POPULARITY
Līdz septembra vidum Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja izstāžu zālē skatāma koktēlnieka Jāņa Žīmanta personālizstāde “Citi putni”. Peļu Māra, velīši jeb kauki apaļām mugurām, latviešu pūķis ar dzintara acīm. Un arī pārdomas par pasaules kultūrās noskatīto: sengrieķu filozofs Hērakleits zivs izskatā, indiešu Ganešs un Bībeles Goliāts. Savas Rucavas mājas darbnīcā Jānis Žīmants prāto par grāmatās izlasīto, nostāstos dzirdēto, iepludinot šos tēlus kokā. Ar koktēlnieku tiekamies Brīvdabas muzeja gadatirgū. Vietu sarunai atrodam Priedes krogā, tur tirgus dienas burzmā nav ne klusāks, ne skaļāks kā citur. Sarunā iesaistās arī Velta Paupere. Viņi abi ir kopā, iepazinušies pirms pāris gadiem: bijis koktēlnieku plenērs, Velta tur māksliniekiem pieaicināta putru vārīt. Velta Paupere Rucavā veic sociālo darbu. Kādā intervijā viņai jautāts, kā viņa palīdz Jānim koktēlnieka darbā. Viņa netraucējot. Ļaujot būt. Un ir labi, ja ir līdzās dzīves liecinieks. Arī ja vajag nosaukt kādu savas dzīves gadaskaitli, Jānis Žīmants vēršas pie Veltas. Jāņa Žīmanta izstādei ir vairākas daļas. Zāles vidū ir vēderainas vīna pudeles, ar savādiem, kokā grieztiem apaļformas korķiem. Dibenplānā seni darbarīki, kuru kāti vai citas koka daļas pārtapušas Jāņa Žīmanta fantāzijas darbos. Brīvdabas muzeja izstādes iekārtotājs ir daudzpusīgais mākslinieks Egils Mednis, kurš koka darbiem radījis fonu, planšetes ar naivi zilām debesīm, tik zilām kā Kurzemes baroka baznīcu apgleznotie griesti. Fonā skan putnu balsis, radot telpu meditatīvai koka skulptūru vērošanai, kas blīvi eksponētas stikla vitrīnās. Gadatirgus dienas burzmā gan nekāda meditācija nesanāk. Sarunā skaitu līdzi Jāņa Žīmanta dzīves gadus, lai neizlaistu kādu biogrāfijas posmu. Dzimis Jelgavā, pie vecvecākiem Rucavā izaudzis, jau pilngadīgs devies uz Liepāju. Matemātikas skolotājs, lai gan matemātiku tikpat kā nav sanācis mācīt. Par skolotāju pastrādāt gan - par darbmācības skolotāju. Pat ne darbmācības, tie esot bijuši tie īpašie bērni, ar vajadzībām. Un tad tās mācīšanas mērķis ir ierādīt darbu drīzāk kā terapijas veidu, atrast trauslu balansu starp dot āmuru skolēnam rokās un nedot. Galvenā vieta Liepājas pusē, kur aplūkojami Jāņa Žīmanta darbi, no kurienes arī atceļojusi laba daļa no Brīvdabas muzejā skatāmās izstādes eksponātiem, ir viesu māja "Sīpoli" Bernātos, tās saimnieks ir Visvaldis Vecvagars. Viens no iemesliem, kāpēc Jāņa Žīmanta koka darbu izstāde skatāma tieši Latvijas Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā, meklējama tajā, ka Brīvdabas muzeja kolekcijā iepirkti 20 koktēlnieka darbi. Rucavā atrodas Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja filiāle, zvejnieku sēta “Vītolnieki”. Muzeja speciālisti interesējas par seniem darba rīkiem, kurus savukārt kolekcionē Jānis Žīmants. Un šādā radošā veidā abu pušu interese satikusies. Vēroju kā Jānis Žīmants sarunājas ar izstādes apmeklētājiem. Varbūt tā izpaužas skolotāja rūdījums, kad viņš liek izstādes skatītājiem minēt, stāstīt pašiem. Un tad sarunai piemet pa pagalītei, atklājot kāda simbola izcelsmi, piemetot klāt pa stāstam. Bet ko iesāks tie, kas atnāks uz izstādi, kad meistara paša klāt nebūs. Kā lai viņi zina, ko lai viņi domā? Intervijās ar Jāni Žīmantu parasti tiek pieminēts, ka viņš nav nekāds runātājs. Man gan šķiet, ka sarunbiedrs ļoti cenšas panākties pretim. Viņam jau iepriekš sagatavoti pāris asprātīgi pastāsti iz dzīves sarunas uzturēšanai. Viņš ieklausās, ko saka izstādes apmeklētāji. Tā sajūta drīzāk ir, ka koktēlnieks domā drusku citādā veidā. Un to viņš neslēpj, atklāj arī sarunā. Viņš domā ar rokām, darinot, mīļojot koku, iedziļinoties tā formā, piemeklējot materiālu. Un tur vārdiem nav vietas.
Stāsta Latvijas Pasta Filatēlijas nodaļas vadītājs Edmunds Bebrišs. Vai esat kādreiz turējuši rokās mazu, zobainu papīra gabaliņu ar valsts nosaukumu un attēlu? Pastmarkas. Tās nav tikai līdzeklis pasta nosūtīšanai – tās ir kā mazi mākslas darbi, kā logi uz dažādu valstu vēsturi, kultūru un notikumiem. Pastmarku kolekcionēšana jeb filatēlija sākās jau 19. gadsimtā, neilgi pēc pirmās markas izdošanas – 1840. gadā Lielbritānijā tika izdota leģendārā pastmarka "Melnais Penijs". Uz tās attēlota karaliene Viktorija un to uzskatām par pirmo oficiālo pastmarku pasaulē. Šodien viens šāds oriģināls, labā stāvoklī, maksā vairākus tūkstošus eiro. Taču viena no dārgākajām markām pasaulē ir “Britu Gvineja” – šobrīd ir zināms tikai viens tās eksemplārs. Tā izdota 1856. gadā Britu Gviānā, un 2014. gadā tā pārdota par vairāk nekā deviņiem miljoniem dolāru. Tā ir maza, purpursarkana marka, ar roku rakstītiem iniciāļiem un nominālvērtību uz tās. Vēl viena dārga leģenda ir Zviedrijas “Dzeltenais šiliņš”, kas tika kļūdaini iespiests dzeltenā krāsā, nevis zaļā. Šī drukas kļūda padarīja marku īpaši retu, un ir pieņēmums, ka tās vērtība ir ap trim miljoniem eiro. Latvijas filatēlijā nozīmīga ir pirmā neatkarīgās Latvijas pastmarka, izdota 1918. gada decembrī – tā bija drukāta uz vācu kara kartēm papīra trūkuma dēļ. Šīs markas ir kļuvušas par īpaši pieprasītu kolekcionāru mērķi. Atkarībā no stāvokļa un kartes fragmenta, kas redzams uz markas aizmugures, to vērtība var sasniegt vairākus simtus vai pat tūkstošus eiro. Tāpat arī īpaši retas un vērtīgas ir markas, kas izdodas kļūdaini – piemēram, ar nepareizu krāsu, nobīdītu druku vai citu defektu. Filatēlijas pasaule novērtē ne tikai skaistumu, bet arī retumu un stāstu, kas slēpjas aiz katras markas. Šodien pastmarku kolekcionēšana nav tikai hobijs vecākajai paaudzei. Arvien vairāk jaunu cilvēku, arī digitālajā laikmetā, aizraujas ar šo relaksējošo un aizraujošo nodarbi. Daudzi meklē īpašus izdevumus, veido tematiskās kolekcijas – par dzīvniekiem, sportu, kosmosu vai vēsturiskiem notikumiem. Internets ir atvēris jaunas iespējas – kolekcionāri tagad mainās ar markām globāli, piedalās izsolēs un pat digitalizē savas kolekcijas. Arī Latvijas Pasts ir kolekcionārs. Mūsu kolekcijā ir vairāki tūkstoši retu un unikālu pastmarku, kas izdotas gan Latvijā, gan arī ārvalstīs. Mūsu kolekcijas vērtība šobrīd arī tiek vērtēta uz vairākiem miljoniem eiro. Tomēr šis ir demokrātisks hobijs! Pat ar nelielu budžetu iespējams sākt savu kolekciju. Varbūt nākamreiz, saņemot pastkarti vai aploksni ar marku, aplūkojiet to uzmanīgāk. Iespējams, jūsu rokās ir neliela vēstures liecība, kas reiz kļūs par retu dārgumu. Tiek lēsts, ka šobrīd pasaulē ir ap 20 līdz 30 miljoniem filatēlistu. Ķīna ir viena no aktīvākajām valstīm, kur valdība izdod īpašas markas, un kolekcionēšana tiek uzskatīta par cienījamu hobiju. Daudzas ķīniešu markas (īpaši 1960.–1970. gadi) ir kļuvušas par ļoti vērtīgām. Šajā valstī ar filatēliju aizraujas ap septiņiem miljoniem cilvēku. Arī Indijā un ASV ir lielas filatēlistu kopienas. Eiropā – Lielbritānijā, Francijā un Vācijā ir aktīvi filatēlijas kolekcionāri. It īpaši Vācijā ir spēcīgas filatēlijas tradīcijas, daudz filatēlistu klubu, un viena no lielākajām tirgus vietām Eiropā. Latvijā precīzas statistikas nav, bet filatēlistu kopiena Latvijā joprojām ir aktīva. Piemēram, Latvijas Filatēlistu savienība apvieno vairākus simtus kolekcionāru, taču daudzi Latvijas filatēlisti veido savas kolekcijas diskrēti un reti dalās ar savu kolekciju daudzveidību.
Tikšanās ar fenomenālu cilvēku - Viju Kilbloku, kura vairāk nekā 30 gadus vada grāmatu izdevniecību "Zvaigzne ABC". Viņa ir izdevusi vairāk nekā 14 000 grāmatu un pārdzīvojusi četras nopietnas ekonomiskās krīzes, katru reizi kļūstot stiprāka. Vija stāsta, kā 90. gados, būdama jauna sieviete, viņa pārmaiņu laikos nebaidījās pateikt "es esmu valsts", mainīt sistēmu un audzēt uzņēmumu no 80 līdz 300+ darbiniekiem, vadoties pēc savas dzīves mantras "kad tu baidies, tu jau esi zaudējis".Saruna ir gan par Vijas biznesa un dzīves pieredzi, gan arī par grāmatām, kas pēdējos gados ietekmējušas viņas dzīvi, un kā katru no tām viņa ir izmantojusi savā dzīvē. Šī ir saruna ar sievieti, kura savos pāri septiņdesmit gados aktīvi rūpējas par savu fizisko un emocionālo veselību, turpina strādāt, uzskata savu ķermeni par "eksperimentu vietu", nav baidījusies riskēt ar savu "ādu" uzņēmējdarbībā un pierāda, ka dzīvē nav robežu tam, ko var sasniegt, ja nepadodies bailēm.Pilnu grāmatu sarakstu ar Vijas ieteikumiem atradīsi 233. intervijas lapā.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads2:15 Vija Kilbloka par četrām krīzēm, vadot grāmatu izdevniecību Zvaigzne ABC4:02 Matemātika un grāmatu bizness7:47 Kā jauna, azartiska sieviete var panākt neiespējamo biznesa pasaulē9:00 “Man ir ļoti laba izglītība un tas man palīdz visu mūžu.”10:40 "Es esmu valsts" - kā 90. gados Vija lauza sistēmu un mainīja noteikumus12:51 No 80 cilvēkiem līdz 300+ - uzņēmuma izaugsme krīžu laikā16:51 "Kad tu baidies, tu jau esi zaudējis" - Vijas dzīves mantra18:48 Grāmata "Sešas vielas, kas maina tavu dzīvi" - kā dopamīns, oksitocīns un citi hormoni ietekmē mūsu ikdienu23:01 Stāstu nozīme mārketingā un cilvēku vadīšanā25:07 Dr. Peter Attia grāmata "Outlive" par ilgmūžību un veselīgu novecošanu31:32 Kā Vija uztver savu ķermeni par "eksperimentu vietu"33:27 "Glikozes revolūcija" - grāmata, kas mainīja Vijas ēšanas paradumus40:46 Kāpēc karš atņēma iedvesmu veselīgai dzīvei un kā to atgūt42:20 "Es esmu absolūti kaislību cilvēks" – iedvesma Vijas darba dzīvē58:32 Dvēseles tumšā nakts - vai Vijai ir bijusi šāda pieredze1:01:12 Par sieviešu spēku un vīriešu trauslumu1:02:32 Krīze ap 50 - kad viss šķita atkārtojamies un zuda dzīves garša1:07:19 Grāmata "Varbūt es maldos" - budistu mūka stāsts par izdegšanu un atgriešanos1:11:33 "Risks ar savu ādu" - kāpēc uzņēmējiem nevajag baidīties1:16:38 Uzņēmums ir dzīve un tur var audzināt bērnus1:18:35 Mihaela Endes "Bezgalīgais stāsts"1:22:30 Vai ir plāni kādreiz doties pensijā un pārtraukt strādāt1:23:53 Power-Up SPACE ir vieta, kur īstenot savus radošos projektus. Te ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei1:27:56 Vai ir bijusi nožēla par kād
Cukurs – baltā nāve. Varbūt ne tik traki, bet speciālisti uzskata, ka pie aptaukošanās un liekā svara problēmām lielākais vaininieks ir lielais cukura patēriņš. Izslēdzam cukuru no uztura un problēma būs atrisināta? Vai tas ir tik vienkārši, vaicājam speciālistiem raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Rīgas Stradiņa universitātes docente, vadošā pētniece Ilze Maldupa, kardiologs Andris Skride un diētas ārsts Andis Brēmanis. Sazināmies ar Slimību profilakses un kontroles centra vecāko sabiedrības veselības analītiķi Birutu Veliku.
Mantojumā var nonākt ne tikai kustamā un nekustamā manta, bet arī tiesības un saistības, tostarp kredīti. Nereti tas atturēja potenciālos mantojuma saņēmējus tam pieteikties. Bet šogad viss ir mainījies. Kā mantojuma tiesību reforma pasargā mantiniekus, par to raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Latvijas Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētājs Aigars Kaupe, Latvijas Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētāja vietniece Ilze Metuzāle un Finanšu nozares asociācijas vecākais padomnieks juridiskajos jautājumos Edgars Pastars. No 2025. gada 1. janvāra mantinieks atbild tikai mantotās mantas apmērā. "Grozījumi skar mantojuma atstājēja atstāto parādu, atbildību par šiem parādiem. Ja mantojuma atstājējs ir miris pagājušajā gadā vai senāk, pieņemot mantojumu, mantinieks atbildēja par visiem mantojuma atstājēja parādiem pilnā apmērā neatkarīgi no tā, kādu mantu viņš manto. Varēja gadīties, ka īsti ko mantot nav, tā ir ļoti nevērtīga vai nodzīvota, ka nav neko vērta. Savukārt parādi gan ir. Paņemti visbiežāk ir ātrie kredīti un kaut kādas citas saistības, kas nav izpildītas. Varbūt kāda apdrošināšanas atlīdzība, kas nav paša sedzama. Var sanākt, ka tu vari pat neparedzēt, mantinieks būdams, mantojuma atstājēja parādi ir lielāki nekā mantojums, ko tu manto," skaidro Aigars Kaupe. "Tas, protams, musināja mantiniekus, un viņi nesaprata, kā var būt, ja es kaut ko pieņemu, tad es varu beigās būt lielāks parādnieks nekā līdz šim? Tāds bija regulējums. No 2025. gada 1. janvāra mantinieks atbild tikai mantotās mantas apmērā." Edgars Pastars piebilst, ja persona ir mirusi 2024. gadā vai senāk, tad šis jaunais regulējums uz šo personu neattiecas. Savukārt Ilze Metuzāle skaidro, ka šobrīd ir atšķirīgs arī pieteikšanās termiņš kreditoriem un mantiniekiem. "Kreditoriem tas ir īsāka, tie vienmēr ir divi mēneši, mantiniekiem kā minimums par mēnesi vairāk - trīs, bet dažkārt vēl vairāk. Tas nozīmē to, ka pat ja mantojuma lieta ir tikai izsludināta, mantinieks var vērtēt pēc tiem diviem mēnešiem, kāds kreditoru apjoms ir un vai man ir interesanti iesaistīties šajā mantošanas procesā vai nē. Man liekas, tas ir ļoti pozitīvi, jo ir beigusies tāda spēlīte - kurš kuru," gandarīta Ilze Metuzāle.
Siltajā vasaras laikā Vecrīgas ielās, kā ierasts, redzams vairāk cilvēku nekā ziemā, tostarp arī tūristi – gan lielākās grupās, gan pa diviem, trim, – un daudz biežāk tiek pavērtas arī lielās, smagnējās Rīgas Doma baznīcas durvis. "Prieks redzēt, ka attaisnojies mūsu iesāktais ceļš ar mazajiem "Piccolo" koncertiem, kas notiek Rīgas Domā pulksten divpadsmitos," saka Rīgas Doma mūzikas direktors, ērģelnieks Aigars Reinis. "Varbūt ne visi ir pazīstami ar ērģelēm un ar ērģeļmūziku, bet tā ir iespēja iepazīstināt, un arī ekrānos var redzēt, kas notiek balkonā." Jūnijā Rīgas Domā iecerēti arī dažādi vakarkoncerti, piemēram, gaidāms veltījums Pēterim Vaskam, ar koncertu viesosies "Grammy" balvas ieguvējs Hjūstonas kamerkoris, notiks arī dažādi jubilejas koncerti, tostarp pašam Aigaram Reinim, kuram jūnija beigās apritēs 50. Jubilejai par godu 29. jūnija vakarā koncertā Rīgas Domā uzstāsies Aigars Raumanis (saksofons), Džezbaroka ansamblis (Jānis Strazdiņš, Lāsma Meldere-Šestakova, Jānis Rubiks un pats Aigars Reinis), programmā: J. S. Bahs, M. Diriflē, J. Karlsons (pirmatskaņojums), Anna Veismane (pirmatskaņojums), M. Pētersone un F. H. Erlebahs džezbaroka noskaņās. Ieva Zeidmane: Vai jums uzreiz bija skaidrs, kā gribat savu jubileju svinēt? Aigars Reinis: Pirmajā brīdī bija doma – ko lai tagad dara? (pasmaida) Varbūt nezināju uzreiz, bet ar laiku nāca gan padoms, gan programmā iekļaujamie skaņdarbi, arī kolēģi, kas koncertā piedalīsies. [Komponists] Diriflē, jaundarbi, Džezbaroka apvienības spēle ar mūziku tādā džezīgā virzienā – tas nebūs ne džezs, ne baroks, bet tāds starpžanrs, kurā mēs šobrīd vienkārši atrodamies. Tā ka improvizācijas elements tur ir dzīvs? Nenoliedzami, jo nav pierakstītu nošu. Noteiktu risinājumu mēs veicam, bet ir ļoti daudz brīvības, kas var notikt arī spontāni. Pagājušajā gadā jūs atzīmējat desmit gadu jubileju, kopš spēlējat kopā ar saksofonistu Aigaru Raumani! Jā, laiks skrien, gadi dažādiem ansambļiem nāk klāt, pašam ar'! Bet tas ir tāds brīdis, kad nedaudz atskatīties, kas darīts, un desmit gadi ar Aigaru Raumani ir bijuši ļoti, ļoti bagātīgi. Bijušas ļoti daudzas programmas – gan klasika, gan dažādi meklējumi citos virzienos, piemēram, Astora Piacollas "Tango" vai austrumnieku noskaņas, turku komponistu mūzika. Vienmēr ir prieks muzicēt kopā ar radošiem cilvēkiem, īpaši jaundarbu atskaņošanā, darbā ar komponistiem – tas ir radošs process, kas neļauj mums iesīkstēt.
Atmiņas institūciju nozīme kara un okupācijas apstākļos un miermīlīgu un noturīgu kopienu veicināšanā. Par pieredzi un sadzirdēto konferencē, kurā Ukrainā tikās muzeju un bibliotēku darbinieki no Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Gruzijas, Moldovas un Ukrainas, saruna Kultūras rondo. Stāsta UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ģenerālsekretāre Baiba Moļņika un Latvijas muzeju biedrības ilgtspējas projektu vadītāja Inga Surgunte. Muzeju un bibliotēku speciālisti dalījušies ar pieredzi, kā atmiņas institūcijas darbojas kā pozitīvu sociālo pārmaiņu veicinātājas pat kara un okupācijas apstākļos. Varbūt tas skan arī pārāk oficiāli, tāpēc pievienošu vienas no konferences dalībniecēm Baibas Moļņikas sociālajā medijā "Facebook" ierakstīto: "Tik daudz kā šoreiz es neesmu raudājusi neviena komandējuma laikā…" Tālāk seko emocionālas pārdomas par Ukrainā piedzīvoto… Konferences priekšlasījumus var noskatīties Latvijas muzeju biedrības youtube kontā. Aizvadītajā nedēļā arī norisinājās tiešsaistes konference “Ilgtspējīgas attīstības mērķu lokalizēšana muzejos un bibliotēkās III”, ko organizēja Latvijas Muzeju biedrība, Latvijas Bibliotekāru biedrība un UNESCO Latvijas Nacionālā komisija ar UNESCO Līdzdalības programmas un Ļvivas Kultūras centra Ukrainā atbalstu.
Divas trešdaļas valsts iedzīvotāju vismaz reizi gadā atvēl kādu lielāku vai mazāku naudas summu labdarībai. Vai Latvijā varam runāt par zināmu ziedošanas kultūru? Varbūt visu nosaka labs mārketings? Par to interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē platformas "Time to Wish" pārstāvis Edgars Zaharovs, "Ziedot.lv" pārstāve Ilze Ošāne un Veterinārārstu biedrības Mazo dzīvnieku veterinārārstu sekcijas pārstāve Lita Konopore. "Latvijā ir ziedošanas kultūra," apstiprina Ilze Ilze Ošāne. "Ziedod.lv" novērots, ka Latvijas sabiedrība ziedo visu gadu, neatkarīgi no sezonas. Ziemassvētku laikā ir vairāk labdarības akciju un tās ir pamanāmākas, bet cilvēki ziedo visa gada laikā. "Ir cilvēki, kas katru mēnesi veic ziedojumus. J ja izskan kādi aicinājumi palīdzēt, cilvēki labprāt atsaucas un ziedojumu apjoms pieaug. Ziedošanas kultūra ir izveidojusies stabila un katru mēnesi cilvēki izvēlas ziedot līdzekļus," gandarīta Ilze Ošāne. Amerikāņu meteorologs un matemātiķis Edvards Lorencs, aprakstot Haosa teoriju, ietvēra tajā koncepciju "Taureņa efekts". Tā būtība - pat niecīgākās izmaiņas sistēmā var izraisīt milzīgas pārmaiņas kādā citā vietā. Šī ideja iedvesmoja Olgu Kazaku pirms 16 gadiem izveidot labdarības biedrību "Taureņa efekts", lai palīdzētu bērniem, kas dzīvo bērnunamos. Laika gaitā organizācijai radušies arī citi darbības. Ierakstā uzklausā biedrības dibinātāju Olgu Kazaku. Savukārt "Time to Wish" ir jauna platforma, kas veidota, lai satiktos tie, kas vēlas ziedot, un tie, kam ir vajadzības. Organizācija ievieto informāciju par lietām, kas ir vajadzīga, un pat norādes, kur to var iegādāties, ja vajadzīga lieta ir specifiska. Naudas sadalījums labdarībai šobrīd veidojas šādi - lielākais apjoms ir ziedojumi Ukrainai, tad palīdzība dzīvniekiem, slimiem bērniem un palīdzība senioriem. "Ja skatāmies labdarībā top trīs jomas - tie ir smagi slimi bērni, seniori un dzīvnieki," norāda Ilze Ošāne. "Attiecīgi cilvēki, kas izvēlēsies ziedot dzīvnieku aizsardzība, patversmēm un dzīvniekiem, viņi visdrīzāk neziedos bērniem un senioriem, kā arī otrādi. Ja tev ģimenē ienāk bērns, tu noskaņoties, ka vairāk vēlies palīdzēt šai sociāli jutīgai grupai - smagi slimiem bērniem, jo tu no savas perspektīvas skati, ka man ir mans mazulītis un es zinu, cik grūti ir, ja viņš saslimst, apstājas visa dzīve. Tāpat mums visiem ir mammas, tēti, kas nonāk vecumā, un tad uzreiz empātiski jūti, kā tas ir, kad manam tuviniekam vai kaimiņu vecmāmiņai nav savi bērni un mazbērni, kas var palīdzēt viņai trūkumā. Savukārt jaunie cilvēki, kuriem vēl nav bērnu, tie ir ārkārtīgi izteikti dzīvnieku cilvēki, vai arī, ja tev ģimenē ir suns, kaķis, tad tuvojas absolūts arī dzīvnieku patversmes ziedotājs, jo tu zini, kā tas ir, tu izlaid caur savu ģimeni, caur savu perspektīvu." Edgars Zaharovs stāsta par kādu sadarbības veidu, kas palīdz piesaistīt atbalstu labdarbības organizācijā. "Ir vēl viens interesants veids, kas pie mums tiek mazāk izmantots, bet Amerikā ļoti izplatīts, ka sabiedrībā plaši pazīstamas personas, īpaši iInfluenceri kļūst par kādas organizācijas vēstnieku. Viņi uzņemas atbildību par kādu organizāciju. Kāds influenceris kļūst par kādas organizācijas vēstnieku, uzrunā savus sekotājus, saka: dārgie draugi, es draudzējos ar suņu patversmi, ar bērnu organizāciju, palīdzēsim viņiem kopīgiem spēkiem!" stāsta Edgars Zaharovs. "Viņš aizbrauc, palīdz uztaisīt bildes vai vēl kaut ko. Jo bieži vien ir brīnišķīga organizācija, rūpējas par dzīvniekiem, bet viņiem nav viegli izveidot saturu sociāliem medijiem. Viņi nav profesionāļi tajā jomā, viņi ļoti labi rūpējas par dzīvniekiem, bet viņi nemāk veidot interneta kontentu tik labi, ka to māk darīt influenceri."
Cik sabiedrībai svarīgas un asas bija plakāta idejas pirms dažām desmitgadēm, un ko tas vēstītu mūsdienās – par cilvēkiem, varu, attiecībām? Kur šobrīd redzam plakāta līdziniekus un kur tajos sakoncentrētā doma precīzi ataino laikmetu? Par plakātu vēsturi, nozīmi, tajos ietvertajiem simboliem raidījumā "Kāpēc dizains?" sarunājas mākslas zinātniece RAMONA UMBLIJA, literatūrzinātniece JANĪNA KURSĪTE un mākslinieks KRIŠS SALMANIS, kurus studijā aicinājusi Ilze Dobele. Ilze Dobele: Vaicāsit – kāpēc šodien par to gribas runāt? Tāpēc, ka šobrīd ir tik ļoti daudz bezpieturzīmju paziņojumu. Varbūt valodnieki apstrīdētu šāda vārda lietojumu, bet man tiešām šķiet, bezpieturzīmju paziņojumi un arī mūsu ikdiena ir tāda attēlu virpuļu pārņemta ņirboņa, un koncentrēts vēstījums ir diezgan reta parādība. Ikreiz, kad mēs ar ko tādu sastopamies, mūsu prātam tas šķiet kā patīkams jūras vējš, kas mazliet atsvaidzina. Kur to īsti rast mūsdienās: kultūrā, literatūrā, mākslā, dažādos citos vēstījumos? Publiskā vidē grūtāk pateikt, kur mēs to redzam – varbūt kādos ielu zīmējumos. Reizēm skatāmies uz žurnālu titullapām. Un vēl man ļoti kodēts vēstījums reizēm šķiet veiksmīgas karikatūras. Bet sarunu sākam par plakātu, kurā viss minētais par koncentrēto domu bijis atrodams dažādos laikos un ar dažādiem mērķiem. Kas ir svarīgākais plakātā, un kāpēc tas var būt tik iedarbīgs? RAMONA UMBLIJA: Aktualitāte. Aktualitāte, kas ietverta vizuālajā tēlā. Vizuālais tēls nenozīmē, ka vienmēr ir jābūt zīmējumam, jo plakātā ļoti iedarbīgi ir arī vārdi. Septiņdesmitajos gados viens no populārākajiem plakātiem, kas slavenajā populārajā Varšavas plakātu biennālē arī vinnēja, bija uz balta fona rakstīti Šekspīra vārdi melnā krāsā: "To be, or not to be". Ja mēs šodien šo plakātu uzliktu uz ielas, vienalga, kur, domāju, tas iegūtu pavisam jaunu jēgu mūsu konkrētajā kontekstā. Tā kā ir ārkārtīgi svarīgi uztvert laikmeta elpu un atrast tam vizuālu izteiksmi. JANĪNA KURSĪTE: Tas ir salikums. Skatoties vēsturē, ir brīži, kad bija tikai melna un balta krāsa, un bija ļoti svarīgs šis kontrasts, jo plakāts visbiežāk ir būvēts pēc kontrastu principa un ar to uzrunājošs. Plakātā vēsturiski svarīga loma bijusi ornamentam – īpaši kara apstākļos, nemiera apstākļos, arī atmodas laikos. Tātad krāsu izvēle un spēcīgs vārdu salikums. Un, ja runā par nozīmēm, te Ramona jau iesāka ieskicēt: plakātam bijusi informatīva nozīme teātrī; kino jau vajadzēja ievilināt skatītāju, tātad klāt nāk šī maģiskā nozīme – informēt un saukt, bet politiski izšķirīgos brīžos ļoti svarīgi ir pārliecināt – par vai pret. Vai arī uz kaut ko aicināt. Kā 1916. gadā tapušais Riharda Zariņa slavenais plakāts "Aizstāvēsim tēvu zemi!" Sieviete tautas tērpā un ar paceltu zobenu rokās. KRIŠS SALMANIS: Pats galvenais ir ziņojums. Un man kā māksliniekam interesē, kā tas ziņojums ir ietērpts. Visinteresantāk – kā attēls saspēlējas ar tekstu. Pirmais, kas nāk prātā, par plakātu domājot, ka tā ir koša bilde – varbūt ne krāsu ziņā, bet vienkārši iedarbības ziņā kopā ar tekstu. Man šķiet interesanti, ja teksts nevis paskaidro bildi, bet lauž to vai varbūt atrisina. Vai dažkārt otrādāk – kad ir skaidrs, kādam jābūt tekstam, bilde pasaka kaut ko mazliet citu, un plakāts iedarbojas kā vienība. Tātad pretnostatījums arī pilnīgi noteikti var būt – nevis viens otru papildinošs, bet viens otram pretstāvošs. Pretstati kopā veido ziņojuma summu. Protams, gadās plakāti, kuriem nav teksta un to pat nevajag, un gadās tādi, kuriem pilnīgi pietiek ar melnbaltu tekstu vai ir vārds, kurš grafiski atrisināts ļoti skaistā krāsu vai burtveidolu formā. Pārlecot uz priekšu mūsdienās, viena no plakāta vietām ir dzīvojamā istaba, kur plakāts bieži ir rotājums. Kādam pie sienas ir slavenais plakāts "Nav cīņas bez uzvaras". Skaidrs, ka tur ir saturs, bet šķiet, ka tad, kad šos plakātus sāka taisīt, vairāk sajūsminājās par burtveidoliem, minimālismu un skaistumu. Tāpat kā "Būt vai nebūt". Bet ir liels jēdzieniskais smagums šajā plakātā – tas nav vienkārši rotājums. Mājas saimnieki uz to varbūt skatās pilnīgi citām acīm un domā, vai vajadzētu katru dienu uz to skatīties? Varbūt dzīvojamā istabā tomēr varētu kaut ko vieglāku... Saruna pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv. Raidījuma producente - "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone.
Skaists, bet laika zoba vai nevērības sagrauzts skapis; loga rāmis, kas zaudējis cīņā ar laiku. Varbūt tomēr varam atdot lietām to pirmatnējo krāšņumu? Kā to izdarīt, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. padomus sniedz Rīgas Būvniecības koledžas profesionālās izglītības pedagogi Sandis Jemša un Dins Kopštāls. Kuldīgas vecpilsētā, kas iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, jau 25 gadus darbojas Kuldīgas restaurācijas centrs. Tikpat ilgi restauratori vecpilsētas iedzīvotājus konsultē par seno ēku uzturēšanu un saglabāšanu un bez maksas palīdz viņiem atjaunot un restaurēt logus. Viesojamies Kuldīgas restaurācijas centrā.
Ieteikusi un tulkojusi Silvija Brice – tā varam lasīt uz Monikas Helferes romāna "Bagāža" latviešu izdevuma vāka. Tā ir dzimtas triloģijas pirmā daļa, taču dzimtas sāgas esam pieraduši redzēt daudz, daudz biezākas. Šajā romānā ir lakoniski un koncentrēti teikumi, bet teju aiz katra teikuma ir noslēpums. Varbūt tāpēc, ka kalnos šī ģimene dzīvo noslēgtu un mazvārdīgu dzīvi, runā un aprunā tikai tur lejā – ciematā. Fonā notiek karš, kāds – aiziet karā, kāds – krīt, kāds pārnāk mājās ar naudu, bet kļuvis gandrīz nepazīstams. Centrā ir Marija, kura kopā ar bērniem sēž baznīcas sieviešu pusē, viņi turas kopā, viņus iesauc par ‘'Bagāžu”. Austriešu rakstnieces Monikas Helferes romānu „Bagāža” izdevusi „Zvaigzne ABC”, no vācu valodas tulkojusi Silvija Brice. Raidījumu atbalsta:
Kāzās Kānā Kungs Jēzus pārveido ūdeni vīnā, sākot atklāt savu godību, kas pilnībā atmirdzēs pie Krusta. Marija ir pirmā, kur tic un aicina uzticēties savam Dēlam. Marija ir Baznīcas pirmtēls – pirmā ticībā, pēc tam – Jēzum ietic mācekļi, un tad arī mēs pievienojamies šai Baznīcas ticības garajai "procesijai". Marija smalkjūtīgi pamana, kā trūkst – arī mūsu dzīvē. Varbūt trūkst prieka? Mīlestības, kas sākotnēji bija pāri plūstoša? Dievmāte ir tik delikāta, un neuzkrītoša ir viņas vidutājība – "Dariet visu, ko Viņš jums teiks". Arī Rožukroņa lūgšanā viņa klusi atgādina, ka mums ir jāklausa Viņas Dēlam. Rožukronis ir kā mūsu dzīves trauka piepildīšana – ticot, ka Svētais Gars darbojas mūsos lūgšanā!
“2020. gadā milzīgā alkohola reibumā ar nazi pārgriezu sev roku. Gribēju trāpīt vēnās, lai nomirtu. Es nezinu, kāpēc man nedeva šo iespēju – pabeigt šo dzīvi. Varbūt tāpēc, ka man ir meita,” rubrikā “Dzīvei nav melnraksta” stāsta Laura Cepurniece. Laura ir jauniete, kura bērnībā pārcieta gan emocionālo vardarbību, gan seksuālo vardarbību, kad viņai bija 5 gadi. Noraidījums un necieņa no mātes puses būtiski ietekmēja Lauras dzīvi. Līdz pat tam, ka viņa vairākkārt mēģināja aiziet no šīs dzīves. Neskatoties uz grūtībām, viņa gadiem ilgi nodarbojās ar dejām, sportu un mākslu, taču pusaudžu gados sāka cīnīties ar alkohola lietošanu un depresiju. 17 gadu vecumā Laura kļuva par māti un ļoti agri sāka strādāt, cenšoties nodrošināt meitai labāku nākotni. Pieaugot, viņa pārtrauca alkohola lietošanu, meklēja profesionālu palīdzību un turpina cīnīties ar zaudējumiem un sāpēm, tostarp brāļa nāvi. Neskatoties uz ciešanām, Laura apņēmīgi meklē ceļu uz dziedināšanu un labāku dzīvi. * Psihiskās veselības palīdzības iespējas: Krīžu un konsultāciju centra “Skalbes” diennakts krīzes tālruņi: 6 7222922 ; 2 7722292 VBTAI Bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis (visu diennakti) - 116111 * Aicinām ikvienu, kurš bērnībā vai jaunībā ir cietis seksuālā vardarbībā, nevairīties meklēt palīdzību. Ja Jums vai Jūsu tuviniekam ir līdzīga pieredze, lūdzam vērsties Valsts policijā. Jūsu drosme dalīties notikušajā var palīdzēt nodrošināt taisnīgumu un pasargāt citus!
ASV prezidentam Donaldam Trampam ir plāns, ko viņš grib panākt, tā par Savienoto Valstu ekonomisko politiku un tirdzniecības kariem, saka Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes dekāns profesors Jānis Priede. Viņu iztaujājam Krustpunktā lielajā intervijā. Tik daudz neizpratnes pilnu komentāru kā pēdējās nedēļās par ASV prezidenta Donalda Trampa ekonomisko politiku vispār sen nav lasīti un arī dzirdēti. Haotisks, utopisks, neprāts - tie ir tikai daži tikai apzīmējumi. Arī Krustpunktā studijā lielākoties visi ir bijuši skeptiski par to, ko Amerika dara. Bet Donalds Tramps taču nav muļķis. Varbūt nepatīkams, narcists, egoists, tomēr uzņēmējs. Ir bijis arī prezidenta amatā iepriekš. Trampam ir savs plāns, ko viņš grib panākt, tā te pirms kāda laika sacīja Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes dekāns profesors Jānis Priede. Un Priedes kungs ir centies aktīvi analizēt, ko un kāpēc ASV prezidents dara. Vai Trampam viss izdosies, tas, protams, ir aktuāls jautājums.
ASV prezidentam Donaldam Trampam ir plāns, ko viņš grib panākt, tā par Savienoto Valstu ekonomisko politiku un tirdzniecības kariem, saka Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes dekāns profesors Jānis Priede. Viņu iztaujājam Krustpunktā lielajā intervijā. Tik daudz neizpratnes pilnu komentāru kā pēdējās nedēļās par ASV prezidenta Donalda Trampa ekonomisko politiku vispār sen nav lasīti un arī dzirdēti. Haotisks, utopisks, neprāts - tie ir tikai daži tikai apzīmējumi. Arī Krustpunktā studijā lielākoties visi ir bijuši skeptiski par to, ko Amerika dara. Bet Donalds Tramps taču nav muļķis. Varbūt nepatīkams, narcists, egoists, tomēr uzņēmējs. Ir bijis arī prezidenta amatā iepriekš. Trampam ir savs plāns, ko viņš grib panākt, tā te pirms kāda laika sacīja Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes dekāns profesors Jānis Priede. Un Priedes kungs ir centies aktīvi analizēt, ko un kāpēc ASV prezidents dara. Vai Trampam viss izdosies, tas, protams, ir aktuāls jautājums.
"Soļus tulkot nevajag! Par to esmu pārliecināts. Mana personīgā recepte ir šāda: man ļoti nepatīk uz izrādi atnākt pēdējā brīdī, kad skrienu, nedaudz kavēju un neesmu gatavs pašā izrādes sākumā tai pieslēgties un uztvert brīvi un atvērti. Vēl viena no lietām – neizvirzām pārāk lielas ekspektācijas! Atnākam uz izrādi kā atvērta, balta lapa, lai bez lielām ekspektācijām un dziļas analīzes to vienkārši baudītu. Tas reizēm ļoti labi palīdz," saka dejotājs, horeogrāds, arī scenogrāfs, pedagogs un Dejas balvas žūrijas priekšsēdētājs Dmitrijs Gaitjukevičs. Gaidot Dejas balvas pasniegšanas ceremoniju, kas 29. aprīlī risināsies koncertzālē "Cēsis", runājam par deju, dejas norisēm, dejas mākslas veidiem, virzieniem un uzzinām, kas būtisks nozarei. Signe Lagzdiņa: Sāksim ar lielajām balvām, kas jau zināmas: mūža balvas ieguvējas ir Baiba Rasma Šteina un Gunta Bāliņa. Dmitrij, vai izvēle par to, kam šogad piešķirt balvu par mūža ieguldījumu, bija sarežģīta? Vai arī viss jau bija skaidrs? Dmitrijs Gaitjukevičs: Tur viss bija skaidrs. Ļoti ātri nonācām pie viena kopsaucēja. Gribētu izmantot iespēju un vēlreiz mūsu žūrijas vārdā sveikt brīnišķīgās profesionāles, sava žanra pārstāves – Guntu un Baibu. Balva ir ļoti pelnīta un patīkami, ka tieši mums bija iespēja godināt abas dāmas. Vai varat divos teikumos pateikt – kāpēc tieši viņām pienākas balva par mūža ieguldījumu? Man šķiet, ka divos teikumos nesanāks. Jo katrai no šīm dāmām aiz muguras ir tik bagāta biogrāfija – visi lielie soļi, ko viņas ir paveikušas, sākot no savas izglītības, pēc tam ieguldījuma un attīstības gan pie mūsu skatuviskās tautas dejas, gan baleta mākslas. Nav iespējams to raksturot divos teikumos... Paveiktais patiešām ir iespaidīgs un katram tādu mūžu var novēlēt! Bet vai jums jau ir kas zināms par pašu pasniegšanas ceremoniju? Vai arī žūrijas priekšsēdētājam un žūrijas locekļiem tas būs pārsteigums? Tas būs pārsteigums. Varēsiet atpūsties? Jā! Mums atsūtīja ielūgumus – būsim viesi un skatīsimies. Pirmo reizi, man šķiet, būsim skatītāja lomā. Būs interesanti! Vai visi darbi jau pabeigti, vai arī balsošana par nominantiem vēl priekšā? Nē. Vakar atnāca ziņa, ka viss ir parakstīts, pavisam droši – ar e-parakstiem. Viss jau ir izlemts. Dejas balva tiek pasniegta reizi divos gados, līdz ar to periods, kas jums bija jāpiedzīvo žūrijas priekšsēdētāja amatā, bija patiešām vērienīgs. Divi gadi – 2023. un 2024. Jūsuprāt – tas ir labi, ka balva tiek pasniegta reizi divos gados, vai tomēr vajadzētu biežāk – reizi gadā? Nezinu... Šobrīd ir trešā reize, kad notiek šī ceremonija. Manā rīcībā nav precīzas statistikas par iepriekšējiem gadiem, bet šo divu gadu laikā bija 86 jaundarbi, ko mēs noskatījāmies. Salīdzinot ar "Spēlmaņu nakti", tas nav tik liels skaitlis, taču man tas šķiet diezgan optimāls, lai tas tomēr būtu biennāls notikums, nevis tiktu rīkots katru gadu. "Klasikā" īsi pēc Dejas balvas nominantu paziņošanas viesojās jūsu kolēģe Sintija Siliņa. Sarunā ar Orestu Silabriedi viņa atklāja, kā esat sadalījuši žanrus. Dejas balva taču ir tik plašs jēdziens. Dejot var tik dažādi. Dejot var menuetu un dejot var hiphopu… Var arī nedejot un saukt to par deju... Sintija Siliņa: Mums ar gudru ziņu un savā ziņā arī ar eksperimentālu ziņu apvienoti četri žanri, jo divi no tiem – skatuviskā tautas deja un mūsdienu deja – darbojas profesionāli tās horeogrāfu, vadītāju un radošo risinājumu ziņā, lai arī izpildītāji nav profesionāli. Tomēr tas neizslēdz iespēju, ka galaprodukts ir vērtējams profesionālā kontekstā. Orests Silabriedis: Kas tad ir tie, kas dejo laikmetīgo deju? Profesionāļi. Laikmetīgajā un arī klasiskajā dejā Latvijā iespējams iegūt augstāko izglītību un arī maģistra grādu, un arī teorētiski spēt sevi uzturēt tādā formā, ka tas nav tikai izglītības apliecinājums. Klasiskajā dejā ir vienkāršāk: mums ir baleta trupa, un tur arī faktiski 99 procenti dejotāju sevi realizē. Tas, kas notiek Baltajā namā, tas tad arī ir viss, vai ne? Tā būtu atsevišķa saruna, un to mani kolēģi žūrijas locekļi – Lita Beiris un Erlends Ritenbergs – arī uzsver, ka ir žēl, ka tā: mums pietrūkst norišu spēlētāju, kas varbūt to variētu, jo Baltā nama baleta trupa var nodrošināt tik, cik tā spēj, tomēr arī baleta pasaulē ir dažādas paaudzes. Man, piemēram, vienmēr žēl noskatīties un pat domāt, kas notiek pēc tam, kad baletdejotājs sasniedz vecumu, kad viņš praktiski var aiziet izdienas pensijā. Bet ar to jau neizbeidzas mākslinieka fiziskās un mākslinieciskās iespējas! Tās var transformēties un būt ne mazāk uzrunājošas skatītājiem. Bet, runājot par laikmetīgo deju, šeit ir milzīgi daudz starptautisko platformu. Tā ir globāla kustība, kurai ir ļoti daudz tīklu, kur var gan sevi trenēt, gan īstenot, gan arī iegūt zināšanas; rezidēt, braukt atpakaļ, veidot darbus rezidencēs, kas ir ārpus Latvijas – ļoti daudz ir tādu iespēju. Un tad varbūt to salikt kopā tepat Latvijā. Signe Lagzdiņa: Sintija jau iezīmēja vairākas problēmas, reizē ieskicējot žanrus, ko jūs vērtējat. Tie ir tik dažādi žanri, tik krasa atšķirība – ir skolu beiguši dejotāji un ir brīvā laika pavadīšanas pulciņi. Kā to var salikt pa plauktiņiem? Šķiet, ka būtiskākais ir saprast, ka katram žanram ir savi principi, savas stiprās puses, savi uzdevumi; katram savi spēles noteikumi. Protams, mēs vērtējam, un vērtēšana ir diezgan liels izaicinājums un atbildība. Man viens no svarīgajiem kritērijiem vērtēšanā ir darba mākslinieciskā vērtība: vai tas mani uzrunā? Jo cilvēks vairāk lasa, vairāk skatās, vairāk klausās, viņam ir vieglāk uztvert konkrēto darbu. Bet ir arī ļoti daudzas reizes, kad cilvēks bez lielas pieredzes konkrēto darbu sajūt, un tas viņu ietekmē. Tajā ir kas tāds, kas uzrunā, un to var saprast arī neprofesionāļi. Atbildot uz jūsu jautājumu, ir pilnīgi vienalga, vai tas ir profesionāļu vai neprofesionālu veikums – galvenais ir vēstījums. Mūsdienu dejas lauciņš šobrīd ir ļoti plašs. Mūsdienu deju grupu ir ļoti daudz, turklāt katrai deju grupai vēl ir apakšgrupas, kas saistītas ar dalībnieku vecumu. Vai skatāties arī bērnus un jauniešus, vai tomēr vērtējat pieaugušos dejotājus? Mūsdienu dejas kategorijā izvirzīti vairāki jauniestudējumi, kuros piedalījās jaunieši. Te atkal jārunā par kritērijiem, kā mēs vērtējam: vai mēs vērtējam tikai tehnisko sniegumu, vai arī māksliniecisko sniegumu un darba māksliniecisko vērtību. Mēģinām būt maksimāli objektīvi, tomēr daudzi no mums zina viens par otru, zina to stāstu, kas saistīts ar katru mākslinieku. Ir reizes, kad tas viss jāatmet malā un jādod ļoti skaidrs vērtējums tieši par konkrētajiem diviem gadiem. Piemēram, ir nominācijas, kurās mēs ļoti vēlamies atzīmēt kādu mākslinieku, kurš vairs nav aktīvs dejotājs, taču mēs visi viņu atceramies. Bet mums diemžēl jānoliek malā savas personīgās vēlmes un skaidri jāskatās uz divu gadu laika bildi un jāvērtē tikai tas, kas noticis šo divu gadu laikā. Vai varat dalīties ar kādām īpašām tendencēm, ko pamanījāt? Varbūt skatuviskajai tautas dejai kaut kas bijis īpaši raksturīgs tieši šo divu gadu periodā? Tā varētu būt stilizācija – deja kļūst vizuāli niansētāka, tai ir laikmetīgās dejas pieskaņa; manāma arī teātra mākslas klātbūtne. Otra lieta, ko var atzīmēt – tie ir autentiskuma meklējumi. Mums joprojām ir ļoti svarīgi atgriezties pie savām saknēm, iet dziļumā un atrast savu autentiskumu, kas, manuprāt, skatuviskajā tautas dejā atkal kļuvis vai joprojām ir svarīgs un nozīmīgs. Vēl manāma interese par reģionālajām īpatnībām. Turpretī mūsdienu dejā ir pilnīgi kaut kas cits? Mūsdienu dejai ir sociālo tīklu ietekme, "Tik Tok" ietekme. Te viss ir ātri, spilgti, fragmentāri, iedarbīgi – efekts tiek sasniegts uzreiz. Tā ka šeit ir nedaudz savādāk. Skatītāju daudzums aug, un mūsu mākslinieki piedalās lielās, lielās sacensībās; popularitāte aug un arī kvalitāte kļuvusi daudz, daudz spēcīgāka, daudz tehniskāka. Sintija Siliņa mazliet ieskicēs par baletu, un tad mēs paturpināsim mazliet arī par to. Sintija Siliņa: Tas, kas pamainījās ar šo - divgadīgā sadarbībā ar Kultūras ministrijas Dejas padomi, kas ir ar konsultatīvu iedabu, kurā tiek vērtēti tikai šajos divos gados pirmizrādītie jaundarbi, ja mēs runājam par iestudējumu vai notikumu. Un tā izrādījās problemātika baletam: daļa no uzvedumiem, ko mēs redzam repertuārā, ir iepirkti, tie ir pārlikti, un tie nav unikāli veidoti trupai, un līdz ar to sanāca, ka tie netiek vērtēti. Un tas ir arī bijis ar nolūku - gan Dejas padome, gan žūrija to darījusi ar nolūku, paužot tādu kā signālu: mēs gribam jaundarbus. Mums ir horeogrāfi, mēs gribam dot iespēju, mēs gribam stiprināt un veicināt iekšējos resursus. Sintija Siliņa labi paskaidroja, kāpēc bieži varbūt kādi baleta uzvedumi, kas daudziem droši vien šķiet spilgti, efektīgi, tomēr netiek līdz Dejas balvai. Jūs skatāties tikai uz jaunradi? Jā. Vai jūs no sava skatupunkta arī varat nedaudz komentēt baleta norises? Man ir grūti komentēt baleta norises. Daļēji piekrītu Sintijai: arī man gribas, lai Latvijā būtu lielāka iespēja māksliniekiem būt ne tikai izpildītājiem, bet lai brīdī, kad viņu dejotāja karjera tuvojas noslēgumam, viņi varētu turpināt radīt jauniestudējumus, radīt izrādes – būt horeogrāfi. Šis ir prakses jautājums, ko viņiem varētu dot Baltais nams – lai viņi praktizējas un kļūst par mūsu Latvijas turpmākajiem Latvijas lielajiem vārdiem, lielajiem horeogrāfiem, jo mums ir ļoti daudz talantīgu kolēģu, kuri pabeiguši Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju un kuriem vienkārši trūkst prakses – nav iespēju, kur rādīt šīs izrādes. Tāpēc man ir diezgan grūti komentēt, bet daļēji piekrītu: man gribas, lai būtu vairāk Latvijas baleta horeogrāfu. Visbeidzot laikmetīgā deja. Te jūs esat liels eksperts. Laikmetīgās dejas norises ved ļoti dažādos virzienos. Var būt kino eksperimenti, var būt arī nekustīgs dejas uzvedums vai pilnīga abstrakcija, tāpat laikmetīgā deja satiekas ar cirka elementiem un dejām virvēs. Kas notiek laikmetīgās dejas žanrā? Kur ir tā robeža, kad priekšnesums vairs nav laikmetīgā deja? Man šķiet, ka nevajadzētu apstāties, jo laikmetīgās dejas pluss un stiprā puse ir tā, ka nav skaidru robežu un interpretācija ir ļoti plaša. (..) Tāpat kā restorānā – vienam garšo, vienam nē. Man šķiet, ar to ir viss pateikts. Tas ir brīnišķīgi, ka laikmetīgā deja ir tik plaša un tajā runa var būt par ļoti daudzām tēmām. Laikmetīgā deja var būt arī iekļaujoša: tajā var piedalīties cilvēki ar invaliditāti, kuri, ja skatāmies no baleta vai mūsdienu dejas viedokļa, tajās nevar piedalīties. Taču laikmetīgajā dejā viņi var sevi realizēt, un tas ir brīnišķīgi! Tāpēc es laikmetīgo deju pagaidām neliktu rāmjos. Nezinu, kas notiks pēc kāda laika, taču pagaidām man šķiet, ka tas ir jauki. Dejas balvas žūrijas sastāvā ir arī Lība Bērziņa, kura rūpējas par to, lai cilvēkiem ar kustību traucējumiem būtu vides pieejamība. Viņa ir māksliniece, mākslas terapeite, mākslas mediatore. Tas ir ar nolūku – lai arī šādus procesus vieglāk izvērtētu? Lība mums ir ļoti daudz palīdzējusi ar savu viedokli. Kad žanra eksperti nereti par dziļu ieiet savās lietās, Lība vienmēr skaidri pasaka savu viedokli, un ļoti bieži mēs tajā ieklausāmies. Dzirdēt viedokli no malas vienmēr ir atsvaidzinoši. Tad galu galā - kāds tad ir tas žūrijas sastāvs, lai visus šos dažādos deju žanrus tā objektīvi, pēc iespējas profesionāli novērtētu, žūrijā jābūt katras jomas pārstāvim. oreiz Dejas balvā katrā žanrā ir divi žūrijas pārstāvji. Tā iepriekš nebija? Manuprāt, nebija. Manuprāt, bija katra žanra pārstāvis un neatkarīgais eksperts, kāds šobrīd ir Lība. Šos divus gadus vērtē deviņi cilvēki. Tas ir mazliet vieglāk – mēs varam savā starpā parunāties. Jo dialogs jau ir pats būtiskākais, lai kaut ko tādu izvērtētu un saprastu, kurp doties. Vai jūs jau zināt, kas notiek ar nākamā perioda žūriju? Paliek Sintija Siliņa, es nepalieku. Nāk klāt Kristīne Brīniņa, brīnišķīga laikmetīgās dejas horeogrāfe. Kopumā ir ļoti jauks, spilgts laikmetīgās dejas pārstāvju sastāvs. Un nu vēl viens fragments no sarunas ar Sintiju Siliņu, kur viņa runā par abstrakciju un dejas saprašanu. Sintija Siliņa: Nav noslēpums, ka Latvijas kultūras patērētājs, ja runājam par skatuves mākslu, ir teātra virzīts, naratīva virzīts, skaidra vēstījuma virzīts. Lai viss ir ļoti ātri uztverams. Abstrakcija ir kas tāds, kas joprojām ienāk lēni un joprojām skaitās margināla. Te mums jāpievēršas vēl vienai lietai, kas mums izpaliek, jo mums nākas cīnīties ar to stigmu, ka tā ir līdzvērtīga māksla. Horeogrāfijai ir neskaitāmas tehnikas un veidi, tāpat kā mūzikas radīšanā vai vizuālās mākslas tehnikās. Un veidi, kā strādāt, būvējot horeogrāfisku materiālu – ko tu tajā ietilpini vai neietilpini –, arī ir vesela disciplīna. Taču nākas domāt par to, kā mani sapratīs skatītājs – vai atnāks, vai atkal nesūdzēsies, ka neko nesaprot... Vai jums arī šādas dilemmas dažkārt ir? Vai jūs uztraucaties par to, ka jūs un jūsu paveikto kādreiz nesapratīs? Liekuļošu, ja teikšu, ka mani neuztrauc tas, kā skatītājs uztvers manu darbu. Protams, ka domāju par to, jo es taču strādāju tam, lai manu veikumu kāds novērtē, skatās un esmu ļoti priecīgs par to, ka man vispār ir iespēja pateikt to, ko gribu pateikt, īstenot savas iekšējās intereses un izvērst tēmas, kuras man ir ļoti aktuālas. Esmu ļoti pateicīgs, ja varu to kādam parādīt. Bet par to saprašanu – bieži vien jādomā abstrakti. Arī skatoties skatuvisko tautas deju, noder abstraktā domāšana. Bet nu tomēr: ja mēs gribētu patulkot kādus soļus, jums ir kādi pavedieni, ko jūs mums varat atklāt, ja dodamies uz kādu dejas izrādi? Kam pievērst uzmanību, ja ir tā sajūta, ka neko nesaprotu? Soļus tulkot nevajag! Par to esmu pārliecināts. Kā jau minēju: jo vairāk skatos un redzu, jo vieglāk uztvert. Mana personīgā recepte ir šāda: man ļoti nepatīk uz izrādi atnākt pēdējā brīdī. Kad skrienu, nedaudz kavēju un neesmu gatavs pašā izrādes sākumā tai pieslēgties un uztvert brīvi un atvērti. Tā būtu viena no lietām – ka neizvirzām pārāk lielas ekspektācijas: atnākam kā atvērta, balta lapa, lai bez lielām ekspektācijām un dziļas analīzes vienkārši baudītu. Tas reizēm ļoti labi palīdz. Jūsu padoms labi noderēs, arī dodoties uz koncertiem, teātri un operu! Bet vēl runājot par teātri. Jūs pats darbojaties dažādos teātros: ir izrādes, kurās iedzīvināts jūsu solis. Viena no izrādēm ir Latvijas Nacionālā teātra iestudējums "Ilgu tramvajs". Jā, tā bija ļoti jauka sadarbība ar Pēteri [Krilovu], kurš māk uzaicināt mākslinieku savā komandā tā, ka tikai tad, kad esi nolicis klausuli, saproti, ka esi jau piekritis. (smejas) Sarunas laikā tu runā par to darbu, it kā nekādi termiņi un uzdevumi īsti neatskan, bet pēc tam tu saproti, ka viss – tu esi iekšā, tu jau esi piekritis… Man ļoti patīk vērot, kā strādā Pēteris, un šī bija fantastiska pieredze redzēt arī, kā aktieri klausās un strādā. Redzēju katru mēģinājumu – brīnišķīgo aktieru darbu un viņu sniegumu. Tas bija ļoti, ļoti vērtīgs process. Maija Doveika un Jana Lisova pirmizrādes banketā esot uzsaukušas mazo tostu, kurā viņas man pateicās par neredzamo kustību... Tas bija ļoti liels kompliments, jo izrādē ne vienmēr ir deja – ir arī tādi risinājumi, ko skatītājs neasociēs ar deju. Tas bija ļoti patīkams kompliments. Ļoti, ļoti laba sadarbība, laba, dziļa, emocionāla izrāde – iesaku visiem!
Kārtība un tās ieviešana mājās var palīdzēt harmonizēt dzīvi. Kā izveidot mājokli, kurā paši visu vienmēr varam atrast, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas interjera dizainere, ainavu arhitekte Ilze Tola un dizaina eksperte, interjera un lietu dizainere Latvijas Dizaineru savienības valdes priekšsēdētājas vietniece Barbara Freiberga. Ilze Tola norāda, ka pirmām kārtām ir mājās jādomā par funkcionalitāti, jo māja mainās. "Ja jūs dzīvojat divatā, māja ir citāda. Tikko mājā ierodas vēl bērni, māja pilnība maina savu funkcionalitāti un jūs arī saprotat, ka tās lietas, ko darījāt un kā uzvedāties, kad bijāt divi, ir savādāk, nekā, kad esat četri, vai jums vēl ir suns vai vēl kāds mājdzīvnieks," atzīst Ilze Tola. Vienkāršs ieteikums - kad iet cauri mājai, lai pa vidu nebūtu ne galds, ne lete, ne kādi krēsli, lai var iziet taisni cauri, lai nekas netraucē. "Viskaitinošāk ir, kad ej un vienmēr kaut kas ķeras, kaut kādi priekšmeti atrodas," norāda Ilze Tola. Tālāk var domāt, ka sakārtot lietas, kas traucē. Barbara Freiberga neslēpj, ka dizaineriem var būt tieši tāpat, kā visiem cilvēkiem jeb kā kurpniekam ar kurpēm… Viņa aicina izveidot sarakstu ar lietām, kas palīdz dzīvot un kas traucē dzīvot. Tad veidojas kopaina, kas notiek dzīvoklī vai mājvietā. "Kad to var ieraudzīt pats uz papīra, tad arī pašam ir vieglāk soli pa solim sākt to novērst," bilst Barbara Freiberga. "Nākamais ir "iekāpt dizainera kurpēs" un pajautāt sev, kur ir problēma, kāds varētu būt risinājums un pamēģināt to ieviest. Varbūt nestrādā, tad pamēģināt ieviest nākamo risinājumu."
Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs rosina samazināt slieksni tautas nobalsošanas ierosināšanai. Kā tas ietekmēs sabiedrības līdzdalību valstiski svarīgos procesos, to Krustpunktā vaicājam politiķiem un ekspertiem. Analizē Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs Andrejs Judins (Jaunā Vienotība), Saeimas deputāts Edvards Smiltēns (Apvienotais saraksts), analītikas un vadības grupas "PowerHouse Latvia" direktors, RSU docents Mārtiņš Daugulis, Valsts prezidenta padomniece likumdošanas un starptautisko tiesību jautājumos Kristīne Līce un Latvijas pilsoniskās alianses eksperte pilsoniskās sabiedrības attīstības jautājumos Inese Puriņa. Pirms vairāk nekā 10 gadiem, kad Latvijas krievvalodīgajiem iedzīvotājiem izdevās savākt parakstus, lai rosinātu referendumu par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, mūs pārņēma pamatīgs emociju vilni. Tas ievērojami mobilizēja latviešus, kas arī ar pārliecinošu balsu vairākumu noraidīja šo priekšlikumu. Bet paralēli radās pretestība pret referenduma ideju vispār. Ātri vien deputāti savācās, veica izmaiņas likumā, paceļot daudzkārt augstāk latiņu, cik daudz parakstu nepieciešams, lai vispār rosinātu referendumu. Un kopš tā laika referendumi Latvijā vairs nav arī bijuši. Tagad visu nosaka deputāti. Paraksti gan tiek vākti arī referendumiem, bet nesekmīgi, jo savākt tik daudz parakstus, ļaudīm ejot pie notāra, neizdodas. Un grūti pateikt, vai kādreiz Latvijā kāds referendums vēl notiks. Ja vien likumos atkal netiks veiktas kādas izmaiņas. Vajadzētu Latvijas tautai uzticēt kaut vai rosināt vairāk izlemt kādus grūtākus jautājums, vai tā ir spējīga lemt? Varbūt tiešām ir drošāk, ka visu nosaka deleģētie tautas kalpi.
Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs rosina samazināt slieksni tautas nobalsošanas ierosināšanai. Kā tas ietekmēs sabiedrības līdzdalību valstiski svarīgos procesos, to Krustpunktā vaicājam politiķiem un ekspertiem. Analizē Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs Andrejs Judins (Jaunā Vienotība), Saeimas deputāts Edvards Smiltēns (Apvienotais saraksts), analītikas un vadības grupas "PowerHouse Latvia" direktors, RSU docents Mārtiņš Daugulis, Valsts prezidenta padomniece likumdošanas un starptautisko tiesību jautājumos Kristīne Līce un Latvijas pilsoniskās alianses eksperte pilsoniskās sabiedrības attīstības jautājumos Inese Puriņa. Pirms vairāk nekā 10 gadiem, kad Latvijas krievvalodīgajiem iedzīvotājiem izdevās savākt parakstus, lai rosinātu referendumu par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, mūs pārņēma pamatīgs emociju vilni. Tas ievērojami mobilizēja latviešus, kas arī ar pārliecinošu balsu vairākumu noraidīja šo priekšlikumu. Bet paralēli radās pretestība pret referenduma ideju vispār. Ātri vien deputāti savācās, veica izmaiņas likumā, paceļot daudzkārt augstāk latiņu, cik daudz parakstu nepieciešams, lai vispār rosinātu referendumu. Un kopš tā laika referendumi Latvijā vairs nav arī bijuši. Tagad visu nosaka deputāti. Paraksti gan tiek vākti arī referendumiem, bet nesekmīgi, jo savākt tik daudz parakstus, ļaudīm ejot pie notāra, neizdodas. Un grūti pateikt, vai kādreiz Latvijā kāds referendums vēl notiks. Ja vien likumos atkal netiks veiktas kādas izmaiņas. Vajadzētu Latvijas tautai uzticēt kaut vai rosināt vairāk izlemt kādus grūtākus jautājums, vai tā ir spējīga lemt? Varbūt tiešām ir drošāk, ka visu nosaka deleģētie tautas kalpi.
Stāsta žurnālists un politiķis, savulaik – Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns Pirms šodienas vienmēr bijusi vakardiena. Tautas frontes manifestācijā Daugavmalā dienu pirms 1990. gada 18. marta Augstākās padomes vēlēšanām turēju plecos četrus gadus veco dēlēnu. Radiožurnālists Jānis Ūdris vēlāk stāstīja, ka amerikāņu reportieris, kam viņš manifestācijā tulkoja, to ieraudzīdams, izsaucies: "Nākotne viņa plecos!" Mēs visi esam kādam vai kādas iepriekšējās paaudzes plecos. Mūsu plecos ir mūsu nākotne. Varbūt nav tik svarīgi, bet parasti, atzīmēdami 4. maiju, cilvēki lielākoties aizmirsuši vai nezina, ka Latvijas neatkarības atjaunotāju pirmā plenārsēde sākās nevis 4., bet gan 3. maijā. Bez sīvas spēkošanās ar prokremlisko opozīciju, bez neatkarības pasludināšanai svarīgāko pozīciju ieņemšanas 4. maijs šodien nebūtu svētku diena. 3. maijā par Augstākās padomes priekšsēdētāju ar turpat vai 160 balsīm ievēlēja iepriekšējās – Latvijas PSR Augstākās padomes – Prezidija priekšsēdētāju, no augstu padomju amatpersonu aprindām nākušu latviešu godavīru Anatoliju Gorbunovu. Taču zīmīgi, ka 138 deputāti – tieši tik, cik nākamajā dienā balsos par neatkarību – viņa pirmā vietnieka krēslā apstiprināja Tautas frontes priekšsēdētāju, bet 131 – tas ir, mazāk par liktenīgo konstitucionālo vairākumu – piekrita, ka par priekšsēdētāja otro vietnieku kļūst LNNK pārstāvis. 3. maijā plenārsēdi uzsāka vēl Latvijas PSR Augstākā padome un Latvijas PSR deputāti, bet 4. maija pēcpusdienā PSR abreviatūra un attiecīgā plāksnīte pie Augstā nama ieejas jau atradās vēstures mēslainē. Tālab 3. maijs, ja arī nav atzīmējama diena, tomēr bijusi liktenīga. Iepriekšējā stāstā par neatkarības atjaunošanu pirms 35 gadiem pieminēju 30. marta diskrēto apspriedi Vaives dzirnavās. Nepateicu tikai to, ka tur Tautas frontes un Pasaules Brīvo latviešu apvienības vadoņi apsprieda ne tikai Neatkarības deklarācijas gala tekstu, bet dalīja arī portfeļus un amatus, kam vajadzētu vadīt neatkarības izcīņu. Tur izlemts pirms 3. maija – Augstākās padomes pirmās sanākšanas – ar Latvijas Neatkarības deklarāciju iepazīstināt PSRS Prezidentu. Pastāvēja neliela cerība, ka tas varētu novērst vai vismaz mīkstinātu represijas un ekonomisko blokādi, kādu pēc 11. marta Lietuvas Neatkarības akta Kremlis jau īstenoja pret lietuviešiem. Rietumu politisko līderu tipiskā attieksme pret Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas centieniem toreiz vēl bija apmēram tāda: "Jums taisnība, bet runājiet ar Maskavu!" Tikšanās ar Gorbačovu un PSRS premjerministru Nikolaju Rižkovu par Latvijas Neatkarības deklarāciju Maskavas Kremlī notika 17. aprīlī. "Stenka na stenku!" ("Siena pret sienu!") – Kremļa saimnieks norādīja vietas sarunu galda pretējā pusē man, Tautas frontes valdes loceklim Ilmāram Bišeram, Anatolijam Gorbunovam un deputātam Vilnim Bresim – četru cilvēku delegācijai no Latvijas. Deklarācijas nianses viņu neinteresēja. Uzstāja, ka izstāšanās no PSRS pieļaujama tikai saskaņā ar PSRS Konstitūciju, ko PSRS Konstitūcija, protams nepieļauj. PSRS valdības galva Rižkovs viszinīgi brīdināja, ka jelkādas Latvijas Neatkarības deklarācijas pieņemšanu ne tikai PSRS valdība, bet arī latviešu tauta uztveršot kā neatbalstāmu ekstrēmismu un mūs gāzīšot. Pirmais jaunās Augstākās padomes gāšanas mēģinājums notika 15. maijā. Vecajā Rīgas Bruņniecības namā, pūlēdamies padzīt koristus, kuri kā sargi stāvēja uz ieejas kāpnēm dziedāja tautasdziesmas, lauzās civilās drānās ģērbti jaunekļi, pieprasīdami saskaņā ar Gorbačova dekrētu iesaldēt 4. maija deklarāciju. Uzbrucēji Puškina valodā auroja "Internacionāles" pirmo rindiņu un negaidīti izklīda stundā, kad padomju armijas daļās dalīja pusdienas. Pēc 17. aprīļa sarunas ar Gorbačovu varēja nojaust, ka neatkarības atgūšana arī parlamentārā, nevardarbīgā ceļā nebūs vienkārša, un Kremlis neatsakās no iespējas Baltijas neatkarības procesus apturēt ar spēku. "Ja vēlētos, es Landsberģi pāris nedēļās "priščučil bi" ("pienaglotu pie sienas")," PSRS Prezidents brīdināja mūs, šķietami draudzīgi piebilzdams, ka ar "latviešu strēlniekiem" jau gan, atšķirībā no "lietuviešu muzikanta", Kremlis taču varēšot vienoties. Tautas frontes atbilde šai sarunai Kremlī bija 21. aprīlī Daugavas stadionā sasauktā visas Latvijas vairāk nekā 8000 dažādu līmeņu deputātu sanāksme. Tā Augstākās padomes pirmajai sesijai uzdeva balsot par Tautas frontes sagatavoto Deklarāciju. Dzejnieks Imants Ziedonis mudināja nenobīties no "ziloņa, kas iebridis skudru pūznī, uzlicis tam gubu un žēli taurē, ka skudras, čurādamas uz viņa kājas, pārkāpj ziloņa cilvēktiesības". Tas bija sveiciens jau dibinātajai Augstākās padomes prokrieviskajai frakcijai "Līdztiesība". Daudzi "Līdztiesības" deputāti ikdienā valkāja padomju armijas un VDK virsnieku uniformas, atgādinādami, ka ir bruņota opozīcija. Imants Ziedonis arī karsti atbalstīja priekšlikumu 3. maija sēdi ievadīt ar deputātu svinīgo solījumu Mātei Latvijai Brāļu kapos. Ar solījumu veļiem, kuru plecos turamies, un solījumu tiem, kurus jānotur mūsu pleciem. Dzestrā agrumā, zeltsaules staros. Visi caur Brāļu kapu vārtiem izgājušie deputāti sastājās ar skatu pret Mātes Latvijas skulptūru. Kā pēdējais aizelsies pieskrēja filozofs Pēteris Laķis, stāstīdams, ka viņu aizkavēja puķu tantiņa, kura nav ņēmusi naudu par ziedu pušķīti, piekodinādama, ka par samaksu pieņems tikai balsojumu par neatkarību. Un lai arī ir dzirdēts mūziķu joks, ka par vienu flautu briesmīgāk var skanēt tikai divas flautas, nākamo balsotāju par neatkarību solījumu senčiem un nākamībai 3. maijā, ja neesmu to nosapņojis, ievadīja un noslēdza divu jauniešu – puiša un meitenes – dievišķa flautu spēle. Tas bija skaistākais un iedvesmojošākais uzmundrinājums deputātiem, kas 3. maijā pārkāpa vecā laikmeta slieksni, lai dotos nezināmā nākotnē uz 4. maiju, kas, nevar noliegt, laimīgi turpinās par spīti tā paša ienaidnieka draudiem un karam Ukrainā.
Neiecietībai pret citas rases, tautības, reliģijas pārstāvjiem, pret citādajiem nav tikai lokāls raksturs, tā ir pasaules mēroga problēma. Kā izpaužas rasisms mūsdienu sabiedrībā un kā ar to cīnīties, vērtējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Domeniko Graciozo, gvatemalietis, kurš Latvijā dzīvo jau vairāk nekā 15 gadus, Lingita Lina Bopulu, latviešu valodas skolotāja, pasniedzēja, kura nāk no jauktas ģimenes, kurā mamma ir no Latvijas, bet tēvs ir no Kongo, un meksikānis Havjers Garsija. Lingita Lina Bopulu ir baušķeniece un bieži saņem jautājumu - cik ilgi tu dzīvo Latvijā; no kurienes tu esi atbraukusi? "Un tad es parasti mēdzu jokot - es esmu no Bauskas. Tā jau arī ir, ja man Rīgā jautā, no kurienes esmu atbraukusi, esmu atbraukusi no Bauskas. Tagad jau es dzīvoju un strādāju Rīgā, bet dzimusi un augusi esmu Bauskā," par sevi stāsta Lingita Lina Bopulu. "Šobrīd esmu latviešu valodas skolotāja, gan ar bērniem skolā strādāju, gan arī ar pieaugušajiem dažādos valodu mācību centros, mācu latviešu valodu pārsvarā ārvalstu bērniem un arī pieaugušajiem, kuri nāk no dažādām valstīm. Man ir studenti no Baltkrievijas, Indijas, Vācijas, Polijas, Sīrijas, Vjetnamas un dažnedažādām valstīm. Un arī mans mērķis ir gan palīdzēt apgūt valodu, gan ieinteresēt par valodu un kultūru, gan arī emocionāli kaut kādā ziņā palīdzēt, jo es diemžēl zinu, kā tas ir, ka dažreiz varbūt cilvēki tevi negrib pieņemt kā savējo," atklāj Lingita Lina Bopulu. "Tā ir savā ziņā mana lielākā problēma, jo es arī esmu vienmēr centusies būt latviskāka par latvisku, varbūt arī tāpēc, ka man vienkārši ir bijis jāpierāda. Mans bakalaura grāds ir baltu filoloģijā, maģistra grāds - komunikācijas zinātnē, tomēr es arī cenšos runāt par latviešu valodu, piedalos dažādās konferencēs pasaulē. Esmu arī bijusi Amerikā un arī strādājusi ar diasporu dažādās valstīs, jo man ir svarīgi arī kaut kādā ziņā pierādīt, ka es esmu latviete, jo patiesībā man nav citas dzimtenes. Citreiz cilvēki saka: brauc uz savām mājām, bet es pirmo reizi sava tēva dzimtenē biju 19 gadu vecumā. Bieži vien cilvēki teica pirms tam - brauc uz savām mājām, un man bija tāds - uz Bausku? Tikai stundu 10 no Rīgas ar autobusu! Tā es smējos. Es esmu no Bauskas." Ja reizēm ir situācijas, ka cilvēki saka - brauc mājās, tad ir jāizkopj kaut kādi aizsardzības mehānismi, stratēģijas, kā reaģēt, jo tas ir saistīts ar nezināšanu un neizpratni, visticamāk. "Es ļoti bieži reaģēju ar kādu joku, kā jau es minēju, ka manas mājas ir Bauskā. Man arī citreiz ir jautāts, man šķiet, ka tas bija pagājušā gadā par Lieldienām. Man jautāja, vai manā kultūra svin Lieldienas? Es ar joku atbildu, protams, ka svin un es krāsoju olas, stāstu par visām latviešu tradīcijām. Cilvēkus pretī - tiešām? Es saku - jā! Un tiešām jūsu kultūrā tā ir? Es saku - jā, manā latviešu kultūrā tā ir. Cilvēks pretī - kā latviešu kultūrā? Es domāju, ka šeit arī varbūt ir tā atšķirība manā personīgajā pieredzē, tā kā esmu dzimusi šeit, es tiešām arī uzskatu sevi par latvieti, kā daļu no šīs sabiedrības, un ja man kāds saka - brauc mājās un jautā par manu kultūru, es arī atbildu par latviešu kultūru, jo tā arī ir mana kultūra," atzīst Lingita Lina Bopulu. "Es par tēva kultūru diemžēl zinu ļoti maz, jo tēvs aizbrauca uz dzimteni, kad man bija divarpus gadu, līdz ar to es tā arī uzskatu un arī atbildu par Latviju, par latviešu valodu, latviešu kultūru." Lingita Lina Bopulu ir studējusi arī Itālijā, Amerikā, Zviedrijā, un arī šajās zemēs, ja kāds jautā, no kurienes viņa ir, atbild - no Latvijas. "Ja man saka - brauc mājās, mana pirmā doma ir, ka man jābrauc uz Latviju, nevis uz kādu citu vietu. Tādā brīdī es neuztveru to personīgi, ja man pasaka - tu neesi itāliete. Jā, es neesmu itāliete, jo esmu latviete. Ja man kāds Latvijā pasaka, ka tu neesi latviete, tomēr es to uztveru diezgan personīgi, jo man nav nevienas citas dzimtenes," bilst Lingita Lina Bopulu. "Varbūt tas ir mīnuss vai citreiz arī pluss, ka tiešām man to atšķirību var redzēt. Tā kā mans tētis ir pavisam tumšas ādas krāsas un mamma ir ļoti gaiša, tas es esmu, kā saku, saulaini brūna pa vidu. Bet nereti kāds mani nosauc par melno un citādos ne pārāk jaukos vārdos. (..) Es esmu šeit dzimusi un augusi, un ja man kāds pasaka, ka neesmu, tad protams, man sāp par to sirds. Ja man kāds Itālijā pasaka, ka es neesmu itāliete, protams, ka tas varbūt kaut kā nav patīkami, bet jā, es neesmu itāliete, jo esmu latviete. Un ja man kāds jebkurā citā valstī jautā, no kurienes es esmu, es saku, ka esmu no Latvijas. Ja man Latvijā kāds jautā, no kurienes esmu, saku, ka esmu no Bauskas, un tad man patīk skatīties cilvēku reakciju."
Bērnība, kādu šodien izdzīvo bērni rietumu pasaulē, ir krietni atšķirīga no tās, kuru piedzīvoja paaudzes pirms tam. Ne velti mēs nereti kavējamies nostaļģiskās atmiņās par savu bērnību, spriežot par to, cik pareizas vai nepareizas bērnības piedzīvo mūsdienu bērni. Kāda bija bērnu dzīve senāk? Kad radās izpratne par bērnu attīstību un kad sabiedrība sāka izjust nepieciešamību radīt jaunu sistēmu, pielāgotu bērnu vajadzībām? Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē Latvijas Universitāes (LU) Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes profesore, gramatas "Digitala berniba" autore Zanda Rubene, vēsturnieks, LU profesors Gvido Straube un Latvijas Bērnu labklājības tīkla politikas koordinatore Evisa Stankus. Profesors: Veselīgai ģimenes videi ir būtiska nozīme bērna attīstībā Nesen Latvijā viesojās viens no zināmāmakjiem bērnu attīstības psihologiem pasaulē – Upsālas universitātes profesors Gustafs Gredebeks. Sarunā viņš stāsta par bērna sociālo, emocionālo un izziņas attīstību agrīnā vecumā un skaidro, kāpēc veselīgai ģimenes videi ir tik būtiska nozīme bērna attīstībā. Upsalas zīdaiņu un bērnu laboratoriju Zviedrijā ik gadu apmeklē aptuveni 3000 zīdaiņu vai bērnu kopā ar saviem vecākiem. Zinātnieki šo vizīšu laikā veic pētniecisko darbu, taču, lai to paveiktu, maziem bērniem, protams, nav iespējams dot nopietnas instrukcijas, tāpēc pētnieki vienkārši spēlējas ar bērniem un pēc tam top zinātniskās publikācijas. Tā stāsta šīs laboratorijas vadītājs, attīstības psiholoģijas profesors Upsalas Universitātē Gustafs Gredebeks (Gustaf Gredebäck), un viņš arī piebilst, ka nevarētu vēlēties sev labāku darbu. Šī gada sākumā Rīgā norisinājās Latvijas Republikas Goda konsula ASV Ilinoisas štatā Roberta Blumberga atbalstītā un nu jau par tradīciju kļuvusī izcilības lekcija, un šoreiz izcilības lekcijas godā bija tieši profesora Gustafa Gredebeka priekšlasījums “Kā rokas veido prātu” (How Hands Shape the Mind). Profesora pētnieciskās intereses saistītas ar bērniem, jaundzimušajiem, īpaši viņu kognitīvo jeb izziņas, sociālo un emocionālo attīstību. Arī mums - “Zināmais nezināmajā” - bija iespēja uz brīdi ar profesoru satikties, un tikšanās iesākumā viņam minēju, ka daudzkārt dzirdēts apgalvojums - visām prasmēm un talantiem, kas mums piemīt, aizsākumi ir meklējami bērnībā. Pēc Gredebeka domām, zināmā mērā šādi apgalvojumi ir pareizi, sākuma punkts attīstībai un pamats tam, par ko mēs kļūsim, ir bērnībā, taču mums allaž ir iespējams mainīties, mācīties jaunas lietas, pielāgoties, tā ka nevar visu laiku tikai atsaukties uz bērnību. Bet vai ir kādas lietas, ko mēs vairs nevaram mainīt, kad esam 10, 20, 30 gadus veci? Bet raidījuma ievadā par savu izvēlēto grāmatu stāsta ornitologs Viesturs Ķerus. Viņš izvēlējies Franka Gilla un Ričarda Prama (Frank Gill, Richard Prum) grāmatu "Ornitoloģija". "Esmu pamatā ornitologs, mazliet rakstnieks, un reizēm, kad es stāstu bērniem par to, kas ir kopīgs grāmatu rakstīšanai un ornitoloģijai tad viena no tām lietām, kas ir kopīga, ir tas, ka daudz jālasa. Varbūt tas, ko lasa, atšķiras, vai tu esi rakstnieks vai ornitologs, bet daudz jālasa ir abiem," stāsta Viesturs Ķerus. "Tāpēc ka ornitologi cilvēkiem saistās ar speciālistiem, kas zina visu par putniem. No tā visa, ko mēs zinām un varam pastāstīt, mēs paši esam izpētījuši tikai ļoti, ļoti mazu daļiņu. Lielāko daļu mēs esam uzzinājuši, lasot citu cilvēku pētījumus. Citu ornitologu pētījumus. Un tā īstā lasāmviela zinātniekiem ir zinātniskie žurnāli. Bet zinātniskie raksti ir katrs par kādu ļoti šauru aspektu. Grāmatu "Ornitoloģija" ir tāds labs avots, kur ir apkopoti daudzu pētījumu rezultāti. Šajā grāmatā, kas kā pamatā ir domāta studentiem, bet ļoti noder arī man darbā, ir apkopots viss svarīgākais par putniem. Līdz ar to šī grāmata ir būtisks palīglīdzeklis man darbā tieši tajos brīžos, kad man ir jāstāsta par putniem citiem. Piemēram, ja Zināmais nezināmajā mani uzaicina pastāstīt par putnu maņām vai par putnu attiecībām, tad šī grāmata man ir pirmais atspēriens. Šie abi autori - Franks Gills jūsu Ričards Prams - ir izdarījuši ļoti lielu darbu manā vietā. Šajā gadījumā man nav jāiet cauri simtiem zinātnisku rakstu, lai sagatavotos vienai sarunai par kādu putnu dzīves aspektu. Bet es varu paskatīties, kas ir minēts šajā grāmatā, un tad varbūt dažus jaunākos rakstus vēl piemeklēt klāt, kas par šo tēmu ir izpētījis kopš grāmatas iznākšanas."
"Atsperes" viesis šoreiz ir komponists Krists Auznieks. Viņš ir viens no būtiskākajiem radošās komandas cilvēkiem Olgas Tokarčukas veģetārajā trillerī "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kam 4. aprīlī aizvadīta pirmizrāde Dailes teātrī. Runājam par komponēšanu, tendencēm un studentiem... Gunda Vaivode: Vakar Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja poļu rakstnieces un arī Nobela prēmijas laureātes Olgas Tokarčukas veģetārais trilleris "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kura dramatizējumu veicis Matīss Gricmanis. Tu, Krist, pirmoreiz rakstīji mūziku teātra izrādei. Kad tu iepazinies ar šo darbu? Pirms kāda gada, kad Dailes teātra radošā komanda mani uzrunāja: tad arī diezgan ātri izlasīju to. Tajā laikā tulkojums, manuprāt, vēl neeksistēja, tāpēc lasīju to angļu tulkojumā. Mani uzreiz uzrunāja šī darba tēmas, un man arī bija skaidrs, ka piekritīšu un ka man tas būs gana interesants uzdevums un izaicinājums. Vai vari noformulēt sev, par ko ir šis stāsts? No vienas puses - par taisnīguma izjūtu. Par to, ka ļaunumam ir dažādas sejas. Lugas beigās izrādās, ka galvenā varone ir ļauna - viņa ir slepkava, viņa ir nogalinājusi. Lūk, esmu atklājis izrādes beigas un sabojājis visu skatītāju pieredzi, bet lielais jautājums ir par to, kā un kāpēc sanāk tā, ka cilvēks, kurš ir nogalinājis citus cilvēkus, ir tas, kuram mēs šajā gadījumā gribam piedot vai kuru mēs gribam attaisnot. Varbūt var rasties jautājums, kā mēs rīkotos līdzīgā situācijā? Respektīvi, mēs redzam, ka cilvēki ir ļauni pret citiem, pret citām dzīvām būtnēm, šajā gadījumā - pret dažādiem dzīvniekiem, un šo ļaunumu mēs esam gatavi piedot vai pat attaisnot. Mēs to ikdienā normalizējam, skatoties, kā uz mūsu pannām guļ citu dzīvu būtņu gaļa. Kad Janīna - lugas galvenais tēls - nogalina cilvēkus, mūsos ieslēdzas jau pavisam citas jūtas. Šeit tās mazliet tiek vienlīdzīgotas un mums tiek norādīts uz mūsu pašu domu nekonsekvenci. Jā, izrādē vairākas reizes izskan jautājums, vai ļaunums obligāti jāsoda. Un atbilde nemaz tik viegli nenāk rokā. Ir jādomā! Jā, šis soda koncepts man nešķiet tik interesants, bet tas, ka šis jautājums liek mums orientēties, ir droši vien ļaunuma definīcija kā tāda. Vai vienu ļaunumu atriebt ar otru, vai tomēr darīt, kā Rainis mums ieteica - tikai ar labu. Sīriešu izcelsmes nīderlandiešu režisora Ola Mafālani tiek uzskatīta par īstu fantāzijas karalieni, un viņas izrādēs ir ļoti poētiskas ainas; tur netrūkst arī humora, un šajā gadījumā - arī kriminālromāna iezīmes. Bet kā jums visiem klājās sapņu komandā, kurā darbojas patiešām izcili mākslinieki - gaismu mākslinieks Alekss Broks, scenogrāfs Germans Ermičs - arī viņam, starp citu, debija teātrī -, horeogrāfe Elīna Gediņa, tērpu mākslinieki "Mareunrol's". Kāda bija sazobe vienam ar otru? Neradās problēmas tik spilgtām individualitātēm? Nē! Tā tiešām bija fantastiska komanda, un tas bija īsts komandas darbs, kurā mēs visi viens ar otru sarunājāmies no gandrīz paša sākuma pirms gada, līdz pat vakardienas pirmizrādei. Šajā gadījumā tas, ka šie mākslinieki ir tik daudzveidīgi, spilgti un arī griboši sadarboties, un viņi nevis svinēja savu ego, bet mēģināja kalpot idejai un sadoties rokās - tas viss palīdzēja nonākt pie darba, kas katram no mums šķiet vienlīdz nozīmīgs un vienlaikus arī daudz lielāks par katru no mums. Šajā lugā nereti tiek piesaukta arī astroloģija. Vai tev ar astroloģiju ir kādas īpašas attiecības? Lasi horoskopus? Par īpašām attiecībām es tās noteikti nesauktu. Man gribas cerēt un ticēt, un ir interesanti flirtēt ar ideju, ka kaut kur gaisā kādas nojausmas stāv laikam priekšā - ka mēs kaut ko varam nojaust par nākotni. Tuvāka man šķiet ideja, kas pausta grāmatā "Troksnis". Tā ir astoņdesmitajos gados rakstīta, un tās autors, kas ir mūzikas sociologs, piedāvā ideju, ka mūzika, kas tiek rakstīta kādā noteiktā laikā, paredz sociālus, politiskus un ekonomiskus procesus, kas vēl tikai notiks un nāks. Viņš šeit apskatījis mūziku no Lielās franču revolūcijas laika, pēc tam arī romantisma mūziku, un pēc tam arī 20. gadsimta mūziku. Un šādā ziņā mūzikai vairāk nekā jebkurai citai darbībai piemīt spēja pareģot nākotni. Mūzika, protams, neoperē verbāli, bet tā spēj pieskarties tām daļām, kurā valoda vēl nav tikusi noformulēta vai ieviesta. Kas tu pats esi pēc horoskopa? Zivs. Ir interesanti domāt, ka mēs visu zemeslodi varam ietilpināt 12 dažādos tipāžos un tad skatīties, kuri ir saderīgāki un kuri nesaderīgāki. Kāpēc lai mēs nespēlētos ar šo ideju? Mūziku teātrim tu esi rakstījis pirmoreiz. Tas tomēr ir ļoti, ļoti atšķirīgi no citiem žanriem, kur tavs personīgais rezultāts ir vairāk prognozējams. Šajā izrādē mūzikas ir ļoti daudz, un zinu arī, ka izrādes labā tev nācās daudz ko upurēt no uzrakstītā. Vai tu to izjūti tieši tā - kā upurēšanu, vai arī vieglu roku vienkārši dari tā, kā nepieciešams, un "nomirsti režisorā"? Varbūt vārds "upurēšana" ir morāli pārāk piesātināts. Patiesība ir daudz vienkāršāka. Un droši vien arī mazāk interesanta. Bet es noteikti jūtu atšķirību. Uzrakstot operu, es pabeidzu darbu, pēc tam ienāk pārējā komanda, un manām notīm vairs neviens nedrīkst pieskarties. Tās ir kļuvušas par faktiem. Kamēr teātrī notis nekad nekļūs par faktiem! Pat pirms pašas pirmizrādes, runājot ar solisti Beāti Zviedri, pēdējā mirklī pāris nošu tika mainītas. Līdz ar to notācijas nozīme šajā procesā ir pilnīgi atšķirīga: tā ir daudz elastīgāka, fleksiblāka, lokanāka. Tāpat struktūra. Tā visa mainās izrādes vajadzību vārdā. Un tas ir interesanti, atsvaidzinoši. Es noteikti to negribētu darīt katru dienu, jo man svarīgi uzturēt līdzsvarā to mūziku, kurā kaut kāda patiesība tiek sasniegta jau gadu pirms atskaņojuma, bet vienlaikus dinamiskā vide, kurā jāatrod jauni risinājumi jau uz nākamo dienu, dod milzīgu grūdienu jaunos virzienos, jaunās vietās, kuras pats sevī es noteikti apzinājos. Neapzinājos vai nebiju uz tām gatavs vai gribošs reaģēt tik ātri. Tagad man ir milzīga pieredze reaģēšanas mākslā... Vai tas nozīmē, ka tas tev palīdzēs, rakstot cita veida mūziku? Noteikti! Jo tas palīdz arī domāt par to, kas ir saprotams: ne tā, ka es par to nebūtu pirms tam domājis, bet kas ir saprotams cilvēkam, kurš varbūt nemīl skaņu tik ļoti, cik es, kuram ir svarīgs stāsta jēdziens. Man patīk mūzika, kurā mēs aizejam maksimāli tālu no valodas, mēģinām nestāstīt stāstus. Savukārt teātris ir ļoti cieši saistīts ar valodu un stāstiem. [Aktuāls ir jautājums] kā mana mūzika var palīdzēt stāstu stāstīt? Varbūt tā ir daļa no stāsta vai - tieši otrādi - tam pretojas, bet tomēr ir ciešā sasaistē gan ar valodas, gan naratīva jēdzieniem. Vai tā bija režisores ideja, ka Beātei Zviedrei jābūt uz skatuves? Teātra procesā grūti pateikt, no kurienes rodas idejas. Ja mēģinātu šo ģenealoģiju atrast, diezgan ātri nonāktu pie tā, ka nevienam nav ne jausmas, kuram kura ideja pieder, jo tās parādās procesā. (..) Beāte to izdara spoži. Beāte ir fantastiska dziedātāja, un arī šajā izrādē viņa savu lomu nospēlē brīnišķīgi. Bet ideja par kora klātbūtni – tā gan bija jau pašā sākumā. Jā. Bija ideja par kori, kurš ir kā mirušo pasaule, kas atrodas galvenā tēla galvā, un caur mūziku mēs ienākam varones iekšējā pasaulē. Opermūzikā tā ir pašsaprotama ideja – ka mūzika varētu zināt kaut ko, ko citi tēli nezina vai pat nedzird uz skatuves. Tāpat arī šeit mēs uzzinām kaut ko par galveno tēlu tieši caur to, ka koris mums to stāsta, vēl pirms dažādi notikumi uz skatuves ir notikuši. Šādā ziņā būtu interesanti šo izrādi noskatīties divas vai trīs reizes – kad zinām stāstu līdz galam un redzam, ka daudz kas mums uz skatuves jau tiek pateikts priekšā, pirms mēs to uzzinām tradicionālā naratīva attīstības izpratnē. Mēs nenosaucām koristus: tie ir Valsts akadēmiskā kora "Latvija" dziedātāji Māra Sirmā vadībā. Ieraksts ir ļoti profesionāli veikts, un mūzika ir kā pašvērtība. Varbūt tā būs atskaņojama arī atsevišķi, ja tiks ierakstīta skaņu celiņā? Jā, šeit patiešām tapa ļoti, ļoti daudz mūzikas, kurai vismaz daļēju paredzu dzīvi arī ārpus teātra sienām – gan kā mūziku, ko varam klausīties koncertā, gan kā daļu no izrādes identitātes, ko var atskaņot atsevišķi. Tās pasaule ir plašāka par teātra sienām. (..) Un ir viena skaista tēma – čella tēma, ko spēlē Guna Šnē, kas man bija viens no emocionālākajiem izrādes brīžiem. Finālā vārda tiešā nozīmē notiek iziešana caur uguni un ūdeni. Ir vairākas epizodes, kurās esi izmantojis mūsu tautasdziesmas – atpazīstamas melodijas. Kā tu nonāci pie tām? Laikam iemesls, kāpēc režisore mani uzrunāja, bija tas, ka viņa gribēja, lai šeit būtu kaut kas no latviešu kormūzikas: Olu fascinē mūsu Dziesmu svētku tradīcija. No otras puses – skaidrs, ka viņa mani neizvēlējās tamdēļ, ka esmu tradicionāls kormūzikas komponists. Varbūt viņai šāda ilūzija radās tāpēc, ka viņa redzēja: skatos arī uz mūsu pašu nacionālromantisma tradīcijām. Man bija būtiski, lai tautasdziesmas, ko esmu izmantojis izrādei, runā gan par ekoloģijas tēmām, gan par sievietes lomu sabiedrībā un dzīvē. Ja patiešām ieklausāmies, tajās ir kaut kas ļoti metropolītisks un universāls, pazīstams ārpus mūsu valodas un nacionālās identitātes. Teiksim, dziesma "Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu" ir kā 21. gadsimta zaļā kursa himna. Tāpat runājot par identitātes izšķīšanu... Ja mēs dziesmai "Pūt, vējiņi!" atņemam pēdējo daļu, kurā vēstīts par specifisku lokāciju un Kurzemi un paliekam tikai pie idejas par aizdzīšanu – sak', vējš mūs aizdzen projām kā tādus smilšu graudus… Tāda eksistenciāla iziršana, kas delīrija ainā finālā notiek ar galveno tēlu. Šeit man likās būtiski paņemt kaut ko, kas mums visiem ir pazīstams un dārgs, un caur to parādīt un lūgt mums neskatīties uz to viendimensionāli, neļaut to padarīt par labējā spārna kursa identitātes simbolu, neļaut uzurpēt cilvēkiem ar ļauniem nodomiem mūsu kultūras daudzveidību un bagātību, kurā ir arī tēmas, kas mums absolūti nesaistās ar tradicionālu Latvijas kultūru, bet redzēt, ka tajās jau ir iebūvēta atvērtība un daudzveidība, ar kādu vismaz es neasociēju latviešu folkloru. "Pūt, vējiņi!" skats man likās ļoti kinematogrāfisks, raisījās pat zināmas asociācijas ar filmu. Un ar Baibiņu. Ļoti pretēji tēli, un tajā brīdī tu vienalga domā par savām kontekstuālajām sajūtām, kādas tev ir no pagātnes bijušas. Ļoti interesants bija šis izmantojums! Katrā ziņā žanriska un stilistiska daudzveidība tavā mūzikā šai izrādei ir milzīga. Bet tu pieminēji nacionālo identitāti. Vai mēs šobrīd vispār varam runāt par kādām izteiktām mūzikas tendencēm? Vai pasaules mūzikā notiek kādi lielāki procesi? Vai varam runāt par kādiem viļņiem, straumēm un nacionālajām skolām, vai tomēr mūzikas sacerēšana atkarīga no katra indivīda? Kādu laiku mēs par to gandrīz vai vispār nevarējām runāt. Bija ārkārtīgi spēcīga globalizācijas sajūta, mūsu pašu piederība un iederība Eiropas Savienībā un tamlīdzīgās institūcijās, tāpat kā mūsu jaunās paaudzes komponistu darbība citās pasaules skolās. Protams, ka vide, kurās mēs uzturamies, spēlē nozīmīgu lomu, un bieži vien tā formatīvā izglītība, īpaši bakalaura līmenī: tas ir brīdis, kad mūsu smadzenes ir visatvērtākās – tad mēs izmaināmies visvairāk un izveidojam savu arodu. Šādā skatījumā es pats šo laiku pavadīju Nīderlandē, un ļoti daudz kur jūtu, ka manī parādās nīderlandiešu mūsdienu mūzikas tradīcija, kas ir saistīta ar strukturālismu, asiem formas griezumiem, kas patiesībā ir tāda Stravinska tradīcija, ko caur sevi izauklējis Luiss Andrīsens, kļūdams par Nīderlandes muzikālo identitāti vismaz vairāku gadu desmitu garumā. Un ne jau bez Amerikas ietekmes. Protams! Amerikas ietekme gan nāca vēlāk. Īpašas ir manas attiecības ar nozīmīgākajiem skolotājiem. Piemēram, Deividu Lengu, kuram arī šī pati tradīcija ir tuva un mīļa: tāda ļoti liela atturība mūzikā, ļoti liela pieturēšanās pie ierobežota muzikālā materiāla un mēģinājumi šo muzikālo materiālu izanalizēt līdz galam – kā tādu telpisku objektu griezt apkārt un ieraudzīt tajā visas iespējamās šķautnes. Tāda veida domāšana man vēl joprojām ir mīļa. Es pats strādāju ar pilnīgi citiem materiāliem: vai tā būtu tautasdziesma, tehnomūzika vai džeza aranžējumi no 60. gadiem. Ar šādu pieeju aicinu klausītājus iedziļināties mūzikas struktūrā, iedziļināties mūzikas uzbūvē, lai mūzika un skaņa nebūtu tikai baudas objekts vai avots, bet arī kas intelektuāli stimulējošs un interesants. 2021. gadā uzvarēji kompozīciju konkursā "Rostrum" ar savu skaņdarbu Are One, kas bija daļa no tavas operas "Tagadnes". Ieguvi pirmo vietu jauno komponistu grupā, un toreiz ar kolēģiem norunājām, ka te ir lieliski sapludināti žanri, nepadarot neko banālu. Tas arī ir viens no taviem paņēmieniem joprojām – sapludināt žanrus. Tagad mēs, domājot par jaunajiem kandidātiem, ko šogad vest uz "Rostrum" konkursu, diezgan vienprātīgi visi nobalsojām par Aleksandra Avrameca skaņdarbu "Ausma" simfoniskajam orķestrim, kas izskanēja Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā. Aleksandrs ir tavs audzēknis. Kā tu domā, kādas izredzes viņam ir? Grūti teikt, jo "Rostrums" ir fascinējoša vienība ar to, ka tur katru gadu žūrija mainās un cilvēku gaume arī ir tik daudzveidīga. Tas viss varbūt iet kopā ar tendenci, ka cilvēki sāk kārot pēc harmoniskākas mūzikas? Tu pieskaries ļoti, ļoti interesantai tēmai, kuru man būs grūti izvērst tik īsā laikā. Aleksandrs ir fantastisks students un tiešām ārkārtīgi smagi, sūri un grūti strādājošs cilvēks, kuram māksla ir vismaz tikpat nozīmīga kā man, ja ne vairāk. Šāda degsme ir ārkārtīgi svarīga. Un tas, manuprāt, ir pirmais solis uz panākumiem – ja cilvēkā ir mīlestība pret arodu, pret mūziku un spēja to izvirzīt par savas dzīves augstāko mērķi – un Aleksandram tāda absolūti piemīt –, tad viss pārējais ir sekundāri. Tālāk jau mūs katru uzmeklē dažādi dzīves eņģeļi, kuri palīdz mūs pabīdīt un aizbīdīt pareizā vietā, pareizā laikā. Bet, ja ir šis iekšējais milzīgais spēks un spēja pārvarēt savu emocionālo nespēju… Tas ir vienīgais šķērslis, kas mums katram ir: kā pārvarēt to, ka mēs esam slinki, vāji, garlaikoti, un pārvērst to par radošu konstruktīvu enerģiju. Aleksandram šī spēja absolūti piemīt. Tas ir vienīgais, ko es varu pateikt par viņa tālākajiem panākumiem. Un otrs, ko tu piemini – par to mūsdienu kompozīcijas pārveidi. Sāku laikam jau šo stāstu ar to, ka mēs it kā iegājām šajā globalizācijas laikmetā, bet grūti ir pateikt, kur pasaule virzās šobrīd. Ja mēs paskatāmies uz Amerikas politiku, kas vienmēr rādījusi tālāko ceļu uz iekļautību un daudzveidību, tagad par to mums visiem ir milzīgas šaubas, un ir grūti saprast, vai tā ir vienkārši pauze garākā ceļā, vai arī pilnīgi radikāla kursa maiņa. Ja tā, tad varbūt atkal nonāksim pie lielāka protekcionisma un izolācijas, un tad jau šī negatīvā procesa rezultātā sāks vairāk veidoties nacionālās skolas – nevis tāpēc, ka mēs gribēsim, bet tāpēc, ka vienkārši būs mazāk iespēju ceļot un sadarboties. Bet to es neparedzu. Es vienkārši pieļauju to kā iespēju, kas pirms 10 gadiem man likās absolūti nereāla. Tu šobrīd esi Kristus vecumā. Esi par to aizdomājies? Jā, par to es runāju psihoterapijā diezgan daudz. (smejas) Jo pēkšņi skaitļi kļūst nozīmīgi, vecums nāk vēja spārniem un jāsāk domāt par mantojumu un ko tikai vēl ne. Ne tādā ziņā, ka grasītos mirt, bet aizdomājoties par to, ko atstāt aiz sevis. Protams, domāju par Jēzus fascinējošo personību. Vienmēr, kad es iedomājos par šo skaisto cilvēku vai tēlu, par viņa milzīgo nesavtību un bezgalīgo mīlestību pret visu dzīvo, atceros arī viņa vienīgo neiecietību pret to, ka baznīcas priekšā ir izbūvēts tirgus laukums un tur notiek tirgošanās: tas ir tas attēls, ko es redzu – ka tur notiek pārdošana un Jēzus kļūst dusmīgs. Tas ir attēls, ko paturu prātā, jo mākslā jau ir pavisam līdzīgi. Brīžiem mēs atkāpjamies no mākslinieciskajiem ideāliem. Kurā brīdī tas ir, lai pasniegtu roku un palīdzētu komunicēt? Kā izdarīt tā, lai mēs nepazaudētu savus mākslinieciskos ideālus procesos, institūcijās un vietās, kurām ir atbildība pret skatītāju un klausītāju?
"Atsperes" viesis šoreiz ir komponists Krists Auznieks. Viņš ir viens no būtiskākajiem radošās komandas cilvēkiem Olgas Tokarčukas veģetārajā trillerī "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kam 4. aprīlī aizvadīta pirmizrāde Dailes teātrī. Runājam par komponēšanu, tendencēm un studentiem... Gunda Vaivode: Vakar Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja poļu rakstnieces un arī Nobela prēmijas laureātes Olgas Tokarčukas veģetārais trilleris "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kura dramatizējumu veicis Matīss Gricmanis. Tu, Krist, pirmoreiz rakstīji mūziku teātra izrādei. Kad tu iepazinies ar šo darbu? Pirms kāda gada, kad Dailes teātra radošā komanda mani uzrunāja: tad arī diezgan ātri izlasīju to. Tajā laikā tulkojums, manuprāt, vēl neeksistēja, tāpēc lasīju to angļu tulkojumā. Mani uzreiz uzrunāja šī darba tēmas, un man arī bija skaidrs, ka piekritīšu un ka man tas būs gana interesants uzdevums un izaicinājums. Vai vari noformulēt sev, par ko ir šis stāsts? No vienas puses - par taisnīguma izjūtu. Par to, ka ļaunumam ir dažādas sejas. Lugas beigās izrādās, ka galvenā varone ir ļauna - viņa ir slepkava, viņa ir nogalinājusi. Lūk, esmu atklājis izrādes beigas un sabojājis visu skatītāju pieredzi, bet lielais jautājums ir par to, kā un kāpēc sanāk tā, ka cilvēks, kurš ir nogalinājis citus cilvēkus, ir tas, kuram mēs šajā gadījumā gribam piedot vai kuru mēs gribam attaisnot. Varbūt var rasties jautājums, kā mēs rīkotos līdzīgā situācijā? Respektīvi, mēs redzam, ka cilvēki ir ļauni pret citiem, pret citām dzīvām būtnēm, šajā gadījumā - pret dažādiem dzīvniekiem, un šo ļaunumu mēs esam gatavi piedot vai pat attaisnot. Mēs to ikdienā normalizējam, skatoties, kā uz mūsu pannām guļ citu dzīvu būtņu gaļa. Kad Janīna - lugas galvenais tēls - nogalina cilvēkus, mūsos ieslēdzas jau pavisam citas jūtas. Šeit tās mazliet tiek vienlīdzīgotas un mums tiek norādīts uz mūsu pašu domu nekonsekvenci. Jā, izrādē vairākas reizes izskan jautājums, vai ļaunums obligāti jāsoda. Un atbilde nemaz tik viegli nenāk rokā. Ir jādomā! Jā, šis soda koncepts man nešķiet tik interesants, bet tas, ka šis jautājums liek mums orientēties, ir droši vien ļaunuma definīcija kā tāda. Vai vienu ļaunumu atriebt ar otru, vai tomēr darīt, kā Rainis mums ieteica - tikai ar labu. Sīriešu izcelsmes nīderlandiešu režisora Ola Mafālani tiek uzskatīta par īstu fantāzijas karalieni, un viņas izrādēs ir ļoti poētiskas ainas; tur netrūkst arī humora, un šajā gadījumā - arī kriminālromāna iezīmes. Bet kā jums visiem klājās sapņu komandā, kurā darbojas patiešām izcili mākslinieki - gaismu mākslinieks Alekss Broks, scenogrāfs Germans Ermičs - arī viņam, starp citu, debija teātrī -, horeogrāfe Elīna Gediņa, tērpu mākslinieki "Mareunrol's". Kāda bija sazobe vienam ar otru? Neradās problēmas tik spilgtām individualitātēm? Nē! Tā tiešām bija fantastiska komanda, un tas bija īsts komandas darbs, kurā mēs visi viens ar otru sarunājāmies no gandrīz paša sākuma pirms gada, līdz pat vakardienas pirmizrādei. Šajā gadījumā tas, ka šie mākslinieki ir tik daudzveidīgi, spilgti un arī griboši sadarboties, un viņi nevis svinēja savu ego, bet mēģināja kalpot idejai un sadoties rokās - tas viss palīdzēja nonākt pie darba, kas katram no mums šķiet vienlīdz nozīmīgs un vienlaikus arī daudz lielāks par katru no mums. Šajā lugā nereti tiek piesaukta arī astroloģija. Vai tev ar astroloģiju ir kādas īpašas attiecības? Lasi horoskopus? Par īpašām attiecībām es tās noteikti nesauktu. Man gribas cerēt un ticēt, un ir interesanti flirtēt ar ideju, ka kaut kur gaisā kādas nojausmas stāv laikam priekšā - ka mēs kaut ko varam nojaust par nākotni. Tuvāka man šķiet ideja, kas pausta grāmatā "Troksnis". Tā ir astoņdesmitajos gados rakstīta, un tās autors, kas ir mūzikas sociologs, piedāvā ideju, ka mūzika, kas tiek rakstīta kādā noteiktā laikā, paredz sociālus, politiskus un ekonomiskus procesus, kas vēl tikai notiks un nāks. Viņš šeit apskatījis mūziku no Lielās franču revolūcijas laika, pēc tam arī romantisma mūziku, un pēc tam arī 20. gadsimta mūziku. Un šādā ziņā mūzikai vairāk nekā jebkurai citai darbībai piemīt spēja pareģot nākotni. Mūzika, protams, neoperē verbāli, bet tā spēj pieskarties tām daļām, kurā valoda vēl nav tikusi noformulēta vai ieviesta. Kas tu pats esi pēc horoskopa? Zivs. Ir interesanti domāt, ka mēs visu zemeslodi varam ietilpināt 12 dažādos tipāžos un tad skatīties, kuri ir saderīgāki un kuri nesaderīgāki. Kāpēc lai mēs nespēlētos ar šo ideju? Mūziku teātrim tu esi rakstījis pirmoreiz. Tas tomēr ir ļoti, ļoti atšķirīgi no citiem žanriem, kur tavs personīgais rezultāts ir vairāk prognozējams. Šajā izrādē mūzikas ir ļoti daudz, un zinu arī, ka izrādes labā tev nācās daudz ko upurēt no uzrakstītā. Vai tu to izjūti tieši tā - kā upurēšanu, vai arī vieglu roku vienkārši dari tā, kā nepieciešams, un "nomirsti režisorā"? Varbūt vārds "upurēšana" ir morāli pārāk piesātināts. Patiesība ir daudz vienkāršāka. Un droši vien arī mazāk interesanta. Bet es noteikti jūtu atšķirību. Uzrakstot operu, es pabeidzu darbu, pēc tam ienāk pārējā komanda, un manām notīm vairs neviens nedrīkst pieskarties. Tās ir kļuvušas par faktiem. Kamēr teātrī notis nekad nekļūs par faktiem! Pat pirms pašas pirmizrādes, runājot ar solisti Beāti Zviedri, pēdējā mirklī pāris nošu tika mainītas. Līdz ar to notācijas nozīme šajā procesā ir pilnīgi atšķirīga: tā ir daudz elastīgāka, fleksiblāka, lokanāka. Tāpat struktūra. Tā visa mainās izrādes vajadzību vārdā. Un tas ir interesanti, atsvaidzinoši. Es noteikti to negribētu darīt katru dienu, jo man svarīgi uzturēt līdzsvarā to mūziku, kurā kaut kāda patiesība tiek sasniegta jau gadu pirms atskaņojuma, bet vienlaikus dinamiskā vide, kurā jāatrod jauni risinājumi jau uz nākamo dienu, dod milzīgu grūdienu jaunos virzienos, jaunās vietās, kuras pats sevī es noteikti apzinājos. Neapzinājos vai nebiju uz tām gatavs vai gribošs reaģēt tik ātri. Tagad man ir milzīga pieredze reaģēšanas mākslā... Vai tas nozīmē, ka tas tev palīdzēs, rakstot cita veida mūziku? Noteikti! Jo tas palīdz arī domāt par to, kas ir saprotams: ne tā, ka es par to nebūtu pirms tam domājis, bet kas ir saprotams cilvēkam, kurš varbūt nemīl skaņu tik ļoti, cik es, kuram ir svarīgs stāsta jēdziens. Man patīk mūzika, kurā mēs aizejam maksimāli tālu no valodas, mēģinām nestāstīt stāstus. Savukārt teātris ir ļoti cieši saistīts ar valodu un stāstiem. [Aktuāls ir jautājums] kā mana mūzika var palīdzēt stāstu stāstīt? Varbūt tā ir daļa no stāsta vai - tieši otrādi - tam pretojas, bet tomēr ir ciešā sasaistē gan ar valodas, gan naratīva jēdzieniem. Vai tā bija režisores ideja, ka Beātei Zviedrei jābūt uz skatuves? Teātra procesā grūti pateikt, no kurienes rodas idejas. Ja mēģinātu šo ģenealoģiju atrast, diezgan ātri nonāktu pie tā, ka nevienam nav ne jausmas, kuram kura ideja pieder, jo tās parādās procesā. (..) Beāte to izdara spoži. Beāte ir fantastiska dziedātāja, un arī šajā izrādē viņa savu lomu nospēlē brīnišķīgi. Bet ideja par kora klātbūtni – tā gan bija jau pašā sākumā. Jā. Bija ideja par kori, kurš ir kā mirušo pasaule, kas atrodas galvenā tēla galvā, un caur mūziku mēs ienākam varones iekšējā pasaulē. Opermūzikā tā ir pašsaprotama ideja – ka mūzika varētu zināt kaut ko, ko citi tēli nezina vai pat nedzird uz skatuves. Tāpat arī šeit mēs uzzinām kaut ko par galveno tēlu tieši caur to, ka koris mums to stāsta, vēl pirms dažādi notikumi uz skatuves ir notikuši. Šādā ziņā būtu interesanti šo izrādi noskatīties divas vai trīs reizes – kad zinām stāstu līdz galam un redzam, ka daudz kas mums uz skatuves jau tiek pateikts priekšā, pirms mēs to uzzinām tradicionālā naratīva attīstības izpratnē. Mēs nenosaucām koristus: tie ir Valsts akadēmiskā kora "Latvija" dziedātāji Māra Sirmā vadībā. Ieraksts ir ļoti profesionāli veikts, un mūzika ir kā pašvērtība. Varbūt tā būs atskaņojama arī atsevišķi, ja tiks ierakstīta skaņu celiņā? Jā, šeit patiešām tapa ļoti, ļoti daudz mūzikas, kurai vismaz daļēju paredzu dzīvi arī ārpus teātra sienām – gan kā mūziku, ko varam klausīties koncertā, gan kā daļu no izrādes identitātes, ko var atskaņot atsevišķi. Tās pasaule ir plašāka par teātra sienām. (..) Un ir viena skaista tēma – čella tēma, ko spēlē Guna Šnē, kas man bija viens no emocionālākajiem izrādes brīžiem. Finālā vārda tiešā nozīmē notiek iziešana caur uguni un ūdeni. Ir vairākas epizodes, kurās esi izmantojis mūsu tautasdziesmas – atpazīstamas melodijas. Kā tu nonāci pie tām? Laikam iemesls, kāpēc režisore mani uzrunāja, bija tas, ka viņa gribēja, lai šeit būtu kaut kas no latviešu kormūzikas: Olu fascinē mūsu Dziesmu svētku tradīcija. No otras puses – skaidrs, ka viņa mani neizvēlējās tamdēļ, ka esmu tradicionāls kormūzikas komponists. Varbūt viņai šāda ilūzija radās tāpēc, ka viņa redzēja: skatos arī uz mūsu pašu nacionālromantisma tradīcijām. Man bija būtiski, lai tautasdziesmas, ko esmu izmantojis izrādei, runā gan par ekoloģijas tēmām, gan par sievietes lomu sabiedrībā un dzīvē. Ja patiešām ieklausāmies, tajās ir kaut kas ļoti metropolītisks un universāls, pazīstams ārpus mūsu valodas un nacionālās identitātes. Teiksim, dziesma "Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu" ir kā 21. gadsimta zaļā kursa himna. Tāpat runājot par identitātes izšķīšanu... Ja mēs dziesmai "Pūt, vējiņi!" atņemam pēdējo daļu, kurā vēstīts par specifisku lokāciju un Kurzemi un paliekam tikai pie idejas par aizdzīšanu – sak', vējš mūs aizdzen projām kā tādus smilšu graudus… Tāda eksistenciāla iziršana, kas delīrija ainā finālā notiek ar galveno tēlu. Šeit man likās būtiski paņemt kaut ko, kas mums visiem ir pazīstams un dārgs, un caur to parādīt un lūgt mums neskatīties uz to viendimensionāli, neļaut to padarīt par labējā spārna kursa identitātes simbolu, neļaut uzurpēt cilvēkiem ar ļauniem nodomiem mūsu kultūras daudzveidību un bagātību, kurā ir arī tēmas, kas mums absolūti nesaistās ar tradicionālu Latvijas kultūru, bet redzēt, ka tajās jau ir iebūvēta atvērtība un daudzveidība, ar kādu vismaz es neasociēju latviešu folkloru. "Pūt, vējiņi!" skats man likās ļoti kinematogrāfisks, raisījās pat zināmas asociācijas ar filmu. Un ar Baibiņu. Ļoti pretēji tēli, un tajā brīdī tu vienalga domā par savām kontekstuālajām sajūtām, kādas tev ir no pagātnes bijušas. Ļoti interesants bija šis izmantojums! Katrā ziņā žanriska un stilistiska daudzveidība tavā mūzikā šai izrādei ir milzīga. Bet tu pieminēji nacionālo identitāti. Vai mēs šobrīd vispār varam runāt par kādām izteiktām mūzikas tendencēm? Vai pasaules mūzikā notiek kādi lielāki procesi? Vai varam runāt par kādiem viļņiem, straumēm un nacionālajām skolām, vai tomēr mūzikas sacerēšana atkarīga no katra indivīda? Kādu laiku mēs par to gandrīz vai vispār nevarējām runāt. Bija ārkārtīgi spēcīga globalizācijas sajūta, mūsu pašu piederība un iederība Eiropas Savienībā un tamlīdzīgās institūcijās, tāpat kā mūsu jaunās paaudzes komponistu darbība citās pasaules skolās. Protams, ka vide, kurās mēs uzturamies, spēlē nozīmīgu lomu, un bieži vien tā formatīvā izglītība, īpaši bakalaura līmenī: tas ir brīdis, kad mūsu smadzenes ir visatvērtākās – tad mēs izmaināmies visvairāk un izveidojam savu arodu. Šādā skatījumā es pats šo laiku pavadīju Nīderlandē, un ļoti daudz kur jūtu, ka manī parādās nīderlandiešu mūsdienu mūzikas tradīcija, kas ir saistīta ar strukturālismu, asiem formas griezumiem, kas patiesībā ir tāda Stravinska tradīcija, ko caur sevi izauklējis Luiss Andrīsens, kļūdams par Nīderlandes muzikālo identitāti vismaz vairāku gadu desmitu garumā. Un ne jau bez Amerikas ietekmes. Protams! Amerikas ietekme gan nāca vēlāk. Īpašas ir manas attiecības ar nozīmīgākajiem skolotājiem. Piemēram, Deividu Lengu, kuram arī šī pati tradīcija ir tuva un mīļa: tāda ļoti liela atturība mūzikā, ļoti liela pieturēšanās pie ierobežota muzikālā materiāla un mēģinājumi šo muzikālo materiālu izanalizēt līdz galam – kā tādu telpisku objektu griezt apkārt un ieraudzīt tajā visas iespējamās šķautnes. Tāda veida domāšana man vēl joprojām ir mīļa. Es pats strādāju ar pilnīgi citiem materiāliem: vai tā būtu tautasdziesma, tehnomūzika vai džeza aranžējumi no 60. gadiem. Ar šādu pieeju aicinu klausītājus iedziļināties mūzikas struktūrā, iedziļināties mūzikas uzbūvē, lai mūzika un skaņa nebūtu tikai baudas objekts vai avots, bet arī kas intelektuāli stimulējošs un interesants. 2021. gadā uzvarēji kompozīciju konkursā "Rostrum" ar savu skaņdarbu Are One, kas bija daļa no tavas operas "Tagadnes". Ieguvi pirmo vietu jauno komponistu grupā, un toreiz ar kolēģiem norunājām, ka te ir lieliski sapludināti žanri, nepadarot neko banālu. Tas arī ir viens no taviem paņēmieniem joprojām – sapludināt žanrus. Tagad mēs, domājot par jaunajiem kandidātiem, ko šogad vest uz "Rostrum" konkursu, diezgan vienprātīgi visi nobalsojām par Aleksandra Avrameca skaņdarbu "Ausma" simfoniskajam orķestrim, kas izskanēja Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā. Aleksandrs ir tavs audzēknis. Kā tu domā, kādas izredzes viņam ir? Grūti teikt, jo "Rostrums" ir fascinējoša vienība ar to, ka tur katru gadu žūrija mainās un cilvēku gaume arī ir tik daudzveidīga. Tas viss varbūt iet kopā ar tendenci, ka cilvēki sāk kārot pēc harmoniskākas mūzikas? Tu pieskaries ļoti, ļoti interesantai tēmai, kuru man būs grūti izvērst tik īsā laikā. Aleksandrs ir fantastisks students un tiešām ārkārtīgi smagi, sūri un grūti strādājošs cilvēks, kuram māksla ir vismaz tikpat nozīmīga kā man, ja ne vairāk. Šāda degsme ir ārkārtīgi svarīga. Un tas, manuprāt, ir pirmais solis uz panākumiem – ja cilvēkā ir mīlestība pret arodu, pret mūziku un spēja to izvirzīt par savas dzīves augstāko mērķi – un Aleksandram tāda absolūti piemīt –, tad viss pārējais ir sekundāri. Tālāk jau mūs katru uzmeklē dažādi dzīves eņģeļi, kuri palīdz mūs pabīdīt un aizbīdīt pareizā vietā, pareizā laikā. Bet, ja ir šis iekšējais milzīgais spēks un spēja pārvarēt savu emocionālo nespēju… Tas ir vienīgais šķērslis, kas mums katram ir: kā pārvarēt to, ka mēs esam slinki, vāji, garlaikoti, un pārvērst to par radošu konstruktīvu enerģiju. Aleksandram šī spēja absolūti piemīt. Tas ir vienīgais, ko es varu pateikt par viņa tālākajiem panākumiem. Un otrs, ko tu piemini – par to mūsdienu kompozīcijas pārveidi. Sāku laikam jau šo stāstu ar to, ka mēs it kā iegājām šajā globalizācijas laikmetā, bet grūti ir pateikt, kur pasaule virzās šobrīd. Ja mēs paskatāmies uz Amerikas politiku, kas vienmēr rādījusi tālāko ceļu uz iekļautību un daudzveidību, tagad par to mums visiem ir milzīgas šaubas, un ir grūti saprast, vai tā ir vienkārši pauze garākā ceļā, vai arī pilnīgi radikāla kursa maiņa. Ja tā, tad varbūt atkal nonāksim pie lielāka protekcionisma un izolācijas, un tad jau šī negatīvā procesa rezultātā sāks vairāk veidoties nacionālās skolas – nevis tāpēc, ka mēs gribēsim, bet tāpēc, ka vienkārši būs mazāk iespēju ceļot un sadarboties. Bet to es neparedzu. Es vienkārši pieļauju to kā iespēju, kas pirms 10 gadiem man likās absolūti nereāla. Tu šobrīd esi Kristus vecumā. Esi par to aizdomājies? Jā, par to es runāju psihoterapijā diezgan daudz. (smejas) Jo pēkšņi skaitļi kļūst nozīmīgi, vecums nāk vēja spārniem un jāsāk domāt par mantojumu un ko tikai vēl ne. Ne tādā ziņā, ka grasītos mirt, bet aizdomājoties par to, ko atstāt aiz sevis. Protams, domāju par Jēzus fascinējošo personību. Vienmēr, kad es iedomājos par šo skaisto cilvēku vai tēlu, par viņa milzīgo nesavtību un bezgalīgo mīlestību pret visu dzīvo, atceros arī viņa vienīgo neiecietību pret to, ka baznīcas priekšā ir izbūvēts tirgus laukums un tur notiek tirgošanās: tas ir tas attēls, ko es redzu – ka tur notiek pārdošana un Jēzus kļūst dusmīgs. Tas ir attēls, ko paturu prātā, jo mākslā jau ir pavisam līdzīgi. Brīžiem mēs atkāpjamies no mākslinieciskajiem ideāliem. Kurā brīdī tas ir, lai pasniegtu roku un palīdzētu komunicēt? Kā izdarīt tā, lai mēs nepazaudētu savus mākslinieciskos ideālus procesos, institūcijās un vietās, kurām ir atbildība pret skatītāju un klausītāju?
Miegs ir tikpat nepieciešams kā ēdiens – bez tā nekādi nevar iztikt. Kāpēc cilvēki cieš no bezmiega un kā palīdzēt šādās situācijās, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Latvijas Miega medicīnas biedrības prezidente Marta Celmiņa un psiholoģijas doktore, Rīgas Stradiņa universitātes lektore Ilona Krone. Kā vislabāk atslēgties no domām, kas dažkārt, ejot gulēt, mācas virsū? Viss atkarīgs no dienas intensitātes, notikumiem. "Raizēšanās vai fokusēšanās uz domām arī varētu būt ieradums, un tik ātri tas nemainās," norāda Ilona Krone. "Ja ir daudz dažādu darba pienākumu, nepabeigtu stāstu, aicinām tiešām pierakstīt to, kas tajā galvā grozās, un atstāt to, kā Skārleta teica: Par to padomāšu rīt. Bet to pierakstīt, piefiksēt. Tad ir miers, rīt es to varēšu paskatīties." Speciāliste norāda arī, ka nakts nav arī tīri fizioloģiski visproduktīvākais laiks domāšanai. "Mums ir tāda tendence pārdomāt nepabeigtu stāstu, tad labāk viņu piefiksēt un sevi nomierināt ar to, ka par to domāšu rīt. Tas arī mazliet jātrenē. Jo ko dara prāts? Viņš atkal ved atpakaļ. Bet prāts mazliet kā tāds nepaklausīgs kucēns jātrenē atgriezties atpakaļ," turpina Ilona Krone. "Vislabāk, ja domājam par vakaru, ir prātu pārslēgt uz kaut ko pietiekami garlaicīgu. Visnotaļ garlaicīga aktivitāte ir savas elpas vērošana. Galva mums ir viena, ja es esmu uzmanību pieslēdzis kaut kam citam, piemēram, uz elpas vērošanai vai kādai citai meditācijai, tad paralēli ļoti aktīvi cita apdomāšana nevarētu notikt." Lai to varētu darīt, ir jāpieņem šis lēmums, ka es vakarā nerisināšu visas rītdienas problēmas. Ja ir bažas, ka es nevarēšu tik viegli atslēgties, aicinu divas stundas varbūt pirms miega sarakstīt visas tās lietas. Varbūt kaut ko jau varu padomāt rītdienai , bet noteikti to nedarīt gultā." Vēl Ilona Krone iesaka uz sava "mentālā ekrāna" iztēloties, piemēram, akvāriju, kur peld zivtiņas, un tad domās viņas mēģināt pavērot, piefiksēt, kādas tur peld, kur peld. izvēlēties citu fokusu, kas ir neitrālāks, mierīgāks. Mierīgā prātā, protams, ir arī mierīgāks ķermenis. Bet tas ir jātrenē un var nepadoties ne ar pirmo, ne otro reizi. Prāts ir jāaudzina atgriezties atpakaļ tur, kur es gribu. To var darīt arī dienas laikā. Marta Celmiņa kā bijušais sliktais gulētājs piekrīt, ka tas ir lēmums un apzināts treniņš. Arī viņa pati ir pieņēmusi savulaik lēmumu apzināti mainīt savu rīcību. "Esmu viens no tiem cilvēkiem, kuriem produktivitāte, labākās idejas nāk vakarā. Bieži vien biju pasākusi, atnākot mājās no darba, vēl domāt to, to, to. Tas nebija saistīts ar stresu, bet tas bija saistīts ar manām rīcībām, līdz es sapratu - tā vairs nedrīkst. Tad es pieņēmu lēmumu, es pateicu viss - uzlieku modinātāju, piemēram, uz pulksten 8 [vakarā]. Pulksten 8 dators ciet. Un es ar nolūku izdomāju dažādas citas lietas, ko darīt," pieredzē dalās Marta Celmiņa. "Kādam var palīdzēt elpošana. Kādam var palīdzēt pastaiga, kas ir mans gadījums. Un es esmu diezgan daudz darba pielikusi pie tā, lai jau ātri un produktīvi atpazītu to savu trauksmaino sajūtu. Ja es to atpazīstu, tad es zinu - hei, man ir trauksme. Es zinu, ka man tā trauksme turpināsies. Lai to mazinātu, man jāiziet ārā pastaigāties, klausoties mūziku. Tas ir individuāli katram, kas viņam palīdzēs? Bet tiešām - treniņš, muskulis, apzināta rīcība.
29. martā OLA Foundation kultūrtelpā notiks gleznotāja Johana (Jāņa) Valtera izstādi “Gleznojama esība” noslēdzošā programma, kurā centrālais notikums būs ekskursija ar mākslas zinātnieci Dr. art. Kristiānu Ābeli, šīs izstādes kuratori un apgādā "Neputns" klajā nākušās monogrāfijas “Johans Valters” (2009; īsvariants sērijā “Latvijas mākslas klasika” – 2014) autori. Izstādē no 26. septembra bija iespēja skatīt viņa Berlīnes un Drēzdenes periodā tapušos vairāk nekā 90 darbus no Šmidru ģimenes kolekcijas, kas ļāva izsekot Valtera glezniecības uzdevumu variācijām, sākot no 1910. gada postimpresionistiskā dekoratīvisma līdz 1930. gadu sākuma eksistenciālisma iespaidiem, kā arī ar dažus agrīnos darbus, kas radīti Latvijā. Ar Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadītāju Kristiānu Ābeli tikās Orests Silabriedis, aicinot atklāt arī to, kas vienojošais agrīnajam Valteram, kuru zinām daudz labāk, ar vēlīno Valteru ar atšķirīgu rokrakstu. Kristiāna Ābele: Valtera glezniecību no pirmsākumiem līdz šim noslēgumam pavada ritmiskais caurstrāvojums un asociatīvā muzikalitāte. Varētu citēt vārdus, kurus par viņa piemiņas izstādi 1933. gadā rakstīja Kurts Kūzenbergs: "Domājošs un neatlaidīgs gleznotājs soli pa solim radījis skaidru un pabeigtu priekšstatu pasauli, kuras izteiksmība saviļņo katru redzīgu aci. (..) Viņa centienu galvenais objekts bija krāsa kā izteiksmes līdzeklis; viņa ritmiski plūstošo kompozīciju skanīgā un bagātīgā krāsainība vācu glezniecībā ir neierasta." Jā, ritmiski plūstošo kompozīciju skanīgā un bagātīgā krāsainība - melodiskums, kas caurvij viņa mākslinieciskos meklējumus. Viņš neatkārto sevi. Varbūt reizēm viņš atgriežas pie tiem pašiem motīviem, piemēram, varam izsekot ritmizētiem koku stāviem kopš viņa 90. gadu darbiem līdz pat mūža noslēgumam, viņš dažādi interpretē peldētāju zēnu tēmu un vēl citas, bet viņš gleznieciski tiešā veidā neimitē savas jaunības paņēmienus, bet meklē ritmisku izteiksmību. Viņa ideāls paša formulējumā bija tālejošas abstrakcijas meklējumi stingrākajās dabas studijās. Varbūt izklausās paradoksāli, bet tā nemaz nav. Daba ir viņa partitūra, kuru viņš katrā sava ceļa posmā lasa citādi, un tas mūs rosina, iedvesmo un saviļņo, vērojot viņa darbus.
Kā funkcionēja tiesu sistēma totalitārā režīmā un ko ar šo padomju mantojumu izdarīja 90. gados? Viens no aizvadītā gada Latvijas Zinātņu akadēmijas atzītajiem pētījumiem ir profesores Daigas Rezevskas tiesību teorija. Skaidrojam, kāda bija tiesiskuma loma vēsturē un kāda tā ir mūsdienās demokrātiskā sabiedrībā. Stāsta Latvijas Universitātes Juridiskā fakultātes profesore, tiesību zinātnes doktore Daiga Rezevska. Saruna ar pētnieci izskanēja arī raidījumā Labrīt. Liecības par mantošanas vēsturi Latvijā Mantošanas tiesības gadsimtu gaitā, no vienas puses, mainījušās pamatīgi, bet, no otras puses, tās saglabājušas visai nemainīgu kodolu. Lai kādi laiki būtu, nemainīgas palikušas arī ar mantojumu saistītās ķildas. Kādas ir senākās liecības par mantošanas vēsturi Latvijā, ko varēja mantot sievietes un vai arī jaunākie bērni varēja kļūt par mantiniekiem? Mantošanas vēstures pēdas varam samanīt jau antīkās pasaules laikos - grieķu un romiešu kultūrā -, un šie pamati saglabājušies līdz mūsu dienām. Šoreiz skatu vēršam tieši uz Baltijas tiesību telpu, tātad arī Latviju, un skaidrojam mantošanas tiesību pirmsākumus mūsu teritorijā. Kādi avoti sniedz liecības par mantošanas kārtību sākotnēji un pārmaiņām laika gaitā? Stāsta Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes profesors Jānis Lazdiņš. Profesors vispirms ieskicē to, kas zināms par rakstītajām jeb pozitīvajām tiesībām. Fakts, ka mantojuma saraksta augšgalā parasti ir vecākais dēls, ir diezgan nostiprinājies priekšstats. Tāpēc Jānim Lazdiņam vaicāju, vai arī jaunākais bērns varēja izvirzīties priekšplānā un būt pirmais mantinieks. Profesors norāda, ka liela nozīme tam, par kuru laika posmu runājam. Ja skatāmies pēc pozitīvajām tiesībām no baltu un līvu zemes vai zemnieku tiesībām, tad tur netiek izdalīts ne vecākais, ne jaunākais bērns. Skandalozas prāvas tieši par mantošanas tiesībām Baltijā īsti nav zināmas. Skaidrs ir tas - kur mantošana, tur notiek strīdi neatkarīgi no kārtas un mantojuma apjoma. Varbūt, ja mūsu zemē būtu valdījuši karaļi un hercogi, tad mantojumu skandāli mums būtu labāk zināmi. Raidījuma ievadā savā grāmatu plauktā ļauj ielūkoties ģeoloģes doktore Latvijas Universitātes muzeja Ģeoloģijas kolekcijas eksperte Vija Hodireva. Viņa atklāj, ka daudz iegūst ne tikai no zinātniskām publikācijām, bet arī no populārzinātniskām, un iepazīstina ar emeritētā profesora Ojāra Āboltiņa grāmatu “Tā bija, atgadījās, notika… Ģeologa dzīves atsegums” "Tā ir atmiņu grāmata. Tā ir vēsture ģeoloģijai, vēsture laikam jau no 50. gadiem pagājušajā gadsimtā, kur viņš savās izjūtas un emocijās par savu dzīvi stāstot, parāda šo posmu no sava skatupunkta," atzīst Vija Hodireva.
"Klasikā" ciemos īpaši viesi: komponists Pēteris Vasks un diriģents Sigvards Kļava, un intervijas epicentrā ir Latvijas Radio kora koncerts "Pēteris Vasks, Knuts Skujenieks | Pasaules pirmatskaņojums", kas 22. martā pulksten 19 izskanēs Latvijas universitātes Lielajā aulā. Pēteris Vasks, iekšēja pasūtījuma vadīts, radījis kora dziesmu ciklu ar sev tuvā dzejnieka Knuta Skujenieka vārsmām, kā mūsdienu dainām, to dzīvesgudrība stāv pāri laikiem. Komponists tekstus tiecies pārlikt skaņās ar maigumu, sirsnību un mīlestību, izjūtot pietāti pret lielo dzejnieku. Rūta Paula: Jūs esat duets, kas satiekas uz kārtējo sadarbību jauna opusa iestudējumā. Droši vien jums abiem tā jau atkal ir patīkama tikšanās? Pēteris Vasks: Nekas man nevar būt patīkamāks kā satikšanās ar Sigvardu un Latvijas Radio kori! Esmu diezgan daudz braukājis apkārt pa pasauli un klausījies, kā citi kori dzied manus skaņdarbus. Ir bijuši daži šausmīgi piedzīvojumi, citi – tā pa vidam, bet svētki vienmēr ir šeit, tepat, pie mums. Kāda šoreiz bija secība: komponists meklēja kori, vai arī koris vērsās pie komponista? Sigvards Kļava: Šoreiz iniciatīva un iekšējā nepieciešamība nāca no Pētera. Par lielo jaudu, kas šādās it kā mazās formās lika ietilpināt ārkārtīgi jaudīgas, šodien svarīgas dzejas rindas un arī ļoti svarīgu skaņurakstu pats Pēteris izstāstīs labāk, bet mana privilēģija un laime ir tāda, ka mēs ar Pēteri satiekamies, sazvanāmies un esam kopā arī ārpus radošajiem darbiem: tas noteikti palīdz sajust un izprast ne tikai otru cilvēku, bet arī viņa radīto vēstījumu. Esmu neizsakāmi pateicīgs, ka varu būt tādā kompānijā... Iekšējā pasūtījuma vadīts – šie ir interesanti un svarīgi vārdi, kurus tu, Pēter, šo kordziesmu sakarā esi paudis jau iepriekšējās sarunās. Pēteris Vasks: Jau pirms pāris gadiem uzrakstīju vairākus opusus, ko varētu nosaukt par tādu kā atskatīšanos uz to, kas ir piedzīvots – piemēram, tāds ir Sestais stīgu kvartets. Un tad es tā nodomāju: cik vēl Dievs ļaus nodzīvot, rakstīšu mūsu brīnišķīgajam Radio korim. Knuts Skujenieks ir viens no maniem mīļākajiem dzejniekiem; jau ilgu – vismīļākais. Viņam ir seši brīnišķīgi dzejas sējumi, kurus pārlasu un laiku pa laikam atrodu kādu dzejoli, kuru uzdrošinos pārlikt skaņās, pārāk netraucējot dzejnieka domai – lai viņa ģeniālos tekstus varētu saprast. Jo parasti – sevišķi mūsdienu mūzikā – tekstu jau nekad nesaprot, kad dzied... Tāpēc es ļoti lūdzu un arī ceru, ka sestdienas koncertprogrammās būs nodrukāti šie sevišķi izcilie teksti, lai būtu iespēja tos vēlreiz pārlasīt. Kas zina, kad kāds pēdējo reizi tos lasījis… Lūdzu, lasiet Skujenieka dzeju, lasiet un nedusmojieties, ja esmu mēģinājis tos pārlikt skaņās, jo sirds deg un gribas. Atskatoties pagātnē, diezgan daudz Skujenieka tekstu esmu pārlicis skaņās. Tagad arī: radās viens, otrs, trešais – domāju, ko nu es ar katru dziesmu atsevišķi mēģināšu uzbāzties, bet, tā kā sanācis jau pusducis, iedomājos, ka tas būtu varen skaisti, ja tās varētu šādā veidā nodziedāt. Kaut kā šķiet, ka kordziesmu ciklus šobrīd kaut kā neraksta. Ir gan vokālie cikli, kuros balss dzied, bet korim nav. Šīs dziesmas var dziedāt arī atsevišķi – ja kāda nepatīk, var nedziedāt, tās ir pilnīgi brīvas un neatkarīgas, bet kopā saliku, manuprāt, tādā secībā, kādā tās varētu skanēt. Un ar milzu nepacietību gaidu pirmo mēģinājumu! Un tad sestdien, kā tagad smalki saka – pasaules pirmatskaņojums Latvijas Universitātes Lielajā aulā – cik skaisti tur skan kori! Būs milzu notikums. Vismaz komponistam… Kas ir tas, kas tevi Knuta Skujenieka dzejā visvairāk uzrunā? Kādēļ tu atkal un atkal atgriezies pie tās? Pirmā asociācija – viņa dzeja ir kā tautasdziesma; tā ir tik tīra, skaidra, katrā vārdā ir vesela dvēseles bagātība, ko viņš dāvina. Viņš ir vienīgais mūsu dzejnieks, kas GULAGĀ nodzīvojis septiņus gadus un atteicās parakstīt dokumentu, ka viņš lūdz padomju valstij piedošanu par to, ka bijis "slikts puisis", lai viņu ātrāk palaistu mājās. Viņš teica: es nezinu, ko esmu izdarījis un kāpēc man būtu jālūdz padomju valstij, lai mani laiž ātrāk uz mājām. Viņš nosēdēja tos septiņus gadus no sākuma līdz beigām. Tie viņam bija ārkārtīgi radoši gadi! Varbūt, ja viņu nebūtu skāris šis padomju impērijas lāsts, viņš varbūt būtu pavisam savādāks, pavisam cits dzejnieks. Jo viņš arī pats stāstīja: lai izdzīvotu, bija nepieciešama ļoti intensīva, bagāta gara pasaule, tev bija jābūt garīgi bagātam. Reizi mēnesī varēja uz māju sūtīt vēstules – tur nebija ierobežojumu. Un tad nu viņš šajās vēstulēs sarakstīja dzejoļus un sūtīja savai sieviņai, lai tos saglābj. Tā radās absolūti meistardarbi. Viņš ir tik tīrs – tāds dvēseles garīgais spēks; viņā ir neaprakstāma mīlestība uz savu zemi, tautu… Es tik ļoti rezonēju uz viņu. Viņš ir pārlaicīgs. Par viņa dzeju mēs sakām – tā ir ļoti aktuāla. Bet gadi iet, un redzam, ka viņš trāpījis desmitniekā – vai tas bijis pirms desmit, piecpadsmit vai divdesmit, trīsdesmit gadiem. Milzīgs garīga spēka, mīlestības avots nāk no katras viņa rindas. Pazemīgi mēģināju savu mīlestību, cieņu un apbrīnu ielikt savās kora dziesmās. No iepriekšējā devuma ar Knuta Skujenieka dzeju mēs laikam vislabāk zinām Pētera "Klusās dziesmas". Tajās ir tik daudz skumju, apceres un vēl daudz kā cita. Sigvard, ko tu un koris esat šoreiz saņēmuši? Kāds ir jaunais cikls? Sigvards Kļava: Pirmā sajūta bija, ka mūzika kļuvusi personiskāka un aicina tās lielās, ļoti būtiskās lietas traktēt vienkārši. Pierādījums tam, ka visas lielās lietas patiesībā ir ļoti vienkāršas, un mūsu uzdevums – to pārdzīvojumu, ciešanas un brīžam arī prieku – pārvērst par apskaidrības zīmi. Un dzīvot šajā pasaulē vienkāršā apskaidrībā. Teorētiski to saprast ir viegli, bet nemaz ne tik viegli – dzīvot ar šādu vienkāršu attiecību skatu. Daudz vieglāk ir raudāt, plēst, grauzt un sist. Tas uzdevums – tikt tam pāri un bieži vien arī piedot – ikdienā nemaz nav tik vienkāršs. Pēteris saka – dziesmas var dziedāt arī atsevišķi, cikls nav obligāts. Tomēr iekšējā dramaturģija un kopums ir tāds, ka es noteikti to redzu kā ciklu: redzu visas daļas kopā esam, kā jau vairāku daļu cikliskos skaņdarbos. Liels spēks ir attiecībās starp vienu afektu un otru, starp vienu muzikālu dimensiju un citu. Esmu pilnīgi pārliecināts: ja dziesmas tiktu atskaņotas atsevišķi, tās iegūtu pilnīgi citus vaibstus gan koncerta kontekstā, gan, iespējams, arī šodienas kontekstā – tās ar visu savu vienkāršību parādītos ļoti dažādas. Vēl sarunā – arī par dažādām interpretācijas lietām, mecenātismu un Pētera Vaska ceļojumu uz Vāciju. Šajā vakarā līdzās visu gaidītajam Pētera Vaska dziesmu cikla pirmatskaņojumam programmas centrālās ass lomu ieņems Fransisa Pulenka kantātes "Figure Humaine" atskaņojums – mūzikas kliedziens par brīvību. Opuss ir radīts Otrā pasaules kara laikā, tobrīd nacistiskās Vācijas okupētajā Francijā. Šis divpadsmitbalsīgajam dubultkorim rakstītais meistardarbs ir ne tikai tehniski sarežģīts un vokāli izaicinošs, bet arī emocionāli piesātināts vēstījums par apspiestību, pretošanos un neuzvaramo cilvēka garu. Par darba tapšanas vēsturi pats Pulenks izteicis dažādus atšķirīgus variantus, taču skaidrs, ka darbā izmantotā dzeja ir cieši saistīta ar Francijas pretošanās kustību un Pulenks to komponējis dziļā slepenībā, apzinoties, ka šāda mākslinieciskā izpausme varētu tikt uzskatīta par bīstamu. Kompozīcijā dzirdama ne tikai iedvesma no franču vokālās polifonijas tradīcijas, bet arī drosmīgas harmoniskās pārejas un intensīvi kontrasti starp klusumu un grandiozu skaņu uzplūdiem. Noslēdzošais skaņdarbs "Liberté" (Brīvība) kļuva par īpaši nozīmīgu simbolu – teksts tika uzdrukāts uz skrejlapām, kuras sabiedrotie izkaisīja pāri Francijai, iedvesmojot pretošanās kustību un sniedzot cerību okupētās valsts iedzīvotājiem. Pēc kara "Figure Humaine" kļuva par vienu no visspēcīgākajiem mūzikā ietvertajiem veltījumiem brīvībai un cilvēka cieņai. Kantāte tiek uzskatīta par vienu no sarežģītākajiem kormūzikas darbiem, kas prasa ne tikai tehnisku meistarību, bet arī dziļu emocionālu izpratni no izpildītājiem. Koncertā kantāte skanēs kā spēcīgs atgādinājums par mākslas spēku pretošanās un cerību laikā, apvienojot Pulenka ģeniālo muzikālo valodu ar šī darba tekstu autora Eliāra neizmērojamo ticību cilvēka garam. Savukārt Makss Rēgers, viens no izcilākajiem vācu vēlīnā romantisma pārstāvjiem un polifonijas meistariem, savā kormūzikas daiļradē iedvesmojies no Johana Sebastiāna Baha un Džovanni Pjerluidži da Palestrīnas, apvienojot baznīcas tradīcijas ar emocionālu izteiksmību un poētismu, arīdzan pievēršoties vācu dzejnieku romantiķu vārsmām par cilvēka dzīvi, dabu un transcendenci.
Vai tiesa, ka stresu dažkārt veicina ne tikai mūsu psiholoģiskie pārdzīvojumi, bet arī fizioloģiskas izmaiņas organismā? Kur rodas stresa hormoni – kortizols un adrenalīns – un kas notiek, ja tie sāk pārņemt mūsu organismu nekontrolēti? Par to studijā iztaujāsim Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Endokrinoloģijas nodaļas vadītāju, Rīgas Stradiņa universitātes asociēto profesori Ilzi Konrādi. * Zinātnes ziņas Megalodona izmēri varētu būt bijuši lielāki, nekā līdz šim pieņemts. Pirms dažiem gadiem uz ekrāniem bija skatāma asa sižeta filma par megalodonu – gigantisku haizivi. Varbūt toreiz kādi skatītāji domāja, vai tas ir izdomājums, vai arī šāds radījums okeānos patiešām kādreiz dzīvojis. Un atbilde ir – jā. Megalodons ir reāla suga, kas kādreiz mitusi, un tādas vietnes kā “Live Science” un “Science Daily” tai veltījušas plašākus izklāstus. Zinātnieki visai ilgi uzskatījuši, ka megalodoni izskatījās kā lielas baltās haizivis, taču jaunākais pētījums liecina, ka megalodons bijis vairāk nekā 24 metrus garš dzīvnieks, un tas ir vairāk nekā uzrādījuši līdzšinējie aprēķini. Salīdzinājumam – baltās haizivs mātītes ķermeņa garums var būt aptuveni pieci metri. Tā ka redzams atšķirība ir visai liela – pieci metri vai 24 metri. Bet milzenis megalodons mūsdienās sastopams vairs nav, tas ir dzīvojis jūrās laika nogrieznī pirms 20 miljoniem gadu līdz 3,6 miljoniem gadu. Pilnīgi megalodonu skeleti atrasti nekad nav, tāpēc mūsu zināšanas balstās un arī avoti, no kuriem zinātnieki var gūt datus, nāk no fosilijām - zvīņu un zobu fosilijām. Lai iegūtu jaunākos datus par megalodona izmēru, zinātnieki no Kalifornijas un Riversaidas universitātes, kā arī citām pasaules vietām megalodonu fosilijas salīdzinājuši ar vairāk nekā 150 dzīvām un izmirušām haizivju sugām, iegūstot pēc iespējas precīzāku megalodonu galvas, ķermeņa un astes proporciju. Vēl pētnieki atklājuši, ka megalodons varētu būt dzemdējis dzīvus mazuļus, un arī to garums varētu būt bijis līdz pat četriem metriem. Tas, par ko pētnieku vidū nav vienprātības, – kādai mūsdienu sugai megalodons ir līdzinājies. Kā piemēru jau minējām balto haizivi, tomēr ir zinātnieki, pēc kuru domām, megalodona ķermenis pēc formas daudz tuvāks bijis citronhaizivij vai pat lielam valim. Pirmais Mēness aptumsums šogad – 14. martā. Bet par kādu citu dabas brīnumu. Piektdien, 14. martā, gaidāms šī gada pirmais Mēness aptumsums, un par to vietnē “Scientific American”. Precīzāk izsakoties, aptumsums būs 13. marta naktī un 14. marta agrās rīta stundās, un tas būs pilns Mēness aptumsums pēc trīs gadu pārtraukuma. Tiesa gan, mūsu platuma grādos šis notikums ies secen. Pilnu Mēness aptumsumu varēs vērot tikai paši Eiropas rietumi – Spānija, Īrija un Lielbritānija. Toties viskrāšņāko un pilnāko aptumsumu varēs skatīt tie, kuri dzīvo Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā. Ja klausāties Latvijas Radio, būdami šajās vietās, tad ziniet, ka jums tāda iespēja ir, un to patiešām nevajag laist garām. Bet Latvijā neskumstiet, jo naktī no 7. uz 8. septembri eiropieši redzēs Mēness aptumsumu, un tad to neredzēs Amerika. Ar ko Mēness aptumsums ir interesants? Atšķirībā no strauja Saules aptumsuma, Mēness aptumsums ir lēns un majestātisks, un, lai to redzētu, nav nepieciešans īpašs aprīkojums vai optisks palīglīdzeklis. Mēness, Saule, Zeme – šo triju ķermeņu attiecības nosaka Mēness aptumsuma veidošanos, detalizētāk, kā tas notiek, aprakstīts vietnē, bet tur arī piedāvāts tāds vienkāršots skaidrojums. Proti, iedomājieties, ka jūs atrodaties uz Mēness, skatoties uz Zemi un Sauli. No šī skatupunkta šķiet, ka Zeme lēnām virzās Saules priekšā. Sākumā jūs redzat, ka Zeme pavisam nedaudz bloķē Sauli, un gaismas daudzums, kas pie Jums nonāk, samazinās, bet mazliet. Laika gaitā Zeme bloķē Sauli arvien vairāk, un apgaismojums vēl vairāk samazinās. Pēc aptuveni stundas Zeme pilnībā nobloķē Sauli, Jūs atrodaties Zemes ēnā, un visapkārt ir tumšs. Attiecīgi, kad Zeme atkal atklāj Saules seju, aptumsums ir beidzies. Tik tālu par Mēness skatupunktu, bet Mēness aptumsumu mēs vērojam no Zemes, un te nākamais interesantais fakts. Brīdī, kad Saule attiecībā pret Mēnesi ir nobloķēta, mēs uz Zemes redzam nevis vienkārši tumšu, blāvu Mēness disku, bet Mēness seja kļūst “asiņaina”, un to arī sauc par “asiņaino Mēnesi”. Skaidrojumam palīdz fizika. Mēness aptumsuma laikā Saule izgaismo Zemi, tāpēc visa Saules gaisma, kas krīt uz Mēness virsmu, iziet cauri mūsu atmosfēras biezākajai daļai, iekrāsojot Mēnesi sārtā mirdzumā. Izskatās diezgan biedējoši, bet skaisti. "Zinātnieki netiks apklusināti": tūkstošiem cilvēku protestē pret Donalda Trampa administrācijas politiku. Tūkstošiem pētnieku ASV pilsētās un arī Eiropā mītiņos ar saukli “Stand Up for Science”(jeb “Iestājieties par zinātni”) pauž protestu ASV prezidenta Donalda Trampa administrācijas darbībām, lai samazinātu zinātnisko darbaspēku un izdevumus pētniecībai. Kopš stāšanās amatā janvārī Tramps un viņa komanda ir atlaiduši un dažos gadījumos mēģinājuši pieņemt atpakaļ darbā tūkstošiem darbinieku ASV zinātnes aģentūrās, kuru darbs bija saistīts ar kodoldrošību, putnu gripas uzraudzību, ekstrēmu laikapstākļu prognozēšanu un citiem jautājumiem. Administrācija ir arī mēģinājusi iesaldēt pētniecības dotācijas zinātnes finansēšanas aģentūrās, tostarp ASV Nacionālajā zinātnes fondā. Vieni paši mītiņi gan izmaiņas neietekmēs, to jau pierādījuši protesti pagātnē, piemēram, 2017. gadā, kad pētnieki protestēja Trampa pirmā prezidentūras termiņa laikā. Taču svarīgi ir neklusēt, jo, kā norādījusi neirozinātniece Nensija Kanvišere: “Jūs nevarat vienkārši atlaist visus un pēc tam viņus atkal pieņemt darbā, kad tie ir nepieciešami. Zinātnieku paaudze būs zaudēta.” Par šī brīža protestiem plašāk vietnē “Nature”. Vai Latvijā ir retzemju metāli? Visbeidzot, ja vēl par ģeopolitiku un zinātni, tad aicinām pašmāju portālā “Delfi” iepazīties ar rakstu par retzemju metāliem. Tieši Donalda Trampa un Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska iespējamais darījums par retzemju metāliem pēdējā laikā ir daudz figurējis ziņu virsrakstos, un “Delfu” rakstā labu skaidrojumu sniedzis ģeologs, Latvijas Universitātes asociētais profesors Ģirts Stinkulis. Viņš norāda, ka ne viss, kas ir reti sastopams, automātiski ir retzemju elementi. Tie ir pavisam konkrēti 17 elementi no Mendeļejeva periodiskās tabulas apakšējās daļas, piemēram, skandijs, itrijs, lantāns un citi, tiem ir augsta vērtība un praktiskais pielietojums, piemēram, elektronikā un militārajā jomā. Ukrainā tie ir pieejami, Latvijā par šo 17 elementu klātbūtni pierādījumu nav, bet mums ir ļoti daudz citu vērtīgu dabas resursu, piemēram, dzelzrūda. Par tās un citu atradņu nozīmi plašāk rakstā.
Latvijas Nacionālās operas ātrijā līdz sezonas beigām skatāma fotogrāfes un kontrabasistes Gintas Garūtas izstāde “Orķestris. Pirms” - subjektīvs vizuāls pētījums par orķestra ikdienu - skatītājiem un klausītājiem neredzamo dzīvi mēģinājumu procesos orķestra bedrē, zālē, uz skatuves. Ginta Garūta kopš 2006. gada ir Latvijas Nacionālās operas orķestra kontrabasiste un viņas pirmā izstāde “Balets. Pirms” atspoguļoja baleta jauniestudējuma tapšanu un bija skatāma Operas Jaunās zāles foajē 2019. gadā. Par izstādes tapšanu, fiksējot mākslas darba tapšanas aizkulises, paralēlēm fotogrāfēšanā un kontrabasa spēlē un mūzikas radīšanas fiksēšanas specifiku - sarunā ar Gintu Garūtu. Kas ir tas punkts vai ceļu krustojums, kurā saprati, ka vēlies sevi izpaust ne tikai mūzikā, bet arī foto mākslā? Varbūt nevarētu izstāstīt skaistu, noapaļotu stāstu par šo, bet, ja tinu filmiņu atpakaļ, tad atceros momentus bērnībā, kas mani tajā ievilināja, sākot ar bērnudārza vecumā brālēna plauktā atrastu vecu, salauztu filmiņkameru, ar kuru rotaļāties. Eksperimentiem varēju no vecākiem paņemt Smenu vai Zenītu, bet tas epizodiski. 2017. gada sākumā tā nopietnāk izlēmu, ka iedziļināšos šajā lietā un gribu izkopt prasmes. Tad pieņēmu šo lēmumu. Lēmumu hobiju pārvērst profesionālā darbībā? Grūti pateikt, vai profesionālā darbībā. Lēmumu apgūt to instrumentāriju, kas man ļautu izpaust kaut kāda veida saturu, jo bez tehniskām prasmēm nu nekādi. Var būt vislabākās idejas un koncepti, bet nepieciešams instrumentārijs, kā jebkurā lietā. Es neko nesaprotu no fotografēšanas, bet redzu un novērtēju rezultātu. Mazliet apjautājos apkārt stāvošajiem un sapratu, ka šajā izstādē izmantotā tehnika ir dubultekspozīcija, jo efekts un rezultāts ir daudzslāņainība. Piemēram, Mārtiņš Ozoliņš daudzās bildēs parādās vairākkārt, tā kā spoguļojas sevī. Jā, dubultekspozīcijas un garās ekspozīcijas tehnika man ir ļoti mīļa jau kādu laiku, kopš fotogrāfēju. Sākumā es tam varbūt nepiešķīru īpašu nozīmi, bet kādā brīdī sapratu, ka nevaru apgūt visu, visā nevaru būt laba, ne viss man var radīt gandarījumu un ka vajag turēties pie tā, kas patīk, sanāk un rada patiesu gandarījumu. Garā ekspozīcija kā tehnisks līdzeklis un eksperimenti ar dubulto ekspozīciju, trīskāršo un tā tālāk, bija viena no lietām, kas mani visvairāk iepriecinājusi fotografēšanas studiju laikā. Tas, kas mani tajā piesaista, ir laika un kustības dimensija, kas līdz ar to parādās. Kā izstādē varēja redzēt, tas dod iespēju pievienot attēliem ironisko, komisko dimensiju, kas man ir tuva lieta. Tajā pašā laikā, tas padara bildes mazliet abstraktas vai gleznieciskas. Bet tas nelika atkāpties no man tuvākās lietas, kas ir reportāža fotogrāfijā. Es neesmu portretists, es neesmu ainavists, bet domāju, ka sirdī noteikti esmu reportāžas cilvēks. Par reportāžām arī esmu saņēmusi visvairāk gandarījuma un komplimentu. Es esmu vērotājs, man nepatīk iejaukties uzstādījumā. Man patīk vērot, interpretēt to, ko redzu. Kaut kādā ziņā - dokumentālists. Bet šajā izstādē apvienojas reportāža un māksla? Jā, un esmu priecīga par to, ka izdevās to apvienot.
Jukio Mišima ir viens no nozīmīgākajiem autoriem pagājušā gadsimta Japānas kultūrā. Par režisora Henrija Arāja izvēli iestudēt viņa filozofisko drāmu „Zelta templis” uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves un darba mūsdienīgo interpretāciju saruna Kultūras rondo ar režisoru Henriju Arāju, horeogrāfi Simonu Orinsku un aktrisi Ināru Slucku. Iezīmējot izrādes pieteikumu, "Nekas šajā pasaulē nav tik skaists kā Zelta templis. Sasniegt šo skaistumu jaunajam Midzogučī nozīmē radīt dzīvei jēgu un atrast piepildījumu, un tādu nākotni viņam novēl arī vecāki. Tomēr... Kā lai sadzīvo ar vēlmi kļūt par daļu no skaistā, par daļu no mūžības, apzinoties, ka tu vienmēr paliksi tikai ēna? Zelta templis vienmēr būs pārāks par tevi. Varbūt cilvēka dzīves jēga ir atrodama kur citur, bet – kur?"
Varbūt esat ievērojuši māju Bulduros, Vienības prospektā, kuras melnraibās konstrukcijas ir atsauces uz Tjūdoru stilu? Tā ir būvēta un iekārtota tipiski britiski, jo piederēja britiem - Lūsijas Adisones ģimenei. Ja tagad jau vairāk zinām par vācbaltiešiem, tad "briti Latvijā" joprojām ir "un citi", kaut gan viņiem piederēja kuģu rēderejas, tekstilrūpniecības uzņēmumi, ķieģeļu rūpnīcas, viņi te veidoja savu pārtikušo "mazo Angliju" ar pēcpusdienas tēju, bridža un kriketa partijām, pieklājības vizītēm, ierāmētām fotogrāfijām un porcelāna niekiem uz kamīna dzegas... un saistību ar britu slepenajiem dienestiem. Viena no Lūsijas Adisones mazmeitām – holivudiski skaistā Lorna ir strādājusi arī Rīgas Radiofonā (1935./36. gads), piedaloties angļu valodas mācību radioraidījumos. Par to visu varam tagad lasīt Lūsijas Adisones "Vēstulēs no Latvijas. Vēstulēs saglabāta vēsture 1939.-1947.", kas savulaik iznākušas angļu valodā, bet tagad tulkotas latviski un izdotas apgādā "Madris". Arī šīs grāmatas angļu versijas nonākšana Latvijā ir detektīva cienīgs stāsts. Radio mazajā lasītavā par to, kā arī par britiem Latvijā un grāmatā minētajām personām stāsta vēstures konsultante Inga Sarma. Lūsija Adisone no Latvijas rakstīja vēstules savām mazmeitām, stāstot gan par ikdienišķām norisēm, gan politiskiem satricinājumiem. Kad pasta sakari ar Angliju pārtrūka, viņa rakstīja dienasgrāmatu, tā līdz mūsdienām nonāca britisks skatupunkts uz notikumiem Latvijā no 1939. Līdz 1947. gadam. Raidījumu atbalsta:
2025. gadā Liepāja ar daudzveidīgiem pasākumiem, kas apvieno kultūru, sportu, mākslu, uzņēmējdarbību un citas nozares, svin savu 400 gadu jubileju. Svinību centrālais notikums būs koncertuzvedums “Personas kods: Liepāja” 18. martā, bet pēc tā uzmirdzēs gaismas pastaiga "Izgaismotā Liepāja". Šajā nedēļas nogalē sāksies apstādījumu akcija “Liepāja plaukst”, bet 1. martā svētku maratons iesākās Liepājas Sv. Trīsvienības katedrālē ar garīgās mūzikas "Caur gaismu nāk un sudrabs top", kas izskanēja arī LR3 "Klasika" tiešraidē. Liepājas Svētās Trīsvienības katedrālē glabājas unikāla Liepājas kantorāta (“Libauer Cantorat”) nošu kolekcija ar 170 mūzikas rokrakstiem un iespieddarbiem, kurus apņēmies digitalizēt Latvijas Nacionālais arhīvs. Par Liepājas 400. dzimšanas dienu un svinību kulmināciju 18. martā, svētku pasākumiem visa gada garumā un Liepājas Svētās Trīsvienības draudzes arhīva digitalizāciju stāsta Liepājas valstspilsētas pašvadības un "Liepāja 2027" sabiedrisko attiecību un mārketinga vadītāja Zita Lazdāne. Kulminācijas punkts gaidāms 18. martā. Esat gatavi kārtīgi svinēt? Šis tiešām ir ļoti, ļoti svarīgs un nopietns gads - Liepājai 400 gadu ir vienreiz mūžā. Man ļoti patīk, kā Orests Silabriedis, atklājot jubilejas mēnesi 1. marta koncertā teica - mums jābūt ļoti gandarītiem un lepniem par to, ka mums ir iespēja piedzīvot šo četrsimtgadi. Mēs esam gatavi, jo esam sākuši gatavoties jau pagājušā gada sākumā. Programma ir ļoti plaša un daudzveidīga, esam iesaistījuši gan profesionāļus, gan amatierus, gan iedzīvotājus ļoti dažādās sfērās. Kulminācijas brīdis būs marta vidū, sākot no 18. marta. Vai varat teikt, ka šo svētku gaisotni jūt ikviens liepājnieks un Liepājas viesis? Jā. Liepājnieks ir īpašs ar to, ka ir ļoti liels lokālpatriots un ar ļoti lielu lepnumu nes Liepājas vārdu. To mēs novērojam ne tikai iedzīvotājos, kas šobrīd tur dzīvo, bet arī bijušajos liepājniekos, kuri šobrīd atrodas gan citās Latvijas pilsētās, gan citās valstīs. Tie ir svētki ne tikai šobrīd Liepājā dzīvojošajiem, bet ikvienam, kurš bijis saistīts ar Liepāju. To mēs ļoti izjūtam. Kas notiks 18. martā? Sākot ar 18. martu, Liepājas četrsimtgades jubilejas svinības notiks veselas nedēļas garumā. 18. marts ir īstā Liepājas dzimšanas diena. Ļoti sen mums nav bijis āra koncerts, jo 18. marts parasti ir lietains un vējiens, ļoti liels izaicinājums. Tagad tā nebūs? Varbūt, bet mēs esam gatavi. Esam sagatavojuši ļoti lielu un daudzveidīgu āra koncertu, kur iesaistīti ļoti daudzi mūziķi, zināmi un mazāk zināmi, vecāka un jaunāka paaudze. Uldis Marhilēvičs komponē jaundarbu, būs īpašs koncertuzvedums. Koncerta nosaukums ir “Personas kods - Liepāja”, kur mēģinās apvienot dažādākos Liepājas kodus un laikmetus. Pusotras stundas garumā centīsimies parādīt labāko, jaudīgāko un zīmīgāko, kas Liepāju raksturo. Par jubilejas sajūtu runājot, cik lielas iespējas katram liepājniekam ir bijušas šo sajūtu radīt, pielikt savu roku? Sabiedrības līdzdalība ir ārkārtīgi svarīga ne tikai pilsētas kontekstā kā pašvaldībai, bet arī saistībā ar "Eiropas kultūras galvaspilsētas 2027" titulu. Jau pagājušā gada vidū veicām aptauju iedzīvotājiem, pajautājām, kā viņi vēlētos svinēt šo notikumu. Interesanti, ka pirmajā vietā bija lieli bezmaksas pasākumi, bet otrajā vietā - sabiedrība izteica vēlmi pašiem līdzdarboties vides apzaļumošanā. 8. martā uzsāksim akciju “Liepāja plaukst”, kur iedzīvotājiem būs iespēja pieteikties sēklām, pašiem diedzēt, pašiem audzēt, tad kopā ar Liepājas dārzniecēm veikt apstādījumus gan publiskajā vidē, gan pie savām organizācijām, skolām, ģimenēm. Būs arī lekcijas par dārzkopību un vides tēmām, kā arī mēs ceram iestādīt jaunu un skaistu ābeļdārzu par godu četrsimtgadei. Kas Liepājā vislabāk aug? Liepas, bet ābeles arī. Liepāja ir pateicīga vieta dažādām apzaļumošanas aktivitātēm. Mums ļoti liels prieks, ka iedzīvotāji paši izrādīja vēlmi un pateica, kā gribētu iesaistīties. Bet neatkarīgi no tā, ir ļoti daudz dažādu kultūras notikumu, kur visdažādāko paaudžu un nozaru pārstāvji paši aktīvi piepilda programmu ar dažādām aktivitātēm - gan uzņēmēji, gan skolēni, gan amatierkustības. Gads mums iesākās ar uzņēmējdarbības izstādi “Ražots Liepājā”, kur parādījām labāko, ko šobrīd Liepājā ražo. Tas aizvirpinājās tālāk ar dažādiem koncertiem, izstādēm, amatierfotogrāfi ir atklājuši un plāno atklāt savas izstādes, bibliotekāri ir sarosījušies, bērni izdos savu īpašo zīmējumu, stāstu un pasaku grāmatu. Nav vairs tā, ka programmu nodrošina tikai 3 vai 4 organizatori - lielākais spēks un jauda ir pašos liepājniekos, kuri ar ļoti lielu atbildību un patiesu vēlmi grib parādīt, kas ir tas, ko viņi var parādīt, kā viņi grib iesaistīties. Šī programma ir ļoti daudzveidīga, no uzņēmējdarbības līdz mūzikai, kas ir Liepājas lielākais smagsvars, bet būs arī dažādi sporta notikumi.
ASV šobrīd realizētā ārpolitika daudziem ir likusi uzdot jautājumu, vai joprojām jūtamies droši zem pašreizējā NATO "lietussarga". Varbūt ir jādomā par kādu Eiropas drošības aliansi? Par to diskusija arī raidījumā Krustpunktā. Analizē politologs Andis Kudors, Nacionālo Bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš, bijušais Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Garisons, Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājs Raimonds Bergmanis, Ministru prezidentes padomnieks nacionālās drošības jautājumos Airis Rikveilis un Eiropas Parlamenta deputāts Reinis Pozņaks. Pasaules ziņu lentēs notikumi mainās tik ļoti ātri un mēdz būt tik mulsinoši, ka reizēm grūti saprast, kam pievērst uzmanību, kam nē. Bet viens ir skaidrs - drošības jautājumi šobrīd ir nonākuši visa centrā. Brīvais mikrofons, sociālie mediji - visi demonstrē tādu noskaņojumu, kāds šobrīd ir vērojams Latvijas sabiedrībā, un patīk mums tas vai nē, bet ļaudis saka, ka vairs netic tam, ka ASV ir drošs sadarbības partneris NATO ietvaros. Vismaz tik ilgi, kamēr Tramps būs Amerikā pie stūres, tikmēr par paļaušanos uz ASV ir jāaizmirst. Amatpersonas gan cenšas mierināt, ka ASV ir un paliek uzticams drošības garants, bet tas rada drīzāk pretēju efektu. Kāds raksta, ka viņā tas taisa paniku, jo esot sajūta, ka, lūk, mūsu amatpersonas apjukušas, nespēj reaģēt uz jauno realitāti. Pilnīgi noteikti mēs Krustpunktā arī negribam paniku, jo situācija jau nav tāda. Bet mēs arī negribam ignorēt ļaužu noskaņojumu un atkārtoto mantru, ka ir taču NATO, viss tiek kontrolēts. Galu galā nevaram nepamanīt arī, pieņemsim, pasaulē dažu cienījamu bijušo militārpersonu paustās bažas par NATO nākotni. Nevaram neredzēt Ilona Maska atkārtoti rakstīto, ka ASV ir laiks pamest NATO, un Maskam, kā zināms, ir ietekme uz Trampu. Mēs nevaram nedzirdēt Ukrainas prezidenta Zelenska pausto, ja Ukrainai nebūs vietas NATO, jāveido vēl cita drošības alianse. Paša Trampa izteikumi šajā ziņā arī nepavisam nepalīdz. Cik tad pamatotas ir bažas, ka līdzšinējā uzbūvētā drošības arhitektūra sāk buksēt? Ko nozīmē Zelenska aicinājumi veidot vēl vienu drošības struktūru? Aktuāls ir arī jautājums par meklējumiem pēc miera Ukrainā. Ko tad nozīmē drošības spēki, kas garantētu Ukrainas mieru, par ko arī šajās dienās runā vairāk - vai tas būtu kāds atsevišķs starpvalstu nolīgums? Ja tas nav NATO, kas iesaistās drošības garantēšanā, par ko tad ir runa? Mēģinām saprast pašreizējo realitāti un ielūkoties arī nākotnes prognozēs.
ASV šobrīd realizētā ārpolitika daudziem ir likusi uzdot jautājumu, vai joprojām jūtamies droši zem pašreizējā NATO "lietussarga". Varbūt ir jādomā par kādu Eiropas drošības aliansi? Par to diskusija arī raidījumā Krustpunktā. Analizē politologs Andis Kudors, Nacionālo Bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš, bijušais Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Garisons, Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājs Raimonds Bergmanis, Ministru prezidentes padomnieks nacionālās drošības jautājumos Airis Rikveilis un Eiropas Parlamenta deputāts Reinis Pozņaks. Pasaules ziņu lentēs notikumi mainās tik ļoti ātri un mēdz būt tik mulsinoši, ka reizēm grūti saprast, kam pievērst uzmanību, kam nē. Bet viens ir skaidrs - drošības jautājumi šobrīd ir nonākuši visa centrā. Brīvais mikrofons, sociālie mediji - visi demonstrē tādu noskaņojumu, kāds šobrīd ir vērojams Latvijas sabiedrībā, un patīk mums tas vai nē, bet ļaudis saka, ka vairs netic tam, ka ASV ir drošs sadarbības partneris NATO ietvaros. Vismaz tik ilgi, kamēr Tramps būs Amerikā pie stūres, tikmēr par paļaušanos uz ASV ir jāaizmirst. Amatpersonas gan cenšas mierināt, ka ASV ir un paliek uzticams drošības garants, bet tas rada drīzāk pretēju efektu. Kāds raksta, ka viņā tas taisa paniku, jo esot sajūta, ka, lūk, mūsu amatpersonas apjukušas, nespēj reaģēt uz jauno realitāti. Pilnīgi noteikti mēs Krustpunktā arī negribam paniku, jo situācija jau nav tāda. Bet mēs arī negribam ignorēt ļaužu noskaņojumu un atkārtoto mantru, ka ir taču NATO, viss tiek kontrolēts. Galu galā nevaram nepamanīt arī, pieņemsim, pasaulē dažu cienījamu bijušo militārpersonu paustās bažas par NATO nākotni. Nevaram neredzēt Ilona Maska atkārtoti rakstīto, ka ASV ir laiks pamest NATO, un Maskam, kā zināms, ir ietekme uz Trampu. Mēs nevaram nedzirdēt Ukrainas prezidenta Zelenska pausto, ja Ukrainai nebūs vietas NATO, jāveido vēl cita drošības alianse. Paša Trampa izteikumi šajā ziņā arī nepavisam nepalīdz. Cik tad pamatotas ir bažas, ka līdzšinējā uzbūvētā drošības arhitektūra sāk buksēt? Ko nozīmē Zelenska aicinājumi veidot vēl vienu drošības struktūru? Aktuāls ir arī jautājums par meklējumiem pēc miera Ukrainā. Ko tad nozīmē drošības spēki, kas garantētu Ukrainas mieru, par ko arī šajās dienās runā vairāk - vai tas būtu kāds atsevišķs starpvalstu nolīgums? Ja tas nav NATO, kas iesaistās drošības garantēšanā, par ko tad ir runa? Mēģinām saprast pašreizējo realitāti un ielūkoties arī nākotnes prognozēs.
Augstskolas diploma iegūšana ārzemēs daudziem jauniešiem bieži vien ir vienvirziena biļete prom no Latvijas uz visiem laikiem. Vai situāciju var kaut kā mainīt, vērtējām raidījumā Kā labāk dzīvot. Analīzē Latvijas Universitātes pasniedzēja un pētniece, doktorante Marija Vorkule un Rīgas Stradiņa universitātes docētājs, Sociālo zinātņu fakultātes eksperts komunikācijas jautājumos, Sociālo zinātņu pētniecības centra pārstāvis Deniss Aleksandrs Ševeļovs. Uzklausām Elīzu Ilzi Malcenieci, kurā pēc studijām ārzemēs izvēlējusies atgriezties Latvijā. Marija Vorkule skaidro, ka pētījums liecina, ka galvenais iemesls, kāpēc jaunieši pēc studijām izvēlas palikt ārzemēs, ir, ka cilvēki grib pelnīt vairāk. Taču viņa atzīst, ka arī Latvijā cilvēki ar labu izglītību var nopelnīt. "Man sāk likties, ka problēma ar to, ka cilvēki brauc prom un negrib atgriezties, ir varbūt sociālā nevienlīdzība. Un to, ka cilvēki Latvijā dažreiz jūtas neaizsargāti. Man šķiet, ka tur ir tā problēma," norāda Marija Vorkule. Viņa atsaucas uz savas ģimenes pieredzi. "Man, piemēram, ģimenē ir cilvēks, kurš strādā loģistikas centrā vienkāršo darbu. Un es sapratu, ka tā atšķirība starp cilvēku, kuram ir augstākā izglītība un kurš strādā kvalificētu darbu, un kurš strādā nekvalificētu darbu, Latvijā ir ļoti liela," atzīst Marija Vorkule. "Pieņemsim, viņiem darbā piedāvā līgumus tikai uz trim mēnešiem. Juridiski tas ir atļauts. Īpaši tad, kad vecums pienāk, kad tev vairs nav 30 vai 40 gadi, kad ir jau 50 - 60, viņiem piedāvā jau to īsāku periodu. Ja tu sāksi slimot, viss, darba tev vairs nebūs. Cilvēki apzinās Latvijā, ka, iespējams, ja tev nav tās izglītības, nav kvalifikācijas, ne visiem taču būt pētniekiem un doktorantiem,, tad tu neesi līdz galam aizsargās. Tu Lielbritānija, Norvēģija, Vācija būsi aizsargātāks." Viņa norāda, ka Norvēģijā cilvēkiem nav izdevīgāki darba nosacījumi tikai tādēļ, ka tev ir kaut kāda kvalifikācija vai izglītība. Visi ir vienlīdzīgi. Visiem pienākas apdrošināšana, visiem pienākas slimības pabalsts un visiem pienākas atvaļinājums. Tas nav atkarīgs no tā, vai tev ir vai nav kvalifikācijas. "Kā ir Latvijā? Es strādāju kvalificēto darbu, es strādāju arī komunikācijas aģentūra, man pienākas veselības apdrošināšana, ļoti laba, pat ieskaitot psihoterapeita konsultācijas, un es par to nemaksāju necik. Savukārt tas cilvēks no manas ģimenes, kurš strādā nekvalificēto darbu, viņam veselības apdrošināšanas nav, un viņš vēl piemaksā pusi no polises cenas. Man šķiet, par šo ir stāsts," bilst Marija Vorkule. "Es redzu un jūtu, ka jaunieši Latvijā nevar sevi inficēt ar sabiedrību, kas šeit notiek. Un varbūt viņi meklē arī pieņemošāku vai kosmopolītiskāku sabiedrību, kur viņi var atļauties būt paši. Latvijai diemžēl ne vienmēr tas ir iespējams," norāda Deniss Aleksandrs Ševeļovs. Jaunieši vērtē, ka ārzemēs sabiedrība ir pieņemošāka, cilvēki var labāk izpausties, kas Latvijā nav iespējams un nevar atrast šeit domubiedrus. "Tas varētu būt viens no punktiem, ka viņi vienkārši neredz šeit savu nākotni, viņi negrib cīnīties par savām tiesībām šeit, viņi nesaskata iespēju aizstāvēt sevi," atzīst Deniss Aleksandrs Ševeļovs "Mans novērojums ir, ka tādēļ, ka Latvijas sabiedrība nav ļoti pieņemoša, ka ir diezgan tradicionāla, pluss, ko mēs tikko izrunājām, ka ir sliktāki apstākļi darba tirgū. Un tad kāpēc man vēl vajag šeit palikt, ja tur - ārzemēs veidojas priekšstats, ka dzīvot var labāk uzreiz un tagad? Varbūt tā nav taisnība," papildina Deniss Aleksandrs Ševeļovs.
Darba intervija var sagādāt ne mazums spriedzes un daudz cilvēku atzīst, ka tā nav bijusi iedrošinoša pieredze. Kā uzvesties darba intervijā, spēt pieteikt sevi un vienlaikus atstāt labu iespaidu, raidījumā Kā labāk dzīvot iesaka emocionālās inteliģences praktiķe, biznesa trenere un konsultante Jana Strogonova un Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas valdes priekšsēdētāja Eva Selga. "Darba intervija ir pirmā tikšanās darba ņēmējam ar darba devēju. Tas ir pirmais iespaids, ko nevar atkārtot," atzīst Eva Selga. Pirmā intervija ir iepazīšanās un svarīgi, lai būtu labvēlīga gaisotne no darba devēja puses, jo cilvēks, kas atnāk, ir izrādījis vēlmi. Lai viņš atvērtos un spētu par sevi pastāstīt, gaisotnei ir jābūt pozitīvai. CV ir tas, kā sevi pasniedzam, profesionālais apraksts par iepriekšējo pieredzi un izglītību, kā vēlamies pasniegt. Motivācijas vēstulē pasakām to, ko nevarēja iekļaut CV, kāpēc gribam konkrētā darba vietā būt, kāpēc esmu labāks par citiem. Strīdīgs ir jautājums, vai pievienot fotogrāfiju. Tas nav obligāti. Jana Strogonova min, ka cilvēki norāda, ka neraksta vecumu CV, lai uzaicinātu uz interviju. Cilvēki atzīst, ja viņi norādīs, ka ir 50+, tad pastāv iespēja, ka nemaz neaicinās uz interviju. "Vecuma diskriminācija, ko diemžēl izjūtam Latvijā, neskatoties uz to, mums cilvēku pietrūkst, speciālistu pietrūkst. Diskriminē divas grupas – cilvēkus 50+ un jauniešus, kas tikko pabeiguši vidusskolu, viņiem nav nekādu profesionālo iemaņu un īsti neviens darba devējs negrib ieguldīties, jo viņi ir sevis meklējumos, sava īstā darba meklējumos, viņi, iespējams, pēc pusgada, pēc kādiem mēnešiem mainīs darbu. Šīs ir divas grupas, ka Latvijā tiek diskriminētas, diemžēl," norāda Eva Selga. Ekspertes min, ka svarīgi ir arī motivācijas vēstulē parādīt, ka potenciālais darba ņēmējs ir izpētījis uzņēmumu un tā parāda ieinteresētību. Motivācijas vēstulē vēlams atsaukties uz organizācijas vērtībām caur savu stāstījumu. Parādīt, ka esmu iepazinies. Jo personīgāk uzrakstīs konkrētai organizācijai, tas var būt arī izšķirošs faktors, lai uzaicinātu uz pārrunām. Cilvēki atzīst, ka izjūt lielu stresu, ejot uz darba interviju. "Saprotu, ka bailes un pārdzīvojums, un uztraukums, ir. Pirms intervijas, tīri praktiski padomi. Noteikti ir svarīgi labi izgulēties. Es saprotu, ka priekšā grūta diena, bet vienalga izdarīt visu, lai būt labs miegs. Otra lieta, kas vēl var palīdzēt "sazemēties", ir silts, labi pagatavots ēdiens, piemēram, kāda putra vai gaļa. Bet ne pārāk daudz, lai nav tā, ka strādā vēders, bet nestrādā galva. Ķermenis, prāts un emocijas ir saistīti, izdarām visu, ko varam, ar ķermeni - paēdam, izguļamies," iesaka Jana Strogonova. "Pirms intervijas vai uzstāšanās man pašai palīdz "spēka pozas". Tās ir visas atvērtās pozas, piemēram, rokas salikt sānos, kājas - plati un pastāvēt tā divas minūtes. Varbūt uzgaidāmajā telpā pirms intervijas tā nedarīs, bet kaut vai aizej uz labierīcībām un divas minūtes pastāvi tādā pozā. Man tas palīdz. Vai arī sēdēt tā, ka esi atvērts." Piezīmes uz darba interviju var droši ņemt līdz, kad esam uztraukušies, prāts skraida un nomierināties ir grūti. Jana Strogonova iesaka uzrakstīt visu, ko gribētu par sevi pateikt. "Varbūt tajā papīrā nemaz neieskaties, bet kā jau zinām, špikeri rakstot, vislabāk iemācamies," norāda Jana Strogonova. Tāpat vēlams padomāt par to, kas ir stiprās puses, ko es labi daru, varbūt pašam liekas nieks, bet tieši tas, iespējams, ir vajadzīgs. Otrs – uzrakstīt, sagatavot jautājumus, ko pajautāt intervētājiem. Tāpat ekspertes iesaka būt pašiem un netēlot. Ja pajautā kaut ko un gribas pateikt tikai "jā", vajadzētu saņemties pateikt vairāk, kaut vienu teikumu.
Saruna, ko rudenī ierakstījām ar mācītāju un atkarību terapeitu Māri Ķirsonu, kurš savulaik Latvijā ieviesa pasaulē atzīto Minesotas 12 soļu programmu atkarību ārstēšanai. Diemžēl, šodien mācītāja vairs nav mūsu vidū. Saruna ar viņu bija tikpat neparasta, cik viņš pats.Māra Ķirsona padsmit gadus ilgā, personīgā cīņa ar alkoholismu un vēlāk arī atkarību no tabletēm, viņu aizveda pat līdz cietumam un "trakomājai". Savu ceļu uz dziedināšanu mācītājs ieguva caur Minesotas 12 soļu programmu, ko viņš vēlāk palīdzēja ieviest Latvijā. Pateicoties viņam, simtiem cilvēku ir spējuši pārvarēt savu postošo atkarību no alkohola vai narkotikām.Sarunā mācītājs stāstīja par 20 kritiskiem jautājumiem, ko uzdot sev par attiecībām ar atkarību. Viņš piedāvāja praktisku ceļvedi sevis inventarizēšanā, risinājumus līdzatkarīgajiem un alkoholiķu bērniem, kuriem vecāku alkoholisms nozadzis bērnību.Mācītājs ne tikai teorētiski, bet arī praktiski saprata atkarības būtību un ceļu uz atveseļošanos.Māris Ķirsons bija ne tikai psihologs, teologs un atkarību speciālists, bet arī aktīvs un drosmīgs Latvijas patriots, kurš 1980. gadā Madridē pie PSRS vēstniecības pat lēja savas asinis uz PSRS karoga, protestējot pret Baltijas valstu okupāciju.Sarunas noslēgumā mācītājs piebilda:"Pamēģini! Varbūt tavā gadījumā arī brīnums notiks."Ja tev, tāpat kā mums, ir svarīgi, lai Cilvēkjaudas saturs arī turpmāk visiem ir pieejams par brīvu, tu vari mūs atbalstīt vai nu "uzsaucot mums kafiju" vai pievienojoties Cilvēkjaudas Klubam.Vairāk informācijas ir sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads2:48 Kāpēc psihologs un teologs Māris Ķirsons savulaik atveda uz Latviju 12 soļu programmu anonīmajiem alkoholiķiem8:41 Kas ir pirmais solis uz atveseļošanos no alkoholisma11:18 Par runāšanas svarīgumu12:22 12 soļu programmas veiksmes procents14:52 Kas ir kopīgs cilvēkiem, kuri cieš no alkoholisma17:04 Otra svarīgā lieta ceļā uz atbrīvošanos no atkarības20:01 Divdesmit jautājumi, ko cilvēks var sev uzdot saistībā ar savu dzīvi un savu dzeršanu21:53 Ko nozīmē sevis inventarizēšana23:21 Kā iemācīties nemelot sev26:22 Kādus papildu ieguvumus cilvēks var saņemt, praktizējot 12 soļu programmu28:27 Iemesli, kādēļ cilvēki dzer30:43 Divdesmit jautājumi, kurus uzdot sev, lai noskaidrotu, vai esi līdzatkarīgs35:08 Vai Latvijā pastāv līdzatkarīgo palīdzības grupas37:52 Kas ir galvenā lieta, kas jāiemācās līdzatkarīgajiem40:14 Ko darīt bērnam – gan mazam, gan pieaugušam, ja vecāki dzer46:39 Izlīdzināt sastrādāto un atvainoties – cik svarīgi un cik viegli vai grūti tas ir48:30 Kā sadzīvot ar nozagto bērnību vecāku dzeršanas dēļ50:22 Upura pozīcija un atkarība – kāda te ir saistība53:02 Ieteikumi, kā nenonākt līdz atkarībai55:07 “Ja es piedodu sev, tad viss tas, kas manā galvā ir dzīvojis, tur vairs nav”
Latvijas Dabas fonds šogad par gada dzīvotni izvēlējies ļoti neparastu un tomēr tik bieži sastopamu pāreju mūsu dabā - malu. Vieta, kurā dabā satiekas divas atšķirīgas vides. Ceļmala, grāvmala, jūrmala vai mežmala. Varbūt upes mala vai dzelzceļa mala. Ekologi tās dēvē par ekotoniem. Te satiekas dažādas sugas, uzkrājas piesārņojums un nonāk arī invazīvās sugas. Par Gada dzīvotni raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta botāniķe, Latvijas Dabas fonda padomes locekle Rūta Sniedze-Kretalova un Latvijas Universitātes asociētais profesors Ainārs Auniņš. Redzamākās malas mūsu ainavā ir mežmalas, kas savieno pļavas un meža dzīvotnes, ūdensmalas, kurās satiekas ūdens ekosistēma un zālājs vai krūmājs, arī ceļmalas un dzelzceļa malas. Dažām sugām malas ir mājvietas, citas to izmanto kā patvērumu, vēl citām tās ir barošanās vieta. Laukmalās, kur mazāk tiek lietoti augu aizsardzības līdzekļi, varam atrast krāšņās lauku nezāles – magones, rudzupuķes, tīruma zilaušus. Grāvmalās, kurās ir avoksnāji, mēdz augt bezdelīgactiņas un parastās kreimules. Malas piesaista apputeksnētājus, savukārt tie – putnus, tā veidojot ļoti aktīvu zonu, kura pozitīvi ietekmē arī līdzās esošās dzīvotnes. Malas ir īpaši nozīmīgas tiem dzīvniekiem, kuriem dzīves laikā ir nepieciešamas dažādas dzīvotnes, piemēram, ir putni, kuriem olu dēšanai vajag mitrāku vietu, bet barības meklēšanai sausu. Raidījuma ievadā Latvijas Universitātes profesors Mārcis Auziņš iepazīstina ar Metjū Stjuarta grāmatu "Galminieks un ķeceris" (Matthew Stewart. "The Courtier and the Heretic: Leibniz, Spinoza, and the Fate of God in the Modern World"). Tā vēsta par diviem zinātniekiem, kas darbojās 17. gadsimta vidū. Galminieks ir Vilhelms Leibnics, viens no matemātikas ideju pamatlicējiem, ķeceris - Benedikts Spinoza, oriģināli domājošs cilvēks, kuru jau agrā jaunībā izdzina no ebreju kopienas. Vēl arī stāsts par Gada sēni un Gada gļotsēni Gada sēne izskatās kā aplaizīta stikla karamele, bet gada gļotsēne atgādina krāsainu spageti tīklu. Skatot šī gada sēņu pasaules nominanti, var droši pagalvot, ka tā jau pirms tam ir uzvarējusi sēņuskaistumkonkursā vai, pareizāk sakot, krāšņumkonkursā - spīdīgu cepurīti, sākot no zaļa toņa līdz oranžam - zaļā jeb papagaiļu stiklene ir ļoti izskatīga sēne. Latvijas Mikologu biedrība izvēlējusies zaļo stikleni par gada sēni, lai pievērstu tai sabiedrības uzmanību, izceltu bioloģiskās daudzveidības un biotopu aizsardzības nozīmi. Zaļā (papagaiļu) stiklene ir maza, krāšņa sēne, kuru grūti sajaukt ar citu – tās koši zaļā cepurīte un kātiņš ir īsts dabas brīnums. Šī sēne aug nabadzīgās augsnēs, īpaši zālājos un parkos. Tā nav indīga, bet nav arī ēdama sīkā izmēra dēļ. Latvijā pirmo reizi pamanīta 1951. gadā Lielplatones apkārtnē, bet uz Latvijas Nacionālā dabas muzeja krājumu pirmais eksemplārs atceļojis no Moricsalas 2012. gadā. Lai gan pasaulē tā izplatīta suga, Latvijā šī stiklene ir ļoti reti sastopama: līdz 2024. gadam zināms vien nepilns desmits atradņu. Par gada sēni stāsta Latvijas Nacionālā dabas muzeja mikoloģe Inita Dāniele. Bet režģa gļotsēne šogad ierindota kategorijā Gada gļotsēne. Jāatgādina, ka patiesībā, neraugoties uz to nosaukumu, gļotsēnes nav sēnes. Tām kopīgs ir fakts, ka gan vienas, gan otras vairojas ar sporām, taču dzīves sākumā gļotsēnes vairāk atgādina dzīvniekus, jo jēlam olas baltumam līdzīgais plazmodijs var pārvietoties, meklējot labāko barošanās vietu. Kā savulaik žurnālistiem teikusi šo organismu pētniece un popularizētāja Julita Kluša, tad tas ir vienšūņa un sēnes apvienojums. Tātad, šī gada gļotsēņu godā tikusi režģa gļotsēne. Dabā labi pamanāma pat neiesvaidītam šo organismu pazinējam, izskatās kā plaukstas lieluma tīkls jeb režģis, savīts no vārītiem spageti, un arī līdzīgi kā iepriekš pieminētā zaļā stiklene, šī gļotsēnes maina krāsu savā attīstības stadijā, sākot no baltas līdz tumši sarkanbrūnai. Tad, kad šis veidojums ir nobriedis, izskatās kā sērā izmērcēti un krietni papluinīti aizkari uz satrupējušiem kokiem. Vairāk par to, kāpēc šim titulam izvēlēta režģa gļotsēne, stāsta gļotsēņu entuziaste Vija Sīmansone. Ja dabā pamanāt minēto organismu, tad ieteicams to apbrīnot ar acīm, nepieskaroties mīkstajam tīklojumam, bet ja pirkstiem nav miera, tad drīkst pieskarties tā saucamajiem aizkariem - bāli dzeltenām skrandām, kas liecina, ka režģa gļotsēne ir sasniegusi pilnbriedu un iestājusies sporu attīstības stadija. Visi dabas vērotāji ir aicināti ziņot par saviem režģa gļotsēņu atradumiem portālā dabasdati.lv vai arī facebook grupā "Gļotsēņu apbrīnotājiem un pētniekiem". Tāpat arī portālā dabasdati.lv mikologi gaida ziņojumus un fotoattēlus par gada sēni - zaļo jeb papagaiļu stikleni.
Ienākumu nevienlīdzība Latvijā ir viena no izteiktākajām Eiropas Savienībā. Par to runā sen, tiek meklēti risinājumi, bet uzlabojumu īpaši nav. Mūsu valstī lielākā daļa resursu atrodas vien desmitās daļas mājsaimniecību rokās. Krustpunktā pievēršamies atsevišķiem aspektiem, kas varētu ietekmēt ienākumu nevienlīdzību ilgtermiņā, proti, mantojuma un arī dāvinājuma nodokļiem. Diskutē Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Andris Saulītis, Finanšu ministrijas parlamentārā sekretāre Karīna Ploka, bijušais Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks un Saeimas deputāts, Apvienotā saraksta frakcijas vadītājs Edgars Tavars. Diskutēt par šiem jautājumiem rosināja pētnieka Andra Saulīša nesen publicētais raksts, kurā viņš arī norādīja, ka mantojuma un dāvinājuma nodokļa neesamība ir faktors, kas dod lielas priekšrocības 90. gadu veiksminieku un ne vienmēr godīgi iegūta kapitāla mantiniekiem un ar laiku šīs nevienlīdzīgo iespēju šķēres plešas arvien platākas. Vai nodokļu politikas maiņa šai jomā ko dotu? Varbūt ir citas idejas, kā ietekmēt taisnīgāku kapitāla sadali?
Vai brīnumi pastāv un brīnums beidzas brīdī, kad atklāts brīnuma skaidrojums? Tas ir jautājums, kas cilvēku prātus nodarbinājis jau izsenis. Nereti dzirdām sakām, ka izskaidrojot brīnumaino mums apkārt, šis brīnums zūd. Varbūt ir tieši otrādi? Varbūt negaidīti brīnumi pastāv mums līdzās, un mēs tos ikdienā nemanām, tiem paejam garām un tos patiesībā iepazīt ļauj tieši zinātne un mūsu zināšanas? Vai zinātnieki brīnās? Vai viņi tic brīnumiem? Un vai pasaules izpēte ļauj labāk novērtēt sarežģīto pasauli, kurā dzīvojam? Ziemassvētku laikā par šādiem jautājumiem saruna raidījumā Zināmais nezināmajā. Sarunājas trīs pētnieki, kuri katrs savā veidā ikdienā redz brīnumaino: Latvijas Universitātes tenūrprofesors fizikā, fiziķis Vjačeslavs Kaščejevs, Latvijas Universitātes tenūrprofesore precīzijas medicīnā, medicīnas zinātņu doktore Una Riekstiņa un Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece, hidrobioloģe Ingrīda Andersone. Mums brīnumu kļūst vairāk vai gluži otrādi mazāk? Šķiet, jo vairāk zinām, jo vairāk ir nezināmā un arī brīnumu? Vjačeslavs Kaščejevs: Jo vairāk tu zināmo esi izstaigājis, jo lielāks tev saskarsmes lauks ar to nezināmo. Saproti, cik patiesībā maz mēs zinām, cik daudz to nostūrīšu un īpatnību, un fantastiski skaistu veidu, kā nebeidzamajos, bezgalīgajos musturos tie likumi un parādības, un radības savienojas un iemiesojas. Noteikti brīnuma sajūta tikai pastiprinās. Ingrīda Andersone: Jo vairāk es skatos, jo vairāk es atrodu viskautko un daudz kas man liekas vēl izpētāms un skatāms, un vēl pētāms, un vēl atkal nākamgad jābrauc. Diez vai mana mūža pietiks, lai es to visu izbrauktu un apskatītos. Una Riekstiņa: Tas ir kā ceļš, ko tu ej, un katrs jauns jautājums, ko tu atbildi, rada atkal jaunu jautājumu, un tu atkal meties pētīt to, un tas ved un ved. Tas prāts, kas meklē vai kas ierauga un grib uzzināt, kā šis brīnums... Ieraudzīt, man liekas, jāspēj ieraudzīt to, kas ir tas interesantais, un mēs jau uz to ļoti trenējamies. Mēs cik gadus studējam un ko citi pētnieki ir darījuši un kas jau ir zināms, lai spētu ieraudzīt to - tas nav vēl zināms un to vajag izpētīt! Ir dzirdēts, ka cilvēks paliek vecs tad, kad viņš ir zaudējis spēju brīnīties. Jāvēl nezaudēt spēju brīnīties par pasauli, kurā dzīvojam. Vjačeslavs Kaščejevs: Noteikti var novēlēt nezaudēt spēju brīnumu ieraudzīt un pieņemt. Lai mums visiem ir spēja saglabāt, piedzīvot brīnumus un turpināt tos uztver! Una Riekstiņa: Gribētu novēlēt, lai mums ir katram tāda droša radoša vide, jo arī ir jābūt pietiekami apkārt sakārtotai videi, lai tev rastos iespēja atbrīvot prātu mazliet un pavērot, kas notiek apkārt. Ieteiktu varbūt pavērot, kā snieg sniegpārsliņa, kā iedegas egle, kā smaržo piparkūka šogad un kas brīnumains ir izdevies tāds šajos Ziemassvētkos, kas nav bijis citu reizi. Ingrīda Andersone: Nebaidīties arī doties pēc jauniem brīnumiem, bet skatīties apkārt, kas ir jauns vēl apkārt bez tā, ko mēs jau pazīstam. Brīnumi ir, brīnumi ir arī zinātnē un zinātnieku prātos. Pateicoties varbūt tieši tiem brīnumu ķērājiem mums ir, par ko runāt un par ko brīnīties arī mūsu ikdienas dzīvē.
Ziemassvētki ir iespēja – gaidīt un sagaidīt, piedzīvot un būt – apģērbā, rotājumos un dāvanu jūklī. Tomēr – kā tajā visā neapjukt un neļaut Ziemassvētkiem pārvērsties par emocionāli grūtāko laiku gadā, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas stiliste un vizuālā tēla eksperte Gita Šildere un sociālantropoloģe, Latvijas Universitātes asociētā profesore Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātē, Antropoloģijas studiju nodaļas vadītāja Aivita Putniņa. Vai Ziemassvētki ir ģimenes svētki un ko darīt, ja piecas Ziemassvētku brīvdienas jāpavada vienam? To vaicājām sociālajam un organizāciju psihologam Reinim Lazdam. "Svētki ir zināmi visās kultūrās un ja mēs skatāmies tādā augstā pietuvinājuma, tad svētki mums palīdz sadalīt laiku mazākās vienībās, lai mēs varētu laikam iedot zināmu jēgu. Un svētki arī veido cilvēku kopību, proti, tas ir kaut kas tāds kas iedibina mūsu normas, attiecības un nevis tādā formālā nozīmē, bet caur svētkiem mēs to piedzīvojām un saistām to ar realitāti. Tāpēc tā ir tāda nepastarpināta pieredze, kā mēs izdzīvojam attiecības, bet arī zināmas tādas sabiedrības nostājas un ideoloģijas. Tie mums arī dod zināmu prieku un jēgu dzīvei," no sociālantropoloģiskā viedokļa skaidro Aivita Putniņa. Runājot par Ziemassvētku komerciālo raksturu, Aivita Putniņa norāda, ka tirgus ekonomikas un tirgus apmaiņas mehānismi mums rada svētkus, ko mēs saucam par komercializētiem. Cilvēki ļoti labprāt piedalās un to izmanto, no otras puses tas morāli nešķiet gluži pareizi. Tur ir tas paradokss, ka mēs gluži apmierināti neesam, bet lielveikali parasti šajā pirmssvētku periodā ir pilni ar cilvēkiem. Un nav jau noslēpums, ka pārdošanas apjomi palielinās un tad ir iespējams tirgotājiem arī varbūt kaut kā līdzsvarot visa gada peļņu un cilvēki atkal tērē, kas ir labi ekonomikai. Bet tā ir viena tāda loģika, ko mēs mēs nevaram teikt, ka labi vai slikti, bet vienkārši mēs tā darām," vērtē Aivita Putniņa. "Mēs jau ļoti daudzus gadus ar dāvanām neaizraujamies ģimenē," sarunā iesaistās Gita Šildere. "Tiek apdāvināti varbūt minimāli bērni un neskatāmies uz Ziemassvētkiem kā uz tādu dāvanu laiku. Es domāju, tas ir katra cilvēka ziņā, kā tu šos svētkus patērē. Piekrītu, ka veikali ir vienkārši pārbāzti šajā laikā, un skaidrs, ka cilvēki varbūt arī grib pateikties ar tām dāvanām. Daļēji piekrītu, ka tas nav tikai tāds naudas jautājums, cilvēki tiešām grib pateikties par to, kas varbūt ir pa gadu sadarīts un kādas ir tās sajūtas. Bet ja es skatos no sava darba puses, tad, protams. ka sievietes arī šajā laikā, tuvojas balles, pasākumi, viņas grib pucēties, viņas arī kaut kādā ziņā pasakās sev par iepriekšējo gadu, kas ir sadarīts vai kas nav sadarīts. Viņas droši vien patērē vairāk, nopērkot jaunu kleitu vai kurpes, kā nu kura. Te man liekas cilvēka sajūtas vairāk, kā viņam liekas, viņš varbūt tiešām jūtas pelnījis sevi palutināt vai palutināt savu vīru, bērnus vai draugu. Varbūt arī nav nekas slikts, ja mēs varbūt uz šo svētku rēķina arī patērējāmies vairāk." Ko darīt, ja nepatīk svinēt svētkus un arī dzimšanas dienas nē? "Es tik ļoti labi to saprotu, man arī tā ir, bet tā kā man ir ģimene, man ir kolēģi un bērni ir gājuši cauri izglītības sistēmai, es esmu sapratusi, ka tā ir tāda nepieciešamība," atzīst Aivita Putniņa. "Ja es gribu dzīvot ar citiem cilvēkiem kopā, man ir jāpiedalās. Ja mēs saliekam kaut kādas prioritātes un paņemam to, kas mums ir svarīgi un pieņemami no tā visa, mēs varam izveidot kaut cik pieņemamu pieredzi." Pētniece atzīst, ka viņai pašai svētki asociējas ar to brīnumu, bet gribas, lai gatavošanās ir klusa. "Man ir četri bērni bijuši un ka tev pa četriem dažādiem Ziemassvētkiem skolās... un tur visiem jāatrod ir kaut kāda apmaiņas mantiņa laimes akai vai loterijai, tās ir mokas. Ja tu esi nolēmis neiet uz to veikalu, tad tev tur ir jādodas un tad tavs apcerīgais laiks, kur tu gribētu ir sabojāts. Bet no otras puses arī saprotu, ka tas veido šo gatavošanos svētkiem un tās manas varbūt ciešanas skraidot un darot to, ko es varbūt arī negribu, tā ir tā svētku sastāvdaļa. Tad arī tiem īgnajiem cilvēkiem ir kaut kādā veidā jāpadodas, līdzīgi kā varbūt arī tie, kas ir pārāk lielie aktīvisti, viņiem jāmēģina nolasīt ir pārējo ģimenes locekļu vēlmes un jāvienojas," atzīst Aivita Putniņa.
