Podcasts about latvijas

Gads ir atkal pagājis. Katram tas bijis ar saviem notikumiem bagāts. Arī Latvijas Radio piedzīvots ne mazums jaunumu un izmaiņu. Tāpat kā valstī un tāpat kā pasaulē. Kā ziņas, kas gāzušās mums pāri lielā ātrumā, ir ietekmējušas politiku, ekonomiku, kultūru un sportu. Vai un kas mainījies mūsu drošības sajūtās un vai drīz beigsies karš Eiropā? – to visu vērtējam 2025. gada notikumu apskatā, ko veidojuši Latvijas Radio žurnālisti un eksperti. 2025. gada nozīmīgākais notikums Latvijas politikā bija pašvaldību vēlēšanas Latvijas politikā aizvadīts saspringts un notikumiem bagāts gads, kurā valdošās koalīcijas lemtspēja un stabilitāte regulāri likta uz pārbaudi. Gada sākumu iezīmēja ieilgusī Latvijas Bankas prezidenta ievēlēšana, kam sekoja virkne skaļu lēmumu par vadošu amatpersonu nomaiņu, ministru rotācijas valdībā un asas debates par drošības politiku. Opozīcija vairākkārt izmantoja koalīcijas trauslumu, virzot strīdīgus likumprojektus, kas sašķēla gan politiķus, gan sabiedrību. Savukārt gadu noslēdza ilgas un grūtas budžeta sarunas, kurās atkal aktualizējās jautājums – cik stabila ir valdība un vai tā spēj vienoties ilgtermiņa lēmumos. Arhīvos ieskatījusies Agnija Lazdiņa. Analizē Eduards Liniņš un Andrejs Vasks. 2025. gadā Latvijā bija vērojama viena no augstākajām inflācijām Eiropas valstu vidū Augsta inflācija, nedienas ar nacionālo aviokompāniju „airBaltic”, obligāciju tirgus atdzīvošanās – tie ir tikai daži no 2025. Gada notikumiem ekonomikā. Lai arī tautsaimniecība sākusi atdzīvoties un augt, ekonomisti uzskata, ka attīstība ir salīdzinoši mērena un būtu nepieciešams grūdiens straujākai izaugsmei. Vairāki faktori ļauj cerēt, ka nākamgad ekonomikas izaugsmes ātrums var palielināties. Par gada notikumiem ekonomikā stāsta Sandra Dieziņa. Analizē Aiga Pelane un Jānis Priede. Noslēdzās pārēja uz izglītību skolās tikai valsts valodā Šogad noslēdzās pārēja uz izglītību skolās tikai valsts valodā. Pārēja notika pakāpeniski, sākot no 2023. gada 1. septembra. Likumprojekta mērķis bija ne tikai valsts valodas stiprināšana, ber arī sabiedrības saliedētības kāpināšana un iekšējās drošības uzlabošana. Vai izdevās panākt šos mērķus un ko par to domā nevalstiskas organizācijas - Mihaila Ņikulkina ierakstā. Analizē Ilze Kuzmina un Mairita Znotiņa. Karš Ukrainā un miera sarunas 2025. gads Ukrainai nāca ar diezgan būtiskām pārmaiņām. Janvārī ASV prezidenta amatā Džo Baidenu nomainīja Donalds Tramps. Vēl pirms ierašanās Baltajā namā viņš bija paspējis izlielīties par kara Ukrainā izbeigšanu vienā diennaktī. Taču Trampa utopiskais priekšvēlēšanu sauklis izčākstēja gaisā tāpat kā diktatora Putina mērķis ieņemt Kijivu trīs dienās. Pirmā Ukrainas un Eiropas atklāsme par to, ka ASV pie varas nākusi absolūti citāda administrācija, bija Zelenska pirmā viesošanās Baltajā namā. Vārdu apmaiņa augstos toņos noslēdzās ar īstermiņa ASV palīdzības apturēšanu Ukrainai. Abu pušu attiecības gan izdevās restartēt. Taču tai pat laikā restartēt Trampam izdevās arī Putina pašapziņu. Aizvadītā gada dinamikā, aplūkojot pušu attiecības un notikumus, ielūkojās kolēģis Rihards Plūme. Analizē Uģis Lībietis un Indra Sprance. "Straume" iegūst Oskaru Latvijas kino triumfs, Ginta Zilbaloža filmai "Straume" iegūstot Oskaru. Pēc desmit gadu pārtraukuma notikušie Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki un Latviešu grāmatas piecsimtgades kulminācijas pasākumi ir būtiskākiem kultūras notikumi 2025. gadā. Notikumus apkopojusi Baiba Kušķe, vērtē Māra Rozenberga un Anda Buševica.  Pludmales volejbolistes izcīna pasaules čempionu titulu Sportā katrs gads ir piesātināts, bet šogad visi galvenie notikumi norisinājās un arī panākumi gūti gada otrajā pusē. Latvijas sportā centrālais notikums 2025. gadā bija Eiropas čempionāta finālturnīrs basketbolā vīriešiem. Turnīrs, kas tika gaidīts ar lielām ambīcijām un sapņiem pacīnīties par godalgām, Latvijas izlasei beidzās jau astotdaļfinālā. Bet spoži panākumi sporta saistās ar pludmales volejbolistu Tīnas Graudiņas un Anastasijas Samoilovas uzvaru, izcīnot pasaules čempionu titulu. Notikumus atgādina Māris Bergs. Analizē Mārtiņš Kļavenieks un Elvis Jansons.

Gads ir atkal pagājis. Katram tas bijis ar saviem notikumiem bagāts. Arī Latvijas Radio piedzīvots ne mazums jaunumu un izmaiņu. Tāpat kā valstī un tāpat kā pasaulē. Kā ziņas, kas gāzušās mums pāri lielā ātrumā, ir ietekmējušas politiku, ekonomiku, kultūru un sportu. Vai un kas mainījies mūsu drošības sajūtās un vai drīz beigsies karš Eiropā? – to visu vērtējam 2025. gada notikumu apskatā, ko veidojuši Latvijas Radio žurnālisti un eksperti. 2025. gada nozīmīgākais notikums Latvijas politikā bija pašvaldību vēlēšanas Latvijas politikā aizvadīts saspringts un notikumiem bagāts gads, kurā valdošās koalīcijas lemtspēja un stabilitāte regulāri likta uz pārbaudi. Gada sākumu iezīmēja ieilgusī Latvijas Bankas prezidenta ievēlēšana, kam sekoja virkne skaļu lēmumu par vadošu amatpersonu nomaiņu, ministru rotācijas valdībā un asas debates par drošības politiku. Opozīcija vairākkārt izmantoja koalīcijas trauslumu, virzot strīdīgus likumprojektus, kas sašķēla gan politiķus, gan sabiedrību. Savukārt gadu noslēdza ilgas un grūtas budžeta sarunas, kurās atkal aktualizējās jautājums – cik stabila ir valdība un vai tā spēj vienoties ilgtermiņa lēmumos. Arhīvos ieskatījusies Agnija Lazdiņa. Analizē Eduards Liniņš un Andrejs Vasks. 2025. gadā Latvijā bija vērojama viena no augstākajām inflācijām Eiropas valstu vidū Augsta inflācija, nedienas ar nacionālo aviokompāniju „airBaltic”, obligāciju tirgus atdzīvošanās – tie ir tikai daži no 2025. Gada notikumiem ekonomikā. Lai arī tautsaimniecība sākusi atdzīvoties un augt, ekonomisti uzskata, ka attīstība ir salīdzinoši mērena un būtu nepieciešams grūdiens straujākai izaugsmei. Vairāki faktori ļauj cerēt, ka nākamgad ekonomikas izaugsmes ātrums var palielināties. Par gada notikumiem ekonomikā stāsta Sandra Dieziņa. Analizē Aiga Pelane un Jānis Priede. Noslēdzās pārēja uz izglītību skolās tikai valsts valodā Šogad noslēdzās pārēja uz izglītību skolās tikai valsts valodā. Pārēja notika pakāpeniski, sākot no 2023. gada 1. septembra. Likumprojekta mērķis bija ne tikai valsts valodas stiprināšana, ber arī sabiedrības saliedētības kāpināšana un iekšējās drošības uzlabošana. Vai izdevās panākt šos mērķus un ko par to domā nevalstiskas organizācijas - Mihaila Ņikulkina ierakstā. Analizē Ilze Kuzmina un Mairita Znotiņa. Karš Ukrainā un miera sarunas 2025. gads Ukrainai nāca ar diezgan būtiskām pārmaiņām. Janvārī ASV prezidenta amatā Džo Baidenu nomainīja Donalds Tramps. Vēl pirms ierašanās Baltajā namā viņš bija paspējis izlielīties par kara Ukrainā izbeigšanu vienā diennaktī. Taču Trampa utopiskais priekšvēlēšanu sauklis izčākstēja gaisā tāpat kā diktatora Putina mērķis ieņemt Kijivu trīs dienās. Pirmā Ukrainas un Eiropas atklāsme par to, ka ASV pie varas nākusi absolūti citāda administrācija, bija Zelenska pirmā viesošanās Baltajā namā. Vārdu apmaiņa augstos toņos noslēdzās ar īstermiņa ASV palīdzības apturēšanu Ukrainai. Abu pušu attiecības gan izdevās restartēt. Taču tai pat laikā restartēt Trampam izdevās arī Putina pašapziņu. Aizvadītā gada dinamikā, aplūkojot pušu attiecības un notikumus, ielūkojās kolēģis Rihards Plūme. Analizē Uģis Lībietis un Indra Sprance. "Straume" iegūst Oskaru Latvijas kino triumfs, Ginta Zilbaloža filmai "Straume" iegūstot Oskaru. Pēc desmit gadu pārtraukuma notikušie Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki un Latviešu grāmatas piecsimtgades kulminācijas pasākumi ir būtiskākiem kultūras notikumi 2025. gadā. Notikumus apkopojusi Baiba Kušķe, vērtē Māra Rozenberga un Anda Buševica.  Pludmales volejbolistes izcīna pasaules čempionu titulu Sportā katrs gads ir piesātināts, bet šogad visi galvenie notikumi norisinājās un arī panākumi gūti gada otrajā pusē. Latvijas sportā centrālais notikums 2025. gadā bija Eiropas čempionāta finālturnīrs basketbolā vīriešiem. Turnīrs, kas tika gaidīts ar lielām ambīcijām un sapņiem pacīnīties par godalgām, Latvijas izlasei beidzās jau astotdaļfinālā. Bet spoži panākumi sporta saistās ar pludmales volejbolistu Tīnas Graudiņas un Anastasijas Samoilovas uzvaru, izcīnot pasaules čempionu titulu. Notikumus atgādina Māris Bergs. Analizē Mārtiņš Kļavenieks un Elvis Jansons.

Gads ir atkal pagājis. Katram tas bijis ar saviem notikumiem bagāts. Arī Latvijas Radio piedzīvots ne mazums jaunumu un izmaiņu. Tāpat kā valstī un tāpat kā pasaulē. Kā ziņas, kas gāzušās mums pāri lielā ātrumā, ir ietekmējušas politiku, ekonomiku, kultūru un sportu. Vai un kas mainījies mūsu drošības sajūtās un vai drīz beigsies karš Eiropā? – to visu vērtējam 2025. gada notikumu apskatā, ko veidojuši Latvijas Radio žurnālisti un eksperti. 2025. gada nozīmīgākais notikums Latvijas politikā bija pašvaldību vēlēšanas Latvijas politikā aizvadīts saspringts un notikumiem bagāts gads, kurā valdošās koalīcijas lemtspēja un stabilitāte regulāri likta uz pārbaudi. Gada sākumu iezīmēja ieilgusī Latvijas Bankas prezidenta ievēlēšana, kam sekoja virkne skaļu lēmumu par vadošu amatpersonu nomaiņu, ministru rotācijas valdībā un asas debates par drošības politiku. Opozīcija vairākkārt izmantoja koalīcijas trauslumu, virzot strīdīgus likumprojektus, kas sašķēla gan politiķus, gan sabiedrību. Savukārt gadu noslēdza ilgas un grūtas budžeta sarunas, kurās atkal aktualizējās jautājums – cik stabila ir valdība un vai tā spēj vienoties ilgtermiņa lēmumos. Arhīvos ieskatījusies Agnija Lazdiņa. Analizē Eduards Liniņš un Andrejs Vasks. 2025. gadā Latvijā bija vērojama viena no augstākajām inflācijām Eiropas valstu vidū Augsta inflācija, nedienas ar nacionālo aviokompāniju „airBaltic”, obligāciju tirgus atdzīvošanās – tie ir tikai daži no 2025. Gada notikumiem ekonomikā. Lai arī tautsaimniecība sākusi atdzīvoties un augt, ekonomisti uzskata, ka attīstība ir salīdzinoši mērena un būtu nepieciešams grūdiens straujākai izaugsmei. Vairāki faktori ļauj cerēt, ka nākamgad ekonomikas izaugsmes ātrums var palielināties. Par gada notikumiem ekonomikā stāsta Sandra Dieziņa. Analizē Aiga Pelane un Jānis Priede. Noslēdzās pārēja uz izglītību skolās tikai valsts valodā Šogad noslēdzās pārēja uz izglītību skolās tikai valsts valodā. Pārēja notika pakāpeniski, sākot no 2023. gada 1. septembra. Likumprojekta mērķis bija ne tikai valsts valodas stiprināšana, ber arī sabiedrības saliedētības kāpināšana un iekšējās drošības uzlabošana. Vai izdevās panākt šos mērķus un ko par to domā nevalstiskas organizācijas - Mihaila Ņikulkina ierakstā. Analizē Ilze Kuzmina un Mairita Znotiņa. Karš Ukrainā un miera sarunas 2025. gads Ukrainai nāca ar diezgan būtiskām pārmaiņām. Janvārī ASV prezidenta amatā Džo Baidenu nomainīja Donalds Tramps. Vēl pirms ierašanās Baltajā namā viņš bija paspējis izlielīties par kara Ukrainā izbeigšanu vienā diennaktī. Taču Trampa utopiskais priekšvēlēšanu sauklis izčākstēja gaisā tāpat kā diktatora Putina mērķis ieņemt Kijivu trīs dienās. Pirmā Ukrainas un Eiropas atklāsme par to, ka ASV pie varas nākusi absolūti citāda administrācija, bija Zelenska pirmā viesošanās Baltajā namā. Vārdu apmaiņa augstos toņos noslēdzās ar īstermiņa ASV palīdzības apturēšanu Ukrainai. Abu pušu attiecības gan izdevās restartēt. Taču tai pat laikā restartēt Trampam izdevās arī Putina pašapziņu. Aizvadītā gada dinamikā, aplūkojot pušu attiecības un notikumus, ielūkojās kolēģis Rihards Plūme. Analizē Uģis Lībietis un Indra Sprance. "Straume" iegūst Oskaru Latvijas kino triumfs, Ginta Zilbaloža filmai "Straume" iegūstot Oskaru. Pēc desmit gadu pārtraukuma notikušie Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki un Latviešu grāmatas piecsimtgades kulminācijas pasākumi ir būtiskākiem kultūras notikumi 2025. gadā. Notikumus apkopojusi Baiba Kušķe, vērtē Māra Rozenberga un Anda Buševica.  Pludmales volejbolistes izcīna pasaules čempionu titulu Sportā katrs gads ir piesātināts, bet šogad visi galvenie notikumi norisinājās un arī panākumi gūti gada otrajā pusē. Latvijas sportā centrālais notikums 2025. gadā bija Eiropas čempionāta finālturnīrs basketbolā vīriešiem. Turnīrs, kas tika gaidīts ar lielām ambīcijām un sapņiem pacīnīties par godalgām, Latvijas izlasei beidzās jau astotdaļfinālā. Bet spoži panākumi sporta saistās ar pludmales volejbolistu Tīnas Graudiņas un Anastasijas Samoilovas uzvaru, izcīnot pasaules čempionu titulu. Notikumus atgādina Māris Bergs. Analizē Mārtiņš Kļavenieks un Elvis Jansons.

2026. gada sākumā Latvijas klausītājiem būs iespēja baudīt garīgās mūzikas koncertuzvedumu "Es esmu ceļš", kas izskanēs Rīgā, Valmierā un Jelgavā. Šī programma ir jaunākais papildinājums ciklam "Laiks. Tu. Lūgšana", kuru veido dziedātāja Aleksandra Špicberga.

