Podcasts about ESAM

Esam ar kārtējo IIHF spešal atpakaļ! Būsim tiešraidē un dzīvē VEF Kvartālā! Būs gan Masaļskis, gan Toms, Dvinskis gan vēlāk, bet būs ciemiņi! Šodien gan par mūsu izredzēm! Fenikss – Tagad arī Online https://fenikss.lu/

Četri jaunieši – Sofija Berga, Kārlis Šadris, Jānis Edgars Štrauss un Gustavs Šķenders - izdevuši jaunu digitālo laikrakstu "Krējums", kas piedāvā savas paaudzes perspektīvu uz Latvijas attīstību un izredzēm. Lai gan Sofija Berlīnē studē grafisko dizainu un Gustavs apgūst reklāmu Nīderlandē, savukārt Kārlis un Jānis dzīvo Latvijā un nesen absolvējuši Rīgas Ekonomikas augstskolu, visus četrus vieno vēlme "sapurināt" latviešus un atgādināt, ka sabiedrības "krējumu" veidojam mēs paši – galvenais ir "nenolikt karoti". Tādēļ pirmā izdevuma nosaukums ir "Nenoliec karoti", un tajā apkopoti trīs raksti: Gustavs dalās pieredzē par to, kā studenta dzīve Nīderlandē stiprinājusi viņa latvisko pašapziņu; laikraksta finanšu vadītājs Jānis analizē Latvijas kapitāla tirgu un skaidro, kāpēc valsts uzņēmumi tajā joprojām ir maz pārstāvēti; savukārt Kārlis apgalvo, ka Latvijas patiesais skaistums meklējams tās nepilnībās. Par to, kāpēc laikrakstu sauc tieši šādi, laikraksta redaktors Kārlis Šadris stāsta: “Krējuma” nosaukuma vēsture ir tāda, ka pavadīju pirmo šī mācību gada semestri Valensijā, un ceturtā mūsu kolektīva biedre Sofija [Berga] bija pie manis ciemos. Es viņai vēl nebiju izstāstījis ideju par laikrakstu, jo tā vēl bija ļoti līdz galam neizdomāta ideja. Mēs gājām cauri skaistai vietai, ko sauc Rusafa - tas ir rajons, kas būtu kaut kas starp Kluso centru un Grīziņkalnu, ja tas būtu Rīgā. Tur bija veikals, kurā bija diezgan liela ballīte. Sofija paskatījās un teica: “Viss sabiedrības krējums atnācis.” Man nepatīk ideja par to, ka sabiedrības krējums ir sabiedrībā nozīmīgie vai stilīgie vai kaut kādi tādi cilvēki. Tad pārvirzījos uz otru vārdu, kas ir “krējums”, un sapratu, ka krējums īstenībā ir ļoti svarīga daļa no Latvijas - es redaktora slejā mēģināju to pielīdzināt saspēles vadītājam. Ja redzi vārdu “krējums”, uzreiz to asociē ar kaut ko, vai tā būtu mājās gatavota biešu zupa vai kas tamlīdzīgs, bet mums bija doma ne tikai par to, ka tas ir kaut kas ļoti latvisks, bet arī kaut kas mūsu identitāti veidojošs, ka mēs varam paši noteikt, kas ir tas sabiedrības krējums, un tā arī mēs rakstām, ka sabiedrības krējums esam mēs visi. Kā dzima ideja par to, ka ir nepieciešams izdevums, kurā jūs gribat dalīties ar savu viedokli un zināšanām? Gustavs Šķenders: Es jau ilgi vēlējos rakstīt. Mēs ar Kārli iepazināmies 2024. gada beigās, 2025. gada sākumā. Pagājušā gada rudenī, kad Kārlis bija Valensijā, viņš man uzrakstīja un teica, ka grib veidot kaut ko kopīgu. Tajā brīdī tas vēl nebija īsti laikraksts vai žurnāls, tas vienkārši bija kaut kas kopīgs, caur ko mēs varētu pasniegt latviešu jauniešu kopābūšanas sajūtu. Sākumā tas bija vairāk par sajūtām un kā to noķert, un kā to pasniegt tālāk, un tad vēlāk tas viss izveidojās, un patiesībā ļoti veidojās. No sākuma tas tiešām bija “ko tas nozīmē - būt jaunietim”, bet beigās tas pārtapa par visu to krējuma būšanu, ka tas vairs nav tikai “ko tas nozīmē - būt jaunietim”, bet “ko tas nozīmē - būt latvietim” - jaunam, vecam, kaut kur pasaulē, bet tiešām vairāk latvietim. Par kopības sajūtu ir patīkami dzirdēt, jo jums noteikti ir zināms vidējās un vecākās paaudzes stereotips, ka “tie jaunie, tie jau tikai ekrānos un cits ar citu vispār nemaz neko”. Ko jūs atbildat uz šādiem stereotipiem? Jānis Edgars Štrauss: Tas patiesībā atgādina Gustava minēto. Gribēju piebalsot, kā es pievienojos - mēs ar Kārli bijām izgājuši pusdienās, abi bijām praksē, viņš tieši lidoja prom uz Valensiju un stāstīja par ideju veidot laikrakstu, kas parādīs, ka foršas un jaudīgas lietas notiek tieši no jauniešu puses. Kaut kādā mērā es piekritu piedalīties, jo jutu diezgan spēcīgas emocijas tieši par vecuma diskrimināciju no abām pusēm - jaunieši domā, ka vecākās paaudzes pārstāvji nesaprot viņus, un tas strādā arī uz otru pusi, bet man kaut kā nešķiet, ka tā ir realitāte. Mēs visi esam cilvēki, mēs visi esam latvieši, un tāpēc es gribēju tieši par to parunāt. Tā būtu platforma, kurā es varētu izteikt arī savu balsi un parādīt citām paaudzēm - hei, jaunieši nāk ar sparu, mums ir, ko teikt, ieklausāmies, sadarbojamies, jo tikai sadarbojoties kopā mēs varēsim uzbūvēt kaut ko lielāku par mums pašiem.  

“Mēs esam krietnas tautas,” intervijā Kultūras rondo atzīst pašlaik Viļņā dzīvojošais rakstnieks Andris Kalnozols. Viņš savā rakstniecības trimdā savulaik mitinājies arī Sarajevā un uz kaimiņu būšanu tagad skatās ar citu aci. Kultūras dzīve Viļņā kūsā gan lielos, gan mazos mērogos – par to var pārliecināties parastā darbdienas vakarā kādā Viļņas kafejnīcā, kur norisinās žurnāla „Literatūra un Māksla” lasītāju kluba pasākums, kura viesis šoreiz ir Viļņā dzīvojošais latviešu rakstnieks Andris Kalnozols. Kalnozols ar savu aktiera harizmu smīdina sanākušos, stāstīdams par savu gluži vai nejaušo nonākšanu Lietuvā, jaunā romāna rakstīšanu Kauņas klosterī un to, kāpēc pagaidām kautrējas runāt lietuviski. Tāpat kā savos literārajos darbos, Kalnozols ar apbrīnojamu atklātību un humoru stāsta par pagātnē piedzīvoto izdegšanu, depresiju un dzeršanu, no kura viņu izvilkusi gan Latvijā, gan Lietuvā par dižpārdokli kļuvusī grāmata „Kalendārs mani sauc” un tās galvenais varonis Oskars. Nupat viņš pabeidzis jaunu grāmatu „Zobi”, kas stāstīs tieši par laiku pirms „Kalendāra”, un tā iznāks reizē latviski un lietuviski.

Mana dzīve ir bijusi interesanta un mērķtiecīga un jūtu nevis smagumu, bet prieku, ka esmu ko devis arī savai tautai – saka neatkarības aizstāvis Jānis Rožkalns. Par darbošanos pagrīdē un piedzīvoto ieslodzījumā, par sabiedrības sašķeltību un nepietiekoši izdiskutēto lustrācijas jautājumu saruna ar Jāni Rožkalnu Laikmeta krustpunktā. "Domāt par brīvību un tai sevi ziedot, rast iespēju par to atgādināt arī tiem, kuri jūtas vieni ar savu cerību. Latvijas neatkarības kustības pretošanās režīmam cilvēkus iedrošināja un arī biedēja. Tomēr tikai nelielam pulkam cilvēku bija spēks turpināt iesākto, kas dienu pēc dienas tuvināja Latvijas neatkarības atjaunošanas iespējai." Tā 2024. gadā, gaidot Lāčplēša dienu, kad pie Kara muzeja iededza piemiņas ugunskurus, Latvijas Televīzijai atbildēja neatkarības aizstāvis Jānis Rožkalns. Jānis Rožkalns 70. gadu beigās iesaistījās Latvijas neatkarības kustībā, kura nodarbojās ar dažādām pretpadomju propagandas akcijām, skrejlapu pavairošanu un izplatīšanu, sarkanbaltsarkano Latvijas karogu uzvilkšanu, Latvijas neatkarības kustības biļetena izdošanu un citām. 1983. gada izskaņā Jānim piespriež ieslodzījumu uz pieciem gadiem, kā arī nometinājumu uz trim gadiem. Vairāk nekā gadu pirms piespriestā ieslodzījuma termiņa beigām Jāni apžēlo un viņš tiek atbrīvots. Tomēr pēc atgriešanās Latvijā aktīvi iesaistās cilvēktiesību grupas "Helsinki 86" darbībā. Vēlāk Jāni un viņa ģimeni izraida no PSRS, bet pēc PSRS sabrukuma un Latvijas neatkarības atgūšanas ar ģimeni viņš atgriežas Latvijā.  Jāni, es izlasīju pāris sekundēs tās sekundes, stundas, minūtes, mēnešus, ko jūs esat veltījis Latvijai, ko veltījis Latvijas neatkarības cīņai. Un visas šaubas, sāpes, briesmas, ko jūs esat piedzīvojis, un tas pat liekas necienīgi savā ziņā. Tomēr šogad mēs esam sagaidījuši 36. gadadienu pēc Augstākās Padomes balsojuma par neatkarības atjaunošanu. Ar kādām domām jūs sagaidāt šo maiju? Jānis Rožkalns: Uzreiz tik grūtu jautājumu. Domas ir pretrunīgas, izjūtas tāpat, es domāju tāpat kā visai tautai. Bet tajā laikā mums bija grūti pieredzēt, ka pēc 30 gadiem simtiem latviešu būs pametuši Latviju un kādi 500 pagasti likvidēti, un kādas 100 skolas un slimnīcas. Mums jādomā atkal ir būtībā par tādu jaunu atmodas laiku. Bet ja atceramies tos laikus, tad tur bija viss daudz vienkāršāk. Es jau saprotu, tagad šos jautājumus risināt, politiskos un ārpolitiskos, un visu to, kas virmo apkārt, to ir ļoti sarežģīti un grūti. Faktiski es neapskaužu tos politiķus, kuriem šodien ir jāatbild par visu to. Bet mums tas bija vienkāršāk. Tur bija okupācijas vara, režīms, visa krievu propaganda. Un mums bija sapnis par brīvu Latviju. Arī mēs sapratām, ka trimdas latvieši, tie īstie latvieši, ir saglabājuši visu to. Un bija "Amerikas balss" un "Klusuma balss". Un vakaros skanēja, radioaparātos likām tos blokus iekšā un tad pa istabu staigājām atrast, to vietu, kur tās antenas neķēra. Jo tur uz Brīvības un Pērnavas ielas stūra... Tagad jau vairs nav. Tad bija divi milzīgi torņi, starp kuriem bija nostiepti vadi. Un tad, kad viņi ieslēdza tajos radio laikos, tad visi tie viļņi tika bloķēti un uztvert varēja tikai ar šiem speciālajiem blokiem radio aparātā un atrodot kaut kur kādu vietu ar āderēm sakarā laikam, kur var klausīties. Bet tas bija tāds logs uz brīvību, kad bija iespēja, kur uzzināt, kā bija Ulmaņlaika, kā bija tad, kad Latvija bija visas Eiropas apbrīnas objekts, ka ražoja šeit ne tikai motociklus un velosipēdus, vieglās mašīnas, lidmašīnas pat, mazo "Minox", pasaulē vienīgo aparātu. Latviju apbrīnoja. Tomēr mazliet par šodienu. Šajā pirmajā citātā, kuru mēs dzirdējām no arhīva un kuru jau atskaņoja, jūs sakāt - "visu, ko mēs neaizstāvēsim, to mums atņems, tā notiek visā pasaulē". Tas bija 2024.gadā. Vai tajā mirklī jūs to teicāt vairāk domājot par Ukrainu vai tomēr par jebkuru valsti, tai skaitā arī Latviju. Jānis Rožkalns: Vispirms par Latviju, jo mums jau pašlaik ar atņem faktiski. Un arī ļoti daudzi latviešu domātāji, inteliģence to dažādos veidos presē atgādina, ka mums pēc krievu okupācijas, kad ieveda gandrīz pusmiljonu krievu šeit, viss Ķengarags, Purvciems, viss ir pilns ar svešu kultūru, kuri nemācās arī tagad latviešu valodu. Un, piemēram, šajā brīdī, ja skatāmies - atkal ielas paliek arvien tumšākas, tumšādainie no visām pusēm, var just, aziāti un Āfrika nāk atkal iekšā. Un šī atņemšana jūs domājat tajā ziņā, ka mēs tādā veidā kaut kā zaudējam pašu tiesības, latviskumu, kā jūs to redzat? Jānis Rožkalns: Tad man jāpasaka atkal viena šodien bezmaz vai pretvalstiska frāze - Latvija ir latviešu valsts. Šodien to pat teikt nedrīkst. Ulmaņa laikā tur virs Latvijas Bankas bija liels plakāts "Latvija ir latviešu valsts". Šodien vairs nevar to teikt, jo tā vairs nav. Tā nav latviešu valsts, šeit no visas pasaules nāk. Es dzīvoju Skanstes rajonā, lielie biroju nami 20 stāvi, visi saucas angļu valodā. Krievu valoda tagad attālinās. Tagad angļu valoda nāk iekšā ar tādu pašu joni. Visas kafejnīcas gandrīz, ko Rīgā atver, ir angļu valodā. Veikali, angļu nosaukumi. Kāpēc jūs domājat tā ir? Kāpēc cilvēki neizvēlas vietējus nosaukumus, vietvārdus latviešu valodā? Jānis Rožkalns: Tas ir noskaņojums, ko vispirms jau politikā veido, jo nav nekādi mehānismi, kas stiprinātu latviešu valodu, kas stimulētu to, ka, teiksim, ja tu gribi atvērt jaunu veikalu un tev nebūs nosaukums latviešu valodā, tad tev jāmaksā kaut kāda nodeva. Kāds uzreiz teiks, ka tā ir ierobežošana. Tā nav brīvība. Jānis Rožkalns: Nepatīk, brauciet Stokholmā, Vašingtonā atveriet un jums tur ir brīvība! Šī ir latviešu valsts, un šeit mēs nosakām, kā tā dzīve būs. Un tas ir demokrātiski, jo mēs ar vairākumu esam nobalsojuši, Satversmē ir ierakstīts tas, ka mūsu kultūrai jādominē. Un mums ir arī jāsargā visas šīs pamatvērtības. Un tas jau, ka mēs esam… Satversmi jau faktiski televīzijā arī no Saeimas vairs nepiemin, vispār. (..) 1:10:07 - 1:14:02 2010. gadā valsts apbalvojums Atzinības krusts piešķirts tiesnesim Uldim Krastiņam, bet viņš bija pieņēmis notiesājošus spriedumus vairākiem politiski apsūdzētajiem, arī jums, un 2025. gadā Ordeņu kapituls paziņoja, ka atklājušies fakti par šo apkaunojošo nodarījumu, un valsts apbalvojums viņam tika atņemts. Ko jums nozīmēja šāda, tomēr tāda daļa no lustrācijas sabiedrībā? Jānis Rožkalns: Jā, tas fakts ir ļoti zīmīgs. Un būtu ļoti labi, ja medijos arī tas tiktu nevis tikai pieminēts, bet iztirzāts. Skrastiņš [Krastiņš] bija ilgus gadus pasniedzējs Latvijas Universitātē, kur arī ir inteliģences zieds faktiski, tur visi redzēja to un nevienam nebija nekādu iebildumu. Un kad mēs pacēlām šo jautājumu, nu tad ar lielām ... un pat viņam Valsts ordenis piešķirts tika. Tā kā mums to pretrunu ir tik daudz. Mums jau statuss arī Latvijas neatkarības kustībai, laikam tā ir vienīgā tāda tautas kustība, kur visiem dzīvi esošajiem mums piešķīra Triju Zvaigžņu ordeņus. Un tāpēc tas mums arī deva tādu statusu iestāties par šīm lietām. Man bija viena ļoti zīmīga tikšanās ar Gorbunovu [Anatoliju], kad prezidents Bērziņš [Andris] bija. Viņš organizēja kādu lielu konferenci (..). Un tagad ir beidzies jau, bet cilvēki vēl runājas viens ar otru, un es skatos aizmugurē vientuļi stāv Gorbunovs. Un man uzreiz doma bija – jāpieiet pie viņa. Es piegāju, stādījos priekšā, kas es esmu. Viņam jau uzreiz pieleca, no kurienes. Es saku viņam: "Gorbunova kungs, mums abiem ir Triju Zvaigžņu ordeņi. Es tad biju nostājies pret jums. Jūs bijāt pret manīm. Kurš no mums kuram tagad lai lūdz piedošanu? Vai man jālūdz jums piedošana, ka savā laikā es cīnījos ar savu grupu pret jums, jeb jūs lūgsiet piedošanu man?" Tad viņš tā samulsa. Viņš teica: "Jā, par to jāpadomā." Tā kā pretrunas ir saglabājušās, nav izdiskutētas. Un, kamēr mums sabiedrībā ir šāds stāvoklis un tik sašķelti esam, mēs neko atjaunot, nosargāt nevaram.

