Podcasts about pirmais

Kamēr Latvijā uzmanības lokā pašvaldību vēlēšanas, pasaules medijos pirmajās rindās ir ziņas par Amerikas Savienotajām Valstīm. Turpinām kolēģu aizsākto sarunu par Kaļiņingradu, runājot par drošības situāciju un apgabalu kopumā. Nedaudz to aplūkojam Ukrainā notiekošā kara kontekstā. Aktualitātes analizē politologs Veiko Spolītis un ārpolitikas pētnieks Rinalds Gulbis. Par Kaļiņingradas apgabalu saruna ar politologu, politiķi no Ukrainas Ihoru Ždanovu, viņš ir fonda „Atklātā politika” projekta vadītājs, bijis arī Ukrainas Jaunatnes un sporta lietu ministrs. Donalds Bargais Protesti Losandželosā uzliesmoja 6. jūnijā pēc tam, kad ASV Imigrācijas un muitas policijas darbinieki veica reidus pilsētas tirdzniecības vietās, arestējot apmēram simtu tur strādājošo, kuri, iespējams, uzturas valstī nelegāli. Protesti sākās pie aizturēšanas centra ēkas, kur policija aizturēja 44 cilvēkus. Cita starpā tika arestēts Starptautiskās apkalpošanas sfēras darbinieku asociācijas Kalifornijas nodaļas prezidents Deivids Uerta, kurš it kā kavējis automašīnas pārvietošanos. Tiek ziņots, ka viņš guvis salīdzinoši vieglu traumu; pirmdien viņš tika atbrīvots pret drošības naudu. Jau tajā pašā dienā notika sadursmes starp protestētājiem un policiju, kur protestētāji esot metuši dažādus priekšmetus, kamēr policija izmantojusi asaru gāzi, piparu aerosolu, žilbinošās granātas, bet vakarpusē likumsargiem bija atļauts lietot arī neletālu munīciju. Brīvdienās protesti vērsās plašumā, pie kam notika vairāki mēģinājumi bloķēt ielas, atsevišķu automašīnu aizdedzināšana, daži vandālisma un veikalu aplaupīšanas gadījumi. Protestētāji apmētāja policistus un policijas auto ar dažādiem priekšmetiem, daži policisti, protestētāji un arī protestus atspoguļojošie žurnālisti guva vieglus ievainojumus. Tomēr daudzviet protesti notika mierīgi, un situācija pilsētā, pēc visa spriežot, nebija tāda, lai ar to netiktu galā vietējie policijas spēki. Taču jau 7. jūnijā Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps izdeva rīkojumu nosūtīt uz Losandželosu 2100 Nacionālās gvardes karavīru. Pie tam viņš to darīja, nesaskaņojot ar Kalifornijas pavalsts gubernatoru, Demokrātu partijas pārstāvi Gevinu Ņūsomu. Kaut prezidentam ir tādas pilnvaras, šādi Savienoto Valstu vadītājs pēdējoreiz rīkojies 1965. gadā. Tāpat tika ziņots, ka gatavībā nosūtīšanai uz pilsētu esot septiņi simti jūras kājnieku. Jau drīz pēc tam, kad šīs ziņas parādījās atklātībā, prezidenta rīcības adekvātums tika apšaubīts. Pirmdien, 9. jūnijā, gubernators Ņūsoms iesniedza prasību tiesā, pieprasot atzīt Trampa pavēli par Nacionālās gvardes izmantošanu par nelikumīgu; attiecīgā sēde paredzēta 12. jūnijā. Tikām gan prezidents Tramps, gan citi Baltā nama pārstāvji izvērsa agresīvu retoriku, gānot un vainojot protestu uzliesmošanā gubernatoru, kā arī Losandželosas mēri Karenu Basu. Viens no spilgtākajiem prezidenta citātiem bija: „Ja viņi spļaus, mēs sitīsim.” Proti, viņš vainoja demonstrantus, ka tie spļaujot uz likumsargiem, un attiecīgi piedraudēja, ka protestētāji tikšot sisti tā, kā nekad agrāk. Nu jau nacionālo gvardu skaits Losandželosā pārsniedzis četrus simtus, un vakar, kā ziņo, tur ieradušies arī solītie jūras kājnieki. Militārpersonas gan lielākoties bez kāda pielietojuma uzturoties federālo institūciju ēkās. Par spīti aizliegumiem ļaudis pirmdien un otrdien turpināja pulcēties protestos, kuri gan ātri tika izklīdināti. Daudzi uzlūko Trampa administrācijas rīcību Losandželosā kā paraugu varas spiediena politikai.   Divu vīru kaismīga šķiršanās Par to, ka divām tik spēcīgām un ambiciozām personām kā Donalds Tramps un Īlons Masks nenāksies viegli sastrādāties, runāja jau teju kopš pasaules bagātākais cilvēks kļuva par pusoficiālu Baltā nama darbinieku. Šie signāli kļuva intensīvāki pagājušā mēneša laikā, Maskam paziņojot, ka viņš distancēsies no administrācijas un turpmāk mazāk ziedos līdzekļus politikas atbalstam. Taču otrdien ārup izlauzās acīmredzot ilgi slāpēta nepatika, kad multimiljardieris izteica atklātu un skarbu kritiku par šobrīd Kongresā virzīto Trampa administrācijas budžeta projektu, nodēvēdams to par „pretīgu draņķību”. Tā viņš pievienojās daudzo prezidenta kritizētāju pulkam, kuri pamatoti norāda, ka projekts paredz nodokļu atlaides bagātajiem, tajā pašā laikā liedzot daudziem maznodrošinātajiem līdzšinējo valsts apmaksāto pieeju medicīnas pakalpojumiem. Nākamajās dienās eskalācija tikai vērsās plašumā, iesaistoties ļaudīm gan no prezidenta, gan finanšu magnāta puses. Tramps piedraudēja, ka varētu atņemt Maska uzņēmumiem valdības kontraktus un subsīdijas. Sevišķi sāpīgi tas būtu kosmosa izpētes programmai „Space X”, kas lielā mērā balstās valdības finansējumā. Bet Masks nepalika atbildi parādā, norādot, ka bez viņa nodrošinātās tehnikas valdībai būs problemātiski, piemēram, nodrošināt astronautu nogādāšanu uz Starptautisko kosmosa staciju un atpakaļ. Draudi pārtraukt šo tehnisko atbalstu gan tika drīz atsaukti, taču turpinājumā multimiljardieris paziņoja, ka prezidents esot minēts 2019. gadā cietumā mirušā uzņēmēja un bērnu seksuālā izmantotāja Džefrija Epsteina lietas materiālos. Tā bija abu dižvīru konflikta kulminācija, kas tika sasniegta 5. jūnijā. Piektdien, 6. jūnijā, Masks paziņoja, ka varētu nodibināt jaunu politisku partiju, kas kļūtu par trešo spēku starp demokrātiem un republikāņiem. Tikām viņa konflikts ar Baltā nama saimnieku sāka iespaidot Maska finanšu stāvokli, kompānijas „Tesla” akcijām noslīdot par 15% procentiem, respektīvi, zaudējot apmēram 150 miljardus savas vērtības. Kopš pagājušās nedēļas nogales procesā gan iestājies zināms atslābums. Pirmais, kurš no eskalācijas pārgāja uz remdenāku toni, bija prezidents, izsakoties, ka neņemot ļaunā privāti vērstos uzbrukumus, tikai nožēlojot, ka  Īlons nav praties ātrāk atbrīvoties no administratīvā darba sloga. Šīs nedēļas sākumā preses virsraksti jau vēsta par konflikta pierimšanu, lai gan no agrākās divu diževīru draudzības maz kas palicis pāri.

Ja salīdzina ar citām vasarām, pagaidām negaisi Latviju saudzē, un šis gads, kas bijis laikapstākļu ziņā līdz šim, der kā piemērs, ka vēsās vasarās negaisu ir mazāk. Un lai arī šogad Vidzemē un Latgalē problēmas rada pārlieku lielais ūdens daudzums no lietavām, nav vismaz negaisā un krusas sapostītu dārzu. Tajā pašā laikā citviet Eiropā jau nav glābiņa no svelmes. Kamēr pie mums lielākajā daļā valsts meteoroloģiskā vasara vēl nav sākusies, turpinās neierasti garš un slapjš pavasaris, Eiropas rietumos gan pavasaris, gan vasaras sākums bijis ar sausu un karstu laiku. Vairāku rietumeiropas valstu meteodienesti ziņo, ka pavasaris bijis sausākais vai viens no sausākajiem novērojumu vēsturē, tā tas bijis daļā Lielbritānijas, Beļģijā, Vācijas dienvidos, Bavārijā. Un vasarīgais siltums un karstums, ko daudzi mūsu pusē gaida, netiek tālāk par Eiropas rietumiem. Spānijā jau labu laiku valda ne vien svelme, kas jūnijā tur ir normāla parādība, bet atsevišķi reģioni piedzīvo karstuma rekordus. Latviju šī gada vēsais vasaras sākums mūs sargā no lieliem un postošiem negaisiem. Pēdējo septiņu gadu laikā jūnijā jau bija pirmie spēcīgie negaisi, kad krusa, intensīvas lietusgāzes un brāzmaini negaisa vēji posta dārzus. Šogad pagaidām esam iztikuši tikai dažiem rībošiem mākoņiem, bez to atnestām stihijām. Pagājušajā nedēļā bija brīdinājumi par postošu negaisu, tomēr tas Latvijā neizveidojās, bet tam nav tiešas saistības ar vēso laiku. Tā vairāk bija veiksmīga sakritība, negaiss ar viesuļiem tika Lietuvas austrumiem. Lietuvas robežsardze izplatīja kadrus, ko uzņēmušas novērošanas kameras uz Lietuvas-Baltkrievijas robežas, tur koki gāzās krustām šķērsām un tā kā pats pierobežas rajons ir mazapdzīvots, nācās piesaistīt papildspēkus no citiem Lietuvas reģioniem, lai sakārtotu robežu, kur tiešām bija burtiski aizgāzta ar kokiem. Šādiem atsevišķiem pērkona negaisiem, kas atnes stihijas, protams, nav vajadzīgs ilgs un noturīgs karstums. Pietiek ar to, ka tveicīgas un mitras gaisa masas ar augstu temperatūru ir netālajos Eiropas reģionos un līdz mums atnāk īslaicīgi. Taču, ja salīdzinām ar iepriekšējiem gadiem, kad jūnijā valdīja svelme, iespējamība negaisu stihijām, protams, ir daudz mazāka, ko labi parāda arī statistika. Pēdējā vasara, ko Latvijā no klimatiskā skatu punkta varēja saukt par vēsu, bija 2017. gadā, toreiz bija tikai viena ļoti karsta diena, kad temperatūra Latvijā sasniedza +30 grādus, un bija viens tiešām liels negaiss ar postījumiem tajā pašā dienā - 12. augustā. Tomēr ir arī reizes, kad negaiss uznāk ne pārāk karstā laikā. Kas ir galvenie faktori, kas veicina negaisa veidošanos? Karstums, no vienas puses, nav tas pats svarīgākais, jo ir gadījumi, kad postoši negaisi ir arī bez tā, piemēram, ASV štatos, kur īpaši pavasara un vasaras sākuma mēnešos viedojas virpuļviesuļi jeb tornado, bieži svelmes pat nav. Latvijas ģeogrāfiskajos apstākļos gan biežāk sanāk, ka visi faktori sakrīt tad, kad ir arī svelme. Plašāk skaidro Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra sinoptiķis Kristans Pāps, kurš ir viens no zinošakajiem negaisu jautājumos. Viņš uzsvēra, ka vajadzīgas gluži kā kādam ēdienam - trīs sastāvdaļas, bez kurām nekādi. Pirmais - augsts gaisa mitrums (un Latvijā tas visbiežāk nāk ar ļoti siltu vai karstu gaisu); otrais - atmosfēras nestabilitāte, tā meteorologi sauc stāvokli, kad uz zemes gaiss ir daudz siltāks un mitrāks, nekā augstākos atmosfēras slāņos, kas ne vienmēr nozīmē karstumu uz zemes. Trešā lieta, ko nevar raksturot gluži vienā vārdā, - process vai apstāklis, kas ierosina vai palīdz siltajam un mitrajam gaisam pacelties. Un tad iesaistās visa apkārtējā vide - tas varbūt reljefs, ēkas, tā var būt jau pastāvoša gaisa cirkulācija vai gaisa plūsmas, kas pēkšņi turbulenti paceļ silto un mitro gaisu augšā un aizsāk šo procesu. Pēc tam, kad mākonis sācis veidoties, tas jau pats sāk sevī iesūkt siltuma un mitruma doto enerģiju no piezemes slāņa. Negaisa mākoņus var iedalīt vairākos veidos gan pēc to izcelsmes, gan izpausmēm, gan stihijām, ko tie nes un šo gan paklausīsimies, skaidro sinoptiķis Kristiāns Pāps.

Cik sabiedrībai svarīgas un asas bija plakāta idejas pirms dažām desmitgadēm, un ko tas vēstītu mūsdienās – par cilvēkiem, varu, attiecībām? Kur šobrīd redzam plakāta līdziniekus un kur tajos sakoncentrētā doma precīzi ataino laikmetu? Par plakātu vēsturi, nozīmi, tajos ietvertajiem simboliem raidījumā "Kāpēc dizains?" sarunājas mākslas zinātniece RAMONA UMBLIJA, literatūrzinātniece JANĪNA KURSĪTE un mākslinieks KRIŠS SALMANIS, kurus studijā aicinājusi Ilze Dobele. Ilze Dobele: Vaicāsit – kāpēc šodien par to gribas runāt? Tāpēc, ka šobrīd ir tik ļoti daudz bezpieturzīmju paziņojumu. Varbūt valodnieki apstrīdētu šāda vārda lietojumu, bet man tiešām šķiet, bezpieturzīmju paziņojumi un arī mūsu ikdiena ir tāda attēlu virpuļu pārņemta ņirboņa, un koncentrēts vēstījums ir diezgan reta parādība. Ikreiz, kad mēs ar ko tādu sastopamies, mūsu prātam tas šķiet kā patīkams jūras vējš, kas mazliet atsvaidzina. Kur to īsti rast mūsdienās: kultūrā, literatūrā, mākslā, dažādos citos vēstījumos? Publiskā vidē grūtāk pateikt, kur mēs to redzam – varbūt kādos ielu zīmējumos. Reizēm skatāmies uz žurnālu titullapām. Un vēl man ļoti kodēts vēstījums reizēm šķiet veiksmīgas karikatūras. Bet sarunu sākam par plakātu, kurā viss minētais par koncentrēto domu bijis atrodams dažādos laikos un ar dažādiem mērķiem. Kas ir svarīgākais plakātā, un kāpēc tas var būt tik iedarbīgs? RAMONA UMBLIJA: Aktualitāte. Aktualitāte, kas ietverta vizuālajā tēlā. Vizuālais tēls nenozīmē, ka vienmēr ir jābūt zīmējumam, jo plakātā ļoti iedarbīgi ir arī vārdi. Septiņdesmitajos gados viens no populārākajiem plakātiem, kas slavenajā populārajā Varšavas plakātu biennālē arī vinnēja, bija uz balta fona rakstīti Šekspīra vārdi melnā krāsā: "To be, or not to be". Ja mēs šodien šo plakātu uzliktu uz ielas, vienalga, kur, domāju, tas iegūtu pavisam jaunu jēgu mūsu konkrētajā kontekstā. Tā kā ir ārkārtīgi svarīgi uztvert laikmeta elpu un atrast tam vizuālu izteiksmi. JANĪNA KURSĪTE: Tas ir salikums. Skatoties vēsturē, ir brīži, kad bija tikai melna un balta krāsa, un bija ļoti svarīgs šis kontrasts, jo plakāts visbiežāk ir būvēts pēc kontrastu principa un ar to uzrunājošs. Plakātā vēsturiski svarīga loma bijusi ornamentam – īpaši kara apstākļos, nemiera apstākļos, arī atmodas laikos. Tātad krāsu izvēle un spēcīgs vārdu salikums. Un, ja runā par nozīmēm, te Ramona jau iesāka ieskicēt: plakātam bijusi informatīva nozīme teātrī; kino jau vajadzēja ievilināt skatītāju, tātad klāt nāk šī maģiskā nozīme – informēt un saukt, bet politiski izšķirīgos brīžos ļoti svarīgi ir pārliecināt – par vai pret. Vai arī uz kaut ko aicināt. Kā 1916. gadā tapušais Riharda Zariņa slavenais plakāts "Aizstāvēsim tēvu zemi!" Sieviete tautas tērpā un ar paceltu zobenu rokās. KRIŠS SALMANIS: Pats galvenais ir ziņojums. Un man kā māksliniekam interesē, kā tas ziņojums ir ietērpts. Visinteresantāk – kā attēls saspēlējas ar tekstu. Pirmais, kas nāk prātā, par plakātu domājot, ka tā ir koša bilde – varbūt ne krāsu ziņā, bet vienkārši iedarbības ziņā kopā ar tekstu. Man šķiet interesanti, ja teksts nevis paskaidro bildi, bet lauž to vai varbūt atrisina. Vai dažkārt otrādāk – kad ir skaidrs, kādam jābūt tekstam, bilde pasaka kaut ko mazliet citu, un plakāts iedarbojas kā vienība. Tātad pretnostatījums arī pilnīgi noteikti var būt – nevis viens otru papildinošs, bet viens otram pretstāvošs. Pretstati kopā veido ziņojuma summu. Protams, gadās plakāti, kuriem nav teksta un to pat nevajag, un gadās tādi, kuriem pilnīgi pietiek ar melnbaltu tekstu vai ir vārds, kurš grafiski atrisināts ļoti skaistā krāsu vai burtveidolu formā. Pārlecot uz priekšu mūsdienās, viena no plakāta vietām ir dzīvojamā istaba, kur plakāts bieži ir rotājums. Kādam pie sienas ir slavenais plakāts "Nav cīņas bez uzvaras". Skaidrs, ka tur ir saturs, bet šķiet, ka tad, kad šos plakātus sāka taisīt, vairāk sajūsminājās par burtveidoliem, minimālismu un skaistumu. Tāpat kā "Būt vai nebūt". Bet ir liels jēdzieniskais smagums šajā plakātā – tas nav vienkārši rotājums. Mājas saimnieki uz to varbūt skatās pilnīgi citām acīm un domā, vai vajadzētu katru dienu uz to skatīties? Varbūt dzīvojamā istabā tomēr varētu kaut ko vieglāku... Saruna pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv. Raidījuma producente - "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone.

Mēs, divas Lauras – Laura Dennler no platformas Cilvēkjauda un Laura Arnicāne no Patiesa Garderobe un podkāsta Māsība, dalāmies pieredzē un risinājumos, kā iekšējo sajūtu, ka gribas uzlabot savu profesionālo dzīvi vai kaut ko ārpus tās, pārvērst drosmīgā rīcībā, pat ja ir jārēķinās ar ierobežojumiem. Tas ir iespējams arī, ja ģimenē ir mazi bērni, kredīti, laika trūkums un nesapratne no tuvākajiem.Mēs piesargājamies no ieilguša stāvokļa, kurā neklājas slikti, bet labi arī nav. Tas ir bīstams dzīves posms, kas pakāpeniski ved uz bedri. Te dalāmies ar saviem pieredzes stāstiem, izgāšanos un risinājumiem. Saruna ir arī par vidi apkārt, kas ietekmē gan cilvēka lēmumus, gan iespējas.Tā ir saruna par to, ka nav jāgaida perfekti apstākļi, lai pievērstos tam, kas tevi patiesībā interesē. Var pietikt ar 10% iespējām (reizēm pat mazāk) un gatavību rīkoties, it kā tas ir iespējams, pat ja neredzi visu ceļu. Saruna noderēs cilvēkam, kurš jūt, ka ir pienācis laiks kaut ko mainīt, bet vēl nezina, kā to izdarīt, nesabojājot ko citu savā pārējā dzīvē.Piesakies Cilvēkjaudas jaunumiem, ja negribi palaist garām iespējas, kas tev palīdzēs īstenot savus mērķus.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams radošiem projektiem - moderni aprīkotas studijas un daudzpusīgas telpas pasākumiem. Apmeklē powerupspace.eu un piesakies iepazīšanās tūrei!SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads - bīstamākais stāvoklis, kur iestrēgstam un zaudējam iespējas4:29 Kāpēc pievērst uzmanību tam, ka darba vidē pavadām vairāk laika nekā ar saviem mīļajiem9:04 Pirmais un otrais cilvēku loks dzīvē, kas ietekmē tavus lēmumus10:34 Ilūzija par zināšanu vākšanu un spēju rīkoties13:55 Gudra vai savtīga rīcība, ja izvērtējam draugus pēc viņu ietekmes uz to, kādi kļūstam?19:53 Pētījumi par draugu ietekmi uz veselību un finansēm25:02 Kā satikt jaunus draugus citās valstīs un pilsētās32:02 Vīriešu draugu grupu veidošanas izaicinājumi - pirts māsām sanāk, vīriešiem – ne gluži34:30 Introvertu iespējas socializēties, ņemot vērā savas vajadzības41:17 "Just for fun" domāšanas veids49:27 Tā nolādētā upura mentalitāte, kas slēpjas un mūs apzog52:00 Kā nepalaist garām iespējas, kas ir Cilvēkjaudā53:35 Jaudīga stratēģija - nestrīdēties ar realitāti56:45 Vai turēties pie saviem mērķiem nenoteiktības apstākļos1:03:00 Kad tavos plānos iejaucas ģimene, bet joprojām ir svarīgi tas, ko tu gribi1:07:00 Ko darīt, kad realitāte ir gan vēlmes, gan šķēršļi ceļā uz tām1:08:13 Iekšējās balss nozīme profesionālo izvēļu izdarīšanā1:18:32 Kad visi plāni saiet grīstē, jo ir lietas, ko nevari paredzēt1:21:58 Darīt, pat ja ir bail un nav nekādas garantijas1:25:28 Podkāsts „Māsība“ - dziļas un intīmas sarunas ar sievietēm1:29:55 Neatteikties no mērķa, kas vilina, pat ja izdošanās iespēja nokrīt uz 5%1:34:33 Bedrē uzrodas spēks darīt, bet tā ir dārga vieta1:35:26 Sadzīvot ar savām šaubām un uzdrīkstēties rīkoties tik un tā1:37:39 Nomainīt sevis kritizēšanu uz sevis atbalstīšanu, lai vari sasniegt mērķus1:42:04 Uzticēties savai vilkmes sajūtai, jo tajā slēpjas milzu potenciāls1:44:56 Bīstamais "normālais" stāvoklis, jo nav tik slikti, bet labi arī nav 1:46:20 Kur ņemt enerģiju, kas vajadzīga, kad gribi mainīt

Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece un Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes arhitektūras un mākslas daļas vadītāja Anna Ancāne. Ēkai Mārstaļu ielā 6 ir bijuši vairāki būvperiodi, un tās arhitektonisko vērtību veido dažāda laika oriģinālā substance un sekundāri uzslāņojumi. Tomēr neskatoties uz notikušiem pārveidojumiem, ēkai ir augsta oriģinālās substances saglabātības pakāpe. Kā īpašas vērtības izceļamas labi saglabājušās oriģinālās jumta konstrukcijas, interjeru gleznojumu fragmenti, akmens portāls, viduslaiku ķieģeļu mūra fragmenti u. c. Periods pēc Ziemeļu kara, blokādes un mēra epidēmijas bija viens no smagākajiem periodiem pilsētas vēsturē – šie faktori negatīvi iespaidoja arī kultūras procesus, samazinājās iedzīvotāju skaits, saruka tirdzniecības aprite. Kara postītājā teritorijā, īpaši Rīgā, galvenokārt notika dzīvojamo un sabiedrisko ēku atjaunošanas darbi. Mainoties ekonomiskajai situācijai un aktivizējoties būvniecībai, sākot ar 18. gs. otro ceturksni Rīgas dzīvojamo ēku arhitektūrā iezīmējās jaunas stilistiskās pazīmes un mainījās telpu plānojuma principi. Gadsimta pirmo pusi vēl raksturo baroka ekspresivitāte, krāsu piesātinājums un tam sekojošā rokoko ornamentikas izplatība, kamēr 18. gs. pēdējais ceturksnis jau pilnā mērā reprezentē klasicismam piemītošos atturīgo eleganci un krāsu paleti. 18. gs. vidū pirmie fiksētie nozīmīgākie pārveidojumi saistīti ar ēkas fasādi. Senākais ēkas attēls pirms 19. gs. pārbūvēm ir redzams 1823. gada Vecrīgas fasāžu notinumos podporučika Kļimenkova izpildījumā: logu gabarīti liecina, ka tolaik vēl eksistēja baroka periodam raksturīgais kārtojums divos stāvos ar noslēdzošo pusstāvu – noliktavas vai kalpotāju telpām. Jumtā redzamas septiņas nelielas izbūves bēniņu stāvu ventilācijai. Fasādei trūkst klasiskā ordera kompozicionālajai sistēmai nepieciešamā loģiskā noslēguma – frontona centrālajā asī. Iespējams, sākotnēji tas ir eksistējis, tomēr praktisku apsvērumu dēļ nojaukts un tā vietā vēlāk ierīkots bēniņu logs. Vēlāko pārbūvju laikā augšējā stāva logailu proporcijas mainītas, tās paplašinot. Pēc arhitektūras rakstura ēka ierindojama patriciāta dzīvojamo namu tipoloģiskajā grupā, kas Rīgā plaši pārstāvēta 17. gs. otrajā pusē. 1823. gada fasāžu notinumos otrā stāva logiem redzami liektas formas sandriki, bet fasādes simetrijas asī novietoto portālu vainagoja atvērtais frontons ar liektām slīpnēm. Šāda tipa arhitektoniskas detaļas bija populāras Rīgas namu fasādēs un portālos ap 18. gs. vidu; tipoloģiski līdzīgs piemērs, kas pārvietots no zudušas ēkas, ir saglabājies Smilšu ielā 6 iekšpagalmā (datēts ar 18. gs. 60. gadu vidu). Avoti nesniedz precīzas ziņas, kad ēka Mārstaļu ielā 6 ieguva savu reprezentatīvo portālu. Vēsturnieka Jāņa Strauberga apkopotie arhīvu izraksti par Vecrīgas gruntsgabalu īpašniekiem sniedz informāciju, ka 1766. gadā nams Mārstaļu ielā 6 (gruntstgabals 3/113) piederējis Frīdriham Francenam. Šajā laikā nama vērtība lēsta 4682 sudraba rubļu apmērā un 1785. gadā joprojām palika nemainīga, kamēr 1797., 1804. un 1808. gadā tā pacēlās attiecīgi līdz 11976, 12083 un 16403 sudraba rubļiem. Vērtības pieauguma dinamika liecina par tolaik notikušām plašākām pārbūvēm vai remontdarbiem. 1804. gadā nomainījās ēkas īpašnieks – to ieguva tirgotāja Andreasa Zēzemaņa (Andreas Seesemann) dzimta. Skaitļi norāda, ka pārveidojumi uzsākti jau iepriekšējā īpašnieka laikā, bet tieši 19. gs. pirmajā desmitgadē būvdarbi noritējuši visaktīvāk, tā iezīmējot jaunu būvperiodu ēkas vēsturē. Ja monogrammu “S” kartušas centrā saista ar Zēzemaņu vārdu, tas nozīmētu pārāk ievērojamu laika nobīdi rokoko dekoratīvās sistēmas izmantošanā un būtu traktējams drīzāk kā anahronisks izņēmums, nevis likumsakarība. Iespējams, portālu pasūtīja kāds no iepriekšējiem īpašniekiem, jo tas atbilst 18. gs. 60.–70. gados aktuālajai estētikai un izpratnei par modernu arhitektūru. Tiek uzskatīts, ka pirmā nozīmīgākā pārbūve ēkā Mārstaļu ielā 6 notikusi 1785.–1797. gadā, kas ir hipotētiskais portāla tapšanas laiks, tās gaitā arī pielāgojot telpas jaunajām prasībām. Mainījās arī fasāžu apdares estētika. Pirms atjaunošanas veiktās zondāžas parādīja, ka fasāde tikusi vairākkārt remontēta. Noteikt sākotnējo krāsu sistēmu bija sarežģīti, jo ēkai vairākkārt klāts jauns apmetums un senākais slānis gandrīz pilnībā zudis. Atsevišķās zonās – ieejas durvju portālā un zem logailām – konstatēti trīs vēsturiskā kaļķa krāsas krāsojuma slāņi. Gan portāla pilastriem, gan plastiskajiem dekoriem un dzegām kā pirmais krāsojuma tonis uz kaļķa apmetuma konstatēts monohroms krāsojums zaļgani pelēcīgā tonī; analogs tonis konstatēts arī logu aplodām un palodžu dzegām zonās, kur bija saglabājušies vecie apdares slāņi. Otrais slānis ir veikts ar gaišu, smilškrāsas toņa kaļķa krāsu, bet trešais – ar tumši pelēku. Savukārt fasādes plaknē konstatētais senākais krāsojuma slānis bijis gaiši zilganā tonī, to nomainījis dzeltens okers un visbeidzot – tumši pelēks krāsojums. Pirmais no tiem atbilst 18. gs. beigu klasicisma estētikai un krāsojuma sistēmai.

