Podcasts about cilv

Šķirot, ziedot un dot lietām otro iespēju – tā ir aprites ekonomika. Kur tās principi jau darbojas un kur vēl jāpiestrādā? Par to raidījumā Kā labāk dzīvot sarunājas Latvijas Universitātes Banku augstskolas asociētā profesore Inga Uvarova, Latvijas Universitātes profesore Natālija Cudečka-Puriņa un "CleanR" operacionālās vadības direktore Liene Rumpane. "Cilvēku uztvere par lietām mainās, aizņemties, izmantot otrreiz kļūst par stila lietu arī jauniešiem. Tas ir ir pozitīvi, ka nav tendence, ka vienmēr grib kaut ko jaunu, bet sākas apmaiņa. Tā aptver lielu tirgu, gan pagarinot produktu dzīves ciklu, gan ilgmūžību, gan dodot pievienoto vērtību," vērtē Natālija Cudečka-Puriņa. Nedēļas nogalē - svētdien, 14. jūnijā, notiks pirmais Viskaļu krāmu tirgus Rīgā, Čiekurkalnā. No pulksten 10.00 līdz 17.00 ikviens, kam pagrabā vai skapī glabājas lietas, kas pašam nav vajadzīgas, var atnest tās uz krāmu tirgu un dot tām otru dzīvi. Ierakstā saruna ar vienu no Viskaļu ielas komūnas pārstāvjiem, šefpavāru Havjeru Garsiju.

Latvijas Piļu un muižu asociācijas prezidents Roberts Grinbergs uzskata, ka kultūrvēsturiskais mantojums nav tikai stāsts par pagātni. Tas ir arī par cilvēkiem, kuri šodien glābj, atjauno un piešķir jaunu dzīvi pilīm un muižām, veidojot tās par kultūras, tūrisma un kopienu centriem. Latvijā nav viena precīza skaita, kas atbildētu uz jautājumu, cik pilu un muižu valstī ir bijis. Gadsimtu gaitā tās pārbūvētas, paplašinātas, apvienotas vai zudušas, taču kultūrvēsturiskais mantojums joprojām saglabājas daudzviet Latvijā. Par tā nozīmi, saglabāšanas izaicinājumiem un cilvēkiem, kuri vēsturiskajām ēkām dod otru elpu, intervijā Lienei Jakovļevai stāsta Latvijas Piļu un muižu asociācijas prezidents Roberts Grinbergs. Vēsture nav pagātne – tā ir šodienas stāsts Lai gan no malas var šķist, ka interese par pilīm un muižām saistīta tikai ar pagātnes izpēti, Roberts Grinbergs uzsver – šī joma ir pārsteidzoši dinamiska. «Man tas ir stāsts par to, kā mūsdienu notikumus un procesus ieraudzīt caur vēsturisko notikumu prizmu,» atzīst Roberts Grinbergs. Nesen viņš atgriezies no Vācijas, kur apmeklējis Meklenburgas un Pomerānijas reģiona pilis un muižas. Šādi braucieni ļauj salīdzināt Baltijas un Vācijas pieredzi, vērot līdzīgas attīstības tendences un meklēt kopīgus risinājumus kultūras mantojuma saglabāšanā. No padomju laika posta līdz atjaunošanas stāstiem Daudzas Latvijas muižas un pilis padomju gados tika pielāgotas pavisam citām vajadzībām – tajās ierīkoja skolas, saimniecības ēkas vai citas institūcijas. Tomēr Roberts Grinbergs uzsver, ka daudz kas ir atkarīgs no cilvēkiem. Ja vietējie iedzīvotāji spējuši novērtēt ēku kultūrvēsturisko nozīmi, mantojums saglabājies. Turpretī citviet tas ticis iznīcināts vai zaudēts. Taču arī šķietami pazudušas vērtības mēdz atgriezties. Nereti šķūņos, bēniņos vai saimniecības ēkās tiek atrastas vēsturiskas mēbeles, mākslas darbi vai citi priekšmeti, kas desmitgadēm ilgi bijuši aizmirsti. «Nekas nav zudis. Tas viss vēl ir tepat, tikai dažkārt uz laiku pazudis no cilvēku apziņas,» uzskata Grinbergs. Pēdējo 25 gadu laikā – būtisks izrāviens Latvijas Piļu un muižu asociācija šogad atzīmē 25 gadu jubileju. Atskatoties uz paveikto, asociācijas prezidents secina, ka ceturtdaļgadsimta laikā notikušas ievērojamas pārmaiņas. Divtūkstošo gadu sākumā tikai veidojās izpratne, ka kultūrvēsturiska ēka var kļūt par tūrisma galamērķi. Starp pirmajiem veiksmīgajiem piemēriem Roberts Grinbergs min Kukšu muižu, kas kļuva par vienu no pionieriem kultūras tūrisma un viesmīlības jomā. Vēlāk attīstības impulsu deva arī Rīgas koka apbūves kvartālu atjaunošana, īpaši Kalnciema kvartāls, kas iedvesmoja cilvēkus pievērsties vēsturisko ēku atdzimšanai arī ārpus galvaspilsētas. Par vienu no veiksmīgākajiem jaunākās paaudzes piemēriem Grinbergs sauc Abgunstes muižu, kas pēdējos gados kļuvusi par populāru kultūras un pasākumu norises vietu. Jauna tendence – muižas atjauno draugu kopienas Pēdējos gados parādījusies vēl viena tendence – vēsturisko ēku atjaunošanā iesaistās nevis viens īpašnieks, bet draugu un domubiedru grupas. Šādos projektos cilvēki apvieno resursus un idejas, veidojot koprades telpas, kultūras centrus un dažādus sabiedriskus projektus. «Nav svarīgi, vai tur ir viesnīca, restorāns vai vienkārši dzīvojamā telpa. Galvenais, ka mantojums tiek saglabāts,» uzsver Grinbergs. Kad bijušie skolēni glābj savu skolu Īpaši emocionāli esot stāsti par vēsturiskajās muižās ierīkotajām skolām. Demogrāfisko pārmaiņu dēļ daudzas lauku skolas tiek slēgtas, taču arvien biežāk bijušie skolotāji vai absolventi nevēlas pieļaut, ka viņu skolas ēka aiziet bojā. Viņi iegādājas ēkas, iesaistās to apsaimniekošanā vai palīdz attīstīt tūrisma un kultūras aktivitātes. «Kamēr ir cilvēki, kuriem šīs vietas rūp, tikmēr būs arī nākotne šiem objektiem,» saka Roberts Grinbergs. No Ventspils līdz doktora studijām mākslas vēsturē Pats Roberts Grinbergs sevi dēvē par kurzemnieku ar dziļām saknēm. Viņa dzimtas vēsture saistīta ar Popes muižas apkārtni, taču interese par muižām un vēsturi nav radusies bērnībā. Tieši pretēji – bērnībā viņš Popes muižu uztvēris vienkārši kā skolas ēku. Pēc studijām kultūras vadībā un menedžmentā viņš turpināja izglītību vēsturē, bet šobrīd studē doktorantūrā mākslas vēsturē. «Man ir svarīgi redzēt šo tēmu daudzpusīgi. Muižniecības vēsture nav tikai vēsture – tā ir arī arhitektūra, māksla, mūzika un cilvēku stāsti,» viņš skaidro. Kā divi dzīvokļi Ķengaragā papildināja Rundāles pils muzeju Viens no pēdējo gadu neparastākajiem Roberta Grinberga profesionālajiem stāstiem saistīts ar grāmatu kolekcionāru Konstantīnu Tihomirniju. Pēc kolekcionāra nāves viņa mantinieku rīcībā palika vairāk nekā 6000 vērtīgu sējumu, kas glabājās divos dzīvokļos Ķengaragā. Grinbergs rosināja Rundāles pils muzejam uzsākt sarunas ar ģimeni, un rezultātā visa kolekcija nonāca muzeja krājumā. Pētot grāmatas, atklājās, ka tajās ir ievērojami vairāk Kurzemes hercoga Pētera Bīrona bibliotēkas eksemplāru, nekā iepriekš bija zināms. «Muzejs bija patiesi pārsteigts. Tas bija nozīmīgs papildinājums Latvijas kultūras mantojumam,» viņš stāsta. Vēl daudz kas gaida atklāšanu Roberts Grinbergs ir pārliecināts, ka daudz vērtību joprojām atrodas privātās mājās, bēniņos un šķūņos.  Tieši tāpēc publiskie stāsti par atrastajiem priekšmetiem nereti iedvesmo arī citus pārskatīt ģimenes mantojumu un meklēt vēstures liecības savā īpašumā. Viņš min piemēru par ģimeni Saulkrastos, kas muzejam nodevusi vēsturiskas bīdermeijera mēbeles, kuras gadiem ilgi glabājušās mājās bez skaidras izpratnes par to vērtību. Ne visas muižas sagaida glābējus Tomēr situācija nav tikai optimistiska. Latvijā joprojām ir daudz pamestu un degradētu kultūras pieminekļu. Nereti īpašnieki gadiem gaida iespēju objektus pārdot par ievērojami augstāku cenu, neveicot nekādus saglabāšanas darbus. «Potenciāls ir milzīgs, bet īpašnieki dažkārt gaida labākus laikus. Tā rodas situācija – pašam nevajag, bet citiem arī netiek dota iespēja,» saka Grinbergs. Piļu un muižu festivāls aicina doties ceļā Vasarā Latvijas Piļu un muižu asociācija turpina tradicionālo piļu un muižu apceļošanas iniciatīvu, kas šogad pārtapusi par festivālu. Apmeklētāji tiek aicināti ne tikai iepazīt kultūrvēsturiskos objektus, bet arī veidot foto galerijas un dalīties savos iespaidos. Fotogrāfijās jāfiksē noteikti elementi – piemēram, pils tornis, muižas kaķis, kamīns vai citi organizatoru izvirzītie objekti. «Svarīgi ir vienkārši doties ceļā. Daudzas vietas vēl aizvien gaida savus atklājējus,» saka Roberts Grinbergs. Kultūras mantojums ir cilvēku stāsts Runājot par nākotni, Latvijas Piļu un muižu asociācijas prezidents uzsver, ka kultūras mantojuma saglabāšana nav tikai īpašnieku vai muzeju uzdevums. Tajā var iesaistīties ikviens – arhitekts, vēsturnieks, uzņēmējs vai vienkārši interesents, kurš vēlas palīdzēt ar zināšanām, laiku vai atbalstu. «Varbūt nevajag pašam kļūt par muižas īpašnieku. Pietiek paskatīties apkārt, iesaistīties un palīdzēt saglabāt to, kas mums jau ir,» viņš saka.

Papīram var dot dzīvību ne tikai no tā salokot origami dzīvnieciņu. To var iekustināt arī tam vienkārši pieskaroties un sekojot impulsiem, kas to virza kustībā uz priekšu. Tieši tā šis materiāls mijiedarbojas ar cilvēka ķermeni performancē “Atlobīšanās”. Materiālā kustību performance ir daļa no režisores Māras Gaņģes ilgāka mākslinieciski pētnieciskā procesa. Viņa pamazām izstrādā doktora darbu, kuru vēlas saistīt ar to, kā veidojas cilvēka attiecības ar materialitāti. Kā papīrs pārņem cilvēku, liekot dzīvajam ķermenim sekot it kā nedzīvajām loksnēm? 

"Manuprāt, Jāņos jebkurš Latvijā var dzirdēt griezi arī vēl mūsdienās, taču ir jāieklausās dabā. Tās, ka cilvēks nav dzirdējis griezi, norāda, ka dabā viņš ieklausās pārāk maz," vērtē bioloģijas doktors un Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Oskars Keišs. "Grieze ir Latvijas lauku ainavas neatņemama sastāvdaļa. Tomēr mūsdienās ar griezi ir pašvaki gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. " "Par griezi ir izplatīti daudzi mīti. Tā kā griezi praktiski nekad cilvēki neredz, tad pat zinātniskā literatūra ir senos laikos rakstīts, ka grieze uz ziemošanas vietām iet kājām. Bet tā, protams, nav. Grieze lido. Varbūt nelido tik labi kā izcilie lidotāji bezdelīgas un svīres, un, protams, lido diezgan tālus gabalus un pārziemo Centrālāfrikā," turpina Oskars Keišs. Grieze ir viens no pēdējiem gājputniem, kas pie mums atgriežas. Grieze ligzdo uz zemes. Viņai ir 8 līdz 12 olas, un tas norāda, ka grieze ir pielāgojusies augstai mirstībai. Gluži kā pīles.  Cilvēki parasti ir dzirdējuši griezes tēviņa balsi, bet ne citas griezes balsis. Arī mātītēm un mazuļiem ir balsis un tie tādi pīkstieni, kas atgādina dzeltenās cielavas balsi.  Grieze Latvijā ir ienākuši kopā ar cilvēku, jo pirms lauksaimniecības laikmetā grieze dzīvoja tikai stepes zonā, kur nav mežu, jo grieze nav meža putns. Grieze ir lauku putns. "Ilgstoši grieze sadarbojās ar cilvēka cilvēka ekstensīvo saimniecību. Taču kopš mehāniskās pļaujmašīnas ieviešanas griezei Eiropā klājas grūti. Piemēram, Anglijā tā ir izzudusi un notiek reintrodukcijas programma. Grieze nespēj izvairīties no pļaujmašīnām, īpaši, ja visu nopļauj vienā reizē. Ja pļautu pakāpeniski, grieze varētu aizbēgt. Kad pirms 100 gadiem visas pļavas lēnām nopļāva, tā pļava, kuru pļāva pirmo, jau bija pietiekami piemērota, lai tur atkal varētu paslēpties grieze. Modernā tehnika ļauj visu nopļaut 2-3 dienās. To, ko nesapļauj pļaujmašīnas, apēd dažādi plēsēji," skaidro Oskars Keišs. Arī tādu pļavu, kur griezēja būtu piemērota dzīvesvieta, kļūst aizvien mazāk. Lauksaimniecības zemes pārvēršana par aramzemēm daudzām sugām nav piemērota.

Visi orgāni mums ir svarīgi un ārsti nereti saka ārsti - lieku orgānu nav. Tomēr ir daži, kuri dzīvības nodrošināšanai ir ļoti būtiski un viens no šādiem orgāniem, protams, ir plaušas. Tas ir orgāns, kas ik dienu nemanot veic milzīgu darbu - filtrē tūkstošiem litru gaisa. To, cik svarīgs ir svaiga gaisa malks un spēja piepildīt plaušas pilnas ar gaisu, nereti saprotam tikai tad, kad to izdarīt paliek grūti. Viens no cēloņiem apgrūtinātai elpošanai ir hroniska obstruktīva plaušu slimība jeb HOPS, ko nereti izraisa smēķēšana. Kā plaušas spēj sevi atjaunot, kad to vairs nespēj un kādas sekas HOPS rada elpošanai un sirds un asinsvadu veselībai? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro pneimonoloģe, interniste, medicīnas zinātņu doktore, RAKUS Zinātnes daļas vadītāja, virsārste pneimonoloģijā, Rīgas Stradiņa Universitātes docente Madara Tirzite un kardiologs Roberts Feders. Madara Tirzite norāda, ka 85-90% procentu gadījumu HOPS ir saistīts ar smēķēšanu. "Lielākā daļa HOPS gadījumu diemžēl rodas smēķēšanas dēļ," norāda Madara Tirzīte. "Dati ir mainīgi, bet aptuveni 85-90% HOPS gadījumu ir smēķēšanas dēļ. Unne tikai aktīvā smēķēšana, kad cilvēks pats smēķē vai ir kādreiz dzīves laikā smēķējis, bet arī pasīvā smēķēšana, ja ir blakus smēķētāji darbā, mājās, ja ilgstošus gadus dzīvo kopā ar smēķētāju. Neglābj tas, ja dzīvo kopā ar smēķētāju, kurš iziet ārā uzpīpēt. Ir pacienti, kuriem diemžēl attīstās šī slimība, un mēs arī mēģinām saprast iemeslus un jautājam par smēķēšanu. Cilvēki saka, ka dzīvo kopā ar smēķētāju, bet vienmēr jau iziet ārā smēķēt. Diemžēl tas skaitās, jo paiet laiks, kamēr plaušās kārtīgi apmainās viss ieelpotais gaiss. Lai smēķēšanas laikā plaušās ievilktās kaitīgās vielas pilnībā izelpotos ārā, ir jāpaiet pāris stundām." Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūtā pētnieki strādā pie īpaši ādu reģenerējoša plākstera, kas tapis no visai universāla līdzekļa – Prūsijas zilā Vienā no Latvijas Universitātes laboratorijām ķīmiķis, LU Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes asociētais profesors Ingars Reinholds rāda nelielos trauciņos iepildītu dažādu nokrāsu zilu želeju. Iiespējams, regulārie raidījuma klausītāji atminēsies, ka pirms neilga laika jau izskanēja saruna ar Ingaru Reinholdu, kurā viņš stāstīja par  krāsvielu, ko sauc par „Prūsijas zilo”,  jo tā tika atklāta 18. gs. sākumā toreizējā Prūsijas karalistē. Viela, ko sākotnēji izmantoja glezniecībā, kareivju tērpu krāsošanā, bet mūsdienās to plaši lieto arī citās sfērās. Laboratorijā dūc aparāts, kurā ritmiski tiek maisītas vairākas mēģenes ar dažādu krāsu šķīdumiem. Tā tiek pētīts, kā ar dažādiem citu ķīmisku vielu savienojumiem šis Prūsijas zilais maina krāsu un var tikt pielietots kā antibakteriāls materiāls.  Laboratorijā darbojas vairāku zinātnieku komanda un brīdī, kad Ingars Reinholds piemin Prūsijas zilā krāsu pārvērtības, ienāk Ingara kolēģis, bioloģijas zinātņu doktors, LU Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes, Molekulāro dzīvības zinātņu, mikrobioloģijas un biotehnoloģijas nodaļas vadošais pētnieks Indriķis Muižnieks ar attēlā palielinātu paraugu, kur redzams, kā minētā krāsviela baktēriju klātbūtnē darbojas kā sensors, proti, maina krāsu no baltas uz zilu. Prūsijas zilo var arī izmantot kā sensoru, lai testētu bakteriālo piesārņojumu, bet Indriķis Mužinieks turpina par to, kā šajā laboratorijā viņi pēta šo sen zināmo, bet vēl līdz galam neatklāto materiālu, lai pielietotu to  dažādos veidos ātrākā brūču dzīšanā. -- Kāpēc Latvijas laukos tik raksturīgā griezes griešana iet mazumā, stāsta bioloģijas doktors un Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Oskars Keišs.

