Podcast appearances and mentions of ina strazdi

“Kabeļu drošība Baltijas jūrā ir aktuāla ne tikai mūsu reģionam, bet daudz plašākai pasaulei,” – tā intervijā Latvijas Televīzijai sacīja Somijas ārlietu ministre Elina Valtonena. Ministres ieskatā – valstis plaši sadarbojas, lai nepieļautu sabotāžu. Taču lielākā problēma joprojām ir “ēnu flotes” kuģi, kuri apiet Krievijai noteiktās sankcijas un apdraud kabeļu drošību. Ar Somijas ārlietu ministri sarunājās Ina Strazdiņa.

“Cilvēki Kanādā novērtē mūsu klātbūtni Latvijā,” tā intervijā Latvijas Televīzijai saka Kanādas ārlietu ministre Melānija Žolī. Viņa uzsver, ka arī Kanāda ģeogrāfiski ir salīdzinoši tuvu Krievijai un tāpēc apzinās, cik svarīgi ir ieguldīt drošībā. Gan par uzdevumiem Latvijā, gan par to, kā drošība pasaulē atsaucas pašā Kanādā ar ārlietu ministri Melāniju Žolī sarunājās Ina Strazdiņa.

“Rūpes par drošību un atbalsts Ukrainai ir mūsu valdības prioritāte,” tā sarunā ar Latvijas Televīziju saka Zviedrijas Eiropas Savienības lietu ministre Džesika Rozenkranca. Viņa šodien apmeklēja Rīgu, lai par to visu runātu arī ar Latvijas ārlietu ministri Baibu Braži. Zviedrija arī turpina izmeklēt sakaru kabeļu bojājums Baltijas jūrā un neizslēdz sabotāžas iespējamību. Par šo un citiem jautājumiem ministri izvaicāja Ina Strazdiņa.

Eiropas Parlamenta vēlēšanās Latvijā visvairāk balsu ieguvusi "Jaunā Vienotība", bet gan "Jaunajai Vienotībai", gan Nacionālajai apvienībai katrai ir pa diviem mandātiem. Kopumā Eiropas Parlamenta jaunajā sastāvā iekļuvuši septiņu politisko spēku pārstāvji, liecina Centrālās vēlēšanu komisijas paziņotie provizoriskie vēlēšanu rezultāti. Vēlēšanu rezultātus analizē Latvijas Universitātes profesors Daunis Auers, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes pētniece un lektore Vineta Kleinberga un Latvijas TV žurnāliste Ina Strazdiņa. Eiropas Parlamentā ievēlētie 9 deputāti no Latvijas: Valdis Dombrovskis ("Jaunā Vienotība") Sandra Kalniete ("Jaunā Vienotība") Roberts Zīle (Nacionālā apvienība) Rihards Kols (Nacionālā apvienība) Nils Ušakovs ("Saskaņa") Ivars Ijabs ("Latvijas attīstībai") Reinis Pozņaks ("Apvienotais saraksts") Mārtiņš Staķis ("Progresīvie") Vilis Krištopans ("Latvija pirmajā vietā") Šīm vēlēšanām no Latvijas kandidātu sarakstus pieteica 16 politiskie spēki.  Latvijā vēlēšanas notika 8. jūnijā, un tajās nobalsojuši vismaz 521 325 vēlētāji jeb 33,83% balsstiesīgo, liecina Centrālās vēlēšanu komisijas dati. Tā ir tikai nedaudz lielāka aktivitāte kā Eiroparlamenta vēlēšanās 2019. un 2014. gadā, kad piedalījās attiecīgi 33,5% un 30,1% balsstiesīgo. 

Eiropas Parlamenta vēlēšanās Latvijā visvairāk balsu ieguvusi "Jaunā Vienotība", bet gan "Jaunajai Vienotībai", gan Nacionālajai apvienībai katrai ir pa diviem mandātiem. Kopumā Eiropas Parlamenta jaunajā sastāvā iekļuvuši septiņu politisko spēku pārstāvji, liecina Centrālās vēlēšanu komisijas paziņotie provizoriskie vēlēšanu rezultāti. Vēlēšanu rezultātus analizē Latvijas Universitātes profesors Daunis Auers, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes pētniece un lektore Vineta Kleinberga un Latvijas TV žurnāliste Ina Strazdiņa. Eiropas Parlamentā ievēlētie 9 deputāti no Latvijas: Valdis Dombrovskis ("Jaunā Vienotība") Sandra Kalniete ("Jaunā Vienotība") Roberts Zīle (Nacionālā apvienība) Rihards Kols (Nacionālā apvienība) Nils Ušakovs ("Saskaņa") Ivars Ijabs ("Latvijas attīstībai") Reinis Pozņaks ("Apvienotais saraksts") Mārtiņš Staķis ("Progresīvie") Vilis Krištopans ("Latvija pirmajā vietā") Šīm vēlēšanām no Latvijas kandidātu sarakstus pieteica 16 politiskie spēki.  Latvijā vēlēšanas notika 8. jūnijā, un tajās nobalsojuši vismaz 521 325 vēlētāji jeb 33,83% balsstiesīgo, liecina Centrālās vēlēšanu komisijas dati. Tā ir tikai nedaudz lielāka aktivitāte kā Eiroparlamenta vēlēšanās 2019. un 2014. gadā, kad piedalījās attiecīgi 33,5% un 30,1% balsstiesīgo. 

Jau divus karam Ukrainā lielā mērā sekojam līdzi žurnālistu acīm. Kā karu redz kolēģi, kuri jau vairs neskaita, cik komandējumos ir bijuši Ukrainā un arī šajās dienās ziņo no Krievijas agresijas plosītās valsts? Krustpunktā diskutē portāla TVnet žurnālists Jānis Vingris, Latvijas TV ziņu dienesta žurnālisti Ina Strazdiņa un Gints Amoliņšun TV3 žurnāliste Ieva Vārna. Par kara žurnālistēm stāsts arī programmā Labrīt.  

Jau divus karam Ukrainā lielā mērā sekojam līdzi žurnālistu acīm. Kā karu redz kolēģi, kuri jau vairs neskaita, cik komandējumos ir bijuši Ukrainā un arī šajās dienās ziņo no Krievijas agresijas plosītās valsts? Krustpunktā diskutē portāla TVnet žurnālists Jānis Vingris, Latvijas TV ziņu dienesta žurnālisti Ina Strazdiņa un Gints Amoliņšun TV3 žurnāliste Ieva Vārna. Par kara žurnālistēm stāsts arī programmā Labrīt.  

Ukrainas pirmā lēdija Olena Zelenska šodien arī sniedza ekskluzīvu interviju Latvijas Televīzijai. Kā ukraiņi spēj pārdzīvot šo laiku? Kur tauta ņem spēku? To Zelenska kundzei jautāja kolēģe Ina Strazdiņa. Arī par to, cik nozīmīgi Rietumvalstīm turpināt visa veida atbalstu Ukrainai – īpaši militāro.

“Patlaban Ukrainai cieš ne tikai no Krievijas apšaudēm, bet arī no terora ostās, kuras Krievija bloķē, lai ukraiņi nevarētu izvest graudus. Kāds būtu risinājums, kāpēc nav šķietamas virzības frontē - par šiem un citiem jautājumiem ar Ukrainas vēstnieku Latvijā Anatoliju Kucevolu sarunājās Ina Strazdiņa.

"Perhaps for the first time in history, when someone else is fighting for Poland's freedom, and we have to take this very seriously." This is what Polish Foreign Minister Zbigniew Rau said when explaining Poland's desire to help Ukraine. Poland, together with the Baltic states, is currently the most visible support for Ukraine in the European Union. Ina Strazdiņa asked the Polish Minister of Foreign Affairs about the ability to continue this path and Ukraine's concerns about Europe's caution.

“Esmu optimistisks par Zviedrijas procesu ceļā uz NATO,” saka Zviedrijas ārlietu ministrs Tobiass Billstrēms, kurš šodien ieradies vizītē Latvijā. Sarunā ar “Latvijas Televīziju” viņš norāda, ka turpinās pārrunu process ar Turciju, kas patlaban visaktīvāk bloķē Zviedrijas virzīšanos tālāk. Attiecības ar Ankaru saasinājis arī nesenais incidents Stokholmā, kad ekstrēmisti pie Turcijas vēstniecības sadedzināja musulmaņu svētos rakstus. Par to, kā risināt šo spriedzi un vai Zviedrija būtu gatava ļaut Somijai iestāties NATO pirmajai, ar Zviedrijas ārlietu ministru sarunājās Ina Strazdiņa.

“Krievijas aktivitātes pie Ukrainas robežas rada nopietnas bažas visai aliansei,” - tā ekskluzīvā intervijā Latvijas Televīzijai saka ASV valsts sekretārs Entonijs Blinkens. Vņš rīt Stokholmā tiksies ar Krievijas ārlietu ministru Sergeju Lavrovu un šīs dienas Rīgā arī izmantojis, lai konsultētos ar partneriem. Ar Entoniju Blinkenu tikās LTV žurnāliste Ina Strazdiņa. Intervijas valoda: angļu.

Nedēļas nogalē un arī šajās dienās pasaules mediju uzmanība ir pievērsta Vācijai, tur vēlēšanās zaudējumu piedzīvojisi ir līdzšinējās kancleres Angelas Merkeles vadītā Konservatīvo savienība. Izskatās, ka Vācijā ir gaidāmas pārmaiņas, kādas, par ko liecina līdzšinējā notikumu attīstība?  Aprit mēnesis kopš pēdējais ASV karavīri pamet Afganistānu. Savienoto Valstu bruņoto spēku vadība saka, ka pilnīga aiziešana no Afganistānas ir bijusi kļūda. Tikmēr Afganistānā "Taliban" pamazām ievieš kārtību, darbu atsāk gan vidusskolas, gan universitātes. Sievietēm gan tur pagaidām ir liegta.  Vēl interesanti skati vērojami Lielbritānijā, kur, lai uzpildītu degvielu, garās rindās sastājušās automašīnas. Tādas neparastas ainas tik attīstītai rietumu valstij. Vai tā ir tikai sagadīšanās, ka tā noticis, vai pamatā ir lielākas problēmas. Cik tas ir saistīts ar breksitu? Aktualitātes vērtē Rīgas Stradiņa universitātes profesors Eiropas studiju fakultātes dekāns Andris Sprūds, Latvijas TV žurnāliste Ina Strazdiņa. Sazināmies ar žurnālisti Ievu Alberti Vācijā. Vācijā sākas koalīcijas sarunas Socioloģisko aptauju mērījumi pirms vēlēšanām izrādījušies precīzi un uzticami. Līdzīgi kā rādīja prognozes, ar minimālu balsu pārsvaru vēlēšanās uzvarēja Vācijas sociāldemokrāti. Tiesa, tas negarantē automātiski kanclera amatu un pat ne vietu valdošajā koalīcijā, taču vairums politikas ekspertu prognozē, ka tieši sociāldemokrātiem būs noteicošā loma Vācijas politikā nākamajos gados. Viņi ir izrādījušies šo vēlēšanu lielākie ieguvēji. Trešajā vietā palika Zaļie, kuriem gan rezultāti ir krietni sliktāki nekā rādīja prognozes vēl pirms dažiem mēnešiem. Tomēr salīdzinot ar iepriekšējām vēlēšanām, viņu popularitāte ir krietni augusi, un reti kurš šaubās, ka zaļie būs nākamajā valdībā. Salīdzinot ar Latviju, kur iespējamās koalīcijas sarunas tiek risinātas jau vēlēšanu naktī, Vācijā tā nesteidzas. Vien trešdien pirmo reizi tikās trešās un ceturtās vietas ieguvēji, secinot, ka ir iespēja sastrādāties, un visiem ir skaidrs, ka valdības sarunas būs nedēļām un pat mēnešiem ilgas. Šajā nedēļā notiek vēlēšanu rezultātu analīze. Vissarežģītākā situācija ir konservatīvo apvienībā, kas pieredzējusi sliktāko rezultātu pēckara Vācijā. Partijā atskan aicinājumi apvienības vadītājam Lašetam atkāpties, šādi uzņemoties atbildību par ietekmes zaudēšanu. Interesanti ir vēlēšanu rezultāti, atkarībā no vēlētāju vecuma. Jo vecāka gadagājuma vēlētājs, jo lielāks atbalsts konservatīvajiem. Faktiski viņu uzticamākie balsotāji ir pensionāri. Tikmēr proporcionāli apgrieztu ainu uzrāda Zaļo partijas vēlētāji. Reti kurš pensionārs ir balsojis par viņiem, toties jaunieši lielākoties ir izvēlējušies tieši šo partiju. Tas viss liek jautāt, kas notiks vēl pēc dažiem gadiem, un kā Vācijas politika mainīsies nākamajos gados. Aprit mēnesis kopš Afganistānu haotiski pametuši sabiedroto spēki Starptautisko mediju interese par Afganistānu pamazām noplok, jo ir skaidrs, ka nekādu pārsteigumu “Taliban” valdīšana neradīs. Tiesa, ziņu par pārmaiņām netrūkst. Kādā provincē vairs nedrīkst dzīt vai apcirpt bārdu; citviet karājas publiskai apskatei izlikti sodīto līķi. Tiek atvērtas skolas un universitātes, taču tikai zēniem un vīriešiem: sievietēm pagaidām nav atļauts mācīties. Šis vārdiņš „pagaidām” tiek atkārtots bieži. Pat konstitūcija, kuru grasās atjaunot “Taliban” režīms, būšot pagaidu konstitūcija. Valstī nolemts atjaunot monarhijas ēras konstitūciju. Pirms vairāk nekā pusgadsimta karalis Muhameds Zahiršads iesāka valsts demokratizācijas procesu, dodot balsošanas tiesības arī sievietēm. “Taliban” paziņojums par šādas konstitūcijas atjaunošanu ir šķietams pārsteigums, taču tūlīt sekoja piebilde, ka konstitūcija tiks labota un pakļauta šariāta likumiem, turklāt tā būs tikai uz laiku, kamēr tiek izstrādāta labāka. Novērotāji nešaubās, ka vārdiņš „pagaidām” tiek lietots, lai novilcinātu laiku, un pasaulei nebūtu pārāk liels sašutums par to, kas patiesībā notiek. Tikmēr ASV senātā Bruņoto spēku komisija sākusi izvērtēt karaspēka izvešanu no Afganistānas. Otrdien uzklausīti gan aizsardzības ministrs Loids Ostins, gan Apvienotās štābu priekšnieku komitejas priekšnieks ģenerālis Marks Millijs. Viņi faktiski atzina, ka notikušais ir kļūda, un viņuprāt kaut kādu kontingenta daļu Afganistānā bija jāatstāj. Tas, cik strauji sabruka iepriekšējais režīms, esot bijis pārsteigums, un amerikāņi nav novērtējuši reālo situāciju. Kā sacīja ģenerālis, viņam nav ilūziju par to, vai Afganistāna nākotnē atkal var radīt draudus. "Taliban" neesot sarāvis attiecības ar "Al Qaeda", un „atjaunotais grupējums vai "Islāma valsts" ar vēlmi uzbrukt ASV ir ļoti reāla varbūtība,” teica Millijs. Britiem pietrūkst eiropiešu šoferu Garas rindas pie degvielas uzpildes stacijām un bruņotie spēki, kas palīdz nodrošināt degvielas piegādes, ir pēdējo dienu Lielbritānijas realitāte. Pie tukšajiem benzīntankiem vainīgs milzīgais tālbraucēju šoferu trūkums. Šobrīd Lielbritānijā trūkst aptuveni 100 000 šoferu un degvielas uzpildes stacijas ir tikai kārtējie uzņēmumi, kurus šī šoferu krīze ietekmē. Iepriekš dažādi produkti trūkuši ātrās ēdināšanas restorānos un lielveikalu plauktos. Kā ziņo BBC, pēc Brexit daudzi eiropieši, kuri iepriekš nodrošināja piegādes, ir atgriezušies savās dzimtenēs vai pārvākušies uz Eiropas Savienības valstīm, kur šoferiem maksā vairāk un darba apstākļi ir labāki. Lai uzlabotu situāciju, par kuras samilšanu uzņēmēji brīdināja jau iepriekš, britu valdība nolēma piešķirt terminētas vīzas vairāk nekā 10 000 šoferu, kas būs spēkā tikai līdz Ziemassvētkiem. Lai arī uzņēmēji uz vīzu programmu skatās optimistiski, ziņas no kontinenta liek domāt, ka eiropiešu tālbraucēji nesteigsies glābt Lielbritāniju no krīzes. Jāpiebilst, ka šoferu trūkums Lielbritānijā nav unikāla problēma un ar to saskaras vairums Eiropas valstu, tomēr citur izdodas iztikt bez piegāžu pārrāvumiem.

