Podcasts about viena

Programa de “Voces del Misterio” Nº 1013, en el que hablamos de hospitales muy encantados donde se producen hechos extraños y también contaremos experiencias paranormales. Antonio Reinoso nos hablará de la figura de Nikola Tesla y, para finalizar iremos a conocer los misterios de Viena. RECORDAROS que este PODCAST NO es el OFICIAL del programa “Voces del Misterio”. Para comentarios sobre los temas tratados o las opiniones de los colaboradores, podeís contactar directamente con el programa a través de su web (https://www.vocesdelmisterio.com) o el correo electrónico: "vocesdelmisterio@gmail.com". Podeís seguirnos a través de la WEB (https://paranormaliaweb.github.io/), FACEBOOK (https://www.facebook.com/paranormaliaweb/) o X (https://x.com/paranormaliaweb).

La Orquesta Filarmónica Antena de Chile fue invitada a participar en el Australian International Music Festival que se llevará a cabo en Sídney entre el 5 y el 12 de julio de 2026. Esta misma orquesta participó en un importante festival en Viena en donde cosechó varios premios. Conversamos con su representante internacional, Maximiliano Guerra.

Ožas zudums un izmaiņas rokrakstā - šīs ir vienas no savdabīgākajām iespējamajām pazīmēm slimībai, ar ko sirgst miljoniem cilvēku pasaulē. Viena no neirodeģeneratīvām saslimšanām, kas skar vairāk nekā 10 miljonus pasaulē, ir Parkinsona slimība. un šobrīd tā tiek uzskatīta par vienu no straujāk augošajām nervu sistēmas slimībām. Pazīstama ar izteiktu muskuļu trīci, kas laika gaitā apgrūtina gan runas, gan ikdienas darba spējas. Kā to diagnosticē, ārstē un pēta? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas neiroloģes Ramona Valante un Krista Lazdovska. "Ja runājam par neiroģeneratīvajām slimībām, pie kurām pieder arī Parkinsona slimība, pasaulē tiek lēsts pēc epidemioloģiskiem datiem, ka šī ir viena no slimību grupām, kur sagaidāma epidēmija. Mēs parasti runājam par epidēmiju, par vīrusu slimībām, kas ātri izplatās. Kopumā, ņemot vērā, ka sabiedrībai ir tendence novecot, ilgāk dzīvot, mazāk nomirt no infekciju slimībām, no kardiovaskulārām slimībām, tad neirodeģeneratīvās slimības paliek aizvien biežākas un un izplatītākas visā pasaulē un arī Latvijā," norāda Ramona Valante. "Galvenais riska faktors joprojām ir vecums. Jo vecāki mēs kļūstam, jo lielāks risks ir šai slimībai," atzīst Krista Lazdovska. "60 gadu vecumā tas varētu būt viens līdz 5 procenti, 80 gadu vecumā jau vismaz 5% varētu slimot ar Parkinsona slimību. Bet skaidri pierādīta ir pesticīdu iedarbība. Francijā cilvēki, kas strādā lauksaimniecībā, var Parkinsona slimību kārtot kā arodsaslimšanu. Kopumā zinām, ka viss, kas ietekmē smadzeņu veselību, ietekmēs arī arī neirodeģenerāciju un iespējamu slimības attīstību. Gan sirds asinsvadu veselības aspekts, gan arī dažādas toksiskas vielas var būt iesaistītas, gan arī sporta trūkums, protams, arī ģenētiskie faktori." Ārstes norāda, ka ar Parkinsona slimību saslimst arī gados jauni cilvēki. "Tas ir mīts, kad Parkinsona slimība ir tikai vecāka gadagājuma cilvēkiem. Parkinsona slimība var parādīties jebkurā vecumā," atzīst Ramona Valante. "Kopumā Parkinsona slimību uzskata par multifaktoriālu, kas nozīmē, ka vairāki faktori iedarbojas, mēs nevaram pateikt, kurš ir tas viens un galvenais, kas ir palaidis to slimību. Un man šobrīd īsti nav skaidrs, kādiem tiem faktoriem ir jāsakrīt, lai beigās būtu Parkinsona slimība. Diemžēl viņa var arī parādīties 30-40 gados bez ģenētiskā fona." "Parkinsona slimību mēs varētu skatīt kā tādu daļēji lietussargu, zem kura apakšā var būt katram sava slimība, savi simptomi," skaidro Krista Lazdovska. "Bet pirmais, pēc kura spriedīsim, ka tā ir tieši Parkinsona slimība, šie pacienti kļūst lēnāki. Tas ir tāds pamatsimptoms. Mēs skatāmies, vai šis kustību temps ir zudis." Pacienti to izjūt dažādi. Kāds to izjūtu gaitā, ka kļūst lēnāks, soļu garums samazinās. Kāds izjūt, piemēram, kad kaut ko gatavo. No rīta grib uztaisīt omleti un kuļ olu, un roka pēc pāris tiem apgriezieniem kļūst arvien lēnāka. Lēnīgums ir pamatsimptoms. Tai pievienojas miera trīce. Ārste mudina nesatraukties tos, kam satraukumā nedaudz trīc rokas. Miera trīce ir "sarkanais karogs" Parkinsona slimībai. Cilvēks sēž mierīgi, neko nedara, rokas klēpī un skatās televizoru, un vienai rokai īkšķis vai plaukstas daļa patrīc. Tam pievienojas muskuļu stīvums. "Ja mēs runājam par klasisku Parkinsona slimību, šie simptomi sākumā ir vienpusēji, vienā ķermeņa pusē," bilst Krista Lazdovska.  "Ja pēkšņi vienu reizi neveikli sanācis notīrīt kartupeli, tas nenozīmē, ka ir slimība, jo Pārkinsona slimība viņa ir lēna un progresējoša. Izmainītās kustības paliek konstantas," papildina Ramona Valante.  Sākumā cilvēki nejūt tieši lēnīgumu, bet to, ka kustas citādi. Ja tās ir pāris reizes, par to nebūt jāsatraucas. Ja tas sāk traucēt ikdienā, tas ir brīdis, kad jāvēršas pie ārsta, jo Parkinsona slimība nepāriet.  "Ja cilvēks atnāk pie ārsta un pasaka: man šis sākas pirms mēneša, ārsts nedrīkst pat teikt, ka šī ir Parkinsona slimība. Mēs izvērtēsim pacientu, mēs paturam prātā, bet patiesībā, lai noteiktu, ka šī ir Parkinsona slimība, simptomiem ir jābūt vismaz trīs gadus," norāda Krista Lazdovska.  "Jautājums, vai tas nav novēloti? Diemžēl patiesība ir tāda, ka neviena neirodeģeneratīva slimību, tai skaitā Parkinsona slimība, nav izārstējama. Līdz ar to nevar nokavēt to, ko nevar izārstēt. Mēs varam ar medikamentiem un darbībām varam tikai uzturēt dzīves kvalitāti, bet ne izārstēt," atzīst Ramona Valante. Nacionālā Dabas muzejā turpmāk būs vērojama skeletiem veltīta ekspozīcija Mirkli pirms Latvijas Nacionālā dabas muzeja jaunās, pastāvīgās ekspozīcijas “Skeletārijs” atklāšanas esam satikušies ekspozīcijas zālē ar muzeja Zooloģijas nodaļas vadītāju, ornitologu Dmitrijs Boiko. Ekspozīcijā mūs ieskauj lieli un mazi visdažādāko dzīvnieku sugu skeleti un to daļas. No 11. decembra ikvienam to visu ir iespēja aplūkot jebkurā mirklī muzeja 5. stāvā. Dmitrijs Boiko kā ekspozīcijas darba grupas vadītājs norāda, ka “Skeletārija” ceļš iets vairākus gadus. Laika gaitā paši muzeja pārstāvji savu kolekciju papildinājuši ar jauniem galvaskausiem, bet, lai iegūtu pilnus dzīvnieku skeletus, atrasti lieliski sadarbības partneri - Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Veterinārmedicīnas fakultāte Jelgavā. Tad uzsāktas sarunas, vai muzejs varētu deponēt fakultātes osteoloģiskās kolekcijas priekšmetus, un šim ierosinājumam gūta atsaucība. Tā tapis “Skeletārijs”. Savukārt muzeja vecākā ekoloģe Lauma Goldblate ekspozīcijā bijusi atbildīga par saturu un vislabāk zina stāstīt, pēc kāda principa “Skeletārijs” veidots. Atklājot ekspozīciju, Latvijas Nacionālā dabas muzeja direktore Skaidrīte Ruskule savā uzrunā norāda, ka līdz ar “Skeletārija” atklāšanu tiek pāršķirta vēstures lappuse. Ar “Skeletāriju” muzejs savā ziņā atvadās no kādreizējā ekspozīciju izteiktā vēsturiskā pieskāriena. Vienlaikus direktore uzsver, ka līdz šim nav pieredzēta neviena ekspozīcija, kurā būtu ieguldīts tik liels darbs eksponātu sagatavošanāS Skanot prieka čalām pēc “Skeletārija” atvēršanas, par savu darbu vēl pastāsta ekspozīcijas materiāla sagatavotāja un arī atsevišķu eksponātu restauratore Janta Meža. Lai eksponāti saglabātos ilgtermiņā, Janta tos mazgājusi ar ļoti smalkām smiltīm, dzeramo sodu, ūdeni, bet nolūzušās detaļas fiksējusi ar speciālu līmi. “Skeletārijs” Latvijas Nacionālajam dabas muzejam ir jauna latiņa, ne katram dabas muzejam ir šāda skeletu ekspozīcija, un, kā atklāšanā norādījis ekspozīcijas mākslinieciskā risinājuma autors Didzis Jaunzems, “Skeletārijs” pat atgādina dārglietu ateljē. 

Un any m

Stāsta JVLMA  profesore, Muzikoloģijas katedras Etnomuzikoloģijas klases vadītāja, Zinātniski pētnieciskā centra vadošā pētniece Anda Beitāne; pārraides producente Maruta Rubeze Apdziedāšanās, pie suitiem kādreiz saukta arī par "gānīšanos", ir dziesmota cīņa starp divām pusēm. Tās ir dziedātāju grupas, kas viena otru aizskar un provocē, izmantojot tādus tekstus, ko pieklājīgā sabiedrībā ne vienmēr un ne katram ir pa spēkam izrunāt. Tā ir gan sacensība, gan rituāls, kā dēļ arī visi tie vārdi kļūst leģitīmi un atļauti. Apdziedāšanās īpaši raksturīga kāzu tradīcijām, taču iespējama arī citos gadījumos, tai skaitā dažādās mūsdienu situācijās. Vai arī, ja kāzās ir lūgtas, piemēram, "Suitu sievas", kas joprojām mēdz dāsni izdalīt katram pa pantiņam? Šis stāsts balstīts pirms vairāk kā 30 gadiem veiktos ieskaņojumos, par kuru tapšanu paldies pienākas ilggadējam Mūzikas akadēmijas profesoram un zinātniskā darba prorektoram Ludvigam Kārkliņam, kurš, kā izrādījās, arī bija suits. Tas atklājās brīdī, kad viņš mani, toreiz vēl maģistrantūras studenti, 1994. gadā uzaicināja uz akadēmijas rektorātu un piedāvāja izmantot pēdējo naudu, kas no zinātnes finansējuma pieejama lauka pētījumiem. Tas nāca kopā ar stingru nosacījumu, ka jābrauc tikai un vienīgi uz Alsungu pie suitiem, ko es arī labprāt darīju.    Tā bija pirmā reize, kad satikos ar "Suitu sievām", toreiz arī uzzinot, kā radies šāds nosaukums. Viena no visu laiku dižākajām suitenēm – Ilga Leimane – viņa arī ilggadēja etnogrāfiskā ansambļa "Suitu sievas" vadītāja, to skaidroja šādi: "To nosaukumu mēs esam ieguvušas no filmas "Pūt, vējiņi!" 1973. gadā. Mēs pašas tikai tās titros uzzinājām, ka esam "Suitu sievas". Tad mums tā arī tas iegājās, mēs to pieņēmām. Jā, tas ir pilnīgi loģiski, tur var pateikties kinorežisoram Gunāram Piesim. Tas ir ļoti labi, ka tā ir, ka mums ir beidzot savs nosaukums." ("Suitu sievas", 1994) Galvenā saucēja, citiem vārdiem, dziesmu sācēja jeb pirmā soliste, proti, tā, kura visus tos trakos pantiņus salasa un izdomā, toreiz bija Katrīna Spekmane, saukta par Lielo Trīni. Viņa atcerējās savas mammas stāstīto par apdziedāšanos viņas kāzās pagājušā gadsimta 20. gados, tātad, pirms aptuveni 100 gadiem. "Nu es varu pateikt tikai par mammu, kad mammai kāzas bija. (…) Un tagad tie nu visi tais kāzās ir. Nu apdziedājās – i sievas radi dzied un vīra radi. Un viņa teica, ka tiktāl, sākumā sāk ar siera gabaliem mētāties, ar baltmaizi, un tad jau iet arvien, arvien tuvāk lec jau, un nikni paliek, un mamma teica, jau sāk paķert pie lindrak' un stiept galdam pāri. Tā kā nemaz nav tik tas bijis pa jokam, tas jau gājis beigās jau nopietni." ("Suitu sievas", 1994) Suitenes arī stāsta, kā viņām ar apdziedāšanos gājis koncertos. Locītāja jeb otrā soliste, kura saucējas teikto tekstu atkārto jeb, kā suiti saka, loka dziesmas turpinājumā, Marija Steimane, visiem zināma kā Ručs jeb Ruč Marija, atceras: "Un arī mūsu tos koncertos. No sākuma mēs jau momentā nedodam piparus. Trīne no sākuma, vai nu Ilga kaut ko, nu mūsu tās saucējas, sevi pieteicam ar tādiem skaistiem vārdiem. Tiešām skaistiem. Tā kā pagājuš reizi mēs bijām piektdien tai Rīgā, tai Ilgai bij tik brīnišķīgi tie iesākuma vārdi. Tādi silti: "Ja būs silta istabiņa, tad būs jauka valodiņa." Nu tiešām liekās, kad dzied, nāk ārā no sirds visi tie vārdi." Trīne piebilst: "To bezkaunību jau dzied vēlāk tikai" un turpina: "Brīžam jau tā dzied, ka pašai kauns. Ručs man neloka tad, kad es pavisam aplam dziedu." Ručs turpretim saka: "Tad es grūžu sānos: es tev nelocīs! Un galvenais, viņai i jauni, jauni [panti] nāk. Kas jau iedziedāti, ta nekas, bet viņai katru reiz ir jauni, un tie, kas nav dzirdēti, man arī nāk smiekli, un smieties nedrīkst." Trīne atceras, ka reiz Kuldīgā viņas bijušas tikai trijatā: "Bet nu sāk dziedāt un Ručs vairāk neloca, nu tā kā muļķenes – pašas dzied un pašas smejās." Katrīna Antonoviča jeb Katiņa vēl tikai piebilst: "Nu, kad Trīne uzsāk šitās nelabās dziesmas, viņu nevar apturēt. Tad gandrīz pie brunčiem jāsauc, jāvelk prom." ("Suitu sievas", 1994) Šie un vēl citi tikpat un vēl sulīgi citāti kopā ar apdziedāšanās dziesmām, kur daži pantiņi veltīti arī Latvijas Radio skaņu inženierim Aivaram Štengelim un toreizējam šoferim Armandam Ziemanim, Latvijas simtgadē tika publicēti starptautiskā audiovizuālo izdevumu sērijā, ko izdod Vīnes Mūzikas un izpildītājmākslu universitātes tautas mūzikas pētniecības un etnomuzikoloģijas institūtā bāzētais Eiropas daudzbalsīgās mūzikas pētījumu centrs. Šo tekstu interpretācija angļu valodā bija patiesi aizraujošs process. Nav mazsvarīgs arī fakts, ka pirms vairāk nekā 30 gadiem veiktā ieraksta magnetofona lente, to digitalizējot, burtiski, izjuka Latvijas Radio skaņu režisora Vara Kurmiņa rokās. Paldies Varim un prieks, ka šo tomēr izdevās saglabāt! Vairāk informācijas un audio: Beitāne, Anda. 2018. Notes from Latvia. Multipart Music in the Field. European Voices: Audiovisuals 1. Vienna: Department for Folk Music Research and Ethnomusicology of the University of Music and Performing Arts Vienna / Riga: Jāzeps Vītols Latvian Academy of Music, 212, 2 CD, ISBN 978-9934-547-02-7.    

