Podcasts about latvijas

Gēteborgas grāmatu tirgū pirmo reizi viesojas Latvijas dramaturgu delegācija un iepazīstina ar latviešu jaunākās dramaturģijas izlasi angļu valodā. Kultūras rondo studijā par Gēteborgas pieredzi izvaicājam dramaturgus Matīsu Gricmani un Kārli Krūmiņu, kā arī Latvijas Teātra darbinieku savienības starptautisko sakaru koordinatori Maiju Pavlovu. -- No 25. līdz 28. septembrim Gēteborgā norisinājās Gēteborgas grāmatu tirgus. Šogad viena no Gēteborgas grāmatu tirgus fokusa tēmām bija Drāma. Tā uzsvēra dramaturģijas un teātra vietu sabiedrībā gan globālā, gan vietējā mērogā.  Latviju Grāmatu tirgū pārstāvēja dramaturgi Rasa Bugavičute-Pēce, Artūrs Dīcis, Matīss Gricmanis, Kārlis Krūmiņš un Ance Muižniece, un Latvijas Teātra darbinieku savienības (LTDS) starptautisko sakaru koordinatore Maija Pavlova, piedaloties gan semināros, gan prezentācijās un lugu lasījumos.  Tuvojoties Gēteborgas grāmatu tirgum, Latvijas Teātra darbinieku savienība laidusi klajā latviešu jaunākās dramaturģijas izlasi angļu valodā “Five plays from Latvian theatre”. Tajā publicēti piecu starp 2019. un 2023. gadu sarakstītu lugu tulkojumi. Visas lugas iestudētas vismaz vienu reizi, turklāt izrāde vai dramaturģiskais materiāls saņēmis “Spēlmaņu nakts” nomināciju vai apbalvojumu. Izdevumā iekļautas Ances Muižnieces “Mēs, roks, sekss un PSRS”, Rasas Bugavičutes-Pēces “Puika, kurš redzēja tumsā”, Artūra Dīča “Ričards. Nekā personīga”, Kārļa Krūmiņa un MI radītais “Frankenšteina komplekss”, kā arī Matīsa Gricmaņa “Kur pazuda valsts” lugas. Lugu izlase veidota speciāli 2025. gada Gēteborgas grāmatu tirgus Drāmas programmai, kas veidota sadarbojoties vairākām Baltijas un Skandināvijas sadarbības partneriem, starp tiem Nordic-Baltic Drama Network, Igaunijas Teātra aģentūra un Lietuvas Teātra informācijas centrs. Latvijas dalība programmā ir bijusi iespējama ar LR Kultūras ministrijas un Valsts kultūrkapitāla fonda finansiālu atbalstu.   

Stāsta arhitekte Dace Kalvāne Vai zini baletdejotāju, kurš kļuva par arhitektu? Tas ir Aleksandrs Klinklāvs, dzimis 1899. gadā Sējas pagastā. Studiju gados viņš pelnīja sev iztiku kā Nacionālās operas baleta trupas dalībnieks. 1918. gadā Klinklāvs uzsāka arhitektūras studijas, bet tās nācās pārtraukt, lai kā brīvprātīgais piedalītos Latvijas atbrīvošanas cīņās. Četrus gadus vēlāk, atsākot studijas, Klinklāvs kļuva par studentu korporācijas “Selonija” filistru. Arhitektūras studijas Latvijas universitātē Ernesta Štālberga meistarklasē, Klinklāvs pabeidza 1930. gadā, un toreiz tika uzskatīts  par talantīgāko Štālberga audzēkni. Salīdzinoši īsajā profesionālajā darbībā Latvijā no 1930. gada līdz II Pasaules karam, Klinklāvs bija viens no vadošajiem tā laika jaunās paaudzes funkcionālisma arhitektiem, īpaši izceļoties  ar medicīnas iestāžu projektiem .Viņš tika uzskatīts par sava laika kompetentāko slimnīcu arhitektu Latvijā. Tūlīt pēc studijām Aleksandrs  Klinklāvs iestājās darbā Latvijas Sarkanajā krustā kā būvniecības daļas vadītājs. Viņš projektēja un vadīja būvdarbus Tērvetes tuberkulozes sanatorijas jaunceltnei, kas plānojuma ziņā bija vislaikmetīgākā celtne Baltijas valstīs. Klinlāvs izstrādāja jaunbūvju un pārbūvju projektus slimnīcām Bauskā, Limbažos, Liepājā, Jelgavā, Smiltenē, Rēzeknē, arī māsu skolai Rīgā. Sarkanā krusta uzdevumā un studiju nolūkos Klinklāvs apceļojis daudzas Rietumeiropas valstis — Zviedriju. Somiju, Franciju, Vāciju, Itāliju un Poliju. Līdztekus darbam Sarkanajā krustā, Klinklāvs izveidoja arī savu arhitektūras biroju, kurā izstrādāti projekti vairāk nekā 30 dažādām ēkām- tai skaitā Latvijas Finanšu ministrijas ēkai Vecrīgā, Neiburga īres namam Brīvības ielā 40, Rīgas pilsētas slimo kases ēkai , kurā tagad atrodas medicīnas centrs  ARS arī Kuzes saldumu fabrikai, Hoffman La Roche laboratorijai Miera ielā, Ērenpreisa velosipēdu rūpnīcas kompleksam un vēl citām publiskām celtnēm, kā arī daudzām savrupmājām. Aleksandrs Klinklāvs darbojās arī Latvijas Amatniecības kamerā kā kvalifikācijas pārbaudes komisijas loceklis. Otrā pasaules kara beigās Klinklāvs nonāca Vācijas pilsētā Eslingenē, kur pasniedza arhitektūru Latviešu tehnikumā un darbojās arodu pārbaudes centrā. 1948. gadā Aleksandrs Klinklāvs pārcēlās uz Monreālu, kur strādāja arhitektu birojā Barott, Marshall & Merritt un drīz vien kļuva par galveno projektētāju. Klinklāvs galvenokārt specializējās slimnīcu un dziedniecības iestāžu projektēšanā. Ārpus saviem tiešajiem darba pienākumiem Aleksandrs Klinklāvs  piedalījās arī Monreālas latviešu teātra dibināšanā, kļūstot  par tā direktoru, un  kādu laiku rediģēja arī  latviešu laikrakstu “Ziņotājs”. 1959. gadā arhitekts pārcēlās uz Čikāgu (ASV), kur strādāja arhitektu firmā Jensen, Halstead & Rummel kā galvenais projektētājs. Klinklāvs Kanādā un ASV projektējis ap 18 nozīmīgu sabiedrisku ēku – slimnīcas, viesnīcas, bankas, tirdzniecības centrus, kā arī baznīcu, regulāri iegūstot balvas arhitektūras konkursos. Savas karjeras pirmsākumā Klinklāvs aizrāvās ar funkcionālismu un Bauhaus ietekmi, taču vēlāk pievērsās arī monumentālākai arhitektūrai, kura dominēja Eiropā, sekojot laikmeta arhitektūras tendencēm. Ārvalstīs Aleksandrs Klinklāvs bija pazīstams kā  viens no panākumiem bagātākajiem latviešu arhitektiem, un daļa no viņa radošā mantojuma šobrīd ir iepazīstama izstādē Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā.

Rudens krāšņākais periods ar lapu krāsošanos pamazām sākas, tā kulminācija vēl priekšā, bet rudeni raksturo arī kāda dabas norise, kurā iesaistītas zivis. Tas ir lašu nārsts. Sigulda ir viena no vietām, kur “zelta rudens” baudītājiem ir arī iespēja piemērotos apstākļos no Gaujas tilta redzēt, kā šis lielās zivis dažkārt saulē uzmirdz, veidojot nārsta ligzdas. Un laši ir vienas no zivīm, kas Latvijas ūdeņos izjūt klimata pārmaiņas. Lašus ietekmē ne vien kopējās vides izmaiņas, bet tiem ir arī specifiskas ūdens temperatūras prasības. Vēl mazliet cimperlīgākas ir tikai foreles. Bet lašiem ir svarīga ūdens temperatūra ne tikai nārsta laikā, bet arī vasarā, jo laši ir ziemeļu zivs, kam nepatīk silts ūdens. Ne vien nepatīk, bet var izrādīties arī nāvējošs. Pagaidām lašu nārstam vēl ūdens par siltu, bet šis arī ir jautājums – vai klimata pārmaiņu dēļ nārstošana kļūst arvien vēlāka un vai arvien siltāks ūdens rudeņos var kā nelabvēlīgi ietekmēt lašu nārstu? Izrādās, ka arvien siltāks laiks uz lašiem atstāj lielāku ietekmi nevis nārsta laikā, bet vasarā. Bet pirms runāt hidroloģiskajiem un meteoroloģiskajiem datus, vides zinātniskā institūta „Bior” pētnieks Jānis Bajinskis skaidro, kā vispār laši saprot, kad ir īstais laiks nākt uz nārstu, no jūras peldēt uz upēm. Piemērotākā temperatūra lašu nārstam ir ap 7-8 grādiem. Jautājums, cik ilgi zivīm nākas gaidīt, jo ir gadi, kad ūdens ilgāk saglabājas silts. Skatot datus 30 gadu periodā, viens no vēsākajiem rudeņiem bija 1993. gadā. Toreiz Gaujā, kas ir viena no mūsu 13 lašupēm, jau 15. septembrī ūdens temperatūra stabili noslīdēja līdz 8 grādiem un zemāk. Bet pērn, 2024. gadā, kad bija siltākais septembris novērojumu vēsturē un arī oktobris bija relatīvi silts, ūdens temperatūra Gaujā līdz 8 grādiem noslīdēja tikai 15. oktobrī – mēnesi vēlāk. Lielākoties ūdens temperatūra līdz 8 grādiem nokrītas periodā no septembra otras puses līdz oktobra sākumam un šīs svārstības patiesībā nav ļoti lielas. Esot zināmi gadījumi, kad atsevišķi indivīdi sāk nārstot ātrāk un tad ir risks, ka siltākā ūdenī ir vairāk, piemēram, patogēnu, kas var uzmesties ikriem, kādas baktērijas vai sēnītes un ikri iet bojā. Bet siltāki rudeņi un siltāks ūdens uz nārstu atstāj ietekmi caur citiem procesiem – tā ir upju aizaugšana. Jānis Bajinskis skaidro, ka tā jau ir nopietnāka problēma. Otra lieta, kas nav saistīta ar nārstu, bet kur temperatūra ietekmē lašus, ir vasarā. No vienas puses – mazliet siltāks ūdens palīdz lašu mazuļiem ātrāk izaugt, ja ūdens temperatūra ir līdz 20 grādiem, bet ja kāpj virs 20 grādiem, sākas problēmas. Lasis ir vairāk ziemeļu zivs un tam nepatīk silts ūdens. Izrādās pēdējās vasarās ir gadījumi, kad pārāk silta ūdens dēļ laši pat iet bojā, ko arī „BIOR” pētnieki karstās vasarās ir novērojuši.

Septembra kultūras notikumus pārskatām kopā ar "Kroders.lv" galveno redaktori, teātra kritiķi Ditu Jonīti, kino kritiķi Dārtu Ceriņu un mūzikas un kultūras kritiķi Armandu Znotiņu. Mēs reizēm mēdzam nodarboties ar neiespējamiem uzdevumiem, piemēram, nepilnu stundu garā raidījumā salikt subjektīvas pieturzīmes pārpildītā septembra kultūras notikumu telpā. Dailes teātris sezonu sācis ar poļu režisora Lukaša Tvarkovska otro iestudējumu teātrī. Izrādē „Orākuls”, turpinot strādāt ar teātra un kino izteiksmes līdzekļu sapludināšanu, dažādu tehnoloģiju izmantošanu režisors pēta zinātnes un kara  saistību. Bet Nacionālais teātris sezonu sācis ar vērienīgu Raiņa „Indulis un Ārija” iestudējumu, kas ir veltījums viņa 160. gadskārtā. Pirmizrādi septembrī piedzīvoja Latvijas Televīzijas dokumentālā filma „Ērģeles naktī” par ērģelnieci Ivetu Apkalnu, bet pati māksliniece kopā ar Liepājas simfonisko orķestri atklāja tā koncertsezonu, pirmatskaņojot Jēkaba Jančevska  pirmo ērģeļsimfoniju.  Septembris ir igauņu komponista Arvo Perta dzimšanas dienas mēnesis. Suminot viņu 90. jubilejā, Georgs Osokins Perta centrā atskaņoja programmu „For Arvo”,  kas tagad pieejama arī ierakstā un koncerti gaidāmi arī Latvijas koncertzālēs. Dzejas dienas svinējām ar vairāku dzejas krājumu iznākšanu. Aizvadīts arī Starptautiskais jaunā teātra festivāls „Homo novus” un Baltijas dokumentālo filmu forums. Un festivāls „Baltijas pērle”, kurā pirmizrāde Latvijā bija Sergeja Lozņicas filmai „Divi prokurori”, kas lielākoties filmēta Latvijas Radio ēkā.  Par pašu festivālu sajūtas ir duālas – labas filmas, vienlaikus neskaidra finansējuma izcelsme. Bet Bāzelē noslēgusies gleznotājas Vija Celmiņas personālizstāde. Oktobrī viņa pati pasniegts Rīgā pirmo Vijas Celmiņas stipendiju jaunam māksliniekam. Septembris ir arī gleznotājas Džemmas Skulmes simtgades mēnesis, kas aizvadīts ar izstādi „Džemma” un Antras Cilinskas dokumentālo filmu. Kultūras rondo skanēja ierakstu sērija „Kas ir Džemma”.

3. oktobrī VEF Kultūras pilī gaidāma pirmizrāde Franča Lehāra operetei "Džudita", kas pilnība Latvijā tiek iestudēta pirmoreiz. Iestudējumu veido starptautiska komanda -  režisors Gernots Kranners un scenogrāfs Hervigs Libovickis no audrijas, kostīmu māksliniece Aleksandra Brandnere no Vācijas, bet muzikālā vadība būs diriģenta Atvara Lakstīgalas ziņā.  Titullomā - Itālijā dzīvojošā Anta Jankovska un Pirmā Starptautiskā Marinas Zirdziņas vokālistu konkursa laureāte Anastasija Dogoņenko, Oktavio - Dainis Skutelis vai Andrejs Krutojs. Pār­ējās lomās: Jolanta Strikaite, Patrīcija Kozlovska, Emīls Kivlenieks, Nauris Indzeris, Inmārs Sikle, Henrijs Kozlovskis u. c. Sarunā Operetes teātra valdes priekšsēdētāju Agiju Ozoliņu-Kozlovsku un dziedātājiem Antu Jankovsku un Daini Skuteli vispirms noskaidrojam, kad radās ideja šo opereti uzvest Latvijā un doma par starptautiskas komandas iesaisti.  Abiem solistiem lūdzām raksturot savas lomas un savu pirmo sadarbību ar režisoru Gernotu Kranneru. Pievēršamies arī Lehāra mūzikas valodai, kas šajā darbā  ir stipri atšķirīga no citām viņa operetēm, runājam par 2. un 3. plāna varoņiem un VEF Kultūras pils Lielās zāles piemērotību. Noslēgumā - vēlējums klausītājiem, kam jāgatavojas. Agija Ozoliņa-Kozlovska: “Operetes “Džudita” Latvijas pirmiestudējums ir unikāls gan dēļ šī skatuves darba pasakaini skaistās muzikālās vērtības, gan dramatikā dziļuma, mākslinieciskās un vizuālās interpretācijas. Tas ir patiess stāsts par izvēlēm, kas maina dzīvi, stāsts ne tikai par mīlestību, nenovēršamām alkām pēc dzīves, brīvības un tuvības, pat mirklī, kad viss var momentā sabrukt. Operete ietver Lehāra spalvai raksturīgās brīnišķīgas, atmiņā paliekošas melodijas, kuras neiztrūkstoši ir pasaulslavenāko solistu koncertrepertuārā, kā piemēram, slavenā Džuditas ārija „Manas lūpas skurbina kā vīns” vai Oktavio ārija “Draugi, Šī dzīve ir bauda!”, kuras mūsu klausītāji varēja baudīt arī šī gada Starptautiskajā operetes festivālā. Operete “Džudita”to klausoties, pārņem tevi un piepilda dvēseli ar siltumu, gaismu, mīlestību”.

