Podcasts about viena

Valentina Naforniță și Cristian Spătaru dau un recital unic la Fain & Simplu.Angajată la celebra Operă de Stat din Viena încă din 2011, când era pe băncile facultății, Valentina a devenit rapid una dintre preferatele publicului european. De altfel, chiar și apariția sa pe scena vieneză a venit în urma unui moment unic, remarcabil, care a marcat istoria BBC – ului, moment pe care îl povestește chiar invitata.Prezența sa în fața lui Mihai Morar marchează totuși o situație aparte în cariera sopranei. Mamă a 3 copii alături de Cristian, se declară gata să își orienteze viața în altă parte decât spre scena de muzică! Dacă este doar un moment sau nu, rămâne să afli din podcastul de astăzi, unde ai parte și de câteva piese cântate de cei doi invitați. Iar una dintre ele este disponibilă exclusiv aici în această interpretare!În luna în care românii își sărbătoresc Ziua Națională și se pregătesc de sărbători, la Fain & Simplu vine una dintre cele mai frumoase voci românești de peste Prut.Un cadou făcut de Mihai Morar.

La compania ha abandonado en esta ocasion el Teatro Luis del Olmo para viajar en el tiempo y el espacio hasta la Viena del s. XVIII, alli Sergio del Molino ha podido hablar con uno de los compositores mas famosos de la historia.

Carlos Iribarren | El 25 de octubre de 1825 nació en Viena uno de los músicos más importantes del siglo XIX, Johann Strauss hijo. Algunos expertos han minimizado su figura y le han tachado de “compositor menor”, pero no estamos nada de acuerdo y queremos rendir homenaje a un hombre que alcanzó como pocos el nivel máximo a la hora de crear melodías inolvidables. Sus valses, polkas, galopes, etc, siguen sonando de manera frecuente y no sólo en la gala de la Orquesta Filarmónica de Viena cada 1 de enero. Para conocer mejor la vida y la obra del segundo Johann Strauss, nos acompaña Antonio Daganzo, musicógrafo, periodista y escritor, quien es otro firme defensor del arte excelso de este violinista y compositor, que acaba de cumplir unos brillantes 200 años y que da categoría a la nueva entrega de Hoy Toca, el programa de Clásica FM que te quiere sorprender.

Stāsta dizainers Klāvs Priedītis; pārraides producente — Inga Saksone Pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados iespiestie burti un rakstzīmes aizsāka uzvesties citādi nekā līdz tam laikam bija ierasts. Tie kļuva gluži vai teatrāli. Tas saistīts ar to, ka 20. gadsimta sākumā radošo pasauli satricināja modernisms — mākslas virziens, kas aicināja jaukt pastāvošās robežas starp arhitektūru, fotogrāfiju, dizainu, teātri un citiem mākslas veidiem. Savu nospiedumu modernisma laikmets atstāja arī grāmatu grafikā. Viena no jaunajām vizuālajām tendencēm bija tipomontāža. Tas bija netradicionāls veids, kā domāt par vizuālo elementu salikumu drukātajā lapā. Apdrukātu lapu varam uzskatīt par iespiedgrafikas kompozicionālo telpu. Pirms modernisma grāmatu mākslā vispirms valdīja eklektisks ornamentālisms, bet 19. gadsimta beigās pievienojās jūgendstilam raksturīgs dabas formu vijīgums. Grāmatu vāku noformējums, teksta un ilustrāciju salikums tika veidots pēc vienotiem tipografikas principiem, kas balstījās senās tradīcijās. Tas nozīmēja, ka mākslinieciskais rezultāts lielākoties bija paredzams un kopumā grāmatas tika noformētas visai līdzīgi. Šajos darbos kompozīcijas balstījās klasiskās tipografikas tradīcijās, kur galvenais uzdevums bija nodrošināt salasāmību un vizuālu kārtību. Teksts tika izkārtots horizontāli un grāmatu titulos pārsvarā kārtots pēc centrālās simetrijas principa. Saturs nereti dekorēts ar eklektiskiem ornamentiem, kas iestarpināti starp teksta paragrāfiem un nodaļām. Toties pēc Pirmā pasaules kara aizvien lielāku popularitāti iemantoja modernisms, kas nāca ar uzstādījumu atteikties no visa liekā, par galveno principu izvirzot vizuālu atturību un ornamenta noraidījumu un akcentējot tīru tipografikas lietojuma estētiku. Šajā kontekstā viena no modernisma izpausmēm bija tipomontāža, kas kļuva par revolucionāru rīku. To ieviesa un popularizēja tādi slaveni mākslinieki kā Lāslo Mohojs-Naģs (László Moholy-Nagy), Els Ļisickis (El Lissitzky), Jans Čiholds (Jan Tschichold) un citi, kas darbojās gan Bauhaus dizaina skolā, gan attīstīja savu rokrakstu konstruktīvisma noskaņās ārpus tās. Viņi uzskatīja, ka burti nav tikai vārdu nesēji — tieši pretēji tie paši var kļūt par vizuālu tēlu. Teksts var, piemēram, izteikt kustību līdzīgi kā deja, vai, piemēram, paust ritmu un skaņu, gluži kā mūzika, vai aizņemt telpu kā arhitektūra. Termins “tipomontāža” radās līdzībā ar fotomontāžu, kas tajā laikā bija iemantojusi popularitāti. Tāpat kā fotogrāfijas tika sagrieztas, sadalītas, līmētas un kombinētas jaunās nozīmēs, arī tipografiskie elementi tika “montēti” noteiktās kompozīcijās. Burti vairs neatradās horizontālās rindās, bet šķēla lapu diagonālēs, pārklājās, rotēja, mainīja mērogu un virzienu. Dažkārt teksta līnijas kļuva par kustības trajektorijām, kas virzīja skatienu pa plakātu vai grāmatas vāku. Tā bija dinamiska pieeja informācijas dizainā, kas tika plaši izmantota arī reklāmās un plakātos. Tipomontāža kļuva par instrumentu komunikācijai, kas pārsniedza vārdu nozīmi un ļāva skatītājam ieraudzīt pasauli jaunās noskaņās. Pateicoties jauniem un drosmīgiem māksliniekiem modernisma idejas ienāca arī Latvijas mākslas telpā. Pēc Pirmā pasaules kara Latvijas mākslinieki aktīvi sekoja modernisma strāvām Eiropā, un viens no spilgtākajiem piemēriem bija Niklāvs Strunke — gleznotājs, grafiķis, scenogrāfs, ilustrators un grāmatu mākslinieks. Strunke 20. gadu sākumā uzturējās Itālijā, iepazina futūrisma un konstruktīvisma principus, un, atgriezies Rīgā, tos pielietoja arī grāmatu mākslā. Viņš radīja eksperimentālus, arhitektoniski veidotus virsrakstu izkārtojumus un ilustrācijas tipomontāžas tehnikā. Strunke tipomontāžas tehnikā radoši eksperimentēja daudzos iespieddarbos. Vislabāk viņa talantu var novērtēt tādos izdevumos kā “Domas”, “Dr. Orientācija satīriskais kalendārs”, “Rīgas pilsētas gada grāmata 1931. gadam” un ikgadējā “Preses balles laika grāmata” kā arī citos darbos. Šajos darbos parādās mākslinieka izkoptā spēja apvienot literāro saturu ar modernu, telpisku tipografiku. Strunke uzskatīja, ka grāmatas vizuālā struktūra ir tikpat svarīga kā tās teksts. Daudzo eksperimentu rezultātā viņš kļuva par tipomontāžas tehnikas pamatlicēju latviešu grāmatu dizainā. Tāpat kā viņa laikabiedri Eiropā, Strunke domāja telpiski — lapas virsma viņam bija gluži kā skatuve, kurā burti spēlē lomas, rada kustību un nereti personificējas vai pārtop citos priekšmetos. Šī domāšana ir ļoti tuva tipomontāžas būtībai, proti, burtu kustība ir kā nozīmes radītāja. Tādēļ Strunki var uzskatīt par latviešu tipomontāžas rosinātāju, kurš pārtulkoja no ceļojumiem aizgūtās modernisma idejas vietējā valodā. Bet pati tipomontāža mudināja uz drukāto burtu skatīties plašāk — ārpus pierastajiem noteikumiem.

Stāsta Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesore, JVLMA Muzikoloģijas katedras Etnomuzikoloģijas klases vadītāja, Zinātniski pētnieciskā centra vadošā pētniece Anda Beitāne; raidījuma producente – Maruta Rubeze Laikā, kad notiek diskusijas par dažādu pieminekļu nojaukšanu, pārvietošanu vai pārzāģēšanu, šķiet pamācoši atcerēties Johana Gotfrīda Herdera (Johann Gottfried Herder, 1744-1803, vācu dzejnieks, teologs, filozofs, cita starpā arī jēdziena "tautasdziesma" – Volkslied – radītājs) pieminekļa stāstu, ko pirms kāda laika publicējām grāmatā, tulkojot tās nosaukumu no angļu valodas: "Pieredze un ekspektācijas: "Nākotne no pagātnes" mūzikas radīšanā", kurā iekļauti dažādu valstu etnomuzikologu raksti. Viena no šīs grāmatas tēmām bija saistīta ar Herdera vārdu. Izrādās, ka citzemju tradicionālās mūzikas pētniekiem Rīga visupirms asociējas tieši ar Johanu Gotfrīdu Herderu, kurš šeit dzīvoja un strādāja laikā no 1764. līdz 1769. gadam. Herdera krūšutēls, visnotaļ nemanāms un tūristu pūļu neieskauts, stāv Herdera laukumā blakus Rīgas Domam. Tas izgatavots Minhenē, kopējot Johana Nepomuka Šallera (Johann Nepomuk Schaller) 1850. gadā darinātās pilna auguma skulptūras krūšutēla daļu, kas atrodas Svēto Pētera un Pāvila baznīcas priekšā Veimārā (Asmuß, 1871, 78; Spārītis, 2005, 103). Rīgas krūšutēla postamentu veidoja arhitekts Heinrihs Karls Šēls (Heinrich Karl Scheel), un tas bija izgatavots no tolaik populārā čuguna ar piemiņas uzrakstiem visās pusēs. Atsaucoties uz Ojāru Spārīti, iniciatīva uzcelt Herderam veltītu pieminekli Rīgā radās pēc Rīgas vaļņu nojaukšanas 1863. gadā un Rīgas Doma rekonstrukcijas darbu uzsākšanas. Pieminekļa atrašanās vieta tika izvēlēta, balstoties uz aptuvenu informāciju par to, ka Herders varētu būt dzīvojis vienā no mājām, kas robežojās ar laukumu. Pieminekļa svinīgā atklāšana notika simboliskajā 1864. gada 25. augustā, tieši 100 gadus pēc dienas, kad Herders ieradās Rīgā (Spārītis, 2005, 102–103). Pārdzīvojis evakuāciju Pirmā pasaules kara laikā un Otro pasaules karu, Herdera piemineklis tika demontēts 20. gadsimta 50. gadu vidū kopā ar citiem pieminekļiem, kas nepatika okupācijas režīmam. Postaments tika izkausēts, bet krūšutēlu izglāba cilvēki, kuri strādāja Rīgas Valsts vēstures muzejā, ko šodien pazīstam kā Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju, un kas joprojām atrodas blakus piemineklim Herdera laukumā. Vēlāk tas tika pārvietots uz Rīgas Ārzemju mākslas muzeju (Vilciņa 2005). 1959. gadā tika plānota Vācijas Demokrātiskās Republikas līderu – Valtera Ulbrihta (Walter Ulbricht) un Oto Grotevola (Otto Grotewohl) – vizīte Padomju Savienībā. Ziņas par šīs delegācijas otro dienu, kas tika pavadīta Rīgā, kur apsveikuma uzrunu teica PSRS kompartijas vadītājs Ņikita Hruščovs, atrodamas laikraksta "Neues Deutschland" 1959. gada 11. jūnija numura pirmajā lappusē ("Stern un Pogrombka", 1959). Viesiem tika gatavota īpaša programma, kuras ietvaros tika nolemts katram gadījumam steigšus atjaunot Herdera krūšutēlu tā sākotnējā vietā, jo viesi varētu uzzināt, ka viņu nacionāli nozīmīgai personībai šeit bijis piemineklis, ko viņi, iespējams, varētu vēlēties aplūkot. Tā raksta šo notikumu lieciniece Rita Vilciņa, piebilstot, ka tas bija liels trieciens tiem, kuri šo pieminekli tikai pirms dažiem gadiem bija noņēmuši, un atbildīgajai personai Kultūras ministrijas Muzeju, mākslas un pieminekļu aizsardzības pārvaldē neatlika nekas cits, kā pēkšņi saslimt. Vilciņai, kura tikko bija pabeigusi vēstures un filozofijas studijas Latvijas Universitātē un sākusi strādāt šajā pārvaldē, tika uzticēts rūpēties par pieminekļa restaurāciju (Vilciņa, 2005). Kā viņa raksta savās atmiņās, ministrijā bija zināms, ka Herdera krūšutēls nav iznīcināts, citādi to nebūtu iespējams atjaunot tik īsā laikā. Problemātiska bija postamenta atjaunošana. Laika trūkuma dēļ nebija iespējams izgatavot precīzu 1864. gada oriģināla kopiju. Vilciņa atceras kultūras ministra vietnieka teikto: "Par uzraksta valodu viss skaidrs – tikai latviešu valodā. Kāpēc rakstīt vāciski, ja nav uzraksta krievu valodā?" (Vilciņa 2005, 123). Tādējādi uz jaunā granīta postamenta bija un ir lasāms pavisam īsi: "Johans Gotfrīds Herders 1744–1803". Šo stāstu noslēgšu ar brīnišķu Ritas Vilciņas citātu: "Postamenta izkalšana notika Rīgas uzņēmumā "Granīts", kur vajadzēja nogādāt arī krūšutēlu. Herdera galvu kara laikā bija skāruši vairāki šāvieni. Likvidēt bojājumus un piestiprināt postamentam krūšutēlu arī bija "Granīta" meistaru uzdevums. Lai pārvestu pieminekļa krūšutēlu no Aizrobežu mākslas muzeja uz darbnīcu, man iedeva ministra personīgo automašīnu "Volga". Kad piebraucu pie Rīgas pils, kur atradās muzejs, pa kāpnēm pretī ar Herderu rokās jau nāca direktora vietnieks zinātniskajā darbā Miķelis Ivanovs. Tālāk es ar Herderu rokās braucu uz darbnīcu. Karā cirstās brūces tika sadziedētas, postaments izgatavots un Johans Gotfrīds Herders atkal stāvēja savā vēsturiskajā vietā Rīgā. Nebija nedz svinīgas atklāšanas ar ziediem un mūziku, nedz informācijas presē. Piemineklis klusējot tika noņemts, klusējot – uzlikts." (Vilciņa, 2005, 124) Avoti Ahmedaja, Ardian and Anda Beitāne, 2023. "Latvia, Riga and JVLMA as Spaces of Musical Experience and Expectation". In Experience and Expectation: The Future From the Past" in Music Making. Ardian Ahmedaja and Anda Beitāne (eds.). Riga: Musica Baltica. 15-30. Asmuß, A. 1871. "Der Herder-Platz in Riga". In Album von Riga. I. Fünfundzwanzig Stahlstiche aus den funfzehn Jahrgängen des Rigaschen Almanachs. Riga: Backer. Harrison, Hope M. 1988. "The Berlin Crisis and the Khrushchev-Ulbricht Summits in Moscow, 9 and 18 June 1959." Introduction, translation, and annotation. Cold War International History Project. Bulletin 11 (Winter 1998). 204–217. Stern, Heinz and Willi Pogrombka. 1959. "Wir stehen fur unsere Freunde ein!" Neues Deutschland. 1959. gada 11. jūnijs.  Spārītis, Ojārs. 2005. "Johana Gotfrīda Herdera piemineklis Rīgā. Vēstures un semantikas aspekti. Das Johann-Gottfried-Herder-Denkmal in Riga. Seine historischen und semantischen Aspekte". In Herders Rīgā. Herder in Riga. Ilze Ščegoļihina (ed.). Riga: Rīgas Doma eveņģēliski luteriskā draudze, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. 97–116. Vilciņa, Rita. 2005. "Kā atjaunoja Herdera pieminekli Rīgā. Atmiņas. Wie das Herder-Denkmal wiederhergestellt wurde. Errinerungen". In Herders Rīgā. Herder in Riga. Ilze Ščegoļihina (Ed.). Rīga: Rīgas Doma eveņģēliski luteriskā draudze, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, 122–128.

