Podcasts about pirms

Ik pa laikam dzirdam par kādas retas putnu sugas novērojumu – ar unikālu foto vai video dalās ļaudis gan sociālajos medijos, gan pētnieki zinātniskos apskatos, taču tā laime pašam savām acīm ieraudzīt retu putnu sugu tik tiešām nav katram no mums. Kā tos pamanīt, atpazīt un cik tad mums tādu retu sugu ir? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Vidzemes augstskolas profesors, Latvijas Ornitoloģijas biedrības biedrs Andris Klepers un Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis, putnu vērotājs Mareks Kilups. Reizēm putns var nonākt konfliktā ar cilvēku Lai arī cilvēks un putni līdzās pastāv mierīgi jau daudzus tūkstošus gadu, ik pa laikam dzirdam, ka putni ligzdošanas sezonā mēdz uzbrukt garāmgājējiem. Šim stāstam ir arī vēl skarbāka nodaļa par gadījumiem, kad putni medī cilvēkus. Par putniem-medniekiem un uzbrucējiem stāsta ornitologs, Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs  Viesturs Ķerus. "..milzīgais putns parādījās atkal, gausi celdamies augšup ar kādu smagu nastu. Atskanēja šaušalīgs kliedziens. Kondora nagos šūpojās nedzīvs ķermenis – Roberta Granta ķermenis. Putns bija satvēris zēnu aiz drēbēm un tagad balansēja gaisā vismaz simt piecdesmit pēdas virs nometnes." Tā Žils Verns savā romānā "Kapteiņa Granta bērni" apraksta gadījumu, kad milzīgais Andu kondors nolaupa novārgušo zēnu, domādams, ka Roberts ir jau miris.  Arī reālajā dzīvē var notikt šādi atgadījumi, kad putni uzbrūk cilvēkiem, vai nu barības meklējumos, vai aizsargājot savu teritoriju un mazuļus. Pirms vairāk nekā 15 gadiem Sarkandaugavas apkaimē no gulbja uzbrukumiem gāja bojā vīrietis, jo viņš glāba savu sievu, kura bija piepeldējusi pārāk tuvu gulbja ligzdai. Kad un no kādiem putniem ir jāuzmanās, lai nekļūtu par lidoņu upuri, un kādu motīvu vadīti putni var uzbrukt cilvēkiem, to skaidro ornitologs Viesturs Ķerus. Jāpiebilst, ka gadījumi, kad putni dzen prom cilvēkus, ir reti, lielākoties cilvēki ir tie, kas traucē putniem

Pirms mesties pirmajā šīs sezonas peldē, ir vērts sev pajautāt: vai tiešām protu peldēt tik labi, kā domāju? Kādas ir būtiskākās prasmes atklātos ūdeņos un kā izvairīties no bīstamām situācijām? Par peldēšanas drošības jautājumiem runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Par drošību uz ūdens atgādina biedrības "Peldēt droši" dibinātāja Zane Gemze un Rīgas domes Glābšanas un sabiedriskās kārtības nodrošināsanas nodaļas priekšnieks Jānis Skrims. Ierakstā viedoklis par pludmaļu tīrību. Kampaņas "Mana jūra" pārstāvis un Zilā karoga programmas koordinators Jānis Ulme vērtē, ka ar pludmaļu un peldvietu tīrību Latvijā pagaidām lepoties nevaram. "Ūdens ir superīga lieta, jo vairāk vasarā, bet svarīgi ir iemācīties peldēt, jo peldētprasme ir dzīvību saglabājoša prasme. Mēs iemācamies vienreiz dzīvē peldēt, uzturam šīs prasmes regulāri vasarā vai arī ziemā, aizejot uz peldbaseinu. Varbūt tas iepatīkas kā fizisko aktivitāšu veids. Tas ir ļoti saudzīgs ķermenim visās vecuma grupās," atzīst Zane Gemze. "Arī pēc traumām tieši peldes palīdz atjaunot kustību amplitūdas. Ūdens dara brīnumlietas. Ja neesam iemācījušies peldēt un ja 50 gados operē, piemēram, menisku un ārsts rekomendē iet peldēt, cilvēks nevar, jo nemāk peldēt. Tad jau iemācīties peldēt kļūst apgrūtinoši." Viņa dalās pieredzē, ka pati nav peldējusi līdz līdz 27 gadu vecumam, bet šīs prasmes apgūšana izmainījusi viņas dzīvi. 

Pirms 15 gadiem Valsts prezidenta Valda Zatlera lēmums rosināt 10. Saeimas atlaišanu, kas vēsturē iegājis kā “Rīkojums Nr.2”, izsauca pretrunīgas reakcijas. No eiforijas un apgalvojumiem, ka tas ir pagrieziena punktu Latvijas demokrātijas attīstībā, līdz pat pārmetumiem un apvainojumiem, ka notikušais pielīdzināms valsts apvērsumam, kura rīkotājus vadījušas savtīgas intereses. Sarežģītus līkločus piedzīvojusi arī Zatlera veidotā partija, tomēr tieši tās pārstāvji pašlaik ieņem nozīmīgākos valsts amatus. Personāži, pret kuriem bija vērsts "Rīkojums Nr.2" no politikas nebūt nav aizgājuši un, kā varētu šķist, pat ieguvuši otru elpu. Bet kas tad ir mainījies?"Latvijas Avzes" raksts par Rkojumu Nr.2: https://lasi.lv/par-svarigo/projekti/vai-oligarhi-tiesam-nogajusi-no-skatuves-ka-zatlera-rikojums-nr-2-mainija-latviju.42834

Stāsta dzejniece un tulkotāja Ingmāra Balode; pārraides producente – Signe Lagzdiņa Par 20. gadsimta populārāko, pasaulē vislasītāko poļu rakstnieku bez lielām šaubām var nosaukt Staņislavu Lemu – esejistu, filozofu, futurologu, zinātniskās fantastikas romānu autoru un lielā mērā – fantastikas kanona veidotāju. Lems dzimis 1921. gada 12. septembrī Ļvivā, miris 2006. gada 27. martā Krakovā. Šo enciklopēdijas šķirkļa pamata informāciju gan ironiskā kārtā tūdaļ var apstrīdēt vai papildināt: vairākos avotos minēts, ka Lems piedzima 13. septembrī, taču tīrās māņticības dēļ [1] vecāki nolēma dokumentos rakstīt labvēlīgāku datumu, savukārt brīnišķo  pilsētu, kurā dzīvoja Lemu ģimene, tolaik sauca par Ļvovu (poliski: Lwów) un tā bija Austrumpolijas metropole, trešā lielākā pilsēta Polijas Republikā starpkaru periodā. Uz Ļvovā pavadīto bērnību Lems atskatās autobiogrāfiskajā romānā “Augstā pils” (Wysoki Zamek, 1966). Tā ir arī viena no pirmajām poļu grāmatām, kurā plaši un atklāti reflektēts par šīs pilsētas nozīmi, var teikt arī – mītu poļu kultūrā, ko turpinājuši visdažādāko žanru autori un mākslinieki. Lems nenoliedzami ir viens no šī mīta veidotājiem. Ļviva, tobrīd Ļvova, iemiesoja domas brīvību laikā, kad Polija pastāvēja, sadalīta starp trim lielvarām. Ļvivas Universitāte, kā arī Matemātikas skola līdz ar citām domas un zinātnes institūcijām padarīja Lema pilsētu ne tikai par garīga patvēruma vietu spožiem prātiem, bet arī par zinātnes un laikmetīgās kultūras centru. Runādams par Vīni, Lems reiz to nosauca par “stipri palielinātu Ļvovu”; abu pilsētu līdzība ir ievērojama, un arī Vīne var ar šo to lepoties, tomēr Lema sirds piederēja viņa dzimtajai pilsētai. Lems bija vienīgais dēls laringologa Samuēla Lema un viņa sievas Sabīnes ģimenē; vecāki, līdzīgi kā daudzi tā laika Polijas ebreji, bija asimilēti un uzskatīja sevi par poļiem. Ģimene bija visai pārtikusi, tiem piederēja īres nams pilsētas centrā. Lems mācījās ģimnāzijā ar paplašinātu vācu valodas programmu un jau skolas laikā vēlējās studēt politehnikumā un kļūt par zinātnieku. “Man ir tāda vājība, ka dažus cilvēkus uzskatu par prātīgākiem nekā citi – un tie ir zinātnieki,” rakstnieks un filozofs Lems saka intervijā [2] ap nesenāko gadsimtu miju. Līdz mūža galam Lems lasīja visdažādākos zinātnes izdevumus angļu, franču, vācu, poļu, ukraiņu valodā, bet par literatūras ceļiem izteicās ironiski un nelabprāt. Pārsātinātību gan viņš uzskatīja par kaitīgu ne tikai literatūrā. “Šausmīga biežņa valda ne tikai sabiedriskajā transportā, bet arī zinātnē,” Lems secina un turpina: “arī tur katrs indivīds vēlas pastiept gaisā roku un iesaukties: mīļais Dievs, es esmu šeit! Katrs grib atklāt vai izgudrot kaut ko pilnīgi unikālu. Tādi nu cilvēki ir. Es tāds neesmu.” Lems daudzkārt uzsvēris, ka pievēršanās fantastikai bija veids, kā patverties no sociālistiskā reālisma plakanības un cenzūras spaidiem. Atgriežoties pie Lema Ļvovas (poļu literatūrzinātnē reizumis apspēlē arī pilsētas vācisko nosaukumu, LEMbergu), jāpiemin, ka ģimene dzīvoja Brajerovskas ielā – tagadējā Bohdana Lepkija ielā 4. Nams, kura trešajā stāvā uz balkona stāvēja zēns, kam patika izjaukt visas savas rotaļlietas un kura vārdā nosaukts asteroīds 3836 [3], vēl arvien, par laimi, ir savā vietā. No Lema tēva kabineta balkona pavērās skats uz augošo, grezno Ļvovas centru, bet uz otru pusi no nama sākās košuma pilnais ebreju kvartāls. Lems bija īpaši iemīļojis pilsētas parkus – plašo Strijas parku, pie tā izvērstos tirgus paviljonus, kas reprezentēja gadsimtu mijas Galīcijas saimniecisko uzplaukumu, kā arī arhitektūras, kultūras un mākslas sasniegumus. “Tur varēja just Eiropas elpu, bet mēs ar klasesbiedriem turp skrējām galvenokārt tādēļ, lai par velti iedzertu buljonu “Maggi” un sagrābtos pilns rokas reklāmlapiņu,” rakstnieks atceras [4]. Šajā parkā Lems pirmoreiz apmeklējis cirku, pieredzot, ka arī pieauguši cilvēki, tostarp viņa tēvs, visu cienītais ārsts, var brīnīties, sastapdamies ar ērmībām, un tikt pārsteigti ar cilvēka izdomu. Īpašs bija arī tagadējais Ivana Franko parks jeb Jezuītu dārzs, kurp Lemu ģimene bieži gāja kājām, nevis brauca ar drošku kā uz Strijas parku. “Un žēl, ka tā,” Lems raksta “Augstajā pilī” – “jo brauktuve Universitātes priekšā bija izlikta ar īpašu koka bruģi, un zirgu pakavi, sitot pa to, radīja burvīgu skaņu, tādu, it kā zem kājām atrastos plaša neredzama telpa.” Šo parku, kura priekšā gandrīz katru dienu esot stāvējis vīrs ar laimes ratu, Lems iedzīvinājis arī vienā no saviem agrīnajiem stāstiem “Tumsas dārzs” (Ogród ciemności, 1947). Ļvovas elementi, iespaidi, tiešas un netiešas atsauces uz to atrodamas daudzos Lema darbos; iemīļoto varoni Pirksu (Pirx) arī saista ar autora dzimto pilsētu. [5] No Ļvovas laika nāk arī Lema mīlestība uz saldumiem, īpaši halvu [6], ar ko Lems turpināja mieloties arī tad, kad veselības dēļ to vairs nedrīkstēja darīt. (Kad rakstnieks nomira, viņa dēls aiz grāmatplaukta atrada tūkstošiem saldumu papīrīšu.) Vācu okupācijas laikā Staņislavs Lems ar viltotiem dokumentiem strādāja par automehāniķi un metinātāju vācu uzņēmuma garāžās, turklāt pamanījās palīdzēt arī poļu pretošanās kustībai. Lemam un viņa vecākiem izdevās izdzīvot Holokaustā. Uz šiem gadiem rakstnieks atsaucies reti. Nevēlēdamies kļūt par PSRS pilsoņiem, viņi 1945. gadā no Ļvovas aizbrauca un apmetās uz dzīvi Krakovā. “Pirms kara es ne reizes nebiju redzējis Varšavu, nebiju bijis Krakovā. Tāpēc varu sacīt, ka Ļvova ir daļa no manis, un es – daļa no Ļvovas. Esmu ieaudzis Ļvovā kā koks,” saka Lems. Stipro saikni ar Ļvivu varu apliecināt arī es, lai arī nemēdzu lielīties ar lietām, kas nav mans nopelns. Mēs, grupiņa poļu vasaras skolas studentu, kā lielu balvu saņēmām iespēju paviesoties pie Lema viņa Krakovas savrupnamā. Bija svelmaina diena, pie visiem namiem melni karogi, jo nupat bija nomiris Česlavs Milošs. Tikām brīdināti, ka Lems slikti jūtas – drauga zaudējums un slimība rakstnieku novārdzinājusi, tāpēc drīkstējām uzdot tikai dažus jautājumus. Sasēdāmies ēnainā viesistabā, uzmanīgi turējām rokās porcelāna tasītes, un pie varena kamīna sēdēja neliela auguma vīrs, kurš tiešām izskatījās, it kā būtu no citas pasaules. Kāds sadūšojās uzdot pirmo jautājumu par rakstnieka bērnību Ļvivā. Brūnajām acīm zibot, Lems četrdesmit minūtes no vietas stāstīja par saviem parkiem, skolu, par pirmajiem izgudrojumiem. Otrais jautājums bija par romāna “Solāris” [7] (Solaris, 1961) jaunāko, Stīvena Soderberga ekranizāciju; tai autors veltīja tikai divdesmit minūtes, beigu beigās nosakot: “Ja es būtu vēlējies, lai mani varoņi bučojas saulrietā, man nevajadzētu viņus sūtīt kosmosā; to taču var darīt arī tepat uz zemes!” [1] Triskaidekafobija – slimīgas bailes no skaitļa trīspadsmit. [2] Ar Staņislavu Lemu sarunājas Gžegožs Brauns: https://www.youtube.com/watch?v=37K-P77tZXo [3] Īsumā par asteroīdu: https://english.lem.pl/gallery/59-home/facebook-post/213-asteroid-3836-lem [4] Patriks Zakševskis, LEMberg. Lema vietas Ļvovā. https://culture.pl/pl/artykul/lemberg-lwowskie-miejsca-lema [5] Turpat. [6] Lems to sākotnēji pircis Kavurasa kunga kioskā Sv. Gara ielas stūrī; dzīvodams Krakovā, rakstieks reizēm pasūtinājis, lai draugi atgādā saldumus no Ļvivas. Plašāk: https://culture.pl/pl/dzielo/stanislaw-lem-wysoki-zamek [7] “Solāris” latviešu valodā pirmoreiz izdots 1970. gadā, to tulkojis Zigfrīds Trenko. Romāna fragmenti publicēti žurnālā "Zinātne un Tehnika" jau 1962. gadā. Atkārtoti latviski izdots 2006. gadā.

Šodien, 21. maijā, Kannu kinofestivālā autorkino konkursa skatē "Īpašais skatiens" Viestura Kairiša filmas "Uļa" pasaules pirmizrāde. Pirms šī notikuma ar ar aktieri Kārli Arnoldu Avotu un režisoru Viesturu Kairišu sarunājās kinokritiķe Dārta Ceriņa. 79. Kannu kinofestivālā Francijas dienvidos šodien rit jau desmitā diena, vakar tur ieradās arī spēlfilmas “Uļa” komanda ar režisoru Viesturu Kairišu un filmas radošo un tehnisko komandu. Kā ziņo Dārta Ceriņa, festivāla galvenajā konkursā pagaidām vērojams Kannu “pirmrindnieku” un režisoru sagurums, jo skatē tikpat kā nav pārsteidzošu darbu. Taču konkursā “Īpašais skatiens”, kurā iekļauta arī filma “Uļa”, ir pavisam citi radošie mutuļi. “Īpašais skatiens” ir konkurss, kas izsenis pulcē darbus ar neordinārāku kino valodu un drosmīgākām izteiksmēm. Daudziem kino māksliniekiem tas kalpojis par atspēriena punktu gan radošās karjeras kaldināšanā, gan balvu sezonas kontekstā, gan arī filmu dzīves vērienā pēc Kannām. Cerot uz dalību Kannās, “Uļas” veidotāji uzņēmās risku atteikt Berlinālei, tā intervijā atklāj režisors Viesturs Kairišs, kurš ir pārliecināts: šī ir vairāk nekā tikai filma. Melnbaltais darbs interpretē šogad mūžībā aizsauktās basketbolistes Uļjanas Semjonovas dzīvi, kad viņa atstāj savas dzimtās mājas un ģimeni, lai dotos uz Rīgu trenēties basketbolā, atrastu savu vietu pasaulē un uz laukuma. -- Labas ziņas esam saņēmuši no Nacionālā kino centra: Latvijas un Francijas kino centru vadītāji Kannās 20 maijā parakstījuši starpvalstu līgumu, kas regulē un veicina divpusēju kopražojumu veidošanu starp abu valstu filmu studijām. Turklāt tas noticis pēc Francijas iniciatīvas.

Latvijas hokeja izlasei šodien, 21.maijā, spēlē ar ziemeļu kaimiņiem - Somiju. Vakar komandai bija brīvdiena un treniņš, tajā piedalījās daļa komandas. Pieredzējušais hokeja žurnālists Jānis Matulis sarunā ar Latvijas Radio pauda, vērtējot Latvijas līdzšinējās spēles un arī abu komandu spēku samēru, uzskata, ka uzvarēt somu Latvijas komandai ir praktiski nereāli. Somija šī gada čempionātā demonstrē labu hokeju - trīs uzvaras trīs spēlēs, pēdējā mačā ar 6:2 sakauta ASV izlase, kas uz somu fona izskatījās diezgan nevarīga. Pirms pasaules čempionāta tieši maču pret somiem lietpratēji saskatīja kā iespēju ļaut atpūsties pamatvārtsargam Kristeram Gudļevkim, bet maz ticams, ka šodien vārtu drošību uzticēs Marekam Mitenam vai Gustavam Grigalam. Somi ir piektā rezultatīvākā komanda čempionātā ar 13 vārtiem. Viņiem arī augsta uzbrukuma efektivitāte, trāpot 15% metienu. Somijai arī ļoti labs vairākums - izmantotas 5 no 11 iespējām. Labāk klājies tikai šveiciešiem. Somija trīs spēlēs tikusi pie 11 iespējām vairākumā, mūsējie tikai pie piecām. Tas ir sliktākais rādītājs čempionātā. Līdz šim pasaules čempionātā Latvijai somus izdevies uzvarēt tikai 2014. gadā - toreiz Minskā 3:2 uzvara Latvijai.

"Iznomājam telpas!" – šādu plakātus Rīgas centra namu pirmo stāvu skatlogos var redzēt gana daudz. Kā Rīgā aktivizēt ekonomiku un palielināt dzīvību – par to diskusija Krustpunktā. Analizē arhitekte, pilsētplānotāja Sarmīte Barvika, Nekustamā īpašuma attīstītāju alianses valdes loceklis Ints Dālderis, Latvijas viesnīcu un restorānu asociācijas vadītājs Andris Kalniņš un "VEFRESH" vadītājs Viesturs Celmiņš. Tukši skatlogi un nereti arī tukši logi virs tiem. Sociālajos medijos jau ilgāku laiku cilvēki diskutē par to, kāpēc Rīgā ir tik daudz mazapdzīvotu namu. Visbiežāk arī piesauc Brīvības ielu, kur vietumis namsaimnieku bizness acīmredzami nīkuļo. Bet, protams, runa jau nav tikai par vienu ielu. Ceļojot pa Eiropu, var redzēt, ka pilsētas ir ļoti dažādas. Arī citviet pasaulē var redzēt līdzīgas ainas kā Rīgā un vēl sliktāk, bet ir pilsētas, kur neapdzīvoto telpu atrast ir gandrīz neiespējami un dzīvība, šķiet, kūsā it visur. Kāpēc tā? Kas nosaka to, ka cilvēki grib dzīvot un strādāt pilsētā, un kas ir jādara, lai Rīga būtu viena no tādām? Pirms pāris nedēļām studijā bija Rīgas domnieki, kuriem bija ļoti atšķirīgi viedokļi par transportu galvaspilsētā. Bet ne jau tikai satiksmes jautājumi nosaka pilsētas dzīvīgumu?

