties pie darba, man vajadzēja pamatīgi saprast, kā es ar sevi strādāju un kā tieku galā ar šāda veida uzdevumu. Un sapratu, ka pats personīgi esmu gājis uz to, lai tas notiktu, jo tas mani interesē – šis žanrs mani interesē, mani interesē tas, ko daru, un ka tas ļoti labi varētu parādīties tieši pasūtījumā, tāpēc jutos ļoti atraisīts, brīvs un ar lielu interesi to arī darīju. Domāju, mākslas rezultāts bieži vien ir atkarīgs arī no tā, kādu enerģiju mēs tajā ieliekam. Mūsu mākslas darbi jau ir tiešs mūsu pašu atspoguļojums. Protams, mūsu kultūras slāņojums īpaši labi redzams sistēmu veidojošās situācijās – piemēram, padomju laiks reāli radīja sistemātisku mākslu – mākslinieki bija pakļauti, pildot konkrētu uzdevumu. Tāpēc mums bieži vien ir jādomā, kas ir māksla. Man māksla ir apziņas paplašināšana un iešana domas virzienā. Tā ka – ja mēs varam sekot savai domai, savai idejai, tas ir fantastiski. Kaspars Zariņš: Manā izpratnē mākslinieks ir kā identifikators sabiedrības sajūtām, jo jūtīgs mākslinieks vairāk vai mazāk sajūt svārstības sabiedrībā, sabiedrības šūpoles. Piemēram, pašlaik ir ļoti izteikta sabiedrības polarizācija gan Covid-19 sakarā, gan arī tieši mākslā. Tas, ko profesionāļi, paši mākslinieki domā par laikmetīgo mākslu, kas it kā ir vairāk “pareiza” nekā tradicionālā māksla, atšķiras no tautas viedokļa, kas tomēr bieži vien nesaprot laikmetīgās mākslas izpausmes. Kā pati laikmetīgā māksla deklarē, pēc idejas tā noliedz rezultātu – svarīgs ir tikai process. Un, ja mēs skatāmies uz pasūtījumu, tad pasūtītājam ir tieši otrādi – viņam ir vajadzīgs rezultāts. Kāpēc Latvijā nav konvertējamu mākslinieku Kaspars Zariņš: Labprāt ar jums vēl parunātu par ļoti svarīgu aspektu, kas faktiski būtu spekulācija jeb fantāzija – kāda būtu Latvijas mākslas aina, ja nebūtu bijis padomju okupācijas gadu? Gadsimtu mijā vairākkārt esmu bijis Dānijā un Skandināvijā, un varētu teikt, ka latviešu mentalitāte ir tuva dāņiem. Viena no pēdējām mākslinieku grupām bija "Kobra" – tā tika dibināta 1948. gadā, pastāvēja līdz piecdesmitajiem gadiem un apvienoja mazāk zināmas valstis – tur bija mākslinieki no Kopenhāgenas, Briseles un Amsterdamas. Skaidrs, ka lielās valstis vienmēr producē mākslas virzienus – to mākslas centri pievelk māksliniekus no visas pasaules, bet šeit mums būtu jāparunā par to, kāpēc Latvijā, piemēram, nav starptautiski konvertējamu mākslinieku, bet tie, kuri, likteņa dzīti, aizbraukuši no Latvijas – piemēram, Vija Celmiņa, kura uz rietumiem devās Otrā pasaules kara laikā, ieguvuši pasaules slavu. Kaut es uzskatu, ka arī Ilmārs Blumbergs būtu varējis kļūt par starptautiski konvertējamu mākslinieku, bet tas nav noticis. Pēc jūsu domām – kāda varētu būt Latvijas aina, ja nebūtu bijis padomju varas un vai latviešu māksliniekiem ir iespējama starptautiska atzinība? Gļebs Panteļejevs: Tu runā par konvertējamību kā starptautisko atpazīstamību, jo kvalitāte jau ir konvertējama. Kā jau tu minēji, Blumbergs ne ar ko nav sliktāks par Viju Celmiņu, bet viņš nav atpazīstams pasaulē. Visi veiksmes stāsti, kas saistīti ar mazām nācijām un to pārstāvjiem, kas izsitušies pasaules mākslinieku hierarhijā, saistīti ar to, ka šie mākslinieki ir ne tikai iesakņojušies konkrētajā vidē un struktūrā – viņi tur ir arī noformējušies un izauguši. Kad gadsimta sākumā tu, tāds trīsdesmitgadnieks, ar visām savām paunām atbrauci uz Parīzi, tad tas jau varēja būt par vēlu - vajadzēja braukt, kad esi vēl pusaudzis. Jā, mēs redzam, ka Latvijā ir laba manta, bet tā manta ir iesēta un izaugusi nepareizā vietā. Diskusija teksta formātā pilnā apjomā lasāma portālā lsm.lv.

Pievēršamies politiskajiem procesiem Polijā, tur sabiedrība kļuvusi ļoti polarizēta. Tas iespaido ne tika pašus poļus, bet arī pārējo pasauli. par izaicinošo politiku Eiropas Savienībā ir runāts jau daudzkārt, tagad pieaug saspīlējums arī ar  Izraēlu un arī ASV. Igaunijā ievēlēts jauns valsts prezidents, ko gaidīt no nākamā valsts vadītāja un kāda nākotne gaida līdzšinējo prezidenti? Visas pasaules uzmanība visvairāk ir pievērsta Afganistānai, kuru starptautiskie spēki ir pametuši. Lielais jautājums ir, kas sagaida šo valsti un tās iedzīvotājus? Aktualitātes pasaulē Latvijas Universitātes un Rīgas juridiskās augstskolas pasniedzējs, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers. Sazināmies ar Māršala fonda vecāko pētnieci Kristīni Bērziņu, infrastruktūras, loģistikas un uzņēmumu vadības ekspertu, savulaik - Igaunijas valsts lietu ministru Raivo Vari un Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes docentu Edmundu Broku. Afganistāna bez amerikāņiem Otrdien pēdējās ASV bruņotās vienības lidmašīnās pameta Kabulas starptautisko lidostu, līdz ar to izpildot savulaik ar kustību “Taliban” noslēgto vienošanos. Tiesa, laikā, kad vienošanās tika slēgta, neviens nevarēja iedomāties, ka Afganistānas Islāma republikas vara, amerikāņiem aizejot, sabruks burtiski pāris dienu laikā, un amerikāņi pametīs praktiski visu valsti talibu rokās. Neviens nebija plānojis, ka rietumvalstu diplomātiem un citiem pilsoņiem nāksies evakuēties tādā steigā, un, attiecīgi, izrādīsies neiespējami izpildīt apņemšanos izvest no valsts tos afgāņus, kuriem varētu draudēt izrēķināšanās, jo viņi sadarbojušies ar NATO spēkiem. Tomēr ASV prezidents Džo Baidens, aizvakar Baltajā namā uzrunājot preses pārstāvjus, aizstāvēja lēmumu izvest savienoto valstu spēkus nolīgtajā termiņā, norādot, ka citāda rīcība draudētu ar strauju konflikta eskalāciju un vēl vairāk samazinātu daudzu afgāņu cerības tikt projām no islāma radikāļu rokās nonākušās valsts. Pāris nedēļas ilgajā evakuācijas operācijā no Kabulas lidostas izvesti apmēram 125 000 cilvēku, taču ir nepārprotami, ka daudzi afgāņi, kuriem būtu tiesības uz patvērumu rietumos, nav varējuši līdz 31. augustam nonākt līdz lidostai un evakuēties. Ir fiksēti gadījumi, kad talibu patruļas šādus cilvēkus nav laidušas uz lidostu. Kritika pret prezidenta Baidena administrāciju sevišķi saasinājusies pēc tam, kad 26. augustā pie ieejas Kabulas lidostā eksplodēja divi spridzekļi, nogalinot 13 amerikāņu militārpersonas un vismaz 60 afgāņu civiliedzīvotājus, un vēl vairākus desmitus ievainojot. Sprādzienu vaininieks ir teroristiska organizācija, kas dēvējas par Hirasānas islāma valsti un ir bēdīgi slavenās t.s. Islāma valsts Irākā un Levantē atzars. Kas attiecas uz pašreizējiem Afganistānas saimniekiem talibiem, tad joprojām nav pārliecības par viņu vēlmi ievērot līdz šim deklarētos solījumus par cilvēktiesību, sevišķi sieviešu tiesību respektēšanu, un arī spēju šai ziņā kontrolēt visas savas vienības un to locekļus. Zīmīgs ir jaunās varas publiskotais ieteikums sievietēm labāk pagaidām palikt mājās, ciktāl visi ielās patrulējošie kaujinieki neesot pietiekami apmācīti, lai nenodarītu viņām pāri. Tāpat nav nekādas pārliecības par talibu iespējām vadīt valsts ekonomiskos un sociālos procesus. Kā aizvakar publiskotajā paziņojumā norāda ANO ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs, apmēram pusei Afganistānas iedzīvotāju, resp. 18 miljoniem, izdzīvošanai nepieciešama humānā palīdzība. Pēc visa spriežot, šī situācija tuvākajā laikā tikai pasliktināsies. Igaunijas jaunais valsts galva 31. augustā Igaunijas parlaments ar 72 deputātu balsīm, kas nedaudz pārsniedz nepieciešamo 68 balsu minimumu, ievēlēja Igaunijas prezidentu nākamajiem pieciem gadiem. Par jauno valsts galvu kļuvis Alars Kariss, ilggadējs zinātnes un akadēmiskās pedagoģijas sfēras darbinieks, kurš savas karjeras laikā ieņēmis arī vairākus nozīmīgus vadošus amatus. Karisa pamatspecialitāte ir mikrobioloģija, kuru viņš studējis toreizējā Igaunijas Lauksaimniecības universitātē, tagad Igaunijas Dabaszinātņu universitātē, 1999. gadā kļuvis par šīs augstskolas profesoru, bet no 2003. līdz 2007. gadam bijis tās rektors. No 2007. līdz 2012. gadam bijis Tartu universitātes rektors, pēc tam līdz 2018. gadam ieņēmis galvenā valsts kontroliera amatu, bet kopš 2018. gada vadījis jaunizveidoto Igaunijas Nacionālo muzeju. Paralēli administratīvajiem amatiem Alars Kariss turpinājis pasniedzēja darbu savā specialitātē. Kā zināms, prezidente Kersti Kaljulaida, kura tika šai amatā ievēlēta ilgā vēlēšanu procesā ar elektoru kolēģijas sasaukšanu 2016. gadā, neieguva pietiekamu politisko spēku atbalstu, lai tiktu nominēta ievēlēšanai uz otro prezidentūras termiņu. Polija starptautiskās spriedzes samezglojumos Polijas iekšpolitiskās tendences jau vairākus gadus ir iemesls pastāvīgai spriedzei Varšavas attiecībās ar Eiropas Savienības institūcijām. Pēdējos mēnešos spriedzes degpunktā ir Polijas Konstitucionālajā tribunālā skatītais jautājums par Polijas Konstitūcijas prioritāti attiecībā pret Eiropas Savienības nolīgumiem. Šādi Polijā valdošā partija „Likums un Taisnīgums” tiecas juridiski neitralizēt Briseles pretenzijas pret valstī pēdējos gados notikušajām tieslietu sistēmas reformām, kuras neatbilst savienībā vispārpieņemtajiem priekšstatiem par tiesu varas neatkarību. Ja Polija pieņemtu lēmumu neatzīt Eiropas Savienības normu prioritāti, tas nostādītu savienību radikālas izvēles priekšā. Vienā gadījumā Briselei būtu jāakceptē katras dalībvalsts tiesības piemērot savienības kopējās normas pēc saviem ieskatiem. Kā izteikusies Eiropas Savienības komisāre vērtību un caurskatāmības jautājumos Vera Jaurova, tas „novestu pie Eiropas, kur dažādas valstis piemērotu kopējos likumus atšķirīgi, kā izvēloties no ēdienkartes. Eiropas likumiem jābūt vienam arbitram, un šis arbitrs ir Eiropas Savienības Tiesa.” Lietas skatīšana, kas Konstitucionālajā tribunālā bija paredzēta otrdien, atlikta pēc Polijas Cilvēktiesību ombudsmeņa pieprasījuma atsaukt vienu no tiesnešiem, kurš tieši piedalījies Briseles apstrīdēto reformu izstrādē. Tikām vēl divi citi Polijā pieņemti likumi sarežģījuši tās attiecības ar Savienotajām Valstīm un Izraēlu. 11. augustā Seima pieņemtais mediju likums liedz īpašuma tiesības Polijas medijos kompānijām, kas nav reģistrētas Eiropas Ekonomiskajā zonā. Tas nozīmētu ka Savienoto Valstu mediju koncernam “Discovery” var nākties pārdot kontrolpaketi lielākajā Polijas privātajā telekompānijā TVN, kuras kanāls TVN24 nereti kritizē pie varas esošo politisko konjunktūru. Vašingtona jau kritizējusi šo lēmumu, norādot, ka tas var negatīvi ietekmēt ārvalstu investīcijas Polijā. Vēl viens pagājušajā mēnesī pieņemts likums sarežģījis Polijas un Izraēlas attiecības. Šis likumdošanas akts nosaka, ka vairs nav tiesas ceļā apstrīdama īpašumu atsavināšana, kas notikusi agrāk kā pirms 30 gadiem, respektīvi, komunistiskā totalitārisma periodā. Polijā nav ticis pieņemts visaptverošs denacionalizācijas likums, un katrā atsevišķā gadījumā par lietu lemj tiesa. Tas attiecas arī uz holokaustā bojāgājušo ebreju ģimeņu īpašumu, kuru pievāca toreizējās Polijas Tautas republikas vara. Izraēlas ārlietu ministrs Jairs Lapids nosaucis šo likumu par amorālu un antisemītisku. Izraēla nekavējoties atsaukusi no Varšavas savu vēstnieku, kura amata termiņš drīz tuvojas beigām, un nav iecēlusi viņa vietā citu. Tāpat Polijas vēstniekam, kurš pašreiz atrodas dzimtenē atvaļinājumā, no Izraēlas puses ieteikts pagaidām neatgriezties savā misijā. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Finanšu pote - arī tā šajā Covid laikā, kad tik bieži pieminām potēšanos, tiek saukta nauda, kuru no Eiropas Savienības Latvija papildus saņems  turpmākajos gados. Tie ir kopumā 1,8 miljardi eiro. Briseles valodā tas ir finansējums no Eiropas Savienības (ES) Atveseļošanās un noturības mehānisma, latviešu valodā - tā ir papildu nauda, kas mūsu tautsaimniecībai palīdzēs pārvarēt krīzi. Plāns paredz, ka finanšu poti saņems jomas, kurām papildu līdzekļi ir akūti nepieciešami, tie ir sociālie jautājumi, sākot no invalīdiem pieejamiem mājokļiem līdz senioru aprūpei, tā nevienlīdzības mazināšana, autoceļu sakārtošana, skolu tīkls, īres mājokļi un citi jautājumi. Kā Eiropas naudu tērēs Latvijā, kādi ir aktuālākie izaicinājumi ES, Briseles zaļais kurss, klimata jautājumi un realitāte, postošie plūdi Rietumeiropā, bēgļu krīze pie Savienības austrumu robežas Lietuvā - tik plašs ir jautājumu loks, ko Krustpunktā pārrunājam ar Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā vadītāju Zani Petri. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod aģentūras LETA žurnālists Raivis Spalvēns un žurnāla “Dienas Bizness” žurnālists Jānis Goldbergs.

Finanšu pote - arī tā šajā Covid laikā, kad tik bieži pieminām potēšanos, tiek saukta nauda, kuru no Eiropas Savienības Latvija papildus saņems  turpmākajos gados. Tie ir kopumā 1,8 miljardi eiro. Briseles valodā tas ir finansējums no Eiropas Savienības (ES) Atveseļošanās un noturības mehānisma, latviešu valodā - tā ir papildu nauda, kas mūsu tautsaimniecībai palīdzēs pārvarēt krīzi. Plāns paredz, ka finanšu poti saņems jomas, kurām papildu līdzekļi ir akūti nepieciešami, tie ir sociālie jautājumi, sākot no invalīdiem pieejamiem mājokļiem līdz senioru aprūpei, tā nevienlīdzības mazināšana, autoceļu sakārtošana, skolu tīkls, īres mājokļi un citi jautājumi. Kā Eiropas naudu tērēs Latvijā, kādi ir aktuālākie izaicinājumi ES, Briseles zaļais kurss, klimata jautājumi un realitāte, postošie plūdi Rietumeiropā, bēgļu krīze pie Savienības austrumu robežas Lietuvā - tik plašs ir jautājumu loks, ko Krustpunktā pārrunājam ar Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā vadītāju Zani Petri. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod aģentūras LETA žurnālists Raivis Spalvēns un žurnāla “Dienas Bizness” žurnālists Jānis Goldbergs.

