Podcasts about daudzi

  • 44PODCASTS
  • 278EPISODES
  • 31mAVG DURATION
  • 1EPISODE EVERY OTHER WEEK
  • May 12, 2025LATEST

POPULARITY

20172018201920202021202220232024


Best podcasts about daudzi

Latest podcast episodes about daudzi

Zināmais nezināmajā
Padomju sadzīves elektrotehnikas klāsts padomju pilsoņu mājās

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later May 12, 2025 18:44


„VEF”  un „Rīgas Radiorūpnīcas” radioaparāti, magnetolas un telefoni, rūpnīcas „Straume” kafijas dzirnaviņas, veļas mašīna „Rīga” - tie bija daži padomju pilsonim pieejamie pašmāju ražojumi no tolaik ne pārāk bagātā  elektrotehnikas klāsta. Plašāk par PSRS laiku sadzīves elektrotehniku, tās kvalitāti un to, cik daudz no inženieru iecerēm nonāca veikalu plauktos, stāsta uzņēmuma „Latvijas Mobilais Telefons” vadītājs Juris Binde, kurš savulaik kā inženieris-konstruktors strādājis Valsts elektrotehniskajā fabrikā „VEF”. Laikos, par kuriem mēs runāsim, tagad zināmais uzņēmējs un Latvijas mobilais telefons vadītājs Juris Binde,  bija Valsts elektrotehniskās fabrikas (VEF) sadzīves radioelektroniskās aparatūras inženieris-konstruktors, un vēlāk, tas ir 20. gs 80. gadu otrajā pusē, arī darbojās  VEF Zinātniski pētnieciskajā institūtā. Pārskatot to gadu padomju Latvijas  pilsoņu mājsaimniecību, teju katrā mājā varēja atrast nelielo tranzistoru „Selga”, vai Rīgas radiorūpnīcā ražoto pamatīgāku akustisko veidojumu uz virpotām kājām - radio un skaņu plašu atskaņotāju „Rigonda”. Ja, tā teikt, pa blatu palaimējās dabūt kafiju, tad to mala „Straumes” dzirnaviņās, ar netīrās veļas kalniem daudzmaz ciešami līdzēja tikt galā Rīgas elektromašīnbūves rūpnīcā ražotā veļas mašīna „Rīga”. Gan par šiem ražojumiem, bet plašāk par padomju laikos VEF rūpnīcā tapušiem izstrādājumiem to kvalitāti un arī dizainu stāsta Juris Binde. VEF ražoja arī tālruņa aparātus; teju katrā mājā kā saziņas priekšmeti bija sērijveida aparāti, sākotnēji ar grozāmo ciparu ripu, 80. gadu otrajā pusē jau ar podziņām. Dažiem izredzētajiem viesistabā kā stilīgs interjera priekšmets gozējās VEF ražotais telefona aparāts „Retro” vai „Stella”, kas attiecīgi bija veidots tālruņu pirmsākumu dizainā. Interesanta novitāte tolaik bija aparāts „TA 32”, kurā bija iebūvēta atmiņa 32 telefona numuriem.   Raidījuma ievadā atskats uz nedēļas nogales norisēm. Interneta dzīlēs rodams interesants fakts, ka Lielbritānija jau vairākus gadus darbojas tā saucamais "sugar tax" jeb cukura nodoklis, kura mērķis ir mazināt cukura patēriņu, un aizvadītajā nedēļā briti lēmuši, vai šim cukura nodoklim nevajadzētu pakļaut arī saldinātos kafijas dzērienus, tostarp, tik populāro kafijas dzērienu latte. To lasot atmiņā nāk cits fakts, ka antīkajā pasaulē ar cukuru ārstēja, mūsdienās - ārstējam atkarību no tā. Daudzi sportisti un arī cilvēki, kuri grib nomest liekos kilogramus, turpināt ēst saldu - ikdienā bieži lieto mākslīgos saldinātājus. Ne reizi vien dzirdēts, ka tie ir kaitīgi, var izraisīt vēzi. Kā ir patiesībā, jautājām zinātniskā institūta "BIOR" Riska novērtēšanas un epidemioloģijas nodaļas vadītājai Inesei Siksnai. Viņa norāda, ka šobrīd vismaz Eiropā Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde regulāri pārbauda sorbitola, mannīta, saharīna, aspartāma un vēl citu mākslīgo saldinātāju drošību. Un lai pievienotu kādu no minētajiem saldinātājiem kādam pārtikas produktam, tam ir jāatbilst konkrētiem drošības standartiem.  Pētījumi notiek nepārtraukti un ja kas nevēlams tiks atklāts kādā saldinātājā, varam gaidīt jaunu informāciju par to. Arī pašiem jāseko līdz, kādas citas vielas ir konkrētā produkta sastāvā un ēdot kaut ko, kur uz iepakojuma norādīts “maz kaloriju” vai “bez pievienota cukura” jāatceras, ka arī šadas lietas ēdot, ir jāievēro mērenība.

Vai zini?
Vai zini, kāda saistība Volfganga Amadeja Mocarta klarnetei ar Rīgu?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Apr 22, 2025 4:41


Stāsta senās mūzikas pētniece, multiinstrumentāliste, vēsturisko pūšaminstrumentu pārvaldītāja Ieva Nīmane Kad Mocarts ar ģimeni ieradās Vīnē, viņš iepazinās ar Antonu Štadleru – tolaik spožāko un ievērojamāko klarnetistu, kura spēli Mocarts apbrīnoja vēstulēs savam tēvam. Par Antona Štadlera spēli teikti šādi vārdi “Nekad neesmu dzirdējis ko līdzīgu tam, ko jūs spējat izpildīt uz sava instrumenta... Jūsu instrumenta tonis ir tik maigs, tik smalks, ka neviens, kam ir sirds, tam nespēj pretoties.” Klarnete tikai 18. gadsimta otrajā pusē sāka iekarot pastāvīgu vietu uz koncertskatuvēm un orķestra partitūrās, jo līdz tam šo instrumentu spēlēja orķestra obojisti vai fagotisti. Bet līdz ar pirmo solistu parādīšanos auga arī instrumenta prestižs un repertuārs. Pēc Mocarta un Štadlera satikšanās Vīnē 1781. gadā visās Mocarta operu partitūrās parādās klarnetes. Nozīmīgākie Mocarta darbi šim instrumentam, tādi kā  Klarnetes kvintets Lamažorā K.581 un arī Koncerts klarnetei Lamažorā K.462, bija rakstīti Vīnes labākajam klarnetistam Antonam Štadleram. Abus saistīja arī cieša draudzība, sarakstē un ikdienā viņi viens otru uzrunāja par brāli, kā bija ierasts Brīvmūrnieku ložā, kurā abi atradās. Bet bija arī trešais. Viens no redzamākajiem Vīnes instrumentu meistariem – Teodors Locs. Visus trīs vienoja brīvmūrniecība, klarnete un mūzika. Šis ir viens no piemēriem mūzikas vēsturē, kā, sadarbojoties komponistam, izpildītājam un instrumentu meistaram, rodas uzlabojumi instrumenta uzbūvē, kurus komponists nekavējoties steidz atklāt mūzikā, jo augstākminētie skaņdarbi radušies tieši šajā sadarbībā. Jaunā basetklarnete, kuras apakšējais reģistrs salīdzinājumā ar tā saucamo A klarneti paplašināts par četriem pustoņiem, Antona Štadlera rokās Mocarta Klarnetes kvintetā un koncertā demonstrē savas labākās īpašības – maigu un samtainu skanējumu, kas Mocarta ieskatā lieliski imitē cilvēka balsi. Bet kā tad šī Mocarta klarnete saistīta ar Rīgu? Stāsts jāturpina ar to, ka Mocarta un Štadlera draudzība nebija tik viennozīmīgi saulaina. Daudzi Štadleru uzskatīja par krāpnieku, kurš regulāri iekuļas naudas grūtībās un izmanto Mocarta pieķeršanos un draudzību, aizņemoties no viņa naudu un tā arī nekad neatdodot… Turklāt pēc Mocarta pāragrās nāves 1791. gadā, kad daudzi Mocarta draugi visādi centās palīdzēt finansiālās grūtībās nonākušajai Mocarta atraitnei, Antons Štadlers necentās sniegt jelkādu atbalstu sava mirušā drauga sievai. Vēl vairāk – uz Mocarta atraitnes Konstances lūgumiem atdot viņai Antona Štadlera rīcībā esošos Klarnetes kvinteta un koncerta vērtīgos manuskriptus Štadlers atbildēja, ka koncertturnejas laikā viņam soma ar partitūrām un basetklarneti tikusi nozagta. Mocarta atraitne vēstulē izdevējam Johanam Andrē raksta, ka ir pilnīgi pārliecināta, ka Štadlers vērtīgās partitūras un instrumentu ir ieķīlājis vai pārdevis. 1794. gadā, kad Rīgā tiek izsludināts klarnetista Antona Štadlera koncerts, afišu rotā basetklarnetes attēls un koncerta pieteikumā īpaši atzīmēts, ka klausītājiem būs iespēja dzirdēt šo instrumentu. Todien rīdzinieki klausījās leģendāro klarnetistu un unikālo instrumentu, bet četrus gadus ilgušā koncertceļojuma laikā, kura maršruts vijās cauri Vācijas teritorijai un arī gar Baltijas jūras krastu, instruments bija neatgriezeniski pazaudēts. Kurš gan to būtu domājis, ka divus gadsimtus vēlāk tieši šī Rīgā drukātā afiša ar basetklarnetes attēlu kalpos par vērtīgu izziņas avotu pētniekiem un instrumentu meistariem mūsdienās, rekonstruējot pazaudēto instrumentu? Šāds ambiciozs projekts, kas ilga trīs gadus, ticis aizsākts jau mūsu gadsimtā, kad zviedru klarnetists Štefans Hargs un britu instrumentu meistars Gajs Kaulijs nolēma pēc basetklarnetes attēla uz Rīgā drukātās koncertafišas atkal likt ieskanēties šim instrumentam. Nu gluži tādā pašā tandēmā, kā reiz Vīnē Teodors Locs kopā ar Antonu Štadleru strādāja pie oriģinālā instrumenta! Un viņus visus pāri gadsimtiem vieno Mocarta pārpasaulīgā mūzika. Šajā video redzams rekonstruētais instruments un arī Štefans Hargs, atskaņojot Mocarta klarnetes kvintetu.  

Kolnasāta
Rēzeknis SPA centrā nūtiks muokslys forums “Crossroads X Krustceļi”

Kolnasāta

Play Episode Listen Later Mar 22, 2025 26:09


Nu 24. da 27. marta Rēzeknis SPA centrā nūtiks storptautyskys muokslys forums “Crossroads X Krustceļi”7. – rodūšuos darbneicys, lekcejis, paneļdiskusejis, taipat ari Latvejis Muokslys akademejis Latgolys filialis studentu i pasnīdzieju dorbu izstuode “Plunkšķis”. Muokslinīki, redzīņa lideri, uzjiemieji i rodūšūs industreju puorstuovi saīs kūpā, kab dūmuotu ap muokslys i kulturys jūmu regionalajā atteisteibā. Muokslys foruma sova ceļa guojiejim prīškvokorā, kab runuotu par muokslu kai izpausmis veidu Latgolā i latgaliski, muokslu kai reiku sadarbeibai, jaunim suokumim i izaugsmei, runuosim ar rodūšūs procesu vierzeituoju, reklamistu, Muokslys akademejis Latgolys filialis vadeituoja asistentu Raimondu Plataci i drēbu dizaineri i modys muokslineicu Laimu Jurču. Raimonds Platacs izsver, ka dzeive i dareišona Latgolā prosa zynomu spāku i drūsmi, puorlīceibu pošam par sevi i tū, kū tu dori. “Lai dzeivuotu ite, Latgolā, i ītu tū sovu ceļu, juobyut ir stypram, juobyut taidai speiteibai i koč  kaidai misejis sajiutai. Ka tu gribi ite dareit lītys, tod tī ir koč kaids procents misejis sajiutys. Deļtuo munejuo, pošam sova ceļa īšona satur tū miseju, drūsmi i mīlesteibu pret sovu zemi.” Pasauļa leimiņa dizainere i muokslineica Laima Jurča kaidu laiku ir dzeivuojuse Reigā i dorbuojusēs tī, sopvus niu jei dzeivoj Latgolā. Taipat obeji ar veiru sepinej par sova lauku eipašuma atteisteišonu ite, kur byutu, radeitu i dzeivuotu naviņ jī poši, bet tei byutu ari vīta cytim pasauļa muokslinīkim. Laima modu redz kai autentiskuo vaicuojumus vītā, kurā tu esi. “Atsagrīsšona ite, Latgolā, īt ar daudzim izaicynuojumim, eipaši stereotipu lauzšonu, kam es puorstuovu taidu nūzari kai moda, kas bīžai viņ pīprosa tev dzeivuot lelpiļsātā. Byut vysu laiku taidā dinamiskā ritmā. Tī apstuokli vīnkuoršai ir taidi, kas maņ kai personeibai nader. Es saprūtu, ka maņ ir vajadzeigs atsagrīzt pi koč kuo autentiska, pi koč kuo cīši eistyna… maņ redzīs, ka itymā laikmatā mes taišni asam privilegeiti ar tū, ka mes varim byut, kai mes gribim. Muns taids eksperimentalais pīguojīņs modai ir turpynuot radeit naatkareigi nu tuo, kur mes asam.Tei jau ari ir muna pošpīteikameiba i profesionalitate, kam es asu izguojuse itū ceļu piec standarta, kai vajag, dzeivojūt Reigā i tamleidzeigi. Niu es varu īt i dareit jau pa sovam. Pamatā muna rodūšuo darbeiba itūšaļt nūteik nu Latgolys.” Raimonds izsver, ka muokslys i kulturys patieriešonys parodumi i gribiešona piec juos iz vysa bīžuok suocās taišni saimē. “Tū navar nu augšys cylvākam izmīgt, es dūmoju, ka tī ir juobyut kaidai iņteresei. Daudzim tei iņterese rūnās saimē, ka jī ir nu bierneibys apmekliejuši pasuokumus, i tei ir taida tradiceja, ka cylvāks, jis īt piec inercis tuoļuok, iņteresejās, paplašynoj sovu redzis lūku. Var īiņteresēt, bet tys vaira atkareigs nu poša cylvāka. Kultura i muoksla boguotynoj cylvāku, taipat kai volūdys i daudzi kas cyts… Muoksla i kultura ir par cylvāka augšonu, kam nav gola.” Muokslinīka vīns nu aizdavumu ir sabīdreibys kulturizgleiteiba. Par juos lūmu sabīdreibys redzīņa paplašynuošonā i storpnūzaru diskusejis veicynuošonā turpynoj Raimonds. “Muoksla navar byut neitrala i es ari varu pasaceit, ka ir sabīdreibā taidi prīškstoti, par kurim nivīns narunoj. Ite, Latgolā, ari ir vysaidys lītys, par kurom mes narunojam, koč ari saprūtam, ka itys eksistej. Caur taidim muokslys i kulturys formatim eistineibā tī ir taidi tylti komunikacejai, diskusejai. Deļtuo taišni itymā laika, kod cylvāki dzeivoj kotrys sovā informacejis burbulī, ar taidim naīrostim formatim var izsist jūs nu itūs īrostūs burbuļu i ļaut jim pasavērt nu cytim redzisleņkim iz tū informaceju, kuru jis patierej i vyspuor iz procesim, iz pasauļa i dzeivē.” Storptautyskais muokslys forums “Crossroads X Krustceļi”, kas nu 24. da 27. marta nūtiks drupeit biedeigi slovonajā Rēzeknis SPA centrā, byus juo pyrmais pasuokums. “Daudzi runoj ap Latgolu, ka ite cylvāku nav, ka ite nav, kū dareit, nūsaceiti par tukšumu, i tys SPA centrs ir kai taida metafora Latgolys situacejai jeb prīškstotam par Latgolu. Ar tim pasuokumim, kū mes organizejam, muokslys tierdzeņu “Neskarts”, kur mes īmam vydā tukšuos vītuos i pīpyldom tuos vītys ar pasuokumim, ar cylvākim, ar muokslu, ar nūtykumim. Mes paruodom, ka estineibā, ka tu gribi, tu ari vysu regionu vari pīpiļdeit, ka tu vīnkuorši dori i aizpiļdi tū telpu. Ite telpys iraida, daudz.” Atsokūt iz vaicuojumu par tū, voi muokslai vajag reklamu, Laima ar Raimondu izsver, ka muosklai vajag dialogu i parunuošonu, i vinnej tys, kurais īt sovai auditorejai preteimā. Laima vys pīzeist, ka tys nav vīglai. “Cīši profesionali itam juopīīt, kai dorbam. Tu vīnkuoršai īmi i runoj. Maņ pošai tys ir cīši lels izaicynuojums…Tu pats sovu personeibu taidā veidā pylnveidoj, ka tu praktizej tuos lītys i tod jau vīnā šaļtī tys aizīt teiri organiski.” Latgolys muokslinīki Latvejis i pasauļa kontekstā – voi jī izaceļ, i kai ir byut muokslinīkam nu Latgolys? Turpynoj Laima. “Tys ari sovā ziņā izlīk taidu atbiļdeibu, ka tev tys vuords ir juonas i juopastuov par koč kaidom vierteibom, i tymā pošā laikā juorauga lauzt koč kaidi streotipi, kas ar tū saistuos. Īt otkon taidu sovu ceļu i dūmuot, kai tu vari tū latgaliskū stuosteit pa sovam. Vystik cīnejūt tradiceju i vidi, nu kurys tu īmi.” Raimonds Platacs skaita, ka niu byut muokslinīkam nu Latgolys ir cīši pateiceigi, kam globali vierzīņs ir autentiskums. “Tys ir ap tū, ka lokalais, specifiskais, autentiskais. Vyss, kas ir naglobals, bet taids, mozs, specifiskys. Deļtuo byut niu latgalīšam ir eistynais laiks. Mums ir vysys īspiejis byut iņteresantim. Vyss pasauļs sastuov nu pogostu. Tu aizbrauc jebkur i saprūti, ka tu eistineibā, tys ir ni nu tuo, ka tu bēdz nu pasauļa, bet tu saprūti, ka tu vysur vari byut, bet tova izalaseišona ir byut ite.”  

Zināmais nezināmajā
Grenlandes dārgumi, kurus iekāro daudzi

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later Mar 12, 2025 52:45


ASV prezidents Donalds Tramps minējis, ka Grenlande nonāks ASV pārziņā "šādā vai citādā veidā". Kāpēc pēkšņi šāda interese par pasaules lielāko salu, kura praktiski ir neapdzīvota? Un, ko par šādu interesi domā Dānijas valdība, kuras pārziņā šobrīd ir Grenlande? Iepazīstam šo teritoriju, tās dārgumus un politiskās spēles par tās iegūšanu. Raidījuma ievadā grāmatu rubrikā jūras biologs Andris Andrušaitis iepazīstina ar Samantas Hārvijas (Samantha Harvey) grāmatu "Orbitāle" (Orbital). Bet studijā saruna ar polārpētniekiem, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētajiem profesoriem Kristapu Lamsteru un Jāni Karušu, atvaļinātu vēstnieku, vieslektoru Latvijas Universitāte un Juridiskajā augstsskolā Gintu Jegermani. Attālināti runātājiem pievienojas Ivars Sīlis – latvietis, kurš dzīvo Grenlandē. Raidījumā arī īss kurss akmeņogļu vēsturē un to ciltskoka izpētē, ko palīdz lūkot Latvijas Universitātes Ģeoloģijas muzeja eksperte, ģeoloģijas doktore Vija Hodireva. Akmeņogles zinām kā lētāko un efektīvāko kurināmo siltuma un elektroenerģijas ieguvei. Pareizāk sakot – zinājām, jo nu jau ar katru gadu akmeņogļu ieguve kļūst aizvien dārgāka. Tas ir neatjaunojams fosilais kurināmais, un to ekoloģiskā pēda atmosfērā jeb izmeši ir liela un kaitīga. Īsi un vienkārši runājot, akmeņogļu dzimšanas gads – karbona jeb oglekļa periods, vairāk nekā 300 miljonus gadu senā pagātnē, vieta – bagātīgi augiem klāti purvi, tuvākie radinieki – māte kūdra un oglekļa „ģimenē” ietilpstošās brūnogles, grafīts, antracīts, dimants. Skatot zemes dzīļu slāņus Latvijā, akmeņogles pie mums nav atrodamas, toties Dienvidkurzemē ir rodamas brūnogles. Tās kā iespējamais kurināmais pētītas jau 19. gs. sākumā, bet konstatēja, ka brūnoglēm ir pārlieku daudz sēra piemaisījuma. Arī vēlāk – laikā līdz pat 20. gs 50. gadiem – šīs ogles tika iegūtas un pētītas, bet tā kā to praktiskā nozīme, tās dedzinot, ir ļoti niecīga, tad tagad tās vienkārši ir iegrāmatotas Latvijas derīgo izrakteņu sarakstā kā eksotisks ģeoloģisks veidojums, – tā grāmatā par mūsu zemē rodamajiem izrakteņiem raksta ģeologi Austra un Ģirts Stinkuļi.  