Saruna par to, kas ir kontrolējošā vardarbība un kāpēc to ir tik grūti ieraudzīt, pat ja tā notiek tepat blakus. Kāpēc cietušie klusē, pāridarītāji tiek attaisnoti un kā stereotipi aizmiglo mūsu skatu. Iluta Lāce stāsta par situācijām ģimenē un ārpus tās. Par fizisko, ekonomisko, emocionālo un kontrolējošo vardarbību, par sieviešu solidaritāti, kuras reizēm nav tad, kad to vajag visvairāk.Un arī par liecinieka atbildību: ko darīt, ja redzi vai nojaut, ka kādam neklājas labi, un ko katrs varam iesākt, lai situācija mainītos.Mans viesis ir Iluta Lāce, centra MARTA vadītāja un dibinātāja. Centrs MARTA ir vadošā sieviešu tiesību aizstāvības organizācija Latvijā, kas strādā jau 26 gadus un veic arī vardarbības prevencijas darbu ar jauniešiem.Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE studijā Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00  Ievads3:58  No dzimumu līdztiesības līdz vardarbības jautājumiem5:34  Kādi draudi saņemti, darot šo darbu11:04 Afganistāna 2025. gadā: ko tas nozīmē mums tepat Eiropā13:17 "Viņam bija grūta bērnība“. Šis arguments neattaisno vardarbību20:22 Kontrolējošā vardarbība: "Tu vairs nedzīvo savu dzīvi"27:43 Kontrolējošo vardarbību ir grūti pierādīt un ticēt cietušajiem29:50 Kauns, bailes un vainas apziņa, kas traucē no situācijas izkļūt33:27 Epšteina faili un prostitūcija kā sistēmiska vardarbība42:37 Vīrieši, kas iestājas par sieviešu tiesībām uz drošību43:15 Raganu medības mūsdienās: demokrātijas drupināšana Gruzijā un Kirgizstānā48:02 Krievijā sievietei atņem tiesības uz savu ķermeni51:46 Cilvēktirdzniecība: kā cilvēki nonāk šajās situācijās58:34 Ko darīt, ja intīmi materiāli publicēti bez personas piekrišanas1:03:43 Kursi vardarbības veicējiem: laba ideja, kas ne vienmēr strādā, kā tā iecerēta1:09:57 Vai sievietes izmanto sistēmu negodīgi?1:14:26 Katra trešā sieviete un ko šis skaitlis nozīmē1:16:54 Sieviešu solidaritāte jeb tās trūkums1:23:57 Power-Up SPACE studijas un pasākumu telpas Rīgas centrā1:26:23 Kā veidot sieviešu solidaritāti: no bērnudārza līdz vadošiem amatiem 

Pateicoties projekta “Pārgājienu taku pieejamība” laikā veiktajiem darbiem, Mežtakā un Jūrtakā tapuši īpaši maršruti, kas piemēroti cilvēkiem ratiņkrēslos. Vairāk par tiem raidījumā Kā labāk dzīvot stāsta "Lauku ceļotājs" tūrisma un vides eksperts Juris Smaļinskis, Kurzemes reģiona Projektu koordinatore tūrisma un mārketinga jomā Aija Neilande un Rīgas plānošanas reģiona projektu koordinatore Laura Bite. Ierakstā uzklausām Vijas Ušviles ceļojumu pieredzi. Jelgavniece Vija Ušvile ir seniore ar kustību traucējumiem. Bet tas netraucē viņai ikdienā braukt ar automašīnu, kopā ar senioriem doties ceļojumos pa Latviju un aizbraukt arī uz ārzemēm. 

Dzīvojam laikmetā, kad līdzās milzīgam apjomam zinātnisku faktu un pētījumu ir tik pat liels apjoms mārketinga satura, kurā vairs īsti nevaram orientēties un viegli nošķirt, kur graudi, kur sēnalas. Veselība ir tā joma, kur tas ir īpaši būtiski. Vairs nav tie laiki, kad informāciju par savu veselību meklējām tikai biezās enciklopēdijās. Mūsdienās talkā nāk mākslīgais intelekts un arī digitālā satura veidotāji. Vai varam ticēt visam, ko lasām? Kādos gadījos sociālo mediju satura veidotāji patiešām ir labs avots un kad jākļūst uzmanīgam? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Rīgas Stradiņa universitātes doktorante, docētāja, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas datu pārvaldības speciāliste Viola Daniela Kiseļova. Ierakstā uzklausām kardiologa Kārļa Trušinska komentāru. Viola Daniela Kiseļova norāda, ka "Eurostat" ir analizējis, cik daudz cilvēku pēdējo trīs mēnešu laikā internetā ir meklējuši ar veselību saistītu informāciju par kādām slimībām, par traumām, uzturu vai veselības uzlabošanu. Saskaņā ar "Eurostat" aptaujas datiem Eiropas Savienībā šādu cilvēku īpatsvars 2025. gadā sasniedz apmēram 60 procentus, bet Latvijā - aptuveni 47 procentus. "Skaidrs arī, ka veselības informācijas meklēšana internetā kļūst arvien izplatītāka, lai gan Latvijā šie rādītāji joprojām ir zemāki nekā vidēji Eiropas Savienības valstīs," atzīst Viola Daniela Kiseļova. Pēdējā laika tendence - cilvēki dod analizēt un skaidrot savus analīžu rezultātus mākslīgajam intelektam. Vai to var uzticēt mākslīgam intelektam? Viola Daniela Kiseļova: No manas puses galvenās bažas par mākslīgā intelekta lietojumu ir tā pārliecinošā retorika, kad izlasot arī man šķiet, ka varbūt nemaz nav jāveic pētījums. Es pajautāju jautājumu un varu pat palūgt, lai man publikāciju izveido, tādu, kas varbūt neeksistē nekur. Protams, svarīgs arī ir vaicājums, ko cilvēki vispār jautā mākslīgajam intelektam.  Bažas ir par to, ka cilvēki nekorekti interpretē. Tas var būt palīdzošs rīks, lai labāk interpretētu kādus terminus, ja, piemēram, runā ar veselības aprūpes speciālistu, saņem atbildi un īsti kaut ko neuztver, tad var vienkāršotā valodā pēc tam pārskatīt un saprast, ko tas nozīmē. Ēnas puse varētu būt, pirmkārt, sensitīvie dati, tie paši analīžu rezultāti tiek "iebaroti" mākslīgajam intelektam, mēs nezinām, kur tie dati nonāk tālāk. Mēs droši vien pat neizlasām šo politiku konkrētajam rīkam vai programmatūrai, cik ilgi šie dati tiek glabāti. Otrs - vai mēs tiešām, ja mums nav priekšzināšanu vai izglītības veselības nozarē, spēsim kritiski izvērtēt, kuri rezultāti ir patiesi un kas varbūt ir ļoti maldinoši? Informācijas pieejamība pieaug, bet tas nenozīmē, ka iegūstam kvalitatīvāku saturu un ka spējam kritiski izvērtēt, kādu saturu patērējam. Kāds ASV veikts pētījums liecina, ka aptuveni 20% no pieaugušajiem iedzīvotājiem ir izmantojuši mākslīgo intelektu, lai jautātu kaut ko saistībā ar savu veselību. Runājot par sociālo mediju algoritmiem, kas piedāvā dažādus līdzīgus ierakstus, ja esi izvēlējies vienu, Viola Daniela Kiseļova atzīst, ka jāuzdod jautājums, vai tiešām mēs saprotam, ko patērējam? "Arī pētījumi rāda, ka cilvēki sāk arvien vairāk izmantot sociālos medijus un arī patērēt influenceru saturu saistībā ar veselības tēmām. Bet, ja paraugās datos, galvenokārt cilvēki uzticas veselības aprūpes profesionāļiem," norāda pētniece. Vai ir pamats domāt, ka veselības influenceru veidotais saturs vismaz kādai daļai sabiedrības kļūst, ja ne gluži ģimenes ārsta aizvietotāju, tad par cilvēku, ar kuru primāri viņi konsultēsies vai uztvers viņu teikto kā konsultāciju par saviem veselības jautājumiem?  Viola Daniela Kiseļova: Pētījumi rāda, ka primārais avots aizvien ir ģimenes ārsts vai veselības aprūpes speciālists. Bet vienlaikus mums ir jādomā arī par pašiem pētījumiem - kā tie tiek veikti un kāda ir metodoloģija. Un, ja mēs domājam par veselības informācijas meklēšanas paradumiem, tad tur galvenokārt ir intervijas un aptaujas. Ir arī tāds fenomens kā sociāli pieņemamāka atbilde. Tas nozīmē, ka cilvēks, izvērtējot un iepazīstoties ar jautājumu, varbūt jutīsies kaut kādā mērā neērti atbildēt patiesi. Ja viņš patiesi zina, ka galvenokārt patērē saturu, kas saistās ar veselību, izmantojot sociālos medijus, nevis vēršoties pie sava veselības aprūpes speciālistu, pie ārsta, tad cilvēks varētu arī tās atbildes pielāgot, zinot, kā tas varbūt ir mums sociāli pieņemts.  -- Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Ance Priedniece iepazīstina ar skaisto pogotāju lakstīgalu.

23. maijā Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra Arkādes zālē pirmizrādi piedzīvoja režisora, dramaturga un aktiera Artūra Dīča izrāde "Tūrists" – darbs, kas tikpat daudz runā par patiesību kara laika Ukrainā, cik par cilvēka iekšējo pasauli, kas saskaras ar pārmaiņu, nedrošības un vainas izjūtu laikmetu. Šī monoizrāde, kurā piedalās arī ukraiņu aktrise Anastasija Ļovina, kļuvusi par zīmīgu notikumu teātra sezonā, piedāvājot skatītājam ne vien dokumentālu vērojumu, bet arī emocionālu un filozofisku pārdomu telpu. "Es braucu nelaimīgs, bet Kijivā kļuvu laimīgs"  Artūrs Dīcis "Tūristu" radījis, balstoties uz savu braucienu uz Kijivu – ceļojumu, kas sākotnēji bija iecerēts kā materiāla meklējumi izrādei, taču izrādījās arī personiskās krīzes un cerību meklējumu laiks. "Es braucu nelaimīgs," atzīst Dīcis. "Tas brauciens jau bija ieplānots, un tajā brīdī, kad es iebraucu Kijivā, es pēkšņi kļuvu laimīgs. Tad man likās, ka tas ir pētniecības objekts – kas ar mani notiek tieši šajā situācijā." Šīs izrādes īpašais spēks slēpjas drosmē reflektēt par savu iekšējo konfliktu laikā, kad ziņu lentes piepilda kara šausmas, bet pats šķietami "nedrīksti just, jo salīdzinājumā ar citiem tev ir labi". Izrāde balansē starp dokumentālo un intīmo, piedāvājot skatītājam domāt par to, kā indivīda izjūtas un ikdienas rūpes kļūst relatīvas kara un globālu satricinājumu fonā. Dīcis atklāj: "Galvenā mana atklāsme – ieraudzīt daudz enerģijas un atrast pozitīvās lietas. Tur nav tā, ka tas ir viegli, bet cilvēki arī visdrūmākajā situācijā meklē dzīvīgumu un optimismu." Tūrists kā laikmeta metafora Izrādes nosaukums "Tūrists" nav nejaušs – tas apzīmē gan paša Dīča pozīciju Kijivā, gan tādu kā iekšēju distanci, ar kādu cilvēks nereti raugās uz "svešu" ciešanu pieredzi. "Viņi mani sauca par tūristu," ar ironiju saka Dīcis, taču šī distance tiek nojaukta, izrādei kļūstot par empātijas tiltu. Tajā pašā laikā nosaukums uzsver arī vieglumu, ar kādu dzīve turpina ritēt arī kara apstākļos – šis vieglums kļūst par pretsvaru smagumam, kas nenovēršami ir klātesošs. Dīcis uzsver, ka izrāde nav tikai par Ukrainu. Tā ir arī par mums pašiem, par Latvijas sabiedrību laikā, kad "demogrāfiskā situācija ir katastrofāla", un par to, kā globāli satricinājumi ietekmē mūs visus. Fona scenogrāfijā Hugo Bērziņa minimālistiskā estētika un skaitlis, kas izrādes gaitā pieaug, kļūst par daudzslāņainu simbolu – vienlaikus atgādinot par kara upuriem, bet arī par mūsu pašu nākotnes skaitļiem. No Mocarta līdz Latgalei – cerības un rīcības aicinājums Muzikālais noformējums (Evilena Protektore) un Mocarta "Rekviēma" klātbūtne izrādei piešķir universālas skumju un cerību dimensiju. "Cilvēka prāts ir ģeniāls un brīnišķīgs," prāto Artūrs Dīcis, "bet reizēm tas sāk ražot kaut ko, kas ved mūs greizi." Taču izrādes galvenais vēstījums ir aicinājums vairot labo, pat ja tas šķiet naivi. "Ja dzīvē izdari vairāk laba nekā slikta, jau esi nodzīvojis vērtīgi, jo tad kopsummā tas labais vairojas." Interesanta ir arī Dīča iniciatīva "Vasarā uz Latgali" – simbolisks atbalsta žests reģionam, kas šobrīd īpaši izjūt kara tuvošanos un ar to saistīto nedrošību. "Mums nav bail, mēs jūs atbalstām – turpiniet būt tik viesmīlīgi, kādi esat, un mēs brauksim pie jums un ciemosimies daudz," aicina Dīcis. Teātris kā dzīves atspīdums "Tūrists" ir izrāde, kurā mākslinieka personiskā pieredze saplūst ar kolektīvo pārdzīvojumu, un šī saplūšana atgādina, ka māksla – īpaši teātris – joprojām ir spējīga uzdot neērtus jautājumus un radīt telpu sarunai par to, "kā mums dzīvot". Kā secina pats autors: "Tā ir laba, vērtīga izrāde. Tā nav domāta visiem, bet tiem, kas atnāks, tā dos daudz." Nākamās izrādes gaidāmas 28. maijā, 6. jūnijā un 27. augustā – iespēja ikvienam kļūt par "tūristu" cilvēka iekšējo un ārējo pārmaiņu ceļā. Artūru Dīci uz sarunu aicinājusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas studente, topošā muzikoloģe Anželika Levičeva. 

Pētījumi liecina, ka 50% Latvijas iedzīvotāju gandrīz katru mēnesi izjūt trauksmi par naudu. Tikai 18% regulāri krāj pensijai. Un 60% uzskata, ka jāpelna vismaz 2000 eiro, lai vispār varētu sākt krāt.Šajā sarunā pievēršamies tam, kā šī domāšana cilvēku ierobežo un kas ir vajadzīgs, lai nauda sagādātu brīvību, nevis stresu.Lai iegūtu finansiālu brīvību, naudu ir jāmāk nopelnīt, saglabāt un pavairot. Mana sarunbiedre stāsta par iespējām, kā to saglabāt (lai pēc tam varētu pavairot).Līva Vēliņa-Pētersone ir personīgo finanšu mentors, SEB Life and Pension klientu apkalpošanas nodaļas vadītāja, pārdošanas komandu vadītāja, SEB skolu vēstnešu programmas jauniešu mentors, supervizors.Viņa vada finanšu pratības seminārus uzņēmumiem un finanšu mentoringu jauniešiem. Līvas aicinājums ir palīdzēt pārdošanas organizācijām sasniegt biznesa plānu, atbalstot darbiniekus viņu mērķu sasniegšanā, un iedvesmot cilvēkus finansiāli stabilai dzīvei.Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt. Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE studijā Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas ir 264.sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads: "Tev ir jāzina, kā naudu nopelnīt, saglabāt un pavairot"3:12 Pētījumu dati: latvieši kā kredītu maksātāji un kā krājēji?4:53 "Tikai katrs piektais regulāri krāj pensijai. Katrs otrais par to vispār nedomā."5:56 Trīs krāšanas kabatas7:01 Cik lielam jābūt drošības spilvenam?13:28 Mīts: "Man vajag 2000 EUR algu, lai sāktu krāt"15:10 Trīs uzdevumi, lai tev ir nauda: nopelnīt, saglabāt, pavairot17:06 "50% cilvēku izjūt trauksmi par naudu gandrīz katru mēnesi"18:27 Lauras pieredze: kā izdevumu uzskaitīšana izglāba finanses grūtā laikā25:35 Ko praksē dod 10% krāšanas likums28:45 Labākais laiks sākt krāt, ja vēl nedari to29:00 Bez diskusijām: "Samaksā sev pirmajam"32:34 Automātiskie maksājumi kā finanšu sistēmas pamats37:51 Atsevišķi konti dažādiem mērķiem, kas maina visu39:10 Bērnu uzkrājumi un IIN atmaksa: ja noliec 100 EUR, tu faktiski noliec 7543:39 "Galvenais, ka tev būs brīvība, tev būs izvēle"45:15 Kur patiešām var ietaupīt: pārtikas izdevumi un impulsīvie pirkumi59:48 "Vai es tērēju naudu saskaņā ar savām vērtībām?"1:04:31 Naudas sarunas ģimenē: tikai 9% vecāku ar bērniem par naudu runā regulāri1:06:07 Kabatas nauda bērniem: kā mācīt rīkoties ar naudu1:13:31 Grāmatu ieteikumi1:20:26 Power-Up SPACE — epizodes filmēšanas vieta Rīgas centrā. Piesakies: powerupspace.eu1:25:16 Latvijas pensiju sistēma: 1., 2. un 3. līmenis1:29:03 Demogrāfijas izaicinājums, kas notiks ar pensijām nākotnē1:35:35 Pirmie soļi, kā praktiski sākt krāt pensijai1:43:01 "Neviens brīdis nav par vēlu, lai darītu"1:46:51 Vizualizēt nākotnes sevi kā motīvu rīkoties šodien1:49:23 Kā sazināties ar Līvu

Ikvienu cilvēku veido triljoni šūnu, kas dzīvo diezgan intensīvu dzīvi. Izrādās, ne visas šūnas iet bojā pēc tam, kad vairs nespēj dalīties. Dažas paliek mūsu organismā un sāk pastiprināti ražot vielas, kas veicina iekaisumu. Kā tas notiek un kā ietekmē mūsu orgānu veselību, un kā šīs šūnas iznīcināt? Ir kāds process mūsu organismā, kas norit klusi nemanot, radot mums gan dažādas slimības, gan paātrinot novecošanu. Ne visas šūnas, pārstājot dalīties, iet bojā. Dažas paliek aktīvas un rada mūsu organismā nevēlamas sekas - ne reti tās dēvē par zombiju šūnām. Raidījumā plašāk skaidro medicīnas zinātņu doktore, Latvijas Universitātes tenūrprofesore precīzijas medicīnā Una Riekstiņa un Latvijas Organiskās sintēzes institūta Farmaceitiskās farmakoloģijas laboratorijas vadošā pētniece un Rīgas Stradiņa universitātes Farmācijas fakultātes profesore Maija Dambrova. Uzklausām arī sertificētu uztura speciālisti Gunu Bīlandi. Cik ilgs laiks nepieciešams, lai limfas šķidrums apceļotu visu mūsu organismu? Aplūkojot cilvēka ķermeņa orgānu sistēmu shematiskus zīmējumus, līdzās asinsrites orgānu sistēmai ir vēl kāda tikpat svarīga, kas caurauž mūsu organismu, bet par kuru ikdienā, iespējams, runājam mazāk. Tā ir limfātiskā sistēma. Līdzīgi kā asinsritē arī limfātiskā sistēma sastāv no caurulītēm - dažāda lieluma limfas vadiem, pa kuriem plūst limfa. Ar limfātiskās sistēmas nozīmi plašāk iepazīstina Līga Ozoliņa-Molla, Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes Sabiedrības veselības un veselības aprūpes nodaļas asociētā profesore. Kas tad limfa īsti ir, kā tā mūsu organismā veidojas un vai tas notiek pastāvīgi?