Arvien vairāk migrantu šķērso Lietuvas robežu no Baltkrievijas. Etiopijā noslēgts pamiers. ES brīdina, ka tas var beigties ar cilvēka izraisītu badu. Donalds Tusks atgriežas Polijas politikā. Aktualitātes komentē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors, Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds. “Ķēniņa” atgriešanās „Šodien Polijā valda ļaunums, un mēs esam gatavi iziet pret to cīņā!” tā savā uzrunā Polijas partijas „Pilsoniskā platforma” kopsapulces dalībniekiem sestdien deklarēja viens no šīs partijas kādreizējiem dibinātājiem, bijušais Eiropadomes prezidents Donalds Tusks. Pasākums notika sakarā ar viņa atgriešanos šīs lielākās Polijas opozīcijas partijas vadītāja amatā, pametot līdz šim ieņemto pārnacionālās Eiropas Tautas partijas priekšsēdētāja posteni. Ļaunums, pret kuru Tusks tagad ved cīņā savu politisko spēku, protams, ir Polijā valdošā ultrakonservatīvā partija „Likums un Taisnīgums”. Tā nāca pie varas 2015. gadā – gadu pēc tam, kad Tusks, līdz tam vadījis „Pilsoniskās platformas” un mēreni labējās Polijas Zemnieku partijas koalīcijas valdību, bija devies pildīt augsto amatu Briselē. Kopš tā laika „Likums un Taisnīgums” turas varas pozīcijās, tai skaitā pakļaujot politiskās konjunktūras ietekmei tiesu varu un sabiedriskos medijus. Šī politika radījusi spriedzi Varšavas attiecībās ar Briseli, un, kā minētajā pasākumā izteicās Tusks, Polija nekad vairāku desmitgažu laikā neesot bijusi tik izolēta kā šobrīd. Viņa un daudzu „Pilsoniskās platformas” pārstāvju ieskatā uz spēles ir likta Polijas turpmākā dalība Eiropas Savienībā. Neapšaubāmi, cīņa pret Jaroslava Kačinska vadītajiem konservatīvajiem būs sīva, un arī Tuska atgriešanās pie „Pilsoniskās platformas” stūres var šai ziņā dot savas negatīvās blaknes. Esošo varas konjunktūru apkalpojošie mediji viņu allaž iztēlojuši kā teju lielāko ļaundari – pret vienkāršo cilvēku rūpēm vienaldzīgu Briseles ierēdni un Vācijas kancleres Merkeles pakalpiņu. Tieši šī propaganda, kā raidorganizācijai “Deutsche Welle” paudusi poļu politoloģe Anna Materska-Sosnovska, ir iemesls tam, ka aptaujās apmēram 60% respondentu Donalda Tuska atgriešanos pašmāju politikā vērtē negatīvi. Tomēr Tusks, nenoliedzami, joprojām ir poļu politikas smagsvars, un izskanējuši pat pieļāvumi, ka „Likums un Taisnīgums” varētu mēģināt sarīkot ārkārtas vēlēšanas, nesagaidot regulāro termiņu 2023. gada novembrī. Migranti – Lukašenko atriebes ierocis Ka savā tvītā aizvakar pauda Lietuvas premjerministre Ingrīda Šimonīte, nelegālo migrantu skaits, kas kopš jūnija sākuma no Baltkrievijas iekļuvuši Lietuvā, sasniedzis 1044 cilvēkus. Salīdzinājumam, visā 2020. gadā šādu robežpārkāpēju skaits bija 81. Migrantu lielākais vairums nāk no Tuvajiem Austrumiem – Irākas, Irānas un Sīrijas – un runā kurdu valodā, salīdzinoši mazāka daļa ir no Afganistānas, Kamerūnas u.c. valstīm. Apmēram ceturtdaļa no migrantiem ir bērni. Daudziem robežpārkāpējiem nav nekādu dokumentu, vai arī tie ir bojāti, kas liedz droši noskaidrot viņu identitāti. Lietuvā iekļuvušie mēģina iegūt patvēruma tiesības, taču līdz šim neviens nav atzīts par atbilstošu patvēruma statusam. Ir diezgan nepārprotami, ka šai ļaužu plūsmā īstenojas Baltkrievijas pašpasludinātā prezidenta Lukašenko draudi pārtraukt sadarbību ar kaimiņos esošajām Eiropas Savienības valstīm nelegālās migrācijas ierobežošanā. Kā kanālam Euronews norādījusi Lietuvas iekšlietu ministra padomniece Lina Laurinaitīte-Grigiene, robežpārkāpēju viļņi sakrītot ar aviokompānijas Belavia reisiem no Bagdādes uz Minsku. Arī tas, ka baltkrievu robežsargi kļuvuši nedzirdīgi pret lietuviešu kolēģu aicinājumiem koordinēt darbību šīs cilvēku plūsmas ierobežošanai, liecina, ka viss notiek ar Baltkrievijas varas ziņu. Minskas iekšlietu struktūru pārstāvji to, protams, noliedz. Lietuvā jau izveidotas divas telšu nometnes valstī iekļuvušo izmitināšanai, un pēc pagājušās piektdienas, kad valstī diennakts laikā nelegāli iekļuva 150 cilvēki, izsludināts ārkārtas stāvoklis. Uz robežu nosūtīti armijas spēki, tāpat robežas apsargāšanā iesaistījušās drošības struktūras un Lietuvas Strēlnieku apvienība jeb zemessardze. Kā paziņojusi premjerministre Šimonīte, uz robežas tiks būvēti papildu nožogojumi, uzlabots robežas tehniskais aprīkojums. Gatavību sniegt atbalstu Lietuvai apliecinājusi gan Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, kura apmeklēja Viļņu pagājušajā piektdienā, gan Eiropadomes prezidents Šarls Mišels, kurš viesojās Lietuvā 6. jūlijā atzīmējamās Valsts dienas sakarā un, cita starpā, apmeklēja arī robežu ar Baltkrieviju. Papildspēku nosūtīšanu uz Lietuvu uzsākusi Eiropas Savienības robežapsardzības aģentūra “Frontex”, un ir paredzēts, ka tie tiks nosūtīti arī uz Poliju un Latviju. Tikām Baltkrievijas režīma represīvā mašinērija sākusi izrēķināšanos ar tās varā esošajiem pašpasludinātā prezidenta pretiniekiem: vienam no Lukašenko konkurentiem pērnā gada vēlēšanās finansistam Viktoram Babariko aizvakar piespriesti 14 gadi ieslodzījumā par it kā pierādītu kukuļņemšanu un naudas atmazgāšanu. Pilsoņkarš Etiopijā turpinās Pilsoņkara situācija Etiopijā sāka briest 2019. gadā, kad premjerministrs Abijs Ahmeds uzsāka radikālu politisku reformu. Līdz tam vara valstī nemainīgi kopš 1991. gada bija piederējusi partiju apvienībai Etiopijas Tautas revolucionāri demokrātiskā fronte, kurā ietilpa četras etniski reģionālas partijas. No šo partiju līderiem tika izraudzīts frontes priekšsēdētājs, kurš saskaņā ar vēsturiski nostiprinājušos principu ieņēma premjerministra posteni. Var piebilst, ka četras frontē dominējošās partijas neaptvēra visu Etiopijas teritoriju, un bija vēl seši ar fronti dažādās attiecībās saistīti spēki, kuru vara aprobežojās ar mazākiem reģioniem. Premjerministrs Abijs Ahmeds, oromo etnosu pārstāvošās Oromo Demokrātiskās frontes līderis, mēģināja daļēji demontēt šo modeli, izveidojot jaunu politisko spēku – Labklājības partiju. Tajā gan arī saglabāta reģionāli etniskajā iedalījumā balstīta struktūra, tomēr šī attīstība nebija pa prātam līdz tam ietekmīgākajam Tautas revolucionāri demokrātiskā frontes spēkam – Tigrajas Tautas atbrīvošanās frontei, kas pārstāv valsts ziemeļos esošo Tigrajas reģionu. Frontes līderi pārcēlās uz savu reģionu, kur sāka rīkoties nesaskaņoti ar centrālo valdību, cita starpā pagājušā gada septembrī sarīkojot vēlēšanas, kuras centrālā vara neatzīst. Novembrī Ahmeda valdība mēģināja pakļaut dumpīgo provinci ar militāru spēku, taču cieta neveiksmi: uz reģionālo vienību bāzes izveidojās Tigrajas Aizsardzības spēki, kuri kalnainajā reģionā īstenoja sekmīgu pilsoņu karu. Valdības spēku morālā gatavība izrādījās zema, sākās plaša dezertēšana un pāriešana Tigrajas spēku pusē. Tigrajiešu sekmīgā cīņa vaiņagojās 28. jūnijā, kad valdības spēki bija spiesti atstāt provinces galvaspilsētu Mekelli. Tūlīt pēc tam premjers Ahmeds izsludināja tūlītēju vienpusēju uguns pārtraukšanu, un, kā lēš komentētāji, tas varētu nebūt vis labas gribas žests, bet vienīgā iespēja, jo valdības spēki pēdējās nedēļās cietuši stratēģisku sakāvi. Līdz šim karadarbībai bijusi raksturīga pilsoņkariem nereti piemītošā nesaudzība pret pretiniekiem un bieža vardarbība pret civiliedzīvotājiem. Karadarbība izraisījusi reģionā humānu krīzi, kad apmēram 4,5 miljoni cilvēku izjūt pārtikas, medikamentu un dzeramā ūdens trūkumu, bet apmēram miljons vispār nav sasniedzams jebkādai palīdzībai. Pie tam pastāv bažas, ka Etiopijas centrālās valdības centieni bloķēt jebkādu palīdzību Tigrajai pēc pēdējām militārajām neveiksmēm tikai pieaugs. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Moldovas kurss pēc vēlēšanām. Baltkrievijā atkal apspiež protestus. Polija un Ungārija bloķē Eiropas Savienības (ES) budžetu. Notikumus pasaule komentē Vidzemes Augstskolas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Sazināmies ar kompānijas "CPM Consulting International" labas pārvaldības ekspertu Vladimiru Aračelovu un Mariju no Minskas. Režīma agresija Baltkrievijā Pēdējās nedēļās Lukašenko režīma vēršanās pret opozīcijas protestiem iezīmējusies ar agresijas eskalāciju un nepārprotamu iebiedēšanas taktiku. Varas kalpi cenšas nepieļaut ļaužu pulcēšanos demonstrācijās, lietojot jau ierastos līdzekļus – gumijas lodes, asaru gāzi, apdullinošās granātas un stekus. Izklīdinot cilvēkus, daudzi tiek aizturēti, daudzi no aizturētajiem – piekauti. Varas brutalitātes pieaugumu daži novērotāji saista ar jaunā Baltkrievijas iekšlietu ministra Ivana Kubrakova stāšanos amatā. Pagājušās svētdienas, 15. novembra protestu laikā valstī aizturēti apmēram 1200 cilvēki. Tiek lēsts, ka pavisam Baltkrievijas cietumos tiek turēti līdz pat 25 000 opozicionāru un protestu dalībnieku. Pagājušajā nedēļā nonākšana varas iestāžu rokās izrādījās liktenīga skolotājam Romanam Bondarenko. Viņš dzīvoja Minskā, līdzās t.s. „Pārmaiņu laukumam” – pagalmam, kurā iedzīvotāji regulāri atjauno protestu simboliku, kuru varas pārstāvji, savukārt, pastāvīgi cenšas likvidēt. 11. novembra vakarā Bondarenko devās aprunāties ar maskotajiem ļaudīm, kuri kārtējo reizi novāca baltās un sarkanās lentas un aizkrāsoja grafiti „Pārmaiņu laukumā”. Viņš tika aizturēts, dažas stundas vēlāk ar smagām traumām nogādāts slimnīcā, kur 12. novembra vakarā mira. Līdz ar viņa nāvi Lukašenko režīma upuru skaits kopš augusta ilgstošo protestu gaitā sasniedzis astoņus cilvēkus. Bondarenko piemiņa un prasības sodīt viņa slepkavas kļuvušas par pēdējo dienu protestu vadmotīvu. Nākamajā dienā Baltkrievijas opozīcijas līdere Svetlana Tihanovska nāca klajā ar paziņojumu par t.s. „Tautas tribunālu” – opozīcijas organizētu pierādījumu apkopošanu par režīma pastrādātajiem noziegumiem un plānotu tautas nobalsošanu par apsūdzībām tos veikušajiem. 20. decembrī izsludināta protesta akcija ar „tautas apsūdzības” motīvu. Eiropas budžets ķīlniekos 17. novembra vakarā izpaudās informācija, ka savienības valstu pārstāvjiem nav izdevies panākt vienprātību par Eiropas Savienības daudzgadu budžetu laikposmam no 2021. līdz 2027. gadam un, līdz ar to, arī apm. 750 miljardus lielajai atbalsta programmai pandēmijas rezultātā cietušo dalībvalstu ekonomikai. Budžeta pieņemšanu, kurai nepieciešams dalībvalstu vienbalsīgs lēmums, bloķējušas Polija un Ungārija. Abas šīs dalībvalstis jau ilgāku laiku ir konfrontācijas situācijā ar savienības institūcijām par fundamentālu demokrātijas principu ievērošanas jautājumiem, un viens no jaunievedumiem plānotajā daudzgadu budžeta īstenošanā ir līdzekļu piešķiršanas saistīšana ar likuma varas stāvokli dalībvalstīs. Kā zināms, gan Ungārijai, gan Polijai tiek pārmesta tiesu varas pakļaušana politiskās konjunktūras kontrolei, un ir liela iespēja, ka tieši šīm valstīm var tikt noteikti attiecīgie līdzekļu saņemšanas ierobežojumi. Ungārijas līderis Viktors Orbans sev ierastajā retorikas manierē raksturojis minēto likuma varas klauzulu kā Briseles diktātu pret dalībvalstīm, kas padarot Eiropas Savienību līdzīgu Padomju Savienībai, un piesaucis „ļaunās Briseles” vēlmi piespiest dalībvalstis uzņemt ārpuseiropas migrantu masas. Viņam piebalsojis Polijas tieslietu ministrs Zbigņevs Zjobro, sakot, ka likuma varas aizsegā tiekot laupīta dalībvalstu suverenitāte. Tikām vairāku dalībvalstu līderi, t.sk. Austrijas kanclers Sebastians Kurcs un Rumānijas premjerministrs Ludoviks Orbans, norādījuši, ka likuma varas noteikuma saglabāšana ir absolūti nepieciešama, ciktāl tā garantē arī bezprecedenta līdzekļu piešķīrumu adekvātu izlietojumu. Jaunā proeiropeiskā Moldovas prezidente Svētdien notikušajā Moldovas prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā, iegūstot gandrīz 58% vēlētāju balsu, uzvarējusi liberālās partijas „Rīcība un solidaritāte” pārstāve Maija Sandu. Līdz ar to amatu zaudējis viņas konkurents, Moldovas Republikas sociālistu partijas pārstāvis un līdzšinējais prezidents Igors Dodons. Par Sandu pamatā balsojis elektorāts galvaspilsētā Kišiņevā un Moldovas centrālajā daļā, kamēr par Dodonu – valsts attālāko ziemeļu, dienvidu un austrumu rajonu iedzīvotāji. „Rīcība un solidaritāte” tiek uzskatīta par Moldovas nozīmīgāko proeiropeisko spēku, kamēr Sociālistu partija – par prokrievisku. Pagājušā gada jūnijā pēc Moldovas parlamenta vēlēšanām bloks, kuru veidoja „Rīcība un solidaritāte” un labēji centriskā „Cieņas un taisnīguma platforma”, vienojās ar Dodona pārstāvētajiem sociālistiem, lai atstumtu no varas „trešo spēku” – Moldovas Demokrātisko partiju, kas tika uzlūkota par oligarha Vladimira Plahotņuka kontrolētu koruptīvu grupējumu. Līdz tam valdošā Demokrātiskā partija mēģināja pret prezidentu un parlamentu izmantot konstitucionālo tiesu un izpildvaras mehānismus, taču bija spiesta piekāpties. Tika izveidota valdība ar Maiju Sandu priekšgalā, kura gan noturējās tikai līdz novembrim, kad piedzīvoja neuzticības balsojumu parlamentā, un to nomainīja bezpartejiskā Jona Kiku kabinets. Sandu uzvara prezidenta vēlēšanās tiek uzlūkota kā proeiropeisko spēku panākums, lai gan tiek atzīmēts, ka gan iekšpolitiskā, gan ārpolitiskā situācija liek jaunajai prezidentei īstenot balansējošu politiku. Par to liek domāt arī jaunievēlētās prezidentes uzstāšanās pēc rezultātu paziņošanas, kurā viņa akcentējusi visu Moldovas pilsoņu interešu ievērošanu un valsts interesēm atbilstošu, līdzsvarotu ārpolitiku, pie tam daļu uzrunas sakot krievu valodā.

Sarunā piedalās Stokholmas skolas pārstāves Agnese Blaubārde un Lilita Zaļkalne (Zviedrijā), un Briseles skolas pārstāve Daina Grase (Beļģijā). Sarunu vada Eiropas Latviešu apvienības pārstāve Latvijā Aira Priedīte. "Kafija ar ELA" ir Eiropas Latviešu apvienības veidots sarunu cikls, kura ietvaros neformālā gaisotnē runājam par dažādām diasporai aktuālām tēmām. Sarunu mērķis ir parādīt diasporas biedrību, skolu un kopu veikumu, izaicinājumus un labās prakses piemērus, rosināt viedokļu apmaiņu un jaunu risinājumu meklējumus mūsdienīgas latvietības kopšanai. Informācija publicēta projekta „Latvietība „3I” Identitāte, Ieguldījums, Iesaiste” (Līguma Nr.2020.LV/NVOF/MAC/055/04) ietvaros. Projektu no 01.01.2020. – 31.10.2020. īsteno Eiropas Latviešu apvienība. Projektu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild Eiropas Latviešu apvienība.

