Podcasts about cilv

Kāpēc mēs pieņemam lēmumus, kas ir pretrunā ar mūsu labākajām interesēm? Profesors Jurģis Šķilters, Latvijas Universitātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs, parāda realitāti – cilvēks nekad nav pilnībā racionāls. Mēs nezinām visas alternatīvas, esam ārkārtīgi jutīgi pret emocijām, un mūsu lēmumus milisekunžu laikā ietekmē pat tik sīkas lietas kā tas, vai turām rokā siltu vai aukstu dzērienu. Intervijā uzzināsi, kāpēc ilgtermiņa atmiņai nevar uzticēties (tā mūs saudzē, transformējot pieredzi), kā mūs manipulē sociālajos tīklos, izmantojot trīs vienkāršus principus, un kāpēc personība, lai gan daļēji ģenētiska, tomēr mainās dzīves laikā.Sarunā profesors dalās arī praktiskos atklājumos – kā rakstīšana ar roku palīdz labāk mācīties nekā drukāšana ar klaviatūru, kā oža ir tieši saistīta ar mūsu dziļākajām emocijām un atmiņām, un kāpēc telpiskā domāšana ir pamats visām abstraktajām zināšanām - no matemātikas līdz fizikai.Ja tu domā, ka zini, kā darbojas tavs prāts – šī intervija tevi pārsteigs. Un ja tu meklē atbildes, kā kļūt labākam lēmumu pieņēmējam – šeit atradīsi zinātniski pamatotus ieskatus, kurus vari pielietot jau šodien.Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas ir 245.sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 Ievads00:02 Cilvēka uztvere ir kā kārtainā torte – slāņi, kas atklāj, kā mēs domājam, jūtam un risinām problēmas.00:04 Zinātne kā ceļš uz atbildēm, kur robežas starp jomām izzūd.00:05 Redzētais un dzirdētais smadzenēs savienojas – tas izskaidro, kāpēc dažkārt pārprotam pat vienkāršas frāzes.00:10 Ilgtermiņa atmiņa nav arhīvs, tā ir pašsagabāšanās mehānisms.00:14 Dzīve tiek sakārtota kastītēs, ko sauc par notikumiem – tā smadzenes dod jēgu haosam.00:16 Personība un iepriekšējā pieredze kā mūsu iekšējais filtrs.00:21 Acu kustības ir domāšanas spogulis.00:23 Segmentācija ļauj izcelt būtisko, bez tās uzmanība būtu izšķērdēta.00:26 Emocijas bieži uzvar loģiku.00:30 Trīs soļi, kā ietekmēt masas.00:32 Par lēmumu racionalizēšanu.00:41 Grupēšana un segmentācija ir pamats tam, kā mēs redzam pasauli – bez tām būtu tikai pikseļi.00:49 Telpiskā domāšana ir slepenais ierocis abstraktu zināšanu apguvē.00:53 Digitālā lasīšana ir ātra, bet virspusēja – papīrs ļauj domāt dziļāk.00:58 Power-Up SPACE – vieta, kur ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu01:07 Godīgums pret sevi ir ilgtermiņa stratēģija..01:19 Ožas un emociju saistība.01:22 Valodas ietekme uz domāšanui.01:45 Redzes telpa un navigācijas telpa ir divas pasaules – un to savienojums vēl nav atklāts.01:47 Maņas darbojas kopā, bet zinātne vēl tikai sāk saprast, kā tās integrējas.

Pirmā un pagaidām vienīgā iestaigātā taciņa kosmosa dzīlēs šobrīd ir Mēness. Plāni atgriezties uz mūsu pavadoņa, veidot cilvēku apmetnes, iegūt derīgos izrakteņus un daudz ko citu ir vareni, taču kā ar iekļaušanos termiņos un daudzo sarežģīto sagatavošanas darbu izpildi? Vai varam cerēt tuvākajos gados vēlreiz uzkāpt uz Mēness? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē IT speciālisti un astronomijas entuziasti Raitis Misa un Ints Ķešāns. "Šis datums [kad doties misijā uz Mēnesi] ir pārbīdīts jau daudzas reizes. Ilgu laiku tas bija 2019. gads, tad bija 2024. gads. Šobrīd ir 2027. gads. Grūti pateikt," skaidro Ints Kešāns. "Es domāju "Artemis 2" misija, kas plānota pēc diviem mēnešiem, kas aplidos Mēnesi, nevis nolaidīsies. Es domāju, ka tas ir ļoti reāli. Viņi ir tam gatavi. Bet nolaišanās uz Mēness 2027. gadā. Tur ļoti daudz iesaistīto. Galvenais, tur ir citi partneri un, pirmkārt, "Space X" ar savu nolaižamo aparātu, kas ir diezgan sarežģīts koncepts. It kā viss iet pēc plāna, bet es teiktu, ka diezgan ambiciozi domāt, ka tas būs 2027. gads." "Ja to neizdarīs Rietumu apvienība, ķīnieši 2030. gadā noteikti to izdarīs. Jo viņiem viss notiek pēc plāna. Cik es zinu, nav nekādu paredzamu šķēršļu. Viņi ļoti metodiski, lēnām, bet tajā pašā laikā pēc plāna visu dara. Viss līdz šim ir izdevies un viņi nekādas milzīgas izmaiņas savā grafikā nav veikuši," papildina Raitis Misa. Iemesli misijas laika pārcelšanai ir dažādi. "Ilgu laiku kā galvenais iemesls tika minēti jaunie Mēness skafandri, kurus nevar un nevar dabūt gatavus, jo ļoti sarežģītas iekārtas, ļoti dārgas iekārtas," norāda Ints Ķešāns. Doma par atgriešanos uz Mēness ir aktuāla jau kopš 2000. gada, laika gaitā vairākas lietas mainījušās, lielākās izmaiņas - tagad vairāk piesaistīti privātie partneri.  "Pirmām kārtām "Space X", kas būvē nolaišanās sistēmu, bet ir apmēram 10 citi, kas taisa arī nolaižamos aparātus visdažādākos, kas piegādās uz Mēnesi dažādas kravas. Tas ne visiem iet gludi, tāpēc daudz kas iekavējas. Tas ir arī ārkārtīgi dārgi, budžeti aug un naudas visam nepietiek. Tie nav 60. gadi, kad NASAi bija neierobežots budžets, ka tik mēs būtu pirmie," turpina Ints Ķešāns. Bet kāpēc tieši tagad cilvēkam jāatgriežas uz Mēness? Pirmkārt, tie ir pētījumi fundamentālajā zinātnē, kur darba pietiks vairākām paaudzēm.  "Otrs - tik milzīga programma pati par sevi ir progress. Lai realizētu tāda izmēra lietas, būs tūkstošiem atklājumu, būs jaunas tehnoloģijas, jauni materiāli, jaunas metodes, jauna juridiskā bāze varbūt. Tas pats par sevi ir kaut kas, kas dzen cilvēci uz priekšu," atzīst Ints Ķešāns. Vēl viņš min, ka "Artemis" programmas ietvaros top jaunas metodoloģijas, kuras pēc tam varēs lietot dažādas nozares gan kosmosā, gan uz zemes. Tas varētu būt arī svarīgākais visā programmā. Tāpat tiks pilnveidota vai izstrādāta juridiskā bāze.  Vai varēsim izaudzēt pārtiku arī citviet Visumā? Bet, ja reiz par kosmosu runājam, tad visnotaļ svarīgs jautājums ir - vai Visumā hipotētiski mēs varētu audzēt pārtiku? Ja reiz cilvēce veidos apmetnes uz tālākiem Visuma objektiem, tas noteikti būtu svarīgs faktors, lai varētu šīs cilvēku kolonijas nodrošināt ar pārtikas resursiem ārpus Zemes. Par iespējām audzēt pārtiku kosmosā stāsta astrofiziķis, Meteorītu muzeja vadītājs Kārlis Bērziņš un Dārzkopības institūta vadošo pētnieci Līga Lepse. Skaidrs ir tas, ka pēc dažiem miljardiem gadu, pat ja tā prātā šobrīd šķiet kā neaptverama nākotne, uz Zemes dzīve vairs nebūs iespējama. Vienlaikus cilvēks jau pakāpeniski sācis iekarot kosmosu, un tas, cik tālu iesim, ir tikai laika jautājums. Kā iespējamās vietas nākotnes cilvēces mājvietai varētu būt ne vien Marss, bet arī Jupitera pavadoņi un pat tālais Plutons. Zvaigzne Saule savā evolūcijā izpletīsies un kļūs par sarkano milzi, kas, tā teikt, apēdīs sev tuvākās planētas - Merkuru, Venēru un arī Zemi, tāpēc mums, meklējumos pēc jaunas mājvietas un iespējas audzēt tur pārtiku, būs jālūkojas ārējā kosmosa virzienā. Tā skaidro Kārlis Bērziņš. Pagaidām vēl varam teikt, ka uz Zemes patiešām ir īpaši fizikālie apstākļi, kas ļauj mums šeit audzēt pārtiku. Par tiem stāsta Līga Lepse. Pētniece norāda, ka pašlaik būtiskais jautājums uz Zemes ir aizvien straujāk pieaugošās izmaiņas klimatā. Ar to saskaras arī augu selekcionāri, īpaši attiecībā uz ilggadīgu augu - koku, krūmu - selekcijas procesu. Jaunajām šķirnēm ir jātiek līdzi klimata pārmaiņām. Viņa arī vērtē situāciju uz citām planētām.

Ja persona ir atzīta par cietušo kriminālprocesā, noziedzīgais nodarījums kvalificēts kā tīšs un ir iestājušās kādas no likumā noteiktām sekām, cietušais var saņemt valsts kompensāciju. Raidījumā Kā labā dzīvot skaidrojam, kā iespējams pieteikties un saņemt kompensāciju. Stāsta Tiesu administrācijas direktora vietniece juridiskās palīdzības un valsts kompensācijas cietušajiem jautājumos Jeļena Bārbale, Tiesu administrācijas Valsts kompensācijas cietušajiem nodaļas vadītāja Inga Ozola un biedrības "Skalbes" valdes locekle, klīniskā un veselības psiholoģe, militārā psiholoģe, EMDR terapeite apmācībā Santa Laimiņa-Rubene. "Valsts ir izveidojusi sistēmu, atbalstot noteiktos noziedzīgos nodarījumos cietušos. Valsts kompensāciju maksā, lai persona varētu pēc iespējas ātrāk segt savus zaudējumus, izmantot rehabilitācijas pakalpojumiem un tamlīdzīgi," skaidro Jeļena Bārbale. "Valsts kompensāciju maksā noziedzīgos nodarījumos cietušajiem, kuri ir ieguvuši statusu kriminālprocesā, un šie noziegumi ir ar smagām sekām. Kompensācija tiek maksāta, ja ir iestājusies personas nāve; ja ir nodarīti vidēja smaguma vai smagi miesas bojājumi; ja ir aizskarta cietušā tikumība vai dzimumneaizskaramība;, ja persona ir cilvēku tirdzniecības upuris vai arī persona ir tīši inficēta ar B vai C hepatītu vai HIV." Cilvēks par iespējam gūt kompensāciju var interesēties brīdi, kad ir ierosināts kriminālprocess, notiek aktīva izmeklēšana un persona ar procesa virzītāja lēmumu ir atzīta par cietušo. No tā brīža cilvēkam ir tiesības pieprasīt valsts kompensāciju.  "Latvija ir viena no retajām valstīm Eiropas Savienībā, kura maksā valsts kompensāciju vēl nepabeigtā kriminālprocesā. Tas ir saistīts ar to, ka mēs maksimāli radām pamatu personām jau tajā brīdī, kad tas ir nepieciešams, šo kompensāciju saņemt. Daudzās Eiropas valstīs šī kompensācija ir iespējama tikai pēc tam, kad kriminālprocess ir pabeigts, kad visi apstākļi kriminālprocesa ietvaros ir noskaidroti," norāda Jeļena Bārbale.

“Mēs bieži prasām no cilvēkiem attiecību prasmes, kuras viņi savā dzīvē nemaz nav piedzīvojuši. Un tas ir kolektīvās atbildības jautājums.”Jaunākajā epizodē sarunājos ar Aritu Featherstoni, kura ir supervizore un citu disciplīnu, kas ir saistītas ar organizāciju attīstību, praktiķe. Cilvēks, kurš palīdz speciālistiem ne tikai “turēties”, bet atjaunoties, saskatīt savas darbības izvēles un to ietekmi.Šī saruna par supervīziju laikā, kad sabiedrība ir nogurusi, polarizēta, trauksmes pilna. Sajūtas ienāk darba vietās, komandās, vadības procesos, projektos, attiecībās. Nesenā spriedze ap Stambulas konvenciju, budžeta pieņemšanas haoss un rupjības publiskajā telpā, sociālajos medijos ļoti skaidri parāda, cik trausla ir mūsu sarunāšanās kultūra un cik maz mums ir kopīgas prakses, kas palīdzētu noturēt dialogu un attiecības brīžos, kad kļūst tiešām grūti izturēt atšķirīgo, nesaprotamo.Šajā epizodē ar Aritu runājam par supervīziju — nevis kā “atbalsta sarunu”, bet kā profesionālu, strukturētu telpu, kurā cilvēki var ieraudzīt kā ir, saprast attiecību lauku, atpazīt savas automātiskās reakcijas, mazināt bailes un atgūt spēju vadīt sevi un citus sarežģītos laikos.Mēs runājam par to:– kā supervīzija trenē spēju strīdēties godīgi, nezaudējot attiecības– kā vispirms atšķirt cilvēku no ideoloģijas un kā tas samazina “mēs vs. viņi” domāšanu– kāpēc polarizācija nav tikai problēma, bet arī aicinājums mācīties klausīties– kā bailes un neziņa ietekmē lēmumu pieņemšanu komandās un valsts līmenī– kāpēc vadītājiem ir būtiska “profesionālā higiēna” — telpa, kurā atgūt skaidrību– kā supervīzijas principi palīdz mazināt spriedzi organizācijās– un kāpēc godīga saruna bieži ir vienīgais ceļš uz patiesībuArita dalās arī ar vērtīgiem praktiskiem rīkiem: klausīšanās apļi, “nezinātāja pozīcija”, procesa atspoguļošana, tilta veidošana starp viedokļiem un veidi, kā komandas var atgūt spēju domāt kopā — arī tad, ja šķiet, ka telpa ir pārāk karsta.Šī epizode ir par supervīziju, bet patiesībā par daudz ko vairāk. Par prasmēm pieaugt, kad nekas nav komfortabli, par cilvēcību, robržām un prasmēm sarunāties. Svētku laikā, pie galda noderēs :) Paldies, Arita, par tavu laiku un zināšanām, un gatavību dalīties!

Režisora Roberta Daubura un dramaturga Jāņa Joņeva izrāde „Ko var cilvēks” Nacionālā teātra Aktieru zālē balstīta uz dokumentāliem notikumiem. Tas ir leģendārās izmeklētājas Ritas Aksenokas duelis ar noziedznieku, izrādē dēvētu par Aleksandru Volkeviču. „Ko var cilvēks” skaudri uzdod jautājumus par cilvēka izcilību, izvēles iespējām, ļauno un labo.