Protokols, nepieciešamība vai kaprīze – cik pamatota ir valsts amatpersonu VIP privilēģiju izmantošana lidostās, dodoties komandējumos? Krustpunktā analizē Ārlietu ministrijas Valsts protokola vadītājs Marģers Krams, atvaļināts vēstnieks Andris Teikmanis, bijušais satiksmes ministrs politiķis Tālis Linkaits, Valsts kontroles padomes locekle Inga Vilka. Sazināmies arī Rīgas lidostas Komerciālā departamenta direktori Vaivu Kirvelaiti. Bijušā Valsts kancelejas direktora Jāņa Citskovska pēdējā laika atklāsmes par amatpersonu lidojumu izmaksām sociālajās tīklošanas vietnēs ir radījušas pamatīgu viļņošanos. Premjere par VIP zāļu izmantošanu lidostās vien iztērējusi pāri par 30000 eiro, prezidents - vēl divtik daudz.  Vajag revolūciju, šos kungus dabūt nost no kakla, lai mācās dzīvot tāpat kā visa pārējā tauta. Apmēram tāds ir tas vēstījums, kas virmo ierakstos, kurus izplata sašutušie iedzīvotāji. Tikmēr kolēģi no ziņām ir skaidrojuši, ka tā nemaz neesot pašu amatpersonu izvēle, viņiem esot jāizmanto VIP zonas, jo to pieprasa protokols. Un izrādās, ka arī opozīcijā esošie kādreiz ir bijuši VIP zālēs. Tiesa, cik no skaidrotā varēja noprast, kādreiz var arī neiet caur VIP zonu. Kurās reizēs tā ir obligāta, kurās nē? Turklāt kāpēc bez prezidenta, piemēram, VIP zona jāizmanto fotogrāfam vai padomniekam? Mēs secinājām, ka tomēr ir daudz jautājumu, uz kuriem gribas rast atbildes. Kas ir un kas nav valsts līdzekļu šķērdēšana? Esam izvērtējuši visas procedūras, cik tās saprātīgas un atbilstīgas?

Klimata pārmaiņas Latvijā galvenokārt saistītas ar ilgstošiem sausuma periodiem, stiprām vētrām un, protams, plūdiem. Tieši par intensīviem nokrišņiem dzirdam vislielākās bažas, jo ar tiem grūti tikt galā gan lauku reģionos, gan pilsētās. Klimatam mainoties, Latvijā biežāk novērojam ekstrēmus nokrišņus - dažkārt dažu dienu laikā var nolīt vairāku mēnešu norma. Daba prasmīgi prot šo ūdeni uzņemt, bet, kā ir ar pilsētām? Cik gatavi esam plūdu riskam un kā šobrīd tiek pieskatīta ir šī klimata pārmaiņu joma Latvijā? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Prognožu un klimata daļas vadītājs Andris Vīksna un Jelgavas valstspilsētas pašvaldības iestādes "Pilsētsaimniecība" vadītāja vietniece Sandra Liepiņa. Bet vispirms stāsts par to, kā Rīgā pārcieta vienu no smagākajām applūšanas epizodēm. Cik sena ir mūsu galvaspilsēta, tik arī te Daugavas un tās daudzo atteku ūdeņi ir vairakkārt nodarījuši postu pilsētai un tās apkaimei. Šajā sižetā lūkojam uz 18. gadsimtu, kad upe "ienāca" pilsētā un apkārtnes laukos. Ņemot vērā, ka tolaik Rīga atradās krietni zemāk nekā šodien, Daugavas krastmala pilsētā nav uzbērta pietiekami augstu un ziemas bija daudz bargākas, kas savukārt pavasarī radīja milzīgus ledus sablīvējumus Daugavā. Šie priekšnoteikumi arī kalpoja par iemeslu tam, ka mājas pa upi peldēja un ielās zivis tika ķertas. Plūdi ir daudzas reizes postījuši Rīgu, bet Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja vēstures nodaļas vadītāja Margarita Barzdeviča stāsta par plūdiem Rīgā 1709. gadā, par kuriem saglabājušās liecības par to, kā rīdzeniekiem klājies, gan kādas bijušas sekas. Vairāk par pilsētniekiem cieš apkārtņu iedzīvotāji, jo tur nebija, kur patverties. No tiem laikiem ir arī saglabājusies Rīgas mērnieka un kartogrāfa Eberharda Tolksa dienasgrāmata, kur viņš raksta: "1709. gada pavasara plūdos 6. aprīlī vēlu vakarā, pēc tam, kad jau 11 dienas laiks bija tapis siltāks un kusa sniegs, pie Rīgas sāk iet ledus. Daugavā sākas plūdi, kas aizskaloja mājas, gan salās, gan Pārdaugavā."  Gan  šie, gan arī  citi  17. un 18. gadsimta. plūdi atstāja postošas sekas  gan pašā pilsētā, gan apkaimes laukos. -- Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Ance Priedniece stāsta par tītiņu – savdabīgo galvas grozītāju.

Protokols, nepieciešamība vai kaprīze – cik pamatota ir valsts amatpersonu VIP privilēģiju izmantošana lidostās, dodoties komandējumos? Krustpunktā analizē Ārlietu ministrijas Valsts protokola vadītājs Marģers Krams, atvaļināts vēstnieks Andris Teikmanis, bijušais satiksmes ministrs politiķis Tālis Linkaits, Valsts kontroles padomes locekle Inga Vilka. Sazināmies arī Rīgas lidostas Komerciālā departamenta direktori Vaivu Kirvelaiti. Bijušā Valsts kancelejas direktora Jāņa Citskovska pēdējā laika atklāsmes par amatpersonu lidojumu izmaksām sociālajās tīklošanas vietnēs ir radījušas pamatīgu viļņošanos. Premjere par VIP zāļu izmantošanu lidostās vien iztērējusi pāri par 30000 eiro, prezidents - vēl divtik daudz.  Vajag revolūciju, šos kungus dabūt nost no kakla, lai mācās dzīvot tāpat kā visa pārējā tauta. Apmēram tāds ir tas vēstījums, kas virmo ierakstos, kurus izplata sašutušie iedzīvotāji. Tikmēr kolēģi no ziņām ir skaidrojuši, ka tā nemaz neesot pašu amatpersonu izvēle, viņiem esot jāizmanto VIP zonas, jo to pieprasa protokols. Un izrādās, ka arī opozīcijā esošie kādreiz ir bijuši VIP zālēs. Tiesa, cik no skaidrotā varēja noprast, kādreiz var arī neiet caur VIP zonu. Kurās reizēs tā ir obligāta, kurās nē? Turklāt kāpēc bez prezidenta, piemēram, VIP zona jāizmanto fotogrāfam vai padomniekam? Mēs secinājām, ka tomēr ir daudz jautājumu, uz kuriem gribas rast atbildes. Kas ir un kas nav valsts līdzekļu šķērdēšana? Esam izvērtējuši visas procedūras, cik tās saprātīgas un atbilstīgas?

Mūsdienu sabiedrībā arvien biežāk izskan jautājumi par cilvēka attiecībām ar dabu, citām sugām, tehnoloģijām un zināšanām. Šos jautājumus aktualizē ne tikai zinātnieki un politiķi, bet arī mākslinieki un filosofi, kas arvien biežāk meklē jaunas pieejas, kā runāt par laikmeta izaicinājumiem. Viens no spilgtākajiem piemēriem šai tendencei ir kritikas minifestivāls “Dzīvotnes”, kura nesenā trešā norise veltīta pārdomām par zināšanu attīstību, cilvēka centrālās lomas pārvērtēšanu un posthumānisma ideju integrāciju laikmetīgajā mākslā. Par laikmeta idejām, kas izaicina mūsu priekšstatus un par cilvēka vietu pasaulē sarunājamies ar dramaturgu un kuratoru Evartu Melnalksni. Trešais kritikas minifestivāls “Dzīvotnes” skāra idejas par posthumānismu un ekodramaturģijas aktualitātēm. Kādas pretrunas ir starp Kanta cilvēkcentrisko skatījumu un mūsdienu centieniem izcelt arī citu sugu, upju un mežu tiesības? Kā māksla un filosofija mijiedarbojas, meklējot jaunus veidus, kā runāt par dabu, tehnoloģijām un zināšanām? Kāpēc zināšanas nav tikai racionālas un kā emocijas un sajūtas kļūst par vērtīgu izziņas veidu mākslā? Vai mākslai ir spēks mainīt sabiedrības attiecības ar dabu? Kā domāt par cilvēku kā vienu no daudzām sugām, un ko nozīmē “būt ūdens ķermenim”? Kopā ar Evartu Melnalksni meklējam atbildes, iedvesmu un jaunus jautājumus par laikmetīgās mākslas un filosofijas satikšanos. Evarts Melnalksnis par festivāla pirmsākumiem: Imanuels Kants, kuram 2024. gadā bija 300. jubileja, ir cieši saistīts ar Latviju - viņa brālis dzīvoja gan Jelgavā, gan Liepājā. Viņš pats apsvēra braukt strādāt uz Jelgavas Pētera akadēmiju, bet to tomēr neizdarīja un palika Kēnigsbergā, kur visu dzīvi nodzīvoja. Leģendārs ir stāsts par viņa precizitāti, ka pēc pastaigām varēja pulksteni uzstādīt. Bet viņam arī patika ballēties, un tika sarakstīti noteikumi, kā labi viesībās uzvesties vai kā sarunas veidot, to mēs arī iekļāvām festivāla struktūrā savulaik. Festivāla deja nāca no Igora Gubenko vēl daudzus gadus iepriekš. Viņš teica, ka tuvojas jubileja un vajadzētu veidot kantāti par Kantu. Sākumā domāju par mūzikas teātri un kantāšu ciklu, bet lēnām nokļuvu pie šāda formāta - kritikas minifestivāla, kuru veidoju kopā ar jauno filosofu žurnāla “Tvērums” veidotājiem Rūdi Bebrišu, Sofiju Kozlovu, Tomu Babincevu, otrs kurators ir Kristaps Opincāns. Mēs domājām par to, kādas Kanta idejas mums vēl arvien ir aktuālas, arī par mantojumu, ko 18. gadsimts ir atstājis, kā mēs uz to skatāmies šodien, jo ir ambivalence zināšanās, kas ir uzkrātas. Tieši tajā laikā veidojas veids, kā mēs domājam, veidojam zinātni, zināšanas - kā mēs tās uzkrājam, kā mēs tās pārbaudām, un uz tā bāzes mēs varam strādāt vairāk, ražot vairāk, būt ražīgāki un arī pakļaut dabu ar arvien labākiem tehniskiem palīgrīkiem. Un tur ir tā ambivalence, tās pretrunas. No vienas puses, zināšanas ir svarīgas, un mums ir svarīgi arī pārskatīt savas zināšanas. Tas arī ir tas, uz ko aicināja Kants un veica šo kopernisko apvērsumu, kur viņš visa centrā ieliek subjektu jeb to, kā mēs kā cilvēki skatāmies uz pasauli. Tas veido to, kāda pasaule mums ir. (..) Tas, kur mēs jau pagājušgad un šogad ejam posthumānisma idejās, ir tieši mūsdienu filosofiskie strāvojumi, pēdējie 20, 30 gadi. Tas jau ilgstošāk ir veidojies process - pārskatīt zināšanas un varbūt vairs nelikt cilvēku pasaules centrā kā tādu pavēlnieku un kroni, kuram pasaule ir pakļauta, kur ar šiem zināšanu rīkiem to pasauli iekarot un sev pakļaut, izmantojot visus resursus. Cilvēks ir viena no daudzām citām sugām. Te mēs esam pie vienas no posthumānisma pamatidejām, ka hiearhijā neesam augstāki, un arī citām sugām ir tiesības dzīvot. Mums jādomā par to labbūtību nevis tāpēc, ka tas ir svarīgi un izdevīgi cilvēkam, bet tā ir tā skatījuma maiņa - tas ir vienkārši nepieciešams viņiem. 

Ir vietas Latvijā, kur sākušas ziedēt ievas un tautā ievziedu laiks parasti tiek saistīts ar pavasara aukstuma viļņiem. Esam jau stāstījuši, ka pašas ievas nav vainojamas pie aukstuma, ticējumiem ir cits pamats. Bet šoreiz plašāk par mītiem, kas saistīti ar laika apstākļu ietekmi uz cilvēku pašsajūtu un veselību. Par laikapstākļiem un veselību ir gana daudz runu. Ticējumi, mīti vai patiesība par to, ka uz vecumu locītavu sāpes spēj labāk prognozēt lietu, nekā meteorologi, vai par caurvēja radītātām nebūšanām. Lai viestu skaidrību par to, ka ir patiesībā, saruna ar sertificētu fizioterapeiti Līgu Līdumnieci-Šulcu. Fizioterapeite atzīst, ka tas ir mīts, ka laikapstākļi tieši ietekmē cilvēka veselību un pašsajūtu. Sāpes ir subjektīvs vērtējums, turklāt ir vēl jaucējfaktors, ka noskaņo sevi uz to, ka man sāpēs, jo ir lietus. "Sāpes ir tik sarežģīts koncepts, kur mūsu prāts un emocijas spēlē milzīgu lomu, un tādēļ, ja skatās retrospektīvi par to, cik bieži un kādās situācijās cilvēkiem sāpes parādās, tad viņi spēj patiešām arī atcerēties konkrētas reizes - jā, toreiz bija lietas, un man sāpēja. Bet vēl papildus ir jaucējfaktors, ka viņam jau ir šī pārliecība, ka tad, kad ir lietus, viņam sāp un tieši tās reizes viņš arī atceras. Bet viņš neatceras, ka bija lietas un viņam nesāpēja vai viņam sāpēja un nebija lietus. Tādēļ tas mīts virmo gaisā, bet to kultivē cilvēki paši," atzīst Līga Līdumniece-Šulca. -- Kas attiecās uz ievziedu aukstumu, tas ir lielisks piemērs, kā cilvēka prāts selektīvi izvēlas savilkt veidot saistības, jo tikpat labi varētu būt ticējums, ka vizbuļu ziedēšanas laikā uznāk aukstums vai mālēpju, vai vēl labāk pieneņu ziedēšanas laikā. Ievas Latvijā, ja ņemam visu valsts teritoriju, zied aptuveni mēnesi. Nupat pirmās sākušas ziedēt Latvijas dienvidos, bet kamēr izziedēs pekrastē, kur vēsāks, īpaši atsevišķos Kurzemes piekrastes posmos, būs jau maija vidus. Un tā kā pie mums pavasarī nemēdz būt mēnesis no vietas ar stabilu siltumu, sanāk, ka mūsu senči ir tajā vainojuši ievas, bet tikpat labi tas varēja būt jebkurš cits pavasarī ziedošs augs. Vēl esam vēsajā pavasara daļā, nevis tajā, kad pēc lietus gaiss ir silts un smaržīgs. Pavasara pilnbrieds vēl priekšā. Smaržai, kas parādās gaisā pēc lietus ir vairāki iemesli. Mūsu platuma grādos pavasarī un vasaras sākumā tas lielā mērā saistīts ar augiem, kad īsajās ziemeļu vasarās viss steidzīgi sazied. Bet ir vēl tā īpašā smarža, kas lietū rodas pat tad, kad nekas nezied. Pilsētas ielās vai klajā laukā, bet vislabāk to var just tieši pēc sausākiem un karstākiem periodiem. Angliski šai smaržai ir vārds - petrichor, kas atvasināts no sengrieķu valodas un nozīmē akmens asinis, bet šo savdabīgo smaržu izrādās rada baktērijas, kas dzīvo augsnē. Tās sausā un karstā laikā sāk iet bojā un to izdzīvošanas stratēģija ir izdalīt aromātu, kas piesaista nelielus kukaiņus, kuros baktērija var parazitēt. Pēc sausāka un karstāka laika šis baktēriju izdalītais aromāts ir uzkrājies augsnē un ar lietus pilieniem, kas triecas pret zemi, tiek uzmestas gaisā, kur ar mikroskopiskiem pilieniem izplatās, un to varam saost arī mēs cilvēki. Lūk, kas ir tā smarža, kas mums saistās ar svaigumu pēc lietus.

“Esam ļoti demokrātisks grāmatu klubs” – tā sevi raksturo grāmatu kluba “Totāls vāks” dalībnieki. "Totāls vāks" ir  uzņēmuma "Jānis Roze" grāmatu klubs. Tajā ir ap 20 dalībnieku, kuri tiekas katra mēneša otrajā otrdienā, lai apspriestu kādu jaunu, aizraujošu un aktuālu literatūras tēmu. Kopējai tēmai katrs dalībnieks piemeklē savām interesēm atbilstošu grāmatu. Tiek apspriesti arī citi ar grāmatniecību saistīti notikumi. 

Stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra eksperts, projekta Life Goodwater IP vadītājs Jānis Šīre; pārraides producente – Rūta Paula Pasaulē pēdējo piecdesmit gadu laikā izzudusi vairāk nekā trešdaļa mitrāju. Tas var šķist kā nebūtisks fakts par attālām purvainām teritorijām, kuras cilvēks vienkārši pielāgojis savām vajadzībām. Taču tieši šeit sākas problēma. Vietās, kur agrāk ūdens uzkavējās, attīrījās un uzturēja dzīvību, šodien tas aizplūst pārāk strauji, līdzi nesot augsnes daļiņas, slāpekli, fosforu un citus piesārņotājus. Rezultāts ir redzams upēs un ezeros: pasliktinās ekoloģiskā kvalitāte, pieaug eitrofikācijas risks, sāk dominēt viendabīgas ūdensaugu sugas, bet sugas, kurām vajadzīgs dzidrs, auksts un skābekļa bagāts ūdens, pamazām izzūd. Šo problēmu saasina cilvēka vēlme vidi pārveidot sev ērtāku. Mitras ieplakas tiek nosusinātas, upes iztaisnotas, ūdens plūsmas paātrinātas, bet dabiskie mitrāji apbūvēti vai pielāgoti saimnieciskai darbībai. Ilgu laiku tas šķita progress. Tomēr tagad kļūst skaidrs, ka, likvidējot dabiskos filtrus, nākas meklēt jaunus risinājumus tam, ko daba agrāk paveica pati. Mitrājs nav vienkārši pārmitra teritorija. Tas ir bioloģiski nozīmīgs mehānisms, kas, aizturot ūdeņu plūsmu, veicina to pašattīrīšanos. Tāpat mitrājos mājo fantastiska dabas daudzveidība. Mitrāju esamība palīdz cilvēkiem un dzīvajai dabai pielāgoties klimata pārmaiņu ietekmei – tiek mazināta plūdu ietekme, kā arī "barotas" gruntsūdeņu rezerves. Arī cilvēks var radīt mitrājus. Mākslīgajos mitrājos tiek atdarināti dabiskie pašattīrīšanās procesi. Grāvja vai upes ūdens plūsma tiek palēnināta, mitrāja dziļākajā daļā nosēžas augsnes daļiņas, kas satur fosforu, bet seklajā zonā iestādītie ūdensaugi un niedres uzņem slāpekli un citas ūdenī izšķīdušās barības vielas. Vienlaikus norisinās arī bioloģiski un ķīmiski procesi, kas piesārņojošās vielas pārvērš citās formās. Mitrājus ierīko gan pie lauksaimniecības zemēm, gan kā papildu filtrēšanas risinājumu jau attīrītiem notekūdeņiem – turklāt tos iespējams veidot arī pie privātmājām. Jo tuvāk piesārņojuma avotam mitrājs tiek izveidots, jo tas ir efektīvāks! Ceļā no idejas līdz mākslīgajam mitrājam ar ekskavatoru vien būs par maz. Vispirms jāsaprot, kur no šāda objekta būs vislielākais ieguvums. Tad vajadzīgas sarunas ar zemes īpašniekiem, un ne vienmēr tās ir vienkāršas. Kad kļūst saprotams, ka iegūs ne tikai vide, bet arī pati teritorija – tā taps sakoptāka, pārskatāmāka un lietderīgāk izmantojama, –  sākotnējo piesardzību bieži nomaina atbalsts. Latvijā mākslīgie mitrāji veidoti jau vairākus desmitus gadu. Šīs pieejas mērķis ir uzlabot iekšzemes ūdeņu kvalitāti gan lauksaimniecības teritorijās, gan pie ezeriem un kā risinājums notekūdeņu attīrīšanai. Tiek lēsts, ka Latvijā uzbūvēti ap 20 mākslīgo mitrāju – taču, lai visas Latvijas mērogā panāktu jūtamu rezultātu, būtu nepieciešami apmēram tūkstotis jaunu mākslīgo mitrāju. Mitrāji nav šķērslis attīstībai, bet daļa no gudrākas attīstības. Tie palīdz samazināt piesārņojumu, mazina ūdeņu aizaugšanu, atbalsta bioloģisko daudzveidību un var būt nozīmīgi arī plūdu risku mazināšanā, jo spēj uzkrāt lielu ūdens daudzumu. Ne velti 2024.gadā mitrājs tika godāts kā gada dzīvotne. Ja reiz esam izjaukuši sistēmas, kas ūdeni attīrīja dabiski, mums jāspēj tās atjaunot vai veidot no jauna. Un tieši mitrāji ir viens no skaidrākajiem pierādījumiem tam, ka risinājums dažkārt slēpjas nevis cīņā pret dabu, bet sadarbībā ar to.  

Krievijas karš sniedzas tālāk par Ukrainu, ekskluzīvā intervijā #PasaulesPanorāma šodien norādīja Moldovas prezidente Maija Sandu. Ukrainas kaimiņvalstij dronu incidenti nav sveši. Bet uzbrukumi Ukrainai skar arī Moldovas ūdens un elektroapgādi.

ASV prezidenta Donalda Trampa teiktais, ka viņš vairs neredz vajadzību nākt palīgā NATO valstīm drošības sajutu nevairo. Notikuši arī jau vairākkārtēji dronu incidenti pie mums un kaimiņvalstīs. Lai gan tie lielākajā daļā gadījumu, cik izdevies pārbaudīt, bija Ukrainas droni, kas sūtīti uzbrukumā Krievijai, tomēr deva iespēju pārbaudīt mūsu aizsardzības spējas un arī civilās aizsardzības sistēmas darbību, saskaroties ar šāda veida apdraudējumu. Jāteic, ka arī starptautiskā situācija raisa jautājumus, jo karš Irānā ietekmējis ne tikai NATO sabiedroto attiecības, bet arī Krievijas iespējas papildināt savu kara budžetu. Pēc visiem pēdējiem notikumiem, kas risinās un pasaulē, cik gatavi esam dažādiem potenciālajiem apdraudējumiem? Krustpunktā diskutē Aizsardzības ministrijas parlamentārā sekretāre Liene Gātere, VUGD priekšnieka vietnieks ģenerālis Jānis Grīnbergs, NATO daudznacionālās divīzijas "Ziemeļi" komandiera vietnieks brigādes ģenerālis Ilmārs Lejiņš un biedrības "Latvijas Platforma attīstības sadarbībai" direktore Inese Vaivare.  

ASV prezidenta Donalda Trampa teiktais, ka viņš vairs neredz vajadzību nākt palīgā NATO valstīm drošības sajutu nevairo. Notikuši arī jau vairākkārtēji dronu incidenti pie mums un kaimiņvalstīs. Lai gan tie lielākajā daļā gadījumu, cik izdevies pārbaudīt, bija Ukrainas droni, kas sūtīti uzbrukumā Krievijai, tomēr deva iespēju pārbaudīt mūsu aizsardzības spējas un arī civilās aizsardzības sistēmas darbību, saskaroties ar šāda veida apdraudējumu. Jāteic, ka arī starptautiskā situācija raisa jautājumus, jo karš Irānā ietekmējis ne tikai NATO sabiedroto attiecības, bet arī Krievijas iespējas papildināt savu kara budžetu. Pēc visiem pēdējiem notikumiem, kas risinās un pasaulē, cik gatavi esam dažādiem potenciālajiem apdraudējumiem? Krustpunktā diskutē Aizsardzības ministrijas parlamentārā sekretāre Liene Gātere, VUGD priekšnieka vietnieks ģenerālis Jānis Grīnbergs, NATO daudznacionālās divīzijas "Ziemeļi" komandiera vietnieks brigādes ģenerālis Ilmārs Lejiņš un biedrības "Latvijas Platforma attīstības sadarbībai" direktore Inese Vaivare.  

Dans cette émission, Isabelle Prim, directrice du Festival Si Cinéma, mais également cinéaste, réalisatrice, monteuse et enseignante au sein de l'ESAM de Caen / Cherbourg, est avec nous. Elle nous parle du Festival Si Cinéma, de sa création, de son déroulé et des prix qui y sont décernés.

19. martā festivāla "deciBels" koncertā "Hammond, Big Band & Jazz" Rīgas cirka arēnā izskanēs unikāla džeza mūzikas programma, kuras centrā – leģendārās "Hammond" ērģeles un starptautiska bigbenda monumentālā skaņa. Koncerta solists – zviedru ērģelnieks Andreass Hellkvists, savukārt JVLMA bigbendam diriģenta Dāvja Jurkas vadībā pievienosies studenti no Baltijas, Skandināvijas un Itālijas mūzikas augstskolām. Programmā skaņdarbi no Reja Čārlza, Djūka Elingtona, Džako Pastoriusa, Džo Zavinula un citu džeza mūzikas leģendu repertuāra. Par šo koncertu plašāk stāsta saksofonists, JVLMA un Rīgas Doma kora skolas (RDKS) bigbenda mākslinieciskais vadītājs Dāvis Jurka. Inga Žilinska: Vai vari atklāt, kā īsti šis notikums top?  Dāvis Jurka: Kādu laiciņu likām galvas kopā un domājām, kas būtu tas īpašais, ko mēs, Latvijas Mūzikas akadēmijas Džeza nodaļas pārstāvji, varētu piedāvāt festivālam "deciBels" šogad – kas būtu nebijis un īpašs. Nonācām līdz tīri praktiskai lietai, ka mums džeza klasē stāv Hamonda ērģeles, kuras tiek kustinātas ļoti, ļoti reti. Tad nu domājām par un ap Hamonda ērģeļu spēlētājiem un nonācām līdz Andreasam Helkvistam, kurš ir absolūti brīnišķīgs un izcils šī instrumenta virtuozs! Runājot un gatavojoties festivālam vēl visādās citādās formācijās, nonācām līdz atziņai, ka mūsu platuma grādos – un kur nu vēl Rīgas cirka arēnā! – ērģeles kopā ar bigbendu vispār nekad nav skanējušas. Tā ka esam ārkārtīgi lepni par to, ka šo visu esam spējuši sarīkot un liels prieks, ka šāds koncerts izskanēs tieši "deciBelā", kas ir ļoti laba platforma – jaunrades un svaigas enerģijas pilns festivāls. [Festivāla mākslinieciskā vadītāja] Anna Fišere to visu ļoti labi ir salikusi kopā, un ceru, ka mēs ar savu pienesumu spēsim to visu paspilgtināt! Mūzikas akadēmijas bigbendu šoreiz papildinās ārvalstu mūziķi. Un man par to vienmēr ir īpašs prieks. Protams, absolūti priecājos ikdienā strādāt ar mūsu studentiem, bet "Erasmus" intensīvās programmas ietvaros šī nebūs pirmā reize, kad sadarbojamies ar ārvalstu studentiem: arī iepriekšējo gadu festivālā "deciBels" strādājām šādā pat formā. Īpašais brīdis vienmēr ir pirmreizējā satikšanās. Jo viena lieta ir tā, ka studenti ir pieteikušies, iesūtījuši savus vārdus, uzvārdus un to, kur nu kuru instrumentu spēlē. Bet īstā satikšanās notiek brīdī, kad visi sabrauc un kad mēs visi tiekamies Akmens zālē uz mēģinājumu. Arī šoreiz studenti, kā vienmēr, ir enerģijas pilni un ļoti ieinteresēti, motivēti darboties. Notikums tiešām ir īpašs. Ar studentiem runājām arī par to, cik bieži katram iznācis uzspēlēt kopā ar Hamonda ērģelēm: protams, ka nevienam! Tā ka patiesi: aicinu visus 19. martā uz Rīgas cirka arēnu, lai novērtētu, kā skan bigbends kopā ar ērģelēm! Kā izraudzījāties starptautiskos studentus? Jā noritēja pieteikšanās, un kādi bija atlases kritēriji? Studenti būs gan no Itālijas, gan Skandināvijas valstīm, gan arī no Baltijas – Lietuvas un Igaunijas. Tiek uzrunātas sadarbības skolas, kuras būtu gatavas un ieinteresētas nedēļas garumā iesaistīties šajā intensīvajā projektā. Tās ir arī skolas, kurām ir resursi – jo resursi mācību gada griezumā ir limitēti. Mēs šīm skolām paužam savas vēlmes: ja ansamblis, kas mums jāizveido, ir bigbends, tad mums ir specifiskas instrumentu prasības – fokusējamies uz to, lai atbrauc trombonisti, trompetisti, saksofonisti un kāds no ritma sekcijas. Ja būtu jāizveido jebkādas instrumentācijas ansamblis, būtu vienkāršāk. Bet mēs fokusu liekam tieši uz bigbendu.  Un ko bigbends spēlēs kopā ar Hamonda ērģelēm? Šoreiz tiešām spēlēsim tādu kā vēstures grāmatu. Sāksim ar Djūku Elingtonu un beigsim ar mūsdienīgākajiem skaņdarbiem un ar paša Andreasa komponētu mūziku. Ja būtu jāraksturo pāris vārdos… Ja vien esat dzirdējuši Hamonda ērģeļu skanējumu vai ja kādreiz esat bijuši kādā baznīcā Amerikā, kur notiek koncerts... Domāju, arī mēs dabūsim visu zīmīgo spektru – ārkārtīgi lielo, silto skaņu, ko šis instruments spēj radīt. Ņemot vērā enerģiju un aizrautību, ar kādu Andreass šo instrumentu spēlē – man pat grūti ko piebilst… Vairāk – audioierakstā.

Esam aizvadījuši salīdzinoši bargu ziemu, sācies pavasaris un hidrologi jau brīdina par lielu palu iespējamību. Šīs ziemas bargumu juta burtiski ikkatrā nozarē. Mežaimniecībā stabils sals tiek vērtēts kā noderīgs, enerģētikā to jutām apkures rēķinos, transportā – ceļu uzturētājiem vairāk darba. Par transportu un ziemu arī šīs nedēļas saruna ar Valmieras Transporta uzņēmuma (VTU) pieredzējušo autobusa šoferi Edgaru Zaķi. Sarunā par to, kādi šoziem bija ceļi, kā to uzturēšana ziemā pa gadiem mainījusies. Viņš gan, izrādās, ir ļoti entuziastisks ziemas braucējs un stūrēt sniegā un putenī viņam tīri labi patīk. Bet šoziem bija diezgan izteiktas reģionālas atšķirības – Kurzemes ziemeļos un Vidzemes ziemeļrietumos – Limbažu, Valmieras, Siguldas novadā šī ziema nemaz arī nebija tik sniegota, un sausajā februārī braukšana bieži bija gandrīz tikpat laba kā vasarā. Latgalē gan brīžiem ceļi bija neizbraucami.   -- Daudzviet Latvijā ir piektā diennakts pēc kārtas ar vidējo temperatūru virs nulles. Meteoroloģiskais pavasaris ir sācies. Arī kalendārais, protams, līdz ar 1. martu. Pēc dabas norisēm izšķir vēl arī fenoloģisko pavasari, kad sākas augu mošanās - sniegpulksteņi dažviet ir parādījušies, bet par vizbulītēm vēl nav dzirdēts, taču līdz ar šo silto gaisa masu, atgriezušies pirmie gājputni.  Jau pagājušajā nedēļā gan Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs, gan Klimata un enerģētikas ministrija, kā arī glābēji un citas institūcijas brīdināja, ka pali šogad var būt lieli.  Daudzviet Kurzemes upēs jau ir sācies palu maksimuma periods, jo Ventspils, Talsu, daļēji arī Kuldīgas un Dienvidkurzemes novadā sniega sega ir nokususi. Kurzemē bīstami vai plaši plūdi nav gaidāmi. Lokāli, protams, applūdīs kādi lauki, vietējas nozīmes ceļi, bet Kurzemē tradicionāli upēm ir diezgan veiksmīga konfiugrācija un lieli, postoši plūdi, kas skar lielas apdzīvotas vietas, ir ārkārtīgi reta parādība.

Februārī Igaunijas Republika atzīmē savu 108. gadadienu, un jau 14 gadus februāris ir Igaunijas mēnesis arī Rīgas Latviešu biedrībā. Sadarbībā ar biedrību „Estonia” tapusi un līdz 8. martam apskatāma igauņu tekstilmākslas izstāde “Paralēlās pasaules” ar divu tekstilmākslinieču - Kadi Pajupū (Kadi Pajupuu) un Marilinas Pīrsalu (Marilyn Piirsalu) - darbiem.  Savukārt 8. februārī Rīgas Latviešu biedrības Zelta zālē izskanēs Igaunijas un Latvijas jauno mūziķu draudzības svētki - koncerts Accordare, kur uzstāsies Tallinas Mūzikas un baleta skolas un PIKC NMV Emīla Dārziņa mūzikas skolas audzēkņi  Par gaidāmajiem notikumiem uzzinām sarunā ar RLB biroja vadītāju Stellu Līpīti un RLB Mūzikas komisijas priekšsēdētāju Venti Zilbertu. Stella Lipīte: Pasākumi, kuri pie mums norit jau 14 gadus februārī, ir veltīti Igaunijai. Rīgas Latviešu biedrība draudzējas ar biedrību “Estonia”, kura ir trīs gadus vecāka par Rīgas Latviešu biedrību, dibināta 1865. gadā. Mūs jau 20 gadus vieno ciešas draudzības saiknes, un, pateicoties šai draudzībai, ir arī kultūras saiknes un kultūras apmaiņa. Jau 14. gadu februāris ir veltīts Igaunijai un Igaunijas kultūrai, tiek rīkotas gan izstādes, gan muzikāli notikumi. Februāris ir zīmīgs mēnesis, jo Rīgas Latviešu biedrības priekštece, Latviska palīdzības biedrība priekš trūkumu ciezdamiem igauņiem, tika dibināta 1868. gada februārī, tā kā Igaunijas tēma mums jau vairāk kā 150 gadus ir līdzās. Arī draudzība un savstarpējie kontakti, savstarpējā palīdzība, savstarpējā domu apmaiņa noritēja gan pirms simts un vairāk gadiem, gan arī tagad, mūsdienās. Sadarbība un draudzība ir abpusēja, arī Latvija Igaunijas pusē tiek parādīta?  Jā. 14 gadus pie mums tiek rīkotas igauņu izstādes. Ir bijušas pāris vizuālās mākslas izstādes, gleznu izstādes, bet lielākoties tā ir igauņu tekstilmāksla, kas tiek izstādīta mūsu Baltajā zālē. Mums ir ļoti laba sadarbība ar Igauņu tekstilmākslas asociāciju un izstāžu kuratori, mākslinieci Kairi Tali, kura atrod brīnišķīgus igauņu māksliniekus, brīnišķīgas pērles, un katru gadu ļoti apzināti un apdomāti izvēlas un atved uz Rīgu. Mūsu Rīgas Latviešu biedrībā ir vizuālās mākslas komisija, kurā darbojas Rīgas Latviešu biedrības biedri, mākslinieki - gan tēlnieki, gan gleznotāji. Mums arī ir bijusi izstāde Igaunijā, Tallinā. Esam bijuši Igaunijā, bet vairāk igauņu mākslinieki ir bijuši pie mums. Šoreiz tieši tekstilmāksla skatāma? Jā. Izstādē “Paralēlās pasaules” piedalās divas izcilas igauņu tekstilmākslinieces Kadi Pajupu un Marija Linna Pīrsalu ar saviem darbiem ļoti unikālās tehnikās. Vienai māksliniecei būs tradicionālāki darbi, otras mākslinieces darbi varbūt pat būs pārsteigums, jo tie ir vairāk nevis tradicionāli gobelēni, bet telpiskas tekstīlijas. Abas mākslinieces strādā kopīgā studijā, daudz kopīgu projektu ir bijis, un arī Rīgā šī izstāde ir abām māksliniecēm kopā. Abas mākslinieces ir izstrādājušas unikālas tehnikas, kas būs redzamas darbos. 