Krievija atsauc savu vēstnieku ASV uz konsultācijām pēc Baidena intervijas telekanālam "ABC". 15.martā aprit 10 gadi kopš Sīrijas kara sākuma. Nīderlandes vēlēšanas pārmaiņas nesola. Vācijas federālo zemju vēlēšanas: neiepriecinoši signāli vācu kristīgajiem demokrātiem. Aktualitātes pasaulē vērtē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis, Tuvo Austrumu drošības politikas pētnieks Toms Rātfelders, Latvijas TV žurnāliste Ina Strazdiņa un Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš. Sazināmies ar Elmāru Ernstu Rozīti Vācijā. Krievija ņem ļaunā Diplomātiskās pārstāvniecības vadītāja – vēstnieka vai sūtņa – atsaukšana uz konsultācijām starptautisko attiecību praksē lielākoties tiek izmantota kā demonstratīvs protesta žests. 17. martā šādu soli spēra Krievija, atsaucot savu vēstnieku Savienotajās Valstīs Anatoliju Antonovu. Kā definēja Krievijas ārlietu dienesta Informācijas un preses departamenta direktore Marija Zaharova, Antonovs atgriežas Maskavā, lai apspriestu situāciju abu valstu attiecībās un to tālāko virzību, kuras, kā viņa uzsvēra, nonākušas strupceļā Savienoto Valstu vainas dēļ. Notikušā tiešais iemesls diezgan nepārprotami ir prezidenta Džo Baidena izteikumi vakardienas intervijā telekanālam ABC, kurā viņš uz raidījuma vadītāja Džordža Stefanopula jautājumu, vai Krievijas prezidents Vladimirs Putins ir slepkava, atbildēja apstiprinoši un paziņoja, ka Putinam nāksies maksāt par Krievijas iejaukšanos pagājušo prezidenta vēlēšanu norisē. Kā zināms, 16. martā tika publiskots Savienoto Valstu izlūkdienestu apkopojošs ziņojums, kurā secināts, ka Krievijas specdienesti veikuši ietekmes operācijas nolūkā veicināt Donalda Trampa atkārtotu ievēlēšanu. Notikušais ir kārtējais trieciens divpusējām attiecībām, kuras nesen jau iedragājušas Savienoto Valstu sankcijas pret vairākām Krievijas amatpersonām, reaģējot uz opozicionāra Alekseja Navaļnija saindēšanu un vēlāko ieslodzīšanu cietumā. Der atcerēties, ka jautājums par Krievijas vadoņa slepkavniecisko dabu Amerikas publiskajā telpā neizskan pirmoreiz. To pašu kanāla Fox News raidījuma vadītājs Bils O’Reilijs uzdeva toreizējam prezidentam Donaldam Trampam, kurš atbildēja: „Pasaulē ir daudz slepkavu, mums arī tādi ir. Vai tad jūs domājat, ka mūsu valsts ir bez vainas?” Asiņainā desmitgade Sīrijā Par Sīrijas pilsoņkara sākumu uzskata 2011. gada 15. martu, kad demonstrantu tūkstoši izgāja Damaskas un Alepo ielās, prasot demokratizāciju un politieslodzīto atbrīvošanu. Prezidenta Bašara Asada autoritārā režīma represijas izraisīja tikai vēl straujāku protestu eskalāciju, protesti pārauga nemieros, sacēlušos pusē pārgāja daļa bruņoto spēku, un valstī sākās pilsoņu karš. Sākotnēji šķita, ka Asada režīma dienas ir skaitītas, taču etniski un reliģiski neviendabīgajā valstī pilsoņu karš drīz kļuva līdzīgs visu cīņai pret visiem. 2013. gadā kā nozīmīgs spēks cīņas arēnā parādījās teroristiskā organizācija Irākas un Levanta islāma valsts, sagrābjot plašas teritorijas valsts austrumu un centrālajā daļā, un, salīdzinot ar šiem islāma radikāļiem, Asada režīms izrādījās mazākais ļaunums. Cīņa pret teroristu pasludināto „kalifātu” kalpoja par leģitīmu iemeslu Krievijas plašai militārai iesaistei valdošā režīma pusē. Kremlim Sīrija kļuvusi par vienu no ģeopolitisko ambīciju īstenošanas laukumiem, dalot šeit ietekmes sfēras ar Sīrijas kaimiņvalsti Turciju, kura arī pēdējā desmitgadē tiecas pēc reģionālas lielvalsts pozīcijām. Turcija daļēji atbalsta Sīrijas opozīciju, taču cenšas nepieļaut kurdu etniskās minoritātes pašnoteikšanās tieksmes Sīrijas ziemeļos un ziemeļaustrumos. Savienoto Valstu vadītās koalīcijas spēki aktīvi darbojās Sīrijā kopš 2014. gada, pamatā apkarojot „Islāma kalifātu”, bet vēršot triecienus arī pret Sīrijas valdības spēkiem gadījumos, kad tie uzbruka amerikāņu sabiedroto pozīcijām. Tomēr prezidenta Trampa administrācijas politika pēc t.s. „kalifāta” sakāves 2019. gada pirmajā pusē bija orientēta uz amerikāņu klātbūtnes samazināšanu, dodot lielāku rīcības brīvību Asada režīmam, Krievijai un Turcijai. Novērtējot pagājušās asiņainās desmitgades bilanci, jāsecina, ka autoritārajam Asada režīmam ir izdevies noturēties un atgūt kontroli lielākajā daļā valsts. Pilsoņkara upuru bilance ir visai aptuvena, bet tiek lēsts, ka tie varētu būt no nepilniem 390 000 līdz pat 600 000 bojāgājušo. Apmēram 13 miljoni jeb gandrīz divas trešdaļas no valsts iedzīvotājiem kara rezultātā bijušas spiestas doties bēgļu gaitās, t.sk. apmēram pieci miljoni pametuši valsti, un lielākā daļa no šiem bēgļiem joprojām nav varējuši atgriezties agrākajās dzīvesvietās. Vēlēšanas Nīderlandē pārmaiņas nesola 17.marta vakarā noslēdzās trīs dienas ilgušās Nīderlandes parlamenta jeb Ģenerālštatu apakšpalātas vēlēšanas. Ilggadējā premjerministra Marka Rites kabinets tās sagaidīja demisionējušas valdības statusā pēc tam, kad 15. janvārī atkāpās, reaģējot uz t.s. Bērnu pabalstu krāpšanās skandālu. Skandāls sākas 2018. gadā, kad publiski izpaudās informācija par to, ka Nīderlandes Nodokļu un muitas administrācija nepamatoti apsūdzējusi apmēram 26 000 ģimeņu bērnu pabalstu izkrāpšanā, liekot atmaksāt saņemtās pabalstu summas. Bija gadījumi, kad pieprasītā pabalstu atmaksāšana noveda ģimenes nopietnās finanšu grūtībās. Par spīti šai priekšvēsturei viss liecina, ka valdošās koalīcijas pozīcijas kopumā šais vēlēšanās nav cietušas, un nākamās valdības politiskās aprises varētu būt līdzīgas iepriekšējam Marka Rites kabinetam. Šis kabinets, pēc skaita trešais, uzstādīja rekordu koalīcijas veidošanas ilguma ziņā, jo bija vajadzīgas 225 dienas, lai sadiegtu koalīciju no Marka Rites vadītās konservatīvi liberālās Tautas partijas brīvībai un demokrātijai, sociālliberālās partijas „Demokrāti 66” un divām kristīgi demokrātiskajām partijām – „Kristīgi demokrātiskais aicinājums” un „Kristiešu savienība”. Šobrīd, kad saskaitītas apmēram 2/3 balsu, tiek prognozēts, ka Tautas partija nedaudz palielinājusi savu vietu skaitu parlamentā. Vēl nozīmīgāki ir otras lielākās valdības partijas „Demokrāti 66” panākumi, kļūstot par otru lielāko parlamenta frakciju un atstumjot trešajā vietā labēji populistisko Brīvības partiju. Nedaudz vājāk kā iepriekšējās vēlēšanās šķiet startējusi partija „Kristīgi demokrātiskais aicinājums”, praktiski bez izmaiņām – „Kristiešu savienība”. Kopumā līdzšinējai koalīcijai, kuras niecīgais parlamentārais vairākums tika zaudēts jau 2019. gada rudenī, šajā reizē tas varētu būt stabilāks. Galvenie šo vēlēšanu neveiksminieki, līdzās Brīvības partijai, ir nozīmīgu kritumu piedzīvojušie zaļie, kā arī sociālisti, kuri acīmredzami turpina lejupslīdi pēc katastrofālā zaudējuma iepriekšējās vēlēšanās 2017. gadā. Neiepriecinoši signāli vācu kristīgajiem demokrātiem Pirms septembrī gaidāmajām Vācijas Bundestāga vēlēšanām politiskā un mediju vide uzmanīgi fiksē signālus, kuri varētu liecināt par šo vēlēšanu gaidāmajiem rezultātiem. Tāpēc nozīmīga vērība pievērsta 14.martā notikušajām federālo zemju likumdevēju jeb landtāgu vēlēšanām Reinzemē-Pfalcā un Bādenē-Virtenbergā. Abos gadījumos politiskās varas aina šais turīgajās Vācijas rietumdaļas zemēs nav būtiski mainījusies. Industriālajā Reinzemē-Pfalcā līdzšinējās pozīcijas saglabājuši sociāldemokrāti, savukārt Bādenē-Virtenbergā vēl lielāku vēlētāju atbalstu guvusi arī līdz šim ietekmīgākā Zaļo partija. Attiecīgi minēto zemju valdības, domājams, arī turpmāk vadīs sociāldemokrāte Malu Dreijere un zaļais Vinfrīds Krečmans. Tomēr, kā norāda novērotāji, šo vēlēšanu rezultāti ir pamats bažām Vācijas politikas stūrakmenim – Kristīgi demokrātiskajai savienībai. It kā jau zaudēti vien daži procenti balsu un saglabāta otrā pozīcija zemju parlamentos, taču vēsturiski tas ir vājākais kristīgo demokrātu sniegums šais zemēs. Sevišķi bažas raisošs ir kritums Bādenē-Virtenbergā, kas ir viena no tradicionāli konservatīvajām vācu zemēm. Zaļo panākumi šeit ir ne vien Vinfrīda Krečmana personīgās autoritātes nopelns, bet izriet arī no vispārējā šīs partijas svara pieauguma Vācijas politikā. Jau izskan balsis, ka nākamā Vācijas valdība, iespējams, varētu iztikt bez Kristīgi demokrātiskās savienības. Vēl viens šo vēlēšanu neveiksminieks ir galēji labējā partija „Alternatīva Vācijai”, kas nozīmīgi zaudējusi pozīcijas abās federālajās zemēs. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Ten years ago, nature surpassed the most advanced human technologies in one of the most developed countries. At that time, the news of a nuclear accident in Japan shook the world. The tsunami caused by a strong earthquake, which broke into the Fukushima nuclear power plant, damaged the cooling system and was followed by explosions, melting in reactors and a huge release of radiation into water and the atmosphere. Our colleague Ina Strazdiņa talked to Yoshinori Fukushima, Deputy Editor of the newspaper "Mainichi Shimbun".

It is too early to judge when the closed Baltic borders due to Covid-19 could be opened, but the countries are in touch all the time. This was stated in an interview with Latvian Television by Lithuanian Foreign Minister Gabrieļus Landsbergis. He noted that Lithuania also continues to adhere to strict restrictions and will not abandon them. In foreign policy, Landsbergis hopes for more effective action by the European Union, which would influence the events in both Belarus and Russia. Ina Strazdiņa spoke with the Lithuanian Minister of Foreign Affairs.

Notikumi ap nenoindēto Krievijas opozicionāru Alekseju Navaļniju šajās dienās turpinājuši eskalēties: Krievija klaji demonstrējusi savu tiesisko nihilismu un varas pārspēku, ieslogot viņu cietuma, bet valsts iedzīvotāji nav gatavi tam iebilst, vismaz ne masveidā. Arī Rietumu reakcija ir tāda, kā ir. Par ko tas liecina un kāda perspektīvu zīmē? Nedaudz uzmanības veltām arī politiskajā spēlēm Briselē, tur neveiksmīgās vakcinācijas programmas dēļ ir izvērsies skandāls, un kā vainīgais tiek deleģēts Latvijas izvirzītais pārstāvis Valdis Dombrovskis. Cik daudz vērības tam jāpievērš un ka tiek veidota politiskā virtuve Briselē? Bet Mjanmā naktī uz 1. februāri ir noticis militārs apvērsums.  Notikumus ārvalstīs analizē Latvijas - Mjanmas draudzības biedrības valdes priekšsēdētājs Ģirts Kaivēns, Latvijas Radio ārzemju ziņu korespondents Uģis Lībietis, "German Marshall Fund of the United States" vecākā pētniece Kristīne Bērziņa un Latvijas TV žurnāliste Ina Strazdiņa. Mjanma. Ģenerāļi atkal valdīs Mjanma, līdz 1989. gadam dēvēta par Birmu, savu neatkarību no britu koloniālās virskundzības ieguva 1948. gadā. Valsts jau kopš pastāvēšanas pirmajiem gadiem saskārās ar iekšēju nestabilitāti, kuras iemesls bija lielais skaits etnisko un reliģisko minoritāšu, kā arī radikāli kreiso spēku – komunistu – mēģinājumi sagrābt varu. Demokrātiskā sistēma tā arī nespēja nostiprināties, un 1962. gada apvērsumā pie varas nāca ģenerāļa Ne Vina vadītā hunta, kas izveidoja toreizējā Birmā sociālistiskas orientācijas valsti ar padomju stila plānveida ekonomiku un vienpartijas politisko sistēmu. Militāristu īstenotais sociālisma eksperiments, kas turpinājās 26 gadus, padarīja Birmu par vienu no trūcīgākajām valstīm Āzijā. 1988. gadā izcēlās plaši nemieri, kas tika nežēlīgi apspiesti, nogalinot vairākus tūkstošus režīma pretinieku, taču ģenerāli Ne Vinu nomainīja cita militāristu grupa, kas 1990. gadā organizēja valstī samērā brīvas vēlēšanas. Pretēji militāristu cerētajam, vēlēšanās uzvaru guva nevis viņu balstītā Nacionālās vienotības partija, bet gan Nacionālā līga demokrātijai, kuru vadīja cilvēktiesību cīnītāju Auna Sana Su Či. Militāristi atteicās atzīt vēlēšanu rezultātus, Su Či tika ieslodzīta mājas arestā, un vēl 22 gadus valsti turpināja pārvaldīt vīri uzplečos. 2003. gadā huntas vadība izsludināja pakāpenisku liberalizācijas programmu ar mērķi veidot, kā tas tika definēts, „disciplinētu demokrātiju”. 2008. gadā tika pieņemta jauna konstitūcija, kura saglabā nozīmīgu armijas ietekmi valsts dzīvē, t.sk. tiesības iecelt ceturto daļu no parlamenta deputātiem. 2015. gadā notika brīvas vēlēšanas, kurās pārliecinošu uzvaru atkal guva Nacionālā līga demokrātijai, un tās līdere Su Či 2016. gadā kļuva par jaunizveidotās civilās valdības vadītāju un ārlietu ministri. Viņas valdībai bija nozīmīgi panākumi, atgriežot Mjanmu starptautiskā apritē, taču iekšpolitiski valsti turpina satricināt etniski konflikti. Militāristu un paramilitāro grupu uzbrukumi rohindžu minoritātei valsts ziemeļrietumos tiek raksturoti kā genocīds. Arī parlamenta vēlēšanās pagājušā gada 8. novembrī Nacionālā līga demokrātijai ieguva stabilu vairākumu parlamentā. Jau tūlīt pēc vēlēšanām no militārajām aprindām izskanēja apgalvojumi, ka vēlēšanu rezultāti esot viltoti, un solījumi rīkoties. Šie solījumi materializējās pirmdien, kad armijas operācijā tika arestēta Auna Sana Su Či, valsts prezidents Vins Mjins un vairāki citi Nacionālās līgas demokrātijai līderi, savukārt nepilni četri simti partijas deputātu ieslodzīti mājas arestā. Varu valstī pārņēma Nacionālā Aizsardzības un drošības padome ar ģenerāli Minu Aunu Hlainu priekšgalā, kas nākamajā dienā izveidoja savu valdību – Valsts Administratīvo padomi. Noteikts ārkārtas stāvoklis uz gadu, solot nākotnē sarīkot jaunas parlamenta vēlēšanas. Mjanmā notikušo apvērsumu jau nosodījušas Savienotās Valstis, Lielbritānija, Eiropas Savienība un Apvienoto Nāciju organizācija. Kremlis turpina piegriezt skrūves Otrdien, 2. februārī, tiesas priekšā Maskavā stājās šobrīd redzamākais Vladimira Putina režīma opozicionārs Aleksejs Navaļnijs. Izdzīvojis noindēšanas mēģinājumā pagājušā gada augustā un vairākus mēnešus ārstējies Vācijā, Navaļnijs 17. janvārī atgriezās Maskavā un tika tūdaļ arestēts. 2014. gadā iztiesātā prāvā, kuru Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi par politiski motivētu, aktīvajam Kremļa kritiķim tika piespriests trīs ar pusi gadus ilgs nosacīts cietumsods. Soda izciešanas kārtība paredz regulāru reģistrēšanos policijā, kuru Navaļnijs, protams, nevarēja veikt, atrodoties klīnikā Berlīnē, sākotnēji – komas stāvoklī. Tagad Krievijas tiesu vara apsūdzēja viņu nosacītā soda izciešanas noteikumu pārkāpšanā, un otrdienas sēdē tiesnese Natālija Repņikova lēma, ka apsūdzētajam piespriežami divi gadi un astoņi mēneši reāla cietumsoda. Kā savā runā tiesas zālē norādīja Aleksejs Navaļnijs, šī ir prezidenta Putina atriebība par izdzīvošanu slepkavības mēģinājumā un jaunām atklāsmēm par koruptīvajām shēmām, kuru rezultātā tapusi Putina pils – grandiozs un grezns rezidences komplekss pie Melnās jūras. Kā izteicās notiesātais, prezidents Putins vēsturē palikšot ar pavārdu Vladimirs Apakšbikšu Indētājs, ciktāl pērngada atentāts tika īstenots, domājams, indi ievietojot Navaļnija apakšbiksēs. Pēc sprieduma pasludināšanas Maskavas un Sanktpēterburgas ielās devās vairāki tūkstoši protestētāju, sastopoties jau ar ierasto policijas brutalitāti. Apmēram pusotrs tūkstotis protestētāju tika aizturēti. Protesti pret Alekseja Navaļnija tiesāšanu un varas korumpētību notika arī divas iepriekšējās nedēļas nogales. Acīmredzami absurdo spriedumu Navaļnijam nosodījušas Eiropas Savienības, Savienoto Valstu, Lielbritānijas, Japānas un vairāku citu valstu valdības, piesaucot jaunu sankciju iespēju. Viens no iespējamiem sankciju variantiem varētu būt pilnīga atteikšanās no gāzesvada “Nord Stream” otrās kārtas iedarbināšanas. Jau šobrīd šis projekts ir pakļauts Savienoto Valstu sankcijām un praktiski iesaldēts, taču savu akceptu tam joprojām nav atsaukusi Vācijas valdība, un Krievijas valsts gāzes ieguves koncerns "Gazprom", lielākais projekta investors, joprojām cer to pabeigt un paplašināt Krievijas gāzes eksportu uz Vāciju. Covid + Brexit dubultefekts Pagājušajā piektdienā, 29. janvārī, Eiropas Komisija izsludināja savu kontroles mehānismu Covid-19 vakcīnu eksportam ārpus savienības, kas tapies pēc tam, kad viens no potenciālajiem piegādātājiem – kompānija “AstraZeneca” – paziņoja, ka spēs nodrošināt tikai apmēram trešdaļu no februārī plānotajām piegādēm. Kontroles mehānismam jāveicina vakcīnu pieejamība Eiropas Savienībā, cerot īstenot agrāk deklarētos vakcinācijas plānus. Tomēr jau dažas stundas pēc izsludināšanas plānu nācās koriģēt daļā, kas paredzēja kravu kontroles ieviešanu uz robežas starp Īrijas Republiku un Ziemeļīriju, tādējādi veidojot šeit daļēji slēgtu robežu. Kā zināms, šīs robežas jautājums bija visgrūtāk risinātais sarunās par Lielbritānijas attiecībām ar Eiropas Savienību pēc Breksita, un vakcīnu eksporta kontroles plāna publiskošanai sekoja tūlītēji asi protesti no Lielbritānijas, Īrijas un Ziemeļīrijas autonomijas valdību puses. Notika zināms vainīgā meklēšanas process, kurā Eiropas Komisijas preses sekretārs Ēriks Mamers kā galveno atbildīgo piesauca komisijas izpildviceprezidentu un šobrīd arī tirdzniecības komisāra pienākumu pildītāju Valdi Dombrovski. Preses virsrakstos parādījās apgalvojumi, ka Dombrovski šai kļūmē vainojot arī komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Pēdējais apgalvojums neatbilst patiesībai, ko apliecināja pati prezidente, tiekoties ar Eiroparlamenta politisko grupu deputātiem un uzņemoties pilnu atbildību, ciktāl izsludinātais plāns tapis visu komisijas dienestu sadarbībā. Kļūmīgā epizode līdz ar to šķiet izsmelta, taču aktuālas paliek daudz nozīmīgākās bažas par Eiropas Savienības institūciju darbības efektivitāti un sistemātiskumu, īstenojot vakcinācijas programmu.    