España afronta un invierno turístico al alza, con un aumento del 4 % en las llegadas internacionales y del 7 % en reservas hoteleras para 2026, según los datos de Amadeus Travel Intelligence. Madrid y Barcelona lideran el crecimiento, mientras que la conectividad aérea y la mayor disposición de los viajeros a invertir en experiencias de calidad impulsan la ocupación y las tarifas hoteleras.Las reservas de viajes para Navidad han aumentado más de un 30% respecto al año pasado, con una fuerte preferencia por destinos europeos tradicionales como Praga, Viena y Budapest, según Airhopping. El análisis de 10.000 reservas indica que la compra anticipada en noviembre puede suponer ahorros de hasta el 40%, dado que en 2024 los vuelos y alojamientos encarecieron en diciembre un 18% y un 22%, respectivamente.Renfe estudia ampliar su flota de alta velocidad, y el ministro Óscar Puente viajará a China e Italia para evaluar trenes de fabricantes como CRRC y Hitachi, capaces de alcanzar 350 km/h. El objetivo es preparar un nuevo concurso a inicios de 2026 para renovar unidades obsoletas y aumentar la capacidad, después de que la mayor compra histórica de 500 trenes resultara insuficiente.Vueling ha inaugurado su ruta invernal entre Barcelona y Estrasburgo, operada tres veces por semana hasta el 4 de enero de 2026, reforzando la conectividad estacional con uno de los destinos europeos más destacados en Navidad.HBX intenta recuperarse en Bolsa tras tocar mínimos históricos, con un repunte del 5% pese a haber perdido el 50% desde su salida al mercado. La empresa triplicó pérdidas por los costes de la OPV y anunció el relevo de su presidente, mientras que los analistas mantienen una visión positiva: las 13 firmas que la siguen recomiendan comprar y fijan un precio objetivo muy superior al actual.

2023 metais po diskusijų buvo prieita išvados, kad rinkliava turi būti skaičiuojama žmogui arba pagal realų išvežamų komunalinių atliekų kiekį, o ne nuo eksploatuojamų patalpų kvadratūros. Tai buvo įteisinta ir Vyriausybės nutarime, bet dalyje savivaldybių fiksuota rinkliavos dalis ir toliau skaičiuojama gamybinėms patalpoms. Kiaulininkystės kompleksus valdančios įmonės „Vyturys“ direktoriaus pavaduotoja Raimonda Skaburskienė sako, kad Klaipėdos rajone už komunalinių atliekų išvežimą įmonė moka 300 eurų, o Raseiniuose - net 4 tūkst. eurų. Šią situaciją Lietuvos kiaulių augintojų asociacijos vadovas A. Baravykas vadina pasipinigavimu ir naštos perkėlimu ant verslo pečių.Jausdama didėjantį poreikį natūraliems produktams įmonė „Aromama“ ėmėsi ruošti natūralias žolelių arbatas nuo peršalimo ar nemigos. Viena jų naujausia - nuo kosulio, pavadinta „Krankliu“.  Sulaukė ir įvertinimo.Esu ūkio merga, - taip apie save sako Birutė Gudauskienė iš Rūgalių kaimo Šilutės rajone. Darbai pieno ūkyje netrukdo jai imtis ir kitų veiklų. Moteris turi bityną, lipdo molinius indus, lieja žvakes, neria šiaudinius sodus bei rengia pirties seansus moterims, mat išmoko ir pirtininkės amato.Ved. Kristina Toleikienė

Ketvirtadienio rytą pietinę Lietuvą užklupus žiemai, eismo sąlygos tapo ypač sudėtingos. Alytaus apskrities policija informuoja, kad per parą gauta daugiau nei 20 pranešimų apie įvairius eismo įvykius. Daugelyje įvykių žmonės nenukentėjo, tačiau apgadintos transporto priemonės, kelio infrastruktūra bei inžineriniai įrenginiai.

Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Studentu pilsētiņā notiek eksperiments - ar 4000 bezvadu sensoru palīdzību tiek ievākti dati par iekštelpu gaisa kvalitāti, energoefektivitāti un daudz ko citu. Kā lietu internets var palīdzēt mums justies labāk ēkās, kurās dzīvojam, un ko šādi datu mākoņi mums sniedz? Par augstskolā notiekošo eksperimetu stāsta RTU Datorzinātnes, informācijas tehnoloģijas un enerģētikas fakultātes dekāns, profesors Agris Ņikitenko un RTU Datorzinātnes, informācijas tehnoloģijas un enerģētikas fakultātes Industriālās elektronikas, elektrotehnikas un enerģētikas institūta vadošais pētnieks Kārlis Baltputnis. Uzmanība tiek vērsta datu drošai iegūšanai, uzkrāšanai un analīzei, kā arī prognozējošu modeļu attīstīšanai. Tāpat tiks pētīts, kā sensoru tehnoloģija darbojas vidē ar blīvu sensoru izvietojumu un kā reāllaika dati var uzlabot energoefektivitāti, iekštelpu klimatu un studentu mācību procesu. Sensori ir uzstādīt RTU ēkās dažādās vietās, kā arī dienesta viesnīcā Ķīpsalā katrā studentu istabiņā. --   Iepazīstinām ar atklājumiem un izgudrojumiem, kas saņēmuši Eiropas izgudrotāju balvu. -- Šajā nedēļā par kādu grāmatu stāsta sociālantropoloģe Diāna Kiščenko.  Viņa atzīst,  lai arī ikdienā vairāk ir jālasa zinātniskā literatūra un studentu darbi, jau kādu laiku Diāna Kiščenko ir kāda sieviešu grāmatu kluba dalībniece, kurā katru mēnesi izvēlas vienu grāmatu, kuru lasīt un apspriest. Viena no pēdējā laika grāmatām, kas lasīta un apspriesta, ir Mirandas Džulijas (Miranda July) romāns "All fours", ko latviski varētu tulkot "Uz visām četrām", kas izdots ASV 2024. gadā. Grāmatas centrā ir stāsts par sievieti perimenopauzē, kas šobrīd ir aktuāla tēma arī Latvijas kontekstā.    

Arvien tuvāk nāk laiks, kad Sabiedriskā medija labdarības maratons "Dod pieci!" Doma laukumā stikla studijā aicinās palīdzēt bērniem ar kustību traucējumiem. Monopolā aprunājamies ar rehabilitācijas centra "Poga" vadītāju Ilzi Ošāni. Rīgā, Doma laukumā, pamazām iekārtojas Ziemassvētku tirdziņš, un nu jau arī tradicionāli blakus tirdziņam savas aprises ieguvusi Sabiedriskā medija labdarības maratona "Dod pieci!" šī gada stiklus. Gada izskaņa vienmēr saistās ar došanu un palīdzēšanu, bet ir cilvēki un organizācijas, kuri negaida, bet meklē iespējas palīdzēt visa gada garumā. Viena no atpazīstamākajām un lielākajām labdarības organizācijām Latvijā ir "Ziedot.lv", kas spējusi kļūt par tiltu starp tiem, kuriem nepieciešama palīdzība, un sabiedrību.  Šī gada labdarības maratona "Dod pieci!" uzmanības lokā būs sabiedrības mazkustīgums, bet līdzekļi tiks vākti bērniem un jauniešiem ar neiroloģiskiem kustību traucējumiem. Šādiem bērniem un jauniešiem jau 10 gadus ir iespēja vērsties arī rehabilitācijas centrā "Poga", kas kā bezpeļņas fonds ik dienu cenšas gādāt par iespēju bērniem stiprināt savu varēšanu un apgūt jaunas iemaņas, lai nodrošinātu pēc iespējas pilnvērtīgāku iekļaušanos sabiedrībā.  Ilze Ošāne ir rehabilitācijas centra "Poga" vadītāja un "Ziedot.lv" komunikācijas vadītāja. Sarunājamies par to, kā Latvijas sabiedrība mainās un vai ziedošana var atrisināt to, ko nespējam paveikt ikdienas darbu kārtībā.  Ir kādas vērtības, kuras, strādājot gan "Ziedod.lv", gan "Pogā" un redzot Latviju tomēr plašākā tvērumā, kas mums kā sabiedrībai vēl ir jāmācās? Ilze Ošāne: Mani pašu ikdienā strādājot pavada zemapziņā sajūta, ka es gribu pret citiem attiekties tā, kā es gribētu, lai pret mani attiecas. Tas varbūt arī liek katru darbību izvēlēties, ko tu gribi veikt.  Tāpat attiecībā par kolēģiem "Ziedot.lv", kur esam tikai dāmas, atļaujamies gan humoru, gan viena otru kritizēt, zinot, cik katra spēj turēt. Ar "Pogas" kolēģiem, kas ir jau lielāks kolektīvs, kur ir abu dzimumu un tomēr tie ir ārsti, speciālisti, tur tā distance mazdrusciņ ir lielāka. Bet ikdienas darbs kopā ar kolēģiem ir tāds, ka mēs cenšamies būt kā viena liela ģimene.  Un cik bieži tomēr gribas nomest visu: mūsdienās datoru aizver ciet un pateikt - es šito vairs negribu? Ilze Ošāne: Tādi mirkļi uznāk. Tas pēdējos gados sasaucas ar veselību. Tajā mirklī nodomāju, ka visa ir par daudz, veselība uzliek uz pauzes, tu saaukstējies vai saslimsti. Tas arī iedod to pauzi, lai atjaunotos, un tad jau var atkal. Vai kādreiz ir izdevies Latvijas sabiedrības ziedošanas spēju un apjomus salīdzināt ar citām valstīm? Vai to vispār var izdarīt?  Ilze Ošāne: Noteikti. Pret iekšzemes kopproduktu mēs esam mērījuši gan Ukrainas ziedojumus, un mēs ilgus gadus bijām pirmajā vietā iepretim Polijai, Vācijai un Rietumeiropas valstīm. Ja skatāmies no "Ziedot.lv" puses, kas ir ikgadējais gada pārskats, es teiktu, ka mēs esam ārkārtīgi dāsni un dodoša sabiedrība, kura nāk palīgā līdzcilvēkiem, kuri grūtībās nonākuši. Vai ziedošanai ir sezonāls raksturs? Ilze Ošāne: Pēdējā laikā mēs no "Ziedot.lv" puses tik ļoti to neizjūtam, jo ziedo visu cauru gadu un atsaucās līdzcilvēki tām problēmām, kas ir aktuālas sabiedrībā. Ja kāds onkoloģijas pacients lūdz palīdzību dzīvību glābjošām zālēm pavasarī, tad līdzcilvēki ziedo, nevis gaida gada nogali. Bet gada nogale ir īpašāka varbūt uzņēmumiem, kuri pārskata savas peļņu un tad izvēlās daļu no tās ziedot labdarībai. Es teiktu tā, ka visu gadu ziedo un gada beigās pienāk papildus ziedojumi klāt. Vai tu tici, ka kādreiz varētu būt tāda situācija, ka paliek pāri? Ilze Ošāne: "Ziedot.lv" vadītājai Rūtai Dimantai ir teiciens: ja būs visas problēmas atrisinātas, tad labdarības organizācijām būs pašlikvidācija. Tas ir mērķis, uz ko iet, lai vairs nebūtu jāpalīdz un mēs būtu atrisinājuši problēmas. Šobrīd mēs vēl neesam tādā stadijā, bet varam uz kaut ko tiekties. Kas ir tava Ziemassvētku sajūta? Pēdējos gadus, kopš esi saistīta ar "Ziedot.lv", tas nav tikai pasēdēt mājās pie eglītes. Ilze Ošāne: Droši vien, ka decembris ar savu labestību, ko mēs ikdienā redzam un dzirdam no telefona zvaniem un e-pastiem, kur cilvēki un uzņēmumi interesējās par ziedošanas iespējām, tas rada tādu ļoti izteiktu Ziemassvētku sajūtu.  Pirms kādiem diviem gadiem no vienas skolas vedu Ziemassvētku dāvanas. Mašīnā biju salikusi Ziemassvētku dāvanas tik daudz, ceru, ka ceļu policija neklausīsies, ka es knapi spoguļus redzēju. Tad man bija sajūta, ka tā laikam jūtas Ziemassvētku vecīši vai tie īstie, kuri spēj to to prieku radīt. Tās nebija manis radītas dāvanas, bet man sajūta kā  kurjeram bija ļoti izteikta. Tik forši! Labo darbu dīleris varētu būt apzīmējums tavai pozīcijai šādā situācijā. Bet ko tu pati gribētu saņemt Ziemassvētkos? Ilze Ošāne: Ja mēs no tādām vērtībām skatāmies, tad es šobrīd uztraucos par drošības sajūtu. Es negribētu, ka manas dzīve dzīves laikā un manu bērnu dzīves laikā ienāktu karš un tā nedrošības sajūta. Es teiktu, ka droši vien, drošība ir tā, ko man gribētos. Raidījumā skan: Mesa – „Laika pēdas” Shchedryk – „Carol of the Bells” Ralfs Eilands, Lauris Reiniks – „Dod pieci! 2025” himna    