Hemorāģiskā drudža ar nieru sindromu, leptospirozes, tularēmijas un citu cilvēka veselībai bīstamu slimību izraisītājus pārnēsā grauzēji. Vai šobrīd situācija ar šo infekciju izplatību pasliktinās? Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas infektologs Uga Dumpis, Valsts zinātniskais institūts BIOR direktore Olga Valciņa, Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns un "Rīgas Namu pārvaldnieka" pārstāve Inita Kabanova. Slimību profilakses un kontroles centra epidemioloģe Sigita Geida stāsta, ka pēdējos gados Latvijā konstatētas vairākas slimības, ko izraisa grauzēji - leptospiroze, tularēmija un hantavīruss. Ierakstā uzklausām viņas ieteiktos drošības pamatprincipus. Olga Valciņa iepazīstina ar programmu, ko institūts BIOR kopā ar Zemkopības ministriju uzsāka 2025. gada beigās, kad sākās leptospirozes uzliesmojums.  Veiktas analīzes vairākām pelēm, žurkām un pat vienai ūdensžurkai, ko institūtam piegādāja iedzīvotāji, meklējot dažādas slimības. "Sapratām, ka Latvijā leptospirozes ierosinātāji pelēm un žurkām vismaz pagājušā gadā bija diezgan daudz. Vairāk nekā 30% gadījumu žurkas un peles bija inficētas," norāda Olga Valciņa. "Tas pats ir ar panhantavīrusiem - 15% žurku mēs atradām panhantavīrusu. Turklāt četriem no tiem, ko mēs atradām, ir tā saucamais Dobrava-Belgrade apakštips, kas Baltijā cirkulē." "Ja šie patogēni ir grauzējiem, kas ir visur esoši, mums ir jādomā līdzi un ir jāsaprot, kā jārīkojas, ja žurkām un pelēm, kas skraida pa pagrabiem, laukiem un mājām, ir šādas infekcijas," atzīst Olga Valciņa. Tik mērķtiecīgi peles un žurkas pētītas, meklējot infekcijas, pirmo gadu. BIOR cer pētījumu turpināt. Olga Valciņa skaidro, ka arī Eiropā tiek veikti līdzīgi pētījumi un konstatētais leptospirozes pozitīvo gadījumu skaits ir mazliet zemāks.  "Iespējams, ka tas saistīts ar klimatiskajiem apstākļiem, ar ļoti mitro vasaru, ar to, ka žurku un peļu čuras neizžūst un attiecīgi patogēnus vieglāk saglabāt ilgāk ārējā vidē. Attiecīgi nākamās peles žurkas, kas tur skraida, ir vieglāk inficējas," skaidro Olga Valciņa. Pētniece mudina pēc atkritumu iznešanas noteikti atgriezties mājās un nomazgāt rokas ar ziepēm, nevis doties tālāk dienas gaitās, jo ļoti iespējas, ka uz konteineru vākiem un rokturiem ir žurku čuras. Tas ir riska moments. Nevajadzētu vienkārši pa ceļam uz mašīnu iznest atkritumus un doties tālāk. Tāpat mānīgi droša ir kādu cimdu lietošana, ko pēc tam noliek, piemēram, kaut kur mašīnā. "Es teiktu, ka konteineri nav lielākais riska moments. Manuprāt, lielākais riska moments ir smilšainie augļi un dārzeņi, kas ir pagrabā izbērti un nav sapakoti maisos. It īpaši, ja redzam žurku vai peļu apgrauztus burkānus. Tas nozīmē, ka pa mūsu krājumu ir skraidījuši grauzēji. Tas ]ir signāls, ka ir jāpiesargājas. Ja es aiztiku un svaigus burkānus ar kailām rokām, tad ir jāmazgā rokas ar ziepēm, ir jāgriež biezāka miza nost, ir daudz ūdens jālieto skalošanai un mazgāšanai." Uga Dumpis mudina mazliet vēsāku prātu raudzīties, jo viņš kā praktizējošs ārsts nav redzējis slimību pieaugumu pēdējos gados.  "Ja cilvēks inficējās ar leptospirozi vai hantivīrusu, lielākā daļa ir uz rokām un cilvēki nesaslimst. Tāpat lielākā daļa nesaslimt smagi, ir temperatūru un slimība pāriet pati no sevis, varbūt pacients saņem antibiotikas. Un tikai nedaudzi pacienti nonāk slimnīcā, un viņiem ir nieru mazspēja," norāda Uga Dumpis. Viņš arī norāda, ka ir ļoti uzlabojusies diagnostika.  

Cilvēks ir iemācījies sintezēt teju visu, bet aizvien mums nav aizvietotāja cilvēka asinīm. Asinis nav vienkārši šķidrums, kas rit mūsu ķermenī - tas ir teju vesels orgāns, kura sarežģītā uzbūve un bioķīmija ir kas tāds, ko cilvēks atdarināt laboratorijas apstākļos aizvien nespēj. Bet varbūt kādu dienu spēs? Organiskās sintēzes institūtā (OSI) top pētījumi par to, kā varētu aizvietot šo dārgo šķidrumu un pētnieki ir soli tuvāk atbildei. Vai varam cerēt, ka nākotnē nebūs nepieciešami donori un asinis varēs saražot laboratorijā? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro OSI Farmaceitiskās farmakoloģijas laboratorijas vadošais pētnieks, Baltijas biomateriālu ekseleces centra Pretklīnisko biomateriālu izpētes grupas vadītājs Antons Sizovs, OSI Farmaceitiskās farmakoloģijas laboratorijas vadošā pētniece, Baltijas biomateriālu ekseleces centra Pretklīnisko biomateriālu izpētes grupaszinātniece Baiba Švalbe. Sazināmies ar Valsts Asinsdonoru centra vadītāju Egitu Poli. Lai arī notiek pētījumi, pilnvērtīgi aizvietot nesanāks. Asinīs ir četri komponenti - plazma, eritrocīti, imūnšūnas un trombocīti. "Kad runājam par mākslīgajām asinīm, vairāk domājam par eritrocītiem, par asins spēju pārnest skābekli," skaidro Antos Sizovs. "Ja ir lieli asins zudumi, galvenais ir nodrošināt, lai skābeklis nokļūtu līdz audiem, kas ir dziļi ķermenī." Gadījumos, kur ir lieli asins zudumi, varētu izmantot mākslīgās asinis. Notiek vairāki pētījumi, lai izstrādātu mākslīgās asinis, arī OSI pētījums ir ar to saistīts.   Jauni materiāli kaulu un locītavu defektu aizstājēju jomā Jau no pirms vairākiem tūkstošiem gadu cilvēki ir meklējuši materiālus, kā aizstāt fiziskos defektus. Pētnieki ir atraduši gan ziloņkaula acs protēzi, gan no ziloņkaula izgatavotu kājas lielā īkšķa protēzi. Tiek uzskatīts, ka šie atradumi nāk no trešā gadu tūkstoša pirms Kristus. Šodien, skatot medicīnas zinātni ortožu un protēžu jomā, ir notikusi pamatīga evolūcija, sākot no koka kājām, kas reiz bija teju neaizstājams pirātu kapteiņa atribūts, ir nostaigāts garš ceļš līdz kaulaudu implantiem un kustīgām protēzēm. Kopā ar Rīgas Tehniskās universitātes  Dabaszinātņu un tehnoloģiju fakultātes profesoru, Baltijas Biomateriālu ekselences centra projekta vadītāju un Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķi Jāni Loču skatām, kas šodien ir pieejams un kādus jaunus materiālus šobrīd pēta un izstrādā kaulu un locītavu defektu aizstājēju jomā. Uzzināsim arī, kāpēc titāna implanti ir labāki par nerūsējošo tēraudu un kā tiek uzlaboti esošie implantu materiāli. -- Ja iepriekšējie stāsti vairāk bija par sugām, kas atbilst nosaukumam "pavasara vēstnesis", šoreiz stāsts par vasaras vēstnesi – svīri. Svīre ir putns, kurš Latvijā ierodas no dienvidiem viens no pēdējiem un uzturas te vien dažus mēnešus. Stāsta Latvijas ornitoloģijas biedrības pārstāve Ance Priedniece.

20. maijs ir Pasaules bišu diena. Šogad ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija uzsver tūkstošgadu senās bišu un cilvēku partnerības milzīgo nozīmi. Kā bites padarīt laimīgas? Un kāds no tā labums cilvēkam? Par to raidījumā Kā labāk dzīvot.  Sarunājas biškopis Aivars Radziņš, ģimenes ārste, apiterapeite Ilona Radziņa un Biškopības biedrības veterinārārste un pētniece Ineta Eglīte. kas nepieciešams, lai sāktu nodarboties ar biškopību savam priekam? "Pārvarēt bailes no bitēm, mēģināt ieklausīties bitēs, saprast viņas, lai nebūtu jābēg. Un saprast vienu - vai nauda vissvarīgākais vai bauda. Pie bitēm var iet ļoti dažādi. Var iet un priecāties par viņām, vērot viņus, gūt sirdsmieru un reizē arī iegūt kaut kāda veida produkciju. Un pie bitēm var pieiet, varētu teikt, rūpnieciskā veidā, kad nav svarīgs dzīvnieks, kukainis, bet ir svarīgs iegūtās produkcijas daudzums," atzīst Aivars Radziņš. Un vēl biškopis iesaka ielūkoties Margaritas Stārastes grāmatās, jo viņa ir savās grāmatās uzzīmējusi biti ar diviem spaiņiem medus. Un tas liecina, ka mūsu Latvijas bite ir čaklākā pasaulē.

".. pietiktu, ja viņš būtu tikai dzejnieks. Pietiktu, ja viņš būtu tikai esejists. Pietiktu, ja viņš būtu tikai mūsu Atmodas tēvs. Pietiktu, ja viņš būtu tikai Tautas frontes dibinātājs," tā reiz par Jāni Peteru dokumentālajā filmā "Jānis Peters un mūsu laiks” teikusi Māra Zālīte. Uz tikko izdotās ļoti biezās (1072 lpp.) grāmatas "Viena mūža grāmata. Jānis Peters. Dzejnieks. Diplomāts. Cilvēks" zelta vāka ir Vitolda Svirska darbs ar dzejnieka portretu, bet grāmatas sastādītājas Initas Saulītes-Zanderes pēcvārdā liktās rindas "Uzturiet debesis spēkā pat tad, ja to vispār nav” ir no dzejnieka atlasītās mūža izlases pēdējā dzejoļa, kuru viņš lūdzis izcelt treknākiem burtiem. Pats dzejnieks uzrunājis Initu Saulīti-Zanderi grāmatu sastādīt, jo viņam patikusi viņas veidotā "Elegantā Rīga", un izdevniecību "Aminori", jo viņam patikusi grāmata par Juri Jurjānu. Pats dzejnieks 2024. gadā sastādījis savu dzejoļu mūža izlasi "Savu balsi meklējot", tagad tā ir biezās viena mūža grāmatas sastāvdaļa. Pārējais – publikācijas, fragmenti no citiem izdevumiem, atmiņas, paša dzejnieka rakstītais un akcentētais, piemēram, viņa sadarbība ar Leļļu teātri un līdzdarbība kino daudziem varētu būt atklājums. Viņš ir "revolūcijā iesauktais dzejnieks", jo sabiedriskajā darbībā un diplomātijā pavadītajos gados praktiski dzeju nerakstīja. "Viena mūža grāmata. Jānis Peters. Dzejnieks. Diplomāts. Cilvēks". Sastādītāja Inita Saulīte-Zandere, izdevis "Aminori". Pats viņš gan grāmatu nepieredzēja, jo aizgāja mūžībā 2025. gadā.   Raidījumu atbalsta:

Dronu ielidošana Latvijas teritorijā kļūst biežāka un pēdējais gadījums, kad tie ietriecās par laimi tukšā naftas rezervuārā, liek domāt, kā aizsargāt kritisko infrastruktūru un cilvēkus no pieaugušiem dronu uzlidojumu riskiem? Par to arī diskusijam Krustpunktā. Analizē Klimata un enerģētikas ministrs Kaspars Melnis, domnīcas "Ziemeļeiropas politikas centrs" direktors, bijušais ārlietu un aizsardzības ministrs, politologs Artis Pabriks, Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājs Raimonds Bergmanis, Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks, vēsturnieks Valdis Kuzmins un militārais apskatnieks Mārtiņš Vērdiņš. Sazināmies ar bijušo Nacionālo bruņoto spēku komandieri, atvaļinātu ģenerālmajoru Juri Maklakovu un bijušo Nacionālo bruņoto spēku komandieri, viceadmirāli Gaidi Andreju Zeibotu. Pagājušā ceturtdienā Krustpunktā nācās mainīt raidījuma saturu Rēzeknē nokritušo dronu dēļ. Tobrīd daudzi jautājumi vēl nebija skaidri, bet diskusijā radās arī tādi, uz kuriem vispār mums atbilžu nebija. Raidījuma viesi sacīja, ka par tiem ir vajadzīga plašāka diskusija, tāpēc šodien sarunu turpinām un varēsim salikt vairāk punktus uz "i". Diemžēl Nacionālo bruņoto spēku pārstāvji atteicās raidījumā piedalīties, runāt varot tikai komandieris, kurš neesot Latvijā. Visi ir aizņemti šobrīd. Patiesībā žēl, ka šādos brīžos armija klusē. 

Dronu ielidošana Latvijas teritorijā kļūst biežāka un pēdējais gadījums, kad tie ietriecās par laimi tukšā naftas rezervuārā, liek domāt, kā aizsargāt kritisko infrastruktūru un cilvēkus no pieaugušiem dronu uzlidojumu riskiem? Par to arī diskusijam Krustpunktā. Analizē Klimata un enerģētikas ministrs Kaspars Melnis, domnīcas "Ziemeļeiropas politikas centrs" direktors, bijušais ārlietu un aizsardzības ministrs, politologs Artis Pabriks, Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājs Raimonds Bergmanis, Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks, vēsturnieks Valdis Kuzmins un militārais apskatnieks Mārtiņš Vērdiņš. Sazināmies ar bijušo Nacionālo bruņoto spēku komandieri, atvaļinātu ģenerālmajoru Juri Maklakovu un bijušo Nacionālo bruņoto spēku komandieri, viceadmirāli Gaidi Andreju Zeibotu. Pagājušā ceturtdienā Krustpunktā nācās mainīt raidījuma saturu Rēzeknē nokritušo dronu dēļ. Tobrīd daudzi jautājumi vēl nebija skaidri, bet diskusijā radās arī tādi, uz kuriem vispār mums atbilžu nebija. Raidījuma viesi sacīja, ka par tiem ir vajadzīga plašāka diskusija, tāpēc šodien sarunu turpinām un varēsim salikt vairāk punktus uz "i". Diemžēl Nacionālo bruņoto spēku pārstāvji atteicās raidījumā piedalīties, runāt varot tikai komandieris, kurš neesot Latvijā. Visi ir aizņemti šobrīd. Patiesībā žēl, ka šādos brīžos armija klusē. 