Karš Kalnu Karabahā. Francijas prezidenta Emanuela Makrona vizīte Baltijā. ASV prezidenta vēlēšanas. Notikumus pasaulē komentē Rīgas Stradiņa universitātes profesors Eiropas studiju fakultātes dekāns Andris Sprūds un Latvijas TV žurnāliste Ina Strazdiņa. Donalds Tramps pret Džo Baidenu 29. septembra vakarā ASV Ohaio štata pilsētā Klīvlendā notika ilgi gaidītās pirmās no kopumā trim ASV prezidenta kandidātu debatēm. Debatēs abiem kandidātiem bija jāatbild uz jautājumiem par veselības aprūpi, Augstākās tiesas tiesnešu kandidatūrām, koronavīrusu, ekonomisko krīzi, klimata pārmaiņām, bet pēc debatēm visvairāk apspriestais bija rasisma jautājums. Tiesa, debates ātri pārvētās haosā, abiem kandidātiem apmainoties ar savstarpējiem apvainojumiem un pārtraucot vienam otru. Pašreizējais prezidents Donalds Tramps savu sāncensi Džo Baidenu pārtrauca kopumā 73 reizes un debašu organizatori jau paziņoja, ka nākamajās debatēs būs kādas pārmaiņas, lai nodrošinātu kārtību uz skatuves. Ne jau velti komentētāji smīkņāja, ka debašu vadītājam telekanāla „Fox News” žurnālistam Krisam Volisam otrdienas vakarā bija nepatīkamākais darbs visā valstī. Pēc debatēm aptaujas rādīja, ka vairāk nekā puse skatītāju par debašu uzvarētāju uzskata demokrātu kandidātu Džo Baidenu, taču Donalda Trampa aizstāvji norādīja, ka prezidents nemeklē jaunas balsis vai uzvaru debatēs, bet gan vēlas noturēt tradicionālos republikāņu vēlētājus un likt šaubīties par savu izvēli tradicionālajiem demokrātu vēlētājiem. „NBC News” veiktā aptauja rāda, ka tikai 6% amerikāņu līdz vēlēšanām nebija pieņēmuši lēmumu par to, kam atdot savu balsi, un NPR aptaujas pēc debatēm parāda, ka Trampa un Baidena duelis lielākajai daļai neizlēmušo nav palīdzējis līdz lēmumam nonākt. Konflikts Kalnu Karabahā Šo karu varēja gaidīt. Vairāk nekā ceturtdaļgadsimta konflikts bija iesaldēts, taču pastāvīgi gruzdēja. Svētdienas rītā viss atsākās. Runa ir par karadarbību Kalnu Karabahā. Tā ir armēņu apdzīvota teritorija, kuru no visām pusēm apņem Azerbaidžāna. Lai arī Padomju savienībā Karabaha bija daļa no Azerbaidžānas PSR, vēsturiski Karabahā vienmēr dzīvojuši armēņi. Pēc Padomju savienības sabrukuma tur izcēlās asiņainas sadursmes. 90.gadu sākumā kara dēļ vairāk nekā miljons cilvēku devās bēgļu gaitās, bet aptuveni 35 tūkstoši cilvēku gāja bojā. Karabaha vienpusēji pasludināja neatkarību, kaut arī neviena valsts to neatzina. Pat Armēnija oficiāli nekad nav atzinusi Karabahu kā neatkarīgu valsti, tomēr tieši armēņi ar Krievijas atbalstu ir nodrošinājuši Karabahas iedzīvotājiem De Facto neatkarību. Azerbaidžāna jau daudzus gadus aicināja iesaldētajam konfliktam meklēt kādu risinājumu, tomēr nesekmīgi. Tagad abas valstis izsludinājušas karastāvokli un mobilizāciju. Kopš svētdienas bojā gājuši vismaz 100 cilvēku. Abas puses vaino viena otru kara izprovocēšanā. Militārajās sadursmēs iesaistīta arī smagā militārā tehnika, turklāt Armēnija apgalvo, ka karā iesaistījusies arī Turcija, militāri atbalstot Azerbaidžānu. Turcija nekad nav slēpusi savas simpātijas pret Azerbaidžānu un pieprasījusi Armēnijai Karabahas teritoriju atstāt, tomēr turki noliedz, ka līdz šim būtu iesaistījušies karā arī militāri. Eiropas Cilvēktiesību tiesa trešdien paziņoja, ka ir uzdevusi Armēnijai un Azerbaidžānai izvairīties no jebkādas karadarbības, kas varētu apdraudēt civiliedzīvotāju veselību un dzīvību. Tiesneši uzskata, ka pašreizējā karadarbība draud nopietni pārkāpt Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, kurai abas valstis ir pievienojušās. Gan Armēnija, gan Azerbaidžāna apgalvo, ka otra puse apzināti šauj ne tikai uz karavīriem, bet nogalina arī vietējos iedzīvotājus. Makrons viesojas Latvijā un Lietuvā Šī ir Francijas prezidenta vizīte Latvijā pēc gandrīz 20 gadu pārtraukuma. Iepriekšējā reize, kad šeit ieradās toreizējas valsts vadītājs Žaks Širaks, bija 2001.gadā. Francija nav viena no tuvākajiem Latvijas sabiedrotajiem Eiropā, tomēr kā savā uzrunā sacīja Makrons, viņš ir ieradies tieši tāpēc, lai izvērstu sadarbību gan akadēmiskā un kultūras, gan ekonomikas jomā. Viņš gribot Latviju labāk iepazīt. Savā braucienā pa Baltijas valstīm Makrons vispirms ieradās Lietuvā, kur tikās arī ar Baltkrievijas izraidīto prezidenta kandidāti Svetlanu Tihonovsku. Tāpat viņš apmeklēja arī Lietuvā esošos Francijas karavīrus, uzsverot, ka Francijai ir svarīga Baltijas valstu drošība NATO. Savukārt Latvijā pirmajā vakarā Rīgas pilī viņu uzņēma Latvijas prezidents Egils Levits. Bet otrajā vizītes dienā viņam bija tikšanās ar Ministru prezidentu Krišjāni Kariņu. Pēc tam Makrons apmeklēja Latvijas Okupācijas muzeju, nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa. Vēl Francijas vadītājs devās pastaigā pa Vecrīgu un Latvijas Nacionālajā bibliotēkā piedalījās apaļā galda diskusija par demokrātiju digitālajā laikmetā. Kā jau varēja sagaidīt, vizītes laikā liela itin liela uzmanība tika pievērsta Latvijas kaimiņvalstīm – gan Baltkrievijai, gan Krievijai. Vēl pirms ierašanās Rīgā Makrons jau izteica pārliecību, ka Aleksandram Lukašenko vajag atkāpties. Viņš pauda gatavību iesaistīties, lai atrisinātu Baltkrievijas politisko krīzi. Bet kas attiecas uz Krieviju, tad Makrons ir pārliecināts, ka dialogu ar Maskavu vajag uzturēt. Francijas prezidents neesot naivs, zinot Latvijas sāpīgo vēsturi, taču viņaprāt sarunām ir jābūt – reizēm striktām un ļoti noteiktām, bet ir jārunā – tāds arī bija viņa vēlējums Latvijas amatpersonām.  

Konflikti, kari, revolūcijas...Būt kopā. Vai pasaulei tas vispār ir iespējams? DIskusiju vada LTV žurnāliste, raidījuma “Pasaules Panorāma” vadītāja Ina Strazdiņa.

Studijā notikumus komentē žurnāliste Ina Strazdiņa un politologs Ojārs Skudra. Eiropas Padomes īpašā apspriede Dārgie kolēģi, [..] ir pienācis laiks panākt vienošanos mūsu līmenī par Daudzgadu finanšu ietvaru. Katra novilcināšana radīs nopietnas praktiskas un politiskas problēmas un apdraudēs esošo programmu un politiku turpināšanu, kā arī jaunu ieviešanu. Es visnotaļ apzinos, ka šīs sarunas ir vienas no sarežģītākajām, kādas mūs sagaida. Bet es esmu arī pārliecināts, ka ar veselo saprātu un apņēmību mēs varam panākt vienošanos, kura nāks par labu visiem eiropiešiem. Tā raksta Eiropadomes priekšsēdētājs Šarls Mišels, aicinādams Eiropas Savienības valdību vadītājus – uz šodienas īpašo sanāksmi par Eiropas daudzgadu budžetu. Tagad, kad Lielbritānija galu galā ir sekmīgi izstājusies, beidzot ir skaidrība par potenciālajām budžeta aprisēm. Eiroparlamenta deputāti daudzgadu budžeta jautājumus cita starpā apsprieda pēdējā plenārsesijā pagājušajā nedēļā. Uzstājoties šajās debatēs, Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena izteica zīmīgu mudinājumu valstu pārstāvjiem izrādīt ne tikai degsmi, aizstāvot tradicionālās budžeta prioritātes, bet arī entuziasmu, atbalstot jaunās. Viņas individuāla apņemšanās esot piekrist tikai tādam daudzgadu budžetam, kurā vismaz ceturtā daļa būs atvēlēti klimata pārmaiņu problēmu risināšanai, tai skaitā pietiekamam finansējumam pārejai uz videi draudzīgām tehnoloģijām. Tikām izdevuma "The Economist" feļetonists ar pseidonīmu Charlemagne jeb Kārlis Lielais savā rakstā „Padarīsim Eiropu atkal vienmuļu!” raksta: Ja pagājušajā desmitgadē jūs jautājāt eirokrātam: „Kas nodarbina jūsu prātu?”, tad atbilde parasti bija dramatiska. Desmitgades sākumā eiro zvārojās uz sabrukuma robežas. Desmitgades vidū Grieķija teju tika izmesta no savienības, tad teju 3 miljoni patvēruma meklētāju ieradās no Sīrijas un citiem karstajiem punktiem. Drīz pēc tam Lielbritānija, tobrīd otra lielākā savienības ekonomika, nobalsoja par izstāšanos, kaut tai nebija nekāda nopietna plāna, kā. Īsāk sakot, dzīve Briselē bija aizraujoša. Vairākus gadus amatvīri uztvēra šo pilsētu kā vizīti pie proktologa: nepieciešamu, bet netīkamu. Šie laiki ir pagātnē. Brisele atkal ir nomierinoši vienmuļa. Pajautājiet garāmejošam eirokrātam, kas jauns, un atbilde būs prozaiska: diņģējamies par savienības budžetu. Minhene 2020. Bažu māktie Rietumi Minhenes Drošības konference Bavārijas galvaspilsētā notiek ik februāri kopš 1963. gada. Konferences ideja ir mazināt kara draudus un sekmēt kolektīvo drošību, radot dialoga platformu atbildīgajiem politisko un militāro lēmumu pieņēmējiem, diplomātiem, drošības un militārajiem ekspertiem. Līdz pat pagājušā gadsimta beigām Minhenes Drošības konferencē aicinātie bija pamatā NATO un Eiropas Savienības pārstāvji, taču pēc 1999. gada tiem pievienojās arī dialoga partneri no Centrālās un Austrumeiropas, Indijas, Ķīnas, Japānas un Irānas; un mūsdienās Minhenes konference reizēm tiek dēvēta par „diplomātu Davosu”. Katru gadu pirms konferences tiek publicēts Minhenes drošības ziņojums, un šī gada ziņojumam dots apakšvirsraksts „Westlessness”. Šis pēc vācu salikteņu parauga darinātais un grūti tulkojamais jaunvārds asociējas pirmām kārtām ar angļu restlessness – "nemierīgums". Tas tiek skaidrots kā metafora pašreizējām bažām par tradicionālo Rietumu vērtību un rietumnieciskās identitātes apšaubīšanu un pat noliegšanu, par vienotas Rietumu pasaules izjūtas un mērķorientācijas trūkumu. Kā atzīst novērotāji, arī Minhenē uzkrītoši pamanāma bija redzējuma plaisa starp Eiropas Savienības un Savienoto Valstu pārstāvjiem. Kamēr Amerikas ārlietu ministrs Maiks Pompeo un aizsardzības ministrs Mārks Espers aicināja eiropiešus vienoties kopējā pretstāvē Ķīnai kā galvenajam globālajam draudam un Huawei kā tā konkrētajai izpausmei, eiropieši pārmeta amerikāņiem atkratīšanos no globālā drošības garanta atbildības. Tā Vācijas ārlietu ministrs Heiko Māss norādīja, ka amerikāņu aiziešana no Tuvajiem Austrumiem radījusi ģeostratēģisku vakuumu, kuru steidz aizpildīt Krievija, Irāna un Turcija. Par karu un mietu Tuvajos Austrumos tagad vairs nelemjot Ženēvā vai ANO mītnē Ņujorkā, bet gan Sočos un Astanā. Francijas prezidenta Emanuela Makrona aicinājumi vienoties Eiropas suverenitātes stiprināšanai joprojām nerod gaidīto atbalsi, sevišķi jau Vācijā. Bet Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis konferencē uztraucās, ka pasaule aizmirst par karu Ukrainā, kas jau ilgst ilgāk nekā 2.pasaules karš. Vīruss un nauda Saskaņā ar vakar publicētajiem Pasaules Veselības organizācijas datiem, līdz šim Ķīnā reģistrēti vairāk nekā 74 000 saslimšanas gadījumi ar koronavīrusu. Līdz šim miruši 2006 pacienti, 136 no tiem - pagājušajā diennaktī. Ārpus Ķīnas līdz šim zināmi 926 saslimušie, no kuriem miruši 3. Taču nesalīdzināmi vairāk ir to, kurus tā vai citādi ietekmējuši Ķīnas varas iestāžu ieviestie karantīnas pasākumi. Sākot no sabiedriskā transporta apturēšanas un pārbaudēm, beidzot ar faktisku mājas arestu lielākajai daļai veselu lielpilsētu un rajonu iedzīvotājiem. Tiek lēsts ka pilnvērtīga pārvietošanās un normāla dzīve šobrīd Ķīnā ir liegta apmēram pusmiljardam cilvēku. Tas nozīmē slēgtas rūpnīcas, veikalus un citus uzņēmumus un preču piegādes pārtraukšanu un kavēšanos. Ekspertu prognozes par to, kāda varētu būt koronavīrusa epidēmijas makroekonomiskā ietekme, joprojām svārstās milzīgā amplitūdā. Vieni paredz, ka Ķīnas nacionālā kopprodukta pieaugums agrāk prognozēto 6% vietā šogad būs 5,5%, citi min 4%, vēl citi dramatiski prognozē pilnīgu stagnāciju pirmajā ceturksnī un, attiecīgi, ne vairāk kā 3,5% pieaugumu šogad. Nozīmīgu kritumu piedzīvo Ķīnas akciju tirgi, un paredzama plaša valdības intervence akciju cenu stabilizācijai. Februāra sākumā Ķīnas juaņa noslīdēja zem psiholoģiski kritiskā rādītāja - septiņas juaņas par ASV dolāru un arī šobrīd balansē uz šīs robežas. Vīrusa epidēmijas ekonomiskās sekas neizbēgami izjūt arī visa pārējā pasaule, kas ir nesaraujami saistīta ar mūsu planētas „ražošanas cehu”. Par šīgada peļņas kritumu aizkavētu detaļu piegāžu dēļ jau paziņojusi kompānija Apple; līdzīgas problēmas ir autoražotājiem Nissan un Hyundai. Ķīnas farmaceitiskās produkcijas eksporta pārtraukumi varētu ietekmēt pat Savienoto Valstu ekonomiku. Daudz nozīmīgāk nekā agrāk pasauli ietekmēs arī ķīniešu pirktspējas kritums, ciktāl šī nācija no mazapmaksātiem konveijera apkalpotājiem jau kļuvusi par nozīmīgu importētu produktu un pakalpojumu patērētājiem. Drūmas prognozes par šo gadu izsaka japāņu un vācu autoražotāji. Tiek lēsts, ka globālā aviopārvadājumu industrija cietīs 4 – 5 miljardus lielus zaudējumus; vairāk nekā miljardu lieli zaudējumi sagaidāmi tūrisma industrijai Japānā, apmēram tikpat lieli – Taizemē. Vissmagāk no epidēmija izraisītajām ekonomiskajām sekām var ciest Japāna, kuras ekonomika jau kopš pagājušā gada pēdējā ceturkšņa atrodas recesijā.