Raidījumā Pievienotā vērtība runājam par eksportu, kuru kā maģisko risinājumu daudzām ekonomikas problēmām piemin regulāri.  Pašu mājās ir labi, bet vietas, kur augt, ir tik, cik ir. Tas attiecas arī uz uzņēmējiem, kuriem eksports ir viena no iespējām, kā izaugt lielākiem par savu vietējo tirgu. Bet pagaidām, vismaz, ja skatās uz datiem, diez ko diži Latvijas uzņēmējiem kopumā ar to došanos uz ārvalstu tirgiem neklājas.  Ar eksporta datiem iepazīstina Katrīna Zariņa, Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes locekle. No visiem Latvijas uzņēmumiem, eksportējot tikai trīs procenti un, ja mēs skatītos uz uzņēmumu sarakstu, kuru eksporta vērtība ir virs 5 miljoniem eiro, tad sarakstā būtu tikai pāris simti uzņēmumu. Bet ko darīt un kādēļ tā? Vispirms jārēķinās, ka ar atvērtām rokām un sarkano paklāju nevienā eksporta tirgū uzņēmumu nesagaidīs, saka uzņēmēji. 

Stāsta UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Kultūras sektora vadītāja Beāte Lielmane. No 13. līdz 19. oktobrim Latvijā atzīmēsim ikgadējo UNESCO nedēļu. Tā mums atgādina, ka jau vairāk nekā trīsdesmit gadus esam daļa no šīs starptautiskās organizācijas, kas visā pasaulē rūpējas par izglītību, zinātni un kultūru. Šogad nedēļas uzmanības centrā būs dokumentārais mantojums un UNESCO programma “Pasaules atmiņa”. Tās mērķis ir saglabāt mūsu kolektīvo atmiņu un nodot to nākamajām paaudzēm. Daudzi no jums zina par UNESCO Pasaules mantojuma vietām – piemēram, Tadžmahalu, Versaļas pili vai mūsu pašu Rīgas vēsturisko centru. Daži noteikti ir dzirdējuši arī par nemateriālā kultūras mantojuma sarakstiem, kurā iekļauta Dziesmu un deju svētku tradīcija. Taču reti kurš zinās, ka savs nozīmīgāko vērtību saraksts ir arī dokumentārajam mantojumam. Tajā iekļautas liecības, ko cilvēce pierakstījusi vai citādi iemūžinājusi grāmatās, vēstulēs, rokrakstos, fotogrāfijās, skaņu ierakstos, filmās, pat zvanos un zīlēšanas kaulos. Pasaules atmiņas izveide diemžēl cieši saistās ar kara radīto postu. 1992. gadā Sarajevas bombardēšanā tika iznīcināta Nacionālā bibliotēka ar simtiem gadu laikā uzkrātu zināšanu bagātību. Pēc tā UNESCO nolēma: cilvēces kopīgā atmiņa ir jāsargā. Un jau 1995. gadā tika izveidots starptautiskais Pasaules atmiņas reģistrs, kurā šobrīd ir 570 unikālas liecības no visas pasaules. Kādas liecības reģistrā ir atrodamas? Bēthovena Devītās simfonijas manuskripts un Astrīdas Lindgrēnas arhīvs, Čornobiļas atomelektrostacijas katastrofas dokumenti un Austroungārijas telegramma, kas aizsāka Pirmo pasaules karu. Pasaules Veselības organizācijas programma baku izkaušanai, Annas Frankas dienasgrāmata, Amundsena Dienvidpola ekspedīcijas materiāli un Īzaka Ņūtona rokraksti. Šīs un citas liecības stāsta gan par notikumiem, kas izmainīja vēstures gaitu, gan zinātnes atklājumiem, gan par izcilu personību radošo devumu un cilvēka gara diženākajiem sasniegumiem. Arī Latvijas vēstures un identitātes aspekti ir ierakstīti šajā kopīgajā cilvēces atmiņā: Dainu skapis, kurā glabājas vairāk nekā 200 000 tautasdziesmu tekstu, Baltijas ceļš, kas vienoja Baltijas valstis vienotiem centieniem pēc brīvības, dokumenti par Hanzas vēsturi, kas raksturo visa Baltijas jūras reģiona vēsturi, un Ļubļinas ūnijas akts, kas, lai gan glabājās Polijā, tomēr, ir svarīga liecība arī mūsu vēsturē. Lai arī Latvijas arhīvos, bibliotēkās, muzejos un citās atmiņas institūcijās meklētu, atrastu un izceltu izcilākās dokumentārās vērtības 2009. gadā tika izveidots “Pasaules atmiņas” Latvijas nacionālais reģistrs. Šobrīd tajā ir iekļautas 10 nominācijas, kuru iepazīšana ir kā ceļojums laikā. Strenču fotodarbnīcas stikla plašu kolekcijā redzam, kāda pirms simts gadiem bija mazpilsētas ikdiena. Eduarda Krauca stikla negatīvos soli pa solim izsekojam Ķeguma spēkstacijas celtniecības gaitām. Pieminekļu valdes ekspedīciju fotogrāfijās varam ieraudzīt prasmes un dzīvesveidu, kas mūsdienās gandrīz izzudis. Fonogrāfa valču ierakstos saklausām latviešu tautas mūzikas skanējumu no pagājušā gadsimta sākuma. Rīgas rātes protokolu grāmatas paver vēstures lappuses Latvijas galvaspilsētas attīstības iepazīšanai gandrīz triju gadsimtu garumā. Nozīmīgs pavadonis šajā pagātnes izpētes ceļā ir arī Johans Kristofs Broce, kura rūpīgajos zīmējumos un rokrakstos iemūžināta Latvijas teritorijas vēsture no 13. līdz 19. gadsimtam. Tāpat Latvijas nacionālajā reģistrā tiek sargāti mūsu literārie un garīgie dārgumi: Raiņa un Aspazijas vēstules vairāk nekā 30 gadu garumā, Hernhūtiešu rokraksti, kas apliecina latviešu identitātes dzimšanu, un Sibīrijā rakstītās vēstules uz bērza tāss, kas atklāj cilvēka spēju saglabāt cerību pat vissmagākajos apstākļos. Tāpat reģistrā glabājas arī Latvijas Centrālās Padomes 1944. gada 17. marta memorands – apliecinājums mūsu gribai pēc neatkarīgas valsts. Šogad notiks Latvijas Nacionālā reģistra papildināšana, un pavisam drīz uzzināsim, kādas jaunas vērtības to bagātinās. UNESCO programma “Pasaules atmiņa” mums atgādina, ka dokumentārais mantojums nav tikai papīru kopums arhīvā. Tie ir dzīvi stāsti, kas tver pagātnes liecības, veido mūsu kopīgo identitāti, un ir nozīmīgi saglabāšanai nākotnē.

Sigulda aizvadītajās brīvdienās kļuva par Latvijas bērnu un jauniešu literatūras galvaspilsētu, jo ar autoru lasījumiem, dzīvīgām meistardarbnīcām, spēlēm un izstādēm pilsētā notika otrais Bērnu un jauniešu literatūras festivāls. Tajā viesojās ne vien pašmāju bērnu grāmatu autori, bet arī viesi no ārvalstīm, un piektdien – festivāla Skolu dienā – viņi tikās ar novada skolu bērniem un jauniešiem. Viens no viņiem bija islandiešu literatūras “rokzvaigzne” Andre Snaijs Magnasons (Andri Snær Magnason). Viņš pazīstams ne vien ar savām bērnu grāmatām un dzejoļiem, bet ir arī ilggadējs vides aktīvists, filmu un dokumentālu stāstu autors. Bet latviski nesen iznācis viņa fantāzijas darbs mazajiem pusaudžiem „Laika lāde”, kurā viņš spēlējas ar domu – kā būtu, ja mēs varētu izlaist visas nepatīkamās dienas un apturēt savu personīgo laiku, kad pasaulē valda slikti laiki?

Šoreiz raidījumā Piespēle runājam tikai par sporta karalieni vieglatlētiku. Māris un Mārtiņš devās uz Rīgas lidostu sagaidīt mājās pasaules vicečempioni šķēpa mešanā Aneti Sietiņu, bet Gunārs Jākobsons ciemos sagaidījas pasaules čempionāta dalībnieku Raivo Saulgriezi un viņa tēvu. Nedēļas topā: Latvijas futbola virslīgā aizvadīts Rīgas derbijs, kurā “Riga” un RFS cīnījās bezvārtu neizšķirti - tas vēl vairāk pietuvo “Riga” komandu čempiontitulam, savukārt “Grobiņa” pēc zaudējuma “Liepājai” atlaiž ilggadējo galveno treneri Viktoru Dobrecovu; Nacionālajā hokeja līgā sākušās pirmssezonas pārbaudes spēles, labi sevi apliecina Rodrigo Ābols un Zemgus Girgensons, Pitsburgas “Penguins” vārtos pie iespējas ticis arī Artūrs Šilovs. Floridas “Panthers” kapteinim Aleksandram Barkovam krustenisko saišu plīsums un sezona, ļoti iespējams, beigusies vēl nesākusies; Latvijas Sporta federāciju padome aicina nākamajos divos gados palielināt gan azartspēļu, gan izložu nodokli, lai sporta budžetā papildus ieripotu vairāk nekā septiņi miljoni eiro.

Laikmetīgās mākslas centra Kim? radošā direktore Zane Onckule, galerijas Māksla XO vadītāja Ilze Žeivate un māksliniece Līga Spunde stāsta par Latvijas mākslinieku gaitām ārpus Latvijas robežām. "Kā mēs varam viņiem tajās palīdzēt?" jautā  mākslas kritiķis Vilnis Vējš.

Pasaules Čempionāts vieglatlētikā ir noslēdzies, tāpēc uz sarunu Ģenerālis aicinājis Māri Bružiku. Māris atklās, ko redzēja Pasaules Čempionātā, atklās iemeslus kāpēc tik maz bija mūsu pārstāvju, kā arī runās par Eurobasket 2025.

Ilgstoši bijis Latvijas neatkarīgās un nekomerciālās mūzikas laukā, darbojies grupās "Driving South", "Mona de Bo", kā arī spēlējis solo. Desmit gadus dzīvojis Nīderlandē, kur studējis elektroakustisko mūziku un kompozīciju Hāgas Karaliskajā konservatorijā. Kultūras rondo tiekames ar ģitāristu un komponistu Edgaru Rubeni. Viņš 27. septembrī koncertēs Ērmaņu muižā. Aizraujošā dialogā savīsies ģitārista un komponista Edgara Rubeņa blūza pieredze ar jaunāko gadu meklējumiem mūsdienu eksperimentālajā mūzikā. Solo programmas “Sāpju un draisku dejas” spilgtie un emocionālie oriģināldarbi ģitārai apvieno senlaicīgo un svaigo, atspoguļojot Rubeņa interesi par muzikālo tradīciju mutācijām un vispāratzītu vērtību pārdefinēšanu laika ritējuma iespaidā.  

