Podcasts about pirms

Pirms nepilniem diviem gadiem Latvijā tika uzsāka pirmā bioreģiona izveide. Kāds sabiedrībai labums no šāda reģiona izveides, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro biedrība "Greenfest" valdes locekle Lāsma Ozola, Cēsu rajona lauku partnerības projektu koordinatore Anda Briede un Vidzemes plānošanas reģiona administrācijas vadītāja Guna Kalniņa-Priede. "Bioreģiona ideja aizsākās 2018. gadā, kad domubiedru grupa sanāca kopā un sāka rīkot festivālu "Greenfest". Tas bija festivāls, kas bija domāts, lai aicinātu līdzīgi domājošos un veicinātu vides apziņu, veicinātu zaļo dzīvesveidu. Festivāla laikā mums radās ideja, ka mums ir jādara kaut kas vairāk, nekā mēs darām šobrīd," skaidro Lāsma Ozola. Ideja ir par zemes resursu aizsardzību Gaujas Nacionālā parka teritorijā, domājot par veselīgu dzīvesveidu, par veselīgu pārtiku, par bioloģisko pārtiku. Guna Kalniņa-Priede norāda, ka galvenais vārds ir sadarbība, "sadarbība jebkurā līmenī ar vēlmi dzīvot tīrā vidē, domāt par nākotni, par bērniem, likt uzsvaru uz to. Mēs mācāmies daudz pat no bērniem, mūsu paaudzi un vēl vecāka paaudze, kā dzīvo dabai blakus, nedarīt tai pāri un būt līdzsvarā ar to. Un tā ir ļoti lieliska platforma".  Bioreģiona izveidē ir iesaistītas trīs pašvaldības - Cēsu novads, Siguldas novads un Valmieras novads, visi, kas ir Gaujas nacionālajā parkā.  2023. gadā tika parakstīts labas gribas memorands, kurā pirmais rīcības virziens ir veicināt veselīgu dzīvesveidu un veicināt veselīgu pārtiku, bioloģisko pārtiku skolās. Līdz ar to tiek domāts, lai iepirktu bioloģisko pārtiku no vietējiem zemniekiem. "Jo kā gan mēs veicināsim to tīro vidi, ja mums nebūs saimniecības, kas saimnieko bioloģiski, tātad bez pesticīdiem un minerālmēsliem, un mēs neēdīsim šo tīro pārtiku. Mēs darām ļoti daudz naudas, miljonus pārtikai tieši caur skolām, bērnudārziem, un būtu prātīgi šo naudu atdod bioloģiskajai lauksaimniecībai un vietējiem zemniekiem," norāda Guna Kalniņa-Priede. 

Drīzumā klajā nāk grāmata, kas veltīta vienam no slavenākajiem rīdziniekiem vēsture - Mihailam Tālam - šaha ģēnijam un ekscentriskai personībai. Iepazīstam šahu caur Mihaila Tāla biogrāfiju. Sarunā ar grāmatas autoru - šahistu un vēsturnieku Andri Tihomirovu skaidrojam, kāpēc Tāls kļuva par tik nozīmīgu personu šahā un ne tikai. Andris Tihomirovs atklāj, ka pirms četriem pieciem gadiem kolēģi uzrunājuši viņu šaha turnīros un rosinājuši uzrakstīt grāmatu par Mihailu Tālu. Piekritis, jo cerējis, ka uzrakstīs divās nedēļās vai divos mēnešos, bet darbs paņēmis četrus gadus. „Viena no galvenajām problēmām, ar kuru saskāros – Tāls nebija rakstītājs, bet runātājs. Viņš pats gandrīz neko nerakstīja. Ja ir viņa teksti vai domas, to pierakstījis kāds cits. Nav dienasgrāmatu, vēstuļu. Tas rada vienu no problēmām ar avotiem, bet bija citi materiāli,” atzīst Andris Tihomirovs. Sazināmies arī ar mūsu kolēģi - žurnālistu Gunāru Jākobsonu -, kurš saticis Mihailu Tālu dzīvē un arī intervējis. „Viņš bija veikls runātājs,” piekrīt Gunārs Jākobsons. „Viņš bija arī pianists veikls, galda tenisa spēlētājs, neraugoties uz fiziskām nepilnībām. Ir arī vairākas reizes bijis radiofonā. Cik krāsains bija viņa spēles stils, tik krāsaina bija arī viņa runa. Liela personība Latvijas sportā un sabiedrībā, ne velti viņu dēvēja par „Rīgas burvi”, „Šaha Paganīni"."   Pirms tam iepazīstam, kā žurnālisti apgūst sporta komentētāja prasmes un sporta žargonu. Šahs un mats, rokāde - šie ir daži termini, kurus pazīstam no šaha pasaules, bet sportā ir lērums jēdzienu, kas apzīmē dažādus spēles vai sacensību momentus. Kā sporta komentētāji apgūst sporta žargonu, spēj zibenīgi komentēt tiešraidē notiekošo un iegaumēt daudzo sportistu vārdus un uzvārdus? Veselīgs temps, veikli izrunāti ārvalstu sportistu vārdi un komandu nosaukumi, dinamika - šie ir tipiski raksturlielumi sporta ziņu lasīšanas un sporta sacensību komentēšanas laikā. Bet, lai kļūtu par sporta žurnālistikas profesionāli, ir jāmēro visai garš ceļš, kur nebūt ne visu iespējams apgūt akadēmiskā ceļā augstskolā. Latvijas Radio sporta ziņu izlaidumos klausītāji regulāri satiekas ar sporta žurnālistiem Māri Bergu, Lotāru Zariņu un Mārtiņu Kļavenieku. Kamēr Mārtiņš veic darba pienākumus Pasaules hokeja čempionātā Zviedrijā, tikmēr saruna ar Māri un Lotāru. Savas sporta žurnālistikas prasmes viņi kaldinājuši, tulkojot un veidojot rakstus tīmekļa žurnālos, lasot citu cilvēku komentārus, ejot praksē radio, un abi ir vienisprātis, ka arī pašu cieša saistība ar sportu ir ļoti palīdzējusi. Lotāram tuvs allaž ir bijis hokejs un peldēšana, Mārim - hokejs un teniss, un tas tad arī ļāvis apgūt nepieciešamo sporta terminoloģiju. Bet ar sev tuvu grāmatu iepazīstina Latvijas Universitātes profesors, uztveres pētnieks Jurģis Šķilters. Viņš izvēlējies nīderlandiešu skaitļošanas lingvista un semantikas speciālista Kīsa van Demtera grāmatu "Ne gluži: neskaidrības slavinājums" (Kees van Deemter "Not exactly"). "Mana mīļā grāmata, par kuru es šodien gribētu īsumā pastāstīt, ir kolēģa un mana skolotāja savā ziņā, domubiedra Kīsa van Demtera, loģiķa, matemātiķa, datorzinātnieka, grūti viņu vienkārši ieklasificēt, populārzinātniskā grāmata "Ne gluži", kur viņš apraksta zinātnes vēsturi no tādas perspektīvas, ka zinātne vienmēr ir mēģinājusi veidot precīzus mērījumus, bet tā precizitāte mērījumā vienmēr aizmūk. Jo precīzāki mērinstrumenti, jo mums ir vairāk skaitļu aiz komata. Tā precizitāte ir savā ziņā ilūzija, mēs varam relatīvi noteikt lietu precizitāti," stāsta Jurģis Šķilters.  

Kukuļņemšana, zādzības vai vardarbība ģimenē? Cik efektīvi darbojas Latvijas tiesas, un kas ir mainījies? Pirms balsojuma parlamentā par otro pilnvaru termiņu, Augstākās tiesas priekšsēdētājs Aigars Strupišs bija raidījuma #1pret1 studijas viesis.

Kopš janvāra Latvijas Radio un Latvijas Televīzija ir viens uzņēmums, apvienots Sabiedriskais medijs. Daudzu gadu laikā ieceri apvienot radio un televīziju pavadīja gan emocijas, gan pretestība, gan vairākkārtēja lēmuma atlikšana. Nav noslēpums, es arī savulaik pauda atklātu kritiku par to, kā šie procesi tika virzīti. Bet jāatzīst, ka mūsu teiktajā arī ieklausījās. Tāpēc tagad, kad tapa pēdējais šī projekta variants, vairs neiebildu, jo šādām apvienotajam medijam ir iespējas būt par labāku un stiprāku, nekā tas bija iepriekš. Vai tas tā būs, tas lielā mērā ir atkarīgs no tiem, kas šo procesu virzīs tālāk.  Pirms svētkiem uzraugošā padome iecēla amatā vēl vienu atslēgas cilvēku, kas turpmāk pārraudzīs Sabiedriskā medija saturisko virzību, tā ir galvenā redaktore. Šo darbu ir uzņēmusies līdzšinējā Latvijas Radio galvenā redaktore, pieredzējusi žurnāliste Anita Brauna.  Šis amats ir ļoti nozīmīgs, tāpēc ar producenti spriedām, ka klausītājiem būtu vērtīgi dzirdēt viņu garākā sarunā.  

Kopš janvāra Latvijas Radio un Latvijas Televīzija ir viens uzņēmums, apvienots Sabiedriskais medijs. Daudzu gadu laikā ieceri apvienot radio un televīziju pavadīja gan emocijas, gan pretestība, gan vairākkārtēja lēmuma atlikšana. Nav noslēpums, es arī savulaik pauda atklātu kritiku par to, kā šie procesi tika virzīti. Bet jāatzīst, ka mūsu teiktajā arī ieklausījās. Tāpēc tagad, kad tapa pēdējais šī projekta variants, vairs neiebildu, jo šādām apvienotajam medijam ir iespējas būt par labāku un stiprāku, nekā tas bija iepriekš. Vai tas tā būs, tas lielā mērā ir atkarīgs no tiem, kas šo procesu virzīs tālāk.  Pirms svētkiem uzraugošā padome iecēla amatā vēl vienu atslēgas cilvēku, kas turpmāk pārraudzīs Sabiedriskā medija saturisko virzību, tā ir galvenā redaktore. Šo darbu ir uzņēmusies līdzšinējā Latvijas Radio galvenā redaktore, pieredzējusi žurnāliste Anita Brauna.  Šis amats ir ļoti nozīmīgs, tāpēc ar producenti spriedām, ka klausītājiem būtu vērtīgi dzirdēt viņu garākā sarunā.  

Šogad Latvijā notiks Starptautiskais folkloras festivāls “Baltica”. Atsauksim atmiņā festivāla pirmsākumus un Atmodas gadu notikumus raidījumā Augstāk par zemi.

“4. maijs ar visu to gaišumu un ziediem bija tāds kulminācijas punkts! Mēs bijām uzkāpuši tajā gaišajā stikla kalnā. Tas deva tādu milzīgu enerģiju tālākajam! Pēc tam jau sākās cīņa. Tāpat kā Latvijas dibināšanas laikā,” atzīst Dainis Īvāns, Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs, kuru 3. maijā ievēlēja par Augstākās Padomes priekšsēdētāja vietnieku.

Visam labajam reiz pienāk noslēgums, un noslēgums pienācis arī šai "eXi" sezonai. Piedāvājam sporta sarunu šova “eXi” sestās sezonas noslēdzošo - 19. epizodi, kurā bijušie Latvijas sportisti Jānis Sprukts (hokejs), Žanis Peiners (basketbols) un Ansis Medenis (volejbols) tiekas tirdzniecības centrā “Domina Shopping”, lai dalītos stāstos par savu pieredzi dažādās arī šodien aktuālās sporta tēmās. Šoreiz tēmu klāsts plašāks...

Gatavojoties pašvaldību vēlēšanām, sākam iknedēļas diskusiju ciklu par vietvarās svarīgo. Vai novadu teritoriālā reforma ir atnesusi solīto? Krustpunktā diskutē Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministre Inga Bērziņa, Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks Māris Pūķis, ekonomģeogrāfs Jānis Turlajs un Smārdes pagasta iedzīvotāju padomes locekle un biedrības "Partnerība laukiem un jūrai" vadītāja Ilze Turka. Pirmie četri gadi jaunajās novada robežās ir aizvadīti. Pirms četriem gadiem mēs pirmo reizi vēlējām mazliet vairāk nekā 40 vietvaras, vēl viens teritoriālās reformas posms bija noslēdzies. Atceramies, kādreiz Latvijā bija simtiem pašvaldību, tagad ir virs 40. Doma bija, ka lielākas vietvaras tomēr būs efektīvākas tādā kopējā vajadzību apmierināšanā un labklājības celšanā. Vai tas tā ir - tas ir lielais jautājums, par ko arī gribam sākt runāt jau šodien, gaidot pašvaldību vēlēšanas, kas būs 7. jūnijā. Mēs gribam saprast, kādi tad šie pirmie četri gadi ir bijuši, kas ir izdevies, kas nav, kā vērtēt reformas pirmos ieguvumus un zaudējumus.

Pavasaris ieskrienas, un ieskrienas arī aktīvisti, kas par savu hobiju un sportu izvēlējušies skriešanu. Tuvojas Rīgas maratons, kurā piedalīsies arī Edgars Šumskis, gargabalnieks, kurš nesen pārstāvēja Latviju pirmajā Eiropas skriešanas čempionātā, veicot pusmaratona distanci. Podkāstā "Ārpus kadra" viņš dalījās padomos jaunajiem skrējējiem, paskaidroja šīs disciplīnas nianses un neslēpa savu pieredzi. Sportacentrs.com podkāsts Ārpus kadra – katru trešdienas vakaru kanālā TV4, portālā Sportacentrs.com un visās populārākajās audio straumēšanas platformās. Ārpus kadra 2025. gadā uz priekšu dzen oficiālais KTM un MERIDA velosipēdu pārstāvis Latvijā AstraVelo, bet podkāstam veldzi nodrošina Akvile minerālūdens

Ģenerālis šodien uz interviju aicinājis vienu no atpazīstamākajiem Latvijas hokejistiem- Kasparu Daugaviņu. Kaspars stāstīs par savu hokeja karjeru, Slovākijas pamešanu, atgriezšanos izlasē, kā arī par gaidāmo Pasaules čempionātu hokejā.

Gatavojoties pašvaldību vēlēšanām, sākam iknedēļas diskusiju ciklu par vietvarās svarīgo. Vai novadu teritoriālā reforma ir atnesusi solīto? Krustpunktā diskutē Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministre Inga Bērziņa, Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks Māris Pūķis, ekonomģeogrāfs Jānis Turlajs un Smārdes pagasta iedzīvotāju padomes locekle un biedrības "Partnerība laukiem un jūrai" vadītāja Ilze Turka. Pirmie četri gadi jaunajās novada robežās ir aizvadīti. Pirms četriem gadiem mēs pirmo reizi vēlējām mazliet vairāk nekā 40 vietvaras, vēl viens teritoriālās reformas posms bija noslēdzies. Atceramies, kādreiz Latvijā bija simtiem pašvaldību, tagad ir virs 40. Doma bija, ka lielākas vietvaras tomēr būs efektīvākas tādā kopējā vajadzību apmierināšanā un labklājības celšanā. Vai tas tā ir - tas ir lielais jautājums, par ko arī gribam sākt runāt jau šodien, gaidot pašvaldību vēlēšanas, kas būs 7. jūnijā. Mēs gribam saprast, kādi tad šie pirmie četri gadi ir bijuši, kas ir izdevies, kas nav, kā vērtēt reformas pirmos ieguvumus un zaudējumus.

Raidījums “(Bez)maksas sports” - informatīvi analītisku un izglītojošu stāstu un diskusiju raidījums par lielajiem jautājumiem Latvijas un pasaules sportā. 2. sezonas 10. epizodes tēma: Pirms gada 2024. gada 17. aprīlī ledus sakustējās nacionālā futbola stadiona būvniecības projektā. Rīgas dome Futbola federācijai piešķīra 10,3 hektāru zemes ar mērķi nacionālā futbola stadiona projekta turpināšanai Lucavsalā. Kas gada laikā paveikts un kas nē, un vai tuvāko gadu laikā Rīgā jauns stadions vispār taps? Studijā sporta žurnālistiem Jānim Celmiņam un Rolandam Eliņam studijā uz sarunu pievienojušies nacionālā stadiona darba grupas vadītājs Edgars Pukinsks, sporta infrastruktūras speciālists Guntars Indriksons un uzņēmuma SEP komercdirektors Oļegs Umanskis. Savukārt papildus intervijā viedokli izsaka Latvijas Futbola federācijas prezidents Vadims Ļašenko un aģentūras ″L Tips Agency″ pārstāvis Gints Putniņš. Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma saturu atbild TV4. #SIF_MAF2024

Viens no pasaulē pazīstamākajiem svētceļnieku maršrutiem ir Camino de Santjago jeb Svētā Jēkaba ceļš, kura vēsturiski veidojies tīklojums vijas caur Eiropas katoļu zemēm – Franciju, Portugāli un Spāniju. Tagad tas ir ne tikai manās zināšanās, bet arī sajūtās: īsi pirms Lieldienām nogāju nelielu Portugāles Krasta ceļa gabaliņu. Kad tikko sāku interesēties par Santjago ceļu, iedomājos, ka tā ir plata taka, kas ved no ceļojuma sākumpunkta līdz iespējamai Svētā Jēkaba pīšļu atdusas vietai katedrālē Santjago de Kompostelas katedrālē. Tikai vēlāk uzzināju, ka tas nav viens ceļš, bet gan svētceļnieku soļu iemīts ceļu tīklojums, kam, ideālā variantā, vajadzētu sākties jau no viņa mājas sliekšņa. Un tieši šī iemesla dēļ nu jau piecus gadus top Svētā Jēkaba ceļa Latvijas posms. Šajā raidījumā mana personīgā Santjago ceļa dienasgrāmata savīsies ar sarunu ar Latvijas Sv. Jēkaba ceļa asociācijas jeb Camino Latvia pārstāvēm un svētceļojuma idejas pratējām – Sandru Roni un Lindu Straumi. Rakstīt dienasgrāmatu vai atskaitīties sociālajos medijos par svētceļojumā  piedzīvoto pieder pie labā toņa. Ir iznākuši gan fotogrāfiju albumi, gan romāni, gan ceļojumu apraksti, arī latviski. Savādi, bet man visa ceļojuma laikā neko negribējās pierakstīt. Mans personības kodols ceļojuma laikā bija it kā izgarojis: pastāvēja nevis cietā vai šķidrā veidā, kā ūdens vai ledus, bet planēja stratosfērā mākoņains kā tvaiks. Taču bez vārdiem tomēr neiztikt. Rīgā ieeju lidostas kapelā palūgties. Jūs taču zināt, kur Rīgas lidostā ir kapela? Trešā stāvā, pie kam izcili skaista. Pelēks betons ar Māra Subača zīmētu dievmāti. Pirms došanās ceļā satraukums dara savu, lūdzos, un vārdi virknējas lieli un skaisti. Vienlaikus iekšēji pavīpsnāju par savu daiļrunību. Nav te neviena, kas to novērtētu. Varētu lūgties arī pieticīgāk, bet no sevis neizbēgsi, es taču esmu Radio žurnāliste – vārda māksliniece! Bet varbūt manai trenētajai prasmei redzēt pasauli labāku, ieraudzīt to, kas vēl nav piepildījies, ir nozīme arī kādā lielākā plānā. Un varbūt tieši tāda ir arī Santjago ceļa tīklojuma būtība. Ieraudzīt labu ceļamērķi, tā vārdā dibināt citādas attiecības starp cilvēkiem. Ieraudzīt savu ciematu kā pieturas punktu tiem, kas ar labu nodomu devušies ceļā. Un tālākais šķiet tik vienkārši – palīdzēt ar ceļa norādi, sagādāt pajumti. Uzsaukt: Bom Caminho! Arī Latvijā cilvēki čakli soļo. Iet jūrtaku, ceļo ar velomūziku. Tas ir mazliet jocīgi. Pusi no sava mūža tu velti tam, lai nopirktu labu auto, nopelnītu iespēju ērti apceļot pasauli. Un mūža otrā pusē it kā no jauna atklāj, ka neko no tā tev tā īsti nevajag. Nu labi – vismaz šo divu nedēļu laikā nevajag. Dzīve ir tik vienkārša! Santjago ceļu iet gan pārīši, gan vecāki, kuriem grūti savu pusaudzi mājas sienās piedabūt uz sarunu. Iet japāņu tūristi, jūsmodami par pavasara ziediem kā neviens. Superātrumā Santjago pedāļiem nomin labi ekipētas velotūristu grupas. Jā, ir arī tādi, ar pašu grieztām kūjām, Jēzus vecumā un izskatā. Es pat neesmu droša, ka viņi visi ir kristieši. Taču ir kaut kas, ar ko Latvijas jūrtaka atšķiras no Santjago ceļa. Un tā ir tā tūkstošgadu tradīcijas diktētā laipnība. Latvijā kājamgājējiem pārāk bieži nākas sadurties ar kartēs neiezīmētiem, privātīpašnieku saceltiem žogiem, tīši vaļā palaistiem suņiem. Vēsture mūs, viensētniekus, ir citādi mācījusi.  Es pirmo reizi ceļoju viena. Protams, es esmu ceļojusi viena, braukusi komandējumos, vai devusies kādu apciemot. Taču šoreiz sajūta bija jocīga: Uzrakstīt iesniegumu par divām tik dārgā atvaļinājuma nedēļām, bez noteikta plāna, apskatāmo objektu vai pasākumu saraksta. Un ja nu man apniks? Uznāks Lielā Skumja? Un šis būs sliktākais atvaļinājums manā mūžā? Teikšu godīgi, bez paļaušanās uz Dievu es varbūt tā arī nebūtu sadūšojusies. Taču šis manā mūžā nebija pirmais svētceļojums. Atcerieties pagājušā gadsimta deviņdesmitos, kad mēs visi, aiz “dzelzs priekškara” mītošie, sakāpām autobusos, lai dotos iepazīt Reitumeiropu? Austrumeiropiešiem vajadzēja vīzu uz veco Eiropu, un viens no izplatītākajaiem veidiem to dabūt, bija tieši svētceļojumi. Uz ekumenisko kopienu Tezē Francijā. Slāpes redzēt Parīzi, apmeklēt Luvru, dzert vīnu Sakrikēra pakājē bija tik lielas, ka uz Tezē devos pat ar stopiem. Kad beidzot pēc saviem klejojumiem ierados galamērķī, Tezē kopienā, nometos uz ceļiem baznīcas teltī, atbalstīju pieri pret grīdu, un no pārguruma tieši tādā pozā arī aizmigu. Es piedzīvoju brīnumu, un tie ļaudis, kas man tolaik palīdzēja ceļā, joprojām ir mani draugi – mākslas kuratori, mūziķi, arhitekti. Kad piedzīvoju komplikācijas pēc vīrusa saslimšanas, un izskatījās, ka zaudēšu balsi un līdzšinējo profesiju, man tik ļoti gribējās atkal tur nokļūt. Brīnuma iespējamības sajūtā. Sauksim to par Tezē, jo tur es to piedzīvoju pirmoreiz. Iegāju kopienas mājas lapā, lai izlasītu, ka esmu par vecu. Viņi gaida jauniešus, mana vecuma ļaudis tikai kā grupu pavadoņus. Es nemaz nestāstīšu, ko par šādu lietu kārtību pie sevis padomāju. Pasteigšos laikā uz priekšu, lai pavēstītu, ka Santjago ceļā atkal iemantoju šo meklēto sajūtu. “Ceļā tu nekad neesi viens”, izlasu uz baznīcas solā noliktas kartītes. Taču kļūsti uzmanīgāks un pateicīgāks. Un tiešām – šai ceļojumā netrūka ne sarunu, ne iepazīšanās.  Tās bija gaistošas, jo mēs visi bijām ceļā. Sandra Rone uz studiju līdzi ir paņēmusi savu svētceļnieka pasi. Tagad tādas var saņemt tepat Latvijā.