Studijā notikumus komentē LTVze no žurnāliste Ina Strazdiņa un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Protestu kustība Libānā Praktiski visi novērotāji ir vienisprātis, ka jau otro mēnesi ilgstošās politiskās krīzes un protestu kustības saknes Libānā meklējamas valsts īpatnējajā politiskajā sistēmā. Proti, gan vietu skaits parlamentā, gan augstākie valsts un armijas vadības amati ir sadalīti atbilstoši reliģisko grupu pārstāvniecībai. Proti, valsts prezidentam, kurš ir arī bruņoto spēku virspavēlnieks, jābūt kristietim maronītam, premjerministram – musulmanim sunnītam, parlamenta priekšsēdētājam – musulmanim šiītam, premjerministra biedram – pareizticīgajam, armijas ģenerālštāba priekšniekam – drūzam. Šāda kārtība, kas garantē zināmu varas daļu noteiktām sabiedrības grupām, ir ļoti auglīga augsne korupcijai un aizkulišu darījumiem. Tā ir radījusi varas eliti ar zemu politiskās atbildības līmeni un neoficiālu juridisko imunitāti. Tajā pat laikā Libāna piedzīvo ilgstošas ekonomiskās grūtības. Pirms nepilniem 30 gadiem beidzās 15 gadus ilgušais Libānas pilsoņu karš, taču valstī joprojām nav atjaunota stabila elektroapgāde, nepastāv normāla dzeramā ūdens apgāde, sliktā stāvoklī ir kanalizācijas un atkritumu izvešanas sistēma. Centrālās bankas uzturētais fiksētais Libānas mārciņas kurss izraisījis ārvalstu valūtas deficītu, kas jau apdraud pārtikas, medikamentu un naftas produktu importu. Valstī ir ļoti augsts bezdarba līmenis – jaunatnes vidū tas sasniedz pat 37%. Tikām politiski ekonomiskās elites pārstāvju kontos uzkrāti pamatīgi kapitāli, un šo kontu slepenību sargā likums. Konkrēto protestu vilni oktobra vidū izraisīja valdības plāni risināt valsts finansiālās problēmas, paaugstinot pievienotās vērtības nodokļa likmi un piemērot maksu par balss saziņu sociālajos tīklos. Protesti strauji vērsās plašumā, un jau kopš to sākuma līdztekus nevardarbīgām demonstrācijām notiek ar transporta maģistrāļu bloķēšana, ir notikuši uzbrukumi vairāku politisko partiju birojiem. Izskanējuši aicinājumi uz vispārēju streiku, un no 11. līdz 19. novembrim streikoja banku darbinieki, kas nopietni apdraudēja banku sektora stabilitāti. Varas iestādes pagaidām centušās izvairīties no pārmērīgas spēka lietošanas, tomēr septiņi cilvēki protestu laikā gājuši bojā, un vismaz viens no viņiem miris no militāristu raidītas lodes. Ievainojumus un traumas guvuši jau vairāki simti cilvēku. Pēdējās nedēļās pieaudzis fizisku sadursmju skaits starp protestētājiem un atsevišķu partiju atbalstītājiem; sevišķi agresīvi bijuši islāmisko partiju Hezbollah un Amal aktīvisti. Lielākais protestu panākums līdz šim ir premjerinistra Sāda Hariri kabineta demisija 29. oktobrī, tomēr prezidents Mišels Auns joprojām neatbalsta protestētāju prasības pēc politiski neitrālas tehnokrātu valdības izveides un ārkārtas parlamenta vēlēšanām.   Situācijas attīstība Honkongā Protestu kustība Honkongā neapsīkst jau kopš marta, lai arī to izraisījušais konkrētais iegansts – likumprojekts, kas paredzēja apsūdzēto izdošanu kontinentālās Ķīnas varasiestādēm – tika atsaukts jau septembrī. Raksturojot šo piekāpšanos kā „pārāk mazu un pārāk vēlu”, protestētāji tagad prasa nekvalificēt šos protestus kā dumpi, vispārēju amnestiju protestu dalībniekiem, policijas vardarbības gadījumu neatkarīgu izmeklēšanu un, kas visnozīmīgākais, vispārēju un tiešu vēlēšanu ieviešanu autonomajā reģionā. Daļa protestētāju pieprasa arī Honkongas administrācijas vadītājas Kerijas Lemas atkāpšanos. Pagājušo mēnešu laikā pamatīgi saasinājušās attiecības starp protestētājiem un Honkongas policiju, kura vēl nesen tika dēvēta par priekšzīmīgāko Āzijā. Ķīnas Tautas atbrīvošanas armija koncentrējusi papildu spēkus Honkongas tuvumā, vairojot bažas par iespējamu intervenci reģionā. Uz šī fona 24. novembrī Honkongā notika rajonu padomju vēlēšanas. 18 rajonu padomes ir vietējās pašvaldības, kuru funkcijas un kompetence līdz šim aprobežojās ar komunālo pakalpojumu un iedzīvotāju dzīves kvalitātes sfēru, taču šīs vēlēšanas tiek uzlūkotas kā neoficiāls uzticības referendums pašreizējai autonomijas vadībai un pastāvošajai politiskajai sistēmai. Rezultātā tika uzstādīts jauns vēlētāju aktivitātes rekords – vairāk nekā 71%; un tajā triumfēja prodemokrātiskie spēki. Viņu kandidāti ir vairākumā 17 no 18 rajoniem, iegūstot 388 no pavisam 452 deputātu vietām, savukārt Pekinas valdības piekritējiem agrāko aptuveni 300 deputātu vietā rajonu padomēs palikuši vien 62. Attiecīgi demokrātiskie spēki iegūs arī lielāku ietekmi Vēlēšanu komitejā, kas ievēl Honkongas administrācijas vadītāju, un šīs pašvaldību vēlēšanas ir arī spēcīgs signāls nākamgad paredzēto autonomijas Likumdošanas padomes vēlēšanu rezultātiem. Tomēr, tā kā Likumdošanas padomes un Vēlēšanu komitejas vēlēšanas tikai daļēji ir tiešas un proporcionālas, šeit Pekinai lojālajiem spēkiem ir daudz lielākas iespējas saglabāt ietekmi. Svarīgākais rajonu padomju vēlēšanu rezultāts ir tajā apliecinātais nepārprotamais sabiedrības atbalsts prodemokrātiskajiem spēkiem, kuru līdz šim nevēlējās atzīt kontinentālās Ķīnas vara. Oficiālā Pekina, kas sākotnēji Honkongā notiekošo centās noklusēt, pēdējos mēnešos kļuvusi arvien kareivīgāka savos izteikumos. Spilgtākais šai ziņā ir Ķīnas prezidenta Sjī Dziņpina izteikums 14. oktobrī, solot Ķīnas vienotības grāvējiem „sašķaidīt miesas un saberzt kaulus pulverī”.   Eiropas Komisijas apstiprināšana Vakar Strasbūrā ar 461 balsi par, 157 pret un 89 deputātiem atturoties tika apstiprināts jaunais Eiropas Komisijas sastāvs ar bijušo Vācijas aizsardzības ministri, Eiropas Tautas partijas grupas pārstāvi Urzulu fon der Leienu priekšgalā. Komisijas apstiprināšanas process finišējis apmērām mēnesi vēlāk, nekā bija plānots, ciktāl vairākām valstīm nācās nomainīt savus komisāra kandidātus. Sākotnējos pretendentus bija spiestas atsaukt Rumānija, Ungārija un Francija, un visai smags iztaujāšanas process bija arī Polijas pārstāvim, lauksaimniecības komisāram Janušam Vojcehovskim. Visos šajos gadījumos tiek piesaukta ne tikai attiecīgo kandidātu kvalifikācija, bet arī politiskais konteksts, respektīvi – Eiropas Parlamenta vairākuma attieksme pret attiecīgo valstu valdībām. Jaunums ir trīs Komisijas atbildīgo viceprezidentu posteņi, iezīmējot prioritāros politikas virzienus, proti – Nīderlandes komisārs Franss Timmermanss būs atbildīgs par „Eiropas zaļo vienošanos”, Dānijas komisāre Margarēte Vestagere par „Digitālajam laikmetam gatavu Eiropu” un Valdis Dombrovskis par „Ekonomiku cilvēka labā”. Bez tam Urzulai fon der Leienai būs vēl pieci viceprezidenti: Eiropas Augstais pārstāvis ārlietu un drošības jautājumos, Spānijas komisārs Žozefs Borels, Vērtību un caurskatāmības komisāre no Čehijas Vera Jourova, Eiropas dzīvesveida stiprināšanas komisārs no Grieķijas Margaritis Šinass, Starpinstitūciju sadarbības un perspektīvā skatījuma komisārs no Slovākijas Marošs Ševčovičs un Demokrātijas un demogrāfijas komisāre no Horvātijas Dubravka Šujca. Desmit eirokomisāri, ieskaitot Komisijas priekšsēdētāju, pārstāv Eiropas Tautas partijas parlamentāro grupu, deviņi – sociāldemokrātus, seši – liberālo grupu „Atjaunot Eiropu”, un pa vienam no konservatīvo un reformistu un zaļo grupas. Seši no jaunapstiprinātajiem eirokomisāriem, tai skaitā visi atbildīgie viceprezidenti, darbojušies arī Žana Kloda Junkera komisijā. Var piebilst, ka par savu pārstāvju portfeļu „svaru” nevar sūdzēties ne vien Latvija, bet arī abas pārējās Baltijas valstis. Igaunijas eirokomisāre Kadri Simsone atbildēs par enerģētiku, savukārt Lietuvas eirokomisārs Virgīnijs Sinkevičs – par vidi un okeāniem. Un vēl – lai arī vēl nav īsti skaidrs, kad un vai vispār Lielbritānija pametīs Eiropas Savienību, Londonas pārstāvja fon der Leienas komisijā nav.