Kustība ir vislabākā pensija, ko varam sarūpēt savam ķermenim. Tā ietekmē visu cilvēka ķermeni, sākot no mūsu prāta un emociju pasaules, līdz pat vissīkākajai organisma šūnai. Kā mainījies cilvēka organisms līdz ar kustību izmaiņām tūkstošiem gadu laikā? Kā kustība ietekmē mūsu nervu sistēmu un kā sportiskās aktivitātes maina šūnu darbību? Gaidot Latvijas Sabiedriskā medija labdarības maratonu "Dod pieci!", kurā šogad īpaša uzmanība pievērsta mazkustīgumam Latvijas sabiedrībā, raidījumā Zināmais nezināmajā par kustību nozīmi sarunājas Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes asociētā profesore Līga Plakane, Rīgas Stradiņa universitātes docente un Antropoloģijas laboratorijas vadītāja Silvija Umbraško un Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas neiroloģe Ramona Valante. Vai varam tā teikt, ka kustības mūža garumā ir tāda stabila, gara un kvalitatīva pensija vecumdienām? Tam, ka kustības ir atslēga, lai mēs būtu veseli un dzīvotu ilgu un laimīgu mūžu piekrīt visas trīs sarunas dalībnieces. "Kustība uzlabo gan vielmaiņu, gan asinsriti visā ķermenī, gan gan saglabā kaulu veselību, kas ir ļoti būtiski, salīdzinot jaunību ar vecumdienām," piebilst Silvija Umbraško. Ramona Valante norāda, ka ikdienas darbā  ar kustību traucējumu slimniekiem redz, ja cilvēks jaunībā nav pievērsies vairāk kustībām, arī tad, kad ir sākusies slimība, nav par vēlu sākt, lai uzturētu savu dzīves kvalitāti.  "Daudzām slimībām, it īpaši, kas ir saistītas ar kustībām, kustību traucējumiem, piemēram, neirodeģeneratīvas slimības, parkinsonisms, medikamenti ir limitējoši. Tie daudz ko uzlabo dzīves kvalitātē un ļoti daudz ko sniedz simptomu atvieglošanā, bet, ja pacients izvēlas vai kaut kādu iemeslu dēļ nespēj to inkorporēt kopā ar fizioterapiju, ar regulāru kustēšanos, tad tā ir diezgan limitējoša palīdzība," norāda Ramona Valante. Ja to spēj arī kopā ar kārtīgu fizioterapiju, to arī paši pacienti uzreiz pasaka, ka viņi jūtas kā no jauna piedzimuši, piemēram, izgājuši kaut kādu rehabilitācijas kursu." Kāpēc kustības ir tā maģiskā atslēga veselībai? "Cilvēks ir kustīga vertikāla būtne, mūsu ķermenis nav pielāgots atrasties horizontālā stāvoklī ilgstoši, izņemot pagulēt. Ja mēs ilgstoši, ko var arī redzēt slimnīcās, vai arī tad, kad cilvēks paliek aizvien mazkustīgāks, pasīvāks, mainās, un ko arī redzu, kas ļoti ietekmē dzīves kvalitāti pacientam, sirds asinsvadu darbība," skaidro Ramona Valante. "Daudziem pacientiem, arī ja iepriekš nav bijušas nopietnas slimības, bet ilgstoši ir bijis kaut kādu iemeslu dēļ gultas režīms, vai ļoti pasīvs režīms, pēc tam ir ārkārtīgi grūti atkal vertikalizēties. Rodas izmaiņas asinsspiedienā, organisms ir pielāgojies pasīvai horizontālai dzīvei, nav vajadzīga vēlme cīnīties pret gravitāciju, tad arī asinsvadu paplašināšanās un sašaurināšanās notiek stipri lēnāk. Tad sākas problēmas - es vertikalizējos, apsēžos, es neko nevaru izdarīt, man nav spēka, ir dulla galva. Cits vēl ģībst. Arī pēc ilgstošas gulēšanas slimnīcā ir grūti atkopties organismam, kamēr sākas kustēšanās un kustības. Ikdienā mēs par to neaizdomājamies, bet pilnībā pārslēdzās viss asinsspiediens, un pēc tam ir ļoti grūti, jo nevar padomāt, ir tāda dūmakaina galva, kad apsēžas, liekas, ka kritīs. Protams, nav spēka. Un vienīgais, kā to var novērst, ir kustēšanās. Ir šķidrums jāuzņem, un kustības, lai to vispār varētu normalizēt." Protams, labākais būtu regulāri kustēties, nodarboties ar kādām fiziskām aktivitātēm, bet arī neregulāras aktivitātes var palīdzēt. Piemēram, arī neregulāri vingrojot, varam novērst daudzas problēmas, kaut vai skeleta muskulatūras problēmas. Neregulāri darīt ir labāk nekā vispār nedarīt, lai stiprinātu savu ķermeni, lai lielākā vecumā būtu mazāk vai nebūtu problēmu.

Lai atbrīvotos no liekā svara, nav nepieciešamas speciālas diētas. Ir speciālisti, kas apgalvo, ka diēta nav izšķirošā. Ieteikumus uzklausām raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta uztura treneris Mārtiņš Bidiņš un uztura speciāliste Liene Sondore. Aptaukošanās nav vienkārši risināms jautājums, tā ir kompleksa problēma - ierakstā uzsver medicīnas zinātņu doktore, sertificēta dietoloģe Laila Meija.  Runājot par to, kā motivēt sevi dzīvot un ēst veselīgāk, Mārtiņš Bidiņš uzdod vairākus retoriskus jautājumus. "Par to, cik grūti ir ēst veselīgāk un sportot, visi čīkstētu vienā balsī. Pat bļautu. Ja pavēršam šo jautājumu uz otru pusi, kāpēc neviens nečīkst, cik grūti ir, ja ir liekais svars, cik grūti ir, ja ir grūti aizsiet kurpes," vaicā Mārtiņš Bidiņš. "Cik grūti ir, kad ir aizdusa; cik grūti ir, kad cilvēks sāk novecot un nevar normāli izkāpt no mašīnas? Kāpēc mēs par to nesūdzamies? Cik grūti ir, ka nevar izgulēties, jo ir neērti, vai ir miega apnoja. Grūti ir tā un grūti ir tā, bet viens grūti ir izdarāms un prasa dažas stundas dienā, bet tas grūti, ja neizdari, ir katru dienu un vēl visu gadu. Vēl tu ienīsti sevi, kad paskaties spogulī. Kāpēc mēs par to nerunājam?" "Sportu kā tievēšanas līdzekli daudzi izvēlas un domā, ka sports ir svarīgākais, lai sakārtotu svaru. Bet sportam ir cita nozīme - tā ir sirds veselība, muskuļi. Lai kvalitatīvi novecotu, sports ir neaizvietojams," norāda Mārtiņš Bidiņš. "Bet ir tik viegli apēst sportā iztērētās kalorijas, ja nav kaut vai nedaudz sabalansēts uzturs, beigās apēd pat vairāk." "Svara kontekstā uzturs tomēr ir svarīgākais," turpina Mārtiņš Bidiņš. Par kalorijām ikdienā nebūtu jādomā un tās nebūtu jāskaita.  "Ja grib svaru zaudēt bez diētas, vajag maksimāli sabalansēt uzturu. Tas nozīmē apēst pietiekami daudz dārzeņus, olbaltumvielas, ogļhidrātus, nepārforsēt ar taukiem un citām lietām. Cilvēkam, šādi ēdot regulāri, būs ļoti grūti apēst par daudz kaloriju, lēni un mierīgi svars kritīsies un sakārtosies," skaidro Mārtiņš Bidiņš. Taču ne visi var tā lēni un mierīgi var un kad ir liekais svars, neviens negrib lēni un ilgtermiņā. "Ja grib nomest svaru ātri, talkā nāks ierobežojumi. Tiem jāpanāk kaloriju deficīts," norāda Mārtiņš Bidiņš. Lai sakārtotu svaru ilgtermiņā, vispirms ir tievēšana, kas ir īstermiņa process. Pēc tam ēd normāli, tikai jāiemācās, cik ikdienā jāēd un kā to uzturēt. Mārtiņš Bidiņš arī norāda, ka svarīgi, lai cilvēkam ir enerģija un dzīvesprieks.

Nobeigums.

Kad Ieva Treija 1993. gadā kopā ar vīru sāka biznesu, viņi kokosriekstu skaidiņas glabāja vecāku garāžā un slēpās no mafijas aiz mājas sētas. Šodien Gemoss ir viens no lielākajiem Latvijas uzņēmumiem ar 240 darbiniekiem un 41 miljonu apgrozījumu.Un tad notika 2019. gads, kuru Ieva sauc par baigo gadu. Trīs mēnešu laikā viņa zaudēja gan vīru, gan 17 gadus veco dēlu. Abās reizēs - pēkšņi un negaidīti. Esmu līdz sirds dziļumiem pateicīga Ievai, ka viņa pastāstīja, kā atrada spēku un jēgu dzīvot tālāk pēc prātam neaptverama zaudējuma.Šodien Ieva vada uzņēmumu kopā ar saviem pieaugušajiem bērniem, un viņi jau ir iekarojusi arī Lietuvas tirgu. Ieva regulāri dodas ļoti garos pārgājienos un ik gadu atbalsta trīs jauniešus ar Artūra fonda stipendijām.Šī ir saruna par to, ka bizness nav tikai par naudu. Par to, kā dzīvot tālāk, kad notikušajam nav skaidrojuma. Un par to, ka mežs, Santjago ceļš un maltītes, ar kurām dalies, var būt daļa no dziedināšanās.P.S. Ja tu esi Gemoss fans tāpat kā Laura (kas regulāri uz Šveici ved pilnus koferus ar riekstiem) - šajā sarunā tu ieraudzīsi, kāpēc Gemoss ir tāds, kāds tas ir.Ja šī vai kāda cita saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas atradīsi 244. intervijas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 Ievads00:03 Gemoss dibināšana 1993. gadā un sākums garāžā00:06 Izglītība - pārtikas tehnoloģijas studijas00:10 Un tad “Laimai” vairs nevajadzēja pasūtītās kokosriekstu skaidiņu tonnas00:15 Kā mēs izšmaucām no mafijas00:18 Tad tas kļuva par vienīgo ienākumu avotu00:20 Kopīgs darbs ar vīru - "kā cimds ar roku" un smags, ilgs darbs00:23 Laura, kurai koferis bieži pilns ar riekstiem00:29 Pateicoties COVID, beidzot - interneta veikals00:33 Sava svarīgākā partnera – vīra zaudējums00:40 Kā zaudējums mūs saliedēja00:45 Power-Up SPACE – vieta, kur ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu 00:48 Kad tradīcijas dziedina un vieno 00:52 Grūtais jautājums - kā dzīvot tālāk pēc bērna zaudējuma 00:58 Kā noslēgt mieru ar neizskaidrojamo 01:00 Artūra fonds - stipendijas trim jauniešiem gadā 01:05 Santjago ceļš, jo bez tā vairs nevarēja 01:13 Mugursomā: 8-11 kg, kājām: 25-33 km dienā 01:16 Par ēdienu - mēs esam tas, ko ēdam 01:26 Ne visiem jānodarbojas ar biznesu 01:29 Darbs, kas aizrauj un turpinās 

Šogad Starptautiskais klimata samits (COP) radījis fundamentālus jautājumus par cilvēku spēju sadarboties - vai COP vēl ir kāda jēga? Vai šodien starpatutiskā klimata diplomātija vēl ir aktuāla, ja galveno emisiju ražotājvalstu vadītāji nav ieradušies uz ikgadējo klimata samitu? Vai diskusijas par atjaunīgajiem resursiem vairs ir aktuālas, ja lielvaru galvenais uzdevums ir ražot ekonomisku izaugsmi, neņemot vērā klimata pārmaiņas? Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē Pasaules dabas fonda Latvijā valdes priekšsēdētājs Jānis Rozīti, politologs un dezinformācijas pētnieks Mārtiņš Hiršs un Latvijas Universitātes pētnieks Jānis Brizga. "Līdztekus klimata pārmaiņu mazināšanai aizvien vairāk tiek runāts par pielāgošanos klimata pārmaiņām," norāda Jānis Rozītis. Viņš norāda, ka tas arī ir saistīts dezinformāciju, turklāt dažādiem dezinformācijas līmeņiem. "Šobrīd aizvien vairāk, bet tas varbūt arī ir virzīts no jaunattīstības valstīm, kuras šobrīd saskaras ar klimata ar pārmaiņām, visgraujošākā izpratnē. Sarunas sāk virzīties [par pielāgošanos], un tas ir bīstami. Pielāgoties bez pārmaiņu mazināšanas būs ārkārtīgi sarežģīti un noteikti vēl dārgāk. Līdz ar to jāstrādā abās frontēs. Bet šobrīd sarunas virzās uz to, ka arī trīsreiz jākāpina finanšu resursi, lai veicinātu pielāgošanos un noturību.  Ja Latvijā visu laiku uzskatījām, ka esam tādā paradīzes vietā, tad ir arī dažādi apskatnieki, kuri norāda, ka Eiropā Latvija arī kļūst par teritoriju, kuru diezgan būtiski klimata pārmaiņas jau ietekmē."   Zinātnieki atklājuši, ka derīgo izrakteņu ieguve okeāna gultnē izjauktu barbības ķēdes līdzsvaru okeāna krēslas zonā un potenciāli iznīcinātu okeāna gultnes organismus.  Jau vairākas desmitgades ir zināms par dziļjūras derīgajām ieguvēm, proti, dažādu minerālu un derīgo izrakteņu ieguvi no okeāna dzīlēm. Bet šobrīd saskaņā ar Havaju Universitātes Manoā jaunu pētījumu ir rasti pirmie tiešie pierādījumi tam, ka dziļjūras ieguves rezultātā radušies atkritumi varētu iznīcināt dzīvību okeāna krēslas zonā, konkrēti Klusā okeāna Klarjonas-Klipertona teritorijā. Tas ir viens no bagātākajiem dziļjūras reģioniem, jo tajā ir daudz mangāna konkrēciju, tas satur arī kobaltu, niķeli un varu, kas ir galvenās sastāvdaļas elektrotransportlīdzekļiem un atjaunojamās enerģijas tehnoloģijām. Zinātnieku komanda noteikusi, ka ieguves atkritumu izvadīšana ietekmētu 53% zooplanktona, 60% mikronektona, kas barojas ar zooplanktonu, un šādi traucējumi varētu skart barības ķēdi, galu galā ietekmējot arī lielākus plēsējus, piemēram, zivis, jūras putnus un jūras zīdītājus. Pētījuma rezultātus, kas novembra sākumā publicēti žurnālā “Nature Communications”, komentē Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece, Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes docente Ingrīda Andersone. Sākumā skaidrojam, kādas kopumā okeānā ir zonas un kas izceļ tieši krēslas zonu.

Stāsta Latvijas Radio informācijas tehnoloģiju (IT) resursu apkalpošanas inženieris Edgars Jackevičs Jau no pirmsākumiem radio tika atskaņoti skaņuplašu ieraksti, bet 1936. gadā Radiofona rīcībā nonāca aparatūra, ar kuras palīdzību reportāžas un skaņu ierakstīja vaska platēs. Taču plates izmantošanas laiks bija ļoti īss, to varēja lietot aptuveni 10-12 reizes, līdz tā nodila. 20. gadsimta 40. gados parādījās jauna tehnika – skaņu filmu jeb tonfilmu iekārtas un magnetofoni. Skaņu filmu iekārtas bija kaut kas unikāls! Tajās tika izmantotas 35 mm kinofilmas, kurām nebija attēla, bet katrā filmas pusē bija pa ieskaņotam skaņu celiņam.  Līdz ar to tajās bija divi skaņdarbi, kas bija atskaņojami katrs no sava tonfilmas gala. Tā kā tonfilmu aparāti nebija diez cik ērti, tos 1952. gadā pārstāja izmantot. Savukārt magnetofonu laiks tikai tā pa īstam iesākās. Tolaik lentes atskaņošanas ātrums bija 76,2 cm sekundē, bet, sākot ar 1958. gadu, sāka pāriet uz 38,1 cm sekundē ātrumu. 19. ātrums parādījās ap 1972. gadu. Te gan jāpiezīmē, ka 38. ātrums palika dominējošs līdz pat magnetofonu ēras beigām 90. gadu beigās. Magnetofoni veica gan mono (viena celiņa), gan stereo (divu celiņu) ierakstus. Latvijas Radio 1. studijā tika izmantots 16 kanālu magnetofons ar divu collu platuma lenti. Savukārt tautā populārās audiokasetes tika izmantotas tikai korespondentu portatīvajos magnetofonos. 80. gadu beigās un 90. sākumā Radionamā skaņu ierakstiem un atskaņošanai sāka ienākt jaunās ciparu tehnoloģijas. Iesākumā tie bija kompaktdisku atskaņotāji un DAT magnetofoni. Kompaktdiskam bija zināma līdzība ar platēm, jo no tiem varēja atskaņot jau gatavus ierakstus, bet savus ierakstīt nevarēja. Turpretī DAT magnetofons nodrošināja visas funkcijas augstā kvalitātē, taču ikdienas lietošanā izrādījās neizdevīgs un arī diezgan kaprīzs savas sarežģītās uzbūves dēļ. Tas pēc uzbūves līdzīgs miniatūram videomagnetofonam un ierakstu DAT kasetē nevar ātri un efektīvi samontēt. 90. gadu vidū parādījās jauns izgudrojums: minidisks. No sākuma šķita, ka šis formāts varētu saglabāties uz ilgu laiku. Šajos diskos varēja rakstīt un pārrakstīt neskaitāmas reizes. Tas bija lietojams gan stacionārās, gan portatīvās ierīcēs. Un pats galvenais – minidisku iekārtas atļāva ierakstu montāžu bez papildus aparatūras. Īsā laikā tas ieviesās gan ierakstu, gan raidījumu studijās. Vienīgais trūkums bija skaņas kvalitāte. Cilvēki ar smalkāku dzirdi sajuta atšķirību starp minidiska un kompaktdiska vai DAT skanējumu. Iemesls bija tāds, ka šajos diskos tika izmantota datu kompresija ar zudumiem – kaut kas līdzīgs šodien plaši pazīstamajam mp3. Vēlāk atklājās, ka minidiski ir ļoti jutīgi pret putekļiem, kas varēja izpausties pašos nepiemērotākajos brīžos. Piemēram, tiek rediģēts ieraksts un pārrakstīts diska satura rādītājs, un, ja šajā brīdī gadās misēklis un satura celiņš neierakstās, tiek zaudēta pieeja visam diskā esošajam! Paralēli minidiskam Radionamā ienāca arī vienreiz ierakstāmie kompaktdiski, jeb CD-R. Iesākumā to ierakstīšana bija diezgan piņķerīga un nervus kutinoša, jo ieraksta laikā pieļautās kļūdas nevarēja labot, bet tukšie diski bija dārgi un grūti pieejami. Ierakstošā ierīce bija līdzīga parastajam kompaktdisku atskaņotājam un ieraksts notika reālajā laikā. Ar laiku ieraksta process pārcēlās uz datoriem un te nu maisam gals bija vaļā. Programmu pirms rakstīšanas varēja apstrādāt datorā, visu sagatavot un ieprogrammēt rakstīšanas procesu, un tad ātri ierakstīt. “Ātri” jau nozīmēja, ka vairs nav jāgaida stunda, lai iegūtu vienu stundu garu ierakstu. Viss notika paātrināti dažu minūšu laikā. Tāds pat ieguvums parādījās pie audiomateriālu kopēšanas no kompaktdiskiem – dažas minūtes, un diska saturs ir datorā! Lielas cerības tika liktas uz audiomateriālu arhivēšanas iespējām ierakstāmajos kompaktdiskos. Te nu jāsaka, ka rezultāti ir stipri atkarīgi no disku uzglabāšanas apstākļiem, ierakstošās aparatūras un konkrētā diska ražotāja. Gadījās, ka ierakstītais disks niķojas jau tūlīt pēc ierakstīšanas, bet citi teicami darbojas un nav novecojuši pat pēc 30 gadiem. Teorētiski tika lēsts, ka tie varētu glabāties pat 100 gadus. Radio arhīvā glabājas magnetofona lentes pat no pagājušā gadsimta 40. gadiem, tātad aptuveni 80 gadus, bet, laikam ejot, lentes fiziski degradējas un ieraksta kvalitāte pasliktinās. Beigu beigās esam nonākuši līdz loģiskam audioierakstu nesēju attīstības iespējamam galam, jo skaņas industrija ir pārgājusi uz ciparu formātu. Tātad – tie vienkārši ir dati. Praktiski visas darbības ar tiem risinās ar datoru palīdzību. Rodas jautājums: kāpēc audioierakstus nerakstīt uzreiz datorā, tur apstrādāt, glabāt un no turienes arī atskaņot... Jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu Latvijas Radio par audiomateriālu fizisku saglabāšanu atbild IT speciālisti, bet tas jau ir cits stāsts.