“Traumas, lauztas rokas un deguns. Vairākas reizes esmu bijis reanimācijā. Un, kad runāju ar psihologu, viņš pateica, ka esmu dopamīna narkomāns. Vienkārši — tu saņem to sajūtu, tās emocijas, un tas ir pats galvenais,” rubrikā “Dzīvei nav melnraksta” stāsta Daniils Vesnenoks. Pirms aptuveni trim gadiem Daniils sāka arvien mazāk pievērsties cīņām, jo vairs nespēja apvienot vairākas lietas. Pēc aktīvās sporta karjeras viņš pievērsās cīņu sporta popularizēšanai Latvijā. Tagad viņš pats organizē cīņu pasākumus un sniedz platformu jaunajiem cīkstoņiem. Neskatoties uz organizatoriskajiem pienākumiem, pēc vairāku gadu pārtraukuma viņš šogad atgriezīsies ringā. #dzīveinavmelnraksta

Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs rosina samazināt slieksni tautas nobalsošanas ierosināšanai. Kā tas ietekmēs sabiedrības līdzdalību valstiski svarīgos procesos, to Krustpunktā vaicājam politiķiem un ekspertiem. Analizē Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs Andrejs Judins (Jaunā Vienotība), Saeimas deputāts Edvards Smiltēns (Apvienotais saraksts), analītikas un vadības grupas "PowerHouse Latvia" direktors, RSU docents Mārtiņš Daugulis, Valsts prezidenta padomniece likumdošanas un starptautisko tiesību jautājumos Kristīne Līce un Latvijas pilsoniskās alianses eksperte pilsoniskās sabiedrības attīstības jautājumos Inese Puriņa. Pirms vairāk nekā 10 gadiem, kad Latvijas krievvalodīgajiem iedzīvotājiem izdevās savākt parakstus, lai rosinātu referendumu par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, mūs pārņēma pamatīgs emociju vilni. Tas ievērojami mobilizēja latviešus, kas arī ar pārliecinošu balsu vairākumu noraidīja šo priekšlikumu. Bet paralēli radās pretestība pret referenduma ideju vispār. Ātri vien deputāti savācās, veica izmaiņas likumā, paceļot daudzkārt augstāk latiņu, cik daudz parakstu nepieciešams, lai vispār rosinātu referendumu. Un kopš tā laika referendumi Latvijā vairs nav arī bijuši. Tagad visu nosaka deputāti. Paraksti gan tiek vākti arī referendumiem, bet nesekmīgi, jo savākt tik daudz parakstus, ļaudīm ejot pie notāra, neizdodas. Un grūti pateikt, vai kādreiz Latvijā kāds referendums vēl notiks. Ja vien  likumos atkal netiks veiktas kādas izmaiņas. Vajadzētu Latvijas tautai uzticēt kaut vai rosināt vairāk izlemt kādus grūtākus jautājums, vai tā ir spējīga lemt? Varbūt tiešām ir drošāk, ka visu nosaka deleģētie tautas kalpi.

Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs rosina samazināt slieksni tautas nobalsošanas ierosināšanai. Kā tas ietekmēs sabiedrības līdzdalību valstiski svarīgos procesos, to Krustpunktā vaicājam politiķiem un ekspertiem. Analizē Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs Andrejs Judins (Jaunā Vienotība), Saeimas deputāts Edvards Smiltēns (Apvienotais saraksts), analītikas un vadības grupas "PowerHouse Latvia" direktors, RSU docents Mārtiņš Daugulis, Valsts prezidenta padomniece likumdošanas un starptautisko tiesību jautājumos Kristīne Līce un Latvijas pilsoniskās alianses eksperte pilsoniskās sabiedrības attīstības jautājumos Inese Puriņa. Pirms vairāk nekā 10 gadiem, kad Latvijas krievvalodīgajiem iedzīvotājiem izdevās savākt parakstus, lai rosinātu referendumu par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, mūs pārņēma pamatīgs emociju vilni. Tas ievērojami mobilizēja latviešus, kas arī ar pārliecinošu balsu vairākumu noraidīja šo priekšlikumu. Bet paralēli radās pretestība pret referenduma ideju vispār. Ātri vien deputāti savācās, veica izmaiņas likumā, paceļot daudzkārt augstāk latiņu, cik daudz parakstu nepieciešams, lai vispār rosinātu referendumu. Un kopš tā laika referendumi Latvijā vairs nav arī bijuši. Tagad visu nosaka deputāti. Paraksti gan tiek vākti arī referendumiem, bet nesekmīgi, jo savākt tik daudz parakstus, ļaudīm ejot pie notāra, neizdodas. Un grūti pateikt, vai kādreiz Latvijā kāds referendums vēl notiks. Ja vien  likumos atkal netiks veiktas kādas izmaiņas. Vajadzētu Latvijas tautai uzticēt kaut vai rosināt vairāk izlemt kādus grūtākus jautājums, vai tā ir spējīga lemt? Varbūt tiešām ir drošāk, ka visu nosaka deleģētie tautas kalpi.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Zaļumi var garšot, var arī negaršot, bet savā ēdienkartē tos iekļaut derētu gan. Par veselīgiem un garšīgiem  salātiem, ko var pagatavot no zaļumiem, kā arī citiem ēdieniem saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Kurus zaļumus un kā pagatavotus celt galdā pavasarī, stāsta uzņēmuma "Gemoss" šefpavāre Ina Poliščenko un restorāna "Trīs sezonas" šefpavārs Ingmārs Ladigs. Ina Poliščenko atklāj, ka viņas pirmie pavasara zaļumi ir laksis, kam ir intensīva garša. Ingmārs Ladigs iesaka ēdamās nezāles - gārsu, nātri, pienenes. Ja nepatīk pieneņu rūgtums, tās var pamērcēt pamērcēt sālsūdeni, var savienot ar augļiem – ar bumbieriem un āboliem, var pievienot ceptus grauzdiņus.  Nātres ir labi pielīdzināmas spinātiem, labi garšos ar kartupeļiem, olu, var pievienot kotletēm. Daudzums – cik prasās. Pirms pievienot ēdienam, nātres aplej ar karstu ūdeni vai nedaudz pavāra. Ingmārs Ladigs piedāvā nātru zupas recepti Katlā apcep sīpolu, pieliek vārīties kartupeli, pieliek garšaugus, kar patīk, un beigās kārtīgu riekšavu nātres. Visu sablendē. Pasniedz ar saldo krējumu vai citu, ko vēlies.  Ina Poliščenko iesaka gatavot kā skābeņu zupu, tikai samaina skābenes pret nātrēm. Dilles – „universālais kareivis”, ko var likt mērcēs, zupās, izmantot kā piedevu, vai ēst tāpat. Ingmārs Ladigs piedāvā svaiga biezpiena salātus Biezpienu sajauc ar redīsiem, kātu seleriju, lociņiem, dillēm, svaigu gurķi un samaisa ar rapšu vai olīveļļu.  Var izmantot arī pierasto krējumu, bet eļļa iedos citu garšu. Ina Poliščenko iesaka: siļķe, biezpiens, vārīti kartupeļi, sasmalcinātas dilles samaisa ar mārrutkiem, nedaudz sāli un pipariem un eļļas un sajauc ar vārītajiem kartupeļiem. Aukstā zupa Visas zāles un ēdamās nezāles var arī iemaisīt kefīrā un paniņās, pagatavojot auksto zupu. Neparastāka aukstās zupas recepte – daudz zaļumu, gurķis, kefīrs un pievienoti grauzdēti valrieksti. Protams, arī lociņi ir pavasara vēstnesis. Ingmārs Ladigs atzīst, ka dārzeņi ir liesi, bet piemēram, spināti labi garšos, ja nedaudz pakarsēsim sviestā, kam pievienots ķiploks. Tas dos vairāk sāta un arī papildus garšas sajūtu, jo dārzeņiem trūkst taukvielu, bet mums reizēm garšo tāds "dūšīgs" ēdiens. Garšas recepte ar spinātiem Uz pannas izkausē apmēram 50 g sviesta, pievieno paciņu spinātu, kas ir ap 120 gramu, divas ķiploka daiviņas, šķipsniņa sāls. Sviestu uzvāra un zaļumus tikai iemaisa un uzreiz liek uz šķīvja. Ina Poliščenko piedāvā zaļumus integrēt putrās, risoto vai sautējumos. Veselīgais smūtijs Mandeļu pienam pievieno čia sēkliņas, saldētas ogas vai kādu ogu biezeni, kārtīgu sauju ar spinātiem, piparmētras, baziliku. Spināti jāēd, tur daudz dzelzs! Puravi gan nav pirmie pavasara zaļumi, bet klausītāju aicināti, pavāri atgādina arī puravu zupas recepti, kuras sastāvā ir puravs, baltvīns, saldais krējums, nedaudz kartupeļi. Puravus apcep sviestā, pievieno baltvīnu, mazliet kartupeļus, saldo krējumu, muskatriekstu. Visu sablendē.  Būtībā tā ir tā pati sīpolu zupa, tikai puravam ir maigāka garša.  

"Šī izstāde ir gan mans veltījums Rotko, gan arī sevis pētīšana. Pēdējo gadu izstādēs vairāk esmu koncentrējies uz portreta koncepta attīstīšanu, un esmu sapratis, ka arī ar portretu var izstāstīt interesantu stāstu," intervijā gleznotājam Kasparam Zariņam LR3 "Klasika" raidījumā "Mākslas vingrošana" atzīst gleznotājs Ritums Ivanovs. stāstot par savu personālizstādi "Templis", kas šobrīd aplūkojama Rotko muzejā Daugavpilī. Pēc vairākus gadus ilgas radošas izpētes un sadarbības ar Rotko muzeju Ritums Ivanovs transformē kādreizējā militārā arsenāla telpas par Templi ar četrām kapelām. Gleznu sērijas, sadalītas un kārtotas, pielāgojoties arsenāla ēkas struktūrai, turpina mākslinieka padziļināto interesi par portreta glezniecības valodas analīzi. Izstāde ir ieskats mākslas vēstures lappusēs caur Rituma Ivanova meistarību un Marka Rotko intelektuālo mantojumu. Monumentālie portretējumi šeit kļūst par izziņas avotu, kurā atklājam īsto, patieso, klātesošo mākslinieku – Rotko, Rembrantu un arī Ritumu. Ivanova daiļradē portrets attiecināms uz virzienu, nevis galamērķi, norādot uz pašrefleksijas daudzslāņainību un netveramību. Portrets ir tikai līdzeklis mērķa sasniegšanai – spogulis, kurā ieraudzīt to, kas ir ārpus vārdiem un skaidrojumiem. Pirms vērt durvis uz Templi ar četrām kapelām, Kaspars Zariņš noskaidro Rituma Ivanova ceļu uz mākslas pasauli, lūdz atklāt veidu, kā nonācis pie sev raksturīgās mākslas valodas un izteiksmes līdzekļiem, un kāpēc viņam ir svarīgs portrets un reālisma precizitāte tajā. Sarunā arī par darba ritmu; ideju, kas atnāk laika gaitā, intuīciju, netveramo mirkli, svaru kausiem, dialogu ar Rotko, Rembrantu un sevi… "Nebija viegli, toties saistoši un interesanti" Kaspars Zariņš: Kā tu nokļuvi līdz mākslas pasaulei? Ritums Ivanovs: Mākslas pasaulē nonācu ļoti aizraujoši, interesanti un saistoši, jo piedzīvoju "saulaino padomju bērnību". Nāku no Cēsīm, kur apkārt bija spēcīga mākslinieku kultūra ar vairākām mākslinieku dzimtām, kas Cēsīs radīja mākslu, kas radīja virzienus, kustības, plenērus, vides objektus, mākslinieku darbnīcas, kas jau padomju laikā piesaistīja daudz interesentu no visurienes, ko es tikai vēlāk, esot šajā vidē, sapratu. No tā visa daudz ieguvu. Mani pirmie skolotāji tieši Cēsīs bija ļoti profesionāli: gan Vilhelma Purvīša skolnieki, gan Ilmāra Blumberga laikabiedri – piemēram, Pēteris Rozenbergs, kurš bija gan teātra, gan kino mākslinieks – strādāja vairākos teātros un kinostudijā. Un tieši viņš bija viens no tiem, kas ieteica, lai turpinu savu izglītošanās ceļu Rīgā, Rozentāla mākslas skolā. Tā ka viens solis aiz otra soļa, un nonācu Rīgā – mācījos Rozīša mākslas skolā, kā mēs to saucām, un Mākslas akadēmija bija tālākais loģiskais solis – kaut arī nebija viegli, toties bija ļoti saistoši un interesanti. Es pat paspēju piedalīties kādā mākslas programmā, kas bija viena no pirmajām, kas vienu gadu man ļāva pamācīties Amerikā. Un kā tev radās interese par izteikti reālistisku glezniecības valodu? Tas bija kopējs process, jo mana mākslas valoda veidojās tieši tajā posmā, kad sabruka Padomju Savienība un sākās brīvā ekonomika: tad jau arī Mākslas akadēmijas beigās bija iespējas izstādīties, radīt darbus sev un brīvajam tirgum. Taču savu mākslas valodu man nācās veidot pašam saskarē ar pasauli, ne gluži akadēmijā. Daudzas lietas bija pret akadēmijas piedāvāto virzienu, kaut arī tehnoloģiski ļoti daudz mācījos arī no skolotājiem un pasniedzējiem.  Atceros, ka trešajā kursā tu uzgleznoji meiteni uz motocikla. Kuru Kozins (Vladimirs Kozins – ilggadējs LMA pasniedzējs – red.) lika apgriezt otrādi (smejas). "Precizitāte man vienmēr bijusi svarīga" Domājot par tavu autortehniku un profesionalitāti, prātā nāk kāda bērnības pasaka: tajā virtuozitātē sacentās bārddzinis un, ja nemaldos, kareivis ar zobenu. Bārddzinis spēja nodzīt ūsas skrejošam zaķim, bet kareivis lietus laikā varēja griezt zobenu virs savas galvas tik ātri, ka lietus tam nelija virsū. Arī tava meistarība ir apbrīnojama. Tu ne tikai glezno, bet arī zīmē ļoti skaistus zīmējumus ar ogli. Kas ir tavi paņēmieni un ieroči, ko tu lieto?  Tu ļoti pareizi saki – ieroči, valoda. Tu minēji arī tādu virzienu kā reālisms. Tie visi ir mūsu profesionālajā vidē saprotami termini, bet katrs mākslinieks iet savu ceļu, un izvēlas tos vārdus vai instrumentus, kas vislabāk darbojas. Man laikam visvairāk bija vajadzīga reālisma precizitāte, lai tuvāk nokļūtu cilvēka atveidei, kurā savukārt varu meklēt kādu dziļumu, tēmu. Protams, krāsas uzlikšana un triepienu veidošana – tas mums, visiem profesionāļiem, ir ļoti saistoši, un mēs vienmēr ar interesi sekojam cits cita darbībai un atklājumiem. Noteikti esmu mācījies no visiem, kas man bijuši blakus Latvijā un pasaulē. Piemēram, fotoreālisms Padomju Savienībā nebija iespējams – tas bija tāds kontrrevolucionārs virziens. Kādu laiku stipri ietekmējos no Amerikas virzieniem. Iespējams, ka tieši mācības Amerikā tev sekmēja šo virzienu, ne? Nē, interese man radās jau iepriekš. Amerikā drīzāk sapratu, ka jāveido sava valoda. Izmanto līdzekļus, iespējas. Tikai krietni pēc tām izstādēm, kas man bija 90. gadu beigās, man izveidojās tāda valoda, ar ko mani sāka atpazīt vai raksturot.  Tu esi izteikts portretists-figurālists. Esi veidojis arī valdības pasūtījumus. Ir Valsts prezidenta portrets. Ir Latvijas Universitātes bijušā rektora Indriķa Muižnieka portrets, kuram ir ļoti viltīga izteiksme, jo tu caur fotogrāfijām proti noķert un atspoguļot netveramo mirkli. Jā, tā precizitāte man vienmēr bijusi svarīga. Taču izstāde neveidojas tikai no gleznām, kas saliktas kopā. Ir svarīgi, kā to visu izveidot. "Tas ir stāsts par satikšanos" Kas slēpjas aiz nosaukuma "Templis", kā esi nosaucis savu izstādi, kas pašlaik aplūkojama Rotko muzejā? Kas slēpjas aiz tā tempļa, kas ir rosinošs un pasludinošs vārds? Pirmkārt jau pati vieta – Rotko muzejs – ar savu vārdu parāda to, ka tā ir nozīmīga vieta Latvijai un pasaulei. Šī izstāde ir gan mans veltījums Rotko, gan arī sevis pētīšana. Pēdējo gadu izstādēs vairāk esmu koncentrējies uz portreta koncepta attīstīšanu, un esmu sapratis, ka arī ar portretu var izstāstīt interesantu stāstu. Pasaules kontekstā Rotko kā personība nav zināms, viņš kaut kādā mērā ticis nesaprasts, ar ko viņš pats savas depresijas laikā cīnījās, taču kā personība… Man likās interesanti to parādīt, lai, zinot viņa darbus, mēs kaut kādā mērā tiktos ar pašu Rotko – ar viņa vizuālo tēlu. Tas ir stāsts par satikšanos. Šajā izstādē es veidoju tādas kā portretu sērijas, ko nosaucu par kapelām. Tur ir četras telpas: viena kapela ir Rembranta kapela, viena – Rituma kapela, viena – Rotko kapela, un viena ir Mākslinieka realitātes kapela. Un tas viss kopā veido stāstu par templi. Tieši tāpēc arī uzliku šādu izaicinošu nosaukumu, lai telpā, kas ir pietiekami nopietna, muzejiski lieliska, veiksmīga, kurā var izstādīt mākslu, cilvēks ienāktu un koncentrētos tieši uz pašu skatīšanās procesu. Satikšanās procesu.  Rembrantu izvēlējos kā vienu no konceptuāliem portretistiem, kas tieši runā par sevi. Jo tie uzdevumi, arī pasūtījuma portretos, ir saruna ar sabiedrību par kādu citu cilvēku, par to uzdevumu, kas tiek uzdots, vai ne? Bet skatījums uz sevi ir tad, kad tu pats sev uzdod uzdevumu. Un Rembrants savā pašportretu sērijā uzdod sev uzdevumu – sekot savai dzīvei, un to viņš darījis visas dzīves garumā. Tas man likās interesanti – kā pakāpeniski radīt intrigu, lai lēnām satiktos arī ar Rotko. Tur ir arī manu pašportretu sērija ar ogles zīmējumiem un ar vienu monumentālu portretu. Tāds skarbs vīrs tu tur izskaties!  Nu jā, un tur var savilkt tās analoģijas, kurā posmā mēs esam. Rembrantā redzu viņu gan jaunībā, gan arī briedumā. Saprotu, ka arī es esmu tādā pašā posmā kā tie mākslinieki, un tad tas veidojas kā dialogs. Nevienu no šiem māksliniekiem, izņemot sevi, es nesatieku, bet saruna jau notiek tāpat, un es ceru, ka šāda dialoga veidošana rada izstādes saturu un ideju. Tad tas templis tur tā kā uzburas, jo tempļa jau kā tāda tur nav – tā ir bijusī militārā arsenāla ēka, ko man gribējās pārvērst par mākslas templi. Tagad tas funkcionē kā mākslas templis, jo tur ir ļoti veiksmīgas, interesantas un profesionālas izstādes. Sarunas teksts pilnā apjomā drīzumā būs publicēts portālā LSM.LV.

Stāsta žurnālists un politiķis, savulaik – Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns Pirms šodienas vienmēr bijusi vakardiena. Tautas frontes manifestācijā Daugavmalā dienu pirms 1990. gada 18. marta Augstākās padomes vēlēšanām turēju plecos četrus gadus veco dēlēnu. Radiožurnālists Jānis Ūdris vēlāk stāstīja, ka amerikāņu reportieris, kam viņš manifestācijā tulkoja, to ieraudzīdams, izsaucies: "Nākotne viņa plecos!" Mēs visi esam kādam vai kādas iepriekšējās paaudzes plecos. Mūsu plecos ir mūsu nākotne. Varbūt nav tik svarīgi, bet parasti, atzīmēdami 4. maiju, cilvēki lielākoties aizmirsuši vai nezina, ka Latvijas neatkarības atjaunotāju pirmā plenārsēde sākās nevis 4., bet gan 3. maijā. Bez sīvas spēkošanās ar prokremlisko opozīciju, bez neatkarības pasludināšanai svarīgāko  pozīciju ieņemšanas 4. maijs šodien nebūtu svētku diena. 3. maijā par Augstākās padomes priekšsēdētāju ar turpat vai 160 balsīm ievēlēja iepriekšējās – Latvijas PSR Augstākās padomes – Prezidija priekšsēdētāju, no augstu padomju amatpersonu aprindām nākušu latviešu godavīru Anatoliju Gorbunovu. Taču zīmīgi, ka 138 deputāti – tieši tik, cik nākamajā dienā balsos par neatkarību – viņa pirmā vietnieka krēslā apstiprināja Tautas frontes priekšsēdētāju, bet 131 – tas ir, mazāk par liktenīgo konstitucionālo vairākumu – piekrita, ka par priekšsēdētāja otro vietnieku kļūst LNNK pārstāvis. 3. maijā plenārsēdi uzsāka vēl Latvijas PSR Augstākā padome un Latvijas PSR deputāti, bet 4. maija pēcpusdienā PSR abreviatūra un attiecīgā plāksnīte pie Augstā nama ieejas jau atradās vēstures mēslainē. Tālab 3. maijs, ja arī nav atzīmējama diena, tomēr bijusi liktenīga. Iepriekšējā stāstā par neatkarības atjaunošanu pirms 35 gadiem pieminēju 30. marta diskrēto apspriedi Vaives dzirnavās. Nepateicu tikai to, ka tur Tautas frontes un Pasaules Brīvo latviešu apvienības vadoņi apsprieda ne tikai Neatkarības deklarācijas gala tekstu, bet dalīja arī portfeļus un amatus, kam vajadzētu vadīt neatkarības izcīņu. Tur izlemts pirms 3. maija – Augstākās padomes pirmās sanākšanas – ar Latvijas Neatkarības deklarāciju iepazīstināt PSRS Prezidentu. Pastāvēja neliela cerība, ka tas varētu novērst vai vismaz mīkstinātu represijas  un ekonomisko blokādi, kādu pēc 11. marta Lietuvas Neatkarības akta Kremlis jau īstenoja pret lietuviešiem. Rietumu politisko līderu tipiskā attieksme pret Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas centieniem toreiz vēl bija apmēram tāda: "Jums taisnība, bet runājiet ar Maskavu!" Tikšanās ar Gorbačovu un PSRS premjerministru Nikolaju Rižkovu par Latvijas Neatkarības deklarāciju Maskavas Kremlī notika 17. aprīlī. "Stenka na stenku!" ("Siena pret sienu!") – Kremļa saimnieks norādīja vietas sarunu galda pretējā pusē man, Tautas frontes valdes loceklim Ilmāram Bišeram, Anatolijam Gorbunovam un deputātam Vilnim Bresim – četru cilvēku delegācijai no Latvijas. Deklarācijas nianses viņu neinteresēja. Uzstāja, ka izstāšanās no PSRS pieļaujama tikai saskaņā ar PSRS Konstitūciju, ko PSRS Konstitūcija, protams nepieļauj. PSRS valdības galva Rižkovs viszinīgi brīdināja, ka jelkādas Latvijas Neatkarības deklarācijas pieņemšanu ne tikai PSRS valdība, bet arī latviešu tauta uztveršot kā neatbalstāmu ekstrēmismu un mūs gāzīšot. Pirmais jaunās Augstākās padomes gāšanas mēģinājums notika 15. maijā. Vecajā Rīgas Bruņniecības namā, pūlēdamies padzīt koristus, kuri kā sargi stāvēja uz ieejas kāpnēm dziedāja tautasdziesmas, lauzās civilās drānās ģērbti jaunekļi, pieprasīdami saskaņā ar Gorbačova dekrētu iesaldēt 4. maija deklarāciju. Uzbrucēji Puškina valodā auroja "Internacionāles" pirmo rindiņu un negaidīti izklīda stundā, kad padomju armijas daļās dalīja pusdienas. Pēc 17. aprīļa sarunas ar Gorbačovu varēja nojaust, ka neatkarības atgūšana arī parlamentārā, nevardarbīgā ceļā nebūs vienkārša, un Kremlis neatsakās no iespējas Baltijas neatkarības procesus apturēt ar spēku. "Ja vēlētos, es Landsberģi pāris nedēļās "priščučil bi" ("pienaglotu pie sienas")," PSRS Prezidents brīdināja mūs, šķietami draudzīgi piebilzdams, ka ar "latviešu strēlniekiem" jau gan, atšķirībā no "lietuviešu muzikanta", Kremlis taču varēšot vienoties. Tautas frontes atbilde šai sarunai Kremlī bija 21. aprīlī Daugavas stadionā sasauktā visas Latvijas vairāk nekā 8000 dažādu līmeņu deputātu sanāksme. Tā Augstākās padomes pirmajai sesijai uzdeva balsot par Tautas frontes sagatavoto Deklarāciju.  Dzejnieks Imants Ziedonis mudināja nenobīties no "ziloņa, kas iebridis skudru pūznī, uzlicis tam gubu un žēli taurē, ka skudras, čurādamas uz viņa kājas, pārkāpj ziloņa cilvēktiesības". Tas bija sveiciens jau dibinātajai Augstākās padomes prokrieviskajai frakcijai "Līdztiesība". Daudzi "Līdztiesības" deputāti ikdienā valkāja padomju armijas un VDK virsnieku uniformas, atgādinādami, ka ir bruņota opozīcija. Imants Ziedonis arī karsti atbalstīja priekšlikumu 3. maija sēdi ievadīt ar deputātu svinīgo solījumu Mātei Latvijai Brāļu kapos. Ar solījumu veļiem, kuru plecos turamies, un solījumu tiem, kurus jānotur mūsu pleciem. Dzestrā agrumā, zeltsaules staros. Visi caur Brāļu kapu vārtiem izgājušie deputāti sastājās ar skatu pret Mātes Latvijas skulptūru. Kā pēdējais aizelsies pieskrēja filozofs Pēteris Laķis, stāstīdams, ka viņu aizkavēja puķu tantiņa, kura nav ņēmusi naudu par ziedu pušķīti, piekodinādama, ka par samaksu pieņems tikai balsojumu par neatkarību. Un lai arī ir dzirdēts mūziķu joks, ka par vienu flautu briesmīgāk var skanēt tikai divas flautas, nākamo balsotāju par neatkarību solījumu senčiem un nākamībai 3. maijā, ja neesmu to nosapņojis, ievadīja un noslēdza divu jauniešu – puiša un meitenes – dievišķa flautu spēle. Tas bija skaistākais un iedvesmojošākais uzmundrinājums deputātiem, kas 3. maijā  pārkāpa vecā laikmeta slieksni, lai dotos nezināmā nākotnē uz 4. maiju, kas, nevar noliegt, laimīgi turpinās par spīti tā paša ienaidnieka draudiem un karam Ukrainā.

