Podcasts about pirmais

Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kolekciju glabātāja Aija Zandersone; pārraides producente – Inta Zēgnere "Pienācu divpadsmitos Parīzē. [..] Brauciens pār lieliem bulvāriem, lietains laiks, ar slapjām kājām liels pastaigājums [..]. Viss taisīja kinematogrāf[isku] filmu iespaidu." Šādi ir toreiz 21 gadu jaunā mākslinieka Jāzepa Grosvalda pirmie iespaidi par Parīzi. Lai gan toreiz pilsētā ieradies viens pats, Grosvalds bija apbruņojies ar bedekera ceļvedi un brāļa Oļģerda ieteikumiem, kā arī metropolē viņu gaidīja virkne draugu un paziņu – Pēterburgā iepazītais franču izcelsmes mākslinieks un Grosvalda dendijiskais ideāls Mišels Sevjē (Michel Sevier), žurnālu "Simplicissimus" un "Jugend" ilustrators un Jāzepa autoritāte grafiskās kultūras sfērā Ksavjērs Gosē (Xavier Gosé), itāļu-austriešu izcelsmes vācu tēlnieks Ernesto de Fiori (Ernesto de Fiori) un mazliet vēlāk Parīzē iepazītais zviedru gleznotājs Nilss Dardels (Nils Dardel). Kā zelta laikmeta jaunatnes pārstāvis, Jāzeps lieliski iekļāvās internacionālo parīziešu jeb kā to raksturojis viņa brālis "pasaules bērnu Elizejas laukos" vidū. Lai gan mākslinieka laiks ritēja starp smalkām izklaides vietām, erotiskiem piedzīvojumiem, gastronomiskām baudām un citu maņu stimuliem, Grosvalda galvenais mērķis dzīvei Parīzē bija mākslas studijas. Visticamāk, pēc ģimenes drauga, mākslinieka Kārļa Brencēna ieteikuma Grosvalda pirmā pietura Parīzes privāto mākslas skolu jeb akadēmiju tīklā bija Viti akadēmija, kur nodarbības pasniedza viens no katalāņu modernisma spilgtākajiem pārstāvjiem, Ermenehildo Anglada-Kamarasa (Hermenegildo Anglada Camarasa), ar kuru Brencēns bija nodibinājis draudzību laikā no 1904. līdz 1907. gadam, kad pats uzturējās Parīzē. No šī laika Brencēns mājās pārveda vairākas Angladas litogrāfijas, kas mūsdienās glabājas dažādās muzeju un privātās kolekcijās. Uz vienas no litogrāfijām lasāms Angladas veltījums: "Al simpático y buen amigo Brenzen" ["Jaukajam un labajam draugam Brencēnam"]. Paralēli mācībām Viti akadēmijā Grosvalds apmeklēja arī Granšomjēras akadēmiju: "Strādāju šim brīžam kārtīgi no 9-12 pie Kastelučo [katalāņu mākslinieka Klaudio Kastelučo (Claudio Castelucho)] (Gr. Chaumiere) un no 7-10 pie Angladas iekš Academie Vitti [..]." Spriežot pēc dienasgrāmatām un brāļu Grosvaldu sarakstes, tad vismaz mācību sākumposms aizvadīts aktīvi un dotie uzdevumi nav šķituši garlaicīgi, apstiprinot, ka "pie Angladas stipri interesanta strādāšana – daudz mācos!" Taču klīšana par Parīzes bulvāriem un obligātās izklaides ar draugiem ātri vien ņēma virsroku. "Tagad esmu ieticis tādā slinkošanā, ka bailes. Pa to atkal šinīs trijos mēnešos esmu milzīgi daudz jaunu lietu redzējis (Londonē, Hollandē un Parīzē), labi iepazinies ar Parīzes apstākļiem un visu to laiku vedis pilnīgi bezbēdīgu dzīvi. Vienmēr labās drēbēs, pēcpusdienas tējās, teātros, automobiļos un labos restorānos, kas stipri atšķiras no manas mierīgās ziemas dzīves." Jāzeps Grosvalds patiesi bija priviliģētā stāvoklī, salīdzinot ar citiem laikabiedriem. Viņa kolēģiem brauciens uz Parīzi, iespējams, nozīmēja vienreizēju, ilgi sapņotu iespēju pietuvoties Eiropas mākslas pasaulei, tikmēr Džo (kā viņu sauca ģimenes locekļi un tuvākie draugi), pateicoties tēva labvēlībai, varēja nerūpēties par iztikas pelnīšanu un viņa dzīve Parīzē bija samērā nodrošināta, ja vien pats nebija izgājis ārpus tēva dotā budžeta rāmjiem. Varētu šķist, ka Parīze Grosvaldam bija vieta, kur pilnveidot manieres, izbaudīt bezrūpīgās dzīves garšu un iepazīties ar interesantiem cilvēkiem, taču tur krājās arī mākslinieciskie iespaidi. Pilsētā viņš meklēja motīvus saviem mākslas darbiem un mēģināja formulēt savu attieksmi pret jauno un veco mākslā, jo metropoles impulsu pārbagātība neglābjami sašķobīja ģimnāzista gados tik skaidri izteiktos uzskatus un gaumi. Gleznotāja dzīve šūpojās starp mākslu un bohēmu, līdz Pirmais pasaules karš nepielūdzami piezemēja lidojumu. Karš iezīmēja pagrieziena punktu Grosvalda dzīvē, kas lika nobriest kā personībai un kā māksliniekam. Pēc 1914. gada vasaras dzimtenē Jāzeps vairs nevarēja atgriezties Parīzē, tomēr palikšana Rīgā ļāva iepazīties un satuvināties ar citiem jaunajiem latviešu māksliniekiem, kopā izveidojot grupu "Zaļā puķe". Vienlaikus līdz tam brīdim no dzimtenes mākslas un kultūras dzīves attālinātais Grosvalds sāka sevi apzināties kā latviešu tautas pārstāvi, mākslā pievērsās nacionāli svarīgām tēmām, ko viņam sniedza jaunā sociālpolitiskā situācija un kā rezultātā tapa viņa "Bēgļu" un "Strēlnieku" sērijas darbi.

Pirmais gads apvienotajā sabiedriskajā medijā ir aiz muguras. Apvienošana pagaidām ir juridiska, praktiskās lietas notiek pakāpeniski. Cik ātri un veiksmīgi viss norit?  Savukārt Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (SEPLP) pēc zināma neskaidrības perioda šogad strādā pilnā sastāvā. Par sabiedriskā medija darbu un nākotni Krustpunktā lielā intervijā ar SEPLP priekšsēdētāju Sanitu Upleju-Jegermani.  

Pirmais gads apvienotajā sabiedriskajā medijā ir aiz muguras. Apvienošana pagaidām ir juridiska, praktiskās lietas notiek pakāpeniski. Cik ātri un veiksmīgi viss norit?  Savukārt Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (SEPLP) pēc zināma neskaidrības perioda šogad strādā pilnā sastāvā. Par sabiedriskā medija darbu un nākotni Krustpunktā lielā intervijā ar SEPLP priekšsēdētāju Sanitu Upleju-Jegermani.  

Latvijas sportisti aizvadījuši pirmās sacensības ziemas olimpiskajās spēlēs Itālijā. Kalnu slēpotājs Elvis Opmanis olimpiskajās spēlēs debitē ar 32. vietu. Distanču slēpotāja Patrīcija Eiduka skiatlona sacensībās finišē 23. pozīcijā.  Pirmais šajā olimpiskajās spēlēs Latvijas godu aizstāvēja slēpotājs Elvis Opmanis. 28 gadus vecajam sportistam šīs ir pirmās olimpiskās spēles, un pirmā no disciplīnām, kurā viņš startēja, bija nobrauciens vīriem. Opmanis startēja ar 34. numuru, un Bormio trasi, ko daudzi dēvē par sarežģītāko pasaulē, viņš veica pārliecinoši, bez lielām acīmredzamām kļūdām. Finišu viņš sasniedza 7,63 sekundes pēc uzvarētāja. Opmanis arī apsteidza četrus citu valstu sportistus un divi no tiem piedzīvoja kritienus.  Par čempionu kalnu slēpošanas nobraucienā vīriešiem tika kronēts šveicietis Franjo fon Almens Opmanim priekšā ir vēl divas kalnu slēpošanas disciplīnas – viņš piedalīsies sacensībās supergigantā un arī milzu slalomā. Ja ne karsta, tad noteikti vēl silta ziņa ir mūsu distanču slēpotājas Patrīcijas Eidukas rezultāts 10+10 kilometru skiatlona sacensībās. 70 sportistu konkurencē viņa izcīnīja 23. vietu. Viņa lieliski uzņēma ātrumu tieši noslēdzošajos kilometros un pašā izskaņā spraigā fotofinišā apsteidza amerikānieti Džūliju Kernu. Sportiste pati pēc finiša nebija sajūsmā par rezultātu, un tas parāda, ka viņa ir maksimāliste. Eidukai nākamais starts paredzēts 12. februārī, kad plkst. 14.00 pēc Latvijas laika viņa piedalīsies 10km brīvajā stilā. Šovakar sacensības sāks arī kamaniņu braucēji, vīriem paredzēti pirmie divi no kopumā četriem startiem. Latvijas krāsas aizstāvēs gan Kristers Aparjods, gan Gints Bērziņš.  Rīt, 8. februārī, startēs biatlonisti Andrejs Rastorgujevs, Renārs Birkentāls, Baiba Bendika un Estere Volfa. Kā arī skiatlonā vīriem Latviju pārstāvēs Raimo Vīgants, Lauris Kaparkalējs un Niks Saulītis.

Stāsta medicīnas vēsturniece, Rīgas Stradiņa universitātes docente Maija Pozemkovska; pārraides producente – Maruta Rubeze Spalvainais degunradzis ir viens no lielākajiem izmirušajiem zīdītājiem, kas dzīvojis ledus laikmeta beigās Eirāzijas ziemeļos, arī Latvijas teritorijā. Spalvainais degunradzis bija mamuta laikabiedrs, apaudzis ar rūsgani brūnu spalvu, augumā mazāks par mamutu, taču gana iespaidīgs. Spalvainā degunradža augums bija divarpus metru, un, kā jau degunradzim, tam bija divi ragi, turklāt priekšējā, lielākā raga garums bija pāri vienam metram (~1m 30 cm). Lielais rags tika izmantots aizsardzībai un sniega attīrīšanai barības meklējumos. Spalvainais degunradzis svēra no divām līdz trim tonnām. Latvijas teritorijā tas dzīvoja vairāk nekā pirms 12 tūkstošiem gadu. Šī izmirušā dzīvnieka paliekas – kaulu fragmenti – Latvijā atrasti divreiz – 1861. un 1928. gadā; abas reizes – pie Zveņģes upītes, starp Lielvārdi un Rembati. Spalvainā  degunradža meklējumos Latvijā lieli nopelni bija Rīgas Dabaspētnieku biedrībai (Naturforscher-Verein zu Riga), ko 1845. gadā dibināja Vidzemes ārsti, aptiekāri, luterāņu mācītāji un skolotāji ar mērķi veicināt sabiedrības interesi par dabaszinātnēm. Tā kā šajā biedrībā galvenokārt bija vācbaltieši, biedrību likvidēja 1939. gada novembrī, pēc vācbaltiešu izceļošanas. Tad, kad Latvijas teritorijā parādījās pirmie iedzīvotāji, ziemeļbriežu mednieki, ledum atkāpjoties, spalvainais degunradzis jau bija izmiris. Pirmais, kas aprakstīja spalvaino degunradzi pirms vairāk nekā divsimt gadiem (1799) un deva latīnisko nosaukumu Rhinoceros Antiquitatis, bija vācu ārsts un dabaszinātnieks Johans Frīdrihs Blūmenbahs (Blumenbach; 1752–1840). Viņš bija viens no zooloģijas un antropoloģijas kā salīdzinošo zinātnisko disciplīnu pamatlicējiem. Vēl pirms Blūmenbaha lielu ieguldījumu spalvainā degunradža izpētē deva slavenais vācu dabaszinātnieks Pēters Simons Pallass (Pallas; 1741–1811).  Pēc Krievijas ķeizarienes Katrīnas II uzaicinājuma viņš devās ekspedīcijā uz Sibīriju, kā rezultātā norādīja uz spalvainā degunradža izplatību šajā reģionā un 1772. gadā Irkutskā no vietējiem iedzīvotājiem ieguva izmirušā dzīvnieka galvu un divas kājas, jo pārējais bija apēsts, un āda izmantota apģērbam. Spalvainā degunradža fosīliju atradums Staruņā (Starunia, Polijas teritorijā, kas mūsdienās ir Ukraina), dziļā ozokerīta raktuvē (12,5 m dziļumā) 1929. gada 23. oktobrī bija pasaules sensācija: tika atrasts vienīgais, vispilnīgākais šīs sugas eksemplārs ne tikai ar saglabātu skeletu, bet arī daļu no iekšējiem orgāniem, muskuļiem un ādu. Jaunā, apmēram trīs gadus vecā mātīte bija mirusi aptuveni pirms trīsdesmit tūkstoš gadiem. Šī eksemplāra unikālā fosilizācija bija iespējama, pateicoties labvēlīgiem ģeoloģiskiem apstākļiem, turklāt dzīvnieks zemes dzīlēs bija gulējis augšpēdus, un, iespējams, tāpēc ķermenim bija tikai nelieli bojājumi. Ar Polijas armijas palīdzību divu mēnešu laikā spalvainais degunradzis bija sagatavots transportēšanai un nogādāts Krakovā. Šī ziņa ātri sasniedza Latviju, un mākslinieks butaforists Oļģerts Krūmiņš (1904–1989) tolaik Eiropā pirmais modelēja spalvaino degunradzi dabīgā lielumā. Maketa izgatavošanai tika izlietoti vairāk nekā 80 kg vecu avīžu, ko sabāza lielā dzīvnieka "skeletā", izgatavotā ar metāla stiepļu palīdzību, savukārt ragi tika gatavoti no koka. Lielizmēra maketu izstādīja Izglītības ministrijas Skolu muzeja rīkotā "Daugavas izstādē" 1932. gadā, piesaistot gandrīz desmit tūkstošus apmeklētāju. (No 1925. līdz 1938.g. Skolu muzejs atradās Valdemāra ielā 36a, aizņemot trīspadsmit telpas divos augšējos ēkas stāvos.) Izcilais butafors Oļģerts Krūmiņš pēc Skolu muzeja likvidācijas 1951. gadā strādāja Medicīnas vēstures muzejā. Viņa veidotās diorāmas par viduslaiku medicīnu joprojām apskatāmas Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā. Oļģerta Krūmiņa izgatavotais makets nav saglabājies, toties Staruņā atrastā spalvainā degunradža skelets, izbāzenis (rekonstrukcija) un anatomiskie preparāti (piemēram, mēle, aukslējas, ausis) mūsdienās aplūkojami pastāvīgajā ekspozīcijā Polijas Zinātņu akadēmijas Dabas vēstures muzejā Krakovā (Muzeum Przyrodnicze w Krakowie). Interesanti, ka arī 21. gadsimtā britu paleontologi Stafordšīrā atraduši vēl četru aizvēsturisko degunradžu skeletu paliekas. Meklējumi turpinās! Izmantotā literatūra: Lamsters, V. "Latvijā izmirušie prāvākie zīdītāji". Rīga, Izglītības ministrijas Skolu muzejs, 1937. Pozemkovska, M. "Skolu muzeju veidotāji 20. gadsimta pirmajā pusē: Jānis Greste, Oļģerts Krūmiņš, Eduards Reiziņš" / "Rīgas Skolu muzeja Raksti", 2. rakstu krājums, Rīga, 2025, 107.–120. lpp. The Institute of Systematics and Evolution of Animals of the Polish Academy of Sciences

Stāsta džeza mūziķis un vēsturnieks Indriķis Veitners; pārraides producente – Anete Ašmane-Vilsone 1962. gada 18. decembrī Rīgā notika pasākums, kuru iespējams definēt kā pašu pirmo Latvijas džeza festivālu. To organizēja džeza mūziķu domubiedru grupa, kas izveidojās Rīgas kinostudijas paspārnē ar nosaukumu KIKOK – kino-komjauniešu klubs. Kaut arī klubam izdevās noorganizēt tikai vienu lielāku pasākumu, tas ir pirmais džeza festivāls Latvijā. KIKOK sākumi bija kinostudijas jauniešu organizētas neformālas tikšanās – diskusijas, kuros tika rādītas un apspriestas jaunākās studijas filmas, diskutēts par profesionālajiem un radošiem jautājumiem. Pasākumi noslēdzās ar saviesīgo daļu – dejām un džeza mūziku. No šiem pasākumiem tad arī pakāpeniski radās jauniešu organizācija komjaunatnes paspārnē ar nosaukumu KIKOK – kino-komjauniešu klubs. Tā kā kluba organizētajos pasākumos piedalījās arī citu mākslu pārstāvji – mūziķi un mākslinieki –, jau drīz pie KIKOK bija izveidojusies mūziķu grupa, kas regulāri spēlēja kluba rīkotajos pasākumos. Galvenokārt tā bija jaunā mūziķu paaudze, studenti, kas visi kā viens bija aizrāvušies ar džezu. Par kluba organizēšanas galvenajiem iniciatoriem kļuva dziedātājs un vēlāk kinoaktieris Bruno Oja un kontrabasists Juris Āķis, taču klubā darbojās arī konservatorijas pasniedzējs, muzikologs Pēteris Pečerskis. Jau drīz radās ideja par lielāka pasākuma organizēšanu. Tas notika tolaik A. Popova Rīgas radio rūpnīcas klubā Radiotehnikas ielā 41 (tagad – Mūkusalas iela 72b). Kā stāsta Juris Āķis, sākotnējā iecere ir bijusi organizēt pasākumu 23. decembrī, tātad faktiski Ziemassvētkos, taču sarunās ar kluba vadību kā pasākuma datums nolikts 18. decembris. Pasākuma programmas tika iespiestas izdevniecībā "Zvaigzne", kur tolaik strādāja Jura Āķa māsa. Tomēr pasākuma galvenais idejiskais līderis un vilcējspēks ir bijis Bruno Oja, kurš bija harismātiska personība un lielisks organizators. Pēc atmiņām koncerts ir bijis 4 stundas garš, un klātienē to dzirdējuši apmēram 800 klausītāju. Koncertā ir piedalījušies piecpadsmit sastāvi, no kuriem pieci ir bijuši orķestri, bet pārējie – trio, kvarteti un kvinteti, nereti ar tiem pašiem mūziķiem mainīgās kombinācijās. Kā līderi jāmin toreiz pavisam jaunie Raimonds Raubiško, Ivars Vīgners, Ivars Birkāns, Aivars Zītars, Juris Kļava, Zigurds Rezevskis, Raimods Pauls, džeza vokālais trio (Bruno Oja, Ieva Lūkina un Džeks Polis), tobrīd ļoti populārā restorāna "Metropole" orķestra dziedātāja Mirdza Cīrule, u.c. Jura Āķa arhīvā ir saglabājusies uz lapām rakstīta festivāla koncerta secība ar dalībnieku sastāviem un spēlēto repertuāru, kā arī fotogrāfiju albums ar vairākiem desmitiem koncerta fotogrāfiju, kurās fiksēta festivāla norise. Šie saglabātie materiāli kopumā ļauj samērā precīzi noteikt mūziķu sastāvus un personālijas, spēlēto repertuāru un lielā mērā rada priekšstatu par šo notikumu. Unikāls ir fakts, ka koncerts tika ierakstīts – dažus gadus iepriekš Juris Āķis bija strādājis kā skaņu režisors Latvijas Radio, un, pateicoties tam, bija noorganizēts Latvijas Radio ieraksts – koncerta fiksācija lentē (ieraksta režisori Kārlis Grīnbergs un Zigurds Sesks). Tomēr veiktais ieraksts turpmākajos gados, visticamāk, nodzēsts, jo Latvijas Radio fonotēkā nav atrodams. Diemžēl pasākuma laiks bija izvēlēts vissliktākais iespējamais – tieši 1962. gada nogalē politiskā spriedze starp ASV un PSRS sasniedza savu apogeju saistībā ar Kubas raķešu krīzi. Šādā kontekstā amerikāņu džeza mūzikas atskaņošana varas acīs bija nepieļaujama. Varas pārstāvjus saniknoja arī fakts, ka pasākums tika noorganizēts, būtībā apejot jebkādas oficiālas iestādes. KIKOK un tā organizētais koncerts saņēma smagu kritiku no Latvijas KP vadītāja Augusta Vosa Latvijas inteliģences sanāksmē 1963. gada 3. aprīlī, kur tika nosaukts par "mazvērtīgas, pēc savas izcelsmes ārzemju džeza mūzikas "apustuli", kas propagandē džeza mūzikas sliktākos paraugus, un pat kāda I. Birkāna ierosinātos nepieļaujamos A. Borodina un F. Šopēna darbu aranžējumus". Pēc šādas kritikas KIKOK darbība tika pārtraukta un džeza vārds uz vairākiem gadiem gandrīz pilnībā pazūd no Latvijas preses slejām. Nākamais mēģinājums Latvijā organizēt džeza festivālu ir tikai 1976. gadā, kad pirmo reizi Rīgā notiek "Vasaras ritmi". Šī festivāla organizatori jau ir pavisam citi cilvēki, un 1975. gadā dibinātais Rīgas džeza klubs kļūst par vienu no nozīmīgākajiem džeza dzīves organizētājiem Latvijā līdz pat 1991. gadam. KIKOK nozīme nav tikai kā vēsturiski pirmajam džeza festivālam Latvijā. Šis pasākums deva spēcīgu impulsu tā laika jaunajiem mūziķiem un džeza faniem Latvijā turpināt spēlēt un pilnveidoties, parādīja, ka, par spīti oficiāli valdošajai nelabvēlīgajai attieksmei, ar atjautību un enerģiju ir iespējams paveikt šķietami neiespējamas lietas, un zināmā mērā arī kļuva par sava veida atskaites punktu tālākajai Latvijas džeza attīstībai, par ko uzskatāmi liecina vairuma festivāla dalībnieku tālākie likteņi. Aicinām izlasīt arī Indriķa Veitnera publikāciju "KIKOK 1962 — pirmais Latvijas džeza festivāls. Rekonstrukcija" portālā Jazzin.lv! 