Kā labāk dzīvot
Īstais laiks sākt gatavoties dārza darbu sezonai

Kā labāk dzīvot

Play Episode Listen Later Feb 21, 2025 47:10


Līdz dārza darbu sezonai vēl krietns laiks, bet sagatavoties tiem, var jau tagad. Par ziemas dārza darbiem atgādinām raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Jāņa Aldermaņa dārzkopības direktore, bioloģijas zinātņu doktore Vija Rožukalne un dārzkope, kokaudzētavas "Dzērves" saimniece Maruta Kaminska. Sazināmies ar stādu audzētavas "Dimzas" vadītāju Andreju Vītoliņu. Kamēr vēl mīnusi ārā, dārzs jāliek mierā, bet jāatceras, ka Latvijā laika apstākļi ir dažādi. Bet ir lietas, kas arī marta sākumā jāizdara dārzā. Jāatceras, ka marta saule dedzina un daudzi augi ir jūtīgi, kurus būtu vēlams piesegt no spilgtajiem saules stariem. Tāpat jāuzmanās – kauliņkokiem pie temperatūras lielām svārstībām mēdz plaisāt miza. Laiks arī pārbaudīt sēklu dīgtspēju. Tāpat sākam modināt pelargonijas un citas puķes un sākam modināt "palodzes dārzkopību". Daudzi grēko ar telpaugu negriešanu. Dārzkopes iesaka daudz drosmīgāk tos formēt.

Latgolys stuņde
Kur ir rūbežs? Daugovpilītis roda kinu par Boltkrīvejis režimu i daugovpilīšim

Latgolys stuņde

Play Episode Listen Later Feb 21, 2025 55:00


Itamuos dīnuos paīt treis godi nu Krīvejis pylna mārūga ībrukuma Ukrainā. Taišni nu ituo laika myusu sābru vaļsts Krīveja i Boltkrīveja ir palykušys par agresorvaļstim. Ari Latgolai, kai itūs vaļstu pīrūbeža teritorejai, itymā laikā dagrīzta pastyprynuota viereiba, kam vys vēļ plots cylvāku lūks brauc ekskursejuos iz Boltkrīveju i Krīveju, brauc īsapierkt. Daudzi skaita — kars ir tik politika. Ap tū runoj ari janvara golā pyrmizruodeituo dokumentaluo kina "Kur ir robeža?".   Itūreiz raidejumā par Boltkrīvejis politiskuo režima nūdareitajom sakom i tū, kai itū saprūt ūtrajā leluokajā Latvejis piļsātā Daugovpilī sarunā ar dokumentaluos kinys "Kur ir robeža?" autorem — idejis autori, vysaidu medeju projektu atteisteituoju, daugovpilīti Vladislavu Romanovu i žurnalistikys studenti, žurnalisti, ari daugovpilīti Anželiku Litvinoviču.  

Kāpēc dizains?
Vai zini, ka "Lielā vāze" pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas sastāv no divām daļām?

Kāpēc dizains?

Play Episode Listen Later Feb 13, 2025 3:59


Stāsta mākslas zinātniece, mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītājas vietniece, izstāžu kuratore Vita Birzaka Vai zini, ka vides objekts "Lielā vāze" pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas sastāv no divām daļām? Un vai zini arī to, kur novietota mākslas darba ceturtdaļa? Daudzi noteikti būs pamanījuši majestātisko oranžo vāzi pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkas. Tā ir mākslinieka Ojāra Pētersona vides mākslas objekta "Lielā vāze" viena daļa, kura 2014. gada agrā novembra rītā ieņēma vietu pie toreiz tikko atklātās Gaismas pils – mūsu galvenās grāmatu krātuves. Savu "jā" vārdu šim mākslas darbam bibliotēkas ārtelpā teica arī arhitekts Gunārs Birkerts. Vāze ir tikai viens no paliekošos materiālos veidotiem astoņiem vides mākslas objektiem, kas realizēti Borisa un Ināras Teterevu fonda programmas "Māksla publiskajā telpā" ietvaros, sadarbojoties privātai institūcijai un Rīgas pilsētai piecu gadu garumā – no 2013. – 2018. gadam. Joprojām pilsētvidē dzīvo gan Ērika Boža "Soliņi" Bastejkalna virsotnē un Lienes Mackus bronzā atlieta Rīgas ģerboņa lauva atpūtā pie Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja pieturas, gan Brigitas Zelčas-Aispures un Sanda Aispura "Klusā daba" un Aigara Bikšes "Meitene ar kurpi" Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā. Savā ziņā unikāla lieta, ņemot vērā, ka joprojām nav konsekventa uz ilgtspējību vērsta kopēja koncepta par mākslu Rīgas publiskajā telpā. Ojāra Pētersona vides objekts "Lielā vāze" ir viens veselums, kas sadalīts divās daļās - ¾ un ¼. Lielākajai daļai pie Nacionālās bibliotēkas precīzi atbilst mazākā pie Rīgas Stradiņa Universitātes Dzirciema ielā, tā simboliski apvienojot abas zināšanu krātuves. Jebkurš domās vāzes daļas var savienot kopā vai, no putna lidojuma kartē skatoties, novilkt starp tām taisnu līniju. Pētersona "Lielo vāzi" iedvesmojis Garlība Merķeļa teksts "Vidzemes senatne", ko pats mākslinieks nodēvējis drīzāk par XVIII gadsimta laikmetīgo mākslu, nevis vēstures liecību par tā laika latviešiem. Merķeļa teksta fragments lasāms uz vāzes keramikas mozaīkas. Uz katras no vairāk nekā 14 000 keramikas plāksnītēm izvietots viens burts no "Vidzemes senatnes" teksta. Lielās vāzes forma un virsmu sedzošā mozaīka ļauj nolasīt antīkās pasaules mantojuma un vēsturiskā uzslāņojuma klātbūtni, savukārt griezuma vietā iestrādātais pelēkais granīts vairāk saistās ar vietējo dabu un kultūru. Kā objekta atklāšanā minēja projekta kuratore Helēna Demakova: "Divdaļīgā "Lielā vāze" nav lieliskā mākslinieka mirkļa kaprīze, bet gan rokraksta iezīme. Lai atceramies kaut vai 2014. gadā Vācijā, Ekernferdē, atklāto skulptūru "Tilts pāri jūrai". Oranžās skulptūras otra daļa atrodas topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja mākslas darbu krātuvē un joprojām gaida iznācienu pilsētvidē." Jāpiezīmē, ka tieši Merķeļa teksta fragmenta publikācija latviešu, angļu, franču, vācu, spāņu un krievu valodā veido mākslas objekta trešo un pēdējo daļu. Ojāra Pētersona dizainā veidotā oranžā grāmata ir pieejama Latvijas bibliotēkās.

Vai zini?
Vai zini, ka "Lielā vāze" pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas sastāv no divām daļām?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Feb 13, 2025 3:59


Stāsta mākslas zinātniece, mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītājas vietniece, izstāžu kuratore Vita Birzaka Vai zini, ka vides objekts "Lielā vāze" pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas sastāv no divām daļām? Un vai zini arī to, kur novietota mākslas darba ceturtdaļa? Daudzi noteikti būs pamanījuši majestātisko oranžo vāzi pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkas. Tā ir mākslinieka Ojāra Pētersona vides mākslas objekta "Lielā vāze" viena daļa, kura 2014. gada agrā novembra rītā ieņēma vietu pie toreiz tikko atklātās Gaismas pils – mūsu galvenās grāmatu krātuves. Savu "jā" vārdu šim mākslas darbam bibliotēkas ārtelpā teica arī arhitekts Gunārs Birkerts. Vāze ir tikai viens no paliekošos materiālos veidotiem astoņiem vides mākslas objektiem, kas realizēti Borisa un Ināras Teterevu fonda programmas "Māksla publiskajā telpā" ietvaros, sadarbojoties privātai institūcijai un Rīgas pilsētai piecu gadu garumā – no 2013. – 2018. gadam. Joprojām pilsētvidē dzīvo gan Ērika Boža "Soliņi" Bastejkalna virsotnē un Lienes Mackus bronzā atlieta Rīgas ģerboņa lauva atpūtā pie Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja pieturas, gan Brigitas Zelčas-Aispures un Sanda Aispura "Klusā daba" un Aigara Bikšes "Meitene ar kurpi" Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā. Savā ziņā unikāla lieta, ņemot vērā, ka joprojām nav konsekventa uz ilgtspējību vērsta kopēja koncepta par mākslu Rīgas publiskajā telpā. Ojāra Pētersona vides objekts "Lielā vāze" ir viens veselums, kas sadalīts divās daļās - ¾ un ¼. Lielākajai daļai pie Nacionālās bibliotēkas precīzi atbilst mazākā pie Rīgas Stradiņa Universitātes Dzirciema ielā, tā simboliski apvienojot abas zināšanu krātuves. Jebkurš domās vāzes daļas var savienot kopā vai, no putna lidojuma kartē skatoties, novilkt starp tām taisnu līniju. Pētersona "Lielo vāzi" iedvesmojis Garlība Merķeļa teksts "Vidzemes senatne", ko pats mākslinieks nodēvējis drīzāk par XVIII gadsimta laikmetīgo mākslu, nevis vēstures liecību par tā laika latviešiem. Merķeļa teksta fragments lasāms uz vāzes keramikas mozaīkas. Uz katras no vairāk nekā 14 000 keramikas plāksnītēm izvietots viens burts no "Vidzemes senatnes" teksta. Lielās vāzes forma un virsmu sedzošā mozaīka ļauj nolasīt antīkās pasaules mantojuma un vēsturiskā uzslāņojuma klātbūtni, savukārt griezuma vietā iestrādātais pelēkais granīts vairāk saistās ar vietējo dabu un kultūru. Kā objekta atklāšanā minēja projekta kuratore Helēna Demakova: "Divdaļīgā "Lielā vāze" nav lieliskā mākslinieka mirkļa kaprīze, bet gan rokraksta iezīme. Lai atceramies kaut vai 2014. gadā Vācijā, Ekernferdē, atklāto skulptūru "Tilts pāri jūrai". Oranžās skulptūras otra daļa atrodas topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja mākslas darbu krātuvē un joprojām gaida iznācienu pilsētvidē." Jāpiezīmē, ka tieši Merķeļa teksta fragmenta publikācija latviešu, angļu, franču, vācu, spāņu un krievu valodā veido mākslas objekta trešo un pēdējo daļu. Ojāra Pētersona dizainā veidotā oranžā grāmata ir pieejama Latvijas bibliotēkās.

CILVĒKJAUDA
#214 Kā mācīties svešvalodas, vadīt biznesu un no nulles uzbūvēt miljons sekotāju - GUNITA LANKA

CILVĒKJAUDA

Play Episode Listen Later Feb 12, 2025 118:20


Gunita Lanka ir iedvesmojošs piemērs tam, ka dzīvē vienmēr var sākt ko jaunu, nevis atrunāties ar saviem gadiem vai ka īstais laiks ielēkt tehnoloģiju vilcienā būtu nokavēts. Kopā ar vīru Andri Lanku viņa ir ne tikai uzaudzinājusi 4 bērnus, bet arī vada biznesu, kur māca angļu valodu veidā, kādā cilvēkiem to ir vieglāk apgūt.46 gadu vecumā Gunita sāka veidot saturu TikTok platformā, aktīvi darbojas Instagram un kopā ar vīru trīs gadu laikā ir izveidojuši valodu mācīšanas sociālo tīklu kopienu ar 3 miljoniem sekotāju.Šajā sarunā Gunita atklāti dalās pieredzē par to, kā apvienot četru bērnu mammas lomu ar veiksmīga biznesa vadīšanu, kā izcelt sevi no "pelēkās peles", kā pārvarēt iekšējās barjeras un sākt runāt svešvalodā, un kāpēc ir svarīgi nebaidīties no kritikas, dodoties nezināmā teritorijā.Uzzināsi praktiskus padomus valodu apguvē, ieskatu sociālo mediju izmantošanā biznesam, kā arī Gunitas pieredzi, vadot "Valodu Vēstniecību" un attīstot zīmolus "Mācies valodas" un "Language Teacher family".Par šīs epizodes atbalstu īpašs paldies podmedia.lv, kas ir profesionāla režisoru un žurnālistu komanda, kuri tev palīdzēs izveidot savu podkāstu, kas atšķirs tevi no pārējiem nozares spēlētājiem un piesaistīs daudz jaunu klientu tavam biznesam. Piesakies podmedia.lv uz īsu sarunu ar viņiem un pavisam drīz tev būs savs podkāsts, kas palīdzēs sasniegt tavus biznesa mērķus.Ja tev, tāpat kā mums, ir svarīgi, lai Cilvēkjaudas saturs arī turpmāk visiem ir pieejams par brīvu, tu vari mūs atbalstīt vai nu "uzsaucot mums kafiju" vai pievienojoties Cilvēkjaudas Klubam.Vairāk informācijas sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads3:47 Gunita Lanka. Četru bērnu mamma, angļu valodas skolotāja un uzņēmēja8:09 Startēt TikTokā no nulles 46 gadu vecumā. Ko var sasniegt trīs gadu laikā14:54 Sava vīra ēnā – pelēkās peles sindroms20:46 “Liekulis ir arī cilvēks, kuram ir ko teikt, bet viņš nesaka”25:09 Mērķis – līdzināties bildei pasē; pieredze ar sarežģītu grūtniecību31:37 Kā dzīvot pa stundām35:35 Kur noved dzīvošana kā “visām pudelēm par korķi”42:55 Kā iemācīties parūpēties par sevi53:15 “Man labāk domājas tad, kad man kājas un rokas kustas”54:12 Būt iešā visos sava uzņēmuma procesos1:02:50 Kā angļu valodas skolotāja panāk, ka cilvēki nebaidās sākt runāt angliski1:12:27 Ko darīt, ja runājot svešvalodā ir akcents, un vai ir iespējams no tā tikt vaļā1:21:46 Kad negatīvi komentāri nospiež pie zemes un atņem motivāciju kaut ko darīt1:26:02 Gunitas pieredze un ieteikumi startējot sociālajos medijos1:32:52 “Telefons ir darbarīks. Tāpat kā Sprīdītim lāpsta” – kā gudri lietot sociālos medijus1:40:08 Māksla uzdot pareizos jautājumus1:46:26 “Daudzi no mums pārāk ātri padodas” – sociālo tīklu algoritmi1:50:46 Kā Gunita organizē savu darbu, lai nodrošinātu pietiekamu un kvalitatīvu saturu sociālajās platformās1:55:04 “Nav dzīvē spēcīgākas sajūtas par to, ka vari būt noderīgs un vajadzīgs”

Divas puslodes
Masu protesti kā politiskās cīņas līdzeklis – aktuālie piemēri Eiropā

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Feb 12, 2025 54:05


Ne vienā vien valstī pēdējā laikā cilvēki ir izgājuši ielās, paužot savu attieksmi pret valdošo varu un valstī notiekošo. Vācija, Serbija, Gruzija un Slovākija. Vietumis protesti ir devuši kādus rezultātus, vietumis, šķiet, pagaidām nē. Tomēr jebkura neapmierinātība valdošo varu uztrauc. Kāpēc vienā valstī ar protestiem kaut ko var panākt, citā - nē? Raidījumā Divas puslodes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Uldis Ķezberis. Gruzija – nervu un izturības cīņa Partija „Gruzijas sapnis” pirmoreiz nāca pie varas 2012. gadā, toreiz koalīcijas sastāvā un pozicionējot sevi kā kreisi centrisku, proeiropeisku spēku. Kopš 2016. gada tā ir vienīgā valdošā partija ar vairākumu Gruzijas parlamentā un šobrīd kontrolē arī teju visas pašvaldības. Partijas dibinātājs un kādreizējais premjerministrs Bidzina Ivanišvili oficiāli ieņem „Gruzijas sapņa” goda priekšsēdētāja amatu, taču tiek pamatoti uzskatīts par faktisko partijas un lielā mērā arī valsts vadītāju. Pamazām partijas politikā iezīmējās arvien pamanāmāka tendence tuvināt Gruziju Kremlim, kam līdztekus notika varas koncentrēšanas process. Kā spilgts indikators bija t.s. Ārvalstu aģentu likums – attiecīgā Krievijas likumdošanas akta līdzinieks, kuru valdošā partija, par spīti sabiedrības protestiem un valsts prezidentes Salomes Zurabišvili opozīcijai, tomēr izdabūja līdz likuma statusam 2024. gada maijā. Pagājušā gada oktobrī Gruzijā notika kārtējās parlamenta vēlēšanas, kurās „Gruzijas sapnis”, saskaņā ar oficiālajiem rezultātiem, ieguva vairākumu. Opozīcijas partijas, liela daļa sabiedrības un prezidente Zurabišvili attiecās atzīt vēlēšanu rezultātus, norādot uz daudziem pārkāpumiem. Ļaudis izgāja ielās, pieprasot atkārtotas, starptautiski novērotas vēlēšanas. Vara vērsa pret protestētājiem policijas spēkus, kuru rīcība ar laiku kļuva arvien brutālāka. Fiksēti simtiem aizturēto piekaušanas, spīdzināšanas un aplaupīšanas gadījumu. Sākotnēji protestu kustības centrā bija prezidente, taču viņas pilnvaru termiņš beidzās gada nogalē, un viņas vietā stājās valdošās konjunktūras ieliktenis, agrākais futbolists Miheils Kavelašvili. Atbildot uz Eiroparlamenta rezolūciju, kas pieprasīja atkārtotu vēlēšanu sarīkošanu, premjers Kobahidze paziņoja, ka Gruzija pārtrauc sarunu procesu par pievienošanos Eiropas Savienībai. Neskatoties uz varas arvien pieaugošo brutalitāti, protesti turpinās joprojām. Pēdējais valdošā režīma solis ir jauna likumu pakete, kas paredz daudz stingrākus ierobežojumus un bargākus sodus masu protestu dalībniekiem, piemēram, administratīvās aizturēšanas termiņa pagarināšana no 15 līdz 60 diennaktīm un privātas informācijas izplatīšanas pielīdzināšana protesta organizēšanai. Serbija – sabiedrība pieprasa atbildību Pagājušā gada 1. novembrī Serbijas pilsētā Novi Sadā notika traģisks negadījums: nogāžoties nesen renovētas dzelzceļa stacijas betona nojumei tika nogalināti 15 un smagi ievainoti divi cilvēki. Masu pulcēšanās, kas aizsākās kā bojāgājušo piemiņas mītiņi, pamazām pārauga pret varu vērstās demonstrācijās, saistot notikušo ar vispārējo korupcijas un varas funkciju nepildīšanas situāciju. Serbijas Progresīvā partija ir pie varas kopš 2012. gada, sākotnēji kā viena no valdošās koalīcijas, bet kopš 2014. gada kā parlamentārā vairākuma partija. Kopš 2017. gada tās līderis Aleksandrs Vučičs ir valsts prezidenta amatā. Daudzi kā Serbijā, tā ārvalstīs uzskata, ka valstī ir izveidota faktiska vienpartijas nomenklatūra, kas ļauj pie varas esošajiem un tiem pietuvinātajiem nodrošināt sev labumus uz pārējās sabiedrības rēķina. Protesti pret varu notikuši vairākkārt, taču pašreizējie ir ar vēl nebijušu mērogu. To dzinējspēks ir jaunatne, sevišķi jau studenti, kuriem tagad pievienojušies citi, t.sk. zemnieki un motociklistu klubu dalībnieki, kuri ar savu tehniku un braucamrīkiem piedalās automaģistrāļu bloķēšanā. Pie varas esošie šai situācijā izvēlējušies lavierēšanas taktiku, upurējot dažus grēkāžus. Kā pirmais novembra nogalē demisionēja celtniecības ministrs Gorans Vesičs, kurš vēlāk pat uz dažām dienām tika arestēts. Sekoja vēl pāris ministru atkāpšanās, līdz 29. janvārī par savu demisiju paziņoja premjerministrs Milošs Vučevičs. Tas ir pēdējais prezidenta Vučiča upuris cerībā pielabināt sadusmoto sabiedrību. Tāpat viņš solījis publiskot visus ar Novi Sadas nelaimi saistītos materiālus un nevajāt protestu dalībniekus. Tiek atzīmēts, ka šī ir pirmā reize, kad Serbijas līderis šādi piekāpjas protestētājiem. Tajā pašā laikā viņš nācis klajā arī ar biedinošiem paziņojumiem, piemēram, ka viņa partijā ir septiņpadsmit tūkstošus liela lojālistu frakcija, kas devusi slepenu zvērestu līdz pēdējam aizstāvēt savu līderi. Slovākija – prokremlisko spēlīšu rezultāts Protesti Slovākijā sākās pēc tam, kad premjerministrs Roberts Fico 2024. gada nogalē pēkšņi apmeklēja Maskavu, kur tikās ar agresorvalsts vadoni Putinu. Šī tuvināšanās notika paralēli spriedzes pieaugumam starp Slovākijas un Ukrainas valdībām, Fico pārmetot Ukrainai Krievijas gāzes tranzīta pārtraukšanu un pieprasot to atjaunot. Desmitus tūkstošu protestētāju, kuri ap gadumiju izgāja Bratislavas, Košices un citu pilsētu ielās, tikai vēl vairāk saniknoja premjera apgalvojumi, ka, saskaņā ar Slovākijas izlūkdienesta ziņām, viņus organizējot no ārvalstīm. Faktiski kustības vadības centrs ir organizācija „Mieru Ukrainai”. Protesti joprojām ir mierīgi, taču lozungi nepārprotami prasa valdības demisiju. Aptaujas rāda, ka turpinās varas partiju – Fico pārstāvētās „Virziens – sociāldemokrātija” un pašreizējā valsts prezidenta Petera Pelegrini partijas „Balss – sociāldemokrātija” reitingu kritums. Jau pāris mēnešus populārākā partija Slovākijā ir liberālais opozīcijas spēks „Progresīvā Slovākija”. Nesen, četriem pozīcijas deputātiem pārtraucot darbību varas frakcijā, valdošā koalīcija zaudēja parlamenta vairākumu. Vācija – radikāli labējiem nē! Kā apgalvo Vācijas prese, protestētāju skaits, kuri pagājušajā nedēļā izgāja Vācijas pilsētu ielās un laukumos, esot pārsteidzis pat pašus to organizētājus. Organizētāji apgalvo, ka Minhenē varētu būt sapulcējušies līdz pat 320 000 cilvēku, un neatkarīgi avoti vērtē pūļa lielumu uz vismaz 200 000. Tāpat desmitos tūkstošu mērāmas demonstrācijas pēdējās nedēļās notikušas Hannoverē, Rostokā, Berlīnē, Ķelnē, Hamburgā, Leipcigā un citur. Sanākušie pauž sašutumu par galēji labējās partijas „Alternatīva Vācijai” ietekmes pieaugumu, kas sola tai otro labāko rezultātu 23. februārī paredzētajās Bundestāga vēlēšanās. Sava daļa nepatikas tikusi arī šobrīd populārākā spēka – Vācijas kristīgo demokrātu – līderim Frīdriham Mercam, ciktāl partija bija iesniegusi Bundestāgā migrācijas likumdošanas grozījumu priekšlikumus, kurus atbalstījusi „Alternatīva Vācijai”, taču Bundestāgs ar nelielu balsu pārsvaru noraidījis. Kā pauž protestētāji, Mercs pārkāpis pēckara Vācijas politikas nerakstīto likumu – nekad neizmantot galēji labējo politisku atbalstu. Tomēr stingrāki imigrācijas noteikumi ir lielas vācu sabiedrības daļas prasība, un Mercs uz pārmetumiem atbildējis, ka nekādā ziņā nav gatavs sadarboties ar radikāļiem valdības veidošanā. Kā zināms, „Alternatīva Vācijai” nokļuva Bundestāgā 2017. gadā uz sabiedrības noskaņojuma viļņa, kuru izraisīja kancleres Angelas Merkeles nepārdomātā migrācijas politika. Pati „Alternatīva” gan cītīgi noliedz, ka tā būtu rasistiska, kur nu vēl neonacistiska partija, norādot, ka tās rindās netrūkst imigrantu pēcteču. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Vai zini?
Vai zini, ka pirmais karogs bija darināts nevis no audekla, bet gan bronzas?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Feb 11, 2025 3:15


