Podcasts about latvijas

Esam nosvinējuši Latvijas 107. dzimšanas dienu un jau paspējuši pēc tam apspriest gan valsts budžetu, gan turpināt gatavoties nākamajām Saeimas vēlēšanām. Amatā ir apstiprināts jauns ģenerālprokurors. Bet pasaulē atkal nākas runāt par Ukrainu un Amerikas Savienotajām Valstīm. Krustpunktā aktualitātes analizē domnīcas "Providus" vadošā pētniece Līga Stafecka, TV3 žurnālists Ģirts Timrots, TV24 žurnālists Romāns Meļņiks un žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele.  

Šoruden Rīgā varēja sastapt sociāli un politiski asu izrāžu veidotāju, vienu no nozīmīgākajiem 21. gadsimta režisoriem Milo Rau. Novembra sākumā Rīgā, Dailes teātrī, notika Eiropas teātru apvienības starptautiskā konference un „STAGES” forums. Konferencē piedalījās teātru profesionāļi no daudzām valstīm, starp viņiem režisors un Vīnes teātra festivāla mākslinieciskais vadītājs Milo Raus (Milo Rau). Viņš ir šveiciešu režisors, dramaturgs, žurnālists, jaunā reālisma pārstāvis un, starp citu, zināms Latvijas skatītājiem, jo viņa darbi rādīti festivālā  "Homo novus".  Viens no jautājumiem režisoram bija par pašreizējām tendencēm Eiropas skatuves mākslā. Milo Rau: Manuprāt, piemēram, Lukaša Tvarkovska izrāde „Orākuls” skaidri parāda, ka skatuves māksla ir ļoti daudzveidīga. Tajā apvienojas mūzika, deja, vizuālā māksla, kino, teksts, aktierspēle, viss kopā. Tāds virziens šodien ir ļoti izplatīts. Tā ir joma, no kuras es nāku kā eksperimentāla teātra veidotājs, un šodien gandrīz viss tāds ir. Man tas ļoti patīk. Mēs šeit, Eiropas teātru apvienības starptautiskajā konferencē, spriedām par to, kā mēs varētu piesaistīt teātrim plašu sabiedrību. Tas ir sens sapnis. Es domāju, ka teātris tika radīts, lai atspoguļotu pasauli. Ja uz to nāk tikai vidusšķira, izglītoti cilvēki, tad tu neatspoguļo visu pasauli. Tu to vari atspoguļot tikai tad, ja uz skatuves uzaicini dažādus cilvēkus. Tāpēc, piemēram, mēs iestudējām „Tita žēlsirdību” („Clemenza di Tito”), kas ir liela Mocarta opera, un kur vajadzīgi pasaules labākie dziedātāji, bet es arī gribēju, lai tur būtu Vīne, tāpēc uzaicināju Vīnes iedzīvotājus. Solisti dzied, kamēr šie cilvēki stāsta savus dzīves stāstus. Tas ļoti labi sader kopā, un es domāju, kā atgriezt mākslu tur, no kurienes tā nāk – realitātē. Tāda ir mana vēlēšanās.

Krustpunktā Brīvais mikrofons ar Latvijas izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) vadītāju Ingu Vanagu.  

Esam nosvinējuši Latvijas 107. dzimšanas dienu un jau paspējuši pēc tam apspriest gan valsts budžetu, gan turpināt gatavoties nākamajām Saeimas vēlēšanām. Amatā ir apstiprināts jauns ģenerālprokurors. Bet pasaulē atkal nākas runāt par Ukrainu un Amerikas Savienotajām Valstīm. Krustpunktā aktualitātes analizē domnīcas "Providus" vadošā pētniece Līga Stafecka, TV3 žurnālists Ģirts Timrots, TV24 žurnālists Romāns Meļņiks un žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele.  

"Ir svarīgi domāt par Latviju kopumā, par lielajiem novadiem, bet mīlestība un piesaiste vietai nāk no tā, kur mēs esam dzimuši, kur mūs saista reliģiskās vai kultūras saiknes, vai arī kur mūsu vecvecāki dzīvojuši, un tas mūs dara daudz stiprākus: sākot no mazā, no apakšas, iet uz galotni – uz Latviju, uz Eiropu. Mēs esam Eiropa, bet mēs esam arī mazi, kultūrbagāti novadiņi," intervijā Intai Zēgnerei uzsver literatūrzinātniece, folkloras pētniece, profesore Janīna Kursīte. Tikko klajā nākusi viņas jaunākā grāmata "Latvijas kultūrvienības jeb mazie novadi", kuru pati Janīna sirsnīgi dēvē par vienu no saviem lielajiem mīlestības darbiem.  Šajā grāmatā Janīna Kursīte atklājusi Latvijas mazo kultūrvēsturisko novadu daudzveidību: viņa ir pārliecināta, ka tieši mazajās lokālajās vienībās sākas Latvijas ideja un spēks: "Ir tik svarīgi, lai valsts vara saprot, ka pierobeža bez skolām būs tukša, pamesta telpa; ir svarīgi, lai tur būtu skolas, bibliotēkas, tautas nami, kur sanākt arī uzņēmējiem. Galu galā uzņēmējs nav tikai tas, kas no rīta līdz vakaram domā, kā vēl iegūt naudu un kur to ieguldīt: īsts uzņēmējs ar savu iegūto naudu palīdz arī kultūras attīstībai," sarunas gaitā atzīmē Janīna Kursīte.

Stāsta velosipēdu vēstures pētnieks, Saulkrastu Velosipēdu muzeja līdzizveidotājs Eduards Seregins Kad pēc Pirmā pasaules kara un Brīvības cīņām nodibinājās Latvijas Republika un pamazām sāka atjaunoties tautsaimniecība, tirgū ievērojami pieauga pieprasījums pēc velosipēdiem. Diemžēl lielākā daļa pirmskara velosipēdu rūpniecības uzņēmumu bija stipri izpostīti, kā arī daudzi no tiem neatgriezās no evakuācijas, kas bija notikusi kara laikā. Strādnieki, kuri bija apguvuši velosipēdu ražošanas prasmes lielākajās fabrikās, nu bija palikuši bez iztikas līdzekļiem. Tādēļ, neskatoties uz izejvielu trūkumu un citām grūtībām, daudzi no tiem paši atvēra savas darbnīcas un uzsāka velosipēdu izgatavošanu. Arī sliktais ceļu stāvoklis un satiksmes trūkums apgrūtināja iespēju lauku ļaudīm doties uz tālo Rīgu, lai iegādātos sev tik nepieciešamos velosipēdus. Vienkāršāk bija pasūtīt tos pie sava vietējā mehāniķa. Tā 20. gadu sākumā ļoti strauji pieauga velosipēdu darbnīcu skaits visā Latvijā. Īpaši Kurzemes mazpilsētās. Tukumā vien, kurā tolaik bija vien daži tūkstoši iedzīvotāju, darbojās trīs velosipēdu izgatavošanas uzņēmumi. Kopumā Kurzemē, līdz 1940. gada vasarai, jaunus velosipēdus izgatavoja 35 mehāniskās darbnīcas. Vidzemē tādu bija 17, bet Latgalē – trīs. Mazpilsētu darbnīcu galvenā nodarbošanās bija lauksaimniecības mašīnu remonts, taču ziemā, kad darba bija maz, varēja pievērsties arī velosipēdu ražošanai. Pamatā to produkcija bija velosipēdu rāmji. Rāmjus izgatavoja no iepirktām caurulēm, salodēja uz kalēju ēzes, krāsoja un glīti dekorēja ar uzvilktām strīpiņām, kā to pieprasīja pircēji. Pārējās detaļas pasūtīja lielajās Rīgas fabrikās. Ziemā izgatavotos velosipēdus pārdeva pavasara gadatirgos. Divriteņus jebkurā laikā varēja pasūtīt darbnīcā arī individuāli. Tad ar meistaru vienojās par velosipēda izskatu, krāsu un nepieciešamo aprīkojumu. Darbnīcā izgatavoto velosipēdu cena bija lētāka nekā fabrikā būvētajiem divriteņiem. Visvairāk velosipēdu ražošanas uzņēmumu atradās Rīgā. Tādu bija 46. Rīgā darbojās arī piecas lielākās velosipēdu fabrikas Latvijā: "G. Ērenpreis", "Omega", "Latvello", "A. Liperts" un "P. Ozolnieks", kuras ne tikai pilnībā nodrošināja Latvijas tirgu ar jauniem velosipēdiem, bet arī eksportēja savu produkciju uz kaimiņvalstīm. Rīgas fabrikas piegādāja komplektējošās detaļas arī mazajiem ražotājiem provincē. Kurzemē lielākā velosipēdu ražotne bija brāļu Antonišķu fabrika Liepājā, kurā kopš 1899. gada izgatavoja velosipēdus "Līva". Gustava Ērenpreisa fabrika Rīgā savas pastāvēšanas laikā līdz 1940. gadam saražoja vairāk nekā 150 000 velosipēdu un bija pazīstama ne vien Latvijā bet eksportēja savu produkciju arī uz kaimiņvalstīm. Tā kā tolaik katrs velosipēds pēc iegādes bija jāreģistrē policijā, jāsamaksā gada nodoklis un jāsaņem numurzīme, ir zināms, ka 1939. gadā Latvijā bija reģistrēti 262 000 velosipēdu.

Suiti un Suitija, Zemgales krieviņi, Ludzas igauņi, Abrene, Augšzeme, kuršu ķoniņi, Kurzemes lībieši, Leišmale, Lejaskurzeme, Malēnija, Piebalga, Vidzemes lībieši un vendi. Par maznovadu daudzviedību, vēsturi un tradīcijām Kultūras rondo studijā pārrunājam ar grāmatas “Latvijas kultūrvienības jeb mazie novadi” autori Janīnu Kursīti.

Rediģēšanas skandāls BBC: kā tas ietekmē Latvijas mediju vidi? Analizē Sabiedriskā medija ombuds Edmunds Apsalons un Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, Junga analītiskās psiholoģijas terapeits apmācībā, filosofs, sociologs Vents Sīlis, Latvijas Radio žurnālists Eduards Liniņš un sabiedrisko attiecību speciālists Jurģis Liepnieks. Ne tikai Latvijā, visā Rietumu pasaulē lielie plašsaziņas līdzekļi saskaras ar pieaugošu spiedienu un kritiku par savu darbu. Ne vien no ārpuses. Arī iekšpusē notiek nebeidzamas diskusijas, kā labāk strādāt, kādu mediju politiku īstenot. Pozicionēties vai nepozicionēties kādā no jautājumiem; reaģēt vai nereaģēt uz dažādiem spiedieniem, kas arī neizbēgami nāk pa žurnālistiem un redakcijām.  Pagājušās nedēļas notikumi ap britu raidsabiedrību BBC, kad atkāpās tās vadība, bija viens no tādiem spilgtākajiem piemēriem, cik sarežģītā situācijā var nonākt pat pasaules gigants tad, kad pieļauj savā darbā kļūdas. Arī Latvijas mediji un īpaši sabiedriskais medijs, strādā tādas plašas kritikas krustugunīs. No vienas puses tas, protams, labi, jo liek arī mums pastāvīgi domāt par sava darba kvalitāti. No otras puses, tam seko arī politiskais spiediens ar virkni iespējamām sekām. Kā šādos apstākļos strādāt pēc iespējas labāk sabiedrības labā, tā, lai arī mūsu auditorija saprot, ko un kāpēc mēs darām?  Viens no lielākajiem izaicinājumiem mūsdienās medijiem ir pozicionēšanās, kā to esam nodēvējuši, īsta vai šķietama. Liekas, tas lielā mērā raksturo to krīzi, kādā nonākusi BBC, un runa šeit ir noteikti arī par mums, tātad subjektivitāte. Nespēja būt pilnīgi neitrālam, vienalga, vai tas ir Palestīnas jautājums, nacionālais jautājums, migranti, Stambulas konvencija un tā var turpināt. Vai tā ir problēma?  

Raidījums Divas puslodes šoreiz ir neparakstāks, jo pārsvarā par krimināllietām un izmeklēšanas materiāliem. Divas lielas nozieguma ķēdes ir pievērsušas visas pasaules uzmanību, jo abām ir ļoti nepatīkamas sekas.  Ukrainu pēdējās dienās satricinājis liels korupcijas skandāls - tur atklāta plaša koruptīva shēma, kurā iesaistītas augstas amatpersonas, arī kādreizējais prezidenta Volodimira Zelenska tuvs biznesa līdzgaitnieks, kurš pāris stundas pirms sākās aizturēšanas, paspēja pamest valsti.  Otra lieta risinās Amerikas Savienotajās Valstīs. Atklājas arvien jauni fakti un liecības tā dēvētajā Epstīna lietā. Dzimumnoziedznieks, kurš Trampa pirmās prezidentūras laikā tika arestēts un cietumā izdarīja pašnāvību biju draudzējies ar virkni politikā un sabiedrībā zināmiem cilvēkiem, un arvien vairāk rodas jautājumi par viņa saistību ar pašu Donaldu Trampu. Vakar gan Kongress, gan Senāts praktiski vienbalsīgi nobalsoja, ka visas lietas materiāli ir jāpublisko. Aktualitātes analizē Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēji - Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece Elīna Vrobļevska un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Sandis Šrāders. Epstīna lieta radījusi pamatīgu viļņošanos ASV 18. novembra vakarā ASV Kapitolijā varēja redzēt tādu vienprātību, kāda tur nebija novērota jau sen. Izņemot vienu kongresmeni no Republikāņiem, visi pārējie vienprātīgi balsoja par likumprojektu, kas uzliek par pienākumu Tieslietu ministrijai publiskot visus neklasificētos ierakstus, dokumentus, sarakstes un izmeklēšanas materiālus, saistītus ar Džefriju Epstīnu. Tūlīt pat balsojums sekoja arī Senātā, un tur visi senatori balsoja par. Epstīns bija amerikāņu uzņēmējs, kas bija izveidojis plašu seksuālās ekspluatācijas tīklu Savienotajās Valstīs. Pēc tam, kad viņš otrreiz tika arestēts, viņš 2019.gadā cietumā izdarīja pašnāvību. Vismaz tāda ir oficiālā versija, par kuru gan vairumam amerikāņu ir šaubas. Bet izmeklētāji gadu gaitā ir savākuši dažādus dokumentus un liecības, kas var mest ēnu uz daudziem, jo ir pamatotas aizdomas, ka seksuālo pakalpojumu izmantošanā ir piedalījusies virkne sabiedrībā pazīstamu cilvēku. Epstīna otrais arests un pašnāvība notika Donalda Trampa pirmās prezidentūras laikā, un kopš tā laika interese par lietu nav rimusi. Patiesībā to ir aktīvi uzturējis arī pats Donalds Tramps, kurš pirmsvēlēšanu kampaņā apgalvoja, ka izmeklēšana ir atklājusi daudz nepatīkamu liecību par Epstīna saistību ar demokrātu politiķiem, tāpēc solīja, ka, viņam kļūstot par prezidentu, viņš visu cels atklātībā. Tomēr pēc ievēlēšanas Tramps apklusa. Toties publiskajā telpā parādījās arvien jaunas norādes, ka ar Epstīnu ir draudzējušies arī republikāņi, tajā skaitā savulaik pats Donalds Tramps. Notikumos aktīvi iesaistījās ASV kongresmeņi, un šajā rudenī kopumā ir publiskoti ap 30 tūkstoš dažādi dokumenti no lietas materiāliem, kas raisījuši vēl lielāku interesi. Viens no lielākajiem zaudētājiem līdz šim bijis britu princis Endrū, jo arī viņš ir vainots meiteņu seksuālā izmantošanām. Pirms mēneša viņam tika atņemti visi karaliskie tituli. Tomēr par Trampa attiecībām ar Epstīnu neskaidrību ir vairāk nekā gribētos. Tramps ir piedalījies Epstīna rīkotās pieņemšanās, ir savulaik arī nosūtījis viņam dzimšanas dienas dāvanu, taču vēlāk abi sastrīdējušies. Īsi pirms aresta publiskotajās sarakstēs redzams, ka Epstīns Trampu nodēvē par sliktu un bīstamu cilvēku. „Neviens nav tik slikts kā Tramps. Nevienas pieklājīgas šūnas viņa ķermenī…” tā raksta Epstīns. Pēdējās nedēļas laikā atklātībā nākusi Epstīna vēstule Eiropas Padomes ģenerālsekretāram, kurā viņš lūdz palīdzību sazināties ar Krievijas ārlietu ministru Sergeju Lavrovu. Vēstule ir sūtīta pirms Donalda Trampa un Vladimira Putina tikšanās Helsinkos. Tajā Epstīns liek noprast, ka viņam ir informācija par Trampu, kas varētu ieinteresēt Krieviju. Vai šāda tikšanās ir notikusi, nav zināms, taču ir vairākas norādes, kas liek domāt, ka Epstīna cilvēkiem ir bijuši arī citi kontakti ar Krievijas cilvēkiem. Kā zināms, Tramps tikšanās laikā ar Putinu bija ārkārtīgi labvēlīgs pret diktatoru, un daudzi izsaka aizdomas, ka Krievijai ir kompromats pret Trampu, kas liek ASV prezidentam būt labam pret Kremli. Kopš atkārtotas ievēlēšanas Donalds Tramps ir pretojies Epstīna lietas materiālu publiskošanai. Tomēr atklātībā nonākot arvien jaunām liecībām, neapmierinātība pieauga arī republikāņu pusē. Kad kļuva skaidrs, ka Kongress šonedēļ balsos par materiālu publiskošanu jebkurā gadījumā, Tramps beidzot mainīja savu retoriku un aicināja visus republikāņu kongresmeņus likumprojektu atbalstīt, sakot, ka šīm demokrātu spēlītēm vienreiz jāpieliek punkts. Tiesa, kā norāda paši kongresmeņi, neviens neliedza Trampam jau līdz šim uzdot ministrijai publiskot visus failus, un tam nevajadzēja parlamenta balsojumu. Tagad prezidentam ir jāparaksta likumprojekts, un ja viņš to izdarīs, tad tuvākajā laikā publiskajā telpā nonāks informācija, kas daudzos raisa milzu interesi. Sagatavoja Aidis Tomsons Prezidenta Zelenska nelāgie paziņas Korupcijas skandāls, kas pagājušajā nedēļā izvērtās Ukrainā, skar augstākā līmeņa valsts amatpersonas un arī prezidentam Volodimiram Zelenskim pietuvinātus ļaudis. Daudzviet notiekošais jau tiek dēvēts par nopietnāko un varas stabilitātei draudošāko korupcijas skandālu Zelenska prezidentūras laikā. Pirmdien, 17. novembrī, Ukrainas nacionālais antikorupcijas birojs un Speciālā antikorupcijas prokuratūra publiskoja informāciju par vairāku personu arestēšanu sakarā ar piecpadsmit mēnešus ilgā izmeklēšanas procesā atklātu korupcijas shēmu valsts enerģētikas sektorā. Privātuzņēmumi, kuri veikuši būvdarbus nacionālajai atomenerģijas kompānijai „Enerhoatom” piederošajās kodolspēkstacijās, maksājuši shēmas organizētājiem 10–15% no līgumu summas, pretējā gadījumā riskējot zaudēt pasūtījumus. Korupcijas apkarotāji arestējuši piecas personas un tur aizdomās vēl septiņas. Viens no arestētajiem ir kādreizējais vicepremjers Oleksijs Černišovs, kurš pirms tam pasludināts par aizdomās turamo vēl citā korupcijas lietā, kas saistīta ar kukuļņemšanu apmaiņā pret attīstītājiem izdevīgu zemes gabalu novērtējumu laikā, kad viņš bijis Ukrainas kopienu un teritoriju attīstības ministrs. Starp aizdomās turamajiem esot arī agrākā enerģētikas ministra Hermana Haluščenko bijušais padomnieks Ihors Miroņjuks, kompānijas „Enerhoatom” drošības dienesta priekšnieks Dmitro Basovs un citi. Kā galvenā persona no esošās valdības, uz kuru šī korupcijas skandāla sakarā krīt aizdomu ēna, ir pašreizējais tieslietu ministrs Haluščenko, kurš ilgāk nekā četrus gadus ieņēma enerģētikas ministra posteni premjerministra Denisa Šmihaļa kabinetā. Pagājušajā trešdienā, 12. novembrī, prezidents Zelenskis aicināja Haluščenko, kā arī pašreizējo enerģētikas ministri Svitlanu Hrinčuku demisionēt, ko abi arī nekavējušies darīt. Haluščenko pie tam paziņojis, ka par vainīgu sevi neuzskatot un esot gatavs aizstāvēties tiesā. Vakar abu ministru demisiju bija jāapstiprina parlamentam – Ukrainas Augstākajai Radai –, taču eksprezidenta Petro Porošenko vadītās frakcijas „Eiropas solidaritāte” deputāti fiziski bloķēja parlamenta tribīni, neļaujot Radai nobalsot. Porošenko grupējums pieprasa visa premjerministres Jūlijas Sviridenko kabineta demisiju. Starp korupcijas shēmā iesaistītajiem ir arī uzņēmējs Timurs Mindičs, kuram pagātnē bijuši visai cieši sakari ar prezidentu Zelenski. Mindičam pieder puse no īpašuma daļām producēšanas kompānijā „Studija Kvartāls 95”, kuras producētajos šovos tagadējais prezidents savulaik veidoja savu televīzijas karjeru. Kā tiek ziņots, Mindičs pametis Ukrainu 10. novembra rītā, dažas stundas pirms viņa dzīvoklī ieradušies Antikorupcijas biroja darbinieki. Sagatavoja Eduards Liniņš