Sen neredzēti ilga ziema ar noturīgu salu Latvijā turpinās. Un šajā aukstajā laikā saruna ar pirtnieci. Ar pirtnieci Ivetu Zemnieci saruna ne tikai par pirts rituāliem, bet arī par to, kā viņas darbu ietekmē laika apstākļi un klimata izmaiņas. Ziemā, protams, pārsvarā notiek tikai pati pēršanās, bet, lai visus rituālus un veselīgās lietas varētu veikt, pavasarī, vasarā un rudenī ir ievākti augi šīm procedūrām. Esam runājuši ar botāniķiem, ekspertiem un pētniekiem par laikapstākļu un klimata ietekmi uz augiem, šoreiz Toms Bricis skaidro, ko no tā visa ir novērojusi pirtniece, kura jau gadiem dodas dabā ievākt augus, tējas, drogas un griezt slotas. Saruna norisinājās jānvāra nogalē, vienā mierīgā, skaidrā un aukstā ziemas vakarā. Un sākumā atskats uz pagājušo augu ievākšanas sezonu, runājam par to, kā jutās sauvvaļas augi tik slapjā vasarā? Zemniekiem ar kultūraugu audzēšanu gāja grūti, bet kā jutās pļavas augi?

Latvijā klimata pārmaiņas pagaidām novērojam nedaudz un izjūtam rezervēti, taču daudzviet pasaulē klimata izmaiņas ietekmē cilvēka dzīvi tik ļoti, ka jaušama panika un satraukums. Kā ekstrēmie laikapstākļi, neražas, ugunsgrēki un citas klimata pārmaiņu izpausmes ietekmē cilvēku ikdienas mieru pasaulē? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē ģeogrāfijas doktore Gunta Kalvāne un Rīgas Stradiņa Universitātes doktorante, Eiropas studiju fakultātes pētniece Vineta Kleinberga. Zinātnieki izmaiņas planētas klimatiskajā režīmā dēvē par šī laikmeta lielāko problēmu, kas gan tā var nešķit, vērojot karus, nestabilo politisko situāciju tik daudzās pasaules valstīs un citas problēmas. Tā diezin vai šķiet cilvēkiem, kuri pagaidām šīs izmaiņas nejūt vai jūt minimāli, piemēram, arī mēs Latvijā. Kādas sajūtas citviet pasaulē, klimatam mainoties, rada apziņa, ka lāgā nevar plānot ne ražu, ne bērnu nākotni? Un ko par šīm atšķirīgajām pieredzēm saka pētījumi? Emocionālā puse par klimatu runājot, paliek nedaudz novārtā. Mēs daudz runājam par to, kā fiziski ir jāpielāgojas klimata pārmaiņām, bet ne mazāk svarīgi ir emocionāli pielāgoties.  Gunta Kalvāne: Esam daudz dzirdējuši par to, ka mums vajadzētu zaļināt pilsētas, siltināt mājas un tā fiziski pielāgoties, bet arvien vairāk ir gan zinātnisko rakstu, gan arī psihologi apgalvo, ka viņu pieredzē ienāk trauksme par klimata pārmaiņām. Dusmas par klimata pārmaiņām, arī noliegums par klimata pārmaiņām. Klimata psiholoģija ir samērā jauna psiholoģijas nozare, kas ir attīstījusies no vides psiholoģijas, par to, kā mēs reaģējam uz klimata pārmaiņām, kā jūtamies klimata pārmaiņās. To ir būtiski saprast, jo emocijas ir mūsu virzītājspēks un visām emocijām ir liela nozīme. Ikvienai emocijai ir nozīme arī klimata kontekstā.  Piemēram, ja mēs esam dusmīgi ģeopolitisko situāciju, tas liek rīkoties, jo dusmas evolucionāri ir rīkotājspēks, mums gribas uzreiz kaut ko darīt. Tāpat arī ar agresiju. Ģeopolitikas kontekstā mēs varam iet vēlēt un izteikt savu viedokli. Vai arī, piemēram, tagad ir daudz trauksmes par to, kas notiks ar vēja parkiem. Mums ir par daudz informācijas, un to arī dēvē literatūrā par "info litāniju". Mums ir fakti, un brīžiem ir tik liels pārsātinājums no informācijas, ka jūties apjucis un trauksmains. Tad var izvēlēties vienu avotu, ko izmanto vai kam seko, vai arī kādā brīdī nedaudz iepauzēt, atkāpties un tad tālāk rīkoties.  Klimata emocijas ir samērā jauna nozare, bet tā palīdz mums - gan pētniekiem, gan arī iedzīvotājiem - saprast, kā mēs par to jūtamies, un attiecīgi reaģēt. Un interesantākais ir tas, jo labāk mēs atpazīstam emocijas, jo emocionālāki esam, jo racionālākus un loģiskākus lēmumus mēs varam pieņemt.  Klimata psihologi ir izstrādājuši klimatu emociju apli, kur visas emocijas ir klasificētas četros lielos blokos. Pamata emocijas ir bailes, kas mums ir jau no bērnības bijušas, tad ir dusmas, skumjas, un pozitivitāte. Nav tā, ka klimata pārmaiņām ir tikai negatīvas emocijas, ir arī pozitīvās emocijas, kad mēs jūtamies gandarīti par kādu, piemēram, dalību talkā ,vai arī kad esmu tomēr aizgājis uz tirgu un nopircis nevis plastikātā iepakoto ābolu, bet no Latvijas laukiem nākušo. Ir divas sejas - gan šī pozitīvā, gan arī, protams, negatīvā puse.

Par 2025. gada vārdu atzīts "klausiņas" līdz šim par "ieaušiem" dēvēto "austiņu" vietā, nevārdu – "trigerēt", bet spārnoto teicienu – Ginta Zilbaloža teiktais, saņemot "Oskara" balvu par filmu "Straume", – "Mēs visi esam vienā laivā!". Rīgas Latviešu biedrības valdes izraudzītais 2025. gada savārstījums, ko paziņoja biedrības priekšsēdētājs Guntis Gailītis, ir virsraksts "Latvijas Vēstneša" vietnē – ""Rīgas meži" aicina izstaigāt krāšņās galvaspilsētas puķu dobes – veltījumu Skolēnu dziesmu un deju svētkiem". Aptauju par gada vārdu, nevārdu un spārnoto teicienu jau 23. gadu rīko Rīgas Latviešu biedrības Latviešu valodas attīstības kopa sadarbībā ar Latvijas Rakstnieku savienību.

"Nav jau mums Laikmetīgās mākslas muzeja – nav vietas, kur paskatīties uz savu pagātni, tāpēc var teikt, ka mēs kā tādi arheologi nodarbojamies ar lausku meklēšanu un atrašanu," prāto mākslas kritiķe, kuratore un Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas direktore Daiga Rudzāte. Ar viņu runājam gan par Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas iecerēm šajā gadā un to, kā pārmaiņu laiki ietekmē mākslu, gan arī par Daigas pieredzi, sastopot pasaules mākslas grandus, gan arī par gaidāmo Cēsu Mākslas festivālu, kas šogad svinēs 20 gadu jubileju.  Inta Zēgnere: Kopš pagājušā gada Rīgas mākslas telpa savam nosaukumam ieguvusi vēl vienu papildus vārdu un arī jaunu direktori, un tas nozīmē, ka droši vien iezīmējies arī kāds jauns vektors šīs mākslas telpas dzīvē. Kas ir tās jaunās vēsmas, ar ko mums tepat Kungu ielā šajā gadā būs darīšana? Daiga Rudzāte: Uzreiz gan gribētu teikt, ka pēdējos divus gadus Artūrs Virtmanis, kas joprojām ir Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas radošais direktors, jau bija sācis iepūst jaunu dvašu šajā telpā: kopā mēs vienkārši daudz spēcīgāk to turpināsim! Esam sastādījuši, manuprāt, brīnišķīgu programmu. Jaunais un kādu mirkli Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā kādu mirkli nebijušais akcents būs starptautisks projekts: rudenī Rīgā būs skatāma apjomīga grieķu laikmetīgās mākslas izstāde "Vienmēr saule", kuras kuratore būs Marina Fokidis. Un, ja man jāatbild uz jautājumu, kāpēc grieķi – jo tas it kā ir tik tālu no mums –, patiesībā bez tā, ka mums ir viena laika zona – jo Atēnās pulkstenis ir tieši tikpat, cik Rīgā, mūs vieno ģeopolitiskā situācija – arī grieķiem aiz robežas ir nemierīgi kaimiņi. Mūs vieno arī ekonomiskās situācijas izaicinājumi. Tā ir arī tāda kā Ziemeļu-Dienvidu ass pētniecība par to, ka vieniem saules dažkārt ir par daudz, bet otri vienmēr sūdzas, ka tās ir par maz… Tāpēc grieķu klātbūtne Rīgas rudenī varētu būt tikai loģiska: tas ir mirklis, kad saule lēnām sāk attālināties no mums, un ar izstādes starpniecību mēģināsim to atvest uz izstāžu zāli... Bet ar ko sāksiet šo gadu? Jau pēc pusotras nedēļas tiks atklātas divas izstādes: Lielajā zālē būs skatāma Ginta Gabrāna izstāde "Algoritmiskās kopienas", savukārt tā dēvētajā Mazajā zālē notiks Andra Brežes izstāde "Aploks". Andris Breže ar saviem darbiem aizsāk zīmīgu ciklu, kura nosaukums ir "Milži". Un šī nosaukuma autors ir neviens cits kā šodienas gaviļnieks Krišs Salmanis, jo man bija prātā daudz konvencionālāks nosaukums, taču Krišs, kurš ir arī šīs izstādes grafiskais dizainers, man teica – viņi taču ir milži: arī es kādreiz gribētu būt starp viņiem! Šis cikls būs veltīts zīmīgām personībām un zīmīgiem darbiem Latvijas mākslas laikmetīgās mākslas vēsturē, un "Aploks" ir nekas cits kā lielformāta redīmeids – objekts no 1994. gada toreizējā Sorosa mūsdienu mākslas centra rīkotās izstādes, kuras kurators bija Ivars Runkovskis. Izstāde notika dažādās lokācijās, bet konkrēti šis Andra Brežes darbs tika izstādīts izstāžu zālē "Arsenāls". Kāpēc mēs to darām? Nav jau mums Laikmetīgās mākslas muzeja – nav vietas, kur paskatīties uz savu pagātni, tāpēc var teikt, ka mēs kā tādi arheologi nodarbojamies ar lausku meklēšanu un atrašanu. Varbūt šis būs tāds kā lausku kopums skatītājiem, kas paši to visu klātienē nav piedzīvojuši vai arī ir piemirsuši un kas varētu radīt priekšstatu par Latvijas laikmetīgās mākslas pavisam neseno vēsturi. Mazajā zālē – vēsture, bet Lielajā – Gints Gabrāns, un tā jau gandrīz izklausās pēc tuvās nākotnes. Patiesībā jā… Šis dīvainais balanss gan šoreiz ir izveidojies gana nejauši, bet nejaušībās reizēm slēpjas veiksme. Protams, mēs atskatāmies uz 1994. gadu, lai gan es gribētu uzsvērt, ka Andrim Brežem būs arī viens jauns darbs; bet vienlaikus būs ļoti aktuāla māksla, jo Gints Gabrāns izmanto mākslīgo intelektu. Lai gan viņš pats saka, ka vairāk par tehnoloģijām viņu interesē stāsts, kuru viņš attīsta. Un šis stāsts balstīts tajā, cik ļoti mēs šodien dzīvojam burbuļos. Cik ļoti esam nodalījušies, un cik dažkārt vienā burbulī grūti ir sadzirdēt to, kas notiek otrā burbulī. Un saprasties. Tas ir stāsts gan par šodienas Latvijas mākslas procesu un mākslas tendencēm, gan arī stāsts par sabiedrību. Līdz ar to ar šīm pirmajām divām izstādēm Rīgas Laikmetīgās mākslas telpa piedāvā ieskatu pagātnē un šodienā. (..) Ļoti svarīga tavas daiļrades lappuse ir Venēcijas biennāle. Šķiet, veselās trijās biennālēs esi bijusi komisāre Latvijas paviljonam. Pirmajā es biju arī kuratore, bet annālēs neesmu publiski minēta, jo tur mēs bijām vairāki. Patiesībā man ir bijušas četras biennāles, jo ceturtā bija piedalīšanās tā dēvētajā Venēcijas biennāles paralēlajā programmā, kas arī notiek caur līdzdalību un piedalīšanos konkursā – bija tikai ar laivu jāpabrauc uz "Arsenāla" otru pusi. Toreiz viesojāmies ar lielformāta izstādi "Ornamentālisms. Purvīša balva. Latvijas laikmetīgā māksla", kurā piedalījās astoņi cilvēki. Tā bija brīnišķīga izstāde, kas notika Latvijas prezidentūras Eiropas savienībā laikā – 2015. gadā.  Bet pirmoreiz Venēcijā nokļuvu 1999. gadā, kad Latvija Venēcijas biennālē piedalījās pirmo reizi, un toreiz kuratore bija Helēna Demakova. Bijušas dažas reizes dzīvē, kad esmu piedzīvojusi kultūršoku, un, ja pāri visam manā pasaulē vienmēr bijusi laikmetīgā māksla, tad pirmo reizi nokļūstot Venēcijā, es patiešām piedzīvoju reālu kultūršoku. Man pirmo reizi likās – kāpēc man kaut kur jāiet? Gribu tikai staigāt pa šo pilsētu! Otrs kultūršoks laikam bija 1990. gadā Londonā, kad es piepeši "katapultējos" tur Ziemassvētku laikā, izbraukusi cauri toreizējai Ļeņingradai… Visu savu bērnību biju sev uzdevusi jautājumu: ja vien varētu, uz kurieni es dotos – uz Londonu vai Parīzi? Nevarēju rast atbildi uz šo jautājumu. Kad stāvēju pie Svētā Paula katedrāles, mani patiešām pārņēma šoks. Un dīvainā kārtā bija pat Londonas migla... (..) Ir vēl viens akcents, ko varam uzlūkot: tas ir Cēsu Mākslas festivāls, ar ko tev būs darīšana šovasar. Jā, Cēsu mākslas festivālam šogad aprit divdesmit – tas ir patiesi neticami! Uz dažiem gadiem no tā biju drusku atgājusi malā, bet uz lielo jubileju pievienojos saviem draugiem un veidoju vizuālās mākslas programmu, kas, manuprāt, būs lieliska! Viens no zīmīgiem notikumiem būs Amandas Ziemeles jauno darbu personālizstāde atjaunotajā Raiņa kvartālā, savukārt koncertzāles Cēsis galerijā atgriezīsimies pagātnē pirms divdesmit gadiem: tur tiks eksponēts mākslinieku grupas "F5" jeb "Famous Five" zīmīgais veikums. Mums būs drusku nostaļģijas piegarša, jo divdesmit gadi kādam kultūras notikumam – tam vienmēr nāk līdzi zināma nostalģijas garša, jo mēs atceramies, kādi paši bijām pirms tiem divdesmit gadiem...  Tas bija varens laiks! Jā, tas bija skaists laiks, un Cēsu Mākslas festivāls bija viens no maniem pirmajiem kuratores projektiem. Atceros, ka pusgadu pirms tā es sēdēju un domāju – tas ir kaut kāds neprāts, ko es tagad daru, un kā es no šī visa izkulšos... (Smejas.) Vairāk un plašāk – audioierakstā!