Raidījumā pievēršamies tam, kas notiek Ņujorkā, ANO Ģenerālajā asamblejā. Par organizācijas jubileju gan īpaši nerunāsim, bet nepārprotami lielie kari joprojām ir uzmanības centrā. Te īpaši jāpiemin Palestīna - virkne valstu šajās dienās paziņojušas, ka atzīst Palestīnas valstiskumu. Otrs lielais temats ir Krievijas izaicinošā uzvedība. Vakar daudzus kārtējo reizi pārsteigusi Donalda Trampa mainīgā retorika, savukārt NATO apsprieda, ko darīt ar Krievijas lidaparātiem, kas arvien biežāk pārkāpj NATO valstu robežas, turklāt pieaug dažādi cita veida sabotāžas gadījumi.  Tāpat pēdējās dienās daudz runāts par vārda brīvību Savienotajās Valstīs pēc konservatīvā aktīvista Čārlija Kērka noslepkavošanas. Šis ir īpaši jūtīgs temats. Arvien biežāk medijiem nākas apsvērt, ko darīt, lai arī saglabātu raidīšanas licenci, bet nepazaudētu savu izteikšanās brīvību. Aktualitātes pasaulē komentē Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājs, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Uģis Lībietis, Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš un Latvijas Sabiedriskā medija korespondente ASV Ina Strazdiņa. Palestīnas valstiskums bez ASV atbalsta “Palestīnas atzīšana ir dāvana „Hamās”,” – tā 23. septembrī no ANO tribīnes teica ASV prezidents Donalds Tramps par vairāku valstu lēmumu atzīt Palestīnas valsti ANO Ģenerālās asamblejas laikā. Kopumā Palestīnu šobrīd atzinušas vairāk nekā 150 pasaules valstis, un pēdējās dienās šim sarakstam pievienojušās Francija, Lielbritānija, Austrālija un Kanāda, kā arī virkne mazāku Eiropas valstu. Lai arī šis lēmums ir skaļš un arī vēsturisks, tomēr šie paziņojumi ir dziļi simboliski un saistīti ar arvien sarežģītāko civiliedzīvotāju situāciju Gazas joslā. Šo lēmumu mērķis ir nodrošināt, ka divu valstu risinājums turpina dzīvot. Izraēla uz šiem lēmumiem reaģēja nikni. Starp Telavivas amatpersonu paziņojumiem bija dzirdamas gan frāzes par to, ka nekādas Palestīnas nebūs, gan draudi anektēt Rietumkrastu kā atbildi šiem Rietumvalstu lēmumiem. Donalds Tramps turpina atbalstīt Izraēlu, kamēr eiropieši saka, ka Izraēlas stratēģija Gazā ir izgāzusies un cenšas parādīt diplomātiju kā alternatīvu scenāriju, lai pieliktu punktu gadu desmitu ilgajam konfliktam Tuvajos Austrumos. Jāpiebilst, ka šo soli atbalsta arī virkne arābu valstu, kas aicina „Hamās” teroristus nolikt ieročus un atdot tos Palestīnas pašpārvaldei. Par spīti arābu valstu atbalstam, analītiķi šo Francijas prezidenta Emanuela Makrona vadīto soli pretēji ASV vēlmēm sauc par riskantu.  Krievijas provokācijas rietumos pieaug Lai gan nav nekādu šaubu, ka Krievija kā ANO Drošības padomes pastāvīgā locekle nekad neļaus pieņemt kādus sev neizdevīgus lēmumus, tomēr Igaunija pirmo reizi vēsturē pirmdien, 22. septembrī, lūdza padomei izskatīt Krievijas rīcību, tai pārkāpjot Igaunijas gaisa telpu. Pagājušās nedēļas nogalē trīs Krievijas iznīcinātāji vairāk nekā 10 minūtes lidinājās Igaunijas teritorijā, nereaģējot uz Igaunijas gaisa satiksmes kontroles brīdinājumiem. Dažas stundas vēlāk divi iznīcinātāji ļoti zemu pārlidoja Polijas urbšanas platformu Baltijas jūrā, kas gan atrodas ārpus Polijas robežām. Otrdien pēc Igaunijas lūguma tika sasaukta NATO sēde, lai konsultētos par tālāko rīcību. Arī turpmāk ikviens lidojošs objekts, ja tas pārkāps valsts robežu, tiks notriekts – tā par savu izlēmību rīkoties paziņojis Polijas premjers Donalds Tusks, gan piebilstot, ka lidojums pār urbšanas platformu ir mazliet atšķirīgs stāsts. Tikmēr NATO konsultācijas vakar nekādu lielāku skaidrību nav viesušas. NATO turpināšot reaģēt uz Krievijas izaicinājumiem, citēju – „mūsu izvēlētajā veidā, laikā un jomā". Ko tas nozīmē, tas joprojām ir interpretācijas jautājums. Tiesa, ASV prezidents Donalds Tramps 23. septembrī presei atzina, ka, viņaprāt, NATO vajadzētu notriekt tās lidmašīnas, kas ielidojušas NATO valstu gaisa telpā.   Pēdējo nedēļu notikumi raisa arvien lielākas bažas par iespējamu vairāk vai mazāk negribētu, bet militāru sadursmi ar Krieviju. Tajā pašā laikā arvien biežāk var prognozēt provokācijas, kurās tiešā veidā vainot Krieviju nebūs iespējams, jo pirms tam jāveic izmeklēšana. Pirmdienas vakarā tika apturēta Kopenhāgenas lidostas darbība, bet otrdien no rīta to pašu piedzīvoja Oslo. Abu valstu lidostas teritorijā uzradās vairāki lielāka izmēra droni, kuri tur lidinājās, paralizējot lidmašīnu satiksmi. Šobrīd nav nekādu pārliecinošu pierādījumu, ka aiz šiem notikumiem stāv Krievija, tomēr līdzšinējie notikumi liek domāt tieši par šo. ASV vārda brīvības tumšā diena Vārda brīvība ASV bija viens no bieži piesauktajiem argumentiem pagājušajā gadā, kad abas partijas cīnījās par vēlētāju balsīm prezidenta un parlamenta vēlēšanās. Republikāņi un Donalds Tramps nekautrējās ar pārmetumiem demokrātiem, ka tie ierobežo noteiktu viedokļu paušanu, un virknei mediju, ka tie izplata melus un noklusē netīkamus viedokļus. Amerikā, atšķirībā no Eiropas, mediju polarizācija vienmēr ir bijusi normāla politikas sastāvdaļa, tāpēc arī pārmetumi plašsaziņas līdzekļiem, kas simpatizē pretējās nometnes politikai, nav nekas jauns. Tomēr pēdējā laika notikumi Savienotajās Valstīs ir līdz šim sen nepieredzēti. Amerikāņi vienmēr lepojušies, ka viņu valstī cenzūra nepastāv, un ikviens, tajā skaitā prezidents, ir kritizējams un parodējams, biežāk pat vairāk nekā citi. Tāpēc ziņas, ka valdošā vara varētu aizslēgt kādu no medijiem vai raidījumiem, daudziem liekas kaut kas ārpus pieņemamā. Vēstījums, ka viena no nacionālajām televīzijas kompānijām ABC pārtrauc Amerikā populāra šova rādīšanu, jo raidījuma vadītājs bija negatīvi izteicies par valdošo MAGA (Make America Great Again) kustību, daudzviet tika uztverta ar lielu satraukumu. Šī nav pirmā reize kopš Trampa nākšanas pie varas, kad runa ir par kāda raidījuma slēgšanu vai finansējuma atņemšanu medijiem. Taču šoreiz rezonanse izrādījās īpaši liela. Runa ir par Džimija Kimela vakara sarunu šovu, kurā raidījuma vadītājs bija vairakkārt kritiski izteicies par konservatīvo amerikāņu reakciju uz Čārlija Kērka slepkavību. Kimels ēterā sacīja, ka MAGA aktīvisti mēģina uz šīs slepkavības rēķina sev nopelnīt politisko kapitālu. Pēc raidījuma Federālās komunikāciju komisijas priekšsēdētājs Brendans Kars paziņoja, ka ABC filiālēm, kas pārraida Kimela šovu, tiks anulēta licence. Dažas stundas vēlāk uzņēmums "Nexstar", viens no valsts lielākajiem ABC filiāļu staciju īpašniekiem, paziņoja, ka Kimela šovu savās stacijās neraidīs. Un pēc tam raidstacija izplatīja paziņojumu, ka šovs tiek atcelts vispār. Lēmums izraisīja plašu reakciju. Vairāk nekā 430 kino, televīzijas un skatuves zvaigznes, kā arī komiķi, režisori un rakstnieki parakstīja Amerikas Pilsonisko brīvību savienības atklāto vēstuli, kurā Kimela šova apturēšana tika atzīta par ASV vārda brīvības tumšāko dienu. Starp parakstītājiem ir tādas Holivudas zvaigznes kā Merila Strīpa, Roberts De Niro, Bens Afleks un Toms Henkss. Acīmredzot, televīzijas kompānija šādu reakciju negaidīja. Pirmdien ABC paziņoja, ka atsāks Kimela šova pārraidīšanu. "Mēs pēdējās dienas esam aizvadījuši izsvērtās sarunās ar Džimiju, un pēc šīm sarunām esam nonākuši pie lēmuma otrdien atsākt viņa šovu,"  tā teikts paziņojumā presei. Vakar, 23. septembrī, šova pirmajam raidījumam pēc atgriešanās bija pievērsta milzīga uzmanība. Tajā pašā laikā virkne vietējo filiāļu joprojām ir atteikušās translēt šovu savā programmā, tā vietā izvēloties rādīt kaut ko neitrālāku.

Ikgadējā Zinātnieku nakts šogad aicina atklāt sevī pētnieka gēnu un piedalīties dažādu augstskolu un institūtu sarūpētajās aktivitātes. Vienlaikus iegūti jaunākie monitoringa dati par sabiedrības uzticēšanos zinātnei. Ko liecina šis pētījums, kāda ir zinātnieku saziņa ar sabiedrību un kādas atziņas ir pašiem pētniekiem par komunikāciju ar sabiedrību?  Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas hidroekoloģijas institūta pētniece, Jūras monitoringa nodaļas Hidrobioloģijas laboratorijas vadītāja Iveta Jurgensone, Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta direktore Liene Levada, Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra pētnieks Jānis Ķimsis un Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta Mikro un nanoierīču laboratorijas zinātniskais asistents Edmunds Zutis. -- 26. septembrī vairāk nekā 30 norises vietās visā Latvijā notiks Zinātnieku nakts 2025 aktivitātes, sniedzot iespēju iepazīt zinātni aizraujošā un ikvienam saprotamā veidā. Pasākumu vadmotīvs šogad ir “Atklāj sevī pētnieka gēnu!”, tā aicinot ikvienu apmeklētāju atklāt sevī zinātkāri, ielūkoties zinātnes pasaulē un piedzīvot radošas aktivitātes. Daudzveidīgi notikumi norisināsies visā Latvijā, tostarp Rīgā, Jelgavā, Ventspilī, Valmierā, Rēzeknē, Cēsīs, Liepājā, Daugavpilī un citviet. Ikvienam apmeklētājam būs iespēja viena vakara laikā kļūt par pētnieku – eksperimentēt, ieklausīties pieredzes stāstos un uzdot jautājumus, ielūkoties laboratorijās, satikt zinātniekus klātienē, kā arī piedalīties daudzveidīgās darbnīcās un citās aktivitātēs. Zinātnes šovi, kas šokēja un biedēja pasauli laikā, kad zinātnes pamatprincipi tikai veidojās "Rīgā bija Herdera institūtā starp diviem pasaules kariem, kurā arī bija fantastiski interesantas publiskas lekcijas, piemēram, Makss Planks, kvantu fizikas pamatlicējs, ir bijis Rīgā un runājis ar Rīgas sabiedrību Melngalvju namā. Es domāju, ka arī Latvijā zināšanu popularizēšanas tradīcijas ir gana senas," sarunu aizsāk Mārcis Auziņš. Ierakstā ne tikai stāsts par eksperimentiem dabas zinībās, konkrēti – fizikā, bet arī par humanitārās jomas lekcijām ne tik senā pagātnē un arī šodien.  Turpinot renesanses un apgaismības laikmetā radušos eksakto un humanitāro jomu veidošanos, ko šodien saprotam ar vārdu „zinātne”, 18. – 19 gadsimtā uzplauka zinātniskās biedrības, tika izdoti attiecīgo jomu žurnāli un  izsmalcinātai un izglītotai publikai tika piedāvāta iespēja klausīties publiskas lekcijas fizikas, ķīmijas, filozofijas, literatūras un citās  nozarēs. Protams, ka  dabas zinātņu lekcijās notika arī dažādu eksperimentu demonstrēšana. Stāsta Latvijas Universitātes profesors, fiziķis Mārcis Auziņš. Un stāstu viņš aizsāk par laiku 19. gadsimta 20. gados, kad Londonas Karaliskajā institūtā notiek elektrības paraugdemonstrējumi.   Trešdienā pārlūkojam grāmatu plauktu. Šoreiz par interesantu populārzinātnisku lasāmvielu stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Vides veselības un darba drošības institūta direktors Ivars Vanadziņš. Viņš izvēlējies grāmatu, kas viņu ietekmēja vēl studiju laikā, Semjuela Šema (Samuel Shem) darbu "Dieva dziednīca" ("The House of God"). Stāsts par kādu izdomātu slimnīcu Amerikā, par jauno rezidentu dzīvi.

Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja glezniecības kolekcijas glabātāja, mākslas zinātniece Aija Brasliņa. Franču metropole kļuva par svarīgāko no Rietumeiropas lielajiem mākslas centriem, kuru latviešu mākslinieki tolaik apmeklēja visvairāk. Parīze ir arī flanērisma vēsturiskās izcelsmes vieta, kur 19. gadsimta otrajā pusē kā literārs tēls radās jauns modernās pilsētas kultūras personāžs – franču dzejnieka Šarla Bodlēra (Charles Baudelaire, 1821–1867) klasiskais Parīzes flanērs (flâneur). Dīkais lielpilsētas staigātājs un vērotājs, kuru asociēja arī ar dendiju un bohēmisku mākslinieku, klejoja pa bulvāriem un pasāžām, izrādīja sevi pūlim un krāja iespaidus, kļūstot par pilsētvides uztvērēju un atspoguļotāju. Nākamajā gadsimtā flanēra figūru kā mainīgu urbānās modernitātes simbolu konceptualizēja filozofs Valters Benjamins (Walter Benjamin, 1892–1940). Francijas galvaspilsētā līdz Pirmā pasaules kara sākumam izdevās nokļūt Latvijas klasiskā modernisma aizsācējam un neapšaubāmam flanēram Jāzepam Grosvaldam (1891–1920). Paralēli mākslinieciskajām interesēm dendijiskais, labi situētais gleznotājs nodevās bezrūpīgai flanēšanai pa savu sapņu pilsētu, kā “dzīves mākslinieks” un “mākslīgo paradīžu” baudītājs iekļaudamies belle époque laikmeta “zelta jaunatnes” izpriecās. Eiropā pieredzēto Grosvalds talantīgi dokumentējis autobiogrāfiskā vēstījumā, atstājot flanērisma fenomena izpētei bagātīgu rakstīto un vizuālo mantojumu – dienasgrāmatas, korespondenci, mākslas darbus. Emigrējis uz ārzemēm pēc 1905. gada notikumiem, pirmskara Parīzē aizrautīgi gleznoja arī viņa laikabiedrs Ģederts Eliass (1887–1975). Jēdzienu “flanērs” starpkaru Latvijas presē lietojis viens no pirmajiem latviešu profesionālajiem tēlniekiem Gustavs Šķilters (1874–1954), kurš, Ogista Rodēna (Auguste Rodin) akadēmijā papildinoties, Parīzi iepazina vēl pirms jaunākās paaudzes “svētceļojumiem”. Pēc neatkarīgās Latvijas valsts pasludināšanas uz “mākslu metropoli” ar jaundibinātā Kultūras fonda atbalstu 1922.–1923. gadā devās pirmie Grosvalda iedvesmotie Rīgas mākslinieku grupas biedri. “Tagad Monparnasa, Monmartra kvartāli mudž no māksliniekiem, kas sabraukuši no visas Eiropas, Amerikas un Āzijas,” sprieda Uga Skulme (1895–1963), sūtot rakstniekam Antonam Austriņam aculiecinieka reportāžas publicēšanai “Latvijas Vēstnesī” un sarakstē piebilstot: “Vai ticēsat man, ka esu paradīzē?” 20. gadsimta 20. gados Latvijas modernistu jaunradi nenoliedzami ietekmēja kosmopolītiskā Parīzes skola (École de Paris) – vēlīnie franču kubisti, pūristi, japānis Cuguharu Fudžita (Tsuguharu Foujita) un citi. Franču citadelē daži Rīgas grupas dalībnieki avangardiskā žurnāla L'Esprit Nouveau redakcijā satika izdevējus – arhitektu Lekorbizjē (Le Corbusier) un gleznotāju Amedē Ozanfānu (Amédée Ozenfant), kā arī iegriezās franču kolēģu darbnīcās. Ieteikumus gādāja Jāzepa Grosvalda brālis – Latvijas sūtnis Francijā Oļģerds Grosvalds (1884–1962), kas pūristu izdevumu bija atbalstījis kā viens no pirmajiem tā akcionāriem. Ar diplomāta starpniecību Romans Suta (1896–1944) varēja tajā popularizēt jaunāko Latvijas mākslu. Diemžēl neīstenota pagaisa gan iecere izdot kopīgu latviešu-franču žurnālu, pārpublicējot rīdzinieku abonētā L'Esprit Nouveau autoru rakstus, gan utopiskā ideja jau 1922. gadā atvest uz Latvijas galvaspilsētu franču modernistu zvaigznāja – Pikaso, Braka, Ležē (Picasso, Braque, Léger) un citu slavenību – izstādi. Dendijiskais Valdemārs Tone (1892–1958), kopā ar Konrādu Ubānu (1893–1981) Parīzē gleznojot pa studijai vai ik dienu, atzinies: “Tāds varens nogurums vakaros, jo no rīta muzeji, izstādes, pavakarē izstādes, vakarā gleznošana. Tad kājām stiepjam visus krāmus un audeklus no Sēnas līdz mājām.” Dienas pirmajā pusē parasti apgūtas Luvras un citu muzeju ekspozīcijas vai kreisā krasta modernās mākslas galerijas, bet pēcpusdienā apmeklēta ārzemnieku iecienītā privātā Kolarosi akadēmija (Académie Colarossi). Tone gan paudis neapmierinātību ar to, “jo modeļi dažreiz slikti nostājas un apkārt bezjēdzīgi smērējas angļu diletanti.” Vakaros vilināja Monparnasa bohēmiskās kafejnīcas Le Dôme, La Coupole un La Rotonde, kas bija modē, klejojumi Latīņu kvartālā vai garas pastaigas pa “mūžīgo svētku pilsētas” bulvāriem, atlicinot laiku arī teātra izrādēm un koncertdzīvei. Citkārt mērķis bija leģendārā Monmartra, izbraukumi uz Versaļu vai Parīzes dienvidu priekšpilsētu Medonu. Maltītes nereti ieturētas nelielā, mākslas ļaužu iemīļotā Monparnasa restorānā Chez Rosalie, kas piederējis izbijušai itāļu modelei. Tie ir tikai daži spilgti momenti Parīzes iespaidu, maršrutu un stāstu karuselī, kur starp Sēnas krastmalu, kafejnīcu vai Versaļas motīviem uzmirdz Ludolfa Liberta (1895–1959) tvertie izgaismoto naksnīgo bulvāru skati, Sigismunda Vidberga (1890–1970) eleganti grafiskie pilsētas “portretējumi” un citu ceļotāju redzējums.

