Podcasts about vienk

Lai nu kam, bet tieši sēdoša darba darītājiem ir nepieciešama regulāra vingrošana arī darba dienas laikā. Un vēlams to darīt vairākas reizes. Par vingrošanu tiem, kas darba stundas pavada sēžot pie galda, runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Sporta laboratorijas FIMS sadarbības centra sporta medicīnā vadītāja Latvijas Sporta medicīnas asociācijas prezidente Sandra Rozenštoka un fiziskās izaugsmes treneris Roberts Radičuks. Sandra Rozenštokanorāda, ka pirmais ir svarīgis saprast, ko nozīmē taisni stāvēt - nostāties pie sienas, papēži, gurni un lāpstiņas un galva ir pielikta pie sienas. Tas dod pirmo impulsu, ko nozīmē pareizi stāvēt. Ja cilvēks to var, viņš ar 20 - 30 sekundes to var izdarīt, kad ir pagājis nost no sienas. Ja dod sev tādu impulsu un atgādinājumu, cilvēks arī sēdus atcerēsies, kāda bija taisnā pozīcija. Bieži vien, strādājot pie datora, cilvēki uzrauj plecus, tas raisa daudzas problēmas secīgi.  Lai no tā izvairītos, vienkāršākais ir nostāties taisni pie sienas un secīgi apļot abas rokas uz aizmuguri. Bet negriezties līdzi.  Vienkāršs biroja vingrojums: piecelties kājās, uzlikt rokas uz galda un iet atkaļ, cik vien tālu  iespējams. Tas izstiepj krūšu muskuļus.  Šis nav kaitīgs vingrojums. Par kaitīgu uzskata liekšanos taisnās kājās. Nostāties un nesaliecot kājas, censties aizsniegt zemi. Ja ir pārslogota jostas daļa, tas ir kaitīgs vingrinājums. Tas būtu jādara, kad kājas ir viegli ieliktas. 

"Savas izstādes ienākšanā Rundāles pilī saredzu kaut ko simbolisku – ir tāds prieks un gaišuma sajūta, bet tajā pašā laikā ir arī kaut kāda noieta etapa un apstāšanās sajūta. Kaut kā man liekas, ka tas neglābjami iezīmē konkrētu brīdi manā dzīvē, manā gleznošanā," saka gleznotājs, mākslas zinātnieks un ilggadējais Rundāles pils muzeja direktors Imants lancmanis brīdi pirms savas vērienīgās personālizstādes "Imants Lancmanis. Gleznas" atklāšanas, kas notiks 24. maijā. Šī notikuma iedvesmotas, pagājušajā nedēļā Inta Zēgnere kopā ar izstādes kuratori, mākslas zinātnieci Gintu Gerhardi-Upenieci devās ciemos pie Imanta Lancmaņa, kur abas dāmas sirsnīgi sagaidīja gan pats mākslinieks, gan arī Imanta māsa Lauma Lancmane. Viesošanās laikā iepazīstam Meistara daudzveidīgo radošo pasauli, gleznu tapšanas stāstus un dzīves svarīgākās atziņas... Inta Zēgnere: Lancmaņa kungs, es brīdinu, ka esmu jau ieslēgusi mikrofonu. Imants Lancmanis: Lancmaņa kunga gan šeit nav. Te ir gleznotājs Imants. Lancmaņa kungs mīt kādā citā sfairā.  Tas ir tas, kā jūs sevi uztverat, kopš uzvilkāt mākslinieka fraku? Jā, jā.  Kā jūs šos svētkus – izstādes atklāšanu – iztēlojaties? Ceru – kā vienmēr spīdēs saulīte. Tā nu līdz šim mums ir paveicies. Savas izstādes ienākšanā Rundāles pilī saredzu kaut ko simbolisku – ir tāds prieks un gaišuma sajūta, bet tajā pašā mērā ir arī kaut kāda noieta etapa un apstāšanās sajūta. Kaut kā man liekas, ka tas neglābjami iezīmē vienu brīdi manā dzīvē, manā gleznošanā – es pat nevaru iedomāties, ko es īsti gleznošu pēc izstādes. Tādu īstu domu man nav. Es to sajutu arī tad, kad iznāca interviju grāmata, kad iznāca Helēnas [Demakovas] lielā monogrāfija – ka kaut kas tiek apzieģelēts, apzīmogots. Bet nu – es nedomāju, ka kaut kas apstāsies, nē, nē. Vienkārši būs tāda pauze un varbūt arī cits skats uz savu glezniecību, uz to, ko gribu izdarīt. Piedevām arī man ar gleznošanu jāapstājas, jo stāv priekšā nopietni rakstu darbi. Mans pienākums – pabeigt Ievas 18. gadsimta portretu katalogu; ir arī grāmatas, ko pats gribu uzrakstīt. Pirmkārt jau par Kurzemes muižām, tā kā es, iespējams mazliet piebremzēšu ar gleznošu. Bet, lūdzu, nelieciet otas malā! Pēc izstādes otas pie malas nelikšu – man ir daži pienākumi, jāuztaisa dažas klusās dabiņas, dāvaniņas.  Kad noskatījos filmu par Rundāles četriem gadalaikiem un sapratu, kam esat izgājuši cauri... Jā, tas liekas kā fantasmagorija. Šausmīgi bija tad, kad šeit uzspridzināja – te bija kā pēc atomkara, jo visi celmi bija jāuzspridzina. Un dubļi, un grimstošie zābaki.  Tāpēc jo lielāks prieks to visu atcerēties, kā tas reiz bija – kā tādu romānu. Un baudīt to, ka tas viss ir aiz muguras tālu, tālu, tālu. Iedomājieties, kā tas viss pirms piecdesmit, pat sešdesmit gadiem izskatījās. Ārprāts! Kā jums toreiz rokas nenolaidās? Tur jau tā lieta, ka viss notika tik lēnām, tik pamazām, pakāpeniski. Ja mani jau toreiz konfrontētu ar visiem tiem šausmīgajiem etapiem un vēl paziņotu – ziniet, tas ilgs apmēram pusgadsimtu, es droši vien būtu aizbraucis projām no tās pils uzreiz. (Smejas.) Nē, viņa ievilka mani tā lēnām, tā uzmanīgi, ka vairs nevarēja izmukt. Toreiz jau tā atbildības nasta vēl tāda nelikās. Beigu beigās es biju students. Vēl divi gadi pagāja akadēmijā. Bet 1965. gadā no ministru padomes nāca pavēle: tādā un tādā laikā jāatjauno Rastrelli celtne. Uzrakstiet, kas tur būs iekšā, uzrakstiet visu sīki un smalki un pamatojiet, kāpēc tas vajadzīgs. 1965. gads pagāja tādā vājprāta maratonā, rakstot, rakstot, domājot un domājot. Tajā brīdī pils man bija jau gatava – acu priekšā. Tā vīzijas radīšana bija grūta, bet varbūt labi, ka tie apstākļi piespieda to izdarīt. 1966. gadā ne tikai biju uzrakstījis, kā tas būs un kam tur jābūt, bet arī uzzīmēju. Un tas viss tā arī notika. Pagāja "tikai" 50 gadi, un viss bija savā vietā. "Tikai" 50 gadi… Jā... Soli pa solim. Mēs tikko bijām iebraukušas Rundāles pilī, un es tā domāju: cik tas tomēr ir interesanti, ka tu tā staigā pa pili, un viņa tevi ceļ – šī aristokrātiskā vide. Bet jūs savukārt sacījāt, ka pils lielums spiež. Kā tas īsti ir domāts? Pils spieda tajā laikā, kad mēs tajā dzīvojām. Tur ir tā lielā starpība. Šodien nekas nespiež. Staigāju pa pili un baudu. Tīrais prieks. Bet, tā kā toreiz dzīvojām pirmajā stāvā, un viss, kas bija virs mums, bija ar apziņu, ka tas ir neiedomājami draņķīgā stāvoklī, viss ir nobrucis un viss ir šausmīgi… Un ka tas jānoved līdz ideālam stāvoklim. Tagad staigāju un redzu, ka tas ir noticis un ka pils ir vēl skaistāka un vēl piebāztāka ar mantām, nekā savulaik. Labi, bija labas gleznas, trīs Rembranti, bet ar pārējo tur bija ļoti švaki. Smejos, ka toreiz bija tikai pieci pulksteņi, kamēr mums katrā telpā ir vismaz pa vienam. Tagad Rundāles pilī tiks atklāta jūsu izstāde – satiksies divas jums tuvās pasaules, un tas ir ļoti interesanti, jo būtībā abas pasaules – pils un glezniecība – visu laiku ir konkurējušas un bijušas pat greizsirdīgas viena uz otru, jo tad, kad bijāt aizņemts ar pili, nevarējāt atļauties gleznot. Un tagad šajā teritorijā satiksies abas pasaules. Vai jūs pats esat par to domājis, kādas pilij ir attiecības ar jūsu darbiem, kas tapuši visa mūža garumā? Konkurence bija, bet tolaik pils bija pilnībā uzvarējusi. Tā glezniecība kaut kā "ložņāja pa apakšu". Kad tagad taisīju kopsavilkumu izstādei, skatos – jā, tomēr atvaļinājuma laikā pēkšņi tāds izrāviens bijis uz priekšu, kaut viena otra bilde man gāja divus un pat trīs gadus. Uzskatīju, ka pils ir pils, un par glezniecību pagaidām nedrīkst pārāk daudz domāt. Tagad viss atkal ir gandrīz vai otrādi. Pils man ir tāda skaista vīzija, uz kuru es aizeju, pastaigājos un baudu, bet pārējā dzīve ir glezniecība. Izstādē interesanti ir tas, ka vairākos punktos pils ar gleznām savīsies. Ir viena glezna, kas saucas "1737. gads. Vīzija Rundāles pils parkā" par to, kā parks top. Bet otra lieta ir tāda, ka arī visās pārējās bildēs ir ļoti daudz muzeja kolēģu, kuri pozē visādām izdarībām. Tur ir "Piektais bauslis", un tur ir karš, tur ir "Svētais vakarēdiens", tur ir "Golgāta". Viss pa druskai, un kolēģi ir tur ievilkti. Tagad taisu arī tādu pārskatu, kurā visi uzvārdi tiem kolēģiem, kuri ir pozējuši, būs izlikti šajā izstādē, lai viņi var izlasīt un priecāties.  Vispār interesanti: muzejā [nupat] sāk strādāt viena jauna, skaista meitene, kuru es 2006. gadā biju kā mazu, mazu bērniņu biju iekļāvis tādā kompozīcijā, kas saucās "Upuris" – tā bija "Piektā baušļa" sastāvdaļa. Tagad pagājuši 19 gadi, mazā meitenīte kļuvusi jau par jaunkundzi un strādā muzejā. Bet tajā pašā laikā šiem cilvēkiem ir interesanti, viņi redz sevi tajā tālajā perspektīvā, ierauti manā glezniecības pasaulē, un vienlaikus tomēr tā ir Rundāles pils vide un tās darbinieki. Tā ka šī simbioze, personāla ūnija, ir ļoti interesanta. Apbrīnojami, ka šīs divas pasaules satiekas tieši pilī. Jo jums bijušas daudzas izstādes gan Nacionālajā mākslas muzejā, gan Valmierā, gan Madonā, gan Ventspilī. Bet tagad – jūsu Rundāles pilī. Kā šī telpa rezonēs ar jūsu darbiem? Jo pils jau ir pati ar savu raksturu. Kā jūs pats jūtat – kā jūsu darbi tur dzīvos? Man liekas, ka ļoti labi izdevās tos ielikt pirmā stāva telpu rindā un sadalīt pa tēmām. Lauma var apliecināt, ka iznāca pat neticami veiksmīgi. Lauma saka – telpas tā arī paredzētas it kā šādai izstādei. Viss sadalījās tieši līdz pēdējai telpai, tā, kā tam jābūt. Tieši sagrupējās. Un izveidoja savstarpējo saspēli, kas ir ļoti būtiski – ka gleznas sarunājas ne tikai savā starpā, bet arī ar telpu, griestu augstumu un to, kā, no vienas telpas pārejot otrā, atkal sākās cita sajūta. Tur pat sienas tika pārkrāsotas, lai atbilstu noskaņai! Domāju, cilvēkiem būs ļoti interesanti, un katrā ziņā man pagaidām ir liels gandarījums par to, kā viņas šeit iekļaujas. Jūs minējāt – bija laiks, kad glezniecība pils sakarā "klusi ložņāja" pa apakšu. Bet patiesībā jau jūsu glezniecība klusi un anonīmi pili apdzīvojusi jau ilgi pirms izstādes sākuma, ja domājam par otro stāvu. Jūs nekādā veidā neafišējat, bet otrajā stāvā, kur ir Rožu istaba, kur ir hercoga Audienču kabinets un guļamistaba, arī atrodas jūsu gleznas. Labi, tās ir kopijas, bet tie ir jūsu darbi! Ginta man arī pastāstīja skaisto stāstu, ka brīdī, kad reiz kādam smalkam franču vēsturniekam esat izrādījis pili, viņš apstājies pie gleznas Rembranta māte, ļoti uzmanīgi to pētījis un prasījis, kas ir veidojis šo darbu, kas radījis šo kopiju. Un jūs kautrīgi esat teicis: tas esmu es. Un viņš palicis pilnīgi mēms aiz izbrīna. Atceraties šo gadījumu? Jā, jā, jā, tas tāds amizants gadījums. Man jau sagādā prieku tāda maza mistifikācija. Ar to bildi bija ļoti interesanti. Tā ir Gerita Do (Gerrit Dou) glezna. Tur ir jautājuma zīme – vai tā ir Rembranta māte vai nav. Bet tas nav galvenais šajā gadījumā. Bet lieta bija tāda: tajā telpā mums vajadzēja viņu pabeigt un telpu atvērt, un tur bija vajadzīgas mazas bildītes simetrijai. Mums bija trīs viena formāta glezniņas smukos, vienādos rāmīšos, bet nebija ceturtās. Divu dienu laikā uz koka dēlīšu uztaisīju šo te. Piedevām es to gleznoju, izejot no melnbaltas ilustrācijas. Pat nezināju, kā tā izskatās. Bet nu – es kaut kā piedomāju pie Do kolorīta, tāda brūngana un dzeltenīga, uztaisīju, un iznāca ļoti, ļoti pārliecinoši. Pats biju pārsteigts un nevarēju atšķirt no īstās tā laika glezniecības... Man jau patīk tādas mazas mistifikācijas. Tas tāpat kā ar manu "Piekto bausli". Mani vienkārši sajūsmina tas, ka daudzi cilvēki šo nogrimušo pieminekli uzskata, ka viņš tiešām ir tur un ka vajadzētu tikai to dīķi nolaist, un to varēs apskatīt. Neesmu nekāds falsifikators, bet man patīk mazliet izjokot cilvēkus. (Smejas.) Tur jau arī ir tas spēles moments, ka tās gleznas klusi dzīvojušas pilī un arī tajā Rožu istabā, šīs "Trīs mīlestības" un "Četri gadalaiki". Ja ieejam šajā telpā, tur jau nav rakstīts lieliem burtiem: gleznojis Imants Lancmanis. Jūs esat savu daiļradi klusiņām un slēpti izvērsis. Es to ļoti pakļāvu. Paņēmu to nevis pilnā krāsu gammā, bet, piemēram, no griestiem tādu zaļpelēku toni un uztaisīju vienā tonī, līdz ar to glezna vairāk pakļaujas visam kolorītam, tā nekonkurē ar oriģinālajiem griestiem un ir tāds kā papildinājums, kam pārlaiž acis pāri, pat īpaši nemanot. Tāds mans nolūks bija. Uztaisīt kaut ko, bet ko pārāk nemana, ja tieši neieurbjas. Katrā ziņā esmu priecīgs arī tajā punktā, ka varu īpaši neiejaukties izstādē. Zināmā mērā to gaidu kā jauku pārsteigumu, kad cilvēki – Ginta, mana krustmeita, un ka visi tur ņemas un piedalās, ka beigās būs performance ar dažādām dzīvām bildēm, kas paņemtas no manām gleznām. Ļoti jauki. Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.   

Vairumam doktorantūras studijas un doktora grādu ieguvušie simbolizē akadēmiskus panākumus un saistās ar pētniecību un pasniedzēja darbu augstskolās, taču pieredze rāda, ka liela daļa doktorantūras studentu nemaz nesaista savu dzīvi ar zinātni. Vai doktora grāds var būt arī hobijs vai praktisks darbs sabiedrības labā? Ko īsti nozīmē studijas doktorantūrā un cik dažādi var būt doktorantūras virzieni, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Universitātes Doktorantūras skolas direktore, profesore Zanda Rubene, Latvijas Jauno Zinātnieku apvienības priekšsēdētājs, Elektronikas un datorzinātņu institūta pētnieks Oskars Teikmanis un Latvijas Kulturas akadēmijas 2. kursa doktorante Dita Šķēle. Oskars Teikmanis ikdienā nodarbojas ar robotiem un mašīnmācīšanos. Viņš strādā pie metodēm, kā iemācīt robotiem un citām līdzīgām ierīcēm kustēties visādos interesantos un noderīgos veidos. To viņš arī pēta doktorantūras ietvaros Dita Šķēle ikdienā strādā Latvijas dabas fondā, bet doktorantūrā studē Kultūras akadēmijā kino zinātnes jomā. Viņa atzīst, ka laika gaitā gribētu vairāk savu ikdienu saistīt ar kino un akadēmisko vidi. "Man šķiet, ka doktorantūra ir labs veids, kā nodrošināt sev tādu intelektuālu spriedzi, jo rakstīšana vismaz mani ļoti audzina.  Pētniecības process, kas nozīmē, ka man ir jālasa, šī informācija ir kaut kādā veidā jāstrukturē, man šai iegūtajai informācijai ir jāliek klāt tas, ko es par to domāju, un jāmācās arī skatīties filmas un tās analizēt. Tad es bieži vien sevi pieķeru tādā paviršumā, gan tajā, ka es nevaru koncentrēties. (..) Man šķiet, ka tas ir ļoti labs vingrinājums rakstura audzināšanai, bet, protams, nav jābūt doktorantūrā, lai to darītu. Vienkārši akadēmiskā vide, kurā es redzu, ka citi to dara un ka citi ir ļoti ieinteresēti, tas arī motivē," vērtē Dita Šķēle. "Ar laiku sapratu, ka mani uzrunā brīvības sajūta, ko var iegūt no pētniecības, ka es jau esmu izstudējis kaut ko ļoti tehnoloģisku tehniski sarežģītām lietām, mani interesētu tas, ka es tagad varu vienkārši skatīties, kuros virzienos iespējams iet ar šīm zināšanām. Tajā brīdī sapratu, ka pētniecība ir tas formāts, kā ar inženierzinātnēm var ļoti interesantos veidos nodarboties un ieviest savā dzīvē tādu nedrošības aspektu, nedaudz azartu," pieredzē dalās Oskars Teikmanis. Kas īsti ir doktorantūras laiks - tā ir intelektuālā spriedze un brīvības sajūta, interesants hobijs vai neiztrūkstošs ķieģelītis karjeras kāpnēs?  "Doktorantūras uzdevums ir sasniegt divus rezultātus. Viens rezultāts ir pētījums par robotiku, par kino, un otrs ir palīdzēt tapt pētniekam. Un tas pētnieks būtībā ir akadēmiski domājošs, precīzus spriedumus veidojošs, zinātkārs cilvēks. Latvijā vidēji 35 gadus vecs. Jaunais doktors ir no ļoti smalka klubiņa, "crem de la crem" no visas sabiedrības, jo mums Latvijā zinātņu doktoru diemžēl ir pārāk maz. Ja vidēji Eiropas Savienībā tas ir 1% no populācijas, mums ir 0,4%. Mums ir par maz," norāda Zanda Rubene. Viņa atsaucas uz raidījumus Zināmais nezināmajā, kurā bija saruna par lāčiem Latvijā, kurā minēja, ka Latvijā ir 150 lāči. "Mana tēze ir tāda, ka satikt lāci Latvijā ir aptuveni tikpat liela iespēja kā satikt šajā gadā aizstāvējušos doktorantu, jo 2023. gada statistika ir tāda, ka aizstāvējās 158 jaunie zinātņu doktori, lai gan iestājās 822. Būtībā mūsu šī brīža likumdošana ir izveidota tā, ka tas procents, kuri patiešām iegūst doktora grādu no kopējā doktorantu skaita, ir visai neliels. 2023. gadā bija 3350 doktoranti Latvijā," atklāj Zanda Rubene. "Tas ir iemesls, kādēļ no šī gada esam uzsākuši jaunā doktorantūras modeļa īstenošanu un ir lielas cerības, ka to lāčiem līdzīgo kļūs arvien vairāk." Par to, kāpēc cilvēki izvēlas studēt doktorantūrā, Zanda Rubene atsaucas uz kādu konferencē dzirdētu britu profesora teikto, ka ir trīs iemesli - statuss, nauda vai prieka pēc, vislabāk, ka visi šiem iemesli ir kopā.  Oskars Teikmanis papildina, arī atsaucoties uz sarunām ar citiem doktorantiem, ka viens no populārākajiem iemesliem doktorantūras studiju izvēlei ir prieka aspekts.  Noslēgumā zinātnes ziņas Kas ir 21. gadsimta, kā arī visu laiku citētākās zinātniskās publikācijas? Kāds tam var piekrist, kāds ne, bet skaidrs ir tas, ka, virzoties uz priekšu zinātnē un tiecoties pēc doktora vai vēl augstāka akadēmiskā grāda, aizvien lielāka nepieciešamība ir pēc zinātniskām publikācijām. Un šoreiz tieši par publikācijām aizvadītās nedēļas laikā ir bijis vēstīts vietnē “Nature”, aprakstot gan 21. gadsimta, gan arī visu laiku citētākās zinātniskās publikācijas. Un tas arī ir skaidrs - jo vairāk uz kādu zinātnisko publikāciju kāds atsaucas, to citē, jo nozīmīgāk tā tiek vērtēta. Aizvadīts pasaulē pirmais pusmaratons, kurā piedalījušies roboti Vietnē “Kursors.lv” aprakstīts, ka aizvadītajā sestdienā, 19. aprīlī, Pekinas tehnoloģiju centrā “E-Town” risinājies pasaulē pirmais pusmaratons, kurā piedalījušies roboti. Skrējienā kopumā piedalījies 21 cilvēkveidīgais robots, kas sacenties ar vairākiem tūkstošiem cilvēku. Tiesa, pēc šī pasākuma secinājums ir viens - vēl tāls ceļš ejams, līdz roboti sastādīs nopietnu konkurenci dzīviem sportistiem. Kāpēc žāvāšanās ir lipīga? Vietnē “Live Science” vēstīts par žāvāšanos un tās “lipīgumu”, un to vairums būt pamanījis - līdzko nožāvājas viens, tā drīzumā gribas žāvāties citam, un tas raksturīgi ne tikai cilvēku, bet arī citu dzīvnieku sugu vidū. Izrādās, ka liela nozīme šeit ir smadzeņu šūnām, ko sauc par spoguļneironiem, un tieši spoguļneironi reaģē uz darbībām, ko mēs novērojam citos. Kā norādījis psihiatrs Čārlzs Svīts - kad kāds žāvājas, tad šie spoguļneironi “uzliesmo” (ar to domāts, ka tie vienkārši aktivizējas).  Zinātnieki ieguvuši līdz šim pārliecinošākos pierādījumus par dzīvību uz citas planētas Šī vēsts aizvadītās nedēļas laikā pāršalca daudzas zinātnes vietņu lappuses un arī pašmāju tīmekļa vietnes. Proti, zinātniekiem izdevies rast spēcīgākās norādes par bioloģisko aktivitāti, tātad dzīvības pastāvēšanu, ārpus Saules sistēmas, un te runa ir par eksoplanētu K2-18b.  

“Traumas, lauztas rokas un deguns. Vairākas reizes esmu bijis reanimācijā. Un, kad runāju ar psihologu, viņš pateica, ka esmu dopamīna narkomāns. Vienkārši — tu saņem to sajūtu, tās emocijas, un tas ir pats galvenais,” rubrikā “Dzīvei nav melnraksta” stāsta Daniils Vesnenoks. Pirms aptuveni trim gadiem Daniils sāka arvien mazāk pievērsties cīņām, jo vairs nespēja apvienot vairākas lietas. Pēc aktīvās sporta karjeras viņš pievērsās cīņu sporta popularizēšanai Latvijā. Tagad viņš pats organizē cīņu pasākumus un sniedz platformu jaunajiem cīkstoņiem. Neskatoties uz organizatoriskajiem pienākumiem, pēc vairāku gadu pārtraukuma viņš šogad atgriezīsies ringā. #dzīveinavmelnraksta

Kārtība un tās ieviešana mājās var palīdzēt harmonizēt dzīvi. Kā izveidot mājokli, kurā paši visu vienmēr varam atrast, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas interjera dizainere, ainavu arhitekte Ilze Tola un dizaina eksperte, interjera un lietu dizainere Latvijas Dizaineru savienības valdes priekšsēdētājas vietniece Barbara Freiberga. Ilze Tola norāda, ka pirmām kārtām ir mājās jādomā par funkcionalitāti, jo māja mainās. "Ja jūs dzīvojat divatā, māja ir citāda. Tikko mājā ierodas vēl bērni, māja pilnība maina savu funkcionalitāti un jūs arī saprotat, ka tās lietas, ko darījāt un kā uzvedāties, kad bijāt divi, ir savādāk, nekā, kad esat četri, vai jums vēl ir suns vai vēl kāds mājdzīvnieks," atzīst Ilze Tola. Vienkāršs ieteikums - kad iet cauri mājai, lai pa vidu nebūtu ne galds, ne lete, ne kādi krēsli, lai var iziet taisni cauri, lai nekas netraucē. "Viskaitinošāk ir, kad ej un vienmēr kaut kas ķeras, kaut kādi priekšmeti atrodas," norāda Ilze Tola. Tālāk var domāt, ka sakārtot lietas, kas traucē. Barbara Freiberga neslēpj, ka dizaineriem var būt tieši tāpat, kā visiem cilvēkiem jeb kā kurpniekam ar kurpēm… Viņa aicina izveidot sarakstu ar lietām, kas palīdz dzīvot un kas traucē dzīvot. Tad veidojas kopaina, kas notiek dzīvoklī vai mājvietā.  "Kad to var ieraudzīt pats uz papīra, tad arī pašam ir vieglāk soli pa solim sākt to novērst," bilst Barbara Freiberga. "Nākamais ir "iekāpt dizainera kurpēs" un pajautāt sev, kur ir problēma, kāds varētu būt risinājums un pamēģināt to ieviest. Varbūt nestrādā, tad pamēģināt ieviest nākamo risinājumu." 