Stāsta mākslas zinātniece Ramona Umblija Un vai zini, ka eksistē arī zinātne par karogiem – veksiloloģija? Šī vēstures zinātnes apakšnozare, salīdzinājumā ar pašu izzināmo objektu, attīstījusies pavisam nesen – vien 20. gadsimta vidū. Termins "veksiloloģija" nācis no latīņu vārdiem vexillum, velum, kas nozīmē "buru", karogam līdzīgu standartu, kas pārstāvēja romiešu leģiona apakšvienību. Pirmatnējās tautas, ja vēlējās kādu iebiedēt, rotāja galvu ar spalvām, dzīvnieku ķermeņa daļām. Iebiedēšanai līdzi gāja vajadzība pēc simbola, kas no vienas puses varētu radīt karotājos kopības apziņu, no otras – iedvesmot kaujai. Izrādās, nekas nebija labāks par karogu. Karogs bija cīņā saucējs un līdz pat mūsdienām cilvēki pulcējas "zem karoga". Tādējādi karogs visos laikos ir bijis lielu kaislību simbols. No bezgalīga naida līdz dziļākajai goddevībai. Lai gan termins, vārds vexillum tapis Romas impērijas laikā, pats karogs ir daudz senāks izgudrojums, cieši saistīts ar militāru karadarbību. Taču paši sākotnējie karogi nebija vējā plīvojoši auduma gabali. Vecākais zināmais karoga paraugs ir atrasts Šahdādē, Irānā, un datēts ar apmēram 2400. gadu pirms mūsu ēras. Tā ir bronzas plāksne, piestiprināta kātam ar ērgli galā. Uz plāksnes grūti saskatāms viegls cilnis – sēdošs vīrietis un ceļos noslīgusi sieviete, viens otram pretī, augšpus tiem – zvaigzne vai saule. Lai gan plāksnes izskats atgādina vējrādi, asociatīvi var veidoties sasauce ar mūsdienu priekšstatiem par karogu. Arī senajā Ēģiptē dažādos keramikas izstrādājumos atrodami kuģu attēli ar karogveidīgiem darinājumiem. No auduma izgatavoti karogi rotājuši senās Ķīnas valdnieku mītnes. Izplatītākie simboli uz tiem – balts tīģeris vai zils pūķis. Savukārt Indijā karogi bieži bijuši trīsstūrveida, dekorēti ar dažādiem "pielikumiem". Piemēram – ar vērša asti vai kādu simbolisku priekšmetu. Senāko Latvijas teritorijas karogu kolekcija – 400 vienību – glabājas Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā. Muzeja vecākais eksponāts – Rīgas pilsētas kājnieku sardzes rotas karogs – ir no 1676. gada. Jau no viduslaikiem karogus lietojušas arī civilās organizācijas, piemēram, amatnieku brālības. Arī šie karogi atrodami muzeja kolekcijā. Karogos iekļautie simboli iemieso ideju cīņu. Izvēlētajai krāsai vai attēlotajai zīmei vajadzēja iespaidot, apžilbināt, nomākt vai – tieši otrādi – mudināt vienoties. To karogs panāk ar savu atkārtošanās ritmu. Tas ir spēks masu manifestācijās. Daudzi no mums bija aculiecinieki Tautas manifestācijai Daugavmalā 1991. gada 13. janvārī, kad sarkanbaltsarkano karogu jūra viļņojās pār visu dalībnieku galvām.

Vai zini?
Vai zini, kādas bija lelles un kā tapa filmas leļļu filmu studijā?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Jan 30, 2025 5:02


Stāsta režisors Jānis Cimmermanis. Bērnība, pasakas, lelles, fantāzija, iztēle. Šo piecdesmit deviņu gadu laikā leļļu filmu studija, vēlāk “Animācijas brigāde”, ir radījusi vairāk nekā 160 filmu. Ja pieskaita mācību un reklāmu filmas, to skaits būtu daudz lielāks. Scenāristi, mākslinieki, režisori – katrs nāk ar savām idejām, fantāzijām, sapņiem, risinājumiem, domu un stila daudzveidību. Kādas lelles tik nav veidotas! – cilvēki, dzīvnieki, kukaiņi, pasaku tēli, fantastiski kosmosa radījumi, spoki…. Ļoti mazas – viena centimetra līdz pāri par metru augumā. Izrādās, lelles spēj dzīvot, priecāties, skumt, spēj darīt visu, uz ko ir spējīga scenāristu un režisoru fantāzija, arī skatītāju iztēle. Lelles dažreiz izrāda savu raksturu un sāk dzīvot neatkarīgu dzīvi, mainot iepriekš paredzētos spēles noteikumus. Bieži tiek uzdots jautājums: kur un kā rodas šie notikumi? Asprātīgie, absurdie atgadījumi. Atbilde ir vienkārša – jāatver acis un jāpaskatās sev apkārt! Gandrīz  katras filmas pamatā ir reāla dzīves situācija. Daudzi vēl atceras notikumu ar Rīgas centrālo pieminekli – tas bija risks, filma “Piemineklis”. Ar Māri norunājām, ka sēdēsim kopā un brauksim vienā virzienā. Filmu nofilmējām trieciena tempā, 15 dienu laikā. Pirmizrāde bija Islandes filmu festivālā. Filmu uzņēma piesardzīgi, līdz brīdim, kad avīzēs parādījās foto ar īsto gulošo pieminekli Rīgā. Vēl notikumi filmā “Rekets”, – šī parādība bija stipri izplatīta deviņdesmitajos gados. Filma “Rietumu ekspresis”, Māra Putniņa scenāriji bija apveltīti ar nevienam nezināmu, neizskaidrojamu, notikumu paredzēšanu. Daudzi no filmās attēlotajiem notikumiem piepildījās – īsta mistika! Beidza eksistēt Rīgas kinostudija. Pazuda “Banka Baltija”. Strīdi un nebūšanas filmā “Parlaments”… Vienīgā filma par ļoti skarbu tēmu bija filma “Ceļš”, kurā attēlota iznīcība, atomkara sekas, un tomēr vēl paliek cerība par dabas un cilvēka nekontrolētās rīcības atveseļošanos. Leļļu studija no sākta gala centās pārsteigt skatītāju, likt noticēt, ka notiekošais uz ekrāna ir īstenība. Personīgi man patika laiks, kad filmējām uz 35 mm filmas. Katra epizode bija nopietni jāpārdomā, tehniski jāsagatavo, jo pat neliela kļūda varēja iznīcināt ilūziju. Tā spoku filmā “Viesnīca”, spokiem bija jābūt caurspīdīgiem, gaisīgiem, viņiem vajadzēja iet cauri sienām, parādīties un izgaist. Tagad, datora laikmetā, tas viss ir diezgan ātri un samērā viekārši paveicams, toreiz tas prasīja krietni ilgāku laiku. Tā filmas “Viesnīca” finālā ir krāsains salūts, ko filmējām vairākas reizes. Tāpat filmā “Rietumu ekspresis” auto dzenas pakaļ bez vadības palikušajam vilcienam – vienlaicīgi kustējās vilciens, blakus – ceļš ar auto un arī stāsta varoņi. Mūsu leļļu kino filmās piedalās ne tikai lelles, bet arī dzīvi aktieri. Burova “Tīģeris ņau-ņau” rudā kaķa lomā darbojās septiņi rudi astaini aktieri. Filmā “Ragainais māls” galvenajā vecā velna lomā iedzīvojās aktieris Ēvalds Valters. Un kur nu vēl aktieru balsis: Vera Singajevska “Si-si-dra”, Velta Skurstene “Poēm pa kūlšen”, Uldis Dumpis filmā “Vanadziņš”, Jānis Paukštello filmā “Mana paradīze”. Filmu “Lielais Indriķis” ieskaņoja daudzi populāri Rīgas teātru aktieri un aktieru kursa studenti, jo lomu skaits pārsniedza trīsdesmit. Mūsu studijas darba mērķis ir viens – nest skatītājiem prieku, neskatoties, cik jauns vai vecs viņš arī nebūtu. Kaut uz mirkli aizmirsties un noticēt ekrānā redzamajam brīnumam. Paskatīties uz dzīvi un sevi ar smaidu, bet varbūt uz brīdi atgriezties bērnībā.

Kāpēc dizains?
Latvijas Mākslas akadēmijā atdzimusi interjera dizainera specialitāte

Kāpēc dizains?

Play Episode Listen Later Dec 23, 2024 19:01


Savulaik Latvijas Mākslas akadēmijā darbojās leģendāra nodaļa "Interjers un iekārta", kuras dibinātāju vidū 20. gadsimta 60. gadu sākumā bija Voldemārs Šusts un Marta Staņa. Taču 90. gadu pārmaiņu laikos šī specialitāte izzuda. Daudzi nezina, ka interjera dizainera profesiju akadēmijā atkal var apgūt, un profesionālajā dzīvē devušies jau pirmie katedras absolventi. Studentiem, kuri nu jau ir diplomandi, pērnvasar bija īpaša iespēja – ne tikai izstrādāt projektu Mihaila Čehova Rīgas krievu teātra jaunajām telpām "Arkāde", bet arī praktiski piedalīties projekta īstenošanā. Uzdevumu vēl nopietnāku darīja tas, ka "Arkāde" atrodas arhitektoniski nozīmīgā Vecrīgas ēkā un bijušajā leģendārā kino "Aina" zālē. Par visu plašāk stāsta Interjera dizaina katedras vadītājas Ingūna Elere un Ieva Lāce-Lukševica, kā arī studente Rebeka Ludriķe.

Pievienotā vērtība
Roboti - industriālie un humanoīdi, arvien vairāk ienāks mūsu ikdienā

Pievienotā vērtība

Play Episode Listen Later Dec 16, 2024 14:26


Raidījumā Pievienotā vērtība šoreiz par nozari, kura vienlaikus ir gan fascinējoša, gan biedējoša – par robotiem. Mākslīgā intelekta potenciāls paver jaunus apvāršņus, iespējas un riskus arī šajā jomā. Par jau sasniegto un to, kādu redz cilvēku nākotni kopā ar robotiem, stāsta industriālo metināšanas robotu „Path Robotics” un humanoīdu jeb cilvēkveidīgu robotu ražotāja „1X” dibinātāji.  Nesen aizvadīta reģiona lielākā jauno tehnoloģiju un jaunuzņēmumu konference Helsinkos „Slush”, kur lielākoties runa bija par mākslīgo intelektu un tā nākotnes iespējām. Galvenais secinājums – mākslīgais intelekts ir tehnoloģija, kura mainīs mūsu dzīvi, ekonomiku, gluži kā lauksaimniecība, tvaika lokomotīves, elektrība, rūpniecība, datori, mobilie telefoni. Visi uzņēmumi, kuri sevi uzskata par inovatīviem, lūko savos procesos, pakalpojumos, produktos kādā veidā ievietot mākslīgo intelektu, bet reti kura pielietojums sniedzas tālāk par primitīvu sarunāšanos ar dokumentiem, video vai mūzikas radīšanu. Vairāk ir tāda meklēšana un spēlēšanās. Daudzi uzskata, īstā vērtība mākslīgajam intelektam parādīsies brīdī, kad ar tā palīdzību tiks atrisinātas būtiskas problēmas, kuras bez tā cilvēkam nebūtu risināmas. Kādas tieši? To rādīs laiks un inovatori. Runājot par inovatoriem, saruna ar ar diviem, kuri darbojas robotu ražošanā un mākslīgais intelekts tiem pavēris jaunas iespējas dot robotiem smadzenes un spēju „domāt”. Norvēģijas un ASV uzņēmums „1X” strādā pie humanoīdu jeb cilvēkveidīgu robota izveides, kuri palīdz tikt galā ar mājsaimniecības darbiem. Par nākotni kopā ar šādiem robotiem stāsta uzņēmuma dibinātājs Bernts Borničs. Cilvēkam līdzīgu robotu izveidei uzņēmums „1X” ir piesaistījis vairāk nekā 150 miljonus eiro investoru naudas un tā pirmie roboti NEO varētu nonākt pārdošanā jau tuvākā gada laikā. Līdzīgi par nākotni, kurā grūtos un prasmju ietilpīgos darbus dara mašīnas, domā arī metināšanas robotu veidotāju uzņēmuma „Path Robotics” līdzdibinātājs un vadītājs Andrjū Lonsberijs. Viņa tehnoloģija piesaistījusi vairāk nekā 300 miljonus eiro investoru naudas. „Path Robotics” veido iekārtas, kuras spēj, redzēt, domāt, just, pielāgoties katram metināšanas darbam un pašas mācās darot, līdz ar to kļūst aizvien labākas. Viņš gan ir skeptisks par cilvēkam līdzīgiem robotiem, tā, viņaprāt, ir lieka un nevajadzīga greznība.

Pa ceļam ar Klasiku
Kristians Bezeidenhauts: Mocarta mūzika prasa nepārtrauktu lēmumu pieņemšanu un meistarību