Latvijas alu un klinšu sienās starp mūsdienās ieskrāpētiem vandāļu rakstiem var atrast unikālas un senas zīmes, tās dēvē par petroglifiem un tā ir viena no senākajām mākslas un izteiksmes formām cilvēces vēsturē. Ko stāsta senās zīmes upuralās un klinšu sienās un ko atklājuši mūsu petroglifu pētnieki daudz gadu gaitā? Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas Sandis Laime, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks, un Andris Grīnbergs, vēsturnieks, Latvijas Petroglifu centra vadītājs. Kas ir "ekoloģiskā pēda"?  Skaidro šveiciešu ilgtspējas eksperts Matis Vakernāgels Nesen Latvijā viesojās jēdziena "ekoloģiskā pēda" jēdziena viens no autoriem, šveiciešu ilgtspējas eksperts Matis Vakernāgels. Viņš tikās ar mežu nozares ekspertiem un amatpersonām un runāja par "ekoloģisko pēdu", biokapacitāti un to saistību ar Latvijas ekonomiku Matis Vakernāgels (Mathis Wackernagel) ir ilgtspējas eksperts, jēdziena “ekoloģiskā pēda” viens no līdzautoriem, kā arī domnīcas “Global Footprint Network” dibinātājs. Pagājušajā nedēļā, viesojoties Latvijā un uzstājoties starptautiskā konferencē, viņš skaidrojis, ka mēs - Latvija - esam bagāta valsts ar tā saucamo ekoloģisko “kredītu”, bet mums nepieciešams to apzināties un gudri saimniekot. Lai gan Šveice, no kuras nāk Matis, Otrā pasaules kara laikā smagi netika skarta, pārtikas trūkums valstī vienalga bija jūtams, tāpēc ideja par resursu drošību un ko resursi patiesībā nozīmē, lai labi dzīvotu, pētnieka prātu nodarbinājuši jau bērnībā. Temats vairākas desmitgades ir aktuāls globālā mērogā, īpaši ņemot vērā, ka cilvēces resursu patēriņš mūsdienās ir pielīdzināms 1,8 Zemēm, tātad krietni vairāk, nekā vajadzētu. Sarunā viņš vispirms skaidro, ko tad īsti nozīmē “ekoloģiskā pēda”.

Latvijas tūrisma biznesā ārzemēs dzīvojošu latviešu potenciāls ir akadēmiski un citādi maz pētīts, taču atziņas nozares ietvaros pastāv. Vasaras atvaļinājumu laikam noslēdzoties, raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts gribam vērtēt, kādu pienesumu dod diasporas tūrisms dzimtenei. Analizē Latvijas lauku tūrisma asociācijas "Lauku ceļotājs" valdes priekšsēdētāja Asnāte Ziemele, portāla "BalticTravelnews.com" direktors Aivars Mackevičs, biznesa augstskolas "Turība" asociētais profesors Ēriks Lingebērziņš, Laura Perona no Kanādas un Ineta Sējāne, kura dzīvo Spānijā. Skaidrs, ka vasarā diasporas pārstāvji daudz vairāk ierodas Latvijā. Īpaši tādā vasarā, kāda bija aizvadītā, kad norisinājās liels kultūras pasākums - šoreiz Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki, kas arī atveda gana daudz tautiešu uz Latviju kā tūristus. Kādu pienesumu Latvijai dod diasporas tūristi kopumā, un ko paši ārvalstīs dzīvojošie latvieši vēl bez radu un draugu apciemošanas, kas ir neatņemama sastāvdaļa, vislabprātāk dara tai mirklī, kad ir atbraukuši uz Latviju? Ko grib piedzīvot, pieredzēt un apskatīt? Un ko savukārt tūrisma rīkotājiem no tā vajadzētu secināt?

Raidījumā Pievienotā vērtība runājam par mākslīgo intelektu, cik ātri to apgūst un ievieš Latvijas biznesa pasaule, kā mainās darba tirgus prasības un darbaspēka prasmes un kuru profesiju pārstāvjiem vērts satraukties par to, ka agri vai vēlu darbu veiks mākslīgais intelekts.  „Jautājums nav, vai mākslīgais intelekts mainīs darba tirgu, bet cik ātri tas notiks un kā cilvēki spēs pielāgoties,” tā uz jautājumu, vai un kā mākslīgais intelekts maina darba tirgu atbild Evija Šalte, personāla atlases uzņēmuma „Nextra” dibinātāja un vadītāja. Jau tagad ir skaidrs, ka tā ir nozīmīga tehnoloģija, kura būtiski paaugstina un turpinās paaugstināt produktivitāti, un profesijas gan izzudīs, gan tiks radītas jaunas.  Pēc „Eurostat” datiem un citiem pētījumiem mēs neesam tie naskākie jauno tehnoloģiju apguvēji. „Eurostat” saka, ka pērn tikai 8% Latvijas uzņēmumu jēgpilni izmantoja mākslīgo intelektu savā biznesā, kas ir tuvu Eiropas lejasgalam – Polijai un Rumānijai, kur attiecīgi mākslīgo intelektu izmanto seši un trīs procenti uzņēmumu. Līderos ir Skandināvijas valstis – Dānija un Zviedrija, tur teju katrs trešais uzņēmums ar mākslīgo intelektu ir uz tu. Tipiskākais pielietojums ir satura radīšana uzņēmumu mārketingā, tas jau šobrīd rada izaicinājumu šīs nozares profesionāļiem, atklāj sabiedrisko attiecību speciāliste un Latvijas universitātes pasniedzēja Marija Vorkule.  

Grāmatas “Eksčempions. Mihails Tāls” iecere dzima Latvijas šahistu vidē, lai Latvijai un pasaulei atgādinātu par vienu no slavenākajiem rīdziniekiem - astoto pasaules čempionu šahā, seškārtēju PSRS čempionu un starptautisko šaha lielmeistaru. Taču vēsturnieks un šaha treneris Andris Tihomirovs ir uzrakstījis ko vairāk. Grāmatā un arī šai sarunā sekojošajā raidījumā, ir viņa ļoti personisks skatījums uz šaha spēles nozīmi pasaules vēsturē, kā arī jautra saspēle ar, sarunās ar laikabiedriem noskaidrotajiem, Mihaila Tāla dzīves paradoksiem. Šis kārtējais atgādinājums par Mihaila Tāla dzīvi un personību, rosina arī atskatīties uz filmām, intervijām, pat operu, kas tapusi par slaveno šaha partiju ar Mihailu Botviņiku. Raidījumā arī mēģinām izsekot, kā Mihaila Tāla neordinārā personība pamazām pārtop mākslas tēlā un leģendā, kas sajūsmināt spēj daudz un dažādos veidos, tostarp arī tos, kas neko nejēdz no šaha. Sarunā ar šahistu nosaukt Tālu par “kaut kādu šahistu” ir tikpat aizvainojoši, kā baleta mākslas cienītājam pateikt, ka Pavlova ir kaut kāda kūka, Raksta Andris Tihomirovs savā grāmatā “Eksčempions. Mihails Tāls” . Paviršas zināšanas arī vienkārši nav interesantas. Nesen iznākusī grāmata piedāvā tuvplānus, kas interesanti būs arī nešahistam.  Ja jūs nesavaldzinās autora stāstījuma veids, grāmatā “Eksčempions. Mihails Tāls”,  ir alternatīva – Andris Tihomirovs ir arī Nacionālās enciklopēdijas šķirkļa par Mihailu Tālu autors, un tur viņa valoda ir gauži solīda, bez jebkādiem jokiem.

Šoreiz raidījumā Piespēle liekam kārtīgu punktu Eiropas čempionātam basketbolā, kas 14.septembrī noslēdzās Rīgā. Par dažādām turnīra rīkošanas aizkulisēm sarunājamies ar diviem brīvprātīgajiem, kas šajā turnīrā bija čempionu Vācijas izlases palīgi - Ievu Farenhorstu-Mikāni un Klāvu Kasparu. Nedēļas topā: Pasaules čempionātā vieglatlētikā sudraba medaļu ar pēdējo metienu finālā un personīgo rekordu izcīna Anete Sietiņa - viņai līdz šim lielākais panākums karjerā; Starptautiskā Olimpiskā komiteja atļauj krieviem un baltkrieviem startēt Milānas olimpiskajās spēlēs neitrālu sportistu statusā; Eiropas čempionāta basketbolā rīkotāji publisko pirmos skaitļus, kas saistīti ar turnīra apmeklējumu; Saeima piešķir Latvijas pilsonību perspektīvam ukraiņu taekvondo cīkstonim Eduardam Cibuļam; Nacionālās hokeja līgas klubu treniņnometnēs par vietu pamatsastāvā cīnās 14 Latvijas hokejistu.

Kāpēc viņi atgriežas? Uz šo jautājumu meklējam atbildes septembra piektdienas raidījumos, kad dodamies ciemos pie tiem, kas savulaik devušies prom no Latvijas, bet nu ir atgriezušies. Šajā nedēļā dodamies uz Liepāju, lai uzklausītu tos, kas atkal saistījuši savu dzīvi ar vēju pilsētu un Kurzemi. 2025. gada pirmajā pusgadā Kurzemes reģionā pēc dzīves ārvalstīs atgriezušās 38 ģimenes jeb 112 cilvēki, un vēl 29 ģimenes pašlaik apsver iespēju atgriezties. Šajā laika posmā individualizēti piedāvājumi izstrādāti 108 ģimenēm jeb 316 cilvēkiem, kuri interesējas par dzīvi Kurzemē. Kopumā no 2018. gada marta līdz 2025. gada jūnijam Kurzemē ar remigrācijas koordinatora atbalstu atgriezušās jau 543 ģimenes jeb 1615 cilvēki.  Par prom došanos, atgirešanos un nākotnes plāniem stāsta kafejnīcas "Teika" saimnieks Edgars Miķelsons, kurš kopā ar sievu Beatrisi Liepāju izvēlējušies pēc vairākiem gadiem dzīves Spānijā, ainavu arhitekte Kristīne Pouzou, kura 10 gadus aizvadījusi Francijā. Par iespējam atgriezties Kurzemē pēc ārvalstīs pavadīta laika stāsta Kurzemes plānošanas reģiona Remigrācijas koordinatore Agnese Berģe un Liepājas Centrālā administrācija, Sabiedrības pārvaldes speciāliste Brigita Dreiže.  

Lai nodrošinātu operatīvu pretmobilitātes un mobilitātes pasākumu īstenošanu Latvijas austrumu ārējās sauszemes robežas stiprināšanai, Saeimā paātrinātā kārtībā tiek virzīts Pretmobilitātes infrastruktūras izveides likums. Jaunais likums ļaus paātrinātā veidā izvietot pretmobilitātes šķēršļus uz robežas un veikt būvniecību, paralēli atsavinot atsevišķus nekustamos īpašumus, nosakot tiem nacionālo interešu objekta statusu, Likums attieksies uz teritoriju sešās austrumu pierobežas pašvaldībās, un patreiz kopējā atsavināmā platība iezīmēta līdz 2000 ha 30 km zonā no robežas. Aizsardzības ministrija sola ar katru zemes īpašnieku runāt atsevišķi un personiski, bet īpašuma atsavināšanu veikt saskaņā ar Sabiedrības vajadzībām nepieciešamā nekustamā īpašuma atsavināšanas likumā noteikto kārtību, nodrošinot taisnīgas atlīdzības izmaksu. Līdz šim kā pašvaldības tā pierobežas lauksaimnieki un zemju īpašnieki vairākkārt pauduši bažas par jaunajā likumā iekļauto. Likuma pieņemšanas procesu, iebildes un iespējamās likuma ietekmes uz pierobežu raidījumā skaidro 14.saeimas deputāts, Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājs Raimonds Bergmanis (Apvienotais saraksts), Daugavpils valstspilsētas pašvaldības priekšsēdētājs, Latgales plānošanas reģiona Attīstības padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Elksniņš (Sarauj Latgale!), Zemnieku Saeimas valdes loceklis Mārtiņš Trons.

Turpinām iepazīt Latvijas dabu, šoreiz saruna par kādiem īpaši aizsargātiem nakts dzīvniekiem, bez kuriem nav iedomājami vecu māju pagrabi vai bēniņi - sikspārņiem. Šie neparastie dzīvnieki gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē dzīvo kājām gaisā - tie pasauli sadzird nevis saredz un par savu ērtāko un komfortāko vidi uzskata tās vietas, no kurām cilvēks labprātāk vairās - tumšus pagrabus, alas, bēniņus un pamestas ēkas. Kā Latvijā klājas sikspārņu sugām, kura ir Latvijas sikspārņu galvaspilsēta un ko zinām par sikspārņiem piemītošo prasmi - eholokāciju? Raidījumā Zināmais nezināmajā iepazīstina Latvijas Universitātes Bioloģijas institūra pētnieks, sikspārņu pētnieks Viesturs Vintulis un ihtiologs Ivars Putnis.   Raidījuma noslēgumā zinātnes ziņas Pirmdienas tiešām ir nogurdinošākas smadzenēm un ķermenim. Ne viens vien cilvēks, sākot jaunu darba nedēļu pirmdienā, būs nodomājis, cik pirmdienas ir grūtas dienas. Gadu desmitiem lietots arī apzīmējums “pirmdienas nomāktība” jeb angļu valodā “Monday blues”, kas kopumā raksturojis smagnēju sajūtu katras jaunas darba nedēļas sākumā. Bet par to visu iespējams runāt arī no medicīnas un psiholoģijas skatpunkta, un par to raksta “Scientific American”. Miljoniem cilvēku pasaulē nezina, ka viņiem ir cukura diabēts. Par to vēsta “Science Daily”. Mākslīgā intelekta asistents Albānijā kļuvis par “ministru”. Aizvadītās nedēļas laikā viena no mediju lappusēs bieži fiksētām ziņām bijusi par to, ka Albānijas premjerministrs Edi Rama iecēlis pasaulē pirmo mākslīgā intelekta ģenerēto ministru, kurš pārraudzīs publiskos iepirkumus, lai novērstu korupciju. Ministra vārds ir “Diella”, un albāņu valodā tas nozīmē “saule”. Par šo var lasīt vietnē “Kursors.lv” un citos avotos. Sarunu boti, kas apgalvo, ka ir Jēzus: evaņģēlija sludināšana vai ķecerība? Par to var lasīt vietnē “Nature”.