Pirmais, kas nāk prātā, ja iedomājamies graudaugu ēdienus, noteikti ir putras. Kādus vēl garšīgus un veselīgus ēdienus var pagatavot no graudaugiem, īpaši pilngraudu, par to raidījumā Kā labāk dzīvot. Iesaka "Mullbery" šefkonditore Ina Poliščenko un "Ladigs gastronomija" pavārs Ingmārs Ladigs. Sertificēta uztura speciāliste Liene Sondore vērtē: "Ja mūsu ikdienas maltītē ceturto daļu aizņemtu pilngraudu produkti, mūsu pašsajūta noteikti uzlabotos." Kāpēc uzturā jālieto auzas, mieži un citi graudaugi, ierakstā skaidro Liene Sondore. Ingmārs Ladigs mudina putru apliet iepriekšējā vakarā un uzbriedināt. Tad būs jāvāra īsāku laiku. Ja glabā termosā, no rīta jau būs gatava putra. No rīta var pielikt rīvētu ābolu, riekstus vai medu. Ina Poliščenko iesaka graudaugus iesaka pievienot salātos. Ingmārs Ladigs vērtē, ka katram ir jāatrod savi graudaugi, kam auzu pārslas, kam rīsi, prosa vai griķi. Īsts ziemas ēdiens - kartupeļi kopā ar grūbām, apcepti sīpoli un vēl cauraudzītis. Kartupeļi ar grūbām veido zīdainu tekstūru.  Pavāri iesaka jebkurus graudaugus iepriekš nedaudz pamērcēt, jeb "pabarot ar ūdeni, lai mazāku laiku aizņem vārīšana. Ina Poliščenko atgādina, ka vērtīgāki ir tie graudaugi, kas mazāk apstrādāti. Neizmērcētas grūbas vārās ilgi. Tāpēc ir pērļu grūbas, bet tās ir apstrādātas. Pērļu grūbas iesaka ēst pirms miega, jo tās satur melatonīnu. Rīsi – jo gaišāks, jo ātrāk var pagatavot, jo tumšāks, jo vērtīgāks. Rīsi draudzējas gan ar dārzeņiem, gan dažādām mērcēm un gaļu.  "Šo ēdienu sabojāt nevar," pārliecināta Ina Poliščenko. Kuskusu dēvē par "ātro graudaugu", ko iegūst no kviešu graudiem mehāniski. Bet to var pagatavot ātri. Var ievienot dārzeņus, gaļu vai zivi. Kuskusu aplej ar ūdeni vai buljonu, proporcijas 1:2. Ļoti uzbriedinātu kuskusu Ina Poliščenko iesaka uzcept kā kārtojumu pannā. Gana sātīgs un garšīgs, lai arī nav pats vērtīgākais. Ina Poliščenko dalās ar maizes recepti no griķiem. Izvāra apmēram 200 g zaļos griķus, kas ir maigāki, pievieno ceļteku sēnalu pulveri divas ēdamkarotes. To ieliek maizes formā un cep. Tā ir maizes alternatīva. Būs blīvāka. Der tiek, kam ir kādas alerģijas. Var pielikt sēkliņas, riekstus. Ja negrib cukuru un miltus, laba alternatīva. Ingmārs Ladigs norāda, ka kvinojā ir līdz 20% olbaltumvielas. "Gatavošanas ziņā interesanta, jo pēc garšas un uzturvērtības ir pielīdzināma bietēm un spinātiem. Tur ir gan daudz dzelzs, gan dažādi savienojumi," turpina Ingmārs Ladigs. Arī gatavojot kvinoju, viņš uz vienu glāzi graudu ņem divas glāzes šķidruma, novāra un var izmantot dažādi - var apcept ar dārzeņiem. Labi garšo ar sāļiem sieriem. Var izmantot salātos kā novārīti produktu. Kvinoja arī ir dažādās krāsās un tas arī nosaka garšas intensitāti - jo gaišāka, jo garša būs maigāka, tumšāka - izteiksmīgāka garša.  

Stāsta džeza mūziķis un vēsturnieks Indriķis Veitners; pārraides producente – Anete Ašmane-Vilsone Simfodžezs jeb tā sauktā "trešā strāva" – "Third stream" – ir džeza subžanrs, ko raksturo klasiskās un džeza mūzikas saplūsme. Šo terminu 1957. gadā radīja pazīstamais džeza teorētiķis, kritiķis un komponists Gunters Šullers, lai apzīmētu modernā džeza tendences kompozīcijās izmantot klasiskās mūzikas paņēmienus un tehniku. G. Šulers postulēja, ka "pirmā strāva" ir klasiskā mūzika, "otrā strāva" ir džezs, savukārt "trešā strāva" veido jaunu, sintētisku abu iepriekšējo žanru saplūsmi. Taču aizsākumi šai kustībai meklējami daudz senāk – jau 1930. gados. Nozīmīgu lomu simfodžeza popularitātes veidošanā spēlēja tolaik pazīstamākais un populārākais ASV džeza orķestris – Pola Vaitmena orķestris, pateicoties kuram tapa Dž. Gēršvina "Rapsodija blūza stilā". Savukārt Latvijā par simfodžeza aizsācēju uzskatāms diriģents un komponists Jānis Vītoliņš, kurš 1932. gadā Rīgā izveidoja savu simfodžeza orķestri "La-Si-Do". Vītoliņa biogrāfija ir dēku romāna cienīga. Dzimis Litenes pagastā 1866. gadā, Vītoliņš studēja fagota spēli Maskavas konservatorijā, ko arī absolvēja 1917. gadā. Pilsoņu kara laikā viņš nokļuva Sibīrijā, kur spēlēja ceļojošā operā un nodibināja Imantas strēlnieku pulka orķestri. Pēc leģendārā Imantas pulka ceļojuma − atgriešanās Latvijā ar kuģi apkārt Ķīnai, Indijai un Eiropai cauri Suecas kanālam – J. Vītoliņš 1920. gadā iestājās Latvijas konservatorijā un studēja kompozīciju pie prof. Jāzepa Vītola, vienlaikus strādājot par fagota pasniedzēju. Taču jau 1926. gadā viņš devās uz ASV, kur sākumā strādāja dažādos simfoniskos orķestros un vadīja latviešu kori, bet tad kļuva par aranžētāju lielajās Amerikas filmu studijās "Paramount" un "Metro-Goldwin-Mayer". Pēc pieciem ASV pavadītiem gadiem J. Vītoliņš atgriezās Latvijā 1931. gadā un jau gadu vēlāk nodibināja savu simfodžeza orķestri "La-Si-Do", ar kuru vairākus gadus regulāri koncertēja prestižās Rīgas koncertzālēs, tai skaitā Latvijas Konservatorijas Lielajā zālē. Koncerti guva plašu sabiedrisku rezonansi, tā aizsākot simfodžeza tradīciju Latvijas džeza attīstībā, kas faktiski dominēja Latvijas džezā visus 1930. gadus. Vēlāk J. Vītoliņa intereses mainījās, viņš nopietni pievērsās kompozīcijai. Darbu skaitā ir mūzika kinofilmām "Daugava" un "Dzimtene sauc", kā arī balets "Ilga". Pēc Otrā pasaules kara J. Vītoliņš strādāja Latvijas Valsts konservatorijā, kur pasniedza fagota spēli. Viņa audzēkņu vidū ir fagotists un pedagogs Arvīds Resnis, vēlākais LPSR Kultūras ministrs Vladimirs Kaupužs un radiožurnālists Oļģerts Šusts. Visticamāk, ka ideja par simfodžezu Vītoliņam radās, esot Amerikā. Atgriežoties Latvijā un atklājot, ka šādas mūzikas šeit nav, viņš saredzēja iespēju šāda projekta realizācijai, ko arī īstenoja kopā ar menedžeri A. Tauriņu. Pirmais orķestra "La-Si-Do" koncerts notika 1932. gada 10. aprīlī Amatnieku biedrības zālē, kam sekoja vēl vairāki šā orķestra koncerti, viens no tiem arī Latvijas Konservatorijas lielajā zālē 1932. gada 9. decembrī. Kaut arī Vītoliņš pēc dažiem gadiem pameta darbību simfodžeza laukā, viņa iesāktais virziens Latvijas džezā turpinājās ne tikai 1930. gados, bet arī vēlākos gados.  Klasiskās un džeza mūzikas saplūsme jeb t.s. "Third Stream" ir viena no Latvijas džeza vēsturiski raksturīgām iezīmēm, tā ir svarīga arī mūsdienu Latvijas džeza individualitātes iezīme, ko apliecina jaunākie ierakstu kompānijas Jersika Records ieskaņojumi.

Jaunās Latvijas Mākslas gada balvas (LMGB) nominanti nosaukti. Par mākslas ainu aizvadītājā gadā un jauno aizsākumu Kultūras rondo studijā pārrunājam ar žūrijas pārstāvjiem Liānu Ivetu Žildi un Kasparu Vanagu, kā arī Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktori Solvitu Kresi.     Žūrija gada garumā izvērtējusi vizuālās mākslas procesus Baltijā, izvirzot nominantus desmit kategorijās. LMGB žūrijas priekšsēdētāja ir kuratore, pētniece un mākslas kritiķe Maija Rudovska. Mūža ieguldījuma balva tiks piešķirta mākslas zinātniecei un kuratorei Irēnai Bužinskai. Ar nominantiem desmit kategorijās var iepazīties šeit. -- Pirmā Latvijas Mākslas gada balvas pasniegšanas ceremonija notiks Valmierā 2026. gada aprīlī un iecerēta kā svētki gan vizuālās mākslas profesionāļiem, gan plašākai sabiedrībai. Iedibinot jaunu tradīciju – LMGB Mākslas nedēļu –, balvas pasniegšanu plānots katru gadu rīkot citā Latvijas pilsētā sadarbībā ar vietējo pašvaldību un iedzīvotājiem. Pirmais norises punkts būs Valmiera, kur sadarbībā ar novada pašvaldību Mākslas nedēļas ietvaros gaidāmas izstādes, lekcijas, performances un daudzveidīgas aktivitātes dažādām auditorijām, izceļot Valmieras pilsētā un novadā strādājošos vizuālās mākslas profesionāļus un kultūrvietas. Balvas iniciators un finansētājs ir Latvijas Republikas Kultūras ministrija, par tās organizēšanu atbild radošā apvienība “Collective WW”. Katrs laureāts saņems naudas balvu 1500 eiro apmērā pēc nodokļu nomaksas, kā arī balvas fizisko veidolu, ko veido mākslinieks Krišs Salmanis.

Stāsta džeza mūziķis un vēsturnieks Indriķis Veitners. Producente Anete Ašmane-Vilsone. 1990. gadu sākumā Latvijā bija ļoti attīstīta pašdarbības pūtēju orķestru kustība, kuros tolaik muzicēja praktiski visi jaunās paaudzes pūšaminstrumentu mūziķi. Daudziem šīs paaudzes mūziķiem bija liela interese par džeza mūziku, un no dažiem orķestriem izveidojās bigbendi – džeza orķestri. Tā notika ar pūtēju orķestri “Sīriuss”, no kura 1992. gadā radās bigbends “VOLO”. Tā vadītājs bija ģitārists Uldis Sebris. Orķestra nosaukums ir no latīņu valodas un nozīmē 'es gribu lidot'. Orķestra dalībnieki bija tolaik jaunie mūziķi Raivo Stašāns, Zintis Žvarts, Oļegs Švembergs, Gints Stepanovs un citi, kā arī pieredzējušie radio bigbenda mūziķi Julo Usenko, Bruno Jurgenbergs un Jānis Pinkulis. Laika gaitā bigbends sadarbojās ar vairākiem slaveniem mūziķiem un vokālistiem – Laimi Rācenāju, Žoržu Siksnu, Viktoru Lapčenoku, Olgu Pīrāgu, Ingu Bērziņu, kā arī pasaulē slaveno ASV vokālisti Dženetu Lovsoni. Bigbenda repertuārs bija daudzveidīgs – džeza mūzika, arī pašu bigbenda dalībnieku oriģinālkompozīcijas, bet pārsvarā tika izpildīta populāra mūzika, kā piemēram, Raimonda Paula mūzika, džeza skaņdarbi bigbenda aranžijās, ārzemju mūzika, kuras notis bigbendam bija iespēja iegūt no Latvijas Radio bibliotēkas. Aranžētāji bigbenda izpildītajai mūzikai pārsvarā bija tā laika izcilākie Latvijas aranžētāji un mūziķi – Gunārs Rozenbergs, Vitālijs Dolgovs, Aleksandrs Smirnovs. 1997. gadā bigbends ierakstīja CD ar nosaukumu “Elza”. Albumā dzirdami klasiski džeza skaņdarbi kā Džeroma Ričardsona "Groove Merchant" Teda Džonsa aranžējumā un Gunāra Rozenberga aranžētais Džordža Gēršvina "Summertime". Taču albuma tituldziesma ir bigbenda vadītāja Ulda Sebra kompozīcija “Elza”, kuru viņš veltījis savai mazajai meitai. Tieši šis skaņdarbs, kuru aranžēja pianists un pēdējais oficiālais Latvijas Radio bigbenda diriģents Aleksandrs Smirnovs, arī kļuva par pirmo latviešu džeza videoklipu. Tas tika filmēts vairākos piegājienos. Klipā ir redzami orķestra mūziķi, svelošā janvāra aukstumā spēlējot Pēterbaznīcas tornī, jauno Rīgas horeogrāfijas vidusskolas baleta dejotāju treniņi, kā arī pati mazā Elza, kura ļoti vēlas dejot. Klipu veidoja režisore Ieva Rozentāle, operators Rojs Brants, bet idejas un scenārija autors bija Uldis Sebris. Jāsaka, ka videoklips ir visai unikāla un reta parādība džeza pasaulē, kas vairāk saistās ar popmūziku. Tādēļ īpaši nozīmīgi, ka šāds projekts tika realizēts Latvijā jau 1990. gadu nogalē. Šobrīd ar videoklipu veidošanu klasiskā izpratnē no Latvijas džeza grupām nodarbojas tikai "Very Cool People", bet viņus no „VOLO” radītā šķir vairāk kā 25 gadi.  

Pievēršamies mums neredzamajai fizikas pasaulei. Fiziķis Andris Potrebko ir pirmais Latvijā, kurš iegūst doktora grādu daļiņu fizikā, pētot tādas elementārdaļiņas kā kvarki un antikvarki. Šis promocijas darbs tapis sadarbībā ar Eiropas Kodolpētniecības centru CERN. Ko stāsta jaunā doktora pētījums un uz kādiem jautājumiem atbildes meklē daļiņu pētnieki Latvijā? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Rīgas Tehniskās universitātes Daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģiju institūta direktors Kārlis Dreimanis un daļiņu fiziķis Andris Potrebko. Jauna rubrika - iepazīstam Latvijas putnus Gadu sākam ar jaunu rubriku, kurā kopā ar ornitologiem iepazīsim putnus mūsu dārzos, pļavās un mežos. Putni ir dabas procesu vēstneši, tie mūs pavada ikdienā arī gada tukšākajos un klusākajos mēnešos, un ne viens vien saikni ar dabu izjūt tieši vērojot zīlītes barotavā, vai izjūt īpašu saviļnojumu, redzam atgriežamies gājputnus.  Šoreiz ornitologs Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus stāsta par meža pūci. Vēl arī stāsts par astronomijas lielākajām mīklām Par Visuma mīklām, kas liek lauzīt galvu daudziem astronomiem pasaulē, stāsta astronoms Dainis Draviņš.  Lundas universitātes emeritētais profesors Dainis Draviņš min, ka pēc viņa domām astronomijas lielākās mīklas varētu būt divas - cik tālu kosmosa pētnieki ir nonākuši Zemei līdzīgas planētas meklējumos un kā tumšā enerģija ietekmē Visuma izplešanos. Šajā raidījumā teju pirms desmit gadiem profesors Draviņš minēja, ka tāda īstena Zemes līdziniece nav atklāta un tādu arī nav iespējams atklāt, jo mums nav zināšanu par šādas planētas eksistenci. Lai atrastu citas planētas, astronomi mēra zvaigznes gaismu, lai noteiktu, kā planēta to ietekmē, bet tā kā Zemei līdzīgas planētas ir mazas, tad ir vajadzīgs akurāts zvaigznes un planētas izvietojums uz vienas ass un ļoti precīzi mērinstrumenti. Tā kā zvaigznes ir kustīgas, tad vēl aizvien pētnieki risina šo mīklu, kā noteikt, vai gaismu ir ietekmējusi pati zvaigzne, vai tai garām riņķojoša planēta. Tikai tad, kad būs atrastas Zemei līdzīgas planētas, varēs noskaidrot, vai uz tām ir arī dzīvība, skaidro profesors Draviņš. Runājot par tumšās enerģijas pētījumiem, Dainis Draviņš ieskatīties vietnē, kur var iesaistīties pētījumos ikviens.

Kā pārkāpt pāri gadu mijas robežai, ko ņemt līdzi jaunajā un ko atstāt vecajā gadā? Par visu vairāk raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē režisors Pēteris Krievkalns, filozofijas doktors, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Māris Kūlis un Baiba Vārna.