Latvijas Ornitoloģijas biedrība piedāvā dažādus veidus, kā apgūt putnu sugas Latvijā. Sākot ar putnu balsu iegaumēšanu, kam speciāli izveidotas "Putnu audio apmācības", beidzot ar putnu vizuālo atpazīšanu speciālos kursos un daudz ko citu. Kā iepazīt plašo putnu pasauli un kāpēc šādas zināšanas ir tik vērtīgas dabas aizsardzībā? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Andris Dekants, Latvijas Ornitoloģijas biedrības projektu vadītājs, un Agnis Bušs, Latvijas Ornitoloģijas biedrības sabiedrības izglītošanas un iesaistes virziena vadītājs. Apmācību materiāls "Putnu audio apmācības" sastāv no divām daļām. Pirmajā daļā putnu eksperts un Latvijas ligzdojošo putnu atlanta koordinators Andris Dekants ir atlasījis desmit putnu balsu audiopiecminūtes, kuras interesentiem ir iespējams klausīties un mēģināt atpazīt tajā dzirdamās putnu sugas. Otro materiāla daļu veido analītiskas audiosarunas par katru no putnu balsu ierakstiem, kur piedalās Andris Dekants un Agnis Bušs, analizējot audioierakstos dzirdamo skaņainavu – sugas, kuras ir sadzirdamas, versijas, ar ko konkrētās sugas un to balsis dabā visbiežāk jauc, cik precīzi putnu balsis atpazīst lietotne "Merlin" u. tml. Kristaps Pūliņš un Zane Gradinārova mācās pazīt Latvijas putnus gan pēc to balsīm, gan dziesmām. Viņi stāsta, kas ir izaicinošākais šajās mācībās un kāpēc izvēlējušies iesaistīties. -- Par par indīgiem putniem stāsta ornitologs Viesturs Ķerus. -- Par grāmatu, kas iedvesmojusi jauniem pētījumiem, stāsta ihtiologs Ivars Putnis. Viņš izvēlējies grāmatu, kuru visbiežāk izņem no sava grāmatu plaukta un šķirsta arī elektroniskā vidē, ir "Zivju daudzveidība. bioloģija, evolūcija un ekoloģija" (The Diversity of Fishes: Biology, Evolution, and Ecology). Tās pirmais izdevums iznāca jau 1991. gadā, kopš 2023. gada ir pieejams trešais papildinātais izdevums. "Ja būtu viena grāmata jānoliek plauktā, tā būtu tieši šī," atzīst Ivars Putnis.  

Krievijas dronu un raķešu triecienā Ukrainai aizvadītajā naktī nogalināti 20 un ievainoti vairāki desmiti cilvēku. Saeimas Juridiskā komisija vienbalsīgi atbalsta Rīgas tiesas apgabala prokuratūras virsprokurora Armīna Meistera iecelšanu par ģenerālprokuroru. Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrību neapmierina Izglītības un zinātnes ministrijas piedāvājums algu celšanai pedagogiem. Latvijas sabiedriskā medija labdarības maratons “Dod pieci” šogad notiks no 12. līdz 18 decembrim. Doma laukumā jau sākta maratona studijas izbūve, bet 21. novembrī būs kāds neparasts ar maratonu saistīts pasākums. Latvijas hokeja izlases kapteinis Kaspars Daugaviņš vakar, 18. novembrī, ne tikai saņēma Triju Zvaigžņu ordeni, bet arī parakstīja līgumu ar Vācijas klubu Kaseles “Huskies”

Rediģēšanas skandāls BBC: kā tas ietekmē Latvijas mediju vidi? Analizē Sabiedriskā medija ombuds Edmunds Apsalons un Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, Junga analītiskās psiholoģijas terapeits apmācībā, filosofs, sociologs Vents Sīlis, Latvijas Radio žurnālists Eduards Liniņš un sabiedrisko attiecību speciālists Jurģis Liepnieks. Ne tikai Latvijā, visā Rietumu pasaulē lielie plašsaziņas līdzekļi saskaras ar pieaugošu spiedienu un kritiku par savu darbu. Ne vien no ārpuses. Arī iekšpusē notiek nebeidzamas diskusijas, kā labāk strādāt, kādu mediju politiku īstenot. Pozicionēties vai nepozicionēties kādā no jautājumiem; reaģēt vai nereaģēt uz dažādiem spiedieniem, kas arī neizbēgami nāk pa žurnālistiem un redakcijām.  Pagājušās nedēļas notikumi ap britu raidsabiedrību BBC, kad atkāpās tās vadība, bija viens no tādiem spilgtākajiem piemēriem, cik sarežģītā situācijā var nonākt pat pasaules gigants tad, kad pieļauj savā darbā kļūdas. Arī Latvijas mediji un īpaši sabiedriskais medijs, strādā tādas plašas kritikas krustugunīs. No vienas puses tas, protams, labi, jo liek arī mums pastāvīgi domāt par sava darba kvalitāti. No otras puses, tam seko arī politiskais spiediens ar virkni iespējamām sekām. Kā šādos apstākļos strādāt pēc iespējas labāk sabiedrības labā, tā, lai arī mūsu auditorija saprot, ko un kāpēc mēs darām?  Viens no lielākajiem izaicinājumiem mūsdienās medijiem ir pozicionēšanās, kā to esam nodēvējuši, īsta vai šķietama. Liekas, tas lielā mērā raksturo to krīzi, kādā nonākusi BBC, un runa šeit ir noteikti arī par mums, tātad subjektivitāte. Nespēja būt pilnīgi neitrālam, vienalga, vai tas ir Palestīnas jautājums, nacionālais jautājums, migranti, Stambulas konvencija un tā var turpināt. Vai tā ir problēma?  

23. novembrī uzzināsim "Spēlmaņu nakts" laureātus, ko paziņos Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā. Taču novembris ir arī bagāts ar starptautiskas teātra sabiedrības klātbūtni Latvijā. Īpaši šogad, kad Dailes teātrī risinājās Eiropas teātru apvienības starptautiskā konference. Notika arī teātra skate, piedāvājot ārzemju  viesiem redzēt Latvijas iestudējumus. Mūzikas un teātra kritiķes Laumas Mellēnas-Bartkevičas iespaidi sakrīt ar starptautisko ekspertu vērojumiem par aizvadīto sezonu kā par daudzveidīgu, tomēr bez drosmīgiem un novatoriskiem iestudējumiem. Savukārt runājot par aizvadītās sezonas iepriecinājumiem, viņa izceļ nevis konkrētas izrādes, bet teātra procesus.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar vēsturnieku Kārli Silu par Latvijas valsts veidošanos pirms 107 gadiem, par parlamentārisma vēstures analoģijām un "zelta laikmetu" vēsturē. Katra paaudze vēsturi pārraksta no jauna, jo ir vairāk avotu un mainās politiskie vēstures diskursi. Kārlis Sils ir jaunās paaudzes vēsturnieks, savu disertāciju aizstāvējis Florencē un pētījis Kārļa Ulmaņa varas periodu Latvijā, demokrātijas zaudēšanu, parlamenta atlaišanu.  Latvijas valsts ir nodibināta pirms 107 gadiem. Tātad 56 gadi bez okupācijas, 51 gads, kad valsts turpināja pastāvēt trimdā kā sapnis, kā sociāla atmiņa. Šoreiz raidījumā par tiem 56 gadiem Latvijas valsts vēsturē, kas lika pilsoņiem organizēt valsti un veidot valsti.  Vai savas valsts pastāvēšana, ja mēs domājam arī par šo numeroloģisko aspektu - cik gadi un kādā kontekstā, vai tā ir tāda pašsaprotama lieta?  Kārlis Sils: Domāju, ka tā noteikti nav pašsaprotama lieta. Tā noteikti nav arī nejaušība. Ja mēs skatāmies uz to, kā varēja rasties Latvija pirms 107 gadiem, tad priekšnoteikumi tam, lai cilvēki Latvijas teritorijā, Latvijā, principā jau spētu veiksmīgi pašorganizēties neatkarīgā valstī, bija izveidojušies jau kādas 2-3 paaudzes iepriekš. Nerunājot par elitēm - vācbalti bija pašorganizēties spējīgi jau gadsimtiem ilgi. Tātad kopš 19. gadsimta 60. gadiem pakāpeniski izveidojās spēcīga latviešu elite, kas bija spējīga veiksmīgi un sekmīgi pēc tam organizēt valsti.  Tāpat tie cilvēki, kas veidoja Latvijas valsti, bija gluži tāpat kā visi eiropieši, impēriju laikmeta bērni. Tas jāņem vērā, vai tie būtu Francijas pilsoņi, Lielbritānijas pilsoņi, Krievijas impērijas pilsoņi vai Austroungārijas pilsoņi, un arī mazāko valstu pilsoņi, visi dzīvoja impēriju laikmetā, kas beidzās ar Pirmo pasaules karu un revolūcijām. Līdz ar to varbūt tā daļa, ko mūsdienās grūtāk saprast, ka vēl 1915., 1916. gadā neviens nerāvās dibināt Latvijas neatkarīgu valsti uzreiz, lai gan priekšnoteikumi daudzējāda ziņā bija izpildīti. Sākotnēji tās cerības bija saglabāt kaut kādu lielāku ekonomisku ietvaru, kurā varētu attīstīties sekmīgāka ekonomika, vienlaikus iegūstot pēc iespējas lielāku nacionālo autonomiju Latvijai. Protams, revolūcijas un straujā notikumu attīstība pēc Februāra revolūcijas, pēc boļševiku apvērsuma, pēc Vācijas revolūcijas noveda pie tā, ka šī elite, kura jau bija pietiekami pašpārliecināta, izlēma dibināt Latvijas valsti. Pēc tam nākamos 20 gadus pēc kara beigām valsti samērā sekmīgi arī pārvaldīja. Tie rezultāti un sasniegumi bija pietiekami iespaidīgi un spēcīgi, lai pierādītu to problēmu, kas pastāvēja nosacīti vecajās valstīs kā Francija vai Lielbritānija, vai Itālija, vai ASV, kur bija skepse, vai šīs jaunās, pēcimperiālās valstis spēs pastāvēt. Latvija spēja pastāvēt ļoti labi.  Latvijas neatkarības atjaunošanā veiksmes faktors varbūt pat bija nedaudz lielāks tajā ziņā, ka Padomju Savienība sabruka. Un tas veids, kā viņa sabruka, bija ārkārtīgi veiksmīgs mums. Un otrs veiksmīgais faktors bija tas, ka par spīti tam, ka cilvēku spēja pašorganizēties padomju laikā bija daudz mazāka un sākotnēji valsts elitei bija daudz kļūdu un problēmu, milzīgā veiksme bija tā, ka bija Eiropas Savienība un iespēja izdarīt to, ko būtu gribējuši darīt arī Latvijas elites pārstāvji 1918.-1919. gadā, iekļauties lielāka ekonomiskā vienībā, saglabājot ļoti lielu nacionālu suverenitāti un principā valsti. Tātad mēs iegūstam labāko divām pasaulēm.  Kas ir tava motivācija, ja mēs paliekam pie tās tēzes, ka katra jauna paaudze kaut kādā ziņā veido skatījumu uz vēsturi no jauna, kāpēc tevi interesēja tieši šis periods Latvijas vēsturē?  Kārlis Sils: Ja mēs paskatāmies uz to, kas ir sarakstīts līdz šim par starpkaru periodu, diemžēl jāsaka, ka pastāv milzīgi caurumi zināšanās un konceptualizācijā. Attiecībā tieši uz Ulmaņa autoritārās vadības periodu ir divi punkti, kas ir samērā labi izpētīti. Viens ir apvērsums un tā cēloņi, un otrs ir okupācija, okupācijas process. Arī šeit ir pietiekami daudz bijušas debates, un vairāk jautājums ir - vai ieņemt vienu, vai otru pozīciju. Bet, manuprāt, kaut ko fundamentāli jaunu pateikt nav iespējams.  Turpretī attiecībā uz to periodu, kas ir starp 1934. un 1939. gadu, ir daudz lielāks konceptuāls caurums zināšanās un, manuprāt, daudz neskaidrību un neizpētītu jautājumu. Tā ir pirmā lieta. Otrā lieta, kāpēc izvēlējos 1938. gadu kā sava pētījuma beigu laiku, jo, manā ieskatā, ar 1938. gada otro pusi aizvien vairāk tas, kas notiek Latvijā, ir cieši saistīts ar to, kas notiek starptautiskajā vidē. Tas, kā autoritārā valdība organizē valsti, kas ir autoritārās valdības prioritātes un ko vēlas panākt Ulmanis, aizvien vairāk saistās ar to, kā saglabāt drošību, kā navigēt cauri starptautiskajai kārtībai. Līdz ar to daudzos veidos tas, kā tiek veidots autoritārās valdības un valsts paštēls, vairs nav tikai atkarīgs no tā, kas ir svarīgs sākotnējā uzstādījumā.  Te mēs nonākam pie jautājuma par to, kas ir šis, manuprāt, ļoti neveiksmīgais teorētiskais koncepts pēc nosaukuma nacionalizācija, kas ienāca 90. gados akadēmiskā vidē. Ekonomiskā izpratnē nacionalizācija nozīmē, ka mēģina valsts vai grupas panākt, pirmkārt, to, ka starp iedzīvotājiem primārā ir nacionālā identitāte vai etniskā identitāte, pretstatā, kā tas bija līdz 19. gadsimtam, kad primāras bija kārtas un reliģiskā identitāte. Tā ir viena nacionalizācijas puse. Otra nacionalizācijas puse ir veidot zināmu homogenizāciju jeb vienveidošanu šajā izvēlētajā nacionalizējamā grupā. Vai arī no valsts viedokļa veidot kopīgu valsts nacionālistisku sajūtu pār dažādām grupām. Tā ir nacionalizācijas jēdziena būtība. -- Kārlis Sils ir vēstures zinātņu doktors, savu disertāciju par tēmu "Sējot sēklu, lai novāktu vienotības ražu: Nacionalizācija, fašisms un imperiālisma mantojums autoritārajā Latvijā" aizstāvējis Eiropas Universitātes institūtā Florencē. Savulaik vadījis radio "Naba" raidījumu "Vēstures ķīlis", "Delfi" un "National Geography" projektus "Latvijas atklājējs", regulāri rakstījis rakstus portālam LSM.lv un žurnālam "Rīgas Laiks". Lasa lekcijas skolēniem, studentiem un vēstures interesentiem. Viņa pētnieciskās intereses ir vērstas uz Latvijas un Rīgas vēsturi starp 1860. gadu un 1940. gadu un vēsturiskās atmiņas lomu mūsdienu sabiedrībā.

Šajās dienās mēs svinam savu brīvību. Bet Ukrainā cilvēki joprojām ziedo dzīvības par savu. Gan karavīri frontē, gan brīvprātīgie, gan mierīgie iedzīvotāji, kuru dzīvi jebkurā brīdī var pārtraukt ienaidnieka raķete vai drons. Kopā ar ukraiņiem cīnās arī karotāji no Latvijas, un mūsu sabiedrība kopumā turpina atbalstīt ukraiņu cīņu, kaut arī rit jau ceturtais kara gads. Mums studijā pievienojas divi no brīvprātīgā atbalsta organizatoriem – Elmārs Pļaviņš, NBS vecākais eksperts starptautiski militāri reliģiskos jautājumos un fonda “Uzņēmēji mieram” vadītāja Laura Skrodele.

Šoreiz iknedēļas informatīvi izklaidējošajā raidījumā Andria un Valda ciemos viesosies filmas "Tīklā. TTT leģendas dzimšana" režisors- Dzintars Dreibergs. Šajā svētku raidījumā Dzintars atklās filmasa tapšanas, tās nozīmi mūsu Latvijas vēsturē.

Kur paliek mazais lepnais karoga nesējs, kad parādās dabiska un nepieciešama vēlme visu apšaubīt? Vai pusaudži arī "deg" par Latviju un sauc sevi par patriotiem un vai šo piederības sajūtu savai valstij pieaugot var pazaudēt, īpaši, ja ģimenē tā nav pašsaprotama vērtība. Par patriotismu un Latvijas mīlestību pusaudžu vecumā saruna Ģimenes studijā pirms valsts svētkiem. Sarunājas Teikas vidusskolas vēstures skolotājs, izdevniecības "Zvaigzne ABC" vēstures mācību grāmatu autors Valdis Klišāns, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes pētnieks un lektors, Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas fizikas skolotājs Ģirts Zāģeris, Rīgas 40. vidusskolas direktore Jeļena Vediščeva un Jaunsardzes centra direktora vietnieks mācību un izglītības jautājumos Uldis Zupa.