Pa ceļam ar Klasiku

Play Episode Listen Later Dec 5, 2024 34:28


6. decembrī Latvijas Universitātes Lielajā aulā Valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga jau piektajā kopīgi veidotajā programmā tiksies ar seno taustiņinstrumentu spēles speciālistu Kristianu Bezeidenhautu, kurš dzimis Dienvidāfrikā, studējis Austrālijā un Ņujorkā, bet šobrīd dzīvo Londonā. Viņš teicami pārvalda gan klavieru, gan klavesīna, gan āmuriņklavieru spēli un ir arī atzīts izcils Mocarta mūzikas pazinējs. Koncertā Rīgā līdzās 18. gadsimta Vīnes klasicismam skanēs arī par “zviedru Mocartu” dēvētā Jozefa Martina Krausa mūzikam, kuru pārstāvēs Voltēra traģēdijas “Olimpija” iedvesmota uvertīra. Zinu, ka jūsu interese par Mocartu dzimusi jau bērnībā, skatoties Miloša Formana filmu "Amadejs". No šīs jūs filmas jūs daudz sapratāt vai arī jūs tikai fascinēja Mocarta mūzika? Jāpadomā. Filma iznāca 1984. gadā, un man toreiz bija pieci gadi, bet es to skatījos mazliet vēlāk, man jau varēja būt kādi deviņi vai desmit. Dažus filmas fragmentus vecāki man neļāva skatīties, piemēram, sākuma ainu ar Saljeri pašnāvības mēģinājumu. Savā ziņā tā bija bērnam bīstama filma, bet uz mani atstāja milzīgu iespaidu. Cik meistarīgi mūzika ievīta šajā filmā, cik rūpīga bijusi attieksme pret ideju! Mūzika filmā ir kļuvusi par īstu personāžu! Izraudzītie skaņdarbi uz mani atstāja neizdzēšamu iespaidu, un arī filma kopumā man patika, tur bija visu elementu veiksmīga kombinācija.  Jūs teicāt, ka agrāk kaunējāties pieminēt šo filmu, tagad vairs ne. Kāpēc kaunējāties? Tagad vairs nekaunos, manā prātā noticis kāds klikšķis. Es nezinu. Pirms gadiem desmit man tas šķita, varbūt ne gluži lēts, bet pārāk vienkāršots stāsts, lai izskaidrotu manu saikni ar Mocartu. Un tomēr domāju, ka bez šīs filmas viss būtu bijis citādāk. Ik reizi, dzirdot kādu skaņdarbu, kas ietverts šajā filmā, manī rodas spēcīgas atmiņas, tāda cieša emocionālā saikne ar šo mūziku. Ar citu komponistu darbiem man tā nekad nav bijis. Varbūt vienīgi ar Bahu, bet citu iemeslu dēļ. Vai bez šīs filmas ir vēl citi veidi, kā izskaidrot jūsu saikni ar Mocarta mūziku? Manuprāt, nav. Līdz ar šo filmu sākās mana apsēstība ar Mocarta mūziku. Un Mocarta raksturs mani fascinēja! Viņš bija tāda mistiska personība. Es domāju par šo cilvēku 18. gadsimta beigās. Kā viņš radījis tik daudz skaistas mūzikas taustiņinstrumentiem, tik lieliskas operas un daudz ko citu. Un kā centies atbrīvoties no rāmjiem, kas valdījuši 18. gadsimta beigās. Mocarts vairs nebija ar mieru, ka viņu uzskata par kalpu. Viņš gribēja būt slavens komponists. Bet tajā laikā tas vēl nebija iespējams. Pat Haidns šajā ziņā bija pateicīgākā situācijā. Viņam bija labāki apstākļi un infrastruktūra. Kad viņš devās uz Londonu, viņu kā īstu megazvaigzni. Un tad, protams, vēl ir Bēthovens. Pusaudža gados Jums negribējās vingrināties, tomēr Mocarta mūziku spēlēt gribējāt, tas kalpoja kā stimuls. Tā bija. Bet pusaudža vecumā es nemaz tik daudz nespēlēju Mocartu. Klausījos gan visu laiku. Manā prātā laikam bija kāda barjera, jo tolaik Mocartu spēlēja un mācīja ļoti specifiskā veidā. Viņa klaviermūziku vajadzēja atskaņot tieši tā un ne citādāk. Ja standartos neiekļāvies, tas nebija pieņemami. Un tad es atklāju atskaņojumus uz autentiskajiem instrumentiem. Klaviermūziku gan mazāk, vairāk simfonijas, operas un kamermūziku. Un tas pilnībā mainīja manu izpratni par to, kas IR un kas NAv iespējams šajā mūzikā. Mūziku klausīties Jūs varējāt, jo tēvs pirka CD, katru mēnesi vismaz vienu jaunu. Jā, tā bija. Tur bija arī Mocarta mūzika. Jā, daudz Mocarta mūzikas. Tā man ilgu laiku bija īsta apsēstība. Kad 1991. gadā Philiips laida klajā 180 albumu sēriju ar visiem Mocarta darbiem, es tik ļoti gribēju to iegūt. Man neizdevās, taču vecāki mani ļoti atbalstīja, iedrošināja un pirka daudz Mocarta mūzikas albumu. Un tad man pamazām mainījās prioritātes. 12-13 gadu vecumā sliecos vairāk Baha un Hendeļa virzienā. Baha mūzika mani īpaši interesēja. Bet Mocarts bijis man līdzās vienmēr, viņš bijis manas apsēstības sākums. Tolaik varējāt klausīties Baha siminora mesas 12 dažādas versijas un meklēt interpretācijas atšķirības. Kā ir tagad? Piemēram, Mocarta 20. klavierkoncertu arī klausāties dažādos variantos vai arī esat tikai jūs un partitūra? Klausīšanās aspekts pēdējo 15 gadu laikā ir ļoti mainījies. Vairs neklausos tik daudz ierakstu kā agrāk. Padsmitnieka vecumā gribēju noklausīties visus iespējamos Baha siminora mesas variantus, jo mani fascinēja atšķirības interpretācijā, atskaņošanas manierē. Klausījos, cik apjomīgs ir orķestris un koris katrā ierakstā. Protams, tas viss mani interesē arī šodien, tomēr tagad klausos nedaudz citādāk. Es pat teiktu - klīniskāk. Bet tad, ja dzirdu kaut ko patiešām izcilu, īsteni skaistu, ko varu vienkārši izbaudīt, ir skaidrs, ka atskaņojums ir izcils. Tieši pašlaik esmu pievērsies Baha siminora mesai, jo februārī to atskaņošu ar grupu The English concert. Klausījos Concerto Copenhagen un Lārsa Ulrika Mortensena ierakstu. Tur ir tikai kādi 10 dziedātāji, bet ieskaņojums ir absolūti izcils. Tik meistarīgi paveikts! Pie šāda ieraksta var atgriezties atkal un atkal, ikreizi atklājot aizvien jaunas un jaunas nianses. Tāds, lūk, atšķirīgs klausīšanas veids. Tagad vairs neklausos tik daudz prieka pēc. Pat pirms gadiem pieciem, sešiem vēl bija citādāk. Tagad klausīšanās man ir vairāk izziņas, pētniecības process. Tā tomēr ir brīnišķīga sajūta, ja mūziku var vienkārši klausīties, tai ļauties, nevis analizēt katru interpretācijas niansi. Tieši tā! Aizvien vairāk tiecamies pēc ierakstiem, kas sniedz šo sajūtu. Ļoti novērtēju savus kolēģus, kas spēj radīt ierakstus, ko gribas tikai klausīties un izbaudīt, secinot - viss paveikts ārkārtīgi skaisti. Īsta bauda klausīties! Bet repertuārs, ko klausos, ļoti bieži ir pavisam atšķirīgs no tā, ko spēlēju. Neklausos Mocarta koncdertus vai sonātes. Klausos Baha kantātes vai Šarpantjē mesas. Reizēm arī laikmetīgo mūziku? Vairs ne tik daudz. Agrāk bieži klausījos Stīvu Reihu, mani joprojām viņa mūzika ārkārtīgi interesē, šķiet neparasti skaista. Un tomēr tas nav repertuārs, ko klausos prieka pēc, kā tas ir ar Šarpantjē mūzikas albumiem. Man ļoti patīk Šarpantjē un Pērsels. Viņu mūzika bagātina, to klausoties es varu arī atpūsties. Mocarta mūziku esat daudz spēlējis un ieskaņojis. Jūsu jaunākajā, tikko novembrī klajā nākušajā albumā ietverts Mocarta 19. un 23. koncerts. Vai varat teikt, ka nu jau pārzināt un izprotat Mocarta mūziku? Nē. Aizvien mazāk un mazāk to izprotu. Bet varbūt varu palīdzēt klausītājiem un arī saviem kolēģiem paraudzīties uz šo mūziku no cita skatupunkta. Strādājot ar Mocarta klavierkoncertu vai kādu simfoniju, varu piedāvāt nedaudz atšķirīgu perspektīvu. Šajā mūzikā vēlos atklāt pēc iespējas vairāk detaļu, nianšu, degsmes un skaistuma. Nepārtraukti meklēju skaistumu un izsmalcinātību, atskaņojot šo mūziku tā, it kā tā būtu tikko rakstīta, svaiga, jauna, emocionāli saistoša. Es patiešām nezinu, vai tas, ko daru, ir pareizi vai nepareizi. Bet man šķiet, ka šāda attieksme liek Mocarta mūzikai skanēt dedzīgāk un emocionālāk. Reizēm Mocarta darbu atskaņojumos varam dzirdēt tieši pretējo. Esmu šai mūzikai veltījis tik daudz laika, ka tagad spēju tai piekļūt ātrāk. Noteikti nevaru teikt, ka tagad zinu vairāk nekā pirms gadiem 10, 15. Bet man tagad ir lielāka pieredze, spēju panāk, ka mūzika runā precīzāk un dzīvāk. Vai ir iespējams, ka vienā koncertā Mocarta ir par daudz? Mūsdienās daudzi diriģenti Mocartam līdzās liek kaut ko no laikmetīgā repertuāra, tādējādi meklējot līdzsvaru. Tā ir. Manuprāt, arī tādas programmas ir brīnišķīgas, un, ja es spētu atskaņot jauno mūziku, arī veidotu līdzīgus salikumus. Bet tāds repertuārs vienkārši nav priekš manis, un tas nekad nav bijis. Nekad neesmu juties tik ļoti saistīts ar jauno mūziku, lai spētu tajā kaut ko būtisku pateikt. Bet veidojot programmu, kurā ir tikai Mocarts vai tikai Bēthovens, rodas iespēja pilnībā ienirt viņu mūzikas pasaulē, tas ir vesels universs, ko varam mēģināt atklāt. Šoreiz programmā būs Mocarta reminora klavierkoncerts un "Prāgas simfonija", ļaujot mums ielūkoties ļoti konkrētā laika periodā 18. gasdimta nogalē, kad tapuši divi patiesi lieliski meistardarbi. Es nekad iepriekš neesmu šos darbus licis līdzās vienā programmā. Vienmēr esmu piedāvājis kādus atšķirīgākus salikumus, piemēram, ar "Jupitera simfoniju" vai vēlīno solminora simfoniju. Bet viena komponista programmas ļauj pilnībā iegrimt šo skaņražu valodā, mums mūziķiem, nav nekādu atšķirīga stila blakuslietu, kas novērš uzmanību. Tāpēc varam izcelt svarīgāko šajos skaņdarbos.  Jūs esat teicis, ka Bēthovena mūziku sabojāt ir grūtāk nekā Mocarta. Kāpēc tā? Tā ir, es joprojām tā domāju. Varbūt tas ir nedaudz strīdīgs apgalvojums, gan jau kādi citi mūziķi man iebilstu un censtos pārliecinā par pretējo. Bet reizēm varam dzirdēt, piemēram, kādu jauniešu orķestri vai ne īpaši izcilu orķestri, kas Bēthovena simfoniju spēlē gluži pieņemami. Jo Bēthovena mūzikā ir tas enerģijas līmenis, kas jūtams teju vai fiziski. Bet, ja tas pats orķestris spēlē, teiksim, Mocarta Prāgas simfoniju, Mibemolmažora simfoniju vai arī kaut ko no Haidna, gribas teikt: lūdzu, beidziet! Kāpēc tas izklausās tik briesmīgi? Es nezinu! Joprojām nezinu, kāds ir iemesls, vēl neesmu to sapratis. Bet zinu, ka Mocarta mūzika prasa nepārtrauktu lēmumu pieņemšanu un meistarību. Vajag tādu īpašu iztēli, kas, līdzīgi kā darbojoties ar fotošopu, kaut ko mazliet paspilgtina, tā, lai tās vairāk izceltos. Varbūt acu krāsu vajag spilgtāku, varbūt ādaskrāsu gaišāku, varbūt kontrastu - lielāku. Bet Mocarta mūzikā tas nenotiek pats no sevis. Jāstrādā, lai ritms ir skaisti izcelts, lai būtu pareiza balsu hierarhija, jāsaprot katras takts uzbūve. Frāzējums varbūt pat nav tik svarīgs kā gramatika. Es te tagad jaucu kopā dažādas metaforas. Bet gribu teikt, ka sintaksei ir jābūt skaistai un rūpīgi izstrādātai, tikai tad šī mūzika atstās iespaidu uz klausītājiem. Bēthovena mūzikā ir tiešāks spēks, tās ir neapturamas emocijas, Mocarts ir daudz smalkāks. Jūs minējāt, ka Mocarts prasa nepārtraukti pieņemt lēmumus. Jums tas patīk? Arī dzīvē esat izlēmīgs? Ļoti labs jautājums, neviens man to nebija prasījis! Pirmajā brīdī gribas atbildēt: "Nē, man īsti nepatīk pieņemt lēmumus. Jo manā dzīvē jau tā ir tik daudz lietu, kas ieplānotas kalendārā trīs gadus uz priekšu, piemēram, šajā dienā tu būsi Rīgā un spēlēsi šo koncertu, tagad tev jāizvēlas lidojums, un tagad taksometrs, un kurā viesnīcā nakšņosi. Diendienā tik daudz kas ir saistīts ar lēmumu pieņemšanu. Tāpēc šķiet, ka mana atbilde būtu nē. Bet, ja runājam par lēmumu pieņemšanas procesu mūzikā, tad labākais ir tas, ka šos lēmumus tu pieņem kopā ar pārējiem mūziķiem. Jo tu jau vari viens pats mājās prātot par kādu konkrētu fragmentu un domāt, ka šo spēlēsim tā un tas atkal būs tā, bet formu veidosim tā... Bet kad mēģinājumā tu dzirdi iztēlototo orķestra sniegumā, saproti: nē, tas ir par daudz, bet te - par maz, bet šī vispār nav pareizā doma! Mēģinājums ir gluži kā tāds sarunu process. Man ļoti patīk kopā ar kolēģiem izmēģināt dažādas idejas. Tad ir sajūta, ka visu darām kopā. Es tiešām neesmu  no tiem cilvēkiem, kas nāk uz mēģinājumu un saka, ka obligāti jābūt tā un tā. Nu, varbūt ir daži izņēmumi attiecībā uz kādām pamatlietām. Bet vispār man šis process ļoti patīk. Un Jūs tiešām arī mājās prātojat par kādiem skaņdarba posmiem? Jā, noteikti. Reizēm naktī, guļot ienāk prātā kāda doma, vai mazgājoties dušā saproti, ka tai mūzikas frāzei vajadzētu lielāku diminuendo, vai, ja šis motīvs būtu īsāks, tad atrisinātos tās problēmas. Jo īpaši tas attiecas uz ornamentu veidošanu. Tos es biežāk nosapņoju, nevis izdomāju, sēžot pie klavierēm. Šoreiz programmā būs Mocarta 20.tais klavierkoncerts, tas ir viens no diviem Mocarta klavierkoncertiem, kas rakstīti minora tonalitāte. Vai minoram šeit ir kāda īpaša nozīme? Es nezinu, ko Mocarts domājis ar šo minoru. Var diezgan skaidri redzēt, kā viņš visas savas karjeras laikā kaut ko izmēģina, kā strādā pie kādas idejas un kā to attīsta. Reizēm viņš darbojas kā tāds detektīvs. Kaut ko izmēģina un izstrādā.  Piemēram, pūšaminstrumentiem viņš raksta noteiktās tonalitātēs. Un Mocarta brieduma perioda darbos labi var redzēt, kā konkrētu tonalitāti viņš saista ar noteiktu afektu, drāmu, DNS. Un ir skaidrs, ka reminors viņam kļūst par īstu iedvesmas avotu. Jo īpaši operā "Dons Žuans" viņš to ļoti spēcīgi izmanto. Un arī reminora klavierkoncertā šī tonalitāte, tās krāsas nosaka to, ka Mocarts raksta orķestrim, kādus akordus tam piešķir. "Dona Žuana" ievadakords vispār ir pasaules dārgums, to vajadzētu iekļaut UNESCO pasaules mantojuma sarakstā! Tātad reminors Mocartam kļūst par tādu kā laboratoriju eksperimentiem. Viņam vienmēr ir tas kontrasts starp tumsu un gaismu, starp reminoru un Remažoru, viņš starp tiem migrē turp un atpakaļ, tas rada īpašu noskaņu un raksturu. To labi varam redzēt operās "Dons Žuans", "Figaro kāzas" un "Cosi fan tutte", kur liela nozīme minora tonalitātēm. Tās Mocartam ir ļoti teatrālas un kļūst par treniņu platformu, dodot iespēju eksperimentēt. Prāgas simfonija ir Remažorā, bet arī tur jūtam šo minora un mažora mijiedarbību. Tieši tā! Adagio ievadā Mocarts it kā eksperimentē, simfonija ir mažorā, bet sākumā ir oktāvas un kādu brīdi nemaz nevar saprast, vai tas ir mažors, vai minors. Tad parādās pirmais akords - apvērsums ar la diezu basā, tas ir fadiezmažora akords ar atrisinājumu siminorā. Un tad pēkšņi skaidri parādās re minors. Visu laiku ir sajūta, ka Mocarts eksperimentē ar mažoru un minoru. Mazliet līdzīgi kā tas ir Šūbertam. Bet svarīgi atcerēties, ka 18. gadsimtā šādas spēles kaut kas jauns. Jā, klavierkoncertos tā mēdz notikt, bet simfonijā Remažora un reminora tēlu mija skan tik moderni, patiešām neparasti. Ļoti svarīgs aspekts šajā "Prāgas simfonijā". Šī simfonija ir trijās, nevis četrās daļās. Nav menueta. Vai tam ir kāds sakars ar Prāgas publikas gaumi? Labs jautājums. Es nezinu. Lielisks jautājums. Tāpat tas ir arī "Parīzes simfonijā". Nezinu, kāds tam ir pamatojums. Bieži vien šādu simfoniju malējās daļas ir enerģiskas, vitālas, bet otrā daļa - daudz maigāka, savā ziņā tāda nevainīga. Pavisam citādāk nekā "Jupitera" simfonijā un solminora simfonijā, kur tā sauktās lēnās daļas ar patiešām izvērsti, nopietni, skaņdarbi, neparsati un izsmalcināti. Bet "Prāgas simfonijā" vidējo daļu caurstrāvo naivums, nevainība un aizkustinoša vienkāršība. Te atkal ir Solmažors, ko Mocarts šādām noskaņām bieži izmanto. Ļoti mierīga daļa. Domāju, tas tāpēc, ka malējās daļās viņš vēlējies maksimālu enerģiju un dramatismu. Un tad nolēmis, nu labi, klausītājiem vajag mazliet laika atelpai, ļaušu viņiem atpūsties otrajā daļā. Varbūt, ka tā. Es nezinu. Pirmā daļa sākas ar diezgan lēnu ievadu, tas ir visai izvērsts. Varbūt tāpēc, lai kompensētu menueta neesamību, lai kopējā hronometrāža būtu līdzvērtīga četrdaļībai? Domāju, ka Jums taisnība. Mocarts ļoti jūtīgi izturas pret šādiem strukturāliem elementiem. Pirmā daļa ir patiešām apjomīga. Ne tikai hronometrāžas ziņā. Tā ir arī ārkārtīgi piesātināta, tur ir daudz muzikālā materiāla. Mocarta mūzikā daudziem ar to nācās cīnīties. Piemēram, klavieru kvartetos. Zināmu iemeslu dēļ tie nebija tik populāri. Jo tur ir tik daudz mūzikas materiāli, tik daudz melodiju un dažādu raksturu, kas zibenīgi seko cits pēc cita. Domāju, tieši tāpēc Mocarts "Prāgas simfonijā" nolēmis nerakstīt ceturto daļu. Jo tā labuma jau tā ir daudz. Šajā simfonijā pūšaminstrumentiem ir liela nozīme. Jā, noteikti. Pilnībā piekrītu. Šis ir svarīgs aspekts, jo patiesībā tā ir pirmā reize, kad Mocarts eksperimentē ar pūšaminstrumentu neatkarību. Esam jau gan ko līdzīgu redzējuši klavierkocertos pāris gadus pirms šī - pirms 1786. gada. Taču šeit tā ir pirmā reize simfonijā. Mocarts pirmo reizi izceļ pūšaminstrumentus starmešu gaismā, viņiem ir patstāvīga loma, viņi spēlē paši savu tēmu, nevis tikai dublē stīgas. Un rodas nemitīgs dialogs, mūzikas materiālu parāda te pūšaminstrumenti, tad atkal stīgas. Un katra grupa atspoguļo savu tēlu. Apbrīnojami, kā Mocarts to visu panācis, teju bez jebkāda iepriekšējā treniņa. Jā, ir bijuši klavierkoncerti, bet te, simfonijā, Mocarts izlemj, ka izmantos šo ideju. Un rezultāts ir tik augstā līmenī. Perfekts, izsmalcināts, detalizēts. Kaut ko līdzīgu tolaik nespēj neviens cits skaņradis. Vai diriģējot Jūs arī domājat par to, kā Mocarts pats vadījis atskaņojumu? Skaidrs, ka tā nebija diriģēšana tādā 19. gadsimta izpratnē. Nebija gan. Un atkal jāsaka: kurš gan zina, kā patiesībā noticis. Skaidri gan zinām, ka šajos lielajos koncertos Prāgā un Vīnē Mocarts spēlējis arī klavieres, līdzās klavierkoncertam bijusi simfonija, Mocarts, droši vien arī mazliet spēlējis solo, varbūt improvizējis, vabūt atskaņojis kādu fantāziju vai variācijas. Daudzi pētnieki centušies noskaidrot, kāda šajos koncertos bijusi Mocarta loma. Daži mani kolēģi domā, ka Mocarts varbūt nospēlējis solo savā klavierkoncertā un tad apsēdies klausītāju vidū, lai izbaudītu savu simoniju kā tādu reverensu par godu viņam. Bet es gan nevaru iedomāties, ka Mocarts, kuram bija tik svarīgi visu kontrolēt, būtu ko tādu pieļāvis. Mēs zinām, ka Vīnē viņš spēlējis "Bēgšanā no serāla", bijis pie klavierēm viarākās izrādēs, tad pēc laika atgriezies un secinājis, ka orķestris ir pārāk atslābis, vajag būt pie klavierēm un enerģiju mazliet pavirzīt. Tā ir mūzika bez īstiem rečitatīviem un continuo, tomēr Mocarts spēlē līdzi un kļūs par dzinējspēku, kas rada impulsus. Varbūt tikai, paceļot uzacis vai pamājot ar roku. Esmu drošs, ka pārējie mūziķi Mocartu tā arī uztvēra: viņš bija par atskaņojumu atbildīgs, viņš radīja impulsus, enerģiju. Ne jau nu ierādīja katru taktsdaļu, bet sniedza tādu kā emocinālo karti, ļaujot mūziķiem saprast, kādam vajadzētu būt skanējumam. Nevaram runāt īsti par diriģēšanu, drīzāk par cilvēku iedvesmošanu. Bet kas zina, varbūt viņš brīžiem cēlās kājās, mazliet pavicināja rokas, pamāja ar galvu, varbūt spēlēja continuo simfonijā, un darbojās pie klavierēm līdzīgi kā spēlējot klavierkoncertu. Kas to lai zina. Varbūt atskaņojuma vadīšana notika tandēmā ar orķestra koncertmeistaru. Skaidru liecību ir maz, daudz ko nākas minēt. "Prāgas simfonijas" partitūras autogrāfs liecina, ka darbs pabeigts 1786. gada 6. decembrī. Tagad tieši sestajā decembrī to atskaņosiet, būs jubilejas gadskārta! Patiešām! Cik brīnišķīgi. Skaista sakritība. Tādas gadās reti. Šodien runāju ar vienu no televīzijas cilvēkiem par mūziku Adventes un Ziemassvētku laikā, kad ir tik daudz emociju, tā ir kāda īpaša enerģija. Un "Prāgas simfonija" trāpa tieši sirdī. Bet šī simfonija ir tik neparasts ideju apvienojums. Te ir tik daudz kontrapunkta, it kā līdzīgi kā Hendelim un Baham, bet vienmēr izklausās emocionāli piesātināti. Piemēram, "Burvju flautas" uvertīra. Kā viens cilvēks spēj uzrakstīt uvertīru fūgas stilā tā, lai tā tomēr būtu visbrīnišķīgākā un dzīvespriecīgākā mūzika pasaulē?! Vai arī "Jupitera simfonijas" fināls. Uz papīra viss izskatās teju vai klīniski, tik pareizi un inteliģenti, tik pārdomāti. Bet galu galā, kad klausies, teju pacelies spārnos. Šķiet, ka tu lidotu, it kā kāds būtu pacēlis tevi gaisā un iemetis prieka mākonī. Nezinu nevienu citu komponistu, kura mūzika spēj radīt šādu sajūtu, visu laiku prieka asaras. Kādas klavieres spēlēsiet šajā koncertā, vai tas būs mūslaiku instruments? Jā, mūsdienu klavieres. Šķiet, pašā pirmajā reizē, kad spēlēju ar orķestri Sinfonietta Rīga, mēs eksperimentējām, Bēthovena koncertā spēlēju klavieres, kas tika vestas no Igaunijas. Bija interesanti, tomēr orķestra mūsdienu instrumenti nomāca seno klavieru skaņu. Instrumenti jāizvēlas ļoti uzmanīgi, jādomā par balansu, lai efekts nav nomācošs, lai mūziķi nejūtas saspringti, bet var izbaudīt spēlēšanu. Bet koncertā es šīs mūsdienu klavieres nemaz visu laiku nespēlēšu skaļi, klavieres iekļausies kopējā tekstūrā. Tādu principu, manuprāt, vajadzētu ievērot. Gribu, lai ir tā kamermuzicēšanas sajūta, īpaši mijiedarbojoties klavierēm un pūšaminstrumentiem. Mocarts pats bijis solists sava 20. klavierkoncerta pirmatskaņojumā un viņš esot spēlējis instrumentu, kam arī pedāļu klaviatūra bijusi. Jā, tā ir. Īsti nezinu, kā šis instruments izskatījies. Ir bijuši vairāki mēģinājumi rekonstruēt šādu instrumentu. Jādomā arī, kāpēc Mocartam ko tādu vajadzēja. Tas ir tāds dīvaini brīnišķīgs koncepts, nezinām, kāpēc. Lai paspilgtinātu basa līniju un paplašinātu klavieru reģistru? Jā, droši vien. Mocarts ieviesis teju vai Holivudas, Brodvejas cienīgu izrādīšanās elementu, kas atspoguļo viņa neticamo talantu. Šie koncerti jau tika rīkoti, lai izrādītos, Mocarts bija to centrā. Par šīm programmām zinām diezgan daudz un ir skaidrs, ka Mocarts bija ļoti augstās domās par sevi, viņš bija tāds Narcisa tips, kurš alka būt uzmanības centrā. Visai sarežģīta personība, domāju, nebija viegli būt ar viņu kopā. Mēs daudz runājām par Mocarta mūziku, bet programmā būs arī uvertīra, kuras autors ir Jozefs Martins Krauss, dēvēts arī par "zviedru Mocartu". Krauss ir neparasta personība, Mocarta laikabiedrs. Spožs vizionārs, to viņa mūzikā var labi redzēt. Īpaši stīgu kvarteti ir lieliski darbi. Bet lielformas darbi, kā piemēram, dominora simfonija, ir tiešām revolucionāri. Pavisam nemanāmi, tomēr jūtam Haidna ietekmi, arī Sturm und Drang vēsmas. Tas nav precīzs "Vētru un dziņu laikmets", bet tikai tāda atblāzma, iedvesma. Bet Krausam patīk minora tonalitātes, stūrainas melodijas, drāma un kaislības, sava veida ekstrēmisms, to visu labi var dzirdēt Krausa uvertīrā, ar ko sāksim koncertu. Ļoti atkailinātas, tiešas emocijas. Kaut kādā veidā Krauss malziet atgādina Gluku, ir kādas līdzības orķestra krāsās. Šī uvertīra rakstīta stīgām, divām obojām un fagotiem, kā arī mežragiem. Esmu dažas reizes šo uvertīru atskaņojis kā prelūdiju reminora klavierkoncertam. Tas labi der, jo uvertīra beidzas ar dominanti. Ļoti smalks darbs, skaists, ar teju dēmoniskām instrumentālajām krāsām. Ir lēns ievads - adagio, ko spēlē tikai stīgu instrumenti, tas skan visai antīki, it kā no baroka iedvesmojoties. Bet tad seko Allegro ma non troppo, un te jau jūtam gluži vai Karlu Fīlipu Emanuelu Bahu. Tāds nervozs satraukums, ekscentriski, dramatiski kontrasti. Kā pretstats Mocartam šī uvertīra der ļoti labi. Krauss būtu pelnījis, lai viņa mūziku atskaņo biežāk. Viņam ir laba kamermūzika, lieliskas vijolsonātes, viņš radījis arī, šķiet, trīs klaviersonātes, tie ir ļoti labi darbi. Lieliska mūzika, ko arī kopā ar orķestri atspoguļosim. Teicāt, ka šī uvertīra beidzas ar dominanti. Tātad spēlēsiet bez pārtraukuma un uvertīrai sekos Mocarta klavierkoncerts? Jā, tieši tā. Gluži kā prelūdija, kam atacca seko koncerts. Paldies par sarunu, paldies par Jūsu laiku. Lai patīkams laiks šeit Rīgā! Bija prieks parunāt par mūziku, iedziļināties repertuārā, kas būs šajā programmā. Jo ļoti bieži man uzdod jautājumus par dzīvi. Arī tas ir labi. Bet aicinu tiešām izbaudīt šos divus Mocarta pasaules klases skaņdarbus, kas tapuši vienā laika periodā. Jūtos ļoti pagodināts, ka varu atskaņot šo mūziku, sadarbojoties ar Sinfonietta Rīga lieliskajiem mūziķiem. Man ir sajūta, ka spēlē pareizo iemeslu dēļ, cenšoties sasniegt vislabāko rezultātu.  Šodienas mēģinājums man tiešām sildīja sirdi. Redzēju, cik ļoti cilvēki izbauda procesu, izbauda šo mūziku un ir lepni par rezultātu. To ir ļoti patīkami redzēt, jo mēs jau strādājam ļoti cītīgi. Bet darba procesā ir tik daudz prieka un lepnuma! Šorīt jutos ļoti noguris. Pusdesmitos devos uz ģērbtuvi, man tā nāca miegs, ka gribēju divdesmit minūtes pagulēt, nesapratu, kā tikšu galā ar mēģinājumu. Bet līdz ar simfonijas pirmajām taktīm viss nogurums pagaisa. Nav iespējams būt neapmierinātam, atskaņojot tik brīnišķīgu mūziku. To gribēju pateikt noslēgumā.      