Politiķi ceļ trauksmi un biedē ar izmiršanu, vecāki krata galvas, cik ilgi var gaidīt tos mazbērnus, mēs esam aizņemti ar citām lietām. Vienkārši tusējam un baudām dzīvi? Jā, arī. Bet vēl mēs ne tikai labi izsargājamies, bet nervozējam - vai man pietiks naudas, vai būšu laba mamma vai es to gribu un vai vispār vajag? Raidījuma vadītāja Nansija Garkalne sarunā ar divu bērnu māmiņu Sailu Mikuli un feminisma un dzimtes studiju pētnieci Ketrisu Petkeviču meklē atbildes uz jautājumiem, kāpēc jaunieši izvēlas radīt vai neradīt bērnus, vai tas var būt pienākums un vai mēs domājam drusciņ par daudz un par ilgu? #SIF_MAP2024

Ģeneratīvā māksla ir jauns jēdziens, kas radies 21. gadsimta pagājušajā desmitgadē, taču pati ģeneratīvās mākslas prakse tiek datēta ar pagājušā gadsimta 60. un 70. gadiem un faktiski ir sākusies konceptuālisma ietvaros. Vienkāršoti runājot, ģeneratīvā māksla ir tāda māksla, kur mākslinieks izmanto kādu autonomu sistēmu mākslas darba radīšanai. Protams, mūsdienās tas ir visvairāk saistīts ar mākslīgo intelektu un tehnoloģiskajiem rīkiem, bet 20. gadsimta otrajā pusē tās varēja būt formulas, algoritmi, arī dabas parādības vai bioloģiskas parādības, kas autonomi, neatkarīgi no mākslinieka, ietekmēja mākslas darbu. Protams, ģeneratīvajai mākslai radusies arī definīcija. Tā gan ir diezgan plūstoša, bet pašlaik tā skan apmēram tā: ģeneratīvā māksla ir postkonceptuāla māksla, kas kopumā vai daļēji ir radīta ar autonomu sistēmu palīdzību. Definīcijā tiek uzsvērts, ka šīs autonomās sistēmas noteikti ir nehumānas - ka tā nav cilvēciska būtne un ka šai sistēmai tiek uzticēts noteikt mākslas darba izskatu: noteikt mākslas darba plastiskās vērtības, estētiku, formu, kas citkārt ir ekskluzīva mākslinieka prerogatīva.  Mākslas zinātniece Inga Šteimane uz diskusiju par ģeneratīvo mākslu aicinājusi četrus tās praktizētājus: mākslinieku un komponistu Voldemāru Johansonu, mākslinieku un Latvijas Mākslas akadēmijas pedagogu Gintu Gabrānu, radošo risinājumu aģentūras Wrong radošo direktoru Oskaru Cirsi un komponistu Platonu Buravicki.   

Šobrīd Latvijā tiek vākti ziedojumi, lai attīstītu vidi, kur vīriešiem, kas nereti saskaras ar sociālo tabu runāt par savu emocionālo pasauli, būtu iespējas jebkurā brīdī saņemt atbalstu. Plašāka saruna par kampaņu raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas kampaņas vēstnesis un vloga "Emocijām dzimumu nav" vadītājs Armands Simsons, apmācību vadītāja, klīniskā psiholoģe un pārraudze, kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas speciāliste un supervizore Marija Ābeltiņa un biedrības "Ogle" pārstāvis Jānis Cepurītis. Jānis Cepurītis skaidro, ka jau otro gadu noris kampaņa, lai palīdzētu vīriešiem risināt mentālās veselības problēmas, jo statistika ir bēdīgā saistībā ar vīriešu pašnāvībām, katru  gadu zaudējam vairāk nekā 200 vīriešus. "Kopā mēģinām destigmatizēt šo tēmu. Runājam par tēmām atklāti, jo statistika rāda, ka tikai 18 % vīriešu saka, ka saņems atbalstu no ģimenes un draugiem, ka būs bēdīgi. Cenšamies runāt, lai vide būtu pozitīvāka. Lielākā problēma, ka nerunājam," skaidro Jānis Cepurītis. Armands Simsons mudina meklēt palīdzību un arī dalās personīgā pieredzē, ka meklējis palīdzību brīdī, kad bijis "štruntīgi". "Protams, cilvēks prieks, cilvēks pozitīvisms... Tas tā nav, mēs nevaram iet visu laiku vertikālā līknē augšā. Tā nenotiek dzīvē, ir normāli, ka kaut kad iesēžamies ragaviņās un pabraucam lejā. Vienīgais ir jautājums, cik ātri ar tām ragaviņām atļausimies braukt. Nevajag," vērtē Armands Simsons. Marija Ābeltiņa atzīst, ka skaudrā statistika, kas saistīta ar pašnāvību risku vīriešiem ir saistīta ar to, cik ātri cilvēki atļaujas meklēt palīdzību un cik ilgi cieš. "Mums Latvijā ir ciešanu kults, pat, ja tu jūties slikti, no sākuma, kā likums, to noliedz, izliksimies, ka nav, tad pacietīsimies vēl un vēl, un vēl. Tam nāk klāt visiem zināmā statistika ar alkohola lietošanu un citas stratēģijas, kas ir neveiksmīgas stratēģijas, kā tikt galā ar stresu. Vienkāršā un veiksmīgā stratēģija – palūgt palīdzību, meklēt arī profesionālu palīdzību – tiek atlikta," norāda Marija Ābeltiņa.

Pievēršamies robotiem, datoriem un tehnoloģijām, ko esam radījuši un turpinām radīt savai ērtībai. Viens no 2024. gada izceltajiem atklājumiem zinātnē Latvijā ir robots, kurš saprastu vienkāršā dabiskā valodā izteiktas instrukcijas.  Tas būtu īpaši noderīgi dažādu dienestu darbā un dinamiskos apstākļos, piemēram, dabā. Kā sazinās robots un cilvēks? Kopā ar robotikas un mašīnmācīšanās ekspertiem un pētniekiem skaidrojam, cik viegli vai grūti robotam ir saprast cilvēka norādes. Stāsta Elektronikas un datorzinātņu institūta vadošais pētnieks un direktors Modris Greitāns un Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorijas vadošais pētnieks Guntis Bārzdiņš. "Robotika nav atrisināts jautājums. Robotus fiziski jau mēs protam uztaisīt, bet viņiem iedod šo saprašanu par pasauli, kas ir valoda, savienota ar redzi, tas vēl īsti nav atrisināts. Šie jēdzienu vektori, kas mūsu projektā, labi izdevās savienot to, ko mēs tekstā runājām - ābols, galds un tamlīdzīgi - ar 3D telpas pikseļiem jeb vokseļiem, viņiem piekārtot šos jēdzienu vektorus, kurš pikselis, vokselis ir ābols, kurš ir galds, tas kaut kādā ziņā ir varbūt ja ne unikāls Latvijai, tad katrā ziņā  mēs esam tālu tikuši," atzīst Guntis Bārzdiņš. "Līdz tam brīdim, lai robots domātu un dzirdētu, un redzētu tikpat efektīvi kā cilvēks, ir vēl diezgan tāls ceļš manā skatījumā ejams, kaut vai tāpēc vien, ka nu tas enerģijas daudzums, ko patērē cilvēks to visu izdarot, un tas enerģijas daudzums, ko šobrīd vēl patērē robotus ar savu mākslīgo intelektu ir 10000 reižu atšķiras. Ir kur kļūt efektīvākiem," piekrīt Modris Greitāns. -- Bet vispirms par to, ko tomēr robotam ir sarežģīti apgūt un vēl viņam nevar uzticēt. Stāsta Rīgas Tehniskās universitātes profesoros Agris Ņikitenko. Kā arī izzinām unikālu valodu, ko cilvēks radījis pēdējā gadsimta laikā - programmēšanas valodu. Ne gluži valoda, bet saziņas veids, kas sastāv no nullēm un vieniniekiem jeb binārā koda, ir pamatā ikviena datora programmai. Kā cilvēks radīja saziņas veidu ar datoru, proti, programmēšanu un  algoritmus,  lai to saprastu šī mašīna, skaidros uzņēmuma "Longenesis" izpilddirektors un LU pētnieks Emīls Sjundjukovs. Programmētāji aizvien turpina izstrādāt jaunas un jaunas programmas, kas varētu aizstāt minēto skaitļu virknes, lai cilvēks spētu savā dzimtajā valodā pateikt datoram, ko tam darīt. Te mēs nerunājam par mākslīgo intelektu, kas, protams, ir saistīts ar datoriku, bet šoreiz aplūkojam to, kā cilvēks lika un liek datoram veikt konkrētas funkcijas.

Šonedēļ uz kino ekrāniem nonāks pirmā 2025. gada Latvijas filma – komēdija "Vecāku sapulce" - aktuāls un ironijas piepildīts stāsts, kas ļauj ar vieglu humoru no malas paraudzīties uz sevi un apkārtējiem un kopā ar aktieriem Sandiju Dovgāni, Elitu Kļaviņu, Mārtiņu Kalitu, Dārtu Daneviču, Lauri Dzelzīti un citiem pārvarēt pat visbezcerīgāko no vecāku sapulcēm, norāda filmas veidotāji. Orests Silabriedis "Pa ceļam ar Klasiku" uz sarunu aicināja filmas režisori Martu Elīnu Martinsoni. Orests: Es tagad domāju, kā lai šī filma sasniedz tos adresātus, kas varbūt spētu ieskatīties un saprast, ka tas ir par viņiem daudz vairāk nekā viņi varbūt vēlētos. Marta Elīna: Es teiktu, ka šī ir tāda filma, kuru ir vērts visiem iet skatīties, pat ja pašam nav pieredzes ar vecāku sapulcēm. Man, piemēram, tādas nav, man ir tikai caur draudzenēm un kolēģiem un viņu stāstiem, bet man ir pieredze ar mājas sapulcēm, ar darba sapulcēm. Tās pamatproblēmas bieži vien ir ļoti, ļoti līdzīgas. Tā ka es teiktu, ka jebkurš, kurš ir bijis kādā sapulcē, varēs te atrast kaut ko varbūt par sevi un, viennozīmīgi, par citiem. Vieglāk jau šajos tēlos ir pamanīt citus. Orests: Šoreiz tas pat ir adresēts ne tik daudz klases audzinātājiem, kā, man šķiet, pašiem vecākiem. Pirmīt Maruta Rubeze man aizkadrā jautāja, vai es arī savulaik gāju uz vecāku sapulcēm – jā, es gāju, bet mēs gājām divatā ar dzīvesbiedri, jo tad bija smieklīgi. Ja iet pa vienam, tad nav smieklīgi. Tad var arī vienā brīdī izlēkt pa logu aiz tā, kas tur notiek. Druscīt jau tāda zvēru dārza sajūta ir. Es tiešām brīnos, ja tev pašai nav vecāku sapulču pieredzes, kā var tik ārkārtīgi precīzi nolasīt. Varbūt vienkārši ir jāpēta cilvēka daba? Marta Elīna: Jā, un, protams, Lindas Rudens scenārijs. Kā viņa arī minēja, ka viņas mamma ir ilgstoši ir strādājusi skolā un arī strādā, tad viņa daudz ko ir uzķērusi. Bet tie tēli – viņi jau bija tik labi sarakstīti, ka mēs ar aktieriem viņus tikai tā aizvien apdzīvojām, un katram uzreiz radās tā sava asociācija. Es biju visiem uztaisījusi dosjē, kur ir viņu aptuveni mīļākā mūzika, profesija un vēl viss kas. Bildīšu moodbordi, lai var vieglāk iejusties. Varēja just, ka aktieri ļoti bija "paķēruši" to, kas tur ir iekšā. Man arī liekas, ka tas viss ir ļoti atpazīstami. Orests: No vienas puses, varētu domāt, ka arhetipi, no otras – visi ir neticami dzīvi cilvēki. Tā tava cilvēku novērošana. Vai vari pastāstīt, kā tā notiek? Vai ir kāds īpašs mehānisms, kā tu skaties uz dzīvi sev apkārt? Marta Elīna: Pārsvarā pa pilsētu es pārvietojos ar austiņām uz ausīm, tāpēc es bieži vien skatos uz dzīvi kā tādu mēmo kino vai videoklipu. Reizēm ir interesanti, ka tieši tādas fiziskas lietas, kas aktieriem ir ļoti noderīgas un ļoti patīk – tās var pamanīt, ja tu nedzirdi to, kā cilvēks runā, bet tu tikai redzi, kā viņš sēž, kā reaģē. Daudz izdara arī paši aktieri, man patīk ar viņiem ilgi runāt, bieži vien aizsūtīt kādas referenču filmas vai seriālus. Man reizēm nav bail pārspīlēt, un tas komēdijā strādā, jo dzīvās sejas un dzīvās grimases jau ir tas, kas to nodod. Vienkārši es pati zinu, ka no manas sejas pārsvarā var nolasīt visas emocijas, tāpēc ir labāk dažreiz zoomā būt bez kameras, jo es zinu – pat ja es nobolīšos vai nopūtīšos... Un šeit es teicu aktieriem: "Dariet to visu, un nevis tā pieklusināti, bet no sirds!". * "Vecāku sapulces" scenārija autore ir Linda Rudene, operators – Aigars Sērmukšs, komponists – Edgars Šubrovskis, montāžas režisors – Andris Grants, mākslinieks – Jānis Bijubens, kostīmu mākslinieces – Ieva Kauliņa un Jūlija Volkinšteine, grima māksliniece – Maija Gundare, filmas producenti – Inese Boka-Grūbe un Gints Grūbe, izpildproducente – Ilze Krūmiņliepa.    

Demence ir smadzeņu darbības traucējumi, kas izsauc neatgriezeniskus, pieaugošus un daudzpusīgus kognitīvo jeb prāta funkciju traucējumus. Kā atpazīt demenci, kādas ir profilakses, ārstēšanas un aprūpes iespējas, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Nacionālā psihiskās veselības centra ambulatorā centra "Veldre" vadītājs, profesors Māris Taube, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore, neiroloģe Zanda Priede, ģimenes asistente Inese Raisa-Reisa. "Mums sabiedrība vēl nav toleranta pieņemt slimus cilvēkus. Mēs kaut kā esam pieņēmuši invalīdus ratiņkrēslā, pieņēmuši bērnus. Pret viņiem ir - jā, viss ok. Bet garīgi slimus cilvēkus, dementus cilvēku mēs noliedzam, viņi ir it kā ārpus sabiedrības, tiek it kā nošķirti," vērtē Inese Raisa-Reisa. "Tuviniekiem, ja viņi nezinās demences parametrus, pazīmes, rīcību viņi nonāk īstā ellē. Viņiem ir jāzina nianses, ļoti ir daudz par šo slimību. Ja jums tuvinieks ir ar demenci, jums šī slimība ir jāzina no a līdz z. Tieši tuviniekiem," pieredzē dalās Inese Raisa-Reisa. "Jums ir jāzina, ka dements cilvēks uz balta šķīvja pārtiku nesaredz. Ja jūs gribat ar viņu kāpt liftā, kur priekšā ir spogulis, viņš ieķersies durvīs un iekšā nekāps, jo viņam likties, ka tas ir pārpildīts ar cilvēkiem, kaut gan tas ir viņa attēls spogulī. Jūs nevar mājās likt melnu paklāju vai iet, kur tepiķīši melni, jo cilvēkam tas izraisīs paniku un bailes, jo liksies, ka tur ir bedre. Demences slimība ļoti izmaina uztveri, smaržu, ožu, garšu, saprašanu, izprašanu. Piederīgajiem ir ļoti jāiepazīst šī slimība, lai spētu būt līdzās." Ārsti mudina domāt par veselīgu dzīves veidu, lai izvairītos no saslimšanas ar demenci. Kustības, atteiksānās no kaitīgiem ieradumiem uzlabo dzīves kvalitāti arī demences slimniekiem. Inese Raisa-Reisa mudina izprast slimību un mīlēt saslimušo tuvinieku, lai cik viņš nesagādā rūpes un raizes. Vienkārši būt mīļiem.

Krustpunktā uzmanības centrā šodien valoda. Latviešu valoda kā viena mūsu lielākajām vērtībām, kas ir kopjama un sargājama, vienlaikus, būtiski, lai visi arī spētu šajā valodā saprasties. Valsts iestāžu saziņa ar sabiedrību nereti notiek tik grūti uztveramā valodā, ka daudziem nolaižas rokas, mēģinot saprast, ko ierēdnis īsti ir mēģinājis pateikt. Par valodu – vienkāršo un sarežģīto, kopjamo un aizsargājamo, saruna ar valodnieci Aigu Veckalni.    

Krustpunktā uzmanības centrā šodien valoda. Latviešu valoda kā viena mūsu lielākajām vērtībām, kas ir kopjama un sargājama, vienlaikus, būtiski, lai visi arī spētu šajā valodā saprasties. Valsts iestāžu saziņa ar sabiedrību nereti notiek tik grūti uztveramā valodā, ka daudziem nolaižas rokas, mēģinot saprast, ko ierēdnis īsti ir mēģinājis pateikt. Par valodu – vienkāršo un sarežģīto, kopjamo un aizsargājamo, saruna ar valodnieci Aigu Veckalni.    

Kā personīgie apsvērumi un individuālā pieredze konfliktē ar vispārpieņemto un zinātniski pierādīto? Viens no skaidriem piemēriem šādai divu pasauļu sadursmei un sabiedrības polarizācijai bija Covid vakcinācija, kad ne viens vien Latvijas iedzīvotājs atturējās vai vilcinājās sekot ārstu un institūciju norādēm. Arī šobrīd ik pa laikam ziņās dzirdam stāstus par cilvēkiem, kas atteikušies vakcinēties paši vai arī vakcinēt savas atvases, un tas liek lauzīt galvu dažādām nozarēm.  Latvijas Universitātes pētnieki ir padziļināti skaidrojuši argumentus un motivāciju nevakcinēties un sniedz savus priekšlikumus, kā nākotnē uzlabot saskarsmi starp sabiedrību un valdību.  Kā sabiedrība var vienoties par tādiem pasākumiem kā kolektīvā imunizācija, ja katram pieredze un viedokļi atšķiras? Ko par to saka psihologi, sabiedrības veselības pētnieki un filozofi? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore un Sabiedrības veselības institūta direktore Anda Ķīvīte-Urtāne, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks, Latvijas Kultūras akadēmijas un Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs Andrejs Balodis, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs un pētnieks Uldis Veigners un Latvijas Universitātes profesors un vadošais pētnieks sociālajā psiholoģijā un politikas psiholoģijā Ģirts Dimdiņš. Iesākumā par kosmosu, Sauli, tostarp pavadoņiem, jaunumi šīs nedēļas zinātnes ziņās. NASA zonde aizlidojusi Saulei tuvāk nekā jebkurš cits kosmosa kuģis. Šīs nedēļas sākumā zinātnes tīmekļa vietnē “Nature” nonākusi vēsts par sasniegumiem kosmosa industrijā, kas realitātē notikuši jau gada beigās, Ziemassvētku laikā, bet publikācija tapusi mazliet vēlāk. Proti, 24. decembrī Nacionālās aeronautikas un kosmosa administrācijas jeb NASA zonde “Parker Solar Probe” jeb Pārkera Saules zonde izspraukusies cauri Saules atmosfērai, nonākot zvaigznei Saulei tuvāk , nekā jebkad ir bijis kāds cits kosmosa kuģis. Nedēļas kosmosa foto: aprit 10 gadu, kopš Habla kosmiskais teleskops novērojis kosmosa milžus - Jupiteru, Saturnu, Urānu un Neptūnu. Saistībā ar otru kosmosa stāstu jāmin, ka viena tā daļa saistīta ar faktiem, ko gadu gaitā pētniekiem par lielajām planētām izdevies noskaidrot, bet otra puse ir arī tas, ka planētas ir… skaistas. Un, ja vēl teleskopa novērotas un atsevišķos brīžos attēlu veidā iemūžinātas planētas saliek kopā, tad izveidojas brīnišķīga fotomontāža, kas varētu kalpot pat kā apsveikuma kartīte svētkos. Taču svarīgāka ir attēlu zinātniskā nozīme, jo ne jau tikai prieka pēc Habla teleskops fiksējis planētas projekta OPAL ietvaros. Plutons, iespējams, ir notvēris savu pavadoni Haronu ar īsu kosmisku “skūpstu”.  Kosmosa stāsts Nr. 3 - par to, kā pundurplanēta Plutons ticis pie sava pavadoņa. Pagājušajā nedēļā, skaidrojot dažādās teorijas, kā planētas tikušas pie pavadoņiem, pieminēju to, ka saskaņā ar vienu no teorijām nozīme ir Hilla sfēras jeb gravitācijas ietekmes rādiusam, citiem vārdiem - minimālajam attālumam, lai planēta pavadoni noturētu orbītā. Vienkāršoti sakot - planēta “notver” pavadoni savā ietekmes zonā.  

Apvienoto Nāciju Organizācija 2025. gadu pasludinājusi par Starptautisko Kvantu zinātnes un tehnoloģiju gadu. Ne reizi vien dzirdēts, ka kvantu tehnoloģijas radīs tādu apvērsumu, kāds nav piedzīvots kopš industriālās revolūcijas laikiem. Kā kvantu atklājumi mainīs mūsu dzīvi tuvākajās desmitgadēs? Kā soli pa solim esam nonākuši pie tām zināšanām, kādas mums ir par kvantu mehāniku un kvantu fiziku šodien, un kāds tad izskatās kvantu dators? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro fiziķis, Latvijas Universitātes tenūrprofesors Vjačeslavs Kaščejevs un un matemātiķis, datorzinātnieks Latvijas Universitātes profesors Andris Ambainis. Interesants atklājums matemātikā - parādījusies jauna figūra Formas, kuras  sen jau eksistē dabā, ir piesaistījušas matemātiķu interesi tādā veidā, ka vienu šādu formu, ievietojot to ģeometrisko figūru grupā, zinātnieki pagājušajā gadā tai devuši jaunu nosaukumu – mīkstā jeb noapaļotā šūna. Kāda tā izskatās un  kāpēc kādu dabā sen esošu formu eksakto zinātņu pārstāvji sāka daudzināt tikai tagad. Par to stāsta matemātiķis un datu zinātnieks Jānis Lazovskis. Ja ir viegli saprast, kāds izskatās kubs, trijstūris, aplis vai rombs, tad kāda  forma ir mīkstajai jeb noapaļotai šūnai – figūrai, par kuru apraksti parādījās 2024. gadā, kad matemātiķu grupa no Ungārijas, sadarbojoties ar Kalifornijas mākslas institūta  arhitektiem, paziņoja par šo figūru. Vienkārši sakot, tas ir kā ķieģelis ar noapaļotiem stūriem, taču figūrai ir vairākas formas. Dabā šo mīksto šūnu var ļoti labi redzēt čiekura zvīņās,  gareniskā sīpola šķērsgriezumā vai graudu formā. Matemātiķi ir arī atklājuši, ka ar šādām it kā neregulārām figūrām, var pilnībā noklāt laukumu. Tālāk matemātiķi pēta, cik lielā mērā var ņemt kādu mīkstās šūnas figūru un to stiept un liekt, lai iegūtu pēc iespējas lielāku izklātu laukumu, jeb mozaīkas režģi. Lai arī tikai nesen šāda figūra tika pie sava nosaukuma, tas nenozīmē, ka ārpus dabas formām cilvēki to nav izmantojuši. Mīkstās šūnas var sastapt austrumu tautu ornamentos, matemātiķi kā šīs figūras paraugu min irākiešu izcelsmes Lielbritānijas arhitektes Zahas Hadidas projektētās ēkas. Šīs arhitektes, kuru dēvē par līkņu karalieni, kontā ir Londonas akvacentrs ar formu kā zirga sedliem vai Riversaidas muzejs Glāzgovā, kura centrālā fasāde atgādina temperatūras līkni vai kardiogrammas pierakstu.   Raidījums skan Zvaigznes dienā, svētki nosvinēti un beidzot dienas kļūst garākas. Par cik minūtēm diena kļūst garāka, vaicājam Astronomijas biedrības pārstāvim Mārtiņam Gillam.

Apvienoto Nāciju Organizācija 2025. gadu pasludinājusi par Starptautisko Kvantu zinātnes un tehnoloģiju gadu. Ne reizi vien dzirdēts, ka kvantu tehnoloģijas radīs tādu apvērsumu, kāds nav piedzīvots kopš industriālās revolūcijas laikiem. Kā kvantu atklājumi mainīs mūsu dzīvi tuvākajās desmitgadēs? Kā soli pa solim esam nonākuši pie tām zināšanām, kādas mums ir par kvantu mehāniku un kvantu fiziku šodien, un kāds tad izskatās kvantu dators? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro fiziķis, Latvijas Universitātes tenūrprofesors Vjačeslavs Kaščejevs un un matemātiķis, datorzinātnieks Latvijas Universitātes profesors Andris Ambainis. Interesants atklājums matemātikā - parādījusies jauna figūra Formas, kuras  sen jau eksistē dabā, ir piesaistījušas matemātiķu interesi tādā veidā, ka vienu šādu formu, ievietojot to ģeometrisko figūru grupā, zinātnieki pagājušajā gadā tai devuši jaunu nosaukumu – mīkstā jeb noapaļotā šūna. Kāda tā izskatās un  kāpēc kādu dabā sen esošu formu eksakto zinātņu pārstāvji sāka daudzināt tikai tagad. Par to stāsta matemātiķis un datu zinātnieks Jānis Lazovskis. Ja ir viegli saprast, kāds izskatās kubs, trijstūris, aplis vai rombs, tad kāda  forma ir mīkstajai jeb noapaļotai šūnai – figūrai, par kuru apraksti parādījās 2024. gadā, kad matemātiķu grupa no Ungārijas, sadarbojoties ar Kalifornijas mākslas institūta  arhitektiem, paziņoja par šo figūru. Vienkārši sakot, tas ir kā ķieģelis ar noapaļotiem stūriem, taču figūrai ir vairākas formas. Dabā šo mīksto šūnu var ļoti labi redzēt čiekura zvīņās,  gareniskā sīpola šķērsgriezumā vai graudu formā. Matemātiķi ir arī atklājuši, ka ar šādām it kā neregulārām figūrām, var pilnībā noklāt laukumu. Tālāk matemātiķi pēta, cik lielā mērā var ņemt kādu mīkstās šūnas figūru un to stiept un liekt, lai iegūtu pēc iespējas lielāku izklātu laukumu, jeb mozaīkas režģi. Lai arī tikai nesen šāda figūra tika pie sava nosaukuma, tas nenozīmē, ka ārpus dabas formām cilvēki to nav izmantojuši. Mīkstās šūnas var sastapt austrumu tautu ornamentos, matemātiķi kā šīs figūras paraugu min irākiešu izcelsmes Lielbritānijas arhitektes Zahas Hadidas projektētās ēkas. Šīs arhitektes, kuru dēvē par līkņu karalieni, kontā ir Londonas akvacentrs ar formu kā zirga sedliem vai Riversaidas muzejs Glāzgovā, kura centrālā fasāde atgādina temperatūras līkni vai kardiogrammas pierakstu.   Raidījums skan Zvaigznes dienā, svētki nosvinēti un beidzot dienas kļūst garākas. Par cik minūtēm diena kļūst garāka, vaicājam Astronomijas biedrības pārstāvim Mārtiņam Gillam.