"Iznomājam telpas!" – šādu plakātus Rīgas centra namu pirmo stāvu skatlogos var redzēt gana daudz. Kā Rīgā aktivizēt ekonomiku un palielināt dzīvību – par to diskusija Krustpunktā. Analizē arhitekte, pilsētplānotāja Sarmīte Barvika, Nekustamā īpašuma attīstītāju alianses valdes loceklis Ints Dālderis, Latvijas viesnīcu un restorānu asociācijas vadītājs Andris Kalniņš un "VEFRESH" vadītājs Viesturs Celmiņš. Tukši skatlogi un nereti arī tukši logi virs tiem. Sociālajos medijos jau ilgāku laiku cilvēki diskutē par to, kāpēc Rīgā ir tik daudz mazapdzīvotu namu. Visbiežāk arī piesauc Brīvības ielu, kur vietumis namsaimnieku bizness acīmredzami nīkuļo. Bet, protams, runa jau nav tikai par vienu ielu. Ceļojot pa Eiropu, var redzēt, ka pilsētas ir ļoti dažādas. Arī citviet pasaulē var redzēt līdzīgas ainas kā Rīgā un vēl sliktāk, bet ir pilsētas, kur neapdzīvoto telpu atrast ir gandrīz neiespējami un dzīvība, šķiet, kūsā it visur. Kāpēc tā? Kas nosaka to, ka cilvēki grib dzīvot un strādāt pilsētā, un kas ir jādara, lai Rīga būtu viena no tādām? Pirms pāris nedēļām studijā bija Rīgas domnieki, kuriem bija ļoti atšķirīgi viedokļi par transportu galvaspilsētā. Bet ne jau tikai satiksmes jautājumi nosaka pilsētas dzīvīgumu?

"Ārpakalpojums nav 40 slaidu prezentācija un rēķins. Ārpakalpojums ir praktiska līdzatbildība par rezultātu." Pirms gadiem, strādājot organizācijās, es biju tā, kura meklēja ārpakalpojuma sniedzējus. Tagad pati esmu kļuvusi par ārpakalpojuma sniedzēju. Un jo ilgāk es esmu šajās kurpēs, jo vairāk man rodas jautājumi par to, kā mēs Latvijā, organizācijās saprotam šo procesu.  Mans sarunas biedrs šajā epizodē ir Pēteris Rimšs. Pēterim ir vairāk nekā 20 gadu pieredze projektu un pārmaiņu vadībā — gan publiskajā, gan privātajā sektorā, gan Latvijā, gan starptautiski.  Sarunā nonācām pie dažām neērtām atziņām. Ka organizācijas bieži pērk ārpakalpojumu, pašas nezinot, ko īsti vēlas atrisināt Ka „lētākā cena" bieži vien izrādās dārgāka cena Ka publiskajā sektorā bailes kļūdīties ir milzīgas , jo kļūda maksā daudz Vēlamies kvalitatīvu un ātru pakalpojumu par zemu cenu Pieminējām Tenesijas universitātes Vested modeli, kurā pētnieki secināja, ka veiksmīgās attiecības nebija veiksmīgas tāpēc, ka tām bija labāki līgumi, stingrāka kontrole vai zemākas cenas. Tās bija veiksmīgas tāpēc, ka abām pusēm bija patiesa ieinteresētība viena otras panākumos. Kopīgi definēts mērķis, dalīts risks, skaidras lomas. Pēteris Rimšs ir projektu, programmu un pārmaiņu vadības praktiķis ar vairāk nekā 20 gadu pieredzi mārketinga, IT, banku, publiskā sektora un farmācijas nozarēs. Strādājis tādos uzņēmumos kā Henkel Latvia, Citadele banka, Rīgas satiksme, Draugiem Group, Zalaris un Printify. Vadījis Latvijas zāļu verifikācijas sistēmas ieviešanas projektu un SAP HR ieviešanu Ziemeļeiropas valstīs. 2021. gadā bija Latvijas vakcinācijas projekta biroja vakcinācijas procesa koordinators. Bijis Latvijas Nacionālās projektu vadīšanas asociācijas valdes priekšsēdētājs, IPMA sertificēts projektu vadītājs un sertifikācijas vērtētājs.

Latvijas hokejisti pasaules hokeja čempionātā gatavojas spēlēi ar Austrijas izlasi šodien, 19. maija, pēcpusdienā. Vakar bija atpūtas diena ar nelielu treniņu. Tikmēr aizvadītas citas četras spēles: A grupā Cīrihē Somija izcīnīja svarīgu uzvaru ar 6:2 pret ASV. Vakara spēlē mājinieki Šveice ar 6:1 neatstāja cerības Vācijai. B grupā Fribūrā Kanāda ar 5:1 uzvarēja Dāniju, savukārt Čehijai uzvara 4:3 pret Zviedriju. Latvijas izlases treniņos piedalās arī Renārs Krastenbergs, taču pagaidām viņš vēl nav spēlējis un viņa vārds joprojām arī nav komandas pieteikumā. Austrija turnīru iesākusi ar divām uzvarām pret grupas nominālajiem pastarīšiem Lielbritāniju un Ungāriju. Briti uzvarēti ar 5:2, bet ungāri ar 4:2. Pagājušā gada čempionātā Latvija piedzīvoja nepatīkamu zaudējumu pret Austriju ar 1:6. Pirms tam 2022. gadā Latvija uzvarēja ar 4:3 Austriju pēcspēles metienos. 2019. gadā Latvija uzvarēja 5:1, 2015. gadā izmocīta uzvara 2:1 papildlaikā, bet 2013. gadā zaudējums 3:6.  Austriešus noteikti jāuztver kā līdzvērtīgu konkurentu.

Muzejs “Latvieši pasaulē” (LAPA) meklē pastāvīgu mājvietu Rīgā, lai rastu plašākas iespējas  ikvienu iepazīstināt ar pasaules latviešu mantojumu. Kultūras rondo tiekamies ar jauno muzeja vadību - jauno valdes priekšsēdētāju Annu Muhku, kuratori Mariannu Auliciemu un izpilddirektoru Uldi Dimiševski. Pirms 29 gadiem viņi sanāca kopā un dibināja biedrību ar mērķi apkopot liecības, priekšmetus, fotogrāfijas un stāstus par latviešu izceļošanu no Latvijas un dzīvi diasporā. Šodien “Latvieši pasaulē” ir akreditēts privātais muzejs un pētniecības centrs ar pamatīgu krājumu, digitālo arhīvu, regulārām izstādēm, pētniecības projektiem un lielu mērķi: atrast muzejam pastāvīgas mājas un radīt ekspozīciju, kas stāstītu par latviešu ceļiem pasaulē divsimt gadu garumā. 

“Rīgas filharmoniķi” – jauna, topoša kultūras kapitālsabiedrība un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra simtgade – Kultūras rondo iztaujājam LNSO valdes locekli Indru Lūkinu.  Ar vienu no gaišākajiem Ludviga van Bēthovena opusiem – viņa spožo Vijolkoncertu – un Pētera Vaska Otro simfoniju rītvakar, 14. maijā, uz savas simtās sezonas noslēguma koncertu igauņu diriģentes Kristīnas Poskas vadībā Rīgas Kongresu namā aicina Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris. Jubilejas sezona nav bijusi viegla – tā pavadīta pagaidu mājvietā, bez galvenā diriģenta un pastāvīga koncertmeistara, nodrošinot augsta līmeņa programmas un skanējumu ar algām mūziķiem, kas pat Baltijas valstu līmenī ir nekonkurētspējīgas. Cauri pastāvīgai izaicinājumu jūrai orķestri jau trīspadsmito gadu stūrē direktore Indra Lūkina. Tagad priekšā nākamais izaicinājums – LNSO un Valsts akadēmiskā kora “Latvija” apvienošana kapitālsabiedrībā “Rīgas filharmoniķi”. Spilgtus muzikālus notikumus šajā sezonā orķestrim izdevies radīt, neskatoties uz to, ka šobrīd LNSO ir ārpus savas pastāvīgās mājvietas, jo līdzšinējā mājvieta - Lielā ģilde - joprojām ir remontā, kā arī sezona aizvadīta bez mākslinieciskā vadītāja. Raksturojot noskaņojumu kolektīvā, Indra Lūkina vērtē, ka tas ir tomēr pozitīvs. Bet vērtējot Rīgas kongresu namu, kas ir orķestra šī brīža mājvieta, viņa atzīst, ka tā ir "pārmaiņu laikos ir gana laba zāle, lai rīkotu tur koncertus". Viņa vērtē, ka mūziķi šajā zālē jūtas komfortabli, jo gan mēģinājumu gan koncerta telpas ir vienuviet. "Klausītāji arī ir pieņēmuši šo zāli kā tādu, kur tuvākos, iespējams, vēl varbūt pat pāris gadus būs koncerti," atzīst Indra Lūkina. "Tagad arī mēs, orķestris, it īpaši mūziķi, protams, arī skatītāji zālē izjūt to, kā ir spēlēt lielā telpā, kubatūra Kongresu nama zālē, kaut arī tā vēl nav piemērota kā īsta koncertzāle, ir daudz lielāka nekā, piemēram, Lielajā ģildē. Arī vietu skaits ir pāri par 900, kas ļoti priecē mūs, jo varam pārdot vairāk biļešu un cilvēki arī nāk." Plānots, ka Lielajā ģildē LNSO varēs atgriezties 2027. gada rudenī. -- Kultūras ministrija (KM) rosina apvienot Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri (LNSO) un Valsts akadēmisko kori "Latvija", izriet no ministrijas sagatavotā rīkojuma projekta anotācijas.  Atbilstoši anotācijai, kas pieejama Tiesību aktu projektu portālā, kori "Latvija" kā mazāko kapitālsabiedrību pievienotu LNSO, un apvienotās valsts sabiedrības ar ierobežotu atbildību nosaukums būtu "Rīgas filharmoniķi".  Paredzēts, ka valsts līdzdalība reorganizētajā kapitālsabiedrībā tiktu saglabāta, par valsts kapitāla daļu turētāju nosakot KM. 

Stāsta Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) profesors, LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš. Pārraides producente: Gunda Vaivode. Pirmie aktieru kursi tika nodibināti 1909. gadā, un tā vadītājs bija Jēkabs Duburs kopā ar Zeltmati (Ernestu Kārkliņu īstajā vārdā). Jēkabs Duburs arī vēl šobrīd ir pazīstams vārda pēc, jo viņa balvu ik pa reizei Latvijas Teātra darbinieku savienība pasniedza kādam aktierim, režisoram vai pedagogam. 1909. gadā aizsāktā apmācība tika veidota pēc zināma vācu teātra modeļa. Pirms tam aktieri šeit nemācījās. Jā, protams, bija Pēteris Ozoliņš, kas jau iepriekš bija apguvis izglītību. Un tātad šajā apmācībā bija lemts, ka liela vērība pievēršama izrunas tehnikai, teorijai un praksei, balss izkopšanai, tēlošanas tehnikai, psiholoģijai, latviešu valodai, latviešu rakstniecības vēsturei, teātra un drāmas vēsturei, metrikai un arī poētikai. Šajos kursos studentus uzņēma konkursa kārtībā, 1909. gadā – apmēram 40 cilvēkus, beidza – 12.  No tiem visievērojamākie ir Jānis Simsons, kurš pēc tam strādāja Dailes teātrī, un kāda ļoti ievērojama teātra kritiķe Paula Jēgere-Freimane. Otrajā gadā kursus beidza arī Nacionālā teātra vadošā aktrise Ludmila Špīlberga. Šāds modelis vieniem bija ļoti izdevīgs, jo beidzot aktieris varēja mācīties kaut kādu sistēmu, bet, no otras puses, daudziem likās, ka aktieris tādējādi zaudē intuīciju, viņš nav vairs tik brīvs, balstoties kādā tehniku. Pēc Dubura nāves 1916. gadā šos kursus pārņēma Zeltmatis, un līdz pat 1940. gadam tie bija visstabilākie aktieru apmācības kursi. Tiesa, ar dažādām problēmām, jo darbojās bez valsts finansējumu. 1920. gadu sākumā valdība lēma, ka par valsts atbalstītas aktieru skolas direktori varētu kļūt Aspazija, bet, protams, kā jau Saeimā tas gadās, ir pozīcija un opozīcija, un par to nenobalsoja. Un kur nu vēl par Aspaziju, kas, protams, to būtu pelnījusi. Bet nesanāca, viņa tomēr vairāk strādāja ar savu dramaturģiju. Zeltmata kursiem ik pa laikam radās arī kādi konkurenti, un viens no šiem konkurentiem uzradās 1932. gadā, kad pie mums ieradās Mihails Čehovs – ļoti ievērojams cilvēks, teātra personība, lielisks, pat ģeniāls aktieris, kurš, aizbēgdams no Padomju Savienības, savu studiju vispirms vēlējās izveidot Parīzē, bet, tā kā tas finansiālu apsvērumu dēļ neizdevās, tad šejienieši – Nacionālā teātra direktors Artūrs Bērziņš, žurnālists Jānis Kārkliņš un vēl citi – viņu uzaicināja šeit iestudēt izrādes. Kā zināms, trīs arī tika iestudētas Nacionālajā teātrī:  gan “Hamlets”, gan “Ēriks IV”, gan “Jāņa briesmīgā nāve”, kurās Čehovs pats spēlēja titullomas krievu valodā un pārējie aktieri runāja latviešu valodā. Viņš nodibināja Latvju aktieru arodbiedrības dramatiskos kursus. Nodarbības notika konservatorijā, un, kā atceras viens no šiem audzēkņiem Voldemārs Pūce, kurš zināms kā režisors, kinorežisors, filmas “Mērnieku laiki” autors, pretendenti bija apmēram 200, bet uzņēma 50. Atlase bija nežēlīga. Bet arī finansiāli apstākļi ietekmēja, jo mācības notika vakaros un par tām bija jāmaksā. Trīsdesmitajos gados valdība, Saeima arī domāja, ka nav vajadzīgi tik daudz aktieru, un tāpēc viņi teica, ka ir jāpārstāj jaunu aktieru producēšana. Vēl paralēli Zeltmata un Čehova kursiem vienu brīdi bija izcilās aktrises Birutas Skujenieces dramatiskie kursi. Viņa bija nodibinājusi īslaicīgo intīmo teātri, un tur savā specifikā apmācīja aktierus tādā kā simbolisma manierē. Zināmākie aktieri, kas mācījās pie viņas, ir, piemēram, Edgars Zīle un vēlākais Liepājas teātra galvenais režisors Nikolajs Mūrnieks. Vēl ārkārtīgi būtiski bija Ernesta Feldmaņa kursi, tie veidojās 1927. gadā. Ernests Feldmanis bija mācījies Krievijā, Maskavā, pats iepazinis Staņislavska sistēmu, viņš varēja iedarbināt no vācu teātra atšķirīgo psiholoģisko teātri. Ernesta Feldmaņa kursiem bija ļoti liela piekrišana, jo, piemēram, brīnišķīgā aktrise Emīlija Bērziņa, kura jau bija beigusi Zeltmata kursu, pēc tam vēlreiz iestājās Feldmaņa kursos, un vienā gadā tos pabeidzot, saņēma diplomu Nr. 1. Viņa teica, ka Ernests Feldmanis bijis gan izskatīgs, gan temperamentīgs, un psiholoģijā un aktiera spēles veidā nerādīja neko priekšā, bet lika izjust, saprast un veidot šos tēlus. Līdz ar to varam teikt, ka bija interese par to, kā profesionāli iedot aktieriem spējas pastāvēt un būt uz skatuves. Protams, bija aktieru pārprodukcija. Un, ja mēs tagad sakām, Kultūras akadēmijā ir daudz to jauno aktieru un veidojas vēl kādas citas studijas, tad vajag izlasīt Ilzes Kalnāres romānu “Aktrise Ragārēs”. Tur galvenā varone ir viens no šiem tipiem, kura, būdama talantīga aktrise, neatrod darbu nevienā teātrī un ir spiesta dzīvot citādāk. Tātad, aktiera izglītība visu laiku tika atstāta privātu, uzņēmīgu cilvēku rokās.

Starptautiski augstu novērtētās Latvijas filmas prestižos kino festivālos un kritiski zemais valsts finansējums kino nozarei kopumā. Kultūras rondo situāciju pārrunājam ar režisoru Matīsu Kažu, producentu Gunti Trekteri un kino kritiķi Dairu Āboliņu.    Kino pasaules ļaudis sāk pulcēties Francijas dienvidpilsētā Kannās, jo 12. maijā tur sāksies pasaulslavenais Kannu kinofestivāls. Un filmai no Latvijas atkal izdevusies teju neiespējamā misija – milzīgā un arvien intensīvākā konkurencē iekļūt A klases kinofestivāla konkursā „Īpašais skatiens / Un certain regard”. Pirms diviem gadiem Kannu kinofestivāla „Īpašā skatiena” programmā savu fenomenālo panākumu ceļu sāka animācijas filma „Straume”, šogad caur 2500 filmu sietam „Kannu” laimīgo piecdesmitniekā iekļuvusi Viestura Kairisa spēlfilma „Uļa”. Festivāla norisēs un filmu tirgū aktīvi piedalās arī citi Latvijas filmu nozares profesionāļi.  Ar šiem panākumiem gribas lepoties visiem. Tai pat laikā jaunu spēlfilmu uzņemšanai šogad no valsts maka piešķirts nepilns pusmiljons eiro, kas ir mazākais finansējums pēdējo desmit gadu laikā. Kā šādos apstākļos sadalīt pieticīgo naudu, kādas ir Latvijas kino nākotnes izredzes ar šādu valsts atbalstu un vai laikā, kad valsts prioritāte numur viens ir aizsardzība, vispār ir pamats sagaidīt vairāk naudas kino? Par to sarunājamies ar režisoru un ilmas “Straume” producentu Matīsu Kažu, filmas “Uļa” producentu Gunti Trekteri un kino kritiķi, vienu no šā gada filmu projektu konkursa žūrijas pārstāvēm Dairu Āboliņu. Runājot par valsts finansējumu kino nozarei, Guntis Trekteris noradā, ka tendence ir bēdīga un valsts piešķirtais finansējums ir 2018. gada līmenī. "Tas nozīmē, ka nākamgad varam atbalstīt vienu, divas vai nevienu filmu; tas nozīmē, ka 2028. gadā vai 2029. gadā nav latviešu spēlfilmu," vērtē Guntis Trekteris. "Kad iepriekšējās pabeigs, tad arī viss beigsies. Situācija ir diezgan dramatiska un paradoksāla – ir panākumi gan animācijā, gan dokumentālām filmām, gan spēlfilmām, turpretī finansējums tikai samazinās." -- Vēl viena priecīga ziņa Latvijas kino – Edmunda Jansona animācijas filma “Laimīgie” startēs prestižā Ansī festivāla konkursā. 

Trešdien, 13. maijā, koncertzālē ”Latvija” Ventspils kamerorķestris diriģenta Aigara Meri vadībā godinās trīs 2026. gada lieljubilārus - spāni Manuelu de Falju, kuram aprit 150. gadskārta, 90. dzimšanas dienā pieminēs izcilo simfoniķi Romualdu Kalsonu un suminās Pēteri Vasku, kuram šopavasar svinam 80. Koncerta solisti – vijolniece Elīna Bukša, klarnetists, Igaunijas Nacionālās operas orķestra mūziķis Edmunds Altmanis un soprāns Katrīna Paula Felsberga. Intervijā ar Aigaru Meri uzzinām par gaidāmā koncerta ideju un sadarbību ar solistiem, koncertdzīvi Ventspilī un publikas izglītošanu, tuvākajiem radošajiem plāniem ar Ventspils kamerorķestri, jaukto kori "Ventspils", un, atklājot sava darba aktualitātes Jelgavā, Aigars atcerējas arī savus soļus, uzsākot ceļu diriģenta profesijā. Aigars Meri: Veidojot koncertprogrammas, skatos kopsakarības, kurā gadā ir vai nav apaļa jubileja, lai būtu šī saistība, bet tas noteikti nav noteicošais un vienīgais faktors. Manuels de Falja. Kā nonācu līdz Septiņām spāņu dziesmām? Pirms dažiem gadiem bija brīnišķīgs koncerts Jelgavā, kur mēs šīs dziesmas atskaņojām kopā ar Ilonu Bageli. Pēc neilga laika man bija tas gods atskaņot Osvaldo Golihova dziesmu ciklu ar Katrīnu Paulu Felsbergu. Mēs ar Katrīnu uzreiz vienojāmies, ka skatāmies tālāk nākotnē. Tad, neatceros gadalaiku, neatceros mēnesi, no manas puses bija piedāvājums: “Varbūt tu vēlies nodziedāt “Septiņas spāņu dziesmas”?” Katrīna bija ļoti atsaucīga un teica “jā, mana skolotāja Berlīnē tieši man kādreiz ieteica un atsūtīja vienu no šī cikla dziesmām”. Tā mēs nonācām pie šī cikla atskaņojuma. Ar Edmundu Altmani esam klasesbiedri jau no Emīla Dārziņa skolas, pēc tam esam mācījušies un muzicējuši kopā. Man ir igauņu izcelsme, Edmunds tīrs latvietis, Zemgales dēls, kuram bija iespēja doties studēt uz Igauniju. Pēc tam viņš tur iesakņojās un šobrīd tur strādā un dzīvo.  Sadarbība iecerēta jau ilgāku laiku, ar Operu arī salīdzinoši bieži ir viesizrādes Igaunijā. Atceros sarunu, kad Edmundam zvanīju un teicu: “Edmund, nākamgad mums ir šād jubilāri. Varbūt Romualds Kalsons?”. Viņš atbildēja: “Jā, jau vairākas reizes esmu piedāvājis Arvo Volmeram viņa Klarnetes koncertu nospēlēt Igaunijā, bet diriģents vienmēr sliecies par labu Mocartam". Tā mēs nonācām pie Romualda Kalsona. Šī gada jubilārs - Pēteris Vasks. Pie šī Vijoļkoncerta mēs nonācām netradicionāli, jo sazināties ar Elīnu Bukšu ieteica Ventspils koncertzāles “Latvija” mākslinieciskais vadītājs Guntis Cimiņš. Tā sākās mūsu komunikācija. Sākumā ideja bija par Filipu Glāsu, pēc tam par Antonio Vivaldi un beigās mēs nonācām pie šī brīnišķīgā vijoļkoncerta. Šī būs mūsu pirmā sadarbība, tāpēc ar nepacietību gaidu un ceru uz brīnišķīgu kopdarbu."