Muzikāli teatrālais uzvedums “Stabules sapnis. Emīlam Dārziņam – 150” ir veltījums komponistam, kura zvaigzne neizdzēšami mirdz pie Latvijas mūzikas debesīm. Kaut līdz mūsdienām saglabājušies vien daži desmiti no klasiķa radītajiem skaņdarbiem, katrs no tiem ir īpaša vērtība, skaista un savdabīga pērle. Par šo notikumu izvaicājam diriģentu Sigvardu Kļavu. Sarunā par Uģa Brikmaņa reiz izloloto ideju savienot Dārziņa un Heses daiļraides un Sigvarda Kļavas sākotnējo skepsi. Par Skalbes dzejas piepulcēšanos un Dārziņa mūzikā ieslēpto kodu, kas saprotams ne tikai viņa tautiešiem.  Jautāts, cik sena ir viņa mīlestība pret Emīla Dārziņa mūziku, Sigvards Kļava teic: "Pirmais, kas man iešaujas prātā, ir tas, ka es iestājos Emīla Dārziņa Speciālajā mūzikas skolā, kora nodaļā. Tas vārds nesa ne tikai skolas vārdu, bet bija visa muzikālā vide. Protams, Dārziņš ir mūsu. Kaut kādā veidā tā viņa romantiskā un bieži vien ideālistiskā un ļoti intravertā, bet ārkārtīgi patiesā sāpe un romantiskā izjūta latvieša emociju pasaulē ir ļoti tuva. Tāpēc Dārziņš ir viens no tiem komponistiem, kurš neprasa lielus paskaidrojumus par mūzikas konstrukcijām, par mūzikas saprotamību. Es pieņemu, ka katram klausītājam un mūziķim ir savs Dārziņš, katrs mēģina pieslieties un saņemt savu impulsu no šīs mūzikas. Bieži vien mūzika ir tik ļoti personiska un emocionāli trausla, ka grūtība varētu būt tajā, ka tu vēl mēģini kaut ko ar savu sāpi vai savu trauslumu, vai savu talantu "uzprišināt", līdzīgi kā ar daudziem romantiķiem, kas ir atklāti emocionāli." Iecerēts, ka jaunajā uzvedumā vienuviet savīsies vācu rakstnieka pasaka aktiera Mārtiņa Vilsona lasījumā, Emīla Dārziņa romantiskās solodziesmas pianista Riharda Plešanova un solistu atskaņojumā un, protams, kordziesmas. Emīla Dārziņa mistiskajai, fascinējošajai un valdzinošajai mūzikas valodai nav līdzīgas. Dokumentālā uzveduma sākotnējās idejas autori Sigvards Kļava un režisors Uģis Brikmanis skaidrojuši Dārziņa mūziku ar kādu paralēlu līdzību, kuru idejas iniciatoriem izdevies atrast Nobela prēmijas laureāta Hermaņa Heses pasakā “Stabules sapnis”.

Iekaisīgo zarnu slimība nav plaši izplatīta, bet diemžēl ar to slimo arvien biežāk. Ar to var sadzīvot, bet vai iespējams izārstēt? Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro gastroenteroloģe, onkoloģe-ķīmijterapeite Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā Viktorija Mokricka, diētas ārste Daiga Šantare un Latvijas Krona un kolīta slimnieku biedrības dibinātājs un vadītājs Zigurds Prūsis. Iesākumā bija risinājums problēmai, jeb raidījums, kurā stāstījām par GAPS diētu, kas labi noderot, lai risinātu iekaisīgo zarnu slimību. Šajā raidījumā saruna par pašu problēmu - iekaisīgo zarnu slimību. "Iekaisīgām zarnu slimībām līdz šim nav noskaidrots iemesls, kurš faktors ir vainīgs. Ir zināmi vairāki faktori, kas varētu ietekmēt slimības attīstību, bet kurš no tiem faktoriem kura brīdi nostrādā vai tas ir faktoru kopums, to līdz šim neviens nav līdz galam sapratis. Droši vien, ja mēs zinātu, tad varbūt arī tās slimības nebūtu. Bet tie faktori ir dažādi. Tie varētu būt arī medikamenti, ko mēs lietojam dzīves laikā, tas varētu būt arī uzturs, ārēja vide, tas varētu būt arī mikrobioms, par ko šobrīd runā arvien vairāk. Tomēr ikdienas praksē redzam, ka lielāka loma slimības attīstībā un iespējamā saasinājumā ir stresam. Tās var provocēt šo slimību," norāda Viktorija Mokricka. "Nav neviena produkta, kas varētu ietekmēt un veicināt iekaisīgas zarnu slimības, bet es gribu uzsvērt, ka drīzāk ir tādi produkti vai dzīvesveids, vai diēta, kuri mazina šādas iespējamības risku," papildina Daiga Šantare. "Pirmais gribu sākt ar krūts barošanu. Ir daudzi pārliecinoši pētījumi, ka tie bērni, kas ir baroti ar krūti, tiem risks ir mazāks. Savukārt tas, kas veicina - un nebūsiet pārsteigti, jo tas veicina ļoti daudzas slimības, tas ir rietumu stila uzturs ar bagātīgiem tauku daudzumiem, ar maz šķiedrvielām, ar pārlieku bagātīgu ēšanu. Arī alkohola lietošana, smēķēšana. Neveselīgs dzīvesveids, neveselīgs uzturs ir lielāks risks iekaisīgām zarnu slimībām."

Lesja Vasilčenko ir Norvēģijā dzīvojoša māksliniece ar žurnālistes izglītību un aizrautīgu interesi par laiku. Viņas personālizstāde „Hronosfēra” iekļauta Rīgas Fotogrāfijas biennāles programmā „NEXT 2025” un piedāvā jēdzieniski blīvu un ilgas pārdomas raisošu refleksiju par to, cik dažādi mērogojams laiks un kādu kontekstu tam piešķir Ukrainā pašlaik notiekošais karš. Izstāde „Hronosfēra” ir viens no notikumiem Rīgas Fotogrāfijas biennāles starpgadu programmā, kuras centrā ir jaunie mākslinieki savas radošās karjeras sākumā. „Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā” Vecrīgā Lesjas Vasilčenko (Lesia Vasylchenko) izstāde nav ieraugāma uzreiz: Lielajā zālē ir skatāmi franču režisora Zigfrīda fotodarbi, bet Vasilčenko „Hronosfēra” pārņēmusi mazo jeb „Intro” zāli. Pirmais uzmanību piesaista liels ekrāns telpas galā, uz kura skatāms izstādes centrālais video darbs „Hronosfēra”. Brīdī, kad ar mākslinieci ienākam zālē, video skan trauksmes sirēnas, ko jau vairāk nekā trīs gadus pazīst visā Ukrainā – tās brīdina par iespējamu uzlidojumu. Māksliniece dokumentējusi, cik daudz laika viņas ģimenei prasa aizskriet līdz tuvākajai bumbu patvertnei. Tas ir tikai viens no laika mērogiem, ko šajā video darbā apskata Lesja Vasilčenko. Viņa sāk ar mikrolaiku, kā atskaites punktu izmantojot satelīta tehnoloģijas. Agrāk tajās izmantoja optiskas iekārtas, bet mūsdienās satelītattēlus veido signāli, kurus raida uz zemi un mēra, cik ilgā laikā tie tiek atstaroti atpakaļ uz sensoru. Izstādes kuratores ir Inga Brūvere no Latvijas un Marī Šēvolda (Marie Sjøvold) no Norvēģijas, kuras kopā veidojušas jau vairākas ar fotogrāfiju un tehnoloģijām saistītas izstādes.   Ukraiņu mākslinieces Lesjas Vasilčenko izstāde līdz 6.jūlijam būs skatāma Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā, bet 16. maijā Rīgas Fotogrāfijas biennāles NEXT programmas ietvaros kultūrtelpā „Smilga” durvis vērs grupas izstāde „Neironi izmisīgi meklē viens otru”.  

Stāsta žurnālists un politiķis, savulaik – Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns Pirms šodienas vienmēr bijusi vakardiena. Tautas frontes manifestācijā Daugavmalā dienu pirms 1990. gada 18. marta Augstākās padomes vēlēšanām turēju plecos četrus gadus veco dēlēnu. Radiožurnālists Jānis Ūdris vēlāk stāstīja, ka amerikāņu reportieris, kam viņš manifestācijā tulkoja, to ieraudzīdams, izsaucies: "Nākotne viņa plecos!" Mēs visi esam kādam vai kādas iepriekšējās paaudzes plecos. Mūsu plecos ir mūsu nākotne. Varbūt nav tik svarīgi, bet parasti, atzīmēdami 4. maiju, cilvēki lielākoties aizmirsuši vai nezina, ka Latvijas neatkarības atjaunotāju pirmā plenārsēde sākās nevis 4., bet gan 3. maijā. Bez sīvas spēkošanās ar prokremlisko opozīciju, bez neatkarības pasludināšanai svarīgāko  pozīciju ieņemšanas 4. maijs šodien nebūtu svētku diena. 3. maijā par Augstākās padomes priekšsēdētāju ar turpat vai 160 balsīm ievēlēja iepriekšējās – Latvijas PSR Augstākās padomes – Prezidija priekšsēdētāju, no augstu padomju amatpersonu aprindām nākušu latviešu godavīru Anatoliju Gorbunovu. Taču zīmīgi, ka 138 deputāti – tieši tik, cik nākamajā dienā balsos par neatkarību – viņa pirmā vietnieka krēslā apstiprināja Tautas frontes priekšsēdētāju, bet 131 – tas ir, mazāk par liktenīgo konstitucionālo vairākumu – piekrita, ka par priekšsēdētāja otro vietnieku kļūst LNNK pārstāvis. 3. maijā plenārsēdi uzsāka vēl Latvijas PSR Augstākā padome un Latvijas PSR deputāti, bet 4. maija pēcpusdienā PSR abreviatūra un attiecīgā plāksnīte pie Augstā nama ieejas jau atradās vēstures mēslainē. Tālab 3. maijs, ja arī nav atzīmējama diena, tomēr bijusi liktenīga. Iepriekšējā stāstā par neatkarības atjaunošanu pirms 35 gadiem pieminēju 30. marta diskrēto apspriedi Vaives dzirnavās. Nepateicu tikai to, ka tur Tautas frontes un Pasaules Brīvo latviešu apvienības vadoņi apsprieda ne tikai Neatkarības deklarācijas gala tekstu, bet dalīja arī portfeļus un amatus, kam vajadzētu vadīt neatkarības izcīņu. Tur izlemts pirms 3. maija – Augstākās padomes pirmās sanākšanas – ar Latvijas Neatkarības deklarāciju iepazīstināt PSRS Prezidentu. Pastāvēja neliela cerība, ka tas varētu novērst vai vismaz mīkstinātu represijas  un ekonomisko blokādi, kādu pēc 11. marta Lietuvas Neatkarības akta Kremlis jau īstenoja pret lietuviešiem. Rietumu politisko līderu tipiskā attieksme pret Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas centieniem toreiz vēl bija apmēram tāda: "Jums taisnība, bet runājiet ar Maskavu!" Tikšanās ar Gorbačovu un PSRS premjerministru Nikolaju Rižkovu par Latvijas Neatkarības deklarāciju Maskavas Kremlī notika 17. aprīlī. "Stenka na stenku!" ("Siena pret sienu!") – Kremļa saimnieks norādīja vietas sarunu galda pretējā pusē man, Tautas frontes valdes loceklim Ilmāram Bišeram, Anatolijam Gorbunovam un deputātam Vilnim Bresim – četru cilvēku delegācijai no Latvijas. Deklarācijas nianses viņu neinteresēja. Uzstāja, ka izstāšanās no PSRS pieļaujama tikai saskaņā ar PSRS Konstitūciju, ko PSRS Konstitūcija, protams nepieļauj. PSRS valdības galva Rižkovs viszinīgi brīdināja, ka jelkādas Latvijas Neatkarības deklarācijas pieņemšanu ne tikai PSRS valdība, bet arī latviešu tauta uztveršot kā neatbalstāmu ekstrēmismu un mūs gāzīšot. Pirmais jaunās Augstākās padomes gāšanas mēģinājums notika 15. maijā. Vecajā Rīgas Bruņniecības namā, pūlēdamies padzīt koristus, kuri kā sargi stāvēja uz ieejas kāpnēm dziedāja tautasdziesmas, lauzās civilās drānās ģērbti jaunekļi, pieprasīdami saskaņā ar Gorbačova dekrētu iesaldēt 4. maija deklarāciju. Uzbrucēji Puškina valodā auroja "Internacionāles" pirmo rindiņu un negaidīti izklīda stundā, kad padomju armijas daļās dalīja pusdienas. Pēc 17. aprīļa sarunas ar Gorbačovu varēja nojaust, ka neatkarības atgūšana arī parlamentārā, nevardarbīgā ceļā nebūs vienkārša, un Kremlis neatsakās no iespējas Baltijas neatkarības procesus apturēt ar spēku. "Ja vēlētos, es Landsberģi pāris nedēļās "priščučil bi" ("pienaglotu pie sienas")," PSRS Prezidents brīdināja mūs, šķietami draudzīgi piebilzdams, ka ar "latviešu strēlniekiem" jau gan, atšķirībā no "lietuviešu muzikanta", Kremlis taču varēšot vienoties. Tautas frontes atbilde šai sarunai Kremlī bija 21. aprīlī Daugavas stadionā sasauktā visas Latvijas vairāk nekā 8000 dažādu līmeņu deputātu sanāksme. Tā Augstākās padomes pirmajai sesijai uzdeva balsot par Tautas frontes sagatavoto Deklarāciju.  Dzejnieks Imants Ziedonis mudināja nenobīties no "ziloņa, kas iebridis skudru pūznī, uzlicis tam gubu un žēli taurē, ka skudras, čurādamas uz viņa kājas, pārkāpj ziloņa cilvēktiesības". Tas bija sveiciens jau dibinātajai Augstākās padomes prokrieviskajai frakcijai "Līdztiesība". Daudzi "Līdztiesības" deputāti ikdienā valkāja padomju armijas un VDK virsnieku uniformas, atgādinādami, ka ir bruņota opozīcija. Imants Ziedonis arī karsti atbalstīja priekšlikumu 3. maija sēdi ievadīt ar deputātu svinīgo solījumu Mātei Latvijai Brāļu kapos. Ar solījumu veļiem, kuru plecos turamies, un solījumu tiem, kurus jānotur mūsu pleciem. Dzestrā agrumā, zeltsaules staros. Visi caur Brāļu kapu vārtiem izgājušie deputāti sastājās ar skatu pret Mātes Latvijas skulptūru. Kā pēdējais aizelsies pieskrēja filozofs Pēteris Laķis, stāstīdams, ka viņu aizkavēja puķu tantiņa, kura nav ņēmusi naudu par ziedu pušķīti, piekodinādama, ka par samaksu pieņems tikai balsojumu par neatkarību. Un lai arī ir dzirdēts mūziķu joks, ka par vienu flautu briesmīgāk var skanēt tikai divas flautas, nākamo balsotāju par neatkarību solījumu senčiem un nākamībai 3. maijā, ja neesmu to nosapņojis, ievadīja un noslēdza divu jauniešu – puiša un meitenes – dievišķa flautu spēle. Tas bija skaistākais un iedvesmojošākais uzmundrinājums deputātiem, kas 3. maijā  pārkāpa vecā laikmeta slieksni, lai dotos nezināmā nākotnē uz 4. maiju, kas, nevar noliegt, laimīgi turpinās par spīti tā paša ienaidnieka draudiem un karam Ukrainā.

Pagājusī sestdiena, 5. aprīlis, kļuva par līdz šim plašāko pret prezidenta Trampa administrāciju vērsto protestu dienu. Vismaz verbālā līmenī valsts sekretārs Marko Rubio saviem kolēģiem, pārējo NATO valstu ārlietu ministriem, samitā Briselē sniedza gaidīto – Amerikas pārstāvis apliecināja, ka viņa valsts joprojām ir nelokāmi uzticama alianses locekle. Aktualitātes analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un LATO valdes loceklis Sandis Šrāders un politologs Andis Kudors. Kam piederēs Savienotās Valstis? Pagājusī sestdiena, 5. aprīlis, kļuva par līdz šim plašāko pret prezidenta Trampa administrāciju vērsto protestu dienu. Vienojušies zem lozunga „Rokas nost!”, kā lēš, apmēram pusmiljons amerikāņu pulcējās vairāk nekā 1300 protesta mītiņos visās pavalstīs. Visplašākais, ar daudzu tūkstošu piedalīšanos, notika Vašingtonā. Tā ir reakcija uz daudzo un dažādo izrīcību klāstu, kuru amerikāņu sabiedrībai pagājušajos divarpus mēnešos likusi piedzīvot tās jaunā administrācija. Visai bieži protestētāju rokās bija redzami plakāti, kas vēstīja: „Es nebalsoju par Īlonu Masku”, un tamlīdzīgi. Multimiljardieris, kuru nu jau arī preses slejās dēvē par neoficiālo prezidentu, kļuvis par simbolisku figūru, kas personificē iespējamo pretlikumīgo varas sagrābšanu. Esot prezidenta vecākā padomnieka statusā, kas neparedz oficiālas pārvaldes funkcijas, faktiski Masks vada jaunizveidoto Valdības efektivitātes departamentu – vienību, kam dotas plašas pilnvaras lemt par valsts aģentūru darbības iesaldēšanu, sašaurināšanu vai pat pārtraukšanu. Departamenta rosīšanās rezultātā jau vairāki desmiti tūkstošu valsts aparāta darbinieku atlaisti no darba. Daudzviet atlaisto vietā pieņemti prezidenta atbalstītāju lokam piederīgi ļaudis. Sevišķi plašu rezonansi guvuši administrācijas mēģinājumi likvidēt Savienoto Valstu Starptautiskās attīstības aģentūru, Izglītības departamentu un Patērētāju finansiālās aizsardzības departamentu. Līdz ar pastāvīgajām iebildēm par pilnvaru pārsniegšanu Efektivitātes departamenta darbošanās saistās arī ar aizdomām par piekļuvi privātiem datiem un pat iespējamām manipulācijām ar attiecīgajām datubāzēm. Februāra sākumā, kad izpaudās ziņas par Maska padoto piekļūšanu federālajai maksājumu sistēmai, prominentais ekonomists, Nobela prēmijas laureāts Pols Krugmans rakstīja: „Iespējams, mēs jau pieredzam ko līdzīgu 21. gadsimta apvērsumam. Tanku ielās var nebūt, taču efektīva valdības kontrole, iespējams, jau ir izslīdējusi no ievēlēto amatpersonu rokām.” Pēdējās nedēļās sevišķu satraukumu izraisījusi nacionālās senjoru veselības apdrošināšanas programmas „Medicare” un maznodrošināto veselības aprūpes atbalsta programmas „Medicaid” iespējamā nozīmīgā sašaurināšana; tāpat dažādus pabalstus un pensijas izmaksājošās Sociālās nodrošināšanas aģentūras budžeta apcirpšana. Federālais budžets, kuru administrācija virza apstiprināšanai Kongresā, paredz pamatīgu nodokļu samazinājumu turīgākajiem pilsoņiem, un tiek lēsts, ka attiecīgo budžeta „caurumu” var aizlāpīt tikai ar sociālajām izmaksām atņemtiem līdzekļiem. Vēl citi plakāti mītiņos vēsta par nepatiku pret imigrantu deportēšanu, transpersonu tiesību aizskārumu un prezidenta Trampa labvēlību pret Krievijas vadoni Putinu. Aizsardzība – Amerikas solījumi un Eiropas ieceres Vismaz verbālā līmenī valsts sekretārs Marko Rubio saviem kolēģiem, pārējo NATO valstu ārlietu ministriem, pērnās nedēļas samitā Briselē sniedza gaidīto – Amerikas pārstāvis apliecināja, ka viņa valsts joprojām ir nelokāmi uzticama alianses locekle. Pretējās domas esot „histērija un hiperbola”. Tomēr viņš nekavējās atgādināt sava šefa uzstādījumu par pieciem procentiem no iekšzemes kopprodukta, kurus Eiropas partneriem būtu jātiecas ieguldīt aizsardzības budžetā. Šobrīd, kā zināms, visai daudzas dalībvalstis šai ziņā joprojām ir zem divu procentu robežas. Un vispār – pāri samita norisei platu ēnu meta prezidenta Trampa dažas dienas iepriekš izsludinātie ievedmuitas tarifi, kas Eiropas Savienības valstu gadījumā, kā zināms, ir 20%. Kā izdevumam „Politico” atstāstījis kāds no pasākuma dalībniekiem, vienā no apspriedēm Francijas delegācijas loceklis sarkastiski pateicies amerikāņu kolēģiem par potenciālo globālās ekonomikas nograušanu – tā piecu procentu iekšzemes kopprodukta latiņa būšot zemāka un vieglāk sasniedzama. Tikām marta vidū Eiropas Komisija nāca klajā ar savu „Eiropas aizsardzības gatavības balto grāmatu – 2030”. Šī savienības aizsardzības spēju stiprināšanas piecgadu plāna tapšana bija divu baltiešu – augstās pārstāves ārlietu un drošības politikas jautājumos Kajas Kallasas un aizsardzības un kosmosa komisāra Andrjus Kubiļus – rokās. 2030. gads kā perspektīvais atskaites punkts nav nejaušs – tiek lēsts, ka šādā termiņā Krievija centīsies sagatavoties iebrukumam kādā no Eiropas Savienības valstīm. Dokuments nepārprotami konstatē, ka veselā virknē aspektu Eiropas aizsardzības potenciāls ir nepietiekams draudu novēršanai, pie tam tā strauju uzlabošanu kavē koordinācijas deficīts. Pirmais solis vienotai rīcībai marta sākumā ir „ReArm Europe”programma ar tās astoņsimt miljardu finansējuma plānu. Tomēr jau tagad ir skaidrs, ka ar to ne tuvu nepietiek. Kā 7. aprīlī ziņoja telekanāls „Euronews”, 11. aprīlī Varšavā tiksies divdesmit septiņu Eiropas Savienības dalībvalstu, kā arī Lielbritānijas, Norvēģijas un Šveices finanšu ministri, lai apspriestu jaunas institūcijas – Eiropas Aizsardzības mehānisma – izveidi. Pēc darbības modeļa tas līdzinātos Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankai ar Eiropas Komisiju kā kapitāla turētāju. Projekts, kuru izstrādājusi domnīca „Breugel” jeb Briseles Eiropas un globālās ekonomikas laboratorija, paredz, ka šī institūcija varētu ne vien veidot vienotu aizsardzības industrijas tirgu, bet arī kļūt par īpašnieku stratēģiskiem objektiem, kā, piemēram, izlūkošanas un sakaru pavadoņu sistēmai. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Zemgalietis Frīdrihs Vesmanis bija Saeimas pirmais priekšsēdētājs un Latvijas sūtnis Anglijā, kura dzīve aprāvās 1941. gadā izsūtījumā Soļikamskā. Aprīļa vidū viņa 150. atceres gadadiena. Viņa dzimtas un arī paša Frīdriha Vesmaņa dzīvesstāsts raidījumā. Taču varbūt šis stāsts būs ne tikai par personību – Frīdrihu Vesmani, bet par paaudzi. To Jaunās Strāvas ideju aizrauto, Piektā gada dumpinieku paaudzi, kuru drosme un idejas vēlāk veda pie Latvijas valsts dibināšanas. Un arī par dzimtu, viņu tēviem un mātēm, kuri izpirka no muižām mājas, būvēja saimniecības, lai radītu patvēruma vietu drosminiekiem. Bet varbūt šis stāsts būs par mūsdienām, Latvijas valsts atjaunošanu deviņdesmitajos, kas deva iespēju no jauna pētīt un stāstīt noklusētos dzimtas vēstures stāstus Vesmaņu dzimtas turpinātājiem.  Raidījuma viesi ir Marija Kaupere, Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja direktora vietniece, un biedrības “Vesmaņi” pārstāvji – tās dibinātāji Ieva Marga Markausa, Frīdriha Vesmaņa māsas Annas mazdēla Jura sieva, un Ansis Bazons, Vesmaņa māsas Marijas mazdēls. Frīdrihs Vesmanis dzimis 1875. gada 15. aprīlī, viņa vecāki bija zemnieki, Kārlis un Elizabete  Vesmaņi.  Ģimenē vēl auga četras meitas un divi dēli, nemierīgos laikos, līdz pat  20. gs. 40tajiem gadiem “Kraukļu” mājas bija vieta, kur atgriezties Kārļa un Lībes pēctečiem.  Savās atmiņās Frīdrihs Vesmanis raksta, ka no pārkrievošanas viņu glābis Jelgavas ģimnāzijas skolotājs Kārlis Mīlenbahs latviešu skolēnu “literāriskajā pulciņā”. Laikā, kad viņš strādā par mājskolotāju Igaunijā, Vesmanis kļūst par laikraksta “Dienas Lapa” līdzstrādnieku.  Vesmanis nolemj kļūt par juristu, iestājas Pēterburgas universitātē, taču jau pirmajā kursā tiek apcietināts par līdzdalību Jaunās Strāvas kustībā. Godīgi atsēž sodu, dodas apciemot tēva mājas. Kur uzzina, ka otrs sods, vēl bargāks par šo pašu nodarījumu viņam piespriests Baltijas guberņā. Vesmanis nolemj bēgt, dodas uz Angliju, kur patiesi iesaistās revolucionārajā kustībā. Apgūst burtliča amatu, organizē sociāldemokrātu nelegālās preses izdevumu drukāšanu. Latvijā, somā ar dubultdibenu, to palīdz nogādāt Berta Krisone. Paradoksāli, bet cariskās Krievijas represijas rada apstākļus, kuros Frīdrihs Vesmanis apgūst vēlākajā Latvijas sūtņa Lielbritānijā darbā tik vajadzīgo angļu valodu. 1907. gadā, kad Vesmanis izveido ģimeni, viņam jau ir jurista diploms, viņš ir saimnieka dēls. Pirmais pasaules karš izjauc salīdzinoši mierīgo Jelgavas advokāta dzīvi. Vesmaņi evakuējas uz Petrogradu, kur viņi darbojas bēgļu atbalstam. Frīdriha Vesmaņa dzīvesstāstu šai raidījumā stāstām no dzimtas skatu punkta. Jā,  šis stāsts atšķiras no Nacionālās enciklopēdijas šķirkļa, jo sarunās spilgtāk izgaismojas tie dzīves posmi, kuros bijis vajadzīgs Kraukļu mājinieku atbalsts, kur krustojušās dzimtai piederīgo dzīves. Nenoliedzami Vesmaņa politiskās karjeras augstākais punkts ir bijis Saeimas priekšsēdētāja amats, šos pienākumus viņš veicis trīs gadus, laikā no 1922. līdz 1925. gadam. Par diplomātu – Latvijas valsts ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Lielbritānijā Vesmanis kļūst tūlīt pēc Saiemas priekšsēdētāja amata atstāšanas, 1925. gadā. Abos šajos amatos, ļoti būtiska ir viņa dzīvesbiedres, Bertas Krisones, vēlāk Vesmanes klātbūtne, kura ar Vesmani dalīja arī viņa revolucionāro pagātni. Berta Krisone bija viena no pirmajām Pēterburgā augstāko izglītību ieguvušajām latviešu sievietēm, politiķe, Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas biedre un Satversmes sapulces deputāte.