“Pārstāj darīt debīlas lietas," tādu intervijas nosaukumu Sergejs piedāvāja mūsu sarunas beigās, kad apkopoja visu, ko viņš tajā stāstīja. Es viņu izjautāju par jaunumiem ilgdzīvošanas industrijā, jo viņš tos zina no savas investora darba ikdienas, regulāti sadarbojoties ar zinātniekiem, un kas varētu noderēt tiem, kam ir svarīgi būt veseliem un dzīvot kvalitatīvu dzīvi ilgāk, nekā esam pieraduši uzskatīt par iespējamu. Šī (jau otrā) saruna ar Sergeju ir tieša un faktos pamatota. Sergejs stāsta par kognitīvo lejupslīdi un to, ko ātrais saturs dara ar mūsu spēju koncentrēties. Par to, kāpēc tieši brīdī, kad mācoties gribas kaut ko mest pret sienu, jo nesanāk, ir tas brīdis, kad smadzenes mācās un ir jāturpina. Par cerīgiem jaunumiem no ilgmūžības zinātnes. Un par to, kā atbildība par mūsu veselību ir tikai pašu rokās. Sergejs Jakimovs ir uzņēmējs un riska kapitāla investors, kurš specializējas biotehnoloģiju un ilgmūžības (longevity) nozarē, un viens no fonda LongeVC dibinātājiem un vadošajiem partneriem. Viņš investē agrīnās stadijas kompānijās, kas meklē risinājumus kardiovaskulārajām, onkoloģiskajām, neirodeģeneratīvajām un metaboliskajām slimībām. Viņš no personīgās pieredzes, kopš bērnības zina, kā ir dzīvot ar autoimūnu, neirodeģeneratīvo slimību. Tāpēc Sergejs uz veselību un dzīvi raugās ar reti sastopamu skaidrību un tiešumu. Cilvēkjauda 21.-23.maijā rīko šo 3 dienu Jaudas piedzīvojumu cilvēkiem, kuri dzīvē grib vairāk gandarījuma un iespēju, kas prasa drosmi. Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt. Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE studijā Rīgas centrā. Te ir moderni aprīkotas studijas un daudzpusīgas telpas pasākumiem ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00:00 Ievads0:03:01 Kā ātrais kontents maina dopamīna mehānismu0:08:08 "Tavas smadzenes ir dators, kuram ir operatīvā atmiņa" 0:15:55 Mākslīgais intelekts un kognitīvā lejupslīde sabiedrībā0:23:31 Diskomforts ir signāls, ka smadzenes mācās0:27:07 Info: Cilvēkjaudas piedzīvojums0:28:35 Trenēt abas smadzeņu puslodes vienlaikus0:33:25 Autoimūna kondīcija: kad ķermenis uzbrūk pats sev0:40:00 Kāpēc Alcheimera slimību vēl joprojām nevar izārstēt0:43:22 Četri galvenie slepkavas: kardiovaskulārās, onkoloģija, neirodeģeneratīvās, metaboliskās0:46:38 Agrīnā diagnostika, olnīcu vēža asins analīze no Bostonas kompānijas0:53:36 Jauna tipa veselības aprūpes krīze0:54:03 Peptīdi: kāpēc tie kļuvuši populāri un kādi ir riski1:01:31 Ko zinātne tiešām iesaka: Omega 3, D vitamīns, magnijs, kreatīns1:04:43 Cilvēkjaudas piedzīvojums1:06:21 "Cerīgi izskatās tas, ka varēsim ārstēt slimības, no kurām mirstam"1:14:20 Ilgmūžības nemainīgā triāde: fiziskā aktivitāte, uzturs, miegs +savlaicīgs skrīnings1:17:01 Kur Latvijā veikt ģenētisko testēšanu1:18:17 Par smēķēšanu, alkoholu, cukuru, hormoniem, vitamīniem, elektrolītiem1:20:28 Kā prātīgi izvēlēties uztura bagātinātājus, nevis baroties no aptiekas plaukta 1:25:16 Power-Up SPACE1:26:34 Slimība kā skolotājs1:40:58 Kāpēc ilgtermiņa apņemšanās mums ir tik grūta1:47:04 "Pārstāj darīt debīlas lietas"

Krustpunktā Brīvais mikrofons ar biedrības "Pilsēta cilvēkiem" valdes loceklis Kārli Krēķi.

Mans sarunbiedrs ir Juris Žagars, Dailes teātra direktors.Aktieris, kurš pēdējo gadu laikā ir filmējies Netflix seriālā “In from the Cold” un Paramount seriālā “The Agency” (producents Džordžs Klūnijs, galvenajās lomās Maikls Fasbenders un Ričards Gīrs).Un īpašnieks Žagarkalnam, kas ir Cēsīs.Runājām par Žagara drosmi pieņemt nepopulārus lēmumus, kas vajadzīgi, lai sasniegtu rezultātus, par kuriem viņš ir atbildīgs, bet kas 80% gadījumu kādam nepatīk.Viņš stāstīja par savu pieeju, lai nav bail, ka no sava atbildīgā amata un sirdsdarba var tikt atlaists jebkurā brīdī (tā savulaik notika ar brāli, operas direktoru). Un kāpēc Juris to redz kā izaugsmes iespēju dzīvē, kas dod enerģiju, nevis kā trauksmes avotu.Daudzpusīga saruna.Par fiziskās formas uzturēšanu un darbaspējām dzīves garumā.Par brāļa, Andreja Žagara, pieredzi, vadot operu, kas Jurim tagad noder vadot teātri.Par kļūdainiem lēmumiem, komandu, bailēm un brīvību darbā un ārpus tā, kas ir daļa no interesantas un piepildītas dzīves.Par atziņām, kas radušās, nokļūstot neparastās situācijās.Ar profesionāļa ieteikumiem, kā savaldīt savu satraukumu atbildīgos brīžos.Un vēl daudz ko citu.Cilvēkjauda rīko 3 dienu Jaudas piedzīvojumu cilvēkiem, kuri dzīvē grib vairāk gandarījuma un iespēju, kas prasa drosmi.Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE studijā Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas atradīsi 262. intervijas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00:00 Ievads0:02:33 “Man patīk strādāt”0:05:18 Ko iemācījās no brāļa Andreja Žagara, kas šobrīd noder darbā0:12:03 Brīvības sajūta, jo vari tikt atlaists0:15:32 Darba stundas un dzīve pēc darba0:18:18 Pirmie nepopulārie lēmumi0:22:06 Lielākās kļūdas ar cilvēku pārvērtēšanu0:31:02 Brīvība kļūdīties ir svarīgāka par perfekcionismu0:32:27 Informācija par Jaudas piedzīvojumu0:33:25 Kā radīt apstākļus, lai cilvēki atļaujas tev izteikt kritiku0:42:52 Sports un sevis uzturēšana formā0:46:14 Ārzemju sieva un dzīve starp 2 valstīm0:53:03 Draugi un vienaudži, kurus atrast vecumā 60+0:57:35 Par brāļa Andreja pieeju dzīvei un viņa zaudēšanu1:17:06 90-tie gadi, bēgot ar bandītiem Tulas mežos, un naudu, kas iešūta kaklasaitē1:19:35 Žagarkalns ir bērnības sapnis no 10 gadu vecuma un ko tas maksā1:24:37 Apmācība kā biznesa neizmantotā niša1:26:06 Kad krīti vai kļūdies, tad "tūlīt augšā, tūlīt lejā, vēl ātrāk"1:30:30 Filmēšanās ārzemēs, darbs un piedzīvojumi, kas ar to saistīti1:37:18 Paņēmieni, kā pārvarēt uztraukumu1:39:19 Power-Up SPACE studija1:44:54 Pārliecība bez sagatavošanas nestrādā, treniņš ir vienīgā recepte1:47:54 Par Dailes teātra repertuāru1:51:35 Humors kā seksīga īpašība1:58:03 Komēdija, traģēdija un finansiālā realitāte2:12:13 Nekas dzīvē nav garan

Cilvēces vēsturē uguns bija pagrieziena punkts un tās pieradināšana, prasme savaldīt un izmantot savā labā uguni - viens no spēcīgākajiem ieročiem cilvēka izdzīvošanas arsenālā. Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidrojam uguns fiziku un ķīmiju, kā uzvedas uguns saskarē ar dažādiem materiāliem. Kas deg, kas gruzd, kas dūmo, kas sprāgst un kas nedeg vispār? Kā to pēta un kā dzēš?  Skaidro Valsts Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Civilās aizsardzības pārvaldes Resursu pārvaldīšanās nodaļas vecākais inspektors Andris Molotanovs un Latvijas Biozinātņu un Tehnoloģiju universitātes vadošais pētnieks Edgars Bukšāns.

Pacientu pieredzes dati atklāj būtisku problēmu — daļa pacientu nav pietiekami informēti par viņiem nozīmētajiem medikamentiem un to iespējamām blaknēm. Tāpēc pacientu pieredzes asociācija sadarbībā ar Paula Stradiņa Klīnisko universitātes slimnīcu šodien, 27. aprīlī, rīko tiešsaistes diskusiju "Zāles bez skaidrojuma. Blaknes bez brīdinājuma". Cik tā ir nopietna problēma, spriežam arī raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē Stradiņa slimnīcas pacientu pieredzes eksperte un Latvijas Pacientu pieredzes asociācijas vadītāja Vita Šteina, klīniskā farmaceite Austra Bula un Eiropas Jauno ārstu asociācijas valdes locekle Anna Klesmite-Blūma.   "Es gribētu mazlietiņ izaicināt šo jautājumu," par zālēm un to raisītām blaknēm bilst Anna Klesmite-Blūma. "Ticu, ka katram mājās ir arī uztura bagātinātāji, vai tagad tuvojas maratons, arī visādi pulverīši. Tur citreiz mēs nemaz pat neinteresējāmies, kas varētu būt blakusparādība, ja mēs daudz dzeram, vai kā tas ietekmē mūsu orgānus. Tiklīdz mēs runājam par zālēm, kas varētu kaut ko izdarīt, tiešām ir šīs bailes par to, ka būs blakusparādības. Cilvēki salasās visu, kas ir. Ir ļoti labi, ka viņi lasa, bet viņi tiešām nobīstas no tā. Tas nenozīmē, ka viņiem būs tās blakus parādības, bet viņi var nobīties un nelietot. Bet, kamēr mēs skatāmies uz citām lietām, kur nav tāda likumisko normatīvo aktu pamata, tur mēs neredzam tādas bailes dzert kaut ko, kas tiek pārdots."

Mūsdienu sabiedrībā arvien biežāk izskan jautājumi par cilvēka attiecībām ar dabu, citām sugām, tehnoloģijām un zināšanām. Šos jautājumus aktualizē ne tikai zinātnieki un politiķi, bet arī mākslinieki un filosofi, kas arvien biežāk meklē jaunas pieejas, kā runāt par laikmeta izaicinājumiem. Viens no spilgtākajiem piemēriem šai tendencei ir kritikas minifestivāls “Dzīvotnes”, kura nesenā trešā norise veltīta pārdomām par zināšanu attīstību, cilvēka centrālās lomas pārvērtēšanu un posthumānisma ideju integrāciju laikmetīgajā mākslā. Par laikmeta idejām, kas izaicina mūsu priekšstatus un par cilvēka vietu pasaulē sarunājamies ar dramaturgu un kuratoru Evartu Melnalksni. Trešais kritikas minifestivāls “Dzīvotnes” skāra idejas par posthumānismu un ekodramaturģijas aktualitātēm. Kādas pretrunas ir starp Kanta cilvēkcentrisko skatījumu un mūsdienu centieniem izcelt arī citu sugu, upju un mežu tiesības? Kā māksla un filosofija mijiedarbojas, meklējot jaunus veidus, kā runāt par dabu, tehnoloģijām un zināšanām? Kāpēc zināšanas nav tikai racionālas un kā emocijas un sajūtas kļūst par vērtīgu izziņas veidu mākslā? Vai mākslai ir spēks mainīt sabiedrības attiecības ar dabu? Kā domāt par cilvēku kā vienu no daudzām sugām, un ko nozīmē “būt ūdens ķermenim”? Kopā ar Evartu Melnalksni meklējam atbildes, iedvesmu un jaunus jautājumus par laikmetīgās mākslas un filosofijas satikšanos. Evarts Melnalksnis par festivāla pirmsākumiem: Imanuels Kants, kuram 2024. gadā bija 300. jubileja, ir cieši saistīts ar Latviju - viņa brālis dzīvoja gan Jelgavā, gan Liepājā. Viņš pats apsvēra braukt strādāt uz Jelgavas Pētera akadēmiju, bet to tomēr neizdarīja un palika Kēnigsbergā, kur visu dzīvi nodzīvoja. Leģendārs ir stāsts par viņa precizitāti, ka pēc pastaigām varēja pulksteni uzstādīt. Bet viņam arī patika ballēties, un tika sarakstīti noteikumi, kā labi viesībās uzvesties vai kā sarunas veidot, to mēs arī iekļāvām festivāla struktūrā savulaik. Festivāla deja nāca no Igora Gubenko vēl daudzus gadus iepriekš. Viņš teica, ka tuvojas jubileja un vajadzētu veidot kantāti par Kantu. Sākumā domāju par mūzikas teātri un kantāšu ciklu, bet lēnām nokļuvu pie šāda formāta - kritikas minifestivāla, kuru veidoju kopā ar jauno filosofu žurnāla “Tvērums” veidotājiem Rūdi Bebrišu, Sofiju Kozlovu, Tomu Babincevu, otrs kurators ir Kristaps Opincāns. Mēs domājām par to, kādas Kanta idejas mums vēl arvien ir aktuālas, arī par mantojumu, ko 18. gadsimts ir atstājis, kā mēs uz to skatāmies šodien, jo ir ambivalence zināšanās, kas ir uzkrātas. Tieši tajā laikā veidojas veids, kā mēs domājam, veidojam zinātni, zināšanas - kā mēs tās uzkrājam, kā mēs tās pārbaudām, un uz tā bāzes mēs varam strādāt vairāk, ražot vairāk, būt ražīgāki un arī pakļaut dabu ar arvien labākiem tehniskiem palīgrīkiem. Un tur ir tā ambivalence, tās pretrunas. No vienas puses, zināšanas ir svarīgas, un mums ir svarīgi arī pārskatīt savas zināšanas. Tas arī ir tas, uz ko aicināja Kants un veica šo kopernisko apvērsumu, kur viņš visa centrā ieliek subjektu jeb to, kā mēs kā cilvēki skatāmies uz pasauli. Tas veido to, kāda pasaule mums ir. (..) Tas, kur mēs jau pagājušgad un šogad ejam posthumānisma idejās, ir tieši mūsdienu filosofiskie strāvojumi, pēdējie 20, 30 gadi. Tas jau ilgstošāk ir veidojies process - pārskatīt zināšanas un varbūt vairs nelikt cilvēku pasaules centrā kā tādu pavēlnieku un kroni, kuram pasaule ir pakļauta, kur ar šiem zināšanu rīkiem to pasauli iekarot un sev pakļaut, izmantojot visus resursus. Cilvēks ir viena no daudzām citām sugām. Te mēs esam pie vienas no posthumānisma pamatidejām, ka hiearhijā neesam augstāki, un arī citām sugām ir tiesības dzīvot. Mums jādomā par to labbūtību nevis tāpēc, ka tas ir svarīgi un izdevīgi cilvēkam, bet tā ir tā skatījuma maiņa - tas ir vienkārši nepieciešams viņiem. 

Ar 21 dienu būs par maz. Lai veidotos ieradums regulāri sportot, būs nepieciešams krietni ilgāks laiks. Kas varētu palīdzēt sākt un, galvenais, kas - nepadoties? To skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot.  Sportot aicina Sporta laboratorijas - FIMS sadarbības centra sporta medicīnā vadītāja Latvijas Sporta medicīnas asociācijas prezidente Sandra Rozenštoka un zinātņu doktors medicīnas un veselības zinātnēs, Fizisko aktivitāšu klīnikas vadošais speciālists Latvijas Universitātes pētnieks Rūdolfs Cešeiko. Lai pieradinātu sevi regulāri sportot vai vismaz aktīvi kustēties, sākumā jārada regulārs pieradums, mudina Sandra Rozenštoka. Speciāliste arī atgādina, ka fiziskā slodze, kas saistīta ar darbu ikdienā, netrenē, bet uztur aktivitāti. "Motivācija sākumā ir ar pieraduma radīšanu, pamazām, kad veidojas sajūta, ka varu un jūtos labi, tas jau turpinās kā ieradums," atzīst Sandra Rozenštoka. Jebkura kustība ir fiziskā aktivitāte, bet fiziskā slodze būs tā, kas trenē ķermeni. Tad gan ir jāsvīst vai elpai jābūt ātrākai. Ja arī tā ir tikai iešana un jau zināmo 10000 soļu skaitīšana, svarīgi, lai tas nebūtu monotoni. Var apsēsties un piecelties uz soliņa, kam iet garām, piepumpēties pie koka.   "Ķermenis pierod pie ierastā maršruta un ritma, tāpēc svarīgi ikdienas pastaigā ielikt arī sparīgāku soļošanu, kas nav sprints, bet kad jūtam, ka aizdusa ir nedaudz lielāku. Tas iedod citu atbildes reakciju organismā, vielmaiņa paātrinās. Tas iedod labu pārsteigumu mūsu slinkumam," bilst Rūdolfs Cešeiko. Sandra Rozenštoka min, ka daudziem cilvēkiem vajag uzstādīt mērķi. Rakstot savu doktores darbu, viņa atradusi pētījumu, ka Latvijā 82% pieaugušo domā, ka viņiem ir vidēji laba un augsta fiziskā sagatavotība. Cilvēks domā, ja var paveikt darba pienākumus un mājas darbus, viss ir kārtībā un nav motivācijas papildus kustēties un sportot.  