Neste episódio do Conversa de Câmara, mergulhamos na Gran Partita, uma das obras mais fascinantes de Wolfgang Amadeus Mozart. Escrita em Viena no início da década de 1780, essa serenata para 13 instrumentos de sopro transforma um gênero leve e social em música profunda, expressiva e atemporal.Ao longo do episódio, exploramos o contexto histórico da obra, sua instrumentação incomum, curiosidades que envolvem sua criação e, movimento por movimento, revelamos como Mozart constrói diálogos sonoros cheios de melancolia, elegância, humor e vitalidade. Do célebre Adagio imortalizado no cinema até o final vibrante, a Gran Partita se revela como um verdadeiro manifesto da genialidade clássica.Uma conversa acessível, instigante e apaixonada para quem já ama música clássica — e para quem está começando agora a escutar com mais atenção.Apresentado por Aroldo Glomb com Aarão Barreto na bancada. Seja nosso padrinho: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠https://apoia.se/conversadecamara⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ RELAÇÃO DE PADRINS Aarão Barreto, Adriano Caldas, Gustavo Klein, Fernanda Itri, Eduardo Barreto, Fernando Ricardo de Miranda, Leonardo Mezzzomo,Thiago Takeshi Venancio Ywata, Gustavo Holtzhausen, João Paulo Belfort , Arthur Muhlenberg e Rafael Hassan.#Mozart #GranPartita #MusicaClassica #ConversaDeCamara #SerenataParaSopros #HistoriaDaMusica #AnaliseMusical #WolfgangAmadeusMozart #MusicaErudita #ClassicosDaMusica

„Iegriezos Varšavas grāmatnīcā netālu no Universitātes, pat nezinot, ka tur gaidāms dzejas vakars,” raksta Ingmāra Balode par savu pirmo tikšanos ar poļu 21. gadsimta dzejas balsi Romanu Honetu. Bet Guntars Godiņš igauņu dzejniekam Haso Krulla jautā: „Kā viņam radās ideja uzrakstīt kaut ko tik savdabīgu, ko var dēvēt par īso romānu dzejā, filozofisku, mitoloģisku un asociatīvu tekstu vai pat traktātu?” Tagad, kad "Punctum" apgādā izdotas gan Romana Honeta "ziema, maldi", gan Haso Krulla "Atvere. 86 dzejoļi" latviešu valodā, tiekamies ar abiem atdzejotājiem – Ingmāru Balodi un Guntaru Godiņu. Pārrunājam par atdzeju un dzejas pārcēlumiem no vienas valodas uz otru, meklējot atbilstošas zīmes. "No brīža, kad nolēmu studēt poļu valodu un iet arvien dziļāk, neviena tikšanās nav nejauša, jo kaut kā es tomēr tajā grāmatnīcā iemaldījos. Divi no trim autoriem, kuri tajā vakarā uzstājās, man ir kļuvuši tuvi, tos esmu atdzejojusi. Tādā ziņā tā bija pat liktenīga tikšanās. Bija brīnišķīgi sākt ar to, ka es dzirdu, kā poļu auditorija viņus dzird un klausās," stāsta Ingmāra Balode. Viņa atzīst, ka Romana Honeta dzeju iemīlējusi 2000. gadu sākuma. Apmēram pēc 10 gadiem viņš bija Dzejas dienu viesis. Tagad iznācis krājums. "Atdzejas soļi, manuprāt, ir skaistākie, ja tos nesteidzina un neiztraucē. Grāmata pie mums ir nonākusi šobrīd. Cerams būs vēl. "ziema, maldi" varētu būt labs sākums," vērtē Ingmāra Balode. Krājumu viņa pati dēvē par atdzejotāja izlasi, atzīstot, ka ne vienmēr visi kāda autora darbi, kas ietverti vienā krājumā, ir atdzejojami. Latviski izdotajā krājumā iekļauti gandrīz visu viņa dzejas krājumu piemēri. "Visvairāk tomēr ir no laikā, kas mums tagad šķiet jau diezgan tāls, tās 90. gadu beigas, 2000. gadu sākums. Tur ir kaut kāda tīrība un trauslums," bilst Ingmāra Balode. Guntars Godiņš ir atdzejojis jau vairākas Haso Krulla grāmatas. Iepazīstinot ar jaunāko krājumu, viņš stāsta, ka tajā ir asociatīvā domāšana, daudz atsauksmju uz uz reālo dzīvi, atsauce arī uz atmodas laiku, viņš runā par to. Un atsauces uz igauņu vienu no filozofiem, dzejniekiem Jānu Kaplinski Kāpēc 86 dzejoļi? To jāprasa pašam autoram, bet grāmatā nekas nav iekodēts. Kad var ķerties pie atdzejošanas, ja tu pats esi dzejnieks? Guntars Godiņš: Es uzskatu, ka, jā. Var iemācīties kļūt arī par dzejnieku atdzejojot. Tomēr atdzeja, kā mēs redzam, latviešu valodā ir būtībā viens vārds - dzeja un atdzeja. Ir pārdzejošana, atkal atdzejošana. Tur vajadzīga arī dzejnieka atbrīvotība, nevis sastingums pret oriģinālu, respekts pret oriģinālu. Brīva attieksme pret to, lai varam katrā valodā atrast pareizo ceļu un to oriģinālu kā spogulī parādīt. Varbūt tas ir mazlietiņ greizs, bet būs labāks, nekā burtiski pārtulkojot. Ingmāra Balode: Man atdzejas drosmi, kā esmu jau teikusi, dod līdzšinējie atdzejojumi, tā atdzejas skola, kura ir bagātinājusi latviešu valodu, literatūru, domāšanu no pašiem literatūras un domāšanas pirmsākumiem pierakstītajās formās.  Man šķiet ārkārtīgi būtiski, ka šī atdzejas sērija tiek pieteikta. Tas iedod tādu vērienu, ka mums būs iespēja ieraudzīt kādas radošas redakcijas, šajā gadījumā "Punctum" Arta Ostupa vadībā veidotu pārskatu par mūsu kaimiņu, mūsu līdzcilvēku dzeju. Viena no skaistajām lietām, ja uz atdzeju skatos no lasītāja viedokļa, jo par laimi, atdzejā es vēl esmu arī lasītāja pusē, ir tā, ka tev atliek ļauties, paļauties, un tu vienmēr tiksi pārsteigts. No atdzejas nevar aiziet tukšām rokām.     

"Voces del Misterio" nº.1013 en el que hablamos de hospitales muy encantados donde se producen hechos extraños y también contaremos experiencias paranormales. Antonio Reinoso nos hablará de la figura de Nikola Tesla y, para finalizar iremos a conocer los misterios de Viena. En "Voces del Misterio", en Real Betis Radio, 96.8 fm. Voces del Misterio nº.1013: Hospitales muy encantados, Nikola Tesla, Misterios de Viena.

Stāsta dizainers Klāvs Priedītis; pārraides producente — Inga Saksone Šie abi vārdi tiešā veidā ir saistīti ar burtiem. Burti ir grafiskas zīmes valodas skaņas vai skaņu grupas apzīmēšanai. Burti ir mums visapkārt gan drukātajos, gan digitālajos medijos. Sākot no izaicinošiem virsrakstiem ziņu portālos, beidzot ar neskaitāmiem teikumiem drukātās grāmatu lapaspusēs. Ir vērts šiem visnotaļ daždažādiem vizuālajiem elementiem pievērst īpašu uzmanību, jo nereti tikai nelielas nianses burtos mēdz atvieglot vai — tieši otrādi — apgrūtināt mūsu lasīšanas pieredzi. Vai esat aizdomājušies, kāpēc dažreiz, lasot tekstus, lasīšana ir raita un viegla, turpretī citreiz tā ir apgrūtināta, proti, sanāk itin bieži putroties, pārlasīties un priekšlaicīgi nogurt kāda garāka un sarežģītāka teksta priekšā? Lai gan iemesli var būt dažādi, tomēr iespējams, ka pie vainas ir kāda vizuāla detaļa, izmantotajos burtos. Šo niansi tipogrāfijā sauc par rēdzi jeb serifu. Šie abi vārdi nozīmē vienu un to pašu — tie apzīmē burta līniju noslēgumus. Tās ir īsas svītriņas vai ornamenti, kas pievienoti rakstzīmju vilkumu galos. Rēdzēm jeb serifiem pārsvarā ir praktiska funkcija, kas caur stilistiskām variācijām vienlaikus kļūst par dekoratīviem elementiem. Vārda "rēdze" izcelsme varētu tikt saistīta ar vārdu "radze", kas nozīmē "ass izvirzījums vai izcilnis", kā arī vēl viena nozīme vārdam "radze" ir "govs ar ragiem". Tēlainās līdzībās domājot, varam uzskatīt ka rēdzes ir praktiski un dekoratīvi ragi burtu galos. To pašu apzīmē vārds "serifs", kura izcelsme ir neskaidra, taču tiek uzskatīts, ka tas cēlies no holandiešu valodas vārda "schreef", kas nozīmēja "rakstīt", un vēlāk, 19. gadsimtā, nostiprinājies angļu valodas terminoloģijā saistībā ar gravēšanas un iespiedtehnikas attīstību. Mūsdienās latviešu valodā vārds "serifs" ieviesies kā patstāvīgs un bieži lietots termins grafikas dizaina profesionāļu vidū, popularitātes ziņā pārspējot krietni retāk lietoto vārdu rēdze. Burtu tipogrāfiskie elementi — serifi — veidojušies jau Senajā Romā. Tos var novērot romiešu cirstajos burtos. Viena no versijām ir tāda, ka akmens cirtēji izmantoja ar otiņu vilktas vadlīnijas akmenī izcērtamajiem burtiem, tādā veidā radot raksturīgās burtu paplašinātās beigas. Arī viduslaikos vērojamas līdzīgas tendences. Vēl pirms drukas tehnikas izgudrošanas rakstītie manuskripti ietekmēja serifu attīstību. Viduslaikos rokraksti tika veidoti ar spalvu un tinti, un burtu veidošanā būtiska loma bija rakstītāja roku kustībām un instrumentu īpašībām. Īpaši renesanses rakstībā burtu galiem nereti tika pievienoti noslēdzoši dekoratīvi spalvas vilcieni, kas uzlaboja lasāmību un veidoja dabisku teksta plūsmu. Šis princips vēlāk tika pārnests uz tipogrāfiju, kur burtu griezēji sākotnēji centās atdarināt rokraksta nianses, tādējādi veicinot serifu fontu attīstību un nostiprināšanos iespiedtehnikā. Tikai 19. gadsimtā popularitāti sāka iegūt burti bez serifiem, kas plaši līdzās serifu burtiem tiek izmantoti mūsdienu saziņā. Tipogrāfijas attīstībā būtisks aspekts ir lasāmība, un burti ar serifiem šajā kontekstā ir spēlējuši nozīmīgu lomu. No lasītāja skatpunkta serifu burti palīdz acij vieglāk uztvert tekstu, jo tiem piemītošie horizontālie un vertikālie akcenti dabiskāk virza skatienu caur rindiņām. Acīm kopumā ir vieglāk orientēties un ātrāk skriet pāri burtiem. Ja aplūkojam katru burtu atsevišķi, tad acis vieglāk un ātrāk atpazīt tos burtus, kam pievienoti serifi burtu galos, nekā tos, kam tādu nav. Grāmatās un žurnālos burti ar serifiem tiek uzskatīti par labāku izvēli, ja paredzēta ilgstoša teksta lasīšana. Ilgtermiņā tie palīdz mazināt acu nogurumu — burti kļūst skaidrāk uztverami un nošķirami cits no cita, kas rezultējas vienmērīgākā lasīšanas pieredzē.

Ukrainos prezidentas Volodymyras Zelenskis sako, kad rinkimai šalyje galėtų būti surengti jau už dviejų-trijų mėnesių. Naujausių visuomenės apklausų duomenimis, jei prezidento rinkimai vyktų dabar, už Zelenskį pirmajame ture balsuotų maždaug 20 procentų respondentų. Temą apžvelgė politologas Alvydas Medalinskas.

Mežu ugunsgrēku un vulkānu pelni, tuksnešu smiltis, piesārņojums un putekšņi ar vēju ceļo pa pasauli. Šī parādība ir gadsimtiem sena. Tikai tagad par to uzzinām biežāk un vairāk, jo ir plašāk un operatīvāk pieejama informācija. Tāpēc dažkārt var rasties sajūta, ka agrāk nekā tāda nebija. Šonedēļ gaisa masas, kas plūst pāri Eiropai, Baltijai un Latvijai mums atnes siltumu. Ļoti burtiski – tas gaiss, kas vēl svētdien un pirmdien (7. un 8. decembrī) bija virs Atlantijas okeāna tropiskajiem apvidiem, okeāna vidienes, šodien, 9. decembrī, jau ir Eiropas rietumu un centrālajā daļā un rīt būs pie mums, atnesot siltuma rekordus. Bet gaiss, šādi ļoti dinamiski pārvietojoties, līdzi sev nes arī daudz ko citu. Pavasaros un vasarās tie ir putekšņi, visu gadu ar gaisa masām notiek gan dabiska, gan cilvēku radīta piesārņojuma izkliede. Laiku pa laikam dzirdams, ka līdz mums tiek atnesti Sahāras tuksneša putekļi un smiltis vai pelni no tāliem mežu ugunsgrēkiem vai vulkāniem. Dažādu vielu pārvietošanos atmosfērā mūsdienās fiksē ar mērinstrumentiem, satelītiem, pēc tam modelē, kur un kādā koncentrācijā vielas gaisā izplatīsies. Līdzīgi ir noticis arī senākā vēsturē un ar pētnieku palīdzību par to varam uzzināt vairāk? Vietas, kur vislabāk atrast senu notikumu pēdas, ir purvi un ezeri. Purvu kudrā un nogulumos, kā arī ezeru nogulumos slāni pa slānim uzkrājas pēdas no visiem notikumiem, kas vien šādas pēdas var atstāt. Viena no lietām, kas ir atrodama mūsu purvos, ir vulkānu pelnu putekļi. Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un teoloģiju fakultātes Kvartārģeoloģijas, ģeomorfoloģijas un polāro pētījumu centra vadītāja, profesors Normuds Stivriņš stāsta ne tikai par vulkānu pelniem, ko var atrast purvos, kas ir visvairāk pētīti. Ir droši pierādījumi, ka vulkānu pelni Latviju sasniedza arī tālā pagātnē.

