Podcasts about latvijas

Lauku cīrulis ir ir viens no agrākajiem gājputniem, kas atgriežas Latvijas laukos. Februāra beigās un marta sākumā cīruļi jau atgriežas no savām ziemošanas vietām Rietumeiropā, stāsta ornitologs, Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus. "Cīrulis var dziedāt kādu simts metru augstumā vai pat vēl augstāk, viņš var dziedāt arī ļoti ilgi. Dziesma var ilgt pat pusstundu," turpina VIesturs Ķerus. "Dziedāšanai ir jēga, ja ir kas klausās. Neviens putns nedzied tikai savam priekam. Jo augstāk tu esi, jo tālāk tevi dzird. Ne velti arī cilvēki, ja sapulcē vajag, lai viņu dzird, rāpjas tribīnē un runā uz. Ja tu esi meža putns, tad tu sēdi koka galotnē un dziedi no turienes. Ja tu esi lauku cīrulis, kurš izvairās no vietām, kur aug daudz koku, tad ir jādzied lidojumā." Dzied arī lauku cīruļu mātītes. Bet dziedājumi lidojumā ir raksturīgi tieši tēviņiem. Lauku cīruļu populācija Latvijā nedaudz samazinās. Šis putns ir viens no tiem, kas ir samērā iecietīgs pret intensīvu lauksaimniecību. "Protams, intensīva lauksaimniecība, pesticīdi, lauka malu uzaršana nenāk par labu arī cīrulim. Lai gan Latvijā viņu samazinājums ir salīdzinoši neliels, ja mēs skatāmies uz Eiropu kopumā, tad kopš 80. gada lauku cīruļu populācija ir samazinājusies par 58%. Ja pat šo samērā izturīgo putnu Eiropas lauksaimniecība ir spējusi nokaut, skaidrs, kas notiek ar visādiem lauksaimniecības zemju bridējputniem, kas Sarkanajā grāmatā arī Latvijā," vērtē Viesturs Ķerus.  

Stāsta Dzīvā muzeja "Senās Kuldīgas stāsts" gide Inga Spēkaine; pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa Hercoga Jēkaba valdīšanas laika beigās Kuldīgā sākās zviedru laiki. Jēkabs gan mēģināja zviedru iebrukums atrisināt diplomātiskā ceļā, bet tas neizdevās. Viņš pat tika saņemts gūstā un kopā ar ģimeni pusotru gadu turēts apcietinājumā. Pamatīgajam haosam sekoja mēris, pēc tam bads. Kādreiz varenās Kuldīgas atdzimšana sākās vien 19. gadsimta vidū, kad pilsētā strauji attīstījās rūpniecība. Tika uzbūvēta Hiršmana adatu fabrika, Alekšupītes krastā – Goldberga ziepju fabrika, bet par lielāko fabriku pamazām kļuva "Vulkāns", kur ražoja sērkociņus. Tā kā Kuldīga tobrīd bija Krievijas impērijas sastāvā, tad saražotās preces ceļoja arī uz Krieviju. Dziesmu svētku dzimšanas gadā – 1873. gadā – tika uzsākta ķieģeļu tilta būve pāri Ventai, un jau gadu vēlāk darbi bija pabeigti.  Tilta pamata balstiem izmantoja arī akmeņus no kādreizējās Zelta pils. Tobrīd 164 metrus garais tilts bija modernākais Eiropā un šobrīd tas joprojām ir trešais garākais ķieģeļu tilts Eiropā. Pirmo reizi uz tilta bija iespējama divvirzienu kustība – uz tā bez pūlēm varēja samainīties pretimbraucošas karietes. Pirmā pasaules kara laikā Pārventas pusē uzspridzināja divus tilta posmus. Labošanas darbu laikā amatniekiem neizdevās izveidot precīzu ķieģeļu salikumu, tāpēc saspridzināto vietu salaboja ar dzelzsbetonu. Nelielās atšķirības joprojām ir saskatāmas. Cara valdīšanas laikā neogotikas stila ēku logus un durvis ar vilcieniem veda no Krievijas galdniecībām un jau gatavas iebūvēja ēkās. Logi bija daudz zemākas kvalitātes nekā tie, kurus ražoja Latvijas amatnieki – viņi logus pielāgoja katrai ēkai individuāli. Kuldīgas vecpilsētā joprojām var redzēt uz akmens pamatiem būvētas koka ēkas, kuras šobrīd ir Valsts nozīmes kultūras pieminekļi. Ēkas datētas ar 17., 18. gadsimtu, un nostāsti vēsta, ka šīm dzīvojamām mājām zviedru laikos pamati likti no izlaupītās Zelta pils akmeņiem. Amatnieku bez būvprojektiem būvētās mājas turas vēl šodien. Vēlākā posma namiem – adatu fabrikai, sinagogai un šī brīža Kuldīgas novada pašvaldības ēkai – jau ir saglabājušies ēkas plānojumi.

26. februārī plkst. 19.00 koncertzālē “Ave Sol” izskanēs jaunākais koncertcikla “Kora laboratorija” koncerts, kurā pie profesionālā Rīgas kamerkora “Ave Sol” diriģenta pults jau atkal stāsies jaunie talanti – Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijas (JVLMA) esošie un arī absolvējušie Andra Veismaņa klases studenti. Tie būs Jānis Almanis-Palmbahs, Matīss Circenis, Kamila Siliņa, Andreass Johanness Teobalds (Andreas Johannes Theobald), Kristaps Solovjovs un Laura Ozoliņa. Ar Kamilu Siliņu, Lauru Ozoliņu un Jāni Almani-Palmbahu jau šobrīd tiekamies "Klasikas" studijā! Koncertā skanēs mazāk zināmas laikmetīgās kormūzikas pērles, latviešu tautasdziesmu apdares, skandināvu garīgās mūzikas lirika, kā arī jauno komponistu pirmatskaņojumi. Jaundarbus īpaši šim koncertam raksta Andreass Johanness Teobalds no Ķelnes, kurš pats stāsies kora priekšā, lai diriģētu savu skaņdarbu “Scattered Pieces of Advice” un “Lūgšana” pirmatskaņojumus. Pirmatskaņojumu Latvijā piedzīvos arī Frederika Ginta Rutka kompozīcija “Rise, My Soul”, kas ieguva skatītāju simpātiju balvu 4. Eduardas Balsys starptautiskajā komponistu konkursā Viļņā, Lietuvā, kur tā piedzīvoja savu pirmatskaņojumu Rīgas kamerkora “Ave Sol” izpildījumā Matīsa Circeņa vadībā. Līdzās jaundarbiem skanēs Evijas Skuķes, Pētera Plakiža un Jana Sandstrēma latviešu tautasdziesmu apdares no korim “Kamēr…” veltītajām “Dzintara dziesmām”, kuras diriģēs Jānis Almanis-Palmbahs un Laura Ozoliņa. Tostarp tiks izpildīti arī Georga Pelēča, Artura Maskata, Svena Dāvida Sandstrēma un Henrika Gurecka skaņdarbi, kurus diriģēs Kamila Siliņa un Kristaps Solovjovs. Rīgas kamerkoris “Ave Sol” tā dibinātāja Imanta Kokara laikā bija fenomens, kāds Latvijā līdz tam nebija pieredzēts. Kokars nebaidījās eksperimentēt un meklēt jaunas krāsas, ievērojami paplašinot gan kordziedāšanas tehniskās iespējas, gan repertuāru. Sadarbojoties ar spilgtākajiem 20. gadsimta latviešu komponistiem, tika radīti neskaitāmi kora opusi, kurus pazīstam arī šodien. Tā bija īsta laboratorija — koris un komponisti sadarbojās pat tiktāl, ka skaņdarbi tapa mēģinājumu laikā, un Imantu Kokaru var dēvēt par to līdzautoru. Šodien šī tradīcija dzīvo tālāk jaunajās paaudzēs, caur jaunajiem, talantīgajiem diriģentiem un komponistiem, kuri drosmīgi meklē, eksperimentē un ļauj kora tradīcijai dzīvot jaunā skanējumā. Rīgas kamerkoris “Ave Sol” joprojām ir telpa, kur jaunrade, drosme un talants turpina veikt jaunus eksperimentus kora laboratorijā.  

Raidījums “(Bez)maksas sports” - informatīvi analītisku un izglītojošu stāstu un diskusiju raidījums sērijās par mūsdienu lielajiem jautājumiem sportā. 3. sezonas 6. epizodes tēma: Lielas izmaiņas piedzīvojusi ASV studentu sporta sistēma - ja agrāk tā bija izteikti amatieriska, tad tagad sportistiem kļuvuši pieejami veidi, kā saņemt atalgojumu, turklāt visnotaļ apjomīgu. Kā tas ietekmē Latvijas jauno sportistu karjeras plānus? Vai doties studēt un sportot uz ASV ir kļuvis vēl izdevīgāk? Vai konkurence Amerikā kļuvusi lielāka un vai tagad Eiropas studentiem, ieskaitot latviešu, sasniegt NCAA ir kļuvis grūtāk? Kādi ir šīs ārēji skaistās sistēmas zemūdens akmeņi un trūkumi? Studijā: raidījuma vadītājs Jānis Celmiņš, portāla Sportacentrs.com žurnālists Kristiāns Dilāns, “Rīgas Zeļļu” ģenerālmenedžeris Artūrs Šēnhofs un BK LU sporta direktors Žanis Peiners. Viedokļus raidījumā pauž arī jaunā latviešu basketboliste Madlēna Ģērķe, kā arī NCAA spēlējošā Mārtiņa Kilupa tēvs Mareks Kilups. Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma saturu atbild TV4. #sif_maf2025 #BezMaksasSports

Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kolekciju glabātāja Aija Zandersone; pārraides producente – Inta Zēgnere Pirmā pasaules kara gados Jāzepa Grosvalda bezrūpīgajai Eiropas pleiboja dzīvei tika pielikts punkts. Dažādie likteņa līkloči Grosvaldu aizdeva uz latviešu strēlnieku rindām, vēlāk – galveno artilērijas pārvaldi Petrogradā, kopējo kara gadu noskaņojumu rezumējot ar šo rindu: “Apnikusi šī dzīve, apnicis karš, apnikusi revolūcija – vai liktenis nebūtu tik laipns drusku palīdzēt?” Un liktenis palīdzēja. Pateicoties nejauši satiktam dienesta biedram, kurš devās uz apmācībām Francijā, un Jāzepa joka pēc izteiktajai vēlmei doties līdzi, viņam pavērās iespēja atkal nokļūt Eiropā. Francijā Grosvalds klausījās priekšlasījumus par tolaik karā lietotajām indīgajām gāzēm, piedalījās izmēģinājumos un ārpus tiem atkal centās pietuvoties savai pirmskara dzīvei. Kad mācības bija noslēgušās, viņš kopā ar biedriem nokļuva Londonā un bija skaidrs, ka atgriešanās revolūcijas plosītajā Krievijā nebija vēlama: “Mans nodoms te palikt un te kaut kur iestāties, esmu gatavs uz visu.” Grosvalds centās iestāties diplomātiskajā dienestā – dibināja kontaktus ar pareizajiem cilvēkiem, kādam izlūkdienesta darbiniekam tulkoja rakstus no avīzes “Līdums” par latviešu stāvokli un vēlmēm, taču bez skaidriem panākumiem. Angļu pavēlniecība Londonā palikušajiem krievu armijas virsniekiem lika izšķirties un kaut ko darīt, kā vienu no iespējām piedāvājot iestāties īpašā krievu kareivju nodaļā Mezopotāmijas frontē. Nedaudz pasvārstījies, bet labāku izeju nerazdams, Jāzeps Grosvalds pieņēma šo likteņa pavērsienu. Jau paredzot jauno iespaidu nozīmi, viņš iepirka krāsas un skiču grāmatiņas un pat ņēma bandžo stundas, kas palīdzētu tikt galā ar paredzamo garlaicību garajā kuģa ceļā. Saglabājis ticību “kā vienmēr, savai laimei, kas līdz šim vienmēr attaisnojusi visus lēmumus un soļus,” mākslinieks devās ceļā no Londonas uz Šerbūru Francijā, tad ar vilcienu cauri Francijas un Itālijas teritorijai līdz Taranto pilsētai Itālijas dienvidos, no kurienes ar tvaikoni pārcēlās uz Aleksandriju Ēģiptē. Tālākais ceļš veda uz Suecu un atkal tvaikonī pa Sarkano jūru, Indijas okeānu un Persijas līci. “Zīmēju visu laiku. Tu vari iedomāties, kādas jaunas senzācijas,” tā jau pēc piedzīvotā rakstīja Jāzeps. Ir saglabājušās vairākas skiču burtnīcas un daudzi akvareļgleznojumi, kurus skatot dažkārt aizmirstas, ka šis nav bijis viss labi situēta mākslinieka eksotisks atpūtas brauciens, bet gan karagājiens Britu impērijas armijas sastāvā ar noteiktu fizisku un arī emocionālu nastu. Neiedziļinoties militārās vēstures lappusēs un skatienu vēršot Grosvalda Austrumu realitātes vērojumā un atstātajās piezīmēs, līdz ar Grosvalda ceļu cauri Persijai pavērās arī jauna nodaļa Grosvalda daiļradē. Piedzīvojuma rezultātā radās Latvijas mākslas vēsturē unikālās piezīmes “Persijas ainas”, kurās atklājas latviešu mākslinieka skatījums uz vietējo tautu un kopienu sadzīvi, tradīcijām un pieredzēto skarbo realitāti. Un vienlaikus tie parāda neslēptu interesi un Grosvalda vērotāja aci. “Persijas ainas” iesākas, kad armijas korpuss bija nonācis mūsdienu Irākas un Irānas pierobežā, un noslēdzas Anzalī ostā, no kurienes tālākais ceļš veda uz Baku, kas bija šīs militārās misijas mērķis. Tās aptver gandrīz 900 km garu ceļu, kura lielākā daļa ieta kājām un ar kamieļu un ēzeļu palīdzību “šai zemē, kur dzelzceļa nepazīst.” No dzīvniekiem tieši kamieļi piesaistīja īpašu autora uzmanību: “Kādu dzīvnieka karikatūru gan daba izgudrojusi, radot šo ķēmīgo kupraino milzi ar strausa kaklu un pērtiķa galvu! Bet ar visu to acis, grotesko lūpu izteiksme un lepni atmestā galva bezkaunīgi atgādina cilvēku.” Asā vērotāja acs pievērsās gan nepierastajām ainavām (“Peizāži – sarkanbrūni kalni ar drupām un zilas grēdas fonā, sakumā atgādina Spāniju, bet tad pavisam savādi, groteski un persiski, ļoti spici jeb ļoti apaļi kalni bez veģetācijas, tikai ar melniem punktiem, maziem viršu krūmiņiem.”) gan Austrumu pilsētu centrālajam elementam – tirgum (“Katras orienta pilsētas centrs ir bazārs, plašu, velvjainu gaiteņu labirints, kas dod patvērumu no saules un kur no abām pusēm smaiļarku nišās sarindotas pārdotavas un amatnieku darbnīcas. Dienas laikā šī tirgotāju pilsēta uzsūc visus iedzīvotājus – tur satiekas, apmeklē cits citu, kārto darījumus.”) Pierakstītos iespaidus papildina tik pat izteiksmīgi zīmējumi, kuros atklājas pilsētu ikdiena, vietējie iedzīvotāji, tējnīcas, ubagi un bada cietēji, tirgus interjeri un kalnainā ainava. Tās ir kopumā reālistiskas ainas, tomēr ne bez zināmas romantizētas eksotikas. Vēlāk, jau atgriezies Eiropā, Grosvalds apkopoja Austrumu cikla zīmējumus un, ņemot talkā atmiņas, uzgleznoja trīs eļļas gleznas ar Austrumu motīviem. 1920. gada 28. janvārī Parīzē, Grand Palais zālē tika atklāta Neatkarīgo mākslinieku biedrības (Salon des Indépendant) izstāde, kur skatītāji varēja iepazīties ar šīm gleznām. Diemžēl, Jāzeps Grosvalds izstādes atklāšanā nepiedalījās. Vien dažas dienas vēlāk, 1920. gada 1. februārī spāņu gripas otrajā vilnī aprāvās jaunā mākslinieka dzīve.

Tūlīt būs četri pilni gadi kopš Ukraini plosa karš. Lai atbalstītu ukraiņus, organizējās arī Latvijas iedzīvotāji. Viena no lielām akcijām bija tā sauktais "tviterkonvojs". Šajā sociālajā medijā, kad tas vēl nebija zaudējis tvitera nosaukumu, uzņēmīgi cilvēki organizēja tik ļoti nepieciešamo automašīnu ziedošanu un nogādāšanu Ukrainā. "Tviterkonvoja" aizsācējs – Reinis Pozņaks ar to ieguva arī plašu atpazīstamību un vēlāk nonāca arī Eiropas Parlamenta deputāta krēslā. Par palīdzību Ukrainai Krustpunktā saruna ar Reini Pozņaku.  