Viens no tehnoloģiju un sociālo mediju sniegtajiem labumiem ir iespēja saiznāties par spīti attālumam un citiem šķēršļiem. Varam paplašināt savu kontaktu loku un uzturēt ikdienas saziņu milzīgās distancēs - kas tāds, par ko pirms simt gadiem ļaudis varēja tikai sapņot. Vai tehnoloģiju izrāviens ir tuvinājis mūs citu citam, vai tieši pretēji - attālinājis? Kā mainījusies cilvēku saskarsme ātrajā laikmetā, kad saziņas rīks vienmēr ir rokā? Un kāda tā būs nākotnē? Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē IT speciālists, tehnoloģiju eksperts Reinis Zitmanis, Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes profesore Zanda Rubene un Vidzemes Augstskolas asociētais profesors Virtuālās un papildinātās realitātes laboratorijas vadītājs Arnis Cīrulis. Bet vispirms stāsts par to, kā mūsu mājās ienāca unikālā iespēja - sarunāties ar citiem lielā attālumā. Stāsts par telefona vēsturi un kādas socioloģiskas pārmaiņas sabiedrībā tas radīja. Kopš 1876. gada, kad telefona izgudrotājam Aleksandram Greiemam Bellam izdevās pārraidīt balsi, telefons ir daudzkārt mainījis savu dizainu, ir paplašinājušās telefona funkcijas, un telefona ietekmē mainījusies arī cilvēku uztvere par laiku un telpu. Par šo nozīmīgo tehnikas brīnumu saruna ar Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas un informācijas nodaļas profesori Vitu Zelči. Telefons 19. gadsimta otrajā pusē patiesi bija brīnums. Tobrīd cilvēki iegādājās biļetes, lai izgudrotāju vadībā vērotu tehnoloģiskos jaunumus publiskos pasākumos, un drīz vien šī tendence ienāca arī Latvijas teritorijā, toreiz gan vēl Krievijas impērijas sastāvā. 1891. gadā Rīgā bija 499 telefona abonenti, bet 1900. gadā darbojās jau 1070 telefonaparāti. Rīga bija augoša pilsēta, un telefons radīja iespēju uzņēmumiem savu darbību izplatīt pa visu tās teritoriju. Saziņa starp uzņēmuma vadību un citiem darbiniekiem varēja notikt ar telefona palīdzību. Pirmais pasaules karš saposta visu Latvijā iepriekš izveidoto telekomunikāciju infrastruktūru. Tas, ar ko pēc kara nodarbojās Latvijas valsts Pasta un Telegrāfa virsvalde, vēlāk departaments, bija telegrāfa un telefona vadu atjaunošana. Kas interesanti - ja sākotnēji telefons bija paredzēts īsām un lietišķām sarunām, tad pēc Pirmā pasaules kara telefoni iegūst citu funkciju - cilvēki nododas sadzīviskām sarunām. Papļāpā. Padomju okupācijas priekšvakarā Latvija bija 16. vietā pasaulē telefonizācijas ziņā. Telefoni bija katrā pagastā vismaz vairākiem desmitiem cilvēku, tie bija zemnieku saimniecībās, pagastvaldēs, aizsargu namos, skolās un, protams, ārstiem. Savukārt padomju gados telefonu attīstību bremzēja tehnoloģiju kopējais trūkums, jo, kā jau pēc visa, arī pēc telefona aparātiem vajadzēja stāvēt rindās, cilvēki bija spiesti kooperēties, lūgt iespēju kaimiņiem piezvanīt un lietot ielu telefonus.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Ar ko visvairāk aizraujas vidējais aktīvais latvietis? Vai tā ir skriešana, komandu sporta spēles vai kas eksotiskāks? Jauns pētījums atklāj interesantus faktus par sporta nozīmi un lomu Latvijas sabiedrībā, kā arī to, ar kādiem sporta veidiem nodarbojas iedzīvotāji brīvajā laikā un cik salāgotas ir šīs slodzes. Raidījumā Zināmais nezināmajā ar pētījumu iepazīstina Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes asociētā profesore Līga Plakane un Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes lektore Zane Šmite. "Nemaz tik slikti nav. Mūsu vēsturiskās tradīcijas sauc mūs iet dabā - mums patīk sēņot, mums patīk makšķerēt. Mums patīk Līgo svētki un citādas lietas dabā, mēs tomēr neesam tupētāji istabā. Ja tādas plānveida aktivitātes, nav tik slikti, bet varētu būt labāk," tā par Latvijas iedzīvotāju kustību un sportošanas ieradumiem min Līga Plakane. "Dati rāda, ka varētu būt labāk. Ir, kas sasniedz visas rekomendācijas, bet būtiski ir, lai tie, kas ir aktīvi, nekļūst mazaktīvāki, kā arī kopumā visi kļūtu aktīvāki," piebilst Zane Šmite. Tie, kas ir fiziski aktīvi, bijuši arī atsaucīgi piedalīties aptaujā un pētījumā. "Pirmais bija noskaidrot, cik cilvēki ir aktīvi, turklāt būtu jāskatās ne tikai sportiskās aktivitātes ārā vai telpās, bet arī sēdēšanas paradumi jāņem vērā. Lai aktivitāte nebūtu pārspīlēti ofensīva, bet lai kustība caurvītu visu dienu, gan darba dienas, gan brīvdienas," vērtē Līga Plakane. "Skriešana dominēja kā populārākais aktivitātes veids gan dāmām, gan kungiem, otrs bija spēka treniņi, pie kam spēka treniņi bija populārāki dāmām nevis kungiem. Trešā abām dzimumu grupām bija riteņbraukšana, tad sekoja krosfits. Iekļāvās arī garas pastaigas. Tas mūs priecēja, jo tā ir pamatvielmaiņu uzturoša aktivitāte, turpina Līga Plakane. "Galvenā atziņa - tautas sportists ir dažāds un sportot var jebkurš," norāda Zane Šmite. -- Bet par sev svarīgu grāmatu stāsta humanitāro zinātņu pētniece Sanita Reinsone.  Viņa izvēlējusies stāstīt par grāmatu "Ādama stāsts". Pētniece to iepazinusi vēl pirms šis stāsts tika izdots grāmatā. Tā ir ar roku rakstīta 19. gadsimta latviešu zemnieka Ādama Purmaļa autobiogrāfija.

Tēva Roberto Pasolīni pirmais sprediķis Romas kūrijai

Stāsta muzikologs, Mākslas zinātņu doktors, Latvijas Radio bijušais ģenerāldirektors (1992‒1995) Arnolds Klotiņš; pārraides producente – Rūta Paula          Lai arī mēs visi augsti vērtējam sieviešu kora "Dzintars" pirmās vietas iegūšanu starptautiskajā koru konkursā Ungārijā 1968. gadā, tomēr vēsturiski pirmā latviešu dziedātāju vienība, kas piedalījās un 17 Eiropas, Amerikas un Austrālijas koru konkurencē ieguva augsto ceturto vietu, bija Zuikas vīru koris jau 1953. gadā konkursā Velsā. Šo kori Latvijas armijas leitnants Roberts Zuika bija sapulcinājis no Latviešu leģiona karavīriem un ar to debitējis Dundagas baznīcā 1944. gada septembrī. Viņš vēlāk atcerējās: "Mani iesauca kā virsnieku, bet es vairāk domāju, kā attīstīt karavīru kultūras dzīvi, jo viņi taču ir dzīvi cilvēki." Tas nenācās viegli, jo visai 15. divīzijai bija jākāpj kuģos un jāevakuējas uz Vāciju. Tur Roberta Zuikas bataljonu norīko prettanku grāvju rakšanā ļoti smagos apstākļos, tomēr koris gandrīz katru vakaru sanāk mēģinājumos. Pēc atkāpšanās kaujām bataljons sasniedz angļu-amerikāņu frontes līniju un, ignorējot vācu pavēlniecību, izlaužas pāri frontei pie Rietumu sabiedrotajiem, tiek nometināts britu pārvaldītā gūstekņu nometnē. Tur dzīves apstākļi nožēlojami, kora mēģinājumiem jānotiek brīvā dabā, tomēr kora sastāvs pat dubultojas, tas saņem uzvaras laurus sacensībās ar vācu karagūstekņu koriem. Latviešu gūstekņus pamazām atbrīvo tikai pa vienam, taču koristi vienojas noteiktā datumā sapulcēties Lībekā un saukties par Zuikas vīru kori. Tur 1945. gada rudenī sākās kora lielākais uzplaukums. Roberts Zuika izvadāja dziedātājus vairāk nekā 150 apjūsmotos koncertos latviešu bēgļu nometnēs pa visu Vāciju, un visur tos uzņēma ar atkalredzēšanās un šķiršanās asarām. Uzaicināja dziedāt arī vācu koncertos un radio. Kad 1947. gadā nācās izceļot, izdevās pārcelt kora kodolu uz dzīvi pāri Lamanšam. Anglijā visiem nācās strādāt melnu darbu metāllietuvē, bet kora mēģinājumi un pat svētdienas koncerti melnos uzvalkos turpinājās. Tas notika tā. Darba nedēļas pēdējā dienā koristi gāja uz darbu ar līdzņemtām frakām somās, priekš svētdienas koncerta, bet pēc koncerta atgriežoties pirmdienas rītā darbavietā, fraku nomainīja pret darba drēbēm un vakarā nesa mājās. Trīs reizes nāca uzvaras lokālajos koru konkursos. Zuikas vadītos vīrus ieskaņoja BBC raidītājs, viņi uzstājās Vigmora zālē Londonā, bija zaļoksnējākais spēks daudzās Latviešu dziesmu dienās Anglijā. Bet 1953. gadā – simboliski Staļina nāves gadā – sarkanbaltsarkanais karogs uzvijās pasaules koru sacensību augstajā mastā Langolenas konkursā Velsā. Tur jau minētajās sacensībās Zuikas vīru koris ne tikai ierindojās starp labākajiem, bet viņu dziedātā Jāzepa Vītola dziesma "Uguns milna" ar Annas Brigaderes dzeju tika oficiāli atzīta par konkursa labāko izvēles dziesmu, un noslēguma koncerta vadītājs koristus intervēja desmitiem tūkstošu skatītāju un BBC mikrofonu klātbūtnē – izjautāja par Baltijas valstu okupāciju, dzīvi bēgļu nometnēs un darbu Anglijas metāllietuvēs. Maizes darba apstākļiem Anglijā sarežģījoties, Robertam Zuikam ar ģimeni nācās izceļot uz ASV. Viņš bija vadījis savu kori 17 gadus, un te ir vietā pazīstamā trimdas literāta Jāņa Rudzīša teiktais: "Zuikas vīru koris – cēlākais mantojums, ko mūsu kultūrai atstājis latviešu leģions," Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas Roberts Zuika steidzas būt Latvijā gandrīz katru gadu jau jūnija sākumā, lai paspētu uz savas pirmās 1936. gada skolotāja darba vietas – Valmieras Kocēnu skolas – kārtējo izlaidumu, lai apsveiktu absolventus un dāvinātu šiem lauku pusaudžiem braucienu un biļeti uz Nacionālās operas izrādi. Bet – ar vienu noteikumu. Katrs braucējs pirms izrādes aicināts nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, turklāt – nevis vienkārši veikalā pirktus, bet no savas mājas dārza vai apkaimes ziedu pļavām. Arī tāda bija patriotiska audzināšana. Šeit nevaru neatzīmēt, ka Roberts Zuika visu mūžu centās veicināt tautasdziesmu iesakņošanu jaunajās paaudzēs. Jauniešu nometnēs ASV viņš bija atskārtis, ka bērni vislabāk apgūst tautasdziesmas sacensību veidā – kurš zinās vairāk melodiju un tekstu, tāpēc par saviem līdzekļiem izdeva 120 melodiju krājumiņu "Lakstīgala", vēlāk ar Valsts izglītības centra iesaisti organizēja skolu, pilsētu un novadu sacensības arī Latvijā, izdeva vēl vairākas tautasdziesmu krājumiņa tirāžas. Savā garajā 102 gadu mūžā Roberts Zuika bija izlolojis domu: "Pēc tevis paliek vienīgi atdotais." Bet atdevis viņš ir daudz. *** Aicinām noklausīties arī 2021. gada pārraidi "Vai zini?", kurā Arnolds Klotiņš stāsta par Zuikas vīru kora starptautiskajiem panākumiem! 

Pāvesta pirmais apustuliskais ceļojums uz Turciju, Libānu

Krāpnieku izliktajās lamatās var iekrist ikviens no mums, bet lielāku neizpratni rada tie, kas pēc sāpīgās mācības nemācās neko un atkārtoti iekrīt krāpnieku nagos. Kāpēc tā notiek, raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē kiberincidentu novēršanas institūcijas CERT.LV kiberdrošības eksperts Gints Mālkalnietis, programmatūras inženieris Elviss Strazdiņš un Valsts policijas Kibernoziegumu apkarošanas pārvaldes 2. nodaļas priekšnieka vietniece Solvita Sļadze. Ierakstā Rīgas Stradiņa universitātes psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras docents Artūrs Utināns skaidro, ka mums ir divu sistēmu domāšana - ātrā un lēnā un krāpnieki mēģina ietekmēt tieši ātro domāšanas sistēmu, kas ir intuitīva un saistīta ar dažādām emocijām, piemēram, bailēm, šaubām un bažām. "Katru nedēļu tiek izkrāpti 460 līdz 500 tūkstoši eiro tiek izkrāpti. Līdz novembra beigām ir cilvēkiem Latvijā gandrīz 20 miljoni eiro izkrāpti tiešsaistes krāpšanās," norāda Solvita Sļadze. Solvita Sļadze norāda, ka "sarkanais karodziņš" ir, ja atnāk kāda saite īsziņā vai "WhatsApp" ziņā no viltus policista, bankas darbinieka vai kādai cita pakalpojumu sniedzēja un ir jāievada PIN1 un PIN2 vai kaut kas saistīts ar internetbanku, to nedarīt nekādā gadījumā. Kategoriski - nē. "Jāatceras kā noteikums, ja saņem īsziņas linku, kur tālāk ir maksāšana – uzreiz nē. Zaudējumu nebūtu, ja cilvēki to ievērotu," norāda Solvita Sļadze. "Otrs, ja piezvana un saruna aizvirzās, ka interesējas par naudu manā kontā vai par manu nekustamo īpašumu, kas tiek pārreģistrēts un tagad man jāpiedalās ar viltus policistu viltus eksperimentā, vai vispār ir interese par mantiskām lietām, arī nē. Nekādas sarunas nenotiek. Īpaši, ja ir steidzināšana, plus vēl nauda, kas ir jādod kādam, arī nē. Neturpinām sarunu." Viņa iesaka, saņemot šādu zvanu, ieelpot, izelpot, aizskaitīt līdz 10, viens variants – nolikt klausuli, otrs – sākt pārbaudīt saņemto informāciju, pārzvanīt, bet nerisināt šo jautājumu uzreiz. "Ļoti maz ir lietu, kur var pēc tiesiskā regulējuma rasties juridiskas sekas, ja to neatrisina stundas vai divu laikā," norāda Gints Mālkalnietis. "Visām lietām sekas rodas, ja nereaģē uz kādiem brīdinājumiem dienām ilgi. Pasakiet – risināsim to rīt vai parīt. Paņemiet laiku sev, lai saprastu, kas notika, lai sazinātos ar banku, ar radinieku, kura vārdā jūs mēģina uzrunāt, stāstot, cik viņam ir slikti. Neskrieniet nekur." Elviss Strazdiņš piebilst, lai pierādītu savu identitāti, ir jāievada PIN1.  "Ja mistiska CSDD lapa prasa PIN2, tas automātiski ir sarkanais karogs," norāda Elviss Strazdiņš. "ievadot PIN1, ir tikai nedaudz slikti, var uz jūsu vārda paņemt kredītus un veikt zibmaksājumus, kas nebūs daudzi tūkstoši. Ja ievada PIN2, viss ir diezgan slikti." Pirmais –  vajadzētu paskatīties domēnu.  Pēdējā laikā krāpnieki zvana arī no Latvijas numuriem. Telefonkrāpšana ir liela problēma, kas cilvēkiem radījusi lielākos zaudējumus. Gints Mālkalnietis norāda, ka atkal parādījušās piramīdu shēmas, 90. gadu atblāzmas, kas aicina cilvēkus ieguldīt. "Viņi turklāt pārveidot to par kripto valūtu, bet nevis par normālu kripto valūtu, ar kuru var pirkt un pārdot atvērtā tirgū, bet tādu, kas der šajā platformā. Līdzīgi kā bija 90. gados. Šis ir atpakaļ. Ne tik izteikti kā iepriekš, bet ir atpakaļ," stāsta Gints Mālkalnietis. Solvita Sļadze mudina radiniekiem pieskatīt citam citu, runāt par to ģimenē, lai ģimenes locekļi zina, kādi krāpšanas veidi šobrīd ir aktuāli. Jāaiziet ciemos pie vecmāmiņām, krustmātēm… "Ieteiktu piezvanīt biežāk saviem vecākiem, saviem bērniem. Ļoti bieži cilvēkiem trūkst uzmanības. Uzmanība ir tas, ko viņi iegūst no krāpniekiem, jo viņi ļoti laipni zvanīs katru dienu un komentēs, cik labi vai slikti ieguldījāt. Sajūta, ka kāds par jums interesējas," skaidro Gints Mālkalnietis. Kas ir tie iemesli, kāpēc cilvēki, kuri jau reiz piekrāpti, atkal uzķeras uz krāpnieku piedāvājuma? Cilvēks cer naudu atgūt, iesaistās piramīdas shēmās un aicina cilvēkus, no kuriem aizņēmās, iesaistīties jaunajā krāpšanas shēmās. Visvairāk cilvēku atkārtoti nokļūst krāpnieku shēmās, kas saistītas ar investīcijām. Cilvēki cer, ka nākamais brokeris būs labāks, palīdzēs nopelnīt. "Kamēr cilvēks cels klausuli un maksās, tikmēr viņam arī zvanīs," atzīst Solvita Sļadze.

Mācītāja Ilāra Plūmes sprediķis par Mateja evaņģēliju (21:1-9)

Latvijā un Baltijā kopumā arvien pieaug atjaunīgo energoresursu īpatsvars. Pirmais, kas nāk prātā, atminoties aizgājušo vasaru, – slapjš un vēss. Varētu būt, ka vairāk saražots elektrības hidroelektrostacijās, bet mazāk – saules parkos. Tapēc arī skaidrojam, kā šī gada laikapstākļi ietekmējuši gan enerģijas ražošanu, gan patēriņu. Pievērsties šim tematam rosināja kāda klausītāja jautājums, kurš norādīja, ka "Latvenergo" savā pirmā pusgada pārskatā minējis, ka Daugavas hidroelektrostacijās saražots mazāk elektrības, nekā attiecīgajā laika periodā pērn un tas disonēja ar slapjo vasaru. Izrādījās gan, ka lielās lietavas uz elektrības ražošanu iespaidu vairāk atstāja vasarā, savukārt pavasara mēneši šogad bija sausāki nekā pērn, sniega, kam kust, bija maz.  Protams, lietavu ietekme ir ļoti labi redzama vasaras hidroelektrostaciju datos, bet saules enerģiju ir grūtāk novērtēt, jo gan lielo saules enerģijas parku, gan mājsaimniecību skaits, kas izvēlas uzstādīt saules paneļus, pieaug tik strauji, ka kopējo saražoto elektrību no saules nav iespējams korekti salīdzināt pat ar pagājušā gada datiem. Uzņēmuma “Augstprieguma tīkls”, kas nodrošina savienojumu un pārvadi starp ražotājiem un patērētājiem un uzrauga visu mūsu energosistēmu, valdes loceklis Gatis Junghāns uzsver, ka ne tikai Latvijā, bet arī Baltijā, jo esam cieši vienots energotīkls, atjaunīgo resursu ģenerācijas jaudas ir tik lielas, ka laikapstākļi atstāj ļoti būtisku ietekmi uz tiem. Baltijā pērn 68 % no visas saražotās enerģijas bija no atjaunīgajiem resursiem, bet šī gada pirmajos 10 mēnešos, tātad līdz oktobrim ieskaitot, 77 %. Tieši Latvijā šis rādītājs ir mazliet zemāks - pērn no ūdens, saules un vēja saražoja 60 % no visas enerģijas, protams, lielākais ražotājs ir Daugavas HESi. Baltijas mērogā raugoties, pērn no visiem atjaunīgajiem resursiem visvairāk saražoja no vēja. Un tas lielākoties pateicoties Lietuvā uzstādītajiem vēja ģenrātoriem, kas saražo pat vairāk, nekā Daugavas HESi.  “Augstsprieguma tīkla” dati rāda, ka lietavas vasarā ietekmējušas arī saražotās elektrības daudzumu. Jūnijā un jūlija Daugavas HESos saražots lielākais elektrības apjoms pēdējos 10 gadu laikā. Jūnijā, kad lietavas bija vispamatīgākās, šis rekords ir pat ar krietnu atrāvienu. Ja iepriekšējos 10 gados jūnijā saražoja pārsvarā 100-200 gigavatstunu elektroenerģijas, tad šogad jūnijā tās bija ap 350 gigavatstundām. Un tā kā pavasarī nebija sniega, kam kust, šis bijis ražīgāgais mēnēsis, kas nav pārāk laba ziņa. Šogad marts un aprīlis, kad vēsturiski var saražot vairāk elektrības, bija pēdējos 10 gados vieni no sliktākajiem mēnešiem. Turklāt iepriekšējos gados, kad ir bijis mazāk ražīgs marts, tam sekoja krietni ražīgāks aprīlis, savukārt sliktākais aprīlis bija 2020. gadā, pirms kura ne tikai marts, bet arī februāris bija ļoti ražīgi. Sanāk, ka šogad Daugavas HES kaskāde ir saražojusi aptuveni 1,8 tūkstošus gigavarstundu elektroenerģijas, vēl atlicis decembris, bet skaidrs, ka šis būs viens no neražīgākajiem gadiem pēdējo 45 gadu laikā. Dati kopš 1980. gada rāda, ka sliktākajos gados saražots mazliet zem 2000 gigavatstundu, bet ražīgākajos ap 4500. Tā tas bija 2017., 1998. un 1990. gadā. 

Raidījumā Pievienotā vērtība runājam par barjeru jaukšanu – gan par to, ka reāla vai iedomāta barjera starp kredītu devējiem un uzņēmumiem kavē ekonomikas attīstību, arī par to, kā kāds uzņēmums plāno no tehnoloģiju pasaules ienākt arī finanšu pasaulē.  Atgriežamies pie tradicionālāka finansējuma piesaistes veida – kredītiem. Par to, ka ne viss ir kārtībā ar kredītiem Latvijā, esam runājuši daudz – gan par procentlikmēm, gan par banku stingrību, gan uzņēmumu piesardzību. Par to arī pēdējā laikā praktiski ik gadu Latvijas Banka runā savā tautsaimniecības konferencē. Raidījumā neliels ieskats zemūdens straumēs ap kreditēšanu. Pirmais – lai gan procentlikmes ir kritušās un bankas dažādos veidos mudina kreditēt, uzņēmumu aizņemšanās Latvijā joprojām ir vārga. procentlikmes ir kritušās un bankas dažādos veidos mudina kreditēt, uzņēmumu aizņemšanās Latvijā joprojām ir vārga.

