POPULARITY
Esam ar kārtējo IIHF spešal atpakaļ! Būsim tiešraidē un varbūt arī dzīvē, bet tur jāskatās! Būs gan Masaļskis, gan Toms, gan Dvinskis! Bet šodien par mūsu izredzēm! Vēlies piedalīties – “Nu, Tu Metīsi?”: https://docs.google.com/spreadsheets/d/1EIf4bIN0H7bJJFMledh24KD7AEXHBYRxVZPwEZO-xh4/edit?gid=911010114#gid=911010114 Fenikss – Tagad arī Online https://fenikss.lu/ Izmanto, kodiņu FREEBET-50 un saņem īpašu piedāvājumu no Fenikss visur!
Esam ciemos Melnsilā pie mednieka un asinspēdas meklētāja Justa Dzedona. Runājam par ētiku, medījuma gaļu, par to, kā meklēt ievainotos dzīvniekus. Savā pieredzē Justam ir visādu interesantu, aizraujošu un neparastu stāstu! Asinspēdu suņu grupu var atrast šeit: https://chat.whatsapp.com/KMfukRdy7faIFkkpC8PsngEpizode tapusi ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu. Pievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām.https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join
„Kūnas prisimena tai, ką miestas pamiršta“,- įsitikinę Vilnaus miesto šokio teatro „Low Air“ kūrėjai, Tarptautinę šokio dieną kviečiantys švęsti Šnipiškėse.Kodėl Neringoje vykstantis kamerinės muzikos festivalis vadinasi „Dangiški klavyrai“?Esamų ir buvusių Vilniaus dailės akademijos studentų mažatiražės, vienetinės knygos susirinko meno parodoje „Pirmas leidimas“.Tęsiame geriausių Lietuvos kompozitorių 2024 metų kūrinių penkioliktuko pristatymą. Šiandien susipažinsime su kompozitorės Žibuoklės Martinaitytės kūriniu „Ekaggata“ smuikui ir kameriniam orkestrui.„Lietuvos švietimo sistemoje dar išlikę sovietinio mentaliteto rudimentai, tokie, kaip įtarumas ir nepasitikėjimas pedagogų bendruomene“,– yra sakęs VU Filosofijos fakulteto Švietimo politikos centro vadovas, profesorius Rimantas Želvys. Pokalbis su mokslininku rubrikoje „Be kaukių“.Ved. Jolanta Kryževičienė
“Ey ademoğulları; her mescide güzel elbiselerinizi giyinerek gidin; yiyin için ama israf etmeyin. Çünkü O; israf edenleri sevmez.” (A'raf 31)“De ki: Allah´ın kulları için yarattığı süsü ve temiz rızıkları kim haram kıldı? De ki: Onlar, dünya hayatında, özellikle kıyamet gününde müminlerindir. İşte bilen bir topluluk için âyetleri böyle açıklıyoruz.” A'raf 32"Çünkü saçıp savuranlar şeytanların kardeşleridir. Şeytan ise Rabbine karşı çok nankörlük etmiştir." (İsra 27)İbn Abbas (r.a) şöyle demiştir: Cahiliyye Arap kabileleri, Kabe'yi çırılçıplak olarak tavaf ederlerdi. Bunu, erkekleri gündüz, kadınları da geceleyin yaparlardı. Minâ'da mescide, ibadet ettikleri yere geldiklerinde, elbiselerini tamamen çıkararak, o yere çırılçıplak girer ve "Biz, içinde (giyinik iken) günah işlediğimiz elbiselerle tavaf (ibadet) etmeyiz" derlerdi. Bazıları da şöyle derlerdi: "Biz bunu, uğur sayarak yapıyoruz. Elbiselerimizi soyup attığımız gibi, günahlarımızdan da soyunup kurtulmuş oluyoruz." Onlar elbiseleri ile ibadet ediyor, yaşayacak kadar yiyor, et ve iç yağı yemiyorlardı. Bundan dolayı, müslümanlar, "Ya Resûlallah, bizim böyle yapmamız daha münasiptir" deyince, Cenâb-ı Hak bu ayeti indirdi. Bu, "Elbiselerinizi giyiniz, et ve iç yağı yiyiniz, (içilecek şeyleri) içiniz, ama israf etmeyiniz" demektir.Ayetteki "Zînetinizi alın"sözü, bir emirdir. Emrin zahiri vücûb (farziyyet) ifade eder. Dolayısiyle bu, her namaz kılındığında setr-i avretin vacib olduğunu gösterir.Bu, Ebu Bekr el-Esam'ın görüşüdür. Buna göre ayette bahsedilen israftan murad, cahiliyye Araplarının "bahire" ve "sâibe" gibi hayvanları haram saymalarıdır. Çünkü onlar o hayvanları, mülkiyetlerinden çıkarıyor ve onlardan istifade etmiyorlardı. Yine onlar hacc yaparlarken, Allah'ın kendilerine helal kıldığı bazı şeyleri haram sayıyorlardı. İşte bu da israftır.Daha sonra Cenâb-ı Hak, "Çünkü O, israf edenleri sevmez" buyurmuştur. Bu cümle, tehdidin doruk noktasını ifade eder. Zira, Allah'ın sevmediği herkes, sevabtan mahrum olarak kalır. Çünkü, Allah'ın kulunu sevmesi, ona mükâfatını ve sevabını ulaştırarak vermesi demektir. O halde, bu sevginin olmaması, sevabın ve mükâfatın olmaması demektir. Her ne zaman sevab bulunmazsa, orada ceza söz konusu demektir.Bu, bütün zînet çeşitlerini içine alan bir kelimedir. Böylece, ayette bahsedilen zînetin hükmüne, her türlü süsleme çeşitleri, bedeni her türlü şeyden temizleme, binecek şeyler ve her türlü takı çeşitleri dahil olur. Çünkü, bütün bunların hepsi bir zînettir. Eğer erkeklere, altın ve ipeğin haram olduğu hususunda bir nass (hadis) bulunmasaydı, bunlar da bu umûmî ifadenin hükmüne dahil olurlardı.Yine, ayette bahsedilen "temiz ve hoş rızıklar..." ifadesinin kapsamına, her türlü yiyecek ve içeceklerden leziz ve iştah çekici olanları girdiği gibi, aynı şekilde bunun hükmüne kadınlar ve güzel kokulardan faydalanmak da dahildir. Osman İbn Maz'ûn'dan rivayet edildiğine göre o, Hz. Peygamber (s.a.s)'e gelerek, "Nefsimin bana telkini, kendimi hadım etmeme karar verme hususunda bana üstün geldi..." dedi. Bunun üzerine Hz. Peygamber, "Yavaş ol, ey Osman! Benim ümmetimin hadımlığı, oruçtur" buyurdu. Bunun üzerine Osman, "Nefsim bana, ruhban olmamı telkin ediyor" dedi. Buna karşılık Hz. Peygamber, "Benim ümmetimin ruhbanlığı, namaz vaktini beklemek için, mescidlerde beklemektir" buyurdu. O, "Nefsim bana, yeryüzünde seyahat etmemi telkin ediyor" deyince, Hz. Peygamber "Benim ümmetimin seyahati, savaşmak, hacc ve umre yapmaktır"; O, "Nefsim bana, malik olduğum bütün şeyi elden çıkarmamı telkin ediyor" deyince, Hz. Peygamber, "(Bu hususta) evla olan, senin, kendin ve çoluk çocuğuna harcaman, yetim ve yoksula acıman ve onlara bundan daha iyisini vermendir." O, "Nefsim bana, eşimle cima etmememi telkin ediyor" deyince,
Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).
Esam atgriezušies atpakaļ Doma laukuma studijā, kur uz lielo sarunu aicināts viens no kamaņu “Robotu” divnieka braucējiem Roberts Plūme, kā arī kamanu izlases mehāniķis un treneris Mārtiņš Rubenis. Viņi atgriezušies no jaunās Milānas-Kortīnas ziemas olimpisko spēļu trases, kur aizvadīti pirmie oficiālie braucieni. Kādi ir iespaidi par trasi, kur nākamā gada februārī būs jācīnās par Olimpiskajām medaļām? Nedēļas topā: Latvijas hokeja izlase uzsākusi oficiālo treniņnometni, gatavojas pasaules čempionātam, aiz muguras divas pārbaudes spēles pret Austriju; Sākusies Latvijas atklātā hokeja čempionāta finālsērija - pērnā gada čempione “Mogo”/RSU pirmajā sērijas spēlē ar 3:1 uzvarēja “Zemgali”/LBTU; Sākušās pusfināla sērijas Latvijas-Igaunijas Basketbola līgā; Fani piecu stundu laikā nopērk 25 000 biļešu uz Latvijas basketbola izlases spēlēm Eiropas čempionāta finālturnīrā Rīgā.
Esam visi 4 studijā un Šveices hokeja līgas playoffi turpinās. Kas tad ir noticis, par to šodien! Fenikss – Tagad arī Online https://fenikss.lu/ Izmanto, kodiņu FREEBET-50 un saņem īpašu piedāvājumu no Fenikss visur!
Cik daudz mēs varam izvēlēties, kas esam, un cik daudz mūsos paliks tas, kas bijis pirms mums? Laikmetīgās dejas izrādē „Savējā un svešā” horeogrāfe un dejotāja Marija Saveiko, apvienojot kustību, dzīvo mūziku un gaismu, dalās personīgajā pieredzē par savu identitāti un piederības izjūtu Latvijā. Pirmizrāde 14. martā Ģertrūdes ielas teātrī. Žans Pols Sartrs ir teicis: "Cilvēks ir tas, ko viņš pats no sevis izveido", tomēr ikvienam no mums ir konkrēts sākumpunkts – ķermenis, vide, kultūra un tā brīža vēsturiskais konteksts, kurā piedzimstam, uzsver izrādes veidotāji. Vai iespējams pilnībā atbrīvoties no tā, kas mūs veidojis? Kā savu dzīvi izjūt cilvēks, kas ir piederīgs divām kultūrām, divām valodām? Ne tik bieži gadās būt klāt topošas izrādes gaismu mēģinājumā, un ir ārkārtīgi interesanti vērot, kā gaismas top dejas izrādei. Esam liecinieki darba procesam starp gaismu mākslinieku Niku Ciprusu, horeogrāfi Mariju Saveiko un izrādes mākslinieci Kaivu Kumerovu. Sakārtot izrādes vēstījumu tā, lai tas būtu nolasāms skatītājiem, palīdzējusi dramaturģe Annija Broniča. Kopā ar Mariju Saveiko uz skatuves atrodas un dzīvo mūziku izpilda Kārlis Matīss Zitmanis, viņš plašākai publikai pazīstams kā grupas „Sudden Lights” ģitārists. Par laikmetīgās dejas izrādes vizuālo tēlu daudz domājusi māksliniece Kaiva Kumerova, kura atklāj, kā ritējis darba process. Izrādes autore un izpildītāja Marija Saveiko ir laikmetīgās dejas horeogrāfe, dejotāja un daļa no dejas kompānijas SIXTH. 2021.gadā absolvējot Kultūras akadēmijas Laikmetīgās dejas programmu, jaunie nozares profesionāļi turpina sadarbību kā dejotāju apvienība SIXTH jeb 6. paaudze. Kompānijas dalībnieki, kas ir arī Marijas kursabiedri, būs pirmizrādes skatītāju vidū. Pirmizrāde Marijas Saveiko laikmetīgās dejas izrādei „Savējā un svešā” gaidāma 14. un 15. martā Ģertrūdes ielas teātrī. Horeogrāfe vēlētos izrādi rādīt arī ārpus Rīgas, piemēram, Kuldīgā vai Daugavpilī.
2025. gadā Liepāja ar daudzveidīgiem pasākumiem, kas apvieno kultūru, sportu, mākslu, uzņēmējdarbību un citas nozares, svin savu 400 gadu jubileju. Svinību centrālais notikums būs koncertuzvedums “Personas kods: Liepāja” 18. martā, bet pēc tā uzmirdzēs gaismas pastaiga "Izgaismotā Liepāja". Šajā nedēļas nogalē sāksies apstādījumu akcija “Liepāja plaukst”, bet 1. martā svētku maratons iesākās Liepājas Sv. Trīsvienības katedrālē ar garīgās mūzikas "Caur gaismu nāk un sudrabs top", kas izskanēja arī LR3 "Klasika" tiešraidē. Liepājas Svētās Trīsvienības katedrālē glabājas unikāla Liepājas kantorāta (“Libauer Cantorat”) nošu kolekcija ar 170 mūzikas rokrakstiem un iespieddarbiem, kurus apņēmies digitalizēt Latvijas Nacionālais arhīvs. Par Liepājas 400. dzimšanas dienu un svinību kulmināciju 18. martā, svētku pasākumiem visa gada garumā un Liepājas Svētās Trīsvienības draudzes arhīva digitalizāciju stāsta Liepājas valstspilsētas pašvadības un "Liepāja 2027" sabiedrisko attiecību un mārketinga vadītāja Zita Lazdāne. Kulminācijas punkts gaidāms 18. martā. Esat gatavi kārtīgi svinēt? Šis tiešām ir ļoti, ļoti svarīgs un nopietns gads - Liepājai 400 gadu ir vienreiz mūžā. Man ļoti patīk, kā Orests Silabriedis, atklājot jubilejas mēnesi 1. marta koncertā teica - mums jābūt ļoti gandarītiem un lepniem par to, ka mums ir iespēja piedzīvot šo četrsimtgadi. Mēs esam gatavi, jo esam sākuši gatavoties jau pagājušā gada sākumā. Programma ir ļoti plaša un daudzveidīga, esam iesaistījuši gan profesionāļus, gan amatierus, gan iedzīvotājus ļoti dažādās sfērās. Kulminācijas brīdis būs marta vidū, sākot no 18. marta. Vai varat teikt, ka šo svētku gaisotni jūt ikviens liepājnieks un Liepājas viesis? Jā. Liepājnieks ir īpašs ar to, ka ir ļoti liels lokālpatriots un ar ļoti lielu lepnumu nes Liepājas vārdu. To mēs novērojam ne tikai iedzīvotājos, kas šobrīd tur dzīvo, bet arī bijušajos liepājniekos, kuri šobrīd atrodas gan citās Latvijas pilsētās, gan citās valstīs. Tie ir svētki ne tikai šobrīd Liepājā dzīvojošajiem, bet ikvienam, kurš bijis saistīts ar Liepāju. To mēs ļoti izjūtam. Kas notiks 18. martā? Sākot ar 18. martu, Liepājas četrsimtgades jubilejas svinības notiks veselas nedēļas garumā. 18. marts ir īstā Liepājas dzimšanas diena. Ļoti sen mums nav bijis āra koncerts, jo 18. marts parasti ir lietains un vējiens, ļoti liels izaicinājums. Tagad tā nebūs? Varbūt, bet mēs esam gatavi. Esam sagatavojuši ļoti lielu un daudzveidīgu āra koncertu, kur iesaistīti ļoti daudzi mūziķi, zināmi un mazāk zināmi, vecāka un jaunāka paaudze. Uldis Marhilēvičs komponē jaundarbu, būs īpašs koncertuzvedums. Koncerta nosaukums ir “Personas kods - Liepāja”, kur mēģinās apvienot dažādākos Liepājas kodus un laikmetus. Pusotras stundas garumā centīsimies parādīt labāko, jaudīgāko un zīmīgāko, kas Liepāju raksturo. Par jubilejas sajūtu runājot, cik lielas iespējas katram liepājniekam ir bijušas šo sajūtu radīt, pielikt savu roku? Sabiedrības līdzdalība ir ārkārtīgi svarīga ne tikai pilsētas kontekstā kā pašvaldībai, bet arī saistībā ar "Eiropas kultūras galvaspilsētas 2027" titulu. Jau pagājušā gada vidū veicām aptauju iedzīvotājiem, pajautājām, kā viņi vēlētos svinēt šo notikumu. Interesanti, ka pirmajā vietā bija lieli bezmaksas pasākumi, bet otrajā vietā - sabiedrība izteica vēlmi pašiem līdzdarboties vides apzaļumošanā. 8. martā uzsāksim akciju “Liepāja plaukst”, kur iedzīvotājiem būs iespēja pieteikties sēklām, pašiem diedzēt, pašiem audzēt, tad kopā ar Liepājas dārzniecēm veikt apstādījumus gan publiskajā vidē, gan pie savām organizācijām, skolām, ģimenēm. Būs arī lekcijas par dārzkopību un vides tēmām, kā arī mēs ceram iestādīt jaunu un skaistu ābeļdārzu par godu četrsimtgadei. Kas Liepājā vislabāk aug? Liepas, bet ābeles arī. Liepāja ir pateicīga vieta dažādām apzaļumošanas aktivitātēm. Mums ļoti liels prieks, ka iedzīvotāji paši izrādīja vēlmi un pateica, kā gribētu iesaistīties. Bet neatkarīgi no tā, ir ļoti daudz dažādu kultūras notikumu, kur visdažādāko paaudžu un nozaru pārstāvji paši aktīvi piepilda programmu ar dažādām aktivitātēm - gan uzņēmēji, gan skolēni, gan amatierkustības. Gads mums iesākās ar uzņēmējdarbības izstādi “Ražots Liepājā”, kur parādījām labāko, ko šobrīd Liepājā ražo. Tas aizvirpinājās tālāk ar dažādiem koncertiem, izstādēm, amatierfotogrāfi ir atklājuši un plāno atklāt savas izstādes, bibliotekāri ir sarosījušies, bērni izdos savu īpašo zīmējumu, stāstu un pasaku grāmatu. Nav vairs tā, ka programmu nodrošina tikai 3 vai 4 organizatori - lielākais spēks un jauda ir pašos liepājniekos, kuri ar ļoti lielu atbildību un patiesu vēlmi grib parādīt, kas ir tas, ko viņi var parādīt, kā viņi grib iesaistīties. Šī programma ir ļoti daudzveidīga, no uzņēmējdarbības līdz mūzikai, kas ir Liepājas lielākais smagsvars, bet būs arī dažādi sporta notikumi.