Mazāk nekā gadu līdz Saeimas vēlēšanām Latvijas politikas vidi būtiski satricinājis Jaunā Rīgas teātra režisors Alvis Hermanis un viņa domubiedri, paziņojot par jauna politiskā spēka veidošanu. Šai vēl netapušajai partijai būšot tikai viens galvenais mērķis – mainīt vēlēšanu sistēmu. Pats Hermanis to medijos nodēvējis par “Trojas zirga” metodi. Par pamatu tikšot ņemta Īrijas vēlēšanu kārtība. Katrai vēlēšanu sistēmai ir savas priekšrocības un savi trūkumi. Kā atzīmē eksperts, Īrijas sistēma ir daudz sarežītāka nekā citas. Tas pirmkārt ietekmē balsu skaitītājus, taču arī vēlētājiem var būt zināmas neērtības.Raidieraksta autors - Māris Antonevičs. Izmantoti fragmenti no “Latvijas Avīzes” intervijas ar vēlēšanu pētnieku Ritvaru Egāju, LTV raidījumiem “Panorāma”, “Kas notiek Latvijā” “Kultūršoks” , “Sky News” un Alvja Hermaņa “Facebook” konta.Raidieraksts ir Eiropas Savienības finansēts. Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autora personīgos uzskatus un ne vienmēr sakrīt ar Eiropas Savienības vai Eiropas Izglītības un Kultūras izpildaģentūras viedokli. Ne Eiropas Savienība vai Eiropas Izglītības un Kultūras izpildaģentūra nenes atbildību par paustajiem uzskatiem.Funded by European Union. Views and opinions expressed are however those of the author(s) only and do not necessarly reflect those of the European Union or the European Education and Culture Executive Agency (EACEA). Neither the European Union nor EACEA can be held responsible for them.Izmantotā mūzika:Chris Haugen – Island DreamThe Whole Other – Valley Of Spies

2. decembrī svinama jaunlatviešu kustības viena no aizsācējiem, Ainažu jūrskolas dibinātāja, latviešu ekonomista, publicista un politiķa Krišjāņa Valdemāra 200. dzimšanas diena. Jāatzīstas, ka līdzās tam Krišjānim Valdemāram, kuru plakātiski zina itin visi - Ainažu jūrskolas dibinātājs, “Pēterburgas Avīžu” redaktors - viņa dzīvesstāstā ir izvēles, kuras saprast ir grūti, neiedziļinoties 19. gadsimta vēstures kontekstā. Ar vēsturniekiem Vitu Zelču un Gintu Apalu pārrunājam Krišjāņa Valdemāra dzīvesstāsta grūtāk saprotamos brīžus 19. gadsimta vēstures kontekstā. Viens no šī raidījuma mērķiem, ir vēlreiz izstāstīt Krišjāņa Valdemāra dzīvesstāstu. Tātad – dzimis viņš ir dzimis Ārlavas Vecjunkuru mājās 1825. gada 2. decembrī. Viņa tēvs Mārtiņš Valdemārs ir Vecjunkuru iegātnis, māte – Marija ir saimniekmeita. Krišjānim Valdemāram, viņa māsai, vēlāk – rakstniecei Marijai Medinskai,  brālim Indriķim, vēlāk – arhivāram un vēsturniekam, bija labas izredzes mantot saimniecību. Taču 1835. gadā, kad Krišjānim Valdemāram ir 10 gadi, viņa tēvs cieš neveiksmi saimniekošanā, ģimene spiesta mājas atstāt un pārcelties uz Sasmaku, tagadējo Valdemārpili. Valdemārpilī nokļuvis, Krišjānis Valdemārs tur uzsāk arī savas skolas gaitas, ko turpina Pūņu muižas skolā, Lubezeres draudzes skolā. Tad jau viņš ir gatavs pieņemt mājskolotāja vietu, uzdien par rakstveža palīgu Rundālē un rakstvedi Lielbērstelē. Pieminēto pirmo lauku inteliģences pulciņu “Baltijas jūras izsmelšanas biedrība” , Valdemārs nodibina strādādams par rakstvedi Ēdolē. Un ir ļoti grūti uzminēt, kāda ir bijusi ģenerālgubernatora Suvorova motivācija, apmaksājot Valdemāram mācības Liepājas Augstākajā apriņķa skolā, kas vēlāk pavēra ceļu uz universitāti. 1859. gadā, Krišjānis Valdemārs pārceļas uz Pēterburgu. Kopš 1862. gada, sākotnēji cenzē, tad kopā ar Juri Alunānu un Krišjāni Baronu rediģē "Pēterburgas Avīzes". Cita starpā iestājas pret kārkluvācietību. Kas jau Maskavas posmā, ap 1867. gadu, kad Krišjānis Valdemārs kļūst par laikraksta "Московские ведомости" līdzstrādnieku, pāraug asā nostājā pret vācu muižniecību. Pēterburgas periodā Krišjānis Valdemārs ir ierēdnis Finanšu ministrijā, 1860. - 1861. gadā lielkņaza Konstantīna uzdevumā apceļo Baltijas jūras piekrasti, iesniedz Krievijas valdībai priekšlikumus par kuģniecības attīstīšanu Baltijas jūrā. 1864. gadā ar tiešu Valdemāra līdzdalību tika izveidota Ainažu jūrskola. Vēl viens veids kā Krišjānis Valdemārs vēlējās palīdzēt nabadzīgākajiem latviešiem tikt pie turības – viņš iepirka lielākas zemju platības Novgorodas guberņā, piedāvājot latviešiem tās apsaimniekošanai. Novgorodas zemju plāns izgāžas. Atmiņās Jānim Kreicbergam Valdemārs stāstījis, ka  izputējušie latviešu zemnieki pat piketējuši Ziemas pils laukumā, kas vedis pie viņa aresta un nopratināšanas. Par Novgorodas zemju neveiksmes ķīlnieku kļūst ne tikai pats Krišjānis Valdemārs, kurš zaudē savu un arī sievas Luīzes pūra naudu. Daudz tiešākā veidā zemnieku neapmierinātībai pretim stāties nākas viņa jaunākajai māsai Marijai. Marija, pirmās laulības uzvārdā Naumane, pārdod īpašumu Sasmakā, un 1865. gadā kopā ar māti pārceļas uz Krišjāņa Valdemāra ierīkoto latviešu koloniju Novgorodas guberņā. Viņai nākas vienai gan pārdzīvot mātes nāvi tūlīt pēc pārcelšanās, gandrīz 17 gadus viņa viena pārvalda Krišjāņa Valdemāra muižu Krievijā. -- Krišjāņa Valdemāra jubileja šogad kā Latvijas nominācija tiek daudzināta UNESCO svinamo gadadienu kalendārā, nesot viņa slavu ārpus Latvijas robežām. Decembra sākumā durvis vērs Valdemāra personībai veltīta plaša izstāde Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā.

Raidījumā Piespēle runājam par sporta karalieni vieglatlētiku, konkrēti par vienu no tās bruņiniekiem. Vienam no Latvijas labākajiem šķēpraižiem Gatim Čakšam pēdējie trīs gadi bijuši smagi gan sportiski, gan psiholoģiski. Viņš divreiz sasirdzis ar Laima slimību, tas atstāji pamatīgi ietekmi uz viņa spējām sektorā. Gatis gan joprojām ir optimisma pilns un gatavs sasniegt augstus rezultātus jau nākamgad.  Nedēļas topā: Latvijas sieviešu basketbola izlase Eiropas čempionāta kvalifikācijas ievadā zaudē Slovēnijai un pārliecinoši uzvar Nīderlandi, vēl šajā sabraukumā jātiekas ar Igauniju; Latvijas vīriešu futbola izlase pārbaudes mačā pret Ziemeļmaķedoniju nospēlē bezvārtu neizšķirti 0:0, Andrejs Cigaņiks labo valstsvienības rekordu, Antoniju Černomordiju un Danielu Balodi jau pirmajā puslaikā aizved uz slimnīcu, vēlāk latvieši Pasaules kausa kvalifikācijas spēlē zaudē Serbijai; Pašmāju pludmales volejbolisti ļoti labi sākuši gada galvenās sacensības - pasaules čempionātu Austrālijā; Latvijas Radio un sporta žurnālistikas leģendai Gunāram Jākobsonam 90. dzimšanas diena, 71 gadu viņš nostrādājis Latvijas Radio.

Visapkārt "Staro Rīga". Latvija gatavojas 18. novembrim, mūsu valsts dzimšanas dienai, un gadiem ilgi bijām pieraduši, ka arhibīskaps savā svētrunā Rīgas Domā izgaismo aktuālākās lietas sabiedrībā. Varētu sacīt, arī šī brīža "garīgo temperatūru", ka viņš uzrādīs bīstamās zonas un sāpīgākās problēmas, kā arī iespējamos risinājumus, par ko mēs kā tauta varētu domāt. Tā tās bija līdz šim. Tagad jau pavisam tuvu atkal ir 18. novembris, un no Rīgas Doma, protams, būs tiešraide pulksten 9, un jaunajam arhibīskapam Rinaldam Grantam būs daudz kas svarīgs un nozīmīgs mums sakāms noteikti. Bet pirmssvētku laikā saruna ar Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapu emeritus Jāni Vanagu. Kā jūs jūtaties šajā pirmssvētku laikā? Jānis Vanags: Es jūtos kā jau Latvijas patriots pirms valsts svētkiem. Gaidu to ar prieku, ar tādu lepnuma apziņu izliku pie savas mājas Latvijas karogu patriotiskajā nedēļā. Jāatzīstas, ka es jūtos drusku atvieglots, ka man šoreiz nav tik liela atbildība jānes. Man nav jāgatavo uzruna valsts svētku atklāšanas dievkalpojumā, bet es varu gaidīt, ko man dos svētkos? Ko es saņemšu? Ko es iegūšu? Un es domāju, ka tas būs skaisti. Uzruna jums nav jāgatavo, tomēr jūs par Latviju domājat un nevar būt nemaz citādāk. Jums ir arī savs vērtējums, skatījums, piemēram, par šībrīža situāciju Latvijā. Ja jums būtu jārunā 18. novembrī no kanceles, kas būtu tas, ko jūs būtu gribējis teikt? Jānis Vanags: Parasti jau es mēdzu ļoti gatavoties 18. novembra sprediķiem, tāpēc es tā vienā šāvienā nevarēšu atbildēt uz tādu jautājumu. Man būtu nopietni jāpadomā, ja jūs man to jautājat. Tā sajūta, protams, ir zināms apbēdinājums par to, kas ir piedzīvots pēdējā laikā. Es jau bieži esmu par to runājis, ka mums vajadzētu meklēt to, kas mūs vieno. Pēdējā laikā, taisni pirms valsts svētkiem, man liekas, mēs esam tā sanīdušies un tik daudz visādus vārdus cits par citu teikuši, ka pēc tādu vārdu noklausīšanās liekas pat dīvaini kaut kā runāt, ka mums ir kopīga Latvija, vai kopīgas vērtības, kaut kādi kopīgi ideāli. Tas bija tā diezgan dramatiski.  

"Pēc avārijas man nācās no jauna mācīties runāt un rakstīt," saka Ģirts Koknēvičs, kura debijas romānu "Puškina ielas buru skola" izdevis apgāds "Dienas Grāmata". Kopā ar autoru Lasītavas studijā ir redaktore Gundega Blumberga. Literāts un dziesminieks Ģirts Koknēvičs pabeidzis Rīgas Mūzikas internātvidusskolu un studējis dramaturģiju Latvijas Kultūras akadēmijā. Iznācis viņa dzejas krājums "Japāņu modinātāja šonakts" (2005). Ingus Baušķenieka studijā kopā ar grupu "Dodo" Ģirts Koknēvičs ierakstījis albumus "Pasaule var nomirt" un "Tur tek tu", kuros sacerējis gan mūziku, gan tekstus. Tagad debija prozā – romāns "Puškina ielas buru skola". Latvijas pieredzējumi 90. gados skolā, barikādēs un armijā. Skops vārdos. Ģirts Koknēvičs mūsu sarunu pavada ar noslēpumainu smaidu. Mēs varam tikai minēt, kas aiz tā slēpjas. Pats galvenais laikam – turpināt rakstīt. Raidījumu atbalsta:

Laikā, kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē. Tādi ir arī Latvijas Radio jaunāko raidieraksta jeb podkāsta "Es izvēlos dzīvi laukos" piecu sēriju galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas, izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido Latgales laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, klusums, miers, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls. Jānis Dreļs ar sievu Melāniju (Melanie Rikeros) un jau piecus gadus par savām mājām sauc Rāznas ezera stāvkrastu. Jāņa vectēvs savulaik te uzcēla un iekārtoja viesu namu, nu te atpūtniekus un ezera baudītājus uzņem un arī dzīvo jaunā internacionālā ģimene. Melānija kopā ar Jāni uz dzīvi Latgales laukos Rēzeknes novada Kaunatas pagastā pārcēlās no Dienvidamerikas, un nu saka – pēc dzīves daudzmiljonu pilsētā lauku brīvība ir viss, ko var vēlēties, audzinot trīsgadīgo dēlu Gabrielu. „Teikšu par sevi, šis ir pirmais gads kad es sāku justies, ka mēs esam tiešām esam adaptējušies gan emocionāli, gan praktiski dzīvei laukos, pieraduši jau un pilsēta jau sāk prasīties mazāk un mazāk,” saka Jānis Dreļs, viņam ir 35 un sevi viņš sauc par latgalieti. Viņu iepriekš varētu saukt par pasaules pilsoni - padzīvojis Vācijā, Dānijā, Singapūrā, bet pēdējos gadus - 12 miljonu apdzīvotajā Kolumbijas galvaspilsētā Bogotā. Tur Jānis iepazinās arī ar savu sievu Melāniju. No Dienvidamerikas uz Latviju abi pārcēlās uzreiz pēc Covid, kad pandēmijas dēļ lielpilsētas dzīvoklī nācās nosēdēt astoņus mēnešus. "Tas bija tas brīdis, kad es izdomāju, ka ja es tikšu atpakaļ uz Latviju, es vairs netaisos dzīvot lielā pilsētā. Zinot, ka mana ģimene, vectēvs, te dzīvo pie Rāznas ezera, tas bija mans mērķis būt te un dzīvot te un pamazām kaut kā integrēties atpakaļ." Arī Melānija savulaik sapņojusi par dzīvi laukos, tāpēc lēmums nebija grūts. „Mēs citreiz runājam par Latgali, ka mēs tur esam kaut kur prom no visas civilizācijas, bet tā jau nav. Ja mēs domājam par to, kas te ir, mēs dzīvojam te, bet 30 km attālumā mums ir viss – skola, ledusskale, veikals, slimnīca. Jebkurā lielā pilsētā, lai aizbrauktu līdz veikalam tev vajag stundu.” Latvijas pļavas nu bauda arī no Bogotas patversmes paņemtais suns Mooncake, kas jaunajam pārim atceļojis līdzi uz Latviju. Bet dzīvi laukos vēl vairāk Melānija sākusi novērtēt pēc dēla Gabriela piedzimšanas. Ar bērnu viņasprāt laukos ir drošāk. Grūtāk ir ziemā, kad jāsāk domāt par siltumu, bet tieši ziemā ir arī ļoti skaisti. „Te ir tāds miers un klusums, un viena no mīļākajām lietām es pamanīju ziemā ir, nezinu vai esat dzirdējuši kā ledus lūzt. Un tev liekas, ka tu esi un tu neesi uz šīs planētas.”  