Raidījumā Kultūras rondo saruna par kultūras un mākslīgā intelekta krustpunktiem, kam šonedēļ veltīta konference konference „Mākslīgais intelekts kā kultūras satura daudzveidības avots un apdraudējums. Mākslinieka, auditorijas un politikas perspektīva” Kultūras akadēmijā. Tiekamies ar Norvēģijas Zinātnes un tehnoloģiju universitātes pētnieci Zani Šimi un sazināmies ar Elīnu Vikmani, kura pašlaik strādā pasaules lielākajā muzeju un pētniecības kompleksā – Smitsona institūtā. Sarunas ievadā skan „kordziesma”, kas ir viens no miljoniem „šļurmākslas” mākslīgās daudzveidības piemēreim, ko dažās sekundēs var radīt ar pašlaik internetā pieejamajiem mākslīgā intelekta rīkiem. Un „šļurmāksla”, kā mēs latviski nolēmām tulkot anglisko terminu „slop art” jeb „slort”, ir arī viena no tēmām, kas pašlaik ir Norvēģijas Zinātnes un tehnoloģiju universitātes pētnieces Zanes Šimes uzmanības centrā. "Mākslīgais intelekts, piemēram, chatgpt un daudzi lielo valodu modeļi, kas tiek lietoti dažādas informācijas radīšanai,  ir pierādījuši savas aplamības. Ļaudis, kas maldīgi uzticas informācijai, ko sniedz šie pakalpojumi, var nonākt lielākās aplamībās. Par to runā ne tikai akadēmiski eksperti," sarunā norāda Zane Šime.  Viņa arī min, ka aizvadītās UNESCO digitālās un informatīvās nedēļas vadmotīvs bija - mākslīgais intelekts var pieļaut kļūdas, kur ar piemēram skaidrots, kā šādas aplamības notiek. "Viena no lielākajām problēmām ir ar informācijas drošticamību, kad cilvēks palūdz, piemēram, chat GPT pateikt, kāda ir Latvijas valsts iekārta? Angļu valodā iedos konkrētus formulējumus kā atbildi. Ja uzdevumā nav norādīts piemērs atsaucēm, informācija nav izsekojama. Tas atšķir mākslīgā intelekta sniegto informāciju no tās, ko tradicionāli esam meklējuši dažādos avotos," norāda Zane Šime. "Pirmais, cilvēks pārbauda, cik drošticams vai aplams ir konkrētais resurss, pirms vēl skatās tekstu. Es uzticos šai ziņu platformai vai nē?"  Savukārt Elīna Vikmane min, kad Eiropa muzeju vidē ir jauna tendence - antropomorfie mākslīgā intelekta čatboti, kuri ir nevis tikai teksta lodziņi, bet tie ir tēli ar līdzību cilvēkiem un ļoti bieži balstīti uz vēsturiskām personām, īstām, reālām, dzīvojošām personām, kas tagad tiek pārradītas.  "Līdz ar to veidojas jaunas ētiskās dilemmas. Ir interesanti lūkoties, kā šīs pilnīgi jaunās inovācijas, ko muzeji ievieš tāpēc, lai veiksmīgāk komunicētu ar sabiedrību, nonāk pretrunā ar ētikas kodeksu, kurā tiem pēc iespējas precīzi, faktos balstīti, ir jāinterpretē mantojums," norāda Elīna Vikmane. "Mākslīgā intelekta čatbots paredz, ka muzeja darbinieks nevar kontrolēt, ko šis čatbots saka. Tādēļ, ka tas ir reāla vēsturiska persona, mēs faktiski nezinām, vai šī vēsturiskā persona tā domātu vai tā teiktu. Tad dilemma ir par to, vai muzejiem būtu vispār jāiet šajā virzienā, pēc iespējas akurātāk un arī vizuāli līdzīgāk šīs personas atainojot? Vai mums ir drīzāk ļoti pastiprināti jāpievēršas sabiedrības izglītošanai, skaidrojot, kas ir ticams un kas nav ticams. Un, jo līdzīgāki šie čatboti kļūst cilvēkiem, jo plašāk un izvērstāk viņi varēs runāt, jo cilvēki vairāk ticēs, ka tiešām tā ir bijis, tiešām tā viņi ir izskatījušies un tiešām bija, tā varētu būt domājuši un teikuši." "Te es saskatu zināmus riskus. Nupat Berlīnē redzēju vienas mākslinieces čatbotu, kas ir "sabarots" ar viņas dienasgrāmatām, un viņa faktiski ir programmēta tā, lai stāstītu tikai par saviem darbiem. Un vienlaikus es viņai uzdevu jautājumu par viena muzeja esamību, kas viņas dzīves laikā nebija, un viņa man atbildēja. Viņa nevarēja to zināt, jo viņas dzīves laikā šis muzejs nebija," turpina Elīna Vikmane. "Līdz ar to tās programmēšanas robežas tomēr mēs nevaram kontrolēt.  Otra iespēja, ko muzeji īsteno, viņi šobrīd no dzīviem cilvēkiem, kas tam ir piekrituši, vāc liecības. Piemēram, Ilinoisas holokausta muzejā holokausta liecinieki un izdzīvojušie zina, ka viņi pēc nāves kļūst par hologrammām. Viņi atbild uz neskaitāmiem jautājumiem, tūkstošiem jautājumu. Viņi tiek filmēti no visiem rakursiem, lai noķertu visas mīmikas nianses, kustības, žestus, lai pēc iespējas precīzāk atspoguļotu šo cilvēku. Un viņi apzinās, ka viņi kļūst par hologrammām. Šobrīd mēs varam sākt diskutēt, ka medicīniski mēs varbūt varam nodot savu ķermeni pētniecībai, bet savu balsi, savas idejas, savas atmiņas varbūt mēs varam nodot atmiņas institūcijai. Tas ir pilnīgi kaut kas jauns un nebijis. Šobrīd tās ētiskās robežas vai tas veids, kā mēs domājam, vienkārši mainās. Un es nesaku, ka tas ir labi vai slikti. Bet mākslīgais intelekts radīs pilnīgi jaunu lauku, kurā mēs tikai tagad mācamies saprast, kas mums šķiet ētiski pieņemami un kas nē. Tas attiecas arī uz muzejiem. Šķiet, ka liela atbildība ir pašam muzejam nodrošināt, ka apmeklētājs spēj atšķirt māksliniecisku izpausmi no fakta. Bet muzejs nevar viens pats uzņemties atbildību. Muzejs var izdarīt visu, lai paskaidrotu, ka šī ir mākslinieciska izpausme vai tas ir mākslīgā intelekta radīts atbilžu apkopojums. Apmeklētājiem arī būs jāuzņemas aizvien vairāk atbildība izvērtēt, kam tad mēs ticam, kam nē." -- No 4. līdz 7. novembrim Latvijas Kultūras akadēmijā (LKA) norisināsies starptautiska konferenču sērija "Kultūras krustpunkti XIX", kas tradicionāli pulcēs pētniekus, studentus, politikas veidotājus, kultūras profesionāļus un radošo industriju pārstāvjus, lai diskutētu par aktuālākajiem kultūras un mākslas procesiem. Četru dienu konferenču sērija atklās plašu tematisko un formātu daudzveidību – no kultūras lomas sabiedrības attīstībā un jauniešu pilsoniskās līdzdalības līdz mākslīgā intelekta ietekmei uz kultūras saturu un jaunākajiem pētījumiem kultūras un radošo industriju jomā. 6. novembrī LKA Nacionālās filmu skolas paviljonā (Miera iela 58a) pulksten 10.00–16.30  sadarbībā ar UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju norisināsies starptautiskā konference "Mākslīgais intelekts kā kultūras satura daudzveidības avots un apdraudējums. Mākslinieka, auditorijas un politikas perspektīva" (Artificial Intelligence as a Source and Threat to the Diversity of Cultural Content: Perspectives of Artists, Audiences, and Policymakers).   Konferencē Latvijas un ārvalstu pētnieki sniegs daudzpusīgu ieskatu par mākslīgā intelekta ietekmi uz kultūras procesiem un māksliniecisko jaunradi – no tehnoloģiskajām un ētiskajām dimensijām līdz politikas plānošanai un kultūras mantojuma pieejamībai digitālajā vidē. Konferencē tiks aplūkotas arī radošās industrijas iespējas un izaicinājumi, ko rada ģeneratīvā mākslīgā intelekta izmantošana, savukārt konferences noslēgumā pētnieki pievērsīsies digitālās atmiņas un kultūras mantojuma resursu pieejamībai. Darba valoda – angļu. 

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Kāpēc pirkt vietējo ražotāju pārtiku? Viena no atbildēm varētu būt tāda, ka pašmāju ražojumiem piemīt sava unikalitāte. Kāda tā ir? Arī to skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības "Provinces produkti" vadītāja Agnese Arne un SIA "Meduspils" īpašnieks, bitenieks Jānis Vainovskis. Sazināmies ar asociācijas Lauku ceļotājs prezidenti Asnāti Ziemeli. Viņa iepazīstina par projektu „Siera ceļš”, kurā aicina Latvijas ražotājus lepoties ar mūsu valstī ražotu sieru. "Latvijas pircējs ir paviršs attiecībā pret Latviju," vērtē Jānis Vainovskis. "Vācijā, Igaunijā vienmēr pirks savējo. Mēs varam braukt uz tirdziņu, platīties, stāstīt, aizies nopirks blakus kaut vai trīs reizes dārgāk." "Pirmais lielākais trumpis mūsu pārtikai - ir skaidri zināma izsekojamība," atzīst Agnese Arne. Viņa arī norāda, ka kaimiņiem igauņiem ir lielāks lokālpatriotisms, viņi pērk vietējos produktus. Pati ideju par mājražotāju veikalu, kurā ir pašapkalpošanās iespējas, Agnese Arne noskatījusi Austrijā.  Mudina lasīt, kas ir produktu sastāvā, ka arī atgādina, ka ikviens cents vai eiro, ko iztērējām par tuvāku vai tālāku kaimiņu valstu precēm, nonāk tās valsts budžetā un ceļ tās valsts labklājību nevis Latvijas labklājību. Raidījuma viesi aicina pircējus izvēlēties Latvijas preces arī tāpēc, ka samaksātie nodokļi paliks Latvijā. Vajag sākt ar mazumiņu! -- Vai Latvijas iedzīvotāji izvēlas pirkt Latvijā ražotu pārtiku vai meklē lētākas akcijas preces, to jautājam Kuldīgā sastaptajiem cilvēkiem. Vēl saruna ar kooperatīva "Kuldūgas labumi" valdes locekli un biškopi Ievu Bergholdi un veikala vadītāju Intu Belovu. Kurzemē šobrīd vairāki mājražotāju veikali ir slēgti, bet Kuldīgā jau 11 gadus ar pašvaldības atbalstu darbojas kooperatīva "Kuldīgas labumi veikals". 

Pagājušajā nedēļā runājām par Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra datu arhīvu, bet šoreiz vairāk par preses arhīvu, jo arī tajā ir daudz ziņu par pagātnes laikapstākļiem un klimatu. Ne velti arī mūsdienās, joprojām klimatologi, veicot pētījumus par pagātnes klimatu, dažkārt izmanto senus avīžu un žurnālu rakstus, kā arī hronikas, kur var atrast informāciju, kas nav meteoroloģiskajās datu bāzēs. Skaidrojam, kad par klimata pārmaiņām sāka runāt Latvijas presē un kādas dažādas dīvainas teorijas un nākotnes paredzējumi atrodami pat simt gadu senās avīzēs. Par klimata pārmaiņām raidījumā Zināmais nezināmajā runājam daudz, bet pētījumi par klimatu sākās jau pagājušajā gadsimtā. Taču kad un ko par klimatu sāka rakstīt Latvijas presē? Dati Latvijas Nacionālās bibliotēkas Periodisko izdevumu krātuvē liecina, ka vārdu “klimats” presē izmantoja jau 19. gadsimtā, taču lielākoties vārds izmantots medicīnas rakstos, jo tajā laikā bija populārs uzskats, ka daudzas kaites var ārstēt, pārceļoties dzīvot uz vietu, kur ir kaut mazliet atšķirīgi klimatiskie apstākļi. Pat Latvijas mērogā – no skarbās Vidzemes augstienes pārcelties uz maigāko piejūras klimatu Liepājā vai kādam liepājniekam pārcelties uz Latgali. Vēl daudz vārds “klimats” izmatots arī apzīmējos laikapstākļus, piemēram, aizvadītā mēneša klimats bijis labvēlīgs ražas novākšanai. Mūsdienās mēs ar vārdu “klimats” apzīmējam daudzu desmitgažu laikapstākļu kopumu. Un vēl ir populārzinātniski rakstu par senu vēsturi – par ledus laikmetiem un seniem ģeoloģiskiem periodiem. Pirmais raksts, kurā pieminētas klimata pārmaiņas reālā laikā, vismaz, ko izdevās atrast, ir 1915. gada 15. aprīļa izdevumā “Zemkopis”, tiesa, tas ir par lokālākām izmaiņām, taču vienalga ļoti interesants un būtisks – cilvēki pamanīja, ka meži ir svarīga mikroklimata sastāvdaļa un to izciršana ievērojami pasliktina hidroloģisko režīmu. Tiesa, tajā brīdī Latvijas teritorijā mežu platībubija mazāk nekā šobrīd. Bet par klimata pārmaiņām mūsdienu izpratnē, par globālākiem procesiem pirmo reizi Latvijas presē var lasīt 1926. gada 29. oktobrī laikrakstā “Kareivis”, kur publicēts raksts “Vai iespējama pēkšņa Eiropas klimata maiņa?”, kurā izteiktas bažas par Atlantijas okeāna straumju, tostarp Golfa straumes iespējamām izmaiņām un kā tas varētu mainīt klimatu Eiropā. Tiesa, rakstā minēts apgalvojums, kas papildināts ar pāris fantāzijām, un tas arī viss. Pēc simt gadiem varam konstatēt, ka nav kļuvis pie mums par 4-5 grādiem siltāks un nav arī krāšņu vīna dārzu un rivjēras Gaujas un Abavas krastos. Kopš tā laika temperatūra Latvijā cēlusies par aptuveni pusotru grādu.

Aizvadītās nedēļas nogalē svinīgi atklāta Dailes teātra Jaunā zāle. Izaicinājums bijis liels, uzsver pārbūves projekta autori, arhitekti Ilze un Reinis Liepiņi, jo Dailes teātris ir kultūras kanona ēka. Četru stāvu vietā tagad divi – vienā stāvā Jaunā zāle, otrā Mēģinājumu zāle. Galvenais ieguvums skatītājiem: laba redzamība un vairāk skatītāju vietu. Telpu pārbūves risinājumi ļāvuši izveidot arī jaunu un plašu mēģinājumu zāli. Pirmais iestudējums, ko tapis jaunajā zālē ir maniakālā komēdija "Anarhista nejaušā nāve". To iestudējis režisors Matīss Kaža.

Sācies jaunais mācību gads, un līdz ar tā sākumu ēterā atgriežas latviešu valodas stunda. Ar Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēju, filoloģijas doktori, valodnieci Diti Liepu un Latvijas Universitātes profesoru, valodnieku un tulku Andreju Veisbergu tiekamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Ierakstā uzklausām, ko par latviešu valodas lietošanu uz ielas, skolās un medijos, kā arī par paaudžu atšķirībām valodas izmantošanā domā iedzīvotāji kādā Kurzemes mazpilsētā. Pēc vasaras pārtraukuma valodnieki atgriežas ar dažiem atgādinājumiem un novērojumiem. Pirmais, ko min Andrejs Veisbergs, ir divdabja lietošana, kur nevajadzētu lietot. Piemēram, klātesošs, kur vienkārši var teikt ir klāt vai piedalās. Viņam piekrīt arī Dite Liepa. Abi valodnieki norāda, ka vārdu klātesošs, līdzesošs, atbalstošs, palīdzošs vietā visur var lietot darbības vārdu. Šādi divdabja teicieni ir garas neskanīgas konstrukcijas. Tā varētu būt laika mode, jo divdabja teicieni šobrīd daudz dzirdami mediju valodā. Vārds klātesošs varētu būt ienācis angļu valodas ietekmē. Tāpat Andrejs Veisbergs min vārdkopas mājas tirgus lietojumu Iekšējais tirgus vietā. Tas ir tiešs pārnesums no angļu valodas. Savukārt Dite Liepa norādā, ka pēdējā laikā daudz dzirdējusi latviešu valodas vārdus, kas ir daudzskaitlī, lietojam vienskaitlī, piemēram, emocija, baža, iesna.

Pirmais raidījums sākas ar ievadu Jozua grāmatā, kuru lasīsim šajā sezonā. Ievadā runājam arī par vēstures grāmatu būtību Bībelē, un kā viņas lasīt, lai labāk saprastu kā skatīties uz Jozua grāmatas tekstu.

Stāsta Latvijas Nacionālā Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inese Žune. Tajā sapulcināti visi, kuri prokrastinē un smeļas iedvesmu savam radošajam darbam dabas tuvumā. Pirmais, ko šeit satiekam, ir viens no pašiem populārākajiem un iemīļotākajiem latviešu komponistiem Emīls Dārziņš (1875–1910), kura mākslas spēks slēpjas dabiskā vienkāršībā, jūtu patiesumā un melodiskajā pievilcībā. Daba viņa jūtīgajai dvēselei bijusi kā patvērums no pārmetumiem un sociālās spriedzes, kur neviena netraucēts viņš ilgi raudzījies rietošās vai uzlecošās saules staros, klausījies noslēpumu pilnajā meža šalkoņā, vērojis jūras bangojošo spēku un tālo horizontu. Un tad Dārziņš sēdās pie klavierēm un stundām improvizēja līdz zem viņa pirkstiem dzima melodijas, kas arī mums šodien ir tik tuvas sirdij. Tālāk mēs redzam vienu no latviešu mūzikas klasiķiem Alfrēdu Kalniņu (1879–1951) – arī viņu veldzējuši dabas skati. Savā autobiogrāfijā „Fünf Jahrzehnte Musik” (Piecas desmitgades mūzikā), kas glabājas muzeja krājumā, ir skaņraža ieraksts: “Paliekošu, dziļu iespaidu uz mani atstāja Sigulda jebkurā gada laikā… Tāpat arī mani ļoti ietekmēja latviešu dzejnieku skaistie, dziļie dabas dzejoļi”. Alfrēds Kalniņš bieži devies garās pastaigās un pat iemanījies komponēt bez instrumenta – visbiežāk sēdot uz kāda celma un veroties plašumā. Īsts dabas bērns ir arī zilo sapņu kalnu meklētājs, komponists Pēteris Barisons (1904—1947). Viņa mājas ir mežvidus pļava, kur viņš apjūsmo katru vāro pļavu ziedu un izjūt dabas un dvēseles saplūsmes svētbrīdi. Vēstulē draugam viņš rakstījis: “Es mīlu ļoti dzimteni ar viņas kalniem, birzēm, krastiem, kuros šalc sirmie ozoli… Kad izeju caur tuvējo priežu siliņu uz kalnu, tad no šejienes atveras plašs skats uz Daugavas krastiem un Vidzemes zilie meži redzami – viss šķiet te saista neredzamām saitēm” (P. Barisons vēstulē draugam 1924. gada 26. oktobrī). Jau kopš bērnības Pēteris Barisons nodarbojies ar lauku darbiem, kas viņam devuši ne tikai tulznas rokās, bet arī prieku sirdī. Ekspozīcijas pirmajā daļā mēs redzam arī mūsu mūzikas patriarhu, vienmēr cēlo un ieturēto Jāzepu Vītolu (1863–1948), kurš teicis, ka viņa paradīze ir Gaujiena. Bet vēl pirms šī laika spilgti izpaudusies viņa tieksme ar makšķeres kātu rokā stundām ilgi sēdēt klusā krastmalā, kas bijusi viena no Vītola lielākajām izpriecām. Gaujienā makšķerēšanas iespējas bijušas dažādas – gan laivojot pa tuvējo Gauju, gan arī pašu Anniņu dīķī. Vēstulē draugam Kārlim Kalējam, komponists rakstījis: “[..] ja es tagad pa starpām nesēdētu pie upes vai nestaigātu pa mežu pēc baravikas glūnēdams, diez vai mana mape būtu par kādu manuskriptu bagātāka; diez vai tanī būtu pat tik daudz. Jo katra pilnīgā brīvībā pavadīta stunda atmaksājas vēlāk pie rakstāmgalda (vēstule K. Kalējam, 4. X. 911.). Makšķerēšanas kaislība līdz par sportiskam līmenim piemīt arī pazīstamajam mežradzniekam Arvīdam Klišānam (dz. 1934), kurš spējis uzstādīt rekordu arī atskaņotājmākslas vēsturē – viņa stāžs mežragu grupas koncertmeistara statusā simfoniskajā orķestrī sasniedz 46 gadus. Viņš ieguvis vairākas pirmās vietas spiningotāju sacensībās: 10 kg smaga līdaka un 16 kg liels sams bijuši viņa lielākie lomi. Viņa prokastinācijas veids ir būt dabā, uz Latvijas ezeriem, darīt lauku darbus, būt vienam ar sevi. Vecāku mājas Dignājas “Priekuļos” bijusi vienīgā vieta, kur Arvīds Klišāns varējis relaksēties un atgūt sevi, tā ir viņa “miera osta” arī tagad.