Tuvojoties gadskārtējai teātra balvu pasniegšanas ceremonijai "Spēlmaņu nakts", "Klasikā" viesojas teātra kritiķe, žūrijas komisijas priekšsēdētāja un kultūras žurnāliste Henrieta Verhoustinska. Runājam gan par "Spēlmaņu nakti" un Henrietas vadīto raidījumu "Kultūrdeva" Latvijas Televīzijā, gan mazliet par balvu "Kilograms kultūras", kuras žūrijas pārstāve arī ir Henrieta, gan par kritiķa likteni un vēl virkni citām būtiskām lietām.   Liene Jakovļeva: Vakar esat lēmuši, rezultātus zināt, mēs tos uzzināsim rīt. Bet kā tev šķiet: kāpēc tieši šī balva starp daudzajām citām uzmirdz visspožāk? Henrieta Verhoustinska: Manuprāt, tāpēc, ka teātra skatītājs ir demokrātiskākā publika! Jo – lai klausītos klasisko vai akadēmisko mūziku, klausītājam vajag būt sagatavotam. Tas ir tāpat kā ar labu vīnu un olīvām: tikai pēc gadiem trīsdesmit cilvēks sāk novērtēt klasisko un akadēmisko mūziku, un lielākoties tas ir sagatavots klausītājs. Ar teātri ir citādi. Kā Kirils Serebreņņikovs teicis – viņam vismīļākais skatītājs ir tāds, kurš uz teātri nāk kā balta lapa: kurš nav izlasījis ne recenzijas, ne režisora intervijas, bet nāk uz teātri uzsūkt to, ko mākslinieki viņam sagatavojuši.  Tomēr ir divi cilvēki, kuru vārdus mēs jau zinām: tie ir balvas par mūža ieguldījumu saņēmēji. Šogad cildināsim Liepājas teātra brīnišķīgo aktrisi Ainu Kareli un Jakovu Rafalsonu no Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra. Tas bija Teātra darbinieku savienības piedāvājums, un mēs to ar lielāko prieku akceptējām. Šķietami pilnīgi atšķirīgas personības, vai ne? Vienojošais ir milzīgais Latvijas patriotisms, kas ir viņos abos un ko viņi pārstāv un aizstāv. Ainai Karelei tas ir arī lokālais Liepājas patriotisms, ko viņa allaž uzsver savās intervijās. Tev un pārējiem žūrijas dalībniekiem jābūt ar biezu ādu, jo pēc svētkiem noteikti būs arī pārmetoši skatieni no tiem, kuri balvu nav dabūjuši. Bet tā laikam ir: tiklīdz parādās nominācijas, ir arī reakcija. Kā teica mans šīsnedēļas "Kultūrdevas" viesis Atis Rozentāls – apmierināti ir 20 procenti nominēto: tie, kuri saņēmuši balvu.  Bet kā uzsver Teātra darbinieku savienības vadītājs Ojārs Rubenis – nominācija  vien jau ir liels pagodinājums.  Es arī domāju, ka nominācija ir ļoti liels pagodinājums, un jāsaka, ka arī šogad vairākās kategorijās bija tik ļoti līdzvērtīgs spēku samērs, ka mēs paši līdz pēdējam brīdim, līdz balsu saskaitīšanai, nezinājām, kas ir uzvarētājs. Mums bija aizklātā balsošana: aizpildījām tabuliņas, kurās salikām punktus saviem nominantu favorītiem, un tad Ričards Vorobjovs, mūsu kurators no Teātra darbinieku savienības, rūpīgi visu saskaitīja un iepazīstināja ar rezultātiem. Ir daži jaunumi šajās nominācijās, un viens no tiem ir operas un baleta atgriešanās nominantu sarakstos.  To rosināja Baleta asociācija. Viņi piedāvāja savu izvēli, un mēs rūpīgi noskatījāmies viņu ieteiktās baleta izrādes. Tās, kuras vairs nebija publiski pieejamas, skatījāmies ierakstos, bet uz tām, kuras bija pieejamas, gājām skatīties klātienē. Uzvarētājs tika ieteikts no Baleta asociācijas, un mēs ar prieku un gavilēm to sveicām un apstiprinājām.  Bet mēs varam sveikt arī aktieru vidū iekļuvušo dziedātāju Anniju Kristiānu Ādamsoni, kura ir "Klasikas" šīgada rezidences māksliniece. Annija Kristiāna Olimpijas lomā "Hofmaņa stāstos" bija man atklājums – ak, Dievs, to viņas artistiskumu un vokālo meistarību! Tas bija žilbinošs sniegums! Man ļoti liels prieks viņu redzēt nominantu pulkā! Operas iestudējumos, no kuriem oriģināliestudējumi kļūst aizvien retāki, žūrija var vērtēt arī scenogrāfiju, gaismu, režiju, kostīmus.  Jā, tāpēc arī piekritām lēmumam, ka "Spēlmaņu nakts" kategoriju sarakstā atkal tiek ieviesta opera – kā pilnvērtīga teātra daļa.  Runājot par skatītāju balsojumu, kurā šogad nominantus izvirzīja teātri… Kad ieraudzīju, ko teātri ir izvirzījuši, apmēram par ceturto daļu gadījumu man bija liela neizpratne – nesapratu, kāpēc ir šāds lēmums un kāpēc netiek izvirzīti tie nominanti, kas nominēti žūrijas atlasē. Sapratu, ka man labāk patīk, kā ir "Kilogramā kultūras": ka žūrija piedāvā savu izlasi, jo neviens skatītājs, lasītājs, klausītājs nevar aptvert visu to lauku, ko mēs žūrijā tomēr cenšamies izdarīt. "Spēlmaņu naktī" mēs arī esam žūrija – cilvēku kopa, kas noskatījusies vairāk nekā 120 izrāžu, turklāt – ja konkrētajai izrādei ir vairāki sastāvi, tad skatīti visi sastāvi. Mēs esam šo izlasi iedevuši, un man liekas, ka būtu tikai korekti, ja skatītāji balsotu par šo izlasi, ko jau ir veikusi žūrija – jo tur ir atlases konteksta garants. Bet teātros valda tikai un vienīgi mārketinga apsvērumi, kā ļoti daudzos gadījumos sapratu no šī saraksta, un tas varbūt nav tas pareizākais apsvērums. Vairāk nekā 120 izrāžu... Tā ir ne tikai Rīga, tā ir tālā Liepāja un Daugavpils, un drusku tuvākā Valmiera. Bet saprotu, ka potenciālie nominanti arī sevi paši var pieteikt, ja tas nav profesionālais teātris – vai tā? Piemēram, opera, kas iestudēta kaut kur brīvdabā.  Jā, es vedinu arī neatkarīgos producentus, kuru darbs ir pievērsis manu uzmanību, rakstīt Ričardam Vorobjovam. Viņš tad pārējai žūrijai var izsūtīt informāciju par iespējām apmeklēt neatkarīgo institūciju veidotos iestudējumus.  Ir arī kategorija, kurā jūs klausāties mūziku – vai nu atsevišķi, vai, skatoties izrādi, domājat par to. Šoreiz mums prieks nominantu sarakstā redzēt gan Annu Fišeri, gan Jēkabu Jančevski, gan Aleksandru Tomasu Matjusonu, gan Edgaru Raginski, gan arī Edgaru Mākenu. Tomēr Krista Auznieka milzīgā partitūra izrādei "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem" nominantu pieciniekā nav iekļuvusi. Šī sezona ir vienmērīga, bez milzīgiem uzrāvieniem, bet ļoti kvalitatīva. Kad jūnijā lēmām par nominantiem, mums bija garais saraksts, kurā figurēja arī Krists Auznieks. Bet, ja man jāpamato, kāpēc tieši Krists Auznieks neiekļuva nominantu sarakstā, mums, žūrijas pārstāvjiem, Krista mūzika dažos momentos šķita varbūt pārāk pašmērķīga. Tas bija arguments, kāpēc Auznieks palika aiz strīpas, bet kā viens no pirmajiem. Tu saki – sezona bija vienmērīga, laba. To es vairākkārt esmu dzirdējusi arī no taviem kolēģiem – ka trūkst milzīga pārsteiguma momenta. Vai tu tam arī varētu piekrist? Jā, tā tas ir. Varbūt Germana Ermiča scenogrāfija izrādei "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem" velk uz pārsteigumu. Tāpat kā Reiņa Dzudzilo scenogrāfija izrādei "Nacionālais kanāls" ir tāds košums, bet tai pat laikā tie ir tādi stabili, vērtīgi teātra darbi, kuros scenogrāfs darbojies kā vizuālās dramaturģijas meistars, kā sevi arī šobrīd piesaka Reinis Dzudzilo. Bet kopumā šī ir diezgan lēzena sezona.  Bet tajā pašā laikā tu saki – laba. Jā, laba, jo bija daudz nominantu. Un ir divas izrādes, par kurām man sāp sirds, ka tās netika nominētas. Viena ir Valmieras teātra izrāde "Diena projām palēja", ko iestudējis Aigars Apinis: tā ir par Helsinku hipsteru nihilistisko attieksmi pret dzīvi. Man tā likās ļoti aktuāla un brīnišķīga izrāde. Šeit gan par scenogrāfiju ir nominēts Reinis Suhanovs, bet par lomu – Rūdis Bīviņš. Otra izrāde, kas mani ļoti, ļoti uzrunāja un ar kuru es dzīvoju vairākas dienas, bet kura ir hronometrāžā neliela, un žūrija tomēr izlēma atstāt to aiz borta – tā ir leļļu teātra izrāde "Gaisma, es tevi dzirdu!" ar vājredzīgām aktrisēm, kuras izstāsta savu cilvēka ar invaliditāti stāstu. Skatītājiem tiek aizvērtas acis, lai varētu iejusties šajā pasaulē, kurā tev nav acu, bet ir rokas un dzirde; tiek dotas taktilas lietas, kuras aptaustīt – čaukstoši priekšmeti… Tā bija jutekliska pieredze, kas mani ļoti uzrunāja un likās ļoti, ļoti vērtīga. Kā tu vari izskaidrot to, ka nav milzīgu pārsteigumu?  Sezonas sākumā tomēr bija viens pārsteigums: tā bija "Dirty Deal Teatro" izrāde "Alfas", kas apbērta ar nominācijām. Tīrs darbs, kurā [lieliskas] ir visas nepieciešamās komponentes: mūzika, aktieri, izpildījums, Jāņa Baloža scenārijs, kuru viņš veidoja, cietumā apmeklējot notikumā iesaistītos, kuri joprojām tur atsēž savu laiku. Bet vai tev ir bijis arī kāds nepatīkams pārsteigums vai kāda skumja nots šajā sezonā? Esmu "ieslēgusi" sevī Līviju Akurāteri. (Smejas.) Tas nozīmē ļoti labvēlīgu attieksmi pret visu, kas man tiek celts priekšā. Es jūtu sevī šo spēju, kas manī mostas – skatoties jebkuru izrādi, katrā atrast kaut ko labu.  Latvijas Televīzijas skatītāji ar tevi tiekas ik svētdienu "Kultūrdevā". Par viesiem noteikti lem kopā ar visu komandu. Tikai tā. Mēs ļoti sekojam līdzi, lai kaut kādā laika griezumā tiktu aptvertas visas jomas – lai nav tā, ka nepārtraukti nāk mani mīļie teātra cilvēki vai redaktores Dairas Āboliņas kino ļaudis, vai redaktora Kaspara Zaviļeiska mīļā popmūzikas lauciņa pārstāvji. Šajās nedēļās teātra kritiķi ir visur. Arī tu esi daudz kur: pie mūsu kolēģiem Latvijas Radio 1, tu esi televīzijā, bet laikam jau no tā neizbēgt – kad tas teātra vilnis ir, tad ir.  Tā ir arī "Kultūrdevas" problēma, jo mans kategorisks uzstādījums ir, ka mēs netaisām "pīāru". Vispirms es aizeju uz izrādi un to noskatos, aizeju uz koncertu un to noklausos: ir svarīgi redzēt, izzināt, un tikai tad runāt par to, nevis "pīārot" pirms tam. Tas nozīmē aptvert milzīgu laukumu, un tas nozīmē arī to, ka viesu ziņā drusciņ ejam iepakaļ "Kultūras rondo" kolēģiem, kuri jau par konkrēto notikumu ir izrunājušies. Man savukārt tas ir liels atspaids, gatavojoties intervijām. (Smejas.) Pa kuru laiku tu raksti savas recenzijas?  Sestdienās un svētdienās! Jā, pārsvarā brīvdienās! (Sirsnīgi smejas.) Un tad ir tas nežēlīgais brīdis, kad tu uzraksti, pasaki to, ko tu domā, un ne vienmēr tas ir cildinoši... Un pēc tam kādā teātra kafejnīcā satiec šos cilvēkus, kurus esi pakritizējusi, un tev jāskatās viņiem acīs. Ar to tu esi sadzīvojusi? Pat ļoti! Esmu piedzīvojusi ļoti daudz dažādu notikumu šai sakarā, ieskaitot iereibuša režisora zvanus un īsziņas, kas turpinās visu nakti pēc tam, kad esmu neuzmanīgi par savu vilšanos ietvītojusi jau pirmizrādes vakarā... To es vairs nedaru. Tā man bija mācība, jo sapratu, ka pirmizrādes vakars teātra cilvēkiem ir jāsvin. Nav ko viņus apgrūtināt ar savām kritiskajām piezīmēm! Paldies Dievam, arī teātra cilvēki iemācījušies būt korekti un vairs nav tā, kā bija pirms gadiem, kad pēc katras recenzijas sekoja reakcija. Lai gan atskan jau dažkārt zvani vai ziņas vatsapā, un arī kādā sociālo mediju vietnē man tiek atrakstīts...  Vai par spīti tam, ka darbošanās žūrijā ir smags darbs un jānoskatās vairāk nekā 120 izrāžu, tu joprojām mīli teātri? Ļoti… Īpaši šobrīd, kad manā dzīvē bijuši dažādi pārbaudījumi – esmu pārcietusi vēzi un izcīnījusi šo cīņu –, teātris man ir kā oāze, kurā es pilnībā aizmirstos, pilnībā saplūstu ar to, kas notiek uz skatuves. Tas ļoti, ļoti palīdz dzīvot.

Hoy en Km0, tras repasar la actualidad informativa y deportiva, profundizamos en los siguientes asuntos: Viena en Madrid y Alba LaMerced. Hoy en Km0, tras repasar la actualidad informativa y deportiva, profundizamos en los siguientes asuntos: Viena en Madrid Comienza la 5ª temporada del tradicional ciclo de conciertos VIENA EN MADRID en el Auditorio Nacional de Música (c/ Príncipe de Vergara, 146. Madrid). Este año aúna sus citas bajo el lema "Grandes conciertos y grandes maestros para un gran público." Se trata de una de los programaciones clásicas más destacadas de España, con su distintivo enfoque que une la tradición vienesa con los grandes clásicos universales. Desde este mes de noviembre hasta mayo de 2026, engloba siete conciertos que correrán a cargo de renombradas orquestas internacionales, integrantes de la Filarmónica de Viena, solistas de prestigio y conjuntos de referencia en el cuidado de la interpretación histórica. Una programación diversa y de altísima calidad artística que va desde la música de cámara hasta la gran sinfonía, en el que figuran obras de los más grandes compositores: Mozart, Beethoven, Paganini, Saint-Saëns, Arvo Pärt, Tchaikovsky, Brahms, Kachaturián y Johann y Josef Strauss. Entrevistamos al director y fundador de Hispania Conciertos y creador del ciclo Viena en Madrid, Labinot Elshani. Alba LaMerced La malagueña Alba LaMerced y el montevideano Gonzalo Brancciari protagonizan Interautor Música 2025 con un recital conjunto en la Sala Berlanga este sábado 22 de noviembre. La iniciativa forma parte del programa de intercambio transatlántico que impulsan Fundación SGAE y la Asociación General de Autores del Uruguay (AGADU) para internacionalizar el repertorio de autores de España y Uruguay. Entrevistamos a la talentosa pianista, cantante y guitarrista, Alba LaMerced. Sección lingüística "Dicho Queda" Carlota Izquierdo Gil (Instagram: @cigservicioslinguisticos) hoy nos habla sobre la etimología e historia de la palabra macarrón.

O Folha Turismo desta sexta-feira vai até Viena, na Áustria. O jornalista Fabiano Antunes, do site de viagem Rota1976.com conta pra gente o que dá pra conhecer neste tour! Entre os atrativos a Catedral Santo Estevão, o Palácio de Hofburg, k lindo Burggarten, a Praça dos Museus e muito mais!

ualidad, ofrecida por The Hotels NetworkToledo acogerá el 10 y 11 de junio de 2026 la reunión del 126 Consejo Ejecutivo de ONU Turismo, según el acuerdo adoptado en Riad (Arabia Saudí) por el Consejo Ejecutivo de esta organización de la ONU.El Consejo Ejecutivo ha ratificado así la propuesta presentada por la delegación española, que supone que España volverá a acoger una cumbre internacional de turismo al máximo nivel un año después de la celebrada en La Granja en mayo de este año.Viajar en Navidad será hasta un 40% más caro si se espera a diciembre, según datos de Airhopping, que aconseja reservar durante la primera quincena de noviembre. Los precios de vuelos y alojamientos en Europa suben cada semana, mientras que las reservas anticipadas y los itinerarios multidestino permiten ahorrar y visitar varias ciudades por menos coste, con destinos como Praga, Viena, Londres o Copenhague entre los más demandados.La demanda de vuelos premium creció un 11,8% el último año, impulsando el auge de nuevas aerolíneas boutique que buscan redefinir el lujo en el aire. Compañías como Magnifica Air, Beond Airlines y Starlux apuestan por experiencias exclusivas, cabinas de clase ejecutiva y servicios personalizados, consolidando una nueva era en los viajes aéreos de alta gama.Madrid ha reducido al menos 1.500 pisos turísticos desde el verano, tras la entrada en vigor del plan municipal Reside, que limita las licencias en zonas residenciales. Según datos del Ayuntamiento y de Airbnb, entre junio y noviembre unas 2.600 viviendas abandonaron este uso, en línea con la estrategia de trasladar la oferta turística fuera de los edificios residenciales y garantizar un equilibrio con la vida vecinal.Aeroméxico conectará Ciudad de México con Barcelona a partir del 28 de marzo de 2026 con seis vuelos semanales operados en Boeing 787 Dreamliner. La aerolínea también inaugurará en abril una ruta entre Monterrey y París, ampliando un 11% su capacidad hacia Europa y reforzando su presencia en el mercado español.HBX Group ha anunciado las ediciones de 2026 de sus eventos MarketHub, que se celebrarán en Asia, Europa y América bajo el lema UNLOCKED. El primero de ellos, MarketHub Asia, tendrá lugar del 3 al 6 de febrero de 2026 en Bali, Indonesia. A este le seguirá MarketHub Europa, del 21 al 24 de abril de 2026 en Malta. Y, por último, MarketHub Americas, que se celebrará del 23 al 26 de junio de 2026 en Punta Cana, República Dominicana.

Latvijā ciemojas Teen Star Horvātijā dibinātāja Kristīne Pavloviča,kas pastāsta kā Teen star- Jauniešu seksuālā izglītība,uzsākās Horvātijā, cik valstīs šobrīd darbojas Teen star apmācības. Kas ir šī jauniešu seksuālā izglītība, kā tā atšķiras no pārējām līdzīgām izglītības programmām. Kāds plāns uzsākt šo programmu Latvijā,kas var būt skolotāji,kuri turpmāk organizēs šo apmācību jauniešiem Latvijā. Kādi ir augļi ir no šīs apmācības citās valstīs.

