Podcasts about pirms

Augustā tiek svinēta operete! Par to parūpējies Operetes teātris. Pirmkārt, no 10. līdz 16. augustam Ikšķilē notiks 7. Starptautiskais Operetes festivāls, kura vainagojums būs galā koncerts un valšu vakars. Savukārt 12. augustā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā varēs iepazīt operetes žanra nākotni Starptautiskajā Marinas Zirdziņas vokālistu konkursa finālā. Starptautiskais Marinas Zirdziņas vokālistu konkurss Latvijā notiek pirmo reizi, un tā mērķis ir atrast jaunus muzikālā teātra talantus starptautiskā mērogā. Šogad par laureāta godu sacentīsies 12 jaunie dziedātāji no sešām valstīm. Konkurss godā ceļ operetes zvaigznes Marinas Zirdziņas vārdu. Tas nozīmē, ka Operetes teātris turpina attīstīt savu darbību arvien plašākā spektrā. Par visu plašāk stāsta Operetes teātra radošā direktore Agija Ozoliņa-Kozlovska. Pirms gada diriģents Atvars Lakstīgala, stāstot par savu nokļūšanu operetes pasaulē, teica, ka operete ir kā atsevišķa pasaule, kurā ir sava dzīve, savas iespējas ceļot, savas iespējas baudīt, savas iespējas izgaršot visu to, ko sniedz šis žanrs. Ko operetes žanrs nozīmē Operetes teātra valdes priekšsēdētāja Agijai Ozoliņai-Kozlovskai? "Operetes žanrs man nozīmē prieku. Pirmkārt, klasisku, kvalitatīvu mūziku un pozitīvismu, krāsas, humoru. Nevis muļķīgus jokus, bet asprātīgu humoru," teic Agija, paužot prieku, ka festivāls dzīvo jau septīto gadu: "Man ir prieks, ka festivāls dzīvo. Man ir prieks, ka cilvēki par to interesējas, turklāt – ne tikai Latvijā: ļaudis brauc arī no citām valstīm uz mūsu festivālu ne tikai dziedāt, bet arī klausīties. Domāju, ka festivāls uzsācis labu, veiksmīgu ceļu, attīstās un iet plašumā." Festivāls veiksmīgi palīdz uzsākt ceļu arī jaunajiem dziedātājiem, un tieši pats pirmais festivāla koncertā tiks dots vārds jaunajiem mūziķiem. "Operetes teātrim vispār viens no ļoti būtiskiem virzieniem, kurā mēs strādājam un attīstāmies, ir jaunie mūziķi, jaunie mākslinieki, jo tā ir mūsu nākotne. Tie, kas šodien plūc starptautiskus laurus konkursos, tā ir mūsu nākotne operetes teātrim." Turklāt vārds tiek dots ne tikai jaunajiem vokālistiem, bet arī instrumentālistiem. Vai operetes pasaule arī instrumentālistiem ir pavisam atšķirīga? "Operetes pasaule ir ļoti plaša, jo tajā gan dzied, gan dejo, gan runā. Tur vajadzīgi gan ļoti labi dziedātāji, kas ir arī aktieri un dejotāji vienlaikus, gan arī orķestris – pilns simfoniskais orķestris, scenogrāfijas, kostīmi, tehniskā puse. Profesionālais spektrs, ko ietver operetes jeb muzikālais teātris, ir ļoti plašs. Un darba iespējas, kad būsim kā stabils teātris ar savu namu, jaunajiem radošajiem cilvēkiem un arī tehniskajiem cilvēkiem, būs ļoti plašas." Protams, muzikālā teātra orķestrantiem specifika ir ļoti atšķirīga no operas žanra: viņiem jābūt daudz elastīgākiem, jo jāseko ne tikai dziedātāju elpai, gan striktajam dejotāju temporitmam, kas raksturīgas operetei, jābūt tādai profesionalitātes un elegances proporcijā. Operetes festivālā ienāks arī džezs, turklāt ne pirmoreiz. "Mums kā muzikālā teātra žanru spektra teātrim džezs ir viens no virzieniem. Džezs man pašai ārkārtīgi patīk. Un arī šoreiz būs džezs. Un man ir liels gandarījums, ka uz Latviju piekritis atbraukt spēlēt Peter Sarik Trio  no Ungārijas. Viņi spēlē visās pasaules lielākajās koncertzālēs, ir ļoti pieprasīti mūziķi, katrs individuāli ir konkursa laureāts un visi kopā arī daudz dažādas atzinības balvas ieguvuši starptautiskā līmenī. Ļoti profesionāli, eleganti, noslīpēti viņi spēlē, bet no otras puses tas draivs, tā garša, ko viņi iedod koncertā, ir vienreizēja." Festivālā vēl gaidāmi daudzi un dažādi notikumi, ar kuriem aicinām iepazīties šeit! Taču pirmo reizi šogad risinās pirmais starptautiskais Marinas Zirdziņas vokālistu konkurss. Pirmā kārta jau notikusi ar ierakstu starpniecību, attālināti, bet otrā un pats noslēgums un fināls gaidāms 12. augustā. Marinas Zirdziņas vārds šī konkursa nosaukumā ietverts ar domu aktualizēt šai māksliniecei raksturīgās mākslinieciskās un profesionālās kvalitātes. Pirmkārt, liela atbildība pret savu darbu. Neapšaubāmi, liels talants, bet talants bez darba nav nekas. Arī brīnišķīgs cilvēks. Dažkārt ir tā, ka ir talants, bet cilvēks ir ļoti iedomīgs, ar viņu ir grūti komunicēt, bet Marinas Zirdziņas personībā apvienojās tik ļoti daudz dažādu labu īpašību – gan profesionālu, gan arī cilvēcīgu. Viņa ir brīnišķīga māte, vecāmāte, ģimenē ļoti mīlēta. Un viņa savā ģimenē ir spējusi aizdedzināt šo operetes liesmiņu! Viņas ģimene – nu jau četrās paaudzēs - dzīvo, elpo ar opereti. Tāpēc man īpašs prieks par šo sadarbību šī konkursa veidošanā. Marina Zirdziņa visu mūžu veltījusi operetei, muzikālajam teātrim. 25 gadus viņa ir bijusi prīma Operetes teātrī, dziedot visas lielās lomas. Viņai bija pa spēkam atveidot arī raksturlomas, kas ne vienmēr vienam un tam pašam cilvēkam tik labi padodas. Neviena loma viņai nelikās par maznozīmīgu, katrā lomā viņa ielika dvēseli un savu personību, un katra loma bija spilgta, krāsaina. Viņai piemita arī izcila plastika. Vēl pavisam jauna meitene būdama, viņa uzvarēja skaistumkonkursā un faktiski ar to arī iesākās viņas gaitas. Tad viņa dziedāja Teodora Reitera korī, kur viņu patiešām iemīlēja mūziku un nopietni strādājot arī nokļuva Operetes teātrī. Mūzikai viņa veltījusi visu savu mūžu, 25 gadus dziedot vadošās lomas Operetes teātrī un pēc tam turpinot kā soliste dziedāt dažādās kultūras vietās visā Latvijā. Esmu absolūti pārliecināta, ka ar viņas talantu un spožumu, ja vien nebūtu dzelzs priekškara, Marina noteikti nokļūtu Holivudā. Pirmajā starptautiskajā Marinas Zirdziņas vokālistu konkursā iespējams bija arī jaunajiem mūziķiem no citām valstīm. Finālam ir izraudzīti 12 mākslinieki no Ķīnas, Korejas, Vācijas, Lietuvas, Ukrainas un vairāki arī no Latvijas. Pats sākums, pirmais konkurss... Kurš pasaulē zina, ka tāds notiek? Kurš pasaulē zina tādu Marinu Zirdziņu? Tāpēc, protams, bija bažas, kā to auditoriju sasniegsim, kā mēs ieinteresēsim. Bet patiesībā esmu ļoti, ļoti gandarīta, jo rezultāts pārsniedza gaidīto. Bija vairāk nekā 50 pieteikumi no 14 valstīm. Gandrīz visi konkursanti – ļoti augstā līmenī, to atzīst visi starptautiskās žūrijas locekļi, kuri uzmanīgi viņus klausījās. Tā kā es esmu ļoti, ļoti gandarīta.” Konkursanti varēja dziedāt gan operešu melodijas, gan arī operu. Jo, lai dziedātu opereti, jābūt akadēmiski skolotām balsīm, un, protams, opera ir tas pamats, ar ko visi sāk. Un tad, ja ir šis akadēmiskais pamats, tad var dziedāt opereti, mūziklu, operu, vēl un vēl – visu ko var dziedāt! Tieši tāpēc mums bija atsevišķa kategorija astoņpadsmitgadīgajiem, kur bija jādzied opera, bet visiem pārējiem pamats bija operete un tad otra ārija – vai nu opera, vai nu mūzikls. Jā, žūrijas priekšsēdētājs ir Deivids Staponkus no Lietuvas, kurš regulāri piedalās starptautiskās žūrijās kā to priekšsēdētājs. No Igaunijas ir operdziedone Heli Veskus, tāpat ir Sonora Vaice no Latvijas, kā arī diriģents Gregorijs Buhalters no Amerikas, kurš starptautiski koncertē ne tikai Amerikā, bet arī Eiropā, ir Varnas festivāla mākslinieciskais vadītājs un diriģents un daudzu, daudzu dažādu operu viesmākslinieks, ieskaitot arī Metropoles operu Ņujorkā. Finālistus klausītāji varēs dzirdēt 12. augustā klātienē Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē, kur risināsies konkursa otrā kārta. Un tad jau vakarā pulksten 19 arī svinīgā rezultātu paziņošana un laureātu galā koncerts. Konkursa laureāti saņems īpaši veidotu stikla balvu – skulptūru, ko veido stikla māksliniece Anna Varnase. Baltijā ir vienīgs Baltijā stikla pūtējs, un Anna ar šo stikla pūtēju sadarbojas, tāpēc balva veidota katram laureātam individuāli. Pirmās, otrās un trešās vietas ieguvēji saņems arī naudas balvu, ko sarūpējusi Marinas Zirdziņas ģimene. Vairākiem finālistiem dosim iespēju piedalīties arī Operetes teātra koncertos un izrādēs.  Kādas īpašības konkursantam ir nepieciešamas, lai iekristu acīs klausītājiem un žūrijai? AgiJa Ozoliņa-Kozlovska saka tā: "Strādājiet no sirds, sekojiet savam sapnim, paļaujIEties uz Dievu, un jums viss izdosies!

Epilepsija bieži tiek saistīta ar mītiem, kas neļauj atbilstoši un pareizi uztvert šo slimību. Ko nozīmē epilepsija un kā ar to sadzīvot, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Epilepsijas un miega medicīnas centra vadītājs, bērnu neirologs Jurģis Strautmanis, Latvijas Pretepilepsijas biedrības vadītājs, neirologs epileptologs Normunds Sūna un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Epilepsijas centra vadītāja, epileptoloģe Santa Ašmane.  Šo raidījumu veidot rosināja kādas klausītājas vēstule. "Šo pacientu skaits [epilepsijas] ir gana liels, taču sabiedrība, kam nav ar to bijusi tieša saskarsme, ir maz informēta. Tas joprojām ir bubulis, kas labākajā gadījumā tiek pazīts kā krītamā kaite, no veciem stāstiem cilvēki ir dzirdējuši, ka lēkmes brīdī vajadzētu iebāzt karoti mutē.  Esmu epilepsijas paciente daudzus gadus, pēdējā laikā man ir aktualizējušās tā saucamās lielās krampju lēkmes, kas rada izbīli un nesaprašanu klātesošajos. Par šo vērsties radio mani pamudināja tas, ka mans darba devējs mani atlaida no darba tieši šīs slimības dēļ, jo kolēģi esot sūdzējušies, ka manas lēkmes darbavietā ir traucējošas. Lai gan es varu saprast arī kolēģus, skaidrs arī tas, ka sabiedrība ir ļoti nezinoša par epilepsiju un baidās no epilepsijas pacientiem.  Pēdējo reizi man lēkme sākās publiskā vietā bez pazīstamu cilvēku klātbūtnes. Rezultātā tika izsaukta neatliekamā medicīniskā palīdzība, taču slimnīcā es sastapos ar milzīgiem zilumiem uz rokām, kas liek secināt, ka klātesošie manas lēkmes laikā centušies visiem spēkiem saturēt, tātad nezināja, kā pareizāk rīkoties." Klausītāja aicina veidot sarunu gan par pašu slimību, gan tās izpausmēm, gan arī par to, ko sabiedrībai vajadzētu zināt, sastopoties ar epilepsijas lēkmi. Arī par aizspriedumiem un par to, ka vajadzētu būt atbalstošai darba videi un arī cilvēku attieksmei. "Epilepsija ir galvas smadzeņu slimība, ko rada bojāti neironi, ir nervu šūnas, kas nestrādā pareizi un rada nepareizus impulsus, kas izplatās pa visām smadzenēm un rada lēkmes. Lēkmju veidi ir daudz un dažādi. Un paplašinātā epilepsijas definīcija ietver - pie epilepsijas pieskaita arī bioloģiskās un sociālās sekas, ko radās šī slimība," skaidro Jurģis Strautnieks. "Dzirdējām no pacienta stāstītā, ka viņa atlaista no darba. Ir aizspriedumi pret pacientiem, arī sekas pieskaita pie epilepsijas simptomiem." "Epilepsija vienmēr izpaužas ar lēkmēm, lēkme nozīmē pēkšņu sākumu un pēkšņas beigas, kaut kas no skaidrām debesīm sākas, beidzas, ilgums ir pusminūti, minūti, 2-3 minūtes. Ir atsevišķi laika veidi, kas var ilgt arī sekundes," skaidro Normunds Sūna. "Var būt īpašas sajūtas vai kādas kustības, kas var būt raustīšanās, kas varbūt ir automātiski kustības, tas var būt vienkārši sajūtas kā notirpums, sāpes, tie var būt redzes lietas vai dzirdes traucējumi, emocionāli spēcīgi pārdzīvojumi. Bieži vien ir apziņas zudums." "Pirms pāris gadiem ar studentiem veicām pētījumu par sabiedrības informētību par epilepsiju, būtībā tās izpausmes, kas nav saistītas ar krampjiem, maz atpazīst sabiedrībā kā epilepsijas izpausmi," turpina Normunds Sūna. "Cilvēkiem pārsvarā asociējas epilepsija tieši ar krišanu, ar krampjiem, tā saucamo krītamo kaiti. Nav tā, ka epilepsija var izpausties pilnīgi dažādos veidos, tomēr ir zināmas likumsakarības, kā lēkme sākas, kā beidzas, kā izplatās. Tiklīdz ir kādi lēkmjveida stāvokļi, jāvēršas pie zinoša speciālista, kas iztaujā par  simptomiem, par aculiecinieku redzēto. Ļoti noderīgi ir mājas video, ja kāds no ģimenes locekļiem uzņem, kā lēkme izskatās, to var ļoti labi izpētīt, apskatīt. Vienmēr tiek nozīmēti papildus izmeklējumi, kas atbalsta vai samazina iespēju, ka šī lēkme ir epilepsijas lēkme. Bet daļā gadījumu paliek arī tāda neskaidrība, ne vienmēr varam pateikt, ka kāds lēkmjveida stāvoklis simtprocentīgi ir epilepsija. Viena no epilepsijas sliktajām īpašībām ir tieši nenoteiktība. Lēkme var sākties jebkurā brīdī, nevar iepriekš ieplānot, ka man piektdien sešos būs lēkme un tad es būšu mājās savā dīvānā, un būs, kas man palīdz. Tā var sākties darbā, uz ielas vai mašīnā, vai vilcienā. Tā rada ļoti daudz stresa pašam pacientam un arī apkārtējiem." Klausītāji interesējas, vai var palīdzēt ģenētiskās analīzes?  "Ģenētiskie izmeklējumi šobrīd bērniem ir kā trešais lielais stūrakmens: elektroencefalogramma, magnētiskā rezonanse un ģenētiskie izmeklējumi. Šobrīd ģenētikas attīstība ir tādā līmenī, ka visbiežāk mēs spējam atrast ģenētisku iemeslu bērniņiem ar ļoti smagām epilepsijām, kurus izraisa kāds viens konkrēts gēns. Tie gēni katru gadu tiek atklāti arvien jauni, jau ir vairāki simti zināmi, kas to izraisa," skaidro Jurģis Strautmanis. "Epilepsija, kas ir cilvēkiem ar labu garīgo attīstību, ar spēju iekļauties sabiedrībā, kaut arī tās ģimenē ir vairākiem, visbiežāk tā ir daudzu gēnu kombinācija, ko mūsdienu ģenētikas metodes vēl nespēj atklāt. Ja ir runa par pieaugušu sievieti, kurai no 20 gadu vecuma ir epilepsija, visticamāk, mūsdienu ģenētikas iespējas nespēs noteikt risku precīzi un nespēs atrast kaut kādus konkrētus gēnus." 

Vasara ir atvaļinājumu laiks un daudzi no mums izvēlas doties atpūsties ārpus Latvijas, ļoti bieži, izmantojot tieši aviopārvadājumus. Taču ceļojot var gadīties dažādas ķibeles - aizkavēti vai atcelti reisi, neparedzami klimatiskie apstākļi, kas rada šķēršļus, pazuduši dokumenti vai ceļojumu somas. Kā ceļot droši un par ko jāpadomā, pirms uzsākam atvaļinājuma piedzīvojumus, intersējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Patērētāju tiesību aizsardzības centra Patērētāju konsultāciju un sūdzību departamenta direktores vietniece Inta Bērante-Sukaruka un ceļotājas Alīna Andrušaite un Zane Eniņa. Raidījuma viešņu ieteikumi, padomi un skaidrojumi drošākai ceļošanai: Ceļojums sākas ar pases derīguma termiņa pārbaudi! Iepriekš vajag pārliecināties, kādi noteikumi ir spēkā kurā valstī, jo ir valstis, kur nepieciešams sešu mēnešu derīguma termiņš.  Jāņem vērā, ka ir valstis, kur nepieciešama elektroniskā ieceļošanas atļauja. Tagad tāda nepieciešama arī iekļūšanai Lielbritānijā.  Tā ir ceļotāja atbildība, noskaidrot, kādi dokumenti nepieciešami ieceļošanai kādā valstī un kādi ir derīguma termiņi personu apliecinošiem dokumentiem. Kādā Āzijas valstī secināt, ka beidzies derīguma termiņš kādam dokumentam, tas var radīt daudz sarežģījumu. Ļoti noderīgi ir iegādāties ceļojuma apdrošināšanu. Dodoties tālākos ceļojumos, būtiska ir arī veselības apdrošināšana, kā arī ieteicams rūpīgi izlasīt noteikumus, ko tā paredz. Runājot par ceļošanas transporta izvēli, arī jāzina attiecīgās valsts noteikumi par apdrošināšanas nepieciešamību.  Ceļojot ar savu auto, jāņem vērā, ka ir dažādi ceļu izmantošanas noteikumi.  Eiropā vairākās valstīs ir nepieciešamas "ceļa vinjetes" [autoceļu lietošanas nodeva] un tās jānovieto pareizā vietā uz auto vējstikla, lai sistēma nolasa. Jābūt arī uzmanīgam par stāvēšanas iespējam. Nezinot katras pilsētas un valsts stāvēšanas noteikumus, var viegli iekulties nepatikšanās. Stāvēšanas noteikumi mēdz būt sarežģīti. Arī ceļu satiksmes noteikumi valstīs mēdz atšķirties. Lai pēc tam nesaņemtu dārgu pastkarti ar pēcapmaksu no kādas valsts policijas, der iepazīties arī ar ceļošanai izvēlētās valsts ceļu satiksmes noteikumiem. Svarīgi pārbaudīt arī auto tehnisko stāvokli pirms doties ceļā, lai bez liekiem izdevumiem varētu veikt ceļojumu. "Es jebkurā gadījumā gribētu cilvēkus rosināt ceļot un nesabīties," mudina Zane Eniņa. "Mēs vairāk runājam par problēmām un par cilvēku tiesībām saņemt dažādas kompensācijas vai apdrošināšanu. Drošībai ir jābūt, bet tie būs ļoti reti gadījumi.  Es ceļoju vairāk nekā 10 gadus un intensīvi, un tikai šogad pirmoreiz dzīvē man nācās izmantot apdrošināšanas pakalpojumu. Tas nozīmē, ka visus iepriekšējos ceļojumus nekas tāds nav bijis. Tas nenozīmē, ka problēmas nav, viņas vienmēr kaut kur būs un parādīsies, bet cilvēki tiks galā. Un arī ārvalstīs, cik man ir nācies lūgt kādam padomu vai palīdzību, cilvēki visur ir ļoti atsaucīgi. Neatkarīgi no tā, kurā valstī tu esi, kādā valodā runā cilvēki, kādi viņi ir, viņi tiešām vienmēr vēlas tev palīdzēt. Tādā ziņā es gribētu vienkārši cilvēkiem teikt: ceļojiet un nebaidieties!" Vēl kāds atgādinājums: Eiropas Savienības regula nosaka, ja lidojums aizkavējas vai tiek atcelts, pienākas ne tikai nogādāšana izvēlētajā galapunktā ar citu reisu, nepieciešamā aprūpe, piemēram, ēdināšana, ja ilgu laiku jāgaida, vai arī pat naktsmītnes izmaksas, ja ir jānakšņo, bet arī morālā kompensācija, kas ir no 250 līdz 600 eiro personai. Regula nosaka aviopasažieru tiesības, ja ir atcelts reiss vai atteikta iekāpšana. Ja reiss kavējas trīs stundas un vairāk un kavēšanās iemesli nav kādi ārkārtas apstākļi, pasažierim ir tiesības saņemt ne tikai aprūpi, bet arī prasītāja kompensāciju. Kompensācijas apmērs ir atkarīgs no lidojuma garuma un vai tas lidojums bija Eiropas Savienības iekšienē vai arī uz trešajām valstīm.  Par katru gadījumu, kad reiss atcelts, der interesēties atsevišķi, kāda atlīdzība pienākas ceļotājam par attiecīgo kavējumu. Jāņem vērā, ka ne visi tehniskie traucējumi ir ārkārtas apstākļi. Ja ir apdrošināšana, par kompensācijas saņemšanu katrā konkrētā gadījumā der interesēties pie apdrošinātāja.  