Svētdien, 13. aprīlī, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Kolonnu zālē uz kamermūzikas vakaru "Skandināvijas skaņas" aicina divi jauni Latvijas mūziķi - vijolnieks Ankits Tripathi un pianiste Ērika Jākobsone, piedāvājot soma Žana Sibēliusa un norvēģu Edvarda Grīga un Bjārnes Brūstada skaņdarbus.  ​Ankits studē Lielbritānijā Karaliskajā Mūzikas koledžā pie Sašas Roždestvenska, bet Ērika meistarību apgūst Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā pie profesoriem Sergeja Osokina un Hertas Hansenas, kā arī Folkwang Mākslas Universitātē Vācijā pie Jevgēnija Sinaiska. Ar abiem mūziķiem tikās Ieva Zeidmane, izvaicājot par gaidāmā koncerta programmu, satikšanos mūzikā, studijām un šī brīža aktualitātēm. Ērika Jākobsone: Pašlaik ļoti daudz nodarbojos ar kamermūziku, visvairāk sadarbojos ar vijolniekiem. Man šobrīd Vācijā ir iedoti četri vijolnieki un divi kameransambļi. Iesāku jaunu posmu savā dzīvē. Pirms daudz ļoti daudz spēlēts solo, piedalījos J. Vītola Starptautiskajā pianistu konkursā, arī meistarklasēs, kur iepazinos ar daudziem mūziķiem no Vācijas un Nīderlandes. Ankits Tripathi: Daudz spēlēju koledžā, koncertos, arī kamermūziku ar draugiem - trio, kvartetus. Man ir arī oktets, ar kuru plānojam spēlēt Mendelszona oktetu. Kā jūs abi satikāties? ĒJ: Mūs sapazīstināja pedagoģe. Mēs viens par otru bijām tikai dzirdējuši, bet pazīstami nebijām. Viņa piedāvāja saspēlēties kopā, un mēs piekritām. Vakar pirmo reizi satikāmies mēģinājumā un mums veidojas ļoti laba sadarbība. Tā ir lielajā mūzikas dzīvē - jums ir viena tikšanās un jāspēj uzreiz būt ļoti, ļoti uzmanīgiem vienam pret otru. AT: Un jāklausās. Kamermūzikā vienam otru jāklausās, neatkarīgi no mūziķu skaita. Kas ir laba kameransambļa pamatā? Kādas kvalitātes gaidāt no saviem saspēles partneriem? ĒJ: Svarīga ir kopējā elpošana, kā mēs kopā diriģējam, kā mēs kopā dziedam, kā muzicējam. Un idejas. Ja sakrīt idejas, tas ir ļoti forši, un mums ar Ankitu ļoti daudz kas sakrīt. Mēs ļoti daudz ko jūtam līdzīgi. AT: Jā, piekrītu Ērikai. Klausīšanās ir vissvarīgākā pazīme kamermūzikā. ĒJ: Un man ļoti patīk sadarboties ar citiem mūziķiem. Ar vijolniekiem kaut kā dzīve ļoti bieži saved kopā (smejas).  

Pirms uzņēmuma akciju kotēšanas biržā atbrīvot no darba tā vadītāju - cik tas bija pareizs un nepieciešams lēmums? Krustpunktā izvaicājam satiksmes ministru Ati Švinku. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas TV Ziņu dienesta žurnālists Dāvids Freidenfelds un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Viktors Demidovs.  

Pirms uzņēmuma akciju kotēšanas biržā atbrīvot no darba tā vadītāju - cik tas bija pareizs un nepieciešams lēmums? Krustpunktā izvaicājam satiksmes ministru Ati Švinku. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas TV Ziņu dienesta žurnālists Dāvids Freidenfelds un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Viktors Demidovs.  

ES digitālā identitāte, jeb digitālais maks no 2026.gada būs pieejama Eiropas Savienības pilsoņiem, iedzīvotājiem un uzņēmumiem, kas vēlas identificēties vai apstiprināt kādu personisku informāciju. To varēs izmantot kā tiešsaistes, tā bezsaistes publiskiem un privātiem pakalpojumiem visā Eiropas Savienībā. Cik tālu esam ar tā ieviešanu, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro VARAM Digitālās politikas attīstības nodaļas projektu vadītāja Elizabete Marija Režā, Latvijas Valsts Radio un televīzijas centra komerscdepartamenta direktors Kārlis Siliņš, kiberdrošības eksperts, uzņēmuma "Possible Security" vadītājs Kirils Solovjovs. "Sarežģīti sakot, tas būs mobilais elektroniskais identifikācijas līdzeklis, vienkāršiem vārdiem sakot, tā būs aplikācija mūsu viedierīcēs," skaidro Elizabete Marija Režā. "Ar kuras palīdzību mēs varēsim sevi identificēt digitālā vidē. Tas nozīmē, ka varēs vairs makā nelikt daudzās kartes un dokumentus, kas mums ir šobrīd." Vai vairs nevajadzēs ID karti un pasi? Teorētiski ar digitālās identitātes maku varēs apliecināt savu identitāti arī bez eID kartes ikvienā Eiropas Savienības valstī. Ceļošanai gan dokuments būs vajadzīgs parastā formātā. ID karte vai pase būs vajadzīga. 2024. gada maijā ir apstiprināta Eiropas digitālās imunitātes regula, kas nosaka ietvaru, kā šim makam būs jāizskatās. Šobrīd norisinās pilotprojekts un notiek testi. Kārlis Siliņš skaidro, ka no izveidotā digitālās identitātes maka katrā konkrētā vietā un situācijā varēs izvēlēties, kādus datus nodot. Šobrīd eID kartē ir norādīts vārds un uzvārds, personas kods, bet ne papildu elementi, kas varētu būt nepieciešami kādam pakalpojumu sniedzējam. "Piemēram, nomājot mašīnu, iznomāšanas uzņēmumam ir nepieciešams zināt, vai man attiecīgās kategorijas apliecība. Tad es varu padot gan savu vārdu, uzvārdu, gan to apliecinājumu, ka man ir šādas kategorijas autovadītāja apliecība un es varu vadīt šo automašīnu," skaidro Kārlis Siliņš. Kirils Solovjovs tomēr aicina domāt par drošību. "Kopumā par telefonu drošību tas, protams, liks padomāt. Es ticu, ka valsts, varbūt arī privātais sektors nāks kopā, un tai brīdī vai pirms šis tiks ieviests lietošanā būs kaut kādas informatīvas akcijas, lai cilvēki mācētu savu telefonu uzfrišināt, atjaunināt. Pirms kaut ko vēl kritiskāku likt iekšā, tomēr parūpēties, ka tur viss ir kārtībā. Tajā pašā laikā viņš atzīst, ka ir priecīgs par iespēju daļēji nodot identitāti. "Piemēram, tev ir jāapliecina, ka tu esi virs 18 [gadiem] un neko citu nevajag zināt, vai tas ir internetā, vai tas ir klātienē uz vietas kaut kur, superīgi, ja tas strādās," atzīst Kirils Solovjovs.  Lieta, par kuru Kirils Solovjovs ir skeptisks šī brīža ģeopolitikās nestabilitātes situācijā, ir jautājums, kur matemātiski glabājas drošības atslēgas. "Ja viņas glabājas vienmēr pie manis, manā ID kartē, manā telefonā, vai tomēr ir kopija kādam citam uzticamam, vai nu LVRTC tipiski tas ir, vai arī kaut kādā konfigurācijā, ja izmaina plānus, tas varētu būt VARAM vai kāda VARAM aģentūra. Vai atslēga ir tikai man, vai tā vēl kādam stāv tur aiz 10 papildus atslēgām, tomēr teorētiski kāds var aiziet, paņemt un kaut ko viņu izdarīt. Tas man kā cilvēkam, kas pēta drošības jautājumus, ir tāds kritisks aspekts. Es ļoti gribētu, ka eksistē mehānisms Latvijas maciņam, kur atslēgas visas paliek pie cilvēka un nav kopijas valstij, un valsts nevar pēkšņi parakstīt kaut ko cilvēku vietā." Kirils Solovjovs atzīst, ka ir tehnoloģiski konservatīvs cilvēks un turpinās darboties ar ID karti, telefonā droši vien eksperimentēs, bet sākumā jutīsies drošāk ar ID karti. "Nezinu, kā klausītāji, dodoties ceļojumā, cik reizes pārbauda, vai ID karte ir līdzi un vai tā tiešām ir ID karte? Es pārbaudu, kravājot somu, izejot no mājas, tad es pārbaudu ceļā uz lidostu un tad ārzemēs atpakaļceļā līdzīgi. Ja man izlādējas telefons vai kaut kas ar viņu notiek, nozog - tas ir viens, viņš var saplīst. Par spīti visam, kas varbūt izklausās kā skepticisms no manas puses, man nav nekādu šaubu, ka tā ir nākotne. Šis digitālais maciņš ir nākotne, un viennozīmīgi agri vai vēlu to lietos 50%, 60%, 90% Eiropas Savienības iedzīvotāju," atzīst Kirils Solovjovs.

Ekoloģisko trilleri "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem" pēc Nobela prēmijas laureātes Olgas Tokarčukas romāna Dailes teātrī iestudējusi starptautiska komanda – ar dažiem no viņiem sarunas Kultūras rondo. Bleika dzeja, kuru tulko policijas IT speciālists un pa vakariem lasa savai bijušajai skolotājai, kura risina krustvārdu mīklas un nodarbojas ar astroloģiju, bet visvairāk viņu uztrauc nogalināšana tikai prieka pēc. Medības. Viņa mēģina par to visu stāstīt policijai, bet tur nevienu neinteresē ne astroloģiskie apsvērumi, ne stirnu dvēseles… Dailes teātra izrādes nosaukumā Bleika dzejas rinda „Dzen savu arklu pār mirušo kauliem”. Romāna autore – poļu rakstniece Olga Tokarčuka, Nobela prēmijas laureāte. Romāns tulkots latviešu valodā un izdots grāmatā, no poļu valodas to tulkojusi Ingmāra Balode. Kultūras rondo ieskats izrādē kopā ar režisori Oli Malofāni, scenogrāfu Germanu Ermiču, aktieri Artūru Krūzkopu un aktrisi, galvenās lomas – Janīnas Dušejko – atveidotāju Čulpanu Hamatovu. Bet varbūt stāsts nemaz nav par ekoloģiju, bet daudz plašāks – par ļaunumu, vai tas vienmēr tiek sodīts, un kuram ir tiesības to darīt. Sarunas par izrādi mijās ar pašu izrādi. Pirms izrādes saruna ar Sīrijā dzimušo Nīderlandes režisori Oli Malfāni, kuru var pazīt pēc puķes matos. Viņa studējusi arī ģermānistiku, tāpēc saruna notiek vāciski, uz skatuves turpinoties skaņas mēģinājumam. Ar ļoti satrauktu un steidzīgu Čulpanu Hamatovu, kurai Janīnas loma, viņai visu laiku jābūt uz skatuves un ir ļoti daudz teksta. Tad 1. cēliens, pēc kura tiekos ar aktieri Artūru Krūzkopu, bet pēc izrādes sēžam uz skatuves kopā ar scenogrāfu Germanu Ermiču, kuram šī ir pirmā pieredze teātrī. Raidījumā skan arī fragments no sarunas ar Ingmāru Balodi, kas izskanēja raidījumā Radio mazā lasītava.  

Mācītāja Ilāra Plūmes sprediķis par Jāņa evaņģēliju (8:46-59)

"Atsperes" viesis šoreiz ir komponists Krists Auznieks. Viņš ir viens no būtiskākajiem radošās komandas cilvēkiem Olgas Tokarčukas veģetārajā trillerī "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kam 4. aprīlī aizvadīta pirmizrāde Dailes teātrī. Runājam par komponēšanu, tendencēm un studentiem... Gunda Vaivode: Vakar Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja poļu rakstnieces un arī Nobela prēmijas laureātes Olgas Tokarčukas veģetārais trilleris "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kura dramatizējumu veicis Matīss Gricmanis. Tu, Krist, pirmoreiz rakstīji mūziku teātra izrādei. Kad tu iepazinies ar šo darbu? Pirms kāda gada, kad Dailes teātra radošā komanda mani uzrunāja: tad arī diezgan ātri izlasīju to. Tajā laikā tulkojums, manuprāt, vēl neeksistēja, tāpēc lasīju to angļu tulkojumā. Mani uzreiz uzrunāja šī darba tēmas, un man arī bija skaidrs, ka piekritīšu un ka man tas būs gana interesants uzdevums un izaicinājums. Vai vari noformulēt sev, par ko ir šis stāsts? No vienas puses - par taisnīguma izjūtu. Par to, ka ļaunumam ir dažādas sejas. Lugas beigās izrādās, ka galvenā varone ir ļauna - viņa ir slepkava, viņa ir nogalinājusi. Lūk, esmu atklājis izrādes beigas un sabojājis visu skatītāju pieredzi, bet lielais jautājums ir par to, kā un kāpēc sanāk tā, ka cilvēks, kurš ir nogalinājis citus cilvēkus, ir tas, kuram mēs šajā gadījumā gribam piedot vai kuru mēs gribam attaisnot. Varbūt var rasties jautājums, kā mēs rīkotos līdzīgā situācijā? Respektīvi, mēs redzam, ka cilvēki ir ļauni pret citiem, pret citām dzīvām būtnēm, šajā gadījumā - pret dažādiem dzīvniekiem, un šo ļaunumu mēs esam gatavi piedot vai pat attaisnot. Mēs to ikdienā normalizējam, skatoties, kā uz mūsu pannām guļ citu dzīvu būtņu gaļa. Kad Janīna - lugas galvenais tēls - nogalina cilvēkus, mūsos ieslēdzas jau pavisam citas jūtas. Šeit tās mazliet tiek vienlīdzīgotas un mums tiek norādīts uz mūsu pašu domu nekonsekvenci.  Jā, izrādē vairākas reizes izskan jautājums, vai ļaunums obligāti jāsoda. Un atbilde nemaz tik viegli nenāk rokā. Ir jādomā! Jā, šis soda koncepts man nešķiet tik interesants, bet tas, ka šis jautājums liek mums orientēties, ir droši vien ļaunuma definīcija kā tāda. Vai vienu ļaunumu atriebt ar otru, vai tomēr darīt, kā Rainis mums ieteica - tikai ar labu. Sīriešu izcelsmes nīderlandiešu režisora Ola Mafālani tiek uzskatīta par īstu fantāzijas karalieni, un viņas izrādēs ir ļoti poētiskas ainas; tur netrūkst arī humora, un šajā gadījumā - arī kriminālromāna iezīmes. Bet kā jums visiem klājās sapņu komandā, kurā darbojas patiešām izcili mākslinieki - gaismu mākslinieks Alekss Broks, scenogrāfs Germans Ermičs - arī viņam, starp citu, debija teātrī -, horeogrāfe Elīna Gediņa, tērpu mākslinieki "Mareunrol's". Kāda bija sazobe vienam ar otru? Neradās problēmas tik spilgtām individualitātēm? Nē! Tā tiešām bija fantastiska komanda, un tas bija īsts komandas darbs, kurā mēs visi viens ar otru sarunājāmies no gandrīz paša sākuma pirms gada, līdz pat vakardienas pirmizrādei. Šajā gadījumā tas, ka šie mākslinieki ir tik daudzveidīgi, spilgti un arī griboši sadarboties, un viņi nevis svinēja savu ego, bet mēģināja kalpot idejai un sadoties rokās - tas viss palīdzēja nonākt pie darba, kas katram no mums šķiet vienlīdz nozīmīgs un vienlaikus arī daudz lielāks par katru no mums. Šajā lugā nereti tiek piesaukta arī astroloģija. Vai tev ar astroloģiju ir kādas īpašas attiecības? Lasi horoskopus? Par īpašām attiecībām es tās noteikti nesauktu. Man gribas cerēt un ticēt, un ir interesanti flirtēt ar ideju, ka kaut kur gaisā kādas nojausmas stāv laikam priekšā - ka mēs kaut ko varam nojaust par nākotni. Tuvāka man šķiet ideja, kas pausta grāmatā "Troksnis". Tā ir astoņdesmitajos gados rakstīta, un tās autors, kas ir mūzikas sociologs, piedāvā ideju, ka mūzika, kas tiek rakstīta kādā noteiktā laikā, paredz sociālus, politiskus un ekonomiskus procesus, kas vēl tikai notiks un nāks. Viņš šeit apskatījis mūziku no Lielās franču revolūcijas laika, pēc tam arī romantisma mūziku, un pēc tam arī 20. gadsimta mūziku. Un šādā ziņā mūzikai vairāk nekā jebkurai citai darbībai piemīt spēja pareģot nākotni. Mūzika, protams, neoperē verbāli, bet tā spēj pieskarties tām daļām, kurā valoda vēl nav tikusi noformulēta vai ieviesta. Kas tu pats esi pēc horoskopa?  Zivs. Ir interesanti domāt, ka mēs visu zemeslodi varam ietilpināt 12 dažādos tipāžos un tad skatīties, kuri ir saderīgāki un kuri nesaderīgāki. Kāpēc lai mēs nespēlētos ar šo ideju? Mūziku teātrim tu esi rakstījis pirmoreiz. Tas tomēr ir ļoti, ļoti atšķirīgi no citiem žanriem, kur tavs personīgais rezultāts ir vairāk prognozējams. Šajā izrādē mūzikas ir ļoti daudz, un zinu arī, ka izrādes labā tev nācās daudz ko upurēt no uzrakstītā. Vai tu to izjūti tieši tā - kā upurēšanu, vai arī vieglu roku vienkārši dari tā, kā nepieciešams, un "nomirsti režisorā"? Varbūt vārds "upurēšana" ir morāli pārāk piesātināts. Patiesība ir daudz vienkāršāka. Un droši vien arī mazāk interesanta. Bet es noteikti jūtu atšķirību. Uzrakstot operu, es pabeidzu darbu, pēc tam ienāk pārējā komanda, un manām notīm vairs neviens nedrīkst pieskarties. Tās ir kļuvušas par faktiem. Kamēr teātrī notis nekad nekļūs par faktiem! Pat pirms pašas pirmizrādes, runājot ar solisti Beāti Zviedri, pēdējā mirklī pāris nošu tika mainītas. Līdz ar to notācijas nozīme šajā procesā ir pilnīgi atšķirīga: tā ir daudz elastīgāka, fleksiblāka, lokanāka. Tāpat struktūra. Tā visa mainās izrādes vajadzību vārdā. Un tas ir interesanti, atsvaidzinoši. Es noteikti to negribētu darīt katru dienu, jo man svarīgi uzturēt līdzsvarā to mūziku, kurā kaut kāda patiesība tiek sasniegta jau gadu pirms atskaņojuma, bet vienlaikus dinamiskā vide, kurā jāatrod jauni risinājumi jau uz nākamo dienu, dod milzīgu grūdienu jaunos virzienos, jaunās vietās, kuras pats sevī es noteikti apzinājos. Neapzinājos vai nebiju uz tām gatavs vai gribošs reaģēt tik ātri. Tagad man ir milzīga pieredze reaģēšanas mākslā... Vai tas nozīmē, ka tas tev palīdzēs, rakstot cita veida mūziku?  Noteikti! Jo tas palīdz arī domāt par to, kas ir saprotams: ne tā, ka es par to nebūtu pirms tam domājis, bet kas ir saprotams cilvēkam, kurš varbūt nemīl skaņu tik ļoti, cik es, kuram ir svarīgs stāsta jēdziens. Man patīk mūzika, kurā mēs aizejam maksimāli tālu no valodas, mēģinām nestāstīt stāstus. Savukārt teātris ir ļoti cieši saistīts ar valodu un stāstiem. [Aktuāls ir jautājums] kā mana mūzika var palīdzēt stāstu stāstīt? Varbūt tā ir daļa no stāsta vai - tieši otrādi - tam pretojas, bet tomēr ir ciešā sasaistē gan ar valodas, gan naratīva jēdzieniem. Vai tā bija režisores ideja, ka Beātei Zviedrei jābūt uz skatuves? Teātra procesā grūti pateikt, no kurienes rodas idejas. Ja mēģinātu šo ģenealoģiju atrast, diezgan ātri nonāktu pie tā, ka nevienam nav ne jausmas, kuram kura ideja pieder, jo tās parādās procesā. (..) Beāte to izdara spoži. Beāte ir fantastiska dziedātāja, un arī šajā izrādē viņa savu lomu nospēlē brīnišķīgi.  Bet ideja par kora klātbūtni – tā gan bija jau pašā sākumā. Jā. Bija ideja par kori, kurš ir kā mirušo pasaule, kas atrodas galvenā tēla galvā, un caur mūziku mēs ienākam varones iekšējā pasaulē. Opermūzikā tā ir pašsaprotama ideja – ka mūzika varētu zināt kaut ko, ko citi tēli nezina vai pat nedzird uz skatuves. Tāpat arī šeit mēs uzzinām kaut ko par galveno tēlu tieši caur to, ka koris mums to stāsta, vēl pirms dažādi notikumi uz skatuves ir notikuši. Šādā ziņā būtu interesanti šo izrādi noskatīties divas vai trīs reizes – kad zinām stāstu līdz galam un redzam, ka daudz kas mums uz skatuves jau tiek pateikts priekšā, pirms mēs to uzzinām tradicionālā naratīva attīstības izpratnē. Mēs nenosaucām koristus: tie ir Valsts akadēmiskā kora "Latvija" dziedātāji Māra Sirmā vadībā. Ieraksts ir ļoti profesionāli veikts, un mūzika ir kā pašvērtība. Varbūt tā būs atskaņojama arī atsevišķi, ja tiks ierakstīta skaņu celiņā? Jā, šeit patiešām tapa ļoti, ļoti daudz mūzikas, kurai vismaz daļēju paredzu dzīvi arī ārpus teātra sienām – gan kā mūziku, ko varam klausīties koncertā, gan kā daļu no izrādes identitātes, ko var atskaņot atsevišķi. Tās pasaule ir plašāka par teātra sienām. (..) Un ir viena skaista tēma – čella tēma, ko spēlē Guna Šnē, kas man bija viens no emocionālākajiem izrādes brīžiem. Finālā vārda tiešā nozīmē notiek iziešana caur uguni un ūdeni. Ir vairākas epizodes, kurās esi izmantojis mūsu tautasdziesmas – atpazīstamas melodijas. Kā tu nonāci pie tām? Laikam iemesls, kāpēc režisore mani uzrunāja, bija tas, ka viņa gribēja, lai šeit būtu kaut kas no latviešu kormūzikas: Olu fascinē mūsu Dziesmu svētku tradīcija. No otras puses – skaidrs, ka viņa mani neizvēlējās tamdēļ, ka esmu tradicionāls kormūzikas komponists. Varbūt viņai šāda ilūzija radās tāpēc, ka viņa redzēja: skatos arī uz mūsu pašu nacionālromantisma tradīcijām. Man bija būtiski, lai tautasdziesmas, ko esmu izmantojis izrādei, runā gan par ekoloģijas tēmām, gan par sievietes lomu sabiedrībā un dzīvē. Ja patiešām ieklausāmies, tajās ir kaut kas ļoti metropolītisks un universāls, pazīstams ārpus mūsu valodas un nacionālās identitātes. Teiksim, dziesma "Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu" ir kā 21. gadsimta zaļā kursa himna. Tāpat runājot par identitātes izšķīšanu... Ja mēs dziesmai "Pūt, vējiņi!" atņemam pēdējo daļu, kurā vēstīts par specifisku lokāciju un Kurzemi un paliekam tikai pie idejas par aizdzīšanu – sak', vējš mūs aizdzen projām kā tādus smilšu graudus… Tāda eksistenciāla iziršana, kas delīrija ainā finālā notiek ar galveno tēlu. Šeit man likās būtiski paņemt kaut ko, kas mums visiem ir pazīstams un dārgs, un caur to parādīt un lūgt mums neskatīties uz to viendimensionāli, neļaut to padarīt par labējā spārna kursa identitātes simbolu, neļaut uzurpēt cilvēkiem ar ļauniem nodomiem mūsu kultūras daudzveidību un bagātību, kurā ir arī tēmas, kas mums absolūti nesaistās ar tradicionālu Latvijas kultūru, bet redzēt, ka tajās jau ir iebūvēta atvērtība un daudzveidība, ar kādu vismaz es neasociēju latviešu folkloru. "Pūt, vējiņi!" skats man likās ļoti kinematogrāfisks, raisījās pat zināmas asociācijas ar filmu. Un ar Baibiņu. Ļoti pretēji tēli, un tajā brīdī tu vienalga domā par savām kontekstuālajām sajūtām, kādas tev ir no pagātnes bijušas. Ļoti interesants bija šis izmantojums! Katrā ziņā žanriska un stilistiska daudzveidība tavā mūzikā šai izrādei ir milzīga. Bet tu pieminēji nacionālo identitāti. Vai mēs šobrīd vispār varam runāt par kādām izteiktām mūzikas tendencēm? Vai pasaules mūzikā notiek kādi lielāki procesi? Vai varam runāt par kādiem viļņiem, straumēm un nacionālajām skolām, vai tomēr mūzikas sacerēšana atkarīga no katra indivīda? Kādu laiku mēs par to gandrīz vai vispār nevarējām runāt. Bija ārkārtīgi spēcīga globalizācijas sajūta, mūsu pašu piederība un iederība Eiropas Savienībā un tamlīdzīgās institūcijās, tāpat kā mūsu jaunās paaudzes komponistu darbība citās pasaules skolās. Protams, ka vide, kurās mēs uzturamies, spēlē nozīmīgu lomu, un bieži vien tā formatīvā izglītība, īpaši bakalaura līmenī: tas ir brīdis, kad mūsu smadzenes ir visatvērtākās – tad mēs izmaināmies visvairāk un izveidojam savu arodu. Šādā skatījumā es pats šo laiku pavadīju Nīderlandē, un ļoti daudz kur jūtu, ka manī parādās nīderlandiešu mūsdienu mūzikas tradīcija, kas ir saistīta ar strukturālismu, asiem formas griezumiem, kas patiesībā ir tāda Stravinska tradīcija, ko caur sevi izauklējis Luiss Andrīsens, kļūdams par Nīderlandes muzikālo identitāti vismaz vairāku gadu desmitu garumā.   Un ne jau bez Amerikas ietekmes. Protams! Amerikas ietekme gan nāca vēlāk. Īpašas ir manas attiecības ar nozīmīgākajiem skolotājiem. Piemēram, Deividu Lengu, kuram arī šī pati tradīcija ir tuva un mīļa: tāda ļoti liela atturība mūzikā, ļoti liela pieturēšanās pie ierobežota muzikālā materiāla un mēģinājumi šo muzikālo materiālu izanalizēt līdz galam – kā  tādu telpisku objektu griezt apkārt un ieraudzīt tajā visas iespējamās šķautnes. Tāda veida domāšana man vēl joprojām ir mīļa. Es pats strādāju ar pilnīgi citiem materiāliem: vai tā būtu tautasdziesma, tehnomūzika vai džeza aranžējumi no 60. gadiem. Ar šādu pieeju aicinu klausītājus iedziļināties mūzikas struktūrā, iedziļināties mūzikas uzbūvē, lai mūzika un skaņa nebūtu tikai baudas objekts vai avots, bet arī kas intelektuāli stimulējošs un interesants. 2021. gadā uzvarēji kompozīciju konkursā "Rostrum" ar savu skaņdarbu Are One, kas bija daļa no tavas operas "Tagadnes". Ieguvi pirmo vietu jauno komponistu grupā, un toreiz ar kolēģiem norunājām, ka te ir lieliski sapludināti žanri, nepadarot neko banālu. Tas arī ir viens no taviem paņēmieniem joprojām – sapludināt žanrus. Tagad mēs, domājot par jaunajiem kandidātiem, ko šogad vest uz "Rostrum" konkursu, diezgan vienprātīgi visi nobalsojām par Aleksandra Avrameca skaņdarbu "Ausma" simfoniskajam orķestrim, kas izskanēja Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā. Aleksandrs ir tavs audzēknis. Kā tu domā, kādas izredzes viņam ir? Grūti teikt, jo "Rostrums" ir fascinējoša vienība ar to, ka tur katru gadu žūrija mainās un cilvēku gaume arī ir tik daudzveidīga.  Tas viss varbūt iet kopā ar tendenci, ka cilvēki sāk kārot pēc harmoniskākas mūzikas? Tu pieskaries ļoti, ļoti interesantai tēmai, kuru man būs grūti izvērst tik īsā laikā. Aleksandrs ir fantastisks students un tiešām ārkārtīgi smagi, sūri un grūti strādājošs cilvēks, kuram māksla ir vismaz tikpat nozīmīga kā man, ja ne vairāk. Šāda degsme ir ārkārtīgi svarīga. Un tas, manuprāt, ir pirmais solis uz panākumiem – ja cilvēkā ir mīlestība pret arodu, pret mūziku un spēja to izvirzīt par savas dzīves augstāko mērķi – un Aleksandram tāda absolūti piemīt –, tad viss pārējais ir sekundāri. Tālāk jau mūs katru uzmeklē dažādi dzīves eņģeļi, kuri palīdz mūs pabīdīt un aizbīdīt pareizā vietā, pareizā laikā. Bet, ja ir šis iekšējais milzīgais spēks un spēja pārvarēt savu emocionālo nespēju… Tas ir vienīgais šķērslis, kas mums katram ir: kā pārvarēt to, ka mēs esam slinki, vāji, garlaikoti, un pārvērst to par radošu konstruktīvu enerģiju. Aleksandram šī spēja absolūti piemīt. Tas ir vienīgais, ko es varu pateikt par viņa tālākajiem panākumiem.  Un otrs, ko tu piemini – par to mūsdienu kompozīcijas pārveidi. Sāku laikam jau šo stāstu ar to, ka mēs it kā iegājām šajā globalizācijas laikmetā, bet grūti ir pateikt, kur pasaule virzās šobrīd. Ja mēs paskatāmies uz Amerikas politiku, kas vienmēr rādījusi tālāko ceļu uz iekļautību un daudzveidību, tagad par to mums visiem ir milzīgas šaubas, un ir grūti saprast, vai tā ir vienkārši pauze garākā ceļā, vai arī pilnīgi radikāla kursa maiņa. Ja tā, tad varbūt atkal nonāksim pie lielāka protekcionisma un izolācijas, un tad jau šī negatīvā procesa rezultātā sāks vairāk veidoties nacionālās skolas – nevis tāpēc, ka mēs gribēsim, bet tāpēc, ka vienkārši būs mazāk iespēju ceļot un sadarboties. Bet to es neparedzu. Es vienkārši pieļauju to kā iespēju, kas pirms 10 gadiem man likās absolūti nereāla. Tu šobrīd esi Kristus vecumā. Esi par to aizdomājies? Jā, par to es runāju psihoterapijā diezgan daudz. (smejas) Jo pēkšņi skaitļi kļūst nozīmīgi, vecums nāk vēja spārniem un jāsāk domāt par mantojumu un ko tikai vēl ne. Ne tādā ziņā, ka grasītos mirt, bet aizdomājoties par to, ko atstāt aiz sevis. Protams, domāju par Jēzus fascinējošo personību. Vienmēr, kad es iedomājos par šo skaisto cilvēku vai tēlu, par viņa milzīgo nesavtību un bezgalīgo mīlestību pret visu dzīvo, atceros arī viņa vienīgo neiecietību pret to, ka baznīcas priekšā ir izbūvēts tirgus laukums un tur notiek tirgošanās: tas ir tas attēls, ko es redzu – ka tur notiek pārdošana un Jēzus kļūst dusmīgs. Tas ir attēls, ko paturu prātā, jo mākslā jau ir pavisam līdzīgi. Brīžiem mēs atkāpjamies no mākslinieciskajiem ideāliem. Kurā brīdī tas ir, lai pasniegtu roku un palīdzētu komunicēt? Kā izdarīt tā, lai mēs nepazaudētu savus mākslinieciskos ideālus procesos, institūcijās un vietās, kurām ir atbildība pret skatītāju un klausītāju?