Kāds bijis šis gads dažādās zinātnes jomās Latvijā un pasaulē? Skaidro un vērtē raidījuma Zināmais nezināmajā komanda. Gada noslēdzošo raidījumu esam veltījuši kopā sanākšanai raidījuma komandas lokā, lai atskatītos, kāds šis gads ir bijis zinātnes pasaulē. Raidījuma pirmo daļu veltām sarunai ar Tomu Brici, jo tieši viņa veidotā iknedēļas klimata un laikapstākļu rubrika bija jaunievedums šogad raidījumā. Šajā raidījumā viņš sagatavojis šī gada klimatisko apstākļu apskatu Latvijā. Raidījums Zināmais nezināmajā skan jau 20 gadus. Tas iespējams, pateicoties ekspertiem, pētniekiem un zinātniekiem, kuri viesojas raidījumā. Statistika rāda, ka visbiežāk raidījumā viesojies profesors Jurģis Šķilters, kura pārziņā ir uztveres pētījumi. Apsveicam profesoru ar deviņām intervijām mūsu programmā 2025. gadā. 2. vietā ir divi eksperti: Ivars Vanadziņš, Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors, vides jautājumi ļoti aktuāli šobrīd, un Māris Lielkalns no Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza. Abi kungi sešas reizes  viesojušies mūsu raidījumā. 3. vietā ar vismaz pieciem apmeklējumiem ir profesore Zanda Rubene. Par digitālajiem paradumiem šodien runāt liekas ļoti dabiski. Kā arī Inta Lange no Nacionālā Dabas muzeja. Topa 4. vieta ir profesore Līga Plakane un profesore Līga Ozoliņa-Molla. Abas lieliskas cilvēka organisma pazinējas, klātesošas visās sarunās, kad runa par cilvēka fizioloģiju. Gan biežajiem, gan retāk satiktajiem raidījuma viesiem sakam lielu paldies par piedalīšanos un laika atvēlēšanu, lai skaidrotu sarežģitos zinātnes jautājumus. Bet kuras raidījuma Zināmais nezināmajā epizodes klausītāji visvairāk klausījušies straumēšanas vietnēs, konkrētāk "Spotify"?  vietā raidījums par slavenākajiem noziegumiem Latvijas vēsturē, intervija ar Lāsmu Gaitnieci; vietā raidījums par stresu, tā ietekmi uz mūsu veselību; vietā raidījums par melnajiem caurumiem vietā raidījums par augu lomu ūdens apritē pilsētvidē; vietā raidījums, kurā ar kometētāju Paulu Raudsepu un vēsturnieku Kasparu Zelli runājām par to, vai var vilkt paralēles starp Trampa īstenoto politiku šodien un nacistiskās Vācijas politiku.

Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu kuratore Baiba Vanaga; pārraides producente – Inta Zēgnere 1943. gadā, rakstot par gleznotājas Noras Drapčes (1886–1968) personālizstādi Tēlotājas mākslas kooperatīva izstāžu salonā Rīgā, mākslas kritiķis un gleznotājs Oļģerts Saldavs norādījis, ka "Drapče starp latviešu māksliniecēm ir labākā žanriste". Jāatzīst gan, ka latviešu autoriem nereti bija raksturīgi neskatīt visu Latvijas mākslas ainu kopumā, ignorējot citu tautību māksliniekus. Kā zināms, starpkaru laikā vietējās mākslas izstādēs piedalījās gan tāda izcila gleznotāja kā Aleksandra Beļcova, gan arī vairākas vācu mākslinieces, tomēr kritiķim svarīgi bijis izcelt tieši latvietību. Turklāt atbilstoši Noras vēlākā kolēģa, Liepājas pilsētas muzeja direktora Jāņa Sudmaļa vēstītajam, viņas "tēvs bijis latvietis, izglītots cilvēks, rakstījis presē pat filozofiskus apcerējumus, bet māte – vāciete, ģimenes valoda bijusi vācu valoda. Tomēr N. Drapče sevi uzskatījusi par latvieti un uzturējusi ar latviešu sabiedrību ciešus sakarus". Gleznotāja dzimusi Jersikā ķīmiska uzņēmuma vadītāja un līdzīpašnieka Augusta Drapčes un viņa sievas Augustes (dzim. Gērcas) ģimenē. Noras bērnība pagāja Latgales laukos netālu no Līksnas, tāpēc viņa dažkārt dēvēta par pirmo latviešu sievieti gleznotāju no Latgales. Vēlāk Drapču ģimene pārcēlās uz Koknesi, bet Pirmā pasaules kara laikā tēva uzņēmums izputēja. 1910. gadā Nora absolvēja Rīgas pilsētas mākslas skolu, kur mācījās Jaņa Rozentāla vadītajā figurālās glezniecības klasē. Māksliniece Rozentālu atzinusi par nozīmīgāko no saviem skolotājiem, savukārt mākslas vēsturnieks Jānis Siliņš atzīmējis, ka "Rozentāls turējis Drapči par sava kursa labāko skolnieci". 1923. gadā, vēloties turpināt mākslas studijas "slavenāko Berlīnes un Parīzes glezniecības meistaru darbnīcās", Nora pieteicās Kultūras fonda stipendijai un saņēma nepilnu pusi no lūgtās summas – 40 000 rubļu (800 latu). Tādējādi viņa bija pirmā vizuālajā mākslā strādājošā sieviete, kura saņēma Kultūras fonda finansējumu ārzemju komandējumam. Ar stipendijas atbalstu Nora divus mēnešus pavadīja Vācijā un Austrijā, sava pirmā ārzemju ceļojuma laikā gan izbaudot vēsturisko mākslu muzeju ekspozīcijās, gan skatot jaunākās mākslas izstādes, gan arī gleznojot. Regulāru dalību Latvijas mākslas dzīvē Nora uzsāka 1913. gada pavasarī, kad pirmo reizi piedalījās Baltijas mākslinieku savienības izstādē Rīgā. Kopš 1920. gada viņa izstādījās Neatkarīgo mākslinieku vienības skatēs, pirmajos piecos šīs organizācijas darbības gados paliekot vienīgajai dalībniecei sievietei. Vēlāk vienības izstādēs piedalījās arvien vairāk mākslinieču, viņu vidū arī Hilda Vīka, Emīlija Gruzīte, Emma Baltmane, Marta Evane un Marija Dorē-Virsa. Šajā laikā Nora izstādījās arī daudzās citās vietējās mākslas skatēs, bet 1943. gadā sarīkoja savu pirmo personālizstādi, kas vispirms tika parādīta Liepājas pilsētas muzejā un pēc tam aizceļoja uz Rīgu. Lai gan Norai bija latviešu un vācu saknes, tomēr viņas mākslas darbos dominēja latviskas tēmas – vienkāršo Latgales ļaužu portretējumi, lauku darbu un reliģisku ainu attēlojumi, sievietes latviešu tautastērpos, mazpilsētu skati u. tml. Viens no košākajiem darbiem ir latgaliešu pāra portrets "Sveču diena Latgalē", kas 1923. gada rudenī bija eksponēts Neatkarīgo mākslinieku vienības izstādē. Triepienā ekspresīvāka ir Noras kompozīcija "Dārzā" (1923), kur vairākas sievietes attēlotas pieliekušās, ravējot sakņu dārzu. Šis ir viens no darbiem, ko savai kolekcijai tieši no izstādes iegādājās Valsts mākslas muzejs (tagad Latvijas Nacionālais mākslas muzejs). Savukārt gleznā "Ziema", kas 1935. gadā bija skatāma Kultūras fonda II mākslas izstādē, Nora attēlojusi sniegotu lauku mājas pagalmu ar zemnieku pāri, zirgu un suni. Kā noskaidroju, pētot mākslinieces biogrāfiju kolektīvajai monogrāfijai "Perspektīvas. Sievietes Latvijas kultūrā un sabiedrībā. 1870–1940" (izdevis LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2025), starpkaru laikā Noras gleznas tikušas atzinīgi vērtētas. Viens no viņas darbiem – kompozīcija "Rucaviete" – bijis novietots sūtņu akreditēšanās telpās Rīgas pilī, un arī kritiķu atsauksmes bijušas lielākoties pozitīvas. Piemēram, rakstnieks Anšlavs Eglītis, 1932. gadā recenzējot Neatkarīgo mākslinieku vienības kārtējo skati, pat norādījis: "Šī izstāde rāda, ka grupas ievērojamākais talants ir Nora Drapče, kuras lielā kompozīcija "Svētdiena Nīcā" atstāj tālu aiz sevis visu grupas biedru gleznas." Līdzīgi viņu jau gadu iepriekš bija izcēlis arī žurnālists Alfrēds Sils, žurnāla "Zeltene" māksliniecēm veltītās sērijas rakstā vērtējot, ka Noru Drapči "patlaban varam uzskatīt par mūsu spēcīgāko un gatavāko gleznotāju-sievieti". Paralēli gleznotājas darbam Nora strādāja par zīmēšanas skolotāju – pirms Pirmā pasaules kara sieviešu komercskolā Daugavpilī un vācu proģimnāzijā Bauskā, vēlāk Ludzas latviešu ģimnāzijā. 1926. gadā viņa pārcēlās uz Liepāju, kur līdzdarbojās Lietišķās mākslas vidusskolas izveidē un mācīja zīmēšanu vairākās pilsētas skolās, bet Otrā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās un dzīves nogali pavadīja Amerikas Savienotajās Valstīs. Nora Drapče beigusi Vilhelma Purvīša vadīto Rīgas pilsētas mākslas skolu, tātad baudījusi līdzīgu izglītību kā vairāki plaši pazīstamie Latvijas klasiskā modernisma pārstāvji vīrieši, kā arī mērķtiecīgi un aktīvi iesaistījusies vietējā mākslas dzīvē gan kā gleznotāja, gan skolotāja, baudot arī kritiķu atzinību, tomēr mūsdienās viņas vārds un darbi zināmi vien ierobežotam mākslas profesionāļu lokam.

"Brīvība sākas ar grāmatu". Noslēdzot Latvijas grāmatas piecsimtgadi - laiku, kopš iespiesta pirmā grāmata latviešu valodā, Kultūras rondo kopā ar pētniekiem pārrunājam, kas ir tas būtiskākais, ko šis gads atstājis un kādas idejas raisa "Rīgas manifests" jau Jaunajam gadam. 2025. gadā pēc ilga kāpiena kalnā novembrī tika sasniegta kāda virsotne - latviešu grāmatas piecsimtgade. Aizvadītajos gados ar pētniekiem un radio kolēģiem esam pārlūkojuši un stāstījuši, kāds ir bijis laiks kopš 1525. gada, kad iespiesta pirmā grāmata latviešu valodā.  Kopš decembra sākuma Latvijas Nacionālajā bibliotēkā skatāma noslēdzošā norišu cikla "Latviešu grāmatai - 500" izstāde "Brīvība sākas ar grāmatu". Tāpēc šoreiz saruna noris tur. Pārrunājam, ko pieci gadsimti mums atstāja mantojumā un kādas idejas jaunajam gadam raisa "Rīgas manifests. Tiesības uz lasīšanu". Sarunā piedalās Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes prodekāns zinātnes jautājumos, izstādes autors un līdzkurators Toms Ķencis, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks, viens no izstādes kuratoriem un autoriem Pauls Daija, kā arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas Pētniecības un interpretācijas centra vadītāja, viena no "Rīgas manifesta Tiesības uz lasīšanu" autorēm Maija Treile.  Izstādē "Brīvība sākas ar grāmatu" līdzās grāmatniecības retumiem fonā ik palaikam dzirdami katli un ūdens šļaksti, pavāram Ērikam Dreibantam demonstrējot, kā pagatavot senā pavārgrāmatā aprakstīto vērša astes kaula zupu. Tiek lasīts alfabēts un skan dziedājums "Pilna sāp' bij' Māriņ" no albuma "Elgera dziesmas 1621". To papildina fotogrāfa Aļņa Stakles lielformāta kolāža un Lienes Pavlovskas instalācija, kas aicina vērot, klausīties, pētīt un arī baudīt. Tas viss ir stāsts par lasīšanu. "Brīvība sākas ar grāmatu" - tas ir spēcīgs izstādes nosaukuma pieteikums. "Lasīšanas vēsture tā joma, kas grāmatniecības vēsturniekiem vienlaikus pati intriģējošākā un vienlaikus pati visgrūtāk pētāmā. To stāstu ir iespējams izstāstīt dažādos veidos. Mums likās svarīgi parādīt, kā caur lasīšanu sabiedrība kļūst par nāciju, nonākt pie savas valsts. Man liekas, mēs neesam līdz galam novērtējuši, cik ļoti liela loma šajā procesā bija grāmatkultūrai un lasīšanai, " atzīs pētnieks Pauls Daija. "Tāpēc var teikt, ka šī izstāde ir par lasīšanas jaudu un lasīšanas spēku. Mēs izejam cauri dažādām lasīšanas funkcijām piecu gadsimtu garumā. Man liekas, ka tas arī ir svarīgi, ka lasīšana vēsturiski, bet īstenībā arī šodien ir vārds daudzskaitļa formā. Mēs lasām tekstus dažādi. Mēs esam lasījuši tekstus ļoti atšķirīgi un dažādi pagātnē. Te, kur mēs pašlaik stāvam, pie Aļņa  Stakles mākslas darba, mēs redzam to, kā lasīšana iegūst savu jaudu un potenciālu cilvēkiem mainīt sevi un mainīt pasauli. Ir ļoti būtiski tieši šajā izstādes sadaļā redzēt, ka lasīšana nekad nebūtu kļuvusi par tādu spēku, ja tā vienlaikus nebūtu arī bauda."

"Brīvība sākas ar grāmatu". Noslēdzot Latvijas grāmatas piecsimtgadi - laiku, kopš iespiesta pirmā grāmata latviešu valodā, Kultūras rondo kopā ar pētniekiem pārrunājam, kas ir tas būtiskākais, ko šis gads atstājis un kādas idejas raisa "Rīgas manifests" jau Jaunajam gadam. 2025. gadā pēc ilga kāpiena kalnā novembrī tika sasniegta kāda virsotne - latviešu grāmatas piecsimtgade. Aizvadītajos gados ar pētniekiem un radio kolēģiem esam pārlūkojuši un stāstījuši, kāds ir bijis laiks kopš 1525. gada, kad iespiesta pirmā grāmata latviešu valodā.  Kopš decembra sākuma Latvijas Nacionālajā bibliotēkā skatāma noslēdzošā norišu cikla "Latviešu grāmatai - 500" izstāde "Brīvība sākas ar grāmatu". Tāpēc šoreiz saruna noris tur. Pārrunājam, ko pieci gadsimti mums atstāja mantojumā un kādas idejas jaunajam gadam raisa "Rīgas manifests. Tiesības uz lasīšanu". Sarunā piedalās Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes prodekāns zinātnes jautājumos, izstādes autors un līdzkurators Toms Ķencis, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks, viens no izstādes kuratoriem un autoriem Pauls Daija, kā arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas Pētniecības un interpretācijas centra vadītāja, viena no "Rīgas manifesta Tiesības uz lasīšanu" autorēm Maija Treile.  Izstādē "Brīvība sākas ar grāmatu" līdzās grāmatniecības retumiem fonā ik palaikam dzirdami katli un ūdens šļaksti, pavāram Ērikam Dreibantam demonstrējot, kā pagatavot senā pavārgrāmatā aprakstīto vērša astes kaula zupu. Tiek lasīts alfabēts un skan dziedājums "Pilna sāp' bij' Māriņ" no albuma "Elgera dziesmas 1621". To papildina fotogrāfa Aļņa Stakles lielformāta kolāža un Lienes Pavlovskas instalācija, kas aicina vērot, klausīties, pētīt un arī baudīt. Tas viss ir stāsts par lasīšanu. "Brīvība sākas ar grāmatu" - tas ir spēcīgs izstādes nosaukuma pieteikums. "Lasīšanas vēsture tā joma, kas grāmatniecības vēsturniekiem vienlaikus pati intriģējošākā un vienlaikus pati visgrūtāk pētāmā. To stāstu ir iespējams izstāstīt dažādos veidos. Mums likās svarīgi parādīt, kā caur lasīšanu sabiedrība kļūst par nāciju, nonākt pie savas valsts. Man liekas, mēs neesam līdz galam novērtējuši, cik ļoti liela loma šajā procesā bija grāmatkultūrai un lasīšanai, " atzīs pētnieks Pauls Daija. "Tāpēc var teikt, ka šī izstāde ir par lasīšanas jaudu un lasīšanas spēku. Mēs izejam cauri dažādām lasīšanas funkcijām piecu gadsimtu garumā. Man liekas, ka tas arī ir svarīgi, ka lasīšana vēsturiski, bet īstenībā arī šodien ir vārds daudzskaitļa formā. Mēs lasām tekstus dažādi. Mēs esam lasījuši tekstus ļoti atšķirīgi un dažādi pagātnē. Te, kur mēs pašlaik stāvam, pie Aļņa  Stakles mākslas darba, mēs redzam to, kā lasīšana iegūst savu jaudu un potenciālu cilvēkiem mainīt sevi un mainīt pasauli. Ir ļoti būtiski tieši šajā izstādes sadaļā redzēt, ka lasīšana nekad nebūtu kļuvusi par tādu spēku, ja tā vienlaikus nebūtu arī bauda."