Stāsta Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece un direktore Kristiāna Ābele. Pārraides producente: Inta Zēgnere. “Izstādes aplūkošana izkliedēja visas manas šaubas. Bet silti prieka viļņi mani pārsteidza, ieraugot izstādes galvenajā ēkā latviešu jauno gleznotāju ražojumus. Reti esmu par ko dzīvē priecājusies tik sirsnīgi, tik dziļi kā par tiem. Es jutos pacilāta, mani pārņēma svētsvinīgas, nopietni saldas jūtas, prieka, miera un pateicības jūtas. Es te stāvēju latviešu tautības templī un turklāt pie latviešu gleznošanas mākslas šūpļa.” Šovasar būs apritējuši 130 gadi, kopš šo prieku un pacilātību Rīgā 1896. gadā piedzīvoja viena no Latviešu etnogrāfiskās izstādes (LEI) Dailes nodaļas aplūkotājām – jaunā skolotāja un mūziķe Matilde Jureviča-Priedīte (1872–1957). Tikko citētie vārdi lasāmi astoņus gadus vēlākā atskatā žurnālā “Vērotājs” (1904, Nr. 10, 1282. lpp.), kur viņa savas izstāžu recenzijas parakstīja ar vārdu “Matilda”. Neizdzēšamos iespaidus Matilde Jureviča-Priedīte glabāja visu mūžu un Otrā pasaules kara beigās paņēma līdzi trimdā, kur vecumdienās atcerējās: “Tāds savāds krāsu brīnums, un tas viss mūsu, mūsu! Pirmo reizi skatām mākslas spoguļos Latvijas dabas ainavas un latviešu ļaudis. Tie taču mūsējie! Atvērusies jauna bagāta pasaule – krāšņš atspulgs no mūsu dzimtenes, mūsu tautas. Otru dienu sēdu telpā, kas nu jau pustukša, pie gleznām. Te kas piedzimis – latviešu māksla. Es to sajūtu, un nezin kāpēc acīs ielīst asaras.” (Latvju Ziņas, Nr. 63, 21.08.1946.) LEI Dailes nodaļa kļuva par 1891. gadā Pēterburgā izveidotā studentu pulciņa “Rūķis” nacionālpatriotisko centienu virsotni. “Rūķis” apvienoja Mākslas akadēmijas, Štiglica Centrālās tehniskās zīmēšanas skolas un konservatorijas audzēkņus, īpašu nozīmi iegūdams tieši vizuālās mākslas vēsturē. LEI Dailes nodaļā ar saviem darbiem piedalījās septiņi jauni latviešu gleznotāji – Janis Rozentāls (1866–1916), Arturs Baumanis (1867–1904), Ādams Alksnis (1864–1897), Johans Valters (1869–1932), Staņislavs Birnbaums (1863–1944), Pēteris Balodis (1867–1919) un Vilhelms Purvītis (1872–1945). Viņi kopā redzami pazīstamā fotogrāfijā, kas patiesībā ir retušēts četrus gadus senāka attēla fragments. Galvenās lomas tēlotāja un režisora lomu šajā nacionālās glezniecības pirmizrādē uzņēmās trīsdesmitgadnieks Rozentāls, kam tobrīd kolēģu lokā bija visvairāk vērienīgu darbu, ko parādīt. Vispārēju ievērību eksponātu klāstā guva un nacionālpatriotiskas altārgleznas lomu ieņēma viņa Pēterburgas Mākslas akadēmijas diplomdarbs “No baznīcas” jeb “Pēc dievkalpojuma” (1894). Raugoties uz baznīcēnu gājienu Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā, joprojām varam nojaust pirmreizējā iespaida spēku, par ko Matilde Jureviča-Priedīte atcerējās: “Visilgāk nosēdu pie gleznas “No baznīcas”. Aizmirstos: sadzirdu bālās meitenes lūgšanu, ko viņa nupat skaitīja baznīcā, sadzirdu aklās ubadzes nopūtas. Lūk, cēlais dievbijīgu vecīšu pāris soļo mājup, bet es zinu, kā tie roku rokā nostaigājuši mūžu… Gleznā lūkojoties, var saredzēt viņu vienkāršo dzīves ceļu – visu, visu.” (Latvju Ziņas, Nr. 63, 21.08.1946.) Te satikās mākslinieka redzējums un laikabiedru gaidas – apjaust savu tautu kā daudzveidīgu veselumu. Divus gadus pirms LEI uzgleznotais Rozentāla dzimtā Saldus baznīcēnu plūdums lejup pa dievnama pagalma akmens kāpnēm bija izvērsts dinamiskā tipu galerijā, kur gleznieciski saistošā mijā vienuviet ieraugāmi dažnedažādi ļaudis – draudze, kas pamazām atgriežas ikdienas gaitās, sazarodamās figūru pāru iezīmētās sižeta līnijās. Galvenajam eksponātam radniecīga bija glezna “No kapsētas” jeb “Miroņu svētki” (1895, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs), kas pašlaik līdz nākamajam pavasarim par godu mākslinieka 160 gadu jubilejai viesojas izstādē Jaņa Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzejā – tātad attēloto ļaužu dzimtenē. Pateicoties preses atsauksmēm, dažiem žurnālā “Austrums” publicētiem ekspozīcijas skatiem un aprakstiem vēlākos atskatos, ir izdevies noteikt vēl dažus saglabājušos eksponātus. Privātā krājumā atrodas, piemēram, Rozentāla glezna “No viņa” ar jaunu dāmu lasām līgavaiņa vēstuli gleznām piepildītā telpā, kuras iekārtojums varētu kalpot par reklāmu mākslas klātbūtnei modernā interjerā. Privātīpašumā saglabājusies arī Vilhelma Purvīša glezna “Jūrmalā” ar vienkāršu pretgaismā attēlotu zvejas laiviņu šūpojamies krastā. Savukārt Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā nonākusi Artura Baumaņa naksnīgā kompozīcija “Zemgaliešu gari”. Pēc reprodukcijas žurnālā “Mājas Viesa Mēnešraksts” zināma Rozentāla glezna “Mākslinieka darbnīca”, un iespējams, ka incognito dzīvi privātos vai publiskos krājumos turpina nezināms skaits citu Dailes nodaļas eksponātu. Kā apcerē par Rozentālu 1904. gadā rakstīja Jānis Miķelsons, labāk zināms kā Haralds Eldgasts, gleznotājs pēc vērienīgā pasākuma palicis “ar pilnu galvu ērmotu slavas dziesmu un gluži tukšām kabatām” (Vērotājs, 1904, Nr. 6, 751. lpp.). Izplatījās nostāsts, ka vienīgi kāds zemnieks vēlējies nopirkt nelielu studiju un mākslinieks viņam to atdāvinājis. Pirms vēlākās nonākšanas muzejā abas viņa lielākās LEI gleznas tomēr vairākas desmitgades pavadīja privātos krājumos – diplomdarbs savulaik piederēja latviešu uzņēmējam Kārlim Meņģelim (1866–1927) un viņa pēctečiem, bet “No kapsētas” – kokrūpniekam Augustam Dombrovskim (1845–1927), kas bija viens no galvenajiem LEI mecenātiem. “Ērmotajās slavas dziesmās” dzima tautas mīlestība, kas Rozentāla personību un mākslu pavada joprojām. 2016.–2017. gadā daudznozaru pētījumus par Latviešu etnogrāfiskās izstādes vēsturi un nozīmi rosināja Latvijas Nacionālais vēstures muzejs. Vēsturnieces Sanitas Stinkules (tag. Zvidra) sastādījumā tapa grāmata “Latviešu etnogrāfiskā izstāde 1896” un rakstu krājums “Indivīds. Vēsture. Nācija. Latviešu etnogrāfiskajai izstādei – 120”. Abi izdevumi ir svarīgi atskaites punkti dažādos izziņas ceļu virzienos.

Raidījumā Divas puslodes par Bulgāriju, par Ukrainu un, protams, arī par notiekošo Tuvajos Austrumos.  Donaldam Trampam vakar vakarā nācās pagarināt pamieru termiņu karā ar Irānu. Bulgārijā, izskatās, ir pārvarēta politiskā krīze - dažu gadu laikā tur notikušas astoņas ārkārtas parlamenta vēlēšanas, beidzot vienai koalīcijai ir vairākums. Tiesa, vēlēšanu rezultāti daudzus pamatīgi satrauc. Ukrainā frontē jau ilgu laiku būtisku izmaiņu tikpat kā nav, toties prezidents Volodimirs Zelenskis nesen izstāstīja par kādu īpašu militāru operāciju, kurā krievu pozīcijas tika ieņemtas tikai ar kaujas robotu palīdzību, saņemot vairākus karavīrus arī gūstā. Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un Ziemeļeiropas politikas centra direktors Artis Pabriks. Vai nācis bulgāriem „laimes lācis”? Politiskā krīze Bulgārijā ilgst kopš 2021. gada, taču tās saknes meklējamas vēl senāk – pagājušajā desmitgadē, kad premjerministra krēslu teju nemainīgi ieņēma partijas GERB jeb „Pilsoņi par Bulgārijas eiropeisku attīstību” līderis Boiko Borisovs. Jo tuvāk desmitgades beigām, jo pamanāmāk izpaudās korupcijas un valsts nozagšanas pazīmes. 2020. gada vasarā izvērtās pret valdību vērsti protesti, uz kuru fona veidojās vairākas jaunas t.s. „pārmaiņu partijas” ar antikorupcijas ievirzi. 2021. gada aprīlī notikušās vēlēšanas bija Borisova ēras beigas, taču parlaments izrādījās sadalīts apmēram vienlīdzīgi starp Borisova orbītas partijām, „pārmaiņu partijām” un kreiso bloku, kura centrā bija Bulgārijas Sociālistiskā partija, kādreizējās kompartijas mantiniece. Kopš 2021. gada Bulgārijā notikušas astoņas parlamenta vēlēšanas, pie tam no šajā periodā pastāvējušajām valdībām tikai trīs bija parlamentāras koalīcijas kabineti, savukārt četras – ar prezidenta dekrētu apstiprinātas pagaidu valdības. Arvien pamanāmāks šajos gados kļuva vēl viens spēks – labēji radikālās, nacionālistiskās partijas. Šī gada janvārī, gadu sabijusi pie varas, atkāpās Rosena Žeļazkova mazākuma valdība, kuru premjera partija GERB veidoja kopā ar sociālistu bloku un populistisko spēku „Ir tāda tauta”, un ar turku minoritāti pārstāvošās partijas Tiesību un brīvību alianse ārpuskoalīcijas atbalstu. Tūlīt pēc tam no amata atkāpās valsts prezidents Rumens Radevs, atvaļināts ģenerālmajors un kādreizējais Bulgārijas gaisa spēku komandieris, kurš 2017. gadā tika ievēlēts kā neatkarīgais kandidāts un ieguvis popularitāti kā politiski neatkarīgs valsts galva un Borisova iedibinātās oligarhiskās varas kritiķis. Radevs izveidoja partiju bloku „Progresīvā Bulgārija” ar kredo „Bulgārija pirmajā vietā!”, kurā iesaistījās kreisas ievirzes spēki – Politiskā kustība „Sociāldemokrāti”, Sociāldemokrātiskā partija un burtiski vēlēšanu priekšvakarā izveidotā „Mūsu tautas kustība”. Pirms vēlēšanām „Progresīvajai Bulgārijai” prognozēja apmēram trešdaļu balsu, taču 19. aprīlī tā ieguva nepilnus 44% un 131 no 240 deputātu vietām, tātad valdības veidošanai nepieciešamo vairākumu. Eksprezidenta blokam izdevies ne tikai atņemt teju visas balsis sociālistiem un apmēram divas piektdaļas no GERB elektorāta, bet arī atstāt ārpus parlamenta lielu daļu no labējo radikāļu partijām. Vienīgi liberālajam „pārmaiņu partiju” blokam izdevies saglabāt savas pozīcijas. Jau pirms vēlēšanām izskanēja bažīgas balsis, ka pāris nedēļas pēc atkratīšanās no Viktora Orbana Eiropas politika tagad būs ieguvusi viņa vietā jaunu Kremļa iztapoņu Rumena Radeva personā. Prezidenta amatā esot, Radevs paudis skepsi par militārā atbalsta lietderību Ukrainai, vēlmi uzturēt konstruktīvu dialogu ar Krieviju un mērenu eiroskepticismu. Pats eksprezidents gan jau priekšvēlēšanu kampaņas laikā deklarēja, ka negrasoties bloķēt Eiropas Savienības finanšu atbalstu Ukrainai. Tāpat eksperti lēš, ka viņš, iespējams, mazinās tiešo militāro palīdzību Kijivai, taču diezin vai kavēs Bulgārijas privāto ieroču ražotāju darījumus ar Ukrainu. Pasaule uz Hormuza āķa Šodien, 22. aprīlī, bija jābeidzas Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa noteiktajam uguns pārtraukšanas termiņam konfliktā ar Irānu, taču vakar pievakarē pēc Vašingtonas laika prezidents paziņoja, ka pauze karadarbībā tiek pagarināta. Irānai tiekot dots laiks, lai izstrādātu pozīciju miera sarunām, kuru atsākšanās tika gaidīta jau pirmdien. Tomēr amerikāņu delegācija viceprezidenta Vensa vadībā tā arī nesēdās lidmašīnā uz Islamabadu, kad kļuva skaidrs, ka Teherānas pārstāvji tur neieradīsies. No Irānas galvaspilsētas pienāk ziņas, ka turienes politiskajā virsotnē notiek asa cīņa starp tiem, kuri vēlētos turpināt bezkompromisa konfliktu ar Savienotajām Valstīm un Izraēlu, un tiem, kuri būtu gatavi dialogam. Kā „vanagu” bloka galvenie pārstāvji tiek minēti Islāma revolūcijas sargu korpusa pavēlnieks Ahmads Vahidi un Augstākās nacionālās drošības padomes sekretārs Mohammads Bāghers Zolghadrs, savukārt t.s. „pragmatiķi” koncentrējas ap parlamenta spīkeru Mohammadu Bāgheru Gālibafu. Oficiālā Teherānas pozīcija pašreiz ir – neatsākt sarunas, kamēr Savienoto Valstu jūras spēki turpina Irānas ostu blokādi. Tādējādi Hormuza šaurums joprojām paliek dubultās blokādes žņaugos, jēlnaftas „Brent” cena svārstās ap simts dolāriem par barelu, dabasgāzes cenas Eiropā dubultojušās līdz līmenim sešdesmit eiro par megavatstundu, un viss notiekošais tiek vērtēts kā smagākā enerģētikas krīze pasaules vēsturē. Tiek piesauktas arī nopietnas bažas par globālo pārtikas apgādi, ciktāl Persijas līča valstis nodrošina arī apmēram trīsdesmit procentus no pasaules minerālmēslu produkcijas. Protams, Irāna savukārt sāpīgi izjūt amerikāņu jūras blokādes sekas. Pārtikas cenas valstī vidēji dubultojušās, bet dažu produktu, piemēram, rīsa cenas augušas vēl daudz ievērojamāk. Naftas eksporta pārtraukšana draud ar nopietnām tehnoloģiskām problēmām naftas ieguves industrijai. Savu rīcības plānu Hormuza krīzes sakarā sākušas būvēt Eiropas valstis. 17. aprīlī Parīzē klātienē tikās Francijas prezidents Emanuels Makrons, Lielbritānijas premjerministrs Kīrs Stārmers, Itālijas premjere Džordža Meloni un Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs, savukārt daudzu citu Eiropas un arī ārpus Eiropas valstu vadītāji pieslēdzās samitam attālināti. Nozīmīgākais ir lēmums veidot apvienotus jūras spēkus civilās kuģniecības aizsardzībai Persijas līča rajonā, kuri gan aktīvu darbību varētu uzsākt tikai pēc tam, kad tiktu panākta miera vienošanās starp Savienotajām Valstīm un Irānu. Gatavību nozīmīgi iesaistīties paudušas arī Nīderlande, Spānija un Grieķija; kopdarbībai dots apzīmējums Hormuza šauruma kuģošanas brīvības iniciatīva. Šodien un rīt turpinājuma sesijā Londonā tiek risināti jau konkrētāki militārās plānošanas jautājumi. Piedalās ne tikai Eiropas NATO dalībvalstu, bet arī Kanādas, Japānas, Austrālijas, Apvienoto Arābu Emirātu un Ukrainas, bet ne Savienoto Valstu pārstāvji. Ukraiņu roboti nāk! Nu jau apmēram pusotru gadu presē reizumis parādījusies informācija par Ukrainas bruņoto spēku īstenotām kaujas misijām bez tiešas cilvēku iesaisties, izmantojot tikai robotus. Spriežot pēc šīm publikācijām, pirmā šāda kaujas epizode notikusi 2024. gada decembrī, kad kombinēts lidrobotu un braucošo robotizēto ložmetēju platformu uzbrukums krievu pozīcijām piespiedis ienaidnieku nozīmīgi pārgrupēt spēkus. Tomēr plašāku pasaules mediju uzmanību tēmai piesaistīja prezidents Volodimirs Zelenskis, pagājušonedēļ pastāstot par operāciju pērnvasar, kad ukraiņu roboti ieņēmuši pozīciju, kurā krievi pirms tam sekmīgi atsituši divus konvencionālus kājnieku uzbrukumus. Ukraiņu robotam izdevies uzspridzināt galvenā ienaidnieka bunkura ieeju, pēc kam pozīcijas aizstāvji pacēluši padošanās zīmes pret uzbrucēju lidrobotu kamerām un, šo pašu lidrobotu vadīti, paklausīgi aizsoļojuši uz ukraiņu pozīcijām padoties. Kā zināms, agresorvalsts militāristi savā taktiskajā ēdienkartē joprojām nesmādē lielgabalu gaļu, turpretim Ukrainas bruņotajiem spēkiem katra karavīra dzīvība ir dārga. Tā nu, vēlreiz apliecinot savu radošo un inovatīvo pieeju karadarbībai, Ukraina ir atšķīrusi jaunu lappusi militārajā vēsturē, kas tiek apzīmēta kā attālināti vadīts jeb daļēji autonoms kombinētu ieroču veidu manevrs. Kā norādījis Ukrainas līderis, pirmajos trīs šī gada mēnešos viņa valsts bruņotie spēki veikuši jau 22000 kaujas misiju, kurās izmantotas sauszemes robotizētās platformas. Kaujas lidrobotu izmantošanas apjomi ir vēl daudzkārt lielāki, un tiek nopietni spriests par Ukrainas iespējām šādi kompensēt agresorvalsts dzīvā spēka pārsvaru. Šomēnes Ukraina nozīmīgi intensificējusi arī triecienus Krievijas naftas pārstrādes un eksporta infrastruktūrai, kā rezultātā agresorvalsts naftas ieguve piedzīvojusi kritumu par vismaz trīssimt tūkstošiem barelu dienā, kas ir lielākais kopš globālās pandēmijas perioda. Šie militārie sasniegumi būtiski mainījuši Ukrainas vietu Eiropas drošības stratēģijas izkārtojumā. Kijiva vairs nav atbalsta lūdzēja nevienlīdzīgajā cīņā pret agresiju, bet kļūst par partneri, kas spējīgs piedāvāt neatsvaramu pieredzi jaunākās militārās tehnikas izstrādē un izmantošana taktikā. Konkrēts apliecinājums tam ir pagājušā nedēļā noslēgtais Ukrainas un Vācijas aizsardzības sadarbības pakts četru miljardu eiro vērtībā, kas paredz kopīgu lidrobotu un tālas darbības ieroču ražošanu, kā arī pretgaisa aizsardzības līdzekļu piegādi Ukrainai. Kijivas militāri tehnoloģiskās iespējas arvien vairāk novērtē arī citur pasaulē, t.sk. Persijas līča valstīs, kuras piedzīvojušas Irānas gaisa uzbrukumus. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Jaunā grāmata Leona Brieža piemiņai “Romantiskais bruņinieks” pamudināja Kultūras rondo radīt pašiem savu stāstu par Leonu Briedi, pārlūkojot Latvijas Radio arhīvu. -- Nesen klajā nākusi grāmata "Romantiskais brīvības bruņinieks", kas veltīta rakstnieka Leona Brieža piemiņai. Grāmatu sastādījis literatūrzinātnieks Viesturs Vecgrāvis. Viestura Vecgrāvja veidotajā grāmatā ir četras lielas nodaļas, un tajās apkopots Leona Brieža dzīvesstāsts, dažādos laikos veiktas intervijas, kā arī kolēģu, domubiedru un skolas biedru atmiņas. Tā ir kā mozaīka, kas sastāv no dažādiem krāsainiem elementiem, bet kopumā izveido vienotu bildi vai stāstu, kas ļauj daudz tuvāk iepazīt Leonu Briedi kā cilvēku un mākslinieku, arī viņa paša domas un atziņas par dzeju, tautu, valodu, dzīvi un tās likumsakarībām. Ilmārs Šlāpins uz grāmatas aizmugurējā vāka raksta: "Grūti iedomāties labāku simbolu Leona Brieža dzīves pozīcijai par Servantesa izsāpēto Donu Kihotu. Tur ir viss: apmātība ar grāmatām, skumjas, kalsnums, augsti estētiskie un morālie ideāli, mūžīgais ceļojums un nebeidzamā cīņa ar ikdienības vējdzirnavām. Visu savu mūžu nepagurstoši karojot literatūras pusē, Leons Briedis ir spējis paveikt daudzus klusus varoņdarbus, ieviešot jaunas un attīstot tradicionālas formas dzejā, atdzejā, intelektuālo žurnālu izdošanā, spraigu un radošu starptautisku sakaru uzturēšanā ar citu tautu literatūras bruņiniekiem." Drīz tuvojas Latviešu literatūras gada balvas pasniegšana, un šogad balvu par mūža ieguldījumu saņems tulkotājs no čehu valodas Jānis Krastiņš. Bet 2015. gadā šo balvu saņēma dzejnieks un atdzejotājs Leons Briedis (1949.-2020). Viņa kontā arī kulturoloģiskie žurnāli "Grāmata" un "Kentaurs".  Ar Leonu Briedi Kultūras rondo esam runājuši par dzeju un atdzeju, mazliet par Mariju un Blaumani, bet reti viņš stāstījis par savu biogrāfiju. Piemiņas grāmatā publicēts viņa dzīvesstāsts, ko viņš sarakstījis 1996. gadā Visbijā. Pirms atgādinām, kā viņš lasīja dzeju, kā runāja spāņu dzeju, kuru jāklausās mijkrēslī, kā priecājās par savu dzeju mūzikā, neliels, bet zīmīgs fragments no dzīvesstāsta. Lasa Gundars Āboliņš.  