"Atsperes" viesis šoreiz ir komponists Krists Auznieks. Viņš ir viens no būtiskākajiem radošās komandas cilvēkiem Olgas Tokarčukas veģetārajā trillerī "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kam 4. aprīlī aizvadīta pirmizrāde Dailes teātrī. Runājam par komponēšanu, tendencēm un studentiem... Gunda Vaivode: Vakar Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja poļu rakstnieces un arī Nobela prēmijas laureātes Olgas Tokarčukas veģetārais trilleris "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kura dramatizējumu veicis Matīss Gricmanis. Tu, Krist, pirmoreiz rakstīji mūziku teātra izrādei. Kad tu iepazinies ar šo darbu? Pirms kāda gada, kad Dailes teātra radošā komanda mani uzrunāja: tad arī diezgan ātri izlasīju to. Tajā laikā tulkojums, manuprāt, vēl neeksistēja, tāpēc lasīju to angļu tulkojumā. Mani uzreiz uzrunāja šī darba tēmas, un man arī bija skaidrs, ka piekritīšu un ka man tas būs gana interesants uzdevums un izaicinājums. Vai vari noformulēt sev, par ko ir šis stāsts? No vienas puses - par taisnīguma izjūtu. Par to, ka ļaunumam ir dažādas sejas. Lugas beigās izrādās, ka galvenā varone ir ļauna - viņa ir slepkava, viņa ir nogalinājusi. Lūk, esmu atklājis izrādes beigas un sabojājis visu skatītāju pieredzi, bet lielais jautājums ir par to, kā un kāpēc sanāk tā, ka cilvēks, kurš ir nogalinājis citus cilvēkus, ir tas, kuram mēs šajā gadījumā gribam piedot vai kuru mēs gribam attaisnot. Varbūt var rasties jautājums, kā mēs rīkotos līdzīgā situācijā? Respektīvi, mēs redzam, ka cilvēki ir ļauni pret citiem, pret citām dzīvām būtnēm, šajā gadījumā - pret dažādiem dzīvniekiem, un šo ļaunumu mēs esam gatavi piedot vai pat attaisnot. Mēs to ikdienā normalizējam, skatoties, kā uz mūsu pannām guļ citu dzīvu būtņu gaļa. Kad Janīna - lugas galvenais tēls - nogalina cilvēkus, mūsos ieslēdzas jau pavisam citas jūtas. Šeit tās mazliet tiek vienlīdzīgotas un mums tiek norādīts uz mūsu pašu domu nekonsekvenci.  Jā, izrādē vairākas reizes izskan jautājums, vai ļaunums obligāti jāsoda. Un atbilde nemaz tik viegli nenāk rokā. Ir jādomā! Jā, šis soda koncepts man nešķiet tik interesants, bet tas, ka šis jautājums liek mums orientēties, ir droši vien ļaunuma definīcija kā tāda. Vai vienu ļaunumu atriebt ar otru, vai tomēr darīt, kā Rainis mums ieteica - tikai ar labu. Sīriešu izcelsmes nīderlandiešu režisora Ola Mafālani tiek uzskatīta par īstu fantāzijas karalieni, un viņas izrādēs ir ļoti poētiskas ainas; tur netrūkst arī humora, un šajā gadījumā - arī kriminālromāna iezīmes. Bet kā jums visiem klājās sapņu komandā, kurā darbojas patiešām izcili mākslinieki - gaismu mākslinieks Alekss Broks, scenogrāfs Germans Ermičs - arī viņam, starp citu, debija teātrī -, horeogrāfe Elīna Gediņa, tērpu mākslinieki "Mareunrol's". Kāda bija sazobe vienam ar otru? Neradās problēmas tik spilgtām individualitātēm? Nē! Tā tiešām bija fantastiska komanda, un tas bija īsts komandas darbs, kurā mēs visi viens ar otru sarunājāmies no gandrīz paša sākuma pirms gada, līdz pat vakardienas pirmizrādei. Šajā gadījumā tas, ka šie mākslinieki ir tik daudzveidīgi, spilgti un arī griboši sadarboties, un viņi nevis svinēja savu ego, bet mēģināja kalpot idejai un sadoties rokās - tas viss palīdzēja nonākt pie darba, kas katram no mums šķiet vienlīdz nozīmīgs un vienlaikus arī daudz lielāks par katru no mums. Šajā lugā nereti tiek piesaukta arī astroloģija. Vai tev ar astroloģiju ir kādas īpašas attiecības? Lasi horoskopus? Par īpašām attiecībām es tās noteikti nesauktu. Man gribas cerēt un ticēt, un ir interesanti flirtēt ar ideju, ka kaut kur gaisā kādas nojausmas stāv laikam priekšā - ka mēs kaut ko varam nojaust par nākotni. Tuvāka man šķiet ideja, kas pausta grāmatā "Troksnis". Tā ir astoņdesmitajos gados rakstīta, un tās autors, kas ir mūzikas sociologs, piedāvā ideju, ka mūzika, kas tiek rakstīta kādā noteiktā laikā, paredz sociālus, politiskus un ekonomiskus procesus, kas vēl tikai notiks un nāks. Viņš šeit apskatījis mūziku no Lielās franču revolūcijas laika, pēc tam arī romantisma mūziku, un pēc tam arī 20. gadsimta mūziku. Un šādā ziņā mūzikai vairāk nekā jebkurai citai darbībai piemīt spēja pareģot nākotni. Mūzika, protams, neoperē verbāli, bet tā spēj pieskarties tām daļām, kurā valoda vēl nav tikusi noformulēta vai ieviesta. Kas tu pats esi pēc horoskopa?  Zivs. Ir interesanti domāt, ka mēs visu zemeslodi varam ietilpināt 12 dažādos tipāžos un tad skatīties, kuri ir saderīgāki un kuri nesaderīgāki. Kāpēc lai mēs nespēlētos ar šo ideju? Mūziku teātrim tu esi rakstījis pirmoreiz. Tas tomēr ir ļoti, ļoti atšķirīgi no citiem žanriem, kur tavs personīgais rezultāts ir vairāk prognozējams. Šajā izrādē mūzikas ir ļoti daudz, un zinu arī, ka izrādes labā tev nācās daudz ko upurēt no uzrakstītā. Vai tu to izjūti tieši tā - kā upurēšanu, vai arī vieglu roku vienkārši dari tā, kā nepieciešams, un "nomirsti režisorā"? Varbūt vārds "upurēšana" ir morāli pārāk piesātināts. Patiesība ir daudz vienkāršāka. Un droši vien arī mazāk interesanta. Bet es noteikti jūtu atšķirību. Uzrakstot operu, es pabeidzu darbu, pēc tam ienāk pārējā komanda, un manām notīm vairs neviens nedrīkst pieskarties. Tās ir kļuvušas par faktiem. Kamēr teātrī notis nekad nekļūs par faktiem! Pat pirms pašas pirmizrādes, runājot ar solisti Beāti Zviedri, pēdējā mirklī pāris nošu tika mainītas. Līdz ar to notācijas nozīme šajā procesā ir pilnīgi atšķirīga: tā ir daudz elastīgāka, fleksiblāka, lokanāka. Tāpat struktūra. Tā visa mainās izrādes vajadzību vārdā. Un tas ir interesanti, atsvaidzinoši. Es noteikti to negribētu darīt katru dienu, jo man svarīgi uzturēt līdzsvarā to mūziku, kurā kaut kāda patiesība tiek sasniegta jau gadu pirms atskaņojuma, bet vienlaikus dinamiskā vide, kurā jāatrod jauni risinājumi jau uz nākamo dienu, dod milzīgu grūdienu jaunos virzienos, jaunās vietās, kuras pats sevī es noteikti apzinājos. Neapzinājos vai nebiju uz tām gatavs vai gribošs reaģēt tik ātri. Tagad man ir milzīga pieredze reaģēšanas mākslā... Vai tas nozīmē, ka tas tev palīdzēs, rakstot cita veida mūziku?  Noteikti! Jo tas palīdz arī domāt par to, kas ir saprotams: ne tā, ka es par to nebūtu pirms tam domājis, bet kas ir saprotams cilvēkam, kurš varbūt nemīl skaņu tik ļoti, cik es, kuram ir svarīgs stāsta jēdziens. Man patīk mūzika, kurā mēs aizejam maksimāli tālu no valodas, mēģinām nestāstīt stāstus. Savukārt teātris ir ļoti cieši saistīts ar valodu un stāstiem. [Aktuāls ir jautājums] kā mana mūzika var palīdzēt stāstu stāstīt? Varbūt tā ir daļa no stāsta vai - tieši otrādi - tam pretojas, bet tomēr ir ciešā sasaistē gan ar valodas, gan naratīva jēdzieniem. Vai tā bija režisores ideja, ka Beātei Zviedrei jābūt uz skatuves? Teātra procesā grūti pateikt, no kurienes rodas idejas. Ja mēģinātu šo ģenealoģiju atrast, diezgan ātri nonāktu pie tā, ka nevienam nav ne jausmas, kuram kura ideja pieder, jo tās parādās procesā. (..) Beāte to izdara spoži. Beāte ir fantastiska dziedātāja, un arī šajā izrādē viņa savu lomu nospēlē brīnišķīgi.  Bet ideja par kora klātbūtni – tā gan bija jau pašā sākumā. Jā. Bija ideja par kori, kurš ir kā mirušo pasaule, kas atrodas galvenā tēla galvā, un caur mūziku mēs ienākam varones iekšējā pasaulē. Opermūzikā tā ir pašsaprotama ideja – ka mūzika varētu zināt kaut ko, ko citi tēli nezina vai pat nedzird uz skatuves. Tāpat arī šeit mēs uzzinām kaut ko par galveno tēlu tieši caur to, ka koris mums to stāsta, vēl pirms dažādi notikumi uz skatuves ir notikuši. Šādā ziņā būtu interesanti šo izrādi noskatīties divas vai trīs reizes – kad zinām stāstu līdz galam un redzam, ka daudz kas mums uz skatuves jau tiek pateikts priekšā, pirms mēs to uzzinām tradicionālā naratīva attīstības izpratnē. Mēs nenosaucām koristus: tie ir Valsts akadēmiskā kora "Latvija" dziedātāji Māra Sirmā vadībā. Ieraksts ir ļoti profesionāli veikts, un mūzika ir kā pašvērtība. Varbūt tā būs atskaņojama arī atsevišķi, ja tiks ierakstīta skaņu celiņā? Jā, šeit patiešām tapa ļoti, ļoti daudz mūzikas, kurai vismaz daļēju paredzu dzīvi arī ārpus teātra sienām – gan kā mūziku, ko varam klausīties koncertā, gan kā daļu no izrādes identitātes, ko var atskaņot atsevišķi. Tās pasaule ir plašāka par teātra sienām. (..) Un ir viena skaista tēma – čella tēma, ko spēlē Guna Šnē, kas man bija viens no emocionālākajiem izrādes brīžiem. Finālā vārda tiešā nozīmē notiek iziešana caur uguni un ūdeni. Ir vairākas epizodes, kurās esi izmantojis mūsu tautasdziesmas – atpazīstamas melodijas. Kā tu nonāci pie tām? Laikam iemesls, kāpēc režisore mani uzrunāja, bija tas, ka viņa gribēja, lai šeit būtu kaut kas no latviešu kormūzikas: Olu fascinē mūsu Dziesmu svētku tradīcija. No otras puses – skaidrs, ka viņa mani neizvēlējās tamdēļ, ka esmu tradicionāls kormūzikas komponists. Varbūt viņai šāda ilūzija radās tāpēc, ka viņa redzēja: skatos arī uz mūsu pašu nacionālromantisma tradīcijām. Man bija būtiski, lai tautasdziesmas, ko esmu izmantojis izrādei, runā gan par ekoloģijas tēmām, gan par sievietes lomu sabiedrībā un dzīvē. Ja patiešām ieklausāmies, tajās ir kaut kas ļoti metropolītisks un universāls, pazīstams ārpus mūsu valodas un nacionālās identitātes. Teiksim, dziesma "Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu" ir kā 21. gadsimta zaļā kursa himna. Tāpat runājot par identitātes izšķīšanu... Ja mēs dziesmai "Pūt, vējiņi!" atņemam pēdējo daļu, kurā vēstīts par specifisku lokāciju un Kurzemi un paliekam tikai pie idejas par aizdzīšanu – sak', vējš mūs aizdzen projām kā tādus smilšu graudus… Tāda eksistenciāla iziršana, kas delīrija ainā finālā notiek ar galveno tēlu. Šeit man likās būtiski paņemt kaut ko, kas mums visiem ir pazīstams un dārgs, un caur to parādīt un lūgt mums neskatīties uz to viendimensionāli, neļaut to padarīt par labējā spārna kursa identitātes simbolu, neļaut uzurpēt cilvēkiem ar ļauniem nodomiem mūsu kultūras daudzveidību un bagātību, kurā ir arī tēmas, kas mums absolūti nesaistās ar tradicionālu Latvijas kultūru, bet redzēt, ka tajās jau ir iebūvēta atvērtība un daudzveidība, ar kādu vismaz es neasociēju latviešu folkloru. "Pūt, vējiņi!" skats man likās ļoti kinematogrāfisks, raisījās pat zināmas asociācijas ar filmu. Un ar Baibiņu. Ļoti pretēji tēli, un tajā brīdī tu vienalga domā par savām kontekstuālajām sajūtām, kādas tev ir no pagātnes bijušas. Ļoti interesants bija šis izmantojums! Katrā ziņā žanriska un stilistiska daudzveidība tavā mūzikā šai izrādei ir milzīga. Bet tu pieminēji nacionālo identitāti. Vai mēs šobrīd vispār varam runāt par kādām izteiktām mūzikas tendencēm? Vai pasaules mūzikā notiek kādi lielāki procesi? Vai varam runāt par kādiem viļņiem, straumēm un nacionālajām skolām, vai tomēr mūzikas sacerēšana atkarīga no katra indivīda? Kādu laiku mēs par to gandrīz vai vispār nevarējām runāt. Bija ārkārtīgi spēcīga globalizācijas sajūta, mūsu pašu piederība un iederība Eiropas Savienībā un tamlīdzīgās institūcijās, tāpat kā mūsu jaunās paaudzes komponistu darbība citās pasaules skolās. Protams, ka vide, kurās mēs uzturamies, spēlē nozīmīgu lomu, un bieži vien tā formatīvā izglītība, īpaši bakalaura līmenī: tas ir brīdis, kad mūsu smadzenes ir visatvērtākās – tad mēs izmaināmies visvairāk un izveidojam savu arodu. Šādā skatījumā es pats šo laiku pavadīju Nīderlandē, un ļoti daudz kur jūtu, ka manī parādās nīderlandiešu mūsdienu mūzikas tradīcija, kas ir saistīta ar strukturālismu, asiem formas griezumiem, kas patiesībā ir tāda Stravinska tradīcija, ko caur sevi izauklējis Luiss Andrīsens, kļūdams par Nīderlandes muzikālo identitāti vismaz vairāku gadu desmitu garumā.   Un ne jau bez Amerikas ietekmes. Protams! Amerikas ietekme gan nāca vēlāk. Īpašas ir manas attiecības ar nozīmīgākajiem skolotājiem. Piemēram, Deividu Lengu, kuram arī šī pati tradīcija ir tuva un mīļa: tāda ļoti liela atturība mūzikā, ļoti liela pieturēšanās pie ierobežota muzikālā materiāla un mēģinājumi šo muzikālo materiālu izanalizēt līdz galam – kā  tādu telpisku objektu griezt apkārt un ieraudzīt tajā visas iespējamās šķautnes. Tāda veida domāšana man vēl joprojām ir mīļa. Es pats strādāju ar pilnīgi citiem materiāliem: vai tā būtu tautasdziesma, tehnomūzika vai džeza aranžējumi no 60. gadiem. Ar šādu pieeju aicinu klausītājus iedziļināties mūzikas struktūrā, iedziļināties mūzikas uzbūvē, lai mūzika un skaņa nebūtu tikai baudas objekts vai avots, bet arī kas intelektuāli stimulējošs un interesants. 2021. gadā uzvarēji kompozīciju konkursā "Rostrum" ar savu skaņdarbu Are One, kas bija daļa no tavas operas "Tagadnes". Ieguvi pirmo vietu jauno komponistu grupā, un toreiz ar kolēģiem norunājām, ka te ir lieliski sapludināti žanri, nepadarot neko banālu. Tas arī ir viens no taviem paņēmieniem joprojām – sapludināt žanrus. Tagad mēs, domājot par jaunajiem kandidātiem, ko šogad vest uz "Rostrum" konkursu, diezgan vienprātīgi visi nobalsojām par Aleksandra Avrameca skaņdarbu "Ausma" simfoniskajam orķestrim, kas izskanēja Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā. Aleksandrs ir tavs audzēknis. Kā tu domā, kādas izredzes viņam ir? Grūti teikt, jo "Rostrums" ir fascinējoša vienība ar to, ka tur katru gadu žūrija mainās un cilvēku gaume arī ir tik daudzveidīga.  Tas viss varbūt iet kopā ar tendenci, ka cilvēki sāk kārot pēc harmoniskākas mūzikas? Tu pieskaries ļoti, ļoti interesantai tēmai, kuru man būs grūti izvērst tik īsā laikā. Aleksandrs ir fantastisks students un tiešām ārkārtīgi smagi, sūri un grūti strādājošs cilvēks, kuram māksla ir vismaz tikpat nozīmīga kā man, ja ne vairāk. Šāda degsme ir ārkārtīgi svarīga. Un tas, manuprāt, ir pirmais solis uz panākumiem – ja cilvēkā ir mīlestība pret arodu, pret mūziku un spēja to izvirzīt par savas dzīves augstāko mērķi – un Aleksandram tāda absolūti piemīt –, tad viss pārējais ir sekundāri. Tālāk jau mūs katru uzmeklē dažādi dzīves eņģeļi, kuri palīdz mūs pabīdīt un aizbīdīt pareizā vietā, pareizā laikā. Bet, ja ir šis iekšējais milzīgais spēks un spēja pārvarēt savu emocionālo nespēju… Tas ir vienīgais šķērslis, kas mums katram ir: kā pārvarēt to, ka mēs esam slinki, vāji, garlaikoti, un pārvērst to par radošu konstruktīvu enerģiju. Aleksandram šī spēja absolūti piemīt. Tas ir vienīgais, ko es varu pateikt par viņa tālākajiem panākumiem.  Un otrs, ko tu piemini – par to mūsdienu kompozīcijas pārveidi. Sāku laikam jau šo stāstu ar to, ka mēs it kā iegājām šajā globalizācijas laikmetā, bet grūti ir pateikt, kur pasaule virzās šobrīd. Ja mēs paskatāmies uz Amerikas politiku, kas vienmēr rādījusi tālāko ceļu uz iekļautību un daudzveidību, tagad par to mums visiem ir milzīgas šaubas, un ir grūti saprast, vai tā ir vienkārši pauze garākā ceļā, vai arī pilnīgi radikāla kursa maiņa. Ja tā, tad varbūt atkal nonāksim pie lielāka protekcionisma un izolācijas, un tad jau šī negatīvā procesa rezultātā sāks vairāk veidoties nacionālās skolas – nevis tāpēc, ka mēs gribēsim, bet tāpēc, ka vienkārši būs mazāk iespēju ceļot un sadarboties. Bet to es neparedzu. Es vienkārši pieļauju to kā iespēju, kas pirms 10 gadiem man likās absolūti nereāla. Tu šobrīd esi Kristus vecumā. Esi par to aizdomājies? Jā, par to es runāju psihoterapijā diezgan daudz. (smejas) Jo pēkšņi skaitļi kļūst nozīmīgi, vecums nāk vēja spārniem un jāsāk domāt par mantojumu un ko tikai vēl ne. Ne tādā ziņā, ka grasītos mirt, bet aizdomājoties par to, ko atstāt aiz sevis. Protams, domāju par Jēzus fascinējošo personību. Vienmēr, kad es iedomājos par šo skaisto cilvēku vai tēlu, par viņa milzīgo nesavtību un bezgalīgo mīlestību pret visu dzīvo, atceros arī viņa vienīgo neiecietību pret to, ka baznīcas priekšā ir izbūvēts tirgus laukums un tur notiek tirgošanās: tas ir tas attēls, ko es redzu – ka tur notiek pārdošana un Jēzus kļūst dusmīgs. Tas ir attēls, ko paturu prātā, jo mākslā jau ir pavisam līdzīgi. Brīžiem mēs atkāpjamies no mākslinieciskajiem ideāliem. Kurā brīdī tas ir, lai pasniegtu roku un palīdzētu komunicēt? Kā izdarīt tā, lai mēs nepazaudētu savus mākslinieciskos ideālus procesos, institūcijās un vietās, kurām ir atbildība pret skatītāju un klausītāju?