Vēdera aortas aneirisma ir ļoti bīstama slimība, jo plīsuma gadījumā, izdzīvo tikai puse pacientu. Tātad ir svarīgi līdz šādam stāvoklim nenonākt. Kā to izdarīt, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Radioloģijas centra vadītāja, invazīvā radioloģe Aina Kratovska un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas asinsvadu ķirurģe Patrīcija Ivanova. Patrīcija Ivanova skaidro, ka aorta ir vislielākais asinsvads, kas ir cilvēka organismā.  Anērisms - paplašināšanās. Kāpēc bīstams? Cilvēki parasti baidās no pretējā, ka slēdzās asinsvads sirdī vai galvā. Par anērismu runā retāk. "Diemžēl pie šīs slimības mirstības rādītāji ir augsti un plīsums ir kā katastrofa. Tā ir ļoti dramatiska iekšējā asiņošana," norāda Patrīcija Ivanova. Ja laicīgi atklāj, ārstēšanās metodes ir plaši pieejamas mūsdienās. Vēdera aortu reizi dzīvē būtu jāpārbauda vīriešiem smēķētājiem, kam ir visaugstākais risks, 65 gadu vecumā. Bieži tas var  glābt dzīvību. Vienkāršs izmeklējums. Aina Kratovska atzīst, ka viens no galvenajiem riska faktoriem vēdera aortas anērismam ir saistībā ar aterosklerozi vecumā virs 50 - 60 gadiem. Savukārt pie aterosklerozes noved aptaukošanās, smēķēšana, paaugstināts asinsspiediens, cukura diabēts. Var būt arī ģenētiska iedzimtība. Patrīcija Ivanova norāda, ka smēķēšana palielina šīs slimības risku. "Pasaulē ir tendence, ka šīs slimības sastopamība mazinās, jo cilvēki nopietni izvērtē aterosklerozes riska faktorus un daudz rūpīgāk domā par veselīgu dzīvesveidu. Smēķēšanas atmešana, vai vispār nesākt smēķēt. Ko ēdam, kā kustamies, tā ir pati sakne. Kad ir šie pieci centimetri, tad viņa vairs nesarausies, svarīgi līdz tam nenonākt," skaidro Patrīcija Ivanova. Vienkāršākā un pieejamākā vēdera aortas pārbaude ir ultrasonogrāfija, aortas diametra mērīšana. Normāls aortas diametrs vēdera daļā ir 2 līdz 2,5 cm, līdz 4,5 cm ir kontrolējams. Ja konstatē ultrasonogrāfijā vēdera daļā aortas diametru 5 cm, sūta pie asinsvadu ķirurga. Vēl Aina Kratovska norāda, ka attiecībā uz krūšu daļu ir citādi. Ar sonogrāfiju nevar veikt skrīningu, tāpēc anērismu atklāj vēlu.  

Sagatavojis sociologs, zinātniskā institūta „Baltic Studies Centre” vadošais pētnieks, Latvijas Universitātes profesors Tālis Tisenkopfs. Šodien es jums nolasīšu Adas Tisenkopfas esejas “Biarica” pirmo daļu “Chanel No 5”. Tas ir stāsts par Koko Šaneles leģendārajām smaržām. Latviski to tulkojusi Jolanta Treile. Biarica (Biarizz) ir leģendām apvīts kūrorts Francijas basku zemē, Atlantijas okeāna Biskajas līča piekrastē. Tā pievelk atpūtniekus jau vairāk nekā simt gadu. 19. gadsimtā Biarica bija neliels zvejnieku ciems, kura dzīvi izmainīja Napoleona III sievas lēmums uzcelt tur karaļa rezidenci – tagadējo Pils viesnīcu (Hôtel du Palais). Te imperatoru pāris vadīja vasaras. Tīrais gaiss un okeāna viļņi vilināja arī citas karaliskās ģimenes un aristokrātus no dažādām Eiropas zemēm. Rudeņos te apmetās arī rakstnieks Vladimirs Nabokovs ar ģimeni. “Biarica tajos laikos vēl bija saglabājusi savu smalko būtību” – atmiņās raksta Nabokovs. 1915. gadā savu trešo modes nama veikalu pēc Parīzes un Dovilas (Deauville) Biaricā atver Gabriela jeb Koko Šanele. Vārds Koko viņai pielipis no jaunībā kādā Dovilas bārā dziedātās dziesmiņas piedziedājuma “Koko, Koko”. Par pirmajām salona apmeklētājām kļūst turīgas dāmas, kas Biaricā patvērušās no Pirmā pasaules kara vētrām. Viņām patīk Šaneles piedāvātais stils  – vienkāršs, bet reizē elegants un ērts. Biaricā Gabriela iepazīstas ar Lielkņazu Dmitriju Pavloviču, Krievijas cara ģimenes pārstāvi. Viņu savaldzina Dmitrija skaistums un liktenis. Lielkņazs bija gara auguma, ar noslēpumainām zaļām acīm. Viņš bija cara Aleksandra II mazdēls un cara Nikolaja II brālēns, izsūtīts no Krievijas, jo ar draugu Fēliksu Jusupovu bija iejaukts Rasputina slepkavībā. Izsūtījums izglāba Lielkņaza dzīvību. Šanelei ar Dmitriju izveidojās draudzīgas attiecības. Reiz Gabriela un Dmitrijs dodas ceļojumā uz Kannām. Dmitrijs ierosina mainīt maršrutu un iegriezties Grasā – pilsētā, ko dēvē par smaržu galvaspilsētu. Šanele iedomājās, ka Dmitrijs pasniegs viņai kādu smaržu flakonu, taču dāvana izrādījās citāda. Grasā Dmitrijs iepazīstina Šaneli ar parfimēru Ernestu Bo, kuru pazina kopš Pēterburgas laikiem. Ernesta vecāki bija kalpojuši cara galmā par parfimēriem. Dmitrijs teica, ka Ernests var radīt īpašas smaržas. Kad Šanele izrādīja interesi, Bo pasniedza viņai flakonu. Šanele uzreiz sajuta ko neparastu. Viņa vērsās pie Bo: “Jums jārada elegantas sievietes smarža. Sievietei neklājas smaržot pēc tā, kam viņa gājusi garām. Viņa nedrīkst smaržot arī pēc oranžērijas. Tā nav elegances smarža. Iegaumējiet, jums jārada sievietes, nevis puķu vāzes smarža.” Nākamajā tikšanās reizē Ernests sarindoja Gabrielas priekšā piecas sanumurētas aptiekas zāļu pudelītes. Beigusi testēt, Šanele izlēmīgi ar pirkstu norādīja uz piekto paraugu. “Un kādu flakonu?” – jautāja parfimērs. Tolaik firma “Lalique” (Lalik) izgatavoja izsmalcināta dizaina smaržu flakonus. Taču Gabrielai prātā ienāca nelielā degvīna pudele, ko ko reiz bija rādījis Dmitrijs. Viņš to bija atvedis līdzi emigrācijā kā piemiņu no armijas dienesta laika. Vienkāršais flakons № 5 viņai atgādināja Dmitrija saglabāto pudelīti. “Šo pašu,” – izlēmīgi noteica Šanele. Bo jutās pārsteigts – tā bija parasta aptiekas pudelīte. “Nekas nav jāizskaistina,” – Koko noteica, – “Izskaistināts ir visiem, bet mums būs vienkārši flakons!” Kad Dmitrijs painteresējās par smaržu nosaukumu, Gabrielas atbilde bija –  “Šanel № 5”. Tas Dmitriju izbrīnīja: “Jūs vienmēr esat tiekusies būt pirmā!” Uz to Šanele atbildēja: “Atcerieties, – Šanele vienmēr ir pirmā, pat ja tā ir “Šanel № 5”. Savus pirmos smaržu flakonus Šanele nelaida pārdošanā, bet dāvināja draudzenēm un paziņām. Runas par jaunajām smaržām  izplatījās ātri. Dāmas interesējās kad un kur kāroto jaunumu varēs nopirkt. 1921. gadā visa Parīze smaržoja pēc “Šanel № 5”. Pat pēc simt gadiem “Šanel № 5” ir starp pirktākajām smaržām pasaulē.

Stāsta muzikoloģe Iveta Grunde  Kopš 1975. gada 1. oktobra visa pasaule svin Starptautisko Mūzikas dienu. Jau 1949. gadā UNESCO dibināja Starptautisko Mūzikas padomi (IMC), kas laika gaitā sazarojusi vairāk nekā tūkstoš organizācijās apmēram 150 valstīs. Izprotot mūzikas lomu, neizprotami likās, ka šīs profesijas pārstāvju godināšana palikusi pabērna lomā. Šo kļūdu vajadzēja labot.  Sengrieķu valodā vārds "mūzika" nozīmē "mūzu māksla". Un zinām, ka mūzas piesauc kā iedvesmotājas un ideju radītājas. Vienkāršojot, mūziķis ir profesija, kas kalpo un iedvesmo. Bet kalpot nav viegli: ir jāatsakās no lielas daļas sava ego vēlmēm, bet kā vārdā? Visticamāk, tā ir mūziķu neizskaidrojamā misijas apziņa būt tiem, kas dāvā transcendentālo, pārpasaulīgo. Šādi ideālisti bijuši visos laikos: viens no šādiem cilvēkiem 20. gadsimtā bija ebreju izcelsmes amerikāņu vijolspēles meistars Jehūdi Menuhins (Yehudi Menuhin; 1916–1999), kura vārds neatņemami saistīts ar Starptautiskās Mūzikas dienas svinībām. Jau četru gadu vecumā, nespējot no tēva dāvinātās lētās, neskanīgās vijolītes izvilināt daiļu skaņu, viņš to saplēsa. Nākamie iegādātie instrumenti gan atsaucās jaunā mākslinieka pirkstu spēlei. Tēva rūpes par Jehūdi profesionālo izaugsmi bija tik lielas, ka zēna rokās nonāca lociņš ar zelta apkalumu. Tiesa gan, vecākiem nezinot, Jehūdi kādā Rumānijas tirgū pēc koncerta to iemainīja pret milzīgu zemeņu grozu...  Pēc viņa debijas Berlīnē 1929. gadā, kur skanēja Baha, Bēthovena un Brāmsa koncerti Bruno Valtera vadībā, pie trīspadsmitgadīgā zēna pienāca Alberts Einšteins un sacīja: "Mans dārgais Jehūdi, šodien jūs sniedzāt man kādu mācību. Redzu, ka brīnumi turpina notikt. Mūsu dārgais vecais Jahve vēl aizvien darbojas!" (Jahve senebreju valodā – ķēniņš, radītājs.)  Pieaugot un kļūstot par sava laika vadošo vijolnieku, Jehūdi Menuhins patiešām uzsāka savu Kalpotāja darbu.  Otrā Pasaules kara laikā viņš sniedza koncertus amerikāņu, angļu, franču karavīriem. Pēc kāda koncerta Parīzē, atpakaļceļā uz Angliju, viņa lidmašīna avarēja, bet Menūhins izdzīvoja. Pat tāds notikums viņu neatturēja tās pašas dienas vakarā ierasties Londonā, lai uzstātos BBC radio raidījumā.  Pēc kara ar saviem koncertiem viņš pildīja miera un izlīguma nesēja funkcijas. Kopā ar Bendžaminu Britenu pianista lomā viņi uzstājās Bergenes-Belzenes (Bergen-Belsen) koncentrācijas nometnes holokaustā izdzīvojušajiem. Saprazdams, ka ar saviem koncertiem viņš var mēģināt dziedināt arī Vācijas kara izpostīto pilsētu iedzīvotāju dvēseles, viņš devās pildīt šo misiju. Hamburgā reiz atkal sāka skanēt Mendelszona Vijolkoncerts, kas kopš 1933. gada nebija atskaņots. Taču šie koncerti vācu tautai un uzstāšanās kopā ar vācu diriģentu Vilhelmu Furtvengleru (Wilhelm Furtwängler; 1886–1954), kurš vadīja "Berlīnes filharmoniķus" arī nacistu varas laikā, daļai cilvēku nebija pieņemami un saprotami. Menuhina pirmā vizīte Izraēlā saistījās pat ar draudiem uzspridzināt koncertzāli, kurā viņš uzstāsies. Bet viņa vijole tomēr tur skanēja! Arī 1950. gada koncerti Dienvidāfrikā bija izcilas drosmes paraugs. Tad, kad šajā zemē vēl pilnā sparā plosījās aparteīds, viņš uzstāja, ka spēlēs kā balto, tā melnādaino klausītāju auditorijai, tās nešķirojot. Šīs darbības rezultāts nesa augļus. Pēc 46 gadiem netālu no Johanesburgas Menuhins vadīja Hendeļa "Mesijas" atskaņojumu. Visi kora dziedātāji bija melnādainie.  1952. gadā viņa kalpošana nonāca arī līdz Indijai. Tur koncertos savāktie līdzekļi tika ziedoti šīs zemes badacietējiem. Pēc 15 gadiem kopā ar izcilo indiešu sitāras spēles meistaru Ravi Šankaru viņš uzstājās ANO koncertā ar nosaukumu "Rietumi satiekas ar Austrumiem", tādējādi brucinot kultūras atšķirību mūrus. 1972. gadā, kad Jehūdi Menuhins jau bija Starptautiskās Mūzikas padomes priekšsēdētājs, viņš ar runu uzstājās Maskavā. Brežņevisma ēras ziedu laikā Menuhins uzdrošinājās asi kritizēt šīs zemes valdību par tās attieksmi pret disidentiem, kā piemēram, Mstislavu Rostropoviču un Aleksandru Solžeņicinu. Avīze "Pravda" ("Patiesība") gan šo patiesību noklusēja. Tas, ka mūziķi arvien vairāk kļuva par personībām, kuru viedokļos ieklausās, bija acīmredzami. Tādēļ jau 1973. gadā Lozannā, kur notika ANO 15 Ģenerālās asamblejas tikšanās, Menuhins kā Starptautiskās Mūzikas padomes (IMC) priekšsēdētājs ierosināja atzīmēt Mūzikas dienu. Tieši viņa rosība un formulētie svētku mērķi panāca to, ka jau pēc diviem gadiem, 1975. gada 1. oktobrī, pasaule sāka atzīmēt Starptautisko Mūzikas dienu.  Ja ieklausāmies sengrieķu domātāja, filozofa un matemātiķa Platona teiktajā, kļūst skaidrs, kas ir mūzikas spēks: "Mūzika dod dvēseli visumam, spārnus prātam, lidojumu iztēlei un dzīvi it visam." Lai skaisti svētki mūzikā!

Augustā Jaunais Rīgas teātris (JRT) uzsāk 2024./2025. gada teātra sezonu ar Alvja Hermaņa kinofilmas "Baltais helikopters" izrādēm. Tā ir režisora Alvja Hermaņa versija par katoļu pāvesta Benedikta XVI pēdējo dienu pirms atkāpšanās no amata. Filmā pāvesta lomā ir Mihails Barišņikovs, lomās Guna Zariņa, Regīna Razuma, bet Kultūras rondo saruna ar aktieri Kasparu Znotiņu, kurš filmā ir pāvesta privātsekretāra arhibīskapa Georga lomā. "Tā pat īsti filma. Tā ir filma, bet tā ir tāda dīvaina filma. Kādreiz 70. - 80. gados bija televīzijas iestudējumi, kas speciāli televīzijai tika taisīti. Tas žanrs gandrīz izzudis, vērtē Kaspars Znotiņš. "No otras puses tā ir filma, tā bija īsta filmēšana, tā bija īsta kino komanda ar  tehniku un augstas raudzes profesionāļiem." Veidojot filmu, teātris vēlējies parādīt tuvplānā, ko esam darījuši un arī eksperimentēt. Filmas uzņemšana bijusi 2021. gadā, kad pandēmijas dēļ bija tukšā sezona. "Alvim miera nav ne mirkli. Sakrita, ka pēc "Aģentūras" atkal varam taisīt filmu," turpina Kaspars Znotiņš. Savukārt jau pēc pandēmijas bijis daudz izrāžu. "Vienkārši tā filma... Viņa ir tik skaista, ka viņai vajadzēja to jauno māju," atzīst Kaspars Znotiņš. Ko šajā stāsta pasaka kino valoda tādu, ko varbūt nevarēja izdarīt uz teātra skatuves? "Tā ir tā migliņa. Attēla skaistums, kas līdzinās gleznai. Kaut gan to visu ir iespējams arī sasniegt un veidot teātrī uz skatuves. Tuvplāns Mihaila Barišņokova tuvplāns. Tas, kā viņš strādā, tā ir tāda kā pietuvošanās noslēpumam," vērtē Kaspars Znotiņš. "Noslēpuma tēma arī caurvij šo darbu. Reiz man viens katoļu mācītājs teica: kas mums ir tāds īpašs, mums, katoļu priesteriem? Tas ir noslēpums." "Tā kameras acs, kameras skatiens it kā pietuvina tam noslēpumam. Protams, tas tā gaisīgi, nekā konkrēta. Šajā ziņā tas darbs ir universāls, jo katrs, kas šo darbu skatīsies, var pats risināt savus neatbildētos jautājumus. Un klusums. Tur ir liela vieta klusumam. turpina aktieris. Filmas aprakstā teikts: "2013. gada februārī pasaule piedzīvoja šoku – katoļu pāvests Benedikts XVI atkāpās no amata. Jozefs Racingers ir pirmais pāvests, kurš pēdējo 600 gadu laikā pameta savu posteni dzīves laikā. Viņa atkāpšanās patiesie iemesli joprojām nav zināmi. Astoņi gadi, kurus Racingers pavadīja pāvesta krēslā, sakrita ar jaunajiem izaicinājumiem un jautājumiem, ar kuriem mūsu civilizācija un baznīca tika konfrontēta 21. gadsimta sākumā, un atbildes uz kuriem joprojām nav atrastas." Filma piedāvā jaunu interpretāciju pāvesta pēdējai dienai pirms vēsturiskās atkāpšanās. Tā nav tāda paša nosaukuma teātra izrādes uzfilmētā versija un stipri atšķiras no izrādes "Baltais helikopters", kas JRT pirmizrādi piedzīvoja 2019. gada nogalē. Papildināts arī aktieru sastāvs – aktrise Regīna Razuma (1951–2023) filmā nospēlēja savu pēdējo kino lomu. Filma BALTAIS HELIKOPTERS_treileris from Jaunais Rīgas teātris on Vimeo.  

Mežs ir lieliska vieta, kur atpūsties un atgūt spēkus. Tomēr mežā var apmaldīties. Kā nenokļūt šādā situācijā un kā to risināt, ja tomēr nevaram atrast īsto taku, bet vakars teju jau klāt, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) Rīgas reģiona pārvaldes dienesta nodaļas vecākais inspektors Kristaps Kalvāns, Valsts policijas Prevencijas vadības biroja priekšnieks Andis Rinkevics un ceļotājs, personīgās izaugsmes treneris, glābējs Andžejs Reiters. Vienkāršākais ieteikums - pirms doties mežā, informēt piederīgos, kurp dodas un kad aptuveni varētu atgriezties. Otra problēma - nav saziņas līdzekļu vai nevar noteikt orientierus, kur atrodas, jo ir apjucis vidē, kur atrodas. "Tad iestājas sava veida panika cilvēkam. Viss apkārt šķiet vienāds, bet neesam iepriekš pievērsuši uzmanību objektiem, kas ir apkārt - lieli koki, nolūzuši koki, kādas pļavas. Dziļi mežā viss šķiet vienāds," norāda Kristaps Kalvāns. Andžejs norāda, ka cilvēki mūsdienās ļoti paļaujas uz tālrunī pieejamo GPS sistēmu. "Tas ir brīnišķīgi, līdz brīdim, kamēr telefons nav izlādējies vai iekritis peļķē. Tajā brīdī ir trakāk nekā būtu bez tā. Ja ir bez telefona, cilvēks pievērš uzmanību mežam, kurā vietā viņš atrodas. Ja viņš ir kaut mazliet pirms tam paskatījies kartē, ir lielākas izredzes pašizglābties, nekā ja paļaujas tikai uz telefonu," atzīst Andžejs Reiters. "Tā bilde ir bēdīga, vienā brīdī ir viss, vienā - nav nekā, tad panika ir baisāka, jo pilnīgi cilvēks nesaprot, kur atrodas." Andis Rinkevics iesaka jāizdomāt, ko darīs situācijā "x". "Ejot uz mežu, lielāka daļa nedomā, ko darīs, kad apmaldīsies. Tas būtu pirmais mājas darbs, izdomāt, ko es darīšu tajā brīdī. Lai cik tas izklausītos absurdi, mēs daļēji šo domu muguras smadzenēs iestādām. Kad mums būs panika un panika būs vienmēr vai stress krīzes situācijā, tad tā informācija, ko miera apstākļos būsim sev ieprogrammējuši, vismaz kaut kādā mērā palīdzēs. Es ieteiktu arī to pārdomāt, ko varētu darīt tajā brīdī, kad apmaldīšos," norāda Andis Rinkevics. Savukārt Andžejs Reiters norāda, ko būtiski pateikt, sazinoties ar glābējiem "Vienmēr rēķinos ar viskritiskāko situāciju. Ja ir telefons, pieņemu, ka ir 2% [baterija], nevis ka ir pilns, bet tādā situācijā, ka jāpasaka būtiskākais. Ja tādā brīdī saku - ļoti traki nomaldījos, tas neizsaka neko. Tās ir emocijas, kas neizsaka neko glābējam vai meklētājam. Atrodos tajā un tajā vietā, vārds tāds un tāds, pēdējo reizi iegāju mežā, redzēju to un to, jūtos šobrīd tā un tā. Šīs lietas pirmās, varbūt vārdu var pateikt pēdējo, kaut gan vārds ir būtisks, jo pēc soctīkliem var atrast cilvēka pēdējo atrašanās vietu," skaidro Andžejs Reiters. "Šīs lietas būtiskas vairāku iemeslu dēļ. Tās var būt pēdējās skaņas, ziemā sevišķi telefons var nosalt, cilvēkam var būt slikti un pēdējais, ko varu, ir pateikt - atrodos tajā un tajā vietā. Tas ir visbūtiskākais, jo ar šo informāciju pēc tam strādā." VUGD ik gadu palīdz meklēt mežā apmaldījušos cilvēkus, biežāk apmaldas rudens pusē, kad cilvēki dodas pēc „loma”. Šogad jau izglābti 19 cilvēki. 2023. gadā palīdzēts 61 cilvēkam, 2022. gadā - 65 cilvēki. Visbiežāk atrod, izmantojot gaismas un skaņas signālus. Diemžēl statistika gadu no gada nemainīga.

Daži pieturas punkti sirreālisma simtgadē - Latvijā un citur Eiropā. Saruna ar Briseles Karaliskā muzeja modernās mākslas kuratori, profesori Francisku Vandepiti. „Sirreālisms ir vairāk nekā vienkārši kustība – tas ir prāta stāvoklis,” tā intervijā Latvijas Radio saka Briseles Karaliskā muzeja modernās mākslas kuratore, profesore Franciska Vandepite. Tieši viņas vadībā Briseles Karaliskajā muzejā šogad pie skatītājiem nonāca pirmā sirreālisma simtgades izstāde, kas tapusi vērienīgā sadarbībā starp Pompidū centru Parīzē un muzejiem Briselē, Madridē, Hamburgā un Filadelfijā un ceļos pa šiem muzejiem līdz pat 2026.gadam. Sirreālisma kustība, ko aizsāka franču dzejnieka Andrē Bretona 1924.gadā publicētais sirreālisma manifests, piedzima kā literāra ideja, kas drīz pārauga vizuālās mākslas kustībā un atstāja paliekošas pēdas plašā kultūras laukā. Ne velti mēs šodien arī sarunvalodā dīvainas pieredzes mēdzam saukt par „sirreālistiskām”. Par sirreālisma simtgadei veltīto muzeju kopdarbu, sirreālisma saistību ar simbolismu un tā mantojumu šodienas mākslā ar kuratori Francisku Vandepiti šopavasar Briselē sarunājās Māra Rozenberga.

Latvijā viesojas ukraiņu dzejniece Ļuba Jakimčuka. Viņas dzīvi neatgriezeniski ir ietekmējis Krievijas izraisītais karš Ukrainā. Viņa ir no Luhanskas apgabala un tur, Ļuba uzsver, karš ilgst jau desmit gadus. Par dzejnieku un rakstnieku atbildību, runājot par karu, par dzeju un to, ka arī šajā tumšajā laikā ukraiņi spēj saredzēt cerīgu noti, saruna ar dzejnieci. Viņa runā savā dzimtajā – ukraiņu valodā, tulko atdzejotāja un tulkotāja Māra Poļakova. Sarunā iepazīstam arī viņas zināmāko dzejas krājumu "Абрикоси Донбасу", (Donbasa aprikozes), kas drīzumā iznāks arī latviski. Autore atzīst, ka viņa, protams, priecājas par atdzejojumu katrā jaunā valodā, jo valoda ir dzīve, un tas nozīmē, ka viņas dzejoļi sāk jaunu dzīvi šajā jaunajā valodā. "Taču īpaši svarīgi ir tas, ka tulkojumi parādās bijušās PSRS valodās. Tādēļ, ka Padomju Savienībā spēkā bija viena optika - impērijas optika. Mēs cits uz citu skatījāmies it kā caur Maskavas brillēm, caur Maskavas lēcu. Un lielā mērā tas joprojām turpinās. Mēs zinām cits par citu to, ko mums ļāva redzēt vai rādīja Maskava. Šī te tiešā savstarpējā lūkošanās citam uz cita kultūru ir veids, kā mums tikt vaļā, atkratīties no šīs impēriskās optikas," uzskata Ļuba Jakimčuka. "Mēs esam pieredzējuši to, ka impērija atņem balsi un visu rāda tikai caur šo savu optiku. Maskava kā tāda liela lēca, caur kuru mēs esam skatījušies cits uz citu, un tikai tagad beidzot sākam redzēt viens otra seju, dzirdēt viens otra balsi. Taču šis ir tikai sākums, un tam jānotiek un jāturpinās daudz vairāk un daudz lielākā mērogā."  Ļuba Jakimčuka lasa savu dzeju un stāsta, ka līdz karam Luhanska bija saulaina un tajā bija aprikozes. Tagad tur daudz kas ir nopostīts, bet Ļuba skaidri zina, ka par spīti šiem gadiem okupācijā Luhanskā okupantus necieš un neslēpjoties veikalā pateikt to acīs Krievijas karavīriem. Ļuba Jakimčuka atgādina, ka karš sākās 2014. gadā un viņas pilsēta ir okupēta kopš tā laika. "Un kopš 2015. gada manā mājā dzīvo krievu kaujinieks. Tādēļ man ir pilnīgi skaidrs, ka šis karš ir desmito gadu," atzīst Ļuba Jakimčuka. "Svarīgi ir tas, ka sākumā kara pieredze bija lokāla un skara nedaudzus miljonus ukraiņu. Donbasā dzīvo četri miljoni ukraiņu un par to, kas ir karš un kāds ir karš, zināja tikai viņu tuvinieki un draugi. Tagad to zina visa Ukraina. Nav nevienas ģimenes, kurā nebūtu kāds cilvēks zaudēts, vai kāds cilvēks armijā. Kara pieredze šobrīd ir visiem. Karš ir mainījis un turpina mainīt sabiedrību, tā sāk sevi no jauna apzināties, un te milzīga nozīme ir kultūrai." "Dzīvi, kuru mēs tagad dzīvojam Ukrainā, esam sākuši saukt par "jauno normālo dzīvi". Tas nozīmē, ka visas tās dīvainās lietas, kas notiek, tas ka nav elektrības, tā ir tikai 4 - 6 stundas diennaktī, vai tas, ka skan sirēnas, pie tā esam jau pieraduši un mēs zinām, kas ir jādara, kad tas notiek. Vienkārši to darām. Pārējā dzīve, cita dzīve, tā tagad ir kaut kur..." ikdienu raksturo Ļuba Jakimčuka. "Cilvēki ārzemēs nesaprot, kā pie mums notiek. Viņiem šķiet, ka mēs Ukrainā visu laiku esam bēdīgi, ka viss ir slēgts, nekas nenotiek. Patiesībā ir gandrīz otrādi, darbojas grāmatnīcas, cilvēk daudz pērk grāmatas un lasa grāmatas, darbojas restorāni, Nav iespējams dabūt biļetes uz teātriem. Lai noskatītos iemīļota režisora izrādi, ir stingri jāpiepūlas, lai uz to tiktu. Ir visvisāda liela aktivitāte." Māra Poļakova piebilst, ka kara gados ir darbu sākušas vairāk nekā 500 izdevniecības. Grāmatu tirāžas ir vienkārši satriecošas. "Kara laikā valodai ir citas funkcijas. Valoda ir kā robeža šobrīd, arī kā ierocis," vērtē Ļuba Jakimčuka. "Kad karš sākās, karavīri blokposteņos kā pazīšanās zīmi izmantoja vārdu, kurš līdz tam bija zināms tikai filologiem - "paļanicjap", kas apzīmē vienu konkrētu baltmaizes veidu [mēs to varētu saukt par plāceni, skaidro Māra Poļakova]. Karavīri blokposteņos lika izrunāt šo vārdu, krievi to nespēj izrunāt, bet ukraiņi, gan tiek, kas runā ukrainiski, gan tie, kas ir no krievu ģimenēm, to izrunā bez grūtībām. Tā ar vienu vārdu varēja saprast, vai cilvēks ir vai nav krievu diversants."   Svētdien, 7. jūlijā, plkst. 18.00 Savvaļā notiks ukraiņu dzejnieces Ļubas Jakimčukas, mūziķes Latvītes Cirses un tulkotājas Māras Poļakovas literāri skanisks priekšnesums "Donbasa aprikozes Savvaļā", kuru papildinās mūziķa un dzejnieka Aleksandra Barona uzstāšanās. Ļuba Jakimčuka un Latvīte Cirse veidos kopīgu literāri skanisku priekšnesumu, sapludinot ukraiņu valodu ar latviešu kokles skaņām. Jakimčukas ievērojamākais dzejas krājums ir "Абрикоси Донбасу", (Donbasa aprikozes). Tas ir tulkots vairākās valodās, tostarp angļu, franču un igauņu. Arī Jakimčukas likteni smagi ietekmējusi Krievijas agresija jau 2014. gadā, kad viņa bija spiesta doties projām no mājām okupētajā Luhanskas apgabalā. Šī pieredze ir klātesoša viņas radošajā darbībā.  