Veģetāra ēdiena pagatavošanā bez dārzeņiem neiztikt, tāpat kā neiztikt bez graudiem un pākšaugiem. Veģetārās uztura skolas “Vegus” vadītāja Dita Lase raidījumā Kā labāk dzīvot atgādina, ka nav labu vai sliktu dārzeņu vai augļu. Ir tikai labi vai slikti daudzumi un receptes.  "Ja kartupeļus izpeldina eļļa, sasāla un tas ir pamata dārzenis, ko pazīstam ar retiem izņēmumiem vasarā, kad divas reizes paēdam tomātus, tad tā ir problēma, nevis veselīga ēšana. Tas ir veģetāri un nav veselīgi. Vairāk jārunā par apjomiem, vai pietiekami citus dārzeņus pamanām, kas vēl dārzā aug," norāda Dita Lase. Bioloģe, dabas pētniece un topošā uztura zinātniece Kristīne Štikāne atzīst, ka no uztura viedokļa svarīgi, jo daudzveidīgāks dārzeņu klāsts mazdārziņā, jo labāk. "Jo daudzveidīgāki būs pārtikas avoti no augu valsts, jo tā ir vienīgā, kas satur šķiedrvielas uzturā, jo labāk. Tā ir barības bāze. Ja dārzeņi ir pēc iespējas daudzveidīgāki un krāsaināki, jo lielāka iespēja, ka uzņemam pēc iespējas daudzveidīgākas šķiedrvielas un būsim vislabāk pabarojuši savu zarnu mikrobiomu," Kristīne Štikāne. Raidījuma viešņas arī atzīst, ka dārzeņu krāsai ir nozīme, jo dažādas krāsas ir dažāda veid antioksidanti un tiem ir dažāda uzturvērtība. Tas nav brīnumlīdzeklis, tomēr svarīgi. Dita Lase aicina dažādot ar “negaršīgajiem” dārzeņiem ēdienkarti, piemēram, rutkiem, Briseles kāpostiem un kāļiem, kurus ēd retāk, bet tie ir ļoti vērtīgi. Rutkus var arī cept cepeškrāsnī. Tad paliek kraukšķīgs un nav arī tik sīvs. Līdzīgi arī kāļus un selerijas var cept. Sagriež šķēlēs, var ietīt folijā veselu. Var klāt likt rozmarīnu, zaļus nenogatavinātus tomātus, vai saulē kaltētus tomātus. "Es esmu par garšu balansu. Ir sešas garšas - salda, skāba, rūgta, sāļa, asa, sūra. Ja šķīvī ir visas, tad baudām ēdienu. Ja kāda lien ārā kā īlens no maisa, tā ēdiens no garšīga pārvēršas briesmīgā," atzīst Dita Lase. Raidījuma viešņu padomi un ieteikumi: Cept var arī redīsus: sagriež mazos redīsus četrās daiviņas, pievieno kāpostus, burkānus, šitaki sēnes, sojas mērci. Brīnišķīgs ēdiens piecās minūtēs! Kristīne Štikāne atzīst, ka patīk princips – gatavo vienkārši. Vooka princips – sagriež dārzeņus, nedaudz apcep, lai vēl ir kraukšķīgs.  Viegli, ātri apcept - tas ir veids, kā ēdienkartē iekļaut dārzeņus, kas citkārt liek saraukt degunu, piemēram, brokoļus. Kristīne Štikāne mudina arī biezzupas un smūtijos iekļaut dažādus zaļos lapu salātus. Ja samaļ zaļo kokteili un ir par stipru, var pielikt klāt skābu – rabarberi, jāņogas, citronu. Brokolim nekādā ziņā nevajag izmest kātus, bet nomizot šķiedraino mizu un tad baltums vidū ir vienkārši delikatese. Bet pašas brokoļu mizas un arī diļļu kātus nevajag mest ārā, bet izvārīt dārzeņu buljonu vai samalt blenderī un pievienot mērcēm. Dita Lase aicina ēst Briseles kāpostus. Viņa parasti taisa svaigus salātos ar diedzētiem griķiem un granātābolu sēkliņām. Var arī pievienot dažādas salātlapas. Vai sagriež četrās daļās, 1-2 min pasautē uz pannas un pārlej ar apelsīnu sulu. Kristīne Štikāne mudina no kalē kāpostiem gatavot čipšus: noplūc lapiņas, sagriež, apslaka ar eļļu minimāli, pārber ar garšvielām un 150 grādos apcep 20-25 min. cepeškrāsnī. Kabačus vajadzētu novākt mazus, nevis pāraudzētus un šķiedrainus. Tāpat kabačus nevajag pārcept. "Kaifu no kabacīša esat palaiduši garām, ja esat “nīlzīrgus” izaudzējuši," uzskata Dita Lase. Kristīne Štikāne mudina lielākos kabačus pildīt. Tradicionāli pilda ar gaļu un rīsiem, bet var arī ar sēnēm, nepulētiem graudiem, riekstiem, nedaudz sēnēm. Jebkuru dārzeni var sarīvēt, pielikt miltus, pienu vai ūdeni, olu vai linsēklas, ja nelieto olas, nedaudz garšvielu un cep pankūkas. Ar nedaudz kanēļa ķirbju pankūkas, piemēram, iegūst pilnīgi citu garšu. Interesanta recepte: ķirbju krēmzupa, kurai pieliek klāt mazliet sablenderētas žāvētās aprikozes vai konservētus persikus un apceptas gailenes. Tik garšīga zupa!

Aiova un Kapitolija Dienvidu spārns – 3. un 4. februāris Šonedēļ Savienotās Valstis nepārprotami ir pasaules uzmanības centrā, ciktāl katra no aizvadītajām nedēļas dienām nesusi Amerikas un līdz ar to arī visas pasaules turpmākajai politiskajai attīstībai nozīmīgu notikumu. Pirmdien, 3. februārī notika priekšvēlēšanu sapulces Aiovas štatā. Atšķirībā no vairuma citu Savienoto Valstu štatu, Aiovā partiju kandidātus nākamajām prezidenta vēlēšanām izraugās nevis reģistrēto vēlētāju balsojumā, bet slēgtās partijas biedru un atbalstītāju sapulcēs, angliski sauktās par "caucus". Priekšvēlēšanu sapulces Aiovā tradicionāli iesāk partiju kandidātu sacensību Savienoto Valstu štatos un, kā tiek uzsvērts, uzdod toni visai turpmākajai priekšvēlēšanu kampaņai. Ja republikāņu priekšvēlēšanu sapulču rezultāti bija absolūti prognozējami un izvirzīja par kandidātu esošo prezidentu Donaldu Trampu, tad Demokrātu partijas sapulces radīja intrigu, kas joprojām nav atrisinājusies. Šobrīd, kad saņemti apmēram 97% priekšvēlēšanu sapulču rezultātu, Aiovas demokrātiem joprojām ir divi favorīti – senators  Bērnijs Sanderss vai bijušais mērs Pīts Būtedžadžs. Republikāņu aprindās šo situāciju jau nodēvējuši pat „haosu”, savukārt komentētāji atzīst, ka abi kandidāti personificē demokrātu vēlētāju prasību pēc pārmaiņām ierastajā politiskajā konjunktūrā. Savukārt otrdiena, 4. februāris, nāca ar ikgadējo Savienoto Valstu prezidenta uzrunu abu Kongresa palātu kopsapulcei, kopš pagājušā gadsimta 30. gadiem dēvēta par „Uzrunu par Savienības stāvokli” – „State of the Union Address”. Kā jau ierasts, prezidenta Trampa šīgada uzruna bija izcili iestudēts šovs, kuru pavadīja biežas un kaismīgas Republikāņu frakcijas stāvovācijas un tikpat uzsvērta Demokrātu frakcijas salta atturība. Runas saturā dominēja Amerikas atgūtās varenības motīvs, pamatots ar izciliem ekonomiskās izaugsmes rādītājiem, piesauktām militārajām un tehnoloģiskajām iespējām. Runājot par ārpolitiku, prezidents, cita starpā, pauda apņemšanos izvest amerikāņu spēkus no Afganistānas un apkarot sociālisma reliktus Rietumu puslodē, atjaunojot sankcijas Kubai un atbalstot prezidenta Maduro pretiniekus Venecuēlā. Venecuēlas opozīcijas līderis un daudzu valstu atzītais likumīgais valsts galva Huans Gvaido, starp citu, bija klāt un tika sveikts ar ilgiem aplausiem. Runas noslēguma daļā orators paziņoja, ka Savienotās Valstis apņēmušās īstenot pirmo cilvēka lidojumu uz Marsu. Neiztika arī bez jau ierastajām negācijām: stāstiem par nelegālo imigrantu pastrādātajiem noziegumiem un kritikas ASV administratīvajām vienībām, kuras īsteno federālajai pretēju patvēruma politiku. Tomēr par neaizmirstamāko 4. februāra šova elementu kļuva savstarpējās attieksmes demonstrējums starp prezidentu un Kongresa Pārstāvju palātas priekšsēdētāju, demokrātu līderi Nensiju Pelosi. Pirms uzstāšanās Tramps ignorēja Pelosi sasveicinoties pastiepto roku, savukārt runas finālā, izskanot prezidenta frāzei „Dievs, svētī Ameriku!”, Pelosi sāka demonstratīvi plēst savu runas teksta eksemplāru.   Kapitolija Ziemeļus spārns – 5. februāris Atšķirībā no pastāvīgajām ovācijām, kuras pavadīja prezidenta Trampa uzstāšanos otrdien Kapitolija Dienvidu spārnā – Kongresa sēžu zālē – majestātiskās celtnes Ziemeļu spārns, ASV Senāta mītne, trešdien sagaidīja prezidentu pārnopietnā klusumā. Kārtība nosaka, ka impīčmenta debašu laikā senatoriem liegts jebkādi paust savu piekrītošo vai noliedzošo attieksmi. Debatēs runājušo pozīcija un argumentācija skaidri iezīmēja partejiskās robežšķirtnes. Demokrāti, bieži piesaucot un citējot valsts pamatlicējus un citus izcilus pagātnes valstsvīrus, atgādināja esošā prezidenta nodarījumus, mēģinot iespaidot juridiskos procesus Ukrainā sev vēlamā un savam politiskajam konkurentam Džo Baidenam nevēlamā virzienā, un pēc tam mēģinot slēpt notikušo no likumdevējiem un sabiedrības. Attaisnojot prezidentu, viņuprāt, Senāts radīs precedentu prezidenta juridiskai nesodāmībai un stāvēšanai pāri likumam. Republikāņu pretargumenti raksturoja visu impīčmenta procesu kā politiski motivētu, pieņēmumos un pārspīlējumos balstītu un juridiski neadekvātu, vainojot pašus tā iniciatorus valsts tiesisko pamatu graušanā. Par vienīgo pārsteigumu parūpējās viens no redzamākajiem republikāņu senatoriem Mets Romnijs, gan savā runā, gan balsojumā atzīdams prezidentu Trampu par vainīgu varas ļaunprātīgā izmantošanā. Citādi viss notika kā prognozēts: 45 demokrātu un 2 neatkarīgie senatori balsoja par Trampa vainīgumu, savukārt 52 republikāņi – par viņa attaisnošanu. Tā kā vainu apstiprinošam impīčmenta spriedumam nepieciešamas divas trešdaļas senatoru balsu, respektīvi – 67, tad Donalds Tramps tika attaisnots abos apsūdzības punktos: par varas ļaunprātīgu izmantošanu un Kongresa maldināšanu.     Eiropas Savienība un Lielbritānija – kā dzīvosim tālāk? Pirmdien Lielbritānijai piedāvāto brīvās tirdzniecības vienošanos Eiropas Savienības galvenais sarunvedis Mišels Barnjē raksturo kā „ļoti ambiciozu”. Bijušajai dalībvalstij tiek piedāvāta no tarifiem un kvotām brīva preču aprite, taču arī nosacījumu pakete ir visai iespaidīga. Londonai jāievēro Eiropas standarti valsts atbalsta pasākumos, attiecīgi nodrošinot savienības institūciju pārraudzību. Tāpat jāievēro savienības normas vides un strādājošo tiesību aizsardzībā. Nozīmīga loma tālākajā attiecību regulēšanā būtu Eiropas Savienības Tiesai, kuru Lielbritānijas „breksitisti” allaž uzlūkojuši kā vienu no galvenajiem Briseles diktāta instrumentiem. Reakcija uz šo piedāvājumu no kontinenta bija premjerministra Borisa Džonsona pirmdien teiktā runa, kuru daudzi uzlūko kā taktisku demonstrāciju. Uzstādamies Griničas Vecās Karaliskās jūras koledžas barokāli majestātiskajās telpās, aiz katedras, kuru rotāja uzraksts „Lielbritānijas potenciālu atraisot”, premjers paziņoja, ka negrasās pakļauties Briseles uzstādītajiem noteikumiem. Sarunu neizdošanās gadījumā, viņš teica, Lielbritānija šī gada beigās, noslēdzoties pārejas periodam, varētu turpināt tirdznieciskās attiecības ar savienību „uz Austrālijas nosacījumiem”. Otra versija esot balstīties esošajā vienošanās par izstāšanos. Kā zināms, Austrālijai ar Eiropas Savienību nav brīvās tirdzniecības līguma, taču tā šobrīd aktīvi cenšas panākt šādu vienošanos. Kas attiecas uz izstāšanās vienošanos, tad tās pēdējā versija, atšķirībā no Terēzas Mejas varianta, praktiski neregulē Lielbritānijas un Eiropas Savienības ekonomiskās attiecības. Pagājušā gada priekšvēlēšanu kampaņā Džonsons britu vēlētājiem gan solīja, ka līdz gada beigām bez grūtībām noslēgs ar Eiropas Savienību tādu pat brīvās tirdzniecības līgumu, kāds ir Kanādai. Kā jau varēja sagaidīt, Briselē Džonsona izteikumi uzņemti ar skepsi un neizpratni. Britu lauksaimnieku organizāciju pārstāvji jau norādījuši, ka „Austrālijas variants” viņiem draud ar 7–8 procentu ražošanas apjoma kritumu. Reaģējusi arī britu mārciņa, savā vērtībā pret amerikāņu dolāru noslīdot zem viena dolāra un 30 centu robežas. Tas gan ir salīdzinoši augsts kurss, salīdzinot ar zemāko punktu pagājušā gada augustā, kad mārciņa bija mazāk nekā dolāru un 21 centu vērta.

Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga un politologs Ojārs Skudra, no Briseles stāsta - Eduards Liniņš. Atvadas no Lielbritānijas Tas nu ir noticis. Vakar vakarā apmēram pusseptiņos pēc Briseles laika Eiropas Parlaments ar 621 balsi par, 49 balsīm pret un 13 deputātiem atturoties apstiprināja vienošanos par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības. Līdz ar to ir noslēdzies process, kuru iesāka 2016. gada 23. jūnijā Lielbritānijā notikušais referendums par izstāšanos, un kas ieguvis vispārzināmo apzīmējumu breksits. Līdz ar 31. janvāra pēdējo sekundi Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste pārstās būt Eiropas Savienības sastāvdaļa. Vakardienas debatēs pirms balsojuma daudzi runātāji pateicās saviem aizejošajiem kolēģiem, visiem britu politiķiem un britu nācijai par teju pusgadsimta laikā doto pienesumu savienības veidošanā un attīstīšanā. Daudzi citi pauda pārmetumus britu politiskās elites un arī mediju bezatbildībai, veicinot sabiedrībā antieiropeiskas tendences. Sevišķi skaudras bija daudzu Lielbritānijas pārstāvju – Liberāldemokrātiskās partijas, Skotijas Nacionālās partijas, Velsas partijas "Plaid Cymru", Ziemeļīrijas "Sinn Féin" un Ziemeļīrijas alianses partijas – uzrunas, kurās cita starpā skanēja apņemšanās atgriezties. To pašu viņiem vēlēja arī daudzi kolēģi. Protams, triumfa un zvaigžņu stunda šī bija Naidželam Farāžam un viņa „Breksita partijai”, taču līdz ar to viņu loma kā Eiropas, tā Lielbritānijas politikā ir izspēlēta. Britu deputātiem pametot Eiropas Parlamentu, tā vietu skaits samazināsies no 751 uz 705. Lielākā zaudētāja no britu aiziešanas ir liberāli centriskā alianse „Atjaunot Eiropu”, kura līdz ar britu liberāldemokrātiem zaudēs 17 vietas, bet vietā iegūs tikai sešas. Arī vairuma citu parlamenta apvienību bilance šai ziņā ir negatīva. Vienīgās grupas, kuras no šīm pārmaiņām iegūst, ir labēji centriskā Eiropas Tautas partija un nacionālistu, populistu un eiroskeptiķu grupa „Neatkarība un demokrātija”. Tomēr būtiskas izmaiņas politisko spēku samērā Eiropas Parlaments nav piedzīvojis. Protams, līdz ar vakardienas balsojumu nekas nebeidzas – priekšā ir sarunas, veidojot savienības partnerattiecības ar bijušo dalībvalsti. Un, kā savā noslēguma uzrunā uzsvēra Eiroparlamenta priekšsēdētājs Dāvids Sassoli, šis process nebūt nebūs viegls. Pēc balsojuma Eiroparlamenta deputāti vienojās dziesmā. Tā bija senā skotu balāde „Auld Lang Syne”, 18. gs. Roberta Bērnsa literārajā apdarē, kuru Lielbritānijā un arī citur Eiropā mēdz dziedāt, Jaungadu sagaidot. Protams, ka šis kopkoris nebija iepriekš ne plānots, ne samēģināts, un tas tikai vēlreiz apliecināja arī debatēs daudzkārt izskanējušo: Lielbritānija pamet Eiropas Savienību, bet tā ir un paliek Eiropā. Konservatori un reformisti Eiropas Konservatīvo un Reformistu politiskā grupas aizsākumi meklējami ap 2005. gadu, kad arvien nozīmīgākas pretrunas iezīmējās starp Lielbritānijas Konservatīvo partiju un tās partneriem labēji centriskajā Eiropas Tautas partijas koalīcijā. Britu konservatīvo vidē nobrieda ideja par nepieciešamību veidot savu Eiroparlamenta grupu, piesaistot līdzīgas ievirzes labējās partijas. Tajā pat laikā nobrieda krīze toreizējā grupā „Savienība par nāciju Eiropu”, kad to pameta vairākas ietekmīgas partijas. Brūkošās „Savienības par Nāciju Eiropu” dalībnieki, tai skaitā toreizējā „Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”, kļuva par potenciālajiem britu konservatīvo sabiedrotajiem jaunas politiskās grupas veidošanā. Lūk, kā šos notikumus atceras viens no galvenajiem Eiropas Konservatīvo un Reformistu grupas iniciatoriem, britu eirodeputāts Džefrijs Van Ordens: Britu konservatīvie jutās arvien neērtāk Eiropas Tautas partijas aliansē. Viens no Eiropas Tautas partijas programatiskajiem principiem ir Eiropas politiskā integrācija, kam mēs pašos pamatos nepiekrītam. Tā vēlējās arī veidot Eiropas armiju, Eiropas Federālo izmeklēšanas biroju, Eiropas tiesnešu institūtu, radīt Eiropas pārstāvja posteni Apvienotajās Nācijās. [..] Tā nu vairākus gadus mēs mūsu partijas iekšienē un arī ar citu partiju pārstāvjiem apspriedām jaunas politiskās grupas izveides iespēju. Parlamenta noteikumi paredz nosacījumu slieksni jaunas grupas izveidei: grupā jābūt vismaz 25 deputātiem, kuri pārstāv vismaz ceturtdaļu no savienības dalībvalstīm. Pirmo nosacījumu izpildīt nebija grūti, jo konservatīvo partijai Eiropas Parlamentā tolaik bija 36 deputāti, bet citu valstu piesaiste bija daudz grūtāks uzdevums. ETP, tiklīdz uzdzirdēja, ka mēs grasāmies veidot jaunu grupu, ņēmās pārliecināt attiecīgo valstu valdības, ka tas būtu negurds solis, ka tām vajadzētu distancēties no šīs ieceres u.t.t. t. Atradās gan eiroparlamentārieši, kuri gribēja mums pievienoties, bet tiklīdz viņi ar šo ideju vērsās pie savām nacionālajām valdībām, durvis aizcirtās. [..] Ledus sakustējās līdz ar Deivida Kamerona stāšanos Lielbritānijas Konservatīvās partijas priekšgalā. Viņš piekrita mūsu aiziešanai no Eiropas Tautas partijas un jaunas grupas veidošanai, ja vien viņu ievēlēs par partijas vadītāju, un, ieņēmis šo amatu, viņš pildīja savu apņemšanos. Mēs izveidojām jaunu grupu 2009. gadā. Man tajā visā bija nozīmīga loma, es pavadīju daudz laika, apbraukājot Eiropas galvaspilsētas, tiekoties ar deputātiem šeit, [..], līdz bijām piesaistījuši nepieciešamo septiņu nāciju deputātus. Tad Viljams Heigs ieradās Eiropas Parlamentā pie Tautas partijas frakcijas priekšsēdētāja un paziņoja, ka briti aiziet. Eiropas Konservatīvo un reformistu grupas izveidi Džefrijs Van Ordens raksturo kā britu konservatoru mēģinājumu mainīt, viņuprāt, pārāk eirointegratīvo ievirzi Eiroparlamentā un visā Eiropas Savienībā. Šīs politiskās līnijas attīstība noveda pie Lielbritānijas referenduma par izstāšanos no Eiropas Savienības, kas, kā zināms, pēc vakardienas balsojuma Eiroparlamentā vaiņagosies ar Lielbritānijas aiziešanu jeb Breksitu. Savukārt Konservatīvo un Reformistu grupai šis process nesa eiroskeptiska spēka reputāciju. Britu konservatīvajiem Breksita procesā zaudējot lielāko daļu eirodeputātu vietu Naidžela Farāža „Breksita partijai”, par vadošo spēku politiskajā grupā kļuva Polijas valdošā partija „Likums un Taisnīgums”. Šīs partijas pārstāve, bijusī Polijas ārlietu ministre Anna Fotiga piesaukto eiroskepticisma jautājumu komentē šādi: Es biju antikomunistiskās kustības dalībniece; mana pirmā darba vieta bija kustībā „Solidaritāte”. Taisnību sakot, es vienmēr atbalstīju Polijas iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO, un vispār – pievienošanos Rietumu pasaulei. Tā bija „Solidaritātes” ideja izvērst šo attīstību arī uz mūsu kaimiņvalstīm austrumos. Tas būtu patiešām dīvaini, ja es sevi dēvētu par eiroskeptiķi. Bet kā persona, kas bijusi iesaistīta antikomunistiskajā kustībā un cīnījusies par manas valsts neatkarību, es esmu vienkārši piesardzīga, atsakoties no kādas savas valsts suverenitātes daļas. Es allaž izvērtēju piedāvātās izmaiņas dalības līgumos. Es teiktu, ka es vienkārši nemēdzu rīkoties sasteigti, pieņemot kādus Eiropas līmeņa pasākumus. [..] Mēs, manuprāt, esam pozitīvi domājoši. Mēs vienkārši gribam rīkoties konsekventi, profesionāli, lai pārliecinātu mūsu Eiroparlamenta kolēģus ievērot mūsu uzskatus. Tas arī nosaka mūsu atsevišķās politiskās grupas saglabāšanas nepieciešamību. Esot kādā no dominējošajām politiskajām grupām – tādā kā Tautas partija – jums nākas vienkārši saplūst, sajaukties, balstīt vairuma uzskatus, un vairuma uzskats konkrētajā gadījumā ir ātra virzība uz integrāciju. Bet es domāju, ka par šo jautājumu ir jāpareflektē. Ne visas ievirzes šai ziņā ir pareizas, un mēs jau esam pamatojuši, ka turpmāki lēmumi vairākās jomās ir atliekami un arī iepriekš pieņemtie lēmumi ir pārskatāmi. Arī Eiropas Konservatīvo un Reformistu grupas vēsture lielā mēra apliecina eirodeputātes Annas Fotigas sacīto. Grupa allaž centusies sevi pozicionēt kā mērenu un konstruktīvu opozīciju idejiski tuvajai labēji centriskajai Eiropas Tautas partijas grupai – ietekmīgākajam spēkam Eiroparlamentā. Cita starpā, kad pēc 2014. gada vēlēšanām grupai pievienojās nacionālpopulistiskā partija „Alternatīva Vācijai”, pēc pāris gadiem tās deputātus palūdza no grupas aiziet. Iemesls bija „Alternatīvas Vācijai” sadarbība ar vēl radikālāko Austrijas Brīvības partiju un nikni uzbrukumi kancleres Merkeles īstenotajai bēgļu politikai. Līdzīgas nostādnes, raksturojot Eiropas Konservatīvo un Reformistu pašreizējo politiku, pauž arī viens no prominentākajiem grupas deputātiem, partijas „Nacionālā Apvienība” pārstāvis Roberts Zīle.   Trampa miera plāns Otrdien ASV prezidents Donalds Tramps prezentēja savu Tuvo Austrumu miera plānu. Šim notikumam veltītā preses konference notika kopā ar Izraēlas premjeru Benjaminu Netanjahu un Tramps paziņoja, ka Izraēla ir spērusi lielu soli miera virzienā un šī esot, iespējams, pēdējā palestīniešu iespēja izveidot savu valsti. Plāna galvenās sastāvdaļas ir sekojošas: Jeruzaleme paliek kā Izraēlas galvaspilsēta, un daļa no Austrumjeruzalemes kļūst par Palestīnas galvaspilsētu; Izraēla anektēs trešdaļu okupēto palestīniešu Rietumkrasta teritoriju, kas tiks "kompensētas" ar diviem tuksneša rajoniem līdzās robežai ar Ēģipti. Palestīnas bēgļiem nebūs tiesību atgriezties dzimtajās zemēs, kas iepriekšējos konfliktos tika pievienotas Izraēlai; Palestīnai jābūt demilitarizētai valstij. Šis nav pirmais mēģinājums atrisināt Izraēlas - Palestīnas konfliktu, taču iepriekš jautājumi par palestīniešu bēgļiem, abu valstu robežām, ebreju apmetnēm Rietumkrastā un Jeruzalemes statusu tika atstāti abu valstu divpusējām sarunām. Šoreiz tiek piedāvāts risinājums arī šiem strīdīgajiem jautājumiem, un, kā norāda analītiķi, piedāvājums spēlē par labu Izraēlai, un daži analītiķi pat norādījuši, ka šis plāns ir nevis mieram, bet Netanjahu pārvēlēšanai. Lieki piebilst, ka Palestīnas puse šo plānu jau noraidījusi. Bet ANO ģenerālsekretārs Antoniu Gutjērrešs otrdien paziņoja, ka Apvienotās Nācijas joprojām atbalsta palestīniešu un izraēliešu konflikta risinājumu saskaņā ar ANO rezolūcijām, starptautiskajām tiesībām un divpusējiem līgumiem.

Studijā notikumus komentē žurnālisti Imants Frederiks Ozols un Ansis Bogustovs. Taivāna – valsts profils  Pašreiz pastāvošā Taivānas valsts jeb, oficiālā nosaukumā, Ķīnas Republika, izveidojās 1949. gadā, kad pēc zaudējuma komunistiem Ķīnas pilsoņu karā turp pārcēlās Ķīnas nacionālistu valdība ar Čanu Kaiši priekšgalā, kā arī apmēram 2 miljoni nacionālistu armijas karavīru un valdības atbalstītāju. Čana Kaiši un viņa vadītās nacionālistiskās Gomiņdana partijas režīms Ķīnā bija vienpartijas diktatūra, un šādu pašu valdīšanu tas turpināja arī Taivānā. Kara stāvoklis salā tika atcelts tikai 1987. gadā, un līdz tam īstenotās represijas skāra apmēram 140 000 cilvēku, 3000 – 4000 piespriežot nāvessodu. Represijas vērsās ne vien pret patiesiem vai domājamiem komunistu atbalstītājiem, bet arī pret vietējo taivāniešu eliti, kuru no varas atstūma no kontinenta pārcēlušies varasvīri. Pārmaiņas sākās tikai pēc Čana Kaiši nāves, kad vara pārgāja viņa dēla Čana Čingo rokās. 80 gadu otrajā pusē valstī tika iedibināta daudzpartiju sistēma, ieviests demokrātisks varas dalījums, atcelts kara stāvoklis. Pakāpeniski pieauga vietējās izcelsmes taivāniešu īpatsvars varas struktūrās, tika atzīta Taivānas lokālā identitāte, kuru agrākā vara bija centusies izskaust. Pēc Čana Čingo nāves 1988. gadā par prezidentu kļuva Taivānā dzimušais Lī Denhvejs, kurš turpināja aizsākto reformu kursu un 1996. gadā tika pārvēlēts pirmajās tiešajās Taivānas prezidenta vēlēšanās. Kopš demokrātijas iedibināšanas Taivānas politikā dominē divas koalīcijas: Gomiņdana vadītā t.s. „Zilā koalīcija” un Demokrātiskās Progresīvās partijas vadītā „Zaļā koalīcija”, kuras pārstāvis Čens Šjuibjans 2000. gadā pirmoreiz tika ievēlēts par prezidentu. „Zilie” saglabā tradicionālo politisko kursu uz Ķīnas apvienošanos, atjaunojot Ķīnas Republiku arī kontinentālajā Ķīnā, savukārt „zaļie” orientējas uz Taivānas kā suverēnas valsts nākotni. Tikām ekonomiski Taivāna jau kopš pagājušā gadsimta 70 gadiem ir viena no spēcīgākajām reģiona valstīm, līdz ar Dienvidkoreju, Honkongu un Singapūru veidojot t.s. „Āzijas tīģeru” četrotni. Tai skaitā pēdējās desmitgadēs aktivizējušies arī ekonomiskie sakari ar Ķīnas Tautas Republiku, kam gan joprojām traucē abu valstu savstarpējā neatzīšana. Ārpolitiski smagāko zaudējumu Taivāna piedzīvoja 1971. gadā. Līdz tam Taipejas valdība pārstāvēja visu Ķīnu ANO, t.sk. bija pastāvīga Drošības padomes locekle, bet tad šī vieta tika atdota komunistiskajai Ķīnai. Pekina konsekventi uzskata Taivānu par nelikumīgi atdalītu Ķīnas provinci. Lai gan militāras sadursmes kopš pagājušā gadsimta 50. gadiem nav notikušas, militāra un diplomātiska spriedze abu valstu attiecībās ir pastāvīga. Šai nevienlīdzīgajā pretstāvē Taivānai ļoti svarīgs ir līdz šim konsekventais Savienoto Valstu atbalsts. Arī pašreizējais kontinentālās Ķīnas līderis Sjī Dziņpins akcentē Pekinas nostāju, deklarējot gatavību militāram konfliktam gadījumā, ja Taivāna mēģinās pasludināt neatkarību de jure. Savukārt pašreizējā Taivānas prezidente, Demokrātiskās Progresīvās partijas līdere Cai Inveņa uzsvērusi, ka Taivāna nekad nepieņems kādu apvienošanos ar kontinentālo Ķīnu pēc Honkongas vai līdzīga scenārija. Breksits turpina iestāties. 22. oktobrī britu premjers Boriss Džonsons varēja svinēt mazu uzvaru, kad Parlaments apstiprināja viņa panāktās breksita vienošanās virzību uz otro lasījumu. Tas ir rezultāts, kādu tā arī nekad neizdevās sasniegt Džonsona priekšgājējai Terēzai Mejai. Tomēr britu likumdevēji neapstiprināja premjerministra rosināto vienošanās apstiprināšanas grafiku, tā padarot ļoti mazticamu izstāšanos 31. oktobrī. Kā zināms, premjers Džonsons, pildot Parlamenta lēmumu, jau lūdzis Eiropas Savienībai izstāšanās termiņa pagarinājumu līdz nākamā gada 31. janvārim. Galīgās atbildes no Briseles gan vēl nav, taču nav domājams, ka Eiropas Savienības valdību vadītāji varētu to noraidīt, kas nozīmētu bezvienošanās breksitu 31. oktobrī. Politikas komentētāji gan lielākoties ir skeptiski par Borisa Džonsona iespējām panākt apstiprinājumu savam breksita piedāvājumam drīz un bez nozīmīgiem labojumiem. Tas savukārt nozīmē, ka Džonsona valdība mēģinās sarīkot ārkārtas vēlēšanas, kurās esošais breksita variants būs Toriju partijas priekšvēlēšanu programmas centrā. Tāpat joprojām ticams ir vēl viens referendums, kura sarīkošanai nepieciešamais laiks gan varētu prasīt izstāšanas termiņa pagarināšanu vēl par vairākiem mēnešiem. Kanādas Parlamenta vēlēšanu rezultāti 21. oktobrī Kanādas pilsoņi kārtējās vēlēšanās piešķīra mandātus 338 Parlamenta Pārstāvju palātas deputātiem. Iepriekšējās vēlēšanas 2015. gadā nesa grandiozu uzvaru Liberālajai partijai un tās līderim Džastinam Trudo, vairāk nekā pieckāršojot savu parlamenta pārstāvniecību un iegūstot 54% mandātu. Salīdzinoši šī gada vēlēšanas Kanādas liberāļiem ir zināms atkritiens, zaudējot 20 vietas Pārstāvju palātā. Liberālai partijai gan joprojām paliek lielākā frakcija, kas nozīmē palikšanu pie varas, taču parlamentārā vairākuma zaudējums padarīs grūtāku partijas programmas īstenošanu un liks meklēt sabiedrotos parlamentā. Visdrīzāk par tādiem varētu kļūt sociāldemokrātiskā Jaunā Demokrātiskā partija, kura gan arī zaudējusi daļu līdzšinējo mandātu. Ieguvēji no šīm vēlēšanām ir Kanādas Konservatīvā partija, kura kopējā balsu skaita ziņā pat nedaudz pārspējusi liberāļus, apmēram par piektdaļu palielinot savu pārstāvniecību parlamentā. Konservatīvie šķiet atguvušies pēc radikālā kritiena 2015. gadā, un abu lielāko Kanādas partiju starpā iestājies zināms ietekmes līdzsvars. Visspožākie rezultāti šajās vēlēšanās ir Kvebekas blokam – kreisas ievirzes partijai, kura iestājas par frančvalodīgās Kvebekas provinces atdalīšanos no Kanādas. Pēc smagās krīzes, kuru šī partija piedzīvoja šīs desmitgades pirmajā pusē, Kvebekas separātisti atguvuši trešās lielākās Parlamenta partijas statusu. Situācija Sīrijā Kopš 9. oktobrī Turcija uzsāka operāciju „Miera avots”, iebrūkot kurdu spēku kontrolētajā teritorijā Sīrijas ziemeļaustrumos, Turcijas armija un tās sabiedrotie Sīrijas nemiernieku spēki, tā dēvētā Sīrijas Nacionālā armija, ir okupējuši vairāk nekā 2000 kvadrātkilometru kaimiņvalsts teritorijas. Ziņas par kritušajiem un civiliedzīvotāju upuriem ir atšķirīgas, taču ir skaidrs, ka operācijas rezultātā dzīvību zaudējuši ne mazāk kā 100 civiliedzīvotāji un vismaz 130 000 devušies bēgļu gaitās. Cita starpā Turcijas atbalstītie kaujinieki nogalinājuši arī Sīrijas kurdu politiķi, Sīrijas Nākotnes partijas ģenerālsekretāri Hevrinu Kalafu. 17. oktobrī, pēc Savienoto Valstu viceprezidenta Maikla Pensa un valsts sekretāra Maika Pompeo sarunām ar Turcijas prezidentu Radžipu Taijipu Erdoganu tika panākta vienošanās par 120 stundu uguns pārtraukšanu, kuras laikā kurdu spēkiem bija jāatstāj Turcijas iezīmētā apmēram 30 kilometrus platā drošības josla uz dienvidiem no robežas. Tikām jau 13. oktobrī kurdu Sīrijas demokrātiskie spēki vienojās ar Asada valdību par Sīrijas armijas atgriešanos kurdu kontrolētajos rajonos, kuriem draud Turcijas okupācija. Pirmajam uguns pārtraukšanas termiņam tuvojoties beigām, tika izsludināts nākamais – vēl uz 150 stundām. To šoreiz izsludināja Radžips Taijips Erdogans un Krievijas prezidents Vladimirs Putins pēc sarunām Sočos 22. oktobrī. Šī vienošanās paredz, ka Turcija saglabā kontroli pār līdz šim okupēto Sīrijas teritoriju, savukārt kurdu vienības tiek atvilktas no šīs teritorijas un no Turcijas dienvidu robežas. Šo atvilkšanu kontrolēs Krievijas un Sīrijas valdības spēki. Tāpat Krievija un Turcija īstenos kopīgu patrulēšanu ap Turcijas noteikto drošības zonu. Turcijas rīcību, iebrūkot Sīrijā, nosodījušas visas Eiropas Savienības un NATO dalībvalstis, izņemot Ungāriju; daudzas arī ieviesušas sankcijas pret Ankaru. Turciju starptautiski atbalstījušas Pakistāna, Azerbaidžāna, Kazahstāna, Turkmenistāna, Uzbekistāna un Kirgizstāna.  

Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers un LU pasniedzēja Sigita Struberga. Komunistiskās Ķīnas septiņdesmitgade 1. oktobrī ar grandiozu militāro parādi un tai sekojošu pilsoņu gājienu Pekinas Tjaņaņmeņas laukumā tika atzīmēta Ķīnas Tautas Republikas 70. gadadiena. Ķīnas kompartijas ģenerālsekretārs un prezidents Sjī Dzjiņpins uzrunāja klātesošos, stāvēdams turpat, kur pirms 70 gadiem režīma pamatlicējs Mao Dzeduns, kad pasludināja tautas republikas nodibināšanu. Dziņpina vārdiem par to, ka nav spēka, kurš varētu satricināt sociālistiskās Ķīnas pozīcijas planētas austrumdaļā, ir visai nopietns segums. Pēdējā desmitgadē Ķīna nepārprotami kļuvusi par pasaules otro spēcīgāko valsti kā ekonomiski, tā militāri. Parādē sociālistiskās impērijas iespējas uzskatāmi demonstrēja jaunākās paaudzes virsskaņas bezpilota lidaparāti un starpkontinentālās ballistiskās raķetes. Arī Ķīnas ekonomiskā ekspansija, mērķtiecīgi investējot un iegūstot aktīvus visās pasaules daļās, nevienam nav noslēpums. Par pašu ģenerālsekretāru un prezidentu Sjī mēdz teikt, ka varas koncentrācijas ziņā viņš jau varot mēroties ar pašu priekšsēdētāju Mao. Tomēr ārējās varenības izpausmju fonā vīd nopietnas problēmas, ar kurām šobrīd saskaras Ķīna. Pasaules medijos režīma septiņdesmitgades sakarā tiek tiražēta atziņa, ka neviena no 20. gs. vienpartijas diktatūrām nav nodzīvojusi daudz ilgāk par 70 gadiem; tai skaitā padomju boļševisms, kurš pastāvēja, ja skaita no pašas režīma iedibināšanās 1917. gada novembrī, nepilnus 74 gadus. Ķīnas sociālisms jau sen vairs nav tāds, kādu mēģināja radīt Mao un viņa laikabiedri citās pagājušā gadsimta totalitārajās sistēmās. Šodienas Ķīnā privātpersonas var iegūt bagātību, kāda padomju stila sociālismā nevienam oficiāli nebija ļauta. Padomju pieredze rāda, ka, ieguvuši ekonomiskos resursus, jaunbagātnieki tos agri vai vēlu tiecas konvertēt politiskā ietekmē. Pie tam resursi, kas ļāva Ķīnai veikt grandiozo ekonomisko izrāvienu, – lētais darbaspēks un urbanizācijas iespējas – pamazām izsīkst. Taču, sevišķi tumšu ēnu pār septiņdesmitgades svinību spozmi met teju četrus mēnešus ilgstošie protesti Honkongā, liekot apšaubīt prezidenta runā slavētā „viena valsts, divas sistēmas” principa veiksmi. Kamēr Ķīnas kontinentālajā daļā notika svinības par godu komunistiskā režīma 70 gadu jubilejai, Honkongā notika kārtējie protesti. Pirms raidījuma mēs sazvanījām Honkongā dzīvojošo "Quartz" žurnālisti Marī Hoi, lai aprunātos par protestiem un uzzinātu viņas domas par demokrātiskas Honkongas iespējām pastāvēt Ķīnā arī nākotnē. Mēs redzam ar protestiem šeit, cik grūti tas ir [saglabāt demokrātiju]. Honkongā notiek sadursme starp autoritāru Ķīnu un demokrātisku Honkongu. Tas, kā tas viss izvērtīsies arī būs atbilde uz šo jautājumu. Es esmu optimistiska un cerību pilna, bet, manuprāt, ir grūti paredzēt iznākumu. Šur un tur pavīd doma par neatkarību, bet protestētāju galvenā prasība ir saglabāt to, kas Honkongai jau ir , un ir nostiprināts konstitūcijā - neatkarīga jurisdikcija, pilsoniskā brīvība, kas nav pieejama un netiek aizsargāta kontinentālajā Ķīnā. Ar neatkarību drīzāk tiek saprasta autonomija, nevis pilnīga atdalīšanās no Ķīnas.  Starptautiskā uzmanība Honkongai ir milzīga. Daudzi protestētāji, ar kuriem esmu runājusi, redz Honkongu kā frontes līniju šai globālajai cīņai - liberālās demokrātijas un Ķīnas komunistu partijas pārstāvēto vērtību sadursmei. Ja skatās tālāk par protestu virsrakstiem, ir arī protestētāju mēģinājumi panākt Honkongas cilvēktiesību un demokrātijas likumu ASV kongresā. Starptautiskās sabiedrības un mediju uzmanība protestiem ir bezprecedenta, un daudzi protestētāji tajā jūt atbalstu un iedrošinājumu. Godīgi sakot, ikdienas dzīve joprojām ir visnotaļ normāla - cilvēki dodas uz darbu, uz skolu, bet, protams, mēs zinām, ka viss ir mainījies. Sabiedriskais transports ir mainījies uz mūžu, cilvēki autobusos ir pārmeklēti pēc protestiem, augustā vilciena stacijā tika piekauti cilvēki, neviens tur nepārbaudīja, vai tie ir protestētāji, vai nē. [..] ir mainījies tas, kā cilvēki domā, kā sarunājas viens ar otru, pat attiecības ar policiju, tas viss ir mainījies. Ja paskatās uz aptauju datiem pēdējos mēnešos, uzticība policijai ir ārkārtīgi samazinājusies kopš protestu sākuma. Var redzēt, ka policijas spēku virzienā virmo daudz dusmu par, kā daudzi uzskata, pārmērīgu spēka lietošanu. Ukrainas piekrišana „Šteinmeiera formulai” Kā kļuva zināms otrdien, Minskā notiekošo Trīspusējās kontaktgrupas sarunu dalībnieki – Krievijas, Ukrainas un EDSO pārstāvji – piekrituši t.s. „Šteinmeiera formulai” procesā, kurā separātistu kontrolētajām teritorijām Ukrainas austrumos tiek piešķirts īpašs statuss, kuru tām paredz Minskas vienošanās. „Formulas” akceptēšana bija Krievijas nosacījums, lai tiktu atjaunotas sarunas t.s. „Normandijas formātā” – ar Ukrainas, Krievijas un Francijas prezidentu un Vācijas kanclera piedalīšanos. Risinājums, kuru savulaik ierosināja toreizējais Vācijas ārlietu ministrs un tagadējais prezidents Franks Valters Šteinmeiers, paredz, ka īpašais statuss ir spēkā īslaicīgi, bet tiklīdz separātiskajās teritorijās noslēgušās vietvaras vēlēšanas, un kļūst pastāvīgs tad, ja EDSO novērotāji atzīst šīs vēlēšanas par demokrātijas standartiem un Ukrainas likumdošanai atbilstošām. Daudzi Ukrainā uzskata „Šteinmeiera formulas” akceptēšanu par nepieņemamu piekāpšanos, pat kapitulāciju Maskavai. Viņuprāt šī formula pieļauj vēlēšanas Krievijas karaspēka un bruņoto separātistu kontrolētā teritorijā, kur Ukrainas likumi praksē nedarbosies; ka Ukraina, piešķirot separātiskajam reģionam īpašo statusu, uzņemsies saistības, taču kontroli pār šīm teritorijām un savu austrumu robežu tā arī neiegūs. Kijevā un citās Ukrainas pilsētās jau sākušās protesta akcijas. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis jau paziņojis, ka nekādu vēlēšanu „Krievijas automātu stobru priekšā” Donbasā nebūšot. Arī daudzi eksperti uzskata, ka „Šteinmeiera formulas” akceptēšana ir tikai principiāla piekrišana konkrētam risinājumam, kas reālu nozīmi iegūs tikai tad, kad tiks iekļauts vispārējā Minskas vienošanos īstenošanas plānā. Pagaidām nav skaidrs, kad minētās vietvaru vēlēšanas separātistu kontrolētajos rajonos varētu notikt, un, ļoti iespējams, to sarīkošana atdursies pret Krievijas militārās klātbūtnes problēmu.   Džonsona jaunais breksita plāns Mēs pametam Eiropas Savienību 31. oktobrī, lai notiek, kas notikdams. Pabeigsim breksitu! Mēs to varam, mums tas jāizdara un mēs to izdarīsim, lai gan padošanās likums mums neatvieglo šo uzdevumu. Tā sacīja britu premjerministrs Boriss Džonsons, vakar uzstādamies ar noslēguma runu Konservatīvo partijas konferencē Mančestrā. Piesauktais „padošanās likums” ir Parlamenta 4. septembrī pieņemtais lēmums, kas liek premjeram lūgt Eiropas Savienībai izstāšanās termiņa pagarinājumu, ja līdz 31. oktobrim neizdotos panākt vienošanos par izstāšanās noteikumiem. Savus jaunos priekšlikumus izstāšanās nosacījumiem Džonsons vakar nosūtīja Eiropas Komisijas prezidentam Žanam Klodam Junkeram un citām Eiropas Savienības institūcijām. Plāna būtība ir: Ziemeļīrija vēl vismaz līdz 2025. gadam saglabātu vienotus preču un pakalpojumu standartus ar Īrijas Republiku, tātad arī ar Eiropas Savienību, taču līdz ar pārējo Lielbritāniju pamestu savienības muitas ūniju. Attiecīgi uz Ziemeļīrijas un Īrijas robežas netiktu kontrolēti preču kvalitātes standarti, taču preces varētu tikt muitotas. Pamatā tas notiktu elektroniski, uz robežas darbotos tikai daži muitas punkti, kas faktiski nenozīmētu robežas slēgšanu. Par šī statusa saglabāšanu reizi četros gados lemtu Ziemeļīrijas parlaments. Uzstājoties Mančestrā, Džonsons paziņoja, ka šis esot pēdējais piedāvājums Eiropas Savienībai, un alternatīva tam ir tikai bezvienošanās izstāšanās. Kā zināms, tomēr nav britu premjera spēkos īstenot izstāšanos „lai notiek, kas notikdams”. Viņam jāsaņem Briseles piekrišana saviem priekšlikumiem vai arī jāpilda Parlamenta lēmums un jālūdz izstāšanās atlikšana. Eiropas Savienības viedoklim izšķiroša, visdrīzāk, būs Īrijas Republikas nostāja.

Tuvojoties XV dziesmu svētkiem Kanādā, esam saņēmuši mudinājumu no saviem klausītājiem vēlreiz pārrunāt jautājumus par tautastērpu. Tautastērps vai tautiskais apģērbs, vai mūsdienās būtu jānosaka robežas tautas tērpa izskatam un lietojumam? Cik tālu var nodarboties ar tautas tērpu stilizāciju? Par pilsoniskām aktivitātēm diasporā un biedrības "Mans tautastērps idejām, un arī par to, kā ārlatvieši šūdina savus tautastērpus, gatavojoties svētkiem, pārrunājam raidījumā raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts. Raidījuma viešņas studijā: Latvijas Nacionālā kultūras centra vadītāja Signe Pujāte, tautas lietišķās mākslas un tērpu speciāliste Linda Rubena un biedrības "Mans tautastērps" pārstāves no Jelgavas Ilze Strēle un Ginta Zaumane. Visas četras raidījuma viešnas ir ģērbušās tautastērpā. Signei Pujātei ir Ventspils tautastērps, Lindai Rubenai - Ziemeļvidzemes, Ilzei Strēlei - Zemgales, Gintai Zaumanei - arheoloģiskais tērps. Raidījuma viešņas aicina 4. maijā tērpties tautastērpā un arī piedalīties Rīgā tautastērpu gājienā “Tauta. Gods. Tērpi”. Gājiens notiks no Rātslaukuma līdz Brīvības piemineklim. Pulcēšanās pulksten 12 Rātslaukumā. Sazināmies arī ar XV Kanādas Dziesmusvētku  rīcības komitejas pārstāvi Selgu Apsi, ar Signi Rirdanci no Stokholmas, viņa ir tautas mūzikas un danču grupas "Stokholmas spēlmaņi" dalībniece, un Ievu Brinkmani no Briseles. Ieva ir pagājušājā gadā meistarklasēs Briselē radījusi pati savu tautas tērpu un tajā viņa arī dosies uz 4. maija svētkiem Briselē.

Šodien Krustpunktā izbraukuma raidījums – mēs dodamies uz Latgali. Studijā būs iekārtota Līvānu Baltajā mājā, bet diskusijas temats ir saistīts ar maijā gaidāmajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām. 2014.gada vēlēšanu rezultāti rāda, ka Līvānu novadā no vairāk nekā 10 tūkstošiem balsstiesīgo vēlēšanās piedalījās divarpus tūkstoši, gandrīz ceturtā daļa. Vēlētāju aktivitāte bija mazāka, nekā vidēji valstī, kad nobalsoja 30 procenti balsstiesīgo, kas arī nav daudz. Kāpēc par Eiropas Parlamenta vēlēšanām ir tik maza interese, ko līvānieši gaida no Briseles un Latvijas pārstāvjiem Eiropas Parlamentā, par to runājam ar diskusijas dalībniekiem un klausītājiem zālē. Raidījuma viesi: uzņēmējs un mecenāts, uzņēmuma "Light Guide Optics International" vadītājs Daumants Pfafrods, Līvānu novada domes Plānošanas un attīstības daļas vadītāja Baiba Vucenlazdāne, Līvānu novada domes deputāte Ināra Kalvāne, biedrības „Baltā māja” direktore Inguna Badune un Līvānu uzņēmējdarbības atbalsta centra vadītāja Inese Stahovska.

Kas motivē ārlatviešus Eiropā iesaistīties latviešu biedrību darbā, piedalīties vēlēšanās, ziedot labdarībai, aktīvi komentēt visai sabiedrībai svarīgas norises sociālajos tīklos? Kādi ir šķēršļi, kas traucē viņus iesaistīties savu mītnes zemju sabiedriskajā dzīvē? Ko ārpus Latvijas dzīvojošajiem nozīmē politika – dalība vēlēšanās, iesaistīšanās politikā, to vaicājam, gaidot Eiropas Parlamenta vēlēšanas, kas norisināsies 25.maijā. Kāds ir diasporas politiskais profils un diasporas politisko vērtību analīze raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts vērtē Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja Kristīne Bērziņa, žurnālists, dzejnieks un publicists Ojārs Jānis Rozītis un Inta Mieriņa, Latvijas Universitātes Diasporas un migrācijas pētījumu centra direktore. Sazināmies arī ar Briseles latvieti Raimondu Aronieti, kuru darba gaitas ir aizvedušas uz Parīzi, Eiropas Latviešu apvienības prezidija priekšsēdi Elīnu Pinto, kura pārstāv Latviešu kopību Vācijā, un Lielbritānijā dzīvojošu latvieti, Mančesteras domes deputāti Dzidru Nuru. Lai balsotu Eiropas Parlamenta vēlēšanās kādā no ārvalstīs izveidotajiem vēlēšanu iecirkņiem, ir iepriekš jāreģistrējas līdz 7.maijam. Plašāk par balsošanas iespējām Latvijā un ārvalstīs gaidāmajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās var uzzināt Centrālās vēlēšanu komisijas mājaslapā un facebook lapā. Vēl informāciju par Eiropas Parlamenta vēlēšanām var iegūt arī Eiropas Parlamenta Latvijas biroja mājaslapā.