Stāsta senās mūzikas pētniece, multiinstrumentāliste, vēsturisko pūšaminstrumentu pārvaldītāja Ieva Nīmane 18. gadsimtā bija ierasts, ka mūziķi spēlēja vairāk nekā vienu instrumentu, bieži arī paši rakstīja mūziku, izdeva grāmatas un pat izgatavoja mūzikas instrumentus. Johans Joahims Kvancs (Johann Joachim Quantz, 1697-1773) iemiesoja visas šīs laikmetam raksturīgās izcila mūziķa kvalitātes, turklāt vēl ar uzviju. Flauta nebūt nebija pirmais instruments, kuru 11 gadu vecumā sāka apgūt Johans Joahims. Jā, un nemaz nevar zināt, kā būtu izvērties viņa liktenis, ja Johana Joahima tēvs nebūtu šķīries no šīs dzīves, kad dēls vēl bija pavisam mazs. Amats, vai tas būtu kurpnieka arods, grāmatiespiedējs vai mūziķis, kopā ar amata noslēpumiem tika nodots no paaudzes paaudzē. Johana Joahima Kvanca tēvs bija kalējs, un sava dēla nākotni viņš, protams, redzēja ar kalēja āmuru rokās, bet augstāki spēki lēma citādāk. Lūk, kā vēlāk savā autobiogrāfijā šo laiku atceras Kvancs: "Es negribēju neko citu, kā tikai kļūt par mūziķi. Augustā es devos uz Merseburgu, kur sāku savu māceklību pie pilsētas muzikanta tēvoča Justus Kvanca. Pirmais instruments, kurš man bija jāapgūst, bija vijole, un tā man patika un labi padevās. Tālāk sekoja oboja un trompete. Savu mācekļa gadu laikā viscītīgāk apguvu tieši šos trīs instrumentus." Un te nu vērts pieminēt, ka Kvancs spēlēja arī mežragu, fagotu, blokflautu, čellu un viola da gamba, 17. gadsimtā tik populāro cinku jeb cornetto un arī trombonu. Tikai ne flautu, toreiz sauktu par traversflautu – instrumentu, kurš radās 17. gadsimta beigās franču meistaru darbnīcās un tikai 18. gadsimta sākumā sāka iekarot Eiropas galmus un skatuves. Johana Joahima Kvanca sastapšanās ar flautu bija liktenīga, un 22 gadu vecumā viņš nolemj visu laiku un uzmanību veltīt traversflautas apguvei pie Drēzdenes labākajiem mūziķiem, kaut arī bija uzsācis veiksmīgu obojista un vijolnieka karjeru Drēzdenē, tobrīd Eirpoas mūzikas galvaspilsētā. Kad Kvancs pēc pieciem gadiem dosies savā Eiropas ceļojumā, viņš jau būs ievērojams un atzīts flautists vāciski runājošās zemēs. Kad vēl pēc trīs gadiem viņš atgriezīsies Drēzdenē, Johans Joahims Kvancs tiks uzskatīts par Eiropas labāko flautistu. Drīz pēc atgriešanās no sava Eiropas ceļojuma, kuru mēs varētu salīdzināt ar tādu kā "Erasmus" studiju apmaiņas braucienu, Eiropas labākais flautists spēlēja Prūsijas kroņprincim Frīdriham. Kroņprincis bija tik sajūsmināts par Kvanca flautas spēli, ka uz līdzenas vietas nolīga viņu par savu skolotāju, un diezgan ilgu laiku Kvancs divas reizes gadā no Drēzdenes devās uz Berlīni, lai pasniegtu flautas spēles un kompozīcijas stundas Prūsijas nākamajam karalim. Tikai 1741. gadā, pēc vairākkārtējiem kroņprinča lūgumiem pieņemt pastāvīga darba piedāvājumu Berlīnes galmā, Kvancs beidzot piekrita, un tā turpmākos savas dzīves vairāk kā 30 gadus pavadīja Berlīnē, kur nu jau Berlīnes galma orķestri, un ne bez Kvanca nopelna, dēvēja par Eiropas spožāko mūziķu kolektīvu. Johana Joahima Kvanca flautas spēli cildināja neskaitāmi viņa laikabiedri, bet pasaules mūzikas vēsturē viņu vairāk pazīst kā autoru darbam ar nosaukumu "Versuch einer Anweisung die Flöte traversiere zu spielen" ("Instrukcija traversflautas spēlē"). Darbs vācu un nedaudz vēlāk arī franču valodā iznāca 1752. gadā, un jau ar tā parādīšanos ieguva augstu novērtējumu. Arī mūsdienās darba aktualitāte nav zudusi – ikviens flautists, patiesībā ikviens pūšaminstrumentālists, sevišķi tie, kuri pievērsušies vēsturiski informētā izpildījuma praksei, tur Kvanca grāmatu rokas stiepiena attālumā, un mēs pavisam droši varam apgalvot, ka kopš grāmatas publicēšanas gandrīz 300 gadu atpakaļ, tā joprojām ir dižpārdoklis. Kādas tad instrukcija Kvancs sniedz jaunajiem un arī pieredzējušajiem mūziķiem? Gan praktiskus padomus flautas spēlē – par aplikatūru un artikulāciju, par laikmetam raksturīgo ornamentāciju ar daudz nošu piemēriem, arī par manieri, kā vislabāk spēlēt Adagio un Allegro. Ir arī padomi, tā sakot, skatuves stresa menedžmentā. Nu, piemēram, ka spēles laikā uzmanība jākoncentrē tikai priekšā esošajās notīs un nevis uz sanākušo publiku, bet, ja uztraukuma vai karstuma dēļ flautista pirksti un arī apakšlūpa, pret kuru balstās instruments, sākusi svīst, tad pirksti jāieslidina sapūderētajā parūkā un jāpaberzē, nedaudz pūdera arī uzliekot zem apakšlūpas. Pūderis nobloķēs poras, pirksti un zods vairs nesvīdīs, un instruments labāk turēsies savā vietā. Un jāsaka, ka šo Kvanca padomu joprojām mūziķi ievēro, sapūderētās parūkas vietā lietojot bēbīšu pūderi. Tā ir, kā saka – nav pasaulē ļaunuma bez labuma. Un varbūt zaudējām lieliksu kalējmeistaru, bet viņa vietā pasaule ieguva flautistu, kura vārdu daudzinās vēl arī nākamajos gadsimtos.

"Ja mēs nepaņemam mēnesi, lai saplānotu, kā mēs ieviešam pārmaiņas, tad pēc tam mēs vienkārši noņemsimies ar visām sekām – pretestību, neskaidrību, iestrēgšanu un neizpratni. Vadītāji bieži saka – mums nav laika, bet, ja mēs to laiku neieguldām sākumā, tad mēs pēc tam noņemsimies ar krīzes situācijām."Pārmaiņas organizācijā ir neizbēgamas, taču bieži vien tās neizdodas nevis slikto lēmumu, bet gan nepārdomātas komunikācijas dēļ. Kāpēc vadītāji domā, ka komunicē, bet darbinieki nejūt, ka ar viņiem runā? Kāpēc tik daudz uzņēmumu pieļauj vienu un to pašu kļūdu – paziņojot pārmaiņas tikai tad, kad viss jau ir izlemts? Un kā panākt, lai cilvēki nevis pretojas, bet iesaistās un pieņem pārmaiņas kā daļu no attīstības?Par šiem un citiem jautājumiem podkāstā Ilze Medne sarunājas ar Ievu Zaumani – pārmaiņu un komunikācijas stratēģi ar 20 gadu pieredzi, un Ingu Latkovsku – Latvijas Universitātes lektori un komunikācijas konsultanti ar vairāk nekā 30 gadu pieredzi.Šajā epizodē mēs runājam par Pārmaiņu Vadības Indeksa 2024 rezultātiem, kas atklāj, ka tikai 9% organizāciju izstrādā pārmaiņu komunikācijas stratēģiju. Kāpēc uzņēmumi joprojām domā, ka "mēs jau komunicējam", lai gan darbinieki apgalvo pretējo?Būtiskākie jautājumi sarunā:Kāpēc vadītāji dzīvo ilūzijā, ka viņi efektīvi komunicē pārmaiņas?Kā pārmaiņu vadība atšķiras no pārmaiņu komunikācijas?Kas ir visbiežākās kļūdas un klupšanas akmeņi pārmaiņu procesā?Ko nozīmē "noņemties" ar sekām, ja komunikācija nav bijusi pietiekama?Kā panākt, lai darbinieki nevis pretojas, bet iesaistās pārmaiņās?

Ideālā 1. Formula ar Aldi Putniņu sezona sākas jau šonedēļ. Pirmais posms- Austrālijas Lielās balvas izcīņa. Ko sagaidīsim šajā sezonā, vai tā būs tikpat aizraujoša kā pagājušā? Skaties mūs tiešraidē, studijā būs arī viesis. Kas viņš būs? Seko līdzi, uzdod savus jautājumus un sagaidi uz to atbildi jau tiešraidē!

2005. gada 5. martā skanēja pirmā raidījuma Zināmais nezināmajā epizode. Pa šo laiku raidījums šķetinājis neskaitāmas zinātnes mīklas, aicinājis uz sarunām simtiem pētnieku un zinātnieku un pat pabijis vairākos kontinento. Šo epizodi veltām raidījuma apaļajai jubilejai. Ielūkojamies aizraujošos stāstos, tuvāk iepazīstam arī Jūs, mūsu klausītāji. Skaidrojam, ko pētniekiem nozīmē stāstīt par zinātni un iedvesmoties no sarunām radio, un vēl daudz citu dāvanu mums šīs dienas raidījumā. Raidījuma ievadā Toms Bricis iepazīstina, kādi bijuši laikapstākļi 5. martā dažādos gados. Toms, kas raidījuma komandai atkal pievienojies šogad, bet atminas arī, ka jau iepriekš vadījis dažus raidījumus Zināmais nezināmajā. Pirmais raidījums skanēja 2005. gada 5. martā un sākumā tas skanēja reizi nedēļā sestdienu pēcpusdienās. Pirmā raidījuma viesis bija etnomuzikologs Mārtiņš Boiko, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors. Ar viņu arī sazinājāmies pirms šī raidījuma, lai jautātu, vai viņš atceras šo raidījumu pirms 20 gadiem un arī interesētos par viņa pētījumiem šobrīd. 20 gadu laikā ir noticis daudz vērienīgu izmaiņu pasaulē, zinātnē, tehnoloģijās, klimatā, arī saziņas iespējās. Šo gadu laikā raidījums ir bijis klāt vairākos nozīmīgos notikumos. Uzklausām arī raidījuma cītīgus klausītājus, daži no viņiem ir arī raidījuma viesi. Stāsta medicīnas vēsturniece, Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja Ieva Lībiete, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis, ģenētiķis Īzaks Rašals, dziedātāja un bijusī politiķe, tagad pedagoģe un mūziķe Evita Zālīte, Latvijas Kardiologu biedrības prezidents, kardiologs profesors Andrejs Ērglis un Jaunā Rīgas teātra aktieris Gundars Āboliņš. Gundars Āboliņš rosina raidījumu dēvēt otrādi - Nezināmais zināmajā, „jo es ar katru reizi kaut ko jaunu uzzinu, ko es līdz šim neesmu zinājis it kā zināmajās lietās”. Savukārt Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš atklāj, kā viņa viesošanās raidījumā palīdzēja pētījumam, bet Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Nefroloģijas virsārsts, Rīgas Stradiņa universitātes docents, Medicīnas fakultātes zinātņu prodekāns, vadošais pētnieks Kārlis Rācenis stāsta, kā viņam raidījumā dzirdētais bija būtisks pavērsiens sākt pētniecību. Bet sociālajos medijos klausītājiem jautājām, par kuru no jautājumiem cilvēki gribētu ātrāk uzzināt. Piedāvātās tēmas bija: kura ir tuvākā apdzīvojamā planēta, lai varam uz tās patverties; kas notiks ar golfa straumi; kur paliek brilles; kāpēc vēderā vienmēr paliek vieta desertam? Aptaujas rezultāti liecina, ka šobrīd, acīmredzot turbulento ģeopolitisko apstākļu dēļ, klausītājus nomāc jautājums, kura ir tuvākā apdzīvojumā planēta, kur varēsim patverties, lai arī pirms pāris dienām populārāks bija jautājums - kāpēc pēc sātīgām pusdienām aizvien varam nolocīt arī saldo?

Stāsta horeogrāfe, dejotāja, baleta pedagoģe, Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Gunta Bāliņa 1922. gadā par jaundibinātās Liepājas Operas baleta trupas solisti un horeogrāfi kļuva Anna Stedelaube. Tā kā nopietnā apmācība bija tikko kā sākusies, Operas atklāšanas izrādē dejotāju sniegums vēl bija salīdzinoši vājš. Bet jau pāris gadus vēlāk horeogrāfe varēja piedāvāt skatītāju vērtējumam pirmo baleta vakaru ar fragmentiem no Leo Delība baleta "Kopēlija" un Rikardo Drigo "Arlekinādes". 1925./1926. gada sezonā Anna Stedelaube savā dzīvoklī atvēra operas baleta studiju, kurā baleta mākslas pamatus apguva Liepājas Operas topošie baleta mākslinieki, koristi un citi dejas mākslas interesenti. Atzīmējot savas skatuves darbības 15. jubileju, Anna Stedelaube  iestudēja pirmo patstāvīgo viencēliena baletu "Leļļu pasaka" (The Fairy Doll) ar Vīnes Galma baleta direktora un komponista Jozefa Baijera (Josef Bayer) mūziku. Laikraksta "Kurzemes Vārds" slejās uzsvērts, ka publika baleta pirmizrādi gaidījusi ar lielu nepacietību, par ko liecinājusi arī pārpildītā teātra zāle. Vienlaikus likts saprast, ka baleta trupa vēl atrodas tikai attīstības sākumā. Liepājas baleta dzīvē sevišķi nozīmīgs bija 1928. gads, kad tika uzvests Stedelaubes pirmais latviešu oriģinālbalets "Jūras teika" ar Maskavā studējušā Liepājas Sv. Trīsvienības baznīcas ērģelnieka Konstantīna Veinberga mūziku. Kritikās atzīmēts, ka baletam bijis spilgti izteikts fantastiskais saturs, tajā darbojušās pasaku būtnes – ūdens meitas, meža gari, gulbji. Figurējis arī Neptūns, kurš kopā ar astoņām nārām izcēlies no jūras dziļuma. Sākot ar 1932. gadu, Liepājā darbojās pat divas neatkarīgas baleta trupas – Liepājas Operas baleta trupa ar Annu Stedelaubi un Liepājas Jaunā teātra baleta trupa, kuras baletmeistars bija Alberts Kozlovskis. Katrai bija sava mākslinieciskā un administratīvā vadība, bet izrādes notika vienās un tajās pašās telpās, kas vienlaikus gan veicināja konkurenci, gan traucēja attīstīties. 1934. gada decembrī ar Izglītības ministra rīkojumu Liepājas Opera tika apvienota ar Liepājas Jauno teātri, iegūstot jaunu nosaukumu – Liepājas Pilsētas drāma un opera, līdz ar to tika apvienotas abas baleta trupas, kuru vadība tika uzticēta baletmeistaram Albertam Kozlovskim. Pirmais vērienīgais iestudējums bija Pētera Čaikovska balets "Gulbju ezers". Pirmizrāde notika 1935. gada 27. februārī un prese (Rītiņš, 1935. 26.04., “Kurzemes Vārds”, Nr.94.) rakstīja: "Tā liepājniekiem bija sensācija – nevarēja domāt, ka izdosies sastādīt corps de ballet. Uzvedums radīja pārsteigumu: balets izdevās pie maziem apstākļiem, neuzstādot augstas prasības, teicami. Alberts Kozlovskis rekomendēja sevi kā spējīgu baletmeistaru. Kā atsevišķi, tā grupējumos un aranžējumos varēja vērot prasmi, fantāziju. Baleta dvēsele un spēks bija Edītes Feiferes personā. Viņas vieglums un grācija aizkustināja." Te jāpiebilst, ka Edīte Feifere bija tā laika spožākā primabalerīna, un Liepājas baleta trupa nereti vērsās pēc papildinājuma pie galvaspilsētas spēkiem. Turpmākajos gados Alberts Kozlovskis Liepājas baletam iestudē savu horeogrāfisko versiju komiskajam baletam "Veltīgā uzmanība" (La Fille mal gardée) ar Pētera Ludviga Hertela un Rikardo  Drigo  mūziku, kā arī  trīs viencēliena baletus: "Šopeniāna", "Spāņu kapričo" ar Rimska-Korsakova mūziku un, izmantojot dažādu autoru mūziku, "Baletmeistara sapnis". Liepājas kultūras dzīvē, sevišķi baleta mākslā, jo īpašs bija 1939. gads,  kad tika iestudēts oriģinālbalets  pēc Kristiana Andersena stāsta motīviem "Meitene ar sērkociņiem". Mūzikas autors bija nacisma vajāšanu dēļ no Vīnes atbēgušais Valters Hāns. Kritika atzīmēja, ka pirmo reizi oriģinālbalets tapis pašu spēkiem, bez pieaicinātiem dejotājiem. 40. gadu sākumā Liepājā iestudējumus veidoja arī Helēna Tangijeva-Birzniece, kura Latvijā bija ieradusies pēc laulībām ar diplomātu Aleksandru Heinrihu Birznieku un ar panākumiem darbojās uz Baltā nama skatuves, kā arī Latvijas Nacionālās operas baleta trupas vadītājs un baletmeistars Osvalds Lēmanis: tika uzvests Šarla Adāna "Korsārs" un Ludviga Minkusa "Dons Kihots". 1944. gadā, izvairoties no gaidāmajām okupācijas varas represijām, uz Zviedriju kopā ar dzīvesbiedri baletdejotāju Ņinu Dombrovsku pārcēlās Alberts Kozlovskis, turpinot veiksmīgu māksliniecisko un pedagoģisko darbību Zviedrijas Karaliskajā baletā un tā baletskolā, vēl pirms došanās bēgļu gaitās iestudējot Aleksandra Glazunova baletu "Raimonda", kuram veidoja savu horeogrāfisko versiju, organiski savijot klasiskās un raksturdejas. 20. gadsimta 90. gados Latviešu Akadēmiskā organizācija Zviedrijā (LAOZ) izveidoja Alberta Kozlovska un Ņinas Dombrovskas piemiņas balvu – vienreizēju stipendiju – baleta mākslu studējošajiem, ko saņem Rīgas Baleta skolas audzēkņi un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas horeogrāfijas katedras studenti. Bija noslēdzies nozīmīgs posms Liepājas baleta vēsturē, kurā laika periodu no 1931. līdz 1944. gadam varētu dēvēt par Liepājas baleta Zelta laikmetu. Bija iegūta pilnīga patstāvība, sasniegts augsts mākslinieciskais līmenis, Latvijas baleta māksla papildināta ar jaunradītām vērtībām. Pēckara gados Liepājas Muzikāli dramatiskā teātra mākslinieciskās darbības atdzimšana bija saistīta ar lielām ekonomiskām un organizatoriskām grūtībām. Lielākais nopelns Liepājas baleta atjaunošanas periodā pienākas spilgtajai raksturlomu dejotājai, horeogrāfei un pedagoģei Martai Alberingai. Tomēr 1950. gada aprīlī Latvijas PSR Ministru Padomes Mākslas lietu pārvalde nolēma pārveidot Liepājas Muzikāli dramatisko teātri par Liepājas Valsts Drāmas teātri, tā muzikālo daļu, tostarp baletu, likvidējot.

Stāsta mākslas zinātniece Ramona Umblija Un vai zini, ka eksistē arī zinātne par karogiem – veksiloloģija? Šī vēstures zinātnes apakšnozare, salīdzinājumā ar pašu izzināmo objektu, attīstījusies pavisam nesen – vien 20. gadsimta vidū. Termins "veksiloloģija" nācis no latīņu vārdiem vexillum, velum, kas nozīmē "buru", karogam līdzīgu standartu, kas pārstāvēja romiešu leģiona apakšvienību. Pirmatnējās tautas, ja vēlējās kādu iebiedēt, rotāja galvu ar spalvām, dzīvnieku ķermeņa daļām. Iebiedēšanai līdzi gāja vajadzība pēc simbola, kas no vienas puses varētu radīt karotājos kopības apziņu, no otras – iedvesmot kaujai. Izrādās, nekas nebija labāks par karogu. Karogs bija cīņā saucējs un līdz pat mūsdienām cilvēki pulcējas "zem karoga". Tādējādi karogs visos laikos ir bijis lielu kaislību simbols. No bezgalīga naida līdz dziļākajai goddevībai. Lai gan termins, vārds vexillum tapis Romas impērijas laikā, pats karogs ir daudz senāks izgudrojums, cieši saistīts ar militāru karadarbību. Taču paši sākotnējie karogi nebija vējā plīvojoši auduma gabali. Vecākais zināmais karoga paraugs ir atrasts Šahdādē, Irānā, un datēts ar apmēram 2400. gadu pirms mūsu ēras. Tā ir bronzas plāksne, piestiprināta kātam ar ērgli galā. Uz plāksnes grūti saskatāms viegls cilnis – sēdošs vīrietis un ceļos noslīgusi sieviete, viens otram pretī, augšpus tiem – zvaigzne vai saule. Lai gan plāksnes izskats atgādina vējrādi, asociatīvi var veidoties sasauce ar mūsdienu priekšstatiem par karogu. Arī senajā Ēģiptē dažādos keramikas izstrādājumos atrodami kuģu attēli ar karogveidīgiem darinājumiem. No auduma izgatavoti karogi rotājuši senās Ķīnas valdnieku mītnes. Izplatītākie simboli uz tiem – balts tīģeris vai zils pūķis. Savukārt Indijā karogi bieži bijuši trīsstūrveida, dekorēti ar dažādiem "pielikumiem". Piemēram – ar vērša asti vai kādu simbolisku priekšmetu. Senāko Latvijas teritorijas karogu kolekcija – 400 vienību – glabājas Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā. Muzeja vecākais eksponāts – Rīgas pilsētas kājnieku sardzes rotas karogs – ir no 1676. gada. Jau no viduslaikiem karogus lietojušas arī civilās organizācijas, piemēram, amatnieku brālības. Arī šie karogi atrodami muzeja kolekcijā. Karogos iekļautie simboli iemieso ideju cīņu. Izvēlētajai krāsai vai attēlotajai zīmei vajadzēja iespaidot, apžilbināt, nomākt vai – tieši otrādi – mudināt vienoties. To karogs panāk ar savu atkārtošanās ritmu. Tas ir spēks masu manifestācijās. Daudzi no mums bija aculiecinieki Tautas manifestācijai Daugavmalā 1991. gada 13. janvārī, kad sarkanbaltsarkano karogu jūra viļņojās pār visu dalībnieku galvām.

Stāsta mākslas vēsturniece Vita Banga. Senajās kartēs vietas nosaukums un tāda paša nosaukuma krogs minēts jau 17. gs. kartēs 1695. gadā. 1791. gadā Mellina kartē pirms Zaķiem atrodas koka būves krogs Sili (Sille), kas vēlāk kļūst par Sila krogu un tagad arī apdzīvotu vietu – Silakrogs. Senā koka ēka privatizēta, tai 20. gadsimta pirmajā pusē veiktas pārbūves. Valdenrodes muižas ēka celta ap 1889. gadu un līdz 20. gadsimta sākumam piederēja barona Viktora fon Volfa dēlam Fridriham Konrādam fon Volfam, kurš bija Ropažu barona Džeimsa fon Volfa brālis. Muižas nosaukums skaidrots kā Meža līdumā un Meža taka, Medību pils. Lielas egļu mežu platības. Kungu ēkas arhitektūra ir ļoti savdabīga, tā sevī apvieno dažādu stilu ietekmes – neoklasicismu, jūgendstilu, kopumā radot impozantu ēku ar nepārprotamām romantisma iezīmēm, kuru papildināja masīvais neobaroka tornis ar nelielu tornīti noslēgumā. Rotaļīgumu un eleganci izcēla terases, kāpnes un romantiskais skats uz dīķi. Saimniecība bija liela – kūtis, staļļi, rija, kučiera māja, klēts, siernīca, modernīca, spirta dedzinātava, sūknētava, kalpu māja, četras siltumnīcas – vīnogas, melones, dārzeņus. Bija pārvaldnieka māja. Zināms, ka pie barona par pavāru strādājis Otto Kļaviņš. Slavens bija Zaķu krogs. Dzelzāmuru pusmuižā bija Valdenrodes metāla fabrika, bija arī kaļķu ceplis. 1906. gadā Volfs iekārtoja iedzīvotāju vajadzībām lūgšanu telpu ar mācītāja sprediķiem, iekārtoja arī bērnudārzu. Barons Frīdrihs fon Volfs tur apmetās retāk, jo dzīvoja Rīgā, kur darbojās Vēstures un senatnes pētnieku biedrībā. Tartu universitātē studējis jurisprudenci, bija korporācijas Livonia biedrs. Valdenrode bija iekārtora laikmetam atbilstoši – bija telefona līnija, radiatoru apsilde. Viņš bija neprecējies. Valdenrodi skāra Pirmais pasaules karš, muižā apmetās Sibīrijas armijas 6. korpusa štābs. 1917. gadā vācu karaspēks šeit ierīko hospitāli. Muižā jau pirms 1919. gada bija bijis ugunsgrēks, bet 1919. gadā ēka iet bojā, jo atkausējot radiatorus, sākas ugunsgrēks, kas ēku sagrauj. Divdesmitajos gados pili daļēji restaurēja, realizējot citu arhitektūras risinājumu. 2002. gadā pilī atkārtoti izcēlās ugunsgrēks, kas ēku iznīcināja gandrīz pilnībā. Pili vairs neatjaunoja, un 2012. gada jūnijā to pilnībā nojauca. Vēl ir saglabājies parks, kā arī medību taka, saukta par Barondambi.