Galdā liksim un pētīsim svaigākās ierīces, ziņu topu un diskusijas ar tehnoloģiju gurmāniem.   Pie brokastu galda aicinām katru piektdienu Latvijas Radio mobilajā lietotnē un populārākajās raidierakstu platformās. 

Latvijas Arhitektūras savienības simtās jubilejas gadā un gatavojoties kārtējai 29. Latvijas Arhitektūras gada balvai sākam jaunu ierakstu sēriju „Latvijas ananasi: 30 gadi Latvijas arhitektūrā”. Katrā no pieciem raidījumiem apskatīsim vienu objektu, kas nokļuvis Latvijas Arhitektūras gada balvas redzeslokā un ieguvis zelta ananasu. Arī ananasa stāsts ir īpašs, jo pirmajos apbalvošanas gados pasniedza īstus augļus, pēc tam balvas dizainu ananasa formā veidojuši mākslinieki līdz balva transformējies kā piespraude. „Jaunais skaistums ir sociālā atbildība” – šo domu izcelsim pirmajā cikla raidījumā. Un sākam ar privāto arhitektūru – arhitektes Brigitas Bulas Sāls māju Pāvilostā, kas 2019. gadā ieguva arhitektūras lielo gada balvu. "Vienkāršība, kas iederas, izceļas un ir pārdomāta katrā detaļā. Ekstravagance, kas sasniegta, izmantojot vienkāršus un dabiskus materiālus." Tā Sāls māju 2019. gadā raksturoja arhitektūras gada balvas žūrija. Bet 2024. gadā, viesojoties Sāls mājā, arhitektūras kritiķis Vents Vīnbergs secina, ka privātmājas arvien retāk piesaka arhitektūras gada balvai, kam varētu būt dažādi iemesli.  "Jo īstenībā arhitekti taču parasti mēdz uzskatīt, ka tieši privātmājās ir visbrīvākās rokas, tur visvairāk var izpausties. Ir valsts lielie pasūtījumi ar saviem ierobežojumiem, ir komercbūves ar saviem ierobežojumiem un ambīcijām, bet tā īstā arhitektūra tieši tajā privātajā arhitektūrā parādās, bet tās ļoti maz iesniedz. Tā mums laikam ir tāda nordiskā atturība – nevis afišēt to savu varēšanu, bet drīzāk slēpt, paturēt privātumu tiešām privātu," pauda Vīnbergs. Savukārt Bula sprieda, ka iemesls šai atturībai varētu būt cits. Viņasprāt, pēdējā laikā arvien vairāk arhitektu apzinās arhitektūras sociālo nozīmi un to, kā tā ietekmē cilvēku dzīvi. 

Šogad publiskajā telpā vairākās reizes izskanējusi informācija par cilvēkiem, kurus Latvijā sakodošas čūskas. Iespējams, sakritība, bet varbūt čūsku kļuvis vairāk? Kā rīkoties, ja čūska ir iekodusi, un kā izvairīties no šādas dzīvībai bīstamas situācijas skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro rāpuļu eksperts Andris Čeirāns, Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns. Ierakstā uzklausām Rīgas Austrumu slimnīcas Intensīvās terapijas klīnikas vadītāju, anesteziologu-reanimatologu Robertu Stašinski. Viņš stāsta, ka gadījumi, kad odzes iekož cilvēkiem, Latvijā nav bieži, ne vairāk kā piecas reizes gadā, bet šogad sakosti jau divi cilvēki. Ko šādā gadījumā darīt un, tikpat svarīgi, ko nedrīkst darīt? Pirms runāt par čuskām, Māris Lielkalns atgādina: Autobraucēji, braucam uzmanīgi, jo šobrīd ir jūnijs un aļņu mātēm dzimst teļi. Iepriekšējā gadā teļi tādi nervozi skraida riņķī, neskatās ne uz kurieni. Ja trāpīsies bums, tad labi nebūs. Tā kā braucam prātīgi!  Pasaulē dzīvo nepilni 4000 sugu čūsku un apmēram 25%, ceturtā daļa ir indīgās čūskas. Latvijā 33% ir indīgo čūsku, jo mums ir trīs čūsku sugas un viena no tām ir indīga - odzes. "Pavasarī laiks kļūst siltāks, čūskas kā aukstasiņu dzīvnieki, sajutuši siltumu, arī sasildījušies, arī kļūst aktīvāki un sāk dzīvoties apkārtnē. Tā kā viņas dzīvo visai tuvu mums kaimiņos, līdz ar to ir pilnīgi loģiski, ka mēs ar viņām satiekamies. Tā kā mēs arī labprāt gribam iebrist viņu īpašumos - dažādos mežos un ūdeņos peldēties, nu tad viņas sastopam. Kā nu kuram sanāk, cits māk apieties ar tām čūskām, cits nemāk apieties. Ja gadās, ka nemāk, tad...," komentē Māris Lielkalns "Problēma sākās tad, kad paliek siltāks laiks un cilvēki dodas dabā, un tur viņi arī sastop čūskas. Es nevarētu teikt, ka Latvijā čūsku paliek vairāk. Principā, cik viņu bija, tik arī ir. Rīgas apkārtnē ir ļoti labs no rāpuļu viedokļa ļoti labs klimats. Rīgas apkārtnē ir daudz zalkšu. Tāpēc arī nav nekas pārsteidzošs, ja dodaties kaut kur Pierīgā pie ezera, teiksim, Juglas ezera, vai Ķīšezera, vai pie kāda mazākā ezera peldēties, sauļoties, atpūsties, ka ieraugāt zalkti. Tas ir normāli," vērtēAndris Čeirāns. Odze biežāk ir sastopama Latvijas austrumu daļā. Rīgas apkārtnē arī pa kādai odzei gadās, bet tā nav biežāk sastopamā čūsku suga šajā Latvijas daļā. Vieta, ko dēvē par čūskulāju, aizaugušu vietu, čūskām nemaz tā nepatīk "Viņām varbūt patīk tādas vietas, kur ir atklātāk, kur saulīte, kur viņa var izrāpot pasauļoties. Bieži cilvēki saka, ka mēs tur ejam mežā, baidāmies no čūskām, bet arī mežs kā dzīvotne nav čūskām raksturīgākā vieta. Varbūt viņām drīzāk patīk mežā kaut kādi izcirtumi, mežmalas, kaut kādas klajākas vietas, jo mežs ir diezgan ēnains. Bet čūsku ir tā saucamais aukstasiņu dzīvnieks, viņai šad tad vajadzīga saulīte, kurā pasildīties, un tāpēc tāds riktīgi ēnains mežs vai arī čūskulājs viņam pat īsti nepatīk," skaidro Andris Čeirāns. No cirsmām, trokšņa dēļ un smagās tehnikas darba radītās vibrācijas dēļ, čūskas būs aizgājušas projām un centušās aizrāpties tālāk no bīstamās vietas.  "Tas nozīmē reizēm arī to, ka mežā notiek mežizstrāde un apkārtējās mājas sajūt, ka tur ir pieplūdums," papildina Māris Lielkalns. "Ja, piemēram, tas ir slēgts, ēnains mežs, un tā cirsma būs izolēta mežā, tad tās čūskas var to cirsmu nemaz neatrast. Savukārt, ja tur netālu no cirsmas ir kaut kāda vieta, kur tās čūskas jau dzīvoja, tad ir liela iespēja, ka viņaš parādīsies arī tajā cirsmā un uzturēsies tur gadus 20 - 30, kamēr tā cirsma neaizaugs," norāda Andris Čeirāns. "Biežāk čūsku kodumi gadās tad, ja cilvēki paņem čūskas rokās. Tā ir parastākā lieta," atzīst Andris Čeirāns. "Un kas galvenais? Ja jūs esat ieraudzījuši čūsku, tad nekāpiet virsū, apstājieties, saglabājiet mieru. Trakākais ir tas, ka tanī brīdī pazaudē galvu, sākās neloģiskas darbības - rokas, kājas pa gaisu, vai, vai, vai un vēl tālāk, un tālāk. Tad arī beigu beigās sataisām paši lielākās problēmas. Tā kā mieru - netuvojāmies, ieraudzījām, apstājāmies, atgādina Māris Lielkalns. "Otrām kārtām, viņas ļoti labi saprot, kādās svara kategorijās abi divi atrodās un visbiežāk jau, ja jūs arī tā smagāk ejat pa mežu, uzkāpjot uz kāda zariņa, tas arī priekš kādiem citiem nevēlamajiem draugiem varētu palīdzēt. Viņa sajūt vibrācijas un saprot. Vienkārši sēž savā vietiņā nekustīgi, jo tad viņa ir nepamanāma. Visbiežāk mēs viņu pamanām tad, kad, būtībā astes galu, kad viņa jau ir sapratusi, ka tas lielais lempis nāk virsū un tad ir jāiet projām," skaidro Māris Lielkalns. "Ja gadās, ka jums ir čūska jāpārvieto un gribat viņu aizvākt nost, piemēram, ja ir pagalms, kur bērni regulāri spēlējas, jūs gribat to čūsku aizvākt, un tajā pašā laikā jūs negribat nodarīt dzīvniekam pāri, labākais veids ir tiešām paņemt kaut kādu spaini vai bļodu, nolikt blakus un mēģināt to čūsku iebikstīt tur iekšā, vai nu kaut kādā veidā pamēģināt saķert viņu aiz astes un ielikt tajā traukā un aiznest prom," bilst Andris Čeirāns. Attālums - jo tālāk, jo labāk. Vismaz pāris kilometri uz kādu saulainu pļaviņu.

"Atsperes" studijā ciemojas Latvijas Nacionālā teātra "bezkaunīgais vecis" Juris Lisners. Pieklājīgi runājam par teātri un šodienas sajūtām, jaunības draugiem un vaļaspriekiem...  Gunda Vaivode: Juri, cik liela nozīme ir vietai, kurā tu esi piedzimis un uzaudzis? Juris Lisners: Man liekas – izšķiroša. Jo mēs, bērzainieši, uzskatām Cēsīs, ka tā ir pati galvenā vieta Cēsīs, jo tā ir parku zona. Kādreiz tā bija mazliet norobežota no lielajām Cēsīm. Mēs uzskatām, ka tā ir elitāra vieta Cēsīs. Un joprojām tāda intelektuāla sala. Jā, nu… Tas ir tāds nacionāllokālpatriotisms. Bet nu – tādi mēs bijām, un tādi mēs paliekam. Un kur tad jūs to teātri spēlējāt – visi četrīši – tu, brāļi Žagari un Māris Pūris? Cēsu kultūras namā. Brāļi Žagari un it sevišķi Māris Pūris tolaik bija lielākās zvaigznes. Es tur biju perifērākais no visiem. (smejas) Viņi mani iesaistīja šajā avantūrā, kas beigu beigās izrādījās par mana mūža darbu. Vienā intervijā tu stāstīji: būdams vēl skolnieks, reiz esi atbraucis uz Rīgu un restorānā "Kamielis" ieraudzījis Ģirtu Jakovļevu. Pēc tam aizbraucis atpakaļ uz Cēsīm, stāstījis par to, un neviens tev nav ticējis. Tagad jaunieši sociālajos tīklos redz visu, un diezin vai viņiem maz var būt kāds pārsteigums. Bet par ko tu šodien pabrīnītos, ja kādu satiktu? Kas tas varētu būt par cilvēku? Domāju, ka arī mani ir skāris tas pats jaunības kults, jo es laikam ne par ko nebrīnītos. Jo, teiksim, Sjūzenu Sarandonu esmu redzējis tuvāk nekā tevi tagad, Deividu Boviju drusku tālāk esmu redzējis, un Kristapu Porziņģi arī esmu redzējis – viņš man nāca pretī. Raimonds Pauls ir ar mani runājis un arī viens otrs prezidents. Tā ka būtībā nav [nekā tāda], kas mani varētu tā ļoti pārsteigt. Pavisam nesen pirmizrādi piedzīvoja Gata Šmita iestudētā Anšlava Eglīša komēdija "Bezkaunīgais vecis", kur tev ir galvenā loma – esi vienskaitļots, atšķirībā no iepriekšējā iestudējuma. Nacionālā teātra mājaslapā pie izrādes publicēti daži uzvedinoši jautājumi, kas man šobrīd prasās atbildami. Cik alus kausu dienā drīkst izdzert, sasniedzot 65 gadu vecumu? Tik daudz, cik gribas, bet lai netraucētu citiem un nezaudētu jēgu. Vai jaunas brilles ir greznība? Nu jau jā... Jaunas labas brilles.  Un cik gadu vecumā vajadzētu pārstāt vadīt automašīnu? Tas arī ir diskutējams jautājums... Tu, starp citu, taču arī vadi auto? Jā, turklāt esmu šofera dēls. Atceros, kā mans tēvs 75 gadu vecumā, būdams profesionāls šoferis, jūtami zaudēja savas iemaņas tieši vecuma dēļ. Jo viņš bija ideāls šoferis, profesionālis! Un 75 gados viņš sāka braukt jūtami sliktāk. Tā kā tā ir tēma, kas būtu apskatāma. Tavs priekšgājējs tavā lomā šajā izrādē ir tavs skolotājs Alfrēds Jaunušans, kura kursu tu konservatorijā arī pabeidzi. Kas ir svarīgākās lietas, ko viņš tev iemācīja? Gandrīz viss, ko tagad daru uz skatuves un dzīvē, ir saistīts ar viņa dotajām pamācībām. Viena no pamācībām, ko mēģinu pielietot, ir šāda: ja gadījumā intervijās man prasa, ko es ar šo lomu esmu gribējis pateikt, tad Jaunušans mācīja, ko lai atbild: atnāciet uz izrādi, paskatieties, un to, ko jūs redzējāt, to es arī gribēju pateikt! Līdz ar to bieži vien, klausoties savas kolēģu intervijas, kurās tiek stāstīts par mīļāko lomu, sak', mana mīļotā loma ir Jegors Petrovičs, un es tajā atradu tur tādus un šitādus dziļumus... Es mēģinu no tādiem tekstiem izvairīties, jo maz kurš skatītājs zina, kas ir Jegors Petrovičs, vai ne? Un nezina to lugu, varbūt pat nav redzējis izrādi. Līdz ar to mēģinu no šāda veida jautājumiem veikli izvairīties. Starp citu, kuri aktieri bija tavā kursā?  Ināra Slucka, Dace Bonāte, Ilze Rūdolfa, Juris Rijnieks, Dainis Porgants, Jānis Reinis, Dzintars Belogrudovs. Mēs bijām "zelta kurss", kas diemžēl neizturēja juku un nabagu laikus un no talantīgā kursa mūsu teātrī esam palikuši tikai Dace, Ināra un es. Atceros, ka jūsu kurss bija ļoti spēcīgs jau konservatoriju beidzot – [uz jums skatījās] ar lielām cerībām. Tas bija arī laiks, kad teātros neienāca milzum daudz jaunatnes kā tagad. Teātrī ienācām pēc gandrīz desmit gadu pārtraukuma, līdz ar to mums tika ļoti liela uzmanība. Uzreiz bija visa prese, par mums interesējās, mēs bijām notikums Latvijas kultūras dzīvē. Tagad tie laiki ir pagājuši. Tagad teātrī iekšā un ārā staigā ļoti daudzi jaunie aktieri. Vienkārši laiki ir mainījušies. No Lāčplēša līdz Pumpišam, no varoņiem līdz humoristiskiem puišiem un lēnprātīgiem večiem –  ka jaunībā, piemēram gribas visu – un tad paķer arī to, ko nevar. Ar dziedātājiem tā notiek nereti, bet kā ar aktieriem un ar tevi pašu?  Es vienmēr esmu bijis diezgan piezemēts. Nekad neesmu īpaši kārojis kādu lomu. Kas man ir trāpījies, to esmu spēlējis, un es iemīlu to lomu, kas man tiek piedāvāta. Bet vai bijis arī kas tāds, kas bijis par grūtu? Piemēram, dziedātāji šad un tad grēko šajā ziņā, ka paņem kaut ko, kas vēl nav viņu profesionalitātei un attīstībai piemērots. Latiņa paņemta par augstu.  Tas jāprasa skatītājiem, jo [pašam šķiet, ka] ir veiksmīgākas, mazāk veiksmīgas lomas. Atkarīgs arī no tā, kādā iestudējumā tu esi, ar ko strādā kopā – tur ir vairāki faktori. Tas nav tā, ka "augsto do" nevari izdziedāt tāpēc, ka vēl neesi tam gatavs. Piemēram, Romeo es neesmu spēlējis. Bet būtu gribējis? Nē, tāpēc jau es saku – man nav bijušas sapņu lomas, ja nu vienīgi vienmēr, arī jaunībā, esmu sapņojis, ka varētu nospēlēt Ābramu izrādē "Skroderdienas Silmačos"… Un tas sapnis nu ir piepildījies! Jā, tas tā ir. Un atnāca laikā – tieši tad, kad biju tam gatavs. Esmu dikti priecīgs par šo lomu. Tu nupat pieminēji vārdu "kopā", un tas ir vārds, kas pēdējā laikā tiek lietots ļoti bieži. Tas ir gan modes vārds, gan arī pēc būtības lietots vārds, jo arī radio mūs uz to mudina – darīt lietas kopā un nesēdēt vairs vienam savā cellē. Teātrī jau tas ir pavisam normāli, jo tā ir tik sintezējoša māksla, kur satiekas viss. Tomēr gribu vaicāt: cik tavā darbā ir kopā darīšanas, un cik daudz tev ir vientulības, strādājot pie lomas?  Gan – gan. Pirms nākt kopā, ir jāpaveic mājasdarbi, un tie nu gan jādara vienam pašam, lai tu būtu gatavs strādāt ar saviem kolēģiem, lai tu viņus neapgrūtinātu un neierastos uz sarunu ar viņiem kā balta lapa. Tev jābūt gatavam. Tā ir cieņa gan pret materiālu, gan pret darbu, gan pret kolēģiem.  Ko tu dari vēl bez tā, ka izlasi lugas materiālu? Daudz domāju, iedziļinos sevī. Kas ir mūsu profesijas galvenā lieta? Ja nevari kā aktieris iekāpt smilšu kastītē, kopā ar bērniem rakņāties, paņemt mazu sērkociņu kārbiņu un teikt, ka tas ir tanks, kas šauj un tā tālāk – ja tev nav šīs spējas, naivitātes pakāpes – tev nav vietas profesijā. Tev jāiet projām. Ir jāmāk rotaļāties arī sirmā vecumā. Mazliet jābūt bērna prātā. Kādreiz iznāk tik atklātas sarunas arī ar jaunajiem kolēģiem? Droši vien, ka nē. Jaunos īpaši neinteresē mūsu viedoklis. Bet, ja man pajautātu, es labprāt pastāstītu, kā es domāju, kā man tas rādās un mālējas. Bet jaunie iet savu ceļu. Kostīmi, grims, scenogrāfija, mūzika – visam jāsaskan… Man, piemēram, ļoti gāja pie sirds “Bezkaunīgā veča” vizualizācija – Mārtiņa Vilkārša skatuve un Bertas Vilipsones kostīmi. Bet, vai tev ir gadījies arī iekšēji disharmonēt ar piedāvāto ārējo risinājumu? Tu tomēr pēc horoskopa esi Jaunava, visam jābūt sakārtotam. Pieņemu, ka tas tev varētu arī traucēt.  Mēdzu būt diezgan kašķīgs šajos jautājumos. Bieži vien man ir gluži vienalga, bet reizēm kļūstu arī sīkumains, kas laikam Jaunavām ir raksturīgi – ja pieķeros kādam sīkumam, nelaižos vaļā, kamēr tas netiek izpildīts. Bet kā tu jūties jaunās izrādes skatuves telpā? Mārtiņš Vilkārsis – tas ir vārds pats par sevi. Tas vispār neprasa nekādus komentārus. Mārtiņš šodien ir numur viens Latvijā savā profesijā. Mārtiņš ir Mārtiņš. Tu vienkārši skaties un brīnies, kā viņš visu redz.  Bertai Vilipsonei arī jau ir maza pieredze.  Nav pirmā reize, kad ar Bertu strādājam kopā. Berta ir ārkārtīgi burvīgs, patīkams cilvēks. Viņa ļoti maigi māk panākt to, ko grib. Skatoties acīs, jūtu, ka viņa mani māna, bet tas notiek tik burvīgi, ka es viņai to piedodu. Saku – jā, Berta, tev ir taisnība, es vilkšu šīs kurpes, man tās tīri labi patīk! Kaut arī pirms tam tās man nepatika. (smejas)  Bet kurpēm uz skatuves jābūt ērtām, vai ne? Tās arī ir ērtas, tikai gribēju citu fasonu. Bet nu – Berta to māk tik smalki panākt.. Tas arī jāmāk.  (..) Mēs šobrīd it kā dzīvojam savu mierīgo dzīvi, kaut zinām, ka pavisam netālu ir karš. Un arī pirms šī raidījuma dzirdējām, ka radio viļņos mūs visu laiku mazliet tā kā brīdina vai mudina būt gataviem X stundai. Vai tu arī par to domā? Visu laiku... Būtībā tas traucē man darbā, tas traucē man dzīvē, tas ēd mani kopā… Domāju par to visu laiku. Tāpēc bieži vien ir grūti mācīties vārdiņus [lugai]. Naktī aizmiegu, klausoties šīs tēmas Youtube. Smagi runāt par to... Un smagi man ir nevis par krieviem, kas uzbrūk, bet par tiem, kas var palīdzēt, bet nepalīdz. Tas mani visvairāk tracina un arī baida – ka kāds dara visu, lai nepalīdzētu. Var, bet neizdara. Un tad, kad mēs sakām, ka esam drošībā – mūs  sargā Piektais pants un tā tālāk –, esmu skeptisks. Ļoti. Man ir smagi par to runāt, bet domāju, ka kristīgā pasaule varbūt dzīvo savus pēdējos pārdesmit gadus – tik tālu acīmredzot esam degradējušies, ka mūsu laiks vēsturē beidzas. Ceru, ka kļūdos, bet manī ir ļoti daudz pesimisma.  Tomēr vienmēr jādomā uz to labo... Jādomā, jā. Bet optimismam lielas rūmes šobrīd nav atstāts, tāpēc ir jābūt gataviem, ka ziepes var būt un ka tev tā plinte būs jāņem padusē. Ir jābūt gataviem. Tas var notikt strauji… Nezinu, kurš par tevi to ir teicis – ka tevi ir grūti pārliecināt par to, kam mūža garumā esi radis pats savus pierādījumus, un gods tev ir augstā vērtē. Kas ir tavi goda postulāti? Mans princips ir – ja nevari izdarīt labu, vismaz nedari sliktu.  Tas nav maz. Jā. Mēģinu pēc tā principa dzīvot. Vai nu man tas izdodas, vai neizdodas, to lai citi saka, bet tā es sev pats esmu iestāstījis – runāt var viskautko, bet tu nedrīksti darīt sliktu.  Paturēsim to prātā! Nopietni mēs savu izklaidējošo raidījumu pabeidzam, bet tādā pasaulē šobrīd dzīvojam.  Cerēsim, ka notiks brīnums un mēs varēsim vairāk smaidīt, vairāk priecāties un mums būs jādomā tikai par jaukām, gaišām lietām, nevis par to, kas apkārt – melns, tumšs. Tāpēc, mīļie draugi, ejiet vēlēt! Neesiet slinki, neesiet lecīgi, neaizbildinieties ar visādiem sīkumiem, vienkārši aizejiet un izdariet – izpildiet savu pilsoņa pienākumu! Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā LSM.LV.