"Man liekas, ka Latvijas Nacionālajai bibliotēkai ir ļoti īpašs statuss, un to nevajadzētu jaukt ar publisko bibliotēku. Protams, mēs daudzas lietas varam mācīties no publiskās bibliotēkas, tomēr esam vilcējspēks, milzīgā standarta noteicošā institūcija. Esam ne tikai nacionālā bibliotēka – esam nacionālā kultūras institūcija. Līdz to esam jaudīgs spēks attiecībā pret to, kā nacionālās kultūras institūcijas sevi pozicionē, kādu vietu ieņemam pie galda attiecībā par jebkuriem attīstības jautājumiem," uzsver Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktore Dagnija Baltiņa. Ar viņu tiekamies, lai plašāk runātu par Latvijas Nacionālās bibliotēkas aktualitātēm tuvākā un tālākā nākotnē. Anete Ašmane-Vilsone: Bibliotēka ir tik liela institūcija, ka tur nemitīgi ir kaut kas jauns, kaut kas aktuāls un kaut kas svarīgs. Tomēr šonedēļ šeit atklāta izstāde ar ļoti intriģējošu nosaukumu – "Tiesības uz bibliotēku". Vēl liela aktualitāte, kas skar gana daudzus un par ko daudzi priecājas, ir bibliotēkas darba laika pagarināšana. Taču sāksim ar izstādi, kas iekļaujas projekta "Latviešu grāmatai – 500" notikumu ciklā. Dagnija Baltiņa: Sākšu ar projektu "Latviešu grāmatai – 500", jo man šķiet, ka tas ir viens no patiešām monumentāliem šīgada notikumiem – pagājuši pieci simti gadi, kopš iespiesta pirmā grāmata latviešu valodā! Un mēs nenoliedzami runājam par grāmatu latviešu valodā kā to stūrakmeni, kas veidojis gan Latvijas valstiskumu, gan stiprinājis mūsu pašapziņu, gan vispār savu valodas novērtējumu un valodas garu. Tas, ka mums bijušas grāmatas latviešu valodā, ir bijis mūsu pretstāves elements un balsts gan pret daudzām rusifikācijas politikām, kam esam gājuši cauri, gan palīdzējušas noturēt savu identitāti vēlāk – trimdā vai arī Latvijā. Līdz ar to grāmatas piecsimtgade ir ļoti spēcīgs vēstījums par mūsu pašu saknēm, par grāmatu kā fenomenu mūsu sakņu uzturēšanā un par to, kādas izvēles veiksim nākamajos piecsimt gados. Un tāpēc arī pirmā izstāde – mums gan ir ļoti daudz izstāžu, šogad ir arī Gunāra Birkerta simtgades izstāde, kas arī ir daļa no šīs programmas –, bet kulminācijas gadu atklājošā izstāde "Tiesības uz bibliotēku" ir vienlaikus gan modinātājzvans, gan atgādinājums par to klinti, uz kuras mēs stāvam, lai ietu tālāk. Un tās ir mūsu tiesības – ieraudzīt šo klinti, lauzt kādus priekšstatus pašiem par sevi, atgādināt, veidot labus paradumus, kas balstās lasīšanā un kritiskā domāšanā, kas ceļ mūsu pašapziņu, un, protams, palīdz cīnīties pret mītiem, aizspriedumiem. Tas arī iet kopā ar jautājumu par darba laika pagarināšanu; par to, kāda ir mūsdienu bibliotēka. Mēs arvien vairāk un vairāk pasaulē redzam, ka mūsdienu bibliotēka ir dzīva, atvērta, silta, mutuļojoša vieta. Bet kas ir mūsu galvenā valūta un kas ir tiesības uz bibliotēku? Mūs interesē, lai ikvienam Latvijas iedzīvotājam izdodas. Un bibliotēka iedod to sajūtu, ka mums tas rūp. Tāpēc arī darbalaika pagarināšana, kas nav tikai nosacīts sabiedrības spiediens, kas noteikti ir bijis, bet drīzāk filozofiskā un ļoti stingrā pārliecība, ka mums ir svarīgi, lai Latvijas iedzīvotāji ir kritiski domājoši, lai viņiem veidojas paradums pašiem veidot savu viedokli un kritiski domāt. Un bibliotēka ir šī atvērtā, visiem pieejamā vieta, kur to darīt. Un tad jau arī es domāju, ka mūsu pašapziņa aug un ceļas. Kā nonācāt pie šādas koncepcijas? Un vēl: mani kolēģi, uzzinot, ka jūs intervēšu, lūdza, lai noteikti jums pajautāju, kālab tomēr svētdienās bibliotēka ir slēgta? Vai arī to nevajadzētu mainīt? Domāju, ka ļoti gudri ir iet pakāpeniski ar lietām uz priekšu. Ja redzēsim, ka sabiedrībā būs pieprasījums, mēs par to domāsim. Šobrīd redzam, un arī izvērtējot tos laikus, kad visvairāk iedzīvotāji nāk uz bibliotēku, nolēmām sākt agrāk un turpināt strādāt ilgāk. Mainījām arī darbalaiku sestdienās – tagad bibliotēka būs atvērta no 11 līdz 18, jo redzējām, ka tieši pēcpusdienā ir ļoti daudz cilvēku, tāpēc pielāgojām savas iespējas un piedāvājumu tieši apmeklētāju plūsmai. Ja redzēsim, ka arī svētdienas ir ļoti, ļoti, pieprasītas, varēsim par to domāt. Bet uzskatu, ka ir gudri iet soli pa solim un sākt šos labos paradumus sabiedrībā veidot, audzināt un mudināt – kādu darbdienas vakaru nākt uz bibliotēku ar savām domām, ar savām idejām, tās rakstīt, pierakstīt, lasīt, lai saprastu labāk lietas pasaulē. Kādu redzat Nacionālās bibliotēkas lomu ne tikai bibliotēku un grāmatniecības nozarē, bet varbūt plašāk? Pirms pāris nedēļām, 15. februārī, "Klasikā" bija raidījums par bibliotēku dizainu, vēsturi un nākotni. Kāds ir jūsu skatījums? Vai Latvijas Nacionālā bibliotēka kaut kādā ziņā rāda piemēru pārējām bibliotēkām? Jo, saprotams, ka tā nav gluži parasta pilsētas bibliotēka, kāda mēdz būt jebkurā Latvijas pilsētā – tā ir Nacionālā bibliotēka ar savu statusu, saviem plusiem un mīnusiem. Man liekas, ka Latvijas Nacionālajai bibliotēkai ir ļoti īpašs statuss, un to nevajadzētu jaukt ar publisko bibliotēku. Protams, mēs daudzas lietas varam aizņemties no publiskās bibliotēkas, tomēr esam vilcējspēks, milzīgā standarta noteicošā institūcija. Esam ne tikai nacionālā bibliotēka – esam nacionālā kultūras institūcija. Līdz to esam jaudīgs spēks attiecībā pret to, kā nacionālās kultūras institūcijas sevi pozicionē, kādu vietu ieņemam pie galda attiecībā par jebkuriem attīstības jautājumiem. Šobrīd Nacionālā bibliotēka sevi ļoti spēcīgi pieteikusi arī digitālajos jautājumos, un domāju, ka esam viens no nozīmīgākajiem sabiedrības balstiem, pieņemot lēmumus, kas ir sabiedrības interesēs. Un tas ir būtiskais atslēgas vārds, ka nacionālās bibliotēkas loma ir ieraudzīt lietas ļoti kompleksi, bet – izejot no tā, kāds ir sabiedrības labums un ieguve no cilvēka skatupunkta, un nepārtraukti būt tam atgādinošajam elementam, kas aizstāv šo vajadzību, cilvēcisko skatu un valstisko domāšanu. Un šī loma mums kā nacionālajai kultūras institūcijai ir neaizvietojama. Tas nenoliedzami gan ir par digitālajiem jautājumiem – gan kultūra, gan īpaši bibliotēku darbs īpaši šobrīd digitalizējas –, gan par visu bibliotēku lomu sabiedrībā kopumā. Tā ir mūsu ļoti spēcīgā loma – būt par aizstāvi un kompetenču centru attīstības virzītāju visām bibliotēkām Latvijā. Vairāk – ierakstā.
L'ESAM est une école spécialisée dans les métiers du management, de la finance et du droit. Basée à Paris et à Lyon, L'ESAM a pour vocation de former des responsables financiers, des managers et des juristes d'entreprises d'envergure internationale, capables d'appréhender des environnements de plus en plus complexes, ainsi que de contribuer à la croissance d'un marché mondialisé. Nos formations allient dimensions internationale et entrepreneuriale, acquisition des compétences professionnelles et excellence académique. Nous vous proposons différentes formations allant du niveau Bac au niveau Bac+5, ainsi que des formations d'expertise en MBA spécialisé en Risque Contrôle et Conformité (Bac+6). L'ESAM propose quatre diplômes certifiés par l'État au niveau 7 et au niveau 6. Cette reconnaissance est un gage de qualité et une réelle valorisation pour nos diplômés.L'ESAM compte plus de 100 universités partenaires sur les différents programmes qui permettent à chaque étudiant d'élargir ses horizons culturels et de découvrir une nouvelle approche des disciplines du management, de la finance et du droit.The Why Not Factory est un espace unique, expérimental, créatif, pédagogique, dans lequel étudiants et entrepreneurs combinent leurs efforts pour créer et développer leurs projets. Pour les étudiants de l'ESAM c'est une opportunité́ extraordinaire d'apprendre autrement pour apprendre mieux. AccréditationsDiplômes certifiésLes diplômes de l'ESAM sont reconnus par l'État (Ministère en charge de la formation professionnelle) et inscrits au Répertoire National des Certifications Professionnelles (RNCP). Cette accréditation professionnelle garantit l'acquisition d'un véritable portefeuille de compétences métiers.Bénéficiant des niveaux de certification les plus élevés de niveau 7, l'ESAM a fait le choix de l'approche expertise professionnelle de ses formations afin d'assurer à ses étudiants une insertion durable et évolutive dans l'emploi.Les titres certifiés de l'ESAM bénéficient tous du label EUROPASS.Ce dispositif de l'Union Européenne, reconnu et identique dans 31 pays d'Europe, permet de mettre en valeur le parcours et les compétences pour faciliter le recrutement ou la poursuite d'une formation. Le Bachelor Droit de l'ESAM est un programme de trois ans qui initie les étudiants aux fondamentaux du droit de l'entreprise, tout en intégrant des expériences professionnelles et une ouverture à l'international. Conçu par des experts, il associe théorie et pratique à travers des cours spécialisés, des stages et un semestre obligatoire à l'étranger.Accessible après le Bac, cette formation prépare à divers métiers juridiques comme assistant juridique, juriste d'affaires ou consultant juridique. Elle favorise également le développement des soft skills grâce à des conférences et du networking.Avec jusqu'à 12 mois d'expérience professionnelle et un accompagnement individualisé, le Bachelor Droit ouvre la voie à une carrière réussie ou à une poursuite d'études en Master of Science Juriste d'Affaires.https://www.esam-ecoles.com/programmes/bachelors/bachelor-droit#_pltcs=eyJwcm0iOnt9LCJyZWYiOiJ3d3cuZ29vZ2xlLmNvbSJ9
L'ESAM est une école spécialisée dans les métiers du management, de la finance et du droit. Basée à Paris et à Lyon, L'ESAM a pour vocation de former des responsables financiers, des managers et des juristes d'entreprises d'envergure internationale, capables d'appréhender des environnements de plus en plus complexes, ainsi que de contribuer à la croissance d'un marché mondialisé. Nos formations allient dimensions internationale et entrepreneuriale, acquisition des compétences professionnelles et excellence académique. Nous vous proposons différentes formations allant du niveau Bac au niveau Bac+5, ainsi que des formations d'expertise en MBA spécialisé en Risque Contrôle et Conformité (Bac+6). L'ESAM propose quatre diplômes certifiés par l'État au niveau 7 et au niveau 6. Cette reconnaissance est un gage de qualité et une réelle valorisation pour nos diplômés.L'ESAM compte plus de 100 universités partenaires sur les différents programmes qui permettent à chaque étudiant d'élargir ses horizons culturels et de découvrir une nouvelle approche des disciplines du management, de la finance et du droit.The Why Not Factory est un espace unique, expérimental, créatif, pédagogique, dans lequel étudiants et entrepreneurs combinent leurs efforts pour créer et développer leurs projets. Pour les étudiants de l'ESAM c'est une opportunité́ extraordinaire d'apprendre autrement pour apprendre mieux. AccréditationsDiplômes certifiésLes diplômes de l'ESAM sont reconnus par l'État (Ministère en charge de la formation professionnelle) et inscrits au Répertoire National des Certifications Professionnelles (RNCP). Cette accréditation professionnelle garantit l'acquisition d'un véritable portefeuille de compétences métiers.Bénéficiant des niveaux de certification les plus élevés de niveau 7, l'ESAM a fait le choix de l'approche expertise professionnelle de ses formations afin d'assurer à ses étudiants une insertion durable et évolutive dans l'emploi.Les titres certifiés de l'ESAM bénéficient tous du label EUROPASS.Ce dispositif de l'Union Européenne, reconnu et identique dans 31 pays d'Europe, permet de mettre en valeur le parcours et les compétences pour faciliter le recrutement ou la poursuite d'une formation. L'ESAM propose deux formations Bachelor en Management et en Finance, conçues pour préparer les étudiants aux enjeux de l'entreprise. Le Bachelor Management forme des responsables en gestion opérationnelle, capables de piloter une activité et de manager des équipes. Le Bachelor Finance, quant à lui, permet d'acquérir des compétences en gestion financière et en contrôle de gestion. Ces cursus, d'une durée de trois ans, intègrent des expériences professionnelles, des modules digitaux et une immersion internationale. Dès la troisième année, une alternance est possible pour une mise en pratique approfondie. Les diplômés obtiennent un titre certifié RNCP niveau 6 et peuvent poursuivre en MSc. Grâce à un accompagnement personnalisé et des événements de networking, les étudiants développent des compétences recherchées sur le marché du travail. Accessible hors Parcoursup, l'admission se fait sur concours. Les débouchés incluent des postes de manager, analyste financier ou contrôleur de gestion.https://www.esam-ecoles.com/programmes/bachelors/bachelor-finance#_pltcs=eyJwcm0iOnt9LCJyZWYiOiJ3d3cuZ29vZ2xlLmNvbSJ9https://www.esam-ecoles.com/programmes/bachelors/bachelor-management#_pltcs=eyJwcm0iOnt9LCJyZWYiOiJ3d3cuZ29vZ2xlLmNvbSJ9
ASV prezidents Donalds Tramps neskopojas ar komplimentiem Vladimiram Putinam. Apgalvo, ka Ukraina pati vainīga pie kara sākšanas. Personīgi uzbrūk Ukrainas prezidentam Volodimiram Zelenskim, saucot viņu par “klaunu” un “diktatoru”. Pieprasa atdot Amerikai Ukrainas zemes dzīļu bagātības, nesolot pretī garantijas, ka Ukraina saņems ASV atbalstu arī turpmāk. Šķiet, ka pašlaik viņš ir pilnībā pārņēmis Kremļa propagandas retoriku. Šie Trampa izgājieni radījuši pamatīgu satraukumu un bažas par jauno pasaules kārtību, kur netiek respektēti esošie spēles noteikumi, tikai darījumi un spēks. Daudziem uz lūpām tagad Minhenes vārds, atgādinot 1938. gada vienošanos, ar kuru Lielbritānija un Francija piekrita, ka Hitlers sagrābj daļu tā laika Čehoslovākijas, Tiek pieminēta arī Jalta, kur 1945. gadā Otrā pasaules karā uzvarējušo lielvaru vadītāji vienojās par ietekmes zonu sadali pasaulē - Austrumeiropas valstis uz gadu desmitiem nonāca totalitārā Padomju Savienības režīma varā. Tomēr jāapzinās, ka šobrīd notiek arī informatīvais karš, un tā mērķis tieši ir pārliecināt, ka mūs gaida nodevība un sakāve.Plašāk par to “Latvijas Avīzes” žurnālista Māra Antoneviča sarunā ar Ziemeļvalstu noturības organizācijas (CIREN) līdzdibinātāju, bijušo Aizsardzības ministrijas valsts sekretāru Jāni Garisonu.Raidierakstā izmantoti audio fragmenti no Youtube kanāliem: Guardian News, Diplomatrutube, British PatheMediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par ieraksta saturu atbild “Latvijas Avīze”.#SIF_MAF2024Izmantotā mūzika:1. Dark Secrets (DECISION) by Sascha EndeLink: https://filmmusic.io/song/246-dark-secrets-decision-License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/2. Spy Story: The Agent by Sascha EndeLink: https://filmmusic.io/song/84-spy-story-the-agentLicense: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/3. Prosecution, action, trumpets by Sascha EndeLink: https://filmmusic.io/song/19-prosecution-action-trumpetsLicense: http://creativecommons.org/licenses/by/4.04. Ghost Town by Rafael KruxLink: https://filmmusic.io/song/5416-ghost-town-License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/
Esam atpakaļ ar gada pirmo epizodi, kurā šoreiz izķemmējām dīvainākās preces, kuras var iegādāties Ķīnas interneta veikalā Temu! Kuru no šīm precēm jau pasūtīji?
Saruna par lūšiem un to, kur pazūd stirnas, par to, kā sačakarēt labi strādājošu sistēmu. Artūra Surmoviča īsais rezumē par LVM klātienes diskusiju - vai ir kāda labā ziņa. Tad runājam mazliet arī par ragotājiem un cieņu pret cita īpašumu un to, vai ragotāji būtu jāsāk regulēt. Esam ciemos SIA "Ieroči" veikalā Rīgā, un Arvids Baumanis stāsta par veikala jaunumiem! Sia "Ieroči", 9 veikali visā Latvijā: https://siaieroci.lv/Konkursam arī balviņa no SIA Ieroči! Pievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām.https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join
Režisora Ginta Zilbaloža animācijas filma "Straume" kļuvusi par pirmo Latvijas filmu, kas nominēta ASV Kinoakadēmijas balvai jeb "Oskaram". Esam tikai ceļa sākumā un būs vajadzīgs laiks, lai izstrādātu stratēģiju attiecībā uz noregulējumu Ukrainā - Tā atzinis prezidents Edgars Rinkēvičs. Teju par piekto daļu pieaudzis sankciju pārkāpumu skaits. Visvairāk liedz izvest automašīnas. Turpmāk pārtikas iepakošanai vairs nevarēs izmantot uzpūstu un presētu putuplasta iepakojumu Latvijas čempioni RFS savās mājās uzņems slaveno Amsterdamas Ajax.