Stāsta Latvijas Nacionālā Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inese Žune. Tajā sapulcināti visi, kuri prokrastinē un smeļas iedvesmu savam radošajam darbam dabas tuvumā. Pirmais, ko šeit satiekam, ir viens no pašiem populārākajiem un iemīļotākajiem latviešu komponistiem Emīls Dārziņš (1875–1910), kura mākslas spēks slēpjas dabiskā vienkāršībā, jūtu patiesumā un melodiskajā pievilcībā. Daba viņa jūtīgajai dvēselei bijusi kā patvērums no pārmetumiem un sociālās spriedzes, kur neviena netraucēts viņš ilgi raudzījies rietošās vai uzlecošās saules staros, klausījies noslēpumu pilnajā meža šalkoņā, vērojis jūras bangojošo spēku un tālo horizontu. Un tad Dārziņš sēdās pie klavierēm un stundām improvizēja līdz zem viņa pirkstiem dzima melodijas, kas arī mums šodien ir tik tuvas sirdij. Tālāk mēs redzam vienu no latviešu mūzikas klasiķiem Alfrēdu Kalniņu (1879–1951) – arī viņu veldzējuši dabas skati. Savā autobiogrāfijā „Fünf Jahrzehnte Musik” (Piecas desmitgades mūzikā), kas glabājas muzeja krājumā, ir skaņraža ieraksts: “Paliekošu, dziļu iespaidu uz mani atstāja Sigulda jebkurā gada laikā… Tāpat arī mani ļoti ietekmēja latviešu dzejnieku skaistie, dziļie dabas dzejoļi”. Alfrēds Kalniņš bieži devies garās pastaigās un pat iemanījies komponēt bez instrumenta – visbiežāk sēdot uz kāda celma un veroties plašumā. Īsts dabas bērns ir arī zilo sapņu kalnu meklētājs, komponists Pēteris Barisons (1904—1947). Viņa mājas ir mežvidus pļava, kur viņš apjūsmo katru vāro pļavu ziedu un izjūt dabas un dvēseles saplūsmes svētbrīdi. Vēstulē draugam viņš rakstījis: “Es mīlu ļoti dzimteni ar viņas kalniem, birzēm, krastiem, kuros šalc sirmie ozoli… Kad izeju caur tuvējo priežu siliņu uz kalnu, tad no šejienes atveras plašs skats uz Daugavas krastiem un Vidzemes zilie meži redzami – viss šķiet te saista neredzamām saitēm” (P. Barisons vēstulē draugam 1924. gada 26. oktobrī). Jau kopš bērnības Pēteris Barisons nodarbojies ar lauku darbiem, kas viņam devuši ne tikai tulznas rokās, bet arī prieku sirdī. Ekspozīcijas pirmajā daļā mēs redzam arī mūsu mūzikas patriarhu, vienmēr cēlo un ieturēto Jāzepu Vītolu (1863–1948), kurš teicis, ka viņa paradīze ir Gaujiena. Bet vēl pirms šī laika spilgti izpaudusies viņa tieksme ar makšķeres kātu rokā stundām ilgi sēdēt klusā krastmalā, kas bijusi viena no Vītola lielākajām izpriecām. Gaujienā makšķerēšanas iespējas bijušas dažādas – gan laivojot pa tuvējo Gauju, gan arī pašu Anniņu dīķī. Vēstulē draugam Kārlim Kalējam, komponists rakstījis: “[..] ja es tagad pa starpām nesēdētu pie upes vai nestaigātu pa mežu pēc baravikas glūnēdams, diez vai mana mape būtu par kādu manuskriptu bagātāka; diez vai tanī būtu pat tik daudz. Jo katra pilnīgā brīvībā pavadīta stunda atmaksājas vēlāk pie rakstāmgalda (vēstule K. Kalējam, 4. X. 911.). Makšķerēšanas kaislība līdz par sportiskam līmenim piemīt arī pazīstamajam mežradzniekam Arvīdam Klišānam (dz. 1934), kurš spējis uzstādīt rekordu arī atskaņotājmākslas vēsturē – viņa stāžs mežragu grupas koncertmeistara statusā simfoniskajā orķestrī sasniedz 46 gadus. Viņš ieguvis vairākas pirmās vietas spiningotāju sacensībās: 10 kg smaga līdaka un 16 kg liels sams bijuši viņa lielākie lomi. Viņa prokastinācijas veids ir būt dabā, uz Latvijas ezeriem, darīt lauku darbus, būt vienam ar sevi. Vecāku mājas Dignājas “Priekuļos” bijusi vienīgā vieta, kur Arvīds Klišāns varējis relaksēties un atgūt sevi, tā ir viņa “miera osta” arī tagad.

Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja glezniecības kolekcijas glabātāja, mākslas zinātniece Aija Brasliņa. Pirmais un vienīgais starpkaru laika avangardiskais latviešu mākslas žurnāls ar nosaukumu “Laikmets” iznāca 1923. gadā Berlīnē – četru miljonu apdzīvotajā milzu metropolē, tā izdevējiem iesaistoties kosmopolītiskajā mākslas dzīvē un fonā nemitīgi izjūtot Veimāras republikas hiperinflāciju? Rīgu ar Berlīni 1921. gadā savienoja pēc Pirmā pasaules kara atjaunotā dzelzceļa satiksme un “mašīnu laikmeta” ātruma simbols – vilciens. Latvijas de jure atzīšana pavēra robežas ceļošanai uz Rietumeiropu, kurp vietējos māksliniekus vilināja divi galvenie centri – Parīze un Berlīne. Abu nozīme 20. gadsimta sākumā pieauga līdz ar urbanizāciju un intensīvo migrāciju. Latvijas modernisti izmantoja iespēju diennakts laikā nokļūt Vācijas galvaspilsētā, kas gan vairumam palika tikai tranzītpunkts ceļā uz Parīzi. Viens no pirmajiem vācu metropoles virzienā pēc atgriešanās no Krievijas devās tēlnieks Kārlis Zāle (1888–1942), kuru Berlīnes avangarda pasaulē atklāja un atbalstīja ietekmīgais vācu mākslas kritiķis un žurnāla Das Kunstblatt izdevējs Pauls Vestheims (1886–1963). Tādējādi Eiropas avangarda periodikas pacēlumā leģendārā latviešu “Laikmeta” četri numuri nāca klajā sadarbībā ar augstvērtīgo un daudzpusīgo Vestheima izdevumu kā galveno paraugu un partneri, atšķiroties no daudzu “mazo žurnālu” radikālisma. “Laikmeta” izdošanu rosināja Zāle, kam Berlīnē līdzizdevēja un atbildīgā redaktora lomā pievienojās par viņa mācekli dēvētais, maz pazīstamais tēlnieks Arnolds Dzirkals (1896–1942), savukārt par žurnāla faktisko redaktoru kļuva rakstnieks un mākslas teorētiķis Andrejs Kurcijs (1884–1959) – diplomēts ārsts, kurš vācu lielpilsētā turpināja filozofijas studijas. Ambiciozais, bet izdevējdarbībā nepieredzējušais Zāle bija iecerējis Latvijas mākslas sabiedrībai vēstīt par pēckara Eiropas avangarda jaunumiem un reizē popularizēt moderno latviešu mākslu ārvalstīs. Manifestējot jauno estētiku un urbāno modernismu, žurnāla saturs atspoguļoja tā veidotāju programmu. Izdevēji pieteica mērķi: “(..) apvienot kopsadarbībā tos māksliniekus, mākslas un rakstniecības kritiķus, teorētiķus, vēsturniekus, kuri pēdējos gados Eiropā ir bijuši noteicēji un vadoņi mākslas meklējumos, kā arī tos latvju māksliniekus un rakstniekus, kuri piedalās jaunās mākslas kultūras nodibināšanā.” Izmantojot Berlīnē izveidotos sakarus, no "Das Kunstblatt" ar Vestheima labvēlību pārpublicēšanai saņemti aktuāli ārzemju autoru raksti, tostarp Karla Einšteina, Ivana Golla, Fernāna Ležē, Lekorbizjē, Amedē Ozanfāna, paša Vestheima un citu. Tekstus no vācu, franču un krievu valodas pārsvarā tulkoja Kurcijs, kurš veicināja arī krievu rakstnieku Andreja Belija un Viktora Šklovska rakstu publicēšanu, turklāt uzstājās ar savu jauno aktīvisma teoriju, kas līdzinās avangarda manifestiem. Zīmīgi, ka aptuveni puse no “Laikmeta” reprodukcijām ir identiskas vācu žurnālā publicētajam ilustratīvajam materiālam. “Laikmeta” recenzijās parasti izcelta žurnāla poligrāfiskā kvalitāte, ko Vācijā nodrošināja druka Vestheima izdevuma paspārnē sadarbībā ar augsti kvalificētiem tehniskās realizācijas partneriem. Abi divi žurnāli salikti vācu grāmatizdevēja Gustava Kīpenheiera (Gustav Kiepenheuer) apgāda tipogrāfijā Potsdamā, izmantojot analogu maketa grafisko iekārtojumu, identisku burtu garnitūru un kopīgas Dr. Selle & Co spiestuvē Berlīnē izgatavotas attēlu klišejas. Nesen “Laikmeta” simtgadē atgūtajā fragmentārajā redakcijas arhīvā saglabājusies kāda Deutsche Bank kvīts par Dzirkala veiktu skaidras naudas maksājumu Kīpenheiera izdevniecībai viena miljona 400 tūkstošu marku apmērā. Rēķinoties ar izmaksu kāpumu, sagatavošanu un drukāšanu nācies steidzināt. Latvijas modernistu vērienīgi uzsāktais un jaundibinātā apgāda “Latvijas tēlnieks” izdotais, diemžēl savā pastāvēšanā īslaicīgais žurnāls apsīka vēl pirms inflācijas savaldīšanas, iekams “zelta divdesmitie” Vācijas galvaspilsētā uzņēma jaudīgākus apgriezienus. Žurnāls “Laikmets” ir kļuvis par bibliogrāfisku retumu un spožu lappusi Latvijas klasiskā  modernisma vēsturē, kuras nozīmi jau tad atzinis mākslas kritiķis Jānis Siliņš: “Mūsu tēlnieki un teorētiķi cienīgi un solidāri nostājas līdzās citu zemju un tautu jaunās mākslas formas cīnītājiem.”

Kara ārsts un dzejnieks Antons Skrinda 20. gadsimta sākumā bija ne tikai viens no Latgales garīgās atmodas virzītājiem, bet arī vāca folkloru. Šo mantojumu no jauna dzīvā lietojumā atgriezusi Augšdaugavas novada folkloras kopa "Dyrbyni", izdodot  albumu "Ontona monts". Antons (Ontons) Skrinda, dzimis 1881. gadā, mūžībā aizgājis īsi pirms Latvijas valsts dibināšanas, 1918. gadā, bija viens no izcilākajiem un redzamākajiem Latgales atmodas darbiniekiem – kara ārsts, žurnālists, grāmatu izdevējs, arī folkloras vācējs. Latvijas Folkloras krātuves digitālajā arhīvā garamantas.lv ir pieejams Ontona Skrindas arhīvs ar 1590 folkloras vienībām. Ap 30 viņa teiktās dziesmas un melodijas 1900.gadā Pēterburgā pierakstījis Emīls Melngailis. Skrindas teiktajām un pierakstītajām dziesmām jaunu dzīvību devusi Augšdaugavas novada folkloras kopa “Dyrbyni”, izdodot albumu “Ontona monts”, kas klausāms arī lielākajās mūzikas straumēšanas vietnēs Spotify un Youtube. Ar “Dyrbyni” dalībniekiem tiekamies Valmieras etnomūzikas festivālā. Nupat beigusies viņu uzstāšanās, kurā kopas vadītāja Anna Briška nepagurstoši arī vidzemniekiem dziesmu starplaikos vēstī par savu novadnieku. No sava mūža 37 gadiem, tikai apmēram trešdaļu Antonam Skrindam bija dots aizvadīt Latgalē. Pēc atgriešanās Rēzeknē 1913. gadā, jau gadu vēlāk, sākās Pirmais pasaules karš. Skrinda kā frontes vecākais ārsts piedalījās kaujās Krievijas—Vācijas un Krievijas—Austroungārijas frontēs. Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas devās uz Latviju, mira īsi pirms Latvijas valsts dibināšanas 1918. gada 31. martā no ceļā iegūtas rozes infekcijas. Apglabāts Rēzeknes Katoļu kapos. Folkloras kopai "Dyrbini" izdevies savam novadniekam radīt līksmu un dzīvības pilnu piemiņu – mūzikas albumu "Ontona monts".

Lai gan 90% Rīgas iedzīvotāju jūtas droši savā tuvākajā apkārtnē un 79% uzskata, ka Latvija kopumā ir droša valsts. Tikai 16% jūtas pietiekami sagatavoti krīzes situācijām - šādus datus rāda nesen tapusi aptauja par Baltijas pilsētu iedzīvotāju drošības sajūtu un gatavību ārkartas situācijām. Par aptaujas rezultātiem saruna raidījumā. Iepazīstina Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūta vadošā pētniece Ieva Birka. "Īpaši arī redzam, ka respondenti, kuri izvēlējās atbildēt aptauju latviešu valodā, uzsvēra to, ka Latvija ir droša vieta, kur dzīvot," atzīst Ieva Birka. "Tajā pašā laikā mēs piedāvājām respondentiem 11 dažādus iespējamos izaicinājumus vai krīžu situāciju variantus, un bija iespēja atbildēt, vai viņi personīgi uztver šo kā draudu," turpina Ieva Birka. Pētniece min piecus Rīgas iedzīvotāju galveno drošības izaicinājumus, par kuriem viņu personīgi uztraucas.  "Pirmais, ko mēs redzam, cilvēki uztraucas par Latvijas ekonomisko situāciju, un viņi uzskata, ka Latvijas ekonomiskā situācija kopumā ietekmē viņu personīgo drošību. Otrs, par ko respondenti bija satraukušies, bija kritisko piegāžu pārtraukumi. Kas notiek, ja ir elektrības vai ūdens padeves traucējumi. Trešais ir militārs uzbrukums Latvijas valstij. Šeit varētu uzsvērt, ka tieši latviski runājošie respondenti 64% uzsvēra to kā draudu, kur krieviski runājošie - tikai 46% par šo bija satraukušies. Redzam, ka ir plaisa tajā, kā tiek uztverts šis militārais drauds," norāda Ieva Birka. "Ceturtais drauds, par ko uztraucās Rīgas iedzīvotāji, ir dezinformācijas izplatība, tas ir tāds jau grūtāk izprotams drauds, kurš strauji sāk pacelties tajā, par ko cilvēki uztraucas. Piektais bija ķīmisko, bioloģisko vai kodolieroču izmantošanas riski. Kas notiek, ja šis konflikts, kas notiek mums kaimiņos, ieņem jau citas formas un citus veidus? Kāds ir šis risks, kad kodolieroču pielietojums varētu arī ietekmēt Rīgas iedzīvotājus." Pētnieki arī jautājumi respondentiem vai ir iepazinušies ar informatīvo bukletu par 72 stundu somu un ņēmuši vērā ieteikumus "Sagatavotības līmenis ir kritiski zems," norāda Ieva Birka. "Piemēram, pamata jautājums - vai ir zināms, ko darīt, ja skan sirēnas? Šo jautājumu uzdodot, mēs saņēmām tikai 46% respondentu atbildi ka, jā, viņi zina, kas būtu jādara, ja skan sirēnas. Jo īpaši slikti informētas par to, kas būtu jādara, bija sievietes - tikai 41% no sievietēm zināja, kas būtu jādara. Arī krieviski runājošie bija sliktāk informēti, kā arī vecāka gada gājuma respondenti - tikai 38% no vecākā gadagājuma respondentiem, kā arī krieviski runājošajiem zināja, kas būtu jādara, ja skan sirēnas." Vēl aptaujā bija iekļauts jautājums:  vai jūs zināt, kur doties, ja jums steidzami ir nepieciešams pamest māju?  "Respondentu skaits, kas zina, ko darīt, ir tikai 29%," atzīst Ieva Birka. To, kur atrodas tuvākā patvertne, zināja tikai 14% no Rīgas iedzīvotājiem.  "Ja mēs padziļināti skatāmies datos, tieši 18 līdz 29 gadus veci jaunieši (21%) bija tie, kas vairāk zināja, kur būtu jādodas, nekā vecāka gadagājuma cilvēki, kur tikai 8% zināja. Iespējams, tas ir saistīts ar to, ka nesen 112 aplikācijā tika ieviests digitālais risinājums - digitālā karte, kas parāda tuvākās patvertņu vietas. Ar datiem varam labi parādīt un ilustrēt, kas strādā un kas nestrādā, un kur ir vājās vietas, pie kā būtu jāpiestrādā, lai informētu sabiedrību," skaidro Ieva Birka. Sirēnu skanēšanas gadījumā ir jāieslēdz radioaparāts. Vai cilvēkiem ir mājās ar baterijām darbināmi radioaparāti vispār? "Dzirdot sirēnas, ir jāieslēdz sabiedriskie mediji. Gadījumā, ja ir traucēta arī kritiskā infrastruktūra, kas bija viens no tiem draudiem, par ko cilvēki uztraucās, un, iespējams, traucēta elektrības padeve, līdz ar to nedarbojas televizors vai nav pieejams internets, tad rekomendācija ir klausīties ar baterijām darbināmu radio. Mēs prasījām, vai mājsaimniecībām ir šis radioaparāts. Tikai 28% no mājsaimniecību no mūsu respondentiem bija šis radio aparāts Rīgā. Tieši biežāk vecāka gadagājuma cilvēkiem - 40% no respondentiem, ir vēl joprojām ar baterijām darbināmais radio," atzīst Ieva Birka.   Raidījuma noslēgumā zinātnes ziņas Novecošanās tempi dažādās valstīs atšķiras. Plašs pētījums apgalvo, ka politikai ir nozīme. Kad savu dzīvi beigs Saules sistēma? Biedējošs jautājums, atbildi uz kuru varbūt nemaz negribas zināt, bet tieši šāds jautājums šķetināts vietnē “Live Science”. Vai tu sauc savu suni par savu "pūkaino mīluli"? Tā nav apsēstība - tā ir zinātne. Kamēr esam uz Zemes, varam priecāties par visu dzīvo, tostarp mūsu mājas mīluļiem, un šim tematam veltīts interesants raksts “Nacionālās ģeogrāfijas” vietnē.

Valoda atver pasauli. Daudzi cilvēki dzīves laikā iemācās vairākas valodas. Cik viegli vai grūti tas ir, jautājam raidījumā viesiem raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Latvijas Tulku un tulkotāju biedrības biedre, Liepājas Universitātes lektore, Latvijas Kultūras akadēmijas vieslektore, tulce, tulkotāja Linda Gaile, un Tulkošanas biroja un valodu skolas tulks Ivars Kokorēvičs. Kā cilvēki sāk mācīties svešvalodas? Pirmais - saklausīt, ka tā ir cita valoda. "Ar klausīšanos ir problemātiski, jo reizēm cilvēki grib uzreiz kaut ko pateikt, bet sākumā der apstāties, paklausīties un ieklausīties, kā tas skan," norāda Linda Gaile. Tad nākamais solis - redzēt, kā to raksta. Linda Gaile vērtē, ka Baltijas valstīs un Latvijā daudzi cilvēki prot vairākas valodas, tāpēc, ka latviešu valodā ir ļoti daudz dažādas skaņas, ar kuru palīdzību mēs varam apgūt skaņas, kas ir līdzīgas citās valodās.  "Mums ir dažādība - gan tie garie, īsie, patskaņa, gan dažādas šņāceņi, gan mīkstinājuma zīmes, kas mums valodā ir. Mums jau dzimtā valoda ļoti bagāta, bagāta arī tāpēc, ka mēs vārdus varam locīt. Mums nav kā angļu valodā beidzas ar līdzskani, bet tālāk nekas neseko. Latviešu valodā ir galotnes vārdiem, visvisādas. Tur var zīmēt, klausīties, un tas palīdz citās valodās. Vismaz man tā ir bijis," atzīst Linda Gaile.   "Valoda tiek lietota četros veidos - divi pasīvie veidi un divi aktīvie," skaidro Ivars Kokorēvičs. "Tā ir klausīšanas, lasīšana runāšana un rakstīšana. Visvieglākā ir lasīšana, ar kuru būt jāsāk. Kad jau ir iegūts kaut kāds bāzes vārdu krājums, nākamais posms būtu video klausīšanās. Tagad "youtube" ir pieejami video par jebkuru tēmu jebkurā valodā, bet vēlams izmantot subtitrus tieši tajā valodā, kuru mācās, ne dzimtajā. Bieži ir grūti saklausīt vārdus, subtitri palīdz vārdus saklausīt pareizi. Nākamais posms ir aktīvie veidi, kas jau ir grūtāk. Tev pašam ir jāveido teikums, runa, nepietiek, ka klausies vai lasi. Tā ir rakstīšana. Rakstot vari izlabot kļūdas, vari apmānīt sarakstes biedru, ka ar mazām zināšanām vari uzrakstīt perfektu tekstu, bet runāšana ir pats augstākais posms, no visiem četriem veidiem tas ir grūtākais."  Piektais posms - cilvēks jau domā valodā, kuru mācās, piebilst Linda Gaile. "Valoda ir milzīgs datu apjoms, mēs katru dienu lietojam tūkstošiem vārdu dzimtajā valodā, zinām desmitiem tūkstošus vārdu, pārnest to visu citā valodā, to nevar izdarīt ātri. Ļoti liela nozīme ir tam, kā sadala mācību slodzi. Nav ieteicams mācīties katru dienu, jo smadzenes neņems pretī un atmiņa tam pretosies. (..) Labi būtu stundu vai pusstundu pārdienās," uzskata Ivars Kokorēvičs.  