Par cilvēcību dizainā – tā Latvijas dizaina birojam "H2E" piešķirto balvu par Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas dizainu komentējuši starptautiskie eksperti. Slimnīcas sienas nav tikai sienas, tās var kļūt par atbalsta punktu, uzsver dizaina veidotāji Ingūna un Holgers Eleri. Šogad dizaina birojs "H2E" saņēmis vairākas prestižas starptautiskas atzinības, tai skaitā novērtēts "H2E" vadošo dizaineru Ingūnas un Holgera Eleru individuālais ieguldījums nozarē. Nopelnu balvu par paveikto devušies saņemt uz Sanfrancisko, ASV.

Raidījumā Kultūras rondo dodamies uz Valmieru, lai tiktos ar gleznotāju Māri Čačku un runātu gan par viņa jauno un personisko izstādi "Satelīti" Valmieras muzejā, gan par Čačkas vadītā Daugavpils Marka Rotko muzeja jauno izstāžu sezonu un pārmaiņām, savā paspārnē ņemot arī pilsētas novadpētniecības muzeju. Krāsu prieku un siltumu, ko pašlaik nevaram baudīt Latvijas dabā, šai gadalaikā krietni varam sasmelties vizuālajā mākslā. Gleznotājs Māris Čačka ar krāsām spēlējas lielos laukumos un uz audekla raksta savu dienasgrāmatu. „Mums katram ir savs “visums” – to veido cilvēki, atmiņas, notikumi un sajūtas,” – tā par savu jaunāko personālizstādi „Satelīti” Valmieras muzejā saka mākslinieks Māris Čačka. „Satelīti” ir tie redzamie un neredzamie pavadoņi, kas piepilda mūsu dzīves orbītas, un sajūtas par viņiem Čačka iegleznojis arī savos jaunākajos darbos. Šī izstāde Mārim Čačkam ir ļoti personiska – lai gan pats dzimis Varakļānos un strādā Daugavpilī, kur vada Rotko muzeju, ar Valmieru viņu vieno īpašas saites. Gleznotāja Māra Čačkas izstāde „Satelīti” līdz 12.februārim būs skatāma Valmieras muzejā. Bet Māris Čačka ir ne vien gleznotājs, bet arī starptautisku mākslas projektu un simpoziju kurators un Daugavpils Marka Rotko Mākslas centra – tagad Rotko muzeja – vadītājs. No decembra sākuma līdz 8.februārim Rotko muzejā skatāmas piecas jaunas ziemas sezonas izstādes. Četras no tām šogad mērķtiecīgi atvēlētas kaimiņzemes Lietuvas māksliniekiem – Medai Norbutaitei, Solveigai Gutautei, Diānai Rudokienei un Rokam Dovidēnam, bet piektā tapusi sadarbībā ar Hamburgā bāzēto mākslas konsorciju “Pashmin Art” un pulcē dažādu valstu māksliniekus. 

Šoreiz iknedēļas informatīvi izklaidējošajā raidījumā Andris ar Valdi atskatīsies uz Latvijas gada notikumiem un ar nepacietību gaidīs Jauno 2026. gadu.

Raidījumā Piespēle runājam par Latvijas U-20 hokeja izlases startu pasaules čempionātā ASV. Lielā saruna ar vienu no junioru valstsvienības līderiem Oliveru Mūrnieku, kuram paredz spožu nākotni profesionālajā hokejā. Savukārt Gunārs Jākobsons šoreiz sarunājas ar vienu no slavenākajiem Ziemassvētku vecīšiem Latvijā - Kasparu Pūci. Nedēļas topā: Latvijas U-20 puišu hokeja izlase pirmajā pasaules čempionāta spēlē tikai ar 1:2 papildlaikā zaudē Kanādai, otrajā spēlē ar 0:8 piekāpjas somiem; Martins Laviņš un Mārtiņš Dzierkals piedalās pasaulē senākajā hokeja turnīrā - Špenglera kausā, divi ilgstošie hokeja bezdarbnieki Rihards Bukarts un Miks Indrašis beidzot atrod darbu, turklāt vienā klubā; Kristaps Porziņģis ilgstoši nespēlē pagaidām nezināmu veselības problēmu dēļ; Zināms Latvijas biatlona izlases olimpiskais sastāvs - četras dāmas un četri kungi.

Mājās Ziemassvētku rosība, pilsētā – garas rindas pie veikalu kasēm un sastrēgumu pirmssvētku drudzī. Tā vien šķiet, ka gada skrejošākais laiks cilvēkiem ir ap Ziemassvētkiem. Taču, kā šīs gada tumšās naktis aizvada dzīvnieki Latvijas dabā? Kuri zvēri guļ, kuri snauž un kuri ir nomodā? Kā savas dienas gaitas plāno tie, kuriem ziemā nav lāča miegs? Sarunājas Latvijas Nacionālā Dabas muzeja pārstāve, zooloģe Inta Lange un zoologs Vilnis Skuja.

Decembra sākumā ilggadējā Rēzeknes tautas teātra režisore Māra Zaļaiskalns kopā ar vēl sešām Latvijas teātra mākslā nozīmīgām personībām tika uzņemta Latvijas Teātra Zelta fonda saimē un saņēma arī Māra Šustiņa darināto, apzeltīto Goda zīmi. Rēzeknes Tautas teātra režisore Māra Zaļaiskalns kolektīvu vada jau vairāk kā 30 gadus, kuru laikā teātris vairakkārt piedalījies dažādos Latvijas teātra festivālos, un tā izrādes ir saņēmušas atzinību un izcilības balvas, izceļot gan pašas režisores darbu, gan aktieru sniegumu. Kā atzīst pati Māra, nokļūšana Latvijas Teātra Zelta fonda saimē viņai bijusi pārsteigums. Ar Māru Zaļaiskalns saruna par pieredzi, vadot Rēzeknes Tautas teātri.

Studijā Latvijas vēstniece ANO Sanita Pavļuta-Deslandes un Latvijas vēstnieks Ukrainā Andrejs Pildegovičs.

Krustpunktā Lielā intervija: Rīgas Āgenskalna baptistu draudzes mācītājs Edgars Mažis. Pagājušā gadā centāmies izvairīties Ziemassvētkos Krustpunktā ielaist kristietības un baznīcas tematiku, jo raidījuma primārais uzdevums ir runāt par politiku, ekonomiku, sociāliem jautājumiem. Bet nevar noliegt, ka arī reliģijai ir sava vieta Latvijas sabiedrībā, un, šķiet, šogad tai ir bijusi arī itin pamanāma ietekme ne tikai uz sabiedriskajiem, bet arī politiskajiem procesiem. Daudzajos strīdos par vērtībām un politiskajām izvēlēm ir iesaistījušies arī mācītāji. Kristīgās vērtības piesauc ne viens vien Saeimas deputāts, un interesanti ir tas, ka šajā daudzbalsībā nav tā, ka visi kristieši dziedātu vienas un tās pašas notis. Ne tikai sabiedrība, arī baznīca ir kļuvusi politizētāka. Krustpunktā ir ciemojušies katoļu un luterāņu mācītāji. Taču Latvijā ir vairākas lielās tradicionālās baznīcas, un baptisti noteikti ir vieni no tiem. Turklāt kādi no viņiem ir arī politiski ļoti aktīvi. Tāpēc šoreiz mūsu izvēle bija Ziemassvētku nedēļā aicināt uz interviju baptistu mācītāju. 

Viens no tehnoloģiju un sociālo mediju sniegtajiem labumiem ir iespēja saiznāties par spīti attālumam un citiem šķēršļiem. Varam paplašināt savu kontaktu loku un uzturēt ikdienas saziņu milzīgās distancēs - kas tāds, par ko pirms simt gadiem ļaudis varēja tikai sapņot. Vai tehnoloģiju izrāviens ir tuvinājis mūs citu citam, vai tieši pretēji - attālinājis? Kā mainījusies cilvēku saskarsme ātrajā laikmetā, kad saziņas rīks vienmēr ir rokā? Un kāda tā būs nākotnē? Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē IT speciālists, tehnoloģiju eksperts Reinis Zitmanis, Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes profesore Zanda Rubene un Vidzemes Augstskolas asociētais profesors Virtuālās un papildinātās realitātes laboratorijas vadītājs Arnis Cīrulis. Bet vispirms stāsts par to, kā mūsu mājās ienāca unikālā iespēja - sarunāties ar citiem lielā attālumā. Stāsts par telefona vēsturi un kādas socioloģiskas pārmaiņas sabiedrībā tas radīja. Kopš 1876. gada, kad telefona izgudrotājam Aleksandram Greiemam Bellam izdevās pārraidīt balsi, telefons ir daudzkārt mainījis savu dizainu, ir paplašinājušās telefona funkcijas, un telefona ietekmē mainījusies arī cilvēku uztvere par laiku un telpu. Par šo nozīmīgo tehnikas brīnumu saruna ar Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas un informācijas nodaļas profesori Vitu Zelči. Telefons 19. gadsimta otrajā pusē patiesi bija brīnums. Tobrīd cilvēki iegādājās biļetes, lai izgudrotāju vadībā vērotu tehnoloģiskos jaunumus publiskos pasākumos, un drīz vien šī tendence ienāca arī Latvijas teritorijā, toreiz gan vēl Krievijas impērijas sastāvā. 1891. gadā Rīgā bija 499 telefona abonenti, bet 1900. gadā darbojās jau 1070 telefonaparāti. Rīga bija augoša pilsēta, un telefons radīja iespēju uzņēmumiem savu darbību izplatīt pa visu tās teritoriju. Saziņa starp uzņēmuma vadību un citiem darbiniekiem varēja notikt ar telefona palīdzību. Pirmais pasaules karš saposta visu Latvijā iepriekš izveidoto telekomunikāciju infrastruktūru. Tas, ar ko pēc kara nodarbojās Latvijas valsts Pasta un Telegrāfa virsvalde, vēlāk departaments, bija telegrāfa un telefona vadu atjaunošana. Kas interesanti - ja sākotnēji telefons bija paredzēts īsām un lietišķām sarunām, tad pēc Pirmā pasaules kara telefoni iegūst citu funkciju - cilvēki nododas sadzīviskām sarunām. Papļāpā. Padomju okupācijas priekšvakarā Latvija bija 16. vietā pasaulē telefonizācijas ziņā. Telefoni bija katrā pagastā vismaz vairākiem desmitiem cilvēku, tie bija zemnieku saimniecībās, pagastvaldēs, aizsargu namos, skolās un, protams, ārstiem. Savukārt padomju gados telefonu attīstību bremzēja tehnoloģiju kopējais trūkums, jo, kā jau pēc visa, arī pēc telefona aparātiem vajadzēja stāvēt rindās, cilvēki bija spiesti kooperēties, lūgt iespēju kaimiņiem piezvanīt un lietot ielu telefonus.

Ar jaunu sparu atsākušās politiķu debates, vai Eiropai vajadzētu atsākt tiešas sarunas ar Krievijas diktatoru Putinu, tā vietā lai Ukrainas kara izbeigšanu atstāt ASV pārziņā? Cik drošs ir banku piedāvātais pakalpojums - veikt maksājumus uz tālruņa numuru un vai šie dati nav pārāk brīvi pieejami krāpniekiem? Lietuvā koalīcijas apņemas nesteidzināt izmaiņas LRT ģenerāldirektora atstādināšanas kārtībā. Olimpiskajām spēlēm jau kvalificējušies 37 sportisti no Latvijas.

Krustpunktā Lielā intervija: Rīgas Āgenskalna baptistu draudzes mācītājs Edgars Mažis. Pagājušā gadā centāmies izvairīties Ziemassvētkos Krustpunktā ielaist kristietības un baznīcas tematiku, jo raidījuma primārais uzdevums ir runāt par politiku, ekonomiku, sociāliem jautājumiem. Bet nevar noliegt, ka arī reliģijai ir sava vieta Latvijas sabiedrībā, un, šķiet, šogad tai ir bijusi arī itin pamanāma ietekme ne tikai uz sabiedriskajiem, bet arī politiskajiem procesiem. Daudzajos strīdos par vērtībām un politiskajām izvēlēm ir iesaistījušies arī mācītāji. Kristīgās vērtības piesauc ne viens vien Saeimas deputāts, un interesanti ir tas, ka šajā daudzbalsībā nav tā, ka visi kristieši dziedātu vienas un tās pašas notis. Ne tikai sabiedrība, arī baznīca ir kļuvusi politizētāka. Krustpunktā ir ciemojušies katoļu un luterāņu mācītāji. Taču Latvijā ir vairākas lielās tradicionālās baznīcas, un baptisti noteikti ir vieni no tiem. Turklāt kādi no viņiem ir arī politiski ļoti aktīvi. Tāpēc šoreiz mūsu izvēle bija Ziemassvētku nedēļā aicināt uz interviju baptistu mācītāju. 

Grāmata "Dzīvais cimds" turpina pētīt un atklāt Jettes Užānes (1924-2007) daiļradi. Cēsu muzejā viņas simtgadei veltītā izstāde "Dzīvais cimds" parādīja gan cimdu adīšanas mākslu, kur tradicionālais un radošais uzbūra 20. gadsimta Latvijas kultūras pulsu. Tagad ar tādu pašu nosaukumu lasītāju rokās nonāk grāmata. Tajā apkopoti līdz šim nepublicēti Jettes Užānes cimdu stāsti, tehniskie zīmējumi un fotogrāfijas. Kultūras rondo sarunājamies ar grāmatas autori Elīnu Apsīti un horeogrāfi Liliju Liporu, kura izveidojusi dokumentālu kustību eseju "Kā man gribas iet", kas balstīta Cimdu Jettiņas dzīvesstāstā un dienasgrāmatas piezīmēs. "Decembrim es krāsas noskatījos laukā – sniedziņš tā viegli pārbiris un viss pāri bij' tāds viscaur ar maigu zeltainumu, " tā reiz teikusi Jette Užāne. Elīnas Apsītes grāmatā "Jette Užāne. Dzīvais cimds" ir gan stāsti, gan cimdu fotogrāfijas, gan tehniskie zīmējumi.  Savukārt "Kā man gribas iet…:  ir kustību, vārdu un skaņu eseja, kas balstīta dokumentālās piezīmēs un dzīvesstāsta motīvos. Izrādes mākslinieciskā iecere ir radīt kustību izrādi par fiziski nekustīgu cilvēku, atklājot, ka pat vislielākajos ierobežojumos iespējama izaugsme, brīvība un radošs piepildījums. Radošā komanda – Elīna Apsīte, Lilija Lipora, Edgars Lipors, Maija Švēdenberga, Egīls Kupčs, Raivis Apsītis. Izrādi vēl var noskatīties Spīķeru koncertzālē 22. decembrī plkst. 19.00

Raidījumā Pievienotā vērtība runājam par tendencēm, kuras gaidīt nākamgad gan kopumā Latvijas un pasaules ekonomikā, un arī par to, ar ko nākamgad nodarbosies lauksaimnieki.  Latvijas Bankas jaunākās prognozes akcentē eksportu, Latvijas uzņēmumu konkurētspēju un produktivitāti, kā arī kreditēšanu. Uzklausām bankas pārstāvjus. Bet runājot par lauksaimniecību, jāsaka, ka nozarei kopumā daudz kas varētu būt labāk, lai arī ir veiksmīgas saimniecības, ir iedvesmojoši uzņēmēji.