Šoruden Rīgā varēja sastapt sociāli un politiski asu izrāžu veidotāju, vienu no nozīmīgākajiem 21. gadsimta režisoriem Milo Rau. Novembra sākumā Rīgā, Dailes teātrī, notika Eiropas teātru apvienības starptautiskā konference un „STAGES” forums. Konferencē piedalījās teātru profesionāļi no daudzām valstīm, starp viņiem režisors un Vīnes teātra festivāla mākslinieciskais vadītājs Milo Raus (Milo Rau). Viņš ir šveiciešu režisors, dramaturgs, žurnālists, jaunā reālisma pārstāvis un, starp citu, zināms Latvijas skatītājiem, jo viņa darbi rādīti festivālā  "Homo novus".  Viens no jautājumiem režisoram bija par pašreizējām tendencēm Eiropas skatuves mākslā. Milo Rau: Manuprāt, piemēram, Lukaša Tvarkovska izrāde „Orākuls” skaidri parāda, ka skatuves māksla ir ļoti daudzveidīga. Tajā apvienojas mūzika, deja, vizuālā māksla, kino, teksts, aktierspēle, viss kopā. Tāds virziens šodien ir ļoti izplatīts. Tā ir joma, no kuras es nāku kā eksperimentāla teātra veidotājs, un šodien gandrīz viss tāds ir. Man tas ļoti patīk. Mēs šeit, Eiropas teātru apvienības starptautiskajā konferencē, spriedām par to, kā mēs varētu piesaistīt teātrim plašu sabiedrību. Tas ir sens sapnis. Es domāju, ka teātris tika radīts, lai atspoguļotu pasauli. Ja uz to nāk tikai vidusšķira, izglītoti cilvēki, tad tu neatspoguļo visu pasauli. Tu to vari atspoguļot tikai tad, ja uz skatuves uzaicini dažādus cilvēkus. Tāpēc, piemēram, mēs iestudējām „Tita žēlsirdību” („Clemenza di Tito”), kas ir liela Mocarta opera, un kur vajadzīgi pasaules labākie dziedātāji, bet es arī gribēju, lai tur būtu Vīne, tāpēc uzaicināju Vīnes iedzīvotājus. Solisti dzied, kamēr šie cilvēki stāsta savus dzīves stāstus. Tas ļoti labi sader kopā, un es domāju, kā atgriezt mākslu tur, no kurienes tā nāk – realitātē. Tāda ir mana vēlēšanās.

Pāri laikiem un cilvēkiem joprojām plīvo brīvības liesma. Tiekames svētku raidījumā Kā labāk dzīvot, lai runātu ar kolēģiem, kas izvēlējušies iesaistīties Zemessardzē un Nacionālajos bruņotajos spēkos par to, kā sajūtam tēvzemi, sevi, savu spēku un pienākumu pret vietu, ko saucam par savu dzimteni. Sarunājas Nacionālo bruņoto spēku rezerves kareive, Latvijas Radio raidījuma "Starpbrīdis" producente un "Zināmais nezināmajā" sižetu autore Mariona Baltkalne, zemessargs, Latvijas Televīzijas žurnālists Reinis Ošenieks un zemessardze, Latvijas TV režisora asistente Una Nākuma.

Pāri laikiem un cilvēkiem joprojām plīvo brīvības liesma. Tiekames svētku raidījumā Kā labāk dzīvot, lai runātu ar kolēģiem, kas izvēlējušies iesaistīties Zemessardzē un Nacionālajos bruņotajos spēkos par to, kā sajūtam tēvzemi, sevi, savu spēku un pienākumu pret vietu, ko saucam par savu dzimteni. Sarunājas Nacionālo bruņoto spēku rezerves kareive, Latvijas Radio raidījuma "Starpbrīdis" producente un "Zināmais nezināmajā" sižetu autore Mariona Baltkalne, zemessargs, Latvijas Televīzijas žurnālists Reinis Ošenieks un zemessardze, Latvijas TV režisora asistente Una Nākuma.

Ja esi cilvēks ar lielām darba spējām, tev ir arī vajadzīga savu iekšējo resursu atjaunošana pienācīgā līmenī. Tā galīgi nav pieeja, kuru aktīvi cilvēki attiecinātu uz sevi. Viņi ir pieraduši darīt daudz. Citi ir pieraduši, ka viņi dara daudz. Un ne vieniem, ne otriem bieži vien nav pilnīga aina par to, ka “daudz” ir vēl vairāk, nekā “daudz”.Angliski to sauc “High performance requires high maintenance” (augstam sniegumam ir vajadzīga arī augsta uzturēšana). Praksē tas reti tā notiek.Mēs pieņemam, ka varam ilgstoši daudz darīt, ja mums patīk vai ir ļoti svarīgs tas, ko darām. Ka mīlestība uz darbu vai cilvēkiem un mērķiem, kuru dēļ darām, ir pietiekama aizsardzība pret savu resursu pārtērēšanu.Bet tā nav.Šī saruna ir turpinājums iepriekšējai epizodei Nr 242 (to atradīsi šeit). Un šoreiz ar Kristīni Virsnīti runājam par savu pieredzi:→ par augstām darbaspējām un neredzamo slodzi - visu to, ko dari citu labā, bet viņi pat nezina, cik tas tev “izmaksā”;→ kā vilkt robežas pašam ar sevi (ne tikai ar citiem) - un kāpēc tas ir grūtāk;→ kāpēc vienatne nav egoisms, bet uzlādēšanās, kas palīdz gan pašam, gan apkārtējiem;→ ko nozīmē uzpildīt bāku, PIRMS tu prasi no sevis nākamo augsto sniegumu, nevis PĒC tam, kad esi tukšs;→ par pieredzi atsakoties no saldumu ēšanas. Cerams, uz neredzēšanos.Problēma nav tajā, cik daudz tu dari. Problēma ir nedot sev iespēju atjaunoties atbilstoši tam, cik no sevis atdevi. Un tas, kas notiek tālāk, nav ilgtspējīgs. Ne veselībai, ne attiecībām, ne darbam, ko tik ļoti mīli.Sarunas tēmas noderēs, lai savā dzīvē ieviestu savlaicīgu atjaunošanos, jo rūpes par sevi nav izlaidība, bet apkope un investīcija, kas atmaksājas ar uzviju.Ja šī vai kāda iepriekšējā saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tava “kafija” mums palīdzēs segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00:00 2. daļas ievads00:02:33 Augstas darbaspējas - vai esi cilvēks, kas izdara "nereāli daudz"?00:04:33 Kad slimnīcā nācās aizdomāties par savām izvēlēm00:05:57 "Es vispirms ieiešu dušā, tad izsaukšu ātros" - kā smadzenes strādā krīzē00:12:45 Dakteres brīdinājums: "Jums ļoti jāpārdomā, kā jūs dzīvojat"00:13:18 Kas notiek, kad ignorē ķermeņa signālus, jo viens aizraujošs projekts dzen nākamo00:14:23 Otrā reize, kad dzīve vicina ar brīdinājuma karogu00:17:46 Sērošana, no kuras mēģināt aizmukt darbos00:21:51 Ko nozīmē pārkārtoties dzīvei pasaulē bez svarīga, mīļa cilvēka00:24:59 Solīti pa solim - kā mācīties dzīvot citādāk pēc izdegšanas00:29:35 Brīdinājums vietā: "Tai brīdī, kad jūties labi, esi īpaši uzmanīga"00:31:47 Vienatne, robežas un atteikšanās - kā nenosvilt, darot to, kas patīk01:29:33 Power-Up SPACE – vieta, kur ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu01:32:14 Rituāls, lai atvadītos no saldumiem01:37:05 Kad klausoties podkāsta epizodi, saproti: “Ir jācērt, kā ar nazi"01:42:23 Un pienāk tas brīdis, kad saldumus vairs nevari ieēst, jo garšo pretīgi01:44:49 Lomkas un cīņa - cik grūti ir un kā nepadoties kārei pēc saldumiem01:46:28 "Kāpēc to dari?" “Jo skaidri zinu, ko gribu”

Patriotisma nedēļa ir pārdomu laiks, kad atskatāmies uz mūsu vēstures varoņiem, cīnāmies ar šodienas problēmām un raugāmies, ko nesīs nākotnē. Lai kopīgi paraudzītos uz pagātnes, tagadnes un nākotnes izaicinājumiem uz sarunu esam aicinājuši Latvijas Valsts prezidentu (2019-2023) Egilu Levitu.

Vai pazīsti sajūtu, kad tagadējais darbs vairs nesagādā prieku, bet ikmēneša alga kontā ir tā drošība, ko nevari atļauties zaudēt? Šajā sarunā Kristīne Virsnīte – digitālā satura veidotāja un TV personība, un es, Laura Dennler, abas dalāmies savā pieredzē par to, kā mainīt savu nodarbošanos uz interesantāku bez drāmas un ienākumu zaudēšanas.Šī nav motivējoša runa par to, ka "vienkārši tici sev un viss sanāks". Tā ir godīga saruna par bailēm, šaubām, vaina sajūtu, spiedienu no citiem, finansiāliem apsvērumiem un konkrētiem soļiem, kas palīdz pietiekami drošā veidā mainīt savu nodarbošanos. Te runājam par studijām pēc 40, par brīdi, kad bērns saka "Mammīt, man tevis pietrūkst", par to, kā tikt pāri bailēm, ko citi padomās, kā sevi piedāvāt, lai pelnītu, un kāpēc negaidīt, ka kāds tevi atradīs, kā arī ka ne katrs hobijs ir tavs sapņu darbs, un kā saglabāt atvērtu attieksmi pat tad, kad šķiet, ka nav nekādu variantu.Ja tu šobrīd skaties uz savu darbu un domā "man vajag kaut ko citu, bet es nezinu, kā to izdarīt droši" – šī saruna ir tev.Piesakies Cilvēkjaudas jaunumiem, lai nepalaid garām jaunākās iespējas!Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Sarunas pieturpunkti00:00 – Ievads 00:03 – Kad gribas pārmaiņas, bet uzticies tikai zināmajam 00:05 – "Es gribēju, lai neviens man nesaka, kas man ir jādara" 00:08 – Situācija pie Sporta pils: "Man palika slikti, jo..." 00:11 – Kad paralizē bailes par finansiālo drošību 00:13 – Par zīmi, ka vajadzīgas pārmaiņas - garastāvoklis, kas ilgstoši nav labs 00:16 – "Es biju ārkārtīgi sagurusi. Mans prieks bija saguris." 00:18 – Potenciāls vēl nenozīmē, ka tu to izmantosi 00:19 – Ko tu vari darīt savā labā, nevis otra cilvēka labā? 00:22 – Pārmaiņās grūti ielēkt, ja esi ar pliku pakaļu 00:24 – Saglabāt atvērtu attieksmi pat neiespējamās situācijās 00:27 – Monblāna stāsts: No kategoriska "nē" līdz virsotnei 00:29 – Power-Up SPACE – vieta, kur ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu 00:31 – Kad partnera “NĒ” pretī liec: "Vai tu vari, tīri teorētiski, pieļaut..." 00:36 – Ticība sev, ko iegūsti ekstrēmā veidā, lai izvēlētos brīvību 00:40 – Par studēšanu 40 gadu vecumā: rozā brilles pret realitāti 00:45 – Kad bērns jautā: "Mammīt, kāpēc tev to vajadzēja?" 00:51 – Ne katrs hobijs ir tavs bizness 00:53 – "Mamma, ej prom!" un mammu vainas sajūta 00:57 – Rokdarbi un nabadzības birka, kas ierobežoja gadiem 00:61 – Kad hobijs kļūst par profesiju un kad – ne 01:07 – Pārgājieni kā hobijs: 300 000 skatījumi un atklāsme 01:11 – Kāpēc ceļojumi ar grupām nav mans bizness 01:17 – Atļaut sev spēlēties arī prieka pēc, nevis naudas dēļ 01:23 – "Tu drīksti sevi piedāvāt" – negaidot, kad tevi atradīs

Laikā, kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē. Tādi ir arī Latvijas Radio jaunāko raidieraksta jeb podkāsta "Es izvēlos dzīvi laukos" piecu sēriju galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas, izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido Latgales laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, klusums, miers, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls. Trīsdesmit sešus gadus vecā Monta Vecozola pabeigusi Kultūras akadēmiju, šobrīd dien Zemessardzē un strādā labdarības biedrībā „Tavi draugi”. Pēc Montas iniciatīvas kara Ukrainā sākumā Latvijas austrumu pierobežā tika izveidoti bēgļu atbalsta punkti. Pēc 17 gadu dzīves galvaspilsētā, Monta meklēja brīvību un 2024.gadā atrada to Latgales lauku viensētā. Bet šī atrastā brīvība bija sākotnēji jāatkaro no krūmiem, arī vilkiem, kas uzmanīja viņa māju. „29. septembrī es atbraucu ar savu pēdējo kravu, biju aizslēgusi jau Rīgas dzīvokli un 2.oktobrī Puša ieradās,” Puša ir viens no kaķiem, kas kopā ar Montu šobrīd apdzīvo simtgadīgu lauku māju Rēzeknes novada Maltas pagastā Griščatu sādžā. „Man ļoti patīk tas - Griščatu sādža. Es to arī vismaz savā leksikā plānoju saglabāt, lai man adrese ierakstās sādžā. Nu sādžas te vairs nav, protams.” Monta dzimusi Madonas novada Praulienā.17 gados aizbrauca pamācīties uz Franciju, un pēc atgriešanās, sākās lielā Rīgas dzīve. Pēc Rīgā nodzīvotiem 17 gadiem viņa izlēma par labu turpmāk dzīvi veidot laukos, un līdz ar pāris hektāriem zemes iegādājās lauku viensētu. „Kad es to māju atradu, tad tā bija pilnībā ieaugusi. Nevarēja pamatus redzēt, visiem logiem bija priekšā krūmi. Un tad lēnu garu, sākot trimmerēt ārā visus zarus un ap to māju staigājot, tā jau pati arī parādīja, kā iekārtot to teritoriju, kur siltumnīcai tā pareizā vieta un kur tad to kafiju tev gribas dzert.” Par to, ka jāpārvācas prom no pilsētas Monta sapratusi dažus gadus atpakaļ, patika braukt pie dabas, bet lielu lomu dzīves izvēlēs nospēlējis arī karš Ukrainā. Tas Montu stimulēja iestāties Zemessardzē, un iesaistīties labdarības organizācijā „Tavi draugi” palīdzības sniegšanā kara bēgļiem no Ukrainas, kas šobrīd kļuvis par viņas pilna laika darbu, šobrīd gan attālināti. „Man tas bija kaut kāds ļoti liels vērtību un fundamentālu pamatlietu pārbaudes laiks, kur es daudz ko sapratu gan par sevi gan par to, ko es gribu no dzīves un kur un kā es jūtos vislabāk.” Lai arī dzīve laukos liek atteikties no agrāk ierastās spontanitātes ikdienas lēmumos, tomēr Monta te lauku un mežu vidū atradusi savu brīvību. „Bet brīvība tas atkal ir diemžēl tā kara kontekstā un tās manas nodarbošanas kontekstā, ka tai brīvībai vispār kaut kāds cits svars parādījās.” Pārcelšanās procesu Monta vērtē kā diezgan radikālu, tas licis pārvērtēt daudzas lietas. „Tad man sākās tās lielās pārdomas vispār par to mūsu laicīgo bagātību, par mantām un cik tālu tas viss ir tā vērts, lai es to vestu gandrīz 300 km. Šausmīgi daudz kas tika stiepts par tām pļavām, un tad tu stiep un vēlreiz domā vai tev tiešām tas viss ir vajadzīgs. Arī patiesībā labs treniņš, lai saprastu, cik patiesībā maz jau mums tās mantas vajag.” Bet ģimene un draugi Montas lēmumu atbalstīja un šobrīd brauc arī ciemos, un līdztekus laukiem neierastajam putekļusūcējam robotam Montas mājās ir ne vien trauku mazgājamā mašīna, bet arī vafeļu panna un piena putotājs. „To manas draudzenes uzdāvināja – jo tad, kad viņa sabrauc, saka – un tad tas kapučīno uz tās pļavas ir tas īstais!” Kā saka Monta, laukos laika ir krietni vairāk laika nekā pilsētā, viņa atsākusi lasīt grāmatas un ieminusi taciņu uz vietējo Maltas bibliotēku, kur nereti paņem arī ko latgaliski lasāmu, cerībā ar laiku iekļauties vietējā kopienā. „Cilvēki ir ļoti draudzīgi un viesmīlīgi, bet tajā pašā laikā man liekas, ka tev ir jānopelna nedaudz tā kā tā iekļūšana tādā Latgales kopienā.” Šī būs otrā ziema, ko Monta pavadīs viena savā lauku sētā. Pirmo posmu jauniegādātajā vecajā lauku mājā, jaunā sieviete sauc par dzīvošanu uz adrenalīna un pieņemšanas - lēmums izdarīts un atpakaļ ceļa nav. Tagad, ja ne Zemessardze, darba pienākumi un ikmēneša izbraukumi uz tuvējo pilsētu pēc pārtikas krājumiem, Monta savu lauku māju pamestu aizvien retāk. Ar lielu interesi joprojām Monta iepazīst savu māju un apkārtni, pirmo pavasari gaidījusi, lai uzzinātu, kādā krāsā ziedēs pie mājas augošais ceriņkrūms. „Tik ļoti foršs tas pārsteiguma moments, kad tu nevari visu tā sakot nopirkt, kaut kāda daļa paliek „maisā”.” Vispopulārākais jautājums uz kuru Montai nākas atbildēt – vai nav bail un vai nav garlaicīgi. „Un tad ziemā kā es sāku no viena loga, tad es izstaigāju, paskatos zaķīšus, caunītes, vilkus pa šito logu skaisti var vērot. Nu ļoti jau skaisti kā tādi milzīgi haskiji. Tad skatos vēl viens, vēl viens. Beigās septiņus saskaitīju. Viņi bija ielenkuši, pārbaudīja visu teritoriju. Bet es te stāvu, ziema, viss tāds balts, kaķi istabā – sirreāli, bet tik skaisti. Nu citā situācijā jau nekas skaists tas nav - septiņi vilki tev pagalmā, bet uz to brīdi man likās - tāda eksotika.”  

Cilvēkus visos laikos saistījuši baisi stāsti, kriminālās ziņas un viss mīklainais un neatklātais. Vai tās būtu kādas paranormālas parādībās, detektīvs vai šausmu filma - tie visi rada aizrautību un zināmu devu adrenalīna. Kāpēc cilvēki labprāt izvēlas baidīties un kāpēc mūs saista nezināmais? Ko par to stāsta folkloras un psiholoģijas pētījumi? Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes pētnieks Ingus Barovskis un psihoterapeits, RSU Psihosomatikās medicīnas un psihoterapijas katedras docents Artūrs Utināns. Par spokiem runājot, kāpēc mēs dažkārt baidāmies no izdomātiem tēliem, nevis no reālām dzīves situācijām un problēmām, piemēram, slikta dzīvesveida, ka tas radīt gan slimības vai izraisīt pat nāvi. Kāpēc iedomu spoks dažkārt nobiedē vairāk nekā neveselīgs dzīvesveids? Artūrs Utināns: Tas ir smadzeņu evolūcijas likums, bioloģiskā evolūcija ir konservatīvāka par kulturālo evolūciju. Tāpēc, piemēram, var pajautāt, kāpēc cilvēki baidās no zirnekļa? Ja būs 20 sieviešu auditorija, vismaz vienai noteikti būs zirnekļa fobija. Vēl kādai varētu būt čūsku vai peļu fobija. Es 32 prakses gados ne reizi neesmu nevienu cilvēku redzējis, kam būtu pistoļu fobija, piemēram. Šī zirnekļu, čūsku, peļu, žurku fobija - tā ir dispozīcija no mūsu evolucionārās pagātnes, kad mēs izgājām no Āfrikas, un šie dzīvnieki bija bīstami vai peles un žurkas pārnēsāja kaut kādas slimības. Līdz ar to tie cilvēki, kas turējās vairāk pa gabalu, tie labāk izdzīvoja. Lai arī mūsu smadzenēm nebija patiesā skaidrojuma, kāpēc tāda maza, pelēka pelīte varētu būt bīstama.  Savukārt tas, kas nāk ar kultūru, piemēram, holesterīna līmenis un glikozes līmenis asinīs, to mūsu smadzenes tā neasimilē. Nav tā, ka mūsu zemapziņā konkrēti zirneklis ierakstās kā fobiskais objekts, bet dispozīcija, ka vieni objekti izsauc bailes vieglāk un fobijas, savukārt tie citi jaunie kulturālie - mazāk. Tāpat kā cilvēki automašīnās iet bojā daudz biežāk nekā lidmašīnu katastrofās, bet fobija lidot vai fobija no augstuma mums kā pērtiķu turpinātājiem, kas lēkāja pa kokiem un varēja nokrist no zara, ir aktuālāka, nekā iedomāties, ka automašīna ir daudz bīstamāka. Vai līdzīgi ir mainījies tas, par ko mītiskajos stāstos vai mistērijās un filmās mēģina mums šīs bailes radīt. Mūs vairs nenobiedēs ar kaut ko, ar ko varēja nobiedēt varbūt cilvēku pirms simts un 1000 gadiem. Ingus Barovskis: Man jau pat gribas jautāt: ar ko vispār vēl var nobiedēt mūsdienu cilvēku? Vai tad mēs visu jau neesam redzējuši? Zombijs ir redzēts, pele jau arī ir redzēta... Rakstniekam Vladimiram Kaijakam gan 70. gadu beigās iznāca stāsts "Zirneklis", kur arī biedē ar zirnekli, kurš kļūst milzīgi liels un līdzīgi kā amerikāņu filmās mēdz ieturēties ar cilvēku.  Protams, tas baiļu objekts, respektīvi, tas objekts, kuram būtu jāizraisa bailes, mainās līdz ar kultūras periodiem. Tas mainās arī ar to aspektu, kurš piedāvā šo baiļu objektu. Ja paskatāmies senākās kristietības idejās - kas ir ellē? Kārtīgam cilvēkam ir jābaidās no elles. Tad ir visnotaļ krāšņi aprakstīti tie radījumi, kas cilvēku tur sagaidīs, velni, dēmoni un tā tālāk. Neviens negrib tur nonākt un sastapties ar šiem radījumiem. Un gluži vienkārši cilvēks dara to, lai tas nenotiktu. Pamatā, protams, ir ticība. Manuprāt, ja mēs neticam kaut kam, mēs nebaidāmies. Ja mēs neticam spokiem, diez vai mēs iedomāsimies, ka tas, kas uzmirdzēja kaut kur pagriezienā, ka tas ir spoks. Tāpat, ja skatāmies latviešu mitoloģijas kontekstā - baidās no tā, kas ir svarīgs, baidās no tā, kas ir arī nozīmīgs. Piemēram, zeme, htoniskais. Kāpēc baidīties no htoniskā? Čūska ir htoniskā būtne, saistīta ar lielo pirmmāti, ar atdzimšanu. Ko tur baidīties? Bet baidās no tā, kas svarīgs un pret kuru kaut kā ne tā izturoties, var kaitēt. Ja izdara kaut ko ne tā, kā vajag, var nebūt raža, var nebūt auglība. Tāpēc tas rada bailes.  Ko dara maza pelīte, kāpēc baidīties? Pele nonāk pazemē, viņa ir kā mediators, šeit, protams, runāju no mitoloģiskā skatījuma, viņa ir kā mediators starp šo pasauli un pazemes pasauli. Un tas jau uzreiz ir diezgan bīstami. Iespējams, tas kaut kā vēl joprojām reprezentējas cilvēka domāšanā, cilvēka uzskatos. Es šobrīd filozofēju. Raidījumā noslēgumā zinātnes ziņas Lai neraudātu, sīpolu iesaka griezt ar asu nazi, bet lēnām Iepsējams beidzot rasts risinājums, kā raudāt mazāk, griežot sīpolus. Tā kā pie vainas ir sīpolu sulā esošā viela - kāds sērorganisko savienojumu klases oksīds, zinātnieki no Cornela universitātes ASV izmērījuši, ka, griežot sīpolus ar asiem nažiem un lēnākām kustībām, tā sulā esošās attiecīgās vielas molekulas izplatās lēnāk un mazākā apjomā, tā pasargājot acis no asarošanas. Aplūkojot sīpolu griešanu augstas izšķirtspējas mikroskopā, pētnieki secinājuši, ka, griežot sīpolus ar asākiem nažiem, tiek pielikts mazāk spēka to mizu saspiešanai, kā rezultātā sīpolos esošās sulas pilieni gaisā izplatās mazāk un līdz acīm nemaz nenonāk. Zinātnieki rada “superkoksni”, kas ir stiprāka par tēraudu Šāda vēsts, kas publicēta “CNN” tīmekļa vietnē, nonākusi mūsu uzmanības lokā šonedēļ. Tiesa, “superkoksnes” pētījumi aizsākušies jau agrāk, tos īstenojis materiālzinātnieks, Jeilas Universitātes profesors Liangbings Hu. Pirms vairāk nekā desmit gadiem viņš uzsācis meklējumus, kā inovatīvi pārveidot koksni, bet galvenais mērķis - padarīt koksni stiprāku. 2017. gadā viņa darbībā noticis izrāviens, kas pēc tam aprakstīts publikācijā vietnē “Nature”. Profesors Hu koksni vispirms vārījis ūdens vannā ar izvēlētām ķīmiskām vielām, pēc tam koksni karsti presējis, lai to padarītu ievērojami blīvāku. Nedēļu ilgā procesa beigās iegūtajai koksnei stiprības un svara attiecība bijusi “augstāka nekā lielākajai daļai strukturālo metālu un sakausējumu”. Tā savulaik teikts publikācijā “Nature”, un šobrīd “superkoksne” tiek piedāvāta komerciālai ražošanai.  Cik sens ir šis “superkoksnes” stāsts globālā un Latvijas kontekstā? Kas pašmāju zinātniekiem, kuri ikdienā strādā ar koksnes pētījumiem, koksnes blīvināšanu un lignīna noņemšanas procesiem šķiet jau pazīstams un kas ir jauns? Stāsta Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūta Celulozes laboratorijas vadošā pētniece Laura Andže.

Vai pazīsti sajūtu, ka kaut kas darba vidē nav kārtībā, bet nevari tiešā veidā par to komunicēt, jo ir grūti pat noformulēt problēmu? Kad visi ir ārēji pieklājīgi, bet tu jūties izsmelts, šaubies par sevi un nespēj saprast, kāpēc tur jūties slikti?Šajā intervijā ar Līgu Bērziņu no Uzvediba.lv runājam par pasīvo agresiju un – neredzamo vardarbību, kas notiek zem ārēja aizsega “pie mums viss ir labi”. Tā ir situācija, kas sistemātiski grauj cilvēka pārliecību par sevi un spēju strādāt. Līga dalījās ar skaidriem piemēriem, kā atpazīt pasīvo agresiju: sarkasmu, informācijas noklusēšanu, “komplimentus, kas nelabi ož”, skatienus, kas pazemo.Šajā epizodē uzzināsi, kas ir emocionālā imunitāte un kā to nostiprināt, kā darbojas neveselīgs drāmas trīsstūris (upuris-glābējs-pāridarītājs) darba vidē, un – vissvarīgāk – ko praktiski darīt, ja saskaries ar šādu situāciju. Kā konfrontēt, uzdodot pareizos jautājumus, kāpēc dienasgrāmatas rakstīšana ir kritiski svarīga, un kad ir laiks mainīt darbu šādā vidē.Ja tu jūties izsmelts pēc darba dienas, domā par darbu naktīs, vai sāc šaubīties par savām spējām jomā, kur agrāk uzskatīji sevi par gana kompetentu – šī saruna ir tev. Līga piedāvā ne tikai izpratni par to, kas notiek, bet arī konkrētus rīkus, kā atgūt savu spēku un izvēlēties veselīgu darba vidi.Dalies ar šo sarunu ar citiem! Jo vairāk cilvēku to noklausīsies, jo pāridarītājiem būs grūtāk turpināt citus pazemot ar smaidu uz sejas, izliekoties, ka cilvēka sliktās sajūtas ir viņa paša izdomājums.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas ir sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 - Ievads00:03 – Slēptā agresija var likt šaubīties par to, kas tu esi.00:09 – Kad Tu strādā pa naktīm, lai pierādītu, ka esi pietiekami labs – tas nav normāli.00:15 – Pasīvā agresija – mierīga virsma, zem kuras tiek saplosīta identitāte.00:16 – Pārliecība, ka nav izvēles, var liecināt, ka esi vardarbības ietekmē.00:18 – Dienasgrāmatas rakstīšana kā tavas realitātes aizsardzība.00:20 – Mainot darbu, tu pāraksti savu identitāti – un tas ir veselīgi.00:24 – Kā atpazīt slēpto agresiju, ja nav skaidru robežu pārkāpumu?00:27 – Kad kompliments neatstāj labu “pēcgaršu”.00:28 – Vai Tavā kolektīvā notiek cīņa par to, kurš ir lielākais upuris?00:31 – Emocionālā imunitāte ir spēja skaidri apzināties, kas ar tevi notiek.00:42 – “Ko tu ar to domāji?” – jautājums, kas novelk robežu.00:47 - Power-Up SPACE ir vieta, kur īstenot savus radošos projektus. Te ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu00:50 – Vārdi var mainīt identitāti – pat ja tie izskan kā joks.00:54 – Kāpēc ir vērts izturēt konfrontācijas diskomfortu.00:57 – Attiecības darbā ietekmē ģimenes dzīvi daudz vairāk nekā ģimenes dzīve – darba dzīvi.00:59 – Vai upuris vienmēr ir upuris? 01:05 – Drāmas trīsstūris un lomu maiņas.01:12 – Spēcīgas emocijas ir signāls – pievērs uzmanību, kas notiek.01:19 – Informācijas kultūra var būt agresijas mehānisms.01:22 – Pozitīvisms var būt maska, zem kuras slēpjas kontrole.01:26 – Lasīšana nav prokrastinācija – tā ir iespēja labāk apzināties notiekošo.01:30 – No konfliktiem nav jāizvairās – tie ir attīstības instruments.01:31 – Resursi, kas palīdz rīkoties.

Darba vietai ir jābūt drošai! Kā to panākt un kā novērst dažādus riskus, kuri varētu rasties darba vidē un kādas aktivitātes pašlaik notiek Latvijā, lai pievērstu uzmanību darba drošības jautājumiem, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: Valsts darba inspekcijas direktors Renārs Lūsis, Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūras nacionālā kontaktpunkta vadītāja Linda Matisāne un uzņēmuma "Schwenk Latvija" valdes locekle Linda Šedlere. "Viens no tiem populārākajiem veidiem, kā gūst traumas, ir kritieni paklupšanas vai paslīdēšanas dēļ," norāda Renārs Lūsis. "Tāpēc arī šī tēma aktualizēta kampaņā, jo no kopējo negadījumu skaita tie ir vairāk nekā piektdaļa. Arī trešā daļa smago traumu tiek gūtas pakrītot un paklūpot." Tāpēc ir izstrādāta speciāla informatīvā kampaņa " Esi drošs, ka darbs ir drošs" un arī inspekcijas pārstāvji dodas uz uzņēmumiem, lai pievērstu uzmanību tieši šim riska faktoram. Inspekcijas pārstāvji mMudināja cilvēkus uzņēmumos neuzskatīt nekārtību par normu, neatstāt riskus, ko paši pamana, bez uzmanības, varbūt, ja pats pagāja garām, neatstāt to nākamajam kolēģim, kurš var nepamanīt un paklupt vai pakrist šajā vietā. Valsts darba inspekcijas dati liecina, ka 2024. gadā reģistrēti un arī izmeklēti ir 2312 nelaimes gadījumi darbā, tostarp no tiem 250 bijuši smagi un diemžēl 25 ir beigušies letāli. Savukārt 2025. gada pirmajā pusgadā ir izmeklēti jau 1080 nelaimes gadījumi darbā. "Tendence diemžēl tāda, ka smago un letālo nelaimes gadījumu ziņā Latvija ir viena no līderēm Eiropas Savienībā. Tas liek domāt, ka tieši drošības kultūra Latvijā ir lielākā sāpe un problēma," atzīst Renārs Lūsis. Diemžēl uzlabojumi nenotiek ātri, cilvēki neievēro elementārus darba drošības nosacījumus."

Starp visām cilvēka maņām oža nereti paliek pēdējā vietā. Mums tā nav tik labi attīstīta kā citiem dzīvniekiem un līdz ar to - diez vai būs noteicošā mūsu izdzīvošanā.Taču ožai ir sava īpaša loma - ļoti cieši saistīta ar mūsu emocijām, atmiņām un funkcionēšanu sabiedrībā. Kāda būtu dzīve bez ožas? Ko smaržu uztveres traucējumi stāsta par mūsu psihoemocionālo veselību un kā apkārtni ļauj uztvert neredzamā smaržu pasaule? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Nacionālās psihiskās veselības centra ambulatorā centra "Veldre" vadītājs, profesors Māris Taube un Latvijas Universitātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs, profesors Jurģis Šķilters. "Ožai ir klīniski apstiprināta iedarbība uz gan kognitīvām funkcijām, gan arī uz emociju apstrādi," atzīst Jurģis Šķilters. Var teikt, ka ceļš uz emocijā ir caur ožu.   "Tie reģioni ir ļoti tuvi, kas saistās ar depresiju, trauksmi, arī pētījumi pierāda šo saistību," piekrīt Māris Taube.  Jurģis Šķilters skaidro, ka oža cilvēka dzīves laikā mainās. Tāpat kā visas maņas. "Oža optimāli darbojas cilvēkam vecumā no 20 - 40 gadiem. Ar laiku ožas jutība mazinās. Ja strauji mazinās, ir liela varbūtība, ka ir kāda psihiatriska ķibele," norāda Jurģis Šķilters.  "Otra interesanta liela - oža ir adaptīva," turpina pētnieks. "Ienākam radio mājā, cik mēs ilgi to radio mājas smaržu vai smaku sajūtam? Tās ir kādas minūtes trīs, varbūt piecas. Mēs ātri pie smaržām adaptējāmies, pierodam. Īstermiņa pierašana ir viena lieta, bet ir cilvēki, kuri visu mūžu lieto vienu aromātu, smaržu. Kaut kādā brīdī dzīves laikā viņa draugi un paziņas, un apkārtējie viņu nevar vairs ciest, jo viņš lej tik daudz to smaržu. Bet viņa ilgtermiņa ožas adaptācija ir tā izveidojusies, ka viņš daļēji nejūt." Māris Taube piebilst, ka jārēķinās, ka veci cilvēki daudz vājāk sajūt smaržās un reizēm tas varbūt kā iemesls nelaimes gadījumam, ja, piemēram, daudz vēlāk sajūt dūmu smaržu telpā, ja ir piededzis ēdiens. Tā ir ožas saistība ar  Alcheimera slimību, vecumu. Mazāka spēja sajust aromātu ir normāls novecošanās process, katrā gadījumā nav jāsatraucas par agrīnām demences vai Alcheimera pazīmēm. "Gandrīz visu maņu jutība ar laiku mazinās. Samazinājums nav pēc viena principa. Cilvēkam salīdzinoši labi saglabājas valodiskais intelekts, arī sirmā vecumā viņa vārdu krājums ir pavisam labs un uzteicams. (..) Ja mēs domājam par garšu, ožu, arī termouztvere dzīves laikā mazinās, bet tā ir normāla novecošanas īpatnība. Man liekas, problēma ir tāda, ja piepeši kāda no maņām kļūst būtiski vājāka, tad tam ir kāds iemesls," atzīst Jurģis Šķilters. Sievietes smadzenes grūtniecības un bērna kopšanas laikā ietekmē piedzīvo izmaiņas Ir izpētīts, ka grūtniecība un bērna kopšana laiks līdz aptuveni viņa divu gadu vecumam ietekmē mātes smadzeņu darbību - grūtības koncentrēties, uztvert informāciju, lēnāka domāšana. Tas ir izpētīts nevis aptaujājot sievietes par viņu sajūtām minētajā periodā, bet to pierādījuši galvas smadzeņu skenēšanas rezultāti. Pirms vairāk nekā gada žurnālā „Nature Neuroscience” tika publicēts raksts, kura līdzautore Kalifornijas universitātes pasniedzēja Liza Krastila, esot stāvoklī,  veica 26 reizes elektromagnētisko rezonansi smadzenēm un, salīdzinot skenēšanas rezultātus, izrādījās, ka bija samazinājies pelēkās vielas apjoms. Uzreiz jāsaka, ka tas nav unikāls un biedējošs atklājums, kas varētu ietekmēt sieviešu izvēli dzemdēt.  Vienkārši tāpat kā citas izmaiņas, kas noris grūtniecības laikā sievietes ķermenī, tā arī tās notiek galvas smadzenēs. Runa ir par diviem hormoniem - esterogēnu, kas paaugstina smadzeņu aktivitāti, un  progesteronu, kas to samazina.   Vairāk par to, kā šie hormoni  darbojas tieši topošo un jauno māmiņu galvās, vai tiešām viss ir tik vienkārši, un vai vīriešu uztvere atšķiras no sieviešu, stāsta neirologs, Rīgas Stradiņa universitātes Neiroloģijas un Neiroķirurģijas katedras asistents Jānis Mednieks.

Kad sporta zinātniece, fizioloģe un asociētā profesore Līga Plakane stāsta par 8000 metru augstumu, par alpīnistu, kuru viena glāba 7500 metru augstumā, vai 170 kilometru skrējienu apkārt Monblānam, viņa stāsta par savu robežu iepazīšanu.Tā ir saruna par spēju saprast savu ķermeni robežsituācijās - kā ķermenis signalizē, ka ir par daudz un kad vēl vari. Kā atjaunošanās var izrādīties svarīgāka par kārtējo treniņu. Kāpēc tas, kas garšo ikdienā, kalnos izraisa pretestību.Līga ir zinātniece, kas teoriju pilnveido praksē – no Siguldas trepēm līdz Himalaju virsotnēm. Viņa ir mamma, kas bērnus ņēma līdzi uz kalniem. Viņa ir pirmā Baltijas sieviete, kas uzkāpa 8000-nieka virsotnē bez skābekļa un bez ārēja atbalsta.Vērtīgākais šajā sarunā ir Līgas spēja izskaidrot, kā ķermenis strādā robežsituācijās. Kāpēc šokolāde kalnos negaršo, bet kefīrs ir glābiņš pēc treniņa. Kāpēc zarnas sāp, kad skrien, bet ne, kad slēpo. Kā atpazīt atšķirību starp "vēl varu" un "jau par daudz". Kā pieņemt pareizos lēmumus brīžos, kad uz spēles ir drošība un nākotne.Šī saruna ir gan dīvāna mīļiem, gan tiem, kas jau trenējas ar augstām ambīcijām. Jo Līga runā par to, kas apvieno visus – par ķermeni, kas visu laiku cenšas mums kaut ko pateikt. Mums tikai jāiemācās klausīties.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 Ievads00:03:18 Cho Oyu 8201m – Līgas pirmais 8000-nieks (2008)00:04:04 Monblāna ultramaratons – 170 kilometri un emocijas00:09:00 Par sasniegumiem – devītā pasaulē savā vecuma grupā00:11:24 Franču alpīnista glābšana 7500 metros00:19:49 Lhotse – kāpēc neuzkāpām līdz galam00:28:19 Dzīvošana 7500 metros – kā spēki izzūd katru dienu00:31:01 Shishapangma un ceļš uz 8000 niekiem00:36:27 Bērni un kalni – par ģimenes līdzi ņemšanu ekstrēmos apstākļos00:37:57 Power-Up SPACE ir vieta, kur īstenot savus radošos projektus. Te ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu00:40:16 Kā fizioloģija palīdz robežsituācijās00:42:36 Bērni kā atbildības enkurs – kad atgriezties00:44:02 "Kas tā par bezatbildību?" – sabiedrības spriedumi00:48:16 No cik gadiem bērnus ņemt līdzi piedzīvojumos00:54:11 Kā audzināt bērnus, kas nav baiļu pilni00:59:22 Pirmā Baltijas sieviete 8000-nieka virsotnē bez skābekļa01:00:14 Satikšanās ar Reinholdu Mesneru – kad leģenda novērtē tavu sasniegumu01:10:10 Gatavošanās konkrētam piedzīvojumam – regulārās aktivitātes01:16:34 Svarīgākais – iepazīt savas robežas01:18:47 Ēšanas režīms – kas garšo mājās un kas kalnos01:22:45 Ko ēst pirms, laikā un pēc – fiziologa ieteikumi01:32:06 Ieteikumi diviem tipiem – dīvāna mīļiem un ambiciozajiem01:34:41 Trenēties gudrāk, ne vairāk – vissvarīgākā mācība01:39:05 Distanču slēpošana klasiskajā stilā – labākais sports visam ķermenim

Pāvests Leons paludināja par svētajiem divus jaunus cilvēkus - Karlo Akuti un Pjēru Džordžo Frasati. Šajā katehēzē turpinām aplūkot Frasati dzīvi un viņa piemēru, kā nebaidīties pastāvēt par savu pārliecību.

Apgādā "Neputns" klajā nācis izdevums, kurā apvienots Borisa Bērziņa zīmējumu albums un Laimas Slavas sarunas ar mākslinieku. Izdevuma redaktors ir Raimonds Ķirķis, bet dizainere Anta Pence. Grāmata ir veltījums Borisam Bērziņam (1930–2002), kura 95. jubileja tika atzīmēta 7. oktobrī. Izdevumā apkopotas mākslas zinātnieces Laimas Slavas sarunas ar Borisu Bērziņu, kuras tapušas laika periodā no 20. gadsimta 80. gadu sākuma līdz pat gadsimta beigām, īpaši daudz 90. gadu vidū, un Borisa Bērziņa radītu zīmējumu albums. Ar mākslas zinātnieci Laimu Slavu plašākā sarunā tiekamies "Klasikā". Ieva Zeidmane: Boriss Bērziņš esot jūsu mūža cilvēks. Laima Slava: Nenoliedzami, tā tas ir. Jo viņu nevar aizmirst. Un sarunas ar viņu bijušas tik piesātinātas un vērtīgas, ka ir svarīgi, ka cilvēki var tās izlasīt. Un tieši sarunas kā sarunas, nevis tikai kaut kādi gudrību formulējumi. Tas, kā viņš spontāni reaģē – tas man liekas ļoti svarīgi. Un tas šai grāmatā ir saglabāts. Un speciāli īpaša uzmanība pievērsta tieši zīmējumam, jo zīmējums tomēr ir visintīmākā un vistiešākā mākslinieka izpausme. Tur nu skaidri var redzēt, cik talanta vērta ir mākslinieka roka, tās pieskāriens, tas, ko viņš spēj paveikt vienkārši ar roku. Borisam Bērziņam tā bija milzu bagātība, un es neizsakāmi vēlos, lai cilvēki gūst baudu, šos zīmējumus šķirstot un skatoties. Zīmējis Boriss Bērziņš esot vienmēr un visur, un arī jūs pati sarunas laikā ar Borisu Bērziņu esat šādus zīmējumus pieredzējusi. Jūs interesēja, kas konkrētajā brīdī top? Nē, jo sapratu, ka tā ir diskrēta lieta – tas, ko viņš zīmē. Skatīties pār plecu man nepatīk... Reizēm tā bija vienkārši līnija, reizēm kāds izvērstāks zīmējums? Jā, iespējams. Grāmatā esmu minējusi, ka bija viena tāda reize, kad viņš to zīmējumu, kas tapa mūsu sarunas laikā, man atdeva. Tad es redzēju, kas ir šajā zīmējumā. Kas tas bija? Tāda figūra, ne pārāk apaļīga. (Smejas.) Un es biju ļoti laimīga un priecīga par šo zīmējumu. Jūs noteikti māksliniekam tikāt vaicājusi, ko viņam nozīmē zīmējums.  Tā ļoti nopietni par zīmēšanu viņam neko neesmu jautājusi, jo varu teikt, ka zīmējuma īpašo vērtību pati esmu novērtējusi vēlāk. Tagad. Jo tad es jautāju vairāk par procesu, par radošumu: ko viņš domā, kā viņš pieiet tieši radošumam, kas man likās pats svarīgākais. Un ko viņš atbildēja par radošuma aspektu? Grāmatā tas viss ir. No daudziem un dažādiem viedokļiem. Varbūt viens zīmīgs teikums, ko atradu uz viena no viņa zīmējumiem: "Staigāšana ir redzēšana." Tas apliecina, ka radošums viņā bijis pastāvīgi un neglābjami. Ja viņš kaut kur ir gājis, viņš visu ir ievērojis, viņa redze uzreiz uztvērusi to, kas viņu interesē, kas paliek atmiņā. Tas nenozīmē, ka tas uzreiz kaut kā realizējies, bet viss kļuvis par būtisku impulsu. Redzēto viņš attīra un pasniedz savu [versiju].  Pašu pirmo tikšanos ar mākslinieku jūs, protams, atceraties... Protams – kā gan to var aizmirst?! Es gan toreiz drusku baidījos, jo man bija sastāstījuši, ka ar Borisu Bērziņu var būt visādi – viņš var bezmaz pa trepēm "nolaist" zemē. Laikam jau viņam bija bijusi ne pārāk laba pieredze. Bet nu – gāju avīzes "Literatūra un Māksla" uzdevumā, mēs kaut kā aizrunājāmies un sapratāmies. Un šī pirmā intervija ir arī grāmatas sākumā. Tā bija mūsu pirmā tikšanās, ja neskaita to, ka braucu uz izstādi Doles salā, kas notika Mākslas dienās – tur viņu redzēju pirmoreiz. Bet pirmā aizraušanās ar viņu man bija 1973. gadā, kad viņam bija pirmā lielā personālizstāde. Tolaik vēl strādāju Dārziņskolā par mākslas vēstures skolotāju un sūtīju savus bērnus skatīties šo izstādi un rakstīt par to. Man bija liels prieks, ka pati kopš tā brīža ar viņu aizrāvos, un arī jaunie mūziķi reaģēja ļoti skaisti un adekvāti uz to, kas bija šajā izstādē. Bet tā pirmā lielā saruna mums bija 1981. gadā. Vairāk – ierakstā.

Šonedēļ Urbāns mēģina iemācīt kaut ko skolēniem, kuriem sen jau viss vienalga. Annija kāpj pa karjeras kāpnēm, bet ne pie auto stūres.Runājam arī par mistisko “Modra Olas” lietu, kur iesaistīti suņi, tiesas un diezgan daudz jautājumu bez atbildēm.Paldies Cinamon Akropole Alfa par atbalstu Kino Stūrītim!Cover art - https://www.instagram.com/rottwang/Audio apstrāde - Gatis GavarsSeko mums šeit - https://www.instagram.com/eitanazija/Pievienojies Facebook grupai - https://www.facebook.com/groups/2705724416375418Kļūsti par Patronu - https://www.patreon.com/eitanazija

Kāpēc mēs, latvieši, tik ļoti baidāmies, lai gan dzīvojam brīvā valstī? Kāpēc neredzam, cik spēcīgi un varoši patiesībā esam? Un, kas vēl svarīgāk – kā no šīm bailēm atbrīvoties?Par to šajā sarunā ar kino režisoru Dzintaru Dreibergu, kurš savām filmām ir izvēlējies ļoti skaidru misiju: atgādināt latviešiem, cik spēcīgi, gudri un izturīgi mēs esam bijuši un varam būt.Dzintaram jautāju arī detaļas par to, kā viņš mainīja savu nodarbošanos, kļūstot par režisoru, un kā tagad strādā, lai sasniegtu tik iespaidīgus rezultātus. Kā raksta scenārijus, kā iegūst sadarbības partnerus, kā tiek galā ar nepārtraukto spiedienu, perfekcionismu un tumšajiem brīžiem.Dzintars ir režisors filmai "Dvēseļu putenis", kas ir stāsts par latviešu strēlniekiem. Un tagad viņš mums sagādājis nākamo lielo filmu: "Tīklā. TTT leģendas dzimšana". Tā ir latviešu spēka stāsts par Eiropas vēsturē izcilāko sieviešu basketbola komandu “TTT”. Komandas uzvaras sniedzas ārpus sporta. Tās ir pretestības simbols okupācijas laikā.Šajā sarunā Dzintars dalās ar saviem novērojumiem gan par latviešu bailēm, gan spēku. Viņa filmas ir stāsti, kas parāda – mēs nekad neesam bijuši vāji. Mēs esam bijuši gudri, spēcīgi un radoši. Un šīs īpašības mums ir arī šodien.Jau tagad vari iegādāties biļetes uz filmu “ Tīklā. TTT leģendas dzimšana”, ko noskatīties, cik drīz vien iespējams. Jaudas uzlāde garantēta. Filmas pirmizrāde 6.novembrī. Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas ir 239.epizodes lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 Ievads00:04:25 Dzintara ceļš – no dokumentālajām filmām līdz mākslas filmām00:06:24 Dzintara lielais sapnis – četras episkas filmas par Latvijas vēsturi00:11:01 Scenārija rakstīšanas process – kā sevi uz to piedabūt un izdarīt veiksmīgi00:15:29 Saruna par latviešu bailēm un pārspīlēto nevarību00:19:14 Kurzemes katls un latviešu spēja aizstāvēt savu zemi00:24:35 Piemērs – kā darboties okupācijas apstākļos00:31:24 Cilvēki, kas vienkārši dara00:34:32 Režisora ceļš – no ekonomikas izglītības līdz kinorežijai00:42:21 Lēmums pilnībā mainīt karjeru00:50:14 Radošais process – izpēte, dzirksts un darbs00:54:41 Starptautiskie panākumi ar "Dvēseļu puteni"00:57:17 Power-Up SPACE ir vieta, kur īstenot savus radošos projektus. Te ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu00:58:26 Dvēseles tumšā nakts – par grūtākajiem brīžiem01:03:56 Harmonijas trīsstūris – īstermiņa, vidēja un ilgtermiņa risinājumi01:05:55 Doktorantūra01:10:12 Par koloniālismu, postmodernismu un sirsnību01:14:27 Psihologa loma – kas palīdz tikt galā ar spiedienu01:15:38 Radošais process – kā Dzintars strādā pie scenārija01:18:55 Prokrastinācija pret darīšanu01:24:31 Montāža un sadarbība01:30:16 Kas bija pats grūtākais veidojot TTT filmu01:33:02 Par naudu un pārdošanu – kā piesaistīt atbalstītājus01:35:49 Nāc, skatīties šo filmu!

Pāvests Leons paludināja par svētajiem divus jaunus cilvēkus - Karlo Akuti un Pjēru Džordžo Frasati. Šajā katehēzē turpinām aplūkot Frasati dzīvi un viņa piemēru, kā nebaidīties pastāvēt par savu pārliecību.

Sv. Džordžo Frasati dzīve un viņa piemērs, kā nebaidīties pastāvēt par savu pārliecību.

Sv. Džordžo Frasati dzīve un viņa piemērs, kā nebaidīties pastāvēt par savu pārliecību.

Turpinām pārdomāt Frasati dzīvi un viņa piemēru, kā nebaidīties pastāvēt par savu pārliecību.

Pāvests Leons paludināja par svētajiem divus jaunus cilvēkus - Karlo Akuti un Pjēru Džordžo Frasati. Šajā katehēzē aplūkosim Frasati dzīvi un viņa piemēru, kā nebaidīties pastāvēt par savu pārliecību.

"Psihiskā veselība" – ne mentālā, ne garīgā. Vārdi, ko lietojam, rada aizspriedumus, kas kavē cilvēkus vērsties pēc palīdzības. Un tas var maksāt dzīvības – Latvijā katru gadu apmēram 250 cilvēki aiziet no dzīves pašnāvībā, un lielākā daļa no viņiem pirms tam ir bijuši depresīvā stāvoklī, bet nav saņēmuši palīdzību. Rīgas Stradiņa universitātes profesors, psihiatrs Elmārs Rancāns šajā sarunā parāda, kāpēc mums ir tik daudz nepamatotu aizspriedumu pret psihisko veselību un ko tas mums maksā. Viņš izskaidro atšķirību starp psihiatru, psihoterapeitu un psihologu un palīdz saprast, kad ikdienas stress pārvēršas par klīniski nozīmīgu trauksmi vai depresiju, un kur ir tā robeža, kad nepieciešama profesionāla palīdzība. Profesors atklāti runā par neērtām tēmām – pašnāvībām, vainas sajūtu, kas dara pāri, un kāpēc vecāki NAV vainīgi pie visām bērnu problēmām. Profesors skaidro, kā atpazīt bipolāros traucējumus un robežstāvokļa personību. Šī saruna palīdzēs atpazīt brīdi, kad tev vai tuvam cilvēkam ir vajadzīga palīdzība, un kur to meklēt bez kauna un bailēm. Dalies ar šo sarunu ar citiem – tā var glābt kāda dzīvību vai vienkārši palīdzēt dzīvot pilnvērtīgāk, ne tikai eksistēt. Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Profesora ieteiktos informācijas avotus atradīsi 238. intervijas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads2:36 Kas ir psihiskā veselība, nevis "mentālā" vai "garīgā"4:06 Tvaika iela – aizspriedumi, kas mainās7:04 Kas ir psihiatrs, psihoterapeits un psihologs – būtiskākās atšķirības12:00 Darba instruments – cilvēka smadzenes15:00 Neirozinātne un psihiatrija17:31 Par trauksmi – kad tā kļūst par klīniski nozīmīgu25:40 Trauksmes novērtēšanas tests depresija.lv27:29 "Psihiatri grib mūs nozāļot" – aizspriedums, kas kavē meklēt palīdzību30:27 Kā atpazīt labu psihiatru34:00 Placebo efekts un medikamentu efektivitāte38:30 Ģenētiskā nosliece – vai varam uzzināt savus riskus?39:38 Power-Up SPACE ir vieta, kur īstenot savus radošos projektus. Te ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu42:35 Vecāki NAV vainīgi pie visām bērnu problēmām44:23 Psihoterapija nav vainīgā meklēšana47:40 Par pašnāvībām – realitāte Latvijā53:28 "Kāpēc mēs dzīvojam?"57:39 Ko darīt apkārtējiem, kad otrs grib izdarīt pašnāvību60:31 Emocionālā šantāža, draudot ar pašnāvību1:03:00 Maksimāli iespējamais konkrētos apstākļos1:07:31 Par dzīvi pēc bērna zaudēšanas1:10:01 Patoloģiskas vai ieilgušas sēras – kad ar 6 mēnešiem nepietiek1:11:52 Par atkarībām – ķīmiskām un uzvedības1:13:47 Dopamīns un atalgojuma sistēma smadzenēs1:15:35 Internets, telefoni, bērni – jaunā atkarība1:22:51 Bipolārie traucējumi – dzīve šūpolēs1:26:28 Robežstāvokļa personība1:29:10 Pusaudži, kas sevi graiza – signāls par emocionālām ciešanām1:32:17 Noslēguma vārdi – izglītība, kas mazina aizspriedumus

Droni, droni un atkal droni - tie būtiski maina kara realitāti Ukrainā un liek pārskatīt visu drošības koncepciju arī Eiropā. Kāpēc tā un kam šajā ziņā ir jāgatavojas turpmāk? Krustpunktā Lielā intervija ar Zemessardzes kapteini Māri Bružu. Klausītāji droši vien ir pamanījuši, ka pēdējā laikā mazāk runājam par izmaiņām Krievijas - Ukrainas kara frontē. Šo izmaiņu ir mazāk. Krievijai ir kļuvis grūtāk, šķiet, grauzties iekšā Ukrainas zemē. Protams, tiek minēta virkne iemeslu un nav jau tā, ka viss ir apstājies. Bet paši krievi savos kanālos apspriež faktu, ka tagad frontes līniju gandrīz pilnībā kontrolē ar droniem un virzība vairs nav nekur noslēpjama. Viss nonāk nežēlīgā uguns jūrā. Droni situāciju ir mainījuši it visur.  Cilvēkresursi nav bezgalīgi, tāpēc kara stratēģija mainās. Tagad abas karojošās puses drīzāk cenšas izmantot lidaparātus, vienalga, kā mēs tos dēvētu, lai iznīcinātu objektus tuvumā vai tālu no frontes līnijas. Tas, šķiet, dod lielāku efektu nekā tikai centieni spītīgi tikt uz priekšu frontē. Droni mainījuši jauno kara realitāti, tā spriež "Telegram" kanālos. Vai tā ir? Ko tad nozīmē droni mūsdienās un cik mēs Eiropā vispār esam gatavi straujām pārmaiņām, kas notiek līdz ar tehnoloģiju attīstību. 

Šakāļi māju pagalmos, caunas, kas pārgrauž automašīnu vadus, ezis, kas ziemas migu uztaisījis komposta kaudzē, un lapsas, kas siro pa atkritumu konteineriem. Cilvēka tuvumā dzīvnieki atraduši sev gana piemērotu vietu, lai dzīvotu. Kāpēc mūsu tuvums dzīvniekiem ir noderīgs un kā sadzīvot ar savvaļu uz mājas sliekšņa? Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns, Latvijas Nacionālā Dabas muzeja pārstāve, zooloģe Inta Lange un zoologs Vilnis Skuja.   Zinātnes ziņas Nobela prēmija fizioloģijā vai medicīnā 2025 Šis ikgadēji ir Nobela prēmiju laureātu paziņošanas periods. Tieši pirms nedēļas raidījumā runājām par imunitāti un imūnsistēmu, un arī Nobela prēmija fizioloģijā vai medicīnā šogad pasniegta trim pētniekiem - amerikāņu zinātniekiem Mērijai Brankovai un Frederikam Ramsdelam, kā arī japāņu zinātniekam Šimonam Sakaguči - par atklājumiem imūnsistēmas kontroles jomā, proti, par to, kā imūnsistēma tiek pasargāta no uzbrukumiem mūsu pašu ķermenim un orgāniem.  Džeina Gudola mainīja mūsu priekšstatu par pērtiķiem Mūžs, kas veltīts zinātnei, var vainagoties ar Nobela prēmiju, bet vēl viens vienreizējs mūžs noslēdzās pagājušajā nedēļā. Runa ir par ievērojamo primatoloģi, šimpanžu pētnieci, Džeinu Gudolu, kura pagājušajā nedēļā 91 gada vecumā devās mūžībā, bet viņa sniegusi lielu ieguldījumu mūsu priekšstatos par pērtiķiem. Tāpēc visas nedēļas garumā tīmeklī aizvien parādās raksti par Gudolas dzīvi un darbu. Vai jūs ēstu jogurtu, kas gatavots ar skudrām? Zinātnieki to izdarīja Kukaiņi var ne vien kaut ko sadalīt vai noārdīt, bet arī radīt, un tie var radīt jogurtu. “Vai jūs ēstu jogurtu, kas gatavots ar skudrām?” - tāds jautājums tiek uzdots “ScienceDaily”, piebilstot, ka zinātnieki to ir pamēģinājuši.  Apvienojot zinātni un tradīcijas, pētnieki ir atdzīvinājuši senu Balkānu un turku jogurta gatavošanas tehniku, kurā skudras tiek izmantotas kā dabiski fermentētāji. Skudru baktērijas, skābes un enzīmi pārveido pienu bagātīgā, pikantā jogurtā, vienlaikus demonstrējot daudzveidību un sarežģītību, kas dažkārt zūd mūsdienu industrializētajās jogurta šķirnēs. Eksosomu zinātne - jaunākā apsēstība ādas kopšanā Eksosomas ir nanoizmēra daļiņas, ko izdala lielākā daļa šūnu veidu un kas tiek slavētas par to atjaunošo spēku cilvēka organismā, tostarp par signālu sniegšanu, kad ražot vairāk kolagēna. Eksosomu serumi šobrīd ir kļuvuši ļoti populāri ādas kopšanas jomā, arī sociālajos medijos tie tiek ļoti popularizēti, tomēr eksperti mudina ievērot piesardzību un nepārvērst eksosomas par apsēstību.    

Kāpēc par problēmām ar naudu runāt ir tikpat grūti kā par problēmām seksā? Tāpēc, ka abas tēmas prasa ievainojamību, atklātību un drošību. Kad tās sarunā trūkst, tad katra no šīm tēmām var kļūt par attiecību grāvējiem.Sistēmiskā ģimenes psihoterapeite Nansija Lībiete šajā sarunā parāda, ka gandrīz visi konflikti par naudu sākas ar vienu problēmu – nesarunāšanos. Mēs pieņemam, ceram, domājam, ka "gan jau viss nokārtosies", bet nerunājam. Un tad pēkšņi atklājas, ka viens ir taupītājs, otrs – patērētājs, vienam vajag drošības spilvenu, otrs dzīvo šodienai, viens slēpj pirkumu cenas, otrs jūtas nenovērtēts.Nauda pati par sevi pārus neizšķir. Bet nespēja par to runāt godīgi – tā gan.Sarunu ierakstījām, lai palīdzētu saprast, kā atpazīt sarkanos karogus, ko darīt, ja viens pelna daudz vairāk nekā otrs, kas ir finansiālā vardarbība, kā aizsargāt sevi, kad esi finansiāli atkarīgs no partnera un citām problēmām, kas saistītas ar naudu.Galvenais secinājums? Runāt, runāt un vēlreiz runāt ar otru. Jo tikai caur sarunām mēs varam atrast risinājumu, kas palīdz un der mums abiem.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads3:43 Kāpēc par naudu runāt ir tikpat grūti kā par seksu8:58 Kad viens pelna vairāk: kas notiek ar varu attiecībās12:48 Kad sieviete pelna vairāk nekā vīrietis15:08 Otra maiņa mājās – kad viens dara mājas darbus, bet otrs nepalīdz16:19 Kā finanšu nesaskaņas grauj intimitāti22:00 Taupītājs un patērētājs vienās attiecībās – vai tas var izdoties?25:20 Sarkanie karogi: kā tos laicīgi pamanīt32:51 Kad viens grib mainīt rīcību, bet otrs saka "mēs vienmēr tā darījām"40:17 Power-Up SPACE ir vieta, kur īstenot savus radošos projektus. Te ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu41:25 Individuālais un kopīgais budžets – kā to sabalansēt49:00 Finansiālās vardarbības piemērs52:37 Kā organizēt budžetu, ja ir liela ienākumu atšķirība57:57 "Kas tu esi par veci…" – pārmetumi, kas ievaino59:43 Otra monētas puse: vīrieši, kas smok no atbildības sloga1:04:27 Finansiālā atkarība: kad viens ir pilnībā atkarīgs no otra1:07:27 Laulības līgums – aizsardzība, nevis laulības nāves spriedums1:10:26 Kad vīrs uzstāj, lai sieva nestrādā1:17:36 Kad sieviete grib palikt mājās, bet vīrs nejūtas finansiāli droši1:20:04 Kas ir finansiālā vardarbība attiecībās1:23:05 Pieauguša cilvēka atbildība – domāt par savu dzīvi

Latviešu zinātniece Inta Gribonika pēta cilvēka ādas spēju funkcionēt kā aizsargbarjerai ar savu īpašo imunitāti. Viņas pētījumi apliecina, ka āda ir kas vairāk par robežu starp mūsu iekšējiem orgāniem un ārējo pasauli.  Diendienā spītējot mūsu apkārtējai videi, laikapstākļiem un dažkārt mūsu pašu rīcībai, āda centīgi sargā mūs no apkārtējas pasaules un kalpo par mūsu ķermeņa imunitātes vairogu. Talkā tai nāk dažādi vēlami mikroorganismi, apturot infekciju pirms tā tikusi tālāk organismā. Kādā veidā āda mūs sargā ikdienā, skaidro mikrobioloģe, Lundas universitātes pētniece Gribonika un dermatoloģe, Rīgas Stradiņa universitātes Dermatoloģijas un veneroloģijas katedras vadītāja un docente Elga Bataraga. Ir dzirdēts, ja ātri dzīst kāds skrāpējums, tad ir laba imunitāte. Vai tas ir mīts vai patiesība, vai varam mērīt savu imunitāti, skatoties uz to, cik ātri vai lēni mūsu brūces pazūd? "Brūces ir ļoti dažādas. Dažkārt ir pat imūnās šūnas, kurām vajadzētu mūs pasargāt. Ja imūnsistēma nestrādā kārtīgi, tad imūnās šūnas var padarīt brūci vēl sāpīgāku un dzīšanas procesu vēl daudzkārt grūtāku. Es gluži nevilktu paralēles," atzīst Inta Gribonika. "Brūču dzīšanā bieži vien ir ļoti svarīgs arī kopējais veselības stāvoklis, vecums noteikti. Bieži vien jāskatās, vai nav vitamīnu vai kādu citu vielu deficīts, kas to var ietekmēt. Tiešu vienādības zīmi būtu grūti likt. Protams, citādi veselam cilvēkam mēs gaidītu, ka dzīšanas procesi būs ātrāki, bet tā arī reizēm mūsu audi mēdz izveidot tādus rētaudus, kas negribēti aktīvāki," skaidro Elga Bataraga. "Hipertrofiska rēta "draudzīgāka" pacientam, bet keloīdu rētas, kad audi ir aktīvāki, nekā mēs gribētu un savā veidā ietver specifisku iekaisumu, to biežāk var redzēt jauniem cilvēkiem, arī kādam bērniņam. Arī savā praksē man diemžēl ir bērniņi, kuriem pēc kaut kādām noteiktām medicīniskām manipulācijām āda nevis vienkārši sadzīst, bet izveido šādu negribētu, cietu, sāpīgu rētaudu sakopojumu. Mums gribētos domāt, jo jaunāks, jo veselāks, ar labāku, aktīvāku imūno sistēmu. Bet ne vienmēr," turpina Elga Bataraga. Atbildot uz jautājumu, vai var pateikt, kurā vecuma posmā ādas imunitāte ir visspēcīgākā, Elga Bataraga skaidro, ka līdzīgi kā ar dažādiem vīrusiem, ko izslimo bērni mazā vecumā, arī ādai ir raksturīgas dažādas vīrusa infekcijas, un bērniem ir vieglāk ar tām inficēties nekā pieaugušajiem.  "Arī āda ir var kādu laiku, nu tīri no tāda imunitātes viedokļa mācīties, un tad varbūt pieaugušā vecumā mēs esam pret daudz ko noturīgāki, ar pieredzi nekā agrīnākā vecumā. Bet man būtu arī grūti uzstādīt tādu vienu ideālo vecumu," atzīst Elga Bataraga. "Protams, mēs vienmēr runājam arī par noteiktām ādas novecošanās īpatnībām, un imunitāte arī ādā vēlākā vecumā samazinās. Vienu ideālāko vecuma grupu man laikam būtu grūti nosaukt. Droši vien, jāņem kaut kāds vidusposms, kad mūsu āda ir gana gudra, bet vēl nav sagurusi." Zinātnes ziņas Zinātnieki beidzot izskaidro, kāpēc grūtniecēm ir rīta nelabums. Saskaņā ar Nacionālo veselības institūtu datiem, ar nelabumu saskaras līdz pat 80% agrīnās stadijas grūtnieču. Bet - pat ja tās šķiet kā mocības, rīta nelabums varētu būt evolūcijas gudrs paņēmiens, lai aizsargātu gan pašas mātes, gan mazuļus.  Vietnē “Live Science” skaidrots, kāpēc zāles, ko lietojam slimošanas laikā, vairumā gadījumu ir negaršīgas. Veikts arī līdz šim lielākais pētījums, kurā analizēta tādu faktoru kā higiēnas un reibuma pakāpes ietekme uz odu maltītes izvēli, proti, vai odiem varētu būt īpaša vēlme pamieloties ar to cilvēku asinīm, kuri vairāk patērē alkoholu. Maldugunis purvā izraisa dīvaina ķīmiska reakcija. Publicēts jauns starptautiskas pētnieku komandas raksts: aizdegšanās avots varētu būt mikrozibens jeb sīkas, spontānas elektrības dzirksteles, kas rodas ūdens pilienu virsmu lādiņu atšķirību dēļ.

Mēs visi gribam domāt, ka "ar mani tā nenotiks", bet statistika ir nežēlīga un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam (NMPD) diemžēl NAV tādu dienu, kad viņiem nebūtu darba.Brīdinājums: intervijā ir sadaļa, kas paredzēta tikai pieaugušajiem un NAV piemērota, lai to klausītos bērni (apmēram no 54:02-1:03).Es izjautāju NMPD brigādes vadītāju, mediķi Alvi Osmani, lai uzzinātu, kā mēs varam pasargāt sevi un mīļos no dzīvību apdraudošiem notikumiem. Kā neradīt situāciju, kad bez NMPD neiztikt, jo reizēm pat vislabākā brigāde ar vismodernāko aprīkojumu un visaugstāko profesionalitāti nevar neko izdarīt, ja tu neuzliki ķiveri, ja tu skaties telefonā pie stūres vai tavs bērns klausās mūziku, ejot pa ielu, kur ir dzīva satiksme, ja tu nezini, kur ir tavi bērni, ja tu domā, ka "tikai uz mirkli" ir pietiekami droši.Ja nu tomēr notiek nelaime - tad ir svarīgi zināt, ko darīt pirmajās minūtēs, kamēr NMPD brigāde vēl ir ceļā. Nereti tās pirmās minūtes izšķir visu.Pēc šīs sarunas ar Alvi man ir pilnīgi skaidrs - NMPD var izdarīt ļoti daudz, bet tikai tad, ja vispār ir ko glābt. Un lielākā daļa no gadījumiem, ko viņš aprakstīja, varēja nenotikt. Vienkārši nenotikt.Dalies ar šo sarunu ar citiem, jo tā var izglābt dzīvību!Piedalies Cilvēkjaudas pirmajā klātienes tikšanās pasākumā par Cilvēkjaudas un mūsu dzīves aizkulisēm, lai mūsu kļūdas un atklājumi atvieglo tavu dzīvi. Informācija un biļetes ir šeit: cilvekjauda.lv/aizkulisesŠo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads1:13 Ceļš no sanitāra līdz NMPD – 12 gadi neatliekamajā medicīnā2:58 Kas tiek sagaidīts no mediķa katrā izsaukumā6:16 Intuīcija – maņa, kas glābj dzīvības neatliekamajā medicīnā12:27 Bērni un narkotikas. Kā vecākiem atpazīt, ka bērns tās ir lietojis20:04 Kad OBLIGĀTI saukt NMPD23:28 Speciālā brigāde – kāpēc iedzīvotājs to nevar izsaukt pats29:06 Sirēnas, bākuguns un cilvēki, kas nedod ceļu31:20 Elementāra drošība – kad ķivere būtu glābusi dzīvību33:35 Logu mazgāšana34:38 Vilcieni un austiņas – nāvējoša kombinācija 37:58 Telefons vadot auto38:04 Ūdens, uguns, bērni – kas notiek sekundēs42:35 Auto avārijas – risks, ātrums, jaunība49:41 "Kā tu spēj darīt šo darbu?"54:02 NEKLAUSIES KOPĀ AR BĒRNIEM: pikantās situācijas, kad cietušajam ir neērti stāstīt par notikušo57:36 Power-Up SPACE ir vieta, kur īstenot savus radošos projektus. Te ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu1:02:42 Kur atrast visu par pirmo palīdzību: NMPD mājas lapas palīdzības resursi: https://www.nmpd.gov.lv/lv/ko-darit-traumu-un-nelaimes-gadijumos1:04:07 NMPD nav ātrā palīdzība – kāda ir atšķirība1:08:02 Dažādākās vietas, kur sniegta palīdzība cietušajiem – no operas līdz kuģim Baltijas jūrā1:13:12 "Bākugunīm ir jābūt asinīs iekšā"1:16:28 Pirmā palīdzība – lielākā kļūda ir neko nedarīt1:21:47 "Es izsaucu un aizgāju tālāk" – problēma Latvijā1:27:43 Mīti par pirmo palīdzību1:29:22 "Mīliet sevi, mīliet citus – drošība pirmajā vietā"

Māksla, zinātne, filozofija - tā bija viduslaiku dižo prātu neparastā aizraušanās ar alķīmiju. Aiz tās slēpās kas vairāk par metāla pārvēršanu zeltā un mūžīgās dzīvības eliksīra meklējumiem. Alķīmiķu paveikto tolaika šodien varam meklēt dažādās zinātnes jomās. Vēl stipri pirms mūsdienu ķīmijas un medicīnas, tapa zinātniska kustība, kas uzdeva ļoti radikālu jautājumu - vai no dažādiem metāliem var iegūt zeltu? Vai no vienkāršām sastāvdaļām var iegūt pašu dārgāko? Šīs idejas mūsdienās šķiet vai nu absurdas, vai simboliskas, taču tolaik tās nebija nedz muļķīgas, nedz mistiskas - alķīmija bija nopietna zinātniska aizraušanās, kas pulcēja vienlaikus daudz sekotāju un daudz skeptiķu. Par alķīmiju raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja, medicīnas vēsturniece Ieva Lībiete un vēsturnieks, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesors Andris Levāns. "Ja mūsdienu cilvēkam prasītu, ko viņš ir dzirdējis par alķīmiju, tas būtu no nevērtīgiem metāliem iegūt zeltu, noteikti būtu dzirdēts filozofu akmens vai dzīvības eliksīrs. Tas viss šķistu tāds diezgan mistisks un ezotērisks, un noslēpumains. Bet tas misticisms droši vien alķīmijā ir radies apmēram tikai ap 19. gadsimtu, kad sāk skatīt alķīmijas vēsturi vairāk atsvešināti no dabaszinātņu vēstures un sāk skaidrot dažādus alķīmiķu eksperimentus vairāk kā tādus spirituālus meklējumus nekā zinātniskus, tiešām laboratorijā veiktus eksperimentus. Līdz ar to var teikt, ka šobrīd šī sajūta dominē," skaidro Ieva Lībiete. "Bet, ja mēs paskatāmies zinātņu vēsturē, alķīmijas plašāka izpēte ir attīstījusies, sākot no 20. gadsimta otrās puses. Šobrīd akadēmiskie pētnieki, kas nodarbojas specifiski ar alķīmijas vēsturi, to vērtētu kā daļu no zinātņu vēstures. Un pašos pirmsākumos tas nebija nekas mistisks vai ezotērisks, tā bija tiešām praktizējoša zinātne ar savu teoriju un praksi, kas bija balstīta tā laika izpratnē par pasaules kārtību un par vielas un substances dabu. Tur nebija klāt misticisma. Tas ir kaut kur laika gaitā pievienojies, noslāņojies." "Piekrītu, ka tas misticisms vai tā misticisma gaisotne, kurā mēs esam iegremdējuši šodien nesaprotamo vai maz saprotamo parādību alķīmija, patiešām ir diezgan jauna. Savukārt ir viena cita lieta, kas acīmredzot pavadīja tos, kurus laikabiedri sauca par šiem alķīmijas mākslas meistariem vai adeptiem, tā ir noslēpumainība. Noslēpumainība noteikti ir pavadījusi visus tos cilvēkus, kuri ar to ir nodarbojušies, par kuriem zināja vai par kuriem runāja, ka viņi nodarbojas ar alķīmiju un ka viņi ir iesvaidīti tās noslēpumos, jo patiesi tās bija zināšanas, kuras nebūt nebija domātas visiem," norāda Andris Levāns. "Tā bija pietuvošanās noslēpumam. Tas, ka mēģināja noslēpt šīs zināšanas, kuras patiešām uzskatīja kā lielu vērtību, jo tas nodrošināja vai varēja nodrošināt piekļuvi ne tikai garīgām bagātībām, respektīvi, kaut kādiem izziņas pirmavotiem, bet arī materiālām [bagātībām]. Tad, ja patiešām atklāja veidu, kā pārvērst, respektīvi, transmutēt vielu dabu, ka tu liek kļūt vienam metālam par citu," turpina vēsturnieks. "Tā noslēpumainība un piekļūšana noslēpumam ir saistīta vēl ar robežsituāciju.  Ja jūsu mērķis ir patiešām izskaidrot lietu dabu līdz tam stāvoklim, ko saucam par prima materia, tas stāvoklis, kur lietas, vielas zaudē savas fizikālās un citas īpašības, kuras tām piemīt šobrīd. Tātad viss atgriežas tādā pirmstāvoklī, respektīvi, tajā stāvoklī, kuru, iespējams, pazinis ir vienīgi Dievs. Jautājums ir: vai jūs, ja nokļūstat šajā stāvoklī, nenonākat konfliktā, piemēram, ar kristīgās baznīcas dogmatiku. Vai arī jūs pēkšņi uzņematies to, vai gribat pretendēt uz to lomu, kas bija piešķirta tikai Dievam, kurš radīja no pirmmatērijas visas tās lietas un pasauli, , kas ir mums apkārt. Tie jautājumi, kuri kļūst neērti, un līdz ar to veidojas konfliktsituācijas arī ar tā laika sabiedrību." Taro kāršu izcelsme un nozīme Taro kārtis ietver sevī senu zināšanu sistēmu, un simbolu veidā kārtis stāsta gan par cilvēka dzīves liktenīgiem notikumiem, gan paša rīcību, kas likteni var arī mainīt. Attieksme pret taro kārtīm vēsturē ir bijusi gan vēlama, gan noraidoša, un plašāk par kāršu izcelsmi un nozīmi stāsta pētnieku Ingus Barovskis. Cilvēkiem visos laikos interesējuši divi jautājumi - kas notiks pēc nāves un kas notiks nākotnē? Kartomantija ir pasens nākotnes zīlēšanas paņēmiens, izmantojot gan parastās spēļu kārtis, gan taro kārtis. Tā sarunas iesākumā skaidro Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes pētnieks Ingus Barovskis, un viņš arī norāda, ka literatūrā informācija par taro kāršu izcelsmi ir ļoti atšķirīga. Bet izskatās, ka līdz Eiropai šīs kārtis mērojušas garu ceļu, un pēc tam laika gaitā mainījusies arī to nozīme – te izklaidei, te maģijai. Taro kāršu kava sastāv no 78 kārtīm. Ir 22 Lielie Arkāni. Tie simbolizē cilvēka dzīves lielos posmus, liktenīgus notikumus un dvēseles ceļu, piemēram, kārtis “Muļķis”, “Pakārtais”, “Zvaigzne”. Un ir 56 Mazie Arkāni, kas sadalīti četros elementos (zižļi, kausi, zobeni un pentakli) un attēlo ikdienas dzīves aspektus – domas, emocijas, darbības, materiālās lietas. Par taro pirmsākumiem turpina Ingus Barovskis.  

7. sezonas sākumā padalos ar pieeju, ko izmantoju tādiem mērķiem, ko ļoti gribas sasniegt, bet kas grūti dodas rokā. Tie ir mērķi, kuri prasa ilgu laiku, daudz pūļu un ceļā uz tiem ir daudz šķēršļu. Galu galā viss ir par iekšējo "ķīmiju", kas vai nu palīdz sasniegt to, ko gribam, vai traucē. Tā vietā, lai viltos sevī vai atteiktos no tā, ko gribas, mēs varam apzināti aktivizēt dopamīnu (motivācijas un intereses enerģiju) un serotonīnu (mūsu garastāvoklis, emocionālā stabilitāte un izturība), kas darbojas kā degviela neatlaidīgai iešanai uz savu lielo mērķi. Es un Mišels priecāsimies tevi satikt Cilvēkjaudas pirmajā klātienes tikšanās pasākumā. Mēs stāstīsim savus pieredzes stāstus par Cilvēkjaudas un mūsu dzīves aizkulisēm un izjautāsim vairākus Cilvēkjaudas interviju viesus. Mūsu mērķis ir, lai mūsu kļūdas un atklājumi atvieglo tavu dzīvi. Informācija un biļetes ir šeit: cilvekjauda.lv/aizkulises

Pilna spektra gaismas lampas interneta veikalos ir pieejamas cik uziet. Lielākoties tās piedāvā augu audzēšanai, nevis cilvēka mājokļa apgaismošanai. Kāpēc cilvēkiem nepieciešama pilna spektra gaisma, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro oftalmoloģe Anda Balgalve un gaismas un cirkadiāno ritmu pētniece Baiba Bieļa. Klausītājs jautā, vai, esot telpā ar seju pret plaši atvērtu logu, var saņemt pilnu spektra gaismu ziemā? "Tas pat ir ļoti ieteicams, jo tad mēs saņemam gan to nepieciešamo luksu daudzumu, gan pilnu spektru, gan arī ķermenis saprot, kādus gadalaiks," skaidro Baiba Bieļa. "Ķermenim ir jāsinhronizējas ar ārējo vidi, ar temperatūru, ar gaismu, lai saprot, kāds ir gadalaiks, jo mēs pavadām laiku iekštelpu klimatā un īsti nepiedzīvoju ne gaismas, ne temperatūras svārstības, kas būtu nepieciešamas." Protams, labāk iet ārā no telpām. Runājot par saulesbrillēm, Anda Anda Balgalve mudina tās neizmantot, ja acis ir veselas un nav kādi īpaši apstākļi, piemēram, augstu kalnos. Viņa arī min, ka jebkuru optisko briļļu materiāls sargā no ultravioletā starojuma. "Protams, ja braucam pie stūres, satiksmes drošība, [liekam saulesbrilles], bet acu jutīgums mums ir arī tāpēc, ka mēs nepiedzīvojam gaismas spektra pārmaiņas no rīta līdz vakaram. Acīm tieši ir nepieciešama tā rīta daļa, kad ir infrasarkanais spektrs un tās spektra pāreja, un arī gaismas spilgtums, kas pa dienu palielinās, tas arī ir kā acs trenažieris. Mēs ejam zāli, muskuļus trenājam, bet asc ir jātrenē tāpat, un viņu trenē tās gaismas spektra pārejas. Tad arī zūd problēma ar acu jutīgumu, par redzes atjaunošanu, ko Londonas universitātē pēta. Tā infrasarkanā daļa mums ir deficīts, jo mēs esam visu laiku telpās, un tas infrasarkanais spektrs ir visu dienu. Viņš tā kā pretdarbojas tam zilā un UV nodarītajiem kaitējumam, veic tādu atpakaļuzlādi šūnu mitohondroju līmenī. Izstrādājas šūnu melatonīns ne tikai miega melatonīns," skaidro Baiba Bieļa. Viņa mudina rītos cilvēkus, kas dodas sportot, nelietot saulesbrilles. Tieši tad vajadzētu saulesbrilles noņemt, jo rīta pirmā stunda ir bez UV spektra, saule nav tik augstu.   Viskaitīgākais ir uzlikt nekvalitatīvas saulesbrilles, kas neaizsargā no UV starojuma. "Par UV spektru varbūt nedzirdēta lieta ir tā, ka acī sākas dopamīna sintēze," bilst Baiba Bieļa. "Mēs patiesībā esam radīti, lai būtu zilās gaismas "narkomāni", un tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc arī mums patīk sauļoties. Piemēram, bērniem patīk gaismas stimuls, patīk kustīgs attēls. Tāpēc mums arī patīk tehnoloģijas, mums ir gan garīgi stimulējoša, gan fizioloģiski stimulējoša šī zilās gaismas iedarbība uz visu dopamīna sistēmu. Mums patīk."  

Vakar, 22. septembrī, Ziemeļu puslodē sākās astronomiskais rudens. Bet no Ziemeļpola ar katru dienu arvien plašāk izplešas tumsa. Ir sākusies polārā nakts. Pie mums dabā rudens iestājas tik pakāpeniski, ka par to runājam jau kopš augusta otras puses. Atšķirībā no mūsu platuma grādiem, kur astronomisko gadalaiku robeža dabā faktiski nav ne jūtama, ne saredzama, Arktikā izmaiņas ir daudz straujākas un tur, runājot par pavisam tāliem ziemeļiem vēl aiz polārā loka, šajās dienās iestājas nakts. Sākumā tiešām tikai ap pašu Ziemeļpolu, bet jo dienas, jo tumsa izplešas tālāk uz dienvidiem. Tur dabā faktiski nav četru gadalaiku – drīzāk ir tikai ziema un vasara vai diena un nakts. Un šajās dienās Arktikā beidzas kušanas sezona, kad Ziemeļu ledus okeāna ledus atkal sāks pieņemties apjomā. Cilvēkiem šķiet, ka aiz Polārā lokā kā izslēdz gaismu ap šo laiku, tā tikai martā, kad ir pavasara ekvinokcija, atkal ieslēdz. Tā gluži nav. Šodien, 23. septembrī, polārā nakts iestājas tikai nelielā aplītī ap pašu Ziemeļpolu. Citviet Arktikā dienas ir īsas un ļoti strauji kļūst īsākas, bet tur vēl nav polārā nakts. Ja pie mums dienas garuns sarūk pa 3-5 minūtēm, tur pa 10-20 minūtēm un pat pusstundu. Piemēram, Svalbārā, kas ir aptuveni 80. paralēle, kas ir krietni aiz polārā loka, polārā nakts iestāsies tikai aptuveni pēc mēneša un tā ilgs četrus mēnešus. Tas nozīmē, ka saule sāks virs apvāršņa parādīties jau februāra otrajā pusē. Savukārt vēl tālāk uz dienvidiem pie 70. paralēles, kur jau ir Norvēģijas kontinetālā daļa, apmēram, kur ir Tromse, polārā nakts ilgst aptuveni divus mēnešus, bet tieši uz polārā loka, kas ir 66,5 grādu paralēli, nakts ir tikai vienu diennakti - ziemas saulgriežos. Tātad pusgadu gara nakts ir tikai Ziemeļpolā.  Neraugoties uz to, protams, no saules saņemtais siltums pēc rudens ekvinokcijas ir tik niecīgs, ka gaisa temperatūru vairs ļoti būtiski nespēj ietekmēt, to šajā gada daļā nosaka gaisa masu plūsmas, tādēļ arī aiz polārā loka, kad ir iestājusies tumsa, temperatūra tāpat mainās - ir aukstāki periodi un ir siltāki. Bieži mēdz būt tā, ka Skandināvijas pašos ziemeļos ziemas vidū ir kāda diena, kas ir siltāka, nekā pie mums, jo tur ir aizplūdusi kāda silta gaisa masas no Atlantijas okeāna.