Ir vietas Latvijā, kur sākušas ziedēt ievas un tautā ievziedu laiks parasti tiek saistīts ar pavasara aukstuma viļņiem. Esam jau stāstījuši, ka pašas ievas nav vainojamas pie aukstuma, ticējumiem ir cits pamats. Bet šoreiz plašāk par mītiem, kas saistīti ar laika apstākļu ietekmi uz cilvēku pašsajūtu un veselību. Par laikapstākļiem un veselību ir gana daudz runu. Ticējumi, mīti vai patiesība par to, ka uz vecumu locītavu sāpes spēj labāk prognozēt lietu, nekā meteorologi, vai par caurvēja radītātām nebūšanām. Lai viestu skaidrību par to, ka ir patiesībā, saruna ar sertificētu fizioterapeiti Līgu Līdumnieci-Šulcu. Fizioterapeite atzīst, ka tas ir mīts, ka laikapstākļi tieši ietekmē cilvēka veselību un pašsajūtu. Sāpes ir subjektīvs vērtējums, turklāt ir vēl jaucējfaktors, ka noskaņo sevi uz to, ka man sāpēs, jo ir lietus. "Sāpes ir tik sarežģīts koncepts, kur mūsu prāts un emocijas spēlē milzīgu lomu, un tādēļ, ja skatās retrospektīvi par to, cik bieži un kādās situācijās cilvēkiem sāpes parādās, tad viņi spēj patiešām arī atcerēties konkrētas reizes - jā, toreiz bija lietas, un man sāpēja. Bet vēl papildus ir jaucējfaktors, ka viņam jau ir šī pārliecība, ka tad, kad ir lietus, viņam sāp un tieši tās reizes viņš arī atceras. Bet viņš neatceras, ka bija lietas un viņam nesāpēja vai viņam sāpēja un nebija lietus. Tādēļ tas mīts virmo gaisā, bet to kultivē cilvēki paši," atzīst Līga Līdumniece-Šulca. -- Kas attiecās uz ievziedu aukstumu, tas ir lielisks piemērs, kā cilvēka prāts selektīvi izvēlas savilkt veidot saistības, jo tikpat labi varētu būt ticējums, ka vizbuļu ziedēšanas laikā uznāk aukstums vai mālēpju, vai vēl labāk pieneņu ziedēšanas laikā. Ievas Latvijā, ja ņemam visu valsts teritoriju, zied aptuveni mēnesi. Nupat pirmās sākušas ziedēt Latvijas dienvidos, bet kamēr izziedēs pekrastē, kur vēsāks, īpaši atsevišķos Kurzemes piekrastes posmos, būs jau maija vidus. Un tā kā pie mums pavasarī nemēdz būt mēnesis no vietas ar stabilu siltumu, sanāk, ka mūsu senči ir tajā vainojuši ievas, bet tikpat labi tas varēja būt jebkurš cits pavasarī ziedošs augs. Vēl esam vēsajā pavasara daļā, nevis tajā, kad pēc lietus gaiss ir silts un smaržīgs. Pavasara pilnbrieds vēl priekšā. Smaržai, kas parādās gaisā pēc lietus ir vairāki iemesli. Mūsu platuma grādos pavasarī un vasaras sākumā tas lielā mērā saistīts ar augiem, kad īsajās ziemeļu vasarās viss steidzīgi sazied. Bet ir vēl tā īpašā smarža, kas lietū rodas pat tad, kad nekas nezied. Pilsētas ielās vai klajā laukā, bet vislabāk to var just tieši pēc sausākiem un karstākiem periodiem. Angliski šai smaržai ir vārds - petrichor, kas atvasināts no sengrieķu valodas un nozīmē akmens asinis, bet šo savdabīgo smaržu izrādās rada baktērijas, kas dzīvo augsnē. Tās sausā un karstā laikā sāk iet bojā un to izdzīvošanas stratēģija ir izdalīt aromātu, kas piesaista nelielus kukaiņus, kuros baktērija var parazitēt. Pēc sausāka un karstāka laika šis baktēriju izdalītais aromāts ir uzkrājies augsnē un ar lietus pilieniem, kas triecas pret zemi, tiek uzmestas gaisā, kur ar mikroskopiskiem pilieniem izplatās, un to varam saost arī mēs cilvēki. Lūk, kas ir tā smarža, kas mums saistās ar svaigumu pēc lietus.

Šajā intervijā ar psihoterapeitu Dr. Artūru Miksonu runājam par to, kā cilvēku finanšu lēmumus ietekmē emocijas, ieradumi un priekšstati par naudu. Es dakterim jautāju arī, kāpēc uzkrājumi un ieguldījumi daudziem joprojām šķiet sarežģīti, nesasniedzami vai “ne jau man domāti”. Es uzskatu, ka ir svarīgi uzlabot spējas prasmīgi apieties ar naudu, jo finansiālā nedrošība ietekmē cilvēka veselību, attiecības un iespējas.Saskaņā ar SEB bankas un Norstat aptauju, kas veikta 2026. gada februārī, 22.1% cilvēku uzkrājumu nav vispār. Tikai 21.8% aptaujāto cilvēku naudas pietiktu ilgāk nekā 3 mēnešiem, bet 15.1% - mazāk nekā vienam mēnesim. Tas nozīmē, ka liela daļa dzīvo bez īsta “rezerves plāna”.Pētījumā konstatēts, ka stress par naudu ir daudzu cilvēku ikdiena: 23.2% bieži vai ļoti bieži izjūt trauksmi par naudu, vēl 32% to jūt laiku pa laikam (gandrīz katru mēnesi). Cilvēku, kuri par naudu vispār nesatraucas, ir tikai 5.7%.Šo sarunu veidojām ar SEB bankas atbalstu, jo gan bankai, gan Cilvēkjaudai rūp, lai Latvijā pieaugtu cilvēku pārticība un sabiedrības turības līmenis. SEB bankai ir svarīgi palīdzēt cilvēkiem izprast uzkrājumu un ieguldījumu nozīmi, lai viņi varētu veidot labākas attiecības ar naudu un justies pārliecinātāki par savu nākotni.Saruna palīdz paskatīties uz finanšu tēmām vienkāršāk, cilvēcīgāk un bez liekas spriedzes, lai katram ir iespēja izdevīgāk rīkoties ar finanšu izvēlēm savai nākotnei.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 Ievads: kāpēc mēs zinām, bet nedarām02:45 SEB un Norstat pētījumu dati par latviešu finansēm06:37 Kā veidojas cilvēka attiecības ar naudu09:27 Vajadzības vai vēlmes: kāpēc robeža saplūst13:21 Padomju mantojums un "tagad varu atļauties"18:53 Vai krāt nesanāk, jo tiešām nav naudas?20:20 Gulētiešanas analoģija, kad mazais lēmums vakarā ietekmē visu nākamo dienu24:33 Pensija šķiet pārāk abstrakts jēdziens, ko smadzenes neuztver nopietni31:01 Par ilūziju, kad atbildību uzkraujam savam "nākotnes es"39:25 Ja skatīties savos tēriņos šķiet biedējoši43:50 Kāpēc zinām, ka vajag, bet nedarām48:14 Sāpju slieksnis, iemācītā bezpalīdzība un draugu loka ietekme uz cilvēka finansēm59:27 Skaidras vērtības kā pamats veselīgām attiecībām ar naudu01:08:20 Kā atrast savu motivācijas sistēmu, lai izdotos01:17:18 Neveselīgas attiecības ar naudu: pazīmes un spektrs01:26:03 Arī gudri un veiksmīgi cilvēki pieņem muļķīgus finanšu lēmumus01:29:57 Kā nesamaitāt nākamās paaudzes attiecības ar naudu01:41:35 Kā mainīt iesakņojušos finanšu paradumus01:43:16 Šī problēma nav tikai par naudu.

Garajās Lieldienu brīvdienās paspējām piedzīvot gandrīz visus iespējamos pavasara laikapstākļus – gan siltu sauli, gan lietu, sniegu un stipru vēju. Beidzot ieradās arī pagājušajā nedēļā apspriestais cīruļputenis. Bija gan cīruļputenis, gan daļā Vidzemes izveidojusies sniega sega, kā tas pavasaros pie mums notiek gandrīz vienmēr. Pērn 5. aprīlī Vidzemē un Latgalē cīruļputenis atnesa pat 10–12 centimetru biezu sniegu, no Cēsu puses iedzīvotāji sūtīja mērījumus ar 18 cm biezu sniega kārtu, tā ka šogad cīruļputenis vēl tāds ļoti maigs un rāms. Kad cilvēki redz ligzdā stāvam apsnigušu stārķi vai dzērves staigā pa apsnigušu lauku, tāpat mēdz satraukties, vai putniem tas nekaitē. Patīkami noteikti nav, bet viņiem tā sanāk katru gadu. Ja vien sniegs nav ļoti dziļš uz daudzām dienām, tad nekādas lielas problēmas putniem tas nesagādā, turklāt – ja pie mums, piemēram, dzērvēm šāds cīruļputenis uznāk vienu vai divas reizes pavasarī, tad Igaunijā un vēl jo vairāk Somijā pat vēl maijā tās bieži brien pa sniegu, bet dzēvju populācija turpina pieaugt un par šo interesants pētījums aprakstīts Igaunijas sabiedriskā medija ERR ziņā. Gan pie viņiem, gan Latvijā, gan citur Eiropā dzērvju populācija pēdējās desmitgadēs ir stabili un diezgan strauji palielinājies. Igaunijas ornitologi ir apkopojuši visplašākās pieeajmās ziņas par Igaunijas dzērvēm, to dzīvesveidu un migrāciju un ir sanākuši interesanti secinājumi. Protams, tas, ka tuvējie migranti, kas ziemo relatīvi tuvu Baltijai, siltāku ziemu un pavasaru dēļ atgriežas arvien agrāk, bet igauņu pētnieki ir secinājuši, ka dzērves arī ziemo arvien tuvāk. Piemēram, pagājušā gadsimta 60.–70. gados, dzērvju galvenās ziemotnes bija Ziemeļāfrikā, visvairāk Marokā. Astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados tās sāka ziemot Spānijā, bet pēdējos 15–20 gadu laikā dzērves ziemo Francijā un Vācijā. Tām ir vienkāršāk atgriezties, ja pavasaris sākas agrāk, nav vairs tik tālu jālido. Vienlaikus pētnieki atklājuši, ka pēdējās desmitgadēs ir ievērojami palielinājusies dzērvju mazuļu mirstība un tas savukārt kaut kā nelīmējas kopā ar stabili pieaugošo populāciju. Izrādās, ka dzērvju skaits Eiropā ir tuvu maksimālajām iespēju robežām. Daļai dzērvju vairs nepietiek vietas tām vislabāk piemērotajās dzīvotnēs, tādēļ tās sāk ligzdot tur, kur mazuļu izaudzināšana ir izaicinošāka. Apkārtnē ir mazāk barības vai vairāk plēsēju. Ja 80tajos gados Igaunijā 96–97 procentu mazuļu izdzīvoja, tad šobrīd tie ir tikai ap 60 procentiem, turklāt daļa no izdzīvojušajiem ir vājākā stāvoklī un palielinās risks, ka tie pēc tam iet bojā migrācijā vai ziemošanas vietās. Tāpat pētnieki secinājuši, ka dzērvju populācija ir augusi ne tikai skaitā, bet izpletusies teritoriāli, piemēram, tās sākušas ligzdot Vācijas dienvidos un Ungāriju, kur agrāk to nedarīja. No 1. aprīļa, lai sargātu mazo zīriņu ligzdošanas vietas, cilvēkiem ir slēgtas trīs upju grīvas, ziņo Dabas aizsardzības pārvalde. Tās visas ir Ventspils novadā. Zināmākā ir Irbe, vēl arī divas mazākas – Ķikans un Lūžņa. No 1. aprīļa līdz 1. augustam cilvēkiem liegts pastaigāties vai veikt jebkādas citas darbības šo upju grīvās un ieteicams arī nekur tuvumā nepastaigāties ar suņiem bez pavadas. Tur arī dabā izvietotas informatīvas zīmes tā, ka nejauši ieklīst šajās zonas nevar, par to nevajag satraukties. Zīriņi un tārtiņi ligzdas ierīko liedaga smiltīs, izveidojot mazu bedrīti. Bieži vien ligzdas un dējums tajās pilnībā saplūst ar apkārtējo vidi, tādēļ cilvēka acij paslīd garām nepamanīts. Pludmalē ligzdojošo putnu mazuļi ir ligzdbēgļi. Proti, drīz pēc izšķilšanās tie pamet ligzdu un seko saviem vecākiem, kas tos baro un pieskata. Putnu mazuļi šajā laikā nelido, tie veikli pārvietojas pa zemi. Pētījumi parāda, ka putni cilvēku savā tuvumā uztver kā draudu. Pieaugušie putni pamet ligzdas, savukārt mazuļi bēgot noklīst no vecākiem. Ar laiku putni pamet agrāk izvēlētās teritorijas, vairs nedēj olas un neaudzina mazuļus, kā rezultātā sarūk sugas populācija. Vēl jāpiemin, ka no 1. maija tādi paši ierobežojumi būs pie Gaujas ietekas RĪgas līcī, tur pie Carnikavas, kas gan ir cilvēku ļoti iecienīta pastaigu vieta. Mazie zīriņi Vidzemes pusē ligzdošanu sāk mazliet vēlāk, tādēļ ierobežojumi ir no 1. maija. Putnu atgriešanās Latvijā turpinās, brīvdienās redzēti kārtējie dzērvju bari lidināmies un sasaucamies debesīs, bet vēl pavasarī notiek viena cita migrācija. Cilvēki – tādi, kas pamatā dzīvo pilsētās un kuriem ir mazdārziņi, sāk arvien biežāk uz tiem doties, rušināt, sakopt, lai būtu gatavi jaunajai sēšanas un stādīšanas sezonai. Rīgā aizvadīto dažu gadu laikā jauna dzīvība un arvien lielāka aktivitāte ir Lucavsalas mazdārziņos, tāpēc tikāmies ar vienu dārza entuziasti Andru Čudari, kura arī jau sākusi rosīties un vispār, pagājušajā nedēļā, kad es tur ciemojos, tur aktivitāte tiešām augsta – cilvēki zāģē, grābj, cērt, rok. Pilsētnieki ir sākuši pavasara darbus.  Pavasaris vēl vēss un šur tur pat ar cīruļputeni, tā, ka lielie dārza darbi darbi vēl priekšā. Nākamnedēļ es sarunāšos ar ainavu arhitekti, turklāt tādu, kas labi pārzina šīs profesijas vēsturi. Pat ne profesijas, bet ainavu arhitektūras vēsturi, kad varbūt pat apzināti to nesauca par ainavu iekārtošanu. Ar Ilzi Locāni no Turaidas muzejrezervāta runājām, jo lai nu kas, bet ainava – gan dabiska, gan cilvēku veidota – Turaidas pusē ir neatņemama un ļoti spilgta visa kompleksa sastāvdaļa.

Šajā sarunā ar uzņēmēju un tehnoloģiju izmantošanas līderi Annu Andersoni runājam par iespējām, kā mākslīgo intelektu (M.I.) izmantot par produktīvu risināšanas partneri, nevis uztvert par “maģisko melno kasti”, kas domās mūsu vietā.Otrā lielā tēma ir pārdošana un uzņēmējdarbība arī brieduma gados. Mēs runājam par bailēm no atraidījuma, latviešu attiecībām ar pārdošanu un to, kā mainīt skatījumu no “cilvēkiem kaut ko iesmērēt” uz “atrodu savus īstos klientus un palīdzu viņiem ar to, ko daru labi”.Anna dalās pieredzē no Start School, kur pieaugušie un jaunieši trenē tieši tās prasmes, kas Latvijā pietrūkst visvairāk: būvēt un pārdot.Sarunas gaitā pieskārāmies arī dibinātāja vientulībai, vajadzībai pēc kopienas, kurā saka “krīti, mēs tevi noķersim”, un tam, kā cilvēks, uzlabojot savas digitālās prasmes, iegūst pavisam citu brīvības līmeni darbā un dzīvē.Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE studijā Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, lai rīkotu apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Sarunā pieminētos rīkus un iespējas atradīsi šīs 260. sarunas lapā.

Kas ir tas, kas neļauj mums ieskriet stenderēs un zaudēt līdzsvaru? Kas ir šī sestā maņa, kura ļauj pārvietoties tumsā vai pielikt pirkstu pie deguna? Un kādus traucējumus varam novērot, ja mums šīs maņas trūkst? Par to studijā runājam ar bioloģijas doktori, Latvijas Universitātes asociēto profesori, Cilvēka un dzīvnieku fizioloģijas katedras vadītāju Līgu Ozoliņu-Mollu un Latvijas Universitātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītāju, profesoru Jurģi Šķilteru. Raidījuma sākumā atskatāmies uz jaunāko zinātnes sasniegumu, proti, kosmosa entuziastiem priecīga bija sestdienas rīta ziņa, ka “Artemis II”  misija atgriezusies mājup veiksmīgi. Pacelšanās un nolaišanās ir nervus kutinošākie posmi misijās ar apkalpi kosmosā, un arī šī reize nebija izņēmums – īpaši brīdis, kad iestājās plānots sešu minūšu sakaru pārtraukums. Plānots, jo “Orien” kapsula triecās Zemes atmosfērā ar 11 km/s lielu ātrumu, uzkarsējot tās apvalku līdz pat 2800 grādiem. Pateicoties lieliski nostrādātām tehnoloģijām, apkalpe Kalifornijas krastos nolaidās veiksmīgi, veseli, izciešot vien 3.9 punktus gravitācijas spēka līknē, salīdzinājumam – “Apollo 11” misijai tikai bija 6 punkti. Pie mums, Latvijā, tikmēr strauji atgriežas gājputni un aizvadītajā nedēļas nogalē vairākās Latvijas pilsētās un apdzīvotās vietās norisinājās ikgadējās putnu dienas. Zinām, ka pavasaris ir laiks, kad putnu dziesmas skan visdaudzbalsīgāk, un zinām arī to, ka parasti dziedātāji ir tēviņi. Vai tā ir vienmēr un vai arī putnu mammām ir savas dziesmas, to vaicājām ornitologam Andrim Dekantam. Tāpat aicinājām ieklausīties arī raidījuma arhīva stāstā par visai izplatītu fobiju – klaustrofobiju. Kas tā īsti ir un kā to ārstē, savulaik izvaicājām psihiatru Māri Taubi.     

Augstās medikamentu cenas nereti spiež cilvēkus meklēt lētākas alternatīvas internetā. Ja ir pieprasījums, būs arī piedāvājums. Diemžēl situāciju izmanto arī krāpnieki. Zāļu viltojumi internetā – par to runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro kibernoziegumu pētnieks, programmētājs Elviss Strazdiņš, Latvijas Zāļu verifikācijas organizācijas (LZVO) valdes priekšsēdētāja Inese Erdmane un Veselības inspekcijas Farmācijas departamenta vadītājs Rihards Burmistris.