Sportacentrs.com podkāsts
Ārzemēs zāle zaļāka? I RUNA:JAM S03EP01

Sportacentrs.com podkāsts

Play Episode Listen Later Dec 2, 2024 48:28


Katrs ceturtais jaunietis Latvijā vēlas pamest valsti - vēsta 2021.gadā veikts pētījums. Apvienotā Karaliste, Vācija un Nīderlande ir populārākie galamērķi, bet pievilcīgas šķiet arī ASV un Spānija. Daudzi meklē labākas darba iespējas un lielākas algas, tomēr iemesli nav tikai ekonomiski. Vai tiešām ārzemēs dzīve ir zaļāka? Raidījuma RUNA:JAM vadītāja Nansija Garkalne atbildes meklē kopā ar ceļotāju un dzīvesstila influenceri Sibillu Šlēgelmilhu un sociālo mediju menedžeri Raiti Beķeri. #SIF_MAF2024

Vai zini?
Vai zini, cik spožs bija pianistes Ilzes Graubiņas talants?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Nov 26, 2024 5:59


Stāsta pianiste, JVLMA Zinātniskā un radošā darba prorektore, Profesionālās doktora studiju programmas direktore Diāna Zandberga 2025. gada martā Emīla Dārziņa mūzikas skolā, Emīla Dārziņa koncertzālē notiks Pirmais Starptautiskais Ilzes Graubiņas (1941–2001) pianistu konkurss, kas godinās leģendārās latviešu mūziķes piemiņu. Jācer, ka konkurss kļūs par tradīciju un laika gaitā iegūs arvien lielāku starptautisku vērienu, pievēršot jaunās paaudzes pianistu uzmanību leģendārās latviešu pianistes daiļradei. Ilze Graubiņa dzimusi 1941. gada 8. novembrī Rīgā. Viņas tēvs bija ievērojamais komponists un folklorists Jēkabs Graubiņš, māte – pianiste un pedagoģe Ērika Graubiņa. Topošās pianistes skolotājas Emīla Dārziņa mūzikas skolā bija Dora Brauna un Ņina Biņatjana. Pēc skolas absolvēšanas ar izcilību Ilze Graubiņa nokļuva Pētera Čaikovska Maskavas Valsts konservatorijā profesora Ābrama Šackesa klasē, pēc kura nāves 1961. gadā mācības turpināja pie profesora Jakova Fliēra, ar izcilību beidza aspirantūru un strādāja par viņa asistenti (1965–1967). Profesors Fliērs par Ilzi Graubiņu teica: "Es augstu vērtēju viņas dziļi māksliniecisko attieksmi pret mūziku, kura izpaužas vienmēr. Viņa ir īsteni radoša māksliniece. Viņas talantā visvairāk apbur saskaņotība, kāda sevišķa plastika. Ar visu savu sirdi es ticu viņas spožajai nākotnei." Studiju laiks Maskavā atnesa nozīmīgus starptautiskos laurus: 1962. gadā mūziķe kļuva par pusfinālisti Vena Klaiberna I starptautiskajā pianistu konkursā Fortvērtā (Teksasas štats, ASV), bet 1964. gadā ieguva pirmo vietu un zelta medaļu Johana Sebastiāna Baha II starptautiskajā pianistu konkursā Leipcigā, Vācijā. Pēc tā par latviešu mūziķi rakstīja daudzi vācu un PSRS preses izdevumi, tostarp Vācijas Demokrātiskās Republikas mūzikas žurnāls Musik und Gesellschaft: "Pirmās prēmijas ieguvēja Ilze Graubiņa no Rīgas izrādījās izcila savā sniegumā, turklāt muzikalitātes un tehniskās sagatavotības ziņā – absolūti pārsteidzoša. Viņas spēle bija tīra un patiesu jūtu piesātināta."(Wolf 1964). Starptautiskie panākumi un teicamās sekmes studijās vainagojās ar paaugstinātu Ļeņina stipendiju Maskavas konservatorijā (1964. un 1965. gadā), kā arī ar plašām koncertēšanas iespējām, kas sākās pēc triumfāli izskanējušā Johana Sebastiāna Baha konkursa laureātes solokoncerta Maskavas konservatorijas Mazajā zālē. Pēc aspirantūras beigšanas 1967. gadā Ilze Graubiņa atgriezās Latvijā un sāka pedagoģisko darbu Latvijas Valsts konservatorijas Klavieru katedrā, bet no 1980. gada arī Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā. Paralēli pedagoģiskajam darbam pianiste – Latvijas Nopelniem bagātā skatuves māksliniece un Latvijas filharmonijas soliste – aktīvi koncertēja ne tikai PSRS, bet arī Vācijā (VDR), Bulgārijā, Čehoslovākijā, Dienvidslāvijā, Somijā, Ungārijā, Polijā, Kanādā, Francijā. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas mūziķes koncertu ģeogrāfija paplašinājās, aptverot arī Itāliju, Spāniju un Šveici. Savā biogrāfijā 1998. gadā (LVA, 472-2p-296: 127) profesore īpaši izcēlusi Baha mūzikas koncertus 1993. gadā Sankugatā (Spānija) un koncertciklu "Latvija mūzikā" (Lettonie en musique) Parīzē un Nīmā (Francija), kā arī Lašodefonā (Šveice); 1994. gadā viņa kopā ar māsu Ievu Graubiņu piedalījās festivālos Francijā un koncertēja Milānas konservatorijā, bet pēc tam ar solokoncertiem regulāri uzstājās Katalonijas reģionā Spānijā (Barselonā, Vikā, Taragonā, Manresā u.c.), kur daudzi mūziķi viņas spēli ar saviļņojumu un apbrīnu atceras vēl joprojām. Ilzes Graubiņas repertuārā bija ap 25 soloprogrammu ar dažādu laikmetu un stilu mūziku, kā arī vairāki desmiti klavierkoncertu, kas tika atskaņoti ar izciliem diriģentiem, tostarp Leonīdu Vīgneru, Toviju Lifšicu, Imantu Resni, Andri Veismani, Dāvidu Oistrahu, Vasiliju Sinaiski, Eri Klāsu, Sauļu Sondecki, Kurtu Zanderlingu. Pēc koncerta Dzintaru koncertzālē, kur Ilze Graubiņa atskaņoja Mocarta Mibemolmažora klavierkoncertu K. 482 ar Ļeņingradas Valsts akadēmisko simfonisko orķestri Kirila Kondrašina vadībā, Ludvigs Kārkliņš laikrakstā "Rīgas Balss" rakstīja: "Kā izcilais orķestris, tā arī diriģents un soliste ir iemantojuši gadu gaitā pamatotu cieņu un mīlestību. Katra viņu uzstāšanās ir vienreizēja savā mākslinieciskajā iecerē un īstenojumā, jo Kirila Kondrašina un Ilzes Graubiņas radošā temperamenta diapazons ir tik bagāts un daudzšķautņains, ka nav pat iespējama sevis atkārtošana. Augstu intelektu te balsta dziļa emocionalitāte, reljefu dinamiku rotā klusa apgarotība un muzicēšanas prieks. (Kārkliņš 1978). Ilzes Graubiņas ierakstu repertuārs (tie veikti ne tikai Latvijas Radio, bet arī Berlīnē, Nansī un Parīzē) aptver plašu diapazonu – no baroka, klasicisma un romantisma līdz 20. gadsimta krievu, franču un spāņu komponistu darbiem. Nozīmīga vieta ir latviešu mūzikai, īpaši Jāzepa Vītola, Jēkaba Graubiņa, Alfrēda Kalniņa, Volfganga Dārziņa, Jāņa Mediņa, Jāņa Ivanova, Romualda Kalsona un Jura Karlsona mūzikas ieskaņojumiem. Rīgas skaņu ierakstu un skaņuplašu fabrikā "Melodija" izdotas piecas skaņuplates, bet 2000. gadā iznāca pianistes kompaktdisks ar Johana Sebastiāna Baha, Domeniko Skarlati, Izaka Albenisa un Sergeja Prokofjeva mūziku. Tagad viņas ieraksti pieejami arī digitālajās platformās. Daudzi no Ilzes Graubiņas astoņiem Dārziņskolas, 37 Mūzikas akadēmijas un sešiem asistentūras/maģistratūras absolventiem ir guvuši godalgotas vietas dažādos starptautiskos konkursos. Pie profesores mācījušies Zigmars Liepiņš, Arianna Goldiņa, Lelde Paula, Anita Pāže, Diāna Griņeviča, Dace Kļava, Ģirts Bīrītis, Viesturs Mežgailis, Andris Grigalis, Sandra Jalaņecka, Armands Ābols, Inese Klotiņa un daudzi citi. Profesores izcilo pedagoģisko talantu apstiprināja arī viņas kolēģis Klavieru katedrā Valdis Krastiņš: "Ilzes Graubiņas meistarība muzikālās režisūras novadā ļāvusi pianistei izvirzīties arī republikas klavierspēles pedagogu avangardā. Visiem Ilzes Graubiņas klases audzēkņiem raksturīga izkopta spēles kultūra, mērķtiecīgs, rūpīgi veidots priekšnesums; šādā kopīgu principu uzstādījuma nozīmē jau varam runāt par skolu, par noteiktu virzienu, kas tikpat spilgti kā spēle pauž pianistes māksliniecisko ievirzi." Cerams, ka arī jaunie Latvijas pianisti savā spēlē sekos augstajiem Ilzes Graubiņas ideāliem!

Vai zini?
Vai zini, kāds sakars četriem kaķiem ar muzejā "Rīgas birža" skatāmo spāņu izstādi?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Nov 6, 2024 5:08


Stāsta mākslas zinātniece, Latvijas Mākslas akadēmijas docente Helēna Demakova Katalāņu valodā Els Quatre Gats nozīmē "Četri kaķi", un restorāns ar šādu nosaukumu atrodas Barselonas gotiskajā kvartālā jeb Barrio Gotico.  Restorāns atrodas skaistā, vēsturiskā namā, un tajā jūt dzīvu saikni ar 20. gadsimta sākuma modernismu. Lielākajā zālē pie sienām ir liecības par tiem māksliniekiem, kuru centrālā pulcēšanās vieta bija šī gastronomiskā un reizē kultūras institūcija. Vairāki no tiem, kas pulcējās "Četros kaķos", cita starpā radījuši tos mākslas darbus, kas šobrīd aplūkojami Mākslas muzeja "Rīgas birža" izstādē "Baltā un melnā Spānija" ("España Blanca y Negra: Spānijas vīzija no Fortuni līdz Pikaso"). Zināmākais no viņiem noteikti ir Pablo Pikaso, taču man īpaši tuvs ir Santjāgo Rusinjols, elegantu gleznotu interjeru un ainavu meistars. "Četri kaķi" modernisma laikā bija galvenā Barselonas mākslinieciskās bohēmas tikšanās un diskusiju vieta, pielīdzināma mūsu leģendārajai kafejnīcai "M6" 90. gados, vienīgi Barselonas telpas ir reizes sešas lielākas. Daudzi no tagadējā Rīgas spāņu izstādē pārstāvētajiem māksliniekiem tur pavadīja neskaitāmas stundas! Pirmo reizi pie "Četriem kaķiem" nonācu, Barselonā meklējot Karlosa Ruisa Safona aizraujošajā romānā "Vēja ēna" aprakstītās vietas. Kopā ar Latvijas radio klausītājiem labi pazīstamo kultūras žurnālisti un literatūras lietpratēju Liegu Piešiņu pat divu stundu garumā gida pavadībā izstaigājām galvenās romānā minētās vietas gotiskajā kvartālā. Mūs aizveda pat līdz "Calle del Arc del Teatre" jeb Teātra arkas ielai, kas bija inspirācijas avots rakstniekam tai novietnei, kurā atradās viņa izfantazētā Aizmirsto grāmatu kapsēta. Šī drūmā ieliņa atrodama lai arī centrālā, tomēr bīstamā un samērā nolaistā rajonā Raval. Atgriežoties pie izstādes, jāteic, ka parasti latvieši aizraujas ar tā saucamo Balto Spāniju, kuru izdaiļo eksotiskas, atpazīstamas vietas un intelekts. Vieta Barselonā, kur atrodas "Četri kaķi", metaforiski runājot, ir drīzāk Melnā Spānija, vismaz tāda tā kādreiz bija. Ieliņas ir šauras un tumšas, kultūras mantojums tik sens un daudzviet nodilis. Melnā Spānija ir tā, kurā valda nežēlība, vēršu cīņas un nodevība. Romānā "Vēja ēna" aprakstītās kaislības un slepkavības nenotika vis Gaudi grezno māju ielokā lielajos bulvāros, bet gan lielākoties viduslaiku noslēpumaino namu ēnās. Arī romānā "Vēja ēnā" daudzkārt piesaukti "Četri kaķi", un tie atrodas pavisam netālu no autora izdomātā Semperes grāmatu veikala. "Četros kaķos" nācies ēst divreiz. Bail pat iedomāties, ko šodien teiktu jau gadu desmitiem mākslas vēsturē dusošie mākslinieki, ja šodien cerētu sajust kādreizējo atmosfēru. Restorāna priekšējā telpā vēl valda puslīdz nepiespiesta gaisotne, bet ārzemniekam ir bezcerīgi tur dabūt vietu: viesus vienkārši atsakās tur sēdināt. Iespējams, ka tur notiek diskusijas un reizēm satiekas vietējā bohēma. Lielā zāle ar izcilo un brīnišķīgi saglabāto interjeru ir kapitālisma sliktāko sasniegumu paraugs. Parupji apkalpotāji steidz ātri un bez ceremonijām pasniegt pasakaini dārgos ēdienus. Viņu darbības ir mehāniskas, straujas, nepatīkamas. Neviena, kurš iemiesotu kaut kripatiņu no tradīcijas! Tradīcijas tur iemieso tikai telpa, bet telpa ir bez gara. Izstādē "Baltā un melnā Spānija" Mākslas muzejā "Rīgas birža" ir nesalīdzināmi vairāk 19. un 20. gadsimta mijas gara klātbūnes nekā tā ir (īstenībā nav!) "Četros kaķos". Iespējams, ka tagad kaut kas ir mainījies, pēc diviem mēnešiem došos lūkoties. Visbeidzot jāpasaka, ko tad katalāņu valodā nozīmē vārdu salikums "Četri kaķi". Tas ir nedaudz nicīgs apzīmējums sīkai ļaužu kopiņai, par kuru pārējie nav pārāk augstās domās. Bet te zīmīgi ieslēpta bohēmiskajai videi tik raksturīgā humora izjūta. Restorānu radīja viens no savējiem bohēmiešiem. Tā bija drīzāk vīzdegunīga manifestācija. Viņš varēja savulaik teikt vai nodomāt – lūk, jūs, turīgās Barselonas augstā buržuāzija, mūs ne par ko neuzskatāt, jūs domājat, ka mākslinieks nav tik cienījams kā ārsts, advokāts, banķieris un tirgonis, taču mēs apzināmies, ka mūsu nicināmais pulciņš atstās daudz lielākas un dziļākas pēdas Spānijas un Eiropas vēsturē nekā jūsu naudas maisi!  