Stāsta žurnālists un politiķis, savulaik – Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns Trīs piegājienos centīšos izstāstīt, kā tapa un kā pieņemts Latvijas pēckara vēsturē svarīgākais Konstitucionālais dokuments – 1990. gada 4. maija Deklarācija par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu. Līdztekus Valsts satversmei tā joprojām uzskatāma par vienu no pašreizējās Latvijas tiesiskajiem stūrakmeņiem. Iespējams, par 4. maija Deklarācijas tiešu priekšteci uzskatāms nerealizētais Latvijas Centrālās padomes 1944. gada memorands par valsts atgūšanu. Gan tam, gan Latvijas PSR Augstākās padomes 1990. gada 4. maija Deklarācijai pamatos liktas valsts kontinuitātes idejas un starptautisko tiesību principi. Abi apliecinājuši latviešu valstsgribu par spīti realitātei – 1944. gadā – vācu, bet 1990. gadā padomju okupācijai. Taču – ja par pirmo, pagrīdē izstrādāto, plašāka sabiedrība tikpat kā neko nezināja, tad otrais Trešās atmodas laikmetā izauklēts pilnīgā atklātībā. Pirmos konkrētos impulsus tam pavisam noteikti deva dzejnieka Jāņa Petera organizētais Rakstnieku savienības paplašinātais plēnums 1988. gada 1. un 2. jūnijā. Tā rezolūcijās atzīts, ka latviešu valodu, kultūru un tautsaimniecību var glābt tikai Latvijas patstāvība un atraisīšanās no Maskavas aizbildniecības. Šai saietā arī Mākslas akadēmijas profesors Mavriks Vulfsons padomju realitāti publiski kvalificēja kā Hitlera un Staļina slepenās vienošanās izraisītu okupāciju. Tik negaidīti, ka Maskavas vietvaldis Latvijā, kompartijas centrālkomitejas pirmais sekretārs Boriss Pugo, viņam uzšņāca: "Tu nogalināji Padomju Latviju!" Un tur nu vairs neko nevarēja labot. Pirms šīs uzstāšanās Vulfsons gan bija atklājis, par ko grib runāt un jautājis, vai maz vajag, kolēģim – universites pasniedzējam Ābramam Kleckinam. "Mavrik, tu esi gudrs – gan zināsi, kā attaisnoties," uzrunātais atbildējis. Paradoksālā kārtā pēc Vulfsona eksplozīvās uzstāšanās pie Kleckina vērsies arīdzan viņa jaunības dienu paziņa Boriss Pugo, vaicādams: "Ko man tagad darīt?" Atbilde bijusi: "Boris, pats esi gudrs – gan zināsi, kā izskaidroties Maskavā." "Process", kā bieži PSRS perestroiku jeb pārbūvi daudzināja tās aizsācējs Mihails Gorbačovs, bija sācies. Latvijā – ne gluži tā, kā iecerēja Kremlis. Dažus mēnešus pēc rakstnieku plēnuma Gorbačova neatbalstīta, bet arī neaizliegta, dibinājās Latvijas Tautas fronte. Tās pirmā, bet it īpaši otrā programma bija nākamais solis tuvāk neatkarības pasludināšanai. Tautas fronte kā lielāka masu kustība Latvijas vēsturē panāca, ka vēl vecā sasaukuma Latvijas PSR Augstākā padome pieņēma veselas divas tā saucamās Latvijas PSR suverenitātes deklarācijas, reabilitēja sarkanbaltsarkano karogu, Baumaņu Kārļa lūgsnu "Dievs, svētī Latviju" un tā sagatavoja nācijas pašapziņu pirmajām puslīdz brīvajām Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanām, kas noritēja divās kārtās 1990. gada martā un aprīlī. Jāatceras, ka tajās bez latviešiem piedalījās gan Latvijā dislocētā okupācijas karaspēka daļas, gan pēckara krievvalodīgo iebraucēju mažoritāte. Neatkarības piekritējiem vajadzēja panākt šķietami neiespējamo – gūt konstitucionālo vairākumu, tas ir – vismaz 134 mandātus no 201, lai pilnīgi legāli, pat saskaņā ar Latvijas PSR Konstitūciju, atjaunotu Latviju un atjaunotu arī 1922. gada Satversmi. Mūsdienās svarīgi apzināties: to panākdami vēl pirms ukraiņu pašreizējās cīņas pret okupantiem, mēs kliedējām Kremļa arvien uzturēto mītu par krievijas režīmu neuzvaramību. Lai arī Maskava draudēja, ka gadījumā, ja Latvija "stāsies ārā" no PSRS, neapmierinātie padomju ļaudis dibinās prokrieviskus anklāvus, bet diskriminētie krievu militāristi izmisumā ķersies pie ieročiem, jaunievēlētās Tautas frontes frakcijai jau pirmās vēlēšanu kārtas rezultāts 1990. gada 18. martā pavēra vienreizēju iespēju pasludināt okupācijas ēras beigas. Jau pēcvēlēšanu rītā organizācijas mītnē Pasaules Brīvo latviešu apvienības juridiskajam konsultantam, valsts un starptautisko tiesību pārzinātājam Egilam Levitam Tautas frontes valdes vārdā lūdzu sagatavot Augstākās padomes iespējamās Neatkarības deklarācijas melnrakstu. Turpmākās dienas gaitā filozofa Elmāra Vēbera dzīvoklī kopā ar juristu un deputātu Tālavu Jundzi viņš uzrakstīja deklarācijas koncepciju. 21. martā Augstākās padomes Tautas frontes frakcijas sēdē Zinātņu akadēmijā deputāti ar to iepazinās. Levits ieskicēja divus rīcības variantus – "minimālo" un "maksimālo". "Minimālais" aprobežotos ar pārejas perioda pasludināšanu un neatkarības sarunu uzsākšanu ar Maskavu. Apmēram tādu lēmumu 30. martā pieņēma Igaunijas Augstākā padome, un tas ir iemesls, kādēļ Igaunijā 30. martu neatzīmē tā, kā mēs atzīmējam 4. maiju, bet lietuvieši – 11. martu. Tautas frontes frakcija jau no paša sākuma tomēr sliecās solidarizēties ar lietuviešiem un izšķirties par "maksimālo". Ar tādu apņēmību 22. martā, bet nu jau deputāta Rolanda Rikarda dzīvoklī sanāca frakcijas deleģētā darba grupa, kurā bez Levita un dzīvokļa saimnieka piedalījās vēl arī Vilnis Eglājs, Valdis Birkavs un Romāns Apsītis. 24. martā Levits jau plašākai juristu kompānijai prezentēja darba grupā apspriesto. Nu jau darba grupai pievienojās Ints Upmacis, Tālavs Jundzis, Edgars Meļķīsis un Aivars Endziņš. Pēdējais sagadīšanās pēc bija arī universitātes kompartijas organizācijas vadītājs. Viņš piedāvāja turpmākām apspriedēm izmantot savu partijas sekretāra kabinetu Raiņa bulvārī 19. Tālab šad tad, šur un tur dzirdētās skeptiķu baumas, ka Latvijas neatkarības projekts tapis kompartijas dzīlēs, vietas izvēles ziņā atbilst patiesībai. Tomēr arī komunistu partijas sekretāra kabinets, kam, iespējams, VDK okšķeri pievērsa mazāk uzmanības nekā LTF mītnei, nebija īsti piemērots diskrētākām sarunām. Pēdējā Neatkarības deklarācijas slīpēšana, piedaloties Tautas frontes vadībai, Egilam Levitam un Pasaules brīvo latviešu apvienības pārstāvjiem, 30. martā jau lielākā slepenībā notika Vaives dzirnavās. Šeit sagatavoto tekstu beidzot akceptēja frakcija, un tas bez lielām izmaiņām tika nodots Augstākās padomes 4. maija plenārsēdei.

1. aprīlī nosaukti šī gada Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABA) nominanti un speciālbalvu ieguvēji. Mūža balvu par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas literatūrā ekspertu komisija nolēmusi piešķirt tulkotājai Mudītei Treimanei. Kā aizvadītajā gadā izdoto literatūru raksturo LALIGABAs žūrijas pārstāvji – kas bijis pamanīšanas vērts, par kuru autoru darbiem bijušas spraigākās diskusijas un par ko ir prieks, lasot grāmatas. Vērtē literatūras kritiķe un pētniece Anda Baklāne, rakstnieks, tulkotājs, redaktors Vilis Kasims un dzejniece un publiciste Katrīna Rudzīte. Ekspertu komisija lēmusi šogad piešķirt arī divas speciālbalvas – tulkotājam un publicistam Nikolā Ozano (Nicolas Auzanneau) par latviešu literatūras tulkošanu un popularizēšanu frankofonajā kultūrtelpā, kā arī Vairai Vīķei-Freibergai par monogrāfiju "The logic of poetry. Structure and poetics of the Latvian Dainas". Ko jums tīri subjektīvi un emocionāli nozīmē katram Mudīte Treimane? Katrīna Rudzīte: Es vēl gribēju piebilst par Mudīti Treimani, ka ļoti interesanti ir tas, ka dažkārt, runājot ar cilvēkiem - un man liekas, ka uz to arī bija ļoti precīzi norādījusi Rūta Karma savā rakstītajā par Mudīti Treimani. Tad, kad tu saki, ka Mudīte Treimane ir izcila tulkotāja, viņa saņems speciālbalvu, tad varbūt pretjautājums ir - bet kas viņa tāda ir, ko viņa ir izdarījusi? Es neesmu par viņu nekad dzirdējis. Arī nereti pat ar literatūru saistītu cilvēku vidū tas tā ir.  Un tad tu saki - bet Mumini, tu taču esi lasījis "Muminus" vai "Emīlu", jau minēto "Ronja - laupītāja meita". Tad ir tāds - jā, protams! Tās ir, es domāju, lielai daļai no mums ļoti, ļoti svarīgas grāmatas, kas ir vispār kaut kā formējušas to ne tikai lasīšanas pieredzi, bet arī kaut kādu domāšanas un pasaules uztveri. Es, piemēram, esmu ļoti laimīga un pateicīga, ka latviešu valodā ir pārnesta Tūves Jānsones "Muminu pasaule". Bērnībā man šīs grāmatas lasīja priekšā, un es viņas varbūt pat tik ļoti neuztvēru, un man viņas nepatika. Ne nepatika, bet tie nebija varbūt mani mīļākie darbi. Bet es esmu pieaugušā vecumā pārlasījusi un turpinu pārlasīt, un tas man ārkārtīgi daudz nozīmē, šis pasaules skatījums.  Ja personiski jākomentē, tad droši vien tie ir Mumini, un tad Pepija varētu būt otrs ļoti svarīgs literārs tēls. Vilis Kasims: Es uzaugu divvalodīgā ģimenē ar latviešu un krievu valodām, mums bija grāmatas arī krievu valodā, bet man nevienā brīdī bērnībā nebija vēlme lasīt Lindgrēnas tulkojumus vai Jānsones tulkojumus krieviski, jo šķita, ka tas, kas ir latviski iztulkots, vienkārši perfekti skan un man nevienā brīdī nebija sajūta, ka nē, labāk palasīšu citādi, varbūt kaut kas būs labāk. Un man liekas tas ļoti daudz ko pasaka par tulkotājas darbu.  Ja lasītājs, sevišķi bērns, var pazust tajā pasaulē, var iedzīvoties tajā pasaulē, tad neko vairāk tur nevar pielikt vai atņemt. Anda Baklāne: Nu protams, ka Lindgrēnai līdzās "Brīnumpasakām" ir vispār vislielākā manas bērnības ietekme, un protams, kas tolaik nezināja, ka arī Mudīte Treimane ir ļoti svarīgs cilvēks, kāpēc šīs grāmatas vispār līdz mums nonāca. Un konkrēti "Ronja, laupītāja meita" bija pilnīgs mans paraugs, vispār mana vaduguns, kā es bērnībā mēģināju sevi audzināt, jo man no visa bija ļoti bail - gan no augstuma, gan no ūdens, no tumsas. Es burtiski sekoju Ronjas instrukcijām, ka vajag vingrināties nebaidīties un rāpties pa augstām visādām vietām.  Tas, protams, daudziem tā ir. Svarīgi, ka mēs tagad atceramies, ka Mudīte Treimane bija svarīgi, lai šīs grāmatas līdz mums visiem nonāktu. Un tiešām, kā jau mana kolēģe teica, ne visi to zina. Raidījumā skan arī fragments no sarunas ar Mudīti Treimani, kas tapusi 2024. gada maijā. LALIGABA apbalvošanas ceremonija notiks 26. aprīlī pulksten 16.00 Spīķeru koncertzālē. Pirms laureātu apbalvošanas ceremonijas notiks LALIGABA nominantu lasījumi Raiņa un Aspazijas mājā (Baznīcas iela 30, Rīga) – 10. aprīlī pulksten 18.30 ikviens laipni gaidīts apmeklēt dzejas lasījumus, savukārt 17. aprīlī pulksten 18.30 norisināsies prozas tekstu lasījumi.

Mācītāja Ilāra Plūmes sprediķis par Jāņa evaņģēliju (6:1-15)

Latvijā 25. martā piemin komunistiskā genocīda upurus. Pirms 76 gadiem padomju vara izsūtīja vairāk nekā 42 000 Latvijas iedzīvotāju uz Sibīriju un citiem attāliem Padomju Savienības reģioniem. Izsūtīto vidū bija arī aptuveni 11 000 bērnu. Pieminot deportācijas upurus, daudzviet  norit dažādi piemiņas pasākumi.

Mācītāja Ilāra Plūmes sprediķis par Lūkas evaņģēliju (11:14-28)