Valsts parāds Latvijā ir teju puse no iekšzemes kopprodukta. Lūkojam saprast, vai tā ir problēma un cik tālu ir kritiskais slieksnis, pēc kura iestājas “viss slikti”. No „dzīvot uz parāda nav labi”, līdz „bez aizņemšanās izaugsme ir lēna”. No „bankām jāierobežo kreditēšana un jābūt atbildīgākām”, līdz „bankām jāveicina kreditēšana un jāuzņemas vairāk riska”. No „naudas nav un nebūs”, līdz „naudas ir tik daudz kā nekad”. Apmēram tā īsumā un ar krietnu devas ironijas var raksturot Latvijas ekonomisko un valsts parāda stāstu. Neapstrīdams fakts ir – pēdējo 20 gadu laikā valsts parāds ir trīskāršojies no aptuveni 15% līdz 48% no iekšzemes kopprodukta.

Stāsta Turaidas muzejrezervāta Komunikācijas un izglītojošā darba nodaļas galvenā speciāliste, Mg. sc. soc. Maira Dudareva; pārraides producente – Liene Jakovļeva   Vai zini, ka fotogrāfs, fotorūpnieks, pedagogs, izdevējs Mārtiņš Buclers atsaucies Friča Brīvzemnieka aicinājumam pievērsties senatnes liecību apzināšanai un pierakstīšanai? Viņš savāca ap 1000 tautas dziesmu, un 355 no tām Krišjānis Barons ievietoja "Latvju dainās". Turklāt Jurjānu Andrejam viņš iesūtīja retu melodiju pierakstus, kurus sauca par Saukas jeb Buclera sutartinēm. 2026. gada 12. decembrī apritēs 160 gadi, kopš Zemgalē, Saukas pagasta "Juču" mājās, zemnieka ģimenē piedzima Mārtiņš Buclers (12.12.1866–14.04.1944). Par godu šim notikumam Turaidas muzejrezervāts plāno veidot izstādi Mārtiņa Buclera piemiņai. Pēc pagastskolas beigšanas viņš devās uz Irlavas skolotāju semināru, kur kā eksterns nokārtojis skolotāja eksāmenus, kā arī pašmācības ceļā apguvis vairākas svešvalodas. Kādu laiku strādājis visdažādākos darbus tēva saimniecībā. "Braucu uz mežu pēc malkas, lielu dienas daļu pavadīju pie malšanas, vakarā pūtu trompeti," raksta pats Mārtiņš, kurš bijis labs muzikants un piedalījies visos pagasta un kaimiņu pagastu sarīkojumos, pūšot trompeti un spēlējot vijoli. Pēc pārcelšanās uz Siguldu strādājis par spirta deģi kņaza Kropotkina uzņēmumā netālu no Siguldas – Kārtužu muižā. Strādādams šajā muižā, Buclers fotografēja Siguldas, Līgatnes, Turaidas apkārtni un iespieda atklātnes, kas šodien ir kļuvušas par retumu. No Kārtužiem viņš sarakstās ar Krišjāni Baronu, vairākas vēstules ir saglabājušās Latviešu folkloras krātuvē. Kārtužos piedzima viņa meita Anna un dēls Fridrihs. Annas vīru Andreju Peku, kuru dēvēja par modernās spiegošanas pamatlicēju, 1940. gadā arestēja un 1941. gadā viņš mira ieslodzījumā, tādēļ Anna ar trim bērniem devās bēgļu gaitās uz ASV. Mārtiņa pirmā iepazīšanās ar fotogrāfiju notika jau jaunībā – pie tuvējās Eķengrāves (tagad – Viesīte) fotogrāfa Brunovska. 1894. gadā viņš iestājās par fotogrāfa mācekli R. Borharda darbnīcā. Lai apgūtu amatu visā pilnībā, tajā laikā pie pieredzējuša fotogrāfa bija jāmācās vismaz trīs gadi. 1897. gadā Mārtiņš Buclers atvēra pats savu fotodarbnīcu Siguldā. Tā atradusies Gaujas krastā, netālu no vecās pārceltuves, toreizējās "Villa Franc", vēlākās bērnu sanatorijas, teritorijā. Darbnīca nojaukta drīz pēc 1945. gada. Mārtiņa Buclera nozīmīgākie darbi Latvijas fotogrāfijas vēstures attīstībā attiecas uz publicistiku un izdevējdarbību. Viņa grāmatas bija pirmās, kas skaidroja fotogrāfijas tehniskos procesus un sāka ieviest fotogrāfisko terminoloģiju latviešu valodā. Mārtiņš Buclers ieguldīja daudz pūļu, lai veicinātu fotoizglītības attīstību. 1904. gadā Mārtiņš Buclers izdeva pirmo grāmatu par fotogrāfiju latviešu valodā "Fotogrāfija: Īsa pamācība pašmācībai visos fotogrāfiskos darbos". 1911. gadā tai sekoja izdevums "Fotogrāfiska ābece: Pamatīga pamācība iesācējiem". Šajā laikā tika aizsākta arī publikāciju sērija "Fotogrāfiskā bibliotēka". Dzīves laikā viņš sarakstījis ap divdesmit grāmatu gan fotogrāfiem iesācējiem, gan profesionāļiem ar kopējo metienu apmēram 115 tūkstoši eksemplāru, kā arī bieži publicējies laikrakstos un žurnālos. Mārtiņš Buclers bija pirmā fotogrāfijai veltītā žurnāla latviešu valodā "Stari", kas iznāca ar pārtraukumiem (1906–1908) un (1912–1914), izdevējs un redaktors, lai gan žurnāla izdošana peļņu nenesa. 1912. gadā žurnālā "Stari" Buclers publicēja rakstu ar nosaukumu "Kamēr vēl laiks", kurā aicināja ikvienu fotogrāfu, vai tas būtu profesionālis vai amatieris, iesaistīties zūdošā latviešu kultūras mantojuma dokumentēšanā. Ierosmei līdzās publicēja sīkus norādījumus, kā fotografēt dabas skatus, ļaužu tipus, darbarīkus, darba paņēmienus, ēkas u.c. Turklāt par katru redakcijai iesūtīto negatīvu autoram solīja maksāt 3 rubļus, bet par fotogrāfiju – 1 rubli. Buclera aicinājums rada atsaucību. Gan fotogrāfi profesionāļi, gan amatieri fotografēja savas iemīļotās tēmas un nelielu skaitu attēlu arī publicēja žurnālu "Stari" un "Ilustrēts Žurnāls" slejās. 1913. gada nogalē redakcijā sakrāto fotogrāfiju skaits pārsniedza 1000 vienību. Arī pats Mārtiņš Buclers fiksējis Latvijas lauku ainavas, tradicionālās nodarbes un ļaudis. Līdz 1915. gadam Mārtiņš Buclers aktīvi piedalījās fotoizstādēs Latvijā un ārzemēs. Mārtiņš Buclers bija Latviešu Fotogrāfiskās biedrības pamatlicējs un galvenais organizators, ilggadējs biedrības priekšsēdētājs. 1906. gada 7. janvārī tika apstiprināti Latviešu Fotogrāfiskās biedrības statūti un par biedrības priekšsēdētāju ievēlēja Mārtiņu Bucleru. 1906. gadā biedrības sarakstos bija 65 biedri. Latviešu Fotogrāfiskā biedrība organizēja fotokursus un izstādes, tās biedri piedalījās ārzemju izstādēs. 1902. gadā Mārtiņš Buclers atvēra fotopiederumu veikalu Rīgā, Aleksandra (tag. Brīvības) ielā 36. Veikals Aleksandra ielā 36 kļuva par latviešu fotoentuziastu neformālu pulcēšanās un konsultāciju vietu. 1903. gadā turpat uzsāka ražot fotoplates, kas ieguva nosaukumu "Rekordplates". Sākoties Pirmajam pasaules karam, rūpnīcas no Rīgas evakuēja uz Krieviju, un liela daļa ražotņu tur arī palika. Mārtiņš Buclers devās uz Harkovu un tur sāka gatavot fotoplates un fotopapīru "Velorekords" kara komitejai Kijevā un kara aviācijas vajadzībām. Karam beidzoties, visa ražošana tika iznīcināta. Mārtiņš Buclers atgriezās Latvijā un 1923. gadā atsāka fotopiederumu ražošanu Rīgā, Zvaigžņu ielā 26, un turpināja to līdz 1944. gadam. Mūžībā viņš devās 1944. gadā, apglabāts Siguldas kapos netālu no "Fotogrāfu kalna" un savas pirmās fotodarbnīcas vietas, no kurienes latviešu fotogrāfija izplatījās pa visu Latviju un iesakņojās dziļi tautā. Izmantotā literatūra: Latvijas fotomāksla. Vēsture un mūsdienas. – R., 1985., 61. – 65. lpp. Vilnis Auziņš. "Mārtiņš Buclers — nozares perspektīvu konstruktors" Anita Banziņa. Mārtiņš Buclers (1866-1944) – latviešu fotogrāfijas tēvs.   

Tūlīt būs četri pilni gadi kopš Ukraini plosa karš. Lai atbalstītu ukraiņus, organizējās arī Latvijas iedzīvotāji. Viena no lielām akcijām bija tā sauktais "tviterkonvojs". Šajā sociālajā medijā, kad tas vēl nebija zaudējis tvitera nosaukumu, uzņēmīgi cilvēki organizēja tik ļoti nepieciešamo automašīnu ziedošanu un nogādāšanu Ukrainā. "Tviterkonvoja" aizsācējs – Reinis Pozņaks ar to ieguva arī plašu atpazīstamību un vēlāk nonāca arī Eiropas Parlamenta deputāta krēslā. Par palīdzību Ukrainai Krustpunktā saruna ar Reini Pozņaku.  

"Lielā Kristapa" filmu programmas centrālais notikums ir režisores Lailas Pakalniņas jaunākās dokumentālās filmas "Putnubiedēkļi" pirmizrāde jau šo piektdien, 27. februārī. Kultūras rondo tiekamies ar operatoru Māri Maskalānu un Rīgas lidostas Lidlauka drošības un vadības departamenta vecāko putnu un dzīvnieku kontroles speciālistu Mareku Arbidānu, kuram filmā svarīga loma. Uzklausām arī režisori Lailu Pakalniņu, kura jau devusies filmēt nākamo darbu "Čuksti".  Režisorei Lailai Pakalniņai vienmēr esot interesanti uzzināt, kas lācītim vēderā. Vai šajā gadījumā – kas vēderā lidostai. Un izrādījās, ka lidostai vēderā ir dzejolis. Vismaz tad, ja kameru pavērš nevis tikai pret pašu lidostu, bet fiksē dzīvās dabas klātbūtni tajā. Un dabas Rīgas lidostā, kā izrādās, ir daudz. Daudz vairāk, nekā varētu iedomāties. Zaķi, lapsas, bites, sliekas uz skrejceļa un, protams, putni. Par to visu visdrīzāk pat neiedomājamies, kamēr viss ir kārtībā un neviens no tiem neapdraud lidmašīnu pacelšanos un nolaišanos. Rīgas Lidostā par to gādā piecu cilvēku komanda jeb, filmas veidotāju vārdiem, "putnubiedēkļi" Mareka Arbidāna vadībā.  Mareks Arbidāns filmā piedalās arī ar saviem unikālajiem telefona piefilmējumiem. Mareka telefons un Māra Maskalāna kamera fiksē to, kas ikdienā svešai acij pilnībā slēgtajā lidostas teritorijā paliek neredzams – nosacīti sterilajā lidostas vidē, kas pakļauta precizitātei un stingriem noteikumiem, notiek cilvēku likumiem nepakļauta dzīvās dabas rosība. Lailas Pakalniņas dokumentālā filma "Putnubiedēkļi" tiek pieteikta kā spraigs, vizuālās kompozīcijās un vērīgā operatora darbā balstīts lidostas vesterns par skrejceļu reindžeriem un viņu sastapšanos ar dzīvajām radībām. Paradoksu piepildītā vidē – urbānajā ceļošanas citadelē, kurai līdzās atrodas lekns mežs, pļavas un ūdenstilpes, – sastopas dažādas sugas, un katrai no tām ir savs maršruts. Latvijas četros gadalaikos putnu un dzīvnieku kontroles speciālisti ieved darba un dabas rituma hronikā – viņi atgādina par žogiem, kas tiek celti cilvēkiem, tomēr tie nevar nosargāt visas un visu dzīvības. Režisores Lailas Pakalniņas filma, kas tapusi piecus gadus, paver durvis uz pasauli, kuru, atrodoties Rīgas lidostā, pamana vien retais. Lidojumam bīstama var būt gan bite, gan maijvabole, gan slieka, nemaz nerunājot par apmēros daudz lielākām radībām. "Lielajam Kristapam" filma "Putnubiedēkļi" nominēta četrās kategorijās - Labākais dokumentālās filmas režisors, Labākais dokumentālās filmas operators, Labākais komponists un Labākais skaņu režisors. Filma "Putnubiedēkļi" ir viena no sešām studijas VFS Films filmām, kas šogad izvirzītas Lielā Kristapa nominācijām. Balvām nominētas arī filmas "Grestomātija" (režisore Betija Zvejniece), "Mākslas darbi rodas mokās" (režisores Elizabete Gricmane, Ramūne Rakauskaite, kopražojums ar Lietuvu), "Visi putni skaisti dzied' (režisore Krista Burāne); arī kopražojums ar Norvēģiju un Dienvidkoreju – filma "Ziemeļi dienvidi vīrietis sieviete" (režisori Mortens Traviks, Suna Kima).

Ar krāšņu ceremoniju Itālijas pilsētā Veronā ir noslēdzies noslēgušās ziemas olimpiskās spēles. Nākamās pēc četriem gadiem Francijā. Vērtējumu tikko aizvadītajām spēlē izsaka sporta žurnālists Ingmārs Jurisons, „Delfi” sporta ziņu nodaļas vadītājs, un arī Liepājas teātra aktieris Kaspars Kārkliņš. Lai jūs nepārsteidz, ka viedokli par spēlēm izsaka aktieris. Olimpiskās spēles vienmēr pavada arī kultūras programma. Un tajā oficiāli bija iekļauta arī Liepājas teātra izrāde ar izrādi “Latviešu raķetes”, kas ielūkojās Latvijas bobsleja vēsturē.

Latvijas distanču slēpotāja Patrīcija Eiduka Milānas–Kortīnas olimpiskajās spēlēs 50 km klasiskajā slēpojumā ar masu startu klasiskajā stilā izcīnīja augsto 11. vietā 41 sportistes konkurencē.  Pirmo reizi olimpisko spēļu vēsturē sievietes distanču slēpošanā sacentās 50 kilometru distancē. Eiduka sacensības noslēdza 11. vietā, jo viena sportiste saņēma diskvalifikāciju. Patrīcija Eiduka kopā ar šorttrekistu Robertu Krūzbergu, kurš izcīnīja bronzas medaļu 1500 metru distancē šorttrekā, arī būs Latvijas karognesēji Milānas–Kortīnas olimpisko spēļu noslēguma ceremonijā, kas norisināsies Veronā. Šodien olimpisko debiju noslēdza bobsleja pilots Jēkabs Kalenda, kurš kopš ar stūmējiem Matīsu Mikni, Lauri Kaufmani un Mairi Kļavu izcīnīja 10. vietu četrinieku sacensībās. Pēc 3. brauciena mūsu Lāčplēsis, kā nosauktas šīs četrinieka kamanas, jau bija desmitais un pēdējā braucienā vietu izdevās nosargāt. Ar to arī Latvijas sportisti noslēguši savu dalību 2026. gada ziemas olimpiskajā spēlēs. Mūsu sportistu sniegumu vērtē Latvijas Olimpiskās komitejas ģenerālsekretārs Raitis Keselis.

Rit pēdējā Milānas-Kortīnas olimpisko spēļu diena. Un trasē dosies arī Latvijas sportisti – Patrīcija Eiduka distanču slēpošanā un bobsleja četrinieku ekipāža. Pirms pieteikt šodienas, 22. februāra, startus, atskatāmies uz vakardienas notikumiem, kur distanču slēpošanas 50 kilometru maratonā klasiskajā solī Raimo Vīgants sasniedza 31. vietu. Jā, līdz goda pjedestālam tālu, bet distancē, kurā daudzi nefinišē, jo tā nav tomēr pa spēkam vai spēcīgākie apdzen pa apli, sportists sasniedza Latvijai līdz šim augtāko vietu. Arī televīzijas intervijā daudzi redzēja, ka sportistam emocijās bija jāslauka asaras. Slēpotāju sniegumu vērtē Latvijas slēpošanas federācijas viceprezidents Gunārs Ikaunieks. Madonas Smecersila slēpošanas bāzes vadītājs. Šodien tāda pašā distancē dosies Patrīcija Eiduka. Šī būs pirmā reize, ka tik daudz kilometru sievietēm būs jāslēpo olimpiskajās spēlēs. Starts jau plkst. 11 pēc Latvijas laika. Tāpat vakar pirmo reizi sieviešu biatlona kroņa disancē – masu startā, kur brauc tikai 30 labākās, piedalījās uzreiz divas mūsējās – Baiba Bendika un Estere Volfa. Viņas arī finišēja kopā – 22. un 23 vietā. Vēl sacensību noslēdzošajā dienā Jēkaba Kalendas pilotētais bobsleja četrinieks dosies 3. un 4.braucienā. šobrīd viņi ir 11. pozīcijā. Un arī bobsleja sacensības, tāpat kā distanču slēpošanās maratons sāksies plkst. 11.