Šonedēļ "Atsperē" tiekamies ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktori Māru Lāci: dzerot rīta kafiju, pievēršamies Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 120. gadskārtas pasākumiem un arī citām aktualitātēm. Inta Zēgnere: Mums jāsvin dubulta jubileja, jo Latvijas Radio atzīmē simtgadi, "Klasikai" tūlīt būs trīsdesmit, savukārt Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēkai šogad apritēja 120.  Māra Lāce: Jā gan! Taču runājot par pašu muzeju, varam runāt par daudz senākiem laikiem, jo muzeja krājums jau eksistēja, bet tad pienāca brīdis, kad bija jātiek līdz ēkai. Un tas brīdis pienāca 20. gadsimta pašā, pašā sākumā, kad pēc Rīgas 700. jubilejas svinībām pilsētas tēvi saprata, ka jārealizē ideja par atsevišķas mākslas muzeja ēkas būvniecību, un tas arī tika realizēts ļoti straujā tempā, pamatakmeni ieliekot 1903. gada maijā un muzeju atklājot 1905. gada septembrī. Tas bija Džordža Armitsteda laiks, kad Rīgas pilsētā risinājās ļoti daudzi būvniecības darbi, daudz kas tika izveidots, turklāt tika veidotas arī tādas lietas kā, piemēram, slimnīca un muzejs – būves, kas nepieciešamas plašākai sabiedrības daļai, kas nodrošina cilvēka labbūtību. Un tā tapa jaunais mākslas templis, kurš kļuva par lielāko un tajā laikā vienīgo speciāli mākslai būvēto ēku Baltijā… Tā tas tiek uzskatīts, lai gan principā tā nav pirmā tieši muzejam būvētā ēka, bet vienīgā, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Jo pirmā būve bija Jelgavā – Kurzemes provinces muzejs, kurš diemžēl nav saglabājies: pēc Jelgavas bombardēšanas viss tika iznīcināts. Bet lielākā un nozīmīgākā ēka "Baltijas provincēs", kā toreiz mūs dēvēja, diezgan ilgstoši bija tieši mūsu Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēka. Ēka, kas raisīja ļoti daudzus un dažādus viedokļus un kuras sakarā sadūrās tā laika valdošās elites un topošās aktīvās latviešu sabiedrības domas, viedokļi un darbi. Muzeja darbība jau pirmajos tā pastāvēšanas gados tika izvērsta visā Baltijas mērogā, un to uzsvēra jau pats arhitekts, Rīgas Pilsētas mākslas muzeja ēkas autors un tā pirmais direktors  pat Vilhelms Neimanis – ka darbībai jābūt plašākai. Pavisam savādāka situācija veidojas kopš 1919. gada, kad par muzeja direktoru tiek iecelts Vilhelms Purvītis. Tieši viņš ir tas, kurš veido muzeju ar nacionālu kolekciju, liekot uzsvaru tieši uz Latvijas mākslas krājuma veidošanu, vairošanu un attīstību, uz ļoti, ļoti aktīvu izstāžu darbību. Arī uz tādu izstāžu darbību, kas tai laikā skaitījās ļoti avangardiskas, modernas un tādas, kas izraisīja ne vienu vien šūmēšanos un skandālu vietējā Rīgas sabiedrībā. Atceroties neseno izstādi, kas bija veltīta jaunajam mākslas templim – Rīgas pilsētas mākslas muzejam, bija ļoti interesanti uzzināt, kā tolaik muzejs izskatījās: jau vestibilā bija antīkās skulptūras, bet direktora kabinets atradās blakus bibliotēkai – no ieejas pa labi. Arī tagad direktora kabinets no centrālās ieejas atrodas pa labi. Tas nozīmē, ka jūs, Māra, sēžat turpat, kur Purvītis? (Smejas.) Nē, nesēžu gan, pavisam noteikti nē! Tagad viss ir pavisam savādāk. Toreiz, jaunās muzeja ēkas sākuma gados un arī visus divdesmitos, trīsdesmitos gadus darbinieku skaits bija ārkārtīgi mazs. Izstādes iekārtoja paši mākslinieki vai dažādās apvienības un biedrības. Bija ļoti intensīva dzīve! Jāatceras vēl tas, ka Vilhelms Purvītis bija arī Latvijas Mākslas akadēmijas veidotājs un arī pirmais tās rektors, līdz ar to man ir diezgan grūti pat iedomāties, kā viņš varēja apvienot visus šos darbus plus vēl būdams latviešu mākslas izstāžu veidotājs ārzemēs, kā tagad teiktu – kurators, toreiz teica – komisārs. Viņa darbība bija ļoti, ļoti plaša un daudzpusīga. Mūsu arhīvā saglabājusies ļoti interesanta sarakste, kur Vilhelms Purvītis ik pa brīdim raksta Rīgas domei – jo tā ir viņa tiešā priekšniecība – par to, ka muzeja telpas ir par šauru, par šauru, par šauru… Kaut ēka ir nesen kā būvēta! Kā viņš raksta, "agrākos laikos jau nedomāja par racionāli, nedomāja par telpu plašumu – ir liela kubatūra, bet maz sienu plakņu". Un – jā, ar to mēs vēl joprojām saskaramies! Šobrīd, protams, ir plašākas iespējas, bet mākslas krājums un daudzveidība ir tik ļoti vairojusies, un nepieciešamība pēc izstāžu telpām Rīgā kā ir, tā ir – visu laiku tā ir turpinājusies. Šajā izstādē bija interesanti uzzināt, ko Jānis Jaunsudrabiņš par Purvīti rakstījis rakstu krājumā "Vārds par Purvīti". Ka "visievērojamākais notikums mūsu pelēkajā mākslas pasaulē bija Vilhelma Purvīša gleznu izstāde "Ziemassvētku laikā" Rīgas pilsētas muzejā. Tā bija lieliska izstāde, kura mākslinieku pacēla augstu visu vietējo tautību acīs, pie tam dodama necerētus materiālus panākumus, jo tika pārdotas gleznas par kādiem 20 000 rubļu". Un tas bija 1912. gads. Tas bija 1912. gads, tiešām! Izstāde izpelnījās ārkārtīgi lielu atzinību. Vilhelms Purvītis bija mākslinieks, kura darbus pirka ļoti daudzas un dažādas tautības. Viņš tiešām bija ļoti populārs, un katrā smalkā mājā, ja varam atļauties tā teikt, vajadzēja atrasties arī kādai Purvīša gleznai... Tātad vēl paralēli visiem administratīvajiem darbiem viņam bija jāatrod laiks arī gleznošanai! Starp citu, tolaik muzeja krājumā bija salīdzinoši ļoti maz paša Purvīša darbu. Viņš bija muzeja direktors, un sava veida interešu konflikts varēja pastāvēt... Bet arī toreiz, nerunājot nemaz par mūsdienām, viņa darbi nemaksāja maz… Protams, ka viņa darbus nevarēja lēti nopirkt, jo viņš zināja savu cenu. Viņš tolaik skaitījās ļoti labs gleznotājs visā Eiropas mērogā: viņam pat bija savs tituls – labākais sniega gleznotājs. Purvītis bija ļoti racionāls, ļoti prātīgs, arī ļoti labs stratēģis – viņš zināja, kas viņš ir, ko viņš var un kā vajag pret savu mākslu izturēties.  Izstādē, kas septembrī tika atklāta par godu muzeja ēkas 120. gadskārtai, bija fascinējoši skatīties tā laika fotogrāfijas – kā muzejs izskatījās: patiešām monumentāla ēka, monumentāla būve. Bet es tomēr gribu pavaicāt: vai jūs savai ēkai tos 120 nosvinējāt kārtīgi? Ko darījāt zīmīgajā 14. septembrī? 14. septembrī pavisam noteikti mēs strādājām. Par izstādi parūpējās mana kolēģe Baiba Vanaga. Vienā no tās dienām rīkojām arī diskusiju par muzeju, par muzeja jautājumiem un arī šo laiku. Bet tādas skaļas svinēšanas nebija, jo tad jau katru gadu kaut ko varētu svinēt. Tomēr Radio simtgadi gan mēs svinējām! Man liekas, ka Radio simtnieks – tas tomēr daudz ko nozīmē. Arī mēs pirms divdesmit gadiem ļoti nopietni atzīmējām ēkas simtgadi: tā bija vesela programma, ļoti izvērsta. Šogad drīzāk pievērsām uzmanību šim faktam, jo tiešām – šī vieta ir ļoti šobrīd apmeklēta, ļoti pieprasīta gan mūsu pašu sabiedrībai, gan tūristiem; pēc rekonstrukcijas tā ir labi kalpojusi, bet jāsaka jau, kā ir – apmeklētāju ir tik daudz, ka tas atstāj savu nospiedumu:  parādās bojājumi. Ēka visu laiku prasa nepārtrauktu uzmanību. Vai atceraties pirmo reizi, kad vērāt šīs mājas durvis? Ļoti interesanti, bet es neatceros to brīdi, kad vēru šī muzeja durvis kā ierindas skatītājs… Tas tiešām man nav palicis atmiņā. Esmu lauku bērns, no Dundagas vidusskolas nākusi, un mūsu brīnišķīgā klases audzinātāja Inārija Siliņa mūs ļoti daudz veda uz dažādiem muzejiem: pamatā tie bija literātu muzeji, taču mēs noteikti bijām arī Mākslas muzejā. Bet es labi atceros, kad vēru šīs durvis vaļā citā sakarībā: kad tikko biju iestājusies Mākslas akadēmijas mākslas teorijas nodaļā, mācījos neklātienē, un man bija jāsāk domāt par darba iespējām. Pirmā vieta, kurp devos meklēt darbu, bija Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. Bet tikpat strauji, cik iegāju, tikpat strauji mani toreiz izmeta laukā. (Smejas.) Toreiz darbā pieņemta netiku. Savukārt pēc gada startēju vēlreiz, un tas vainagojās ar darba līgumu: astoņus gadus diendienā vadīju ekskursijas. Es biju gide.  Tas ir nopietni! Tas bija ļoti nopietni… Man pat likās – ja nakts vidū mani pieceltu, mierīgi varētu norunāt ekskursijas tekstu. Mums bija jāvada ļoti daudz ekskursiju! Pamazām nāca klāt daudzi un dažādi citi darbi, tā ka ik pa kādam noteiktam laika periodam  manas prasmes muzeja darbos pilnveidojušās. Vienīgais, ko neesmu darījusi – nekad neesmu neko restaurējusi. Visu pārējo laikam muzejā esmu darījusi. Kopš tā laika pagājuši vairāk nekā 50 gadi. Kas ir lielākais gandarījums, ko jūs visvairāk atceraties, par ko tiešām prieks visā šajā kontekstā? Uz šo jautājumu ir diezgan grūti atbildēt… Gribētu teikt tā, ka visu šo laiku man nekad nav bijis garlaicīgi, nekad nav šķitis, ka man ir apnicis. Jā, bijuši ļoti dažādi periodi, un bijuši arī tie ļoti labie brīži, kad notiek un ienāk kaut kas jauns, ar kaut ko jaunu ir jānodarbojas. Bet brīžiem ir bijusi arī tāda sajūta, ka stāvi uz vietas un nekas nenotiks. Muzejā ienācu vēl tā sauktajā okupācijas laikā – 1973. gadā, un kopš tā laika esmu izdzīvojusi cauri līdz pat Atmodai… Toreiz, okupācijas gados, gan vienā brīdī bija sajūta, ka nekas dzīvē nemainīsies. Process bija absolūti stagnatīvs: tu te esi un savas dienas vadi ārprātīgā garlaicībā. Un tad pamazām, pamazām sabiedrībā sākās pārmaiņas, kas ienesa ārkārtīgi daudz jauna arī muzeja dzīvē. Nākamie gadi jau bija milzīga dinamisma pilni, pie tam ļoti dažādos virzienos. Mums bija ļoti daudz dažādu izaicinājumu. Kā es smējos: ja saka, ka ik pa septiņiem gadiem jāmaina darbavieta vai nodarbošanās, man apmēram ik pa septiņiem gadiem nāca klāt kādi jauni uzdevumi un jauni darba pienākumi. Un katru reizi bija tā, itin kā es sāktu strādāt citā vietā! Tas bija saistīts gan ar politiskajiem, gan tīri organizatoriskajiem lēmumiem, kas tika pieņemti. (..) Bija tāda eksperimentēšana, un katru reizi tas bija komplicēti un arī emocionāli pietiekami sarežģīti reizē. Man likās, ka jūs noteikti sacīsiet, ka viens no lielākajiem gandarījumiem ir atjaunotais muzejs, muzeja pārbūve.  Tas bija brīnišķīgi! Tas bija arī ļoti grūts process, bet ļoti aktīvs un ļoti, ļoti feins: mums bija brīnišķīga sadarbība ar Lietuvas jauno arhitektu grupu. Tas bija ļoti jaudīgi. Programma "Klasika" vēl pirms muzeja atklāšanas gāja ekskursijā, un jūs mums to vadījāt: vēlreiz paldies par to! Vai to vēl atceraties? Jūs es atceros pavisam noteikti, jo mums vienmēr bijusi brīnišķīga sadarbība "Klasiku" – programmu, ko es arī personīgi ārkārtīgi augstu vērtēju! Tāpat kā jūsu ieguldījumu: Klasika ir tāda programma, kas rada prieku un gandarījumu. Tā ir brīnišķīga programma – to varu teikt no sirds. Tiešām no sirds. Paldies jums, Māra, par labajiem vārdiem! Tomēr mūsu sarunas noslēgumā – vēl viens akcents: skaists laiks tuvojas "Arsenālam" – notiek kustība uz tā atdzimšanu.  Ceru, ka mani kolēģi nonāks pie tā un tas viss realizēsies: 2027. gadā darbiem vajadzētu būt pabeigtiem. Protams, tas ir skaists, bet reizē arī grūts un sarežģīts brīdis, jo tas ir programmas jautājums, tas ir darbības uzsākšanas jautājums. Šobrīd mūsu finanšu un arī visa ģeopolitiskā situācija ir tāda, kas liek justies ļoti nemierīgiem. Ir daudz jaunu uzdevumu un prasību arī muzejiem – viss, kas saistīts ar drošības jautājumiem: dokumentu izstrāde, riska situāciju izvērtējums – kā mēs rīkosimies un darbosimies riska situācijās. Šie jautājumi liek justies nemierīgiem, tāpēc es nevarētu teikt, ka šis laiks būtu viegls.

Šajā epizodē uz sarunu esmu aicin'ajusi Annu Andersoni — Riga TechGirls un StartSchool vadītāju, vienu no redzamākajām sievietēm Latvijas tehnoloģiju un izglītības ekosistēmā. Saruna ir par kustībām, kas pēdējā desmitgadē mainījušas Latvijas digitālās prasmes, un par cilvēkiem, kuri ar savu darbu ik dienas veido mūsu nākotni.Mēs runājam par to, kā Riga TechGirls no mazas iniciatīvas izaugusi par kustību, kas vairāk nekā 60 000 cilvēku devusi iespēju iepazīt tehnoloģijas un digitālās prasmes. Anna stāsta, kā šajos gados ir mainījusies tehnoloģiju vide, sabiedrības izpratne un organizāciju loma digitālajā izaugsmē.Liela sarunas daļa ir veltīta StartSchool — unikālai pilna gada programmai, kurā mācīšanās balstās uz kopienu, psiholoģisko drošību, atbalstu un “peer-to-peer learning.” Pirmajā gadā StartSchool radīti 24 jaunu uzņēmumu prototipi, un vairāki no tiem jau pelna. Klausītāji dzirdēs konkrētus stāstus par cilvēkiem, kuri 9 mēnešu laikā pilnībā pārkvalificējušies un kļuvuši par automatizācijas speciālistiem — profesiju, kas uzņēmumiem jau šobrīd ienes mērāmu finanšu atdevi.Sarunā pieskaramies:kā veidot mācīšanās kultūru organizācijās;kāpēc digitālās prasmes vairs nav “nice-to-have”, bet izdzīvošanas pamats;kā mākslīgais intelekts maina darba tirgu un kāpēc tas neizslēdz vajadzību pēc tehnisko pamatu izpratnes;kāpēc mācīšanās nav tikai kursi, bet attieksme un ikdienas pieredze;kā kopienas un mentoru kustības būvē ilgtspējīgu sabiedrību;kā uzņēmumi var iesaistīties un atbalstīt šīs iniciatīvas.Šī ir saruna par digitālo pratību, pārkvalificēšanos, drosmi mācīties un par nākotni, kurā cilvēks un tehnoloģijas attīstās līdzās.  Vairāk par RigaTech Girls -  https://rigatechgirls.com/Vairāk par StartSchool - https://www.startschool.org/ HR PODCAST ir sarunas par tēmām, kas aktuālas personāla vadības ekspertiem, CEO, vadītājiem organizācijās, ikvienam, kam svarīga darba vide. Raidieraksts, kurā tiekamies ar cilvēkresursu vadības ekspertiem, profesionāļiem, praktiķiem. Uzklausām viedokļus un pieredzes, kā arī uzdodam jautājumus par jaunākajiem rīkiem, kādus lietot, lai vēl labāk sniegtu stratēģisku atbalstu biznesam. Sarunas vada Ilze Medne.Rubrika CEO dienasgrāmata: Sarunas ar vadītājiem un uzņēmumu CEO, par viņu ikdienas pieredzi esot vadītāja amatā. Par līderību, organizācijas attīstību un sadarbību ar HR.

Novembris, šķiet, visvairāk asociējas ar valsts svētkiem. Vispirms Lāčplēša diena, kad atceramies savus karavīrus, pēc tam arī 18. novembris – Latvijas proklamēšanas diena. To jūt arī mediju saturā. Reportāžas un tiešraides no svētku pasākumiem, vēstures tematika un vienkārši cilvēku sajūtas piepilda mediju telpu. Svētku nedēļā raidījmā Mediju anatomija mēģinām saprast, ko nozīmē patriotisms medijos. Vai medijiem jābūt patriotiskiem? Varbūt patriotiem ir jābūt žurnālistiem? Ko mēs vispār saprotam ar šiem jēdzieniem? Šie ir daži jautājumi, uz kuriem meklējam atbildes sarunā ar žurnāla "IR" galveno redaktori Nelliju Ločmeli, vēsturnieku, Vidzemes augstskolas pētnieku Gati Krūmiņu un sabiedrisko darbinieku Daini Īvānu, kurš pārstāv to žurnālistu paaudzi, kas rakstīja atmodas laikā.

13. novembrī Mūzikas namā "Daile" pirmoreiz tika parādīta koncertizrāde “Disko roze”, kas veltīta komponistam un trompetistam Gunāram Rozenbergam. “Oriģināls un izteikti individuāls skanējums iezīmējas katrā Rozenberga kompozīcijā un aranžējumā. Šajā koncertizrādē katrs skaņdarbs ir kā stāsts, kas raksturo šī izcilā trompetista, komponista un aranžētāja spilgto personību visā tās būtībā,” stāsta Dailes Big Band mākslinieciskais vadītājs Kārlis Vanags. Ar koncertizrādes  idejas autoru, aktieri Andri Keišu runājam par dzīves apliecinājumu, ceļojumu laikā un Gunāra Rozenberga personības atklāsmi mūzikā. Arī aktrise Agnese Budovska atzīst, ka Gunāra Rozenberga mūzikā ir raksturs, kas lien ārā kā īlens no maisa. Uzzinām, cik būtisku lomu spēlē Lienes Gravas veidotā kustību partitūra, bet Kārlis Vanags ieskicē Rozenberga rokrakstu un personību dažādos laika posmos, akcentējot,ka Gunārs rakstīja gana vienkārši, bet labskanīgi.  Andris Keišs: Kompozīcija “Disko roze” bija iedvesma šai programmai, jo parasti es šo Rozenberga skaņdarbu klausījos, kad biju filmēšanas laukumos ārpus Latvijas. Parasti ir tā - aizbrauc, neesi gulējis, nofilmē un tad naktī brauc uz lidostu, lai lidotu uz mēģinājumu Rīgā. Tās lidostas stundas vienmēr bija drausmīga pārguruma un sanīkuma stundas. Man atlika tikai uzlikt “Disko rozi”, un tā trompete, tā dziedāšana, tā trompetes dzīves svinēšana manī uzreiz pamodināja laimes sajūtu. Likās, ka vajag to laimes sajūtu izcelt, izakcentēt, īpaši disko mūzikā, jo disko ir tik bezrūpīgs, tik skaists, visi tie soļi - it kā vienkārši, bet kaut kas tur ir tik smeldzīgi skaists. Arī kino - brīnišķīgā filma “Sestdienas vakara drudzis”, kur Džons Travolta dejo - skaties, atpūties un priecājies, bet tam visam klāt ir maiga smeldzes nots. Ideja sākotnēji bija, ka programma varētu būt biogrāfiska, bet biogrāfija ir tik subjektīva lieta - katrs cilvēku redz no dažādiem rakursiem. Piemēram, es savu tēvu redzēju kā nelaimīgu un skumju cilvēku, bet pārējiem viņš bija jautrības iemiesojums un sabiedrības dvēsele. Mēs nezinām, kāds Gunārs bija. Tas īstais Gunārs ir viņa mūzika, tāpēc lai tā te ir. Piemēram, “Krēslas dziesmiņa”, ko komponējis Rozenbergs un ierakstā izpilda Viktors Lapčenoks - vienkārši satriecoši izpilda. Tā kaut kā nav iegājusi tautā, bet mēs to tagad dziedāsim, un varbūt vismaz cilvēki uzzinās, ka Gunāram ir ne tikai brīnišķīgas aranžijas un džeza kompozīcijas, bet arī dziesmas. Vai mūzika arī virza izrādes dramaturģisko darbību? Andris Keišs: Es vienmēr mulstu. Uz Mūzikas nama “Daile” skatuves esmu bijis četras reizes, un vienu varētu nosaukt par izrādi -  manas 50 gadu dzimšanas dienas izrādi “Starpbrīdis”. “Suni ārā nedzenama nakts”, “Vīrieši labākajos gados” un tagad “Disko roze” - es nezinu, vai tā ir izrāde. Tas ir koncerts, tā ir kopā būšana. Protams, pirmkārt un galvenokārt, pamatā ir mūzika. Kad sākām strādāt pie “Disko rozes”, likās, ka būs daudz vairāk teksta, bet tas teksts izrādījās tik bezspēcīgs mūzikas priekšā, ka tas arvien vairāk atkrita un atkrita, un ir tikai mūzika pāri visam. Saistībā ar filmu “Tīklā. TTT leģendas dzimšana” uzzināju, ka mācījāties spēlēt basketbolu. Šai izrādei topot, nācās iemācīties kādu jaunu disko kustību? Agnese Budovska: Liene pie mūsu kustībām strādā ļoti. Man liekas, viņa pie visa strādā daudz atbildīgāk nekā es (smejas) - iedziļinās katrā kustībā, norādot uz asumu un specifiku, kāda ir tam laikam. Šis tas bija jāpamācās, bet šis tas laikam bija kaut kur paslēpts vai noglabāts no hiphopa laikiem. Man liekas, mūzika pati aicina dejot konkrētā veidā. Tai ir savs raksturs, un tas lien laukā kā īlens no maisa. To nevar noslēpt. Vai līdzšinējā pieredze, piedaloties filmās par padomju laikiem, vai tie būtu “Padomju džinsi” vai kas cits - ir daudz kas spēlēts līdz pat 70. gadiem - tas palīdz arī topot šai koncertizrādei? Agnese Budovska: Nē, jo mēs īstenībā, cik vien varam, cenšamies no tā aizbēgt. Gunāram Rozenbergam dzīvesstāsts bija tāds, ka viņš, tāpat kā Stabulnieks, varēja pat iegūt starptautiskus apbalvojumus, bet pats tos nekad nesaņēma, jo vienkārši netika pāri robežai. Tas, ko mēs šeit darām, ir pieminam un godinām to ārkārtīgi skaisto bagāžu, ko Gunārs Rozenbergs ir atstājis. Tā ir pasaules klases džeza mūzika, un ir liels gods un prieks, ka mums ir bijis tāds mūziķis, un ir superīgi, ka mēs varam izpildīt viņa dziesmas un skaņdarbus arī šeit.  