Exploramos La Gomera, una joya canaria donde naturaleza y tradición conviven, y visitamos una de las joyas desconocidas de la República Checa. En este episodio de El Placer de Viajar no sólo están Carmelo Jordá y Kelu Robles, sino que cuentan con una invitada muy especial: Elisa Ventoso, una gran viajera, periodista y editora de The Luxonomist, un periódico digital sobre lujo y lifestyle. Elisa comparte con los oyentes su experiencia en La Gomera, una de las Islas Canarias a las que El Placer de Viajar no había tenido la oportunidad de acercarse todavía. Se trate de un auténtico paraíso natural pese a que su superficie sea sólo un poco más de la mitad del municipio de Madrid. Eso sí, como bien explica Elisa, La Gomera no es un destino de playa al uso, sino que tiene una oferta turística que se enfoca más en su impresionante naturaleza. Por supuesto destaca la exuberante vegetación y los bosques húmedos, especialmente en el Parque Nacional de Garajonay, declarado Patrimonio de la Humanidad por la UNESCO. Para llegar a La Gomera, se puede optar por vía aérea o marítima desde Tenerife, siendo esta última la opción preferida por la mayoría. Se recomienda pasar al menos unos cinco días para poder apreciar la isla en su totalidad, en lugar de la más habitual excursión de un día. Moverse por dentro de la isla es particular, con carreteras de montaña que invitan a un ritmo más pausado y a disfrutar del paisaje. Un aspecto cultural único es el Silbo Gomero, un lenguaje silbado Patrimonio Inmaterial de la UNESCO, que hoy en día los niños aprenden en la escuela. La gastronomía local ofrece delicias como el Almogrote (una pasta de queso de oveja), el gofio y el potaje de berros, con restaurantes como el de Efigenia Borges que promueven la cocina sostenible y de kilómetro cero. Además, en la segunda parte del episodio, Carmelo Jordá transporta a los oyentes a Mikulov, una pequeña ciudad de la República Checa –tiene aproximadamente 7.500 habitante –, ubicada al sureste, cerca de la frontera con Austria y la ciudad de Viena. Carmelo la describe como un lugar sorprendentemente hermoso, con fachadas de colores vivos y tejados empinados de teja roja, creando una imagen fotogénica y cuidada. Entre sus monumentos destaca el castillo en lo alto de una colina, que ofrece vistas espectaculares de la región, y una plaza principal con una impresionante columna de la peste barroca, reflejando la rica arquitectura de la zona. El aspecto que eleva la experiencia de Mikulov a un nivel superior es su legado judío. La ciudad alberga una notable sinagoga del siglo XVIII, de estilo barroco, con una estructura única de cuatro cúpulas y un interior magníficamente conservado, que permite a los visitantes sentir la historia de la comunidad. Además de la sinagoga, cuenta con un extenso y antiguo cementerio judío, cuyas lápidas en hebreo datan de siglos atrás, mostrando la gran riqueza y tamaño que tuvo esta comunidad. Carmelo subraya la importancia de recordar esta historia, a pesar de su trágico final durante el Holocausto, como una forma de honrar la riqueza cultural que una vez floreció allí.

Rudens nāk ar lietavām un paaugstinātu mitrumu arī iekštelpās. Latvijā īpaši rudeņos un ziemās gaisa mitruma svārstības ir ļoti straujas. Te garas lietavas un drēgnums, te ziemas sausums telpās apkures sezonās - mūsu ēkām un mūsu ķermenim jāspēj pielāgoties ļoti dažādiem apstākļiem. Cik mitrs ir par mitru mājai un cik mitram jābūt gaisam, lai labi justos cilvēks? Kādas var būt mitruma radītās problēmas ēkās un kā uz pārāk sausu vai mitru gaisu reaģē mūsu elpceļi? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības un mašīnzinību fakultātes Ilgtspējīgo būvmateriālu un inženiersistēmu institūta vadošais pētnieks asociētais profesors Jurģis Zemītis un Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors asociētais profesors Ivars Vanadziņš. Kas cilvēka veselībai ir kaitīgāk - ļoti sauss vai pārlieku mitrs gaiss?  Ivars Vanadziņš: Laikam latviešu sakāmvārds par grāvjiem un iešanu pa ceļa vidu šeit ir vietā, jo īstenībā labs nav ne pārāk mitrs, ne ļoti sauss gaiss. Ļoti sauss varbūt ir sliktāks nekā mitrs. Līdz ar to vidusceļš - zelta ceļš.  Vienīgi jāatceras, ka pareizi būtu teikt - relatīvais gaisa mitrums, jo tiešām relatīvs un ļoti saistīts ar temperatūru. Viena lieta ir atrasties telpās, otra - atrasties ārpus telpām. Abos gadījumos tas relatīvais mitrums objektīvos ciparos nozīmēs ļoti atšķirīgas lietas. Līdz ar to īsā atbilde ir - pa vidu ir vislabāk, telpās mēs to varam ietekmēt, ārpus telpām - tikai tikai pieņemt. (..) Mūsu iekštelpās vairumā gadījumu, ja ir apkure, ir pārāk sauss. Optimālais relatīvā mitruma diapazons būtu 40 līdz 60%. Ja ir pārāk mitrs, protams, sāk augt visas sēnes, baktērijas, pelējumi un tamlīdzīgas lietas. Otra lieta, ja ir pārāk sauss, tas ir ļoti bīstami cilvēka ādai un arī gļotādām. Ādai varbūt vienkārši tas rada diskomfortu, bet attiecībā uz gļotādām tas ir bīstami, jo tas ļoti paaugstina dažādu elpceļu infekciju risku. Jāatceras, ka mūsu gļotādas ir "pirmā aizsardzības līnija" pret visiem elpošanas ceļu vīrusiem.  Ja gļotāda ir pārāk sausa, un sausa viņa mēdz būt, ja gaisa relatīvais mitrums ir ļoti zems, tad, protams, mums ir ļoti grūti cīnīties. Ja vēl telpas netiek vēdinātas un gaisa apmaiņa nav pietiekama, mēs biežāk un vairāk slimojam. Ja jāizvēlas starp mitru un sausu gaisu, es dotu priekšroku tomēr mitrākam, nevis sausākam gaisam no veselības viedokļa. Protams, ja relatīvais mitrums ir virs 70 procentiem, tas arī nav labi.

Į LRT RADIJĄ kreipėsi klausytoja, kuri nesupranta, kodėl, lyjant lietui, jos daugiabučio namo kieme, nuo pievelės, pučiami medžių lapai. Vilnietė klausia, ar tikrai lyjant tą reikia daryti, kai lapai dar nelabai pasiduoda pūtikliui. Ir ar išvis reikia rinkti lapus nuo pievos, kuri yra ne takelis, kuria žmonės šiaip nevaikšto.Kitų metų Moksleivių dainų šventėje dalyvaus rekordinis skaičius – beveik 24 tūkst. vaikų.Gyventojai bei viešosios įstaigos ir toliau ne itin noriai imasi renovacijos, nors ji ir padėtų smarkiai pagerinti gyvenimo bei darbo sąlygas ir sumažintų šildymo sąskaitas. Kaip paskatinti renovaciją?Žmonės regionuose gali gauti kokybiškas ir lengviau prieinamas medicinos paslaugas. Viena išeičių – telemedicina, kai gydytojai nuotoliu konsultuoja savo pacientus.Ved. Edvardas Kubilius

Raidījumā Kultūras rondo saruna par kultūras un mākslīgā intelekta krustpunktiem, kam šonedēļ veltīta konference konference „Mākslīgais intelekts kā kultūras satura daudzveidības avots un apdraudējums. Mākslinieka, auditorijas un politikas perspektīva” Kultūras akadēmijā. Tiekamies ar Norvēģijas Zinātnes un tehnoloģiju universitātes pētnieci Zani Šimi un sazināmies ar Elīnu Vikmani, kura pašlaik strādā pasaules lielākajā muzeju un pētniecības kompleksā – Smitsona institūtā. Sarunas ievadā skan „kordziesma”, kas ir viens no miljoniem „šļurmākslas” mākslīgās daudzveidības piemēreim, ko dažās sekundēs var radīt ar pašlaik internetā pieejamajiem mākslīgā intelekta rīkiem. Un „šļurmāksla”, kā mēs latviski nolēmām tulkot anglisko terminu „slop art” jeb „slort”, ir arī viena no tēmām, kas pašlaik ir Norvēģijas Zinātnes un tehnoloģiju universitātes pētnieces Zanes Šimes uzmanības centrā. "Mākslīgais intelekts, piemēram, chatgpt un daudzi lielo valodu modeļi, kas tiek lietoti dažādas informācijas radīšanai,  ir pierādījuši savas aplamības. Ļaudis, kas maldīgi uzticas informācijai, ko sniedz šie pakalpojumi, var nonākt lielākās aplamībās. Par to runā ne tikai akadēmiski eksperti," sarunā norāda Zane Šime.  Viņa arī min, ka aizvadītās UNESCO digitālās un informatīvās nedēļas vadmotīvs bija - mākslīgais intelekts var pieļaut kļūdas, kur ar piemēram skaidrots, kā šādas aplamības notiek. "Viena no lielākajām problēmām ir ar informācijas drošticamību, kad cilvēks palūdz, piemēram, chat GPT pateikt, kāda ir Latvijas valsts iekārta? Angļu valodā iedos konkrētus formulējumus kā atbildi. Ja uzdevumā nav norādīts piemērs atsaucēm, informācija nav izsekojama. Tas atšķir mākslīgā intelekta sniegto informāciju no tās, ko tradicionāli esam meklējuši dažādos avotos," norāda Zane Šime. "Pirmais, cilvēks pārbauda, cik drošticams vai aplams ir konkrētais resurss, pirms vēl skatās tekstu. Es uzticos šai ziņu platformai vai nē?"  Savukārt Elīna Vikmane min, kad Eiropa muzeju vidē ir jauna tendence - antropomorfie mākslīgā intelekta čatboti, kuri ir nevis tikai teksta lodziņi, bet tie ir tēli ar līdzību cilvēkiem un ļoti bieži balstīti uz vēsturiskām personām, īstām, reālām, dzīvojošām personām, kas tagad tiek pārradītas.  "Līdz ar to veidojas jaunas ētiskās dilemmas. Ir interesanti lūkoties, kā šīs pilnīgi jaunās inovācijas, ko muzeji ievieš tāpēc, lai veiksmīgāk komunicētu ar sabiedrību, nonāk pretrunā ar ētikas kodeksu, kurā tiem pēc iespējas precīzi, faktos balstīti, ir jāinterpretē mantojums," norāda Elīna Vikmane. "Mākslīgā intelekta čatbots paredz, ka muzeja darbinieks nevar kontrolēt, ko šis čatbots saka. Tādēļ, ka tas ir reāla vēsturiska persona, mēs faktiski nezinām, vai šī vēsturiskā persona tā domātu vai tā teiktu. Tad dilemma ir par to, vai muzejiem būtu vispār jāiet šajā virzienā, pēc iespējas akurātāk un arī vizuāli līdzīgāk šīs personas atainojot? Vai mums ir drīzāk ļoti pastiprināti jāpievēršas sabiedrības izglītošanai, skaidrojot, kas ir ticams un kas nav ticams. Un, jo līdzīgāki šie čatboti kļūst cilvēkiem, jo plašāk un izvērstāk viņi varēs runāt, jo cilvēki vairāk ticēs, ka tiešām tā ir bijis, tiešām tā viņi ir izskatījušies un tiešām bija, tā varētu būt domājuši un teikuši." "Te es saskatu zināmus riskus. Nupat Berlīnē redzēju vienas mākslinieces čatbotu, kas ir "sabarots" ar viņas dienasgrāmatām, un viņa faktiski ir programmēta tā, lai stāstītu tikai par saviem darbiem. Un vienlaikus es viņai uzdevu jautājumu par viena muzeja esamību, kas viņas dzīves laikā nebija, un viņa man atbildēja. Viņa nevarēja to zināt, jo viņas dzīves laikā šis muzejs nebija," turpina Elīna Vikmane. "Līdz ar to tās programmēšanas robežas tomēr mēs nevaram kontrolēt.  Otra iespēja, ko muzeji īsteno, viņi šobrīd no dzīviem cilvēkiem, kas tam ir piekrituši, vāc liecības. Piemēram, Ilinoisas holokausta muzejā holokausta liecinieki un izdzīvojušie zina, ka viņi pēc nāves kļūst par hologrammām. Viņi atbild uz neskaitāmiem jautājumiem, tūkstošiem jautājumu. Viņi tiek filmēti no visiem rakursiem, lai noķertu visas mīmikas nianses, kustības, žestus, lai pēc iespējas precīzāk atspoguļotu šo cilvēku. Un viņi apzinās, ka viņi kļūst par hologrammām. Šobrīd mēs varam sākt diskutēt, ka medicīniski mēs varbūt varam nodot savu ķermeni pētniecībai, bet savu balsi, savas idejas, savas atmiņas varbūt mēs varam nodot atmiņas institūcijai. Tas ir pilnīgi kaut kas jauns un nebijis. Šobrīd tās ētiskās robežas vai tas veids, kā mēs domājam, vienkārši mainās. Un es nesaku, ka tas ir labi vai slikti. Bet mākslīgais intelekts radīs pilnīgi jaunu lauku, kurā mēs tikai tagad mācamies saprast, kas mums šķiet ētiski pieņemami un kas nē. Tas attiecas arī uz muzejiem. Šķiet, ka liela atbildība ir pašam muzejam nodrošināt, ka apmeklētājs spēj atšķirt māksliniecisku izpausmi no fakta. Bet muzejs nevar viens pats uzņemties atbildību. Muzejs var izdarīt visu, lai paskaidrotu, ka šī ir mākslinieciska izpausme vai tas ir mākslīgā intelekta radīts atbilžu apkopojums. Apmeklētājiem arī būs jāuzņemas aizvien vairāk atbildība izvērtēt, kam tad mēs ticam, kam nē." -- No 4. līdz 7. novembrim Latvijas Kultūras akadēmijā (LKA) norisināsies starptautiska konferenču sērija "Kultūras krustpunkti XIX", kas tradicionāli pulcēs pētniekus, studentus, politikas veidotājus, kultūras profesionāļus un radošo industriju pārstāvjus, lai diskutētu par aktuālākajiem kultūras un mākslas procesiem. Četru dienu konferenču sērija atklās plašu tematisko un formātu daudzveidību – no kultūras lomas sabiedrības attīstībā un jauniešu pilsoniskās līdzdalības līdz mākslīgā intelekta ietekmei uz kultūras saturu un jaunākajiem pētījumiem kultūras un radošo industriju jomā. 6. novembrī LKA Nacionālās filmu skolas paviljonā (Miera iela 58a) pulksten 10.00–16.30  sadarbībā ar UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju norisināsies starptautiskā konference "Mākslīgais intelekts kā kultūras satura daudzveidības avots un apdraudējums. Mākslinieka, auditorijas un politikas perspektīva" (Artificial Intelligence as a Source and Threat to the Diversity of Cultural Content: Perspectives of Artists, Audiences, and Policymakers).   Konferencē Latvijas un ārvalstu pētnieki sniegs daudzpusīgu ieskatu par mākslīgā intelekta ietekmi uz kultūras procesiem un māksliniecisko jaunradi – no tehnoloģiskajām un ētiskajām dimensijām līdz politikas plānošanai un kultūras mantojuma pieejamībai digitālajā vidē. Konferencē tiks aplūkotas arī radošās industrijas iespējas un izaicinājumi, ko rada ģeneratīvā mākslīgā intelekta izmantošana, savukārt konferences noslēgumā pētnieki pievērsīsies digitālās atmiņas un kultūras mantojuma resursu pieejamībai. Darba valoda – angļu. 