Nouvel épisode en ligne — Les Aventures d'un Otaku #43 Présenté par G Pour GeekL'année commence en force pour les amateurs d'anime et de manga! Dans cet épisode 43, l'équipe de Les Aventures d'un Otaku vous propose une discussion passionnée, remplie de découvertes, d'émotions et de coups de cœur qui marquent.Au menu de l'épisode :Les sorties anime du début d'annéeSam lance la discussion avec un tour d'horizon des nouveautés, suivi d'un échange de groupe sur l'anime qui vous a le plus bouleversé. Préparez-vous à revivre des moments forts et chargés d'émotion.I Got a Cheat Skill in Another World and Became Unrivaled in the Real World, TooKinh se penche sur cet isekai populaire où la puissance ultime dépasse les frontières entre deux mondes. Un plaisir coupable ou une vraie surprise? Ryoko's Guide to the Yokai RealmJay vous entraîne dans un univers mystique rempli de yokai, de folklore japonais et d'aventures aussi étranges que fascinantes.I Don't Trust My TwinQueen Kate explore ce récit intrigant où le doute, le mystère et la tension psychologique prennent toute la place. De quoi vous garder sur le bout de votre siège.Gran Familia – Tome 5Frank le Dieu Geek revient avec la suite très attendue de cette série intense, où l'action, les enjeux familiaux et le drame montent encore d'un cran.Un épisode riche, varié et 100 % otaku, parfait pour bien commencer l'année et nourrir votre passion pour la culture japonaise!Disponible maintenant sur vos plateformes de podcast préférées.#LesAventuresDunOtaku #GPourGeek #PodcastGeek #Anime #Manga #OtakuLife #Isekai #Yokai #GranFamilia #DébutDAnnée ‐-------‐‐-----------------------------------------Site Web ⬇️www.gpourgeek.caBalado Quebec ⬇️https://baladoquebec.ca/g-pour-geek/les-aventures-dun-otaku-tome-43Spotify ⬇️https://open.spotify.com/show/1u1BuLjlLfSSOLq8YuAEa0Linktree ⬇️https://linktr.ee/gpourgeekYoutube ⬇️https://youtu.be/vAQ2wfBToc8

Pirmo nedēļu Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora amatā aizvadījis mūsu šīrīta "Atsperes" viesis - vēsturnieks Toms Ķikuts. Sarunājamies par muzeja lomu šodienas sabiedrībā, uzdevumiem, vēstures pētniecību, nākotnes attīstības vīzijām un latvisko spēku. Anete Ašmane-Vilsone: Kā aizritējušas pirmās dienas jaunajā amatā? Iepriekš bijāt direktora vietnieks, pilnīgu pārsteigumu noteikti nav, bet gan jau kādas jaunas sajūtas tomēr ir ienākušas. Toms Ķikuts: Ļoti precīzi - jaunas sajūtas, jauni pienākumi. No otras puses, ritenis turpinās un rit uz priekšu. Ekspozīciju iekārtošana ir tas, ko darīju jau pagājušajā gadā, un tagad paralēli direktora pienākumiem tas ir jāizdara līdz galam tajā detalizācijā, kas bija pirms tam, līdz ar to darba ir daudz. Visvairāk žēl, ka pilnīgi noteikti paliks mazāk laika tam, kas vēsturnieku un muzejnieku interesē visvairāk  - satura plānošana, veidošana, kontakts ar auditoriju, jo man patīk ik pa laikam kādu ekskursiju novadīt. “Kultūras ziņās” teicāt, ka tomēr gribēsiet to saglabāt. Jā, droši vien, bet skaidrs, ka direktora amata pienākumi liek citus uzdevumus klāt, kas samazina laiku tam. Domājot par to, kas labi iesākts, tomēr šķita, ka ir jāturpina kopīgi ar mūsu kolēģiem veiktais darbs. Esmu ļoti aktīvi darbojies ekspozīciju lietās kopš Brīvības bulvāra pagaidu mājas izveidošanas, un domāju, ka mēs daudz labu lietu esam izdarījuši. Ir posms, kas vēl turpinās un kurā jāiet uz priekšu, un varbūt tad, kad visa Rīgas pils būs gatava, tad atkal būs kāds jauns posms sācies un varēs domāt par citiem izaicinājumiem. Kādā stadijā un dzīves posmā šobrīd atrodas Nacionālais vēstures muzejs? Jūsu pārziņā ir četras vietas (Rīgas pilī, Dauderos, Tautas frontes muzejā un Muzeju krātuvē), bet rūpju pilnākā laikam ir Rīgas pils? Sava rūpe, protams, ir katrai vietai, bet no auditorijas piesaistes un muzeja publiskās programmas viedokļa, protams, Rīgas pils šobrīd ir uzmanības centrā. Esam ļoti priecīgi par atjaunoto daļu, bet tā ir tikai aptuveni trešdaļa no kopējā 16. gadsimta būves apjoma. Tiem, kas tik labi nepārzina pili - iekšā lielajā kompleksā ir apslēpta kvadrātiska būve, kas saucas “kastela”, ar četriem korpusiem, kas ir muzeja mājvieta. Tad gan pret Vanšu tilta, gan pret Pils laukuma pusi ir piebūvēta jaunākā pils daļa, kas ir Valsts prezidenta rīcībā. Visa vēsturiskā daļa ir paredzēta muzejam, bet tikai pavisam neliela daļa no tās šobrīd ir rekonstruēta. Rekonstruēšanas termiņš pārējām daļām šobrīd diemžēl ir nezināms, lai gan Reiņa Liepiņa projekts ir gatavs un mēs bijām gatavi iet iekšā visā apjomā, bet dažādu un vairākkārtēju problēmu, iepirkumu un naudas līdzekļu trūkuma dēļ mēs diemžēl esam vienā daļā. Bet trešdaļu jūs apdzīvojat, un šobrīd tiek iekārtota ekspozīcija. Tieši tā. Esam ļoti gandarīti, ka mums tam šobrīd ir finanšu līdzekļi, lai gan varbūt ļoti pakāpeniski, bet ir, un projekti ir gatavi visām ekspozīcijām - “Livonijas mūra pilis”, “Rīgas pils vēsture”, “Sakrālā māksla” un “Straumējot laiku”. Pēdējā nosauktā - Latvijas vēstures pārskata ekspozīcija - ir salīdzinoši ļoti tuvu gatavībai un apmeklētājiem to vērsim marta beigās. “Livonijas mūra pilis” arī ir procesā un būs, visticamāk, vasaras sākumā pieejama apmeklētājiem. Tās būs no jauna veidotas gan saturiski, gan dizainiski, gan arī tehniski - jaunas, mūsdienīgas un, ļoti ceram, interesantas apmeklētājiem. Esam ļoti daudz domājuši par saturu, un ceru, ka tas būs dažādām auditorijām pievilcīgs.  Kas Jūs saista vēstures zinātnē, iespējā pētīt laiku, ko neesam varējuši piedzīvot? Tas ir nedaudz arī izmeklētāja darbs, varētu tā teikt? Jā, bez šaubām, un tieši šajā izziņas procesā, ka vari kaut ko atklāt, ir tas radošums. Par vēsturi var strīdēties - viena daļa ir ļoti stingros uzskatos, ka tā ir zinātne un metode ir pirmajā vietā, daļa uzskata, ka tā ir vairāk humanitāra māksla un interpretācija. Varbūt arī fikcija… Jā, jo mēs radām šo kombināciju, šo tekstu. Nekad nevaram absolūti pietuvoties īstenībai, jo tik, cik šodiena ir neaprakstāmi daudzveidīga, tāda ir arī pagātne. Mēs tikai kaut kādu daļu no tās varam paņemt. Šodien mēs vienkārši vairāk saglabājam sevi, tostarp ar sociālajiem medijiem un vēl kādām iespējām izpausties. Bet tik un tā mēs fiksējam mazu daļiņu tā visa - ļoti daudz paliek ārpusē. Mēs jau šodien saprotam, kas ir svarīgs, kas mazāk. Vēsturnieku uzdevums - mēs radām kaut kādu jaunu koncentrātu, un tik un ar visu metodi un zinātnisko pamatu tur ir arī radošā daļa, un tā ir tieši darbā ar avotu, kad ieraugi to kopsakarību. Jo vairāk darbojies, jo vairāk ir jautājumu, jo interesantāk paliek. Ja tev noliek priekšā piecus dokumentu sējumus, katru neatkarīgi izlasot, varbūt nekāds īpašs iespaids nerodas, bet, kad savelc šo saiti kopā, tad tas ir interesanti. Tas detektīvs kādreiz ir ļoti tiešs. Piemēram, mēs meklējām un centāmies identificēt Kārļa Ulmaņa mantas, kas ar tām notika 1940. gadā pēc okupācijas - tas bija īsts detektīvs. No dokumentiem, atmiņām, arhīvu materiāliem un mūsu muzeja krājuma sadzinām pēdas, sapratām, ka daļa tikusi pārvesta 1940. gadā, izprotot visu ceļu, un atklājām vairākus desmitus priekšmetu, kas bijuši viņa īpašumā un par kuriem jauši vai nejauši padomju laikā informācija ir zaudēta. Tur tas detektīvs ir ļoti tiešs, un, protams, ir bezgala interesanti.  

Pievēršot uzmanību vecu mežu nozīmei, Latvijas Ornitoloģijas biedrība par 2026. gada putnu izvēlējusies apodziņu jeb mazāko no Latvijas pūcēm. Eiropā kopumā apodziņu populācija ir stabila, un daudzās valstīs apodziņu skaits palielinās, taču Latvijas Ornitoloģijas biedrības īstenotais plēsīgo putnu monitorings Latvijā rāda šīs sugas lejupslīdi. Pēdējos 20 gados apodziņu skaits Latvijā sarucis par 45%, un tāpēc šī suga klasificēta kā nacionālā līmenī apdraudēta un iekļauta Latvijas Sarkanajā grāmatā. Iepazīstam gada putnu 2026 - ko tas ēd, kur dzīvo, kā to varam pamanīt, sadzirdēt un nosargāt? Stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētājs, bioloģijas zinātņu doktors Viesturs Ķerus un Latvijas Dabas fonda pārstāvis, ornitologs Jānis Ķuze. Viesturs Ķerus: Parasti, kad izvēlamies gada putnu, iemesli ir vairāki. Cilvēkus aicinām ziņot par šo sugu "Dabasdati.lv", bet visbiežāk mēs izvēlamies arī sugu, kam neklājas labi. Mēs zinām, ka apodziņu populācija ir samazinājusies, un šobrīd viņš ir Latvijā apdraudēta suga. To mēs arī redzēsim jaunajā Sarkanajā grāmatā, kam šogad plānots iznākt, un kas arī ir viens no iemesliem, kāpēc mēs izvēlējāmies apodziņu. Un mēs zinām, ka būtisks iemesls tam, kāpēc apodziņiem tik slikti klājas, ir tas, kā mēs apsaimniekojam mežus. Esam daudz dzirdējuši, kā tiek mēģināts, ja tā var teikt, nomelnot vecos mežus un apodziņš ir viena no sugām, kam vecie meži ir īpaši svarīgi. Tāpēc mēs griba, stāstīt arī par to. Varbūt cilvēkiem, kam vecs mežs kā tāds nešķiet tik interesants, palīdzēs to izprast šis karognesējs - mazā, jaukā pūcīte apodziņš. Tiesa, Latvijā īsti nevarētu izdzīvot putnu suga, kas var dzīvot tikai vecos mežos, jo mums vecu mežu nav palicis tik daudz. Bet veci meži apodziņam ir labākā dzīvotne.  Jānis Ķuze: Tieši šobrīd ir labas izredzes apodziņu redzēt arī pie mūsu mājām, jo apodziņi ziemās mēdz uzturēties cilvēku mītņu tuvumā. Mēs pie mājām mēdzam barot zīlītes, līdz ar to par barības trūkumu te īsti sūdzēties nevar. Sīkie putni, tādi kā zīlītes, ir apodziņa pamatbarība, tāpat kā sīkie zīdītāji, tādi kā strupastes, piemēram. Bet ligzdošanas laikā apodziņi ir sastopami galvenokārt vecos mežos, vēlams tādos, kas ir strukturāli daudzveidīgi, kur ir veci koki, kur ir kritalas. Un pats svarīgākais, kur ir daudz dobumainu koku, jo apodziņš ir dobumperētājs, bet paši dobumus nekaļ. Veci mežu ir piemēroti dzeņiem, tāpēc ka tur ir daudz barības šajos atmirstošajos kokos, un kur ir daudz dzeņu, tur arī dobumi un attiecīgi vieta arī citiem dobumperētājiem. Apodziņš ir mazākā Eiropas pūcīte. Tas ir 50 līdz 100 gramus smags putniņš, kas ir aptuveni mājas strazdu izmērā. Dižraibā dzeņa dobuma skreja ir aptuveni piecu centimetru diametrā. Putniņam jābūt spējīgam tādā ielīst. Maziņš putniņš. Kad mikroorganisms vairs nav vienkārši organisms, bet jau tiek saukts par dzīvnieku?  Mikroorganisms vai dzīvnieks - tāds ir jautājums. Varētu šķist, ka mūsdienās ar pašreizējām pētniecības metodēm viss ir skaidrāks par skaidru, un zinātniekiem vairs nebūtu jālauza galva, kuru organismu kādā kategorijā ierindot. Bet sarunas gaitā ar ģenētiķi, Latvijas Universitātes profesoru Īzaku Rašalu ātri vien top skaidrs, ka nemaz tik vienkārša tā lieta nav. Ir pamatpīlāri, pie kuriem pieturēties, taču dzīvās dabas pasaulē allaž eksistē atkāpes no vispārpieņemtā. 1675. gadā pirmā mikroskopa izgudrotājs Antonijs van Lēvenhuks atklāja vienšūņus jeb protozojus, pie kuriem pieder amēbas, eiglēnas un daudzi citi organismi, un, tā kā tie ir kustīgi, tad savulaik patiešām varēja šķist, ka ir atklāti mazi dzīvnieciņi. Bet vai tie ir dzīvnieki un kas ir dzīvnieki? Skaidro Īzaks Rašals.

Stāsta JVLMA profesore, Muzikoloģijas katedras Etnomuzikoloģijas klases vadītāja, Zinātniski pētnieciskā centra vadošā  pētniece Anda Beitāne; pārraides producente – Maruta Rubeze Vāciskais "Liedertafel" latviešu valodā pazīstams jau sen. To lieto, gan lai apzīmētu noteiktu dziedāšanas veidu, gan arī saistībā ar latviešu dziesmu svētku vēsturi, kuras pētniecība, tāpat kā prakse, ir nepārtraukts process. Tāpēc atļaušos šodien dalīties ar kādu faktu, ko izdevās atklāt, sadarbībā ar Austrijas kolēģi šķetinot dziesmu svētku aizsākumu labirintus vāciski rakstošos avotos. Esam jau pieraduši gandrīz kā refrēnu skandēt to, ka dziesmu svētku vēsture sākas vāciski runājošajās zemēs, no kurām pie mums 19. gadsimtā ienāk vīru koru biedrības kopā ar to vāciskiem nosaukumiem, kā, piemēram, "Die Rigaer Liedertafel" vai Rīgas "Liedertafel", kas dibināta 1833. gadā. Taču kad tieši, kur un kā tas viss sākās? Koru dziedāšanas svētki 19. gadsimta Latvijā tika organizēti pēc modeļiem, kas, atsaucoties uz vācu vēsturniekiem Klausu Herbersu (Klaus Herbers) un Helmutu Noihausu (Helmut Neuhaus), parādījās pēc Svētās Romas impērijas sabrukuma 1806. gadā Napoleona karu laikā (Herbers un Neuhaus 2005). Par pašu terminu. To veido divi vācu vārdi – "Lieder", kas nozīmē "dziesmas", un "Tafel", ko varam tulkot kā "galds, tāfele vai dēlis". Šo abu vārdu saliktenim "Liedertafel" ir vairākas nozīmes, tostarp "dziesmu galds" un "himnu dēlis", taču kā organizācijas apzīmējums tas lietots saistībā ar kora biedrībām.    Pirmā "Liedertafel" biedrība tika dibināta Berlīnē ar nosaukumu "Zeltersche" jeb Celtera "Liedertafel", pamatojoties uz tās dibinātāja Karla Frīdriha Celtera (Carl Friedrich Zelter) vārdu, kurš cita starpā bija arī Johana Volfganga fon Gētes (Johann Wolfgang von Goethe) tuvs draugs, ko apliecina viņu vairāk nekā 30 gadu ilgā sarakste (Otenberg 2006; Zehm un Schäfer 2006; Zehm 2006). Savā 1851. gadā izdotajā grāmatā par Celtera "Liedertafel" dibināšanu un darbību tās autors un biedrības pārvaldnieks Johans Vilhelms Bornemans (Johann Wilhelm Bornemann), pazīstams arī kā Vilhelms Bornemans vecākais, fiksējis svarīgas un interesantas detaļas par šīs – tātad pirmās – "Liedertafel" biedrības dibināšanu. Un proti, 1808. gada 28. decembra sanāksmē visi 24 biedrības biedri vienbalsīgi ievēlēja Celteru par savu meistaru jeb vadītāju. Pašu Bornemanu par tāfelmeistaru, kas varētu būt pārvaldnieks jeb valdes loceklis mūsdienu izpratnē, un Johanu Ernstu Volanku (Johann Ernst Wollank) par rakstu meistaru, tulkojot tieši no vācu "Schreibmeister", ko mūsdienās visticamāk sauktu par sekretāru. Šajā sanāksmē, un te es vēlos citēt precīzi, lai gan, protams, tulkojumā no Bornemana apraksta vācu valodā), "tika rūpīgi plānota Liedertafel dibināšanas diena" (Bornemann 1851, XI–XII), kad Liedertafel “piedzīvoja savus pirmos svētkus Angļu mājā” (turpat, XII). Šāda vietas izvēle ir zīmīga, jo tā parāda biedrības saistību ar Karaļa Artūra apaļā galda ideju. 1808. gada 9. maijā Celtera vadītās Berlīnes Dziedāšanas akadēmijas biedri (Filips 2009), godināja vienu no savējiem, kurš bija saņēmis uzaicinājumu pievienoties slavenajai grāfa Esterhāzi kapelai. (Bornemann 1851, IX). Celtera teiktie vārdi Bornemanam nākamajā dienā pēc šī pasākuma kalpoja par iemeslu šim manam stāstam. "Vai jums vakardienas vakarā neienāca prātā Karaļa Artūra apaļais galds? Mēs gribam atmodināt seno dziedātāju sanāksmi. Tikai nekādu pļāpu par to pirms laika. Mēs gribam turpmāko diskrēti apspriest starp mums. Vispirms – virkne priecīgu dziesmu ar saturu un spēku; tās gribu es meklēt un sakārtot korim. Jūs gādājiet visu pārējo, kas tur vēl piederas. Jo īpaši izpētiet, kā tas tika darīts apaļā galda laikā. Pie mums tas jāsauc par Liedertafel. Viens meistars ar divpadsmit mācekļiem, bet to var dabūt kopā arī ar līdz pat 24 dziedātājiem. Kāds jau apmulsīs no šī nosaukuma. Kad viss būs klusībā labi sagatavots – tikai tad nāksim ar to klajā." (Bornemann 1851, XI) Tāds bija sākums tradīcijai, kas 2003. gadā tika iekļauta UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma Reprezentatīvajā sarakstā ar nosaukumu Baltijas dziesmu un deju svētki. Vai Karaļa Artūra apaļā galda ideja vēl aizvien ir dzīva? Avoti Ahmedaja, Ardian and Anda Beitāne, 2023. “Latvia, Riga and JVLMA as Spaces of Musical Experience and Expectation”. In Experience and Expectation: The Future From the Past” in Music Making. Ardian Ahmedaja and Anda Beitāne (eds.). Riga: Musica Baltica. 15-30. Bornemann, Johann Wilhelm. 1851. Die Zeltersche Liedertafel in Berlin, ihre Entstehung, Stiftung und Fortgang, nebst einer Auswahl von Liedertafel-Gesängen und Liedern. Berlin: Decker. https://digital.zlb.de/viewer/image/15475926/0/LOG_0000/. Herbers, Klaus und Helmut Neuhaus. 2005. Das Heilige Römische Reich – Schauplätze einer tausendjährigen Geschichte (843–1806). Bohlau: Koln. Ottenberg, Hans-Günter (ed.). 2006. Briefwechsel zwischen Goethe und Zelter in den Jahren 1799 bis 1827. 1. Auflage. Band 20, Nr. 1. München: btb. Zehm, Edith (ed.). 2006. Briefwechsel zwischen Goethe und Zelter in den Jahren 1799 bis 1832. 1. Auflage. Band 20, Nr. 3. München: btb. Zehm, Edith und Sabine Schafer (eds.). 2006. Briefwechsel zwischen Goethe und Zelter in den Jahren 1828 bis 1832. 1. Auflage. Band 20, Nr. 2. München: btb.