Pāvests mirušo piemiņas dienā svin Svēto Misi kapsētā. Bahreinā jauna svētvieta. Teherānā viena metro stacija veltīta Jaunavai Marijai. Amerikā jauni cilvēki vairāk apmeklē baznīcu. Pāvests uzrunā jauniešus, uzsverot izglītības nozīmi

Jo augstāka pacientam ir veselībpratība, jo aktīvāk tas izmanto savas tiesības veselības aprūpē. Kā šī aksioma strādā, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē Latvijas Universitātes (LU) Medicīnas fakultātes asociētā profesore, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociēta profesore Signe Mežinska, Pacientu organizāciju tīkla vadītāja Baiba Ziemele un Pulmonālās hipertensijas biedrības vadītāja Ieva Plūme. Veselībpratība ir cilvēka spēja saprast, pielietot un zināt informāciju par savu veselību.  "Vai es spēju atpazīt kādus simptomus, kad ir jāvēršas pie ārsta; vai es spēju saprast, kas man ir jādara, lai nesaslimtu," skaidro Signe Mežinska. "Viena daļa veselībpratība ir zināšanas par pacientu tiesībām un to īstenošana. Ja es nezinu, kas man pienākas, ko es veselības aprūpes sistēmā varu iegūt vai neprotu līdz tam nonākt, tas arī apdraud veselību vai neļauj sasniegt labākos iespējamos veselības rezultātus." Svarīgi saprast un zināt, kur meklēt informāciju par savu veselību. Internets un tagad arī mākslīgā intelekta (MI) resursi piedāvā daudz informācijas.  "Pirmā problēma - kā "filtrēt" šo informāciju. Kā saprast milzīgā informācijas gūzmā, kas ir uztura bagātinātāju reklāma, kas grib uz manu baiļu vai manu veselības rūpju rēķina nopelnīt naudu, vai kur ir padoms par jaunu diētu, par kuru jebkurš ārsts teiks, ka tam nevajag klausīt. Un kurš ir labs padoms, ko darīt," turpina Signe Mežinska. "Viena lielā jomā ir orientēšanās informācijā." Viņa atgādina, ka arī veselības jomā ir daudz dezinformācijas un šajā informācijas pārbagātības laikā ļoti svarīga ir veselībpratība - prast atlasīt vajadzīgo informāciju, derīgo, kurai jāseko. "Vēl bīstamāki ir piemēri, kas parādās, kur cilvēki izmanto MI kā psihoterapeitu psihiskās veselības jautājumos. Ir vairāki kliedzoši piemēri, kur jauni cilvēki vai pusaudži ir izdarījuši pašnāvību pēc šīm sarunām ar MI," norāda Signe Mežinska. Viņa uzteic, ka raksti portālā "LSM.lv" ir daudz uzticamāki par dažādām reklāmām. Runājot par pacientu informētību par savām tiesībām, pētījums rāda, ka svarīgs ir cilvēka izglītības līmenis, viņa digitālā pratība, lai orientētos informācijā. Jo cilvēks ir gados vecāks vai viņam ir kādas kognitīvās problēmas, vai viņam nav tuvinieku, kas sniedz atbalstu, viņam ir grūtāk īstenot savas pacienta tiesības. Var gadīties, ka cilvēks nesaņem pat elementāri pieejamo veselības aprūpē. Raidījuma viešņas vērtē, ka jāpārdomā, kā informēt, kādas šobrīd ir pacienta tiesības un iespējas. "Veselībpratība un savu tiesību apzināšanās ietver to, ka esam daļa no sabiedrības. Atcelt vizīti, ja netieku, tā arī ir daļa no veselībpratības. Tā es varu palīdzēt citam cilvēkam nokļūt pie ārsta," mudina Signe Mežinska. Tāpat raidījuma viešņas min, ka līgumam ar slimnīcu vajadzētu būt vienkāršākā valodā, nevis juridiski formālam, lai cilvēks saprastu, ko paraksta.

Valentina Naforniță și Cristian Spătaru dau un recital unic la Fain & Simplu.Angajată la celebra Operă de Stat din Viena încă din 2011, când era pe băncile facultății, Valentina a devenit rapid una dintre preferatele publicului european. De altfel, chiar și apariția sa pe scena vieneză a venit în urma unui moment unic, remarcabil, care a marcat istoria BBC – ului, moment pe care îl povestește chiar invitata.Prezența sa în fața lui Mihai Morar marchează totuși o situație aparte în cariera sopranei. Mamă a 3 copii alături de Cristian, se declară gata să își orienteze viața în altă parte decât spre scena de muzică! Dacă este doar un moment sau nu, rămâne să afli din podcastul de astăzi, unde ai parte și de câteva piese cântate de cei doi invitați. Iar una dintre ele este disponibilă exclusiv aici în această interpretare!În luna în care românii își sărbătoresc Ziua Națională și se pregătesc de sărbători, la Fain & Simplu vine una dintre cele mai frumoase voci românești de peste Prut.Un cadou făcut de Mihai Morar.

Raidījumā pievēršamies antīkās pasaules mantojumam. Tik tāla un mītiska, mūs šķir tūkstoši gadu - tā var domāt par sengrieķu kultūras mantojumu. Vai šodienas lasītājam sengrieķu lugas un eposi vēl ir saistoši? Kas ir kopīgie pieturas punkti šodienas un tā laika cilvēka dzīvē un sabiedrībā un vai šodien, lasot tik senus tekstus varam ar aizrautību tos saistīt ar sev aktuālām lietām. Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē filoloģijas doktore, antīkās literatūras pētniece, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Klasiskās filoloģijas nodaļas docente Ilona Gorņeva un Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore, Helēnistikas centra idejas iniciatore Ilze Rūmniece. -- Novembrī un decembrī norit pasākumu cikls “Antīkā literatūra mums. Ὁ βίος βραχύς, ἡ δὲ τέχνη μακρή / Ars longa, vita brevis / Dzīve īsa, bet māksla ilglaicīga”, ko īstenos LU Humanitāro zinātņu fakultātes Eiropas valodu nodaļas klasiskie filologi. Jau aizvadīts simpozijs “Māksla un mākslinieciskais sengrieķu tekstos” Mākslas muzejā Rīgas birža. Zinātnes ziņas ASV Ziemeļkarolīnas Universitātes Čapelhilā pētnieku jaunākais veikums liecina - jūras bruņurupuču mazuļi izmanto savu spēju sajust Zemes magnētisko lauku, lai uzreiz pēc izšķilšanās noteiktu savu atrašanās vietu garajos migrācijas maršrutos okeānā. Pētnieku atklājumi publicēti žurnālā “Eksperimentālā bioloģija”, un tas ir vēl viens interesants pavērsiens sarunai par dzīvnieku maņām un spēju orientēties telpā.  Zinātniekiem ir skaidrs, ka pastāv divi veidi uztvert magnētiskos laukus. Viena iespēja paredz gaismas jutīgas molekulas, kas reaģē uz magnētiskajiem apstākļiem un varētu ļaut dzīvniekam redzēt magnētiskos modeļus. Otra iespēja ietver mazus magnetīta kristālus ķermenī, kas mainās, reaģējot uz magnētiskajiem spēkiem, un ļautu dzīvniekam sajust lauku.  Pētnieku agrāks darbs jau uzrādījis, ka jūras bruņurupuču mazuļi var iemācīties sasaistīt noteiktu magnētisko lauku ar barības klātbūtni. Šādos gadījumos bruņurupuči reaģē ar t.s. deju - paceļ daļu ķermeņa virs ūdens, atver muti un kustina priekšējās pleznas. Tādējādi, barojot mazuļus, kamēr tie ievietoti noteiktā magnētiskajā laukā, pētnieki apmācījuši bruņurupučus reaģēt ar kustību ikreiz, kad tie vēlāk atkal sastaptu to pašu magnētisko signālu.  Pētnieku komanda sapratusi, ka šī trenētā uzvedība varētu palīdzēt noteikt, kuru magnētisko maņu bruņurupuči izmanto. Viņi pakļāva mazuļus spēcīgam magnētiskajam impulsam, kas īslaicīgi traucēja bruņurupuču spējai sajust magnētiskos spēkus. Ja bruņurupuči pēc tam pārstātu dejot, tas norādītu, ka tie parasti izmanto uz pieskārienu balstītu magnētisko maņu. Un patiesi - pēc impulsa iedarbības mazuļi “dejoja” retāk. Par šo pētījumu un dzīvnieku spēju uztvert Zemes magnētisko lauku stāsta Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes Bioloģijas institūta vadošais pētnieks Oskars Keišs. 

Daugėja žmonių, kurie kam nors yra skolingi, didėja pinigų sumos. Tai rodo antrą kartą pristatomas skolų žemėlapis.Vilniaus oro uostas įspėja, kad kai kurie skrydžiai gali vėluoti. Taip gali nutikti, nes oro uosto darbas dėl kontrabandinių balionų buvo ribojamas triskart.Žurnalistų bendruomenei tęsiant protestą prieš valdančiųjų bandymus lengvinti LRT generalinio direktoriaus atleidimą bei keisti LRT valdyseną, visuomeninis transliuotojas aiškina žmonėms, kaip politikai užvaldo žiniasklaidą ir kas nutinka valstybėms, kur žiniasklaidos laisvė ribojama. Viena tokių šalių – Vengrija, kuri žiniasklaidos laisvės indekse yra paskutinėje vietoje ES.Rašytoja Kristina Sabaliauskaitė sako, kad dabar yra kritinis momentas – turime apginti valstybę. Sabaliauskaitės teigimu, dabartiniai socialdemokratų veiksmai yra pražūtingi, vedantys Lietuvą į rusišką valdymo modelį.Vytauto Didžiojo universitete švietimo specialistai, ekspertai, politikai diskutuos, ką daryti, kad netrūktų mokytojų. Švietimo, mokslo ir sporto ministerijos duomenimis, mokslo metų pradžioje mokyklos ieškojo daugiau kaip 450 mokytojų.Rusijos ambasada Vilniuje Rusijos piliečiams siūlo advokatų sąrašą, kuriame ir lietuviškos pavardės. Šie gina Rusijos piliečius bylose prieš Lietuvos verslo įmones, kontrabandos bylose, tačiau sako susiduriantys ir su moraline dilema.Ved. Edvardas Kubilius

Natascha Kampusch tenía solo 10 años cuando desapareció sin dejar rastro en Viena, Austria, una fría mañana de marzo del año 1998. Su caso se convirtió en una de las historias más impactantes del true crime europeo, un relato de horror, manipulación y resistencia humana que conmocionó al mundo entero. Durante 8 años, Natascha permaneció secuestrada en un sótano oculto bajo la casa de Wolfgang Přiklopil, un hombre aparentemente normal, ingeniero, con una mente profundamente perturbada. La mantuvo aislada del mundo, sin luz, sin contacto humano, y bajo un control psicológico absoluto. Le robó la infancia, la adolescencia y gran parte de su libertad, pero nunca consiguió destruir su espíritu. Este vídeo podcast narrado por Triun Arts, te adentra en uno de los casos más estremecedores de la historia reciente, con un tono oscuro, realista y profundamente humano. Una historia donde el miedo, la manipulación y la supervivencia se entrelazan hasta límites difíciles de imaginar. En este episodio analizamos: La desaparición de Natascha Kampusch en 1998. La investigación policial y las primeras hipótesis. El perfil psicológico del secuestrador, Wolfgang Přiklopil. Las condiciones inhumanas del cautiverio. Los intentos de escape y el control psicológico extremo. El momento de la fuga, la libertad y el suicidio del captor. La reconstrucción de una vida después del trauma. La cobertura mediática y el tratamiento sensacionalista del caso. Las secuelas psicológicas y la historia de resiliencia de Natascha. Este caso marcó un antes y un después en la criminología europea, mostrando cómo el síndrome de Estocolmo, la manipulación emocional y el aislamiento prolongado pueden transformar la mente humana. ️‍ ️ Si te apasionan los casos reales, los crímenes psicológicos y las historias de supervivencia, este episodio te atrapará desde el primer minuto hasta el último. Triun Arts te invita a sumergirte en el lado más oscuro de la mente humana, en esa frontera entre el bien y el mal donde las víctimas luchan por no perder su identidad. Disponible también en iVoox, Spotify y Apple Podcasts. Suscríbete al canal para más episodios de True Crime narrado, real y documentado. #TrueCrime #NataschaKampusch #TriunArts #Secuestro #PsicologíaCriminal #Austria #WolfgangPriklopil #HistoriasReales #Supervivencia #Crimen #Documental #PodcastTrueCrime #TriunArtsPodcast Ya puedes comprar nuestro libro Daniel Sancho "Toda la verdad y nada más que la verdad" en cualquier LIBRERÍA DE ESPAÑA o en AMAZON en el siguiente enlace: https://amzn.to/3WHJWWR No olvides visitar nuestra nueva Página web: https://triunarts.com/

La compania ha abandonado en esta ocasion el Teatro Luis del Olmo para viajar en el tiempo y el espacio hasta la Viena del s. XVIII, alli Sergio del Molino ha podido hablar con uno de los compositores mas famosos de la historia.

Carlos Iribarren | El 25 de octubre de 1825 nació en Viena uno de los músicos más importantes del siglo XIX, Johann Strauss hijo. Algunos expertos han minimizado su figura y le han tachado de “compositor menor”, pero no estamos nada de acuerdo y queremos rendir homenaje a un hombre que alcanzó como pocos el nivel máximo a la hora de crear melodías inolvidables. Sus valses, polkas, galopes, etc, siguen sonando de manera frecuente y no sólo en la gala de la Orquesta Filarmónica de Viena cada 1 de enero. Para conocer mejor la vida y la obra del segundo Johann Strauss, nos acompaña Antonio Daganzo, musicógrafo, periodista y escritor, quien es otro firme defensor del arte excelso de este violinista y compositor, que acaba de cumplir unos brillantes 200 años y que da categoría a la nueva entrega de Hoy Toca, el programa de Clásica FM que te quiere sorprender.

La compania ha abandonado en esta ocasion el Teatro Luis del Olmo para viajar en el tiempo y el espacio hasta la Viena del s. XVIII, alli Sergio del Molino ha podido hablar con uno de los compositores mas famosos de la historia.