Dienvidāfrikas Republikas (DĀR) parlamenta vēlēšanās, šķiet, pielikts punkts 30 gadus ilgušajam Āfrikas Nacionālā kongresa (ĀNK) varas monopolam. Indijā noslēgušās vairāk nekā mēnesi ilgušās parlamenta apakšpalātas vēlēšanas. Jaunkaledonija pieprasa Makronam atsaukt vēlēšanu izmaiņas. Ārkārtas stāvoklis atcelts. Aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Radio ārpolitikas ziņu korespondents Rihards Millers un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Neviena vara nav mūžīga, # 1 – Indija Vakar, 4. jūnijā, notika galīgā balsu saskaitīšana pēc sešas nedēļas ilgušajām Indijas parlamenta apakšpalātas, oficiāli dēvētas par Tautas palātu, vēlēšanām. Vēlēšanas pasaules lielākajā demokrātijā notiek pēc mažoritārās sistēmas, respektīvi, 543 deputāti tiek ievēlēti vienmandāta apgabalos. Viņi pārstāvēs 968 miljonus Indijas balsstiesīgo, no kuriem vēlēšanās piedalījās 642 miljoni, kas ļauj apgalvot, ka šīs ir plašākās vēlēšanas pasaules vēsturē. Balsošanas punktu ir apmēram miljons, tai skaitā īpaša komanda, kas devās apmēram 40 kilometru gājienā pa kalnu takām, lai sasniegtu vienu balsotāju kādā attālā Himalaju ciematiņā, vai cita, kas veselu dienu autobusā līkumoja cauri Giras nacionālā parka džungļiem pie hindu mūka vientuļnieka. Par vēlētāju balsīm sacentās veselas 744 partijas, no kurām gan tikai nedaudz virs trīsdesmit ir tādas, kuras ieguvušas kaut vienu mandātu iepriekšējās vēlēšanās, un tikai sešas darbojas vispārnacionālā līmenī; visas pārējās ir reģionālas partijas. Izšķirošā cīņa norisinājās starp diviem spēkiem: pašreizējā premjera Narendras Modi vadīto Indijas Tautas partiju, kura kopā ar pārdesmit reģionālajām partijām veido labēji orientēto Nacionāli demokrātisko aliansi, un partiju Indijas Nacionālais kongress, kuras vadītajā Indijas Nacionālās attīstības iekļaujošajā aliansē ir vairāk kreisu spēku, t. sk. Utarpradēšas pavalstī bāzētā Sociālistiskā partija, antikorupcijas motīvus kopjošā Vienkāršā cilvēka partija, veselas trīs dažādu nokrāsu kompartijas u.c. Vēlēšanu laika aptaujas solīja ierasti labus rezultātus labējam blokam un, attiecīgi, trešo nedalītas varas termiņu Narendram Modi. Taču rezultāti izrādījušies ne tuvu tik spoži: Indijas Tautas partijai tikušas 240 vietas, kas ir par 32 mazāk nekā vajadzīgs, lai veidotu vienpartijas vairākuma valdību. Tagad tai nāksies vairāk rēķināties ar saviem reģionālajiem sabiedrotajiem, pret kuriem līdz šim tā izturējusies ar zināmu aroganci, kas šai partijai maksājis, piemēram, zaudējumu Mahārāštras pavalstī. Savu priekšvēlēšanu kampaņu Tautas partija lielā mērā balstīja ierastajos ksenofobijas motīvos, pozicionējot sevi kā spēku, kurš aizstāvēs hinduistu kopienu, un ienaidnieka birku piekarinot pirmām kārtām musulmaņu kopienai. Tas izrādījies nepārliecinošs vēstījums miljoniem Indijas jaunāko vēlētāju, kuru vidū bezdarba līmenis pārsniedz 23%, t.sk. absolventu vidū – 42%. Tā nu visapdzīvotākajā Indijas pavalstī Utarpradēšā pārliecinošākie rezultāti ir Sociālistiskajai partijai, kas, cita starpā, aizstāv arī reliģisko minoritāšu intereses. Neviena vara nav mūžīga, # 2 – Dienvidāfrika „Mūsu cilvēki ir teikuši savu vārdu, vai mums tas patīk, vai nē,” tā, uzzinot 29. maijā notikušo vēlēšanu rezultātus, atlika vien rezignēti izteikties līdzšinējam Dienvidāfrika Republikas prezidentam Sirilam Ramafosam. Pirmo reizi kopš aparteīda sistēmas likvidācijas un pirmajām vispārējām vēlēšanām 1994. gadā viņa partija – Āfrikas Nacionālais kongress – ieguvusi mazāk nekā pusi no parlamenta vietām, proti – simt piecdesmit deviņas no četriem simtiem. Partijas ietekme, kas savu maksimumu sasniedza 2004. gada vēlēšanās, pēc tam pakāpeniski saruka ar katru nākamo kadenci. Šajās vēlēšanās kritums ir lielāks nekā visās trīs iepriekšējās kopā. Nacionālā kongresa zaudēto balsu lielākā daļa nonākusi pie jaundibinātās kreisi populistiskās partijas „Nācijas šķēps”, kuru vada eksprezidents, korupcijas noziegumos apsūdzētais un par tiesas prasību ignorēšanu notiesātais Jakobs Zuma. Galvenā opozīcijas partija, Demokrātiskā alianse, kuras elektorātā dominē eiropiešu un indiešu izcelsmes, kā arī jauktas rases vēlētāji, savu mandātu skaitu palielinājusi nenozīmīgi. Tā nu prezidentam Ramafosam tagad jāmeklē koalīcijas partneris. Loģiskāk šķistu raudzīties kreisajā virzienā, kur atrodas šo vēlēšanu trešās un ceturtās pozīcijas ieguvēji – jau piesauktais „Nācijas šķēps”, kā arī vēl viena kreiso populistu grupa, partija „Ekonomiskās brīvības cīnītāji”. Demokrātiskā alianse šādu kombināciju jau nodēvējusi par „pastardienas koalīciju”, kuras sociālekonomiskā politika pārvērtīšot Dienvidāfriku par Zimbabvi vai Venecuēlu, pie tam iegrūdīšot to smagā etniskā konfliktā. Ievērojot, ka abu minēto kreisi radikālo partiju lozungi joprojām saistās ar baltās rases pārstāvju īpašumu pārdali par labu melnādainajiem, tai skaitā zemes īpašumu konfiskāciju, šāds apgalvojums nešķiet gluži pārspīlēts. Šķiet, ka arī pats prezidents Ramafosa apzinās, ka potenciālo koalīcijas partneru radikālisms draud ar destabilizāciju, tāpēc viņš sliecas uz koalīciju ar Demokrātisko aliansi. Tomēr tāda savienība varētu kā vienam, tā otram partnerim draudēt ar elektorāta aktīvu neizpratni. Kā iespēji situācijas amortizācijas varianti tiek minēts „nacionālās vienības valdības” modelis, kurā kopā ar Nacionālo kongresu un Demokrātisko aliansi piedalītos arī kādas no mazākajām melnādaino vairākumu pārstāvošajām partijām, vai arī Nacionālā kongresa mazākuma valdība ar Demokrātiskās alianses atbalstu. Jaunkaledonija gruzd Jaunkaledonija ir Francijai piederīga sala Klusā okeāna dienvidaustrumos, viena no t.s. aizjūras kopienām, kurai piešķirts īpašs autonomijas statuss. 1998. gadā noslēgtā vienošanās starp salas neatkarības kustības pārstāvjiem un Francijas valsti paredzēja pakāpenisku varas nodošanu vietējām institūcijām, paralēli īstenojot trīs secīgus neatkarības referendumus. Tie arī notika – 2018., 2020. un 2021. gadā –, un balsojums visos trīs bija par palikšanu Francijas sastāvā. Līdz ar to Parīze uzskata jautājumu par izlemtu un arī turpmāk paturēs savā pārziņā ārlietas, armijas un policijas spēkus, imigrāciju un valūtu. Taču Jaunkaledonijai ir sava pilsonība, kas tiek piešķirta paralēli Francijas un Eiropas Savienības pilsonībai, un tiesības piedalīties vietējās vēlēšanās ir tikai tiem, kuri dzīvojuši salā pirms 1998. gada, kā arī viņu pēcnācējiem. Tādējādi šīs tiesības ir liegtas apmēram 42 000 Jaunkaledonijas iedzīvotāju, kuri te ieradušies vēlāk. Maija vidū Francijas parlamenta apakšpalāta nobalsoja par izmaiņām, kas paredz atcelt šos ierobežojumus, atstājot spēkā vien desmit gadu pastāvīgas uzturēšanās cenzu dalībai vēlēšanās. Tas nav pieņemams daudziem salas pamatiedzīvotājiem kanakiem, kuru proporcionālā daļa iedzīvotāju skaitā gadu gaitā sarukusi līdz 41%. Jaunkaledonijas galvaspilsētā Numeā sāka slieties barikādes, protesti drīz vien izvērtās vardarbīgi, tajos dzīvību zaudēja pieci protestētāji un divi policijas spēku pārstāvji. Galu galā salā tika ievests trīs tūkstošus liels papildus armijas kontingents un bruņutehnika. Prezidents Makrons, apmeklējot Jaunkaledoniju 23. maijā, paziņoja, ka nevēlas uzspiest pārmaiņas ar spēku, un pagaidām process tiek apturēts. Mēneša beigās tika ziņots, ka valdības kontrole galvaspilsētā Numeā ir atjaunota. Tikām protestu kustības vadošā spēka – Sociālistiskās kanaku nacionālās atbrīvošanās kustības – līderi aicinājuši prezidentu skaidri deklarēt atteikšanos no iecerētajām izmaiņām, jo pretējā gadījumā viņi nevarot aicināt savus sekotājus pārtraukt akcijas. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Studijā izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša (JV) un LIZDA priekšsēdētāja Inga Vanaga.

"Man 4. maijs ir sirds notikums," tā saka atjaunotās Latvijas pirmais Valsts Prezidents Guntis Ulmanis un uzsver - "Latvija šodien tāda nebūtu, ja 90.gados netiktu veiksmīgi izvests Krievijas karaspēks". Par sarunām ar Jeļcinu un Skrundas lokatora spridzināšanu, par Krievijas ģenerāļiem un Klintona padomu, saruna ar Gunti Ulmani Laikmeta krustpunktā. Raidījuma viesis ir atjaunotās neatkarīgās Latvijas pirmais Valsts prezidents Guntis Ulmanis, un sākam ar citātu no viņa prezidenta laika teiktās runas, kas skanēja Latvijai ļoti simboliskā brīdī. 1995.gada 4.maijā Skrundā tika uzspridzināts Krievijas armijas un padomju okupācijas monstrs – Skrundas radiolokators. Klātesot šajā notikumā, prezidents Ulmanis teica: “Mēs esam šīs zemes un šīs valsts vienīgie un likumīgie mantinieki. Mums jāprot atgādināt par sevi kā par mazu, bet bezbailīgu tautu. Mēs gribam dzīvot drošībā un mierā ar visiem tuviem un tāliem kaimiņiem, bet par savu dzīvi mēs lemsim paši. Viens no galvenajiem mūsu drošības stūrakmeņiem ir iekšējā sakārtotība, mērķtiecība un stabila valsts dzīve. Mums ir jāceļ sava politiskā kultūra, lai vēlēšanu kampaņas un parlamenta debates nesanaidotu cilvēkus”.  Tā toreizējais Valsts prezidents teica pirms 29 gadiem Latvijai svarīgā dienā – 4. maijā. Neesam tikušies krietnu laiku, arī publikā jūs pēdējā laikā bijāt manīts mazāk, kā jums šobrīd klājas? Guntis Ulmanis: Ziniet, es gribētu izvairīties no tādiem vulgāriem vārdiem, ka labi, vai vēl trakāk, kā tagad komentē, bet kopumā es jūtos labi. Esmu par daudzām lietām gandarīts, tāpat kā katrs no mums, par dažām lietām nervozēju, pārdzīvoju un esmu neapmierināts, bet kopumā es vienmēr salīdzinu pirmskara Latviju. Es domāju, pirms Otrā pasaules kara, kura nodzīvoja tikai īsu brīdi un daudz ko sasniedza, un mana mēraukla vienmēr ir, ko esam izdarījuši mēs, dzīvodami brīvā Latvijā, gandrīz divreiz ilgāku laiku.  Un ir ar ko lepoties un ir par ko pārdzīvot, katrā ziņā – smaidām, dzīvojam, veidojam savu personīgo dzīvi, strādājam valsts labā, strādājam savu bērnu labā, bērnu nākotnei. Un es ne mirkli neesmu pārstājis domāt par to, kas notiks rīt.  Un kad es kādreiz atstāju prezidenta krēslu, man teica, tev būs ļoti grūti saistīt savu nākotni ar to, kas bija šos sešus gadus. Nē, nebija grūti. Ir tikai jājūt šī atbildība valsts, tautas priekšā un arī pateicība, ka tu esi bijis tādā amatā, ka tu varēji darīt to, ko no tevis prasa un, kā es savā grāmatiņā rakstīju savā laikā “No tevis jau neprasa daudz”, tā tas ir, būtībā tā ir katra diena. Īsumā es piekristu tam teicienam, ka “Domā par to, ko tu darīsi rīt”, parīt, tad jau pienāks laiks, tad skatīsimies, ko darīs. Ulmaņa kungs, mūsu saruna skan 4. maijā. 1990. gada 4. maijs – kā šī diena jums ir palikusi prātā, vai jūs arī klausījāties radio tiešraidi no parlamenta. Šī balsu skaitīšana, pēc tam ļaudis pie Augstākās Padomes? Guntis Ulmanis: Bieži vien salīdzina 18. novembri un 4. maiju. Nu ir kaut kas līdzīgs, bet ir kaut kas tāds, ko mēs neesam tiesīgi būtībā salīdzināt. Jo katram bija savs spēks. Savi apstākļi, savi noteikumi. Man 4. maijs ir sirds notikums, 18. novembris man ir vēsture, kuras labā es strādāju un kuru mēs kopīgi visi veidojām. Bet 4. maijā es vienkārši iemīlējos visos tajos deputātos, kuri sēdēja Augstākās Padomes zālē. Un varbūt ne tikai tajos, kuri nobalsoja par, bet par to komandu, par to kolektīvisma garu, par to, cik īsā brīdī šis uzticības mīlestības zieds pavērās Latvijas dārzos. Mēs bijām visi kā brāļi, kā māsas, kā gribējās katru sabučoties, apskauties un mīlēt, Tie cilvēki, kas no tās zāles nāca toreiz ārā, tie man vienmēr acu priekšā ir. Un divas personības – Ziedonis un Īvāns – viņus nevar nekādā veidā pārvērtēt, viņiem ir jābūt Latvijas sirdī arī tad, kad varbūt mēs būsim viens otrs jau pazuduši no šīs zemes.  Bet 4. maijs vienā ziņā ir līdzīgs 18., tikpat neticams kā 18. novembris, tikpat neticams daudziem likās 4. maijs, un tomēr rīcība bija spēcīgāka par domām, par šaubām. Un tālākais jau viss aizgāja, kā mēs šeit sēžam un runājam. Ulmaņa kungs, es domāju, vēl viens 4. maijs jums ir ļoti labā atmiņā. Tas ir 1995. gada 4. maijs, kad tiek uzspridzināts Skrundas radiolokators. Toreiz jūs arī esat klāt šajā notikumā un īsi pirms atskan šie dārdi un šis monstrs sabrūk, jūs sakāt arī runu. Es pieļauju, tagad to noklausoties, ka šī jūsu runa Skrundā bija viena no svarīgākajām jūsu prezidentūras gados. Toreiz jūs teicāt arī, ka “mēs gribam dzīvot drošībā un mierā ar saviem kaimiņiem, bet par savu dzīvi mēs lemsim paši”. Šodien, pēc 29 gadiem, klausoties šos jūsu vārdus, kādas ir tās sajūtas? Guntis Ulmanis: Ja man šodien būtu jārunā kādā līdzīgā notikumā, un katrs mēs varam savā iztēlē padomāt, kādi šie notikumi varētu būt. Es teiktu tos pašus vārdus, viens pret vienu, parakstoties ar savu sirdi, savu dvēseli, savu pārliecību. Jo ir viegli runāt, ja tu runā pēc savas būtības, pēc savas pārliecības, ko nevar mainīt nekādi notikumi. Nekādi. Tā un nekā savādāk. Un šī ir tēma, šis monstrs, šis lokators, šīs garās sarunas ar rietumvalstīm un šie attaisnojumi, ka Krievijai taču vajag, Krievija ir jāsaprot, Krievija gandrīz ir jāmīlē, jo Otrais pasaules karš beidzās tā, kā viņš beidzās. Šis lokators palika kā ēna, kuru mēs vēl vāķējām, pieskatījām četrus vai piecus gadus… (..) Paliekot vēl pie Putina, jūs noteikti arī esat domājis, kādēļ viņš sāka šo nežēlīgo karu un varbūt jums ir kāds paredzējums, ar ko tas viss Putinam var beigties un Krievijai ar ko tas var beigties. Guntis Ulmanis: Beigties… jā…. Vai vispār kaut kas var beigties tādā izpratnē, kā mēs šodien runājam. Es domāju, ka divi gadi ir parādījuši, ka mainās zibens ātrumā un mainās arī patiesās vērtības. Lai kā mēs arī negribētu teikt, ka ir vērtības, kas ir mūžīgas un kuras nemainās. Bet šinī gadījumā pasaule pārvērtē savus uzskatus par daudziem notikumiem. Iespēja ir tikai viena – meklēt konsolidāciju starp visām pasaules valstīm, iesaistot Ķīnu, Indiju, un, lai cik tas izklausītos dīvaini – Ziemeļkoreju. Vienkārši praksē ar Krieviju jau parāda – ignorance neglābj situāciju, ir jāmeklē cita izeja. Un ja šie jaunie ieroči, par ko mēs tagad runājam, un es ceru, ka jau maija sākums ir un šajā laikā šie ieroči jau sevi apliecinās Ukrainas frontē, un tie neienesīs krieviem kaut kādu līdzsvara sajūtu, neuzvarētības sajūtu. Kaut kas jāmaina, jo, tā kā viņi šodien domā, tas nav reāli, tas ir pilnīgs karš, jo, ja miljoni vai simtiem tūkstoši no katras puses karavīru viens uz otru šauj, to nevar apturēt vienā dienā.  Bet Ukrainai ir jāpaliek. Ukrainas vadītājiem ir jāsaprot – Rietumu politika ir ne tikai ieročos, bet Rietumu politika ir arī attieksmē visos mierlaika jautājumos, ekonomikas jautājumos, attiecības ar citām valstīm un tā tālāk, un tā tālāk…  Cīņa ar korupciju, kas arī Ukrainā ir… Guntis Ulmanis: Ziniet, vārdu korupcija ir diezgan smagi izrunāt, jo mēs arī neesam bez grēka šais jautājumos. Un tāpēc, ka pirms es kādu nosodu šais jautājumos, es domāju, ka korupcija sākās pašiem ar sevi. Ja nebūs korupcija tajā vai citā rietumvalstī, nebūs korupcija arī Ukrainā, jo Ukrainai, ja korupcija ir, viņa var attīstīties tikai ar daudzu Rietumu un civilizētās pasaules atbalstu tiešā vai netiešā veidā. Jo var simts eiro ieekonomēt, 1000 eiro, bet nevar miljoniem ieekonomēt, turēt ārzemju bankās un pēc tam uzskatīt, ka viss ir kārtībā. Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Es vēlu, lai ukraiņi paši tiek galā ar šito jautājumu. Ukrainā šobrīd tā ir reāla karadarbība, bet daudz pēdējos gados tiek runāts arī par hibrīdkaru, par to, kā Krievija iejaucas dažādu valstu politiskajos procesos, par to, kā Krievija cenšas ietekmēt vēlēšanu rezultātus Šo hibrīda karu mēs izjūtam arī Latvijā. Bet jūs reiz esat teicis, ka Krievija hibrīda karu pret Latviju sāka faktiski jau no pirmajām dienām, kad mēs atjaunojām savu neatkarību. Guntis Ulmanis: Tā ir. Pirmajā Saeimas sasaukumā nebija, es uzdrošinos teikt, neviena tik kreisi orientēta partija, kā tas ir šodien. Piektajā Saeimā, pirmajā pēc neatkarības atjaunošanas? Guntis Ulmanis: Jā, pēc neatkarības atjaunošanas. Man tie cipari kādreiz arī sajūk. Es ļoti uzmanīgi pret viņiem attiecos, tas bija no 93. līdz 99. gadam.  Bet pamazām Saeimā, sabiedrībā šī sašķeltība veidojās uz nacionālās bāzes. Nu tas bija hibrīdkara tāds jau ļoti reāls sākums. Un kur gan Krievija varēja izmēģināt savu roku, ja ne tuvākajos kaimiņos.  Atzīsim vienu lietu – Krievijā no cara laikiem ir ļoti spēcīga ārlietu darbības sistēma. Kura ietver sevī ne tikai diplomātiskos jautājumus, bet arī šos jautājumus, ko jūs man tagad uzdevāt. Pašreizējais Krievijas ārlietu ministrs Lavrovs, kad viņš strādāja Apvienotās Nācijās, un bija Kozirevs ārlietu ministrs, tad Lavrovs bija kā eņģelis no Krievijas, mēs ar viņu runājāmies, un viņš teica, jums būs labi un viss būs kārtībā, un viss. Nevar cilvēks tā pārvērsties, ja tu viņu klausies šodien, kādas viņam ir diktatoriskas tieksmes, varbūt pat vēl lielākas nekā Putinam. Es nezinu, par ko viņi savā starpā sarunājās, kādreiz būtu interesanti paklausīties, bet hibrīdkarš sākās ar to brīdi, kad kāda valsts blakus Krievijai veido savu neatkarīgo politiku, neatkarīgās sistēmas. Un šobrīd, ja mēs sakām, ka nevar ticēt krievu masu medijiem un ar visu to saistītajam, arī mums pašiem jābūt ļoti kritiskiem attieksmē pret saviem masu medijiem, par savu teikto un pret savām attieksmēm. Tas arī mēs liecinām to, kas notiek mūsu politiskajā sabiedrībā šajās dienās. Šajās dienās, pēdējos mēnešos ir plašas diskusijas par biznesa attiecībām ar Krieviju, vai tirgoties ar Krieviju, vai mūsu ostās pārkrauta Krievijas labību un citas preces. Par šo jūs esat teicis – biznesam ir jābūt morāli principiālam, nekāda sadarbība ar Krieviju. Kā ir ar sportu? Pēc Krimas okupācijas 2014. gadā viss turpinājās – mūsu "Dinamo", KHL. Jūs arī krietnus gadus bijāt "Dinamo" sistēmas vadībā un "Arēnā Rīga" ložā sēdēja "Gazprom" cilvēki. Sports un politika un sports kā arī viens no Krievijas veidiem, kā savu roku uz pulsa turēt, kā jūs tolaik to izjutāt? Guntis Ulmanis: Mēs taču sakām, ka mēs visi esam šais divos gados daudz ko pārdomājuši un daudz kur mainījušies. Ja mēs redzam šo Krievijas pilnīgi simtprocentīgo iznīcības politiku pēdējos divos gados, tad kompromisa vairs nevar būt. Ne sportā, ne biznesā. Un es brīnos par to, ka biznesā mēs bieži vien taisnojamies – šitos graudus sūtīsim līdz tai robežai, tos – līdz tai robežai un tā tālāk, un tā tālāk.  Tas pats arī sportā, manuprāt, jebkādas sporta attiecības šobrīd ar Krieviju ir vienkārši noziedzīgas. Vienkārši noziedzīgas. Un tas ir mans viedoklis, kas ir mainījies šajos pēdējos gados, jo es sportā nodarbojos pēc tam, kad biju daudz veidojis kopā ar Krieviju, teiksim tā, nepieciešamas lietas. Nederētu vārdi “labas lietas”, jo katram mums bija sava domāšana – krievam – viena, man – otra. Bet tad, kad mēs šīs labās lietas, tad vienmēr likās, ja mēs kultūrā, mākslā, un daudzi mūsu mākslinieki ir izgājuši savu pieredzi Krievijas plašajos laukos un nav bijuši tie sliktākie… Tas bija tāds laikmets, kad mums vajadzēja sadarboties, jo atkal es citēšu Klintonu, viņš teica: "Tu vari paļauties uz mani, bet atceries vienu - kaimiņš tev ir viens cits, tikai viens, un ar šo kaimiņu tev ir jāsadzīvo tā, lai mēs varētu kopīgi ar tevi risināt tālākos jautājumus attīstībā." Tāda ir dzīve. Krievu sportistiem ir jābūt olimpiādē, kas tūlīt tuvojas Parīzē, un baltkrievu? Guntis Ulmanis: Mans personīgais viedoklis, ka nē.