Vai šovasar ģeopolitisko notikumu dēļ visi rātni sēdēsim mājās un ceļojumiem uz kādu laiku pielikts punkts? Un kas notiks ar Latvijas tūrisma nozari? Par to interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtēt ūrisma pētnieks, Latvijas tūrisma aģentu un operatoru asociācijas (ALTA) valdes priekšsēdētājs Ēriks Lingebērziņš, Latvijas Lauku tūrisma asociācijas "Lauku ceļotājs" prezidente Asnāte Ziemele, "TEZ TOUR Latvija" valdes priekšsēdētājs Rolands Birģelis un SIA "BALT-GO" dibinātāja un vadītāja, gide Līga Pommere. Ēriks Lingebērziņš vērtē, ka situācija nav tik drūma, cilvēki turpina ceļot, tikai maina ceļojumu galamērķus. "Nevaram teikt, ka tūrismā ir noticis kāds milzīgs sabremzējums, kāds bija, piemēram, pandēmijai sākoties," norāda Ēriks Lingebērziņš. "Protams, mēs esam nokļuvuši jaunā krīzes konfigurācijā, kur atsevišķs reģions ir izslēgts no aprites. Tam ir ietekme uz pavisam tālajiem lidojumiem un sasniedzamību, īpaši Dienvidaustrumāzijas reģionā. Bet tas nozīmē arī to, ka liela daļa eiropiešu šobrīd skatās, kā savus šīs vasaras ceļojumu plānus varētu mainīt un ceļot šeit pat Eiropā." Vēl ir aktuāls jautājums par izmaksu pieaugumu, cik maksā ceļojums. "Laimīgā kārtā Eiropas valstu iedzīvotāju ekonomiskais drošības spilvens vienmēr ir bijis lielāks nekā mūsējais, un eiropieši skatās uz šo kā uz pārejošu krīzi un un tomēr šajā vasarā ceļos. Mēs esam Eiropā, un puse no visa pasaules tūrisma faktiski notiek Eiropā, un tas ir jautājums par to, cik efektīvi šobrīd mēs kā valsts atkal varam runāt par ārvalstu tūristu piesaisti," turpina Ēriks Lingebērziņš. Arī Rolands Birģelis piekrīt, ka cilvēki Eiropā domā citādi nekā Latvijā, kur daudz vairāk domas ietekmē karš Ukrainā.   "Eiropā domā pavisam savādāk nekā šeit, Latvijā. Eiropieši tieši aktīvāk pērk ceļojumus, rezervē ceļojumus, jo viņi saprot, ka krīzes dēļ šie ceļojumi rīt būs dārgāki. Viņi dara otrādi. Mēs gaidām, kas būs, cenas kāpj, un finālā mēs saprotam, ka šogad varam atļauties iztērēt to pašu 1000 eiro, bet par zemākas klases viesnīcu vai kaut kādu mazāku ceļojumu. Savukārt eiropieši rezervē un brauc," norāda Rolands Birģelis.

Ilze Atardo Itālijā nokļuva mīlestības dēļ. Sevi viņa sauc par profesionālu latvieti un ir saņēmusi balvu "Gada cilvēks Latvijas diasporā". Par to, kā desmit gadus dzīvojot Itālijā Ilze stiprina latvisko identitāti, sniedz ieguldījumu diasporas izglītībā, kultūras dzīvē un sabiedrības informēšanā saruna raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts.

Ir cilvēki, kuru dzīvesstāsts liek apstāties un aizdomāties par savu. Tāda ir šī saruna ar Jāni Šipkēvicu, "Radio SWH" un "Radio SWH TV" līdzdibinātāju un vadītāju. Tajā dzirdēsi, kā zaudējumi pārtop par izejmateriālu jaudai, nevis rūgtumam. Kā ir augt, zinot, ka īsto vecāku nav blakus, un kā no šīs plaisas vēlāk izaug spēja vadīt medijus, projektus un cilvēkus.Mēs runājām par negaidītām vēstulēm, kas saviļņo līdz sirds dziļumiem, par azartu izmantot pēkšņas iespējas un par iekšējiem lēmumiem, kuros dzimst asums un “killer” instinkti - nevis pret citiem, bet pret saviem ierobežojumiem.Šī ir saruna par dzīvi, kas nav bijusi ne vienkārša, ne parasta. Tā izraisīs gan spēcīgas emocijas, gan pavērs idejas, kā arī savu pieredzi pārvērst degvielā, kas ved uz priekšu.Tāda ir visa grāmata “Ar dziesmu par dzīvi”, ko Jānis piepildījis ar stāstiem par savu krāsaino, neparasto dzīvi un šogad publicējis.Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE studijā Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, lai rīkotu apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!

Darba vide ir mainīga. Mūsdienās panākumus nodrošina spēja elastīgi pielāgoties pārmaiņām. Kā to izdarīt, cik grūti vai viegli tas ir un kā pieaugušam cilvēkam atsākt mācīties, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Valsts izglītības attīstības aģentūras Pieaugušo izglītības departamenta direktore Elīna Purmale-Baumane, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētāja Katrīna Zariņa, automātisko vārtu servisa un apkopes speciālists uzņēmumā "Sajos un Portress" Jānis Emīls Ozols, kurš izmantojis profesionālās tālākizglītības programmu "Elektromontieris", lai veiksmīgāk darbotos izvēlētajā jomā, un sertificēta psiholoģe klīniskās un veselības psiholoģijas jomā Marta Rubīna. Ierakstā uzklausām cilvēku domas Lietuvas pierobežā par to, cik droši jūtas darba tirgū un kā vērtē iespēju mācīties vai pārkvalificēties. "Mūsdienās darba tirgus tik strauji mainās, ka pieaugušo izglītība jau kļūst par normu. Cilvēki saprot, ka bez mācīšanās vairs nevar strādāt esošajā darbā. Tāpat arī ir iespēja pārkvalificēties un iegūt pilnīgi jaunu profesiju. Pēc statistikas datiem, pēc sabiedriskās domas aptaujas redzam, ka vismaz 90% cilvēku savas dzīves laikā maina darbavietu. Iemesli, protams, ir dažādi - strauji ienāk tehnoloģijas, cilvēkiem ir nepieciešams mācīties ik dienu," atzīst Elīna Purmale-Baumane. Valsts izglītības attīstības aģentūras īstenotajā projektā Individuālie mācību konti ir izveidota prasmju pārvaldības platforma "Stars" stars.gov.lv, kurā redzam, ka jau vairāk nekā 55000 ir izveidojuši savus individuālos mācību kontus un vairāk nekā 56000 jau ir pieteikušies dažādām mācībām. Vairāk nekā 30000 ir pabeiguši dažādas izglītības programmas.  "Prasmju pārvaldības platformā var atrast tik tiešām ļoti dažādas gan digitālo prasmju programmas, gan profesionālo prasmju paaugstināšanai, gan arī pārkvalifikācijai, dažādas programmas, kas dod jaunu profesiju. Kopumā prasmju pārvaldības platformā "Stars" ir pieejamas 216 izglītības programmas," norāda Elīna Purmale-Baumane. Ļoti motivēti mācīties ir cilvēki ar augstāko izglītību. Elīna Purmale-Baumane atgādina par nepieciešamību izveidot savu kontu, lai pieteiktos mācībām. Ja cilvēkam nav prasmju to izdarīt vai arī nav autentifikācijas rīku, var vērsties savā pašvaldībā pie pieaugušo izglītības koordinatora.  

Šajā sarunā ar psihiatru, profesoru Elmāru Rancānu, kurš ir Rīgas Stradiņa universitātes Psihiatrijas un narkoloģijas katedras vadītājs, skatāmies uz sievietes psihisko veselību no pubertātes līdz vecumdienām.Sarunā profesors skaidro:- kāpēc premenstruālās emocionālās svārstības nav rakstura vājums, bet fizioloģija;- kas ir premenstruālā disforija un kā to atpazīt;- kādi ir pēcdzemdību depresijas riska faktori un ko darīt, ja redzi simptomus sevī vai citā;- kāpēc perimenopauze ir otrais riska periods depresijas attīstībai;- kā rūpēties par smadzeņu veselību, lai sieviete sava mūža vēlīno posmu dzīvotu pilnvērtīgi.Saruna ir domāta gan sievietēm, gan viņu partneriem, vecākiem un visiem, kam blakus ir sieviete kādā no šiem dzīves posmiem.Šī ir otrā saruna ar profesoru Rancānu. Pirmā bija 238. epizodē par psihisko veselību: no aizspriedumiem līdz risinājumiem. Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE studijā Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, lai rīkotu apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Profesora ieteiktos informācijas avotus atradīsi 258. intervijas lapā šeit.

Cilvēks ir elastīga būtne, bet, vai tādi ir arī citi dzīvnieki? Cik ātri dzīvnieku pasaulē putni, zīdītāji un zivis spēj pielāgoties mainīgai videi - gan paradumos un dzīvesveidā, gan bioloģiski? Vai tas var notikt vienas paaudzes ietvaros? Vai ir arī izmaiņas, kurām nepieciešamas daudzas desmitgades, lai pielāgotos? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes profesors, biologs, Latvijas Universitātes Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošais pētnieks Indriķis Krams un ihtiologs, zinātniskā institūta BIOR Jūras nodaļas vadītājs Ivars Putnis. Šampinjoni zinātnieku uzraudzībā pārtop par brūces dziedējošu gelu Šī īpaši vieglā sēņu pagale, ko rāda pētnieks, ir tikai viens no etapiem šampinjonu ceļā pārtapšanai par brūces dziedējošu gelu. Recepte ir sekojoša: ņem ne pārāk izskatīgus šampinjonus, tādus, kurus nevar likt veikalā pārdošanai, un arī šo sēņu atliekvielas, to visu ievieto aparātā, kur sēnes tiek žāvētas, turētas vakuumā un vēl visādi apstrādātas līdz beigās no tām iegūst  vielu, kas palīdz ātrāk un efektīvāk sadzīt brūcēm. Šo tehnoloģiju ir izstrādājuši Rīgas tehniskās universitātes zinātnieki. Sīkāk par sēņu ceļu līdz  ārstējošam plāksterim stāsta RTU Fizikas un materiālzinātnes institūta vadošais pētnieks Jānis Baroniņš. Lai arī pie šī projekta strādā Latvijas zinātnieki, aizsākums ir meklējams Igaunijā, kur mūsu ziemeļu kaimiņš - uzņēmējs uzrunāja RTU pētniekus, savukārt sēnes nāk no Lietuvas. Nākotnē tas varētu būt nišas produkts, kas radīts no sastāvdaļām, kas pieejamas Baltijas valstīs. -- Peļu klijānu dēvē arī par manīgo novērotāju. Iepazīstina Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Imants Jakovļevs.

Saruna ar Kristīni Brici par klejotājnervu. Tas savieno smadzenes ar ķermeni un ietekmē, cik labi guļam, kā strādā gremošana, imunitāte un arī noskaņojums.Kristīne Brice ir sertificēta TRE®️ (Tension & Trauma Release Exercises) pasniedzēja un jogas pasniedzēja. Savā darbā viņa cilvēkiem palīdz mazināt stresu, trauksmi un ķermeņa spriedzi, izmantojot somatiskās prakses un nervu sistēmas regulācijas metodes.Sarunā viņa vērš uzmanību uz to:- kāpēc ar pozitīvo domāšanu parasti ir par maz, ja ķermenis dzīvo pastāvīgā trauksmes režīmā;- kā ikdienas paradumi: kustība, atpūta, miegs, spriedze ķermenī vai nu tonizē, vai nogurdina klejotājnervu;- kā sportošana var gan palīdzēt, gan arī neko neatrisināt, ja nervu sistēmai netiek dota īsta atpūta;- kāpēc motivācija nerodas, gaidot, kad tā radīsies, bet rodas no rīkošanās;- kā ikdiena var ritēt bez ierastām galvassāpēm un ieilguša saspringuma.Šī saruna noderēs cilvēkiem, kuriem ir daudz atbildības, liela slodze un kuri jūt, ka tā, kā ir tagad, nevar turpināties bez sekām.Ja tēma tevi interesē, tad iesakām noklausīties iepriekšējo (Nr 175) sarunu ar Kristīni, kas bija par stresa regulēšanu ikdienā, lai vairāk spēka labi dzīvot.Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Cilvēkjaudas labvēļu pasākums 20.martā bateriju uzlādēšanai.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE studijā Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!

Lielais ķīris ir viens no pavasara vēstnešiem. Ornitologs, Latvijas Ornitoloģijas biedrības vadītājs Viesturs Ķerus stāsta par lielo ķīri – sabiedrisko un trokšņaino ūdens putnu. "Lielie ķīri nelielā skaitā pārziemo arī pie mums Latvijā. Bet februāra beigās, marta sākumā atgriezos šie gājputni un ir sastopami, piemēram, Māras dīķī vai Rīgas kanālā, kur viņi vēlāk neligzdos. Pavasara laikā lielie ķīri ir arī Rīgā," stāsta ornitologs, Latvijas Ornitoloģijas biedrības vadītājs Viesturs Ķerus. "Cilvēkiem lielā ķīra ķērkšana nešķiet ļoti muzikāla kā dziedātāju putnu dziedāšana, bet man vienmēr ķīru balsis saistās ar pavasari." Lielie ķīri ēd gan atkritumus, gan zivtiņas, bet viņu barībā īpaša nozīme ir kukaiņiem, kurus viņi ķer arī lidojumā. Tāpēc lielos ķīrus ir interesanti barot. Lai gan lielais ķīris joprojām ir parastākā no Latvijas kaijām, tas ir iekļauts arī Latvijas Sarkanajā grāmatā, jo viņu skaits ir ļoti samazinājies, kopš 1980. gada Latvijas lielo ķīru populācija ir samazinājusies apmēram par 69%.  "Daļa no tā ir skaidrojama ar to, ka mēs paši esam uzmanīgāki resursu izlietojumā, jo daudz lielajiem ķīriem kādreiz palīdzēja zvejas atkritumi vai kažokzvēru fermu atkritumi. Tas, ka bija ļoti viegli pieejams un ķīru populācijas varēja augt. Bet ne tikai rūpīgāka atkritumu apsaimniekošana dara pāri lielajiem ķīriem. Arī invazīvās svešzemju sugas, teiksim Amerikas ūdele ar kaitē ķīrim un var apkost ķīru kolonijas," turpina Viesturs Ķerus. "Tā kā ķīri dzīvo ciešos bariņos, šī ir viena no sugām, kam reizēm arī ļoti kaitē putnu gripa. Putnu gripa uzliesmojums var izkaut veselu koloniju." 

Sen gaidīta saruna ar žurnālisti un TV raidījumu vadītāju Kristīni Garklāvu. Viņa ir profesionāle, kura parasti pati intervē citus (gan TV, gan savā podkāstā “Izgaismots”), bet šoreiz stāsta par sevi. Mēs pievērsāmies adrenalīnam, bailēm (līdz pat panikai tam visnepiemērotākajā vietā), jūtīgumam, piedzīvojumiem un tam, cik liela drosme patiesībā ir vajadzīga, lai turpinātu rādīt sevi publiski.Runājam par to, kā nepazust citu gaidās, kad sabiedrība tevi idealizē vai ienīst, kā arī par neredzamo cenu, ko maksā sabiedrībā redzams darbs, un par to, kā darīt savu darbu tā, lai acis joprojām mirdz.Klausies, ja tevi interesē savu robežu pārvarēšana, drosmes trenēšana un cilvēcīgums. Ja tevi vilina gan piedzīvojumi, gan sevis iepazīšana - saprast, no kā tu bēdz, ko tu meklē un kas tev patiesībā ir svarīgi, tad šī saruna ar Kristīni tevi gan izklaidēs, gan iedvesmos.Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Cilvēkjaudas labvēļu pasākums 20.martā bateriju uzlādēšanai. Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE studijā Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas 256. intervijas lapā.

Vidēja lieluma veikala plauktos atrodas līdz 350 dažādu sadzīves ķīmijas produktu. Lielveikalos to skaits var sasniegt 700 un vairāk. Kā no šī klāsta izvēlēties videi un cilvēka veselībai draudzīgāko produktu? Par to raidījumā Kā labāk dzīvot. Iesaka Ekodizaina kompetences centrs eksperte Ilze Neimane un RSU Darba drošības un vides veselības institūta, Higiēnas un arodslimību laboratorijas vadītāja Inese Mārtiņsone. Raidījuma viešņas aicina mājās rūpīgi izvērtēt, vai ir nepieciešami smaržkociņi, gaisa atsvaidzinātājs un veļas mīkstinātājs, kurās ir dažādas smaržvielas, kas var izraisīt alerģiju. Var arī būt, piemēram, pulvera iepakojums, kam nav nekādu bīstamības piktogrammu, tad ir svarīgi lasīt etiķeti. Tur ir atšifrēts, ja ir līdzeklī izmantotas īpaši alerģiju veicinošās smaržvielas, kas, iespējams, var radīt alerģiju, bet nav tik lielā koncentrācijā, lai norādītu ar piktogrammu. Ja pēc veļas mazgāšanas cilvēkam parādās izsitumi, tas nozīmē, ka veļa nav pietiekami labi izskalota un veļas pulveris satur kādu vielu, kas cilvēkam var raisīt kairinājumu. Īpaši, ja lieto veļas mīkstinātājus, svarīgi ir rūpīgi izskalot audumu. Tāpat raidījuma viešņas mudina rūpīgi izlasīt, cik daudz mazgāšanas līdzekļa nepieciešams liet vai bērt veļas mašīnā vienā mazgāšanas reizē. Veļas pulveri ir kļuvuši daudz koncentrētāki un efektīvāki. Reti kad ir vajadzīgs pilns mērtrauks, kā tas bija agrāk. Varbūt pietiek ar 1/3 trauciņa.    

Bez stresa un izdegšanas riska mazināšanas ir vēl virkne iemeslu, kāpēc cilvēkam nepieciešams vaļasprieks, jeb hobijs. Varbūt pat vairāki.  Kam noder vaļasprieki un kā tos izvēlēties? Raidījumā Kā labāk dzīvot par vaļasprieku lietderību stāsta ārsts-psihoterapeits, Latvijas Jūras akadēmijas pasniedzējs psiholoģijā, līderībā un komandas darbā Andris Jansons. Bet par saviem vaļaspriekiem stāsta floriste Aivita Muzikante, Anita Feldmane, kura auž, ada, dzied ansamblī, ceļo, ir arī biteniece un glezno akrila gleznas, un Marģers Majors, kurš mīl pazust kokos. Vaļasprieki cilvēkam ir vēlami un ieteicami, bet ir vairāki iemesli, kāpēc hobijs var kļūt bīstams:  reizēm aizrautība var kļūt par  apsēstību un tā nav laba lieta, jo cilvēks koncentrējas uz vienu un zaudē līdzsvaru starp dzīves jomām;  otrs - cilvēks izvēlas vaļasprieku, bet patiesībā viņš bēg no kaut kā, ko nav sevī atrisinājis; trešais - tu ļoti priecājies par vaļasprieku, kas pēkšņi pārvēršas par tavu pienākumu, tu visu laiku ar to nodarbojies un tas aizņem arvien vairāk laika un resursu, un hobijs sāk cilvēku nogurdināt; vēl bieži vien cilvēki darbā izdeg, bet vaļasprieks nav vienīgās zāles, kā no šīs izdegšanas paglābties. Svarīgs ir līdzsvars starp to, kas sagādā prieku, un to, kas palīdz nopelnīt. 