Rit priekšpēdējā Milānas-Kortīnas olimpisko spēļu dienā. Daudzos sporta veidos izšķirošās cīņas jau beigušās, bet dažos tās vēl priekšā. Arī mūsu bobslejistiem, distanču slēpotājiem un biatlonistēm. Būs ļoti aizraujošas sacensības – tā pirms šodienas bobsleja četrinieku pirmajiem diviem braucieniem saka Latvijas komandas treneris Emīls Cipulis. Starts šīm sacīkstēm jau 11 no rīta. Trasē dosies Jēkaba Kalendas pilotētas kamanas ar Latvijas vārdu. Šodien distanču slēpošanā karaliskajā 50 kilometru slēpojumā dosies arī divi mūsu cīnītāji – Raimo Vīgants un Niks Saulītis. Sākums sacensībām - tieši plkst. 12. Bet drīz pēc maratonistu finiša Latvijas līdzjutēji varēs pievērsties šīs dienas saldajam ēdienam olimpiskajās spēlēs. Ja vēsturnieki neko nav sajaukuši – pirmo reizi Latvijas sieviešu biatlona vēsturē šodien masu startā slēpos un šaus divas mūsu biatonistes. Masu startā iekļūst tikai pašas labākās. Latviju pārstāvēs olimpisko spēļu debitante, Eiropas junioru čempione Estere Volfa un pieredzējusī Baiba Bendika. To, ka ikviena no viņām var cīnīties par augstu vietu, abas jau šajās spēlēs ir pierādījušas. Biatlonistēm starts plkst. 15.15. Gaidot šo startu, saruna ar Lillehammeres un Nagano olimpisko spēļu dalībnieci Ievu Cederštrēmu-Volfu – Esteres Volfas mammu.

Latvijas bobsleja četrinieku ekipāža ar pilotu Jēkabu Kalendu pēc diviem braucieniem Milānas-Kortīnas olimpiskajās spēlēs ieņem 11. vietu. Biatlona sacensībās 12,5 kilometru distancē ar kopīgu startu Latvijas izlases līderes Baiba Bendika un Estere Volfa finišēja līdzās 22. un 23. pozīcijā. Savukārt sacensībās 50 kilometros klasiskajā stilā Latvijas distanču slēpotājs Raimo Vīgants izcīnīja 31. vietu, bet Niks Saulītis finišu nesasniedza un palika 51. pozīcijā. Ledus trasē noslēdzošais medaļu komplekts tiek sadalīts bobsleja četrinieku sacensībās, kurās startē arī Latvijas ekipāža - pilots Jēkabs Kalenda un stūmēji Lauris Kaufmanis, Matīss Miknis un Mairis Kļava. Pēc pirmajiem diviem braucieniem ierindojas uzreiz aiz labāko desmitnieka. Kopumā sacensībās piedalās 27 ekipāžas. Starp citu, šīm bobsleja kamanām, ar kurām startē mūsu sportisti, dots vārds "Lāčplēsis" - tas tika izvēlēts no līdzjutēju iesūtītajiem variantiem.  Raimo Vīgants 50 kilometros klasiskajā stilā distanču slēpošanā izcīnīja 31. vietu starp 65 dalībniekiem, un tas ir jauns Latvijas rekords šajā disciplīnā. Distanci latvietis pieveica divās stundās, 22 minūtēs un 20,2 sekundēs. Raidījumā arī saruna ar Latvijas olimpiskās vienības ārsti Lailu Ušacku par to, cik daudz darba bijis mūsu delegācijā medicīniskajam personālam un vai izdevies arī pašiem baudīt spēles.

Aizdomās par augstu amatpersonu slepkavību plānošanu Ukrainā un Moldovā aizturēti 10 cilvēki. Latvijas valsts parāds pēdējos gados ir būtiski pieaudzis un pēdējā laikā sabiedrībā izskan diskusijas, vai nedzīvojam pāri saviem līdzekļiem. Saeimas darbakārtībā nereti nonāk jautājumi, kas skar Latvijas pilsonības atņemšanu – gan skatot dažādus lēmumprojektus par tās atņemšanu konkrētām personām, gan reaģējot uz sabiedrībā aktualizētām iniciatīvām. Baltijas jūras ilgtspējai veltītā konferencē Saeimā runāts ne tikai par jūras vides aspektiem un sugu daudzveidību būtiskā piesārņojuma apstākļos, bet arī par Baltijas jūru kā valsts drošības sastāvdaļu.

Arī šodien, 20. februārī, Milānas-Kortīnas olimpiskājās spēlēs ir diena bez Latvijas sportistu startiem. Jau rīt atkal trasēs dodies gan slēpotāji, gan bobslejisti, gan biatlonistes. Gaidot startus, uzklausām kolēģus - Māri Bergu Milānā un Mārtiņu Kļavenieku Kortīnā. Viņi nedaudz paver priekšskaru, ko vispār nozīmē būt žurnālistam olimiskajās spēlēs.  

"Esmu ceļiniece gan tiešā, fiziskā nozīmē, gan arī savā prātā, domās, dvēselē. Īpaši pēdējo gadu laikā ārkārtīgi daudz ceļoju savā iekšējā pasaulē – un ļoti daudz meklēju. Pēc savas dabas, pēc būtības esmu tāda, kurai patīk nākt pie cilvēkiem, kurai patīk runāt, kurai patīk burbuļot un vidžināt, bet to šobrīd nevēlos nemaz... To, kā šobrīd jūtos, ko sev jautāju, kādas atbildes rodu vai vēl neesmu radusi – to visu šeit var dzirdēt," neslēpj pasaulslavenā ērģelniece Iveta Apkalna, intervijā "Klasikas" direktorei Gundai Vaivodei stāstot par savu jaunāko albumu, kurā sastopas Pētera Vaska un Arvo Perta mūzika. Tas ir klusināta miera un iekšējās gaismas muzikāls apliecinājums – ceļojums klusumā, ticībā un bezgalībā. Jaunais albums ierakstīts Ventspils koncertzālē "Latvija", bet izdots prestižajā izdevniecībā "Berlin Classics". Tas iezīmē vēsturisku notikumu Latvijas muzikālajā ainavā – pirmo Ventspils koncertzāles majestātisko ērģeļu ierakstu!  Albuma oficiālās atvēršanas svētki notika 13. februārī Vācijā, bet Latvijā tā vaļā vēršanu ieskandinās Ivetas Apkalnas solokoncerts 21. februārī. Protams, Ventspils koncertzālē "Latvija". Spoguļattēls tam, kā šobrīd jūtas Gunda Vaivode: "Viatore" ir viens no skaņdarbiem, kas iekļauts tavā jaunajā albumā. Ceļinieks. Iveta, tu arī esi ceļiniece? Un no kurienes tu tagad esi atceļojusi?  Jā, es esmu ceļiniece gan tiešā, fiziskā nozīmē, gan arī savā prātā, domās, dvēselē. Īpaši pēdējo gadu laikā ārkārtīgi daudz ceļoju savā iekšējā pasaulē – un ļoti daudz meklēju. Fiziski šobrīd esmu atceļojusi no Berlīnes. Interesanti, ka Pētera Vaska "Viatore" bija mana paša pirmā albuma centrālais skaņdarbs! Un nejauši, patiešām par to neaizdomājoties un neplānojot, es to esmu iekļāvusi savā jaunākajā albumā, neapzinoties šī nosaukuma un skaņdarba "Ceļinieks" patieso, īsto būtību un jēgu šībrīža kontekstā: proti, tas ir spoguļattēls tam, kā es šobrīd jūtos... Tad secīgi bija Perta "Spiegel am Spiegel", kas ir otrs centrālais skaņdarbs šajā diskā. Tieši šie divi darbi ar savām trauslajām, bet emocionāli spēcīgi uzrunājošajām notīm iezīmē augšupeju un spoguļattēlā – mazu lejupslīdi: un visu laiku, šiem mazajiem motīviem mijoties, notiek maģija… Tā nu es ceļoju. Un to, kā šobrīd jūtos, ko sev jautāju, kādas atbildes rodu vai vēl neesmu radusi – to visu var dzirdēt šajā albumā… Abi jubilāri – Arvo Perts, kam jubileju svinējām pērn, un Pēteris Vasks, kuram 80. dzimšanas dienu svinēsim 16. aprīlī – ir tā sauktās jaunās vienkāršības pārstāvji. Tu pēc dabas esi ļoti temperamentīga. Ir sajūta, ka tev, ieskaņojot šo albumu, bijis jānorimst…  Jā, jā! Domāju arī, ka lielākais vairums manu sekotāju – koncertu līdzbraucēji un klausītāji – uzdos sev šo jautājumu: kāpēc pēkšņi šāda izvēle? Jo kādam tas tiešām varētu šķist arī pārsteidzoši. Tu ļoti precīzi pajautāji! Visi Arvo Perta skaņdarbi, kas iekļauti šajā albumā, patiesībā ir komponēti tieši tajā laikā, kad es piedzimu – tas ir 1976. gads. Arī 1978., 1980. gads. Tam, iespējams, ir kāda dziļāka nozīme jeb tas ir spoguļattēls, kāpēc es šobrīd, tuvojoties savai dzīves jubilejai, raugos iekšēja miera virzienā, sevis un sava ego malā nolikšanas virzienā, un tik ļoti nealkstu pēc tām vizuļojošajām, burbuļojošajām pasāžu kaskādēm un galvu reibinošajām, žilbinošajām, skrejošajām un virtuozajām notīm un treļļiem, kuru, protams, neiztrūkst manos koncertos joprojām. Bet tas, kas mani uzrunā visvairāk, ir, lūk, šis te trauslums un spēks vienlaicīgi. Šajos skaņdarbos, kurus komponējuši lielie meistari Arvo Perts un Pēteris Vasks, tikai noliekot malā savu ego, varam atrast patieso un dzidro šīs mūzikas kristālu un izprast, interpretēt un aiznest līdz klausītājam šīs mūzikas būtību. Jo šādā mūzikā ērģelnieks ļoti maz reprezentē sevi – ko bieži vien sagaidām Lista virtuozajos opusos, arī žilbinošajās Baha fūgās. Bet patiešām: lai saprastu šo skaņdarbu patieso būtību un vēstījumu, man ir jāpakāpjas malā. Ar manu temperamentu tieši tas jau ir tas grūtākais! Jo pēc savas dabas, pēc būtības esmu tāda, kurai patīk nākt pie cilvēkiem, kurai patīk runāt, kurai patīk burbuļot un vidžināt. Bet to šobrīd nevēlos nemaz... Man šķiet, šī mūzika atnāca pie manis īstajā laikā. Es to nemeklēju. Bet tad, lūkojot šīs mūzikas un katra skaņdarba stāstu – un katram no šiem skaņdarbiem ir savs stāsts –, es tajos saredzēju tik daudz paralēļu, ka man šķita – nu, tiešām nav nejaušību šai dzīvē un mākslā!  Ar ērģelēm, tāpat kā puķēm, ir jāsarunājas Uz kurām ērģelēm tu esi šo albumu ierakstījusi? Ak jā – tas arī ir ļoti, ļoti būtisks aspekts un lielums ērģelnieka ierakstos! Šajā gadījumā tas ir instruments, kas sen jau bija pelnījis tikt ierakstīts albumā un iemūžināts taustāmā un netaustāmā formātā, un tās ir Filipa Klaisa radītās ērģeles Ventspils koncertzālē "Latvija". Šī koncertzāle, kura tūdaļ svinēs sesto dzimšanas dienu, iemantojusi ļoti stabilu vietu koncertzāļu ģeogrāfijā šeit, Latvijā. Tā ērģeles, kuras man bijušas sava veida krustbērns to tapšanas brīdī, ilgi gaidīja ērģeļu solo programmas ieskaņojumu kompaktdiskā. Turklāt iznācis ne tikai kompaktdisks, bet arī skaņu plate! Albuma un plates oficiālie atklāšanas svētki notika manā laimīgajā 13. datumā – 13. februārī, bet ieskaņot to sākām pagājušā gada 13. jūlijā. Un arī pats pirmais mans albums tika ieskaņots 2003. gada 13. jūlijā.  Varbūt kādam būs interesanti salīdzināt Pētera Vaska "Ceļinieka" interpretācijas – kā tas skanēja tolaik, un kā tas skan tagad, pie Ventspils koncertzāles ērģelēm – varenajām, bet tanī pat laikā pārsteidzoši siltajām, ieskaujošajām ērģeļu skaņām. Pat ne skaņām – tie ir mirkļi, kurus šīs ērģeles dāvā caur savu skanējumu. Arī pārsteiguma mirkļi, kurus pati sev joprojām tur rodu un pārsteidzu sevi. Līdz pat šim brīdim, spēlējot uz šī instrumenta, nevienā brīdī man nav ne reizi bijis jautājuma, kā radīt šo vai citu krāsu.  Tieši gribēju vaicāt – vai reģistrus uz tām ir viegli piemeklēt? Un vai ir kāda īpaša krāsa tieši Ventspils ērģelēm? Šīm ērģelēm mīļākie tembri, mīļākā noskaņa, mīļākās krāsas ir tās klusinātākās un arī dziļais bass, kurš varbūt daudziem šķistu par dziļu, par vibrējošu, par pārāk tālskanīgu, bet man tieši šī amplitūda no dziļuma līdz pašām spicajām augšām šķiet kā īsta emociju jūra, kurā, atkarībā no gadalaika, atkarībā no diennakts laika, atkarībā no tā, vai ir saullēkts vai saulriets, spēju atrast nepieciešamo krāsu. Un burvīgā kārtā jāsaka, ka šīs ērģeles tiek ļoti labi apkoptas un uzturētas! Kas to dara?  Tas ir grūts jautājums, jo nav jau tik daudz meistaru, kuri Latvijā to dara ikdienā, un Ventspils nav galvaspilsēta Rīga... Taču mani ļoti nomierina fakts, ka vismaz reizi gadā uz Ventspili – arī šoreiz – atbrauc kāds no Bonnas, no ērģeļbūves firmas "Philipp Klais Klais Orgelbau GmbH & Co KG", un šo instrumentu uzrauga un aprūpē. Tā ir lielā nepieciešamā tehniskā apkope, kā mēs to sauktu automašīnas gadījumā. Taču arī ikdienā atrasts risinājums – ir cilvēki, kuri liek lietā gan savu ausi, gan savas rokas. Un pats galvenais un svarīgākais ir tas, ka ērģeles tiek regulāri spēlētas – tie ir Ventspils Mūzikas vidusskolas audzēkņi, kuri tās tiešām darbina, jo ar ērģelēm, tāpat kā ar puķēm mājās, ir jāsarunājas – tās nedrīkst vienkārši ieslēgt ik pa laikam! Un Ventspilī tas tiek arī darīts. Albuma ieraksta skaņu režisors bija tavs dzīvesbiedrs Jenss Šūnemanis, ar ko saprotaties bez vārdiem. Tas taču ir atvieglojoši, ja varat būt kopā arī šādā radošā procesā? Jā, tas ir atvieglojums, bet vienlaikus, strādājot kopā ar Jensu, vienmēr jūtos kā pie stingra, prasīga pedagoga… Jo zinu: ja reiz ir viens cilvēks uz šīs pasaules, kurš tiešām vislabāk zina mani kā mūziķi – ne tikai kā cilvēku, pazīst manas spējas un izturību, tad tas ir Jenss! Un es nevaru noblefot, teikdama, ka man vairs nav spēka un šis man varētu būt par daudz… Jo Jenss zina, cik daudz es varu! (Smejas.) No vienas puses tā ir laba provokācija, ko, ar viņu strādājot, varu sagaidīt. Es zinu, ka viņš gan tiešā, gan pārnestā nozīmē saliks visu pa plauktiņiem. Bet tas, protams, ir liels, liels atvieglojums – strādāt abiem kopā. Jo tieši tas jau ir tas, ko ieraksta procesā vēlas katrs mūziķis – lai ir kāds, kurš ne tikai ieskaņo ierakstu, bet pazīst arī tevi kā mākslinieku, indivīdu un spēj aizvest līdz maksimāli labam rezultātam; kurš tevi atver tā, lai tu spēj noticēt saviem spēkiem un saproti, ka tā nav tikai viņa vēlme jeb ārēju spēku radīta nepieciešamība – šo vai to izdarīt savādāk –, bet tā ir TAVA pārliecība. Un tas bieži vien ir lielākais deficīts, sadarbojoties ar skaņu režisoriem: jo nepietiek tikai ar norādēm "ātri", "lēni", "klusu", "skaļi", "par augstu", "par zemu"… Mums patiešām ir vajadzīgs personiskais, individuālais stāsts un ticība – visvairāk jau sev. Ja ticam sev, tad arī ierakstā to sapratīs un sajutīs klausītājs. Klausītāju apskauti Filmā, ko veidojuši mūsu Latvijas Sabiedriskā medija kolēģi, redzam, cik trauksmaina ir tava dzīve, bieži vien pavadīta vilcienos un lidostās. Tev bijuši skaisti koncertbraucieni kopā arī ar mūsējiem, ar Valsts akadēmisko kori "Latvija". Mazliet ieskicē, kur tie bija un kur tas vēl būs? Patiešām ir tā, ka amplitūda, ģeogrāfija un temps nesamazinās, arī dzīves gadu skaitam pieaugot… Bet intensitāte, ar kādu vienu vai otru koncertu es personīgi izdzīvoju un gaidu – tā nu gan pieaug! Mūsu sadarbība un skaistā Eiropas tūre ar Valsts akadēmisko kori "Latvija" un Māri Sirmo vēl turpināsies – šos koncertus esmu visvairāk gaidījusi, jo zināju – tajos būs ne tikai muzikāls pārsteigums un dažkārt pat emocionāla katarse, kādu piedzīvojam uz skatuves: šajos koncertos tu jūti, ka satiecies ar skanisko organismu, kas nāk ne tikai no tavas valsts, kuram ne tikai ir tava mentalitāte, ne tikai tavi sirdspuksti, bet arī muzikāli ar to raugies vienā virzienā un spēj radīt – ne tikai rādīt vai parādīt. Tas mani visvairāk fascinē, sadarbojoties ar kori "Latvija" un Māri Sirmo. Skaistajos koncertos janvārī, kādus piedzīvojām Dortmundē, Luksemburgā, Frankfurtē, jutāmies klausītāju apskauti, apmīļoti un ļoti, ļoti gaidīti. Tie bija ļoti apmeklēti.  Kādu mūziku klausītājiem piedāvājāt? Gan franču, gan angļu, arī Bahs neizpalika. Un Pēteris Vasks. Daļa no šīs programmas būs dzirdama 26. aprīlī koncertzālē "Cēsis", kur smagsvars un galvenā harmoniskā krāsa būs Pētera Vaska mūzika un viņa jubileja. Tas bija ļoti skaists muzikāls ceļojums, kurā koris un ērģeles sastapās kā divi orķestri, kā divi solisti. Visi koncerti notika tikai koncertzālēs. Tas man personīgi ir gan izaicinājums, gan prieks, jo ar kori fiziski esmu kopā uz skatuves – blakus diriģentam, priekšā dziedātājiem. Redzu katru acu pāri, katru muti, skaisti safrizētos dāmu matus, kas mūzikai viļņojas līdzi un arī dzied… Un tik ārkārtīgi saviļņojoši, kā reaģē publika! To visu koncertzālē var izjust daudz, daudz intensīvāk. Turpinājumā dosimies arī uz Zagrebu, Vīni un Londonu, gaidāmi arī koncerti Budapeštā un nākamgad – Prāgā. Tas ir tik skaists ceļojums un iespēja skanēt Latvijai – kā korim "Latvija" un Latvijai kā valstij. Tas man ir pagodinoši. Olimpiāde satuvina Zinot tavu sportisko ģimeni: vai jums iznāk arī sekot Olimpiskajām spēlēm un latviešu panākumiem tajās? O jā, protams, mēs sekojam un joprojām sekojam, un ne tikai latviešu panākumiem! Bērnus ļoti aizkustināja Latvijas hokeja komanda, kura vinnēja Vāciju. Par šo jau bija lielais prieks. Tas bija ļoti, ļoti saviļņojoši. Ļoti patīk viss, kas saistīts ar slalomu. Arī kamaniņu sports. Bet man joprojām lielais bērnības sapnis un aizraušanās ir daiļslidošana: esmu pilnīgi tajā visā iekšā un gribētu būt vēl vairāk. Tajā pašā 13. februārī, kas bija viens no nervus kutinošākajiem daiļslidošanas vakariem – vīriešu  sacensības, man bija jābūt uz skatuves. Un es patiešām paralēli Baham un Glāsam domāju, kas notiek slidotavā. (Smejas.) Vakarā to visu paspēju noskatīties atkārtojumā. Joprojām sekojam Olimpiādei, un mums ir žēl, ka tā ir tik reti. Mēs jau gribētu katru gadu, jo tā arī mūs apvieno uz viena dīvāna ne tikai vakarā, kad ir pāris minūtes brīva laika, bet visu cauru dienu, jo Olimpiādi var skatīties gan no rīta, gan vakarā, gan naktī – tā ir kā magnēts. Tas ir skaisti, ka sports un māksla – tās ir lietas, kas daudzus vieno, jo bieži vien, atrodoties pat vienā telpā, nepietiek laika, lai parunātos vai par kopā kaut ko pārdzīvotu. Tad nu šī ir tā lieta, ko mēs kopā pārdzīvojam! Vai tava meitiņa joprojām trenējas futbolā? Mana meitiņa joprojām trenējas futbolā, un vēl aizvakar skatījāmies arī UEFA Čempionu līgas spēli, kurā bija daudz pārdzīvojumu, bet uzvarēja pareizā komanda. (Sirsnīgi smejas.)  Uzbrukums "Goram" kā uzbrukums ģimenei Iveta, lai arī attālumā, tad noteikti seko līdzi notikumiem "Gorā" un Rēzeknē. Vai tev ir kāds savs sakāmais par šo situāciju? Ļoti sekoju. Un biju patīkami pārsteigta par to, cik ļoti mani tas ne tikai satrauca, bet sāpināja... Patīkami – tas varbūt nebūtu pareizais vārds šajā kontekstā – bet man tomēr tas ir jāsaka, jo "Goru" vienmēr esmu jutusi kā savu ģimeni; gan savu māksliniecisko, gan cilvēcisko ikdienu nespēju iedomāties bez "Gora"! Un ne tikai tamdēļ, ka "Gors" ir Rēzekne, ne tikai tamdēļ, ka man ir tas gods būt Rēzeknes Goda pilsonei, ieskandināt "Gora" koncertzāli un radīt savu festivālu, bet arī tamdēļ, ka, objektīvi raugoties, "Gors" visā Eiropas un pasaules koncertzāļu paletē ir ar ārkārtīgi daudzām plusa zīmēm! Šajā situācijā tas patīkamais bija, ka redzēju, cik ļoti man tas sāp – bija sajūta, ka iegriezts pirkstā un vai ka visu laiku kāds kāpj uz varžacīm. Jutos tā, ka jāaizstāv kāds no manas ģimenes – šo situāciju izjutu gandrīz fiziski sāpīgi. Tas viss iespaidoja gan manu Ziemassvētku prieku, gan Jaunā gada gaidīšanas sajūsmu. Nespēju būt mierā ar to, cik cilvēki var būt nepastāvīgi savos spriedumos, savos solījumos un arī savā nostājā. Mani pārsteidza, ka cilvēki, kas šo visu vētru iesāka, ir tie paši, kas radījuši kopā ar "Goru", kas priecājušies par "Gora" panākumiem un nupat, svinot festivāla "Organismi" 10. jubileju, solījuši, ka tā tam vienmēr būs būt! Un nepaiet ne pāris mēnešu, un tu sev uzdod jautājumu: vai tiešām mēs runājam par šiem pašiem cilvēkiem? Vai mēs tiešām runājam par šo situāciju, par šo pašu koncertzāli? Tas manī radīja apjukumu un šoku. Rakstīju vēstuli nu jau atstādinātajam Rēzekne mēram, parakstoties kā pilsētas Goda pilsone, nevis tikai kā mūziķe Iveta Apkalna, jo to sajutu kā savu pienākumu – paust savu viedokli. Atbildi neesmu saņēmusi līdz šim brīdim, bet ne par to ir stāsts. Stāsts ir par to, ka vēstulē atgādināju gan mūsu sarunas, gan arī to, ka objektīvi nav pamata visiem šiem izteikumiem. Nespēju raudzīties cilvēkiem acīs, kad viņi melo un katru dienu stāstīta jaunus stāstus. Tas aizvainojums un nepamatoto pārmetumu gūzma, kas bija jāpārdzīvo Diānai Zirniņai – kā kaut kas tāds spēj rasties! Šobrīd uzdodu sev jautājumu – vai festivālam "Organismi" būtu arī turpmāk; vai tam būt tādam, kāds tas bijis līdz šim; vai kaut kādā veidā nav jāpārstrukturējas. Bet man ir liels prieks, ka šobrīd darbs turpinās, un redzu kaut kādu cerību. Neteiktu, ka tā ir uzvara – tā ir tikai iespēja paiet solīti uz priekšu cerībā, ka mēs nepašļuksim. Bet tas, kā tas ir ieviļņojies un ko tas atstāj aiz sevis – tas man ir ļoti biedējoši: kā būs tālāk? Es to jūtu kā uzbrukumu savai ģimenei. Cerēsim, ka risinājums tiks rasts – iesaistoties Kultūras ministrijai, atbildīgajām institūcijām un arī sabiedrībai, kas bija ļoti patīkami... Tas bija ārkārtīgi patīkami – īpaši runājot par sabiedrību, kas dzīvo Rēzeknē. Tas bija saviļņojoši – dzirdēt un redzēt, kas tur notika! Patiešām cerams, ka visiem prātiem klātesot, tiks rasts vislabākais risinājums, kāds šobrīd vajadzīgs Rēzeknei, "Goram" un visiem, kuri tajā mīl klausīties labu mūziku, skatīties teātri un kino.  Tieši tā. Jo "Gors" ir tas magnēts, vilinātājs un rosinātājs, kāpēc daudzi vispār pirmo reizi savā dzīvē aizbraukuši uz Rēzekni. Un tādu bijis ļoti daudz. Varbūt tieši šis fakts ir tas pamata grauds, rosinātājs un motivētājs!

