Podcasts about dostojevskis

Noslēdzam ciklu, veltītu krievu rakstniekam Fjodoram Dostojevskim 200. dzimšanas dienā. Viņa darbi ir ietekmējuši gan kinorežisorus, gan baleta māksliniekus, tostarp arī Borisu Eifmanu. Taču arī pēdējo epizodi veltīsim teātra mākslai – gan Krievijas, gan pašmāju iestudējumu kontekstā. Jo, neatkarīgi no izvēlētā mākslas paveida, Dostojevska pamatdoma saglabājas nemainīga – cilvēka vieta pasaulē un tāda ceļa atrašana, kurš vestu atpakaļ pašam pie sevis un Visaugstākā.   Fjodors Dostojevskis, runājot par saviem pirmajiem spilgtajiem iespaidiem teātrī, atceras: „Desmit gadu vecumā es Maskavā redzēju Šillera „Laupītāju” izrādi, kurā tēloja Pāvels Stepanovičs Mačalovs. Varu sacīt, ka spēcīgie iespaidi, ko es toreiz guvu, ļoti labvēlīgi ietekmēja manu garīgo pasauli.” Pirmais rakstnieka darbs, kurš tiek uzvests uz teātra skatuves, ir romāna "Velni" dramatizējums, kura pirmiztrāde notika 1907. gada 29. septembrī Sanktpēterburgas Literatūras un mākslas biedrības teātrī. Tam sekoja iestudējumi tā dēvētajā MHATĀ jeb Antona Čehova vārdā nosauktajā Maskavas Mākslinieciskajā teātrī, proti -  "Brāļi Karamazovi" 1910. Gadā un jau otro reizi -  "Velni" (šajā versijā ar nosaukumu "Nikolajs Stavrogins" - 1913. gada rudenī. Lai pārspriestu Fjodora Dostojevska darbu iestudējumus uz Krievijas teātra skatuvēm, uz sarunu aicināju teātra producenti un ilggadēju MHAT teātra darbinieci Jevgēņiju Šermeņovu, kura jau piecus gadus sevi pilntiesīgi var saukt par rīdzinieci. Jevgēņija stāsta par savu pirmo spēcīgo iespaidu saistībā ar Dostojevska darba iestudējumu uz teātra skatuves. Sarunu par Fjodora Dostojevska darbu dažādajiem inscenējumiem teātrī turpinām ar teātra zinātnieci un kritiķi Edīti Tišheizeri. Viņai jautāju, vai varētu būt tā, ka Dostojevskis teātru repertuārus apmeklē sezonāli? Piemēram, mēdz teikt, ka rudeņos gribas klausīties blūzu vai džezu, vasarās ļaudis klausās vieglāku un pacilājošāku mūziku…Varbūt līdzīgi ir ar teātri, kad mākslinieciskajiem vadītājiem itin kā parādās spuldzīte virs galvas, sakot: „jā, šis nu ir tas īstais laiks, kad mums būtu jāķeras pie Dostojevska!”

Turpinām izzināt Fjodora Dostojevska radošo mantojumu. Par Fjodora Dostojevska literatūras būtiskākajām iezīmēm stāsta rakstnieks Osvalds Zebris. Sižeta ievadā skan kņaza Miškina pārdomas Kaspara Znotiņa iemiesojumā, kas reiz bija dzirdamas režisora Viestura Kairiša izrādē „Idiots” Jaunajā Rīgas teātrī. Sarunā ar Osvaldu Zebri, interesējamies, cik lielu uzmanību no viņa lasītāja pieredzes aizņem krievu literātu darbi. Viņš saka, ka tie no kopējā lasāmā apjoma aizņem apmēram 62 procentus, jo krieviski viņš lasa raitāk, nekā angliski. Tāpēc arī lielākā daļa no krievu klasiķiem ir apgūta, tomēr daži autori sirdī iekrituši īpaši dziļi – tostarp arī Dostojevskis. Tad nu sākam šķetināt rakstnieka radošo rokrakstu. Kā būtisku iezīmi Dostojevska literatūras sakarā Osvalds Zebris min to, ka viņš no romāna uz romānu neatlaidīgi un teju ar apsēstību risina savā būtībā vienus un tos pašus jautājumus, proti: kāpēc cilvēks ir tāds, kāds viņš ir, kāda ir ļaunuma izcelsme cilvēkā, kas mudina viņu izdarīt konkrētas izvēles morālētiskā plāksnē; kāda ir tautas sūtība un loma indivīda izaugsmē un dzīves jēgpilnā, pilnvērtīgā realizācijā. Kādā ziemas dienā, savas vientulīgās pastaigas reizē, vienkāršs jauneklis, vārdā Arkādijs Makarovičš, Ņevas upes piekrastē ierauga jaunu meiteni, par kuras nodomiem tajā brīdī viņš nebūt nav drošs. Vai viņa vēlas noslēgt savu dzīvi vai vienkārši gremdējas pārdomās? Šo fabulu ar tikko nojaušamu mīlasstāsta motīvu Osvalds Zebris ir attīstījis tieši Fjodora Dostojevska darbu iespaidā.