„Var jau likties, ka ar savām idejām esmu mazliet Minhauzens, tomēr es esmu pārliecināts, ka Latvijas identitāte nāk no laukiem,” saka pazīstamais dokumentālā kino režisors Ivars Zviedris. Viņš cer, ka lauku iztukšošanos varētu piebremzēt, mazām vietām atrodot katrai savu unikālo identitāti. Pats pirms trim gadiem pārcēlies uz dzīvi Liepupē, Ivars Zviedris apņēmies piešķirt šim Limbažu novada ciemam īpašu kino identitāti. Tā nebūs „Cinevilla”, bet gan iespēja ļoti personiskā līmenī satikties ar dokumentālo kino un tā tapšanas procesu. Šonedēļ Liepupē notiek Piejūras kino ciema atklāšanas festivāls. Kā tas top un kāds festivālam sakars ar jaunu norādi uz Mīlestības ozolu Tallinas šosejas malā – to visu uz Liepupi izzināt devās Māra Rozenberga. Publikas iepazīstināšanu ar Piejūras kino ciema ideju Ivars Zviedris sāk neparasti: uz Tallinas šosejas pie pagrieziena uz Liepupi tiek atklāta norāde nevis uz kino ciemu, bet gan uz daudz plašāku publiku piesaistošu vietu: Mīlestības ozolu nepilnu četru kilometru attālumā. Norādes atklāšanā Zviedris uzaicinājis dziedāt dvīņumāsas, kuras ir liepupietes jau daudzās paaudzēs. Elīza un Estere rudenī mācīsies astotajā klasē. Abām patīk kino un mīļākā filma pašlaik esot „Straume”. To viņas svētdien vakarā iešot skatīties arī pie Mīlestības ozola, kura norādes atklāšanā arī piedalījās. Ar kino ciema ideju sirdī Ivars Zviedris uz Liepupi no Rīgas pārcēlās pirms trim gadiem. Nopirka īpašumu aiz Liepupes muižas, kur muižas laikos esot bijis danču placis, bet vēlāk - kolhoza zivju saldētava. Un pamazām loloja kino ciema ideju, iekārtojot dzīvesvietu, nelielu viesu namu un kino zāli ar 20 vietām. Pirmais plašākais mēģinājums iedzīvināt Liepupi kā Piejūras kino ciemu, gan vilinot turp personīgā kino pieredzē ieinteresētus tūristus, gan mēģinot kliedēt vietējo skepsi, jau ir sācies: šovakar, 24. jūlijā,  iesildīšanās ar Ivara Zviedra filmu „Meikots Īrijā”, rītvakar – kino mūzikas koncerts ar Robertu Gobziņu pie Mīlestības ozola, sestdien dambretes turnīrs bērniem Liepupes skolā, bet svētdienas, 27. jūlija, vakarā – „Straume” pie ozola ar visām starptautiskajām balvām. Protams, neaizmirstiet pretodu līdzekļus, jo tas, iespējams, būs līdz šim nepieradinātākais „Straumes” seanss dabā.   

3. jūlijā Dzintaru koncertzālē notiks jau trešais starptautiskais jauno operdziedātāju galā koncerts, kurā Lihtenšteinā dibinātā labdarības fonda „Sic itur ad astra” (“SIAA foundation”) stipendiāti muzicēs Latvijas Nacionālās operas galvenā diriģenta Mārtiņa Ozoliņa vadībā. Pirmais koncerts Latvijā notika 2017. gada augustā Latvijas Nacionālajā operā, otrais - pirms diviem gadiem izskanēja Dzintaru koncertzālē. Trešajā ar Festivāla orķestri uzstāsies: mecosoprāns Eglė Wyss (Lietuva), baritons Romanas Kudriašovas (Lietuva), soprāns Fan Zhou (Ķīna), tenors Lian Wang (Ķīna), soprāns Sandra Sarikovaite (Lietuva), mecosoprāns Léontine Maridat-Zimmerlin (Francija) un bass Msimelelo Mbali (Dienvidāfrika). Par gaidāmo notikumu stāsta diriģents Mārtiņš Ozoliņš un Baltijas koncertu aģentūras menedžere Marija Graudiņa. Mārtiņš Ozoliņš: Vasaras pasākumi vienmēr ir ar īpašu garšu. Organizācija, kas veicina jauno solistu attīstību - starptautiskais Luksemburgas labdarības fonds - izvēlējusies perspektīvus jaunos dziedātājus no dažādām valstīm un ved viņus pie mums. Ir liels prieks redzēt, dzirdēt jaunas balsis un iepazīt jaunus cilvēkus. Šī attīstība no gada uz gadu dod daudz ko gan pašiem dziedātājiem, gan mūsu publikai, kas var iepazīt jaunus vārdus, ko agrāk vai vēlāk mēs varbūt redzēsim arī uz lielo opernamu skatuvēm. Kāda būs programma, kā vakars kopumā muzikāli veidosies? Dzintaru koncertzāle ir brīnišķīga vieta, arī laikapstākļus sola skaistus. Opermūzika brīvā dabā - tam ir īpaša garša un publikai tas patīk. Mūsu opernamā bieži vien vasaras laikā mēs cīnāmies ar bezgaisu, krēslu ērtumu vai neērtumu, bet tur ir akustiskās priekšrocības, savukārt Dzintaru koncertzālē ir dabas klātbūtne. Tās ir divas atšķirīgas lietas. Par programmu - šādos koncertos, kur ir daudz solistu, tā ir raiba, krāšņa un daudzveidīga, sākot no Mocarta un Verdi un beidzot ar Štrausu, Ofenbahu un Kālmānu. Bet gribētu akcentēt, ka arī šeit ir interesanti darbi, kas Latvijā tik bieži neskan - šis tas no Rosīni operas “Bruskino kungs”, Masnē “Herodiāde” - tie ir nosaukumi, kas varbūt ir svešāki ikdienas lietošanā, tā kā tas arī mums ir interesants un izziņas process. Tur droši vien balsis var īpaši parādīties. Jā, domāju, tāds arī ir uzdevums, ka jaunie dziedātāji meklē un atved kaut ko tādu, kas varbūt ir ārpus ierastā un klasiskā. Vai būs īpašs Festivāla orķestris? Jā, tas būs vasaras festivāla orķestris, kur liela daļa, protams, ir Operas mūziķi, kas līdzīgi šādos opermūzikas festivālos piedalās visā Latvijā, un šis ir pirmais koncerts kopš atvaļinājuma sākuma. Tas palīdz mūziķiem uzturēt formu. To varbūt neizmanto visi mākslinieki, bet tie, kam ir interese, piedalās šādos koncertos.

Militāro konfliktu Tuvajos Austrumos pārrunājam kopā ar ārpolitikas pētnieci Sintiju Broku un laikraksta "Diena" komentētāju Andi Sedlenieku, kā arī sazināmies ar Tuvo Austrumu politikas un kultūras pētnieku, zinātnes doktoru Imantu Frederiku Ozolu, kurš šobrīd papildina zināšanas Haifas universitātē. * Līdz nesenam laikam attiecību stāvoklis starp Izraēlu un Irānu tika raksturots kā konflikts, bieži lietojot arī angļu valodas terminu proxy war, kas dažādās valodās tiek tulkots kā „netiešais karš”, „starpnieku karš”, „pilnvarojuma karš, „ēnu karš” u. tml. – tātad, bruņots konflikts, kurā kāda valsts iesaistās netieši, sniedzot atbalstu kādai citai valstij vai bruņotai struktūrai. Irānai, kura pēc tapšanas par islāma teokrātiju pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados pasludināja Izraēlas iznīcināšanu par savas oficiālās ārpolitiskās doktrīnas sastāvdaļu, līdz šim izkaroja šādu „ēnu karu” pret ebreju valsti ar teroristisko organizāciju Hamas un Hezbollah rokām. Kopš 13. jūnija militārā konfrontācija starp Izraēlu un Irānu arvien biežāk tiek apzīmēta kā Irānas–Izraēlas karš. Zinot abu valstu ģeogrāfisko izvietojumu, ir pašsaprotami, ka šis karš tiek izcīnīts pamatā ar gaisa spēku līdzekļiem no vienas, un raķešu spēku līdzekļiem no otras puses. Ar līdzīgiem triecieniem abas valstis apmainījās arī pagājušā gada aprīlī un oktobrī, taču toreiz runa bija par vienreizējām akcijām. Tagad viss ir citādi. Izraēla nekad nav slēpusi, ka darīs visu nepieciešamo, lai nepieļautu, ka Irāna apgādājas ar kodolieročiem. Teherāna allaž uzstājusi, ka urāna bagātināšana tās teritorijā notiekot tikai un vienīgi enerģētikas attīstības nolūkos. Līdz šim šiem apgalvojumiem nav iebildis arī oficiālais starptautiskais uzraugs – Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra. Taču tieši dienu pirms Izraēlas gaisa spēku triecieniem Irānas kadolprogrammas objektiem aģentūra paziņoja par noteikto ierobežojumu pārkāpšanu. Tajā pašā dienā beidzās termiņš, kuru Teherānai bija izziņojis Baltā nama saimnieks Donalds Tramps. 13. jūnija agrā rītā vairāk nekā divi simti Izraēlas Gaisa spēku iznīcinātāju deva triecienus apmēram simts mērķiem Irānā. Izraēlas slepenais dienests Mossad, darbojoties valsts iekšienē, izsita no ierindas lielāko daļu Irānas pretgaisa aizsardzības iekārtu. Pirmais trieciens bija vērsts pret mērķiem galvaspilsētā Teherānā un tās tuvumā, kā arī pret urāna bagātināšanas iekārtām Natanzas pilsētā. Ar precīza tēmējuma ieročiem tika mērķēts arī pa vairāku augsta ranga militārpersonu, militarizētās organizācijas Islāma revolūcijas sargu korpuss vadītāju un kodolprogrammas darbinieku dzīvesvietām. Vēlāk tai pašā dienā notika otrais uzlidojumu vilnis, izvēršot uzbrukuma ģeogrāfiju, kas ietvēra arī Fordo kodoldegvielas bagātināšanas rūpnīcu un kodoltehnoloģiju izpētes centru Isfahānā. Jau tās pašas dienas vakarā sekoja Irānas atbildes trieciens, izmantojot spārnotās un ballistiskās raķetes, kā arī lidrobotus. Turpmākajās dienās abas puses apmainījušās triecieniem. Kaut arī Izraēlas pretgaisa aizsardzība apliecinājusi savu efektivitāti, atsevišķas Irānas raķetes tomēr nonākušas līdz mērķim, t.sk. Telavivas un Haifas dzīvojamajiem rajoniem. Pēc Izraēlas varas iestāžu informācijas kopš 13. jūnija dzīvību zaudējuši 24 cilvēki, gandrīz seši simti guvuši ievainojumus. Savukārt Irānas puse ziņo par vairāk nekā divsimt bojāgājušajiem, tai skaitā atzīst, ka nogalināti vairāki austākā ranga militāristi. Starp viņiem ir Islāma revolūcijas sargu korpusa komandieris Hoseins Salami, bruņoto spēku štāba priekšnieks Mohammads Bageri, bruņoto spēku galvenā komandcentra priekšnieks Golams Ali Rašids un citi. Sagatavoja Eduards Liniņš.     

Kamēr Latvijā uzmanības lokā pašvaldību vēlēšanas, pasaules medijos pirmajās rindās ir ziņas par Amerikas Savienotajām Valstīm. Turpinām kolēģu aizsākto sarunu par Kaļiņingradu, runājot par drošības situāciju un apgabalu kopumā. Nedaudz to aplūkojam Ukrainā notiekošā kara kontekstā. Aktualitātes analizē politologs Veiko Spolītis un ārpolitikas pētnieks Rinalds Gulbis. Par Kaļiņingradas apgabalu saruna ar politologu, politiķi no Ukrainas Ihoru Ždanovu, viņš ir fonda „Atklātā politika” projekta vadītājs, bijis arī Ukrainas Jaunatnes un sporta lietu ministrs. Donalds Bargais Protesti Losandželosā uzliesmoja 6. jūnijā pēc tam, kad ASV Imigrācijas un muitas policijas darbinieki veica reidus pilsētas tirdzniecības vietās, arestējot apmēram simtu tur strādājošo, kuri, iespējams, uzturas valstī nelegāli. Protesti sākās pie aizturēšanas centra ēkas, kur policija aizturēja 44 cilvēkus. Cita starpā tika arestēts Starptautiskās apkalpošanas sfēras darbinieku asociācijas Kalifornijas nodaļas prezidents Deivids Uerta, kurš it kā kavējis automašīnas pārvietošanos. Tiek ziņots, ka viņš guvis salīdzinoši vieglu traumu; pirmdien viņš tika atbrīvots pret drošības naudu. Jau tajā pašā dienā notika sadursmes starp protestētājiem un policiju, kur protestētāji esot metuši dažādus priekšmetus, kamēr policija izmantojusi asaru gāzi, piparu aerosolu, žilbinošās granātas, bet vakarpusē likumsargiem bija atļauts lietot arī neletālu munīciju. Brīvdienās protesti vērsās plašumā, pie kam notika vairāki mēģinājumi bloķēt ielas, atsevišķu automašīnu aizdedzināšana, daži vandālisma un veikalu aplaupīšanas gadījumi. Protestētāji apmētāja policistus un policijas auto ar dažādiem priekšmetiem, daži policisti, protestētāji un arī protestus atspoguļojošie žurnālisti guva vieglus ievainojumus. Tomēr daudzviet protesti notika mierīgi, un situācija pilsētā, pēc visa spriežot, nebija tāda, lai ar to netiktu galā vietējie policijas spēki. Taču jau 7. jūnijā Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps izdeva rīkojumu nosūtīt uz Losandželosu 2100 Nacionālās gvardes karavīru. Pie tam viņš to darīja, nesaskaņojot ar Kalifornijas pavalsts gubernatoru, Demokrātu partijas pārstāvi Gevinu Ņūsomu. Kaut prezidentam ir tādas pilnvaras, šādi Savienoto Valstu vadītājs pēdējoreiz rīkojies 1965. gadā. Tāpat tika ziņots, ka gatavībā nosūtīšanai uz pilsētu esot septiņi simti jūras kājnieku. Jau drīz pēc tam, kad šīs ziņas parādījās atklātībā, prezidenta rīcības adekvātums tika apšaubīts. Pirmdien, 9. jūnijā, gubernators Ņūsoms iesniedza prasību tiesā, pieprasot atzīt Trampa pavēli par Nacionālās gvardes izmantošanu par nelikumīgu; attiecīgā sēde paredzēta 12. jūnijā. Tikām gan prezidents Tramps, gan citi Baltā nama pārstāvji izvērsa agresīvu retoriku, gānot un vainojot protestu uzliesmošanā gubernatoru, kā arī Losandželosas mēri Karenu Basu. Viens no spilgtākajiem prezidenta citātiem bija: „Ja viņi spļaus, mēs sitīsim.” Proti, viņš vainoja demonstrantus, ka tie spļaujot uz likumsargiem, un attiecīgi piedraudēja, ka protestētāji tikšot sisti tā, kā nekad agrāk. Nu jau nacionālo gvardu skaits Losandželosā pārsniedzis četrus simtus, un vakar, kā ziņo, tur ieradušies arī solītie jūras kājnieki. Militārpersonas gan lielākoties bez kāda pielietojuma uzturoties federālo institūciju ēkās. Par spīti aizliegumiem ļaudis pirmdien un otrdien turpināja pulcēties protestos, kuri gan ātri tika izklīdināti. Daudzi uzlūko Trampa administrācijas rīcību Losandželosā kā paraugu varas spiediena politikai.   Divu vīru kaismīga šķiršanās Par to, ka divām tik spēcīgām un ambiciozām personām kā Donalds Tramps un Īlons Masks nenāksies viegli sastrādāties, runāja jau teju kopš pasaules bagātākais cilvēks kļuva par pusoficiālu Baltā nama darbinieku. Šie signāli kļuva intensīvāki pagājušā mēneša laikā, Maskam paziņojot, ka viņš distancēsies no administrācijas un turpmāk mazāk ziedos līdzekļus politikas atbalstam. Taču otrdien ārup izlauzās acīmredzot ilgi slāpēta nepatika, kad multimiljardieris izteica atklātu un skarbu kritiku par šobrīd Kongresā virzīto Trampa administrācijas budžeta projektu, nodēvēdams to par „pretīgu draņķību”. Tā viņš pievienojās daudzo prezidenta kritizētāju pulkam, kuri pamatoti norāda, ka projekts paredz nodokļu atlaides bagātajiem, tajā pašā laikā liedzot daudziem maznodrošinātajiem līdzšinējo valsts apmaksāto pieeju medicīnas pakalpojumiem. Nākamajās dienās eskalācija tikai vērsās plašumā, iesaistoties ļaudīm gan no prezidenta, gan finanšu magnāta puses. Tramps piedraudēja, ka varētu atņemt Maska uzņēmumiem valdības kontraktus un subsīdijas. Sevišķi sāpīgi tas būtu kosmosa izpētes programmai „Space X”, kas lielā mērā balstās valdības finansējumā. Bet Masks nepalika atbildi parādā, norādot, ka bez viņa nodrošinātās tehnikas valdībai būs problemātiski, piemēram, nodrošināt astronautu nogādāšanu uz Starptautisko kosmosa staciju un atpakaļ. Draudi pārtraukt šo tehnisko atbalstu gan tika drīz atsaukti, taču turpinājumā multimiljardieris paziņoja, ka prezidents esot minēts 2019. gadā cietumā mirušā uzņēmēja un bērnu seksuālā izmantotāja Džefrija Epsteina lietas materiālos. Tā bija abu dižvīru konflikta kulminācija, kas tika sasniegta 5. jūnijā. Piektdien, 6. jūnijā, Masks paziņoja, ka varētu nodibināt jaunu politisku partiju, kas kļūtu par trešo spēku starp demokrātiem un republikāņiem. Tikām viņa konflikts ar Baltā nama saimnieku sāka iespaidot Maska finanšu stāvokli, kompānijas „Tesla” akcijām noslīdot par 15% procentiem, respektīvi, zaudējot apmēram 150 miljardus savas vērtības. Kopš pagājušās nedēļas nogales procesā gan iestājies zināms atslābums. Pirmais, kurš no eskalācijas pārgāja uz remdenāku toni, bija prezidents, izsakoties, ka neņemot ļaunā privāti vērstos uzbrukumus, tikai nožēlojot, ka  Īlons nav praties ātrāk atbrīvoties no administratīvā darba sloga. Šīs nedēļas sākumā preses virsraksti jau vēsta par konflikta pierimšanu, lai gan no agrākās divu diževīru draudzības maz kas palicis pāri.