La Sinfonía n.º 9 en Re menor, Op. 125, conocida como la Sinfonía Coral, es una obra monumental compuesta por Ludwig van Beethoven (1770-1827) entre 1822 y 1824, estrenada el 7 de mayo de 1824 en el Theater am Kärntnertor de Viena. Es la última sinfonía completa de Beethoven y la primera en incorporar un coro y solistas vocales en su cuarto movimiento, basado en el poema Oda a la alegría de Friedrich Schiller. Esta obra revolucionaria marcó un hito en la música sinfónica, fusionando el Clasicismo con el naciente Romanticismo."Crónicas Lunares di Sun" es un podcast cultural presentado por Irving Sun, que abarca una variedad de temas, desde la literatura y análisis de libros hasta discusiones sobre actualidad y personajes históricos. Se difunde en múltiples plataformas como Ivoox, Apple Podcast, Spotify y YouTube, donde también ofrece contenido en video, incluyendo reflexiones sobre temas como la meditación y la filosofía teosófica. Los episodios exploran textos y conceptos complejos, buscando fomentar la reflexión y el autoconocimiento entre su audiencia, los "Lunares", quienes pueden interactuar y apoyar el programa a través de comentarios, redes sociales y donaciones. AVISO LEGAL: Los cuentos, poemas, fragmentos de novelas, ensayos y todo contenido literario que aparece en Crónicas Lunares di Sun podrían estar protegidos por derecho de autor (copyright). Si por alguna razón los propietarios no están conformes con el uso de ellos por favor escribirnos al correo electrónico cronicaslunares.sun@hotmail.com y nos encargaremos de borrarlo inmediatamente. Si te gusta lo que escuchas y deseas apoyarnos puedes dejar tu donación en PayPal, ahí nos encuentras como @IrvingSun  https://paypal.me/IrvingSun?country.x=MX&locale.x=es_XC  Síguenos en:  Telegram: Crónicas Lunares di Sun  ⁠Crónicas Lunares di Sun - YouTube⁠ ⁠https://t.me/joinchat/QFjDxu9fqR8uf3eR⁠  ⁠https://www.facebook.com/cronicalunar/?modal=admin_todo_tour⁠  ⁠Crónicas Lunares (@cronicaslunares.sun) • Fotos y videos de Instagram⁠  ⁠https://twitter.com/isun_g1⁠  ⁠https://www.google.com/podcasts?feed=aHR0cHM6Ly9hbmNob3IuZm0vcy9lODVmOWY0L3BvZGNhc3QvcnNz⁠  ⁠https://open.spotify.com/show/4x2gFdKw3FeoaAORteQomp⁠  https://mx.ivoox.com/es/s_p2_759303_1.html⁠ https://tunein.com/user/gnivrinavi/favorites⁠ ORTOLARRY:  - NORTE 9 #175 ESQ. OTE 164. COLONIA MOCTEZUMA SEGUNDA SECCION. CDMX - NORTE 17# 211-A COLONIA MOCTEZUMA SEGUNDA SECCION C.P 15530 ALCALDIA VENUSTIANO CARRANZA CDMX  Teléfonos: 5557860648, 5524158512. Whatsapp: 5561075125 

Stāsta dizainers Klāvs Priedītis; pārraides producente — Inga Saksone Pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados iespiestie burti un rakstzīmes aizsāka uzvesties citādi nekā līdz tam laikam bija ierasts. Tie kļuva gluži vai teatrāli. Tas saistīts ar to, ka 20. gadsimta sākumā radošo pasauli satricināja modernisms — mākslas virziens, kas aicināja jaukt pastāvošās robežas starp arhitektūru, fotogrāfiju, dizainu, teātri un citiem mākslas veidiem. Savu nospiedumu modernisma laikmets atstāja arī grāmatu grafikā. Viena no jaunajām vizuālajām tendencēm bija tipomontāža. Tas bija netradicionāls veids, kā domāt par vizuālo elementu salikumu drukātajā lapā. Apdrukātu lapu varam uzskatīt par iespiedgrafikas kompozicionālo telpu. Pirms modernisma grāmatu mākslā vispirms valdīja eklektisks ornamentālisms, bet 19. gadsimta beigās pievienojās jūgendstilam raksturīgs dabas formu vijīgums. Grāmatu vāku noformējums, teksta un ilustrāciju salikums tika veidots pēc vienotiem tipografikas principiem, kas balstījās senās tradīcijās. Tas nozīmēja, ka mākslinieciskais rezultāts lielākoties bija paredzams un kopumā grāmatas tika noformētas visai līdzīgi. Šajos darbos kompozīcijas balstījās klasiskās tipografikas tradīcijās, kur galvenais uzdevums bija nodrošināt salasāmību un vizuālu kārtību. Teksts tika izkārtots horizontāli un grāmatu titulos pārsvarā kārtots pēc centrālās simetrijas principa. Saturs nereti dekorēts ar eklektiskiem ornamentiem, kas iestarpināti starp teksta paragrāfiem un nodaļām. Toties pēc Pirmā pasaules kara aizvien lielāku popularitāti iemantoja modernisms, kas nāca ar uzstādījumu atteikties no visa liekā, par galveno principu izvirzot vizuālu atturību un ornamenta noraidījumu un akcentējot tīru tipografikas lietojuma estētiku. Šajā kontekstā viena no modernisma izpausmēm bija tipomontāža, kas kļuva par revolucionāru rīku. To ieviesa un popularizēja tādi slaveni mākslinieki kā Lāslo Mohojs-Naģs (László Moholy-Nagy), Els Ļisickis (El Lissitzky), Jans Čiholds (Jan Tschichold) un citi, kas darbojās gan Bauhaus dizaina skolā, gan attīstīja savu rokrakstu konstruktīvisma noskaņās ārpus tās. Viņi uzskatīja, ka burti nav tikai vārdu nesēji — tieši pretēji tie paši var kļūt par vizuālu tēlu. Teksts var, piemēram, izteikt kustību līdzīgi kā deja, vai, piemēram, paust ritmu un skaņu, gluži kā mūzika, vai aizņemt telpu kā arhitektūra. Termins “tipomontāža” radās līdzībā ar fotomontāžu, kas tajā laikā bija iemantojusi popularitāti. Tāpat kā fotogrāfijas tika sagrieztas, sadalītas, līmētas un kombinētas jaunās nozīmēs, arī tipografiskie elementi tika “montēti” noteiktās kompozīcijās. Burti vairs neatradās horizontālās rindās, bet šķēla lapu diagonālēs, pārklājās, rotēja, mainīja mērogu un virzienu. Dažkārt teksta līnijas kļuva par kustības trajektorijām, kas virzīja skatienu pa plakātu vai grāmatas vāku. Tā bija dinamiska pieeja informācijas dizainā, kas tika plaši izmantota arī reklāmās un plakātos. Tipomontāža kļuva par instrumentu komunikācijai, kas pārsniedza vārdu nozīmi un ļāva skatītājam ieraudzīt pasauli jaunās noskaņās. Pateicoties jauniem un drosmīgiem māksliniekiem modernisma idejas ienāca arī Latvijas mākslas telpā. Pēc Pirmā pasaules kara Latvijas mākslinieki aktīvi sekoja modernisma strāvām Eiropā, un viens no spilgtākajiem piemēriem bija Niklāvs Strunke — gleznotājs, grafiķis, scenogrāfs, ilustrators un grāmatu mākslinieks. Strunke 20. gadu sākumā uzturējās Itālijā, iepazina futūrisma un konstruktīvisma principus, un, atgriezies Rīgā, tos pielietoja arī grāmatu mākslā. Viņš radīja eksperimentālus, arhitektoniski veidotus virsrakstu izkārtojumus un ilustrācijas tipomontāžas tehnikā. Strunke tipomontāžas tehnikā radoši eksperimentēja daudzos iespieddarbos. Vislabāk viņa talantu var novērtēt tādos izdevumos kā “Domas”, “Dr. Orientācija satīriskais kalendārs”, “Rīgas pilsētas gada grāmata 1931. gadam” un ikgadējā “Preses balles laika grāmata” kā arī citos darbos. Šajos darbos parādās mākslinieka izkoptā spēja apvienot literāro saturu ar modernu, telpisku tipografiku. Strunke uzskatīja, ka grāmatas vizuālā struktūra ir tikpat svarīga kā tās teksts. Daudzo eksperimentu rezultātā viņš kļuva par tipomontāžas tehnikas pamatlicēju latviešu grāmatu dizainā. Tāpat kā viņa laikabiedri Eiropā, Strunke domāja telpiski — lapas virsma viņam bija gluži kā skatuve, kurā burti spēlē lomas, rada kustību un nereti personificējas vai pārtop citos priekšmetos. Šī domāšana ir ļoti tuva tipomontāžas būtībai, proti, burtu kustība ir kā nozīmes radītāja. Tādēļ Strunki var uzskatīt par latviešu tipomontāžas rosinātāju, kurš pārtulkoja no ceļojumiem aizgūtās modernisma idejas vietējā valodā. Bet pati tipomontāža mudināja uz drukāto burtu skatīties plašāk — ārpus pierastajiem noteikumiem.

Stāsta Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesore, JVLMA Muzikoloģijas katedras Etnomuzikoloģijas klases vadītāja, Zinātniski pētnieciskā centra vadošā pētniece Anda Beitāne; raidījuma producente – Maruta Rubeze Laikā, kad notiek diskusijas par dažādu pieminekļu nojaukšanu, pārvietošanu vai pārzāģēšanu, šķiet pamācoši atcerēties Johana Gotfrīda Herdera (Johann Gottfried Herder, 1744-1803, vācu dzejnieks, teologs, filozofs, cita starpā arī jēdziena "tautasdziesma" – Volkslied – radītājs) pieminekļa stāstu, ko pirms kāda laika publicējām grāmatā, tulkojot tās nosaukumu no angļu valodas: "Pieredze un ekspektācijas: "Nākotne no pagātnes" mūzikas radīšanā", kurā iekļauti dažādu valstu etnomuzikologu raksti. Viena no šīs grāmatas tēmām bija saistīta ar Herdera vārdu. Izrādās, ka citzemju tradicionālās mūzikas pētniekiem Rīga visupirms asociējas tieši ar Johanu Gotfrīdu Herderu, kurš šeit dzīvoja un strādāja laikā no 1764. līdz 1769. gadam. Herdera krūšutēls, visnotaļ nemanāms un tūristu pūļu neieskauts, stāv Herdera laukumā blakus Rīgas Domam. Tas izgatavots Minhenē, kopējot Johana Nepomuka Šallera (Johann Nepomuk Schaller) 1850. gadā darinātās pilna auguma skulptūras krūšutēla daļu, kas atrodas Svēto Pētera un Pāvila baznīcas priekšā Veimārā (Asmuß, 1871, 78; Spārītis, 2005, 103). Rīgas krūšutēla postamentu veidoja arhitekts Heinrihs Karls Šēls (Heinrich Karl Scheel), un tas bija izgatavots no tolaik populārā čuguna ar piemiņas uzrakstiem visās pusēs. Atsaucoties uz Ojāru Spārīti, iniciatīva uzcelt Herderam veltītu pieminekli Rīgā radās pēc Rīgas vaļņu nojaukšanas 1863. gadā un Rīgas Doma rekonstrukcijas darbu uzsākšanas. Pieminekļa atrašanās vieta tika izvēlēta, balstoties uz aptuvenu informāciju par to, ka Herders varētu būt dzīvojis vienā no mājām, kas robežojās ar laukumu. Pieminekļa svinīgā atklāšana notika simboliskajā 1864. gada 25. augustā, tieši 100 gadus pēc dienas, kad Herders ieradās Rīgā (Spārītis, 2005, 102–103). Pārdzīvojis evakuāciju Pirmā pasaules kara laikā un Otro pasaules karu, Herdera piemineklis tika demontēts 20. gadsimta 50. gadu vidū kopā ar citiem pieminekļiem, kas nepatika okupācijas režīmam. Postaments tika izkausēts, bet krūšutēlu izglāba cilvēki, kuri strādāja Rīgas Valsts vēstures muzejā, ko šodien pazīstam kā Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju, un kas joprojām atrodas blakus piemineklim Herdera laukumā. Vēlāk tas tika pārvietots uz Rīgas Ārzemju mākslas muzeju (Vilciņa 2005). 1959. gadā tika plānota Vācijas Demokrātiskās Republikas līderu – Valtera Ulbrihta (Walter Ulbricht) un Oto Grotevola (Otto Grotewohl) – vizīte Padomju Savienībā. Ziņas par šīs delegācijas otro dienu, kas tika pavadīta Rīgā, kur apsveikuma uzrunu teica PSRS kompartijas vadītājs Ņikita Hruščovs, atrodamas laikraksta "Neues Deutschland" 1959. gada 11. jūnija numura pirmajā lappusē ("Stern un Pogrombka", 1959). Viesiem tika gatavota īpaša programma, kuras ietvaros tika nolemts katram gadījumam steigšus atjaunot Herdera krūšutēlu tā sākotnējā vietā, jo viesi varētu uzzināt, ka viņu nacionāli nozīmīgai personībai šeit bijis piemineklis, ko viņi, iespējams, varētu vēlēties aplūkot. Tā raksta šo notikumu lieciniece Rita Vilciņa, piebilstot, ka tas bija liels trieciens tiem, kuri šo pieminekli tikai pirms dažiem gadiem bija noņēmuši, un atbildīgajai personai Kultūras ministrijas Muzeju, mākslas un pieminekļu aizsardzības pārvaldē neatlika nekas cits, kā pēkšņi saslimt. Vilciņai, kura tikko bija pabeigusi vēstures un filozofijas studijas Latvijas Universitātē un sākusi strādāt šajā pārvaldē, tika uzticēts rūpēties par pieminekļa restaurāciju (Vilciņa, 2005). Kā viņa raksta savās atmiņās, ministrijā bija zināms, ka Herdera krūšutēls nav iznīcināts, citādi to nebūtu iespējams atjaunot tik īsā laikā. Problemātiska bija postamenta atjaunošana. Laika trūkuma dēļ nebija iespējams izgatavot precīzu 1864. gada oriģināla kopiju. Vilciņa atceras kultūras ministra vietnieka teikto: "Par uzraksta valodu viss skaidrs – tikai latviešu valodā. Kāpēc rakstīt vāciski, ja nav uzraksta krievu valodā?" (Vilciņa 2005, 123). Tādējādi uz jaunā granīta postamenta bija un ir lasāms pavisam īsi: "Johans Gotfrīds Herders 1744–1803". Šo stāstu noslēgšu ar brīnišķu Ritas Vilciņas citātu: "Postamenta izkalšana notika Rīgas uzņēmumā "Granīts", kur vajadzēja nogādāt arī krūšutēlu. Herdera galvu kara laikā bija skāruši vairāki šāvieni. Likvidēt bojājumus un piestiprināt postamentam krūšutēlu arī bija "Granīta" meistaru uzdevums. Lai pārvestu pieminekļa krūšutēlu no Aizrobežu mākslas muzeja uz darbnīcu, man iedeva ministra personīgo automašīnu "Volga". Kad piebraucu pie Rīgas pils, kur atradās muzejs, pa kāpnēm pretī ar Herderu rokās jau nāca direktora vietnieks zinātniskajā darbā Miķelis Ivanovs. Tālāk es ar Herderu rokās braucu uz darbnīcu. Karā cirstās brūces tika sadziedētas, postaments izgatavots un Johans Gotfrīds Herders atkal stāvēja savā vēsturiskajā vietā Rīgā. Nebija nedz svinīgas atklāšanas ar ziediem un mūziku, nedz informācijas presē. Piemineklis klusējot tika noņemts, klusējot – uzlikts." (Vilciņa, 2005, 124) Avoti Ahmedaja, Ardian and Anda Beitāne, 2023. "Latvia, Riga and JVLMA as Spaces of Musical Experience and Expectation". In Experience and Expectation: The Future From the Past" in Music Making. Ardian Ahmedaja and Anda Beitāne (eds.). Riga: Musica Baltica. 15-30. Asmuß, A. 1871. "Der Herder-Platz in Riga". In Album von Riga. I. Fünfundzwanzig Stahlstiche aus den funfzehn Jahrgängen des Rigaschen Almanachs. Riga: Backer. Harrison, Hope M. 1988. "The Berlin Crisis and the Khrushchev-Ulbricht Summits in Moscow, 9 and 18 June 1959." Introduction, translation, and annotation. Cold War International History Project. Bulletin 11 (Winter 1998). 204–217. Stern, Heinz and Willi Pogrombka. 1959. "Wir stehen fur unsere Freunde ein!" Neues Deutschland. 1959. gada 11. jūnijs.  Spārītis, Ojārs. 2005. "Johana Gotfrīda Herdera piemineklis Rīgā. Vēstures un semantikas aspekti. Das Johann-Gottfried-Herder-Denkmal in Riga. Seine historischen und semantischen Aspekte". In Herders Rīgā. Herder in Riga. Ilze Ščegoļihina (ed.). Riga: Rīgas Doma eveņģēliski luteriskā draudze, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. 97–116. Vilciņa, Rita. 2005. "Kā atjaunoja Herdera pieminekli Rīgā. Atmiņas. Wie das Herder-Denkmal wiederhergestellt wurde. Errinerungen". In Herders Rīgā. Herder in Riga. Ilze Ščegoļihina (Ed.). Rīga: Rīgas Doma eveņģēliski luteriskā draudze, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, 122–128.