Ir vai nav beidzies karš Irānā un kurš tajā ir uzvarējis? Savukārt Ungārija ir kļuvusi par politiskās ietekmes cīņu lauku pirms parlamenta vēlēšanām. Bet Latvijā jauni pavērsieni lietā par valsts atbalstu kokrūpniekiem. Aktualitātes Krustpunktā analizē portāla "LSM.lv" informatīvi-analītiskā raidījuma "Spriedīsim vakarā" vadītājs Andrejs Hutorovs, TV24 žurnālists Ansis Bogustovs, Latvijas TV raidījuma "De facto" žurnāliste Inga Šņore un SKDS sociāli politisko pētījumu nodaļas vadītāja, projektu direktore Ieva Strode.  

Ir vai nav beidzies karš Irānā un kurš tajā ir uzvarējis? Savukārt Ungārija ir kļuvusi par politiskās ietekmes cīņu lauku pirms parlamenta vēlēšanām. Bet Latvijā jauni pavērsieni lietā par valsts atbalstu kokrūpniekiem. Aktualitātes Krustpunktā analizē portāla "LSM.lv" informatīvi-analītiskā raidījuma "Spriedīsim vakarā" vadītājs Andrejs Hutorovs, TV24 žurnālists Ansis Bogustovs, Latvijas TV raidījuma "De facto" žurnāliste Inga Šņore un SKDS sociāli politisko pētījumu nodaļas vadītāja, projektu direktore Ieva Strode.  

Saskaroties ar smagu tuvinieka slimību daudzi nonāk izmisumā informācijas trūkuma un birokrātijas slazdu dēļ. Kā to risināt? Krustpunktā diskutē Veselības ministrijas veselības aprūpes departamenta ārstniecības kvalitātes nodaļas vecākā eksperte Zane Reinholde, Nacionālā veselības dienesta Ārstniecības pakalpojumu departamenta projektu vadītāja Jūlija Voropajeva, Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas deputāte, Lauku ģimenes ārstu asociācijas priekšsēdētāja Līga Kozlovska, SIA "Hospiss Māja" valdes locekle Žanete Jansone, Tiesībsarga biroja Sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļas vadītāja Ineta Rezevska un Jauno ārstu asociācijas valdes loceklis, ģimenes ārsts Guntis Balodis. Pirms septiņiem gadiem paliatīvās aprūpes Latvijā tikpat kā nebija. Toreiz kolēģi uzsāka projektu "Izmisuma zonā". Jāatzīst godīgi, kopš tā laika tiešām ir izdarīts daudz. Iesaistījās visa sabiedrība, mums tagad ir gan mobilās aprūpes brigādes, atsevišķas nodaļas slimnīcās, hospiss un tamlīdzīgi. Paldies ikvienam par to, kas tiek darīts. Tomēr joprojām ir lietas, kuras atrisināt būtu krietni vienkāršāk, bet tās joprojām eksistē, un ir bezjēdzīgs tajā ceļā, lai tiktu līdz paliatīvajai aprūpei. Kolēģi no Ziņu dienesta programmā "Labrīt" stāstīja par vienu tādu gadījumu, kas atklāj nebūšanas, kuras vajag atrisināt, bet kas nav izdarīts. Tāpēc šodien atgriežamies Izmisuma zonā pie temata par paliatīvo aprūpi Latvijā.

Saskaroties ar smagu tuvinieka slimību daudzi nonāk izmisumā informācijas trūkuma un birokrātijas slazdu dēļ. Kā to risināt? Krustpunktā diskutē Veselības ministrijas veselības aprūpes departamenta ārstniecības kvalitātes nodaļas vecākā eksperte Zane Reinholde, Nacionālā veselības dienesta Ārstniecības pakalpojumu departamenta projektu vadītāja Jūlija Voropajeva, Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas deputāte, Lauku ģimenes ārstu asociācijas priekšsēdētāja Līga Kozlovska, SIA "Hospiss Māja" valdes locekle Žanete Jansone, Tiesībsarga biroja Sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļas vadītāja Ineta Rezevska un Jauno ārstu asociācijas valdes loceklis, ģimenes ārsts Guntis Balodis. Pirms septiņiem gadiem paliatīvās aprūpes Latvijā tikpat kā nebija. Toreiz kolēģi uzsāka projektu "Izmisuma zonā". Jāatzīst godīgi, kopš tā laika tiešām ir izdarīts daudz. Iesaistījās visa sabiedrība, mums tagad ir gan mobilās aprūpes brigādes, atsevišķas nodaļas slimnīcās, hospiss un tamlīdzīgi. Paldies ikvienam par to, kas tiek darīts. Tomēr joprojām ir lietas, kuras atrisināt būtu krietni vienkāršāk, bet tās joprojām eksistē, un ir bezjēdzīgs tajā ceļā, lai tiktu līdz paliatīvajai aprūpei. Kolēģi no Ziņu dienesta programmā "Labrīt" stāstīja par vienu tādu gadījumu, kas atklāj nebūšanas, kuras vajag atrisināt, bet kas nav izdarīts. Tāpēc šodien atgriežamies Izmisuma zonā pie temata par paliatīvo aprūpi Latvijā.

Rudenī deju grupa “Dzirnas” 40. dzimšanas dienu atzīmēja ar uzvedumu “Indulis un Ārija", ar ko arī šogad rudenī noslēgs savu jubilejas gadu. Tomēr paralēli tam “Dzirnu” deju skolā, kas ir nedaudz jaunāka par pašu kolektīvu, gatavojas vēl citiem notikumiem. Tostarp, veido pavisam jaunu tautas deju jaunrades konkursam deju svētkiem Amerikā, kā arī atgriežas pie senāk iestudētajiem darbiem, kuros ieskanas Rodžera Votersa, "Queen", Elisa Kūpera dziesmas un daudzas citas melodijas. Kā atzīst deju skolas vadītājs Agris Daņiļevičs, šobrīd ir nozīmīgi saglabāt kvalitāti, jo, gadiem būvēto priekšstatu par dejotājiem var sagraut kaut viena priekšnesuma laikā. Tomēr lielāka nozīme ir dejotāju iekšējai sajūtai un spējai no visas sirds būt dejā. Una Zvejniece devās gan pie pašiem mazākajiem dejotājiem, gan pieredzējušajiem, lai iepazītu, kādas ir “Dzirnas” un deju skola šobrīd. Ieraksta dienā deju skolā "Dzirnas" valda rosība: vecāki ar bērniem dodas uz un no nodarbībām, ir dzirdama mūzika. Visi mēģina, trenējas. Un ne par velti. Šobrīd paralēli aizrit gatavošanās vairākiem pasākumiem Latvijā, kā arī ārpus tās, norāda horeogrāfs Agris Daņiļevičs. Uz ko skola šobrīd vairāk orientējas? "Nav svarīgi, man liekas, uz kuru pusi. Fokuss ir tas, lai skola mutuļo, lai skola darbojas, lai skolā bērniem un arī pedagogiem ir azarts un interese, ir interesanti," uzskata Agris Daņiļevičs. Pirms 40 gadiem deju grupa "Dzirnas" izveidojās kā tautas deju kolektīvs. Vēlāk, ap 90. gadu vidu, "Dzirnas" sāka ielauzties sev neparastos deju stilos un tehnikās, mainījās un dažādojās arī repertuārs. Palielinoties dejot gribētāju skaitam, radās ideja par "Dzirnu" studijas izveidi. Nu skola ir izaugusi līdz ārkārtīgi daudzveidīgai programmai. Pievēršas tautas dejām, hip-hopam, attīsta prasme dejot ar breika elementiem un daudz ko citu. Kā atzīst deju skolas vadītājs, viss ir izvērties krāšņāk, nekā sākumā cerēja. "Bet mans lielākais sapnis vēl nav īstenojies," bilst Agris Daņiļevičs. "Mēs svinējām 40 gadus. Varbūt ne uz 50 gadiem, varbūt 45. jubilejā es tomēr gribētu "Dzirnās" īstenot projektu, kuram var apakšā parakstīt vārdiņu mūzikls. Es gribu, ka visi dzied, visi dejo un ka tas viss ir vienā personā." Tieši daudzpusība un daudzveidīgi deju stili un personības prasmes ir mērķis, uz ko tiecas Daņiļevičs. Viņaprāt, pateicoties kustības, balss, aktierspēles treniņiem, rodas dzirnietis, kas māk ne tikai dejot, bet arī reaģēt un risināt dažādas dzīves situācijas. Daudzpusīgie kādriezējie dejotāji ir kļuvuši gan par aktieriem, dziedātājiem, dizaineriem, cilvēkiem, kas strādā ar foto, video, kino un arī deju. Arī "Dzirnu" deju skolas skolotāju rindas ir kuplinājuši kādreizējie dejotāji. Viens no viņiem ir Kārlis Bošs, kā arī Marta Paula Rāzna un Vera Ozola.

Par zīmīgākajiem nospiedumiem kultūrā martā pārrunājam kopā ar kultūras žurnālistiem Kultūras rondo Mēneša apskatniekā. Sarunājas portāla „Lsm.lv” autore Antra Raugule, portāla „Delfi” kultūras nodaļas redaktore Nora Rieksta-Ķeņģe un portāla „TVNET” kultūras redaktors Toms Treibergs. Pirms runājam par konkrētiem notikumiem jautājums, kas tieši krusto mākslas un politikas ceļus, proti, Venēcijas mākslas biennāle, kurā ļauta dalība arī Krievijas paviljonam. Ir bijusi vairāku Eiropas kultūras ministru vēstule, vairāku Eiropas Parlamenta deputātu vēstule apturēt Eiropas finansējumu Venēcijas biennālei, ja tur piedalās Krievija, bet ukraiņi paši grasās piedalīties un mudina to darīt arī citiem. Tikmēr ASV politkorekti sadalīti "Oskari". Bet Latvijā atvadījāmies no Jāņa Streiča. Zināmi arī Latvijas Literatūras gada balvas nominanti, aizvadīti Rīgas grāmatu svētki un bijuši daudz notikumu teātros.

Mācītāja Ilāra Plūmes sprediķis par Jāņa evaņģēliju (8:46-59) #Judica

Stāsta literatūrzinātniece Māra Grudule. Producente Maruta Rubeze. 1857. gadā “Latviešu Avīzēs” (Nr. 43, 24.10.1857) publicēta “Pilsētnieku dziesma”, kurā tās autors ne bez autobiogrāfisku motīvu klātbūtnes atzīst: “Laukos dzimis es, / Laukos tēvs un māte man, / Laukos audzēts es, / Tur man mīļā tēva mājā / Bērnu dienās labi gāja: / Nu es pilsētnieks. (..) Bet man – ja nav galva gudra, / Ja neteku tā kā skudra – / Jāēd maiz` un sāls.” Trīs gadus vēlāk laikraksta “Mājas Viesis” divos numuros viņš slavē Rīgu jau 400 rindās. Sākumdaļā izvadījis cauri Vecpilsētai – biržai, ģildei, Melngalvju namam, rātei, Pilsētas teātrim, bāreņu namam, brāļu draudzes saiešanai, baznīcām un pilsētas vārtiem, viņš iepazīstina arī ar Rīgas apkaimēm un Jūrmalu. Dzejojuma autors ir Mārcis Reinbergs (1826–1861), agri no tuberkulozes miris latvju literāts. Piedzimis trūcīgiem vecākiem Valmieras pusē, agri zaudējis tēvu, izpirkts no rekrūšiem, lai naudu atpelnītu, 1844. gadā Reinbergs ierodas Rīgā. Ko īsti viņš pilsētā ir darījis, nav zināms. Iespējams, viņš piederējis Tilo fabrikas latviešu inteliģences lokam. Apveltīts ar dzejnieka dotībām, kopš 1856. gada viņš publicējas latviešu presē. Pārsvarā tie ir viegli ritoši, atskaņoti, reliģiski un sadzīviski, fabuliski un arī didaktiski panti par dažādām tēmām. Rīgas apdziedājumā Reinbergs gan ir palicis pilnīgā Ernesta Dinsberga ēnā, kas viņa dzejojumu “Rīga” pieaudzē vairāk nekā trīskārt – līdz 1300 rindām. Un dzejojums līdz ar to iegūst nopietnāku, izglītojošu un arī pamācošu raksturu. Tas nāk klajā 1865. gadā ar nosaukumu “Rīga jeb Ziņģe par Rīgu un viņas dzīvi” un piedzīvo daudzus atkārtotus izdevumus. Jaunākais no tiem ar Rīgas domes atbalstu šokolādes tāfelītes formā un bagātīgi ilustrēts, ir publicēts vēl 2017. gadā. Padomju laikā ziņģi popularizēja arī lieliskais komiķis Edgars Liepiņš, tās fragmentus iekļaujot programmā “Rīga toreiz – Rīga šodien”. Un tā tika saglabāta arī skaņu platēs (1981). Bet atgriezīsimies pie Mārča Reinberga dzejojuma “Rīga”. Pirmvariantā pilsēta, tās nomales un arī Dubulti ir līksmes un prieka avots. Pilsēta dūc, klaudz un skan no orķestru taurēm, putnu dziesmām, dancotāju kājām un pudeļu un aluskausu šķindoņas. Daži fragmenti nobeigumā ieskatam: [..] Ar te pamazs krodziņš Brasa, / Kur dūc vijoles un basa,  Tanī bramaņi, kam maki, / Ieņem sūro, lec kā traki. (..) Nu starp iekš un ārpilsētu / Vērmaņdārzs ar latu sētu – / Rītos te, tikko iet laukā, / Skan jau skaņa jauku jaukā. Tāpat vakaros un arī / Svētās dienās dzirdēt vari,  Kā rūc ragi, taures, bungas, / Kad šām sānus bada rungas. Augšas malā liels traktieris, / Kurā dažs daudz ēdis, dzēris; Lustūzī ar resnie papas / Liek iz pudelēm raut tapas' Bet ap muzikantu kori, / Tā kā bitītes ap dori, Prastākie iet, svilpo, lēkā, / Un kad spēlē, “bravo” brēkā (..). Nu nāk Ķengarags, kur arī / Vas`ras lustes baudīt vari. Katlakalnā tāpat dzīvo / Lustēdamies un dzer sīvo. Torņakalnā, Altenavā (..) Tad še viesošanās jauka!  Lēģerī stāv kroņa vīri, / Un kad virsnieki tiem vēlē, / Tad ar kara koklēm spēlē. (..) Balt`jā muižā, spilves malā; / Gutiņciemā ar`, tai galā:  Pilsētnieki, glītā vīzē, / Līksmojās kā paradīzē! (..) Bet ar vēl - ne gluži blaku / Gutiņciemam, klaus` ko saku Grāves muižas divos krogos, / Kuriem gan kāds caurums logos, Bet kas tak stāv ceļu malās / Lai ir ļaudis iekšā dalās; Tanīs svētdien – tas nav reti – / Tikko pulkstens apsit četri Muz`kanti kā vistas laktā / Sēd ar taurēm kroga kaktā. Un jau gaida, kad tie nācīs, / Kas pastellēt polkas sācīs.  Tā tad ar, līdz nodzer tēju / Un kad Dievs dod ceļa vēju, Kroga papam viesi riešās , / Kas pēc modes riņķī griežās.  Un nu, kas jo prātīgs rādās, / Taurētājiem priekšā stādās, Pavēl uzraut ekuseju; / Ņem tad Grieču vai ar Līzi, Kas tur sēd uz glītu vīzi / Un tad laiž, cik vien pajaudā, –  / Pēc tam savu mīļo glauda. (..) Bet ar Ķīp' un Zaķu salās / Kam visapkārt Daugav` dalās,  Ļaudīm neklājas vis slikti; / Zvejnieki tur danco dikti; Katris savu mīļo dīda / Un sper kājas, lai rīb grīda. (..) Redz` nu, draugs, voi tie nav prieki , / Ko tā bauda pilsētnieki?

Incidents Latvijas gaisa telpā – Krāslavas novadā, aptuveni kilometra attālumā no Svariņu pagasta centra šonakt ielidojis un uzsprādzis bezpilota lidaparāts. Dānijā noslēgušās parlamenta vēlēšanas, un oficiālie rezultāti liecina par sociāldemokrātu uzvaru un kreisā bloka pārsvaru pār labējiem. Visā Latvijā piemin komunistiskā genocīda upurus. Pirms 77 gadiem šajā dienā uz Sibīriju vardarbīgi deportēja vairāk nekā 42 000 Latvijas iedzīvotāju. Pirms šā gada eksāmenu sesijas sola lielāku atbalstu skolēniem, skolotājiem un vecākiem. Saeimas komisija atbalsta manuālu balsu skaitīšanu rudenī gaidāmajās Saeimas vēlēšanās. Lai veicinātu strauju modernu un lētu tehnoloģiju ienākšanu aizsardzības nozarē, Eiropas Komisija ir nākusi klajā ar jaunu finanšu instrumentu. Latvijas Olimpiskās komitejas kongresā visskaļāk biedri spriež par krievu atgriešanos pasaules sportā.

1949. gada 25. martā no Latvijas uz Sibīriju deportēja 42 300 cilvēku. No Balvu novada izsūtīja 1450 iedzīvotājus. Balvu novada teritorijā, arī toreizējā Viļakas apriņķī, vēl sešus gadus pēc kara darbojās nacionālie partizāni, kas arī bija galvenais cilvēku piespiedu izvešanas iemesls. Balvu novada iedzīvotāja skolotāja Valentīna Kaša savā grāmatā “Par tevi, Latvija!” apkopojusi informāciju par 45 izsūtīto ģimenēm. Arī par Pužuļu ģimenes traģēdiju, kad uz Sibīriju tika izvests tolaik 13 gadīgais Staņislavs Pužulis. Pašā pierobežā, Viļakā jau ilgus gadus dzīvo Staņislavs Pužulis – stalts vīrs, ar stipru rokasspiedienu un, par spīti gadu nastai, brīnišķīgu atmiņu un dzīves gudrību. Pirms četriem gadiem mūžībā aizgājusi viņa dzīvesbiedre. Tagad 90 gadus vecais vīrs par savu draugu sauc melno suņuku Kriksi, ar kuru iet garās pastaigās. Staņislavam bija vien 13 gadi, kad 1949. gada 25. marta naktī viņa ģimenes dzīve sagriezās kājām gaisā, un no Latvijas, savas Latgales, viņi bija šķirti uz ilgiem astoņiem gadiem.  "Mūsu mājās dzīvoja mūsu ģimene: tēvs, māte un trīs bērni mēs bijām. Es vecākais, man bija 13 gadi, māsiņa bija pusotru gadu jaunāka – 11 gadi, un pati mazākā bija 8 gadi, bet uz to deportēšanas brīdi viņa kopā ar māti atradās Viļakas slimnīcā. Vēl pie mums dzīvoja onkuļa sieva Malvīne, kurai bija divi bērni – Vigīlijs, kuram bija 9 gadi un māsiņai Žannai bija tikai 5 gadi," stāsta Staņislavs. Atmiņas par izvešanu ir 13 gadus veca pusaudža sajūtas un redzējums, tāpēc varbūt nav tik daudz traģisku brīžu, tikai tie, kurus pusaudža prāts varēja pieņemt un izskaidrot, atzīst Staņislavs Pužulis.

