Podcasts about freiberga

Kustību izrāde „Balta kleita” ir vēl viens Latvijas Kultūras akadēmijas aktiermākslas 4. kursa studentu diplomdarbs, kurā piedalās piecas topošas aktrises. Pirmizrāde jau šīs nedēļas nogalē – 30. un 31. maijā. Kustību izrāde tapusi iedvesmojoties no rakstnieces Ingas Ābeles tāda paša nosaukuma stāstu krājuma. izrādes horeogrāfiju un režiju veido Elīna Gediņa. Adele, Aiga, Alise, Linda, Malda – piecas sievietes un pieci stāsti. Šīs sievietes nav pasaules notikumu epicentrā, viņu dzīves neizšķir globālus procesus. Viņu ikdiena rit klusās pilsētu nomalēs un laukos, taču zem šīs mierīgās ārienes slēpjas bagātīga emocionālā pasaule, bezdibenīgs dziļums. Izrāde pievēršas sievietes ikdienas esībai – dzīvei, kas bieži paliek nemanāma. Elīna Gediņa saka: “Inga Ābele raksta par šķietami vienkāršām sievietēm, bet viņas atklāj sarežģītu dzīvi. Tie nav skaisti stāsti, drīzāk skumji un neglīti. Ikdienišķi. Tajos nav nekā liela, bet ir viss. Tēlu rīcība, izdarītās izvēles nav grandiozas un nozīmīgas, bet rada sajūtu par grieķu traģēdijas vērienu. It kā nekas nenotiek, nav dinamisku darbību, bet vienlaicīgi sagrūst cilvēks.” Horeogrāfe E. Gediņa teātrī aktieriem cenšas radīt tādus apstākļus vai uzdevumus, lai rastos izpratne, ka arī šķietami mazas lietas – kā tu stāvi, pagriez galvu vai sakrusto rokas, var būt ļoti nozīmīgas un ietilpīgas, lai atklātu tēla raksturu vai sajūtu, lai varētu saprast – kas tu esi par cilvēku. Mazkustīgums vai bezdarbība var būt iedarbīgāks eksistēšanas veids nekā ekspresīva darbība. Izrādē piedalās topošās aktrises Velta Birze, Santa Breikšs, Polina Čerņenoka, Tatjana Gurēviča un Elizabete Milta. Izrādes scenogrāfiju, kostīmus, video un gaismas veidojusi māksliniece Krista Vindberga (Dzudzilo), muzikālo noformējumu – Miķelis Putniņš. Izrādi producē Kristīne Freiberga un LKA Producēšanas un mārketinga departaments.

Kā mainās pasaules kārtība, un vai eiropieši saņemsies? Šonedēļ raidījumā #1pret1 saruna ar eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu.

Brīdī, kad iestājāmies NATO, toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga varēja droši paļauties uz ASV prezidentu. Cik droši varam justies tagad, Donalda Trampa laikā, un kā ir mainījusies pasaule – par to Krustpunktā Lielā intervija ar Valsts prezidenti (1999–2007) Vairu Vīķi-Freibergu.  

Brīdī, kad iestājāmies NATO, toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga varēja droši paļauties uz ASV prezidentu. Cik droši varam justies tagad, Donalda Trampa laikā, un kā ir mainījusies pasaule – par to Krustpunktā Lielā intervija ar Valsts prezidenti (1999–2007) Vairu Vīķi-Freibergu.  

Latvijas Kultūras akadēmija sadarbībā ar izdevniecību “Neputns” laidusi klajā grāmatu “Spriedzes lauki. Skatuves mākslas tulkojumu antoloģija”. Par tekstu izvēli no teorētiskiem līdz personiskiem vēstījumiem un skatuves mākslas ekspertu iesaistīšanu procesā Kultūras rondo pārrunājam ar grāmatas veidotājiem, studijā ir Evarts Melnalksnis, Kristīne Freiberga un Dārta Ceriņa. Grāmata tapusi kā atbilde uz nepieciešamību pētīt, izprast un skaidrot parādības, kas kopš 20. gadsimta otrās puses un 21. gadsimtā ir novērojamas pasaulē, un nepārprotami ietekmē mūsdienu Latvijas teātri.  Izdevumā vienkopus izlasāmas teorijas, personīgi pārspriedumi un ierosinājumi domāšanai par laikmetīgās skatuves mākslas praksēm. Antoloģijā iekļauti divdesmit trīs autoru, kā Hansa Tīsa Lēmana, Ērikas Fišeres-Lihtes, Tima Etčelsa, Milo Rau, Klēras Bišofas u. c. teksti un to fragmenti.

Dr. Janet Laidla shares her work on charting the roles and contributions of women at the University of Tartu from the early days of the Estonian Republic, and what it means today. Baltic Ways is a podcast brought to you by the Association for the Advancement of Baltic Studies, produced in partnership with the Baltic Initiative at the Foreign Policy Research Institute. The views and opinions expressed in this podcast are those of the authors and do not necessarily reflect the official policy or position of AABS or FPRI.Read more: * Estonia's first female doctorates were educators and physicians | News | ERR * Eesti esimestest naisdoktoritest said eeskätt arstid ja õpetajad | Ajalugu | ERR* Laidla, Janet; Anepaio, Lembi (2024). Esimesed doktorikraadiga naised tänapäeva Eesti aladelt [The First Female PhDs from the Present-day Estonian Area]. Õpetatud Eesti Seltsi aastaraamat / Annales Litterarum Societatis Esthonicae, 28−67. https://oes.ut.ee/publikatsioonid/TranscriptIndra Ekmanis: Welcome to Baltic Ways, a podcast bringing you interviews and insights from the world of Baltic studies. I'm your host, Dr. Indra Ekmanis. Today, we listen to a conversation with Dr. Janet Laidla, lecturer in Estonian history at the University of Tartu. Dr. Laidla's recent research has focused on the history of women at the university and the essential roles they have played in both academic and non academic work. Stay tuned.Thank you so much for joining us on Baltic Ways. Perhaps you can start with a bit about your background and how you came to be involved in Baltic studies.Janet Laidla: Thank you so much for inviting me. It's a bit of a long story. So bear with me, because I have a bit of an unconventional academic career path. It started out conventional enough. So I did my BA and MA in history at the University of Tartu in Estonia, and then right after went straight to PhD also in history, also at the University of Tartu.But in my fourth year of PhD, in early modern chronicles, I got a bit stuck. So instead of graduating, I went out to look for a job. And eventually I was hired by the University of Tartu Museum. And there I worked in different positions and for several years I was the head of the Old Observatory. I enjoyed that a lot.But instead of history I was promoting astronomy for 10 years, and my research was more concentrated on the history of science [rather] than the history of 17th century chronicles. I still had a small position at the Institute of History and Archaeology as lecturer, and although I always planned to defend my PhD eventually, I got around to it when the university changed the rules and said you now have to have a PhD to be a lecturer.But as I said, my focus had already changed, so after graduating I was moving slowly at first towards the 20th century. And, because I had been working on the early modern period, I now also had to seek out new networks. And I had been aware, through a lot of my colleagues, of the Association for the Advancement of Baltic Studies. But, well, a few years ago, I decided now it's time because I was working in similar topics that my colleagues who were members were now working on.IE: Maybe you can tell us a little bit about that transition from studying early modern historiography, and then you went into history of astronomy and sciences, and now your focus is on studying women in academia. Perhaps you can trace that path for us a little bit.JL: Well, the University Museum is not only about history of science, it was also about the history of university, and I had been interested in the history of university, especially women students for a while, specifically the period of the 1920s and the '30s, the interwar period.And for the university centenary in 2019, where we celebrated the hundred years of Estonian-language university, we were preparing an exhibition at the National Archives on academic women. And we were so surprised that there was so little research on that subject. So basically, this is how I ended up with the topic that I'm really passionate about. However, my first research paper I did in my first year of university was actually on the position of women in Greek society. So in a way I was going back to the roots.IE: A full circle sort of a journey then. Well, can you tell us a little bit about your current work, looking at women, studying and working at the University of Tartu? You mentioned that you started looking at the interwar period. Maybe you can tell us a bit about the role of the university during those first years of the Estonian Republic and how it developed and how it came to admit women also into different fields of study.JL: The University of Tartu has a long and illustrious history going back, well, almost 400 years. So it already played a role in the national awakening in the 19th century of Estonian and also Latvian and many other nations of the Russian Empire. And of course it was important for the young republic. Its official name was the University of Tartu of the Republic of Estonia. So the state was literally in the name. Also, there was the political decision, to change the language of instruction to Estonian that we celebrated. So Estonian at the time was not a language of scholarly use. The secondary education had mostly been in German or Russian.And so the university was tasked, alongside other organizations, to create the vocabulary needed for research. And the university also concentrated on Estonian culture, Estonian history, literature, but also Estonian geography and nature, natural resources, instead of the whole Russian Empire, or the world.It was not as provincial as it sounds, of course, there were still world renowned scholars like Ernst and Armin Öpik, Ludvig Puusepp, Johann Villip, Walter Andersson, and others. But when we talk about women — women had been admitted as auditors since 1905 and full students since 1915, which is much later than in the US or the UK, for example.But in the Russian empire, and also, in fact, Germany, the struggle for female higher education had been going on over the 19th century. Many women also from Estonia went to Switzerland and there were the higher courses in Tartu, but also in St. Petersburg and Moscow, and some of them are kind of like women's colleges. But this is like a topic that I plan to have a closer look at in the future.So the university in 1919 did not reverse the decision to admit women — it was already admitting women, it had been admitting women for, for some years already. And I think it would have been an unpopular decision if they had decided to no longer admit women, but I mean, not everybody was in favor as well. It was like not 100 percent that all the male academics were like, “Yes, let all those women come in.”IE: Maybe you can share a little bit about how the career paths of women in these academic positions at University of Tartu evolved over time — some of the trends that you saw.JL: So, even before you had some women working as assistants in the university clinics, or assistant assistants at the astronomical observatory, Maria Orlova, for example. But, in 1919, they started with a temporary lecturer of English. She was called Jenny Leidig, and she had been appointed already in 1905 [edit: 1906]. But then the state said, the government said, “No, no women in academia, in the staff positions, I mean, we don't even have them as students, so what were you thinking?”So in 1919, you had Jenny Leidig. You had some assistants in the clinics, and there was this young woman, Lidia Poska-Teiss, who also applied to become an assistant in — first she was working at the Faculty of Mathematics and Natural Sciences, but then sort of moved into medicine. And, over the period of the 1920s and the '30s, you could say that the number of and the percentage of female staff grew steadily.By 1938, it was around 16 percent of the whole staff. That includes all of the clerical, the secretary positions and the libraries and so on. But we can say that perhaps around 13 percent of the staff were doing at least some research and teaching. And over time, some women rose from junior to senior assistants.The first woman to be invited to become a professor was in 1939. She was, however, not appointed, again by the state. For different reasons, gender had probably less to do with it. So Alma Tomingas basically became the first auxiliary professor in 1940. And she was a pharmacologist.IE: In your work, you also speak a little bit about the challenges facing women in their career progression. And those challenges — one being dealing with gender and patriarchal society, but also other social and economic and political factors. Can you tell us a little bit about those and their impact on women at the University of Tartu?JL: Basically, it was as complicated as it is now, in a sense. A fair part of the society still saw women's place at home. Single women, and also men in Estonia, in the marriageable age were frowned upon.IE: In terms of coming into the university?JL: Well, sort of basically coming to university because either you were there to find a husband or you were there to sit in a cafe and, you know, waste your life.And also the fear that if you had a higher education, you would not marry because that myth stayed around for quite a bit of time. However, there were still many working mothers — also at the university. So economically, it made sense in many cases that both of the parents worked, except right after the Great Depression, where, especially in civil service, only one of the spouses was supposed to work.It could be the woman, but of course more often it was the man. So, and also the university — all this apparent progress aside, the steady rise of women and staff numbers — there is no question of the fact that the university and the state saw research as mainly as a male profession, because the graduate research scholarships that are listed in the staff lists were given almost exclusively to men.Vera Poska-Grünthal, she was a specialist in social law, is a notable exception. This of course, led women to search for alternative opportunities, for example, through the International Council [edit: Federation] of University Women. Hilda Taba, who worked in the US, is a very good example. But this also needs a little bit of a deeper investigation.A lot of women were working in temporary, low paying positions at the university. If you see that there's a job opportunity in, say, high school, or you can become a barrister, or open your own practice in medicine, work for a hospital, you figure that this will perhaps give me a higher salary. But definitely it might give you more financial security. The Baltic German women went to have careers in Germany. So there were a lot of issues at play here. So it was quite complicated. And of course there were stay at home moms and wives, it's just that I'm interested in professional women.IE: Of course. Can you speak a little bit more about these sorts of non-academic roles that women held and how they played into the overall culture at the university?JL: Yeah, interestingly, women had worked for the university long before they were admitted as students. From the first part of the 19th century, you had the midwives working for the university. From the second part, you had the housekeepers at clinics, you had the first secretaries. And the beginning of the 20th century, as I mentioned, the assistants at the Astronomical Observatory and the clinics. In the 1920s and '30s, there were also a lot of women working as secretaries in the offices, also at different libraries and with collections.And some of these women working especially in the collections might have also pursued research and they also could have done some teaching. I think the archaeologist Marta Schmiedehelm is a good example of this. So in my opinion, the line between academic and non-academic is blurred. And this is why I don't want to dismiss the non-academic positions from my research as many other scholars have done.IE: Yeah, absolutely. The work and the history of women at the university extending far beyond what we think of as formal academic roles. That's an important point to make. I wonder if you can tell us about the overall situation, and some of the key takeaways that you're finding in your research or areas perhaps that you want to continue to explore.JL: Well, some of the things that I have found from study of the University of Tartu during the interwar period, when I sort of engage them with the previous research on the subjects done in the US, the UK and Germany — then, in some places, the women were engaged in the so called feminine fields, such as home economics, for example. But in Tartu there were no clearly defined feminine fields because they did not have the home economics department for starts. But there are definitely non-female fields. So the faculties of theology, agriculture, and law were dominantly, if not exclusively, male fields. So women were more numerous in the faculties of medicine, veterinary medicine, mathematics and natural sciences.But it's sort of interesting because I think that the factor here is also the hierarchy, like how many levels of positions you have. For example, in humanities, you have lecturers, docents and professors. So in humanities, women only have the lower positions, at least until 1939. But in these other areas where you have the temporary assistants and junior assistants, senior assistant, docent, if you have more layers, then you actually can see women sort of starting from the bottom and going up.Of course, men also start from the bottom and go up and sometimes they linger in the lower positions and sometimes they are similarly demoted or leave the university. So I think that I need to do some more data analysis to really understand how the sort of the restructuring or the structure or the hierarchy of the position works for women at the time and perhaps how it works for women now.Also, the preliminary survey of the social status also suggests a more varied social background for the academic women in Estonia, in comparison to some other Western European countries. several are indeed from lower and upper middle class, but there are also a fair number of working class women and farmer's daughters.Now, farmer's daughters, there is a range, so they could be quite wealthy in Estonia, or relatively poor. So there's other factors as well. And, in many places, marriage ended the academic career. So academic women were single, but there's a significant number of married couples working at the university, such as Elfriede and Vilhelm Ridala, Elisa Käer-Kingisepp and Georg Kingisepp, Gerhard and Natalia Rägö, Salme and Ilmar Vooremaa, and so on. Many others were also married, just not to fellow academics, including Lidia Poska-Teiss, that I mentioned earlier. And of course there are fathers and daughters. So we get to mothers and daughters only in the 1940s.That said, there are several women students who remember being told that if they are serious about their research, they should not marry. One by Professor Gustav Suits, whose wife Aino worked at the university as a lecturer for over 15 years.IE: Oh, a bit ironic then!JL: Yeah, sort of, I know that this discussion took place before Aino took up the position of lecturer, so maybe he changed his mind when he, because Aino was also a mother, she was a working mother, they had children and so she had to somehow cope with everything. IE: It's interesting that you talk about this kind of range of economic backgrounds with the women who entered into these roles. Do you have any inclination as to why there is that type of access, that range?Janet Laidla: So I think it has something to do with Estonia, being the young republic, that sort of, sort of declared itself classless or where class wasn't as prominent. Also for many of these women, the secondary education, and also the university education was a way of social mobility. And they were out there to get a job, because the university education was costly, and they thought that it would be an easier way to work for the university while studying at the university. So they sometimes weren't motivated so much by the sort of idea of an academic career, they didn't see it as entering academia, as perhaps we sometimes do now that you have this career path ahead of you. It was just a job as any other. But this was a preliminary study and I would need to go further in order to make any kind of more profound arguments based on this. But it was interesting to see. But it was also expected, thinking about Estonian history, and what the Estonian state declared in the beginning it was about to do. I think that was one of the things that perhaps makes the Estonian state and probably some other similar case studies stand out on the background of the Western European situation.IE: I wonder what you think of all this work that you're doing — the study of the interwar period — how do you think it translates into today? How can it impact the way that we are thinking about women in academia now? I'm thinking a little bit about a study that I recently read about the United States, where there are fears of a “demographic crisis” regarding too many women in comparatively, in academia. The argument was that there's not necessarily a balance anymore. And I wonder what it's like in Estonia. And at the same time, keeping in the back of our mind that there are plenty of areas where we are not seeing parity or equity. So, curious about your thoughts on that.JL: Well, it's also a complex issue. Yes, I actually heard that argument recently. When we had the women in science days, one of the discussants was saying that soon we will be talking about the lack of men in university, so they will become a minority. Not yet in Estonia.Of course, things have changed where in 1940, we had one professor. And now we have around 30 percent of professors at the University of Tartu are women. So we're getting closer to balance. Thinking about recent research, Michelle Ryan wrote a paper in Nature in 2022 saying that one of the misconceptions we have is that we overestimate the progress.So perhaps, perhaps it was based on statistics, perhaps it was another overestimation of the representation of women. And I'm thinking perhaps partly we underestimate the number of women working at the university in the past. So we overestimate now because we think that there has been this huge progress.And then you might say, and that, yes, that's the numbers, but their positions and their contributions in comparison today were insignificant. But nowadays we understand research much more as teamwork, as a collaborative effort. So perhaps, the women of the past their contributions were not as insignificant. I mean, the records did not file themselves, the notes and manuscripts did not type themselves at the time. And we also know these later controversies concerning, for example, Rosalind Franklin or Jocelyn Bell Burnell. And I'm not saying that we'll find something like that here in Tartu as well, but still.Coming back to the overestimation or the fact that women are becoming dominant, that there's a fear that women might start to dominate academia some — well, it then tells you something about academia. Because the IT sector used to be a female area in the beginning, because the computers and it all started from the universities. It started from Harvard University where the computations and also the glass plates the astrographs were making were analyzed by a group of women, called the Pickering Harem. And also Tartu had its own sets of women computers and they were called computers.It's the whole “Hidden Figures” story at NASA and so on. So in the beginning, these sort of computer programs and computing, well, not in the beginning, but at some point this was women's work. And then it started to pay something. It started to be prominent. It started to be, you know, the salaries got higher. And then for some reason it became a dominantly male field. And now we're looking to include women in STEM, but also IT. So maybe we should do some soul searching and see if the working positions in academia are then not highly paid or prestigious enough that men are no longer interested.So it's not about women taking over. What I see when I look at professional women is that they are often stuck into low prestige, low paying jobs. So if, you know, if they're overflowing the academia, it says something about academia in the future. But well, at least in Tartu, we're a fair bit away from that.And it's also sort of about numbers. It's another thing that Michelle Ryan said that it's not the percentage of staff, you have to look at the positions. And I mean, are the sort of the heads of, you know, these Ivy League universities and colleges, the top positions, are they being taken over massively by women? Or is it just that you have women in administrative positions, the low paying the teaching positions. Is the overall percentage more than 50 or are you having women in the higher positions?IE: Yeah, absolutely. And you speak really well to that idea of those hierarchies and also the unrecognized labor that really does support broader academic achievement. Filing. Typing. Being a sounding board. It is important and significant to recognize that labor as well.Perhaps you can tell, tell us a little bit more about the future of your work.JL: The Tartu example is very interesting and also there is a lot of material because the University of Tartu collected masses of information on its staff and students — so, much more than many other institutions around the world, so you can do different things with the material. But I would also like to do some comparative history. For example, Zane Rosīte is doing similar studies, for her Ph.D. at the University of Latvia. I am looking to compare the Tartu case with Latvia because they are so close. But I'm also looking to compare my Tartu case with the universities in Finland, New Zealand, and Australia. And now you might be wondering why these countries.Well, the obvious factor, of course, is the early vote for women. But also the size of population, the number of universities, the empire factor is also there, and in a way, all four countries trying somehow to redefine themselves before the Second World War. Two of them becoming independent, and two of them sort of becoming definitely more autonomous within the empire. So I think it would be interesting to compare these. I don't think many people would agree Estonia and Finland as being a frontier in the 20th century, but somehow sort of these frontier, co-educational institutions in these four countries to see what else comes out from this comparison.IE: We will certainly look forward to seeing the results of that future work from you as well. You know, this has been such a fascinating discussion. And I think it's such an interesting and significant topic. It's really necessary to understand our histories, the histories of our institutions, the role of women throughout the course of those institutions, which has so often been undervalued or understudied at the very least. And this is making a significant contribution to that work. So I appreciate the discussion very much — especially in this time where we're seeing slow and incremental, but still important progress. I often think of the Baltics as one of those key regions that advances the visibility of women in leadership positions — thinking very much about those strong women Kaja Kallas, Vaira Vīķe-Freiberga, Dalia Gribauskaite — so it's interesting to have this perspective as well.Janet: Yes, because sort of we assume that the position of women, especially in the 20th century, has been linear, sort of progressive, but it hasn't actually. Also in academia, it hasn't. And there is a PhD thesis on the University of Washington in the US, for example, where she starts out in the 19th century and ends in, I think, 1970s. And she so shows how it has been up and down. It hasn't been this linear progress that I'm showing and, and here the fact that it's linear is really interesting.But of course in Estonia, there's a different kind of break in the 1940s. And this apparent understanding that in the Soviet Union, the gender question had been solved. And, I don't know if I'll really go into the Soviet period as well, but, well. It isn't as easy as that, definitely. So even if we are making progress at the moment, I think, especially in the US, you're feeling that when women's rights in general are in question. And then it's definitely sort of if you have reached some level, it's not, “Yes, we can also only go forward from here.” No, you can actually go back.I think it's something that needs to be kept in minds — every victory we have won is not certain.IE: It is certainly not a guarantee for that progress to be guaranteed. That's such an important point. Well, again, I am so thankful for the opportunity to be in discussion with you. Thank you so much, Dr. Laidla for joining us on the podcast. We certainly look forward to your future workJL: Thank you for having me. Thank you so much. IE:Thank you for tuning in to Baltic Ways, a podcast from the Association for the Advancement of Baltic Studies, produced in partnership with the Baltic Initiative at the Foreign Policy Research Institute. A note that the views and opinions expressed in this podcast are those of the authors and do not necessarily reflect the official policy or position of AABS or FPRI.I'm your host, Indra Ekmanis. Subscribe to our newsletters at AABS dash Baltic studies dot org and FPRI dot org slash baltic dash initiative for more from the world of Baltic studies. Thanks for listening and see you next time.  This transcript has been slightly edited for clarity. This is a public episode. If you would like to discuss this with other subscribers or get access to bonus episodes, visit fpribalticinitiative.substack.com

Studijā Valsts prezidente (1999-2007) Vaira Vīķe-Freiberga.

Stāsta mūziķe, folkloras skolotāja, mūsdienu tautas mūzikas grupas "Iļģi" vadītāja Ilga Reizniece Vai zini, ka ir kāds teiksmains motīvs latviešu folklorā, par ko dzied dziesmas un stāsta pasakas? Tā ir Garā pupa. Pasaka par bārenīti, kas uzkāpj debesīs pa pelnos izdīgušās pupas zariem, domāju, visiem zināma. Meklēdama to savā pasaku grāmatu plauktā, uzduros mazai pelēcīgi brūnganai grāmatiņai "Brīnumzeme. Latviešu tautas pasakas un teikas". Šis kabatas izmēra grāmatu formāts labi zināms – tādas, lielākoties latviešu rakstnieku un dzejnieku grāmatiņas, latviešu izdevēji laida klajā dīpīšu nometņu laikā pēckara Vācijā. Vienmēr esmu tās apbrīnojusi un jutusi dziļu cieņu pret to izdevējiem. Konkrēti šo pasaku grāmatiņu 1947. gadā kopīgi izdevuši Pētera Mantnieka un Edgara Ķiploka apgādi. Bet pasakas sakārtojis un plašu priekšvārdu sarakstījis Kārlis Dziļleja. (Ļaujos vēlmei noskaidrot, vai šis dzejiskais uzvārds ir rakstnieka pseidonīms. Izrādās, nē, tas ir tiešs vāciskā uzvārda latviskojums. Līdz 1940.gadam Kārlis bijis Tīfentāls. Taču pseidonīmu viņam nav trūcis. Iesaku visiem iepazīties kaut vai tikai ar viņa biogrāfiju. Cik gan daudz viens cilvēks var izdarīt savas tautas kultūras un sabiedrības labā!) Pasaku par Garo pupu atrodu minētās grāmatas sadaļā ar didaktisku nosaukumu "Tikumības pasakas" (te Kārlis Dziļleja sekojis Teodora Zeiferta pasaku sadalījuma paraugam). Par tām savā apcerējumā Kārlis Dziļleja raksta: "Tikumības pasakas visspilgtāk izteic dzīves ētiskos principus un rāda, ka krietnie tikumi arvien ved pie laimes un labklājības, bet nekrietnajam cilvēkam jākrīt kaunā vai jāiet bojā." Skan pārāk pareizi. Bet atrodu Latvijas Radio ierakstu no 2019. gada, kur Latviešu pasaku gada ietvaros Vaira Vīķe-Freiberga stāsta ne tikai pašu pasaku par Garo pupu, bet atklāj arī to, kāpēc tā ir viņas mīļākā latviešu tautas pasaka un kā tā ietekmējusi viņas dzīvi. Garās pupas tēls latviešu kultūrā izmantots daudzveidīgi. Tas iedvesmojis Kārli Skalbi, Annu Brigaderi, Uldi Ausekli. Varbūt jums acu priekšā ir Niklāva Strunkes brīnišķīgais zīmējums… Tieši Uldis Auseklis 20. gadsimta 80. gados izveidoja latviešu dzejas antoloģiju bērniem "Garā pupa", un 90. gadu sākumā – arī grāmatu apgādu ar tādu pašu nosaukumu. Bērnu dzejas gadagrāmatas "Garā pupa" izdošana pēc ilgāka pārtraukuma tika atjaunota 2014.gadā. Bet nu par dziesmām. Akadēmiskā izdevuma "Latviešu tautasdziesmas" sestajā sējumā, kas veltīts bērnu folklorai un klajā nāca 1993. gadā, atrodams vispilnīgākais Garās pupas tekstu apkopojums. 28 pamatdziesmas ar milzumdaudziem variantiem! Savulaik man neizpratni radīja fakts, ka šīs dziesmas ievietotas pie bērnu dziesmām. Ir taču skaidrs, ka tās ir mitoloģiskās dziesmas! Taču bija jāsamierinās, jo "Latviešu tautasdziesmas" 15 sējumos, no kuriem līdz šim iznākuši 12, atsevišķs sējums mitoloģijai nav paredzēts. Tāpēc arī es neanalizēšu šos tekstus šādā aspektā; nepiesaukšu ne pasaules koku, ne iniciācijas rituālus. Tikai pārlūkošu, ko tad mūsu senči cerēja ieraudzīt, uzkāpjot debesīs pa Garo pupu. Vispirms – ne vienmēr tā ir pupa. Ir dziesmas, kur kāpšana notiek pa baltas puķes, baltas rozes, liepas, arī zirņa zariņiem. Tomēr visbiežāk tiek iesēta pupa, un tieši balta. Taču – arī liela, diža, zelta, cūku un turku pupa. Pēdējā pārceļojusi arī uz labi zināmo bērnu skaitāmpantiņu. Kur tad pupu sēj? Rožu dārziņā, Augstajā vai baltu smilšu kalniņā. Jūras, purva, Daugaviņas maliņā.  Bet visinteresantākais, protams, ir tas, ko kāpējs debesīs ierauga un sastop. Visbiežāk – Dievu, Dieva dēlu vai dēlus, retāk – mīļo vai svēto Māru. Ko tik viņi tur nedara – koklē zelta kokles, seglo vai gana zirgus, siekiem naudu mēra, Saules meitai kāzas dzer…Vairumā variantu dziesmas varonis sastaptajām dievībām jautā pēc tēva un mātes. Un saņem atbildes, lielākoties nomierinošas – sak', labi viņiem iet. Strādā vieglus darbus. Vai – "Tēvs ar māti Vāczemē / Saules meitai kāzas dzer". Vai šīs dziesmas ir klausāmas teicēju, ne modernu mūsdienu izpildītāju sniegumā? Jā, mums ir dota tāda iespēja. Jāapmeklē Folkloras krātuves digitālais arhīvs Garamantas.lv. Atverot audio sadaļu un meklētājā ierakstot, piemēram, vārdu "pupa" vai  "pupu", atvērsies faili ar notīm un klausāmām dziesmām. Senākās – no 1927. gada, Artūra Salaka kolekcijas. Tiesa, ļoti grūti saklausāmas. Toties no 60. gadu ekspedīcijām pieejami brīnišķīgi ieraksti. Visām dziesmām ir interesanti, neparasti piedziedājumi. Iesaku paklausīties. Un nobeigumā – cerams, redzējāt to Garo pupu, ko pagājušā gada nogalē kā visu laiku augstāko gaismu instalāciju varēja vērot Latvijas Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā. Bija jādomā par visiem mūsu senčiem, kuri debesīs varēja pacelties tikai ar dziesmas palīdzību. Uzziņas avoti: "Brīnumzeme". Latviešu tautas pasakas un teikas. Vācija, Pētera Mantnieka apgāds. Edgara Ķiploka apgāds. 1947. "Latviešu tautasdziesmas". 6. sējums. Rīga, "Zinātne", 1993. Garamantas.lv

Stāsta Talsu novada muzeja direktors Uldis Jaunzems-Pētersons  Vai zini, ka Vilkmuižas ezers 1936. gadā valsts mērogā kļuva slavens kā pirmā vieta, kur Latvijas teritorijā atrasta aizvēsturiska vienkoča laiva? Talsu Vilkmuižas ezerā atklātie senkapi glabā daudz noslēpumu un senlaiku liecības. Par šīm vēsturiskajam bagātībām kļuva zināms kādā aukstā februāra dienā. Tas bija 1928. gada 24. februāris, kad ezeru vēl klāja ledus kārta. Ludvigs Šinkunas, daiļkrāsotājs un mehāniķis, nebija apmierināts ar to, ka viņa zvejas vissvarīgākais elements, vizulis, pazudis ledus apakšā. Ludvigs nolēma darīt to, kas tikai retajam meklētājam varētu ienākt prātā. Viņš izgatavoja dzelzs grābekli, pievienojot tam līkus zarus, un centās ar tā palīdzību atgūt savu vērtīgo zemledus makšķerēšanas aksesuāru. Bet ezera dzīlēs atrastais izrādījās daudz interesantāks. No ezera dziļumiem tika izceltas bronzas un dzelzs senlietas. Nav gan zināms, vai zemledus makšķerniekam izdevās atgūt pazaudēto vizuli. Tā sācies stāsts par Talsu Vilkmuižas ezera senkapiem, kas turpinās līdz pat mūsdienām. 1936. gada 27. maijā sakarā ar izrakumiem Talsu pilskalnā pilsētā ieradies Pieminekļu valdes darbinieks Pēteris Stepiņš. 22 gadus vecais jaunietis pildījis arhivāra palīga pienākumus Brīvdabas muzejā un studējis vēsturi Latvijas Universitātē. Pieminekļu valde viņu sūtījusi aizvest uz Talsu pilskalnu mērāmos instrumentus arheologam Ādolfam Karnupam un piedalīties pilskalna izrakumos. Noteiktas ziņas par Vilkmuižas ezerā nogrimušo vienkoča koka laivu Pieminekļu valdei sniedza Talsu pulksteņu taisītājs Jānis Freibergs. Viņš savā bērnībā, ap 19. gadsimta astoņdesmitajiem, deviņdesmitajiem gadiem, kopā ar citiem zēniem ezerā atradis laivu un to izvilcis krastā. Laiva esot bijusi melna, cieta. Pēc laivas aplūkošanas tā esot iestumta atpakaļ ezerā, tomēr Freibergs spējis noteikt aptuvenu laivas atrašanās vietu. 28. maijā Pēteris Stepiņš ar palīgiem pēc minētā Freiberga norādījumiem laivu no ezera izvilcis. Ziņojumā Pieminekļu valdes priekšsēdētājam Pēteris Stepiņš raksturojis laivas atrašanas apstākļus. Laiva meklēta, ar diviem palīgiem braucot laivā gar ezera krastu un ar ugunsdzēsēju ķekšiem pārmeklējot ezera dienvidu galu. Meklējumus apgrūtinājušas dūņas un siekstas. Tā kā ūdens nav bijis dziļš, vīri iebriduši ūdenī un gan ar rokām, gan ķekšiem, gan kājām aptaustījuši un pārbaudījuši ezerā guļošos koku gabalus. Dūņās iegrimušo laivu Pēteris Stepiņš atradis dažus metrus no krasta, kur no pilsētas puses ezerā ietecējis strautiņš no grāvja. Šeit ezermala bijusi sevišķi staigna, ūdens – duļķains un zāļains. Laivas viens gals – ar nodalījumu – bijis saslējies uz augšu, tāpēc vairāk satrūdējis. Vīri izrausuši no laivas dūņas, ar lāpstām attīrījuši tās apakšu, ap galu apmetuši virves cilpu, un, spēcīgi airējot un stumjot, vilkuši krastā. Pēteris Stepiņš min, ka laiva likusies ļoti veca, gatavota no ozola koka, kas bijis pavisam melns, bet ciets. Laiva novietota vēsajā elektriskās spēkstacijas šķūnī Ezera ielā. Par tās iepakošanu un nosūtīšanu uz Pieminekļu valdi Rīgā nākamajā dienā gādāja Valsts vēsturiskā muzeja darbinieki. Pēc reģistrācijas laiva nodota Valsts vēsturiskajam muzejam (pašreizējam Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam), kur masīvā un smagā 3,44 m garā un ap 55 cm platā laiva tiek glabāta vēl aizvien. Jau nākamajā dienā pēc atrašanas par laivu ziņoja laikraksts "Jaunākās Ziņas". Arheologs Ādolfs Karnups izteica pieņēmumu, ka pirmās Latvijā atrastās aizvēsturiskās laivas savādā un arhaiskā forma, kā arī ozolkoka melnā krāsa liecinot, ka tā gulējusi dzelmē daudzus gadsimtus un, iespējams, lietota Vilkmuižas ezera apbedījumu paražās. Tās 1934. gadā konstatējis arheologs Eduards Šturms. Viņa vadībā pārmeklējot ezera dibenu, izcelti ap 80 kilogramiem 11.–14. gs. lietotu senlietu, kas lielākoties salauztas, saliektas un degušas. Pašlaik arheologu vidū nav viennozīmīga skaidrojuma par Vilkmuižas ezera atradumiem un laivas kādreizējo pielietojumu. Līdz ar to pieņēmums, ka laiva lietota Vilkmuižas ezera apbedījumu paražās, pagaidām paliek neapstiprināts. Otru Vilkmuižas ezera laivu atrada nejauši, 1937. gada 8. decembrī rokot notekūdeņu kanālu netālajai stērķeļu fabrikai. Ziņas par laivas atrašanas apstākļiem saglabājušās Pieminekļu valdes dokumentos. 5,20 m garo vienkoča laivu atraduši strādnieki, rokot grāvi kanalizācijai 10 metrus no ezera ziemeļaustrumu krasta. Laiva gareniski gulējusi zemē, tieši grāvī, ar dobumu uz leju. Domādams, ka laiva ir vienkāršs baļķis, viens no strādniekiem iedūris tajā stieni un gareniski pāršķēlis. Kad sapratuši, ka tā ir laiva, ziņots Talsu pilsētas valdei. Fabrikas mehāniķis Freimanis izmērījis, ka laivu sedzis 0,35 m biezs kūdras slānis. Laiva nofotografēta un pārvesta uz elektriskās spēkstacijas šķūni. Talsu pilsētas valde telefoniski ziņojusi Valsts vēsturiskajam muzejam par atradumu un lūgusi Pieminekļu valdei rūpēties par laivas nogādāšanu drošībā. Vēsturisku vienkoča laivu iespējams apskatīt Talsu novada muzeja arheoloģijas ekspozīcijā "Ceļojums senatnē". Šo laivu kā pirmo ziedojumu jaundibināmam pilsētas muzejam 1939. gadā nodevis Fricis Teibe (1901–1941) – tolaik Talsos dzīvojošais stērķeļu fabrikas strādnieks, kaismīgs vēstures interesents un senlietu vācējs. Fricis Teibe sniedzis ziņas, ka laiva atrasta viņa dzimtajā pusē – Ventspils apriņķa Popes pagasta Klāņu ezerā, tā līdzīga Vilkmuižas ezera laivai. Vilkmuižas ezera mantojuma izpēte turpinās. To veic arī Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts, kas ļauj cerēt, ka nākotnē varēsim uzzināt vairāk par Vilkmuižas ezera atradumiem un to nozīmi.

Jauni vārdi teātrī, kino un dejā: Latvijas Kultūras akadēmijas festivāls "Patriarha rudens" notiek jau 14. reizi. "Pētera Pētersona lampa" un "Zelta  muša" – tās ir tikai divas taustāmas festivāla "Patriarha rudens" relikvijas. Viss pārējais – astoņas dienas dažādās spēles vietās iespēja redzēt topošo teātra, kino un dejas profesionāļu darbus. Kultūras rondo par "Patriarha rudeni" stāsta Latvijas Kultūras akadēmijas prorektors Dāvis Sīmanis, festivāla direktore Kristīne Freiberga un teātra režijas students Rodrigo Struka. No 30. septembra līdz 8. oktobrim norisināsies jau četrpadsmitais Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) skatuves un audiovizuālās mākslas festivāls "Patriarha rudens", kas skatītājiem sniegs plašu LKA bakalaura, maģistrantūras un doktorantūras studentu darbu izlasi. Festivāla galvenie vadmotīvi šajā gadā ir jaunu mākslinieku šaubas un apjukums, kā arī veltījums teātra mākslas personībām-jubilāriem – Pēterim Pētersonam, Rūdolfam Blaumanim, Mārai Ķimelei un Mihailam Gruzdovam. Festivāla radošā komanda deviņās dienās piedāvās daudzveidīgu skatuves, audiovizuālās mākslas un starpdisciplināru darbu programmu: astoņas teātra izrādes, trīs laikmetīgās dejas izrādes, sešu topošo dramaturgu lugu lasījumus, trīs filmu skates, četras meistarklases, diskusijas, sarunas un citus notikumus. Festivāla atklāšana notiks sestdien, 30. septembrī, pulksten 13.00 LKA E.Smiļģa Teātra muzejā. Festivāla programma skatāma šeit.  

Šoreiz Personības koda viešņa būs Latvijas izcilā prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Kopš prezidentūras pagājuši 16 gadi, valstī mainījušies prezidenti, taču viņas popularitātes reitingus nevienam vēl nav izdevies pārspēt. Ko Vaira Vīķe-Freiberga dara šodien, kā vērtē pasaulē notiekošo, kādas ir spilgtākās prezidentūras laika atmiņas, ko Latvijas 6.Prezidente novēl mums visiem, uzzināsiet raidījumā.

Stāsta arhitekts Pēteris Venckovičs Apbrīnojami, ka tikai kādus desmit gadus kopš Latvijas valsts dibināšanas un postošā pasaules kara Latvijas valsts uzskata par vajadzīgu un iespējamu atzinīgi novērtēt Latvijas Universitātes un tās profesoru lomu un ieguldījumu Latvijas izaugsmē ar zemes piešķīrumu iecienītā atpūtas vietā Koknesē. Pēc agrārreformas Bilstiņu muižas zeme tika sadalīta nelielos zemes gabalos, kurus piešķīra Universitātes mācībspēkiem vasarnīcu celšanai. Ēkas uzcēla tikai pieci profesori: valodnieki Jānis Endzelīns, Anna Ābele, Ernests Blese un  inženieris elektroķīmiķis Ernests Dišlers, kura brālis jurists Kārlis Dišlers jau bija iegādājies pašu Bilstiņu muižas dzīvojamo ēku. Lai arī jaunie īpašumi sagādāja to īpašniekiem ne mazums rūpju un izdevumu, tomēr bija brīnišķīgi vasarās uzturēties pussalā pie paša Pērses ūdenskrituma - tik lieliskā vietā ar skatu uz lielo Daugavas loku un Kokneses pilsdrupām. Kādi tad izvērtās šo piecu intelektuāļu un viņu izloloto māju likteņi? Trīs no viņiem bija tie, kas 1944. gada 17. martā parakstīja Latvijas Centrālās padomes memorandu ar prasību nekavējoties atjaunot Latvijas Republikas faktisko suverenitāti, un tie bija: Ernests Dišlers, Ernests Blese un Jānis Endzelīns. Ja brauksiet ekskursijā uz Bilstiņiem, tad pirmā vēsturiskā māja būs Ernesta Dišlera "Kalnsētas". Tolaik bija iegādājami tā saucamie paraugprojekti, kurus vēlāk, 1939. gadā, Hipotēku banka apkopoja un izdeva grāmatā "Norādījumi mazēku būvētājiem". Izskatās, ka arī šī ēka ir veidota, pamatojoties uz šādu divstāvu ēkas paraugprojektu. Staļina laikā Ernests Dišlers tika pazemināts no profesora par docentu un 1952. gadā aizsūtīts pensijā. Viņš mira Rīgā 1966. gadā un ir apglabāts Rīgas Meža kapos. Nākamā vēsturiskā māja, ko redzēsiet, būs no radzēm būvētā Bilstiņu muiža, ko 1632. gadā cēlis Kornēlijs Bilšteins – Kokneses pils un kara pārtikas noliktavas grāmatvedis. To 1928. gadā nopirka Ernesta brālis jurists Kārlis Dišlers – profesors, politiķis, rakstnieks un Rīgas pilsētas Domes un Saeimas deputāts, kurš mājai deva vārdu "Sauleskalns". 1941. gada 14. jūnijā kopā ar sievu izsūtīts, viņš pēc septiņiem gadiem atbēga uz Latviju, dzīvoja Siguldā, līdz 1949. gada beigās atkārtoti tika apcietināts un 1950. gadā izsūtīts uz Sibīriju. Miris 1954. gadā Poļevojes ciemā Krasnojarskas novadā. Viņa "Sauleskalns" pa to laiku piedzīvoja grūtas dienas. Tur bija iekārtots kaut kāds kantoris, viss izdemolēts. Tagad senā ēka ir Vijas Beļēvičas ģimenes īpašumā. "Sauleskalna" dārzā ir saglabājušās drupas no lapenes, kurā 1822.gadā ceļodams no Daugavpils atpūties ķeizars  Aleksandrs I. Tuvāk Pērses ragam atrodas valodnieka, tulkotāja un filoloģijas zinātņu doktora Ernesta Bleses celtā māja "Laimoņi". Pēc nepārbaudītām ziņām tā ir vienīgā no kolonijas mājām, kuru varētu būt projektējis arhitekts Pauls Kundziņš. Ernests Blese, kurš ir arī viens no Latvijas Universitātes dibinātājiem, 1944. gadā emigrēja uz Vāciju, un kopš 1946. gada bija ārkārtas profesors Maincas universitātē un slāvu valodas profesors Germersheimas augstskolā. Miris 1964. gadā Germersheimā. Māju šobrīd apsaimnieko viņa mazdēls Kārlis Blese. Arī tuvākā kaimiņiene – vasarnīcas "Guja" saimniece, valodniece, Endzelīna tuva kolēģe, eksperimentālās fonētikas pamatlicēja Anna Ābele – atstāja Latviju 1944. gadā kopā ar brāli ārstu Pēteri Ābeli, kurš ar vērienīgu ziedojumu ir izveidojis fondu Annas Ābeles piemiņai filoloģijas pētījumu veicināšanai. Šī fonda balvu saņēmusi arī Vaira Vīķe-Freiberga, Velta Rūķe-Draviņa un citi. Veselības dēļ atteikusies no vilinošā uzaicinājuma strādāt Hārvardas Universitātē, viņa vēl turpināja publicēties zinātniskajos žurnālos. Mirusi 1975. gadā. Viņas urna glabājas trimdas latviešu Katskiļu kapos Ņujorkas štatā. Annas Ābeles piemiņu glabā viņas vasarnīcas neparastais vārds "Guja", ko valodniece veidojusi no vārda "gūt" un viņas stādītā tūja, kura dēstīta kopā ar filoloģijas un filozofijas studentu akadēmiskās organizācijas "Ramave" biedriem. Viņas māja, iespējams, tapusi pēc tā paša tipveida projekta ierosmes, kā "Kalnsētas", tomēr tai piemīt (iespējams, saimnieces inspirēti) daudz "art deco" stila vaibstu gan logu un balkona durvju formās, gan krāsainajos fasādes koka dekoros. Tie piešķir kubveida mājiņai īsta stila šarmu. Mājas liktenis tipisks pašvaldību pārņemtajām trimdā aizbraukušo ēkām: tajā tika iemitinātas trīs no Sibīrijas atgriezušās ģimenes, kurām bija liegts atgriezties savās mājās. Jaunie īpašnieki māju nopirka no Annas radinieces ārstes Auroras Ābeles pēc 90. gadu restitūcijas. Pretstatā Annas Ābeles "Gujai", tuvākā kaimiņa valodnieka Jāņa Endzelīna "Nāka" (no darbības vārda "nākt") veidota tik askētiski, cik vien iespējams. Tas atspoguļojas pat interjerā. Visas mēbeles ir nekrāsoti galdnieka rokas darinājumi. Guļamistabā - tipiska niķelēta metāla gultiņa, nav pat īpaša rakstāmgalda. Viņš bija vienīgais no pieciem, kurš dzīves pēdējos gadus pavadīja Koknesē līdz pat savai nāvei 1961. gadā. Viņa pēdējais lielais darbs "Latvijas vietvārdi" bija radīts pie vienkārša koka galda zem vientuļas neapklātas spuldzītes. Bez ēdamistabas krēslu komplekta vēl tikai grāmatas. Vārdnīcas. Un veranda ar balkonu uz dienvidiem, uz Daugavu, uz pilsdrupām. Meitas Līvijas Endzelīnas gleznotajā portretā viņš redzams tieši tur.

Raksta autors - Mārtiņš Ķibilds. Lasa aktrise Guna Zariņa 1991. gada decembrī tikko brīvlaistās Baltijas valstis daudzi vēl nebija paguvuši atzīt, te vēl bija Krievijas armija un savu armiju baltiešiem nebija, bet NATO jau steidza dibināt īpašu sadarbības padomi ar jaunajiem partneriem, tostarp Latviju. Pēc Otrā pasaules kara ASV, Kanāda un Eiropas valstis dibināja NATO kā pretspēku PSRS. Juku laikos, kad PSRS bruka, Rietumiem bija iespēja savu ietekmes zonu paplašināt. Atšķirībā no Eiropas Savienības, kur mūs aiz matiem neviens iekšā nerāva, NATO Baltijas reģions bija stratēģiski svarīgs. Tomēr atlaides mums netika dotas un iestāšanās process izvērtās vēl garāks. Galvenās cīņas bija jāizcīna ar Krieviju un... ar mums pašiem. Krievija kategoriski negribēja pielaist Rietumu stobrus pie savas robežas, mēs gan tos gaidījām atplestām rokām, tikai negribējām atplest savu maku. Vēl 90. gadu beigās armijas budžets bija smieklīgi mazs, naudas trūka apkurei, par ieročiem nerunājot. Obligātā dienesta karavīri – neizglītoti un vāji, armijas prestižs – nožēlojams. Bija risks, ka Igauniju un Lietuvu NATO uzņems, bet Latviju ne. Rietumi burkšķēja. Šodien mēs tālaika burkšķētājiem varam būt paraugs, pat skabarga acī. 2000. gadā Latvija armijas budžetu pirmoreiz pacēla līdz vienam procentam no IKP, un 2018. gadā jau līdz prasītajiem diviem procentiem. Dod Dievs, lai mums nekad nenāktos izjust, kamdēļ tāda nauda jāgāž aizsardzībā. Bet, lai saprastu, ka tomēr ir vērts, der atcerēties Somijas piemēru. Savu slaveno Mannerheima aizsardzības līniju, kas 1939. gadā paglāba no PSRS uzbrukuma, somi sāka celt uzreiz pēc valsts dibināšanas – teju 20 gadus iepriekš. 2002. gadā baltieši bija izpildījuši mājasdarbus un Prāgas samitā saņēma oficiālu uzaicinājumu pievienoties NATO. Beidzot! Beidzot pie pasaules vareno galda! Mazajai Latvijai šis mirklis bija vēsturisks ne tikai kā taisnīguma, bet arī pašcieņas triumfs. Prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas runa bija samita spilgtākā epizode. Ne miņas no pazemīga lūdzēja vai nesekmīga iedzinēja. Kā līdzvērtīgs partneris viņa pasaules varenajiem lika apjaust mazo tautu sīkstumu un apņēmību: “Mūsu tauta ir vēstures ugunīs pārbaudīta, ciešanu un netaisnību rūdīta. Tā saprot, ko nozīmē būt brīvam un to zaudēt. Ko nozīmē būt drošībā un to zaudēt. Mēs alkstam pēc tiem pašiem ideāliem, pēc kā alkstat jūs. Mēs vēlamies baudīt tās pašas brīvības un tiesības, ko jūs esat baudījuši jau tik sen un ko mēs tikai nesen esam atguvuši.” Vaira Vīķe-Freiberga zaudēja dzimteni, kad bija mazs bērns. Ap to laiku, kad dibināja NATO, viņa bēgļu nometnē zaudēja arī mazo māsiņu. Sandra Kalniete bija dzimusi Sibīrijā un dzimteni pirmoreiz ieraudzīja četru gadu vecumā. Viņas vecākus deportēja 1949. – tajā pašā gadā, kad dibināja NATO. Šeit viņas abas sēdēja pie pasaules varenākā galda – saplēstās tautas ciešanu un triumfa iemiesojums. Prezidente un ārlietu ministre. Prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas runa šajā NATO samitā mums būtu jāmāca skolās. Ne tikai savas vēstures, bet arī nākotnes apjēgai. Viņa sacīja: “Mēs vēlamies celt savu nākotni uz politiskās noteiktības klints, ne uz neizlēmības plūstošajām smiltīm. Mēs negribam palikt politiskās nedrošības pelēkajā zonā. Mēs negribam tikt pamesti nomales tumsībā un negribētu, ka tas notiek ar jebkuru citu tautu. Mēs svinīgi solām, ka pūlēsimies darīt visu, kas mūsu spēkos, lai ne tikai dotu savu ieguldījumu alianses stiprināšanā, bet arī veidotu pasauli, kurā taisnība un brīvība ir pieejama visiem.” Mazas, zaudētāja kompleksa māktas un par savu rītdienu kreņķīgas tautas līdere runu beidz ar vārdu: visiem. Pasaules līderes cienīgs tonis. Mums beidzot jāsaprot: mēs esam starp pasaules līderiem. Starp bagātākajiem un stiprākajiem. Mūsu pirmais gadusimts bija nežēlīgs, ņēma daudz bez prasīšanas. Vai tāpēc otro gadusimtu aizvadīsim gaužoties? Labāk leposimies, ka tagad citiem varam dot no laba prāta. Latvijas izdzīvošanas un pārdzimšanas spēja ir paraugs pasaulei.

No 1. līdz 8. oktobrim norisināsies trīspadsmitais Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) skatuves un audiovizuālās mākslas festivāls “Patriarha rudens”. Šogad festivāla programmā iekļautas vairākas neparastas un provokatīvas norises. Par festivālu Kultūras rondo stāsta teātra zinātnieks, Latvijas Kultūras akadēmijas Skatuves mākslas katedras profesors Jānis Siliņš, jaunā režisore Linda Kalniņa un festivāla “Patriarha rudens” direktore Kristīne Freiberga. Festivāls skatītājiem sniegs plašu LKA bakalaura, maģistrantūras un doktorantūras studentu darbu retrospektīvu. Festivāla fokusā šogad vairākas neparastas un provokatīvas norises, kas atbilst 13. – velna duča – festivāla norises gadam. Tas mudinājis sadarbībā ar mākslinieku Daini Rudeni jeb Rudens Stencil aktualizēt arī festivāla logo. Festivāla radošā komanda astoņās dienās piedāvās daudzveidīgu skatuves un audiovizuālās mākslas darbu programmu: 10 izrādes, trīs filmu skates, meistarklases, diskusijas, sarunas un citus notikumus. Festivāla atklāšana notiks sestdien, 1. oktobrī, plkst. 15.00 LKA E. Smiļģa Teātra muzejā. Pirmo reizi festivāla programmā iekļauti profesionālās doktorantūras studentu, skatuves mākslas nozarē jau atzītu profesionāļu – dramaturga Ivo Brieža un horeogrāfes Ramonas Galkinas – darbi. Izrādi “Normālu torti, lūdzu!” (autori-performeri Ivo Briedis, Janne Sārakala, Nina Larisa Basseta, Džeimss Makdonalds) būs iespējams redzēt 1. un 3. oktobrī plkst. 19.00, un 2. oktobrī plkst. 20.00 Rīgas Anglikāņu Svētā Pestītāja baznīcā. Izrādes laikā skatītājiem tiks dota iespēja piedzīvot pavisam neparastas kāzas. Mācītāja lomā iejutīsies mākslinieču duets Skuja Braden (Ingūna Skuja un Melisa Breidena), kā arī citi Latvijas, Dānijas un Somijas mākslinieki. Izrāde notiks angļu valodā un tapusi ar Ziemeļvalstu Ministru padomes biroja Latvijā un Dānijas Kultūras institūta finansiālu atbalstu. Savukārt horeogrāfe Ramona Galkina festivāla apmeklētājiem ļaus ielūkoties laikmetīgās dejas cikla “Aizsācēji un iesācēji” skicēs. Horeogrāfe paralēli veido trīs dejas izrādes – divas izrādes ar divu dažādu paaudžu dejotāju sastāviem, strādājot ar identiskām tēmām un uzdevumiem, kā arī līdzīgām mākslinieciskās jaunrades metodēm. Izrāžu ciklu noslēgs trešā daļa, kur abas paaudzes darbosies kopā. Festivālā skatītājiem tiks piedāvātas topošo izrāžu skices (work in progress). Ar pilno festivāla programmu, norises vietām, laikiem un aktuālāko informāciju interesenti ir aicināti iepazīties festivāla oficiālajā Facebook lapā, LKA Teātra mājas “Zirgu pasts” mājas lapā un Latvijas Kultūras akadēmijas mājas lapā.

Kur novedīs Putina rīkojums par mobilizāciju Krievijā? Kā Latvijas politiķi un vēlētāji gatavojas parlamenta vēlēšanām? Raidījumā #1pret1 saruna ar Valsts prezidenti (1999-2007) Vairu Vīķi-Freibergu.

Trīspadsmitais Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) skatuves un audiovizuālās mākslas festivāls “Patriarha rudens” pārsteigs ar provokācijām, jaunām formām un nebijušām nominācijām un skatītājiem sniegs plašu LKA bakalaura, maģistrantūras un doktorantūras studentu darbu retrospektīvu. Festivāla fokusā šogad vairākas neparastas un provokatīvas norises, kas atbilst 13. – velna duča – festivāla norises gadam. Tas mudinājis sadarbībā ar mākslinieku Daini Rudeni jeb Rudens Stencil aktualizēt arī festivāla logo. Festivāla radošā komanda astoņās dienās piedāvās daudzveidīgu skatuves un audiovizuālās mākslas darbu programmu:  10 izrādes, trīs filmu skates, meistarklases, diskusijas, sarunas un citus notikumus. Festivāla atklāšana notiks sestdien, 1. oktobrī, plkst. 15.00 LKA E. Smiļģa Teātra muzejā un norisināsies nedēļās garumā līdz pat 8. oktobrim. Raidījumā uz sarunu viesojās festivāla direktore Kristīne Freiberga, izrādes "Normālu torti, lūdzu!" autors, režisors Ivo Briedis un filmas "Mans kaimiņš nosita manu kaķi" režisors Reinis Ūbelis. KŪL| Kultūras ūnijas laiks ir eksperimentāls aktuālās mākslas un dzīves kultūras telpā skaidrojošs, ilustrējošs un dokumentējošs Radio NABA raidījums. Raidījums tiek veidots ar mērķi aplūkot un fiksēt aktuālos kultūras un laikmetīgās mākslas notikumus. Tā ir iknedēļas tikšanās vieta kultūras dzīves veidotājiem, māksliniekiem, režisoriem, studentiem, pētniekiem, lai runātu, kā rodas dažādās kultūras izpausmes formas. Raidījums Radio NABA programmā ir dzirdams trešdienās plkst. 19:00, raidījumu vada un producē Anete Enikova. Raidījuma aktualitātēm var sekot līdzi facebook.com/nabakul un instagram.com/naba.kul. Raidījuma ieraksti pieejami arī Spotify, iTunes un LSM arhīvā. Raidījums tapis ar “Valsts Kultūrkapitāla fonda” atbalstu.

Putina Krievija ir kauns visai krievu tautai. Tā saka eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Un atzīst – Krievijas sāktā kara Ukrainā dēļ šī ziema būs pārbaudījums Rietumu demokrātijas principiem - robežu neaizskaramībai, tautu tiesībām būt neatkarīgām un pašām lemt savu likteni. Taču spēju uzturēt šos principus spēkā un pārvarēt grūtības stiprina jautājums – vai mēs būtu gatavi būt ukraiņu vietā? Ja nē – mums nav tiesību sūkstīties. Ar eksprezidenti sarunājās Odita Krenberga.

Sabiles bijušajā sinagogā, kur padomju gados bijusi arī sporta zāle, jau gadu ir atvērts Sabiles mākslas, kultūras un tūrisma centrs, un Lasītava šoreiz lasa Viktora Freiberga un Danielas Zacmanes grāmatu "Vakar, šodien, rīt", Danielai Zacmanei un māksliniekam Bruno Mellim klātesot. Šoreiz Radio mazā lasītava ceļo tā, ka atved uz Sabiles kultūrtelpu arī Rīgas kultūrtelpu “Aminori”, kur notiek mākslas izstādes un top grāmatas par kino, vēsturi un mākslu, arī jau pieminētā Viktora grāmata. Klātesošajiem Mazās lasītavas ceļojumu galapunktos vienmēr ir ekskluzīva iespēja dzirdēt un redzēt, kā notiek Lasītavu ieraksti. Piemēram, šoreiz Sabilē Gundars Āboliņš lasīja fragmentus arī no Zingera Šošas par Polijas ebrejiem un viņu dzīvi starp diviem pasaules kariem. Šo ierakstu, papildinātu ar tulkotājas Māras Poļakovas stāstu, būs iespēja dzirdēt kādā citā svētdienā. Taču Sabilē īpašā grāmata bija Viktora Freiberga un Danielas Zacmanes grāmata „Vakar, šodien, rīt", kas iznāca dienā, kad Viktors aizgāja. Bet par kultūrtelpu “Aminori” stāsta arī tulkotāja Jana Bērziņa un kuratore Marika Rozenberga. Raidījumu atbalsta:

Joining us on Luminate this week is the incredible Vaira Vike Freiberga. She became the first female President of Latvia in 1999 and served a second term in 2003. President Vaira is also known as the “Baltic Iron Lady”. She was a hugely popular and successful President, and at one point her approval ratings were as high as 85%. President Vaira was instrumental in achieving membership in the European Union and NATO for her country and raised the nation's recognition through her international activities. She was named Special envoy on the reform of the United Nations and was official candidate for UN Secretary General in 2006. From 2014 - 2020, she served as president of the Club of Madrid, the world's largest forum of former presidents and prime ministers.  She has been received many medals and awards, 34 Orders of Merit and 19 Honory doctorates and she has published 14 books. During the conversation, President Vaira talks about her experience being displaced as a child during the second Soviet occupation, her journey into politics, what does it take to lead a country as a female President, and much more.

In commemoration of World Refugee Day, Patrick Youssef, Regional Director for Africa of the International Committee of the Red Cross and an old friend of Club de Madrid, is discussing with Vaira Vīķe-Freiberga, President of Latvia from 1999 to 2007 –the first female head of a former Soviet bloc state–, and former President of Club de Madrid. She was a refugee herself and fled from war-torn Latvia to spend more than 50 years in exile, to return afterwards and become President. Our two protagonists talk about current refugee crises, forcibly displaced persons around the world, migrants' rights, war-related humanitarian problems, exclusive narratives towards refugees, and possible solutions.

“Dialogs ar valsti, kas grib pagriezt vēsturi atpakaļ un atjaunot impēriju, nav iespējams,” tā sarunā ar Latvijas Televīziju saka Valsts prezidente (1999-2007) Vaira Vīķe-Freiberga. Viņa norāda, ka šis ir izšķirošs brīdis Rietumiem parādīt savu spēku, jo no tā būs atkarīga arī mūsu tālākā drošība.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Abats Bernhards Nābers OSB ir palīdzējis ļoti daudziem: Katoļu Baznīcai Latvijā, skolām, privātpersonām, organizācijām. Par savu nesavtīgo palīdzību Latvijai mūsu valsts bijusī prezidente Vaira Vīķe – Freiberga 2000. gadā pasniedza abatam Bernhardam Nāberam Trīszvaigžņu zelta ordeni. Šodien, 2022. gada 27. janvārī ir abata Bernharda Nābera OSB nāves 4. gadadiena. Tādēļ, viņu pieminēdami dalījāmies atmiņu stāstos par viņa dzīvi, aicinājām arī klausītājus aktīvi dalīties atmiņās.

Biedrības „Ekrāns” paspārnē  klajā nācis jauns pienesums žurnāla „Kino Raksti” bibliotēkai -  kinokritiķa un pētnieka, Latvijas Universitātes profesora Viktora Freiberga pārdomu un vērtējumu krājums „Viktora otrā grāmata”.  Tā galvenais princips: rakstīt par dažādu laiku un pasaules valstu kino no semiotikas skatupunkta, analizējot konkrētus tēlus un simbolus, kuri veido konkrētās filmas centrālo kodolu vai citādi piedalās tās jēdzieniskajā uzbūvē. Sekojot līdzi sabiedrību ietekmējošām pārmaiņām un  pastāvīgiem, teju mūžīgiem simboliem, autors  vienkop savij gan kino klasikas darbus, gan mazāk zināmas filmas, tādējādi apliecinot, ka laba kino pamatā ir labs stāsts. Savas „Otrās grāmatas” ievadā Viktors Freibergs raksta: „(..) tad, kad esmu izstaigājis atmiņās dažādus laikus, bijis uz dažādām filmām, tad izrādās, ka kabatas man pilnas ar vecām kino biļetēm, kuras žēl mest laukā, jo katrai ir savs stāsts. Bet ko lai ar tām iesāk? Un tad radās doma – tās visas varētu sagrupēt pēc tēmas vai pēc tēliem, kas katrā filmā parādās spilgtāk nekā citi. To es arī nolēmu darīt, un tas pats ir sanācis arī ar šo grāmatu, kas nav nekāda kino enciklopēdija, jo tās pamatā ir personiskas asociācijas.” Viktora iecere ir rezultējusies 248 filmu pieminējumos, garākos vai īsākos, un grāmatas struktūru veido 31 zīme, kas tiek ilustrēta ar atmiņu gleznām, izjūtām, gaisotni un personiskiem stāstiem. „Teātris un skatuve”, „Pamests nams (Amerikas) nekurienē”, „Ceļš un ceļojums” un citi ekrāna mākslas motīvi lasītājam sniedz impulsu domāt par kino ne tikai kā ideju vēstītāju un izklaidētāju, bet arī kā filozofiskas pieejas stiprinātāju inscinētai un vienlaikus patiesai realitātei. Lasot grāmatā paustās pārdomas, jādomā par kino un literatūras daudzslāņainajām attiecībām. Proti, literatūru kā ne tikai scenārija notikumu darinātāju, bet arī vispārējo dramaturģijas rāmja iezīmētāju.

Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuves pētnieki projekta "Pieredze pilsētā: naratīvi, atmiņas un vietas mantojums" ietvaros vāc Pārdaugavas iedzīvotāju stāstus, aicinot iedzīvotājus iesūtīt atmiņas, kā arī savā mājas lapā un "Facebook" kontā publicē jau iegūtos materiālus. Arī teātra izrāde pilsētvidē „Nekad nezūdošās Pārdaugavas” aicina audiopastaigā pa Pārdaugavu. Dramaturgu Jāni Balodi un apvienību Miglājs DVJ interesējuši elektroniskās mūzikas pirmsākumi pagājušā gadsimta 80. gados, kas dzima uz cauri Padomju Savienības muitai nez kā izkļuvušiem sintezatoriem, kā izrādās, tieši Pārdaugavas virtuvēs un guļamistabās. Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā dzimušās latviešu sintpopa grupas "LLL" (Lineāro Labirintu Laboranti) dziesmas “Etīde zilītim un zilonim” uzdevums šai raidījumā ir ievest mūs Pārdaugavas betona guļamrajonu, vecu koka māju smaržas un rudens lietus pastaigu melanholiskajās sajūtās. Par astoņdesmito – deviņdesmito mijā, uz Latvijas valstiskuma atjaunošanas un robežu grūšanas fona notiekošo Latvijas elektroniskās mūzikas dzimšanu, Rīgas, un, kā izrādās, tieši Pārdaugavas virtuvēs un guļamistabās mēs sarunu turpināsim raidījuma otrajā daļā, iztaujājot audiopastaigas “Nekad nezūdošās Pārdaugavas” dramaturgu Jāni Balodi. Taču arī Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuve savā mājas lapā novembri pasludinājusi par Pārdaugavas mēnesi. Projekta "Pieredze pilsētā: naratīvi, atmiņas un vietas mantojums" ietvaros krātuves pētnieki dodas ekspedīcijās un mudina iesūtīt savas, ar Rīgas līdz šim mazāk kultūrā izpētīto pusi – Pārdaugavu, saistītās atmiņas. Lai mudinātu stāstīt, Folklora krātuve mājas lapā publicē citātus no jau saņemtajiem stāstiem, saites uz iegūtajām fotogrāfijām. Stāsta projektā iesaistītā folkloras pētniece Justīne Jaudzeme. Audiopastaigas “Nekad nezūdošās Pārdaugavas” radītāji ir apvienība Miglājs DJV, nosaukuma otro daļu veido iesaistīto iniciāļi – tie ir Viesturs Balodis, Diāna Kondraša un dramaturgs Jānis Balodis, kuru aicinu uz sarunu. Izrādās, ka esam kaimiņi, protams, Pārdaugavā. Norunājam tikšanos šobrīd vēl tikai iecerētajā Zasulauka manufaktūras parkā. Internetā atrodams arī video, tā ir audiopastaigu idejas autora Dāvja Freiberga saruna ar apvienību Miglājs DJV, un no šī podkāsta jau šo to zinu par izrādes pilsētvidē “Nekad nezūdošās Pārdaugavas” rašanās impulsiem.

Itūreiz rubrikā “Zemis suoļs” žurnaliste Maruta Latkovksa mums pastuosteis par kaidu puorlykumu nu latvīšu literaruos volūdys, a  vāluok ari par kaidu tulkuojumu nu fraņču volūdys latgaliski. 2017. godā izdevnīceibā “Latvijas Mediji” dīnys gaismu īraudzeja Kārļa Skalbis slovonuos puorsokys “Kaķīša dzirnavas” (Kačeiša patmalis”) puorlykums latgalīšu rokstu volūdā. Gruomota sovus skaiteituojus prīcēja ari ar breineigajim muokslineicys Īvys Jurjānis zeimiejumim. Tai kai gruomota ir ari latvīšu literarajā volūdā, tod sūpluok voi blokus salyktys, tuos izaver kai dveiņu muosenis. Juos var nūlikt  blokus i laseit voi skaiteit, saleidzynojūt i īvārojūt vuordūs i teikumu veiduojumā atškireigū. Niu tū leidzeigi var dareit ari ar latvīšu volūdys obejuos rokstu tradicejuos pavysam naseņ izguojušū Alda Bukša detektivromanu “Bruoli”.  A Kārļa Skalbis puorsokys puorlykums latgaliski pyrmū reizi tyka izdūts jau tuolajā 1921. godā i tod tys nūsaukums beja “Kačeiša dziernovas”. Itūreiz dziernovu nūsaukumā vys tik tyka lykts vuords patmalis, jo latgalīšim deļ tūs apzeimiešonys ir diveji vuordi. Kod teik runuots par maļšonu ar rūku, tod tuos ir dziernovys, bet iudiņa i vieja dziernovys saucam par patmalem. Viņ struodojūt pi puorsokys teksta puorlikšonys latgaliski, saprotu vairuokys da ituo maņ nazynomys i naskaidrys lītys.  I prūti, kod latgalīšim ir suokusēs tei biegšona nu sovys volūdys i kaidi ir bejuši tī pirmeitejī cālūni. Deļ mane tys beja školys laiks, kod 1961. godā, suocūt vuicētīs 1. klasē, labi saprotu, ka tei muna sātys volūda ir koč kas napareizs i školai nadereigs. 2017. godā Latgolys kongresa symtgadis atceris pasuokumā Rēzeknē eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga sovā uzrunā latgalīšim atguodynuoja, ka pats Fraņcs Trasuns ir bejs par vīnuotu latvīšu volūdu i jei navar saprast, deļkuo niu latgalīši cylojās par tū sovu  rokstu tradiceju. Lai gon tai tys ir formulāts i aplīcynuots ari myusu Vaļsts volūdys lykuma 3. pantā, ka vaļsts nūdrūsynoj latgalīšu rokstu volūdys kai viesturiska latvīšu volūdys paveida saglobuošonu, aizsardzeibu i atteisteibu. Tūreiz es padūmuoju, nu kurīnis eksprezideņtei zinis par itaidu Fraņča Trasuna vīdūkli. Navar tok byut, ka nu zyla gaisa, jo kaids voi jei poša, gatavejūt taidys uzrunys, meklej i verās ari koč kaidūs rakstiskūs olūtūs. Taitod taidim juobyut. I tod da mane ari atguoja tei atkluosme, ka latgalīšim tys maratons voi garuo biegšona nu seve i sovys volūdys lelā mārā ir ari tuo poša myusu eistyn talanteiguo i daudz myusu latvīšu tautys lobā izdariejušuo cylvāka vys tik sovā laikā pīļautuo klaida voi dreižuok puorsteidzeiga lāmuma palaisšona tautā. 1907. godā sovys vuiceibu gruomotys “Školys Duorzs” prīškvuordā jis eistyn ir rakstejs, ka latgalīšu rokstu volūdu, cik viņ tys ir īspiejams, juotyvynoj baltīšu raksteibai. A tys beja laiks, kod juo vīdūkļam Latgolys raksteituo vuorda dryvā i raksteituoju apzinis veiduošonā beja cīši lels svors. Sovukuort 1921. goda “Školys Duorza” izdavuma īvodvuordūs jis jau praseja pīdūšonys i atzyna, ka ir kliudiejīs  i niu raksteja par latgalīšu rokstu volūdys saglobuošonys  napīcīšameibu, gramatikys formu i lykumu īvāruošonys vajadzeibu. Iz prīšku leidz pādejai sovys dzeivis stuņdei jis stuovēja i kryta par ūtruos latvīšu rokstu volūdys tradicejis – latgalīšu rokstu volūdys saglobuošonu. Tai izīt, ka eksprezideņtis reiceibā, gatavejūt uzrunu Latgolys kongresa symtgadis atcerei, ir bejs viņ Fraņča Trasuna 1907. goda vīdūklis, navys juo vāluokuo leluo i stypruo puorlīceiba. Gūds kam gūds Trasuns muocēja i nasabeida atzeit, ka ir kliudejīs. Viņ izlīta iudiņa nasasmeļsi. I vēļ. Sovā laikā ari nu pošys Latgolys vālātī deputati beja kiutri i Satversmis sapuļcē 1920.–1921. g. naatbaļsteja Fraņča Trasuna i Fraņča Kempa īsastuošonu par sovu volūdu i rakstiski tuos tīseibys ari natyka apstyprynuotys tai, kai tys tyka praseits 1917. goda Latgolys apsavīnuošonys ar Kūrzemis i Vydzemis latvīšim kongresa rezolucejā. Prūti, tod tai ari natyka rakstiski apstyprunuota Latgolys latvīšu praseiba pošim byut liemiejim par sovu volūdu. Storp cytu, taišni tū pasivitati i kiutrumu avīzis “Dryva” redaktors, bazneickungs Kazimirs Skrynda sovā laikā beja pīskaitejs i nūsaucs par vīnu nu latgalīšim vysai rakstureigūs septeņu nuoveigūs grāku. Labi, ka 1921. goda puorsokys “Kačeiša patmalis” puorlykumā vēļ ir vuords “īt” – na “nuokt”, ari “palikt” vēļ nav puorsavierts par “kliut”. I labi, ka mes vēļ ari myusu dīnuos vys dzīdim “Guoju (na nuoču) pa mežu rubynu saudeitu”.

Itūreiz rubrikā “Zemis suoļs” žurnaliste Maruta Latkovksa mums pastuosteis par kaidu puorlykumu nu latvīšu literaruos volūdys, a  vāluok ari par kaidu tulkuojumu nu fraņču volūdys latgaliski. 2017. godā izdevnīceibā “Latvijas Mediji” dīnys gaismu īraudzeja Kārļa Skalbis slovonuos puorsokys “Kaķīša dzirnavas” (Kačeiša patmalis”) puorlykums latgalīšu rokstu volūdā. Gruomota sovus skaiteituojus prīcēja ari ar breineigajim muokslineicys Īvys Jurjānis zeimiejumim. Tai kai gruomota ir ari latvīšu literarajā volūdā, tod sūpluok voi blokus salyktys, tuos izaver kai dveiņu muosenis. Juos var nūlikt  blokus i laseit voi skaiteit, saleidzynojūt i īvārojūt vuordūs i teikumu veiduojumā atškireigū. Niu tū leidzeigi var dareit ari ar latvīšu volūdys obejuos rokstu tradicejuos pavysam naseņ izguojušū Alda Bukša detektivromanu “Bruoli”.  A Kārļa Skalbis puorsokys puorlykums latgaliski pyrmū reizi tyka izdūts jau tuolajā 1921. godā i tod tys nūsaukums beja “Kačeiša dziernovas”. Itūreiz dziernovu nūsaukumā vys tik tyka lykts vuords patmalis, jo latgalīšim deļ tūs apzeimiešonys ir diveji vuordi. Kod teik runuots par maļšonu ar rūku, tod tuos ir dziernovys, bet iudiņa i vieja dziernovys saucam par patmalem. Viņ struodojūt pi puorsokys teksta puorlikšonys latgaliski, saprotu vairuokys da ituo maņ nazynomys i naskaidrys lītys.  I prūti, kod latgalīšim ir suokusēs tei biegšona nu sovys volūdys i kaidi ir bejuši tī pirmeitejī cālūni. Deļ mane tys beja školys laiks, kod 1961. godā, suocūt vuicētīs 1. klasē, labi saprotu, ka tei muna sātys volūda ir koč kas napareizs i školai nadereigs. 2017. godā Latgolys kongresa symtgadis atceris pasuokumā Rēzeknē eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga sovā uzrunā latgalīšim atguodynuoja, ka pats Fraņcs Trasuns ir bejs par vīnuotu latvīšu volūdu i jei navar saprast, deļkuo niu latgalīši cylojās par tū sovu  rokstu tradiceju. Lai gon tai tys ir formulāts i aplīcynuots ari myusu Vaļsts volūdys lykuma 3. pantā, ka vaļsts nūdrūsynoj latgalīšu rokstu volūdys kai viesturiska latvīšu volūdys paveida saglobuošonu, aizsardzeibu i atteisteibu. Tūreiz es padūmuoju, nu kurīnis eksprezideņtei zinis par itaidu Fraņča Trasuna vīdūkli. Navar tok byut, ka nu zyla gaisa, jo kaids voi jei poša, gatavejūt taidys uzrunys, meklej i verās ari koč kaidūs rakstiskūs olūtūs. Taitod taidim juobyut. I tod da mane ari atguoja tei atkluosme, ka latgalīšim tys maratons voi garuo biegšona nu seve i sovys volūdys lelā mārā ir ari tuo poša myusu eistyn talanteiguo i daudz myusu latvīšu tautys lobā izdariejušuo cylvāka vys tik sovā laikā pīļautuo klaida voi dreižuok puorsteidzeiga lāmuma palaisšona tautā. 1907. godā sovys vuiceibu gruomotys “Školys Duorzs” prīškvuordā jis eistyn ir rakstejs, ka latgalīšu rokstu volūdu, cik viņ tys ir īspiejams, juotyvynoj baltīšu raksteibai. A tys beja laiks, kod juo vīdūkļam Latgolys raksteituo vuorda dryvā i raksteituoju apzinis veiduošonā beja cīši lels svors. Sovukuort 1921. goda “Školys Duorza” izdavuma īvodvuordūs jis jau praseja pīdūšonys i atzyna, ka ir kliudiejīs  i niu raksteja par latgalīšu rokstu volūdys saglobuošonys  napīcīšameibu, gramatikys formu i lykumu īvāruošonys vajadzeibu. Iz prīšku leidz pādejai sovys dzeivis stuņdei jis stuovēja i kryta par ūtruos latvīšu rokstu volūdys tradicejis – latgalīšu rokstu volūdys saglobuošonu. Tai izīt, ka eksprezideņtis reiceibā, gatavejūt uzrunu Latgolys kongresa symtgadis atcerei, ir bejs viņ Fraņča Trasuna 1907. goda vīdūklis, navys juo vāluokuo leluo i stypruo puorlīceiba. Gūds kam gūds Trasuns muocēja i nasabeida atzeit, ka ir kliudejīs. Viņ izlīta iudiņa nasasmeļsi. I vēļ. Sovā laikā ari nu pošys Latgolys vālātī deputati beja kiutri i Satversmis sapuļcē 1920.–1921. g. naatbaļsteja Fraņča Trasuna i Fraņča Kempa īsastuošonu par sovu volūdu i rakstiski tuos tīseibys ari natyka apstyprynuotys tai, kai tys tyka praseits 1917. goda Latgolys apsavīnuošonys ar Kūrzemis i Vydzemis latvīšim kongresa rezolucejā. Prūti, tod tai ari natyka rakstiski apstyprunuota Latgolys latvīšu praseiba pošim byut liemiejim par sovu volūdu. Storp cytu, taišni tū pasivitati i kiutrumu avīzis “Dryva” redaktors, bazneickungs Kazimirs Skrynda sovā laikā beja pīskaitejs i nūsaucs par vīnu nu latgalīšim vysai rakstureigūs septeņu nuoveigūs grāku. Labi, ka 1921. goda puorsokys “Kačeiša patmalis” puorlykumā vēļ ir vuords “īt” – na “nuokt”, ari “palikt” vēļ nav puorsavierts par “kliut”. I labi, ka mes vēļ ari myusu dīnuos vys dzīdim “Guoju (na nuoču) pa mežu rubynu saudeitu”.

Notikumu kaleidoskopā Raidījuma vadītājs: Ainārs Ašaks “Notikumu Kaleidoskopā” aicina ciemos uz sarunu sabiedrībā zināmus un aktīvus cilvēkus, politiķus, māksliniekus, lai ieklausītos viņu viedokļos un atziņās par notiekošo Latvijā, izvērtētu veiksmes un neveiksmes un dotu ticību nākotnes iespējām.

Padomājiet par tautu, esiet vienoti un pārtrauciet partiju savstarpēju stīvēšanos valdībā. Mēs nedrīkstam atslābt cīņā ar vīrusu. Un tikai kopā spēsim šo laiku pārvarēt.

Kultūras Rondo sāk jaunu ierakstu sēriju par neatkarības laika teātri. Pagājušā gada nogalē klajā nāca monogrāfija “Neatkarības laika teātris. Parādības un personības gadsimtu mijā un 21. gadsimtā” - teātra pētnieku kopdarbs par stilu un virzienu, skolu un parādību mijiedarbību mūsdienās. Monogrāfijā ir aplūkoti dažādi virzieni, parādības, teātra attīstību jau 30 gados. Tomēr, kā uzsver monogrāfijas sastādītāja Edīte Tišheizere, personībām tomēr ir izšķiroša nozīme. Jaunajā ciklā arī izraudzītas četras personības, kuru devumu aplūkojam plašāk. Pirmā saruna par scenogrāfiju, uzmanības centrā Andris Freibergs un viņa scenogrāfijas skolas attīstība. To pētījusi Edīte Tišheizere un sarunai pievienojas arī Andra Freiberga skolnieks tiešā nozīmē, scenogrāfs un režisors Reinis Suhanovs. 

2020. gadā katram sava jauna pieredze. Daudzas lietas mēs turpinām piedzīvot pirmo reizi arī kopā. Par pandēmijas laiku un jaunā gada cerībām, sarunājāmies ar Vairu Vīķi-Freibergu.

Join me and former President of Latvia, Vaira Vike-Freiberga in an insightful conversation about what her childhood experience as an immigrant has taught her about handling times of crisis. Fleeing from her home country Latvia, Vaira and her family first went to Germany, then moved to Morocco and finally settled in Canada, where she obtained her PhD in Psychology. In 1999 she was drafted by the Latvian Parliament and elected to the office of President of Latvia. In 2003 she was re-elected for a second term. She played a key role in Latvia becoming an EU and NATO member. Vaira believes the best thing to do ‘when things get hard, is to focus on the NOW and to plough on'. Times of crisis call for the willingness of personal sacrifice, overcoming loss without major outcry and to – not only believe – but also to participate in creating a better future. Democracy gives the people the right to vote. We are all free to cast a vote and with that vote express trust in the government and its leadership. However, as of late – especially in Europe – people have used the tool of ‘protests' and ‘demonstrations' potently a little lightly. Making important decisions about how to deal with the Covid19 pandemic is a difficult balance between the unpredictable outcome for society's health and safety, and the predictable economic detriment the lockdown has caused (and continues to do so for some time). Nothing is definite. Anything is probable. Decisions need to be made on a rational basis after considering a variety of probable outcomes. Especially governments, but also individuals and communities benefit from a strong sense of solidarity, cooperation, and empathy when dealing with any type of hardship. More about Mentorit.TV http://youtube.com/mentorittv More about Mrs. Vaira Vike-Freiberga https://www.president.lv/en/president-of-latvia/former-presidents-of-latvia/vaira-vike-freiberga#gsc.tab=0 - - Road Trip by Joakim Karud https://soundcloud.com/joakimkarud Music promoted by Audio Library https://youtu.be/vpssnpH_H4c

Dizains ir...tālāk, dziļāk, plašāk. Latvijas Dizaina gada balvas saruna #12 Barbara Freiberga @barbarafreiberga Iestudēti sapņi - Latvijas Dizaina gada balva. Balvas organizatorei, @latviandesignersociety priekšsēdētājai Barbarai Freibergai, ir daudz ko pastāstīt par dizainu. Zināšanas par dizainu nāk caur saprotamiem stāstiem un sadarbību. Un, ja mēs zinām vairāk, mēs esam uzvarētāji. Kā līdz šim veicies ar stāstu, kas mainījies un kas būs? Pienācis laiks pirmajam Latvijas Dizaina gada balvas statusa ziņojumam.

Important To Me is a podcast about values-based ethical leadership. Host David Benger interviews one world leader every episode on the "behind the curtain" questions of leading on the global stage. For our third episode, we are joined by President Vaira Vike-Freiberga. President Vike-Freiberga will go down in Latvian history as a reformer who cared deeply about minorities and prepared Latvia to compete in the twenty first century. She shares her experience as a refugee from the USSR and from Nazi Germany. She talks about the importance of leaders always being informed, and shares her unique insight on the creation of national narratives. We are grateful for the support of the Nizami Ganjavi International Center for making this podcast possible. We welcome your feedback at: ImportantToMePod@gmail.com, and please follow the host on Twitter at: @David_Benger

Valsts Akadēmiskais koris "Latvija" un tā mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents Māris Sirmais 21. jūlijā savu klausītāju vērtējumam nodod Jēkaba Jančevska un Ineses Zanderes jaundarba "Koki" videoklipu, tādējādi arī ieskandinot 2020. gada koncertsezonas turpinājumu. "Man likās ļoti labi izmantot šo laiku, lai radītu nevis tikai īslaicīgu efektu tieši šim brīdim, bet arī kaut ko paliekošāku un vērtīgāku – neizslēdzu domu, ka šī dziesma būtu cienīga skanēt arī lielajā Dziesmu svētku estrādē," - tā par radošo veikumu pandēmijas laikā teic Māris Sirmais. "Šis stāsts ilgst daudzu mēnešu garumā – faktiski kopš brīža, kad sākās pandēmija, un mēs, līdzīgi daudziem pasaules kolektīviem, mēģinājām aktivizēties un ar telefona ierakstu palīdzību veidot savus uzmundrinājuma sveicienus," stāsta Māris Sirmais. "Kad viss reāli notika un izmēģinājām, sapratām, ka tas neizklausās ne pēc kā... Viss bija jāmet miskastē, jo nekam nederēja. Nu, nevar no telefonu mikrofoniem samontēt kaut cik jēgpilnu skaņu – tas tiešām ir nebaudāmi, vairāk zibakcijas līmenī. Tikai tad, kad bija pirmais signāls par to, ka varam nākt kopā mazās grupās, koris sadalījās trijās grupās un ierakstījām šo darbu, jo mūsu mērķis tajā brīdī bija šāds: ja kaut ko darām, tad paveicam kaut ko ar pievienoto vērtību – tam jābūt kaut kam oriģinālam." Viss sācies ar diriģenta zvanu Inesei Zanderei. "Jautāju, vai viņa nevarētu uzrakstīt kādu skaistu dzejoli, kas mūs visus pamodinātu un stiprinātu brīdī, kad valda apjukums un cilvēki jūtas nepārliecināti par to, kas būs rīt. Inese patiešām mocījās... (..)Teicu – vajag kaut ko vienkāršu, uzrunājošu. Jautāju – vai vari nolaisties no dzejas lielajiem augstumiem un uzrakstīt kaut ko ļoti lakonisku, vienkāršu, uzrunājošu? Atceros – pirms vairākiem gadiem, kad Raimonda Tigula Tiguļkalnā viesojās Vaira Vīķe-Freiberga, viņa, uzrunājot sanākušos klausītājus, stāstīja par koka nozīmi un to, kā koki viens otru atbalsta brīdī, kad īsti labi neklājās – ka viņi sadodas ar savām saknēm kopā, lai viens ar otru dalītos – viņiem savstarpējā komunikācija notiek cilvēkam neredzamā veidā, tā ir vesela interesanta pasaule! Izstāstīju to Inesei, kura savulaik ļoti aktīvi iestājās par to, ka mežu ciršanai jānotiek ilgtspējīgas mežsaimniecības ietvaros, sabalansējot ekonomiskās, vides un sociālās intereses, protestējot pret "Latvijas mežu" stratēģiju izcirst arvien lielākas un jaunākas mežu platības. Viņas atklāto vēstuli toreiz parakstīju arī es, tā ka koku tēma mūs saista jau ilgāku laiku. Tā ka rezultātā patiešām – lielais brīnums notika un man pašam lielais iedvesmas avots kļuva Ineses brīniškīgais dzejolis ar nosaukumu "Koki", kas tagad jāskatās un jāklausās." Nākošais solis video tapšanā bijusi komponista izvēle, kas notikusi par labu Jēkabam Jančevskim, kurš iekļuvis pasaules muzikālajā apritē, īpaši to attiecinot uz kormūziku. "Viņš ir jaunās paaudzes autors, kurš savā daiļradē jau pierādījis, ka ir ļoti, ļoti mērķtiecīgs, talantīgs un muzikāls cilvēks. Jēkabam aizsūtīju Ineses dzejoli un arī jautāju, vai viņš varētu nolaisties no augstās mākslas plauktiem un uzrakstīt dziesmu, kura varbūt pat varētu skanēt Dziesmu svētkos. Viņš teica – varu! (..) Rezultātā radās brīnišķīgs darbs. Kopā ar šo ierakstu, kas notika mūsu pašu mēģinājumu telpās, tapa skaistais video, ko veidoja Kaspars Krauze, viena mūsu kora dziedātāja brālis. Kaspars nāk ar ļoti jauku ideju, kas noteikti jāredz – kā koki izaug, kā mēs ieaugam kokos vai koki ieaug mūsos. Tādā ļoti skaistā vizuālā valodā tas viss ir parādīts." Sirmais stāsta, ka paralēli ierakstiem katrreiz katrs dziedātājs ticis filmēts no pirmās līdz pēdējai skaņai: "Līdz ar to katrs dziedātājs nofilmēts kā personība. Video veidots, parādoties katram dziedātājam un mākslinieciski savienojoties ar dažādu koku, mežu, pļavu ainavām, Latvijas skaistākajām ainavām. Tā ir Kaspara ideja, kādā veidā viņš to iecerējis atspoguļot. Man liekas ļoti skaisti." Vairāk un plašāk - LSM.

Līdz 15. augustam Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) 1. stāvā apskatāma multimediāla izstāde "Tautasdziesmu teicējas. 1991", par kuru "Klasikai" plašāk stāsta fotomākslinieks Jānis Deinats un režisore Dace Micāne-Zālīte. Izstādē satiekas laiks un cilvēki, tautasdziesmas un novadi, kā arī skatītāja pieredze un sajūtas, ciemojoties pie tautasdziesmu teicējām pirms 29 gadiem. Ieeja bez maksas. Ekspedīciju materiāliem īpašu vērtību piešķirt fakts ka tie uzņemti pirmajā atdzimušās brīvvalsts gadā. Darbs ir daļa no Latvijas vēstures, sākotnēji tā bija dokumentālā kino operatora Andra Slapiņa (1949–1991) iniciatīva, kurš pie Rīgas Videocentra rosināja veikt izbraukuma ekspedīcijas pie tautas dziesmu teicējām, bet nepaguva. Pirms ekspedīciju sākuma 1991. gada 20. janvārī militārās vienības "Omon" apšaudes laikā Bastejkalnā operators tika nošauts. 1991. gada 21. martā no Kanādas Vaira Vīķe-Freiberga vēstulē Dacei Micānei-Zālītei raksta: "[..] Vispirms priecājos dzirdēt, ka multimediju projekts "Tautas dziesma", kas Andrim Slapiņam bija tik ļoti pie sirds, tiek turpināts Jūsu vadībā". Izstādes mērķis ir pabeigt reiz iesākto Andra Slapiņa ideju un eksponēt ekspedīciju vākumu multimediālas izstādes formātā. Izstādē skatāmas latviešu laikmetīgās fotomākslas meistara Jāņa Deinata fotogrāfijas pirms 29 gadiem, kad mākslinieks fotografēja ar "Zenit" kameru, melnbaltās fotogrāfijās fiksējot notikuma vietas un tautasdziesmu teicēja vienkāršības unikalitāti. Viestura Graždanoviča operatora un mākslinieka acs dokumentē ekspedīciju – arī tautasdziesmu teicējas krunciņas sejā sievietei gandrīz bīstamos tuvplānos, un izrādās – tie ir apgaroti. Režisore Dace Micāne-Zālīte kā laivinieks pa krāčainu upi darbu ved uz priekšu gan toreiz, gan tagad. Pirms 29 gadiem intervētas teicējas un izveidota koncepcija veidot ekspedīciju karti pēc modeļa "vienā gadalaikā viens novads": Latgale – ziema, mūžs, Kurzeme – pavasaris, kristības, Vidzeme – vasara, Līgo, Sēlija – rudens, kāzas. Īpaši jāizceļ bagātie folkloras vākumi Lejaskurzemē, kā arī pie kuršiem Sventājā, tagadējā Lietuvas teritorijā. Lai parādītu pirms 29 gadiem filmētos un fotografētos, skaņu lentē ieskaņotos materiālus ir strādāts vairāk nekā divus gadus un materiāli ir digitalizēti, braukts ekspedīcijās pie teicēju tautasdziesmu mantiniekiem. Tā pirms gada Košragā tapa ekspedīciju filma "Helmī Stalte – līvu vēja balss", kurā folkloriste un kultūras personība Helmī Stalte dalās atmiņas par Atmodas laiku, folkloras kustību ceļā uz brīvu Latviju. Izstādes saturu papildina Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja patapinātās senlietas –  pūralāde, saimes galds, krēsli, šūpulis, cimdi, lakats un vainagi. Ekspozīcijā izvietoti pieci ekrāni, kuros var apskatīt folkloras ekspedīciju videofilmas, iemūžinātas Latvijas teicējas dziedot, esot savā mājās, lauku sētas vidē. Izstādes iekārtotāji ir māksliniece Sandra Strēle un inovatīvu mākslas projektu īstenotāji Latvijā, starptautiski atzīta dizaina firma "YESWECAN" Rolanda Streļča vadībā. Liene Jakovļeva: Izstāde ir skaists notikums, kas met tiltu no pagātnes uz šodienu, no paaudzēm uz paaudzēm un ļauj pabūt pavisam citā pasaulē. Tātad – bija 1991. gads, un jūs abi un vēl arī operators Viesturs Graždanovičs ceļojāt pa Latviju. Idejas īstenošana bija iecerēta kopā ar Andri Slapiņu, bet tad notika tas, kas notika – personālijas transformējās, bet iecere palika. Dace Micāne-Zālīte: Jā, pati iecere palika. Bija 1991. gads, un mums ar Andri Slapiņu un Jāni Deinatu bija jādodas Rīgas videocentra rīkotajās ekspedīcijās. Tā patiesi bija Andra iecere. Toreiz strādāju Komponistu savienībā un šad tad gāju uz videocentru kādus mazākus darbus padarīt. Tur arī Andris mani satika, jo tolaik sāku mazliet nodarboties ar videomākslu. Tā viņš uzrunāja mani, sakot – jābrauc un jāiemūžina sievas, kuras dzied! Jau iepriekš Andris bija pie viņām viesojies – viņa dokumentālās filmas ir lielisks apliecinājums tam, ka šajā žanrā viņš bija ļoti iestrādājies, Andris zināja ceļu pie teicējām. Un tad jau mums bija jādodas ceļā ar Jāni, Viesturu un busiņu – ja producentam Gatim Upmalim izdevās dabūt benzīnu, jo arī tā bija problēma. Vienmēr uzsveru faktu, ka braucām nevis kā folkloristi, bet jaunie mākslinieki, tāpēc varbūt tajās videofilmās ir brīži, kad kaut kur tālumā aiziet tiešā folkloras teicēja dokumentācija. (..) Kaut kā izgājām no formāta, ka ir teicējs un jaunais pētnieks, kurš visu pieraksta – mēs vairāk izgājām uz to, lai tvertu to visu mākslinieciski. Un Jānis visu fiksēja ar savu "Zenītu"? Jānis: Hm, kā lai to pasaka... Visās filmēšanas grupās mēs it kā visi esam draugi, bet beigās filmētāji tos fotogrāfus ciest nevar. Jo viņi ir klikšķinātāji. (smejas) Līdz ar to tas, kas ir fotografēts, nav filmēts, un otrādi. Tolaik šajā jomā biju pilnīgs iesācējs. Ar šodienas acīm skatoties, domāju – ak, dieniņ, to un to būtu darījis citādāk. Bet esmu arī fatālisma piekritējs – tā, kā bija, tā ir labi. (..) Vissvarīgākais, ka ir piefiksēts laiks. Savu daļu izstādē veidoju no pagājušā laika prizmas. Kā var parādīt laiku? Pieņēmu lēmumu, ka veidošu nevis atsevišķus daiļus portretus, kuru ir pietiekoši daudz, bet kā filmu – kadru pēc kadra, izstādot tieši laika sekvenci, kurā varbūt ir veiksmīgs kadrs, pēc kura ir arī kāds neveiksmīgs, bet – tā bija, un tas ir svarīgi. Gluži tāpat kā jebkura cilvēka dzīvē – viena diena ir veiksmīga, otra – neveiksmīga, bet tā ir šī cilvēka dzīve. Šo principu gribēju parādīt arī savās fotogrāfijās, veidojot izstādi. Kad jūs to 1991. gadā izdarījāt – kas notika tālāk ar šiem materiāliem? Tagad ir pagājuši divdesmit deviņi gadi... Jānis: Ir tikai viens vārds – nauda. Tā beidzās. Un viss safilmētais materiāls vienkārši klājās ar putekļiem? Jānis: Jā! Dace: Gluži tā laikam nebija, jo kaut kādu materiālu, demo versiju, sataisīju. Jānis: Bet lai izdarītu kaut ko paliekošu kaut vai izstādes veidā, bija nepieciešams elementārs finansējums. Taču atcerēsimies, ka bija 1991. gads. Un tagad pagājuši tieši 29 gadi – atnāca nauda vai atnāca ideja? Dace: Vispirms es atbraucu atpakaļ no Amerikas. Esmu repatriante. Viesturs to uzzināja. Kamēr dzīvoju Amerikā, arī tad sazinājāmies – domājam ar kādu projektu pieteikties, kad bija Latvijas simtgades filmu projekts. Kad ar ģimeni atgriezos atpakaļ, Viesturs mani atrada, un teica – varbūt šis ir īstais brīdis izstādei? Es jau strādāju Ojāra Vācieša muzejā, satikāmies ar Jāni, un vienkārši sapratām, ka šis ir tas laiks. Tad sākās stratēģijas izstrāde – bija jāraksta projekti, un visi, kas tos raksta, saprot, ka tas ir ļoti grūts posms, jo ir ļoti skaidri jānodefinē, ko tad mēs vēlamies panākt, kas mums ir, kā mums trūkst, kā mēs izstādi redzam šodienas kontekstā, kāpēc tā būs dzīva, elpojoša, interesanta. Cik garš kopumā ir safilmētais materiāls? Ja nu kāds cilvēks gribētu noskatīties visu... Dace: Viņš var atnāk desmitos no rīta un iet projām četros vakarā. Tas ir viens izstāžu laika formāts. Otrs – atnākt divos dienā un iet projām astoņos vakarā. (..) Pateicoties LG un Digitālā Latvija, mums ir pieci ekrāni. Uz lielā ekrāna burtiski kā kinoteātrī ir filmu seansi – ja vēlies atnākt un noskatīties videofilmu par Mariju Lāci, jānāk vienos. Ja vēlies redzēt filmu par Helmī Stalti, nāc uz pulksten trijiem. Programma salikta tā, lai, ja cilvēkam patiešām ir interese par vienu noteiktu novadu, noteiktu filmu vai ekspedīciju, tas redzams laika līnijā uz lielā ekrāna. Savukārt mazajos ekrānos ir katras ekspedīcijas filma, kas sakārtota apmēram 40 minūšu garumā – tā klausāma austiņās, pa visu telpu skan lielā ekrāna balss. Un tad ir vēl daudz visa kā cita – piemēram, Jāņa Deinata fotogrāfijas. Jāni, kā tu šīs fotogrāfijas šo laiku saglabāji? Jānis: Bildes glabājas tieši tāpat kā toreiz. Fotogrāfijas bija uztaisītas, un Dacei tās bija - toreiz atdevu Videocentram, bet, kā vienmēr, atdodu savas bildes un to tālāko likteni nezinu. Fotogrāfs jau ne vienmēr ir arhivārs – manā arhīvā glabājas un vēl arvien glabājas negatīvi. Esmu vairāk fotogrāfs nekā arhivārs, un arī ikdienas darbā man vairāk patīk fotografēt, nevis rakņāties arhīvos. Bet, ja saņemas... Šoreiz bija jāizvēlas, jāskenē, jāveic konceptuāla atlase – arī tur ir pietiekoši daudz darba. No brīža, kad sākām to darīt, izstādes veidols atradies pastāvīgā mutācijā – sākotnējā versija, kādu bijām iecerējuši, ļoti atšķiras no tās, kāda redzama pašlaik. Vairāk un plašāk - ierakstā!

Krustpunktā liela intervija šoreiz iekrīt otrajās Lieldienās, kuras šogad svinam ļoti sarežģītā situācijā - tāpat kā daudzas citas valstis, kas saskārušās ar Covid19 krīzi. Tāpēc runājam par katra atbildību šajā grūtajā brīdī un arī mācību, ko sniedz šī krīze, ko tā mainījusi mūsu pasaules uzskatā un arī attiecībās - gan cilvēku, gan valstu starpā.  Krustpunktā pirmdienas intervija - ar eksprezidenti Vairu Vīķi Freibergu.

“Everybody deserves freedom, and everybody deserves a choice of how they are governed.”— Vaira Vīķe-FreibergaLocation: Riga Date: Friday, 31st January 2020 Company: LatviaRole: Former PresidentIn the wake of the Second World War and the Soviet expansion into the Baltic states, Vaira Vīķe-Freiberga and her family fled Latvia for a German refugee camp. From there, the family moved to Morocco before emigrating to Canada in 1954.Vaira went on to gain a PhD in psychology and became a professor at the University of Montreal. She taught psychopharmacology, psycholinguistics, scientific theories, experimental methods, language and cognitive processes.Throughout this successful career, Vaira remained fiercely loyal to her Latvian heritage and in 1998, aged 60, she decided to return to her home country to head a new Latvian Institute. Within eight months of returning, Vaira became Latvia’s first female President.She was a hugely popular and successful President, and at one point her approval ratings were as high as 85%.In this interview, I talk to Vaira Vīķe-Freiberga and discuss how her family fled Latvia, her life in Canada, returning to become President of Latvia and Russia’s influence over the Baltic states.- - - - -Show notes and transcription: https://www.defiance.news/podcast/from-refugee-to-the-first-female-president-of-latvia-vaira-ve-freiberga- - - - -Timestamps:Coming soon…- - - - -The success of Defiance will be largely down to the support of you, the listener. Below are a number of ways you can help:- Subscribe to the show on your favourite app so you never miss an episode:iTunesSpotifyDeezerStitcherSoundCloudYouTubeTuneIn- Leave a review of the show on iTunes (5* really helps, if you think the show deserves it).- Share the show and episodes out with your friends and family on Facebook, Twitter and LinkedIn.- Follow Defiance on social media:TwitterFacebookInstagramYouTube- Subscribe to the Defiance mailing list.- Donate Bitcoin here: bc1qd3anlc8lh0cl9ulqah03dmg3r2uxm5r657zr5pIf you have any questions then please email Defiance.- - - - -

Pasakas manā mūžā ir spēlējušas ļoti lielu lomu, jo tā man bija vienīgā izklaidēšanās. Es uzmācos visiem pieaugušajiem, lai lasa man pasakas priekšā. Un viņiem apnika. Vienu dienu mana Rīgas omamma teica: „Mācies pati lasīt. Tad tu varēsi lasīt pasakas, cik gribi.” Beigu beigās tā arī izdarīju. No lielas Ābeces ar sarkanu gaili uz vāka es caur īsajām tautas pasakām iemācījos lasīt. Bet īsti prātā man palikušas īsās pasakas un garās, bet no tām divas grupas – vienas par Velnu, dīvainā kārtā, un otras par bārenītēm, kas savā starpā dažreiz pārklājas. Vaira Vīķe Freiberga lasa latviešu tautas pasaku „Sērdienīte un mātes meita”.

Par savu brīvību un tiesībām ir jābūt pastāvīgi modram, citādi tās viegli var atņemt ļaudis ar pavisam citām interesēm – tā intervijā Latvijas Radio atzīst sacīja bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Latvijas valstiskuma 101. gadadienā viņa aicināja atcerēties brīvības vērtību un novērtēt mūsu senču ilgi lolotās cerības par savu valsti un iespēju nostāties kā līdzvērtīgiem blakus citām tautām. „Valsts mums ir tikai viena. Un par spīti visām domstarpībām, pirmajā vietā jāliek Latvijas valsts intereses,” – tā, sagaidot Latvijas simtu pirmo dzimšanas dienu, atzīst Vaira Vīķe-Freiberga. Atskatoties uz savu leģendāro runu, kurā savulaik aicināja visus kopā teikt: „Mēs esam diženi! Mēs esam skaisti!”, eksprezidente šodien secina: Latvijas iedzīvotāji šajos gados ir kļuvuši pašapzinīgāki. Un aicina atcerēties: brīvībai vajadzīga pastāvīga modrība.

Foruma “LĪDERE” pirmajā sesijā tika akcentēta virzība uz profesionālo izaugsmi un to, kā sasniegt vairāk. Šeit iedvesmas devu un viedus vārdus jau otro gadu sniedza bijusī valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga ar foruma prologu “Starp debesīm un zemi”. Tajā viņa runāja par sievietes spēku, norādot, ka: Latviešu sievietes patiešām ir stipras, ir spējīgas pārvarēt dažāda veida aizspriedumus un šķēršļus.”

Iznākusi kino pētnieka Viktora Freiberga grāmata „Kinomāna slimības vēsture”, kas ir dziļš, dzīvi apliecinošs darbs par cilvēka gara spēku cīņā ar pārbaudījumiem, bet pāri visam nebeidzama mīlestība uz kino mākslu. Šogad Viktors Freibergs ir arī vieskurators Rīga IFF programmā, viņš izvēlējies filmas programmai „In Techno Veritas”. Grāmatas autors, kinozinātnieks Viktors Freibergs viesojas Kultūras Rondo. Viktors Freibergs atzīst, ka nekad mūžā nav rakstījis īstu dienasgrāmatu. "Šis sākās ļoti dabiski. Ko tur slēpt, viss ir uzrakstīts. Kad diagnosticēja otro vēzi, nolēmu, ka man vajag to pārvērst par stāstu, kas ir stāsts nevis par mani. Stāsti pirmajā personā, bet tas ir cits es," atklāj Viktors Freibergs. „Tas ir personiski, es neslēpos ne no kā. It sevišķi tajā brīdī, kad dzīvo uz tāds neziņas robežas. Tajā brīdī nav nekādas vajadzības tēlot baiso optimismu reizēm. Es gan nedomāju, ka tā grāmata ir ļoti depresīva, ceru, ka nav. Gluži pretēji, tā ir domāta, kā dzīvi apliecinošana, kas varbūt skan banāli," vērtē Viktors Freibergs. "Tā ir ļoti personiska. Vienkārši aprakstīju, kas nāca prātā. Reizēm arī sapņus aprakstīju, tie arī bija dīvaini un dažkārt visai šaušalīgi. Visus nē, to kurā nosapņoju, ka esmu nomiris un kāds man saka, ka "pamorāmā arī par to teica... piecēlos pilnīgi slapju muguru un pamēģināju, vai varu parunāt." Tomēr šis personiskais stāsts, šī grāmata ir lielā mērā grāmata par kino.

Latviešu tautas pasaku "Pasaka par lapsu, kas cepa vaboli" ierunāja: Fonda "Nāc līdzās!" patronese Vaira Vīķe-Freiberga.

Svinot Latviešu Pasaku Gadu, Radioteātris aicinājis stāstīt pasakas cilvēkiem, kuru ikdienas darbs nav saistīts ar pasakām. Šovakar savu mīļāko latviešu tautas pasaku "Garā pupa" stāsta Latvijas Valsts prezidente (1999-2007) Vaira Vīķe-Freiberga. Kāpēc tieši šovakar atklājam Latviešu pasaku Gadu raidījumā "Labu nakti? Jo pirms 160 gadiem 2. septembrī dzimis Ansis Lerhis-Puškaitis - izcilākais latviešu tautas pasaku krājējs. Pasaku folkloristikā viņa darbība pielīdzināma tam darbam, kuru veicis Krišjānis Barons, strādādams ar tautas dziesmām.

Vaira Viķe-Freiberga became the first female president of Latvia in 1999, just eight months after returning to the country she left 54 years earlier. A dramatic childhood saw her leave Riga with her family in 1944, aged seven, after the Soviet invasion. After a spell in German refugee camps and some schooling in French Morocco, she and her family moved to Canada when she was 15. After returning to her homeland she became president a mere eight months later.

Podkāsta mājaslapa: www.SvarigasDetalas.lv === Vaira Vīķe - Freiberga: "Interesanti ir darīt kaut ko, kas tomēr prasa no Tevis zināmu piepūli." === Vaira Vīķe - Freiberga atgriezās Latvijā 60 gadu vecumā, pēc vairāk kā 50 gadu prombūtnes un bez piederības kādai politiskai partijai un pat bez priekšvēlēšanu kampaņas tika ievēlēta par valsts prezidenti. Savas prezidentūras laikā, no 1999. līdz 2007. gadam, viņa bija viens no galvenajiem dzinējspēkiem, kas veicināja Latvijas pievienošanu NATO un Eiropas Savienībai un viņa, vēl joprojām, ir viena no tautas vismīlētākajām personībām.    Tēmas, ko apspriežam šajā sērijā: Apģērbu izvēles. 2x2 nometne. Šaubu pārvarēšana. Audzināšanas un dabas loma mūsu psiholoģijas veidošanā. Klusums kā spēka avots. Talanta un darba loma mūsu spēju attīstīšanā. Un vēl daudzas citas.   Ja tagad sērijai vari veltīt tikai piecas minūtes, dodies uz sarunas punktu 44:18, kur Vaira pastāsta, kā izmanto klusumu kā spēka avotu.   Baudi un dalies!   0:00:20 - Ievads 0:01:26 - 2x2 Nometnes pirmsākumi. 0:14:45 - Par kopības sajūtu 2x2 nometnēs. 0:16:52 - Par 2x2 nometnes pienesumu Latvijas neatkarības atgūšanai. 0:22:02 - Vai, pēc atgriešanās Latvijā, Vaira izjuta pretestību no vietējiem Latviešiem. Un kā viņa tika tai cauri. 0:25:13 - Kā, cepures izvēle bērnībā, iemācīja Vairai tikt pāri šaubām visas dzīves garumā. 0:30:44 - Vai, pēc Vairas domām, lielāku ietekmi uz mums atstāj daba vai audzināšana. 0:34:35 - Par talanta un darba lomu panākumu gūšanā. 0:39:13 - Vai mūsu psiholoģisko impulsu cēloņus var meklēt evolūcijā. 0:42:20 - Kas Vairai palīdz saglabāt labestīgu garu par spīti grūtībām, kuras dzīves laikā nācies pārvarēt. 0:44:18 - Kā Vaira izmanto klusumu kā spēka avotu.  0:49:02 - Par ko Kofi Annans sarāja Vairu viņu pirmajā tikšanās reizē. 0:52:55 - Vai NATO samita sarkanā kleita bija apzināta izvēle, lai izceltos. 0:56:05 - Ko Vaira vēl grib paspēt savas dzīves laikā. 1:01:28 - Kādēļ Vairai grūti pateikt, kāda šķietami negatīva pieredze, ilgtermiņā ir atstājusi vislielāko pozitīvo iespaidu. 1:02:39 - Kas ir labākais padoms, ko Vaira ir saņēmusi.   Vairas Vīķes-Freibergas Facebook lapa: https://www.facebook.com/vvfreiberga/ Vaira Vīķe-Freiberga twitterī: https://twitter.com/VairaVF   Podkāsta mājaslapa: www.SvarigasDetalas.lv Podkāsta Patreon lapa: http://patreon.com/svarigasdetalas Podkāsta Facebook lapa: www.facebook.com/SvarigasDetalas Podkāsts itunes: https://itunes.apple.com/lv/podcast//id1455599870 Es twitterī: @JurisBaltacs

Interview with former President of Latvia, Vaira Vīķe-Freiberga.

Brīvības piemineklim – Latvijas brīvības simbolam – allaž bijusi liela un vēsturiska nozīme. Šogad 18.novembrī pie pieminekļa ritēs svinīgs muzikāls notikums „18.11” . Tas iecerēts kā multimediāls stāsts, kurā galvenais stāstnieks pats Brīvības piemineklis, ar tēlnieka Kārļa Zāles vēstījumu – caur valsts pamatvērtībām uz brīvību un izcilību. Koncertuzveduma pamatā valsts vēsturē nozīmīgi skaņdarbi, kā arī dzeja un proza, ko runās dažādi cilvēki no visas Latvijas. Šajā koncertā piedalīsies ap 600 dalībnieku. Ērika Ešenvalda “Dvēseles dziesma” skanēs muzikālajā notikumā pie Brīvības pieminekļa, arī citi Latvijas valsts vēsturē svarīgi skaņdarbi, kā arī dzeja un proza par mums būtiskām lietām. Koncerta režisors un scenogrāfs Reinis Suhanovs atklāj, ka, staigājot garām Brīvības piemineklim, mēģinājis sajust vietu un esot Brīvības laukumā, likumsakarīgi radusies iecere par Brīvības pieminekli kā galveno stāstnieku. “Simtgades svinīgajam notikumam ļoti likumsakarīgi nonācu pie tā, ka pašā piemineklī, tēlnieka Kārļa Zāles pieminekli ir iekodēts brīvības stāsts, iekodēts ļoti burtiskā nozīmē,” skaidro Reinis Suhanovs. “Pamatnē konkrētas tēlu grupas - Latvju tautas dziedātāji un Karavīru miera gājiens, četros stūros tādas pamatvērtības - ģimene, tēvzemes sargi, strādniecība, gara darbinieki, kāpjot augstāk, Lāčplēsis, Vaidelotis un pašā vainagā - Brīvība ar trīs zvaigznēm rokā. Šis stāsts būtībā ir tik loģisks no konkrētā, no ikdienas cilvēku līdz šim ne tikai lokāli nozīmīgajiem, bet vispārcilvēciski nozīmīgajam stāstam.” Suhanovs min, ka, pētot 30. gadu fotogrāfijas, atklājis, ka cilvēki pulcējās visapkārt piemineklim. “Likās, ka šodien tās tehnoloģijas ir gājušas uz priekšu, bet varbūt vajadzētu atgriezties pie tās sajūtas, ka mēs sastājamies apkārt ap pieminekli. Ieskaujam viņu, jo viņš ir uz visām pusēm vērsts, un mēģināt pašu pieminekli apdzīvot, būt kā uz skatuves,” atklāj Suhanovs. Scenārija autori Ievu Struku uzreiz aizrāvusi Brīvības pieminekļa kā stāstnieka ideja un atgādināt, kādi tēli un kāds vēstījums ietverts piemineklī, šķitis svarīgi. “Varbūt mēs esam sastapušies ar informāciju, kas ir ciļņos redzams, bet ciļņu ir daudz, dienas, steiga - liela, un es domāju, neviens no garāmgājējam patiesībā neaizdomājas par to, cik būtiska informācija ir ietverta pašā piemineklī,” uzskata Ieva Struka. Struka bilst, ka viņai pašai viens no mīļākajiem ir cilnis "Darbs". “Katru reizi tagad, kad es eju garām, es apskatos, kāds tomēr tas Kārlis Zāle bijis tālejoši domājošs, ka viņš uz mūžu savam mūža darbam ir pielicis arī savus vaibstus, jo strādnieka tēlā Kārļa Zāles vaibsti. Es katru reizi, tagad to zinot, sasveicinos un saku – sveiks, meistar Kārlis Zāle,” atklāj Struka Tāpat svarīgs ir cilnis “Važu rāvēji”, kas ir ar skatu uz Brīvības bulvāri. “Tu saproti, ka tur vairs nav nekādas piesaistes Latvijai vai latviešiem, nav runa par latviešu brīvību vai Latvijas brīvību. Runa ir par cilvēka iekšējo brīvību, cilvēka fizisko brīvību, brīvību kā pašu augstāko vērtību un cik mēs tomēr ikdienā ļoti reti par to aizdomājamies, ko tas nozīmē un ko nozīmē saraut šīs važas. Tā, spriedze, kas tur iekšā ir daudz spēcīgāka, nekā mēs varam aizdomāties, ņemot vērā, ka daļa no mums un, paldies Dievam, ka tāda daļa pieaug, vispār nezina, kas ir nebrīvība, vai dzīve nebrīvībā, un par tādām lietām ir vērts domāt,” analizē Struka. Pārmantojamība ietverta pieminekļa tēlu grupās "Ģimene" vai "Tēvzemes sargi". “Protams, ka šādos svētku pasākumos latviešiem ir ārkārtīgi svarīgi dziedāt, un mums ir ļoti daudz dziesmu, kuras ir emocionāli mums nozīmīgas, ar kurām esam saauguši. Tās ir klasiskas dziesmas, kā “Lauztās priedes”, tās ir Atmodas laika dziesmas, kā “Dzimtā valoda”, un tās arī mūsdienu komponistu dziesmas, kā Ērika Ešenvalda “Dvēseles dziesma”, kuras mums saistās ar lielām tautas, daudz mums saistās, ar ko dara emocionāli vērtībām, viņiem šīs emocionālā saikne. Un brīnišķīgi sakrīt tas, ka šīs dziesmas ļoti loģiski turpina tēlu grupās ietverto ideju, kā, piemēram, Piektā gada cilnis un Dārziņa dziesma ar Raiņa vārdiem Lauztās priedes,” stāsta Suhanovs. Koncertā piedalīsies Rīgas jauniešu kori, kā arī Valsts akadēmiskais koris “Latvija”. Koncerta mākslinieciskais vadītājs ir Māris Sirmais, taču dziesmu izvēle notikusi, diskutējot atklāj Reinis Suhanovs. Brīžiem diskusijas bijušas garas Brīvības pieminekļa cilnis “Dziesmas”, kas turpina piemineklī ietverto domu, un autori, kas rakstījuši par brīvību, par tās izcīnīšanu ir šī koncerta pamats. Struka vērtē, ka dziesmas ir bijis vieglāk izraudzīties, jo tās tiek biežāk un plašāk izmantotas, grūtāk bijis izraudzīties literāros tekstus, jo viņa vēlējusies, lai tekstiem ir arī ne tikai saturiski patriotiska vērtība, bet arī mākslinieciska vērtība, un tas ne vienmēr tik labi arī apvienojas. Ieva Struka sakārtojusi vienotā stāstā literāros darbus, sākot no klasiķiem līdz mūsdienu dzejniekiem. Sākot no spēka dziesmām, sākot no Andreja Pumpura “Lāčplēša”, sākot ar Raini, Blaumani, Skalbi un Akurateru, līdz mūsdienu autoriem, skanēs Knuta Skujenieka, Māras Zālītes, Annas Rancānes un Edvīna Raupa, Valda Krāslavieša dzejoļi. Struka meklējusi dzeju, kas ikdienā visu laiku izmantota. Dzeju lasīs mums nozīmīgie cilvēki, tās ir personības, sākot no sabiedriskiem darbiniekiem, kā Vaira Vīķe- Freiberga, Dainis Īvāns, Ieva Akurātere, tie ir mākslinieki, mūziķi Vestards Šimkus, tie ir mūsu zemnieki, uzņēmēji, lielu ģimeņu pārstāvji, tie skolnieki, kas ir ar izcilām sekmēm, tie ir karavīri, kas dien šobrīd armijā, un tie ir sportisti . “Tie cilvēki, kas kaut kādā veidā turpina šo pieminekļa ideju,” uzskata Suhanovs. Koncertu stāsta dalībnieki izvietosies uz pieminekļa terases un kāpnēm, veidojot apļveida skatuvi ar skatu uz visām pusēm, arī koncerta apmeklētāji aicināti stāties visapkārt piemineklim. Muzikālais notikums pie Brīvības pieminekļa iecerēts nedaudz ilgāk par stundu. Tam līdzi varēs sekot arī Latvijas Radio1 tiešraidē no pulksten 18.40. Vēl koncerta rīkotāji atgādina un informē: ap pieminekli būs izvietota maza skatuve ar ziedu novietošana stendu, kurā arī atnākušie varēs nolikt ziedus, ko pēc tam novietos atpakaļ pieminekļa pakājē.

Pasaku ierunājusi Fonda Nāc līdzas! patronese Vaira Vīķe – Freiberga. Tā ir viņai mīļa bērnības pasaka, kurai ir arī sava humora deva.

Zenta Mauriņa: No konkrētām mantām cilvēka intīmākais īpašums ir viņa GRĀMATA. … Man nebija gardēža bibliotēka, man nebija grāmatas sevišķi dārgos vai mākslinieciskos sējumos, bet katra grāmata bija saaugusi ar manu tapšanas gaitu, katra no tām bija kādas gaišas vai tumšas stundas, kādas uzvaras, vai pamestuma lieciniece. Manas grāmatas bija mani pavadoņi izmisuma brīžos, mani klusie mierinātāji. … Raugoties grāmatās, man uzskatāmi tēlojās mana tapšana, kā arī vēl tālais ejamais ceļš, īstenība un sapņi, tagadne un nākotne te vienota. „Īsa rindkopa, kur daudz kas ir pateikts. Grāmatas vērtība vispār, kā gara darbs un kā ideju noliktava, ko kāds ir izdomājis,” atzīst Vaira Vīķe-Freiberga. „Es kā bērns uzaugu absolūtā grāmatu badā. Iemācījos lasīt četru gadu vecumā, no sākumā vecāki, kas regulāri gāja uz bibliotēku, nesa man mājās bērnu grāmatas. Tad es nezinu, kas viņiem iestāstīja, ka mazam bērna daudz lasīt neesot veselīgi. Līdz ar to viņi pārstāja tās grāmatas man nest. Vācijas trimdā sāka izdot kaut kādā stadijā grāmatas. Pirmā mana grāmata, kas man bija, bija 1945. gada Ziemassvētkos uz ļoti plāna papīra mazā formātā bija nometņu latvieši, trimdinieki izdevuši Raiņa „Uguns un nakts”. Tā tika dāvināta visiem pamatskolas un laikam pat vidusskolas bērniem. Tā bija pirmā grāmata, kas man bija pieejama. Es lasīju Raiņa „Uguni un nakti” septiņu ar pus gadu vecumā un visu nākamo gadu, kad man bija astoņi gadi. Daudzas vietas iemācījos no galvas. Grāmata bija ļoti necila. Turpretim Vācijā iznāca pasakas par bārenīti un pasakas par velnu ar ļoti skaistām ilustrācijām un interesanti iesietas. Tad es sapratu, ka grāmata var būt ne tikai pēc satura interesanta, bet arī skaists objekts. Kad Kasablankā par katru pirmo vietu kādā priekšmetā, meitene gada beigās saņēma grāmatu kā dāvanu, pirmo gadu man deva greznas grāmatas. Tā kā man ar katru gadu tās pirmās vietas kļuva vairāk, skolas vadība sāka palikt mazliet skopāka uz grāmatu kvalitāti, ko man izsniedza kā pirmo godalgu. Bet man savā ziņā, lai arī kāda tā grāmatu kvalitāte, tas kļuva par stimulu. Vecāki man grāmatas nepirka, man vajadzēja iegūt vēl vienu pirmo vietu, lai es varētu iegūt vēl vienu grāmatu, kas būtu mana personīgā grāmata. Man šķita svarīgi, ka man ir savas grāmatas, ne tikai vecāku.”   Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas.

Zenta Mauriņa: „Daiļums atpestīs pasauli,” tā esmu lasījusi lielākā krievu mistiķa darbos un jaunībā labprāt šo teicienu atkārtojusi. Bet, kopš divi pasaules kari postījuši manu dvēseli, esmu bijusi spiesta ieskatīt, ka nekas nav tik nepastāvīgs kā daiļuma ārējie veidoli. Ienaidnieka gaisa uzlidojumos gadsimteņiem celtās baznīcas sabrūk dažās minūtēs. Savādāk tas ir ar baznīcu mūsu iekšienē, bet iekšējs daiļums ir nešķirams no labā. Daiļlabo, ko senais grieķis apzīmēja ar vārdu kaloskagatos, latvietis apzīmē ar vārdu balts. Tāpat kā senajam grieķi, arī dainu latvietim daiļais ir labs un ļaunais nekad nav daiļš. Latvietis nepazīst skaisto dēmonu, kā, piemēram, slāvi; latviešu velns ir muļķis, neglīts un stulbs, ko zemnieks var piemuļķot un zaķis noskriet. Ziemeļnieka skats ir vērsts uz iekšieni: ne tik daudz vizuāli pievilcīgais kā ētiski vērtīgais saista viņa sirdi, izraisa dievināšanas jūtas. „Šais rindās ir manāma atsauce ne tik vien uz krievu mistiķa darbiem, ko viņa citē, bet arī uz Platona darbiem, kur ļoti izvērsti notiek debates, Platons pieraksta Sokrātam un viņa mācekļiem, kas ir labais, kas ir skaistais, kurš ir labāks par otru, kas ir daiļlabais,” analizē Vaira Vīķe-Freiberga. „Grieķi uzskatīja, ka labajam ir jābūt daiļam. Viņiem tiešām bija sava veida daiļuma kults. Tas iekļāva sevī arī „veselā miesā vesels gars”. Viņiem bija ne tikai vietas, kur filozofi pulcējās un debatēja, bet ģimnāzija ir vieta, kur notika vingrošana. Senie grieķi uzskatīja par ārkārtīgi svarīgu, lai katrs vīrietis varētu savu ķermeni attīstīt pēc iespējas skaistu. Mauriņas izpratnē latviešu jēdziens par baltu apzīmē to pašu ko kaloskagato, kas bija grieķiem Viņai ir arī angļu valodā pieejama eseja, kur viņa apcer vārda balts dažādās nozīmes. Man ir zinātnisks darbs, kur „Saules dainās” esmu analizējusi, kādi semantiskie lauki ap vārdu balts. Un no cita skatu punkta varu tikai apstiprināt, ka šis jēdziens latviešiem ietver ārkārtīgi daudz. Dziļa filozofiska atziņa.   Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas

Zenta Mauriņa: Darba prieku latvietis pazīst dziļāk, nekā tā pretstatu PATAPU. Pats vārds „patapa” mūsu literatūrā tiek reti lietots: kā apburta princese tas dus vārdnīcas slejās un viena otra dzejnieka grāmatā. Daudz vairāk nekā patapu latvietis pazīst dīkonību, dīkā stāvēšanu, proti, vaļas brīžu negatīvo izmantošanu un novērtējumu. Īsto patapu pazīst putni un augstākas kultūras cilvēki. Patapa ir iekšēja augšana, radīšanas, nobrieduma nepieciešamais priekšnoteikums. Saki man, kā tu vadi savu patapu, un es tev pateikšu, kas tu esi. Stulbeņi un tukšgalvji lūko brīvo laiku nosist, turpretī iekšķīgi bagāts cilvēks vienmēr zinās, kā aizpildīt savus vaļas brīžus. Iekšķīgi nabagais karo pret garlaicību kā pret ļaunāko ienaidnieku. … Fantāzijas apbalvotā būtne patapas brīžos cels visizšķērdīgākās ēkas – gaisa pilis, bezfantāzijas būtne – patapas brīžos vij striķi, ar ko pakārties. "Dainās tāds jēdziens kā patapa nav pārāk dziļi apcerēts. Bet netieši mēs redzam, ka, protams, mūsu senči saprata, ka viss dzīvē iet cikliski, veidojas un eksistē," norāda Vaira Vīķe-Freiberga. "Bija diendusa, cēlās ļoti agri līdz ar sauli, garās vasaras dienās tas bija garas darba dienas. Tad bija pusdienas miers, kad varēja ēnā atgulties no lauku darbiem, bija arī launags, kad bija atkal pauze, kas tagad ir kafijas pauze. Man šķiet, ka cilvēki, vai apzināti vai uzsvērti, vai refleksa veidā kaut kādu patapu iegūst, izņemot tos, kas ir kaut kādos katorgas vai spaidu darbos. Tiek turēti kā vergi. Man šķiet, ka gan dainās, gan mūsdienās tie patapas brīži, kas latvietim ir vistuvāk pie sirds, ir kontakts ar dabu. Mēs vēl ar vīru saviem dalībniekiem 3x3 nometnēs uzstādījām jautājumu, kur jūs gūstiet sirdsmieru, kur vislabāk atgūstaties no stresa un piepūles. 99,9% atbildēja – pie dabas."   Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas.

Zenta Mauriņa: Biedriskumam ārkārtīga nozīme ikdienas dzīvē. Draudzība ceļ baznīcu, bet biedriskums – drošu darbnīcu. Biedriskums, kura būtība ir aktīva palīdzība tuvcilvēkiem, sakņojas labvēlība bez personīga šarma. Biedra izvēli nenosaka tik daudz personīgā gaume, kā darba vieta un nepieciešamība. Cilvēkam var būt divi, trīs draugi, bet biedrs var būt katrs, kas atrodas ar viņu vienādos dzīves apstākļos. Viskrāšņākos biedriskuma piemērus sniedz kareivju dzīve. Kareivji turas kopā nevis tādēļ, cits pret citu jūt simpātijas, bet tādēļ, ka kopīgs liktenis viņus saistījis un kopīgiem spēkiem vieglāk atvairīt nedienas. … Biedriskums dibinās kopības izjūtā, tieksmē kopības dēļ izdzēst savu es. "Par šo biedriskumu vai likteņbiedriem, man šķiet, ka vienādi varētu liecināt gan tie, kas bijuši izsūtīti uz Sibīriju, gan tiek, kas vairākus gadus savas dzīves pavadīja saspiesti bēgļu nometnēs Vācijas dažādās okupācijas zonās un citur. Šāds biedriskums bieži ir tas, kas palīdz pārdzīvot tādos apstākļos, kad varētu šķist, ka nav nekādu cerību izdzīvot," uzskata Vaira Vīķe-Freiberga. "Pagājušā vasarā Eslingenā notika izrāde “Eslingena”, kur bija ļoti skaisti parādīts, ka apstākļos kur dažādu sabiedrisko līmeņu ļaudis no dažādām Latvijas vietām saspiesti kopā dažās nometnēs vienā mazā pilsētiņā izveidot ārkārtīgi aktīvu, radošu un spriganu kopību. Un atceras to ar prieku savā ziņā līdz pat mūža galam."   Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas.

Zenta Mauriņa: Esmu zaudējusi zemi zem kājām, dzimteni un māju, naktīs mani moka arvien tas pats murgainais priekšstats, ka karājos gaisā, esmu zaudējusi dārgāko hercogisti – grāmatu, manuskriptu un skolnieku pasauli, - ne ķermenim, ne dvēselei nav nekā, ar ko aizsargāties pret ziemeļu vēju, bet ticība priekam arvien palikusi. Manas Prieka baznīcas priesteri ir Poruks, kas sāpēs smaida, Munte, kas akls būdams, pielūdz sauli, Bēthovens, kas, kurls būdams, uzgavilēja priekam, Dostojevskis, kas, cietumā sēdēdams, sumināja dzīvību un brīvību. "Daudzi ir zaudējuši dzimteni, mājas un tuviniekus un ir centušies tikt tam pāri, un meklēt prieku un līdzsvaru. Dažiem šis līdzsvars bijis gūstams kontaktā ar dabu, citiem kontaktā ar tiem, ko Mauriņa sauca par dižgariem," bilst Vaira Vīķe-Freiberga. "Šeit atkal ir elitārais moments, heroizēšanas moments. Bet man šķiet, ir jāieklausās viņas dziļākajā domā. Lasot Poruku, lasot par Kukažiņu, sapratīsiet, ko nozīmē sirdsšķīstie. Klausoties Bēthovena 9. simfoniju, man šķiet, ka Oda priekam atgādinās ne tik vien par prieku bet mūsdienās arī par Eiropas nepieciešamību pēc vienotības. Tāpat par daudziem citiem, kas kultūrā nākuši ar savu pienesumu, saucam mēs viņus par dižgariem vai nē, viņi ir kaut ko nesuši pasaules kultūrai, ar ko ir vērts iepazīties." Zenta Mauriņa: Ir svētdiena, un šeit svešumā nav neviena, kas pie manis varētu atnākt ciemā, nav arī neviena, kas mani gaidītu. Sēžu svešā dārzā un skatos klīstošos mākoņos, bet tie ir citi mākoņi, nekā dzimtenē. Dārzā zied vēlīnas rozes, bet tās nav mana dārza rozes. Lai izturētu smeldzi sirdī, es eju ciemā pie Raiņa un Senekas. Es mīlu sirmus vīrus, sevišķi tūkstošs gadus vecus. Te nav ko iebilst, domā ir tā pati, kas iepriekš jau dzirdētā citātā, to varētu papildināt ar to, ka raugoties uz rozēm nekad nevajadzētu domāt, vai tās ir mana dārza vai cita. Roze ir roze un tās skaistumu vajadzētu spēt baudīt vienmēr un visur, nedomājot vai viņa man pieder, vai ne," atzīst Vaira Vīķe-Freiberga.

Zenta Mauriņa. Draudzībai es ticu kā saulei debesīs, kas pie mums ziemeļos tik reti spīd. Kas putnam ir spārni, tas cilvēkam draudzība – tā paceļ pāri zemes putekļiem. Lai cilvēks postā neizmistu, lai pametumā nekļūtu līdzīgs lopam, lai saukums to nepadarītu stulbu, Dievs tam dāvājis draudzības jūtas. Bet tikai viens no tūkstošiem spēj tajās ilgstoši dzīvot. Lielākajai daļai draudzība ir svētdiena, kas aizņem tikai vienu septīto daļu no dzīves; daudziem draudzība ir Vasarassvētki vai Lieldienas: tās nosvin un aizmirst; bet visbiežāk gadās pagāni, kas draudzības svētku nemaz nepazīst. … Skaists ir katrs draudzības akords, bet laimīgs ir ceļinieks, ko draudzības simfonija pavada pāri visiem dzīves dumbrājiem; pāri slimībai, nabadzībai, pamestībai – līdz nāves valsts vārtiem. Bet cik retas ziemeļos ir pilnīgi bezmākoņainas dienas, tik rets ir arī draugs, kas tevi pavada dzīves ceļojumā no rīta līdz vēlam vakaram. Draudzība ir dārgakmens, bet uzticība zelta ietvars, bez kura dimants viegli pazūd dzīves raktuvē. "Zentai Mauriņai sava veselības stāvokļa dēļ vairāk nekā draudzība no tuviem cilvēkiem bija vajadzīgs ar atbalsts. Viņai laimējās, viņa to arī saņēma dažādos dzīves posmos, sevišķi Zviedrijas un Vācijas beigu posmā," stāsta Vaira Vīķe-Freiberga.  "Viņai Zviedrijā bija sekretāre, kas savos atvaļinājumos turpināja braukt uz Vāciju un pārrakstīt viņas manuskriptus. Tā ir ļoti dziļa uzupurēšanās draudzības un apbrīnas izpausmes. Var manīt no Mauriņas rakstiem, ka viņai pietrūka draudzības, it sevišķi viņai pietrūka tāda vide, kādu bija pazinusi jaunībā Latvijā. Dzīvojot Rīgā, galvaspilsētā, kur rit bagāta kultūras dzīve, kur pieejami un sastopami dažādu jomu mākslinieki, tur viņa varēja uzskatīt par draugiem daudzus dzejniekus, kurus viņa apbrīnoja un kas, savukārt, viņas esejas apbrīnoja. Mauriņu varētu uzskatīt kā esejas žanra radītāju latviešu literatūrā. Esejas žanrs nav viegls un viņai tas diezgan spoži izdevās."   Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas.

Zenta Mauriņa: Tuvību nedrīkst prasīt, kā prasām parādu maksāšanu. Var kādu piespiest ar mums dalīt telpu, bet nekad, lai viņš ar mums dalītu savu sirdi. Ar likuma palīdzību var kādu piespiest, lai tas pret mums justu labvēlību. Kopdzīve ar iekšēji svešu cilvēku ir visļaunākais cietums, šķiršanās tādos gadījumos nozīmē brīvības atgūšanu. Īsas, pašgribētas šķiršanās padziļina jūtas. Nepārtrauktais telpiskais tuvums – ikdienišķo un notrulina tās. Zūd reģences asums. Spilgtais dienvidus ātri vēršas miglaini vēsā novakarē. Svētumu nenoraut ikdienībā. Neizsakāmo nepadarīt par ieradumu. “Ir tāds sakāmvārds “Absence makes the heart ground fonder / prombūtne padziļina sirds mīlestības jūtas”. Tā ir viena puse,” bilst Vaira Vīķe-Freiberga. “Vēl maza nianse: Zenta Mauriņas saka, ka ar likuma palīdzību var piespiest, lai tas justu pret jums labvēlību. Es domāju, ka te viņai būs paslīdējusi spalva. Domāju, ka ar likumu var piespiest izrādīt labvēlību, just nevienam nekad nevar piespiest. Var cilvēku spīdzināt uz moku rata jeb čekas pagrabos, jūtas viņam atņemt vai iedot nevar. Viņš var tikai atbildēt, ko vēlaties dzirdēt. Sabiedrība ar likuma palīdzību var prasīt labvēlību, iecietību, toleranci pret citiem, lai to izrādītu, lai arī iekšēji ir emocionāla aizture, tas netiek darīts ar visdziļāko sirds sajūsmu un mīlestību. Izrādīt labvēlību pret citiem ir sabiedrībai nepieciešams, lai tā būtu civilizēta.” Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas.

Zenta Mauriņa: Katram cilvēkam, kā vispār katrai organiskai būtnei, daba novilkusi nepārkāpjamas robežas. Nenoliedzami, ka cilvēks var veidoties daudz vairāk, nekā pats to domā, un daudz vairāk, nekā aiz savas kūtrības to dara. Mežrozi potēšanas ceļā var pārvērst viskrāšņākā dārza rozē. Un kādus brīnumus var panākt ar ceriņiem! To ziedu ķekarus var padarīt lefkojām līdzīgus, bet – par āboliem tos nevar pārvērst. Tāpat no flegmatiska cilvēka nedrīkst prasīt temperamentu, no nervoza – mieru, no garīgi trulā – spārnotību. “Ļoti smags un dziļš filozofisks jautājums. Zinātne anglosakšu pasaulē to pazīst, kā līdzsvaru starp dabu un kultūru. Tas ir savā ziņā tas strīds, cik daudz cilvēkam fizioloģiski, ģenētiski noteikts no dzimšanas, cik daudz tiek izveidots augšanas procesā un sabiedrības iespaidā. Ziemeļamerikā kā jaunā kontinentā ar augstu pašapziņu,  kad attīstījās biheiviorisma nozare psiholoģijā, dibinātājs Vatsons teica, dodiet man vienalga kādu bērnu un es viņu jums izveidošu par vienalga kāda amata pratēju," skaidro Vaira Vīķe-Freiberga. "Gluži tā nav. Tā ir tā skumjā realitāte, ka, piemēram, cilvēku ar plakanu pēdu neņems armijā, no viņa neiznāks arī baletdejotājs. Lai būtu labs baletdejotājs, ir vajadzīga specifiska pēdas uzbūve, lai baletdejotāja varētu stāvēt uz puantēm, ir vajadzīgas zināmas iedzimtas dotības. Lai kļūtu par izcilu mūziķi, ir jābūt ja ne absolūtai dzirdei, tad tuvu tai. Daba mums uzliek zināmas robežas un to arī Mauriņa šajos īsajos vārdos mums pasaka, cik daudz var arī izdarīt, kaut vai ar dabas dotiem organismiem, kurus mēs, cilvēki, varam selekcijas un citādos veidos pārveidot. Tie, kas ir aizrautīgi dārznieki, kā es, un seko līdzi jaunumiem dārza pasaulē, var tikai apstiprināt to, ka cilvēka spējas palīdzēt dabai kļūt krāšņākai un dažādotākai līdz šim izskatās gandrīz neierobežotas. Tomēr ceriņu par ābolu nepārvērtīsim, savas robežas ir jāsaprot, ir nepieciešama zināma pazemība dabas priekšā."   Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas.

Zenta Mauriņa: Ja nepieķeramies ne cilvēkiem, ne lietām, ne arī kādai idejai vai kādam aicinājumam, tad dzīve ir vai nu bezgala garlaicīga, vai pilnīgi bezvērtīga. Nevis pieķerties šai pasaulei un tās skaistumam ir neprātīgi, neprātīgi ir pieķerties cilvēkam un lietām tā, it kā tās būtu mūžīgas. Viss zemes virsū ir izzūdams, bet tikai dvēselē aklais un kurlais, sirdī nepacietīgais var teikt, ka pasaule tādēļ būtu mazāk skaista. Saules rieta blāzma ilgst tikai īsus mirkļus, bet vai tā nav daiļuma pilnīgākais simbols? Katra puķe reiz novīst, bet vai lai mēs tādēļ viņu neapbrīnotu? Askēts prieka puķei paiet garām, tai neuzmezdams aci, muļķis to noplūc un tur rokā it kā tā būtu no skārda veidota; viedais dzīves apliecinātājs to saudzīgi pārnes mājās, ieliek ūdenī un rūpīgi glabā, cik ilgi vien iespējams. „Šajos vārdos dzirdama atskaņa no jau citviet „Sirds mozaīkā” izteiktas domas un no tīri no tehniskā viedokļa jāatceras, ka Zenta Mauriņa rakstīja pusguļus, pussēdus, atspiedusies uz viena elkoņa, ar grūtībām un par ar sāpēm. Un vienmēr ar roku. Tad viņai bija sekretāre, kas pārrakstīja uz mašīnas,” skaidro Vaira Vīķe-Freiberga. „Viņai nebija datora, kas pārbaudītu atslēgas vārdus un sekotu meklēšanas algoritmam, lai redzētu, vai kaut kur agrāk tajā pašā sējumā viņa līdzīgu domu ir izteikusi, vai ne. Šeit ir atkārtojums par pašu jēdzienu, bet detaļas, ko viņa sniedz, ir svaigas, ir citādas. Viņa atgriežas pie domas, ko izsaka atkal ar citiem vārdiem.”   Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas.

Zenta Mauriņa: Latvietis, lasot garos iztirzājumus par mantas un īpašuma nozīmi cilvēka dzīvē, smaida pārākuma smaidu. Anglijā, kur kopš Viljama Uzvarētāja laikiem svešs ienaidnieks nav spēris kāju, varēja rasties īpašuma reliģija. Latvietim tai vietā radusies personīgas iniciatīvas un darba reliģija. Laikam gan neviena tauta nezina tik skaidri kā mēs, latvieši, cik viegli manta zūd, kā arī to, ka ir vērtības augstākas par mantu. Visnežēlīgākā skolā, dzīves skolā, latvietis ir iemācījies, ka dzīvi var celt ar pilnīgi tukšām rokām. Arī tad, ja visa manta saliekama vienā čemodānā, var gleznot gleznas, var sacerēt visu cietēju veldzētājas dziesmas, var rakstīt atpestītāju vārdu, un, kam sirds jauna un karsta, var mīlēt visās varavīksnes krāsās. „Skumja lieta ir tā, ka gadsimtu garumā mēs pat nezinām, vai ir bijusi kāda paaudze pirms 20. gadsimta, kas ir varējusi saņemt kaut ko mantojumā no saviem priekšgājējiem un to arī brīvi saglabāt. Dainās, piemēram, ir tādas satriecošas rindas, kas varbūt izteiktas sarkastiski un nav domātas burtiski, bet ar visu to, tas būtībā nav jocīgi, ka jauna meita teikusi: kaut māte būtu ātrāk nomirusi, tad man tiktu mammas brūnie brunči. Jo tik vien viņa varēja sagaidīt mantojumā,” min Vaira Vīķe-Freiberga. „Mēs zinām, ka pēc zemnieku brīvlaišanas tika smagi strādāts, lai iepirktu zemes, tad nāca Pirmais pasaules karš un lieli postījumi, sevišķi Kurzemē, daudzi aizgāja trimdā uz Krieviju un neatgriezās. Otrais pasaules karš bija vienādi postošs gan tiem, kas palika Latvijā, gan tiem, kas devās trimdā uz Rietumiem. Latviešiem ir tiešām nācies zaudēt daudz attiecībā uz materiālām vērtībām, ko ar savu darbu, ar centību, ar pūlēm ir varējuši sakrāt, izvedot uzbūvēt un nodot nākamām paaudzēm. Mans mātes tēvs pārnāca no vācu gūsta pēc Pirmā pasaules kara, viņam bija seši bērni, paņēma jaunsaimniecību – vispirms bija jānozāģē koki, jālauž celmi, un ar to mazo zemīti jāuzaudzina seši bērni. Pēdējos mūža gados viņš cēla jaunu dzīvojamo ēku, jo līdz tam dzīvoja tādā kā zemnīcā. Kad māja bija gatava, nāca Otrā pasaules kara beigas un Dunikā mēnešiem ilgi bija frontes līnija – turp un atpakaļ gāja vācu un padomju spēki. Māja uzsprāga gaisā un ne tik vien tas, bet dēļus, kas bija gluži labi, kolhozs vectēvam, vecmammai un mātesbrālim atņēma un piesavinājās. Tas tikai viens piemērs, cik daudz latvieši ir zaudējuši. Vai tamdēļ viņi var atļauties pārākuma smaidu pret citiem, es neesmu droša. Man šķiet, ka latviešu attieksme pret mantu un bagātību ir tikpat dažāda kā citiem. Tas, ka garīgās vērtības ir augstākas par laicīgām, to skandina daudzi avoti un visiem var tikai piekrist.” Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas.

Zenta Mauriņa: Tautas pilnības ilgas savu ietvērumu atrod Dieva tēlā. Tikpat patiess kā tas, ka Dievs radījis cilvēku, ir arī apgalvojums, ka cilvēks rada Dievu: katra tauta rada Dieva priekšstatu pēc savas sejas. Dieva izskats, tēls, raksturs un dzīves veids sevī ietver tautas laimes sapni. Kā olimps liecina par senajiem grieķiem, Valhalla – par senajiem ģermāņiem, tā latviešu Dieviņš – par mūsu tautu. Un baltais Dieviņš staigā tik savrup, viņš ir tik viens, ka tautas dziesminieks savā vientiesīgajā valodā jautā: „Kur, Dieviņi, tu paliksi, / Kad mēs visi nomirsim? / Ne tev bērnu, ne tev radu, / Kas Tev vecam maizi dos?” (..) Tikai savrupībā un klusumā cilvēks saskaras ar savu Dievu un svētumu. Un, ja cilvēkam pašam nav savas svētnīcas, savu svinamu dienu, savu noslēpumu, viņš zaudē cilvēciskās dzīves cieņu. "Par svinamām dienām varētu uzsvērt, ka jau Vecajā Derībā ne tik vien Dievs domāja, ka cilvēkam sešas dienas jāstrādā un viena jāatpūšas. Bet pats Dievs radīja pasauli un pats atpūtās. Man šķiet ļoti vērtīga ir ebreju tradīcija sabata svinēšanu uzsvērt kā kaut ko nopietnu un nepieciešamu," vērtē Vaira Vīķe-Freiberga. "Jāatzīstas, kas es šajā ziņā bieži grēkoju, ja sāku rakstīt kādu rakstu vai grāmatas nodaļu, es rakstu, kamēr man vairs nav spēka, tad es atpūšos un es pat neskatos kalendārā, nav starpība, kāda tā diena ir. Ir labi, ja cilvēks atvēl zināmu un svētu laiku ne tik vien saskarei ar Dievu, neticīgam tas ir grūtāk. Vismaz saskarei pašam ar savu dvēseli, ar savu esmi un atļauj sev vienu tiešām svinamu dienu, piedalās svētku svinēšanā, jo tas atjauno garīgos un arī fiziskos spēkus." Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas.

Zenta Mauriņa: Vēl viens prieka priekšnoteikums ir savrupība un klusums. Cilvēks, dzīvojot barā, neviļus aiz pašuzturēšanās dziņas pielāgojas baram. Dvēseles dziļuma dimensija paseklinās, personīgā iniciatīva apsīkst. Ja cilvēks nevar dienu iztukšot no sava kausa, ja tam tā jātukšo no kopīgā katla, viņš dzīvo tikai pusdzīvi, viņa garīgā seja arvienu vairāk izbāl. Ja cilvēkam ar kādu cilvēku, arī ar vissimpātiskāko vai, Dievs nedod, ar vairākiem cilvēkiem, nepārtraukti jābūt kopā, viņa domas atrofējas, jutekļi notrulinās, sapņi nonīkst, viņa ilgas viņa vairs nepazīst, viņš gan vēl spējīgs piedalīties izpriecās, bet prieka putns šausmās no viņa aizbēg. Viņš pazīst laika kavēkļus, bet ne laika piepildījumu. „Savrupība un klusums ir nepieciešama garīgai izaugsmei, tas ir kardināls likums, ko tieši vai netieši, uzsvērti vai mazāk uzsvērti atzīst visas pasaules lielās reliģijas un arī daudzas tā sauktās primitīvās reliģijas,” norāda Vaira-Vīķe Freiberga. „Ziemeļamerikas iedzimto ciltīm, daudziem, sevišķi tā saukto lielo klajumu cilšu locekļiem, lai jauns vīrietis varētu pievienoties pieaugušo saimei, viņam bija jāiet kaut kur tuksnesī jeb kaut kur vientulība un jāmeklē sava vīzija par savas dzīves sūtību un dažreiz savs slepenais vārds. Tās bija tādas sabiedrības, kurās, protams, cilvēki dzīvoja ļoti saspiesti un nemitīgi cits ar citu kopā. Esmu runājusi ar studentiem no Āfrikas, kas nāk no ciltīm, kur pieņemta daudzsievība un līdz ar to vienā, varētu teikt, zaru būdu jeb māla būdu kompleksā dzīvo tāda kā lielģimene – tur ir vīrs ar vairākām sievām un katra sieva ar saviem bērniem. Viņi visi tur apgrozās kopā diezgan mazā zemes platībā, viņiem jādzīvo kopā. Tā tas bijis gadsimtiem un gadu tūkstošiem. Nav jau tā, ka to nevar pārdzīvot, antropoloģiski var atrast daudzus piemērus, kur cilvēkiem izdzīvošana balstījās uz to, ka viņiem bija jābūt kopā. Tas, ka klusums un savrupība, ieniršana sevī jeb, kā saka, sava iekšējā dialoga apturēšana ir būtiskā garīgam attīstības ceļam, tas arī ir tiesa.” Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas.

Zenta Mauriņa: Daudz sāpju cilvēkam būtu aiztaupīts, ja viņš spētu pareizi atrisināt nolīdzinājumu starp es un ārpasauli, ja pareizi novērtētu savas spējas un, sevi netaupīdams, neatlaidīgi censtos pēc reiz spraustā mērķa. Apbrīnojami daudz cilvēks spēj panest, ja cīnās par savu pārliecību, bet, ja viņam jācīnās, pildot kādu pavēli, viņu nogurdina, nomāc un demoralizē. Pašgribēta nelaime ir vieglāk panesama nekā citu uzspiestā laime. Jāatrod līdzsvars starp veselīgu pašapziņu un cēlu rimtību. Pārāk liela pašapziņa noved pašdievināšanā, paštaisnīgumā, despotismā un lieluma mānijā; pašapziņas trūkums turpretī attīsta vienu no kaitīgākajiem baciļiem – mazvērtības izjūtu, kas vairāk cilvēku aizdzinusi bojā nekā tuberkuloze vai anēmija. "Te var tikai piebilst, ka robeža starp veselīgu pašapziņu un mazvērtības sajūtu daudziem ļaudīm ir grūti izprotama. Viņa te īsos vārdos un ļoti kodolīgi norāda, ka jautājums ir par līdzsvaru. Pārliecīga paštaisnība un narcisisms, un egoisms ir sava veida pataloģija. Dīvainā kārtā viņas dziļākā sakne ir mazvērtības sajūta," vērtē Vaira Vīķe-Freiberga. "Varētu teikt, ka pārliecīga pašapziņas trūkuma situācija, gan tāda, kur šķiet, ka viņas ir par daudz, nāk no tā, ka ir nedrošība par savu vērtību. Labākais ko vecāki un skolotāji var bērnam ieaudzināt ir šo veselīgo līdzsvaru – tev ir kā cilvēkam, kā personai sava vērtība, tā tev nav ne jāizpelnās, ne jānopērk, ne citādi jāizcīna. Cilvēkam katram no dzimšanas ir sava vērtība. Taču viņam ir reālistiski jāskatās uz sevi, kur ir viņa stiprās puses, kur vājās, ko dara labi, ko mazāk labi, un visu to pieņemt ar rēnu, jeb kā viņa saka cēlu rimtību, pārāk nepārdzīvojot un neradot nevajadzīgas ciešanas. Tā ir tāda gara ekvilibristika, par kuru šeit ir runa. Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas.

Zenta Mauriņa: Labvēlība ir cēla cilvēka pazīme, tā atšķir no masas, tā paceļ augsti pāri sīkdienu dūksnājam. Ja es cēlo cilvēku nostādu pretī parastajam, tad manā izpratnē cēlums jeb, lai lietotu veco latviešu vārdu, sirdsšķīstība ir neatkarīga no rases, nacionalitātes, sociālā stāvokļa un izglītības. Cēlums jeb sirdsšķīstība sakņojas cilvēka visiekšķīgākajos slāņos, tā ir bijīga un līdzcietīga cilvēka pazīme. (..) Kas šodien vēl prot dāvināt? Spekulācija, kukuļošana, aprēķins ir tik lielā mērā nozaimojuši un piesmējuši dāvināšanas tikumu, ka būs jāpaiet vairākiem gadu desmitiem, kamēr tas atkal uzcelsies savā karaliskajā krāšņumā. Par patiesu dāvanu var tikai tur runāt, kur dāvinātājs tikpat laimīgs, kā dāvanu saņēmējs, kur robeža starp došanu un ņemšanu izdzēsta. "Manā izpratnē sirds šķīstībā ir tāda kā kukažiņai, tāda, kādu redzam to atspoguļotu dainās. Sirdsšķīstība attiecas uz cilvēka izjūtām un viņa ētiskajām vērtībām, bet cēlumam nāk klāt arī doma pat stāju. Ne velti cēluma ideja Eiropā bijusi saistīta ar bruņniecību, aristokrātiju, eliti. Šeit atkal šī cēluma doma viņas ir par gara cēlumu, bet vārds kā tāds eiropiešu tautu lietojumā ir saistīts ar bruņnieciskumu," uzskata Vaira Vīķe-Freiberga. "Bet tas, ko viņa domā ir pietiekami skaidrs, jo runa ir par cilvēka sirds labestību, šķīstību un cilvēka intrinsisko vērtību, kas nav atkarīga no jebkādiem ārējiem apstākļiem un pazīmēm. Par dāvināšanu. Priecājos teikt, kaut gan spekulācija, kukuļošana un tādas lietas pasaulē nekur nav pazudušas un baidos, ka vēl ilgi nepazudīs, tad par dāvināšanas prieku es varu teikt daudz laba, jo gan savā trimdas posmā, kad dzīvoju Kanādā, gan Latvijā man nācies būt lieciniecei daudziem cēliem dāvināšanas piemēriem. Kaut vai Vītola fonds ar stipendijām, kas ar katru gadu aug skaitā. Tā ir dāvināšana bez personīgā labuma. Priecājos, ka ir daudz ļaudis Latvijā, kas prot dāvināt. Lai viņiem veselība un spēks! Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas.  

Zenta Mauriņa: Prieks, par kuru es šodien gribu runāt, ir ļoti nopietna lieta, ko nedrīkst sajaukt ar izpriecu vai baudu. Tas ir heroiskā cilvēka prieks, heroiskā cilvēka, kas nevairās no sāpēm, kas, nolaidies viņu vistumšākajā dzelmē, atzinis to nenovēršamību un ar iekšēju spēku pārvarējis tās. Prieks, kas sevī nenes sāpju smalkā starojuma, ir kā pienenes sēkla, ko vējš viegli izpūš, bet prieks, kas guvis satvaru, pārvarot sāpes, ir zvaigzne, kas spīd arī vistumšākajā naktī. (..) Prieka putns ir bikls radījums, ne jau katrā dārzā tas vij savu ligzdu. Prieka puķe ir trausls stāds, ne jau katrā dvēseles zemē tā dīgst un zeļ. "Te ir vārds šajā rindkopā, kas varbūt mūsdienu cilvēkam šķitīs mazliet svešs – heroiskā cilvēka varētu teikt heroizēšana. Jēdziens kā tāds precīzi atspoguļo Zentas Mauriņas mūžu. Viņai ir 40 gadu vairāk nekā man, kad viņa svinēja savu 80. dzimšanas dienu, man bija 40. Jau tobrīd heroiskā cilvēka godināšana kā jēdziens ir tikusi sabojāta uz ilgiem laikiem ar naciķu rases teoriju un šausmu darbiem, kur tā noveda," skaidro Vaira Vīķe-Freiberga. "Kopš antīkās pasaules eposiem “Iliāda” un “Odiseja” sengrieķiem varoņa cieņas un apbrīnas elements ir bijis pamatelements visā grieķu kultūrā. Atcerēsimies par Ahileju, kam māte teica: tev ir, dēls, izvēle, vai nu īsa un heroiska dzīve vai gara un obskūra jeb nezināma. Ahilejs izvēlējās heroismu un līdz ar to arī īsu mūžu. Zentai Mauriņai ir šī stīga viņas darbos, kur viņa tā kā atdala gan heroiskos, izcilos, gan ģēnijus no parastiem cilvēkiem. Viņai tas brīžiem arī pārmests. Šajās lietās sabiedrībā ir modes lieta ieņemt tādu vai citādu nostāju. Nostājas vēsturē ir gājušas kā pa viļņiem, ir brīži, kad varoņi tiek ārkārtīgi godināti, tad atkal ir atplūdi. Es teicu par nacismu – ļauniem darbiem, kas heroisma ideju savā ziņā ir sagrāvuši, ne jau viņi vien. Komunisma varoņi, mātes – varones, visi liekulīgie varonības jēdzieni un daudzinājumi ir varoņa jēdzienu sabojājuši. Te der pārlasīt Pumpura "Lāčplēsi" un mūsu tautas pasakas, jo tā doma par varoniskām cīņām pret pārspēku ir tā, kas vadīja Latvijas trešo atmodu. Mums jāuzmanās, lai kā saka angļu paruna bērniņu neizmetam ārā ar vannas ūdentiņu. Bet atcerēties, ka ir brīži, ka varonība ir dzīvē nepieciešama."   Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas.

Zenta Mauriņa: Darbs neļauj ieurbties sāpēs. Darbs ir laika iznīcinātājs, kas ciešanās šķiet apstājies. Darbs kā mazs zvēriņš aprij laiku: jo intensīvāk strādājam, jo ātrāk aizrit laiks, mūs aiznesdams savā plūdumā. Es personīgi savā dzīvē esmu strādājusi vairāk nekā caurmēra cilvēks, un tikai tādēļ esmu izturējusi savas daudzās slimības, apkārtnes stulbumu un lielas vilšanās. Mani vienmēr brīnina, ka Dievs no paradīzes dārza izraidītiem pirmiem cilvēkiem nav teicis: tikai strādājot jūs spēsit panest dzīves krustu. Ja bēdu ielejā gribat sajust līksmību bez rūgtuma piegaršas, tad meklējiet to darbā. Varbūt Dievs to arī zinājis, bet tikai nepateicis, jo vai citādi viņš būtu radījis sešas darba dienas un tikai vienu svētdienu?  "Bībeles pirmajā grāmatā Genesis tajās vārsmās, kas stāsta par to, kā Dievs pirmos cilvēkus Ādamu un Ievu izdzina no paradīzes, viņš viņiem tādu kā lāstu uzliek: “Ar sviedriem vaigos tev būs savu maizi pelnīt”. Tas ir izskatās, ka domāts kā sods par nepaklausību. Paradīzes dārzā bija visa kā diezgan, nebija jāstrādā un jāpūlas, bet izdzītam no paradīzes viņam ar sviedriem vaigos sava maize būs jāpelna," bilst Vaira Vīķe-Freiberga. "Taču Zenta Mauriņa cenšas teikt, ka darbu nevajag uzskatīt kā sodu, kā Dieva uzliktu lāstu vai ļaunumu, ka darbam ir arī sava ļoti pozitīva puse. Tas, vai viņa savā dzīvē ir strādājusi vairāk, nekā caurmēra cilvēks, ir grūti izmērāms. Ir daudz ļaužu, kas strādā ļoti smagi, gan tāpēc, ka viņiem ir fiziski smags darbs. Sievietei vēl bieži mājās pārnākot, ja vēl viņai ir pieci bērni apkopjami un pabarojami, un nav kas viņai daudz palīdz, var būt ļoti smagi. Skaidrs, ka slimību viņai bijis daudz, daudz arī vilšanos un par apkārtnes stulbumu, kas izklausās diezgan skarbi teikts, jāatzīst, ka viņai kā bēglei ierodoties Zviedrijā, neizklausās ticami, bet šķiet, ka tā ir bijis, turienes latviešu bēgļi viens otru nosūdzēja iestādēm, likā šķēršļus priekšā viens otram, lai iegūtu labāk apmaksātu darbu. Kaut gan zviedru valdība kaut kādus kancelejas darbus visiem, izņemot leģionāriem, ko izraidīja, ierādīja. Tie tiešām bija ar ļoti minimālu algu. Zenta Mauriņa turpināja savus rakstu darbus arī tādos diezgan smagos apstākļos. "   Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas. Vaira Vīķe-Freiberga atceras, ka pirms 40 gadiem viņai bija kāda laimīga iespēja apciemot Zentu Mauriņu. Tikšanās bijusi sirsnīga un radījusi gluži citu iespaidu, nekā to Vīķe Freiberga bija iedomājusies no grāmatām. Toreiz, jau atvadoties Vairai Vīķei Freibergai bija sajūta, ka Zenta Mauriņa viņai uzliek tādu kā savu runātājas mantiļu uz pleciem, kas viņu iedvesmoja tālākajās darba gaitās.

Šodien savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, Savukārt 15.decembrī 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ikdienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas. Zenta Mauriņa: Mana mazā eseja par ciešanām un prieku tagadējā veidā nav sistēma, tā tikai izsaka dažas manas domas, sakrājušās garajā dzīves cīņā, kurā par spīti bezgalīgajām ciešanām, fiziskām un psihiskām, es šad tad rokā esmu turējusi balto prieka puķi, esmu manījusi pār galvu aizlidojam zelta prieka putnu, un šie prieka brīži bijuši tik skaisti, ka to dēļ bijis vērts dzīvot. Kā kosmosā ir diena un nakts, tā dzīvības kokam ir divas saknes: sāpes un prieks. Cilvēks piedzimst nevis ar gaviļu saucienu, bet ar vaidu vai kliedzienu: pieņemot dzīvi, cilvēks jau pieņēmis sāpes. Neatkarīgi no mūsu gribas un vainas, no mūsu grēkiem vai ētiskās tīrības mūsu pleciem tiek uzkrauta pārāk smaga nasta. Mūsu vara nav no tās atkratīties, bet mūsu varā gan ir pret nastu rast tādu nostādījumu, lai mēs zem tās nesabruktu. "Zenta Mauriņa savās esejās un citos daiļdarbos, ir ļoti pievērsusies ciešanu tēmai. Viņas dzīvē ir divi galvenie ciešanu avoti ir divi.Pirmais ir tieši viņas pašas veselība. Nīcā, kad biju bērns, runāja tā: “Zenta Mauriņa kā piecus gadus veca meitene esot izskrējusi ārā un apsēdusies uz zemes pirms vēl ir nograndis pirmais tās sezonas pērkons. Līdz ar to viņai piemetusies bērnu trieka.” Viņa to pārdzīvoja, jo kājas neauga un viņa nebija spējīga staigāt. Šo paralīzi viņa smagi pārdzīvoja, jo viņas jaunībā attieksme pret kropļiem bija ļoti negatīva. Kropļus nemēdza daudz redzēt uz ielas, izņemot nabagus, tāpēc kā tā bija gandrīz kauna lieta, ja cilvēkam kaut kas nebija gluži simtprocentīgi kārtībā," skaidro Vaira Vīķe-Freiberga. "Kaut viņas tēvs bija ārsts un ļoti par viņu rūpējās, viņa jau no agras bērnības ļoti cieta no savām fiziskām kaitēm. Tajos apstākļos tas bija liels pārbaudījums. Viņa ļoti arī pārdzīvoja aiziešanu trimdā. Ar lielu apņēmību, milzīgām pūlēm un ārkārtīgu gribasspēku viņa bija izcīnījusi Latvijas Universitātē doktora grādu. Kā viņa to apraksta, tad izklausās, ka attieksme pret viņu bijusi vairāk nekā noraidoša, teiktu pat sadistiska, ja tas tiešām bijis tā, kā viņa apraksta. Kā viņa ir spīdzināta savas doktora tēzes aizstāvēšanas brīdī. Bet viņai bija savas apbrīnotāju pulks, savi skolēni Tautas universitātē Mūrmuižā, viņai bija draugi rakstnieku un dzejnieku starpā, apbrīnotāji un cienītāji. Viņa jutās šeit, ka viņai ir sava loma un ir novērtēta. Mana māte kādreiz bija aizgājusi uz viņas lekciju, un teica, ka tik spoži runājam viņa nekad nevienu nav dzirdējusi. Man tas kopš agras bērnības ir palicis smadzenēs, ka labākā runāja ir Zenta Mauriņa, tātad ir iespējama tāda lieta, kā būt izcilam runātājam, bet kā pie tā nonākt, man nebija ne mazākās jausmas, viņas klausītājiem ne tik." Vaira Vīķe-Freiberga atceras, ka pirms 40 gadiem viņai bija kāda laimīga iespēja apciemot Zentu Mauriņu. Tikšanās bijusi sirsnīga un radījusi gluži citu iespaidu, nekā to Vīķe Freiberga bija iedomājusies no grāmatām. Toreiz, jau atvadoties Vairai Vīķei Freibergai bija sajūta, ka Zenta Mauriņa viņai uzliek tādu kā savu runātājas mantiļu uz pleciem, kas viņu iedvesmoja tālākajās darba gaitās.

Zenta Mauriņa: Minēšu līdzekli, kas vienādi glābj no grūtsirdības kā ikdienišķo, tā arī izcilo cilvēku. Un tas ir darbs, un sevišķi tas darbs, kas saistīts ar apziņu, ka mūsu roku veiklība, mūsu gara izveicība kādam dzīvam cilvēkam ir nepieciešama. Varbūt vispār cilvēks nedrīkstētu izmist, kamēr zina, kaut kur ir kāds, kas viņu gaida, kam viņa klātiene vajadzīga, un varbūt arī gaidītājs ir cietējs, varbūt vēl lielāks cietējs nekā tas, ko dzīves nasta novedusi grūtsirdības purvā. Un tad – radītājs darbs, kas dzīvo ilgāk nekā pats radītājs un ilgāk nekā tauta, kurai viņš pieder. (..) Bet ne tikai produktīvs darbs ir sāpju remdinātājs, katra nodarbība, sīkā, mazā, pazemīgā, ceļ valni pret grūtsirdības plūdiem. "Zenta Mauriņa mūža garumā tiešām nemitīgi strādāja un strādāja ar pūlēm, jo viņai bija grūti rakstīt. Tas viņai prasīja lielu fizisku piepūli, bieži arī sāpes, fiziskas sāpes. Šis rindkopa dod tādu kā mājieni, ka viņas bērnībā un jaunībā kroplis tika uzskatīts kā nepilnvērtīgs cilvēks. Vēl šodien sabiedrībai ar to ir jācīnās. Kad stājos amatā kā prezidente un apciemoju Vizmu Belševicu, kas ilgu laiku nebija rādījusies sabiedrībā, es piedāvāju viņu nogādāt uz prezidenta ložu, piemēram, operā noskatīties kādu baletu vai operu. Viņai teica nē, jo viņai ir kauns rādīties cilvēkos, jo ir ratiņkrēslā. Cilvēki uz viņu skatīsies ar nožēlu un viņa to nevarētu panest. Man šķiet, ka Zenta Maurina savā izpratnē cīnījās pret sabiedrības aizspriedumu, ka cilvēks ar fiziskām grūtībām ir arī vispār kā cilvēks nederīgs sabiedrībai. Viņa ļoti uzsvēra, ka ir dažāda veida darbi un vērtības, ko katrs var pierādīt. Kad viņai bija 80. dzimšanas diena, viņas darbi bija tulkoti vairāk valodās, nekā citu latviešu rakstnieku darbi. Darbs bija viņai veids, kā apliecināt sevi kā cilvēku un arī cīnīties pret grūtsirdību," vērtē Vaira Vīķe-Freiberga. Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas.

In the early years of her life, Latvia’s former President Vaira Vīķe-Freiberga spent time as a refugee living in Nazi Germany, having fled Latvia when the Soviet army invaded. Her family eventually emigrated to Canada where she spent much of her working life before returning to Latvia after the break-up of the Soviet Union. This piece charts the life of the former president as she shares her views on the current security climate facing the Baltic States amid tensions with Russia. NATO is deploying four multinational battlegroups to the Baltics and Poland. The group to be based in Latvia will be led by the Canadians. Vaira Vīķe-Freiberga welcomes the news. Footage includes soundbites from the former president and archive showing Nazi and Soviet rule, generic World War Two shots, footage from Ukraine and still photographs of the former president’s early life.

Rīcības brīvība veidojot sižetus, uzdrošināšanās darīt ko jaunu, un pāri visam milzīgs azarts būt daļai no Radio: tā veselu desmitgadi Radio gaiteņos un ēterā katru dienu rosījās dažāda vecuma skolēni, kuru balsis skanēja raidījumos „Burtu pļava”, „Raibās klasītes”, „Radiotīnis” un „Radiobumba”. Nakts ekspedīcijas radiomājā, intervijas ar slavenībām, blēņas un labos darbus atcerēsies šo raidījumu veidotāji: Kristiāna Stirāne un Elvijs Bušs no „Raibajām klasītēm” un „radiobumbieši" Linda Rulle, Niks Volmārs, Dace Krejere un Zane Lāce. Bērnu un jauniešu raidījumu vēsture Latvijas radio ir gara, raidījumā Reiz radio jau runāts par Hertas Naudiņas raidlugām un bērnu programmām pagājušā gadsimta 60. gados, par „Kāpēcīšu” vēsturi, kas turpinās jaunā versijā vēl šobaltdien. Tagad kārtējais pieturas punkts šajā īsļaužu un jaunļaužu radio pastāvēšanā, kurā lūkojam, kā pirms padsmit gadiem te ienāca raidījumi bērniem Raibās klasītes un vidusskolēniem domātais Radiobumba. Tagadējais Londonas Mūzikas akadēmijas vokālās mākslas students Elvijs Bušs un Kristiāna Stirāne, kas tuvākajās dienās Londonā uzsāks maģistra studijas diplomātisko zinātņu laukā, plašāk ir pazīstami kā grupas „Putnu balle” un pirms tam bērnu vokālā ansambļa „Dzeguzīte” dalībnieki, bet līdztekus dziedāšanai un mācībām savulaik, kad viņus vēl dēvēja par Kiku un Elvi, abi vadīja bērnu raidījumu Raibās klasītes. Šo raidījumu 2001. gadā izveidoja bērnu raidījumu redaktore Lelde Plukša. Viņa aizgāja uz „Dzeguzītes” mēģinājumu un noskatīja puisi un meiteni, kuri varētu lasīt tekstus par bērniem domātiem kultūras un izklaides pasākumiem un notikumiem. Lelde Plukša 2004. gadā aizgāja aizsaulē, un tad viņas iesākto darbu īsu brīdi turpināja Uldis Āboliņš (tagad zināms kā LNT ziņu korespondents), pēc viņa stafeti pārņēma Danuta Bēdele, kura nu jau pāris gadus rosās Anglijā, bet mēs turpinām atcerēties tos laikus, kad Kristiāna un Elvijs nāca uz radio, lai te veiktu gan darbus gan arī nedarbus. Vidusskolēniem un studentiem tolaik skanēja Radiobumba. Te var uzskaitīt tik dažus no tiem daudzajiem puišiem un meitenēm, kas Radiobumbā apguva pirmos soļus radiožurnālistikā - tie bija televīzijas cilvēki Zane Peneze un Jānis Krēvics, bijušais Radio 5 direktors Kārlis Dagilis, TV un radio balss un seja Toms Grēviņš, radio „Ģimenes studija” vadītāja Agnese Linka un vēl vesela plejāde jauniešu, kuri te ieguva pirmo rūdījumu, veidojot sižetus vai vadot raidījumu. Tas sākās 1998. gada rudenī, kad ēterā skanēja raidījumi bērniem Raibā otrdiena un Skaitāmā piektdiena, ko tolaik veidoja Kaspars Rūklis un Inta Ancāne. Inta ar Kasparu pieaicināja talkā vēl dažus radio-aktīvus jauniešus un vidusskolēnus un nolēma, ka pašiem jaunajiem ir jāveido savai mērķauditorijai domāts raidījums. Pirmais šī raidījuma nosaukums bija Akadēmiskā pankūka, un Niks Volmārs un Linda Rulle atceras, kā viņi iekļuva šajā pankūkā. Sarunai arī pievienojas Dace Krejere bijusī Radiobumbas redaktore, un mēs turpinām atcerēties intervijas tiešajā ēterā, kur tā laika populārus cilvēkus intervēja Linda Rulle un Signija Miltiņa. Augšējais attēls: Radiobumbas projekts "Viesu namiņš". 2003. gads. Raidījuma vadītājas Signija Miltiņa (no kreisās) un Zane Lāce kopā ar "Prāta vētras" puišiem Māri Mihelsonu (no kreisās), Gundaru Mauševicu (Mumiņu)un Renāru Kauperu. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="77090" layoutid="0" layout="" static=""} Bērnu un jauniešu raidījumu dalībnieki pie Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas. 1. rindā Kristiāna Stirāne (no kreisās), Elvijs Bušs, Vaira Vīķe-Freiberga, Lāsma Jerāte. 2. rindā Santa Pūce (no kreisās), Zane Lāce, Valters Frīdenbergs un Kaspars Daugulis. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="77260" layoutid="0" layout="" static=""} "Radiobumbas" veidotāju ģimeniska tikšanās 2015. gada vasarā.

President Vaira Vīķe-Freiberga, renowned politician, diplomat, and former President of Latvia (1999-2007), talks autobiographically about her life and career. This is an unusual opportunity to hear the personal account of a leading participant in the relationship between European institutions and the Baltic States during a time of transition in the region.