Šī saruna noderēs, ja tev nav sveša sajūta, kad darbā, rados vai mācību vietā tevi apceļ, ar tevi nerēķinās vai noniecina slēptā vai atklātā veidā. Varbūt tu saskaries ar situāciju, kad vadītājs vai kolēģi, runājot ar vai par tevi, paceļ balsi, lieto nepatīkamus apzīmējumus vai attieksmi, ignorē tavas idejas vai vajadzības. Varbūt tu redzi, ka tā rīkojas ar kādu citu kolēģi vai tev svarīgu cilvēku? Ko darīt, ja tā notiek. Kā novilkt robežas. Kā pasargāt sevi un citus, kas iesaistīti šajā situācijā. Līga Bērziņa no uzvediba.lv izglīto kolektīvus emocionālās vardarbības jautājumos – darba vietā un mācību iestādēs. Līga ne tikai trenē cilvēkus, kā atpazīt, ko darīt un kā sevi un citus pasargāt no emocionālās vardarbības, bet arī ir radījusi ļoti iedarbīgas spēles, ar kuru palīdzību gan lieli, gan mazi iemācās, kā nepieļaut pret sevi un citiem vērstu bīstamu rīcību.Es ļoti ceru uz tavu palīdzību, lai Līgas Bērziņas stāstītais par varmācīgu uzvedību aizsniegtu pēc iespējas vairāk cilvēku un kolektīvu. Līga palīdz ieraudzīt, kādu uzvedību mums nav izdevīgi pieļaut ne savā, ne citu rīcībā gan tad, kad uzvedamies kā varmāka, gan esot upura lomā, gan arī tad, kad esam šādas uzvedības liecinieki. Saku tev paldies, ja šo sarunu iesaki noskatīties citiem cilvēkiem!Līgas ieteiktos materiālus un grāmatas atradīsi sarunas lapā.PAR ŠO EPIZODI ĪPAŠS PALDIES dalībniekiem programmā „Jaudīga Partnerība“. To Laura un Mišels radīja, lai cilvēkiem ir vēl foršākas attiecības un ar partneri izdodas būt spēcīgākai komandai, kurā katrs gan sasniedz savus mērķus, gan arī ikdienā gūst vairāk prieka.Ja tas tev ir aktuāli, tad šomēness piedalies programmā Jaudīga partnerība. Tā tu izdarīsi divas labas lietas vienlaicīgi – tu gan parūpēsies par savu attiecību kvalitāti, gan arī palīdzēsi mums turpināt Cilvēkjaudas podkāstu.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads3:02 Privilēģija palīdzēt4:44 Kas ir un kas nav vardarbība darba vietā, kā to identificēt10:37 Cik svarīgi ir mācēt pateikt NĒ, un kā to iemācīt bērniem12:45 Kas jāzina par favorītismu uzņēmumā18:27 Kā izpaužas lēmuma gatavība un kāpēc to bieži interpretē nepareizi25:26 Sociālās izolācijas bīstamība29:41 Ko darīt, ja vecāki vai vecvecāki kādu no bērniem uzskata par īpašāku un mīļāku35:01 ”Darba vietā notiek tās lietas, ko pieļauj viss kolektīvs”41:09 Kādas ir personības robežas, kā tās noteikt un kā nosargāt47:25 Karpmana trijstūris un tā likumi, kā tie izpaužas darba dzīvē52:06 Cik spēcīga sajūta ir vainas apziņa, un kā ar to manipulē56:15 Kā iemācīties sarežģītās situācijās paļauties uz sevi1:02:04 Kur var uzzināt, kā ir jāuzvedas darba kolektīvā, lai nekļūtu par kāda upuri vai pats nesastrādātu muļķības negribot1:06:39 Psiholoģiskie kontrakti darba vidē, kā tos ieviest1:10:45 Kā izskatās autoritātes graušana jeb vertikālā vardarbība1:16:31 “Ja Tu jūties vientuļš, apstājies un aprunājies ar sevi”1:17:46 Nerakstītie likumi vardarbīgos darba kolektīvos, kad nākas staigāt kā pa mīnu lauku1:27:33 Ko tu varī darīt lietas labā kā darbinieks, kā vadītājs un kā pāridarītājs1:31:07 Jaunā spēle “Neatliec sapņus, dzīvi, darbus” – kam tā ir adresēta un kam tā visvairāk noderēs
Nav noslēpums, ka ikdienas saskaramies ar dažādām vielām, par kuru ietekmi uz mūsu organismu aizvien nav vienprātības. Laika gaitā cilvēkā sakrājas buķete ar metāliem, pesticīdu atliekvielām un noturīgiem piesārņotājiem. Jautājums, kāda tieši un kādas problēmas tā var radīt? Tāpēc Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Darba drošības un vides veselības institūts aicina piedalīties biomonitoringa pētījumā, lai noskaidrotu šādu ķīmisko vielu iedarbību uz cilvēkiem, ar to saistītos veselības riskus, kā arī uzlabotu ķīmisko vielu risku pārvaldību. Par pētījumu raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta RSU Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš un RSU Darba drošības un vides veselības institūta vadošā pētniece Linda Matisāne. "Biomonitorings ir tāda pieeja vai process, kur mēs mēģinām sekot, saprast, kas notiek tajos mūsu ķermeņos ar dažādām ķīmiskajām vielām, svarīgi piebilst, ar tādām ārējas izcelsmes ķīmiskajām vielām, kuras mēs vai nu ieelpojam, vai apēdam, vai caur ādu uzņemam, dažādos veidos kas nonāk mūsu organismā," skaidro Ivars Vanadziņš. "Mērķis faktiski ir, pirmkārt, pasekot līdzi, vai kaut kas tur nav slikts un kaitīgs un par daudz. Līdzīgi kā cilvēks iet taisīt regulāri pie ārsta kaut kādas analīzes, teiksim, asins aina, dzelzs līmenis vai kaut kāds joda saturs, vēl kaut ko. Būtībā tas pats apmēram ir, tikai biomonitorings būtu daudz plašāks un skartu vielas, kuras mēs ikdienā tā nemēdzam noteikt, jo mēs par viņām pat neaizdomājamies, ka viņas ir būtiskas." Pirms aicināt cilvēkus iesaistīties pētījumā, zinātnieki veikuši mājasdarbu, izvēloties aptuveni 25 vielas, kuras Latvijai būtu aktuālākas un kurām ir augstāks risks. Tās var iedalīt trīs grupās: smagie metāli, pesticīdi un noturīgie organiskie piesārņotāji. "Vai nu tās ir kaitīgākas, kurām ir kaut kādas ilgtermiņa sekas, kur varbūt ir pierādīta zināma informācija, ka viņas var izraisīt ļaundabīgos audzējus, vai viņām negatīva ietekme grūtniecības laikā. Tad ņēmām vērā arī sabiedrības viedokli vai kaut kādu informāciju par to, cik var būt, ka tā viela Latvijā tiek lietota, piemēram, pesticīdu pārdošanas apjomus," norāda Linda Matisāne. Lai pētījumu veiktu, nepieciešams, lai pieteiktos vismaz 400 cilvēku. Pieteikties līdzdalībai biomonitoringā var pētījuma mājaslapā. "Mēs priecātos arī par nedaudz lielāku skaitu," aicina Ivars Vanadziņš. "Tas, ko mēs sagaidām un uz ko mēs aicinām, ir cilvēki, kuri gatavi nodot asins un urīna paraugu. Par to nebūs jāmaksā, cilvēks arī saņems rezultātus. Tā kā viena pragmātiskā interese ir ārkārtīgi pilnīgi un super plaša asins un urīna analīze pilnīgi par brīvu. Un otra lieta, kāpēc mums varbūt būtu forši, ja to cilvēku būtu drusku vairāk, līdz ar to mēs neatradīsim nevienu, ir anketa, kas mēģina noskaidrot tos dzīves, ēšanas, darba, izklaides paradumus." Anketa palīdzēs noskaidrot lietas, kas varētu ietekmēt to, kāpēc kādas vielas koncentrācija ir kāda cilvēka organismā. Anketa ir ļoti plaša un tā ietver jautājumus par dzīvesvietu, par paradumiem, par kaitīgiem ieradumiem, par hobijiem. "Piemēram, daļa hobiju arī var radīt ekspozīcijas. Varbūt, ka kādam kungam ir garāža mājās, kur viņš ķimerējas un metina. Vai kādam hobijs ir šaušana, kur izmanto svina skrotis," norāda Linda Matisāne. ""Anketa ir gana gara, un cilvēkiem, kas piesakās, ir jābūt gataviem ne tikai doties līdz laboratorijai un nodot asins analīzes un urīna analīzes, bet arī veltīt kādu laiku, atbildot uz tiem jautājumiem gan par smēķēšanu, gan par ēšanu, gan uztura iegādi. Viens no svarīgākajiem šī pētījuma uzdevumiem ir nevis "uztaisīt fotogrāfiju" par to vai noskaidrot konkrēto situāciju, kādas ir tā vielu koncentrāciju cilvēka asinīs, bet arī mēģināt izskaidrot tos cēloņus, kāpēc, lai varētu varbūt valsts politiku pamainīt un kaut kādā jomā, kur ko atļaut, aizliegt, kā var būt kādas informēšanas kampaņas veidot." Dzeramā ūdens sastāvs Kā zināms, vistīrākais ūdens ir destilēts, bet vienlaikus tas ir „tukšs” ūdens, jo nesatur nekādas citas vielas, kā vien ūdeni un gaisu, tāpēc dzeršanai šāds šķidrums nav ieteicams. Normālā dzeramā ūdenī jau dabiski ir klāt dažādas organiskās vielas, taču, ja šo vielu dabā nav, tad ūdenim pievieno citus tā bagātinātājus. Par dzeramā ūdens sastāvu stāsta Rīgas Tehniskās universitātes Ūdens sistēmu un biotehnoloģiju institūta vadošais pētnieks Sandis Dejus. Ūdens, kā tautā saka, nevar būt „pliks”, jo ir pilns ar mikroorganismu populāciju jeb „mazajiem zvēriņiem” – kā saka Sandis Dejus. Līdztekus mikroorganismiem ūdenī ir sastopami daudz un dažādi sāļi un minerāli, taču zināms, ka cilvēku veselības un drošības labad dzeramajam ūdenim pievieno vēl kādas citas viela, piemēram, fluoru un hloru, tāpēc skaidrojam, cik lielā mērā tie ir sastopami mūsu teritorijas ūdeņos un citviet pasaulē un kas vēl atrodams dzeramajā ūdenī. Tā ir liela privilēģija gan Eiropas, gan visas pasaules kontekstā, ka varam dzert ūdeni no krāna, noslēdzot sarunu, atzīst Sandis Dejus.
Kas liek mums tik daudz ēst, lai pēc tam būtu jācīnās ar lieko svaru un pat aptaukošanos? Veselīgāk dzīvot aicina profesore, kardioloģe Iveta Mintāle un biedrības "ParSirdi.lv" vadītāja Inese Mauriņa. "Nedomājam līdzi, nav ieaudzināta veselības vērtība un nav ieaudzināti pasākumi, ar kādiem veselību var noturēt un uzlabot. Nav ieaudzināts, kas ir labie produkti, kuri dod vienu, otru, piekto labumu, nav ieaudzināts, kurus produktus neēst," uzskata Iveta Mintāle. "Šajā laikmetā, kad pārtikas rūpniecība ir attīstījusies tik ļoti, ka veikalos jau liek produktus, kuri ir tālu no ēdamiem, izšķirtspēja, kas ir ēdams, kas - neēdams, varbūt tā krāsainā kastīte nav labākais iepakojums, varbūt labāk nopirkt tirgū tādu ne īpaši tīru burkānu vai kartupeli, tā izšķiršanās spēja drusciņ ir pazudusi. Varbūt tiešām steigā cilvēki mazāk par to domā." Ārste arī norāda, ja cilvēki plāno, kā bez sāpēm un zālēm dzīvos pēc 30 - 40 gadiem, vairāk ir jāplāno ikdienas dzīve, kas ietver arī iepirkšanos reizi nedēļā pēc saraksta, sastādīt plānu, kurās dienās varēs pavingrot. Tā ir vienkārša pašdisciplīna un atruna "man nav laika" ir plānošanas problēma. "Lietojiet produktus, kurus atpazīstat pēc skata," mudina Iveta Mintāle. "Tas nozīmē, ka viņi nav apstrādāti. Ja gaļas gabaliņš, tad gabaliņš, un uzreiz var pateikt, kas tā par gaļu, kuram dzīvniekam. Ja tas ir dārzenis, tad dārzenis. Tie, kas jau ir gatavi, sagatavoti produkti, tas, kam kāds pirms jums ir pieskāries, sagatavojis, iepakojis ar garu derīguma termiņu, nu nav tas ēdams!" "Vienmēr ir izvēle aiziet uz tirgu un nopirkt no zemniekiem vistu, kas ir ēdusi to, kas viņai paredzēts, nevis granulas vai kapsulas. Un cena nebūs lielāka. Parasti veikalā cilvēki izvēlas fileju vai steika gabaliņu, nekad vistas spārniņus vai kājiņas. Vienmēr visu vajag tīru, lai nevajadzētu smērēt rokas, lai nevajadzētu vēl kaut ko griezt un ņemties," uzskata Iveta Mintāle. "Nopērkat visu vistu. (..) No vienas vistas, tirgū nopirktas vistas, kas, protams, maksās dārgāk, var uztaisīt buljonu, risoto, var uztaisīt skaistu sasmorētu vistiņu pēc vecām vecmāmiņas receptēm. Pabarot var desmit cilvēkus droši, un ēdienu klāsts būs arī dažāds, nevis viens. Vajag vienkārši izmantot visu, ja mēs runājam arī par ilgtspējīgumu. Nav jākauj dzīvnieks tikai tāpēc, lai ēstu tikai steiku, vajag atcerēties, ka ir arī citas dzīvnieka daļas, kuras var ēst un pilnīgi droši vajag. Un tas būs lētāk."
Pasaule, kurā mēs nonākam mūsu prāta dziļākajos apcirkņos - fascinējoša, dažkārt biedējoša un tik maz izpētīta. Kāda laba paruna saka - miegs gaida tos, kuri uzdrošinās sapņot. Sapņi tik tiešām ir neatņemama miega sastāvdaļa un ne tikai, jo dažkārt skaists vai tieši otrādi biedējošs sapnis var mainīt noskaņojumu visai nākamajai dienai. Ko šie nakts fantāziju stāsti mūsu galvās lieicina par mums pašiem, mūsu veselību, prātu un emocijām? Un, vai zinātniekiem ir atbilde, kāpēc cilvēks vispār sapņo? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē medicīnas zinātņu doktore, ārste-psihiatre Natālija Bērziņa un kognitīvi biheiviorālā terapeite, Rīgas Stradiņa universitātes lektore Ilona Krone. "Zinām daudz, kā sapņojam. Jautājums, kāpēc mēs sapņojam, nav pilnībā atbildēts, un kāds ir mērķis sapņiem," atzīst Natālija Bērziņa. "Varbūt tā ir sava mistērija, kas ir ap sapņiem. Varbūt nemaz viss līdz galam nav jāuzzina," bilst Ilona Krone. Tāpat neko nezinām par jaundzimušo sapņiem, jo viņi nevar par to pastāstīt. "Ir viena teorija un pieņēmums, ka sapņi ir halucinācijas," bilst Natālija Bērziņa. "Viena no teorijām ir, kas tad parādās sapņos un kāpēc, ka tomēr mēs kaut kādā mērā mēģinām apstrādāt informāciju, kas bija dienā. Daži pētījumi parāda, ka tas varētu būt arī pirms nedēļas, divām. Ir kaut kāds mūsu psihes mēģinājums mums palīdzēt," uzskata Ilona Krone. Ja cilvēki bieži redz intensīvus sapņus, Ilona Krone iesaka vērsties pie speciālista, lai censtos tikt skaidrībā, kāpēc tik daudz redz intensīvus, emocionāli piepildītus sapņus. Pēc tādiem sapņiem cilvēki var pamosties noguruši. Pēc šādiem sapņie var baidīties iet gulēt. Pētījums rāda, ka daudziem ir sapņi, kuros ir krišanas sajūta, tad saistīti ar skolu un skolotājiem, arī skriešana, vajāšana. Tie ir visiem. "Zinātnei nav pamatojuma, ka ir sapņi, kas nosaka mūsu nākotni. Mēs nevaram sapnī redzēt nākotni," skaidro Natālija Bērziņa. "Tur nav mistika un burvestības. Mums vienmēr zemapziņā vai kaut kur fonā notiek informācijas apstrāde. Pirms tas nonāk pie mūsu apziņas, jau varam paredzēt, kā tas varētu būt. Tad tas izpaužas sapnī, ko cilvēks paredz, bet neapzinās. Tad viņam ir pēkšņi atklāsme un ja tā arī notiek, viņš sāk saistīt - re, es nosapņoju to, kas būs. Īstenībā, es ļoti uzmanīgi to skatītu." Neparastākie gulētāji dzīvnieku pasaulē No cilvēka skatupunkta raugoties, šķiet visai grūti ir gulēt stāvus, kā to dara zirgi vai žirafes, bet šiem dzīvniekiem tā gulēt ir daudz vieglāk nekā nolikties uz zemes un pēc tam ar grūtībām piecelties. Par dzīvnieku miegu, par lielākajiem guļavām un tiem, kam vajag vismazāk miega, un to, kā var noteikt, vai čūska ir nomodā, stāsta iztaujāja Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza speciālists Māris Lielkalns. Par dzīvnieku miegu runājot, ir jāmin divas galējība - lielākie guļavas, piemēram, koalas miegā pavada 22 stundas, sliņķi – ap 20 stundām, bruņneši – ap 16-18 stundām, arī lielie kaķveidīgie dzīvnieki - lauvas un tīģeri – miegā pavada 16 līdz 20 stundām. Un tad ir tādi kustoņi, kuriem pietiek arī īsu snaudu - ziloņi vai žirafes, kas guļ ar pārtraukumiem vidēji 3-5 stundas diennaktī. Kā teic Māris Lielkalns, ir arī atkarīgs, kur dzīvnieki guļ – vai tā ir miga drošā vietā, kur gulētājs ir pasargāts no miega traucētājiem, vai atklāta teritorija, kur nepārtraukti jāuzmanās no tiem, kuriem šie snaudēji der par barību. Un ir vēl arī citi faktori, kas ietekmē gulēšanu.
Raidījumu esam veltījuši kosmosam, konkrētāk ķibelēm, likstām un ikdienas sadzīves grūtībām, kas sagaida cilvēkus, dodoties planētas Zeme orbītā. Varbūt esat dzirdējuši, ka kosmosa aparāta "Starliner" tehnisko problēmu dēļ Starptautiskajā kosmosa stacijā uz krietni ilgu laiku atstāti divi astronauti. Misija, kurai bija jāilgst vien nedēļu, izvērtusies daudzos garos mēnešos un šogad Ziemassvētkus astronauti svinēs ar skatu uz Zemi no orbītas. Vai šādi gadījumi ir bieži cilvēka vadītās misijās un kādas nedienas vēl skārušas astronautus mums tuvajā izplatījumā? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro astronomijas entuziasti, IT speciālisti Ints Ķešāns un Raitis Misa. Pirms tam meklējam atbildes uz jautājumu, kas rodas daudziem, iedomājoties sevi slēgtā šaurā telpā mēnešiem ilgi - kā tikt galā ar klaustrofobiju? Bailes no slēgtām telpām jeb klaustrofobija piemīt aptuveni 12 % pasaules iedzīvotāju. Nereti šī kaite nāk roku rokā ar citām fobijām. Kā noteikt to, vai nepatika iekāpt liftā vai ieiet pagrabā ir tikai bailes vai tomēr nopietnāka diagnoze, kā klaustrofobija izpaužas un kā to ārstē, skaidro psihiatrijas profesors Māris Taube. Klaustrofobijas nosaukums cēlies no latīņu valodas vārda „claustrum” – aizvērt, aiztaisīt un grieķu valodas vārda „phóbos” – bailes. Šī kaite ir klasificēta kā psihiska saslimšana, tā ir neirotisko traucējumu grupa, kura ietilpst trauksmes stāvokļi, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Psihiatrijas un narkoloģijas katedras profesors, Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra ambulatorā centra „Veldre” vadītājs Māris Taube. Cilvēku pārņem panika, ja viņš atrodas liftā, pagrabā, tunelī, šaurās slēgtas telpās bez logiem, alās arī vilcienā un lidmašīnā. Tiem, kas sirgst ar klaustrofobiju, šādās situācijās paātrinās sirdsdarbība, var būt reibonis, slikta dūša, apgrūtināta elpošana, elpas trūkums, drebuļi, kustību koordinācijas traucējumi. Vai tiešām tas, ka bērnībā kāds no mums ir iesprūdis liftā, vai pārpratuma pēc vai tīši ticis ieslēgts skapī vai vannasistabā, var radīt iepriekšminētos traucējumus?
Sākot no gliemžvāka, kas vienas sugas ietvaros var būt ar atšķirīgu svītrojumu un krāsu, beidzot ar cilvēku, kurš ir dažāds savā veidolā – fenotipi ir tie, kas parāda pasaulei dzīvo būtņu daudzveidību. Kāpēc vienas sugas fenotipi ir tik daudzskaitlīgi un bagātīgi un citām to ir tik maz; kas īsti ir genotipi un kāpēc pirmajā mirklī ne vienmēr precīzi noteiksim cilvēka izcelsmi? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes profesors, biologs, Latvijas Universitātes Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošais pētnieks Indriķis Krams un Latvijas Universitātes profesors, ģenētiķis Īzaks Rašals. Pirms sarunas Zinātnes ziņas Dzīvnieki, kuri spēj radīt lielāko pēcnācēju skaitu Tīmekļa vietnē “Livescience.com” stāstīts par to, cik mazuļu vienā reizē var piedzimt dzīvniekiem un kuri dzīvnieki šajā ziņā varētu būt rekordisti. Pēcnācēju skaits ir atkarīgs no daudziem faktoriem, piemēram, no tā, vai konkrētās sugas pārstāvji mīt ūdenī un kā tie pārvietojas. Bet arī tad, ja suga mīt ūdenī, atbildēt uz jautājumu, kuram tad pieder lielākais pēcnācēju skaits, nav nemaz tik vienkārši, jo to nosaka arī tas, pēc kādiem kritērijiem pēcnācēji tiek definēti. Ja pēcnācējus definē pēc dzimumšūnu skaita jeb neapaugļotām olšūnām un spermatozoīdiem, kas tiek ražoti vienā reizē, tad zivīm šādas dzimumšūnas patiešām ir ļoti lielā daudzumā. Lai organisms atbrīvotu neapaugļotas olšūnas, ir nepieciešams mazāk enerģijas nekā olu izdēšanai pēc apaugļošanas, tāpēc dzīvniekiem, kas nārsto jeb tātad izlaiž neapaugļotas olšūnas un spermu ūdenī, bieži ir vairāk olšūnu nekā nenārstojošiem dzīvniekiem. Zivīm olšūnas mēs dēvējam arī par ikriem un savukārt tēviņu spermu - par pieņiem. Iepazīstam Zemes jauno mini pavadoni - 2024 PT5. “Scientific American” vietnē vēstīts, ka mūsu planēta Zeme ieguvusi jaunu noslēpumainu viesi no tālā kosmosa, kas gan Zemes tuvumā neuzkavēsies ilgi. Varbūt arī labi, ka tā, jo runa ir par nelielu asteroīdu ar apzīmējumu 2024 PT5, tam ir arī savs šķirklis “Vikipēdijas” enciklopēdijā izveidots. Mēs asteroīdiem - šiem kartupeļa formas veidojumiem - šogad esam veltījuši vienu no “Zināmais nezināmajā” raidījumiem, un, šķiet, dzirdot šo vārdu un atminoties likstas Zemes vēsturē, par asteroīdu tuvumu Zemei mēs ļoti nepriecājamies, bet šajā gadījumā var teikt - satraukumam nav pamata. Latvijas Ornitoloģijas biedrība aicina vērot gājputnus un ziņot par novērojumiem Zinātnes ziņu apskatu noslēgšu ar kādu pašmāju vēsti. Latvijas Ornitoloģijas biedrība aicina šajā nedēļas nogalē - 5. un 6. oktobrī - doties vērot gājputnu rudens migrāciju. Par novērotajiem gājputniem ieteicams ziņot dabas novērojumu portālā Dabasdati.lv, lai kopīgi ar citiem putnu vērotājiem piedalītos Eiropas putnu vērošanas dienās, tā sniedzot savu ieguldījumu sabiedriskajā zinātnē.
Šogad aprit 20 gadi, kopš uz Saulei tuvāko planētu Merkuru devās tā izpētes zonde "Messenger". Varētu domāt, ko daudz runāt par vienu zondi Visuma izpētē, jo vairāk, ka tā startēja tik sen. Mums likās interesanti pavaicāt astronomijas ekspertiem ne tikai par "Messenger" paveikto, bet arī par Merkuru kopumā, jo izrādās, ka pirms šīs zondes cilvēku zināšanas par Saulei tuvāko planētu esot bijušas krietni pieticīgākas un tā savulaik atklāja daudz interesanta ne tikai par Merkuru. Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta IT speciālists un astronomijas entuziasts Ints Ķešāns un "Starspace" observatorijas saimniece un portāla "starpsace.lv" redaktore, amatierastronome Anna Gintere. Anna Gintere atzīst, ka interese par šo mazo planētu ir arvien. Šobrīd, kad "Messenger" aprit 20 gadi, Merkura orbītā drīzumā ieies nākamā izpētes zonde "Bepi Colombo". "Joprojām interese ir, jo tā planēta savā ziņā ir mazliet neparasta, gan ar lielo dzelzs kodolu, gan ar to, ka tai ir vāja atmosfēra un magnētiskais lauks atšķirībā no Marsa, ka pievērsta liela uzmanība. Merkurs joprojām zinātnei šķiet interesants," norāda Anna Gintere. "Iespējams, ne tādēļ, lai mēs uz turieni pārceltos, bet tādēļ, ka tas ir būtisks jautājums, kā šī planēta ir izveidojusies, kāpēc viņa ir tāda, kādu to šobrīd pazīstam, un ko tas var pastāstīt par potenciāli citu planētu veidošanos ap citām zvaigznēm." Un vēl kāds interesants fakts par Merkuru. Kad 70. gados startēja pirmā misiju uz Merkuru un cilvēki pirmo reizi ieraudzīja tā krāterus, Starptautiskā astronomijas savienība deva šiem krāteriem dažādus vārdus. "Tur ir ļoti daudz mākslas un kultūras cilvēku - Bēthovens, Mocarts, Mikelandželo un tur ir Rainis. Rainis ir liels krāteris 80 km diametrā gandrīz uz Merkura ekvatora. Neesmu dzirdējis, ka kāds no Latvijas vai Padomju Savienības to būtu ieteicis. Varbūt. Jebkurā gadījumā Starptautiskā astronomijas savienība nosauca krāteri Raiņa vārdā," atklāj Ints Ķešāns. Raidījuma ieskaņā zinātnes ziņas. Vispirms par Lieldienu salas populāciju. Par Lieldienu salu ir zināms tas, ka pirms vairāk nekā 800 gadiem polinēzieši kuģojuši tūkstošiem kilometru pāri Klusajam okeānam uz vienu no attālākajām salām uz Zemes - polinēziešu valodā Rapanui, kas tātad zināma arī kā Lieldienu sala. Tā atrodas Klusā okeāna dienvidaustrumos, un mūsdienās tā pieder Čīlei. Šī sala pasaulē pazīstama ar milzīgajām akmens statujām cilvēka seju atveidā, un šīm statujām ir arī savs apzīmējums - moai. Bet par pašiem ieceļotājiem. Pētījums par ceļotāju pāri okeānam seno genomu ir sniedzis atbildes galvenajiem jautājumiem par salas vēsturi un populācijas iespējamo sabrukumu. Savukārt vietnē “National Geographic” apkopoti astoņi fakti, kas līdz šim ir noskaidroti par alkohola ietekmi uz cilvēka organismu. Zinātnieki atklāj, ka pat mērena dzeršana var būt kaitīgāka, nekā mēs esam iedomājušies, un dažas sabiedrības grupas riskam ir pakļautas vairāk. Jāpiebilst arī, ka 2023. gadā Pasaules Veselības organizācija paziņojusi, ka nav tāda drošā alkohola daudzuma, ko patērēt, un nav arī pierādījumu tam, ka sarkanvīna glāzes potenciālie ieguvumi sirds un asinsvadu sistēmai būtu lielāki par vēža risku. Un vēl. 10. septembrī tika dots starts vēsturiskai un, varētu teikt, vienai no ambiciozākajām uzņēmuma “SpaceX” misijām “Polaris Dawn“, ar nesējraķeti “Falcon 9” paceļoties no Kenedija kosmosa centra Floridā., ASV. Misijā piedalās četri neprofesionāli astronauti ar miljardieri, kosmosa entuziastu Džaredu Aizekmenu (Jared Isaacman) priekšgalā.
Atgriežamies pie diskusijas par uzņēmumu Tet un LMT nākotni. Ir atkal aktualizēts jautājums, kam jānotiek ar abiem lielajiem uzņēmumiem, cik lielā mērā tos jāsapludina vai varbūt jāpārdod. Par iespējamiem scenārijiem runājam Krustpunktā. Diskutē ekonomikas ministrs Viktors Valainis, Latvijas Industrijas attīstības konfederācijas prezidents Normunds Bergs un Latvijas telekomunikāciju asociācijas izpilddirektors Jānis Lelis.