"Patiesībā jau "Zelta globuss" ir balva ne tikai Latvijas kino: tā ir pirmā balva neatkarīgajam animācijas kino. (..) Tagad ar to "Straumi" gan ir tā, ka nevarēs jau gaidīt, ka arī visas nākamās Ginta filmas – vai visi projekti, pie kuriem es strādāšu – būs ar līdzīgiem panākumiem. Tie būs citādāki darbi un, cerams, tieši ar to arī uzrunās skatītāju: tur būs jauni meklējumi, kas nav vis saistīti ar kaķiem un nerunājošiem zvēriem, bet gan ar citiem personāžiem un tēmām, kas arī, cerams, uzrunās plašu auditoriju visā pasaulē," saka Ginta Zilbaloža filmas "Straume" producents Matīss Kaža. Viņš — arī "Spēlmaņu nakts" Gada jaunais skatuves mākslinieks. Viņš — arī viens no enerģiskākajiem un jaudīgakajiem jaunās paaudzes kino nozares profesionāļiem. Anete AšmaneVilsone: Vai šis laiks tavā dzīvē ir "Straumes" laiks? Matīss Kaža: Pavisam noteikti – jā. Dažādos līmeņos un dažādās izpratnē. "Straumes" laiks arī tādā ziņā, ka notikumi vienkārši ar mani notiek – pēkšņi un negaidīti, un tad kaut kā uz tiem ir jāreaģē. Tāpat kā kaķim filmā! Vai šonedēļ iznācis arī kāds miera mirklis, lai patiešām saprastu, ka viena no vislielākajām un vissvarīgākajām kino balvām ir saņemta, turklāt arī Latvijai tā ir pirmā – pateicoties jums? Nē, nav, jo paralēli bija vēl viens cits darbiņš – Kultūras akadēmijā mums bija pirmizrāde studentu izrādei "Degošie". Arī tagad viss turpinās, jo strādāju pie izrādes Nacionālajā teātrī. Tā ka vismaz līdz marta vidum joprojām būs gan "Straume", gan arī citas paralēlās straumes, jo turpinās arī balvu sezona: tūlīt būs zināmas nominācijas gan kino balvai "Bafta", gan "Oskaram", gan vēl visādi citi pasākumi, kuri, cerams, palīdzēs filmai "Straume" iegūt vēl vairāk skatītāju visā pasaulē. Kā ir ar kritiķu atzinību: vai par "Straumi" ir arī sliktas atsauksmes, vai tomēr tikai un vienīgi sajūsminātas? Par visām filmām ir arī sliktas atsauksmes. Arī par "Straumi" ir sliktas. Tomēr kritiķu atzinība un balvas, arī skatītāju atzinība – vai uz ko tādu tu un Gints Zilbalodis sākumā varējāt cerēt un gaidīt? Skaidrs, ka tik ārkārtīgi pozitīvu rezonansi negaidījām – tas būtu ļoti naivi. Tagad mēs kaut kā cenšamies uz to pēc iespējas adekvātāk reaģēt un turpināt strādāt arī pie Ginta nākamā projekta, neskatoties uz visu to, kas jāpaveic vēl ar šo filmu – galvenokārt tās ir mārketinga un publicitātes aktivitātes. Bet tas, uz ko mēs cerējām vēl izstrādes procesā, bija Kannu kinofestivāls, jo, zinot Ginta iepriekšējās filmas "Projām" panākumus un arī šīs filmas kvalitātes un unikālo autora rokrakstu, domājam, ka potenciāls tur varētu būt. Bet arī tur neklājās viegli: festivālā iekļuvām pēdējā brīdī – jau tad, kad tā programma jau bija izziņota. Bijām kā viena no papildus pievienotajām filmām… Kannu kinofestivāls, protams, bija ļoti spēcīga starta platforma, jo tās filmas, kuras ir Kannās, iegūst ārkārtīgi lielu preses uzmanību, industrijas uzmanību. Mums arī paveicās ar to, ka bijām vienīgā animācijas filma konkrētajā konkursā, un tad jau tā izcēlāmies. "Straume" saņēmusi ne tikai kritiķu un nozares profesionāļu atzinību: arī skatītāju kopējais skaits, kas jau noskatījušies filmu, ir ārkārtīgi liels. Jā, tur varētu būt jau virs pusotra miljona noteikti. Šobrīd Meksikā nedēļas, pusotras laikā jau ir vairāk nekā 500 tūkstoši skatītāju – Latvijas filmai tas ir nebijis precedents, ka tik milzīgs skatītāju skaits mazā laika periodā to noskatījies. Tāpēc paldies meksikāņiem, kuriem ir ļoti mīļa šī filma ar kaķi. (smaida) Kaut gan jāsaka, ka no izplatītāju puses tur bija sarīkota milzīga mārketinga kampaņa. Mehiko un arī citās lielajās Meksikas pilsētās esot daudz milzīgu izkārtņu ar filmu. Vai jums plūst arī sajūsminātas fanu vēstules? O jā, arī spāņu valodā! Ļoti daudz tiekam tagoti instagramā un citur, tiktokā ir ļoti daudz video. Jo īpaši tagad, kad filma jau nonākusi Amerikā. Arī digitālajās platformās "Apple TV" un "Fandango" ir daudz video par to, kā kaķi skatās "Straumi". Un tad raksta, vai noskatījās filmu līdz galam vai tomēr apnika, bet daudzi kaķi esot noskatījušies to līdz galam. Kad filma martā nonāks digitālajās platformās arī Latvijā, tas varētu būt otrais skatītāju vilnis – kaķi, kuri mājās skatās filmu. (smejas) Un izrādās, ka projekts ar mazu finansējumu var pārspēt simtiem miljonu vērtas filmas un vislielākās animācijas studijas. Šoreiz tā sanāca, bet domāju, ka filmas veiksmes noteicošais faktors ir tas, ka, līdzko cilvēki un arī konkrētās balvas balsotāji šo filmu ir noskatījušies, viņu attieksme pret to ir ārkārtīgi pozitīva. Cilvēki ar šo filmu ir pārņemti un ļoti emocionāli stāsta, ka viņiem šī filma liek domāt pat par eksistenciālām, trauslām, ārkārtīgi personīgām lietām. Katram tas ir kaut kas cits. Filma strādā vispārīgā līmenī un ir brīvi interpretējama – tur ir tik daudz simbolu, kurus var atkodēt, un katrs pieķeras kaut kam citam. Tāpēc mēs ļoti aktīvi strādājam tieši pie tā, lai maksimāli daudz balsotāju šīm balvām un industrijas pārstāvji Amerikā arī noskatās šo filmu. Esam dzirdējuši labus vārdus no daudziem brīnišķīgiem pasaulē pazīstamiem amerikāņu kino autoriem, toskait no Benija Avni, Bila Heidera. Tas iedvesmo – ka šie lielie vārdi tik tiešām arī šajā filmā saskata kaut ko jaunu un oriģinālu. Gintam arī bija iespēja šīs nedēļas laikā ar dažiem no viņiem satikties. Priecājamies, ka neatkarīgai animācijai ir atbalsts. (..) Jo patiesībā jau "Zelta globusa" balva ir ne tikai Latvijas kino: tā ir pirmā balva neatkarīgam animācijas kino, jo "Studio Ghibli" filmas "The Boy And The Heron", kas varētu būt tuvākā neatkarīgajai animācijai un kura līdz šim saņēmusi "Zelta globusu", budžets ir 80 miljoni dolāru. Tas nav salīdzināms ar pusnabadzības apstākļos veidoto filmu "Straume". 2017. gadā tapa tava pirmā filma – "Vienu biļeti, lūdzu"... Jā, un tai bija diezgan lieli panākumi kino festivālos dokumentālajā žanrā – it īpaši tajā ziņā, ka tā bija jauna režisora debija. Filmas "Vienu biļeti, lūdzu" panākumi palīdzējuši man taisīt jau nākamās filmas, jo bija iemantota uzticība, kas jaunajiem režisoriem reti kad tiek dāvāta. Vienmēr jau ar tādu skepsi skatās, kas tad tur iznāks, vai konkrētajam cilvēkam var uzticēt lielbudžeta projektu Latvijas kontekstā vai valsts finansējumu. Tagad gan ar to "Straumi" ir tā, ka nevarēs jau gaidīt, ka arī visas nākamās Ginta filmas (vai visi projekti, pie kuriem es strādāšu) būs ar līdzīgiem panākumiem. Tie būs citādāki darbi un, cerams, tieši ar to arī uzrunās skatītāju – ka tur būs jauni meklējumi, kas nav saistīti ar kaķiem un nerunājošiem zvēriem, bet gan ar citiem personāžiem un tēmām, kas arī, cerams, uzrunās plašu auditoriju visā pasaulē. Tas, kas ir mainījies pēc šīs filmas – tagad tās vārds ir izskanējis un Gints Zilbalodis kļuvis par vienu no pazīstamākajiem animācijas autoriem pasaulē, un tas nozīmē, ka mēs ceram iedvesmot jauniešus gan Latvijā, gan citur pasaulē, kas taisa nelielas animācijas filmiņas tieši šādā pašā brīvpieejas programmatūrā 3D kā mēs "Blenderī" vai citā, ka tas ir iespējams – ja tev ir redzējums un stāsts, ko pastāstīt, un tu esi gatavs būt emocionāli patiess un atklāts pirmkārt jau pats pret sevi, tad tas ir iespējams. Tas ir arī darba jautājums. Jo tik daudz, cik Gints šos gadus strādājis pie "Straumes"… Tas ir milzīgs apjoms, un jāsaprot, ka nebūs tā, ka tu vienkārši ieslēgsi programmiņu, kaut ko pačakarēsi, un pēc pusgada tev būs kaut kas ģeniāls. Tas tiešām ir darbs sešas, septiņas dienas nedēļā piecu gadu garumā. Vai tu piekrīti plaši izskanējušajam apgalvojumam, ka tieši animācija ir viens no spēcīgākajiem Latvijas kino industrijas žanriem? Animācija nav žanrs. Kā pērn teica Pablo Berdžers, saņemot Eiropas Kino akadēmijas balvu par "Robotu sapņiem" – animācija nav žanrs, tā ir viena no kino formām. Tas ir izteiksmes veids. Pašā animācijā var būt dažādi žanri: varam uztaisīt kriminālfilmu, vesternu, piedzīvojumu filmu un tā tālāk. Bet kā medijs, kā izteiksmes veids, kā viena no kino tehnikām mūsdienu animācija tiešām ir tā, ar kuru mēs visdrīzāk varam uzrunāt visplašāko auditoriju šodienas kontekstā, jo mums ir tā iespēja atšķirties no tā kanona, kurā strādā lielākā daļa mūsdienu animācijas studiju gan Eiropā, gan Holivudā. Tur viss veidots "Pixar 3D" estētikā. Šķiet, ka gandrīz visas filmas veidojis viens un tas pats mākslinieks, jo tās estētiski ir ļoti līdzīgas, personāži ir ļoti līdzīgi, un gandrīz visās ir pāris dziesmu kaut kur pa vidu, lai varētu tikt nominētas "Oskaram" par labāko dziesmu... Īpaši būtu vēlams pievērst uzmanību animācijas īsfilmām: lūk, tas gan ir formāts, kurā parādās ļoti daudz oriģinālas, interesantas, eksperimentālas stāstniecības. Tā ir ļoti atšķirīga vizuālā valoda. Skaidrs, ka pilnmetrāža prasa komerciālu potenciālu, jo animācija ir dārga un ilgi top. Tāpēc tur būs pārdodamāks virziens. Bet arī tur Eiropas, Āzijas un arī Dienvidamerikas neatkarīgā kino veidotāji var izcelties ar savdabīgu, oriģinālu stilu. Amerikā tas ir nedaudz grūtāk, bet arī tur šad tad parādās jaudīga neatkarīgā animācija. Tu pirms mirkļa pieminēji, ka Ginta nākamā filma būs citāda. Skatoties arī uz tavu režisora darbu, veidojot filmas – katra no tām ir atšķirīga! (..) 2017. gada intervijā Lienei Jakovļevai tu teici, ka ar filmu "Kur vedīs ceļš" gribi aizsāk žanru, kas nav tipisks latviešu kino, ar to domājot vesternu. Vai tas tev arī kā māksliniekam, kā režisoram ir apzināts lēmums – regulāri mainīt virzienus un mākslinieciskās trajektorijas, kurās tu dodies? Varbūt vēlies izaicināt sevi? Es domāju, ka jā. Arī tādā ziņā, ka pirmkārt man tas ir jauns lēciens nezināmajā, un, otrkārt, ir bail atkārtoties, kas kaut kādā ziņā stimulē iešanu jaunā virzienā vai mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu citādāku izmantojumu, dažādus meklējumus. Taču vēl tā ir vēlme kaut kā atsvaidzināt kopējo kino ainavu un Latvijas kontekstā piedāvāt jaunus virzienus. Bet domāju, ka tas pamata uzstādījums vienmēr ir – kas ir tas stāsts, kas tevi emocionāli šobrīd satrauc vai arī par kādu tēmu tu gribi tīri intelektuāli diskutēt ar skatītāju. Vairāk – audioierakstā.
Lai arī aizvadīts ar svinībām piepildītas dienas, jau vakar, 2. janvārī, jutām, ka esam atpakaļ īstā Latvijas realitāte. "airBaltic" paziņojums par atceltiem reisiem, runas par jaunām dotācijām aviosabiedrībai. Viss notiek, kā parasti. Arī gada pirmajā piektdienā analizējam aktualitātes. Krustpunktā studijā Latvijas TV žurnālists Raimonds Rudzāts, portāla "Delfi" žurnālists Raivis Spalvēns un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektors, pētnieks Mārtiņš Pričins.
Lai arī aizvadīts ar svinībām piepildītas dienas, jau vakar, 2. janvārī, jutām, ka esam atpakaļ īstā Latvijas realitāte. "airBaltic" paziņojums par atceltiem reisiem, runas par jaunām dotācijām aviosabiedrībai. Viss notiek, kā parasti. Arī gada pirmajā piektdienā analizējam aktualitātes. Krustpunktā studijā Latvijas TV žurnālists Raimonds Rudzāts, portāla "Delfi" žurnālists Raivis Spalvēns un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektors, pētnieks Mārtiņš Pričins.
Bērnu grāmatu pasaulē ir tik daudz, ka autoram tiešām jābūt sajūtai: šim stāstam ir jābūt pasaulē! Un šogad man šī pārliecība atnāca, saka pieredzējusī grāmatu ilustratore Elīna Brasliņa, kura gada nogalē piedzīvojusi pirmās pilnībā pašas radītās grāmatas iznākšanu. „Uzzīmēsim stāstu?” ir grāmata pašiem mazākajiem lasītājiem, ceļojums iztēlē, kur katrs stāsts var kļūt par pasaku. Un vienlaikus tas ir arī asprātīgu detaļu pilns stāsts par radošu cilvēku, kura dzīvē ienāk bērns. „Bērnu grāmatu ir ļoti daudz, izvēle ir ļoti plaša. Vai tik tā nebija Luīze Pastore, kas to teica: ja tu gribi radīt grāmatu, tad tiešām ir jābūt sajūtai, ka šai grāmatai pasaulē ir jābūt. To nevar radīt tikai tāpēc, ka kāds būtu palūdzis: „Nu, Elīn, būtu tā kā laiks uztaisīt grāmatu!” Man ļoti ilgi nebija šīs sajūtas. Man ir kolēģe un draudzene, igauņu māksliniece Ulla Sāre, kurai arī šogad iznāca pirmā viņas grāmata. Esam par to runājušas, ka abas esam ļoti daudz ilustrējušas citu cilvēku stāstus, bet nebija tā sava stāsta, savas pārliecības, ka tam ir jābūt. Un mēs abas šogad neatkarīgi viena no otras esam nonākušas līdz pārliecībai, ka šiem stāstiem vajag būt pasaulē.” Grāmata „Uzzīmēsim stāstu” ir veidota kā ceļojums pašu izdomātā stāstā, kuru kopīgi zīmē mamma un viņas bērns. Mākslinieci tam iedvesmojusi meitiņa Grēta, kurai pašlaik ir pieci gadi. Savulaik tieši viņas pirmie zīmējumi Elīnai Brasliņai iedeva atslēgu uz to, kāda būs viņas pirmā grāmata un kas būs tās galvenais varonis. Elīnas Brasliņas bilžu grāmata „Uzzīmēsim stāstu?” iznākusi izdevniecībā „Liels un mazs”, kas nule kā nosvinēja savu 20 gadu jubileju.
Gada pēdējā raidījumā apkopojam, ko šis gads mums ir nesis. Un arī, ko nesīs nākamais. Esam izraudzījušies mūsuprāt būtiskākos šī gada notikumus un tad kopā ar viesiem izvēlēsimies, kuram tematam veltīt vairāk uzmanības. Sarunu tematus izvēlas un notikumus analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš, vēsturnieks, pasniedzējs Rinalds Gulbis un bijušais diplomāts, lektors Gints Jegermanis. Jānis Kažociņš kā nozīmīgāko notikumu min ASV prezidenta vēlēšanas, Rinalds Gulbis izceļ tematu saistībā ar pārmaiņām Gruzijā, Gints Jegermanis norāda, ka šis ir bijis vēlēšanu gads, bet pats nozīmīgākais šajā vēlēšanu gadā ir Trampa ievēlēšana par ASV prezidentu. 7. martā Zviedrija kā pēdējā no Ziemeļvalstīm pievienojās NATO blokam. Vairāk nekā 70 gadus kopš alianses dibināšanas Zviedrija un tās kaimiņvalsts Somija bija atturējušās no dalības, šai ziņā balansējot starp austrumu un rietumu ģeopolitiskajām sfērām. Ko aukstā kara laikā neiespēja totalitārā komunisma bieds, to panāca Krievijas ārpolitiskais bandītisms 21. gadsimtā. Jau 2022. gada janvārī Zviedrijā un burtiski nākamajā dienā pēc Krievijas agresijas kara sākuma Somijā pievienošanos NATO atbalstošo pilsoņu skaits pārsniedza dalības pretinieku skaitu. Abu valstu politiķi nekavējās īstenot sabiedrības viedokli konkrētā rīcībā. 13. martā Eiroparlaments pieņēma t.s. Mākslīgā intelekta aktu, kas uzskatāms par pasaulē pirmo visaptverošo Mākslīgā intelekta tiesiskas regulēšanas instrumentu. Tā parādīšanās apliecina, ka mākslīgais intelekts, par kuru vēl pirms desmit gadiem sprieda vien konceptuāli, kļuvis par nozīmīgu sociālu faktoru. Akts kategorizē mākslīgo intelektu izmantojošus produktus atkarā no potenciālā kaitējuma, ko tie var radīt indivīdam. Nepieņemami augsta riska produktiem pieskaitāmi tādi, kas spēj manipulēt cilvēka uzvedību, veikt attālinātu biometrisko atpazīšanu vai ir izmantojami tā dēvētajām sociālā reitinga sistēmām, respektīvi – pastāvīgai un plašai datu apkopošanai par personu nolūkā tai piešķirt sociālās uzticamības vai lietderīguma kategoriju. No 6. līdz 9. jūnijam notika nu jau desmitās Eiroparlamenta vēlēšanas. No vienas puses, piepildījās jau iepriekš prognozētais, ka šajā sasaukumā vairāk vietu būs radikāliem un eiroskeptiskiem spēkiem, no otras – divi līdz šim ietekmīgākie politiskie bloki, Eiropas Tautas partija un sociāldemokrāti – savas pozīcijas ir saglabājuši. Taču vēlēšanu rezultātiem bija tūlītējas sekas vienā no nozīmīgākajām dalībvalstīm Francijā, kur prezidents Makrons, reaģējot uz galēji labējās Nacionālās apvienības spožajiem panākumiem un viņa paša liberālcentriskās partijas „Renesanse” faktisko izgāšanos, izsludināja jaunas nacionālā likumdevēja vēlēšanas. Rezultātā Francija ieguva parlamentu, kas sastāv no trīs apmēram vienādiem blokiem – galēji labējā, centriskā un kreisā – ar mazu konstruktīvas sadarbības potenciālu. Jaunais premjerministrs Mišels Barnjē sabija amatā vien trīs mēnešus, uzstādot vēsturisku īslaicīguma rekordu, pirms viņa valdība krita parlamenta neuzticības balsojumā, un nu jau jaunieceltais premjers Fransuā Bairū cenšas ātri sadiegt savu kabinetu, lai atgrieztos pie budžeta apstiprināšanas procedūras. Arī Vācijā radikāļi Eiroparlamenta vēlēšanās plūca laurus – galēji labējā „Alternatīva Vācijai” ir vēlētāju favorīts visā kādreizējā Austrumvācijā, izņemot Berlīni, Erfurti un vēl dažus apgabalus. Viņu ietekmes pieaugums nepārprotami ietekmējis kanclera Šolca vadītās koalīcijas likteni, kura pajuka, neizturot budžeta apstiprināšanas grūtības. 16. decembrī Bundestāgs izteica kancleram neuzticību, līdz ar to paverot ceļu uz ārkārtas vēlēšanām 23. februārī. 6. augustā Ukrainas bruņotie spēki īstenoja negaidītu operāciju, sagrābjot vairākus simtus kvadrātkilometru Krievijas Federācijas Kurskas apgabalā. Tādējādi pirmoreiz kopš Krievijas agresijas kara sākuma karadarbība izvērsusies tās starptautiski atzītajā teritorijā. Tomēr, ja Ukraina cerēja šādi vājināt ienaidnieka spiedienu Donbasā, šīs cerības nešķiet īstenojušās. Krievija, joprojām maksājot ar smagiem zaudējumiem, 1. oktobrī ieņēma Vuhledaras pilsētu, smagas kaujas notiek par vairākās citām pilsētām. Ukrainas bruņotie spēki joprojām izjūt munīcijas trūkumu un tiem nepārprotami trūkst mobilizācijas resursa. Citas pēdējo mēnešu aktualitātes šai karā ir vairāku tūkstošu Ziemeļkorejas karavīru „imports” Krievijas vajadzībām, kā arī beidzot sagaidītā Savienoto Valstu administrācijas atļauja apšaudīt Krievijas pamatteritoriju ar ASV ražotām tālāka darbības rādiusa raķetēm 28. oktobrī Gruzijā uzbangoja jauns protestu vilnis pēc tam, kad tika paziņoti 26. oktobra parlamenta vēlēšanu rezultāti. Kā jau bija paredzams, uzvaru svinēja arī līdz šim valdījusī partija „Gruzijas sapnis”, un, kas nepārsteidz, opozīcija ir pārliecināta, ka vēlēšanas nav uzskatāmas par godīgām. Kad Eiroparlaments pieņēma rezolūciju, pieprasot atkārtotas vēlēšanas, premjers Iraklijs Kobahidze paziņoja, ka Gruzija vienpusēji iesaldē sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā. Tas pielēja jaunu eļļu protestu liesmām, kas nav rimušas, kaut tiek slāpētas ar aizvien pieaugošu varas struktūru brutalitāti. Par centrālo protestu figūru kļuvusi līdzšinēja Gruzijas prezidente Salome Zurabišvili, kura atsakās atzīt vēlēšanu rezultātus un, attiecīgi, nodot pilnvaras jaunizceptajam prezidentam, agrākajam futbolistam Miheilam Kavelašvili. 5. novembrī finišēja Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanu maratons. Apmēram trīs mēnešus iepriekš no sacīkšu trases nogāja līdzšinējais prezidents Džo Baidens, kad kļuva acīmredzams, ka gadu nasta tomēr ir par smagu, lai turpinātu. Viceprezidente Kamala Harisa nespēja pārliecināt gana daudz svārstīgo vēlētāju, un nākamos četrus gadus Baltajā namā atkal saimniekos Donalds Tramps. Tagad nu pasaule ar bažām tver nianses jaunievēlētā prezidenta un viņa līdzgaitnieku intervijās un soctīklu izteikās, mēģinot nolasīt norādes uz pasaules ietekmīgākās valsts politikas perspektīvām. Tai skaitā sākušās cirkulēt vairākas versijas par to, kā nākamā Vašingtonas administrācija domā īstenot tās līdera apsolījumu par Krievijas agresijas kara izbeigšanu 24 stundu laikā. 29. novembrī Sīrijas opozīcijas spēki, kuri pēdējos gados ar Turcijas atbalstu turējās Idlibas provincē valsts ziemeļrietumos, uzslaka uzbrukumu otrai lielākajai Sīrijas pilsētai Alepo un pārsteidzoši viegli pāris dienu laikā to ieņēma. Apmēram nedēļu vēlāk viņu rokās jau bija Homsas pilsēta 185 kilometrus tālāk uz dienvidiem, vēl pēc trīs dienām viss bija beidzies – valdības bruņotie spēki pajukuši kā kāršu namiņš, diktators Bašārs Asads aizbēdzis uz Maskavu, Damaskā agrākās režīma valdības ministri ārēji mierīgi nodeva varu funkciju pārņēmējiem no opozīcijas Sīrijas Glābšanas valdības. Teju 53 gadus ilgušais Asadu ģimenes autoritārās varas periods Sīrijā, šķiet, ir galā. Šīs negaidītās pārmaiņas kļuva iespējamas pēc tam, kad Izraēlas Aizsardzības spēku un slepeno dienestu operācijas nozīmīgi iedragāja Libānas šiītu militārā grupējuma „Hezbollah” kaujas spējas. Domājams, tas ietekmējis arī kustības „Hamas” un Izraēlas sarunas par uguns pārtraukšanu un ķīlnieku atbrīvošanu. Burtiski pēdējās 24 stundās optimistiski izteikumi par iespējamu vienošanos izskanējuši no abām karojošajām pusēm. Sagatavoja Eduards Liniņš.