Globālais latvietis. 21. gadsimts
Svētki divās kultūrās: saglabāt latviešu ieražas un pieņemt mītnes zemes tradīcijas

Globālais latvietis. 21. gadsimts

Play Episode Listen Later Oct 28, 2024 43:33


Helovīna nedēļā raidījums Globālais latvietis. 21. gadsimts pēta, ko nozīmē svinēt svētkus, dzīvojot divās kultūrās. Kā saglabāt latviešu gadskārtu ieražas, pielāgojoties mītnes zemes tradīcijām. Svētki ir daudz un dažādi – pēc dažām dienām Latvijā beigsies Veļu laiks – tas ilgst no Miķeļiem līdz Mārtiņiem, bet daudzviet pasaulē atzīmēs Visu svēto dienu jeb Helovīnu. Svētku svinēšana ne tikai atspoguļo kulturālo un nacionālo piederību valstij, bet parāda arī ārvalstīs mītošo latviešu integrāciju mītnes zemē. Daudzi latvieši ārvalstīs cenšas saglabāt savas tradīcijas, vienlaikus iekļaujot vietējās paražas. Kā tas ir – svinēt svētkus divās kultūrās: vai vairāk tiek piekoptas latviešu gadskārtu ieražas, vai tomēr jāpielāgojas mītnes zemes tradīcijām?  Par to raidījumā stāsta pētniece un tautieši, kuri svin latviešu svētkus, mītnes zemes svētkus, gan Latvijā rīko citu valstu svinības.  Sarunājas Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta pētniece Līga Vinogradova, kura ir analizējusi emociju lomu tradīcijā, viņas pētnieciskais fokuss ir kultūras mantojums, Kristīne Zvirbule,  kura pārstāv Lielbritānijas Tirdzniecības kameru Latvijā, Frankfurtes latviešu biedrības vadītāja Mārīte Kļaviņa un Latviešu biedrības Īrijā pasākumu organizēšanas daļas vadītāja Inga Zvirgzdiņa.

Atspere
"Darījām, ko varējām..." Režisore, TV raidījumu vadītāja un producente Marta Selecka

Atspere

Play Episode Listen Later Oct 26, 2024


Sestdienas rīta "Atsperi" vadām kopā ar režisori, TV raidījumu vadītāju un producenti Martu Selecku. Runājam par jauno dokumentālo seriālu "Garainis", kas no 31. oktobra būs vērojams Latvijas Televīzijas 1. kanālā un tīmekļa platformā "REplay", ģimenes piedzīvojumu filmu "Bum!", kas no 3. novembra būs skatāma kinoteātros, kā arī superspējām un arī "Tutas lietām"... Ilze Medne: Sāksim ar "Garaini", kas pirmizrādi piedzīvos jau pavisam drīz. Esat tā pati komanda, kas sešus gadus veidojusi "Literatūri". Nu ejat solīti tālāk. Kā tapa ideja par tēmas paplašināšanu? Marta Selecka: Iniciatīva nāca gan no mums pašiem, gan arī skatītājiem. Daudzi prasīja: kāpēc runājat tikai par literatūru? Šādu raidījumu taču var veidot par visām mākslām! Piemēram, kāds mākslinieks izvēlas sev ceļabiedru no kāda cita laika un dodas ceļojumā kopā ar viņu. Nospriedām, ka patiešām varam mēģināt paplašināt darbības lauku. Kultūrkapitāla fonds mūs atbalstīja, uzrakstījām projektu, tad arī Latvijas Televīzija mūs ņēma savā paspārnē un nu mums būs ļoti labs raidlaiks: ēterā būsim tūlīt pēc "Panorāmas"! Raidījums būs arī daudz garāks nekā "Literatūre" – tas būs 45 minūšu garumā, un, kā teica arhitekte Zaiga Gaile, katrs raidījums būs kā filma. Cik vienkārši bija izvēlēties šīs personības? Tas princips, pēc kura izvēlamies, ir līdzīgs princesei uz zirņa... (smejas) Raidījuma varoņus uzrunājot, gribam, lai viņi tiešām ir visīstākās mākslas personības, kas sevi ir pamatīgi pierādījušas. Komplekts, kas būs pirmajā sezonā, manuprāt, iznācis ļoti, ļoti stiprs. Vai visi uzrunātie teica "jā"? Jā gan, visi uzrunātie uzreiz teica "jā"! Būs arī mans onkulis Ivars Seleckis – pat viņš teica "jā". Jo šis viņam ir ļoti, ļoti saspringts rudens, tikko kā bija "Turpinājuma" otrās daļas pirmizrāde, viss laiks vienās intervijās, un arī "kino gadu", kā viņš pats saka, viņam ir diezgan daudz. Šo raidījumu vēl neesam nofilmējuši, vēl gatavojamies. Bet pats pirmais pāris vien jau kaut ko nozīmē – Māra Ķimele un Ilmārs Blumbergs...  Tas būs ļoti jauks raidījums. Tas arī ir mūsu pirmais raidījums, ko šajā sērijā esam nofilmējuši. Lai skatītāji skatās un vērtē. Tas būs ļoti dziļš, daudz pārdomu raisošs. Ceļavārdi tam varētu būt šādi: "Darījām, ko varējām..." "Literatūrē" Gustava Terzena uzdevums ir būt ar grāmatu rokā. Kāds "Garainī" ir viņa uzdevums?  Gustavs skatās un meklē faktus par un ap abām personībām. Vai nu viņš dodas uz izstādi un skatās darbus, vai – kā Ilmāra Blumberga gadījumā – sarunājas ar laikabiedriem un meklē viņa pēdas pilsētvidē, runājas ar cilvēkiem uz ielas, aicina viņus baudīt kādus mākslas faktus. Katrā gadījumā tas ir tāds radošs process arī no Gustava puses. Katru reizi tas ir kaut kas cits, ko viņš izdomā. Visas izraudzītās ir ļoti liela mēroga personības, un, jo lielāks mērogs, jo vairāk tajā var iegrimt. Iegrimes process ir neaptverami liels! Ja "Literatūres" gadījumā tev bija jālasa grāmatas, Māras Ķimeles un Ilmāra Blumberga gadījumā, piemēram, izpētes process nav tikai viena mēneša garumā. Protams, izpētes process var būt ļoti garš, bet es dažkārt praktizēju tādu žurnālistisku paņēmienu, izpēti mazliet dozējot. "Literatūrē" tas nebija iespējams, bet šeit var būt arī tā, ka uz interviju ej mazliet kā balta lapa un skatītājam kaut kādā ziņā tas pat vairāk patīk, jo viņš kopā ar tevi var izzināt mākslas procesus, to, kā rodas māksla, kas ir māksla un kas ir tie jautājumi, ko mākslinieks risina, kur māksla rodas un kurš ir tas punkts, kad mēs uz pasauli sākam skatīties mākslas acīm. Tāpēc "Literatūre" man pašai personīgi ir grūtāks projekts, jo tur tā gatavošanās ir pamatīgāka. Nevaru aiziet un pateikt, ka konkrēto grāmatu neesmu lasījusi. Šeit tomēr ir citādāk. Mārai, piemēram, bijušas vairāk nekā astoņdesmit izrāžu, un man nav bijis iespējas tās visas noskatīties, taču varu paklausīties viņas intervijas, palasīt viņas domas kādos rakstos.  Kāda bija kopābūšana ar šīm personībām? Jo tas tomēr ir diezgan ilgs laiks, ko pavadāt kopā, kamēr top raidījums. Ļoti viegla! Bet tas tā ir ar daudzām lielām radošajām personībām. Šie cilvēki ikdienas komunikācijā ir ļoti brīnišķīgi un viegli sarunbiedri arī. Jo viņiem ir, ko teikt. Tas ir svarīgi. Jebkurš žurnālists to pateiks, ka ir ļoti svarīgi, lai viņa varonim ir, ko teikt. Un viņu teiktajam ir jēga. Tieši tā. Jēgpilnās sarunas arī ir viena no lietām, kas vieno visas "Garaiņa" filmēšanas. Vai, izvēloties personības, skatījāties arī uz žanrisko atšķirību? Jā gan. Atšķirībā no "Literatūres", "Garainī" uzdevums ir šāds: mēs izvēlamies cilvēku no konkrētas mākslas sfēras, un viņš nedrīkst sev blakus izvēlēties personību no tās pašas sfēras, ar kuru doties ceļojumā. Jāizvēlas personība no kādas citas nozares. Un tas bija ļoti interesanti! Piemēram, komponists Krists Auzinieks izvēlējās Mildu Pilēviču, kura ir filozofe un aprakstošās estētiskās domas pamatlicēja Latvijā. Zaiga Gaile stāstīs par Augustu Sukutu.  Un Laila Pakalniņa dosies vēl dziļāk vēsturē – pievērsīsies Jānim Jaunsudrabiņam. Viņu izvēles bija interesantas, turklāt mēs tās neietekmējām.  Man personīgi ir milzīgs prieks par to, ka Helēna Heinrihsone izvēlējusies muzikoloģi un režisori Ligitu Viduleju, kuras vārds ir nepelnīti piemirsts, jo viņas devums ir liels gan muzikoloģijā, gan televīzijas vēsturē – viņas muzikālās filmas ir tik brīnišķīgas! Ligitas un Helēnas raidījums vēl man priekšā, tā ka ļoti labi, ka tu man tagad to saki – tas man jāpatur prātā! (smejas) Līdz gada beigām paredzēti astoņi raidījumi. Vai ir cerības uz turpinājumu? Domāju, ka jā. Tie jaukie projekti, ja labi iesākas, parasti arī turpinās. Nav tā, ka pusceļā pazūd.  Un kas notiks ar "Literatūri"? Arī tai būs jauna sezona – pēc jaunā gada. Vēl astoņi raidījumi būs par literatūru, tā ka šis posms arī vēl nav noslēdzies. Redzēsim, protams, būs nākotnē, bet mums nebija tādas domas, ka pabeidzam vienu projektu un sākam nākošo. Mēs vienkārši paplašināmies. Tāda ir tā iecere.  Raidījumam ir ļoti zīmīgs nosaukums, un arī publicitātes fotogrāfijā šis vārds sadalīts divās daļās, vedinot pamanīt arī pirmos trīs burtus atsevišķi – ka tur klāt ir arī gars.  Mums bija ļoti ilgas diskusijas par to, kā mēs varētu nosaukt šo raidījumu. Un tad Uģa Oltes dzīvesbiedre Lāsma Olte, māksliniece un dzejniece, izdomāja tieši garaini – pirmām kārtām jau tas ir no Ziedoņa – "garainis, kas veicina vārīšanos". Un vēl man likās, ka arī tas stils, kādā runājam ar skatītāju, ir tādas garas ainas. Un vēl tas radošais gars. Dievišķais gars, kas ir mākslas darbā. Tā ka nosaukums, lai arī uzradās pēc ilgiem meklējumiem, atbild uz visiem jautājumiem, kas sagaidāms šajā raidījumā. Komanda tā pati, kas "Literatūrē"? Jā, tas ir mūsu komandas autordarbs, kurā jūtamies ērti. Mums šīs tēmas pašiem arī ir ļoti svarīgas. Prieks, ka raidījumi tikuši un tiks filmēti ne tikai Rīgā, bet arī ārpus tās. Jā, protams, protams! Un patiesībā gan "Literatūrē", gan arī "Garainī" tieši mūsu viesi ir scenārija autori: viņi saka – dosimies turp, tad dosimies turp, un tad – turp. Tajā brīdī mēs atpūšamies, kad kāds cits mūsu vietā saka, ka mums jābrauc tur un tur. (smaida) Esat jau devušies arī uz Liepāju? Turp brauca Gustavs, es nē. Viņš brauca uz Krista Auznieka operu. Tieši ar Liepāju saistīts tavs otrais radošais darbs – ģimenes piedzīvojumu filma "Bum!", kuras pirmizrāde būs jau 3. novembrī. Tā filmēta Liepājā, un tajā piedalās jauni, talantīgi cilvēki no Liepājas. Vai tev pašai ir kāda saistība ar Liepāju? Man pašai lielas saistības ar Liepāju nav, bet noteicošais faktors, kāpēc filmai "Bum!" izvēlējāmies tieši Liepāju kā galveno lokāciju, bija tas, ka mums vajadzēja atrast smuku skolu, jo visa filmas darbība notiek skolā un ap to. Liepājas Pirmā ģimnāzija filmēta daudzās filmās, arī "Homo novus" un vēl viskautkur. Tā ir ļoti skaista ēka, un arī mēs nevarējām atturēties – sapratām, ka Liepāja būs tā vieta, kur filmēsim savu filmu par skolu. Bet kā vispār tev radās ideja par šo lēcienu mazdrusciņ aukstā ūdenī, jo šī ir tava pirmā pilnmetrāžas filma! Līdz šim tavs vārds vairāk saistīts ar mazām distancēm, televīzijas raidījumiem, un nu pēkšņi kaut kas tāds liels un nozīmīgs kā filma!  Tas ir nejaušību ķēdes rezultāts... Ar Andru Doršu, kura ir filmas otra režisore, jau bijām kārtīgi ievingrinājušas roku bērnu saturā: filmējam tādu slavenu raidījumu kā "Tutas lietas", un mums ir arī bērnu detektīvseriāls "Emī un Rū", ko filmējam TET televīzijai. Tur mums bija 62 sērijas, piecas sezonas, un sapratām, ka varam to izdarīt, ka tas ir mūsu spēkos, jo caur šo seriālu un "Tutas lietām" sapratām, ko bērni no mums gaida, un nodomājām – labi, varētu pamēģināt uzfilmēt arī filmu. Radās iespēja, varēja pieteikties, bija kovids, bija nauda pilnmetrāžas filmām – un tieši bērnu filmām, tā ka visas kārtis bija mūsu rokās! Dabūjām finansējumu, un varējām ķerties klāt šādai pilnmetrāžas filmai... Kas tad ir tas, ko bērni gaida? Viņi gaida, ka mēs viņus cienīsim un par viņiem domāsim. Un nevis domāsim tā: ai, viņi jau tāpat sēž telefonos, un pusi no tā, par ko viņi sarunājas, mēs nesaprotam, puse vārdu ir angļu valodā un vispār nevar saprast, par ko viņi komunicē. Man šķiet – ir ļoti, ļoti svarīgi viņiem pievērst uzmanību! Teikt – hei, jūs te esat, un jūs mums esat svarīgi! Un mēs jums varam uzfilmēt filmu, kas domāta tieši jums! Kāds bija darba process? Ļoti grūts... Bet arī ļoti, ļoti interesants. Kad pabeidzu filmēšanas procesu, šķita, ka tas ir visforšākais, bet vienlaikus arī visgrūtākais darbs pasaulē, ko esmu darījusi. Un laikam nebūt nav viegli strādāt ar nepieredzējušiem aktieriem, vai ne? Jā… Mēs pašas gan ļoti ilgi gatavojāmies tam, lai tiktu galā ar šo uzdevumu, un rezultātā, domāju, sanāca labi. Iespējams, ka pašā sākumā, kad filmu sāk skatīties, liekas – tā kā īsti nevar saprast, kas tur notiek… Bet es jau iepriekš varu pabrīdināt, ka tas ir Liepājas dialekts, un ir tik jauki klausīties, kā mazie aktieri tajā runā! Bet kā bija strādāt? Bija tā, ka mēs ļoti gatavojāmies šim procesam. Tikām pat uzaicinātas uz Amsterdamu, lai veselu nedēļu mācītos pie slaveniem režisoriem, kā filmēšanas laukumā strādāt tieši ar bērniem. Jo mums patiešām bija tikai bērni-aktieri. Bija gan dažas epizodes, kurās bija arī mūsu mīļie, slavenie, lielie, pieaugušie aktieri, bet pārsvarā visā filmā piedalās tikai bērni.  Un kādas ir tās lielākās atšķirības? Lielākās atšķirības – filmēšanas laukumā nedot kolu un aizliegt lietot mobilos telefonus. Tie bija divi galvenie principi. (smejas)  Bet tie no bērnu skatupunkta nav ļauni principi? Bišķi ir. Bet – lai mazie aktieri varētu darboties, saņemties un būt fokusēti uz to, ko mēs no viņiem gribam, mums bija tāds noteikums – ka to dara visi. Arī asistenti, arī operatori: neviens nedzer kolu un nelieto mobilo telefonu filmēšanas laukumā! Un vēl no Amsterdamas bijām pārņēmuši tādu rīta apli: ka visa grupa, kas konkrētajā dienā ir laukumā, sanāk no rīta visi kopā un izstāsta kaut ko par savu bērnību: piemēram, ko tu kolekcionēji, kāda bija tava mīļākā dziesma, kam tu gribēji līdzināties, kāds bija tavs nedarbs… Tas mūs visus satuvināja un mūs, lielos, arī noskaņoja uz bērnības viļņa, bērna domāšanu. Par ko stāsta filma? Filma ir stāsts par draudzību. Jauniešiem, bērniem šis stāsts mazliet ir arī pamācošs, kā draudzēties. Bet šis ir arī tāds brīnumstāsts, jo tas ir par diviem puikām, no kuriem viens traumas rezultātā iegūst trīs dažāda veida superspējas, ko viņš var izmantot. Skolas dzīve tiek apgriezta kājām gaisā, jo viņš sāk mainīt bērniem atzīmes, ieviest brīvstundas, sekotāji soctīklos tiek samainīti vietām... Caur tehnoloģijām runājam par draudzības tēmu. No bērniem, kuri tika uzaicināti uz preses un dažādiem testa seansiem, kuros vērojām, vai bērni to visu saprot un vai viņiem interesē šī tēma, pagaidām esam saņēmuši ļoti labas atsauksmes – tātad tieši no tās auditorijas, kurai mēs šo filmu veidojām!

Kā labāk dzīvot
Cik radoši jaunu produktu un pakalpojumu izveidē ir Latvijas uzņēmēji?