Bienvenido al podcast Productividad Máxima. Hoy te presento una estrategia de productividad llamada Cierre de Bucles Zeigarnik: aprovechar el efecto Zeigarnik para liberar tu cabeza y producir mejor. La historia de Bluma Zeigarnik en un café de Viena muestra que lo que quedó pendiente se mantiene activo en nuestra mente, mientras lo ya hecho se borra. Esa observación se transforma en un sistema práctico: lo que no cierras ocupa espacio mental y, al cerrarlo, tu foco se expande. Combina GTD, Pomodoro, la ley de Parkinson y automatizaciones para terminar más y pensar menos.El método se ejecuta en bloques de 45 minutos con un cierre claro al final (enviar, calendarizar, delegar o descartar) y se apoya en pasos como barrido mental rápido, convertir cada idea en una acción con verbo y medida, y dos ventanas diarias para respuestas. En la historia de Andrés, quien tenía quince pestañas abiertas, cerrar tres bloques le permitió enviar trabajos y, en tres semanas, sumar 2.500 euros extra sin trabajar más horas. Si te intriga, prueba mañana: haz un barrido de cabeza de cinco minutos, identifica tres tareas con impacto Pareto y programa tres bloques de cuarenta y cinco minutos; prepara una plantilla duplicable para empezar el primer bloque con un objetivo en verbo, objeto y medida. Y si buscas acompañamiento, el episodio sugiere un club de emprendedores para no emprender en solitario.Conviértete en un seguidor de este podcast: https://www.spreaker.com/podcast/productividad-maxima--5279700/support.Newsletter Marketing Radical: https://marketingradical.substack.com/welcomeNewsletter Negocios con IA: https://negociosconia.substack.com/welcomeMis Libros: https://borjagiron.com/librosSysteme Gratis: https://borjagiron.com/systemeSysteme 30% dto: https://borjagiron.com/systeme30Manychat Gratis: https://borjagiron.com/manychatMetricool 30 días Gratis Plan Premium (Usa cupón BORJA30): https://borjagiron.com/metricoolNoticias Redes Sociales: https://redessocialeshoy.comNoticias IA: https://inteligenciaartificialhoy.comClub: https://triunfers.com

Tornem a llegir "Frankenstein", de Mary Shelley, en la nova i excel

El amor romántico tiene un enorme poder para cautivar nuestra mente e imaginación. ¿Quién no se ha preguntado cómo hubiera sido su vida si estuviera con la persona que despertó su pasión en su juventud? La "Carta de una desconocida" (1922) de Stefan Zweig (1881-1942) nos lleva a la Viena de principios de siglo, pero también a la obsesión trágica de un amor no correspondido. Como todas las grandes historias románticas es un relato de desamor que transmite una emoción profunda en la versión cinematográfica que hizo Max Ophüls en 1948 con la actriz Joan Fontaine. En este programa de radio Al Trasluz escuchamos fragmentos del libro leído por Eugenio Barona y Marisol Navajo, así como de la versión doblada de la película al castellano. Las canciones son del argentino Litto Nebbia (¿Qué haces en mis sueños?) y el catalán Joan Manuel Serrat (Entre un hola y un adiós). José de Segovia comenta la historia a la luz del Gran Relato de Amor de la Biblia con el fondo musical de la banda sonora original de Daniele Amfitheatrof, el Octeto Op. 56 de Airat Ichmouratov y los tres Estudios del Concierto D. 144 No. 3 (Un sospiro) de Liszt, que suenan en la película de 1948, así como la banda sonora de Gabriel Yared para otro relato de Zweig, "La promesa" (2013), llevado al cine por Patrice Leconte. El diseño sonoro y la realización técnica es de Daniel Panduro.

Kultūros bendruomenė du vakarus paeiliui rinkosi į asamblėjas. Viena bendra vyko Vilniuje pirmadienį, kita - vakar vakare Kaune. Jose bendruomenės atstovai išreiškė palaikymą kultūros protestui ir pristatė tolesnių meninių akcijų idėjas bei protesto formas.Eidamas 73 metus mirė vienas žinomiausių šalies aktorių ir muzikantų Kostas Smoriginas. Ši teatro ir kino asmenybė – viena iš legendinio aktorių dešimtuko, po studijų prisijungusio prie Jaunimo teatro aktorių gretų. Per savo karjerą jis įkūnijo ne vieną įsimintiną vaidmenį. Jų atliko apie penkiasdešimt. Du tūkstančiai pirmaisiais Kostas Smoriginas gavo Lietuvos nacionalinę kultūros ir meno premiją.Generalinė prokurorė Nida Grunskienė sako kol kas neturinti informacijos, kad balionai į Lietuvą skraidinamos kontrabandinės cigaretės yra hibridinė ataka prieš Lietuvą. Atskiri ikiteisminiai tyrimai dėl kontrabandos yra pradėti, tačiau ar jie gali būti sujungti į vieną bendrą ir pradėtas tirti pasikėsinimas vykdyti terorizmą.Lietuvių kūrinys opera „Saulė ir jūra“ įtrauktas į meno organizacijos „Frieze“ sudarytą reikšmingiausių pastarojo amžiaus meno kūrinių sąrašą. Kodėl ši opera-performansas tapo fenomenu tarptautinėje šiuolaikinio meno scenoje.Italijos mieste Milane šiandien specialus laikrodis skelbs apie likusias 100ą dienų iki Milano ir Kortinos žiemos olimpinių žaidynių pradžios.Ved. Liuda Kudinova

Joahims Meierhofs ir ne tikai viens no labākajiem vācu mūsdienu teātra aktieriem, bet pēdējo gadu laikā iemantojis arī ļoti veiksmīga rakstnieka reputāciju. Tagad Meierhofa darbs ir iestudēts Jaunajā Rīgas teātrī. Kultūras rondo tiekamies ar iestudējuma „Kritiens augšup” tulkotāju Gundaru Āboliņu, kurš pats arī piedalās izrādē un Gerdu Lapošku. Ceļš pie mammas un aktiera profesijas neredzamā puse. Izrāde tapusi pēc Joahima Meierhofa jaunākā romāna "Var jau krist arī augšup". „Manuprāt, nav daudz mana vecuma cilvēku, kuri no visas sirds gribētu divus mēnešus pavadīt kopā ar savu māti,” savā jaunākajā grāmatā raksta viens no vācu aktiermākslas un nu jau arī literatūras dižākajiem spīdekļiem Joahims Meierhofs. Autors turpat piebilst: „Tieši tad, kad pavadām kopā laiku, kas pārsniedz kārtējos īsos apciemojumus, var kaut kas notikt.” Un tas, kas notiek ir vesels romāns par ceļu pie mātes daudz un dažādos līmeņos, kā arī par aktiera profesijas daudzpusīgo un lielākajai daļai neredzamo pusi. Romāns ir iztulkots, pārkausēts triju cēlienu izrādē Jaunajā Rīgas teātrī.   "Mēs stāstam par māti, un katram, kas sēž zālē, taču ir māte un raisās asociācijas, un ir piedzīvotas līdzīgas situācijas, un ir arī vēl trakākas lietas. Ir neizmērojamas iespējas. Galvenais, lai skatītājs un klausītājs, ieklausās, atveras tai informācijai, ko mēs no skatuves raidām. Izrāde jau faktiski notiek viņu galvās, viņu iztēlē, jo uz skatuves ir tikai aizvērts priekškars, divi krēsli un un ekrāns, kurā ir Mārtiņa Grauda fotoportretu galerija," par izrādi atklāj Gundars Āboliņš. "Meierhofam ir ļoti smalka un atturīga, un tāpēc varbūt arī dziļāka humora izjūta. Un viņš kā stāstnieks neskrien nekad stāstam pa priekšu. Viņš atvēl ļoti daudz telpas un laika savu skatītāju un klausītāju iztēlei un fantāzijai. Caur šo atskārsmi un sapratni skatītājam un klausītājam reizēm pat lielāks prieks, nekā, ja viņam ir jāseko tam tempam. Man vienmēr bijis jātur sevi, lai es neaizskrienu lokomotīvei pa priekšu tādā nozīmē," sarunā atzīst Gundars Āboliņš. "Viņš jau vairāk nekā 30 gadus ir viens no vadošajiem vācu aktieriem, tieši teātra aktieriem. Filmēšanas pieredze viņam nav tik liela, un par to, starp citu, ir viena nodaļa arī, ļoti interesanta nodaļa arī grāmatā," ar Joahimu Meierhofu iepazīstina Gundars Āboliņš. "Viena pieredze viņam bija iepriekšējā grāmatā - "Ak, šī plaisa, sasodītā plaisa", kā viņš filmējās pie vecāsmātes gultas. Pēc daudziem gadiem viņam ir otra iespēja, un par ir jaunajā grāmatā. Es neatklāšu kārtis, lai nezaudētu intrigu." "Viņš ir zināms kā aktieris, spēlējis vadošās lomas. Sācis, protams, kā pilnīgs, kā mēs sakām, lūzeris, neveiksminieks, nepieprasīts, ļoti ar sevi cīnījies, visiem kompleksiem un tā tālāk, un tagad viņš ir viens no intelektuālākajiem un zināmākajiem vācu teātra aktieriem. Uz viņa vārdu jau Vācijā iet uz izrādi, ja tu spēlē Meierhofs, tad iet," turpina Gundars Āboliņš. "Viņš ir bijis arī režisors, iestudējis ļoti interesantas izrādes, kas ir rokraksta ziņā diezgan radniecīgas un līdzīgas tam, kā strādā Alvis Hermanis." Kopumā Joahima Meierhofa autobiogrāfiskajā ciklā ir sešas grāmatas. Divas ir pirms latviski tulkotās "Ak, šī plaisa, sasodītā plaisa!", tad vēl divas un "Var jau krist arī augšup", kas uz JRT skatuves iestudēta kā "Kritiens augšup", kas arī drīzumā iznāks grāmatā.  "Viņš raksta ātrāk nekā es spēju iztulkot," bilst Gundars Āboliņš. Izrādē "Kritiens augšup" piedalās Gundars Āboliņš, Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš, Andris Keišs, Jānis Skutelis, Ritvars Logins, Gerds Lapoška, Kristīne Krūze.

Mēs šo ar prieku saucam par vienu no īpašākajām sarunām raidieraksta "Piedzīvot lappuses" vēsturē.Šī gada Grāmatu svētki uz Latviju atveda vairākus ārzemju autorus. Viena no tām – somu rakstniece, māksliniece Katri Kirkopelto, ko latviešu lasītāji iepazinuši grāmatiņās par zvēriņu Molli.Ar Katri Kirkopelto kaut kur Latvijas Nacionālās bibliotēkas gaiteņos sarunājas Kristīne.Liels paldies Izdevniecībai Helios par autores atvešanu uz Latviju un par iespēju ar Katri Kirkopelto aprunāties arī raidierakstam "Piedzīvot lappuses".Saruna angļu valodā!

La de Johann Strauss II es una historia de éxitos. El famoso compositor austriaco se convirtió en un grande de la música y es todavía recordado como el “rey del vals”. No hay concierto de Año Nuevo en Viena que no culmine con ‘El Danubio azul', su obra más célebre, y la ‘Marcha Radetzky' de su padre, su tocayo, con el que acabó rivalizando y al que superó en reconocimiento. Isabel Margarit y Ana Echeverría Arístegui dedican a Strauss hijo este episodio del podcast de ‘Historia y Vida' coincidiendo con el 200 aniversario de su nacimiento.

Latvijā ciemojas Teen Star Horvātijā dibinātāja Kristīne Pavloviča,kas pastāsta kā Teen star- Jauniešu seksuālā izglītība,uzsākās Horvātijā, cik valstīs šobrīd darbojas Teen star apmācības. Kas ir šī jauniešu seksuālā izglītība, kā tā atšķiras no pārējām līdzīgām izglītības programmām. Kāds plāns uzsākt šo programmu Latvijā,kas var būt skolotāji,kuri turpmāk organizēs šo apmācību jauniešiem Latvijā. Kādi ir augļi ir no šīs apmācības citās valstīs.

Kāpēc pirkt vietējo ražotāju pārtiku? Viena no atbildēm varētu būt tāda, ka pašmāju ražojumiem piemīt sava unikalitāte. Kāda tā ir? Arī to skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības "Provinces produkti" vadītāja Agnese Arne un SIA "Meduspils" īpašnieks, bitenieks Jānis Vainovskis. Sazināmies ar asociācijas Lauku ceļotājs prezidenti Asnāti Ziemeli. Viņa iepazīstina par projektu „Siera ceļš”, kurā aicina Latvijas ražotājus lepoties ar mūsu valstī ražotu sieru. "Latvijas pircējs ir paviršs attiecībā pret Latviju," vērtē Jānis Vainovskis. "Vācijā, Igaunijā vienmēr pirks savējo. Mēs varam braukt uz tirdziņu, platīties, stāstīt, aizies nopirks blakus kaut vai trīs reizes dārgāk." "Pirmais lielākais trumpis mūsu pārtikai - ir skaidri zināma izsekojamība," atzīst Agnese Arne. Viņa arī norāda, ka kaimiņiem igauņiem ir lielāks lokālpatriotisms, viņi pērk vietējos produktus. Pati ideju par mājražotāju veikalu, kurā ir pašapkalpošanās iespējas, Agnese Arne noskatījusi Austrijā.  Mudina lasīt, kas ir produktu sastāvā, ka arī atgādina, ka ikviens cents vai eiro, ko iztērējām par tuvāku vai tālāku kaimiņu valstu precēm, nonāk tās valsts budžetā un ceļ tās valsts labklājību nevis Latvijas labklājību. Raidījuma viesi aicina pircējus izvēlēties Latvijas preces arī tāpēc, ka samaksātie nodokļi paliks Latvijā. Vajag sākt ar mazumiņu! -- Vai Latvijas iedzīvotāji izvēlas pirkt Latvijā ražotu pārtiku vai meklē lētākas akcijas preces, to jautājam Kuldīgā sastaptajiem cilvēkiem. Vēl saruna ar kooperatīva "Kuldūgas labumi" valdes locekli un biškopi Ievu Bergholdi un veikala vadītāju Intu Belovu. Kurzemē šobrīd vairāki mājražotāju veikali ir slēgti, bet Kuldīgā jau 11 gadus ar pašvaldības atbalstu darbojas kooperatīva "Kuldīgas labumi veikals". 

Vēsturiskie dati, uz kuriem atsaucāmies, stāstot par klimata mainību, glabājas Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra (LVĢMC) arhīvā. Šoreiz iepazīstam, cik daudz un seni dati tur glabājas un kas no tā ir pieejams skatīšanai ikvienam internetā, kas vēl palicis tikai pierakstu žurnālos un gulst arhīva plauktos. Ikdienā darbs ar arhīva datiem, lai vēstītu par laiku un klimata pārmaiņā, tās ir jau digitalizētas datu bāzes un visa saskarsme ir datu tabulas, ekseļi un programmēšanas kodi, kas no datu bāzēm izceļ meklētos datus, veic kopsavilumus un atrod ekstrēmus, bet LVĢMC arhīvs tomēr ir kas vairāk, jo tur joprojām ir pierakstu žurnāli ar informāciju, kas nav digitalizēta, un daļu tādas informācijas, kas nav pat lāga ieliekama skaitliskā datubāzē.  Dažas, pašas senākās  hidrometeoroloģiskā arhīva vērtības LVĢMC ir nodevis glabāt citiem arhīviem, jo to vērtība vairāk ir vēsturiska, ne tik daudz tajos ir datu vērtība, saistīta ar laika apstākļiem. Turklāt šie dati ir pārrakstīti un žurnāli un pierakstu grāmatas kā vēstures liecības glabājas piemērotākās šādu priekšmetu glabātuvēs. Senākie pieraksti ir no 1530. gada, kad Rīgā fiksēti datumi, kad Daugavā izveidojās ledus sega un kad ledus no Daugavas izgāja. Un nākamais ievērojamais mēģinājums sākt laikapstākļu novērojumus bija 1795. gadā, kad Rīgas Doma skolas skolotājs Zands sācis trīs reizes dienā pierakstīt gaisa temperatūru Rīgā un šī pierakstu žurnāla kopija LVĢMC arhīvā. To izrāda Prognožu un klimata daļas Meteoroloģisko datu pārvaldības nodaļas meteorologs Edgars Maļinovskis. Arhīvā vēl ir daudz materiālu, kas gulst plauktos. Digitalizēti un pieejami ir lielākoties mērījumi kopš 1924. gada, kas veikti mazliet vairāk nekā 30 meteoroloģisko novērojumu stacijās. Ir arī atsevišķās stacijās senāk veikti novērojumi, kas fiksēti un jau sakārtoti datubāzēs. Galvenokārt tie ir dati par gaisa temperatūru, mitrumu, atmosfēras spiedienu, nokrišņu daudzumu, veidu, sniega segas biezumu, kā arī laika parādībām - tas ir, migla, dūmaka, negaisi. Daļā meteostaciju fiksēts arī mākoņu daudzums un mākoņu formas, protams, arī vēja ātrums un virziens, reizēm arī specifiskāki parametri, piemēram, temperatūra uz augsnes un dažādos dziļumos augsnē. Cik droši var teikt, ka digitālās datu bāzēs pārnestie dati ir pārbaudīti un korekti? I Edgars Maļinovskis jau minēja, gadās, ka nevar salasīt rokrakstu, kurā veikti pieraksti. Atsevišķas kļūdas joprojām atrod. Ir daži mērījumi, kas ir diskutabli, tomēr joprojām saglabāti. Piemēram, viens būtisks rekords, kas attiecas uz oktobri. Visvēlākais datums rudenī, kad Latvijā fiksēti vismaz +20 grādi, ir 1949. gada 18. oktobrī Alūksnē (+20,3 grādi). Tajā gadā Alūksne ir vienīgā, kur uzstādīts kāds rekords, citviet bijusi zemāka temperatūra, ap 10 - 16 grādiem. Ļoti iespējams, ka kļūda radusies, jo iepriekšējā dienā, 1949. gada 17. oktobrī, veselā rindā meteostaciju uztādīti rekordi, kas savu titulu joprojām nav zaudējuši – joprojām siltākais 17. oktobris novērojumu vēsturē bijis tieši 1949. gadā, tad gan Pāvilostā, gan Mērsragā bija +20 grādi. Bet nākamā diena bija krietni vēsāka. Tiesa, pētot klimata mainību, šādām atsevišķām kļūdām nav lielas lomas, jo parasti klimata pētniecībā izmanto garu novērojumu periodu vidējos rādītājus. Kāda informācija joprojām nav digitalizēta un kādi tam ir iemesli? Ir divi galvenie iemesli. Viena daļa datu tiešām ir specifiski un Latvijā par tiem nav lielas intereses, piemēram, kā Edgars Maļinovskis minēja – aviācijas novērojumus, jūras novērojumus, arī agrometeoroloģiju. Ja šīm nozarēm interesētu un būtu pieprasījums, datus digitalizētu. Otra lieta – daļa šīs informācijas nav gluži skaitliska un viegli saliekama klasiskās datubāzēs. Piemēram, pagājušā gadsimta sākumā, īpaši 20. gados, meteoroloģisko staciju darbinieki ne tikai pierakstīja mērījumus, bet veica arī pierakstus par saviem novērojumiem tuvākajā apkārtnē, kā laikapstākļi ietekmē dabas procesus, zemnieku lauku darbus.

