Podcasts about cilv

Cilvēkus visos laikos saistījuši baisi stāsti, kriminālās ziņas un viss mīklainais un neatklātais. Vai tās būtu kādas paranormālas parādībās, detektīvs vai šausmu filma - tie visi rada aizrautību un zināmu devu adrenalīna. Kāpēc cilvēki labprāt izvēlas baidīties un kāpēc mūs saista nezināmais? Ko par to stāsta folkloras un psiholoģijas pētījumi? Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes pētnieks Ingus Barovskis un psihoterapeits, RSU Psihosomatikās medicīnas un psihoterapijas katedras docents Artūrs Utināns. Par spokiem runājot, kāpēc mēs dažkārt baidāmies no izdomātiem tēliem, nevis no reālām dzīves situācijām un problēmām, piemēram, slikta dzīvesveida, ka tas radīt gan slimības vai izraisīt pat nāvi. Kāpēc iedomu spoks dažkārt nobiedē vairāk nekā neveselīgs dzīvesveids? Artūrs Utināns: Tas ir smadzeņu evolūcijas likums, bioloģiskā evolūcija ir konservatīvāka par kulturālo evolūciju. Tāpēc, piemēram, var pajautāt, kāpēc cilvēki baidās no zirnekļa? Ja būs 20 sieviešu auditorija, vismaz vienai noteikti būs zirnekļa fobija. Vēl kādai varētu būt čūsku vai peļu fobija. Es 32 prakses gados ne reizi neesmu nevienu cilvēku redzējis, kam būtu pistoļu fobija, piemēram. Šī zirnekļu, čūsku, peļu, žurku fobija - tā ir dispozīcija no mūsu evolucionārās pagātnes, kad mēs izgājām no Āfrikas, un šie dzīvnieki bija bīstami vai peles un žurkas pārnēsāja kaut kādas slimības. Līdz ar to tie cilvēki, kas turējās vairāk pa gabalu, tie labāk izdzīvoja. Lai arī mūsu smadzenēm nebija patiesā skaidrojuma, kāpēc tāda maza, pelēka pelīte varētu būt bīstama.  Savukārt tas, kas nāk ar kultūru, piemēram, holesterīna līmenis un glikozes līmenis asinīs, to mūsu smadzenes tā neasimilē. Nav tā, ka mūsu zemapziņā konkrēti zirneklis ierakstās kā fobiskais objekts, bet dispozīcija, ka vieni objekti izsauc bailes vieglāk un fobijas, savukārt tie citi jaunie kulturālie - mazāk. Tāpat kā cilvēki automašīnās iet bojā daudz biežāk nekā lidmašīnu katastrofās, bet fobija lidot vai fobija no augstuma mums kā pērtiķu turpinātājiem, kas lēkāja pa kokiem un varēja nokrist no zara, ir aktuālāka, nekā iedomāties, ka automašīna ir daudz bīstamāka. Vai līdzīgi ir mainījies tas, par ko mītiskajos stāstos vai mistērijās un filmās mēģina mums šīs bailes radīt. Mūs vairs nenobiedēs ar kaut ko, ar ko varēja nobiedēt varbūt cilvēku pirms simts un 1000 gadiem. Ingus Barovskis: Man jau pat gribas jautāt: ar ko vispār vēl var nobiedēt mūsdienu cilvēku? Vai tad mēs visu jau neesam redzējuši? Zombijs ir redzēts, pele jau arī ir redzēta... Rakstniekam Vladimiram Kaijakam gan 70. gadu beigās iznāca stāsts "Zirneklis", kur arī biedē ar zirnekli, kurš kļūst milzīgi liels un līdzīgi kā amerikāņu filmās mēdz ieturēties ar cilvēku.  Protams, tas baiļu objekts, respektīvi, tas objekts, kuram būtu jāizraisa bailes, mainās līdz ar kultūras periodiem. Tas mainās arī ar to aspektu, kurš piedāvā šo baiļu objektu. Ja paskatāmies senākās kristietības idejās - kas ir ellē? Kārtīgam cilvēkam ir jābaidās no elles. Tad ir visnotaļ krāšņi aprakstīti tie radījumi, kas cilvēku tur sagaidīs, velni, dēmoni un tā tālāk. Neviens negrib tur nonākt un sastapties ar šiem radījumiem. Un gluži vienkārši cilvēks dara to, lai tas nenotiktu. Pamatā, protams, ir ticība. Manuprāt, ja mēs neticam kaut kam, mēs nebaidāmies. Ja mēs neticam spokiem, diez vai mēs iedomāsimies, ka tas, kas uzmirdzēja kaut kur pagriezienā, ka tas ir spoks. Tāpat, ja skatāmies latviešu mitoloģijas kontekstā - baidās no tā, kas ir svarīgs, baidās no tā, kas ir arī nozīmīgs. Piemēram, zeme, htoniskais. Kāpēc baidīties no htoniskā? Čūska ir htoniskā būtne, saistīta ar lielo pirmmāti, ar atdzimšanu. Ko tur baidīties? Bet baidās no tā, kas svarīgs un pret kuru kaut kā ne tā izturoties, var kaitēt. Ja izdara kaut ko ne tā, kā vajag, var nebūt raža, var nebūt auglība. Tāpēc tas rada bailes.  Ko dara maza pelīte, kāpēc baidīties? Pele nonāk pazemē, viņa ir kā mediators, šeit, protams, runāju no mitoloģiskā skatījuma, viņa ir kā mediators starp šo pasauli un pazemes pasauli. Un tas jau uzreiz ir diezgan bīstami. Iespējams, tas kaut kā vēl joprojām reprezentējas cilvēka domāšanā, cilvēka uzskatos. Es šobrīd filozofēju. Raidījumā noslēgumā zinātnes ziņas Lai neraudātu, sīpolu iesaka griezt ar asu nazi, bet lēnām Iepsējams beidzot rasts risinājums, kā raudāt mazāk, griežot sīpolus. Tā kā pie vainas ir sīpolu sulā esošā viela - kāds sērorganisko savienojumu klases oksīds, zinātnieki no Cornela universitātes ASV izmērījuši, ka, griežot sīpolus ar asiem nažiem un lēnākām kustībām, tā sulā esošās attiecīgās vielas molekulas izplatās lēnāk un mazākā apjomā, tā pasargājot acis no asarošanas. Aplūkojot sīpolu griešanu augstas izšķirtspējas mikroskopā, pētnieki secinājuši, ka, griežot sīpolus ar asākiem nažiem, tiek pielikts mazāk spēka to mizu saspiešanai, kā rezultātā sīpolos esošās sulas pilieni gaisā izplatās mazāk un līdz acīm nemaz nenonāk. Zinātnieki rada “superkoksni”, kas ir stiprāka par tēraudu Šāda vēsts, kas publicēta “CNN” tīmekļa vietnē, nonākusi mūsu uzmanības lokā šonedēļ. Tiesa, “superkoksnes” pētījumi aizsākušies jau agrāk, tos īstenojis materiālzinātnieks, Jeilas Universitātes profesors Liangbings Hu. Pirms vairāk nekā desmit gadiem viņš uzsācis meklējumus, kā inovatīvi pārveidot koksni, bet galvenais mērķis - padarīt koksni stiprāku. 2017. gadā viņa darbībā noticis izrāviens, kas pēc tam aprakstīts publikācijā vietnē “Nature”. Profesors Hu koksni vispirms vārījis ūdens vannā ar izvēlētām ķīmiskām vielām, pēc tam koksni karsti presējis, lai to padarītu ievērojami blīvāku. Nedēļu ilgā procesa beigās iegūtajai koksnei stiprības un svara attiecība bijusi “augstāka nekā lielākajai daļai strukturālo metālu un sakausējumu”. Tā savulaik teikts publikācijā “Nature”, un šobrīd “superkoksne” tiek piedāvāta komerciālai ražošanai.  Cik sens ir šis “superkoksnes” stāsts globālā un Latvijas kontekstā? Kas pašmāju zinātniekiem, kuri ikdienā strādā ar koksnes pētījumiem, koksnes blīvināšanu un lignīna noņemšanas procesiem šķiet jau pazīstams un kas ir jauns? Stāsta Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūta Celulozes laboratorijas vadošā pētniece Laura Andže.

Vai pazīsti sajūtu, ka kaut kas darba vidē nav kārtībā, bet nevari tiešā veidā par to komunicēt, jo ir grūti pat noformulēt problēmu? Kad visi ir ārēji pieklājīgi, bet tu jūties izsmelts, šaubies par sevi un nespēj saprast, kāpēc tur jūties slikti?Šajā intervijā ar Līgu Bērziņu no Uzvediba.lv runājam par pasīvo agresiju un – neredzamo vardarbību, kas notiek zem ārēja aizsega “pie mums viss ir labi”. Tā ir situācija, kas sistemātiski grauj cilvēka pārliecību par sevi un spēju strādāt. Līga dalījās ar skaidriem piemēriem, kā atpazīt pasīvo agresiju: sarkasmu, informācijas noklusēšanu, “komplimentus, kas nelabi ož”, skatienus, kas pazemo.Šajā epizodē uzzināsi, kas ir emocionālā imunitāte un kā to nostiprināt, kā darbojas neveselīgs drāmas trīsstūris (upuris-glābējs-pāridarītājs) darba vidē, un – vissvarīgāk – ko praktiski darīt, ja saskaries ar šādu situāciju. Kā konfrontēt, uzdodot pareizos jautājumus, kāpēc dienasgrāmatas rakstīšana ir kritiski svarīga, un kad ir laiks mainīt darbu šādā vidē.Ja tu jūties izsmelts pēc darba dienas, domā par darbu naktīs, vai sāc šaubīties par savām spējām jomā, kur agrāk uzskatīji sevi par gana kompetentu – šī saruna ir tev. Līga piedāvā ne tikai izpratni par to, kas notiek, bet arī konkrētus rīkus, kā atgūt savu spēku un izvēlēties veselīgu darba vidi.Dalies ar šo sarunu ar citiem! Jo vairāk cilvēku to noklausīsies, jo pāridarītājiem būs grūtāk turpināt citus pazemot ar smaidu uz sejas, izliekoties, ka cilvēka sliktās sajūtas ir viņa paša izdomājums.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas ir sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 - Ievads00:03 – Slēptā agresija var likt šaubīties par to, kas tu esi.00:09 – Kad Tu strādā pa naktīm, lai pierādītu, ka esi pietiekami labs – tas nav normāli.00:15 – Pasīvā agresija – mierīga virsma, zem kuras tiek saplosīta identitāte.00:16 – Pārliecība, ka nav izvēles, var liecināt, ka esi vardarbības ietekmē.00:18 – Dienasgrāmatas rakstīšana kā tavas realitātes aizsardzība.00:20 – Mainot darbu, tu pāraksti savu identitāti – un tas ir veselīgi.00:24 – Kā atpazīt slēpto agresiju, ja nav skaidru robežu pārkāpumu?00:27 – Kad kompliments neatstāj labu “pēcgaršu”.00:28 – Vai Tavā kolektīvā notiek cīņa par to, kurš ir lielākais upuris?00:31 – Emocionālā imunitāte ir spēja skaidri apzināties, kas ar tevi notiek.00:42 – “Ko tu ar to domāji?” – jautājums, kas novelk robežu.00:47 - Power-Up SPACE ir vieta, kur īstenot savus radošos projektus. Te ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu00:50 – Vārdi var mainīt identitāti – pat ja tie izskan kā joks.00:54 – Kāpēc ir vērts izturēt konfrontācijas diskomfortu.00:57 – Attiecības darbā ietekmē ģimenes dzīvi daudz vairāk nekā ģimenes dzīve – darba dzīvi.00:59 – Vai upuris vienmēr ir upuris? 01:05 – Drāmas trīsstūris un lomu maiņas.01:12 – Spēcīgas emocijas ir signāls – pievērs uzmanību, kas notiek.01:19 – Informācijas kultūra var būt agresijas mehānisms.01:22 – Pozitīvisms var būt maska, zem kuras slēpjas kontrole.01:26 – Lasīšana nav prokrastinācija – tā ir iespēja labāk apzināties notiekošo.01:30 – No konfliktiem nav jāizvairās – tie ir attīstības instruments.01:31 – Resursi, kas palīdz rīkoties.

Darba vietai ir jābūt drošai! Kā to panākt un kā novērst dažādus riskus, kuri varētu rasties darba vidē un kādas aktivitātes pašlaik notiek Latvijā, lai pievērstu uzmanību darba drošības jautājumiem, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: Valsts darba inspekcijas direktors Renārs Lūsis, Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūras nacionālā kontaktpunkta vadītāja Linda Matisāne un uzņēmuma "Schwenk Latvija" valdes locekle Linda Šedlere. "Viens no tiem populārākajiem veidiem, kā gūst traumas, ir kritieni paklupšanas vai paslīdēšanas dēļ," norāda Renārs Lūsis. "Tāpēc arī šī tēma aktualizēta kampaņā, jo no kopējo negadījumu skaita tie ir vairāk nekā piektdaļa. Arī trešā daļa smago traumu tiek gūtas pakrītot un paklūpot." Tāpēc ir izstrādāta speciāla informatīvā kampaņa " Esi drošs, ka darbs ir drošs" un arī inspekcijas pārstāvji dodas uz uzņēmumiem, lai pievērstu uzmanību tieši šim riska faktoram. Inspekcijas pārstāvji mMudināja cilvēkus uzņēmumos neuzskatīt nekārtību par normu, neatstāt riskus, ko paši pamana, bez uzmanības, varbūt, ja pats pagāja garām, neatstāt to nākamajam kolēģim, kurš var nepamanīt un paklupt vai pakrist šajā vietā. Valsts darba inspekcijas dati liecina, ka 2024. gadā reģistrēti un arī izmeklēti ir 2312 nelaimes gadījumi darbā, tostarp no tiem 250 bijuši smagi un diemžēl 25 ir beigušies letāli. Savukārt 2025. gada pirmajā pusgadā ir izmeklēti jau 1080 nelaimes gadījumi darbā. "Tendence diemžēl tāda, ka smago un letālo nelaimes gadījumu ziņā Latvija ir viena no līderēm Eiropas Savienībā. Tas liek domāt, ka tieši drošības kultūra Latvijā ir lielākā sāpe un problēma," atzīst Renārs Lūsis. Diemžēl uzlabojumi nenotiek ātri, cilvēki neievēro elementārus darba drošības nosacījumus."

Starp visām cilvēka maņām oža nereti paliek pēdējā vietā. Mums tā nav tik labi attīstīta kā citiem dzīvniekiem un līdz ar to - diez vai būs noteicošā mūsu izdzīvošanā.Taču ožai ir sava īpaša loma - ļoti cieši saistīta ar mūsu emocijām, atmiņām un funkcionēšanu sabiedrībā. Kāda būtu dzīve bez ožas? Ko smaržu uztveres traucējumi stāsta par mūsu psihoemocionālo veselību un kā apkārtni ļauj uztvert neredzamā smaržu pasaule? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Nacionālās psihiskās veselības centra ambulatorā centra "Veldre" vadītājs, profesors Māris Taube un Latvijas Universitātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs, profesors Jurģis Šķilters. "Ožai ir klīniski apstiprināta iedarbība uz gan kognitīvām funkcijām, gan arī uz emociju apstrādi," atzīst Jurģis Šķilters. Var teikt, ka ceļš uz emocijā ir caur ožu.   "Tie reģioni ir ļoti tuvi, kas saistās ar depresiju, trauksmi, arī pētījumi pierāda šo saistību," piekrīt Māris Taube.  Jurģis Šķilters skaidro, ka oža cilvēka dzīves laikā mainās. Tāpat kā visas maņas. "Oža optimāli darbojas cilvēkam vecumā no 20 - 40 gadiem. Ar laiku ožas jutība mazinās. Ja strauji mazinās, ir liela varbūtība, ka ir kāda psihiatriska ķibele," norāda Jurģis Šķilters.  "Otra interesanta liela - oža ir adaptīva," turpina pētnieks. "Ienākam radio mājā, cik mēs ilgi to radio mājas smaržu vai smaku sajūtam? Tās ir kādas minūtes trīs, varbūt piecas. Mēs ātri pie smaržām adaptējāmies, pierodam. Īstermiņa pierašana ir viena lieta, bet ir cilvēki, kuri visu mūžu lieto vienu aromātu, smaržu. Kaut kādā brīdī dzīves laikā viņa draugi un paziņas, un apkārtējie viņu nevar vairs ciest, jo viņš lej tik daudz to smaržu. Bet viņa ilgtermiņa ožas adaptācija ir tā izveidojusies, ka viņš daļēji nejūt." Māris Taube piebilst, ka jārēķinās, ka veci cilvēki daudz vājāk sajūt smaržās un reizēm tas varbūt kā iemesls nelaimes gadījumam, ja, piemēram, daudz vēlāk sajūt dūmu smaržu telpā, ja ir piededzis ēdiens. Tā ir ožas saistība ar  Alcheimera slimību, vecumu. Mazāka spēja sajust aromātu ir normāls novecošanās process, katrā gadījumā nav jāsatraucas par agrīnām demences vai Alcheimera pazīmēm. "Gandrīz visu maņu jutība ar laiku mazinās. Samazinājums nav pēc viena principa. Cilvēkam salīdzinoši labi saglabājas valodiskais intelekts, arī sirmā vecumā viņa vārdu krājums ir pavisam labs un uzteicams. (..) Ja mēs domājam par garšu, ožu, arī termouztvere dzīves laikā mazinās, bet tā ir normāla novecošanas īpatnība. Man liekas, problēma ir tāda, ja piepeši kāda no maņām kļūst būtiski vājāka, tad tam ir kāds iemesls," atzīst Jurģis Šķilters. Sievietes smadzenes grūtniecības un bērna kopšanas laikā ietekmē piedzīvo izmaiņas Ir izpētīts, ka grūtniecība un bērna kopšana laiks līdz aptuveni viņa divu gadu vecumam ietekmē mātes smadzeņu darbību - grūtības koncentrēties, uztvert informāciju, lēnāka domāšana. Tas ir izpētīts nevis aptaujājot sievietes par viņu sajūtām minētajā periodā, bet to pierādījuši galvas smadzeņu skenēšanas rezultāti. Pirms vairāk nekā gada žurnālā „Nature Neuroscience” tika publicēts raksts, kura līdzautore Kalifornijas universitātes pasniedzēja Liza Krastila, esot stāvoklī,  veica 26 reizes elektromagnētisko rezonansi smadzenēm un, salīdzinot skenēšanas rezultātus, izrādījās, ka bija samazinājies pelēkās vielas apjoms. Uzreiz jāsaka, ka tas nav unikāls un biedējošs atklājums, kas varētu ietekmēt sieviešu izvēli dzemdēt.  Vienkārši tāpat kā citas izmaiņas, kas noris grūtniecības laikā sievietes ķermenī, tā arī tās notiek galvas smadzenēs. Runa ir par diviem hormoniem - esterogēnu, kas paaugstina smadzeņu aktivitāti, un  progesteronu, kas to samazina.   Vairāk par to, kā šie hormoni  darbojas tieši topošo un jauno māmiņu galvās, vai tiešām viss ir tik vienkārši, un vai vīriešu uztvere atšķiras no sieviešu, stāsta neirologs, Rīgas Stradiņa universitātes Neiroloģijas un Neiroķirurģijas katedras asistents Jānis Mednieks.

Kad sporta zinātniece, fizioloģe un asociētā profesore Līga Plakane stāsta par 8000 metru augstumu, par alpīnistu, kuru viena glāba 7500 metru augstumā, vai 170 kilometru skrējienu apkārt Monblānam, viņa stāsta par savu robežu iepazīšanu.Tā ir saruna par spēju saprast savu ķermeni robežsituācijās - kā ķermenis signalizē, ka ir par daudz un kad vēl vari. Kā atjaunošanās var izrādīties svarīgāka par kārtējo treniņu. Kāpēc tas, kas garšo ikdienā, kalnos izraisa pretestību.Līga ir zinātniece, kas teoriju pilnveido praksē – no Siguldas trepēm līdz Himalaju virsotnēm. Viņa ir mamma, kas bērnus ņēma līdzi uz kalniem. Viņa ir pirmā Baltijas sieviete, kas uzkāpa 8000-nieka virsotnē bez skābekļa un bez ārēja atbalsta.Vērtīgākais šajā sarunā ir Līgas spēja izskaidrot, kā ķermenis strādā robežsituācijās. Kāpēc šokolāde kalnos negaršo, bet kefīrs ir glābiņš pēc treniņa. Kāpēc zarnas sāp, kad skrien, bet ne, kad slēpo. Kā atpazīt atšķirību starp "vēl varu" un "jau par daudz". Kā pieņemt pareizos lēmumus brīžos, kad uz spēles ir drošība un nākotne.Šī saruna ir gan dīvāna mīļiem, gan tiem, kas jau trenējas ar augstām ambīcijām. Jo Līga runā par to, kas apvieno visus – par ķermeni, kas visu laiku cenšas mums kaut ko pateikt. Mums tikai jāiemācās klausīties.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 Ievads00:03:18 Cho Oyu 8201m – Līgas pirmais 8000-nieks (2008)00:04:04 Monblāna ultramaratons – 170 kilometri un emocijas00:09:00 Par sasniegumiem – devītā pasaulē savā vecuma grupā00:11:24 Franču alpīnista glābšana 7500 metros00:19:49 Lhotse – kāpēc neuzkāpām līdz galam00:28:19 Dzīvošana 7500 metros – kā spēki izzūd katru dienu00:31:01 Shishapangma un ceļš uz 8000 niekiem00:36:27 Bērni un kalni – par ģimenes līdzi ņemšanu ekstrēmos apstākļos00:37:57 Power-Up SPACE ir vieta, kur īstenot savus radošos projektus. Te ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu00:40:16 Kā fizioloģija palīdz robežsituācijās00:42:36 Bērni kā atbildības enkurs – kad atgriezties00:44:02 "Kas tā par bezatbildību?" – sabiedrības spriedumi00:48:16 No cik gadiem bērnus ņemt līdzi piedzīvojumos00:54:11 Kā audzināt bērnus, kas nav baiļu pilni00:59:22 Pirmā Baltijas sieviete 8000-nieka virsotnē bez skābekļa01:00:14 Satikšanās ar Reinholdu Mesneru – kad leģenda novērtē tavu sasniegumu01:10:10 Gatavošanās konkrētam piedzīvojumam – regulārās aktivitātes01:16:34 Svarīgākais – iepazīt savas robežas01:18:47 Ēšanas režīms – kas garšo mājās un kas kalnos01:22:45 Ko ēst pirms, laikā un pēc – fiziologa ieteikumi01:32:06 Ieteikumi diviem tipiem – dīvāna mīļiem un ambiciozajiem01:34:41 Trenēties gudrāk, ne vairāk – vissvarīgākā mācība01:39:05 Distanču slēpošana klasiskajā stilā – labākais sports visam ķermenim

Pāvests Leons paludināja par svētajiem divus jaunus cilvēkus - Karlo Akuti un Pjēru Džordžo Frasati. Šajā katehēzē turpinām aplūkot Frasati dzīvi un viņa piemēru, kā nebaidīties pastāvēt par savu pārliecību.

Apgādā "Neputns" klajā nācis izdevums, kurā apvienots Borisa Bērziņa zīmējumu albums un Laimas Slavas sarunas ar mākslinieku. Izdevuma redaktors ir Raimonds Ķirķis, bet dizainere Anta Pence. Grāmata ir veltījums Borisam Bērziņam (1930–2002), kura 95. jubileja tika atzīmēta 7. oktobrī. Izdevumā apkopotas mākslas zinātnieces Laimas Slavas sarunas ar Borisu Bērziņu, kuras tapušas laika periodā no 20. gadsimta 80. gadu sākuma līdz pat gadsimta beigām, īpaši daudz 90. gadu vidū, un Borisa Bērziņa radītu zīmējumu albums. Ar mākslas zinātnieci Laimu Slavu plašākā sarunā tiekamies "Klasikā". Ieva Zeidmane: Boriss Bērziņš esot jūsu mūža cilvēks. Laima Slava: Nenoliedzami, tā tas ir. Jo viņu nevar aizmirst. Un sarunas ar viņu bijušas tik piesātinātas un vērtīgas, ka ir svarīgi, ka cilvēki var tās izlasīt. Un tieši sarunas kā sarunas, nevis tikai kaut kādi gudrību formulējumi. Tas, kā viņš spontāni reaģē – tas man liekas ļoti svarīgi. Un tas šai grāmatā ir saglabāts. Un speciāli īpaša uzmanība pievērsta tieši zīmējumam, jo zīmējums tomēr ir visintīmākā un vistiešākā mākslinieka izpausme. Tur nu skaidri var redzēt, cik talanta vērta ir mākslinieka roka, tās pieskāriens, tas, ko viņš spēj paveikt vienkārši ar roku. Borisam Bērziņam tā bija milzu bagātība, un es neizsakāmi vēlos, lai cilvēki gūst baudu, šos zīmējumus šķirstot un skatoties. Zīmējis Boriss Bērziņš esot vienmēr un visur, un arī jūs pati sarunas laikā ar Borisu Bērziņu esat šādus zīmējumus pieredzējusi. Jūs interesēja, kas konkrētajā brīdī top? Nē, jo sapratu, ka tā ir diskrēta lieta – tas, ko viņš zīmē. Skatīties pār plecu man nepatīk... Reizēm tā bija vienkārši līnija, reizēm kāds izvērstāks zīmējums? Jā, iespējams. Grāmatā esmu minējusi, ka bija viena tāda reize, kad viņš to zīmējumu, kas tapa mūsu sarunas laikā, man atdeva. Tad es redzēju, kas ir šajā zīmējumā. Kas tas bija? Tāda figūra, ne pārāk apaļīga. (Smejas.) Un es biju ļoti laimīga un priecīga par šo zīmējumu. Jūs noteikti māksliniekam tikāt vaicājusi, ko viņam nozīmē zīmējums.  Tā ļoti nopietni par zīmēšanu viņam neko neesmu jautājusi, jo varu teikt, ka zīmējuma īpašo vērtību pati esmu novērtējusi vēlāk. Tagad. Jo tad es jautāju vairāk par procesu, par radošumu: ko viņš domā, kā viņš pieiet tieši radošumam, kas man likās pats svarīgākais. Un ko viņš atbildēja par radošuma aspektu? Grāmatā tas viss ir. No daudziem un dažādiem viedokļiem. Varbūt viens zīmīgs teikums, ko atradu uz viena no viņa zīmējumiem: "Staigāšana ir redzēšana." Tas apliecina, ka radošums viņā bijis pastāvīgi un neglābjami. Ja viņš kaut kur ir gājis, viņš visu ir ievērojis, viņa redze uzreiz uztvērusi to, kas viņu interesē, kas paliek atmiņā. Tas nenozīmē, ka tas uzreiz kaut kā realizējies, bet viss kļuvis par būtisku impulsu. Redzēto viņš attīra un pasniedz savu [versiju].  Pašu pirmo tikšanos ar mākslinieku jūs, protams, atceraties... Protams – kā gan to var aizmirst?! Es gan toreiz drusku baidījos, jo man bija sastāstījuši, ka ar Borisu Bērziņu var būt visādi – viņš var bezmaz pa trepēm "nolaist" zemē. Laikam jau viņam bija bijusi ne pārāk laba pieredze. Bet nu – gāju avīzes "Literatūra un Māksla" uzdevumā, mēs kaut kā aizrunājāmies un sapratāmies. Un šī pirmā intervija ir arī grāmatas sākumā. Tā bija mūsu pirmā tikšanās, ja neskaita to, ka braucu uz izstādi Doles salā, kas notika Mākslas dienās – tur viņu redzēju pirmoreiz. Bet pirmā aizraušanās ar viņu man bija 1973. gadā, kad viņam bija pirmā lielā personālizstāde. Tolaik vēl strādāju Dārziņskolā par mākslas vēstures skolotāju un sūtīju savus bērnus skatīties šo izstādi un rakstīt par to. Man bija liels prieks, ka pati kopš tā brīža ar viņu aizrāvos, un arī jaunie mūziķi reaģēja ļoti skaisti un adekvāti uz to, kas bija šajā izstādē. Bet tā pirmā lielā saruna mums bija 1981. gadā. Vairāk – ierakstā.

Šonedēļ Urbāns mēģina iemācīt kaut ko skolēniem, kuriem sen jau viss vienalga. Annija kāpj pa karjeras kāpnēm, bet ne pie auto stūres.Runājam arī par mistisko “Modra Olas” lietu, kur iesaistīti suņi, tiesas un diezgan daudz jautājumu bez atbildēm.Paldies Cinamon Akropole Alfa par atbalstu Kino Stūrītim!Cover art - https://www.instagram.com/rottwang/Audio apstrāde - Gatis GavarsSeko mums šeit - https://www.instagram.com/eitanazija/Pievienojies Facebook grupai - https://www.facebook.com/groups/2705724416375418Kļūsti par Patronu - https://www.patreon.com/eitanazija

Kāpēc mēs, latvieši, tik ļoti baidāmies, lai gan dzīvojam brīvā valstī? Kāpēc neredzam, cik spēcīgi un varoši patiesībā esam? Un, kas vēl svarīgāk – kā no šīm bailēm atbrīvoties?Par to šajā sarunā ar kino režisoru Dzintaru Dreibergu, kurš savām filmām ir izvēlējies ļoti skaidru misiju: atgādināt latviešiem, cik spēcīgi, gudri un izturīgi mēs esam bijuši un varam būt.Dzintaram jautāju arī detaļas par to, kā viņš mainīja savu nodarbošanos, kļūstot par režisoru, un kā tagad strādā, lai sasniegtu tik iespaidīgus rezultātus. Kā raksta scenārijus, kā iegūst sadarbības partnerus, kā tiek galā ar nepārtraukto spiedienu, perfekcionismu un tumšajiem brīžiem.Dzintars ir režisors filmai "Dvēseļu putenis", kas ir stāsts par latviešu strēlniekiem. Un tagad viņš mums sagādājis nākamo lielo filmu: "Tīklā. TTT leģendas dzimšana". Tā ir latviešu spēka stāsts par Eiropas vēsturē izcilāko sieviešu basketbola komandu “TTT”. Komandas uzvaras sniedzas ārpus sporta. Tās ir pretestības simbols okupācijas laikā.Šajā sarunā Dzintars dalās ar saviem novērojumiem gan par latviešu bailēm, gan spēku. Viņa filmas ir stāsti, kas parāda – mēs nekad neesam bijuši vāji. Mēs esam bijuši gudri, spēcīgi un radoši. Un šīs īpašības mums ir arī šodien.Jau tagad vari iegādāties biļetes uz filmu “ Tīklā. TTT leģendas dzimšana”, ko noskatīties, cik drīz vien iespējams. Jaudas uzlāde garantēta. Filmas pirmizrāde 6.novembrī. Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas ir 239.epizodes lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 Ievads00:04:25 Dzintara ceļš – no dokumentālajām filmām līdz mākslas filmām00:06:24 Dzintara lielais sapnis – četras episkas filmas par Latvijas vēsturi00:11:01 Scenārija rakstīšanas process – kā sevi uz to piedabūt un izdarīt veiksmīgi00:15:29 Saruna par latviešu bailēm un pārspīlēto nevarību00:19:14 Kurzemes katls un latviešu spēja aizstāvēt savu zemi00:24:35 Piemērs – kā darboties okupācijas apstākļos00:31:24 Cilvēki, kas vienkārši dara00:34:32 Režisora ceļš – no ekonomikas izglītības līdz kinorežijai00:42:21 Lēmums pilnībā mainīt karjeru00:50:14 Radošais process – izpēte, dzirksts un darbs00:54:41 Starptautiskie panākumi ar "Dvēseļu puteni"00:57:17 Power-Up SPACE ir vieta, kur īstenot savus radošos projektus. Te ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu00:58:26 Dvēseles tumšā nakts – par grūtākajiem brīžiem01:03:56 Harmonijas trīsstūris – īstermiņa, vidēja un ilgtermiņa risinājumi01:05:55 Doktorantūra01:10:12 Par koloniālismu, postmodernismu un sirsnību01:14:27 Psihologa loma – kas palīdz tikt galā ar spiedienu01:15:38 Radošais process – kā Dzintars strādā pie scenārija01:18:55 Prokrastinācija pret darīšanu01:24:31 Montāža un sadarbība01:30:16 Kas bija pats grūtākais veidojot TTT filmu01:33:02 Par naudu un pārdošanu – kā piesaistīt atbalstītājus01:35:49 Nāc, skatīties šo filmu!

Pāvests Leons paludināja par svētajiem divus jaunus cilvēkus - Karlo Akuti un Pjēru Džordžo Frasati. Šajā katehēzē turpinām aplūkot Frasati dzīvi un viņa piemēru, kā nebaidīties pastāvēt par savu pārliecību.

Pāvests Leons paludināja par svētajiem divus jaunus cilvēkus - Karlo Akuti un Pjēru Džordžo Frasati. Šajā katehēzē aplūkosim Frasati dzīvi un viņa piemēru, kā nebaidīties pastāvēt par savu pārliecību.

Turpināsim pārdomāt Frasati dzīvi un viņa piemēru, kā nebaidīties pastāvēt par savu pārliecību.

Turpinām pārdomāt Frasati dzīvi un viņa piemēru, kā nebaidīties pastāvēt par savu pārliecību.

Turpinām pārdomāt Frasati dzīvi un viņa piemēru, kā nebaidīties pastāvēt par savu pārliecību.

Turpinām pārdomāt Frasati dzīvi un viņa piemēru, kā nebaidīties pastāvēt par savu pārliecību.

Sv. Džordžo Frasati dzīve un viņa piemērs, kā nebaidīties pastāvēt par savu pārliecību.

Sv. Džordžo Frasati dzīve un viņa piemērs, kā nebaidīties pastāvēt par savu pārliecību.

Sv. Džordžo Frasati dzīve un viņa piemērs, kā nebaidīties pastāvēt par savu pārliecību.

"Psihiskā veselība" – ne mentālā, ne garīgā. Vārdi, ko lietojam, rada aizspriedumus, kas kavē cilvēkus vērsties pēc palīdzības. Un tas var maksāt dzīvības – Latvijā katru gadu apmēram 250 cilvēki aiziet no dzīves pašnāvībā, un lielākā daļa no viņiem pirms tam ir bijuši depresīvā stāvoklī, bet nav saņēmuši palīdzību. Rīgas Stradiņa universitātes profesors, psihiatrs Elmārs Rancāns šajā sarunā parāda, kāpēc mums ir tik daudz nepamatotu aizspriedumu pret psihisko veselību un ko tas mums maksā. Viņš izskaidro atšķirību starp psihiatru, psihoterapeitu un psihologu un palīdz saprast, kad ikdienas stress pārvēršas par klīniski nozīmīgu trauksmi vai depresiju, un kur ir tā robeža, kad nepieciešama profesionāla palīdzība. Profesors atklāti runā par neērtām tēmām – pašnāvībām, vainas sajūtu, kas dara pāri, un kāpēc vecāki NAV vainīgi pie visām bērnu problēmām. Profesors skaidro, kā atpazīt bipolāros traucējumus un robežstāvokļa personību. Šī saruna palīdzēs atpazīt brīdi, kad tev vai tuvam cilvēkam ir vajadzīga palīdzība, un kur to meklēt bez kauna un bailēm. Dalies ar šo sarunu ar citiem – tā var glābt kāda dzīvību vai vienkārši palīdzēt dzīvot pilnvērtīgāk, ne tikai eksistēt. Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Profesora ieteiktos informācijas avotus atradīsi 238. intervijas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads2:36 Kas ir psihiskā veselība, nevis "mentālā" vai "garīgā"4:06 Tvaika iela – aizspriedumi, kas mainās7:04 Kas ir psihiatrs, psihoterapeits un psihologs – būtiskākās atšķirības12:00 Darba instruments – cilvēka smadzenes15:00 Neirozinātne un psihiatrija17:31 Par trauksmi – kad tā kļūst par klīniski nozīmīgu25:40 Trauksmes novērtēšanas tests depresija.lv27:29 "Psihiatri grib mūs nozāļot" – aizspriedums, kas kavē meklēt palīdzību30:27 Kā atpazīt labu psihiatru34:00 Placebo efekts un medikamentu efektivitāte38:30 Ģenētiskā nosliece – vai varam uzzināt savus riskus?39:38 Power-Up SPACE ir vieta, kur īstenot savus radošos projektus. Te ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu42:35 Vecāki NAV vainīgi pie visām bērnu problēmām44:23 Psihoterapija nav vainīgā meklēšana47:40 Par pašnāvībām – realitāte Latvijā53:28 "Kāpēc mēs dzīvojam?"57:39 Ko darīt apkārtējiem, kad otrs grib izdarīt pašnāvību60:31 Emocionālā šantāža, draudot ar pašnāvību1:03:00 Maksimāli iespējamais konkrētos apstākļos1:07:31 Par dzīvi pēc bērna zaudēšanas1:10:01 Patoloģiskas vai ieilgušas sēras – kad ar 6 mēnešiem nepietiek1:11:52 Par atkarībām – ķīmiskām un uzvedības1:13:47 Dopamīns un atalgojuma sistēma smadzenēs1:15:35 Internets, telefoni, bērni – jaunā atkarība1:22:51 Bipolārie traucējumi – dzīve šūpolēs1:26:28 Robežstāvokļa personība1:29:10 Pusaudži, kas sevi graiza – signāls par emocionālām ciešanām1:32:17 Noslēguma vārdi – izglītība, kas mazina aizspriedumus

Stāsta folkloras pētniece Aīda Rancāne Pirts latviešu kultūras kontekstā jau izsenis nav tverta tikai kā vienkārša mazgāšanās vieta. Par pirts svarīgo lomu liecina arī tas, ka pirts rituāls folklorā atspoguļots ne tikai dievību un cilvēku, bet arī dzīvnieku, putnu un kukaiņu līmenī. Vispirms jau pašam celtnes nosaukumam "pirts" pamatā ir kopīga sakne ar "pērt" un "pērties", kas liecina, ka tās sākotnējā funkcija ir bijusi tieši pēršanās vieta. Neraugoties uz to, ka pirts bieži tiek saistīta ar mazgāšanos, parunās un sakāmvārdos tiek akcentēta pēršanās, karstums un veselība. Pat tautas gudrība pauž: "Pirts – zemnieka dakteris". Turpretim tīrības kategorija latviešu kultūrā vairāk saistās ar ūdeni. Kāpēc tomēr pirts ieņem cilvēka dzīvē tik svarīgu vietu,  ko apliecina sakāmvārds: "Vairuok bādys ka pierts nūdag, nakai ka sīva nūmierst"? Tautas gudrības pat tieši salīdzina pirti ar baznīcu, piemēram: "Pirts svētāka nekā baznīca: baznīcā iet ar drānām, pirtī pliks." Līdzīgi kā dievnamā, arī pirtī nedrīkst rīkoties necienīgi, piemēram, bojāt gaisu... Pirts mītiskā vēsture atklāj divu pretēju kosmisku spēku – Dieva un Velna – sadarbību tās tapšanā. Dievs taisījis pirti, taču iesākumā uguns bijusi tikai Velnam, kuru ar gudrību Dievs vēlāk dabūjis sev. Tātad pirts ir vieta, kura ietver sevī gan dievišķo, gan velnišķo aspektu. Vairākums teiku runā tieši par Velna, nevis Dieva, darbošanos pirtī, piemēram, Velni jaunkungu izskatā berž meitām muguras, vakarē ar tām vai bojā gaisu. Ar pirti kā radību vietu folkloras tekstos saistītas arī sievišķās dievības Māra un Laima. Iešana "Laimas pirtiņā" nozīmē radības. Arī pēc pēršanās, nomazgājot lāvu, pirtī nāk Laimes māte. Tāpat, beidzot mazgāties, jāsamet stiprs gars, jo pēc tam vēl Māra iet mazgāties. Pirtī sastopami arī Mājas gars, veļi un Pirts gars jeb lodars – divdabīgs tēls, kas var būt gan mīlīgs, gan bīstams, jo var saplosīt cilvēkus, kas iet vieni. Pirts perifērais novietojums sētā to padara par robežvietu starp šo pasauli un viņsauli, tāpēc ar tās apmeklējumu saistīti aizliegumi: nedrīkst iet pirtī pēc saules rieta, runāt par degšanu, smieties, svilpot, dziedāt, lai neizsauktu nelaimi. Pirts rituāli bijuši nozīmīga daļa ģimenes godos un gadskārtu svētkos. Parasti tie kalpojuši kā pārejas ritu sastāvdaļa cilvēka pārtapšanai citā statusā vai sevis sagatavošanai sekojošajiem svētku rituāliem. Pateicoties pirts marginālajam statusam, gadskārtu svētkos tā kalpoja saziņai ar citas pasaules spēkiem nākotnes izzināšanā. Atslēga uz pirts jēgu slēpjas teicienā: "Pēc pirts kā no jauna piedzimis." Tas norāda, ka pat parasta pirts paredz cilvēka pārradīšanu. Šis process tiek realizēts ar pēršanas un gara mešanas palīdzību. Pirts kurināšana, pēršana un gara mešana ir darbības, kuru nozīmju lauks saistās ar seksualitāti. Īpaši tas novērojams tautas dziesmās, kurās uzsvērta dzimumu atšķirība starp pirts kurinātāju un to, kas iet mazgāties. Arī uguns un ūdens klātbūtne pirtī simbolizē divas sākotnes, kurām sakars ar radīšanu. Mīklās par pirti atrodama vienīgi erotiskā simbolika, piemēram: "Sētmalē melna maška, ik nedēļas sutu laida." (Pirts). Indoeiropiskā sakne "per-" saistīta ar sišanu un pēršanu, un tā ir pamatā arī auglības dieva Pērkona nosaukumā. Cilvēka pārradīšanas ideju pirtī pastiprina kailums, kas atceļ sociālos un dzimuma statusus, ļaujot ieiet "dabas cilvēka" stāvoklī. Turklāt pirtī gājējs zaudē pat cilvēka identitāti: tajā nedrīkstēja viens otru saukt vārdā, tikai par vilciņu. Tādā veidā cilvēkam pirtī ir īpaša, "necilvēciska" loma. Pārradīšanas ideju pastiprina pēršanas laikā skaitāmie pateicības vārdi, kas pēc būtības ir buramvārdi. Pēršanas kustības, kas pielīdzinātas seksuālām darbībām, rezultējas jaunas, ideālas pasaules radīšanā. Pirts tiek uztverta kā "kosmisks" objekts, kas rituāli atdarina pirmradīšanas aktu. Pirts ir vieta, kurā notiek pārmaiņas – cilvēks iziet no tās citāds, ne vairs tāds, kāds iegāja. Tā ir jaunas, pareizi sakārtotas pasaules radīšanas vieta.

Stāsts par cilvēkiem, kas iedvesmo. Šajā raidījumā stāsts par Kalna skolu Madonas novadā, kristiešu Kristiāna Dāvida skolu. par svētceļojumu un skolas garu. Kristiāns Dāvids bija Morāviešu misionārs, Brāļu draudzes dibinatājs, kas 1729. gadā ieradās Latvijas teritorijā no Hernhūtes - nelielas pilsētiņas Vācijā.

Viena no mākslas muzeja "Zuzeum" jaunajām rudens sezonas izstādēm pievēršas cilvēka un vides attiecībām. "Kosmosa kuģis Zeme" kuratori Gustavs Grasis un Valters Kalsers iedvesmojušies no dokumentālista Ulda Brauna kinoesejas "Ceļojums uz Zemi" un virknējuši  dažādu mākslinieku grafikas darbus, radot sajūtu, ka viss ir saistīts. Izstāde sniedz bagātīgu ieskatu grafikas darbu izlasē, galvenokārt 70. - 80. gadu mijā.   

Droni, droni un atkal droni - tie būtiski maina kara realitāti Ukrainā un liek pārskatīt visu drošības koncepciju arī Eiropā. Kāpēc tā un kam šajā ziņā ir jāgatavojas turpmāk? Krustpunktā Lielā intervija ar Zemessardzes kapteini Māri Bružu. Klausītāji droši vien ir pamanījuši, ka pēdējā laikā mazāk runājam par izmaiņām Krievijas - Ukrainas kara frontē. Šo izmaiņu ir mazāk. Krievijai ir kļuvis grūtāk, šķiet, grauzties iekšā Ukrainas zemē. Protams, tiek minēta virkne iemeslu un nav jau tā, ka viss ir apstājies. Bet paši krievi savos kanālos apspriež faktu, ka tagad frontes līniju gandrīz pilnībā kontrolē ar droniem un virzība vairs nav nekur noslēpjama. Viss nonāk nežēlīgā uguns jūrā. Droni situāciju ir mainījuši it visur.  Cilvēkresursi nav bezgalīgi, tāpēc kara stratēģija mainās. Tagad abas karojošās puses drīzāk cenšas izmantot lidaparātus, vienalga, kā mēs tos dēvētu, lai iznīcinātu objektus tuvumā vai tālu no frontes līnijas. Tas, šķiet, dod lielāku efektu nekā tikai centieni spītīgi tikt uz priekšu frontē. Droni mainījuši jauno kara realitāti, tā spriež "Telegram" kanālos. Vai tā ir? Ko tad nozīmē droni mūsdienās un cik mēs Eiropā vispār esam gatavi straujām pārmaiņām, kas notiek līdz ar tehnoloģiju attīstību. 

Droni, droni un atkal droni - tie būtiski maina kara realitāti Ukrainā un liek pārskatīt visu drošības koncepciju arī Eiropā. Kāpēc tā un kam šajā ziņā ir jāgatavojas turpmāk? Krustpunktā Lielā intervija ar Zemessardzes kapteini Māri Bružu. Klausītāji droši vien ir pamanījuši, ka pēdējā laikā mazāk runājam par izmaiņām Krievijas - Ukrainas kara frontē. Šo izmaiņu ir mazāk. Krievijai ir kļuvis grūtāk, šķiet, grauzties iekšā Ukrainas zemē. Protams, tiek minēta virkne iemeslu un nav jau tā, ka viss ir apstājies. Bet paši krievi savos kanālos apspriež faktu, ka tagad frontes līniju gandrīz pilnībā kontrolē ar droniem un virzība vairs nav nekur noslēpjama. Viss nonāk nežēlīgā uguns jūrā. Droni situāciju ir mainījuši it visur.  Cilvēkresursi nav bezgalīgi, tāpēc kara stratēģija mainās. Tagad abas karojošās puses drīzāk cenšas izmantot lidaparātus, vienalga, kā mēs tos dēvētu, lai iznīcinātu objektus tuvumā vai tālu no frontes līnijas. Tas, šķiet, dod lielāku efektu nekā tikai centieni spītīgi tikt uz priekšu frontē. Droni mainījuši jauno kara realitāti, tā spriež "Telegram" kanālos. Vai tā ir? Ko tad nozīmē droni mūsdienās un cik mēs Eiropā vispār esam gatavi straujām pārmaiņām, kas notiek līdz ar tehnoloģiju attīstību. 

Šakāļi māju pagalmos, caunas, kas pārgrauž automašīnu vadus, ezis, kas ziemas migu uztaisījis komposta kaudzē, un lapsas, kas siro pa atkritumu konteineriem. Cilvēka tuvumā dzīvnieki atraduši sev gana piemērotu vietu, lai dzīvotu. Kāpēc mūsu tuvums dzīvniekiem ir noderīgs un kā sadzīvot ar savvaļu uz mājas sliekšņa? Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns, Latvijas Nacionālā Dabas muzeja pārstāve, zooloģe Inta Lange un zoologs Vilnis Skuja.   Zinātnes ziņas Nobela prēmija fizioloģijā vai medicīnā 2025 Šis ikgadēji ir Nobela prēmiju laureātu paziņošanas periods. Tieši pirms nedēļas raidījumā runājām par imunitāti un imūnsistēmu, un arī Nobela prēmija fizioloģijā vai medicīnā šogad pasniegta trim pētniekiem - amerikāņu zinātniekiem Mērijai Brankovai un Frederikam Ramsdelam, kā arī japāņu zinātniekam Šimonam Sakaguči - par atklājumiem imūnsistēmas kontroles jomā, proti, par to, kā imūnsistēma tiek pasargāta no uzbrukumiem mūsu pašu ķermenim un orgāniem.  Džeina Gudola mainīja mūsu priekšstatu par pērtiķiem Mūžs, kas veltīts zinātnei, var vainagoties ar Nobela prēmiju, bet vēl viens vienreizējs mūžs noslēdzās pagājušajā nedēļā. Runa ir par ievērojamo primatoloģi, šimpanžu pētnieci, Džeinu Gudolu, kura pagājušajā nedēļā 91 gada vecumā devās mūžībā, bet viņa sniegusi lielu ieguldījumu mūsu priekšstatos par pērtiķiem. Tāpēc visas nedēļas garumā tīmeklī aizvien parādās raksti par Gudolas dzīvi un darbu. Vai jūs ēstu jogurtu, kas gatavots ar skudrām? Zinātnieki to izdarīja Kukaiņi var ne vien kaut ko sadalīt vai noārdīt, bet arī radīt, un tie var radīt jogurtu. “Vai jūs ēstu jogurtu, kas gatavots ar skudrām?” - tāds jautājums tiek uzdots “ScienceDaily”, piebilstot, ka zinātnieki to ir pamēģinājuši.  Apvienojot zinātni un tradīcijas, pētnieki ir atdzīvinājuši senu Balkānu un turku jogurta gatavošanas tehniku, kurā skudras tiek izmantotas kā dabiski fermentētāji. Skudru baktērijas, skābes un enzīmi pārveido pienu bagātīgā, pikantā jogurtā, vienlaikus demonstrējot daudzveidību un sarežģītību, kas dažkārt zūd mūsdienu industrializētajās jogurta šķirnēs. Eksosomu zinātne - jaunākā apsēstība ādas kopšanā Eksosomas ir nanoizmēra daļiņas, ko izdala lielākā daļa šūnu veidu un kas tiek slavētas par to atjaunošo spēku cilvēka organismā, tostarp par signālu sniegšanu, kad ražot vairāk kolagēna. Eksosomu serumi šobrīd ir kļuvuši ļoti populāri ādas kopšanas jomā, arī sociālajos medijos tie tiek ļoti popularizēti, tomēr eksperti mudina ievērot piesardzību un nepārvērst eksosomas par apsēstību.    

Stāsta folkloras pētniece Aīda Rancāne Ziedošana ir darbība jeb rituāls, kādā dāvana tiek veltīta dievībai vai garam. Tā ir apzināta atteikšanās no resursiem augstāka mērķa labad. Latviešu tradicionālajā kultūrā šāda rituāla apzīmēšanai tiek lietots termins "ziedošana", kas sakņojas vārdā "zieds" – ar nozīmi "spīdēt, mirdzēt". Jēdziena "ziedot" senākā nozīme ir "apveltīt". Ar "zieda došanu" saprot plašāku ziedojamo objektu kopumu, piemēram, monētas, cimdus, prievītes, villaines, dvieļus, rotas, sviestu, alu, olas, graudus, maizi, vasku, arī puķes. Tajā neietilpst asins upuri – dzīvnieku nogalināšana rituālos vairāk saistīta ar vārdu "upurēt", kas aizgūts no vācu Opfer un minēts jau 17. gadsimta vārdnīcās. Latviešu tradīcijās ziedošana notikusi noteiktās vietās, noteiktā laikā un zināmos nolūkos. Šādai vajadzībai kalpojuši svētie koki, svētbirzis, akmeņi, avoti, upes, ezeri, salas, alas, koka vai akmens skulptūras, mājas pavards, rijas krāsns un citas sakrālas vietas. 18. gadsimta baznīcu revīzijas protokolos lasām, ka zem kokiem, pie akmeņiem, alās, kapličā vai uz kapenēm bieži atrastas dažādas ziedojamās lietas. Populāra bijusi ziedošana kādai konkrētai vietai. Tā skaidrojama kā labu attiecību nodibināšana ar noteiktu telpas daļu, kas ir jauna, bīstama vai nepierasta. To skaidri parāda kāzu tradīcijas, kurās līgava, ierodoties jaunajā dzīves vietā – līgavaiņa mājā dod ziedu mājas slieksnim, govju kūtij, dzirnavām, akai, pirtij, klētij, rijai, veltes atstāj mājlopiem, kāzu ceļā ziedo kokiem, ziedo arī jaunajiem radiem, līgavas vecākiem. Lai iegūtu zvejas laimi, ziedo ezeram vai upei, atsevišķus zvērus vai putnus medījot – mežam, sēju sākot – zemei utt. Kā gadskārtu svētkos, tā ģimeņu godos ziedoja arī priekšmetus, kas nepiederēja pārtikas sfērai, piemēram, tekstilizstrādājumus. Gan pirms, gan pēc dzemdībām ziedu deva Mārai, Laimai, Pirts mātei. Ziedoja krustabās – ūdenim, kurā mazgā bērnu, šūpulim. Arī bērēs ziedoja – uz krusta uzlika cimdu pāri, uz zārka – naudu, cimdus, zeķes vai kādus citus drēbju gabalus.  Lavijā bijuši sastopami arī celtniecības jeb būves upuri. Šajā teritorijā ir pastāvējusi tradīcija upurēt cilvēkus un dzīvniekus ēku celtniecības laikā. Zem 11. un 12. gadsimta celtnēm atrasti dzīvnieku galvaskausi un kauli. Sava veida būvupuris, piemēram, krāsni mūrējot, ir krāsns labajā stūrī iemūrētas trīs olas. Tās vienlaicīgi ir ziedojums Mājas garam. Ievērots tika arī pirmā kumosa ziedojums, ziedojums darbus sākot vai beidzot.   Mūsdienās daudzi ziedojumu veidi turpina senču tradīcijas – pie dziednieciskajiem avotiem un svētakmeņiem tiek atstāti auduma gabaliņi, lentas vai nauda, kapos vai traģēdiju vietās noliek ziedus, svecītes. Ziedojumi parādās arī izglītībā un medicīnā: ziedi kā pateicības un cieņas žesti skolotājiem, ārstiem. Cilvēki joprojām ziedo slimajiem, trūcīgajiem, baznīcām un citām organizācijām, kas nereti ieņem starpnieka lomu starp cilvēku un augstākajiem spēkiem. Ziedošanas pamatā ir ideja par apmaiņu ar labumiem, taču ziedošana vienmēr ir vairāk nekā tikai došana – tā ir saziņa ar neredzamo, vērtību apliecinājums un cilvēka attiecību ar pasauli izpausme.

“Lasīšana nav tikai par grāmatām — tā ir par cilvēka spēju būt klātesošam, domāt dziļi un just patiesi.” Par lasīšanu un ne tikai, jaunākajā HR Podcast sarunā sarunājos ar divām brīnišķīgām, erudītām un uzņēmīgām sievietēm - Ingu Grencbergu un Elīnu Dlohi.Elīna ir grāmatu apskatniece, aktīva lasīšanas kultūras veicinātāja ir arī daļa no Kalve Coffee kura ilgstoši strādājusi organizāciju vidē, savukārt Inga ir rakstniece, radošo industriju pārstāve un idejas autore kustībai “Laiks lasīt”. Inga tic, ka grāmatas var būt droša telpa, kurā cilvēks atjauno kontaktu ar sevi un citiem.Mēs dzīvojam laikā, kur uzmanību plosa troksnis, ātrums un virspusējība. Bet tieši lasīšana, kā saka neirozinātniece Maryanne Wolf, atjauno mūsu kognitīvo pacietību — spēju noturēt uzmanību, domāt dziļi un izjust empātiju. Lasīšana ir mūsu smadzeņu maize un iespēja sajust sevi, citus un pasauli.Šajā epizodē runājām:– kā lasīšana trenē uzmanību, empātiju un domāšanas dziļumu;– kāpēc grāmatas varbūt arī terapija– kā lasīšana atjauno un stiprina emocionālo inteliģenci un pašrefleksijas spēju– kā uzņēmumos ieviest grāmatu klubus, kas saliedē komandas un atver cilvēkus dialogam– un kāpēc pietiek ar vienu grāmatu un piecām minūtēm dienā, lai būtu “laiks lasīt”Paldies Inga un Elīna, ka atgādināt — lasīšana nav par grāmatu kaudzēm, bet par cilvēka iekšējo dzīvi un mūsu spēju pretoties ātruma, patēriņa un virspusējības kārdinājumam. Dalies ar kolēģiem, kuri lasa vai gribētu sākt. Un varbūt tieši šodien ir īstais brīdis atrast tās 5 minūtes.Grāmatas, ko pieminējām sarunā: 1. Miršanas ceļvedis iesācējam – BJ Miller, Shoshana Bergerhttps://www.zvaigzne.lv/603518-mirsanas-celvedis-iesacejam.html2. Sirds stunda. Izveidot saikni šeit un tagad – Ervins Jalloms, Mārila Jallomahttps://www.zvaigzne.lv/603522-sirds-stunda-izveidot-saikni-seit-un-tagad.html3. Viduspāreja. – James Hollishttps://www.zvaigzne.lv/viduspareja.html4. Atrast sevī gaismu – Elizabete Briģelehttps://www.janisroze.lv/lv/gramatas/dailliteratura/fantastika-fantazijas-romani/ewnv-atrast-sevi-gaismu.html5. Septiņu loku kalns. Ticības autobiogrāfija – Tomass Mērtonshttps://www.zvaigzne.lv/septinloku-kalns-ticibas-autobiografija.html6. Sonny Boy: A Memoir – Al Pacinohttps://www.amazon.com/Sonny-Boy-Memoir-Al-Pacino/dp/0593655117

Kāpēc par problēmām ar naudu runāt ir tikpat grūti kā par problēmām seksā? Tāpēc, ka abas tēmas prasa ievainojamību, atklātību un drošību. Kad tās sarunā trūkst, tad katra no šīm tēmām var kļūt par attiecību grāvējiem.Sistēmiskā ģimenes psihoterapeite Nansija Lībiete šajā sarunā parāda, ka gandrīz visi konflikti par naudu sākas ar vienu problēmu – nesarunāšanos. Mēs pieņemam, ceram, domājam, ka "gan jau viss nokārtosies", bet nerunājam. Un tad pēkšņi atklājas, ka viens ir taupītājs, otrs – patērētājs, vienam vajag drošības spilvenu, otrs dzīvo šodienai, viens slēpj pirkumu cenas, otrs jūtas nenovērtēts.Nauda pati par sevi pārus neizšķir. Bet nespēja par to runāt godīgi – tā gan.Sarunu ierakstījām, lai palīdzētu saprast, kā atpazīt sarkanos karogus, ko darīt, ja viens pelna daudz vairāk nekā otrs, kas ir finansiālā vardarbība, kā aizsargāt sevi, kad esi finansiāli atkarīgs no partnera un citām problēmām, kas saistītas ar naudu.Galvenais secinājums? Runāt, runāt un vēlreiz runāt ar otru. Jo tikai caur sarunām mēs varam atrast risinājumu, kas palīdz un der mums abiem.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads3:43 Kāpēc par naudu runāt ir tikpat grūti kā par seksu8:58 Kad viens pelna vairāk: kas notiek ar varu attiecībās12:48 Kad sieviete pelna vairāk nekā vīrietis15:08 Otra maiņa mājās – kad viens dara mājas darbus, bet otrs nepalīdz16:19 Kā finanšu nesaskaņas grauj intimitāti22:00 Taupītājs un patērētājs vienās attiecībās – vai tas var izdoties?25:20 Sarkanie karogi: kā tos laicīgi pamanīt32:51 Kad viens grib mainīt rīcību, bet otrs saka "mēs vienmēr tā darījām"40:17 Power-Up SPACE ir vieta, kur īstenot savus radošos projektus. Te ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu41:25 Individuālais un kopīgais budžets – kā to sabalansēt49:00 Finansiālās vardarbības piemērs52:37 Kā organizēt budžetu, ja ir liela ienākumu atšķirība57:57 "Kas tu esi par veci…" – pārmetumi, kas ievaino59:43 Otra monētas puse: vīrieši, kas smok no atbildības sloga1:04:27 Finansiālā atkarība: kad viens ir pilnībā atkarīgs no otra1:07:27 Laulības līgums – aizsardzība, nevis laulības nāves spriedums1:10:26 Kad vīrs uzstāj, lai sieva nestrādā1:17:36 Kad sieviete grib palikt mājās, bet vīrs nejūtas finansiāli droši1:20:04 Kas ir finansiālā vardarbība attiecībās1:23:05 Pieauguša cilvēka atbildība – domāt par savu dzīvi

Cilvēks, kura viss radošais mūžs saistīts ar Leļļu teātri – režisore Vija Blūzma viesojas Kultūras rondo studijā, un mēs izvaicāsim režisori par viņas sapratni par leļļu mākslu un jauno izrādi “Skrību skrābu tvīt plunkš!”. Kopā ar režisori studijā viesojas arī vardulēns Žeroms. Jaunā izrāde ir Latvijas Leļļu teātra režisores Vijas Blūzmas jaunākais veikums Ances Muižnieces dramaturģijā, kas balstīts populārās rakstnieces Kitijas Krauzeres grāmatas motīvos.

Cilvēka pārbaude ar mantu ir motīvs, kas allaž rosinājis stāstnieku fantāziju – no tautas pasakām līdz „Limuzīnam Jāņu nakts krāsā”. Naudas spēles ar cilvēka prātu komēdijas „kažociņā” ietērpis arī latviešu dramaturģijas klasiķis Rūdolfs Blaumanis, lugai dodot ironiski biedinošu nosaukumu „Ļaunais gars”. Kā pirms 130 gadiem tēlotie raksturi izskan šodien un cik pārlaicīgi ir Blaumaņa uzdotie jautājumi, – uz to atbildes meklē Valmieras teātra jaunās sezonas pirmais jauniestudējums „Ļaunais gars” Ineses Mičules režijā. Rūdolfs Blaumanis lugas „Ļaunais gars” ievadā raksta: notikuma vieta – Vidzeme, laiks – tagadne. Rūdolfa Blaumaņa valoda izrādē „Ļaunais gars” saglabāta gandrīz bez izmaiņām, radot apzinātu kontrastu ar mūsdienu vidi, jo Ineses Mičules iestudējumā darbība notiek vistu fermā. -- Ja dosieties uz šo Valmieras teātra izrādi, noteikti veltiet laiku programmiņas izpētei, kur līdzās radošās komandas aprakstam ir gan režisores pārdomas par šīs Blaumaņa lugas tēmām, gan izzinošs materiāls, kas tad Blaumaņa laikos bija tā „Prēmijas biļete”, ko domājās laimējusi Cīruļu ģimene, gan arī trāpīgs pārskats par pasaules loteriju lielākajiem laimestiem un to īpašnieku likteņiem, bet uz pēdējā vāka – asprātīga iespēja „nokasīt” pašam savu literārās loterijas biļeti.  

Latviešu zinātniece Inta Gribonika pēta cilvēka ādas spēju funkcionēt kā aizsargbarjerai ar savu īpašo imunitāti. Viņas pētījumi apliecina, ka āda ir kas vairāk par robežu starp mūsu iekšējiem orgāniem un ārējo pasauli.  Diendienā spītējot mūsu apkārtējai videi, laikapstākļiem un dažkārt mūsu pašu rīcībai, āda centīgi sargā mūs no apkārtējas pasaules un kalpo par mūsu ķermeņa imunitātes vairogu. Talkā tai nāk dažādi vēlami mikroorganismi, apturot infekciju pirms tā tikusi tālāk organismā. Kādā veidā āda mūs sargā ikdienā, skaidro mikrobioloģe, Lundas universitātes pētniece Gribonika un dermatoloģe, Rīgas Stradiņa universitātes Dermatoloģijas un veneroloģijas katedras vadītāja un docente Elga Bataraga. Ir dzirdēts, ja ātri dzīst kāds skrāpējums, tad ir laba imunitāte. Vai tas ir mīts vai patiesība, vai varam mērīt savu imunitāti, skatoties uz to, cik ātri vai lēni mūsu brūces pazūd? "Brūces ir ļoti dažādas. Dažkārt ir pat imūnās šūnas, kurām vajadzētu mūs pasargāt. Ja imūnsistēma nestrādā kārtīgi, tad imūnās šūnas var padarīt brūci vēl sāpīgāku un dzīšanas procesu vēl daudzkārt grūtāku. Es gluži nevilktu paralēles," atzīst Inta Gribonika. "Brūču dzīšanā bieži vien ir ļoti svarīgs arī kopējais veselības stāvoklis, vecums noteikti. Bieži vien jāskatās, vai nav vitamīnu vai kādu citu vielu deficīts, kas to var ietekmēt. Tiešu vienādības zīmi būtu grūti likt. Protams, citādi veselam cilvēkam mēs gaidītu, ka dzīšanas procesi būs ātrāki, bet tā arī reizēm mūsu audi mēdz izveidot tādus rētaudus, kas negribēti aktīvāki," skaidro Elga Bataraga. "Hipertrofiska rēta "draudzīgāka" pacientam, bet keloīdu rētas, kad audi ir aktīvāki, nekā mēs gribētu un savā veidā ietver specifisku iekaisumu, to biežāk var redzēt jauniem cilvēkiem, arī kādam bērniņam. Arī savā praksē man diemžēl ir bērniņi, kuriem pēc kaut kādām noteiktām medicīniskām manipulācijām āda nevis vienkārši sadzīst, bet izveido šādu negribētu, cietu, sāpīgu rētaudu sakopojumu. Mums gribētos domāt, jo jaunāks, jo veselāks, ar labāku, aktīvāku imūno sistēmu. Bet ne vienmēr," turpina Elga Bataraga. Atbildot uz jautājumu, vai var pateikt, kurā vecuma posmā ādas imunitāte ir visspēcīgākā, Elga Bataraga skaidro, ka līdzīgi kā ar dažādiem vīrusiem, ko izslimo bērni mazā vecumā, arī ādai ir raksturīgas dažādas vīrusa infekcijas, un bērniem ir vieglāk ar tām inficēties nekā pieaugušajiem.  "Arī āda ir var kādu laiku, nu tīri no tāda imunitātes viedokļa mācīties, un tad varbūt pieaugušā vecumā mēs esam pret daudz ko noturīgāki, ar pieredzi nekā agrīnākā vecumā. Bet man būtu arī grūti uzstādīt tādu vienu ideālo vecumu," atzīst Elga Bataraga. "Protams, mēs vienmēr runājam arī par noteiktām ādas novecošanās īpatnībām, un imunitāte arī ādā vēlākā vecumā samazinās. Vienu ideālāko vecuma grupu man laikam būtu grūti nosaukt. Droši vien, jāņem kaut kāds vidusposms, kad mūsu āda ir gana gudra, bet vēl nav sagurusi." Zinātnes ziņas Zinātnieki beidzot izskaidro, kāpēc grūtniecēm ir rīta nelabums. Saskaņā ar Nacionālo veselības institūtu datiem, ar nelabumu saskaras līdz pat 80% agrīnās stadijas grūtnieču. Bet - pat ja tās šķiet kā mocības, rīta nelabums varētu būt evolūcijas gudrs paņēmiens, lai aizsargātu gan pašas mātes, gan mazuļus.  Vietnē “Live Science” skaidrots, kāpēc zāles, ko lietojam slimošanas laikā, vairumā gadījumu ir negaršīgas. Veikts arī līdz šim lielākais pētījums, kurā analizēta tādu faktoru kā higiēnas un reibuma pakāpes ietekme uz odu maltītes izvēli, proti, vai odiem varētu būt īpaša vēlme pamieloties ar to cilvēku asinīm, kuri vairāk patērē alkoholu. Maldugunis purvā izraisa dīvaina ķīmiska reakcija. Publicēts jauns starptautiskas pētnieku komandas raksts: aizdegšanās avots varētu būt mikrozibens jeb sīkas, spontānas elektrības dzirksteles, kas rodas ūdens pilienu virsmu lādiņu atšķirību dēļ.

Saruna par Deputātes darbu , aktuālo Rīgas Domē, par sabiedrības saliedētību, par politiķa aicinājumu , kā strādāt Cilvēku un valsts labā!

Šoreiz tiekamies ar “BIOR” institūta pētniecēm – parazitoloģēm, lai runātu par dažādiem parazītiem, ar kuriem slimo savvaļas dzīvnieki un medījumi, kā arī par to, ar ko var saslimt cilvēks. Plašāk apspriežam trihinellas un trihinelozi, kā arī citas invāzijas. Īpaši būtiski, lai mednieki par to zina un ņem vērā, apstrādājot un lietojot uzturā medījumu. Uzmanību! Cilvēkus ar vājiem nerviem neskatīties! Epizode tapusi sadarbībā ar Medību saimniecības attīstības fondu.Pievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām.https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join

Mēs visi gribam domāt, ka "ar mani tā nenotiks", bet statistika ir nežēlīga un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam (NMPD) diemžēl NAV tādu dienu, kad viņiem nebūtu darba.Brīdinājums: intervijā ir sadaļa, kas paredzēta tikai pieaugušajiem un NAV piemērota, lai to klausītos bērni (apmēram no 54:02-1:03).Es izjautāju NMPD brigādes vadītāju, mediķi Alvi Osmani, lai uzzinātu, kā mēs varam pasargāt sevi un mīļos no dzīvību apdraudošiem notikumiem. Kā neradīt situāciju, kad bez NMPD neiztikt, jo reizēm pat vislabākā brigāde ar vismodernāko aprīkojumu un visaugstāko profesionalitāti nevar neko izdarīt, ja tu neuzliki ķiveri, ja tu skaties telefonā pie stūres vai tavs bērns klausās mūziku, ejot pa ielu, kur ir dzīva satiksme, ja tu nezini, kur ir tavi bērni, ja tu domā, ka "tikai uz mirkli" ir pietiekami droši.Ja nu tomēr notiek nelaime - tad ir svarīgi zināt, ko darīt pirmajās minūtēs, kamēr NMPD brigāde vēl ir ceļā. Nereti tās pirmās minūtes izšķir visu.Pēc šīs sarunas ar Alvi man ir pilnīgi skaidrs - NMPD var izdarīt ļoti daudz, bet tikai tad, ja vispār ir ko glābt. Un lielākā daļa no gadījumiem, ko viņš aprakstīja, varēja nenotikt. Vienkārši nenotikt.Dalies ar šo sarunu ar citiem, jo tā var izglābt dzīvību!Piedalies Cilvēkjaudas pirmajā klātienes tikšanās pasākumā par Cilvēkjaudas un mūsu dzīves aizkulisēm, lai mūsu kļūdas un atklājumi atvieglo tavu dzīvi. Informācija un biļetes ir šeit: cilvekjauda.lv/aizkulisesŠo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads1:13 Ceļš no sanitāra līdz NMPD – 12 gadi neatliekamajā medicīnā2:58 Kas tiek sagaidīts no mediķa katrā izsaukumā6:16 Intuīcija – maņa, kas glābj dzīvības neatliekamajā medicīnā12:27 Bērni un narkotikas. Kā vecākiem atpazīt, ka bērns tās ir lietojis20:04 Kad OBLIGĀTI saukt NMPD23:28 Speciālā brigāde – kāpēc iedzīvotājs to nevar izsaukt pats29:06 Sirēnas, bākuguns un cilvēki, kas nedod ceļu31:20 Elementāra drošība – kad ķivere būtu glābusi dzīvību33:35 Logu mazgāšana34:38 Vilcieni un austiņas – nāvējoša kombinācija 37:58 Telefons vadot auto38:04 Ūdens, uguns, bērni – kas notiek sekundēs42:35 Auto avārijas – risks, ātrums, jaunība49:41 "Kā tu spēj darīt šo darbu?"54:02 NEKLAUSIES KOPĀ AR BĒRNIEM: pikantās situācijas, kad cietušajam ir neērti stāstīt par notikušo57:36 Power-Up SPACE ir vieta, kur īstenot savus radošos projektus. Te ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu1:02:42 Kur atrast visu par pirmo palīdzību: NMPD mājas lapas palīdzības resursi: https://www.nmpd.gov.lv/lv/ko-darit-traumu-un-nelaimes-gadijumos1:04:07 NMPD nav ātrā palīdzība – kāda ir atšķirība1:08:02 Dažādākās vietas, kur sniegta palīdzība cietušajiem – no operas līdz kuģim Baltijas jūrā1:13:12 "Bākugunīm ir jābūt asinīs iekšā"1:16:28 Pirmā palīdzība – lielākā kļūda ir neko nedarīt1:21:47 "Es izsaucu un aizgāju tālāk" – problēma Latvijā1:27:43 Mīti par pirmo palīdzību1:29:22 "Mīliet sevi, mīliet citus – drošība pirmajā vietā"

Māksla, zinātne, filozofija - tā bija viduslaiku dižo prātu neparastā aizraušanās ar alķīmiju. Aiz tās slēpās kas vairāk par metāla pārvēršanu zeltā un mūžīgās dzīvības eliksīra meklējumiem. Alķīmiķu paveikto tolaika šodien varam meklēt dažādās zinātnes jomās. Vēl stipri pirms mūsdienu ķīmijas un medicīnas, tapa zinātniska kustība, kas uzdeva ļoti radikālu jautājumu - vai no dažādiem metāliem var iegūt zeltu? Vai no vienkāršām sastāvdaļām var iegūt pašu dārgāko? Šīs idejas mūsdienās šķiet vai nu absurdas, vai simboliskas, taču tolaik tās nebija nedz muļķīgas, nedz mistiskas - alķīmija bija nopietna zinātniska aizraušanās, kas pulcēja vienlaikus daudz sekotāju un daudz skeptiķu. Par alķīmiju raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja, medicīnas vēsturniece Ieva Lībiete un vēsturnieks, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesors Andris Levāns. "Ja mūsdienu cilvēkam prasītu, ko viņš ir dzirdējis par alķīmiju, tas būtu no nevērtīgiem metāliem iegūt zeltu, noteikti būtu dzirdēts filozofu akmens vai dzīvības eliksīrs. Tas viss šķistu tāds diezgan mistisks un ezotērisks, un noslēpumains. Bet tas misticisms droši vien alķīmijā ir radies apmēram tikai ap 19. gadsimtu, kad sāk skatīt alķīmijas vēsturi vairāk atsvešināti no dabaszinātņu vēstures un sāk skaidrot dažādus alķīmiķu eksperimentus vairāk kā tādus spirituālus meklējumus nekā zinātniskus, tiešām laboratorijā veiktus eksperimentus. Līdz ar to var teikt, ka šobrīd šī sajūta dominē," skaidro Ieva Lībiete. "Bet, ja mēs paskatāmies zinātņu vēsturē, alķīmijas plašāka izpēte ir attīstījusies, sākot no 20. gadsimta otrās puses. Šobrīd akadēmiskie pētnieki, kas nodarbojas specifiski ar alķīmijas vēsturi, to vērtētu kā daļu no zinātņu vēstures. Un pašos pirmsākumos tas nebija nekas mistisks vai ezotērisks, tā bija tiešām praktizējoša zinātne ar savu teoriju un praksi, kas bija balstīta tā laika izpratnē par pasaules kārtību un par vielas un substances dabu. Tur nebija klāt misticisma. Tas ir kaut kur laika gaitā pievienojies, noslāņojies." "Piekrītu, ka tas misticisms vai tā misticisma gaisotne, kurā mēs esam iegremdējuši šodien nesaprotamo vai maz saprotamo parādību alķīmija, patiešām ir diezgan jauna. Savukārt ir viena cita lieta, kas acīmredzot pavadīja tos, kurus laikabiedri sauca par šiem alķīmijas mākslas meistariem vai adeptiem, tā ir noslēpumainība. Noslēpumainība noteikti ir pavadījusi visus tos cilvēkus, kuri ar to ir nodarbojušies, par kuriem zināja vai par kuriem runāja, ka viņi nodarbojas ar alķīmiju un ka viņi ir iesvaidīti tās noslēpumos, jo patiesi tās bija zināšanas, kuras nebūt nebija domātas visiem," norāda Andris Levāns. "Tā bija pietuvošanās noslēpumam. Tas, ka mēģināja noslēpt šīs zināšanas, kuras patiešām uzskatīja kā lielu vērtību, jo tas nodrošināja vai varēja nodrošināt piekļuvi ne tikai garīgām bagātībām, respektīvi, kaut kādiem izziņas pirmavotiem, bet arī materiālām [bagātībām]. Tad, ja patiešām atklāja veidu, kā pārvērst, respektīvi, transmutēt vielu dabu, ka tu liek kļūt vienam metālam par citu," turpina vēsturnieks. "Tā noslēpumainība un piekļūšana noslēpumam ir saistīta vēl ar robežsituāciju.  Ja jūsu mērķis ir patiešām izskaidrot lietu dabu līdz tam stāvoklim, ko saucam par prima materia, tas stāvoklis, kur lietas, vielas zaudē savas fizikālās un citas īpašības, kuras tām piemīt šobrīd. Tātad viss atgriežas tādā pirmstāvoklī, respektīvi, tajā stāvoklī, kuru, iespējams, pazinis ir vienīgi Dievs. Jautājums ir: vai jūs, ja nokļūstat šajā stāvoklī, nenonākat konfliktā, piemēram, ar kristīgās baznīcas dogmatiku. Vai arī jūs pēkšņi uzņematies to, vai gribat pretendēt uz to lomu, kas bija piešķirta tikai Dievam, kurš radīja no pirmmatērijas visas tās lietas un pasauli, , kas ir mums apkārt. Tie jautājumi, kuri kļūst neērti, un līdz ar to veidojas konfliktsituācijas arī ar tā laika sabiedrību." Taro kāršu izcelsme un nozīme Taro kārtis ietver sevī senu zināšanu sistēmu, un simbolu veidā kārtis stāsta gan par cilvēka dzīves liktenīgiem notikumiem, gan paša rīcību, kas likteni var arī mainīt. Attieksme pret taro kārtīm vēsturē ir bijusi gan vēlama, gan noraidoša, un plašāk par kāršu izcelsmi un nozīmi stāsta pētnieku Ingus Barovskis. Cilvēkiem visos laikos interesējuši divi jautājumi - kas notiks pēc nāves un kas notiks nākotnē? Kartomantija ir pasens nākotnes zīlēšanas paņēmiens, izmantojot gan parastās spēļu kārtis, gan taro kārtis. Tā sarunas iesākumā skaidro Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes pētnieks Ingus Barovskis, un viņš arī norāda, ka literatūrā informācija par taro kāršu izcelsmi ir ļoti atšķirīga. Bet izskatās, ka līdz Eiropai šīs kārtis mērojušas garu ceļu, un pēc tam laika gaitā mainījusies arī to nozīme – te izklaidei, te maģijai. Taro kāršu kava sastāv no 78 kārtīm. Ir 22 Lielie Arkāni. Tie simbolizē cilvēka dzīves lielos posmus, liktenīgus notikumus un dvēseles ceļu, piemēram, kārtis “Muļķis”, “Pakārtais”, “Zvaigzne”. Un ir 56 Mazie Arkāni, kas sadalīti četros elementos (zižļi, kausi, zobeni un pentakli) un attēlo ikdienas dzīves aspektus – domas, emocijas, darbības, materiālās lietas. Par taro pirmsākumiem turpina Ingus Barovskis.  

7. sezonas sākumā padalos ar pieeju, ko izmantoju tādiem mērķiem, ko ļoti gribas sasniegt, bet kas grūti dodas rokā. Tie ir mērķi, kuri prasa ilgu laiku, daudz pūļu un ceļā uz tiem ir daudz šķēršļu. Galu galā viss ir par iekšējo "ķīmiju", kas vai nu palīdz sasniegt to, ko gribam, vai traucē. Tā vietā, lai viltos sevī vai atteiktos no tā, ko gribas, mēs varam apzināti aktivizēt dopamīnu (motivācijas un intereses enerģiju) un serotonīnu (mūsu garastāvoklis, emocionālā stabilitāte un izturība), kas darbojas kā degviela neatlaidīgai iešanai uz savu lielo mērķi. Es un Mišels priecāsimies tevi satikt Cilvēkjaudas pirmajā klātienes tikšanās pasākumā. Mēs stāstīsim savus pieredzes stāstus par Cilvēkjaudas un mūsu dzīves aizkulisēm un izjautāsim vairākus Cilvēkjaudas interviju viesus. Mūsu mērķis ir, lai mūsu kļūdas un atklājumi atvieglo tavu dzīvi. Informācija un biļetes ir šeit: cilvekjauda.lv/aizkulises

Pilna spektra gaismas lampas interneta veikalos ir pieejamas cik uziet. Lielākoties tās piedāvā augu audzēšanai, nevis cilvēka mājokļa apgaismošanai. Kāpēc cilvēkiem nepieciešama pilna spektra gaisma, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro oftalmoloģe Anda Balgalve un gaismas un cirkadiāno ritmu pētniece Baiba Bieļa. Klausītājs jautā, vai, esot telpā ar seju pret plaši atvērtu logu, var saņemt pilnu spektra gaismu ziemā? "Tas pat ir ļoti ieteicams, jo tad mēs saņemam gan to nepieciešamo luksu daudzumu, gan pilnu spektru, gan arī ķermenis saprot, kādus gadalaiks," skaidro Baiba Bieļa. "Ķermenim ir jāsinhronizējas ar ārējo vidi, ar temperatūru, ar gaismu, lai saprot, kāds ir gadalaiks, jo mēs pavadām laiku iekštelpu klimatā un īsti nepiedzīvoju ne gaismas, ne temperatūras svārstības, kas būtu nepieciešamas." Protams, labāk iet ārā no telpām. Runājot par saulesbrillēm, Anda Anda Balgalve mudina tās neizmantot, ja acis ir veselas un nav kādi īpaši apstākļi, piemēram, augstu kalnos. Viņa arī min, ka jebkuru optisko briļļu materiāls sargā no ultravioletā starojuma. "Protams, ja braucam pie stūres, satiksmes drošība, [liekam saulesbrilles], bet acu jutīgums mums ir arī tāpēc, ka mēs nepiedzīvojam gaismas spektra pārmaiņas no rīta līdz vakaram. Acīm tieši ir nepieciešama tā rīta daļa, kad ir infrasarkanais spektrs un tās spektra pāreja, un arī gaismas spilgtums, kas pa dienu palielinās, tas arī ir kā acs trenažieris. Mēs ejam zāli, muskuļus trenājam, bet asc ir jātrenē tāpat, un viņu trenē tās gaismas spektra pārejas. Tad arī zūd problēma ar acu jutīgumu, par redzes atjaunošanu, ko Londonas universitātē pēta. Tā infrasarkanā daļa mums ir deficīts, jo mēs esam visu laiku telpās, un tas infrasarkanais spektrs ir visu dienu. Viņš tā kā pretdarbojas tam zilā un UV nodarītajiem kaitējumam, veic tādu atpakaļuzlādi šūnu mitohondroju līmenī. Izstrādājas šūnu melatonīns ne tikai miega melatonīns," skaidro Baiba Bieļa. Viņa mudina rītos cilvēkus, kas dodas sportot, nelietot saulesbrilles. Tieši tad vajadzētu saulesbrilles noņemt, jo rīta pirmā stunda ir bez UV spektra, saule nav tik augstu.   Viskaitīgākais ir uzlikt nekvalitatīvas saulesbrilles, kas neaizsargā no UV starojuma. "Par UV spektru varbūt nedzirdēta lieta ir tā, ka acī sākas dopamīna sintēze," bilst Baiba Bieļa. "Mēs patiesībā esam radīti, lai būtu zilās gaismas "narkomāni", un tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc arī mums patīk sauļoties. Piemēram, bērniem patīk gaismas stimuls, patīk kustīgs attēls. Tāpēc mums arī patīk tehnoloģijas, mums ir gan garīgi stimulējoša, gan fizioloģiski stimulējoša šī zilās gaismas iedarbība uz visu dopamīna sistēmu. Mums patīk."  

Cilvēka spējām nav robežu, tas ir iekarojis augstākās virsotnes pasaulē un pielāgojies dzīvei apstākļos, kādos nepieredzējis cilvēks nespētu izdzīvot. Kas notiek alpīnista ķermenī, kad viņš kāpj virsotnē, un kā augstkalnu iedzīvotāju organismi pielāgojušies dzīvei uz "pasaules jumta"? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Līga Plakane, Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes asociētā profesore, un alpīnists Jānis Busenbergs.

Vakar, 22. septembrī, Ziemeļu puslodē sākās astronomiskais rudens. Bet no Ziemeļpola ar katru dienu arvien plašāk izplešas tumsa. Ir sākusies polārā nakts. Pie mums dabā rudens iestājas tik pakāpeniski, ka par to runājam jau kopš augusta otras puses. Atšķirībā no mūsu platuma grādiem, kur astronomisko gadalaiku robeža dabā faktiski nav ne jūtama, ne saredzama, Arktikā izmaiņas ir daudz straujākas un tur, runājot par pavisam tāliem ziemeļiem vēl aiz polārā loka, šajās dienās iestājas nakts. Sākumā tiešām tikai ap pašu Ziemeļpolu, bet jo dienas, jo tumsa izplešas tālāk uz dienvidiem. Tur dabā faktiski nav četru gadalaiku – drīzāk ir tikai ziema un vasara vai diena un nakts. Un šajās dienās Arktikā beidzas kušanas sezona, kad Ziemeļu ledus okeāna ledus atkal sāks pieņemties apjomā. Cilvēkiem šķiet, ka aiz Polārā lokā kā izslēdz gaismu ap šo laiku, tā tikai martā, kad ir pavasara ekvinokcija, atkal ieslēdz. Tā gluži nav. Šodien, 23. septembrī, polārā nakts iestājas tikai nelielā aplītī ap pašu Ziemeļpolu. Citviet Arktikā dienas ir īsas un ļoti strauji kļūst īsākas, bet tur vēl nav polārā nakts. Ja pie mums dienas garuns sarūk pa 3-5 minūtēm, tur pa 10-20 minūtēm un pat pusstundu. Piemēram, Svalbārā, kas ir aptuveni 80. paralēle, kas ir krietni aiz polārā loka, polārā nakts iestāsies tikai aptuveni pēc mēneša un tā ilgs četrus mēnešus. Tas nozīmē, ka saule sāks virs apvāršņa parādīties jau februāra otrajā pusē. Savukārt vēl tālāk uz dienvidiem pie 70. paralēles, kur jau ir Norvēģijas kontinetālā daļa, apmēram, kur ir Tromse, polārā nakts ilgst aptuveni divus mēnešus, bet tieši uz polārā loka, kas ir 66,5 grādu paralēli, nakts ir tikai vienu diennakti - ziemas saulgriežos. Tātad pusgadu gara nakts ir tikai Ziemeļpolā.  Neraugoties uz to, protams, no saules saņemtais siltums pēc rudens ekvinokcijas ir tik niecīgs, ka gaisa temperatūru vairs ļoti būtiski nespēj ietekmēt, to šajā gada daļā nosaka gaisa masu plūsmas, tādēļ arī aiz polārā loka, kad ir iestājusies tumsa, temperatūra tāpat mainās - ir aukstāki periodi un ir siltāki. Bieži mēdz būt tā, ka Skandināvijas pašos ziemeļos ziemas vidū ir kāda diena, kas ir siltāka, nekā pie mums, jo tur ir aizplūdusi kāda silta gaisa masas no Atlantijas okeāna.