"Straumes" zāles atklāšana kinoteātrī "Splendid Palace" rosināja Kultūras rondo satikties ar anmācijas filmas "Straume" aizkadra māksliniekiem, lai pārrunātu, kāds viņiem ir bijis oskarotais gads – kas mainījies viņu dzīvē un darbā? Kad pērnvasar uz kinoekrāniem nonāca animācijas filma „Straume”, diez vai kāds varēja iedomāties, cik ilgspēlējoši būs tās panākumi pasaulē un ka „Straumes” vārdu turpināsim locīt arī 2025. gada beigās. Latvijas Banka tikko izlaida „Straumei” veltītu monētu, ko tūlīt izpirka, bet kinoteātra „Splendid Palace” mazā zāle pirms nedēļas ieguva „Straumes” vārdu. Bet kā šajā laikā ir klājies pašiem „Straumes” veidotājiem? Gints Zilbalodis ir nodevies nākamās filmas veidošanai un intervijas nesniedz, par producenta Matīsa Kažas un komponista Riharda Zaļupes darbiem ziņās dzirdam it bieži, bet cik daudz zinām par pārējo Latvijas komandu, kas strādāja pie filmas un ko daudz redzējām bildēs no Kannām un Losandželosas? Kā „Straumes” panākumu virpulis ietekmējis viņu dzīvi? Ar „Straumes” „aizkadra” komandu tiekamies raidījumā Kultūras rondo klātienē un neklātienē. Par dzīvi pēc „Straumes” studijā stāsta filmas 3D animācijas mākslinieks Konstantīns Višņevskis, 3D vizuālo efektu mākslinieks Mārtiņš Upītis, vadošais vides konceptmākslinieks un 3D mākslinieks Artūrs Gore, kā arī Dārta Krāsone, kura strādāja pie filmas ražošanas menedžmenta. Kā arī ierakstos uzklausām filmas 3D māksliniekus Pēteri Tenisonu un Kristapu Blumbergu, kā arī tēlu mākslinieci Paulu Bobrovu. -- Kinoteātris "Splendid Palace" no šī gada 12. decembra piektdienās rīko īpašu filmu seansu ciklu "Visas filmas par kaķiem. "Straumes" komandas izlase", kurā apmeklētājiem piedāvā atlasītus kino darbus no pasaules kinematogrāfijas klāsta, informē kinoteātra pārstāvji. Izvēlētās filmas sniedz ieskatu gan kino klasiķu meistardarbu stāstos, gan mūsdienu režisoru asprātīgajā vai maģiskajā pasaulē. "Svinot "Straumes" zāles atklāšanu, mēs vienojāmies veidot kaķu filmu izlasi. Ne obligāti filmas, kuru galvenie varoņi ir kaķi, taču kaķi tajās ir būtiski elementi, turklāt pilnībā atšķirīgos veidos. No franču poētiskā kino klasiķa Žana Vigo līdz brāļu Koenu urbānajai odisejai – visas programmā iekļautās filmas piedāvā mākslinieciski augstvērtīgu kino pieredzi un ir teicams kino pats par sevi," uzsver godalgotās animācijas filmas "Straume" komanda. "Straumes" komandas izlase: 19. decembrī "Stāsts par Lūinu Deivisu" (režisori Džoels Koens un Ītans Koens, 2013. gads) 26. decembrī "Sirds čuksti" (režisors Jošefumi Kondi, 1995. gads) 2. janvārī "Spoku kaķis Anzu" (režisori Joko Kuno un Nobuhiro Jamašita, 2024. gads)

Stāsta muzikologs, Mākslas zinātņu doktors, Latvijas Radio bijušais ģenerāldirektors (1992‒1995) Arnolds Klotiņš; pārraides producente – Rūta Paula    Būdams sava laika izcilākais latviešu koncertērģelnieks, viņš neatteicās sēsties pie ērģelēm arī tālās lauku baznīcās, kur, starp citu, ērģeļu stabulēs gaisu pumpēja nevis elektromotors, bet īpašs plēšu minējs. Tā nu Kalniņš atbrauc uz kādu lauku baznīciņu un pirms koncerta iet palūkot, vai un kā ar vietējo instrumentu varēs izspēlēt Baha Re mažora prelūdiju un fūgu. Pēc brītiņa vietējais pērminderis, piekusis no ērģeļu plēšu mīšanas, pienāk, ieskatās notīs un saka: "Ak tad profesora kungs mācās spēlēšanu ar diviem krustiņiem pie nošu atslēgas! Mana meita mājās uz klavierēm gan jau spēlē ar trīs krustiņiem." Pret tādu dzelzs loģiku arī Alfrēdam Kalniņam trūkst argumentu, un jālaiž vien plēšu minējs uz mājām pirms koncerta atpūtināt kājas... Var jautāt, kad īsti un kur komponēta Alfrēda Kalniņa opera "Baņuta". Pēckara okupācijas gados Latvijā tika ieviests jēdziens  "pirmspadomju mūzika", lai apzīmētu to mūziku, kas tapusi pirms 1940. gada. Lai tādus skaņdarbus neuzskatītu par pēdējo šķiru un tomēr popularizētu, bija ieteicams tiem meklēt kaut kādus kaut netiešus sakarus ar tā saucamo padomju varu. Arī operu "Baņuta" un tās komponēšanu mēdza visādi tuvināt 1919. gada īsajam Pētera Stučkas Padomju Latvijas laikam. Patiesībā, kā liecina paša komponista un viņa laikabiedru atmiņas, "Baņuta" komponēta nevis 1919., bet Liepājā 1918. gadā no augusta līdz oktobrim, kad Kalniņš kopā ar Kārļa Ulmaņa Ministru kabinetu bija iesprostots Liepājā, aiz uzbrūkošās Sarkanās armijas frontes līnijas. Alfrēds Kalniņš atmiņās raksta: "Viss operas uzmetums veikts tikai Liepājas Peldparkā [t. i. Piejūras apstādījumos] rīta stundās, kamēr tur staigātāju tikpat kā nebija. Instrumentāciju veicu mājās, kas bija tuvu parkam." "Baņuta" un tās komponists ar ģimeni sasniedz Rīgu tikai 1919. gada oktobrī, kad Latvijas valdība ir aicinājusi darbam izglītības ministrijā, un šī atgriešanās Rīgā notiek visai dramatiskos apstākļos. "Baņutas" nošu partitūra kopā ar jau izrakstītām instrumentu partijām, tātad lieli nošu saiņi, kopā ar ģimeni un iedzīvi ceļo no Liepājas uz Rīgu tai pašā kuģī, ar kuru mazliet agrāk atgriezusies Kārļa Ulmaņa valdība. Šoreiz kuģeļa pietauvošanās krastā notiek tieši tajā naktī, kad izraisās Bermonta armijas uzbrukums Rīgai. Par kāpšanu krastā nav ko domāt, tā var notikt tikai  nākamajā naktī, granātām visapkārt sprāgstot, kad kuģim aizsardzības uzdevumā nekavējoties jādodas jūrā, un tik lielā steigā, ka "Baņutas" vienīgā eksemplāra nošu saiņi tiek atstāti kuģa rūmēs un aiziet jūriņā, nezināmā virzienā. Tikai pēc vairākām nedēļām operas "Baņuta" nošu saiņi laimīgi atgriežas krastā. Bet varēja neatgriezties. Gados pēc Otrā pasaules kara Latvijas Valsts izdevniecības nošu izdošanas redakciju vadīja kāds Krievijā līdz 1945. gadam dzīvojis latvietis, kurš Krievijā bija strādājis milicijā un citos iekšlietu orgānos. Atceros pats, studiju gados šai nošu redakcijā strādādams, šo mazrunīgo Visvaldi Danenbergu, mūzikā lielu neprašu. Reiz redakcijas nošu izdošanas darbs apspriests Komponistu savienībā, piedaloties arī Alfrēdam Kalniņam. Klātesošie atzīmējuši daudzās izdevumu iespiedkļūdas, izdošanas termiņu neievērošanu un citas parastās nekārtības. Beidzot, balto bārdu glaudīdams, piecēlies Alfrēds Kalniņš un, acīm zobgalīgi zibot, nopietni teicis: "Nesaprotu, kā var kaut kas nebūt kārtībā iestādē, šinī gadījumā mūzikas apgādā, ko pārrauga un vada milicis..." Tuvojoties 1949. gadam ar Staļina dzimšanas dienu, kompartijas amatpersonas par latviešu padevības zīmi bija iecerējušas mākslas darbinieku apsveikuma darbus. Bija ieplānots arī Staļinam veltīts klavierdarbu krājums, un Komponistu savienībai uzdots izdabūt šos veltījuma darbus no autoriem. Alfrēds Kalniņš mazā zīmītē, noraidot šādu uzaicinājumu, Komponistu savienības lietvedei rakstīja: "Pie šī gadījuma man Jums jāziņo, ka klavierdarbiņš no manis nav gaidāms, katrā ziņā ne tik drīz kā vajadzētu. Žēl." Šis beidzamais trīs burtu vārdiņš "žēl" bija ne mazāk smalki iesmaržots un ironisks kā Kalniņa jaunības gadu drauga Emiļa Melngaiļa aizbildināšanās līdzīgā gadījumā. Proti, kad Melngailim paskaidrots, ka varot jau Staļinam veltīt arī kaut ko vienkārši tautisku, kā piemēram viņa nesen komponētais dejiskais gabaliņš ar nosaukumu "Caunas solis", tad Melngaiļa atbilde bijusi ne mazāk, bet citādi iesmaržota: "Jā," viņš atcirtis, "bet šinī gadījumā man padomā būtu vienīgi "Seska solis"!". Tā nu redzam, ka mūsu mūzikas klasiķiem mēles bijušas visai labi trītas.                                                        

Aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un Latvijas transatlantiskās organizācijas valdes loceklis Sandis Šrāders un atvaļināts vēstnieks, ārlietu eksperts Andris Teikmanis. Par notikušo Austrālijā uzklausām Olgu Nemirovsku, kura jau 30 gadus dzīvo Bondai pludmales tuvumā. Asinsdzīres pludmalē Sidnejas Bondai pludmale ir viena no iecienītākajām Austrālijas atpūtas vietām un arī tūristu apmeklēts objekts. Apkārtējos rajonos dzīvo daudzi Sidnejas ebreju kopienas locekļi, un Bondai pludmale ir vieta, kur ik gadus decembrī astoņas dienas norit Hanukas, tradicionālo ebreju svētku, svinēšana. Šogad svētku sākums iekrita 14. decembra pievakarē, un tobrīd Bondai pludmalē bija pulcējušies apmēram tūkstotis cilvēku. Ar automašīnu, kuru rotāja t.s. Islāma kalifāta karogs, pie pludmales ieradās tēvs un dēls Akrami – piecdesmit gadus vecais Sādžids, ieceļojis no Indijas 1998. gadā, un viņa Austrālijā dzimušais atvase Navīds, 24 gadus vecs. Abi bija bruņoti līdz zobiem – viņiem līdzi bija pavisam seši šaujamieroči, visi Akrama vecākā legāli iegādāti. Automašīnā vēlāk tika atrasti arī vairāki pašdarināti spridzekļi. Izkāpjot no mašīnas, abus pamanīja gados vecāks ebreju pāris – Sofija un Boriss Gurmani. Mēģinot aizturēt bruņotos vīrus, laulātie draugi tika nošauti. Viņi kļuva par pirmajiem 14. decembra terorakta upuriem. Tad, izvietojušies uz viena no gājēju tiltiņiem pie promenādes, tēvs un dēls sāka šaut uz Hanukas svētku dalībniekiem. Pēc brīža Sādžids Akrams devās tuvāk pludmalei, un te viņam ar kailām rokām uzbruka augļu tirgotavas īpašnieks Ahmeds al Ahmeds, starp citu, 2006. gadā Austrālijā ieceļojis islāmticīgs sīrietis. Viņam izdevās atņemt šāvējam ieroci, taču Akrams vecākais atgriezās uz tiltiņa, kur paķēra nākamo šaujamo un līdz ar dēlu turpināja savu asisnsdarbu. Ahmeds al Ahmeds tika sašauts rokā, savukārt Reuvens Morisons, kurš mēģināja kavēt teroristus, metot uz viņiem akmeņus, – nošauts. Līdz brīdim, kad notikuma vietā ieradās policija un neitralizēja šāvējus, tēvu Sādžidu nogalinot uz vietas un dēlu Navīdu smagi ievainojot, abiem izdevās nogalināt pavisam 50 cilvēkus, tai skaitā 10 gadus vecu meitenīti un 87 gadus veco holokaustā izdzīvojušo Ukrainas ebreju Aleksandru Kleitmanu, un vēl 39 ievainot. Nozieguma motīvi ir nepārprotami – antisemītisms un islāma radikālisms, kuru, iespējams, uzkurinājusi pašreizējā Izraēlas un Gazas konflikta rezultātā pieaugusī spriedze Austrālijas ebreju un musulmaņu kopienu starpā. Kā tagad atklājies, 2019. gadā Navīds Akrams nonācis Austrālijas izlūkdienesta uzmanības lokā, taču toreiz secināts, ka viņš nav sabiedrībai bīstams. Sādžids Akrams līdz šim nav radījis nekādas aizdomas nedz varasiestādēm, nedz apkārtējiem līdzpilsoņiem. Gandrīz visu novembri tēvs un dēls pavadījuši Mindanao salā, kas ir Filipīnu musulmaņu kopienas mājvieta un kur ar t.s. Islāma kalifātu saistīti kaujinieki 2017. gadā vairākus mēnešus pretojās valdības karaspēkam. Dancis pa trim Berlīnē Pagājušajā svētdienā un pirmdienā (14. un 15. decembrī) Vācijas galvaspilsētā risinājās kārtējais sarunu raunds, kur galda vienā pusē bija jau ierastie prezidenta Trampa īpašie pārstāvji Stīvs Vitkofs un Džareds Kušners, bet otrā – Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, Ukrainas galvenais sarunvedējs Rustems Umerovs un arī Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs. Sarunu otrajā kārtā minētajiem pievienojās visai reprezentatīvs Eiropas politisko līderu loks, tā uzskatāmi demonstrējot Eiropas apņēmību arī turpmāk stingri balstīt Ukrainu tās pretstāvē impēriskajam agresoram austrumos. Noslēguma paziņojumu pirmdien Berlīnē parakstīja Vācijas, Dānijas, Francijas, Itālijas, Nīderlandes, Norvēģijas, Polijas, Zviedrijas un Lielbritānijas valdību vadītāji, kā arī Eiropas Komisijas prezidente un Eiropadomes prezidents. Dokuments ir atvērts arī citu valstu apstiprināšanai. Publiskotā informācija liecina, ka Berlīnē panākts vienots redzējums starp amerikāņiem un eiropiešiem par drošības garantiju modeli Ukrainai. Tas paredz, ka miera laikā Ukrainas bruņoto spēku lielums ir 800 000 militārpersonu, un Eiropa turpina sniegt Kijivai visa veida militāro, drošības, kā arī diplomātisko atbalstu. Pie tam paredzēts, ka starptautiski militārie spēki, kuru kodolu veidotu t.s. „Gribas koalīcijas” valstis, kā drošības garants tiktu izvietoti Ukrainas teritorijā. Savienoto Valstu primārā funkcija būtu uguns pārtraukšanas kontrole un, kā tas definēts, „miera atjaunošana” karadarbības atsākšanās gadījumā. Gluži lieki piebilst, ka šāds modelis diezin vai gūs atsaucību Maskavā, kas līdz šim kategoriski iebildusi pret jebkādu NATO valstu militāro klātbūtni Ukrainā. Un, protams, joprojām neizkustināts ir agresorvalsts sarunu procesā ieripinātais klupšanas akmens – prasība bez cīņas atdot tai daļu Ukrainas teritorijas. Pirmdienas Eiropas līderu paziņojumā pausts, ka vienīgais subjekts, kas var lemt Ukrainas teritorijas likteni, ir Ukrainas tauta brīdī, kad ir iedarbinātas reālas drošības garantijas, kā arī, ka starptautiski atzītas robežas nav maināmas ar spēku. Ne mazāk komplicēts ir jautājums par turpmāko finanšu atbalstu Ukrainai. Berlīne stingri aizstāv ideju, ka Kijivai piešķirams vairāk nekā 200 miljardu eiro aizdevums, izmantojot garantijai Eiropā iesaldētos Krievijas Centrālās bankas līdzekļus. Uz tiem, kā zināms, metis acis arī Donalds Tramps, vēloties vismaz daļu no tiem ieguldīt īpašā Ukrainas atjaunošanas fondā, kura darbībā izšķiroša loma būtu Vašingtonai. Kanclers Mercs jau kritiski izteicies par šādu iespēju, bet Baltais nams, kā izdevumam „Politico” paudis kāds vārdā nenosaukts augsta ranga Eiropas amatvīrs, liekot lietā pamatīgu spiedienu uz vairākām Eiropas valdībām. Līdz ar Beļģiju, kura kā iesaldēto līdzekļu galvenā glabātāja līdz šim iebildusi vispamanāmāk, kā arī Kremļa ierastajiem „sapratējiem” Ungāriju un Slovākiju, iebildes šobrīd paudušas arī Itālija, Bulgārija un Malta. Savukārt jaunais Čehijas premjerministrs Babišs paziņojis, ka viņa valsts neuzņemsies nekādas saistības šai sakarā. Izšķirošā Eiropadomes sēda Briselē paredzēta rīt, 18. decembrī. Pretmetu cīņas iznākums Čīlē Svētdien, 14. decembrī, notikušo Čīles prezidenta vēlēšanu otro kārtu var nodēvēt par pretmetu cīņu. Vēlētājiem tika piedāvāta izvēle starp ultrakonservatīvu katoli un neoliberālas ekonomikas piekritēju Hozē Antonio Kastu un Čīles Komunistiskās partijas pārstāvi Žanetu Haru. Tūdaļ gan jāsaka, ka Žaneta Hara pārstāv plašu kreisi centrisku koalīciju „Vienotība Čīlei”, kurā bez komunistiem ietilpst vesela virkne citu politisko spēku, sākot ar kreisi centriskajiem sociālistiem un liberāļiem, beidzot ar izteikti centriskajiem kristīgajiem demokrātiem. Arī viņas platformā nebija nekā radikāli kreisa, orientējoties uz sociālo garantiju, valsts veselības apdrošināšanas sistēmas un nodarbinātības veicināšanas attīstību. Tomēr, kā izrādījās, vairākumam čīliešu uzrunājoša bija labējā kandidāta Kasta programma ar akcentu uz nelegālās imigrācijas un noziedzības apkarošanu. „Čīlei vajag kārtību!” bija viens no jaunievēlētā valsts galvas pamatlozungiem. Jaunajā Čīles līderī nav grūti saskatīt vēl vienu „mazo Trampu”, līdz pat tādām detaļām kā aizsargbarjeras būvniecība pie ziemeļu robežām. Vēl viens Žanetas Haras zaudējuma iemesls ir tas, ka viņa asociējas ar iepriekšējo – diezgan nepopulāro prezidenta Gabriela Boriča kreiso valdību, kurā viņa ieņēma darba ministres posteni. Lai arī Boriča sociālā programma tika daļēji īstenota, viņa politiskās ambīcijas cieta vairākas nozīmīgas neveiksmes, vēlētājiem referendumā neatbalstot jauno konstitūcijas projektu un valdībai nespējot politiski atrisināt konfliktu ar iedzimto mapuču cilšu kopienām valsts dienvidos, galu galā ķeroties pie militāra spēka. Jaunievēlētais prezidents Kasts, savukārt, ir pazīstams kā liels pagājušajā gadsimtā valdījušā Čīles militārā diktatora Augusto Pinočeta piekritējs; kura valdībā Kasta vecākais brālis bija ministrs. Jaunais valsts galva gan nosodījis Pinočeta laikā notikušos cilvēktiesību pārkāpumus, taču slavējis tā laika ekonomisko politiku. Var piebilst, ka monolīta atbalsta likumdevējā Hozē Antonio Kasta valdībai gan nebūs, jo parlamenta apakšpalātā viņa labējo frakcijai „Pārmaiņas Čīlei” ir tikai otra lielākā frakcija aiz pieminētā kreiso bloka, un nāksies meklēt citu spēku – mērenāk centriskā bloka „Dižā un vienotā Čīle” un populistiskās Tautas partijas atbalstu. Vēl izteiktāks spēku līdzsvars starp labējiem un kreisajiem ir parlamenta augšpalātā Senātā. Sagatavoja Eduards Liniņš.      