Paskatīties uz valodas jautājumiem plašāk, ar jaunu un svaigu saturu aicina valodfestivāls "Avots". Un arī spēlējas ar vārda "avots" dažādajām nozīmēm – gan atgādinot, ka valoda ir avots, gan to, ka "Valodu māja" atrodas Avotu ielā. Valodu mācīšanos un valodu apzināšanu atdzīvinās arī kāda improvizēta lomu spēle mūsu sarunā. Kultūras rondo studijā festivāla rīkotāji no Valodu mājas: festivāla producente Eleonora Balode, "Valodu mājas" vadītājs Snorre Karkonens Svensons, valodniece Aiga Veckalne un Kristofers Rībers, kurš festivālā organizēs lomu spēles. Pirmais valodfestivāls "Avots", kas norisināsies 1. un 2. februārī Ģertrūdes ielas teātrī, piedāvās priekšlasījumus, diskusijas un darbnīcas par dažādiem ar valodu saistītiem jautājumiem. Katra festivāla diena būs veltīta savai tēmai: 1. februārī varēs izzināt valodu indivīda un sabiedrības attiecību griezumā, savukārt 2. februārī – mazāk lietotās valodas. "Festivāla mērķis ir stiprināt izpratni par valodu daudzveidību un valodiskās izteiksmes iespējām, kas ir nesaraujami saistītas ar kultūru un mākslu. Runa nav par valodu kā lingvistisku fenomenu, bet gan par to, kā valoda funkcionē cilvēku prātā, veido sabiedrību Sestdien, festivāla pirmajā dienā, gaidāmi vairāki priekšlasījumi: valodniece Signe Kazāka iepazīstinās ar savu pētījumu par vienu no apdraudētajām Indonēzijas valodām – Bahasa Melayu Pakning, valodniece Aiga Veckalne stāstīs par iekļaujošu valodu, Dānijas Kultūras institūta reģionālā direktore Lizaveta Dubinka-Hushcha uzstāsies ar priekšlasījumu "No lingvistikas uz fiziku: Kritiskas pārdomas par kultūru un dialogu starptautiskajās attiecībās", savukārt valodniece Anna Fogele no Zviedrijas pievērsīsies emocionāli lādētiem vārdiem. Pirmās dienas programmu papildinās arī sarunas – Santas Remeres vadībā notiks saruna ar festivāla "Homo Novus" grāmatu pārrakstīšanas eksperimenta dalībniekiem, savukārt Dace Strelēvica-Ošiņa vadīs sarunu par valodas lomu 21. gadsimta sabiedrībā. Festivāla pirmo dienu noslēgs "Valodas balvas" pasniegšanas ceremonija un Edgara Cīruļa un trio "Elpo" koncerts, kura laikā pirmo reizi tiks atskaņota "Vārdšķiru svīta". Svētdiena, festivāla otrā diena, veltīta mazāk lietotajām valodām. Norvēģu Rakstu kultūras muzeja vadītājs Ūlavs Ejeheugs-Opsvīks stāstīs par jaunnorvēģu valodas vēsturi un muzeja darbu, Anna Jungnere-Nūrdgrēne sniegs prezentāciju par zviedru valodas statusu Somijā un to, kā divvalodība Somijā izpaužas ikdienas dzīvē, Vineta Vilcāne–Toca runās par latgaliešu valodu latviešu literārās valodas kontekstā un latgaliešu kultūras kustības "Volūda" aktvitātēm, Valts Ernštreits meklēs atbildi uz jautājumu, vai lībiešu valoda atdzimst, Iva Sulevs stāstīs par Dienvidigaunijā lietoto veraviešu valodu, kas ir tuva Igaunijas valsts valodas radiniece, līdzīgi kā latgaliešu valoda Latvijā. Priekšlasījumiem sekos divas diskusijas – profesores Sanitas Martensas vadīta saruna par mazāk lietoto valodu iespējām 21. gadsimtā un "Satori" galvenā redaktora Andreja Vīksnas vadīta diskusija par baltajiem plankumiem latviski tulkotās literatūras laukā. Programmu noslēgs Nobela prēmijas laureāta Juna Foses pirmā latgaliski tulkotā darba "Kaids nūteikti atīs" atvēršana. Arī festivāla otrajā dienā paralēli pamatprogrammai notiks darbnīcas: Valts Ernštreits un LU Lībiešu valodas centrs savā darbnīcā aicinās iepazīt lībiešu valodu, kustības "Volūda" rīkotajā darbnīcā varēs uzzināt 10 idejas, kā labāk rakstīt latgaliski, savukārt programmu noslēgs baltkrievu valodas darbnīca.

#123 – mēs atkal esam atkal atgriezušies, baby! Sagrupējāmies un sanācām kopā uz 2025. gada pirmo podkāstu "Kino Kults", lai izliktu visu, kas uz sirsniņas par pēdējā laika kino notikumiem, un šoreiz kā īpašos viesus uzaicinājām uzticīgajiem podkāsta klausītājiem jau pazīstamos Artjomu Lipinu un Daci Bušu! Šajā raidījumā: Atskatāmies uz 2024. gadu (00:03:09); "Wicked" (00:38:19); "Emilia Perez" (00:46:06); "Netflix" lietas (01:12:25); Mākslīgais intelekts (01:30:31); Bleikas Laivlijas un Džastina Baldoni skandāls (01:40:44); Hidden Gems (01:53:38). Piedalās: Sergejs Timoņins, Artjoms Lipins, Dace Buša, Toms Cielēns Montāža: Toms Cielēns

Stāsta kinokritiķe, Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) radošā direktore Sonora Broka. Kino festivālu vēsture ir aizsākusies ar kādu sarīkojumu jau 1898. gada 1. janvārī Monako. Vēlāk tam parādījās līdzinieki Turīnā, Milānā, Palermo, Hamburgā un Prāgā. Savukārt pirmā balva tika pasniegta itāļu kinofestivālā, ko organizēja Limjēru brāļi 1907. gadā. 1932. gadā ar filmu “Doktors Džekils un Misters Haids” tika atklāts Venēcijas kinofestivāls, kas bija pirmais no regulāri, ik gadu notiekošajiem plašiem starptautiskajiem festivāliem. 1939. gadā Parīzē tika izziņots, ka septembra sākumā gaidāms pirmais Kannu kinofestivāls, bet Otrā pasaules kara norises ieviesa drūmas izmaiņas arīdzan festivālu vēsturē, un pirmoreiz Kannas pulcēja kino zvaigznes no visas pasaules vien 1946. gada oktobrī. Tajā piedalījās delegācijas no 19. valstīm, tika izrādītas pēdējos sešos gados tapušas Amerikas filmas, notika dažādas pieņemšanas un svinības. Uz Kannu iedvesmas viļņa pirmajos pēckara gados tika izveidota virkne joprojām pastāvošu, ievērojamu festivālu Lokarno, Karlovivaros, Edinburgā, Briselē, un 1951. gadā arīdzan Berlīnē. Berlīnes starptautiskais kino festivāls jeb Berlināle tās dibināšanas brīdī pildīja divas funkcijas. Pirmkārt, vācu kino industrija, īpaši Berlīnē bāzētās producentu kompānijas, piedzīvoja dziļu krīzi, tādēļ festivālu redzēja kā kino tradīciju atjauninātāju un Berlīnes kā kino metropoles popularizētāju. Otrkārt, tā bija stratēģiska amerikāņu investīcija Vācijas pēckara kultūras dzīvē – festivāla organizētājiem nācās cieši sadarboties ar Berlīnē esošajām amerikāņu institūcijām, notikumam bija jākļūst par Rietumvācijas un Berlīnes atdzimšanas simbolu, par nozīmīgu Eiropas kultūras centru. 1971. gadā Berlināles programma tika papildināta ar sadaļu Forum des Jungen Films, kas mūsdienās ieguvis saīsinātu nosaukuma versiju – Forum. Tam tiek atlasīti avangarda, eksperimentālie kino darbi, esejas, ilgtermiņa novērojumi, politiskās reportāžas un vēl neatklātas kinematogrāfiskās ainavas. Tieši Forumā pagājušogad tika izrādīta un INTERFILM žūrijas balvu saņēma Dāvja Sīmaņa filma “Marijas klusums”. Sākotnējais festivāla izveides mērķis ir piepildīts ar uzviju – kopš 1951. gada Berlināle ir transformējusies no Aukstā kara instrumenta par vienu no trim Eiropas nozīmīgākajiem kino festivāliem, līdztekus Kannām un Venēcijai. Ik gadu tajā tiek izrādītas ap 200 filmu, kuras noskatās ap 500 000 skatītāju. Nemierīgā pēckara perioda un sadalītās pilsētas unikālās situācijas radītā Berlināle ir kļuvusi par starpkultūru apmaiņas vietu un platformu sociālo problēmu kritiskai kinematogrāfiskai izpētei. Līdz šai dienai Berlināle tiek uzskatīta par vispolitiskāko no visiem lielākajiem kino festivāliem. Tas nereti atspoguļojas arī žūrijas lēmumos – pagājušogad festivāla galveno balvu – Zelta lāci saņēma Francijas un Senegālas dokumentālā filma “Dahomejas republika” par kolonizācijas mantojumu.

Stāsta Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks Aigars Lielbārdis. Dzirksts, saukta arī par džirksti, džerksti, ir kādas locītavas, biežāk rokas izmežģījums, sastiepums vai saišu iekaisums, kas radies no pārpūles. Sāpošo locītavu grozot vai to viegli saspiežot, ir dzirdama džirkstēšana, gurkstēšana, klusa krakšķēšana – no šīs skaņas arī atvasināts kaites nosaukums. Dažkārt mūziķiem gadās pārpūlēt vai pārspēlēt roku. Latviešu tautas medicīnā jeb tradīcijās zināmi vairāki dziedēšanas paņēmieni – dzirkstes košana, dzirkstes nosiešana un dzirkstes ievēršana durvīs. Lai izpildītu minētās tautas ārstniecības procedūras, ir nepieciešami vismaz divi cilvēki, jo līdzās darbībai – spiešanai, ievēršanai vai nosiešanai – notiek dialogs starp abiem dalībniekiem. Pirmais prasa: „Ko tu tur dari?” Otrs atbild: „Dzirksti sienu” vai arī „Dzirksti veru”. Tad pirmais saka: „Sien, sien, kamēr nosien!” Vai arī: „Veri, veri, ka vari novērt!” Dzirksts spiešanu veic ģimenē pirmdzimtais bērns un pēdējais jeb pedelītis parasti vecā mēnesī. Tāpat arī siešanu veic noteiktā laikā – vecā mēnesī vai piektvakarā, darbība jāatkārto vairākas reizes. Ticējums no Lubānas vēsta, ka roka jāapsien ar sarkanu dzīparu. Tad slimais vaicā: „Ko tur sien?” Sējējs atbild: „Džerksti sienu!” Uz to slimais saka: „Sien, sien, kamēr izsien!” Saruna jāatkārto trīs reizes. Tad rītā roka esot vesela. Savukārt vēršana durvīs, kā liecina ticējums no Svētes, veicama piektvakarā un slimā roka jāver trijās durvīs. Pie pirmajām un otrajām durvīm vērējs saka: „Veru, veru!” Otrpus durvju viņam jautā: „Ko tu ver?” Pirmais saka: „Dzirksti veru!” Otrs saka: „Ver, ka vari novērt!” Pie trešajām durvīm saka to pašu, tikai vērējs beidzot piemetina: „Novēršu gan!” Tad dzirksts pārejot. Un labāk dzirksti ir vērt durvīs, pa kurām ir mironis nests. Iespējams, ka senākā pagātnē, bet varbūt arī ne tik senā, piemēram, vēl 19. gadsimtā šāds ārstniecības veids bija visai populārs latviešu vidū. Nenovēlu, bet ja nu tomēr dzirksts ir iemetusies kādā locītavā, šis būtu pirmais ārstniecības veids un pasākums, ko var veikt gan darbā, gan mājās. Turklāt, procedūra nav dārga! Un, kas zina – varbūt palīdz!

"Lēdija Makbeta mani atrada", tā saka Latvijas Nacionālās operas soliste Jūlija Vasiljeva, kura pirmo reizi iejutīsies šajā lomā Džuzepes Verdi operas "Makbets" atjaunotajā iestudējumā, kas ceļu pie skatītājiem sāks 17. janvārī Latvijas Nacionālajā operā. Iestudējumā debitēs arī solists Jānis Apeinis.  "Lēdijas Makbetas tēls absolūti nav viegls, un laiks, kas bijis dots lomas sagatavošanai, ir bijis visai garš. Pirmais posms bija muzikālā materiāla apguve, šobrīd esmu līmenī, kad mēģinu lomā iedziļināties psiholoģiski un neteikšu, ka tas ir viegli. Mēģinu saprast un sev attaisnot to, ko lēdija dara. Beigu beigās nonācu pie secinājuma, ka šis stāsts, kurš ir ļoti traģisks un melns, pilns asinīm, ir arī stāsts par mīlestību, par to, cik ļoti lēdija Makbeta savu vīru mīl. Viņa ir gatava iet līdz ar šo cilvēku un piedalīties it visā, ko viņš grib darīt. Šī kopīgā tieksme uz varu... Tā ir tāda perversa, bet tomēr mīlestība." Uzvedums pirmizrādi piedzīvoja 2016. gadā, to veidojuši muzikālais vadītājs un diriģents Mārtiņš Ozoliņš, režisors Viesturs Meikšāns, scenogrāfs Reinis Suhanovs, kostīmu mākslinieki "Mareunrol's", gaismu mākslinieks Kevins Vins-Džonss, horeogrāfe Linda Mīļā, videomākslinieks "-8". Pašu pirmo reizi Rīgā opera "Makbets" iestudēta 1975. gadā. "Makbets" ir Verdi desmitā opera un pirmā, kurai iedvesmu sniegusi Viljama Šekspīra daiļrade, par kuru komponists jūsmojis kopš agras jaunības.

Stāsta muzikoloģe Ligita Ašme Mūzikas dzīve Liepājā pirms Otrā pasaules kara ir notikumiem bagāta: teātrī operas un operetes diriģē Valters Hāns un Oto Karls, viesojas Nacionālās operas baleta solisti, kafejnīcās un kinoteātros spēlē vietējās džeza kapelas, bet Petersa kafejnīcā vairākus mēnešus uzstājas pat Rīgas tango karalis Oskars Stroks ar savu kvartetu.  Vārds “džezs” kļuvis par modes saukli un tiek piesaukts visāda veida populārās mūzikas sakarā. Droši vien tāpēc, lai viestu liepājnieku prātos par to kādu lielāku skaidrību, ar referātu par moderno mūziku Liepājas mākslas veicināšanas biedrībā 1939. gada 19. martā aicināts uzstāties Aleksandrs Okolo-Kulaks. Viņa vēstījums tiek uztverts ar ievērību un citēts arī vietējā presē: „Vieglu spriedumu par džesu pamudina apstāklis, ka džess pazīstams galvenā kārtā kā viegla dejas vai operetes mūzika, - noslēgumā konstatēja referents, bet ņemot vērā tā bezgalīgās iespējamības, referenta domas ir, ka nākotnes mūzikā džesam būs ievērojama loma”. No kurienes jaunajam ekonomikas doktoram ar neparasto uzvārdu šāds visnotaļ kompetents spriedums? Viņš dzimis Liepājā, poļu izcelsmes arhitekta ģimenē, absolvējis Liepājas Aleksandra ģimnāziju, klavierspēli apguvis privāti. Jaunumus izklaides mūzikā iepazinis, kad studējis komerczinības Eiropas augstskolās un tur iztiku pelnījis, spēlējot klavieres gan restorānos, gan kā tapieris mēmā kino seansos. Ar panākumiem komponējis dziesmas, kas ar pseidonīmu Saša Vladi izdotas Latvijā, Polijā un citās valstīs. Viņa tango “Skumjas” īsā laikā piedzīvo tulkojumus divpadsmit valodās un iemanto plašu popularināti arī ārzemēs. Latvijā to vairākkārt ieraksta un izdod skaņuplatēs izdevniecība “Bellaccord-Electro”. Šajos gados Okolo-Kulaks komponē arī opereti “SOS”, un septiņpadsmit dziesmas no šīs operetes izdotas Polijā. Aleksandra Okolo-Kulaka talantu pamana Liepājas teātra vadība, piedāvā viņam darbu, un viņš izlemj no ierēdņa kļūt par profesionālu mūziķi. Sākumā piedalās teātra koncertos gan kā pianists, gan kā diriģents, vadot orķestri, kurš reklāmās un recenzijās parasti dēvēts par džeza orķestri. 1942. gada vasarā Aleksandrs Okolo-Kulaks īsteno ilgi lolotu ieceri: kļūst par jaunā varietē teātra “Diāna” māksliniecisko vadītāju, veido programmas kā aranžētājs, pianists un diriģents, kā arī komponē teātrim veltītu dziesmu, maršu-fokstrotu “O, Diāna!”. Liepājā tas ir kaut kas vēl nebijis un piedzīvo milzīgu interesi. Par teātra “Diāna” atklāšanu prese raksta: “Tikko kā sastādītais džeza orķestris Aleksandra Okolo-Kulaka vadībā jau teicami saspēlējies un arī priekšnesumā dzīvs un elastīgs”. Taču pēc dažiem mēnešiem Okolo-Kulaks no šī darba atsakās, jo nevēlas pakļauties vācu okupācijas varas prasībām iestudēt programmas tikai vācu armijas izklaides vajadzībām. Drīz pēc tam viņš Liepājas teātrī sekmīgi debitē jau kā operešu un baletu diriģents. Viņa pirmo uzstāšanos operetē “Zilā maska” vietējais laikraksts vērtē atzinīgi: “Operetes muzikālā vadība atradās Aleksandra Okolo-Kulaka rokās. Savu uzdevumu viņš visumā veica apmierinoši un ar labu izpratni izvadīja izrādi cauri visiem džesa mūzikas sinkopisko ritmu bangojumiem”. Liepājas teātris, atbalstot talantīgā mūziķa izaugsmi, izkārto komandējumu uz diriģentu kursiem Zalcburgas Mozarteum, kur Aleksandrs Okolo-Kulaks mācījies pie slavenajiem diriģentiem Klemensa  Krausa un Hansa Svarovska. Diemžēl Otrā pasaules kara dēļ viņš vairs nevar Liepājā atgriezties un ar ģimeni dodas uz Parīzi un vēlāk uz Ņujorku. Amerikā viņš izmēģina spēkus kā diriģents, piemēram, vadot orķestri Kola Portera mūziklā “Skūpsti mani, Ket!”, diriģējot audzēkņu orķestri Lindenvudas mūzikas skolā, turpina darbu populārajā mūzikā kā redaktors un aranžētājs izdevniecībā Robins Music Corp. Ņujorkā viņš komponē otru opereti “Padomju miljonāri” un virkni deju dziesmu, tomēr ar gadiem vairāk pievēršas komponēšanai akadēmiskās mūzikas žanros.

No 2025. gada 1. janvāra spēkā stājušās izmaiņas transporta un sakaru nozares normatīvajos regulējumus. Izmaiņas skars autovadītāju apliecības iegūšanas noteikumus, transportlīdzekļu tehniskās apskates kārtību. Par izmaiņām, kas skārušas automobiļu īpašniekus un vadītājus, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Ceļu satiksmes drošības direkcijas pārstāvis Mārtiņš Mālmeisters un drošas satiksmes eksperts Oskars Irbīts. Kādas izmaiņas nepieciešamas transporta nozares regulējumā, vaicājam arī auto žurnālistam, kā pats par sevi saka - satiksmes kritiķim Paulam Timrotam. Viņš vispirms atzinīgi novērtēja prasību reģistrēt velosipēdus un skrejriteņus. "Elektroskrejriteņu obligāta reģistrācija stājās spēkā 2024. gada vasarā. Velosipēdu ieteicama vai obligāta reģistrācija ir divu apstākļu dēļ," norāda Mārtiņš Mālmeisters. "Pirmais, tās ir īpašumtiesības, jo ir zināms, ka velosipēdiem mēdz "pieaugt kājas" un tie mēdz pazust. Attiecīgi tiesībsargājošām iestādēm, atrodot kādu zagtu velosipēdu, ir daudz vieglāk identificēt tā īpašnieku. Tāpat šogad stājas spēkā transportlīdzekļu evakuācija no ātrgaitas ceļiem vai citiem ceļiem, kuri ir pamesti vai ilgstoši stāv. Tas attiecas ne tikai uz velosipēdiem, elektroskrejriteņiem, bet visiem transporta līdzekļiem." Ja ir evakuēts kāds ilgi ceļa malā stāvējis velosipēds, lai to atgūtu, jāpierāda īpašumtiesības.  Savukārt Irbīts piekrīt Timrotam par to, ka uz ceļiem būtu vairāk japatrulē policistiem. Timrots bilst, ka policijā trūkst cilvēku un līdz ar to kārtība uz ceļiem arvien vairāk jūt ārā. "Mums būtu ļoti jāuzspiež uz to, lai būtu vairāk ceļu policijas ekipāžu, un jāatstāj ar tiem radariem šis robostais mērījums, un tas smalkais mērījums jāatstāj cilvēkam, kurš strādā ar radaru. Tāds ir mans priekšlikums," bilst Pauls Timrots. "Es teikšu, ka jautājumā, kas attiecas par dzīvo policistu satiksmē, absolūti viņam piekrītu," atzīst Oskars Irbīts. "Mans personīgais viedoklis ir tāds, ka mūsu sodu sistēma jau ir pietiekoši efektīva, bet vienkārši vajag piemērot. Bet vajag kādu, kas to piemēro. Viens ir tas, ka mums ir dažādi roboti, kas mūs kontrolē, ir dažādi radari, kameras un kas tik vēl nav, bet es vēl joprojām uzskatu, ka nekas tā neiespaido autovadītāju, kā tāda sirsnīga saruna ar policistu, kādu pāris minūšu, un 10 minūšu pastāvēšanu ceļa malā. Ir šis brīdinājums, kas kaut vai izpaužas kā 10 minūšu noraidījums no satiksmes, vienkārši pastāvēt malā, viņš ir daudz efektīvāks nekā kaut kāds naudas sods, kuru vienkārši cilvēks, varbūt nedomājot, samaksā. Un arī citu valstu pieredze viennozīmīgi liecina to, ka šis preventīvais pasākums daudz labāk uzlabo satiksmi. Satiksmē vienkārši braucoša policijas mašīna sniedz desmitreiz labākus rezultātus nekā kaut kāda sodu palielināšana. Ja mūsu mērķis ir tiešām uzlabot satiksmes situāciju, tad ir satiksmē jāatgriež dzīvais policists, jo šobrīd tiešām viņu iztrūkums ir milzīgs, viņi knapi paspēj noformēt negadījumus. Cik man ikdienā, izbraucot uz smagajiem negadījumiem, iznāk runāt ar šiem policistiem, ka viņi ir pārslogoti. Mums vairs nav šīs policijas specializācijas, ceļu policija kā tāda ir likvidēta. Līdz ar to nevar būt tas policijas pilnīgs universālais kareivis. Mēs redzam, igauņi jau uz šī grābekļa uzkāpa, un viņi atjauno ceļu policiju."  

Stāsta kino kritiķe, Rīgas Starptautiskā kino festivāla radošā direktore Sonora Broka Šādu apzīmējumu ieguvusi Holivudas ārzemju preses asociācijas ikgadējā “Zelta globusa” balvu pasniegšanas ceremonija, kurā tiek svinēti gan kino, gan televīzijas paši labākie. Mūsdienās “Zelta globusa” balvas tiek pasniegtas 27 kategorijās, ceremonija tiek translēta vairāk nekā 185 valstīs un teritorijās visā pasaulē. 2025. gada 5. janvārī notika jau 82. “Zelta globusa” ceremonija. Pirmā Holivudas ārzemju korespondentu asociācijas – mūsdienu Holivudas ārzemju preses asociācijas priekšteča – balvu pasniegšana par izciliem sasniegumiem kino notika 1944. gada sākumā, neformālā ceremonijā “20th Century Fox” studijā Losandželosā, kur par gada labāko filmu tika atzīta Henrija Kinga režisētā “Bernadetes dziesma”. Nākamajā gadā tika rīkots balvas dizaina konkurss, kā rezultātā tika izvēlēts statuetes dizains, kas visprecīzāk atspoguļo organizācijas mērķus – plašo starptautisko dimensiju – zeltīts globuss, ko apvij kinolente. Līdz ar jaunā balvas dizaina prezentāciju notika arī pirmā svinīgā “Zelta globusu” pieņemšana leģendārajā Beverlihilsas viesnīcā Sanseta bulvārī. 1951. gadā Holivudas ārzemju preses asociācija nolēma sadalīt labākās filmas, aktiera un aktrises nominācijas divās atsevišķās kategorijās — drāma un mūzikls vai komēdija, lai neatstātu žanrus bez ievērības. 1952. gadā tika ieviesta Sesila Demilla balvu par “izcilu ieguldījumu izklaides jomā”. Pirmais balvas saņēmējs bija pats producents un režisors Demills. Piecdesmito gadu vidū “Zelta globusa” balvas sāka pasniegt arī televīzijas filmām, bet sešdesmitajos gados – translēt mazajos ekrānos pašu ceremoniju. “Zelta globusu” ceļš nav vienmēr bijis gluds – 1968. gadā organizētājiem pārmeta sabiedrības maldināšanu par balsojuma procesu, tostarp apgalvojot, ka atsevišķi apbalvojumi apsolīti kino zvaigznēm, lai tās ierastos uz ceremoniju, astoņdesmito gadu sākumā izskanēja, ka kādas aktrises vīrs bija sarūpējis dažādus labumus tiem, kas balsos par viņa sievu, bet 21. gadsimta sākumā, kad balvu pasniegšanas ceremonija bija jau ieguvusi plašu atpazīstamību un prestižu, bieži kalpojot kā priekšvēstnesis Amerikas Kinoakadēmijas balvu sadalījumam, HFPA nokļuva viedokļu krustugunīs sava pārlieku viendabīgā biedru sastāva dēļ  – tajā dominēja sirmi kungi no Amerikas savienotajām valstīm. Kopš tā brīža “Zelta globusu” balsotāju sastāvs ir būtiski dažādots, un šogad par nominācijām balsoja 334 žurnālisti no 85 valstīm, tostarp arī Latvijas. 2007. gadā tika ieviesta vēl viena, kā izrādījies, Latvijai liktenīga, jauna “Zelta globusu” kategorija: “Labākā animācijas pilnmetrāžas filma”. Šogad, pirmo reizi “Zelta globusu” vēsturē, šo balvu ir saņēmusi Latvijas filma, Ginta Zilbaloža “Straume”.