Tāpat kā vakar, arī šodien Latvijas sportistiem startu nav. Turklāt lielākai daļai mūsu sportistu jau spēles beigušas, tāpēc šoreiz atskatāmies uz jau paveikto kopā ar lielākā Latvijas sporta portāla "Sportacentrs.com" galveno redaktoru Jāni Celmiņu. Runājam gan par sportistu iespēto, par cerībām un rezultātiem, arī par Andreja Rastorgujeva interesantajiem komentāriem pēc finiša televīzijā. Kā arī par ļoti nopietno ukraiņu skeletonista Heraskeviča "ķiveres lietu", kas izgaismoja šo to arī par Latvijas sporta sabiedrību. Rīt gan atkal starti vairākiem mūsējiem - bobslejā Jēkaba Kalendas ekipāža sāks četrinieku sacensības, tāpat 50 km slēpojumā ar kopējo startu piedalīsies Raimo Vīgants, bet Baiba Bendika un Estere Volfa piedalīsies 12,5 km masu startā biatlonā.

FID: "Moneyval" ziņojumā apliecināta Latvijas spēja efektīvi cīnīties ar finanšu noziegumiem. Skandalozajā amerikāņu finansista un dzimumnoziedznieka Epstīna lietā šodien britu policija aizturējusi bijušo princi Endrū. Uz pirmo tikšanos sanākusi Trampa izveidotā Miera padome. Izglītības un zinātnes ministre sola labot esošo izglītības standartu un veidot jaunu. No olimpiskā turnīra Latvijā atgriezusies daļa vīru hokeja izlases.

Šodien, 19. februārī, Latvijas sportistiem startu nav Milānas-Kortīnas olimpiskajās spēlēs. Vien bobsleja četrinieki turpina aizvadīt savus treniņbraucienus pirms sestdien gaidāmajām sacensībām. Pamazām arī mūsu sportisti, kam starti beigušies, atgriežas mājas, gan Kortīnas ledus trasē jau startus aizvadījušie ir atpakaļ mājās, arī hokejisti. Protams, daļa paliks līdz pat spēļu oficiālajam noslēgumam un piedalīsies arī noslēguma ceremonijā. Raidījumā Dženiferas Ģērmanes un Lienes Bondares slaloma trasē vērtē bijušais kalnu slēpotājs, tagad sporta psihologs Kristaps Zvejnieks.

Teju ik dienu pa kādam treknākam burtam Latvijas olimpiskajā vēsturē. Arī vakar. Vakar, 18. februārī, aizvadīts vēsturisks olimpiskais komandu sprints Latvijas distanču slēpošanā. Tās ir sacensības, kur valsti pārstāv divi slēpotāji un katrs individuāli dažās minūtēs veic ātro sprinta apli. Laikus saskaita kopā. Ja valsts šādi ir starp 15 ātrākajām – var slēpot finālā. Tur jau startē visi bariņā un katram no diviem dalībniekiem trīs sprinta apļi. Turklāt pārmaiņus un nododot stafeti. Latvijas vīriešu duets Lauris Kaparkalējs un Niks Saulītis tika pie 17 ātrākā laika kvalifikācijā un uz lielo 15 valstu izrādi netika. Bet dāmas Patrīcija Eiduka un Kitija Auziņa, Patrīcijai slēpojot izcili ātri, esot pat sestajai ātrākajai, kvalifikācijā 12.vietā un viņas tika finālā. Un šis ir jauns ieraksts Latvijas distanču slēpošanas vēsturē – kopvērtējumā 13.vieta. Tiesa, citā slēpošanas trasē cerības nepiepildījās. Slalomā nevieskmīgs starts Dženiferai Ģērmanei, bet Ieva Bondare izcīnīja 43. vietu. Viedokli izsaka Latvijas slēpošanas federācijas vadītājs, treneris, sportists Dinārs Doršs. Labu brīdi Latvija bija visas pasaules ekrānos tiešraidē sieviešu biatlona stafetē dāmām. Sasniegums likās jau tas vien, ka sieviešu stafetē Latvija nebija startējusi kopš 2010. gada spēlēm Vankuverā. Sākas viss ļoti, lai arī finālā 18.vieta. Biatlonā Latvijai vēl viens starts un finišs. Masu starts. Un liels prieks, ka tajā startēs uzreiz divas mūsējās – gan Estere Volfa, gan Baiba Bendika. Tas gaidāms sestdien.

Ekoloģiski traumēta vide un tās mijiedarbība ar cilvēku pētīta Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja laikmetīgās mākslas izstādē “Neiespējamās tagadnes rēgi”. Esiet gatavi, ka izstādē  būs arī nepatīkamas sajūtas. Kultūras rondo tiekamies ar izstādes kuratori Solvitu Kresi, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja pētnieci Ievu Salnu un izstādes arhitekti, māksliniec Līvu Dudarevu. Izstāde “Neiespējamās tagadnes rēgi” Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā tapusi, sadarbojoties muzejam, Laikmetīgās mākslas centram un Baltijas māksliniecēm. Izstādē piedalās mākslinieces no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas – Linda Boļšakova, Liene Pavlovska, Līva Dudareva, Egle Budvitīte  (Eglė Budvytytė), Kristina Olleka (Kristina Õllek) un Elo-Rēta Jarva (Elo-Reet Järv) – izstādē piedāvās asociatīvu skatījumu uz mūsu kopīgās ekosistēmas rēgiem.  -- Izstāde 2024. gadā bija skatāma mākslas telpā “State of Concept Athens”, kur to rīkoja Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs. Attīstot aizsākto konceptu, izstāde Rīgā top sadarbībā ar Medicīnas vēstures muzeja pētniekiem, tajā iekļaujot muzeja krājuma priekšmetus. Tie ļauj izzināt padomju laika priekšstatus par ķermeņa  mijiedarbību ar ekoloģiski ievainotu vidi un ideoloģijas ietekmi uz domāšanu par veselību, dabu un sociālajām lomām.