Piedāvājam sporta sarunu šova “eXi” epizodi, kurā pie Jāņa Celmiņa viesojas bijušais hokejists Sandis Ozoliņš. Tagadējais Latvijas izlases galvenā trenera Harija Vītoliņa asistents dalās iespaidos par darbu izlasē, ninasēti stāsta par NHL skauta darba aizkulkisēm, atminas labākos savas karjeras ‘'trash talk'' meistarus, kā arī brīdi, kad Rīgas ‘'Dinamo'' vadītājs Juris Savickis viņam aizliedzis doties laukumā…

Stāsta Velosipēdu vēstures pētnieks, Saulkrastu Velosipēdu muzeja līdzizveidotājs Eduards Seregins 19. gadsimta 80. gadu sākumā pasauli bija pārņēmis velosipēdu popularitātes bums. Visā Eiropā tika dibinātas riteņbraucēju biedrības, kurās apvienojās jauni ļaudis, kuriem piederēja tā laika modernākais brīvā laika pavadīšanas rīks – velosipēds. Pirmie riteņbraukšanas entuziasti ar saviem divriteņiem devās ceļojumos, sāka rīkot sacensības un izbraucienus pa pilsētu ielām. Arī Rīgā jau varēja nopirkt Eiropā pazīstamos angļu, franču un vācu dažādu sistēmu un konstrukciju divriteņus un trīsriteņus, taču tie bija samērā dārgi, tādēļ velosipēdi bija pa kabatai galvenokārt turīgiem ļaudīm. 19. gadsimta 80. gados modē bija tā sauktie augstrata velosipēdi ar milzīgu priekšējo ratu un mazu atbalsta riteni aizmugurē. Šādus divriteņa braucamos lietoja ne vien izklaidēm un ceļojumiem, bet arī sporta sacīkstēm, kuras kļuva arvien populārākas. Arī Rīgā 1886. gada 12. augustā tika nodibināts "Rīgas Riteņbraucēju klubs", kurā iestājās pirmie 14 velosipēdu īpašnieki. Šo velosipēdu popularitātes pieaugumu un ražošanas iespējas novērtēja arī 21 gadus jaunais rīdzinieks, mehāniķis un arī viens no pirmajiem Rīgas riteņbraucējiem Aleksandrs Leitners. Aleksandrs bija dzimis 1864. gadā Rīgas sīkpilsoņa ģimenē. Pēc reālskolas beigšanas viņš bija devies strādāt uz lielākajām Anglijas un Francijas velosipēdu būves fabrikām, lai apgūtu velosipēdu būves iemaņas. Atgriezies Rīgā, 1886. gada 10. septembrī Aleksandrs īstenoja savu ieceri – par iekrāto naudu nopirka darbgaldus un vienstāva koka ēkā Ģertrūdes ielā 27 atvēra "Leitnera velosipēdu darbnīcu". Tā bija pirmā velosipēdu ražotne cariskajā Krievijā, kuras sastāvā tolaik bija arī Latvijas teritorija. Uzņēmums nodarbināja 4 strādniekus, kuri tikai ar roku darbu pirmajā gadā izgatavoja 19 augstrata velosipēdus – izmantojot kā paraugus tā laika modernāko angļu divriteņu modeļus. Ar šādas konstrukcijas velosipēdiem sākās ražošana mūsu zemē. Drīz vien Aleksandrs Leitners saprata, ka augstrata velosipēdu laiks ir pagājis. 19. gadsimta 80. gadu beigās pasaulē strauji sāka ienākt modē tā sauktie drošie velosipēdi – divriteņi ar ķēdes pārvadu uz pakaļējo riteni un vienāda lieluma ratiem. Pārdošanā parādījās arī pirmie velosipēdi ar pneimatiskajām riepām. Tādēļ Leitnera fabrikas vajadzībām tika uzcelta jauna divstāvu ēka Suvorova ielā 21 (tagadējā Krišjāņa Barona ielā), kur jau 1890. gadā tika uzsākta moderno "drošo" velosipēdu būvniecība. Jaunā fabrikas produkcija ātri ieguva milzīgu pieprasījumu. Vairākās pašmāju un ārzemju izstādēs tika iegūtas nozīmīgas balvas un augsta atzinība. Fabrikas ēka drīz vien kļuva par mazu, lai nodrošinātu milzīgo pieprasījumu pēc Leitnera velosipēdiem, kuri tika ražoti ar marku "Russia". Tādēļ jau 1894. gadā tika uzsākta jaunās fabrikas būvniecība Aleksandra ielā (tagad Brīvības ielā), kurā 1895. gadā tika atvērta lielākā velosipēdu ražotne Krievijas impērijā. Līdz Pirmā pasaules kara sākumam, kad fabrika pārtrauca savu darbu Rīgā, uzņēmums bija izaudzis par modernāko velosipēdu ražotāju Austrumeiropā. Fabrika ik gadus izgatavoja 8000 velosipēdu un nodarbināja vairāk kā 350 strādnieku. Uzņēmums  ražoja 16 modeļu, dažādu konstrukciju un sistēmu velosipēdus. Tas bija arī viens no lielākajiem rūpniecības uzņēmumiem Rīgā.

Raidījuma viesis kino režisors Dzintars Dreibergs. Saruna par jaunāko filmu Tīklā. TTT leģendas dzimšana un ticību savas Latvijas spēkam un nākotnei.

Raidsabiedrības BBC ģenerāldirektora un ziņu dienesta vadītājas demisijas apstākļi, ANO Klimata pārmaiņu konference Belenā (Brazīlijā) un globālās klimata politikas aktualitātes, kā arī Baltkrievijas diktatora Lukašenko jaunākie diplomātiskie manevri slēgtās Polijas un Lietuvas robežas sakarā. Ārpolitikas aktualitātes studijā pārrunājam kopā ar Latvijas Ārpolitikas institūta direktoru un Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes asociēto profesoru Kārli Bukovski un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieku Uģi Lībieti. Kā atdzesēt pasauli? Pirmdien Brazīlijas pilsētā Belenā tika atklāta Trīsdesmitā Apvienoto Nāciju Klimata pārmaiņu konference, kurā piedalās 1992. gadā parakstītās ANO Klimata pārmaiņu ietvarkonvencijas dalībvalstis. Šis dokuments pirmo reizi Apvienoto Nāciju līmenī atzina klimata pārmaiņas par globālu draudu. Vēlākajos gados uz tā pamata slēgtas citas vienošanās, tai skaitā 2015. gada Parīzes klimata nolīgums, kura mērķis ir līdz 2100. gadam ierobežot globālās temperatūras pieaugumu līdz aptuveni pusotram Celsija grādam, salīdzinot ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni. Arī šīgada samita dienaskārtībā dominē globālā sasilšana, pāreja no tradicionālā fosilā kurināmā uz videi draudzīgāku enerģijas ieguvi un dalībvalstu atpalikšana no agrāk pieņemtajām saistībām. Pasākums ilgs vienpadsmit dienas un ir kupli apmeklēts – dalībai reģistrējušies apmēram piecdesmit tūkstoši cilvēku no 190 pasaules valstīm. Konferences rīkotāji saskārušies ar apmešanās vietu deficītu, un Brazīlijas valdībai nācies ķerties pie ārkārtas pasākumiem, uz laiku noīrējot vairākus kruīza lainerus un pielāgojot apmešanās vajadzībām skolas un armijas objektus. Pienācīgu apmešanās vietu trūkums licis dažām dalībvalstīm samazināt delegāciju sastāvu vai pat atteikties no ierašanās pavisam. Savienoto Valstu delegācijas neierašanās iemesls gan ir cits – jaunās administrācijas politika, izstājoties no Parīzes nolīguma un slēdzot atbildīgo institūciju – Prezidenta īpašā sūtņa klimata jautājumos biroju. Prezidents Tramps deklarējis, ka klimata pārmaiņu problemātika esot izdomājums un krāpšanas shēma, kas tikai apgrūtinot viņa valsts ekonomikas attīstību. Vēsturiski Savienotās Valstis ir lielākais ogļskābās gāzes iepludinātājs atmosfērā, lai gan šobrīd ikgadējo apjomu ziņā tās apsteigusi Ķīna. Šī Vašingtonas pieeja ir vien drūmākais akcents neiepriecinošajā kopainā, ciktāl samita dalībniekiem pirmo reizi nācies nepārprotami atzīt, ka globālie pūliņi klimata pārmaiņu novēršanā nesasniedz rezultātus. No samita tribīnes izskan biedinoši atgādinājumi par to, ka šogad vien klimata pārmaiņas par sevi atgādinājušas ar neierasti ilgu un intensīvu vasaras karstuma periodu Indijā un Pakistānā, līdzīgu vasaras tveici Rietumeiropā, ugunsgrēkiem Vidusjūras reģionā, postošu sausumu Turcijā, viesuļvētrām Karību reģionā un Brazīlijas dienvidos, taifūniem Vjetnamā un Filipīnās. Karstuma viļņi tiek minēti kā simtu cilvēku nāves iemesls. Brazīlijai piederošie Amazones tropu meži ir viens no galvenajiem pūliņu īstenošanas punktiem, ciktāl to izciršana ir nozīmīgs drauds planētas ekoloģiskajam līdzsvaram. Skaļu un nepatīkamu atgādinājumu par šīm problēmām samita dalībnieki piedzīvoja otrdien, kad konferences galvenajā ēkā ielauzās protestētāji no mūžamežu pamatiedzīvotāju vidus, iesaistoties sadursmēs ar apsardzi. Lukašenko draud Viļņai, pielabinās Vašingtonai 29. oktobrī Lietuvas gaisa telpā notika kārtējais incidents, kad no Baltkrievijas puses ielidojuši gaisa baloni, kādi tiek izmantoti meteoroloģiskajām zondēm, likuši vairakkārt apturēt Viļņas lidostas darbību. Pēdējā laikā parādās ziņojumi, ka šādi gaisa baloni, kā arī lidroboti tiekot izmantoti, nogādājot no Baltkrievijas Polijā un Lietuvā kontrabandas cigaretes. Reaģējot uz notikušo, Lietuvas valdība tajā pašā dienā slēdza robežšķērsošanas punktus ar Baltkrieviju. Kā zināms, jau kopš septembra vidus ir ierobežotas arī robežšķērsošanas iespējas starp Poliju un Baltkrieviju. Pēc tam, kad apmēram divdesmit Krievijas lidroboti 9. septembrī ielidoja Polijas gaisa telpā, Varšava 12. septembrī pilnībā slēdza savu robežu ar Baltkrieviju. Pāris nedēļas vēlāk kustība gan daļēji tika atjaunota, tomēr vairāki nozīmīgi robežpunkti joprojām paliek slēgti, tā apgrūtinot satiksmi. Divu robežpunktu atvēršana tika plānota oktobra beigās, taču pagaidām ir atlikta, acīmredzot saistībā ar minētajiem notikumiem Lietuvā. Minskas režīms uz Lietuvas valdības rīcību reaģējis asi. Robežas slēgšanas rezultātā Baltkrievijā izrādījās iestrēgušas apmēram tūkstoš simts Lietuvā reģistrētas kravas mašīnas. Baltkrievija atteikusies tās izlaist no savas teritorijas pa kādu īpašu koridoru, novirzot uz maksas stāvlaukumiem. Baltkrievijas diktators Lukašenko, kurš Lietuvas rīcību dēvē par hibrīdkara operāciju, pieprasījis tūlītēju robežas atkalatvēršanu un piedraudējis, ka citādi lietuviešu transportlīdzekļi varot tikt konfiscēti. 31. oktobrī viņš arī parakstījis dekrētu, ar kuru Polijas un Lietuvas kravas mašīnām aizliegta pārvietošanās Baltkrievijas teritorijā. Tāpat Lukašenko paziņojis, ka runāšot par Lietuvas robežas jautājumu ar Savienoto Valstu administrācijas pārstāvjiem. Kā zināms, kopš pāris mēnešiem Minskas un Vašingtonas attiecībās iestājies atkusnis. Augustā notika Lukašenko telefonsaruna ar Savienoto Valstu prezidentu Trampu, savukārt septembrī no Baltkrievijas cietumiem tika atbrīvoti 52 politieslodzītie apmaiņā pret sankciju mīkstināšanu Baltkrievijas nacionālajai aviokompānijai Belavia. Svētdien prezidents Tramps paziņoja, ka ieceļ Džonu Koulu, kontaktpersonu sarunās ar Lukašenko, par savu īpašo sūtni Baltkrievijā. Pirmdien tika ziņots, ka Polijas premjerministrs Donalds Tusks un Lietuvas premjerministre Inga Ruginiene vienojušies, ka normāls robežšķērsošanas režīms ar austrumu kaimiņu varētu tikt atjaunots ap novembra vidu. Vai politikai pietuvinātie mēģina koriģēt britu sabiedriskās raidorganizācijas kursu? 2025. gada 9. novembris, jādomā, tiks pieminēts britu nacionālās raidsabiedrības BBC vēstures pārskatos. Šajā dienā par savu aiziešanu no raidorganizācijas paziņoja tās līdzšinējā ziņu dienesta vadītāja Debora Tērnesa un nedaudz vēlāk arī raidorganizācijas ģenerāldirektors Tims Deivijs. Iemesls ir skandāls, kas izvērtās novembra ieskaņā, kad konservatīvās ievirzes laikraksts The Daily Telegraph publiskoja informāciju par iekšēju ziņojumu, kuru raidorganizācijas valdei iesniedzis kādreizējais BBC Redakcionālo vadlīniju un standartu komitejas ārštata konsultants Maikls Preskots. 19 lappušu teksts analizē konkrētu gadījumu ar raidījumā „Panorāma” ievietotu materiālu, kas atspoguļo notikumus Vašingtonā 2021. gada 6. janvārī, kad toreiz uz otro termiņu neievēlētā prezidenta Donalda Trampa piekritēji ielauzās Kapitolija ēkā, pārtraucot Savienoto Valstu Kongresa darbu. Tramps toreiz uzrunāja savus atbalstītājus pie Baltā nama, un BBC pārraidītajā materiālā divi viņa runas fragmenti bija samontēti tā, ka radīja iespaidu par tiešu uzkūdīšanu uz šo iebrukumu. Jau visai drīz uz Telegraph [telegraf] publikāciju reaģēja arī pats Baltā nama saimnieks, nosūtot BBC oficiālu vēstuli ar piedraudējumu vērst pret raidorganizāciju civilprasību miljarda dolāru apjomā. Sekoja raidorganizācijas priekšsēdētāja Samīra Šaha atvainošanās, raksturojot notikušo kā „sprieduma kļūdu”. Tomēr minētā Maikla Preskota ziņojuma saturs neaprobežojas ar konkrētā gadījuma analīzi. Autors pārmet BBC paustajam pārlieku kreisumu un aizraušanos ar t.s. „vokisma” ievirzēm, kas izpaužoties, piemēram, Izraēlas un Hamas konflikta un transpersonu tiesību jautājumu atspoguļojumā. Valdē ziņu dienesta vadītājai Tērnesai uzbrūkošu pozīciju ieņēma pirmām kārtām tās loceklis Robijs Gibs, kurš šai institūcijā nonāca premjerministra Borisa Džonsona laikā. Savulaik viņš bijis labējās ievirzes telekanāla GB News viens no izveidotājiem un darbiniekiem, kurš pie tam esot Maikla Preskota personisks draugs. Liberālākas ievirzes medijos izskan viedokļi, ka šis ir mērķtiecīgi organizēts uzbrukums sabiedriskajai raidorganizācijai, lai panāktu lielāku konservatīvo aprindu ietekmi tajā vai to diskreditētu. Vairāki politiķi, tostarp Liberāldemokrātu līderis Eds Deivijs un Skotijas pirmais ministrs Džons Svinnijs aicinājuši atcelt Gibu no BBC valdes. Var atgādināt, ka BBC joprojām ir auditorijas uzticamības ziņā visaugstāk vērtētā britu raidorganizācija – tās ziņu materiālus par uzticamiem uzskata 60 % skatītāju. Salīdzinājumam, pieminētajam GB News šis rādītājs ir vien 29 %. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Latvija nav tā vieta, par kuru uzreiz iedomājamies, ja izdzirdam vārdu savienojumu derīgie izrakteņi, taču ļoti iespējams, līdz šim nemaz neesam skaidri zinājuši, kas slēpjas daudzu simtu metru dziļumā zem mūsu kājām. Ļoti iespējams, ka arī Latvijas teritorijā ir bagātīgas rūdas atradnes. Ko ģeologi atklājuši, pētot kristālisko pamatklintāju, un ko jau šobrīd zinām par derīgajiem izrakteņiem Latvijā? Par to saruna ar Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociēto profesoru, ģeologu Ģirtu Stinkuli.  Raidījumā arī ieklausāmies, ko par dimantiem stāsta ģeoloģe Vija Hodirova. Tāpat cenšamies skaidrot, kā veidojas karstie avoti un kādu labumu tie sniedz islandiešiem. Bet par savu lasāmvielu trešdienas grāmatu rubrikā stāsta arheologs Artūrs Tomsons. Un visbeidzot – šļakatas no zemes dzīlēm, kas izšaujas vairāku metru augstumā, lielāki un mazāki ezeriņi, kas mutuļo, burbuļo, izdala tvaiku, un visapkārt sēra smaka. Tāda varētu būt aina kādu karsto avotu, piemēram, geizera Strokkura jeb Sdrohgira tuvumā Islandē, bet geizeri ir tikai viens no karsto avotu veidiem. Cik dziļās zemes dzīlēs tie veidojas, kā un kur to pasaulē ir visvairāk? Atbildes uz to meklējam kopā ar ģeogrāfijas maģistri un gidi Islandē Gunu Kalnu Kjartansoni. Viņas dzīve aizrit uguns un ledus zemē, tāpēc Islandes neparastā daba un tās mainība ir labi pazīstama. Vairums karsto avotu veidošanos sasaistīs ar Zemes dzīļu aktivitāti un tektonisko plātņu kustību, bet realitātē varētu zīmēt gana sarežģītas ģeoloģiskas shēmas, lai detalizēti skaidrotu karsto avotu tapšanu.   

Sabiedrības integrācijas fonds netiks likvidēts, bet tiks veikts tā funkciju audits - tā vienojusies koalīcija.  Daudz neskaidrību un plašu rezonansi raisījusi trešā Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes locekļa izraudzīšanās. Latvijas sieviešu basketbola izlase šovakar sāk ceļu uz 2027.gada Eiropas čempionāta finālturnīru.

8. novembrī Kaņepes Kultūras centrā tika atvērts grupas "Haika" albums ar nosaukumu "Ledāji". Latvijas mūzikas un kultūrtelpā ienāk jauna grupa, kas savos skaņdarbos rada instrumentāli ambientu mūziku ar elektroniskās mūzikas elementiem, divām koncertkoklēm un ģitārai. "Haikā" spēlē profesionāli mūziķi: Justīne Nora Žilde (koncertkokle, basa kokle, elektronika), Katrīna Mačuka (koncertkokle, elektronika) un Kaspars Niklasons (ģitāra, elektronika). Ar viņiem tad arī tiekamies trešdienas "Neatliekamajā sarunā". Klausoties mūziku no jaunā tvarta, ar mūziķiem runājam par profesionālajām gaitām Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, albuma tapšanu Lejasciema lauku mājas šķūnītī, atklāšanas svētkiem un par grupas ģitāras meistara Kaspara Niklasona ciešo saikni ar kokļu pasauli. *** Grupa "Haika" rada mūsdienīgas un laikmetīgas kompozīcijas divām koncertkoklēm un ģitārai, kuras paši mūziķi uzskata par sava laikmeta spoguli. Mūzikā tiek meklēts stāsts, noskaņa un instrumenta pilnas amplitūdas skanējums, ko klausītāji var dzirdēt albumā "Ledāji" visās mūzikas straumēšanas platformās. "Haika" radās 2023. gadā, kad pasaules kultūrtelpa Tukku Magi veidoja "Rīgas Laikam" veltītu izstādi: žurnāls kopš 1993. gada par savu mājvietu sauca "Muļķu māju", kas 2023. gada novembra naktī atdzīvojās dažādās mākslas performancēs. "Satiekoties Tukku Magi projektā, sapratām, ka ar vienu koncertu neapstāsimies. Mēs sākām braukt uz maniem laukiem Lejasciemā. Muzicējām vecā siena šķūnī un sākām sapņot par savu albumu. Mūsu uzstāšanās no "Muļķu mājas" ir izaugusi par radošu stāstu albumu, kas pārtapis skaņu ainavās, kur tradicionālais saspēlējas ar laikmetīgo un kur senatnīgie instrumenti  iegūst jaunu elpu mūsdienīgā kontekstā. Esam uzstājušies vairākos privātos pasākumos un izstādēs, kas deva pārliecību, ka grupas filozofija cilvēkiem patīk. Esam spēka pilni, lai ietu savu ceļu," stāsta koklētāja Katrīna Mačuka. Grupas nosaukums veltīts japāņu kultūrā pazīstamajai bezatskaņu dzejas formai – haikai. Ar savu debijas albumu "Ledāji" grupa sevi piesaka, radot skaņdarbus, kas nebalstās uz tik pierastajiem atkārtojumiem, bet dod haikas brīvību, ievērojot jaunradē ievītu dabas filozofiju. Albums ļauj doties iekšējā ceļojumā – piedzīvot mierpilnu, bet spēcīgu muzikālu plūdumu starp akustisko un elektronisko pasauli. Albuma "Ledāji" noskaņu veido dabas un cilvēku emocionālās ainavas – no ledāju lēnās kustības līdz sirds pulsējošajam ritmam. Grupas dalībnieki: Justīne Nora Žilde ir koncertkokles māksliniece, kas aktīvi iesaistās dažādos mūzikas projektos un performancēs, uzstājoties gan Latvijā, gan ārpus tās. Profesionālo izglītību viņa ieguvusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, kā arī studējusi Erasmus apmaiņas programmā Sibeliusa Mūzikas akadēmijā Somijā, Helsinkos. Sadarbībā ar A/S Latvijas Finieris pēc īpaša pasūtījuma Justīnei tika izgatavota pirmā īpaša dizaina koncertkokle Latvijā un pasaulē. Katrīna Mačuka ir koncertkokles māksliniece un etnogrāfiskās kokles improvizācijas meistare, kas uzstājas gan solokoncertos brīvā dabā, gan alternatīvās mūzikas festivālos un skaņu meditācijās. Viņa studē koncertkokles spēli Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, papildinājusi zināšanas arī Zviedrijā, Stokholmas Karaliskajā mūzikas akadēmijā un ir daudzu starptautisku konkursu laureāte. Šī gada vasarā kopā ar multimākslinieku Ricku Fedu un Suitu sievām radīja skaņdarbu Rāmi, Rāmi, kas guva klausītāju atsaucību Līgo svētku pasākumos. Kaspars Niklasons ir daudzpusīgs un plaša spektra mūziķis, kurš attīsta sevi gan izpildītājmākslā, koncertējot un uzstājoties kā solo ģitārists, gan arī kompozīcijā un mūzikas producēšanā. Mūziķis kā komponists aktīvi darbojas dejas un teātra izrāžu jomās (Silueta burti, Katliņpauris (Latvijas Leļļu teātris) u.c.). Kaspars ir izdevis divus pilnmetrāžas albumus (T e l p a s_01, Kaspars Niklasons), kas nominēti mūzikas gada balvai Zelta Mikrofons.  Atbalsts: Grupas HAIKA albums Ledāji tapis sadarbībā ar AKKA/LA.  Foto: Veronika Geida Mijkrēslī video (kamera, montāža): Anastasija Griņuka Albuma Ledāji mikss/producēšana: Kaspars Niklasons Albuma Ledāji māsterēšana: Vadims Znamenskis Skaņdarba video:

Ne tikai pie mums Latvijā un Baltijā, bet arī citviet Eiropā turpinās ļoti silts rudens. Latvijā pagājušajā nedēļā – 7. novembrī – tika reģistrēts +15 grādu siltums. Un tas ir viens no vēlākajiem datumiem rudenī, kad bijusi tik augsta gaisa temperatūra. Zināmi vēl tikai daži gadījumi vēsturē. Nesenākais no tiem 2022. gadā, kad gan Rīgā, gan Mērsragā bija +15 grādi, un tas notika 12. novembrī, kas ir visvēlākais datums ar +15 grādiem. Šonedēļ siltuma rekordi birs Eiropas centrālajā un rietumu daļā. Ceturtdien un piektdien daudzviet Francijā prognzēti +20, +25 grādi, kas pat Francijā novembra vidū nav ierasti. Bet līdz +15, +20 grādiem silts būs Vācijā un pat daļā Polijas, Čehijā, Austrijā un Ungārijā. Tikmēr Atlantijas okeāna otrā krastā – Amerikā – daudzviet atnākusi ļoti agra ziema. Gan Kanādas, gan ASV austrumu štatos iestājies sals, snieg un puteņo. Īpaši stipru snigšanu piedzīvojuši reģioni Lielo ezeru tuvumā, kur veidojās ezera efekta sniega mākoņi. Līdzīgi kā pie mums Rīgas līcis mēdz burtiski ražot intensīvus nokrišņu mākoņus, kad pie mums ieplūst auksts gaiss, tas pats notiek virs Lielajiem ezeriem starp ASV un Kanādu. Vsivairāk uzsnidzis uz dienvidiem no Mičiganas ezera – Indianas štatā – ap 30 cm sniega. Aukstā gaisa masa aizplūdusi pat tik tālu uz dienvidiem, ka Floridā uzstādīti aukstuma rekordi. Štata ziemeļos temperatūra pat noslīdējusi mazliet zem nulles, līdz -2…-3 grādiem, kas saulainajai un siltajai Floridai nav bieža parādība pat ziemas mēnesis, kur nu vēl novembra vidū. ASV Nacionālās Okeāna un atmosfēras pārvalde lēš, ka šis ir lielākais aukstuma vilnis pēdējo gandrīz 30 gadu laikā, bet atsevišķās vietās var tikt uzstādīti lokālas nozīmes rekordi ar lielāko aukstumu pēdējo 60 gadu laikā.  * Latvijā, patriotu nedēļā, laiks pie mums vienmēr ir pelēcīgs, vēss un drūms un noteikti gribētos vairāk svētku brīvdienu labā laikā, vienlaikus, manuprāt, lieliski ir arī tas, ka novembra valsts svētku laikapstākļi ir radījuši spēcīgas asociācijas un tikai papildina svētku sajūtu. Paliekot pie pamata 15 svētku dienām gadā, ir viena lieta no statistikas, ko gribas pateikt uzreiz – vienīgā no visām svētku dienām, kad vēsturiski Latvijas teritorijā nekad nav bijis sals, ir Jāņi – 24. jūnijs. Pat ne Līgo diena, jo 23. jūnijā ir bijuši gadījumi, kad temperatūra ir mīnusos. Rekords ir 1977. gada Līgo dienas rīts Stendē ar -1,5 grādiem. Un te cilvēki noteikti atcerēsies, ka arī Jāņu rītā, 24. jūnijā ir bijusi salna un tā ir tiesa, ir bijuši gadi un pēdējais visspilgtākais bija 1992. gads, kad salna zāles augstumā bija daudzviet Latvijā. Jāņu rītā nebija rasas, zāle bija sasalusi kraukšķīga, bet 2 metru augstumā, kur mēra gaisa temperatūru, minimums bija Zosēnos: +0,7 grādi. Vēsturiskajā bezslanu periodā, kas ir no jūlija pirmās puses līdz augusta vidum, kad Latvijā tiešām nav pat salnu, svētku mums nav. Kurus no svētkiem statistiski var saukt par saulainiem, siltiem un kurus pavisam noteikti ne? Uz šo jautājumu pat bez klimatisko datu analīzes mēs katrs vairāk vai mazāk varam atbildēt. Tātad Līgo diena, Jāņi, protams, vairumā gadījumu ir vairāk vai mazāk vasarīgi un tad ir svētki, kuros var būt gan vasarīgs siltums, gan sniegs un tādi ir gan 1. un 4. maijs, gan, protams, Lielā Piektdiena un Pirmās un Otrās Lieldienas, kas var iekrist datumos no marta beigām līdz aprīļa beigu daļai. Bet ir vēl divas svētku dienas, ko cilvēki piemirst, ka vispār tie ir, tā sauktie, sarkanie datumi. un tā ir Mātes diena – maija otrā svētdiena. Jo, tā kā tā ir svētdienā, tad lielākā daļa cilvēku nebauda īpašās svētku dienas privilēģijas darbā. Un vēl Vasarsvētki, kas arī ir mainīgos datumos no 10. maija līdz 13. jūnijam, bet arī vienmēr svētdienā. Šos un Pirmās Lieldienas, kas ir svētdienā es tomēr no statistikas celtu ārā, jo tās tomēr nav klasiskas svētku brīvdienas, kad cilvēkiem tiek dots vairāk brīva laika svinēšanai un atpūtai. Noņemot šīs trīs dienas nost mums ir 12 svētku brīvdienas, no kurām stabili divas ir vasarīgas. Ja paveicas, tad maija svētki un Lieldienas, tad var iekrist līdz 6 svētku brīvdienā ar labu laiku. Pārājās – 18. novembris, trīs Ziemassvētku brīvdienas, Vecgada diena un Jaungada diena labākajā gadījumā ir ar sauli, bet biežāk tomēr tumšas un pat Ziemassvētku laiks arvien biežāk ir bez sniega. Klimatiskie dati rāda, ka 1. un 4. maijā iespējamība, ka diena ir saulaina, ir 70 procenti, savukārt novembrī vai decembrī 20-30 procenti. Turklāt, ja maijā diena ir saulaina, tad saule var spīdēt līdz 16 stundas, tad novembrī un decembrī, pat ja visa diena ir ar skaidrām debesīm, tās ir tikai 6–7 stundas. Bet šajā diskusijā par svētku brīvdienas statusa atņemšanu 1. maijam, bieži dzird argumentu, ka Darba svētki ir Padomju laika mantojums un to vajag atmest. Šis komentārs no manis ne par kllimatu vai laikapstākļiem, bet tomēr aicinu atcerēties, ka 1. maijā ne visi svin Darba svētkus un arī es personīgi šo dienu vispār nesaistu ar darba svētkiem, bet kā ierakstīts arī likumā – Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas diena. Tā ir diena, kad Latvijā sāka strādāt pirmais demokrātiski ievēlētais parlaments. Un, manuprāt, tas ir gana nozīmīgs notikums demokrātiskai valstij. Protams, var diskutēt, vai tam vajag svētku brīvdienu, bet to Darba svētku argumentu gan var mierīgi atmest.  Mēs pavisam noteikti neeam rekordisti Eiropā un pat Lietuvā ir par vienu brīvdienu vairāk, nekā mums, bet viņiem arī ir tās brīvdienas, kas vienmēr iekrīt svētdienā – Mātes diena un viņiem arī jūnija pirmā svētdiena – Tēva diena. Vēl, starp citu, mīts, ka lietuviešiem kā katoļiem Jāņi nav brīvdiena. Nav tiesa. Viņiem Līgo diena nav brīva, bet 24. jūnijs ir gan. Un atšķirībā no mums, lietuviešiem ir divas brīvidneas kārtīgā vasarā – 6. jūlijs – Karaļa Mindauga kronēšanas diena un 15. augusts – VIssvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas diena, vienlaikus tie, kas nav katoļi to svin kā Zemes mātes dienu pēc pagānu tradīcijām kā viduspunktu starp vasaru un rudeni. Un vēl interesanti, ka lietuvišiem novembrī ir divas brīvdienas pēc kārtas – 1. novembrī Visu svēto diena un 2. novembris – Mirušo piemiņas diena, ko mēs saucam par svecīšu vakaru. Igauņiem savukārt ir tikai 12 svētku dienas. Bez 23. un 24, jūnija Igaunijā vēl ir Neatkarības atjaunošanas diena 20. augustā. Bet, kas interesanti, ka 23. jūnijs nav Saistīts ar vasaras saulgriežiem un Līgo pagānu tradīcijām. Tā ir Uzvaras diena. Un uzvaras diena, kas ir svinama arī Latvijā. Igauņiem 23. jūnijs ir brīvs par godu uzvarai Cēsu kaujā 1919. gadā, kad iaguņu un latviešu karavīri plecu pie pleca cīnījās pret Vācu karspēku. Un uzvarēja. Rekordisti svētku brīvdienu skaitā Eiropā ir Austrija. Bet ne visa Austrija. Tur atkarībā no federālās zemes ir 13–18 svētku brīvdienas. Intersanta šķiet Malta. 14 brīvdienas. Ļoti vidēji uz pārējo Eiropas valstu fona, bet liekot kopā ar klimatiskajiem un meteoroloģiskajiem datiem kaut kā likās, ka viņiem daudz brīvdienu vasarīgā laikā, bet skaidrs, ka Maltā vienkārši laiks ir vasarīgāks. Viņiem 8 no svētku brīvdienām sanāk tādā laikā, kas mums saucams par vasarīgu. Brīvības diena 31. martā, kad Maltu pameta britu karspēks1979. gadā, Lieldienu brīvdienas, darba svētki 1. maijā, sacelšanās pret britu koloniālistiem 7. jūnijā, tad viņiem brīva ir Pēterdiena 29. jūnijā, Marijas debesīs uzņemšanas diena 15. augustā, vēl ir vairāku vēsturisku uzvaru svinības 8. septembrī, tad galvenā Natkarības diena 21. septembrī, kad arī Maltā vēl valda vasara. Ja runājam par ziemeļniekiem, viņi tiešām ir strādīgāki un viņiem ir vismazāk svētku brīvdienu – Islandē tikai 10, Zviedrijā un Norvēģija 12, Somijā 13. Un vasaras brīvdienu ziņā Norvēģijā ir visbēdīgāk. VIņiem nav Jāņu vai cita veida Vasaras saulgriežu brīvdienu. Kaut cik siltajā gada daļā ir 1. maijs, 17. maijs – Konstitūcijas diena un tad ir trīs kristiešu brīvdienas, no kurām viena vienmēr ir svētdienā un tās ir, es nebiju pārliecināts par precīziem nosaukumiem latviešu valodā, bet tās ir 39. diena pēc Lieldienām, tātad arī kaut kad aprīļa beigās vai maijā un vēl 49. un 50. diena pēc Lieldienām, kas sanāk ne vēlāk kā jūnija vidus, kad daļā Norvēģijas vēl mēdz pa reizi snigt. Rezumējot var teikt, ka mūsu svētku brīvdienu komplekts ir tuvs Ziemeļvalstīm, bet tomēr mums ir mazliet vairāk brīvdienu. Gribētu mums brīvu 21. augustu, jo tie 1991. gada notikumi šķiet svarīgi mūsu vēsturē. 11. novembris ir ar ļoti jaukām tradīcijām un tad noteikti patritisku noskaņu ir vairāk, bet labums ir tas, ka – tā kā 11. novembris nekad nav bijis brīvdiena, mēs esam iemācījušies to svinēt bez papildu bīvā laika. Un 11. novembris, manuprāt, ir tādi ļoti latviski svētki, jo ja mēs te Rīgā vēl pulcējamies pie Prezidenta pils un kopīgi dedzam sveces, daudzi jo daudzi, arī rīdzinieki, kas nenāk uz Krastmalu, iededz sveci logā un svarīgākais ir pārdomas, ko dod šī diena un vakars. Un tādā ziņā man šīet, ka 11. novembris ir pašpietiekams, bet 21. augustu varētu iedzīvināt, ka ļoti jaukus, brīvības svinēšanas svētkus ārā, ar plašākām dažādu aktivitāšu iespējām. Bet katram noteikti savas domas un argumentu jau ir daudz un dažādi.  Teiktu, ka nav slikts mūsu svētku brīvdienu komplekts. Nav kā maltiešiem, kas var rīkot festivālus visu cauru vasaru, bet tam jau mēs ņemam atvaļinājumus.

Ne viens vien ugunsgrēks rētojis senās Rīgas seju un savulaik uguns vienā ēkā nereti nozīmēja postažu plašā apgabalā. Kā neuzmanība, tā laika paradumi, konflikti un kari svilināja Rīgas ēkas un ielas un kurus no šiem ugunsgrēkiem visvairāk zinām no senām liecībām? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta vēsturnieki Mārtiņš Mintaurs, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks, un Rūdolfs Vītoliņš, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes doktorants. Ugunsgrēks Rīgā 1812. gadā Ir 1812. gads. Napoleona armija dodas karagājienā uz Krieviju un pa ceļam šķērso tagadējās Latvijas teritoriju, kas tolaik atradās impēriskās Krievijas sastāvā. Kaujās pie Iecavas franču karaspēks jau bija uzvarējis krievu karapulkus, un tuvojas Rīgai. Pilsētā tika izsludināts kara stāvoklis un, lai pilsētas aizstāvju armija varētu brīvi izvietoties un pasargāt Rīgu, tiek dota pavēle nodedzināt tās Maskavas un Pēterburgas priekšpilsētas, kas tolaik bija apbūvētas ar koka mājām. Kas šajā aizsardzības plānā nogāja greizi un kādas sekas tas radīja, stāsta vēsturniece, Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļas vadītāja Anita Čerpinska. Vairāki cilvēki, kurus vēsturniece pieminēja saistībā ar kara tiesu, tika bargi sodīti, proti nošauti, Bet jauni daudz stingrāki ugunsdrošības noteikumi tika pieņemti vien astoņus gadus pēc šī postošā ugunsgrēka. Tajos bija teikts, ka ugunsgrēka dzēšanā pilsētā ir jāpiedalās ikvienam iedzīvotājam, un ja saimniecībā ir zirgs, tad  arī tas kā transporta līdzeklis, ir jāizmanto glābšanas darbos. 

Jautājums par Stambulas konvenciju satricinājis sabiedrību Latvijā, bet ne tikai. Sen neredzētu aktivitāti paudusi arī diaspora. Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts ar diasporas aktīvistiem un ekspertiem pārrunājam, kā tas izskatās no ārpuses. Aidis Tomsons, sākot Krustpunktā sacīja, ka par konvenciju šodien nē. Varbūt tiešām kādam ir mazliet par daudz, un šķiet, ka nupat jau ir mazliet par daudz. Tomēr šoreiz tas aspekts, kuram pievēršamies raidījumā, nav tieši par konvenciju, bet par to politiķu rīcībai sekojošo reakciju. Pagājušajā nedēļā tepat Doma laukumā pulcējās ap 10000 ļaužu, lai protestētu pret politiķu vēlmi izstāties no Eiropas Padomes konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu. Un šis jautājums ir pamatīgi šobrīd satricinājis ne tikai Rīgā, bet visā Latvijā sabiedrību. Mūsu fokuss ir tā sen neredzētā aktivitāte, ko paudusi diaspora, pulcējoties protestos pie Latvijas vēstniecībām un ne tikai pie vēstniecībām daudzviet pasaulē. Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts gan ar diasporas aktīvistiem, gan arī ar ekspertiem  pārrunājam, kas ir tas, kas mudinājis latviešus ārpus Latvijas iesaistīties protestos un arī rakstīt vēstules Valsts prezidentam, Saeimai? Kas ir darījis sabiedrību tādu sabiedriski politiski aktīvu šai mirklī.  Sarunājas Roberts Gorodko, kurš pārstāv "Latviesi.com", no Lielbritānijas sarunai pievienojas Edīte Malvesa - Browell, kura ir biedrības "EsiLV" pārstāve, no Spānijas pieslēgusies Anna Rekeba Roziņa, kura rīkoja protestu Madridē, un savukārt Laura Ritenberga-Kindere ir no Vācijas un pārstāv Eiropas Latviešu apvienību.  

12. novembrī Latvijas iedzīvotāji bez maksas varēs veikt C hepatīta antivielu testu (anti-HCV) un feritīna analīzi. Kāpēc nepieciešama šāda akcija, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas gremošanas slimību biedrības vadītājs, Rīgas Stradiņa univeristātes Infektoloģijas katedras un Iekšķīgo slimību katedras asociētais profesors, internists un gastroenterologs Aleksejs Derovs, "Centrālās laboratorijas" vadītāja Jana Osīte un infektoloģe, hepatoloģe, Rīgas Stradiņa univeristātes docente, Latvijas Infektologu un hepatologu asociacijas pārstāve Sniedze Laivacuma. Ierakstā uzklausām kādas pacientes stāstu. Par to, ka saslimusi ar c hepatītu, Inese nenojauta, jo nekādus slimības simptomus nejuta. Aizejot pie ārsta citas saslimšanas dēļ, viņai analīzēs tika atklāts c hepatīts.

Valsts drošība ir šobrīd galvenā prioritāte Latvijā. Krustpunktā izvaicājam aizsardzības ministru Andri Sprūdu (Progresīvie). Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod TV24 žurnālists Romāns Meļņiks un Latvijas Radio Pētnieciskās žurnālistikas daļas žurnālists Kārlis Arājs. Pēdējo dienu kaislības ap Saeimas lēmumiem bijušas tik skaļas, ka ir arī bijis pamats domāt par valdības krīzi. Liekas, ka vien nākamā gada budžeta pieņemšana kavē politiķus rīkoties radikālāk. Tas tāpēc, ka saspringta situācija nav tikai Latvijas iekšpolitikā, visas Eiropas drošības jomā ir pamatīgi izaicinājumi. Ir jāpieņem budžets, kurā īpaša prioritāte ir atvēlēta aizsardzības jomai. Par krīzēm, par izaicinājumiem, to, kā sevi sargāsim, saruna Krustpunktā ar Andri Sprūdu.

Tiešraide no Doma laukuma. Protesta mītiņš pret Latvijas izstāšanos no Stambulas konvencijas. Lai arī Saeima 5. novembrī pēc prezidenta lēmuma neizsludināt likumu par tā dēvētās Stambulas konvencijas denonsēšanu lēma šo jautājumu atstāt nākamā sasaukuma pārziņā, cilvēki aicināti pulcēties Rīgā, Doma laukumā, kā arī vairākās citās Latvijas pilsētās, lai aktualizētu jautājumu par vardarbības novēršanu un vardarbībā cietušo aizstāvību. Sanākušos Doma laukumā uzrunāja Velta Čebotarenoka, Dainis Īvāns, Anna Belkovska un Indulis Paičs. No studijas, kas pārcēlusies uz Latvijas Radio balkonu, notiekošajam līdzi seko un diskutē domnīcas "Providus" direktore Sanda Liepiņa un politologs Andis Kudors. Uzklausām mūsu korespondenti Agniju Lazdiņu, kas atrodas Doma laukumā un vaicā tiem, kas sanākuši, kas viņus mudinājis ieraksties. Sazināmies ar Annu Lieni Brokāni, kas stāsta par akcijas norisi Cēsīs. Par protesta norisi Liepājā stāsta Dzintars Hmieļeviskis, par akciju Daugavpilī stāsta Vitālijs Meinerts. Pēc tiešraides diskusiju turpinājums Krustpunktā speciālizlaidumā.    

Ir noslēdzies protesta mītiņš pret Latvijas izstāšanos no Stambulas konvencijas. Krustpunktā diskutējam par izskanējušo. Sazināmies ar politisko partiju pārtāvjiem. Studijā diskutē domnīcas "Providus" direktore Sanda Liepiņa un politologs Andis Kudors.  Viedokli izsaka Armands Krauze no Zaļo un zemnieku savienības, Edgars Tavars no Apvienotā saraksta, Edmunds Jurēvics no Jaunās Vienotības.

Cilvēkus visos laikos saistījuši baisi stāsti, kriminālās ziņas un viss mīklainais un neatklātais. Vai tās būtu kādas paranormālas parādībās, detektīvs vai šausmu filma - tie visi rada aizrautību un zināmu devu adrenalīna. Kāpēc cilvēki labprāt izvēlas baidīties un kāpēc mūs saista nezināmais? Ko par to stāsta folkloras un psiholoģijas pētījumi? Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes pētnieks Ingus Barovskis un psihoterapeits, RSU Psihosomatikās medicīnas un psihoterapijas katedras docents Artūrs Utināns. Par spokiem runājot, kāpēc mēs dažkārt baidāmies no izdomātiem tēliem, nevis no reālām dzīves situācijām un problēmām, piemēram, slikta dzīvesveida, ka tas radīt gan slimības vai izraisīt pat nāvi. Kāpēc iedomu spoks dažkārt nobiedē vairāk nekā neveselīgs dzīvesveids? Artūrs Utināns: Tas ir smadzeņu evolūcijas likums, bioloģiskā evolūcija ir konservatīvāka par kulturālo evolūciju. Tāpēc, piemēram, var pajautāt, kāpēc cilvēki baidās no zirnekļa? Ja būs 20 sieviešu auditorija, vismaz vienai noteikti būs zirnekļa fobija. Vēl kādai varētu būt čūsku vai peļu fobija. Es 32 prakses gados ne reizi neesmu nevienu cilvēku redzējis, kam būtu pistoļu fobija, piemēram. Šī zirnekļu, čūsku, peļu, žurku fobija - tā ir dispozīcija no mūsu evolucionārās pagātnes, kad mēs izgājām no Āfrikas, un šie dzīvnieki bija bīstami vai peles un žurkas pārnēsāja kaut kādas slimības. Līdz ar to tie cilvēki, kas turējās vairāk pa gabalu, tie labāk izdzīvoja. Lai arī mūsu smadzenēm nebija patiesā skaidrojuma, kāpēc tāda maza, pelēka pelīte varētu būt bīstama.  Savukārt tas, kas nāk ar kultūru, piemēram, holesterīna līmenis un glikozes līmenis asinīs, to mūsu smadzenes tā neasimilē. Nav tā, ka mūsu zemapziņā konkrēti zirneklis ierakstās kā fobiskais objekts, bet dispozīcija, ka vieni objekti izsauc bailes vieglāk un fobijas, savukārt tie citi jaunie kulturālie - mazāk. Tāpat kā cilvēki automašīnās iet bojā daudz biežāk nekā lidmašīnu katastrofās, bet fobija lidot vai fobija no augstuma mums kā pērtiķu turpinātājiem, kas lēkāja pa kokiem un varēja nokrist no zara, ir aktuālāka, nekā iedomāties, ka automašīna ir daudz bīstamāka. Vai līdzīgi ir mainījies tas, par ko mītiskajos stāstos vai mistērijās un filmās mēģina mums šīs bailes radīt. Mūs vairs nenobiedēs ar kaut ko, ar ko varēja nobiedēt varbūt cilvēku pirms simts un 1000 gadiem. Ingus Barovskis: Man jau pat gribas jautāt: ar ko vispār vēl var nobiedēt mūsdienu cilvēku? Vai tad mēs visu jau neesam redzējuši? Zombijs ir redzēts, pele jau arī ir redzēta... Rakstniekam Vladimiram Kaijakam gan 70. gadu beigās iznāca stāsts "Zirneklis", kur arī biedē ar zirnekli, kurš kļūst milzīgi liels un līdzīgi kā amerikāņu filmās mēdz ieturēties ar cilvēku.  Protams, tas baiļu objekts, respektīvi, tas objekts, kuram būtu jāizraisa bailes, mainās līdz ar kultūras periodiem. Tas mainās arī ar to aspektu, kurš piedāvā šo baiļu objektu. Ja paskatāmies senākās kristietības idejās - kas ir ellē? Kārtīgam cilvēkam ir jābaidās no elles. Tad ir visnotaļ krāšņi aprakstīti tie radījumi, kas cilvēku tur sagaidīs, velni, dēmoni un tā tālāk. Neviens negrib tur nonākt un sastapties ar šiem radījumiem. Un gluži vienkārši cilvēks dara to, lai tas nenotiktu. Pamatā, protams, ir ticība. Manuprāt, ja mēs neticam kaut kam, mēs nebaidāmies. Ja mēs neticam spokiem, diez vai mēs iedomāsimies, ka tas, kas uzmirdzēja kaut kur pagriezienā, ka tas ir spoks. Tāpat, ja skatāmies latviešu mitoloģijas kontekstā - baidās no tā, kas ir svarīgs, baidās no tā, kas ir arī nozīmīgs. Piemēram, zeme, htoniskais. Kāpēc baidīties no htoniskā? Čūska ir htoniskā būtne, saistīta ar lielo pirmmāti, ar atdzimšanu. Ko tur baidīties? Bet baidās no tā, kas svarīgs un pret kuru kaut kā ne tā izturoties, var kaitēt. Ja izdara kaut ko ne tā, kā vajag, var nebūt raža, var nebūt auglība. Tāpēc tas rada bailes.  Ko dara maza pelīte, kāpēc baidīties? Pele nonāk pazemē, viņa ir kā mediators, šeit, protams, runāju no mitoloģiskā skatījuma, viņa ir kā mediators starp šo pasauli un pazemes pasauli. Un tas jau uzreiz ir diezgan bīstami. Iespējams, tas kaut kā vēl joprojām reprezentējas cilvēka domāšanā, cilvēka uzskatos. Es šobrīd filozofēju. Raidījumā noslēgumā zinātnes ziņas Lai neraudātu, sīpolu iesaka griezt ar asu nazi, bet lēnām Iepsējams beidzot rasts risinājums, kā raudāt mazāk, griežot sīpolus. Tā kā pie vainas ir sīpolu sulā esošā viela - kāds sērorganisko savienojumu klases oksīds, zinātnieki no Cornela universitātes ASV izmērījuši, ka, griežot sīpolus ar asiem nažiem un lēnākām kustībām, tā sulā esošās attiecīgās vielas molekulas izplatās lēnāk un mazākā apjomā, tā pasargājot acis no asarošanas. Aplūkojot sīpolu griešanu augstas izšķirtspējas mikroskopā, pētnieki secinājuši, ka, griežot sīpolus ar asākiem nažiem, tiek pielikts mazāk spēka to mizu saspiešanai, kā rezultātā sīpolos esošās sulas pilieni gaisā izplatās mazāk un līdz acīm nemaz nenonāk. Zinātnieki rada “superkoksni”, kas ir stiprāka par tēraudu Šāda vēsts, kas publicēta “CNN” tīmekļa vietnē, nonākusi mūsu uzmanības lokā šonedēļ. Tiesa, “superkoksnes” pētījumi aizsākušies jau agrāk, tos īstenojis materiālzinātnieks, Jeilas Universitātes profesors Liangbings Hu. Pirms vairāk nekā desmit gadiem viņš uzsācis meklējumus, kā inovatīvi pārveidot koksni, bet galvenais mērķis - padarīt koksni stiprāku. 2017. gadā viņa darbībā noticis izrāviens, kas pēc tam aprakstīts publikācijā vietnē “Nature”. Profesors Hu koksni vispirms vārījis ūdens vannā ar izvēlētām ķīmiskām vielām, pēc tam koksni karsti presējis, lai to padarītu ievērojami blīvāku. Nedēļu ilgā procesa beigās iegūtajai koksnei stiprības un svara attiecība bijusi “augstāka nekā lielākajai daļai strukturālo metālu un sakausējumu”. Tā savulaik teikts publikācijā “Nature”, un šobrīd “superkoksne” tiek piedāvāta komerciālai ražošanai.  Cik sens ir šis “superkoksnes” stāsts globālā un Latvijas kontekstā? Kas pašmāju zinātniekiem, kuri ikdienā strādā ar koksnes pētījumiem, koksnes blīvināšanu un lignīna noņemšanas procesiem šķiet jau pazīstams un kas ir jauns? Stāsta Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūta Celulozes laboratorijas vadošā pētniece Laura Andže.

Pagājušajā reizē raidījumā Divas puslodes runājām par Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa turneju pa Āzijas valstīm, piebilstot, ka priekšā ir gaidītākā tikšanās ar Ķīnas prezidentu Sji Dziņpinu. Kādi ir šīs tikšanās rezultāti un ko tas nozīmē pārējai pasaulei un mums visiem? Cita vērā ņemama ziņa saistās ar Nīderlandi. Tur notika ārkārtas parlamenta vēlēšanas, un to rezultāti ir citādi nekā vēl pirms gada. Labējai Brīvības partijai, kuras rīcība izprovocēja šo notikumu, vēlētāju izvēli ir likusi vilties. Iespējams, ka ārkārtas vēlēšanas būs arī Serbijā. Tur pēc ļoti plašiem protestiem prezidents Aleksandars Vučičs meklē iespējas mazināt sabiedrības neapmierinātību. Serbijā šajās dienās pieminēja traģēdijas gadadienu, kad Novisadas pilsētā sabruka dzelzceļa nojume, nogalinot 16 cilvēkus. Notikumus komentē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre, Latvijas Universitātes pasniedzēja Sigita Struberga, Latvijas Universitātes pasniedzējs politologs Andis Kudors un Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Un vēl viens temats. Savienotajās Valstīs 4.novembrī vairākos štatos, arī Ņujorkā, cilvēki devās pie vēlēšanu urnām. Rezultāti nav Donaldam Trampam labvēlīgi. Ko tas liecina par noskaņojumu Amerikā? „Lielo zēnu” skaidrošanās Pagājušajā ceturtdienā, 30. oktobrī, pienāca globāli sengaidīts notikums – prezidentu Donalda Trampa un Sji Dziņpina tikšanās, pirmā Savienoto Valstu līdera otrās kadences laikā. Aizvadītie mēneši, kas pagājuši abu superlielvaru tirdzniecības kara apstākļos, padara šo samitu nozīmīgu ne tikai Vašingtonai un Pekinai, ciktāl šī cīkstēšanās ekonomiski iespaido visu pasauli. Abu šīs pasaules vareno samits notika Dienvidkorejas pilsētā Pusanā un noslēdza Baltā nama saimnieka iespaidīgo piecu dienu Austrumāzijas tūri. Tās laikā viņš apmeklēja Malaiziju, kur piedalījās ASEAN organizācijas samitā, pēc tam viesojās Japānā un Dienvidkorejā. Kas attiecas uz Trampa un Sji tikšanos, eksperti atzīmē, ka tā bijusi pat pārsteidzoši īsa – vien stunda un četrdesmit minūtes; un tas, visdrīzāk, liecinot, ka runāts tikai par to, par ko jau iepriekš panāktas principiālas vienošanās. Kopumā sarunu rezultāts tiek raksturots kā „pamiers” tirdzniecības karā ar termiņu uz vienu gadu. Savienotās valstis piekritušas samazināt uz pusi to tarifa daļu importam no Ķīnas, kas tika noteikta kā sankcija par Ķīnā ražotās narkotiskās vielas fentanila kontrabandu uz Savienotajām Valstīm. Savukārt Pekina apņēmusies aktīvāk apkarot šo kontrabandu. Kopējais tarifs Ķīnas ražojumu importam tādējādi samazināsies no 57 uz 47 procentiem. Ķīnas tarifs amerikāņu preču importam 32 procentu apmērā paliks nemainīgs. Pekina piekritusi neieviest ierobežojumus piecu retzemju elementu eksportam uz ASV, kamēr ierobežojumi septiņām citām šīs kategorijas izejvielām, kas noteikti jau iepriekš, paliek spēkā. Tāpat Ķīna apņēmusies atsākt amerikāņu sojas pupiņu importu. Savukārt no prezidenta Trampa puses esot saņemti Pekinai cerīgi signāli, ka iespējama ierobežojumu mīkstināšana mākslīgā intelekta attīstībai svarīgo jaunākās paaudzes mikroshēmu eksportam uz Ķīnu; šos ierobežojumus noteica prezidenta Baidena administrācija. Protams, ne mazāka interese kā par tirdzniecības karu aizvadītās tikšanās sakarā ir interese par karu tiešā nozīmē – kā jau notiekošu, tā iespējamu. Kas attiecas uz iespējamu Ķīnas iebrukumu Taivānā, tas, kā pēc tikšanās apgalvoja Donalds Tramps, sarunās neesot pat pieminēts. Par Krievijas agresiju pret Ukrainu gan esot runāts, pie tam Ķīnas līderis solījis sastrādāties ar Vašingtonu, lai vairotu miera iespējamību. Grūti gan spriest, kā tas varētu izpausties. Tiek lēsts, ka gandrīz visas abu karojošo pušu kaujas lidrobotiem izmantotās mikroshēmas un optiskais kabelis ir ražots Ķīnā, Pekina patiešām varētu būt vienīgais spēks šai pasaulē, kas varētu reāli pieslāpēt karadarbību, pārtraucot šo sastāvdaļu piegādi karojošajām pusēm. Nekas gan neliecina, ka tā varētu notikt. Vēlēšanu rezultāti Nīderlandē Kārtējām parlamenta vēlēšanām Nīderlandē bija jānotiek 2028. gadā, taču premjerministra Dika Shofa vadītās koalīcijas valdības izjukšana šī gada jūnijā un citas koalīcijas izveides neiespējamība noteica to, ka nīderlandiešu elektorātam jau otro reizi pēc kārtas bija jābalso ārkārtas vēlēšanās. Demisionējušo kabinetu bezpartejiskā premjera Shofa vadībā izdevās izveidot gandrīz astoņus mēnešus pēc iepriekšējām vēlēšanām, kurās izcilus panākumus guva radikāli labējā, populistiskā „Partija brīvībai” ar Gērtu Vildersu priekšgalā. Koalīciju ar šiem radikāļiem piekrita veidot konservatīvi liberālā „Tautas partija brīvībai un demokrātijai”, lauku labējo populistu partija „Zemnieku pilsoņu kustība” un kristīgi demokrātiskā partija „Jaunais sociālais līgums”. Tomēr mērenāko koalīcijas partneru nostādnes izrādījās grūti savienojamas ar Vildersa partijas pieeju imigrācijas jautājumos, kas paģērēja pilnīgu moratoriju patvēruma meklētāju uzņemšanai. Šajās vēlēšanās labējo radikāļu cerības nepiepildījās – vairāk nekā ceturtdaļa vēlētāju balsu un, attiecīgi, 11 no 37 deputātu mandātiem „Partija brīvībai” gājuši zudībā. Vietu skaita ziņā Vildersa partiju panākusi kreisi centriskā, sociālliberālā partija „Demokrāti 66”. Ļoti nozīmīgi savas pozīcijas parlamentā uzlabojusi arī konservatīvā partija „Kristīgi demokrātiskais aicinājums”, un divas galēji labējās partijas – „JA21” (saīsinājums no nosaukuma „Pareizā atbilde – 21”) un „Forums demokrātijai”. Daļu mandātu zaudējot, tomēr lielāko partiju pirmajā četriniekā joprojām ir „Tautas partija brīvībai un demokrātijai” un agrākā eirokomisāra Fransa Timmermansa vadītā „Zaļo kreiso” un „Darba partijas” alianse, nozīmīgākais kreisais spēks parlamentā. Tā kā Nīderlandes vēlēšanu sistēma neparedz balsu skaita slieksni iekļūšanai parlamentā, tur ir vēl astoņas mazākas partijas ar mandātu skaitu no viena līdz četriem. Visloģiskākais koalīcijas modelis būtu plaša ap centru veidota kombinācija, kurā centriskie „Demokrāti 66” vienotos ar labējākajām partijām Kristīgi demokrātiskais aicinājums un Tautas partija brīvībai un demokrātijai no vienas, un kreiso Darba partijas un Zaļo kreiso aliansi no otras puses. Tomēr savilkt kopā šī politiski visai plašā spektra daļas nebūt nav vienkāršs uzdevums, tāpēc valdības izveide atkal var prasīt vairākus mēnešus. Eiropas Savienības paplašināšanās „telesamits” 4. novembrī Briselē risinājās savdabīgs notikums – telekanāls „EuroNews” bija pulcinājis uz samitu telekameru priekšā sešu Eiropas Savienības kandidātvalstu vadītājus, kā arī Eiropadomes priekšsēdētāju Antoniu Koštu un eirokomisāri paplašināšanās jautājumos, Slovēnijas pārstāvi Martu Kosu. Kandidātvalstis klātienē pārstāvēja Moldovas prezidente Maija Sandu, Serbijas prezidents Aleksandars Vučičs, Ziemeļmaķedonijas premjerministrs Hristijans Mickoskis un Melnkalnes ārlietu un Eiropas lietu vicepremjers Filips Ivanovičs, savukārt Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis un Albānijas premjerministrs Edi Rama pieslēdzās samitam tiešsaistē. Notikums bija salāgots ar Eiropas Komisijas ziņojuma par kandidātvalstu iestāšanās procesa virzību publiskošanu, un tajā telekameru fokusā nonāca kandidātvalstu specifiskās problēmas, kuras citādi grūti izlobāmas no politisko dokumentu sausajām rindām. Protams, ar citiem nesalīdzināmas tās ir Ukrainai, kuras vēlme pievienoties Eiropas Savienībai bija galvenais iemesls Krievijas agresijai, kuru Ukraina izmisīgi atvaira jau divpadsmito gadu. Prezidents Zelenskis uzrunāja samita dalībniekus tiešsaistē no kādas nekonkretizētas vietas frontes tuvumā un veltīja nīgrus vārdus Ungārijas premjeram Viktoram Orbanam, kurš deklarējis, ka bloķēs Ukrainas iestāšanās centienus. Kremļa tieksmes taranēt iestāšanās procesu sajūt arī Moldova, kuru Krievija cenšas visiem līdzekļiem iekšēji destabilizēt un panākt sev draudzīgu spēku nākšanu pie varas. Par netīkamu ārējo ietekmi samitā runāja arī Ziemeļmaķedonijas premjers Mickoskis, kurai iestāšanas procesā apšaubāmas prasības izvirza tās savienībā jau esošā kaimiņvalsts Bulgārija. Tomēr vislielāko ievērību samitā izpelnījās par tā „melno avi” dēvētais Serbijas līderis Aleksandars Vučičs. Viņam nācās atbildēt uz daudziem neērtiem jautājumiem, sākot ar Serbijas īpašajām attiecībām ar Maskavu, beidzot ar protestiem, kuri viņa valstī nenorimst nu jau gadu. Protestu galvenā tēma ir korupcija, taču arī autoritārisma iezīmes pastāvošajā varā. Attiecīgi tiek pieprasīta ne vien korumpantu saukšana pie atbildības, bet arī ārkārtas parlamenta vēlēšanas un, tā kā starp protestētājiem ir īpaši daudz studentu, finansējuma palielināšana augstākajai izglītībai. Prezidents Vučičs šai situācijā turpina manipulēt, gan aizvācot no amatiem dažus korupcijā vainotos, gan sūtot pret demonstrantiem policiju un ar dažādiem sitamajiem bruņotus huligānus, kas, savukārt, izraisa protestētāju pretreakciju. Pēdējais vardarbības uzliesmojums bija augustā, kad sadursmēs un policistu brutālos uzbrukumos cieta vairāki desmiti cilvēku un demonstranti izdemolēja un aizdedzināja prezidenta Vučiča vadītās Serbijas progresīvās partijas, citu varas partiju un valsts institūciju birojus.