Laikā, kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē. Tādi ir arī Latvijas Radio jaunāko raidieraksta "Es izvēlos dzīvi laukos" galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas, izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido Latgales laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, klusums, miers, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls. Latgaliete Maija Krasnā un no Īrijas nākušais Džeimijs Henebry (Jamie Henebry) satikās Īrijā, kad vēl studiju laikā Maija uz gadu tur bija aizbraukusi padzīvot. Pēc tam abi izlēma kādu laiku veltīt pasaules apskatei. Apbraukuši lielu daļu pasaules, abi sapratuši - jādara kas paliekošs. Un šo apziņu, ka nepieciešams ne vien baudīt, bet arī atstāt ko paliekošu, viņiem iedevusi tieši pasaules pieredze. Tādēļ piecus gadus atpakaļ viņi pieņēma ne vieglu lēmumu un iegādājās novārtā atstātu muižu Latgalē.  Preiļu novadā esošās Ārdavas muižas jeb Jezufinovas muižas kungu mājas Preiļu novadā vēsture iestiepjas 19.gadsimta 60 gados, kādreiz te bijusi skola, bibliotēka. Tā piederējusi pašvaldībai, vēlāk privātīpašniekiem, bet tagad tās vēsturi ar cieņu pēta Maija un Džeimijs, pa vasarām to arī apdzīvo, uzņem tūristus, viesus, organizē pasākumus, un kādreiz te cer iekārtot vietu māksliniekiem un amatniekiem un iespējams arī viesnīcu, bet galvenais īstu māju sev. Džeimijam bija svarīgi, ka šī vieta ir blakus Maijas dzimtenei, tāpat Latgale atgādina viņam arī savu dzimteni kaut kādā ziņā, un šobrīd viņš te jau jūtas kā mājās. „Daudzi nopērk īpašumu, uzliek vārtus, bet mēs darām otrādāk, mēs nopirkām, uzreiz uztaisījām atvērto durvju dienu un aicinājām visus ciemos.” Jaunais pāris atzīst, lai arī muiža apmeklētājiem ir atvērta, tomēr šogad pieņēmuši lēmumu to darīt tikai atsevišķās dienās, jo dažkārt ceļotāji, kas te iegriežas, neizprot – ka te ir arī tagad viņu mājas. Jaunie muižas saimnieki ēkas atjaunošanā iet maziem solīšiem, un atzīst - tas ir ilgtermiņa projekts. „Esam piebremzējuši, un vairs nemētājamies ar vārdiem – atjaunot, restaurēt - tie ir pārāk lieli vārdi. Mums ir logi, durvis, tās funkcijas tie veic, protams, ka gribās arī sākt atjaunot un restaurēt, bet man liekas nevajag steigties, mums nav šī vieta, lai mēs to izdarītu gada laikā, tas nav pat divu gadu laikā, mums ir jāizbauda tas process, jāizbauda tas laiks, ko mēs te darām.”    

Laikā, kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē. Tādi ir arī Latvijas Radio jaunāko raidieraksta "Es izvēlos dzīvi laukos" galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas, izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido Latgales laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, klusums, miers, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls. Latgaliete Maija Krasnā un no Īrijas nākušais Džeimijs Henebry (Jamie Henebry) satikās Īrijā, kad vēl studiju laikā Maija uz gadu tur bija aizbraukusi padzīvot. Pēc tam abi izlēma kādu laiku veltīt pasaules apskatei. Apbraukuši lielu daļu pasaules, abi sapratuši - jādara kas paliekošs. Un šo apziņu, ka nepieciešams ne vien baudīt, bet arī atstāt ko paliekošu, viņiem iedevusi tieši pasaules pieredze. Tādēļ piecus gadus atpakaļ viņi pieņēma ne vieglu lēmumu un iegādājās novārtā atstātu muižu Latgalē.  Preiļu novadā esošās Ārdavas muižas jeb Jezufinovas muižas kungu mājas Preiļu novadā vēsture iestiepjas 19.gadsimta 60 gados, kādreiz te bijusi skola, bibliotēka. Tā piederējusi pašvaldībai, vēlāk privātīpašniekiem, bet tagad tās vēsturi ar cieņu pēta Maija un Džeimijs, pa vasarām to arī apdzīvo, uzņem tūristus, viesus, organizē pasākumus, un kādreiz te cer iekārtot vietu māksliniekiem un amatniekiem un iespējams arī viesnīcu, bet galvenais īstu māju sev. Džeimijam bija svarīgi, ka šī vieta ir blakus Maijas dzimtenei, tāpat Latgale atgādina viņam arī savu dzimteni kaut kādā ziņā, un šobrīd viņš te jau jūtas kā mājās. „Daudzi nopērk īpašumu, uzliek vārtus, bet mēs darām otrādāk, mēs nopirkām, uzreiz uztaisījām atvērto durvju dienu un aicinājām visus ciemos.” Jaunais pāris atzīst, lai arī muiža apmeklētājiem ir atvērta, tomēr šogad pieņēmuši lēmumu to darīt tikai atsevišķās dienās, jo dažkārt ceļotāji, kas te iegriežas, neizprot – ka te ir arī tagad viņu mājas. Jaunie muižas saimnieki ēkas atjaunošanā iet maziem solīšiem, un atzīst - tas ir ilgtermiņa projekts. „Esam piebremzējuši, un vairs nemētājamies ar vārdiem – atjaunot, restaurēt - tie ir pārāk lieli vārdi. Mums ir logi, durvis, tās funkcijas tie veic, protams, ka gribās arī sākt atjaunot un restaurēt, bet man liekas nevajag steigties, mums nav šī vieta, lai mēs to izdarītu gada laikā, tas nav pat divu gadu laikā, mums ir jāizbauda tas process, jāizbauda tas laiks, ko mēs te darām.”    

Esam nosvinējuši Latvijas 107. dzimšanas dienu un jau paspējuši pēc tam apspriest gan valsts budžetu, gan turpināt gatavoties nākamajām Saeimas vēlēšanām. Amatā ir apstiprināts jauns ģenerālprokurors. Bet pasaulē atkal nākas runāt par Ukrainu un Amerikas Savienotajām Valstīm. Krustpunktā aktualitātes analizē domnīcas "Providus" vadošā pētniece Līga Stafecka, TV3 žurnālists Ģirts Timrots, TV24 žurnālists Romāns Meļņiks un žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele.  

Esam nosvinējuši Latvijas 107. dzimšanas dienu un jau paspējuši pēc tam apspriest gan valsts budžetu, gan turpināt gatavoties nākamajām Saeimas vēlēšanām. Amatā ir apstiprināts jauns ģenerālprokurors. Bet pasaulē atkal nākas runāt par Ukrainu un Amerikas Savienotajām Valstīm. Krustpunktā aktualitātes analizē domnīcas "Providus" vadošā pētniece Līga Stafecka, TV3 žurnālists Ģirts Timrots, TV24 žurnālists Romāns Meļņiks un žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele.  

"Ir svarīgi domāt par Latviju kopumā, par lielajiem novadiem, bet mīlestība un piesaiste vietai nāk no tā, kur mēs esam dzimuši, kur mūs saista reliģiskās vai kultūras saiknes, vai arī kur mūsu vecvecāki dzīvojuši, un tas mūs dara daudz stiprākus: sākot no mazā, no apakšas, iet uz galotni – uz Latviju, uz Eiropu. Mēs esam Eiropa, bet mēs esam arī mazi, kultūrbagāti novadiņi," intervijā Intai Zēgnerei uzsver literatūrzinātniece, folkloras pētniece, profesore Janīna Kursīte. Tikko klajā nākusi viņas jaunākā grāmata "Latvijas kultūrvienības jeb mazie novadi", kuru pati Janīna sirsnīgi dēvē par vienu no saviem lielajiem mīlestības darbiem.  Šajā grāmatā Janīna Kursīte atklājusi Latvijas mazo kultūrvēsturisko novadu daudzveidību: viņa ir pārliecināta, ka tieši mazajās lokālajās vienībās sākas Latvijas ideja un spēks: "Ir tik svarīgi, lai valsts vara saprot, ka pierobeža bez skolām būs tukša, pamesta telpa; ir svarīgi, lai tur būtu skolas, bibliotēkas, tautas nami, kur sanākt arī uzņēmējiem. Galu galā uzņēmējs nav tikai tas, kas no rīta līdz vakaram domā, kā vēl iegūt naudu un kur to ieguldīt: īsts uzņēmējs ar savu iegūto naudu palīdz arī kultūras attīstībai," sarunas gaitā atzīmē Janīna Kursīte.

Visapkārt "Staro Rīga". Latvija gatavojas 18. novembrim, mūsu valsts dzimšanas dienai, un gadiem ilgi bijām pieraduši, ka arhibīskaps savā svētrunā Rīgas Domā izgaismo aktuālākās lietas sabiedrībā. Varētu sacīt, arī šī brīža "garīgo temperatūru", ka viņš uzrādīs bīstamās zonas un sāpīgākās problēmas, kā arī iespējamos risinājumus, par ko mēs kā tauta varētu domāt. Tā tās bija līdz šim. Tagad jau pavisam tuvu atkal ir 18. novembris, un no Rīgas Doma, protams, būs tiešraide pulksten 9, un jaunajam arhibīskapam Rinaldam Grantam būs daudz kas svarīgs un nozīmīgs mums sakāms noteikti. Bet pirmssvētku laikā saruna ar Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapu emeritus Jāni Vanagu. Kā jūs jūtaties šajā pirmssvētku laikā? Jānis Vanags: Es jūtos kā jau Latvijas patriots pirms valsts svētkiem. Gaidu to ar prieku, ar tādu lepnuma apziņu izliku pie savas mājas Latvijas karogu patriotiskajā nedēļā. Jāatzīstas, ka es jūtos drusku atvieglots, ka man šoreiz nav tik liela atbildība jānes. Man nav jāgatavo uzruna valsts svētku atklāšanas dievkalpojumā, bet es varu gaidīt, ko man dos svētkos? Ko es saņemšu? Ko es iegūšu? Un es domāju, ka tas būs skaisti. Uzruna jums nav jāgatavo, tomēr jūs par Latviju domājat un nevar būt nemaz citādāk. Jums ir arī savs vērtējums, skatījums, piemēram, par šībrīža situāciju Latvijā. Ja jums būtu jārunā 18. novembrī no kanceles, kas būtu tas, ko jūs būtu gribējis teikt? Jānis Vanags: Parasti jau es mēdzu ļoti gatavoties 18. novembra sprediķiem, tāpēc es tā vienā šāvienā nevarēšu atbildēt uz tādu jautājumu. Man būtu nopietni jāpadomā, ja jūs man to jautājat. Tā sajūta, protams, ir zināms apbēdinājums par to, kas ir piedzīvots pēdējā laikā. Es jau bieži esmu par to runājis, ka mums vajadzētu meklēt to, kas mūs vieno. Pēdējā laikā, taisni pirms valsts svētkiem, man liekas, mēs esam tā sanīdušies un tik daudz visādus vārdus cits par citu teikuši, ka pēc tādu vārdu noklausīšanās liekas pat dīvaini kaut kā runāt, ka mums ir kopīga Latvija, vai kopīgas vērtības, kaut kādi kopīgi ideāli. Tas bija tā diezgan dramatiski.  

8. novembrī Kaņepes Kultūras centrā tika atvērts grupas "Haika" albums ar nosaukumu "Ledāji". Latvijas mūzikas un kultūrtelpā ienāk jauna grupa, kas savos skaņdarbos rada instrumentāli ambientu mūziku ar elektroniskās mūzikas elementiem, divām koncertkoklēm un ģitārai. "Haikā" spēlē profesionāli mūziķi: Justīne Nora Žilde (koncertkokle, basa kokle, elektronika), Katrīna Mačuka (koncertkokle, elektronika) un Kaspars Niklasons (ģitāra, elektronika). Ar viņiem tad arī tiekamies trešdienas "Neatliekamajā sarunā". Klausoties mūziku no jaunā tvarta, ar mūziķiem runājam par profesionālajām gaitām Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, albuma tapšanu Lejasciema lauku mājas šķūnītī, atklāšanas svētkiem un par grupas ģitāras meistara Kaspara Niklasona ciešo saikni ar kokļu pasauli. *** Grupa "Haika" rada mūsdienīgas un laikmetīgas kompozīcijas divām koncertkoklēm un ģitārai, kuras paši mūziķi uzskata par sava laikmeta spoguli. Mūzikā tiek meklēts stāsts, noskaņa un instrumenta pilnas amplitūdas skanējums, ko klausītāji var dzirdēt albumā "Ledāji" visās mūzikas straumēšanas platformās. "Haika" radās 2023. gadā, kad pasaules kultūrtelpa Tukku Magi veidoja "Rīgas Laikam" veltītu izstādi: žurnāls kopš 1993. gada par savu mājvietu sauca "Muļķu māju", kas 2023. gada novembra naktī atdzīvojās dažādās mākslas performancēs. "Satiekoties Tukku Magi projektā, sapratām, ka ar vienu koncertu neapstāsimies. Mēs sākām braukt uz maniem laukiem Lejasciemā. Muzicējām vecā siena šķūnī un sākām sapņot par savu albumu. Mūsu uzstāšanās no "Muļķu mājas" ir izaugusi par radošu stāstu albumu, kas pārtapis skaņu ainavās, kur tradicionālais saspēlējas ar laikmetīgo un kur senatnīgie instrumenti  iegūst jaunu elpu mūsdienīgā kontekstā. Esam uzstājušies vairākos privātos pasākumos un izstādēs, kas deva pārliecību, ka grupas filozofija cilvēkiem patīk. Esam spēka pilni, lai ietu savu ceļu," stāsta koklētāja Katrīna Mačuka. Grupas nosaukums veltīts japāņu kultūrā pazīstamajai bezatskaņu dzejas formai – haikai. Ar savu debijas albumu "Ledāji" grupa sevi piesaka, radot skaņdarbus, kas nebalstās uz tik pierastajiem atkārtojumiem, bet dod haikas brīvību, ievērojot jaunradē ievītu dabas filozofiju. Albums ļauj doties iekšējā ceļojumā – piedzīvot mierpilnu, bet spēcīgu muzikālu plūdumu starp akustisko un elektronisko pasauli. Albuma "Ledāji" noskaņu veido dabas un cilvēku emocionālās ainavas – no ledāju lēnās kustības līdz sirds pulsējošajam ritmam. Grupas dalībnieki: Justīne Nora Žilde ir koncertkokles māksliniece, kas aktīvi iesaistās dažādos mūzikas projektos un performancēs, uzstājoties gan Latvijā, gan ārpus tās. Profesionālo izglītību viņa ieguvusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, kā arī studējusi Erasmus apmaiņas programmā Sibeliusa Mūzikas akadēmijā Somijā, Helsinkos. Sadarbībā ar A/S Latvijas Finieris pēc īpaša pasūtījuma Justīnei tika izgatavota pirmā īpaša dizaina koncertkokle Latvijā un pasaulē. Katrīna Mačuka ir koncertkokles māksliniece un etnogrāfiskās kokles improvizācijas meistare, kas uzstājas gan solokoncertos brīvā dabā, gan alternatīvās mūzikas festivālos un skaņu meditācijās. Viņa studē koncertkokles spēli Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, papildinājusi zināšanas arī Zviedrijā, Stokholmas Karaliskajā mūzikas akadēmijā un ir daudzu starptautisku konkursu laureāte. Šī gada vasarā kopā ar multimākslinieku Ricku Fedu un Suitu sievām radīja skaņdarbu Rāmi, Rāmi, kas guva klausītāju atsaucību Līgo svētku pasākumos. Kaspars Niklasons ir daudzpusīgs un plaša spektra mūziķis, kurš attīsta sevi gan izpildītājmākslā, koncertējot un uzstājoties kā solo ģitārists, gan arī kompozīcijā un mūzikas producēšanā. Mūziķis kā komponists aktīvi darbojas dejas un teātra izrāžu jomās (Silueta burti, Katliņpauris (Latvijas Leļļu teātris) u.c.). Kaspars ir izdevis divus pilnmetrāžas albumus (T e l p a s_01, Kaspars Niklasons), kas nominēti mūzikas gada balvai Zelta Mikrofons.  Atbalsts: Grupas HAIKA albums Ledāji tapis sadarbībā ar AKKA/LA.  Foto: Veronika Geida Mijkrēslī video (kamera, montāža): Anastasija Griņuka Albuma Ledāji mikss/producēšana: Kaspars Niklasons Albuma Ledāji māsterēšana: Vadims Znamenskis Skaņdarba video:

Latvijas Radio simtgades rītā Kultūras rondo aicina uz lomu spēli tiešajā ēterā - viens aktieris, viens dzejnieks un divi tulkotāji, kā arī Kultūras rondo žurnālisti. Svētku noskaņu studijā radīs dzīvā mūzika. Esam bagāti un par to arī sarunas! Raidījuma ieskaņā to vada Gundars Āboliņš un Guntars Godiņš. Abi ir cieši saistīti ar Latvijas Radio, Gundars Āboliņš jau kopš 1964. gada, kad viņam bija pirmā loma Radioteātra iestudējumā. Guntars Godiņš ar Latvijas Radio bijis saistīts divas reizes - pagājušā gadsimta 80. gados un pirms dažiem gadiem, kad veidojis raidījumus Latvijas Radio. Latvijas Radiofons pirms simts gadiem savu skanējumu sāka ar Pučīni operas “Madama Butterfly” translāciju, kas nedaudz arī ieskanas fonā. Izvēle bija pilnīgi nejauša, jo iecerētajā dienā tieši šī izrāde bija Nacionālajā operā. Gluži kā šovakar, kad arī Latvijas Nacionālajā operā izrādīs “Madama Butterfly”, ko arī varēs klausīties Latvijas Radio 3 „Klasika”  tiešraidē. Bet Kultūras rondo studijā muzicē Erna Daugaviete (čells) un Reinis Jaunais (ģitāra). Viņu atskaņojumā klausāmies „Viesuļvētru” un „Brīzīti”. Īpašā svētku raidījuma vadītājiem pievienojas Kultūras rondo komanda - Ingvilda Strautmane, Laima Slava, Māra Rozenberga un Anda Buševica. Kopīgi stāsti un atmiņas par radio darbā pieredzēto. Arī par to, kas garšo Latvijas Radio žurnālistiem. Runājot par radio nākotni, nevar nepieminēt arī mākslīgo intelektu un to, kā tas maina un varētu mainīt arī Latvijas Radio nākotni. Sazināmies ar jauno mediju mākslinieku Jurģi Peteru, kurš Somijā, Tamperes universitātē doktorantūrā pēta, kā, izmantot mākslīgā intelekta rīkus, lai radītu jauna veida interaktīvas pieredzes, kur cilvēki ietekmē sistēmu, gan sistēma ietekmē cilvēkus. Pēta mijiedarbes rezultātu vairāk mākslas fokusā.