Kā jau decembra laikam pienākas un priekšpēdējā raidījuma Diplomātiskās pusdienas ceļojumā dodamies uz kādu zilu ūdeņu un baltu pludmaļu ieskautu valsti – uz Barbadosu. Karību reģionā esošā Barbadosa tiek uzskatīta par vienu no saulainākajām šī reģiona vietām. Un ja vēl ņem vērā, ka vidējā gaisa temperatūra visu cauru gadu ir ap 26 grādiem un ūdens temperatūra arī ir aptuvena tāda pati, tad siltuma mīļotājiem neko vairāk pat nevarētu gribēties. Barbadosa ir visai neliela salu valsts – izmēru ziņā kādus 32 kilometrus plata un 25 kilometrus gara. Tajā dzīvo ap 300 tūkstošiem vietējo iedzīvotāju. Trešdaļa no viņiem – vienīgajā salas lielajā pilsētā un galvaspilsētā Bridžtaunā. Pārējie iedzīvotāji izvietojušies piepilsētas ciematos un lauku reģionos. Turklāt ļoti bieži izmēra ziņā nelielās mājiņas tiek izvietotas ārpus lielo zemju īpašnieku teritorijām. ŠĪs pārvietojamās mājiņas vairumā gadījumu atrodas uz īrētas zemes un ir viegli pārvietojamas uz citu vietu – šī ir tradīcija, kas ir spēkā vēl kopš plantāciju laikiem. Šajā diezgan mazajā salā nav ne upju, ne nopietnu ezeru. Galu galā arī augstākais salas punkts ir vien kādus 20 metrus augstāks par mūsu Gaiziņu. Par dabas bagātībām runājot, jāatzīst, ka laika gaitā cukurniedru plantāciju izvēršanas dēļ dabas mantojums ir ievērojami noplicināts, bet daudzi savvaļā atrodamie dzīvnieki, piemēram, pērtiķi, truši vai mangusti vairāk tiek uzskatīti par kaitēkļiem. Savas ģeogrāfiskās atrašanās vietas dēļ Barbadosa vēsturiski ir bijusi ļoti nozīmīgs pieturas punkts tirdzniecībai starp Eiropu, Āfriku un abiem Amerikas kontinentiem. Tā faktiski ir vistālāk uz austrumiem esošais Karību reģiona punkts un līdz ar to arī pirmais pieturas punkts no Eiropas ceļojošajiem tirdzniecības kuģiem. Un līdzīgi kā daudzas citas reģiona valstis, arī Barbadosa sākotnēji atradās spāņu impērijas pakļautībā, tad 16. gadsimtā to kontrolēja Portugāle, bet kopš 1625. gada tā bija Britu kolonija. Sākotnēji Barbadosas zeme tika piešķirta britu kolonistiem, taču jau pirmajās desmitgadēs mazos un nabadzīgākos zemes īpašniekus pārņēma lielākie plantatori, kas aktīvi izvērsa cukurniedru audzēšanu un cukura ražošanu. Tika izdoti vairāki vergu rīcību regulējoši likumi, kas nereti noveda arī pie vergu sacelšanās, taču tās tika ar spēku apspiestas. Lai arī dumpju dalībnieku parasti bija skaitliski vairāk, plantāciju īpašniekiem un karavīriem priekšrocības deva gan līdzenā vidiene, gan mežu trūkums, kur vergi varētu paslēpties. Paralēli bija vērojams vēl kāds fenomens – palielinoties lielo plantatoru ietekmei, valsti sāka pamest tieši nabadzīgākie kolonisti, kuri devās uz citām Karību salām un valstīm – Britu Gvijānu, Panamu un citām. 18. gadsimta beigās uz aptuveni 18 tūkstošiem balto kolonistu bija aptuveni 65 tūkstoši Āfrikas vergu. Lai arī visā Britu impērijā verdzība tika atcelta 1834. gadā, britu valdīšana Barbadosā turpinājās līdz pat 1966. gadam. Tā kā situāciju joprojām kontrolēja angļi un skoti, bijušo vergu pēcteči aktīvāk politiskajā dzīvē sāka iesaistīties vien 20. gadsimta 30. gados. Tika izveidota Barbadosas progresīvā līga, kas jau daudz aktīvāk sāka cīnīties par nabadzīgo tiesībām. 40. gadu vidū tika panākts, ka arī nabadzīgākajiem cilvēkiem ir iespējas piedalīties vēlēšanās un tas noveda pie tā, ka vara bijušajiem plantatoriem pamazām tika atņemta. Rezultātā 1966. gadā Barbadosa pasludināja neatkarību. Jaunajā valstī tika izveidota pārvaldes sistēma, kas faktiski līdzinās britu konstitucionālajai monarhijai ar karalieni (tobrīd karalieni) valsts vadītājas amatā. Par valsts pirmo premjerministru kļuva Erols Voltons, kura vadībā sākās ekonomikas dažādošana un pāreja no izteiktas lauksaimniecības uz rūpniecību un tūrisma sektora attīstīšanu. Barbadosa aktīvi iesaistījās arī Karību jūras brīvās tirdzniecības asociācijas izveidē. Taču viens no jautājumiem, kas jau ilgus gadus bija politiskajā dienaskārtībā, bija pilnīga pāreja uz republikānisko pārvaldes sistēmu. Proti, atsakoties no britu karaļnama pārraudzības. Britu karaļnams nereti tiek uzskatīts par vienu no spilgtākajiem koloniālās pagātnes simboliem. Un bija vajadzīgi vairāk nekā 50., lai Barbadosa pierādītu savu politisko un ekonomisko briedumu un faktiski sarautu saiknes ar savu brīžiem sāpīgo vēsturisko pagātni. Barbadosa par republiku kļuva pavisam nesen – 2021. gada oktobrī. Par valsts pirmo prezidenti kļuva tā brīža Barbadosas ģenerālgubernatore Sandra Meisone. Viņas inaugurāciju apmeklēja arī pašreizējais Apvienotās Karalistes karalis Čārlzs III, kurš tobrīd gan bija vien princis, bet karaliene Elizabete II nosūtīja simbolisku apsveikumu. Esam stāstījuši, ka savulaik līdzīgu soli ir spērušas arī citas britu sadraudzības valstis, kuras ir atteikušās no karalienes vai karaļa kā sava valdnieka, tomēr palikušas britu Sadraudzības rindās. Mums, protams, bija interese noskaidrot, kāpēc valstis sper šādus soļus? Vērsāmies pie Apvienotās Karalistes vēstnieka Latvijā Pola Brumela, kurš, mums par lielu pārsteigumu, pirms aptuveni 20 gadiem bija Apvienotās Karalistes vēstnieks tieši Barbadosā un arī vairākās citās Karību reģiona austrumu valstīs. Viņš dalās ar saviem iespaidiem par Barbadosu.
6. decembrī Latvijas Universitātes Lielajā aulā Valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga jau piektajā kopīgi veidotajā programmā tiksies ar seno taustiņinstrumentu spēles speciālistu Kristianu Bezeidenhautu, kurš dzimis Dienvidāfrikā, studējis Austrālijā un Ņujorkā, bet šobrīd dzīvo Londonā. Viņš teicami pārvalda gan klavieru, gan klavesīna, gan āmuriņklavieru spēli un ir arī atzīts izcils Mocarta mūzikas pazinējs. Koncertā Rīgā līdzās 18. gadsimta Vīnes klasicismam skanēs arī par “zviedru Mocartu” dēvētā Jozefa Martina Krausa mūzikam, kuru pārstāvēs Voltēra traģēdijas “Olimpija” iedvesmota uvertīra. Zinu, ka jūsu interese par Mocartu dzimusi jau bērnībā, skatoties Miloša Formana filmu "Amadejs". No šīs jūs filmas jūs daudz sapratāt vai arī jūs tikai fascinēja Mocarta mūzika? Jāpadomā. Filma iznāca 1984. gadā, un man toreiz bija pieci gadi, bet es to skatījos mazliet vēlāk, man jau varēja būt kādi deviņi vai desmit. Dažus filmas fragmentus vecāki man neļāva skatīties, piemēram, sākuma ainu ar Saljeri pašnāvības mēģinājumu. Savā ziņā tā bija bērnam bīstama filma, bet uz mani atstāja milzīgu iespaidu. Cik meistarīgi mūzika ievīta šajā filmā, cik rūpīga bijusi attieksme pret ideju! Mūzika filmā ir kļuvusi par īstu personāžu! Izraudzītie skaņdarbi uz mani atstāja neizdzēšamu iespaidu, un arī filma kopumā man patika, tur bija visu elementu veiksmīga kombinācija. Jūs teicāt, ka agrāk kaunējāties pieminēt šo filmu, tagad vairs ne. Kāpēc kaunējāties? Tagad vairs nekaunos, manā prātā noticis kāds klikšķis. Es nezinu. Pirms gadiem desmit man tas šķita, varbūt ne gluži lēts, bet pārāk vienkāršots stāsts, lai izskaidrotu manu saikni ar Mocartu. Un tomēr domāju, ka bez šīs filmas viss būtu bijis citādāk. Ik reizi, dzirdot kādu skaņdarbu, kas ietverts šajā filmā, manī rodas spēcīgas atmiņas, tāda cieša emocionālā saikne ar šo mūziku. Ar citu komponistu darbiem man tā nekad nav bijis. Varbūt vienīgi ar Bahu, bet citu iemeslu dēļ. Vai bez šīs filmas ir vēl citi veidi, kā izskaidrot jūsu saikni ar Mocarta mūziku? Manuprāt, nav. Līdz ar šo filmu sākās mana apsēstība ar Mocarta mūziku. Un Mocarta raksturs mani fascinēja! Viņš bija tāda mistiska personība. Es domāju par šo cilvēku 18. gadsimta beigās. Kā viņš radījis tik daudz skaistas mūzikas taustiņinstrumentiem, tik lieliskas operas un daudz ko citu. Un kā centies atbrīvoties no rāmjiem, kas valdījuši 18. gadsimta beigās. Mocarts vairs nebija ar mieru, ka viņu uzskata par kalpu. Viņš gribēja būt slavens komponists. Bet tajā laikā tas vēl nebija iespējams. Pat Haidns šajā ziņā bija pateicīgākā situācijā. Viņam bija labāki apstākļi un infrastruktūra. Kad viņš devās uz Londonu, viņu kā īstu megazvaigzni. Un tad, protams, vēl ir Bēthovens. Pusaudža gados Jums negribējās vingrināties, tomēr Mocarta mūziku spēlēt gribējāt, tas kalpoja kā stimuls. Tā bija. Bet pusaudža vecumā es nemaz tik daudz nespēlēju Mocartu. Klausījos gan visu laiku. Manā prātā laikam bija kāda barjera, jo tolaik Mocartu spēlēja un mācīja ļoti specifiskā veidā. Viņa klaviermūziku vajadzēja atskaņot tieši tā un ne citādāk. Ja standartos neiekļāvies, tas nebija pieņemami. Un tad es atklāju atskaņojumus uz autentiskajiem instrumentiem. Klaviermūziku gan mazāk, vairāk simfonijas, operas un kamermūziku. Un tas pilnībā mainīja manu izpratni par to, kas IR un kas NAv iespējams šajā mūzikā. Mūziku klausīties Jūs varējāt, jo tēvs pirka CD, katru mēnesi vismaz vienu jaunu. Jā, tā bija. Tur bija arī Mocarta mūzika. Jā, daudz Mocarta mūzikas. Tā man ilgu laiku bija īsta apsēstība. Kad 1991. gadā Philiips laida klajā 180 albumu sēriju ar visiem Mocarta darbiem, es tik ļoti gribēju to iegūt. Man neizdevās, taču vecāki mani ļoti atbalstīja, iedrošināja un pirka daudz Mocarta mūzikas albumu. Un tad man pamazām mainījās prioritātes. 12-13 gadu vecumā sliecos vairāk Baha un Hendeļa virzienā. Baha mūzika mani īpaši interesēja. Bet Mocarts bijis man līdzās vienmēr, viņš bijis manas apsēstības sākums. Tolaik varējāt klausīties Baha siminora mesas 12 dažādas versijas un meklēt interpretācijas atšķirības. Kā ir tagad? Piemēram, Mocarta 20. klavierkoncertu arī klausāties dažādos variantos vai arī esat tikai jūs un partitūra? Klausīšanās aspekts pēdējo 15 gadu laikā ir ļoti mainījies. Vairs neklausos tik daudz ierakstu kā agrāk. Padsmitnieka vecumā gribēju noklausīties visus iespējamos Baha siminora mesas variantus, jo mani fascinēja atšķirības interpretācijā, atskaņošanas manierē. Klausījos, cik apjomīgs ir orķestris un koris katrā ierakstā. Protams, tas viss mani interesē arī šodien, tomēr tagad klausos nedaudz citādāk. Es pat teiktu - klīniskāk. Bet tad, ja dzirdu kaut ko patiešām izcilu, īsteni skaistu, ko varu vienkārši izbaudīt, ir skaidrs, ka atskaņojums ir izcils. Tieši pašlaik esmu pievērsies Baha siminora mesai, jo februārī to atskaņošu ar grupu The English concert. Klausījos Concerto Copenhagen un Lārsa Ulrika Mortensena ierakstu. Tur ir tikai kādi 10 dziedātāji, bet ieskaņojums ir absolūti izcils. Tik meistarīgi paveikts! Pie šāda ieraksta var atgriezties atkal un atkal, ikreizi atklājot aizvien jaunas un jaunas nianses. Tāds, lūk, atšķirīgs klausīšanas veids. Tagad vairs neklausos tik daudz prieka pēc. Pat pirms gadiem pieciem, sešiem vēl bija citādāk. Tagad klausīšanās man ir vairāk izziņas, pētniecības process. Tā tomēr ir brīnišķīga sajūta, ja mūziku var vienkārši klausīties, tai ļauties, nevis analizēt katru interpretācijas niansi. Tieši tā! Aizvien vairāk tiecamies pēc ierakstiem, kas sniedz šo sajūtu. Ļoti novērtēju savus kolēģus, kas spēj radīt ierakstus, ko gribas tikai klausīties un izbaudīt, secinot - viss paveikts ārkārtīgi skaisti. Īsta bauda klausīties! Bet repertuārs, ko klausos, ļoti bieži ir pavisam atšķirīgs no tā, ko spēlēju. Neklausos Mocarta koncdertus vai sonātes. Klausos Baha kantātes vai Šarpantjē mesas. Reizēm arī laikmetīgo mūziku? Vairs ne tik daudz. Agrāk bieži klausījos Stīvu Reihu, mani joprojām viņa mūzika ārkārtīgi interesē, šķiet neparasti skaista. Un tomēr tas nav repertuārs, ko klausos prieka pēc, kā tas ir ar Šarpantjē mūzikas albumiem. Man ļoti patīk Šarpantjē un Pērsels. Viņu mūzika bagātina, to klausoties es varu arī atpūsties. Mocarta mūziku esat daudz spēlējis un ieskaņojis. Jūsu jaunākajā, tikko novembrī klajā nākušajā albumā ietverts Mocarta 19. un 23. koncerts. Vai varat teikt, ka nu jau pārzināt un izprotat Mocarta mūziku? Nē. Aizvien mazāk un mazāk to izprotu. Bet varbūt varu palīdzēt klausītājiem un arī saviem kolēģiem paraudzīties uz šo mūziku no cita skatupunkta. Strādājot ar Mocarta klavierkoncertu vai kādu simfoniju, varu piedāvāt nedaudz atšķirīgu perspektīvu. Šajā mūzikā vēlos atklāt pēc iespējas vairāk detaļu, nianšu, degsmes un skaistuma. Nepārtraukti meklēju skaistumu un izsmalcinātību, atskaņojot šo mūziku tā, it kā tā būtu tikko rakstīta, svaiga, jauna, emocionāli saistoša. Es patiešām nezinu, vai tas, ko daru, ir pareizi vai nepareizi. Bet man šķiet, ka šāda attieksme liek Mocarta mūzikai skanēt dedzīgāk un emocionālāk. Reizēm Mocarta darbu atskaņojumos varam dzirdēt tieši pretējo. Esmu šai mūzikai veltījis tik daudz laika, ka tagad spēju tai piekļūt ātrāk. Noteikti nevaru teikt, ka tagad zinu vairāk nekā pirms gadiem 10, 15. Bet man tagad ir lielāka pieredze, spēju panāk, ka mūzika runā precīzāk un dzīvāk. Vai ir iespējams, ka vienā koncertā Mocarta ir par daudz? Mūsdienās daudzi diriģenti Mocartam līdzās liek kaut ko no laikmetīgā repertuāra, tādējādi meklējot līdzsvaru. Tā ir. Manuprāt, arī tādas programmas ir brīnišķīgas, un, ja es spētu atskaņot jauno mūziku, arī veidotu līdzīgus salikumus. Bet tāds repertuārs vienkārši nav priekš manis, un tas nekad nav bijis. Nekad neesmu juties tik ļoti saistīts ar jauno mūziku, lai spētu tajā kaut ko būtisku pateikt. Bet veidojot programmu, kurā ir tikai Mocarts vai tikai Bēthovens, rodas iespēja pilnībā ienirt viņu mūzikas pasaulē, tas ir vesels universs, ko varam mēģināt atklāt. Šoreiz programmā būs Mocarta reminora klavierkoncerts un "Prāgas simfonija", ļaujot mums ielūkoties ļoti konkrētā laika periodā 18. gasdimta nogalē, kad tapuši divi patiesi lieliski meistardarbi. Es nekad iepriekš neesmu šos darbus licis līdzās vienā programmā. Vienmēr esmu piedāvājis kādus atšķirīgākus salikumus, piemēram, ar "Jupitera simfoniju" vai vēlīno solminora simfoniju. Bet viena komponista programmas ļauj pilnībā iegrimt šo skaņražu valodā, mums mūziķiem, nav nekādu atšķirīga stila blakuslietu, kas novērš uzmanību. Tāpēc varam izcelt svarīgāko šajos skaņdarbos. Jūs esat teicis, ka Bēthovena mūziku sabojāt ir grūtāk nekā Mocarta. Kāpēc tā? Tā ir, es joprojām tā domāju. Varbūt tas ir nedaudz strīdīgs apgalvojums, gan jau kādi citi mūziķi man iebilstu un censtos pārliecinā par pretējo. Bet reizēm varam dzirdēt, piemēram, kādu jauniešu orķestri vai ne īpaši izcilu orķestri, kas Bēthovena simfoniju spēlē gluži pieņemami. Jo Bēthovena mūzikā ir tas enerģijas līmenis, kas jūtams teju vai fiziski. Bet, ja tas pats orķestris spēlē, teiksim, Mocarta Prāgas simfoniju, Mibemolmažora simfoniju vai arī kaut ko no Haidna, gribas teikt: lūdzu, beidziet! Kāpēc tas izklausās tik briesmīgi? Es nezinu! Joprojām nezinu, kāds ir iemesls, vēl neesmu to sapratis. Bet zinu, ka Mocarta mūzika prasa