Latvijas iedzīvotājiem izkrāptās naudas summas ik gadu ir mērāmas daudzos miljonos eiro. Ko atbildīgās institūcijas var darīt, lai mazinātu krāpniecību digitālajā vidē. Par to diskusija raidījumā Krustpunktā. Analizē Iekšlietu ministrijas valsts sekretārs Dimitrijs Trofimovs, "CERT.LV" kiberdrošības eksperts Gints Mālkalnietis, SEB bankas Drošības pārvaldes vadītājs Mārcis Pelcis un LMT Privātpersonu apkalpošanas dienesta direktore Ilze Saulīte. Apmēram pāris miljonu mēnesī - tik daudz pagājušā gadā noziedzniekiem izdevās izkrāpt naudu no Latvijas iedzīvotājiem. Bizness rullē, jo vēl pirms gada summa bija par trešdaļu mazāka. Arvien lielāka izdoma, arvien lielāks ieguvums un arvien lielākas sirdssāpes cilvēkiem, jo nav joka lieta pazaudēt visus savus iekrājumus, reizēm īpašumus, iedzīvoties parādos. Protams, visi pēc tam mēģina analizēt, kā viņi tā iekrita, bet ir arī jāuzdod jautājums, ko valsts dara, lai sekmīgāk cīnītos pret pieaugušo noziedzību šajā jomā. Ir zināms, ka Iekšlietu ministrija arī rosina šādas jaunas iniciatīvas. Strīdīgākā no tām ir aizliegt nereģistrētu priekšapmaksas telekaršu pārdošana Latvijā. Cik efektīvi ir pašreizējie piedāvājumi cīņā ar krāpniecību? Ko vēl vajadzētu darīt, lai kaut kā šo riebīgo rūpalu bremzētu?

Minhenes Drošības konferences akcenti. Amerikas Savienoto Valstu valsts sekretāra Marko Rubio vizīte Eiropā. Divu ātrumu Eiropa. Aktualitātes analizē Latvijas ārpolitikas institūta asociētais pētnieks un Eiropas Savienības programmas vadītājs Marts Eduards Ivaskis un Latvijas Radio ārzemju ziņu žurnālists Rihards Plūme.   Minhene. Drusku rāmāk Pagājušā gada Minhenes Drošības konference paliks vēsturē ar Savienoto Valstu viceprezidenta Vensa uzstāšanos, kas ar šokējoši spalgu blīkšķi atvēra durvis uz jaunu laikmetu transatlantiskajās attiecībās un ne tikai. 2025. gads apliecinājis, ka Vašingtona tagad mazāk vērtē ne vien līdz šim kopīgi ar Eiropu būvēto drošības arhitektūru, bet arī līdzšinējo iedibināto starptautisko attiecību praksi. Šogad prezidenta Trampa administrāciju konferencē pārstāvēja valsts sekretārs Marko Rubio, kurš tiek uztverts kā mērenāks pretsvars radikālim Vensam un arī bieži neaprēķināmajam prezidentam Trampam. Viņa uzstāšanās konferencē patiešām bija ieturēta diplomātiskā piedienīguma rāmjos, izpelnoties pat stāvovācijas, tomēr raksturot to kā „nomierinošu” nozīmētu aiz citādā iepakojuma nesaskatīt tās pašas saturiskās aprises. Bija jauki vārdi par kopīgo kultūras mantojumu un Savienotajām Valstīm kā „Eiropas bērnu”, par Vašingtonas vēlmi pēc Rietumu civilizācijas atjaunotnes. Kā laikrakstā „The Guardian” raksta itāļu politoloģe un starptautisko attiecību eksperte Natālija Toči: „Ja Rietumu civilizācija ir kopjama, kamēr [starptautisko attiecību] noteikumi nav jāievēro, tad Rubio ieskicētais redzējums būtībā ir impērijas redzējums. Šajā vīzijā Ameriku un Eiropu saista kopīgā izcelsme un reliģija; tās ir „garīgi saistītas”, [..] taču „Rietumu gadsimtu” iezīmēs rupja vara, ko pirmām un galvenām kārtām pašas impērijas ietvaros īstenos stiprie – Savienotās Valstis – pret vājajiem: mazajām un vidējā lieluma Eiropas valstīm, Kanādu un Dienvidamerikas valstīm. Impērijas ietvaros var un vajag būt institūcijām, sākot jau ar NATO. Taču ASV nodoms ir kristālskaidrs: jūs maksājat [..], bet noteikumus joprojām diktējam mēs [..]. Pasaulē būs arī citas impērijas, tostarp Krievija un Ķīna, un Amerikas impērija ar tām konkurēs. Tomēr tā ir gatava arī sadarboties, varbūt pat slepeni vienoties, īpaši, ja slepenās vienošanās cena būs jāmaksā tās koloniālajiem vasaļiem.” Ar doktores Toči pausto rezonē Dānijas premjerministres Metes Frederiksenas konferences laikā teiktais, ka Donalda Trampa vēlme atņemt Dānijai Grenlandi nekur nav zudusi. Kā galvenā antitēze Marka Rubio izpausmēm tiek uztverta Vācijas kanclera Frīdriha Merca uzstāšanās. Atzīstot, ka uz noteikumiem balstītā starptautiskā kārtība, kas izveidojās pēc Otrā pasaules kara, kad Rietumi runāja vienā balsī Savienoto Valstu vadībā, ir beigusies, un nu ir atgriezusies „lielvaru politika” ar tās „skarbajiem un bieži vien neparedzamajiem noteikumiem”, kanclers pauda, ka šajā jaunajā laikmetā Eiropas „brīvība vairs nav pašsaprotama” un tai „būs jāparāda stingrība un apņēmība, lai aizstāvētu šo brīvību”. Viens no konkrētajiem aizstāvēšanās aspektiem parādījās Francijas prezidenta Emanuela Makrona teiktajā, kur galvenais akcents bija Francijas un Vācijas sadarbība, veidojot savu kodolatturēšanas kapacitāti. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis atgādināja, ka tieši Ukraina šobrīd ir tā, kas pūlas, lai Eiropas balss izskanētu arī Savienoto Valstu uzsāktajā sarunu procesā par kara izbeigšanu, un arī to, ka Ukraina sagaida savu pūliņu novērtējumu pasteidzināta iestāšanās procesa veidā. Marko brauc paglaudīt Eiropas „sarainos” Pēc uzstāšanās Minhenes drošības konferencē Savienoto Valstu valsts sekretāra Marko Rubio tālākais maršruts veda uz Bratislavu un Budapeštu, tā uzskatāmi demonstrējot, kas tagad ir Baltā nama īstenie draugi Eiropā. Īsās vizītes laikā Slovākijā, tiekoties ar premjerministru Robertu Fico un prezidentu Peteru Pelegrini, Baltā nama pārstāvis esot spriedis par aizsardzību un enerģētiku. Slovākija līdz ar tās kaimiņvalsti Ungāriju ir divas Eiropas Savienības dalībvalstis, kuras spītīgi nevēlas atsacīties no Krievijas fosilo energoresursu piegādēm, un Trampa administrācija, kā šķiet, gatava uz šo „cauruļvadu mīlu” skatīties caur pirkstiem. Pirmdien, 16. februārī, ieradies Ungārijas galvaspilsētā, Baltā nama augstais pārstāvis pauda, ka abu valstu attiecībās iestājies „zelta laikmets”, kas ilgšot tik ilgi, kamēr Viktors Orbans būšot Budapeštas varas virsotnē. Tā viņš pievienoja savu balsi tam Eiropas un pasaules labējo līderu korim, kas ņēmies „iedziedāt” odiozo „Fidesz” līderi nākamajā varas ciklā. Vēlēšanas, kā zināms, gaidāmas jau 12. aprīlī, un nu jau apmēram gadu premjera partija reitingos sīvi cīkstās ar jaunu politisku spēku – Cieņas un Brīvības partiju jeb TISZA. Tās līderis, jaunākās paaudzes ungāru konservatīvais, atšķirībā no Orbana, fokusējas uz pašmāju problēmu risināšanu un sola izlabot pašreizējā līdera pamatīgi iebojātās attiecības ar Briseli. Priekšvēlēšanu karsonis kāpinājis arī spriedzes temperatūru Budapeštas un Kijivas attiecībās, Orbanam nesen pasludinot Ukrainu par Ungārijas ienaidnieci, ciktāl tā prasot Eiropai atteikties no Krievijas energoresursu importa. „Ja jūs saskaraties ar finansiālām grūtībām, ja jūs saskaraties ar lietām, kas kavē izaugsmi, ja jūs saskaraties ar lietām, kas apdraud jūsu valsts stabilitāti, es zinu, ka prezidents Tramps būs ļoti ieinteresēts […] atrast veidus, kā sniegt palīdzību,” paziņoja Rubio. Saprotams, ka Eiropas Savienības līderu uztverē tas viss ir vēl viens apliecinājums Vašingtonas pieejai – dalīt Eiropu „labajā konservatīvajā” un „sliktajā kreisi liberālajā”, kas nozīmē tikai to, ka Marka Rubio Minhenes Drošības konferencē paustais atšķiras no valsts sekretāra Vensa pērnā gada „benefices” pēc formas, bet ne pēc satura. Jaudīgie ieņem kreiso joslu? Par divu ātrumu Eiropu runā jau sen un dažādos kontekstos. Runa nav tikai par joprojām ļoti pamanāmajām sociālekonomiskajām atšķirībām dažādu Eiropas valstu starpā, bet arī par dažādu integrācijas līmeni, kas izpaužas piederībā vai nepiederībā Šengenas zonai un eiro areālam. Taču nesen šis motīvs ieguvis jaunu saturu, savienībai skaudri izjūtot savu iepalikšanu globālās konkurētspējas biatlona distancē. Paātrinājuma meklējumu zīmē pagāja pagājušonedēļ notikušais Eiropas līderu neformālais samits Aldenbīzenas pilī Beļģijā. „Mūsu mērķim vienmēr jābūt panākt vienošanos starp visām 27 dalībvalstīm,” vēstulē samita dalībniekiem pirms tā sākuma pauda Eiropas Komisijas prezidente   Urzula fon der Leiena. „Tomēr, ja progresa vai ambīciju trūkums apdraud Eiropas konkurētspēju vai spēju rīkoties, mums nevajadzētu kautrēties izmantot līgumos paredzētās iespējas attiecībā uz ciešāku sadarbību.” Viens šādas sadarbības variants iezīmējās pāris nedēļas iepriekš, kad videokonferencē saslēdzās sešu jaudīgu Eiropas Savienības ekonomiku – Vācijas, Francijas, Itālijas, Spānijas, Nīderlandes un Polijas – finanšu ministri. Šī iniciatīva, jau nodēvēta par E6, orientēta uz sadarbību vairākās jomās, ieskaitot drošību un piegādes ķēžu nodrošināšanu. Tūdaļ gan jāsaka, ka šis netiek definēts kā kāds slēgts klubiņš, kurā aicināti tikai tie, kam attiecīgs ekonomiskais vēriens. Kā deklarējis Vācijas vicekanclers un finanšu ministrs Larss Klingbeils: „Mēs dodam impulsu, un citas valstis ir laipni aicinātas mums pievienoties.” Tātad, izšķirošais ir nevis iespējas vien, bet, pirmām kārtām, vēlēšanās. Šāda pieeja ir loģisks pretarguments politikai, kādu vispamanāmāk piekopis Ungārijas līderis Viktors Orbans, manipulējot un šantažējot ar savienības kopīgo lēmumu bloķēšanas iespēju. Tie, kuri negrib, paliek ārpus, neuzņemoties sev netīkamus pienākumus, bet netraucē darīt citiem, – kā gadījumā ar pagājušajā gadā īstenoto 90 miljardu aizņēmumu Ukrainas atbalstam, kurā nepiedalās Ungārija, Slovākija un Čehija. Tiesa, šajā pieejā slēpjas arī zināmi riski savienības integritātei. Kā problēmu definē Vācijas Starptautisko un drošības jautājumu institūta vecākais pētnieks Nikolajs fon Ondarca: „No vienas puses, pašreizējās ES procedūras augsta spiediena ģeopolitiskajā un ekonomiskajā vidē virzās pārāk lēni, tāpēc mazākas koalīciju grupas, kas vēlas rīkoties, spēj to darīt ātrāk. No otras puses, Eiropas Savienības institūcijās pastāv bažas, ka dalībvalstis varētu vienkārši izvēlēties elastīgas koalīcijas ārpus savienības ietvara.” Var piebilst, ka vēl viena vispārēja tendence, kas iezīmējusies pašreizējo globālo izaicinājumu situācijā, ir jaunu dzīvību guvusī Eiropas federalizācijas doma. Ar vienu tās versiju nesen nācis klajā Itālijas ekspremjers un bijušais Eiropas Bankas prezidents Mario Dragi. Viņa ieskatā pragmatiska federācija ir vienīgā Eiropas Savienības iespēja turēties pretim ārējiem spēkiem, kuru mērķis ir mūsu pasaules daļas sašķelšana, pakļaušana un deindustrializācija. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Trešdiena, 18. februāris, Milānas–Kortīnas ziemas olimpiskajās spēlēs Latvijas sportistiem saistīts ar startiem slēpošanas disciplīnās. Komandu sprints distanču slēpošanā sievietēm un vīriešiem, kalnu slēpošana slaloms sievietēm, kā arī biatlona stafete sievietēm. Šodien Patrīcija Eiduka un Kitija Auziņa rakstīja Latvijas sporta vēsturi - pirmo reizi mūsu slēpošanas duets kvalificējās finālam komandu sprinta sacensībās olimpiskajās spēlēs. Viņas kvalifikācijā uzrādīja 12. laiku, bet finālā starp 15 dalībvalstīm ierindojās 13. vietā. Finālu uzsāka Auziņa, bet finiša līniju šķērsoja izlases līdere Eiduka, un latvietes no uzvarētājām zviedrietēm atpalika minūti un 26,06 sekundes. Vēlāk arī Latvijas vīri devās trasē kungu komandu sacensībās. Mūsu komandā bija Lauris Kaparkalējs un Niks Saulītis. Kungiem gan neizdevās iekļūt finālā, viņi kvalifikācijā palika 17. vietā. Uz slēpēm šodien arī mūsu kalnu slēpotājas Dženifera Ģērmane un Liene Bondare. Ģērmane bija viena no mūsu cerībām un joprojām ir, taču vairs ne šajā spēlēs, jo viņa savā slaloma sacensību 1. braucienā izstājās. Šajās spēlēs pēc 16 gadu pārtraukuma olimpiskajās stafetes sacensībās biatlonā sieviešu konkurencē piedalās Latvijas kvartets. Startē Estere Volfa, kura stafeti nodeva izlases līderei Baibai Bendikai. Un Baiba Bendika otro stafetes posmu pabeidza līderpozīcijā – 1. vietā. Pēdējos posmus veica Sanita Buliņa un Annija Keita Sabule, kurām šis ir pēdējais olimpiskais starts Milānas–Kortīnas spēlēs. Vakar vēlu naktī dalību olimpiskajās spēlēs noslēdza arī Latvijas hokeja izlase. Arī mēs noslēdzam hokeja izlases spēļu atspoguļošanu sarunā ar žurnālistu Ulvi Broži, kurš ieguvis Trīs zvaigžņu gada balvu ieguvēju kā labākais sporta žurnālists. Viņš ir zinošākais hokeja apskatnieks valstī, pārstāv portālu Sportacentrs.com.

Bobsleja pilots Jēkabs Kalenda ar pieredzējušo stūmēju Matīsu Mikni bobsleja divnieku sacensībās izcīnīja 8. vietu. Latvijas hokeja izlase ar zaudējumu zviedriem (1:5) noslēdz olimpisko turnīru. Vilšanās par labi padarītu darbu – tā apmēram varētu rezumēt kopējo noskaņu tīklos un viedokļos par Latvijas hokeja izlases veikumu šajās olimpiskajās spēlēs. Jā, šobrīd to jau var rezumēt, jo mūsējiem spēles galā. Vakar Latvija cīņā par iekļūšanu ceturtdaļfinālā zaudēja zvaigžņotajai Zviedrijai. Pēc mača viedokli izsaka aizsargi Kristaps Zīle, izlases debitants Alberts Šmits un galvenais treneris Harijs Vītoliņš. Izlases veikumu rūpīgi vēro ne tikai līdzjutēji, bet arī visi mūsu hokeja lietpratēji. Viens no viņiem – hokeja kluba „Prizma” galvenais treneris Ēriks Miļuns. Olimpiskais astotnieks bobslejā, tikai par vienu simtdaļu atpaliekot no septītās vietas. Tāda ir olimpiskā debitanta Jēkaba Kalendas bilance līdz šim, divniekos startējot kopā ar Matīsu Mikni. Bobslejā tagad trīs dienas treniņi četriniekiem un pēc tam jau sestdien, 21. Februārī, Kalendam pirmais olimpiskais starts četriniekos. Viņiem ar Matīsu Mikni pievienosies Lauris Kaufmanis un Mairis Kļava. Vakar biatlona stafetē startēja vīrieši, Latvijas komanda izcinīja 18. vietu, šodien biatlona stafetē starts dāmām. Šodien arī sacensības slalomā. Un te pirmo reizi ļoti daudzu gadu laikā Latvijai ir uz ko cerēt. Dženifera Ģērmane pasaules kausa posmos šosezon ir bijusi septītā, bet kopvērtējumā slalomā ir 15. vietā pasaules rangā. Tas Latvijai ir kas nebijis. Slalomā startēs arī Liene Bondare.