Ja salīdzina ar citām vasarām, pagaidām negaisi Latviju saudzē, un šis gads, kas bijis laikapstākļu ziņā līdz šim, der kā piemērs, ka vēsās vasarās negaisu ir mazāk. Un lai arī šogad Vidzemē un Latgalē problēmas rada pārlieku lielais ūdens daudzums no lietavām, nav vismaz negaisā un krusas sapostītu dārzu. Tajā pašā laikā citviet Eiropā jau nav glābiņa no svelmes. Kamēr pie mums lielākajā daļā valsts meteoroloģiskā vasara vēl nav sākusies, turpinās neierasti garš un slapjš pavasaris, Eiropas rietumos gan pavasaris, gan vasaras sākums bijis ar sausu un karstu laiku. Vairāku rietumeiropas valstu meteodienesti ziņo, ka pavasaris bijis sausākais vai viens no sausākajiem novērojumu vēsturē, tā tas bijis daļā Lielbritānijas, Beļģijā, Vācijas dienvidos, Bavārijā. Un vasarīgais siltums un karstums, ko daudzi mūsu pusē gaida, netiek tālāk par Eiropas rietumiem. Spānijā jau labu laiku valda ne vien svelme, kas jūnijā tur ir normāla parādība, bet atsevišķi reģioni piedzīvo karstuma rekordus. Latviju šī gada vēsais vasaras sākums mūs sargā no lieliem un postošiem negaisiem. Pēdējo septiņu gadu laikā jūnijā jau bija pirmie spēcīgie negaisi, kad krusa, intensīvas lietusgāzes un brāzmaini negaisa vēji posta dārzus. Šogad pagaidām esam iztikuši tikai dažiem rībošiem mākoņiem, bez to atnestām stihijām. Pagājušajā nedēļā bija brīdinājumi par postošu negaisu, tomēr tas Latvijā neizveidojās, bet tam nav tiešas saistības ar vēso laiku. Tā vairāk bija veiksmīga sakritība, negaiss ar viesuļiem tika Lietuvas austrumiem. Lietuvas robežsardze izplatīja kadrus, ko uzņēmušas novērošanas kameras uz Lietuvas-Baltkrievijas robežas, tur koki gāzās krustām šķērsām un tā kā pats pierobežas rajons ir mazapdzīvots, nācās piesaistīt papildspēkus no citiem Lietuvas reģioniem, lai sakārtotu robežu, kur tiešām bija burtiski aizgāzta ar kokiem. Šādiem atsevišķiem pērkona negaisiem, kas atnes stihijas, protams, nav vajadzīgs ilgs un noturīgs karstums. Pietiek ar to, ka tveicīgas un mitras gaisa masas ar augstu temperatūru ir netālajos Eiropas reģionos un līdz mums atnāk īslaicīgi. Taču, ja salīdzinām ar iepriekšējiem gadiem, kad jūnijā valdīja svelme, iespējamība negaisu stihijām, protams, ir daudz mazāka, ko labi parāda arī statistika. Pēdējā vasara, ko Latvijā no klimatiskā skatu punkta varēja saukt par vēsu, bija 2017. gadā, toreiz bija tikai viena ļoti karsta diena, kad temperatūra Latvijā sasniedza +30 grādus, un bija viens tiešām liels negaiss ar postījumiem tajā pašā dienā - 12. augustā. Tomēr ir arī reizes, kad negaiss uznāk ne pārāk karstā laikā. Kas ir galvenie faktori, kas veicina negaisa veidošanos? Karstums, no vienas puses, nav tas pats svarīgākais, jo ir gadījumi, kad postoši negaisi ir arī bez tā, piemēram, ASV štatos, kur īpaši pavasara un vasaras sākuma mēnešos viedojas virpuļviesuļi jeb tornado, bieži svelmes pat nav. Latvijas ģeogrāfiskajos apstākļos gan biežāk sanāk, ka visi faktori sakrīt tad, kad ir arī svelme. Plašāk skaidro Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra sinoptiķis Kristans Pāps, kurš ir viens no zinošakajiem negaisu jautājumos. Viņš uzsvēra, ka vajadzīgas gluži kā kādam ēdienam - trīs sastāvdaļas, bez kurām nekādi. Pirmais - augsts gaisa mitrums (un Latvijā tas visbiežāk nāk ar ļoti siltu vai karstu gaisu); otrais - atmosfēras nestabilitāte, tā meteorologi sauc stāvokli, kad uz zemes gaiss ir daudz siltāks un mitrāks, nekā augstākos atmosfēras slāņos, kas ne vienmēr nozīmē karstumu uz zemes. Trešā lieta, ko nevar raksturot gluži vienā vārdā, - process vai apstāklis, kas ierosina vai palīdz siltajam un mitrajam gaisam pacelties. Un tad iesaistās visa apkārtējā vide - tas varbūt reljefs, ēkas, tā var būt jau pastāvoša gaisa cirkulācija vai gaisa plūsmas, kas pēkšņi turbulenti paceļ silto un mitro gaisu augšā un aizsāk šo procesu. Pēc tam, kad mākonis sācis veidoties, tas jau pats sāk sevī iesūkt siltuma un mitruma doto enerģiju no piezemes slāņa. Negaisa mākoņus var iedalīt vairākos veidos gan pēc to izcelsmes, gan izpausmēm, gan stihijām, ko tie nes un šo gan paklausīsimies, skaidro sinoptiķis Kristiāns Pāps.

Mēs, divas Lauras – Laura Dennler no platformas Cilvēkjauda un Laura Arnicāne no Patiesa Garderobe un podkāsta Māsība, dalāmies pieredzē un risinājumos, kā iekšējo sajūtu, ka gribas uzlabot savu profesionālo dzīvi vai kaut ko ārpus tās, pārvērst drosmīgā rīcībā, pat ja ir jārēķinās ar ierobežojumiem. Tas ir iespējams arī, ja ģimenē ir mazi bērni, kredīti, laika trūkums un nesapratne no tuvākajiem.Mēs piesargājamies no ieilguša stāvokļa, kurā neklājas slikti, bet labi arī nav. Tas ir bīstams dzīves posms, kas pakāpeniski ved uz bedri. Te dalāmies ar saviem pieredzes stāstiem, izgāšanos un risinājumiem. Saruna ir arī par vidi apkārt, kas ietekmē gan cilvēka lēmumus, gan iespējas.Tā ir saruna par to, ka nav jāgaida perfekti apstākļi, lai pievērstos tam, kas tevi patiesībā interesē. Var pietikt ar 10% iespējām (reizēm pat mazāk) un gatavību rīkoties, it kā tas ir iespējams, pat ja neredzi visu ceļu. Saruna noderēs cilvēkam, kurš jūt, ka ir pienācis laiks kaut ko mainīt, bet vēl nezina, kā to izdarīt, nesabojājot ko citu savā pārējā dzīvē.Piesakies Cilvēkjaudas jaunumiem, ja negribi palaist garām iespējas, kas tev palīdzēs īstenot savus mērķus.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams radošiem projektiem - moderni aprīkotas studijas un daudzpusīgas telpas pasākumiem. Apmeklē powerupspace.eu un piesakies iepazīšanās tūrei!SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads - bīstamākais stāvoklis, kur iestrēgstam un zaudējam iespējas4:29 Kāpēc pievērst uzmanību tam, ka darba vidē pavadām vairāk laika nekā ar saviem mīļajiem9:04 Pirmais un otrais cilvēku loks dzīvē, kas ietekmē tavus lēmumus10:34 Ilūzija par zināšanu vākšanu un spēju rīkoties13:55 Gudra vai savtīga rīcība, ja izvērtējam draugus pēc viņu ietekmes uz to, kādi kļūstam?19:53 Pētījumi par draugu ietekmi uz veselību un finansēm25:02 Kā satikt jaunus draugus citās valstīs un pilsētās32:02 Vīriešu draugu grupu veidošanas izaicinājumi - pirts māsām sanāk, vīriešiem – ne gluži34:30 Introvertu iespējas socializēties, ņemot vērā savas vajadzības41:17 "Just for fun" domāšanas veids49:27 Tā nolādētā upura mentalitāte, kas slēpjas un mūs apzog52:00 Kā nepalaist garām iespējas, kas ir Cilvēkjaudā53:35 Jaudīga stratēģija - nestrīdēties ar realitāti56:45 Vai turēties pie saviem mērķiem nenoteiktības apstākļos1:03:00 Kad tavos plānos iejaucas ģimene, bet joprojām ir svarīgi tas, ko tu gribi1:07:00 Ko darīt, kad realitāte ir gan vēlmes, gan šķēršļi ceļā uz tām1:08:13 Iekšējās balss nozīme profesionālo izvēļu izdarīšanā1:18:32 Kad visi plāni saiet grīstē, jo ir lietas, ko nevari paredzēt1:21:58 Darīt, pat ja ir bail un nav nekādas garantijas1:25:28 Podkāsts „Māsība“ - dziļas un intīmas sarunas ar sievietēm1:29:55 Neatteikties no mērķa, kas vilina, pat ja izdošanās iespēja nokrīt uz 5%1:34:33 Bedrē uzrodas spēks darīt, bet tā ir dārga vieta1:35:26 Sadzīvot ar savām šaubām un uzdrīkstēties rīkoties tik un tā1:37:39 Nomainīt sevis kritizēšanu uz sevis atbalstīšanu, lai vari sasniegt mērķus1:42:04 Uzticēties savai vilkmes sajūtai, jo tajā slēpjas milzu potenciāls1:44:56 Bīstamais "normālais" stāvoklis, jo nav tik slikti, bet labi arī nav 1:46:20 Kur ņemt enerģiju, kas vajadzīga, kad gribi mainīt

Iekaisīgo zarnu slimība nav plaši izplatīta, bet diemžēl ar to slimo arvien biežāk. Ar to var sadzīvot, bet vai iespējams izārstēt? Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro gastroenteroloģe, onkoloģe-ķīmijterapeite Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā Viktorija Mokricka, diētas ārste Daiga Šantare un Latvijas Krona un kolīta slimnieku biedrības dibinātājs un vadītājs Zigurds Prūsis. Iesākumā bija risinājums problēmai, jeb raidījums, kurā stāstījām par GAPS diētu, kas labi noderot, lai risinātu iekaisīgo zarnu slimību. Šajā raidījumā saruna par pašu problēmu - iekaisīgo zarnu slimību. "Iekaisīgām zarnu slimībām līdz šim nav noskaidrots iemesls, kurš faktors ir vainīgs. Ir zināmi vairāki faktori, kas varētu ietekmēt slimības attīstību, bet kurš no tiem faktoriem kura brīdi nostrādā vai tas ir faktoru kopums, to līdz šim neviens nav līdz galam sapratis. Droši vien, ja mēs zinātu, tad varbūt arī tās slimības nebūtu. Bet tie faktori ir dažādi. Tie varētu būt arī medikamenti, ko mēs lietojam dzīves laikā, tas varētu būt arī uzturs, ārēja vide, tas varētu būt arī mikrobioms, par ko šobrīd runā arvien vairāk. Tomēr ikdienas praksē redzam, ka lielāka loma slimības attīstībā un iespējamā saasinājumā ir stresam. Tās var provocēt šo slimību," norāda Viktorija Mokricka. "Nav neviena produkta, kas varētu ietekmēt un veicināt iekaisīgas zarnu slimības, bet es gribu uzsvērt, ka drīzāk ir tādi produkti vai dzīvesveids, vai diēta, kuri mazina šādas iespējamības risku," papildina Daiga Šantare. "Pirmais gribu sākt ar krūts barošanu. Ir daudzi pārliecinoši pētījumi, ka tie bērni, kas ir baroti ar krūti, tiem risks ir mazāks. Savukārt tas, kas veicina - un nebūsiet pārsteigti, jo tas veicina ļoti daudzas slimības, tas ir rietumu stila uzturs ar bagātīgiem tauku daudzumiem, ar maz šķiedrvielām, ar pārlieku bagātīgu ēšanu. Arī alkohola lietošana, smēķēšana. Neveselīgs dzīvesveids, neveselīgs uzturs ir lielāks risks iekaisīgām zarnu slimībām."

Pagājusī sestdiena, 5. aprīlis, kļuva par līdz šim plašāko pret prezidenta Trampa administrāciju vērsto protestu dienu. Vismaz verbālā līmenī valsts sekretārs Marko Rubio saviem kolēģiem, pārējo NATO valstu ārlietu ministriem, samitā Briselē sniedza gaidīto – Amerikas pārstāvis apliecināja, ka viņa valsts joprojām ir nelokāmi uzticama alianses locekle. Aktualitātes analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un LATO valdes loceklis Sandis Šrāders un politologs Andis Kudors. Kam piederēs Savienotās Valstis? Pagājusī sestdiena, 5. aprīlis, kļuva par līdz šim plašāko pret prezidenta Trampa administrāciju vērsto protestu dienu. Vienojušies zem lozunga „Rokas nost!”, kā lēš, apmēram pusmiljons amerikāņu pulcējās vairāk nekā 1300 protesta mītiņos visās pavalstīs. Visplašākais, ar daudzu tūkstošu piedalīšanos, notika Vašingtonā. Tā ir reakcija uz daudzo un dažādo izrīcību klāstu, kuru amerikāņu sabiedrībai pagājušajos divarpus mēnešos likusi piedzīvot tās jaunā administrācija. Visai bieži protestētāju rokās bija redzami plakāti, kas vēstīja: „Es nebalsoju par Īlonu Masku”, un tamlīdzīgi. Multimiljardieris, kuru nu jau arī preses slejās dēvē par neoficiālo prezidentu, kļuvis par simbolisku figūru, kas personificē iespējamo pretlikumīgo varas sagrābšanu. Esot prezidenta vecākā padomnieka statusā, kas neparedz oficiālas pārvaldes funkcijas, faktiski Masks vada jaunizveidoto Valdības efektivitātes departamentu – vienību, kam dotas plašas pilnvaras lemt par valsts aģentūru darbības iesaldēšanu, sašaurināšanu vai pat pārtraukšanu. Departamenta rosīšanās rezultātā jau vairāki desmiti tūkstošu valsts aparāta darbinieku atlaisti no darba. Daudzviet atlaisto vietā pieņemti prezidenta atbalstītāju lokam piederīgi ļaudis. Sevišķi plašu rezonansi guvuši administrācijas mēģinājumi likvidēt Savienoto Valstu Starptautiskās attīstības aģentūru, Izglītības departamentu un Patērētāju finansiālās aizsardzības departamentu. Līdz ar pastāvīgajām iebildēm par pilnvaru pārsniegšanu Efektivitātes departamenta darbošanās saistās arī ar aizdomām par piekļuvi privātiem datiem un pat iespējamām manipulācijām ar attiecīgajām datubāzēm. Februāra sākumā, kad izpaudās ziņas par Maska padoto piekļūšanu federālajai maksājumu sistēmai, prominentais ekonomists, Nobela prēmijas laureāts Pols Krugmans rakstīja: „Iespējams, mēs jau pieredzam ko līdzīgu 21. gadsimta apvērsumam. Tanku ielās var nebūt, taču efektīva valdības kontrole, iespējams, jau ir izslīdējusi no ievēlēto amatpersonu rokām.” Pēdējās nedēļās sevišķu satraukumu izraisījusi nacionālās senjoru veselības apdrošināšanas programmas „Medicare” un maznodrošināto veselības aprūpes atbalsta programmas „Medicaid” iespējamā nozīmīgā sašaurināšana; tāpat dažādus pabalstus un pensijas izmaksājošās Sociālās nodrošināšanas aģentūras budžeta apcirpšana. Federālais budžets, kuru administrācija virza apstiprināšanai Kongresā, paredz pamatīgu nodokļu samazinājumu turīgākajiem pilsoņiem, un tiek lēsts, ka attiecīgo budžeta „caurumu” var aizlāpīt tikai ar sociālajām izmaksām atņemtiem līdzekļiem. Vēl citi plakāti mītiņos vēsta par nepatiku pret imigrantu deportēšanu, transpersonu tiesību aizskārumu un prezidenta Trampa labvēlību pret Krievijas vadoni Putinu. Aizsardzība – Amerikas solījumi un Eiropas ieceres Vismaz verbālā līmenī valsts sekretārs Marko Rubio saviem kolēģiem, pārējo NATO valstu ārlietu ministriem, pērnās nedēļas samitā Briselē sniedza gaidīto – Amerikas pārstāvis apliecināja, ka viņa valsts joprojām ir nelokāmi uzticama alianses locekle. Pretējās domas esot „histērija un hiperbola”. Tomēr viņš nekavējās atgādināt sava šefa uzstādījumu par pieciem procentiem no iekšzemes kopprodukta, kurus Eiropas partneriem būtu jātiecas ieguldīt aizsardzības budžetā. Šobrīd, kā zināms, visai daudzas dalībvalstis šai ziņā joprojām ir zem divu procentu robežas. Un vispār – pāri samita norisei platu ēnu meta prezidenta Trampa dažas dienas iepriekš izsludinātie ievedmuitas tarifi, kas Eiropas Savienības valstu gadījumā, kā zināms, ir 20%. Kā izdevumam „Politico” atstāstījis kāds no pasākuma dalībniekiem, vienā no apspriedēm Francijas delegācijas loceklis sarkastiski pateicies amerikāņu kolēģiem par potenciālo globālās ekonomikas nograušanu – tā piecu procentu iekšzemes kopprodukta latiņa būšot zemāka un vieglāk sasniedzama. Tikām marta vidū Eiropas Komisija nāca klajā ar savu „Eiropas aizsardzības gatavības balto grāmatu – 2030”. Šī savienības aizsardzības spēju stiprināšanas piecgadu plāna tapšana bija divu baltiešu – augstās pārstāves ārlietu un drošības politikas jautājumos Kajas Kallasas un aizsardzības un kosmosa komisāra Andrjus Kubiļus – rokās. 2030. gads kā perspektīvais atskaites punkts nav nejaušs – tiek lēsts, ka šādā termiņā Krievija centīsies sagatavoties iebrukumam kādā no Eiropas Savienības valstīm. Dokuments nepārprotami konstatē, ka veselā virknē aspektu Eiropas aizsardzības potenciāls ir nepietiekams draudu novēršanai, pie tam tā strauju uzlabošanu kavē koordinācijas deficīts. Pirmais solis vienotai rīcībai marta sākumā ir „ReArm Europe”programma ar tās astoņsimt miljardu finansējuma plānu. Tomēr jau tagad ir skaidrs, ka ar to ne tuvu nepietiek. Kā 7. aprīlī ziņoja telekanāls „Euronews”, 11. aprīlī Varšavā tiksies divdesmit septiņu Eiropas Savienības dalībvalstu, kā arī Lielbritānijas, Norvēģijas un Šveices finanšu ministri, lai apspriestu jaunas institūcijas – Eiropas Aizsardzības mehānisma – izveidi. Pēc darbības modeļa tas līdzinātos Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankai ar Eiropas Komisiju kā kapitāla turētāju. Projekts, kuru izstrādājusi domnīca „Breugel” jeb Briseles Eiropas un globālās ekonomikas laboratorija, paredz, ka šī institūcija varētu ne vien veidot vienotu aizsardzības industrijas tirgu, bet arī kļūt par īpašnieku stratēģiskiem objektiem, kā, piemēram, izlūkošanas un sakaru pavadoņu sistēmai. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Zemgalietis Frīdrihs Vesmanis bija Saeimas pirmais priekšsēdētājs un Latvijas sūtnis Anglijā, kura dzīve aprāvās 1941. gadā izsūtījumā Soļikamskā. Aprīļa vidū viņa 150. atceres gadadiena. Viņa dzimtas un arī paša Frīdriha Vesmaņa dzīvesstāsts raidījumā. Taču varbūt šis stāsts būs ne tikai par personību – Frīdrihu Vesmani, bet par paaudzi. To Jaunās Strāvas ideju aizrauto, Piektā gada dumpinieku paaudzi, kuru drosme un idejas vēlāk veda pie Latvijas valsts dibināšanas. Un arī par dzimtu, viņu tēviem un mātēm, kuri izpirka no muižām mājas, būvēja saimniecības, lai radītu patvēruma vietu drosminiekiem. Bet varbūt šis stāsts būs par mūsdienām, Latvijas valsts atjaunošanu deviņdesmitajos, kas deva iespēju no jauna pētīt un stāstīt noklusētos dzimtas vēstures stāstus Vesmaņu dzimtas turpinātājiem.  Raidījuma viesi ir Marija Kaupere, Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja direktora vietniece, un biedrības “Vesmaņi” pārstāvji – tās dibinātāji Ieva Marga Markausa, Frīdriha Vesmaņa māsas Annas mazdēla Jura sieva, un Ansis Bazons, Vesmaņa māsas Marijas mazdēls. Frīdrihs Vesmanis dzimis 1875. gada 15. aprīlī, viņa vecāki bija zemnieki, Kārlis un Elizabete  Vesmaņi.  Ģimenē vēl auga četras meitas un divi dēli, nemierīgos laikos, līdz pat  20. gs. 40tajiem gadiem “Kraukļu” mājas bija vieta, kur atgriezties Kārļa un Lībes pēctečiem.  Savās atmiņās Frīdrihs Vesmanis raksta, ka no pārkrievošanas viņu glābis Jelgavas ģimnāzijas skolotājs Kārlis Mīlenbahs latviešu skolēnu “literāriskajā pulciņā”. Laikā, kad viņš strādā par mājskolotāju Igaunijā, Vesmanis kļūst par laikraksta “Dienas Lapa” līdzstrādnieku.  Vesmanis nolemj kļūt par juristu, iestājas Pēterburgas universitātē, taču jau pirmajā kursā tiek apcietināts par līdzdalību Jaunās Strāvas kustībā. Godīgi atsēž sodu, dodas apciemot tēva mājas. Kur uzzina, ka otrs sods, vēl bargāks par šo pašu nodarījumu viņam piespriests Baltijas guberņā. Vesmanis nolemj bēgt, dodas uz Angliju, kur patiesi iesaistās revolucionārajā kustībā. Apgūst burtliča amatu, organizē sociāldemokrātu nelegālās preses izdevumu drukāšanu. Latvijā, somā ar dubultdibenu, to palīdz nogādāt Berta Krisone. Paradoksāli, bet cariskās Krievijas represijas rada apstākļus, kuros Frīdrihs Vesmanis apgūst vēlākajā Latvijas sūtņa Lielbritānijā darbā tik vajadzīgo angļu valodu. 1907. gadā, kad Vesmanis izveido ģimeni, viņam jau ir jurista diploms, viņš ir saimnieka dēls. Pirmais pasaules karš izjauc salīdzinoši mierīgo Jelgavas advokāta dzīvi. Vesmaņi evakuējas uz Petrogradu, kur viņi darbojas bēgļu atbalstam. Frīdriha Vesmaņa dzīvesstāstu šai raidījumā stāstām no dzimtas skatu punkta. Jā,  šis stāsts atšķiras no Nacionālās enciklopēdijas šķirkļa, jo sarunās spilgtāk izgaismojas tie dzīves posmi, kuros bijis vajadzīgs Kraukļu mājinieku atbalsts, kur krustojušās dzimtai piederīgo dzīves. Nenoliedzami Vesmaņa politiskās karjeras augstākais punkts ir bijis Saeimas priekšsēdētāja amats, šos pienākumus viņš veicis trīs gadus, laikā no 1922. līdz 1925. gadam. Par diplomātu – Latvijas valsts ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Lielbritānijā Vesmanis kļūst tūlīt pēc Saiemas priekšsēdētāja amata atstāšanas, 1925. gadā. Abos šajos amatos, ļoti būtiska ir viņa dzīvesbiedres, Bertas Krisones, vēlāk Vesmanes klātbūtne, kura ar Vesmani dalīja arī viņa revolucionāro pagātni. Berta Krisone bija viena no pirmajām Pēterburgā augstāko izglītību ieguvušajām latviešu sievietēm, politiķe, Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas biedre un Satversmes sapulces deputāte.