España afronta un invierno turístico al alza, con un aumento del 4 % en las llegadas internacionales y del 7 % en reservas hoteleras para 2026, según los datos de Amadeus Travel Intelligence. Madrid y Barcelona lideran el crecimiento, mientras que la conectividad aérea y la mayor disposición de los viajeros a invertir en experiencias de calidad impulsan la ocupación y las tarifas hoteleras.Las reservas de viajes para Navidad han aumentado más de un 30% respecto al año pasado, con una fuerte preferencia por destinos europeos tradicionales como Praga, Viena y Budapest, según Airhopping. El análisis de 10.000 reservas indica que la compra anticipada en noviembre puede suponer ahorros de hasta el 40%, dado que en 2024 los vuelos y alojamientos encarecieron en diciembre un 18% y un 22%, respectivamente.Renfe estudia ampliar su flota de alta velocidad, y el ministro Óscar Puente viajará a China e Italia para evaluar trenes de fabricantes como CRRC y Hitachi, capaces de alcanzar 350 km/h. El objetivo es preparar un nuevo concurso a inicios de 2026 para renovar unidades obsoletas y aumentar la capacidad, después de que la mayor compra histórica de 500 trenes resultara insuficiente.Vueling ha inaugurado su ruta invernal entre Barcelona y Estrasburgo, operada tres veces por semana hasta el 4 de enero de 2026, reforzando la conectividad estacional con uno de los destinos europeos más destacados en Navidad.HBX intenta recuperarse en Bolsa tras tocar mínimos históricos, con un repunte del 5% pese a haber perdido el 50% desde su salida al mercado. La empresa triplicó pérdidas por los costes de la OPV y anunció el relevo de su presidente, mientras que los analistas mantienen una visión positiva: las 13 firmas que la siguen recomiendan comprar y fijan un precio objetivo muy superior al actual.

2023 metais po diskusijų buvo prieita išvados, kad rinkliava turi būti skaičiuojama žmogui arba pagal realų išvežamų komunalinių atliekų kiekį, o ne nuo eksploatuojamų patalpų kvadratūros. Tai buvo įteisinta ir Vyriausybės nutarime, bet dalyje savivaldybių fiksuota rinkliavos dalis ir toliau skaičiuojama gamybinėms patalpoms. Kiaulininkystės kompleksus valdančios įmonės „Vyturys“ direktoriaus pavaduotoja Raimonda Skaburskienė sako, kad Klaipėdos rajone už komunalinių atliekų išvežimą įmonė moka 300 eurų, o Raseiniuose - net 4 tūkst. eurų. Šią situaciją Lietuvos kiaulių augintojų asociacijos vadovas A. Baravykas vadina pasipinigavimu ir naštos perkėlimu ant verslo pečių.Jausdama didėjantį poreikį natūraliems produktams įmonė „Aromama“ ėmėsi ruošti natūralias žolelių arbatas nuo peršalimo ar nemigos. Viena jų naujausia - nuo kosulio, pavadinta „Krankliu“.  Sulaukė ir įvertinimo.Esu ūkio merga, - taip apie save sako Birutė Gudauskienė iš Rūgalių kaimo Šilutės rajone. Darbai pieno ūkyje netrukdo jai imtis ir kitų veiklų. Moteris turi bityną, lipdo molinius indus, lieja žvakes, neria šiaudinius sodus bei rengia pirties seansus moterims, mat išmoko ir pirtininkės amato.Ved. Kristina Toleikienė

Ladislav Ilčič no Horvātijas dalās kā veidot mīlošas attiecības jauniešiem ,par Teen Star pieredzi Horvātijā.

Ketvirtadienio rytą pietinę Lietuvą užklupus žiemai, eismo sąlygos tapo ypač sudėtingos. Alytaus apskrities policija informuoja, kad per parą gauta daugiau nei 20 pranešimų apie įvairius eismo įvykius. Daugelyje įvykių žmonės nenukentėjo, tačiau apgadintos transporto priemonės, kelio infrastruktūra bei inžineriniai įrenginiai.

Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Studentu pilsētiņā notiek eksperiments - ar 4000 bezvadu sensoru palīdzību tiek ievākti dati par iekštelpu gaisa kvalitāti, energoefektivitāti un daudz ko citu. Kā lietu internets var palīdzēt mums justies labāk ēkās, kurās dzīvojam, un ko šādi datu mākoņi mums sniedz? Par augstskolā notiekošo eksperimetu stāsta RTU Datorzinātnes, informācijas tehnoloģijas un enerģētikas fakultātes dekāns, profesors Agris Ņikitenko un RTU Datorzinātnes, informācijas tehnoloģijas un enerģētikas fakultātes Industriālās elektronikas, elektrotehnikas un enerģētikas institūta vadošais pētnieks Kārlis Baltputnis. Uzmanība tiek vērsta datu drošai iegūšanai, uzkrāšanai un analīzei, kā arī prognozējošu modeļu attīstīšanai. Tāpat tiks pētīts, kā sensoru tehnoloģija darbojas vidē ar blīvu sensoru izvietojumu un kā reāllaika dati var uzlabot energoefektivitāti, iekštelpu klimatu un studentu mācību procesu. Sensori ir uzstādīt RTU ēkās dažādās vietās, kā arī dienesta viesnīcā Ķīpsalā katrā studentu istabiņā. --   Iepazīstinām ar atklājumiem un izgudrojumiem, kas saņēmuši Eiropas izgudrotāju balvu. -- Šajā nedēļā par kādu grāmatu stāsta sociālantropoloģe Diāna Kiščenko.  Viņa atzīst,  lai arī ikdienā vairāk ir jālasa zinātniskā literatūra un studentu darbi, jau kādu laiku Diāna Kiščenko ir kāda sieviešu grāmatu kluba dalībniece, kurā katru mēnesi izvēlas vienu grāmatu, kuru lasīt un apspriest. Viena no pēdējā laika grāmatām, kas lasīta un apspriesta, ir Mirandas Džulijas (Miranda July) romāns "All fours", ko latviski varētu tulkot "Uz visām četrām", kas izdots ASV 2024. gadā. Grāmatas centrā ir stāsts par sievieti perimenopauzē, kas šobrīd ir aktuāla tēma arī Latvijas kontekstā.    

Arvien tuvāk nāk laiks, kad Sabiedriskā medija labdarības maratons "Dod pieci!" Doma laukumā stikla studijā aicinās palīdzēt bērniem ar kustību traucējumiem. Monopolā aprunājamies ar rehabilitācijas centra "Poga" vadītāju Ilzi Ošāni. Rīgā, Doma laukumā, pamazām iekārtojas Ziemassvētku tirdziņš, un nu jau arī tradicionāli blakus tirdziņam savas aprises ieguvusi Sabiedriskā medija labdarības maratona "Dod pieci!" šī gada stiklus. Gada izskaņa vienmēr saistās ar došanu un palīdzēšanu, bet ir cilvēki un organizācijas, kuri negaida, bet meklē iespējas palīdzēt visa gada garumā. Viena no atpazīstamākajām un lielākajām labdarības organizācijām Latvijā ir "Ziedot.lv", kas spējusi kļūt par tiltu starp tiem, kuriem nepieciešama palīdzība, un sabiedrību.  Šī gada labdarības maratona "Dod pieci!" uzmanības lokā būs sabiedrības mazkustīgums, bet līdzekļi tiks vākti bērniem un jauniešiem ar neiroloģiskiem kustību traucējumiem. Šādiem bērniem un jauniešiem jau 10 gadus ir iespēja vērsties arī rehabilitācijas centrā "Poga", kas kā bezpeļņas fonds ik dienu cenšas gādāt par iespēju bērniem stiprināt savu varēšanu un apgūt jaunas iemaņas, lai nodrošinātu pēc iespējas pilnvērtīgāku iekļaušanos sabiedrībā.  Ilze Ošāne ir rehabilitācijas centra "Poga" vadītāja un "Ziedot.lv" komunikācijas vadītāja. Sarunājamies par to, kā Latvijas sabiedrība mainās un vai ziedošana var atrisināt to, ko nespējam paveikt ikdienas darbu kārtībā.  Ir kādas vērtības, kuras, strādājot gan "Ziedod.lv", gan "Pogā" un redzot Latviju tomēr plašākā tvērumā, kas mums kā sabiedrībai vēl ir jāmācās? Ilze Ošāne: Mani pašu ikdienā strādājot pavada zemapziņā sajūta, ka es gribu pret citiem attiekties tā, kā es gribētu, lai pret mani attiecas. Tas varbūt arī liek katru darbību izvēlēties, ko tu gribi veikt.  Tāpat attiecībā par kolēģiem "Ziedot.lv", kur esam tikai dāmas, atļaujamies gan humoru, gan viena otru kritizēt, zinot, cik katra spēj turēt. Ar "Pogas" kolēģiem, kas ir jau lielāks kolektīvs, kur ir abu dzimumu un tomēr tie ir ārsti, speciālisti, tur tā distance mazdrusciņ ir lielāka. Bet ikdienas darbs kopā ar kolēģiem ir tāds, ka mēs cenšamies būt kā viena liela ģimene.  Un cik bieži tomēr gribas nomest visu: mūsdienās datoru aizver ciet un pateikt - es šito vairs negribu? Ilze Ošāne: Tādi mirkļi uznāk. Tas pēdējos gados sasaucas ar veselību. Tajā mirklī nodomāju, ka visa ir par daudz, veselība uzliek uz pauzes, tu saaukstējies vai saslimsti. Tas arī iedod to pauzi, lai atjaunotos, un tad jau var atkal. Vai kādreiz ir izdevies Latvijas sabiedrības ziedošanas spēju un apjomus salīdzināt ar citām valstīm? Vai to vispār var izdarīt?  Ilze Ošāne: Noteikti. Pret iekšzemes kopproduktu mēs esam mērījuši gan Ukrainas ziedojumus, un mēs ilgus gadus bijām pirmajā vietā iepretim Polijai, Vācijai un Rietumeiropas valstīm. Ja skatāmies no "Ziedot.lv" puses, kas ir ikgadējais gada pārskats, es teiktu, ka mēs esam ārkārtīgi dāsni un dodoša sabiedrība, kura nāk palīgā līdzcilvēkiem, kuri grūtībās nonākuši. Vai ziedošanai ir sezonāls raksturs? Ilze Ošāne: Pēdējā laikā mēs no "Ziedot.lv" puses tik ļoti to neizjūtam, jo ziedo visu cauru gadu un atsaucās līdzcilvēki tām problēmām, kas ir aktuālas sabiedrībā. Ja kāds onkoloģijas pacients lūdz palīdzību dzīvību glābjošām zālēm pavasarī, tad līdzcilvēki ziedo, nevis gaida gada nogali. Bet gada nogale ir īpašāka varbūt uzņēmumiem, kuri pārskata savas peļņu un tad izvēlās daļu no tās ziedot labdarībai. Es teiktu tā, ka visu gadu ziedo un gada beigās pienāk papildus ziedojumi klāt. Vai tu tici, ka kādreiz varētu būt tāda situācija, ka paliek pāri? Ilze Ošāne: "Ziedot.lv" vadītājai Rūtai Dimantai ir teiciens: ja būs visas problēmas atrisinātas, tad labdarības organizācijām būs pašlikvidācija. Tas ir mērķis, uz ko iet, lai vairs nebūtu jāpalīdz un mēs būtu atrisinājuši problēmas. Šobrīd mēs vēl neesam tādā stadijā, bet varam uz kaut ko tiekties. Kas ir tava Ziemassvētku sajūta? Pēdējos gadus, kopš esi saistīta ar "Ziedot.lv", tas nav tikai pasēdēt mājās pie eglītes. Ilze Ošāne: Droši vien, ka decembris ar savu labestību, ko mēs ikdienā redzam un dzirdam no telefona zvaniem un e-pastiem, kur cilvēki un uzņēmumi interesējās par ziedošanas iespējām, tas rada tādu ļoti izteiktu Ziemassvētku sajūtu.  Pirms kādiem diviem gadiem no vienas skolas vedu Ziemassvētku dāvanas. Mašīnā biju salikusi Ziemassvētku dāvanas tik daudz, ceru, ka ceļu policija neklausīsies, ka es knapi spoguļus redzēju. Tad man bija sajūta, ka tā laikam jūtas Ziemassvētku vecīši vai tie īstie, kuri spēj to to prieku radīt. Tās nebija manis radītas dāvanas, bet man sajūta kā  kurjeram bija ļoti izteikta. Tik forši! Labo darbu dīleris varētu būt apzīmējums tavai pozīcijai šādā situācijā. Bet ko tu pati gribētu saņemt Ziemassvētkos? Ilze Ošāne: Ja mēs no tādām vērtībām skatāmies, tad es šobrīd uztraucos par drošības sajūtu. Es negribētu, ka manas dzīve dzīves laikā un manu bērnu dzīves laikā ienāktu karš un tā nedrošības sajūta. Es teiktu, ka droši vien, drošība ir tā, ko man gribētos. Raidījumā skan: Mesa – „Laika pēdas” Shchedryk – „Carol of the Bells” Ralfs Eilands, Lauris Reiniks – „Dod pieci! 2025” himna    