Stāsta muzikoloģe Ligita Ašme Tālivaldis Ķeniņš un komponists Aleksandrs Okolo-Kulaks no Liepājas iepazinušies tūlīt pēc Otrā pasaules kara Parīzē, kur abi nonākuši kā bēgļi no Austrumeiropas. Ķeniņam veiksmīgi izdevās iestāties Parīzes konservatorijā. Tomēr sadzīves apstākļi studiju sākumposmā viņam bija smagi, trūka iztikas līdzekļu un mājvietas. Tad nu Aleksandrs Okolo-Kulaks palīdzējis atrast iespējas piepelnīties. Vēlāk Tālivaldis Ķeniņš to aprakstījis šādi: “Man viņš  izrādījās kā “no debesīm nomestais veģis tuksnesī”, kā mēdz teikt. Viņš mācīja man danču ritmus un iepazīstināja mani ar vairākiem saviem kolēgām, kas piektdienās pulcējās Pigalla laukumā un pie “Renesanses” kafejnīcas “darbiem” nedēļas nogalēs. Tie sastāvēja no “nakts balles” sestdienās no astoņiem vakarā līdz pieciem rītā trūcīgākos Parīzes priekšpilsētu rajonos dažkārt itin tālu. Citreiz sestdienas ballei nāca līdzi arī “svētdienas matineja”, kas īstenībā bija pēcpusdiena no plkst. diviem līdz astoņiem vakarā. Mūziķi bieži vien neprata notis, spēlēja no galvas, un vai tam pianistam, kas nevarēja tiem tikt līdzi”. Tālivaldim Ķeniņam tā bija īsta eksotika, jo viņš bija uzaudzis ar mīlestību uz klasisko opermūziku, taču samaksa par spēlēšanu ballēs bijusi daudz labāka, nekā par pianista darbu vokālās un deju studijās. Ķeniņa sieva Valda bieži esot teikusi, ka viņai jāstrādā visu nedēļu, lai nopelnītu tik, cik Tālivaldis ar danču mūziku nedēļas nogalē. Bet no kurienes šīs prasmes bija Aleksandram Okolo-Kulakam? Pirmais apzīmējums, ar kuru Tālivaldis Ķeniņš viņu raksturo, ir nobls, franču valodā “cēls”: “Iepazinos ar nobla izskata cilvēku, kas pilnīgi pārvaldīja franču valodu, jo bija studējis Tulūzas un Lježas universitātēs, iegūstot doktora grādu ekonomikā. Bet bija izvēlējies mūzikas ceļus un pēdējos gados diriģējis baletu un operetes Liepājas operā”. Ķeniņam vēl lielāks pārsteigums bijis uzzināt, ka Aleksandrs Okolo-Kulaks ir arī  veiksmīgs šlāgeru komponists. Piemēram, viņa tango “Skumjas”, ko autors izdevis ar  pseidonīmu Saša Vladi, bija īsts tā laika “grāvējs” un tulkots divpadsmit valodās. Klavierspēli viņš bija mācījies privāti, un deju mūziku spēlējis jau kopš skolas gadiem, un ar to piepelnījies arī studiju laikā ārzemēs. Arī trimdas gados Parīzē šad spēlējis ballēs un bāros, bet pamatā strādāja vieglā žanra mūzikas izdevniecībās kā aranžētājs un komponists. Okolo-Kulaks ar sievu Annu bija Ķeniņu ģimenes tuvi draugi. Kad Tālivaldis Ķeniņš ar sievu Valdu 1950. gadā Parīzē laulājās, tad Anna laulību ceremonijā bija lieciniece, bet Aleksandrs baznīcā viņiem par godu spēlēja ērģeles. Darbodamies latviešu palīdzības biedrībā, Aleksandrs Okolo-Kulaks bija izveidoja vīru vokālo ansambli, un Tālivaldis tur dziedāja otro basu. Abu ģimeņu draudzība turpinājās arī pēc tam,  kad Ķeniņi pārcēlās uz Kanādu, bet Okolo-Kulaki uz Ameriku. Aleksandrs bija ļoti inteliģents un skolots cilvēks daudzās dzīves nozarēs, tāpēc viņu pārrunas par mūziku un mākslu Tālivaldim Ķeniņam bija arvien saistošas. Viņa rezumējums par šo draudzību ir šāds: “Mēs attālinājāmies, bet nešķīrāmies, tie Parīzes gadi mūs bija tuvinājuši uz visiem laikiem”.

Mana pirmā epizode vienatnē, bez sarunbiedra. Tajā cenšos parādīt, kāpēc dažus mērķus ir tik viegli sasniegt, bet citi šķiet kā neiespējamā misija. Un piedāvāt vairākus risinājumus:- kā atšķirt savus patiesos mērķus, par kuriem degam, no tiem, kurus no mums sagaida (pat, ja tie esam paši, kuri tos no sevis sagaida);- kādi mērķi tevi PATIESI aizrauj (nevis tikai izskatās labi Instagram vai uz draugu fona);- kā izmantot progresu savā labā, pat ja šķiet, ka virzies uz priekšu pārāk lēni;- praktiskus soļus, kā uzdrošināties iet uz savu mērķi, pat ja izredzes to sasniegt ir mazas;Mans stāsts un pieredze tev noderēs, ja:- ir sajūta, ka ar svarīga mērķa sasniegšanu īsti netiec uz priekšu;- gribi sasniegt ko vairāk, bet nav skaidrs, ko no sirds vēlies un ko patiesībā gribi;- tev ir mērķi, kas šobrīd šķiet pārāk tāli vai nereāli;- vēlies dzīvot interesantāk, nevis samierināties ar to, kas tev vairs neder;- tev ir svarīgi savus "kaut es varētu" pārvērst par "es to izdarīju!"Ja vēlies pievienoties 5 sarunām ar pieprasītākajiem ekspertiem Cilvēkjaudā, pie kuriem ir grūti tikt, un uzdot viņiem savus jautājumus, tad piesakies šeit.Savukārt, ja tev būtu interesanti, ka es kādreiz izveidoju vēl kādu solo epizodi par jaudīgāku dzīvi, tad uzraksti man. Šis ir eksperiments. Vai tam kādreiz būs turpinājums, to noteiks, kādu atgriezenisko saiti saņemšu no Cilvēkjaudas klausītājiem.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads5:17 Jautājums, kuru uzdot, lai saprastu, vai mans mērķis mani tiešām interesē un ir mans10:33 Kā uzdrošināties gribēt vairāk, nekā tikai to, kas ir pieejams18:56 Kad uz leju velk “Labāk nesacerēties, lai pēc tam nebūtu sāpīgi”22:02 Kā atrast savas patiesās vēlmes un mērķus, tai skaitā - par darbu27:57 Atļaušanās izvēlēties citu līmeni savām attiecībām30:00 Kā nodefinēt vēlmes saistībā ar vitalitāti, veselību un enerģiju36:06 Pirmais būtiskais solis savu sapņu realizēšanā42:05 Kā gudri rīkoties ar tiem resursiem, kurus varam ietekmēt, un arī ar tiem, kurus tieši ietekmēt nevaram 47:24 “Saglabāt atvērtu attieksmi, ka man tas ir iespējams”48:49 Lauras pieredzes stāsts par to, kā šķietami neiespējamais kļuva iespējams59:44 Veids, kā būt ieguvējiem, neatkarīgi no tā, izdodas mērķi sasniegt vai nē1:03:00 Piemērs, kā Laura šo metodi izmantos sava nākamā mērķa īstenošanai1:06:11 Būtisks elements, kas jāņemt vērā, lai sapņu realizācija neiesprūst pusceļā; Hārvardas Biznesa skolas profesores pētījums1:26:08 Ļoti jaudīgs resurss mērķu sasniegšanā, kas tiek par maz novērtēts un pielietots1:38:09 Iespēja pievienoties Cilvēkjaudas pieprasītāko speciālistu izjautāšanā1:40:46 Kas ir tie cilvēki, kuriem izdodas ieviest pozitīvas izmaiņas savā dzīvē1:46:10 Uzņēmēju iespēja apsteigt savus konkurentus

„Diplomatiskās pusdienas“ ir nogājušas pilnu ciklu pa pasauli un ir mājās - vislabākajā valstī pasaulē! Nekur nav tik labi kā mājās... Pēc tam, kad esam piecus gadus un vairāk nekā 200 raidījumos izanalizējuši visas pasaules valstis, to varam vēl drošāk teikt. Izklausās, ka mums vajadzēja tik milzīgu analīzi, lai pierādītu sākotnējo hipotēzi, ka mūsu Tēvzeme ir labāka par citām valstīm. Bet bija to vērts. Šie gadi ir bijuši intelektuāli maģiski vismaz mums un ceram, ka arī jums, mūsu uzticamākie klausītāji un klausītājas. Tik bieži esam atsaukušies uz Latviju un aplūkojuši pasaules valstis Latvijas kontekstā un otrādi, ka liktos, ka nekas nav palicis sakāms. Protams, ir! Raidījumā aplūkojam pāris pētījumus par Latviju, kas vismaz mums radīja daudzas pārdomas un cerības. Sevišķi 2024. gada pirms Ziemassvētku laikā. Pēdējais „Diplomātisko pusdienu“ raidījums izskan gandrīz Ziemassvētku priekšvakarā, tādēļ nerunāsim par negatīvo, ko tāpat mūsu valsti var izlasīt gan tradicionālajos, gan sociālajos medijos ļoti daudz, bet par pozitīvo, kas objektīvākam skatam uz Latviju tik ļoti pietrūkst gan kā pilsonim, gan kā cilvēkam. Latvija – valsts Ziemeļeiropā, kuras teritorija ir apdzīvota jau apmēram 11 tūkstošus gadu. Jā, Ziemeļeiropā, nevis Austrumeiropā mēs esam tagad ne tikai ģeogrāfiski, bet arī politiski. Lai cik reizēm gribētos, ka arī ekonomiskā pievilkšanās notiktu ātrāk, vienmēr objektīvi jāatceras, ka Otrais pasaules karš un krievu komunistu eksperiments Padomju Savienības laikā šodienas Latviju un latviešu ekonomisko un finanšu kapacitāti pamatīgi iedragāja. Tādēļ mūsdienu Latvijas diplomātiskie un ekonomiskie sasniegumi šķiet tik ļoti vēl skaistāki, lielāki un iedvesmojošāki. Par senāku vēsturi runājot un ko droši vien visi ir dzirdējuši sevišķi Ziemassvētku laikā – viens no biežāk internetā sastopamajiem interesantajiem faktiem par Latviju ir tas, ka mēs tieši Rīgā 1510. gadā esam pirmie izdekorējuši Ziemassvētku egli. Vācu tirgotāju Melngalvju brālības dati liecina, ka eglei ir uzkārti augļi, kaltētas puķes, salmu lellītes un lentītes. Igauņi gan strīdas un saka, ka atšķirībā no Rīgas egles, Tallinas egle esot izdekorēta jau 1441. gadā. Turklāt tā bijusi īsta egle, nevis mākslīgs veidojums, kas it kā esot bijis Rīgā. Jebkurā gadījumā, šis baltiešu kašķis piesaista pasaules uzmanību tikpat ļoti, cik pats fakts par pirmo izdekorēto egli. Vēl viens senāks vēstures fakts, ko esam pieminējuši jau citos raidījumos, ir tas, ka Latvijas karogs skaitās otrs vecākais pasaulē. 1279. gadā latgaļu ciltis no Cēsīm šo esot izmantojušas, dodoties kaujās, un Livonijas hronika šo skaidri apraksta. Visvecākais lietotais karogs esot dāņiem. Starp citu Latvijas karogs pie visām ēkām obligāti ir jāizkar desmit dienas gadā. Piecas no tām ir ar sēru lentēm… Lūkojoties uz pieredzi ar ukraiņu karogiem un arī to, cik plaši tos izkar ASV, varbūt arī mums vajadzētu daudz biežāk visapkārt plīvot šim pasaulē vēsturiskajam karogam? Noteikti varam kopīgi atrast vēl vismaz 10 regulārās „karogu dienas” par godu notikumiem un sasniegumiem. Vēl viens pozitīvais vēstures fakts, kuru gribētos biežāk dzirdēt, ir par to, ka tieši Rīgā dzimušais drēbnieks palīdzēja izgudrot džinsus un attiecīgi radīja revolūciju pasaules modes industrijā 19. un 20. gadsimtā. Un runa, protams, ka ir par latviešu-ebreju izcelsmes audumu meistaru Jākobu Jufesu jeb Džeikobu Deivisu. Un džinsi, par kuriem ir runa, ir slavenie „Levis”. Jākobs Jufess uz ASV, uz Rīno pilsētu pārcelās 1854. gadā un tad arī nomainīja vārdu uz Džeikobu Deivisu. Amerikanizējās. 1871. gadā amerikanizējās viņš arī  juridiski un kļuva par naturalizēto ASV pilsoni. Divus gadus vēlāk viņš patentēja kniedes, kas saturēja džinsa audumu kopā visvārīgākajās vietās. Patenta reģistrācijai Džeikobam Deivisam nebija naudas. Viņš savu iztiku pelnīja ar ratu brezentu un telšu izgatavošanu, kas, neskatoties uz tobrīd ASV ļoti populāro valsts iedzīvotāju migrāciju uz Rietumu apgabaliem, tomēr neļāva nodrošināt pietiekamus līdzekļus. Sanfrancisko strādājošā „Levis Strauss” kompānija uzņēmās palīdzēt ar patenta reģistrāciju, un tikai īsi pirms savas nāves Deviss pārdeva patentu „Levis” kompānijai. Bet tagad par tagadni un nākotni un diviem pētījumiem. Pirmais ir par to, cik droši jūtamies. Mēs visi esam dzirdējuši un cerams, arī lasījuši Aizsardzības ministrijas sagatavotos un izplatītos informatīvos materiālus “Kā rīkoties krīzes gadījumā” un “ Kā rīkoties kara gadījumā”. Ja kāds vēl nav, tos var viegli atrast mod.gov.lv un sargs.lv mājaslapās. Bet varbūt nedaudz grūtāk atrast ir Latvijas Universitātes vadošo pētnieku Didža Kļaviņa un Ievas Birkas vadīto un veikto pētījumu “Sagatavoti kopā: stiprāki kopā”. Pētījuma ietvaros tostarp tika aptaujāti 1000 Rīgas iedzīvotāji par to gatavību krīzes situācijām un to, vai šiem maz ir 72 stundām nepieciešamie ūdens, pārtika un medikamenti. Aptaujas rezultātā 70 procenti galvaspilsētas iedzīvotāju norādīja, ka rezerves uz trim diennaktīm vai ilgāk tiem būtu. Kas ir ļoti pozitīva ziņa, lai arī šis ir pašvērtējums, nevis faktiska materiāla pārbaude. Vienlaicīgi skaitlis 30 procenti, kas nav gatavi, parāda, cik ļoti daudzi ir atkarīgi ikdienā no lielveikalu krājumiem vai arī paļaujas uz ticību, ka nekas slikts jau nevar notikt. Arī skaitļos tas parādījās, ka 69 procenti galvaspilsētas iedzīvotāju nedomā, ka tuvākajos 10 gados kaut kas katastrofāls varētu notikt. Vēl vairāk – 64 procenti Rīgas iedzīvotāju pārliecinoši teica, ka zina, kā rīkoties katastrofas vai ārkārtējas situācijas gadījumā. Tikmēr, kad tiem intervētāji pavaicāja, vai zina, kur tieši doties un ko darīt, aina izrādījās mazāk rožaina. Kur doties, zina mazāk nekā trešā daļa aptaujāto Rīgas iedzīvotāju. Lai arī šobrīd, kā atgādina arī mūsu valsts iestādes un īstie valsts vadītāji, Latvijai nekas nedraud, senais teiciens “kas sevi sargā, sargā arī dievs” ir vispareizākā pieeja. Kāda ir pirmā rīcība kara gadījumā? Turpināt savas ikdienas gaitas, ja vien mūsu bruņotie spēki neziņo par citu rīcību. Ne tikai kara, bet jebkuru hibrīdapdraudējumu vai dabas kataklizmu situācijā jāpatur prātā, ka 72 stundu somai ir jābūt, ka minētie Aizsardzības ministrijas sagatavotie materiāli ir rūpīgi jāizlasa un jāsagatavojas atbilstoši, kā arī jāsaprot precīzs darbošanās algoritms, tostarp savu ģimenes locekļu satikšana situācijā, ka telefona un interneta sakari nebūs pieejami. Tagad vēl par vienu pētījumu par nākotni. To Dr. Reinharda Krumma vadībā šogad izstrādāja un publiskoja Fridriha Eberta fonda birojs Baltijā. Pētījumā ir iekļaut 1005 respondentu aptauja, kurā tiek uzdoti jautājumi par to, kādu Latviju vēlētos redzēt iedzīvotāji turpmāk. Sevišķi autoru kolektīvs koncentrējas uz jauniešiem un viņu skatījumu. Pirmkārt, jāpiemin, ka Latvijā tikai 52 procenti iedzīvotāju uzskata, ka politiskā brīvība un demokrātija ir tas, no kā valsts nedrīkst atteikties nekādā gadījumā. 36 procenti uzskata, ka ir nepieciešams stingrs līderis. Un 12 procentiem nav viedokļa. Jauniešu starpā demokrātiju tikmēr atbalsta 82 procenti! Krievvalodīgajās ģimenēs un ģimenēs ar zemiem ienākumiem procents ar atbalstu “stingrai rokai” ir lielāks nekā demokrātijai. Vienlaicīgi jautājumā par to, kas ir svarīgāks brīvība vai materiālā labklājība – 67 procenti uzskata, ka brīvība un jauniešu starpā gandrīz 86 procenti dod priekšroku brīvībai. Interesants rezultāts ir redzams arī atbildēs par to, vai Latvijas dalība ES un NATO ir ieguvums vai šķērslis cilvēka sapņu īstenošanai. Kopumā 45 procenti respondentu atbildēja, ka dalība ES palīdz īstenot sapņus un 42 procenti, ka NATO. Krievvalodīgajās ģimenēs ES esot palīdzošs faktors vien 24 procentiem, bet NATO vien 15 procentiem. Latviešu ģimenēs 58 procenti  par labu abām organizācijām. Jauniešu vidū 75 procenti uzskata, ka ES palīdz tiem īstenot sapņus, kamēr 64 procenti uzskata, ka NATO palīdz. Par valsts tālākās orientēšanās virzieniem. 40 procenti respondentu atbalsta tālāku integrāciju ES, pat ja suverenitāte tiek vēl vairāk atdota kolektīva lēmumu pieņemšanas procesam par labu. Gandrīz tikpat – 39 procenti norādīja, ka suverenitātes stiprināšana neorientējoties ne Krievijas, ne ES virzienā ir labākais risinājums. Tuvināšanās Krievijai un saišu ar rietumvalstīm saraušanu atbalsta tikpat, cik to, kas nezina, kurp doties – ap 10 procentiem. Un visbeidzot, uz jautājumu, kura ir ideālā Latvija, kurā cilvēki vēlētos dzīvot atbildes bija tiešām intriģējošas. 2,4 procenti teica, ka grib dzīvot sirmā senatnē. Tikpat teica arī, ka cara laikos būtu labāk. Livonijā vēlētos atgriezties 0,8 procenti. Modernajā, 90. gadu Latvijā tikmēr grib dzīvot 9 procenti no respondentiem, kamēr laika posmā pēc iestāšanās ES grib turpināt dzīvot 30,5 procenti Latvijas iedzīvotāju. Kā noprotat – visvairāk ES grib dzīvot jaunieši un latviski runājošās ģimenes – 51 un 41 procents attiecīgi. PSRS tikmēr grib atgriezties 26 procenti krievvalodīgo ģimeņu. Un tikai 1,6 procenti jauniešu. Šie ir pārsteidzoši skaitļi. Bet šajā raidījumā vēl ekskluzīva intervija. Tā ir ar cilvēku, kurš ir dzīvojis četros no šiem aplūkotajiem periodiem, jo dzimis 1936. gadā un ir redzējis Latviju tik daudzās tās formās. Kādu nākotni viņš gribētu redzēt Latvijai, kurā no iepriekš minētajām grupām viņš iekļaujas, to vaicājām izcilajam maestro Raimondam Paulam.

14. decembrī Mazajā ģildē Lielās mūzikas balvas laureāts Trio Palladio (vijolniece Eva Bindere, čelliste Kristīne Blaumane un pianists Reinis Zariņš) atskaņos jaunu koncertprogrammu, kuru veido divu pasauļu pretnostatījums: trīs Baltijas autoru darbi un Franča Šūberta Pirmais klaviertrio, kas sacerēts neilgi pirms autora nāves. Lietuvu pārstāvēs Anatolijs Šenderovs (1945-2019) un viņa "Dziesma un deja" (2008), Igauniju - Erki Svens Tīrs (1959) ar Fata morgana (2004), bet Latviju - Pētera Vaska (1946) darbs "Vientuļais eņģelis" (2006/2019). Baltijas valstu komponistu darbi izskanēs kā veltījums Baltijas ceļa 35. gadskārtai, tāpēc Kristīne Blaumane dalās savās atmiņās par Baltijas ceļu: "Mana un Evas paaudze, mēs vēl bijām pārāk jauni, lai mums padomju laiks atstātu kaut kādas traumas. Tajā pašā laikā bijām jau pietiekoši saprātīgā vecumā, lai apzinātos notikuma nozīmību. Es jūtos priviliģēta, ka saprotu, ko tas nozīmē. Nevajag iedomāties, ka brīvība un neatkarība ir kaut kas pašsaprotams. Tam vajadzētu būt pašsaprotamam, bet [jāspēj] novērtēt to pa īstam, jo mēs piedzīvojām arī laikus, kad tā nebija." Par gaidāma koncerta laikmetīgo repertuāru stāsta Reinis Zariņš: "Visi baltiešu komponistu darbi tapuši jaunās tūkstošgades pirmajā desmitgadē, tātad samērā nesen. Varētu teikt, nesena laikmetīga mūzika, bet tās pamatā ir pavisam fundamentālas lietas, kaut kas pagānisks, kaut kas no mūsu senčiem, kaut kas sensens, nozīmīgs jebkuras kultūras cilvēkam. Gan Šenderova darbā, gan Vaska bezgalīgajā dvēseles dziesmā ir tādas lietas, kas ir saprotamas pilnīgi visiem cilvēkiem. Tīra opusā Fata morgana mani visvairāk saista tas, kā dabiskā skaņurinda izmantota tik iespaidīgā, mistēriskā, noslēpumainā veidā. Dabiskā skaņurinda galu galā ir pamats visai mūzikai, ko cilvēks tikai vienu dienu ir atklājis un iemācījies izmantot, bet tā ir ierakstīta šīs pasaules DNS kopš radīšanas. Šī skaņurinda ceļas kā nogrimusi pils no ezera, un iespaids ir ļoti spēcīgs. It kā nesena mūzika, kas kaut kādā ziņā tomēr ir ļoti sena. Vismaz es tā par šiem skaņdarbiem esmu sācis domāt." Eva Bindere: Jā, Šenderova skaņdarbs tiešām ir ārkārtīgi pagānisks, tas ir īstākais vārds, kā to aprakstīt, pat salīdzinoši traks savā garā. Godīgi sakot, biju pārsteigta, kad pirmoreiz to dzirdēju, jo tas aiziet tādā virpulī, ko es galīgi nebūtu [gaidījusi]. Tā nav tā ideja, ko mēs sagaidām no lietuviešu mūzikas, atverot lappuses un nezinot skaņdarbu. Katrs no šiem trim darbiem rāda savu, ļoti īpašu pasauli, un tie ir savstarpēji ļoti kontrastējoši, tādēļ domāju, ka būs interesanti tos dzirdēt un salīdzināt tās skaņu vīzijas, kādas katrs no tiem rada. Trio “Palladio” šobrīd ir Latvijā un 14. decembrī būs koncertā Mazajā Ģildē, bet pēc tam jums ir koncerti arī Moldovā un Itālijā. Tur būs šī pati programma? Reinis Zariņš: Mēs miksēsim gan šos, gan iepriekš spēlētus darbus, kādas nu vēlmes kura koncertvieta izteica, tā kā tas no mums prasīs papildus darbiņu, kas vienmēr ir ļoti labi. Kristīne Blaumane: Bet ir svarīgi, ka mēs visos šajos koncertos spēlēsim mūsu tautieti Pēteri Vasku. Tas tiks atskaņots visur, tāpat kā Šūberta trio.  

Gaidot „Spēlmaņu nakti”, mūsu uzmanības lokā jaunie skatuves mākslinieki. Dodamies uz Kurzemi, lai tiktos ar Liepājas teātra aktieri Kārli Artejevu. „Spēlmaņu nakts” žūrija pamanījusi un izvirzījusi jauno skatuves mākslinieku balvai par cietumnieka lomu izrādē „Gaišās naktis”. Kārlis skatuves vilinājumu sajutis jau Valmierā vidusskolas laikā, beidzis Liepājas Universitātes aktieru kursu un tagad ir štata aktieris Liepājas teātrī. Uzklausām arī teātra kritiķa Ata Rozentāla vērtējumu un vēlējumu. „Pirmais, kad dzirdēju, ka spēlējušu cietumnieku – jā, forši būs, es varēšu slikto čali spēlēt! Visi pirmie priekšstati, kas ienāk prātā, visas amerikāņu filmas, kur es redzu izlaušanos cietumniekiem un to trako dzīvi,” atminas Kārlis Artejevs. „Un tad pienāca jau pirmie mēģinājumi, bija mums galda periods, lasījām tekstus un sapratu, tas būs kaut kas ļoti sentimentāls, kaut kas ļoti trausls.” „Kristīne Brīniņa daudz izrādes nav iepriekš iestudējusi, bet es zinu to, ka viņa strādā, viņa meklē jebkurā cilvēkā, pat ja viņš ir ļauns un riebīgs, bet viņa kaut kā iedziļināsies viņā un atradīs to iemeslu, kāpēc viņš ir tāds, kāds viņš ir. Un līdz ar to šajā procesā es tam visam gāju cauri,” turpina Kārlis Artejevs. „Es personīgi runāju ar Andra tēlu, protams, vārds mainīts, lai saudzētu viņu. Es runāju ar viņu personīgi, arī zinu visu to stāstu. Bet viņi ir ļoti vienkārši parasti cilvēki, bijuši visi bērni un ļoti daudz cietuši. Un tam es arī gāju cauri. Biju arī pašā cietumā. Izbaudīju, kā tas ir 15 - 20 minūtes karcerī, kur viens cilvēks guļ. Tur ir vienkārši dēļu gulta, viens krēsls, galdiņš, maziņš, un tualete. Es neatceros, cik tur bija ilgākais termiņš, ko tur pavadīt. Tas ir kā sods cietumā, liekas bija četras nedēļas vai divas nedēļas. It kā šķietami neliekas daudz, bet es tur pavadīju tikai 15 minūtes. Tur smird pēc vīriešu sviedriem, urīna un sūdiem, vecām krāsotām sienām. Auksti un riebīgi. Tā ir elle uz zemes.” Kārlis vērtē, ka cilvēka problēmu cēloņi ir jāmeklē viņa bērnībā, kāda bijusi audzināšana, vai vecāki par bērnu interesējušies, vai ar visu bijis jātiek galā pašiem un tad parasti cilvēki meklē vieglāko ceļu. Kā Andris, kurš mācījies internātskolā, tur saticis draugus. Zādzības, narkotikas... „Es atceros, bērnudārzā es nozagu rokas pulksteni. Tam puisim, viņš riktīgi stilīgs, rāda savu jauno pulksteni, un visi viņu mīlēja. Tie bija elektroniskie pulksteņi bija ļoti stilīgi, bija modē. Es arī tādu gribu!” stāsta Kārlis Artejevs. „Kad mūs lika gulēt, es izlavījos no gultas un aizgāju uz viņa plauktiņu, atradu to pulksteni un uzvilku. Es pat nedomāju viņu nest mājās, būtu atdevis atpakaļ, bet vienkārši gribēju padzīvoties. Uzvilku to pulksteni, skolotāja mani pamanīja, ka esmu izbeidzis no gultas un man tas pulkstenis. Viņa mani uzreiz paņēma aiz matiem un teica – tas tavs pulkstenis? Saku, ka nav. Sacēla kājās visu bērnudārzu, visus bērnus sasauca, kuri bija iemiguši. Mani vienkārši visu bērnudārza priekšā nosodīja un nosauca par zagli. Mani ienīda un nicināja. Es biju ļoti vientuļš. Man nebija draugu. Pagāja tiešām ilgs laiks, kamēr es tiku atpakaļ. Es tā arī sapratu, es gāju uzreiz dabūju to uguni. Man nebija tā, ka mamma vai tētis mācīja, jo nebija pieredzes, ja es būtu kaut ko varbūt viņu klātbūtnē nozadzis, tad viņi uzreiz mani pamācītu. Bet mani šajā gadījumā mācīja uzreiz pa bargo. Ar to pilnīgi pietiek, man visu mūžu palikusi šī atmiņa un es viņu kaut kā varu pielietot. Lai gan viņa ir salīdzinājumā ar Andra tēlu simts reiz vājāka. Priekš manis tas bija viss, ar tādu sīkumiņu pietiek. Ir daudzas tādas lietas, detaļas, ko aktieris var ievietot. Visas, ieskaitot slepkavību.”