Stāsta žurnālists un ceļotājs Ingus Bērziņš; producente Rūta Paula. 2023. gada Ziemassvētkos mūsu ģimene atradās Meksikas pilsētā Oahakā un piedalījās 126. ikgadējā grebto redīsu festivālā “Noche de Rabanos”. Tas nozīmē, ka pašlaik, kad notiek šī raidījuma “Vai zini?” ieraksts, redīsu grebšanas neprāts Oahakā ir plosījies jau 128 reizes. Tradīcija radusies 1897. gadā un pastāvēšanas vēsturē gandrīz ne reizi nav izlaista. Izņemot dažas reizes, piemēram, tādu nepārvaramu apstākļu kā Covid 19 sērgas dēļ. Ja Krišjānis Barons, kā teikts dziesmā, ir “latviskākais latvietis”, tad Oahaka ir meksikāniskākā Meksikas pilsēta. Arhitektūra, ēdieni, zapoteku tautas kultūras klātbūtne it visā – tas padara Oahaku neatkārtojamu. Pārsvarā citzemju ceļotāju straumes Oahakā saplūst Visu Mirušo dienā 1. novembrī, kad šajā pilsētā notiek visiespaidīgākās svinības ar skeletu parādēm, kuras sauc par kalendām, un citām trakām izdarībām. Taču Ziemassvētku laikā – konkrētāk, 23. decembrī – dienu pirms Ziemassvētku vakara – ir Oahakas grebto redīsu festivāls, kas arī ir vienkārši apbrīnojams pasākums, parādot, ka cilvēka radošumam, iztēlei un dīvainībai nav robežu. Tālajā 19. gadsimta nogalē toreizējais pilsētas mērs esot gribējis pievilināt Ziemassvētku tirdziņam vairāk apmeklētāju, tāpēc sarīkojis konkursu par skaistāk izgrebto kompozīciju no redīsiem. Te gan jāpiemin, ka oahakiešu redīsi ir krietna kāļa lielumā un milzīga burkāna garumā, tāpēc ir, no kā grebt. Vairāk nekā 100 gados festivāls ir uzaudzis līdz grandioziem apmēriem. Pilsētas centrālo laukumu jeb zokalo slēdz, un tajā dažādu skolu, draudžu, pašdarbības kolektīvu pārstāvji un vienkārši privātpersonas izstāda savas redīsu kompozīcijas. Tur var redzēt redīsu jūras briesmoņus, vēsturisku kauju, mīlas idiļļu un zemnieku sadzīves skatus, redīsos grebtas baznīcas, vienkārši dekoratīvus elementus, bet visvairāk jau skatus no Pestītāja dzīves. Gan kanonisko dzimšanas brīža ainu jeb betlemīti, ko spāniski runājošā pasaule dēvē par nacimiento. Gan arī krustā sišanas ainas – tāpēc, ja vēlaties redzēt desmitiem redīsu jēzu – Oahaka Ziemassvētkos ir īstā vieta. Tā nu visi kompozīciju autori stāv garā nojumē, kas apjož visu zokalo cits citam blakus, gaida apmeklētājus, un smidzina ūdeni uz saviem meistardarbiem, lai tie par agru nesažūtu. Ieeja zokalo ir par brīvu, taču jārēķinās: lai aplūkotu redīsu kompozīcijas, jāstāv rindā aptuveni četras stundas. Tas nav viegli. Rinda kustas ļoti lēni, jo pamatā tie, kas tikuši iekšā, cenšas nofotografēt sevi blakus teju visām kompozīcijām.  Pirms parastajiem apmeklētājiem ekspozīciju apskata tiesneši, un, kamēr parastie interesenti vēl stāv rindā, balkus zokalo uzslietajā skatuvē notiek apbalvošanas ceremonija. To pavada vairāku mūzikas grupu uzstāšanās. Naktī oahakieši un pilsētas viesi atgriežas mājās, lai nākamajās divās dienās nodotos Ziemassvētku svinēšanai – ēstu kādu no garšīgajām zapoteku molēm jeb mērcēm (no šejienes arī latviešiem labi zināmais vārds gvakamole – jeb avokado mērce), kā arī kristus dzimšanas svinību galdam obligāto sautējumu no “bacalao” – sālītas mencas. Veikalos pie kasēm ir atsevišķi stendi tieši šī sautējuma sastāvdaļām. Tie, kam svētkos nav nekas pretī ieraut ko stiprāku, pareizāk sakot kaut ko ļoti stipru, var ķerties pie meskala glāzes. Meskals ir interesants dzēriens, ko dzen no agavju sulas, un tikai un vienīgi ap Oahaku audzētu agavju brūvējumu drīkst saukt par meskalu. To oahakieši ir panākuši. Ja kaut kur pasaulē redzat veikalu plauktos šādu dzērienu – ziniet, tas nāk no Oahakas. Tāpat kā šampanietis no Šampaņas, konjaks no Konjakas. Te vietā pieminēt pavisam prātu mežģījošu faktu – visas tekilas ir meskali, bet ne visi meskali ir tekilas. Par tekilu sauc tikai viena konkrēta veida meskalu, ko pagatavo no zilās agaves. Kamēr meskalu drīkst pagatavot no visādu sugu agavēm, tāpēc arī atšķiras tā reibuma veids – atkarībā no katras sugas ķīmiskajām īpašībām.

Līdzīgi kā piegādes kurjeri nogādā paciņu precīzā adresē, arī medikamentu devu varētu nogādāt konkrētai šūnai, kurai tas nepieciešams - mērķterapija ir nākotnes medicīnas stūrakmens un visas cerības liktas uz to. Pētījumi mērķterapijā top arī Latvijā*. Raidījumā Zināmais nezināmajā plašāk skaidro Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes vadošā pētniece Evita Rostoka, šīs pašas fakultātes pētniece Līga Kundrate un doktorants Matīss Bojārs. Pirms sarunas par mērķterapiju - aktualitāti medicīnā ceļojums vēsturē. Reportāža no Latvijas Nacionālā Vēstures muzeja, kurā pavisam nesen atklāta jauna ekspozīcija “Straumējot laiku” par Latvijas vēsturi dažādos laika posmos. Turpmāko mēnešu laikā iepazīsim daudzveidīgās ekspozīcijas sadaļas, šoreiz pirmais stāsts.  Laika tvērums ekspozīcijā ir iespaidīgs - no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām, aptverot 12 500 gadu, sniegts skatījums uz Latvijas vēsturi un tās iedzīvotājiem. Ekspozīcijai atlasīti vairāk nekā 1500 vēsturisku priekšmetu no muzeja bagātīgā krājuma, tas viss papildināts ar digitālu saturu un apvienots īpašā dizainā. Šī ir pirmā ekspozīcija pēc muzeja atgriešanās Rīgas pilī, un soli pa solim ar to iepazīstināsim arī raidījumā. Izstāstīt vairāk nekā 12 tūkstošus gadu vienā plūdumā, protams, nav iespējams, un “Straumējot laiku” ietver deviņas tematiskās sadaļas. Par jaunās ekspozīcijas tapšanu un tās sadaļu “Radošie cilvēki” stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktors Toms Ķikuts, muzeja Arheoloģijas departamenta pētniece Irita Žeiere un muzeja Arheoloģijas departamenta pētniece Baiba Dumpe. -- * Projektu finansē FLPP projekts (LZP-2024/1-0206), Latvijas Universitātes fonds (Nr. 2313) un Eiropas Reģionālās attīstības fonds (Nr. 1.1.1.8/1/24/I/003).

Mācītāja Ilāra Plūmes sprediķis par Jāņa evaņģēliju (6:1-15) #Laetare

Raidījumā Piespēle jau laikus sākam gatavoties ikgadējam hokeja pavasarim. Lai gan marts vēl nav aizritējis, jau tā beigās Latvijas hokeja izlase sāks neoficiālos treniņus pirms pasaules čempionāta, kas šogad 15. maijā startēs Šveicē. Lielā saruna raidījumā ar ilggadējo Latvijas hokeja izlases aizsargu Ralfu Freibergu, kurš nekad nav vairījies publiski paust savu viedokli par dažādiem jautājumiem. Pirms dažām dienām viņš sev pievērsa diezgan lielu uzmanību sociālās saziņas vietnē "X", kur argumentēti atbildēja kādam Ziemeļamerikas hokeja komentētājam, kāpēc agresorvalsts Krievijas izlasei nav vietas 2028. gada Pasaules kausā. Nedēļas notikumu izlasē: Latvijas futbola izlases marta nometnē piedalīsies Anglijas premjerlīgas kluba “Sunderland” aizsargs Deniss Cirkins, kurš jau drīzumā varētu arī spēlēt valstsvienībā; Kalnu slēpotājai Dženiferai Ģērmanei jauns karjeras un Latvijas rekords Pasaules kausa posmā - sacensībās Zviedrijā viņai sestā vieta; No paraolimpiskajām spēlēm mājās atgriežas bronzas medaļas ieguvēji, ratiņkērlinga duets Poļina Rožkova/Agris Lasmans, uzreiz “sākas vētra”, jo Rožkova publiski apsūdz Latvijas Paralimpisko komiteju finansējuma atņemšanā īsi pirms spēlēm; Latvijas vīriešu handbola izlase pasaules čempionāta otrajā kārtā zaudē Polijai.

#134 – beidzot ilgumilgais "Oskaru" maratons ir noslēdzies, balvas ir sadalītas, skandāli ir pieklusuši, un visi varam uz kādu laiku atvilkt elpu. Pirms to darām, vēl tad pēdējais situācijas rezumējums no mūsu puses podkāstā, kā arī pārdomas par Timija kampaņas veiksmēm un neveiksmēm. Kā arī apsriežam šīs nedēļas lielo kino jaunumu – "Project Hail Mary"! Šajā podkāstā:"Oskari", Timtims un "Dune" 3. daļa (00:01:18);"Dunesday" – gatavojamies decembra lielajam showdown (00:27:25);"Project Hail Mary", "Scream 7", "Resident Evil" un citas lietas, ko esam noskatījušies (00:45:26)Piedalās: Sergejs Timoņins, Līva Spandega, Toms CielēnsMontāža: Toms Cielēns

Ja ir kāda profesija, kuru mākslīgais intelekts nudien nevar aizstāt, tad tas ir sociālais darbinieks. Pētnieki apgalvo, ka nākotnē sociālā darba nozīme tikai pieaugs un būs akūti nepieciešama nākotnē gan sabiedrībai novecojot, gan dažādu ģeopolitisku un ekonomisku izaicinājumu dēļ. Par sociālā darba attīstību Latvijā tapis arī pētījums. Ar to iepazīstina Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes asociētā profesore Baiba Bela un Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultāte Sociālo zinātņu nodaļas docente Liesma Ose. Pensiju sistēmas izveide Latvijā Ja runājam par pensiju sistēmas vēsturi Latvijā, tad to jāsāk skatīt no  pagājušā gadsimta 20. gadiem, kad beidzies Pirmais pasaules karš, Brīvības cīņas un jaundibinātā Latvijas valsts var netraucēti likt pamatus šai sociālajai jomai. Pirms skatām, kā tolaik tika veidotas pensijas, Latvijas Universitātes Ekonomika un sociālo zinātņu fakultātes vadošā pētniece un profesore Baiba Šavriņa sniedz  ieskatu senākā pagātnē, kur un kā dažādos laikos sabiedrība rūpējās par vecuma slieksni sasniegušiem cilvēkiem. Kaut kas līdzīgs vienotai pensiju sistēmai sāk veidoties 19. gadsimta otrajā pusē, sākotnēji vecuma pabalstus piešķirot tikai valsts ierēdņiem, kā tas notika Francijā, Anglijā un Prūsijā. Līdz pakāpeniski radās ideja, ka aizsardzība nepieciešama arī strādniekiem, tādēļ progresīvi uzņēmēji sāka veidot privātos fondus un kases iemaksām slimību vai vecuma gadījumos. Latvijas teritorijā šādu praksi ieviesa tādi uzņēmumi kā Kuzņecova fabrika, Līgatnes papīrfabrika un Strazdumuižas manufaktūra, stāsta profesore Šavriņa. Bet Pirmais pasaules karš pamatīgi pārraksta Eiropas vēsturi, un nu nonākam pie jaundibinātās Latvijas valsts un jaunās pensiju sistēmas. -- Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis, bioloģijas zinātņu doktors Oskars Keišs iepazīstina ar mājas strazdu.

Latvijas Nacionālā teātra aktieris Normunds Laizāns teātrī strādā vairāk nekā trīsdesmit gadus. Viņa jaunākais darbs – monoizrāde "Zīda čūska" – ir personisks stāsts par vīrieša sevis meklējumiem. Sarunā aktieris stāsta par ideju, kas nobrieda vairāku gadu garumā, par darbu vienatnē uz skatuves un par to, kā mainās teātris un aktiera profesija. Liene Jakovļeva: Ir aktieri, kuriem konkrētu teātri līdzās nemaz tik droši nevar likt, bet tev Latvijas Nacionālais teātris ir tavs īstais un vienīgais. Lai gan skatuves gaitas esi sācis citur, tomēr šis teātris ar zaļo jumtu ir kļuvis par tavām mājām? Normunds Laizāns: Jā, un nu jau daudzus gadus – kopš 1992. gada. Pirms tam gan pamētājos šur un tur. Kad pēc Konservatorijas beigšanas man piedāvāja izvēlēties starp diviem teātriem, lepni pateicu "nē" Nacionālajam teātrim, kas tolaik bija Drāmas teātris. Toreiz tika dibināts tāds Jaunais Mazais latviešu teātris, un es teicu – kopā ar saviem kursabiedriem strādāšu tur. Bet liktenis ir liktenis – beigās tomēr nonācu Nacionālajā. Mans pedagogs Edmunds Freibergs vēl ilgi pēc tam teica: "Es to nekad neaizmirsīšu, kā tu atteicies no Nacionālā teātra!" Ideja, kas briedusi vairākus gadus Jaunākā izrāde, kurā tu spēlē, ir "Zīda čūska", kas pirmizrādi piedzīvoja februāra beigās Aktieru zālē. Saprotu, ka ideja par to, ka vajadzētu vienam stāties publikas priekšā, tevī dzīvoja diezgan ilgi? Izlasījis Gunta Bojāra "Zīda čūsku", juti, ka tam nevajadzētu palikt grāmatas lapās vien? Ideja neradās tāpēc, ka man vienam gribējās kaut ko darīt. Kad pirmoreiz izlasīju Gunta Bojāra grāmatu "Zīda čūska" ar Vilipsōna brīnišķīgajām ilustrācijām, tā manī kaut kā ļoti dziļi iesēdās. Ar šo materiālu staigāju apkārt kādus sešus vai septiņus gadus, piedāvāju režisoriem. Kāds izlasīja, kāds ne, kāds teica – nezina, ko ar to darīt. Beigās zvaigznes sakrita, un viss notika. Bet jūs jau neiestudējāt grāmatu, bet gan lugu. Pa vidu vēl ir starpposms – Artūrs Dīcis, kurš veidojis dramatizējumu.  Jā, jo pats autors šo grāmatu uzrakstījis no tādām mazām miniatūrām, un tur to tēmu ir ļoti daudz. Un patiesībā man bija diezgan grūti saprast, kā to baudāmā veidā varētu uzlikt uz skatuves. Man bija doma, ka režisorei jābūt sievietei, jo varētu sanākt laba mijiedarbība – vīrišķais un sievišķais. Jo – ja vīrietis ar vīrieti taisītu lugu par vīrieti un viņa sajūtām, būtu citādāk. Un bija ļoti jauki, jo mēs ar Lauru ļoti bieži "strīdējāmies" – katrs mēģināja pierādīt savu taisnību gan no vīrieša, gan sievietes pozīcijām. Un tas pirmsākums bija tāds, ka Laura par Gunta Bojāra grāmatu nezināja. Kad satikāmies pirmoreiz, ieteicu viņai to izlasīt, un ja grāmata viņu uzrunā, tad strādājam. Jo ļoti bieži ir tā, ka režisoram iedod darbu un saka – "Taisi!" Man tā negribējās. Bija man arī doma, ka uz skatuves varētu būt kāda sieviete – bet ne tādā versijā, kā tas ir izrādē. Savām izrādes meitenēm joprojām ik pa brīdim atvainojos par to, ka nebiju domājis, ka arī viņām visu laiku jābūt uz skatuves. Tiem, kas izrādi vēl nav redzējuši, pateiksim, ka visas izrādes gaitā uz skatuves ir arī otrais plāns, kur tava partnere ir vai nu Jana Ļisova, vai arī Līga Zeļģe. Viņām aiz stikla sienas rit sava dzīve.  Tur ir divas dažādas dzīves. Daži saka, ka viņiem vajadzētu satikties, bet principā viņiem nevajag satikties, jo dzīvē viņi pa īstam nesatiekas. Kā ļoti bieži dzīvē arī notiek. Ko teica Guntis Bojārs, kad uzzināja, ka viņa grāmata tiks iestudēta? Mums bija ļoti jauks radošais process. Sākumā satikāmies trijatā – Artūrs Dīcis, Laura un es. Runājām par šo projektu, visu ko pārspriedām un stāstījām dažādus atgadījumus no savas dzīves. Un tad satikāmies ar Gunti Bojāru: mums ļoti interesēja, kā un kāpēc viņam šis darbs radās, un Guntis teica – dariet ar manu grāmatu, ko gribat, tikai viņa vēlme bija, lai finālā sanāk darbs par to, ka arī vīrietim gribas parunāt. Iespēja pašam paņemt materiālu un izveidot izrādi ir diezgan ekskluzīva Monoizrāde aktierim tomēr ir liela uzdrošināšanās. Teātrī ļoti reti gadās, ka aktieris pats saka: "Es gribu šo darbu un tagad to taisīšu." Tas ir ekskluzīvi, un paldies Ievai Strukai, ka tas viss notika! Parasti tu pieej pie sienas, kur izlikts jauno iestudējumu saraksts, un ieraugi – spēlēsi vai nespēlēsi. Tāpēc iespēja pašam paņemt materiālu un izveidot izrādi ir diezgan ekskluzīva. Mums gan likās – mēs taisām izrādi vīriešiem par vīriešiem, bet esam trāpījuši desmitniekā virzienā uz sievietēm. Ir tik ļoti daudz atsauksmju no sievietēm! (..)  Šajā izrādē tev ir saspēle ar skatītājiem. Tev gan šai ziņā ir pamatīga pieredze – esi vadījis daudzus un dažādus pasākumus. "Zīda čūskas" sakarā vienubrīd kāds teica, ka varbūt ar skatītājiem vajag komunicēt mazāk. Bet nu – izrādes vide ir kafejnīca, uz kuru atnācis vīrietis. Cilvēki sēž pie galdiņiem, un tad ar viņiem arī viņš komunicē.  Protams, katrā izrādē skatītāji ir citādi – vieni labprāt iesaistās, citi ir atturīgāki. Bet tas katru izrādi padara citādu. Izrādē viscaur skan mūzika – Šopēns. Vai tu pats šo mūziku dzirdi? Vai tā tev palīdz, vai šajā gadījumā tā ir tikai fons?  Es nedzirdu šo mūziku – varbūt dažās vietās, kad pats nerunāju. Bet ar to Šopēnu, stikla būri un meiteni tajā ir ļoti interesanti: es taču vispār nezināju, kas tur notiek! Jo visu laiku dzīvoju savu dzīvi, un viņa dzīvo savu dzīvi. Un tad bija viena fotosesija, kur fotografēja Līgu. Apsēdos skatītāju zālē un skatījos, ko Līga tur dara, un biju vienkārši šokā. Domāju – ak, Dievs, un kā lai es paņemu skatītāju uzmanību?! (Smejas.) Spēles laukumā tu ierodies kā īstens mačo – uz motorollera. Tāds diezgan stereotipisks aksesuārs, lai parādītu – sak', es te atbraucu! Jā un nē. Jo – ja vīrietis 60 gados pārvietojas ar motorolleru, tur Freidam arī būtu ko teikt. Tur ir zināmi zemūdens akmeņi. Ārpus Aktieru zāles nepārvietojies ar motorolleru? Teicu, ka gribētu to darīt vasarā, kad sezona beigsies – paņemt motorolleru un pabraukāt, bet man atbildēja, ka tas nav reģistrēts CSDD. (Smejas.) Toties tev ir traktorista tiesības!  Jā, man ir A, B, C un traktorista tiesības – trešā klase. Es gan visiem lielos, bet – ja būtu jābrauc ar traktoru, diezin vai varētu. Varu braukt ar tiem, ar kuriem noliku tiesības.  Pareizi, tu taču esi lauku puika! Jā, esmu no Jumurdas, no Ērgļu puses. Kad pēc Tautas kinoaktieru studijas atnācu uz Konservatoriju, pedagogs Imants Adermanis pēc pirmajiem tekstiem man uzreiz teica: "Jūs no Vidzemes, ja?"  Trīsdesmit gadi teātrī: kas mainījies? Teātrī esi vairāk nekā trīsdesmit gadus. Kas šajā laikā ir mainījies? Mēs kļūstam viedāki, gudrāki, sudrabaināki... (Smaida.) Kas mainījies? Lielās līnijās nav mainījusies tā sajūta, ka tad, kad jauns aktieris ienāk teātrī, viņam liekas, ka visas durvis ir vaļā. Un tad nu kā kuram... Ar laiku saproti, ka pie profesijas jāstrādā visu mūžu. Protams, mainījusies arī vide. Bohēma aizkulisēs vairs nav tik izteikta kā agrāk. Teātrī, tāpat kā pasaulē un sabiedrībā, viss mainās – teātris jau ir sabiedrības spogulis. Tomēr man gribas, lai klasiskās teātra vērtības paliek tādas, kādas tās ir. Es teātrī esmu vēl aizvien, jo – kaut reti, tomēr joprojām ir tie brīži, kad saproti – šī sajūta ir tā, kāpēc vispār ir vērts būt šajā profesijā. Par paaudzēm runājot – teātrī atkal ienāk jauna paaudze, parādās jauni aktieri. Nupat skatījos "Ugunī" – tur jau atkal ir jaunas sejas. Lomas bieži tiek piešķirtas arī atbilstoši vecumam – diez vai tu, būsim objektīvi, vēl spēlēsi Romeo? Bet kāpēc nē? Varētu būt izrāde "Romeo pēc četrdesmit". Starp citu, savulaik Dailes teātrī jau arī bija izrāde "Romeo un Džuljeta pēc piecdesmit", kur satikās mūsu meistari Eduards Pāvuls un Vija Artmane. Jā, bet tas jau ir pilnīgi cits stāsts. "Zīda čūskā" ir viens ļoti labs teikums par to, kas dzīvē notiek ar vīrieti un sievieti. Galvenais varonis saka: "Tagad saprotu, kāpēc Romeo un Džuljeta ir tik jauni. Tikai tāds var būt stāsts par mūžīgu mīlestību – jauni, vēl nesalauzti, iemīlas un laicīgi nomirst, kamēr nav sākušies sūdi..." Vienam uz skatuves cīnīties grūtāk "Zīda čūska" ir viena no tavām jaunākajām lomām, bet tavā repertuārā ir arī lielās izrādes Lielajā zālē – "Viss par Ievu", gan "Nacionālais kanāls". Pavisam cits formāts.  Jā, tie ir pilnīgi atšķirīgi formāti. Lielajā zālē tev ir partneri – kolēģi, ar kuriem spēlē kopā, un tās ir acis, kurās ieskatīties. Monoizrādē tu esi viens. Un vienam uz skatuves cīnīties patiešām ir grūtāk, nekā diviem, trijiem vai četriem. Starp citu, izrāde "Ezeriņš". Pirmizrāde bija jau 2014. gadā, bet izrāde joprojām dzīvo. Tā mainās? Jā. Pirmkārt, kolēģi ir pamainījušies. Kad kādu jaunu aktieri ievadām izrādē, paskatāmies arī vecos ierakstus no pirmā gada. Tad brīžiem liekas – pag, mēs tiešām šādi spēlējām? Izrāde ar laiku apaug, attīstās. Bet tas, ka tā joprojām ir repertuārā un izpārdota, liecina, ka izrāde ir laba. Līdzās izrādēm Nacionālajā teātrī ir, piemēram, arī komēdija "Uz visu banku", ko iestudējis Intars Rešetins. Tā tiek spēlēta reģionos, kultūras namos. Ir skatītāji, kuri par šādām izrādēm mēdz mazliet vīpsnāt. Šajā gadījumā noteikti nevajadzētu vīpsnāt! Jo Intaram ir viena ļoti laba īpašība – viņš meklē labu materiālu. Un, ja materiāls ir labs, tad tur īsti nav par ko vīpsnāt. Tā ir komēdija, bet daudzi skatītāji saka – sākumā smejies, smejies, bet pēc tam sāc domāt: kā tad man pašam tur ir? Kā man ir ar attiecībām? Protams, Latvijā ir daudz izrāžu, kas braukā pa kultūras namiem, un kvalitāte mēdz būt dažāda. Bet pats princips – ka teātris aizbrauc pie skatītāja – tas arī ir svarīgs. Balss, filmēšanās kā svētki un čūska sieviešu dzimtē Tevi mīl arī kamera un mikrofons – esi daudz strādājis filmu dublēšanā. Ar to saistās viens smieklīgs gadījums. Reiz pēc slēpošanas Žagarkalnā iegājām bārā sasildīties. Tur bija milzīga rinda pie letes. Divas mūsu kompānijas skaistākās meitenes aizsūtījām pasūtīt dzērienus. Viņas atnāk atpakaļ un saka: bārmenis mūs apkalpos bez rindas, ja es ierakstīšu disku ar savu balsi, jo viņš vakaros skatoties filmas ar manu balsi un pie tām ļoti labi aizmiegot. Dzērienus dabūjām. Bet bārmenim joprojām esmu parādā to disku. (Smejas.) Filmēšanās ir pavisam cita pasaule nekā teātris? Jā, tie ir svētki! Nupat beidzās mana epopeja seriālā "Nemīlētie". Man ļoti patika darbs arī projektā "Slepkavības lietas" kopā ar Andreju Ēķi – pirmajā sezonā, kur mēs ar Madaru Botmani filmējāmies stāstā "Lapsenes". Ja ir piedāvājums, ar rokām un kājām esmu par. Daži aktieri kādā brīdī no teātra aiziet. Vai tev pašam kādreiz bijusi tāda doma? Vienreiz esmu aizgājis – no štata uz ārštatu. Bet pēc tam Edmunds Freibergs mani aicināja atpakaļ, un es atgriezos. Protams, ik pa brīdim rodas jautājums: ja esi teātrī, bet sezonā tev ir trīs jauniestudējumi un tikai vienā no tiem ir nopietns uzdevums, tad brīžiem domā – vai vērts kavēt savu dzīves laiku tikai tāpēc, lai būtu teātrī un saņemtu to nelielo algu. Ar gadiem jau arī lomu klāsts mainās. Sešdesmitgadīgs aktieris nespēlēs visas lomas. Cik no tavas paaudzes aktieriem šobrīd esat Nacionālajā teātrī? Nav daudz. Mans kursabiedrs Juris Hiršs, mīļais kolēģis Ivars Puga, un tālāk jau ir drusku vecāki: piemēram, Voldemārs Šoriņš, kurš ir vecākais. Pasaules dramaturģijā jau nemaz nav tik daudz lomu aktieriem šajā vecumā. Bet tās, kas ir – tās ir interesantas. Un es jau vēl arī mīlnieku varētu spēlēt, ja kas! (Smejas.) Ko tu patiesībā arī dari izrādē "Zīda čūska". Starp citu, kur tur bija čūska?  Tas katram pašam jāizdomā.  Pirms sarunas spriedām par to, kāpēc čūska latviešu valodā ir sieviešu dzimtē. Jā, tas ir interesanti. Lai gan dažos gadījumos čūska var būt arī vīriešu dzimtē – piemēram, zalktis. Bet visas lielās, milzīgās čūskas tomēr ir sieviešu dzimtē.