Par tiesībsargu šodien, 18. septembrī, Saeimas sēdē tika apstiprināta Karina Palkova, RSU asociēta profesore, Sociālo zinātņu fakultātes dekāne. Nepilngadīgām personām varētu aizliegt piedalīties pasākumos, kuros tiek popularizētas LGBT idejas un vērtības – šādu normu virza "Latvija purmajā vietā" deputāti. Lai aicinātu Latvijā aizliegt dējējvistu turēšanu sprostos, pie Saeimas atklāta dzīvnieku aizsardzības akcija "Nedēļa sprostā". Līdz ar pirmajiem finansiālajiem ieguldījumiem Ukrainā darbu uzsācis Ukrainas un ASV kopīgi izveidotais Ukrainas Atjaunošanas investīciju fonds. Saeima skatīja likumprojektu par Latvijas pilsonības piešķiršanu pašlaik nepilgadīgajam taekvondo sportistam no Ukrainas Eduardam Cibuļam.

Stāsta muzikoloģe, Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inese Žune. Šeit mēs varam satikt tos, kuri, būdami izcili savā mākslā, bija arī pragmatiski savas mājas kopēji un uzturētāji, pie tam viņi to uztvēra kā relaksāciju un atslēgšanos no iemīļotās skaņu pasaules. Viņu vidū ir ar spēcīgu temperamentu apveltītā pasaules mēroga latviešu dziedātāja Alīda Vāne (1899–1969), kura teikusi, ka viņas “mākslas dzimtene ir Itālija!” Lauku darbus Alīda iepazinusi jau agrā bērnībā, un pēc atgriešanās Latvijā 30. gadu nogalē tie viņai kļuvuši par svarīgu relaksācijas veidu. Viņa teikusi: „ Tikai tagad izjūtu, ko nozīmē vārds – dzimtene. Barojot savas 30 vistas Ventas krastā, es jutos laimīgāka, nekā aplausu vidū uz Santjago vai Losandželosas operu skatuves.” (Jaunākās Ziņas, 1937. gada 24. augusts). Māju sajūta bijusi svarīga arī mūsu izcilajam tenoram Jānim Zāberam (1935–1973). Viņš pratis visus lauku darbus un mācējis apieties arī ar tehniku. Vasarās, vecāku mājās dziedātājs piedalījies ierastajos lauku darbos – siena talkās, ogu lasīšanā un ievārījumu vārīšanā, ābolu vākšanā un sulu spiešanā. Zābers ļoti mīlējis ūdeņus - vizinājies ar laivu un makšķerējis, piedalījies arī medībās. Studiju laikā Itālijā dziedātājs brīvajā laikā rakstījis vēstules, sevišķi daudz sievai Birutai, kurās cita starpā aprakstījis iepirkšanos Itālijas veikalos, domājot par dzīvesbiedri un  mājām. Šajā ekspozīcijas daļā mūs gaida arī tikšanās ar liepājnieku, komponistu Agri Engelmani (1936–2011), kurš līdzās mūzikai izglītojies arī koktēlniecībā. Savās lauku mājās “Ausekļos” viņš radījis senatnīgu kurzemniecisku vidi, vācis senus mājas priekšmetus un darbarīkus. Pats iekārtojis arī mājas apkārtni – izracis dīķi, uzbēris tur saliņu, vācis un stādījis retus augus. Lauku mājas viņam bijusi kā saikne ar Latvijas dabu un tautas dzīvesziņu. Uz Jāņiem pie viņa uz laukiem parasti sabrauca Liepājas koristi un mūziķi. Tad Engelmanis kūra Jāņu guni augstu stabā, visi dziedāja, spēlēja un svinēja. Romualds Kalsons (1936–2024) komponējis daudz un žilbinājis ar savām orķestra krāsām un enerģijas pilnajiem Allegro. Viņš prokrastinējis, ceļot māju Garciemā  un pievēršoties būvdarbiem. Bērnībā Kalsons sapņojis, ka būs šoferis un pieaudzis tiešām nopirka automašīnu un pats ar to brauca. Tā bijusi īsta relaksācija. Operas “Uguns un nakts” un daudzu citu talantīgu darbu autors Jānis Mediņš (1890–1966) bijis ļoti sabiedrisks cilvēks, liels anekdošu stāstītājs, sabiedriskās dzīves dvēsele. Ārpus mūzikas viņam bijušas vēl vairākas aizraušanās: makšķerēšana, tepiķu aušana vai izšūšana un mēbeļu gatavošana pēc paša zīmējumiem. Jāni Mediņu mēdza dēvēt par visražīgāko latviešu komponistu. Viņš rakstīja spontāni. Arvien ar iedvesmu un aizrautību un, kā mūziķi saka, ar “vieglu roku” it kā  rotaļādamies. Ekspozīcijas 7. daļā sastopam arī spožo dziedātāju Žermēnu Heini-Vāgneri (1923–2017),Viņa ļoti mīlējusi un pati kopusi dārzu, un bijusi kārtīga mājasmāte: tīrījusi māju, gatavojusi ēst, ar rokām mazgājusi un gludinājusi veļu. Savā dzīvoklī  Elizabetes ielā, labprāt rīkojusi viesības ar ģimenes draugiem. Mīlējusi skaistus traukus un labas, senas mēbeles. Nozīmīga skatuves zvaigznes dzīvē bijusi drošības sajūta, ko sniedz kārtība mājās un tuvinieku atbalsts. Pa atvērtām ledusskapja durvīm redzamās konservu bundžas mūs aizved pie čella mākslas izcilības Ēvalda Berzinska (1891–1968), kurš izaudzinājis veselu plejādi latviešu čellistu. Viens no viņiem Māris Villerušs, kuram savukārt bijusi sena kaislība uz dažādiem braucamrīkiem, motocikla blakusvāģī vairakkārt savu profesoru vedis no konservatorijas (tagadējās J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas) uz medībām un otrādi. Jā, Berzinskis bijis aizrautīgs mednieks un savulaik viņa māte tik spējusi konservēt irbes un cept zaķu cepešus. Medības ir bijušas viņa mīļākā nodarbe un aizrautība visa mūža garumā. Tomēr galvenais dzinulis, kā viņš pats izteicies, nav bijis medību azarts, bet gan iespēja būt labi nopļautā āboliņa laukā ar ideālu aromātu, būt pavasarī lapu mežā, kad visapkārt smaržo vijolītes un maijpuķītes, ar baudu noskatīties negaisa liesmojošos zibeņos. Otra Ēvalda Berzinska aizraušanās bijusi dārzkopība – viņš siltumnīcā audzējis vīnogas un pats potējis augļu kokus. Arī pianistam un komponistam Jānim Ķepītim (1908–1998) svarīga bijusi mājas izjūta un mājas apziņa. Ķepīša mīļākās nodarbes bija bites, patika darboties dārzā, jo sevišķi potēt augļukokus, brūvēt vīnus un liķierus. Patika viņam arī ūdeņi un makšķerēšana. Vēl 60 gadu vecumā viņš būvējis māju Baltezerā un iekārtojis dārzu. Tiesa gan, strādājot viņam bieži gadījās aizsist garām naglai, trāpot pa pirkstiem. Tomēr sāpīgā pieredze nespēja mazināt darba prieku un enerģiju. Ķepīšu mājās pulcējusies sava “štata kompānija” un tad tika spēlētas brīnišķīgas šarādes, sacerēti mazi teatrāli uzvedumi, bet pats Jānis Ķepītis pasniedzis viesiem paša komponētas veltījuma dāvaniņas.

Turpinām ierakstu sēriju „Kas ir Džemma”, šoreiz izceļot viņas sabiedriskos pienākumus un statusu sabiedrībā. Džemma Skulme daudzus gadus vadīja Latvijas Mākslinieku savienību, viņas vadībā „Mākslas dienas” kļuva daudz atpazīstamākas. Tāpat viņai liela loma Latvijas neatkarības atjaunošanā. Prasme sarunāties, citu cilvēku cienīšana, lieliska oratore,  - arī par to šajā epizodē. Uzklausām mākslas zinātnieci Ingrīdu Burāni, mākslinieku Juri Petraškeviču, mākslas zinātnieci un izstāžu kuratori Ingu Šteimani. Džemmas Skulmes sabiedriskie pienākumi, kompromisi, diplomātija, publiskās runas un stāja uzmanības centrā šajā reizē.  "Jūtos pagodināta runāt par Džemmu," iesāk Ingrīda Burāne. "Mēs esam vēl par tuvu, lai to lielumu, jēgu un nozīmi tautas dzīvē, mēs nevaram vēl izteikt vārdos. To, ko es vēlējos pateikt vārdos, noformulēja caur šo lielisko Jura Petraškeviča darināto Latvijas Bankas piemiņas zīmi. (..) Šis mākslas darbs, kas ir tik pilnīgs un pilnībā būtu attiecināms arī uz Džemmas dzīvi." Ingrīda Burāne līdzi paņēmusi un tur rokās Latvijas Bankas sudraba kolekcijas monētu „Džemma”, viņa to neizlaiž no rokām visu sarunas laiku. Ar monētas mākslinieku Juri Petraškeviču tiekos Mākslas akadēmijā. "Man likās, ka abas šīs monētas puses raksturoja šo personību," vērtē Juris Petraškēvičs. "Džemmai bija kurzemnieces, tautumeitas, kariatīdes. Tā kariatīdes idejas caurstrāvoja gan "Tautumeitās", gan citus darbus. Tas sievietes spēks." Un sievietes spēks ir atspēriens tālākai sarunai par Džemmas Skulmes sabiedriskajiem pienākumiem, uzdevumiem, pat iespējams, misiju. Kopš 1960. gada viņa bija Latvijas Mākslinieku savienības valdes locekle, dažus gadus arī valdes priekšsēdētāja vietas izpildītāja, bet no 1982. – 1992.gadam – Mākslinieku savienību vadīja.  Mākslas zinātniece Inga Šteimane, kas pētījusi Džemmas arhīvu, iedziļinājusies biogrāfijā, apliecina, ka Džemma pratusi veidot attiecības ar cilvēkiem. "Jau no agras jaunības Džemma iemācījās ļoti cienīt un praktizēja otra cilvēka cienīšanu. Uzskatu, ka tieši tāpēc viņa bija ģeniāla Mākslinieku savienības priekšsēdētāja, jo viņu patiešām interesēja citi cilvēki. Viņa spēja novērtēt katra talantu un atrast viņam vietu, nevis pakļaut visus kaut kādai konceptuālais virzībai," atzīst Inga Šteimane. Mākslinieku savienība bija to radošo savienību skaitā, kas piedalījās Latvijas Tautas frontes dibināšanā, un Džemmai Skulmei bija liela loma Latvijas neatkarības atjaunošanā.      

Pavērsiens ASV un Baltkrievijas attiecībās. Čārlija Kērka slepkavības atskaņas. NATO uzsāk misiju "Austrumu sardze". Aktualitātes pasaulē analizē Elīna Vrobļevska, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektore, politologs Andis Kudors, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs, un politologs Veiko Spolītis. Ledlauzis Baltkrievijā Ir pagājuši jau trīs mēneši, kopš uzzinājām, ka no Baltkrievijas cietuma pēkšņi atbrīvoti 14 politieslodzītie, tajā skaitā gan Svetlanas Cihanouskas vīrs, gan pāris Latvijas valstspiederīgo. Toreiz uzzinājām, ka Minskā bija ieradies īpašais ASV sūtnis Kīts Kellogs. Šī vizīte nebija iepriekš izziņota, tāpēc daudziem notikušais bija liels pārsteigums. Pagājušajā nedēļā sekoja turpinājums. Līdzīgi kā iepriekšējā reizē, nereklamēti Minskā atkal ieradās ASV īpašs sūtnis, šoreiz Kelloga vietnieks Džons Kols. Sabiedrība par vizīti uzzināja tikai pēc tam, kad nākamajā dienā, 11. septembrī, no cietuma tika atbrīvoti 52 politieslodzītie, kas gandrīz visi ieradās Lietuvā. Viens no atbrīvotajiem – disidents Mikola Statkevičs – atteicās pamest valsti, un nu jau viņš ir atkal apcietināts un atrodas Baltkrievijas cietumā. Pārējie ir deportēti, arī šoreiz starp atbrīvotajiem ir divi Latvijas valstspiederīgie. Kola sarunas ar Lukašenko esot ilgušas piecas stundas. Visas detaļas mēs nezinām, tomēr šoreiz atbrīvošana no cietuma nav notikusi tāpat vien. Piektdien, 12. septembrī, ASV paziņoja, ka tiek atceltas visa veida noteiktās sankcijas Baltkrievijas nacionālajai lidsabiedrībai „Belavia”. Šīs sankcijas tika noteiktas vēl pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, kad 2021. gadā Minskā ar viltu piespieda nolaisties „Ryanair” lidmašīnu, kas bija ceļā no Atēnām uz Viļņu. Toreiz Baltkrievija praktiski to nolaupīja, lai varētu arestēt opozīcijas blogeri Ramanu Prataseviču. Tagad Amerikas puse toreiz noteiktās sankcijas ir atcelusi. Tāpat ASV delegācija paziņoja, ka atkal atvērs vēstniecību Minskā. Tas nozīmē, ka Savienoto Valstu un Baltkrievijas attiecībās ir noticis pavērsiens, un ledus, kas bija izveidojies jau vairāku gadu garumā, ir atkal salauzts. Kērka slepkavības atskaņas 10. septembra vakarā Savienotās Valstis pāršalca ziņa, ka Jūtas štatā vietējā universitātē ir sašauts kārtējais politiķis, šoreiz ASV prezidenta Donalda Trampa sabiedrotais, konservatīvais influenceris Čārlijs Kērks. Drīz vien uzzinājām, ka no gūtajiem ievainojumiem Kērks ir miris. Politiskās slepkavības Savienotajās Valstīs nav nekas jauns. Tomēr šoreiz slepkavība ir izraisījusi plašāku rezonansi nekā parasti. Visā valstī tika izsludinātas nacionālās sēras, un Tramps lika nolaist ASV karogus pusmastā līdz pat nedēļas beigām. 31 gadu vecais Kērks bija konservatīvo republikāņu jaunākās paaudzes pārstāvis, kuram bija miljoniem sekotāju sociālajos medijos. Kērks apmeklēja ASV universitātes, aicinot studentus debatēt ar viņu un pārraidot šīs debates soctīklos. Uz tām bieži tika uzaicināti studenti, kas bija Kērka viedokļu pretinieki. Zīmīgi, ka slepkavība notika vienā no tikšanās reizēm, kad Kērkam jautāja par viņa attieksmi pret biežajām publiskajām apšaudēm. Kērks jau iepriekš bija daudzkārt aktīvi iestājies par amerikāņu tiesībām nēsāt šaujamieročus, sakot, ka zaudētas dzīvības reizēm ir neizbēgams upuris, kas jāmaksā par šādu brīvību. Kērka slepkavam izdevās aizbēgt, un pirmajās dienās izvērtās visdažādākās spekulācijas, kas aiz šīs slepkavības stāv. Tāpēc tad, kad slepkavu izdevās aizturēt, pārsteigums bija liels. Izrādījās, ka tas ir 22 gadus vecais Tailers Robinsons, kurš pats nāk no konservatīvas vides. Noslepkavotā Čārlija Kērka ļoti aktīvā publiskā darbošanās ir tā, kas šoreiz ir raisījusi tik plašu rezonansi. Turklāt šoreiz tā ir izpletusies krietni pāri Amerikas robežām. Kērks bija aktīvs ne tikai politikā, bet arī kristīgajā vidē. Arī Latvijā daudzi konservatīvie kristieši viņu ir pasludinājuši par ticības mocekli. Tajā pašā laikā Kērka politiskie uzskati bija ļoti strīdīgi. Viņš bieži izteicās kritiski par Ukrainu, un analītiķi saka, ka viņa retorika šajā ziņā bija piesātināta ar Krievijas propagandu. Austrumu sardze Piektdienas vakarā NATO ģenerālsekretārs Marks Rute paziņoja par jaunu NATO misiju „Austrumu sardze”, lai nodrošinātu drošību Polijā un Baltijas valstīs. Misija ir atbilde Krievijas dronu incidentam Polijas gaisa telpā 10. septembrī. Lai gan oficiāli alianse to neuzskata par tīšu uzbrukumu, tomēr ar šo misiju cer nodrošināt reģiona drošību un atturēt kremli no tālākām provokācijām. Pašlaik misijā iesaistījušās četras valstis – Dānija, Vācija, Francija un Lielbritānija, kas katra nodrošinājusi vairākus iznīcinātājus, kuri veiks pretgaisa aizsardzības misijas. Informācija par konkrētiem misijas plāniem gan netiek izpausta, tomēr Latvijas amatpersonas pieļāvušas, ka šī varētu kļūt par patstāvīgu misiju NATO Austrumu flangā. Paralēli publiski parādās runas, ka NATO varētu aizsargāt Ukrainas rietumu gaisa telpu. Ukraina jau kopš kara pirmajām dienām ir lūgusi NATO sargāt tās debesis.