Kā labāk dzīvot

Play Episode Listen Later Oct 2, 2024 45:50


Pasauli ir jāspēj pārsteigt un tas ir inovatīvās uzņēmējdarbības pamatu pamats. Cik radoši jaunu produktu un pakalpojumu izveidē esam, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē Latvijas investīciju un attīstības aģentūras direktora vietniece investīciju un enerģētikas jautājumos Laura Štrovalde, uzņēmuma "Fungo" līdzdibinātājs Klāvs Balamovskis un „Labsoflatvia.com” galvenā redaktore, mentore Ieva Treija. Ierakstā uzklausām Jāni un Ievu Jomas. Viņi ir bijušie rīdzinieki, kas jau 17 gadus dzīvo Limbažu novada Skultes pagastā. Viņi laukos izveidojuši nelielu ģimenes uzņēmumu - audzē vistas un gatavo mājas plombīru "Gogelmogels". Viņi stāsta par ražošanas izmaksām un inovācijām. Kas pietrūkst, lai rastos inovatīvas idejas Latvijā? "Domāju, ka labai inovatīvai ideja vienmēr atradīsies finansējums. Par to esmu pārliecināta un redzu, kā tie, kas par savu ideju deg, un viņi ir testējuši, saņēmuši daudz atgriezeniskās saites un mācījušies no tā, tur nav problēmas, lai iegūtu finansējumu," norāda Laura Štrovalde. "Cilvēkresursi ir un būs arvien lielāka problēma Latvijā un visā pasaulē, bet tā vienlaikus ir arī iespēja. Daudzi eksperti jau šobrīd diskutē, kā ar mākslīgā intelekta palīdzību var izveidot daudzmiljonu uzņēmumu, kur ir viens darbinieks. Šis idejas autors, kur mākslīgais intelekts strādā pārējās komandas vietā. Es aicinātu arī uz to skatīties kā uz iespēju, jo visiem uzņēmumiem ir jādomā, kā ar tiem pašiem resursiem vai mazāk resursiem izdarītu tikpat daudz." "Es domāju, ka jāizšķir dažādi līmeņi, viens ir ideju līmenis, otrs - kad ir pirmssēklas, sēklas finansējums. Atsevišķs stāsts ir par zinātnē balstītu inovāciju veidošanu, kas ir garāks un finansiāli daudz ietilpīgāks process," vērtē Ieva Treija. "Bet vēlreiz gribētu uzsvērt, ja runājam par šo ideju līmeni, kas tiešām ir pa spēkam jebkura aktīvam cilvēkam, varbūt arī ambīcija vienkārši izmēģināt, kāds es varētu būt uzņēmējs, tad ir aicinājums domāt risinājumu, ko var mērogot, ko var pārdot ārpus mūsu valsts, ko var veidot digitāli, ko var piedāvāt visā pasaulē. Tas ir tas, kas mums šobrīd pietrūkst, runājot par idejām." "Nezinu, vai pietrūkst, vienmēr var runāt, cik liels finansējums ir pieejams konkrētām atbalsta programmām, cik viegli iegūstams un cik ilgi izmantojams tieši savam attīstības mērķim," papildina Klāvs Balamovskis. "Es kopumā piekristu un gribētu arī iedrošināt, ja ir ideja un personīgā ekspertīze vai sajūta, ka vari savu pienesumu dod ar jebkādu savu prasmi, tad tie mehānismi, kur vari potenciāli atrast, kur to pielietot, vai atrast citu biznesa partneri, vēl kādu ideju, kurai pievienoties, tādi mehānismi ir un pastāv, un ir pietiekami viegli pieejami."

Divas puslodes
Ko paredzēs Ukrainas "Uzvaras plāns"? Pieaug saspīlējums starp Izraēlu un "Hizbullāh"

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Sep 25, 2024 53:59


Ņujorkā ir pulcējušies pasaules valstu līderi, lai tiktos ANO Ģenerālajā asamblejā. Protams, ne no visām valstīm ir ieradušies prezidenti. Vladimirs Putins tur nevar doties, neriskējot ar savu brīvību. Tajā pašā laikā Ukrainas prezidenta Zelenska braucienam ir pievērsta īpaša uzmanība. Viņš grasās prezentēt gan esošajam, gan iespējamajiem ASV prezidentiem savu "miera plānu".  Skaidrs, ka šajā asamblejā galvenā uzmanība veltīta diviem lielajiem kariem, gan Krievijas agresijai, gan tam, kas notiek Tuvajos Austrumos. Pēc intensīvajiem gaisa triecieniem Libānā, kas turpinās un kuros bojā gājuši vairāk nekā 500 cilvēku, arvien lielāka ir iespējamība, ka karš izplatīsies plašākā reģionā.  Aktualitātes analizē Latvijas Radio ziņu dienesta žurnālists Uldis Ķezberis, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs un Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš. Pieaug saspīlējums starp Izraēlu un grupējumu „Hizbullāh” Vismaz pustūkstoša bojāgājušo, no kuriem 50 ir bērni, un tūkstošiem ievainoto Libānā, - tā ir statistika kopš pirmdienas, kad Izraēla uzsāka ļoti intensīvus uzlidojumus, vērstus pret grupējumu „Hizbullāh”. Kā pagājušajā nedēļā paziņoja Izraēlas aizsardzības ministrs, karš ir iegājis jaunā stadijā, un tagad fokuss vairāk būšot pievērsts ziemeļiem. Jauno stadiju iezīmēja peidžeru uzspridzināšana, kas nogalināja vairākus desmitus, bet savainoja tūkstošiem kaujinieku. Līdz ar šīsnedēļas uzlidojumiem Libānas slimnīcas ir pārpildītas, un tas Libānas medicīnai ir milzīgs izaicinājums. Taču runa nav tikai par veselības aprūpes sistēmu. Tūkstošiem ģimeņu ir devušās bēgļu gaitās, bēgot no Izraēlas apšaudītajiem rajoniem. Valstī, kas jau līdz šim ir cīnījusies ar pamatīgu ekonomisko krīzi, tas ir liels izaicinājums. Kā no Beirutas ziņo žurnālisti, Libānā aug gan dusmas, gan bailes par tālākajiem notikumiem. Šodien, 25. septembrī, ANO sasaukta drošības padomes sēde, lai spriestu par notiekošo. „Libāna ir bezdibeņa kraujas malā. Libānas tauta, Izraēlas tauta, visi pasaules iedzīvotāji nedrīkst pieļaut, ka Libāna kļūst par otro Gazu,” tā izteicies ANO ģenerālsekretārs Antonio Gutērešs. Arī valstu vadītāji, kas pulcējušies uz ANO Ģenerālo asambleju, aicina darīt visu iespējamo, lai apturētu pilna mēroga karu Tuvajos Austrumos. Daudzi gan uzskata, ka tikai ASV var ietekmēt Izraēlu. Pentagons pirmdien ziņoja, ka Amerikas Savienotās valstis, reaģējot uz pieaugošajiem draudiem, nosūtīs uz Tuvajiem Austrumiem papildus savus karavīrus, tomēr to skaits nebūšot liels.  Noslēpumainais Ukrainas „Uzvaras plāns” „Mēs nekad neesam atbalstījuši Krievijas agresiju pret Ukrainas teritoriju,” tā, ierodaties uz ANO Ģenerālo asambleju Ņujorkā, sarunā ar žurnālistiem apgalvoja Irānas nesen ievēlētais prezidents Masuds Pezeškiāns. Kopš viņš esot prezidents, uz Krieviju neesot nosūtītas Irānas raķetes. Tāpēc viņš vēloties sarunas ar Rietumvalstu vadītājiem, kā izbeigt karu Ukrainā. Lai gan Irānas vadības teiktajam daudzi netic, tomēr viņa teiktais par Krievijas agresiju un aicinājums uz sarunām ir interesants. Karš Ukrainā ir otrs lielais izaicinājums, kam Ņujorkā pievērsta īpaša uzmanība. To paspilgtina Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska vizīte, kas ir plašāka nekā tikai uzstāšanās ANO mītnē. Viņš ASV ieradās jau 22. septembrī. Zelenskim ir ļoti saspringts darba grafiks, un kulminācija ir ne tik daudz uzstāšanās asamblejā, cik viņa tikšanās ar ASV prezidentu Džo Baidenu un abiem prezidenta amata kandidātiem – gan Kamalu Harisu, gan Donaldu Trampu. Pēdējais jau ir paspējis pavīpsnāt par Zelenska ierašanos, nosaucot viņu par labāko pārdevēju vēsturē, tomēr tikšanās, jādomā, notiks. Galvenā uzmanība ir pievērsta Ukrainas prezidenta teiktajam par viņa atvesto miera plānu. Medijos nerimst spekulācijas, ko šis plāns paredz. Līdz šim izskanējusī informācija ir ļoti pretrunīga, un ņemot vērā to, ka tas drīz tiks publiskots, daudzi eksperti negaida tur ieraudzīt ko nezināmu vai neparastu. Iespējams, ka publiskajā telpā būs redzams kas cits nekā tas, ko patiešām Ukraina ir iecerējusi. Jebkurā gadījumā ziņas, kas pienāk no Kijivas, ir uzmanību raisošas. No vienas puses, Ukrainas armija joprojām izmisīgi cenšas aizstāvēt savas teritorijas, vietumis piekāpjoties ienaidnieka pārspēka priekšā. No otras puses, tā cenšas pastiprināt ofensīvu Kurskas apgabalā Krievijas teritorijā. No trešās, tiek izteikti neslēpti mājieni, ka tuvākajos mēnešos ir gaidāmi notikumi, kas varētu būtiski ietekmēt kara gaitu. Par kādiem notikumiem ir runa, var tikai minēt. Arī Zelenskis intervijā šonedēļ izteicās, ka kara noslēgums varētu būt tuvāk nekā daudziem tas šķiet.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Vai zini?
Vai zini, ka Krista Audere ir viena no aktīvākajām koncertējošajām kordiriģentēm Eiropā?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Sep 23, 2024 5:37


Stāsta Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Kora diriģēšanas katedras profesore Aira Birziņa Latvijas koru kultūra, kas radusies 19. gadsimta vidū, pamazām attīstoties, izveidojusies arī par stipru izglītības sistēmu, kur mūzikas vidusskolas un Mūzikas akadēmija ir divi galvenie posmi, kuros diriģents iegūst visas profesionālās iemaņas, zināšanas un meistarību, lai tālāk to realizētu un praktizētu darbā ar koriem. Daudzi pasaulē apbrīno mūsu piramīdas tipa mūzikas izglītību, kurā ir bērnu mūzikas skola, mūzikas vidusskola un augstskola – bakalaura, maģistra un arī doktora pakāpe. Tas ir ceļš, kā var kļūt par izcilu diriģentu, un to apliecina konkursi un festivāli, kuros piedalās izcilākie amatierkori, gan Latvijas profesionālo koru koncertdarbība Latvijā un ārpus tās. Lai šāda spēcīga izglītības sistēma rezultētos un nestu augļus, tas tiek kaldināts lēnām, no mūzikas vidusskolas uz akadēmiju, un tur būtisks ir skolotājs, kurš liek pamatus – muzikālo gaumi, muzikālos ideālus, veido priekšstatus un centienus, kā katram augt savā profesijā. Atgriezīšos pie sava skolotāja. Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā nokļuvu Jāņa Lindenberga diriģēšanas klasē. Daudzu gadu garumā viņš bija mans skolotājs – gan skolā, gan vēlāk, satiekoties Mūzikas akadēmijā jau kā kolēģiem un dažādos ar kori un diriģēšanu saistītos pasākumos, diriģēšanas konkursos un sarunās, sapulcēs par to, ka ir jātop grāmatām un pētījumiem, ir jānostiprina daudzas kordiriģentu apmācībai svarīgas jomas rakstiski un metodiski. Kordiriģēšanas katedras jubileja ir reize, kad atkal padomāt, atskatīties, kas ir bijuši mūsu skolotāji, ko viņi katrs ir darījuši. Jānis Lindenbergs viennozīmīgi ir atstājis svarīgas un dziļas pēdas kordiriģēšanas apmācības jomā – iesāktais projekts ar četrām grāmatām kora literatūrā, ko šobrīd vēl neviens neturpina, bet kādam noteikti būtu jāķeras klāt un tas jādara. Skolotājs Lindenbergs veidoja metodiskos materiālus kopā ar citiem kolēģiem, lai fiksētu daudz ko par to, kā uzsākt, kā censties atrast šo stājas, roku, domu un sirds kombināciju, lai dziesmas skanētu ar visu tajā ielikto, kas komponista rakstā jau pierakstīts, un tam klāt nāktu diriģenta interpretācijas detaļas un dažādi mazāki vai lielāki smalkumi un izaicinājumi. Šī mūzikas izglītības bāze ir lielisks apstiprinājums tam, ka arī jauna diriģente kā Krista Audere pēc uzvarām konkursos var nonākt profesionālu koru vadībā un tikt aicināta diriģēt sevis izvēlētas programmas, daudzveidīgu mūziku, jo ieliktais pamats ir ļoti blīvs, liels un saturiski piesātināts. Arī pavisam jaunam diriģentam ir daudz iespēju un daudz izaicinājumu, kuros sevi apliecināt. Jaunajiem mūziķiem mūzikas skolās un vidusskolās gribētos novēlēt iedvesmoties no spilgtiem jaunajiem diriģentiem, kas jau ir sasnieguši dažādas uzvaras, un izvēlēties šo profesiju, jo tā ir tiešām skaista un visu laiku mainīga. Latvijā gan mūzikas skolotāji, gan kordiriģenti ir dziesmusvētku tradīcijas auklētāji, tādēļ ir ļoti svarīgi, ka mēs visi esam kā viens vesels. 5. oktobrī LU Lielajā aulā svinot JVLMA Kordiriģentu katedras 80 gadu jubileju, visu katedras pedagogu vārdā aicinu pievienoties visus mūsu absolventus, arī mūzikas skolotājus.

Pa ceļam ar Klasiku
Peltokoski sāk noslēdzošo sezonu LNSO mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta amatā

Pa ceļam ar Klasiku

Play Episode Listen Later Sep 19, 2024 11:32


Šīs nedēļas otrajā pusē tiks atklāta jau 99. Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) sezona. Atklāšanas koncertos 20. septembrī Viļņā un 21. septembrī Latgales vēstniecībā GORS skanēs LNSO jaunās sezonas rezidējošā komponista Artura Maskata “Tango” un divu angļu komponistu opusi – Gustava Holsta svīta “Planētas” un Ralfa Vona-Viljamsa “Sinfonia antartica” jeb “Antarktikas simfonija”. Pie diriģenta pults stāsies Tarmo Peltokoski, kas ar šo koncertu aizsāks savu noslēdzošo sezonu LNSO mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta amatā. Ar viņu tiekamies uz sarunu Klasikā. Ieva Zeidmane: Tikko ir beidzies mēģinājums un tā noslēgumā orķestris spēlēja Artura Maskata "Tango". Arī pats komponists bija klāt. Vai viņam bija kādi padomi, ieteikumi? Tarmo Peltokoski: Komponistam bija tikai dažas sīkas piezīmes, viņš atstāj lielu brīvību, un tas vienmēr ir patīkami. Vai šis skaņdarbs Jums šķiet iedvesmojošs? Cik noprotu, šis tango Latvijā ir modernā klasika. Piemēram, Andris Nelsons ir to atskaņojis ar pasaules klases orķestriem, ir ieraksts ar Vīnes Filharmoniķiem, viņš to atskaņojis arī Bostonā. Šis tiešām ir skaņdarbs, ar kuru Latvija ir pazīstama pasaulē. Parunāsim par Ralfu Vonu-Viljamsu. Pirms aptuveni diviem gadiem ar LNSO atskaņojāt viņa piekto simfoniju, drīz arī "Jūras simfoniju" un tagad programmā septītā. Kas jūs saista šī komponista mūzikā? Vona-Viljamsa mūziku apbrīnoju kopš 18 gadu vecuma. Šis darbs vienmēr ir bijusi mana kaislība, esmu vēlējies atskaņot šo Sinfonia Antartica. Tas ir programmatiskās mūzikas meistardarbs, kas sākotnēji tapis kā mūzika filmai "Antarktikas Skots". Vēlāk šo mūziku komponists pārstrādāja, izveidojot simfoniju. Tā šeit nekad nav atskaņota un es nesaprotu, kāpēc, jo tas ir īstens meistardarbs. Mūzika ir fantastiska un nelīdzinās nevienam citam darbam. Vai esat redzējis arī filmu? Jā, tā ir ļoti interesanta filma par Roberta Falkona Skota neveiksmīgo ekspedīciju uz Dienvidpolu 1912. gadā. Diemžēl viņš gāja bojā, un par to arī ir šī filma. Mūzika atspoguļo šausmas. Vai, skatoties filmu, arī saklausījāt, kuri mūzikas fragmenti pārnesti uz šo simfoniju? Jā, protams, šīs saiknes var dzirdēt. Tomēr simfonija ir patstāvīgs darbs, lai to izbaudītu, nav obligāti jānoskatās filma. Mūzika ir ļoti atmosfēriska, var sajust aukstumu pat neskatoties filmu. Mūzika ir ārkārtīgi ilustratīva, vai ne? Tā ir. Komponists izmanto apjomīgu sitaminstrumentu plejādi, tostarp arī vēja mašīnu. Šī mūzika ir priekštecis lielai daļai kinomūzikas, piemēram, Džona Viljamsa radītajam. Brīžiem izklausās pēc "Harija Potera". Vēju, vientulību un Antarktikas tuksneša plašumus attēlo sieviešu kora balsis no aizskatuves. Skan tiešām baisi un biedējoši. Vēl ir arī solo soprāna balss? Jā, arī soprāna solo balss aizskatuvē dzied bez vārdiem. Un vēl ir ērģeles, tās trešajā daļā rada patiešām šausminošas izjūtas. Mūzika ļauj redzēt ainavas, arī neskatoties filmu... Es tā domāju. Lielākā daļa cilvēku šo mūziku nekad agrāk nav dzirdējuši, bet vēl mazāks skaits ir to, kuri ir redzējuši filmu. Tāpēc ir ļoti interesanti, ko šāda programmatiska mūzika var panākt, kā tā rosina iztēli. Lielāko daļu šīs filmas mūzikas Vons-Viljamss radījis, neskatoties uzfilmēto. Viņu ļoti iedvesmojusi iespēja mūzikā attēlot sniegu, puteni, aukstumu. Tieši tā! Otrajā daļā arī pingvīnus un vaļus, trešajā daļā – milzīgo ledāju, jūtam dabas varenību un šausmas. Savukārt ceturtajā daļā ir vairāk personīgu lietu. Un fināls izvēršas par traģisku maršu. Pirms katras daļas partitūrā ir arī dažas teksta rindas, citāti no dažādiem avotiem. Tur ir angļu dzeja, psalma rindas, fragmentiņš no Vecās Derības. Un pirms pēdējās daļas ir citāts no Roberta Skota paša rakstītās dienasgrāmatas, no ieraksta, kas veikts neilgi pirms nāves. Un šoreiz koncertā arī skanēs ierakstīta balss, pirms katras daļas šīs rindas tiks nolasītas. Domāju, ka tas ir svarīgi. Ne vienmēr šīs rindas tiek iekļautas atskaņojumos. Jā, komponists nav norādījis, ka tās noteikti ir jāiekļauj. Bet, manuprāt, ir interesanti klausīties arī tekstu. Sieviešu kora balsis un ērģeles ieskanas arī Gustava Holsta svītā "Planētas", kas arī ietverta šajā programmā. Vai ir kāda saikne ar Vona-Viljamsa simfoniju? Manuprāt, šī ir lieliska, ārkārtīgi interesanta programma, jo abu šo lielo darbu noslēgumā aiz skatuves dzied sieviešu koris, jo abi komponisti – Vons-Viljamss un Holsts bija angļi, turklāt labākie draugi. Pirms diviem gadiem manos pirmajos koncertos LNSO galvenā diriģenta statusā piekto un pirmo simfoniju atskaņojām, atzīmējot Vona-Viljamsa 150. dzimšanas dienas gadskārtu. Savukārt šo sestdien, kad sniegsim koncertu Rēzeknē, apritēs 150 gadi kopš dzimis Gustavs Holsts. Un mēs atskaņosim vienu no iecienītākajiem viņa darbiem svītu "Planētas". Tātad viss labi sader. Turklāt Holsta vecvectēvs bija dzimis Rīgā. Daudzi šo faktu nemaz nezina. Holsts ir teicis, ka "Planētas" ir noskaņu gleznu virkne. Katrā daļā viena noskaņa? Jā, daļām ir arī nosaukumi. Marss ir kara vēstnesis, Venēra – miera vēstnese, Merkurs  -  spārnotais ziņnesis un tā tālāk... Un svītai turpinoties, viss kļūst aizvien mistiskāks. Ļoti raksturīgi, bet ne īpaši izteiksmīgi, jo šī ir tāda kosmiskā mūzika. No tās arī Džons Viljamss iedvesmojies, rakstot mūziku filmai "Zvaigžņu kari". Īpaši no pirmās daļas "Marss" un vēl no citām lappusēm. Vai Jūs interesē astroloģija? Nē. Bet Holstu interesēja. Iedvesma rakstīt svītu "Planētas" nākusi no kādas sarunas par astroloģiju. Vēlāk viņš teicis: "Es mācos tikai to, kas mani iedvesmo mūzikai. Un astroloģiju esmu mācījis visai pamatīgi." Jūtat Holsta mūzikā šo viņa interesi? Mani interesē citas lietas. Pirmkārt, šī mūzika ir ļoti angliska. Un man patīk britu mūzika un britu kultūra. Svarīgs ir arī fakts, ka abi komponisti bija draugi. Jā, protams, planētas, astronomija – tas ir interesanti. Bet mitoloģija ir vēl interesantāka! Šīs planētas sasaucas ar mitoloģiskām dievībām, dažādu kultūru dieviem un dievietēm. Un man ir pašam sava teorija. Diez vai kāds jebkad par to ir aizdomājies: Vons-Viljamss un Holsts bija divi briti, labākie draugi mūzikā. Savukārt 20.gadsimta angļu literatūrā ir līdzīgs labāko draugu pāris: Džons Ronalds Rūels Tolkīns un Klaivs Steiplzs Lūiss. Protams, pazīstamākais Lūisa darbs ir "Nārnijas hronikas" – septiņas grāmatas tāpat kā septiņas planētas. Un nesen Oksfordas zinātnieks Maikls Vords publicēja grāmatu ar nosaukumu "Planēta Nārnija", izsakot versiju, ka katra no septiņām Nārnijas grāmatām atbilst vienam no septiņiem debesu līmeņiem senajā mitoloģijā. Man šī doma liekas ļoti interesanta. Un patiesībā, diriģējot Holsta "Planētas", es domāju par Nārnijas grāmatām. Diez vai kāds tā ir darījis, bet man tas šķiet aizraujoši. Protams, tādas tiešas saiknes ar Nārniju jau šeit nav, tā eksistē manā galvā. Nezinu, cik populāras šīs fantastiskās bērnu grāmatas ir Latvijā. Bet, piemēram, es, klausoties "Planētu" pirmo daļu "Marss", domāju par Nārniju grāmatu "Princis Kaspians". Venēra būtu grāmata "Burvja māsasdēls", Merkurs – grāmata "Zirgs un viņa zēns", "Jupiters" – grāmata "Lauva, Ragana un drēbju skapis", šajā daļā parādās Ziemassvētku vecītis jeb Santaklauss. Tiek teikts, ka viņš ir dzīvespriecīgs. Savukārt Holsta "Planētās" Jupiters ir prieka vēstnesis. Tas ir ļoti aizraujoši, turklāt tur tiešām ir daudz tādas "Santaklausa mūzikas". Un "Jupitera" vidusdaļas lappuses droši vien ir vispazīstamākās no visa tā, ko Holsts rakstījis. Jo tai vēlāk pievienots Sera Sesila Springa Raisa teksts un tā kļuvusi par patriotisku himnu I Vow to Thee, My Country, ko briti dzied visos svinīgajos pasākumos: kronēšanas ceremonijās, bērēs, atceres dienās. Tā ir visangliskākā mūzika, kādu vien var iedomāties, man tā ļoti patīk.           