Sestdien, 14. martā, Rīgas Kongresu namā Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris mazākajiem klausītājiem un viņu ģimenēm sarūpējis muzikālu izrādi “LeNeSOns apmeklē teātri”, kurā kopā ar diriģentu Māri Kuģi un Dailes teātra 10. studijas aktieriem – Eduardu Rediko, Agati Grīnhofu, Katrīnu Altenburgu un Ralfu Puzānu - atskaņos pazīstamas melodijas no dažādām teātra izrādēm un operām. Sarunā ar diriģentu Māri Kuģi - par izaicinājumiem, gatavojot un diriģējot koncertu jaunajiem klausītājiem, un arī metot tiltu uz 25. martu, kad Māris Kuģis stāsies pie Orķestra "Rīga" diriģenta pults koncertā "Aizturētā elpa". Koncerta nosaukums aizgūts no programmā iekļautā Indras Rišes 2000. gada opusa klarnešu kvartetam. Izskanēs arī J. S. Baha Fantāzija un fūga dominorā, D. Šostakoviča Kamersimfonija pārlikumā pūšaminstrumentu sastāvam, kā arī Ē. Vitekra un K. Nīsteda darbi. Māris Kuģis par 14. martā gaidāmajiem notikumiem atklāj: "Sastādot programmu šādam koncertam, nāk klāt daudz papildus faktoru, par kuriem ir jādomā - lai skaņdarbi nav par garu, lai tie nav tādi, kas pieaugušajiem būtu vieglāk uztverami, piemēram, lēna, klusa mūzika. Bērniem tas ir daudz lielāks izaicinājums, un par to ir jādomā. Pirms diviem gadiem, diriģējot LeNeSOnu, bija brīži, kad bērnu čalas un sajūsmas izsaucieni bija dzirdami. Jāatzīst gan, ka toreiz tas notika Hanzas peronā, tur bija mazliet citādāks izkārtojums. Kongresu namā tomēr ir atbilstošāks koncertzāles izvietojums. Būs ļoti dažāda mūzika, tāda, kas, man šķiet, ļoti uzrunās gan jaunos, gan pieaugušos. Vairāki mūziķi arī man nāca klāt un teica, cik viņi ir priecīgi tieši par šo programmu, saaicinājuši visus iespējamos radu bērnus (smejas). Man tiešām liels prieks, un es ar nepacietību gaidu rītdienu."

Raidījumā lūkojamies tālās Visuma dzīlēs, lai ieraudzīto to, ko grūti aptvert - absolūtu tukšumu. Vai tāds maz ir iespējams? Bieži par Visumu sakām - tur nekā nav, tas ir milzīgs tumšs tukšums, un tomēr tā nav - Visuma audeklu rotā gan zvaigznes, gan galaktikas, miglāji un melnie caurumi, bet šur tur ir vietas, kur nav šķietami nekā. Starp zvaigznēm un galaktikām Visumā plešas milzu tukšums. Atsevišķos Visuma reģionos lielāks nekā citviet. Šīs tukšās vakuuma "teritorijas" slēpj atbildes gan par tumšo enerģiju, gan Visuma izplešanos. Vērša zvaigznājā ir viens no šādiem tukšumiem, iepazīstam to tuvāk. Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro "Starspace" observatorijas saimniece, astronomijas entuziaste Anna Gintere un Latvijas Universitātes Astronomijas institūta pētnieks Ilgonis Vilks.   Attiecības starp neandertāliešiem un Homo sapiens Mūsdienās aizvien turpinās pētījumi par neandertāliešiem – cilvēku ģints citu sugu, kas izmira pirms 40 tūkstošiem gadu. Pirms vairāk nekā 15 gadiem atklājumā tapa skaidrs, ka agrīnie cilvēki un neandertālieši ir savstarpēji tikušies un pat kopīgi radījuši pēcnācējus. Bet šobrīd Pensilvānijas Universitātes no ASV ģenētiķi publikācijā žurnālā “Science” piedāvā jaunu skaidrojumu, proti, ka krustošanās galvenokārt notikusi starp neandertāliešu vīriešiem un mūsdienu cilvēku sievietēm. Par to saruna ar ģenētiķi, Latvijas Universitātes profesoru Īzaku Rašalu. Sanāk, ka uz cilvēka evolūciju nevaram skatīties kā uz taisnu līniju, kurā viens attīstības posms nomaina nākamo?

Vikāra Jura Matveja sprediķis par Lūkas evaņģēlju (11:14-28)

Jauna realitāte - karš Tuvajos Austrumos. ASV un Izraēlas triecieni Irānā turpinās. Makrons paziņo par nepieciešamību palielināt Francijas kodolgalviņu skaitu. Pakistāna veikusu jaunu gaisa triecienu sēriju pa Afganistānas teritoriju, afgāņi atbild ar uzbrukumiem Pakistānas robežposteņiem. Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vadītājs Māris Andžāns un politologs Veiko Spolītis. Irāna rāda zobus pārspēkam Pēc tam, kad Izraēlas raķetes trāpījums 28. februārī bija laupījis dzīvību Irānas augtākajam vadonim Alī Hāmenejī, nomināli viņa funkcijas līdz jauna islāma republikas virsvadītāja iecelšanai uzņēmās Pagaidu vadības padome, kurā ietilpst Irānas prezidents Masuds Pezeškjāns, Irānas tiesu varas augstākais vadītājs Gulāmhuseins Mohsenī-Ežeī un Irānas konstitūcijas sargu padomes loceklis Alirezā Arafi. Tomēr pēdējās dienās izplatījies viedoklis, ka faktiski Irānas režīma priekšgalā jau kopš asiņainās masu protestu apspiešanas janvārī atrodas Augstākās nacionālās drošības padomes sekretārs, atvaļinātais Islāma revolūcijas sargu korpusa ģenerālis Alī Laridžāni. Tieši viņš pirmdienas vakarā, reaģējot uz Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa izteikumiem par iespējamu sarunu atsākšanu, paziņoja, ka Irāna ar amerikāņiem nekādas sarunas nevedīs. Lai arī amerikāņu un izraēliešu raķetes turpina pārvērst drupu kaudzēs Irānas militāros un administratīvos objektus, un bez augstākā līdera Hāmenejī nogalināto sarakstā ir arī Islāma revolūcijas sargu korpusa komandieris, aizsardzības ministrs, bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieks un vēl kādi desmit augsta ranga militāristi, Teherāna, vismaz savās ārējās izpausmēs, ietur kareivīgu stāju. Irānas raķešu un aviācijas triecienu mērķi ir ne vien Izraēla un Savienoto Valstu militārie un diplomātiskie objekti reģionā, bet arī naftas un gāzes pārstrādes, transporta, arī biznesa un tūrisma infrastruktūra Apvienotajos Arābu emirātos, Saūda Arābijā, Bahreinā, Kuveitā, Katarā un Omānā, tāpat britu militārā bāze Kiprā. Aktivizējušies Irānas sabiedrotie: Libānā bāzētais grupējums „Hezbollah” sācis apšaudīt ar raķetēm Izraēlas ziemeļu rajonus, Irākas šiītu militārie grupējumi ar lidrobotiem uzbrukuši viņu valstī izvietotajām amerikāņu militārajām bāzēm, tiek ziņots, ka Jemenas hutiešu nemiernieki plānojot atsākt uzbrukumus kuģiem Adenas līcī un Sarkanajā jūrā. Pret „Hezbollah” Izraēla jau izvērsusi plaša mēroga karadarbību, kas ietver arī sauszemes operācijas. Irāna vērsusi gaisa triecienus arī pa kurdu autonomijas teritorijām Irākas ziemeļos, jo šeit bāzējas tās režīmam naidīgas kurdu nemiernieku grupas, kas apvienojušās Irānas Kurdistānas Politisko spēku koalīcijā. Kurdu minoritāte Irānas ziemeļos ir tā, kas pirmām kārtām varētu izvērst bruņotu cīņu pret Teherānas varu. Kā jau tika sagaidīts, jūras transporta pārtraukšana Hormuzā likusi pakāpties naftas un sašķidrinātās gāzes cenām globālajā tirgū, tomēr par kādu paniku šai ziņā runāt nenākas. Pirms karadarbības sākuma tirgos valdīja šo resursu pārprodukcija, un lielākie patērētāji kā ASV un Ķīna ir izveidojuši rezerves, kas šobrīd amortizē situāciju. Pakistānai savs „pārmācīšanas karš” Nu jau labu laiku spriedzi Pakistānas valdības un Afganistānā valdošā talibu režīma starpā rada teroristu grupas, kuras rod patvērumu Afganistānā, rīkojot uzbrukumus Pakistānas teritorijā. Lielākā no šīm grupām ir džihāda kaujinieku struktūra Pakistānas Talibans, kas gan nav organizatoriski vienota ar saviem vārdabrāļiem Kabulā, tomēr idejiski un vēsturiski gan. Jau pagājušā gada oktobrī Pakistāna veica gaisa triecienus pa teroristu objektiem Afganistānā, tai skaitā galvaspilsētā Kabulā, kam sekoja vairākas dienas ilgas sadursmes uz robežas. Tad viss beidzās ar trauslu pamieru, taču šī gada februārī Pakistāna piedzīvoja vairākus terora aktus gan Pakistānas Talibana, gan divu citu teroristu struktūru – Islāma valsts un beludžu nacionālistu organizācijas Beludžistānas Atbrīvošanas armija – izpildījumā. Uzbrukumos dzīvību zaudēja vairāk nekā piecdesmit cilvēku, gan militārpersonas, gan civiliedzīvotāji. 21. februārī Pakistāna īstenoja savus jau iepriekš izteiktos brīdinājumus un veica jaunu gaisa triecienu sēriju pa Afganistānas teritoriju. Oficiālā Islamabada apgalvoja, ka mērķēts tikai pa teroristu bāzēm, taču afgāņu puse un arī Apvienoto Nāciju misija vēstīja par upuriem arī starp mierīgajiem iedzīvotājiem, tai skaitā bērniem. Gluži tāpat kā iepriekšējo reizi sekoja afgāņu uzbrukumi Pakistānas robežposteņiem, pēc kam pakistāniešu gaisa un arī sauszemes spēku triecieni tika vērsti nu jau pret Afganistānas bruņoto spēku objektiem – munīcijas noliktavām, komandpunktiem, kazarmām – gan pierobežas provincēs, gan galvaspilsētā Kabulā un otrā lielākajā valsts pilsētā Kandahārā. Talibiem netrūkst kaujas spara un fanātisma, viņu spēki rūdījušies divdesmit gadus ilgā un galu galā panākumiem vaiņagotā cīņā pret amerikāņu un to sabiedroto okupācijas spēkiem. Šī pieredze ietver labas kaujas lidrobotu izmantošanas prasmes, ko jau nācies sajust uz savas ādas pierobežā dislocētajiem pakistāniešu spēkiem. Pakistānas pusē ir nospiedošs militāri tehniskais pārsvars. Marta sākumā pakistāniešu gaisa spēki vairākkārt bombardējuši nozīmīgo Bagramas aviobāzi, kuru Afganistānai savulaik uzbūvēja Padomju Savienība; neliela Afganistānas pierobežas teritorija nonākusi pakistāniešu spēku rokās. Kā tiek atzīmēts, konflikta attīstību veicina arī vispārējais starptautiskais fons, kad pasaules uzmanība koncentrēta Persijas līča rajonā un neviens īsti nav gatavs veltīt uzmanību šim karam Āzijas vidienē. Kodollietussargs „Made in France” Prezidenta Emanuela Makrona uzstāšanās šo pirmdien, 2. martā, Īllongas kodolzemūdeņu bāzē Bretaņā, Francijas rietumu piekrastē, tiek uzlūkota kā lūzuma punkts franču kodolpolitikā. Kopš aukstā kara baigām valsts atomieroču potenciāla palielināšana faktiski bijusi tabu tēma, bet pirmdien šis tabu tika lauzts. Kā paziņoja Makrons, šobrīd, kad Krievija izvērsusi klaju militāro agresiju, nozīmīgi augušas Ķīnas ģeopolitiskās ambīcijas, bet Savienoto Valstu aizsardzības prioritātes strauji mainījušās, Francijas kodolgalviņu skaita palielināšana ir nepieciešamība. Pie tam, kā uzsvēra Francijas vadītājs, franču kodolatturēšanas programma kļūst par visas Eiropas kopēju rūpi. Viņš uzskaitīja sabiedrotos, ar kuriem Francijai šai ziņā jau ir konkrēti sadarbības plāni: Vācija, Polija, Grieķija, Nīderlande, Beļģija, Dānija un Zviedrija. Nav grūti pamanīt, ka ģeogrāfiski šī valstu grupa koncentrējas Baltijas jūras un Ziemeļjūras baseinā. Visciešākā sadarbība plānota ar Vāciju, un tajā pašā 2. martā tika publiskota prezidenta Makrona un kanclera Merca kopīga deklarācija par franču–vācu kodolvadības darba grupas izveidi. Šo franču „kodollietussarga” izplešanu virs pārējo apvienotās Eiropas partneru galvām Francijas prezidents nodēvēja par „izvērsto atturēšanu”. Prezidents gan nepiemirsa norādīt, ka šī iniciatīva nekādi neesot uzlūkojama kā alternatīva NATO kodolatturēšanas spējām, bet gan kā to papildinājums. Kaut ekspertu vērtējuma Makrona uzstāšanās bija veiksmīga, labi līdzsvarojot Francijas nacionālo un Eiropas kopējo interešu motīvus, viņš, protams, saņēma paredzamu kritiku no pašmāju politiķiem, tai skaitā Nacionālās kustības līdera Žordāna Bardellas, kuru uzskata par visai reālu Makrona pēcteci prezidenta krēslā. Tas ir vēl viens faktors, kas liek prezidētam steigties, lai šī iniciatīva būt jau gana tālu attīstīta un nākamais Elizejas pils saimnieks nevarētu to viegli likvidēt. „Nākamais pusgadsimts būs kodolieroču laikmets, un Francija tajā spēlēs savu pilnvērtīgo lomu, turpinot vairot savus spēkus,” pirmdienas runas noslēgumā pauda Emanuels Makrons. Šobrīd Francijai ir apmēram trīssimt kodolgalviņas, ar kurām aprīkotas ballistiskās raķetes uz četrām „Triomphant” tipa atomzemūdenēm, kā arī spārnotās raķetes uz daudzfunkcionālajiem iznīcinātājiem „Rafale”.   Sagatavoja Eduards Liniņš.