Raidījumā runājam par dabu un kādu interesantu pētījumu, kas raksturo mūsu attiecības ar dabu šajā laikmetā. Ir skaidrs, ka šodien vairāk nekā jebkad laiku pavadām iekštelpās, pilsētās, atrauti no dabas. Vai šis varētu būt iemesls, kāpēc nesenā Lundas Universitates pētījumā secināts, ka mūsdienās sākam izjust bailes un trauksmi no atrašanās savvaļā? Vai daba patiesi ir biedējoša un bīstama un vai cilvēks var dzīvot bez dabas elpas? Un kā atgriezties pie dabas, mazinot trauksmi? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē klīniskā psiholoģe, meža terapijas praktiķe Inga Dreimane, Latvijas Nacionālā Dabas muzeja pārstāve, zooloģe Inta Lange un cilvēks, kurš ikdienu pavada dziļā mežā - mežzinis Raimonds Mežaks. Lundas universitāte apkopojusi ap 200 dažādu pētījumu par cilvēka attiecībām ar dabu un secināts, ka šīs attiecības paslikintās, aizvien vairāk cilvēku attālinās no dabas un pat izjūt bailes vai nepatiku atrasties dabiskā vidē. Zviedrijas pētnieku apkopotā informācija nav pārsteigus arī speciālistiem Latvijā, kur arī novēro līdzīgu tendenci. Pētnieki brīdina, ka bieži lietotot pretblusu un ērču līdzekļus ir bīstami apkārtējai videi Populāras blusu un ērču zāles, konkrēti izoksazolīna zāles, ko dod suņiem un kaķiem, varētu radīt apdraudējumu apkārtējai videi. Tā savus secinājumus Francijas zinātnieki skaidrojuši publikācijā žurnālā “Vides toksikoloģija un ķīmija” (Environmental Toxicology and Chemistry). Zāļu aktīvās vielas nonāk mājdzīvnieku izkārnījumos, tādējādi toksiskām vielām pakļaujot kukaiņu sugas, kas barojas no mēsliem. Šie kukaiņi ir svarīgi barības vielu apritei un augsnes veselībai, tāpēc publikācijā minētais rada jautājumu par mājdzīvnieku ārstēšanas metožu ietekmi uz ekosistēmu. Komentāru pašmāju pētnieku vidū sniedz Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta BIOR Ķīmijas laboratorijas vadītājs, kā arī Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes profesors Vadims Bartkevičs. Vai aprakstītais ir būtiska, iepriekš nepieredzēta situācija?

Mūsdienās arvien vairāk runā par to, ka kognitīvi traucējumi skar aizvien jaunākus cilvēkus. Vai tas nozīmē, ka nākotnē piedzīvosim demences epidēmiju? Kurā brīdī aizmāršība ir slimības pazīme un kurā brīdī - ikdienas steigas normāla parādība? Demence visā pasaulē skar aptuveni 50 miljonus cilvēku un prognozes liecina, ka līdz 2050. gadam skaits varētu pat trīskāršoties. Teju trešdaļa aprūpes iestādēs dzīvojošo senioru cieš no demences simptomiem. Statistika rāda, ka nākotnē ar demenci sirgs aizvien vairāk cilvēku. Kāpēc šādas izmaiņas veidojas cilvēka smadzenēs, kas pēc būtības ir plastiskas un spēj mācīties visas dzīves garumā? Kāpēc krustvārdu mīkla ne vienmēr būs galvenā profilakse un vai aizvien nav skaidrs cēlonis Alcheimera un citu slimību izraisītai demencei? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro un analizē P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas neiroloģe, Latvijas universitātes Neiromedicīnas un neirozinātnes nodaļas lektore Ramona Valante, un P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas neiroloģe, Rīgas Stradiņa universitātes doktorante, pētniece Krista Lazdovska. "Kognīcijas un demences kontekstā nozīmīga ir sociālā izolācija. Vecāka gadagājuma cilvēki dzīvo vieni, viņi ir izolēti no sabiedrības. Šādā vidē var lietot, kādus medikamentus vēlies, kognīcija turpinās pasliktināties. Tāpēc arī pie mums ir tendence veidot dienas centrus, kurā cilvēki, kam ir parādījušās problēmas, sanāk kopā un socializējās. Mēs esam sociālas būtnes un, lai kognitīvā kapacitāte nemazinātos, ir vajadzīga saskarsme," skaidro Ramona Valante. Cilvēkam nepietiek tikai ar iespēju uzņemt informāciju - skatīties televizoru vai šķirstīt sociālos medijus, kas ļauj atcerēties faktus. Būtiska ir valoda, iespēja sarunāties ar citiem. Tās ir arī ir emocijas, ko neiegūst no elektroniskiem medijiem. Tie savukārt var radīt negatīvas emocijas, kas negatīvi ietekmē smadzenes. Pētnieces norāda, ka mūsu smadzenēm patīk izaicinājumi. Mēs varbūt gribētu neko nedarīt, bet smadzenēm patīk izaicinājumi, kas ļauj veidot jaunus savienojumus un uzkrāj kognitīvās rezerves. Viena iespēja būtu valodu mācīšanās, bet nepalīdz vārdiņu mācīšanās kādā lietotnē, svarīga ir saruna ar otru cilvēku. Arī mūzikas instrumentu spēlēšana ir labs veids, kā veidot kognitīvās rezerves. Ja krustvārdu mīklas risina, vienkārši atmiņā atsaucot zināmus faktus, tas netrenē smadzenes. Ja šajā laikā meklē jaunu informāciju, lasa, tā ir smadzeņu trenēšanā. Smadzenēm nepieciešams apgūt ko jaunu.  Ja cilvēks visu mūžu ir vairāk strādājis intelektuālu darbu, izaicinājums būtu - mācīties dejot. Savukārt ar fizisku darbu vai sportu saistīts cilvēks varētu pievērsties intelektuāliem izaicinājumiem. Raidījumā Kā labāk dzīvot kolēģi stāstīja par dažādām demences pacientiem paredzētām sociālām programmām un arī par vides pieejamības problēmām, ko cilvēki ar demenci piedzīvo Latvijā. Pētnieki Latvijā strādā pie vakcīnas pret Alcheimera slimību Klasiska zāļu ripiņa, asins testi, kas savlaicīgi ļautu ieraudzīt slimībai raksturīgos kaitīgos proteīnus asinīs, visbeidzot vakcīnas - šie ir dažādi mēģinājumi paredzēt vai ārstēt Alcheimera slimību. Alcheimers ir viena no demencēm, proti, smadzeņu darbības traucējumiem, kas rada neatgriezeniskus kognitīvos jeb prāta funkciju zaudējumus. Likumsakarīgi, ka tāpēc aizvien turpinās labāko medikamentu izstrāde cīņā ar slimību. Šoreiz plašāk tieši par vakcīnām, un par to saruna ar Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes dekānu Kristapu Jaudzemu. Visticamāk gan, ka vakcīna pret Alcheimera slimību būtu piemērojama tikai kādai konkrētai populācijai, kas atbilstu striktiem kritērijiem, piemēram, ģenētiskiem faktoriem, ņemot vērā attēlus ar beta amiloīdu izgulsnējumiem smadzenēm un citus parametrus. Tātad vakcīna tiktu, tā teikt, personalizēta. Vakcinēšanās biežums, brīdis, kad to sākt darīt, cik tas maksātu, cik efektīvi tas būtu - protams, šie jautājumi ir svarīgi farmācijas uzņēmumiem, bet pētnieku uzdevums pašlaik ir radīt veiksmīgāko vakcīnas darbības mehānismu. -- Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Madars Bergmanis stāsta par lielāko dzeni Eiropā – melno dzilnu.  

Aptaukošanās pēdējos gados Latvijas populācijā pieaugusi par vienu procentpunktu gadā. Situācija vēl nav traģiska, bet par normālu to arī vairāk nenosauksi. Kas ir aptaukošanās - slimības vai izlaidība? Spriežam ar speciālistiem raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas endokrinoloģe Kristīne Geldnere un P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas uztura speciāliste Liene Sondore. Sazināmies ar psihoterapeiti Ainu Poišu. Viņa skaidro, kas ir emocionālā ēšana. Savukārt Inese Mauriņa, biedrības "parsirdi.lv" vadītāja, ieraktā aicina rīt, 5. martā, piedalīties biedrības organizētajā pasākumā "Mans svars ir mana veselība". "Šo slimību izraisa dažādi faktori, tā ir multifaktoriāla. Protams, mums vairāk gribas domāt, ka tā ir iedzimtība, jo, ja ģimenē ir liekais svars vecākiem, šo tendenci varam pārmantot," par aptaukošanos skaidro Kristīne Geldnere. "Vēl ir virkne ģenētisku sindromu, kas saistās ar lieko svaru un aptaukošanos jau sākot no ļoti agrīna vecuma - jaundzimušā, bērna vecumā. Mūsdienās pieejamie ģenētiskie testi ļauj identificēt šīs saslimšanas. Ne vienmēr mēs esam efektīvi to ārstēšanā, bet, attīstoties medicīnai, arī šis lauciņš kļūst arvien apgūstamāks. Tomēr līdz par 85-90% to ietekmē, pirmkārt, mūsu dzīvesveids un otrs, nenoliedzami arī apkārtējā vide. Arī būs pacienti, kuriem ir citas saslimšanas, kuru dēļ var mainīties ķermeņa svars, mainās vielmaiņa, pieaug svars. Katrs cilvēks, kuram ir liekais svars un aptaukošanās, noteikti ir jāvērtē ļoti individuāli, jo iemesli ir ārkārtīgi dažādi." Ne vienmēr liekie kilogrami uzreiz ir saistāmi ar nozīmīgām veselības problēmām. Šobrīd runā arvien vairāk par to, ka, ilgtermiņā skatoties, tāda veselīga aptaukošanās īsti nepastāv. Un no šī termina arvien vairāk ārsti izvairās, jo veselību var uzturēt ar dzīvesveidu - sportojot, pareizi ēdot, kustoties un arī, cik nu var, izvairoties no ikdienas stresa un pietiekoši guļot. Liene Sondore atgādina, ka daudz cilvēks pats var darīt, pārdomājot savus iepirkšanās un ēdiena gatavošanas paradumus, izvēloties veselīgāku uzturu, un galvenais, gatavojot mājās, nevis iegādājoties pusfabrikātus veikalā. "Cilvēki ēd izteikti par maz, vai par daudz. Liela daļa neēd brokastis, kaut gan ir arī pētījumi, ka ir jāpaēd apmēram 40 minūtes pēc piecelšanās olbaltumvielas saturošas brokastis. Jā, tas vārds šobrīd ir ļoti modē, bet tas tiešām nodrošina sāta sajūtu ilgākam laikam. Pluss ir šķiedrvielas - pilngraudu produkti, dārzeņi, nevis bulciņa ar kafiju no rīta skrienot," norāda Liene Sondore.

Pētījumi rāda, ka Latvijas iedzīvotāji pēc māņticības līmeņa drīzāk atgādina Filipīnas un pat Krieviju, nevis savus Baltijas kaimiņus. Tas nozīmē ne tikai ticību sliktām zīmēm, pareģojumiem un šarlatāniem, bet arī paaugstinātu risku uzķerties uz sazvērestības teorijām, pseidozinātni un politiskām manipulācijām. Rezultātā iegūstam apdraudētu demokrātiju un iedzīvotāju labklājības līmeni, it īpaši – ilgtermiņā.Kritiskā un zinātniskā domāšana, kas labklājības veicināšanai būtu jāapgūst tāpat kā lasītprasme, joprojām netiek mācīta pietiekami konsekventi. Skolās un sabiedriskajā telpā trūkst skaidru risinājumu, kā cilvēkiem spēt atšķirt faktus no “pasaciņām” un pierādījumus no viedokļiem.Rezultātā Latvijā ir liela sabiedrības daļa, kuru viegli sarīdīt, iebaidīt un manipulēt ar vienkāršotiem, emocionāliem stāstiem, kas piespēlē nelietīgu personu un sistēmu interesēm.Jurģis Šķilters ir kognitīvo zinātņu profesors, Latvijas Universitātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs ar zinātniskiem darbiem par uztveri, domāšanu un to, kā mūsu smadzenes būvē realitātes “attēlu”. Viņš pēta, kā rodas uztveres ilūzijas.Šajā sarunā profesors stāsta, kā māņticība padara mūs manipulējamus un apdraud sabiedrības ilgtspēju, un, galvenais, ko katrs no mums var darīt, lai stiprinātu savu kritisko domāšanu, nezaudējot cilvēcību. Tā nav saruna par to, “cik viss ir slikti”, bet par to, kā nebūt vientiešiem, kļūt iekšēji brīvākiem un prasmīgākiem pasaulē, kurā mūs mēģina izmantot.Šī ir otrā saruna ar profesoru Šķilteru. Pirmā bija 245.epziodē: kāpēc pieņemam lēmumus, kas mums kaitē, un kā to mainīt.Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE studijā Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00:00 – Kāpēc latviešu māņticība ir šīs sarunas uzmanības centrā00:02:22 – Māņticības saknes: nedrošā pasaulē mēs meklējam vienkāršus skaidrojumus00:05:17 – Ko māņticība dod cilvēkam un ko tā atņem sabiedrībai00:13:58 – Māņticīga sabiedrība ir viegli polarizējama sabiedrība. Kāpēc tas ir bīstami00:24:53 – Mēs mīlam vienkāršus stāstus, un kā tas mums iegriež00:35:11 – Kā domāt zinātniski: pārbaudāmība, elastīgums un gatavība mainīt viedokli00:46:01 – Kad māņticība pāraug fanātismā: kā sabiedrība kļūst bīstami polarizēta00:50:00 – Difterija 2024. gadā: ko nozīmē, kad viedokļu līderis pārspēj zinātnieku00:53:10 – Stambulas konvencija, kad politiķi izmanto cilvēku sāpes kā āķi balsu vākšanai01:03:59 – Zinātnes komunikācijas problēma: kāpēc zinātnieks un māņticīgais viens otru nedzird01:06:23 – Power-Up SPACE – vieta, kur ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu01:15:54 – Katrai problēmai ir vārds un uzvārds. Zinātnieku atbildība publiski saukt lietas īstajos vārdos01:22:33 – Cilvēciskais pār ideoloģisko. Ko katrs no mums var darīt jau šodien

Mēneša lielo sarunu esam veltījuši kādām ļoti īpašām attiecībām, kas turpinās varbūt pat desmitiem tūkstošu gadu. Cilvēka labākais draugs, uzticamākais pavadonis un sargs - suņa ķepas nospiedums palicis uz cilvēces sirds jau tūkstošiem gadu. Kāda ir suņu izcelsme? Kāpēc tieši suns atrada īpašu vietu cilvēka sirdī un namā - ko par to stāsta evolūcija un arheoloģija? Kā mainījušās suņu funkcijas, uzvedība un šķirnes un vai šodien uzticamajā mājas mīlulī ir kaut kas no savvaļas vilka? Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta zinātniskais asistents, arheologs Eduards Plankājs un Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" zinātniskā asistente Agrita Žunna. 

Šajā sarunā ar komunikācijas ekspertu, filozofijas doktoru, sabiedrisko mediju ombudu un grāmatu autoru Edmundu Apsalonu runājam par robežām dažādās attiecībās pavisam citādāk nekā ierasts. Teju visi esam dzirdējuši, ka robežas ir svarīgas. Bet ko darīt, ja cilvēks gadiem nav pieradis vilkt robežas? Kā pateikt "nē" tā, lai otra puse to saprot un pieņem, nevis uztver kā uzbrukumu? Un vai stingrās robežas, kuras mēs tik rūpīgi definējam, tiešām mūs aizsargā?Edmunds Apsalons skaidro, kāpēc fiksētas, uz visiem laikiem novilktas robežas iznīcina attiecības, un piedāvā skatīties uz tām kā uz kaut ko dinamisku - kas mainās. Mēs runājam par komunikācijas "spēlēm" un to noteikumiem, par pozīcijām attiecībās, par to, kāpēc pārpratumi ir komunikācijas norma, un kā tos pārvarēt. Par to, kāpēc mēs baidāmies iedziļināties pretējā viedoklī, kāpēc īstermiņā manipulācija šķiet efektīvāka par atklātu sarunu, un par argumentiem, kas neko nepierāda, bet kurus mēs izmantojam kā pierādījumus.Šī ir saruna par to, kā pārdefinēt sevi katrā situācijā, kā atrast kopīgo ar otru cilvēku un kā spēt runāt par izmaiņām tā, lai otra puse tās saprastu un pieņemtu. Un par to, ka mēs esam jauni tik ilgi, kamēr spējam mācīties. Bet ko nozīmē mācīties? Mācīties nozīmē mainīties.Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 IevadS04:51 Ko dara sabiedrisko mediju ombuds un kādas robežas medijiem tiek pārkāptas13:17 Mēs gribam novilkt robežas, kas būtu derīgas uz visiem laikiem,  bet tas nedarbojas21:32 Manipulētā "jūs" forma, kad cilvēks turas pie distancētām, formālām attiecībām26:14 Par pozīcijām attiecībās - kas ir augšā, kas apakšā, un kā tās mainās sarunas laikā30:56 Kāpēc mēs baidāmies no personiskās saskarsmes un nezinām "noteikumus"33:11 Par spēles noteikumiem komunikācijā - futbols vai regbijs? Kā mēs neapzināti vienojamies par noteikumiem.33:28 Kā pieņēmumi - ko tu domā par mani, ko es domāju par tevi ietekmē sarunas veiksmību40:38 "Komunikācijā mēs vairāk pārprotam nekā saprotam"44:59 Kāpēc mēs nevēlamies saprast citu viedokli51:22 Ar kādiem noteikumiem mēs nākam uz sarunu attiecībās un kā tie veidojas58:58 Power-Up SPACE – vieta, kur ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu1:01:09 Praktisks piemērs - padotais, kas saka "nē" papildu darbam.01:06:21 Par tradīcijas argumentu, autoritātes argumentu un konsensa argumentu01:10:04 Viedokļi nav pierādāmi, bet mēs gribam pierādīt, ka mūsu viedoklis ir patiess01:13:07 Nevaram vienkārši mainīt noteikumus, nebrīdinot01:17:48 Vai es dzīvoju dzīvi, spēlējot spēli, kuru es gribu spēlēt?01:22:13 Veselīgu attiecību pazīme ir dinamika pozīcijās, nevis ieciklēšanās uz vienu modeli01:25:16 Runāt atklāti vai manipulēt. Kāda saruna ir bīstamāka01:32:22 Dzīves kvalitāte ir jautājums par to, kas mums ir svarīgs šeit un tagad01:38:01 Par mentālo novecošanu - mēs esam jauni, kamēr spējam mācīties, tātad - mainīties01:46:29 Mēs visu laiku varam pārprast un ka situācijas ir sarežģītākas, nekā šķi

"Es zinu, kas man jādara. Pat gribu to darīt. Bet vienkārši nevaru saņemties." Pazīstama situācija? Tad noderēs šī saruna ar Dr. Sandru Vestermani- ārsti, neiroloģi un kognitīvo neirozinātņu maģistri. Daktere parāda:- kāpēc mēs tā vietā, lai rakstītu svarīgu projektu, pēkšņi metamies mazgāt logus (vai kārtot skapjus, vai uzkopt visu māju);- kāpēc ar gadiem kļūst arvien grūtāk saņemties, lai gan mērķi ir skaidri un vēlme ir īsta;- un kā atšķirt, vai tas, ko tu sauc par slinkumu, patiesībā ir nogurums, motivācijas traucējumi vai depresija.Dr. Vestermane runā bez izskaistinājumiem par to, kāpēc smadzenes mūs bremzē ceļā uz mērķi pat tad, kad mums viss ir - zināšanas, prasmes, iespējas.Te nav uzsauciena: "Saņemies un pacenties!" Viņa dalās arī ar savu ikdienu - kā sevi "apmāna" un piedabū darīt lietas, uz kurām grūti saņemties.Tu uzzināsi, kā sevis pazīšana ir atslēga tam, lai sevi motivētu (un kāpēc burkāna vai pātagas metode uz visiem nestrādā), kad ir laiks meklēt profesionālu palīdzību, un kā mūsu ekrānu paradumi var būt viens no iemesliem, kāpēc mums vairs nekas nepatīk un īsti neinteresē.Ja mokies ar nebeidzamu nogurumu, kam īsti nav izskaidrojuma, ja tu dari darbu, kurā neredzi jēgu, vai ja tev vienkārši ir sajūta, ka agrāk viss bija vieglāk, tad šī saruna palīdzēs saprast, kas ar tevi notiek.Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 - Ievads00:02 - Kāpēc mums jārunā par slinkumu, nogurumu un motivācijas traucējumiem?05:50 - Kāpēc smadzenes bremzē mūs ceļā uz mērķi (pat ja mērķis ir skaidrs)10:00 - "Es gribu, es zinu kas jādara, bet es nedaru" - motivācijas paradokss13:30 - Izdegšana un vēlme mainīt profesiju - kāpēc tā uzrādas ap 30+?19:50 - "Tu esi noguris no datora klabināšanas?" - par intelektuālo nogurumu26:30 - Garlaicība arī ir stress32:10 - Slinkums nav īsti slinkums 37:30 - "Gudrs, bet slinks" pieaugušā vecumā42:20 - Pašmotivācija - vienīgais instruments, kas strādā ilgtermiņā52:00 - "Man nav motivācijas" un "Man nav spēka" - kā atšķirt?55:42 - Power-Up SPACE – vieta, kur ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu1:02:30 - Cilvēku pārslodze - kad sociālā mijiedarbība nogurdina01:06:30 - Ko darīt, ja nevari saņemties? Diagnostika un pirmie soļi01:12:40 - Praktiski risinājumi: testi, psihologs, psihiatrs, karjeras konsultants01:15:00 - Kāpēc vīrieši biežāk lieto alkoholu, bet sievietes - antidepresantus01:19:00 - Vai tu redzi jēgu tam, ko dari?01:24:40 - "Motivācija seko rīcībai, nevis otrādi". Kāpēc nestrādā pieeja - sēdēt un gaidīt01:29:30 - Ģeopolitiskā letarģija - "kāpēc sākt, ja viss var beidzies?"

Honkongas tiesa piespriedusi 20 gadus cietumā demokrātijas aizstāvim Džimijam Lai. Japānas parlamenta apakšpalātas vēlēšanās pārliecinoši uzvar premjeres Takaiči vadītā partija. Irānas un Savienoto Valstu pretstāve un dialogs. Aktualitātes analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un LATO valdes loceklis Sandis Šrāders, Latvijas Radio Ziņu dienesta ārzemju ziņu žurnālists Rihards Millers un Latvijas institūta valdes locekle, Tuvo Austrumu pētniecības programmas vadītāja Sintija Broka-Kovalevska. Sana-čan – Japānas politikas uzlēkusī saule Japānas politika nav domājama bez Liberāldemokrātiskās partijas. Kopš šī politiskā spēka nodibināšanas 1955. gadā ir bijuši vien divusi trīs gadus ilgi periodi, kad tas nav bijis pie varas. Tā tiek raksturota kā t.s. „jumta” jeb „lietussarga” partija – tāda, kas apvieno dažādu nokrāsu novirzienus, taču kopumā ir ar labēji centrisku, konservatīvu un nacionālistisku ievirzi. Tomēr pēdējie gadi japāņu liberāldemokrātiem nav bijuši viegli. Partijas reitingus deldējušas sociālekonomiskās problēmas – dzīves dārdzība un neiepriecinošā demogrāfiskā situācija, tāpat vairāki skandāli. Jaunākās paaudzes vēlētāju acīs tā ieguvusi „onkuļu partijas” reputāciju – pārāk tradicionāla, pārāk remdena, uz pagātnes lauriem dusoša. Kopš 2024. gada parlamenta vēlēšanām liberāldemokrāti un viņu tradicionālie koalīcijas partneri – centriskā partija „Kōmeitō” – veidoja mazākuma valdību, līdz pagājušā gada oktobrī koalīcija pajuka, premjers Išiba atkāpās un Liberāldemokrātiskās partijas stūri pārņēma tās jaunā līdere Sanaje Takaiči, kļūstot par pirmo premjerministri sievieti Japānas vēsturē. Viņas personā liberāldemokrāti ieguva jaunu seju un elpu. No vienas puses, premjerministre ir uzskatos konservatīva – viendzimuma laulību pretiniece un patriotiskas audzināšanas piekritēja; no otras – savā uzvedībā un manierēs vienkārša, atvērta un demokrātiska. Sevišķi pamanāma ir viņas prasme komunicēt sociālajos tīklos un uzrunāt jauniešu auditoriju, kuras vidū viņa tiek dēvēta par Sana-čan – pievārds ‘čan' japāņu valodā apzīmē tuvas draudzības attiecības ar nosaukto personu. Par koalīcijas partneriem Takaiči izvēlējās nevis līdzšinējos centristus, bet gan krietni labējāko un populistiskāko Japānas Inovāciju partiju. Vēl viens zīmīgs moments ir premjeres prasme atrast kopīgu valodu ar Savienoto Valstu līderi Donaldu Trampu. 13. janvārī Takaiči izsludināja ārkārtas parlamenta vēlēšanas. Šis solis ar mērķi konvertēt personīgos reitingus konkrētā partijas politiskajā ietekmē tika vērtēts kā riskants, taču attaisnojās ar uzviju. Svētdien, 8. februārī, notikušajās vēlēšanās liberāldemokrāti svinēja grandiozu uzvaru, iegūstot vēsturiski lielāko pārstāvniecību parlamentā ar 316 vietām no 465. Koalīcijas partneri Inovāciju partija gan pāris vietas zaudējusi, taču tas nozīmīgi nemaina viņu frakcijas lielumu. Savukārt partijas „Kōmeitō” un lielākā opozīcijas spēka Konstitucionāli demokrātiskās partijas izveidotais bloks Centriski reformistiskā alianse piedzīvojis smagu sagrāvi un vairāk nekā divu trešdaļu mandātu zaudējumu. Jaunā situācija Japānas parlamenta apakšpalātā dod premjerministrei Takaiči lielākas iespējas mainīt Japānas konstitūciju, ko viņa iezīmējusi kā politisku mērķi. Tai skaitā, iespējams, varētu tikt mazināts pamatlikuma izteiktais akcents uz militāras darbības ierobežošanu ārpus valsts robežām. Pēc nākšanas pie varas Japānas līdere paziņoja, ka gadījumā, ja Ķīnas tautas republika mēģinātu ar militāru spēku sagrābt Taivānu, ir iespējama Japānas militāra iejaukšanās. Tas izraisījis krasu attiecību pasliktināšanos starp Pekinu un Tokio ar ekonomiskām sankcijām no Ķīnas puses. „Drednautu diplomātija” un piemirstās cilvēktiesības 6. februārī Omānas galvaspilsēta Maskata kļuva par sarunu vietu starp Savienoto Valstu un Irānas pārstāvjiem, izmēģinot diplomātiju, pirms tiek liktas lietā raķetes un bumbas. Tas ir pirmais šāds abu valstu dialoga precedents kopš pagājušā gada jūnija, kad Izraēla un Savienotās Valstis vērsa gaisa triecienus pret Irānu, tai skaitā tās kodolobjektiem. Arī tagad no Savienoto Valstu puses tā ir „drednautu diplomātija” – janvāra nogalē Arābijas jūrā ieradās amerikāņu jūras spēku kaujas grupa ar aviācijas bāzes kuģi „Ābrahams Linkolns” priekšgalā. Uz „Linkolna” klāja ir modernākās daudzfunkcionālās kaujas lidmašīnas, iznīcinātāji un elektroniskās karadarbības un izlūkošanas lidaparāti. Kaujas grupas kuģi aprīkoti arī ar spārnotajām raķetēm „Tomahawk” un pretraķešu aizsardzības sistēmām. Kā svētdien savā publikācijā izteicās kanāla „Al Jazeera” Dohas institūta politoloģijas asistējošais profesors Muhanads Selūns, svarīgākais rādītājs neesot tas, kas tiek teikts par sarunām, bet gan tie, kas sēdušies pie sarunu galda. No Savienoto Valstu puses tas ir vispārzināmais sarunvedēju pāris Stīvens Vitkofs un Džareds Kušners, kā arī ASV Centrālās pavēlniecības komandieris admirālis Breds Kūpers. Šis vīrs ar uzplečiem esot dzīvs atgādinājums Irānas pusei, ka nepiekāpībai var būt smagas un ātras sekas. Tomēr draudīgais tonis pagaidām nav darījis Teherānu piekāpīgāku, ciktāl runa ir par sarunu priekšmetu kā tādu. Irāna uzstāj, ka ir gatava runāt par savu kodolprogrammu, piekrītot pārtraukt urāna bagātināšanu apmaiņā pret sankciju atcelšanu, bet nekādā ziņā ne par ko citu – ne raķešu ieroču attīstības programmu, ne atbalstu teroristiskajām organizācijām „Hamas” un „Hezbollah” un hutiešu nemierniekiem Jemenā, ne, protams, par cilvēktiesību situāciju Irānas iekšienē. Plašākajā sarunu tvērumā ir īpaši ieinteresēta Izraēla, un tiek spriests, ka premjerministra Netanjahu šodienas visai pēkšņā vizīte Vašingtonā varētu būt saistīta ar vēlmi ietekmēt amerikāņu pozīciju. Katrā ziņā Irānas ārlietu ministrs Abāss Arāgči jau brīdinājis Vašingtonu nepaļauties Izraēlas premjera destruktīvajiem centieniem. Pie tam Irānas iekšpolitiskā situācija šajā diplomātiskajā izspēlē acīmredzami atstumta otrajā plānā, un pasaule turpina noskatīties, kā režīms, noslīcinājis asinīs nesenos protestus, turpina piegriezt skrūves. No Teherānas pienāk ziņas, ka arestēti vairāki prominenti reformistiskas ievirzes politiķi, tāpat ārsti, kas snieguši palīdzību ievainotiem janvāra protestu dalībniekiem. Cilvēktiesību aktīvisti pauž bažas, ka cietumos notiek arestēto protestu dalībnieku slepkavošana. Pekina demonstrē totalitārisma tvērienu Honkongā Pirmdien, 9. februārī, tiesa Honkongā pasludināja spriedumu mediju magnāta Laja Čī-jina, plašāk pazīstama kā Džimija Lai, lietā. Septiņdesmit astoņus gadus vecajam apsūdzētajam piespriesti divdesmit gadi cietumā. Tagad slēgtā laikraksta „Apple Daily” dibinātājs tika apcietināts 2020. gada augustā un pēc apmēram piecus gadus ilgušā procesa atzīts par vainīgu sazvērestībā ar ārzemju spēkiem un musinošu tekstu publicēšanā. Kā paziņoja tiesa, apsūdzētā vainu pastiprina tas, ka viņš esot bijis ārvalstu inspirētas sazvērestības galvenais plānotājs un virzītājspēks. Ar publikācijām savā izdevumā viņš esot aģitējis par ārvalstu sankciju ieviešanu pret Ķīnu. Savu biznesa karjeru sācis apģērbu ražošanas un mazumtirdzniecības jomā, Lai vēlāk pievērsās mediju jomai, izveidojot lielāko Honkongas mediju kompāniju „Next Digital” un jau pieminēto laikrakstu „Apple Daily”. Konfrontācijā ar Ķīnas totalitāro režīmu viņu noveda 2019. – 2020. gada Honkongas protesti, kad Džimijs Lai nostājās demokrātisko spēku pusē, gan personiski kritizēdams Pekinas režīma rīcību, gan uzturēdams attiecīgu ievirzi savos preses izdevumos, gan sniegdams demokrātiskajiem spēkiem finansiālu atbalstu. Ar šo cietumsodu Ķīnas vara nepārprotami demonstrē, ka ikvienam, kas stāsies ceļā tās plāniem pēc iespējas drīz iedabūt Honkongu totalitārās valsts tiesiskajā un politiskajā rāmī, nav ko cerēt uz žēlastību. Kā norādījis Lielbritānijā dzīvojošais notiesātā dēls Sebastjens Lai, ievērojot viņa tēva sirds stāvokli un to, ka pērngad vien viņš zaudējis desmit kilogramus svara, faktiski šis uzlūkojams kā nāves spriedums. Džimijs Lai kopš 1994. gada ir arī Lielbritānijas pavalstnieks, un britu ārlietu ministre Iveta Kūpere paziņojusi, ka valdība darīs visu iespējamo, lai panāktu viņa atbrīvošanu. Tikām skarbu opozīcijas kritiku izpelnījies britu premjerministrs Kīrs Stārmers, kurš pirms pāris nedēļām viesojās Pekinā, vienojās par vīzu režīma atvieglojumiem britu tūristiem un mazāku ievedmuitu viskijam, taču, kā šķiet, nepratās neko darīt tiesājamā demokrātijas aizstāvja labā. Šīs ir vēl viens pārmetums leiboristu valdības galvam, kura kabineta prestižs pēdējā laikā krietni pabojāts arī t.s. „Epstīna failu” sakarā. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Vīrieši labāk apspriedīs, kādas gumijas riepas izvēlēties savam auto, nekā runās par tēmām, kuras liek viņiem palikt nomodā. Bet kas notiek, kad veiksmīgs vīrietis ar labu darbu, ģimeni un it kā sakārtotu dzīvi pēkšņi attopas, ka iekšēji ir tukšs? Šajā sarunā psihoterapeits Dr. Artūrs Miksons atklāj, kāpēc daudziem vīriešiem fiziskie simptomi – muguras sāpes, temperatūra, izdegšana – ir vienīgais veids, kā viņi spēj pateikt "man ir grūti". Un kāpēc pēc vienas neveiksmīgas atklāšanās partnerei vai draugam vīrietis var noslēgties uz gadiem.Šī nav saruna par vainīgo meklēšanu vai par to, ka "vīrieši ir vāji". Tā ir saruna par to, kā bērnībā izveidojušies aizsardzības mehānismi – vainas izjūta, bailes no savas agresijas, nespēja novilkt robežas – liek vīriešiem dedzināt sevi, līdz viņi vai nu izdeg pilnībā, vai nonāk pie atkarībām. Dr Miksons skaidro, kā atpazīt šos signālus, ko darīt, ja blakus ir cilvēks, kurš cieš, bet to nepateiks, un, svarīgākais, kā mainīt situāciju, ja pats esi tajā nonācis.Citas intervijas ar dakteri Miksonu atradīsi 252. sarunas lapā.Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00:00 – Ievads00:03:00 – Atskats uz tēmu par vīriešu slēpto depresiju00:06:00 – Kāpēc sievietes bieži grib “salabot” vīrus, bet vīrieši paši nerīkojas?00:08:30 – Ārēji veiksmīga dzīve ne vienmēr nozīmē iekšēju piepildījumu?00:10:20 – Kā bērnības pieredze veido dzīves scenārijus un attiecību modeļus.00:12:10 – Terapijas mērķis nav atrast vainīgo, bet saprast, kā esam iemācījušies dzīvot.00:15:30 – Kā bērnības pieredze ietekmē vīrieša pašvērtējumu un attiecības ar vīrieša tēlu.00:18:15 – Bailes no savas agresijas un nespēja novilkt robežas.00:23:15 – Vainas izjūta kā aizsardzības mehānisms, kuru nevar vienkārši “nogriezt”.00:29:00 – Vīrietis pēc vienas neveiksmīgas atklāšanās var noslēgties vēl vairāk.00:33:30 – Par progresu terapijā, kas no malas var šķist “nekas īpašs”.00:37:00 – Vīriešu dalīšanās par alkohola atkarību – kas tur bija tik spēcīgi.00:41:10 – Darbaholisms un izdegšana kā paškaitējuma forma.00:49:30 – Par tēviem un vīriešu veselību, atklājot dziļākas problēmas.00:55:30 – Atkarība kā mēģinājums tikt galā ar sāpēm.00:58:00 – Fiziskie simptomi var būt vienīgais veids, kā vīrietis spēj pateikt: “man ir grūti”.00:59:35 – Power-Up SPACE – vieta, kur ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu01:09:00 – Pieņemt atzinību ir jāmācās – arī tas ir emocionāls treniņš.01:18:45 – Instagram realitāte un tās ietekme uz pašvērtējumu.01:23:00 – Ko mēs patiesībā meklējam, kad dzenamies pēc “taisnības” vai “sasniegumiem”?01:29:00 – “Es nezinu” – kā šī frāze var kļūt par sākumu īstām pārmaiņām.01:33:00 – Kāpēc ir svarīgi dzirdēt, ka arī terapeitam ir līdzīgas sajūtas.01:41:00 – Ko darīt, ja vēl neesi gatavs runāt ar terapeitu? Mazie soļi, kas palīdz sākt.