Daudzdzīvokļu māju renovācijas projekti pagaidām vairāk tiek īstenoti valstspilsētās. Bet kā ir mazpilsētās? Kā tur norit māju renovācija, raidījumā Kā labāk dzīvot diskutē jurists, "Būves nākotnei" dibinātājs Jānis Uzulēns, SIA "Ludzas apsaimniekotājs" valdes loceklis Juris Vorkalis un Ludzas novada pašvaldības Nekustamo īpašumu pārvaldības nodaļas energopārvaldniece Ieva Bite.

Valsts kontrole revīzijā konstatējusi netaisnību slimnīcu finansēšanā. Kārsavā aizvadīta tikšanās ar Ludzas novada iedzīvotājiem par Pretmobilitātes infrastruktūras izveides likumprojektu. Par Rīgas Ārtelpas un mobilitātes departamenta direktoru apstiprināts bijušais Rīgas izpilddirektora padomnieks Kristaps Kauliņš. Dabas muzejā norisinās lielā sēņu izstāde. Latvijas čempionvienībai hokejā "Mogo"/RSU pievienojies valstsvienības kapteinis Kaspars Daugaviņš. Šovakar pirmā spēlē Liepājā.

Covid pandēmijas laikā visās Latvijas skolās ieviesa gaisa kvalitātes mērītājus, kas izmaksāja aptuveni 4,3 miljonus eiro. Gadu pēc tam Valsts Kontrole ziņoja, ka mērītāji ir uzstādīti, bet gaisa kvalitāte skolās kopumā ir slikta. Tagad, vēl pēc pāris gadiem, Valsts Kontrole secina, ka, par spīti iztērētajiem miljoniem, risinājums iepriekšējais – atvērt logus. Bet ilgtermiņa risinājums, lai uzlabotu gaisa kvalitāti izglītības iestādēs, tā arī nav izveidots. Kāda jēga bija tērēt naudu, ja tālāk nerīkojamies? Krustpunktā diskutē Valsts kontroles padomes locekle, Trešā revīzijas departamenta direktore Maija Āboliņa, Latvijas Pašvaldību savienības padomniece izglītības jautājumos Ināra Dundure, Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības departamenta direktors Rūdolfs Kalvāns, bijusī izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece.  

Šoreiz klausītāju rosināts temats par to, kā laikapstākļi un klimats ietekmē augsni. Jeb konkrētāk, kā mainās ūdens jeb hidroloģiskais režīms augsnē, piemēram, pēc meža nociršanas, kad augsne ir traktoru izbraukāta un sadragāti augi un visa veģetācijas sega. Pēc sarunas ar diviem jomas speciālistiem izkristalizējās divi galvenie virzieni, kā laikapstākļi, klimats un augsne mijiedarbojas gada siltā daļā, kad augsnei ir būtiska loma ūdens gan novadīšanā, gan arī sausuma periodā tā saglabāšanā, kā aukstajā periodā – ziemā, kad notiek augsnes sasalšana. Tas savukārt būtiski ietekmē būves un šajā sadaļā Latvijā jau ir labi novērojama klimata pārmaiņu ietekme. Vasarā bieži ir problēmas ar sausumu un zemē, kas saulē pārkaltusi, ūdens neuzsūcas. To droši vien ir pamanījuši visi, kas darbojas dārzā, pietiek pat ar puķu podiem istabā – ja tā kārtīgi iekaltē, grūti pēc tam augsni samitrināt. Kāpēc tā notiek, skaidro ģeoloģijas doktors, Latvijas Universitātes Ģeoloģisko procesu izpētes un modelēšanas centra vadītājs Andis Kalvāns. Sausās vasarās, šķiet, visātrāk izžūst izravētie un uzrušinātie mazdārziņi. Augsne ir tiešā saulē, uzrušināta labāk žūst. Varbūt labāk to nedarīt? Pētnieks gan skaidro, ka rušināšana ir svarīga, vajadzīga un pareiza, jo uzrušinot augsnes virsējo slāni, tiek sagrautos saites ar dziļākiem slāņiem. Šie kanāliņi, pa kuriem ūdens pārvietojas, tiek pārrauti. Rezultātā, uzrušinātā augsnes kārta ātri izžūst, bet tā pasargā dziļākus augsnes slāņus no izkalšanas. Tāpēc mazdārziņu īpašniekiem bieži šķiet, ka zeme kā pulveris, bet tas pulveris patiesībā slēpj mitrāku augsni zem sevis. Andim Kalvānam arī jautājam, kādas izmaiņas notiek augsnē pēc meža nociršanas. Lielākā ietekme ir tā, ka samazinās virsma, no kuras lietus ūdeņiem iztvaikot, taču arī tam, ka augsne tiek izbraukāta, arī ir nozīme. Labā ziņa - ja mežs atjaunojas, vismaz Latvijas apstākļos dažos gados atjaunojas arī augsnes hidroloģiskā režīma īpašības. Savukārt ziemā augsnes sasalšana ir būtiskākā no augsnes īpašībām, kas ietekmē daudzas būves un arī ceļu infrastruktūru. Tas, ka ziemas kļūst arvien siltākas ietekmē arī augsnes sasalšanas dziļumu. Kas attiecas uz augsnes sasalumu un būvniecību, Ministru kabineta noteikumos ir īpaša sadaļa “Būvklimatoloģija”, kur ir aprakstīts, kādiem klimatiskajiem apstākļiem būves Latvijā tiek pakļautas. Tur minēts arī augsnes sasalums. Bet izrādās, ka noteikumi netiek līdzi klimata pārmaiņām. Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju universitātes ģeoloģijas nodaļas profesors Māris Krievāns stāsta, ka pēdējās desmitgadēs augsnes sasalums ir daudz seklāks, nekā noteikumos norādītais.

Raidījums “(Bez)maksas sports” - informatīvi analītisku un izglītojošu stāstu un diskusiju raidījums sērijās par mūsdienu lielajiem jautājumiem sportā. 3. sezonas 1. epizodes tēma: kāds budžets nepieciešams, lai izveidotu futbola Virslīgas klubu, ar ko varētu tēmēt uz Eirokausu sasniegšanu? Kādas ir spēlētāju algas, treneru algas, cik plaša kluba administrācija nepieciešama, kādi ir izdevumi mājas spēlēm un izbraukuma spēlēm, cik jāierēķina apsardzē un cik - vitamīnos? Studijā: Raidījuma vadītāji Jānis Celmiņš un Rolands Eliņš, FK "Liepāja" ilggadējais direktors Dāvids Jansons un Virslīgas pretendentes "Ogre United" līdzdibinātājs un bijušais “Virslīgas” izpilddirektors Emīls Latkovskis. Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma saturu atbild TV4. #sif_maf2025 #BezMaksasSports

Nav naudas, nav reisu – Latvijā daudzi pasažieru pārvadātāji rīkoja protesta akciju. Reģiona drošības, aizsardzības un ģeopolitiskie jautājumi ir tie, kurus pārrunājuši Somijas un Latvijas prezidenti. Aleksandrs Stubs ieradies divu dienu ilgā vizītē Latvijā. Ja nebūs papildu naudas veselības nozarei, arī algām, mediķu arodbiedrība uzsāks kolektīvā interešu strīda procedūru. Diskutē par iespēju paplašināt higiēnas preču brīvu pieejamību skolu labierīcībās. Sagaidot Daugavpilī dzimušā pasaulslavenā mākslinieka Marka Rotko 122. dzimšanas dienu, Daugavpilī notiek glezniecības plenērs „Marks Rotko”. Un Daugavpilī viesojas arī mākslinieka meita Keita Rotko Prizela.

Augusta beigās izsludināja ikgadējo sociālās uzņēmējdarbības piču konkursu „Tam labam būs augt”. Par konkursu un citiem ar sociālo uzņēmējdarbību saistītiem jaunumiem saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācijas vadītājas vietniece Līva Švarce, Labklājības ministrijas Darba tirgus politikas departamenta direktors Imants Lipskis, sociālā uzņēmuma "BJMK Rokskola" vadītāja Zane Rožkalna, sociālā uzņēmuma "Mājas TUVU" projektu vadītāja Zane Dreimane. Līdz 19. septembrim esošie un topošie sociālie uzņēmēji no visas Latvijas var pieteikties ikgadējā sociālās uzņēmējdarbības piču jeb prezentāciju konkursā “Tam labam būs augt 2025”. Kopējais balvu fonds – finansējums sociālās biznesa idejas realizēšanai vai organizācijas attīstībai – ir 8000 eiro. Konkursā var piedalīties gan juridiskas, gan fiziskas personas. Tie var būt uzņēmumi ar vai bez sociālā uzņēmuma statusa, biedrības un nodibinājumi, kam nepieciešamas finansējums kādas jaunas idejas realizēšanai vai organizācijas attīstībai. Tāpat var pietiekties individuālas personas, kuras vēl tikai lolo savu sociālās uzņēmējdarbības ideju un meklē tai starta finansējumu. Pieteikt var organizāciju vai biznesa ideju, kas atbilst sociālās uzņēmējdarbības būtībai un definīcijai – ražot preces vai sniegt pakalpojumus ar mērķi risināt kādu sociālo problēmu un radīt labumu sabiedrībai. Konkursu rīko Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācija kopā ar Luminor banku lai stiprinātu un attīstītu sociālo uzņēmējdarbību.

Mēdz teikt, ja kaut kur pasaulē redzi cilvēku ar Nameja gredzenu vai Lielvārdes jostu, ej klāt un sāc runāt latviski. Vēl paliekošāka zīme ir Latvijas simboli tetovējumos. Par piederību, kas iemūžināta vai ikdienas rotās likta saruna raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Kāpēc, esot svešumā, svarīgas dažādas latviskās zīmes un kādu vēstījumu tās nes? Raidījumā sarunājas antropoloģe Latvijas Universitātes Antropoloģijas studiju nodaļas docente Anna Griķe, Latvijas Universitātes Filosofiijas un socioloģijas institūta pētniece Daina Grosa, latviešu diasporas aktīviste Sanfancisko (ASV) tuvumā Māra Linde, izstādes "Iemūžinātā latvietība" dalībnieces Tija Freimuta no Kanādas un Lauma Vingrove no ASV. Vēl līdz 27. septembrim muzejā "Latvieši pasaulē apskatāma izstāde "Iemūžinātā latvietība" par diasporas latviešu tetovējumiem, kuras iniciatore ir pētniece Daina Grosa, kura aptaujāja vairāk nekā 250 diasporas latviešu par viņu tetovējumiem un to nozīmi. Bet 21. septembrī Sanfrancisko paredzēta lekcija "Latviešu gredzeni".

Režisore Liena Šmukste ir atradusi vēl maz iepazītu nišu Latvijas teātra kopainā, un tas ir sajūtu teātris. Jaunākā no viņas sajūtu izrādēm ir Cēsu Mazā teātra iestudētā „Bezgalīgais ritums”, izrādes stāsts sakņojas Edvarta Virzas lauku dzīves poēmā „Straumēni”. Augusta sākumā izrāde viesojās vietā, kur šis Edvarta Virzas darbs sarakstīts – Jelgavas novada Salgales pagasta "Billītēs". Uz izrādi sabraukušie jau ir izstaigājuši dzejnieku Elzas Stērstes un Edvarta Virzas memoriālās mājas pagalmu, tiek sapulcināti pie saimniecības ēkas, šķiet, ratnīcas, tā vismaz mudina domāt lielās divviru durvis. Režisore mūs sagatavo gaidāmajām sajūtām. Mudina lielā kastē atstāt liekās mantas. Kad visi sasēduši, jāuzliek acu aizsēji, klēpī jāieklāj drāna, jo izrādes laikā sajūtu teātra aktieri gan šķaidīsies ar alu, gan apvēcinās pirtsslotām, gan rokās liks dažādus priekšmetus. Tā ir pavisam citādāka teātra domāšana, izrādes tapšanas paņēmieni. Pat skatītājus šai izrādē nemaz vairs nevar saukt par skatītājiem. Raidījumā Augstāk par zemi par izrādi saruna ar režisori Lienu Šmuksti un Cēsu Mazā teātra vadītāju Ilzi Liepu. Izrādē „Bezgalīgais ritums” Edvarta Virzas teksta nav nemaz tik daudz. Īsie lasījuma fragmenti tikai piesaka tēmas. Lūk, “Straumēnos” pienācis pavasaris. Izrāde „Billītēs” notiek augustā, vasaras izskaņā šeit putni ir pavisam klusi. Bet aktieru izdoma putnu balsu atdarināšanā patiešām liek brīnīties. Telpas sajūtu rada aktieru atrašanās dažādos telpas stūros, skaņas te pietuvojas, te attālinās. „Bezgalīgais ritums”, kas izstāstīts Edvarta Virzas „Straumēnos”, kaut kādā ziņā ir spēkā arī dzejnieku Elzas Stērstes un Edvarta Virzas mājās Jelgavas novada Salgales pagasta „Billītēs”. Tikai tas nav zemnieka darba vai dabas bezgalīgais ritums. Tas drīzāk ir stāsts, ka neviena netaisnība nav mūžīga. Mājas saimnieki – Edvarts Virza nomira Otrā pasaules kara gados. Elza Stērste par „tēvzemes nodevību” padomjlaikā tika notiesāta uz 25 gadiem spaidu darbos Sibīrijā. „Billītes” nonāca kolhoznieku ģimeņu rīcībā, tomēr jānovērtē, ka skaistie koki „Billīšu” pagalmā netika nopostīti, turpina kuplot pat Virzas dzejoli iedvesmojušais jasmīns. Tagad mājā saimnieko tās agrākie saimnieki, pagalmu man laipni izrāda Edvarta Virzas un Elzas Stērstes memoriālās mājas „Billītes”, vadītāja – dzejnieku mazmazmeita Diāna Jance.