Par notikumiem pasaulē: Prezidenta vēlēšanas Slovākijā, Venecuēla un breksita norises. Studijā - notikumua komentē Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks un pētnieks, Rīgas Stradiņa universitātes lektors Kārlis Bukovskis un žurnāliste Ina Strazdiņa no Latvijas televīzijas. Breksits Tikai divas nedēļas atlikušas, līdz Lielbritānijai būs jāpamet Eiropas Savienība, taču mums joprojām nav nekādas skaidrības, kā tas notiks un vai vispār notiks. Otrdienas vakarā premjerministre Terēza Meja piedzīvoja vēl vienu sakāvi parlamentā, kur ar pārliecinošu balsu vairākumu deputāti noraidīja panākto pagaidu vienošanos ar Eiropas Savienību. Tajā pašā laikā trešdien parlaments noraidīja arī iespēju pamest Eiropas Savienību bez vienošanās. Tas ir radījis strupceļu, kuram izeju grūti saskatīt. Šovakar deputātiem jābalso, vai lūgt atlikt izstāšanās datumu, atrodot vairāk laika iespējamam risinājumam. Īsti nav skaidrs, kas varētu vēlāk mainīties, ja līdz šim neviena no pusēm nav gatava lielākiem kompromisiem. Lai gan eksperti prognozē, ka šovakar vairums deputātu atbalstīs lūgumu pēc pagarinājuma, nav zināms, kā uz to reaģēs Eiropas Savienībā. No vienas puses, arī Eiropā ļoti nevēlas piedzīvot stihisku Lielbritānijas aiziešanu. Tajā pašā laikā Briselē ir krietni vairojusies skepse par iespēju atrast jelkādu vienošanās risinājumu. Turklāt jautājums ir arī par pagarinājuma termiņu. Jau maija beigās notiks Eiropas parlamenta vēlēšanas, un pārējām dalībvalstīm ir jāzina, vai Lielbritānija būs vai nebūs Eiropas Savienībā vēl pēc vēlēšanām. Tātad vai nu pagarinājums var būt tikai dažas nedēļas, vai arī runa ir par krietni lielāku laika posmu. Tādā gadījumā Briselē runā par vismaz viena gada termiņu. Taču tas baida pašus britus. Kā ziņo mediji, grūti iedomāties, kāda gaisotne Lielbritānijā varētu pavadīt vēlēšanu kampaņu Eiropas parlamentam.  Versijas par tālāko notikumu attīstību ir ļoti dažādas. Daļa ekspertu domā, ka gribi vai negribi, bet pusēm būs jāmēģina panākt kompromiss. Izskatās, ka Terēze Meja jau nākamnedēļ var trešo reizi mēģināt likt esošo vienošanos uz balsošanu. Citi savukārt cer, ka spriedze liks atgriezties pie idejas par otro referendumu un izstāšanās atcelšanu vispār. Tikmēr netrūkst arī tādu, kas atbalsta bezvienošanās izstāšanos no Eiropas Savienības, kaut arī parlaments vakar tai teica striktu "nē". Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka tuvākajās dažās dienās notiks ļoti intensīvas sarunas par tālāko, un, iespējams, Eiropas Savienības līderiem būs jālemj, kā reaģēt uz Londonas lūgumu atlikt izstāšanās datumu. Džeina Morisa, bijusī politiķe no Ziemeļīrijas sieviešu koalīcijas. Viena no personām, kas strādāja pie Lielās piektdienas vienošanās: Es biju viena no tām, kas pirms referenduma izgāja ielās un iestājās pret breksitu, jo mana pieredze un zināšanas par eiropeiskajām jūtām Ziemeļīrijā mani darīja bažīgu. Šķita, ka kaut kas slikts var notikt. Un notika. Bet pārsteidzošākais ir tas, ka tas visus šokēja. Man šķiet, ka cilvēki vienkārši nedomāja, ka tas notiks, nesaprata sekas šim balsojumam. Es domāju, ka viņi to tikai tagad sāk saprast. Un vēl - mums ir milzīga problēma ar izpratni par Eiropas Savienību. Pilnīgi noteikti Lielbritānijā, mazliet mazāk Ziemeļīrijā, jo mēs esam saņēmuši daudz fondu naudas, finansējums miera uzturēšanai, bet robežas jautājums [pirms referenduma] netika pietiekami apspriests. [Kā to atrisināt?] Es un daudzi citi uzskata, ka vislabākais risinājums ir Lielbritānijai atrast veidu, kā palikt ES. Rīkot vēl vienu referendumu [par dalību ES] vai par vienošanos, kad tāda tiks panākta. Tas varētu novest pie cita rezultāta. Neapšaubāmi, daudzi cilvēki varētu būt dusmīgi par to, kas notiek ar demokrātiju, vai būs vēl trešais referendums? Šādi jautājumi tiek uzdoti. Mana pirmā izvēle būtu rīkot vēl vienu balsojumu un palikt ES. Otrā izvēle ir panākt Ziemeļīrijai tādu kā īpašu statusu, bet es negribētu to tā saukt, es to saucu par „goda asociāciju”, kas nozīmētu Ziemeļīrijai palikt gan ES, gan Lielbritānijā. Es to esmu aizstāvējusi parlamenta komitejās, un man ir vaicāts, kas notiks ar robežu, ja Ziemeļīrija paliktu ES,  un es viņiem atbildu- lai tā ir ostās, lidostās, bet ne starp Īrijām. Šobrīd pati svarīgākā lieta ir iegūt vairāk laika. Ir cilvēki, kuri runā par bezvienošanās breksitu, ka labāk ir izstāties bez vienošanās, nekā ar sliktu vienošanos. Bez vienošanās.. Tam būtu fenomenāls iespaids uz Ziemeļīriju. Kas notiktu uz robežas?! Un Ziemeļīrijā ir vēl viena problēma - breksits ir pastiprinājis plaisu starp unionistiem un nacionālistiem, jo nacionālisti parasti ir vairāk eiropeiski noskaņoti, unionisti parasti ir mazāk eiropeiski noskaņoti. Es nekad nevienu nevēlos biedēt, man tas sķiet nepareizi. Neviens nevēlas atgriezties pagātnē, [kad Īrijā valdīja nemieri],neviens! Bet breksits ir pastiprinājis šīs atšķirības starp cilvēkiem, un tā nav laba lieta.   Venecuēla Pirms pusotra mēneša Venecuēlas Nacionālās asamblejas līderis Huans Gvaido pasludināja sevi par valsts pagaidu prezidentu, un viņu kā likumīgo valsts vadītāju ir atzinušas nu jau vairāk nekā 50 pasaules valstis. Atsaucoties Gvaido aicinājumam, viņa atbalstītāji regulāri rīko dažādas protesta akcijas. Cilvēki iziet ielās arī šonedēļ, kad Venecuēla piedzīvo vienus no pēdējā laika lielākajiem elektroapgādes pārrāvumiem. Pirmdien šo pārrāvumu dēļ opozīcijas kontrolētā Nacionālā sapulce izsludināja valstī ārkārtas stāvokli. Elektrības pārrāvumi ietekmē ne tikai ikdienas dzīvi - cilvēku iespējas tikt pie dzeramā ūdens vai iegādāties pārtiku, bet arī, piemēram, slimnīcu darbu. BBC ziņo, ka ārstiem nākas atslēgt intensīvās aprūpes iekārtas. Opozīcija uzskata, ka elektrības pārrāvumu dēļ dzīvības zaudējuši vismaz 24 cilvēki.  Savukārt, prezidents Nikolas Maduro paziņojis, ka elektroapgādes pārtraukumi notikuši ASV kiberuzbrukumu dēļ. Venecuēlas prokuratūra otrdien paziņoja, ka pret Huanu Gvaido tiek veikta izmeklēšana, kā pret šo uzbrukumu „intelektuālo autoru”. Slovākija Šodienas Slovākijas prezidenta vēlēšanās par valsts galvas amatu sacenšas 15 kandidāti. Ja neviens no viņiem pirmajā kārtā neiegūs vairāk nekā 50% vēlētāju balsu, divi visvairāk balsu ieguvušie pretendenti mērosies spēkiem otrajā kārtā 30. martā. Slovākijas prezidents tiek ievēlēts vistautas vēlēšanās kopš 1999. gada, kad valsts parlaments – Nacionālā Padome – vairāk nekā pusgadu nespēja ievēlēt jaunu prezidentu, un risinājums tika rasts Konstitūcijas izmaiņās. Lai piedalītos vēlēšanās, prezidenta kandidātam jāsavāc vai nu 15 000 pilsoņu parakstu, vai vismaz 15 parlamenta deputātu, respektīvi – 10% deputātu paraksti. Slovākijas prezidenta pilnvaru apjoms un funkcijas ir salīdzināmas ar Latvijas Valsts prezidenta pilnvarām un funkcijām. Tomēr uzmanība, kas pievērsta šīm prezidenta vēlēšanām, ir lielāka, nekā būtu sagaidāms, ievērojot amata politisko  ietekmi. Tās tiek uzlūkotas kā sabiedrības noskaņojuma indikators turpmākajam Slovākijas politikas kursam. Arī Slovākijā pēdējos gados pamanāmākas kļuvušas eiroskeptiskas un antiliberālas tendences, un tiek spekulēts par to, vai arī Slovākija negrasās šai ziņā pievienoties tās Centrāleiropas kaimiņvalstīm Ungārijai un Polijai. Valdošās koalīcijas, sevišķi tās nozīmīgākās partijas „Virziens – sociāldemokrātija” reputāciju iedragājusi koruptīvas darbības pētījušā žurnālista Jana Kucjaka un viņa līgavas noslepkavošana pagājušā gada martā. Dubultslepkavībai sekojušās protesta akcijas maksāja amatu premjeram Robertam Fico. Pāris mēnešus vēlāk pašreizējais prezidents Andrejs Kiska paziņoja, ka nekandidēs uz otru termiņu, lai gan tābrīža reitingi solīja viņam teju garantētu uzvaru. Partija „Virziens – sociāldemokrātija” šajās vēlēšanās izspēlējusi īstu slovāku politikas dūzi: pašreizējo eirokomisāru enerģētikas jautājumos un vienu no Komisijas viceprezidentiem Marošu Ševčoviču, kurš pārstāv savu valsti Eiropas Komisijā nu jau teju desmit gadus. Oficiāli Ševčovičs gan piedalās vēlēšanās kā neatkarīgais kandidāts. Viņa nozīmīgākā sāncense ir 2017. gadā dibinātās liberālās un proeiropeiskās partijas „Progresīvā Slovākija” kandidāte, juriste un vides aktīviste Zuzana Čaputova, kuru atbalsta arī vairākas citas liberālas un proeiropeiskas partijas. Aptauju dati, kurus bija atļauts publiskot līdz marta sākumam, vedina domāt, ka tieši Čaputovas izredzes šais vēlēšanās vērtējamas visnopietnāk. Sevišķi jau pēc tam, kad cits spēcīgs liberālā spārna kandidāts, ķīmijas zinātņu doktors un uzņēmējs Roberts Mistrīks februāra beigās atsauca savu kandidatūru, aicinot atbalstīt Čaputovu. Kā trešais spēcīgākais pretendents tiek minēts jurists, kādreizējais tieslietu ministrs Štefans Harabins; neatkarīgais kandidāts, kurš sevi definē kā kristīgu nacionālistu. Viņa programmā dominē esošās politiskās konjunktūras nomaiņa, pretošanās „Briseles diktātam” un draudzība ar Krieviju. Vēl radikālāks antiliberālis, Eiropas Savienības un arī NATO noliedzējs ir partijas „Kotleba – Tautas partija "Mūsu Slovākija” līderis un prezidenta kandidāts Marians Kotleba. Pēdējās aptaujas rāda, ka pirmajā kārtā, visticamāk, uzvarēs Zuzana Čaputova. Žurnāliste Olga Bakova komentē viņas iespējas uzvarēt vēlēšanās: Viņa jau ir guvusi atbalstu, jo bija vēl viens kandidāts [Roberts Mistriks], ar kuru Čaputovai  bija ļoti līdzīgs vēlētāja profils, un bija skaidrs, ka šie vēlētāji balsos par vienu vai otru. Viņš savu kampaņu sāka pirmais, viņam bija daudz vairāk naudas, viņam bija lieli plakāti, viņš bija viņai priekšā aptaujās, bet sākumā viņi sarunāja, ka tas, kuram būs mazāks atbalsts, izstāsies no cīņas par prezidenta krēslu un atbalstīs otru kandidātu. Izskatījās, ka viņa būs tā, kas izstāsies, un daļa no diskusijām par šīm vēlēšanām ir bijušas par to, KAD viņa to darīs. Bet viņa lika pagaidīt, sacīja, ka ir tikai sākusi savu kampaņu. Beigās Mistriks saprata, ka viņam nepietiek balsu, ka pārsteidzošā kārtā Čaputova iegūst lielāku vēlētāju atbalstu, un viņš izstājās no cīņas, un tagad atbalsta Čaputovu. Tas, ka viņš aicina savus atbalstītājus balsot par viņu gan nenozīmē, ka tagad viņi tā arī rīkosies. Daļa ir pieslējusies viņai, to var redzēt pēc aptaujām. Bet ir arī plašāks skats [uz šīm vēlēšanām]. Jūs zināt, tika nogalināts žurnālists Jans Kuciaks, un valdošajai partijai „Smer” bija jāmaina gan iekšlietu ministrs, gan premjers. [Viņu kandidāts] Maroš Ševčovičs nav slikts kandidāts partijai, viņš ir ļoti iesaistīts starptautiskajā politikā, bet šīs vēlēšanas nav par viņu, bet gan par partiju, ko viņš pārstāv. Manuprāt, šīs vēlēšanas būs kā referendums [par atbalstu] Smer. [Ja runājam par tematiem], par ko notiek diskusijas, tad jāsaka, ka tie ir dažādi- vai mums vajadzētu pamest ES, vai mums vajadzētu palikt NATO, LGTB tiesību jautājums. Ļoti daudz jautājumu. Un Čaputovas kundze kā prezidenta amata kandidāte ļoti atklāti sacīja, ka viņa atbalsta LGTB tiesības, viendzimuma laulības un pat bērnu adopciju. Ja bērnam nav vecāku, kāpēc gan ne? Mums tas ir jāapspriež. Šis ir ļoti jūtīgs jautājums Slovākijā. Tagad viņu apraksta kā ļoti liberālu kandidāti, savukārt, Ševčovičš ar savu sievu cep šniceli un stāsta, ka viņi ir tradicionāla ģimene. Ļoti daudzi jautājumi ir apspriesti pirms šīm vēlēšanām, bet mēs redzēsim politiskajās debatēs, kas būs tie, kas tur tiks izcelti, un kurš kuram par šiem jautājumiem  uzbruks.  

Līdz 30.martam, kad Lielbritānija lēmusi izstāties no Eiropas Savienības, palikuši vien divi mēneši, bet arvien nav skaidrs, tieši kā tas notiks, jo britu valdības un Briseles vienošanos par izstāšanās nosacījumiem Liebritānijas parlaments neatbalstīja, un tagad valdības vadītāja Terēza Meja meklē jaunus risinājumus. Tomēr, lai kādi tie būtu, šobrīd, šķiet, vismazāk tiek pieļauta iespēja, ka briti rīkos jaunu referendumu, tā kā izstāšanās notiks, tikai iespējams, tiks atlikta. Tātad gatavai uz to jābūt arī Latvijai, jo vienā brīdī, iespējams, mainīsies gan mūsu pilsoņu statuss Lielbritānijā, gan arī jebkādas ekonomiskās un citas attiecības tiks veidotas uz citiem nosacījumiem. Ko Latvijai nozīmē Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības, kā mēs gatavojamies šim brīdim, par to diskusija Krustpunktā. Mūsu studijā: Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras padomes loceklis Kristaps Klauss, Latvijas Universitātes dekāns Gundars Bērziņš, Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Zanda Kalniņa-Lukaševica un oficiālā izdevēja „Latvijas Vēstnesis” portāla nozaru redaktore Edīte Brikmane.

Mūsu lielais temats šonedēļ – Eiropas Savienības sociālā politika. Lai gan dalībvalstis cenšas veidot kopīgu vīziju par bloka sociālo attīstību, tomēr situācija dažādās Eiropas Savienības valstīs ir ļoti atšķirīga, sākot jau ar vidējo ienākumu līmeni un beidzot ar pensiju un pabalstu apmēru. Vai atšķirībām ir tendence izlīdzināties? Vai Eiropai izdosies saglabāt esošo labklājības līmeni? Par to sarunā raidījumā. Ko nozīmē "Breksit" bez vienošanās starp ES un Lielbritāniju? Lielbritānijas jaunais ārlietu ministrs Džeremijs Hants šonedēļ brīdināja, ka Eiropas Savienības ieņemtās stingrās nostājas dēļ Apvienotā Karaliste no bloka varētu izstāties bez vienošanos par abu pušu nākotnes attiecībām. Cik tas ir ticami un ko tas nozīmētu praktiski, sarunā arī par to. Vājināt un paralizēt Eiropas Savienību – šāds mērķis ir politiskai organizācijai, ko izveidojis bijušais ASV prezidenta Donalda Trampa politiskais stratēģis Stīvens Banons kopā ar britu eiroskeptiķu līdera Naidžela Farāža bijušo vecāko palīgu Rahimu Kasamu. Šī organizācija būs koordinācijas centrs populistu un nacionālistu kustībai Eiropā, - stāsta tās dibinātāji. Vai šai organizācijai gaidāmi panākumi, par to raidījuma noslēgumā. Studijā: Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers. Telefoniski sazināsimies ar Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātes dekānu Gundaru Bērziņu un Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieku Kārli Bukovski. Brexit bez vienošanās „Kravas konteineru grēdas uz robežas, pārtraukti lidojumi, ellīgas pasu kontroles rindas, medikamentu trūkums, kāpjoši parādu apkalpošanas izdevumi un pikējošs valūtas kurss,” – tādu dramatisku ainu iespējamajam Lielbritānijas izstāšanās scenārijam, nepanākot vienošanos ar Eiropas Savienību, zīmē aģentūras "Bloomberg" autore Terēza Rafaela aizvakardienas publikācijā „Brexit bez vienošanās? Neprātīga doma, kas var īstenoties”. Runājot skaitļu valodā, tā paša Bloomberg analītiķi Dens Hensons un Džeimijs Marrijs lēš, ka šāda aiziešana no savienības Lielbritānijai varētu maksāt septiņus procentus no iekšzemes kopprodukta ik gadus līdz pat nākamās desmitgades beigām jeb 290 miljardus mārciņu. Arī Eiropas Savienība ne tuvu netiktu cauri sveikā: kā prognozē Starptautiskais Valūtas fonds, savienības ekonomika varētu sarukt par pusotru procentu jeb vairāk nekā 200 miljardiem eiro. Īrijā, kuru ar Lielbritāniju saista visciešākās ekonomiskās saites, ekonomikas kopapjoma kritums varētu sasniegt četrus procentus. Vai tiešām politiķi abās Lamanša pusēs varētu pieļaut šāda scenārija īstenošanos?! Līdz šim viņi ar šo iespējamību manipulējuši, cenšoties panākt pretējās puses lielāku piekāpšanos. Nenāktos aizmirst, ka līdzīga riskanta taktika savulaik noveda arī līdz Brexit kā tādam, kaut arī šo iespēju daudzi uzlūkoja kā nesavietojamu ar veselo saprātu. Stīva Bennona iniciatīva „The Movement” – „Kustība”. Tā dēvēšoties bijušā Donalda Trampa galvenā stratēģa, bijušā radikāli labējā interneta resursa Breitbart News vadītāja un redaktora, kādreizējā investīciju baņķiera un Holivudas producenta Stīva Bennona projekts, kuru viņš kopš dažām dienām pieteicis starptautiskajā mediju telpā. Tas būšot fonds, kas sniegšot aptauju, izpētes un analīzes, stratēģiskās plānošanas un komunikācijas atbalstu izteikti labējās ievirzes partijām pirms nākamā gada maijā gaidāmajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Jau līdz šim Bennonam bijusi sadarbība ar veselu virkni šādu organizāciju, tai skaitā Marijas Lepēnas „Nacionālo fronti” Francijā, Viktora Orbana „Fideš” Ungārijā, „Alternatīvu Vācijai”, Austrijas Brīvības partiju un „Ziemeļu līgu” Itālijā. Kā zināms, vairāki no šiem politiskajiem spēkiem ilgāku vai īsāku laiku ir pie varas savās valstīs, un arī to izredzes Eiroparlamenta vēlēšanās tiek uzlūkotas kā visai nopietnas. Stīva Bennona deklarētais taktiskais mērķis ir izveidot monolītu Eiropas Parlamenta utralabējo bloku, kas sagrautu līdzšinējo uz konsensu orientēto Briseles politiku, pārvēršot to cīņas arēnā pret „Davosas partiju” – uz tālāku Eiropas un globālo integrāciju orientētajiem liberālajiem spēkiem. Aizokeāna nacionālisma karogneša stratēģiskā vīzija ir Eiropas Savienības sabrukums, sadaloties nacionālās valstīs, kas, viņaprāt, arī ir pareizā lietu kārtība mūsu pasaules daļā. Intervijai par ES sociālo politiku Aptuveni pēdējā pusgadsimta laikā Eiropa ir kļuvusi par īstu sociālā nodrošinājuma gigantu. Dāsnas vecuma pensijas, adekvāti bezdarbnieku pabalsti un citas sociālās garantijas tiek uztvertas kā pašsaprotamas vismaz vecajās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Taču modernie attīstības procesi pasaulē izvirza līdzšinējai Eiropas sociālajai politikai jaunus izaicinājumus. Ne vien kapitāls un informācija, bet arī darbaspēks un ražošanas uzņēmumi mūsdienās pārvietojas daudz straujāk nekā vēl pirms dažām desmitgadēm. Ne visi un ne visur spēj pietiekami ātri pielāgoties šiem procesiem. Līdz ar jaunām tehnoloģijām rodas jauni uzņēmējdarbības veidi, kuri īsti neietilpst tradicionālajās nodokļu aprēķināšanas shēmās. Šim problēmu spektram veltīta Eduarda Liniņa intervija ar Eiropas Parlamenta Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas vicepriekšsēdētāju, deputāti no Nīderlandes Ahnesu Junghreiusu.