Androgēnā alopēcija liek daudzām sievietēm visā pasaulē raizēties par savu matu rotu un, ko tur slēpt, ietekmē arī psihoemocionālo komfortu. Kā palīdzēt un ko var solīt mūsdienu medicīna, lai matu izkrišanas problēmas sagādātu iespējami mazāk problēmu, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē dermatoloģe Jekaterina Pudova, dermatoveneroloģe Kristīne Poiša un ģimenes ārste, matu slimību speciāliste Inga Zemīte. "Alopēcija ir termins, kas apraksta, ka mēs zaudējam matus," skaidro Jekaterina Pudova. "Ja arī pacientam tikko ienākot kabinetā var redzēt, ka ir matu apjoma izmaiņas, iemesli tam var būt dažādi, tie var būt arī dažādi alopēcijas veidi, līdz ar to arī terapija būs atšķirīga." "Matam ir gan sava augšanas, gan izkrišanas fāze. Vidēji mats aug no diviem līdz līdz astoņiem gadiem un dzīves laikā šīs fāzes var samazināties. Arī pie dažādām slimībām var samazināties arī mata augšanas cikls," skaidro Kristīne Poiša. Inga Zemīte norāda, ka cilvēkam uz galvas ir apmēra 100 tūkstoši matu. "Cilvēks sāk redzēt, ka viņam mati sāk pasliktināties tad, kad viņš ir zaudējis 50 procentus no saviem simts tūkstošiem," norāda Inga Zemīte. "Tas nozīmē, ka mēs mēs nezinām, ka zaudējam matus. Mēs nezinām, ka mums no simts tūkstošiem ir palikuši 70 tūkstoši. Tad, kad paliek 50 tūkstoši, spīd cauri, tad meklējam palīdzību." "Androgēna alopēcija nozīmē, ka matiņš sāk miniaturizēties vīrišķā hormona iespaidā," skaidro Inga Zemīte. "Sieviete atnāk saka: Dakter, man visi hormoni ir pārbaudīti, man nav androgēnā alopēcija. Es saku: Bet ja jūs uztaisītu analīzes visiem pasaules vīriešiem, viņiem visiem hormoni būtu kārtībā, bet 70% no vīriešiem izkrīt mati. Androgēnu alopēcija nav atkarīga no hormoniem lielākajā daļā gadījumu, tā ir atkarīgi no mata saknītes īpatnības reaģēt uz šo hormonu. Un tā ir ģenētiski nosacīta īpatnība. Mata saknē ceļš, caur kuru hormons spēj matu miniaturizēt, ir iebūvēts. Taču androgēnā alopēcija dzīves laikā lēnām parādās. Ir pētījumi pierādījuši, ka no 20 līdz 30 gadu vecumam apmēram 12% sieviešu ar androgēnā alopēcija; no 30 līdz 50 gadiem - 20 procentiem. Un kā ir 50 gadi, kā sākas menopauze, 57% sieviešu ir androgēnā alopēcija. Tā ir ļoti viegli diagnosticējama slimība.  Katram otrajma pacientam, kas ienāk kabinetā, varu teikt, ka viņam ir androgēnā alopēcija. Tad ir jāskatās tālāk, kas tai ir licis parādīties. Kad to visu savāc kopā, saliec pa plauktiņiem un mati sāk atjaunoties, tā diezgan patīkama situācija gan pacientam, gan arī mums kā ārstiem, jo tas gandarījums jau ir liels.  Runājot par blaugznām un matu mazgāšanu Inga Zemīte noraida mītu, ka matu mazgāšana ir kaitīga.  "Ja cilvēkam ir alerģijas pret kāda konkrēta šampūna sastāvdaļu, tad viņam nevajag šo šampūnu lietot. Bet mazināšana nav nekāds bubulis"," atzīst ārste. "Ja tās blaugzniņas un plēksnītes parādās, tas nozīmē, ka viņas ir mehāniski nepietiekoši bieži labi noņemtas no galvas ādas. Un kas to dara? To dara šampūns. Tie pretblaugznu šampūni, kas aptiekās ir, to var paņemt, ieputot, paturēt piecas minūtes, izskalot. Pirmajā brīdī, ja blaugzniņas ir jau kādu laiku krājušās, var pavairoties, un tad cilvēks saka, ka šis šampūns man neder. Bet kādreiz tas liecina par to, ka viņš patiesībā strādā diezgan labi, jo viņš sāk atlobīt to, kas tur ir krājies." Parastā situācijā pietiek, ka galvu biežāk mazgā. Ja blaugznas nepāriet, viņa iesaka tautas metodi: Pulverizatorā ieliet vienu ēdamkaroti ābolu etiķa, četras ēdamkarotes ūdens, sakratīt, izsmidzināt uz galvas un atstāt apmēram piecas minūtes un tad mazgāt ārā.  Procedūra jāveic reizi nedēļā. 70% cilvēku blaugznu jautājumu tas atrisina.  

Astrofotogrāfija ir īpaša fotogrāfijas joma, tā ļauj ne tikai saskatīt to, ko mūsu acis nakts tumsā nespēj, bet arī sniedz daudz zinātnisku datu par objektiem un norisēm tālu aiz apvāršņa. Kā top skaistas un zinātniskas kosmosa fotogrāfijas? Ko var izdarīt neprofesionālis un kā top profesionālu astronomu attēli? Par to raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta astrofotogrāfi Jānis Šatrovskis un Raimons Elsbergs un "Starspace" observatorijas saimniece Anna Gintere. Mēness poētiskie nosaukumi un arī vārda pareizrakstība Mēness ir tas debess spīdeklis, kura izmaiņas izmēros un krāsu toņos dažādām tautām laika gaitā devušas ierosmi piešķirt spīdeklim interesantus apzīmējumus. Cilvēki bieži vien sarosās, kad uzzina par drīzumā gaidāmu “asiņaino Mēnesi” vai “Zemeņu pilnmēnesi”, un arī mēs par šīm norisēm esam vēstījuši raidījuma zinātnes ziņu izlaidumos. Vai astronomiem bieži iznāk saskarties ar kādiem debess ķermeņu poētiskiem nosaukumiem? To vaicāju Latvijas Universitātes astronomam Ilgonim Vilkam. Viņš norāda, ka tēlains Mēness apzīmējums pavīdējis pavisam nesen - 7. un 8. septembrī, kad aizvadīts viens no šī gada Mēness aptumsumiem. Runājot par Mēness apzīmējumiem, latviešu valodas speciālistiem domas ir saistītas ne tikai ar tā izmēriem vai krāsojumu, bet to, kurā brīdī vārds rakstāms ar lielo vai mazo burtu. Ilgonis Vilks skaidro, ja runā par Mēnesi kā debess ķermeni, vārds rakstāms ar lielo burtu.

Nesen kāds pētījums atklājis interesantu faktu par skudru spēju darboties komandā - kad pūznī strauj aug iemītnieku skaits, skudras strādā smagāk un vairāk kopējā pūžņa labuma vārdā. Cilvēku sabiedrībā mēs nereti novērojam pretējo, ka lielākos kolektīvos mūsu uzņēmība un motivācija ziedoties sarūk. Vienlaikus skudru stratēģijas pārņemšana varētu palīdzēt risināt grūtības robotu "kolektīvā". Kā mainās cilvēku, skudru un robotu uzvedība, kad jāsāk darboties komandā? Ko cilvēki un roboti varētu mācīties no dzīvnieku pasaules komandas saliedēšanā un cik labi komandas spēlētāji ir cilvēki un viņu radītās ierīces?  Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Ivars Austers, Latvijas Universitātes profesors sociālajā psiholoģijā, Jānis Dreimanis, Latvijas Dabas muzeja entomologs, un Agris Ņikitenko, Rīgas Tehniskās universitātes Datorzinātnes, informācijas tehnoloģijas un enerģētikas fakultātes dekāns, profesors.

Ne viens vien Latvijas iedzīvotājs, kurš seko līdzi Eiropas čempionātam basketbolā un jau pirms kāda laika savus sporta apavus kāris vadzī, šajās dienās noteikti sajuta vēlmi atgriezties laukumā. Bet ar vēlmi ir par maz. Nepieciešams arī kur un ar ko spēlēt. Par iespējām amatieriem uzspēlēt basketbolu interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Latvijā lielākās basketbola līgas amatieriem vadītājs Krišs Rauska un "Pasportosim.lv" vadītājs Jānis Sprukts. "Mēs kopā ar domubiedriem gan no hokeja, gan no volejbola izveidojām kopīgu platformu, attiecīgi mēs visi trīs sporti brālīgi ejam kopā un mēģinām kaut kādā veidā attīstīt entuziastu, amatieru sportu un padarītu to profesionālāku," stāsta Krišs Rauska. Viņš atzīst, ka spēlētāju diapazons ir ļoti plašs. "Mums spēlē gan jaunieši, kas tikko pabeiguši sporta skolu, gan pieauguši cilvēki, kuriem ir 30 līdz 40 gadi, arī veterāni, kuriem jau ir pie 60 gadiem, spēlē gan tēvi ar dēliem, kuriem ir 15 - 16 gadi, kuri vēlas uzspēlēt ar saviem vecākiem. Diapazons ir ļoti plašs - gan vīrieši, gan sievietes," norāda Krišs Rauska. Arī spēku samērs un spēju ziņa sportisti ir dažādi. "Ir gan bijušie Latvijas izlases spēlētāji, ir spēlētāji, kuri augstākajā līgā spēlējuši, gan tādi, kas šobrīd spēlē otrajā līgā pēc spēka, trešajā līgā. Gluži to nevar nosaukt pilnīgi par amatieru līgu," atzīst Krišs Rauska. "Bet ir arī apakšējās divīzijas, kurās var spēlēt spēlētāji, kuri ir tik tikko sajutuši to kāri pašiem pamēģināt uzspēlēt basketbolu, iziet ārā no treniņu režīma un beidzot paspēkoties ar citiem un saprast, kāds ir viņu līmenis." Komandas veido gan darba kolektīvi, gan domubiedri, reizēm arī palīdz cilvēkiem apvienoties komandā vai kādam, kas meklē, kur spēlēt, iesaka, kurai komandai varētu pievienoties. Jānis Sprukts iepazīstina ar to, kā viņa pārstāvētajā organizācijā notiek komandu veidošana. "Cilvēks, kurš grib atsākt spēlēt pēc kaut kādas pauzītes, viņš var aizpildīt anketu, norādīt savu spēlētprasmi, un tad mēs viņam atrodam vispiemērotāko treniņu," skaidro Jānis Sprukts. "Basketbolā un volejbolā galvenā sāls ir atrast tādu grupu, kura spēlē daudzmaz tavā līmenī. Ja tu aiziesi spēlēt ar cilvēkiem, kas spēlē daudz labāk nekā tu vai daudz sliktāk, nebūs interesanti. Daudzus tas pat var demotivēt, tāpēc ir svarīgi tieši atrast tādu grupu, kura būtu piemērota." Lai novērtētu katra sportot gribētāja spējas, viņš aizpilda anketu, kurā raksturo savu iepriekšējo pieredzi. Papildus pieejami video, kur var redzēt dažādu grupu spēles līmeni, un cilvēks var paskatīties, kura grupa būtu piemērotāka. Vārdos raksturot savu spēles līmeni ir sarežģīti. "Volejbolā tur ir svarīgi trāpīt īstajā līmenī, jo citādi spēle vispār neiet," norāda Jānis Sprukts. Bauskas novadā basketbols ir viens no top sporta veidiem, vienlaicīgi ar futbolu un florbolu. Bauskas novada čempionātā sacenšas 10 - 11 komandas no visa novada. Ierakstā uzklausām Bauskas novada basketbolistus.

Lai gan valstī vērojams darba roku trūkums, cilvēkiem ar invaliditāti atrast darbu joprojām ir problēmas. Cik pieprasītas darba tirgū ir personas ar invaliditāti un kā ieinteresēt darba devējus nodarbināt šādus cilvēkus? Par integrāciju darba tirgū sarunā piedalās biedrības "Ilgtspējīgas uzņēmējdarbības atbalstam" un sociālā uzņēmuma "Ligero" vadītāja Liene Reine-Miteva, Invalīdu un viņu draugu apvienības "Apeirons" vadītājs Ivars Balodis, kā arī sociālā mentore Inese Raisa-Reisa, kas darbojas kā asistents darba procesā. "Visgrūtāk ir cilvēkiem, kuriem ir intelektuālās attīstības traucējumi, kuriem neesam pievērsuši uzmanību tik daudz. Kur nav speciālas atbalsta politikas, nav speciāli integrējošu pasākumu, lai radītu izpratni par dažādām invaliditātēm. Darba devēji arī ir neizpratnē, nezina, kā rīkoties vienā vai otrā gadījumā. Labprāt ņemtu kādu darbā, bet nav gatavi ieguldīt daudz laika un pūļu, lai vienu vai otru lietu iemācītu. Rezultātā sabiedrība bieži ir neizpratnē," vērtē Ivars Balodis. Bieži vien arī paši cilvēki nav motivēti, jo sociālo pakalpojumu politika ir tāda, ka bieži strādāt ir neizdevīgāk, nekā saņemt pabalstu. Tas arī atspoguļojas nodarbinātībās situācijā. "Mēs cenšamies pārvarēt attieksmi, ka no vienas puses labprāt kaut ko nodrošinātu, no otras puses - ļaut cilvēkiem strādāt. Nebūs tā, ka tagad visiem ir jāstrādā, šim procesam jābūt no bērnības, jāmācās skolā kopā, jābūt atbalsta mehānismiem gan darba devējiem, gan pašiem cilvēkiem, jābūt sistēmai, kas darba prasmes un iemaņas iemāca. Tikai pēc tam varam runāt, ka sistēma ir mainījusies un attieksme ir mainījusies," atzīst Ivars Balodis. Kā cilvēki ar invaliditāti šobrīd tiek iesaistītidarba tirgu? Par pieredzi kādā no mazumtirdzniecības veikalu tīklā un ēdināšanas iestādē interesējās Daina Zalamane. Runājot par mentoru piesaisti cilvēku ar invaliditāti iesaistei darbā, Ivars Balodis vērtē, ka lielāka atbildība jāuzņemas valstij un finansējumam vajadzētu būt no Valsts nodarbinātības aģentūras budžeta.  "ja būtu atbilstošs atalgojums, mentorus varētu atrast ļoti daudz," uzskata Inese Raisa-Reisa. "Tikai vajadzētu atrast pareizo pieeju apmaksas sistēmai. Mums ir daudz bijušo mediķu, kas labi saprot šo tēmu, pedagogi visās vecuma grupās. Domāju, ka cilvēki būtu ieinteresēti." Liene Reine-Miteva piebilst, ka vērtīgas būtu apmācības mentoriem.