Ar ko visvairāk aizraujas vidējais aktīvais latvietis? Vai tā ir skriešana, komandu sporta spēles vai kas eksotiskāks? Jauns pētījums atklāj interesantus faktus par sporta nozīmi un lomu Latvijas sabiedrībā, kā arī to, ar kādiem sporta veidiem nodarbojas iedzīvotāji brīvajā laikā un cik salāgotas ir šīs slodzes. Raidījumā Zināmais nezināmajā ar pētījumu iepazīstina Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes asociētā profesore Līga Plakane un Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes lektore Zane Šmite. "Nemaz tik slikti nav. Mūsu vēsturiskās tradīcijas sauc mūs iet dabā - mums patīk sēņot, mums patīk makšķerēt. Mums patīk Līgo svētki un citādas lietas dabā, mēs tomēr neesam tupētāji istabā. Ja tādas plānveida aktivitātes, nav tik slikti, bet varētu būt labāk," tā par Latvijas iedzīvotāju kustību un sportošanas ieradumiem min Līga Plakane. "Dati rāda, ka varētu būt labāk. Ir, kas sasniedz visas rekomendācijas, bet būtiski ir, lai tie, kas ir aktīvi, nekļūst mazaktīvāki, kā arī kopumā visi kļūtu aktīvāki," piebilst Zane Šmite. Tie, kas ir fiziski aktīvi, bijuši arī atsaucīgi piedalīties aptaujā un pētījumā. "Pirmais bija noskaidrot, cik cilvēki ir aktīvi, turklāt būtu jāskatās ne tikai sportiskās aktivitātes ārā vai telpās, bet arī sēdēšanas paradumi jāņem vērā. Lai aktivitāte nebūtu pārspīlēti ofensīva, bet lai kustība caurvītu visu dienu, gan darba dienas, gan brīvdienas," vērtē Līga Plakane. "Skriešana dominēja kā populārākais aktivitātes veids gan dāmām, gan kungiem, otrs bija spēka treniņi, pie kam spēka treniņi bija populārāki dāmām nevis kungiem. Trešā abām dzimumu grupām bija riteņbraukšana, tad sekoja krosfits. Iekļāvās arī garas pastaigas. Tas mūs priecēja, jo tā ir pamatvielmaiņu uzturoša aktivitāte, turpina Līga Plakane. "Galvenā atziņa - tautas sportists ir dažāds un sportot var jebkurš," norāda Zane Šmite. -- Bet par sev svarīgu grāmatu stāsta humanitāro zinātņu pētniece Sanita Reinsone.  Viņa izvēlējusies stāstīt par grāmatu "Ādama stāsts". Pētniece to iepazinusi vēl pirms šis stāsts tika izdots grāmatā. Tā ir ar roku rakstīta 19. gadsimta latviešu zemnieka Ādama Purmaļa autobiogrāfija.

Labu festivālu var salīdzināt ar brīvnirēju, kura jēga ir kustībā, meklējumos un izzināšanā – tā starptautiskā jaunā teātra festivāla „Homo Novus” trīsdesmitgadei veltītā grāmatā raksta kuratore Gundega Laiviņa. Grāmata, kurā savas atmiņas un liecības par šo Latvijas teātra ainavas brīvnirēju, kas bieži vien gājis laikam pa priekšu un urdījis paplašināt teātra domu un valodu, raidījuma centrā. Kultūras rondo studijā izvaicājam grāmatas sastādītāju Gundegu Laiviņu.  Starptautiskā jaunā teātra festivāla “Homo Novus” 30 gadu jubilejas izdevums “Homo Novus grāmata / The Book of Homo Novus” ir bilingvāls izdevums, kurā festivāla mākslinieki, veidotāji un dalībnieki  dalījušies ar atmiņām un liecībām par festivālu “Homo Novus”. Šī grāmata nav atmiņu klade, kas aicina priecāties par padarīto. Tās mērķis ir, balstoties 30 gadu pieredzē, samērot padarīto ar nākotnes tendencēm. “Homo Novus grāmatai” piemīt unikāla starpdisciplināra un starptautiska daba, kas ļauj Latvijai un latviešu valodai iekļauties plašākā sarunā par laikmetīgo teātri un festivālu kultūru. Līdzās citām tēmām grāmata aplūko festivāla kā formāta lomu jaunas teātra valodas, telpas un skatītāja attīstībā un ar teātra producēšanu saistītus ētiskas dabas jautājumus. Tās ir jomas, kurām Latvijas kultūrtelpā līdz šim veltīta salīdzinoši neliela uzmanība. Grāmata apkopo tās tendences, domāšanas un radīšanas paradigmas, kas dažādu iemeslu dēļ nav radušas vietu jauno laiku Latvijas teātra vēsturei veltītos izdevumos, kuru struktūru un akcentus nosaka pie mums dominējošā repertuārteātra sistēma.

15. decembrī Emīla Dārziņa koncertzālē notika atvēršanas svētki grāmatai, kas veltīta Rīgas Doma kora skolas 30 darbības gadiem.  Grāmatas sastādītāja un kuratore Ilze Jākobsone apkopojusi vēsturiskos dokumentus, preses izdevumus, fotogrāfijas, atspoguļojot skolas sarežģītos dibināšanas apstākļus, attīstību un izaugsmi.  “Tikai cerību un grūtību pilnajā Latvijas atdzimšanā varēja notikt mūsu skolas dzimšana. Atjaunotās Latvijas laikā sākās arī Rīgas Doma kora skolas laiks. Iecere bija veidot jaunu skolu ar citādu, pavisam atšķirīgu redzējumu, kā audzēkņus ievadīt mūzikas pasaulē, kā veidot attiecības, kas balstītos patiesā cieņā un sadraudzībā, kā panākt uzticēšanos, atrast īsto veidu, kā “piespiest mīlēt Raini”, zināšanas un mūziku. Taču piespiešana te nederēja, bet vadība ar stingru roku maigā pacietības un mīlestības samta cimdā,” tā grāmatas ievadā par skolas aizsākumiem stāsta latviešu valodas un literatūras skolotāja, dzejniece Iveta Šimkus. Par grāmatas tapšanas komandu un to, ko nozīmē pārbagātu 30 gadu vēsturi ietvert vienā grāmatā, par Rīgas Doma kora skolas vērtībām, kur nozīmīga loma - ne tikai audzēkņiem, bet arī viņu ģimenēm, par grāmatas nozīmi kopējā Latvijas vēstures kontekstā, par sajūtām šajā - skolas ēkas rekonstrukcijas - laikā un apņēmību skolas saimi uzturēt vienotu, saglabājot tradīcijas, - sarunā ar RDKS direktoru Gintu Ceplenieku un grāmatas sastādītāju un kuratoru Ilzi Jākobsoni.

Raidījums “(Bez)maksas sports” - informatīvi analītisku un izglītojošu stāstu un diskusiju raidījums sērijās par mūsdienu lielajiem jautājumiem sportā. 3. sezonas 4. epizodes tēma: 2025. gada vasaras noslēgumā Rīgā notika Eiropas čempionāts basketbolā. Viens no vērienīgākajiem sporta pasākumiem, kas noticis Latvijā. Taču reizē arī viens no dārgākajiem. Valsts EuroBasket 2025 rīkošanu atbalstīja ar 13 miljoniem eiro. Ko Latvija no tā ieguva? Kāda bija finansiālā atdeve un ienākumi valstij un kāda bija organizatoru peļņa? Studijā: raidījuma vadītāji Jānis Celmiņš un Rolands Eliņš, Latvijas Basketbola savienības ģenerālsekretārs un “Eurobasket 2025” orgkomitejas vadītājs Kaspars Cipruss, kā arī finansists Elmārs Kehris. Viedokļus raidījumā pauž arī Izglītības un Zinātnes ministrijas Sporta departamenta vadītājs Aleksandrs Samoilovs, Latvijas Bāru asociācijas valdes loceklis Oskars Ikstens un “VEF Rīga” līdzdibinātājs Edgars Jaunups. Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma saturu atbild TV4. #sif_maf2025 #BezMaksasSports

Latviešu valodas uzturēšana diasporā nav iedomājama bez skolotājiem, kuri māca bērniem valodu, kas nav viņu ikdienas sarunvaloda mītnes zemē. Visbiežāk par skolotājiem kļūst mammas, retāk arī kāds tētis, bet lielākoties šo darbiņu uzņemas vecāki, kuriem valodas jautājums kādā brīdī kļūst aktuāls viņu pašu bērniem. Raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts "taisām tiltu pār plašu jūru", lai pētītu, kā diasporas skolotājiem veicas programmā "Latviešu valodas kā svešvalodas skolotājs". Vienlaikus arī izzinām, kā valodas apguvei var noderēt mūzika, rotaļas, mēģinām aptvert visus rīkus, kas palīdz dzīvot latviešu valodai ārpus Latvijas robežām. Sarunājas Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes docente Inta Urbanoviča, kura arī ir diasporas skolotāju izglītības tālmācības programmas "Latviešu valodas kā svešvalodas skolotājs" vadītāja, Ingūna Melberga ir šīs tālmācības programmas absolvente, ir Spānijā un pieslēgusies radījumam ir no Barselonas, arī Dagnija Roderte no Amerikas, Indianapoles, ir šīs programmas absolvente. Savukārt Baiba Brice ir Latvijas Universitātes pasniedzēja, mācību materiālu autore, un arī vada diasporas skolotājiem seminārus, kā arī Latviešu valodas aģentūras metodiķe Liene Baltmane.    

Nākamgad tiks pieminēta izcilās Ziemeļlatgales teicējas Margaritas Šakinas (1926-2014) simtgade. Latvijas Kultūras akadēmijas tradicionālās dziedāšanas grupa “Saucējas” plāno izdot albumu ar teicējas dziesmām, tiešraides koncertu plāno Latvijas radio 3 „Klasika”. Taču rosība ap šī gaišā cilvēka piemiņu sākusies jau šī gada nogalē, “Saucējām” sarīkojot sociālajā medijā „Facebook” akciju, kas izaicina folkloras kopas visā Latvijā iedziedāt kādu no Margaritas Šakinas teiktajām dziesmām. Kā arī novembra beigās Latvijas Kultūras akadēmijā sarīkojot Margaritas Šakinas pieminēšanas vakaru. Dziesma “Atiet zosis klaigādamas”, kas skan raidījua ievadā, ir izcilās Ziemeļlatgales teicējas Margaritas Šakinas vizītkarte. Teicēja jau kopš 2014. gada mīt viņā saulē, taču nākamgad atkal tiks pieminēta martā, Margaritas Šakinas simtajā dzimšanas dienā. Sarunu “Saucēju” dibinātāju un ilggadējo vadītāju Ivetu Tāli, „Facebook” akcijas iniciatori un “Saucēju” dziedātāju Kristīni Jansoni, kā arī folkloras kopas “Grodi” līdzdibinātāju un folkloras pētnieci Aīdu Rancāni. Ar Ivetu Tāli sazināmies attālināti. Rīgas un “Saucēju” vadītājas posms viņas dzīvē ir noslēdzies. Iveta dzīvo Jēkabpilī, tagad viņas folkloras kopa ir “Krāce”. Iveta Tāle arī raidījuma veidotāju Anda Buševicu pirms daudziem gadiem pierunāja doties uz Ogri pie Margaritas Šakinas. Toreiz tapa intervija. Margarita Šakina Latvijas folkloras kustības kontekstā īpaša arī tāpēc, ka folkloras vācēji viņas balsī ieklausījušies ilgākā dzīves nogrieznī, gandrīz divdesmit gadu garumā. Latviešu folkloras krātuvē Margaritas Šakinas dziesmas ir folkloristu Zaigas Sneibes un Andreja Krūmiņa kolekcijās. Radio fonotēkā glabājas etnomuzikologu Mārtiņa Boiko un Gitas Lanceres veiktie ieraksti, 90. gados teicēju ierakstīja Māris Jansons. 2006. gadā iznāca kompaktdisks “Caur sirdi debesīs”, kas no jauna teicējas ierakstus padarīja pieejamākus. Šis fakts iedvesmojis, piemēram, vokālo pedagoģi Zani Šmiti, tieši uz Margaritas Šakinas ierakstu bāzes pētīt, kā mainās tautas dziedātājas balss gadu gaitā. Taču ir vēl kāda interesanta tēma, ko no ierakstiem varētu izsecināt – kā mūža garumā mainās dziedātāja izvēlētais repertuārs. Ziemeļlatgales teicējas Margaritas Šakinas simtā jubileja svinama 2026. gada 13. martā. Līdz tam brīdim piedzīvosim Latvijas Radio 3 Klasika 1. studijas koncerta tiešraidi, jubilejas koncertu, kura ieskaņu piedzīvojām jau novembra notikušajā atmiņu vakarā, Jubileja pamudinājusi arī Latviešu folkloras krātuvi pārskatīt un digitalizēt teicējas ierakstus, papildināt tās ar Ivetas Tāles un Margitas Gūtmanes fotogrāfijām. “Saucēju” iedziedātu albumu plānots izdot nākamā gada beigās.