Latvijas arheologu kopdarbam - 700 lappušu biezajai un gandrīz četrus kilogramus smagajai "Latvijas arheoloģijas rokasgrāmatai" nule tapis izdevums angļu valodā. Šķirstām grāmatu kopā ar pieredzējušiem arheologiem un skaidrojam aizraujošākos Latvijas vēstures atklājumus. Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas antropoloģe, Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece Gunita Zariņa, vēsturnieks un arheologs Juris Tālivaldis Urtāns, arheoloģe, vēstures zinātņu doktore Antonija Vilcāne un vēsturnieks, arheologs, Latvijas Universitātes profesors Andrejs Vasks. Raidījuma noslēgumā zinātnes ziņas. Nacionālās aeronautikas un kosmosa administrācijas jeb NASA pašgājējs robots “Neatlaidība” (Perseverance) guvis līdz šim labāko pierādījumu dzīvībai uz Marsa. Bet kāds cits pētījums atklāj, ka cilvēka cilmes šūnas kosmosā nolietojas un noveco daudz ātrāk, un tā varētu būt problēma ikvienam, kurš cer doties garā ceļojumā pa mūsu Saules sistēmu.  No atšķirīgiem skatpunktiem zinātnes jaunumu vietnēs aprakstīti kaņepju riski un iespējas. Pētnieki pirmo reizi atraduši pierādījumus par retiem fenola savienojumiem kaņepju lapās. Tajā pašā laikā pētnieki arī diskutē, vai un kā kaņepes ietekmē auglību.  

Latvijā top pirmais piekrastes zvejas kuģis, kuru darbinātu elektrība un ūdeņradis. Līdz šim jūras transportā zaļā enerģija nav plaši izmantota, bet, ņemot vērā piesārņojumu un emisijas, ko pasaulē rada kuģu kustība, inovācijas ir nepieciešamas. Par to, kā kursētu šāds kuģis un vai nākotnē varam cerēt, ka arī pasažieru un kravas kuģi kļūs videi un klimatam draudzīgāki, saruna raidījumā Zināmais nezināmajā. Stāsta Rīgas Tehniskās universitātes vadošo pētnieku Andrejs Zvaigzne un Vidzemes Augstskolas Sociotehnisku sistēmu inženierijas institūta direktors, vadošais pētnieks Oskars Java. Slavenākie kuģi Latvijas vēsturē Galvenais jeb flagmaņkuģis „Virsaitis”, dmīnu meklētāji „Imanta” un „Viesturs” un zemūdenes „Ronis” un „Spīdola”.  Domāju,  šos  vārdus  ir  dzirdējuši daudzi, ja runājam par starpkaru Latvijas Republikas Jūras kara floti.  Skaitā neliela, bet tam laikam moderna, kaujās šie peldlīdzekļi nepiedalījās, bet  liela nozīme tiem bija  krasta aizsardzībā un mūsu jūrnieku apmācības procesā. Mūsu kara flotes oficiālais dibināšanas datums ir 1919. gada 10. augusts, kad pie Latvijas Bruņoto spēku Virspavēlnieka ģenerāļa Dāvja Sīmansona štāba tika nodibināta Jūras nodaļa, kurā iekļāva jūrnieku rotu un Mīnu izzvejošanas partiju, bet reāli par kaut cik nopietnu jaunizveidotās valsts floti var runāt tikai pēc Neatkarības kara beigām, tā atzīst Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks, vēstures zinātņu doktors Juris Ciganovs. Pēc Pirmā pasaules kara izveidotā organizācija – Tautu savienība, kas rūpējās par jaunizveidoto valstu drošību,  formēja arī šo valstu flotes un tika noteikts, ka Latvijas Republikai vajadzētu četras zemūdenes un astoņus karakuģus, bet kā teic Juris Ciganovs, šie plāni palika tikai uz papīra, jo jāņem vērā, ka kara gados novārdzinātā jaunizveidotā Latvijas valsts nevarēja atļauties uzbūvēt tik lielu floti. 1940.gadā PSRS īstenoja Latvijas okupāciju un, protams, līdz ar mūsu valsts  pastāvēšanas beigām, beidzās arī mūsu flotes darbība. Sarkanā armija visus minētos peldlīdzekļus pārņēma savā rīcībā, zemūdenes tika nogremdētas  1941. gadā,  tajā pašā gadā traleris „Imanta” uzbrauca uz mīnas  un nogrima, kuģis „Viesturs” nonāca padomju flotes rindās un flagmaņkuģis „Virsaitis” arī 1941. gada decembrī, veicot  Sarkanās armijas  evakuāciju, uzskrēja uz mīnas un nogrima. -- Kā ik trešdienu ielūkojamies mūsu raidījuma viesu grāmatu plauktos un smeļamies iedvesmu aizraujošai lasāmvielai par zinātni un ne tikai. Šodien ar kādu sev nozīmīgu grāmatu iepazīstina ģeologs Ģirts Stinkulis.

Bezrecepšu zāļu pārmērīga lietošana nav tikai Latvijas, bet visas Eiropas problēma. Kāpēc speciālisti ceļ trauksmi, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Zāļu valsts aģentūras direktore Indra Dreika, Latvijas Farmaceitu biedrības prezidente, farmaceite Dace Ķikute un Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras docētāja un pētniece Mirdza Kursīte. Zāļu valsts aģentūra no 15. septembra piedalās Eiropas kampaņā "Zāles nav konfektes" par drošu bezrecepšu zāļu lietošanu. Kampaņas mērķis - veicināt informētību par drošu bezrecepšu zāļu lietošanu visā Eiropā.  

Ne viens vien Latvijas iedzīvotājs, kurš seko līdzi Eiropas čempionātam basketbolā un jau pirms kāda laika savus sporta apavus kāris vadzī, šajās dienās noteikti sajuta vēlmi atgriezties laukumā. Bet ar vēlmi ir par maz. Nepieciešams arī kur un ar ko spēlēt. Par iespējām amatieriem uzspēlēt basketbolu interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Latvijā lielākās basketbola līgas amatieriem vadītājs Krišs Rauska un "Pasportosim.lv" vadītājs Jānis Sprukts. "Mēs kopā ar domubiedriem gan no hokeja, gan no volejbola izveidojām kopīgu platformu, attiecīgi mēs visi trīs sporti brālīgi ejam kopā un mēģinām kaut kādā veidā attīstīt entuziastu, amatieru sportu un padarītu to profesionālāku," stāsta Krišs Rauska. Viņš atzīst, ka spēlētāju diapazons ir ļoti plašs. "Mums spēlē gan jaunieši, kas tikko pabeiguši sporta skolu, gan pieauguši cilvēki, kuriem ir 30 līdz 40 gadi, arī veterāni, kuriem jau ir pie 60 gadiem, spēlē gan tēvi ar dēliem, kuriem ir 15 - 16 gadi, kuri vēlas uzspēlēt ar saviem vecākiem. Diapazons ir ļoti plašs - gan vīrieši, gan sievietes," norāda Krišs Rauska. Arī spēku samērs un spēju ziņa sportisti ir dažādi. "Ir gan bijušie Latvijas izlases spēlētāji, ir spēlētāji, kuri augstākajā līgā spēlējuši, gan tādi, kas šobrīd spēlē otrajā līgā pēc spēka, trešajā līgā. Gluži to nevar nosaukt pilnīgi par amatieru līgu," atzīst Krišs Rauska. "Bet ir arī apakšējās divīzijas, kurās var spēlēt spēlētāji, kuri ir tik tikko sajutuši to kāri pašiem pamēģināt uzspēlēt basketbolu, iziet ārā no treniņu režīma un beidzot paspēkoties ar citiem un saprast, kāds ir viņu līmenis." Komandas veido gan darba kolektīvi, gan domubiedri, reizēm arī palīdz cilvēkiem apvienoties komandā vai kādam, kas meklē, kur spēlēt, iesaka, kurai komandai varētu pievienoties. Jānis Sprukts iepazīstina ar to, kā viņa pārstāvētajā organizācijā notiek komandu veidošana. "Cilvēks, kurš grib atsākt spēlēt pēc kaut kādas pauzītes, viņš var aizpildīt anketu, norādīt savu spēlētprasmi, un tad mēs viņam atrodam vispiemērotāko treniņu," skaidro Jānis Sprukts. "Basketbolā un volejbolā galvenā sāls ir atrast tādu grupu, kura spēlē daudzmaz tavā līmenī. Ja tu aiziesi spēlēt ar cilvēkiem, kas spēlē daudz labāk nekā tu vai daudz sliktāk, nebūs interesanti. Daudzus tas pat var demotivēt, tāpēc ir svarīgi tieši atrast tādu grupu, kura būtu piemērota." Lai novērtētu katra sportot gribētāja spējas, viņš aizpilda anketu, kurā raksturo savu iepriekšējo pieredzi. Papildus pieejami video, kur var redzēt dažādu grupu spēles līmeni, un cilvēks var paskatīties, kura grupa būtu piemērotāka. Vārdos raksturot savu spēles līmeni ir sarežģīti. "Volejbolā tur ir svarīgi trāpīt īstajā līmenī, jo citādi spēle vispār neiet," norāda Jānis Sprukts. Bauskas novadā basketbols ir viens no top sporta veidiem, vienlaicīgi ar futbolu un florbolu. Bauskas novada čempionātā sacenšas 10 - 11 komandas no visa novada. Ierakstā uzklausām Bauskas novada basketbolistus.

Nedēļas nogalē Krievija īstenoja lielāko triecienu Ukrainas teritorijai kopš kara sākuma, raidot kopumā vairāk nekā 800 raķešu un dronu. Vismaz seši cilvēki nogalināti un 12 ievainoti uzbrukumā pasažieru autobusam Jeruzalemes pievārtē. Gada inflācija Latvijā augustā pieaugusi līdz 4,1%; arvien lielākā ietekme pārtikas cenu kāpumam. Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs darba vizītē apmeklēja Rēzeknes novadu. Spēkā paliek mērķis Latvijā šogad investīcijās piesaistīt vienu miljardu eiro, kas būtu par trešdaļu vairāk nekā pērn, atklāj Latvijas investīciju attīstības aģentūra.

Diaspora nav tikai kultūras vai emocionālās piederības simbols, tā ir arī globāli aktīva un ekonomiski kompetenta kopiena, kuras ieguldījumi var būtiski stiprināt Latvijas ilgtspējīgu attīstību. Tā ir sacījusi Latvijas Universitātes tenurprofesora Inta Mieriņa. Viņas teikto apstiprina arī Pasaules Bankas dati, ka 2022. gadā no ārvalstīm caur Latvijas bankām mājsaimniecībām ieskaitīts vairāk nekā miljards eiro, un tas veido līdz pat 4% no iekšzemes kopprodukta. Tas ir liels pienesums, un tieši ārzemēs dzīvojošo tautiešu pārskaitījumi savām ģimenēm ir lielākā sadaļa. Pirms trim gadiem tas Latviju ierindoja otrajā vietā Eiropas Savienībā. Bet, ja mēs runājam par uzkrātajām investīcijām, tad gan mēs atpaliekam no kaimiņvalstīm par aptuveni 10 miljardiem eiro.  Šoreiz saruna par to, kā diasporas investīcijas varam pārvērst veiksmes stāstā, un vienlaikus, protams, skaidrojam, ko vispār saprotam, sakot vārdus diasporas investīcijas. Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts sarunājas biedrības "Ar pasaules pieredzi Latvijā" līdzdibinātājs Miks Muižarājs, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes asociētā profesore Baiba Bela, Daugavas Vanagu Centrālās valdes priekšsēdis un Lestenes biedrības valdes priekšsēdētājs Aivars Sinka un Latvijas investīciju un attīstības aģentūras pārstāve Danuta Pīlapa.

Latvija atrodas seismiski neaktīvā zonā, tomēr arī te notiek pazemes kustību pētījumi un arī mūs ietekmē procesi, kas klusām ris zem mūsu kājām? Kas īsti ir seismologa pētījumu lauks? Kā vulkānus un zemestrīces pēta pasaulē un Latvijā? Tiekamies sarunā ar Latvijas pirmo un pagaidām vienīgo seismologu - Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes pētnieku Viesturu Zandersonu. Seismoloģija ir  fascinējoša ģeoloģijas apakšnozare, kas pēta mūsu planētas plātņu kustības un to radītās izpausmes. Par vulkāniem un zemestrīcēm tuvu un tālu no Latvijas; par to, kādi riski mums varētu draudēt, ja izvirstu kāds vulkāns tuvu Eiropā un kā vispār pēta šādus procesus, saruna raidījumā. Uzklausām arī Gunu Kalnu-Kjartansoni, gidi, kura komentē civilo aizsardzību seismiski aktīvās zonās.

Cik maksāt par nostrādātajām virsstundām? Darba devēji un darba ņēmēji par to nav vienojušies, un lēmums būs jāpieņem Saeimai. Valdība ir atbalstījusi izmaiņas Darba likumā, kas ļauj par virsstundām maksāt vien 50% apmērā. Kā tas ietekmētu ekonomiku un strādājošos? Krustpunktā diskutē Latvijas Brīvo arodbiedŗibu savienības jurists Kaspars Rācenājs, Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētājs Valdis Keris, Latvijas darba devēu konfederācijas ģenerāldirektors Kaspars Gorkšs, Ekonomikas ministrijas parlamentārais sekretārs Jurģis Miezainis un Saeimas sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja biedre Ingrīda Circene.  