Vai pārim ir dzīve pēc krāpšanas? Kā dzīvot, kad attiecībās ir bijusi krāpšana? Vai no krāpšanas var izvairīties? Kā?Gatis Līdums, PhD, ģimenes un sistēmiskais terapeits, supervizors, vairāku grāmatu autors savu jaunāko grāmatu "Pāru lielais (iz)aicinājums" sarakstīja, jo savā praksē pamanīja, ka desmit gadu laikā ir ievērojami pieaudzis to pāru skaits, kuri ir piedzīvojuši krāpšanu. Tas ir notikums, kas cilvēku pamatīgi satricina.Kad Gatim jautāju, kāpēc viņam bija svarīgi par šo tēmu rakstīt grāmatu, viņš atbildēja, ka grib, lai ģimenēm izdodas veiksmīgi tikt galā ar grūtībām un būt laimīgiem. Manuprāt, šī saruna un Gata jaunā grāmata palīdz citādāk paraudzīties uz to, kas notiek, kad pāris saskaras ar otra krāpšanu. Risinājumi ir.Pirmā saruna ar Gati (Nr 82) bija par pāra (vēl) labāku kopdzīvi. Otrā (Nr 149) - ar humoru un sapratni par ciešanu neizbēgamību un vērtību. Par abām esam saņēmuši atsauksmes, ka katra tēma ir bijusi vērtīga.Vairāk informācijas sarunas lapā.KĀ TAPA ŠĪ EPIZODE:1) To ierakstījām ar atbalstu no Pasiekstes Vējdzirnavām, kurās ir iedvesmojošs stāsts par cilvēka jaudu, kas pozitīvi aplipina arī dzirnavu viesus – mani tai skaitā. Dzirnavu krogā var garšīgi paēst, bet namiņos nakšņot mājīgā atmosfērā. Dodies uz Pasiekstes vējdzirnavām, ja gribi atpūsties, svinēt un iedvesmoties!2) Epizodi mēs ierakstījām mūzikas grupas Instrumenti studijā. Īpašs paldies Jānim Šipkēvicam, kurš ne tikai rada un spēlē unikālu mūziku, kuru vari dzirdēt koncertos, bet ik pa laikam arī sūta interesantu vēstuli par dzīvi. Arī tu vari to saņemt, ja pieteiksies Jānim viņa saitē.3) Epizodi samontējām ar atbalstu no dalībniekiem mūsu jaunākajā programmā „Jaudīga Partnerība“. Šo programmu Laura un Mišels izveidoja, lai Cilvēkjaudas faniem būtu vēl foršākas attiecības ar mīļoto cilvēku un lai partneri ir spēcīgāka komanda, kurā katrs gan sasniedz savus mērķus, gan arī ikdienā gūst vairāk prieka.Ja šīs tēmas ir aktuālas arī tev, tad šomēness piedalies programmā Jaudīga partnerība. Tā tu izdarīsi divas labas lietas vienlaicīgi – tu gan parūpēsies par savu attiecību kvalitāti, gan arī palīdzēsi mums turpināt Cilvēkjaudas podkāstu.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads4:40 “Agrāk cilvēki krāpa retāk un uztvēra to citādāk”8:34 Kā saprast, kad pāra attiecības pēc krāpšanas vēl ir glābjamas un kad vairs ne15:04 Kāpēc cilvēki krāpšanu uztver ļoti personīgi17:34 Galvenā kļūda, ko līdz šim ir pieļāvuši attiecību terapeiti, strādājot ar pāriem pēc krāpšanas epizodes20:39 Ieteikumi, ko darīt un ko nedarīt brīdī, kad esi konstatējis krāpšanas faktu28:14 “Tas, ja tevi nokrāpa, nenozīmē, ka tu esi nevērtīgs vai nederīgs. Tu esi arvien tikpat vērtīgs un derīgs, kā tu biji pirms tam.”34:05 Kļūdas, ko pieļauj pāri, mēģinot atjaunot attiecības pēc krāpšanas37:22 Kas ir intimitātes piramīda43:29 Būtisks elements, kas pāra attiecības pēc krāpšanas epizodes palīdz tās veiksmīgi atjaunot; praktiski piemēri52:52 Kādi pāri nenonāk līdz krāpšanai55:28 Pāru “vecumposmi”, vajadzības un profilakse57:10 Vai krāpšana ir tikai par seksu1:03:50 Pirmais simptoms, kas norāda, ka ar attiecībām kaut kas nav kārtībā1:05:47 Ko darīt, ja terapeits nepalīdz

ASV turpinās balsu skaitīšana pēc vēlēšanām, kas noteiks, kurš no kandidātiem nākamos četrus gadus ieņems ASV prezidenta amatu. Vēlēšanu uzvarētāju noteiks balsu sadalījums Elektoru kolēģijā, un šajā cīņā pārliecinošā vadībā izvirzījies republikāņu kandidāts Donalds Tramps. Viņš jau nodrošinājis sev vismaz 270 elektoru balsis. Demokrātu kandidātei Kamalai Harisai vairs nav nekādu cerību uz uzvaru. Diskutē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis un Latvijas Radio ziņu dienesta vadītājs Uģis Lībietis, Latvijas Radio žurnālists Artjoms Konohovs, "Re:Baltica" žurnāliste Inga Spriņģe un Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa. Viņš ir atpakaļ… Kā zināms, oficiālā Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanu rezultātu pasludināšana notiks nākamā gada 6. janvārī. Neoficiāli gan šīs visas pasaules vērotās sacīkstes iznākums parasti tiek pasludināts jau dažas stundas pēc iecirkņu slēgšanas, un šī funkcija piekrīt „ceturtajai varai” – amerikāņu telekanāliem. Kā rekordātras pasludināšanas gadījums tiek minēta Baraka Obamas atkārtotā ievēlēšana, kuru 2012. gadā izziņoja vēl pirms vēlēšanu dienas pusnakts. Džo Baidena gadījumā 2020. gadā nervus kutinošā pauze ieilga uz četrām dienām, savukārt 2000. gadā, kad republikānis Džordžs Bušs jaunākais sacentās ar demokrātu Elu Goru, rezultāta noskaidrošana prasīja piecas nedēļas un Savienoto Valstu Augstākās tiesas iesaisti. Toreiz sākotnējais kandidātu iegūto balsu skaits Floridā atšķīrās par nieka 537 balsīm jeb deviņām procenta tūkstošdaļām un iedarbināja balsu pārskaitīšanas mehānismu, par kura rezultātiem joprojām nav absolūti drošas pārliecības. Tolaik Florida bija t.s. svārstīgā pavalsts, proti tāda, kurā rezultāts nav iepriekš droši prognozējams par labu demokrātu vai republikāņu kandidātam. Šajās vēlēšanās šādas pavalstis ir vien septiņas: Džordžija, Ziemeļkarolīna, Pensilvānija, Mičigana, Viskonsina, Arizona un Nevada. Kas attiecas uz šo vēlēšanu reizi, tad lielāko amerikāņu telekanālu rezultātu grafiki piesardzīgi nogaidīja vēl teju stundu pēc tam, kad pats Donalds Tramps jau bija pasludinājis savu triumfu un saņēma pasaules līderu apsveikumus. Viņš tiešām daudzējādā ziņā ir pirmais. Pirmais Savienoto Valstu prezidents, kuram pēc amata pamešanas tikušas izvirzītas kriminālapsūdzības, pirmais, kurš divreiz pakļauts impīčmenta procedūrai un kandidējis atkārtoti pēc impīčmanta. Nākamā gada janvārī, kad Tramps, pēc visa spriežot, nodos prezidenta zvērestu, viņš kļūs par vecāko jebkad ievēlēto ASV valsts vadītāju. Vēl var piebilst, ka viņš ir tikai otrais Savienoto Valstu prezidents, kurš ticis ievēlēts atkārtoti pēc pārtraukuma. Pirmais bija demokrāts Grovers Klīvlends, kurš pirmoreiz tika ievēlēts 1885. un pēc tam 1893. gadā. Vēl der atcerēties, ka līdz ar prezidenta vēlēšanām tiek ievēlēti arī visi 435 Pārstāvju palātas kongresmeņiem un 34 no 100 senatoriem. Džo Baidena prezidentūras cikls spilgti rādīja, cik grūti var nākties prezidentam, kura partijai nav vairākuma kādā no Kongresa palātām. Šobrīd jau ir skaidri zināms, ka republikāņi ir ieguvuši vairākumu Senātā, kur līdz šim trausls pārsvars bija demokrātiem. Pārstāvju palātas mandāti vēl tiek dalīti, līdz ar to jautājums, cik plašs būs jaunā Baltā nama saimnieka žests, piepildot priekšvēlēšanu laikā piesolīto, vēl paliek atbildams. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Raidījumā Pievienotā vērtība saruna par konkurētspēju un to, kā koruptīva atmosfēra grauj uzņēmējdarbības vidi. Un mazliet arī par to, kādēļ reizēm visu nosacījumu ievērošana liek bezpalīdzīgās dusmās nopūsties.  Konkurētspēja ir problēma ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā - kā būt pirmajiem, labākajiem, efektīvākajiem, tiem, kurus visi apskauž un vēlas līdzināties? Uzņēmumu līmenī šo problēmu katrs uzņēmējs risina pats, bet ko darīt valsts vai reģiona līmenī - par to plaša diskusija bija Valsts prezidenta rīkotajā Valsts konkurētspējas forumā. Raidījumā izceļam Larsa Frelunda, Eiropas Inovāciju padomes valdes locekļa, ievaduzrunu. Tā labi parāda Latvijas un Eiropas konkurētspējas problēmu. "Kad runa ir par risinājumiem… mums neiet tik labi. Par to mums vienoties neizdodas, bet mēs varam ilgi un daudz runāt par problēmu." Bet kā ar risinājumiem? Frelunds akcentē, ka vispirms mums pašiem jāsaprot, kurp ejam - it īpaši šobrīd, kad ekonomiku arvien grūtāk atdalīt no drošības.  "Ir divi veidi, kā konkurēt un sacensties. Viens ir lai uzvarētu un otrs - lai nezaudētu. Eiropa ir izcila sacenšoties, lai nezaudētu. Eiropai un, iespējams, arī Latvijai, joprojām ir jāatrod veids, kā sacensties, lai uzvarētu. Bet - sacensties, lai uzvarētu var tikai tad, ja zin, kā uzvara izskatās. Pamēģiniet uzvarēt šahā, nezinot, kas ir šahs un mats. Zināmā mērā jautājums, ko uzdodu ir - kā šodien izskatās uzvara?" Bet darāmo darbu sarakstā Eiropas Inovāciju padomes valdes loceklis piedāvā trīs uzdevumus. Pirmais - atgūt spēju patiešām riskēt.

Daugavpilī sākas darbi pie tramvaju industriāla mantojuma saglabāšanas. Uzņēmums “Daugavpils satiksme” jau tuvākajā laikā uzsāks vēsturiskās tramvaju tehnikas restaurācijas darbus. Šobrīd uzņēmuma īpašumā ir četras vēsturiskās tehnikas vienības, kas vairs nepilda savu tiešo funkciju, taču ir nozīmīgs vēstures mantojums. Piemēram, ap pusgadsimtu vecs sliežu slīpējamais vagons vai nezāļu iznīdējamā muca uz tramvaja vagona, un, protams, arī pasažieru vagons. Vēsturiskās tehnikas restaurācijas darbus veiks pats uzņēmums “Daugavpils satiksme” par saviem līdzekļiem. Uzņēmums vēlas ne tikai saglabāt vēsturisko mantojumu, bet arī dot iespēju iedzīvotājiem un pilsētas viesiem, īpaši jaunajai paaudzei iepazīties ar sabiedriskā transporta attīstību Daugavpilī. Jau nākamgad restaurētie eksponāti nonāks publiskajā telpā. Daugavpils, tāpat kā Rīga un Liepāja, ir tramvaju pilsēta. Sabiedriskā transporta kustība Daugavpilī jau bija nepieciešama 19. gadsimta beigās. Sarunas par tramvaja sistēmas būvniecību tika uzsāktas jau tālajā 1895. gadā. Pēc piecpadsmit gadiem tika ierosināti tramvaja būvniecības projekti, bet līdzekļu trūkums un Pirmais pasaules karš plānus izjauca. Tomēr 1946. gada 5. novembrī, tātad pirms 78 gadiem, Daugavpilī tapa pirmā tramvaja līnija. Tehnika, kas tolaik kursēja pa šīm tramvaja sliedēm nav saglabājusies, daudz kas norakstīts metāllūžņos, taču uzņēmuma rīcībā ir vēl palikušas lietas, kas varētu būt vēsturiski saistošas un interesantas ne vienam vien. Tās norakstīt, tikai tāpēc, ka to izcelsmes valsts ir PSRS jeb Padomju savienība, un pārdot metālos, būtu nesaudzīgi pret savu vēsturi, uzskata uzņēmuma “Daugavpils satiksme” valdes loceklis Artis Druvinieks. Atšķirībā no saviem daudzajiem līdzgaitniekiem, kas nu jau metāllūžņos izmesti un iespējams pārkausēti citās lietderīgās lietās, pirmie četri "Daugavpils satiksmes" izraudzītie, ja tā var teikt – darba zirgi nu pakļauti atdzimšanai – restaurācijai. Viens no tiem – vairāk nekā pusgadsimtu vecs Krievijas pilsētā Ustj-Katavā ražots tramvaja vagons. „71-608К (КТМ-8) Kādreiz tas bija pasažieru vagons, un es pats kādreiz strādāju uz tā. Tagad jau stāv te no 2019. gada.” „Daugavpils satiksmes” tehniskais inspektors Gunārs Groza, pats savulaik strādāja šī tramvaja vagona vadīšanas kabīnē. Viņš stāsta, ka šis eksemplārs nonāca Daugavpils pašvaldībā kā Daugavpils Pievadķēžu rūpnīcas dāvinājums, un vēl līdz 2010. gadam, lai arī cik tas neliktos dīvaini, tas bija visjaunākais tramvajs Latvijā. Turklāt, šis tramvaja vagons, pēc Daugavpils satiksme rīcībā esošajiem datiem, ir saglabājies līdz mūsdienām vien pāris eksemplāros pasaulē.

Atvest uz Rīgu Bostonas simfonisko orķestri ir piepildījies sapnis, šodien Rīgā sacīja diriģents, Bostonas simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs Andris Nelsons. Bostonas simfoniskais orķestris Rīgā koncertēs pirmo reizi, un koncerti gaidāmi nākamā gada 11. un 12. maijā Latvijas Nacionālajā operā. Tie iekļausies Bostonas simfoniskā orķestra Eiropas turnejā, kas veltīta Dmitrija Šostakoviča mūzikai, pieminot komponista nāves 50.gadadienu. Koncertus organizē Andreja Žagara Kultūras attīstības fonds. 11. maija koncertā tiks atskaņota Šostakoviča Sestā un Astotā simfonija, bet 12. maijā līdzās Šostakoviča Piecpadsmitajai simfonijai izskanēs arī Pirmais vijolkoncerts, kurā kā soliste uzstāsies latviešu vijolniece Baiba Skride. Andris Nelsons atzīst, ka gan viņš, gan orķestris esot sajūsmā par iespēju uzstāties viņa dzimtajā pilsētā. Diriģents pieminēja, ka iepriekš viņam bija iespēja uzstāties Latvijā kopā ar Baireitas festivāla orķestri un 2018. gadā – ar Leipcigas "Gewandhaus" orķestri. "Esmu īpaši lepns iepazīstināt Latvijas klausītājus ar Bostonas simfoniskā orķestra izcilo sniegumu. Rīga man ir īpaši nozīmīga pilsēta, jo šeit mācās mana meitiņa, šeit dzīvo mani vecāki, un tieši šeit es uzsāku savu ceļu pie mūzikas," sacīja Nelsons. Latvijas Nacionālās operas un baleta valdes loceklis Sandis Voldiņš norāda, ka maestro tas ir prieks, bet operai tas esot gods: "Katru reizi, kad uzņemam mājās "savējos", tas ir īpaši," viņš saka. "Biļetes sāksim tirgot operas platformā decembra sākumā, par ko informēsim atsevišķi. Bet pēc pieredzes jau zinu, ka tas prasīs apmēram septiņas minūtes, lai biļetes būtu izpirktas." Jau tagad tiekot domāts par to, lai gaidāmie koncerti būtu pieejami ne tikai izmeklētai publikai, bet arī plašākam skatītāju lokam, par ko stāsta Andreja Žagara Kultūras attīstības fonda mākslinieciskais vadītājs Arturs Maskats. "Man ir sajūta, ka šo visu no mākoņa maliņas vēro arī Andrejs Žagars, kurš šos procesus izjūt un noteikti pat koordinē. Runājot par studentiem, noteikti ir jābūt šai atgriezeniskajai saitei. Ja pilsētā un valstī ierodas tik slaveni mūziķi, tad ir svarīga jaunās paaudzes iesaiste, pie kā mēs noteikti strādāsim. Šādas iniciatīvas un domas ir arī no Bostonas orķestra un tā vadības puses. Ir jāstrādā ar Mūzikas akadēmiju, patiesībā šis sadarbības modelis jau ir samērā labi izveidojies. Konkrētas meistarklases, kad meistari ierodas Mūzikas akadēmijā, kā tas nupat bija ar Jormu Panulu, kur studenti var būt klāt mēģinājumā un redzēt, kā programma kopā veidojas. Tas ir pilnīgi citādi, nekā vienkārši atnākt uz koncertu kā publikai. Atceros jaukos laikus, kad Andris pats devās pie Marisa Jansona Eiropā skatīties viņa mēģinājumus. Tas bija un visiem ir ļoti, ļoti vērtīgi." Bostonas simfoniskā orķestra Eiropas turneja sāksies Vīnē, bet noslēgsies Leipcigā ar astoņu dienu rezidenci Leipcigas Šostakoviča festivālā. Tajā klausītāji varēs izbaudīt Šostakoviča mūziku, kuru iecienījuši gan Bostonas simfoniskā orķestra mūziķi, gan arī pats diriģents Nelsons.    

Raidījumā Pievienotā vērtība par pasaules finanšu tirgiem, kā tie ietekmē mūs un kāda varētu būt esošo un potenciālo uzņēmumu sākotnējo publisko akciju piedāvājumu ietekme uz Baltijas biržu. Un ar aprunāsimies vienu uzņēmumu, kurš pošas uz biržu - kafijas grauzdētāju “Kalve”. Ieskatīsimies arī savos ieguldījumu portfeļos, aizvadītās nedēļas norisēs Baltijas biržā un kā ierasts – sākam ar īsu apskatu par to, kas aktuāls ekonomikā.  -- Pasaules nozīmīgākās ekonomikas cita pēc citas sāk mazināt naudas procentlikmes, Eiropa, ASV, Ķīna, un finanšu tirgos vērojams optimisms. Cik tas pamatoti un ilgtspējīgi? Vērtē „Luminor” Finanšu tirgus departamenta vadītājs Gints Belēvičs. Viņš saka, Eiropas galvenā problēma šai laikā ir konkurētspēja. -- Vēl par kādu uzņēmumu, kurš pošas uz biržu un līdz šim ir bijis veiksmes stāsts. Tas ir kafijas grauzdēšanas uzņēmums “Kalve”. Pirmais uzņēmums Latvijā, kurš ir ieguvis  starptautisku ilgtspējas zelta standartu komūnas “B Corp” sertifikātu, kas apliecina, ka uzņēmums ir ilgtspējīgs un rada labumu visām iesaistītajām pusēm – darbiniekiem, piegādātājiem, klientiem, videi. Tiekšanās un ceļš pēc konkrētā sertifikāta bija grūts, taču ne pašmērķis, jo jau uzņēmumu veidojot, kā galvenā vērtība tika izvirzīta – radīt labumu un pozitīvu ietekmi visiem, skaidro uzņēmuma līdzdibinātājs un vadītājs Gatis Zēmanis, un tie nav tikai CO2 izmeši kā daudzos oficiālos dokumentos.

Raidījumā Grāmatai pa pēdām aplūkojam, kā latviešu grāmatniecība un prese spēja izdzīvot Pirmā pasaules kara laikā un turklāt spēlēja izšķirošu lomu nācijas kopības saglabāšanā un ticībā savai valstīm. Skanēs arī Kārļa Skalbes kara reportiera piezīmes. Pagājušajā nedēļā stāstījām par to, cik būtisks pavērsiena punkts šajā īsajā laikā bija jau Piektā gada revolūcija un tai sekojošās represijas, kam par spīti latviskā grāmatniecība tomēr turpināja augt un attīstīties. Taču 20. gadsimta otrās desmitgades vidū daudz kam svītru pārvilka Pirmais pasaules karš. Kā grāmatas un presi izdeva un lasīja kara laikā un cik liela bija to nozīme nācijas kopības saglabāšanā, pārrunājam ar vēsturniekiem Vitu Zelči un Mārtiņu Mintauru un grāmatzinātnieku Viesturu Zanderu. Latviskās izdevējdarbības apstākļi nebija viegli jau 20. gadsimta sākuma rusifikācijas un cenzūras apstākļos. Taču karš nesa vēl smagāks pārbaudījumus. Sākot jau ar milzīgo bēgļu kustību. Pēc vēsturnieku aplēsēm, bēgļu gaitās Pirmā pasaules kara laikā, sākot ar 1915. gadu, no Latvijas teritorijas devās apmēram 600000 cilvēku. Par spīti smagajiem apstākļiem, grāmatu un preses izdošana latviešu valodā ne uz brīdi pilnībā neapstājas. Grāmatu vēstures pētnieks Viesturs Zanders uz sarunu paņēmis vairākus kara laika izdevumus, kas parāda gan plašo izdošanas ģeogrāfiju, gan formu daudzveidību. Te ir, piemēram, 1916. gadā Rīgā "Valtera Rapas un biedru" apgādībā izdotās "Kara dziesmas" Kārļa Skalbes sakopojumā, Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas Pēterpilī izdotais "Bēgļu kalendārs 1917. gadam" un Viļa Plūdoņa "111 lirisku dziesmu", kas iznāk Pētera Stumpa izdevniecībā Limbažos 1918. gadā. Vairāk par projektu šeit:

Stāsta izdevniecības "Liels un mazs" izdevēja un līdzīpašniece Alīse Nīgale Vai zini, kuri mūsdienu latviešu dzejnieki kļuvuši pazīstami ar dzeju pieaugušajiem, bet pēc tam sākuši rakstīt arī dzejoļus bērniem? Robeža starp literatūru bērniem un pieaugušajiem ir ļoti nosacīta. Bērns intuitīvi spēj uztvert arī viņam īpaši nepielāgotu tekstu un paņemt no tā sev tobrīd piemēroto slāni, atmiņā noguldot nojausmas par to, ko varbūt kādreiz sapratīs. Savukārt daudzi pieaugušie labprāt lasa bērnu grāmatas un joprojām prot pie eglītes noskaitīt savas bērnības dzejolīti. Autoriem, kas raksta pieaugušajiem, darbs bērnu literatūrā spēj atraisīt brīvības izjūtu un spēles prieku, noņemt pieaugušā cilvēka atbildības nastu un intelektuālo kautrēšanos no vienkāršības un tiešuma. Latviešu dzejnieki šo robežu pārkāpuši bieži un brīvi. Ja paveramies atpakaļ uz laikiem, kad nebija pazīstami tādi mūsdienu termini kā crossover jeb literatūra, kas šķērso vecuma posmu robežas, all-age jeb literatūra visiem vecumiem, kiddult jeb literatūra pieaugušiem bērniem, tad redzam, ka parādības, ko tie apzīmē, sastopamas jau sen. Latviešu bērnu literatūra sākās ar Annas Brigaderes "Sprīdīti", tomēr nesaucam Brigaderi par bērnu rakstnieci. Raiņa filozofiskais "Zelta zirgs" tapa kā Saulgriežu pasaka, un iestudējums tika pieteikts kā izrāde bērniem. Rainis, Skalbe, Poruks, Plūdons, Fricis Bārda – visi šie klasiķi ir rakstījuši tiklab bērniem kā pieaugušajiem. Dažreiz nošķirt lielajiem domāto no mazo repertuāra ir viegli, bet dažreiz – pat neiespējami. Arī nākamajās desmitgadēs ievērojami dzejnieki nav kautrējušies sacerēt dzejoļus bērniem: Vācietis, Ziedonis, Ļūdēns, Belševica, Baltvilks, Leons Briedis, Pēters Brūveris, Peters, Māra Zālīte un citi vārdi ierakstīti gan pieaugušo, gan bērnu literatūras vēsturē. Citam bērnu grāmatu bijis daudz, citam tikai viena, taču spilgta. Pēters Brūveris savulaik teica, ka viņa dzejai trūkst līdzvērtīga lasītāja, kas spētu paņemt to, ko dzejnieks dod, tomēr dzejoļus bērniem viņš turpināšot rakstīt vienmēr, jo tos gan tiešām izlasa ne vien bērni, bet arī pieaugušie.  Vai mūsdienās tas ir citādi? Par to daudz var pastāstīt dzejniece Inese Zandere, kura pati pieder šiem robežas šķērsotājiem,      un jau 20 gadus ir arī bērnu grāmatu izdevniecības "Liels un mazs" galvenā redaktore. Viņa ir neatlaidīgi aicinājusi talantīgos kolēģus pievērsties bērnu grāmatām. Pirmais, kurš, būdams jau novērtēts dzejnieks ar divām grāmatām pieaugušajiem, 2007. gadā drosmīgi ielēca bērnu literatūrā, uz visām pusēm izšļakstot "Burtiņu zupu", bija Kārlis Vērdiņš. Viņš atklājās kā asprātīgu, ļoti smieklīgu un arī skaudru vērojumu meistars, kurš ģimeni attēlo, neizdabājot pieaugušajiem. Sekoja vēl trīs lasītāju un kritiķu iemīļotas grāmatas, ieskaitot "Jandāliņu", kas pavisam nesen saņēma Literatūras gada balvu. No pieaugušo dzejas teritorijas, iznesot līdzi sarežģītās bērnu un pieaugušo attiecības, iznāca Inga Gaile ar krājumu "Vai otrā grupa mani dzird?" un Ērika Bērziņa ar "Mammas dzejoļiem". Gunta Šnipke "Ineses mājā" atklāja bērniem arhitekta darba grūtos uzdevumus, bet Egīls Zirnis ļāva dzīvniekiem pārģērbties un iztrakoties dzejolī "Kas Zoodārzā notiek naktī". Jura Kronberga "Mākoņu grāmata", kurā lasāmas mākoņu vērotāja piezīmes dzejoļos jaunākā un vidējā skolas vecuma bērniem, izvērtās brīvā, zobgalīgā fantazēšanā par mākoņu sabiedrības paradumiem un lomām, kas ļoti līdzinās cilvēku pasaulei. Šo poētiskās pētniecības spēli Kronbergs turpināja grāmatā "Laika bikses", šoreiz pievēršoties laika jēdziena vērojumam. Kronberga grāmatas būtiski paplašināja priekšstatu par to, kas ir mūsdienīga dzeja bērniem. Baltvilka balvu par savu dzejā pārvērsto bērnību ar tās spilgtajām sajūtām un emocijām, kas uzrodas pēkšņi un nez no kurienes, saņēma Marts Pujāts. Viņa grāmatā "Ej nu ej" atrodama bērna pasaulei piemītošā nedrošības un noslēpumainības izjūta, gatavība aizraujošam vai bīstamam pārsteigumam, kas parādās tepat, it kā drošajā pasaulē. Dzejas un īspasaku krājums "ejas un asakas" šo pašu balvu atnesa Žeberam, kura grāmata ved pa latviešu dzejā bērniem maz iestaigāto paradoksu un absurdu taciņu, atrodot pazīstamām lietām citādu nozīmi.  Gandrīz vai vienlaikus ar diviem dzejas krājumiem – pieaugušajiem un bērniem – debitēja Linda Gabarajeva (tagad – Mence). Savukārt nesen ar savu debijas dzejoļu krājumu bērnu literatūrai piepulcējās Krišjānis Zeļģis. Bet savas bērnu dzejoļu grāmatas iznākam gaida Ivars Šteinbergs, Ieva Rupenheite, Andris Akmentiņš un citi. Ja vēl pašķirstām dzejas gadagrāmatu bērniem "Garā pupa", kuras sastādītāja no 2014. gada līdz 2021. gadam arī bija Zandere, tad redzam, ka dzejoļi bērniem radušies virknei labi pazīstamu "pieaugušo literatūras autoru": Arvim Vigulam, Mārim Salējam, Edvardam Kukam un citiem. Atbildot uz jautājumiem par latviešu bērnu literatūras savdabību, bieži sacīts, ka dzeja vienmēr bijusi tās dominante. Droši var piebilst arī to, ka latviešu dzejnieki ir vienlīdz ieinteresēti rakstīt gan pieaugušajiem, gan bērniem.