"Atsperē" šoreiz tikšanās ar šī pavasara jubilāru, reiz ļoti un pa īstam, arī tagad reizumis "Klasikas" kolēģi, komponistu, pētnieku, mūzikas žurnālistu un kultūras dzīves procesu virzītāju Edgaru Raginski, kuram 31. martā apritēja apaļi četrdesmit. Liene Jakovļeva: Kas ir četrdesmit tavā skatījumā: robežšķirtne, kuru mēdzam saukt par slaveno četrdesmitgadnieku krīzi, zīmīgs nogrieznis, vai arī – vienkārši viss turpinās? Edgars Raginskis: Veselīgi paskatīties uz aizvadīto dzīves periodu ir arī citos laikos, bet četrdesmit gadu slieksnis ir tāds interesants posms. Man, piemēram, šobrīd ir tā: Mūzikas akadēmijā, kur mācu studentus cenzūras kursā un arī mūzikas žurnālistikas modulī, reāli secinu, ka pēc gadu skaita jaunieši ir tādi paši, kāds es biju pirms divdesmit gadiem, bet kā personības viņi radikāli atšķiras. Tas ir veselīgi – uztaisīt tā saucamo realitātes pārbaudi, bet no otras puses, tāpat kā visi, kuriem vairs nav divdesmit, arī es arvien labāk saprotu to, ka ķermenis neapturami noveco, bet gars un smadzenes vismaz pagaidām saglabā zināmu jauneklīgumu. (..) Nav tā, ka četrdesmitā jubileja man nozīmētu kaut ko diženu: to nosvinēju jau februārī, kad Mazajā ģildē man bija koncerts. Bet vispār šis posms no trīsdesmit astoņiem līdz četrdesmit un droši vien vēl kādu laiku man būs tāds kā vērtību izsvēršanas laiks, jo nevaru teikt, ka beidzamos divdesmit gadus būtu vienlīdz intensīvi darbojies kompozīcijā vai klavierspēlē. Laba tiesa manas dzīves aizritējusi "Klasikā" un esmu ļoti pateicīgs par to – tas palīdzējis man veidoties kā personībai, ļoti daudz ko uzzināt un iegūt virkni kompetenču, bet tagad, dzīvojot Smiltenes novadā, darbojoties turienes kultūras dzīvē un sastrādājoties ar tās brīnišķīgajiem cilvēkiem, es kaut kā vairāk un intensīvāk atgriežos pie komponēšanas. Kad mācījos pie Pētera Plakida bakalaura studiju laikā Mūzikas akadēmijā un marta sākumā sveicu viņu dzimšanas dienā, viņš mēdza ironizēt: ko tu mani te tagad sveic, nejūtu nekādus savus nopelnus – apsveic  mani ar kādu pirmatskaņojumu vai koncertu! Jā, tagad es to saprotu. Tad nu nākamreiz mani, ja kāds vēlēsies, varēs sveikt 18. maijā Kuldīgā, kur uzstāšos Dāvida Kļaviņa uzņēmuma kamerzālē.  Tā būs tā pati programma, kas Mazajā ģildē? Nē, nekādā ziņā! Jo improvizācija iekļauj to, ka tu katru reizi dari kaut ko citādāk. Turklāt tu pielāgojies – pat neapzināti – konkrētās vietas atmosfērai un arī katram instrumentam. Tur būs Dāvida Kļaviņa instruments, ko man gadījies spēlēt tikai pāris reižu, tā ka interesanti, kā tur klāsies. Ik pa laikam tu mūs mēdz pārsteigt. Piemēram, dodoties uz Honkongu. Arī sākot darboties tevis jau pieminētajā Smiltenes novadā un kļūstot gan par Kultūras centra vadītāju, un nu jau kādu laiku vadot visa novada kultūras dzīvi. Vai tev pašam tie bijuši tādi kā lēcieni aukstā ūdenī? Es pat nedomāju, ka aukstā ūdenī. Vienkārši tad, kad uzkrāta zināma dzīves pieredze, ar lielāku drošības izjūtu un interesi dari tās lietas, kas tevi [aizrauj]. Ir vēl viena tēma, kas noteikti jāpiemin: gan mūziķiem, gan radošiem cilvēkiem kopumā, gan īstenībā katram cilvēkam ir svarīga savas iekšējās mentālās higiēnas un mentālās veselības uzturēšana noteiktā līmenī. Pirms nu jau vairāk nekā pieciem gadiem sāku iet psihoterapijā, kas man ārkārtīgi palīdzējusi: esmu savai terapeitei ļoti pateicīgs par to, ka viņa rosinājusi dažādus domu procesus, kas manī noritējuši ilgstošā laika periodā un palīdzējuši sevi stabilizēt. (..) Honkonga bija saistīta ar to, ka biju mazliet noguris no pārāk monotonā darba režīma Latvijā. (..) Latvija savā ziņā ir province: kaut arī mums ir ārkārtīgi daudz skaistu kultūras notikumu, būsim reālisti – pārāk daudziem cilvēkiem viss par tevi ir skaidrs un visiem par tevi izveidojies priekšstatu kopums un viedoklis. Tas ir saprotami, bet arī nogurdinoši. Tāpēc domāju – došos projām uz citu pasaules malu. Ironiski, ka tajā laikā iepazinos ar savu – tagad nu jau bijušo – sievu, sākās kovids, studentu nemieri un demokrātijas kustība. Ironiski tādā ziņā, ka biju domājis pilnībā pārtraukt saikni ar Latviju, tomēr tas neizdevās, un es, protams, esmu šim cilvēkam un arī citiem, kuri ar mani izvēlējušies tā vai citādi veidot draudzības saites, pateicīgs par to, ka es daudz ko esmu iemācījies. Ja nebūtu bijis kovida, ej nu sazini, varbūt Honkongā es būtu palicis ilgāk. Pašlaik Honkongā situācija ir stipri bēdīgāka nekā tad, kad 2018. gadā tur ierados. Savukārt 2018. gadā bija bēdīgāk nekā 2014. gadā, kad notika lietussargu revolūcija, jo Ķīnas Komunistiskā partija ir nepielūdzama. (..) Tu atgriezies Latvijā, un šobrīd esi piederīgs Smiltenei. Tomēr esi radījis tāda diezgan "spundīga" tēla iespaidu: piemēram, tu droši raksti sociālajos medijos  to, ko tu domā. Sociālie tīkli savulaik man bija liels izaicinājums. (..) Tie, kas tos izgudroja, neiedeva mums prasmes ar tiem rīkoties – paši mācījāmies un mācoties ļoti daudz ko izdarījām šķērsām, apdedzinājāmies un, kas diemžēl nav pilnībā pagaisis vēl joprojām – sociālajos tīklos cilvēks vēl arvien ir ārkārtīgi agresīvs, toksisks, ja viņam ir vēlme kaut ko kādam diži pierādīt. Tagad esmu kļuvis rāmāks. Ja man kaut kas nepatīk kolēģu darbā, es to mēdzu pateikt, bet paturot prātā, ka profesionālo no privātā ir vēlams nodalīt un nav nepieciešams cilvēku aizskart. Bet savā mūzikā esi romantiķis... Droši vien. Teiksim tā: viena no manas mūzikas [un arī būtības] šķautnēm ir trauslāka, nekā pašaizsardzības nolūkos izvēlos to rādīt citiem. Skaista un romantiska noskaņa valda vairākās tavās dziesmās. Man liekas, arī dzeja, ko tajās izmanto, tev ir ļoti svarīga. Gribētos cerēt, ka katrs komponists, kurš izvēlas publiski demonstrēt savu mūziku, arī padomā par vārdiem un to nozīmi. Turklāt dzejai ne vienmēr jābūt komplicētai. Domāju, ka citiem ir atšķirīga pieeja. Man pat ir labi, ja virsmas līmenī dzejolis ir šķietami klārs un vienkāršs. Tā varētu teikt par Jāņa Baltvilka dzeju. Bet tie, kas pazīst Jāņa Baltvilka dzeju, zina, cik tā ir asprātīga un daudzslāņaina, ja virsmas līmenim tiekam garām. Tādēļ bieži vien ir tā, ka uzrakstu kādu dziesmu bērniem, bet beigās izrādās, ka šai auditorijai tā īsti neder – bērniem vajag kaut ko atsperīgu, kustīgu un uzmanību piesaistošu, bet es esmu uzrakstījis kaut ko lirisku un mazliet citai auditorijai paredzētu. (..) Līdzās Jāņa Baltvilka vārdam ir arī Austra Skujiņa, Ojārs Vācietis – stabila vērtība, Māris Melgalvs ir bijis, un pēdējā laikā esmu piefiksējis, ka viegli un nepiespiesti man top mūzika ar Knuta Skujenieka dzeju. Diemžēl dzīvē tā arī neiepazinos ar šo personību. Tā Knuta Skujenieka dvēseliski tiešā, dažreiz sāpīgi atkailinātā, bet liriski romantiskā, sirsnīgā pasaules izjūta... Te nu es apstiprinu tavus iepriekš teiktos vārdus par to romantiķi, bet es noteikti negribu to ne idealizēt, ne arī kaut kādā veidā sentimentalizēt. Vienkārši tāda tā mana personības konfigurācija ir, un esmu droši vien trauslāks, nekā labai tiesai "Klasikas" klausītāju un kolēģu esmu to demonstrējis. Bet no otras puses – tajā mirklī, kad cilvēks pamazām iegūst mazliet lielāku rūdījumu un dzīves pieredzes bagāžu, viņš var atļauties būt atklātāks pret apkārtējo pasauli: jo – kaut arī zini, ka ir diezgan liels procentuālais potenciāls, ka otrs cilvēks tevi var sāpināt vai nodarīt tev pāri, tu arī saproti, ka tā ir dzīves sastāvdaļa. Un galvenā atziņa no tā visa ir tāda, ka tiecies iespēju robežās nenodarīt pāri citiem. Tas sanāk ar mainīgām sekmēm, bet iespēju robežās tomēr cenšamies. Cik atklāts tu vari būt tad, kad raksti teātra mūziku? Jo tā tomēr ir tikai viena no sadaļām un šķautnēm šajā sarežģītajā mākslā, tomēr tu tur esi klātesošs un esi bijis arī nominēts balvai – pavisam nesen.  (..) Mana pieeja, teātra mūziku rakstot – lai tā integrējas kopējā mākslas izteiksmes līdzekļu paletē tā, ka nedominē un neprevalē.  Režisora pieeja savukārt droši vien ir izvēlēties savus domubiedrus. Te es domāju Valteru Sīli irmām kārtām.  Es tā gribētu cerēt. Arī Ingai Tropai sirsnīgi sveicieni, vēl varu minēt arī Paulu Pļavnieci, Kristu Burāni. Atvainojos tiem, kurus nepieminu. Bet – jā: cilvēki, ar kuriem sadarbojos teātra jomā, pirmkārt ļauj man pastarpinātā veidā realizēt amatierteātra aktiera ambīcijas, nevis mani laižot uz skatuves, bet ļaujot citādāk izpausties teātra mūzikas radīšanā. Un tas īstenībā bija veids, kā es atgriezos mūzikā. Iepazinies ar Valteru Sīli, atkal sāku atgriezties mūzikas komponēšanā. (..)  Kas tev vēl jāizdara, lai tava disertācija par cenzūru iegūtu kādus apveidus? Process diezgan tiešs un vismaz simboliski vienkāršs. Pirmkārt, jānoformē darbs korektā formā, lai varu to iesniegt savā augstskolā Honkongā. Iesniegšu to digitālā veidā, bet, ja vajadzēs fizisko kopiju, sarunāšu, lai kāds to izprintē. Kad būšu aizsūtījis manuskriptu, recenzenti to aplūkos, norādīs uz pamanītajām kļūdām un atsūtīs darbu man atpakaļ, lai tās izlaboju. Vai pēkšņi sacīs – viss ir pilnīgā tūtē un slikti... (smejas) It kā nevajadzētu būt tik dramatiskam scenārijam. Kad veikšu attiecīgos labojumus un tos pieņems, sekos aizstāvēšana.  Kur tā notiks?  Te ir tā interesanti. No vienas puses, labprāt aizbrauktu vēlreiz uz Honkongu, pat ja tas varētu radīt zināmas skumjas saistībā ar to, ka notikušas pārmaiņas sociālajā, politiskajā un lingvistiskajā telpā. No otras puses, tas ir rūpīgi jāpavērtē, jo disertāciju rakstu par sensitīvu tēmu – mūzikas cenzūru Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā. Cenšos panorāmiski pārskatīt mūzikas žanrus, tostarp popmūziku, nepretendējot uz superpadziļinātu katra žanra analīzi, bet vismaz izprotot tendences un saprotot interesi, ko cenzūra izrādīja par vienu vai citu žanru, izprotot cenzūras darbības mehānismus un, kas manā gadījumā interesanti man pašam – arī cenzūras apiešanas stratēģijas, ko praktizēja komponisti un komponistes, dzīvojot vienkārši vājprātīgos, pat šizofrēniskos apstākļos, kad nevarēja saprast, kurā brīdī kas ir atļauts un kas ir aizliegts. Daudzi tomēr pamanījās radīt brīnišķīgu mūziku, bet vienlaikus tika neizbēgami psiholoģiski ietekmēti, daļa no viņiem pat deformēti, un daļai šī visa interakcija ar cenzūras aparātu beidzās pat traģiski. Vispār mana motivācija, disertāciju rakstot, ir atdot balsi vai dot vārdu tiem, kurus savulaik pabīdīja malā un kuru tēmas noklusēja. Piemēram, balstoties pētniecībā, ko Aija Kupjanska ir brīnišķīgi darījusi savā maģistra darbā, papētīju Felicitas Tomsones operas "Pūt, vējiņi!" gadījumu. No vienas puses – tā ir liela veiksme, jo tā ir pirmā latviešu komponistes sievietes opera, kas uzvesta mūsu Baltajā namā. No otras puses, pateicoties tā brīža mūzikas kritikai… Tur ir arī skanīgi vārdi – piemēram, Oļģerts Grāvītis, kurš gan mūža beigās nožēloja savu [rīcību]. Vārdu sakot, nesaudzīgi uzbrūkošās un nepamatoti kritiskās attieksmes dēļ komponiste savā mūžā pēc tam vairs neko nozīmīgu neuzrakstīja. Kad studentiem jautāju, vai viņi zina tādu Felicitu Tomsoni, viņi, tāpat kā es pirms neilga laika, neko par viņu nezina. Tas ir viens piemērs.  Bet ir jau arī cilvēki, kuri aizvien ir starp mums, bet mēs par viņiem nerunājam. Tas ir vēl jo sensitīvāk. Jo atkal: neesmu nekāds soģis, bet mūsdienās ir ļoti populāri no pašreizējo vērtību sistēmas skatpunkta kritizēt un vērtēt pagātnes cilvēku darbus: vai, kā viņi nemācēja, es gan mācētu! Jā, es sev uzdodu regulāri šo jautājumu – interesanti, kā es būtu dzīvojis padomju laikā? Vai arī būtu kādu stučījis? Vai arī kādam, latviski sakot, būtu savārījis mēslus? Vai būtu atradis sevī iekšējo spēku vismaz iekšēji saglabāt spīvu pretošanos, vai – kā Marģera Zariņa gadījumā – rotaļīgi ironisku attieksmi? Ej nu sazini!  Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.

2023. gada 1. janvārī spēkā stājās Piespiedu dalītā īpašuma privatizētajās daudzdzīvokļu mājās izbeigšanas likums. Lai likums darbotos, liela loma procesa nodrošināšanai ir zvērinātiem tiesu izpildītājiem. Plašāk raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju padomes priekšsēdētāja Iveta Kruka un Zemgales apgabaltiesas zvērināta tiesu izpildītāja Sniedze Upīte. "Latvijā ir gandrīz 111000 dzīvokļu, kas ir situācijā, ka dzīvoklis pieder vienai personai, bet zeme, uz kuras atrodas māja, citai.  Tā veidojas piespiedu dalītais īpašums, par kuru šobrīd dzīvokļu īpašnieku maksā piespiedu nomas maksu," skaidro Iveta Kruka. "Pieņemtais likums palīdz situāciju risināt, ja dzīvokļu īpašnieki vēlas, viņi var izveidot vienotu īpašumu. Tad visa daudzdzīvokļu māja būs vienota ar nekustamo īpašumu, funkcionāli saistīto zemi, kas ir zem daudzdzīvokļu mājas." Vienkārši tā ir iespēja atpirkt zemi. "Dzīvokļu īpašniekiem jāpieņem divi lēmumi - viens, ka vēlas konkrēto procedūru uzsākt, otrs, kad zināma konkrētā summa, lēmums pēc būtības, ka grib veikt izpirkumu," norāda Iveta Kruka. Tiesu izpildītājs kontrolē pašu izpirkšanas procesu, bet procesā ir iesaistītas daudzas iestādes un institūcijas. Lai arī likums pieņemtsvairāk nekā pirms gada, šis arvien ir jauns process, kas varbūt cilvēkus nedaudz biedē un nav līdz galam saprotams. Tomēr interese un vēlme izpirkt zemi pieaug.

Šī saruna ar daudzu iemīļoto dakteri Klaunu jeb Igoru Narovski ir turpinājums mūsu pirmajai sarunai - ko par sevi un savām emocijām varam mācīties no dakteriem klauniem. Pirmo sarunu skatījās un tās automātiskos tulkošanas subtitrus, ko nodrošina youtube, izmantoja arī cilvēki, kuri paši krieviski nerunā (skat. zemāk, kā to var izdarīt). Par pirmo sarunu saņēmām neparasti daudz pateicības vēstuļu un komentāru - gan no sievietēm, gan vīriešiem. Te daži citāti:"Liels paldies par šo interviju, esmu to noklausījies vismaz 10 reizes un ik pa brīdim tinu atpakaļ (...)"."Saruna, kuru klausīšos vēl un vēl. Tik emocionāli piesātināta- no smiekliem līdz asarām. (....)""Pateicos tūkstoškārt par šo sarunu. Ļoti daudz nozīmēja. Klausīšos vēl.. un pēc tam varbūt vēl..."Saņēmām daudz lūgumu veidot turpinājumu šai sarunai. Šajā reizē Igors stāstīja, kādi ir pieci galvenie elementi, kurus māca topošajiem dakteriem Klauniem un kas var noderēt arī citiem. Piemēram, vieglums, vienkāršība, prieks. Mēs runājām arī par Igora piedzīvoto darbā ar pacientiem un karā cietušajiem. Igoram šādu stāstu ir daudz un tos atradīsi viņa nesen iznākušajā terapeitisko stāstu grāmatā "Daktera Klauna brīnumainās spēles".Ja tev noderētu tulkojums šai vai iepriekšējai sarunai ar Igoru, ko veido automātisks youtube AI rīks, tad skaties sarunu youtube platformā un uzliec sev vajadzīgos iestatījumus - video ekrānā, apakšējā joslā nospied CC, tad zobratu, tad vēlreiz CC un tur izvēlies latviešu vai citu valodu, kas parādīsies subtitros (reizēm tam vajag pat 24h, lai rīks pēc tā iestatīšanas sāktu darboties). Paldies @Aljgjis par instrukciju!Vairāk informācijas sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:3:42 Kādus stāstus varēs atrast Dr.Klauna Igora Narovski jaunajā grāmatā13:27 Par gaidām. Ko mēs sagaidām no klauniem, no cilvēkiem, un kāpēc realitāte viemēr ir bagātāka.19:38 Trauksme, kas pāraug bailēs. Kā ar to spēlēties un kur to novirzīt29:28 “Klauns ir emocionāls dzīvnieks, kas vienmēr gatavs jebkam, kas varētu notikt”32:13 Kādi ir pieci galvenie elementi, kurus Igor Narovski māca topošajiem dakteriem Klauniem34:05 “Vienkāršība palīdz satikties ikvienam” – kā vienkāršības principu pielietot savā ikdienā42:54 “Ja tu esi godīgs, tev nav vajadzības domāt” – cik atbrīvojošu sajūtu var iegūt, jebkurā sarunā esot godīgam47:28 Pagrieziena punkts Dr.Klauna radošajā attīstībā50:12 Kāpēc dalīšanās ar savām sajūtām, emocijām un idejām ir uzskatāma par lielu dāsnumu otram cilvēkam51:56 Dāsnums un ievainojamība54:09 “Viegla attieksme pret nāvi dara vieglu dzīvi” – kā grūtas situācijas uztvert ar vieglumu58:32 Kādā veidā mūsu pārlieku nopietnā attieksme pret emocijām atņem dzīvei viegluma sajūtu1:09:10 Praktisks piemērs, kā dakteri Klauni apmācībās mācās viegluma sajūtu1:17:51 “Prieku var iegūt pilnīgi no jebkā un jebkuras situācijas”1:20:58 Domas un ieradumi kā muskuļi, kas jātrenē, ja vēlamies savādākus rezultātus kā ierasts1:24:51 Kā ar ķermeņa palīdzību iegūt klātesamības – šeit un tagad sajūtu.1:30:24 Kas dakteriem Klauniem palīdz izturēt milzīgo psiholoģisko slodzi; gadījums Kijevas slimnīcā1:34:56 “Jebkurš konflikts var kalpot par brīnišķīgas draudzības sākumu”

Latvijas tirgū strādājošās apdrošināšanas kompānijas piedāvā mīļdzīvnieku - suņu un kaķu - apdrošināšanu. Piedāvātas polises gan ir ļoti dažādas un vai tām vispār ir jēga, vērtējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Latvijas Apdrošinātāju asociācijas pārstāve Sandija Šaicāne un Veterinārārstu biedrības, Mazo dzīvnieku veterinārārstu sekcijas pārstāve Lita Konopore. Sazināmies ar Latvijas kinoloģiskās federācijas prezidenti Viju Klučnieci. "Pieprasījums pēc mājdzīvnieku apdrošināšanas tiešām aug. Varētu teikt, ka tāpēc, ka cilvēki kļūst informētāki un vēlas sevi pasargāt no neparedzētiem izdevumiem, kas dažos gadījumos var būt ievērojami augsti," atzīst Sandija Šaicāne. "Produkts, protams, ir vēl salīdzinoši jauns, bet paliek arvien populārāk, jo cilvēku informētība kļūst arvien lielāka.  Pārsvarā runa ir par suņu un kaķu apdrošināšanu. Mazos mājdzīvnieciņus - jūrascūciņas, kāmīšus, papagailīšus un tamlīdzīgi - pārsvarā neapdrošina. "Latvija ir viena no tām valstīm, kur ir ļoti mazs apdrošināto dzīvnieku procents, bet ir valstis, kur sasniedz 70 procentus un pat vairāk," norāda Lita Konopore. "Kopumā ņemot, ja šī apdrošināšanas programma ir stabila, izpilda to, ko viņa garantē un sola, tad, protams, ka veterinārārsti šādā apdrošināšanā ir ieinteresēti, jo dzīvnieka īpašnieks izvēlas savam dzīvniekam labāku veselības veicināšanas plānu, drošāk izvēlas ārstēšanas metodes. Bet tās ir pie nosacījuma, ja, teiksim, viņu gaidas sakrīt ar to, ko viņam pēc tam apdrošinātājs dod. Diemžēl nereti tomēr cilvēks nav pietiekoši labi izpratis vai viņam nav izskaidrots, ko ietver neietver viņa līgumus. Tajos gadījumos nu tad tas scenārijs nav tik labs. Kopumā ņemot, protams, ka veterinārārsti ir ļoti ieinteresēti. Veterinārārste norāda, ka saistībā ar apdrošināšanas gadījumiem ārstiem arī rodas papildus darbus un līdz ar to arī samaksai par vizīti vajadzētu būt lielākai. Ir apdrošinātāji, kas apdrošina tikai šķirnes dzīvniekus. Lita Konopore norāda, ka ir mīts, ka bezšķirnes dzīvnieki ir daudz veselīgāki. "Vienkārši viņu slimības ir neprognozējamas. Tie, kas neapdrošina mērķtiecīgi bezšķirnes dzīvniekus, tas nav pareizi. Ir jāapdrošina visi, jo nereti vairāk rūpes pat izrāda bezšķirnes dzīvnieku īpašnieki. Tas nav tāds kritērijs, kas šķirnei rādītājs. Šķirne dažreiz ir vienkārši rādītājs par cilvēku kā tādu, ka viņš grib izrādīties ar kaut kādu statusu varbūt augstāku, nekā viņš ir. Citreiz tas dzīvnieks pat paliek novārtā, viņam statuss drusku prevalē. Tā kā es ļoti sirsnīgi gribētu aicināt apdrošinātājus noteikti apdrošināt visus bezšķirnes sunīšus, visus bezšķirnes kaķīšus, ja vien viņu saimnieks ir gatavs par to maksāt pēc tiem kritērijiem un nosacījumiem, kādus uzstāda apdrošinātājs." Gadījumi, kad apdrošinātāji neatlīdzina zaudējumus par apdrošināto dzīvnieku: mājdzīvnieka nāve vecuma dēļ; iedzimtās un hroniskās slimības;  izdevumi par slimībām, kas tieši tobrīd jau ir iestājušās, kad ir nopirkta polise, jo apdrošina riskus, kuru iestāšanās ir iespējama nākotnē; izdevumi par mājdzīvnieku regulāro "apkopi" - vakcīnām, nagu griešanu, ausu tīrīšanu, par attārpošanu, parazītu iznīdēšanu, arī sterilizāciju; piespiedu kaušanas vai dzīvnieku likvidācijas izdevumi, ja tie ir veikti saimniecisku apsvērumu dēļ, piemēram, produktivitātes mazināšanai, kad izdomā, ka cilvēkam dzīvnieku vairs nevajag; ja dzīvnieks gājis bojā saimnieka apzinātas rīcības dēļ, piemēram, novārdzināšanas vai apzināti sliktas kopšanas rezultātā, ja apdrošinātājs var to izvērtēt un to konstatēt.

Pirmoreiz pasaulē demonstrēts jauna tipa elektrības ieguves paņēmiens, ko izmantot ekstremāli tālās kosmosa misijās. To veido iekārta, kas kodoldegvielas siltumu pārvērš skaņā un šo skaņu - elektrībā. Kā skaņa, siltums un magnētiskā lauka svārstības var dot enerģiju tāliem kosmosa ceļojumiem, skaidro Latvijas Universitātes Fizikas institūta vadošais pētnieks Artūrs Brēķis. Artūrs Brēķis un viņa kolēģi radījuši prototipu “SpaceTrips” - tas ir jauna tipa elektrības ieguves paņēmiens, ko izmantot ekstremāli tālās kosmosa misijās, un šo latviešu veikumu augstu novērtē starptautiskie partneri. Latvijas zinātnieki jau desmitgadēm ir bijuši līderi specifiskās fizikas jomās, un pieminēto prototipu ļāvušas radīt tieši ilgā laika posmā uzkrātās zināšanas. "Iekārta, ko esam uzbūvējuši Salaspilī, Fizikas institūtā, būtībā tas ir enerģijas pārveidotājs, kas sastāv no divām mašīnām - no termoakustiskā dzinēja, kas ir siltuma pārveidotājs skaņā, un no magnetohidrodinamiskā ģeneratora, kas šo skaņu, kas ir mehāniskā enerģija, pārveido elektrībā, elektriskajā enerģijā tādā veidā, kā šķidra metāla svārsts magnētiskajā laukā - šurpu turpu, aptuveni 50 reizes sekundē ar frekvenci 50 herzi. Tādā veidā var saražot maiņstrāvu, kas varētu būt pielietojama, piemēram, kāda satelīta vai kosmiskas zondes elektroapgādes sistēmā, skaidro Artūrs Brēķis. "Attiecībā par magnetohidrodinamiku, šo nozari jāsaprot vispār tā, ja elektrība var plūst pa vadiem, pa kabeļiem, pa cietiem vadiem, kāpēc tā nevarētu plūst arī pa šķidru metālu? Un būtībā tas arī ir pamats magnētiskajai hidrodinamikai, tātad šķidras elektrovadošas vides mijiedarbība ar magnētisko lauku. Tā ir nozare, kurā mēs specializējamies institūtā," norāda Artūrs Brēķis. "Nebūs melots, ka mēs esam, es teiktu, vienīgais institūts pasaulē, kurš ekskluzīvi specializējas tikai un vienīgi vienā nozarē - ļoti, ļoti šaurā fizikas nišā, kas magnētiskā hidrodinamika. Tā vēsturiski ir iegājies, un te jāsaka tā, ka tā ir mūsu stiprā puse," turpina Artūrs Brēķis. "Es bieži esmu dzirdējusi arī, ka runā, teiksim, ka igauņiem ir "Skype" un IT, lietuviešiem tur ir "Maxima" un citi varbūt zīmoli. Kas ir mums, latviešiem? Kur mēs esam līderi? Man ir atbilde tam, ka viena no šīm jomām ir magnētiskā hidrodinamika, kur patiešām ir izveidojusies izcila ļoti augsta līmeņa zinātniskā skola, kurā mūs atpazīst visā pasaulē. Un tas arī pamats tam, kāpēc šādu projektu mēs varējām realizēt. Protams, ka starptautiska sadarbība visa tā pamatā.  (..) sadarbojoties termoakustikas speciālistiem, kas ir vēl šaurāka nozare zināmā mērā par magnētisko hidrodinamiku, kur apvienojas siltuma fizika ar skaņas fiziku, tie ir pārveidotāji, kas strādā uz šādu principu, termoaukustisko principu. Tur arī ir savi cilvēki pasaulē, kas tajā strādā. Un savukārt mēs, šķidra metāla speciālisti, sastrādājoties ar viņiem, mums izdevās šādu darbības principu realizēt un parādīt." Vienkārši var skaidrot, ka magnetohidrodinamika ir elektrības pārvietošanās šķidrumā un termoakustika - siltuma pārveidošanās skaņā. Neliels paskaidrojums. Termoakustiskajā dzinējā patiešām nepieciešama gan kodoldegviela, piemēram, amerīcijs, gan gāze, proti, nupat pieminētais argons. Siltums no kodoldegvielas rada temperatūru starpību uz termoakustiskā dzinēja siltummaiņiem jeb iekārtām, kas pārvada siltumu no vienas vides uz citu. Kad temperatūru starpība un arī spiediens ir pietiekami augsti, sāk svārstīties gāzes spiediens un rodas skaņa. Varam to pat iztēloties aptuveni tā: kodoldegvielas un gāzes tvertnes dzīvojas viena otrai blakus, un vienā brīdī degvielas siltums rada impulsu, teju “iesper” gāzei, un tā rada skaņa. Sava veida domino efekts.  Un ar pētnieka pieminēto vārdu salikumu “darba ķermenis” inženieri sarunvalodā parasti sauc elementu, kas kustas. Piemēram, automašīnu iekšdedzes dzinējos tie būtu cilindri, kas kustētos šurpu un turpu. Taču prototipa “SpaceTRIPS” gadījumā nekādu kustīgu detaļu nav, līdz ar to gāze argons pati par sevi ir darba ķermenis termoakustiskajam dzinējam. Varbūt jūs jautāsiet - cik tad liels ir pats prototips? Tie ir aptuveni 2 metri gan garumā, gan augstumā, bet, veidojot īstu kosmosā palaižamu iekārtu, skaņas caurules un viss pārējais būtu vēl kompaktāks.  Esam aplūkojuši prototipa pirmo posmu, kurā siltumenerģija tiek pārveidota akustiskajā jeb mehāniskajā enerģijā. Saules paneļu ietekme uz gaisa temperatūru to tuvumā "Saules panelis ir tumšā krāsā, un tāpēc tas absorbē daudz vairāk siltuma nekā atstarojošās tuksneša smiltis. Lai gan daļa enerģijas tiek pārvērsta elektrībā, liela daļa no tās joprojām uzsilda paneli. Un, ja vienlaidus sagrupēti miljoniem šādu paneļu uzsilst, tad kopā ar tiem uzsilst arī visa teritorija. Ja šie saules paneļi atrastos Sahāras tuksnesī, tad šis jaunais siltuma avots  ietekmētu klimatu tādā mērā, ka šajā reģiona parādītos vairāk nokrišņu un rezultātā tuksnesis kļūtu zaļāks." Tas ir citāts no raksta, ko tīmekļa vietnē „The Conversation”  publicēja Lundas universitātes un Ķīnas provinces Guandunas universitātes ģeogrāfijas pētnieki par to, kā izmantojot datorprogrammu tika modelēta situācija, kā milzīgie saules paneļu parki pasaulē varētu izmainīt klimatu. Tātad jāņem vērā, ka tas ir tikai, kā paši pētnieki raksta, hipotētiski pieļaujams rezultāts, kas veidots ar datorsimulāciju. Bet  no otras puses, ja skatāmies uz to, ka pasaules lielākie saules paneļu parki, kuru izmērs ir mērāms vairākos tūkstošos hektāru (tādi atrodas Indijā, Ķīnā, Apvienotajos Arābu Emirātos, Meksikā, Ēģiptē) un kur vienlaidus ir izvietoti miljoniem saules paneļu, kuru tumšā virsma uzsilst no saules gaismas, tad, protams, rodas jautājums, kā šāds milzīgs siltuma avots ietekmē apkārtējo vidi. To skaidro biedrības “Zaļā brīvība” atjaunīgās enerģijas politikas eksperte Krista Pētersone.

Valsts valodas zināšanu prasība uzturēšanās atļaujas saņemšanai Krievijas pilsoņiem atbilst Satversmei. Vienkāršo pāreju no viena hipotekārā kredīta devēja pie cita. ASV satraukumu izraisa ziņas par Krievijas iecerēm nogādāt kodolieročus kosmosā. Rīgas domē sāk vētīt ieceri pārdēvēt Maskavas ielu. Limbažu novada pašvaldība tiltu pār Salacu Salacgrīvā un tā pārbūvi nodod valstij.  

Profesore, endokrinoloģe, daktere Ilze Konrāde šajā sarunā pastāstīja, ko saskaņā ar šī brīža medicīnas iespējām mēs varam vai nevaram ietekmēt ar savu dzīvesveidu, ja gribam kvalitatīvu, veselīgu un ilgu dzīvi. Mēs sarunu balstījām uz ārsta Peter Attia grāmatu "Outlive", kas ir par ilgdzīvošanas zinātni un mākslu.Šī grāmata ar tās jaudīgo saturu ir uzlabojusi manas un mana vīra ikdienas izvēles. Tās saturs paceļ motivāciju gan vairāk sportot, gan pievērst uzmanību citiem faktoriem, kas ietekmē spēku, jaudu un prieku par dzīvi. Mēs abi to iesakām saviem draugiem un kolēģiem, kurus arī interesē pilnvērtīga dzīve pēc iespējas veselīgākā ķermenī.Dakterei Konrādei jautāju, kas no grāmatas satura varētu noderēt citiem. Runājām arī par biežākajiem nāves cēloņiem Latvijā, par to, ko meklēt un saprast savās analīzēs, un kā pašiem mazināt veselības riskus, kas pasliktinātu dzīves kvalitāti.Vairāk informācijas sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:4:26 Kā laika gaitā ir mainījies medicīnas redzējums uz iespējām pagarināt kvalitatīvu un veselīgu dzīvi 6:42 Vai metformīna preparāta lietošana pagarina dzīvi vai uzlabo tās kvalitāti10:54 Kas ir metaboliskā disfunkcija un kas to ierosina15:11 Ar ko bīstami ir uzkrājušies tauki ap iekšējiem orgāniem; kāds mehānisms ierosina insulīna “inflāciju” jeb insulīna rezistenci17:45 Kādas funkcijas veic insulīns22:05 Kā izpaužas insulīna rezistence, kādas slimības tā ierosina sievietēm un kādas vīriešiem28:41 Insulīns un onkoloģija – kādi mehānismi to var ierosināt32:17 Kādi ir galvenie nāves iemesli Latvijā pēdējos gados35:46 “Sēru vītola fenomens” un dažādi holesterīna veidi un to darbības specifika39:58 Ko mēs varam un ko nevaram ietekmēt ar savu dzīvesveidu46:52 Kā iespējami ātrāk un veiksmīgāk noķert “signālu par aisbergu”; ieteicamo asins analīžu uzskaitījums un skaidrojums59:36 Mācāmies lasīt asins analīzes. Vai “normāls” vienmēr nozīmē “optimāls”1:05:45 Intervālu gavēšana un omega3 taukskābes – kas jauns pētījumos1:10:03 Proteīns un “iņ un jaņ” princips1:15:34 “Ir svarīgi, kur tu gribi nokļūt” – uzturs un fiziskās aktivitātes; īstermiņa un ilgtermiņa mērķi un ieguvumi1:22:33 Kur rast motivāciju fiziskajām aktivitātēm1:24:55 “Trešais valis”, un kāda ir saistība miega badam ar lieko svaru1:31:19 Psihosociālā stresa mazināšanas veidi1:33:11 Vienkāršās un mazās lietas, kuras atcerēties, piedomāt un izdarīt ikdienā, kas dod lielu ieguldījumu veselīgākā nākotnē1:37:20 Vai insulīna rezistence var būt arī tieviem cilvēkiem

Par vienu no Latvijas Zinātņu akadēmijas aizvadītā gada labākajiem pētījumiem minēts Agroresursu un ekonomikas institūta pētnieku veiktas darbs progresīvas zemkopības sistēmas izveidē. Vienkāršoti sakot - ekonomiskais izvedīgums vērtēts augu maiņas ciklā. Kā izaudzēt labāku ražu, kā nenoplicināt augsni, kā galu galā gūt ekonomisku labumu no savas saimniekošanas - tie visi ir jautājumi, ar kuriem var sastapties lauksaimnieki, un to visu salikt kopā nav vieglākais uzdevums. Bet tieši to ir mēģinājuši darīt Agroresursu un ekonomikas institūta pētnieki, vairākus gadus strādājot pie pētījuma par to, kā augkopības, vides un ekonomiskie nosacījumi iet roku rokā, un izstrādājot arī praktisku modeli, ko lauksaimnieki turpmāk var izmantot. Ko pētnieki ir secinājuši par augu maiņas cikliem, par uztvērējaugiem un citiem faktoriem, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Agroresursu un ekonomikas institūta pētnieki Inga Jansone, Ieva Leimane, Alberts Auziņš un Solveiga  Maļecka.

Dāvanu gaidīšana ir īpašs prieks. Saņemšana – jo lielāks. Tomēr varbūt varam gūt arī prieku no dāvanu gatavošanas?  Tas noteikti nebūs mazāk vērtīgi. Viss par un ap dāvanām raidījumā Kā labāk dzīvot. Dāvanas veidot palīdz bloga "Liene gatavo" autore Liene Brunzete, žurnāla "Praktiskais Latvietis" redaktore Sandra Ruska. Dāvināšana ziemassvētkos ir un būs, un to nevajag izskaust. Jā, tā ir kļuvusi komercializēta un reizēm kļūst par apgrūtinājumu," atzīst Sandra Ruska. Abas viešņas dalās pieredzē, ka dāvanas var būt tikai bērniem, bet pieaugušie savstarpēji lozē, kuru apdāvinās. Tāpat šajā steidzīgajā laikā laba dāvana ir vienkārši kopābūšana. Liene Brunzete piebilst, ka viņa ir par jēgpilnām dāvanām, lai ar putekļiem neapaug kārtējā svece. Varbūt mazliet zūd pārsteigums, bet draugu pulkā savstarpēji iesūta sarakstu, lai zina, ko cilvēki vēlas. Tad tiešām zina, ko cilvēks patiesi gaida un būs priecīgs saņemt. Daži ieteikumi vienkāršām un ne pārāk sarežģītām garšīgam dāvanām Grauzdētus zemesriekstus apviļā izkausētā šokolādē. Ar karoti veido nelielas piciņas un ļauj sastingt. Ātri un garšīgi. Dateļu konfektes: dateles pārgriež, izņem kauliņus, iekšā liek, piemēra, zemesriekstu sviestu, apviļā kausētā šokolādē un ieliek uz kādām stundām ledusskapī. iznāk mazliet veselīgās konfektes! Vienkārša recepte: pudelē ielej kvalitatīvu olīveļļu un tās garšu pastiprina ar dažādiem garšaugiem – rozmarīnu, ķiploka daiviņu vai čili. Tā ir dāvana, kas ilgi glabājama un derīga. Vēl var uzpūstās kvinojas sēklas iejaukt kausētā šokolādē, izlīdzināt uz cepampapīra, pārkaisīt ar žāvētu ogu (piemēram, dzērveņu) gabaliņiem. Atdzesē, salauž gabaliņos un gatavs! Šokolādes braunīji. 100 g tumšā šokolāde, 100 g baltā šokolāde, 170 g kviešu miltu, 80 g brūnā cukura, 80 g baltā cukura, 50 g valriekstu, 305 g kakao, 150 g sviesta un 3 olas. Izkausē šokolādi un sviestu karstā ūdens peldē, iemaisa olas un pārējās sastāvdaļas. Rūpīgi sajauc, lej cepamtraukā un cep apmēram pusstundu 180 grādos. Zemesriekstu sviesta cepumi. 270 g zemesriekstu sviesta, 80 g brūnā cukura, 1 ola. Visu samaisa, izveido mazas bumbiņas un cep 8-10 min. Gatavs. Protams, var dāvināt ne tikai garšīgas dāvanas, bet arī teātra vai koncerta biļetes, abonementu baseina vai sporta zāles apmeklējumam.

Latviski iztulkota norvēģu publicista un ceļotāja Riharda Beruga grāmata “Vara un ticība. Ceļojums uz skaistākajām baznīcām un klosteriem Eiropas austrumos”. Fotogrāfijām bagātīgi ilustrētais  maršruts no Jeruzālemes līdz Norvēģijas ziemeļiem tomēr nav gluži ceļojumu apraksts, autoru interesē varas un ticības attiecības. Tajās ir kāds rakstniekam nepieciešamais dramatiskais konflikts – ticība kā cilvēka vēlme kļūt labākam, un vienlaikus gandrīz visi kari ir notikuši ticības vārdā. Latviski lieliski runājošais norvēģis Rihards Berugs Latvijā ir labi pazīstama personība, taču varbūt daži fakti tomēr jāatgādina – Rihards Berugs ir Ziemeļvalstu informācijas biroja Rīgā izveidotājs, viens no Vidzemes Augstskolas dibinātājiem, mediju zinātņu doktors, poliglots, ceļotājs, norvēģu – latviešu vārdnīcas līdzautors.  Joprojām uztur saikni ar Latviju, lai gan nu jau padsmit gadus viņš par savējo sauc arī Svanetiju Gruzijā. Arī viņa jaunākā grāmata, pārgājienu maršrutu apraksts pa Kaukāzu, saistīta ar šo reģionu. Patiesu pārsteigumu raisa, ka nesen Lauras Stašānes tulkojumā latviski iznākusī grāmata “Vara un ticība. Ceļojums uz skaistākajām baznīcām un klosteriem Eiropas austrumos”, ir pirmā Riharda Beruga grāmata, kas tulkota latviski. Maršruts no Jeruzālemes līdz Norvēģijas ziemeļiem šķērso kopumā 20 valstis un apgabalus, pieminētas ap 80 svētvietu. Pleskavā, Pitalovas, agrākās Abrenes apgabalā īsi pirms izraidīšanas, Rihards Berugs tiekas ar pareizticīgo arhimandrītu Pjotru, arī šis stāsts ir grāmatā “Vara un ticība”. Svētais tēvs dzimis tepat netālu, Mazajā Djadno ciemā, bet jaunībā gājis uz dejām Žīguros un Katlešos, Latvijas pusē. Viņi sarunājas par II Pasaules kara notikumiem šai reģionā, kā ticība nav glābusi ne nogalinātos ebrejus, ne pareizticīgo mācītājus. Kā tēvs Pjotrs izmācījies Rīgā par kurpnieku, sastapis Mordovijas nometnēs pabijušu katoli, kā dziļos padomjlaikos pieņēmis lēmumu  doties uz Pečoru klosteri, kā visu viņam piederošo iztērējis baznīcu ēku atjaunošanā. Rihards Berugs ir mediju zinātņu doktors, tātad – ne tikai kaislīgs ceļotājs, bet arī cilvēks, kurš orientējas politikā un vēsturē, un šo neviennozīmīgo stāstu par varas un ticības attiecībām viņš stāsta ļoti delikāti, caur pieskārieniem. Caur paša pieredzēto, satikto cilvēku dzīvesstāstiem. Pieminētās Solovku salas Krievijā vien būtu veselas grāmatas vērtas. Koncentrācijas nometnēs vēsturiskais naids pagaisis starp katoļu un pareizticīgo mācītājiem, kuri šeit dalījuši kopīgu likteni, šeit notikusi vajāto mūku vecticībnieku pašsadedzināšanās. Viens no impulsiem grāmatas “Vara un ticība” tapšanai, kā Rihards Berugs jau minēja, bijusi Ukrainas neatkarīgās, no Krievijas patriarhāta neatkarīgas pareizticīgo baznīcas dibināšana. Pašlaik Ukrainā ir trīs galvenās pareizticīgo baznīcas. Lielākā ir Maskavas patriarhāta Ukrainas pareizticīgo baznīca, kas darbojas autonomi, bet tomēr ir pakļauta Maskavai. Otra ir Kijevas patriarhāta Ukrainas pareizticīgo baznīca, bet trešā - salīdzinoši mazākā Ukrainas autokefālijas pareizticīgo baznīca. Rihards Berugs Ukrainu apceļoja 2019. - 20.gadā, brīdi pirms bija sācies Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā. Grāmatas “Vara un ticība. Ceļojums uz skaistākajām baznīcām un klosteriem Eiropas austrumos” autors visos savos ceļojumos ļāvies notikumu gaitai, tas nozīmē, ka viņš parasti iepriekš nebrīdināja sarunbiedrus, nesarunāja tikšanos. Rihards Berugs saka, ka dotu iespēju viņa uzrunātajiem inscinēt viedokli. Pētniekam neracionāli, taču tēma to pieļauj, viņš uzticējies nejaušībai jeb Dieva prātam.  Arī šai gadījumā, lai noskaidrotu vai Ukrainas neatkarīgā pareizticīgo baznīca atņem ēkas un draudzes Maskavas patriarhātam, viņš iebakstījis ar pirkstu kartē, un uz dullo izvēlējies divas nelielas draudzes netālu no Kijivas. Vienkārši ieradies.

Kā izskatās nākotnes juridiskā konsultācija un cik sekmīga varētu būt mākslīgā intelekta lietošana, risinot reizēm ļoti sarežģītas problēmas, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Kā mākslīgais intelekts var palīdzēt labāk, efektīvāk apkalpot klientus, kā tas var palīdzēt efektivizēt notāra biroja darbu un vai kaut ko vajag reglamentēt arī ar likuma spēku. Vērtē Notāru padomes priekšsēdētājs Jānis Skrastiņš un Latvijas Zvērinātu notāru padomes locekle Ilze Metuzāle. "Lai kvalitatīvi apkalpotu klientu, nepieciešams apkopot informāciju dažādos reģistros un datu bāzēs, manuāli tas aizņem laiku. Ja tajā varam piesaistīt mākslīgo intelektu (MI), kas daudz ko sagatavo, apkopo un iedod notāram kaut kādu analīzi, līdz ar to vairāk laika var veltīt klientam. Ir daudzas lietas, ko MI tāpat kā pie ārsta vai jurisprudencē nespēs izdarīt, jo ir vajadzīga empātija, subjektīvas lietas, ko mašīna.. Ja pat ir vienādas mantojuma lietas, ir skaidrs, bet subjektīvi apstākļi liek iesaistīties cilvēkam un mašīna  vismaz tuvākā nākotnē to nevarēs izdarīt. Varbūt pēc 20 gadiem tas būs iespējams," analizē Jānis Skrastiņš. "Arī šobrīd notārs strādā ar sagatavēm un ir sistēmas, kas mums palīdz, atzīst Ilze Metuzāle. "Vienkārša testamenta sagatavošana neaizņem vairāk par trim līdz piecām minūtēm varbūt. Neesmu pamēģinājusi, bet domāju, ka "chatgpt" vienkāršu novēlējumu varētu uzrakstīt un nekas nebūtu aplams un nepareizs. Bet vienmēr, lai cik būtu jaudīgas mākslīgā intelekta sistēmas, ir jāatceras, ka tie ir algoritmi, standartizēti algoritmi, ko sistēma ir apguvusi no iepriekšējām situācijām. Vienmēr būs vajadzīgs cilvēks, kurš pieņem lēmumu, cilvēks, kurš uzņemas atbildību par to, ko tā algoritmu mašīna ir saveidojusi. Arī cilvēks, kurš algoritmam iedod pareizo informāciju, pareizos atslēgas vārdus un varbūt pareizos apstākļus, lai dokuments būtu atbilstošs un vislabākais cilvēkam, kuram viņš ir vajadzīgs." Bez cilvēka neiztiks! Tomēr Jānis Skrastiņš min, ka notāri kopā ar IT speciālistiem vēlas radīt rīku, kas atpazīst vajadzību un sašķiro informāciju. "Lai nav katru reizi cilvēkam nav jāuzdod visi standarta jautājumi, to var izdarīt mašīna ar standarta frāzēm un jautājumiem. Saprast, kur cilvēku novirzīt, vai viņam vajag vienkāršu pilnvaru, vai tā ir sarežģīta mantojuma lieta vai kāds darījums. To darīsim tuvākajā laikā," atklāj Jānis Skrastiņš. "Primāri tikt galā ar sadrumstaloto komunikāciju un apvienot vienā kanālā, kur kāda klienta vajadzība nonāk - notāram vai konsultantam, pēc sarežģītības pakāpes." Kā piemēru viņš min vecāku pilnvaru bērniem, dodoties uz kādu vasaras nometni. "Tagad ir katram jāstāsta, viņš atsūta datus. Tas rīks varētu būt, ka cilvēks jau pats ievada savus personīgos datus mūsu sistēmā, tā uzģenerē dokumenta sagatavi, tad tikai atliek konkrētā laikā atnākt pie notāra, pārbaudīt, vai tiešām tu esi tas vecāks, pārbaudīt standarta lietas, ko pārbaudām - rīcībspēju, dokumentus, identitāti," skaidro Jānis Skrastiņš.  

Ieva Auziņa Sentivanī tulko un arī komentē latvju dainas angliski. Šobrīd iznācis „Dainas, Wit and Wisdom of Ancient Latvian Poetry” jeb „Dainas, gudrība latviešu senajā dzejā” izdevuma jau trešais sējums. Kopumā angļu valodā viņa iztulkojusi jau ap diviem tūkstošiem latviešu tautasdziesmu. Ievas Auziņas Sentivani dzīves iesākums ir trimdīšiem tipiska biogrāfija. Viņa ir Ulmaņlaika bērns, bērnību pavadījusi lauku saimniecībā Jaunpiebalgā, tad devusies bēgļu gaitās uz Vāciju, kur dīpīšu nometnē guvusi latvisku pamatizglītību. Apprecējusies ar ungāru, kamdēļ arī tikusi pie latviešiem grūti pierakstāmā un izrunājamā uzvārda Sentivanī.  Vīra darba dēļ divdesmit gadus nodzīvojusi Saūda Arābijā, kur galīgi nelatviskā vidē bērniem tomēr iemācījusi latviešu valodu, lai viņi varētu mācīties Vācijā, Minsteres ģimnāzijā. Ieva Auziņas Sentivanī valodā var sajust pedagoga rūdījumu. Kad vīrs saslima, ģimene atgriezās Amerikā, un mana sarunbiedrei nācās domāt kā uzturēt ģimeni. Viņa izstudēja valodniecību, pasniedza angļu valodu. Un tas bija jau otrs diploms, pirmā izglītība bija saistīta ar arhitektūru. Kad Ieva Auziņa Sentivanī runā, viņas valodā vienmēr ir kaut kas vairāk par atbildi uz jautājumu. Stāstījumu par dzīvi caurvij pieredze, vērojumi, attieksme, jau izdarīti secinājumi. Un šo viedumu mana sarunbiedre izlēmusi likt lietā, lai kļūtu par latvju dainu vēstnieci.  Angļu izdevumā „Dainas, gudrība latviešu senajā dzejā” Ieva Auziņa Sentivanī lasītājus pārlieku neapgrūtina ar vārdu “dainas” vai “tautas dziesma” skaidrojumu. Viņa to sauc par seno dzeju. Kāpēc tā jālasa? Jo tur meklējama gudrība. Izdevums ‘Dainas, gudrība latviešu senajā dzejā”, nu jau trīs sējumos ir viena cilvēka darbs. Ieva Auziņa Sentivanī paralēli lasītājiem piedāvā tautas dziesmas latviešu un angļu valodās, kā arī savus komentārus. Kāpēc Ieva Auziņa Sentivanī bez iepriekšējas tulkotājas, kur nu vēl atdzejas pieredzes, uzņēmās šo darbu? Vienkārši tāpēc, ka dainas nav pieejamas angliski. Ir bijuši atsevišķi mēģinājumi – dzejniece un jogas skolotāja Velta Sniķere izdevusi savu tautas dziesmu anglisko versiju, iznākušas tautas dziesmu izlases, kurās to autori parasti izvēlētas poētiski vērtīgākās dainas.  Ievas Auziņas Sentivanī veikums angļu valodā ir apjomīgākais, kas ļauj dainas iepazīt kā kopumu. Nevis atsevišķas dzejas rindas, bet – kā Krišjānis Barons tās kārtoja – visu dzīves ciklu. „Dainas, gudrība latviešu senajā dzejā” izdošanu ir atbalstījušas diasporas latviešu organizācijas – Amerikas latviešu apvienības Kultūras fonds, Daugavas Vanagi, Latviešu fonds. Taču ziedojumi un līdzekļi šo sējumu izdošanai tiek vākti arī interneta mājas lapā  latvianvitandwisdom.com, kur šo grāmatu var pasūtīt. Un arī uzdot jautājumus. Iespējams, tas, ka Ieva Auziņa Sentivanī mūža lielāko daļu pavadījusi ārpus Latvijas, ļāvis viņai uz Latvijas vēsturi palūkoties nevis ierasto zināšanu kopuma, bet drīzāk cilvēcisko pārdzīvojumu, dzīves apstākļu izmaiņu viedokļa. Kā jūtas cilvēks, kurš nakti pavadījis smagā fiziskā darbā, un kā jūtas saimnieks, kurš jau vairāk ir ražošanas procesa organizators un ved graudus uz dzirnavām? Kas tā ir par traģēdiju ģiemenei, kad staltākais no dēliem tiek paņemts svešā karā? Kā jūtas cilvēks, izdzīvojis pēc epidēmijas, kad viņam zināmajā ģeogrāfiskajā apkaimē it  visi ir miruši? Grāmatas „Dainas, gudrība latviešu senajā dzejā” autore, komentējot tautas dziesmas, bur Latvijas senvēstures brīnumainas ainas. Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas, 90. gadu vidus Ievas Auziņas Sentivanī dzīve norit starp Losandželosu ASV un Latviju. Deviņdesmitajos kā izvēles priekšmetu viņa sarunas par latvju dainām ar skolniekiem uzturējusi Rīgas 1. vidusskolā. Tobrīd sabiedrībā aktuāla bija diskusija – vai skolēniem būtu jāizvēlas starp kristīgo ētiku un latvisko dzīvesziņu? Ieva Auziņa Sentivanī atbilde ir – jāzina abi, un abu salīdzinājumu kā atspēriena punktu  izmanto arī  tautas dziesmu komentāros. „Dainas, gudrība latviešu senajā dzejā” izdevums ir angļu valodā, taču darba saīsinātā versija “Celmus laida mākoņos” grāmatā iznāca 2019. gadā un tā ir domāta latviešu lasītājam. „Dainas, gudrība latviešu senajā dzejā”  trešais sējums veltīts darba tikumam. Te ir aprakstīti seni darbi – kā linu plūkšana, kreklu darināšana, govju ganīšana, siera siešana, jau pieminētā līdumu līšana, lai izaudzētu graudus.