Vēl pirms bērns iemācās runāt, viņš apgūst ritmu un melodiju - to, kas veido ne tikai runu, bet arī mūziku. Tikpat agrīna kā mūzika bērna dzīvē, tā ir bijusi agrīna arī cilvēces attīstībā. Kopš pastāv cilvēce, pastāv arī centieni radīt mūziku - vai varbūt nē? Vai kāds māk atbildēt uz jautājumu, kad radusies mūzika? Ko saka arheoloģiskie atklājumi? Kādi ir senākie mūzikas instrumenti un kāpēc cilvēkam ir šī neapturamā vēlme radīt skaņu un klausīties to? Par mūzikas pirmsākumiem un skaņas klātbūtni cilvēka dzīvē raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar etnomuzikologu, Latvijas Universitātes profesoru Valdi Muktupāvelu un Latvijas Universitātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītāju, profesoru Jurģi Šķilteru. Kāpēc cilvēkam ir vajadzība muzicēt, radīt mūziku un to uztvert? "Mūzika laikam ir universālākais izpausmes veids, kas cilvēkam gan ļauj pašizpausties, gan arī uztvert pasauli ar mūzikas palīdzību," vērtē Valdis Muktupāvels. "Protams, varbūt mākslinieki iebildīs - arī mākslas pasaule vizuāli ir. Pagaidām pētījumi, kurus es esmu redzējis, rāda, ka mūzikai piemīt savā ziņā universālāka iespēja kalpot gan cilvēkam, ietekmēt viņa emocijas, intelektuālos procesus, darboties kā pašizpausmei, arī kā komunikācijas līdzeklis, arī kā sabiedrības grupu noskaņošanās uz viena viļņa līdzeklis. Mūzikai šajā ziņā vislielākais spēks." -- Zinātnes ziņas par nozīmīgu atradumu Aizputē - atrasts matainā mamuta kaula fragments Kurzemē, Aizputē, senatnē pilnīgi noteikti klīduši mamuti, un šobrīd izdevies noteikt vecumu pirms aptuveni simt gadiem atrasta mamuta kaula fragmentam. Pašlaik tas ir īstens Aizputes Novadpētniecības muzeja dārgums. Te gan jāpiebilst, ka kaula fragments varētu būt nonācis muzejā pagājušā gadsimta 30. gadu otrajā pusē. Kā vēstīts žurnālā “IR”, vēlāk sekojusi muzeja slēgšana 50. gados, priekšmetu izceļošana uz Liepāju, Ventspili un Kuldīgu, tad atkal muzeja atjaunošana Aizputē, un pagājušajā gadā kaula fragments no Ventspils, tā teikt, atgriezies “mājās” Aizputē. Un tad atkal apstākļu sakritības rezultātā tas nonācis arheologa Mārča Kalniņa uzmanības lokā, un kopā ar citiem ekspertiem nolemts noteikt kaula vecumu ar radioaktīvā oglekļa datēšanas metodi. Tuvākā vieta šādu analīžu veikšanai ir Viļņas laboratorija Lietuvā, un tagad var teikt - mamuts, kam piederējis kaula fragments, dzīvojis pirms apmēram 43 tūkstošiem gadu. Tas ir krietni senāk, nekā Aizputes muzeja darbiniekiem šķitis. Bet kas vēl interesanti - laikā, kad Aizputes apkārtnē mituši mamuti, 180 kilometru attālumā uz dienvidiem - Karaļaučos, mūsdienu Krievijas teritorijā, - bijuši iedzīvotāji. Šobrīd arheologu Mārci Kalniņu interesē, vai cilvēki šajā laikā uzturējušies arī Latvijas teritorijā. 

Jaunās autoceļu nodevu jeb vinješu normas ir raisījušas uzņēmēju satraukumu. Kā tās ietekmēs tautsaimniecību un kādēļ protesti ir sākušies tikai pēc 2026.gada budžeta pieņemšanās? Krustpunktā diskutē Finanšu ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Upenieks (Jaunā Vienotība), Satiksmes ministrijas parlamentārais sekretārs Ģirts Dubkēvičs ("Progresīvie"), Saeimas deputāti Edgars Putra (Apvienotais saraksts) un Edmunds Zivtiņš (Latvija pirmajā vietā). Sazināmies ar Saeimas frakcijas "Jaunā Vienotība" vadītāju Edmundu Jurēvicu. Šķita jau, ka opozīcija nokavēja, saceļot neapmierinātību par jaunajām autoceļu lietošanas nodevu jeb vinješu likmju kravas transportlīdzekļiem virs trim tonnām cenām, ko bija paredzēts ieviest no 2026. gada. Bet šodien, 10. decembrī, Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs nosūtījis Saeimai otrreizējai caurlūkošanai Saeimā pieņemtos grozījumus Autoceļu lietošanas nodevas likumā. Saeimas deputātiem vēlreiz būs jāizsver visi par un pret. Arī finanšu ministrs faktiski atzina kolēģiem, ka visi aspekti cenu celšanai nemaz nebija rūpīgi izsvērti. Vinjetes Latvijā nav jāpērk ikvienam, kā tas ir dažās citās Eiropas valstīs. Bet nu nav arī tā, ka tas skar tikai lielākus uzņēmumus. Un ceļu lietošanas nodeva ir tikai viena no izmaksu pozīcijām, ja runājam par auto uzturēšanu un izmantošanu. Mēs jau maksājam auto nodokli, maksājam akcīzi degvielai, ir citi izdevumi. Tāpēc Krustpunktā runājam vispirms par vinjetēm un kāda varētu būt tālākā arī Saeimas rīcība šajā jautājumā. Bet ir svarīgi palūkoties uz visu nozari kopumā, kāda ir vispār Latvijas politika, ja runājam par autotransporta uzturēšanas izmaksām Latvijā, un cik tā ir salāgota arī ar citām kaimiņvalstīm. 

Padomju un nacistiskajam režīmam ir daudz kopīga - tie abi radījuši neskaitāmus noziegumus pret cilvēkiem, valstu kultūru un autonomiju. Vai varam teikt, ka totalitāri režīmi darbojās pēc līdzīga principa un mācījušies viens no otra? Kur ar šodienas acīm raugoties redzam kopīgo, kāpēc šajos laikos ir svarīgi atkārtot šīs tumšās 20. gadsimta vēstures lappuses un un kādas sekas uz Latvijas sabiedrību atstāja nacistiskais un padomju režīms? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē vēsturnieks Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Kaspars Zellis un vēsturnieks Aivars Stranga. Holokausta liecinieka monogrāfija. Sarun ar Marģeru Vestermani. 1. daļa Holokausta liecinieks, vēsturnieks Marģers Vestermanis 2025. gadā ne tikai atzīmējis savu simto jubileju, bet arī laidis klajā monogrāfiju “Cilvēcība tomēr nebija mirusi. Ebreju glābšana nacistu okupētajā Latvijā 1941-1945””. Kā autors ar šī laika acīm raugās uz tā laika notikumiem un par ko stāsta grāmata? “Cilvēcība tomēr nebija mirusi” - tā saucas grāmata, ko ilga darba rezultātā radījis un šogad savā 100. jubilejā rokās turējis muzeja “Ebreji Latvijā” dibinātājs, ilggadējs vadītājs un joprojām šī muzeja kurators Marģers Vestermanis. Viņš pats, kaut izgājis cauri smagai un sāpīgai pieredzei holokaustā, ir gatavs ar šiem stāstiem dalīties. Nacistu okupācijas laikā viņš ieslodzīts Rīgas geto, vēlāk atradies gan Mežaparka, gan Dundagas koncentrācijas nometnē, tad izbēdzis un pievienojies partizāniem, bet savu ģimeni zaudējis Rumbulas masu slaktiņos 1941. gada 8. decembrī.  Ar Marģeru Vestermani tiekamies, lai pārlapotu grāmatu, kurā būtiska vieta atvēlēta ebreju glabējiem. Vienlaikus grāmatā fiksēti vēstures fakti, citāti no publiski paustiem pazemojumiem pret ebrejiem un atmiņas.   Grāmatā Vestermanis aicina lasītājus atgriezties 1938. gada vasarā. Hitlers tajā brīdī jau ir okupējis Austriju, un tas ir viņa lielo radiorunu laiks, kad, kāpinot balsi līdz histēriskai kliegšanai, Hitlers paziņo, ka viņa pēdējā prasība ir vāciski runājošā Sudetija Čehoslovākijā. Nākamajā gadā nacistiskā Vācija ieved karaspēku visā Čehoslovākijā un pēc tam arī Polijā. Lielvalstis, kā Lielbritānija un Francija, publicēja garantijas, ka Polijas uzbrukuma gadījumā tās ies palīgā. Bet nekas nenotika. -- Bet par sev nozīmīgu grāmatu stāsta vēsturnieks Andris Levāns. "Grāmata, kuru es es izvēlējos, ir ļoti vienkārša un mazlietiņ neparasti šim laikam. Kā par daudzām lietām šajā laikā, par mīlas dzeju cilvēki nerunā vai runā reti. Grāmata ir vācu valodā, un tās nosaukums ir "Deutsche Liebeslieder" (Vācu mīlas dziesmas). Tā ir neliela grāmatiņa, kas izdota 1909. gadā. Dzejas izlase, kur ir apkopoti sacerējumi par mīlestību pantmērā no 12. līdz 20. gadsimtam," atklāj Andris Levāns.

Zelenskis pieļauj Ukrainas prezidenta vēlēšanu rīkošanu kara laikā. Austrālijā stājas spēkā sociālo mediju aizliegums bērniem, kuri jaunāki par 16 gadiem. Vakcinēties par valsts naudu pret cilvēka papilomas vīrusu kopš vasaras var plašāks cilvēku loks, tomēr cilvēki pagaidām piesardzīgi izmanto šo iespēju. Latvijas hokeja izlase Milānā pirms olimpisko spēļu sākuma aizvadīs pārbaudes spēli pret Šveici

Vairāk nekā 230 tūkstoši krājuma priekšmetu – tāda bagātība ir Nacionāla Dabas muzeja pārziņā. Par katru no šiem priekšmetiem jārūpējas, lai to saglabātu nākamajām paaudzēm, jo daļa no šiem atradumiem dabā vairs nav sastopami. Muzeja apmeklētājiem neredzamā muzeja dzīve notiek krājuma sagatvošanā. Kā dažādi dabas priekšmeti nonāk līdz muzeja ekspozīcijai? Kā šos paraugus ievāc, uzglabā un sakārto bagātīgajā krājumā? Par to stāsta jauna izstāde Nacionālajā Dabas muzejā, tādejādi atzīmejot muzeja 180 gadadienu. Raidījumā Zināmais nezināmajā plašāk stāsta Latvijas Nacionālā Dabas muzeja izstādes darba grupas vadītāja, botāniķe Lauma Miķelsone-Šibeika, Latvijas Nacionālā Dabas muzeja vecākā mineraloģe Sanita Lielbārde un Latvijas Nacionālā Dabas muzeja ornitologs Dmitrijs Boiko. Latvijas Nacionālajā dabas muzejā apskatāma izstāde „Dabas priekšmeta ceļš līdz muzeja krājumam”, kas ļauj iepazīt muzeja speciālistu darba aizkulises un to, kā visdažādākie dabas priekšmeti – minerāli, fosilijas, augi, sēnes, putni, zīdītāji, gliemji un kukaiņi – tiek ievākti, pēc tam apstrādāti un vēlāk uzglabāti muzeja krājumā. Izstāde tapusi kā viens no īpašajiem muzeja 180. jubilejas gada notikumiem. Latvijas Nacionālā dabas muzeja krājums ir dabas bagātību krātuve, kurā glabājas ģeoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, entomoloģiskie, botāniskie un mikoloģiskie priekšmeti. Krājums tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus vai muitā konfiscētus priekšmetus. Tā kā muzeja krājumā ir daudz Latvijā un pasaulē izzūdošu sugu, kā arī jaunas sugas Latvijas faunā un florā, kolekciju vērtība gadu gaitā aug un aizvien aktuālāks kļūst jautājums par to saglabāšanu ilglaicīgi. Šobrīd muzejam ir vairāk nekā 230 tūkstoši krājuma vienību, kas tiek uzglabāti īpašos apstākļos. Pamatkrājums ir Nacionālā muzeju krājuma sastāvdaļa un nacionālā bagātība, tāpēc muzejam ir atbildība un pienākums nodrošināt saudzīgu attieksmi un krājuma pieejamību sabiedrībai ilgtermiņā. Dabas priekšmetus visbiežāk ievāc savvaļā. Speciālisti pirms tam veic izpēti, un plāno maršrutu, turklāt ievākšanai nepieciešami īpaši instrumenti vai ekipējums. Lai dabas priekšmetus varētu uzglabāt muzejā, tie ir pareizi jāsagatavo. To veic zinoši speciālisti – botāniķi, mikologi, mineralogi, petrogrāfi, ģeologi, paleontologi, teriologi, ornitologi, entomologi un malakologi. Pēc rūpīgas apstrādes priekšmeti nonāk speciālās krājuma telpās. Kā eksperti prot atšķirt viltotu mākslas darbu no īsta? Leonardo da Vinči, Pikaso, van Gogs, Dalī, Monē – šo gleznotāju darbus pasaulē kopē un vilto visvairāk. Tikām  no latviešu gleznotājiem viltojumu  saraksta virsotnē ir Vilhelma Purvīša gleznotās ainavas. Lai noteiktu, vai  mākslas darbs ir oriģināls vai nē, mākslas zinātniekiem talkā nāk arī ķīmiķi. Par to, kā ar mikroskopa palīdzību var atkodēt krāsu pigmentus un kas ir gleznu viltotāju atpazīstamākais darba paņēmiens, atklāj Latvijas Mākslas Akadēmijas Restaurācijas un materiālu izpētes institūta  pētniece Indra Tuņa. Viņa skaidro, kā notiek gleznu ķīmiskā izpēte, jo pētniece norāda, ka glezniecība aizvien ir tā aktīvākā mākslas daļa, kur cilvēkiem interesē tā vai cita mākslas darba identifikācija. Indras darbs ir gan orientēties mākslas vēsturē, lai zinātu, kādas krāsas mākslinieks lietojis, un kā ķīmiķei ir jānosaka šo krāsu sastāvs. Viņas darba vietā līdzās studentu darbiem – gleznām, uz galda rindojas pāris mikroskopu, kas ierasti instrumenti Indras darbā.

Gada inflācija novembrī Latvijā sarukusi līdz 3,8%. Par spīti nemitīgajiem brīdinājumiem, pagājušajā nedēļā dažādu manipulatīvu zvanu rezultātā noziedznieki ieguvuši vienu no lielākajām summām pēdējā laikā - vairāk nekā pusotru miljonu eiro. Zemniekus satrauc autoceļu lietošanas nodevas pieaugums komercautomašīnām. Lietuvas valdība lems par ārkārtas stāvokļa izsludināšanu kontrabandas balonu dēļ. Ukrainas Augstākā Rada izslēgusi krievu valodu no to valodu saraksta, kurām Ukrainā nepieciešama īpaša aizsardzība. Latvijas hokeja izlasei pirmais treniņš pirms pārbaudes turnīra Slovākijā, kas sāksies 11.decembrī.

Jau šonedēļ, 12. decembrī, sāksies labdarības maratons "Dod pieci!", bet arī kopumā Ziemassvētku laikā daudz vairāk uzmanības pievēršam labdarībai, palīdzībai citiem. Tuvojoties svētkiem, mēs ikviens gribam atvērt savu sirdi un palīdzēt tiem, kuriem dzīvē  klājas grūtāk. Dažādu labdarības projektu atbalstītāju vidū redzam arī diasporas organizācijas. Nule kā Londonas latviešu biedrība "Giving for Latvia" ir uzsākusi ziedojumu vākšanu, lai palīdzētu sarīkot jau sesto bērnu mentālās veselības nedēļu "Runā ar mani". Tā notiek Latvijā, bet pieejama latviešiem visā pasaulē. Šādi projekti, protams, ir daudz un dažādi. Neatsverams ir arī Amerikā dzīvojošo latviešu ieguldījums, visdažādākos projektus atbalstot, kas ir saistīti ar laba darīšana un ziedošanu, un par labdarību diasporā ar skatu, kas vērsts uz Latviju, šodien Tāpēc raidījumā Globālais latvietis. 21 gadsimts lūkojam izzināt, kāda ir diasporas organizāciju motivācija vākt ziedojumus dažādu projektu atbalstam Latvijā? Un kas ir būtiskākās tēmas, ko latviešiem ir vēlme atbalstīt, dzīvojot ārpus Latvijas? Par labdarību, palīdzību un atbalstu sarunājas Ziedot.lv vadītāja Rūta Dimanta, biedrības "Debesmanna" vadītāja Iveta Parravani un biedrības "Giving for Latvia" valdes locekle Aija Bruno, kuras ir no Lielbritānijas, kā arī Amerikas latviešu apvienības (ALA) Labdarība Latvijā nozares vadītāja Diāna Kārkliņš un Ņujorkas latviešu organizāciju padomes priekšsēdētāja Anita Batarags.