Studijā notikumus pasaulē komentē LTV žurnāliste Ina Strazdiņa un Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks Kārlis Bukovskis. Premjers Džonsons vēlas apturēt Parlamenta darbību Jauns pavērsiens britu politikā iezīmējās vakar no rīta, kad trīs karalienes Elizabetes II slepenpadomnieki no Konservatīvās partijas ieradās majestātes Skotijas rezidencē Balmoralas pilī ar premjerministra Džonsona lūgumu izsludināt Lielbritānijas Parlamenta darbības pārtraukšanu ne vēlāk kā 12. septembrī uz vairāk nekā mēnesi – līdz 14. oktobrī paredzētajai Karalienes runai. Šī runa, kuru britu monarhs saka abu Parlamenta palātu kopīgā sanāksmē, iesāk jaunu Parlamenta sesiju un deklarē valdības programmu likumdošanas jomā. Runas autors ir valdība – monarham šai gadījumā piekrīt tikai formāla izsludinātāja loma. Tradicionāli pirms monarha runas Parlaments uz ilgāku vai īsāku laiku pārtrauc darbu, taču par šī pārtraukuma ilgumu lemj paši likumdevēji. Šajā gadījumā premjers Džonsons, izmantodams savas likumiskās tiesības, vēlas noteikt ļoti ilgu darbības pārtraukumu. Savu lēmumu valdības vadītājs motivē ar nepieciešamību sagatavot Parlamentu jaunajam likumdošanas ciklam pēc izstāšanās no Eiropas Savienības, taču vairums ir vienisprātis, ka tas darīts, lai mazinātu likumdevēju iespējas aizkavēt Breksitu, ja līdz izstāšanās datumam – 31. oktobrim – netiktu panākta jauna vienošanās. Kā zināms, Boriss Džonsons ir apņēmības pilns 31. oktobrī pamest savienību par katru cenu – arī bez vienošanās. Lielākās opozīcijas partijas – leiboristu – līderis Džeremijs Korbins jau nodēvējis šo Džonsona rīcību par demokrātijas nolaupīšanu, bet Skotijas pirmā ministre Nikola Stērdžena sacīja, ka šādai rīcībai nav sakara ar demokrātiju, bet gan diktatūru. Vairākas politiķu grupas uzsākušas tiesvedības procedūras nolūkā apstrīdēt Džonsona lūgumu karalienei, taču šī iespēja šķiet apšaubāma, ciktāl karaliene jau paziņojusi, ka premjera lūgums tiks izpildīts, un britu likumdošana neparedz iespēju tiesas ceļā apstrīdēt šādus monarha rīkojumus. Šajā situācijā Parlamentam ir tika viena iespēja nepakļauties valdības nolemtajam: nobalsot par neuzticību Borisa Džonsona konservatīvo kabinetam. Tad vai nu divu nedēļu laikā tiktu apstiprināta jauna valdība, vai arī notiktu ārkārtas Parlamenta vēlēšanas.   G7 samits Šī gada septiņu industriāli attīstītāko Rietumu demokrātiju līderu samits no 24. līdz 26. augustam notika Francijas Atlantijas piekrastes kūrortā Biaricā. Namatēvs, Francijas prezidents Emanuels Makrons, sanākšanas priekšvakarā pauda, ka šoreiz tā varētu noslēgties bez gala komunikē. Iemesls nepārprotami bija iepriekšējā gada pieredze, kad pēc samita Kvebekā Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps no prezidenta lidmašīnas paziņoja, ka atsauc savu parakstu zem gala dokumenta. Beigu beigās samita deklarācija tomēr tapa – daži desmiti frāžu, kas pauž apņemšanos reorganizēt Pasaules Tirdzniecības organizāciju, aktivizēt tā dēvēto Normandijas formātu, mēģinot risināt Krievijas un Ukrainas attiecību problēmas, neļaut Irānai iegūt kodolieročus, atbalstīt politisku risinājumu meklējumus iekšējam konfliktam Lībijā un aicinājumu izvairīties no vardarbības pret Honkongas masu protestu dalībniekiem. Īpašu samita uzmanību izpelnījās šogad nepieredzēti plašie ugunsgrēki Amazones baseina lietus mežos, kuru dzēšanai operatīvi tika piešķirti 20 miljoni dolāru. No Eiropas līderu puses izskanēja nepārprotami aizrādījumi Brazīlijas valdībai par tās bezatbildīgo vides politiku, uz ko klāt nebijušais prezidents Žairs Bolsunaru atbildēja ar personīgi aizskarošiem izteikumiem sociālajos tīklos prezidenta Makrona un viņa dzīvesbiedres virzienā. Kā auksta duša pārējiem Biaricas viesiem bija nākamā gada samita rīkotāja Donalda Trampa paziņojums, ka viņš grasoties ieaicināt viesos pirms pieciem gadiem no šī demokrātiju kluba izraidīto Krievijas līderi Vladimiru Putinu ar domu pakāpeniski atgriezt viņu G7 apritē. Kopumā jāsaka, ka Biarica ir apstiprinājusi bažas, kuras jau pirms sanākšanas pauda Eiropas Savienību šeit pārstāvējušais Eiropadomes prezidents Donalds Tusks – G7 līderu vidū vērojams politiskās vienprātības zudums, kas traucē rast risinājumus arvien sarežģītākajām globālajām problēmām. „Laikmeta beigu izjūta” – tā Biaricas notikumu raksturo izdevuma "The Guardian" apskatnieks Džulians Bordžers, salīdzinot šībrīža Eiropas līderus ar Vecās pasaules karaļnamu galvām Pirmā pasaules kara priekšvakarā.     Itālijas valdības krīze Četrpadsmit mēnešus ilgais Itālijas premjera, partijas „Pieczvaigžņu kustība” pārstāvja Džuzepes Kontes valdības cikls noslēdzās 20. augustā, kad savu atbalstu viņa kabinetam atsauca otra koalīcijas partija – labēji radikālā „Līga”. „Līgas” līdera Mateo Salvini nolūks bija visai nepārprotams – iniciēt ārkārtas parlamenta vēlēšanas, kuras viņa partija, spriežot pēc reitingiem, varētu vairot savu ietekmi. Šis aprēķins gan izrādījies aplams, jo „Pieczvaigžņu kustība” operatīvi uzsāka sarunas par jaunas koalīcijas izveidi ar kreisi centrisko Demokrātisko partiju. Redzot šo attīstību, Salvini uzsāka politiskus manevrus, solot atjaunot koalīciju, ja Konti premjera amatā nomainītu „Pieczvaigžņu kustības” priekšsēdētājs Luidži di Maijo, taču pēdējais neizrādījās šādi uzpērkams. Tad nu „Līgas” vadonim šobrīd atliek vienīgi pravietot, ka itāliešu tauta celšoties sodīt savus principus nodevušo „Pieczvaigžņu kustību” un demokrātus, kuri raujoties pie varas „pret tautas gribu”. Te gan jāpiebilst, ka „Līgas” frakcija parlamentā nav neko daudz lielāka kā Demokrātiskajai partijai. Demokrātiem, kas pārstāv klasiski sociāldemokrātisko ievirzi, ir diezgan daudz saskares punktu ar „Pieczvaigžņu kustību” vides aizsardzības jautājumos, un arī partiju sociālās programmas varētu būt salāgojamas. Vakar abas partijas vienojās par koalīcijas izveidi un šodien savu mandātu Džuzepes Kontes otrās valdības veidošanai deva arī Itālijas prezidents Serdžio Matarella. Jāpiebilst, ka jauno valdību gaida nopietns pārbaudījums, apstiprinot nākamā gada budžetu, kuru Eiropas Savienība vēlas redzēt sabalansētāku nekā līdz šim.

Aktualitātes pasaulē: Dānijas valdības sarunas, Moldovas politiskā krīze, protesti Kazahstānā. Saspringta politiskā situācija izveidojusies Moldovā. Tur šobrīd ir de facto divas valdības un divi premjeri. Tika atlaists parlaments, pārtrauktas  prezidenta pilnvaras, pēc tam šī atlaišana anulēta. Kas īsti notiek Moldova? Citā postpadomju republikā - Kazahstānā - politiski viss šķiet mierīgi. Tur ir ievēlēts nākamais valsts prezidents, bet vēlēšanas pavadīja daudzskaitlīgas cilvēku aizturēšanas un aresti. Politologi saka, ka tuvākajā laikā valstī viss stabili, bet kas notiks ilgtermiņā, to ir grūti prognozēt. Uzmanību pievēršam Skandināvijas valstij Dānijai. Tur parlamenta vēlēšanās uzvarēja līdz šim opozīcija bijusī sociāldemokrātu partija. Šo faktu interesantu padara politiskais fons. Par to arī saruna. Notikumus vērtē Latvijas TV žurnāliste Ina Strazdiņa un Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns. Varas krīze Moldovā Jau tūlīt pēc februārī notikušajām Moldovas parlamenta vēlēšanām bija skaidrs, ka jaunās valdības izveide būs ļoti grūts uzdevums. No 101 parlamenta deputātu vietas 35 ir ieguvusi Maskavai draudzīgā Sociālistu partija, kuru pārstāv arī valsts prezidents Igors Dodons, 26 vietas – proeiropeiski orientētais partiju bloks ACUM [akum], savukārt 30 vietas – līdz šim pie varas bijusī Demokrātiskā partija, kuru uzskata par oligarha Vladimira Plahotņuka kabatas partiju. Vārdos gan šīs partijas politiķi, gan pats Plahotņuks deklarējuši savu orientāciju uz Eiropas Savienību, taču faktiski viņu darbībā konstatējama valsts sagrābšana, pakļaujot savai ietekmei medijus un tiesu varu, sevišķi jau Konstitucionālo tiesu, kas arī līdz šim vairākkārt bloķējusi Plahotņukam nevēlamus politiskos procesus. Vēlme tikt vaļā no oligarha milzīgās ietekmes valstī galu galā radījusi teju neiedomājamu politisko kombināciju – sociālistu un bloka ACUM koalīcijas valdību, kas tika izsludināta 8. jūnijā. Nākamajā dienā sekoja atbildes gājiens: Konstitucionālā tiesa pasludināja jauno valdību par neleģitīmu un pārtrauca prezidenta Dodona pilnvaras, nododot tās premjeram, Demokrātiskās partijas pārstāvim Pāvelam Filipam. Pēdējais nekavējoties atlaida parlamentu, izsludinot jaunas vēlēšanas septembrī. Tiesas arguments ir likuma prasība sastādīt valdību ne vēlāk kā trīs mēnešus pēc vēlēšanu rezultātu apstiprināšanas. Jaunās koalīcijas partijas un prezidents Dodons šo normu interpretē kā trīs kalendāros mēnešus, savukārt Konstitucionālā tiesa – kā 90 dienas. Konstitucionālās tiesas versijā valdība bija jāsastāda līdz piektdienai, prezidents un koalīcija uzskata, ka tai bijis laiks līdz svētdienai. Tā nu valstī izveidojusies smaga varas pretstāve ar augstāko tiesu varu un de facto pie varas esošo kabinetu vienā un prezidentu un parlamenta vairākumu otrā pusē. Prezidenta vēlēšanas Kazahstānā Pēc teju 30 gadiem pie Kazahstānas valsts stūres par savu atkāpšanos no prezidenta amata šī gada martā paziņoja Nursultāns Nazarbajevs. Viņš gan joprojām paliek valdošās partijas „Nur Otan” – „Tēvijas gaisma” – priekšsēdētājs un Valsts Drošības padomes vadītājs. Par amata pārņēmēju ilglaicīgais līderis izraudzījās parlamenta augšpalātas priekšsēdētāju Kasimu Žomartu Tokajevu. Visu procesu vaiņagoja galvaspilsētas Astanas pārdēvēšana par Nursultānu. 9. jūnijā Tokajeva vieta varas virsotnē tika apstiprināta ārkārtas vēlēšanās, un vakar, 12. jūnijā, jaunais Kazahstānas prezidents nodeva zvērestu un stājās amatā. Saskaņā ar oficiālajiem rezultātiem, vēlēšanās piedalījušies vairāk nekā 77% balsstiesīgo vēlētāju, no kuriem par Tokajevu balsojuši vairāk nekā 70%. Teorētiski viņam bija veseli seši konkurenti, taču, ievērojot brīvu mediju un pilnvērtīgas politiskās opozīcijas trūkumu, īso kampaņas periodu un valdošās nomenklatūras kandidāta labā nepārprotami izmantoto varas resursu, tai skaitā ar brīvu vēlēšanu principiem nesavienojamas darbības, praktiski neviens nešaubījās par šādu iznākumu. Tas, ka Tokajeva rezultāti vēlēšanās krietni atpaliek no Nazarbajeva agrāk uzstādītajiem procentuālajiem rekordiem, visnotaļ iekļaujas varas scenārijā, – līdz diženā Nursultāna līmenim varas mantiniekam vēl jāizaug. Tomēr zināmu nervozitāti varas elitei rada masu protesti, kas vēlēšanu sakarā pārņēmuši galvaspilsētu Nursultānu, valsts lielāko pilsētu Almati un vairākus mazākus centrus. Varas struktūras pret tiem vērsušās ar ierasto skarbumu, aizturot vairākus simtus cilvēku, taču šie protesti ir signāls, ka liela daļa Kazahstānas sabiedrības gaida nozīmīgākas pārmaiņas nekā tās, ko viņiem piedāvā līderu nomaiņas scenārijs Nazarbajeva „samtainā” autoritārisma ietvaros. Vēlēšanu rezultāti Dānijā 5. jūnijā notikušās Dānijas parlamenta jeb Folketinga vēlēšanas nesa uzvaru kreisajiem spēkiem, kas pēdējā parlamenta kadencē bija opozīcijā. Sociāldemokrātu partija, iegūstot papildus gan tikai vienu deputāta vietu, nostiprinājusi lielākās parlamenta frakcijas statusu, savukārt mazākās kreisās ievirzes partijas – Sociālliberāļu partija un Sociālistiskā tautas partija – dubultojušas savu mandātu skaitu. Par nesekmīgu gan nav dēvējams arī sociāldemokrātu pastāvīgo konkurentu – labēji centrisko spēku – starts. Galvenā līdz šim valdošās koalīcijas partija, konservatīvi liberālā “Venstre” pat palielinājusi savu mandātu skaitu par piektdaļu. Savu nelielo frakciju apjomā dubultojusi Konservatīvā partija, taču trešajam koalīcijas partnerim – Liberālajai aliansei – veicies krietni sliktāk. Tomēr liktenīgs līdzšinējā premjera Larsa Lekes Rasmusena valdībai ir vēlētāju spriedums labēji populistiskajai Dānijas Tautas partijai, kas zaudējusi vairāk nekā pusi deputātu vietu Folketingā. Rasmusena kabinets bija mazākuma valdība, kas pastāvēja, pateicoties Tautas partijas atbalstam. Līdzšinējais premjers jau norādījis, ka būtu gatavs vienoties par koalīcijas veidošanu ar sociāldemokrātiem, taču pēdējo līdere Mēte Frederiksena šādu iespēju diezgan kategoriski noraidījusi. Viņa paudusi apņemšanos veidot sociāldemokrātu kabinetu ar citu kreiso partiju atbalstu parlamentā. Tas gan varētu būt diezgan sarežģīts uzdevums ne vien tādēļ, ka arī mazākajām kreisā flanga partijām arī ir savas varas ambīcijas, bet arī tādēļ, ka sociāldemokrāti savus vēlēšanu panākumus zināmā mērā kaldinājuši, aizstāvot stingru migrācijas kontroles politiku, un šai ziņā attālinoties no citām kreisā spārna partijām.