Fiodoro Dostojevskio fantastinis apsakymas „Juokingo žmogaus sapnas“. Skaito aktorius Saulius Čiučelis.

Fiodoro Dostojevskio fantastinis apsakymas „Juokingo žmogaus sapnas“. Skaito aktorius Saulius Čiučelis.

Fiodoras Dostojevskis. „Baltosios naktys“. Režisierius Olegas Kesminas. Vaidina Justas Tertelis, Asta Stankūnaitė, Jonas Sakalauskas, Aldona Janušauskaitė . Garso režisierė Sonata Jadevičienė. 2009m.

Fiodoras Dostojevskis. „Baltosios naktys“. Režisierius Olegas Kesminas, garso režisierė Sonata Jadevičienė. Vaidina Justas Tertelis, Asta Stankūnaitė, Jonas Sakalauskas, Aldona Janušauskaitė . 2009 m.

Įdomybės. Literatūra. F. Dostojevskis lankėsi Vilniuje.

Įdomybės. Literatūra. F. Dostojevskis ir azartiniai žaidimai.

Įdomybės. Literatūra. F. Dostojevskis ir azartiniai žaidimai.

Svietejom 300. jubilejis raidejumu! Valsts svātku mienesī īpazeisim latgaliskas saimis. I itūreiz gostūs Artūrs i Matīss Uškāni. Tāvs i dāls. Obeji jī ņiu dzeivoj golvyspiļsātā, kūpā muzicej folkroka grupā "Laimas Muzykanti", ir kolēģi, draugi, dūmubīdri, i kai poši atzeist dažkuort ari dūmstorpeibu bīdri. "Radūšā komandā struodojūt īpaši izapauž, tas par kū i Blaumanis "Indrānūs" rakstēja i Dostojevskis, ka vīns vaira kur ta iz tradicejom spīž, iz pīredzi, ūtrs otkon iz jauneibys maksimalismu i progresu. Bet tys vyss paleidz veiduot tū, kū mes veidojam pošlaik. Tei ir jauna "Laimas Muzykantu" programma. I ar gola rezultatu tūmār esam apmīrynuoti vysi," tai Artūrs Uškāns. Pēc sarunas izaicynojam Tevi, klauseituoj, uzraksteit diktatu latgaliski! {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="180411" layoutid="0" layout="" static=""} Pasauļa diktats latgalīšu rokstu volūdā pyrmū reizi nūtyka 2017. godā, īsadvesmojūt nu iniciativys “Pasauļa diktats latvīšu volūdā”. Jau ūtrū reizi pīduovojam uzraksteit diktatu viesturiskā latvīšu volūdys paveidā – latgalīšu rokstu volūdā. Diktatā Rēzeknis Tautys teatra akters Aldis Leidums skaiteis fragmentu nu Kārļa Skalbis puosokys “Kačeiša patmalis” (izdeviejs: “Latvijas Mediji”, 2017). Uzraksteitū tekstu sevkurs varēs puorbaudeit portalā lakuga.lv. Diktata teksts sastateits, īvārojūt 2007. godā apstyprynuotūs Latgalīšu raksteibys nūsacejumus.  