Kā pasargāt īpašumu un mantu, lai nerastos negaidīti pārpratumi un zaudējumi, kas reizēm mērāmi ne tikai naudā, bet arī ieguldītajā laikā un enerģijā. Apdrošināšanas nianses pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Latvijas Apdrošinātāju asociācijas vadītājs Jānis Abašins un Patērētāju tiesību aizsardzības centra Patērētāju tiesību uzraudzības departamenta direktors Andis Priedītis. Kam būtu jāpievērš uzmanība, kad cilvēks izvēlas apdrošināšanu? „Pirmais – apskatīties izņēmumus, jo apdrošinātāji saka: mēs apdrošinām pret to, to, to. Bet tur vienmēr ir kāds izņēmums. Un vienmēr ir kaut kādi kaut kādi skaitļi, kuriem jāpievērš uzmanība. Un tie skaitļi ir tas, ar ko apdrošinātāji arī konkurē. Piemēram, kāds vētru definē no 18 kilometriem stundā vai no metriem sekundē, kad apdrošināšana ieslēdzās. Kādam tas skaitlis ir 21 metrs sekundē vēja stiprums. Tās ir atšķirības,” skaidro Jānis Abašins. „Par šiem pašiem nelaimīgajiem plūdiem: kādam apdrošinātājam ir segti tikai plūdi no upes, kāds apdrošinātājs saka, nē, es sedzu arī tos plūdus, kas ir no lietavām. Tā kā šie izņēmumi ir pamatlieta, ar ko vajadzētu sākt. Paskatīties, pret kādiem riskiem es gribu apdrošināties, kādi riski man ir aktuāli.” „Piemēram, ja es dzīvoju privātmājā, varbūt, ka mani neinteresē, teiksim, kaut kāds trubu plīšanas risks, ja man tur kaut kas notiek, tas nodara skādi tikai sev. Daudzdzīvokļu mājā, es teiktu, šī trubu plīšana, ņemot vērā mūsu dzīvojamā fonda stāvokli, gandrīz obligāts risks. Pirmais – paskatāmies, pret kādiem riskiem mums ir vērts apdrošināt īpašumu,” turpina Jānis Abašins. Viņš norāda, ka klasiski ir trīs risku bloki: uguns un dabas stihijas „slapjais bloks” – cauruļu plīšana, ūdeņi, kanalizācija un apkure; trešais bloks ir kriminālais bloks, kas ir attiecīgi zādzības. „Es teiktu, ka vislielākās nelaimes klasiski, protams, ir no uguns. No tā ir jāuzmanās visvairāk. Uguns un daba. No trubām tā skāde parasti nav liela, bet tās ir biežāk, īpaši daudzdzīvokļu namos. Kriminālais, trešais bloks, to paskatāmies, vai mūsu mājās, vismaz no mūsu viedokļa, ir kaut kas zogams,” norāda Jānis Abašins. „Pirmais izvēlamies riskus, otrais, aiz šiem riskiem paskatāmies izņēmumus. Kādi ir šie izņēmumi, lai nebūtu pārpratumu. Un gandrīz pats pēdējais ir, paskatīsimies, protams, arī prēmiju jeb cenu. Bet tas ir pēdējais, nevis tā, ka pirmais paskatāmies cenu un paņemam lētāko.” „Jāsaprot viens - ja OCTA transporta līdzekļiem ir obligātais apdrošināšanas veids, kas ir definēts likuma visā Eiropā, tur apdrošinātāji pārdod visi vienādus pīrādziņus, tad īpašuma apdrošināšana vai nelaimes gadījuma apdrošināšana, vai brīvprātīgā mašīnu KASKO apdrošināšana - tie nav vienādi pīrādziņi. Tie pīrādziņi ar dažādu pildījumu, katram savs. Paskatāmies drusciņ to pildījumu,” skaidro Jānis Abašins. „Tas labums ir, ka katram apdrošinātājam, katram produktam ir šis pamatinformācijas dokuments, kur uz vienas A4 jeb pusotras A4 lapas pamatlietas ir uzrakstīts. Nu izlasām vismaz to, tad jau būs daudz.”

Veidojot finanšu uzkrājumus, ir jānosprauž mērķis, kāpēc es to daru. Tā apgalvo finanšu speciālisti. Viegli pateikt, bet vai tikpat viegli izdarīt, vērtējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro programmas "Neatkarīgais investors" partneris un raidījuma "Jauni un bagāti" producents Valters Vestmanis un personīgo finanšu mentore, sertificēts finanšu koučs Inga Bolukemini. "Divas lielākās emocijas par naudu ir bailes un kauns jeb vaina. Tās ir sajūtas, ko neizrādām. Mums liekas, ka visi apkārt dzīvo laimīgi, priecīgi, tērē, braukā ceļojumos. Bet divas populārākās emocijas ap naudu ir vaina un bailes," norāda Inga Bolukemini. "Daudz ērtāk, ja es paņemu un saprotu, ka tas man ir svarīgi, no tā es neatsakos. Par to man vairs nav kauna vai vainas sajūtas, ka es tērēju. Jo sajūta, ka nopērku, iztērēju, tad dzīvoju ar kauna vai vainas sajūtu, kāpēc es pirku, vajadzēja kaut ko labāku, tā sajūta īstenībā ir daudz dārgāka sajūta nekā tas topiņš." Kad apzināmies to, kas ir svarīgi un nodefinējam tam limitu. Līdzīgi kā ir dotas 24 stundas dienā, nebūs 25 stundas, kad noskatīties divas seriāla sērijas, kurām pietrūka laika. "Ieliekam limitu, no tā, kas ir svarīgi, neatsakāmies. Pirmais mērķis - mēs veidojam savu nākotni, bet tajā pašā laikā baudām  tagadni. Nav, ka viens vai otrs. Tikai tā tagadne tiek baudīta ar lietām, kas patiešām ir svarīgi, nevis impulsu vadīts - ieraudzīju, iepatikās. Kā mazs bērns lielveikalā. Savādāk, ar ko mēs atšķiramies no sešgadnieka? - viss patīk, visu gribu, visu tagad..." skaidro Inga Bolukemini.  

ASV Senāts ar 79 balsīm par un 19 pret atbalstījis ilgi gaidīto likumprojektu par 95 miljardu dolāru palīdzību ASV sabiedrotajiem to cīņā pret antidemokrātiskiem spēkiem. Pēc Horvātijas parlamenta ārkārtas vēlēšanām nākamā valdība varētu tapt Andreja Plenkoviča vadībā. Bet Gruzijā valdošā partija „Gruzijas sapnis” atgriezusies pie ieceres pieņemt likumu par ārzemju ietekmes caurskatāmību. Tas izraisīja niknas debates un plašus protestus Tbilisi ielās. Šīs ārpolitikas aktualitātes pārrunājam ar Austrumeiropas politikas pētījuma centra direktoru Māri Cepurīti un Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes locekli, pētnieku Mārci Balodi. Izolacionisma ledus lauzts Savienoto Valstu Senāts ar 79 balsīm par un 19 pret atbalstīja likumprojektu par 95 miljardu dolāru palīdzību ASV sabiedrotajiem to cīņā pret antidemokrātiskiem spēkiem. No šīs summas astoņi miljardi paredzēti atbalstam Taivānai un citiem sabiedrotajiem Austrumāzijas un Klusā okeāna reģionā, 26 miljardi – atbalstam Izraēlai un humānajai palīdzībai Gazas sektora iedzīvotājiem, bet gandrīz divas trešdaļas, t. i., nepilns 61 miljards – atbalstam Ukrainai tās cīņā pret Krievijas agresiju. No šīs Ukrainas atbalsta paketes 23 miljoni tiks tērēti amerikāņu bruņoto spēku arsenālu papildināšanai, ļaujot, attiecīgi, to līdzšinējās rezerves nodot Ukrainas rīcībā, 14 miljardi – tiešiem modernas militārās tehnikas iepirkumiem Ukrainas vajadzībām, 11 miljardi – amerikāņu militārajai darbībai reģionā, kas ir pamatā ukraiņu militārpersonu sagatavošana un sadarbība ar Ukrainu izlūkošanas jomā, 8 miljardi – finansiāls atbalsts Ukrainas civilo struktūru funkcionēšanai. Prezidents Baidens solījis parakstīt pieņemto likumprojektu jau visdrīzākajā laikā, un Pentagons jau darījis zināmu domājamo pirmā, vienu miljardu vērtā palīdzības sūtījuma saturu, kurā būs pretgaisa aizsardzības sistēmu un artilērijas munīcija, kājnieku kaujas mašīnas Bradley, un pirmoreiz arī armijas taktisko raķešu sistēmu jeb ATACMS raķetes ar 300 kilometru darbības rādiusu. Kā zināms, nule apstiprināto likumprojektu prezidents Baidens iesniedza Kongresam jau pagājušā gada rudenī, taču tur tas iesprūda, jo Pārstāvju palātas priekšsēdētājs, republikānis Maiks Džonsons nevirzīja to balsošanai. Galvenais iemesls bija spiediens no Republikāņu partijas konservatīvā spārna, kurā pulcējušies fanātiskākie eksprezidenta Trampa atbalstītāji. Viņu barvede, kongresmene Mārdžorija Teilore Grīna draudēja rosināt priekšsēdētāja Džonsona atcelšanu, tiklīdz viņš virzītu balsošanai palīdzības likumprojektu. Republikāņu Senāta frakcijas vadītājs Mičs Makonels preses konferencē pēc vakardienas balsojuma nosauca, viņaprāt, galvenos situācijas vaininiekus. Pirmais esot agrākais Fox News raidījumu vadītājs Takers Karlsons, kurš aizsācis Ukrainas demonizāciju un izplatījis šo redzējumu ierindas republikāņu vidū. Otrs – eksprezidents un prezidenta amata kandidāts Donalds Tramps, kuram neesot skaidra viedokļa par atbalstu Ukrainai, bet kurš pretojies kompromisam arī tad, kad demokrāti bijuši gatavi iemainīt republikāņu atbalstu pret nozīmīgu piekāpšanos imigrācijas noteikumu ziņā. Zīmīgs ir fakts, ka Pārstāvju palātas priekšsēdētājs Džonsons virzīja palīdzība paketi balsojumam pēc tam, kad bija ticies ar Trampu, un pēdējais viņam publiski paudis savu atbalstu. Mičs Makonels cerīgi izteicās, ka izolacionisma tendence Republikāņu partijā esot pārvarēta, un partija atgriežoties pie savas reiganiskās tradīcijas – pretoties antidemokrātiskajiem spēkiem visā pasaulē. Cik pamata šādam optimismam – rādīs, domājams, jau diezgan tuvs laiks. Horvātu politikas vecmeistari cīkstas par varas virsotni Horvātijas Demokrātiskā savienība ir konservatīvs, labēji centrisks spēks, kas lielā mērā dominējis valsts politikā kopš 1990. gadā, kad, sabrūkot toreizējai Dienvidslāvijas Sociālistiskajai Federatīvajai republikai, Horvātija ieguva neatkarību. Partijas dibinātājs ir pirmais Horvātijas prezidents Fraņo Tudžmans, tā veidojusi un vadījusi valdības ar nelieliem pārtraukumiem visas šīs pagājušās desmitgades. Pašreizējais premjerministrs Andrejs Plenkovičs šai ziņā ir rekordists, atrodoties amatā kopš 2016. gada oktobra. Arī pirms nedēļas notikušajās Horvātijas parlamenta – Sabora – ārkārtas vēlēšanās Demokrātiskā savienība ieguva lielāko vietu skaitu: 61 no 151. Tas nozīmē, ka, visticamāk, arī nākamā valdība varētu tapt Plenkoviča vadībā un, tāpat kā iepriekš, tas būtu mazākuma kabinets ar vairāku sīkpartiju un atsevišķu neatkarīgo deputātu atbalstu. Līdz šim Demokrātiskās savienības koalīcijas partneris bija Neatkarīgā demokrātiskā serbu partija, kurai bija viens ministra portfelis no astoņpadsmit. Saskaņā ar Horvātijas vēlēšanu sistēmu etniskajām minoritātēm ir atsevišķs pārreģionāls vēlēšanu apgabals, no kura Saborā ievēlēti astoņi deputāti, t. sk. trīs – no pieminētās serbu partijas. Tā kā šajās vēlēšanās Demokrātiskā savienība vairākas deputātu vietas zaudējusi, pielasīt nepieciešamo sīkpartiju atbalstu nāksies grūtāk, tāpēc tiek izteikti pieņēmumi, ka Plenkoviča partija varētu lūkoties pēc kāda lielāka koalīcijas partnera vai atbalstītāja. Par tādu nevar kļūt otra lielākā parlamenta frakcija, kas ar nosaukumu „Patiesības upes” grupējas ap Demokrātiskās savienības ilggadējo konkurenti – Sociāldemokrātisko partiju. Šo partiju pārstāv pašreizējais Horvātijas prezidents Zorans Milanovičs, kurš mēnesi pirms vēlēšanām negaidīti paziņoja, ka piedalīšoties tajās kā saraksta lokomotīve un premjera kandidāts. To viņam tomēr liedza konstitucionālā tiesa, lemjot, ka tādā gadījumā viņam jāatkāpjas no prezidenta amata. Aizejot no priekšvēlēšanu kampaņas avanscēnas, Milanovičs aicināja balsot par jebko, tikai ne par Demokrātisko savienību. Trešo lielāko frakciju ar 14 mandātiem ir ieguvusi labējā nacionālistiskā Tēvzemes kustība, kuras atbalstu Plenkovičs varētu iegūt tikai tad, ja atteiktos no sadarbības ar serbu minoritātes partiju. Tāpat nacionālisti deklarējuši kategorisku noliegumu sadarbībai kreisi zaļo partiju „Možemo!” – tulkojumā „Varam!”, kurai ir piektā lielākā frakcija ar desmit vietām. Ceturtais lielākas spēks ar vienpadsmit mandātiem ir konservatīvo un mēreni eiroskeptisko spēku – partijas „Tilts” un Suverenistu partijas apvienība. Kā kreisi-zaļie, tā konservatīvie aicinājuši visus apvienoties, lai pārtrauktu Demokrātiskās savienības valdīšanu. Novērotāji ir vienisprātis, ka premjeram Plenkovičam nāksies krietni papūlēties, lai tiktu pie sava pēc skaita trešā kabineta. Kas vieniem sapnis, citiem – murgs 17. aprīlī Gruzijas valdošā partija „Gruzijas sapnis” pēc apmēram gadu ilgas pauzes atgriezusies pie ieceres pieņemt Likumu par ārzemju ietekmes caurskatāmību, kas tautā jau ieguvis apzīmējumu „Krievijas likums”. Likumprojekts savās nostādnēs nepatīkami atgādina bēdīgi slaveno Krievijas likumu par t. s. „ārvalstu aģentiem”. Tas ir viens no Putina režīma represīvās likumdošanas stūrakmeņiem, pirmoreiz pieņemts 2012. gadā, reaģējot uz masu protestiem pēc 2011. gada Krievijas prezidenta vēlēšanām. Kopš tā laika likuma normas kļuvušas krietni skarbākas; pēdējoreiz februārī, aizliedzot par aģentiem pasludinātajiem jebkā reklamēt savu darbību. Kremļa variantam ļoti līdzīgi likumi pēc tam tika pieņemti Kirgīzijā un arī Ungārijā; tāpat tādi parādījušies Ķīnā, Indijā, Kambodžā, Ugandā un Etiopijā. Gruzijas valdošā spēka mēģinājumi ieviest līdzīgas normas savā valstī daudzuprāt ir nepārprotams apliecinājums vēlmei ievilkt valsti Krievijas politiskās ietekmes telpā, attiecīgi atraujot to no Eiropas Savienības telpas. Ar attiecīgu kopīgu brīdinošu paziņojumu jau nākuši klajā Eiropas Savienības Augstais pārstāvis ārpolitikas un drošības politikas jomā Žuzeps Borels un kaimiņattiecību un paplašināšanās komisārs Olivērs Vārheji. Tā kā apmēram četras piektdaļas gruzīnu redz savas valsts nākotnes perspektīvas tieši vienotās Eiropas kontekstā, nenākas brīnīties, ka likumprojekta virzība pagājušonedēļ izraisīja niknas debates un pat dūru vicināšanu Parlamentā un plašus protestus Tbilisi ielās. 83 valdošās frakcijas deputāti nobalsoja par likuma pieņemšanu pirmajā lasījumā, atlikušie 55 opozicionāri balsojumu boikotēja. 17. aprīlī protestētāju skaits sasniedza 20 000, mazāka mēroga demonstrācijas, piemēram, Tbilisi universitātes studentu gājieni uz Parlamentu, turpinās joprojām. Gruzijas prezidente Salome Zurabišvili paziņojusi, ka uzliks veto likumprojektam, ja tas tiks pieņemts galīgajā lasījumā, taču „Gruzijas sapnim” ir pietiekami liels vairākums Parlamentā, lai prezidentes veto pārbalsotu.   Sagatavoja Eduards Liniņš.

Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABAs) žūrija nosaukusi balvai nominēto īso sarakstu. Vienā no intriģējošākajām kategorijām – spilgtākā debija – par savu pirmo stāstu krājumu “Ellīgi skaisti noslēpumi” nominēta Rute Kārkliņa. Īsos vārdos raksturošu Rutes Kārkliņas stāstu krājumu. “Ellīgi skaisti noslēpumi” nav neko bieza grāmata, ar simboliem piesātinātām Lindas Valeres ilustrācijām katram stāstam. Taču katrs no stāstiem ļauj tuvplānā ielūkoties kādā dzīvē, un spēj uzburt veselu pasauli. Runājot par stāstu tematiku, šobrīd latviešu literatūrā ir vesela izcilu rakstnieču sieviešu plejāde, kuras pievēršas sociālo problēmu skartajiem, bērnu, ģimeņu likteņiem, un Rute Kārkliņa ar saviem stāstiem iedibinātajā tēmā iederas lieliski. Viņai piemīt empātija kā Dženai Andersonei, spēja pamanīt stāsta sižetu ikdienišķā notikumā kā Janai Eglei. Stāsti ir ļoti dažādi, ir sajūta, ka rakstniece izmēģina dažādus literāros paņēmienus, meklē īsto izteiksmes veidu. Stāsts “Ir mirklis starp”, kura fragmentu autores lasījumā šobrīd klausāmies, rakstīts epiloga formā, itin kā uzklausot ko jau sen notikušu, iepriekšnolemtu, nepieļaujot stāstījumam paklupt uz cilvēciskām ciešanām. Rutes Kārkliņas stāstu krājumā “Ellīgi skaisti noslēpumi” nav neviena stāsta, kas aprakstītu kristīgo dzīvesveidu, ticības pieredzi. Bet tā tur tomēr ir, netiešā veidā. Fascinējoši, kā Rutes Kārkliņas stāstos atklājas stāsta patiesais sižets. Tas gandrīz nekad nenotiek uzreiz, vienmēr ir kāda pretruna, spriedze, starp stāstā notiekošo, un jūtām, kas atklājas netieši un pamazām. Rutes Kārkliņas stāsti bieži vien vēstīti no maza bērna vai kaimiņa skatu punkta. Tas ir, no tāda cilvēka skatu punkta, kurš vai nu līdz galam nav spējīgs saprast notiekošo, vai arī kuram nav ļauts iejaukties, un tas vēstījumu padara jo skaudrāku. Kad latviešu literatūrā sevi, salīdzinoši nesen, pieteica sieviešu rakstnieču balsis, kuras vēstīja aizlauzto cilvēku stāstus, atceros kādā no recenzijām frāzi, ka rakstniece raksta, itin kā nemaz necerētu, ka kāds viņā ieklausīsies. Janas Egles, Dženas Andresones, Lauras Vinogradovas, tagad arī Rutes Kārkliņas ienākšana literatūrā vēstī arī par šo mazo brīnumu. Šajās rakstniecēs lasītāji ieklausās,  un reizē ar šiem vēstījumiem sabiedrībā atvērtāka kļuvusi spēja ieklausīties par maznozīmīgiem uzskatīto cilvēku pasaules izjūtā.

Jāni Ozoliņu pamanīju Instagram, jo uzmanību piesaistīja viņa neparastās ilustrācijas. Tajās viņš viegli uztveramā veidā parāda idejas, kas saistītas ar biznesu, radošumu vai personīgo izaugsmi. Viņa darbi ir ieguvuši lielu popularitāti, mēneša ietvaros sasniedzot miljoniem cilvēku. Jānis ir veidojis ilustrācijas biznesa un izaugsmes sfērās tādiem atpazīstamiem autoriem, kā Naval Ravikant un The Diary Of A CEO podkāsta veidotājam Steven Bartlett un citiem. Domāju, ka Jāņa pieredzes stāsts varētu iedvesmot citus, kuri meklē savu profesionālo ceļu un vairāk brīvības.Vairāk informācijas sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:4:19 Ko nozīmē “darīt lietas internetā un pelnīt ar to naudu”11:46 Par pārcelšanos uz Spāniju13:47 Stāsts no bērnības, kas akcentē Jāņa domāšanas veidu.16:49 Funktieris dzīvei, ko iedeva mīlestība uz kalnu riteņbraukšanu22:46 “Muļķi mēs galīgi nebijām, galva uz pleciem ir” – kā jauni čaļi bez pieredzenes nokļuva IT biznesā28:02 Kad nauda vairs nav motivācija - meklējumi, mēģinot aizpildīt tukšuma sajūtu darba vidē33:40 Kāds dzinulis uzveda uz pašattīstības ceļa39:11 “Beidz lasīt ziņas. Ja pasaulē kaut kas gana svarīgs notiks, tu par to dzirdēsi.”44:42 Četri dažādi biznesi, ko Jānis pamēģināja, pirms atrada to, par ko deg acis 52:24 “Tu nevari vienkārši sēdēt krēslā un izdomāt savu perfekto plānu. Tev ir jāmēģina.”58:52 Brīdis, kad tiek pārrautas visas saites ar korporatīvo vidi un stabilu atalgojumu1:03:07 Cik svarīgi ir būt jaukam, atbalstīt citus un sniegt atgriezenisko saiti1:06:35 Pirmais personīgais lielais darījums un spēja paprasīt par to adekvātu samaksu1:11:51 No kā sastāv ilustrāciju veidošana no koncepta līdz rezultātam1:15:33 “Es biju sava mērķauditorija”1:17:16 “Veido reputāciju un iespējas nāks pie tevis” – cik svarīgi ir atrast to, kas patīk un sanāk1:19:54 Kā atšķiras ienākumu un ieguldītā darba attiecība, salīdzinot darbu korporatīvajā vidē un personīgajā biznesā1:25:16 Izslēgt perfekcionismu – drosme uztaisīt apmācību kursu angļu valodā, nepārvaldot šo valodu ideāli1:30:32 Pārcelties uz Spāniju ar ģimeni un bērniem. Cik pūles un birokrātijas džungļu tas prasīja 1:37:44 “Internets tev dod iespēju sasniegt miljoniem cilvēku. Tas potenciāls ir vājprātīgs”