Par notikumiem pasaulē: Prezidenta vēlēšanas Slovākijā, Venecuēla un breksita norises. Studijā - notikumua komentē Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks un pētnieks, Rīgas Stradiņa universitātes lektors Kārlis Bukovskis un žurnāliste Ina Strazdiņa no Latvijas televīzijas. Breksits Tikai divas nedēļas atlikušas, līdz Lielbritānijai būs jāpamet Eiropas Savienība, taču mums joprojām nav nekādas skaidrības, kā tas notiks un vai vispār notiks. Otrdienas vakarā premjerministre Terēza Meja piedzīvoja vēl vienu sakāvi parlamentā, kur ar pārliecinošu balsu vairākumu deputāti noraidīja panākto pagaidu vienošanos ar Eiropas Savienību. Tajā pašā laikā trešdien parlaments noraidīja arī iespēju pamest Eiropas Savienību bez vienošanās. Tas ir radījis strupceļu, kuram izeju grūti saskatīt. Šovakar deputātiem jābalso, vai lūgt atlikt izstāšanās datumu, atrodot vairāk laika iespējamam risinājumam. Īsti nav skaidrs, kas varētu vēlāk mainīties, ja līdz šim neviena no pusēm nav gatava lielākiem kompromisiem. Lai gan eksperti prognozē, ka šovakar vairums deputātu atbalstīs lūgumu pēc pagarinājuma, nav zināms, kā uz to reaģēs Eiropas Savienībā. No vienas puses, arī Eiropā ļoti nevēlas piedzīvot stihisku Lielbritānijas aiziešanu. Tajā pašā laikā Briselē ir krietni vairojusies skepse par iespēju atrast jelkādu vienošanās risinājumu. Turklāt jautājums ir arī par pagarinājuma termiņu. Jau maija beigās notiks Eiropas parlamenta vēlēšanas, un pārējām dalībvalstīm ir jāzina, vai Lielbritānija būs vai nebūs Eiropas Savienībā vēl pēc vēlēšanām. Tātad vai nu pagarinājums var būt tikai dažas nedēļas, vai arī runa ir par krietni lielāku laika posmu. Tādā gadījumā Briselē runā par vismaz viena gada termiņu. Taču tas baida pašus britus. Kā ziņo mediji, grūti iedomāties, kāda gaisotne Lielbritānijā varētu pavadīt vēlēšanu kampaņu Eiropas parlamentam.  Versijas par tālāko notikumu attīstību ir ļoti dažādas. Daļa ekspertu domā, ka gribi vai negribi, bet pusēm būs jāmēģina panākt kompromiss. Izskatās, ka Terēze Meja jau nākamnedēļ var trešo reizi mēģināt likt esošo vienošanos uz balsošanu. Citi savukārt cer, ka spriedze liks atgriezties pie idejas par otro referendumu un izstāšanās atcelšanu vispār. Tikmēr netrūkst arī tādu, kas atbalsta bezvienošanās izstāšanos no Eiropas Savienības, kaut arī parlaments vakar tai teica striktu "nē". Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka tuvākajās dažās dienās notiks ļoti intensīvas sarunas par tālāko, un, iespējams, Eiropas Savienības līderiem būs jālemj, kā reaģēt uz Londonas lūgumu atlikt izstāšanās datumu. Džeina Morisa, bijusī politiķe no Ziemeļīrijas sieviešu koalīcijas. Viena no personām, kas strādāja pie Lielās piektdienas vienošanās: Es biju viena no tām, kas pirms referenduma izgāja ielās un iestājās pret breksitu, jo mana pieredze un zināšanas par eiropeiskajām jūtām Ziemeļīrijā mani darīja bažīgu. Šķita, ka kaut kas slikts var notikt. Un notika. Bet pārsteidzošākais ir tas, ka tas visus šokēja. Man šķiet, ka cilvēki vienkārši nedomāja, ka tas notiks, nesaprata sekas šim balsojumam. Es domāju, ka viņi to tikai tagad sāk saprast. Un vēl - mums ir milzīga problēma ar izpratni par Eiropas Savienību. Pilnīgi noteikti Lielbritānijā, mazliet mazāk Ziemeļīrijā, jo mēs esam saņēmuši daudz fondu naudas, finansējums miera uzturēšanai, bet robežas jautājums [pirms referenduma] netika pietiekami apspriests. [Kā to atrisināt?] Es un daudzi citi uzskata, ka vislabākais risinājums ir Lielbritānijai atrast veidu, kā palikt ES. Rīkot vēl vienu referendumu [par dalību ES] vai par vienošanos, kad tāda tiks panākta. Tas varētu novest pie cita rezultāta. Neapšaubāmi, daudzi cilvēki varētu būt dusmīgi par to, kas notiek ar demokrātiju, vai būs vēl trešais referendums? Šādi jautājumi tiek uzdoti. Mana pirmā izvēle būtu rīkot vēl vienu balsojumu un palikt ES. Otrā izvēle ir panākt Ziemeļīrijai tādu kā īpašu statusu, bet es negribētu to tā saukt, es to saucu par „goda asociāciju”, kas nozīmētu Ziemeļīrijai palikt gan ES, gan Lielbritānijā. Es to esmu aizstāvējusi parlamenta komitejās, un man ir vaicāts, kas notiks ar robežu, ja Ziemeļīrija paliktu ES,  un es viņiem atbildu- lai tā ir ostās, lidostās, bet ne starp Īrijām. Šobrīd pati svarīgākā lieta ir iegūt vairāk laika. Ir cilvēki, kuri runā par bezvienošanās breksitu, ka labāk ir izstāties bez vienošanās, nekā ar sliktu vienošanos. Bez vienošanās.. Tam būtu fenomenāls iespaids uz Ziemeļīriju. Kas notiktu uz robežas?! Un Ziemeļīrijā ir vēl viena problēma - breksits ir pastiprinājis plaisu starp unionistiem un nacionālistiem, jo nacionālisti parasti ir vairāk eiropeiski noskaņoti, unionisti parasti ir mazāk eiropeiski noskaņoti. Es nekad nevienu nevēlos biedēt, man tas sķiet nepareizi. Neviens nevēlas atgriezties pagātnē, [kad Īrijā valdīja nemieri],neviens! Bet breksits ir pastiprinājis šīs atšķirības starp cilvēkiem, un tā nav laba lieta.   Venecuēla Pirms pusotra mēneša Venecuēlas Nacionālās asamblejas līderis Huans Gvaido pasludināja sevi par valsts pagaidu prezidentu, un viņu kā likumīgo valsts vadītāju ir atzinušas nu jau vairāk nekā 50 pasaules valstis. Atsaucoties Gvaido aicinājumam, viņa atbalstītāji regulāri rīko dažādas protesta akcijas. Cilvēki iziet ielās arī šonedēļ, kad Venecuēla piedzīvo vienus no pēdējā laika lielākajiem elektroapgādes pārrāvumiem. Pirmdien šo pārrāvumu dēļ opozīcijas kontrolētā Nacionālā sapulce izsludināja valstī ārkārtas stāvokli. Elektrības pārrāvumi ietekmē ne tikai ikdienas dzīvi - cilvēku iespējas tikt pie dzeramā ūdens vai iegādāties pārtiku, bet arī, piemēram, slimnīcu darbu. BBC ziņo, ka ārstiem nākas atslēgt intensīvās aprūpes iekārtas. Opozīcija uzskata, ka elektrības pārrāvumu dēļ dzīvības zaudējuši vismaz 24 cilvēki.  Savukārt, prezidents Nikolas Maduro paziņojis, ka elektroapgādes pārtraukumi notikuši ASV kiberuzbrukumu dēļ. Venecuēlas prokuratūra otrdien paziņoja, ka pret Huanu Gvaido tiek veikta izmeklēšana, kā pret šo uzbrukumu „intelektuālo autoru”. Slovākija Šodienas Slovākijas prezidenta vēlēšanās par valsts galvas amatu sacenšas 15 kandidāti. Ja neviens no viņiem pirmajā kārtā neiegūs vairāk nekā 50% vēlētāju balsu, divi visvairāk balsu ieguvušie pretendenti mērosies spēkiem otrajā kārtā 30. martā. Slovākijas prezidents tiek ievēlēts vistautas vēlēšanās kopš 1999. gada, kad valsts parlaments – Nacionālā Padome – vairāk nekā pusgadu nespēja ievēlēt jaunu prezidentu, un risinājums tika rasts Konstitūcijas izmaiņās. Lai piedalītos vēlēšanās, prezidenta kandidātam jāsavāc vai nu 15 000 pilsoņu parakstu, vai vismaz 15 parlamenta deputātu, respektīvi – 10% deputātu paraksti. Slovākijas prezidenta pilnvaru apjoms un funkcijas ir salīdzināmas ar Latvijas Valsts prezidenta pilnvarām un funkcijām. Tomēr uzmanība, kas pievērsta šīm prezidenta vēlēšanām, ir lielāka, nekā būtu sagaidāms, ievērojot amata politisko  ietekmi. Tās tiek uzlūkotas kā sabiedrības noskaņojuma indikators turpmākajam Slovākijas politikas kursam. Arī Slovākijā pēdējos gados pamanāmākas kļuvušas eiroskeptiskas un antiliberālas tendences, un tiek spekulēts par to, vai arī Slovākija negrasās šai ziņā pievienoties tās Centrāleiropas kaimiņvalstīm Ungārijai un Polijai. Valdošās koalīcijas, sevišķi tās nozīmīgākās partijas „Virziens – sociāldemokrātija” reputāciju iedragājusi koruptīvas darbības pētījušā žurnālista Jana Kucjaka un viņa līgavas noslepkavošana pagājušā gada martā. Dubultslepkavībai sekojušās protesta akcijas maksāja amatu premjeram Robertam Fico. Pāris mēnešus vēlāk pašreizējais prezidents Andrejs Kiska paziņoja, ka nekandidēs uz otru termiņu, lai gan tābrīža reitingi solīja viņam teju garantētu uzvaru. Partija „Virziens – sociāldemokrātija” šajās vēlēšanās izspēlējusi īstu slovāku politikas dūzi: pašreizējo eirokomisāru enerģētikas jautājumos un vienu no Komisijas viceprezidentiem Marošu Ševčoviču, kurš pārstāv savu valsti Eiropas Komisijā nu jau teju desmit gadus. Oficiāli Ševčovičs gan piedalās vēlēšanās kā neatkarīgais kandidāts. Viņa nozīmīgākā sāncense ir 2017. gadā dibinātās liberālās un proeiropeiskās partijas „Progresīvā Slovākija” kandidāte, juriste un vides aktīviste Zuzana Čaputova, kuru atbalsta arī vairākas citas liberālas un proeiropeiskas partijas. Aptauju dati, kurus bija atļauts publiskot līdz marta sākumam, vedina domāt, ka tieši Čaputovas izredzes šais vēlēšanās vērtējamas visnopietnāk. Sevišķi jau pēc tam, kad cits spēcīgs liberālā spārna kandidāts, ķīmijas zinātņu doktors un uzņēmējs Roberts Mistrīks februāra beigās atsauca savu kandidatūru, aicinot atbalstīt Čaputovu. Kā trešais spēcīgākais pretendents tiek minēts jurists, kādreizējais tieslietu ministrs Štefans Harabins; neatkarīgais kandidāts, kurš sevi definē kā kristīgu nacionālistu. Viņa programmā dominē esošās politiskās konjunktūras nomaiņa, pretošanās „Briseles diktātam” un draudzība ar Krieviju. Vēl radikālāks antiliberālis, Eiropas Savienības un arī NATO noliedzējs ir partijas „Kotleba – Tautas partija "Mūsu Slovākija” līderis un prezidenta kandidāts Marians Kotleba. Pēdējās aptaujas rāda, ka pirmajā kārtā, visticamāk, uzvarēs Zuzana Čaputova. Žurnāliste Olga Bakova komentē viņas iespējas uzvarēt vēlēšanās: Viņa jau ir guvusi atbalstu, jo bija vēl viens kandidāts [Roberts Mistriks], ar kuru Čaputovai  bija ļoti līdzīgs vēlētāja profils, un bija skaidrs, ka šie vēlētāji balsos par vienu vai otru. Viņš savu kampaņu sāka pirmais, viņam bija daudz vairāk naudas, viņam bija lieli plakāti, viņš bija viņai priekšā aptaujās, bet sākumā viņi sarunāja, ka tas, kuram būs mazāks atbalsts, izstāsies no cīņas par prezidenta krēslu un atbalstīs otru kandidātu. Izskatījās, ka viņa būs tā, kas izstāsies, un daļa no diskusijām par šīm vēlēšanām ir bijušas par to, KAD viņa to darīs. Bet viņa lika pagaidīt, sacīja, ka ir tikai sākusi savu kampaņu. Beigās Mistriks saprata, ka viņam nepietiek balsu, ka pārsteidzošā kārtā Čaputova iegūst lielāku vēlētāju atbalstu, un viņš izstājās no cīņas, un tagad atbalsta Čaputovu. Tas, ka viņš aicina savus atbalstītājus balsot par viņu gan nenozīmē, ka tagad viņi tā arī rīkosies. Daļa ir pieslējusies viņai, to var redzēt pēc aptaujām. Bet ir arī plašāks skats [uz šīm vēlēšanām]. Jūs zināt, tika nogalināts žurnālists Jans Kuciaks, un valdošajai partijai „Smer” bija jāmaina gan iekšlietu ministrs, gan premjers. [Viņu kandidāts] Maroš Ševčovičs nav slikts kandidāts partijai, viņš ir ļoti iesaistīts starptautiskajā politikā, bet šīs vēlēšanas nav par viņu, bet gan par partiju, ko viņš pārstāv. Manuprāt, šīs vēlēšanas būs kā referendums [par atbalstu] Smer. [Ja runājam par tematiem], par ko notiek diskusijas, tad jāsaka, ka tie ir dažādi- vai mums vajadzētu pamest ES, vai mums vajadzētu palikt NATO, LGTB tiesību jautājums. Ļoti daudz jautājumu. Un Čaputovas kundze kā prezidenta amata kandidāte ļoti atklāti sacīja, ka viņa atbalsta LGTB tiesības, viendzimuma laulības un pat bērnu adopciju. Ja bērnam nav vecāku, kāpēc gan ne? Mums tas ir jāapspriež. Šis ir ļoti jūtīgs jautājums Slovākijā. Tagad viņu apraksta kā ļoti liberālu kandidāti, savukārt, Ševčovičš ar savu sievu cep šniceli un stāsta, ka viņi ir tradicionāla ģimene. Ļoti daudzi jautājumi ir apspriesti pirms šīm vēlēšanām, bet mēs redzēsim politiskajās debatēs, kas būs tie, kas tur tiks izcelti, un kurš kuram par šiem jautājumiem  uzbruks.  

Atskatāmies uz šī gada būtiskajiem ārpolitikas notikumiem. Esam izveidojuši savu 2018.gada ārpolitisko procesu top 4 un šiem notikumiem arī pievēršamies. Vērtē Latvijas Radio žurnāliste Ina Strazdiņa un Latvijas Universitātes asociētais profesors Toms Rostoks. Dažiem notikumiem ir senāka vēsture un vēl nav zināms, kā tie beigsies. Viens no tiem ir „Brexi”. Tur izšķirošie notikumi vēl tikai risināsies, bet jau šobrīd tas ir radījis visā Eiropā nopietnu ietekmi. Tāpat šogad daudz esam izjutīšu ASV prezidenta Donalda Trampa ietekmi, jo sevišķi saukli “America  first” (Amerika vispirms). Ko tas nozīmē un kādas tam ir sekas no drošības globālās ekonomikas perspektīvas. Vācijā šis gads savukārt ir iezīmējis kancleres Angelas Merkeles ēras beigas. Viņa ir atstājusi savas partijas vadītājās amatu un paziņojusi, ka drīzumā pametīs politiku vispār. Kā tas mainīs Eiropas kopējo poitiku? Un vel pievērsīsimies protestu kustībai Eiropā. Francija liela ietekme bijusi „dzelteno vestu” kustībai, Slovākijā demonstrācijas lika mainīt valdību, Rumānijā un Ungārijā protestētājiem ar valdības maiņu līdz šim nav veicies. Kādus secinājumus varam izdarīt, lūkojoties uz masveida protestiem Eiropas Savienības valstīs?  „Brexit” Šī gada ārpolitikas notikumu apskats nevar iztikt bez „Brexit”. Līdz brīdim, kad šķirsies Lielbritānija un ES ir palikušas mazāk nekā 100 dienas, taču īstas skaidrības par to, kā tas notiks- ar vai bez vienošanos- joprojām nav. Novembrī šķita, ka ir atrasts kompromiss, par kuru neviena puse nav priecīga, taču britu premjere Terēze Meja sacīja, ka šis ir labākais iespējamais variants, un ES norādīja, ka šis ir vienīgais iespējamais variants. Bet šobrīd "Brexit" vienošanās  ir iestrēgusi, jo balsojums par to britu parlamentā ir pārcelts. Tikai pēc balsojuma Lielbritānijas parlamentā var sākties "Brexit" līguma ratifikācija pārējās ES dalībvalstīs. Taču Lielbritānijā par "Brexit" vienošanos joprojām ir ļoti liela šķelšanās – Mejai nav spēcīga atbalsta ne savā partijā, ne starp koalīcijas partneriem un ,pēc iepazīšanās ar izstāšanās līgumu, novembrī viņas valdību pameta četri ministri. Šobrīd paredzēts, ka janvārī britu parlamentā atsāksies Brexit debates un mēneša vidū gaidāms arī balsojums, tikmēr Eiropas Savienība (ES) pirms Ziemassvētkiem apstiprinājusi rezerves plānu gadījumam, ja Lielbritānija pametīs Eiropas Savienību bez vienošanās panākšanas par turpmākajām attiecībām ar 27 valstu bloku. Trampa “America  first” darbībā ASV prezidents Donalds Tramps, cīnoties par krēslu Baltajā namā, solīja saviem vēlētājiem, ka viņš Ameriku liks pirmajā vietā. Šogad to labi izjuta gan ASV sabiedrotie NATO, gan tirdzniecības partneri. NATO dalībvalstis no ASV prezidenta bieži dzird pārmetumus par to, ka reti kura no valstīm reāli pilda apņemšanos aizsardzībā ieguldīt 2% no IKP. Jūlijā, NATO samita priekšvakarā,  vairāku valstu līderi saņēma Trampa vēstules, kurās diplomātiski stingrā tonī pieprasīts palielināt drošībai un aizsardzībai paredzēto finansējumu. Pretējā gadījumā jārēķinās ar ASV globālās militārās klātbūtnes mazināšanos. Savus draudus Tramps jau piepildījis – pirms Ziemassvētkiem vairāki ārzemju mediji ziņoja, ka ASV plāno izvest visus savus karavīrus no Sīrijas un pusi no Afganistānas izvietoto karavīru. Tāpat ASV šogad izstājusies no Irānas kodollīguma, kas paredz samazināt sankcijas pret Irānu, ja tā apturēs savas kodolprogrammas attīstību. Novembra sākumā ASV atkal stājās spēkā visas tās sankcijas pret Irānu, kas darbojās līdz 2015.gadam, kad tika parakstīts kodollīgums. Jāpiebilst, ka tas neattiecas tikai uz Irānu, jo ASV sola sankcijas arī pret tām valstīm, kuras nepārtrauks importēt Irānas naftu, un ārvalstu uzņēmumiem, kas slēdz darījumus ar ASV  melnajā sarakstā iekļautajiem Irānas subjektiem, tostarp Irānas centrālo banku, privātajām finanšu institūcijām. Savukārt tirdzniecības partneri šogad baudīja paaugstinātus ievadmuitas tarifus. Donalds Tramps bieži sacījis, ka iepriekšējo administrāciju noslēgtie tirdzniecības līgumi ir neizdevīgi ASV un šogad viņš centies to labot. Paaugstinātus tarifus izjuta ES, Kanāda, Ķīna un citas valstis. Lai arī lielākā daļa valstu spējušas panākt kaut kādu vienošanos ar ASV, nav skaidrs kādus tarifus nākamgad varētu  ieviest Donalda Trampa administrācija vai no kuras pasaules organizācijas vai līguma draudēt izstāties. Merkeles ēras beigas Kad Balto namu pameta Baraks Obama, daudzi par brīvās pasaules līderi nosauca Vācijas kancleri Angelu Merkeli. Viņa ir pirmā sieviete, kas Vācijā ieņēmusi kancleres amatu un 13 gadu laikā, kopš stāšanās amatā, bieži titulēta par ietekmīgāko sievieti pasaulē. Merkele dzimusi 1954. gada, viņas pirmā profesija ir ķīmiķe, bet politikā Merkele iesaistījās 1989. gadā. Gadu pēc Vācijas apvienošanas - 1991. gadā - viņa kļuva par sieviešu un jaunatnes lietu ministri kanclera Helmuta Kola vadītajā valdībā. 1994. gadā viņa ieņēma vides ministres krēslu, bet 1998.gadā šo amatu pameta. Pēc Kristīgo demokrātu sakāves vēlēšanās viņa kļuva par partijas ģenerālsekretāri un 2000. gadā tika ievēlēta par partijas vadītāju, bet 2005. gadā kļuva par Vācijas kancleri un šo amatu saglabājusi līdz šim brīdim. Rezervēta, ar stingru mugurkaulu, ES de facto līdere – tā bieži tiek aprakstīta Merkele. Viņas pieņemtie lēmumi tikuši gan slavēti, gan pelti, bet viņas un Vācijas kristīgo demokrātu popularitāti visvairāk grāvis Merkeles lēmums 2015.gadā atvērt robežas bēgļiem no Sīrijas. Gada laikā Vācijā ieradās vairāk nekā miljons migrantu un tas izsauca neapmierinātību daudzos vāciešos un atbalsojās arī lielā daļā Eiropas. Oktobra beigās Angela Merkele paziņoja, ka 2021.gadā vairs nekandidēs uz kanclera amatu un decembrī atkāpās no Kristīgi demokrātiskās savienības vadītājas amata. Partijas vadītājas vietā decembra sākumā tika ievēlēta Annegrēta Krampa-Karenbauere, kuru daudzi uzskata par Merkeles mantinieci, kas varētu turpināt viņas uzņemto politisko kursu. Protestu vilnis Eiropā Pret korumpētiem un nespējīgiem politiķiem un degvielas cenu celšanu- daudzviet Eiropā šogad notikuši iespaidīgi protesti. Cilvēkus ielās veduši dažādi motīvi – Slovākijā protestus izsauca pētnieciskā žurnālista Jāna Kucjaka un viņa līgavas slepkavība šī gada februārī.   Kucjaks pētījis lietu, kurā itāļu mafija tiek turēta aizdomās ar Eiropas Savienības fondu ļaunprātīgu izmantošanu Slovākijā. Pēc Kucjeka slepkavības Slovākija piedzīvoja lielākos protestus kopš neatkarības atgūšanas, kas līdz ar opozīcijas spiedienu, lika atkāpties no amata premjeram Robertam Fico. Oktobrī slovāku prokuratūra izvirzīja apsūdzības četriem cilvēkiem par slepkavības organizēšanu un pasūtīšanu. Par žurnālista slepkavību samaksāti 50 000 eiro. Arī Rumānijā šogad notikuši vairāki iespaidīgi protesti – simtiem tūkstoši cilvēku izgāja ielās, kad rumāņu valdība pieņēma lēmumu dekriminalizēt vairākus korupcijas noziegumus un kad Rumānijas prezidents Klauss Johanniss jūlija sākumā atcēla no amata pretkorupcijas prokurori Lauru Keveši. Notikumi Rumānijā un Slovākijā pievērsuši arī Eiropas Parlamenta uzmanību.  Judita Sargentini, kas gatavoja ziņojumu par tiesiskumu Ungārijā, septembrī sacīja, ka Rumānija ir nākamā valsts, kas var gaidīt EP deputātus, un sarakstā ir arī Slovākija un Malta, kur notikušas žurnālistu slepkavības. Pēdējie protesti, kas pievērsuši pasaules uzmanību ir dzelteno vestu protesti Francijā. Kas sākās kā protesti pret nodokļa celšanu degvielai, pārauga protestos pret Francijas prezidenta Emanuela Makrona politiku. Daudzi protestos prezidentu Makronu vainoja, ka viņš nesaprot mazāk turīgo cilvēku bažas un ka ir bagāto prezidents. Makrons ir piekāpies protestantiem un ne tikai atcēlis plānoto nodokļu pieaugumu degvielai, bet pacēlis minimālo algu, atcēlis nodokļus prēmijām un virsstundu samaksai, kā arī atcēlis šogad pieņemto nodokļu paaugstinājumu pensionāriem, kuri saņem pensiju, kas mazāka par 2000 eiro. Par spīti visam iepriekš minētajam, Makrona piekāpšanās aizvien neapmierina nedz protestētājus, nedz politiskos aktīvistus. Kreisie radikāļi un arī sociālistu partija sola jaunas demonstrācijas un uzsver, ka prezidents atkal spēris soļus, par kuriem būs jāmaksā nevis bagātajiem, bet gan vienkāršiem cilvēkiem. 