Zenta Mauriņa: Esmu zaudējusi zemi zem kājām, dzimteni un māju, naktīs mani moka arvien tas pats murgainais priekšstats, ka karājos gaisā, esmu zaudējusi dārgāko hercogisti – grāmatu, manuskriptu un skolnieku pasauli, - ne ķermenim, ne dvēselei nav nekā, ar ko aizsargāties pret ziemeļu vēju, bet ticība priekam arvien palikusi. Manas Prieka baznīcas priesteri ir Poruks, kas sāpēs smaida, Munte, kas akls būdams, pielūdz sauli, Bēthovens, kas, kurls būdams, uzgavilēja priekam, Dostojevskis, kas, cietumā sēdēdams, sumināja dzīvību un brīvību. "Daudzi ir zaudējuši dzimteni, mājas un tuviniekus un ir centušies tikt tam pāri, un meklēt prieku un līdzsvaru. Dažiem šis līdzsvars bijis gūstams kontaktā ar dabu, citiem kontaktā ar tiem, ko Mauriņa sauca par dižgariem," bilst Vaira Vīķe-Freiberga. "Šeit atkal ir elitārais moments, heroizēšanas moments. Bet man šķiet, ir jāieklausās viņas dziļākajā domā. Lasot Poruku, lasot par Kukažiņu, sapratīsiet, ko nozīmē sirdsšķīstie. Klausoties Bēthovena 9. simfoniju, man šķiet, ka Oda priekam atgādinās ne tik vien par prieku bet mūsdienās arī par Eiropas nepieciešamību pēc vienotības. Tāpat par daudziem citiem, kas kultūrā nākuši ar savu pienesumu, saucam mēs viņus par dižgariem vai nē, viņi ir kaut ko nesuši pasaules kultūrai, ar ko ir vērts iepazīties." Zenta Mauriņa: Ir svētdiena, un šeit svešumā nav neviena, kas pie manis varētu atnākt ciemā, nav arī neviena, kas mani gaidītu. Sēžu svešā dārzā un skatos klīstošos mākoņos, bet tie ir citi mākoņi, nekā dzimtenē. Dārzā zied vēlīnas rozes, bet tās nav mana dārza rozes. Lai izturētu smeldzi sirdī, es eju ciemā pie Raiņa un Senekas. Es mīlu sirmus vīrus, sevišķi tūkstošs gadus vecus. Te nav ko iebilst, domā ir tā pati, kas iepriekš jau dzirdētā citātā, to varētu papildināt ar to, ka raugoties uz rozēm nekad nevajadzētu domāt, vai tās ir mana dārza vai cita. Roze ir roze un tās skaistumu vajadzētu spēt baudīt vienmēr un visur, nedomājot vai viņa man pieder, vai ne," atzīst Vaira Vīķe-Freiberga.

"Brott och straff" har kallats den första psykologiska thrillern och världens bästa deckare. Dostojevskis febriga skildring av antihjälten Raskolnikovs mord på en pantlånerska och dådets rättsliga och psykologiska efterspel fyller 150 år i år. Vad säger romanen om 1860-talets Ryssland? Hur påverkades texten av Dostojevskijs prekära situation vid skrivandet? Och vad kan dagens deckarförfattare lära sig av berättartekniken? Veckans avsnitt av Bildningspodden dyker ner i en av världslitteraturens absoluta klassiker. Gäster i studion är Susanna Witt, docent i slaviska språk vid Uppsala universitet, och Magnus Ljunggren, professor emeritus i rysk litteratur vid Göteborgs universitet. Bildningspodden – en podcast för vetgiriga – produceras av Magnus Bremmer och Klas Ekman för Humanistiska fakulteten vid Stockholms universitet. Inspelningstekniker är Henrik Nordgren. Läs mer på www.bildningspodden.se

Šįkart „Literatūros akiračių“ autorius, poetas ir dramaturgas M. Nastaravičius atsidurs atsakinėtojo pozicijoje. Pokalbis apie šiandien jam svarbias kūrybos sritis – literatūrą ir teatrą.„Po pirmos knygos turbūt kiekvienam rašančiam kyla klausimas, ką daryti toliau. Ir ta nuvalkiota frazė – jeigu gali nerašyti, nerašyk. Aš tai galiu nerašyti... Ypač kai kas nors nepavyksta, pasižiūriu į knygų lentyną, kurioje, tarkime, Beketas ar Dostojevskis, ir galvoju, kam dar didinti prastos ar vidutinės poezijos kiekį? Bet jeigu antra knyga guli ant stalo, vadinasi, pasiteisinimą randu...“, – sako poetas Mindaugas Nastaravičius, išleidęs eilėraščių rinkinį „Mo“. Koks tas pasiteisinimas?

Šįkart „Literatūros akiračių“ autorius, poetas ir dramaturgas M. Nastaravičius atsidurs atsakinėtojo pozicijoje. Pokalbis apie šiandien jam svarbias kūrybos sritis – literatūrą ir teatrą.„Po pirmos knygos turbūt kiekvienam rašančiam kyla klausimas, ką daryti toliau. Ir ta nuvalkiota frazė – jeigu gali nerašyti, nerašyk. Aš tai galiu nerašyti... Ypač kai kas nors nepavyksta, pasižiūriu į knygų lentyną, kurioje, tarkime, Beketas ar Dostojevskis, ir galvoju, kam dar didinti prastos ar vidutinės poezijos kiekį? Bet jeigu antra knyga guli ant stalo, vadinasi, pasiteisinimą randu...“, – sako poetas Mindaugas Nastaravičius, išleidęs eilėraščių rinkinį „Mo“. Koks tas pasiteisinimas?