"Kad man bija septiņpadsmit un izdomāju, ka gribu kļūt par dziedātāju, pirmā pusgada laikā sāku skatīties repertuāru. Sapratu, ka jāiemācās Pelnrušķīte, jo tur ir tik ārkārtīgi daudz mazo notiņu, ka to paveikt – iztīrīt koloratūras tādā līmenī, kādā tām ir jābūt –, tas būtu milzīgs izaicinājums. Bet skaistākā loma, kas uzrakstīta mecosoprānam, ir Amnerisa. Un es toreiz nodomāju: ja to nodziedāšu, patiesībā dziedāt varētu arī beigt, jo mani sapņi būs piepildīti. Bet nu… Izrādās, ka ir arī citas lomas, un izrādās, ka ir arī Vāgners – nu, kaut kā nav laika apstāties!" Tā vakar, 21. martā, restorānā "Kaļķu vārti" rīkotajā preses konferencē pauda pasaulslavenā latviešu operdīva Elīna Garanča. Dzintaru koncertzālē 29. jūnijā notiks projekta "Elīna Garanča un draugi" koncerts, kuru diriģēs maestro Karels Marks Šišons. Kopā ar Garanču uz skatuves būs ķīniešu-austrāliešu tenors Kans Vans un rumāņu soprāns Jūlija Marija Dana. Pati Elīna Garanča izpildīs populārākās ārijas no pasaules opermūzikas repertuāra. Elīna Garanča uzstājusies pasaules visslavenākajos opernamos un koncertzālēs. Īpaši slavena ir viņas atveidotā Karmena: šo lomu Elīna dziedājusi daudzos operteātros, piemēram, Londonas Karaliskajā operā, Bavārijas Valsts operā, Valensijas "Palau de les Arts Reina Sofía" un Ņujorkas Metropoles operā. Un tieši šovakar, 22. martā, pulksten 20 ciklā "Sestdienas vakars Operā", svinot Žorža Bizē operas "Karmena" 150. gadskārtu, baudīsim šo operu ar Elīnu Garanču titullomā Ņujorkas Metropoles opernama izrādes ierakstā, kas veikts 2010. gadā. Bet 21. marta preses konferences ietvaros sarunā ar Latvijas Teātra darbinieku savienības priekšsēdētāju Ojāru Rubeni dziedātāja stāstīja ne tikai par 29. jūnijā Dzintaru koncertzālē gaidāmo koncertu, bet arī par citām savas radošās un privātās dzīves aktualitātēm, ieskicējot savus plānus tuvākajai un tālākajai nākotnei. Ojārs Rubenis: Man ir liels gods atkal būt kopā ar Elīnu Garanču. Patiešām nesaprotu, kā tu to visu laiku spēj: audzināt divus bērnus, būt formā un būt pasaules zvaigzne, ar kuru mēs patiešām ļoti, ļoti lepojamies. Bet gribu sākt ar pavisam vienkāršu jautājumu: Elīn, kā tev aizvadītajā gadā ir gājis? Elīna Garanča: Paldies par tik jaukiem un siltiem vārdiem, Ojār! Katrs šāds epitets, manuprāt, pieliek vismaz piecus gadus klāt, un tik veca es vēl īsti nejūtos... (smejas) Bet jebkurā gadījumā, atskatoties atpakaļ, bijuši tiešām brīnišķīgi koncerti, un esmu ārkārtīgi priecīga, ka mums tiek dota iespēja katru gadu šeit atgriezties ar koncertu "Elīna Garanča un draugi". Faktiski tas ir tāds jauks festivāls ne tikai vietējai, bet arī plašākai publikai, un mēs priecājamies allaž atrast jaunus dziedātājus un saņemt no klausītājiem tiešo atgriezenisko saiti – sak', "šitas man patika" un "šitas man ļoti patika" (smaida). Un bieži vien tie ir dziedātāji, kuri varbūt nav tik pazīstami – tad ir tāds dubultais prieks. Šis gads mākslinieciski bijis šausmīgi pilns ar neskaitāmiem pārlidojumiem un daudziem interesantiem projektiem; arī privāti esmu sākusi dažas aktivitātes – varbūt pat negaidītas, bet ļoti iepriecinošas. Katru gadu es saku: šis būs pēdējais gads, jo sanāk tik daudz visa kā, bet šis gads būs tiešām pēdējais, kad būs tik ārkārtīgi daudz visa kā, jo jāsāk ieskatīties pasē un jāizvērtē, vai tiešām ir vērts visur būt un kāpēc ir visur jābūt. Bet nu – tik ilgi, kamēr vēl varu, kamēr skan, kamēr publika nāk un kamēr ir interese, protams, negribas atstāt to visu novārtā. Pirms sākam runāt par mākslu un festivālu… Zinu, ka tev, Elīn, šis gads nācis ar jaunu izaicinājumu, kas man pašam ir ārkārtīgi tuvs – ar to nodarbojos vairāk nekā 30 gadu garumā. Un tad, kad dabūju zināt, ka arī tu esi sasparojusies slēpot ar kalnu slēpēm un dzirdēju, ka ar savām meitenēm slēpo, nodomāju – nu, tā: var taču apaukstēties, var taču kaut ko salauzt... Kā tev gāja, Elīn? (smejas) Slēpot aizbraucām visa ģimene. Vīrs gan trešajā dienā izstājās no stafetes, bet mēs, meitenes, turpinājām. Nodomāju – nu, ja nokritīšu un salauzīšu roku, tāpat var dziedāt, ar izsistu plecu arī var… Ir arī bijis gadījums, kad ar pārrautu saiti un kruķiem var uziet uz skatuves... Man bija plāns to iemācīties, un to arī izdarīju – protams, pietiekami labā līmenī, un meitenes ir stāvā sajūsmā. Šis dinamiskais sports ir jauka atkāpe [no ikdienas], lai vienkārši izvēdinātu galvu. Šīs nedēļas laikā nokritu kādas simt reizes, bet tas jau nekas. Kā man brālis teica – neapstājies pie tā, ka esi pakritusi, jākoncentrējas uz to, kā piecelsies! Bet tad tu slēposi arī turpmāk?  Es domāju, ka es slēpošu. Distanču slēpošana Latvijā mums visiem, protams, ir pazīstama, bet laisties no kalna ir pavisam kas cits. Uz melnajām trasēm netēmēšu, un tas man arī nav vajadzīgs, bet nu pa zilo trasi tā laiski un eleganti nošļūkt gan jau ka varēšu. (smejas) Un otra milzīgā aizraušanās, kas tev tuva – tu liec puzles! Milzīgos daudzumos, veselām sienām un milzīgos ātrumos. Un tas, kas mani pārsteidza, ka Vīnes Valsts opera pēc divdesmit sadarbības gadiem tev uzdāvinājusi milzīgu puzli – fotogrāfiju ar tevi Amnerisas lomā. Vai tu to jau saliki?  Jā! (smejas) Tā bija maziņa, tikai divi tūkstoši gabaliņu, lai gan grūtākais bija tas, ka šeit bija siena – visa brūnīgos toņos. Bet sanāca! Jā, puzles ir tāda aizraušanās. Patiesībā ikdienā man pacietība nepiemīt, tāpēc pati par sevi brīnos, ka puzles iesūc mani tādā kā paralēlā universā, taču man jāatzīst: kamēr lieku puzli, ļoti labi mācos arī [lomu] tekstus. Jo es nemāku apsēsties ar notīm un trīs stundas tajās koncentrēti skatīties. Man visu laiku jādara kaut kas paralēli, un ar puzli un notīm blakus tiešām sanāk. Pašlaik man dienaskārtībā ir lielais darbs, kuram ir 33 600 gabaliņu, un no desmit somām saliktas astoņas. Nu, nav laika pieķerties tām pēdējām divām... Un kur tu liec saliktās puzles? Jauc ārā? Dažreiz izjaucu un izmetu, bet ir viena puzle ar 18 tūkstošiem: tā ir ierāmēta. Un ir vēl viena, kas ir ar deviņiem tūkstošiem. Nezinu, ko darīšu ar šo lielo, jo nevienai sienai tā neder. Varētu būt kā grīdas mozaīka. Tavs uzvaras gājiens, sasniedzot karjeras īpašo punktu, kuru tu pati biji izvēlējusies, ir Amnerisa Verdi "Aīdā". Man arī bija tā laime to noskatīties Vīnes Valsts operā, un tu biji brīnišķīga. Cik operteātros jau esi Amnerisu atveidojusi? Pieci, seši droši vien varētu būt. Vēl būs punkts uz "i" šogad maijā – Ņujorkas Metropoles iestudējumā, kuram bija pirmizrāde pagājušajā gadā: tā droši vien būs vislielākā skatuve, kur šī loma tiks nodziedāta. Bet tā ir. Kad man bija septiņpadsmit un izdomāju, ka gribu kļūt par dziedātāju, pirmā pusgada laikā sāku skatīties repertuāru. Sapratu, ka jāiemācās Pelnrušķīte, jo tur ir tik ārkārtīgi daudz mazo notiņu, ka to paveikt – iztīrīt koloratūras tādā līmenī, kādā tām ir jābūt –, tas būtu milzīgs izaicinājums. Bet skaistākā loma, kas uzrakstīta mecosoprānam, ir Amnerisa. Un es toreiz nodomāju: ja to nodziedāšu, patiesībā dziedāt varētu arī beigt, jo mani sapņi būs piepildīti. Bet nu… Izrādās, ka ir arī citas lomas, un izrādās, ka ir arī Vāgners – nu, kaut kā nav laika apstāties! Bet šī partija man ļoti patīk, un esmu priecīga, ka man bijusi iespēja to dziedāt skaistos teātros ar kolosāliem kolēģiem. Noteikti ir arī kāda jauna loma, pie kuras tu šobrīd strādā. Ir vairākas lomas. Un tas savā ziņā ir izaicinājums, jo faktiski nevaru saprast, kurā virzienā tagad lai iet, jo tas skaistākais, kas mecosoprānam bijis, ir jau izdziedāts. Tāda automātiskā attīstība uz soprānu – tas tik vienkārši nemaz nav, jo vajadzīga gan fiziskā kondīcija, gan saišu izturība. Arī laiks sagatavoties. Bet ir, piemēram, tādas partijas kā Ortrūde no Vāgnera "Loengrīna", kas ir jau ieplānota; ir tā pati Judīte no Bēlas Bartoka operas ungāru valodā. Ir doma par Kerubīni "Mēdeju", kas būtu ļoti interesanti – viņu spēlēt. (..) Ir doma arī par pavisam traku Lēdiju Makbetu, kuru tīri psiholoģiskajā ziņā būtu interesanti spēlēt. Arī Ariadne Riharda Štrausa operā "Ariadne Naksā". Nu, un tad būs pienācis laiks arī beigt, tad jau pietiks. Bet šis plāns izskatās uz pieciem, sešiem, septiņiem gadiem! Jā, faktiski kādiem septiņiem gadiem. Vēl nav visi iestudējumi pa teātriem salikti, bet, teiksim, tās ir partijas, uz kurām varētu skatīties un ar kurām varētu spert nākamo soli.  Londonā tu tūlīt dziedāsi Verdi Rekviēmu ar Rikardo Muti. Pēc kāda principa tu izvēlies diriģentus, pie kuriem esi vai neesi gatava strādāt? Muti neizvēlas – viņš pats izvēlas! Ja Muti zvana un saka, ka jābrauc, tad es arī braucu. Un daru to labprāt, jo uzskatu, ka viņa diriģētais Verdi Rekviēms ir kaut kas ļoti īpašs. Vismaz mani tas uzrunā pavisam savādākā līmenī, manierē un veidā. Un, ja man tiešām nav jau kādi noslēgti līgumi, tad vienmēr, kad Muti sauc, es braucu, jo tas mani emocionāli uzlādē; tas ir psiholoģiski liels pārdzīvojums – dziedāt šo skaņdarbu viņa vadībā. Vai bijuši arī gadījumi, kad esi atteikusies no kāda diriģenta? Nē, patiesībā nē. Ja atsakos, tad atsakos no iestudējumiem, jo gala beigās mums, dziedātājiem, jākāpj uz skatuves un to, ko komponists un libretists uzrakstījis, jāmēģina pārraidīt publikai. Tu esi kā darba rīks – tev jāmēģina izstāstīt konkrētā personāža pārdzīvojumi un situācija. Ja ir pilnīgi traks iestudējums un tajā grūti atrast sev tuvu vidi… Lai gan man nav bijis tā, ka es no kaut kā būtu izstājusies ar lielu skandālu. Ja runājam par šī gada koncertu Jūrmalā. Kas būs šīs vasaras galvenās zvaigznes un ar ko viņas ir īpaši vērā ņemamas, ka tu viņas es uzaicinājusi? Mums ir divi dziedātāji. Viens no viņiem ir ķīniešu-austrāliešu tenors Kans Vangs, ar kuru mans vīrs sastrādājies, ja nemaldos, Pučīni "Bohēmas" izrādēs. Viņš, tāpat kā es, ir viens no Kārdifas dziedātāju konkursa uzvarētājiem. Viņš tajā neuzvarēja, bet tas ir kārtējais apliecinājums tam, ka ne vienmēr visi uzvarētāji pēc tam arī izveido karjeru. Par viņu runā, ka viņš varētu būt jaunais Pavaroti aizvietotājs. Man gan ļoti nepatīk, ja dziedātājus salīdzina, jo uzskatu, ka ikkatram dziedātājam ir savs īpašais, unikālais talants un tembrs. Bet viņam ir tiešām skaista karjera liriskajā repertuārā. Viņa tenors uzrunā un silda ar savu tembru. Viņam pasaules kartē ir ļoti skaisti piedāvājumi – vienalga, vai tā būtu Čikāgas Liriskā opera, Ņujorkas Metropole, Minhene vai Berlīne. Viņš ir starptautiska zvaigzne. Otra ir dziedātāja Jūlija Marija Dana no Rumānijas, kā mēs viņu saucam – apslēptais dārgums. Atkal jau – ja gribētu salīdzināt, viņa varētu būt tāda jaunā Andžela Georgiu ar ļoti siltu liriskā soprāna balsi, kura faktiski savā ziņā ir izvēlējusies slēpties no milzīgas preses uzmanības, jo uzskata, ka labāk šo laiku ir veltīt savas balss un personības izkopšanai, nekā sarunāties ar presi un būt mediju vidē. Ja apzinies, ka ne visi var izturēt šo spiedienu, pārlidojumus, uzmanību un to, ka katru reizi tev atkal jārada jauns brīnums, tad faktiski tāda nedaudz atturēšanās dziedātājam nemaz par sliktu nenāk. Viņa ir kārtīgs liriskais soprāns ar starptautisku karjeru. Ar viņu vēl neesam sastrādājušies, bet esam ļoti daudz ko ar viņu izrunājuši; ļoti daudzi cilvēki ļoti, ļoti pozitīvi izsakās par viņu. Tas, ko mēs esam redzējuši un dzirdējuši, mūs uzrunā un aizkustina. Tagad notiek repertuāra salikšana. Kā jau parasti, šajos koncertos pirmā ir nopietnā jeb klasiskā daļa, bet izklaidējošāks materiāls iekļauts otrajā daļā – lai publiku var gandarīt ne tikai intelektuāli, bet arī emocionāli. Kā ir sastādīt programmu Dzintariem, kur ir visraibākā publika, kura ar nopietnām lietām varbūt ne vienmēr grib sastapties? Vai jūs ar Karelu Marku Šišonu domājat par to, lai skanētu ne tikai tie skaņdarbi, kas ir ļoti populāri, bet arī tādi, kas mums, publikai, iemācītu to, pie kā mums vajadzētu pierast? Tādi nopietni un labi. Jo, kā mēs zinām, ir tā, ka pie Vāgnera ir jāpierod, kamēr Verdi var diezgan labi klausīties. Šajā ziņā jāatzīst, ka mans vīrs Karels ir ļoti veiksmīgs programmu salicējs – viņam ir sava stratēģija. Nezinu, vai to var saukt par kādu noslēpumu, bet viņam patiešām vienmēr sanāk ļoti veiksmīgi šīs programmas veidot ar kulminācijas efektu – dot cilvēkiem kaut ko, kas viņus uzrunā, tad iedot mazu atelpu, un tad atkal viņus vest uz nākamo soli, un tad atkal seko atelpa ar vairāk pazīstamiem un mazāk pazīstamiem gabaliem. Mēs vienmēr jautājam arī pašiem dziedātājiem – lai viņi šajos koncertos var parādīt sevi vislabākajā vokālajā gaismā. Un tajā pašā laikā publikai piedāvātu melodijas – gan atpazīstamas, gan mazāk atpazīstamas, bet tai pašā laikā veidojot tādu kāpienu, lai beigās sanāk riktīgs uzrāviens!  Protams, beigās vienmēr ir popūrijs, kad tiek saliktas vairākas populāras melodijas kopā ar ļoti skaistiem, zem atvērtām debesīm veidotiem koncertu aranžējumiem, ko Karels arī ļoti bieži apstrādā. Pati savās interesēs vienmēr meklēju kādu jaunu āriju, jaunu personāžu, kuru vēl neesmu dziedājusi, un katru reizi līdz šim tā ir sanācis. Domājot par nākotnes repertuāru, šādi koncerti ir arī platforma – sākt apdziedāt ārijas, gūt pieredzi ar adrenalīnu un ar publikas klātbūtni, lai pēc tam konkrēto pēc kādiem gadiem varētu dziedāt uz skatuves, izrādē. Iznāk tāda kā bāzes iestrādāšana. Šogad arī droši vien tā būs: no manas puses jau pieminētā "Lēdija Makbeta" ir viens no raksturiem jeb tēliem, kas mani ļoti interesē – viņai ir brīnišķīgas ārijas! Vēl izdomāsim, kuru ņemsim. Šogad Johans Štrauss svin jubileju. Viņa melodijas cilvēkiem ir ļoti tuvas. Mēģinām to visu tagad salikt kopā. Skatāmies, lai dueti labi piestāvētu gan vienam, gan otram. Mana balss mainās, un repertuārs, kuru es dziedu, attīstās. Jaunākiem dziedātājiem varbūt vēl nav tik plašs ampluā, lai izvēlētos, tāpēc mēģinu to visu kaut kā kopā salikt. Ceram uz labu laiku, veselīgām balss saitēm un brīnišķīgu publiku! Vai neesat domājuši par to, ka šo koncertu varētu izvērst par īstu festivālu uz vairākām dienām, vienlaikus izvēršot to arī kā konkursu jaunajiem dziedātājiem? Jaunajam dziedātājam iedot platformu uzstāties publikas priekšā, pirms viņš nokļūst uz teātra skatuves, ir ļoti interesants projekts: šādu formātu esam atraduši Austrijā, kur tiek rīkots konkurss "Nākotnes balsis". Uzvarētājs nokļūst koncertā "Dziedi ar mums kopā". Tur ir 4500 vietas vienā koncertzālē, un otrā – aptuveni 3000; koncerts tiek rādīts arī televīzijā, un tiem, kam ir trešā, ceturtā, piektā vieta, tiek dota iespēja divas dienas pirms šī koncerta uzstāties vai nu parkā, vai klostera telpā, dziedot vairākus ieskaņas koncertus. Arī es par šo tēmu domāju, jo gan tehniskā, gan muzikālā, gan skatuviskā pieredze ir sakrājusies un gribētos to kaut kādā formātā nodot arī tālāk jaunajiem dziedātājiem. Jo darbs ar jaunajiem dziedātājiem man ļoti patīk, un man varbūt būtu arī, ko viņiem teikt. Skatīsimies. Jo īpaši vasara, kad nav aktīvās studijas un aktīvo mēģinājumu, šādiem pasākumiem ir interesanta platforma. Tas kādreiz nākotnē varbūt varētu kaut kādā veidā attīstīties. Šovasar tev ir arī neliela koncerttūre pa dažām Latvijas pilsētām kā veltījums tavai mammai. Šis lēmums ir personīgs, jo šogad paiet tieši desmit gadi, kopš mammiņa aizgāja mūžībā. Kamermūzika vienmēr bijusi ļoti pamatīga manas karjeras sastāvdaļa. Jau no pašiem pirmsākumiem esmu to dziedājusi, un man bija iekšējā vajadzība aizbraukt uz dažādiem Latvijas novadiem. Būs darbi, kurus kā maza meitene atceros, kad mamma tos dziedāja, tāpat ir skaņdarbi, kurus esmu izvēlējusies tāpēc, ka tie mani uzrunā. Tas ir gan piemiņas veltījums, gan arī tāda gluži egoistiska psiholoģiska turneja man pašai – savilkt kopā zināmas paralēles. Braucot, piemēram, atpakaļ no Rēzeknes, sanāks braukt tieši pa to pašu šoseju, no kuras nobraucot, četrarpus kilometru attālumā ir mana bērnības māja, kurā es augu, un kurā es, segu saņemot aiz visiem četriem stūriem, lēcu ar izpletni lejā no kūtsaugšas. Visādas spilgtas atmiņas... Man ļoti gribētos to atkal pieredzēt.  Šajā programmā būs daudz latviešu komponistu skaņdarbu no Alfrēda Kalniņa, Jāņa Mediņa un Jāzepa Vītola pūra: daudzus no tiem pagājušajā gadā dziedāju Zalcburgas festivālā, un šogad šos latviešu komponistus dziedāšu gan Vigmora zālē Londonā, gan "Musikverein" Vīnē, gan Lincā un Grācā, un Parīzē... Tas arī man tāds emocionāls pārdzīvojums un gandarījums, ka beidzot arī latviešu mūzika manā starptautiskajā ceļā drīkst izskanēt uz vairākām skatuvēm. Cilvēki, kas pagājušajā gadā Zalcburgā to klausījās,  bija ļoti pārsteigti par to, cik bagātīga ir mūsu mūzikas valoda. Ja domājam par mūsdienu komponistiem, daudzi no tiem, kuri aizgājuši, rakstījuši manai mammai kā mecosoprānam: viņu darbi mammas sniegumā piedzīvojuši pasaules pirmatskaņojumu. Plakidis, Kalsons… Tāpat Selga Mence. Jebkuram no viņiem piestāvētu un piederētos atkal tikt atvērtiem un pārlapotiem. Tas man ir tāds projekts: kad vairs nevarēšu operu padziedāt, nākamos desmit gadus vēl varēšu dziedāt kamermūziku. Man šī mūzika ļoti patīk – tā ir tik ļoti dažāda, un fakts, ka latviešu mūzika latviešu valodā izskan kaut vai tajā pašā Zalcburgas festivālā – tas ir liels prieks un gandarījums. Par to tev milzīgs paldies arī no Latvijas sabiedrības un Latvijas Radio 3 "Klasika"! Liels paldies, ka tu to dari, jo ne tik bieži mēs ar mūsu komponistu dziesmām esam klausītājus iepriecinājuši. Un visbeidzot man gribas pajautāt: dažādu iemeslu dēļ tu ļoti ilgi neesi dziedājusi Latvijas Nacionālajā operā. Tagad tai ir jauns direktors – talantīgs un enerģisks. Vai jums ir bijušas sarunas, ka tu tomēr varētu nodziedāt kādas lomas arī uz Nacionālās operas skatuves? Ir bijušas sarunas, un, visticamāk, droši vien tas arī īstenosies. Voldiņa kungs bija atbraucis uz Vīni, skatījās "Donu Karlosu", nākamajā rītā kopā brokastojām un diezgan daudz ko izrunājām un sarunājām. Tagad tas viss tiek oficiāli uzrakstīts un salikts uz papīra, un mēģināsim visu saskaņot tā, lai patiešām sanāktu arī atgriešanās Latvijas Nacionālajā operā. Paldies par tavu stāstījumu, Elīn, un nu laiks jautājumiem! Gunda Vaivode: Vai tu esi redzējusi filmu "Straume"? Protams! Mēs visi noskatījāmies. Raudāji? Nē, es neraudāju. Esmu racionāliste. Bet man ir ārkārtīgs lepnums… Pilnīgi neiedomājami! Un mani visvairāk satriec fakts, kādā veidā šī filma tika uz tās pašas "Oskara" lielās biznesa skatuves uz to ento miljonu vērto filmu fona! Re, ko nozīmē talants! Nav vajadzīgi skaļi vārdi – ir vajadzīgs talants un darbs. Uzņēmība un disciplīna. Un vīzija. Man liekas, tik tiešām – ja neklausās visās tanīs ārišķībās un nepievērš uzmanību patērētājsabiedrībai, bet patiešām rok, ceļ un ar savu morāles vīziju strādā tam, kam sirsniņa atvērti strādā, var sasniegt ļoti lielas virsotnes. Ojārs Rubenis: Zinu, ka tu lēnām esi sākusi nodarboties ar to pašu darbu, ko darīja tava mamma – ar pedagoģiju. Vai tu domā par to, ka pēc gadiem desmit tu varētu būt arī laba skolotāja? Jo mums Latvijā vokālā pedagoģija arī ir ļoti, ļoti nepieciešama. Protams, es par to domāju. (..) Nezinu, vai būšu laba skolotāja, bet es noteikti būšu skarba skolotāja, jo uzskatu, ka šajā pasaulē ar visu to, ka katra otrā ir pasaules zvaigzne, mēs esam pazaudējuši tādu kā iekšējo morāli – ko nozīmē būt labam dziedātājam. Konkursos, kuros pati esmu piedalījusies un kuros mani sāk pamazām saukt žūrijā, esmu novērojusi, kādā vidē daudzi dziedātāji ir auguši, ko viņi domā un kā viņi iedomājas, kā visam vajadzētu notikt. Kāpēc nav tā, ka pēc akadēmijas beigšanas Metropole nākamajā rītā viņiem nezvana un nesaka: "Mēs jau sen gaidījām, lai jūs atbrauktu!" Ir nepieciešams šiem jaunajiem cilvēkiem palīdzēt nevis tikai ar tehniku un tikai muzikāli, bet arī ar padomiem par ikdienas dzīvi, jo daudzi no viņiem nezina, ko lai dara pēc akadēmijas beigšanas. Saņēmi savu bakalauru, bet – ko tālāk? Viņš nezina, ka jābrauc uz noklausīšanos, kādās programmās var iestāties, kāpēc vienam der viena programma, bet otram jābrauc uz B klases teātri un jāsāk dziedāt mazās lomas. Daudziem dziedātājiem – arī man savulaik – šī palīdzība nav pieejama. Mūsdienu pasaulē diemžēl teātru intendanti un aģenti tikai "slauc": šodien vari – labi, ja rīt nevarēsi, pasauksim nākamo. Diemžēl ļoti daudziem dziedātājiem jāpieņem arī sāpīgi lēmumi. Šajā profesijā ir tā, kā mana mamma reiz teica: ja nevari būt labākā, tad nemaz nesāc. Jo gandarījuma mirkļu noteikti būs mazāk nekā to, kas tevi pavada ikdienā. Pusgadu tu vari gatavot partiju, tad sešas nedēļas - iestudējumu,  bet kritiķis uzraksta, ka viss ir galīgi garām. Tam jābūt gatavam, un tas ir jāpieņem. Ja es mācītu, tad gribētu ne tikai nodot savas zināšanas, bet arī palīdzēt cilvēkiem atrast savu ceļu un varbūt ieteikt kaut ko. Tas ir skarbi, bet uzskatu, ka tāda patiesības atklāšana ir nepieciešama, jo nav nekā sāpīgāka, ja cilvēks cer, cer un cer, bet beigās dzīve viņam parāda, ka cerības bijušas veltas. Tieši šajā profesijā ir ārkārtīgi nepieciešams diezgan ātri saprast, vai vari, vai nevari. Paldies, Elīn, un man ir milzīgs prieks, ka tev cerības bijušas sabalansētas ar to, ko esi darījusi un nav bijis milzīgu vilšanos. Jo es pat neatceros, kad pret tevi būtu vērsta kāda negatīva kritika. Nav runa tikai par kritiku. Mans lielākais kritiķis esmu es pati, un gandarījuma sajūta – vai nu tā ir, vai tās nav. Tā var neparādīties pat pēc ļoti labas kritikas. (..) Bet kritika, protams, var būt arī palīdzoša.  (Jautājums no žurnālistu puses): Kas jūs saista ar Latviju bez šiem koncertiem? Vai vasarā būs atkal savs dārziņš un tomāti?  Protams, būs ikgadējā dārza ballīte, kurā sanāk draugi, ir skaļi un līksmi. Vēl taču ir sēnes – ar meitenēm stāvā sajūsmā vienmēr septembrī un oktobrī atrodam laiciņu atbraukt un tās salasīt. Tā ir arī zaļā zāle jūlijā; tā ir Sigulda un Jūrmala, un arī lauki. Absolūta nepieciešamība! Es ļoti bieži šeit parādos, un neviens pat nemaz nezina, ka esmu ieradusies, jo izvairos; atbraucu mājās uzlādēties bez tāda pompa – sak', esmu atbraukusi, pievērsiet man uzmanību! Es vienkārši iebraucu, tētis atver durvis, un mierīgi divas dienas varu nodzīvot mājās un satikties tikai ar saviem ģimenes locekļiem. Dažreiz pat draugi nezina, ka esmu bijusi Latvijā.  (Jautājums no žurnālistu puses): Vai sarunas bijušas arī ar Maestro Raimondu Paulu par tālāko sadarbību?  Šobrīd notiek darbs pie [ideju] izstrādes. Pēc koncertiem esam runājušies par to, ko esam paveikuši. Jāskatās, ko vēl varētu paspēt. Ir sagatavoti daudzi jauni aranžējumi Maestro darbiem, un man ir tāda doma: sarīkot ne tikai klasisku koncertu, bet tādu kā popūriju, tā saucamo krosovera žanra koncertu, un Maestro Pauls ar savām melodijām ir unikāls šajā ziņā. Tas kaut kad tiks īstenots.

21. martā Dailes teātrī pirmizrāde. Režisors Mārtiņš Eihe uz Lielās skatuves iestudējis dramaturga Džeza Batervērta lugu „Kalifornijas pakalni” par kādas ģimenes sargātajiem noslēpumiem, par mātes un meitu attiecībām. Iestudējumā piedalās gan pieredzējušās, gan topošās Dailes teātra muzikālās aktrises. Izrādes darbība sākas ar 70.gadiem, kad mājās pie mirstošās mātes ierodas viņas četras meitas. Viktorijas laikmetā celtais viesu nams, kurā uzaugušas Vebu māsas, ir paputējis savā spožumā. Māte guļ slimības gultā un tūristi šeit vairs neiegriežas. Pirms vairākiem gadiem valdzinošā Vebu atraitne viena audzināja savas četras meitas, lai viņas kļūtu par mūzikas sensāciju. Vita Vārpiņa atveido divas lomas, gan Veroniku, četru meitu mammu, gan vecāko meitu Džounu. Iestudējumā aktrises Ieva Segliņa, Ilze Ķuzule Skrastiņa un Jana Herbsta atveido pieaugušās māsas. Savukārt māsas jaunībā ir topošas aktrises Dramatiskā teātra muzikālā aktieru 2.kursa studentes – Justīne Skutāne, Gerda Igaune,  Sintija Ceplauska un Daniela Muižniece. Izrādes žanra apzīmējums ir ģimenes melodijdrāma, tātad tas nav gluži mūzikls. Bet par Dailes dramatiskā teātra muzikālā aktieru kursa iesaistīšanu iestudējumā stāsta režisors Mārtiņš Eihe. Londonas Vestendā panākumus guvušo Džeza Batervērta lugu „Kalifornijas pakalni” iestudējis Holivudas režisors Sems Mendess – 2024.gadā tā ieguvusi prestižās Olivjē balvas nomināciju kā labākais jaundarbs dramaturģijā. Latvijā dramaturga vārds nav svešs, Dailes teātrī citu šī paša dramaturga lugu „Jeruzaleme” 2018.gadā iestudēja režisore Laura Groza. Viņa darbiem raksturīga dažādu laiku sapludināšana un šajā darbā tie ir 50. un 70. gadi. Jaunākais Mārtiņa Eihes iestudējums stipri atšķiras no iepriekš Dailes teātrī tapušajiem. Izrādes radošajā komandā ir scenogrāfs Adriāns Toms Kulpe, kostīmu māksliniece Madara Botmane, bet horeogrāfe Liene Grava. Gaismu mākslinieks Reinis Zalte. Vienlaikus ar pirmizrādi 2.stāva foajē atklās arī Jāņa Tīdemaņa gleznu izstādi „Jānis Tīdemanis. Ekspresija bez robežām”. Izstādes kuratore Natalja Jevsejeva. Latvijas mākslas vēsturē nav daudz gleznotāju, kuram būtu tik raiba biogrāfija kā Jānim Tīdemanim.  Viņu bieži dēvē par pasaules pilsoni, kosmopolītisko mākslinieku ar savdabīgu gleznošanas manieri. Izstāde skatītājiem būs pieejama līdz sezonas beigām.