Kristofs Onodibio ir franču rakstnieks un žurnālists. Parīzē ar viņu sarunājas mūsu kolēģe Ina Strazdiņa un iesaka mums izlasīt viņa grāmatas "Ienirt" un "Ticēt brīnumainajam". Mēs lasām. Onodibio grāmatu "Ticēt brīnumainajam". To no franču valodas tulkojusi Vineta Berga, izdevusi "Zvaigzne ABC", lasa Gundars Āboliņš. Raidījumu atbalsta:

Pirms kāda laika gan Sīrijas dienasgrāmatās, gan garākos stāstos Ina Strazdiņa Latvijas Radio stāstīja par Sīriju. Izstaigāja galvaspilsētu Damasku un bija valsts otrā lielākajā pilsētā Alepo, kas ir ļoti cietusi jau sešus gadus ilgstošajā Sīrijas karā. Satika Sīrijas cilvēkus - Alepo katoļu priesteri Tēvu Ibrahimu un Alepo vienīgās atvērtās viesnīcas ar nosaukumu „Riga Palace” saimnieku Navru Rigu, kuram ir saknes Latvijā un vēl citus. “Taču tas vēl nav viss. No Alepo man līdzi atceļoja vēl kāds stāsts, kuru vēlējos atklāt tieši tagad – decembrī, kad aprit gads, kopš beidzās Alepo bombardēšana. Sīrijas prezidenta Bašara al Asada armija kopā ar Krievijas militārajiem spēkiem iznīcināja opozīciju un arī teroristu grupas, kas bija nobāzējušas lielākoties Alepo Austrumos. Pilsēta cieta smagi, bojā gāja tūkstošiem iedzīvotāju un drupās sabira unikālas vēsturiskas celtnes,” stāsta Ina Strazdiņa. Alepo ir kāda sena un pasaulslavena vieta, tiesa jaunāka par gadsimtiem senajiem vecpilsētas mūriem un, kuru Alepo zina parādīt ikviens tās iedzīvotājs. Tā spilgti pastāsta to, kādus cilvēkus agrāk pievilinājusi un apbūrusi Sīrija un kādā notikumu epicentrā šī zeme agrāk ir bijusi. Radījumā Īstenības izteiksme šoreiz dodamies uz kādu leģendāro viesnīcu „Baron”, kur Agata Kristi sarakstījusi grāmatu, kurā ir atpūtušies spiegi un kosmonauti. “Atzīšos, īsti nezināju, kā Sīrijā ir pieklājīgi pieteikties ciemos. Šeit ir kara situācija un nav telefona grāmatu, kurās ieskatīties. Vienkārši kādā sutīgā, septembra rītā cēlos un gāju pa Alepo sakrustotajām ielām, garām nomelnējušām riepu darbnīcām, eļļas un augļu tirgotājiem, cauri metāla vārtiem, garām pagalmam, augšup pa akmens kāpnēm, līdz apstājos pie majestātiska, pelēka vairākstāvu mūra nama. Lielās, smagās, tumšā koka parādes durvis bija vaļā līdz galam atvērtas, un tiklīdz parādījos uz sliekšņa, tā no vēsā, ēnainā vestibila dziļuma atskanēja laipns sauciens, skaidrā angļu valodā: „Nāciet iekšā!”. Man priekšā pavērās liels, gaišām un tumši brūnām šaha galdiņa formā sakārtots grīdas flīžu klājums, centrā - majestātiskas, platas koka kāpnes, kas veda augšup uz istabām, pie sienas - teju divu gadsimtu vecas kartes un apzeltītā rāmī iestiprināti plakāti ar uzrakstu „Alepo un „Hotel Baron”. Pa labi dziļumā – pamatīga, tumšbrūna koka lete ar zvaniņu un kaudzē saliktiem papīriem, aiz kuras labajos gados būtu stāvējis viesu sagaidītājs. Bet tai priekšā uz vēsās grīdas nolikti un kopā sastumti divi vienkārši galdi ar metāla kājām. Pie tiem – četri cilvēki – divi kungi un divas dāmas – visi pārtraukti pusdienu vidū. Tā es satiku Rubinu Tašjanu (Roubina Tashjian), leģendārās viesnīcas „Baron” saimnieci, viņas māsu un ar dzimtu nesaistītus vīrus, kuriem šis nams kļuvusi ar patvērumu kara laikā,” sākas Inas Strazdiņas stāsts.

Skan Svētā Franciska vārdā nosauktās Katoļu baznīcas zvani Sīrijas pilsētā Alepo. Un tā ir daļa ne tikai no šīs, bet arī citu Sīrijas pilsētu ikdienas. Ir laiks, kad uz lūgšanu mošejās sauc musulmaņu minareti, un ir laiks, kad zvana kristīgo baznīcu zvani. Sīrijā tā ir bijis gadsimtiem. Sadzīvojušas tautas un reliģijas. Arī tagad pēc sešu gadu ilgā kara, kas nav šķirojis nevienu. Ina Strazdiņa kādu vakaru Alepo, kad pilsētā jau sāka krēslot, devās uz Svētā Franciska katoļu dievnamu, lai satiktu Tēvu Ibrahimu. Cilvēku, par kuru biju dzirdējusi daudz un, kurš nepameta baznīcu un draudzi brīdī, kad tās jumtā ietriecās raķetes, un, kurš man vēlāk sacīs: „Piedošanai, tici man, nav robežu.” Ir svētdiena, seši vakarā un Svētā Franciska vārdā nosauktās katoļu baznīca Alepo ir cilvēku pilna – veci, jauni, ģimenes ar bērniem. Daži seko līdzi dziedājumiem no lielām grāmatām, ceremonija notiek arābu valodā. Katoļu  priesteris Tēvs Ibrahims, kurš vada dievkalpojumu, ir tērpies zaļas krāsas sutanā, kas labi saskan ar lapu vītenēm, ar kurām rotātas solu rindas. Viņš ir gados jauns, ap četrdesmit, gara auguma un acenēs. Vēlāk  pēc svētā vakarēdiena  baznīcas centrālajā ejā sastājas gara rinda. Tieši tajā pašā vietā Tēvs Ibrahims ar savu draudzi bija arī pirms diviem gadiem. Brīdī, kad viņš cilvēkiem sniedza dievmaizīti un vīnu, baznīcas kupolā ietriecās raķete. Tā nesprāga ar tādu spēku, kā tai būtu pienācies. Kupols nesagruva, bet ar šķembām ievainots, putekļiem un asinīm notašķīts, Tēvs Ibrahims savaldīja pārbiedētos cilvēkus un izveda dārzā, lai pabeigtu Dievkalpojumu. „Tādu spēku, es nekad agrāk nebiju piedzīvojis,” viņš vēlāk sacīs sarunā.

Es viņu satiku, kad pilsēta jau grima tumsā. Viņš stāvēja uz savas viesnīcas kāpnēm rūpīgi gludinātā, rūtainā kreklā, gaišās biksēs, nedaudz īsāks par mani, pilnīgi sirms, bet ar jauneklīgu stāju un ar bezgalīgi platu smaidu. Navras Riga. Cilvēks, kurš nes Latvijas galvaspilsētas nosaukumu savā uzvārdā, kuram pirkstā ir paaudžu paaudzēs mantots dzintara gredzens no Latvijas un kuram Sīrijas sabombardētajā pilsētā Alepo pieder vienīgā, šobrīd atvērtā viesnīca ar nosaukumu "Riga Palace hotel" jeb "Rīgas pils". Ina Strazdiņa, turpinot raidījumu sēriju no Sīrijas, šoreiz stāsta unikālu stāstu par Navru Rigu, cilvēku, kura dēļ viņa faktiski devās uz Sīriju, lai viņu satiktu un saprastu, cik ļoti arī mēs Latvijā esam saistīt ar visu plašo pasauli un to, ka arī kara sapostītajā Alepo Sīrijā pulsē kāds Latvijas stāsts.   Alepo vakari ir ļoti tumši, bet zīdaini maigi un vējaini. Ar viesnīcas „Rīga” saimnieku Navru  Riga esam pacēlušies nama pašā augšējā, terases stāvā, kur izkārtoti mazi galdiņi un lielā, ar plēves jumtu apvilktā teltī rosās viesmīļi. Te nesen nosvinētas kāzas. Esam apsēdušies pie viena no galdiņiem, pasūtījuši saldu augļu sulu, Navras Riga aizsmēķē cigareti. Viņš ir mājās pēc garas darba dienas Alepo slimnīcā. Sirmais kungs man pretī ir radiologs. Šodien esot bijuši dažādi pacienti, sieviete stāvoklī, bērni. Šis ir brīdis, kad Navru Rigu varu skatīt vaigā mierīgi, jo pirmais tikšanās satraukums un pārsteigums ir garām. Toreiz uz viesnīcas kāpnēm Alepo jau piķa melnajā vakarā, pēc garā brauciena no Damaskas apdullušu galvu, atzīšos, pat neattapos ieslēgt radio ierakstītāju, lai dokumentētu pirmo tikšanās brīdi.

Pilsētas, kurās tik tikko aprimis konflikts un šķietami iestājies trausls miers, patiesībā ir pilnas negaidītā. Piesardzīgi ir cilvēki un piesardzīgam ir jābūt vietās, kur šķietami vairs nekas nevar notikt, jo viss kas iespējams ir jau sagruvis un kluss. Par to pārliecinos Sīrijas Ziemeļu pilsētā Alepo, par ko piecās dienasgrāmatās stāstīju aizvadītajā nedēļā, rīta programmā. Bet šoreiz raidījumā Īstenības izteiksme Ina Strazdiņa vēlreiz ved līdzi uz šo vēsturisko un kara ievainoto vietu un stāsta par to, ar kādu realitāti ir jāsaskaras tiem, kuri vēlas pilsētai palīdzēt to atjaunot, kāda aina atklājas kādreiz greznās muzeja zālēs un privātmājās, kādu palīdzību sīrieši gaida un ar ko tiek galā paši un ar ko ne. Un kādēļ šajā kontekstā tik svarīgs ir viss, kas noticis pēdējās dienās pasaulē, piemēram, ASV paziņojot par izstāšanos no UNESCO, organizācijas vadības maiņa un ko tas var nozīmēt Sīrijas ceļā uz atjaunošanos. Kas, kā, Latvijas Radio žurnālistei Inai Strazdiņa Sīrijā, Alepo sacīja vietējie, ir ne jau tikai Sīrijai svarīgi, bet cilvēcei vispār.

Latvijas Radio korespondente Ina Strazdiņa devās uz Sīrijas galvaspilsētu Damasku. Tā ir valstī, kas jau sešus gadus ir karā. Agrāk sasniedzamā, atvērtā un tūristiem izcili viesmīlīgā zeme, tagad ir kļuvusi par punktu pasaules kartē, kurp doties vēlas retais, kurā nokļūt ir sarežģīti gan drošības dēļ, gan arī praktiski, jo, piemēram, slēgtas ir visas lidostas. Taču neiespējami tas nav. Šis ir pirmais stāsts vairāku reportāžu ciklā par pieredzēto Sīrijā. Sīrijā Ina Strazdiņa ir laikā, kad daudzviet vēl notiek aktīva kara darbība. Bet ir teritorijas, kas ir samērā drošas un, kurās var pārvietoties un arī uzturēties pastāvīgi. Viena no tādām ir galvaspilsēta Damaska. Raidījumā Īstenības izteiksme pabūsim Sīrijas galvaspilsētā kopā ar Danu al Daoudu, studenti, kura uzticēja savu stāstu par to, kā tas ir dzīvot jauna cilvēka dzīvi valstī, kurā karo.

Arī šogad Ukraina nav pazudusi no uzmanības centra. Donbasā arvien ir prokrieviskie kaujenieki, Krima ir okupēta, bet Ukrainas prezidents Petro Porošenko, valdības pārstāvji un aktīvisti regulāri brauc uz Briseli atgādināt par sadarbību. Nākamais solis, ko Ukraina patlaban gaida visvairāk, ir vīzu režīma atcelšana. Brisele to ir apsolījusi, visi mājas darbi ir izpildīti, atlicis vairs tikai oficiāli pieņemt Eiropai svarīgu formalitāti, kas ļauj režīmu iesaldēt, ja pēkšņi rodas problēmas. Kijeva cer, ka tas notiks drīz un jau nākamgad Ukrainas pilsoņi uz Eiropu varēs ceļot brīvi. Ceļojot no Kijevas un Briseli, Ina Strazdiņa satika Alekseju Khmeļovu, jaunu ukraiņu puisi, kurš pirmo reizi lidoja uz Eiropu, vēl ar vīzu kabatā, bet ar lielām cerībām, ka drīz tā būs vēsture.