Praksē pierādīts, ka gan kucēna, gan suņa audzināšanā un apmācībā vislabākos rezultātus dod tieši pozitīvās apmācības metodes. Kādas tās ir, praktiskus padomus raidījumā Kā labāk dzīvot sniedz kinoloģe Laine Kupča un suņu uzvedības speciāliste Līga Zvirgzdiņa-Grebina. "Cilvēkam ir jāmāk sunim pasniegt pozitīvo pastiprinājumu saprotamā veidā reizē tā, lai viņš būtu spējīgs konkurēt ar dzīvē esošo pozitīvo pastiprinājumu. (..) Cilvēkam ir jāiepazīst suns kā suga, suns, tieši šis dzīvnieks, lai izprastu viņu konkrētajā situācijā, lai kaut ko varētu mainīt," norāda Laine Kupča. Tad pozitīvam pastiprinājumam ir jānāk īstajā brīdī - nevis vienkārši iedot kādu kārumiņu, paslavēju, bet noķeru to situāciju, kad tas ir vajadzīgs? Laine Kupča: Kārums ir pats vieglāk cilvēkam kontrolējamais pozitīvais pastiprinājums. Pārtika, garšīga pārtika, īstajā brīdī vēl aizripināta pa zemi, kas atkārto it kā medījumu. Suns meklē, atrod, it kā tur notiek pozitīvs process un cilvēkam viegli to kontrolēt. Vienkārši arī ar paslavēšanu daudz ko var panākt, arī ar kopā būšanu daudz ko var panākt, bet tas ne vienmēr konkurēs ar vidē esošajiem pozitīviem pastiprinājumiem.  Vai var teikt, ka suņu apmācībā šis balanss, mērenība starp pozitīvo pieeju, pozitīvajiem pastiprinājumiem un negatīvajiem pastiprinājumiem, ko nosaucāt par sodu, ir jāievēro, lai suns saprastu, kad viņš tiks apbalvots, kad viņš ir izdarījis kaut kādu labu lietu un kad tomēr viņam tā mācībstunda ir jāsaņem? Laine Kupča: Mums ir vairāk jācenšas domāt, kā suns domā. Kad suns rīkojas, pieņemsim, viņš ierauga svešo suni un sāk uz viņu riet, tā ir viņa pieredze, instinktos balstīta pieredze, bet reizē arī pieredzē balstīta uzvedība - viņš domā, ka šādi es atrisināšu šo situāciju. Bet ja suņiem iemāca pamazām šīs situācijas risināt bez konflikta, viņi ir brīnišķīgi konflikta risinātāji, viņi brīnišķīgi māk uzvesties ar savu ķermeņa valodu, kad viņus palaiž brīvi.  Bieži mums liekās, ka apmācība ir paņemt suni un nekur viņu vairs brīvi nelaist. Ir tieši otrādi, ja attīsta sunim maksimāli viņa brīvo uzvedību, viņš kļūst tāds, kurš mazāk grib konfliktēt.  (..) Kad mēs pārstājam domāt, ka sunim ir jāiet piecus kilometrus blakus pastaigā, un tad mēs mocīsimies arī piecus gadus, lai mēs to panāktu. Kad pārstājam tā domāt, mēs palaižam suni brīvu, un viņš iemācās ostīt pastaigās, viņš atnāk mājās mierīgs, viņš citus svešus suņus iemācās satikt mierīgs un savā dabīgajā veidā aizgriezties prom, ja viņam paliek bail, nevis mesties virsū. Tajā brīdī, kad viņam ir sajūta, ka viņam nav kur aizmukt, viņš metas virsū. Ja viņš redz suni un zina, es varēšu izkomunicēt mierīgi, viņš komunicē mierīgi. Un tev ir mierīgi, tu ej ar savu suni atpūsties, pastaigās, un mājās atnāk mierīgs dzīvnieks, nevis tas, kurš ir sastresojies pastaigā. Viņš atnāk mierīgs, viņš iet gulēt, vai viņš iet kaut kādu kārumiņu pagrauzt, vai kaut ko. Ir grūti tāpēc, ka mēs esam pieraduši domāt par suņiem savādāk. Mēs esam pieraduši par viņiem domāt kā par cilvēkiem, kuri saprot - saņem par to, ka tu izdari nepareizi, un saņem par to, ka pareizi. Mēs esam pieraduši, ka viņi domā, kā mēs. Viņi nedomā, kā mēs. Mēs viņus varam mācīt pilnīgi no otras puses, un būt laimīgi abi. Vienkārši cilvēkam šoreiz jādomā vairāk, cilvēka atbildība ir domāt vairāk, saprast savu suni un tiešām viņu mācīt kā dzīvnieku, nevis kā cilvēku, kurš saprot, par ko sods, bet kā dzīvnieku.

19. aprīlī startēja kampaņa "Vislatvijas elektro talka", kuras laikā, vairāk nekā 60 atkritumu šķirošanas laukumos var bez maksas nodot nevajadzīgās elektroiekārtas. Par kampaņu, kas norisināsies līdz 21. maijam, un tās saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: "Eco Baltia vide" valdes priekšsēdētājs Jānis Aizbalts, Latvijas Zaļā punkta direktors Kaspars Zakulis, Valsts Vides dienesta Atkritumu aprites departamenta direktors Atis Treijs. "Vislatvijas elektro talkas" laikā atkritumu šķirošanas laukumos bez maksas var nodot gan lielo sadzīves tehniku, piemēram, ledusskapjus, veļas mazgājamās mašīnas, plītis, televizorus, gan arī mazo tehniku – fēnus, mikserus, blenderus, gludekļus un cita veida iekārtas. Visai nododamajai tehnikai jābūt neizjauktai, lai novērstu kaitīgo vielu nonākšanu vidē. Pēdējos gados cilvēku atbildība pieaug un nolietotās elektroiekārtas arvien vairāk nonāk atkritumu pārstrādes uzņēmumos. Tomēr Jānis Aizbalts norāda un citu tendenci - atkritumos nonāk arī salīdzinoši jaunas elektroierīces, kas darbojas, bet ir ar kādiem nelieliem vizuāliem defektiem. "Mēs kā viens no uzņēmumiem, kas vāc, pēc tam šķiro un arī, kur var, izjauc, tad varu teikt, ka tie apjomi, ko iedzīvotāji ir gatavi mums nodot, ar katru gadu aug un tas ir pozitīvi. Un cilvēki tiešām ir ieinteresēti šādās vai citās akcijās piedalīties. Mēs arī redzam, ka viņi tiešām ļoti aktīvi izmanto. Ja pirms trijiem gadiem tā vēl bija tāda veco šķūnīšu iztīrīšana. (..)  Viss kaut kas ar nosaukumiem "Minska", "Rīga" un tamlīdzīgi. Tā bija tāda klasika pirms trīs gadiem. Šobrīd jau nāk tāda jaunāka tipa elektronika, līdz ar to cilvēki piedomā pie tā, ka tomēr jāizmet pareizi, nevis atkritumos," vērtē Jānis Aizbalts. "Bet te ir divas nianses: viena - tomēr tām elektronikas lietām vajadzētu būt remontējamām, un šobrīd diemžēl Latvijā tā remontu un atgriešanas vēl otrreizējai lietošanai [sistēma], tas diemžēl Latvijā nav attīstīts. To mēs gribam ar šo kampaņu arī uzsvērt, ka to ceļu tomēr jāiet. Ne vienmēr uzreiz jāsūta uz pārstrādi. Un otra lieta ir tā, ka diemžēl arī mēs redzam no tām mantām, ko saņemam, tā aprite, cik ātri tā elektronika atnākt pie mums, tas gadu sprīdis diemžēl samazinās. Bieži vien pie mums atnāk ar elektronika, kas ir pilnībā strādājoša, bet viņai, piemēram, vienkārši kaut kāda skrambiņa priekšējā sieniņā. Cilvēkam tā tikai dēļ, ka uz priekšējām durvīm ir skramba, viņš tā vietā, lai atdotu kādai omei vai opim uz laukiem, kur viņš būs priecīgs to lietot, viņš to nodod mums. Vienkārši izmet un pērk jaunu, kas arī nebūt nav tā pareizākā labākā tendence."

  Cilvēka attiecības ar literatūru ir bijušas ārkārtīgi dinamiskas kopš cilvēce radīja rakstību, tajā redzama gan sabiedrības noslāņošanās, gan ievērojamu vēstures pagriezienu ietekme uz cilvēku prasmi lasīt. Taču grāmata vienmēr bijusi kā durvis uz citu pasaule, kas ne visiem ir sasniedzama. Kā grāmatas cilvēki lasīja pirms divsimt gadiem: par ko tajās rakstīja un kādas izmaiņas sabiedrībā bija novērojamas, ienākot plaša patēriņa literatūrai, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro literatūrzinātnieki -  Latvijas Universitātes Literatūras, Folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks Benedikts Kalnačs un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Pauls Daija. Kāds teksts labāk iegulst atmiņā - lasītais vai dzirdētais? Vienkāršus tekstus vieglāk ir uztvert klausoties, savukārt sarežģītus un enciklopēdiskus tekstus labāk ir lasīt. Tomēr nav vienas konkrētas atbildes uz jautājumu, kāds teksts labāk iegulst atmiņā - lasītais vai dzirdētais. Kā cilvēks izprot un uztver tekstu? "Skatot uz  cilvēka attīstību no piedzimšanas brīža, bērnībā, protams, pasakas un stāstus vieglāk ir uztvert klausoties, jo lasīšanai vajag papildu prasmes un spējas, un, mācoties lasīt, primārais ir sasaukt kopā burtus un koncentrēties uz katra vārda apguvi, ne izbaudīt  rakstītā saturu," atzīst Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes vadošā pētniece un psiholoģijas doktore Solvita Umbraško. Bet kā ir ar pieaugušu cilvēku, pie nosacījuma, ja viņam nav dzirdes un redzes traucējumi. Kā tad var uztvert tekstu audio versijā un kā, redzot burtus? Vai atmiņā labāk paliek lasītais vai dzirdētais? Mūsdienu tehnoloģiju laikmetā lasošie cilvēki gana daudz izmanto elektroniskās grāmatas, kuras ir ērti paņemt līdz, piemēram, garākā ceļojumā. Vairāku biezu, tā teikt, ķieģeļu vietā sev interesanto literatūru var ielādēt vienā vieglā planšetē. Bet kā ir ar tiem, kas pieraduši ar roku šķirstīt papīra lapas, vai ielikt īstu grāmatzīmi, cik ļoti te atšķiras lasītā uztvere - papīra formāta un elektroniskai grāmatai? "Pētījumi rāda, ka tiem, kam ir lasīšanas grūtības, efektīvākā formula ir tekstu  vienlaikus gan lasīt, gan klausīties audio formātā, taču raitiem lasītājiem šāds modelis  nedarbojas, jo lasīšanas temps ir ātrāks nekā klausoties audio formāta tekstu," teic Solvita Umbraško.  

Zinātniekiem joprojām nav vienota viedokļa par to, vai praktiski veselam cilvēkam būtu papildus jāuzņem  dažādu vitamīnu kapsulas, vai pilnīgi pietiktu ar labi līdzsvarotu uzturu, kurā būs rodami visi organismam nepieciešamie vitamīni. Par vitāliem amīniem un to pareizu lietošanu saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Rīgas Stradiņa universitātes studiju programmu direktore, diētas ārste Lolita Neimane un RSU Farmācijas ķīmijas katedras docētāja, doktorante klīniskajā farmācijā Anna Gavrilova. Vitamīna būtība – dzīvības procesu iesaiste.! "Mūsu platuma grādos nav izteiktas avitaminozes, ka kāds vitamīna nebūtu vispār. Bet hipavitaminozes var būt," norāda Lolita Neimane. Viņa arī skaidro, ka ir vairāki iemesli, kāpēc vitamīni vajadzīgi papildus. Viens no tiem - nabadzīgs uzturs. "Šodien tā ir ļoti sāpīga tēma. Pārtikas produkti paliek dārgāki, ir noteikti cilvēki, kuri nevar atļauties visu, ko iesakām kā veselīgus uztura ieteikumus. No otras puses, cilvēkiem, kam nav naudas produktiem, vēl mazāka būs iespēja nopirkt vitamīnus un uztura bagātinātājus," vērtē Lolita Neimane. Riska grupas ir seniori, kam varētu būt traucēta vitamīnu uzsūkšanās. Tāpat cilvēki, kuri ievēro dažādas diētas, kur izslēdz kaut kādu produktu grupu, piemēram, laktozes ne panesamība, kad izslēdz piena produktus. Smēķētājiem vitamīns nr. viens, ko vajadzētu, ir C. Būtu labāk, protams, nesmēķēt. Tiem, kam ļoti patīk alkohols, pirmkārt folskābe un vitamīns B1. Sievietēm, kas lieto kontracepciju, jādomā par vitamīniem papildus. Pusaudzēm pirmā vietā būtu dzelzs un kalcijs, topošajām māmiņām arī dzelzs, jods, folskābe. Vegāniem jādomā par dzelzi, kalciju, vitamīnu B12. Nevajag iet uz aptieku vienkārši sapirkties dažādus vitamīnus un minerālvielas, pirmais, ar ko vajadzētu konsultēties, ir ģimenes ārsts. Vēl ir iespēja veikt analīzes, lai pārliecinātos, kādi vitamīni būtu jāuzņem papildus. "Nav tā, ka tāpēc, ka uz ielas ir slapjš un auksts, ir jāpērk vitamīni un minerālvielas," uzskata Lolita Neimane. "Šobrīd D vitamīns ir tas, par kuru neviens vairs nešaubāmies. Par pārējām lietām nav tā, ka jo vairāk, jo labāk. Drīzāk, lietojot uztura bagātinātājus dažādas kombinācijās, hepatologi vienmēr brīdina par aknu veselību." Viņs aicina ielūtkoties veselīga uztura ieteikumos SPKC mājaslapā.  

Rūpes par sevi vistiešākajā veidā atspoguļojas arī acīs. Kā saglabāt redzi, trenēt vai novērst problēmas, no kurām var izvairīties un ko varam paveikt paši, lai turpinātu pasauli uzlūkot ar iespējami veselām acīm un asu skatienu, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro oftalmoloģe Anda Balgalve, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore Darba drošības un vides veselības institūta Aroda un vides medicīnas katedra, pētniece Jeļena Reste un dabiskas redzes atjaunošanas skolotāja Vija Buša. Anda Balgalve atgādina, ka svarīgs ir darba režīms, strādājot pie datora. Sistēma 20 - 20 - 20 nāk no Amerikas - ik pa 20 minūtēm paskatāmies 20 sekundes 20 pēdu (5-6 metru) attālumā. Ideāli - skatīties ārā pa logu. "Šajā pauzē būtu labi izdarīt trīs lietas: vispirms enerģiski izmirkšķinām; izapaļot acis - vienu apli uz vienu pusi, otru - uz otru, daudziem tas liekas sāpīgi un nepatīkami, jo nav pieraduši acis kustināt; tad vienkārši atslābinoši paskatāmies tālumā; vēlreiz kārtīgi izmirkšķinām un strādājam tālāk," skaidro Anda Balgalve. "Ja cilvēks saka, ka nevar atļauties, der atcerēties, ka tas no stundas paņem minūti." "Cilvēki, kam acis ir nospringušas, pirmo nedēļu paņemiet pulksteni blakus, tai nav jābūt precīzi 20 minūtei, bet to ritmu. Tad vēlāk cilvēki saka, ka acis pašas prasa, ir iemācījušās. Vienkāršs ieteikums, kas rada milzīgu efektu," atzīst Anda Balgalve. Vija Buša atgādina, ka acis tāpat jākopj kā āda, mati vai nagi. Bet to vajag gribēt un tam vajag arī atrast laiku. Var dzīvot bez brillēm līdz sirmam vecumam, bet tas ir regulārs darbs, it sevišķi, ja brilles jau ir iegūtas. "Tiem, kas grib atturēties no briļļu lietošanas, pirmais ir pauzes, strādājot pie datora. Visu redzes problēmu, izņemot traumas, pamatā ir sasprindzinājums. Cilvēka acs nav radīta darbam tuvumā ilgstoši. Pauzes ir pats pirmais," atzīst Vija Buša. Viņa iesaka uzlikt datorā atgādinājumu, ka ir pēc pusstundas ir vajadzīga pauze. "Tad pastumiet visu malā, atgrūdiet krēslu nost, kārtīgi izstaipieties, izapaļojiet plecus, pagroziet galvu, protams, pamirkšķiniet acis. Elpojiet dziļi, paskatieties pēc iespējas tālāk. Tāluma vērošana ir ļoti laba," iesaka Vija Buša. "Vēl - sarīvējiet siltas plaukstas, uzlieciet uz acīm tā, lai plaukstu iedobīte ir tieši pret aci. Acis sākumā vaļā, pamirkšķiniet, sajūtiet, ka nav piespiestas, aizveriet ciet. jums pietiks ar 20 sekundēm un jutīsiet, kā acis atslābinās. (..) Tad, kad atļaujiet sev pauzi, dariet jebko, kas jūs atslābina, kaut vai pieceļaties un nostājaties uz rokām vai galvas." Vēl viņa atgādina par fiziskām nodarbēm un arī domāt par uzturu.  

Raidījumā Augstāk par zemi pabūsim fotogrāfa Reiņa Hofmaņa jaunākajā izstādē “Telpa Nr. 13”, kas šobrīd skatāma ISSP galerijā Rīgā, Berga bazārā. Sarunā ar fotogrāfu pievērsīsimies viņa darbos skartajām tēmām: Kas tik pievilcīgs ir ainavā bez cilvēka? Vai fotogrāfiju var “nomedīt” vai darba ideja piedzimst galvā? Kāpēc māksliniekam patīk veidot fotogrāfiju sērijas, itin kā kolekcionēt faktus, izpētīt paša pieteikto tēmu? Vadi, kanalizācijas caurules, dīvainas formas telpas, kas lielākoties radušās pielāgojot iepriekšējos gadsimtos celtās ēkas mūsdienu vajadzībām. Tā ir daudzu gadu garumā sakrāta fotogrāfiju sērija, kuru raidījuma sākumā spilgti raksturoja izstādes scenogrāfs un telpiskā risinājuma autors Aleksejs Beļeckis. Reinis Hofmanis ir fotogrāfs, kuru interesē cilvēks. Izstāde “Telpa Nr. 13” ir par cilvēka vajadzībām, skaistuma izpratni, attiecībām ar vēsturi, taču pats cilvēks šajās fotogrāfijas, nav redzams.  Izstādes kuratore Iveta Gabaliņa. Es Reini Hofmani tieši tā arī iepazinu – viņš fotogrāfēja manu portretu. Tas bija pasūtījuma darbs, paredzēts konkrētai vajadzībai, taču fotogrāfēšanās procesā gūtā pieredze man bija ieguvums. Portrets man ļoti patīk, un pie vainas ir ļoti īpašā, Reiņa fotogrāfijā notvertā gaisma, kas sejas vaibstus pārradījusi citādā patiesumā. Reinis Hofmanis ļauj strādāt gaismai, un tas man šķiet būtiskais arī citu viņa fotogrāfiju raksturojumā: neiejaukties tiešā veidā, bet būt klātesošam. Pamanīt. Vienkārši - ļaut notikt. Pēc fotogrāfēšanās, dodoties ārup no Radio, Reinis Hofmanis mani pārsteidz vēlreiz, palūdzot brīdi apstāties, un sākot aizrautīgi fotogrāfēt Radiomājā augošo palmu. Palma patiešām ir ar stāstu, to pirms daudziem gadiem šurp atveda atpazīstama Radio balss, jo palma bija pāraugusi viņas dzīvokļa izmērus. Radiomājā griesti ir augstāki. Reini interesē augi publiskā vidē. Viņš saskata stāstu arī vadu skrejceļos, kas ved uz Radio tiešraides studijām. Tobrīd es vēl nezinu, ka tā ir viņa tēma, kas pavisam drīz parādīsies izstādē “Telpa Nr. 13”. Bet nu, Pāris stundas pirms izstādes atklāšanas esam ISSP galerijā Berga bazārā, un lūdzu Reini Hofmani pastāstīt par izstādi: Pēc intervijas Reinis Hofmanis apspriežas ar kuratori Ivetu Gabaliņu, vai viņam vajadzētu atklāt kur tapušas izstādes fotogrāfijas. Iepriekš aprakstītajā fotogrāfijā redzams varens koks - to veido vecmodīgu dzelzs trubu sazarojumi, un viena no vecākajām ēkām Vecrīgā ir Arsenāls, kura vienā spārnā savulaik bija iemājojis Gētes institūts Latvijā. Trubas ir varenas, instalācija atgādina sakuplojušu ozolu, ekosistēmu ap kuru veido izlietne, neērtas formas ūdens boileris un minimālistisks flīžu kvadrāts. Fotogrāfiju sērijā ir vairākas pārplānošanas rezultātā tapušas telpas, kurās cilvēks, lai saglabātu līdzsvara izjūtu,  spiests stāvēt slīpi, vai sadzīvot ar asiem strupceļa stūriem. Reinis pats sevi sauc par notikumu dokumentētāju, bet man liekas, ka viņš ir arī pētnieks, un varbūt pat filozofs. Tirdu savu sarunbiedru ar jautājumu – kā rodas fotogrāfija? Vai tā rodas skatienā -  izcilā fotogrāfijas meistara Anrī Kartjē Bresona piesauktajā izšķirošajā mirklī. Vai tomēr vispirms tā ir prātā?  Reiņa Hofmaņa fotogrāfijas top sērijās, kuru pamatā ir kāda kārtīgi pārdomāta tēma.    Reinis Hofmanis kā fotogrāfs guvis arī starptautisku atzinību: galveno balvu "Archifoto", 2012. un 2013. gadā saņēmis 2. vietu "Sony World Photography Awards" Arhitektūras kategorijā.

Darba vide Latvijā un pasaulē mainās nepārtraukti, bet bieži tas ir evolūcijas process, tāpēc izmaiņas ir grūti pamanāmas. Par to, kas un kādā virzienā mainījies šajā jomā pēdējo divdesmit gadu laikā, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Plašāk skaidro Valsts darba inspekcijas Eiropas darba drošības un veselības aizsardzības aģentūras kontaktpunkta vadītāja Linda Matisāne, Korporatīvās ilgtspējas un atbildības institūta vadītāja Dace Helmane un Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš. Ja agrāk darba drošības jomā un galvenie cilvēki, kas to organizēja, bija drošības tehniķi vai inženieri, tad tagad biežākie riska faktori ir psihoemocionālie un ergonomiskie. Izmaksas, kas saistītas ar darba nelaimes gadījumiem, var saprast salīdzinoši vienkārši, bet izmērīt arodslimības izmaksas vai izdegšanas sindroma izmaksas ir daudz grūtāk. Kas mūsdienās jādara, lai par darba aizsardzību varētu runāt kā par ieguldījumiem, nevis izdevumiem? Letālo nelaimes gadījumu skaits darba vidē ir mazinājies būtiski. "Savukārt, ja skatāmies uz otru pusi, kas ir arodslimības, visas slimības, ko dabū no darba, sākot no sāpēm mugurā, dažādu balsta kustību aparāta pārslodzes, plaušu slimības, alerģijas, to skaits ir ne tikai dubultojies, bet pieckāršojies un vēl vairāk. Vienkārši cilvēki arī vairāk apzinās, ja ir kaitējums darba vidē noticis, tu vari doties pie ārsta, iziet visu procesu un saņemt no valsts kompensāciju, ka es zaudējis darba spējas. Arī segt ārstēšanās, rehabilitācijas izdevumus," skaidro Linda Matisāne. Dace Helmane norāda, ka globālie uzņēmumi ne tikai pieprasa, lai parādītu, kā ir sakārtota darba aizsardzības sistēma viņu partneriem citās valstīs, bet ari ierodas pārbaudīt. No šīm pārbaudēm baidās pat vairāk, nekā no Darba inspekcijas pārbaudēm. "Aspekti, kas ir vairāk orientēti, lai netraucētu biznesu, lai nezaudētu biznesu, lai būtu labākais, ir būtisks dzinējspēks arī Latvijas uzņēmumiem. Bet plaisa starp labajiem un sliktajiem uzņēmumiem ir kā šķēru gali - labie kļūst arvien labāki," atzīst Linda Matisāne. "Viena no pēdējo gadu tendencēm ir semināri, kā labāk izgulēties. Loģiski, ja esi no rīta izgulējies, tu esi produktīvāks, esi radošāks, pieļauj mazāk kļūdu. Līdz ar to ir mazāk nelaimes gadījumu. Arī uzņēmumam ir labāk, cilvēks vairāk izdara: viņš foršāku runu uzrakstīs, vai izdomās jaunu pakalpojumu vai radošāku pieeju, vai laipnāk atbildēs klientam. Bet tā otra daļa vēl joprojām, tā riktīgi pelēkā zona, kas atlaiž darbiniekus ar vārdiem - tur ir vārti, ej."        

Zinātne ir ārkārtīgi dinamiska nozare, bez tās sniegtā pienesuma mūsdienu pasaulē nevaram dzīvot, bet vienlaikus tā ir mūsu kultūras, tautsaimniecības un izglītības joma, ka prasa ilgtermiņa domāšanu. Vai politiķiem Latvijā tāda ir? Vai izpratne par zinātnes pienesumu un vajadzībām ir pietiekama un vai zinātnes finansējums ir galvenā problēma, kuru jaunajai Saeimai lūdz risināt zinātnieki? Kā jaunie nozares pārstāvji vērtē esošo zinātnes politiku un ko par zinātni saka partiju programmas? Raidījuma viesi: Latvijas Jauno zinātnieku apvienības valdes priekšsēdētāja Antra Boča un Organiskās sintēzes institūta vadošais pētnieks, Latvijas Universitātes profesors Kristaps Jaudzems. Vēlēšanu biļetenu nozīmīgums Vēlēšanu biļetens varētu šķist pavisam ikdienišķs papīra gabaliņš, un pēc viena konkrēta politiskā spēka izvēles pārējie biļeteni bieži vien nonāk atkritumu urnā. Tomēr biļetens ir laikmeta liecība, un tas spēj ietekmēt arī to, kādas izvēles izdara vēlētāji. Biļetenu vēsturei un izmaiņām laika gaitā šobrīd veltīta izstāde Cēsīs, kas vēlāk būs skatāma arī citviet Latvijā. “Vēlēšanu biļetens. Vienkāršs papīra gabaliņš vai varas instruments?” - tāds ir nosaukums izstādei, kas no 14. septembra skatāma Cēsīs. Vienkāršs papīra gabaliņš gan tas nav, biļetenu izmaiņas laika gaitā apliecina pārmaiņas arī sabiedrībā – tā skaidro šīs izstādes kurators no Zviedrijas Makss Valentīns (Max Valentin), ar kuru tiekamies pirms izstādes atklāšanas. Saruna norisinās brīdī, kad Latvijā ir aktīvs priekšvēlēšanu periods, savukārt Zviedrijā vēlēšanas jau noslēgušās, un beigusies arī cīņa starp labējo un kreiso spēku bloku par 349 parlamenta vietu sadalījumu. Bet nu tuvāk aplūkosim vēlēšanu biļetenus, kas ir apliecinājums aizklātām vēlēšanām. Maksam jautāju, vai vēsturē ir kāds atskaites punkts, kad šādi biļeteni tapuši, un, ja tā, tad kādā veidā cilvēki izvēli izdarījuši pirms tam - vienkārši paceļot rokas vai citādi. Stāsta Makss Valentīns. Izstāde ir rezultāts vairāku gadu ilgam darbam, meklējot materiālus dažādu valstu arhīvos, jo vēlēšanu biļeteni parasti nav tie papīra gabaliņi, ko mēs pēc vēlēšanām saglabātu. Vairums biļetenu izstādē skatāmi no parlamentārām vēlēšanām, bet atrodami arī daži piemēri no referendumiem. Izstāde līdz 8. oktobrim skatāma Cēsīs, kultūras namā CATA. No 17. oktobra līdz 13. novembrim tā būs redzama Rīgā, Latvijas Nacionālās bibliotēkas izstāžu zālē, bet no 24. novembra līdz Ziemassvētkiem - Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejā. Plašāka informācija pieejama Ziemeļvalstu Ministru padomes biroja Rīgā mājaslapā.