Tuvojoties gadskārtējai teātra balvu pasniegšanas ceremonijai "Spēlmaņu nakts", "Klasikā" viesojas teātra kritiķe, žūrijas komisijas priekšsēdētāja un kultūras žurnāliste Henrieta Verhoustinska. Runājam gan par "Spēlmaņu nakti" un Henrietas vadīto raidījumu "Kultūrdeva" Latvijas Televīzijā, gan mazliet par balvu "Kilograms kultūras", kuras žūrijas pārstāve arī ir Henrieta, gan par kritiķa likteni un vēl virkni citām būtiskām lietām.   Liene Jakovļeva: Vakar esat lēmuši, rezultātus zināt, mēs tos uzzināsim rīt. Bet kā tev šķiet: kāpēc tieši šī balva starp daudzajām citām uzmirdz visspožāk? Henrieta Verhoustinska: Manuprāt, tāpēc, ka teātra skatītājs ir demokrātiskākā publika! Jo – lai klausītos klasisko vai akadēmisko mūziku, klausītājam vajag būt sagatavotam. Tas ir tāpat kā ar labu vīnu un olīvām: tikai pēc gadiem trīsdesmit cilvēks sāk novērtēt klasisko un akadēmisko mūziku, un lielākoties tas ir sagatavots klausītājs. Ar teātri ir citādi. Kā Kirils Serebreņņikovs teicis – viņam vismīļākais skatītājs ir tāds, kurš uz teātri nāk kā balta lapa: kurš nav izlasījis ne recenzijas, ne režisora intervijas, bet nāk uz teātri uzsūkt to, ko mākslinieki viņam sagatavojuši.  Tomēr ir divi cilvēki, kuru vārdus mēs jau zinām: tie ir balvas par mūža ieguldījumu saņēmēji. Šogad cildināsim Liepājas teātra brīnišķīgo aktrisi Ainu Kareli un Jakovu Rafalsonu no Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra. Tas bija Teātra darbinieku savienības piedāvājums, un mēs to ar lielāko prieku akceptējām. Šķietami pilnīgi atšķirīgas personības, vai ne? Vienojošais ir milzīgais Latvijas patriotisms, kas ir viņos abos un ko viņi pārstāv un aizstāv. Ainai Karelei tas ir arī lokālais Liepājas patriotisms, ko viņa allaž uzsver savās intervijās. Tev un pārējiem žūrijas dalībniekiem jābūt ar biezu ādu, jo pēc svētkiem noteikti būs arī pārmetoši skatieni no tiem, kuri balvu nav dabūjuši. Bet tā laikam ir: tiklīdz parādās nominācijas, ir arī reakcija. Kā teica mans šīsnedēļas "Kultūrdevas" viesis Atis Rozentāls – apmierināti ir 20 procenti nominēto: tie, kuri saņēmuši balvu.  Bet kā uzsver Teātra darbinieku savienības vadītājs Ojārs Rubenis – nominācija  vien jau ir liels pagodinājums.  Es arī domāju, ka nominācija ir ļoti liels pagodinājums, un jāsaka, ka arī šogad vairākās kategorijās bija tik ļoti līdzvērtīgs spēku samērs, ka mēs paši līdz pēdējam brīdim, līdz balsu saskaitīšanai, nezinājām, kas ir uzvarētājs. Mums bija aizklātā balsošana: aizpildījām tabuliņas, kurās salikām punktus saviem nominantu favorītiem, un tad Ričards Vorobjovs, mūsu kurators no Teātra darbinieku savienības, rūpīgi visu saskaitīja un iepazīstināja ar rezultātiem. Ir daži jaunumi šajās nominācijās, un viens no tiem ir operas un baleta atgriešanās nominantu sarakstos.  To rosināja Baleta asociācija. Viņi piedāvāja savu izvēli, un mēs rūpīgi noskatījāmies viņu ieteiktās baleta izrādes. Tās, kuras vairs nebija publiski pieejamas, skatījāmies ierakstos, bet uz tām, kuras bija pieejamas, gājām skatīties klātienē. Uzvarētājs tika ieteikts no Baleta asociācijas, un mēs ar prieku un gavilēm to sveicām un apstiprinājām.  Bet mēs varam sveikt arī aktieru vidū iekļuvušo dziedātāju Anniju Kristiānu Ādamsoni, kura ir "Klasikas" šīgada rezidences māksliniece. Annija Kristiāna Olimpijas lomā "Hofmaņa stāstos" bija man atklājums – ak, Dievs, to viņas artistiskumu un vokālo meistarību! Tas bija žilbinošs sniegums! Man ļoti liels prieks viņu redzēt nominantu pulkā! Operas iestudējumos, no kuriem oriģināliestudējumi kļūst aizvien retāki, žūrija var vērtēt arī scenogrāfiju, gaismu, režiju, kostīmus.  Jā, tāpēc arī piekritām lēmumam, ka "Spēlmaņu nakts" kategoriju sarakstā atkal tiek ieviesta opera – kā pilnvērtīga teātra daļa.  Runājot par skatītāju balsojumu, kurā šogad nominantus izvirzīja teātri… Kad ieraudzīju, ko teātri ir izvirzījuši, apmēram par ceturto daļu gadījumu man bija liela neizpratne – nesapratu, kāpēc ir šāds lēmums un kāpēc netiek izvirzīti tie nominanti, kas nominēti žūrijas atlasē. Sapratu, ka man labāk patīk, kā ir "Kilogramā kultūras": ka žūrija piedāvā savu izlasi, jo neviens skatītājs, lasītājs, klausītājs nevar aptvert visu to lauku, ko mēs žūrijā tomēr cenšamies izdarīt. "Spēlmaņu naktī" mēs arī esam žūrija – cilvēku kopa, kas noskatījusies vairāk nekā 120 izrāžu, turklāt – ja konkrētajai izrādei ir vairāki sastāvi, tad skatīti visi sastāvi. Mēs esam šo izlasi iedevuši, un man liekas, ka būtu tikai korekti, ja skatītāji balsotu par šo izlasi, ko jau ir veikusi žūrija – jo tur ir atlases konteksta garants. Bet teātros valda tikai un vienīgi mārketinga apsvērumi, kā ļoti daudzos gadījumos sapratu no šī saraksta, un tas varbūt nav tas pareizākais apsvērums. Vairāk nekā 120 izrāžu... Tā ir ne tikai Rīga, tā ir tālā Liepāja un Daugavpils, un drusku tuvākā Valmiera. Bet saprotu, ka potenciālie nominanti arī sevi paši var pieteikt, ja tas nav profesionālais teātris – vai tā? Piemēram, opera, kas iestudēta kaut kur brīvdabā.  Jā, es vedinu arī neatkarīgos producentus, kuru darbs ir pievērsis manu uzmanību, rakstīt Ričardam Vorobjovam. Viņš tad pārējai žūrijai var izsūtīt informāciju par iespējām apmeklēt neatkarīgo institūciju veidotos iestudējumus.  Ir arī kategorija, kurā jūs klausāties mūziku – vai nu atsevišķi, vai, skatoties izrādi, domājat par to. Šoreiz mums prieks nominantu sarakstā redzēt gan Annu Fišeri, gan Jēkabu Jančevski, gan Aleksandru Tomasu Matjusonu, gan Edgaru Raginski, gan arī Edgaru Mākenu. Tomēr Krista Auznieka milzīgā partitūra izrādei "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem" nominantu pieciniekā nav iekļuvusi. Šī sezona ir vienmērīga, bez milzīgiem uzrāvieniem, bet ļoti kvalitatīva. Kad jūnijā lēmām par nominantiem, mums bija garais saraksts, kurā figurēja arī Krists Auznieks. Bet, ja man jāpamato, kāpēc tieši Krists Auznieks neiekļuva nominantu sarakstā, mums, žūrijas pārstāvjiem, Krista mūzika dažos momentos šķita varbūt pārāk pašmērķīga. Tas bija arguments, kāpēc Auznieks palika aiz strīpas, bet kā viens no pirmajiem. Tu saki – sezona bija vienmērīga, laba. To es vairākkārt esmu dzirdējusi arī no taviem kolēģiem – ka trūkst milzīga pārsteiguma momenta. Vai tu tam arī varētu piekrist? Jā, tā tas ir. Varbūt Germana Ermiča scenogrāfija izrādei "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem" velk uz pārsteigumu. Tāpat kā Reiņa Dzudzilo scenogrāfija izrādei "Nacionālais kanāls" ir tāds košums, bet tai pat laikā tie ir tādi stabili, vērtīgi teātra darbi, kuros scenogrāfs darbojies kā vizuālās dramaturģijas meistars, kā sevi arī šobrīd piesaka Reinis Dzudzilo. Bet kopumā šī ir diezgan lēzena sezona.  Bet tajā pašā laikā tu saki – laba. Jā, laba, jo bija daudz nominantu. Un ir divas izrādes, par kurām man sāp sirds, ka tās netika nominētas. Viena ir Valmieras teātra izrāde "Diena projām palēja", ko iestudējis Aigars Apinis: tā ir par Helsinku hipsteru nihilistisko attieksmi pret dzīvi. Man tā likās ļoti aktuāla un brīnišķīga izrāde. Šeit gan par scenogrāfiju ir nominēts Reinis Suhanovs, bet par lomu – Rūdis Bīviņš. Otra izrāde, kas mani ļoti, ļoti uzrunāja un ar kuru es dzīvoju vairākas dienas, bet kura ir hronometrāžā neliela, un žūrija tomēr izlēma atstāt to aiz borta – tā ir leļļu teātra izrāde "Gaisma, es tevi dzirdu!" ar vājredzīgām aktrisēm, kuras izstāsta savu cilvēka ar invaliditāti stāstu. Skatītājiem tiek aizvērtas acis, lai varētu iejusties šajā pasaulē, kurā tev nav acu, bet ir rokas un dzirde; tiek dotas taktilas lietas, kuras aptaustīt – čaukstoši priekšmeti… Tā bija jutekliska pieredze, kas mani ļoti uzrunāja un likās ļoti, ļoti vērtīga. Kā tu vari izskaidrot to, ka nav milzīgu pārsteigumu?  Sezonas sākumā tomēr bija viens pārsteigums: tā bija "Dirty Deal Teatro" izrāde "Alfas", kas apbērta ar nominācijām. Tīrs darbs, kurā [lieliskas] ir visas nepieciešamās komponentes: mūzika, aktieri, izpildījums, Jāņa Baloža scenārijs, kuru viņš veidoja, cietumā apmeklējot notikumā iesaistītos, kuri joprojām tur atsēž savu laiku. Bet vai tev ir bijis arī kāds nepatīkams pārsteigums vai kāda skumja nots šajā sezonā? Esmu "ieslēgusi" sevī Līviju Akurāteri. (Smejas.) Tas nozīmē ļoti labvēlīgu attieksmi pret visu, kas man tiek celts priekšā. Es jūtu sevī šo spēju, kas manī mostas – skatoties jebkuru izrādi, katrā atrast kaut ko labu.  Latvijas Televīzijas skatītāji ar tevi tiekas ik svētdienu "Kultūrdevā". Par viesiem noteikti lem kopā ar visu komandu. Tikai tā. Mēs ļoti sekojam līdzi, lai kaut kādā laika griezumā tiktu aptvertas visas jomas – lai nav tā, ka nepārtraukti nāk mani mīļie teātra cilvēki vai redaktores Dairas Āboliņas kino ļaudis, vai redaktora Kaspara Zaviļeiska mīļā popmūzikas lauciņa pārstāvji. Šajās nedēļās teātra kritiķi ir visur. Arī tu esi daudz kur: pie mūsu kolēģiem Latvijas Radio 1, tu esi televīzijā, bet laikam jau no tā neizbēgt – kad tas teātra vilnis ir, tad ir.  Tā ir arī "Kultūrdevas" problēma, jo mans kategorisks uzstādījums ir, ka mēs netaisām "pīāru". Vispirms es aizeju uz izrādi un to noskatos, aizeju uz koncertu un to noklausos: ir svarīgi redzēt, izzināt, un tikai tad runāt par to, nevis "pīārot" pirms tam. Tas nozīmē aptvert milzīgu laukumu, un tas nozīmē arī to, ka viesu ziņā drusciņ ejam iepakaļ "Kultūras rondo" kolēģiem, kuri jau par konkrēto notikumu ir izrunājušies. Man savukārt tas ir liels atspaids, gatavojoties intervijām. (Smejas.) Pa kuru laiku tu raksti savas recenzijas?  Sestdienās un svētdienās! Jā, pārsvarā brīvdienās! (Sirsnīgi smejas.) Un tad ir tas nežēlīgais brīdis, kad tu uzraksti, pasaki to, ko tu domā, un ne vienmēr tas ir cildinoši... Un pēc tam kādā teātra kafejnīcā satiec šos cilvēkus, kurus esi pakritizējusi, un tev jāskatās viņiem acīs. Ar to tu esi sadzīvojusi? Pat ļoti! Esmu piedzīvojusi ļoti daudz dažādu notikumu šai sakarā, ieskaitot iereibuša režisora zvanus un īsziņas, kas turpinās visu nakti pēc tam, kad esmu neuzmanīgi par savu vilšanos ietvītojusi jau pirmizrādes vakarā... To es vairs nedaru. Tā man bija mācība, jo sapratu, ka pirmizrādes vakars teātra cilvēkiem ir jāsvin. Nav ko viņus apgrūtināt ar savām kritiskajām piezīmēm! Paldies Dievam, arī teātra cilvēki iemācījušies būt korekti un vairs nav tā, kā bija pirms gadiem, kad pēc katras recenzijas sekoja reakcija. Lai gan atskan jau dažkārt zvani vai ziņas vatsapā, un arī kādā sociālo mediju vietnē man tiek atrakstīts...  Vai par spīti tam, ka darbošanās žūrijā ir smags darbs un jānoskatās vairāk nekā 120 izrāžu, tu joprojām mīli teātri? Ļoti… Īpaši šobrīd, kad manā dzīvē bijuši dažādi pārbaudījumi – esmu pārcietusi vēzi un izcīnījusi šo cīņu –, teātris man ir kā oāze, kurā es pilnībā aizmirstos, pilnībā saplūstu ar to, kas notiek uz skatuves. Tas ļoti, ļoti palīdz dzīvot.

Hoy en Km0, tras repasar la actualidad informativa y deportiva, profundizamos en los siguientes asuntos: Viena en Madrid y Alba LaMerced. Hoy en Km0, tras repasar la actualidad informativa y deportiva, profundizamos en los siguientes asuntos: Viena en Madrid Comienza la 5ª temporada del tradicional ciclo de conciertos VIENA EN MADRID en el Auditorio Nacional de Música (c/ Príncipe de Vergara, 146. Madrid). Este año aúna sus citas bajo el lema "Grandes conciertos y grandes maestros para un gran público." Se trata de una de los programaciones clásicas más destacadas de España, con su distintivo enfoque que une la tradición vienesa con los grandes clásicos universales. Desde este mes de noviembre hasta mayo de 2026, engloba siete conciertos que correrán a cargo de renombradas orquestas internacionales, integrantes de la Filarmónica de Viena, solistas de prestigio y conjuntos de referencia en el cuidado de la interpretación histórica. Una programación diversa y de altísima calidad artística que va desde la música de cámara hasta la gran sinfonía, en el que figuran obras de los más grandes compositores: Mozart, Beethoven, Paganini, Saint-Saëns, Arvo Pärt, Tchaikovsky, Brahms, Kachaturián y Johann y Josef Strauss. Entrevistamos al director y fundador de Hispania Conciertos y creador del ciclo Viena en Madrid, Labinot Elshani. Alba LaMerced La malagueña Alba LaMerced y el montevideano Gonzalo Brancciari protagonizan Interautor Música 2025 con un recital conjunto en la Sala Berlanga este sábado 22 de noviembre. La iniciativa forma parte del programa de intercambio transatlántico que impulsan Fundación SGAE y la Asociación General de Autores del Uruguay (AGADU) para internacionalizar el repertorio de autores de España y Uruguay. Entrevistamos a la talentosa pianista, cantante y guitarrista, Alba LaMerced. Sección lingüística "Dicho Queda" Carlota Izquierdo Gil (Instagram: @cigservicioslinguisticos) hoy nos habla sobre la etimología e historia de la palabra macarrón.