Mēs esam šeit uz palikšanu – tā intervijā LTV, komentējot “Sodra” un “IKEA” zemes darījumu, saka “Ingka Investments” izpilddirektors Pīters van der Pūls. Viņš neslēpj – šāda apmēra zemes iegādes piedāvājumi izskan reti; tas arī bijis viens no iemesliem, kāpēc tas raisījis kompānijas interesi. Investors apzinoties riskus, ko rada agresīvās Latvijas kaimiņvalstis, taču par ieguldījumu drošību un nākotni nešauboties.

Esam gatavi Rīgas starptautiskajam filmu festivālam, šoreiz akcentējot pašu filmas un sadarbības projektus. Pasaules pirmizrādi piedzīvos Kristas Burānes filma "Visi putni skaisti dzied", bet Vides filmu studijas vadītājs Uldis Cekulis stāsta par īpašajiem sadarbības projektiem "Ziemeļi dienvidi vīrietis sieviete" un "Sarkano lukturu cerību zvaigznes". Kristas Burānes dokumentāri muzikālās filmas "Visi putni skaisti dzied" pirmizrāde notiks 22. oktobrī kinoteātrī "Splendid Palace" Rīgas Starptautiskā kino festivāla laikā, kur to izrādīs pilnmetrāžas filmu konkursa programmā. "Filmas ideja radās gandrīz vienlaicīgi ar ideju par izrādi. Izrādes ideja savukārt izrietēja no 2022. gada Ministru Kabineta lēmuma par jaunāku koku ciršanu un vienlaicīgi bija "Dirty Deal Teatro" piedāvājums veidot dabu mazajām skatuvēm. Likās loģiski, ka varam veidot darbu šajās mazajās skatuvēs, kas ir cilvēku kultūras pēdu ielikta dabā. Domājot par to, kur satiekas cilvēku un putnu balsis un kāpēc tās putnu balsis sāk skanēt aizvien klusāk un klusāk," stāsta Krista Burāne. "Tad arī Uldis vaicāja, vai man nav kāda ideja filmai, un es teicu: re, mums ir šāda situācija, mēs taisām izrādi, varbūt domājam, kā no tā varētu tapt arī filma." "Likās loģiski turpināt darbu ar filmu, bet jau paplašināt un iedot skatītājam tādu vizuālu pieredzi tieši par tēmām, par kurām mēs runājam, kas ir industriālā lauksaimniecība, mežizstrāde, cilvēku personīgās izvēles par to, kā saimniekot. Un galvenais - putni, lai mēs viņus ieraugām, lai mēs pēkšņi spējam viņos saskatīt būtnes, kas ir mūsu kaimiņi un kuras ir tikpat savā ziņā nozīmīgas mūsu dzīvībai kā viss pārējais. Līdzsvars ir galvenais," turpina Krista Burāne. Gan Krista Burāne, gan Uldis Cekulis mudina šo filmu skatīties uz lielajiem ekrāniem. Ir zināms, ka Kristas Burānes filmu izrādīs arī Cēsīs, Rēzeknē un Ventspilī, tā tiks ieļauta Latvijas Skolas somas programmā. "Manuprāt Krista iedod skatītājiem spārnus," piebilst Uldis Cekulis. "Bez informācijas ir grūti iejusties to putnu lomā, kuri meklē savas mājas, vai kuriem mājas tiek atņemtas. Tādēļ vien ir vērts nākt uz kino, jo jūs dabūsiet sev spārnus. Redzot filmu, sapratīsiet, ko es to esmu domājis." Bet "Ziemeļi dienvidi vīrietis sieviete" un "Sarkano lukturu cerību zvaigznes" ir divi gandrīz neiedomājami kopprojekti, no kuriem viens pēta Ziemeļkorejas sievietes un Dienvidkorejas vīriešus, bet otrs aizved uz Indiju, Kalkutas sarkano lukturu kvartālu. Vēl arī Romā gaidāma Vides filmu studijas veidotās filmas "Roselini. Dzīve bez scenārija" pirmizrāde. Tā paredzēta 23. oktobrī Romas starptautiskajā kinofestivālā.  

#159Discover how to unlock your kid's potential with passion projects in this inspiring episode of the Homeschool Yo Kids podcast! Host Jae sits down with Essam, Program Manager at Prequel, to explore how personalized learning and entrepreneurial projects can transform the homeschooling journey. Learn how Prequel's innovative programs help middle and high school students develop life skills, foster a growth mindset, and prepare for college or career success—all through creative, real-world experiences.Essam shares his expertise in education and entrepreneurship, discussing the importance of discipline, critical thinking, and perseverance in student success. With projects ranging from AI apps to children's books, Prequel empowers students to explore their passions, overcome challenges, and build a future they're excited about. Plus, discover how parents can support their children's unique learning paths while staying connected to a vibrant homeschool community.Whether you're reimagining what learning looks like or seeking creative ways to simplify your homeschool routine, this episode offers valuable insights and practical tips. Don't miss this opportunity to be part of a movement that prioritizes curiosity, empowerment, and student growth!Join the Homeschool Yo Kids community today and take the next step in your homeschooling journey. Together, we're shaping a brighter future for our children—one passion project at a time! #Homeschooling #PassionProjects #Education #StudentSuccess #HomeschoolCommunity#onlineeducation #k-12curriculum #k-12education #digitallearning #passionprojectsCHAPTERS:00:00 - Introduction01:06 - Esam's Education Path02:48 - Overview of Canadian School System05:30 - Prequel Overview07:20 - Prequel's Services Explained12:39 - Foundational Skills for Students17:05 - Managing Social Media Effectively18:30 - Discipline vs Motivation in Education20:10 - Influences and Inspirations22:17 - Pre-Recorded Insights25:14 - Exploring Passion Projects26:38 - Unbound and Prenda Overview27:50 - Understanding ESA Funds28:04 - Highlights of Prequel and Unbound30:27 - Importance of Self-Care32:58 - Key Takeaways for Listeners34:10 - Final Thoughts and ReflectionsHomeschoolyokidsexpo.com

Ielu māksla arī ir māksla. Cik bieži mēs pamanām ielu zīmējumus, gleznojumus, grafiti un uztveram tos kā mākslu? Esam pazīstami ar nu jau vairākiem īpašiem lielizmēra murāļiem un nupat tapis ir jauns – Sarkandaugavā, kura kļuvusi par sienu gleznojumu karsto punktu. Mākslinieces Bikti mātes rūpēm par bērnu veltītais murālis jau rotā vēl vienu pilsētas sienu. Kultūras rondo saruna ar mākslinieci Jevgeņiju Biktimirovu jeb BIkti un mākslinieku, ielu mākslas festivāla organizatoru Daini Rudeni, mākslinieku aprindās viņš pazīstams arī ar vārdu Rudens Stenci. Jaunais gleznojums tapis uz Hapsalas ielas 32 nama fasādes, tas ir veltījums mātes rūpēm par bērnu un manifests gailenēm. "Varēju izpausties, taisīt krāsainu," sarunā Kultūras rondo atklāj Jevgeņija Biktimirova un tēmas izvēli piebilst. "Arī esmu mamma un zinu, ka tas bieži ir nenovērtēts, jo mammas pavada daudz vairāk laika ar bērniem, īpaši sākumā. Kamēr darbojos pie sienas, pirmie ciemiņi bija apsaimniekotāji un tad jau māmiņas ar bērnu ratiņiem jau 10 no rīta." Savukārt par sasaisti ar sēnēm viņa atklāj, ka sēnēm apakšā ir micēlijs, kas līdzīgs kā ģimene, ka visi ir savstarpēji atkarīgi; tās nekad nav pa vienai, ja sēņo, ieraugi vienu gaileni, noteikti blakus ir vēl viena. Bet tieši gailenes izvēlētas tāpēc, ka tās ir pirmās sēnes, kas parādās, un ir arī diezgan ilgi mežā. Viegli atrast un arī pagatavot. Dainis Rudens bilst, ka pēdējā laikā radusies izteikti stingra sieviešu kustība ielu mākslā un šķitis, kā šis var būt labs pieteikums. Viņš vērtē, ka Bikti ir labākā šajā kustībā.        

Kiek plačiai gali toliau plisti kultūros bendruomenės protestas?Pasibaigė 16-oji tarptautinė šiuolaikinio meno mugė „ArtVilnius`25“. Apdovanoti geriausi kūrėjai ir galerijos.Kiek Mikalojų Konstantiną Čiurlionį jau pažįsta japonai ir kuo jis gali jiems būti patrauklus? Pokalbis su Japonijoje gyvenančia ir kuriančia smuikininke Žydre Ovsiukaite.Ved. Marius Eidukonis

Mūsu zināšanām par visumu un dabas likumiem ir konkrēta robeža un tā ir pie melnā cauruma horizonta. Esam pa atslēgas caurumu ielūkojušies Visuma tālākajās dzīlēs, kartēs tuvas un tālas debesis un pat meklējuši dzīvībai piemērotas planētas. Taču melnie caurumi sevī ieskatīties neļauj. Šeit atduras visas mūsu fizikas teorijas - gan standarta modelis, gan kvantu teorijas un pagaidām mums nav citu veidu, kā izskaidrot neparastos procesus, kas notiek šajos visuma objektos. Bet skaidrs ir viens - melnie caurumi rada izmaiņas visuma "audeklā" un maina laiktelpu veidos, kādos cilvēkam grūti iztēloties. Ko zinām par melnajiem caurumiem jau šodien? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē astronomijas entuziasti un IT speciālisti Ints Ķešāns un Raitis Misa, "Starspace" observatorijas saimniece, astronomijas entuziaste Anna Gintere un Rīgas Tehniskās universitāes Daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģiju institūta direktors Kārlis Dreimanis. "Vēl mazliet interesantāks par melnajiem caurumiem liekas jautājums, kas ir aiz mūsu Visuma, kur ir tā robeža un kas ir aiz tās. Tas ir tikpat neizpētāms šobrīd kā melnie caurumi. Varbūt melnie caurumi ir eja," atzīst Anna Gintere. "Varbūt mēs dzīvojam melnajā caurumā," bilst Ints Ķešāns. "Šie divi jautājumi diezgan tuvu varētu būt -  kas ir melnie caurumi un kas notiek aiz visuma robežas, jo melnais caurums ir Visuma robeža savā ziņā," turpina Kārlis Dreimanis. Kuģiem bīstamais Bermudu trijstūris Jau gadu desmitiem no mutes mutē ceļojuši stāsti par Bermudu trijstūri - reģionu Atlantijas okeāna ziemeļrietumu daļā, ja iedomāti savieno Bermudu salas, Floridu un Puertoriko, kurā noslēpumainos apstākļos pazuduši kuģi un lidaparāti. Viens ļoti konkrēts pamatojums, vai un kāpēc kuģi tur tiešām pazūd, gan nav plaši izskanējis, tāpēc mēs padomu jautājam cilvēkam, kura ikdiena paiet kuģojot un pieredzot arī bīstamus apstākļus. Tas ir Rīgas Tehniskās universitātes Latvijas Jūras akadēmijas Jūrskolas profesionālās izglītības skolotājs, arī Rīgas Tehniskās universitātes maģistrs jūras transportā un stūrmanis Jurijs Šendriks. Viņam vispirms vaicāju - vai profesionāļu vidē ir apzināts, kur meklējamas saknes nostāstiem par Bermudu trijstūri?

Tapusi apjomīga psihiatrijas vēsturei veltīta grāmata "Sašķelto dvēseļu patvērums", kas ielūkojas 200 gadu ilgajā Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra jeb šodien Nacionālā psihiatrijas centra vēsturē. Sākot ar slaveno Oto Hūnu kā centra pirmo direktoru, līdz pat padomju nežēlībām psihiatrijas nodaļās un mūsdienīgiem garīgas veselības ārstniecības pamatiem - grāmata ļauj iepazīt arī līdz šim nezināmus faktus par psihiatrijas attīstību Latvijā. Raidījumā Zināmais nezināmajā plašāk stāsta grāmatas sastādītāja Silva Bendrāte un viena no grāmatas autorēm - medicīnas vēsturniece, Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāj Ieva Lībiete. Paaudžu attiecības un savstarpējās rūpēm senāk. Sarunas 2. daļa Sarunā ar Annu Žabicku, sociālantropoloģi, kā arī pētnieci Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzejā, Rīgas Stradiņa universitātē un vienlaikus Latvijas Universitātē, pirms dažām dienām skaidrojām izteiciena “ar ragaviņām uz mežu” izcelsmi, runājām par paaudžu konfliktiem kā senāk, tā mūsdienās, par ģimeņu modeļu maiņu un arī par nabagmājām, kas mūsdienās transformējušās pansionātos. Esam konstatējuši, ka pretestība pansionātiem cilvēkiem veidojas lielā mērā vainas izjūtas dēļ, jo šķiet neiedomājami kādu no saviem vecākiem vai vecvecākiem nodot kādas aprūpes iestādes pārziņā. Arī finansiālais aspekts ir no svara, jo pansionāts - tas tomēr arī kaut ko maksā. Sarunas turpinājumā aicinām pētniecei plašāk pastāstīt par grūtībām, ar ko saskaras cilvēki, nonākot aprūpes iestādē. Iespējams, kādam senioram var nepatikt pansionāta personāla attieksme, ēdiens var šķist negaršīgs, varbūt insfrastruktūra nav laba. Kas rada aizspriedumus un bailes? Pētniece atzīst, ka noteikti ir gan ļoti labas, gan ne tik labas vietas, ja runājam par cilvēcisko attieksmi iestādē. Ir pansionāti ar ļoti pretimnākošu vadību, kas iedvesmo pārējos darbiniekus, un ir vietas, kur tas nedarbojas tik labi. Ir robi, ko var aizpildīt ar centību, entuziasmu, lielāku cilvēcību no pansionāta darbinieku puses, bet ir lietas, ko tādā veidā nevar uzlabot, un to, ko nevar uzlabot, tā jau ir politiskā līmenī nerisināta problēma. -- Pašlaik Anna Žabicka tuvojas noslēgumam savam līdz šim pēdējam pētījumam par kādu lauku pansionātu Latvijā, un pētījums ir Vīnes universitātē izstrādātā promocijas darba pamatā. Pētījuma gaita sakritusi ar Covid-19 pandēmijas laiku, un arī tas ļāvis izdarīt kādus secinājumus. Pētniece skata pansionātu lauku tukšošanās ietvarā, kam ir dažādi līmeņi. Viens no tiem - kā valsts politikā tiek domāts par tukšošanos, otrs - kā tukšošanos izjūt vietējie iedzīvotāji, ja, piemēram, slēdz viņu mazo mīļo bibliotēku un cilvēki mēģina pierādīt, ka mēs šeit tomēr esam. Šo izjūtu dod arī sliktas kvalitātes ceļi. Proti, ja konkrētā vieta un arī pansionāts tiek uztverts kā tukšums, tad kāpēc gan uz turieni izbūvēt ceļu?

Ekologi pasaulē runā par "virtuļa principu", kuru ievērojot varam apmierināt mūsdienu cilvēka prasības pēc dzīves komforta un vienlaikus arī nepārkāpt dabas un klimata ekoloģiskās robežas. Kas tas ir? Cik tālu "virtuļa" apļos esam aizvirzījušies? Un kāpēc viena "zaļa" izvēle dažkārt aizved pie citas pavisam nezaļas izvēles? Ko par to saka skaitļi? To studijā pārrunājam ar sociālantropologu Kārli Lakševiču un biedrības "Zaļā brīvība" vadītāju un Latvijas Universitātes pētnieku Jāni Brizgu.