Sastrēgums slimnīcu uzņemšanā pacientam nozīmē ne tikai mokošu gaidīšanas laiku, bet iespējams, arī draudus dzīvībai. Kā tiek organizēta Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta un slimnīcu sadarbība, lai šādi sastrēgumi neveidotos, par to spriežam Krustpunktā. Diskutē Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta vadītāja Liene Cipule, Veselības ministrijas valsts sekretare Agnese Vaļuliene, Slimnīcu biedrības vadītājs Jevgēnijs Kalējs un zvērināta advokāte Solvita Olsena, P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Lauris Vidzis.   Pirms pāris nedēļām Latvijas Televīzija stāstīja par vienu dienu, kad bija sarežģīta situācija Stradiņa slimnīcā, kad dienā tika atvests tik daudz slimnieku, ka nepietika vietas pat koridoros. Daudziem nācās gaidīt Neatliekamās palīdzības dienesta automašīnās, šādi ietekmējot arī dienesta darbu. Šajā laikā jau vispār daudz slimo ar dažādiem vīrusiem, gripu un Covid, bet ir jau arī citas slimības. Tikmēr slimnīcām pat ar ieplānoto naudu pietrūkst 40 miljonu, lai visus apkalpotu. Tādi skaitļi izskanējuši jau gada sākumā. Bet mēs taču arī atceramies 2024. gada nogali, kad slimnīcas dabūja trūkties, jo bija ārstējušas vairāk pacientu nekā noteiktās kvotas. Un kas tad būs šogad tālāk? Neskaidrību ir daudz. 

Skaista apskates vieta, kur, neceļojot ārpus valsts robežām, notvert sajūtu, ka esi kādā eksotiskā vietā - tā nereti tiek uztverti botāniskie dārzi. Taču ne tikai estētiskais baudījums ir svarīgs botānisko dārzu pienesums. Kāda ir šo vietu vēsture un funkcija? Un kāpēc botāniskais dārzs nav īstā vieta, kur nest sev apnikušu istabas augu? Stāsta Kristaps Kunrads, Latvijas Universitātes (LU) Botāniskā dārza direktora p.i., un Uldis Kondratovičs, LU Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes Ekoloģijas nodaļas asociētais profesors, ilgus gadus bijis LU Botāniskā dārza direktors. Botāniskais dārzs daudziem saistās ar skaisti ziedošu, pat eksotisku oāzi, kur pat aukstākajās ziemas dienās var notvert tropu sajūtu. Taču šīs nav vietas, kur patverties no netīkamā klimata laukā vai nodrošināt labu vietu tūristu grupai vai fotosesijai. Botāniskie dārzi savulaik radīti pavisam citu mērķu vārdā. Ar ko botāniskais dārzs atšķiras no privātas augu kolekcijas un kādi izpētes un sugu aizsardzības darbi notiek stundās, kad dārzs apmeklētājiem slēgts? "Mūsu galvenā misija ir bioloģiskās daudzveidības saglabāšana, un mēs esam tie cilvēki, kas rūpējas, lai augi neizmirst, lai kaut kur viņi glabātos, esam tāda kā glabātuve, dalāmies ar šiem augiem, dalāmies ar ģenētisko materiālu ar citām valstīm un sadarbojamies. Protams, pētām augus, pētām, kā varam sabiedrībai arī izstāstīt vairāk par augiem. Sabiedrība paliek aizvien tuvāk un tuvāk mums, mēs arī darbojamies ar to aktīvāk," skaidro Kristaps Kunrads. "Bieži vien esmu teicis ekskursijās, ja grūtāk saprast botānisko dārzu nozīmi, tad tas ir līdzīgi kā zooloģiskais dārzs, kas visiem ir vieglāk saprotams. Jā, mums ir dažādas sugas, ko mēs arī rādām un sargājam." "Botāniskā dārza misija ir cīņa par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, kolekciju uzturēšana, kā pētnieki saka - ex situ - ārpus to dabīgajām augšanas vietām, un, protams, no tā izriet kolekcijas uzturēšana, tās pētīšana, studēšana vienlaicīgi," papildina Uldis Kondratovičs. Viss pārējais ir otršķirīgs.   Pirms sarunas par botānisko dārzu nozīmi savā grāmatplauktā ļauj ielūkoties vēsturnieks Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Kaspars Zellis. Viņš stāsta par vēl topošu grāmatu „Es, karā aiziedams, atstāj māsu šūpulī”, kuru veido kopā ar Oskaru Treimani un Jūliju Dibovsku. Tās ir divu brāļu – Kārļa un Jāņa Jungas atmiņas par kara laiku Latvijā. Grāmatas nosaukums nav izvēlēts nejauši, jo Kārlis un Jānis no Drabešiem Cēsu pusē tiek iesaistīti Otrajā pasaules karā, viens Sarkanajā, otrs  - Vācijas armijā. Pēdējo reizi viņi visi trīs tikās 1941. gadā. „Šis darbs vēlreiz mums parāda, cik briesmīgs ir karš un cik briesmīgi karš attiecas pret cilvēku likteņiem, cik lielā mērā mēs kara pēdas izjūtam vēl joprojām un cik lielā mērā mēs dzīvojam ar šīm kara traumām. Tāpat arī to, cik lielā mērā šīs kara traumas mums aktualizējas šodien. Jautājums, kā mēs izmantojam šīs traumas, vai mēs tās izmantojam, lai kļūtu labāki, vai tās kļūst mums traucējošas, jo ar tām atļaujas ar mums kāds manipulēt," atzīst Kaspars Zellis.

Sastrēgums slimnīcu uzņemšanā pacientam nozīmē ne tikai mokošu gaidīšanas laiku, bet iespējams, arī draudus dzīvībai. Kā tiek organizēta Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta un slimnīcu sadarbība, lai šādi sastrēgumi neveidotos, par to spriežam Krustpunktā. Diskutē Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta vadītāja Liene Cipule, Veselības ministrijas valsts sekretare Agnese Vaļuliene, Slimnīcu biedrības vadītājs Jevgēnijs Kalējs un zvērināta advokāte Solvita Olsena, P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Lauris Vidzis.   Pirms pāris nedēļām Latvijas Televīzija stāstīja par vienu dienu, kad bija sarežģīta situācija Stradiņa slimnīcā, kad dienā tika atvests tik daudz slimnieku, ka nepietika vietas pat koridoros. Daudziem nācās gaidīt Neatliekamās palīdzības dienesta automašīnās, šādi ietekmējot arī dienesta darbu. Šajā laikā jau vispār daudz slimo ar dažādiem vīrusiem, gripu un Covid, bet ir jau arī citas slimības. Tikmēr slimnīcām pat ar ieplānoto naudu pietrūkst 40 miljonu, lai visus apkalpotu. Tādi skaitļi izskanējuši jau gada sākumā. Bet mēs taču arī atceramies 2024. gada nogali, kad slimnīcas dabūja trūkties, jo bija ārstējušas vairāk pacientu nekā noteiktās kvotas. Un kas tad būs šogad tālāk? Neskaidrību ir daudz. 

Mācītāja Ilāra Plūmes sprediķis par Mateja evaņģēliju (15:21-28)

Vai tiesa, ka stresu dažkārt veicina ne tikai mūsu psiholoģiskie pārdzīvojumi, bet arī fizioloģiskas izmaiņas organismā? Kur rodas stresa hormoni – kortizols un adrenalīns – un kas notiek, ja tie sāk pārņemt mūsu organismu nekontrolēti? Par to studijā iztaujāsim Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Endokrinoloģijas nodaļas vadītāju, Rīgas Stradiņa universitātes asociēto profesori Ilzi Konrādi. * Zinātnes ziņas Megalodona izmēri varētu būt bijuši lielāki, nekā līdz šim pieņemts. Pirms dažiem gadiem uz ekrāniem bija skatāma asa sižeta filma par megalodonu – gigantisku haizivi. Varbūt toreiz kādi skatītāji domāja, vai tas ir izdomājums, vai arī šāds radījums okeānos patiešām kādreiz dzīvojis. Un atbilde ir – jā. Megalodons ir reāla suga, kas kādreiz mitusi, un tādas vietnes kā “Live Science” un “Science Daily” tai veltījušas plašākus izklāstus. Zinātnieki visai ilgi uzskatījuši, ka megalodoni izskatījās kā lielas baltās haizivis, taču jaunākais pētījums liecina, ka megalodons bijis vairāk nekā 24 metrus garš dzīvnieks, un tas ir vairāk nekā uzrādījuši līdzšinējie aprēķini. Salīdzinājumam – baltās haizivs mātītes ķermeņa garums var būt aptuveni pieci metri. Tā ka redzams atšķirība ir visai liela – pieci metri vai 24 metri.  Bet milzenis megalodons mūsdienās sastopams vairs nav, tas ir dzīvojis jūrās laika nogrieznī pirms 20 miljoniem gadu līdz 3,6 miljoniem gadu. Pilnīgi megalodonu skeleti atrasti nekad nav, tāpēc mūsu zināšanas balstās un arī avoti, no kuriem zinātnieki var gūt datus, nāk no fosilijām - zvīņu un zobu fosilijām. Lai iegūtu jaunākos datus par megalodona izmēru, zinātnieki no Kalifornijas un Riversaidas universitātes, kā arī citām pasaules vietām megalodonu fosilijas salīdzinājuši ar vairāk nekā 150 dzīvām un izmirušām haizivju sugām, iegūstot pēc iespējas precīzāku megalodonu galvas, ķermeņa un astes proporciju. Vēl pētnieki atklājuši, ka megalodons varētu būt dzemdējis dzīvus mazuļus, un arī to garums varētu būt bijis līdz pat četriem metriem. Tas, par ko pētnieku vidū nav vienprātības, – kādai mūsdienu sugai megalodons ir līdzinājies. Kā piemēru jau minējām balto haizivi, tomēr ir zinātnieki, pēc kuru domām, megalodona ķermenis pēc formas daudz tuvāks bijis citronhaizivij vai pat lielam valim.  Pirmais Mēness aptumsums šogad – 14. martā. Bet par kādu citu dabas brīnumu. Piektdien, 14. martā, gaidāms šī gada pirmais Mēness aptumsums, un par to vietnē “Scientific American”. Precīzāk izsakoties, aptumsums būs 13. marta naktī un 14. marta agrās rīta stundās, un tas būs pilns Mēness aptumsums pēc trīs gadu pārtraukuma. Tiesa gan, mūsu platuma grādos šis notikums ies secen. Pilnu Mēness aptumsumu varēs vērot tikai paši Eiropas rietumi – Spānija, Īrija un Lielbritānija. Toties viskrāšņāko un pilnāko aptumsumu varēs skatīt tie, kuri dzīvo Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā. Ja klausāties Latvijas Radio, būdami šajās vietās, tad ziniet, ka jums tāda iespēja ir, un to patiešām nevajag laist garām. Bet Latvijā neskumstiet, jo naktī no 7. uz 8. septembri eiropieši redzēs Mēness aptumsumu, un tad to neredzēs Amerika.  Ar ko Mēness aptumsums ir interesants? Atšķirībā no strauja Saules aptumsuma, Mēness aptumsums ir lēns un majestātisks, un, lai to redzētu, nav nepieciešans īpašs aprīkojums vai optisks palīglīdzeklis.  Mēness, Saule, Zeme – šo triju ķermeņu attiecības nosaka Mēness aptumsuma veidošanos, detalizētāk, kā tas notiek, aprakstīts vietnē, bet tur arī piedāvāts tāds vienkāršots skaidrojums. Proti, iedomājieties, ka jūs atrodaties uz Mēness, skatoties uz Zemi un Sauli. No šī skatupunkta šķiet, ka Zeme lēnām virzās Saules priekšā. Sākumā jūs redzat, ka Zeme pavisam nedaudz bloķē Sauli, un gaismas daudzums, kas pie Jums nonāk, samazinās, bet mazliet. Laika gaitā Zeme bloķē Sauli arvien vairāk, un apgaismojums vēl vairāk samazinās. Pēc aptuveni stundas Zeme pilnībā nobloķē Sauli, Jūs atrodaties Zemes ēnā, un visapkārt ir tumšs. Attiecīgi, kad Zeme atkal atklāj Saules seju, aptumsums ir beidzies. Tik tālu par Mēness skatupunktu, bet Mēness aptumsumu mēs vērojam no Zemes, un te nākamais interesantais fakts. Brīdī, kad Saule attiecībā pret Mēnesi ir nobloķēta, mēs uz Zemes redzam nevis vienkārši tumšu, blāvu Mēness disku, bet Mēness seja kļūst “asiņaina”, un to arī sauc par “asiņaino Mēnesi”. Skaidrojumam palīdz fizika. Mēness aptumsuma laikā Saule izgaismo Zemi, tāpēc visa Saules gaisma, kas krīt uz Mēness virsmu, iziet cauri mūsu atmosfēras biezākajai daļai, iekrāsojot Mēnesi sārtā mirdzumā. Izskatās diezgan biedējoši, bet skaisti.  "Zinātnieki netiks apklusināti": tūkstošiem cilvēku protestē pret Donalda Trampa administrācijas politiku. Tūkstošiem pētnieku ASV pilsētās un arī Eiropā mītiņos ar saukli “Stand Up for Science”(jeb “Iestājieties par zinātni”) pauž protestu ASV prezidenta Donalda Trampa administrācijas darbībām, lai samazinātu zinātnisko darbaspēku un izdevumus pētniecībai.  Kopš stāšanās amatā janvārī Tramps un viņa komanda ir atlaiduši un dažos gadījumos mēģinājuši pieņemt atpakaļ darbā tūkstošiem darbinieku ASV zinātnes aģentūrās, kuru darbs bija saistīts ar kodoldrošību, putnu gripas uzraudzību, ekstrēmu laikapstākļu prognozēšanu un citiem jautājumiem. Administrācija ir arī mēģinājusi iesaldēt pētniecības dotācijas zinātnes finansēšanas aģentūrās, tostarp ASV Nacionālajā zinātnes fondā.  Vieni paši mītiņi gan izmaiņas neietekmēs, to jau pierādījuši protesti pagātnē, piemēram, 2017. gadā, kad pētnieki protestēja Trampa pirmā prezidentūras termiņa laikā. Taču svarīgi ir neklusēt, jo, kā norādījusi neirozinātniece Nensija Kanvišere: “Jūs nevarat vienkārši atlaist visus un pēc tam viņus atkal pieņemt darbā, kad tie ir nepieciešami. Zinātnieku paaudze būs zaudēta.” Par šī brīža protestiem plašāk vietnē “Nature”. Vai Latvijā ir retzemju metāli?  Visbeidzot, ja vēl par ģeopolitiku un zinātni, tad aicinām pašmāju portālā “Delfi” iepazīties ar rakstu par retzemju metāliem. Tieši Donalda Trampa un Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska iespējamais darījums par retzemju metāliem pēdējā laikā ir daudz figurējis ziņu virsrakstos, un “Delfu” rakstā labu skaidrojumu sniedzis ģeologs, Latvijas Universitātes asociētais profesors Ģirts Stinkulis. Viņš norāda, ka ne viss, kas ir reti sastopams, automātiski ir retzemju elementi. Tie ir pavisam konkrēti 17 elementi no Mendeļejeva periodiskās tabulas apakšējās daļas, piemēram, skandijs, itrijs, lantāns un citi, tiem ir augsta vērtība un praktiskais pielietojums, piemēram, elektronikā un militārajā jomā. Ukrainā tie ir pieejami, Latvijā par šo 17 elementu klātbūtni pierādījumu nav, bet mums ir ļoti daudz citu vērtīgu dabas resursu, piemēram, dzelzrūda. Par tās un citu atradņu nozīmi plašāk rakstā.

Pirms dažiem gadiem pamanīju Elīnas Zeseres izsludinātu meistarklasi "Par vīrieša baudu". Toreiz Elīnai jautāju, vai viņa ko līdzīgu pasniedz par sievietes baudu. Elīna atbildēja, ka tāda meistarklase ir bijusi, tikai vīrieši tai nav pieteikušies. Savukārt, meistarklases par vīrieša baudu sievietes izpērk un bieži vien cer, ka viņu partneri tad vēlēsies ko vairāk apgūt par baudas sagādāšanu partnerei.Tad atcerējos noslēgumu kādai anekdotei, kurā vīrs savai jaunlaulātajai sievai izvirzīja dažādus noteikumus. Viņš pirmdienu vakaros nebūšot mājās, jo ar čomiem dodas nakts medībās, neatkarīgi no tā, ir viņa uz to ar mieru vai nē. Arī otrdienu vakaros nebūšot, jo tad ar čomiem spēlējot hoķi, patīk tas viņai vai nē. Trešdienās arī ne, jo tad ar čomiem bāra vakars, un tā tālāk. Sieva par to neko nedrīkstot teikt, tie esot viņa kopdzīves noteikumi. Viņa atbildēja, ka saprot. Vīrs pretī jautāja, kādi ir viņas noteikumi. Sieva noteica, ka tikai viens: "Sestdienu vakaros mūsu mājās būs galvu reibinošs sekss, neatkarīgi no tā, būsi tu mājās vai nē."Šo sarunu par sievietes seksuālo baudu ar Elīnu izveidojām, lai sievietei seksā ir vairāk baudas, neatkarīgi no tā, vai viņas partneris par mīļotās baudu ko mācās vai nē :)Par Cilvēkjaudas atbalstu paldies podmedia.lv, kas ir profesionāla režisoru un žurnālistu komanda, kuri tev palīdzēs izveidot savu podkāstu, kas atšķirs tevi no pārējiem nozares spēlētājiem un piesaistīs daudz jaunu klientu tavam biznesam. Piesakies podmedia.lv uz īsu sarunu ar viņiem un pavisam drīz tev būs savs podkāsts, kas palīdzēs sasniegt tavus biznesa mērķus.Cilvēkjaudas citas epizodes par seksu, intimitāti un baudu:#65 Par sievietēm un seksu ilgstošās attiecībās - 8 vīriešu atbildes, uz 14 jautājumiem.#112 Par seksuālo baudu ilgstošās attiecībās. Saruna ar Juriju Ohrimenko.#13 Par seksu, tā nozīmi un iespējām mainīt situācijas, kas sen vairs neder. Saruna ar klīnisko psiholoģi Kristīni Balodi.#147 Atklāta saruna par pieredzi sevis iepazīšanai caur seksu. Ar Elīnu Zeseri.#148 Par ķermeni, Tindera riskiem, biznesu (2.daļa sarunai par seksu). Ar Elīnu Zeseri.Sarunā pieminētās informācijas saites atradīsi 217. sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads5:09 Kādēļ sievietes bieži interesējas, kā sagādāt baudu vīrietim, bet savu seksuālo baudu atstāj novārtā7:39 Galvenie mīti, kas traucē sievietei gūt baudu seksā9:42 Ieplānot seksu. Ilūzija par spontanitāti ilgstošās attiecībās14:58 “Seksuālā problēma ir visiem” – ar kādiem jautājumiem un kādos vecuma posmos cilvēki vēršas pie seksa un intimitātes kouča19:11 Ko darīt, ja sekss vienam no partneriem ir kļuvis par stresa izlādes mehānismu23:17 Riskanti, ja vīrieša seksuālā izglītošanās ir no pornogrāfijas skatīšanās26:22 Slēptākās fantāzijas un bailes no atraidījuma 29:14 Kļūdas komunikācijā, kas seksuāli attālina, nevis satuvina32:26 Podmedia īpašais piedāvājums Tava podkāsta izveidošanai podmedia.lv33:21 Kā atšķiras sievietes seksualitāte no vīrieša37:04 Katram sava daļa atbildības, lai sekss būtu baudāms39:32 Tehnikas sievietei, kā sevi emocionāli un fiziski noskaņot uz seksu43:21 “Vienmēr atceries, ka ar tevi viss ir kārtībā un tu esi normāla”47:40 Risinājumi, kas darbojas teju bezcerīgās situācijās, kad savstarpējās seksa problēmas ir ieilgušas52:40 Paņēmieni, kā sievietei paš

Darba intervija var sagādāt ne mazums spriedzes un daudz cilvēku atzīst, ka tā nav bijusi iedrošinoša pieredze. Kā uzvesties darba intervijā, spēt pieteikt sevi un vienlaikus atstāt labu iespaidu, raidījumā Kā labāk dzīvot iesaka emocionālās inteliģences praktiķe, biznesa trenere un konsultante Jana Strogonova un Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas valdes priekšsēdētāja Eva Selga. "Darba intervija ir pirmā tikšanās darba ņēmējam ar darba devēju. Tas ir pirmais iespaids, ko nevar atkārtot," atzīst Eva Selga. Pirmā intervija ir iepazīšanās un svarīgi, lai būtu labvēlīga gaisotne no darba devēja puses, jo cilvēks, kas atnāk, ir izrādījis vēlmi. Lai viņš atvērtos un spētu par sevi pastāstīt, gaisotnei ir jābūt pozitīvai. CV ir tas, kā sevi pasniedzam, profesionālais apraksts par iepriekšējo pieredzi un izglītību, kā vēlamies pasniegt. Motivācijas vēstulē pasakām to, ko nevarēja iekļaut CV, kāpēc gribam konkrētā darba vietā būt, kāpēc esmu labāks par citiem. Strīdīgs ir jautājums, vai pievienot fotogrāfiju. Tas nav obligāti. Jana Strogonova min, ka cilvēki norāda, ka neraksta vecumu CV, lai uzaicinātu uz interviju. Cilvēki atzīst, ja viņi norādīs, ka ir 50+, tad pastāv iespēja, ka nemaz neaicinās uz interviju. "Vecuma diskriminācija, ko diemžēl izjūtam Latvijā, neskatoties uz to, mums cilvēku pietrūkst, speciālistu pietrūkst. Diskriminē divas grupas – cilvēkus 50+ un jauniešus, kas tikko pabeiguši vidusskolu, viņiem nav nekādu profesionālo iemaņu un īsti neviens darba devējs negrib ieguldīties, jo viņi ir sevis meklējumos, sava īstā darba meklējumos, viņi, iespējams, pēc pusgada, pēc kādiem mēnešiem mainīs darbu. Šīs ir divas grupas, ka Latvijā tiek diskriminētas, diemžēl," norāda Eva Selga. Ekspertes min, ka svarīgi ir arī motivācijas vēstulē parādīt, ka potenciālais darba ņēmējs ir izpētījis uzņēmumu un tā parāda ieinteresētību. Motivācijas vēstulē vēlams atsaukties uz organizācijas vērtībām caur savu stāstījumu. Parādīt, ka esmu iepazinies. Jo personīgāk uzrakstīs konkrētai organizācijai, tas var būt arī izšķirošs faktors, lai uzaicinātu uz pārrunām. Cilvēki atzīst, ka izjūt lielu stresu, ejot uz darba interviju. "Saprotu, ka bailes un pārdzīvojums, un uztraukums, ir. Pirms intervijas, tīri praktiski padomi. Noteikti ir svarīgi labi izgulēties. Es saprotu, ka priekšā grūta diena, bet vienalga izdarīt visu, lai būt labs miegs. Otra lieta, kas vēl var palīdzēt "sazemēties", ir silts, labi pagatavots ēdiens, piemēram, kāda putra vai gaļa. Bet ne pārāk daudz, lai nav tā, ka strādā vēders, bet nestrādā galva. Ķermenis, prāts un emocijas ir saistīti, izdarām visu, ko varam, ar ķermeni - paēdam, izguļamies," iesaka Jana Strogonova. "Pirms intervijas vai uzstāšanās man pašai palīdz "spēka pozas". Tās ir visas atvērtās pozas, piemēram, rokas salikt sānos, kājas - plati un pastāvēt tā divas minūtes. Varbūt uzgaidāmajā telpā pirms intervijas tā nedarīs, bet kaut vai aizej uz labierīcībām un divas minūtes pastāvi tādā pozā. Man tas palīdz. Vai arī  sēdēt tā, ka esi atvērts." Piezīmes uz darba interviju var droši ņemt līdz, kad esam uztraukušies, prāts skraida un nomierināties ir grūti. Jana Strogonova iesaka uzrakstīt visu, ko gribētu par sevi pateikt. "Varbūt tajā papīrā nemaz neieskaties, bet kā jau zinām, špikeri rakstot, vislabāk iemācamies," norāda Jana Strogonova. Tāpat vēlams padomāt par to, kas ir stiprās puses, ko es labi daru, varbūt pašam liekas nieks, bet tieši tas, iespējams, ir vajadzīgs. Otrs – uzrakstīt, sagatavot jautājumus, ko pajautāt intervētājiem. Tāpat ekspertes iesaka būt pašiem un netēlot. Ja pajautā kaut ko un gribas pateikt tikai "jā", vajadzētu saņemties pateikt vairāk, kaut vienu teikumu.