nepārtrauktu lēmumu pieņemšanu un meistarību. Vajag tādu īpašu iztēli, kas, līdzīgi kā darbojoties ar fotošopu, kaut ko mazliet paspilgtina, tā, lai tās vairāk izceltos. Varbūt acu krāsu vajag spilgtāku, varbūt ādaskrāsu gaišāku, varbūt kontrastu - lielāku. Bet Mocarta mūzikā tas nenotiek pats no sevis. Jāstrādā, lai ritms ir skaisti izcelts, lai būtu pareiza balsu hierarhija, jāsaprot katras takts uzbūve. Frāzējums varbūt pat nav tik svarīgs kā gramatika. Es te tagad jaucu kopā dažādas metaforas. Bet gribu teikt, ka sintaksei ir jābūt skaistai un rūpīgi izstrādātai, tikai tad šī mūzika atstās iespaidu uz klausītājiem. Bēthovena mūzikā ir tiešāks spēks, tās ir neapturamas emocijas, Mocarts ir daudz smalkāks. Jūs minējāt, ka Mocarts prasa nepārtraukti pieņemt lēmumus. Jums tas patīk? Arī dzīvē esat izlēmīgs? Ļoti labs jautājums, neviens man to nebija prasījis! Pirmajā brīdī gribas atbildēt: "Nē, man īsti nepatīk pieņemt lēmumus. Jo manā dzīvē jau tā ir tik daudz lietu, kas ieplānotas kalendārā trīs gadus uz priekšu, piemēram, šajā dienā tu būsi Rīgā un spēlēsi šo koncertu, tagad tev jāizvēlas lidojums, un tagad taksometrs, un kurā viesnīcā nakšņosi. Diendienā tik daudz kas ir saistīts ar lēmumu pieņemšanu. Tāpēc šķiet, ka mana atbilde būtu nē. Bet, ja runājam par lēmumu pieņemšanas procesu mūzikā, tad labākais ir tas, ka šos lēmumus tu pieņem kopā ar pārējiem mūziķiem. Jo tu jau vari viens pats mājās prātot par kādu konkrētu fragmentu un domāt, ka šo spēlēsim tā un tas atkal būs tā, bet formu veidosim tā... Bet kad mēģinājumā tu dzirdi iztēlototo orķestra sniegumā, saproti: nē, tas ir par daudz, bet te - par maz, bet šī vispār nav pareizā doma! Mēģinājums ir gluži kā tāds sarunu process. Man ļoti patīk kopā ar kolēģiem izmēģināt dažādas idejas. Tad ir sajūta, ka visu darām kopā. Es tiešām neesmu no tiem cilvēkiem, kas nāk uz mēģinājumu un saka, ka obligāti jābūt tā un tā. Nu, varbūt ir daži izņēmumi attiecībā uz kādām pamatlietām. Bet vispār man šis process ļoti patīk. Un Jūs tiešām arī mājās prātojat par kādiem skaņdarba posmiem? Jā, noteikti. Reizēm naktī, guļot ienāk prātā kāda doma, vai mazgājoties dušā saproti, ka tai mūzikas frāzei vajadzētu lielāku diminuendo, vai, ja šis motīvs būtu īsāks, tad atrisinātos tās problēmas. Jo īpaši tas attiecas uz ornamentu veidošanu. Tos es biežāk nosapņoju, nevis izdomāju, sēžot pie klavierēm. Šoreiz programmā būs Mocarta 20.tais klavierkoncerts, tas ir viens no diviem Mocarta klavierkoncertiem, kas rakstīti minora tonalitāte. Vai minoram šeit ir kāda īpaša nozīme? Es nezinu, ko Mocarts domājis ar šo minoru. Var diezgan skaidri redzēt, kā viņš visas savas karjeras laikā kaut ko izmēģina, kā strādā pie kādas idejas un kā to attīsta. Reizēm viņš darbojas kā tāds detektīvs. Kaut ko izmēģina un izstrādā. Piemēram, pūšaminstrumentiem viņš raksta noteiktās tonalitātēs. Un Mocarta brieduma perioda darbos labi var redzēt, kā konkrētu tonalitāti viņš saista ar noteiktu afektu, drāmu, DNS. Un ir skaidrs, ka reminors viņam kļūst par īstu iedvesmas avotu. Jo īpaši operā "Dons Žuans" viņš to ļoti spēcīgi izmanto. Un arī reminora klavierkoncertā šī tonalitāte, tās krāsas nosaka to, ka Mocarts raksta orķestrim, kādus akordus tam piešķir. "Dona Žuana" ievadakords vispār ir pasaules dārgums, to vajadzētu iekļaut UNESCO pasaules mantojuma sarakstā! Tātad reminors Mocartam kļūst par tādu kā laboratoriju eksperimentiem. Viņam vienmēr ir tas kontrasts starp tumsu un gaismu, starp reminoru un Remažoru, viņš starp tiem migrē turp un atpakaļ, tas rada īpašu noskaņu un raksturu. To labi varam redzēt operās "Dons Žuans", "Figaro kāzas" un "Cosi fan tutte", kur liela nozīme minora tonalitātēm. Tās Mocartam ir ļoti teatrālas un kļūst par treniņu platformu, dodot iespēju eksperimentēt. Prāgas simfonija ir Remažorā, bet arī tur jūtam šo minora un mažora mijiedarbību. Tieši tā! Adagio ievadā Mocarts it kā eksperimentē, simfonija ir mažorā, bet sākumā ir oktāvas un kādu brīdi nemaz nevar saprast, vai tas ir mažors, vai minors. Tad parādās pirmais akords - apvērsums ar la diezu basā, tas ir fadiezmažora akords ar atrisinājumu siminorā. Un tad pēkšņi skaidri parādās re minors. Visu laiku ir sajūta, ka Mocarts eksperimentē ar mažoru un minoru. Mazliet līdzīgi kā tas ir Šūbertam. Bet svarīgi atcerēties, ka 18. gadsimtā šādas spēles kaut kas jauns. Jā, klavierkoncertos tā mēdz notikt, bet simfonijā Remažora un reminora tēlu mija skan tik moderni, patiešām neparasti. Ļoti svarīgs aspekts šajā "Prāgas simfonijā". Šī simfonija ir trijās, nevis četrās daļās. Nav menueta. Vai tam ir kāds sakars ar Prāgas publikas gaumi? Labs jautājums. Es nezinu. Lielisks jautājums. Tāpat tas ir arī "Parīzes simfonijā". Nezinu, kāds tam ir pamatojums. Bieži vien šādu simfoniju malējās daļas ir enerģiskas, vitālas, bet otrā daļa - daudz maigāka, savā ziņā tāda nevainīga. Pavisam citādāk nekā "Jupitera" simfonijā un solminora simfonijā, kur tā sauktās lēnās daļas ar patiešām izvērsti, nopietni, skaņdarbi, neparsati un izsmalcināti. Bet "Prāgas simfonijā" vidējo daļu caurstrāvo naivums, nevainība un aizkustinoša vienkāršība. Te atkal ir Solmažors, ko Mocarts šādām noskaņām bieži izmanto. Ļoti mierīga daļa. Domāju, tas tāpēc, ka malējās daļās viņš vēlējies maksimālu enerģiju un dramatismu. Un tad nolēmis, nu labi, klausītājiem vajag mazliet laika atelpai, ļaušu viņiem atpūsties otrajā daļā. Varbūt, ka tā. Es nezinu. Pirmā daļa sākas ar diezgan lēnu ievadu, tas ir visai izvērsts. Varbūt tāpēc, lai kompensētu menueta neesamību, lai kopējā hronometrāža būtu līdzvērtīga četrdaļībai? Domāju, ka Jums taisnība. Mocarts ļoti jūtīgi izturas pret šādiem strukturāliem elementiem. Pirmā daļa ir patiešām apjomīga. Ne tikai hronometrāžas ziņā. Tā ir arī ārkārtīgi piesātināta, tur ir daudz muzikālā materiāla. Mocarta mūzikā daudziem ar to nācās cīnīties. Piemēram, klavieru kvartetos. Zināmu iemeslu dēļ tie nebija tik populāri. Jo tur ir tik daudz mūzikas materiāli, tik daudz melodiju un dažādu raksturu, kas zibenīgi seko cits pēc cita. Domāju, tieši tāpēc Mocarts "Prāgas simfonijā" nolēmis nerakstīt ceturto daļu. Jo tā labuma jau tā ir daudz. Šajā simfonijā pūšaminstrumentiem ir liela nozīme. Jā, noteikti. Pilnībā piekrītu. Šis ir svarīgs aspekts, jo patiesībā tā ir pirmā reize, kad Mocarts eksperimentē ar pūšaminstrumentu neatkarību. Esam jau gan ko līdzīgu redzējuši klavierkocertos pāris gadus pirms šī - pirms 1786. gada. Taču šeit tā ir pirmā reize simfonijā. Mocarts pirmo reizi izceļ pūšaminstrumentus starmešu gaismā, viņiem ir patstāvīga loma, viņi spēlē paši savu tēmu, nevis tikai dublē stīgas. Un rodas nemitīgs dialogs, mūzikas materiālu parāda te pūšaminstrumenti, tad atkal stīgas. Un katra grupa atspoguļo savu tēlu. Apbrīnojami, kā Mocarts to visu panācis, teju bez jebkāda iepriekšējā treniņa. Jā, ir bijuši klavierkoncerti, bet te, simfonijā, Mocarts izlemj, ka izmantos šo ideju. Un rezultāts ir tik augstā līmenī. Perfekts, izsmalcināts, detalizēts. Kaut ko līdzīgu tolaik nespēj neviens cits skaņradis. Vai diriģējot Jūs arī domājat par to, kā Mocarts pats vadījis atskaņojumu? Skaidrs, ka tā nebija diriģēšana tādā 19. gadsimta izpratnē. Nebija gan. Un atkal jāsaka: kurš gan zina, kā patiesībā noticis. Skaidri gan zinām, ka šajos lielajos koncertos Prāgā un Vīnē Mocarts spēlējis arī klavieres, līdzās klavierkoncertam bijusi simfonija, Mocarts, droši vien arī mazliet spēlējis solo, varbūt improvizējis, vabūt atskaņojis kādu fantāziju vai variācijas. Daudzi pētnieki centušies noskaidrot, kāda šajos koncertos bijusi Mocarta loma. Daži mani kolēģi domā, ka Mocarts varbūt nospēlējis solo savā klavierkoncertā un tad apsēdies klausītāju vidū, lai izbaudītu savu simoniju kā tādu reverensu par godu viņam. Bet es gan nevaru iedomāties, ka Mocarts, kuram bija tik svarīgi visu kontrolēt, būtu ko tādu pieļāvis. Mēs zinām, ka Vīnē viņš spēlējis "Bēgšanā no serāla", bijis pie klavierēm viarākās izrādēs, tad pēc laika atgriezies un secinājis, ka orķestris ir pārāk atslābis, vajag būt pie klavierēm un enerģiju mazliet pavirzīt. Tā ir mūzika bez īstiem rečitatīviem un continuo, tomēr Mocarts spēlē līdzi un kļūs par dzinējspēku, kas rada impulsus. Varbūt tikai, paceļot uzacis vai pamājot ar roku. Esmu drošs, ka pārējie mūziķi Mocartu tā arī uztvēra: viņš bija par atskaņojumu atbildīgs, viņš radīja impulsus, enerģiju. Ne jau nu ierādīja katru taktsdaļu, bet sniedza tādu kā emocinālo karti, ļaujot mūziķiem saprast, kādam vajadzētu būt skanējumam. Nevaram runāt īsti par diriģēšanu, drīzāk par cilvēku iedvesmošanu. Bet kas zina, varbūt viņš brīžiem cēlās kājās, mazliet pavicināja rokas, pamāja ar galvu, varbūt spēlēja continuo simfonijā, un darbojās pie klavierēm līdzīgi kā spēlējot klavierkoncertu. Kas to lai zina. Varbūt atskaņojuma vadīšana notika tandēmā ar orķestra koncertmeistaru. Skaidru liecību ir maz, daudz ko nākas minēt. "Prāgas simfonijas" partitūras autogrāfs liecina, ka darbs pabeigts 1786. gada 6. decembrī. Tagad tieši sestajā decembrī to atskaņosiet, būs jubilejas gadskārta! Patiešām! Cik brīnišķīgi. Skaista sakritība. Tādas gadās reti. Šodien runāju ar vienu no televīzijas cilvēkiem par mūziku Adventes un Ziemassvētku laikā, kad ir tik daudz emociju, tā ir kāda īpaša enerģija. Un "Prāgas simfonija" trāpa tieši sirdī. Bet šī simfonija ir tik neparasts ideju apvienojums. Te ir tik daudz kontrapunkta, it kā līdzīgi kā Hendelim un Baham, bet vienmēr izklausās emocionāli piesātināti. Piemēram, "Burvju flautas" uvertīra. Kā viens cilvēks spēj uzrakstīt uvertīru fūgas stilā tā, lai tā tomēr būtu visbrīnišķīgākā un dzīvespriecīgākā mūzika pasaulē?! Vai arī "Jupitera simfonijas" fināls. Uz papīra viss izskatās teju vai klīniski, tik pareizi un inteliģenti, tik pārdomāti. Bet galu galā, kad klausies, teju pacelies spārnos. Šķiet, ka tu lidotu, it kā kāds būtu pacēlis tevi gaisā un iemetis prieka mākonī. Nezinu nevienu citu komponistu, kura mūzika spēj radīt šādu sajūtu, visu laiku prieka asaras. Kādas klavieres spēlēsiet šajā koncertā, vai tas būs mūslaiku instruments? Jā, mūsdienu klavieres. Šķiet, pašā pirmajā reizē, kad spēlēju ar orķestri Sinfonietta Rīga, mēs eksperimentējām, Bēthovena koncertā spēlēju klavieres, kas tika vestas no Igaunijas. Bija interesanti, tomēr orķestra mūsdienu instrumenti nomāca seno klavieru skaņu. Instrumenti jāizvēlas ļoti uzmanīgi, jādomā par balansu, lai efekts nav nomācošs, lai mūziķi nejūtas saspringti, bet var izbaudīt spēlēšanu. Bet koncertā es šīs mūsdienu klavieres nemaz visu laiku nespēlēšu skaļi, klavieres iekļausies kopējā tekstūrā. Tādu principu, manuprāt, vajadzētu ievērot. Gribu, lai ir tā kamermuzicēšanas sajūta, īpaši mijiedarbojoties klavierēm un pūšaminstrumentiem. Mocarts pats bijis solists sava 20. klavierkoncerta pirmatskaņojumā un viņš esot spēlējis instrumentu, kam arī pedāļu klaviatūra bijusi. Jā, tā ir. Īsti nezinu, kā šis instruments izskatījies. Ir bijuši vairāki mēģinājumi rekonstruēt šādu instrumentu. Jādomā arī, kāpēc Mocartam ko tādu vajadzēja. Tas ir tāds dīvaini brīnišķīgs koncepts, nezinām, kāpēc. Lai paspilgtinātu basa līniju un paplašinātu klavieru reģistru? Jā, droši vien. Mocarts ieviesis teju vai Holivudas, Brodvejas cienīgu izrādīšanās elementu, kas atspoguļo viņa neticamo talantu. Šie koncerti jau tika rīkoti, lai izrādītos, Mocarts bija to centrā. Par šīm programmām zinām diezgan daudz un ir skaidrs, ka Mocarts bija ļoti augstās domās par sevi, viņš bija tāds Narcisa tips, kurš alka būt uzmanības centrā. Visai sarežģīta personība, domāju, nebija viegli būt ar viņu kopā. Mēs daudz runājām par Mocarta mūziku, bet programmā būs arī uvertīra, kuras autors ir Jozefs Martins Krauss, dēvēts arī par "zviedru Mocartu". Krauss ir neparasta personība, Mocarta laikabiedrs. Spožs vizionārs, to viņa mūzikā var labi redzēt. Īpaši stīgu kvarteti ir lieliski darbi. Bet lielformas darbi, kā piemēram, dominora simfonija, ir tiešām revolucionāri. Pavisam nemanāmi, tomēr jūtam Haidna ietekmi, arī Sturm und Drang vēsmas. Tas nav precīzs "Vētru un dziņu laikmets", bet tikai tāda atblāzma, iedvesma. Bet Krausam patīk minora tonalitātes, stūrainas melodijas, drāma un kaislības, sava veida ekstrēmisms, to visu labi var dzirdēt Krausa uvertīrā, ar ko sāksim koncertu. Ļoti atkailinātas, tiešas emocijas. Kaut kādā veidā Krauss malziet atgādina Gluku, ir kādas līdzības orķestra krāsās. Šī uvertīra rakstīta stīgām, divām obojām un fagotiem, kā arī mežragiem. Esmu dažas reizes šo uvertīru atskaņojis kā prelūdiju reminora klavierkoncertam. Tas labi der, jo uvertīra beidzas ar dominanti. Ļoti smalks darbs, skaists, ar teju dēmoniskām instrumentālajām krāsām. Ir lēns ievads - adagio, ko spēlē tikai stīgu instrumenti, tas skan visai antīki, it kā no baroka iedvesmojoties. Bet tad seko Allegro ma non troppo, un te jau jūtam gluži vai Karlu Fīlipu Emanuelu Bahu. Tāds nervozs satraukums, ekscentriski, dramatiski kontrasti. Kā pretstats Mocartam šī uvertīra der ļoti labi. Krauss būtu pelnījis, lai viņa mūziku atskaņo biežāk. Viņam ir laba kamermūzika, lieliskas vijolsonātes, viņš radījis arī, šķiet, trīs klaviersonātes, tie ir ļoti labi darbi. Lieliska mūzika, ko arī kopā ar orķestri atspoguļosim. Teicāt, ka šī uvertīra beidzas ar dominanti. Tātad spēlēsiet bez pārtraukuma un uvertīrai sekos Mocarta klavierkoncerts? Jā, tieši tā. Gluži kā prelūdija, kam atacca seko koncerts. Paldies par sarunu, paldies par Jūsu laiku. Lai patīkams laiks šeit Rīgā! Bija prieks parunāt par mūziku, iedziļināties repertuārā, kas būs šajā programmā. Jo ļoti bieži man uzdod jautājumus par dzīvi. Arī tas ir labi. Bet aicinu tiešām izbaudīt šos divus Mocarta pasaules klases skaņdarbus, kas tapuši vienā laika periodā. Jūtos ļoti pagodināts, ka varu atskaņot šo mūziku, sadarbojoties ar Sinfonietta Rīga lieliskajiem mūziķiem. Man ir sajūta, ka spēlē pareizo iemeslu dēļ, cenšoties sasniegt vislabāko rezultātu. Šodienas mēģinājums man tiešām sildīja sirdi. Redzēju, cik ļoti cilvēki izbauda procesu, izbauda šo mūziku un ir lepni par rezultātu. To ir ļoti patīkami redzēt, jo mēs jau strādājam ļoti cītīgi. Bet darba procesā ir tik daudz prieka un lepnuma! Šorīt jutos ļoti noguris. Pusdesmitos devos uz ģērbtuvi, man tā nāca miegs, ka gribēju divdesmit minūtes pagulēt, nesapratu, kā tikšu galā ar mēģinājumu. Bet līdz ar simfonijas pirmajām taktīm viss nogurums pagaisa. Nav iespējams būt neapmierinātam, atskaņojot tik brīnišķīgu mūziku. To gribēju pateikt noslēgumā.