Šajās dienās atvēršanas svētkus svin Daces Rukšānes jaunākais romāns “Sarkanais un melnais, un baltais”. Grāmata noslēdz rakstnieces četru romānu ciklu – “Krieva āda”, “Džikī”, “Lu- Lū un Eņģelis” – kas dzimtas sieviešu stāstos, kam netveramu dimensiju sniedz arī grāmatu nosaukumos iešifrētie smaržu nosaukumi, aptver Latvijas vēsturi no pēckara gadiem līdz mūsdienām. Par šī cikla romāniem ar autori sarunājamies ne pirmoreiz. Sarunas mērķi romānu sērijas piecpadsmit gadu tapšanas laikā gan ir evolucionējuši. Iznākot pirmajiem romāniem, mani aizrāva rakstnieces ideja romānu nosaukumos iešifrēt parfimēru zīmolu radītas smaržas. Rakstītajā vārdā ir kas drošticams, loģisks – vīrišķīgs. Un kā gan tas romānā savienojas ar gaistošo, un sievietes pasaulei vairāk piederīgo smaržas dimensiju? Savukārt Romāns “Lu-Lū un Eņģelis” mani aizrāva, jo tajā bija arī manas, laikmeta griežos un deviņdesmito jukās dzīvojušās paaudzes stāsts. Romānā atpazīstami bija krogu nosaukumi, pat ēdienkartes. Un arī pašas smaržas – “Lu-Lū” reiz bija manējās. “Krieva ādu” ar nosaukumu “Svešā āda” noskatījos Liepājas teātra iestudējumā, un sarunājoties ar skatītājiem, redzēju, cik ļoti Hruščova laika paaudze alkst pēc sava stāsta iemūžināšanas šādā grāmatā. Dace Rukšāne intervijās vienmēr noliedz autobiogrāfisku motīvu klātbūtni, taču literāri pārstrādāti, kaut kādi nospiedumi tur noteikti ir, un šādu realitātes uzplaiksnījumu atpazīšana aizrauj. Jaunākais romāns “Sarkanais un melnais, un baltais” atšķiras no sērijas iepriekšējiem romāniem, tajā īsti nav pirmajā personā izstāstīta stāsta, taču grāmatā to drosmīgi kompensē vāka bilde. Māksliniece Līga Ķempe bijusi visu romānu sērijas vāku autore, un šoreiz tas ir rakstnieces atkailināts portrets. Romāns “Sarkanais un melnais, un baltais” rakstīts kā epilogs, metodiski atrisinot cikla iepriekšējos romānos pieteiktās intrigas. Šis ir romāns, kurš palūkojas uz ciklā iznākušajiem četriem romāniem kā veselumu, un tā arī ir tā vērtība, ko Dacei Rukšānei izdevies radīt – uzrakstīt Latvijas vēstures stāstu no sievietes skatu punkta, Kā vienosimies sarunas laikā – no kara līdz karam, pagājušā gadsimta piecdesmitajiem līdz pat pandēmijai.   Romānā “Sarkanais un melnais, un baltais” ir kaut kas no tautas pasakas. Vienam tēvam bija trīs dēli ... . Tikai šeit tā ir Daces Rukšānes iepriekšējā romāna “Lu-Lū un Eņģelis” varone Anna, un viņai ir trīs meitas. Tieši tāpat kā pasakās, viņas visas trīs ir atšķirīgas, un katra savā veidā palīdz aptvert mūsdienu pasaules izaicinājumus.

Vai tirgus var būt tūrisma galamērķis? Speciālisti saka, ka var. Par lēno tūrismu un Latvijas tirgu piedāvājumu tūristiem stāsts raidījumā Kā labāk dzīvot.  Sarunājas vietnes "tirguscelvedis.lv" idejas autore, tirgus kustības vēstnese Una Meiberga, sociologs, zinātņu doktors Emīls Ķīlis, tūrisma ekosistēmu pētnieks un Latvijas Kultūras akadēmijas vieslektors Edgars Ražinskis. Ierakstā stāsts par tirgu Mālpilī.  Mālpils tirgus ir zemnieku, mājražotāju un amatnieku tirgus un tas radās pirms četriemgadiem, kad pandēmijas dēļ mājražotāji savas preces nevarēja tirgot kultūras namā. Biedrības "Mālpils iedvesmo" vadītāja Kristīne Jonīte-Jurkēviča ir gandarīta, ka Mālpils tirgus iekļauts arī jaunajā tirgus ceļvedī.

Sociālie partneri: nākamā gada budžetā ir gan plusi, gan mīnusi. Premjere Evika Siliņa no Jaunās vienotības uzskata, ka valdība izdarījusi neiespējamo, budžetā paredzot būtiskus izdevumus drošībai un reizē atbalstu investīcijām un demogrāfijai. Latvijas uzņēmējiem aizsardzības tehnoloģiju nozarē pieejami vairāk nekā 10 atbalsta mehānismi. Latvijas Radio: „Rail Baltica” trasē Salaspili un Skulti sākumā, iespējams, varētu nesavienot ar Eiropas platuma sliedēm.

Valoda ir dzīva, kamēr tajā runā, bet tai ir nākotne, ja to turpina arī pētīt. Vairs nav tie laiki, kad valodu izpēte nozīmē tikai garum garas grāmatu un pierakstu lapas vai mutvārdu ekspedīcijas; mūsdienās palīdz digitālās tehnoloģijas un to paveikto labi redzam jau šodien, ikdienā izmantojot mākslīgo intelektu vai transkripciju latviešu valodā. Kā latviešu, lībiešu un latgaliešu valodas atrod savu vietu arī digitālajā pasaulē? Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas Rīgas Tehniskās universitātes Rēzeknes akadēmijas pētniece Antra Kļavinska un Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta vadošā pētniece, DHELI projekta valodas pētnieku grupas koordinatore Baiba Saulīte. Vai valoda mūsdienās var vēl dzīvot bez digitālās vides? "Diez vai var dzīvot, jo mēs saprotam, ka valoda visbiežāk tiek lietota arī digitālajā vidē mūsdienās daudz vairāk nekā kādreiz, mēs varam iegūt informāciju, kas ir rakstīta internetā, vai sazināmies biežāk ar tuviniekiem "WhatsApp", nevis mutiski," vērtē Baiba Saulīte "Es teiktu, ka nav iespējams, ka valoda paliek dzīva, ja tā netiek lietota digitālajā vidē." "Dažādās vietnēs pēta lingvistisko vitalitāti, sevišķi retāk lietotajām un mazajām valodām. Viens no aspektiem ir funkcionēšana digitālajā vidē, kas tiek ņemts vērā, arī vērtējot valodas vitalitāti un spēju turpmāk pastāvēt. Un sevišķi jaunā paaudze vairs nelieto, piemēram, vārdnīcas papīra formātā, bet galvenokārt jau izmanto digitālos resursus," papildina Antra Kļavinska. "Latviešu valodai ir diezgan labi digitālajā vidē. Domāju, ka neviens vairs nevar savu ikdienu iedomāties bez vārdnīcas "Tezaurs", kas paliek arvien labāka un labāka. Kur var atrast ne tikai vārdu pēc pamatformas, bet arī pēc dažādām formām locījumos. Var iegūt ļoti plašu informāciju," atzīst Baiba Saulīte. "Tāpat ir ļoti labas iespējas aplūkot konkrētu vārdu lietojumu dažādos kontekstos apjomīgos tekstu datos jeb korpusos un meklēt tur pēc īpašām pazīmēm. Piemēram, atrast visus darbības vārda saņemt teikuma priekšmetus - kas saņem. Latviešu valodai ir ļoti attīstījušies tieši pēdējos gados valodas resursi digitālajā vidē, arī ļoti mūsdienīgi un arī starptautiski atzīti un savietojami. Tas, kas ir marķēts mūsu datos, ir līdzīgi marķēts arī citām valodām, līdz ar to starp valodām var salīdzināt dažādas pazīmes." Kāpēc esperanto valoda nekļuva par universālu saziņas līdzekli? Esperanto ir mākslīgi radīta valoda, kuru izveidoja 19. gadsimta otrajā pusē ebreju ārsts un poliglota Ludvigs Zāmenhofs ar domu veidot vienu ideālo valodu, kas palīdzētu tautām saprasties. Par esperanto valodu pasaules kontekstā stāsta valodniece Ina Druviete, Latvijas esperanto asociācijas prezidente Margarita Želve stāsta, cik šīs valodas pratēju un interesentu ir Latvijā. Bet sižeta iesākumā tā autore iepazīstina ar sevi esperanto valodā. "Bonan matenon!  Mia nomo estas Zane. – Labrīt, mans vārds ir Zane."  Runa ir par savulaik mākslīgi veidotu valodu – esperanto, aptuvenā tulkojumā no romāņu valodām  – „cerība”. Esperanto ir darināta no romāņu un ģermāņu valodām un šajā valodā šobrīd pēc neoficiāliem datiem runā aptuveni 2 miljoni pasaules iedzīvotāju.  Latvijā  šī valoda bija ļoti populāra pagājušā gadsimta 20.-30. gados. Arī padomju laikā līdz pat PSRS sabrukumam Latvijas esperanto asociācijā bija vērojama liela aktivitāte. Par to, kāda šobrīd ir situācija ar esperanto runātājiem Latvijā, stāsta asociācijas prezidente Margarita Želve Margarita Želve stāsta, ka reizi trijos gados notiek Baltijas esperanto dienas, uz kurām parasti kopā sanāk vidēji 120-200 dalībnieku no 20-30 pasaules valstīm. Kā iemeslu tam, ka interese par šo valodu ir kritusies, Latvijas esperanto asociācijas  prezidente min angļu valodas popularitāti. Tam arī daļēji piekrīt valodniece, Latvijas Universitātes profesore Ina Druviete. Par to, kāpēc esperanto nav tik izplatīta kā agrāk, kāds ir tagadējais šīs valodas statuss un kuras no mākslīgi konstruētām  valodām ir populāras šobrīd, Inas Druvietes skaidrojums.   -- Par grāmatu, kas iedvesmojusi jauniem pētījumiem vai atklājumiem, stāsta Latvijas astronomijas biedrības pārstāvis Mārtiņš Gills. Viņš izvēlējies Randala Munro (Randall Munroe) grāmatu "What if..." (Ja nu...). Kā vēsta grāmatas apakšvirsraksts - tās ir "Nopietnas zinātniskas atbildes uz absurdiem hipotētiskiem jautājumiem".  Mārtiņš Gills atzīst, ka šī grāmata noder prāta uzmundrināšanai. To var atvērt jebkurā vietā un izlasīt kādu jautājumu un sniegto atbildi.  

Krāpnieku izliktajās lamatās var iekrist ikviens no mums, bet lielāku neizpratni rada tie, kas pēc sāpīgās mācības nemācās neko un atkārtoti iekrīt krāpnieku nagos. Kāpēc tā notiek, raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē kiberincidentu novēršanas institūcijas CERT.LV kiberdrošības eksperts Gints Mālkalnietis, programmatūras inženieris Elviss Strazdiņš un Valsts policijas Kibernoziegumu apkarošanas pārvaldes 2. nodaļas priekšnieka vietniece Solvita Sļadze. Ierakstā Rīgas Stradiņa universitātes psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras docents Artūrs Utināns skaidro, ka mums ir divu sistēmu domāšana - ātrā un lēnā un krāpnieki mēģina ietekmēt tieši ātro domāšanas sistēmu, kas ir intuitīva un saistīta ar dažādām emocijām, piemēram, bailēm, šaubām un bažām. "Katru nedēļu tiek izkrāpti 460 līdz 500 tūkstoši eiro tiek izkrāpti. Līdz novembra beigām ir cilvēkiem Latvijā gandrīz 20 miljoni eiro izkrāpti tiešsaistes krāpšanās," norāda Solvita Sļadze. Solvita Sļadze norāda, ka "sarkanais karodziņš" ir, ja atnāk kāda saite īsziņā vai "WhatsApp" ziņā no viltus policista, bankas darbinieka vai kādai cita pakalpojumu sniedzēja un ir jāievada PIN1 un PIN2 vai kaut kas saistīts ar internetbanku, to nedarīt nekādā gadījumā. Kategoriski - nē. "Jāatceras kā noteikums, ja saņem īsziņas linku, kur tālāk ir maksāšana – uzreiz nē. Zaudējumu nebūtu, ja cilvēki to ievērotu," norāda Solvita Sļadze. "Otrs, ja piezvana un saruna aizvirzās, ka interesējas par naudu manā kontā vai par manu nekustamo īpašumu, kas tiek pārreģistrēts un tagad man jāpiedalās ar viltus policistu viltus eksperimentā, vai vispār ir interese par mantiskām lietām, arī nē. Nekādas sarunas nenotiek. Īpaši, ja ir steidzināšana, plus vēl nauda, kas ir jādod kādam, arī nē. Neturpinām sarunu." Viņa iesaka, saņemot šādu zvanu, ieelpot, izelpot, aizskaitīt līdz 10, viens variants – nolikt klausuli, otrs – sākt pārbaudīt saņemto informāciju, pārzvanīt, bet nerisināt šo jautājumu uzreiz. "Ļoti maz ir lietu, kur var pēc tiesiskā regulējuma rasties juridiskas sekas, ja to neatrisina stundas vai divu laikā," norāda Gints Mālkalnietis. "Visām lietām sekas rodas, ja nereaģē uz kādiem brīdinājumiem dienām ilgi. Pasakiet – risināsim to rīt vai parīt. Paņemiet laiku sev, lai saprastu, kas notika, lai sazinātos ar banku, ar radinieku, kura vārdā jūs mēģina uzrunāt, stāstot, cik viņam ir slikti. Neskrieniet nekur." Elviss Strazdiņš piebilst, lai pierādītu savu identitāti, ir jāievada PIN1.  "Ja mistiska CSDD lapa prasa PIN2, tas automātiski ir sarkanais karogs," norāda Elviss Strazdiņš. "ievadot PIN1, ir tikai nedaudz slikti, var uz jūsu vārda paņemt kredītus un veikt zibmaksājumus, kas nebūs daudzi tūkstoši. Ja ievada PIN2, viss ir diezgan slikti." Pirmais –  vajadzētu paskatīties domēnu.  Pēdējā laikā krāpnieki zvana arī no Latvijas numuriem. Telefonkrāpšana ir liela problēma, kas cilvēkiem radījusi lielākos zaudējumus. Gints Mālkalnietis norāda, ka atkal parādījušās piramīdu shēmas, 90. gadu atblāzmas, kas aicina cilvēkus ieguldīt. "Viņi turklāt pārveidot to par kripto valūtu, bet nevis par normālu kripto valūtu, ar kuru var pirkt un pārdot atvērtā tirgū, bet tādu, kas der šajā platformā. Līdzīgi kā bija 90. gados. Šis ir atpakaļ. Ne tik izteikti kā iepriekš, bet ir atpakaļ," stāsta Gints Mālkalnietis. Solvita Sļadze mudina radiniekiem pieskatīt citam citu, runāt par to ģimenē, lai ģimenes locekļi zina, kādi krāpšanas veidi šobrīd ir aktuāli. Jāaiziet ciemos pie vecmāmiņām, krustmātēm… "Ieteiktu piezvanīt biežāk saviem vecākiem, saviem bērniem. Ļoti bieži cilvēkiem trūkst uzmanības. Uzmanība ir tas, ko viņi iegūst no krāpniekiem, jo viņi ļoti laipni zvanīs katru dienu un komentēs, cik labi vai slikti ieguldījāt. Sajūta, ka kāds par jums interesējas," skaidro Gints Mālkalnietis. Kas ir tie iemesli, kāpēc cilvēki, kuri jau reiz piekrāpti, atkal uzķeras uz krāpnieku piedāvājuma? Cilvēks cer naudu atgūt, iesaistās piramīdas shēmās un aicina cilvēkus, no kuriem aizņēmās, iesaistīties jaunajā krāpšanas shēmās. Visvairāk cilvēku atkārtoti nokļūst krāpnieku shēmās, kas saistītas ar investīcijām. Cilvēki cer, ka nākamais brokeris būs labāks, palīdzēs nopelnīt. "Kamēr cilvēks cels klausuli un maksās, tikmēr viņam arī zvanīs," atzīst Solvita Sļadze.

Ziema Latvijā it kā iesākās, bet tagad atkal ir kļuvis siltāks. Tāpēc šoreiz vispirms "ziemas stāsti" un tad informācija par kādu jaunu, interesantu avotu, kur smelties iepriekš neredzētu datus par Latviju. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs (LVĢMC) karšu un datu cienītājiem ir sagatavojis jaunu rīku, kas nākotnē vēl tiks papildināts, bet jau tagad ir interesantas lietas, ko tur apskatīt. Jau ieiepriekšējā reizē bija stāsts, ka Baltijā, tostarp, arī Latvijā, turpina ievērojami pieaugt saules un vēja saražotās enerģijas apjoms. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs ir publicējis noderīgu rīku, kas apvieno plašu informāciju vienuviet. Garais nosaukums ir "Rīks industriālai attīstībai piemērotāko teritoriju noteikšanai", bet realitātē tā ir informatīva karte, kurā starp dažādu tehnisku informāciju ir arī vides informācija. Šoreiz pievēršamies diviem elementiem - kartei, kurā redzams, kāds ir vēja ātrums 10 metru augstumā un 100 metru augstumā, kā arī kartei, kurā redzams, cik daudz saules enerģijas uz horizontālām virsmām saņem katra Latvijas vieta. Šo rīku un kartes ikviens var apskatīt internetā. Vēja ātrumu 10 metru augstumā mēra meteoroloģiskajās stacijās, bet kā izdevies nokartēt visu Latviju ar datiem par vēja ātrumu 100 metru augstumā? Par to, kā dati iegūti, stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Klimata un skaitliskās modelēšanas nodaļas vadītāja Dace Zandersone.