Tagad viss mums ir jaudīgs - jaudīgs priekšnesums, vēstījums un pat izaicinājums ir jaudīgs. Par modes vārdiem spriežam februāra latviešu valodas stundā raidījumā Kā labāk dzīvot ar Latvijas Universitātes profesoru, valodnieku un tulku Andreju Veisbergu un filoloģijas doktori, valodnieci Diti Liepu. "Tas ir modes vārds. Modes vārdiem atrast lielu loģiku ne vienmēr ir iespējams. Vienīgais, kas mūs var mierināt - modes vārdi ir pārejoši. Pēc pieciem gadiem būs cits," mierina Andrejs Veisbergs, runājot par vārda jaudīgs popularitāti. "Pirms kāda laika, piemēram, jestrs bija. Latvijas Bankas jestrā darbība p arī mazliet dīvaini. Jestrs bija ļoti izplatīts." Savulaik modē bija arī vārdi jēgpilns, integritāte. "Pirmkārt, modes vārdi rodas saistībā ar to, ka kaut kas jauns ir izdomāts vai kaut kas jauns notiek. Covid laikā bija ļoti daudz visdažādāko Covid veidojumu. Otra lieta ir, ka vienkārši tiek ņemts kāds valodā esošs vārds un tas kļūst moderns jeb modīgs, un visiem tas kaut kādu iemeslu dēļ patīk," turpina Andrejs Veisbergs. "Bieži vien nozīme tiek pamainīta, vārds tiek lietots vietā un nevietā. Es pēdējā laikā dzirdu, ka tiek runāts par Trampa kadenci. Es es saprotu, kas tiek domāts, - Trampa otrais termiņš jeb prezidentūra." Valodnieks skaidro, ka vārdam kadence ir kādas piecas nozīmes latviešu valodā, un mēģināt uzminēt, kura īsti ir domāta, ir ļoti sarežģīti.  "Kadence, pirmkārt, ir mūzikas termins - tas ir nobeigums, Turklāt atvasināts no latīņu valodas vārda, kas nozīmē krist , varētu saprast, ka drīz būs krišana," komentē Andrejs Veisbergs. Kadence ir arī sporta termins, vēl ir otra nozīme mūzikā - instrumenta solo orķestra pavadījumā.  "Varētu domāt, ka te viens spēlē solo, katru dienu nāk ar citām idejām. Nezinu, kāpēc tā cilvēkiem patīk, un tas pēkšņi kļūst ļoti populārs," atzīst Andrejs Veisbergs.  "Manuprāt, ir arī ļoti liela mediju loma, jo ir bijis arī tā, ka, piemēram, iepriekšējā vakarā ir kāda preses konference vai kāds raksts publicēts, un tad nākamajā dienā, piemēram, par to runā, ir atskaņas, un tas tā ļoti pielīp arī," vērtē Dite Liepa. "Tā savulaik notika arī ar ne visai pareizo dižķibeli, kura tieši tāpat tika izplatīta pēc kādas preses konferences ar tādu ļoti lielu ātrumu." Andrejs Veisbergs vēl piebilst, ka šobrīd modes vārdi var ieviesties ar mākslīgā intelekta starpniecību, kas apstrādā dažādus tekstus un pārnes tos latviešu valodā.

Valsts augstāko amatpersonu aktualizētais temats par valsts pārvaldes darbinieku atgriešanos pilna laika klātienē raisa pretrunīgus viedokļus. 8. februārī Latvijā ieradies Zviedrijas premjerministrs Ulfs Kristersons, kurš apmeklējis Ādažu bāzi. Valsts digitālās attīstības aģentūra oficiālās elektroniskās adreses sistēmas lietotājiem, kuri sistēmā nesaņēma paziņojumus par ienākušajiem ziņojumiem, atlīdzinās zaudējumus kopumā 92 500 eiro apmērā. Pirms 50 gadiem baltieši Austrālijā protestēja, ka šīs valsts valdība atzina Baltijas valstu iekļaušanu Padomju Savienībā. Basketbola Eirolīgas reklāmas video Latgale parādās kā no Latvijas atdalīta teritorija. Briselē trešo nakti pēc kārtas notiek apšaudes.

2025. gada ģeovieta ir Latvijā augstākā kāpa – Pūsēnu kalns. Tā atrodas Nīcas pagastā, un savulaik tā daļēji tika norakta, veidojot karjeru. Ko šādas vietas stāsta par seniem procesiem Latvijas teritorijā? Cik tālu sauszemē iestiepjas kāpas un ko šādas ģeovietas pasaka par cilvēka darbību? Raidījumā Zināmais nezinājamā sarunājas Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētais profesors Ģirts Stinkulis, Daugavpils universitātes asociētais profesors Juris Soms un vides gids, kurš pats arī dzīvo Nīcas pagastā, Andris Maisiņš. Pūsēnu kalns ir viena no kāpām, kas ietilpst Papes-Jūrmalciema-Bernātu kompleksajā kāpu grēdā. Šajā grēdā izšķir divus – Papes-Jūrmalciema un Jūrmalciema-Bernātu kāpu posmus. Šos posmus pa vidu pārrauj aptuveni 1,5 km garš pārpūsto smilšu iecirknis, kas izveidojies pirms vairāk nekā 300 gadiem pēc mežu izciršanas un ugunsgrēka. Abus kāpu posmus raksturo gar jūras krastu paralēli esošu kāpu grēda, kas ir veidojusies pēdējo Baltijas jūras stadiju laikā. Dziļāk sauszemē seko otrs kāpu valnis, kas ir vēja deformēto parabolisko un tām līdzīgo kāpu grēda. Šīs kāpas tiek saistītas ar Litorīnas jūras stadiju, un tās norobežojušas lagūnu joslu līdzenumu no jūras. No kāpas virsotnes karjera nogāzes pusē paveras lielisks skats uz apkārtējo ainavu – pāri pamestajai karjera teritorijai un apmežotai piejūras kāpu joslai redzama jūra. Gada ģeovietas nosaukums tiek piešķirts ar mērķi pievērst sabiedrības uzmanību Latvijas īpašajiem ģeoloģiskajiem veidojumiem un to problēmām, sniegt par tiem informāciju, rosināt vietas tālāku izpēti, atjaunošanu, sakopšanu un labiekārtošanu. Plānots, ka publisks izglītojošs pasākums, kas veltīts Latvijas 2025. gada ģeovietai, notiks pie Gada ģeovietas oktobra sākumā, kad pasaulē atzīmē Ģeodaudzveidības dienu. Bet vispirms vēl vienu šī gada varoni – gada koku. Šis gods ticis gobai.  Iemesls nominācijai ir ne pārāk iepriecinošs, jo gobu skaits Latvijā samazinās šo koku kaites ietekmē – tā sauktās Gobu Holandes slimības dēļ. Vairāk par gada koku un to, kā gobu atšķirt gobu no tās radinieces vīksnas, stāsta Latvijas dendrologu biedrības pārstāvis Gvido Leiburgs. Latvijas Dendrologu biedrība par Gada koku 2025 izvēlējusies parasto gobu, izceļot šī koka nozīmīgumu un pievēršot uzmanību arvien aktuālajai gobu Holandes slimības izplatībai. Gobas mūsdienās ir apdraudētas gan individuālu koku, gan mežaudžu līmenī. Parastā goba ir majestātisks vasarzaļš gobu dzimtas koks, kas savvaļā sastopams visā Latvijas teritorijā – tā teikts biedrības izplatītājā paziņojumā. Taču šobrīd gobu nemaz tik daudz nav, jo Pēc Valsts meža dienesta 2023. gada datiem mežaudzes, kur valdošā koku suga ir goba vai vīksna, ir tikai 0,07% no visiem Latvijas mežiem. Un te vainīga ir jau minētā slimība, kad sadarbojoties sēnei ar tādu vaboli kā gremzdgrauzi, koki nokalst. Pirms aplūkojam sīkāk šo koku bojāejas cēloni, koku eksperts un Latvijas dendrologu biedrības pārstāvis Gvido Leiburgs stāsta, kā var atšķirt abas gobu ģintij piederošās sugas, proti, gobu un vīksnu, kas ir visai līdzīgas pēc izskata. Savukārt raidījuma ievadā savā grāmatplauktā ļauj ielūkoties pētnieks Andris Saulītis. Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Andris Saulītis iepazīstina ar amerikāņu jurisprudences pētnieka Kesa Sanstīna grāmatu par birokrātiju un to, kas tajā ir analītiski maināms. (Cass R. Sunstein. "Sludge. What Stops Us from Getting Things Done and What to Do about It"). Tās latviskais nosaukums varētu būt "Šķēršļi, kas aptur mūs paveikt lietas un ko ar to iesākt". Šis populārzinātniskais darbs apliecina, ka pārmaiņas likumos var panākt, dažādu nozaru pārstāvjiem sadarbojoties. Interesentiem pieejama gan drukātā versija, gan elektroniskā versija. Pētnieks norāda, ka Latvijas bibliotēku kopkatalogā šo izdevumu nav atradis, bet sola dot ziņu Latvijas Nacionālajai bibliotēkai, kuras darbinieki ir atvērti grāmatu ieteikumiem.

Pērn no dzīves ārzemēs Latvijā atgriezties reemigrācijas koordinatori palīdzējuši 774 cilvēkiem. Protams, cilvēki atgriežas mājās, ejot dažādus ceļus un ne visiem vajadzīgs šāds palīgs, tomēr droši vien remigrācijas koordinatoru pierakstu kladēs apkopoti virkne jautājumu un problēmu, par ko ikdienā neiedomājamies. Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts skaidrojam, cik rūpīgi jāgatavojas reemigrācijai, kāda palīdzība pirms atgriezties Latvijā ir tā aktuālākā, ar kādiem šķēršļiem tautieši saskaras un kādi jautājumi noteikti jāatrisina pirms pārcelšanās. Sarunājas Daina Šulca, Rīgas plānošanas reģiona remigrācijas koordinatore, Ruta Priede, Latgales plānošanas reģiona koordinatore, Alise Rožinska, kopā ar dzīvesbiedru Carlo de Masi plāno pārcelšanos uz Latviju no Kanādas, un Līga Baufale, Nodarbinātības valsts aģentūras "EURES" projekta vadītāja. Par atgriešanos Latvijā stāsta arī Lingu ģimene.  

Jau vairākas desmitgades zinātnieki meklē veidu, kā atdarināt to, kas dabā tik šķietami viegli tiek veidots – zirnekļa zīdu. No kā šis dzīvnieks tik prasmīgi veido savus tīklus? Ne reizi vien dzirdēts, ka šis biomateriāls pārspēj pat tēraudu un cilvēka radītu izturīgāko polimēru gan stingrībā, gan elastībā. Kā dabisku zirnekļa zīdu var radīt mākslīgi un kādam nolūkam tas kalpotu? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes dekāns, profesors un ķīmiķis, Organiskās sintēzes institūta (OSI) vadošais pētnieks Kristaps Jaudzems, Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes doktorants, Organiskās sintēzes institūta zinātniskais asistents Viktors Romaņuks un jaunuzņēmuma "PrintyMed" vadītāja Jekaterina Romanova. Kā zirneklis pin savu tīklu un no kā tas sastāv, vairāk stāsta zirnekļu pētniece Inese Cera. Zirnekļu zīds ir viens no izturīgākajiem dabas materiāliem, un jau vairākas desmitgades zinātnieki aktīvi pēta tā īpašības un meklē veidus, kā to atdarināt. Šis biomateriāls izceļas ar unikālu stingrības un elastības kombināciju, kas pārsniedz pat kevlāra un tērauda īpašības. Turklāt zirnekļu zīds ir bioloģiski saderīgs un bioloģiski noārdāms, padarot to par daudzsološu materiālu ne tikai materiālzinātnei, bet arī medicīnas un kosmētikas nozarēm. Tomēr zirnekļu zīda proteīnu (spidroīnu) iegūšana no zirnekļiem industriālos apjomos nav iespējama viņu kanibālistiskā un teritoriālā dzīvesveida dēļ. Šis ierobežojums ir veicinājis alternatīvu spidroīnu iegūšanas metožu izstrādi biotehnoloģiskā ceļā. OSI ar sadarbības partneriem Kristapa Jaudzema vadībā ir izstrādājis inovatīvu metodi mākslīgā zirnekļa zīda šķiedru iegūšanai ar uzlabotām fizikālajām īpašībām, kuru elastība ir gandrīz divreiz lielāka nekā dabiskajam zirnekļa zīdam. Latvijas Zinātņu akadēmija šo atklājumu ir atzinusi par vienu no izcilākajiem sasniegumiem zinātnē 2024. gadā. Pētījums tapis, sadarbojoties pētniekiem Latvijas Organiskās sintēzes institūtā, Latvijas Universitātē, Rīgas Tehniskajā universitātē un Karolinskas institūtā Zviedrijā. Pirms iepazīstam, kā zinātnieki spējuši radīt zirnekļa zīdu, zinātnes ziņas. Par pupiņām uz Marsa, smadzeņu implantu, kas darbina virtuālu dronu, ASV prezidenta inaugurācijas ceremonijas vēsturi un notikumiem Latvijas zinātnē, tostarp ornitoloģijā stāsts zinātnes ziņās. Marsa satelītattēlos pamanītās pupiņām līdzīgās ģeoloģiskās formas varētu norādīt uz ūdens un dzīvības pazīmēm. Iespējams, dzirdot šoteikumu, kādiem rodas jautājums: “Kādas vēl pupiņas uz Marsa?” Bet fotogrāfijas, kas pēdējās nedēļas laikā ne reizi vien bijusi ieraugāma tīmeklī, ataino ēdamajām pupiņām vienreizēji līdzīgus objektus, bet tās gan nav ēdamās pupiņas. Tās ir ģeoloģiskas formas, kas patiesībā ir sasalušas smilšu kāpas. Attēlu var apskatīt arī vietnē “Live Science”.  Smadzeņu implants ļauj paralizētam cilvēkam ar domu spēku vadīt virtuālu dronu. Konkrētajam cilvēkam ir tetraplēģija, attiecīgi visu četru locekļu - kāju, roku - paralīze. Līdz ar to cilvēks, tikai skatoties uz dronu ekrānā, vienkārši domā, ka kustina pirkstus. Cilvēka smadzeņu signālus interpretē mākslīgā intelekta modelis, kas tālāk tiek izmantots, lai vadītu simulētu dronu. Labākam priekšstatam par šo var ielūkoties vietnē “Nature”. Amerikas inaugurācijas tradīcijas aizsākušās pirms daudziem gadsimtiem. Vēl viens šīs nedēļas būtisks notikums ir ASV 47. prezidenta Donalda Trampa inaugurācijas ceremonija, un temats, kas arī ir vesela pētījuma cienīgs, tā ir inaugurācijas tradīciju vēsture. Par šo tad stāstu var meklēt “Nacionālās ģeogrāfijas” vietnē. Kā tur norādīts, tad, neskatoties uz to, ka inaugurācijas diena parasti tiek svinēta ar dažādām parādēm un ballēm, tas nav stāsts tikai par greznību. ASV vēsture apliecinājusi, ka pat pēc strīdīgām vēlēšanām, pat Pilsoņu kara laikā, prezidenta inaugurācija ir bijis galvenais simbols miermīlīgai varas nodošanai, un tas ir viens no Amerikas konstitucionālās demokrātijas pamatiem.  Par inaugurācijas tradīciju evolūciju vairāk lasāms “Nacionālās ģeogrāfijas” lappusēs. Nedēļas nogalē ikvienu aicina stundas garumā pie barotavām skaitīt ziemojošos putnus. Latvijas Ornitoloģijas biedrība no 24. līdz 26. janvārim aicina ikvienu stundas garumā piedalīties akcijā “Ziņo par putniem dārzā 2025”.    

Lielāku un mazāku dārzu īpašnieku vidū šobrīd jau valda aktīva rosība, jo laiks iegādāties augu sēklas nākamai sezonai. Internetā čum un mudž dažāda veida piedāvājumi, bet visam ir sava gaišā un arī tumšā puse. Par augu sēklu formālās un neformālās aprites īpatnībām saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Dārzkopības sezonai palīdz sagatavoties Valsts augu aizsardzības dienesta Augu karantīnas departamenta Fitosanitārās uzraudzības daļas vecākā inspektore Jūlija Sebeļeva, dārzniecības "Neslinko" vadītāja Elga Bražūne un biedrības "Latvijas dārznieks" eksperte Mārīte Gailīte. Jūlija Sebeļeva skaidro, ka sēklām, ko tirgo Latvijā, jābūt audzētām reģistrētās audzētavās, kur tiek veiktas pārbaudes un nav konstatēti karantīnas organismi, un sēklas ir brīvas no slimību ierosinātājiem. Latvijā nedrīkst ievest sēklas un tirgot, kas iegūtas nezināmas izcelsmes valstīs, kuras nav iekļautas kvalitātes novērtēšanas sistēmā vai tā nav atzīta kā līdzvērtīga Eiropas Savienībā esošai sistēmai. No trešajām valstīm nevar ievest vispār sēklas, pat savām vajadzībām rokas bagāžā. Nepieciešams fitosanitārais sertifikāts, kas apliecina, ka sēklas ir pārbaudītas un nesatur ne kaitēkļus, ne slimību ierosinātājus. "Lielāka problēma ir pirkšana internetā. Ļoti daudz sēklu nāk no Ķīnas. Tas ir lielākais risks. Tur ļoti interesantas paciņas. Uzzīmē, teiksim, zilu tomātu, cilvēks uz to uzķeras. Liels risks, ka neizaugs zils, tur nav, ko brīnīties, bet galvenais, ka ar tām Ķīnas sēklām varam ievazāt vīrusu," norāda Mārīte Gailīte. "Ja gribat kaut ko tik ļoti neparastu, pērciet no vietējiem Latvijas kolekcionāriem. Pagaidām nevienam kolekcionāram šī infekcija –brūnplankumainības vīruss – nav atrasta. Labāk strādāt ar tiem, kam tā lieta ir droša." "Otrs riska faktors – tomāti no veikala. Neskatoties uz to, ka par šo vīrusu runājam jau septiņus gadus, daudzi cilvēki ir vieglprātīgi," turpina Mārīte Gailīte. "Ja ierauga veikalā neparastu vai viņiem garšīgu tomātu, obligāti vajag paņemt sēklas un izaudzēt pašam. Neviens nedomā, ka tas tomāts vizuāli var izskatīties smuks, bet sēklas var būt inficētas. Ne vienmēr infekciju redzam vizuāli." Tomātu brūnplankumainības straujās izplatības vaininieks ir globalizācija. Tajā pašā laikā, pateicoties globalizācijai, salīdzinoši ātri ir izveidoti arī izturīgi hibrīdi, arī izstrādātas stratēģijas, kā ar vīrusu cīnīties un arī ar to sadzīvot. "Vīruss ir ļoti bīstams, ražas zudumi ir līdz 70 %, tomāti vienkārši paliek nesmuki. Briesmīgi. Teorētiski ēst tos var, bet neviens tādus ēst negribēs. Viss, ko mēs varam izradīt, ir viņu utilizēt. Tas nenozīmē likt komposta kaudzē, kur vīruss var saglabāties un atnākt atpakaļ. Jautājums - kā utilizēt, jo sadedzināt tomātu ir sarežģīti," atzīst Mārīte Gailīte. "Šobrīd pasaulē vairākās valstīs, kur vīruss parādījās agrāk, atsakās no tomātu audzēšanas, pāriet uz gurķiem, kaut ko citu, jo nav iespējams ar šo infekciju tikti galā. Tas saglabājas augsnē," atklāj Mārīte Gailīte. "Izraēlā, kur daudz tomātus audzē augsnē un kur pirmo reizi tika identificēts šis vīruss, tur ir milzīgas problēmas. Pirms vīrusa parādīšanās Izraēla tomātus eksportēja, tagad importē. Viņiem tomāti ir kā mums kartupeļi."  

Frizieri mēdz jokot, ka, neveiksmīgi nogriežot matus, bēda nav liela, jo tie taču ataugs! Ja tā nopietni padomā par šo jautājumu, tad jāteic, ka cilvēka organismā nav nemaz tik daudz ķermeņa daļu vai orgānu, par kuriem varētu mierīgu sirdi teikt, “nekas, ataugs”. Ķirzakai ataug notrūkusī aste, briežiem - no jauna aug ragi, jūras gurķis var ataudzēt bojāto orgānu audus. Reģenerācija dzīvnieku pasaulē ir viena no lielākajām bioloģijas mīklām un sarežģītākajām dabas parādībām. Cik ļoti atjaunoties spēj cilvēka organisms un vai varam ko mācīties no dzīvnieku pasaules? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Māris Lielkalns, Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis, un bioloģe Līga Ozoliņa-Molla, Latvijas Universitātes Medicīnas un Dzīvības zinātņu fakultātes asociētā profesore. Pirms sarunas par šo unikālo dzīvnieku spēju jaunums raidījumā - rubrika, kas aicina ielūkoties zinātnieka grāmatu plauktā.  Ikdienas raidījumā tiekamies ar dažādu jomu pētniekiem, kuri ir savas jomas eksperti, taču ne reizi vien sarunās ar zinātniekiem esam atklājuši, ka interese par pasauli bieži vien neaprobežojas ar savu pētījumu jomu. Ko lasa mūsu klausītāju iecienītie pētnieki un mūsu raidījumu viesi? Savā grāmatplauktā ļauj ielūkoties  bioloģijas zinātņu doktore, Rīgas Stradiņa universitātes Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūta vadošā pētniece un Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes docente Inese Čakstiņa-Dzērve. Viņas uzmanības lokā nonākusi Dženiferas Daudnas un Semuela Sternberga (Jennifer Doudna, Samuel Sternberg) grāmata "A Crack in Creation: The New Power to Control Evolution" (Plaisa radīšanā. Jaunais spēks evolūcijas kontrolē). Vēl dodamies uz kādu medicīnas laboratoriju, lai skaidrotu, kādus jaunus soļus tuvāk personalizētai medicīnai un precīzākai vēža diagnistikai sper mūsu medicīnas zinātnieki. Maska, cimdi un dodamies šūnu laboratorijā… Esmu iepakota halātā, cepurē, cimdos, bahilās un maskā un aplūkoju aparatūras, kuru uzdevums ir radīt sterilu un drošu vidi  šūnām, kas ņemtas gan no veseliem cilvēkiem, gan no onkoloģisku pacientu kaulu smadzenēm. Kā stāsta Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes, farmācijas zinātņu nodaļas vadošā pētniece Evita Rostoka, tad nākamais etaps ir šūnu uzlikšana uz īpaši veidota plastmasas čipa, kas imitē vidi cilvēka orgānos. Un te mēs nonākam pie šodienas ieraksta temata - ieskata un skaidrojuma, kā mūsu medicīnas zinātnieces strādā pie akūtās mieloīdās leikēmijas jeb asins šūnu vēža, kas rodas kaulu smadzenēs pētniecības. Runa ir par starptautisku projektu TransCan3 TALETE (projekta nr. FP-21632-ZF-N-840), kurā Latvijas, Vācijas, Itālijas, Francijas un Norvēģijas molekulārie biologi un medicīnas zinātnieki strādā pie tā, lai pēc iespējas ātrāk un efektīvāk varētu noteikt, kāda ārstēšana būtu nepieciešama konkrētam šī asinsvēža pacientam. Turklāt  stāsts ir par to, ka dažādu zāļu iedarbība netiek pētīta šī cilvēka organismā, bet paņemot viņa šūnu paraugu. Vairāk par šo metodi stāsta LU Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes, farmācijas zinātņu nodaļas zinātniskā asistente, doktorante Ilze Blāķe.