Notikumus p[asaulē komentē LU Sociālo zinātņu fakultātes dekāns Juris Rozenvalds, politologs, LU asociētais profesors Ivars Ījabs, kā arī Gints Amoliņš no Latvijas Radio Ziņu dienesta. Notikumi Izraēlā Pasaulē lielāko satraukumu raisījis slaktiņš Izraēlā- Gazā, kur vienas dienas laikā zaldāti nogalinājuši vairāk nekā 60 palestīniešu, bet simtiem ievainoto ir slimnīcā. ASV vēstniecības pārcelšana uz Jeruzalemi bijusi negaidīti asiņaina. Kādas tam visam tālāk būs sekas? Šis būs mūsu pirmais temats, ko šodien apspriest. Sociāldemokrātijas vēsture un šodiena Vienu no tematiem saistām nevis ar pašreizējām aktualitātēm, bet drīzāk ar vēsturiskajiem akcentiem. Šajā mēnesī aprit 200 gadi kopš pasaulē nāca filozofs Kārlis Markss. Viņš kļuva par tēvu un elku sociāldemokrātijas idejai pasaulē. Tā dzīvo joprojām, taču kas gan ar šo ideju par šķiru cīņu ir noticis 200 gadu laikā? Runāsim šodien arī par to. Eiropas daudzgadu budžets - ko varam sagaidīt nākotnē? Eduards Liniņš ir sagatavojis plašāku materiālu ierakstā – no Briseles. Šodien par Eiropas savienības naudu - daudzgadu budžetu un to, kam nākotnē pietiks naudas un kam jārēķinās ar mazākām summām.

Pirms desmit gadiem draugi mani aicināja braukt ciemos uz Damasku, Sīrijā. Tikties ar vietējo inteliģenci, radošiem cilvēkiem, redzēt bagātu, skaistu zemi.  „Labi, bet vēlāk,” toreiz atteicu, un pēc pāris gadiem sākās karš. Tagad jau sešus gadus, dzirdot  vārdu Sīrija, pirmais prātā nāk, nevis kultūra un civilizācijas šūpulis, bet bumbas, bēgļi, terorisms, drupas un posts. Un tomēr es aizbraucu uz Sīriju. Tagad. Laikā, kad tās seja tik ļoti ir mainījusies. Es pabiju Damaskā un Alepo, satiku vietējos, redzēju sagrautus, tukšus ciematus ceļmalās, izpostītas tūkstošgadīgas kultūras vērtības, sargposteņus, daudz ieroču un karavīru, bet arī atjaunošanos, par spīti visam, dzīvi, kas nav apslāpusi drupās. Šie būs pieci ieraksti dienasgrāmatā par pieredzēto Sīrijā. Pirmais ieraksts. "Damaskas pērkons” Desmit no rīta. Libānas galvaspilsēta Beirūta ir tveicīga un skaļa. Te ir punkts, kur apstājas lidmašīnas tiem, kuri grib nokļūt Sīrijā.  Tālāk var doties tikai pa zemes ceļiem. Lidosta Damaskā jau vairākus gadus ir slēgta. Iepriekšējā vakarā atlidoju no Briseles, cauri Stambulai, Turcijai. Naksnīgajā lidostā Beirūtā mani sagaidīja sens draugs Ghassans, kurš, milzīgs un spēcīgs kā Dieva ciedrs norūpējušos vaigu slējās pāri sagaidītāju juceklīgajai birzij. Tagad es sēžu baltā, pavecā mersedesa markas automašīnā kopā ar Mohamedu, kalsnu, laipnu, uzmanīgu sīriešu vīru, kurš mani ir sagaidījis pie viesnīcas, runā tikai arābu valodā, bet, kuram man ir jāklausa uz vārda, ja gribu līdz pēcpusdienai nokļūt Damaskā. Līdz robežai mums būs jābrauc nedaudz vairāk par stundu, bet man nav šaubu, ka sapratīsimies.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā pētām, vai tas, kādu nākotnes vīziju Eiropai zīmē Eiropas Komisija, un vai šis redzējums risina tos jautājumus, par kuriem uztraucas paši eiropieši. Studijā saruna par Eiropas Savienības sāpju bērniem, pēc Briseles domām, "nepaklausīgajām" dalībvalstīm - Poliju un Ungāriju. Viesis studijā Latvijas ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers. Vēl raidījumā skaidrojam, cik gatavi „Brexit” sarunām ir gan Eiropas Savienības, gan britu pārstāvji, kā arī analizējam, vai ASV un Krievijas Sīrijai uzspiests pamiers vispār var būt noturīgs.

Raidījuma Septiņas dienas Eiropā fokusā Lielbritānijas referendums par dalību Eiropas Savienībā: pētīsim to, kas britus gaida nākotnē pēc pēdējā gada šķēpu laušanas par un ap “Brexit”, savukārt, studijā saruna par referenduma iznākumu, tā ietekmi uz Eiropas Savienības nākotni un turpmākām ES un Lielbritānijas attiecībām. Kā arī to, kā finanšu tirgi reaģējuši uz šādām ilgstošām svārstībām un neziņu. Studijā: Latvijas Universita'tes asociētais profesors, domnīcas "Certus" pētnieks Daunis Auers, "SEB Bankas" Finanšu tirgus pārvaldes vadītājs Andris Lāriņš. Pa tālruni sazināmies ar Ilzi Kalvi Lielbritānijā. Vēl raidījumā pievērsīsimies bēgļu krīzei: pagājušajā nedēļā ANO paziņoja, ka bēgļu skaits pasaulē pārsniedzis 65 miljonus cilvēkus. Meklēsim atbildi uz jautājumu, kā šādā situācijā jārīkojas Eiropai.   Lielbritānijas referenduma rezultāti: zaudējumi un ieguvumi Bezprecedenta gadījums, kas iespējams paraus vaļā populistu un eiroskeptiķu pandoras lādi, tā varētu raksturot Apvienotās Karalistes balsojumu pret palikšanu Eiropas Savienībā. Lai cik pievilcīgi būtu argumenti, kurus parasti min tie, kas visās problēmās vaino Eiropas Savienību un Briseles tehnokrātus, realitātē neskaidrība un šoks izraisa lielākus zaudējumus. Piemēram, sekojot ziņām par Lielbritānijas izstāšanos no ES, mārciņa jau ir zaudējusi vairāk nekā iepriekšējās finanšu krīzēs kopā. Daži aprēķini liecina, ka britu ekonomika ar vienu „nē” referendumu ir zaudējusi tik daudz naudas, cik vairākos gados būtu iemaksājusi Eiropas Savienības budžetā. Papildus ekonomiskajām bažām, Lielbritānijā ir izveidojusies iekšpolitiskā krīze, kas apdraud visas Apvienotās Karalistes nākotni. Kā sociālajos tīklos jokoja simtiem lietotāju, iepazīstieties, Jūsu jaunais premjerministrs ir jocīgais Boriss Džonsons, kurš jau paziņojis, ka referendums nebūt nenozīmē muguras pagriešanu Eiropai. „Šis referendums nenozīmē, ka Apvienotā Karaliste būs mazāk vienota vai mazāk eiropeiska. Es vēlos uzrunāt miljoniem cilvēku, kuri nepiedalījās referendumā vai arī balsoja par palikšanu ES, īpaši jau jauniešus. Šis balsojums nenozīmē, ka mēs kļūsim izolēti vai ka mēs sagrausim visus tiltus ar Eiropu. Esmu pārliecināts, ka mēs nevaram pagriezt muguras pret Eiropu. Mūsu bērni un mūsu mazbērni tāpat varēs izbaudīt brīvu pārvietošanos, izkopt dažādu kultūru izpratni, visu to, kas mūs padara par daļu no eiropeiskās identitātes,” atzīst Boriss Džonsons. Šā brīža Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kamerons jau paziņojis, ka atkāpsies no amata rudenī, lai dotu pienācīgi ilgu laiku jaunajai valdībai sagatavoties grūtajam darbam, izstāties no ES. Lielā mērā jukas ir sākušās ne tikai partiju vadītāju līmenī, bet arī Apvienotās Karalistes sastāvā. Leiboristi pieprasījuši sava līdera Džeremija Korbina atkāpšanos, kamēr pats Korbins uzskata, ka viņš varētu turpināt vadīt partiju. Savukārt ierastie Apvienotās Karalistes nemiera cēlāji skoti un ziemeļīri jau paziņojuši, ka vēlētos runāt ar ES par savu valstu palikšanu blokā. Kamēr Ziemeļīrijas vadība paudusi gatavību rosināt balsojumu par pievienošanos Īrijai, Skotijas premjerministre Nikola Stērdžena paziņojusi, ka skoti varētu atkārtot pirms diviem notikušo neatkarības referendumu. Iemesls tam ir „Brexit” balsojuma dati, kas apliecina, ka vairāk nekā 60% skotu iestājās pret aiziešanu no ES.

Šonedēļ raidījumā Septiņas dienas Eiropā pētīsim, kā terorisms ietekmē mūsu brīvību - ko jau esam un ko vēl varētu nākties upurēt drošības vārdā. Bet studijā saruna par grozījumiem krimināllikumā, kuru mērķis ir vērsties pret hibrīdkaru un ārvalstu spiegiem. Šie grozījumi gan radījuši virkni jautājumu par to, vai tie neierobežos arī cilvēku pamattiesības un arī preses brīvību. Raidījuma viesi: Rīgas Stradiņa Universitātes pasniedzējs, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Māris Cepurītis un Madara Fridrihsone no Latvijas Radio Ziņu dienesta.  Vēl raidījumā skaidrojam, kāds ir vēsturisko objektu un kultūras vērtību pieminekļu stāvoklis Palmirā, Sīrijā, pēc “Daīš” atkāpšanās; kā arī pievērsīsimies 6. aprīlī gaidāmajam referendumam Nīderlandē par Eiropas Savienības un Ukrainas asociācijas līgumu, kura rezultātus nepacietīgi gaida Ukrainā, bet par kura norisi reti kurš zina Nīderlandē. Teroristu uzbrukumi maina mūsu ikdienu Pēc Briseles teroraktiem daudz tika dzirdēts, ka teroristu uzbrukumi Parīzē un Briselē iezīmē jaunu realitāti Eiropā - stingrāki drošības pasākumi, armijas klātbūtne Eiropas lielākajās pilsētās, jauni aizliegumi un plašākas pilnvaras tiesībsargiem. Runas par Šengenas zonas krišanu, kas ir aktuālas jau teju gadu, kļūst ar vien skaļākas un līdz ar tām, kā domino efekts seko arī bailes par Eiropas Savienības sabrukumu un globālu pasaules politisko un ekonomisko krīzi. Par spīti tam, ka pēdējā pusgada laikā Eiropā teroristu dēļ dzīvību zaudējuši vairāk nekā 160 cilvēki, Rietumeiropa ar vien ir drošāka vieta šobrīd, nekā tā bija pirms 40 gadiem. Tieši tad, pagājušā gadsimta 70. un 80. gados, terorisms par mērķi izvēlējās nejaušus civiliedzīvotājus, nevis konkrētus cilvēkus un lielā daļā gadījumu terorisma iemesls nebija reliģisks fanātisms, bet, piemēram, separātisms, kā Īru Republikāņu armija, kas veikusi vairākus teroraktus Lielbritānijā, arī mēģinājuši nogalināt Margaritu Tečeri, kad viņa bija premjere, kā arī organizācija „Basku zeme un brīvība”, kas pasaulē pazīstama kā ETA, kura rīkojusi daudzus teroraktus gan Spānijā, gan Francijā ar mērķi panākt neatkarīgu Basku zemi.   Par šīs dienas terorisma saknēm daudzviet populisti un nacionālkonservatīvo partiju pārstāvji, vairojot bailes un vācot politiskos punktus, sauc migrāciju, uzskatot to par cēloni traģēdijām šeit, nevis sekām notikumiem, kas attīstās citur pasaulē. Nevar izslēgt, ka migrācija neietekmē terorismu, tomēr to nevar uzskatīt par galveno vai vienīgo cēloni.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā diskutējam par terora aktu Eiropas Savienības sirdī. Meklēsim atbildes uz jautājumiem, kuri nomoka daudzus: vai sprādzieni Briseles lidostā un metro bija atriebība par Abdeslama – Parīzes uzbrukumu rīkotāja – aizturēšanu, vai sen ieplānots terora akts? Vai sprādzieni transporta mezglos norāda uz “Daīš” taktikas maiņu un vai terora draudi būs jaunā Eiropas Savienības metropoļu ikdiena? Vēl arī saruna studijā par par neziņu, nedrošību un mūsu nākotni. Kā aktuālie notikumi - draudi, kari, krīzes un konflikti - ietekmē mūsdienu cilvēkus? Studijas viešņa bīskape Jāna Jēruma-Grīnberga. Rubrikā "Komentārs": Vēsturniece Ineta Lipša par komunistiskā totalitārisma un VDK drošības struktūru ietekmi uz cilvēku privāto dzīvi.   „Teroristu taktika” Klusās nedēļas skaļais satricinājums Briselē radījis kārtējos jautājumus par terorisma izplatību pasaulē. Pat, ja sociālajos tīklos mēdz atgādināt, ka Rietumu mediji ļoti asi reaģē uz uzbrukumiem savās mājās, ignorējot ļoti smagus teroristu uzbrukumus Tuvo Austrumu valstīs, jebkura veida uzbrukums prasa skaidrojumu. Viena no pēdējo gadu svarīgākajām diskusijām ir saistīta ar teroristu taktikas analīzi. Ja mēs saprotam viņu uzvedības loģiku, varam paredzēt viņu tālāko darbību. Taču taktikas analīzē eksperti allaž nošķir divas lietas, viena ir saistīta ar īstermiņa draudiem, kas ir kaujinieku uzbrukumi un ilgtermiņa draudiem, kas ir teroristu organizāciju spēks un mērogs. Kaujinieku taktika patiesībā ir vienkārša – vai nu mēģināt izplānot ļoti sarežģītus un precīzu aprēķinu teroraktus, kāds bija 11.septembris, vai arī brutāli paņemt šaujamieroci un noslaktēt pēc iespējas lielāku cilvēku skaitu teātrī, restorānā, pludmalē vai metro stacijā. Šajā gadījumā lielākās diskusijas allaž raisa teroristu organizāciju spēja sevi maksimāli leģitimizēt. Īru žurnālists Patriks Kokbērns ir gadiem ilgi pētījis notikumus Tuvajos Austrumos un kādā paneļdiskusijā viņš vēl pirms Briseles notikumiem norādīja uz „Islāma valsts” jeb „Daīš” spēju sevi pasniegt kā kaut ko pārnacionālu. Skaidrs, ka pat nosaukums liecina, šī kustība vēlas pretendēt uz valstisku statusu. Kaujinieku galvenais uzdevums ir radīt bailes. Tāpēc arī uzbrukumi notiek publiskās vietās. Kā to sauc eksperti, trāpīt pa maigajiem mērķiem – cilvēkiem, kuri sevi nespēj pasargāt. Ja kaujas laukā krīt karavīrs, savā ziņā tās ir saprotamas sekas riskam ar ko rēķinās bruņotie spēki, bet, ja mirst nevainīgs, ar politiku vai karu nesaistīts cilvēks, tās ir bailes. Un šeit jau parādās reālā taktika. Teroristu organizācijas arī analizē savus ienaidniekus. Tieši šī iemesla dēļ, bijušais pretterorisma vienības ”Omega” komandieris Juris Grabovskis Latvijas Televīzijai atzina, ka cīņā ar pašnāvniekiem nav vietas diskusijām un nomierināšanas politikai. Pretterorisma operācijas prasa brutālu atbildi.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par Polijas valdošās konservatīvās partijas "Likums un taisnīgums" sabiedrisko mediju likuma grozījumiem un izmaiņām Konstitucionālās tiesas sastāvā, kā arī noskaidrosim, kā un kāpēc norisinās Eiropas institūciju vēršanās pret Polijas valdību un tās lēmumiem. Viesi studijā: Baltijas mediju izcilības centra izpilddirektore Rita Ruduša un Eiropas Parlamenta deputāts Artis Pabriks. Rubrikā "Komentārs": LU Juridiskās fakultātes asociētā profesora Artūra Kuča komentārs par Dānijas parlamenta tikko pieņemto pretrunīgo likumu, kas paredz bēgļu vērtslietu un naudas daļēju konfiskāciju, lai finansētu bēgļu uzņemšanu. Vai solis sperts, lai segtu izmitināšanas un uzturēšanas izdevumus, vai, lai mazinātu patvēruma meklētāju pieplūdumu? Eiropas Savienības tiesiskuma mehānisms: Polijas gadījums Janvāra vidū Eiropas Komisija paziņoja, ja tā konstatēs, ka jaunie Polijas likumi rada nopietnus draudus likuma varai, tā var ierosināt procedūras, ko paredz 2014. gadā ieviestais “tiesiskuma” mehānisms gadījumiem, kad Eiropas Savienībā pārkāpts tiesiskums. Ja Varšava ignorēs Briseles ieteikumus, tas teorētiski var novest pie Polijas balsstiesību apturēšanas Eiropas Savienībā, ko paredz ES līguma 7. pants. EK prezidents Žans Klods Junkers, viesojoties Amsterdamā par godu Nīderlandes ES prezidentūras sākumam,  norādījis, ka “mēs esam procedūras sākumā,” un piebildis, ka nevēlas izteikties par “turpmākām konsekvencēm,” ko paredz līguma 7. pants. Junkers arī atzinis, ka visu var atrisināt pārrunu ceļā ar Varšavu – “Nedramatizēsim! [..] Mēs Polijai neuzbrūkam”. Pērn oktobrī notikušo parlamenta vēlēšanu rezultātā Polijā pēc astoņu gadu pārtraukuma pie varas atgriezās labēji konservatīvā partija „Likums un taisnīgums”, kas spēja iegūt absolūto vairākumu parlamentā. Politikas analītiķi spriež, ka premjere Beāta Šidlo un viņas izveidotais ministru kabinets, un arī pagājušā gada maijā par prezidentu ievēlētais Andžejs Duda – ir figūras uz  politiskās skatuves, ko no savām “ēnas” pozīcijām vada bijušais premjerministrs Jaroslavs Kačinskis. Tikmēr jaunā Polijas valdība solījusies vairāk uzmanības pievērst nacionālajām interesēm, ģimenes un citām konservatīvajām vērtībām, kuras mūsdienu Eiropā vairs netiek uzskatītas par prioritāti. Bet mediji Eiropā ziņoja, ka savu darbību jaunā valdība uzsākusi ar vairākiem lēmumiem, kas izraisījuši asu reakciju ES struktūrās. Runa ir par diviem jauniem pretrunīgiem likumiem – viens par Polijas konstitucionālās tiesas reformu un otrs par sabiedrisko raidorganizāciju uzraudzību.  