Novembris Latvijā ir veļu laiks, kad pieminam aizgājušos un kapos iededzam svecītes. Tā ir tradīcija, kas aizsākusies sen un aizvien dzīva mūsdienās, bet ir kāda cita apbedījumu paraža, kas mūsdienās vairs ir tikai vēsturiska liecība par aizgājušiem laikiem - metāla kroņi apbedījumu vietās.  Metāla kroņu atradumi kapsētās un citviet turpinās. Šī neparastā tradīcija kapos izvietot no metāla radītus kroņus bija raksturīga 19. gadsimtam un 20. gadsimta sākumam. Mūsdienās šie atradumi ir liela vērtība, kas papildina latviešu bagātās kapu un piemiņas tradīcijas. Šie senie piemiņas veidojumi tapuši gan ar simbolisku, gan visai praktisku nozīmi un aizvien sastopami dažādās Latvijas vietās. Kā šos kroņus pēta un ko tie stāsta par dziļi iesakņotajām kapu un piemiņas tradīcijām, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta vēsturnieks, Latvijas Petroglifu centra vadītājs Andris Grīnbergs. Kapsētā pie Sv. Pētera baznīcas kārtu kārtām guldīti mirušie Vecrīgā, vietā, ko tagad klāj bruģakmeņi, reiz atradusies kapsēta. Pat līdz 20. gadsimta sākumam laukumu ap Pētera baznīcu tautā sauca par Pēterbaznīcas kapsētu. Arheologs arheoloģiskās izpētes un uzraudzības darba grupas „Archeo" vadītājs Mārtiņš Lusēns atklāj, ka uzietie apbedījumi liecina, ka šeit līdzās baznīcas kalpotājiem un cienījamiem vācu izcelsmes draudzes locekļiem 13. -14. gadsimtā tika apbedīti  arī kurši. Par to padziļinātu pētījumu 2012. gadā publicēja  arheologs Roberts Spirģis. To, ka konkrētie apbedītie ir bijuši kurši, norāda  uzietās apģērbu paliekas un  bagātīgās rotas – bronzas un dzelzs jostassprādzes, riņķsaktas, bronzas gredzeni, kaklarotas no kaula. Kā raksta Roberts Spirģis, tad  1957. gadā veiktie atradumi pie Sv. Pētera baznīcas vērtējami kā vieni no svarīgākajiem atklājumiem, kas nešaubīgi liecina par Ziemeļkurzemes iedzīvotāju ieceļošanu Rīgā 13.–14. gadsimtā.  Pati  Sv. Pētera baznīca, augstākais Rīgas dievnams, pirmo reizi  dokumentos minēta 1209. gadā, kad bīskaps Alberts apliecina, ka uzvarētais Jersikas valdnieks Visvaldis savu valsti dāvina katoļu baznīcai, bet daļu no tās saņem savā valdījumā jeb kā lēni. Dokuments izdots Sv. Pētera baznīcas kapsētā Rīgā. Par baznīcas  kapsētas vēsturi turpina Mārtiņš Lūsēns, kurš arī tagad uzrauga un konsultē šīs baznīcas izpētes darbus. -- Bet par sev zīmīgu grāmatu stāsta sociologs Rīgas Stradiņa universitātes profesors Miķelis Grīviņš. Viņš atzīst, ka bijis sarežģīti izvēlēties vienu grāmatu no grāmatplaukta. Tāpēc viņa izvēlē ir nevis mīļākā vai svarīgākā grāmata, bet grāmata, kas šobrīd pašam pasaka vairāk par to, kas notiek apkārt, vai kā interpretēt sabiedrību, vai arī kā interpretēt datus, kurus esmu saņēmis. Lai arī šādas grāmatas bijušas vairākas, pētnieks izvēlējies "The Tipping Point: How Little Things Can Make a Big Difference" (Lūzumpunkts: kā mazas lietas var izraisīt lielas pārmaiņas), ko sarakstījis kanādiešu rakstnieks Malkoms Gladvels (Malcolm Gladwell). Jēdziens lūzumpunkts vai pagrieziena punkts ir bijis apritē jau kādu laiku, bet šī grāmata to izceļ priekšplānā.  "Šis te pagrieziena punkts ir stāsts par to, kā sabiedrībā norisinās pārmaiņas. Grāmata uzdod jautājumu: kāpēc mazas lietas vai mazi kaut kādi pēkšņi kairinājumi var novest pie milzīgām pārmaiņām sabiedrībā? Un grāmatu šo jautājumu aplūko no vairāku pēdējā laikā svarīgu teoriju skatpunkta," norāda Miķelis Grīviņš.

Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likums darbojas jau 20 gadus. Tomēr ne visi Latvijas iedzīvotāji, kam šāda palīdzība pienākas, to izmanto. Vairāk par iespējām saņemt valsts nodrošināto juridisko palīdzību raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Tiesu administrācijas direktora vietniece Juridiskās palīdzības un valsts kompensācijas cietušajiem jautājumos Jeļena Bārbale, zvērināts advokāts, valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniedzējs Daumants Krasts un Sertificētu mediatoru padomes locekle, sertificēta mediatore Inese Briķena. Jeļena Bārbale skaidro, ka valsts nodrošināta juridiskā palīdzība pienākas trim iedzīvotāju kategorijām. "Lai saņemtu valsts nodrošinātu juridisko palīdzību civillietā, administratīvajā lietā, bāriņtiesas strīdā par bērniem vai Satversmes tiesas procesā, personām ir jāatbilst maznodrošinātas vai trūcīgas mājsaimniecības statusam, ko izsniedz pašvaldības. Kopumā tās ir ap 65000 personas," norāda Jeļena Bārbale. Tāpat valsts nodrošinātu juridisko palīdzību saņem personas, kas atrodas valsts vai pašvaldības apgādībā - sociālās aprūpes iestādēs, ieslodzījuma vietās. Savukārt trešā kategorija ir personas, kuras atrodas īpašā situācijā. Te nav skaidra likumdevēja noteikta uzskatījuma. Katru gadījumu vērtē individuāli, kādi apstākļi ir radušies no personas neatkarīgu iemeslu dēļ, kas novedis pie tā, ka cilvēks pats sevi nevar aizstāvēt. Viss atkarīgs no personas sniegtā situācijas pamatojuma. Tās ir dabas katastrofas, avārijas, pēkšņas saslimšanas, tagad aktualizējies – ģimenes vardarbība.  "Pusēm ir bijusi līdz šim kopīga mājsaimniecība, kopīgi izdevumi. Bet partnera rīcības dēļ otra puse palikusi bez iespējām sevi aizstāvēt. Tādu situāciju ir arvien vairāk un vairāk. No kopējā lēmumu skaita, kam piešķiram juridisko palīdzību, tie ir ap 13%. Tīri vardarbības risināšanai," skaidro Jeļena Bārbale. "Nereti ir situācijas, ka cilvēks mums raksta, ka man ir ģimenes strīds, bet nestāsta mums par to, ka ir arī vardarbība. To uzzinām pēc tam, kad jau sniedzējs ir saticies un raksta mums, ka lietā ir nepieciešams nekavējoties noteikt pagaidu aizsardzību, gan gatavot prasības pieteikumu, piemēram, par laulības šķiršanu."

Ārkārtas sēdē parlaments vētī nākamā gada valsts budžeta projektu. Stambulas konvencijas denonsēšanas lēmumu atstāj nākamās Saeimas ziņā. Aizvadīta Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku izvērtēšanas konference. Apelācijas tiesa vēl nesāk skatīt seksuālajā vardarbībā apsūdzētā Postaža lietu; apsūdzētais saslimis. Latvijas hokeja izlase šonedēļ aizvadīs pārbaudes turnīru Vācijā.

Līdz ar Zaļo un zemnieku savienības piesliešanos opozīcijai jautājumā par Stambulas konvenciju ir parādījusi valdības nestabilitāti – var būt jautājumi, kur tā nespēj nodrošināt balsis parlamentā pat, ja valdībā lēmums ir pieņemts. Budžetam atbalstu it kā sola visas valdības partijas, bet ar to jau viss nebeigsies, līdz nākamajām vēlēšanām, jaunai Saeimai un un jaunai koalīcijai vēl vesels gads un daudz darāmā. Nevar neņemt vērā arī politisko fonu un sabiedrības aktivitāti, ko izraisīja Saeimas balsojums par Stambulas konvenciju un prezidenta lēmums to nodot otrreizējai caurlūkošanai. Kādas ir šīs koalīcijas iespējas, vai un kādas ir alternatīvas, galu galā, ko vēlamies sagaidīt no izpildvaras gada garumā līdz nākamajām vēlēšanām? Krustpunktā diskutē Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes loceklis Jānis Lielpēteris, Latvijas Universitātes profesors, politologs Jānis Ikstens, laikraksta "Latvijas Avīze" žurnālists Māris Antonēvičs un Latvijas Kultūras akadēmijas asociētā profesore socioloģe Liene Ozoliņa.  

Latvijā tapis pētījums rāda neiepriecinošu ainu - šogad 42,4% e-cigarešu ir tirgū nonākušas nelegāli un šādu cigarešu īpatsvars tieši pēdējos gados ir krietni audzis. Aizliegt e-cigaretes pavisam - vai tas ir risinājums? Spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Pētījumā “Latvijas beztabakas nikotīna produktu nozare: pelēkā tirgus apjoma tendences un lietotāju paradumi, 2025” atklāts, ka 46 % e-cigaretes pērk pelēkajā tirgū aromātu nepieejamības dēļ. Citas nozīmīgas motivācijas patērētāju izvēlei par labu nelegālajam tirgum ir zemāka cena (49 %), kam seko ērtums (12 %) un šķietami labāka kvalitāte (7 %). Raidījumā diskutē profesors, ēnu ekonomikas pētnieks Arnis Sauka un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Pneimonoloģijas galvenais speciālists profesors Alvils Krams. Sazināmies ar Valsts policijas Prevencijas vadības biroja galveno inspektori Vitu Vīlisteri. Arnis Sauka iepazīstina plašāk ar pētījuma datiem, Alvils Krams viņa asi iebilst, norādot, ka pētījums tomēr ir saistīts ar industriju, tāpēc rezultāti ir tendenciozi. un cilvēku veselībsa kontekstā nevar runāt par zaudējumiem ekonomikai. Vai ir pētīta elektronisko cigarešu lietošanas dinamika dažādās vecuma grupās? Šādu jautājumu uzdevām Veselības ministrijas Psihiskās veselības, atkarību profilakses un integrēto pakalpojumu nodaļas vadītājas vietniecei Sanitai Lazdiņai.

Atzīmējot Latvijas Radio simtgadi, raidījumā ceļojam vēsturē uz pagājušā gadsimta sākumu, kad cilvēce piedzīvoja milzu tehnoloģisko pavērsienu, savās mājsaimniecībās ienesot radio aparātu. Kā tehnoloģijas un žurnālistika veica apvērsumu informācijas apritē un kā radio balsis uzrunāja cilvēkus visā pasaulē tolaik un tagad, par to tad Latvijas Radio jubilejas raidījumā stāsta Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesore Vita Zelče un radioamatieris Andris Bruņenieks. Kas ir radio fenomens? Vita Zelče: Radio joprojām dēvē par intīmāko mediju. Ja mēs tradicionāli klausāmies balsis, tad klausītājs un runātājs veido šo sasaisti, plašāku vai šaurāku. Bet radio fenomens gan sākumā, gan laika gaitā ir tas, ka klausītājs jūtās vai var justies kā tieši personiski uzrunāts, ka tas viss ir tieši viņam. (..) Radio ar, mēs teiktu ar džingliem, ar dažādām skaņām, ar konkrētajām balsīm, kas ir žurnālistu vai diktoru balsis, tā vai citādi laika gaitā klausītāju pieradina un rada tādu drošības sajūtu.  Vēl man būtu jāatsaucas kaut vai uz Atmodas laiku, šo ļoti slaveno Latvijas Radio vēstures gadu - 1991. gadu, kad ir gan barikādes, gan pagrīdes radio, gan iebrukums radio. Tobrīd Agris Semēvics, kas ir viens no pagrīdes radio veidotājiem, arī saka, ka radio nozīme ir skatāma ne tikai informācijas pasniegšanas kontekstā, bet tieši drošības kontekstā. Kamēr skan radio, tikmēr arī Latvijas valsts, tikmēr Latvijā. Andris Bruņenieks: Es gribētu piebilst, kāpēc radio tā visiem patīk? Pirmām kārtām, tas ir pats vecākais tāda veida informatīvais līdzeklis, otrkārt, tas ir ļoti labs fona medijs, kurš darbojas tad, kad jūs ar kaut ko citu nodarbojaties, bet vienkārši tas skan fonā, un jūs varat kaut kam piesaistīties, paklausīties tad, kad jums liekas kaut kas interesants. Tipiski automašīnā. 

Dzelzceļa projekta "Rail Baltica" pabeigšanai atlikuši vien pieci gadi. Droši vien tas būtu daudz, ja tuneļa galā spīdētu vairāk gaismas. Diemžēl Latvijas trases daļā padarītā uz kaimiņvalstu fona ir ļoti maz, nav arī skaidrības par finansējumu, kurš projekta pirmajā fāzē Latvijā sasniedz 5,5 miljardus, bet līdz šim no tā nav dabūta pat trešā daļa. Kādas izredzes tikt pie nepieciešamās naudas un projektu pabeigt laikā? Krustpunktā diskutē Satiksmes ministrijas valsts sekretāra vietniece Kristīne Pudiste, "Eiropas Dzelzceļa līnijas" valdes priekšsēdētājs Māris Dzelme, "RB Rail" valdes loceklis un finanšu direktors Ojārs Daugavietis un Saeimas Parlamentārā izmeklēšanas komisijas par Rail Baltica projekta parlamentārās kontroles nodrošināšanu deputāte Skaidrīte Ābrama.