Kārtējo gadu slimnīcas pieņēmušas vairāk plānveida pacientu, nekā līgumā noteikts ar valsti. Papildu līdzekļus Nacionālais veselības dienests nesola. Kāds varētu būt risinājums? Krustpunktā analizē Veselības ministrijas Veselības aprūpes departamenta direktore Sanita Janka, Nacionālais veselības dienests Ārstniecības pakalpojumu departamenta direktore Alda Reinika, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcasvaldes loceklis Vadims Beļuns, Latvijas Slimnīcu biedrības valdes priekšsēdētājs Jevgēnijs Kalējs un Latvijas Jauno ārstu asociācijas valdes locekle, ģimene ārste Alise Singha. Pagājušā trešdienā mūsu klausītājus satrauca Ziņu dienesta kolēģu stāstītais, ka šogad slimnīcas ir sniegušas pārāk lielu palīdzību, ārstējot vairāk cilvēku, nekā tās varēja atļauties. Proti, katrai slimnīcai noteikts, cik daudz naudas tā drīkst tērēt, un šogad esot pārtērēti jau vairāk nekā 10 miljoni eiro. Veselības ministrijai liekas naudas nav, lai varētu kompensēt pārtērētos līdzekļus, tāpēc slimnīcām pašām būs jādomā, kā tikt galā ar radušos situāciju. Te ir jāpiebilst, ka runa ir par plānveida operācijām un sniegto palīdzību, ko laikam vajadzēja acīmredzot biežāk atteikt un pārcelt uz vēlāku laiku. Tāpēc tagad šī pacientu uzņemšana, kā skaidroja daudzviet, tiek plānota nākamajā gadā. Esot pat gadījumi, kad uz slimnīcu būs jādodas vien 2026. gadā. Esam par šo problēmu Krustpunktā runājuši arī citus gadus, vienīgi tad tas parādu jautājums tika risināts. Šoreiz naudas neesot, un tas nozīmē, ka būs jāveido arvien garākas rindas, lai nokļūtu slimnīcā. Kāpēc tā, kāda ir tā situācija un kā šādā būtu pareizāk rīkoties?
Kārtējo gadu slimnīcas pieņēmušas vairāk plānveida pacientu, nekā līgumā noteikts ar valsti. Papildu līdzekļus Nacionālais veselības dienests nesola. Kāds varētu būt risinājums? Krustpunktā analizē Veselības ministrijas Veselības aprūpes departamenta direktore Sanita Janka, Nacionālais veselības dienests Ārstniecības pakalpojumu departamenta direktore Alda Reinika, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcasvaldes loceklis Vadims Beļuns, Latvijas Slimnīcu biedrības valdes priekšsēdētājs Jevgēnijs Kalējs un Latvijas Jauno ārstu asociācijas valdes locekle, ģimene ārste Alise Singha. Pagājušā trešdienā mūsu klausītājus satrauca Ziņu dienesta kolēģu stāstītais, ka šogad slimnīcas ir sniegušas pārāk lielu palīdzību, ārstējot vairāk cilvēku, nekā tās varēja atļauties. Proti, katrai slimnīcai noteikts, cik daudz naudas tā drīkst tērēt, un šogad esot pārtērēti jau vairāk nekā 10 miljoni eiro. Veselības ministrijai liekas naudas nav, lai varētu kompensēt pārtērētos līdzekļus, tāpēc slimnīcām pašām būs jādomā, kā tikt galā ar radušos situāciju. Te ir jāpiebilst, ka runa ir par plānveida operācijām un sniegto palīdzību, ko laikam vajadzēja acīmredzot biežāk atteikt un pārcelt uz vēlāku laiku. Tāpēc tagad šī pacientu uzņemšana, kā skaidroja daudzviet, tiek plānota nākamajā gadā. Esot pat gadījumi, kad uz slimnīcu būs jādodas vien 2026. gadā. Esam par šo problēmu Krustpunktā runājuši arī citus gadus, vienīgi tad tas parādu jautājums tika risināts. Šoreiz naudas neesot, un tas nozīmē, ka būs jāveido arvien garākas rindas, lai nokļūtu slimnīcā. Kāpēc tā, kāda ir tā situācija un kā šādā būtu pareizāk rīkoties?
Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz vienu no pasaules lielākajām valstīm iedzīvotāju skaita un ekonomiskā nozīmīguma ziņā, proti, Bangladešas Tautas Republiku. Analizējam tās politisko ekonomiku. Bangladešas iedzīvotāju skaits sasniedz 169 miljonus cilvēku un tās galvaspilsēta Daka ir šobrīd ir pasaulē ceturtā lielākā pilsēta ar tās vairāk nekā 23 miljoniem iedzīvotāju. Par Daku lielākas ir tikai Šanhaja, Deli un Tokija. Tokija ir pasaules rekordiste ar 37 miljoniem iedzīvotāju. Neskatoties uz Bangladešas izmēriem, tā ir viena no vismazāk tūristu iecienītajām valstīm pasaulē. Esam daudz runājuši par valstīm, kuras apmeklē vairāk cilvēku gadā, nekā tajās dzīvo, bet Bangladešas gadījumā ciemiņu skaits esot vien ap 125 tūkstošiem cilvēku. Respektīvi, uz 1300 Bangladešas iedzīvotājiem pienākas vien tikai viens tūrists. Nav jau valstī pārāk daudz apskates objektu. Bet vērtīgākais esot vēsturiskā mošeju pilsēta Bagerhata, kas bija kopš gadsimtiem aizmirsta Bagladešas džungļos un tādēļ saglabājusi unikālus musulmaņu viduslaiku arhitektūras piemērus. Bangladešas karogs ir līdzīgs jau minētās Japānas karogam. Līdzīgs ar to, ka karogā atrodama sarkana bumba un līdzīgi, kā Japānas karogā sarkanā bumba apzīmē sauli - jaunās valsts uzlecošo sauli. Bangladešas karoga bumba gan ir nedaudz nobīdīta pa kreisi, kas apzīmē asinsizliešanu, kuras rezultātā jaunā valsts radās. Visbeidzot, Bangladešas karogam ir zaļš, nevis balts fons. Zaļš, jo musulmaņu tradīcijās zaļā krāsa ir īpaša un apzīmē gan cerību uz jaunatni, gan zaļo dabu. Bengālijas iedzīvotāji vairāk nekā 90 procenti ir musulmaņi un tikai astoņi procenti ir hinduisti, lai arī valsts atrodas blakus Indijai. Bangladešā 99 procenti iedzīvotāju ir bengāļi pēc etniskās piederības. Un vēsturiski musulmaņi ienāca šajā Gangas un Bramaputras upju deltā tikai 10. gadsimtā. Tirgotāji un pravieši, protams, bija pirmie. Eiropiešu tirgotāji sāka ierasties vien 16. gadsimtā. Bengālija, kā Bangladešu pēc agrākā nosaukuma varbūt kāds atpazīst, pakāpeniski kļuva par daļu no Britu Indijas, lai arī hinduisti dzīvoja tikai Bengālijas rietumu daļā, kamēr vairākums austrumu daļā bija musulmaņi. Pēc tam, kad Indija ieguva neatkarību un tika sadalīta, Bangladešas teritorija kļuva par Austrumu Pakistānu, bet savstarpējās nesaskaņas pakāpeniski noveda pie tā, ka izveidojās Bengāļu neatkarības kustība, kas prasīja neatkarību. Neatkarība tika iegūta kara rezultātā tikai 1971. gadā. Jau 1975. gadā jaunā valsts piedzīvoja pirmo militāristu apvērsumu un neatkarību izcīnījusī Avami Līgu pie varas aizvietoja Bangladešas Nacionālistu partija. Valdība gan noturējās vien divus gadus, kad to atkal līdz pat 1991. gadam pārvaldīja jauna militārā hunta. Šajā gadā notika pirmās demokrātiskās vēlēšanas un vairāku secīgu vēlēšanu rezultātā vara regulāri mainījās starp Avami līgu un Nacionālistu partiju. Kopš 2008. gadā pie varas atradās demokrātiski ievēlētā Avami līga un no 2009. gada līdz pat 2024. gada jūnijam premjerministre Šeiha Hasina. Šeihas Hasinas demokrātiskums gan vairāk bija nežēlīga autokrātija. Tieši šobrīd Bangladešas sabiedrība lūkojas notiesāt bijušo premjeri un tās valdību par virkni noziegumu tās 15 valdīšanas gadu laikā. 700 cilvēki šo gadu laikā esot bez tiesas apcietināti vai nogalināti. Daļa no tiem – redzamākā politiskā opozīcija. 83 esot atrasti miruši, kamēr simtu liktenis vēl esot nezināms. Šī gada jūlijā miljoniem Bangladešas iedzīvotāju, primāri studentu, sacēlās pret Hasinas režīmu un faktiski to padzina. Proti, premjere aizbēga uz kaimiņvalsti Indiju. Šobrīd tiesāti tiek 11 bijušie valdības ministri, viens tiesnesis un valdības bijušais sekretārs. Visiem patlaban ir uzrādītas apsūdzības studentu protestētāju nogalināšanā. Bangladešas ekonomika gan pirms, gan Hasinas režīma laikā pēdējās divās desmitgadēs ir augusi par vairāk nekā sešiem procentiem katru gadu. Arī nabadzību oficiāli valstī ir izdevies samazināt vairāk nekā uz pusi – proti, cilvēku skaits, kam jāiztiek ar mazāk kā diviem dolāriem dienā, ir samazinājies uz pusi. Un te daļa no pozitīvās atbildības ir jāuzņemas arī vienīgajam Bangladešas Nobela prēmijas laureātam Muhamedam Junusam, kurš balvu saņēma 2006. gadā. Viņš bieži ir pazīstams kā “Visnabadzīgāko nabagu baņķieris” un viņa izcilība ir mikrokreditēšanas sistēmas izveide. Par šo shēmu sīkāk un par to, kā darbojas Latvijas iedzīvotājiem varbūt mazāk dzirdētās Islāma bankas, stāsta Latvijas Bankas Ģenerālsekretariāta vadītājs Andris Strazds.
Šovakar, 23. novembrī, teātra patriarha Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā, uzzināsim teātra balvas "Spēlmaņu nakts" ieguvējus. Bet vēl no rīta "Klasikā" tiekamies ar Ati Rozentālu — teātra kritiķi, pagājušās sezonas "Spēlmaņu nakts" žūrijas priekšsēdētāju, laikraksta "Diena" žurnālistu un arī pieredzējušu mūzikas pasaules pārzinātāju. Liene Jakovļeva: Iespējams, ne visi, lasot tavas recenzijas un apcerējumus par teātri, aizdomāsies par to, ka tikpat daudz uzmanības, strādājot laikrakstā "Diena", tu velti politikai. Atis Rozentāls: Kā es parasti saku, maizi pelnu ar to, ka esmu Latvijas ziņu redaktors un šad un tad mani uzaicina arī Latvijas Radio raidījums "Krustpunktā". Pagājušajā nedēļā biju Valmierā un satiku vienu senu paziņu, kura teica: "Beidzot tu runā kā cilvēks, nevis tik gudri kā radio!" (smejas) Man nav žurnālista izglītības, bet žurnālistikā strādāju jau ļoti daudzus gadus, un sociālpolitika ir mana maize. Bet otra profesija ir teātra kritika: esmu beidzis maģistrantūru. Tas ir tas sviestiņš uz maizes. Vai brīžos, kad tev nav jāvērtē konkrētais iestudējums, tu vari izbaudīt teātri vienkārši tāpat – ar prieku? Tieši vakar kādam teicu, ka tādu situāciju, kad es skatītos izrādi ar tā saucamajām nevērtējošajām acīm, jau gandrīz vairs nav. Varbūt kaut kur ārzemēs, kad skaidri zinu, ka nebūs jāraksta – tad varu palaist tos grožus vaļā. Savulaik intervijā Jakovs Rafalsons man teica: "Nu, ja jūs jau galvā rakstāt recenziju brīdī, kad skatāties izrādi, mēs skatāmies divas dažādas izrādes!" Es viņam piekrītu. Bet tajā pašā laikā neko darīt tur nevar: jau izrādi skatoties, viss pa tiem plauktiņiem jāsaliek... Un īpaši jau tad, ja esi "Spēlmaņu nakts" žūrijā un labi apzinies, ka sezonas beigās būs lielā izvērtēšana. Vakar salikāt visus punktus uz "i". "Lielajā mūzikas balvā" žūrija tik tiešām tos uzvarētājus uzzina brīdī, kad viņi tiek nosaukti. Kā ar jums? Mēs zinām... Ik pa brīdim ir priekšlikums, ka arī mēs varētu nezināt, bet mēs tam nemitīgi pretojamies viena iemesla dēļ: tāpēc, ka brīdī, kad žūrija nobalso, jābūt pārliecībai, ka atrāviens uzvarētājam ir pietiekami liels. Ka tur nav nejaušības un ir tikai viena punkta pārsvars. Jau vairākus gadus savu vērtējumu fināla fāzē liekam pēc sistēmas, ko savulaik ierosināja Eduards Liniņš, kas bija žūrijā – tieši togad manis žūrijā nebija –, un mēs tai pieķērāmies. Tā ir ļoti elastīga un ērta sistēma. Katrs žūrijas loceklis katrā kategorijā izvirza trīs pretendentus: pirmajai vietai liek trīs punktus, otrajai – divus, trešajai – vienu. (..) Šādi ir elastīgāk un pārliecinošāk, ka punktu skaits un uzvarētāja izrāviens ir lielāks. Arī vakar tā darījām. To, kādi ir rezultāti, es, protams, neteikšu, bet cīņas mums vakar nebija. Bija gan viena kategorija, kurā mēs pārbalsojām, jo tur bija tiešām vienāds punktu skaits. Un tas ir tas fakts, kāpēc mums jāzina rezultāti, jo diviem uzvarētājiem balvas netiek dotas. Esam devuši klusēšanas zvērestu. (smejas). Bet ir tāds trakums: pirms ceremonijas satiec cilvēkus, par kuriem tu jau zini, ka viņi dabūs balvu, bet tu nedrīksti iet klāt un apsveikt... Vai esi saskaitījis, cik izrāžu vienā sezonā noskaties? Neesmu tik čakls kā Dita Jonīte – viņa skaita un raksta feisbukā. Es visu laiku saku, ka pienāks kaut kāds datums, kad arī es tā sākšu rīkoties, jo tas ir ļoti labi, tas ir ērti pašam. Ap simtu droši vien sezonā ir. Skaits kopumā gan ir samazinājies. Mēs savā laikā lielos teātrus lamājām par to, ka viņi pārvērtušies par fabrikām, jo pirmizrāžu laikā parasti bija trīs pirmizrādes vienlaicīgi. Dailē, piemēram, ar vienas dienas starpību bija vienlaicīgi trīs pirmizrādes: Lielajā zālē, Mazajā zālē un Kamerzālē. Tagad ir mazāk. Toties nāk klāt jaunas spēles vietas. Ir taču vēl "mazie" un neatkarīgie teātri, kurus taču arī vērtējat. Protams, protams, jebkurš projekts, kurš vēlas, lai to vērtē, var pieteikties Teātra darbinieku savienībā, un tad šo projektu kritiķi noskatās. Arī komercprojekti var pieteikties. Mēs galu galā arī "Sfinksu" skatījāmies, un Maksims Busels ir nominēts. Bet tur iniciatīva jāizrāda viņiem pašiem. Jo uz valsts teātriem mēs ejam vienkārši tāpēc, ka mēs ejam, jo mums ir arī jāliek atzīmes. Tas nav tikai tā, ka izvirzām nominācijas. Un ko ietekmē šīs atzīmes? Teātru finansējumu. Koeficientu. Nezinu, cik lielā mērā, bet katrā ziņā mēs šīs atzīmes godprātīgi liekam. Piecas dažādas kategorijas desmit ballu sistēmā šogad – līdz šim bija piecu ballu sistēma – visām valsts kapitālsabiedrību izrādēm. Līdz ar to mums ir pienākums visas šīs izrādes noskatīties. Šovakar ir svētki. Bet kāda ir tava pieredze? Daudz nažu dūrienu esi saņēmis pēc tam, kad kaut kas pēc kāda prāta nav īsti pareizi izvērtēts? Bijis dažādi. Ir cilvēki, kuri nāk klāt, un apkampjamies, bet man bijusi arī diezgan traumatiska pieredze, kad pēc nomināciju paziņošanas sociālajos tīklos sākās kampaņa, ka viss ir nepareizi. Togad pirmoreiz biju žūrijas priekšsēdētājs – ja nemaldos, tā bija 2015./2016. gada sezona. Tad tev vēl nebija uzaugusi tik bieza āda... Man tā āda uzauga... Bet, ādai uzaugot, ir divas lietas. Pirmā – patīkamā īpašība – vairs tik ļoti nesāp tad, kad iedur nākamreiz. Bet otra – zem uzaugušās ādas var palikt Jāzepa ērkšķis, kas nekur nepazūd, un es tam cilvēkam, kurš kaut kādā veidā ir vērsies pret mani, līdz galam vairs atvērties nevaru. Bet es jau ļoti labi apzinos, ka pats esmu daudzus aizvainojis, tā jau ir dzīves realitāte. Tur neko nevar darīt. Aktīvajā kritikā esmu kopš 2013. gada, kad pabeidzu maģistrantūru – diezgan lielā vecumā ienācu kritikas laukā. Pabeidzu maģistrantūru, un uzreiz man piezvanīja no Kultūras ministrijas, kur toreiz strādāja Ingrīda Vilkārse, un piedāvāja man iet Spēlmaņu nakts žūrijā. Man izpalika iesācēja satraukums, ka man tagad visos teātros ir jālūdzas, lai mani ielaiž – ka esmu jaunais kritiķis. Man uzreiz bija durvis vaļā, jo biju žūrijā. Tas bija ļoti interesanti, ka tu tā uzreiz tiec iemests un uzreiz tā slodze... Tolaik skatījāmies arī dejas izrādes, un tad gan tas skaits jau gāja pāri simtam. Kā tev šķiet, vai garais nomināciju saraksts ik sezonu parāda Latvijas teātra ainu, virzību, kontekstu? Kaut ko tā parāda gan. Protams, vienmēr ir diskusija par dažiem, kuri tur nav iekļuvuši. Pēdējos gadus mums josta tiešām ir savilkta, jo nevaram vairāk par pieciem īsti nominēt – ar atsevišķiem ekstrēmiem izņēmumiem. Piemēram, šī reize ir izņēmums un ir nominēti septiņi režisori. Šogad arī ļoti jūtams tas, ka nav tikai Rīgas teātri vien. Lai gan joprojām daudziem cilvēkiem ir attieksme – ja kaut kas labs top ārpus Rīgas, tad ir lielais izbrīns. Un man savukārt ir brīnums par to, ka dažiem par to ir brīnums, jo tam tā sen nevajadzētu būt. Mēs esam pieraduši, ka mums ir ļoti labi teātri arī ārpus Rīgas, bet ik pa brīdim kādos rakstos parādās pārsteigums. Piešķirt Mūža balvas – tas arī vienmēr ir grūts uzdevums, vai ne? To nedara žūrija. To dara Teātra darbinieku savienības valde. Tā ir balva, par kuru žūrijai nav pilnīgi nekādas darīšanas, tikai prieks. Protams, izvēle vienmēr ir sarežģīta, bet šogad ir brīnišķīgi, ka tieši šīs mākslinieces – Ilze Vazdika un Lidija Pupure – šo balvu šovakar saņems. Vairāk – ierakstā.
Šogad valstī netika atrasts finansējums jaunu reto slimību diagnožu iekļaušanai kompensējamo medikamentu sarakstā un daudzi pacienti nesaņēma iespēju uzsākt ārstēšanos. Kā būs nākamajā gadā un kas jādara, lai šāda situācija neveidotos, analizējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Latvijas Reto slimību speciālistu asociācijas valdes priekšsēdētājs, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Andris Skride un Latvijas Reto slimību alianses valdes locekle Ieva Plūme. Slimību sauc par retu, ja ar to slimo mazāk kā viens no 2000 cilvēkiem. Kopumā dažādu reto slimību skaits pasaulē ir liels un katru gadu tiek atklātas jaunas diagnozes. Andris Skride skaidro, ka ir daudz cilvēku, kam varētu būt kāda retas saslimšana, vairumā gadījumu specifiska ārstēšana nav vajadzīga, bet ir retas slimības, kuras norit smagi un tur būtiska nozīme inovatīviem medikamentiem. "Latvijā apmēram 1/4 daļa saslimušo zina, ka viņiem ir kāda reta slimība. Šobrīd top jauns reto slimību reģistrs, lai precīzi zinātu, cik reto slimību atklāj, cik ātri tās atklāj, kur ir kavēšanās, kur nepieciešams vairāk zināšanu, kāda ir ārstēšana un arī pacientu dzīvildze, un kā to uzlabot," norāda Andris Skride. Šobrīd Latvijas nacionālajā reto slimību reģistrā 2024. gada sākumā bija ap 15000 cilvēku reģistrēti. Lielākā daļa nav reģistrēti, tāpat liela daļa slimību nav atklātas, jo bieži cilvēki ar pazīmēm par iespējamu reto slimību par to neaizdomājas. Statistiski Latvijā varētu būt līdz 100000 cilvēku, kuram ir reta slimība. "Maz runā par tiem pacientiem, kas 95%, kuriem nav pieejami medikamenti retās slimības ārstēšanai. Aptuveni 5% diagnožu medikamenti pasaulē ir pieejami," norāda Ieva Plūme. "Latvijai ir jādara viss, lai nodrošinātu to, kas citās valstīs jau ir pieejams, arī inovatīvo ārstēšanu. Bet jādomā arī par 95%, kas daudzi ir bērni ar ģenētiskajām slimībām. Jāskatās uz rehabilitāciju, nepārtrauktu fizioterapiju, uz to, lai spējas, kas bērnam jau ir iedzimtas (fiziskās un intelektuālās), tiktu saglabātas, jo medikamenti ir tikai simptomiem." Piemēram, zāles epilepsijai ir tikai līdzeklis pret simptomiem, kas neārstē pašu slimību. "Esam aprēķinājuši, lai noklātu vismaz medikamentu vajadzības, gan cilvēku vajadzības pieaugušo un bērnu rehabilitācijai, kur ļoti trūkst speciālistu (..), mums būtu nepieciešami ap 30 miljoniem eiro. Šobrīd sarunas, kas tiek vestas, un kā esam sapratuši, no 21,5 miljona retajām slimībām labi ja miljons būs," norāda Ieva Plūme. Viņa arī akcentē, ka jābeidz valstī skatīties uz cilvēkiem ar retām slimībā un uz viņu ģimenēm kā patērētājiem, bet jāraugās kā uz ekonomikas cikla daļu. Ja ir pieejamas zāles, cilvēks var dzīvot, bieži, ja tas nav ielaists gadījums, cilvēks strādā pilnas slodzes, pusslodzes darbu, maksā nodokļus. "Ja bērns tiek rehabilitētas, ja viņa spējas tiek uzlabotas vai saglabātas, ja notiek nepārtraukta habilitācija ar reto slimību pacientu, viņa vecāki, viens vai abi, var strādāt, viņiem nav jābūt 24/7 klāt pie bērna. Ir ļoti daudz problēmu, kas netiek sistemātiski skatītas," uzskata Plūme. Viņa min arī asistentu pieejamības jautājumu un norāda, ka šī joma neaprobežojas tikai ar veselību. Tāpēc izpratne ir vajadzīga dziļāka. "Es aicinu lēmuma pieņēmējus paskatīties uz jebkuru ģimeni, kurā ir kāds hronisks pacients, kurā ir pacients ar retu slimību, vienalga, bērns vai pieaugušais, paskatīties uz mums kā uz labuma nesējiem valstij. Mēs neesam tikai patērētāji," norāda Plūme. Tajā pašā laikā Plūme atzīst, ka novēlota diagnostika un ilga meklēšanas reto slimību gadījumā nav tikai Latvijas problēma. Visur pasaulē ceļš līdz precīzai diagnozei var būt 3-5 gadi.
Kādas izredzes Latvijai kļūt par viesu valsti Frankfurtes grāmatu tirgū un kādi resursi ir platformas „Latvian Literature” rīcībā, lai pārstāvētu Latvijas literatūru pasaulē, pārrunājam studijā kopā ar literārajiem aģentiem Santu Svažu (Zvaigzne ABC) un Vili Kasimu („Latvian Literature”), kuri tikko atgriezušies no Frankfurtes, un platformas „Latvian Literature” vadītāju Ingu Bodnarjuku-Mrazausku. Inga Bodnarjuka-Mrazauska norāda, ka Latvija gaida viesu valsts statusu Frankfurtes grāmatu tirgū jau ilgāku laiku un gatavojas jau vairākus gadus šim notikumam. Gatavojas jau sesto gadu kopš Latvija bija viesu valsts statusā Londonas grāmatu tirgū. Oficiāls Latvijas pieteikums Frankfurtes grāmatu tirgum iesniegts 2021. gada janvārī. Šobrīd Latvija gaida atbildi, ka varētu būt viesu valsts statusā 2028., 2029. vai 2030. gadā. "Kad Latvija būs viesu valsts statusā, grāmatām uzmanība daudzkāršosies. Tas ir tas, ko visi grib, lai grāmatas ne tikai tiek izdotas ārzemēs, bet arī tiek pamanītas, recenzētas, pirktas, un lai Latvijas kultūra, mūsu autoru domas un pasaules iekšējas izplešas un atbalsojas citur," atzīst Vilis Kasims. "Bieži ir tā, ka izdevēji, kurus interesē literatūra no mazas valsts Baltijas jūras piekrastē, ne vienmēr ir turīgākie un lielākie izdevēji. Tāpēc viesu valsts gads arī mazākiem izdevējiem palīdzēs pievērst šīm grāmatām lielāku uzmanību. Līdzīgi kā notika ar Gruziju, kas bija Frankfurtē pirms... Bet tur vēl pirms dieviem gadiem par to runāja, ka beidzot uzzinājām par Gruzijas literatūru, kultūru un arī vēsturi." Santa Svaža bilst, ka reizēm tas prasa vairākus gadus - pārdot vienu grāmatu, tas ir ilgstošs un lēns process. Ja grāmatai ir 500 lappuses, to ir pārdot grūti, bieži ir jautājums - vai mēs varam īsināt "Esam labā pozīcijā, visu laiku attīstāmies, viņi grib redzēt vairāk tulkojumus vācu valodā, arī citās lielajās valodās," konstatē Inga Bodnarjuka-Mrazauska.
Moldovoje vykstantys prezidento rinkimai parodys, ar šalis sieks palaikyti glaudesnius ryšius su Europos Sąjunga, ar tęs sovietmečio laikų santykius su Maskva. Rinkimus gaubia kaltinimai Rusijai, bandančiai daryti įtaką tiek prezidento rinkimams, tiek ir tą pačią dieną vykstančiam referendumui dėl stojimo į Europos Sąjungą.Seimas priėmė įstatymo pataisas, kurios supaprastins ir atpigins būsto paskolų refinansavimą. Vartotojai nebepatirs jokių išlaidų, o paskolą suteikęs bankas bus įpareigotas nemokamai pateikti duomenis paskolą refinansuojančiam bankui.Nors Šiauliuose nedarbo lygis mažiausias tarp didmiesčių, vietos gamyklos tuo nesidžiaugia. Kas antra susiduria su kvalifikuotų specialistų trūkumu. Todėl tenka mažinti gamybos apimtis. Darbininkų iš trečiųjų šalių pasiūla didelė, bet dauguma jų nekvalifikuoti. Bet to, pasigendama aiškios imigracijos politikos.Daugiau nei 15 proc. Lietuvos vaikų turi disleksiją - mokymosi sutrikimą, kai sunku rašyti, skaityti, kai kuriais atvejais ir skaičiuoti. Spalis paskelbtas tarptautiniu disleksijos pažinimo mėnesiu. Skaičiuojama, kad visame pasaulyje disleksiją turi penktadalis žmonių.Dirbtinio intelekto lektorius Darius Grigaliūnas sako, kad nuo sukčių, kurie veikia naudodamiesi dirbtinio intelekto sprendimais, išgelbės tik šaltas protas. Kokių, apskritai, būna sukčiavimo būdų tiek užsienyje, tiek Lietuvoje? Kita vertus, kaip tos pačios technologijos gali būti panaudotos piktavaliams gaudyti?Ved. Urtė Korsakovaitė
Esam aizvadījuši siltu, darbīgu un vētrainu vasaru, sagaidījuši Latvijas rudeni un līdz ar to arī ORTO Talks jauno, jau piekto sezonu. To atklājam ar aktuālu un medijos bieži apspriestu tēmu — medicīnas māsas.Šajā podkasta epizodē runājam par ārsta skatījumu uz medicīnas māsu lomu gan privātajā, gan valsts sektorā, kā arī par māsu nozīmi dažādos vēstures posmos. Apspriežam mūsdienu attīstīto medicīnu un ieskatāmies nākotnē – vai mākslīgais intelekts spēs aizvietot māsas klātbūtni pacienta aprūpē? Vai tehnoloģijas var aizstāt māsu galveno darba instrumentu — sirdi, kas ietver empātiju un līdzjūtību?Saruna ar traumatologu, ortopēdu un ORTO klīnikas valdes priekšsēdētāju Dr. Andreju Peredistiju.Seko mums: FB: https://www.facebook.com/profile.php?...IG: / ortoklinikalv YouTube: https://www.youtube.com/playlist?list=PLRuuOQODVt-hZxxU-1HB0FQ3HO43g8hW5Sūti savus jautājumus, rekomendācijas, interesējošās tēmas uz ORTOTALKS@orto.lv
Esam tikuši uz olimpiādi, tagad jāgatavojas hokeja sezonai! Gan te pat Latvijā, tad NHL un atbildes uz Jūsu jautājumiem! Fenikss – Tagad arī Online https://fenikss.lu/ Izmanto, kodiņu FACEOFF40 un saņem īpašu piedāvājumu no Fenikss visur!
Finišējot Latvijas jaunatnes izlašu vasarai “Basketstudijā 2+1” viesojās meiteņu komandu vadītāji – U18 izlases galvenais treneris Rūdolfs Rozītis un U16 izlases vadītājs Matīss Rožlapa (U20 izlases galvenais treneris Aigars Nerips nepiedalījās attaisnojoša iemesla dēļ. Runājām gan par sportiskajiem rezultātiem, gan jauno spēlētāju perspektīvām, gan tendencēm jauniešu basketbolā. Piemēram, par: • pa pusei pilno vai pustukšo glāzi – par ko liecina Latvijas meiteņu komandu sasniegtās 8., 9., un 10. vieta?; • izaicinājumiem komandu komplektācijā un praksi labākajām vienā vasarā spēlēt divos čempionātos; • Latvijas basketbola identitāti un vienota spēles stila priekšrocībām un trūkumiem; • sagatavošanās procesu un kvalitatīvu pārbaudes spēļu nozīmi; • Latvijas komandu līderu varējumu uz Eiropas spilgtāko talantu fona; • meiteņu motivāciju attīstīt profesionālo basketbolistu karjeru; • nepieciešamību izglītot spēlētājas gan par basketbola piedāvātajām iespējām, gan prasībām, ko tās izvirza; • trenera lomu spēlētāju izaugsmē; • spiedienu, kāds jāiztur Latvijas izlases komandas trenerim; • treneru turpmākajiem plāniem. 65 minūtes par Eiropas meiteņu basketbola čempionāta pēcgaršu!
Diskusija: Civilā aizsardzība – cik gatavi esam militāra iebrukuma gadījumā? Saruna ar Rīgas pašvaldības Civilās aizsardzības un operatīvās informācijas pārvaldes vadītāju Gintu Reinsonu, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Civilās aizsardzības pārvaldes priekšnieku pulkvediu Ivaru Nakurtu un Aizsardzības ministra padomnieku aizsardzības plānošanas un attīstības jautājumos Jevgēņiju Rjaščenko-Šaraku.
Diskusija: Civilā aizsardzība – cik gatavi esam militāra iebrukuma gadījumā? Saruna ar Rīgas pašvaldības Civilās aizsardzības un operatīvās informācijas pārvaldes vadītāju Gintu Reinsonu, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Civilās aizsardzības pārvaldes priekšnieku pulkvediu Ivaru Nakurtu un Aizsardzības ministra padomnieku aizsardzības plānošanas un attīstības jautājumos Jevgēņiju Rjaščenko-Šaraku.
#121 – gluži kā tāds chestburster, kas izlaužas no kāda krūšukurvja, podkāsts "Kino Kults" pabāž savu galvu no ieilgušā vasaras atvaļinājuma. Esam bijuši aizņemti ar visādām citām darīšanām, bet nu bija sakrājies daudz sakāmā, lai atkal sanāktu kopā un apspriestu aktuālākās kino lietas, īpašu uzsvaru liekot uz "Alien: Romulus" iznākšanu (taimkodos atradīsiet marķieri, kur diskusija sākas AR SPOILERIEM). Tā ka welcome back arī jums, klausītāji, un slēdzam iekšā! Šajā raidījumā: Straumēšanas platformu spožums un posts un citi jaunumi (00:02:40); "Alien: Romulus" – bez spoileriem (00:51:24); "Aliem Romulus" – ar spoileriem (01:18:18); Plugs, plugs, plugs (01:54:18). Piedalās: Sergejs Timoņins, Līva Spandega, Toms Cielēns Montāža: Toms Cielēns
Esam raduši dzirdēt Nobela prēmiju kā galveno zinātnes sasniegumu balvu medicīnā, ekonomikā, fizikā u.c. jomās, taču ir vēl kāds apbalvojums, kas arī tapis Norvēģijā, bet specializējas uz konkrētām nozarēm - astrofiziku, neiroloģiju un nanozinātni. Katra no tām izzina pasauli, kuru ikdienā ar acīm grūti saskatīt - cilvēka prātu, kosmosu tālu prom no planētas Zeme un sīksīku pasauli, ko dēvējam pat nano izmēra. Par šī gada Kavli balvas laureātu veikumu stāsta Latvijas Universitātes Ekskakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs un kognitīvo zinātņu pētnieks Jurģis Šķilters un "Starpspace" observatorijas saimniece un portāla "starpsace.lv" redaktore, amatierastronome Anna Gintere. Zviedru zinātnieka Kārļā Linneja devums dzīvnieku klasifikācijā Zviedru dabas zinātnieks Kārlis Linnejs bija pirmais, kurš sāka klasificēt organismus dzīvnieku un augu valstīs, taču jau daudz senāk zinātnieki sāka iedalīt dzīvās būtnes dažādās kategorijās. Piemēram, Aristotelis dzīvniekus iedalīja tādos, kam ir asinis, un tādos, kam to nav, vai ūdens un sauszemes dzīvniekos. Par dzīvnieku klasifikācijas vēsturi un konkrēti Kārļa Linneja nopelniem šajā jomā, saruna ar bioloģijas zinātņu doktoru Dmitriju Teļnovu. Antīkajā pasaulē vairāki dabas pētnieki mēģināja, tā teikt, salikt kastītēs augus un dzīvniekus, tomēr Aristoteļa veidotā sistēma bija tā labāk attīstītākā, un kā piemēru Dmitrijs Teļnovs min šī sengrieķu domātāja sadalījumu siltasiņu un aukstasiņu dzīvniekos. Pagrieziena punkts iestājās renesanses laikmetā, kad sākās padziļināti pētījumi zinātnes laukā, kā teic D. Teļnovs, tad 1543. gadā ārsts un anatoms Andreass Vezālijs publicē septiņus sējumus par cilvēka anatomiju un 1545. gadā Padujas universitātē tika atvērts pasaulē pirmais botāniskais dārzs. Kā teic bioloģijas zinātņu doktors Dmitrijs Teļnovs, tad Linneja lielais nopelns ir tas, ka viņš radīja tādu dzīvnieku, gan augu nosaukumu sistēmu, kas ir vienkārša, viegli papildināma un ir universāla no valodas aspekta.