Latvijas iedzīvotājiem izkrāptās naudas summas ik gadu ir mērāmas daudzos miljonos eiro. Ko atbildīgās institūcijas var darīt, lai mazinātu krāpniecību digitālajā vidē. Par to diskusija raidījumā Krustpunktā. Analizē Iekšlietu ministrijas valsts sekretārs Dimitrijs Trofimovs, "CERT.LV" kiberdrošības eksperts Gints Mālkalnietis, SEB bankas Drošības pārvaldes vadītājs Mārcis Pelcis un LMT Privātpersonu apkalpošanas dienesta direktore Ilze Saulīte. Apmēram pāris miljonu mēnesī - tik daudz pagājušā gadā noziedzniekiem izdevās izkrāpt naudu no Latvijas iedzīvotājiem. Bizness rullē, jo vēl pirms gada summa bija par trešdaļu mazāka. Arvien lielāka izdoma, arvien lielāks ieguvums un arvien lielākas sirdssāpes cilvēkiem, jo nav joka lieta pazaudēt visus savus iekrājumus, reizēm īpašumus, iedzīvoties parādos. Protams, visi pēc tam mēģina analizēt, kā viņi tā iekrita, bet ir arī jāuzdod jautājums, ko valsts dara, lai sekmīgāk cīnītos pret pieaugušo noziedzību šajā jomā. Ir zināms, ka Iekšlietu ministrija arī rosina šādas jaunas iniciatīvas. Strīdīgākā no tām ir aizliegt nereģistrētu priekšapmaksas telekaršu pārdošana Latvijā. Cik efektīvi ir pašreizējie piedāvājumi cīņā ar krāpniecību? Ko vēl vajadzētu darīt, lai kaut kā šo riebīgo rūpalu bremzētu?

Starptautiskās Olimpiskās komitejas lēmums diskvalificēt Ukrainas skeletonistu Vladislavu Heraskeviču no olimpiskajām spēlēm izsauca sašutumu un neizpratni. Īpaši jau tādēļ, ka sportisti no Krievijas neitrālā statusā spēlēs piedalās. Liels sašutums bija arī Latvijā, kur pat Saeima pieņēma paziņojumu, nosodot šo lēmumu. Tomēr dzīve rit tālāk, spēles arī turpinās, arī Starptautiskajā Bobsleja un skeletona federācijā, kas šo lēmumu formāli pieņēma, atbildīgos amatos darbu turpina Latvijas pārstāvji. Vai olimpiskās spēles varam turpināt skatīt atrauti no ģeopolitiskās situācijas un notikumiem? Par to diskusija Krustpunktā. Analizē Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta departamenta direktors Aleksandrs Samoilovs, Latvijas TV žurnālists Raimonds Rudzāts, Latvijas Sporta federāciju padomes viceprezidents Kaspars Rožkalns, bobsleja leģenda Jānis Ķipurs un Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas Sporta apakškomisijas deputāts Lauris Lizbovskis.  

Latvijas biatlona vīru kvartets noslēdz olimpiskās spēles ar stafeti, izcīnot 18. vietu.  4x7,5km distancē pirmais devās Andrejs Rastorgujevs. Viņš abās šaušanas reizēs izmantoja pa divām rezerves patronām un nodeva stafeti Renāram Birkentālam 10. vietā. Renārs šaušanā iztērēja tikai vienu rezerves patronu un pacēlās uz 8. vietu. Trešajā etapā startēja Rihards Lozbers, kuram neveicās šaušanā, un viņš finišēja 17. vietā. Bet ceturtais startēja Edgars Mise. Stafetē Latvijas sportisti atgriezās pēc 16 gadu pārtraukuma, iepriekšējo reizi latvieši vīru stafetē piedalījās 2010. gada Vankūveras spēlēs un palika 18. vietā. Labākais sasniegums šajā disciplīnā bija 1998. gadā Nagano spēlēs ar Oļega Maļuhina, Ilmāra Briča, Gundara Upenieka un Jēkaba Nākuma pūliņiem izcīnītā 6. vieta. Vēl šovakar bobsleja divnieku ekipāžām trešais un ceturtais brauciens. Jēkabs Kalenda un Matīss Miknis pēc pirmās dienas ir olimpiskajā sešiniekā. Pēc plkst. 22, kad sāksies noslēdzošie braucieni bobslejistiem, sāksies arī Latvijas hokeja izlases dalība izslēgšanas turnīrā. Spēle ar Zviedriju.  Cerot uz veiksmi, uzklausām izlases kapteiņa Kaspara Daugaviņa iedvesmas vārdus savai komandai un arī līdzjutējiem. Un vēl kāds pārsteigumus – novēlējumu mūsu hokejistiem atsūtījis Kaspara Daugaviņa draugs un arī liels hokeja entuziasts, bijušais Latvijas basketbola izlases kapteinis Dairis Bertāns.  

Šodien, 17. februārī, Latvijas līdzjutēju uzmanība būs pievērsta biatlonam, bobslejam un pašā vakarā hokejam, bet kamēr šos startus vēl gaidām, atskatāmies uz vakardienu. Rainis Bērziņš startēja īsākajā un ātrākajā šorttreka distancē – 500 metri. Kvalifikācijas slidojumā kritiens un trešā vieta. Tālāk tika pirmie divi un arī viņa laiks nebija gana ātrs. Reiņa Bērziņa bilance šajās spēlēs – divas nepārvarētas kvalifikācijas, bet nenovērtējiet viņu par zemu, jo šorttrekā var gadīties visādi un vājie līdz olimpiskajām spēlēm netiek, un to Reinis ar saviem startiem ir apliecinājis. Slidas pret ledu lielā ātrumā vakar skrapstēja arī Kortīnas bobsleja trasē, kur sacensībās piedalījās tikai viena mūsu bobsleja ekipāža – Jēkabs Kalenda kopā ar Matīsu Mikni, jo otras ekipāžas pilots Renārs Grantiņš guva traumu īsi pirms spēlē. Mūsējo startus neklātienē vēroja arī bijušais bobslejists un arī ilggadējs Latvijas bobsleja izlases galvenais treneris Sandis Prūsis, ar kuru sazināmies. Gaidot ļoti svarīgo hokeja spēli šovakar par iekļūšanu olimpiskajā ceturtdaļfinālā, analizējām pretinieku – zviedru – veikumu.

Starptautiskās Olimpiskās komitejas lēmums diskvalificēt Ukrainas skeletonistu Vladislavu Heraskeviču no olimpiskajām spēlēm izsauca sašutumu un neizpratni. Īpaši jau tādēļ, ka sportisti no Krievijas neitrālā statusā spēlēs piedalās. Liels sašutums bija arī Latvijā, kur pat Saeima pieņēma paziņojumu, nosodot šo lēmumu. Tomēr dzīve rit tālāk, spēles arī turpinās, arī Starptautiskajā Bobsleja un skeletona federācijā, kas šo lēmumu formāli pieņēma, atbildīgos amatos darbu turpina Latvijas pārstāvji. Vai olimpiskās spēles varam turpināt skatīt atrauti no ģeopolitiskās situācijas un notikumiem? Par to diskusija Krustpunktā. Analizē Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta departamenta direktors Aleksandrs Samoilovs, Latvijas TV žurnālists Raimonds Rudzāts, Latvijas Sporta federāciju padomes viceprezidents Kaspars Rožkalns, bobsleja leģenda Jānis Ķipurs un Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas Sporta apakškomisijas deputāts Lauris Lizbovskis.  

Mihnenē pagājušā nedēļā aizvadīta ikgadējā drošības konference un šoreiz tur nācās daudz spriest par to, vai iespējams atjaunot uzticību starp NATO partneriem – ASV un Eiropas Savienību. Kas ir ļoti satraucošs jautājums laikā, kad tūlīt būs apritējuši jau četri gadi kopš Krievijas plašā iebrukuma Ukrainā. Tāpēc Krustpunktā Lielā intervija ar Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieci Elizabeti Vizgunovu-Vikmani.  

Raidījumu esam veltījuši Baltijas jūrai un vairākiem interesantiem pētījumiem, kas atklāj jaunus faktus par mūsu jūru. Latvijas Hidroekoloģijas institūta biologi veikuši pētījumus gan par atjaunojošajām akvakultūrām Baltijas jūrā un to, kā aļģes un gliemenes varētu palīdzēt uzlabot ūdens kvalitāti, gan par to, kā ziemas ļauj prognozēt cianobaktēriju jeb zilaļģu ziedēšanu vasarā. Iepazīstam dažādos pētījumus! Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Hidroekoloģijas institūta pētniece Maija Viška, Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece Anda Ikauniece un Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece Ineta Liepiņa-Leimane.   Kas liek ledum būt slidenam un kā to sacensībās padara vēl slidenāku? Slidu, kamaniņu un hokeja nūju skaņas pašlaik XXV ziemas olimpisko spēļu laikā Milānā un Kortīnā dzirdamas daudz. Olimpiskā ledus saķere un slīdamība ir vesela fizikas un ķīmijas principu buķete, un tieši olimpiādes laikā šis temats, piemēram, ātrslidošanas kontekstā, plašāk pētīts rakstā tiešsaistes žurnālā “National Geographic”. Ledus slīdamības principi labi zināmi ir Mārtiņam Rubenim, Rīgas Tehniskās universitātes Sporta tehnoloģiju centra vadītājam, kā arī Latvijas izlases trenerim, inženierim-mehāniķim kamaniņu sporta izlasei olimpiskajās spēlēs Kortīnā. Mārtiņš arī bijis pirmais sportists neatkarīgās Latvijas sporta vēsturē, kurš izcīnījis medaļu ziemas olimpiskajās spēlēs, un tā bija bronzas medaļa 2006. gadā Turīnā, Itālijā. Ar Mārtiņu tiekamies attālināti, jo viņš atrodas Kortīnā. Ar viņu runājam par svarīgākajiem principiem, lai ledus labi slīdētu. Vai tā tas ir bijis Kortīnā?

Pavārgrāmatas, ko  mēdz dēvēt par virtuves Bībeli, goda vietā celtas izstādē “Nospeķotas lapiņas un gardas vakariņas. Latviešu pavārgrāmatas ārpus Latvijas”. Šoreiz raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts pārlapojam pavārgrāmatas un skaidrojam, cik nozīmīgas ir latviskās garšas izjūtas svešā vidē. Šoreiz raidījumā Globālais latvietis 21. gadsimts sveicienus sūtām no muzeja un pētniecības centra "Latvieši pasaulē", un pirms šo sarunu sākām, visi viens otram pajautājām - vai jūs esat paēduši? Jo saruna būs diezgan garšīga. Šobrīd muzejā goda vietā ir celtas "Nospeķotas lapiņas un gardas vakariņas Latviešu pavārgrāmatas ārpus Latvijas". Tieši ar šādu nosaukumu ir atklāta izstāde, kas ieskicē laiku pēc Otrā pasaules kara, kad, nonākot trimdā, daudzas latviešu saimnieces saskārās ar izaicinājumu, kā pagatavot pazīstamus un iemīļotus ēdienus, esot svešā vidē, turklāt arī trūcīgos apstākļos. Tādēļ jau bēgļu nometnēs pārpublicēja Latvijā pirms kara izdotās pavārgrāmatas. Kā arī sākot no pagājušā gadsimta 50. gadiem, iznākušas pirmās diasporā tapušās pavārgrāmatas, un tas ir turpinājies līdz pagājušā gadsimta 80.-90. gadiem. Šobrīd izstādē var aplūkot 20 pavārgrāmatas, kas ir izdotas dažādos laika posmos ārpus Latvijas. Vienlaikus ar šo izstādi arī rīt Latvijas Universitātes pētniecības projekts "Latviešu diasporas identitātes transformācijas: teksts, valoda, digitālā vide" un šī pētījuma viens no fokusiem ir arī aplūkot ēdienu klātbūtni diasporas tekstos - pētīt latviskās garšas izjūtas svešā vidē. Pie sarunu galda diasporas gastropoētikas pētnieki: projekta vadītājs Latvijas Universitātes profesors Ojārs Lāms, projekta pētniece Latvijas Universitātes lektore Ilze Šķestere, izstādes "Nospeķotas lapiņas un gardas vakariņas Latviešu pavārgrāmatas ārpus Latvijas" kuratores Marianna Auliciema un Jūlija Apse, kā arī muzeja "Latvieši pasaulē" pedagoģe un komunikācijas speciāliste Danute Grīnfelde.

Šīs dienas aizrit olimpisko spēļu gaisotnē - Latvijai sudraba medaļa kamaniņās, mūsu nedēļas varone ir Elīna Ieva Bota. Un tik maz pietrūka, ka mums būtu vēl vismaz pāris olimpiskās uzvaras. Diemžēl šajās spēlēs zaudējusi pati spēļu rīkotāja Olimpiskā komiteja - vakar tā "noņēma no trases" ukraiņu sportistu. Tāpat vērtējam aktuālo Latvijas dzīvē: no amata atstādināts Rēzeknes mērs. Evika Siliņa izturējusi jau sesto uzticības balsojumu. Aktualitātes Krustpunktā analizē TV24 žurnālists Romāns Meļņiks, interneta platformas "LSM.lv" svešvalodu oriģinālsatura atbildīgā redaktore Aleksandra Plotņikova, ziņu aģentūras LETA sabiedriski politiskās vides analītiķis Ivars Svilāns un politoloģe Iveta Kažoka.  

Ārā ir tik auksts, kur tad vēl tagad skriet vai vingrot. Šādi argumenti dzirdēti šoziem ne reizi vien, bet aukstais laiks ir nevis noliedzams, bet tieši ieteicams āra sportiskajām aktivitātēm. Par sportiskām aktivitātēm, kas piemērotas vēl atlikušajām šīs ziemas nedēļām saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Sportot aicina Rīgās Stradiņa universitātes docente Latvijas sporta pedagoģijas akadēmijas studiju virziena "Sports" vadītāja Inese Ļubinska, fiziskās izaugsmes treneris Roberts Radičuks un Latvijas Tautas sporta asociācijas pārstāvji Kristīne Rāte un Valters Bergs. "Lai kustības radītu prieku, vajag labi justies," atgādina Inese Ļubinska. Tāpēc vispirms ir jānovērtē savs veselības stāvoklis. "Lai es kustētos un smaidītu kustību laikā, man ir jāzina sava starta pozīcija - kā es varu kustēties, vai šis mirklis, kurā es sāku kustēties, ir atbilstošs manam veselības stāvoklim un fiziskai sagatavotībai," norāda Inese Ļubinska. Ir jānoskaidro šī starta pozīcija un tad var sākt darboties. Tāpat, lai kustētos un sportotu ārā, svarīgs ir atbilstošs apģērbs un apavi. Lai būtu ērti, lai nebūtu par karstu vai aukstu.

Šogad par gada ģeovietu izvēlēta visai neparasta parādība dabā - karsta kritene Salaspilī. Šie neparastie "caurumi" zemē sastopami daudzviet pasaulē un pārsvarā rodas aktīvu pazemes ūdeņu ietekmē. Ko zinām par kritenēm Latvijā un pasaulē un kāds nepārvarams un neredzams spēks liek veidoties šīm bedrēm zemē? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētais profesors, ģeologs Ģirts Stinkulis un Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes vadošā pētniece, hidroģeoloģe Aija Dēliņa. Salaspils karsta kritene ir unikāla ar to, ka izveidojusies nesen – 2021. gadā. Tās pamatnē zem cilvēka veidota uzbēruma un kvartāra nogulumiem atsedzas devona nogulumieži, t. sk. augšējā devona Salaspils svītas ģipši. Tā kā ģipši ir Latvijas šķīstošākie ieži, visaktīvāko karsta procesu saistība tieši ar Salaspils svītu mūsu valsts teritorijā ir acīmredzama. Salaspils svītas ģipšainie ieži ir pakļauti aktīviem karsta procesiem Skaistkalnes, Allažu, Baldones apkārtnē un citur.  Zinātnes ziņās neparasts stāsts par skudrām, kuru karalienes spēj izdēt olas divām dažādām sugām. Daudziem sociālajiem kukaiņiem vairošanās pati par sevi ir visai savāda, taču Ibērijas skudra (Messor ibericus) paceļ šo dīvainību jaunā līmenī. Žurnāla “Nature” publikācijā pagājušā gada rudenī ziņots, ka šīs sugas mātītes, konkrēti karalienes, pārojas ar citas sugas tēviņiem, pēc tam tos klonē, un tas nozīmē, ka Messor ibericus ir vienīgais zināmais organisms, kas pats par sevi pavairo divas sugas. Tādējādi Ibērijas skudra nosaukta par vissarežģītāko koloniālo dzīvības formu, kas līdz šim zināma. Ne viens vien pētnieks pauž izbrīnu par šādu parādību, sakot, ka tam ir grūti noticēt un ka tas paplašina mūsu izpratni par evolucionāro bioloģiju. Vaicājam Latvijas Universitātes bioloģijas profesoram Indriķim Kramam, vai šāda skudru īpašība viņā rada pārsteigumu.