O Folha Turismo desta sexta-feira vai até Viena, na Áustria. O jornalista Fabiano Antunes, do site de viagem Rota1976.com conta pra gente o que dá pra conhecer neste tour! Entre os atrativos a Catedral Santo Estevão, o Palácio de Hofburg, k lindo Burggarten, a Praça dos Museus e muito mais!

ualidad, ofrecida por The Hotels NetworkToledo acogerá el 10 y 11 de junio de 2026 la reunión del 126 Consejo Ejecutivo de ONU Turismo, según el acuerdo adoptado en Riad (Arabia Saudí) por el Consejo Ejecutivo de esta organización de la ONU.El Consejo Ejecutivo ha ratificado así la propuesta presentada por la delegación española, que supone que España volverá a acoger una cumbre internacional de turismo al máximo nivel un año después de la celebrada en La Granja en mayo de este año.Viajar en Navidad será hasta un 40% más caro si se espera a diciembre, según datos de Airhopping, que aconseja reservar durante la primera quincena de noviembre. Los precios de vuelos y alojamientos en Europa suben cada semana, mientras que las reservas anticipadas y los itinerarios multidestino permiten ahorrar y visitar varias ciudades por menos coste, con destinos como Praga, Viena, Londres o Copenhague entre los más demandados.La demanda de vuelos premium creció un 11,8% el último año, impulsando el auge de nuevas aerolíneas boutique que buscan redefinir el lujo en el aire. Compañías como Magnifica Air, Beond Airlines y Starlux apuestan por experiencias exclusivas, cabinas de clase ejecutiva y servicios personalizados, consolidando una nueva era en los viajes aéreos de alta gama.Madrid ha reducido al menos 1.500 pisos turísticos desde el verano, tras la entrada en vigor del plan municipal Reside, que limita las licencias en zonas residenciales. Según datos del Ayuntamiento y de Airbnb, entre junio y noviembre unas 2.600 viviendas abandonaron este uso, en línea con la estrategia de trasladar la oferta turística fuera de los edificios residenciales y garantizar un equilibrio con la vida vecinal.Aeroméxico conectará Ciudad de México con Barcelona a partir del 28 de marzo de 2026 con seis vuelos semanales operados en Boeing 787 Dreamliner. La aerolínea también inaugurará en abril una ruta entre Monterrey y París, ampliando un 11% su capacidad hacia Europa y reforzando su presencia en el mercado español.HBX Group ha anunciado las ediciones de 2026 de sus eventos MarketHub, que se celebrarán en Asia, Europa y América bajo el lema UNLOCKED. El primero de ellos, MarketHub Asia, tendrá lugar del 3 al 6 de febrero de 2026 en Bali, Indonesia. A este le seguirá MarketHub Europa, del 21 al 24 de abril de 2026 en Malta. Y, por último, MarketHub Americas, que se celebrará del 23 al 26 de junio de 2026 en Punta Cana, República Dominicana.

Latvijā ciemojas Teen Star Horvātijā dibinātāja Kristīne Pavloviča,kas pastāsta kā Teen star- Jauniešu seksuālā izglītība,uzsākās Horvātijā, cik valstīs šobrīd darbojas Teen star apmācības. Kas ir šī jauniešu seksuālā izglītība, kā tā atšķiras no pārējām līdzīgām izglītības programmām. Kāds plāns uzsākt šo programmu Latvijā,kas var būt skolotāji,kuri turpmāk organizēs šo apmācību jauniešiem Latvijā. Kādi ir augļi ir no šīs apmācības citās valstīs.

Rudens nāk ar lietavām un paaugstinātu mitrumu arī iekštelpās. Latvijā īpaši rudeņos un ziemās gaisa mitruma svārstības ir ļoti straujas. Te garas lietavas un drēgnums, te ziemas sausums telpās apkures sezonās - mūsu ēkām un mūsu ķermenim jāspēj pielāgoties ļoti dažādiem apstākļiem. Cik mitrs ir par mitru mājai un cik mitram jābūt gaisam, lai labi justos cilvēks? Kādas var būt mitruma radītās problēmas ēkās un kā uz pārāk sausu vai mitru gaisu reaģē mūsu elpceļi? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības un mašīnzinību fakultātes Ilgtspējīgo būvmateriālu un inženiersistēmu institūta vadošais pētnieks asociētais profesors Jurģis Zemītis un Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors asociētais profesors Ivars Vanadziņš. Kas cilvēka veselībai ir kaitīgāk - ļoti sauss vai pārlieku mitrs gaiss?  Ivars Vanadziņš: Laikam latviešu sakāmvārds par grāvjiem un iešanu pa ceļa vidu šeit ir vietā, jo īstenībā labs nav ne pārāk mitrs, ne ļoti sauss gaiss. Ļoti sauss varbūt ir sliktāks nekā mitrs. Līdz ar to vidusceļš - zelta ceļš.  Vienīgi jāatceras, ka pareizi būtu teikt - relatīvais gaisa mitrums, jo tiešām relatīvs un ļoti saistīts ar temperatūru. Viena lieta ir atrasties telpās, otra - atrasties ārpus telpām. Abos gadījumos tas relatīvais mitrums objektīvos ciparos nozīmēs ļoti atšķirīgas lietas. Līdz ar to īsā atbilde ir - pa vidu ir vislabāk, telpās mēs to varam ietekmēt, ārpus telpām - tikai tikai pieņemt. (..) Mūsu iekštelpās vairumā gadījumu, ja ir apkure, ir pārāk sauss. Optimālais relatīvā mitruma diapazons būtu 40 līdz 60%. Ja ir pārāk mitrs, protams, sāk augt visas sēnes, baktērijas, pelējumi un tamlīdzīgas lietas. Otra lieta, ja ir pārāk sauss, tas ir ļoti bīstami cilvēka ādai un arī gļotādām. Ādai varbūt vienkārši tas rada diskomfortu, bet attiecībā uz gļotādām tas ir bīstami, jo tas ļoti paaugstina dažādu elpceļu infekciju risku. Jāatceras, ka mūsu gļotādas ir "pirmā aizsardzības līnija" pret visiem elpošanas ceļu vīrusiem.  Ja gļotāda ir pārāk sausa, un sausa viņa mēdz būt, ja gaisa relatīvais mitrums ir ļoti zems, tad, protams, mums ir ļoti grūti cīnīties. Ja vēl telpas netiek vēdinātas un gaisa apmaiņa nav pietiekama, mēs biežāk un vairāk slimojam. Ja jāizvēlas starp mitru un sausu gaisu, es dotu priekšroku tomēr mitrākam, nevis sausākam gaisam no veselības viedokļa. Protams, ja relatīvais mitrums ir virs 70 procentiem, tas arī nav labi.

Į LRT RADIJĄ kreipėsi klausytoja, kuri nesupranta, kodėl, lyjant lietui, jos daugiabučio namo kieme, nuo pievelės, pučiami medžių lapai. Vilnietė klausia, ar tikrai lyjant tą reikia daryti, kai lapai dar nelabai pasiduoda pūtikliui. Ir ar išvis reikia rinkti lapus nuo pievos, kuri yra ne takelis, kuria žmonės šiaip nevaikšto.Kitų metų Moksleivių dainų šventėje dalyvaus rekordinis skaičius – beveik 24 tūkst. vaikų.Gyventojai bei viešosios įstaigos ir toliau ne itin noriai imasi renovacijos, nors ji ir padėtų smarkiai pagerinti gyvenimo bei darbo sąlygas ir sumažintų šildymo sąskaitas. Kaip paskatinti renovaciją?Žmonės regionuose gali gauti kokybiškas ir lengviau prieinamas medicinos paslaugas. Viena išeičių – telemedicina, kai gydytojai nuotoliu konsultuoja savo pacientus.Ved. Edvardas Kubilius

Bienvenido al podcast Productividad Máxima. Hoy te presento una estrategia de productividad llamada Cierre de Bucles Zeigarnik: aprovechar el efecto Zeigarnik para liberar tu cabeza y producir mejor. La historia de Bluma Zeigarnik en un café de Viena muestra que lo que quedó pendiente se mantiene activo en nuestra mente, mientras lo ya hecho se borra. Esa observación se transforma en un sistema práctico: lo que no cierras ocupa espacio mental y, al cerrarlo, tu foco se expande. Combina GTD, Pomodoro, la ley de Parkinson y automatizaciones para terminar más y pensar menos.El método se ejecuta en bloques de 45 minutos con un cierre claro al final (enviar, calendarizar, delegar o descartar) y se apoya en pasos como barrido mental rápido, convertir cada idea en una acción con verbo y medida, y dos ventanas diarias para respuestas. En la historia de Andrés, quien tenía quince pestañas abiertas, cerrar tres bloques le permitió enviar trabajos y, en tres semanas, sumar 2.500 euros extra sin trabajar más horas. Si te intriga, prueba mañana: haz un barrido de cabeza de cinco minutos, identifica tres tareas con impacto Pareto y programa tres bloques de cuarenta y cinco minutos; prepara una plantilla duplicable para empezar el primer bloque con un objetivo en verbo, objeto y medida. Y si buscas acompañamiento, el episodio sugiere un club de emprendedores para no emprender en solitario.Conviértete en un seguidor de este podcast: https://www.spreaker.com/podcast/productividad-maxima--5279700/support.Newsletter Marketing Radical: https://marketingradical.substack.com/welcomeNewsletter Negocios con IA: https://negociosconia.substack.com/welcomeMis Libros: https://borjagiron.com/librosSysteme Gratis: https://borjagiron.com/systemeSysteme 30% dto: https://borjagiron.com/systeme30Manychat Gratis: https://borjagiron.com/manychatMetricool 30 días Gratis Plan Premium (Usa cupón BORJA30): https://borjagiron.com/metricoolNoticias Redes Sociales: https://redessocialeshoy.comNoticias IA: https://inteligenciaartificialhoy.comClub: https://triunfers.com

Tornem a llegir "Frankenstein", de Mary Shelley, en la nova i excel

Kultūros bendruomenė du vakarus paeiliui rinkosi į asamblėjas. Viena bendra vyko Vilniuje pirmadienį, kita - vakar vakare Kaune. Jose bendruomenės atstovai išreiškė palaikymą kultūros protestui ir pristatė tolesnių meninių akcijų idėjas bei protesto formas.Eidamas 73 metus mirė vienas žinomiausių šalies aktorių ir muzikantų Kostas Smoriginas. Ši teatro ir kino asmenybė – viena iš legendinio aktorių dešimtuko, po studijų prisijungusio prie Jaunimo teatro aktorių gretų. Per savo karjerą jis įkūnijo ne vieną įsimintiną vaidmenį. Jų atliko apie penkiasdešimt. Du tūkstančiai pirmaisiais Kostas Smoriginas gavo Lietuvos nacionalinę kultūros ir meno premiją.Generalinė prokurorė Nida Grunskienė sako kol kas neturinti informacijos, kad balionai į Lietuvą skraidinamos kontrabandinės cigaretės yra hibridinė ataka prieš Lietuvą. Atskiri ikiteisminiai tyrimai dėl kontrabandos yra pradėti, tačiau ar jie gali būti sujungti į vieną bendrą ir pradėtas tirti pasikėsinimas vykdyti terorizmą.Lietuvių kūrinys opera „Saulė ir jūra“ įtrauktas į meno organizacijos „Frieze“ sudarytą reikšmingiausių pastarojo amžiaus meno kūrinių sąrašą. Kodėl ši opera-performansas tapo fenomenu tarptautinėje šiuolaikinio meno scenoje.Italijos mieste Milane šiandien specialus laikrodis skelbs apie likusias 100ą dienų iki Milano ir Kortinos žiemos olimpinių žaidynių pradžios.Ved. Liuda Kudinova

La de Johann Strauss II es una historia de éxitos. El famoso compositor austriaco se convirtió en un grande de la música y es todavía recordado como el “rey del vals”. No hay concierto de Año Nuevo en Viena que no culmine con ‘El Danubio azul', su obra más célebre, y la ‘Marcha Radetzky' de su padre, su tocayo, con el que acabó rivalizando y al que superó en reconocimiento. Isabel Margarit y Ana Echeverría Arístegui dedican a Strauss hijo este episodio del podcast de ‘Historia y Vida' coincidiendo con el 200 aniversario de su nacimiento.

Kāpēc pirkt vietējo ražotāju pārtiku? Viena no atbildēm varētu būt tāda, ka pašmāju ražojumiem piemīt sava unikalitāte. Kāda tā ir? Arī to skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības "Provinces produkti" vadītāja Agnese Arne un SIA "Meduspils" īpašnieks, bitenieks Jānis Vainovskis. Sazināmies ar asociācijas Lauku ceļotājs prezidenti Asnāti Ziemeli. Viņa iepazīstina par projektu „Siera ceļš”, kurā aicina Latvijas ražotājus lepoties ar mūsu valstī ražotu sieru. "Latvijas pircējs ir paviršs attiecībā pret Latviju," vērtē Jānis Vainovskis. "Vācijā, Igaunijā vienmēr pirks savējo. Mēs varam braukt uz tirdziņu, platīties, stāstīt, aizies nopirks blakus kaut vai trīs reizes dārgāk." "Pirmais lielākais trumpis mūsu pārtikai - ir skaidri zināma izsekojamība," atzīst Agnese Arne. Viņa arī norāda, ka kaimiņiem igauņiem ir lielāks lokālpatriotisms, viņi pērk vietējos produktus. Pati ideju par mājražotāju veikalu, kurā ir pašapkalpošanās iespējas, Agnese Arne noskatījusi Austrijā.  Mudina lasīt, kas ir produktu sastāvā, ka arī atgādina, ka ikviens cents vai eiro, ko iztērējām par tuvāku vai tālāku kaimiņu valstu precēm, nonāk tās valsts budžetā un ceļ tās valsts labklājību nevis Latvijas labklājību. Raidījuma viesi aicina pircējus izvēlēties Latvijas preces arī tāpēc, ka samaksātie nodokļi paliks Latvijā. Vajag sākt ar mazumiņu! -- Vai Latvijas iedzīvotāji izvēlas pirkt Latvijā ražotu pārtiku vai meklē lētākas akcijas preces, to jautājam Kuldīgā sastaptajiem cilvēkiem. Vēl saruna ar kooperatīva "Kuldūgas labumi" valdes locekli un biškopi Ievu Bergholdi un veikala vadītāju Intu Belovu. Kurzemē šobrīd vairāki mājražotāju veikali ir slēgti, bet Kuldīgā jau 11 gadus ar pašvaldības atbalstu darbojas kooperatīva "Kuldīgas labumi veikals". 