Katrs ceturtais Latvijas iedzīvotājs atzīst, ka ir saskāries ar elektroierīču izraisītu negadījumu vai arī zina kādu, kas tādu ir pieredzējis. Tomēr vecas un bojātas elektroierīces turpina krāties teju katrā Latvijas mājsaimniecībā. Kā pārstāt veidot nevajadzīgu krāmu kolekciju, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē AAS "Balta" risku vadības konsultants Jānis Vaivods, "AJ Power Recycling" pārstāvis Uldis Skrebs, inženieris, "Gjensidige Latvija" risku eksperts Juris Puriņš un "Latvijas zaļā punkta" vadītājs Kaspars Zakulis. "Svarīgi mājās neturēt vecu elektrotehniku vai bojātu elektrotehniku, tā var apdraudēt pašu, apkārtējos vai īpašumu," norāda Uldis Skrebs. Juris Puriņš atgādina, ka noveco ne tikai pati ierīce, bet arī vads. Pieslēdzot iekārtu elektrības tīklam, arī tam jāpievērš uzmanība. Parādās bojātās elektroinstalācijas riski. "Vienkārši notīt ar izolācijas lentu ir īslaicīgs risinājums. Elektrības pievadvads jāmaina, ja grib lietot, piemēram, veco tējkannu," atzīst Juris Puriņš. Jānis Vaivods atzīst, ka no bojātu elektroierīču radītu ugunsgrēku skaits tikai pieaug. Šobrīd jau katrs trešais ugunsgrēks ir no bojātām elektroinstalācijām vai elektroierīcēm. "Ja elektrības tīklam pieslēdz ilgstoši nelietotu elektroierīci, tas var radīt neparedzētu pārslodzi," norāda Jānis Vaivods. Iekārtās uzkrājas putekļi, metāliskās detaļas var sarūsēt. Ja elektrotīklam nav atbilstošu drošinātāju, tas var izraisīt ugunsgrēku elektroinstalācijās. Raidījuma viesi arī mudina utilizēt vecos telefonus, jo tajos ir litija jona baterijas, kuras izraisītu ugunsgrēku, ja tā sprāgst, ir neiespējami nodzēst ar ūdeni. Tad mājās jābūt ugunsdzēšamajam aparātam. Nevajag sevi pakļaut nevajadzīgam riskam. Kaspars Zakulis mudina aizdomāties jau par nākotnes riskiem. Šobrīd daudzi mājās uzstāda elektrības uzkrāšanas baterijas, kas ražoti no litija un kas varētu būt potenciāli bīstami.

Kustība ir vislabākā pensija, ko varam sarūpēt savam ķermenim. Tā ietekmē visu cilvēka ķermeni, sākot no mūsu prāta un emociju pasaules, līdz pat vissīkākajai organisma šūnai. Kā mainījies cilvēka organisms līdz ar kustību izmaiņām tūkstošiem gadu laikā? Kā kustība ietekmē mūsu nervu sistēmu un kā sportiskās aktivitātes maina šūnu darbību? Gaidot Latvijas Sabiedriskā medija labdarības maratonu "Dod pieci!", kurā šogad īpaša uzmanība pievērsta mazkustīgumam Latvijas sabiedrībā, raidījumā Zināmais nezināmajā par kustību nozīmi sarunājas Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes asociētā profesore Līga Plakane, Rīgas Stradiņa universitātes docente un Antropoloģijas laboratorijas vadītāja Silvija Umbraško un Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas neiroloģe Ramona Valante. Vai varam tā teikt, ka kustības mūža garumā ir tāda stabila, gara un kvalitatīva pensija vecumdienām? Tam, ka kustības ir atslēga, lai mēs būtu veseli un dzīvotu ilgu un laimīgu mūžu piekrīt visas trīs sarunas dalībnieces. "Kustība uzlabo gan vielmaiņu, gan asinsriti visā ķermenī, gan gan saglabā kaulu veselību, kas ir ļoti būtiski, salīdzinot jaunību ar vecumdienām," piebilst Silvija Umbraško. Ramona Valante norāda, ka ikdienas darbā  ar kustību traucējumu slimniekiem redz, ja cilvēks jaunībā nav pievērsies vairāk kustībām, arī tad, kad ir sākusies slimība, nav par vēlu sākt, lai uzturētu savu dzīves kvalitāti.  "Daudzām slimībām, it īpaši, kas ir saistītas ar kustībām, kustību traucējumiem, piemēram, neirodeģeneratīvas slimības, parkinsonisms, medikamenti ir limitējoši. Tie daudz ko uzlabo dzīves kvalitātē un ļoti daudz ko sniedz simptomu atvieglošanā, bet, ja pacients izvēlas vai kaut kādu iemeslu dēļ nespēj to inkorporēt kopā ar fizioterapiju, ar regulāru kustēšanos, tad tā ir diezgan limitējoša palīdzība," norāda Ramona Valante. Ja to spēj arī kopā ar kārtīgu fizioterapiju, to arī paši pacienti uzreiz pasaka, ka viņi jūtas kā no jauna piedzimuši, piemēram, izgājuši kaut kādu rehabilitācijas kursu." Kāpēc kustības ir tā maģiskā atslēga veselībai? "Cilvēks ir kustīga vertikāla būtne, mūsu ķermenis nav pielāgots atrasties horizontālā stāvoklī ilgstoši, izņemot pagulēt. Ja mēs ilgstoši, ko var arī redzēt slimnīcās, vai arī tad, kad cilvēks paliek aizvien mazkustīgāks, pasīvāks, mainās, un ko arī redzu, kas ļoti ietekmē dzīves kvalitāti pacientam, sirds asinsvadu darbība," skaidro Ramona Valante. "Daudziem pacientiem, arī ja iepriekš nav bijušas nopietnas slimības, bet ilgstoši ir bijis kaut kādu iemeslu dēļ gultas režīms, vai ļoti pasīvs režīms, pēc tam ir ārkārtīgi grūti atkal vertikalizēties. Rodas izmaiņas asinsspiedienā, organisms ir pielāgojies pasīvai horizontālai dzīvei, nav vajadzīga vēlme cīnīties pret gravitāciju, tad arī asinsvadu paplašināšanās un sašaurināšanās notiek stipri lēnāk. Tad sākas problēmas - es vertikalizējos, apsēžos, es neko nevaru izdarīt, man nav spēka, ir dulla galva. Cits vēl ģībst. Arī pēc ilgstošas gulēšanas slimnīcā ir grūti atkopties organismam, kamēr sākas kustēšanās un kustības. Ikdienā mēs par to neaizdomājamies, bet pilnībā pārslēdzās viss asinsspiediens, un pēc tam ir ļoti grūti, jo nevar padomāt, ir tāda dūmakaina galva, kad apsēžas, liekas, ka kritīs. Protams, nav spēka. Un vienīgais, kā to var novērst, ir kustēšanās. Ir šķidrums jāuzņem, un kustības, lai to vispār varētu normalizēt." Protams, labākais būtu regulāri kustēties, nodarboties ar kādām fiziskām aktivitātēm, bet arī neregulāras aktivitātes var palīdzēt. Piemēram, arī neregulāri vingrojot, varam novērst daudzas problēmas, kaut vai skeleta muskulatūras problēmas. Neregulāri darīt ir labāk nekā vispār nedarīt, lai stiprinātu savu ķermeni, lai lielākā vecumā būtu mazāk vai nebūtu problēmu.

Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Studentu pilsētiņā notiek eksperiments - ar 4000 bezvadu sensoru palīdzību tiek ievākti dati par iekštelpu gaisa kvalitāti, energoefektivitāti un daudz ko citu. Kā lietu internets var palīdzēt mums justies labāk ēkās, kurās dzīvojam, un ko šādi datu mākoņi mums sniedz? Par augstskolā notiekošo eksperimetu stāsta RTU Datorzinātnes, informācijas tehnoloģijas un enerģētikas fakultātes dekāns, profesors Agris Ņikitenko un RTU Datorzinātnes, informācijas tehnoloģijas un enerģētikas fakultātes Industriālās elektronikas, elektrotehnikas un enerģētikas institūta vadošais pētnieks Kārlis Baltputnis. Uzmanība tiek vērsta datu drošai iegūšanai, uzkrāšanai un analīzei, kā arī prognozējošu modeļu attīstīšanai. Tāpat tiks pētīts, kā sensoru tehnoloģija darbojas vidē ar blīvu sensoru izvietojumu un kā reāllaika dati var uzlabot energoefektivitāti, iekštelpu klimatu un studentu mācību procesu. Sensori ir uzstādīt RTU ēkās dažādās vietās, kā arī dienesta viesnīcā Ķīpsalā katrā studentu istabiņā. --   Iepazīstinām ar atklājumiem un izgudrojumiem, kas saņēmuši Eiropas izgudrotāju balvu. -- Šajā nedēļā par kādu grāmatu stāsta sociālantropoloģe Diāna Kiščenko.  Viņa atzīst,  lai arī ikdienā vairāk ir jālasa zinātniskā literatūra un studentu darbi, jau kādu laiku Diāna Kiščenko ir kāda sieviešu grāmatu kluba dalībniece, kurā katru mēnesi izvēlas vienu grāmatu, kuru lasīt un apspriest. Viena no pēdējā laika grāmatām, kas lasīta un apspriesta, ir Mirandas Džulijas (Miranda July) romāns "All fours", ko latviski varētu tulkot "Uz visām četrām", kas izdots ASV 2024. gadā. Grāmatas centrā ir stāsts par sievieti perimenopauzē, kas šobrīd ir aktuāla tēma arī Latvijas kontekstā.    

Priekšlikumi nākamā gada budžetā par Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) finansējumu uzjundīja diskusiju arī par Mediju atbalsta fonda darbību, kas darbojas SIF ietvaros. Jāatzīst, ka arī pašu mediju starpā ne tuvu nav vienprātības par to, kā šim fondam jādarbojas ideālajā variantā, daudz strīdu ir bijis arī iepriekš. Bet līdzās tam arī no citām pusēm izskan jautājumi, vai un kā valstij jāatbalsta privātie mediji? Krustpunktā mēģinām rast atbildes uz šiem jautājumiem. Diskutē Reģionālo mediju asociācijas valdes priekšsēdētāja Ivonna Plaude, Latvijas Žurnālistu asociācijas valdes locekle Arta Ģiga, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas Mediju politikas apakškomisijas sekretārs Gatis Liepiņš (Jaunā Vienotība) un Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas Mediju politikas apakškomisijas deputāts Artūrs Butāns (Nacionālā apvienība).   

Kad Ieva Treija 1993. gadā kopā ar vīru sāka biznesu, viņi kokosriekstu skaidiņas glabāja vecāku garāžā un slēpās no mafijas aiz mājas sētas. Šodien Gemoss ir viens no lielākajiem Latvijas uzņēmumiem ar 240 darbiniekiem un 41 miljonu apgrozījumu.Un tad notika 2019. gads, kuru Ieva sauc par baigo gadu. Trīs mēnešu laikā viņa zaudēja gan vīru, gan 17 gadus veco dēlu. Abās reizēs - pēkšņi un negaidīti. Esmu līdz sirds dziļumiem pateicīga Ievai, ka viņa pastāstīja, kā atrada spēku un jēgu dzīvot tālāk pēc prātam neaptverama zaudējuma.Šodien Ieva vada uzņēmumu kopā ar saviem pieaugušajiem bērniem, un viņi jau ir iekarojusi arī Lietuvas tirgu. Ieva regulāri dodas ļoti garos pārgājienos un ik gadu atbalsta trīs jauniešus ar Artūra fonda stipendijām.Šī ir saruna par to, ka bizness nav tikai par naudu. Par to, kā dzīvot tālāk, kad notikušajam nav skaidrojuma. Un par to, ka mežs, Santjago ceļš un maltītes, ar kurām dalies, var būt daļa no dziedināšanās.P.S. Ja tu esi Gemoss fans tāpat kā Laura (kas regulāri uz Šveici ved pilnus koferus ar riekstiem) - šajā sarunā tu ieraudzīsi, kāpēc Gemoss ir tāds, kāds tas ir.Ja šī vai kāda cita saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas atradīsi 244. intervijas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 Ievads00:03 Gemoss dibināšana 1993. gadā un sākums garāžā00:06 Izglītība - pārtikas tehnoloģijas studijas00:10 Un tad “Laimai” vairs nevajadzēja pasūtītās kokosriekstu skaidiņu tonnas00:15 Kā mēs izšmaucām no mafijas00:18 Tad tas kļuva par vienīgo ienākumu avotu00:20 Kopīgs darbs ar vīru - "kā cimds ar roku" un smags, ilgs darbs00:23 Laura, kurai koferis bieži pilns ar riekstiem00:29 Pateicoties COVID, beidzot - interneta veikals00:33 Sava svarīgākā partnera – vīra zaudējums00:40 Kā zaudējums mūs saliedēja00:45 Power-Up SPACE – vieta, kur ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu 00:48 Kad tradīcijas dziedina un vieno 00:52 Grūtais jautājums - kā dzīvot tālāk pēc bērna zaudējuma 00:58 Kā noslēgt mieru ar neizskaidrojamo 01:00 Artūra fonds - stipendijas trim jauniešiem gadā 01:05 Santjago ceļš, jo bez tā vairs nevarēja 01:13 Mugursomā: 8-11 kg, kājām: 25-33 km dienā 01:16 Par ēdienu - mēs esam tas, ko ēdam 01:26 Ne visiem jānodarbojas ar biznesu 01:29 Darbs, kas aizrauj un turpinās 

Esam nosvinējuši Latvijas 107. dzimšanas dienu un jau paspējuši pēc tam apspriest gan valsts budžetu, gan turpināt gatavoties nākamajām Saeimas vēlēšanām. Amatā ir apstiprināts jauns ģenerālprokurors. Bet pasaulē atkal nākas runāt par Ukrainu un Amerikas Savienotajām Valstīm. Krustpunktā aktualitātes analizē domnīcas "Providus" vadošā pētniece Līga Stafecka, TV3 žurnālists Ģirts Timrots, TV24 žurnālists Romāns Meļņiks un žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele.  

Rediģēšanas skandāls BBC: kā tas ietekmē Latvijas mediju vidi? Analizē Sabiedriskā medija ombuds Edmunds Apsalons un Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, Junga analītiskās psiholoģijas terapeits apmācībā, filosofs, sociologs Vents Sīlis, Latvijas Radio žurnālists Eduards Liniņš un sabiedrisko attiecību speciālists Jurģis Liepnieks. Ne tikai Latvijā, visā Rietumu pasaulē lielie plašsaziņas līdzekļi saskaras ar pieaugošu spiedienu un kritiku par savu darbu. Ne vien no ārpuses. Arī iekšpusē notiek nebeidzamas diskusijas, kā labāk strādāt, kādu mediju politiku īstenot. Pozicionēties vai nepozicionēties kādā no jautājumiem; reaģēt vai nereaģēt uz dažādiem spiedieniem, kas arī neizbēgami nāk pa žurnālistiem un redakcijām.  Pagājušās nedēļas notikumi ap britu raidsabiedrību BBC, kad atkāpās tās vadība, bija viens no tādiem spilgtākajiem piemēriem, cik sarežģītā situācijā var nonākt pat pasaules gigants tad, kad pieļauj savā darbā kļūdas. Arī Latvijas mediji un īpaši sabiedriskais medijs, strādā tādas plašas kritikas krustugunīs. No vienas puses tas, protams, labi, jo liek arī mums pastāvīgi domāt par sava darba kvalitāti. No otras puses, tam seko arī politiskais spiediens ar virkni iespējamām sekām. Kā šādos apstākļos strādāt pēc iespējas labāk sabiedrības labā, tā, lai arī mūsu auditorija saprot, ko un kāpēc mēs darām?  Viens no lielākajiem izaicinājumiem mūsdienās medijiem ir pozicionēšanās, kā to esam nodēvējuši, īsta vai šķietama. Liekas, tas lielā mērā raksturo to krīzi, kādā nonākusi BBC, un runa šeit ir noteikti arī par mums, tātad subjektivitāte. Nespēja būt pilnīgi neitrālam, vienalga, vai tas ir Palestīnas jautājums, nacionālais jautājums, migranti, Stambulas konvencija un tā var turpināt. Vai tā ir problēma?