Vadīšana ir darbs, kuru kādam jāuzņemas, tomēr vadītājs arī ir cilvēks un, protams, arī darbinieks. Kādam vajadzētu būt labam vadītājam un ko mēs ar to saprotam? Raidījumā Kā labāk dzīvot analizē setificēta supervizore Rūta Bumbiere, emocionālās inteliģences praktiķe, biznesa trenere un konsultante Jana Strogonova un "Sense of Team" vadītājs Valdis Vanags. Ierakstā uzklausām Agneses Alksnes-Bensones pieredzi. Viņa ir Latvijas korporatīvās sociālās atbildības platformas valdes priekšsēdētāja un uzņēmuma "Sustainability Partners" vadītāja. Viņas kā vadītājs pienākums ir komunicēt ar ļoti daudziem sadarbības partneriem, jo, piemēram, biedrībā gada laikā ir sadarbība ar vairāk nekā 100 partneriem. Jana Strogonova vērtē, ka vadītājam vispirms jābūt cilvēcīgam un jāmīl strādāt ar cilvēkiem. Tas var būt liels izaicinājums, jo reizēm par vadītājiem kļūst tie, kas nemīl cilvēkus. Vadītājam vienlaikus jāspēj būt cilvēcīgam un prasīgam. Jāspēj rast balanss. Rūta Bumbiere atzīst, ka vadītāja darbā ir daudz bailes un nedrošības, ir jāmācās godīgi un konstruktīvi sniegt atgriezenisko saiti. Protams, ir jāstrādā ar darbiniekiem, bet vadītājam ir arī jāmāk labi vadīt savu laiku un saprast savas emocijas. „Organizācijām vajadzētu mācīt vadītājus,” norāda Rūta Bumbiere. Kā arī bilst, ka vadītāja darbā ir daudz izaicinājumu. Jana Strogonova skaidro, ka vadītājam ir jārunā ar cilvēkiem. „Galvenais uzdevums, kam būtu jāaizņem 90 procentus vadītāja laika, ir komunikācija,” uzskata Jana Strogonova. "Komunikācija ir pamatprasme." Rūta Bumbiere piebilst, ka arī klausīšanās ir būtiska prasme. Ekstravertiem vadītājiem tā ir problēma. "Ja cilvēki baidās no vadītāja, tur nav nākotnes," vērtē Valdis Vanags.

Publisko iepirkumu sistēmu daudz kritizē, jo labāko rezultātu bieži tā arī nesasniedz. Kas maināms šajā jomā, par to diskusija Krustpunktā. Analizē Iepirkumu uzraudzības biroja vadītājs Artis Lapiņš, Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kameras Pakalpojumu padomes locekle Katrīne Pļaviņa-Mika, Saeimas budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sekretāre Aiva Vīksna, Latvijas Pašvaldību savienības padomniece iepirkumu jautājumos Zane Zvaigzne un Valsts kontroles padomes loceklis Gatis Litvins. Latvijā 2024. gadā tika izsludināti vairāk nekā 11000 iepirkumu, kuru rezultātā noslēgti līgumi par kopējo summu 5,4 miljardi eiro. Tas veido apmēram 13 procentus no Latvijas iekšzemes kopprodukta. Publiskā iepirkumu sistēma tiek kritizēta jau gadiem un no dažādām pusēm - gan no Valsts kontroles revīzijām, gan biznesa organizācijām, pašvaldībām, un arī Finanšu ministrija secināja, ka lietas jāmaina. Publiskie iepirkumi tiek raksturoti kā birokrātiski sarežģīti, nepietiekami caurskatāmi, tajos ir konkurences trūkums un ar publiskajiem iepirkumiem saistīti arī virkne korupcijas skandālu. Kādas pārmaiņas ir gaidāmas un kādēļ daudzu gadu garumā šo smago vezumu nav izdevies izkustināt?

Honkongas tiesa piespriedusi 20 gadus cietumā demokrātijas aizstāvim Džimijam Lai. Japānas parlamenta apakšpalātas vēlēšanās pārliecinoši uzvar premjeres Takaiči vadītā partija. Irānas un Savienoto Valstu pretstāve un dialogs. Aktualitātes analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un LATO valdes loceklis Sandis Šrāders, Latvijas Radio Ziņu dienesta ārzemju ziņu žurnālists Rihards Millers un Latvijas institūta valdes locekle, Tuvo Austrumu pētniecības programmas vadītāja Sintija Broka-Kovalevska. Sana-čan – Japānas politikas uzlēkusī saule Japānas politika nav domājama bez Liberāldemokrātiskās partijas. Kopš šī politiskā spēka nodibināšanas 1955. gadā ir bijuši vien divusi trīs gadus ilgi periodi, kad tas nav bijis pie varas. Tā tiek raksturota kā t.s. „jumta” jeb „lietussarga” partija – tāda, kas apvieno dažādu nokrāsu novirzienus, taču kopumā ir ar labēji centrisku, konservatīvu un nacionālistisku ievirzi. Tomēr pēdējie gadi japāņu liberāldemokrātiem nav bijuši viegli. Partijas reitingus deldējušas sociālekonomiskās problēmas – dzīves dārdzība un neiepriecinošā demogrāfiskā situācija, tāpat vairāki skandāli. Jaunākās paaudzes vēlētāju acīs tā ieguvusi „onkuļu partijas” reputāciju – pārāk tradicionāla, pārāk remdena, uz pagātnes lauriem dusoša. Kopš 2024. gada parlamenta vēlēšanām liberāldemokrāti un viņu tradicionālie koalīcijas partneri – centriskā partija „Kōmeitō” – veidoja mazākuma valdību, līdz pagājušā gada oktobrī koalīcija pajuka, premjers Išiba atkāpās un Liberāldemokrātiskās partijas stūri pārņēma tās jaunā līdere Sanaje Takaiči, kļūstot par pirmo premjerministri sievieti Japānas vēsturē. Viņas personā liberāldemokrāti ieguva jaunu seju un elpu. No vienas puses, premjerministre ir uzskatos konservatīva – viendzimuma laulību pretiniece un patriotiskas audzināšanas piekritēja; no otras – savā uzvedībā un manierēs vienkārša, atvērta un demokrātiska. Sevišķi pamanāma ir viņas prasme komunicēt sociālajos tīklos un uzrunāt jauniešu auditoriju, kuras vidū viņa tiek dēvēta par Sana-čan – pievārds ‘čan' japāņu valodā apzīmē tuvas draudzības attiecības ar nosaukto personu. Par koalīcijas partneriem Takaiči izvēlējās nevis līdzšinējos centristus, bet gan krietni labējāko un populistiskāko Japānas Inovāciju partiju. Vēl viens zīmīgs moments ir premjeres prasme atrast kopīgu valodu ar Savienoto Valstu līderi Donaldu Trampu. 13. janvārī Takaiči izsludināja ārkārtas parlamenta vēlēšanas. Šis solis ar mērķi konvertēt personīgos reitingus konkrētā partijas politiskajā ietekmē tika vērtēts kā riskants, taču attaisnojās ar uzviju. Svētdien, 8. februārī, notikušajās vēlēšanās liberāldemokrāti svinēja grandiozu uzvaru, iegūstot vēsturiski lielāko pārstāvniecību parlamentā ar 316 vietām no 465. Koalīcijas partneri Inovāciju partija gan pāris vietas zaudējusi, taču tas nozīmīgi nemaina viņu frakcijas lielumu. Savukārt partijas „Kōmeitō” un lielākā opozīcijas spēka Konstitucionāli demokrātiskās partijas izveidotais bloks Centriski reformistiskā alianse piedzīvojis smagu sagrāvi un vairāk nekā divu trešdaļu mandātu zaudējumu. Jaunā situācija Japānas parlamenta apakšpalātā dod premjerministrei Takaiči lielākas iespējas mainīt Japānas konstitūciju, ko viņa iezīmējusi kā politisku mērķi. Tai skaitā, iespējams, varētu tikt mazināts pamatlikuma izteiktais akcents uz militāras darbības ierobežošanu ārpus valsts robežām. Pēc nākšanas pie varas Japānas līdere paziņoja, ka gadījumā, ja Ķīnas tautas republika mēģinātu ar militāru spēku sagrābt Taivānu, ir iespējama Japānas militāra iejaukšanās. Tas izraisījis krasu attiecību pasliktināšanos starp Pekinu un Tokio ar ekonomiskām sankcijām no Ķīnas puses. „Drednautu diplomātija” un piemirstās cilvēktiesības 6. februārī Omānas galvaspilsēta Maskata kļuva par sarunu vietu starp Savienoto Valstu un Irānas pārstāvjiem, izmēģinot diplomātiju, pirms tiek liktas lietā raķetes un bumbas. Tas ir pirmais šāds abu valstu dialoga precedents kopš pagājušā gada jūnija, kad Izraēla un Savienotās Valstis vērsa gaisa triecienus pret Irānu, tai skaitā tās kodolobjektiem. Arī tagad no Savienoto Valstu puses tā ir „drednautu diplomātija” – janvāra nogalē Arābijas jūrā ieradās amerikāņu jūras spēku kaujas grupa ar aviācijas bāzes kuģi „Ābrahams Linkolns” priekšgalā. Uz „Linkolna” klāja ir modernākās daudzfunkcionālās kaujas lidmašīnas, iznīcinātāji un elektroniskās karadarbības un izlūkošanas lidaparāti. Kaujas grupas kuģi aprīkoti arī ar spārnotajām raķetēm „Tomahawk” un pretraķešu aizsardzības sistēmām. Kā svētdien savā publikācijā izteicās kanāla „Al Jazeera” Dohas institūta politoloģijas asistējošais profesors Muhanads Selūns, svarīgākais rādītājs neesot tas, kas tiek teikts par sarunām, bet gan tie, kas sēdušies pie sarunu galda. No Savienoto Valstu puses tas ir vispārzināmais sarunvedēju pāris Stīvens Vitkofs un Džareds Kušners, kā arī ASV Centrālās pavēlniecības komandieris admirālis Breds Kūpers. Šis vīrs ar uzplečiem esot dzīvs atgādinājums Irānas pusei, ka nepiekāpībai var būt smagas un ātras sekas. Tomēr draudīgais tonis pagaidām nav darījis Teherānu piekāpīgāku, ciktāl runa ir par sarunu priekšmetu kā tādu. Irāna uzstāj, ka ir gatava runāt par savu kodolprogrammu, piekrītot pārtraukt urāna bagātināšanu apmaiņā pret sankciju atcelšanu, bet nekādā ziņā ne par ko citu – ne raķešu ieroču attīstības programmu, ne atbalstu teroristiskajām organizācijām „Hamas” un „Hezbollah” un hutiešu nemierniekiem Jemenā, ne, protams, par cilvēktiesību situāciju Irānas iekšienē. Plašākajā sarunu tvērumā ir īpaši ieinteresēta Izraēla, un tiek spriests, ka premjerministra Netanjahu šodienas visai pēkšņā vizīte Vašingtonā varētu būt saistīta ar vēlmi ietekmēt amerikāņu pozīciju. Katrā ziņā Irānas ārlietu ministrs Abāss Arāgči jau brīdinājis Vašingtonu nepaļauties Izraēlas premjera destruktīvajiem centieniem. Pie tam Irānas iekšpolitiskā situācija šajā diplomātiskajā izspēlē acīmredzami atstumta otrajā plānā, un pasaule turpina noskatīties, kā režīms, noslīcinājis asinīs nesenos protestus, turpina piegriezt skrūves. No Teherānas pienāk ziņas, ka arestēti vairāki prominenti reformistiskas ievirzes politiķi, tāpat ārsti, kas snieguši palīdzību ievainotiem janvāra protestu dalībniekiem. Cilvēktiesību aktīvisti pauž bažas, ka cietumos notiek arestēto protestu dalībnieku slepkavošana. Pekina demonstrē totalitārisma tvērienu Honkongā Pirmdien, 9. februārī, tiesa Honkongā pasludināja spriedumu mediju magnāta Laja Čī-jina, plašāk pazīstama kā Džimija Lai, lietā. Septiņdesmit astoņus gadus vecajam apsūdzētajam piespriesti divdesmit gadi cietumā. Tagad slēgtā laikraksta „Apple Daily” dibinātājs tika apcietināts 2020. gada augustā un pēc apmēram piecus gadus ilgušā procesa atzīts par vainīgu sazvērestībā ar ārzemju spēkiem un musinošu tekstu publicēšanā. Kā paziņoja tiesa, apsūdzētā vainu pastiprina tas, ka viņš esot bijis ārvalstu inspirētas sazvērestības galvenais plānotājs un virzītājspēks. Ar publikācijām savā izdevumā viņš esot aģitējis par ārvalstu sankciju ieviešanu pret Ķīnu. Savu biznesa karjeru sācis apģērbu ražošanas un mazumtirdzniecības jomā, Lai vēlāk pievērsās mediju jomai, izveidojot lielāko Honkongas mediju kompāniju „Next Digital” un jau pieminēto laikrakstu „Apple Daily”. Konfrontācijā ar Ķīnas totalitāro režīmu viņu noveda 2019. – 2020. gada Honkongas protesti, kad Džimijs Lai nostājās demokrātisko spēku pusē, gan personiski kritizēdams Pekinas režīma rīcību, gan uzturēdams attiecīgu ievirzi savos preses izdevumos, gan sniegdams demokrātiskajiem spēkiem finansiālu atbalstu. Ar šo cietumsodu Ķīnas vara nepārprotami demonstrē, ka ikvienam, kas stāsies ceļā tās plāniem pēc iespējas drīz iedabūt Honkongu totalitārās valsts tiesiskajā un politiskajā rāmī, nav ko cerēt uz žēlastību. Kā norādījis Lielbritānijā dzīvojošais notiesātā dēls Sebastjens Lai, ievērojot viņa tēva sirds stāvokli un to, ka pērngad vien viņš zaudējis desmit kilogramus svara, faktiski šis uzlūkojams kā nāves spriedums. Džimijs Lai kopš 1994. gada ir arī Lielbritānijas pavalstnieks, un britu ārlietu ministre Iveta Kūpere paziņojusi, ka valdība darīs visu iespējamo, lai panāktu viņa atbrīvošanu. Tikām skarbu opozīcijas kritiku izpelnījies britu premjerministrs Kīrs Stārmers, kurš pirms pāris nedēļām viesojās Pekinā, vienojās par vīzu režīma atvieglojumiem britu tūristiem un mazāku ievedmuitu viskijam, taču, kā šķiet, nepratās neko darīt tiesājamā demokrātijas aizstāvja labā. Šīs ir vēl viens pārmetums leiboristu valdības galvam, kura kabineta prestižs pēdējā laikā krietni pabojāts arī t.s. „Epstīna failu” sakarā. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Turpinām tradīciju raidījumā - iepazīt jauno sociālantropologu pētījumus. Šogad to vidū ir gan nēģu zveja Salacgrīvā, gan sociālantropoloģiski novērojumi bērnu rotaļlaukumus, gan zaļo inovāciju ieviešana slimnīcu vidē. Sociālā antropoloģija ir tāda interesanta nozare, kas palīdz labāk izprast cilvēkiem pašiem sevi. Kādi tad mēs esam, kā veidojas mūsu attiecības citam ar citu un apkārtējo vidi - tas viss nonāk sociālantrolologu uzmanības lokā. Ar saviem pētījumiem iepazīstina Rīgas Stradiņa Universitātes sociālantropoloģes Līga Sleņģe, Signe Nikolājeva un Zanda Gailuma-Zohra, kuras izstrādājušas savus maģistra darbus.  Iepazīstam gada augu – lāceni un gada koku – parasto ievu Interesanti, ka gan Botāniķu biedrība, izvirzot lāceni par gada augu, un attiecīgi Dendrologu biedrība gada koka titulu piešķirot ievai, nav to darījuši tāpēc, ka minētie nominanti būt īpaši apdraudēti vai paši kam dabā kaitējuši. Iemesls ir, lai vairāk izpētītu un uzzinātu par to stāvokli dabā un dzīvotnēm, kur mīt ieva un lācene. Sākam ar gada augu – lāceni, saldo dzintardzelteno purva ogu. Kā teic Latvijas Botāniķu biedrības pārstāve un šī gada auga nominanta izvirzītāja Vija Kreile, tad lācene nav reta oga, tomēr ne viscaur purvā tā ir sastopama. Šī gada laikā botāniķi centīsies noskaidrot, kā purva izmēri, konkrēti purva malas,  nosaka lāceņu daudzumu šajā dzīvotnē. Interesējamies arī, kāpēc lāceņu ievārījums ir krietni dārgāks, salīdzinot ar citiem šādiem kārumiem burkās. Vēl skaidrojumu par minētajām ogām sniedz Latvijas Botāniķu biedrības valdes priekšsēdētāja Anete Pošiva-Bunkovska. Gada koks – parastā ieva ir gan upju palieņu veselības indikators, gan viegli indīgs, tomēr ārstniecības augs un diezgan labi tiek galā ar savu kaitēkli – tīklkodi. Vairāk ar parasto ievu iepazīstina Latvijas dendrologu biedrības valdes pārstāvis Gvido Leiburgs. -- Par dzelteno stērsti stāsta ornitologs, Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus.  