 Ar bagātīgu un daudzveidīgu programmu no 1. līdz 23. augustam Latvijas novadu baznīcās jau devīto reizi norisinās Vēsturisko ērģeļu svētki “Latvija – ērģeļu zeme”. Seši koncerti izskanēs Āraišos, Viļakā, Nautrēnos, Skultē, Kalupē un Valmierā, kuros muzicēs ērģelnieki Kristīne Adamaite, Ilona Birģele, Aivars Kalējs, Aigars Reinis un Diāna Jaunzeme-Portnaja, kuru aicinājām uz sarunu. Cik baznīcās festivāls viesojies šo deviņu gadu laikā? Esat skaitījuši? Ja godīgi, skaitījuši neesam, bet, ja parēķina - ir devītais gads, katru gadu ir vidēji 7-8 koncerti, tātad kādas 50 vietas jau ir bijušas. Mēs cenšamies katru gadu ietvert arvien jaunus dievnamus, apzināt arvien jaunas ērģeles, bet ir arī baznīcas, kuras tiek atkal un atkal iekļautas mūsu svētkos. Bet vairāk par pussimtu šo gadu laikā būs. Tātad svētku nosaukums “Latvija - ērģeļu zeme” attaisnojas? Jā, mēs ar lielu lepnumu likām šo nosaukumu, jo Latvija tiešām ir ērģeļu zeme! Kā zināms, ērģeļu skaits Latvijā ir ap 300, tā ka svētki notiks vēl daudzus gadus! Kā jūs nonākat pie instrumentiem, kurus katru gadu ieskandināt? Ir ekspedīcijas, meklējot novārtā pamestus instrumentus? Ceļi ir ļoti dažādi. Mēs ar Ilonu [Birģeli, festivāla producenti] runājam, ka ir braukts garām kādam dievnamam, un domājam - kas tur ir par instrumentu? Tad veram vaļā Latvijas ērģeļu kataloga internetvietni un skatāmies, kas ir ar to instrumentu. Tā ir jauka vietne, kur var apskatīties instrumenta būvētāju, kā instruments izskatās, kādā stāvoklī tas šobrīd ir. Tad izlemjam, ka šo dievnamu ar šīm ērģelēm iekļaujam. Vēl mums nāk ziņas no ērģeļmeistariem, kuri ir bijuši pie kādiem instrumentiem arī diezgan tālu no galvaspilsētas, un viņi ir teikuši, ka šis instruments ir nupat restaurēts un tur var spēlēt. Tad mēs arī to iekļaujam. Ir arī ērģeles, par kurām jau zinām, ka tās ir labā stāvoklī. Reizēm koncertvietas jeb dievnami paši piedāvā, vai šogad vēlreiz ērģeļsvētki nevarētu notikt pie viņiem. Tā koncertvietas un ērģeles jau ziemas sezonā parasti tiek nokomplektētas. Vai jūtat šo svētku patīkamās, labās sekas, ka kādas iepriekš novārtā palikušas ērģeles ir izceltas dienasgaismā un tiek spēlētas vai atjaunotas? Tieši tā - mēs dodam starta punktu draudzei, jo tad viņi dzird, ka ērģeles skan un skan tik krāšņi, jo parasti dievkalpojuma laikā instruments netiek tik pilnasinīgi izmantots. Pēc tam jau dzirdam, ka pēc vēsturisko ērģeļu svētku koncerta tur tiek rīkots cits koncerts ar citiem māksliniekiem, un tas ļoti priecē. Šajā festivālā par instrumentiem arī mazliet pastāstāt, iepazīstināt ar ērģeļu būvētājiem? Jā. Tā ir tradīcija, kas nemainīga visus deviņus gadus kopš pirmā vēsturisko ērģeļu svētku notikuma. Pirms koncerta ērģelnieks vai, ja mums ir paveicies, pats ērģeļu meistars, kas ērģeles uztur kārtībā vai ir skaņojis, sniedz nelielu ievadlekciju par tieši šo instrumentu. Ir gadījies, ka puse klausītāju to visu jau zina. Viņi tā viegli smaida, jo instrumentu visi pazīst, bet atkārtot nekad nenāk par ļaunu. Otra puse ir tādi, kas klausās vaļā mutēm un labprāt uztver šo informāciju. Tad viņi koncertu klausās jau ar mazliet citām ausīm. Man šķiet, tas ir jauki, izglītojoši un pēc tam klausītājiem prātā paliekoši. Pēc koncerta ļaujat arī tuvplānā iepazīties ar instrumentu? Arī tā ir vēl viena jauka tradīcija, jāsaka, klausītāju visiecienītākā. Vienmēr kāds pulciņš uzkāpj pie mums augšā, ērģeļu luktā. Tās bieži vien ir ģimenes ar bērniem, kuri ir izturējuši koncertu līdz galam, jo vecāki ir teikuši, ka drīkstēs uzkāpt augšā. Mēs ļaujam, protams, mūsu uzraudzībā, pie instrumenta piesēsties, mazliet pataustīt, kaut vai vienu notiņu, bet nospēlēt, un tad, protams, rodas jautājumi, uz kuriem mēs labprāt atbildam. Izstāstām, kas tajā "skapī" jeb ērģeļu "vēderā" notiek un kā tas viss strādā. Ir tiešām liela interese. Reizēm pat stundu pēc koncerta mēs vēl to visu stāstām, priecājamies un labprāt dalāmies ar savām ērģeļu pasaules zināšanām. Tā ir mūsu ērģeļsvētku pievienotā vērtība, jo tikai koncerts sausā akadēmiskā vidē - tas ir jauki, bet cilvēkiem ļoti patīk kontakts ar pašu ērģelnieku, kas ir tikko spēlējis. Mums ir bijuši koncerti ar videoprojekcijām, un tad ir simtiem jautājumu - kā var kaut ko tādu iemācīties, kaut ko tādu nospēlēt, tā pat esot profesija?

Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) līdz 9. novembrim aplūkojama izstāde par muzeja agrīno vēsturi "Jaunais mākslas templis. Rīgas pilsētas mākslas muzejs 1905-1919". Tā veidota kā veltījums 120. gadadienai kopš muzeja galvenās ēkas atvēršanas apmeklētājiem un stāsta par muzeja darbību pirmā direktora Vilhelma Neimaņa vadības laikā. Kultūras rondo tiekamies ar mākslas vēsturnieci, šīs izstādes kuratori Baibu Vanagu un izstādes mākslinieci Ievu Stūri. 1905. gada 14. septembrī Esplanādes laukuma malā tika atklāts Rīgas pilsētas mākslas muzejs, tagadējā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenā ēka, kas ir pirmā speciāli mākslas muzeja vajadzībām celtā būve Baltijā. Nākamajā dienā rakstot par šo notikumu, Rīgas laikraksta “Rigasche Rundschau” vārdā nenosauktais autors izteicis cerību, ka “jaunā staltā ēka būs īsts mūsu mākslas dzīves centrs ne tikai ārēji, bet arī iekšēji”, bet gleznotājs Janis Rozentāls žurnālā “Vērotājs” vairākos turpinājumos publicētajā recenzijā par tikko atvērto muzeju un tā atklāšanai par godu organizēto Baltijas mākslinieku izstādi nodēvējis to par “jauno mākslas templi”. Muzeja ēkas autors ir arhitekts un mākslas vēsturnieks Vilhelms Neimanis (Wilhelm Neumann, 1849–1919), kurš kļuva par Rīgas pilsētas mākslas muzeja direktoru, šos pienākumus pildot līdz 1919. gada sākumam, kad vadība tika uzticēta gleznotājam Vilhelmam Purvītim, un muzejā sākās nākamais attīstības posms. Rīgas pilsētas mākslas muzejs tika izveidots uz Pilsētas gleznu galerijas bāzes, kuras kolekcijā pamatā bija dažādu Rietumeiropas glezniecības skolu paraugi un ļoti maz vietējo autoru mākslas darbu.

Rati jātaisa ziemā, bet ragavas vasarā. Ar skursteņiem un apkures sistēmām ir līdzīgi - to apkope jāveic vasarā. Kā sagatavoties nākamajai apkures sezonai spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Atgādina skursteņslauķis Māris Bambis un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Ugunsdrošības uzraudzības pārvaldes priekšnieks Dzintars Lagzdiņš. Par apkures sezonu jādomā laicīgi. Šobrīd - vasaras vidū - ir labākais laiks veikt skursteņu un apkures sistēmu apkopi līdz nākamajai apkures sezonai. Latvijā ir ap 80 skursteņslauķu, reizēm klientam nākas ilgāk gaidīt, kamēr meistars nokļūst līdz viņam, nekā ir veicamā darba objektā. Viendzīvokļu privātmājas īpašnieki drīkst arī paši tīrīt savas mājas skursteņus.  "Ja viņi ir ir  profesionāļi un to var izdarīt paši un fiziski ir gatavi tam, viendzīvokļu privātmājas īpašnieki drīkst darīt to paši," norāda Māris Bambis. Dzintars Lagzdiņš apstiprina, ka to atļauj arī Ugunsdrošības noteikumi, ja to spēj darīt, ja nē, meklē palīdzību pie speciālistiem.  Pirms aicināt skursteņslauķi, Māris Bambis iesaka katram ēkas īpašniekam atiet no mājas tik tālu, lai būtu redzams skursteņa gals, un novērtēt, vai jau nav nobrucis, vai varbūt drīzumā var nobrukt, vai tur ir šķirbas, kas traucē skursteņa vilkmei. "Ja regulāri izmanto skursteņslauķa pakalpojumus, tad, aizejot uz objektu, skursteņslauķis par to brīdina laicīgi īpašnieku, ka būtu jāsakārto skursteni, lai nākamajā apkopes reizē skurstenis būtu tāds, lai vispār varētu tīrīt. Dažs mēdz būt tāds, ka labāk neaiztikt," atzīst Māris Bambis. Speciālista novērojums: kas regulāri veic skursteņu un apkures sistēmu apkopi, ir arī uzstādījuši dūmu detektorus mājā.  Jo slapjāka malka, jo skursteņi ātrāk aizaug. Malku pareizi gādāt vienu sezonu uz priekšu. Šī rudens apkures sezonā pareizi būtu kurināt ar pagājušā gādātu malku, kas ir izžuvusi. Jo cietāka koksne, jo lielāka temperatūra krāsnī. Tāda ir ozola vai bērza malka. Vītolam ir mīksta koksne, tas tikai dod daudz pelnu, bet ne siltumu. Bet arī tikai ar ozolu kurnāt nevajag, vajadzētu būs dažādu koku malkai. Vecas mēbeles nevajadzētu kurināt!

18. jūlijā Jūrmalas festivālā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un diriģentu Andri Pogu uzstāsies akordeoniste Ksenija Sidorova. Programmā izskanēs Antonīna Dvoržāka Astotā simfonija, Otorīni Respīgi "Romas strūklakas", kā arī bulgāru komponistes Dobrinkas Tabakovas Akordeona koncerta pirmatskaņojums Latvijā. Koncerts akordeonam un orķestrim, kas veltīts Ksenijai Sidorovai, pirmatskaņojumu piedzīvoja 2025. gada maijā Štutgartes Liederhalle ar Štutgartes Filharmonijas orķestri un diriģentu Mihalu Nesteroviču, jūnijā tas izskanēja arī Sofijas filharmoniskā orķestra sezonas noslēguma koncertā. Sarunā ar komponisti Dobrinku Tabakovu uzzinām, ka akordeonam viņa rakstījusi visu mūžu, bet šis ir pirmais akordeona skaņdarbs viņas daiļradē. Komponiste atzīst, ka akordeona mehāniskajā dabā viņa atrod arī cilvēcisko, jo instruments skan tā, it kā elpotu. Vai Koncerta izstrādes procesā atklājāt ko tādu par akordeonu, ko iepriekš nezinājāt? Varbūt nebijāt iedomājusies, ka uz akordeona var nospēlēt konkrētu paņēmienu, ka tam ir kāda noteikta īpatnība… Vai varat pastāstīt par saviem iespaidiem, šo Koncertu komponējot? Akordeons ir ļoti daudzpusīgs, un es vēl joprojām to apgūstu. Šī Koncerta radīšana bija kā atvērtas durvis, un jūtu, ka tas ir atvēris vēl vairāk durvju. Akordeons ir arī ļoti sarežģīts instruments – kā pārnēsājamas ērģeles ar visiem reģistriem, krāsām un iespējām. Es arī nezināju, ka akordeona dažādiem reģistriem katram ir savas īpatnības, kas atšķiras dažādiem instrumenta modeļiem. Piemēram, ja gribat veikt nelielu glissando, tas uz viena instrumenta var būt daudz vienkāršāk nekā uz cita. Ja vēlaties radīt darbu, ko varētu spēlēt visi akordeonisti, neatkarīgi no viņu instrumenta modeļa, jums jāņem vērā šīs īpatnības. Ievēroju, ka runājot jūs veicāt kustību ar roku tā, it kā spēlētu akordeonu – vai pati šo instrumentu arī izmēģinājāt? Man ir draugs Londonā, kuram ir akordeons, un tas ir tik smags! Vairāk kā 20 kilogramu. Ksenija man teica, ka viņai vienmēr ir jāceļo ar šo instrumentu, līdz ar to viņai ir jābūt labā fiziskā sagatavotībā. Es savā Koncertā iekļāvu ļoti daudz “bellow shakes” jeb plēšu kustināšanu, kad rokas kustas ļoti ātri un plēšu vidus vibrē. Būtībā šis paņēmiens ir kā treniņš sporta zālē, un viņai bija jāsagatavojas, lai izturētu šo tehnisko darbu. Jā, tas tiešām ir sarežģīts instruments. Šo Koncertu radījāt īpaši Ksenija Sidorovai. Cik daudz sadarbojāties ar viņu vai citiem akordeonistiem šī darba tapšanas laikā? Vai “dzirdējāt” šo instrumentu savā prātā? Kāds bija process? Jā, tas pārsvarā bija instruments pats par sevi, kā arī iztēlojoties Kseniju uz skatuves. Arī tāpēc, ka viņa ir trīs bērnu mamma, vienmēr ceļā… Viņai ir tik daudz darāmā. Mūsu sadarbība lielākoties notika pēc tam, kad Koncerts jau bija uzrakstīts. Tad viņai bija materiāls, un viņa ieteica dažas izmaiņas – piemēram, šī frāze labāk skanētu citā reģistrā uz viņas instrumenta, vai šī krāsa būtu labs papildinājums. Tātad bija daži viņas ierosinājumi, bet tikai pēc tam, kad darbs jau bija sarakstīts. Pirms tam pārsvarā bija vienkārši viņas klausīšanās. Es Kseniju pazīstu jau 15 gadus, tāpēc zinu viņas skanējumu, viņas klātbūtni uz skatuves. Un vispār, tas ir brīnišķīgi – vienkārši ienirt akordeona pasaulē, atklāt tādus darbus kā Berio "Sekvenci" akordeonam un visu pārējo, pilnībā iegremdēties šajā mūzikā, un tad aizvērt durvis un iztēloties pašai sava skaņdarba tēlu. Kāda jums ir bjusi pieredze ar akordeonu līdz šim? Vai jau bijāt tam komponējusi? Jā, jā. Viens no maniem agrākajiem studiju laika darbiem bija ar nosaukumu “Akordeons”, bet tajā vispār nebija akordeona. Tas bija rakstīts tādam pašam sastāvam kā Edgara Varēzes Oktets. Ideja bija radīt skaņdarbu par kaut ko, kas līdzinātos dzīvai mašīnai. Tātad instrumenti veido tādu kā salauztas mašīnas efektu – tā, it kā kaut kas ir saplīsis, ieklemmējies un tad tas atkārtojas, atkārtojas, atkārtojas… un tad turpinās. Pēc tam ir ļoti liriska daļa. Man kaut kā vienmēr prātā bija akordeons, par dzīvu mašīnu domājot. Tad man ir Stīgu trio “Insight”, kurā piedalās čelliste Kristīne Blaumane, viņa bija arī Trio pirmatskaņotāja. Te ideja bija radīt akordeona skanējumu ar stīgu instrumentiem. Tātad jau agrīnie darbi kaut kā atspoguļo manu fascināciju ar šo instrumentu. Bet es nekad nebiju rakstījusi akordeonam tiešā veidā. Pirmo reizi to izmantoju aranžijā, ko veidoju ar nosaukumu “Frozen River Flows”, kas sākotnēji bija rakstīts vibrofonam, krotālēm un obojai. Pēc tam to aranžēju kontrabasam, akordeonam un vijolei. Tātad tā bija pirmā reize, kad es faktiski izmantoju akordeonu skaņdarbā, bet tā vēl nebija īsta rakstīšana tieši šim instrumentam – neiedziļinoties tā tehniskajās īpatnībās. Šis Akordeona koncerts ir pirmais īstais skaņdarbs, ko esmu rakstījusi, veicot patiešām dziļu instrumenta izpēti. Interesanti, ka jums ir tik plaša vēsture ar akordeonu. No kurienes, jūsuprāt, tas nāk? Tā vien šķiet, ka zemapziņā šis instruments jūs ir pavadījis visus šos gadus. Man ļoti patīk rakstīt stīgu instrumentiem. Galvenā priekšrocība, rakstot stīgām, ir tā, ka nav jādomā, kur viņi elpo. Arī ar akordeonu ir kaut kas līdzīgs – skaņa ir līdzīga pūšaminstrumentiem, bet nav jādomā par to, kurās vietās mūziķim jāieelpo. Esmu dzimusi Bulgārijā, kur akordeons ir daļa no mūsu tautas tradīcijas. To var dzirdēt uz ielas, televīzijā – tas vienmēr man bija kaut kur fonā. Atceros, ka man vienmēr likās, ka akordeons izskatās pēc rakstāmmašīnas. Pēc ļoti dīvainas mašīnas. Tāpēc mašīnas un akordeona jēdzieni man vienmēr ir bijuši kaut kā saistīti. Plašāk - audioierakstā.  