“Ey ademoğulları; her mescide güzel elbiselerinizi giyinerek gidin; yiyin için ama israf etmeyin. Çünkü O; israf edenleri sevmez.” (A'raf 31)“De ki: Allah´ın kulları için yarattığı süsü ve temiz rızıkları kim haram kıldı? De ki: Onlar, dünya hayatında, özellikle kıyamet gününde müminlerindir. İşte bilen bir topluluk için âyetleri böyle açıklıyoruz.” A'raf 32"Çünkü saçıp savuranlar şeytanların kardeşleridir. Şeytan ise Rabbine karşı çok nankörlük etmiştir." (İsra 27)İbn Abbas (r.a) şöyle demiştir: Cahiliyye Arap kabileleri, Kabe'yi çırılçıplak olarak tavaf ederlerdi. Bunu, erkekleri gündüz, kadınları da geceleyin yaparlardı. Minâ'da mescide, ibadet ettikleri yere geldiklerinde, elbiselerini tamamen çıkararak, o yere çırılçıplak girer ve "Biz, içinde (giyinik iken) günah işlediğimiz elbiselerle tavaf (ibadet) etmeyiz" derlerdi. Bazıları da şöyle derlerdi: "Biz bunu, uğur sayarak yapıyoruz. Elbiselerimizi soyup attığımız gibi, günahlarımızdan da soyunup kurtulmuş oluyoruz." Onlar elbiseleri ile ibadet ediyor, yaşayacak kadar yiyor, et ve iç yağı yemiyorlardı. Bundan dolayı, müslümanlar, "Ya Resûlallah, bizim böyle yapmamız daha münasiptir" deyince, Cenâb-ı Hak bu ayeti indirdi. Bu, "Elbiselerinizi giyiniz, et ve iç yağı yiyiniz, (içilecek şeyleri) içiniz, ama israf etmeyiniz" demektir.Ayetteki "Zînetinizi alın"sözü, bir emirdir. Emrin zahiri vücûb (farziyyet) ifade eder. Dolayısiyle bu, her namaz kılındığında setr-i avretin vacib olduğunu gösterir.Bu, Ebu Bekr el-Esam'ın görüşüdür. Buna göre ayette bahsedilen israftan murad, cahiliyye Araplarının "bahire" ve "sâibe" gibi hayvanları haram saymalarıdır. Çünkü onlar o hayvanları, mülkiyetlerinden çıkarıyor ve onlardan istifade etmiyorlardı. Yine onlar hacc yaparlarken, Allah'ın kendilerine helal kıldığı bazı şeyleri haram sayıyorlardı. İşte bu da israftır.Daha sonra Cenâb-ı Hak, "Çünkü O, israf edenleri sevmez" buyurmuştur. Bu cümle, tehdidin doruk noktasını ifade eder. Zira, Allah'ın sevmediği herkes, sevabtan mahrum olarak kalır. Çünkü, Allah'ın kulunu sevmesi, ona mükâfatını ve sevabını ulaştırarak vermesi demektir. O halde, bu sevginin olmaması, sevabın ve mükâfatın olmaması demektir. Her ne zaman sevab bulunmazsa, orada ceza söz konusu demektir.Bu, bütün zînet çeşitlerini içine alan bir kelimedir. Böylece, ayette bahsedilen zînetin hükmüne, her türlü süsleme çeşitleri, bedeni her türlü şeyden temizleme, binecek şeyler ve her türlü takı çeşitleri dahil olur. Çünkü, bütün bunların hepsi bir zînettir. Eğer erkeklere, altın ve ipeğin haram olduğu hususunda bir nass (hadis) bulunmasaydı, bunlar da bu umûmî ifadenin hükmüne dahil olurlardı.Yine, ayette bahsedilen "temiz ve hoş rızıklar..." ifadesinin kapsamına, her türlü yiyecek ve içeceklerden leziz ve iştah çekici olanları girdiği gibi, aynı şekilde bunun hükmüne kadınlar ve güzel kokulardan faydalanmak da dahildir. Osman İbn Maz'ûn'dan rivayet edildiğine göre o, Hz. Peygamber (s.a.s)'e gelerek, "Nefsimin bana telkini, kendimi hadım etmeme karar verme hususunda bana üstün geldi..." dedi. Bunun üzerine Hz. Peygamber, "Yavaş ol, ey Osman! Benim ümmetimin hadımlığı, oruçtur" buyurdu. Bunun üzerine Osman, "Nefsim bana, ruhban olmamı telkin ediyor" dedi. Buna karşılık Hz. Peygamber, "Benim ümmetimin ruhbanlığı, namaz vaktini beklemek için, mescidlerde beklemektir" buyurdu. O, "Nefsim bana, yeryüzünde seyahat etmemi telkin ediyor" deyince, Hz. Peygamber "Benim ümmetimin seyahati, savaşmak, hacc ve umre yapmaktır"; O, "Nefsim bana, malik olduğum bütün şeyi elden çıkarmamı telkin ediyor" deyince, Hz. Peygamber, "(Bu hususta) evla olan, senin, kendin ve çoluk çocuğuna harcaman, yetim ve yoksula acıman ve onlara bundan daha iyisini vermendir." O, "Nefsim bana, eşimle cima etmememi telkin ediyor" deyince,

Esam atpakaļ ar gada pirmo epizodi, kurā šoreiz izķemmējām dīvainākās preces, kuras var iegādāties Ķīnas interneta veikalā Temu! Kuru no šīm precēm jau pasūtīji?

Lai arī aizvadīts ar svinībām piepildītas dienas, jau vakar, 2. janvārī, jutām, ka esam atpakaļ īstā Latvijas realitāte. "airBaltic" paziņojums par atceltiem reisiem, runas par jaunām dotācijām aviosabiedrībai. Viss notiek, kā parasti. Arī gada pirmajā piektdienā analizējam aktualitātes. Krustpunktā studijā Latvijas TV žurnālists Raimonds Rudzāts, portāla "Delfi" žurnālists Raivis Spalvēns un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektors, pētnieks Mārtiņš Pričins.  

Gada pēdējā raidījumā apkopojam, ko šis gads mums ir nesis. Un arī, ko nesīs nākamais. Esam izraudzījušies mūsuprāt būtiskākos šī gada notikumus un tad kopā ar viesiem izvēlēsimies, kuram tematam veltīt vairāk uzmanības. Sarunu tematus izvēlas un notikumus analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš, vēsturnieks, pasniedzējs Rinalds Gulbis un bijušais diplomāts, lektors Gints Jegermanis. Jānis Kažociņš kā nozīmīgāko notikumu min ASV prezidenta vēlēšanas, Rinalds Gulbis izceļ tematu saistībā ar pārmaiņām Gruzijā, Gints Jegermanis norāda, ka šis ir bijis vēlēšanu gads, bet pats nozīmīgākais šajā vēlēšanu gadā ir Trampa ievēlēšana par ASV prezidentu. 7. martā Zviedrija kā pēdējā no Ziemeļvalstīm pievienojās NATO blokam. Vairāk nekā 70 gadus kopš alianses dibināšanas Zviedrija un tās kaimiņvalsts Somija bija atturējušās no dalības, šai ziņā balansējot starp austrumu un rietumu ģeopolitiskajām sfērām. Ko aukstā kara laikā neiespēja totalitārā komunisma bieds, to panāca Krievijas ārpolitiskais bandītisms 21. gadsimtā. Jau 2022. gada janvārī Zviedrijā un burtiski nākamajā dienā pēc Krievijas agresijas kara sākuma Somijā pievienošanos NATO atbalstošo pilsoņu skaits pārsniedza dalības pretinieku skaitu. Abu valstu politiķi nekavējās īstenot sabiedrības viedokli konkrētā rīcībā. 13. martā Eiroparlaments pieņēma t.s. Mākslīgā intelekta aktu, kas uzskatāms par pasaulē pirmo visaptverošo Mākslīgā intelekta tiesiskas regulēšanas instrumentu. Tā parādīšanās apliecina, ka mākslīgais intelekts, par kuru vēl pirms desmit gadiem sprieda vien konceptuāli, kļuvis par nozīmīgu sociālu faktoru. Akts kategorizē mākslīgo intelektu izmantojošus produktus atkarā no potenciālā kaitējuma, ko tie var radīt indivīdam. Nepieņemami augsta riska produktiem pieskaitāmi tādi, kas spēj manipulēt cilvēka uzvedību, veikt attālinātu biometrisko atpazīšanu vai ir izmantojami tā dēvētajām sociālā reitinga sistēmām, respektīvi – pastāvīgai un plašai datu apkopošanai par personu nolūkā tai piešķirt sociālās uzticamības vai lietderīguma kategoriju. No 6. līdz 9. jūnijam notika nu jau desmitās Eiroparlamenta vēlēšanas. No vienas puses, piepildījās jau iepriekš prognozētais, ka šajā sasaukumā vairāk vietu būs radikāliem un eiroskeptiskiem spēkiem, no otras – divi līdz šim ietekmīgākie politiskie bloki, Eiropas Tautas partija un sociāldemokrāti – savas pozīcijas ir saglabājuši. Taču vēlēšanu rezultātiem bija tūlītējas sekas vienā no nozīmīgākajām dalībvalstīm Francijā, kur prezidents Makrons, reaģējot uz galēji labējās Nacionālās apvienības spožajiem panākumiem un viņa paša liberālcentriskās partijas „Renesanse” faktisko izgāšanos, izsludināja jaunas nacionālā likumdevēja vēlēšanas. Rezultātā Francija ieguva parlamentu, kas sastāv no trīs apmēram vienādiem blokiem – galēji labējā, centriskā un kreisā – ar mazu konstruktīvas sadarbības potenciālu. Jaunais premjerministrs Mišels Barnjē sabija amatā vien trīs mēnešus, uzstādot vēsturisku īslaicīguma rekordu, pirms viņa valdība krita parlamenta neuzticības balsojumā, un nu jau jaunieceltais premjers Fransuā Bairū cenšas ātri sadiegt savu kabinetu, lai atgrieztos pie budžeta apstiprināšanas procedūras. Arī Vācijā radikāļi Eiroparlamenta vēlēšanās plūca laurus – galēji labējā „Alternatīva Vācijai” ir vēlētāju favorīts visā kādreizējā Austrumvācijā, izņemot Berlīni, Erfurti un vēl dažus apgabalus. Viņu ietekmes pieaugums nepārprotami ietekmējis kanclera Šolca vadītās koalīcijas likteni, kura pajuka, neizturot budžeta apstiprināšanas grūtības. 16. decembrī Bundestāgs izteica kancleram neuzticību, līdz ar to paverot ceļu uz ārkārtas vēlēšanām 23. februārī. 6. augustā Ukrainas bruņotie spēki īstenoja negaidītu operāciju, sagrābjot vairākus simtus kvadrātkilometru Krievijas Federācijas Kurskas apgabalā. Tādējādi pirmoreiz kopš Krievijas agresijas kara sākuma karadarbība izvērsusies tās starptautiski atzītajā teritorijā. Tomēr, ja Ukraina cerēja šādi vājināt ienaidnieka spiedienu Donbasā, šīs cerības nešķiet īstenojušās. Krievija, joprojām maksājot ar smagiem zaudējumiem, 1. oktobrī ieņēma Vuhledaras pilsētu, smagas kaujas notiek par vairākās citām pilsētām. Ukrainas bruņotie spēki joprojām izjūt munīcijas trūkumu un tiem nepārprotami trūkst mobilizācijas resursa. Citas pēdējo mēnešu aktualitātes šai karā ir vairāku tūkstošu Ziemeļkorejas karavīru „imports” Krievijas vajadzībām, kā arī beidzot sagaidītā Savienoto Valstu administrācijas atļauja apšaudīt Krievijas pamatteritoriju ar ASV ražotām tālāka darbības rādiusa raķetēm 28. oktobrī Gruzijā uzbangoja jauns protestu vilnis pēc tam, kad tika paziņoti 26. oktobra parlamenta vēlēšanu rezultāti. Kā jau bija paredzams, uzvaru svinēja arī līdz šim valdījusī partija „Gruzijas sapnis”, un, kas nepārsteidz, opozīcija ir pārliecināta, ka vēlēšanas nav uzskatāmas par godīgām. Kad Eiroparlaments pieņēma rezolūciju, pieprasot atkārtotas vēlēšanas, premjers Iraklijs Kobahidze paziņoja, ka Gruzija vienpusēji iesaldē sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā. Tas pielēja jaunu eļļu protestu liesmām, kas nav rimušas, kaut tiek slāpētas ar aizvien pieaugošu varas struktūru brutalitāti. Par centrālo protestu figūru kļuvusi līdzšinēja Gruzijas prezidente Salome Zurabišvili, kura atsakās atzīt vēlēšanu rezultātus un, attiecīgi, nodot pilnvaras jaunizceptajam prezidentam, agrākajam futbolistam Miheilam Kavelašvili. 5. novembrī finišēja Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanu maratons. Apmēram trīs mēnešus iepriekš no sacīkšu trases nogāja līdzšinējais prezidents Džo Baidens, kad kļuva acīmredzams, ka gadu nasta tomēr ir par smagu, lai turpinātu. Viceprezidente Kamala Harisa nespēja pārliecināt gana daudz svārstīgo vēlētāju, un nākamos četrus gadus Baltajā namā atkal saimniekos Donalds Tramps. Tagad nu pasaule ar bažām tver nianses jaunievēlētā prezidenta un viņa līdzgaitnieku intervijās un soctīklu izteikās, mēģinot nolasīt norādes uz pasaules ietekmīgākās valsts politikas perspektīvām. Tai skaitā sākušās cirkulēt vairākas versijas par to, kā nākamā Vašingtonas administrācija domā īstenot tās līdera apsolījumu par Krievijas agresijas kara izbeigšanu 24 stundu laikā. 29. novembrī Sīrijas opozīcijas spēki, kuri pēdējos gados ar Turcijas atbalstu turējās Idlibas provincē valsts ziemeļrietumos, uzslaka uzbrukumu otrai lielākajai Sīrijas pilsētai Alepo un pārsteidzoši viegli pāris dienu laikā to ieņēma. Apmēram nedēļu vēlāk viņu rokās jau bija Homsas pilsēta 185 kilometrus tālāk uz dienvidiem, vēl pēc trīs dienām viss bija beidzies – valdības bruņotie spēki pajukuši kā kāršu namiņš, diktators Bašārs Asads aizbēdzis uz Maskavu, Damaskā agrākās režīma valdības ministri ārēji mierīgi nodeva varu funkciju pārņēmējiem no opozīcijas Sīrijas Glābšanas valdības. Teju 53 gadus ilgušais Asadu ģimenes autoritārās varas periods Sīrijā, šķiet, ir galā. Šīs negaidītās pārmaiņas kļuva iespējamas pēc tam, kad Izraēlas Aizsardzības spēku un slepeno dienestu operācijas nozīmīgi iedragāja Libānas šiītu militārā grupējuma „Hezbollah” kaujas spējas. Domājams, tas ietekmējis arī kustības „Hamas” un Izraēlas sarunas par uguns pārtraukšanu un ķīlnieku atbrīvošanu. Burtiski pēdējās 24 stundās optimistiski izteikumi par iespējamu vienošanos izskanējuši no abām karojošajām pusēm. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Kārtējo gadu slimnīcas pieņēmušas vairāk plānveida pacientu, nekā līgumā noteikts ar valsti. Papildu līdzekļus Nacionālais veselības dienests nesola. Kāds varētu būt risinājums? Krustpunktā analizē Veselības ministrijas Veselības aprūpes departamenta direktore Sanita Janka, Nacionālais veselības dienests Ārstniecības pakalpojumu departamenta direktore Alda Reinika, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcasvaldes loceklis Vadims Beļuns, Latvijas Slimnīcu biedrības valdes priekšsēdētājs Jevgēnijs Kalējs un Latvijas Jauno ārstu asociācijas valdes locekle, ģimene ārste Alise Singha. Pagājušā trešdienā mūsu klausītājus satrauca Ziņu dienesta kolēģu stāstītais, ka šogad slimnīcas ir sniegušas pārāk lielu palīdzību, ārstējot vairāk cilvēku, nekā tās varēja atļauties. Proti, katrai slimnīcai noteikts, cik daudz naudas tā drīkst tērēt, un šogad esot pārtērēti jau vairāk nekā 10 miljoni eiro. Veselības ministrijai liekas naudas nav, lai varētu kompensēt pārtērētos līdzekļus, tāpēc slimnīcām pašām būs jādomā, kā tikt galā ar radušos situāciju. Te ir jāpiebilst, ka runa ir par plānveida operācijām un sniegto palīdzību, ko laikam vajadzēja acīmredzot biežāk atteikt un pārcelt uz vēlāku laiku. Tāpēc tagad šī pacientu uzņemšana, kā skaidroja daudzviet, tiek plānota nākamajā gadā. Esot pat gadījumi, kad uz slimnīcu būs jādodas vien 2026. gadā. Esam par šo problēmu Krustpunktā runājuši arī citus gadus, vienīgi tad tas parādu jautājums tika risināts. Šoreiz naudas neesot, un tas nozīmē, ka būs jāveido arvien garākas rindas, lai nokļūtu slimnīcā. Kāpēc tā, kāda ir tā situācija un kā šādā būtu pareizāk rīkoties?

Diskusija: Civilā aizsardzība – cik gatavi esam militāra iebrukuma gadījumā? Saruna ar Rīgas pašvaldības Civilās aizsardzības un operatīvās informācijas pārvaldes vadītāju Gintu Reinsonu, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Civilās aizsardzības pārvaldes priekšnieku pulkvediu Ivaru Nakurtu un Aizsardzības ministra padomnieku aizsardzības plānošanas un attīstības jautājumos Jevgēņiju Rjaščenko-Šaraku.  

#121 – gluži kā tāds chestburster, kas izlaužas no kāda krūšukurvja, podkāsts "Kino Kults" pabāž savu galvu no ieilgušā vasaras atvaļinājuma. Esam bijuši aizņemti ar visādām citām darīšanām, bet nu bija sakrājies daudz sakāmā, lai atkal sanāktu kopā un apspriestu aktuālākās kino lietas, īpašu uzsvaru liekot uz "Alien: Romulus" iznākšanu (taimkodos atradīsiet marķieri, kur diskusija sākas AR SPOILERIEM). Tā ka welcome back arī jums, klausītāji, un slēdzam iekšā! Šajā raidījumā: Straumēšanas platformu spožums un posts un citi jaunumi (00:02:40); "Alien: Romulus" – bez spoileriem (00:51:24); "Aliem Romulus" – ar spoileriem (01:18:18); Plugs, plugs, plugs (01:54:18). Piedalās: Sergejs Timoņins, Līva Spandega, Toms Cielēns Montāža: Toms Cielēns

In this episode of The Circuit, Ben Bajarin interviews Esam Elashmawi, Chief Strategy and Marketing Officer of Lattice, about the world of Field-Programmable Gate Arrays (FPGAs). They discuss the basics of FPGAs, their unique capabilities, and their pervasiveness across various applications. They also explore the advantages of FPGAs over Application-Specific Integrated Circuits (ASICs) and the flexibility they offer in terms of customization and reprogramming. Esam highlights the role of FPGAs in different markets, such as communications, computing, industrial, and automotive, and how Lattice differentiates itself in the FPGA market. They also touch on the challenges of building an FPGA company and the potential of FPGAs in AI applications, both in data centers and at the edge.