Šobrīd Eiropas mediju uzmanības lokā ir paralēli divi notikumi – diskusija par sabiedrības, mediju un politiķu attieksmi un atbildību pēc vardarbības, kas veikta pret sievietēm Vācijā Vecgada naktī; kā arī Briseles šaubas, vai Polijas valdības pēdējā laika rīcība un lēmumi, reformējot Konstitucionālo tiesu un pakļaujot sabiedriskās raidorganizācijas tiešai politiķu kontrolei, atbilst demokrātijas un likuma varas pamatprincipiem. Tā kā neviens plaši apspriests notikums nerodas tukšā vietā, sniedzam klausītājiem vēlreiz iespēju noskaidrot, kas raidījuma Septiņas dienas Eiropā pieaicinātajiem speciālistiem pagājušā gada nogalē bija sakāms par šo jautājumu priekšvēsturi. Savukārt ar Latvijas Ārpolitikas institūta direktoru Andri Sprūdu saruna par Polijas prezidenta ievēlēšanu un jauno ārpolitikas kursu. Kā arī saruna ar Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesoru Igoru Šuvajevu par bailēm un neziņu Eiropā.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par Eiropas Savienības, Turcijas un Krievijas attiecībām. Analizēsim vienošanās starp Eiropas Savienību un Turciju aspektus un vai 40 gadus ieilgušais Kipras jautājums beidzot būs atrisināts, kā arī vērtējam to, vai Turcija drīzumā stāsies Eiropas Savienības valstu rindās. Viesis studijā: Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns. Rubrikā "Viedokļi": Pēc panākumiem Francijas pašvaldību vēlēšanu pirmajā kārtā Marīnas Lepēnas labēji radikālā "Nacionālā fronte" sevi jau dēvē par Francijas lielāko politisko spēku. Taču maz ticams, ka viņa uzvarēs arī 2017. gada prezidenta vēlēšanās. Jau ir teju skaidrs, ka viņa kandidēs, taču iedzīvotājus joprojām uztrauc viņas radikālisms. Sabiedriskās domas aptaujas šobrīd " Nacionālās frontes" kandidātei dod vien aptuveni 30 procentu atbalstu prezidenta vēlēšanās. Tiesa, atbalsts partijai arvien aug un nav skaidrs, kur tam ir gala robeža. Kopš pagājušām reģionālajām vēlēšanām 2010. gadā un prezidenta izvēlēšanas 2012. gadā - atbalsts partijai ir teju trīskāršojies. Taču šodienas Francija ir daudzkārt citāda nekā togad, kad divas vadošās partijas – sociālisti un centriski labējie – bija vienoti cīņā pret Nacionālo Fronti.   ES un Turcijas attiecības: “bēgļu nauda” “Eiropas Savienība un Turcija šādi nav runājušas vismaz 11 gadu,” Briseles žurnālistiem novembra beigās atzina Turcijas premjerministrs Ahmets Davutoglu. Ar Davutoglu kopīgajā preses konferencē Eiropadomes prezidents Donalds Tusks sacīja, ka Eiropas Savienība (ES) un Turcija vienojušās par plānu imigrācijas krīzes risināšanai, un arī par trīs miljardu eiro palīdzības paketi Sīrijas bēgļiem Turcijā. “Mūsu vienošanās paredz skaidru plānu drīzai kārtības atjaunošanai uz mūsu kopīgās robežas. Mēs arī palielināsim mūsu palīdzību Sīrijas bēgļiem Turcijā ar jaunas trīs miljardu eiro bēgļu programmas palīdzību. [..] ES piekritusi atvērt jaunu nodaļu iestigušajās Turcijas sarunās par pievienošanos blokam apmaiņā pret Turcijas sadarbību nelegālo imigrantu plūsmas samazināšanas labā.[..] Vīzu nosacījumi Turcijas pilsoņiem, kas apmeklē ES Šengenas zonu, tiks padarīti vieglāki, sākot ar 2016. gada oktobri,” bilst Tusks. Tāpat Tusks uzsvēra, ka Brisele “vismaz reizi mēnesī rūpīgi uzraudzīs” to, kādu progresu Turcija ir panākusi. Vienošanās tika nodēvēta par vēsturisku, tomēr par sarunu iznākumu izskanēja arī visai kritiski viedokļi, piemēram, tika piesaukta vienošanās fonā esošā dubultmorāle, jo Turcija pēc savas stabules liek dancot ES, kas tagad ir teju bezizejas situācijā. Kopumā šis ir viens no mazajiem, tomēr – soļiem pretim Turcijas iestāšanās ES. To priecīgi atzina Davutoglu: “Mēs vienojāmies, ka turpmāk divas reizes gadā mums būs šādas tikšanās un būs augsta līmeņa sarunas par ekonomisko, enerģētisko un politisko sadarbību, lai padziļinātu mūsu attiecības. Tādā veidā mēs gan veicināsim abpusējo dialogu, gan aktivizēsim Turcijas iestāšanās procesu”.

Raidījumā "Septiņas dienas Eiropā" spriedīsim par diskrimināciju un attieksmi pret atšķirīgo Eiropas Savienībā. Skaidrosim, cik atvērti dažādībai esam un vai sabiedrības attieksme pret diskrimināciju mainās. Viesi studijā: Latvijas cilvēktiesību centra pētniece Sigita Zankovska-Odiņa un Latvijas Muguras smadzeņu bojājumu biedrības pārstāvis Mārtiņš Karnītis. Rubrikā "Viedokļi". Eiropas Savienība panākusi vienošanos ar Turciju, lai tā apturētu bēgļu plūsmu un cilvēku kontrabandistu aktivitātes. Pretī Turcija prasa trīs miljardus eiro un vēl citus solījumus no ES. “Mēs esam atjaunojuši mūsu pievienošanās procesu. Mēs esam piekrituši vienotai stratēģijai pret visiem satricinājumiem Eiropā un esam gatavi strādāt plecu pie pleca bēgļu krīzes risināšanā,” norāda Turcijas premjers Ahmets Davutoglu. Eiropas līderi ar grūtībām cenšas mazināt to, kas ir nodēvēts par lielāko bēgļu krīzi kopš Otrā pasaules kara, un no pirmā acu uzmetiena Turcija daudz iegūs no Briselē panāktās vienošanās. Eiropas Savienība un Turcija samita gaitā vienojušās atvērt jaunu nodaļu iestigušajās Turcijas sarunās par pievienošanos blokam apmaiņā pret Turcijas sadarbību nelegālo migrantu plūsmas mazināšanas labā. Plāna ietvaros sākot ar nākamā gada oktobri 75 miljoniem Turcijas pilsoņu tiks sniegta iespēja ceļot pa Šengenas zonu bez vīzām, bet  Sīrijas bēgļiem Turcijā tiks piešķirta trīs miljardu eiro palīdzības pakete. Plāns paredz Sīrijas bēgļus Eiropā nogādāt  tieši no Turcijas. Tiesa, vai šis plāns palīdzēs – vēl nav zināms. Plānam ir virkne kritiķu. Sociālā atstumtība, citādā nepieņemšana Eiropā: viens no musulmaņu  radikalizācijas iemesliem? Nesen Izraēlas žurnālists Nahums Barnea, rezumējot par pašreizējo situāciju bēgļu jautājumā, rakstīja: “Bušs vēlējās īstenot demokrātiju Tuvajos Austrumos; Obama vēlējās taisnīgumu. Bēgļi, kuri riskē ar dzīvību, dodoties uz Eiropu, vēlas  tikai  dzīvot. Ja Rietumi nespēj sniegt iepriekšminēto, tad ko tāda demokrātija un tiesiskums ir vērts?” Tikmēr pie raksta kāds no lasītājiem komentēja – “pretošanās pret Sīrijas bēgļu imigrāciju nav balstīta vienaldzībā vai naidīgumā pret arābiem, vai vienkārši cietsirdīga rīcība. Pretestība veidojas, redzot uzvedību un darbību šajās arābu un Ziemeļāfrikas migrantu mītnes valstīs. Bažas rada terorisms un viņu centieni uzspiest uzņēmējvalstīs savu kultūru (tostarp šariatu). Tāpēc nereti valstis, kas ir pieņēmušas šos cilvēkus, nožēlo šo soli. Ja šie cilvēki būtu pieņēmuši uzņēmējvalsts gan juridiskos, gan kultūras noteikumus, nevis uzstātu uz savām “tiesībām”, jūs būtu redzējuši daudz atšķirīgāku reakciju uz problēmu. Viņi nav izrādījuši vēlmi vienkārši dzīvot savu dzīvi”. Šāds noskaņojums valda lielā daļā Eiropas cilvēku prātos, satraukumā gaidot, kas notiks, kad lielie bēgļu plūdi, tā teikt, piestās pie mūsu namu durvīm. Tomēr tiek aizmirsts, nepamanīts vai ignorēts, ka ir cilvēki, kas savulaik kā bēgļi ieradušies kādā no Eiropas valstīm, kuri spējuši apliecināt, ka viņi vēlas gan “vienkārši dzīvot savu dzīvi” un to veiksmīgi dara. Piemēram, tie, kuri ir izglītoti un, būdami augsti kvalificēti, jaunajā mītnes zemē atbraukuši ātri vien tiek pie algota darba un normālas ikdienas dzīves bez kara un nāves draudu šausmām. Protams, ir arī tādi, kas nespēj atrast darbu un mitinās patversmēs, nespējot pilnvērtīgi iekļauties jaunajos apstākļos. Un vienlaikus ir arī vēl cita satraucošā situācija – nesenais terorakts Parīzē bija apliecinājums Briseles pievārtē Mulenbekā uzaugušā Abdelhamida Abauda prasmēm. Jau ziņots, ka vismaz četri no tiem, kuri nogalināja cilvēkus kafejnīcās un koncertzāles Parīzē, bija Francijas pilsoņi. Tam visam tiek meklēti skaidrojumi, iemesli, vainas un stiprināta drošības situācija visdažādākajos veidos un līmeņos.

"Esmu pateicīgs, ka man ir šāda iespēja," saka 34 gadus vecais Pēteris Ancāns, kurš katru mēnesi dodas no savas dzīves vietas Beļģijas galvaspilsētā Briselē uz Latviju, lai piedalītos Zemessardzes mācībās. 2014. gads un Krievijas uzbrukums Ukrainai bija notikums, kas izšķīra viņa izvēli. Bijis diplomāts vēstniecībā Uzbekistānā, ar pieredzi arī citās valstīs, ieskaitot Afganistānu, un Briselē, tagad privātuzņēmējs jauno tehnoloģiju nozarē, Pēteris Zemessardzei piesaistījis arī savu brāli, kurš ir ārsts. Viņš nav vienīgais, kurš uz mācībām Latvijā dodas no ārzemēm. Pie Pētera Ancāna ģimenes Latvijas Radio viesojās svētdienā. Viņi apmetušies klusā Briseles rajonā, ārpus rosīgā centra. Kāpņu galā sagaida pats Pēteris ar gandrīz divus gadus veco Elzu Annu. Un turpat arī Dace, kura gaida drīzumā pasaulē nākam abu dēliņu.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par Krievijas tuvākajiem kaimiņiem, kas ar vislielākajām bažām uzlūko Vladimira Putina varas izgājienus gan pret saviem kaimiņiem, gan citur pasaulē. Kādas alianses un garantijas esošajā ģeopolitiskajā situācijā meklē un veido jaunievēlētais Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko? Viesis studijā: Austrumeiropas politikas pētījumu centra priekšsēdētājs Ainārs Lerhis. Rubrikā "Viedokļi": Tuvojas ziema, un bēgļu krīze turpinās. Vācijā politiskajā līmenī sāk apstrīdēt Angelas Merkeles atvērtības politiku. Ir pat parādījušies ierosinājumi uzcelt žogu pie Vācijas dienvidu robežas. Daži šo žogu jau nodēvējuši par jaunu "Berlīnes mūri”. Vācija ir kļuvusi par galveno galamērķi migrantiem, kuri bēg no kara un nabadzības, lielā mērā pateicoties Vācijas kancleres Angelas Merkeles tā dēvētajai atvērtības politikai. Pateicoties tai – ne tikai bēgļi var rast patvērumu, tāpat tiek nodrošināta paātrināta patvēruma pieprasījumu izskatīšana bēgļiem no Sīrijas un Irākas, kā arī atvēlēti seši miljardi dolāru, lai viņus pabarotu un izguldītu. Sākotnēji vietējie iedzīvotāji Vācijā teju vai aplaudēja, kad pirmie vilcieni ar bēgļiem sāka ierasties, taču, tuvojoties ziemai un bēgļu skaitam pieaugot, pat tie, kuri iepriekš atbalstīja Merkeles politiku, ir sākuši uztraukties, vai Vācija ar pieaugošo krīzi vispār tiks galā. Jaunākā sabiedriskās domas aptauja liecina, ka vairāk nekā puse vāciešu uzskata, ka Vācijā jau tagad ir pārāk daudz bēgļu un tikai katrs trešais cilvēks atbalsta Merkeles bēgļu politiku. Reaģējot uz savas popularitātes krišanos Merkele ir solījusi izskaust ekonomisko migrāciju – plānots izveidot tranzītcentrus, kuriem būtu tiesības nekavējoties deportēt jebkuru imigrantu, kurš būs nācis no valstīm, kuru politiskā situācija neapdraud viņu dzīvības. Pie viena galda ar “Eiropas pēdējo diktatoru” Baltkrievija ir viena no tām Austrumu partnerības valstīm, ar kuru Eiropas Savienībai (ES) ir bijušas visai sarežģītas attiecības un joprojām abu starpā ir vairāki grūti šķetināmi mezglpunkti. Tomēr pamazām situācija mainās. ES gan ir apņēmusies turpināt pret Baltkrieviju īstenot kritiskas iesaistīšanās politiku. Abu pušu nesenā abpusējā tuvināšanās ir pamudinājusi ES atvieglināt pret Baltkrieviju piemērotās sankcijas – aktīvu iesaldēšanu, ieceļošanas aizliegumus un tirdzniecības un finansiālos ierobežojumus. Pašlaik 201 fiziskajai personai un 18 juridiskajām personām no Baltkrievijas ir noteikti ES ierobežojošie pasākumi, kas būs spēkā līdz šā gada 31. oktobrim. Tomēr ES uzskata, ka sankciju pilnīga atcelšana nav pamatota, ņemot vērā slikto cilvēktiesību stāvokli un ar prezidenta vēlēšanām saistītās problēmas Baltkrievijā. Eiropas Politikas centra Ģeopolitikas un ārpolitikas analītiķe Briselē Amanda Pola vēl iepriekš skaidroja, ka izolācija un sankcijas pret Baltkrieviju nav devusi gaidītos rezultātus un ka ES nevar sodīt tikai Baltkrieviju, piemēram, par cilvēktiesību pārkāpšanu, jo citas Austrumu partnerības valstis nav rīkojušās labāk. A. Pola uzskata, ka attiecībā pret Baltkrieviju neder sankcijās bāzēta pieeja. Amanda Pola tāpat ka daudzi citi eksperti uzskata, ka “Kremļa cilvēks” – Vladimirs Putins ir vairāk nekā apmierināts ar saspīlētajām attiecībām starp ES un tās Austrumu kaimiņvalstīm, kuras, savukārt, pēc Maskavas uzskata – pieder pie tās ietekmes zonas. Politikas prognozēšanas un analīzes centra prezidents politologs no Baltkrievijas Pāvels Usovs intervijā Polijas radio pieļauj, ka Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko vēlētos būt vairāk iesaistīts “Eiropas klubiņā” un biežāk doties vizītēs, taču baidās “kaitināt Maskavu ar šādiem apmeklējumiem, jo viņš saprot, ka, ja radīsies konflikts ar Krieviju par politiskiem, ekonomiskiem vai ģeopolitiskiem aspektiem, ES nepalīdzēs Baltkrievijai nekādā veidā”. Lai arī piesardzīgus, tomēr Baltkrievija, sper soļus no savas puses pretim ES. To apliecināja jau vasarā notikušās oficiālās un neoficiālas vairāku pušu apspriedes pie kopīga galda. Piemēram, vasaras vidū par kaimiņpolitiku un paplašināšanos atbildīgais Eiropas komisārs Johannes Hāns Baltkrievijas galvaspilsētā ieradās kopā ar otru komisāri Karmenu Velu, kura savukārt atbildīga par vidi un zivsaimniecību. Pie viena galda Minskā sēdās arī citu Austrumu partnerības valstu pārstāvji, par vidi atbildīgie ministri – no Azerbaidžānas, Moldovas, Gruzijas un citām, kopā sešām valstīm. Baltkrievija izpelnījusies komplimentus no Eiropas Komisijas puses par kvalitatīvo sarunu pasākuma gaitu Minskā vasarā, tomēr vienlaikus Briseles un Minskas attiecības joprojām saglabājas sarežģītas, jo politisko nesaskaņu dēļ un neatbalstot veidu, kādā Aleksandrs Lukašenko atkārtoti ieņēma varas krēslu, Brisele jau teju desmit gadu ir iesaldējusi sadarbības līgumu ar Minsku, kā arī liegusi iebraukšanu teritorijā virknei Baltkrievijas politiķu, arī pašu “Eiropas pēdējo diktatoru” ieskaitot.