Kas kopīgs Baltijas jūrai un Ziemeļamerikas lielajiem ezeriem? Izrādās, daudz - gan procesi, kas tajos notiek, gan apstākļi, kādos dzīvo dažādi organismi intensīvi apsaimniekotos krastos. Ko par ezera ekoloģisko stāvokli var pastāstīt zivs vēdera saturs un līdz par atomu līmenim sīka paraugu izpēte, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj Elvita Eglīte, dabaszinātņu doktore, Mičiganas Štata Universitātes pēcdoktorantūras pētniece. Zvejas rīku izmantojums pasaules ūdeņos Šobrīd notiek darbs pie jaunu zvejas rīku izstrādes, lai ar tiem var sekmīgi ķert zivis un samazināt roņu nodarītos postījumus, tā runājot par dažādiem zvejas rīkiem, stāsta zinātniskā institūta BIOR Zivju resursu pētniecības departamenta vadītājs Didzis Ustups. Sarunā ar viņu skaidrojam, kādus tīklus, murdus un traļus lieto zvejošanai Baltijas jūrā, kuri no tiem ir saudzīgāki gan ūdens gultnei, gan jūras dzīvniekiem un kuri - nē. Diezgan bieži raidījumā esam runājuši par Baltijas jūras ekoloģisko situāciju: piesārņojuma dēļ jūrā savairojas aļģes un izmirst zivis. Esam arī stāstījuši par zivju gidu, proti, Pasaules Dabas fonda paspārnē radīto informatīvo ceļvedi, kurā atbildīgi zivju ēdāji var palūkoties, kādos apstākļos zivju sugas tiek audzētas un kā tās tiek zvejotas, tātad runājot tieši par zvejošanu, ar cik videi saudzīgām vai nedraudzīgām metodēm tās tiek ķertas. Šoreiz pievērsīsimies tiem zvejas rīkiem, kādus izmanto Baltijas jūrā. Didzis Ustups norāda, ka, ieviešot jaunus zvejas rīkus, parasti tas ir zinātnisks pētījums, un arī šobrīd kopā ar zvejniekiem tiek meklēts kompromiss, lai zvejnieki tiktu pie loma, lai netiku apdraudēti roņi un lai saudzējamās zivis netiktu notvertas tīklā.
In this episode of The Circuit, Ben Bajarin interviews Esam Elashmawi, Chief Strategy and Marketing Officer of Lattice, about the world of Field-Programmable Gate Arrays (FPGAs). They discuss the basics of FPGAs, their unique capabilities, and their pervasiveness across various applications. They also explore the advantages of FPGAs over Application-Specific Integrated Circuits (ASICs) and the flexibility they offer in terms of customization and reprogramming. Esam highlights the role of FPGAs in different markets, such as communications, computing, industrial, and automotive, and how Lattice differentiates itself in the FPGA market. They also touch on the challenges of building an FPGA company and the potential of FPGAs in AI applications, both in data centers and at the edge.
Šī ir valsts svētku nedēļa, vienlaikus arī 20 gadadiena kopš Latvija kļuva par NATO un Eiropas Savienības dalībvalsti. Mēs iestājāmies kopā ar kaimiņiem Lietuvu un Igauniju, tomēr ekonomiski viņi mūs pa šiem gadiem ir apsteiguši. Ekonomikas ministrija grib panākt strauju uzrāvienu desmit gadu laikā, bet vai tas maz ir iespējams? Drīzāk izskan bažas par kārtējo jostu savilkšanas nepieciešamību. Tas gan laikam neattieksies uz mūsu nacionālo aviokompāniju, kuras obligāciju pirkšanai Saeima deva zaļo gaismu un kas tiek tulkots kā kārtējais ieguldījums daudz jau apēdušajā "airBaltic". Tāda īsumā varētu būt šīsdienas diskusija, kopā ar vēl pāris tematiem. Krustpunktā diskutē TV3 žurnālists Ivo Butkevičs, izdevuma "Sestdiena" galvenā redaktore Lauma Spridzāne un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektors, pētnieks Mārtiņš Pričins.
Noura cares for her little brother Esam and her father's rooftop garden. But life in Gaza is hard.
Ar mākslīgā intelekta palīdzību var mēģināt ietekmēt gan vēlēšanu rezultātus, gan valsts drošību kopumā. Vai esam gatavi riskiem, ko raisa jauno tehnoloģiju straujā attīstība? Krustpunktā analizē Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas sekretārs Ervins Labanovskis, NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra vadītājs Jānis Sārts, biedrības "Effective Altruism Latvia" valdes priekšsēdētājs Artūrs Kaņepājs un Rīgas Tehniskās universitātes Mākslīgā intelekta un sistēmu inženierijas katedras docents, Mākslīgā intelekta pētnieks Ēvalds Urtāns. Mākslīgais intelekts pasaulē jau izmantots vēlēšanu procesu ietekmēšanai, manipulēšanai ar sabiedrības viedokļiem, arī dezinformācijas izplatīšanai, tādēļ Saeimā skata likumprojektu, kas liek skaidri un nepārprotami norādīt mākslīgā intelekta izmantošanu priekšvēlēšanu aģitācijā. Eiropas Parlamentā arī ir apstiprināti vēl daudz plašāki noteikumi, kas regulē mākslīgā intelekta izmantošanu, bet vai ar to būs gana, vai pietiks gan tehnoloģisko, gan tiesisko resursu, lai stātos pretī dra?udiem, ko rada šāda tehnoloģiju attīstība
Kristīnei Bricei stresa tēma ir teju vai sirdslieta. Viņa no tās nevis bēg, bet izzina, cik pamatīgi vien iespējams. Viņa stresam pieiet pavisam praktiski - kādas ir metodes tā kaitīgo seku mazināšanai, kādas ir metodes tā savlaicīgai pamanīšanai, lai situāciju neielaistu. Par to šī saruna. Praktiska.Kristīne ir TRE metodes pasniedzēja un online relaksācijas studijas vadītāja. Es un mans vīrs Mišels esam lieli viņas darba fani. Esam gan apguvuši TRE metodi, gan to praktizējam. Kristīne zināšanas par stresu pasniedz tik saprotami un vienkārši pielietojami, ka es regulāri vēršos pie viņas pēc ieteikumiem cilvēkiem, ar ko strādāju dažādās programmās.Vairāk informācijas ir sarunas lapā. SARUNAS PIETURPUNKTI:2:59 Kādēļ Kristīne Brice par savu misiju ir izvēlējusies palīdzēt cilvēkiem tikt galā ar stresu5:13 “Stress ir fizioloģiska reakcija”10:23 Ko darīt, ja neizdodas nomierināties ar relaksācijas un atslābināšanās metodēm17:23 Kas ir galvenā atslēga stresa menedžēšanā21:50 Kā pēc savām darbībām atpazīt, ka stresa līmenis ir sasniedzis bīstamu robežu – “personīgie lakmusa papīrīši"28:12 Trauksme, stress, spriedze – vai starp šiem jēdzieniem var likt vienādības zīmi30:34 Kādas kļūdas cilvēki pieļauj trauksmes situācijās, kas notiekošo tikai pasliktina35:48 Praktiski piemēri, kā rīkoties un ko sev atgādināt brīdī, kad uzmācas trauksme41:53 Metodes, kas palīdz izlādēt stresu, pirms tas ir izlauzies agresīvā veidā51:14 Kādas nodarbības un prakses ir pieejamas Kristīnes Brices vadībā53:33 “Time out” nervu sistēmai – metodes paraugs55:39 Stresa izlāde ar neirogēnās trīces metodi TRE1:01:41 “Stresa situācijā tu atcerēsies tikai to, ko tu praktizē ikdienā”1:03:22 Kristīnes minimālā recepte stresa mazināšanai ikdienā1:10:01 “Cilvēki bieži vien vienkārši aizmirst par sevi parūpēties”
Iesākam 2024. ar iečekošanos par līgas jaunumiem un individuālajām balvām.
Lai arī labi apzināmies, ka tepat līdzās ir agresorvalsts Krievija, kas ir uzsākusi nežēlīgu karu, bizness ar šo valsti Latvijā "rullē". Vai ir iespējams ko darīt, lai apturētu kara mašīnas finansēšanu ar mūsu pašu naudu? Krustpunktā analizē organizācijas "Uzņēmēji mieram" pārstāvis Jānis Taukačs, Ministru prezidentes parlamentārais sekretārs Jānis Patmalnieks, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes locekle Katrīna Zariņa un Saeimas deputāts, bijušais ekonomikas un satikmes minisrs Jānis Vitenbergs. Gadam noslēdzoties, daudzi liek kopā skaitļus, lai tad saprastu, ko gads nesis, kāda ir bilance, ko mums jāņem vērā nākamajā gadā. Starp daudziem mērāmajiem indikatoriem viens ir tāds itin sāpīgs. Proti, Ukrainā joprojām turpinās brutālais karš, un kopumā situācija gada laikā ļoti būtiski arī nav mainījusies, kas būtiski ietekmē savukārt mūs Latvijā. Kopš kara sākuma esam ir piedzīvojusi lielas pārmaiņas. Pamatīgi tās droši vien izjūt tādi uzņēmumi, kā "Latvijas dzelzceļš" vai "Latvijas gāze", kuru bizness savulaik ļoti cieši bija saistīts ar Krieviju. Esam arī spējuši spert nozīmīgus soļus, dārgāk par to maksājot. Bet pēdējā laikā arvien biežāk nākas secināt, ka ir bizness, kas ne tikai turpina "rullēt", bet līdz ar karu pat ir ieguvēji. Mēs joprojām paši pelnām un palīdzam arī Krievijai segt tās izdevumus. Vai nav pienācis laiks rīkoties izlēmīgāk?
Mūsu attiecību sākumā, kad mans topošais vīrs Mišels meklēja darbu, mentore viņam piesardzīgi un saudzīgi ieteica uz sejas likvidēt divus izteiktus veidojumus ar ne visai estētisku izskatu, ja vien viņam tas būtu pieņemami. Viņa toreiz sacīja, ka, lai arī tas nebūtu izšķirošais faktors, pēc kura potenciālais darba devējs vadītos lēmuma pieņemšanā (un pasarg' Dies', ja kāds būtu tik neprofesionāls), tam tomēr varētu būt kāda ietekme uz to, vai darba intervijā tikko satikti cilvēki pievērstos Mišela teiktā saturam, kas ir vērtīgs, vai arī viņu uzmanību no tā uz brīdi novērstu viņa izskats. Mišels toreiz atbildēja, ka viņu pašu tie veidojumi neuztrauc, bet, ja tie sarunbiedriem biznesa vidē varētu novirzīt kādu daļu uzmanības prom no sarunas satura, tad viņš izvēlas tos likvidēt.Kad intervijā jautāju par to ārstei dermatoloģei Annai Bērziņai, viņa atbildēja, ka, viņasprāt, ja cilvēkam savas ādas sakarā kaut kas traucē, tad, lai nebojātu sev nervus, te prātīgi izvēlēties vienu no divām pieejām: 1) samierināties un pieņemt to vai 2) risināt.Ar cilvēka ādu ir saistīti dažādi aizspriedumi, viedokļi un mīti, reizēm pat bīstami. Mani šīs intervijas sakarā interesēja viens - kā dakteres zināšanas un pieredze klasiskajā un estētiskajā dermatoloģijā var noderēt cilvēkiem, kuram savas ādas sakarā nākas izjust diskomfortu, kuru sev ir iespējams aiztaupīt.Es Annu pazīstu vairāku mūsu kopīgo interešu dēļ, tai skaitā tādu, kā klinšu kāpšana, kad viņas vai mana veselība un dzīvība, iesieta virvē, atrodas otras rokās. Viņa manā ģimenē ir palīdzējusi risināt dažādas ādas problēmas, sākot ar skolas paziņojumu, ka bērna klasē kādam ir atrastas utis, turpinot ar alerģisku izsitumu ārstēšanu, izskatu bojājošu "pleķu un piepju" aizvākšanu mums ar vīru, un beidzot ar regulārām aizdomīgo dzimumzīmju pārbaudēm, lai nodrošinātos, ka tajās neuzdzīvo ļaundabīgs audzējs. Un, lai arī tas pagaidām nav manos plānos, pie reizes izjautāju dakteri arī par estētiskās "špricēšanās riskiem un ieguvumiem". Man patīk, ka mana āda ir mans sabiedrotais, nevis cietējs manas nezināšanas dēļ.Vairāk informācijas ir sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:2:53 Fakti, ko cilvēkiem būtu vērtīgi zināt par savu ādu7:31 Ar ko atšķiras klasiskā dermatoloģija no estētiskās dermatoloģijas10:52 “Esam mēs ar stigmām un aizspriedumiem pilni”12:58 Kādu vienošanos ir noderīgi noslēgt ar saviem bērniem un pusaudžiem15:27 Kāpēc cilvēki samierinās ar traucējošiem veidojumiem uz ādas18:16 Ar kādām māņticībām un mītiem ādas ārste regulāri sastopas21:59 Kādu kaitējumu savai ādai var nodarīt, mēģinot pašārstēties ar tautas metodēm25:36 Saistība starp cilvēka ādu un kopējo organisma veselību27:22 Kuras ādas slimības izraisa pārlieku liels stresa līmenis28:57 “Tas nav par nemazgāšanos. Kašķi mēs varam dabūt arī veikalā, trolejbusā, skolā – jebkurā sabiedriskā vietā”32:31 Kas ādas medicīnā ir mainījies pēdējos gados, Bez Cilvēkjaudas fanu finansiālā atbalsta mēs nevaram turpināt podkāstu. Mēs to saņemsim, ja tu pieteiksies uz nodarbības ierakstu par to, kā izveidot savu jaudas rokasgrāmatu, lai uzturētu iekšējo spēku un dzīvesprieku. Piesakies: cilvekjauda.lv/izveido-rokasgramatu un esi atbalsts, lai Cilvēkjauda arī turpmāk visiem ir pieejama bez maksas. Bez Cilvēkjaudas fanu finansiālā atbalsta mēs nevaram turpināt podkāstu. Mēs to saņemsim, ja tu pieteiksies uz nodarbības ierakstu par to, kā izveidot savu jaudas rokasgrāmatu, lai uzturētu iekšējo spēku un dzīvesprieku. Piesakies: cilvekjauda.lv/izveido-rokasgramatu un esi atbalsts, lai Cilvēkjauda arī turpmāk visiem ir pieejama bez maksas.
In this episode of The AI for Sales Podcast, host Chad Burmeister interviews Alister Esam, founder of BeSlick, as they delve into the transformative potential of AI in reshaping the workplace. Alistair shares insights on the intersection of AI and creative innovation, reflecting on his background, the current work landscape, and the potential for AI to free individuals from monotonous tasks, fostering creativity and passion. They discuss the impact of AI in various industries, including sales, and explore the evolving nature of jobs, with AI creating opportunities for more creative and innovative roles.KEY TAKEAWAYSThe discussion highlights how AI can revolutionize the workplace by removing monotonous tasks, allowing individuals to focus on creative and passion-driven work.Alistair's personal journey from a farm upbringing to discovering a passion for coding emphasizes the importance of aligning work with personal interests and creativity.The conversation explores the role of AI in shaping new job opportunities that prioritize creativity, problem-solving, and innovation.The potential impact of AI in sales and marketing is discussed, focusing on how AI can identify consumer intent and enable targeted and relevant interactions, transforming the sales landscape.QUOTES"AI has the chance to remove the monotony from work, enabling individuals to focus on their passions.""We need brains that can work things out and produce creative ideas, using tools to handle the mundane tasks.""AI's impact on sales means more relevant conversations, reducing random interactions and ensuring a focus on meaningful client connections."Connect and learn more about Alister Esam through the link below:LinkedIn: https://www.linkedin.com/in/alisteresam/Learn more about AI for Sales with Chad:LinkedIn Group: https://www.linkedin.com/groups/12811259/LinkedIn Personal Page: https://www.linkedin.com/in/chadburmeister/YouTube Channel: https://www.youtube.com/@TheAIforSalesPodcastTikTok: https://www.tiktok.com/@ai4salesFacebook Page: https://www.facebook.com/theaiforsalespodcast/Twitter Page: https://twitter.com/saleshackThe AI For Sales Podcast is sponsored by our proud partners:BDR.ai | https://www.bdr.ai/TruVersity | https://www.truversity.com/
Apziņa, ka kādam svešam ir mūsu mājas atslēgas vai maksājumu kartes pin kods ir ļoti satraucoša un nepatīkama. Vai tikpat piesardzīgi esam ar saviem datiem virtuālajā vidē, ko atstājam aiz sevis milzīgajā datu pasaulē un kas ir šie dati - atkritumi vērtīga valūta? Vai ļaut pelnīt ar mūsu datiem kādam citam un cik gatavi esam pastāvēt par saviem datiem kā vērtību, un kāpēc dalīšanās ar šo vērtību ir nepieciešama? Kādas ir mūsu pašnoteikšanās tiesības digitālajā pasaulē, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē VAS Elektroniskie sakari "5G Techritory" programmas direktors Neils Kalniņš.
In this episode we are joined by Robert Breedlove, host of the "What is Money?" show - home to some of the best deep-dive series into the world of money and Bitcoin, including the Saylor series with Michael Saylor. Our conversation today is inspired by many of the books that have defined our personal experiences and bitcoin journeys: - Maps of Meaning by Jordan Peterson - Human Action by Ludwig von Mises - Economic Science and the Austrian Method by Hans-Hermann Hoppe - Lila by Robert Pirsig We also discuss value and its connection to praxeology; we reflect on communication, language and argumentation ethic; And finally we ask Robert for his answer to the age old question “What is Money?” Connect with Robert on Twitter: https://twitter.com/Breedlove22 00:00:00 - Intro 00:02:07 - Welcoming Robert Breedlove 00:15:55 - What is Money to Robert Breedlove? 00:22:08 - Communication, Language, and Argumentation Ethics 00:27:54 - Voluntary vs Consensual 00:38:15 - ESAM and Lila 00:47:23 - Ownership vs Possession 00:56:09 - Opting Out With Bitcoin 01:04:38 - Bitcoin Adoption Under Hyperinflation 01:13:14 - Will Bitcoin Ever Stabilize? 01:20:48 - Wrapping Up The Freedom Footprint Show is hosted by Knut Svanholm and BTCPseudoFinn. We are concerned about your Freedom Footprint! Join us as we talk to #bitcoin philosophers about how #bitcoin can expand your Freedom Footprint and much more! The show is sponsored by AmberApp, the #1 Sat Stacking and Spending app on Earth! Their global launch is just around the corner, and they have loads of great features coming up, so stay tuned for those! The reason we've partnered with AmberApp is because of the great people - check out our episode with their CEO, Izzy, and you'll see why! https://youtu.be/nCSMzdp4_Co Also check out their website to see all the great things at AmberApp: https://amber.app/ The show is sponsored by Wasabi Wallet, the privacy-focused desktop wallet with Tor and coinjoin built in. The coins you send to the wallet are coinjoined through Tor, so when you take the coins out they are private. Visit https://wasabiwallet.io/ and download Wasabi Wallet! The show is sponsored by Orange Pill App, the social network for bitcoiners aiming to increase hyperbitcoinization in your local area. Download the Orange Pill App today! See https://www.theorangepillapp.com/ for details and connect with them on Twitter https://twitter.com/orangepillapp The show is sponsored by The Bitcoin Way, specialists in cutting through the technical jargon of Bitcoin, so you can confidently navigate this complex world. They cover everything from Cold Wallets to Nodes, No-KYC Bitcoin Purchases, Inheritance Planning, BTC Payments, and more. If you're looking to expand your freedom footprint, securely managing your Bitcoin in self-custody—the right way, then booking a free 30-minute call with them is the next step to take: https://thebitcoinway.com/contact/ The show is sponsored by Geyser, the portal to the new creator economy on Bitcoin. On Geyser, creators can monetize their creations through their communities in a social and engaging way, and supporters can send sats to their favorite projects. Geyser has also recently integrated with Zaps and Podcasting 2.0, so every Zap sent to a Geyser address shows up on the Geyser page. We have a Geyser fund ourselves, it's the best way to support our show directly with Bitcoin. Check out their website for more info: https://geyser.fund/ Follow us on Twitter: https://twitter.com/FootprintShow https://twitter.com/knutsvanholm https://twitter.com/BtcPseudoFinn