11. novembris, Lāčplēša diena, man ir ļoti svarīgs un nozīmīgs laiks, kad cenšos atcerēties mūsu karavīrus, kuri šobrīd ir dienestā un kuri tajā bijuši tuvākā un tālākā pagātnē, atklāj raidījuma Īstenības izteiksme veidotāja Ina Strazdiņa. Šajā laikā cenšos padomāt arī par karavīriem vispār, senākos vēstures posmos, par viņu misiju un uzdevumiem, par tiem, kuri ir bijuši spiesti doties karā un aizstāvēt dzimteni, un kāpēc man pašai īpaši šķiet cilvēki, kuri šodien izvēlas armiju kā profesiju, ceļu, kura būtība ir aizstāvēt citus un cena ir pati augstākā – dzīvība. Kā ierasts Lāčplēša diena ir laiks, kad uzklausīt karavīru personiskos stāstus, portretēt viņus, taču šoreiz nolēmu pievērsties savā ziņā ļoti neparastam un varbūt arī filozofiskam tematam, pie kura nonācu nejauši vēl vasarā. Raidījumā Īstenības izteiksme stāsts par maizi kara laukā – par īsto un simbolisko, par fizisko un arī garīgo, par to, kas ar to saistās, bez kuras karavīrs īsti nav cīnītājs un kas var izšķirt kaujas un uzvaras, gan vēsturiskās, gan personiskās.

Somijas prezidents tikko izteicās, ka somi nespēšot aizsargāt Baltijas valstis Krievijas agresijas gadījumā. Tikmēr jaunais Polijas prezidents Andžejs Duda savā pirmājā ārvalstu vizītē devās uz Tallinu, nevis uz Briseli,Berlīni, Parīzi vai Vašingtonu. Vai tas liecina par Polijas gatavību uzņemties zināmu aizbildniecību un sniegt arī drošības garantu šajā reģionā? Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par Polijas jauno ārpolitikas kursu un valsts izvirzīšanu par vērā ņemamu reģiona spēlētāju, kā arī piesakot sevi kā Eiropas Savienības lielvaru. Studijā Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds. Poļi nebaidās būt neērti Polija ir viena no ietekmīgākajām Centrāleiropas un arī Austrumeiropas valstīm. Šis gads ir bijis politisko pārmaiņu gads, jo ilgus gadus par valsts premjerministrs bija Donalds Tusks, kurš nu ieņēmis Eiropas Padomes prezidenta amatu. Tikmēr mājās viņa partijai Pilsoniskā platforma neklājas viegli. Maijā prezidenta vēlēšanās uzvarēja ambiciozais Andžejs Duda, kurš pārstāv brāļu Kačiņsku izloloto partiju „Likums un taisnība”, bet oktobrī paredzamas parlamenta vēlēšanas. Abu politisko spēku starpā valda nebeidzama cīņa. Šobrīd Polija atrodas diezgan labās pozīcijās Eiropā. Tās politiķi ieņem augstus amatus Eiropas institūcijās, krīzē poļi tika sveikā cauri, bet šobrīd valsts cenšas nostiprināties kā vara, kura ap sevi pulcē vājākās valstis. Polija allaž ir bijusi neērta sarunās Briselē, bet pie tā jau visi ir pieraduši. „Poļi nebaidās būt neērti, viņi nebaidās būt nemiera cēlāji, apgāzt kādus stereotipus un pastāvēt uz savām interesēm, piemēram, uz Eiropas Savienības budžeta sadalījumu. Polija ļoti tieši paprasīja, ko grib un nebaidās, ka par viņiem saka – poļi ir traki, pārāk prasīgi un bezkaunīgi. Jā, tajā pašā laikā, tas viss ir pamatoti, balstīts uz zināšanām, politiku un cilvēkiem, kuri spēj nostāties līdzās citiem ietekmīgiem spēlētājiem citās ES dalībvalstīs,” atzīst Latvijas Radio korespondente Ina Strazdiņa. Polijas prezidents Andžejs Duda savā pirmajā ārvalstu vizītē devās uz Tallinu nevis Berlīni, kas jau izraisīja runas par jaunām pārmaiņām. Poļi allaž ir bijuši spēcīgi ASV sabiedrotie, un arī jaunais prezidents uzsver, ka vēlas, lai NATO klātbūtne Eiropā, tostarp Polijā, būtu lielāka. „Es darīšu visu, kas manos spēkos, lai kopā ar premjerministru un aizsardzības ministru, panāktu, ka NATO palielina savu klātbūtni Polijā. Ja tas notiks, tad Polija un arī Eiropas Austrumi un Centrālā daļa, iegūs lielākas drošības garantijas,” norāda Duda. Polija ir mēģinājusi sevi vairāk saistīt kopējā politikā ar Višegradas valstīm. Taču Krievijas agresijas laikā Ungārija, Čehija un Slovākija ir nolēmušas ieturēt mērenāku politiku. Tāpēc dabīgā veidā Polijas redzeslokā ir nonākušas Baltijas valstis. Skaidrs, ka Polijas prezidents vēlas, lai viņam izdotos radīt pamatu tādai valstij, kurai ir centrālā loma, piedāvājot krīzes risinājumus Ukrainā, Moldovā vai Gruzijā. Kam Baltija šobrīd noder labāk, nekā sabiedrotie no 1991. gada. Latvijas vēstnieks Polijā Ilgvars Kļava uzsver, ka Latvijai sadarbībā ar poļiem palīdz līdzīgā vēstures izpratne un arī ģeopolitiskie draudi. Rubrikā "Viedokļi". Vai straujais kritiens pasaules biržās pēc Ķīnas biržas “Melnās pirmdienas” liecina par jaunas globālas ekonomikas krīzes tuvošanos?  

Raidījumā „Septiņas dienas Eiropā” diskutējam par to, kā sankcijas sāk ietekmēt Krieviju un kā Maskava, lai panāktu labvēlīgus balsojumus par sankciju pārtraukšanu, sākusi lobēt tai pozitīvāk noskaņotās Eiropas Savienības valstis. Viesis studijā: Vidzemes augstskolas lektors ārlietu pētnieks Jānis Kapustāns. Atskatā par aizgājušo nedēļu: Krievijā - rubļa kursa straujais kritums, Grieķijā - pirmsvēlēšanu nemieri un Eiropas Parlaments balso, vai atzīt Palestīnu. Krievijas lobijs Eiropā Gada beigām parasti raksturīgs aizvadīto 12 mēnešu apskats dažādos medijos, kas šogad pirmajā vietā noteikti ierindos notikumus Ukrainā. Dramatiskais Krievijas rubļa kritums arī noteikti palīdzēs pieliet eļļu ugunī tai neskaidrībai un nedrošībai, kas šobrīd norisinās aiz mūsu austrumu robežām. Līdz ar rubļa krīzi, aktuālas ir diskusijas, cik lielā mērā Krievijas ekonomika brūk tikai zemo naftas cenu dēļ un cik daudz tās krīzei devušas arī ASV un ES ieviestās sankcijas? Skaidrs, ka lietuviešu vai latviešu piena produktu neesamība Krievijā ir mazāk sāpīga, nekā nespēja iegūt papildus finansējumu Rietumu bankās. Tāpēc sankcijas noteikti ir atspēlējušās Krievijai svarīgākajos ekonomikas sektoros, kas pārsvarā ir energoresursi un to ieguve. Pirms vēl sākās jezga ap rubļa dramatisko kritumu, baumoja, ka Krievijas ārlietu dienesti aktīvi cenšas salauzt Eiropas Savienības vienotību, kurai nākamā gadā vajadzēs lemt par sankciju pagarināšanu vai atcelšanu. Kā iespējami vājākos posmus min Ungāriju, Slovākiju, Bulgāriju, Kipru un Itāliju. Galvenokārt tās ir valstis, kuras ir cieši saistītas ar Krieviju finansiālos darījumos vai arī enerģētiskajos projektos. Uzreiz pēc ziņām, ka Krievija pārstāj Dienvidu plūsmas gāzes cauruļvada būvniecību Bulgārijas teritorijā, valsts premjerministra vietnieks Eiropas fondu un ekonomikas jautājumos Tomislavs Dončevs atzina, ka zaudētās investīcijas nodarīs kaitējumu Bulgārijas budžetam. South Stream cauruļvads paredzēja ilgtermiņa ieņēmumus un Bulgārijai to trūkums būs sāpīgs. Krievijas prezidents savās uzrunās ir uzsvēris, ka Bulgārija pati nav pieņēmusi lēmumu par South Stream projekta apturēšanu. Šo lēmumu uzspieda Eiropas Komisija. Nereti par „mazo Putina brāli” Eiropā min Ungārijas premjerministru Viktoru Orbanu, kurš arī pietiekami ilgi ir kaitinājis savus Eiropas kolēģus. Orbanam pārmet demokrātijas vērtību apspiešanu, pārāk lielu izpatikšanu Krievijai. Tieši viņš lobēja atomelektrostacijas atjaunošanas darbus, kuriem naudu piedāvāja Krievija. Orbana valdības lēmums saniknoja Ungārijas opozīciju, tā brīdināja, ka valsts jau tā atrodas pilnīgā Krievijas žēlastībā no naftas un gāzes, tāpēc palikt zem Krievijas finansējuma arī atomenerģiju ir neprāts. Taču pēdējās nedēļās Ungārijas valdības vadītājs ir kļuvis piekāpīgāks. Pagājušajā nedēļā Orbans apsolīja, ka sankciju jautājumā sekos Vācijas piemēram. Angela Merkele jau ir ieplānojusi apmeklēt Ungāriju nākamā gada sākumā, kad runās par abu valstu savstarpējo sadarbību. Vācijas uzņēmumi ir lielākie ārvalstu investori Ungārijā. Viņu devums ir aptuveni ceturtā daļa no visām investīcijām. Taču Ungārijai tāpat ir svarīgs enerģētiskās neatkarības jautājums. Sarunās pēc South Stream pārorientēšanas uz Turciju, Viktors Orbans uzsvēra, ka Eiropas alternatīvas pagaidām ir neizdevušās. „Nabuko gāzes vads kā projekts nav veiksmīgs. Dienvidu gāzes apgāde bija laba iespēja dienvideiropai, bet, protams, ungāru interesēs tagad ir vienoties ar horvātiem, ka viņu gāzes infrastruktūra tiek savienota ar Ungārijas apgādi. Tad mēs varētu saņemt ne tikai Krievijas, bet arī Azerbaidžānas gāzi. Šis Ungārijas ekonomikai ir stratēģiski svarīgs jautājums. Ungārija aicinās pārējās ES valstis atbalstīt politiku, kura paredz lielāku sadarbību starp gāzes infrastruktūras uzņēmumiem kaimiņvalstīs,” vērtē Orbans. Kas apsolīts Ungārijai? Vai pastāv iespēja, ka pēdējo nedēļu laikā Ungārijas retorika ir mainījusies tieši kādas Briseles vai vismaz ietekmīgās Vācijas dāvanas dēļ? Pagaidām nav zināms, kas varētu būt piesolīts, bet Latvijas Radio korespondente Briselē Ina Strazdiņa šādu iespēju neizslēdz. Briseles gaiteņos saprot, kādu spēli spēlēt vēlas Krievija. „Protams, Krievija strādā dažādos ceļos. Daudz mēģina izmantot acij neredzamos diplomātiskos ceļus, tieši zvanot atbildīgajām amatpersonām, runājot ar dalībvalstu „atslēgas” cilvēkiem, tiem, kuri var ietekmēt lēmumu pieņemšanu. Un protams, to ļoti labi zina Briselē, un tāpat spēlē pretim. Tā ir ļoti smalka, diplomātiska spēle, ar ļoti augstām likmēm. Jā, protams, zinot, ka ir šīs valstis, kā Itālija, Ungārija, Kipra un Slovākija – valstis, kuras ir vairāk simpatizējošas Krievijai un savā ziņā atkarīgas no Krievijas, tad ar tām mēģina runāt. Teiksim tā, dāvaniņas eksistē. Ungārijas gadījumā, valsts vēlējās kopā ar Krieviju veidot gāzes projektu, šo Dienvidu straumes projektu, Krievija pēdējā brīdī atteicās un Ungārija tagad arī ir uz sēkļa. Lielās valdības un Brisele to redz, saprot, tāpēc cenšas situāciju labot, piesaistot valsti citiem projektiem,” komentē Strazdiņa. Rubļa krahs 16. decembrī ietekmēs Krievijas stratēģiju, kā tālāk ietekmēt atsevišķas Eiropas valstis. Dažas simpatizē Krievijai enerģijas vai finansiālo pakalpojumu dēļ, citas pat atklāti simpatizē Kremļa ideoloģijai un saņem no Krievijas naudu politiskajai darbībai. Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Māris Cepurītis norādīja, ka ietekme Kremlim pār atsevišķām Eiropas valstīm ir un paliks. Šobrīd ir vienkāršāk runāt ar atsevišķu valstu vadītājiem, nekā censties lobēt savas intereses Briselē. Māris Cepurītis arī uzskata, ka ekonomiskās grūtības tikai veicinās spiediena izdarīšanu no Krievijas puses, jo sankciju atcelšana būtu mazs solis pretim problēmu risināšanai valsts finansēm tik grūtajā laikā. „Tieši šajā brīdī Krievija pastiprinās ārējās darbības, lai mēģinātu novērst sankcijas. Kremļa politiskajai elitei vajadzēs pievērst lielāku uzmanību tam, kas notiek Krievijā. Bet tāpat ārlietu ministrija, diplomātiskais dienests un arī slēptākas institūcijas, kā piemēram, ārējā izlūkošana, savu aktivitāti nemazinās. Drīzāk šajos apstākļos tā tiks pastiprināta,” analizē Cepurītis. To, ka Krievija mierā neliksies, paredz arī Ina Strazdiņa. Varam tikai piekrist viņas izteikumam, ka Latvijas politiķiem un diplomātiem iespējams priekšā stāv ļoti liels pārbaudījums. Nākamā gada pirmā puse aizritēs Latvijas prezidentūras zīmē, bet teju visi sankciju balsojumi ir noteikti tieši pirmajos sešos mēnešos. Paredzams, ka Krievijas spiediens tikai pieaugs, tāpēc līdz ar Ziemassvētkiem un Jauno gadu, varam jau tagad vēlēt Latvijas politiķiem un ierēdņiem ļoti zinošus padomniekus un milzīgu izturību. Mākslinieka Roberta Koļcova laika redzējums „Šobrīd ārā ir ziema, bez tai raksturīgā zemes seguma - sniega - nav. Tāds ir šobrīd laiks. Negribētos ļoti lokāli šai prognozei pieiet. Ja mēs skatāmies gada griezumā, pieņemsim – nākamajam gadam – tur vajadzētu domāt ne tikai par Latviju, bet zemeslodi kopumā. Jo zemeslode ir hermafrodīts. Tuvāk Ziemeļpolam, Dienvidpolam tas ir sievišķīgs, bet tuvāk ekvatoram – vīrišķīgs. Eiropa – vairāk vai mazāk ir tuvāk ziemeļiem (vismaz Latvija), tāpēc būtu nekorekti prognozēt sievieti. Gandrīz neiespējami. Es saprotu to vēlmi, ka mēs gribam zināt, kas būs nākotnē. Ja mēs gribētu objektīvu atbildi, tas nebūtu iespējams. Laika vērotājs es īsti neesmu, bet mēdzu dabu vērot. Es gribētu palikt pie tā plašā – Latvijā, Rīgā un turpmākajās divās dienās gaidāms mākoņains … tas, ko mēs dzirdam katru dienu. Es nedomāju, ka kaut kas īpaši mainīsies. Un, ja būtu jāizsaka tāda vēlējuma forma, tad es teiktu tā – pamatā būs lidojumam labvēlīgi laika apstākļi”.

Eiropai Tava balss ir svarīga! Šonedēļ raidījumā Septiņas dienas Eiropā lielais Eiropas Parlamenta vēlēšanu speciālizlaidums. Ar ko gan šīs vēlēšanas bijušas īpašas un vai tās būs devušas cerēto? Runāsim mazāk par Latvijas kandidātiem, toties vairāk par to, kā pārējā Eiropā spriež par vēlēšanu rezultātiem, jauno sastāvu un vēlētāju aktivitāti. Studijas viesi būs Andris Gobiņš, Eiropas kustība Latvijā pārstāvis, un Ina Strazdiņa, Latvijas Radio korespondente no Briseles.