Tehnoloģiju laikmets ļauj klikšķa attālumā piekļūt informācijai par teju visu un zināšanas par pasauli pieejamas sēžot dīvānā. Nav vairs tie laiki, kad ceļš uz izglītību vairumam tika liegts vai šķēršļiem klāts. Un tomēr – vai mēs tiešām kļūstam gudrāki? Vai zināšanas šodien ir vērtīga prece un kā tas bija senāk? Vai mūsu prātam ir robeža, cik daudz informācijas tas spēj uztvert un vai mūsdienu cilvēks zina, ko ar šo bagātību iesākt? Šos tematus šķetināsim sarunā ar Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes profesori Zandu Rubeni, vēsturnieku, Vidzemes Augstskolas padomes locekli un vadošo pētnieku Gati Krūmiņu un Latvijas Universitātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītāju, profesoru Jurģi Šķilteru.

Cik daudz ūdens dienā cilvēkam ir jāizdzer? Un kā to ietekmē laika apstākļi, dienas darbu intensitāte un cilvēka vecums, vaicājam speciālistiem raidījumā Kā labāk dzīvot. Uztura speciāliste Eva Kataja un dietologs Andis Brēmanis arī atklāj, kādi ir motivatori, kas palīdz atcerēties par ūdens dzeršanu.

Cilvēki joprojām lasa grāmatas. Tieši aktīvajiem grāmatu lasītājiem der zināt, kas ir bibliomāts un kā tas darbojas. Raidījumā Kā labāk dzīvot par to stāsta Mārupes novada bibliotēkas vadītāja Ilze Aizsila, Ogres centrālās bibliotēkas direktores vietniece Aija Žilvinska un Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bibliotēku attīstības centra bibliotēku nozares speciāliste Ilze Kļaviņa. Lai gan Līvānu novada centrālajā bibliotēkā vēl nav bibliomāta (tuvākais ir Jēkabpilī), arī līvānieši domā par tehnoloģiju ieviešanu. Starp citu, Līvānos bija pirmā publiskā bibliotēka Latvijā, kur tika uzstādīta pašapkalpošanās iekārta grāmatu un žurnālu saņemšanai un nodošanai. Ierakstā uzklausām bibliotēkas apmeklētājus un Līvānu novada centrālās bibliotēkas vadītāju Baibu Āriņu.

Epilepsija bieži tiek saistīta ar mītiem, kas neļauj atbilstoši un pareizi uztvert šo slimību. Ko nozīmē epilepsija un kā ar to sadzīvot, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Epilepsijas un miega medicīnas centra vadītājs, bērnu neirologs Jurģis Strautmanis, Latvijas Pretepilepsijas biedrības vadītājs, neirologs epileptologs Normunds Sūna un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Epilepsijas centra vadītāja, epileptoloģe Santa Ašmane.  Šo raidījumu veidot rosināja kādas klausītājas vēstule. "Šo pacientu skaits [epilepsijas] ir gana liels, taču sabiedrība, kam nav ar to bijusi tieša saskarsme, ir maz informēta. Tas joprojām ir bubulis, kas labākajā gadījumā tiek pazīts kā krītamā kaite, no veciem stāstiem cilvēki ir dzirdējuši, ka lēkmes brīdī vajadzētu iebāzt karoti mutē.  Esmu epilepsijas paciente daudzus gadus, pēdējā laikā man ir aktualizējušās tā saucamās lielās krampju lēkmes, kas rada izbīli un nesaprašanu klātesošajos. Par šo vērsties radio mani pamudināja tas, ka mans darba devējs mani atlaida no darba tieši šīs slimības dēļ, jo kolēģi esot sūdzējušies, ka manas lēkmes darbavietā ir traucējošas. Lai gan es varu saprast arī kolēģus, skaidrs arī tas, ka sabiedrība ir ļoti nezinoša par epilepsiju un baidās no epilepsijas pacientiem.  Pēdējo reizi man lēkme sākās publiskā vietā bez pazīstamu cilvēku klātbūtnes. Rezultātā tika izsaukta neatliekamā medicīniskā palīdzība, taču slimnīcā es sastapos ar milzīgiem zilumiem uz rokām, kas liek secināt, ka klātesošie manas lēkmes laikā centušies visiem spēkiem saturēt, tātad nezināja, kā pareizāk rīkoties." Klausītāja aicina veidot sarunu gan par pašu slimību, gan tās izpausmēm, gan arī par to, ko sabiedrībai vajadzētu zināt, sastopoties ar epilepsijas lēkmi. Arī par aizspriedumiem un par to, ka vajadzētu būt atbalstošai darba videi un arī cilvēku attieksmei. "Epilepsija ir galvas smadzeņu slimība, ko rada bojāti neironi, ir nervu šūnas, kas nestrādā pareizi un rada nepareizus impulsus, kas izplatās pa visām smadzenēm un rada lēkmes. Lēkmju veidi ir daudz un dažādi. Un paplašinātā epilepsijas definīcija ietver - pie epilepsijas pieskaita arī bioloģiskās un sociālās sekas, ko radās šī slimība," skaidro Jurģis Strautnieks. "Dzirdējām no pacienta stāstītā, ka viņa atlaista no darba. Ir aizspriedumi pret pacientiem, arī sekas pieskaita pie epilepsijas simptomiem." "Epilepsija vienmēr izpaužas ar lēkmēm, lēkme nozīmē pēkšņu sākumu un pēkšņas beigas, kaut kas no skaidrām debesīm sākas, beidzas, ilgums ir pusminūti, minūti, 2-3 minūtes. Ir atsevišķi laika veidi, kas var ilgt arī sekundes," skaidro Normunds Sūna. "Var būt īpašas sajūtas vai kādas kustības, kas var būt raustīšanās, kas varbūt ir automātiski kustības, tas var būt vienkārši sajūtas kā notirpums, sāpes, tie var būt redzes lietas vai dzirdes traucējumi, emocionāli spēcīgi pārdzīvojumi. Bieži vien ir apziņas zudums." "Pirms pāris gadiem ar studentiem veicām pētījumu par sabiedrības informētību par epilepsiju, būtībā tās izpausmes, kas nav saistītas ar krampjiem, maz atpazīst sabiedrībā kā epilepsijas izpausmi," turpina Normunds Sūna. "Cilvēkiem pārsvarā asociējas epilepsija tieši ar krišanu, ar krampjiem, tā saucamo krītamo kaiti. Nav tā, ka epilepsija var izpausties pilnīgi dažādos veidos, tomēr ir zināmas likumsakarības, kā lēkme sākas, kā beidzas, kā izplatās. Tiklīdz ir kādi lēkmjveida stāvokļi, jāvēršas pie zinoša speciālista, kas iztaujā par  simptomiem, par aculiecinieku redzēto. Ļoti noderīgi ir mājas video, ja kāds no ģimenes locekļiem uzņem, kā lēkme izskatās, to var ļoti labi izpētīt, apskatīt. Vienmēr tiek nozīmēti papildus izmeklējumi, kas atbalsta vai samazina iespēju, ka šī lēkme ir epilepsijas lēkme. Bet daļā gadījumu paliek arī tāda neskaidrība, ne vienmēr varam pateikt, ka kāds lēkmjveida stāvoklis simtprocentīgi ir epilepsija. Viena no epilepsijas sliktajām īpašībām ir tieši nenoteiktība. Lēkme var sākties jebkurā brīdī, nevar iepriekš ieplānot, ka man piektdien sešos būs lēkme un tad es būšu mājās savā dīvānā, un būs, kas man palīdz. Tā var sākties darbā, uz ielas vai mašīnā, vai vilcienā. Tā rada ļoti daudz stresa pašam pacientam un arī apkārtējiem." Klausītāji interesējas, vai var palīdzēt ģenētiskās analīzes?  "Ģenētiskie izmeklējumi šobrīd bērniem ir kā trešais lielais stūrakmens: elektroencefalogramma, magnētiskā rezonanse un ģenētiskie izmeklējumi. Šobrīd ģenētikas attīstība ir tādā līmenī, ka visbiežāk mēs spējam atrast ģenētisku iemeslu bērniņiem ar ļoti smagām epilepsijām, kurus izraisa kāds viens konkrēts gēns. Tie gēni katru gadu tiek atklāti arvien jauni, jau ir vairāki simti zināmi, kas to izraisa," skaidro Jurģis Strautmanis. "Epilepsija, kas ir cilvēkiem ar labu garīgo attīstību, ar spēju iekļauties sabiedrībā, kaut arī tās ģimenē ir vairākiem, visbiežāk tā ir daudzu gēnu kombinācija, ko mūsdienu ģenētikas metodes vēl nespēj atklāt. Ja ir runa par pieaugušu sievieti, kurai no 20 gadu vecuma ir epilepsija, visticamāk, mūsdienu ģenētikas iespējas nespēs noteikt risku precīzi un nespēs atrast kaut kādus konkrētus gēnus." 

Ūdens aprites cikls ir viens no ķēdes posmiem, kas ietekmē un faktiski rada laikapstākļus. Redzamākais šī aprites posms, protams, ir lietus, kuru šovasar esam redzējuši vairāk nekā gribētos. Bet neredzamā daļa ir mitrums gaisā - ar aci nesaskatāms, bet ļoti nozīmīgs. Cilvēki bieži nemaz nesaprot, ka to sajūt, un nezina, kādu ietekmi tas atstāj uz mūsu pašsajūtu, veselību. Skaidrojam, kā gaiss mijiedarbojas ar ūdeni. Ja to saprot un patur prātā, daudzas lietas top skaidras un ir daudz vieglāk pašiem  izdomāt, kāpēc rodas vai nerodas kāda dabas parādība. Gaisa mitrumam ir ārkārtīgi būtiska loma gan laikapstākļos, gan dzīvajā dabā, gan tas atstāj lielu ietekmi uz to, kā sajūtam laikapstākļus, kā vispār jūtamies. Zinot, kā ūdens un gaiss mijiedarbojas, daudz labāk varam saprast, kāpēc dažreiz mums salst it kā siltā laikā, bet citkārt mēs svīstam, un svīstam pat 20 grādos. Būtu svarīgi saprast, kas īsti ir relatīvais gaisa mitrums, ko dzirdam ik stundu radio laika ziņās, un kas ir absolūtais gaisa mitrums, par ko dzirdēts mazāk. Kāda ir atšķirība starp šiem diviem rādītājiem? Lai izprastu relatīvo gaisa mitrumu, ir jāzina viena būtiska gaisa īpašība: jo gaiss ir siltāks, jo tas sevī var saturēt vairāk ūdens tvaiku. Jo gaiss ir vēsāks, jo tajā var būt mazāk ūdens tvaiku.  Iedomājamies kubikmetru gaisa - stikla kubs, pildīts ar gaisu, kura temperatūra ir +20 grādi un relatīvais mitrums 60 %. Šādā kubikmetrā gaisa ir 10 grami ūdens. Tvaika veidā - iztvaikojis, neredzams. Kāpēc relatīvais gaisa mitrums ir 60 %? Tāpēc, ka +20 grādus silts gaiss sevī var teorētiski spēt saturēt 17 gramus ūdens. Ja tā būtu, tad relatīvais gaisa mitrums būtu 100 % un sāktu parādīties migliņa jeb ūdens no gaisa jau sāktu mēģināt izdalīties sīkos, sīkos miglas pilienos. Ja šo kubu gaisa sasildīsim līdz +30 grādiem, relatīvais gaisa mitrums samazināsies līdz 33%, jo šādā siltākā gaisā ir arvien vairāk iespēju uzņemt mitrumu, un +30 grādu gaiss var saturēt līdz 30 gramiem ūdens uz kubikmetru. Tāpēc tie 10 grami ūdens, kas ir mūsu kubā, pret teorētiski iespējamo maksimālo daudzumu ir 33 %. Un, jo vairāk mēs šo gaisu sildīsim, jo relatīvais mitrums samazināsies, lai gan faktiskais ūdens daudzums mūsu kubā būs palicis nemainīgs - 10 grami. Tāpat process tikai apgriezti darbojas, ja mēs gaisu atdzesējam. (..) Dabā visbiežāk un vislabāk šis process redzams vakaros, kad pēc saulainas un siltas dienas gaiss atdziest un sasniedz tādu temperatūru, kad to ūdens tvaiku, ko pa dienu spēja sevī noturēt, vairs nespēj, un parādās migla un rasa. Bet aktualais ir lietus un negaiss, un ļoti slapja vasara Ne tikai pie mums, bet arī tuvējās kaimiņvalstīs tā ir šīs vasaras ikdiena. Lielā daļā Vidzemes un Latgales šī ir slapjākā vasara, kādu esam piedzīvojuši. Detalizēti dati par nokrišņu daudzumu Latvijā pieejami kopš 1945. gada. Ir arī vēl pāris desmitgades senāki dati, bet tie vēl nav gana sakārtoti, tie turpina būt pierakstu žurnālos, nevis datubāzēs, tāpēc pagaidām var teikt - 2025. gada vasara Madonas, Gulbenes, Jēkabpils un Augšdaugavas novadā ir slapjākā 80 gadu laikā. Citviet Latvijā ir bijis mazāk slapjš. Madonā nokrišņu daudzums kopš 1. maija tuvojas 500 milimetru atzīmei. Iepriekš slapjākā vasara šādā pašā laika periodā bija 1998. gadā, kad nokrišņu daudzums bija nepilni 400 milimetri. Priekšā gandrīz viss augusts, un ir skaidrs, ka Madona uzstādīs arī visas valsts slapjākās vasaras rekordu - nekur citur Latvijā iepriekš nav zināma tik lietaina vasara. Šī ir reize, kad iemesls ir jāmeklē klimata pārmaiņās. Dažkārt cilvēki, arī mediji katru mazāko stihiju mēdz saistīt ar klimata pārmaiņām, kas ir pārspīlēti, jo neba jau arī agrāk stihiju nav bijis. Bet šādās reizēs, kad laikapstākļi iziet no visiem rāmjiem, kādos agrāk bijuši, gan ir daudz pamatotāks iemesls meklēt izcelsmi klimata pārmaiņās. Un šoreiz slapjo vasaru izraisījušo procesu kopums arī labi sakrīt ar klimata pārmaiņu scenārijiem. Tādas vasaras, kurās pie mums bez mitas darbojas cikloni, ir bijušas arī agrāk. Tā ir laba vide, kurā veidoties lietus mākoņiem, bet, jo gaiss ciklonos ir siltāks, jo vairāk ūdens tvaika tajā ir, vairāk ūdens ir lietus mākoņos, un rezultātu mēs redzam. Pēdējā līdzīgā vasara bija 2017. gadā, bet toreiz jūnijs bija par pusgrādu, bet jūlijs pat par trīs grādiem vēsāks.