Tras la primera guerra mundial el colapso del Imperio Austrohúngaro dio lugar a la creación de la primera república de Austria, un pequeño estado de poco más de 80.000 km² sin acceso al mar y con sólo 6,5 millones de habitantes. Casi una décima parte de lo que había sido el imperio. Austria era la parte más visible de la reconfiguración de Europa central y oriental que se hizo en los tratados de Saint-Germain y Trianon. Estos tratados desmantelaron Austria-Hungría obligando a los dos reinos centrales del antiguo imperio a ceder territorios como el Tirol del Sur y la península de Istria a Italia, Galicia a Polonia y Transilvania a Rumanía. Junto a eso se formaron dos nuevos Estados: Checoslovaquia y Yugoslavia. Austria se encontró ante una formidable crisis de identidad que también era económica y política. Sus mercados naturales se evaporaron y con ellos recursos esenciales. Viena, la que había sido hasta poco antes una flamante corte imperial que miraba a París de igual a igual, se convirtió en la capital de un Estado pequeño y vulnerable con una economía arruinada e inflación galopante. Todo agravado por el sentimiento de derrota y la dependencia de créditos internacionales. El Imperio Austrohúngaro, un crisol de culturas en el que se hablaban varias lenguas, había lidiado durante décadas con tensiones nacionalistas. Las políticas lingüísticas, como la Ley de Minorías de 1868, intentaron reconocer la pluralidad, pero el alemán y húngaro predominaban en la administración, la cultura y el comercio provocando malestar entre las diferentes etnias del imperio. Los tratados de posguerra querían crear estados étnicamente homogéneos, pero la prohibición de unir Austria a Alemania, estipulada en Versalles y Saint-Germain, frustró a muchos austriacos que veían en la unificación con Alemania una solución a la tragedia económica de posguerra. Se celebraron dos plebiscitos, uno en el Tirol y otro en Salzburgo, en los que más del 90% de los votantes lo hicieron a favor de unirse a Alemania, pero fueron ignorados, alimentando un resentimiento que el nazismo explotaría. La joven república austriaca se encontró a solas presa de una inestabilidad política crónica. Los socialdemócratas ganaban las elecciones, pero los conservadores gobernaban mediante pactos entre ellos. En los años 30 el sistema se desestabilizó. Engelbert Dollfuss, canciller socialcristiano, dio un golpe de Estado en 1933, suspendió el parlamento e instauró una dictadura con la protección de Mussolini. Puso al margen de la ley a los nazis, a los socialdemócratas y a los comunistas, pero su régimen represivo debilitó a la oposición, facilitando así el ascenso de los nazis. En 1934, Dollfuss fue asesinado por un grupo de nazis austriacos, lo que llevo al poder a su ministro Kurt Schuschnigg, que mantuvo la dictadura y la alianza con Italia. El acercamiento entre Mussolini y Hitler tras la firma del acuerdo del Eje selló la suerte de la independencia austriaca. En 1938 Hitler impuso un ultimátum en Berchtesgaden al canciller Schuschnigg, que aceptó bajo presión. Poco después anunció un plebiscito para reafirmar la independencia, pero eso provocó la reacción de Hitler. El 11 de marzo de 1938, Schuschnigg dimitió, y al día siguiente, la Wehrmacht entró en Austria sin encontrar resistencia, de hecho fue recibida con entusiasmo por muchos austriacos. El Anschluss, formalizado el día 13 incorporó a Austria al Tercer Reich como “Ostmark". La anexión desató una brutal represión, especialmente contra los judíos, se aplicaron las leyes de Núremberg y se replicó en el país toda la institucionalidad nazi. Las potencias occidentales miraron hacia otro lado ya que pensaban que si se dejaba a Hitler anexionar Austria se apaciguaría. Sucedió todo lo contrario. El Anschluss fue el primer punto de un programa expansionista que culminaría año y medio después con la invasión de Polonia. En El ContraSello: 0:00 Introducción 4:16 El Anschluss 33:94 Contra el pesimismo - https://amzn.to/4m1RX2R 1:12:49 La batalla de Roncesvalles 1:19:17 Las capitulaciones de Santa Fe Bibliografía: - "El Tercer Reich" de Thomas Childers - https://amzn.to/48y8rfJ - "El Tercer Reich: una nueva historia" de Michael Burleigh - https://amzn.to/4mGipPL - "El Tercer Reich: historia de una dictadura" - https://amzn.to/4mAeLqI - "El Tercer Reich en el poder" de Richard J. Evans - https://amzn.to/4gGWC92 · Canal de Telegram: https://t.me/lacontracronica · “Contra el pesimismo”… https://amzn.to/4m1RX2R · “Hispanos. Breve historia de los pueblos de habla hispana”… https://amzn.to/428js1G · “La ContraHistoria del comunismo”… https://amzn.to/39QP2KE · “La ContraHistoria de España. Auge, caída y vuelta a empezar de un país en 28 episodios”… https://amzn.to/3kXcZ6i · “Contra la Revolución Francesa”… https://amzn.to/4aF0LpZ · “Lutero, Calvino y Trento, la Reforma que no fue”… https://amzn.to/3shKOlK Apoya La Contra en: · Patreon... https://www.patreon.com/diazvillanueva · iVoox... https://www.ivoox.com/podcast-contracronica_sq_f1267769_1.html · Paypal... https://www.paypal.me/diazvillanueva Sígueme en: · Web... https://diazvillanueva.com · Twitter... https://twitter.com/diazvillanueva · Facebook... https://www.facebook.com/fernandodiazvillanueva1/ · Instagram... https://www.instagram.com/diazvillanueva · Linkedin… https://www.linkedin.com/in/fernando-d%C3%ADaz-villanueva-7303865/ · Flickr... https://www.flickr.com/photos/147276463@N05/?/ · Pinterest... https://www.pinterest.com/fernandodiazvillanueva Encuentra mis libros en: · Amazon... https://www.amazon.es/Fernando-Diaz-Villanueva/e/B00J2ASBXM #FernandoDiazVillanueva #anschluss #austria Escucha el episodio completo en la app de iVoox, o descubre todo el catálogo de iVoox Originals

VISITÁ NUESTRA WEB: https://www.historiaenpodcast.com.ar/ Detrás de la imagen de la joven emperatriz que conquistó a Europa con su belleza, se esconde la historia de una mujer rebelde que nunca encajó en la rigidez de la corte de Viena. Isabel de Baviera, más conocida como Sissi, fue símbolo de modernidad, libertad y contradicción en un siglo XIX marcado por imperios y tradiciones. Entre presiones políticas, dramas familiares y una vida atravesada por la tragedia, Sissi terminó convertida en mito tras su asesinato en 1898. ¿Víctima del poder o precursora de una nueva mujer adelantada a su tiempo? En este episodio de Historia en Podcast te invito a descubrir la verdadera historia detrás de la leyenda. Learn more about your ad choices. Visit megaphone.fm/adchoices

Ir putni, par kuru klātbūtni mums nav jāuztraucas, tie diendienā sastopami mums līdzāstaču ir sugas, kuras izvairās no cilvēka un to populācija ir tik ļoti sarukusi, ka nepieciešami visi iespējamie līdzekļi, lai tos pasargātu.  Ornitologi datus par putniem ierasti ievāc, dodoties dabā, kur pēc putnu balsīm u.c. pazīmēm jāspēj noteikt sugas un to izplatība konkrētā vietā. Taču mūsdienās putnu pētniekiem talkā nāk arī tehnoloģijas, kas ļauj putnus novērot un uzskaitīt arī attālināti, viena no metodēm ir telemetrija. Kā tā palīdz ūpju izpētē un ne tikai, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro ornitologs Latvijas Ornitoloģijas biedrības Ūpju programmas vadītājs Pēteris Daknis un Latvijas Ornitoloģijas biedrības sabiedrības izglītošanas un iesaistes virziena vadītājs Agnis Bušs.

En "Luz de Sefarad" konversamos sovre kultura i múzika sefardí kon el eksperto en múzika klásika Martín Llade. Tokamos temas komola importansia de la lingua i la tradisión oral en los kantes i romanses konservados por los sefardim, un gran musafir Martín i uno de los presonajes más importantes dientro de la temátika muzikal en Rne y Radio Clásica.Martín Llade es Licenciado en Periodismo i Publicidad por la Universidad del País Vasco. Entre 2003 y 2010 fue koordinador de redaksión de la revista de músika klásica Melómano. Desde 2018 retransmite para RTVE el Concierto de Año Nuevo de Viena ke iziera siempre  José Luis Pérez de Arteaga. En 2016 es galadronado kon el Premio Ondas al "Mejor presentador de radio hablada" por el programa radiofóniko Sinfonía de la mañana ke dirije en Radio Clásica, akí en muestra kaza Radio Nacional de España. Kante kontemporáneo "Las Yaves de Sefarad", autora i interpretasión Viviana Rajel Barnatán.Escuchar audio

En esta edición de Chequia en 30': Entrevista con Veronika Kuchyňová Šmigolová, la embajadora checa en Israel | El 250 aniversario de la Bohemística en la Universidad de Viena.

Į LRT GIRDI kreipęsis vairuotojas Aidas skundžiasi, kad Lietuvoje yra painiai paženklintų vietų. Viena jų – kelyje Vilnius-Druskininkai, kur kelio ženklas draudžia lenkti, bet čia pat vietoje ištisinės yra brūkšninė linija. Dėl to esą jo artimasis neseniai neteko teisės vairuoti. „Via Lietuva“ žada padėtį koreguoti. Ar pastebite Lietuvos keliuose vietų, kurios yra painiai paženklintos?Šią, kaip ir kiekvieną vasarą, savaitei susibūrę įvairių Lietuvos chorų vadovai Molėtų gyventojams vėl padovanojo koncertą. Kokia mėgėjų chorų padėtis Lietuvoje?Kokia ši vasara buvo mūsų saugomoms teritorijoms – įvairiems nacionaliniams, regioniniams parkams?Ved. Edvardas Kubilius

Į LRT GIRDI kreipęsis vairuotojas Aidas skundžiasi, kad Lietuvoje yra painiai paženklintų vietų. Viena jų – kelyje Vilnius-Druskininkai, kur kelio ženklas draudžia lenkti, bet čia pat vietoje ištisinės yra brūkšninė linija. Dėl to esą jo artimasis neseniai neteko teisės vairuoti. „Via Lietuva“ žada padėtį koreguoti. Ar pastebite Lietuvos keliuose vietų, kurios yra painiai paženklintos?

El gobierno sigue sin encontrarle la vuelta al intríngulis monetario. Ahora el tema quedará bajo el radar con el lío político. ¿Es una oportunidad de cambio? Habrá daño sobre la economía, pero es prematuro saber de cuanto y si eso hace cambiar votos. Creemos que probablemente no. El congreso le dio dolores de cabeza al gobierno, pero Milei consiguió parar lo que hubiera sido una migraña: aumento de jubilaciones con costo fiscal muy dificil de compensar y con efecto inmediato. En los dos meses previos a la elección la cosa se puso un poco más complicada.

Hubo un tiempo en que los coches deportivos eran inalcanzables para una gran mayoría. No existían deportivos asequibles ni se habían inventado los GTi. Y surgieron verdaderos “magos” que consiguieron hacer deportivos muy serios, algunos verdaderas “bestias”, a partir de utilitarios muy modestos. Hoy os traemos dos que, de alguna manera, vivieron vidas paralelas. Los nombres, en realidad más bien los apellidos, de Abarth y de Cooper sobreviven a día de hoy para destacar a los modelos más deportivos y prestacionales de algunas marcas, especialmente Fiat o Lancia en el caso de Abarth y Mini en el caso de Cooper. Nos vamos a mediados del siglo XX, cuando el mundo a duras penas se recuperaba de una guerra devastadora. Carlo Abarth en Italia y John Cooper en Inglaterra, algún día hablaremos de Carroll Shelby en Estados Unidos, vieron que coches comunes, modestos, tenían un potencial deportivo si se usaba ingenio y tecnologías. Karl Abarth era austríaco, nació en 1908 en Viena, pero pronto se trasladó a Italia adquiriendo la nacionalidad italiana e italianizando su propio nombre, que pasó de Karl a Carlo. Fundó Abarth & C. S.p.A. el 31 de marzo de 1949 en Bolonia, Italia y nace el logotipo de Abarth, un escorpión, que simbolizaba un animal pequeño pero peligroso. Es en la década de 1950, cuando Abarth ganó fama internacional gracias a sus sistemas de escape de alto rendimiento y a las preparaciones de modelos Fiat. Vehículos modestos como el Fiat 500 o el Fiat 600 recibían el toque Abarth y se transformaban en coches sorprendentemente rápidos para su tamaño. Sin duda, el auto icónico para la empresa fue el Fiat 500 Abarth. Partiendo de la base del Fiat 500 de 1957 de 479 cm3 y 13 CV, lo llevó en el Abarth 695 SS hasta los 695 cm3 y más 30 CV. Hacia finales de los 60, el éxito de Abarth atrajo a y en 1971, Fiat adquirió Abarth, que la convierte en su división de competición y preparaciones oficiales. Con Fiat, Abarth brilló todavía más en rallyes y circuitos. Y nace el espectacular Fiat 131 Abarth Rally, desarrollado por Abarth a partir de una berlina familiar y convertido en un coche de rally muy competitivo, con motor 2.0 litros de doble árbol y más de 200 CV. Con el Fiat consiguió los campeonatos mundiales de rally en 1977, 1978 y 1980. Hoy en día Abarth forma parte de Stellantis, el gran grupo europeo automotriz que engloba a Fiat, Peugeot, Chrysler y 11 marcas más. Hablemos de Cooper. A finales de los años 40 en Inglaterra, en un modesto taller de Surbiton (Londres), John Cooper y su padre Charles fundaron la Cooper Car Company. Su historia es paralela a la de Abarth, pero a la vez, muy diferente. John Cooper intuyó que podía construirse un coche de competición sencillo y barato: El Cooper 500, de la categoría F3, con motor de motocicleta JAP de 500 cm3 montado detrás del piloto en un chasis pequeño. Debutó en 1947 y, sorprendentemente, aquel coche de construcción casera se destacó por su equilibrio y agilidad. En los años 50, los Cooper siguieron escalando categorías. Y pilotos jóvenes y prometedores, como Stirling Moss o Jack Brabham, ganaron carreras con pequeños Cooper de motor central- trasero. Y por fin, en 1959 y 1960, el equipo Cooper-Climax sorprendió al mundo al conquistar el Campeonato Mundial de Fórmula 1 en dos temporadas consecutivas, siempre con el genial Jack Brabham al volante. Al comenzar la década de los 60 entra en escena El Mini, diseñado por Alec Issigonis para BMC en 1959, como la quintaesencia del utilitario británico: barato, muy pequeño, pero sorprendentemente espacioso, con tracción delantera y motor transversal. Y John Cooper vio en el Mini una base perfecta para un coche de rally por sus excelentes cualidades de agilidad y estabilidad. Convenció a BMC para producir una versión potenciada y así nace en 1961 nació el Austin Mini Cooper. John Cooper vendió su equipo de Fórmula 1 en 1965 y la Cooper Car Company dejó de fabricar monoplazas a finales de los 60. En cuanto al Mini Cooper de calle, BMC continuó produciéndolo hasta 1971. Y tras esa fecha, el nombre Cooper desapareció temporalmente de los Mini. En 1994 BMW adquirió la marca Mini junto a Rover, y decidió reinventarla. Aunque el Mini clásico cesó producción en 2000, BMW revitalizó la marca lanzando el Nuevo MINI en 2001. Hoy en día Cooper no es una compañía independiente, sino una legendaria denominación de modelo dentro de la marca MINI, propiedad de BMW. Todos los MINI modernos de aires deportivos llevan ese apellido: desde el Cooper de base hasta el potente John Cooper Works, que ha llegado a los 230 CV.