Pirms astoņdesmit gadiem, 1946. gada 14. februārī, nodibināja vienu no unikālākajām mācību iestādēm - Minsteres Latviešu ģimnāziju. Lai arī šobrīd skola savu darbību beigusi, reiz tā bija vienīgā pilna laika mācību iestāde ārpus Latvijas, kurā varēja iegūt vidējās izglītības diplomu latviešu valodā.  Savulaik šī mācību iestāde apliecinājusi arī to, ka latviešu valoda, kultūra un augsta līmeņa izglītība var pastāvēt arī ārpus Latvijas robežām.  Minsteres ģimnāziju droši var saukt par vietu, kur saglabāts pamats vai kādam arī atrasts ceļš uz latvietību, un, protams, tas bija veids, kā apgūt valodu un kultūru. Skola ir atstājusi nospiedumu diasporas vēsturē, arī latviskās identitātes uzturēšanā, un to apliecina arī absolventu vārdi, kas ir zināmi plašai Latvijas sabiedrībai un nav jāpaskaidro, tie ir Egils Levits, kurš vēlāk bija arī pedagogs, absolventu vidū ir arī Krišjānis Kariņš, Bruno Rubess, arī nesen mūžībā izsauktais Austris Grasis, un, protams, visi šodienas sarunas dalībnieki. Kopā ar bijušajiem skolēniem raidījumā Globālais latvietis 21.gadsimts atminamies skolas nospiedumu diasporas latviešu mūžos. Sarunājamies ar Minsteres latviešu ģimnāzijas absolventiem: stāsta nodibinājuma "Pasaules latviešu mākslas centrs" Cēsīs valdes loceklis Dainis Mjartāns, viņš ir Minsteres latviešu ģimnāzijas 40. izlaiduma absolvents 1985. gadā, kurš ir ar viens no gavenajiem ģimnāzijas 80 gadu svinību organizētājiem, Latviešu kopības Vācijā padomes priekšsēde Aija Ebdena, kura ir absolvējusi Minsteres latviešu ģimnāziju pirms 66 gadiem Minsteres bēgļu nometnē, muzeja "Latviešu pasaulē" izpilddirektors Uldis Dimiševskis, Minsteres ģimnāzijas 52. izlaiduma absolvents, no ASV sarunai pievienojas Holivudas filmu pēcapstrādes producents Artūrs Rūsis, Minsteres latviešu ģimnāzijas 1982. gada absolvents, bet no Vācijas - kinokritiķe Elīna Reitere, ka ģimnāziju absolvējusi 1998. gadā.

Šobrīd ALTUM paspārnē esošajā daudzdzīvokļu māju energoefektivitātes paaugstināšanas atbalsta programmā pieteikumu pieņemšana nenotiek, jo viss 170 miljonu eiro finansējums ir rezervēts. Tas gan nenozīmē, ka  tiem dzīvokļu īpašniekiem, kas vēl tikai domā par mājas renovāciju, jāsēž rokas klēpī salikušiem. Kādus priekšdarbus var veikt arī bez apstiprināta ALTUM atbalsta, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot.  Skaidro ekobūvnieks ēku siltināšanas konsultants Harijs Tučs, "HomeUp" valdes loceklis Gatis Roze, Rīgas namu pārvaldnieka valdes loceklis Mārtiņš Paurs. Eksperti iesaka, kamēr nav iespējas pieteikties finanšu atbalstam ēkas renovēšanai, ir īstais laiks dzīvokļu īpašniekiem daudzdzīvokļu namā vienoties un pieņemt lēmumu, ka vispār grib veikt renovāciju un siltināšanas darbus, lai tad, kad būs pieejams finansējums, startētu un rīkotos. Tad domāt tikai par lēmuma pieņemšanu būs par vēlu. Daudzdzīvokļu namā Rīgā, Upes ielā 2a, ir 52 dzīvokļi. Pirms diviem gadiem ēka tika renovēta, un šis process ilga piecus gadus. Renovācijā ieguldīti 1,2 miljoni eiro un no tiem puse ir ALTUM līdzfinansējums, otru pusi - 600 000 eiro dzīvokļu īpašniekiem jāsamaksā 13 gadu laikā. Ar biedrības „U2a valdes locekli Liānu Rutku tikās Daina Zalamane.

Tapis interesants pētījums, kas parāda, kā dabiskās auduma krāsas 19. gadsimtā papildināja industriālā attīstība un dažādu sintētisku krāsu atklāšana. Kā ķīmiķi un etnologi, liekot galvas kopā, var izstāstīt veselu gadsimta vēsturi ar apģērba palīdzību. Kā rūpniecības attīstība mainījusi tradicionālo kultūras mantojumu? Mūsdienu tekstila industrija spēj saražot audumus teju jebkādās krāsās un kombinācijās, lielā mērā pateicoties sintētiskām krāsām, kas ienākušas ražošanā pēdējos gadsimtos. Vairs nav tie laiki, kad violets pigments bija tik dārgs, ka to iegūt varēja tikai karaļnami. Kā Latvijas vēsturē redzam šo rūpniecisko tekstila krāsu ienākšanu un kā tas ietekmējis mūsu kultūrvēsturisko mantojumu, tostarp, tautas tērpus? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece Anete Karlsone un mākslas zinātņu doktore, latviešu apģērba vēstures pētniece Ieva Pīgozne.  Savulaik kokvilna bija ekskluzīvāks audums par zīdu Ja runājam par apģērbu, tad patiesībā runa nekad nav tikai un vienīgi par apģērbu. Mode ir daļa no krietni plašāka stāsta par politiku, ekonomiku, sociālajiem procesiem, un par to pārliecinos arī, par pasaules dārgākajiem audumiem sarunājoties ar Modes muzeja projektu vadītāju Agritu Grīnvaldi. Pirms iegrimstam senajos laikos, kad jau ir parādījušies dārgie audumi, skaidrojums, vai mūsdienās, kad daudz tiek runāts par apģērba praktiskumu un ilgtspēju, aizvien tomēr pastāv arī dārgie audumi?

Pirmo reizi 25 gadu laikā Starptautiskā kosmosa stacija piedzīvoja ārkārtas evkuāciju astronauta veselības sarežģījumu dēļ. Tas mudina domāt, kādiem apstākļiem pakļauts cilvēka ķermenis izplatījumā un kādas pārcilvēciskas prasības dažkārt jāspēj izturēt astronautiem. Ko var un ko nevar darīt astronauts savas veselības labā riņķojot Zemes orbītā, vidē, kur vizīte pie ārsta kabinetā nav iespējama? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro astronomijas entuziasti un IT speciālisti Ints Ķešāns un Raitis Misa, kā arī "Starspace" observatorijas saimniece, astronomijas entuziaste Anna Gintere. Ķīpsalā meteorītu novērošanai uzstādīta "meteoru patruļa" Ierīce no ārpuses izskatās salīdzinoši necili, atgādina metāla sēni uz gara kāta. Īpaša ir tās iekšpuse. Astronomijas eksperti to dēvē par "meteoru patruļu". Šobrīd Latvijā ir trīs šādas meteoru patruļstacijas, drīz arī sāks darboties ceturtā. Ķīpsalā uz RTU Būvniecības un mašinzinību fakultātes jumta uzstādīta meteorītu novērošanas stacija, uz kuru vedina doties Meteorītu muzeja dibinātājs un vadītājs, un RTU docents Kārlis Bērziņš. Paši astronomi tās dēvē par „meteoru patruļām”, jo iekārtas ar vairāku kameru acīm nemitīgi filmē asteroīdus, komētas,  bolīdus, nezinātniski sakot, debesu akmeņus un akmentiņus, kas no Visuma nonākuši atmosfērā. Pateicoties šīm ierīcēm, pētnieki var ļoti precīzi izrēķināt debesu objektu lielumu, kustību, ātrumu. Ja kāda komēta, Zemei garām skrienot, nakts melnumā te pazaudē savu asti (piedodiet astronomi, zinu, ka komētas aste ir  garš putekļu mākonis un nekur nekrīt), tad ar šo kameru datētajiem attēliem, astronomi var noteikt, kur tā aste nokritusi. Ideja par šādām kamerām radusies amerikānim, meteoru biedrības pārstāvim Maikam Hankijam, kurš izdomājis, ka kvalitatīvāk  krītošu debess ķermeņu izpēti var veikt, ja tos filmē un vēlāk datē to kustības ātrumu un sadegšanas raksturu. Šim nolūkam der neliela kompakta stacija, aprīkota ar vairākām kamerām. Pirms kāpjam uz RTU Būvniecības un mašinzinību fakultātes jumta piestājam darba telpā pie datora, lai aplūkotu kameru savāktos attēlus un kopā ar Kārli Bērziņu plašāku skaidrojumu par meteoru patruļu darbību sniedz Latvijas astronomijas biedrības projektu vadītājs Mārtiņš Gills. -- Savukārt ornitologs un Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Imants Jakovļevs stāsta par vistu vanagu.

Šīs nedēļas pasaules notikumu apskatā runājam par spriedzi, kas pēdējās dienās strauji ir pieaugusi ASV, un arī par notiekošo Ukrainā. Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece Elīna Vrubļevska un Ziemeļeiropas politikas centra direktors Artis Pabriks. Sazināmies ar Latvijas Sabiedriskā medija korespondenti ASV Inu Strazdiņu.  Mineapoles karstais janvāris Trīsdesmit septiņus gadus vecais amerikānis Alekss Preti, kuru 24. janvārī uz ielas Mineapolē nošāva Savienoto Valstu Robežpatruļdienesta darbinieki, ir jau otrais bojāgājušais, kopš Minesotas pavalsts galvaspilsētas ielās izrīkojas federālo dienestu bruņotie un maskotie aģenti. Pirms tam bija 7. janvārī līdzīgā situācijā nogalinātā Renē Guda, tāpat Savienoto Valstu pilsone. Tāda uz šodienu ir asiņainā bilance operācijai, kuru kopš decembra sākuma prezidenta Trampa administrācija īsteno Mineapolē. Līdzīgi kā iepriekšējos gadījumos, kad federālās valdības spēki masveidā tika iesūtīti Losandželosā, Vašingtonā, Memfisā, Čikāgā un Ņūorleānā, arī šoreiz akciju pavadīja skaļi prezidenta un viņa līdzgaitnieku izteikumi par cīņu pret nelikumīgu imigrāciju un ar to saistīto noziedzību. Jau no paša sākuma operācijā iesaistīto federālo dienestu – Imigrācijas un muitas policijas un Robežpatruļdienesta – aģentu rīcība izraisīja juridiskas un ētiskas dabas iebildes. Aresti nenotika pēc kādiem precīziem sarakstiem, bet bieži vienkārši „ķemmējot” pilsētas ielas un publiskās vietas un grābjot ciet katru, kurš no skata vai runas veida atgādināja ieceļotāju. Parādījās ziņas par to, ka aizturēti tiek arī Savienoto Valstu pilsoņi, tai skaitā pat tādi, kuriem līdzi ir personu apliecinoši dokumenti. Pilsoņi, pavadījuši ilgāku vai īsāku laiku kamerā, tika atbrīvoti, savukārt daudzi citi, tai skaitā ļaudis ar patvēruma pieprasītāja statusu vai uzturēšanās atļauju, nogādāti imigrācijas aizturēšanas centros Teksasā. Cik tieši imigrantu bez uzturēšanās statusa ir arestēti, nav īsti skaidrs, bet Savienoto Valstu iekšējās drošības sekretāres Kristi Noemas piesauktais skaitlis „desmit tūkstoši noziedzīgu ārvalstnieku” acīmredzami ir vairakkārt uzpūsts; runa varētu būt par pāris tūkstošiem. Visai paredzami varas kalpu izdarības Minesotā jau drīz izraisīja vietējo iedzīvotāju pretdarbību. Visur, kur parādījās maskotie aģenti, viņus drīz aplenca ūjinoši, filmējoši un viņiem citādi traucējoši ļaudis. Pretim protestētāji saņēma piparu aerosolu un asaru gāzi, un, spriedzei pieaugot, arī lodes. Pie tam federālās valdības pārstāvji, kā viceprezidents Venss un jau pieminētā sekretāre Noema, steidzās pasludināt nogalinātos par „pašmāju teroristiem”, kuri apdraudējuši federālo spēku darbiniekus. Pret pavalsts politiskajiem un tieslietu sistēmas vadītājiem, kuri kritizē operāciju un savu pilnvaru ietvaros pretdarbojas patvaļai, tai skaitā pret Minesotas gubernatoru Timu Volcu, Mineapolisas mēru Džeikobu Freju un pavalsts ģenerālprokuroru Keitu Elisonu Tieslietu departaments ierosinājis kriminālprocesus par iespējamu federālās imigrācijas likumdošanas īstenošanas kavēšanu. Aleksa Preti nāve gan izrādījusies lūzuma punkts. Pirmdien prezidents Tramps piesolīja deeskalāciju, centrālās varas aģentu skaits Mineapolisas ielās pamanāmi saruka. Tika paziņots, ka tiek atsaukts līdzšinējais operācijas vadītājs, odiozu slavu iemantojušais Gregorijs Bovino, viņa vietā ieceļot Baltā nama izpilddirektora vietnieku imigrācijas likumu izpildes un izraidīšanas operāciju jautājumos Tomu Homanu, kurš plašāk pazīstams kā „robežas cars”. Kijiva spītē salam un Putinam Pagājušās nedēļas nogalē Apvienoto Arābu Emirātu galvaspilsētā Abū Dabī notika pirmās trīspusējās sarunas ar Ukrainas, Krievijas un Savienoto Valstu delegāciju piedalīšanos. Kāds izšķirošs progress nav panākts un arī nebija sagaidāms, taču puses gatavojas nākamajam raundam, domājams, šīs nedēļas beigās. Katrs paliek pie sava – Kijiva nav gatava atdot Krievijas vēl neieņemto Donbasa daļu, Maskava netaisās atkāpties no šīs prasības. Vašingtona oficiāli apgalvo, ka nespiežot Ukrainu uz piekāpšanos, taču, kā 27. janvārī ziņoja izdevums „Financial Times”, faktiski spiežot gan, jo norādījusi, ka uz drošības garantijām Ukraina varot cerēt tikai tad, kad būs noslēgusi mieru ar Krieviju. Tikmēr Kremlis, kura izredzes gūt izšķirošus panākumus frontē šķiet apraktas zem janvāra kupenām, piekopj savu pārbaudīto taktiku un cenšas padarīt ukraiņu dzīvi pēc iespējas briesmīgu. Pret Ukrainas pilsētām, šobrīd visvairāk Kijivu, tiek raidīti lidrobotu spieti un raķešu kāši, ar ko ukraiņu pretgaisa aizsardzībai munīcijas deficīta apstākļos ir grūti cīnīties. Galvenais mērķis joprojām tas pats – enerģētikas infrastruktūra, lai pēc iespējas vairāk ukraiņu ziemas salā paliktu bez apkures, ūdensapgādes un elektrības. Kā 27. janvārī norādījis Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, Kijivā bez apkures joprojām esot vairāk nekā deviņsimt ēku Dņepras upes kreisajā krastā. Taču vēl pirms dažām dienām šis skaitlis bija teju divreiz lielāks – Ukrainas institūcijas dara ko var, lai novērstu nodarīto postu. Triecieni pēdējā diennaktī vērsti arī pret Odesu, Hersonu, Slovjansku, Harkivu, Zaporižji, Krivijrihu un citām vietām. Teju katra kara diena prasa vairākas civiliedzīvotāju dzīvības, un arī vakardiena nebija izņēmums. Pie tam vismaz pieci cilvēki nogalināti, agresorvalsts lidrobotiem uzbrūkot pasažieru vilcienam netālu no Harkivas. Tas viss licis Ukrainas ārlietu ministram Andrijam Sibiham paust rūgtas šaubas par Krievijas vēlmi pēc miera. Viņaprāt Kremļa diplomātiskie manevri ir vien šovs, kas pirmām kārtām adresēts Savienoto Valstu prezidentam Trampam. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Vai diasporas studentus interesē iespēja iegūt augstāko izglītību Latvijā? Un vai mūsu augstskolām ir, ko piedāvāt jauniešiem, kas apsver iespēju braukt studēt uz savu vai vecāku, pat vecvecāku dzimteni? To skaidrojam raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Sarunā piedalās trīs diasporas studenti - Āris Putenis, Mikus Atvars un Agate Kontrerasa, kā arī Rīgas Tehniskās universitātes Absolventu un ziedojumu piesaistes nodaļas vadītāja Anita Straujuma, Rīgas Stradiņa universitātes Studiju administrēšanas nodaļas projektu vadītāja Elīna Belecka, Latvijas Universitātes Ārvalstu studentu nodaļas vadītāja Zane Svilāne un Valsts izglītības attīstības aģentūras nodaļas "Study in Latvia" vadītāja Sintija Šmite-Tilika. Pirms sešiem gadiem Latvijas Universitātes diasporas un migrācijas pētījumu centra veiktajā pētījumā "Diasporas jauniešu piesaiste profesionālās un augstākās izglītības iestādēm Latvijā" secināts, ka aptuveni trīs ceturtdaļas diasporas jauniešu, kuri plāno turpināt mācības nākotnē, ir interesējušies par izglītības iespējām Latvijā. Vecāku vidū šī interese esot krietni mazāka. Visbiežāk par studijām Latvijā interesējas tie, kuri mācības domā turpināt bakalaura līmenī, mazāk - ja tas ir stāsts par profesionālo vai arodizglītību un doktorantūru. Un arī augstākās mācību iestādes arvien vairāk domā par to, kā orientēties uz diasporas jauniešiem kā mērķgrupu un nepieciešamību apzināt un pielāgoties viņu vajadzībām. Ir pieprasījums, būs piedāvājums. Vai otrādi - būs piedāvājums tad, ja ir pieprasījums?     