Kultūras rondo svētku studijā tiekamies ar trim koru virsdiriģentiem, kuri kopkora priekšā stāsies noslēguma koncertā „Te-aust” un jau strādājuši ar lielo kori mēģinājumos. Kādas ir emocijas, stājoties kopkora priekšā Mežaparkā? Stāsta Līga Celma-Kursiete, Jelgavas 4. vidusskolas meiteņu kora "Spīgo" diriģente, Rudīte Tālberga, Ventspils Mūzikas vidusskolas kora “Nošu planētas” diriģente, un Jurģis Cābulis, Rīgas Doma kora skolas jauktā kora un jauniešu kora “Kamēr…” diriģents. Rudīte Tālberga šogad virsdiriģenta godā šajos svētkos būs pirmo reizi. Viņas vadībā kori dziedās Rolanda Ūdra dziesmu „Pasaule plašā”. "Ļoti saviļņojoši stāvēt tur priekšā, ka esmu tik tālu tikusi," atzīst Rudīte Tālberga, kurai kopā ar kori šis gads nav bijis viegls pēc visa, ko nācās pārdzīvot un izsāpēt pēc traģiskās avārijas janvārī. Viņa neslēpj, ka gads nav bijis viegls, jo daudz zaudējuši, bet kori ne mirkli nav apstājušies dziedāt. Tas prasījis daudz spēka. " Baidījās, vai varēšu  savaldīt tūkstošgalvaino kori. Protams, ir daudz jāstrādā, jāreaģē uz kādām lietām, jāklausās, bet paspēju arī tās sekundes izbaudīt un sajust dziedātāju enerģiju, kas bija pretī, un sirsnību. Vēl vairāki no zēnu kora man skrēja pretī - es tik ļoti kliedzu, ka tā dziesma tūlīt skanēs," turpina Rudīte Tālberga. Līga Celma-Kursiete pirms 15 gadiem pirmo reizi stājās kopkora priekš X Skolu jaunatnes dziesmu svētkos. Šajos svētkos viņa diriģēs Raimonda Paula dziesmu „Veltījums dzejniekiem”. Toreiz tas bija mēnesi pēc pirmā bērniņa piedzimšanas.  "Toreiz viss bija pārāk sirreāls, man bija jādiriģē tautasdziesma un es īsi nemācēju kopkori savaldīt. Tad mani pamācīja - tu pagaidi katra pantā beigās, lai viņi sanāk kopā un tad sāc pantu vēlreiz, atminas Līga Celma-Kursiete. "Šī dziesma tik ļoti patīk jauniešiem, ir pietiekami lēnā tempa, lai nebūt jāuztraucas par kora savākšanu un tā enerģija, kas apmainās, tā jauneklīgā jūsma, kas nāk no bērniem, ir ārkārtīgi pacilājoši. Tieši tāpēc, ka ir bijis šis iztrūkums, ka nav bijuši jauniešiem svētki. Ir ļoti pacilājoši un skaisti," atzīst Līga Celma-Kursiete. Savukārt Jurģis Cābulis pirmo reizi bija virsdiriģents Vispārējos dziesmu svētkos 2023. gadā, tagad - Skolu jaunatnes svētkos. Viņš diriģēes Ulda Marhilēviča dziesmu „Seko saviem sapņiem”. "Atšķirības nav, jo tieši tāpat kā uz vispārējiem dziesmu svētkiem, arī uz jauniešu dziesmu svētkiem sistēma ir līdzīga, viņi gatavojas, ir kopmēģinājumi. Protams, atšķiras repertuārs un repertuāra politika," vērtē Jurģis Cābulis, vaicāts par atšķirībām svētku virsdiriģenta statusā. "Varu piekrist, ka enerģija ir savādāka, kas nāk no jauniešiem un lielajiem svētkiem, jo lielajos svētkos daudz nostrādā filozofiskā šķautne, ko stāsti dziedātājiem, ko gribi ar savu dziesmu pateikt. Tā ir lieta, ko dziedātājs vērtē. Šajos svētkos arī šis ir svarīgi, bet ir jāspēj dzīvot līdzi jauniešu enerģijai un tas nav viegls process. Jo tā enerģija, kas nāk pretī no estrādes, ir jācenšas iedot vismaz tas pats procents pretī. Ja izdodas abas enerģiskās puses salaist kopā, fantastiskas lietas notiek."

Mājas kafejnīcas – kurp doties šajā vasarā un kādi pārsteigumi sagaida mājas kafejnīcu dienu apmeklētājus, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Plašāk stāsta Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras Tūrisma departamenta direktore Inese Šīrava, Lauku ceļotājs" valdes locekle un viesu mājas "Ārpus laika" saimniece Ilze Bērziņa un Dobeles Tūrisma informācijas centra vadītāja Kristīne Štosa. Sazināmies ar pašvaldības aģentūras "Dienvidkurzemes novada tūrisma centrs" direktori Ievu Skabārdi un Gulbenes novada mājas kafejnīcas "Kadiķīši" saimnieci Inesi Mozgu. No 28. jūnija līdz 14. septembrim visa Latvija pārtaps par lielu gardēžu galamērķi. "Mājas kafejnīcu dienas 2025" aicina doties neaizmirstamā piedzīvojumā cauri 42 dažādiem reģioniem, kur katrs pagrieziens ceļā vedīs pie jaunām garšām un cilvēku viesmīlības. Ar plašo un garšīgo piedāvājumu var iepazīties internetā. Mājas kafejnīcu dienas notiek jau piekto gadu un visas nedēļas nogales līdz pat septembra vidu var plānot garšu piedzīvojumus Latvijas novados. Kopumā šogad Mājas kafejnīcu dienās piedalīsies ap 600 mājas kafejnīcu. Milzīgas izvēles iespējas visiem ceļotājiem. Motivācija piedalīties saimniekiem ir dažāda, kāds grib izmēģināt spēkus viesmīlībā, kāds grib parādīt savu sasniegto, piemēram, kādu atjaunotu ēku, kādam hobijs ir ēst gatavošana un cilvēks izmanto iespēju pacienāt plašāku cilvēku loku. Pirms doties ceļā, Inese Šīrava iesaka ielūkoties mājaslapā un jāiepazīstas ar aprakstiem, jo daudzi saimnieki piedāvā ne tikai gardu ēdienu, bet arī citas izklaides. Tāpat viņa iesaka iepazīties ar apmeklējumam izvēlētās mājas kafejnīcas noteikumiem, jo bieži ir jāpiesakās, jo ir vietas, kur ir ierobežots vietu skaits apmeklētājiem. Otrs iemesls - lai saimnieks var plānot ēdiena apjomu. Ja cilvēks ikdienā nenodarbojas, neuzkrāj produktus, ir jāsagatavojas. Ieteikums ņemt līdzi skaidru naudu.  

Latvijā beidzot nepieciešama diskusija ar valsts uzņēmumu iespējamo kotēšanu biržā, lai veicinātu to izaugsmi un arī vairotu valsts budžeta iespējas neatliekamām vajadzībām. Deviņās Latvijas augstskolās sākusies elektroniskā pieteikšanās pamatstudijām. Pirms desmit gadiem Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos virkne dalībnieku ģība un tas pat lika pārtraukt svētku noslēguma koncerta ģenerālmēģinājumu. Savukārt šobrīd atbildīgie par drošību un veselību norāda, ka situācija ir ļoti laba.

Pirms pieciem gadiem, protestējot pret Aleksandra Lukašenko kārtējo atgriešanos amatā, Baltkrievijā ielās izgāja simtiem tūkstošu cilvēku. Pēc ilgajiem protestiem autoritārisma žņaugi tomēr palika ciešāki, daudzi aizmuka no valsts. Tagad Baltkrievija ir Krievijas ciešākais sabiedrotais karā pret Ukrainu, tā veic nemitīgus hibrīduzbrukumus mums un citiem kaimiņiem, bet disidenti sēž cietumā. Vai pārmaiņas Baltkrievijā iespējamas tikai pēc Krievijas sakāves? Par to Krustpunktā sarunājamies ar bijušo un šobrīd pēdējo Latvijas vētnieku Baltkrievijā, tagad Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieku Einaru Semani.  

Pirms pieciem gadiem, protestējot pret Aleksandra Lukašenko kārtējo atgriešanos amatā, Baltkrievijā ielās izgāja simtiem tūkstošu cilvēku. Pēc ilgajiem protestiem autoritārisma žņaugi tomēr palika ciešāki, daudzi aizmuka no valsts. Tagad Baltkrievija ir Krievijas ciešākais sabiedrotais karā pret Ukrainu, tā veic nemitīgus hibrīduzbrukumus mums un citiem kaimiņiem, bet disidenti sēž cietumā. Vai pārmaiņas Baltkrievijā iespējamas tikai pēc Krievijas sakāves? Par to Krustpunktā sarunājamies ar bijušo un šobrīd pēdējo Latvijas vētnieku Baltkrievijā, tagad Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieku Einaru Semani.  

Ģenerālis šodien uz interviju aicinājis talantīgo Latvijas futbolistu Dario Šitu. Dario atklāj kā nonāca Itālijas A serija, karjeras pirmsākumiem, treniņu metodēm kā arī mērķiem nākotnē.

Pirms pāris dienām ASV prezidents Donalds Tramps savā sociālajā tīklā paziņoja, ka esot panākta vienošanās par uguns pārtraukšanu starp Irānu un Izraēlu. Savukārt Baltkrievijā no režīma cietumiem atbrīvoti un Lietuvā ieradušies četrpadsmit politieslodzītie. Ārvalstu aktualitātes apspriežam kopā ar ārpolitikas ekspertu Andi Kudoru un Latvijas Radio Ziņu dienesta ārzemju ziņu korespondentu Rihardu Plūmi. * Divpadsmitdienu karš? 23. jūnija pievakarē pēc Savienoto Valstu Austrumkrasta laika prezidents Tramps savā sociālajā tīklā paziņoja, ka esot panākta vienošanās par uguns pārtraukšanu starp Irānu un Izraēlu ar 25. jūniju. Līdz ar to „Divpadsmitdienu karš”, kā to nodēvēja prezidents, esot noslēdzies. Vai šis apzīmējums patiešām ieiesies, respektīvi, vai uguns pārtraukšana, kura vakar sāka izskatīties diezgan cerīgi, paliks spēkā un pāraugs zināmā noregulējumā – par to pagaidām drošas pārliecības, protams, nav. Kā zināms, 22. jūnijs nesa jaunu pavērsienu militārajā sadursmē, kad amerikāņu gaisa spēku bumbvedēji B-2 raidīja vairākas lieljaudas vadāmās aviobumbas, savukārt jūras spēki – spārnotās raķetes „Tomahawk” pa trim Irānas kodolobjektiem: urāna bagātināšanas rūpnīcām Fordo un Natanzā, kā arī Isfahānas kodoltehnoloģiju centru. Tika laisti darbā jaudīgākie konvencionālie ieroči, kādu Izraēlas rīcībā nav, un kuri, kā tika lēsts, varētu nodarīt Irānas kodolprogrammai izšķirošu postu. Drīz pēc tam Vašingtona sāka bombardēt abas konfliktējošās puses ar uguns pārtraukšanas prasījumiem. Irānas ārlietu ministrs Abass Aragči reaģēja uz prezidenta Trampa paziņojumu par uguns pārtraukšanu, sakot, ka vienošanās gan vēl neesot panākta, bet Irāna ir gatava pārtraukt triecienus otrdienas agrā rītā, ja Izraēla rīkosies tāpat. Dažas stundas vēlāk arī Izraēlas puse paziņoja, ka esot gatava uguns pārtraukšanai, jo karadarbības mērķi sasniegti. Otrdienas rītā gan no Irānas puses pret Izraēlu esot raidītas divas raķetes, un par atbildi Izraēlas gaisa spēki uzbrukuši kādam radaram Teherānas pievārtē, taču pēc tam patiešām iestājies klusums. Cik var spriest, izšķirošais bijis Donalda Trampa telefona zvans premjeram Netanjahu. Vakarā Irāna atvērusi savu gaisa telpu civilās aviācijas lidojumiem, savukārt Izraēla atcēlusi iedzīvotājiem noteiktos ierobežojumus un ziņojusi par lidostu darbības atsākšanu. Zīmīgi, ka abas puses dēvē sevi par uzvarētājām. Premjers Netanjahu paudis, ka viņa valsts vēsturiskās uzvaras nozīme nezudīšot paaudzēm ilgi. Viņa Irānas kolēģis Masuds Pezeškiāns, savukārt, izteicies, ka Izraēla esot saņēmusi „smagu un vēsturisku” pārmācīšanu. Irānas kodolprogramma, kā apgalvo tās valdība, nepavisam neesot sagrauta. Ko līdzīgu pauž arī Savienoto Valstu izlūkdienestu primārais ziņojums, kura saturs tapis zināms presei. Ziņojumā pausts, ka izraēliešu un amerikāņu uzlidojumi varētu būt nobremzējuši Irānas kodolprogrammas gaitu vien uz dažiem mēnešiem. Attiecīgās mediju ziņas likušas pukoties prezidentam Trampam, kurš amerikāņu uzlidojumus Irānai dēvē par vienu no sekmīgākajiem militārajiem triecieniem pasaules vēsturē. Daži brīvībā, tūkstotis paliek aiz restēm Sestdien Savienoto Valstu prezidenta īpašais sūtnis Kīts Kellogs apmeklēja Minsku, kur tikās ar Baltkrievijas autoritāro vadoni Aļaksandru Lukašenku. Nākamajā dienā mediji izplatīja ziņu, ka no režīma cietumiem atbrīvoti un Lietuvā ieradušies četrpadsmit politieslodzītie. Daļa no atbrīvotajiem ir ārvalstu pilsoņi vai personas ar dubultu pilsonību – Zviedrijas, Polijas, Japānas un arī divi Latvijas valstspiederīgie. Bet īpaši nozīmīgu šo Minskas autokrāta žestu padara baltkrievu opozīcijas līdera Sjarheja Cihanouska izlaišana no cietuma. Cihanouskis, blogeris un uzņēmējs, atļāvās mest izaicinājumu diktatoram 2020. gada vēlēšanās. Tieši viņš priekšvēlēšanu kampaņas laikā asociēja ūsaino vadoni ar tarakānu, kurš būtu nospiežams ar čību. Baltkrievijas Centrālā vēlēšanu komisija lēma nepielaist blogeri vēlēšanām, un drīz pēc tam viņš tika aizturēts. Stafeti no vīra pārņēmusī Svetlana Cihanouska, startējot kā apvienotās opozīcijas kandidāte, vēlēšanās, domājams, saņēma daudz vairāk nekā varas oficiāli atzītos 10 % balsu. Svetlanai Cihanouskai nācās bēgt no Baltkrievijas, savukārt Sjarhejam tika piespriesti astoņpadsmit gadi cietumā, apsūdzot viņu masu nekārtību organizēšanā un naida kurināšanā. Tagad, sabijis aiz restēm piecus gadus, viņš ir brīvībā un atkal kopā ar ģimeni, kaut pārvērties līdz nepazīšanai. Visus šos gadus viņam bija liegta saziņa ar tuviniekiem, un 2023. gadā Svetlana Cihanouska pat esot saņēmusi ziņas par vīra nāvi, kas gan, kā redzams, izrādījušās nepatiesas. Preses konferencē atbrīvotais stāstīja, ka viņam bijusi liegta ne vien sarakste un pieeja medijiem, bet arī elementāri higiēnas līdzekļi kā ziepes un zobu birste. Prezidentam Trampam, pauda Cihanouskis, esot vara un iespējas ar vienu vārdu panākt visu baltkrievu politieslodzīto atbrīvošanu, un viņš lūdzot Trampu teikt šo vārdu. Pēc Baltkrievijas opozīcijas ziņām režīma cietumos atrodas vēl apmēram 1150 politieslodzīto. Par šo četrpadsmit atbrīvošanu diktators Lukašenka neesot saņēmis pretī neko vairāk kā pašu sūtņa Kelloga vizītes faktu diplomātiski no Rietumiem praktiski izolētajā Minskā. Kā spriež BBC Austrumeiropas un Dienvideiropas korespondente Sarā Reinsforde, diktators esot izsvēris, ka iespējamie ieguvumi no prominentā politieslodzītā atbrīvošanas esot nozīmīgāki par iespējamajiem riskiem. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Pirms 40 gadiem, 1985. gada 7. jūlijā, Turaidā tika atklāts Dainu kalns. Par Atmodas gadu uzdrošināšanos, par latviešu mūsdienu rituālu vietu, stāsts raidījumā Augstāk par zemi. Dainu kalns patreizējā Turaidas muzejrezervātā tika atklāts 1985. gada 7. jūlijā, un tobrīd tajā bija izvietotas 15 no kopumā 26 tēlnieka Induļa Rankas veidotajām granīta skulptūrām. Dainu kalns ir muzejrezervāta direktores gandrīz 50 gadu garumā Annas Jurkānes mūža darbs un iecere.  Šobrīd Turaidas muzejrezervāta pārvaldnieka mājā top izstāde "Dainu kalnam - 40". Pie sienām tiek liktas vēl pēdējās planšetes, un izstādes veidošana ir laba iespēja Annai Jurkānei pārskatīt arī savus personīgos arhīvus. No mājām viņa ir atvedusi tautasdziesmu izdevumus. Centrā ir Induļa Rankas dāvināts Barontēva portrets, un intervija sākas burtiski uz sliekšņa. Anna Jurkāne gaišā enerģijas straumē rauj līdzi izstādes telpā, uzreiz uzsākot aizrautīgi stāstījumu. Dainu kalna tapšanas stāsts ir neparasts, jo šī grandiozā iecere tapa citādāk, nekā mūsdienās top projekti, nekā arī padomju laikā tika apstiprinātas tik vērienīgas ieceres. Izstādes "Dainu kalnam - 40" stāsti sākas, piemēram, ar Latviešu tautasdziesmu 13 sējumu izdevumu, arī ar tiem daudzajiem kabatas formāta tautasdziesmu izdevumiem, kas mūsu tautas gara mantas popularizēja, padarīja pieejamas. Dainu kalns tika iecerēts kā veltījums tautasdziesmu kārtotājam Krišjānim Baronam viņa 150. jubilejā. Taču Dainu kalnu labiekārtošana izvērtās par visas tautas kustību. Dainu kalna četrdesmitgadei top arī grāmata, un tās autore ir rakstniece un dzejniece Inga Ābele. Daļa no šīs grāmatas top sarunās ar Annu Jurkāni. Taču Anna pa šiem gadiem ir sakrājusi arī mapes ar rakstiem, fotogrāfijām. Vaicāta par viņas pirmo sastapšanos arī Dainu kalnu, Inga Ābele stāsta, ka arī viņa kā skolniece ir bijusi viena no tiem daudzajiem talciniekiem, kas labiekārtoja Dainu kalna apkārtni.

Ieskandinot Starptautisko folkloras festivālu "Baltica 2025", kas norisināsies Latvijā no 26. līdz 29. jūnijam, LR3 "Klasikas" šīs sezonas noslēdzošais koncerts veltīts Baltijas un Ukrainas tautas mūzikai. Ar programmu "Tautasdziesma" pirmo reizi Latvijas Radio 1. studijā muzicēs dziedātāja un etnomūziķe Liene Skrebinska, sev līdzās aicinot trio „Bille” mūziķes -  Annu Patrīciju Kareli (balss, vijole) un Katrīnu Kareli (balss, vijole), kā arī akordeonisti Antu Puķīti un sitaminstrumentālisti Viju Moori. Pirms gaidāmā koncerta Kultūras rondo saruna ar Lieni Skrebinsku, Antu Puķīti un Viju Moori.  

Pirms nedēļas, diskutējot par gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām, diez vai kādam nāca prātā, ka galvenais apspriežamais temats būs balsu skaitīšanas sistēmas problēmas un amatu zaudēšanas birums. Par to, ka Rīgā nav notikusi politiskā virziena maiņa un partijas pagaidām diezgan miermīlīgi runā par sadarbību, runā mazāk, bet, protams, arī tas ir svarīgi. Un kur nu vēl tas, ka Tieslietu padome ģenerālprokurora amatam sludinās jaunu konkursu, jo tajā, kur pieteicies arī esošais ģenerālprokurors, atbalstu nav saņēmis neviens no pretendentiem.   Studijā Alīna Lastovska, no portāla "Delfi", Madara Fridrihsone, Latvijas TV raidījuma "Kas notiek Latvijā" redaktore, Romāns Meļņiks, TV24, un Toms Ostrovskis, TVNET grupas galvenais redaktors.  

Pirms nedēļas, diskutējot par gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām, diez vai kādam nāca prātā, ka galvenais apspriežamais temats būs balsu skaitīšanas sistēmas problēmas un amatu zaudēšanas birums. Par to, ka Rīgā nav notikusi politiskā virziena maiņa un partijas pagaidām diezgan miermīlīgi runā par sadarbību, runā mazāk, bet, protams, arī tas ir svarīgi. Un kur nu vēl tas, ka Tieslietu padome ģenerālprokurora amatam sludinās jaunu konkursu, jo tajā, kur pieteicies arī esošais ģenerālprokurors, atbalstu nav saņēmis neviens no pretendentiem.   Studijā Alīna Lastovska, no portāla "Delfi", Madara Fridrihsone, Latvijas TV raidījuma "Kas notiek Latvijā" redaktore, Romāns Meļņiks, TV24, un Toms Ostrovskis, TVNET grupas galvenais redaktors.  

Nu, kura līga pirmā tiks pie čempiņa? NHL vai NBA? Un kā iet mūsu futbolam! Fenikss – Tagad arī Online https://fenikss.lu/ Izmanto, kodiņu FREEBET-50 un saņem īpašu piedāvājumu no Fenikss visur!

Pirmie katehētu kursi pirms 35 gadiem. Katehēnikas institūta dibināšana. 30. jūnija pasākums Skaistkalnē. Katahēta aicinājums.

Par pašvaldību lomu pārvaldībā, iedzīvotāju pilsoniskās līdzdalības veicināšanā, ekonomikā un izglītībā paris dienas pirms pašvaldību vēlēšanām diskutēs un to vērtēs dažādu nozaru eksperti.

Vasara šogad sākas negribīgi un ļoti pakāpeniski, tomēr peldsezona oficiāli ir atklāta un gan jau pienāks arī brīdis, kad laikapstākļi vilinās vai pat spiedīs doties veldzi meklēt peldoties. Diemžēl ūdenstilpes katru gadu Latvijā paņem arī desmitiem dzīvību, ir pat sitācijas, kad zināšanas par upes, ezera un jūras ģeogrāfiskajām un vides procesu īpašībām ļautu izvairīties no traģēdijas. Toms Bricis ir apkopojis svarīgāko, ko der zināt no meteoroloģiskā un hidroloģiskā viedokļa, pirms doties peldēt. Jau mēnesis, kopš oficiālā peldsezona sākusies, bet laikapstākļi ir tādi, ja neskaita ziemas peldētājus, šķiet, ka nav pārāk daudz cilvēku, kas būtu metušies peldēties. Un labi, ka tā, jo tas ļauj vēl pirms sezonas atsvaidzināt zināšanas vai pat uzzināt kaut ko jaunu, kas tiešām var palīdzēt novērtēt situāciju un nerīkoties riskanti. Ja upju atvari, purvu akači ir minēti pat folklorā, tad par bīstamajām jūras straumēm sabiedrībā sāka runāt tikai pēdējo 5 -20 gadu laikā pēc dažiem traģiskiem gadījumiem. Iespējams, ka te arī klimata pārmaiņas pie vainas, agrāk vasaras bija tik īsas un vēsas, ka senie latvieši jūrā nemz nepeldējās. Sākoties peldsezonai, atbildīgās institūcijas – mediķi, pašvaldības policija, pludmales glābēji – parasti atgādina par drošību ūdens tuvumā un peldoties, par to, kā rīkoties, ja notikusi nelaime. Toms šoreiz dara ko līdzīgu, tikai no dabas apstākļu puses. Kā pamanīt zīmes, kas norāda uz risku, ka peldēšanās var būt bīstama?   Runājot par aktuāliem laikapstākļiem Latvijā Latgali, arī daļu Vidzemes un Zemgales skāris ļoti liels slapjums. Lauki un dārzi daudzviet ne tikai pārmitri, izmirkuši, bet applūduši, kamēr daudzviet Kurzemē, īpaši Ventspils, Talsu novadā, valda ja ne gluži sausums, tad dārzi jau ir jāpalaista. Aizvadītais maijs Latvijā, ja rēķina vidēji uz visu valsti nolijušo ūdens daudzumu, bija sestais slapjākais pēdējā gadsmita laikā. Savukārt vēsturiskie dati liek atcerēties vienu interesantu lietu – lietainākais maijs Latvijā bija 1928. gadā, otrajā vietā ir turpat netālu laika skalā 1926. gads. Arī toreiz daudzviet Latvijā applūda lauki, bija neražas gadi, plūdi bija daudz plašāki, nekā šogad. Latvijas Radio sāka raidīt 1925. gadā. Parādījās ās visu Latviju aptveroša jauna, acīm neredzama tehnoloģija, kas spēj nogādāt skaņu jebkurā Latvijas nostūrī. Un kāda sakritība – nākamajos gados pēkšņi sāk līt daudz vairāk. Sākas plūdi un neraža. Palasot tā laika presi, ko var ērti darīt portālā "periodika.lv", var atrast ziņas, ka cilvēki lietavās vainoja radio. Ka radio ietekmē atmosfēru, radot nepieredzēti lielus lietus mākoņus. Izdevumā "Laiks un tā pareģošana". kas izdots 1936. gadā var lasīt: "1928. gads pie mums Latvijā un Lietuvā bija ļoti lietains. Raža aizgāja bijā. Strauja radio attīstība iekrita taisni šinī slapjajā gadā. Laucinieki sāka nopietni uztraukties, ka radio dēļ viņiem jācieš tādi zaudējumi. Radio esot lietus cēlonis." Ir pagājuši gandrīz 100 gadi un nekas nav mainījies. Tagad to vairs neraksta avīzēs, bet palasot, ko ļaudis raksta internetā, arī ir saksatāmas līdzības. Laikapstākļu anomālijās tiek vainotas tehnoloģijas, apzināta vai neapzināta to ietekme, lai gan arī par aizvadīto maiju var droši teikt – nepatīkami, dārziem un laukiem postoši, bet šāds slapjš maijs nav nekas nepieredzēts. Tādi un vēl slapjāki ir bijuši un būs.

Pirms jūnijā gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām ik trešdienu raidījumā Krustpunktā spriežam par reģionos būtiskiem jautājumiem. Šoreiz interesējamies, cik atbildīgi Latvijā notiek atkritumu apsaimniekošana. Diskutē Klimata un enerģētikas ministrijas Valsts sekretāra vietniece vides politikas jautājumos Rudīte Vesere, Latvijas Pašvaldību savienības padomniece un Viduslatvijas atkritumu apsaimniekošanas reģionālā centra vadītāja Sniedze Sproģe, "Zero Waste Latvija" politikas koordinatore Maija Krastiņa un Latvijas Atkritumu saimniecības uzņēmumu asociācijas pārstāvis, "Getliņi EKO" valdes loceklis Jurģis Ugors. Vides saglabāšana un atkritumu savākšana. Saskaņā ar Eiropas direktīvām un Latvijas apņemšanos, pēc desmit gadiem 90% no visiem saražotajiem atkritumiem būs jāspēj sašķirot un pārstrādāt, proti, poligonos noguldot ne vairāk par desmito daļu. Ļoti ambiciozs mērķis. Spriežot pēc visa, esam tālu no tā. Kas nākošajām domē būs jādara, lai situāciju straujāk mainītu? Par atkritumu apsaimniekošanas praksi novados arī stāsts raidījumā Reģioni Krustpunktā.

Pieaug Donalda Trampa administrācijas konfrontācija ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklējis Kanādu. Aktualitātes ananlizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis, Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājs, Ārpolitikas institūta pētnieks Uģis Lībietis. Sazināmies ar militāro apskatnieku Mārtiņu Vērdiņu. Ierakstā viedokli izsaka Ukrainas politologam Dmitro Levus. Trampa „frontē” pārmaiņas Britu iknedēļas laikraksts „The Guardian” kā Donalda Trampa administrācijas šīsnedēļas galveno iekšpolitikas aktualitāti akcentē konfrontāciju ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Šī prestāvē jau nodēvēta par „Efejas līgas karu”, jo Savienoto Valstu Ziemeļaustrumu universitāšu grupa, ko mēdz apzīmēt ar šādu nosaukumu, izpelnījusies prezidenta Trampa sīvāko nepatiku un niknāko gānīšanu. Universitātes, kā izsakās prezidents, esot viens vienīgs „marksistisku maniaku un plānprātiņu” perēklis. Konkrētie pārmetumi saistīti ar universitātēs pagājušajā gadā notikušajiem protestiem pret Izraēlas īstenoto karadarbību Gazas joslā, kurus valdība traktē kā antisemītiskus. Par pirmo uzbrukuma objektu kļuva Kolumbijas universitāte, kurai tika pārtraukts valdības līdzfinansējums apmēram 400 miljonu dolāru apmērā. Lai arī universitāte piekāpās varas prasībām, finansējums tā arī līdz šim nav atjaunots. Turpinājumā līdzīgu finansējuma pārtraukšanu piedzīvoja vēl vesela virkne augstskolu, starp kurām vairākas ir pasaules augstskolu reitingu pirmajā desmitniekā. Visnepakļāvīgākā izrādījās Hārvarda universitāte, kuras vadība pārsūdzēja tiesā valdības lēmumus par finanšu atņemšanu un atļaujas atsaukšanu ārzemju studentu uzņemšanai. Ārzemju studentu lietā tiesa valdības lēmumu pagaidām ir apturējusi, taču šonedēļ administrācija veica jaunu gājienu – Savienoto Valstu konsulāti visur pasaulē saņēma rīkojumu pārtraukt studentu un apmaiņas programmu vīzu pieteikumu pieņemšanu. Process tikšot atjaunots pēc tam, kad būšot ieviesta pretendentu tīmekļa aktivitāšu pārbaudes sistēma. Tikām plašumā vēršas spekulācijas par prezidenta Trampa līdzšinējā līdzgaitnieka Īlona Maska iespējamo attālināšanos no Baltā nama varas virsotnes. Pats Masks pagājušā mēneša nogalē paziņoja, ka krietni mazināšot savu darbošanos Valdības efektivitātes birojā, kura neformāls vadītājs viņš ir. Pirms dažām dienām viņš nāca klajā ar vēl vienu paziņojumu, proti – turpmāk viņš ziedošot daudz mazākas summas politiskajām kampaņām, nekā darījis līdz šim. Tās nav labas ziņas republikāņiem, kuru lielākais sponsors ir Masks. Tāpat daudzi ir ievērojuši, ka Maska vārds pēdējos pāris mēnešos ir tikpat kā pazudis gan no prezidenta Trampa, gan citu republikāņu sociālo tīklu ierakstiem. Tiek spriests par to, ka multimiljardiera reputācijas lejupslīde izraisījusi varas nesēju atsalšanu pret viņu. Savukārt pašam Maskam liela vilšanās droši vien bija nesen notikušās Viskonsīnas pavalsts Augstākās tiesas vēlēšanas, kurās viņš ieguldīja rekordlielu summu – trīs miljonus dolāru – tomēr republikāņu kandidāti cieta sakāvi. Ukraina – pagurusi, bet nepadevīga Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Naktī uz svētdienu, 25. maiju, Kremlis raidīja pret Kijivu un citām pilsētām pavisam 367 lidrobotus un raķetes, nogalinot vismaz divpadsmit cilvēkus, savukārt naktī uz pirmdienu – 355 lidrobotus un deviņas spārnotās raķetes, laupot dzīvību vēl sešiem. Beidzot skarbāki toņi Krievijas diktatora Putina sakarā ieskanējās arī Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa sacītajā. „Kaut kas ir noticis ar Putinu! Viņš ir kļuvis pilnīgi traks!” paziņoja Trmps. Bet tūdaļ viņš nekavējās pārmest arī Ukrainas prezidentam Zelenskim, kurš pārāk asi esot pēlis Rietumus par bezdarbību. Šo Trampa teiktā daļu īpaši akcentējuši Krievijas mediji, savukārt viņa teikto par Krievijas vadoņa mentālo stāvokli Kremļa runasvīrs Peskovs pasludinājis par emocionālas spriedzes rezultātu. Pavisam cits svars ir paziņojumam, ar kuru pirmdien nāc klajā Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs. Viņš paziņoja, ka Vācija, Francija, Lielbritānija un arī Savienotās Valstis vairs nenosakot nekādus ierobežojumus Ukrainai triecieniem ar tās rīcībā nodotajām rietumu ražojuma raķetēm pa Krievijas teritoriju. Jau šobrīd Ukrainas arsenālos ir britu un franču ražojuma „SCALP/Storm Shadow” raķetes ar piecsimt kilometru darbības rādiusu, un teorētiski tās jau šobrīd nav liegts raidīt uz mērķiem Krievijā. Tāpēc kanclera Merca paziņojums izraisījis spekulācijas par to, ka Kijiva beidzot varētu saņemt arī jaudīgās vācu raķetes „Taurus”, kas varētu būt sevišķi efektīvas pret Kerčas tiltu. Skaidri nepasakot, ka Vācija piegādās „Taurus”, Mercs izpelnījies savu partijas biedru kritiku, taču, cik var noprast, lēmumam joprojām pretojas kanclera pārstāvēto kristīgo demokrātu koalīcijas partneri – sociāldemokrāti. Jācer, ka vairāk skaidrības varētu viest prezidenta Zelenska šodienas, 28. maija, vizīte Vācijā. Tikām turpinās minējumi par to, vai pašreizējās norises frontē uzskatāmas par gaidītās Krievijas vasaras ofensīvas sākumu. Par galveno agresora aktivitātes virzienu tiek uzskatīta Pokrovska Doņeckas apgabalā, savukārt Krievijas spēku koncentrēšanās pie robežas ar Ukrainas Harkivas un Sumu apgabaliem ir domātas Ukrainas spēku saistīšanai. Kanāda nav nekāda pavalsts, bet gan suverēna monarhija Šīs nedēļas sākumā britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklēja Kanādu. Kanāda, līdz ar Austrāliju, Jaunzēlandi, Papua-Jaungvineju, Jamaiku un vēl astoņām kādreizējām britu kolonijām ir Britu nāciju sadraudzības personālūnijas statusā, proti, šo suverēno valstu nominālais galva ir britu monarhs. Otrdien, 27. maijā, viņš Otavā uzstājās ar troņa runu Kanādas Parlamentā. Tas ir visai rets notikums. Parasti šo ceremoniālo pienākumu izpilda karaļa oficiālais pārstāvis – Kanādas gubernators. Iepriekšējo reizi britu monarhs, toreiz karaliene Elizabete II,  ar tādu Otavā uzstājās 1977. gadā, savukārt šī ir pirmā reize, kad Vindzoru dinastijas galvas runa atklāj jaunievēlētā Kanādas Parlamenta sesiju. Šis notikums, protams, nav nejaušība, ievērojot pēdējo mēnešu izlēcienus no Kanādas dienvidu kaimiņvalsts vadītāja Donalda Trampa puses – izrunāšanos par „51. pavalsti” un Kanādas premjerministra dēvēšanu par gubernatoru. Jaunais Kanādas premjerministrs Marks Kārnijs, pēc kura uzaicinājuma karaļpāris viesojas savā nominālajā valdījumā, norādījis, ka šī vizīte nepārprotami uzsver Kanādas suverenitāti. Kā pauž raidsabiedrība BBC, karalim kā nominālajam valsts galvam nākas vairīties no tiešiem politiskiem paziņojumiem, tā vietā „sūtot kodētus signālus un veicot simboliskus žestus”. Vairāki tādi jau tikuši raidīt līdz šim, svinīgā ceremonijā parādoties ar Kanādas valsts apbalvojumu komplektu un iestādot kļavu Bekingemas pils dārzā. tagad, uzrunājot Kanādas parlamentāriešus Senāta Karaļa zālē, Čārlzs bilda: „Ir iemesls lielam lepnumam, ka pagājušajās desmitgadēs Kanāda ir turpinājusi demonstrēt pārējai pasaulei piemēru savā rīcībā un vērtībās kā labas gribas spēks. Kā mums atgādina himna: „Īstenie ziemeļi patiesi ir stipri un ir brīvi!” Sagatavoja Eduards Liniņš.

Pieaug Donalda Trampa administrācijas konfrontācija ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklējis Kanādu. Aktualitātes ananlizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis, Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājs, Ārpolitikas institūta pētnieks Uģis Lībietis. Sazināmies ar militāro apskatnieku Mārtiņu Vērdiņu. Ierakstā viedokli izsaka Ukrainas politologam Dmitro Levus. Trampa „frontē” pārmaiņas Britu iknedēļas laikraksts „The Guardian” kā Donalda Trampa administrācijas šīsnedēļas galveno iekšpolitikas aktualitāti akcentē konfrontāciju ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Šī prestāvē jau nodēvēta par „Efejas līgas karu”, jo Savienoto Valstu Ziemeļaustrumu universitāšu grupa, ko mēdz apzīmēt ar šādu nosaukumu, izpelnījusies prezidenta Trampa sīvāko nepatiku un niknāko gānīšanu. Universitātes, kā izsakās prezidents, esot viens vienīgs „marksistisku maniaku un plānprātiņu” perēklis. Konkrētie pārmetumi saistīti ar universitātēs pagājušajā gadā notikušajiem protestiem pret Izraēlas īstenoto karadarbību Gazas joslā, kurus valdība traktē kā antisemītiskus. Par pirmo uzbrukuma objektu kļuva Kolumbijas universitāte, kurai tika pārtraukts valdības līdzfinansējums apmēram 400 miljonu dolāru apmērā. Lai arī universitāte piekāpās varas prasībām, finansējums tā arī līdz šim nav atjaunots. Turpinājumā līdzīgu finansējuma pārtraukšanu piedzīvoja vēl vesela virkne augstskolu, starp kurām vairākas ir pasaules augstskolu reitingu pirmajā desmitniekā. Visnepakļāvīgākā izrādījās Hārvarda universitāte, kuras vadība pārsūdzēja tiesā valdības lēmumus par finanšu atņemšanu un atļaujas atsaukšanu ārzemju studentu uzņemšanai. Ārzemju studentu lietā tiesa valdības lēmumu pagaidām ir apturējusi, taču šonedēļ administrācija veica jaunu gājienu – Savienoto Valstu konsulāti visur pasaulē saņēma rīkojumu pārtraukt studentu un apmaiņas programmu vīzu pieteikumu pieņemšanu. Process tikšot atjaunots pēc tam, kad būšot ieviesta pretendentu tīmekļa aktivitāšu pārbaudes sistēma. Tikām plašumā vēršas spekulācijas par prezidenta Trampa līdzšinējā līdzgaitnieka Īlona Maska iespējamo attālināšanos no Baltā nama varas virsotnes. Pats Masks pagājušā mēneša nogalē paziņoja, ka krietni mazināšot savu darbošanos Valdības efektivitātes birojā, kura neformāls vadītājs viņš ir. Pirms dažām dienām viņš nāca klajā ar vēl vienu paziņojumu, proti – turpmāk viņš ziedošot daudz mazākas summas politiskajām kampaņām, nekā darījis līdz šim. Tās nav labas ziņas republikāņiem, kuru lielākais sponsors ir Masks. Tāpat daudzi ir ievērojuši, ka Maska vārds pēdējos pāris mēnešos ir tikpat kā pazudis gan no prezidenta Trampa, gan citu republikāņu sociālo tīklu ierakstiem. Tiek spriests par to, ka multimiljardiera reputācijas lejupslīde izraisījusi varas nesēju atsalšanu pret viņu. Savukārt pašam Maskam liela vilšanās droši vien bija nesen notikušās Viskonsīnas pavalsts Augstākās tiesas vēlēšanas, kurās viņš ieguldīja rekordlielu summu – trīs miljonus dolāru – tomēr republikāņu kandidāti cieta sakāvi. Ukraina – pagurusi, bet nepadevīga Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Naktī uz svētdienu, 25. maiju, Kremlis raidīja pret Kijivu un citām pilsētām pavisam 367 lidrobotus un raķetes, nogalinot vismaz divpadsmit cilvēkus, savukārt naktī uz pirmdienu – 355 lidrobotus un deviņas spārnotās raķetes, laupot dzīvību vēl sešiem. Beidzot skarbāki toņi Krievijas diktatora Putina sakarā ieskanējās arī Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa sacītajā. „Kaut kas ir noticis ar Putinu! Viņš ir kļuvis pilnīgi traks!” paziņoja Trmps. Bet tūdaļ viņš nekavējās pārmest arī Ukrainas prezidentam Zelenskim, kurš pārāk asi esot pēlis Rietumus par bezdarbību. Šo Trampa teiktā daļu īpaši akcentējuši Krievijas mediji, savukārt viņa teikto par Krievijas vadoņa mentālo stāvokli Kremļa runasvīrs Peskovs pasludinājis par emocionālas spriedzes rezultātu. Pavisam cits svars ir paziņojumam, ar kuru pirmdien nāc klajā Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs. Viņš paziņoja, ka Vācija, Francija, Lielbritānija un arī Savienotās Valstis vairs nenosakot nekādus ierobežojumus Ukrainai triecieniem ar tās rīcībā nodotajām rietumu ražojuma raķetēm pa Krievijas teritoriju. Jau šobrīd Ukrainas arsenālos ir britu un franču ražojuma „SCALP/Storm Shadow” raķetes ar piecsimt kilometru darbības rādiusu, un teorētiski tās jau šobrīd nav liegts raidīt uz mērķiem Krievijā. Tāpēc kanclera Merca paziņojums izraisījis spekulācijas par to, ka Kijiva beidzot varētu saņemt arī jaudīgās vācu raķetes „Taurus”, kas varētu būt sevišķi efektīvas pret Kerčas tiltu. Skaidri nepasakot, ka Vācija piegādās „Taurus”, Mercs izpelnījies savu partijas biedru kritiku, taču, cik var noprast, lēmumam joprojām pretojas kanclera pārstāvēto kristīgo demokrātu koalīcijas partneri – sociāldemokrāti. Jācer, ka vairāk skaidrības varētu viest prezidenta Zelenska šodienas, 28. maija, vizīte Vācijā. Tikām turpinās minējumi par to, vai pašreizējās norises frontē uzskatāmas par gaidītās Krievijas vasaras ofensīvas sākumu. Par galveno agresora aktivitātes virzienu tiek uzskatīta Pokrovska Doņeckas apgabalā, savukārt Krievijas spēku koncentrēšanās pie robežas ar Ukrainas Harkivas un Sumu apgabaliem ir domātas Ukrainas spēku saistīšanai. Kanāda nav nekāda pavalsts, bet gan suverēna monarhija Šīs nedēļas sākumā britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklēja Kanādu. Kanāda, līdz ar Austrāliju, Jaunzēlandi, Papua-Jaungvineju, Jamaiku un vēl astoņām kādreizējām britu kolonijām ir Britu nāciju sadraudzības personālūnijas statusā, proti, šo suverēno valstu nominālais galva ir britu monarhs. Otrdien, 27. maijā, viņš Otavā uzstājās ar troņa runu Kanādas Parlamentā. Tas ir visai rets notikums. Parasti šo ceremoniālo pienākumu izpilda karaļa oficiālais pārstāvis – Kanādas gubernators. Iepriekšējo reizi britu monarhs, toreiz karaliene Elizabete II,  ar tādu Otavā uzstājās 1977. gadā, savukārt šī ir pirmā reize, kad Vindzoru dinastijas galvas runa atklāj jaunievēlētā Kanādas Parlamenta sesiju. Šis notikums, protams, nav nejaušība, ievērojot pēdējo mēnešu izlēcienus no Kanādas dienvidu kaimiņvalsts vadītāja Donalda Trampa puses – izrunāšanos par „51. pavalsti” un Kanādas premjerministra dēvēšanu par gubernatoru. Jaunais Kanādas premjerministrs Marks Kārnijs, pēc kura uzaicinājuma karaļpāris viesojas savā nominālajā valdījumā, norādījis, ka šī vizīte nepārprotami uzsver Kanādas suverenitāti. Kā pauž raidsabiedrība BBC, karalim kā nominālajam valsts galvam nākas vairīties no tiešiem politiskiem paziņojumiem, tā vietā „sūtot kodētus signālus un veicot simboliskus žestus”. Vairāki tādi jau tikuši raidīt līdz šim, svinīgā ceremonijā parādoties ar Kanādas valsts apbalvojumu komplektu un iestādot kļavu Bekingemas pils dārzā. tagad, uzrunājot Kanādas parlamentāriešus Senāta Karaļa zālē, Čārlzs bilda: „Ir iemesls lielam lepnumam, ka pagājušajās desmitgadēs Kanāda ir turpinājusi demonstrēt pārējai pasaulei piemēru savā rīcībā un vērtībās kā labas gribas spēks. Kā mums atgādina himna: „Īstenie ziemeļi patiesi ir stipri un ir brīvi!” Sagatavoja Eduards Liniņš.

Pirms jūnijā gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām ik trešdienu raidījumā Krustpunktā spriežam par reģionos būtiskiem jautājumiem. Šoreiz interesējamies, cik atbildīgi Latvijā notiek atkritumu apsaimniekošana. Diskutē Klimata un enerģētikas ministrijas Valsts sekretāra vietniece vides politikas jautājumos Rudīte Vesere, Latvijas Pašvaldību savienības padomniece un Viduslatvijas atkritumu apsaimniekošanas reģionālā centra vadītāja Sniedze Sproģe, "Zero Waste Latvija" politikas koordinatore Maija Krastiņa un Latvijas Atkritumu saimniecības uzņēmumu asociācijas pārstāvis, "Getliņi EKO" valdes loceklis Jurģis Ugors. Vides saglabāšana un atkritumu savākšana. Saskaņā ar Eiropas direktīvām un Latvijas apņemšanos, pēc desmit gadiem 90% no visiem saražotajiem atkritumiem būs jāspēj sašķirot un pārstrādāt, proti, poligonos noguldot ne vairāk par desmito daļu. Ļoti ambiciozs mērķis. Spriežot pēc visa, esam tālu no tā. Kas nākošajām domē būs jādara, lai situāciju straujāk mainītu? Par atkritumu apsaimniekošanas praksi novados arī stāsts raidījumā Reģioni Krustpunktā.

Šīs dienas raidījums paies, meklējot krustpunktus zinātnei, kino un arī mistikai. Maģisko laternu izgudrošana sākotnēji kalpoja gan šausminošu izklaižu vārdā, gan zinātniskiem nolūkiem. Vienlaikus maģisko laternu performances jeb fantasmagorijas kā spirituāli seansi 18. gadsimtā bija viens no kino pirmsākumiem, un tieši fantasmagorijas bijusi atsauce eksperimentālā kino festivālam "Process", kas nupat noslēdzies Rīgā. Kādi bija kino attīstības ceļi, kā tieši fantasmagorijas veidoja kino un kā zinātnes, īpaši fizikas un optikas paņēmieni palīdzēja radīt kino un pat maģiju? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Tukuma Raiņa Valsts ģimnāzijas fizikas skolotājs Valdis Zuters un kinopētniece, kino kritiķe, portāla "Kinoraksti.lv" līdzredaktore, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Elīna Reitere. Pirms sarunas neliels ieraksts, kurā par eksperimentālā kino būtību un tā saistību ar fantasmagoriju šoviem stāsta festivāla "Process" direktore, kuratore Ieva Balode. "Man liekas, ka ir svarīgi apzināties, runājot par maģiskajām laternām un kino pirmsākumiem, ka nevar skatīties uz kino rašanos tādā teleoloģiskā skatījumā, ka bija kaut kāds punkts, kad nekā nebija, un tad notika attīstība, kur katrs nākošais izgudrojums bija attīstības pakāpe, uz kura pakāpās nākošais, un tā attīstījās visu laikus uz kaut ko labāku un pilnīgāku," norāda Elīna Reitere. "Maģiskās laternas un kino izgudrošana ir jāskata visā 19. gadsimta kultūras un sociālās ainavas attīstības kontekstā, kad bija intensīvs dažādu tehnikas izgudrojumu laikmets. Man tas liekas ārkārtīgi aizraujošs laikposms. Dažādu paņēmienu, dažādu prakšu bija ārkārtīgi daudz, arī dažādi aparātu tika izgudroti, lai varētu labāk tās bildes iekustināt." "Būtiski arī šajā gadījumā norādīt, ka bija daudz un dažādas 19. gadsimtā performatīvās prakses, kā demonstrēt dažādus... Man negribētos šajā sakarā lietot vārdu brīnums, jo ir ļoti svarīga atšķirība, ka viena tēma bija māņticība, otra - iluzionisms. Ir ļoti svarīgi, kāda bija skatītāju attieksme pret šiem dažādajiem fenomeniem," turpina Elīna Reitere. "Iluzionisma un arī kino rašanās gadījumā bija ļoti svarīgi tas, ka skatītājs zina, viņš ļoti labi apzinās, ka viņu māna. Viņš to zina, un tāpēc viņš ar milzu cieņu un apbrīnu, un sajūsmas skatās uz to, kā viņu māna un ko viņi piedāvā. Savukārt māņticība un spiritisma seansi balstās pilnīgi pretējā principā. Tie balstās tajā, ka skatītājs tic tam. Viņš tic, ka tur patiešām tie gari no blakus istabas kliedz, tas viss ir pa īstam. Iluzionisti šajā ziņā ir godīgi. Viņi neatklāj, kā viņi dara. (..) Iluzionisma gadījumā ir būtiski saprast, jā, mēs zinām, ka tu mūs māni." Runājot par spirotuālismu, Elīna Reitere atzīst, ka viena tehnoloģija tika izmantota dažādiem mērķiem, jo katrs šovmenis gribēja, lai viņa performance būtu vislabākā, un tad viņš ņēma to tehniku, kas bija viņa rīcībā konkrētajā brīdī. Maģiskās laternas izmantoja gan zinātnē, stāstot par jaunākajiem zinātnes atklājumiem, gan arī spiritismā, lai pastiprinātu efektu, ka tur patiešām kāds ir un kaut kādi gari staigā, kaut ko var redzēt un kaut kas kustas.  "Palasīju par vienu no ievērojamākajiem spiritisma seansu organizētājiem Eiropā, tādu Johanu Georgu Šefleru, kurš dzīvojis un savus seansus organizējis tieši Leipcigā, kur es dzīvoju. Un viņa spiritisma seansiem bija ļoti būtisks nosacījums. Viena lieta, ka tur drīkstēja piedalīties tikai vīrieši, bet tas saistīts ar to, ka viņš bija brīvmūrnieks. Bet nosacījums bija tāds, ka cilvēki nedrīkst 24 stundas pirms seansa ēst. Un tad, kad viņi tika ieaicināti šajā kafejnīcā, kas piederēja Šefleram, šīs kafejnīcas biljarda zālē, kur notika šie spiritisma seansi, tad viņiem vispirms bija jāizdzer glāze karsta groka. Es domāju, ka efekts pēc tam bija lielisks," stāsta Elīna Reitere. Turpinot par kino pirmsākumiem, viņa skaidro: "Vispirms ir jāatspēko absolūti iesīkstējušais mīts par to, ka tad, kad brāļi Lumjēri 1895. gada 28. decembrī pirmo reizi Parīzē kafejnīcā demonstrēja filmu "Vilciena pienākšana Sjotas stacijā", ka skatītāji, redzot to, ka viņiem tūlīt virsū brauks vilciens, metās ārā no zāles, krēslus laužot. Tas ir absolūts mīts, kas radies vēlāk, man šķiet, 20. -30. gados, kad jau bija mainījusies uztvere un priekšstats par agrīno kino. Viņiem likās, ka tā tas būtu varējis būt, bet tā tas nebija. Pēdējo 40 gadu laikā ir ļoti aktīvi pētīts agrīnā kino periods, pateicoties tam, ka ir pieejami daudzi arhīvi. Un ir skaidrs tieši tas uzstādījums, kā skatījās toreiz tie pirmo seansu skatītāji šīs filmas.  Pirmais svarīgais nosacījums - visi šie seansi pirmsākumos sākās ar stopkadru. Arī šis bija pats pirmais kino seanss sākās ar stopkadru, kā mēs to mūsdienās teiktu. Bija nekustīgs kadrs. Skatītājs vispirms redzēja nekustīgu kadru un tad viņš tika iekustināts. Tātad viņiem tika parādīts, ka šis brīnums, ka kustīgu kadru var jau iekustināt. Viņi ļoti labi apzinājās to, ka tas bija nekustīgs pirms tam. Viņi ļoti labi apzinājās, ka tas ir triks, ņemot vērā šo milzīgo iluzionisma un dažādu iluzoro prakšu popularitāti 19. gadsimtā. (..) Viņi savā ziņā bija pieraduši šādu ārkārtīgi bagātu vizuālo piedāvājumu ieraudzīt uz skatuves, vai šajā gadījumā - uz ekrāna."     Cik māņticīgi ir Latvijas iedzīvotāji? Citplanētieši, ceriņu pieclapītes - par ticību šādiem faktoriem, kas mums teorētiski var nest laimi vai kaitēt, daudzi pasmietos. Bet kā mēs vispār definējam māņticību un kad tā sākas? Un vai tiešām ticēšana tam, ko nevar izskaidrot ar zinātnes formulām, būtu muļķības? Par to saruna ar ar pētījumu centra SKDS vadītāju Arni Kaktiņu. Ievadot tīmekļa meklētājā tādus vārdu salikumus kā “māņticība Latvijas sabiedrībā”, “māņticības mērījumi Latvijā” un vēl citus, uzrādās dažādos gados veiktas aptaujas un pētījumi par to, cik daudz ticam māņiem un tieši kādiem. Sākot no melna kaķa pārskriešanas pāri ceļam līdz 5G tehnoloģijas ietekmei uz mūsu veselību. Taču skaidri pateikt, kas vispār ir māņticība un kurā brīdī tā sākas, nav nemaz tik vienkārši. Sarunā ar Arni Kaktiņu, un pārliecināmies, ka māņticības pamatā ir tas, kā definējam lietas. Bet vispirms par to, cik daudz šādi pētījumi par māņticību Latvijā ir īstenoti?

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē durvis vērusi izstāde ar neparastu nosaukumu „Tukku Magi: Ritms”. „Tukku Magi” ir starptautisks mākslas projekts, kas veltīts dialogam starp Ziemeļeiropas, Āfrikas un Amerikas kultūrām. Pirms vairākiem gadiem Tukumā to izveidoja mākslinieku pāris Jānis Jākobsons un Zoja Frolova, kuri jau kopš 1990. gadu sākuma dzīvo starp Latviju un ASV. Tagad viņu pārziņā esošā Āfrikas tradicionālās mākslas kolekcija satikusies ar mūsdienu mākslinieku darbiem izstādē Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, aicinot uz dialogu starp ziemeļiem un dienvidiem, starp tradicionālo un laikmetīgo, starp dabu un cilvēku.  Ekskursijā pa izstādi kuratore Kristīne Milere vispirms apstājas pie Mufata Takadivas (Moffat Takadiwa) darba. Takadiva ir viens no starptautiski pazīstamākajiem Zimbabves 40-gadnieku paaudzes māksliniekiem, kura darbi pērn bija skatāmi arī Venēcijas biennālē. Takadiva strādā ar savas etniskās grupas Korekore mantojumu, savos darbos izmantojot otrreiz pārstrādātus materiālus. Takadiva ir viens no desmit laikmetīgajiem māksliniekiem, kuru darbi veido sarunu ar „Tukku Magi” Āfrikas tradicionālās mākslas kolekciju, ko pārvalda starp Latviju un ASV dzīvojošie mākslinieki Jānis Jākobsons un Zoja Frolova. Pirms vairākiem gadiem Zojas Frolovas un Jāņa Jākobsona rokās nonāca ap 500 vērtīgu afrikāņu tradicionālās mākslas priekšmetu – tā ir daļa no kolekcijas, ko mūža garumā vākuši viņu draugi, amerikāņu kolekcionāru pāris Bobija un Tims Hamili. Kopš kolekcijas nonākšanas Latvijā mākslinieki mērķtiecīgi veidojuši dialogu starp tradicionālo un laikmetīgo, starp ziemeļiem un dienvidiem. Izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā briedusi vairākus gadus, un tā veidota speciāli Kupola zālei, ko mākslinieki uztver kā vienu no sarunas dalībniekiem. Izstādes veidošanu viņi sāka ar britu fotogrāfa Nika Branta darbiem. Viņa melnbalto darbu sērija “Kad ausīs diena“ attēlo cilvēkus un dzīvniekus, kurus skārusi dabas postīšana un iznīcināšana.   Izstāde „Tukku Magi: Ritms” LNMM Kupola zālē būs skatāma visu vasaru – līdz 7.septembrim. Vieglāk orientēties dažādajos izstādes darbos un uzzināt par tiem vairāk palīdz arī Kristīnes Mileres sagatavotie QR kodi pie 15 darbiem, kas aizved uz plašākiem to aprakstiem LNMM mājaslapā un ļauj katram skatītājam veidot pašam savu dialogu ar izstādē redzēto.

Latvijas izlase Pasaules čempionātā hokejā savu dalību ir noslēgusi, bet Jānis Celmiņš kopā ar Edgaru Lūsiņu aplūkos ceturtdaļfinālu rezultātus un prognozēs šī čempionāta uzvarētāju.

Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece un Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes arhitektūras un mākslas daļas vadītāja Anna Ancāne. Ēkai Mārstaļu ielā 6 ir bijuši vairāki būvperiodi, un tās arhitektonisko vērtību veido dažāda laika oriģinālā substance un sekundāri uzslāņojumi. Tomēr neskatoties uz notikušiem pārveidojumiem, ēkai ir augsta oriģinālās substances saglabātības pakāpe. Kā īpašas vērtības izceļamas labi saglabājušās oriģinālās jumta konstrukcijas, interjeru gleznojumu fragmenti, akmens portāls, viduslaiku ķieģeļu mūra fragmenti u. c. Periods pēc Ziemeļu kara, blokādes un mēra epidēmijas bija viens no smagākajiem periodiem pilsētas vēsturē – šie faktori negatīvi iespaidoja arī kultūras procesus, samazinājās iedzīvotāju skaits, saruka tirdzniecības aprite. Kara postītājā teritorijā, īpaši Rīgā, galvenokārt notika dzīvojamo un sabiedrisko ēku atjaunošanas darbi. Mainoties ekonomiskajai situācijai un aktivizējoties būvniecībai, sākot ar 18. gs. otro ceturksni Rīgas dzīvojamo ēku arhitektūrā iezīmējās jaunas stilistiskās pazīmes un mainījās telpu plānojuma principi. Gadsimta pirmo pusi vēl raksturo baroka ekspresivitāte, krāsu piesātinājums un tam sekojošā rokoko ornamentikas izplatība, kamēr 18. gs. pēdējais ceturksnis jau pilnā mērā reprezentē klasicismam piemītošos atturīgo eleganci un krāsu paleti. 18. gs. vidū pirmie fiksētie nozīmīgākie pārveidojumi saistīti ar ēkas fasādi. Senākais ēkas attēls pirms 19. gs. pārbūvēm ir redzams 1823. gada Vecrīgas fasāžu notinumos podporučika Kļimenkova izpildījumā: logu gabarīti liecina, ka tolaik vēl eksistēja baroka periodam raksturīgais kārtojums divos stāvos ar noslēdzošo pusstāvu – noliktavas vai kalpotāju telpām. Jumtā redzamas septiņas nelielas izbūves bēniņu stāvu ventilācijai. Fasādei trūkst klasiskā ordera kompozicionālajai sistēmai nepieciešamā loģiskā noslēguma – frontona centrālajā asī. Iespējams, sākotnēji tas ir eksistējis, tomēr praktisku apsvērumu dēļ nojaukts un tā vietā vēlāk ierīkots bēniņu logs. Vēlāko pārbūvju laikā augšējā stāva logailu proporcijas mainītas, tās paplašinot. Pēc arhitektūras rakstura ēka ierindojama patriciāta dzīvojamo namu tipoloģiskajā grupā, kas Rīgā plaši pārstāvēta 17. gs. otrajā pusē. 1823. gada fasāžu notinumos otrā stāva logiem redzami liektas formas sandriki, bet fasādes simetrijas asī novietoto portālu vainagoja atvērtais frontons ar liektām slīpnēm. Šāda tipa arhitektoniskas detaļas bija populāras Rīgas namu fasādēs un portālos ap 18. gs. vidu; tipoloģiski līdzīgs piemērs, kas pārvietots no zudušas ēkas, ir saglabājies Smilšu ielā 6 iekšpagalmā (datēts ar 18. gs. 60. gadu vidu). Avoti nesniedz precīzas ziņas, kad ēka Mārstaļu ielā 6 ieguva savu reprezentatīvo portālu. Vēsturnieka Jāņa Strauberga apkopotie arhīvu izraksti par Vecrīgas gruntsgabalu īpašniekiem sniedz informāciju, ka 1766. gadā nams Mārstaļu ielā 6 (gruntstgabals 3/113) piederējis Frīdriham Francenam. Šajā laikā nama vērtība lēsta 4682 sudraba rubļu apmērā un 1785. gadā joprojām palika nemainīga, kamēr 1797., 1804. un 1808. gadā tā pacēlās attiecīgi līdz 11976, 12083 un 16403 sudraba rubļiem. Vērtības pieauguma dinamika liecina par tolaik notikušām plašākām pārbūvēm vai remontdarbiem. 1804. gadā nomainījās ēkas īpašnieks – to ieguva tirgotāja Andreasa Zēzemaņa (Andreas Seesemann) dzimta. Skaitļi norāda, ka pārveidojumi uzsākti jau iepriekšējā īpašnieka laikā, bet tieši 19. gs. pirmajā desmitgadē būvdarbi noritējuši visaktīvāk, tā iezīmējot jaunu būvperiodu ēkas vēsturē. Ja monogrammu “S” kartušas centrā saista ar Zēzemaņu vārdu, tas nozīmētu pārāk ievērojamu laika nobīdi rokoko dekoratīvās sistēmas izmantošanā un būtu traktējams drīzāk kā anahronisks izņēmums, nevis likumsakarība. Iespējams, portālu pasūtīja kāds no iepriekšējiem īpašniekiem, jo tas atbilst 18. gs. 60.–70. gados aktuālajai estētikai un izpratnei par modernu arhitektūru. Tiek uzskatīts, ka pirmā nozīmīgākā pārbūve ēkā Mārstaļu ielā 6 notikusi 1785.–1797. gadā, kas ir hipotētiskais portāla tapšanas laiks, tās gaitā arī pielāgojot telpas jaunajām prasībām. Mainījās arī fasāžu apdares estētika. Pirms atjaunošanas veiktās zondāžas parādīja, ka fasāde tikusi vairākkārt remontēta. Noteikt sākotnējo krāsu sistēmu bija sarežģīti, jo ēkai vairākkārt klāts jauns apmetums un senākais slānis gandrīz pilnībā zudis. Atsevišķās zonās – ieejas durvju portālā un zem logailām – konstatēti trīs vēsturiskā kaļķa krāsas krāsojuma slāņi. Gan portāla pilastriem, gan plastiskajiem dekoriem un dzegām kā pirmais krāsojuma tonis uz kaļķa apmetuma konstatēts monohroms krāsojums zaļgani pelēcīgā tonī; analogs tonis konstatēts arī logu aplodām un palodžu dzegām zonās, kur bija saglabājušies vecie apdares slāņi. Otrais slānis ir veikts ar gaišu, smilškrāsas toņa kaļķa krāsu, bet trešais – ar tumši pelēku. Savukārt fasādes plaknē konstatētais senākais krāsojuma slānis bijis gaiši zilganā tonī, to nomainījis dzeltens okers un visbeidzot – tumši pelēks krāsojums. Pirmais no tiem atbilst 18. gs. beigu klasicisma estētikai un krāsojuma sistēmai.

Pirms nepilniem diviem gadiem Latvijā tika uzsāka pirmā bioreģiona izveide. Kāds sabiedrībai labums no šāda reģiona izveides, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro biedrība "Greenfest" valdes locekle Lāsma Ozola, Cēsu rajona lauku partnerības projektu koordinatore Anda Briede un Vidzemes plānošanas reģiona administrācijas vadītāja Guna Kalniņa-Priede. "Bioreģiona ideja aizsākās 2018. gadā, kad domubiedru grupa sanāca kopā un sāka rīkot festivālu "Greenfest". Tas bija festivāls, kas bija domāts, lai aicinātu līdzīgi domājošos un veicinātu vides apziņu, veicinātu zaļo dzīvesveidu. Festivāla laikā mums radās ideja, ka mums ir jādara kaut kas vairāk, nekā mēs darām šobrīd," skaidro Lāsma Ozola. Ideja ir par zemes resursu aizsardzību Gaujas Nacionālā parka teritorijā, domājot par veselīgu dzīvesveidu, par veselīgu pārtiku, par bioloģisko pārtiku. Guna Kalniņa-Priede norāda, ka galvenais vārds ir sadarbība, "sadarbība jebkurā līmenī ar vēlmi dzīvot tīrā vidē, domāt par nākotni, par bērniem, likt uzsvaru uz to. Mēs mācāmies daudz pat no bērniem, mūsu paaudzi un vēl vecāka paaudze, kā dzīvo dabai blakus, nedarīt tai pāri un būt līdzsvarā ar to. Un tā ir ļoti lieliska platforma".  Bioreģiona izveidē ir iesaistītas trīs pašvaldības - Cēsu novads, Siguldas novads un Valmieras novads, visi, kas ir Gaujas nacionālajā parkā.  2023. gadā tika parakstīts labas gribas memorands, kurā pirmais rīcības virziens ir veicināt veselīgu dzīvesveidu un veicināt veselīgu pārtiku, bioloģisko pārtiku skolās. Līdz ar to tiek domāts, lai iepirktu bioloģisko pārtiku no vietējiem zemniekiem. "Jo kā gan mēs veicināsim to tīro vidi, ja mums nebūs saimniecības, kas saimnieko bioloģiski, tātad bez pesticīdiem un minerālmēsliem, un mēs neēdīsim šo tīro pārtiku. Mēs darām ļoti daudz naudas, miljonus pārtikai tieši caur skolām, bērnudārziem, un būtu prātīgi šo naudu atdod bioloģiskajai lauksaimniecībai un vietējiem zemniekiem," norāda Guna Kalniņa-Priede. 

Drīzumā klajā nāk grāmata, kas veltīta vienam no slavenākajiem rīdziniekiem vēsture - Mihailam Tālam - šaha ģēnijam un ekscentriskai personībai. Iepazīstam šahu caur Mihaila Tāla biogrāfiju. Sarunā ar grāmatas autoru - šahistu un vēsturnieku Andri Tihomirovu skaidrojam, kāpēc Tāls kļuva par tik nozīmīgu personu šahā un ne tikai. Andris Tihomirovs atklāj, ka pirms četriem pieciem gadiem kolēģi uzrunājuši viņu šaha turnīros un rosinājuši uzrakstīt grāmatu par Mihailu Tālu. Piekritis, jo cerējis, ka uzrakstīs divās nedēļās vai divos mēnešos, bet darbs paņēmis četrus gadus. „Viena no galvenajām problēmām, ar kuru saskāros – Tāls nebija rakstītājs, bet runātājs. Viņš pats gandrīz neko nerakstīja. Ja ir viņa teksti vai domas, to pierakstījis kāds cits. Nav dienasgrāmatu, vēstuļu. Tas rada vienu no problēmām ar avotiem, bet bija citi materiāli,” atzīst Andris Tihomirovs. Sazināmies arī ar mūsu kolēģi - žurnālistu Gunāru Jākobsonu -, kurš saticis Mihailu Tālu dzīvē un arī intervējis. „Viņš bija veikls runātājs,” piekrīt Gunārs Jākobsons. „Viņš bija arī pianists veikls, galda tenisa spēlētājs, neraugoties uz fiziskām nepilnībām. Ir arī vairākas reizes bijis radiofonā. Cik krāsains bija viņa spēles stils, tik krāsaina bija arī viņa runa. Liela personība Latvijas sportā un sabiedrībā, ne velti viņu dēvēja par „Rīgas burvi”, „Šaha Paganīni"."   Pirms tam iepazīstam, kā žurnālisti apgūst sporta komentētāja prasmes un sporta žargonu. Šahs un mats, rokāde - šie ir daži termini, kurus pazīstam no šaha pasaules, bet sportā ir lērums jēdzienu, kas apzīmē dažādus spēles vai sacensību momentus. Kā sporta komentētāji apgūst sporta žargonu, spēj zibenīgi komentēt tiešraidē notiekošo un iegaumēt daudzo sportistu vārdus un uzvārdus? Veselīgs temps, veikli izrunāti ārvalstu sportistu vārdi un komandu nosaukumi, dinamika - šie ir tipiski raksturlielumi sporta ziņu lasīšanas un sporta sacensību komentēšanas laikā. Bet, lai kļūtu par sporta žurnālistikas profesionāli, ir jāmēro visai garš ceļš, kur nebūt ne visu iespējams apgūt akadēmiskā ceļā augstskolā. Latvijas Radio sporta ziņu izlaidumos klausītāji regulāri satiekas ar sporta žurnālistiem Māri Bergu, Lotāru Zariņu un Mārtiņu Kļavenieku. Kamēr Mārtiņš veic darba pienākumus Pasaules hokeja čempionātā Zviedrijā, tikmēr saruna ar Māri un Lotāru. Savas sporta žurnālistikas prasmes viņi kaldinājuši, tulkojot un veidojot rakstus tīmekļa žurnālos, lasot citu cilvēku komentārus, ejot praksē radio, un abi ir vienisprātis, ka arī pašu cieša saistība ar sportu ir ļoti palīdzējusi. Lotāram tuvs allaž ir bijis hokejs un peldēšana, Mārim - hokejs un teniss, un tas tad arī ļāvis apgūt nepieciešamo sporta terminoloģiju. Bet ar sev tuvu grāmatu iepazīstina Latvijas Universitātes profesors, uztveres pētnieks Jurģis Šķilters. Viņš izvēlējies nīderlandiešu skaitļošanas lingvista un semantikas speciālista Kīsa van Demtera grāmatu "Ne gluži: neskaidrības slavinājums" (Kees van Deemter "Not exactly"). "Mana mīļā grāmata, par kuru es šodien gribētu īsumā pastāstīt, ir kolēģa un mana skolotāja savā ziņā, domubiedra Kīsa van Demtera, loģiķa, matemātiķa, datorzinātnieka, grūti viņu vienkārši ieklasificēt, populārzinātniskā grāmata "Ne gluži", kur viņš apraksta zinātnes vēsturi no tādas perspektīvas, ka zinātne vienmēr ir mēģinājusi veidot precīzus mērījumus, bet tā precizitāte mērījumā vienmēr aizmūk. Jo precīzāki mērinstrumenti, jo mums ir vairāk skaitļu aiz komata. Tā precizitāte ir savā ziņā ilūzija, mēs varam relatīvi noteikt lietu precizitāti," stāsta Jurģis Šķilters.  

Kopš janvāra Latvijas Radio un Latvijas Televīzija ir viens uzņēmums, apvienots Sabiedriskais medijs. Daudzu gadu laikā ieceri apvienot radio un televīziju pavadīja gan emocijas, gan pretestība, gan vairākkārtēja lēmuma atlikšana. Nav noslēpums, es arī savulaik pauda atklātu kritiku par to, kā šie procesi tika virzīti. Bet jāatzīst, ka mūsu teiktajā arī ieklausījās. Tāpēc tagad, kad tapa pēdējais šī projekta variants, vairs neiebildu, jo šādām apvienotajam medijam ir iespējas būt par labāku un stiprāku, nekā tas bija iepriekš. Vai tas tā būs, tas lielā mērā ir atkarīgs no tiem, kas šo procesu virzīs tālāk.  Pirms svētkiem uzraugošā padome iecēla amatā vēl vienu atslēgas cilvēku, kas turpmāk pārraudzīs Sabiedriskā medija saturisko virzību, tā ir galvenā redaktore. Šo darbu ir uzņēmusies līdzšinējā Latvijas Radio galvenā redaktore, pieredzējusi žurnāliste Anita Brauna.  Šis amats ir ļoti nozīmīgs, tāpēc ar producenti spriedām, ka klausītājiem būtu vērtīgi dzirdēt viņu garākā sarunā.  

Šogad Latvijā notiks Starptautiskais folkloras festivāls “Baltica”. Atsauksim atmiņā festivāla pirmsākumus un Atmodas gadu notikumus raidījumā Augstāk par zemi.

Visam labajam reiz pienāk noslēgums, un noslēgums pienācis arī šai "eXi" sezonai. Piedāvājam sporta sarunu šova “eXi” sestās sezonas noslēdzošo - 19. epizodi, kurā bijušie Latvijas sportisti Jānis Sprukts (hokejs), Žanis Peiners (basketbols) un Ansis Medenis (volejbols) tiekas tirdzniecības centrā “Domina Shopping”, lai dalītos stāstos par savu pieredzi dažādās arī šodien aktuālās sporta tēmās. Šoreiz tēmu klāsts plašāks...

Gatavojoties pašvaldību vēlēšanām, sākam iknedēļas diskusiju ciklu par vietvarās svarīgo. Vai novadu teritoriālā reforma ir atnesusi solīto? Krustpunktā diskutē Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministre Inga Bērziņa, Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks Māris Pūķis, ekonomģeogrāfs Jānis Turlajs un Smārdes pagasta iedzīvotāju padomes locekle un biedrības "Partnerība laukiem un jūrai" vadītāja Ilze Turka. Pirmie četri gadi jaunajās novada robežās ir aizvadīti. Pirms četriem gadiem mēs pirmo reizi vēlējām mazliet vairāk nekā 40 vietvaras, vēl viens teritoriālās reformas posms bija noslēdzies. Atceramies, kādreiz Latvijā bija simtiem pašvaldību, tagad ir virs 40. Doma bija, ka lielākas vietvaras tomēr būs efektīvākas tādā kopējā vajadzību apmierināšanā un labklājības celšanā. Vai tas tā ir - tas ir lielais jautājums, par ko arī gribam sākt runāt jau šodien, gaidot pašvaldību vēlēšanas, kas būs 7. jūnijā. Mēs gribam saprast, kādi tad šie pirmie četri gadi ir bijuši, kas ir izdevies, kas nav, kā vērtēt reformas pirmos ieguvumus un zaudējumus.

Pavasaris ieskrienas, un ieskrienas arī aktīvisti, kas par savu hobiju un sportu izvēlējušies skriešanu. Tuvojas Rīgas maratons, kurā piedalīsies arī Edgars Šumskis, gargabalnieks, kurš nesen pārstāvēja Latviju pirmajā Eiropas skriešanas čempionātā, veicot pusmaratona distanci. Podkāstā "Ārpus kadra" viņš dalījās padomos jaunajiem skrējējiem, paskaidroja šīs disciplīnas nianses un neslēpa savu pieredzi. Sportacentrs.com podkāsts Ārpus kadra – katru trešdienas vakaru kanālā TV4, portālā Sportacentrs.com un visās populārākajās audio straumēšanas platformās. Ārpus kadra 2025. gadā uz priekšu dzen oficiālais KTM un MERIDA velosipēdu pārstāvis Latvijā AstraVelo, bet podkāstam veldzi nodrošina Akvile minerālūdens

Raidījums “(Bez)maksas sports” - informatīvi analītisku un izglītojošu stāstu un diskusiju raidījums par lielajiem jautājumiem Latvijas un pasaules sportā. 2. sezonas 10. epizodes tēma: Pirms gada 2024. gada 17. aprīlī ledus sakustējās nacionālā futbola stadiona būvniecības projektā. Rīgas dome Futbola federācijai piešķīra 10,3 hektāru zemes ar mērķi nacionālā futbola stadiona projekta turpināšanai Lucavsalā. Kas gada laikā paveikts un kas nē, un vai tuvāko gadu laikā Rīgā jauns stadions vispār taps? Studijā sporta žurnālistiem Jānim Celmiņam un Rolandam Eliņam studijā uz sarunu pievienojušies nacionālā stadiona darba grupas vadītājs Edgars Pukinsks, sporta infrastruktūras speciālists Guntars Indriksons un uzņēmuma SEP komercdirektors Oļegs Umanskis. Savukārt papildus intervijā viedokli izsaka Latvijas Futbola federācijas prezidents Vadims Ļašenko un aģentūras ″L Tips Agency″ pārstāvis Gints Putniņš. Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma saturu atbild TV4. #SIF_MAF2024

Viens no pasaulē pazīstamākajiem svētceļnieku maršrutiem ir Camino de Santjago jeb Svētā Jēkaba ceļš, kura vēsturiski veidojies tīklojums vijas caur Eiropas katoļu zemēm – Franciju, Portugāli un Spāniju. Tagad tas ir ne tikai manās zināšanās, bet arī sajūtās: īsi pirms Lieldienām nogāju nelielu Portugāles Krasta ceļa gabaliņu. Kad tikko sāku interesēties par Santjago ceļu, iedomājos, ka tā ir plata taka, kas ved no ceļojuma sākumpunkta līdz iespējamai Svētā Jēkaba pīšļu atdusas vietai katedrālē Santjago de Kompostelas katedrālē. Tikai vēlāk uzzināju, ka tas nav viens ceļš, bet gan svētceļnieku soļu iemīts ceļu tīklojums, kam, ideālā variantā, vajadzētu sākties jau no viņa mājas sliekšņa. Un tieši šī iemesla dēļ nu jau piecus gadus top Svētā Jēkaba ceļa Latvijas posms. Šajā raidījumā mana personīgā Santjago ceļa dienasgrāmata savīsies ar sarunu ar Latvijas Sv. Jēkaba ceļa asociācijas jeb Camino Latvia pārstāvēm un svētceļojuma idejas pratējām – Sandru Roni un Lindu Straumi. Rakstīt dienasgrāmatu vai atskaitīties sociālajos medijos par svētceļojumā  piedzīvoto pieder pie labā toņa. Ir iznākuši gan fotogrāfiju albumi, gan romāni, gan ceļojumu apraksti, arī latviski. Savādi, bet man visa ceļojuma laikā neko negribējās pierakstīt. Mans personības kodols ceļojuma laikā bija it kā izgarojis: pastāvēja nevis cietā vai šķidrā veidā, kā ūdens vai ledus, bet planēja stratosfērā mākoņains kā tvaiks. Taču bez vārdiem tomēr neiztikt. Rīgā ieeju lidostas kapelā palūgties. Jūs taču zināt, kur Rīgas lidostā ir kapela? Trešā stāvā, pie kam izcili skaista. Pelēks betons ar Māra Subača zīmētu dievmāti. Pirms došanās ceļā satraukums dara savu, lūdzos, un vārdi virknējas lieli un skaisti. Vienlaikus iekšēji pavīpsnāju par savu daiļrunību. Nav te neviena, kas to novērtētu. Varētu lūgties arī pieticīgāk, bet no sevis neizbēgsi, es taču esmu Radio žurnāliste – vārda māksliniece! Bet varbūt manai trenētajai prasmei redzēt pasauli labāku, ieraudzīt to, kas vēl nav piepildījies, ir nozīme arī kādā lielākā plānā. Un varbūt tieši tāda ir arī Santjago ceļa tīklojuma būtība. Ieraudzīt labu ceļamērķi, tā vārdā dibināt citādas attiecības starp cilvēkiem. Ieraudzīt savu ciematu kā pieturas punktu tiem, kas ar labu nodomu devušies ceļā. Un tālākais šķiet tik vienkārši – palīdzēt ar ceļa norādi, sagādāt pajumti. Uzsaukt: Bom Caminho! Arī Latvijā cilvēki čakli soļo. Iet jūrtaku, ceļo ar velomūziku. Tas ir mazliet jocīgi. Pusi no sava mūža tu velti tam, lai nopirktu labu auto, nopelnītu iespēju ērti apceļot pasauli. Un mūža otrā pusē it kā no jauna atklāj, ka neko no tā tev tā īsti nevajag. Nu labi – vismaz šo divu nedēļu laikā nevajag. Dzīve ir tik vienkārša! Santjago ceļu iet gan pārīši, gan vecāki, kuriem grūti savu pusaudzi mājas sienās piedabūt uz sarunu. Iet japāņu tūristi, jūsmodami par pavasara ziediem kā neviens. Superātrumā Santjago pedāļiem nomin labi ekipētas velotūristu grupas. Jā, ir arī tādi, ar pašu grieztām kūjām, Jēzus vecumā un izskatā. Es pat neesmu droša, ka viņi visi ir kristieši. Taču ir kaut kas, ar ko Latvijas jūrtaka atšķiras no Santjago ceļa. Un tā ir tā tūkstošgadu tradīcijas diktētā laipnība. Latvijā kājamgājējiem pārāk bieži nākas sadurties ar kartēs neiezīmētiem, privātīpašnieku saceltiem žogiem, tīši vaļā palaistiem suņiem. Vēsture mūs, viensētniekus, ir citādi mācījusi.  Es pirmo reizi ceļoju viena. Protams, es esmu ceļojusi viena, braukusi komandējumos, vai devusies kādu apciemot. Taču šoreiz sajūta bija jocīga: Uzrakstīt iesniegumu par divām tik dārgā atvaļinājuma nedēļām, bez noteikta plāna, apskatāmo objektu vai pasākumu saraksta. Un ja nu man apniks? Uznāks Lielā Skumja? Un šis būs sliktākais atvaļinājums manā mūžā? Teikšu godīgi, bez paļaušanās uz Dievu es varbūt tā arī nebūtu sadūšojusies. Taču šis manā mūžā nebija pirmais svētceļojums. Atcerieties pagājušā gadsimta deviņdesmitos, kad mēs visi, aiz “dzelzs priekškara” mītošie, sakāpām autobusos, lai dotos iepazīt Reitumeiropu? Austrumeiropiešiem vajadzēja vīzu uz veco Eiropu, un viens no izplatītākajaiem veidiem to dabūt, bija tieši svētceļojumi. Uz ekumenisko kopienu Tezē Francijā. Slāpes redzēt Parīzi, apmeklēt Luvru, dzert vīnu Sakrikēra pakājē bija tik lielas, ka uz Tezē devos pat ar stopiem. Kad beidzot pēc saviem klejojumiem ierados galamērķī, Tezē kopienā, nometos uz ceļiem baznīcas teltī, atbalstīju pieri pret grīdu, un no pārguruma tieši tādā pozā arī aizmigu. Es piedzīvoju brīnumu, un tie ļaudis, kas man tolaik palīdzēja ceļā, joprojām ir mani draugi – mākslas kuratori, mūziķi, arhitekti. Kad piedzīvoju komplikācijas pēc vīrusa saslimšanas, un izskatījās, ka zaudēšu balsi un līdzšinējo profesiju, man tik ļoti gribējās atkal tur nokļūt. Brīnuma iespējamības sajūtā. Sauksim to par Tezē, jo tur es to piedzīvoju pirmoreiz. Iegāju kopienas mājas lapā, lai izlasītu, ka esmu par vecu. Viņi gaida jauniešus, mana vecuma ļaudis tikai kā grupu pavadoņus. Es nemaz nestāstīšu, ko par šādu lietu kārtību pie sevis padomāju. Pasteigšos laikā uz priekšu, lai pavēstītu, ka Santjago ceļā atkal iemantoju šo meklēto sajūtu. “Ceļā tu nekad neesi viens”, izlasu uz baznīcas solā noliktas kartītes. Taču kļūsti uzmanīgāks un pateicīgāks. Un tiešām – šai ceļojumā netrūka ne sarunu, ne iepazīšanās.  Tās bija gaistošas, jo mēs visi bijām ceļā. Sandra Rone uz studiju līdzi ir paņēmusi savu svētceļnieka pasi. Tagad tādas var saņemt tepat Latvijā.

Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs rosina samazināt slieksni tautas nobalsošanas ierosināšanai. Kā tas ietekmēs sabiedrības līdzdalību valstiski svarīgos procesos, to Krustpunktā vaicājam politiķiem un ekspertiem. Analizē Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs Andrejs Judins (Jaunā Vienotība), Saeimas deputāts Edvards Smiltēns (Apvienotais saraksts), analītikas un vadības grupas "PowerHouse Latvia" direktors, RSU docents Mārtiņš Daugulis, Valsts prezidenta padomniece likumdošanas un starptautisko tiesību jautājumos Kristīne Līce un Latvijas pilsoniskās alianses eksperte pilsoniskās sabiedrības attīstības jautājumos Inese Puriņa. Pirms vairāk nekā 10 gadiem, kad Latvijas krievvalodīgajiem iedzīvotājiem izdevās savākt parakstus, lai rosinātu referendumu par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, mūs pārņēma pamatīgs emociju vilni. Tas ievērojami mobilizēja latviešus, kas arī ar pārliecinošu balsu vairākumu noraidīja šo priekšlikumu. Bet paralēli radās pretestība pret referenduma ideju vispār. Ātri vien deputāti savācās, veica izmaiņas likumā, paceļot daudzkārt augstāk latiņu, cik daudz parakstu nepieciešams, lai vispār rosinātu referendumu. Un kopš tā laika referendumi Latvijā vairs nav arī bijuši. Tagad visu nosaka deputāti. Paraksti gan tiek vākti arī referendumiem, bet nesekmīgi, jo savākt tik daudz parakstus, ļaudīm ejot pie notāra, neizdodas. Un grūti pateikt, vai kādreiz Latvijā kāds referendums vēl notiks. Ja vien  likumos atkal netiks veiktas kādas izmaiņas. Vajadzētu Latvijas tautai uzticēt kaut vai rosināt vairāk izlemt kādus grūtākus jautājums, vai tā ir spējīga lemt? Varbūt tiešām ir drošāk, ka visu nosaka deleģētie tautas kalpi.

Zaļumi var garšot, var arī negaršot, bet savā ēdienkartē tos iekļaut derētu gan. Par veselīgiem un garšīgiem  salātiem, ko var pagatavot no zaļumiem, kā arī citiem ēdieniem saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Kurus zaļumus un kā pagatavotus celt galdā pavasarī, stāsta uzņēmuma "Gemoss" šefpavāre Ina Poliščenko un restorāna "Trīs sezonas" šefpavārs Ingmārs Ladigs. Ina Poliščenko atklāj, ka viņas pirmie pavasara zaļumi ir laksis, kam ir intensīva garša. Ingmārs Ladigs iesaka ēdamās nezāles - gārsu, nātri, pienenes. Ja nepatīk pieneņu rūgtums, tās var pamērcēt pamērcēt sālsūdeni, var savienot ar augļiem – ar bumbieriem un āboliem, var pievienot ceptus grauzdiņus.  Nātres ir labi pielīdzināmas spinātiem, labi garšos ar kartupeļiem, olu, var pievienot kotletēm. Daudzums – cik prasās. Pirms pievienot ēdienam, nātres aplej ar karstu ūdeni vai nedaudz pavāra. Ingmārs Ladigs piedāvā nātru zupas recepti Katlā apcep sīpolu, pieliek vārīties kartupeli, pieliek garšaugus, kar patīk, un beigās kārtīgu riekšavu nātres. Visu sablendē. Pasniedz ar saldo krējumu vai citu, ko vēlies.  Ina Poliščenko iesaka gatavot kā skābeņu zupu, tikai samaina skābenes pret nātrēm. Dilles – „universālais kareivis”, ko var likt mērcēs, zupās, izmantot kā piedevu, vai ēst tāpat. Ingmārs Ladigs piedāvā svaiga biezpiena salātus Biezpienu sajauc ar redīsiem, kātu seleriju, lociņiem, dillēm, svaigu gurķi un samaisa ar rapšu vai olīveļļu.  Var izmantot arī pierasto krējumu, bet eļļa iedos citu garšu. Ina Poliščenko iesaka: siļķe, biezpiens, vārīti kartupeļi, sasmalcinātas dilles samaisa ar mārrutkiem, nedaudz sāli un pipariem un eļļas un sajauc ar vārītajiem kartupeļiem. Aukstā zupa Visas zāles un ēdamās nezāles var arī iemaisīt kefīrā un paniņās, pagatavojot auksto zupu. Neparastāka aukstās zupas recepte – daudz zaļumu, gurķis, kefīrs un pievienoti grauzdēti valrieksti. Protams, arī lociņi ir pavasara vēstnesis. Ingmārs Ladigs atzīst, ka dārzeņi ir liesi, bet piemēram, spināti labi garšos, ja nedaudz pakarsēsim sviestā, kam pievienots ķiploks. Tas dos vairāk sāta un arī papildus garšas sajūtu, jo dārzeņiem trūkst taukvielu, bet mums reizēm garšo tāds "dūšīgs" ēdiens. Garšas recepte ar spinātiem Uz pannas izkausē apmēram 50 g sviesta, pievieno paciņu spinātu, kas ir ap 120 gramu, divas ķiploka daiviņas, šķipsniņa sāls. Sviestu uzvāra un zaļumus tikai iemaisa un uzreiz liek uz šķīvja. Ina Poliščenko piedāvā zaļumus integrēt putrās, risoto vai sautējumos. Veselīgais smūtijs Mandeļu pienam pievieno čia sēkliņas, saldētas ogas vai kādu ogu biezeni, kārtīgu sauju ar spinātiem, piparmētras, baziliku. Spināti jāēd, tur daudz dzelzs! Puravi gan nav pirmie pavasara zaļumi, bet klausītāju aicināti, pavāri atgādina arī puravu zupas recepti, kuras sastāvā ir puravs, baltvīns, saldais krējums, nedaudz kartupeļi. Puravus apcep sviestā, pievieno baltvīnu, mazliet kartupeļus, saldo krējumu, muskatriekstu. Visu sablendē.  Būtībā tā ir tā pati sīpolu zupa, tikai puravam ir maigāka garša.  

Pirms uzņēmuma akciju kotēšanas biržā atbrīvot no darba tā vadītāju - cik tas bija pareizs un nepieciešams lēmums? Krustpunktā izvaicājam satiksmes ministru Ati Švinku. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas TV Ziņu dienesta žurnālists Dāvids Freidenfelds un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Viktors Demidovs.  

ES digitālā identitāte, jeb digitālais maks no 2026.gada būs pieejama Eiropas Savienības pilsoņiem, iedzīvotājiem un uzņēmumiem, kas vēlas identificēties vai apstiprināt kādu personisku informāciju. To varēs izmantot kā tiešsaistes, tā bezsaistes publiskiem un privātiem pakalpojumiem visā Eiropas Savienībā. Cik tālu esam ar tā ieviešanu, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro VARAM Digitālās politikas attīstības nodaļas projektu vadītāja Elizabete Marija Režā, Latvijas Valsts Radio un televīzijas centra komerscdepartamenta direktors Kārlis Siliņš, kiberdrošības eksperts, uzņēmuma "Possible Security" vadītājs Kirils Solovjovs. "Sarežģīti sakot, tas būs mobilais elektroniskais identifikācijas līdzeklis, vienkāršiem vārdiem sakot, tā būs aplikācija mūsu viedierīcēs," skaidro Elizabete Marija Režā. "Ar kuras palīdzību mēs varēsim sevi identificēt digitālā vidē. Tas nozīmē, ka varēs vairs makā nelikt daudzās kartes un dokumentus, kas mums ir šobrīd." Vai vairs nevajadzēs ID karti un pasi? Teorētiski ar digitālās identitātes maku varēs apliecināt savu identitāti arī bez eID kartes ikvienā Eiropas Savienības valstī. Ceļošanai gan dokuments būs vajadzīgs parastā formātā. ID karte vai pase būs vajadzīga. 2024. gada maijā ir apstiprināta Eiropas digitālās imunitātes regula, kas nosaka ietvaru, kā šim makam būs jāizskatās. Šobrīd norisinās pilotprojekts un notiek testi. Kārlis Siliņš skaidro, ka no izveidotā digitālās identitātes maka katrā konkrētā vietā un situācijā varēs izvēlēties, kādus datus nodot. Šobrīd eID kartē ir norādīts vārds un uzvārds, personas kods, bet ne papildu elementi, kas varētu būt nepieciešami kādam pakalpojumu sniedzējam. "Piemēram, nomājot mašīnu, iznomāšanas uzņēmumam ir nepieciešams zināt, vai man attiecīgās kategorijas apliecība. Tad es varu padot gan savu vārdu, uzvārdu, gan to apliecinājumu, ka man ir šādas kategorijas autovadītāja apliecība un es varu vadīt šo automašīnu," skaidro Kārlis Siliņš. Kirils Solovjovs tomēr aicina domāt par drošību. "Kopumā par telefonu drošību tas, protams, liks padomāt. Es ticu, ka valsts, varbūt arī privātais sektors nāks kopā, un tai brīdī vai pirms šis tiks ieviests lietošanā būs kaut kādas informatīvas akcijas, lai cilvēki mācētu savu telefonu uzfrišināt, atjaunināt. Pirms kaut ko vēl kritiskāku likt iekšā, tomēr parūpēties, ka tur viss ir kārtībā. Tajā pašā laikā viņš atzīst, ka ir priecīgs par iespēju daļēji nodot identitāti. "Piemēram, tev ir jāapliecina, ka tu esi virs 18 [gadiem] un neko citu nevajag zināt, vai tas ir internetā, vai tas ir klātienē uz vietas kaut kur, superīgi, ja tas strādās," atzīst Kirils Solovjovs.  Lieta, par kuru Kirils Solovjovs ir skeptisks šī brīža ģeopolitikās nestabilitātes situācijā, ir jautājums, kur matemātiski glabājas drošības atslēgas. "Ja viņas glabājas vienmēr pie manis, manā ID kartē, manā telefonā, vai tomēr ir kopija kādam citam uzticamam, vai nu LVRTC tipiski tas ir, vai arī kaut kādā konfigurācijā, ja izmaina plānus, tas varētu būt VARAM vai kāda VARAM aģentūra. Vai atslēga ir tikai man, vai tā vēl kādam stāv tur aiz 10 papildus atslēgām, tomēr teorētiski kāds var aiziet, paņemt un kaut ko viņu izdarīt. Tas man kā cilvēkam, kas pēta drošības jautājumus, ir tāds kritisks aspekts. Es ļoti gribētu, ka eksistē mehānisms Latvijas maciņam, kur atslēgas visas paliek pie cilvēka un nav kopijas valstij, un valsts nevar pēkšņi parakstīt kaut ko cilvēku vietā." Kirils Solovjovs atzīst, ka ir tehnoloģiski konservatīvs cilvēks un turpinās darboties ar ID karti, telefonā droši vien eksperimentēs, bet sākumā jutīsies drošāk ar ID karti. "Nezinu, kā klausītāji, dodoties ceļojumā, cik reizes pārbauda, vai ID karte ir līdzi un vai tā tiešām ir ID karte? Es pārbaudu, kravājot somu, izejot no mājas, tad es pārbaudu ceļā uz lidostu un tad ārzemēs atpakaļceļā līdzīgi. Ja man izlādējas telefons vai kaut kas ar viņu notiek, nozog - tas ir viens, viņš var saplīst. Par spīti visam, kas varbūt izklausās kā skepticisms no manas puses, man nav nekādu šaubu, ka tā ir nākotne. Šis digitālais maciņš ir nākotne, un viennozīmīgi agri vai vēlu to lietos 50%, 60%, 90% Eiropas Savienības iedzīvotāju," atzīst Kirils Solovjovs.

Sastrēgums slimnīcu uzņemšanā pacientam nozīmē ne tikai mokošu gaidīšanas laiku, bet iespējams, arī draudus dzīvībai. Kā tiek organizēta Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta un slimnīcu sadarbība, lai šādi sastrēgumi neveidotos, par to spriežam Krustpunktā. Diskutē Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta vadītāja Liene Cipule, Veselības ministrijas valsts sekretare Agnese Vaļuliene, Slimnīcu biedrības vadītājs Jevgēnijs Kalējs un zvērināta advokāte Solvita Olsena, P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Lauris Vidzis.   Pirms pāris nedēļām Latvijas Televīzija stāstīja par vienu dienu, kad bija sarežģīta situācija Stradiņa slimnīcā, kad dienā tika atvests tik daudz slimnieku, ka nepietika vietas pat koridoros. Daudziem nācās gaidīt Neatliekamās palīdzības dienesta automašīnās, šādi ietekmējot arī dienesta darbu. Šajā laikā jau vispār daudz slimo ar dažādiem vīrusiem, gripu un Covid, bet ir jau arī citas slimības. Tikmēr slimnīcām pat ar ieplānoto naudu pietrūkst 40 miljonu, lai visus apkalpotu. Tādi skaitļi izskanējuši jau gada sākumā. Bet mēs taču arī atceramies 2024. gada nogali, kad slimnīcas dabūja trūkties, jo bija ārstējušas vairāk pacientu nekā noteiktās kvotas. Un kas tad būs šogad tālāk? Neskaidrību ir daudz. 

Skaista apskates vieta, kur, neceļojot ārpus valsts robežām, notvert sajūtu, ka esi kādā eksotiskā vietā - tā nereti tiek uztverti botāniskie dārzi. Taču ne tikai estētiskais baudījums ir svarīgs botānisko dārzu pienesums. Kāda ir šo vietu vēsture un funkcija? Un kāpēc botāniskais dārzs nav īstā vieta, kur nest sev apnikušu istabas augu? Stāsta Kristaps Kunrads, Latvijas Universitātes (LU) Botāniskā dārza direktora p.i., un Uldis Kondratovičs, LU Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes Ekoloģijas nodaļas asociētais profesors, ilgus gadus bijis LU Botāniskā dārza direktors. Botāniskais dārzs daudziem saistās ar skaisti ziedošu, pat eksotisku oāzi, kur pat aukstākajās ziemas dienās var notvert tropu sajūtu. Taču šīs nav vietas, kur patverties no netīkamā klimata laukā vai nodrošināt labu vietu tūristu grupai vai fotosesijai. Botāniskie dārzi savulaik radīti pavisam citu mērķu vārdā. Ar ko botāniskais dārzs atšķiras no privātas augu kolekcijas un kādi izpētes un sugu aizsardzības darbi notiek stundās, kad dārzs apmeklētājiem slēgts? "Mūsu galvenā misija ir bioloģiskās daudzveidības saglabāšana, un mēs esam tie cilvēki, kas rūpējas, lai augi neizmirst, lai kaut kur viņi glabātos, esam tāda kā glabātuve, dalāmies ar šiem augiem, dalāmies ar ģenētisko materiālu ar citām valstīm un sadarbojamies. Protams, pētām augus, pētām, kā varam sabiedrībai arī izstāstīt vairāk par augiem. Sabiedrība paliek aizvien tuvāk un tuvāk mums, mēs arī darbojamies ar to aktīvāk," skaidro Kristaps Kunrads. "Bieži vien esmu teicis ekskursijās, ja grūtāk saprast botānisko dārzu nozīmi, tad tas ir līdzīgi kā zooloģiskais dārzs, kas visiem ir vieglāk saprotams. Jā, mums ir dažādas sugas, ko mēs arī rādām un sargājam." "Botāniskā dārza misija ir cīņa par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, kolekciju uzturēšana, kā pētnieki saka - ex situ - ārpus to dabīgajām augšanas vietām, un, protams, no tā izriet kolekcijas uzturēšana, tās pētīšana, studēšana vienlaicīgi," papildina Uldis Kondratovičs. Viss pārējais ir otršķirīgs.   Pirms sarunas par botānisko dārzu nozīmi savā grāmatplauktā ļauj ielūkoties vēsturnieks Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Kaspars Zellis. Viņš stāsta par vēl topošu grāmatu „Es, karā aiziedams, atstāj māsu šūpulī”, kuru veido kopā ar Oskaru Treimani un Jūliju Dibovsku. Tās ir divu brāļu – Kārļa un Jāņa Jungas atmiņas par kara laiku Latvijā. Grāmatas nosaukums nav izvēlēts nejauši, jo Kārlis un Jānis no Drabešiem Cēsu pusē tiek iesaistīti Otrajā pasaules karā, viens Sarkanajā, otrs  - Vācijas armijā. Pēdējo reizi viņi visi trīs tikās 1941. gadā. „Šis darbs vēlreiz mums parāda, cik briesmīgs ir karš un cik briesmīgi karš attiecas pret cilvēku likteņiem, cik lielā mērā mēs kara pēdas izjūtam vēl joprojām un cik lielā mērā mēs dzīvojam ar šīm kara traumām. Tāpat arī to, cik lielā mērā šīs kara traumas mums aktualizējas šodien. Jautājums, kā mēs izmantojam šīs traumas, vai mēs tās izmantojam, lai kļūtu labāki, vai tās kļūst mums traucējošas, jo ar tām atļaujas ar mums kāds manipulēt," atzīst Kaspars Zellis.

Vai tiesa, ka stresu dažkārt veicina ne tikai mūsu psiholoģiskie pārdzīvojumi, bet arī fizioloģiskas izmaiņas organismā? Kur rodas stresa hormoni – kortizols un adrenalīns – un kas notiek, ja tie sāk pārņemt mūsu organismu nekontrolēti? Par to studijā iztaujāsim Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Endokrinoloģijas nodaļas vadītāju, Rīgas Stradiņa universitātes asociēto profesori Ilzi Konrādi. * Zinātnes ziņas Megalodona izmēri varētu būt bijuši lielāki, nekā līdz šim pieņemts. Pirms dažiem gadiem uz ekrāniem bija skatāma asa sižeta filma par megalodonu – gigantisku haizivi. Varbūt toreiz kādi skatītāji domāja, vai tas ir izdomājums, vai arī šāds radījums okeānos patiešām kādreiz dzīvojis. Un atbilde ir – jā. Megalodons ir reāla suga, kas kādreiz mitusi, un tādas vietnes kā “Live Science” un “Science Daily” tai veltījušas plašākus izklāstus. Zinātnieki visai ilgi uzskatījuši, ka megalodoni izskatījās kā lielas baltās haizivis, taču jaunākais pētījums liecina, ka megalodons bijis vairāk nekā 24 metrus garš dzīvnieks, un tas ir vairāk nekā uzrādījuši līdzšinējie aprēķini. Salīdzinājumam – baltās haizivs mātītes ķermeņa garums var būt aptuveni pieci metri. Tā ka redzams atšķirība ir visai liela – pieci metri vai 24 metri.  Bet milzenis megalodons mūsdienās sastopams vairs nav, tas ir dzīvojis jūrās laika nogrieznī pirms 20 miljoniem gadu līdz 3,6 miljoniem gadu. Pilnīgi megalodonu skeleti atrasti nekad nav, tāpēc mūsu zināšanas balstās un arī avoti, no kuriem zinātnieki var gūt datus, nāk no fosilijām - zvīņu un zobu fosilijām. Lai iegūtu jaunākos datus par megalodona izmēru, zinātnieki no Kalifornijas un Riversaidas universitātes, kā arī citām pasaules vietām megalodonu fosilijas salīdzinājuši ar vairāk nekā 150 dzīvām un izmirušām haizivju sugām, iegūstot pēc iespējas precīzāku megalodonu galvas, ķermeņa un astes proporciju. Vēl pētnieki atklājuši, ka megalodons varētu būt dzemdējis dzīvus mazuļus, un arī to garums varētu būt bijis līdz pat četriem metriem. Tas, par ko pētnieku vidū nav vienprātības, – kādai mūsdienu sugai megalodons ir līdzinājies. Kā piemēru jau minējām balto haizivi, tomēr ir zinātnieki, pēc kuru domām, megalodona ķermenis pēc formas daudz tuvāks bijis citronhaizivij vai pat lielam valim.  Pirmais Mēness aptumsums šogad – 14. martā. Bet par kādu citu dabas brīnumu. Piektdien, 14. martā, gaidāms šī gada pirmais Mēness aptumsums, un par to vietnē “Scientific American”. Precīzāk izsakoties, aptumsums būs 13. marta naktī un 14. marta agrās rīta stundās, un tas būs pilns Mēness aptumsums pēc trīs gadu pārtraukuma. Tiesa gan, mūsu platuma grādos šis notikums ies secen. Pilnu Mēness aptumsumu varēs vērot tikai paši Eiropas rietumi – Spānija, Īrija un Lielbritānija. Toties viskrāšņāko un pilnāko aptumsumu varēs skatīt tie, kuri dzīvo Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā. Ja klausāties Latvijas Radio, būdami šajās vietās, tad ziniet, ka jums tāda iespēja ir, un to patiešām nevajag laist garām. Bet Latvijā neskumstiet, jo naktī no 7. uz 8. septembri eiropieši redzēs Mēness aptumsumu, un tad to neredzēs Amerika.  Ar ko Mēness aptumsums ir interesants? Atšķirībā no strauja Saules aptumsuma, Mēness aptumsums ir lēns un majestātisks, un, lai to redzētu, nav nepieciešans īpašs aprīkojums vai optisks palīglīdzeklis.  Mēness, Saule, Zeme – šo triju ķermeņu attiecības nosaka Mēness aptumsuma veidošanos, detalizētāk, kā tas notiek, aprakstīts vietnē, bet tur arī piedāvāts tāds vienkāršots skaidrojums. Proti, iedomājieties, ka jūs atrodaties uz Mēness, skatoties uz Zemi un Sauli. No šī skatupunkta šķiet, ka Zeme lēnām virzās Saules priekšā. Sākumā jūs redzat, ka Zeme pavisam nedaudz bloķē Sauli, un gaismas daudzums, kas pie Jums nonāk, samazinās, bet mazliet. Laika gaitā Zeme bloķē Sauli arvien vairāk, un apgaismojums vēl vairāk samazinās. Pēc aptuveni stundas Zeme pilnībā nobloķē Sauli, Jūs atrodaties Zemes ēnā, un visapkārt ir tumšs. Attiecīgi, kad Zeme atkal atklāj Saules seju, aptumsums ir beidzies. Tik tālu par Mēness skatupunktu, bet Mēness aptumsumu mēs vērojam no Zemes, un te nākamais interesantais fakts. Brīdī, kad Saule attiecībā pret Mēnesi ir nobloķēta, mēs uz Zemes redzam nevis vienkārši tumšu, blāvu Mēness disku, bet Mēness seja kļūst “asiņaina”, un to arī sauc par “asiņaino Mēnesi”. Skaidrojumam palīdz fizika. Mēness aptumsuma laikā Saule izgaismo Zemi, tāpēc visa Saules gaisma, kas krīt uz Mēness virsmu, iziet cauri mūsu atmosfēras biezākajai daļai, iekrāsojot Mēnesi sārtā mirdzumā. Izskatās diezgan biedējoši, bet skaisti.  "Zinātnieki netiks apklusināti": tūkstošiem cilvēku protestē pret Donalda Trampa administrācijas politiku. Tūkstošiem pētnieku ASV pilsētās un arī Eiropā mītiņos ar saukli “Stand Up for Science”(jeb “Iestājieties par zinātni”) pauž protestu ASV prezidenta Donalda Trampa administrācijas darbībām, lai samazinātu zinātnisko darbaspēku un izdevumus pētniecībai.  Kopš stāšanās amatā janvārī Tramps un viņa komanda ir atlaiduši un dažos gadījumos mēģinājuši pieņemt atpakaļ darbā tūkstošiem darbinieku ASV zinātnes aģentūrās, kuru darbs bija saistīts ar kodoldrošību, putnu gripas uzraudzību, ekstrēmu laikapstākļu prognozēšanu un citiem jautājumiem. Administrācija ir arī mēģinājusi iesaldēt pētniecības dotācijas zinātnes finansēšanas aģentūrās, tostarp ASV Nacionālajā zinātnes fondā.  Vieni paši mītiņi gan izmaiņas neietekmēs, to jau pierādījuši protesti pagātnē, piemēram, 2017. gadā, kad pētnieki protestēja Trampa pirmā prezidentūras termiņa laikā. Taču svarīgi ir neklusēt, jo, kā norādījusi neirozinātniece Nensija Kanvišere: “Jūs nevarat vienkārši atlaist visus un pēc tam viņus atkal pieņemt darbā, kad tie ir nepieciešami. Zinātnieku paaudze būs zaudēta.” Par šī brīža protestiem plašāk vietnē “Nature”. Vai Latvijā ir retzemju metāli?  Visbeidzot, ja vēl par ģeopolitiku un zinātni, tad aicinām pašmāju portālā “Delfi” iepazīties ar rakstu par retzemju metāliem. Tieši Donalda Trampa un Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska iespējamais darījums par retzemju metāliem pēdējā laikā ir daudz figurējis ziņu virsrakstos, un “Delfu” rakstā labu skaidrojumu sniedzis ģeologs, Latvijas Universitātes asociētais profesors Ģirts Stinkulis. Viņš norāda, ka ne viss, kas ir reti sastopams, automātiski ir retzemju elementi. Tie ir pavisam konkrēti 17 elementi no Mendeļejeva periodiskās tabulas apakšējās daļas, piemēram, skandijs, itrijs, lantāns un citi, tiem ir augsta vērtība un praktiskais pielietojums, piemēram, elektronikā un militārajā jomā. Ukrainā tie ir pieejami, Latvijā par šo 17 elementu klātbūtni pierādījumu nav, bet mums ir ļoti daudz citu vērtīgu dabas resursu, piemēram, dzelzrūda. Par tās un citu atradņu nozīmi plašāk rakstā.

Pirms dažiem gadiem pamanīju Elīnas Zeseres izsludinātu meistarklasi "Par vīrieša baudu". Toreiz Elīnai jautāju, vai viņa ko līdzīgu pasniedz par sievietes baudu. Elīna atbildēja, ka tāda meistarklase ir bijusi, tikai vīrieši tai nav pieteikušies. Savukārt, meistarklases par vīrieša baudu sievietes izpērk un bieži vien cer, ka viņu partneri tad vēlēsies ko vairāk apgūt par baudas sagādāšanu partnerei.Tad atcerējos noslēgumu kādai anekdotei, kurā vīrs savai jaunlaulātajai sievai izvirzīja dažādus noteikumus. Viņš pirmdienu vakaros nebūšot mājās, jo ar čomiem dodas nakts medībās, neatkarīgi no tā, ir viņa uz to ar mieru vai nē. Arī otrdienu vakaros nebūšot, jo tad ar čomiem spēlējot hoķi, patīk tas viņai vai nē. Trešdienās arī ne, jo tad ar čomiem bāra vakars, un tā tālāk. Sieva par to neko nedrīkstot teikt, tie esot viņa kopdzīves noteikumi. Viņa atbildēja, ka saprot. Vīrs pretī jautāja, kādi ir viņas noteikumi. Sieva noteica, ka tikai viens: "Sestdienu vakaros mūsu mājās būs galvu reibinošs sekss, neatkarīgi no tā, būsi tu mājās vai nē."Šo sarunu par sievietes seksuālo baudu ar Elīnu izveidojām, lai sievietei seksā ir vairāk baudas, neatkarīgi no tā, vai viņas partneris par mīļotās baudu ko mācās vai nē :)Par Cilvēkjaudas atbalstu paldies podmedia.lv, kas ir profesionāla režisoru un žurnālistu komanda, kuri tev palīdzēs izveidot savu podkāstu, kas atšķirs tevi no pārējiem nozares spēlētājiem un piesaistīs daudz jaunu klientu tavam biznesam. Piesakies podmedia.lv uz īsu sarunu ar viņiem un pavisam drīz tev būs savs podkāsts, kas palīdzēs sasniegt tavus biznesa mērķus.Cilvēkjaudas citas epizodes par seksu, intimitāti un baudu:#65 Par sievietēm un seksu ilgstošās attiecībās - 8 vīriešu atbildes, uz 14 jautājumiem.#112 Par seksuālo baudu ilgstošās attiecībās. Saruna ar Juriju Ohrimenko.#13 Par seksu, tā nozīmi un iespējām mainīt situācijas, kas sen vairs neder. Saruna ar klīnisko psiholoģi Kristīni Balodi.#147 Atklāta saruna par pieredzi sevis iepazīšanai caur seksu. Ar Elīnu Zeseri.#148 Par ķermeni, Tindera riskiem, biznesu (2.daļa sarunai par seksu). Ar Elīnu Zeseri.Sarunā pieminētās informācijas saites atradīsi 217. sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads5:09 Kādēļ sievietes bieži interesējas, kā sagādāt baudu vīrietim, bet savu seksuālo baudu atstāj novārtā7:39 Galvenie mīti, kas traucē sievietei gūt baudu seksā9:42 Ieplānot seksu. Ilūzija par spontanitāti ilgstošās attiecībās14:58 “Seksuālā problēma ir visiem” – ar kādiem jautājumiem un kādos vecuma posmos cilvēki vēršas pie seksa un intimitātes kouča19:11 Ko darīt, ja sekss vienam no partneriem ir kļuvis par stresa izlādes mehānismu23:17 Riskanti, ja vīrieša seksuālā izglītošanās ir no pornogrāfijas skatīšanās26:22 Slēptākās fantāzijas un bailes no atraidījuma 29:14 Kļūdas komunikācijā, kas seksuāli attālina, nevis satuvina32:26 Podmedia īpašais piedāvājums Tava podkāsta izveidošanai podmedia.lv33:21 Kā atšķiras sievietes seksualitāte no vīrieša37:04 Katram sava daļa atbildības, lai sekss būtu baudāms39:32 Tehnikas sievietei, kā sevi emocionāli un fiziski noskaņot uz seksu43:21 “Vienmēr atceries, ka ar tevi viss ir kārtībā un tu esi normāla”47:40 Risinājumi, kas darbojas teju bezcerīgās situācijās, kad savstarpējās seksa problēmas ir ieilgušas52:40 Paņēmieni, kā sievietei paš

Darba intervija var sagādāt ne mazums spriedzes un daudz cilvēku atzīst, ka tā nav bijusi iedrošinoša pieredze. Kā uzvesties darba intervijā, spēt pieteikt sevi un vienlaikus atstāt labu iespaidu, raidījumā Kā labāk dzīvot iesaka emocionālās inteliģences praktiķe, biznesa trenere un konsultante Jana Strogonova un Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas valdes priekšsēdētāja Eva Selga. "Darba intervija ir pirmā tikšanās darba ņēmējam ar darba devēju. Tas ir pirmais iespaids, ko nevar atkārtot," atzīst Eva Selga. Pirmā intervija ir iepazīšanās un svarīgi, lai būtu labvēlīga gaisotne no darba devēja puses, jo cilvēks, kas atnāk, ir izrādījis vēlmi. Lai viņš atvērtos un spētu par sevi pastāstīt, gaisotnei ir jābūt pozitīvai. CV ir tas, kā sevi pasniedzam, profesionālais apraksts par iepriekšējo pieredzi un izglītību, kā vēlamies pasniegt. Motivācijas vēstulē pasakām to, ko nevarēja iekļaut CV, kāpēc gribam konkrētā darba vietā būt, kāpēc esmu labāks par citiem. Strīdīgs ir jautājums, vai pievienot fotogrāfiju. Tas nav obligāti. Jana Strogonova min, ka cilvēki norāda, ka neraksta vecumu CV, lai uzaicinātu uz interviju. Cilvēki atzīst, ja viņi norādīs, ka ir 50+, tad pastāv iespēja, ka nemaz neaicinās uz interviju. "Vecuma diskriminācija, ko diemžēl izjūtam Latvijā, neskatoties uz to, mums cilvēku pietrūkst, speciālistu pietrūkst. Diskriminē divas grupas – cilvēkus 50+ un jauniešus, kas tikko pabeiguši vidusskolu, viņiem nav nekādu profesionālo iemaņu un īsti neviens darba devējs negrib ieguldīties, jo viņi ir sevis meklējumos, sava īstā darba meklējumos, viņi, iespējams, pēc pusgada, pēc kādiem mēnešiem mainīs darbu. Šīs ir divas grupas, ka Latvijā tiek diskriminētas, diemžēl," norāda Eva Selga. Ekspertes min, ka svarīgi ir arī motivācijas vēstulē parādīt, ka potenciālais darba ņēmējs ir izpētījis uzņēmumu un tā parāda ieinteresētību. Motivācijas vēstulē vēlams atsaukties uz organizācijas vērtībām caur savu stāstījumu. Parādīt, ka esmu iepazinies. Jo personīgāk uzrakstīs konkrētai organizācijai, tas var būt arī izšķirošs faktors, lai uzaicinātu uz pārrunām. Cilvēki atzīst, ka izjūt lielu stresu, ejot uz darba interviju. "Saprotu, ka bailes un pārdzīvojums, un uztraukums, ir. Pirms intervijas, tīri praktiski padomi. Noteikti ir svarīgi labi izgulēties. Es saprotu, ka priekšā grūta diena, bet vienalga izdarīt visu, lai būt labs miegs. Otra lieta, kas vēl var palīdzēt "sazemēties", ir silts, labi pagatavots ēdiens, piemēram, kāda putra vai gaļa. Bet ne pārāk daudz, lai nav tā, ka strādā vēders, bet nestrādā galva. Ķermenis, prāts un emocijas ir saistīti, izdarām visu, ko varam, ar ķermeni - paēdam, izguļamies," iesaka Jana Strogonova. "Pirms intervijas vai uzstāšanās man pašai palīdz "spēka pozas". Tās ir visas atvērtās pozas, piemēram, rokas salikt sānos, kājas - plati un pastāvēt tā divas minūtes. Varbūt uzgaidāmajā telpā pirms intervijas tā nedarīs, bet kaut vai aizej uz labierīcībām un divas minūtes pastāvi tādā pozā. Man tas palīdz. Vai arī  sēdēt tā, ka esi atvērts." Piezīmes uz darba interviju var droši ņemt līdz, kad esam uztraukušies, prāts skraida un nomierināties ir grūti. Jana Strogonova iesaka uzrakstīt visu, ko gribētu par sevi pateikt. "Varbūt tajā papīrā nemaz neieskaties, bet kā jau zinām, špikeri rakstot, vislabāk iemācamies," norāda Jana Strogonova. Tāpat vēlams padomāt par to, kas ir stiprās puses, ko es labi daru, varbūt pašam liekas nieks, bet tieši tas, iespējams, ir vajadzīgs. Otrs – uzrakstīt, sagatavot jautājumus, ko pajautāt intervētājiem. Tāpat ekspertes iesaka būt pašiem un netēlot. Ja pajautā kaut ko un gribas pateikt tikai "jā", vajadzētu saņemties pateikt vairāk, kaut vienu teikumu.

Tagad viss mums ir jaudīgs - jaudīgs priekšnesums, vēstījums un pat izaicinājums ir jaudīgs. Par modes vārdiem spriežam februāra latviešu valodas stundā raidījumā Kā labāk dzīvot ar Latvijas Universitātes profesoru, valodnieku un tulku Andreju Veisbergu un filoloģijas doktori, valodnieci Diti Liepu. "Tas ir modes vārds. Modes vārdiem atrast lielu loģiku ne vienmēr ir iespējams. Vienīgais, kas mūs var mierināt - modes vārdi ir pārejoši. Pēc pieciem gadiem būs cits," mierina Andrejs Veisbergs, runājot par vārda jaudīgs popularitāti. "Pirms kāda laika, piemēram, jestrs bija. Latvijas Bankas jestrā darbība p arī mazliet dīvaini. Jestrs bija ļoti izplatīts." Savulaik modē bija arī vārdi jēgpilns, integritāte. "Pirmkārt, modes vārdi rodas saistībā ar to, ka kaut kas jauns ir izdomāts vai kaut kas jauns notiek. Covid laikā bija ļoti daudz visdažādāko Covid veidojumu. Otra lieta ir, ka vienkārši tiek ņemts kāds valodā esošs vārds un tas kļūst moderns jeb modīgs, un visiem tas kaut kādu iemeslu dēļ patīk," turpina Andrejs Veisbergs. "Bieži vien nozīme tiek pamainīta, vārds tiek lietots vietā un nevietā. Es pēdējā laikā dzirdu, ka tiek runāts par Trampa kadenci. Es es saprotu, kas tiek domāts, - Trampa otrais termiņš jeb prezidentūra." Valodnieks skaidro, ka vārdam kadence ir kādas piecas nozīmes latviešu valodā, un mēģināt uzminēt, kura īsti ir domāta, ir ļoti sarežģīti.  "Kadence, pirmkārt, ir mūzikas termins - tas ir nobeigums, Turklāt atvasināts no latīņu valodas vārda, kas nozīmē krist , varētu saprast, ka drīz būs krišana," komentē Andrejs Veisbergs. Kadence ir arī sporta termins, vēl ir otra nozīme mūzikā - instrumenta solo orķestra pavadījumā.  "Varētu domāt, ka te viens spēlē solo, katru dienu nāk ar citām idejām. Nezinu, kāpēc tā cilvēkiem patīk, un tas pēkšņi kļūst ļoti populārs," atzīst Andrejs Veisbergs.  "Manuprāt, ir arī ļoti liela mediju loma, jo ir bijis arī tā, ka, piemēram, iepriekšējā vakarā ir kāda preses konference vai kāds raksts publicēts, un tad nākamajā dienā, piemēram, par to runā, ir atskaņas, un tas tā ļoti pielīp arī," vērtē Dite Liepa. "Tā savulaik notika arī ar ne visai pareizo dižķibeli, kura tieši tāpat tika izplatīta pēc kādas preses konferences ar tādu ļoti lielu ātrumu." Andrejs Veisbergs vēl piebilst, ka šobrīd modes vārdi var ieviesties ar mākslīgā intelekta starpniecību, kas apstrādā dažādus tekstus un pārnes tos latviešu valodā.

2025. gada ģeovieta ir Latvijā augstākā kāpa – Pūsēnu kalns. Tā atrodas Nīcas pagastā, un savulaik tā daļēji tika norakta, veidojot karjeru. Ko šādas vietas stāsta par seniem procesiem Latvijas teritorijā? Cik tālu sauszemē iestiepjas kāpas un ko šādas ģeovietas pasaka par cilvēka darbību? Raidījumā Zināmais nezinājamā sarunājas Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētais profesors Ģirts Stinkulis, Daugavpils universitātes asociētais profesors Juris Soms un vides gids, kurš pats arī dzīvo Nīcas pagastā, Andris Maisiņš. Pūsēnu kalns ir viena no kāpām, kas ietilpst Papes-Jūrmalciema-Bernātu kompleksajā kāpu grēdā. Šajā grēdā izšķir divus – Papes-Jūrmalciema un Jūrmalciema-Bernātu kāpu posmus. Šos posmus pa vidu pārrauj aptuveni 1,5 km garš pārpūsto smilšu iecirknis, kas izveidojies pirms vairāk nekā 300 gadiem pēc mežu izciršanas un ugunsgrēka. Abus kāpu posmus raksturo gar jūras krastu paralēli esošu kāpu grēda, kas ir veidojusies pēdējo Baltijas jūras stadiju laikā. Dziļāk sauszemē seko otrs kāpu valnis, kas ir vēja deformēto parabolisko un tām līdzīgo kāpu grēda. Šīs kāpas tiek saistītas ar Litorīnas jūras stadiju, un tās norobežojušas lagūnu joslu līdzenumu no jūras. No kāpas virsotnes karjera nogāzes pusē paveras lielisks skats uz apkārtējo ainavu – pāri pamestajai karjera teritorijai un apmežotai piejūras kāpu joslai redzama jūra. Gada ģeovietas nosaukums tiek piešķirts ar mērķi pievērst sabiedrības uzmanību Latvijas īpašajiem ģeoloģiskajiem veidojumiem un to problēmām, sniegt par tiem informāciju, rosināt vietas tālāku izpēti, atjaunošanu, sakopšanu un labiekārtošanu. Plānots, ka publisks izglītojošs pasākums, kas veltīts Latvijas 2025. gada ģeovietai, notiks pie Gada ģeovietas oktobra sākumā, kad pasaulē atzīmē Ģeodaudzveidības dienu. Bet vispirms vēl vienu šī gada varoni – gada koku. Šis gods ticis gobai.  Iemesls nominācijai ir ne pārāk iepriecinošs, jo gobu skaits Latvijā samazinās šo koku kaites ietekmē – tā sauktās Gobu Holandes slimības dēļ. Vairāk par gada koku un to, kā gobu atšķirt gobu no tās radinieces vīksnas, stāsta Latvijas dendrologu biedrības pārstāvis Gvido Leiburgs. Latvijas Dendrologu biedrība par Gada koku 2025 izvēlējusies parasto gobu, izceļot šī koka nozīmīgumu un pievēršot uzmanību arvien aktuālajai gobu Holandes slimības izplatībai. Gobas mūsdienās ir apdraudētas gan individuālu koku, gan mežaudžu līmenī. Parastā goba ir majestātisks vasarzaļš gobu dzimtas koks, kas savvaļā sastopams visā Latvijas teritorijā – tā teikts biedrības izplatītājā paziņojumā. Taču šobrīd gobu nemaz tik daudz nav, jo Pēc Valsts meža dienesta 2023. gada datiem mežaudzes, kur valdošā koku suga ir goba vai vīksna, ir tikai 0,07% no visiem Latvijas mežiem. Un te vainīga ir jau minētā slimība, kad sadarbojoties sēnei ar tādu vaboli kā gremzdgrauzi, koki nokalst. Pirms aplūkojam sīkāk šo koku bojāejas cēloni, koku eksperts un Latvijas dendrologu biedrības pārstāvis Gvido Leiburgs stāsta, kā var atšķirt abas gobu ģintij piederošās sugas, proti, gobu un vīksnu, kas ir visai līdzīgas pēc izskata. Savukārt raidījuma ievadā savā grāmatplauktā ļauj ielūkoties pētnieks Andris Saulītis. Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Andris Saulītis iepazīstina ar amerikāņu jurisprudences pētnieka Kesa Sanstīna grāmatu par birokrātiju un to, kas tajā ir analītiski maināms. (Cass R. Sunstein. "Sludge. What Stops Us from Getting Things Done and What to Do about It"). Tās latviskais nosaukums varētu būt "Šķēršļi, kas aptur mūs paveikt lietas un ko ar to iesākt". Šis populārzinātniskais darbs apliecina, ka pārmaiņas likumos var panākt, dažādu nozaru pārstāvjiem sadarbojoties. Interesentiem pieejama gan drukātā versija, gan elektroniskā versija. Pētnieks norāda, ka Latvijas bibliotēku kopkatalogā šo izdevumu nav atradis, bet sola dot ziņu Latvijas Nacionālajai bibliotēkai, kuras darbinieki ir atvērti grāmatu ieteikumiem.