"Dzeltenā stērste ir viens no tiem putniem, kas pie mums sastopami visu gadu. Lai arī dzeltenās stērstes mazliet mēdz paceļot. Daļa no Latvijas dzeltenajām stērstēm ziemā aizceļo uz siltākām zemēm, un pie mums ieceļo ziemeļu dzeltenās stērstes. Bet šeit viņa ir visu laiku," stāsta ornitologs, Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus. Dzeltenā stērste ir sēklēdājs putns, ka ir masīvs, stiprs knābis, lai varētu pārkniebt sēklas. It īpaši dzeltenajām stērstēm patīk vietas, kur cilvēki uzglabā graudus. Ja viņi uzglabā neuzmanīgi, tad dzeltenajām stērstēm tās ir lieliskas barošanās iespējas. Viņas labprāt nāk arī pie barotavām cienāties ar sēklām. "Nākot pavasarim un dienām kļūstot garākām, dzeltenās stērstes vairāk parāda savu klātbūtni. Viņas sāk cīnīties par draudzenēm un teritorijām, respektīvi, sāk dziedāt," turpian Viesturs Ķerus. Un šie ir putni, kas savu dziesmu iemācās, līdzīgi kā cilvēks iemācās runāt. Tāpēc arī stērstes dziesmās veidojas dialekti.

Laika prognozes vēsta, ka pie apvāršņa ir pirmais šī gada atkusnis, taču ziema jau tāpēc nebeigsies. Aizvadītās nedēļas laikā ievērojami audzis ledus apjoms Baltijas jūrā, vienlaikus fiksēts zemākais ūdenslīmenis pēdējās desmitgadēs. Par to stāsta Toms Bricis. Viņš arī sarunājas ar ornitologu Pēteri Dakni, kurš piedalās ziemojošo putnu uzskaitē, ko jau vairākus gadus Latvijas piekrastē veic ar lidmašīnu. Lai arī putnu uzskaite notika janvāra beigās, jau tad jūrā bija gana ledus, kas ietekmē gan putnu izvietojumu, gan skaitu. Protams, parunājām arī to, kā šī bargā ziema ietekmē putnu populācijas. Pēteris Daknis stāsta, ka ziemojošo putnu uzskaite no lidmašīnas ir pat sinhronizēta laikā visās Baltijas valstīs. Galvenais iemesls šādas uzskaites veikšanai ir tas, ka daudzas sugas, kas ziemo Baltijas jūrā, nevar saskaitīt citādi. Piemēram, kākaulis, kas ligzdo ziemeļos grūti pieejamās vietās, kur nevar saskatīt. Bet ziemā populācijā sapulcējas Baltijas jūrā un pētnieki var uzzināt, cik liela tā ir un kādas ir izmaiņas. Šādiem putnu uzskaites lidojumiem ir nepieciešama specifiski aprīkota lidmašīna, skaidro Pēteris Daknis. Tā bāzējas Dānijā. Kad ir nepieciešamie laika apstākļi bez putainiem viļņiem, var notikt ekspedīcija. Lidmašīnā atrodas pilots un trīs uzskaites veicēji. Lidojuma ātrums ir 200 km/h, kas ir lēnākais, ko var atļauties. Tāpēc novērojumus ierunā diktofonā, fotografēt vai pierakstīt kaut ko nav laika. Pēc tam notiek datu ievade un apstrāde. Ornitologs arī norāda, ka šādā aukstā ziemā visvairāk iet bojā mazie putniņi. Tas nav nekas ārkārtējs, norāda Pēteris Daknis. Viņš arī atklāj, ka Latvijā mēdz ziemot zīlītes no Somijas, bet Latvijas zīlītes ir devušās un Poliju.   Šis ir arī atgādinājums, ka ja uzsākat barot putnus, tad tas jādara visu ziemu. Pagājušajā nedēļā izskanēja ziņa par īpaši zemu ūdenslīmeni Baltijas jūrā, vai pa šīm dienām kaut kas ir mainījies? Neliels ūdens līmeņa kāpums ir bijis, bet joprojām tas ir ļoti zems. Iepriekšējos gados arī ir bijušās pāris šādas reizes, viena no spilgtākajām 2016. gada oktobrī, kad jūras atkāpšanos varētu novērot dabā ļoti labi. Tā bija tā reize, kad Kolka piedzīvoja tūrisma pieplūdumu, jo Kolkasrags bija kļuvis par simtiem metru garāks, daudz dziļāk iestiepjoties Irbes šaurumā. Šoreiz, kad piekraste ir ledus klāta, dabā šo ūdens atkāpšanos redzēt nevar, taču ūdenslīmeņa svārstības turpmākajās dienās padarīs ledu īpaši nedrošu. Vēl par ūdenslīmenis runājot. Igaunijā, kur prāmju satiksme ir ļoti svarīga salām, pagājušajā nedēļā bija negadījums. Kihnu salā, kas atrodas apmēram 40 kilometrus uz dienvidrietumiem no Pērnavas, prāmis iestrēga ostā. Osta acīmredzot gana sekla. Prāmis tajā varēja ieiet, bet vēlāk ūdens līmenis kritās un kuģis, acīmredzot uzsēdās uz sēkļa.

Ziemas olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā pateicības vārdi tika teikti arī brīvprātīgajiem. Bet brīvprātīgā darba veicēji ir sastopami ne tikai lielos sporta pasākumos. Vēl ir neskaitāmas jomas, kur bez brīvprātīgā darba iztikt nevar. Par brīvprātīgo darbu saruna raidījumā Kā labāk dzīvot.  Sarunājas Nodarbinātības valsts aģēntūras Attīstības un analītikas departamenta vadītāja vietniece Ilona Rute, "Caritas Latvija" valdes priekšsēdētāja Inese Švekle, kura 2025. gadā nominācijā "Gada brīvprātīgā darba organizētājs" saņēma goda zīmi, Brīvprātīgā darba konsultatīvās padomes priekšsēdētāja vietniece Agnija Jansone un Sieviešu sadarbības tīkla valdes priekšsēdētāja, cilvēktiesību aizstāve Inete Ielīte. Ierakstā uzklausām brīvprātīgo Žaneti Ločmeli no Balvu novada. "Jo vairāk Latvijas iedzīvotāju iesaistīsies ar dažām stundām [brīvprātīgā darba], jo vairāk varēsim foršas lietas paveikt. Nebūs tik daudz izdegušo cilvēku," vērtē Agnija Jansone. "Jo vairāk cilvēku iesaistīsies, jo viņi būs laimīgāki. Viņi mazāk gaidīs no savas vietējās pašvaldības vai valsts, ka kaut kas atkal nenotiek, viņi būs jau savu problēmu atrisinājuši mazajā kopienā, kurā jūtas piederīgi. Jo ātrāk atrisināsi problēmas kopienā, jo mazāk ekspektēsi no valsts un mazāk būs "viss ir slikti". Mazāk gaidām, darām paši," mudina Agnija Jansone. Būtiska loma ir brīvprātīgā darba koordinatoram. Tam ir jābūt līderim, un vadītājus nelieliem procesiem jāsāk audzināt jau skolā un jaunatnes organizācijās, pārliecināta Agnija Jansone.      

Tapis interesants pētījums, kas parāda, kā dabiskās auduma krāsas 19. gadsimtā papildināja industriālā attīstība un dažādu sintētisku krāsu atklāšana. Kā ķīmiķi un etnologi, liekot galvas kopā, var izstāstīt veselu gadsimta vēsturi ar apģērba palīdzību. Kā rūpniecības attīstība mainījusi tradicionālo kultūras mantojumu? Mūsdienu tekstila industrija spēj saražot audumus teju jebkādās krāsās un kombinācijās, lielā mērā pateicoties sintētiskām krāsām, kas ienākušas ražošanā pēdējos gadsimtos. Vairs nav tie laiki, kad violets pigments bija tik dārgs, ka to iegūt varēja tikai karaļnami. Kā Latvijas vēsturē redzam šo rūpniecisko tekstila krāsu ienākšanu un kā tas ietekmējis mūsu kultūrvēsturisko mantojumu, tostarp, tautas tērpus? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece Anete Karlsone un mākslas zinātņu doktore, latviešu apģērba vēstures pētniece Ieva Pīgozne.  Savulaik kokvilna bija ekskluzīvāks audums par zīdu Ja runājam par apģērbu, tad patiesībā runa nekad nav tikai un vienīgi par apģērbu. Mode ir daļa no krietni plašāka stāsta par politiku, ekonomiku, sociālajiem procesiem, un par to pārliecinos arī, par pasaules dārgākajiem audumiem sarunājoties ar Modes muzeja projektu vadītāju Agritu Grīnvaldi. Pirms iegrimstam senajos laikos, kad jau ir parādījušies dārgie audumi, skaidrojums, vai mūsdienās, kad daudz tiek runāts par apģērba praktiskumu un ilgtspēju, aizvien tomēr pastāv arī dārgie audumi?

Pagājušajā nedēļā atzīmēja Pasaules vēža dienu, kuras vadmotīvs šogad bija profilakse un agrīna slimības atklāšana. Par šo darbību nozīmīgumu saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Stradiņa slimnīcas Onkoloģijas klīnikas vadītāja, Latvijas onkologu ķīmijterapeitu asociācijas vadītāja Aija Geriņa, uztura speciāliste Nelda Karpenska-Allaža un infektologs Iļja Drjagunovs.

Klajā nākusi vēsturnieka Jāņa Šiliņa grāmata "Uzņēmīgais latvietis. Mūrniekmeistars Krišjānis Ķergalvis (1856–1936) un viņa darbi". Krišjānis Ķergalvis bija uzņēmējs, politiķis, būvuzņēmējs un viens no bagātākajiem Latvijas cilvēkiem 20. gadsimta sākumā. Viņa pārziņā bija ēkas, kurās šodien daudzi rīdznieki un Rīgas viesi aizvada savu dzīvi, Ķergalvis, būdams ilggadējs Sv. Jāņa ģildes mūrnieku amata vecākais, Rīgas domes deputāts, Rīgas Latviešu biedrības runasvīrs, mākslas kolekcionārs un mecenāts, savas dzīves laikā uzcēla vai pārbūvēja vismaz 76 dažādus objektus (rūpnīcas, baznīcas, skolas, cietumus, dzīvojamās mājas u. c.) Rīgā, Jūrmalā, Valmierā un Valkā. Caur viņa dzīvesstāstu iespējams ielūkoties arī tā laika latviešu pilsoniskās sabiedrības norisēs, ko raksturoja dižas idejas un lieli darbi. Ko zinām par Krišjāņa Ķergalvja dzīvi? Stāsta pētījuma autors - vēsturnieks Jānis Šiliņš. Laikmetu, kurā rosīgi darbojas Krišjānis Ķergalvis, raksturo vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs. Zinātnes ziņās stāsts par mākslīgā intelekta radošajām spējām Mākslīgais intelekts radošumā var pārspēt vidusmēra cilvēku. Tā secinājuši Monreālas universitātes Kanādā pētnieki publikācijā žurnālā “Scientific Reports”, salīdzinot mākslīgā intelekta darbību un 100 tūkstošu cilvēku spējas. Mākslīgā intelekta rīku pamatā ir lielie valodas modeļi, kas lieliski apstrādā un saprot cilvēka valodu. Atsevišķi modeļi uzrādījuši labus un par cilvēkiem pat labākus rezultātus uzdevumos, kas paredzēti, lai mērītu oriģinālu domāšanu un ideju radīšanu. Taču vienlaikus 10% visradošāko cilvēku ir krietni priekšā mākslīgajam intelektam, īpaši tādos radošos uzdevumos kā dzejas un stāstu radīšana. Komentāru par pētnieku veikumu sniedz SIA “Elektroniskie sakari” Techritory programmas direktors Neils Kalniņš. Jautājumi par un ap mākslīgo intelektu ir daļa no viņa ikdienas, un sarunas iesākumā par to, vai mākslīgais intelekts vispār ir radošs un ko mēs saprotam ar mākslīgā intelekta radošumu?   

Augstskolu mācībspēki nereti sūdzas par pārāk zemām algām. Tikmēr universitāšu vadības atalgojums ir ļoti pat cienījams, kādam varētu šķist arī nesamērīgi liels. Par atalgojuma politiku augstākajās izglītības iestādēs diskusija Krustpunktā. Raidījumā diskutē Latvijas Universitātes administrācijas vadītājs Andris Sarnovičs, Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju attīstības departamenta direktore Liene Levada, Latvijas izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vadītāja Inga Vanaga, Latvijas Universitātes profesors Jānis Ikstens un domnīcas "Providus" direktore Sanda Liepiņa. Augstskolām, līdzīgi kā citām iestādēm, kas saņem valsts budžeta naudu, ir jāpublicē amatpersonu atalgojumu, ko izmaksā ik mēnesi. Pēdējās dienās interneta vidē viļņošanās izvērsusies ap Latvijas Universitātes publicēto, ka decembrī rektors mēnesī saņēmis gandrīz 22000 eiro, tālāk seko prorektors ar vairāk nekā 15000. Tad daļa no administrācijas un dekāniem, kas saņēmuši 13000 un mazāk. Vai tas ir samērīgi attiecībā pret citiem pasniedzējiem, attiecībā pret valsti un attiecībā pret studentiem, jo pamatā tā ir studentu un arī valsts nauda? Krustpunktā neesam daudz interesējušies par to, kas vispār notiek ar atalgojumu augstākajā izglītībā, vai pasniedzējiem, lektoriem arī ir labas algas? Kas tās nosaka? Kāpēc vispār runa ir par tik lielām summām?

Profesore Gunta Ancāne ir psihoterapijas un psihosomatikas ārste. Šajā sarunā viņa atsaucas uz Pasaules Veselības organizācijas nostāju: "emocionālā veselība nosaka fizisko veselību". Profesori izjautāju, ko tas nozīmē praksē. Kāpēc cilvēkam sāp galva, vēders vai mugura, lai gan izmeklējumi rāda, ka viss kārtībā?Profesore skaidro, kā neizteiktas bailes, dusmas vai kauns kļūst par fiziskām sāpēm. Viņa atklāj, kāpēc dusmas ir noderīgas un nepieciešamas jūtas, kas palīdz aizstāvēt savas robežas. Kāpēc rūpēties par sevi nav egoisms, bet gudra rīcība un pienākums pret sevi un apkārtējiem.Šī saruna palīdzēs vairāk saprast, kāpēc tu jūties, kā jūties, un ko ar to darīt. Profesore ikdienā strādā Ziemeļeiropas mentālās veselības centrā. Viņas pieredze un zināšanas palīdz saprast, kā emocijas kļūst par slimībām un, kas vēl svarīgāk, kā no tām izārstēties.Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas ir 251.epizodes lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 Ievads03:08 Kāpēc emocionālā veselība nav tikai emocionālā veselība - Pasaules Veselības organizācijas pozīcija07:07 Kas cilvēkiem būtu jāsaprot par emociju rašanos smadzenēs - izjūtas un sajūtas14:08 Kā emocionālie faktori rada galvassāpes, muguras sāpes un citus simptomus16:20 Kas ir aleksitīmija - cilvēki, kuri neizprot savas jūtas19:52 Par mēru - Aristoteļa gudrība par visām jūtām21:09 Skaudība kā vērtīga informācija par to, ko es gribu23:15 Dusmas ir noderīgas jūtas - kāpēc un kā tās lietot30:29 Laicīgi pamanīt, kā es jūtos, un rīkoties33:54 Rūpēties par savu pašsajūtu nav tikai tiesības - tā ir pienākums36:29 Pareizi/nepareizi - kas ir tas soģis, kas var pateikt, kā ir pareizi?38:11 Drīkst/nedrīkst - kā šie vārdi tevi padara par kalpu40:02 Labi/slikti - cieņpilna izturēšanās vs vērtējumi44:45 Ja ir grūti rūpēties par sevi - kā to darīt?51:33 Vajag/nevajag - bīstamākie vārdi Latvijas sabiedrībā55:39 Power-Up SPACE – vieta, kur ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu58:05 Kā okupācija un meli mūs pazemoja1:00:40 "Es gribu" un "man patīk" - svētie vārdi attiecībā uz veselību01:05:29 Ziemeļeiropas mentālās veselības centrs - kur meklēt palīdzību01:10:11 Kad ir grūts dzīves posms - ko darīt?01:18:02 Nav vienas receptes, bet ir individuāls risinājums01:22:08 "Tu esi egoists!"01:25:41 Reanimēt vārdu "ambīcijas"