Turcijā aizvadītajās pašvaldību vēlēšanās būtisku zaudējumu cietusi prezidenta Erdogana partija. Gan lielākajās pilsētās, gan vairākās mazākās municipalitātēs tai būs jāpaliek opozīcijā. Jautājums, kā  tas ietekmēs politiku nacionālā līmenī? Runājam arī par Krievijas "garo roku". Vairāku starptautisko mediju pētījums par Havanas sindromu, kad diplomātiem pēkšņi kļūst slikti, norāda, ka iespējams, to visu ir organizējusi Krievija, izmantojot īpašu ieroci. Ir arī citi notikumi, kas norāda par valstu spējām aizsargāt savu teritoriju un cilvēkus no Krievijas īpašajiem aģentiem. Aktualitātes analizē politologi Arnis Latišenko un Andis Kudors un ārpolitikas eksperts Veiko Spolītis. Erdogana smagākā sakāve 31. martā Turcijas vēlētāji deva mandātu nākamajiem četriem gadiem vairāk nekā 23 000 vietvaru amatpersonu, sākot ar galvaspilsētas un lielpilsētu mēriem, beidzot ar rajonu padomju locekļiem. Tāpat tika ievēlēti daudzi tūkstoši zemākā līmeņa pašvaldību – pilsētciematu, ciemu un apkaimju – vadītāju un citu nepolitisku amatpersonu. Vēlēšanu rezultāti tūdaļ nonāca pasaules mediju ziņu augšgalā, jo šī ir pirmā reize nu jau vairāk nekā divas desmitgades ilgstošajā prezidenta Radžipa Taijipa Erdogana un viņa Taisnības un attīstības partijas varas periodā, kad šī partija nacionāla mēroga vēlēšanās nav līdera pozīcijās. Gaisušas ne tikai valdošās partijas cerības atgūt teikšanu galvaspilsētā Ankarā un valsts lielākajā pilsētā Stambulā. Līdz ar Turcijas ceturtās lielākās pilsētās Bursas mēra amata zaudēšanu tagad piecas lielākās Turcijas pilsētas ir galvenā opozīcijas spēka – kreisi centriskās Republikāņu tautas partijas rokās. Turcijas provincēs nozīmīgākā vara pieder centrālās valdības ieceltajiem gubernatoriem, tomēr arī provinču parlamentiem ir sava loma vietējo saimniecisko, infrastruktūras, vides, kultūras un tamlīdzīgu jautājumu risināšanā. Ja līdz šim Taisnības un attīstības partija dominēja trīsdesmit deviņu provinču parlamentos, tad astoņpadsmit no tiem šajās vēlēšanās ir zaudēti, vietā iegūstot tikai trīs. Arī šajā gadījumā lielākais ieguvējs ir Republikāņu tautas partija, savukārt tradicionāli konservatīvākajās provincēs valsts centrālajā daļā – islāmistiski konservatīvā Jaunā labklājības partija, kam šajās vēlēšanās ir trešais lielākais iegūto balsu skaits. Savas pozīcijas vietvarās nedaudz uzlabojusi kurdu minoritātes intereses pārstāvošā Tautas vienlīdzības un demokrātijas partija, esošo visumā saglabājusi Erdogana partijas sabiedrotā Nacionālistiskās kustības partija. Kā norāda analītiķi, šīm vietvaru vēlēšanām, jādomā, būs nozīmīga ietekme uz visas valsts tālāko politisko attīstību. Saskaņā ar pašreiz spēkā esošo konstitūciju, Radžipa Taijipa Erdogana pēdējais prezidentūras termiņš noslēdzas 2028. gadā, taču līdz šim tika pausti pieņēmumi, ka līderis, kuram netrūkst autoritāru tendenču, mēģinās mainīt likumdošanu un palikt pie valsts stūres ilgāk. Tagad šāda iespēja šķiet krietni mazāk ticama. Kremļa „klusuma skaņa” Havanas sindroms – tā iedēvēts fenomens, kas nu jau kādus septiņus gadus periodiski pavīdējis preses virsrakstos, tomēr paliekot versiju un pieņēmumu līmenī. 2017. gadā parādījās informācija, ka vairāki amerikāņu un kanādiešu diplomātisko misiju darbinieki, kas iepriekšējā gada beigās uzturējušies Kubas galvaspilsētā Havanā, piedzīvojuši neizskaidrojamas veselības problēmas. Jau tobrīd izskanēja aizdomas, ka pret viņiem lietots kāds slepens ierocis, visdrīzāk ultraskaņas vai mikroviļņu avots. Tiešu pierādījumu tobrīd gan nebija, taču diplomātisko attiecību paplašināšanās starp Savienotajām Valstīm un Kubu, kas bija iezīmējusies prezidenta Obamas administrācijas laikā, līdz ar šo notikumu aprāvās. Nākamajos gados parādījās ziņojumi par līdzīgiem gadījumiem ar amerikāņu diplomātiem un slepeno dienestu darbiniekiem citur pasaulē, sākot ar Guandžou Ķīnā un Tbilisi Gruzijā, beidzot ar Savienoto Valstu galvaspilsētu Vašingtonu. Fenomena oficiālais apzīmējums ir „anomālie veselības incidenti”, un, saskaņā ar amerikāņu izlūkdienestu kopienas 2022. gada septembra slepenu ziņojumu, tā galvenās pazīmes ir: „akūtas audiovestibulāras sensoras parādības, tai skaitā skaņas un/vai spiediena sajūta, reibonis, līdzsvara zudums un ausu sāpes; spēcīga ietekme uz atrašanās vietas vai virziena izjūtu”. Dažiem no Havanas sindroma upuriem bija konstatējami nelieli galvas smadzeņu vai dzirdes orgānu bojājumi, vairākos gadījumos viņi izjuta ilgstošas veselības problēmas. 2021. gadā Džo Baidena administrācija pieņēma likumu par dāsnu kompensāciju izmaksu apstiprinātu anomālo veselības incidentu gadījumos, tomēr oficiāli Savienotās Valstis joprojām nav atzinušas, ka Havanas sindroms būtu saistāms ar kādas naidīgas varas mērķtiecīgu darbību. Iespējams, par pagrieziena punktu šai ziņā kļūs 1. aprīļa publikācija Rīgā bāzētajā tīmekļa izdevumā „The Insider, kas tapis sadarbībā ar amerikāņu telekanāla CBS ziņu programmu „60 Minutes” un vācu izdevumu „Der Spiegel”. Raksta autori Romāns Dobrohotovs, Kristo Grozevs un Mihaels Veiss atklāj veselu buķeti faktu, kas zināmos Havanas sindroma gadījumus sasaista ar Krievijas bruņoto spēku Galvenās izlūkošanas pārvaldes Vienības 29155 aktivitātēm. Tā ir tā pati vienība, kuras vārds kļuva bēdīgi slavens pēc izbijušā dubultaģenta Sergeja Skripaļa un viņa meitas Jūlijas saindēšanas Lielbritānijā. Kā tagad noskaidrots, šo slepkavību un diversiju lietpratēju kontā ir arī divi mēģinājumi noindēt bulgāru ieroču rūpnieku Emilianu Gebrevu un vesela sērija sprādzienu viņa kompānijai piederošās noliktavās Bulgārijā un Čehijā, kas prasījuši vairāku desmitu cilvēku dzīvības, tāpat dalība apvērsuma mēģinājumā Melnkalnē un diversiju darbība Ukrainā. Pirmais uzbrukums, izmantojot Havanas sindromu izraisošo ieroci, noticis nevis 2016. gadā Havanā, bet 2014. gadā Frankfurtē pie Mainas, Vācijā. Iespējams, ka pēdējais uzbrukums, savukārt, fiksēts pagājušā gada jūlijā Viļņā, NATO samita laikā. Raksta noslēguma daļā autori akcentē Savienoto Valstu valdības rīcību, kura līdz šim centusies notušēt uzbrukumu mērogu un raksturu. Pēc autoru domām, iemesls ir bažas, ka atklātais atbaidīs potenciālos diplomātiskā dienesta darbiniekus, kā arī tas, ka šāda mēroga uzbrukumi pret Savienoto Valstu pārstāvjiem var tikt traktēti kā karadarbība, kas prasītu attiecīgu reakciju.  Sagatavoja Eduards Liniņš.  

“Rīgas mākslas telpas” Intro zālē vēl līdz 7. aprīlim skatāms mākslinieču apvienības „Grāfienes” darbs “Ceļā”, kas pagājušajā gadā kā nacionālā ekspozīcija pārstāvēja Latviju 15. Prāgas Scenogrāfijas un teātra telpas kvadriennālē. Kuratore Gundega Laiviņa pagājušajā gadā uzdrošinājās uz pasaules scenogrāfijas Meku Prāgā vest darbu, kas burtiski tapa kvadriennāles apmeklētāju acu priekšā. Ekspozīcijas telpā bija izvietoti 12 ekrāni, un katru nākamo dienu, iegaismojās par vienu ekrānu vairāk. Latvijas ekspozīcijas mērķis Prāgas kvadiennālē bija mudināt skatītāju aizdomāties par scenogrāfiju kā procesa mākslu, kas veidojas mijiedarbē ar vietu, laiku, satiktajiem. Darbs patiešām tapa ceļā.  Divpadsmit dienas kolektīvs „Grāfienes” pavadīja ceļā no Rīgas uz Prāgu, katru ceļojuma dienu radot scenogrāfiju vai izrādes situāciju. Uz viena no ekrāniem bija skatāma ceļojuma tiešraide, ko nodrošināja operators Dāvids Smiltiņš un tekstu autors Kirils Ēcis. Dienas beigās paveiktais tika sakompresēts pāris minūšu garā video. Ja Prāgas Secenogrāfijas un teātra telpas kvadriennāles apmeklētāji darba tapšanai varēja sekot kā seriālam, tad šobrīd, izstādē Rīgas Mākslas telpā, visi 12 dienās tapušie video apskatāmi vienkopus, mazākajā izstādes telpā tiek demonstrēts ceļojuma tiešraides laikā uzņemtais 120 stundas garais video. Apvienību “Grāfienes” veido ir kursabiedrenes Latvijas Mākslas akadēmijas scenogrāfijas nozarē – Dace Ignatova, Justīne Jasjukeviča, Ildze Jurkovska un Marianna Lapiņa. Mākslas un teātra pasaulē šī nav pirmā reize, kad kursabiedri izveido radošu apvienību, taču pirmo reizi tas ir noticis scenogrāfijas jomā. Ja ierasti scenogrāfam atspēriena punkts ir izrādes dramaturģiskais materiāls, tad šādā procesā topošā scenogrāfijā noteikumi ir mazliet citādi. Tas arī ir tas, ko skatītājs redz izstādē. Katrai no 12 dienām ir divi paskaidrojoši vārdi. Pirmais – paskaidro mākslinieku pieteikto tēmu, otrs, liek nojaust par izvēlēto vietu. Piebildīšu, ka Kirils Ēcis bija arī piemeklējis mūziku, kas skanēja brauciena laikā busiņā. Un tā skanēs arī šai raidījumā. Veidojot mākslas darbu Prāgas Scenogrāfijas un teātra telpas kvadriennālei, apvienības “Grāfienes” uzdevuma smaguma punkts bija atrast īsto vietu tēmas atklāsmei. Taču mākslinieciskajiem mērķiem ceļā visu laiku stājās ļoti prozaiski, praktiski apsvērumi. Piemēram, interneta pieejamība. Sākotnēji zemes rakšana bija iecerēta kūdras purvā. Bet tā kā tur tuvumā nebija torņu, nācās ieceri īstenot kukurūzas laukā, un iepazīties arī ar lauka saimnieci. Mākslinieču apvienības „Grāfienes” darbs “Ceļā”  Rīgas mākslas telpas Intro zālē apskatāms līdz 7. aprīlim,  20., 22., 26. martā un 4. aprīlī plānotas arī ekskursijas.

Mēdz teikt, ka septiņas sekundes ir pietiekams laiks, lai mums rastos pirmais priekšstats par svešu cilvēku. Ko mūsu smadzenes spēj izsecināt tik īsā laika sprīdī? Kā mēs "lasām" citu sejas un vai pirmais priekšstats maz ir uzticams kompass saskarē, skaidro Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs un kognitīvo zinātņu pētnieks Jurģis Šķilters un Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes profesors Ģirts Dimdiņš. Kas nosaka mūsu pirmo priekšstatu par kādu cilvēku - vai tas ir cilvēka acu skatiens, smaids vai varbūt gaita? Cik noturīgs ir šis pirmais priekšstats un vai tas dzīvē palīdz vai traucē? Jā, patiesi pirmo priekšstatu var arī pētīt pēc noteiktiem kritērijiem, taču jāatceras, ka cilvēks ir kompleksa būtne un atraut vienu parametru, piemēram, acu skatienu no visa pārējā ķermeņa nebūtu prātīgi. Pirmais iespaids, sarunājot laulības Austrumu kultūrā Bet cik liela nozīme ir pirmajam iespaidam, ja runa ir par sarunātām laulībām? Kā  vēsturē un mūsdienās šādi pāri tiek veidoti Izraēlā, Indijā un Irānā, kur laulības sarunā radinieki vai īpaši iecelti savedēji? Stāsta humanitāro un mākslas zinātņu doktors, Tuvo Austrumu politikas un kultūras pētnieks Imants Frederiks Ozols. Tuvo Austrumu tautām spēkā ir tradīcijas, kad kāds cits nolūko  puisim  nākamo sievu, vai otrādi – meitenei – vīru. Šo tradīciju pamatā ir gan reliģiski, gan pragmatiski, gan ētiski apsvērumi. Stāstu sākam ar vietu, kur šobrīd uzturas Imants Frederiks Ozols. Tā ir Izraēla, kur ir grūti runāt par vienotu ebreju sabiedrību, jo jāņem vērā, ka šajā zemē mīt gan ļoti ortodoksāli, gan mēreni ortodoksāli,  gan konservatīvi ortodoksāli, gan tradicionāli, gan laicīgi ebreji, teic Imants Frederiks Ozols. Tātad skatām sarunātās laulības ļoti reliģiozās ģimenēs, kur kāds ģimenes loceklis – tante vai onkulis,  vai kāds izraudzīts paziņa – ir iecelts savedēja lomā. Runājot par ultraortodoksālajiem ebrejiem, tā ir vide, kur runā jidišā nevis mūsdienu ebreju valodā – ivritā, ģērbjas 19. gs. piegriezuma drānās un ļoti ierobežoti lieto mobilos telefonus. Tad, kā lai ģimene uzzina, kur mīt dēlam vai meitai piemērots dzīvesbiedrs? Tāpēc ir vajadzīgs kāds, kuram ir, tā teikt, katalogs ar jauniešiem precību gados, un parasti te ir runa par 16 -18 gadus veciem jauniešiem, skaidro Imants Frederiks Ozols un turpina stāstu par tikšanās vietu, kur jaunie var novērtēt savedēja izvēlēto potenciālo laulības partneri. Savstarpējas nepatikas gadījumā atteikt drīkst gan puisis, gan meitene, un te Frederiks Ozols min piemēru no Vecās Derības, kur Ābrahama kalps dodas meklēt viņa dēlam Īzakam sievu. Turpinājumā skatām kā šādas sarunātas laulības noris islāmticīgo zemēs- Afganistānā un Irākā. Tur, diemžēl, salīdzinot ar iepriekšējo stāstu, tradīcijas ir daudz striktākas un topošajai līgavai nav nekādas izvēles. Te par pamatu tiek ņemts Islāma svētajos rakstos teiktais par pravieti Muhamedu, kuram viena no sievām bija deviņgadīgā Aiša un tāpēc nereti vien meitenes  jau šādā vecumā tiek izprecinātas. Vēl Imants Frederiks Ozols stāsta par Indiju, kur atkal ir raiba ticīgo kopa – hinduisti, musulmaņi, kristieši un vēl citas reliģiskās kopienas. Savedēji Indijā  seko arī mūsdienu tendencēm, proti, iepazīšanās portāliem. Arī interneta  vidē tiek piemeklēta līgava ģimeņu dēliem.        

Ja kāds apgalvos, ka nekad nav iekritis uz viltus ziņām, tad šis cilvēks vai nu liekuļo, vai neklausās radio, neskatās televīziju, nelasa avīzes un žurnālus, nelieto sociālos tīklus un citus plašsaziņas līdzekļus. Tehnoloģijas ļauj ietērpt viltus ziņas tik glītā iepakojumā, ka tām var noticēt ikviens. Un tomēr, kā turēties pretī viltus ziņu lavīnai? Raidījumā Kā labāk dzīvot iesaka politikas zinātnes doktors, „SkeptiCafe” vadītājs, dezinformācijas pētnieks Mārtiņš Hiršs, „Re:Baltica” žurnāliste Inga Spriņģe un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes docente, medijpratības eksperte Klinta Ločmele. Inga Spriņģe atzīst, ka cilvēki apzinās, ka problēmas, ir jāuzmanās no nepatiesas informācijas, tomēr statistika rāda, ka cilvēki diezgan augstu vērtē savas zināšanas un spēju atpazīt dezinformāciju. "Tas, ko es redzu ikdienā, cilvēki optimistiski uzskata, - mani jau neapčakarēs," bilst Inga Spriņģe. "(..) Kritiskā domāšana nenozīmē domāt kritiski par citiem, tas nozīmē, ka tu domā kritiski pats par savu domāšanas procesu, kā izvērtē informāciju." Viņa iesaka izmantot "10 sekunžu likumu", ko zviedri māca saviem iedzīvotājiem. "Tu pat varbūt nezināsi, vai tas avots ir uzticams, vai nē, bet apzināties, ka pamatā sociālajos medijos ieraugi kaut ko, ka esi uzvilcies, ka esi dusmīgs, ja vari šajā brīdī sevi nobremzēt un apturēt, pirms sāc mesties komentēt, kāpēc visi ir idioti, un saprast - paga, paga, kāpēc es kļuvu dusmīgs? Šis ieraksts mani sadusmoja. Ko es zinu par to, vai pazīstu cilvēku, kas to uzrakstījis?" norāda Inga Spriņģe. Nav īsu un vieglu padomu, kā neuzķerties uz dezinformācijas, bet ir pāris attieksmes, ko attīstīt, vērtē Mārtiņš Hiršs. "Pirmais, muļķības var radīt uz knipja sitienu, izdomāt kaut ko jaunu. Radīt viegli, atpazīst grūti. Muļķības ir visapkārt, sociālie tīkli pilni ar nepārbaudītu, nepamatotu vai sagrozītu informāciju. Tāpēc ikvienam jābūt kā digitālam detektīvam mūsdienās," norāda Mārtiņš Hiršs. "Par visu, kas mūs sasniedz, pirmajai reakcijai jābūt, vai tiešām tas ir pamatots? Līdzīgi kā 90. gados mācīja bērniem neņemt konfektes no svešiem, nekāpt svešās mašīnās, tagad visiem jāmāca - neņem no svešiem šīs informācijas konfektes, kuras ir pārāk labas, un neaizej neceļos."

Slovākijas parlamenta vēlēšanās uzvar prokrieviski spēki. Kevins Makartijs zaudē ASV Pārstāvju palātas spīkera krēslu. 33 gadus Vācija atkal ir viena valsts. Aktualitātes analizē laikraksta „Diena” komentētājs Andis Sedlenieks, Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš. Ierakstā uzklausām Vācijas Maršala fonda vecāko eksperti Kristīni Bērziņu. Pirmais vēsturē Kevinam Makartijam vajadzēja 14 balsojuma kārtas, lai iegūtu, un tikai vienu, lai zaudētu ASV Pārstāvju palātas spīkera amatu. Vakar, 3. okrobrī, viņš tika gāzts no amata pēc tam, kad republikāņu labējā spārna politiķus saniknoja viņa sadarbība ar demokrātiem, nedēļas nogalē ar Baltā nama atbalstīta pagaidu finansējuma pieņemšanu novēršot ASV valdības iestāžu darba apturēšanu. Balsojumu par spīkera atcelšanu no amata panāca konservatīvais republikāņu kongresmenis no Floridas štata Mets Geics. Viņš rēķinājās ar to, ka balsojums var izdoties tad, ja saujiņai republikāņu pievienosies demokrāti, kurus, savukārt, neapmierināja Makartija nesen uzsāktā impīčmenta izmeklēšana pret ASV prezidentu Džo Baidenu. Makartijs ir pirmais gāztais spīkers 234 gadu ilgajā Pārstāvju palātas vēsturē un ir paziņojis, ka nemēģinās šo amatu atgūt. Vairāki republikāņu politiķi ir sākuši vākt sev atbalstu, tomēr pagaidām nav neviens, kas varētu savākt vairākumu un Pārstāvju palātā valda tikai haoss. Prokremliski spēki uzvar Slovākijā Slovākijas parlamenta vēlēšanu rezultāti liek atsaukt atmiņā notikumus, kas šokēja pasauli pirms mazliet vairāk nekā pieciem gadiem, kad Slovākiju pāršalca ziņa par nežēlīgu žurnālista un viņa līgavas slepkavību. Žurnālists Jāns Kucjaks bija pētījis tā brīža valdības saikni ar Itālijas mafiju, un viņa slepkavība pamodināja visu sabiedrību. Cilvēki masveidā izgāja ielās, un protesti nerima līdz brīdim, kamēr valdība atkāpās. Tajā laikā premjerministrs bija Roberts Fico. Ir pagājuši tikai pieci gadi, un ļaudis atkal ir pauduši uzticību Fico. Viņa vadītā sociāldemokrātu partija 1. oktobrī notikušajās parlamenta vēlēšanās pārliecinoši ieguva pirmo vietu, apsteidzot pašreizējo labējo partiju par vairāk nekā pieciem procentiem. Lai gan nevienam nav dots mandāts veidot valdību bez koalīcijas partneriem, valsts prezidente Zuzana Čaputova jau ir uzticējusi šo procesu vadīt Robertam Fico. Te gan ir interesants arī fakts, ka pašai prezidentei ar uzvarējušās partijas līderi ir ļoti sliktas attiecības. Fico ir vairakkārt kritizējis liberālo prezidenti Čaputovu, dēvējot viņu par amerikāņu aģenti un pārmetot viņai kalpošanu ārvalstu interesēm. Un Čaputova par to ir iesūdzējusi Fico tiesā. 33 gadi atkal kopā 1990.gada 3.oktobrī pasaules kartē kļuva par vienu valsti mazāk. Pēc Otrā pasaules kara sadalītā Vācija atkal apvienojās. Protams, visa pamatā bija Padomju Savienības vājums un drīz vien sekojošais sabrukumus, taču pašā Vācijā tobrīd valdīja milzīgs emocionāls pacēlums. Padomju ietekmē esošās Austrumvācijas iedzīvotāji ar neslēptām ilgām raudzījās Rietumu virzienā, un perspektīva kļūt par vienu valsti izraisīja varenu sajūsmu. Nākamo gadu laikā, padomju sistēmai sabrūkot arī citās Austrumu bloka valstīs, daudzi uz vāciešiem raudzījās ar lielu skaudību. Jo viņiem šķietami nebija jāiziet cauri tai ekonomiskajai krīzei un bedrei, ko piedzīvoja citi Austrumeiropā. Vāciešiem finansiālās iespējas bija krietni lielākas. Tomēr tagad, pēc vairāk nekā 30 gadiem, jāatzīst, ka ne viss ir bijis tik skaisti, kā izskatījās no ārpuses. Joprojām Austrumvācijā ir mazākas algas, grūtāk atrast labu darbu, turklāt austrumvācieši joprojām sūdzas, ka izjūt zināmu vecākā brāļa attieksmi no Rietumu tautiešiem. Lai arī redzami jebkādas barjeras, kas sadalīja Vāciju, vairs nav atrodamas, realitātē paši vācieši jūtas sašķelti. Turklāt, kā rāda aptauju dati, ja bijušajā Rietumvācijā tie ir 60 procenti iedzīvotāju, tad Austrumvācijā 75 procenti vāciešu uzskata, ka viņu valsts ir sašķelta. Sagatavoja Aidis Tomsons un Ieva Zeiza.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Raidījumā pievēršamies aktualitātēm, kas saistītas ar Ukrainu. Nedēļas sākumā notikušo uzbrukumu Krimas tiltam noteikti var dēvēt par kārtējo triecienu pa Kremļa pašapziņai un pašlepnumam, lai arī reālu karadarbību šis incidents varētu arī neietekmēt. Signāli un pretreakcijas ir ļoti nozīmīgi, un Ukraina jau saņem arī pamatīgus atbildes triecienus ar raķetēm un droniem. Graudi, bads kā kara ierocis Krievijas rokās. Vasaras vidū, kad tiek novākta labība, Krievija ir paziņojusi par Melnās jūras graudu vienošanās apturēšanu. Tas nozīmē, ka atkal var prognozēt izaicinājumus ar graudu pieejamību un cenām pasaulē, turklāt laikā, kad daudzviet, tostarp arī Latvijā, pavasara salnas un vēlāk arī sausums ir ievērojami samazinājuši ražas.  Baltkrievija, mūsu otrs neparocīgais kaimiņš, kurš ne īsti piedalās, ne nepiedalās Krievijas izvērstajā karā, bet tagad ir ziņas, ka Baltkrievijā arvien lielākos apmēros ierodas grupējuma "Vagner" spēki. Savukārt Lukašenko režīma virzienā tiek vērstas apsūdzības par Minskas līdzdalību ukraiņu bērnu deportācijās. Vai un kā mainās reģionālā drošība arī Baltkrievijā notiekošā dēļ? Aktualitātes analizē Vidzemes augstskolas akadēmiskais un zinātņu prorektors, Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžans un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs. Ukrainas uzbrukums Krimas tiltam Šī nedēļa iesākās ar ziņu, ka naktī uz 17. jūliju pēc vismaz diviem sprādzieniem iegruvis viens Krimas jeb tā dēvētā Kerčas tilta laidums un satiksme pār tiltu tiek pilnībā apturēta.  Apturēta tika arī dzelzceļa satiksme uz tā un prāmju satiksme starp Ukrainai piederošo, Krievijas okupēto, Krimas pussalu un Krievijas Kubaņas reģionu. Pirmais no rīta notikušo oficiāli apstiprināja krievu ieceltais okupācijas iestāžu vadītājs Krimā Sergejs Aksjonovs un sprādzienus nosauca par „ārkārtēju gadījumu”.  Sprādzienā bojā gāja divi cilvēki, kā ziņo Krievijas varasiestādes – māte un tēvs. Savukārt viņu meita negadījumā guvusi ievainojumus. Uzrunājot tos, kas vēlējās šķērsot tiltu, bet nu bija iestrēguši milzu sastrēgumā, Aksjonovs aicināja, lai nokļūtu Krievijā, izmantot ceļojumam sauszemes iespējas. Proti, šķērsojot Krievijas šobrīd okupēto kontinentālās Ukrainas teritoriju. Savukārt, reakcija no Kremļa par notikušo parādījās pirmdienas pēcpusdienā. Putins sarīkoja atklātu tikšanos ar atbildīgajiem ministriem un anektēto reģionu vadītājiem, ko raidīja propagandas kanāls "Rossija 24" un Kremļa īpašais kanāls. Sanāksmē Putins sacīja, ka gaida ieteikumus drošības uzlabošanai uz tilta, uzklausīja ziņojumus par tilta bojājuma apmēriem un draudēja ukraiņiem ar pretreakciju. Naktī uz otrdienu Ukrainas teritoriju skāra kārtējais Krievijas raķešu un dronu uzbrukuma vilnis. Krievijas Aizsardzības ministrija paziņoja, ka tas ir "atbildes trieciens", un apgalvoja, ka raķetes trāpījušas vietās, no kurām ukraiņi, iespējams, plānojuši uzbrukumu Kerčas tiltam. Apstiprinājuma gan tam nav.  Krimas jeb tā dēvētais Kerčas tilts tika bojāts jau 2022.gada oktobrī, kad uz tā eksplodēja ar sprāgstvielām piekrauta kravas automašīna, sagraujot divus laidumus. Toreiz cieta arī blakus esošais dzelzceļa tilts. Arī toreiz Krievijas varasiestādes apgalvoja, ka tas bijis Ukrainas armijas uzbrukums, taču Kijiva to vismaz oficiāli noliedz. Vai Ukraina tuvākajā laikā mēģinās vēlreiz uzbrukt Krimas tiltam? Dažādos medijos aptaujātie militārie eksperti ir pārliecināti, ka noteikti. Jāpiebilst, ka Ukrainas Drošības dienesta (SBU) priekšsēdētājs Vasiļs Maļuks iepriekš norādījis, ka Krimas tilts ir leģitīms militārs mērķis un sola, ka pēc kara viņš pastāstīs par unikālām slepenām operācijām, ko ir veikuši ukraiņu izlūkdienesti. Ukrainas graudu eksports Ukraina un Krievija ar Turcijas starpniecību pagājušā gada 22.jūlijā parakstīja vienošanos ar ANO par Ukrainas lauksaimniecības preču eksporta atsākšanu Melnajā jūrā, kas tika pārtraukts, Krievijai 24.februārī sākot atkārtoto iebrukumu Ukrainā. Šī vienošanās ir ļāvusi Ukrainai nosūtīt vairāk nekā 32 miljonus tonnu graudu garām Krievijas karakuģiem Melnajā jūrā. Liela daļa no šiem graudiem nonākusi attīstības valstīs Āfrikā, Tuvajos Austrumos un citur. Ja eksports atkal tiek bloķēts, tas var izraisīt krīzi šajās valstīs un pārtikas cenas pasaulē var pieaugt vēl vairāk. 17. jūlijā beidzās šīs vienošanās vairakkārt pagarinātais termiņš.  Par to paziņoja Kremļa preses sekretārs Dmitrijs Peskovs, pavēstot, ka Krievija izstājas no šīs vienošanās. Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans, kas ir šī darījuma tiešais „uzraugs”,  pirmdien pauda pārliecību, ka „viņa draugs” Putins joprojām vēlas pagarināt starptautisko „labības darījumu”. Viņš apgalvoja, ka vienošanās par „labības darījuma” pagarināšanu „bez pārtraukumiem” var tikt panākta vēl pirms Putina augustā iecerētās vizītes Turcijā, piebilstot, ka sarunas šī mērķa labā jau notiek. Tiesa, otrdien Krievijas vēstījums Turcijai, ka līdz ar Maskavas izstāšanos no Melnās jūras „labības darījuma” tiek izformēts šīs starptautiskās iniciatīvas koordinācijas centrs Stambulā un atsauktas drošības garantijas tirdzniecības kuģiem Melnajā jūrā, nebūt neapstiprina Erdogana publiskoto pārliecību. Nosodījumu par Krievijas lēmumu izteicis gan ANO ģenerālsekretārs Antoniu Gutērrešs norādot, ka miljoniem cilvēku, kas cieš badu, „maksās” par šo Krievijas lēmumu, gan arī dažādu valstu amatpersonas. Tikmēr Ukrainas prezidents aicināja pasauli nerēķināties ar Krieviju, bet iespringt uz cita risinājuma meklēšanu, lai nodrošinātu labības eksportu. Kremlis šādu aicinājumu jau nodēvējis par pārdrošu.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu