Kolnasāta

Jolanta i Valdis Dundenīki (Dundenieki) jau vaira nakai 30 godus turpynoj i kūp Zīmeļlatgolys pūdnīceibys tradicejis. Obi stuodoj placu pi placa sovā darbneicā Bolvu nūvodā, sagloboj autentiskū Latgolys keramikys rūkrokstu laikā, kod amatnīceibā jau ir īguojuse industrializaceja i modernuos dizaina tendencis. Jolanta jau 40 godu struodoj ari ar bārnim Bierzpilī i Gaigalovā. Latgolys pūdnīku dīnu nūskaņuos saruna par pūdnīceibys byušonu iz prīšku, i par muola breinumainū puortapšonu, kas ir naatjama Jolantys i Valda Dundenīku dzeivis sastuovdaļa, kas „tur i nalaiž vaļā”. „Nasagrib īt koč kaidā modernā vierzīnī, vairuok pīsaista tys tradicionalais, kas ir aizsuokts jau pošā suokumā. Pamati caur Jolantu, juos praksis školuotuoju Pīteri Iruku, vysys gudreibys jis īlyka ari manī, tys varbyut ir īspaiduojs,” soka Valdis i Jolanta papyldynoj: „Praksē struoduoju, vuicejūs pi Pītera Iruka. Maņ cīši patyka juo stiļs, juo izsmolcynuotī i graciozī dorbi. Gribūt ci nagribūt, saguoja tai, ka mes pajamam nu sovu školuotuoju ari sovūs dorbūs koč kū leidzeigu.” Valdis stuosta, ka saprast, kai „saīt tī greizī pūdi” var viņ tod, kod pats cylvāks paraudzeis atsasēst pi rypys i paraudzeis vyrpuošonys procesu. Ka kaids „palīk modernuoks, tys ir tikai normali, ka tei dzeive mainās, koč kaidys vierteibys ari mainās, bet nikur jau tys nav pagaiss. Vysod ir cylvāki, kam tys patiks. Laikmets īvīš sovys korekcejis, i izvēle ari ir tova, voi pīstruoduot pi komercialuo, voi palikt tradicionālajā, tok tai nabyus nikod, ka vīta paliks tukša,” puorlīcynuots Valdis. Struodojūt ar bārnim, Jolanta redz, ka „mozajim bārnim pateik, i cīši iņteresej darbuotīs ar muolu. Raugu apzynuot Latgolys latvyskuos muokslys pamatvierteibys, i radeit iņteresi par jūs saglobuošonu.” Dorbs ar muolu prosa pacīteibu, tok Jolantai i Valdim Dundenīkim tys ir sirdsdorbs: „Kod esi ar muolu, tu esi taids, kai pats ar sevi i labi jiutīs. Esi boguots cylvāks, kam muols ir zemis zalts. Bez loba goreiguo stuovūkļa, tu navari pūdus taiseit. Muols pajam, īvalk tevi, tu aizmiersti par vysom problemom.”

Rubrikā „Itai lobuok” profesore Lideja Leikuma turpynoj stuosteit par tū, kaidus latgaliskūs vuordus, tūs salykumus ci formys lobuok lītuot. Itūreiz par tū, kai latgaliski lobuok saceit „mānīt”, itai lobuok – muoneit. Cylvāks var apsamuoneit ari pats. Kaidu klaidu izdora, skaita naudu i apsaskaita, nu jis apsamuoneja. Ruodīs pazeistama sīvīte, tok patīseibā izaruoda, ka jei nav pazeistama, tod – oi, muoseņ, apsamuoneju. Marudeit – kavētīs, namarudej – nasakavej. Namarudej, dreižuok taisīs! Marodzeit, abmoroks – ar nagativu nūzeimi, na eisti myusu pošu vuords, nu slavu volūdu īguojs, vysa dreižuok ar boltkrīvim saistoms, partū ka tī ir taida „abmaroka, abmaruki”. Soka – abmarokus izsvīž. Ka muona cylvākus, tod soka „aplaide abmarokus”. Taidus muonus izlaist iz cylvāka, kab jis nasaprostu, kū jis dora.

Rubrikā „Itai lobuok” profesore Lideja Leikuma turpynoj stuosteit par tū, kaidus latgaliskūs vuordus, tūs salykumus ci formys lobuok lītuot. Itūreiz par latgaliskajim vuordim atspriekleņ, atkuorteņ. Atspriekleņ – atpakaļ gaitā, ūtraižuok, pretejā vierzīnī. Atspriekleņ var saceit par vieža gaitu, viezs ruopās atpakaļ – atspriekleņ. Tei poša vuorda nūzeime ari darbeibai – ka tu vysu dori ūtraiži, na tai, kai vajaga – atspriekleņ. Atspriekleņ – tys ir vacs baltu ciļmis vuords. Literaturā ir ari taids vuords atkuorteņ. Nūkrist atkuorteņ, puorsakar iz ūtru pusi – atkuorteņ. Tys ir atmuguriski, iz mugurys pusi nūkreit, kreit atpakaļ.  

Cikom pasauļs sekoj ASV i Iranys konfliktam, ituos reizis viesturis rubrikā viesturis doktorants i muzikis Arņs Slobožanins stuosta par 1978. goda Islama revoluceju Iranā, par Iranys krizi, par ASV lūmu, par dereigūs izraktiņu nūzeimi i kū par tū raksteja latgalīšu presē.

Pilots Juoņs Krištops ir lidmašynys kapteiņs, instruktors i aviacejis drūšuma puorvaļdeibys eksperts ar vaira nakai 15 godu pīredzi storptautyskā vidē. Dzims Reigā, bierneibys vosorys pavadejs Latgolā – Rozentovā pi Maltys, kur baba „runuoja tikai latgaliski i īdeve drupeit mugursūmu ar latgalīšu volūdu”. Juoņs Krištops ir apliduojs vysu pasauli, aizviņ runoj i roksta latgaliski, reizem sovā dzymtajā volūdā uzrunoj ari lidmašynys pasažierus: „Loba dīna, damys i kungi, prīcojamēs jius dzierdēt i redzēt myusu liduojumā da sātai.” Juoņs stuosta par dzeivi storp dabasim i zemi, par latgaliskū storptautyskajā vidē i kai jam izadūd styprynuot sovys dzymtys saknis i latgalīšu volūtu sovā saimē. Juoņs pīmiņ, kai bierneibā, „tymūs laikūs tod beja krīvu volūda vysur, par latvīšu i par latgalīšu volūdu cīši daudzi smējēs, nirguojuos. Atguodojūt tū, gribīs saglobuot volūdu, identitati.” Volūda ir vīna nu pamatlītu, ari sovai meitai – „mozajai rūžeņai sātā” jis vuica latgalīšu volūdu, dūd gruomotys i pats vuicās leidza. „Mozuos tautuos volūda ir vīnojūšs elements,” i dorbā Juoņam ir kolegi ari nu Latgolys, deļ tam dūmuot i runuot saīt kai latvīšu, tai latgalīšu i angļu volūdā. Juoņs jau nu bierneibys zynuoja, ka grib byut liduotuojs, vuicejuos matematiku, vāluok fiziku, vysu kū liduotuojam vajag. Kotrs liduojums suocās ar scenareja modeliešonu, dorbs ir interesants, stuosta Juoņs, liduotuojs zyna, kai dabasūs samazynuot riskus, ka byus mygla ci leits: „Cylvākam ir bais nu lītu, kū nazyni, kū nasaprūti, i kū navari kontrolēt. Ka saprūti, ka liduotuoji zyna, kai liduot, ir izavuicejuši, saprūtūt tū vysu, vari samaineit vītom sovys bailis ar drupeit saulainuoku pusi. Liduotuojs, taipat kai dokters, vysu dzeivi staigoj ar gruomateņom, i kotru godu ik piec sešu mienešu īt simulatorā, tys ir kai lidmašynys modeļs, i kuortoj eksamenus.”

Literaturzynuotnīka Valentina Lukaševiča i viesturis doktoranta, muzika Arņa Slobožanina sagataveitejā „Vuordineicā” itūreiz par vuordu „agrysta”. Agrysta aba ierškūga. Aizejit, paplyucit agrysta ūgys! Tuos ir “ērkšķogas” – agrystys. Ka pasaver Jana Kurmina 19. g. s. vydā izdūtajā poļaku-latiņu-latvīšu aba latgalīšu vuordineicā, tī ir vuords “agrystys”. I ar vuordu agrystys jam ir skaidruojums, ka tuos ir na tikai ērkškuogys, bet zaļš, nanūbrīds, nadaauguse ūga. 1966. gods izdavumā „Dzeive” Leonards Latkovskis skaita, ka agrysta ir senebreju volūdys īnasta, tī ir senebreju volūdys elementi.

Rubrikā „Itai lobuok” profesore Lideja Leikuma turpynoj stuosteit par tū, kaidus latgaliskūs vuordus, tūs salykumus ci formys lobuok lītuot. Itūreiz par tū, kai latgaliski lobuok saceit „uorsts”. Itai lobuok – dokters. Tys, kas vuica, tys doktors. Tys, kas uorstej, tys ir dokters pa vacam, nu voi uorsts.

Marta Zvejsalniece ir permakulturys saimineica, ainovu planavuotuoja i saimis uzjāmuma „Dainas dārznieku skola” leidzveiduotuoja, dzeivoj Rēzeknis nūvoda Nautrānu pogostā i veidoj pošpīteikamu lauku vidi, kas nūdrūšynoj mīru, dorbu i leidzekļus. Pyrma četru godu Marta Zvejsalniece atsagrīze sovā dzymtajā sātā i suoce ite saimnīkuot. „Kod es atguoju iz laukim, maņ ruodīs, ka stuosts byus par naatkareibu. Piec četru godu dzeivis laukūs es saprotu, ka tys nav par naatkareibu, tys ir par breiveibu. Tu navari vysu laiku tikai slynkuot, saprūtams, tev vajag dareit. Vysu dzeivi es pakuortoju sev, i tei ir tei breineiba, kod lauku dzeive suoc palikt par terapeju. Bet es tū doru absoluti munā tempā, kaids munai mīsai i munam pruotam ir ārts. Tys fenomens, kas nūteik, ka caur dareišonu sovā tempā, es daboju daudz īškejuo mīra, maņ ir laiks pasēdēt i ari dabuot kaidu īškejū atkluosmi.” Marta saiminīkoj ekologiski i biologiski, dobai i cylvākam draudzegai, kai patīseibā saiminīkoj leluokuo daļa vītejūs ļaužu: „Permakultura izmontoj daudz dabiskuo, organiskuo materiala. Muna niša ir sātys saimisteiba, tī ari dorbojūs. Permakulturys saiminīkuošonys veids pi myusu Latgolā ir cīši populars, tikai jis nateik saukts taidā vuordā. Cik asu braukuojuse apleik pa vītejom sātom, asu redziejuse, ka jī reali dora vysu, kas ītylpst permakulturys saiminīkuošonys stilā.” Dzeivojūt laukūs, vajag dūmuot ilgtermiņā, „kū tuoļuok nu centra tu esi, tū patstuoveiguokam tev vajag byut, i tys ir naizbāgami, ka tu praktizej permakulturys metodis.” Martys mama Daina jau vaira nakai 35 godus struodoj duorzkūpeibys nišā i juos obejis kūpā struodoj „Dainys duorznīku školā”, kur Marta veidoj digitalūs materialus, „tys vyss ir baļsteits iz Dainys zynuošonu 35 godu laikā, kas tyka puorveiduotys par vuiceibu materialu. Niu jau ir 240 akademiskūs stuņžu materials par duorzkūpeibu, i niu teik radeits materials ari par floristiku.” Marta veidoj stabilu dzeivis vidi, struodoj duorzā, audzej cuoļus, kab byutu biologiskys karbonadis, i poša nūsoka sovu ritmu. „Dzeive laukūs, ka tu jū mierktīceigi veidoj, nūdrūšynoj tev cīši lobu psihologiskū stuovūkli. Īdūd tev dorbu, īdūd tev naudu, tī ari veidojās, tei taida mozuo laimis formuleņa.” Marta zyna ari, kū nūzeimej izdegšona, tok lauku vidē jei ir atroduse spāku: „Maņ navajag vaira īt atsapyust koč kur tuoli, iz tuolejū parku. Es vīnkuorši attaisu durovys, i pasiežu iz slīksneiša. Tī es varu atsajaunuot, tī es varu atsagrīzt poša pi seve, i saprast, deļ kam es tū vysu doru, kab nūdzeivuotu jāgpylnu dzeivi, kab pamastu koč kū pie seve.” Kab atsateisteitu, svareiga sovys vierteibys apsazynuošona: „Latgalīšim vajag apsazynuot vēļ vaira i vēļ pamateiguok tū, cik mes asam vierteigi ar sovu īškejū raksturu. Mes asam unikali cylvāki. Es cīši izbaudu cylvākus ite. Cylvāki veidoj tū kulturtelpu, kas ite ir unikala.”

Literaturzynuotnīka Valentina Lukaševiča i viesturis doktoranta, muzika Arņa Slobožanina sagataveitejā „Vuordineicā” itūreiz par vuordu „apredzeigs”. Arņs soka, ka ituos reizis vuordineicys vuords ir taids „pīsardzeigs, apdūmeigs i uzmaneigs, puorskotams, i vīnā vuordā var pasaceit itūs vysus apzeimiejumus – apredzeigs. Vuords „apredzeigs” pasaruoda vacajuos beibeleitēs – Dīvs ir pacīteigs i apredzeigs. Redz lykumsakareibys, redz cālūņsakareibys, paredz iz prīšku vairuokus sūļus, tys vyss nūzeimej itū vuordu – apredzeibu. Raudzeisim napagaisynuot vacūs latgalīšu vuordus – tei ari byutu sova veida apredzeiba.” Valentins pīkreit: „Oskaram Seikstam ir gruomota, kura saucuos „Apredzeibys”, taids vīdeigums, nuokūtnis prognozis, pareguojumi. Tys vuords ir cīši daudzveideigs i cīši daudzšķautnains. Dīva apredzeiba – tys kai smolka, dziļa, pareiza vierzeiba, vuordi, kusteiba. Tys ir vīdeigums, kas ir drusku augstuoks nakai vīnkuorši gudrys, izgleituots.”

Rubrikā „Itai lobuok” profesore Lideja Leikuma turpynoj stuosteit par tū, kaidus latgaliskūs vuordus, tūs salykumus ci formys lobuok lītuot. Itūreiz par tū, kai latgaliski lobuok pasaceit smarža. Itai lobuok – smuords, smuordoj. Lideja Leikuma pīsauc vysaidus pīmārus: „Smuords ir otkon tik lobs myusu vuords. Kas par smuordu rūzem, kas par smuordu lilejom! Suoks vysur pyupūli zīdēt, tik dabuozt daguna vajag tyvuok, kas par smuordu! Īt pruotā mamys muosa Moņa – pavasarī, ka suoc īvys zīdēt, tod jei stuov pogolmā, soka: „Nu, tai smuord, ka i ustobā nasagrib īt.” Atguoja pavasars ar sovu smuordu. Pavasara smuords uorā. Ari tei poša parfimereja ar vysu sovu boguoteibu – vysaidu smuordu pīpierkts, i tys jau ir ar nūzeimi, nu vysaidi – vīna buteleite ar taidu, ūtra ar taidu, treša ar taidu smuordu.”

Multimuokslineica Maija Gailuma ir „laimeiga, naatkareiga, dzeivoj laukūs”, struodoj ar muolu, ir pedagoge, floriste. Jau 35 godus vuica bārnim muola veiduošonu Jura Soikāna Ludzys muokslys školys Nautrānu filialē, reikoj rodūšuos darbneicys, organizej Latgolys regiona školu vizualuos muokslys i keramikys puļceņu rodūšū konkursu, kū sovulaik dareja kūpā ar veiru pūdnīku Pīteri Gailumu (1962–2017). Nu 1. da 26. apreļa Rēzeknis nūvodā nūtiks 46. Latgolys pūdnīku dīnom veļteiti pasuokumi. Golvonū cepli, pat divejus, itūgod 25. aprelī kūrs Rēzeknis nūvoda Iļžukolna pogosta Jaungailumūs darbneicā „Podnieki” pi Maijis Gailumys. Pi Maijis Gailumys sasateik škola, rodūšums i muola tradicejis. Muokslys školā Rogovkā niu vuicās 40 bārnu i Maija Gailuma stuosta, kai muols īsadzeivoj bārnu rūkuos: „Kū agruok mes jūs īvalkam muola meiceišonys i muola aktivitašu pasuokumūs, tū bārnim ari koč kas aizagiun, turpynojās i veidojās. Muoksla i vysys rodūšuos lītys atteista bārnus, i rodūšais potencials nūdar vysys dzeivis garumā.” "Bārnim vajag stuosteit praktiskys pamatlītys," soka Maija Gailuma, par pīmāru, ar kū atsaškir muola škeivs nu bļūdenis, kaida ir svečturu nūzeime. „Školuotuoja funkceja ir īpazeistynuot tagadni ar paguotni, lai bārnim ir informaceja. Izgleiteiba ir obligata, tu vari veiduot sovu rūkrokstu, sovys emocionaluos lītys, tok pamats tev ir obligats, ari tehniski, lai piec tam nav juopīdūmoj. Puormontuojameiba nu vacmeistaru vaira itymā pūsmā nav īspiejama, dažuos dzymtuos ir palykuši meistari, bet školys dūd tū pamatu.”

Rubrikā „Itai lobuok” profesore Lideja Leikuma turpynoj stuosteit par tū, kaidus latgaliskūs vuordus, tūs salykumus ci formys lobuok lītuot. Itūreiz par tū, kas ir suprātkys, vakariešona. Jau vairuokus godus „Kolnasātys” komanda vosorā brauc suprātkuos, vakariešonā. Kai tod lobuok saceit? „Suprātka tys ir drupeit naparosts vuords. Mes gribim vīnu kaidu vuordu vysai Latgolai izstīpt i dūmuot, ka vysi latgalīši tai saceis. Vakariešona ir tei poša suprātka, tikai na vyscauri jū lītoj.  Izvoltā nabeja nikaidu suprātku, Izvoltā beja vakariešona. Osyuna pogostā jau saceja suprātka. Pasuokums tys pats, tikai sauc cytaižuok. Suprātka ir atguojuse caur slavu volūdom. Pi myusu ir „sprēst" – tys ir „vērpt". Pi myusu spriede, na vierpe. Spriež – tys ir susprāds sovūs suokumūs. Suprātka ir susprāds – saīt cylvāki kūpā i „spriež," stuosta Lideja Leikuma. Vakariešonā cylvāki saguoja kūpā, pavadeja breivū laiku, kotrys struodojūt sovu dorbu i sprīžūt par sovom lītom. Var saceit i suprātkys, i vakariešona, kai kurā pusē.  

Renātis i Aigara Vancānu saimē aug seši bērni: Agate, Kristaps, Jēkabs, Pāvils, Tuoms (Toms), Fraņcs (Francis) i logistika saimē ir „atstruoduota pa minotom”. Vancānu saimē ir treis pamatlītys, iz kū jī bolstās: „Volūda, ticeiba, kultura – treis pamatvali,” puorskaita Renāte, „bez ticeibys ir gryuts dzeivuot. I tys veidoj cylvāka mugurkauli, raksturu. Vuiceit mīļuot vīnam ūtru.” „Kolnasātā” gastej Renāte, Aigars i divi jaunuokī bārni. Tuoms i Fraņcs vuicās Rēzeknis katuoļu vydsškolā i jim pateik spēlēt basketbola, braukt ar ritini i mauduotīs. Renāte ir Latgolys Kulturviesturis muzeja golvonuo kruojuma globuotuoja, bet Aigars struodoj „Augstsprīguma teiklūs”. Tuoms (Toms) ir pīsadalejs literarajā uzvadumā „Francis” (2024) i LSM „Bērnistabā” latgalīšu vuordu īrunuošonā, kas itūgod sajēme ari Latgalīšu kulturys goda bolvu „Boņuks 2025”. Latgalīšu volūda skaņ kai Vancanu saimē, tai rodu pulkā, bazneicā, dorba vītuos i školā, tok Fraņcs stuosta, ka juo klasē „tikai es runoju latgaliski, vysi prūt krīvu volūdu, angļu volūdu i daudz cytys volūdys”. Kab caltu latgalīšu volūdys prestižu, svareiga kotram sova izaugsme, izsver Renāte: „Kultura ir tei, kas veidoj personeibu, i kaidu kulturu mes dūsim jaunīšim, bārnim, taidi jī mums ari byus, deļ tam tys saturs ir cīši svareigs, kab tys byutu lobs i latgaliski, i eistyn kvalitativi. Tys ir kotra cylvāka pošapzinis vaicuojums, kaida jam ir pošapziņa, cik jis spiej nūvērtēt sovys saknis, nu kurīnis jis īt.” Tam pīkreit ari Aigars: „Ari kulturys pasuokumūs, ka byutu vairuok latgaliskuo volūda dzieržama, tod ari tys byutu pozitivs moments, latgalīšu volūda izaplateitu vairuok sabīdreibā.” Svātdīnem kūpā īt iz bazneicu styprynuot ticeibu, nūskaiteit kūpeigu lyugšonu, saīt vysim kūpā pi vakareņu golda, atzeimēt vaļsts svātkus, turēt gūdā vaļsts i saimis karūgu, izstuosteit dzymtys stuostus – tuos ir viņ dažys svareigys zeimis, kas Vancānu saimē ir īlyktys bārnūs. „Ka tu mīļoj tūs, kuri ir tev aiz mugurys, tys ir vysuleluokais patriotismys. Tei ir tei patriotisma putra, kas ir ībaruota,” soka Renāte. Aigars ir īsasaistejs „„Svātuo Jāzepa veiru kūpīnā”, kur veiri sasateik divejis reizis godā. Ari Rēzeknē ir moza veiru grupa, kur sasateikam reizi mienesī — kūpeigi lūdzamīs, slavejam Dīvu i dolomīs ar pīdzeivuotū, taidā veidā atbolstam vīns ūtru.” Mīlesteiba iz sovu zemi Vancānu saimē ir pošsaprūtama, jim „Latgola ir sāta, dzymtuo vīta, Latgola ir daļa nu vaļsts, Latvejis naatjamama sastuovdaļa, bez Latgolys nabyutu Latvejis.” Jaunuokūs bārnu vieliejumi Latvejis saimem par byušonu iz prīšku ir stypri i spieceigi: „Lai nabyutu kara Latvejā, i nabyutu brīsmeigi bez iedīņa, iudiņa, syltuma,” soka Tuoms i Fraņcs jam pīkreit. „Eistyn, kab byutu mīrs pasaulī, Latvejā, Latgolā, tys ir pats svareiguokais, lai dabasi byutu breivi,” dasoka Renāte, i Aigars papyldynoj: „Vysim nūvodim skaistu, mīreigu nuokūtni! Kotram nūvodam, lai Latveja eistyn byutu vīnuota. Lauki — tys ir myusu lapnums pasaulī.”  

Rubrikā „Muzykys žvyrs” muzikis Ingars Gusāns, ari Solvvaļnīks i muzykys entuziasts Silvestrs Solovjevs stuosta par latgalīšu muzykys īrokstim, kaidi albumi latgalīšu muzykā ir izdūti, i kam ir vārts dagrīzt viereibys. Žvyrs ir grants, i Sovvaļnīks skaita, ka „latgalīšu muzykys ceļš nikod nav bejs leidzons, tys vysod ir bejs kai pa granta ceļu, ari idejiski „Muzykys žvyrs” ir vysā pamatuoti – vysu laiku ceinomēs, īmam, sovpateigs ceļš.” Apsavieršonā vysaidi muzykys žanri, grupys i solo muokslinīki. Itūreiz par folklorys kūpys „Grodi” jaunuokū albumu „Sudrabu smeldama” (2025), kas sajiems Latvejis muzykys īrokstu goda bolvu „Zelta mikrofons” albuma dizaina kategorijā, tyka ari nomināts storp lobuokajim tautys muzykys albumim, taipat tyka nomināts ari Latvejis myzykys nūzaris bolvai GAMMA tautys muzykys žanrā, i albums nomināts ari Latgalīšu kulturys goda bolvai „Boņuks 2025”. Folklorys kūpys „Grodi” albumā „Sudrabu smeldama” atrūnamys dzīsmis i tautys muzyka nu Latvīšu folklorys kruotivis ekspediceju, Emiļa Melngaiļa pīrokstu, Mārtiņa Boiko veiktūs īrokstu i pošys Aīdys Rancānis personeigūs arhivu – dzīsmis i daņči nu Bolvu nūvoda Brīžucīma, Medņovys, Viļakys, Bierzpiļs i Škilbānu pusis, Kruoslovys nūvoda Izvolta, Dagdys, Bukmuižys, Ludzys nūvoda Nierzys i Mežavydu pogosta. Taipat ari Sibirejis latgalīšu montuojums, kurū sovulaik Timofejevkys cīmā īrakstejs Latvīšu folklorys kruotivis pietnīks i „Grodu” daleibnīks Aigars Lielbārdis. Sudobrys – kai pūrs, goreiguos boguoteibys simbols, gudreiba, dzeivisziņa, dzeivisgudreiba, dabojama caur dorbu, paaudžu sarunom i dzeivi kūpā. Doba kai spāka olūts, dzīsme i daņcs kai katarse, škeisteišonuos, kas kai atteirej, tai dūd spāka.

Anna Putāne Latvīšu folklorys kruotivis (LFK) digitalajā arhivā garamantas.lv atšifriejuse manuskriptus i puorrakstejuse ap 25 000 latgalīšu volūdys failu, taidā veidā paplašynojūt folklorys tekstu izpieti. Par nūzeimeigu īguļdejumu latgalīšu montuojuma saglobuošonā i populariziešonā Anna Putāne itūgod nomināta Latgalīšu kulturys goda bolvai „Boņuks 2025”. Anna Putāne platformā garamantas.lv manuskriptus atšifrej jau gondreiž 10 godu, tok stuosts par folkloru suocēs jau daudz agruok Annys saimē, kur bejuši aktivi teicieji. Anna zynuojuse, ka LFK arhivā vajag byut failim ar juos saimis stuostim, kas pīraksteiti 1959. godā „kod folklorys kruotive reikoj 13. ekspediceju iz Preiļu i Daugovpiļs rajonim, i muna vacvacmama Veronika, juos bruoļs Juoņs i jūs obu mama Tekļa palīk par teiciejim. Munai babai Eleonorai tod ir 12 godu, jei tī šiverej, skraida apliek, i muna vacvacmama Veronika jai soka „Načauksti kai apeiņu kuleite!”. Tū es pīraksteju, tys ir saglobuots failūs, lobs teicīņs – “Načauksti kai apeiņu kuleite!”.” Anna gribiejuse sovys saimis teiciejus kruotivē „atrast ir pasavērt, kū jī ir pīstruoduojuši, kū pasacejuši, kaidys dzīsmeitis ir zynuojuši.” Suokuse šifrēt sovys saimis teicieju puora failu dīnā „sovys prīcys piec”, piec tam jau sekuojuši cyti faili. Ka failu digitalizaceja īs iz prīšku, folklora byus daīmamuoka pietnīkim, entuaziastim, studentim, tok „vysu atšifrēt nav īspiejams, deļtuo ka vyss nav atrasts, vysod koč kū var atrast,” soka Anna Putāne. „Vysim pīraksteitojim, puorraksteituojim, vysim ir bejs plāns ari tū izpieteit,” skaita Anna, svareigi saprast, kai vuords „teik fiksāts, redigēts, publicāts voi nateik publicāts, pīraksteit, puorraksteit ir vīns, izpieteit ir cyta līta piec tam.”   Voi Anna Putāne par pārnejā godā padareitū sajims Latgalīšu kulturys goda bolvu „Boņuks”, zynuosim 14. martā, kod Latgolys viestnīceibā „Gors” nūtiks apbolvuošonys ceremoneja, tū varēs tīšraidē klauseitīs ari LR1 i vērtīs LSM.lv, kai i vokorā LTV1. Sovpus da 11. marta portalā LSM.lv var atbaļsteit sovu simpateju i bolsuot par kaidu nu 30 bolvys pretendentu – izalaseit spūdruokū 2025. gods nūtikšonu, personeibu ci aktivitati latgalīšu kulturā, kas sajims publikys bolsuojuma bolvu „Žyku”.

Par myuža īguļdejumu latgalīšu kulturys atteisteibā itūgod Latgalīšu kulturys goda bolvys “Boņuks 2025” ceremonejā gūdynuos kulturys darbineicu, Zīmeļlatgolys tradicionaluos kulturys sorguotuoju, projektu vadeituoju, kulturviesturis pietneicu Rutu Cibuli. Ruta Cibule jau vaira nakai 40 godu dorbojās kulturys i biblioteku jūmā, naatkareigi nu ījamamuo omota vysod augši viertiejuse i turpynoj styprynuot Zīmeļlatgolys namaterialū kulturys montuojumu, latgalīšu volūdu i vītejūs cylvākus. „Dzeivojūt mozuos vītuos, nadreikst dareit mozys lītys, vajag dareit lelys lītys, i tai dūmoj, kū tu gribi izdareit, vajag byut leluokai par tovu kasdīnu. Tu nadreiksti dūmuot mozys dūmys, tod tu ari mozus darbeņus tikai izdareisi. Ka tova īcere ir tuoda, kuru tu eisti navari sasnēgt, tod tei ir normala īcere. Ka tu izdareisi 80–90 procentu nu cīši lelys dūmys, tys byus labi. Izadreikstēt vajag, vajag sapņuot lelus sapynus, i tod ari izadūs.” Ruta Cibule auguse Baļtinovys pusē, tys laiks jai īdevs „tuodu mīreigu styprumu”, studiešona LU Filologejis fakultatē bibliografejis apakšnūzarē īdavuse „laukuma sajiutu. Skatejumu, ka pasauļs voi informativuo telpa nasastuov nu vīna gabaleņa, bet ka tei ir puzle, kas sastuov nu cīši daudzu gabaleņu. Tev vysu laiku vajag vērtīs iz tū laukumu, iz tū biļdi koč kaidā kūpumā i kūpsakareibuos.” Bolvu pusē Ruta Cibule vaira nakai 20 godu dorbuojusēs biblioteku jūmā, i vaira nakai 20 godu struoduojuse kulturys jūmā – „tī beja ari fiziski spieceiguokī i taidi ciļvieciskuos izaugsmis godi”. Vadejuse biblioteku, kulturys nūdaļu, bejuse vaļsts inspektore, tok „tam nav nikuodys nūzeimis eistineibā, kuo tī omoti saucās, vysmoz deļ mane,” soka Ruta Cibule. „Kultura jau nav tikai tys, kas nūteik kulturys ci tautys nomā. Varbyut pat svareiguok tys, kas nūteik uorpus tautys nomim. Tautys kultura, tautys tradiceja, kas ir uorkuorteigi spieceiga – vīnys lauku sīvys goreigais montuojums cytureiz ir tik apbreinys vārts, ka tev vīnkuorši gribīs paklusēt i apbreinā pasaklauseit tū boguotū pasauli, kas ir vīnā cylvākā.” Zīmeļlatgolys identitati izceļ divys spieceigys īzeimis, skaita Ruta Cibule: „Vīna ir patriotismys cīši augstā leiminī. Tū varim vērtīs jau nu Latvejis vaļsts dybynuošonys laiku, juo Latgolys partizanu pulks patīseibā ir vīneigais militarais formiejums, kas ir radīs nu tautys inicativys. Nu mozu puļceņu izaudzs par lelu i nūzeimeigu spāku Latvejis vaļsts naatkareibys nūsorguošonā šamā pusē. Ūtra līta – ite ir sasaglobuojušys cīši styprys tautys tradicejis – tradicionaluo dzīduošona, kas ir spylgtuokuo nu Zīmeļlatgolys īzeimu, tradicionalī daņči, tradicionaluo muziciešona. Varim runuot par saļmem, maja dzīduojumim, eipaši dzīduošonu ar pusbaļsi. Divys golvonuos lītys, kur es radzu Zīmeļlatgolys atškireibu i Zīmeļlatgolys spāku.”

Rubrikā „Itai lobuok” profesore Lideja Leikuma turpynoj stuosteit par tū, kaidus latgaliskūs vuordus, tūs salykumus ci formys lobuok lītuot. Itūreiz par tū, kai latgaliski lobuok pasaceit škeivs, apakštaseite, gluozeite. Itai lobuok – telierdzs (talerka), spodkeņa, kiliškeņa. Ite saimisteibys prīškmati, kas mums atguojuši caur poļakim. Latgalīšu meitinis guoja kolpuotu iz poļaku muižom, tī juos vuicejuos vysaidus smolkūs vuordus i atnese iz sātu. Ir vysaidys polinismu variacejis – talerka, teļvierdzs, telierdzs, telierdžs. Škeivs ir adaptāts vuocu ciļmis vuords, germanismys. Vysod pyrmū rūku dūtu tam, kas nu pošu tautys guojs, ar vysu tū, ka jis svešu kungu atnastais. I škeivs ir svešu kungu atnastais. Lobuok – telierdzs, talerka. Telierdžus salīk prīškā. Mozeņais telierdzeits kopejis kruškai (apakštaseite) byus spodka, spodkeņa, tū par telierdzi nasauks. I vēļ par golda kulturu runojūt – ir taida moza gluozeite – gluozeite ir germanismys, bet latgaliski ir kiliškeņa.

Kūpīna „Nezināmā Rēzekne” (latgaliski „Nazynomuo Rēzekne”) ar vysaidom iniciativom jau ostoiņus godus aktivi dorbojās Rēzeknis i Latgolys kulturtelpā, puļcejūt kūpā vysaidu profeseju i paaudžu cylvākus i veicynojūt piļsūniskū leidzdaleibu. Kūpīnā dorbojās ļauds, kuri pietej interesantus faktus par piļsātu, izdūta ari gruomota „Eisa Rēzeknis viesture”, reikoj lekcejis, ekspedicejis, tolkys, putnu vāruošonys pasuokumus i īdrūsynoj sabīdreibu paust sovu redzīni. Aktivitatis ir pamaneitys i nūvārtātys, i itūgod bīdreiba „Nezināmā Rēzekne” nomināta Latgalīšu kulturys goda bolvai „Boņuks 2025”. Par bīdreibys padareitū, par planim iz prīšku, kai nu mozys kūpīnys augt par lelu i par latgaliskū Latgolā stuosta bīdreibys „Nezināmā Rēzekne” puorstuovis Regita Zeiļa i Laura Spundere. Kūpīna „Nezināmā Rēzekne” dorbojās nu 2018. gods, kas roduos kai naformala iniciativa, „kab vairuok izzynuotu Rēzeknis viesturi, taišni tū nazynomū, kam mes paskrīnam garum i kū mes ari napamonom,” stuosta Regita Zeiļa, kura kūpīnā dorbojās nu poša suokuma. „Ite ir juopīmiņ Andris Uškāns, kurs kai viesturnīks ari suoce pieteit Rēzekni i gribēja vairuok par tū runuot i vairuok ari publicēt vysaidus stuostus, i vyss saguoja vīnā mozā izzinis bukletā 2020. godā, kas tai i saucēs „Nazynomuo Rēzekne — ceļveds ziņkuoreigajim”. I es saceitu, ka „Nazynomuo Rēzekne” eistineibā apvīnoj taidus ziņkuoreigus cylvākus, kuri grib naviņ izzynuot vaira, bet ari kūpā radeit pateikamu vidi, kūpīnu, kur var saīt i dareit.” „Nezināmā Rēzekne” apvīnoj kai viesturnīkus, tai dobys pietnīkus i cytu jūmu interesentus, „niu asam ari cīši plotai aizguojuši par dobu, par kūpīnys īsaisti. Itūgod vairuok dūmuosim par apkaimem Rēzeknē, kai sevkurs var uzajimt atbiļdeibu par vidi, kurā dzeivoj,” pastreipoj Regita. Laura Spundere bīdreibā „Nezināmā Rēzeknē” suokuse dorbuotīs vāluok, tok saprotuse, ka tys jū iņteresej: „Myusu kūpīna niu ir vysā stabila, kaidi 10–15 cylvāki, kuri aktivi īsasaista. Prūtams, mes grybātum, kab cylvāki nasabeist i vairuok īt da myusu.” „Nezināmā Rēzekne” jau ir palykuse par zeimynu i dorbojās uorpus piļsātys rūbežim, īsasaistūt kai Latgolys, tai vysys Latvejis vaicuojumūs. Pārnejā godā izdūta ari Andra Uškāna gruomota „Eisa Rēzeknis viesture”, i Laura skaita, ka taišni par tū bīdreiba ir tykuse „Boņuka” nominantūs, „jei fokusejās pamatā iz Rēzeknis viesturi, bet ir gona daudz aspektu, kas ir saisteiti ar vysys Latgolys viesturi”. Regita vys byušonu „Boņuka” nominantūs vaira redz par tū, „ka myusu pīmārs varātu ruodeit, ka latgaliskais var byut cīši vysaids, i ka Latgolys kulturtelpu boguotynoj daudzveideigi pasuokumi, kas ari var byut kūpīnys radeiti. Par vysaidu temu aktualiziešonu, kas ir kai saisteitys ar Latgolys cylvākim, ar Latgolys viesturi, ar Latgolys kulturu, kū mes gribim saglobuot, ar kū mes lepnojamīs, i sevkura aktivitate, kū mes dorim, patīseibā ir ar golvonū mierki, kab īdzeivuotuoji pasavārtu iz apleicīni sovaižuok. Otkon īmeiļuot tū vītu, nu kurīnis tu ej, kur tu dzeivoj, tys ir byutiski. Mes varim pylnvierteigi īguļdeit i atteisteit tū vītu.”   Voi bīdreiba par pārnejā godā padareitū sajims Latgalīšu kulturys goda bolvu „Boņuks”, zynuosim 14. martā, kod Latgolys viestnīceibā „Gors” nūtiks apbolvuošonys ceremoneja, tū varēs tīšraidē klauseitīs ari LR1 i vērtīs LSM.lv, kai i vokorā LTV1.

Rubrikā „Viesture latgalīša acim” viesturis doktorants i muzikis Arņs Slobožanins atsaver iz konfliktu par Suecys kanalu 20. g. s. vydā, i kai caur latgalīšu presi par itū konfliktu tyka veiduota latgalīšu sabīdriskuo dūma. Suecys krize beja 1956.–1957. godu konflikts storp Egipti i Lelbritaneju, Izraelu i Fraņceju. Streids beja par tū, kurs kontrolēs kuģu plyusmu pa Suecys kanalu. Suecys kanals škārsoj Egiptis teritoreju i savīnoj Sorkonū jiuru ar Vydsjiuru, tys ir nūzeimeigs i strategiskys objekts kai militari, tai ari ekonomiski i politiski.

Rubrikā „Itai lobuok” profesore Lideja Leikuma turpynoj stuosteit par tū, kaidus latgaliskūs vuordus, tūs salykumus ci formys lobuok lītuot. Itūreiz par tū, kai latgaliski lobuok saceit, kab apstyprynuotu tū, ka ir taisneiba. Itai lobuok – zynoms, prūtama līta, skaidrys, tai ir, pareizi, taisneiba, vyss tai, kai tu soki. Daudz variaceju, daudz īspieju, vysus var lītuot.  

Par volūdys daudzveideibu, jaudu i prestižu, kai veiduot pozitivu atsatīkšonu pret volūdu i cytam pret cytu – saruna ar volūdneicu, filologejis doktori i gruomotys „Valodu jauda: no ģimenes līdz sabiedrībai” autori Sanitu Martenu. Par gruomotu vīglajā volūdā Sanitai ideja beja, tik vajadzēja ļautīs impulsam i raksteit. „Es rokstu seņ, bet zynuotniskūs rokstus. Maņ ir bejuse vuiceibu gruomota 10. klasei i 9. klasei kai vīnai nu autoru kolektiva. Bet taida popularzynuotniska gruomota maņ beja pruotā jau seņ. Gribieju runuot par volūdys vaicuojumim ar jaunīšim, ar vacuokim cylvākim, ar tim, kam ir bārni, kam nav bārnu, par volūdu kūpumā, lai uzrunuotu sabīdreibu.” Sanita roksta par cylvāku, par volūdu caur cylvāka prizmu. „Ar volūdu, ar vuordim var izdareit cīši daudz, var cylvāku „iznycynuot” i ar volūdu var paceļt, var īdvasmuot, var pasaceit.” Sanita izsver, ka volūda nav tikai komunikaceja, volūda ir koč kas vairuok – caur volūdu mes veidojam sevkura veida attīceibys, sevkura veida sadarbeibu. „Tei jauda ir tymā, kai mes izavielejam vuordus, kū kuram pasaceit. Pat ka mes gribim kritiski saceit, tys vaicuojums ir — kai tu tū pasoki, kaidus vuordus tu izavielej, kaidā intonacejā tu pasoki. I nu tuo ir atkareigs, voi tys rezultats byus konflikts, voi jius kūpā meklēsit rysynuojumus.” Volūda cīši ītekmej cylvāka personeibys veiduošonūs, „tys ir pamats bārnam, pīdzymstūt saimē, veids, kai tāvs ar muoti runoj sovā vydā, kai tāvs ar muoti runoj ar sovim vacuokim. Voi tys ir cīna pylni, voi tys ir respektejūt, voi viņ dūdūt pavēlis, voi monologā. Na uzvedeibys kultura, bet volūdys uzvedeiba – tī modeli, kai cylvāks izaver komunicejūt vīns ar ūtru, tū bārns cīši dreiži sagiun saimē.”

Rubrikā „Itai lobuok” profesore Lideja Leikuma turpynoj stuosteit par tū, kaidus latgaliskūs vuordus, tūs salykumus ci formys lobuok lītuot. Itūreiz par tū, kai latgaliski lobuok saceit uzjāmums, uzjiemiejs, uzjiemiejdarbeiba. Pasaruoda kaida jauna realeja, i tod vajag sprīst, cik tys īdereigi voi nav īdereigi. Nu volūdys pusis verūtīs, nav lobs tys „uz” par tū, ka latgalīšim „uz” vītā ir vīns vīneigais prīdieklis „iz”. Itaidūs, koč kaidūs jaunūs darynuojumūs skaidrys, ka mes lītuosim ar „uz”, kas ir latvīšu literarajā volūdā. I labi byutu, ka mes nūturātu koč voi „uzjiemiejdarbeiba", a na „uzniemiejdarbeiba", partū ka vīna daļa latgalīšu soka: „nimt”. Nu, lai byutu ar tū napareizū prīdiekli, bet vysmoz tuoluokais ir gramatiski pareizi pīraksteits ar „j” i ar „ie”, lobuok – jimt, uzjāmums, uzjiemiejs, uzjiemiejdarbeiba.

Literaturzynuotnīka Valentina Lukaševiča i viesturis doktoranta, muzika Arņa Slobožanina sagataveitejā „Vuordineicā” itūreiz par vuordu „koldre”. Ir taidi vuordi, kuri latgalīšu volūdā īguojuši nu pūļu volūdys. Niu Latgolā varim dzierdēt vysus treis vuordus: saga, dečs i koldre. Kotram varbyut ir drupeit cytaiduoka izpratne, ar kū tys kotrys vuords saistīs. Ir tai, ka ar kaidu vuorda lītuojuma nūzeimi var gadeitīs, ka taids vuords ir tik vīnā saimē, vīnā solā voi vīnā pogostā. Valentins Lukaševičs stuosta, ka bierneibā sātā beja sagys, deči i koldris: „Pi myusu Garančūs i Ratinīkūs beja tai, ka tys, kas beja taids pluonuoks, beja puorkluojs. Kod beja cīši solts, tod saceja dabuosim navys sagu, deči, bet dabuosim koldri. Tys beja pats syltuokais, ar kuru varēja segtīs – koldre.” Arņs Slobožanins dasoka: „Šmuks vuords „koldre”, varātu mes atpakaļ jū īvīst – padūd koldri, apsasegsim, lai syltuoks!”

Muokslinīks, muzikis i pedagogs Kristaps Višs Rēzeknē, Latgolys Muzykys i muokslys vydsškolā i Viļānu muzykys i muokslys školā jaunīšim vuica gitarys spēli. Paraleli Kristaps Rēzeknē vuicās džeza nūdaļā i dorbojās vairuokūs muzykalajūs projektūs, zynomuokī ir ebreju muzykys grupa „Latgales klezmeri” i folkdžeza grupa „Bruoli i muosys”, kuru albums „Na pādejais” itymā godā ir nomināts Latgalīšu kulturys goda bolvai „Boņuks 2025”. Saruna ar Kristapu Višu par improvizaceju muzykā i dzeivē, par dorbu ar jaunū paaudzi, par džeza atteisteibu Latgolā i latgaliskū džezā, kai ari par ituo gods 12. februarī gaidomū III Storptautyskū etnodžeza konkursu „Guoyu pa Jazz” Latgolys viestnīceibā „Gors”. Kristaps Višs ir multimuokslinīks, sovulaik vuicejīs muokslys školuos, aktivi dorbuojīs gleznuošonā, niu porguojs iz muzyku:„Rēzeknis muokslys vydsškolā pabeidžu gleznuošonys nūdaļu pi Anatolija Zelča, tod turpynuoju studeju gaitys ari gleznuošonā Latvejis Muokslys akademejis Latgolys filialē, i tod vīnā skaistā breidī saprotu, ka muzykaluos kruosys suoc mani uzrunuot aizviņ vaira, i tod es vairuok nūsaslīču iz muzykys pusi.” Džezs ījiems svareigu vītu Kristapa muzykalajā darbeibā, tok „golvonais, ka esi muzikis, tys ir atslāga vuords. Džeza muzikis sevi ītver vairuokys profesejis, kai komponistu, tai izpiļdeituoju, ansambļa vadeituoju, praktiski taipat ari muzikis, kas nav saisteits ar džezu. Džezs vystik ir vaira improvizacejis muzyka, kur tu pietej, vairuok vari izsaceit sovys sajiutys i vairuok sasadarbuot ar sovu muzykalū kolektivu.” Latgalīšu muzykā improvizaceja ir īguojuse vysūs vierzīņūs — kai džezā, tai ari tautys, klezmeru muzykā „ansambļa meistareiba ir melodeju tai forši apspēlēt, mes ari veidojam tū latgaliskū skaniejumu taišni caur improvizaceju.” Struodojūt ar bārnim i jaunīšim muzykys školā, Kristaps skaita, ka svareigi nūstyprynuot pamatlītys – disciplinu, sapratni par muzyku, kas ītver naviņ notys, bet ari uzastuošonys kulturu, seikuos motorikys atteisteibu, piec tam var runuot ari par improvizaceju, „ka tu esi tū vysu īsavuicejs, tu vari jau justīs breivuok i atsaļaut improvizēt, i nūticēt sev, ka saīt forši nūspēlēt naviņ tū, kas raksteits notuos, bet ari koč kū izdūmuot pošam.” Kristaps jaunīšim stuosta i ruoda, kai jāgpylni pavadeit laiku, „ka ir taida forša īspieja kai muzicēt, ka tei ir privilegeja, apsazynuot, ka tys ir forši, ruodeit ar sovu pīmāru – ar aktivu koncertpraksi īdvesmuot.” Ar vydsškolys i bārnu školys audzieknim regulari pīsadolūt konkursūs i pasuokumūs, školāns „saprūt, ka ir jau vēļ progress, ka jis palīk lobuoks caur dorbu.” Regulars dorbs ir tikpat svareigs, cik talants, īdrūsynoj Kristaps, ka cylvākam ir talants muzykā, „tys paleidz uotruok vuiceitīs vysaidys lītys. Bet taidā ilgtermiņā, ka tu dori regulari i praktiski tū smolkū i malnū dorbu reizē, tod tys puorsyt talantu, i taišni dorba procesā ar sevi tu vari atkluot talantu. Kuram pasadūd dreižuok, a kuram vajag drupeit vairuok pasapyulēt, bet prakse pīruoda, ka tu struodoj, tod tu ari sasnīdz mierki. Baigais genijs es naasu, es asu cylvāks i struodoju pi tuo, lai byutu lobuok. I muzyka ir vīna nu tūs lītu, kod muzykys pīteik vysai dzeivei, bet vysys dzeivis napīteik. I laikam tys ir taids dzinuļs”.    

Rubrikā „Itai lobuok” profesore Lideja Leikuma turpynoj stuosteit par tū, kaidus latgaliskūs vuordus, tūs salykumus ci formys lobuok lītuot. Itūreiz par tū, kai latgaliski lobuok saceit – večerinka, bals ci balle. Lobuok – večerinka! Večerinka ir klasiskais variants. Večerinka ir vairuok ar laukim saistams saīts, večerinkuos varēja byut pošu tautys muzykants.  Kū civilizaceja tuļuok īt iz prīšku, tū sabīdriskī sareikuojumi sovu formatu maina. „Balle” jau ir jaunuoku laiku. Tautā soka „bals” – itys sareikuojumu veids mums īguoja nu Pīterpilīšu, kuri taidus balus reikuoja.  

Rubrikā „Muzykys žvyrs” muzikis Ingars Gusāns, ari Solvvaļnīks i muzykys entuziasts Silvestrs Solovjevs stuosta par latgalīšu muzykys īrokstim, kaidi albumi latgalīšu muzykā ir izdūti, i kam ir vārts dagrīzt viereibys. Apsavieršonā vysaidi muzykys žanri, grupys i solo muokslinīki. Itūreiz par grupys „Varang Nord” albumu „Mygla” (2025), kas ir grupys nūbrīdušuokais dorbs leidz šam, apvīnojūt folkmetala i melodiskuo death metal skanis ar izteiksmeigu akordeona spēli, rodūt episku, reizem kinematografisku nūskaņu. Desmit kompozicejis pīsaskar dobys, poguonu vierteibu i mitologejis temom, eipašu nūskaņu albumam pīškir gostu muziķu pīsadaleišona.

Anita Zarāne ir muzykys pedagoge i kordirigente, kura vīnoj bolsus i cylvākus Latgolā – jau 25 godus voda Daugovpiļs nūvoda kulturys centra „Vārpa” jauktū kori „Latgale”, Daugovpiļs Vaļsts gimnazejā jau 30. godu ir muzykys školuotuoja i voda jauktū kori „Dveiņuva”. Tikū Anita Zarāne sajēme „Kormuzykys goda bolvu 2025” kai „Goda dirigente” publikys bolsuojumā. Sovulaik Anitys vadeituo sasadzīduošona Daugovpiļs Vaļsts gimnazejā sajāmuse ari Latgalīšu kulturys goda bolvu „Boņuks 2012” kai „Lobuokais latgaliskais pasuokums školā”. Saruna ar Anitu Zarāni par muzyku kai aicynuojumu, par kora muzykys tradiceju kūpšonu Latgolā, par bolvom i par ituo laika izaicynuojumim kormuzykā. Anitys Zarānis dirigentis ceļš iz profesionalū muzyku īsasuoce kai najaušeiba: „Beidzūt muzykys školu Leivuonā, draudzine soka – stuošūs Daugovpiļs muzykys vydsškolā vejūļnīkūs, tu nagribi īt ar mani? Nu, īsim! Tai es īsastuoju kordirigentūs Daugovpiļs muzykys vydsškolā. I tai muns ceļš ari suocēs – kai dzīdojūt pi Terēzis Brokys sīvīšu korī „Rūta”, piec tam Daugovpiļs Universitatē pi Terēzis Brokys ari godu vuicūtīs dirigiešonu.” Tok ceļa turpynuojums ir pīpiļdeits i atbiļdeigs. Anita Zarāne sovu kori „Latgale” sajāmuse kai duovonu nu sovys školuotuojis, ilggadejuos kora dirigentis i dzīšmu svātku gūda viersdirigentis Terēzis Brokys.  „Kors „Latgale” maņ ir duovona. Drūši viņ vysuleluokuo duovona, kaidu cylvāks var sajimt, vēļ vairuok — nu taida cylvāka kai Latgolys kormuzykys mama Terēze Broka. Tys ir lels gūds, ari lels izaicynuojums, pīnuokums reizē. Bolva ir bolva, bet kors ir dzeivi cylvāki!”

Latvejis Radejis sātys lopā napylnuos 4 stuņdēs var nūsaklauseit pyrmuo latgalīšu romana radejis īstudiejumu – Norberta Neikšanīša „Myura kolns”. Kaidu viesturyskū laika pūsmu romans atkluoj, kaida tymā laikā beja literatura i latgalīšu volūda, kur atrūnamys romanā apraksteituos vītys, cik vīglai īstudēt latgalīšu klasiku, saruna ar volūdneicu, kulturviesturneicu profesori Lideju Leikumu, kura ir daudz pietejuse romana viesturyskū kontekstu, radioīstudiejuma leidzautori, latgalīšu kulturys kusteibys „Volūda” projekta vadeituoju Edeiti Laimi i radioīstudiejuma muokslinīciskū vadeituoju i režisoru Kristapu Rasimu.   Norberta Neikšanīša, eistajā vuordā Norberta Trepšys, romans „Myura kolns” pyrmū reizi izdūts 1943. godā, sovulaik saukts par lobuokū latgalīšu romanu. Tys atkluoj diveju cylvāku mīlesteibu – storp pūļu muižinīku dzymtys atlasi Mareju i vīnkuoršu zemnīku Juri Reitānu, bet romans īzeimej ari vairuokus viesturyskus procesus, kas Latgolā nūsarysynuoja aizvadeituo godu symta suokumā.   Kristaps Rasims skaita, ka „itys stuosts ir peļnejs ekranizaceju, deļtam ka cīši daudzsluoņains, izīt cauri vairuokom paaudzem, cauri vairuokim navīglim laikim Latvejis i Latgolys viesturē. Cīši jaudeigs stuosts, daudz momentu, kas pamat komuli koklā.” Lideja Leikuma stuosta, ka Myura kolnu myusdīnuos var meklēt Dīnavydlatgolā, nu kurīnis ir romana autora Norberta Neikšanīša saimis saknis: „Jis īt nu Osyuna pogosta, tagadejais Kruoslovys nūvods, i tī ir taidi Neikšāni. Paguojušajā vosorā pieški atrodu poša Norberta Neikšanīša raksteitu rokstu, kas maņ beja eistyn puorsteigums. Norberts Neikšanīts pats pasoka, kur ir tei vīta, kurā struoduoja jau myusu varūņs Reitānu Jurs, kuru jis aproksta romānā, par školuotuoju – Anzviņu muiža. Nav reali taidys Anzviņu muižys, bet ir vīna cyta muiža, kas ir bejuse, i eistyn jei ir prototips tam, kū jis aproksta Myura kolnā. Nu, dūmojam, ka tei Vacdūme.” Edeite Laime soka, ka tys laiks, kod izdūts romāns, beja „latgalīšu literaturys, nasaverūt iz politiskajim apstuoklim, taids uzplaukuma laiks, deļtuo ka „Myura kolns” kūpā ar pīsauktū romanu „Pīters Vylāns”, obeji romani daleja pyrmū vītu Vladislava Luoča izdevnīceibys sareikuotajā konkursā, kur beja dasaceitys vasalys 36 gruomotys.”   ----- Pyrmuo latgalīšu romana – Norberta Neikšanīša „Myura kolns” – īstudiejumu klausīs ite: https://radioteatris.lsm.lv/lv/raksts/myura-kolns/norberts-neiksanits-myura-kolns.-1.dala.a216202/ Īstudiejuma muokslinīcyskais vadeituojs i režisors ir Kristaps Rasims, bet lūmys īskaņuojuši Katrīna Griga, Andris Keišs, Liena Šmukste, Alise Dzene, Juoņs Pampe, Ilmārs Dreļs, Jurs Vucāns Kristaps Rasims i Ernests Rasims. Radio īstudiejuma producente – Renāte Lazdiņa, projekta vadeituoja Edeite Laime.

Zyrga godu suocam ar latgalīšu postfolklorys grupu „Rikši”, kuri muzykā rikšoj jau 15 godu i tradicionaluos dzīsmis īlīk myusu dīnu skaniejumā – ar ritmu, ironeju i dzeivu koncertenergeju. „Folklora ir kai draudzeiba, kuru vajag kūpt, tod byus i dzeivisziņa, i gudreiba, i vierteibys pareizi sasaliks,” tai soka poši „Rikši”. Leluokuo daļa „Rikšu” sasatyka i izauga Rēzeknis bārnu i jaunīšu folklorys draugu kūpā „Vīteri”. Grupā ir 5 daleibnīki – Ēriks Zeps, Madara Broliša, Ivars Utāns, Mārcis Lipskis i Jurgis Lipskis, vysmoz 5 instrumenti i „Rikšu” jubilejis koncerts ari saucās „Vīns – pīci”. Saruna, kai poši muziki soka, ar „vacajim” „Rikšim”, kuri grupā muzicej nu pyrmsuokumu – Ēriku Zepu, Madaru Brolišu i Ivaru Utānu par dzīsmem, koncertim, kuriozim, izaicynuojumim „Rikšu” pīredzē 15 godu guojumā, i kas niu nūteik taišni postfolklorys nūzarē. Grupys nūsaukums maklāts tautysdzīsmēs. Ēriks stuosta: „Škūrsteisim tautysdzīšmu gruomotu, kaids soka stop, iz kuru vuordu truopa, tys byus. Tai liktiņs īmete, ka tei dzīsme beja „Rikšiem bērīt' es palaidu”, mes izlosom – „rikši” – jā. Tys ir koč kaids dzeivis piersts, ka tai ari vajadzēja byut.” Postfolklorys grupa „Rikši” izdavuši treis albumus: „Pa pyrmam” (2014), „Sieju sovu” (2016) i „trīp!” (2020), niu struodoj pi jauna albuma. Stuosta Madara: „Catūrtais byus taišni bārnu dzīsmis, par tū ka atguoja laiks, kod suoce dzimt bārni. Prioritatis dzeivē pasamaina, pleiliste pasamaina, suoc skanēt vysaidys bārnim interesejūšys dzīsmis, i tod saprūti, parkū mes navarim, parkū myusu bārni navarātu myusu dzīsmis klauseitīs, i tai pa druskai aizguoja.” Poši muziki palykuši nūpītnuoki, dziļuoki sovuos vierteibuos i ari humorā, soka Ivars: „Mes suocam dūmuot, tys ir mainejīs pa pīcpadsmit godim. Niu mes ejam ar pruotu ap styuri, cytaiž var sasasist.”  Runojūt kūpumā par postfolkloru Latgolā i Latvejā, Ēriks izceļ faktu, „ka Rēzeknē niu ir Tradicionaluos muzykys nūdaļa muzykys vydsškolā, tu vari vuiceitīs itū muzyku. Mums vēļ vajadzātu tautys muzykys izpiļdeišonā augstuokū izgleiteibu, kurys, dīvamžāļ, Latvejā nav. Leidz ar tū spieceiguokī jaunīši brauc iz uorzemem, i jī ir tik spieceigi, ka tur jim byus cīši daudz īspieju.  Lai kai mums ruodeitūs, ka tautysdzīsme ir koč kur Dainu skapeitī īlykta, jei ir itepat. Folklora ir dzeivisziņa, dzeivis uzskotu kūpums, latvīšu skatejums iz pasauli, iz lītom apleik, iz dobu, kaida mums ir pietate, kai mes sasarunojam vīns ar ūtru, kas ir myusu vierteibys, kas godu symtim taišni caur folkloru zeists vydā caur muotis pīnu, dzierdāts vysapleik. Mes poši naapsazynojam, ka mes asam itūs vysu vacvacmameņu i vacvactieteņu uzskotu produkts, i mes naaizbēgsim nu tuo.”  

Par latgalīšu literaturys jaunumim 2025. godā, par kvalitati, rūbežim, raksteituo vuorda izīšonu uorpus gruomotu vuoku – iz teatra skotivis, radejis lasejumūs, saruna ar literati Ilzi Spergu, latgalīšu kulturys kusteibys „Volūda” projektu vadeituoju Edeiti Laimi i literaturkritiki, izdevnīceibys „Latvejis mediji” redaktori Jūliju Dibovsku. Kai definēt latgalīšu literaturu myusdīnuos, Ilze Sperga skaita, ka „tī rūbeži ir tik izplyuduši, sleideigi, ka tī eistineibā nivīns napasaceis, kas tod eisti ir latgalīšu literatura.” Edeite Laime soka, ka „grybātu pamest tū taidu atvārtu daļu, ka sevkurs var palikt par latgalīšu literaturys autoru, atbaļsteituoju, īinteresātū, izdevieju.” Sovpus Jūlija Dibovska sprīž, ka „cīši svareigi, kab itei literatura vystik byutu ar latgalīšu volūdys elementim, tod jei ir eistuo i sovu miseju nasūša literatura. Tok ka latgalīšu literatura ir tik atvārta, tys otkon ir cīši labi, i taids draugs kai es, var tymā pīsadaleit, koč kaidā ziņā popularizēt, i likt cytim nasabeit itūs tekstus laseit, kai es saprūtu, ka ir taida problema, naraksteita i naapsprīsta – daudzu izdavumu redaktori beistās nu latgalīšu dzejis, beistās nu latgalīšu prozys, kas maņ ruodīs cīši dīvaini, ir daīmami korektori, redaktori, i gols golā, tei nav tik tuola volūda mums Reigā kai daudzim ruodīs.” Ligija Purinaša, Oskars Seiksts, Sarmeite Trūpa, Valija Platace ir viņ daži latgalīšu autori, kuru dorbi itymā godā pīsaistejuši viereibu. Nu vīnys pusis latgalīšu literaturys nav cīši daudz, nu ūtrys – tei ir palykuse radzamuoka. Ilze Sperga izsver, ka „ir varbyut izamainejs pasauļs taidā ziņā, ka literatura latgaliski vairs nav juomeklej tikai Rēzeknē, ari mozūs izdevieju izdavumu gruomotys ir gruomatneicu teiklūs, itys rūbežs ir puorkuopts. Cyts vaicuojums – cik cylvāki zyna, cik jī orientejās latgalīšu literaturā, tys ir na tikai parostim skaiteituojim, bet ari redaktorim. Sabīdreibys mozzynuošona ir byutiska problema, ite ir vieršonuos iz prīšku – na tikai pošim latgalīšim, bet ari redaktorim ir juopasaver, kas nūteik na tikai pasaulī, bet tepat Latvejā, par tū, ka latgalīšu literatura nav tikai regionaluo, jei vystik ir latvīšu literaturys daļa, jamā tūp dorbi, teksti, kas ir byutiski ari Latvejis, latvīšu literaturys kontekstā.” Latgalīšu gruomotu skaita ziņā itys gods ir vysā biedeigs, skaita Edeite Laime: „Mes runojam videji par desmit gruomotom godā, kur ir koč kas latgaliski. Vysa pyrma, ir dīzgon moz izdavumu, i, ūtrkuort, juorunoj par jūs kvalitati i ari par tū, cik jī ir tikai latgalīšu volūdā.” Ilze Sperga otkon pībiļst, ka „itys gods patīseibā nimoz tik bezcereigs nasaruoda”, jei ir bejuse vairuoku konkursu žurejā, kur „pasaruoda jaunys sejis. Grybātu pīminēt Valiju Plataci, kas debitēja kai "Rogovkys dzejis vog, tai i "Latgolys prozys skaitejumūs" – jai ir sovs redzīņs, verūtīs iz tim tekstim, es radzu tī potencialu. Ari cyti autori – ir cylvāki, kas gods nu goda pīsadola itymūs pasuokumūs, kvalitate nakreit, jei ceļās. Varbyut, ka juosasajam koč kaidim kūpkruojumim, kas ļautu definēt ituos šaļts latgalīšu literaturu, pošim autorim nūstyprynuot sovu variešonu, i ari cylvākam nu molys, tam pošam redaktoram īraudzēt, kuri ir tī vuordi, ar kurim var riekinuotīs, kuri nav gluži spams, kuri ir koč kaids latgalīšu redaktora atlasis kriterijs.” Jūlija Dibovska ari cytu godu latgalīšu literaturu tur nūceju īraudzeit „arviņ drūsmeiguoku i originaluoku, deļ tam ka itys gods paruodeja, ka latgalīšu literatura tū var.”

Rubrikā „Itai lobuok” profesore Lideja Leikuma turpynoj stuosteit par tū, kaidus latgaliskūs vuordus, tūs salykumus ci formys lobuok lītuot. Itūreiz par tū, kai latgaliski lobuok pasaceit „nāc iekšā” – ej vydā. Ej vydā! Tys zeimojās – ej dziļuok, tyvuok, dziļuok ustobā, tyvuok iz ustobys vydu, nastuovi pi slīkšņa. Kuop vydā mašynā! Vysur i vysod īsim vydā, ka byusim praseiti!

Literaturzynuotnīka Valentina Lukaševiča i viesturis doktoranta, muzika Arņa Slobožanina sagataveitejā „Vuordineicā” itūreiz par vuordu „reņdētīs”. Jezupa Maculeviča gruomotā „Pavuiceišona un vysaidi sposobi deļ zemnīku latvīšu” (1850) ir citats: „Dzymdynuotuojus cīnejit, viersnīkus klausejit, labi reņdejitēs sātā!” Kas itymā gadīnī ir reņdētīs sātā? Reņdētīs – tys ir kuorteiba, paklauseiba, reņdejitēs sātā – esi kuorteigs, esi paklauseigs, pareizi i labi saiminīkuot. Sakuortuot, savest kuorteibā, kab sātā byutu kuorteiba. Kas maņ sātā varātu byut vysunakuorteiguokais, kū vajadzātu sareņdēt? Tys varātu byut rokstomgolds – sareņdej sovu goldu! Sareņdēt varātu lykumdūšonu, sovu dzeivi, sovu ustobu. Sareņdēt tys varātu byut anologs vuordam „sakuortuot”, puorfrazejūt Konfuceja saceitū, kai vajag dzeivuot: „Nu suokuma tev vajag sareņdēt sovys dūmys, kod tu sareņdēsi sovys dūmys, tod tev sasareņdēs tova volūda, kod tu sareņdēsi sovu volūdu, sasareņdēs tova dzeive, a kod tu sareņdēsi sovu dzeivi, tu vari dūmuot, kai reņdēt cytus.”

Juoņs Eļksnis (Jānis Elksnis) ir vīns nu latgalīšu nūzeimeiguokūs gruomotizdevieju, poligrafejis jūmā dorbojās jau vaira nakai 40 godu.  Juoņs Eļksnis struoduojs kai tipografejā, tai ari kai pedagogs školā, tok nu 1990. gods voda Latgolys Kulturys centra izdevnīceibu i juo vadeibā izdūts vaira nakai 600 nūsaukumu – izdavumu latvīšu, latgalīšu i cytuos volūduos. Juoņa Eļkšņa vadeibā kotru godu teik veidots „Tāvu zemes kalendars”, kas teik izdūts jau nu 1938. gods i cylvāki tū aizviņ gaida, pierk i skaita. Ar Treju Zvaigžņu ordeņa kavaleri (1994), Rēzeknis Gūda piļsūni (2004), Latvejis Vaļsts aizsardzeibys fonda Gūda zeimis (2003) i Latvejis Lapnuma bolvys laureatu (2013), gruomotu muokslys konkursa „Zelta ābele_2017” laureatu par myuža īguļdejumu gruomatnīceibā Juoni Eļksni saruna par juo myuža dorbu gruomotu izdūšonā, latgalīšu literaturu i tū, kaidai juobyut lobai gruomotai. Eļkšņam pošam daškiertī apbolvuojumi nav tik svareigi, „maņ svareiguokais ir gruomotys izdūšona, lai izītu loba gruomota, lai laseituoji laseitu, lai byutu pateikama piec izskota, labi nūformāta.” Eļksnis vīnu piec ūtra saskaita etapus, kam vajag izīt, izdūdūt gruomotu, i gruomotai svareigs ir vyss – kai teksts i autors, tai ari gruomotys izveiduošana, izdevnīceiba, redigiešona, korekturys, nūformiešona, maketeišona, „iz kaida papeira tei gruomota byus nūdrukuota, īsīšona, lai gruomota ilguok kolpuotu, jei byutu īsīta cītūs vuokūs, brošēta gruomota ilgi nakolpoj. Es vysus procesus zynu.” Piec Drycānu septeņgadeiguos pamatškolys beigšonys Eļksnis aizbrauce vuiceitīs iz Reigys 2. poligrafejis muokslys orūdu školu: „Izcyla škola i školuotuoji cīši patyka. I zynit, pyrmuo kursa beiguos es jau beju vīneigais grupā teicamnīks. Drycānūs muocejūs ar videjom atzeimem, trejnīkim pamatā, taida līta, bet poligrafeja maņ patyka.” Finaņsiejuma pīsaisteišona vysod ir bejuse gryuta, stuosta Eļksnis: „Kai soka, latgalīšu literaturai gryuta dzeivuošona. Kaidreiz Andris Vējāns maņ saceja – vairuok tik izdūdit latgalīšu gruomotu. Mes tū ari gribējom dareit, bet atbolsta nabeja."  Juoņs Eļksnis niu ari pats roksta brošureņu, kab saglobuotu atminis, tys juodora, „tauta ir daudz puorcītuse, cylvāki ir daudz puorcītuši.” Gruomotu skaiteituoji mazynojās, tū var nūturēt viņ turpynojūt raksteit, izsver Eļksnis, „vajadzātu nūdybynuot latgalīšu literaturys bīdreibu, i izdūt literarus i viesturyskus dorbus, kam niu iz laukim daudzys sādžys ir pazudušys, vēļ koč kaidys atminis varātu raksteit, tī ir viesturyski dorbi, bet zynit, ka nav naudys, navarim izdūt, i daudzys atminis aizīt zudumā. Atminis pīdar viesturei. Ka nabyus literaturys, nabyus viesturis, tauta kai taida pagaist.”

Rubrikā „Itai lobuok” profesore Lideja Leikuma turpynoj stuosteit par tū, kaidus latgaliskūs vuordus, tūs salykumus ci formys lobuok lītuot. Itūreiz par tū, kai latgaliski lobuok pasaceit „man vienalga” – maņ vysleidza. Var lītuot „vīnolga”, vēļ tam ir variaceja veirīšu dzimtē – vīns olgs, bet lobuok byutu saceit – maņ vysleidza.

Rubrikā „Muzykys žvyrs” muzikis Ingars Gusāns, ari Solvvaļnīks i muzykys entuziasts Silvestrs Solovjevs stuosta par latgalīšu muzykys īrokstim, kaidi albumi latgalīšu muzykā ir izdūti, i kam ir vārts dagrīzt viereibys. Apsavieršonā vysaidi muzykys žanri, grupys i solo muokslinīki. Itūreiz par etnomuzikis Birutys Uozuolinis (Ozoliņas) pyrmū īrokstu „Bolta eimu” (1999). „Albums paleidzēs itū mīreigū i svieteigū laiku padareit vēļ eipašuoku – na tematiski, bet mes runojam par īškejuo mīra sajiutu, tys sasiļdeis koč kū drusku dziļuok īškā,” albumu raksturoj Silvestrs. „Kū mes saprūtam ar „bolta eimu”, jamūt vārā latvīšu dzeivisziņu, gudreibu i tai tuoļuok, ka ir dzeive ar teiru vydabolsu, gaišu pruotu, gūdeigi, bez vainis, varbyut i kauna sajiutys, ar teiru sirdi, kotrā gadīnī albums pauž taidys dūmys, atzinis. Vysim, kuri grib vīnā pīguojīnī baudeit muokslu, intimu pīdzeivuojumu, kur ir vīla puordūmom, teiši tys ir,” stuosta Sovvaļnīks.    

Aināram Kiserovskim muzyka ir gondarejuma i mīra nesieja, kū navar pasaceit vuordūs, tū var izpaust muzykā. Muzikis, muzykys pedagogs i dirigents Ainārs Kiserovskis piec studeju Reigā niu nūsaenkuruojs dzymtajuos Rēzeknis nūvoda Dekšuorēs. Sovulaik vuicejīs vītejā muzykys školā Varakļuonūs, tod Juoņa Ivanova Rēzeknis Muzykys vydsškolā (niu Latgolys Muzykys i muokslys vydsškola), naseņ absolviejs Jāzepa Vītuola Latvejis Muzykys akademejis kordirigiešonys klasi i niu struodoj Varakļuonu Muzykys školā i Latgolys Muzykys i muokslys vydškolā. Aināra leluokais vylynuojums palikt Latgolā beja „mīlesteiba pret dzymtū vītu, cylvāki apleik. Latgola vylynoj ar sovu vīnkuoršeibu, ar sovu labesteibu. Ir eistyn vīglai struoduot. Vīns nu leluokūs pļusu ir tys, ir vīnkuorši.” Ainārs voda jauktū vokalū ansambli „Nona” i Varakļuonu sīvīšu kori „Dzelvērte”. Dorbojūtīs ar amaterkolektivim, Ainārs redz, ka „leluokais izaicynuojums ir amaterim stuosteit, ka muzyka – tys ir dorbs. Ka mes gribim kvalitati, tod ir daudz, intensivi i aktivi juostruodoj. Ari pats mozuokais mieginuojums ir myusu ceļš iz kvalitati. Kod es paceļu rūkys, tod ir juobyut mīram, i nikaidys runuošonys pa vydu. Parunuosim piec mieginuojuma. Disciplinai ir juobyut.” Dorbā ar bārnim kai školu stuņdēs, tai i interešu izgleiteibā, kur Ainārs voda zānu vokalū ansambli i pyrmsškolys vacuma bārnu grupu, „juobyut stingreibai lelai i respektam pret pedagogu, i piec stuņžu ir juobyut ari, kai es sovim puišim soku, čomam. Juoatrūn tī rūbeži.” Dorbs ar cylvākim kai īdvesmoj, tai ari nūgurdynoj voi izsmeļ, tok Ainārs muzykā atrūn pīpiļdejumu. „Koncerti ir muns energejis lādeņš, skateituoji, kuri ir koncertūs. Ka tu redzi, ka cylvākim ir patics tys, kū jī ir dzierdiejuši voi redziejuši, ir taida gondarejuma sajiuta. Gondarejums ir muna leluokuo mīra ūsta. Ka koncerts eistyn ir izadevs, tod manī īsatuoj mīrs. Gondarejums ir muns leluokais mīrs.” Aināra nūvieliejums svātku laikā: „Atrast mīru. Prīcuotīs par mozom un vīnkuoršom lītom. Aicynoju katru sagaideit tū mozū Zīmyssvātku breinumu, jis nūteikti atīs, tikai jis ir cīši juogaida.”    

Veličko (Veļičko) saime kaidu šaļti dzeivuojuse Reigā, niu jau dasmytū godu jī dzeivoj Rēzeknis nūvoda Drycānu pogostā – dirigents, varganists i školuotuojs Juoņs Veličko (Jānis Veļičko), Drycānu bibliotekys vadeituoja, podologe Ineta Veličko i jaunuo paaudze – Evelīna, Roberts i Ādams. Saimē vysuvaira zynomais ir Juoņs, kurs kai magnets školuos ap sevi puļcej bārnus i voda korus. Jis struodoj par školuotuoju Latgolys Muzykys i muokslys školā Rēzeknē, taipat Rēzeknis suokumškolā voda zānu kori „Vokālā iedvesma”, kas XIII Latvejis Školu jaunuotnis dzīšmu i deju svātku koru konkursa finalā sajēme kai zalta diplomu, tai ari 1. vītu B grupā zānu koru konkurencē. Novembra vydā Juoņam daškierta Latvejis Universitatis bolva „Latvejis goda školuotuojs” kategorejā „Kulturys i muokslys školuotuojs”. Saruna ar Veličko saimi par muzykalajom tradicejom i Zīmyssvātku gaideišonys laiku. Juoņs soka, ka dzeivuot Latgolys laukūs – „tei ir breiveiba. Sevkurā breidī tu vari izīt uorā koč kū padareit.” „Jam vīnkuorši pateik bārni, i jī jiut, ka jis bārnus meiļoj, eistineibā jam ir tei labesteiba, kas bārnim taidu kai drūšeibys sajiutu roda,” tai Ineta soka par Juoņa spieju nūturēt bārnim školā disciplinu. Veličko saime kūpā dzīd kotru svātdīni bazneicā – „sātā kasdīnys režims ir cīši pīpiļdeits i tam eisti nav laika. Grybātūs, tok bārnim ir daudz vysaidu puļceņu, treneņu i tod vīneiguo īspieja ir svātdīne, kur mes eistyn ejom i kuplynojam Dīvu ar dzīduošonu,” stuosta Jānis. Tok ari kasdīnā lyugšonai jī vysod atrūn laiku: „Kotru reitu mums ir tradiceja nūskaiteit lyugšonu. Mes vysod asam pateiceigi Dīvam par nūdzeivuotū dīnu, vokorā pasokam paļdis, i nu reita mes prosom Dīva svieteibu veiksmeigai dīnai, lai vyss ir labi.” Ineta auguse Aglyunys pusē, juos sātā runuoja latvyski, bet pi babys – latgaliski: „Cikom baba beja dzeiva, tei volūda dzeivuoje ar mums. Tod studeju laiki…  Atsagrīžūt atpakaļ iz Latgolu, maņ koč kai organiski gribējuos byut kai sovejai. Atguoduoju bierneibu, maņ tik syltai ap sirdi palyka, kod atguodoju, kai es ar babeņu runuoju latgaliski, kai mes puotorus latgaliski skaitejom, maņ ruodejuos – es ari grybu. Maņ tik labi nasaīt, bet es runoju. Tu navari, lai volūda byutu loba, ka tu narunoj, kū vaira runuosi, tū lobuok.” Ineta ir suokuse vuiceitīs vargaņu spēli, muzyka i dzīduošona saimē ir pošsaprūtama. „Muziciešona ir taida jauka laika pavadeišona, atsalēgt nu kasdīnys. Es nazynu, kuram napateik muzyka. I ka tu pats muoki spēlēt i tev ir bolss, ka tu vari skaistai dzīduot daudzbalseigi, tei ir taida skaista atpyuta, tys kasdīnys dzeivē tū pelieceibu īkruosoj,” soka Ineta. Tyvojās Zīmyssvātki i Veličko saime vielej sagaideit snīgu i klusumu, nūdzīžūt ari dzīsmi „Meži svineigi klus'”.    

Rubrikā „Itai lobuok” profesore Lideja Leikuma turpynoj stuosteit par tū, kaidus latgaliskūs vuordus, tū salykumus ci formys lobuok lītuot. Itūreiz par partikulu „ba”. Partikula „ba”, cyts vēļ soka „be”, pasaruoda kai atseviški, tai ari savīnuojumā ar cytim vuordim – bīži lītojam „kab”, tys ir „ka+ba”. Kab tu atītim! Kaba es zynuotu, es ba tev pastuosteitu. Vuordeņš „bo” pylda jau saikļa funkcejis. Vēļ ir interesanta partikula „gi”, kū lītoj Kruoslovys, Izvolta, Aulejis apleicīnē. Kurgi tu beji?

Paceplī atrosta seneja Naaizmierstulis gruomota, kas globuota nu asūšuos varys, niu tykuse pi jaunu vuoku – puorizdūta daļa nu Naaizmierstulis literaruo kruojuma „Lauku zīdi”. Naaizmierstule, eistajā vuordā Rozalija Tabine (1890–1965), ir latgalīšu dzejneica i bārnu rakstneica, pyrmuos latgalīšu dzejprozys autore i pedagoge. Struoduojuse par školuotuoju Bolvūs, Somersetā, Mežinīkūs, Aulejā i Aglyunā. Rakstejuse stuostus, literaruos puosokys i lugys, tulkuojuse ari literaturys klasiķus. Juos dorbi apkūpuoti divejūs kruojumūs: „Lauku zīdi”, kas izdūts 1934. godā, i „Dīva duorza pučeitis”, izdūts 1943. godā. Pa daļai puorizdūtuo Naaizmierstulis kruojuma „Lauku zīdi” idejis iniciatore i projekta virzeituoja Inta Brokāne-Vilcāne i Aglyunys bibliotekys vadeituoja Ināra Valaine stuosta par Naaizmierstulis personeibu, dorbim, ticeibu Dīvam i dzymtuos zemis mīlestību. Grafu Moļu muižā vuiceja kolpu bārnim raksteit i laseit, „grafīne aizsyuteja meitini papyldynuot zynuošonys iz klūsteri. Tī jei ari dabuoje sovu literarū pseidonīmi Naaizmierstule, kam audzynuotuoja vysom meitinem lyka puču vuordus,” stuosta Ināra Valaine. Intys Brokānis-Vilcānis vysa Brokānu dzymta īt nu Muokūņkolna, jei nūpierkuse tamā pusē sātu i atroduse Naaizmierstulis gruomotu: „Ka nabyutu atroduse gruomotu, tod ari nazynuotu eistyn Naaizmierstulis viesturi. Tāvs maņ beja lels puosoku stuosteituojs, kurys es puorstuotu sovim bārnim i mozbārnim, tok nikod nazynuoju, nu kurīnis puosokys guojušys, tāvs saceja, ka jam stuostejuse baba i tai tys iz prīšku guoja. Kod atrodu Naaizmierstulis gruomotu i īraudzeju, ka tī ir taišni tuos puosokys, kū maņ stuosteja tēte. Tuos ir Naaizmierstulis raksteituos puosokys, tys beja pyrmais impulss – beidzūt asu atroduse. Saprotu, ka tei ir vierteiba, tū vajag dūt tuoļuok cylvākim.”

Rubrikā „Itai lobuok” profesore Lideja Leikuma turpynoj stuosteit par tū, kaidus latgaliskūs vuordus, tū salykumus ci formys lobuok lītuot. Itūreiz par tū, kai latgaliski lobuok pasaceit „skatīties”. Pamata vuords: vērtīs, apsavērt. Verūs lūgā, verūs gruomotā. Austrumlatgolā ir cyts vuords – tiemēt. Pasaver voi patiemej.

Literaturzynuotnīka Valentina Lukaševiča i viesturis doktoranta, muzika Arņa Slobožanina sagataveitejā „Vuordineicā” itūreiz par vuordu „mits” i „mīts”. Tys ir vīns nu vuordu, kas izsauc ari komiskys situacejis storp latgalīšim i baļtīšim. Mīts ir tys, ar kū var izdzonuot. Mits ir kaida napatīseiba, izdūmuojums, fantazeja.

Saruna ar vīnu nu latgalīšu literaturys autoru, postmodernisma patriarhu Oskaru Seikstu par juo jaunū gruomotu „Apredzeibys. Afflatys”, kas tulkuota ari angliski. Vysā dreiži gruomotu varēs skaiteit škārsteiklā, tok kluotīnē interesenti ar jū varēs īpasazeit literari muzykalajā Andrejdīnys pasuokumā, kas itūgod nūtiks 28. novembra vokorā Lūznovys muižā. Jaunajā Oskara Seiksta kruojumā varēs atrast pādejū diveju godu laikā pīraksteitū, „kū sevī sajuts, atkluojs i verbali nūdefiniejs pats sev voi tekstā,  nūformuliejs tikai deļ tuo, lai pastuosteitu par tū, ka spiejis bez vuordu ūtram pasaceit, mes asam pa lelai daļai pagaisynuojuši.” Oskars Seiksts soka – niu ir puorpiļneibys laiks, kod vysa ir par daudz. „Maņ drusku pītryukst vyspuseigu, analitisku, dziļu skatīņa, viertiejuma analizis par tū, kas nūteik, i par tū, kas nanūteik.” Kotram pošam sevī juomeklej leidzatbiļdeiba, kas kūpumā sasakruoj, tys ir pilīņs nu kotra. „Breiveiba ir vysuleluokuo atbiļdeiba, kū cylvāks voi tauta ar sovu breiveibu īsuok.” „Ar kū mes aizpyldom dūmu telpu? Ar kū mes aizpyldom pošu svareiguokū, kas cylvākam ir dūts, tei ir dūmys breiveiba. Kam mes atdūdam sovys dūmys? Voi mes juos atdūdam naudys peļneišonai, voi kai lobuokā omotā tikt. Ar kū mes aizpyldom dūmu telpu, tys ari atškir cylvākus na jau tikai nu lūpeņa, bet varbyut ari nu tuo, kū mes projicejam kai cytpasaulīšus. Just i dūmuot dūts tikai cylvākam. Varbyut itys byus leluokais izaicynuojums tim, kas piec muoksleiguo intelekta raudzeis radeit muoksleigū dvēseli.”