La jefa de Gobierno de la CMDX informó que 13 personas fueron detenidas por supuestamente participar en el asesinato de dos colaboradores más cercanos: Ximena Guzmán y José Muñoz. Además, el secretario de Seguridad y autoridades de la capital informaron sobre más avances en el caso que dejó en shock a la CDMX hace unos meses. Un juez federal de Manhattan negó la solicitud del Departamento de Justicia para revelar el testimonio del gran jurado en el caso de tráfico sexual contra Jeffrey Epstein. El juez consideró que no habían circunstancias especiales para revelar la información, señalando además que el único testigo del gran jurado había sido un agente del FBI. Además… Genaro Lozano fue ratificado como el nuevo embajador de México en Italia en Comisiones del Congreso; Un juez federal decidió mantener a Julio César Chávez Jr. en prisión preventiva oficiosa; La defensa de Genaro García Luna solicitó aplazar 90 días la presentación de su apelación; El director del Tren Maya descartó que el descarrilamiento de un vagón en Yucatán fuera causado por un error humano o hackeo; El gobierno israelí aprobó un proyecto para ampliar la ocupación de Cisjordania; Viena será la encargada de organizar la edición número 70 de Eurovisión.Y para #ElVasoMedioLleno… Gracias a los esfuerzos de la Fundación para la Restauración de Corales, ahora los corales cuerno de ciervo de Cayo Largo desovaron en masa. Para enterarte de más noticias como estas, síguenos en redes sociales. Estamos en todas las plataformas como @telokwento. Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.

José García Domínguez, Cristina Losada y Eugenia Gayo hablan del libro  "El secuestro de la vivienda", de Jaime Palomera.

Armēnijas, Azerbaidžānas un ASV līderi Baltajā namā paraksta kopīgu deklarāciju par mieru. Pasaule gaida Donalda Trampa un Vladimira Putina plānoto tikšanos Aļaskā 15. augustā. Politiskās aktvitātes Amerikas Savienotajās Valstīs. Pasaules aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs un domnīcas "Ziemeļeiropas politikas centrs" direktors Artis Pabriks. Kurš kuru iztestēs? Pagājušo piektdien, 8. augustā, kad izbeidzās prezidenta Trampa izsludinātais termiņš, kurā Krievijai bija jāpārtrauc karadarbība, Vladimirs Putins saņēma ilgi kārotu balvu – uzaicinājumu uz galotņu tikšanos ar Savienoto Valstu prezidentu, pie tam vēl amerikāņu teritorijā. Protams, Ankoridža nav Vašingtona, bet vēl pagājušogad ap šādu laiku tāds divu valstu līderu samits būtu neiedomājams. NATO ģenerālsekretārs Marks Rite optimistiski izsakās, ka Tramps šo piektdien, 15.augustā, dosies uz Aļasku, lai klātienē beidzot īsti un neatgriezeniski testētu Putina patieso gatavību mieram, jo tikai viņš – Tramps – to spējot. Tikām skeptiķi jautā, ko gan jaunu ASV prezidents cer atklāt agresorvalsts līdera pozīcijā, kas līdzšinējos mēnešos iezīmējusies vairāk vai mazāk kompakta, proti, Putins vēlas teritoriāli un suverenitātes ziņā apcirptu Ukrainu un ērtu tramplīnu turpmākai agresijai. Pagājušās nedēļas otrā puse pagāja intensīvā komunikācijā starp Vašingtonu un Eiropas valstu vadītājiem, iezīmējot aprises tam, ko pirms nedēļas Kremlī izrunājis Trampa īpašais sūtnis Stīvens Vitkofs. Viena konkrēta detaļa ir Ukrainas spēku atvilkšana no krievu vēl neieņemtās Doņeckas un Luhanskas apgabalu daļas kā priekšnoteikums uguns pārtraukšanai. Šādu iespēju kā nepieņemamu un no Ukrainas viedokļa antikonstitucionālu jau noraidījis prezidents Volodimirs Zelenskis. Donalds Tramps pagājušajās dienās vairakkārt izteicies par kādu „teritoriju apmaiņu” starp pusēm, lai gan nav skaidrs, kas pret ko varētu tikt mainīts. Iespējams, kā „apmaiņa” varētu tikt traktēta Kremļa atteikšanās no vēl neiekarotajām Hersonas un Zaporižjes apgabalu daļām, kuras tā jau paguvusi pasludināt par savu teritoriju. Eiropas līderi dažādos formātos uzteikuši Vašingtonas centienus miera labā, taču atgādinājuši vispārzināmo – nekāda vienošanās par Ukrainu nav slēdzama bez Ukrainas un starptautiski atzītas valstu robežas nav maināmas ar militāras agresijas līdzekļiem. Pēdējā deklarācija šai sakarā bija Eiropadomes 12. augusta paziņojums, zem kura, kas zīmīgi, trūkst Ungārijas premjerministra Viktora Orbana paraksta. Eiropas galvaspilsētās acīmredzami nav pārliecības, ka piektdien Ankoridžā nenotiks kāda būtiska piekāpšanās agresorvalstij, piemēram, Baltā nama saimnieka pausta gatavība atzīt Krimu par Krievijas sastāvdaļu. Tā vien šķiet, ka Donalds Tramps uz Aļasku dodas nevis testēt, bet gan lai tiktu testēts. Aizkaukāza mezgls atraisīts? Smaidi un rokasspiedieni – tādu saulainu ainu pasaules mediju fotogrāfi fiksēja 8. augustā Baltajā namā, kur tika parakstīta Armēnijas, Azerbaidžānas un Savienoto Valstu trīspusējā deklarācija par mierīgu noregulējumu teju četras desmitgades konfliktējušo Aizkaukāza valstu starpā. Kā zināms, faktisko konflikta iznākumu noteica Azerbaidžānas militārais pārākums, kas ļāva tai 2023. gada septembrī pārņemt savā kontrolē Kalnu Karabahas jeb Arcakhas reģionu. Šo vēsturisko armēņu zemi padomju vara iekļāva toreizējā Azerbaidžānas PSR kā autonomu republiku, tātad no starptautiski atzīto robežu viedokļa tā ir Azerbaidžānas daļa, tomēr 90. gadu pirmajā pusē notikušā Pirmā Kalnu Karabahas kara rezultātā tā palika faktiskā Armēnijas kontrolē. Kalnu Karabahas atkarošana izraisīja praktiski visu armēņu tautības iedzīvotāju, apmēram simts tūkstošu, bēgšanu uz Armēnijas pamatteritoriju. Sekoja sarunu process, kas, lielā mērā pateicoties Armēnijas premjerministra Nikola Pašinjana gatavībai uz kompromisu, šī gada martā noslēdzās ar vienošanos par starptautiski atzīto robežu atjaunošanu un savstarpējo pretenziju noregulēšanu abu valstu starpā. Pagājušajā piektdienā Vašingtonā tika likvidēts vēl viens nozīmīgs domstarpību avots – jautājums par t.s. Zangezuras koridoru, plānotu transporta savienojumu cauri Armēnijas teritorijai starp Azerbaidžānu un tās rietumu eksklāvu Nahčivanas Autonomo republiku. Iepriekš Azerbaidžānas līderis Ilhams Alijevs draudējis izlauzt ceļu uz eksklāvu ar militāru spēku, bet nu šāda iespēja acīmredzot ir novērsta. Koridora sakarā būtiska loma paredzēta Savienotajām Valstīm, kas ieguvušas ekskluzīvas tiesības uz 99 gadiem tā attīstīšanai. Parakstīšanas ceremonijas laikā Azerbaidžānas prezidents Alijevs nāca klajā ar priekšlikumu nodēvēt koridoru par „Trampa Starptautiskā miera un labklājības trasi”. Pret koridora attīstīšanu jau krasi iebildusi Irāna, kuras robežas tiešā tuvumā tas atrodas, nodēvējot to par potenciālu Rietumu agresijas instrumentu un solot bloķēt. Atturīgi pozitīvi Armēnijas un Azerbaidžānas vienošanos raksturojusi Krievija, par spīti tam, ka vienošanās apliecina nepārprotamu Maskavas ietekmes sarukumu reģionā. Kā norāda analītiķi, aiz Kremļa ārēji rāmās retorikas varētu slēpties pretdarbības plāni, kas, visdrīzāk, būs saistīti ar mēģinājumiem balstīt premjerministram Pašinjanam naidīgus spēkus Armēnijas iekšienē. Tiešā prezidenta pārvalde Vašingtonā 3. augustā Vašingtonā notika nenozīmīgs krimināls starpgadījums: apmēram desmit pusaudži uzbruka diviem vīriešiem nolūkā nolaupīt viņu automašīnu un nodarīja viņiem miesas bojājumus. Uzbrucēji, cik noprotams, nebija bruņoti un aizmuka, tiklīdz tuvumā parādījās policija. Viens no uzbrukumā cietušajiem izrādījās agrākais Valdības efektivitātes departamenta darbinieks, un tas, acīmredzot, ir rosinājis prezidentu Trampu bezprecedenta rīcībai – Vašingtonas policijas pārņemšanai tiešā federālās valdības kontrolē un papildināšanā ar Nacionālās gvardes un Federālā izmeklēšanas biroja spēkiem. Kā zināms, Savienoto Valstu galvaspilsēta un tās tuvākā apkārtne veido īpašu administratīvu vienību – Kolumbijas apgabalu. 1973. gadā pieņemtais Likums par Kolumbijas apgabala pašpārvaldi nosaka, ka prezidentam ir tiesības īpaši kritiskā situācijā uz divām diennaktīm ar vienpersonisku lēmumu pārņemt apgabala policiju savā kontrolē, ar iespēju pagarināt šo situāciju vēl uz mēnesi saziņā ar atbildīgo Kongresa komiteju vadību un locekļiem. Ilgāk par mēnesi tas iespējams tikai tad, ja Kongress pieņem attiecīgu likumu. 11. augustā notikušajā preses konferencē Baltā nama saimnieks paziņoja: „Mūsu galvaspilsētu ir pārņēmušas vardarbīgas bandas un asinskāri noziedznieki, klejojoši mežonīgu jauniešu pūļi, narkotiku apreibināti maniaki un bezpajumtnieki.” Viņš turpināja: „Es paziņoju par vēsturisku rīcību, lai glābtu mūsu valsts galvaspilsētu no noziedzības, asinsizliešanas, haosa un netīrības, un vēl kā ļaunāka.” Protams, kā ikvienā lielā pilsētā, arī Vašingtonā pastāv noziedzības problēmas, taču, spriežot pēc statistikas, situācijai pēdējos gados bijusi tendence uzlaboties. Tomēr statistika nav prezidenta Trampa iemīļota joma, kamēr efektīga varas mehānismu darbināšana – ir. Tagad nu Vašingtonas policija domā, kā iekļaut savā sistēmā federālos aģentus, kuriem lielākoties nav nedz pieredzes, nedz iemaņu kārtībnieku ikdienas funkciju veikšanā. Katrā ziņā ne vien prezidenta retorika, bet arī viss pasākums šķiet pārspīlēts un jau atkal liek runāt par autoritārisma tendenci un tieksmi uz pārmērīgu varas līdzekļu lietošanu. Aizvadītajos Donalda Trampa varas mēnešos šādu precedentu ir jau vesela sērija, sākot ar regulārā karaspēka nosūtīšanu uz Meksikas robežu, beidzot ar neseno kriminālizmeklēšanas uzsākšanu pret prezidenta Obamas administrācijas darbiniekiem, kuri it kā esot fabricējuši pierādījumus par Krievijas iejaukšanos 2016. gada prezidenta vēlēšanās. Tiek arī bilsts, ka patiesais visas pašreizējās spilgtās rosības iemesls ir vēlēšanās novērst elektorāta uzmanību no solītās bet nenotikušās Džefrija Epstīna lietas materiālu publiskošanas, un FIB aģenti no Vašingtonas ielām pēc pāris nedēļām klusi izkūpēšot, līdzīgi kā pirms laiciņa jūras kājnieki no Losandželosas parkiem un bulvāriem. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Baptiste, nuevo fichaje del Valencia. El Real Madrid jugará un amistoso en Austria. Hablamos con Adrian Gaspar, de la peña madridista de Viena. El PSG prepara la Supercopa de Europa tras 23 días de descanso

Titulares. El Barcelona, con prisa para que el equipo vote a sus capitanes. Charlamos con Adrian Gaspar, de la peña madridista de Viena, por el furor del amistoso que juega el Real Madrid el día 12. Empate entre Atlético y Rayo. La pretemporada del Valencia. Noticias de mercado. Roberto Palomar: Yo subí al Everest

VISITÁ NUESTRA WEB: https://www.historiaenpodcast.com.ar/ Durante siglos fue el centro de Europa. Un mosaico de pueblos, lenguas y religiones que convivían bajo una misma corona. El Imperio Austrohúngaro fue brillante, contradictorio, elegante y frágil a la vez. Viena marcaba el ritmo del mundo con su música y su cultura, mientras los Balcanes ardían con nacionalismos que tarde o temprano iban a explotar. Un imperio que parecía eterno, pero que se desmoronó con el asesinato de un archiduque y la guerra más devastadora que el mundo había visto. De Francisco José a Francisco Fernando, de Sissi a Sarajevo, de los salones imperiales a las trincheras: la historia de un imperio que cayó para dar paso a un nuevo orden mundial. Learn more about your ad choices. Visit megaphone.fm/adchoices

Agradece a este podcast tantas horas de entretenimiento y disfruta de episodios exclusivos como éste. ¡Apóyale en iVoox! VIII En el nuevo episodio de La Llamada de la Luna, el misterio se abre con tres nombres que estremecen los archivos de lo imposible: Jure Grando, Peter Plogojowitz y Arnold Paole. Tres casos reales, documentados y certificados por testigos insospechados, alcaldes, clérigos, militares, que afirmaron con sus firmas haber presenciado lo que la ciencia aún no puede explicar: el retorno de los muertos con sed de sangre. Los cuerpos, cuando fueron exhumados, aún se retorcían, hinchados y sonrosados, con la sangre fresca de sus víctimas. ¿Acaso pueden las leyes de la física explicar el alarido de un cadáver cuando se le atraviesa el corazón con una estaca? Esta parte del programa, inquietante y verídica, será al final y nos recuerda que la figura del vampiro no nace en la ficción... sino en los archivos notariales del horror. Abriré con un relato que nos hará viajar hacia la literatura oscura del siglo XIX con La familia del Vurdalak, una obra maestra escrita por Alexei Nikolaevich Tolstói, autor ruso nacido en 1883 en Nikolaevsk, que combinó en su obra el gusto por lo paranormal con la herencia aristocrática y la tradición del relato gótico. El cuento, publicado póstumamente en 1884, se inspira en un manuscrito original redactado por Tolstói en francés hacia 1839, y nos introduce en el folclore eslavo, donde los vurdalak no son simples vampiros: son padres, hermanos y amantes que regresan para alimentarse de aquellos a quienes más quisieron en vida. La historia es narrada por un viejo marqués francés, en el marco del Congreso de Viena de 1815, quien revive un viaje diplomático a tierras moldavas, en 1759. Allí conocerá a la familia de Gorcha, un anciano que parte a combatir al bandolero turco Alibek, no sin antes advertir que si regresa tras diez días exactos, no debe ser recibido. Si lo hacen, dice, será demasiado tarde: regresará como un vurdalak, maldito y sediento de la sangre de los suyos. La tensión crece a medida que el plazo se agota y Gorcha reaparece… quizás demasiado tarde. Su retorno enciende una cadena de sucesos oscuros, envolviendo al marqués y a la joven Sdenka, con la que entabla una relación perturbadora marcada por el deseo y el peligro. En esta velada, el pasado, la superstición y el amor maldito se entrelazan con la historia real. Vampiros. Los de verdad. Los documentados. Los de carne muerta… y voluntad viva. HAZTE MECENAS, no dejes que La Biblioteca, cierre Nunca sus Puertas… Sigamos sumando en LLDLL, SUSCRIBETE en IVOOX y comparte. GRATITUD ESPECIAL: Siempre a los MECENAS. Sin ustedes… esto no sería posible. SUSCRIBETE AL CANAL DE TELEGRAM: https://t.me/LaLamadaDeLaLuna PUEDES VER ALGUNOS VIDEOS DE LLDLL: https://www.youtube.com/channel/UCEOtdbbriLqUfBtjs_wtEHw Escucha el episodio completo en la app de iVoox, o descubre todo el catálogo de iVoox Originals