Iemesli, kāpēc Latvijas iedzīvotāji tik reti apmeklē bezmaksas profilaktiskās veselības pārbaudes pie sava ģimenes ārsta, ir dažādi. Kā tos mazināt? Risinājumus meklējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē ģimenes ārste Katrīna Priede, "Profesora Skrides sirds klīnikas" valdes priekšsēdētāja Jeļena Jesajana un ģimenes ārste, Rīgas Stradiņa universitātes Ģimenes medicīnas katedras docētāja, Metodiskā vadības centra ģimenes medicīnā koordinatore ģimenes medicīnas jautājumos Dārta Puriņa. Jeļena Jesajana maģistra darba ietvaros veica pētījumu, lai noskaidrotu, kas kavē profilaktisko apskašu pie ģimenes ārsta veikšanu. Viņa atzīst, ka primāri tas ir zināšanu trūkums. Daudzi nezina, ka reizi gadā var veikt bezmaksas profilaktisko apskati pie ģimenes ārstā. Bet zināšanas ir saistītas ar profilakses jēgas un nozīmes izpratni. "Daudzi atbildēja – kad būs slikti, iešu pie ārsta, bet arī atklājās, ka liela loma ir ārstam, kamēr ārsts nesaka, ka vajag, cilvēks pats nejūtas daļēji līdzatbildīgs rūpēties par savu veselību," atzīst Jeļena Jesajana. Katrīna Priede skaidro, ka katra prakse, kas to dara [veic profilaktiskās apskate], organizē to atšķirīgi. "Mēs cenšamies uz profilaktiskām apskatēm aiz rokas ķert tos, kas nav kādu laiku bijuši un kaut kādu iemeslu dēļ ienākuši praksē," norāda Katrīna Priede. "Cenšamies gada ietvaros apskatīt maksimāli daudz pacientus profilaktiski, bet būsim godīgi – ir gandrīz nereāli apskatīt visus pacientus reizi gadā." Ģimenes ārsti diskutē, ka vajadzētu pārskatīt profilaktisko apskašu sistēmu Latvijā, jo ir aktuāls jautājums, vai veselam cilvēkam 18 līdz apmēram 35 gadu vecumam, ja viņam nav sūdzību, būtu jāiet pie ģimenes ārsta reizi gadā veikt profilaktisko apskati. Tāpat cilvēkiem ir dažādi priekšstati, ko šī profilaktiskā apskate iekļauj.  Primārā profilakse ir pasargāt no slimības attīstības, kas ietver pretsmēķēšanas politiku un veselīga dzīvesveida reklāmas. Dažādi skrīningi jau ir sekundārā profilakse, kurā cenšas atrast tos, kam slimība ir sākusies, bet ir agrīnā stadijā un vieglāk to ārstēt. Latvijā ir pieejami vēža skrīningi, bet ārstes vērtē, ka vajadzētu skrīningu depresijai un trauksmei, tas, piemēram, notiek Somijā un Lielbritānijā. Arī Latvijā ir aprobēta anketa, kas pieejama Slimību profilakses un kontroles centra mājaslapā. Savukārt senioriem būtu nepieciešams demences skrīnings.

Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte (LBTU) kopā ar zinātnisko institūtu BIOR un citiem sadarbības partneriem izpētījuši galvenos riskus lauksaimniecībā un zivsaimniecībā, klimatam mainoties. Nesen raidījumā stāstījām par pētījumu, kurā skaidrotas klimata pārmaiņu ietekmes jomas lauksaimniecībā. Taču Latvijā darbojamies ne tikai ar sauszemes resursiem, arī zivis ir mūsu dabas bagātība, un arī tās ietekmē klimata izmaiņas. Vai nākotnē mainīsies zivju sabiedrība mūsu iekšzemes ūdeņos un jūrā un ko tas nozīmē zivsaimniecībai? Vai zivis kļūs mazākas, retākas, sugu ziņā vienveidīgākas un kā mainīsies to nārstošanas un citi dzīves paradumi? Analizē Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta BIOR zivju resursu pētniecības departamenta vadošais pētnieks Ēriks Krūze un biologs, Latvijas Universitātes docents Matīss Žagars.

Krustpunktā Lielā intervija: Latvijas Sabiedriskā medija valdes priekšsēdētāja Baiba Zūzena.  

2024. gadā Rīgas Stradiņa universitātes pētnieki aizsāka ekspedīcijas, kuru pirmsākumi meklējami mērnieku laikos - iedzīvotāju antropoloģisko mērīšanu. Pagājušajā vasarā tā bija Piebalga, šogad lauka pētījumi turpinās Kurzemē. Kādus mūsdienu iedzīvotāju veselības, ķermeņa uzbūves un demogrāfiskos rādītājus pētnieki ieguvuši? Kā esam mainījušies vēstures gaitā? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Arta Grabčika, Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas un antropoloģijas institūta asistente, projekta administratore, un Jānis Vētra, Rīgas Stradiņa Universitātes profesors, Anatomijas laboratorijas vadošais pētnieks. "Šajā gadā mēs izvēlējāmies mērījumus veikt trīs pilsētās. Tā varbūt ir tāda būtiska atšķirība no 30. gadiem, kad pārsvarā bija izvēlēti lauku ciemati vai pat viensētas daudzos gadījumos. Mēs izvēlējāmies Kuldīgu, Liepāju un Ventspili," skaidro Jānis Vētra. "Atsaucība bija negaidīti liela. Pētījums katrā pilsētā ilga nepilnas piecas dienas no trešdienas līdz svētdienai, Kuldīgā mums bija 423, Liepājā - 563 dalībnieki nepilnās piecās dienās un Ventspilī - 380 dalībnieku.  Lai ilustrētu, ko tas nozīmē mūsu komandai, kurā ir četri pētnieki, 15 studenti un vēl trīs skenētāji no mūsu partneru firmas, kopumā šai it kā diezgan lielajai komandai, tomēr Liepājā mums vienā dienā ierodas 160 cilvēku. Mums viņi ir jāreģistrē, jāizskaidro pētījums, viņiem ir jāparaksta diezgan apjomīga informētā piekrišana. Viņiem ir jāveic spirometrija, tas ir, elpošanas pārbaude, asinsspiediens jānomēra, viņiem ir jāveic antropometriskie mērījumi ķermenim, pēc tam vēl ir 3D skenēšana, vēl fotografēšana, vēl asinis jānoņem. Ja, piemēram, Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīcā diennaktī ir 250 apmeklētāju, mums deviņās stundās -160. Dienas beigās, kad jautāju studentiem, vai viņi vēl ies uz jūru, viņi teica - ar labu nakti."

Donalda Trampa un Vladimira Putina tikšanās ir aktivizējusi sarunas par drošības garantijām Ukrainai pēc kara beigām. Ir izveidota darba grupa, ASV valsts sekretāra vadībā, bet ko nozīmē drošības garantijas? Ko tas patērēs arī no Latvijas? Diskusijā piedalās bijušais Latvijas Nacionālo bruņoto spēku komandieris, Valsts aizsardzības un patriotisma fonda "Namejs" valdes priekšsēdētājs Raimonds Graube, Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un Saeimas priekšsēdētājas biedre Zanda Kalniņa-Lukaševica.  

Ukrainas militāri politiskās situācijas novitātes ir Ukrainas bruņoto spēku pieaugusī gaisa triecienu kapacitāte un tās ietekme uz Krievijas degvielas piegādi iekšējā un ārējā tirgū, parādījušās ziņas par Pentagona aizliegumiem amerikāņu tāldarbības raķešu lietošanai, kā arī Polijas prezidents uzlicis veto Ukrainas atbalsta likumprojektam. Pēc mēneša gaidāmās vēlēšanas Moldovā, kur nākas pievērsties Krievijas un Eiropas Savienības iesaistei, attiecīgi, pro- un antieiropeisko spēku atbalstam. Ārvalstu aktualitātes pārrunājam studijā kopā ar Latvijas Transatlantiskās organizācijas (LATO) vadītāju Sigita Strubergu un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un LATO valdes locekli Sandi Šrāderu. Maijas Sandu „pēdējā kauja” Šodien Moldovā paredzēta trīs Eiropas politikas smagsvaru vizīte – Kišiņevā sagaida Francijas prezidentu Emanuelu Makronu, Polijas premjerministru Donaldu Tusku un Vācijas kancleru Olafu Šolcu. Tas ir nepārprotams atbalsta žests Moldovas proeiropeiskajiem spēkiem – pie varas esošajai partijai „Rīcība un Solidaritāte” un prezidentei Maijai Sandu. Nākamās Moldovas parlamenta vēlēšanas, kurām jānotiek 28. septembrī, mediji jau nodēvējuši par prezidentes „pēdējo kauju” viņas valsts ceļā uz Eiropas Savienību. Iepriekšējās vēlēšanās 2021. gadā „Rīcība un Solidaritāte” pārliecinoši uzvarēja, iegūstot 63 no 101 deputāta vietas. Parlamentā iekļuva vēl tikai divi politiskie spēki: toreizējais Komunistu un sociālistu bloks ar 32 mandātiem un oligarha Ilana Šora dibinātā un sava dibinātāja vārdā nodēvētā partija ar sešiem mandātiem. Nākamais gads nesa Krievijas plaša mēroga iebrukumu Moldovas kaimiņvalstī Ukrainā, ukraiņu bēgļu plūsmu uz un caur Moldovu, destabilizētu ekonomisko un enerģētisko situāciju. Zīmīgi, ka dienās, kad krievu tanku kolonnas virzījās uz Kijivu, „Rīcības un Solidaritātes” reitingi būtiski kritās, pēc tam gan atkal atgūstoties līdz ar pozitīvākām ziņām no frontes. Izšķirošs moments bija Moldovas prezidenta vēlēšanas pagājušā gada oktobrī, vienlaicīgi ar konstitucionālo referendumu, kas ļāva valstij virzīties uz Eiropas Savienību. Maija Sandu tika ievēlēta uz otru termiņu ar apmēram 55 % balsu, savukārt referendumā proeiropeiskajiem spēkiem pozitīvā atbilde iegūta par mata tiesu – ar 50 un trīsdesmit piecām simtdaļām procenta. Kopš pēdējām vēlēšanām aizvadītajos gados „Rīcība un Solidaritāte” lielākoties palikusi sabiedrības aptauju līderos, tomēr pēdējos mēnešos tās pozīcijas nav spožas. Valdošajai partijai min uz pēdām jūlijā saformētais „Patriotiskais bloks”, kurā sociālistiem un komunistiem pievienojušās divas mazākas partijas – „Moldovas sirds” un „Moldovas nākotnes partija”. Oficiāli bloka lozungs ir starptautiski neitrāla un nepievienojusies Moldova, kas praksē, protams, nozīmē pavērt durvis Kremļa ietekmei. Daudz atklātāk prokremlisks ir Ilana Šora jaunais veidojums – bloks „Uzvara”, kura dibināšanas kongress jūlija sākumā notika Maskavā. Taču pēc tam, kad bloka saraksta „lokomotīve”, autonomā Gagauzijas reģiona gubernatore Jevgenija Gucula tika notiesāta uz septiņiem gadiem cietumā par nelegālu Krievijas finansējuma saņemšanu, Moldovas Centrālā vēlēšanu komisija atsauca bloka un arī to veidojošo atsevišķo partiju reģistrāciju vēlēšanām. Līdz ar to palielinājušās izredzes vēl diviem politiskajiem spēkiem: blokam „Alternatīva”, kura redzamākās figūras ir Maijas Sandu galvenais konkurents pērngada prezidenta vēlēšanās Aleksandrs Stojanoglo un agrākais premjerministrs Jons Kiku, kā arī partijai „Mūsu partija”. „Alternatīva” sevi vismaz oficiāli pozicionē kā proeiropeisku spēku, savukārt „Mūsu partijai” ir populistu un mērenu eiroskeptiķu reputācija. Ja vēlēšanu rezultāti aptuveni atbildīs pašreizējiem aptauju rādītājiem, tad „Rīcībai un Solidaritātei” var nākties meklēt sev kādu koalīcijas partneri. Ukraina rāda, ko spēj Strauji kāpušas degvielas cenas, milzu rindas pie benzīntankiem un degvielas iegādes normas dažos Krievijas reģionos – tāds ir Ukrainas gaisa uzbrukumu redzamais rezultāts. Kā ziņo laikraksts "The New York Times", Ukrainai jau izdevies izsist no ierindas apmēram sesto daļu no Krievijas naftas pārstrādes jaudām. Tai skaitā uz laiku tikusi apturēta piegāde pa naftas vadu „Draudzība”, pa kuru krievu naftas produktus saņem Ungārija un Slovākija. Ungārijas ārlietu ministrs Peters Sijarto jau paziņojis, ka viņa valsts atslēgšana no degvielas piegādēm esot uzbrukums tās suverenitātei. Tiek ziņots, ka Krievija savukārt turpina triecienus pa Ukrainas enerģētika infrastruktūru, draudot ar apkures problēmām nākamajā ziemā. Tomēr tendence ir nepārprotami iezīmējusies – Ukraina šai gaisa karā vairs nav „peramais zēns”, tās prettriecieni kļūst agresoram arvien sāpīgāki un līdz ar to Krievijas sabiedrībai pamanāmāki. Un tos nevar nepamanīt arī starptautiskajā arēnā, kur joprojām biezē migla ap Donalda Trampa un viņa administrācijas izredzēm apsēdināt Kremļa diktatoru un viņa Kijivas pretni pie viena sarunu galda, un šajā kontekstā joprojām aktuāls priekšstats, ka „Zelenskim nav kāršu”. Vēl viens potenciāls „trumpis” Kijivas rokās ir ziņa par sekmīgu Ukrainas spārnotās raķetes „Flamingo” izmēģinājumu noslēgumu. Raķetes darbības rādiuss ir līdz trīs tūkstošiem kilometru, kaujas lādiņa masa – līdz vienai tonnai. Tie ir rādītāji, kas pārspēj jebkuru līdzīgu ieroču veidu, kādu Ukrainai līdz šim nodevuši Rietumus sabiedrotie, pie tam liedzot tos lietot triecieniem Krievijas pamatteritorijā. Tikām neiepriecinošas ziņas pirmdien pienākušas no Varšavas, kur Polijas prezidents Karols Navrockis ar savu veto apturējis likumprojektu, kuram bija jāturpina poļu finansiālais atbalsts Ukrainai, tai skaitā pieejai globālajam saziņas tīklam Starlink no 1. oktobra. Tas, savukārt, draud iedragāt ukraiņu spēku taktiskās iespējas frontē un apdraud citas Ukrainas valdībai svarīgas informācijas drošu apriti un glabāšanu. Prezidenta Navrocka rīcībai ir iekšpolitiski motīvi. Nesen ievēlētais poļu politikas konservatīvās līnijas pārstāvis, kura platformā nozīmīgi ir „Polija pirmajā vietā” motīvi, vēlas apcirpt sociālās garantijas, kādas saņem Polijā patvērumu radušie Ukrainas bēgļi. Viņš grib, lai bērnu un veselības pabalstus turpmāk saņemtu tikai strādājoši bēgļi. Tas dotu Polijas budžetam nepilnu divu miljonu eiro ietaupījumu, tiesa, budžets būtu jāpārplāno. Sagatavoja Eduards Liniņš.