Cilvēka spējām nav robežu, tas ir iekarojis augstākās virsotnes pasaulē un pielāgojies dzīvei apstākļos, kādos nepieredzējis cilvēks nespētu izdzīvot. Kas notiek alpīnista ķermenī, kad viņš kāpj virsotnē, un kā augstkalnu iedzīvotāju organismi pielāgojušies dzīvei uz "pasaules jumta"? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Līga Plakane, Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes asociētā profesore, un alpīnists Jānis Busenbergs.

Androgēnā alopēcija liek daudzām sievietēm visā pasaulē raizēties par savu matu rotu un, ko tur slēpt, ietekmē arī psihoemocionālo komfortu. Kā palīdzēt un ko var solīt mūsdienu medicīna, lai matu izkrišanas problēmas sagādātu iespējami mazāk problēmu, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē dermatoloģe Jekaterina Pudova, dermatoveneroloģe Kristīne Poiša un ģimenes ārste, matu slimību speciāliste Inga Zemīte. "Alopēcija ir termins, kas apraksta, ka mēs zaudējam matus," skaidro Jekaterina Pudova. "Ja arī pacientam tikko ienākot kabinetā var redzēt, ka ir matu apjoma izmaiņas, iemesli tam var būt dažādi, tie var būt arī dažādi alopēcijas veidi, līdz ar to arī terapija būs atšķirīga." "Matam ir gan sava augšanas, gan izkrišanas fāze. Vidēji mats aug no diviem līdz līdz astoņiem gadiem un dzīves laikā šīs fāzes var samazināties. Arī pie dažādām slimībām var samazināties arī mata augšanas cikls," skaidro Kristīne Poiša. Inga Zemīte norāda, ka cilvēkam uz galvas ir apmēra 100 tūkstoši matu. "Cilvēks sāk redzēt, ka viņam mati sāk pasliktināties tad, kad viņš ir zaudējis 50 procentus no saviem simts tūkstošiem," norāda Inga Zemīte. "Tas nozīmē, ka mēs mēs nezinām, ka zaudējam matus. Mēs nezinām, ka mums no simts tūkstošiem ir palikuši 70 tūkstoši. Tad, kad paliek 50 tūkstoši, spīd cauri, tad meklējam palīdzību." "Androgēna alopēcija nozīmē, ka matiņš sāk miniaturizēties vīrišķā hormona iespaidā," skaidro Inga Zemīte. "Sieviete atnāk saka: Dakter, man visi hormoni ir pārbaudīti, man nav androgēnā alopēcija. Es saku: Bet ja jūs uztaisītu analīzes visiem pasaules vīriešiem, viņiem visiem hormoni būtu kārtībā, bet 70% no vīriešiem izkrīt mati. Androgēnu alopēcija nav atkarīga no hormoniem lielākajā daļā gadījumu, tā ir atkarīgi no mata saknītes īpatnības reaģēt uz šo hormonu. Un tā ir ģenētiski nosacīta īpatnība. Mata saknē ceļš, caur kuru hormons spēj matu miniaturizēt, ir iebūvēts. Taču androgēnā alopēcija dzīves laikā lēnām parādās. Ir pētījumi pierādījuši, ka no 20 līdz 30 gadu vecumam apmēram 12% sieviešu ar androgēnā alopēcija; no 30 līdz 50 gadiem - 20 procentiem. Un kā ir 50 gadi, kā sākas menopauze, 57% sieviešu ir androgēnā alopēcija. Tā ir ļoti viegli diagnosticējama slimība.  Katram otrajma pacientam, kas ienāk kabinetā, varu teikt, ka viņam ir androgēnā alopēcija. Tad ir jāskatās tālāk, kas tai ir licis parādīties. Kad to visu savāc kopā, saliec pa plauktiņiem un mati sāk atjaunoties, tā diezgan patīkama situācija gan pacientam, gan arī mums kā ārstiem, jo tas gandarījums jau ir liels.  Runājot par blaugznām un matu mazgāšanu Inga Zemīte noraida mītu, ka matu mazgāšana ir kaitīga.  "Ja cilvēkam ir alerģijas pret kāda konkrēta šampūna sastāvdaļu, tad viņam nevajag šo šampūnu lietot. Bet mazināšana nav nekāds bubulis"," atzīst ārste. "Ja tās blaugzniņas un plēksnītes parādās, tas nozīmē, ka viņas ir mehāniski nepietiekoši bieži labi noņemtas no galvas ādas. Un kas to dara? To dara šampūns. Tie pretblaugznu šampūni, kas aptiekās ir, to var paņemt, ieputot, paturēt piecas minūtes, izskalot. Pirmajā brīdī, ja blaugzniņas ir jau kādu laiku krājušās, var pavairoties, un tad cilvēks saka, ka šis šampūns man neder. Bet kādreiz tas liecina par to, ka viņš patiesībā strādā diezgan labi, jo viņš sāk atlobīt to, kas tur ir krājies." Parastā situācijā pietiek, ka galvu biežāk mazgā. Ja blaugznas nepāriet, viņa iesaka tautas metodi: Pulverizatorā ieliet vienu ēdamkaroti ābolu etiķa, četras ēdamkarotes ūdens, sakratīt, izsmidzināt uz galvas un atstāt apmēram piecas minūtes un tad mazgāt ārā.  Procedūra jāveic reizi nedēļā. 70% cilvēku blaugznu jautājumu tas atrisina.  

Astrofotogrāfija ir īpaša fotogrāfijas joma, tā ļauj ne tikai saskatīt to, ko mūsu acis nakts tumsā nespēj, bet arī sniedz daudz zinātnisku datu par objektiem un norisēm tālu aiz apvāršņa. Kā top skaistas un zinātniskas kosmosa fotogrāfijas? Ko var izdarīt neprofesionālis un kā top profesionālu astronomu attēli? Par to raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta astrofotogrāfi Jānis Šatrovskis un Raimons Elsbergs un "Starspace" observatorijas saimniece Anna Gintere. Mēness poētiskie nosaukumi un arī vārda pareizrakstība Mēness ir tas debess spīdeklis, kura izmaiņas izmēros un krāsu toņos dažādām tautām laika gaitā devušas ierosmi piešķirt spīdeklim interesantus apzīmējumus. Cilvēki bieži vien sarosās, kad uzzina par drīzumā gaidāmu “asiņaino Mēnesi” vai “Zemeņu pilnmēnesi”, un arī mēs par šīm norisēm esam vēstījuši raidījuma zinātnes ziņu izlaidumos. Vai astronomiem bieži iznāk saskarties ar kādiem debess ķermeņu poētiskiem nosaukumiem? To vaicāju Latvijas Universitātes astronomam Ilgonim Vilkam. Viņš norāda, ka tēlains Mēness apzīmējums pavīdējis pavisam nesen - 7. un 8. septembrī, kad aizvadīts viens no šī gada Mēness aptumsumiem. Runājot par Mēness apzīmējumiem, latviešu valodas speciālistiem domas ir saistītas ne tikai ar tā izmēriem vai krāsojumu, bet to, kurā brīdī vārds rakstāms ar lielo vai mazo burtu. Ilgonis Vilks skaidro, ja runā par Mēnesi kā debess ķermeni, vārds rakstāms ar lielo burtu.

Nesen kāds pētījums atklājis interesantu faktu par skudru spēju darboties komandā - kad pūznī strauj aug iemītnieku skaits, skudras strādā smagāk un vairāk kopējā pūžņa labuma vārdā. Cilvēku sabiedrībā mēs nereti novērojam pretējo, ka lielākos kolektīvos mūsu uzņēmība un motivācija ziedoties sarūk. Vienlaikus skudru stratēģijas pārņemšana varētu palīdzēt risināt grūtības robotu "kolektīvā". Kā mainās cilvēku, skudru un robotu uzvedība, kad jāsāk darboties komandā? Ko cilvēki un roboti varētu mācīties no dzīvnieku pasaules komandas saliedēšanā un cik labi komandas spēlētāji ir cilvēki un viņu radītās ierīces?  Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Ivars Austers, Latvijas Universitātes profesors sociālajā psiholoģijā, Jānis Dreimanis, Latvijas Dabas muzeja entomologs, un Agris Ņikitenko, Rīgas Tehniskās universitātes Datorzinātnes, informācijas tehnoloģijas un enerģētikas fakultātes dekāns, profesors.

Ne viens vien Latvijas iedzīvotājs, kurš seko līdzi Eiropas čempionātam basketbolā un jau pirms kāda laika savus sporta apavus kāris vadzī, šajās dienās noteikti sajuta vēlmi atgriezties laukumā. Bet ar vēlmi ir par maz. Nepieciešams arī kur un ar ko spēlēt. Par iespējām amatieriem uzspēlēt basketbolu interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Latvijā lielākās basketbola līgas amatieriem vadītājs Krišs Rauska un "Pasportosim.lv" vadītājs Jānis Sprukts. "Mēs kopā ar domubiedriem gan no hokeja, gan no volejbola izveidojām kopīgu platformu, attiecīgi mēs visi trīs sporti brālīgi ejam kopā un mēģinām kaut kādā veidā attīstīt entuziastu, amatieru sportu un padarītu to profesionālāku," stāsta Krišs Rauska. Viņš atzīst, ka spēlētāju diapazons ir ļoti plašs. "Mums spēlē gan jaunieši, kas tikko pabeiguši sporta skolu, gan pieauguši cilvēki, kuriem ir 30 līdz 40 gadi, arī veterāni, kuriem jau ir pie 60 gadiem, spēlē gan tēvi ar dēliem, kuriem ir 15 - 16 gadi, kuri vēlas uzspēlēt ar saviem vecākiem. Diapazons ir ļoti plašs - gan vīrieši, gan sievietes," norāda Krišs Rauska. Arī spēku samērs un spēju ziņa sportisti ir dažādi. "Ir gan bijušie Latvijas izlases spēlētāji, ir spēlētāji, kuri augstākajā līgā spēlējuši, gan tādi, kas šobrīd spēlē otrajā līgā pēc spēka, trešajā līgā. Gluži to nevar nosaukt pilnīgi par amatieru līgu," atzīst Krišs Rauska. "Bet ir arī apakšējās divīzijas, kurās var spēlēt spēlētāji, kuri ir tik tikko sajutuši to kāri pašiem pamēģināt uzspēlēt basketbolu, iziet ārā no treniņu režīma un beidzot paspēkoties ar citiem un saprast, kāds ir viņu līmenis." Komandas veido gan darba kolektīvi, gan domubiedri, reizēm arī palīdz cilvēkiem apvienoties komandā vai kādam, kas meklē, kur spēlēt, iesaka, kurai komandai varētu pievienoties. Jānis Sprukts iepazīstina ar to, kā viņa pārstāvētajā organizācijā notiek komandu veidošana. "Cilvēks, kurš grib atsākt spēlēt pēc kaut kādas pauzītes, viņš var aizpildīt anketu, norādīt savu spēlētprasmi, un tad mēs viņam atrodam vispiemērotāko treniņu," skaidro Jānis Sprukts. "Basketbolā un volejbolā galvenā sāls ir atrast tādu grupu, kura spēlē daudzmaz tavā līmenī. Ja tu aiziesi spēlēt ar cilvēkiem, kas spēlē daudz labāk nekā tu vai daudz sliktāk, nebūs interesanti. Daudzus tas pat var demotivēt, tāpēc ir svarīgi tieši atrast tādu grupu, kura būtu piemērota." Lai novērtētu katra sportot gribētāja spējas, viņš aizpilda anketu, kurā raksturo savu iepriekšējo pieredzi. Papildus pieejami video, kur var redzēt dažādu grupu spēles līmeni, un cilvēks var paskatīties, kura grupa būtu piemērotāka. Vārdos raksturot savu spēles līmeni ir sarežģīti. "Volejbolā tur ir svarīgi trāpīt īstajā līmenī, jo citādi spēle vispār neiet," norāda Jānis Sprukts. Bauskas novadā basketbols ir viens no top sporta veidiem, vienlaicīgi ar futbolu un florbolu. Bauskas novada čempionātā sacenšas 10 - 11 komandas no visa novada. Ierakstā uzklausām Bauskas novada basketbolistus.

Lai gan valstī vērojams darba roku trūkums, cilvēkiem ar invaliditāti atrast darbu joprojām ir problēmas. Cik pieprasītas darba tirgū ir personas ar invaliditāti un kā ieinteresēt darba devējus nodarbināt šādus cilvēkus? Par integrāciju darba tirgū sarunā piedalās biedrības "Ilgtspējīgas uzņēmējdarbības atbalstam" un sociālā uzņēmuma "Ligero" vadītāja Liene Reine-Miteva, Invalīdu un viņu draugu apvienības "Apeirons" vadītājs Ivars Balodis, kā arī sociālā mentore Inese Raisa-Reisa, kas darbojas kā asistents darba procesā. "Visgrūtāk ir cilvēkiem, kuriem ir intelektuālās attīstības traucējumi, kuriem neesam pievērsuši uzmanību tik daudz. Kur nav speciālas atbalsta politikas, nav speciāli integrējošu pasākumu, lai radītu izpratni par dažādām invaliditātēm. Darba devēji arī ir neizpratnē, nezina, kā rīkoties vienā vai otrā gadījumā. Labprāt ņemtu kādu darbā, bet nav gatavi ieguldīt daudz laika un pūļu, lai vienu vai otru lietu iemācītu. Rezultātā sabiedrība bieži ir neizpratnē," vērtē Ivars Balodis. Bieži vien arī paši cilvēki nav motivēti, jo sociālo pakalpojumu politika ir tāda, ka bieži strādāt ir neizdevīgāk, nekā saņemt pabalstu. Tas arī atspoguļojas nodarbinātībās situācijā. "Mēs cenšamies pārvarēt attieksmi, ka no vienas puses labprāt kaut ko nodrošinātu, no otras puses - ļaut cilvēkiem strādāt. Nebūs tā, ka tagad visiem ir jāstrādā, šim procesam jābūt no bērnības, jāmācās skolā kopā, jābūt atbalsta mehānismiem gan darba devējiem, gan pašiem cilvēkiem, jābūt sistēmai, kas darba prasmes un iemaņas iemāca. Tikai pēc tam varam runāt, ka sistēma ir mainījusies un attieksme ir mainījusies," atzīst Ivars Balodis. Kā cilvēki ar invaliditāti šobrīd tiek iesaistītidarba tirgu? Par pieredzi kādā no mazumtirdzniecības veikalu tīklā un ēdināšanas iestādē interesējās Daina Zalamane. Runājot par mentoru piesaisti cilvēku ar invaliditāti iesaistei darbā, Ivars Balodis vērtē, ka lielāka atbildība jāuzņemas valstij un finansējumam vajadzētu būt no Valsts nodarbinātības aģentūras budžeta.  "ja būtu atbilstošs atalgojums, mentorus varētu atrast ļoti daudz," uzskata Inese Raisa-Reisa. "Tikai vajadzētu atrast pareizo pieeju apmaksas sistēmai. Mums ir daudz bijušo mediķu, kas labi saprot šo tēmu, pedagogi visās vecuma grupās. Domāju, ka cilvēki būtu ieinteresēti." Liene Reine-Miteva piebilst, ka vērtīgas būtu apmācības mentoriem.

Tehnoloģiju laikmets ļauj klikšķa attālumā piekļūt informācijai par teju visu un zināšanas par pasauli pieejamas sēžot dīvānā. Nav vairs tie laiki, kad ceļš uz izglītību vairumam tika liegts vai šķēršļiem klāts. Un tomēr – vai mēs tiešām kļūstam gudrāki? Vai zināšanas šodien ir vērtīga prece un kā tas bija senāk? Vai mūsu prātam ir robeža, cik daudz informācijas tas spēj uztvert un vai mūsdienu cilvēks zina, ko ar šo bagātību iesākt? Šos tematus šķetināsim sarunā ar Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes profesori Zandu Rubeni, vēsturnieku, Vidzemes Augstskolas padomes locekli un vadošo pētnieku Gati Krūmiņu un Latvijas Universitātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītāju, profesoru Jurģi Šķilteru.