Las dos guerras mundiales afectaron a prácticamente toda Europa. Sólo un puñado de países se mantuvieron neutrales en ambas. En la primera fueron algunos más. Noruega, muy dependiente del comercio marítimo, sufrió serías pérdidas en su flota mercante lo que generó inflación y escasez, pero consiguieron evitar la temida invasión mediante buenos oficios diplomáticos. Suecia, que había declarado la neutralidad perpetua en 1814, tuvo que padecer un bloqueo británico que restringió su comercio con Alemania. Eso le forzó a tener que claudicar ante los aliados. Dinamarca, que no llegaba a los tres millones de habitantes en 1914, experimentó un boom inicial seguido de una crisis ya que dependía mucho de Alemania y el Reino Unido. Los Países Bajos, en una posición central, actuaron como puerto de salida al Atlántico para los alemanes. Eso les costó algunas pérdidas en su marina mercante e incluso requisas de buques por parte de los aliados. Suiza, neutral desde el congreso de Viena, tuvo que lidiar con sus propias divisiones internas y una aguda escasez de alimentos, pero sirvió como refugio para innumerables refugiados, entre ellos Vladimir Lenin. España, debilitada por la guerra de Cuba, declaró su neutralidad y se benefició de un auge exportador que trajo consigo inflación y malestar social. En la segunda guerra mundial solo cinco grandes países europeos permanecieron neutrales hasta el final. Suecia adoptó una neutralidad "acomodaticia", permitió el tránsito de los alemanes por su territorio y les vendió grandes cantidades de mineral de hierro, un suministro vital para el III Reich. Sólo al final de la guerra y por presión aliada se vieron forzados a restringir los envíos. Suiza, rodeada por potencias del Eje desde 1940, dependía del carbón alemán, por lo que tuvieron que esforzarse para que la neutralidad no sólo lo fuese, sino también lo pareciese. España estaba recién salida de la guerra civil y muy debilitada. Franco se dejó querer por el Eje. Tras la derrota de Francia pasó de la neutralidad a la "no beligerancia”. Durante buena parte de la guerra se decantó por los alemanes, aunque nunca llegó a declarar la guerra a los aliados. Portugal hizo lo contrario, se mantuvo neutral, pero decantándose hacia los aliados. Irlanda aprovechó la guerra para reafirmar su independencia del Reino Unido. La neutralidad marcó la posguerra de los que se decidieron por ella. Muchos abandonaron esta postura tan pronto como terminó la guerra: Noruega, Dinamarca, Portugal y los Países Bajos se unieron a la OTAN en 1949. Suecia prefirió seguir siendo neutral hasta que con motivo de la guerra de Ucrania se unió a la OTAN. España se quedó aislada durante una década, un ostracismo europeo del que salió gracias a una serie de acuerdos con EEUU que la aproximaron a la órbita occidental, un viaje que culminó con su ingreso en la OTAN en 1982. Hoy sólo quedan dos países formalmente neutrales en Europa: Irlanda y Suiza, a los que habría que sumar a Austria que tras la guerra recobró su independencia y decidió imitar a sus vecinos de los Alpes. La neutralidad siempre ha sido un equilibrio extraordinariamente frágil, por eso pocos pueden permitírsela en Europa. Si algo se aprendió en el siglo XX, es que cuando estalla una guerra pocas cosas hay más difíciles que mantenerse neutrales. En La ContraRéplica: 0:00 Introducción 3:41 Los neutrales 1:10:15 Caravaggio 1:17:48 El Air Force One Bibliografía: - "Shaping neutrality throughout" de Inmaculada Cordero - https://amzn.to/4lASN7i - "The Theory and Practice of Neutrality in the Twentieth Century" de Roderick Ogley - https://amzn.to/3THUBPz - "Historia total de la segunda guerra mundial" de Olivier Wieviorka - https://amzn.to/40po98k - "1914-1918: Historia de la Primera Guerra Mundial" de David Stevenson - https://amzn.to/4lJX7RB · Canal de Telegram: https://t.me/lacontracronica · “Contra la Revolución Francesa”… https://amzn.to/4aF0LpZ · “Hispanos. Breve historia de los pueblos de habla hispana”… https://amzn.to/428js1G · “La ContraHistoria de España. Auge, caída y vuelta a empezar de un país en 28 episodios”… https://amzn.to/3kXcZ6i · “Lutero, Calvino y Trento, la Reforma que no fue”… https://amzn.to/3shKOlK · “La ContraHistoria del comunismo”… https://amzn.to/39QP2KE Apoya La Contra en: · Patreon... https://www.patreon.com/diazvillanueva · iVoox... https://www.ivoox.com/podcast-contracronica_sq_f1267769_1.html · Paypal... https://www.paypal.me/diazvillanueva Sígueme en: · Web... https://diazvillanueva.com · Twitter... https://twitter.com/diazvillanueva · Facebook... https://www.facebook.com/fernandodiazvillanueva1/ · Instagram... https://www.instagram.com/diazvillanueva · Linkedin… https://www.linkedin.com/in/fernando-d%C3%ADaz-villanueva-7303865/ · Flickr... https://www.flickr.com/photos/147276463@N05/?/ · Pinterest... https://www.pinterest.com/fernandodiazvillanueva #FernandoDiazVillanueva #neutrales #guerramundial Escucha el episodio completo en la app de iVoox, o descubre todo el catálogo de iVoox Originals

En el año 1824, Beethoven dirigió el estreno de su Novena Sinfonía en Viena. Para ese momento, ya estaba completamente sordo. Cuando la pieza terminó, el público estalló en una ovación de pie. Sin embargo, Beethoven seguía de espaldas, sin poder escuchar nada. Una de las solistas se acercó y lo giró suavemente para que viera los aplausos. Solo entonces comprendió lo que había logrado. Su historia está documentada en biografías oficiales y cartas personales. ¿Por qué? Simplemente porque compuso una de las obras más influyentes de la historia sin poder escucharla. Así también, muchas veces tú estás sembrando, obedeciendo o sirviendo sin ver los frutos. Sigues escribiendo, pero no “oyes” los aplausos. Enseñas, oras, das… y parece que nada pasa. Pero el cielo sí está de pie. Dios te invita a seguir componiendo tu obediencia, aunque no veas los resultados inmediatos, porque Él escucha lo que el mundo aún no aplaude. Así que, no vivas para el reconocimiento humano. Vive para el “bien, buen siervo y fiel”. La Biblia dice en Hebreos 6:10: “Porque Dios no es injusto para olvidar vuestra obra y el trabajo de amor que habéis mostrado hacia su nombre...” (RV1960).

Suiza es seguramente el país más peculiar de Europa. En su interior se hablan cuatro idiomas muy distintos y carece de lengua franca, por lo que los suizos no necesariamente se entienden entre ellos. Carece de salida al mar y debe su existencia a su geografía montañosa y a su posición como tierra de paso. Los Alpes no solo han moldeado su historia, sino que también fomentaron desde tiempos antiguos una fuerte autonomía local en sus valles y la necesidad de alianzas para controlar algunas rutas comerciales de gran importancia como la de San Gotardo. Esta particularidad geográfica sentó las bases de la Confederación Helvética, una entidad política única formada por un alianzas entre comunidades rurales y urbanas para defender sus costumbres y resistir a los invasores aprovechando la protección natural de las montañas. La Confederación Helvética comenzó a formarse con el Pacto Federal de 1291, un acuerdo entre los valles de Uri, Schwyz y Unterwalden para resistir el dominio de los Habsburgo tras la muerte de Rodolfo I. Este pacto, documentado en la Carta Federal, priorizaba la ayuda mutua manteniendo la autonomía de cada comunidad. A partir de ahí la identidad suiza fue fortaleciéndose con relatos míticos como el Juramento de Rütli y la leyenda de Guillermo Tell, que simbolizan la resistencia a la tiranía y la independencia de las gentes de la montaña. Durante los siglos XIV y XV, la Confederación se consolidó con victorias militares contra los Habsburgo, como las batallas de Morgarten, Sempach y Näfels, que afianzaron su autonomía. La incorporación de cantones como Lucerna en 1332, Zúrich en 1351 y Berna en 1353 expandió la Confederación, integrando nuevas regiones, pero siempre con una estructura muy flexible. La Guerra de Suabia en 1499 marcó la independencia de facto del Sacro Imperio Romano, una independencia que llegaría de iure en 1648 con el Tratado de Westfalia. La Reforma Protestante vino apadrinada por Ulrico Zuinglio en Zúrich y Juan Calvino en Ginebra. Dividió la Confederación entre cantones protestantes y católicos, lo que provocó guerras religiosas como las de Kappel. Las tensiones religiosas persistieron hasta las Guerras de Villmergen ya en el siglo XVII, que terminaron con un equilibrio entre ambas confesiones. Lo que evitó la confederación fue enredarse en la Guerra de los Treinta Años. No pudo, sin embargo, impedir la invasión napoleónica en 1798 y la imposición de la República Helvética, un estado centralizado que fracasó estrepitosamente a causa de una rebelión. Napoleón restauró el federalismo con el Acta de Mediación en 1803 con el que se crearon nuevos cantones. El Congreso de Viena en 1815 respetó la independencia suiza a cambio de la neutralidad. En el siglo XIX, las tensiones entre liberales urbanos y conservadores rurales culminaron en la Guerra del Sonderbund en 1847, que llevó de cabeza a la Constitución de 1848. Fue esa constitución la que dio origen a la Suiza actual, un estado confederal moderno muy descentralizado. La neutralidad suiza, probada en las guerras mundiales, fortaleció su papel como gran mediador y como sede de organizaciones internacionales. La democracia directa, con referendos e iniciativas populares, ha garantizado la cohesión en un país multilingüe y muy diverso. Suiza hoy uno de los países más ricos y libres del mundo, un caso de éxito gracias a su capacidad para equilibrar autonomía, unidad y neutralidad. En El ContraSello: 0:00 Introducción 3:58 Historia de una confederación 1:22:56 La Bulgaria comunista 1:30:08 La sucesión de Carlos II Bibliografía: - "The History of Switzerland for the Swiss People" de Heinrich Zschokke - https://amzn.to/3TyaGqR - "A Brief History of Switzerland" de KJ Smith - https://amzn.to/4nNo9cq - "Switzerland: A Village History" de David Birmingham - https://amzn.to/4lsocc2 - "A History of Switzerland" de Brian Kidd - https://amzn.to/4lFwzjS · Canal de Telegram: https://t.me/lacontracronica · “Contra la Revolución Francesa”… https://amzn.to/4aF0LpZ · “Hispanos. Breve historia de los pueblos de habla hispana”… https://amzn.to/428js1G · “La ContraHistoria de España. Auge, caída y vuelta a empezar de un país en 28 episodios”… https://amzn.to/3kXcZ6i · “Lutero, Calvino y Trento, la Reforma que no fue”… https://amzn.to/3shKOlK · “La ContraHistoria del comunismo”… https://amzn.to/39QP2KE Apoya La Contra en: · Patreon... https://www.patreon.com/diazvillanueva · iVoox... https://www.ivoox.com/podcast-contracronica_sq_f1267769_1.html · Paypal... https://www.paypal.me/diazvillanueva Sígueme en: · Web... https://diazvillanueva.com · Twitter... https://twitter.com/diazvillanueva · Facebook... https://www.facebook.com/fernandodiazvillanueva1/ · Instagram... https://www.instagram.com/diazvillanueva · Linkedin… https://www.linkedin.com/in/fernando-d%C3%ADaz-villanueva-7303865/ · Flickr... https://www.flickr.com/photos/147276463@N05/?/ · Pinterest... https://www.pinterest.com/fernandodiazvillanueva Encuentra mis libros en: · Amazon... https://www.amazon.es/Fernando-Diaz-Villanueva/e/B00J2ASBXM #FernandoDiazVillanueva #suiza Escucha el episodio completo en la app de iVoox, o descubre todo el catálogo de iVoox Originals

Empezaremos comentando la actualidad. La primera noticia del programa será, por supuesto, el tema que está acaparando la atención de todos los medios de comunicación: los acontecimientos en Irán. Pero nuestra discusión tendrá el siguiente enfoque: tras el bombardeo de las instalaciones nucleares, ¿ha llegado el momento de pasar a la diplomacia? También hablaremos del papel que juega otro actor clave en el conflicto: Rusia. Después, comentaremos el histórico acuerdo alcanzado entre Reino Unido y España sobre Gibraltar. En la noticia de ciencia, discutiremos en detalle un informe sobre la reconversión de viejas minas de carbón en parques solares. Y, para acabar, le daremos la enhorabuena a la ciudad de Copenhague por haber sido nombrada la ciudad más habitable de la Tierra. El resto del episodio de hoy lo dedicaremos a la lengua y la cultura españolas. La primera conversación incluirá ejemplos del tema de gramática de la semana, The Direct Object - Part I. Con estos ejemplos conoceremos los problemas de una especie exótica invasora, el mosquito tigre. Llegó a España desde Asia a través de unos neumáticos viejos, extendiéndose rápidamente por toda la costa mediterránea y desplazando el mosquito autóctono. Y, en nuestra última conversación, aprenderemos a usar una nueva expresión española, ahogarse en un vaso de agua. Y lo haremos a través de una canción flamenca: La Zarzamora. Pasión y drama se unen para desvelar la historia de desamor de esta mujer de bellos ojos. Tras los ataques sobre las instalaciones nucleares iraníes, EE. UU. debe pasar a la diplomacia España y Reino Unido llegan a un acuerdo sobre Gibraltar Un informe destaca el brillante futuro de convertir viejas minas de carbón en parques solares Copenhague sustituye a Viena como la ciudad más habitable de la Tierra Especies exóticas invasoras en España La magia del flamenco

Esta es una de los relatos que hace tiempo queríamos contarles: la Historia del Café. Comenzamos por explicarles el origen de la planta y la naturaleza que lo caracteriza. Hablamos de la leyenda del origen del pastor Kaldi y de la constitución de la cultura cafetera en Etiopía. Luego contamos la importancia de las “casas de café” en el mundo islamico y la difusión del café por fuera de Etiopía. En este capítulo también les contaremos sobre la llegada del café a Europa, las cafeterías cómo lugar de encuentro, la importancia del café en Italia, Viena, Francia y la Inglaterra del siglo XVII.  Notas del episodio Este episodio fue traído a ustedes gracias al Podcast ¿Por qué gastamos de NU COLOMBIA y  a Juan Valdez Café  ¿Por qué ahora gastamos tanto en café? juanvaldezcafe Muchas de las historias de este capítulo las encuentran en el libro “Where the wild coffee grows” de Jeff Koehler Más información del café también se encuentra en la obra de Mark Pendergrast “Uncommon Grounds: The History of Coffee and How It Transformed Our World” La cultura del café en su cuna: Etiopía La leyenda del pastor Kaldi y el café El café en el mundo árabe La llegada del café a Europa ¡Síguenos en nuestras Redes Sociales! Facebook: / dianauribe.fm  Instagram:   / dianauribef.  . Twitter: https://twitter.com/dianauribe.fm?lan... Pagina web: https://www.dianauribe.fm TikTok: https://www.tiktok.com/@dianauribe.fm... LinkedIn: https://www.linkedin.com/in/diana-uri..