2005. gada 5. martā skanēja pirmā raidījuma Zināmais nezināmajā epizode. Pa šo laiku raidījums šķetinājis neskaitāmas zinātnes mīklas, aicinājis uz sarunām simtiem pētnieku un zinātnieku un pat pabijis vairākos kontinento. Šo epizodi veltām raidījuma apaļajai jubilejai. Ielūkojamies aizraujošos stāstos, tuvāk iepazīstam arī Jūs, mūsu klausītāji. Skaidrojam, ko pētniekiem nozīmē stāstīt par zinātni un iedvesmoties no sarunām radio, un vēl daudz citu dāvanu mums šīs dienas raidījumā. Raidījuma ievadā Toms Bricis iepazīstina, kādi bijuši laikapstākļi 5. martā dažādos gados. Toms, kas raidījuma komandai atkal pievienojies šogad, bet atminas arī, ka jau iepriekš vadījis dažus raidījumus Zināmais nezināmajā. Pirmais raidījums skanēja 2005. gada 5. martā un sākumā tas skanēja reizi nedēļā sestdienu pēcpusdienās. Pirmā raidījuma viesis bija etnomuzikologs Mārtiņš Boiko, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors. Ar viņu arī sazinājāmies pirms šī raidījuma, lai jautātu, vai viņš atceras šo raidījumu pirms 20 gadiem un arī interesētos par viņa pētījumiem šobrīd. 20 gadu laikā ir noticis daudz vērienīgu izmaiņu pasaulē, zinātnē, tehnoloģijās, klimatā, arī saziņas iespējās. Šo gadu laikā raidījums ir bijis klāt vairākos nozīmīgos notikumos. Uzklausām arī raidījuma cītīgus klausītājus, daži no viņiem ir arī raidījuma viesi. Stāsta medicīnas vēsturniece, Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja Ieva Lībiete, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis, ģenētiķis Īzaks Rašals, dziedātāja un bijusī politiķe, tagad pedagoģe un mūziķe Evita Zālīte, Latvijas Kardiologu biedrības prezidents, kardiologs profesors Andrejs Ērglis un Jaunā Rīgas teātra aktieris Gundars Āboliņš. Gundars Āboliņš rosina raidījumu dēvēt otrādi - Nezināmais zināmajā, „jo es ar katru reizi kaut ko jaunu uzzinu, ko es līdz šim neesmu zinājis it kā zināmajās lietās”. Savukārt Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš atklāj, kā viņa viesošanās raidījumā palīdzēja pētījumam, bet Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Nefroloģijas virsārsts, Rīgas Stradiņa universitātes docents, Medicīnas fakultātes zinātņu prodekāns, vadošais pētnieks Kārlis Rācenis stāsta, kā viņam raidījumā dzirdētais bija būtisks pavērsiens sākt pētniecību. Bet sociālajos medijos klausītājiem jautājām, par kuru no jautājumiem cilvēki gribētu ātrāk uzzināt. Piedāvātās tēmas bija: kura ir tuvākā apdzīvojamā planēta, lai varam uz tās patverties; kas notiks ar golfa straumi; kur paliek brilles; kāpēc vēderā vienmēr paliek vieta desertam? Aptaujas rezultāti liecina, ka šobrīd, acīmredzot turbulento ģeopolitisko apstākļu dēļ, klausītājus nomāc jautājums, kura ir tuvākā apdzīvojumā planēta, kur varēsim patverties, lai arī pirms pāris dienām populārāks bija jautājums - kāpēc pēc sātīgām pusdienām aizvien varam nolocīt arī saldo?

#123 – mēs atkal esam atkal atgriezušies, baby! Sagrupējāmies un sanācām kopā uz 2025. gada pirmo podkāstu "Kino Kults", lai izliktu visu, kas uz sirsniņas par pēdējā laika kino notikumiem, un šoreiz kā īpašos viesus uzaicinājām uzticīgajiem podkāsta klausītājiem jau pazīstamos Artjomu Lipinu un Daci Bušu! Šajā raidījumā: Atskatāmies uz 2024. gadu (00:03:09); "Wicked" (00:38:19); "Emilia Perez" (00:46:06); "Netflix" lietas (01:12:25); Mākslīgais intelekts (01:30:31); Bleikas Laivlijas un Džastina Baldoni skandāls (01:40:44); Hidden Gems (01:53:38). Piedalās: Sergejs Timoņins, Artjoms Lipins, Dace Buša, Toms Cielēns Montāža: Toms Cielēns

No 2025. gada 1. janvāra spēkā stājušās izmaiņas transporta un sakaru nozares normatīvajos regulējumus. Izmaiņas skars autovadītāju apliecības iegūšanas noteikumus, transportlīdzekļu tehniskās apskates kārtību. Par izmaiņām, kas skārušas automobiļu īpašniekus un vadītājus, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Ceļu satiksmes drošības direkcijas pārstāvis Mārtiņš Mālmeisters un drošas satiksmes eksperts Oskars Irbīts. Kādas izmaiņas nepieciešamas transporta nozares regulējumā, vaicājam arī auto žurnālistam, kā pats par sevi saka - satiksmes kritiķim Paulam Timrotam. Viņš vispirms atzinīgi novērtēja prasību reģistrēt velosipēdus un skrejriteņus. "Elektroskrejriteņu obligāta reģistrācija stājās spēkā 2024. gada vasarā. Velosipēdu ieteicama vai obligāta reģistrācija ir divu apstākļu dēļ," norāda Mārtiņš Mālmeisters. "Pirmais, tās ir īpašumtiesības, jo ir zināms, ka velosipēdiem mēdz "pieaugt kājas" un tie mēdz pazust. Attiecīgi tiesībsargājošām iestādēm, atrodot kādu zagtu velosipēdu, ir daudz vieglāk identificēt tā īpašnieku. Tāpat šogad stājas spēkā transportlīdzekļu evakuācija no ātrgaitas ceļiem vai citiem ceļiem, kuri ir pamesti vai ilgstoši stāv. Tas attiecas ne tikai uz velosipēdiem, elektroskrejriteņiem, bet visiem transporta līdzekļiem." Ja ir evakuēts kāds ilgi ceļa malā stāvējis velosipēds, lai to atgūtu, jāpierāda īpašumtiesības.  Savukārt Irbīts piekrīt Timrotam par to, ka uz ceļiem būtu vairāk japatrulē policistiem. Timrots bilst, ka policijā trūkst cilvēku un līdz ar to kārtība uz ceļiem arvien vairāk jūt ārā. "Mums būtu ļoti jāuzspiež uz to, lai būtu vairāk ceļu policijas ekipāžu, un jāatstāj ar tiem radariem šis robostais mērījums, un tas smalkais mērījums jāatstāj cilvēkam, kurš strādā ar radaru. Tāds ir mans priekšlikums," bilst Pauls Timrots. "Es teikšu, ka jautājumā, kas attiecas par dzīvo policistu satiksmē, absolūti viņam piekrītu," atzīst Oskars Irbīts. "Mans personīgais viedoklis ir tāds, ka mūsu sodu sistēma jau ir pietiekoši efektīva, bet vienkārši vajag piemērot. Bet vajag kādu, kas to piemēro. Viens ir tas, ka mums ir dažādi roboti, kas mūs kontrolē, ir dažādi radari, kameras un kas tik vēl nav, bet es vēl joprojām uzskatu, ka nekas tā neiespaido autovadītāju, kā tāda sirsnīga saruna ar policistu, kādu pāris minūšu, un 10 minūšu pastāvēšanu ceļa malā. Ir šis brīdinājums, kas kaut vai izpaužas kā 10 minūšu noraidījums no satiksmes, vienkārši pastāvēt malā, viņš ir daudz efektīvāks nekā kaut kāds naudas sods, kuru vienkārši cilvēks, varbūt nedomājot, samaksā. Un arī citu valstu pieredze viennozīmīgi liecina to, ka šis preventīvais pasākums daudz labāk uzlabo satiksmi. Satiksmē vienkārši braucoša policijas mašīna sniedz desmitreiz labākus rezultātus nekā kaut kāda sodu palielināšana. Ja mūsu mērķis ir tiešām uzlabot satiksmes situāciju, tad ir satiksmē jāatgriež dzīvais policists, jo šobrīd tiešām viņu iztrūkums ir milzīgs, viņi knapi paspēj noformēt negadījumus. Cik man ikdienā, izbraucot uz smagajiem negadījumiem, iznāk runāt ar šiem policistiem, ka viņi ir pārslogoti. Mums vairs nav šīs policijas specializācijas, ceļu policija kā tāda ir likvidēta. Līdz ar to nevar būt tas policijas pilnīgs universālais kareivis. Mēs redzam, igauņi jau uz šī grābekļa uzkāpa, un viņi atjauno ceļu policiju."  

Mana pirmā epizode vienatnē, bez sarunbiedra. Tajā cenšos parādīt, kāpēc dažus mērķus ir tik viegli sasniegt, bet citi šķiet kā neiespējamā misija. Un piedāvāt vairākus risinājumus:- kā atšķirt savus patiesos mērķus, par kuriem degam, no tiem, kurus no mums sagaida (pat, ja tie esam paši, kuri tos no sevis sagaida);- kādi mērķi tevi PATIESI aizrauj (nevis tikai izskatās labi Instagram vai uz draugu fona);- kā izmantot progresu savā labā, pat ja šķiet, ka virzies uz priekšu pārāk lēni;- praktiskus soļus, kā uzdrošināties iet uz savu mērķi, pat ja izredzes to sasniegt ir mazas;Mans stāsts un pieredze tev noderēs, ja:- ir sajūta, ka ar svarīga mērķa sasniegšanu īsti netiec uz priekšu;- gribi sasniegt ko vairāk, bet nav skaidrs, ko no sirds vēlies un ko patiesībā gribi;- tev ir mērķi, kas šobrīd šķiet pārāk tāli vai nereāli;- vēlies dzīvot interesantāk, nevis samierināties ar to, kas tev vairs neder;- tev ir svarīgi savus "kaut es varētu" pārvērst par "es to izdarīju!"Ja vēlies pievienoties 5 sarunām ar pieprasītākajiem ekspertiem Cilvēkjaudā, pie kuriem ir grūti tikt, un uzdot viņiem savus jautājumus, tad piesakies šeit.Savukārt, ja tev būtu interesanti, ka es kādreiz izveidoju vēl kādu solo epizodi par jaudīgāku dzīvi, tad uzraksti man. Šis ir eksperiments. Vai tam kādreiz būs turpinājums, to noteiks, kādu atgriezenisko saiti saņemšu no Cilvēkjaudas klausītājiem.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads5:17 Jautājums, kuru uzdot, lai saprastu, vai mans mērķis mani tiešām interesē un ir mans10:33 Kā uzdrošināties gribēt vairāk, nekā tikai to, kas ir pieejams18:56 Kad uz leju velk “Labāk nesacerēties, lai pēc tam nebūtu sāpīgi”22:02 Kā atrast savas patiesās vēlmes un mērķus, tai skaitā - par darbu27:57 Atļaušanās izvēlēties citu līmeni savām attiecībām30:00 Kā nodefinēt vēlmes saistībā ar vitalitāti, veselību un enerģiju36:06 Pirmais būtiskais solis savu sapņu realizēšanā42:05 Kā gudri rīkoties ar tiem resursiem, kurus varam ietekmēt, un arī ar tiem, kurus tieši ietekmēt nevaram 47:24 “Saglabāt atvērtu attieksmi, ka man tas ir iespējams”48:49 Lauras pieredzes stāsts par to, kā šķietami neiespējamais kļuva iespējams59:44 Veids, kā būt ieguvējiem, neatkarīgi no tā, izdodas mērķi sasniegt vai nē1:03:00 Piemērs, kā Laura šo metodi izmantos sava nākamā mērķa īstenošanai1:06:11 Būtisks elements, kas jāņemt vērā, lai sapņu realizācija neiesprūst pusceļā; Hārvardas Biznesa skolas profesores pētījums1:26:08 Ļoti jaudīgs resurss mērķu sasniegšanā, kas tiek par maz novērtēts un pielietots1:38:09 Iespēja pievienoties Cilvēkjaudas pieprasītāko speciālistu izjautāšanā1:40:46 Kas ir tie cilvēki, kuriem izdodas ieviest pozitīvas izmaiņas savā dzīvē1:46:10 Uzņēmēju iespēja apsteigt savus konkurentus

Vai pārim ir dzīve pēc krāpšanas? Kā dzīvot, kad attiecībās ir bijusi krāpšana? Vai no krāpšanas var izvairīties? Kā?Gatis Līdums, PhD, ģimenes un sistēmiskais terapeits, supervizors, vairāku grāmatu autors savu jaunāko grāmatu "Pāru lielais (iz)aicinājums" sarakstīja, jo savā praksē pamanīja, ka desmit gadu laikā ir ievērojami pieaudzis to pāru skaits, kuri ir piedzīvojuši krāpšanu. Tas ir notikums, kas cilvēku pamatīgi satricina.Kad Gatim jautāju, kāpēc viņam bija svarīgi par šo tēmu rakstīt grāmatu, viņš atbildēja, ka grib, lai ģimenēm izdodas veiksmīgi tikt galā ar grūtībām un būt laimīgiem. Manuprāt, šī saruna un Gata jaunā grāmata palīdz citādāk paraudzīties uz to, kas notiek, kad pāris saskaras ar otra krāpšanu. Risinājumi ir.Pirmā saruna ar Gati (Nr 82) bija par pāra (vēl) labāku kopdzīvi. Otrā (Nr 149) - ar humoru un sapratni par ciešanu neizbēgamību un vērtību. Par abām esam saņēmuši atsauksmes, ka katra tēma ir bijusi vērtīga.Vairāk informācijas sarunas lapā.KĀ TAPA ŠĪ EPIZODE:1) To ierakstījām ar atbalstu no Pasiekstes Vējdzirnavām, kurās ir iedvesmojošs stāsts par cilvēka jaudu, kas pozitīvi aplipina arī dzirnavu viesus – mani tai skaitā. Dzirnavu krogā var garšīgi paēst, bet namiņos nakšņot mājīgā atmosfērā. Dodies uz Pasiekstes vējdzirnavām, ja gribi atpūsties, svinēt un iedvesmoties!2) Epizodi mēs ierakstījām mūzikas grupas Instrumenti studijā. Īpašs paldies Jānim Šipkēvicam, kurš ne tikai rada un spēlē unikālu mūziku, kuru vari dzirdēt koncertos, bet ik pa laikam arī sūta interesantu vēstuli par dzīvi. Arī tu vari to saņemt, ja pieteiksies Jānim viņa saitē.3) Epizodi samontējām ar atbalstu no dalībniekiem mūsu jaunākajā programmā „Jaudīga Partnerība“. Šo programmu Laura un Mišels izveidoja, lai Cilvēkjaudas faniem būtu vēl foršākas attiecības ar mīļoto cilvēku un lai partneri ir spēcīgāka komanda, kurā katrs gan sasniedz savus mērķus, gan arī ikdienā gūst vairāk prieka.Ja šīs tēmas ir aktuālas arī tev, tad šomēness piedalies programmā Jaudīga partnerība. Tā tu izdarīsi divas labas lietas vienlaicīgi – tu gan parūpēsies par savu attiecību kvalitāti, gan arī palīdzēsi mums turpināt Cilvēkjaudas podkāstu.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads4:40 “Agrāk cilvēki krāpa retāk un uztvēra to citādāk”8:34 Kā saprast, kad pāra attiecības pēc krāpšanas vēl ir glābjamas un kad vairs ne15:04 Kāpēc cilvēki krāpšanu uztver ļoti personīgi17:34 Galvenā kļūda, ko līdz šim ir pieļāvuši attiecību terapeiti, strādājot ar pāriem pēc krāpšanas epizodes20:39 Ieteikumi, ko darīt un ko nedarīt brīdī, kad esi konstatējis krāpšanas faktu28:14 “Tas, ja tevi nokrāpa, nenozīmē, ka tu esi nevērtīgs vai nederīgs. Tu esi arvien tikpat vērtīgs un derīgs, kā tu biji pirms tam.”34:05 Kļūdas, ko pieļauj pāri, mēģinot atjaunot attiecības pēc krāpšanas37:22 Kas ir intimitātes piramīda43:29 Būtisks elements, kas pāra attiecības pēc krāpšanas epizodes palīdz tās veiksmīgi atjaunot; praktiski piemēri52:52 Kādi pāri nenonāk līdz krāpšanai55:28 Pāru “vecumposmi”, vajadzības un profilakse57:10 Vai krāpšana ir tikai par seksu1:03:50 Pirmais simptoms, kas norāda, ka ar attiecībām kaut kas nav kārtībā1:05:47 Ko darīt, ja terapeits nepalīdz

ASV turpinās balsu skaitīšana pēc vēlēšanām, kas noteiks, kurš no kandidātiem nākamos četrus gadus ieņems ASV prezidenta amatu. Vēlēšanu uzvarētāju noteiks balsu sadalījums Elektoru kolēģijā, un šajā cīņā pārliecinošā vadībā izvirzījies republikāņu kandidāts Donalds Tramps. Viņš jau nodrošinājis sev vismaz 270 elektoru balsis. Demokrātu kandidātei Kamalai Harisai vairs nav nekādu cerību uz uzvaru. Diskutē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis un Latvijas Radio ziņu dienesta vadītājs Uģis Lībietis, Latvijas Radio žurnālists Artjoms Konohovs, "Re:Baltica" žurnāliste Inga Spriņģe un Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa. Viņš ir atpakaļ… Kā zināms, oficiālā Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanu rezultātu pasludināšana notiks nākamā gada 6. janvārī. Neoficiāli gan šīs visas pasaules vērotās sacīkstes iznākums parasti tiek pasludināts jau dažas stundas pēc iecirkņu slēgšanas, un šī funkcija piekrīt „ceturtajai varai” – amerikāņu telekanāliem. Kā rekordātras pasludināšanas gadījums tiek minēta Baraka Obamas atkārtotā ievēlēšana, kuru 2012. gadā izziņoja vēl pirms vēlēšanu dienas pusnakts. Džo Baidena gadījumā 2020. gadā nervus kutinošā pauze ieilga uz četrām dienām, savukārt 2000. gadā, kad republikānis Džordžs Bušs jaunākais sacentās ar demokrātu Elu Goru, rezultāta noskaidrošana prasīja piecas nedēļas un Savienoto Valstu Augstākās tiesas iesaisti. Toreiz sākotnējais kandidātu iegūto balsu skaits Floridā atšķīrās par nieka 537 balsīm jeb deviņām procenta tūkstošdaļām un iedarbināja balsu pārskaitīšanas mehānismu, par kura rezultātiem joprojām nav absolūti drošas pārliecības. Tolaik Florida bija t.s. svārstīgā pavalsts, proti tāda, kurā rezultāts nav iepriekš droši prognozējams par labu demokrātu vai republikāņu kandidātam. Šajās vēlēšanās šādas pavalstis ir vien septiņas: Džordžija, Ziemeļkarolīna, Pensilvānija, Mičigana, Viskonsina, Arizona un Nevada. Kas attiecas uz šo vēlēšanu reizi, tad lielāko amerikāņu telekanālu rezultātu grafiki piesardzīgi nogaidīja vēl teju stundu pēc tam, kad pats Donalds Tramps jau bija pasludinājis savu triumfu un saņēma pasaules līderu apsveikumus. Viņš tiešām daudzējādā ziņā ir pirmais. Pirmais Savienoto Valstu prezidents, kuram pēc amata pamešanas tikušas izvirzītas kriminālapsūdzības, pirmais, kurš divreiz pakļauts impīčmenta procedūrai un kandidējis atkārtoti pēc impīčmanta. Nākamā gada janvārī, kad Tramps, pēc visa spriežot, nodos prezidenta zvērestu, viņš kļūs par vecāko jebkad ievēlēto ASV valsts vadītāju. Vēl var piebilst, ka viņš ir tikai otrais Savienoto Valstu prezidents, kurš ticis ievēlēts atkārtoti pēc pārtraukuma. Pirmais bija demokrāts Grovers Klīvlends, kurš pirmoreiz tika ievēlēts 1885. un pēc tam 1893. gadā. Vēl der atcerēties, ka līdz ar prezidenta vēlēšanām tiek ievēlēti arī visi 435 Pārstāvju palātas kongresmeņiem un 34 no 100 senatoriem. Džo Baidena prezidentūras cikls spilgti rādīja, cik grūti var nākties prezidentam, kura partijai nav vairākuma kādā no Kongresa palātām. Šobrīd jau ir skaidri zināms, ka republikāņi ir ieguvuši vairākumu Senātā, kur līdz šim trausls pārsvars bija demokrātiem. Pārstāvju palātas mandāti vēl tiek dalīti, līdz ar to jautājums, cik plašs būs jaunā Baltā nama saimnieka žests, piepildot priekšvēlēšanu laikā piesolīto, vēl paliek atbildams. Sagatavoja Eduards Liniņš.