Vēsturiskie dati, uz kuriem atsaucāmies, stāstot par klimata mainību, glabājas Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra (LVĢMC) arhīvā. Šoreiz iepazīstam, cik daudz un seni dati tur glabājas un kas no tā ir pieejams skatīšanai ikvienam internetā, kas vēl palicis tikai pierakstu žurnālos un gulst arhīva plauktos. Ikdienā darbs ar arhīva datiem, lai vēstītu par laiku un klimata pārmaiņā, tās ir jau digitalizētas datu bāzes un visa saskarsme ir datu tabulas, ekseļi un programmēšanas kodi, kas no datu bāzēm izceļ meklētos datus, veic kopsavilumus un atrod ekstrēmus, bet LVĢMC arhīvs tomēr ir kas vairāk, jo tur joprojām ir pierakstu žurnāli ar informāciju, kas nav digitalizēta, un daļu tādas informācijas, kas nav pat lāga ieliekama skaitliskā datubāzē.  Dažas, pašas senākās  hidrometeoroloģiskā arhīva vērtības LVĢMC ir nodevis glabāt citiem arhīviem, jo to vērtība vairāk ir vēsturiska, ne tik daudz tajos ir datu vērtība, saistīta ar laika apstākļiem. Turklāt šie dati ir pārrakstīti un žurnāli un pierakstu grāmatas kā vēstures liecības glabājas piemērotākās šādu priekšmetu glabātuvēs. Senākie pieraksti ir no 1530. gada, kad Rīgā fiksēti datumi, kad Daugavā izveidojās ledus sega un kad ledus no Daugavas izgāja. Un nākamais ievērojamais mēģinājums sākt laikapstākļu novērojumus bija 1795. gadā, kad Rīgas Doma skolas skolotājs Zands sācis trīs reizes dienā pierakstīt gaisa temperatūru Rīgā un šī pierakstu žurnāla kopija LVĢMC arhīvā. To izrāda Prognožu un klimata daļas Meteoroloģisko datu pārvaldības nodaļas meteorologs Edgars Maļinovskis. Arhīvā vēl ir daudz materiālu, kas gulst plauktos. Digitalizēti un pieejami ir lielākoties mērījumi kopš 1924. gada, kas veikti mazliet vairāk nekā 30 meteoroloģisko novērojumu stacijās. Ir arī atsevišķās stacijās senāk veikti novērojumi, kas fiksēti un jau sakārtoti datubāzēs. Galvenokārt tie ir dati par gaisa temperatūru, mitrumu, atmosfēras spiedienu, nokrišņu daudzumu, veidu, sniega segas biezumu, kā arī laika parādībām - tas ir, migla, dūmaka, negaisi. Daļā meteostaciju fiksēts arī mākoņu daudzums un mākoņu formas, protams, arī vēja ātrums un virziens, reizēm arī specifiskāki parametri, piemēram, temperatūra uz augsnes un dažādos dziļumos augsnē. Cik droši var teikt, ka digitālās datu bāzēs pārnestie dati ir pārbaudīti un korekti? I Edgars Maļinovskis jau minēja, gadās, ka nevar salasīt rokrakstu, kurā veikti pieraksti. Atsevišķas kļūdas joprojām atrod. Ir daži mērījumi, kas ir diskutabli, tomēr joprojām saglabāti. Piemēram, viens būtisks rekords, kas attiecas uz oktobri. Visvēlākais datums rudenī, kad Latvijā fiksēti vismaz +20 grādi, ir 1949. gada 18. oktobrī Alūksnē (+20,3 grādi). Tajā gadā Alūksne ir vienīgā, kur uzstādīts kāds rekords, citviet bijusi zemāka temperatūra, ap 10 - 16 grādiem. Ļoti iespējams, ka kļūda radusies, jo iepriekšējā dienā, 1949. gada 17. oktobrī, veselā rindā meteostaciju uztādīti rekordi, kas savu titulu joprojām nav zaudējuši – joprojām siltākais 17. oktobris novērojumu vēsturē bijis tieši 1949. gadā, tad gan Pāvilostā, gan Mērsragā bija +20 grādi. Bet nākamā diena bija krietni vēsāka. Tiesa, pētot klimata mainību, šādām atsevišķām kļūdām nav lielas lomas, jo parasti klimata pētniecībā izmanto garu novērojumu periodu vidējos rādītājus. Kāda informācija joprojām nav digitalizēta un kādi tam ir iemesli? Ir divi galvenie iemesli. Viena daļa datu tiešām ir specifiski un Latvijā par tiem nav lielas intereses, piemēram, kā Edgars Maļinovskis minēja – aviācijas novērojumus, jūras novērojumus, arī agrometeoroloģiju. Ja šīm nozarēm interesētu un būtu pieprasījums, datus digitalizētu. Otra lieta – daļa šīs informācijas nav gluži skaitliska un viegli saliekama klasiskās datubāzēs. Piemēram, pagājušā gadsimta sākumā, īpaši 20. gados, meteoroloģisko staciju darbinieki ne tikai pierakstīja mērījumus, bet veica arī pierakstus par saviem novērojumiem tuvākajā apkārtnē, kā laikapstākļi ietekmē dabas procesus, zemnieku lauku darbus.

Tras la primera guerra mundial el colapso del Imperio Austrohúngaro dio lugar a la creación de la primera república de Austria, un pequeño estado de poco más de 80.000 km² sin acceso al mar y con sólo 6,5 millones de habitantes. Casi una décima parte de lo que había sido el imperio. Austria era la parte más visible de la reconfiguración de Europa central y oriental que se hizo en los tratados de Saint-Germain y Trianon. Estos tratados desmantelaron Austria-Hungría obligando a los dos reinos centrales del antiguo imperio a ceder territorios como el Tirol del Sur y la península de Istria a Italia, Galicia a Polonia y Transilvania a Rumanía. Junto a eso se formaron dos nuevos Estados: Checoslovaquia y Yugoslavia. Austria se encontró ante una formidable crisis de identidad que también era económica y política. Sus mercados naturales se evaporaron y con ellos recursos esenciales. Viena, la que había sido hasta poco antes una flamante corte imperial que miraba a París de igual a igual, se convirtió en la capital de un Estado pequeño y vulnerable con una economía arruinada e inflación galopante. Todo agravado por el sentimiento de derrota y la dependencia de créditos internacionales. El Imperio Austrohúngaro, un crisol de culturas en el que se hablaban varias lenguas, había lidiado durante décadas con tensiones nacionalistas. Las políticas lingüísticas, como la Ley de Minorías de 1868, intentaron reconocer la pluralidad, pero el alemán y húngaro predominaban en la administración, la cultura y el comercio provocando malestar entre las diferentes etnias del imperio. Los tratados de posguerra querían crear estados étnicamente homogéneos, pero la prohibición de unir Austria a Alemania, estipulada en Versalles y Saint-Germain, frustró a muchos austriacos que veían en la unificación con Alemania una solución a la tragedia económica de posguerra. Se celebraron dos plebiscitos, uno en el Tirol y otro en Salzburgo, en los que más del 90% de los votantes lo hicieron a favor de unirse a Alemania, pero fueron ignorados, alimentando un resentimiento que el nazismo explotaría. La joven república austriaca se encontró a solas presa de una inestabilidad política crónica. Los socialdemócratas ganaban las elecciones, pero los conservadores gobernaban mediante pactos entre ellos. En los años 30 el sistema se desestabilizó. Engelbert Dollfuss, canciller socialcristiano, dio un golpe de Estado en 1933, suspendió el parlamento e instauró una dictadura con la protección de Mussolini. Puso al margen de la ley a los nazis, a los socialdemócratas y a los comunistas, pero su régimen represivo debilitó a la oposición, facilitando así el ascenso de los nazis. En 1934, Dollfuss fue asesinado por un grupo de nazis austriacos, lo que llevo al poder a su ministro Kurt Schuschnigg, que mantuvo la dictadura y la alianza con Italia. El acercamiento entre Mussolini y Hitler tras la firma del acuerdo del Eje selló la suerte de la independencia austriaca. En 1938 Hitler impuso un ultimátum en Berchtesgaden al canciller Schuschnigg, que aceptó bajo presión. Poco después anunció un plebiscito para reafirmar la independencia, pero eso provocó la reacción de Hitler. El 11 de marzo de 1938, Schuschnigg dimitió, y al día siguiente, la Wehrmacht entró en Austria sin encontrar resistencia, de hecho fue recibida con entusiasmo por muchos austriacos. El Anschluss, formalizado el día 13 incorporó a Austria al Tercer Reich como “Ostmark". La anexión desató una brutal represión, especialmente contra los judíos, se aplicaron las leyes de Núremberg y se replicó en el país toda la institucionalidad nazi. Las potencias occidentales miraron hacia otro lado ya que pensaban que si se dejaba a Hitler anexionar Austria se apaciguaría. Sucedió todo lo contrario. El Anschluss fue el primer punto de un programa expansionista que culminaría año y medio después con la invasión de Polonia. En El ContraSello: 0:00 Introducción 4:16 El Anschluss 33:94 Contra el pesimismo - https://amzn.to/4m1RX2R 1:12:49 La batalla de Roncesvalles 1:19:17 Las capitulaciones de Santa Fe Bibliografía: - "El Tercer Reich" de Thomas Childers - https://amzn.to/48y8rfJ - "El Tercer Reich: una nueva historia" de Michael Burleigh - https://amzn.to/4mGipPL - "El Tercer Reich: historia de una dictadura" - https://amzn.to/4mAeLqI - "El Tercer Reich en el poder" de Richard J. Evans - https://amzn.to/4gGWC92 · Canal de Telegram: https://t.me/lacontracronica · “Contra el pesimismo”… https://amzn.to/4m1RX2R · “Hispanos. Breve historia de los pueblos de habla hispana”… https://amzn.to/428js1G · “La ContraHistoria del comunismo”… https://amzn.to/39QP2KE · “La ContraHistoria de España. Auge, caída y vuelta a empezar de un país en 28 episodios”… https://amzn.to/3kXcZ6i · “Contra la Revolución Francesa”… https://amzn.to/4aF0LpZ · “Lutero, Calvino y Trento, la Reforma que no fue”… https://amzn.to/3shKOlK Apoya La Contra en: · Patreon... https://www.patreon.com/diazvillanueva · iVoox... https://www.ivoox.com/podcast-contracronica_sq_f1267769_1.html · Paypal... https://www.paypal.me/diazvillanueva Sígueme en: · Web... https://diazvillanueva.com · Twitter... https://twitter.com/diazvillanueva · Facebook... https://www.facebook.com/fernandodiazvillanueva1/ · Instagram... https://www.instagram.com/diazvillanueva · Linkedin… https://www.linkedin.com/in/fernando-d%C3%ADaz-villanueva-7303865/ · Flickr... https://www.flickr.com/photos/147276463@N05/?/ · Pinterest... https://www.pinterest.com/fernandodiazvillanueva Encuentra mis libros en: · Amazon... https://www.amazon.es/Fernando-Diaz-Villanueva/e/B00J2ASBXM #FernandoDiazVillanueva #anschluss #austria Escucha el episodio completo en la app de iVoox, o descubre todo el catálogo de iVoox Originals

VISITÁ NUESTRA WEB: https://www.historiaenpodcast.com.ar/ Detrás de la imagen de la joven emperatriz que conquistó a Europa con su belleza, se esconde la historia de una mujer rebelde que nunca encajó en la rigidez de la corte de Viena. Isabel de Baviera, más conocida como Sissi, fue símbolo de modernidad, libertad y contradicción en un siglo XIX marcado por imperios y tradiciones. Entre presiones políticas, dramas familiares y una vida atravesada por la tragedia, Sissi terminó convertida en mito tras su asesinato en 1898. ¿Víctima del poder o precursora de una nueva mujer adelantada a su tiempo? En este episodio de Historia en Podcast te invito a descubrir la verdadera historia detrás de la leyenda. Learn more about your ad choices. Visit megaphone.fm/adchoices

Ir putni, par kuru klātbūtni mums nav jāuztraucas, tie diendienā sastopami mums līdzāstaču ir sugas, kuras izvairās no cilvēka un to populācija ir tik ļoti sarukusi, ka nepieciešami visi iespējamie līdzekļi, lai tos pasargātu.  Ornitologi datus par putniem ierasti ievāc, dodoties dabā, kur pēc putnu balsīm u.c. pazīmēm jāspēj noteikt sugas un to izplatība konkrētā vietā. Taču mūsdienās putnu pētniekiem talkā nāk arī tehnoloģijas, kas ļauj putnus novērot un uzskaitīt arī attālināti, viena no metodēm ir telemetrija. Kā tā palīdz ūpju izpētē un ne tikai, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro ornitologs Latvijas Ornitoloģijas biedrības Ūpju programmas vadītājs Pēteris Daknis un Latvijas Ornitoloģijas biedrības sabiedrības izglītošanas un iesaistes virziena vadītājs Agnis Bušs.

En "Luz de Sefarad" konversamos sovre kultura i múzika sefardí kon el eksperto en múzika klásika Martín Llade. Tokamos temas komola importansia de la lingua i la tradisión oral en los kantes i romanses konservados por los sefardim, un gran musafir Martín i uno de los presonajes más importantes dientro de la temátika muzikal en Rne y Radio Clásica.Martín Llade es Licenciado en Periodismo i Publicidad por la Universidad del País Vasco. Entre 2003 y 2010 fue koordinador de redaksión de la revista de músika klásica Melómano. Desde 2018 retransmite para RTVE el Concierto de Año Nuevo de Viena ke iziera siempre  José Luis Pérez de Arteaga. En 2016 es galadronado kon el Premio Ondas al "Mejor presentador de radio hablada" por el programa radiofóniko Sinfonía de la mañana ke dirije en Radio Clásica, akí en muestra kaza Radio Nacional de España. Kante kontemporáneo "Las Yaves de Sefarad", autora i interpretasión Viviana Rajel Barnatán.Escuchar audio

En esta edición de Chequia en 30': Entrevista con Veronika Kuchyňová Šmigolová, la embajadora checa en Israel | El 250 aniversario de la Bohemística en la Universidad de Viena.

El gobierno sigue sin encontrarle la vuelta al intríngulis monetario. Ahora el tema quedará bajo el radar con el lío político. ¿Es una oportunidad de cambio? Habrá daño sobre la economía, pero es prematuro saber de cuanto y si eso hace cambiar votos. Creemos que probablemente no. El congreso le dio dolores de cabeza al gobierno, pero Milei consiguió parar lo que hubiera sido una migraña: aumento de jubilaciones con costo fiscal muy dificil de compensar y con efecto inmediato. En los dos meses previos a la elección la cosa se puso un poco más complicada.

Baptiste, nuevo fichaje del Valencia. El Real Madrid jugará un amistoso en Austria. Hablamos con Adrian Gaspar, de la peña madridista de Viena. El PSG prepara la Supercopa de Europa tras 23 días de descanso

Titulares. El Barcelona, con prisa para que el equipo vote a sus capitanes. Charlamos con Adrian Gaspar, de la peña madridista de Viena, por el furor del amistoso que juega el Real Madrid el día 12. Empate entre Atlético y Rayo. La pretemporada del Valencia. Noticias de mercado. Roberto Palomar: Yo subí al Everest