Turpinām sekot līdzi notikumiem Irānā, pieaugošajai spriedzei Grenlandē un dažām aktualitātēm Moldovā. Aktualitātes analizē Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Uldis Ķezberis un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Sazināmies ar Latvijas Ārpolitikas institūta Tuvo Austrumu programmas vadītāju Sintiju Broku-Kovalevsku. Irānas sacelšanos slīcina asinīs Protesti, kas Irānā uzliesmoja pērnā gada nogalē, pagājušās nedēļas otrajā pusē strauji vērsās plašumā un ieguva arvien konkrētāku politisku saturu. Cilvēku miljoni, izgājuši apmēram 180 pilsētu ielās, skandēja lozungus par valdošā islāma teokrātiskā režīma gāšanu un monarhijas atjaunošanu. Pašreizējais Irānas Islāma republikas režīms izveidojās pēc revolūcijas 1979. gadā, kad tika gāzts līdz tam valdījušais šahs Mohammads Rezā Pehlevī. Šahs mira trimdā 1980. gadā, bet viņa titula mantinieks ir vecākais dēls, kroņprincis Rezā Pehlevī, kurš vada 2013. gadā Parīzē nodibināto Irānas Nacionālo padomi, vienu no galvenajām irāņu trimdas organizācijām. 6. janvārī kroņprincis nāca klajā ar aicinājumu vērst protestus plašumā, kas arī notika. Režīms savukārt uzsāka plašu globālā tīmekļa pieejas un citu sakaru bloķēšanu, varas pārstāvji vērsās pret protestētājiem arvien vardarbīgāk. No protestētāju puses notika valsts iestāžu ieņemšanas un aizdedzināšanas gadījumi, tika aizdedzinātas arī vairākas mošejas. Varas pārstāvji, pirmām kārtām Islāma Revolūcijas gvardu korpusa kaujinieki, sāka laist darbā šaujamieročus; parādījās ziņojumi par snaiperu un ložmetēju izmantošanu. Irānas augstākā līdera Alī Hāmenejī publiskie izteikumi kļuva arvien draudošāki. Viņš protestētājus raksturo kā valsts ienaidniekus, kuri kalpojot Savienoto Valstu interesēm. Ziņas par bojāgājušo skaitu pagājušās nedēļas nogalē sasniedza vairākus simtus, šobrīd kā minimālais skaits tiek minēti jau vismaz 2500 cilvēku, taču avoti piesauc arī daudz lielākus skaitļus – divpadsmit un pat divdesmit tūkstošus nogalināto. Tiek ziņots, ka bojā gājuši arī apmēram 140 varas pārstāvju. Vairāk nekā 16 000 protestētāju esot arestēti. Daudzu skati šobrīd pievērsti ASV prezidentam Donaldam Trampam, kurš jau vairākkārt solījies iesaistīties, ja režīms uzsāks neapbruņotu ļaužu slepkavošanu, kas šobrīd jau visai nepārprotami notiek. Vakar Baltā nama saimnieks savā sociālā tīkla kontā „Truth Social” publiskoja ierakstu, aicinot protestētājus nepadoties un paužot, ka palīdzība jau esot ceļā. Šodien, 14. janvārī, Tramps publiskojis arī brīdinājumu Teherānas režīmam neuzsākt nāvessodu izpildi protestu organizēšanā apsūdzētajiem. Pērnās nedēļas nogalē arestētā un uz karstām pēdām tiesātā Efrana Soltani radinieki ziņojuši, ka šodien viņam paredzēts izpildīt nāvessodu. Grenlandes „saldējuma” tīkotājs Tramps Šai dienai var būt tālejošas sekas Grenlandes un Dānijas, bet arī Eiropas un pasaules vēstures gaitā. Šodien, 14. janvārī, Baltajā namā jānotiek sarunām starp ASV viceprezidentu Džeimsu Deividu Vensu un valsts sekretāru Marko Rubio no vienas, un Dānijas ārlietu ministru Larsu Loki Rasmusenu un Grenlandes ārlietu ministri Vivianu Mocfeldu no otras puses. Ziemeļu karalistes pārstāvji cer mazināt spriedzi, kas savilkusies ap pasaulē lielāko salu pēdējās nedēļās, kad Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps ar jaunu sparu pauž apņemšanos padarīt šo autonomo Dānijas kroņa zemi par amerikāņu teritoriju. „Vieglā vai smagā veidā,” izteicies Baltā nama saimnieks, ar „smago” diezgan nepārprotami domājot iespējamu militāru akciju. Vēl pavisam nesen ka tāds bija neiedomājams, bet amerikāņu zibenīgā specoperācija janvāra sākumā Venecuēlā liek uzlūkot šādu iespēju kā krietni reālāku. Vēl jo vairāk, lasot prezidenta Trampa nesenos izteikumus par to, ka viņa rīcībai vienīgais ierobežojošais faktors esot paša morāle, bet nekādi ne starptautiskās tiesības. Savukārt Dānijas premjerministre Mete Frederiksena norādījusi, ka piesauktais „smagais veids”, respektīvi, Savienoto Valstu militāra akcija Grenlandes pārņemšanai nozīmēs Ziemeļatlantijas alianses beigas. Vašingtonas līdzšinējie partneri Eiropā nonāktu ļoti sāpīgas izvēles priekšā, kur vienā svaru kausā būtu solidaritāte ar Dāniju, otrā – Savienoto Valstu turpmāka dalība Eiropas aizsardzībā, jo sevišķi atbalsts Ukrainai cīņā pret Krievijas agresiju. Atbildot Trampa argumentiem par it kā iespējamu Krievijas vai Ķīnas invāziju Grenlandē, ja to nepārņems Savienotās Valstis, Rietumeiropas partneri, sevišķi Vācija un Lielbritānija, pauduši gatavību kāpināt savu militāro klātbūtni salā. Tomēr ļoti daudzi apšauba to, ka drošības apsvērumi patiešām ir prezidenta Trampa un viņa administrācijas motīvs. Daudz ticamāka šķiet vēlme tikt pie ziemeļu salas izrakteņu resursiem, kontrolēt kuģošanas ceļus, kas varētu kļūt aktīvāki līdz ar ledus kušanu Arktikā un arī apmierināt Baltā nama saimnieka arhaiski impēriskās ambīcijas. To visai nepārprotami paudis viņš pats, pirms dažām dienām sakot: „Mēs runājam par iegūšanu īpašumā, nevis iznomāšanu. [..] Mums ir bāzes Grenlandē. Es varētu izvietot tur vairāk karavīru, ja vēlētos, bet vajag vairāk. Vajag īpašuma tiesības. Vajag titulu.” Kā liecina aptaujas, diezgan daudz ir grenlandiešu, kuri vēlētos pilnīgu suverenitāti, taču 85% no viņiem ir kategoriski pret iespējamu pāreju Savienoto Valstu pakļautībā. Vai Moldova kļūs par Rumāniju? Pirms dažām dienām, runājot britu podkāstā „The Rest is Politics”, Moldovas prezidente Maija Sandu paziņoja, ja notiktu referendums par viņas valsts atkalapvienošanos ar Rumāniju, viņa balsotu par. Moldovai esot arvien grūtāk vienai izdzīvot pašreizējā nestabilajā pasaulē. Kā zināms, moldāvi un rumāņi runā praktiski identiskā rumāņu valodā, viduslaiku Moldāvijas kņazistē ietilpa tagadējās Moldovas un līdzās esošās Rumānijas austrumdaļas zemes, un starp abiem pasaules kariem tagadējā Moldova bija Rumānijas karalistes sastāvdaļa. No etniski vienotā kopuma Moldovu atrāva staļiniskā Padomju Savienība, 1940. gadā to anektējot un izveidojot Moldāvijas Padomju Sociālistisko republiku. Tātad jautājumam par Moldovas iespējamu apvienošanos ar Rumāniju ir vēsturisks un etniski kulturāls pamatojums. Šis motīvs vēl vairāk aktualizējās pēc Krievijas pilna mēroga agresijas pret Ukrainu, kad Kišiņeva sajuta pieaugošus draudus savai suverenitātei gadījumā, ja Krievijai izdotos īstenot savus ekspansijas plānus. Kopš Moldovas neatkarības 1991. gadā pastāvošais Piedņestras separātiskais reģions ir potenciāls tramplīns Krievijas agresijai ne vien pret Moldovu, bet, iespējams, arī tālāk uz rietumiem. Pie tam Kremļa agresija nav tikai ārēja – Moldova pastāvīgi izjūt prokremlisko spēku darbošanos valsts iekšienē gan attiecīgas ievirzes politisko partiju veidā, gan kā separātisma tendences autonomajā Gagauzijas teritorijā. Tomēr šajā pat podkāsta materiālā prezidente Sandu atzina, ka, viņasprāt, idejai par apvienošanos ar Rumāniju trūkstot Moldovas sabiedrības vairākuma atbalsta. 2024. gadā notikušajā referendumā neliels moldāvu vairākums – 50,4 procenti – nobalsoja par valsts dalību Eiropas Savienībā. Moldovas eirointegrācija, šādi likvidējot lielāko daļu tiesisko un administratīvo šķirtņu ar Rumāniju, joprojām šķiet reālāka alternatīva nekā atgriešanās pie pagājušā gadsimta pirmās puses situācijas.   Sagatavoja Eduards Liniņš.

Saeimas vēlēšanu gads tūlīt sāksies, bet priekšvēlēšanu gaisotne ir jūtama jau labu laiku. Koalīcijas partneri jau mēnešiem viens pret otru vērš skarbus vārdus un ne tikai vārdus, bet valdība turas. Kāda ir situācija "uz politiskās starta līnijas" un kādi faktori un lēmumi ietekmēs finišu nākamgad oktobrī, par to diskutējam raidījumā Krustpunktā. Analizē Rīgas Stradiņa universitātes docente, politoloģe Lelde Metla-Rozentāle, domnīcas "PROVIDUS" direktore Sanda Liepiņa, politologs Juris Rozenvalds un pētījumu centra SKDS Sociāli politisko pētījumu nodaļas vadītāja, projektu direktore Ieva Strode.  

Pieprasījums pēc mazākas birokrātijas un lētākas valsts pārvaldes no uzņēmēju puses izskan bieži. Gada sākumā valdība izveidoja rīcības grupu birokrātijas mazināšanai, kas salīdzinoši īsā laikā nāca klajā ar pasākumu kopu, tomēr kritika par to bija liela, jo skaidrs, ka problēmas ir pārāk samilzušas, lai dažu nedēļu laikā atrastu visaptverošus risinājumus. Pirms diviem mēnešiem rīcības grupas vadībā stājās uzņēmēju organizācijas pārstāvis – nu jau bijušais Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš. Krustpunktā Lielā intervija ar Jāni Endziņu.

Raidījums Divas puslodes šoreiz ir neparakstāks, jo pārsvarā par krimināllietām un izmeklēšanas materiāliem. Divas lielas nozieguma ķēdes ir pievērsušas visas pasaules uzmanību, jo abām ir ļoti nepatīkamas sekas.  Ukrainu pēdējās dienās satricinājis liels korupcijas skandāls - tur atklāta plaša koruptīva shēma, kurā iesaistītas augstas amatpersonas, arī kādreizējais prezidenta Volodimira Zelenska tuvs biznesa līdzgaitnieks, kurš pāris stundas pirms sākās aizturēšanas, paspēja pamest valsti.  Otra lieta risinās Amerikas Savienotajās Valstīs. Atklājas arvien jauni fakti un liecības tā dēvētajā Epstīna lietā. Dzimumnoziedznieks, kurš Trampa pirmās prezidentūras laikā tika arestēts un cietumā izdarīja pašnāvību biju draudzējies ar virkni politikā un sabiedrībā zināmiem cilvēkiem, un arvien vairāk rodas jautājumi par viņa saistību ar pašu Donaldu Trampu. Vakar gan Kongress, gan Senāts praktiski vienbalsīgi nobalsoja, ka visas lietas materiāli ir jāpublisko. Aktualitātes analizē Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēji - Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece Elīna Vrobļevska un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Sandis Šrāders. Epstīna lieta radījusi pamatīgu viļņošanos ASV 18. novembra vakarā ASV Kapitolijā varēja redzēt tādu vienprātību, kāda tur nebija novērota jau sen. Izņemot vienu kongresmeni no Republikāņiem, visi pārējie vienprātīgi balsoja par likumprojektu, kas uzliek par pienākumu Tieslietu ministrijai publiskot visus neklasificētos ierakstus, dokumentus, sarakstes un izmeklēšanas materiālus, saistītus ar Džefriju Epstīnu. Tūlīt pat balsojums sekoja arī Senātā, un tur visi senatori balsoja par. Epstīns bija amerikāņu uzņēmējs, kas bija izveidojis plašu seksuālās ekspluatācijas tīklu Savienotajās Valstīs. Pēc tam, kad viņš otrreiz tika arestēts, viņš 2019.gadā cietumā izdarīja pašnāvību. Vismaz tāda ir oficiālā versija, par kuru gan vairumam amerikāņu ir šaubas. Bet izmeklētāji gadu gaitā ir savākuši dažādus dokumentus un liecības, kas var mest ēnu uz daudziem, jo ir pamatotas aizdomas, ka seksuālo pakalpojumu izmantošanā ir piedalījusies virkne sabiedrībā pazīstamu cilvēku. Epstīna otrais arests un pašnāvība notika Donalda Trampa pirmās prezidentūras laikā, un kopš tā laika interese par lietu nav rimusi. Patiesībā to ir aktīvi uzturējis arī pats Donalds Tramps, kurš pirmsvēlēšanu kampaņā apgalvoja, ka izmeklēšana ir atklājusi daudz nepatīkamu liecību par Epstīna saistību ar demokrātu politiķiem, tāpēc solīja, ka, viņam kļūstot par prezidentu, viņš visu cels atklātībā. Tomēr pēc ievēlēšanas Tramps apklusa. Toties publiskajā telpā parādījās arvien jaunas norādes, ka ar Epstīnu ir draudzējušies arī republikāņi, tajā skaitā savulaik pats Donalds Tramps. Notikumos aktīvi iesaistījās ASV kongresmeņi, un šajā rudenī kopumā ir publiskoti ap 30 tūkstoš dažādi dokumenti no lietas materiāliem, kas raisījuši vēl lielāku interesi. Viens no lielākajiem zaudētājiem līdz šim bijis britu princis Endrū, jo arī viņš ir vainots meiteņu seksuālā izmantošanām. Pirms mēneša viņam tika atņemti visi karaliskie tituli. Tomēr par Trampa attiecībām ar Epstīnu neskaidrību ir vairāk nekā gribētos. Tramps ir piedalījies Epstīna rīkotās pieņemšanās, ir savulaik arī nosūtījis viņam dzimšanas dienas dāvanu, taču vēlāk abi sastrīdējušies. Īsi pirms aresta publiskotajās sarakstēs redzams, ka Epstīns Trampu nodēvē par sliktu un bīstamu cilvēku. „Neviens nav tik slikts kā Tramps. Nevienas pieklājīgas šūnas viņa ķermenī…” tā raksta Epstīns. Pēdējās nedēļas laikā atklātībā nākusi Epstīna vēstule Eiropas Padomes ģenerālsekretāram, kurā viņš lūdz palīdzību sazināties ar Krievijas ārlietu ministru Sergeju Lavrovu. Vēstule ir sūtīta pirms Donalda Trampa un Vladimira Putina tikšanās Helsinkos. Tajā Epstīns liek noprast, ka viņam ir informācija par Trampu, kas varētu ieinteresēt Krieviju. Vai šāda tikšanās ir notikusi, nav zināms, taču ir vairākas norādes, kas liek domāt, ka Epstīna cilvēkiem ir bijuši arī citi kontakti ar Krievijas cilvēkiem. Kā zināms, Tramps tikšanās laikā ar Putinu bija ārkārtīgi labvēlīgs pret diktatoru, un daudzi izsaka aizdomas, ka Krievijai ir kompromats pret Trampu, kas liek ASV prezidentam būt labam pret Kremli. Kopš atkārtotas ievēlēšanas Donalds Tramps ir pretojies Epstīna lietas materiālu publiskošanai. Tomēr atklātībā nonākot arvien jaunām liecībām, neapmierinātība pieauga arī republikāņu pusē. Kad kļuva skaidrs, ka Kongress šonedēļ balsos par materiālu publiskošanu jebkurā gadījumā, Tramps beidzot mainīja savu retoriku un aicināja visus republikāņu kongresmeņus likumprojektu atbalstīt, sakot, ka šīm demokrātu spēlītēm vienreiz jāpieliek punkts. Tiesa, kā norāda paši kongresmeņi, neviens neliedza Trampam jau līdz šim uzdot ministrijai publiskot visus failus, un tam nevajadzēja parlamenta balsojumu. Tagad prezidentam ir jāparaksta likumprojekts, un ja viņš to izdarīs, tad tuvākajā laikā publiskajā telpā nonāks informācija, kas daudzos raisa milzu interesi. Sagatavoja Aidis Tomsons Prezidenta Zelenska nelāgie paziņas Korupcijas skandāls, kas pagājušajā nedēļā izvērtās Ukrainā, skar augstākā līmeņa valsts amatpersonas un arī prezidentam Volodimiram Zelenskim pietuvinātus ļaudis. Daudzviet notiekošais jau tiek dēvēts par nopietnāko un varas stabilitātei draudošāko korupcijas skandālu Zelenska prezidentūras laikā. Pirmdien, 17. novembrī, Ukrainas nacionālais antikorupcijas birojs un Speciālā antikorupcijas prokuratūra publiskoja informāciju par vairāku personu arestēšanu sakarā ar piecpadsmit mēnešus ilgā izmeklēšanas procesā atklātu korupcijas shēmu valsts enerģētikas sektorā. Privātuzņēmumi, kuri veikuši būvdarbus nacionālajai atomenerģijas kompānijai „Enerhoatom” piederošajās kodolspēkstacijās, maksājuši shēmas organizētājiem 10–15% no līgumu summas, pretējā gadījumā riskējot zaudēt pasūtījumus. Korupcijas apkarotāji arestējuši piecas personas un tur aizdomās vēl septiņas. Viens no arestētajiem ir kādreizējais vicepremjers Oleksijs Černišovs, kurš pirms tam pasludināts par aizdomās turamo vēl citā korupcijas lietā, kas saistīta ar kukuļņemšanu apmaiņā pret attīstītājiem izdevīgu zemes gabalu novērtējumu laikā, kad viņš bijis Ukrainas kopienu un teritoriju attīstības ministrs. Starp aizdomās turamajiem esot arī agrākā enerģētikas ministra Hermana Haluščenko bijušais padomnieks Ihors Miroņjuks, kompānijas „Enerhoatom” drošības dienesta priekšnieks Dmitro Basovs un citi. Kā galvenā persona no esošās valdības, uz kuru šī korupcijas skandāla sakarā krīt aizdomu ēna, ir pašreizējais tieslietu ministrs Haluščenko, kurš ilgāk nekā četrus gadus ieņēma enerģētikas ministra posteni premjerministra Denisa Šmihaļa kabinetā. Pagājušajā trešdienā, 12. novembrī, prezidents Zelenskis aicināja Haluščenko, kā arī pašreizējo enerģētikas ministri Svitlanu Hrinčuku demisionēt, ko abi arī nekavējušies darīt. Haluščenko pie tam paziņojis, ka par vainīgu sevi neuzskatot un esot gatavs aizstāvēties tiesā. Vakar abu ministru demisiju bija jāapstiprina parlamentam – Ukrainas Augstākajai Radai –, taču eksprezidenta Petro Porošenko vadītās frakcijas „Eiropas solidaritāte” deputāti fiziski bloķēja parlamenta tribīni, neļaujot Radai nobalsot. Porošenko grupējums pieprasa visa premjerministres Jūlijas Sviridenko kabineta demisiju. Starp korupcijas shēmā iesaistītajiem ir arī uzņēmējs Timurs Mindičs, kuram pagātnē bijuši visai cieši sakari ar prezidentu Zelenski. Mindičam pieder puse no īpašuma daļām producēšanas kompānijā „Studija Kvartāls 95”, kuras producētajos šovos tagadējais prezidents savulaik veidoja savu televīzijas karjeru. Kā tiek ziņots, Mindičs pametis Ukrainu 10. novembra rītā, dažas stundas pirms viņa dzīvoklī ieradušies Antikorupcijas biroja darbinieki. Sagatavoja Eduards Liniņš

Ja esi cilvēks ar lielām darba spējām, tev ir arī vajadzīga savu iekšējo resursu atjaunošana pienācīgā līmenī. Tā galīgi nav pieeja, kuru aktīvi cilvēki attiecinātu uz sevi. Viņi ir pieraduši darīt daudz. Citi ir pieraduši, ka viņi dara daudz. Un ne vieniem, ne otriem bieži vien nav pilnīga aina par to, ka “daudz” ir vēl vairāk, nekā “daudz”.Angliski to sauc “High performance requires high maintenance” (augstam sniegumam ir vajadzīga arī augsta uzturēšana). Praksē tas reti tā notiek.Mēs pieņemam, ka varam ilgstoši daudz darīt, ja mums patīk vai ir ļoti svarīgs tas, ko darām. Ka mīlestība uz darbu vai cilvēkiem un mērķiem, kuru dēļ darām, ir pietiekama aizsardzība pret savu resursu pārtērēšanu.Bet tā nav.Šī saruna ir turpinājums iepriekšējai epizodei Nr 242 (to atradīsi šeit). Un šoreiz ar Kristīni Virsnīti runājam par savu pieredzi:→ par augstām darbaspējām un neredzamo slodzi - visu to, ko dari citu labā, bet viņi pat nezina, cik tas tev “izmaksā”;→ kā vilkt robežas pašam ar sevi (ne tikai ar citiem) - un kāpēc tas ir grūtāk;→ kāpēc vienatne nav egoisms, bet uzlādēšanās, kas palīdz gan pašam, gan apkārtējiem;→ ko nozīmē uzpildīt bāku, PIRMS tu prasi no sevis nākamo augsto sniegumu, nevis PĒC tam, kad esi tukšs;→ par pieredzi atsakoties no saldumu ēšanas. Cerams, uz neredzēšanos.Problēma nav tajā, cik daudz tu dari. Problēma ir nedot sev iespēju atjaunoties atbilstoši tam, cik no sevis atdevi. Un tas, kas notiek tālāk, nav ilgtspējīgs. Ne veselībai, ne attiecībām, ne darbam, ko tik ļoti mīli.Sarunas tēmas noderēs, lai savā dzīvē ieviestu savlaicīgu atjaunošanos, jo rūpes par sevi nav izlaidība, bet apkope un investīcija, kas atmaksājas ar uzviju.Ja šī vai kāda iepriekšējā saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tava “kafija” mums palīdzēs segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00:00 2. daļas ievads00:02:33 Augstas darbaspējas - vai esi cilvēks, kas izdara "nereāli daudz"?00:04:33 Kad slimnīcā nācās aizdomāties par savām izvēlēm00:05:57 "Es vispirms ieiešu dušā, tad izsaukšu ātros" - kā smadzenes strādā krīzē00:12:45 Dakteres brīdinājums: "Jums ļoti jāpārdomā, kā jūs dzīvojat"00:13:18 Kas notiek, kad ignorē ķermeņa signālus, jo viens aizraujošs projekts dzen nākamo00:14:23 Otrā reize, kad dzīve vicina ar brīdinājuma karogu00:17:46 Sērošana, no kuras mēģināt aizmukt darbos00:21:51 Ko nozīmē pārkārtoties dzīvei pasaulē bez svarīga, mīļa cilvēka00:24:59 Solīti pa solim - kā mācīties dzīvot citādāk pēc izdegšanas00:29:35 Brīdinājums vietā: "Tai brīdī, kad jūties labi, esi īpaši uzmanīga"00:31:47 Vienatne, robežas un atteikšanās - kā nenosvilt, darot to, kas patīk01:29:33 Power-Up SPACE – vieta, kur ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu01:32:14 Rituāls, lai atvadītos no saldumiem01:37:05 Kad klausoties podkāsta epizodi, saproti: “Ir jācērt, kā ar nazi"01:42:23 Un pienāk tas brīdis, kad saldumus vairs nevari ieēst, jo garšo pretīgi01:44:49 Lomkas un cīņa - cik grūti ir un kā nepadoties kārei pēc saldumiem01:46:28 "Kāpēc to dari?" “Jo skaidri zinu, ko gribu”