Divas puslodes
Krievijas lidroboti NATO valstīs. Varas maiņa Ukrainā. Kandidātu debates ASV

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Sep 11, 2024 54:08


Raidījumā runājam par NATO dalībvalstīs nokritušajiem Krievijas droniem, par situāciju Ukrainā un pirmajām televīzijas debatēm starp Kamalu Harisu un Donaldu Trampu. Trīs temati mūsu uzmanības fokusā. Aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Rihards Plūme un politologs Veiko Spolītis. Nelūgtie viesi Kādas padsmit stundas pēc tam, kad Krievijas lidrobots, šķērsojis Baltkrievijas teritoriju, bija piezemējies Rēzeknes novadā, par līdzīgu savas gaisa telpas pārkāpumu ziņoja arī Rumānija. 8. septembra pirmajās stundās divi Rumānijas gaisa spēku iznīcinātāji novēroja gaisa telpu valsts austrumos, kur otrpus robežupei Donavai atrodas Ukrainas ostas pilsēta Izmaila, kas tobrīd piedzīvoja Krievijas lidrobotu uzbrukumu. Pierobežas rajonu iedzīvotājiem tika izsūtīti brīdinoši ziņojumi, kas ir standarta procedūra gadījumos, kad Rumānijas robežas tuvumā notiek Krievijas uzbrukumi Ukrainas teritorijai. Tiek ziņots, ka Rumānijas robežas pusē atrastas vismaz viena lidrobota atlūzas. Rumānijas Ārlietu ministrijas izplatītā paziņojumā pausts stingrs protests pret valsts gaisa telpas pārkāpumu un tā raksturojusi Krievijas uzbrukumus Ukrainas civilajiem objektiem kā bezatbildīgu eskalāciju, aicinot tos izbeigt. Tā nu apmēram diennakts laikā Krievijas kaujas lidaparāti pārkāpuši veselu divu NATO valstu gaisa telpas robežas, un ja Latvijai šis ir pirmais šāds gadījums, tad Ukrainas robežvalstu Polijas, Rumānijas un Moldovas gaisa telpa Krievijas uzbrukumu laikā pārkāpta jau vairakkārt, tajā ielidojot gan lidrobotiem, gan raķetēm. 2022. gada novembrī no kursa novirzījusies Ukrainas pretgaisa aizsardzības raķete nokrita Polijas teritorijā, nogalinot divus civiliedzīvotājus. Sevišķi bieži Krievijas lidroboti pēdējā laikā pārkāpuši Maskavas sabiedrotās Baltkrievijas gaisa telpu, kā tas noticis arī gadījumā ar Latvijā nokritušo „šahedu”. Pie tam tiek ziņots, ka 5. septembrī Baltkrievijas gaisa spēku iznīcinātāji divus šādus lidaparātus notriekuši. Tas izraisījis spekulācijas par saspīlējumu Kremļa un tā līdzšinējā uzticamākā sabiedrotā – Baltkrievijas autoritārā līdera Lukašenko – starpā, kura izpausme bijusi arī Baltkrievijas sauszemes spēku atvilkšana no Ukrainas ziemeļu robežas. Varas figūru pārstatīšana Kijivā Pagājušajā nedēļā notikušās izmaiņas Ukrainas valdībā ir nozīmīgākās kopš Krievijas plaša mēroga iebrukuma sākuma. Savus amatus pametuši ārlietu ministrs Dmitro Kuleba, par ieroču ražošanu atbildīgais stratēģisko rūpniecības nozaru ministrs Oleksandrs Kamišins, premjerministra vietniece eirointegrācijas jautājumos Olga Stefanišina, nekontrolēto teritoriju reintegrācijas ministre Irina Vereščuka, tieslietu ministrs Deniss Maļusjka un vides ministrs Ruslans Streļcovs. Daļa no amatus pametušajiem jau saņēmuši jaunus posteņus. Tā Vereščuka kļuvusi par Prezidenta biroja vadītāja vietnieci, Kamišins – par prezidenta ārštata padomnieku stratēģijas jautājumos, Dmitrijam Kulebam esot paredzēts koncentrēties uz Ukrainas un NATO saikņu stiprināšanu. Daudzi notikušo raksturo kā darbinieku apmaiņu starp divām varas struktūrām Ministru kabinetu un Prezidenta biroju, jo Kulebas vietā ārlietu resoru turpmāk vadīs līdzšinējais Prezidenta biroja vadītāja vietnieks, diplomātiskā dienesta veterāns Andrejs Sibiga. Daudzi Ukrainas politikas eksperti pauž viedokli, ka šīs amatpersonu nomaiņas mērķis varētu būt viņu motivācijas paaugstināšana, kas esot prezidenta Zelenska iecienīta metode. Vēl viens ticams motīvs – vēlme mazināt negatīvo noskaņojumu sabiedrībā, liekot „aizgājējiem” paņemt līdzi uzkrāto negāciju bagāžu. Tiek norādīts, ka paša prezidenta reitingi kopš gada sākuma ir manāmi kritušies, noslīdot no sešdesmit deviņiem līdz četrdesmit pieciem procentiem. Par spīti Ukrainas spēku negaidītajam iebrukumam Krievijas Kurskas apgabalā, krievu spiediens uz ukraiņu pozīcijām ap Pokrovskas pilsētu turpinās, pie tam jau kādu laiku cirkulē ziņas, ka Ukrainas spēku pozīcijas Donbasā neesot kā nākas izbūvētas, jo daļa līdzekļu tikuši piesavināti. Kurš kuru ēdīs? Pusotru stundu ilgais debašu raunds starp Savienoto Valstu prezidenta amata kandidātiem – viceprezidenti Kamalu Harisu un eksprezidentu Donaldu Trampu –, kas 10. septembra vakarā notika Nacionālajā Konstitūcijas centrā Filadelfijā, būs arī vienīgais, ja vien kāds no kandidātiem nevēlēsies sarīkot „revanša maču”. Pēc visa spriežot, tāds varētu būt vajadzīgs republikāņu kandidātam, taču nav īpaša iemesla domāt, ka atkārtotā piegājienā Trampa sniegums būs labāks. Pēc vairuma novērotāju domām, Kamala Harisa debatēs attaisnoja viņas atbalstītāju cerības, protot cienījami pasniegt sevi un savu programmu. Tikmēr Donalds Tramps bija savā ierastajā ampluā ar visām attiecīgajām, un uz oponentes fona vēl jo pamanāmākajām īpatnībām. Un, kā secina izdevums „Politico”, ja arī tas nemainīs viņa popularitātes rādītājus, tad tas apliecinās, ka viņa elektorātam ierastās, tradicionālās politikas kritēriji nav svarīgi. Kamalas Harisas vēstījuma smagumpunkts bija viņas ekonomikas programma ar konkrēta atbalsta apsolījumiem mājokļu iegādei, jaunajiem vecākiem, mazajam un vidējam biznesam – viss, ko viņa nodēvēja par „iespēju ekonomiku”. Par atbildi skanēja eksprezidenta pašslavinājumi par sasniegumiem viņa administrācijas laikā, ko Baidena valdība esot tikai sabojājusi. Trampa visvairāk pedalizētais motīvs, kā jau varēja paredzēt, bija „miljoni” nelegālo imigrantu, kuri pārpludinot Savienotās Valstis, taču līdzās jau ierastajām variācijām par noziedzības grandiozu kāpumu, parādījās jaunas nianses. Piemēram, eksprezidents pilnā nopietnībā apgalvoja, ka imigranti atsevišķās pilsētās ķerot un ēdot vietējo iedzīvotāju suņus, kaķus un citus mājas mīluļus. Debašu rīkotājkomanda operatīvi sazinājās ar attiecīgo pilsētu varas institūcijām un noskaidroja, ka nekas tamlīdzīgs tur neesot konstatēts. Vēl viena groteska detaļa: nez kur rautais apgalvojums, ka Rietumvirdžīnijas gubernators esot izteicies, ka jaundzimušos ar iedzimtām kroplībām būtu jānogalina. Runājot par mūsu reģionam visnozīmīgāko tēmu – karu Ukrainā – debašu moderatoriem tā arī neizdevās izspiest no eksprezidenta atzinumu, ka Ukrainas uzvara būtu Savienoto Valstu interesēs. Tā vietā viņš divkārt atkārtoja, ka galvenais esot pārtraukt karu, un viņš ar savu sarunvedēja prasmi to izdarīšot viens un divi. Neiztika arī bez kārtējās samuldēšanās oponentes sakarā: Kamala Harisa esot sūtīta kā emisāre pie Putina, lai novērstu karu, bet izgāzusi šo misiju. Demokrātu kandidāte nepalika parādā, aizrādot uz Trampa koķetēriju ar, citējot, „diktatoru, kurš jūs notiesātu launagā”. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Kā labāk dzīvot
PTAC aicina uzmanīties no krāpnieciskiem tūrisma piedāvājumiem

Kā labāk dzīvot

Play Episode Listen Later Sep 11, 2024 48:34


Ceļojumu sezona nav beigusies, tāpēc Patērētāju tiesību aizsardzības centrs aicina uzmanīties no krāpnieciskiem tūrisma piedāvājumiem. Kā atpazīt īstu piedāvājumu no krāpšanas, to noskaidrosim raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Patērētāju tiesību aizsardzības centra pārstāve Sanita Gertmane, portāla "BalticTravelnews" direktors Aivars Mackevičs un tūrisma operatora "Novatours" pārdošanas vadītāja Liāna Pudule. Ierakstā uzklausām "AlidaTūrs" valdes locekli Juri Cīruli. Daudzi ceļotāji tūrisma ceļazīmes iegādājas internetā. Juris Cīrulis stāsta par kādu krāpniecības gadījumu, kas notika, apmaksājot ceļojuma rēķinu kādā "Facebook" profilā. Krāpniecība nebija saistīta ar Jura Cīruļa pārstāvēto uzņēmumu, viņš skaidro, kam jāpievērš uzmanība, iegādājoties ceļojumu internetā. "Problēma lielā mērā atkristu, ja katram būtu savs ceļojumu aģents. Ja ne ikdienišķiem braucieniem, tad lielākiem, kam tērē tūkstoti un vairāk eiro," uzskata Aivars Mackevičs. Visi raidījuma viesi mudina pārbaudīt informāciju un izvērtēt katru pirkumu, ko veic internetā, it sevišķi, ja komunikācija ir ar sociālo mediju starpniecību. "Viena no stabilākajām vērtībām komunikācijai ir e-pasts, jo uz to vienmēr var atsaukties. Tas paliek atmiņā," norāda Aivars Mackevičs. "Attiecībā uz sociālajiem tīkliem, tur kontu var izdzēst, visa informācija, kas tika nodota, var pazust." Viņš atzīst, ka uzņēmumiem jāveido saziņai ar klientiem e-pasts ar savu nosaukumu, nevar komunikācijā izmantot gmail vai kādu citu. Tas arī krāpniekiem paver lielākas iespējas. "Ja man atnāk no pazīstamas tūrisma firmas e-pasts, bet tas ir gmail, tas ir pirmais signāls, kaut kas nav kārtībā, jo katra normāla tūrisma firma ir ar savu domēnu," norāda Aivars Mackevičs. "Ja tu piedāvā savu produktu no uzņēmuma, te jābūt e-pastam ar tā uzņēmuma domēnu [nosaukumu]. Ja tā nav, tas liecina par neprofesionalitāti." Ceļojumu aģentiem būtu jāpievērš uzmanība komunikācijas kvalitātei. Tāpat viņš norāda, ka svarīgi ir tūroperatoriem norādīt savu bankas kontu, lai klienti var pārbaudīt.

Kreisais Tokens
Mazie koka cilvēciņi

Kreisais Tokens

Play Episode Listen Later Aug 14, 2024 98:27


Daudzi mums neticēja, bet pareģojums ir piepildījies. Tad, kad saule un mēness sagriezīsies vienā joslā un reizē notiks divas galdaspēļu nometnes, tad pie mums ieradīsies mazie koka cilvēciņi. Sāksim epizodi, lai noziņotu par vienu no šiem apokaliptiskajiem pasākumiem jeb Jelgavas galda spēļu kluba nometni. Svaigs un Gards apskatīsim mazo koka cilvēciņu ierobežošanas politikas. Kristaps centīsies tos mērcēt sālsūdenī un iemontēt litija baterijās, spēlējot Salton Sea, savukārt, Toms būs daudz humānāks un stutēs cilvēciņus uz tiltiem iekš White Castle. Protams, mums jāpierāda sava cilvēku erudīcija, tāpēc arī šai epizodē Bezgalīgais duelis. Nopietns notikums prasa nopietnu attieksmi, tāpēc turpinām arī Kreisais pa nopietno. Tajā pārrunāsim tiesvedības par “mīpļu” termina lietojumu un dažādas citas autortiesību un plaģiātisma aizkulises galdaspēļu nozarē. Epizodes noslēgumā apskatīsim daudzas spēles, no kurām tad arī ir izcēlušies šie mazie koka cilvēciņi jeb Kreisais Top 5 - Mazie koka cilvēciņi. Klausies epizodi - https://anchor.fm/kreisais-tokens  Spotify - https://open.spotify.com/search/Kreisais%20tokens Seko mums: Instragram - https://www.instagram.com/kreisaistokens/  Facebook - https://www.facebook.com/Kreisais-Tokens-108903727367874

Divas puslodes
Ieslodzīto apmaiņa starp Rietumiem un Krieviju. Nemieri Lielbritānijā. Izmaiņas Bangladešā

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Aug 7, 2024 53:56


Bangladešas premjerministre ir pametusi valsti un lūgusi politisko patvērumu Lielbritānijā. Visas šīs dienas nemierīgi ir bijis arī Lielbritānijā, kur sašutumu izraisīja traģēdija Sautportā, kas savukārt raisījis ļaužu dusmas pret migrantiem, jo slepkavas vecāki savulaik ieradušies no Ruandas. Bet Latvijā visvairāk apspriesta ir cietumnieku apmaiņa starp Rietumiem un Krieviju.  Vēl interesantas ziņas pienāk no Krievijas, kur Ukrainas karavīri, šķiet, ieņēmuši daļu no Kurskas apgabala. Pieminam arī ziņu no ASV, kur Demokrāti ir izvirzījuši Kamalu Harisu cīņai par prezidenta amatu un viņa izraudzījusies viceprezidenta amatam Timu Volzu. Aktualitātes pasaulē analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis. Vērtējot notikušo Lielbritānijā, sazināmies ar Latvijas TV žurnālisti Ilze Kalvi Lielbritānijā, savukārt runājot par ukraiņu triecienu Krievijas teritorijā, uzklausām ar majoru Jāni Slaidiņu. Samainītie „Lielākā ieslodzīto apmaiņa kopš Aukstā kara laikiem,” – tā daudzviet preses virsrakstos raksturots notikums, kas 1. augustā risinājās Ankaras lidostā, vaiņagojot vairākus mēnešus ilgušu sarunu procesu. Sausu skaitļu valodā runājot, Krievija un tās satelīts Baltkrievija uz rietumiem nosūtījušas sešpadsmit to cietumos turētas personas, pretī saņemot astoņus, kuri uzturējušies Savienoto Valstu, Vācijas, Norvēģijas, Slovēnijas un Polijas ieslodzījuma vietās. Pieminot vien zināmākos vārdus, brīvība uz Rietumiem šādi tikuši Kremļa režīma kritiķi, sabiedriskās organizācijas „Atvērtā Krievija” darbinieki Vladimirs Kara-Murza un Andrejs Pivovarovs, Kremlim opozicionārais politiķis Iļja Jašins, Krievijā par spiegošanu notiesātie Savienoto Valstu pilsoņi Pols Vilans un Evans Gerškovičs, tāpat vācietis Riko Krīgers, kuram Baltkrievijas tiesa jūnija nogalē piesprieda nāvessodu par it kā veiktām teroristiskām darbībām. Savukārt starp tiem, kuri aizceļoja pretējā virzienā, spilgtākā persona, nenoliedzami, ir Vācijā ar mūža ieslodzījumu notiesātais Vadims Krasikovs, kurš 2019. gadā Berlīnē noslepkavoja čečenu pretošanās kustības kaujinieku virsnieku Zeļimhanu Hangošvili. Spilgts gadījums ir arī Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta aģentu Duļcevu laulātais pāris, kuri ar viltotu Argentīnas pilsoņu identitāti dzīvoja Slovēnijā, taču tika atklāti un arestēti. Abu bērniem līdz nesenam laikam nebija ne jausmas, ka viņi ir krievi. Tomēr lielāks svars nekā jebkuram no piesauktajiem šajā procesā ir cilvēkam, kura vārds varēja būt, tomēr nu jau vairs nekad nenonāks kādā apmaināmo sarakstā – šī gada februārī cietumā mirušajam Aleksejam Navaļnijam. Šobrīd vairs netiek slēpts tas, kas tolaik vēl cirkulēja tikai kā versija, proti – ka sākotnēji šīs apmaiņas centrālais elements bija: Navaļnijs pret Krasikovu. Daudzi pauž pārliecību, ka Kremļa niknākā un pamanāmākā kritiķa likteni izšķīrusi tieši Rietumu ieinteresētība viņa apmaiņā. Putins neesot bijis gatavs laist brīvībā Navaļniju, kurš viņam šķitis daudz bīstamāks nekā jebkurš cits opozicionārs, tāpēc izšķīries potenciāli apmaināmo noslepkavot. Tas, ka pēc tam maiņa tomēr notikusi, apliecinot, ka Kremļa saimniekam izdevies visu izkārtot pa savam. Krasikova izdabūšana uz Krieviju, kurai droši vien sekošot apbalvojumi un pagodinājumi, esot iedvesmojošs piemērs citiem, kurus Kremlis sūtīs uz rietumiem nodarīt līdzīgus netīrus darbiņus. Ielu un klaviatūru „varoņi” 29. jūlijā nepilnus astoņpadsmit gadus vecais Aksels Muganva Rudakubana, bruņojies ar nazi, ieradās bērnu deju studijā Anglijas ziemeļrietumu pilsētā Sautportā, un uzbruka tur esošajiem. Viņš sadūra vienpadsmit bērnus un divus pieaugušos, pie tam divas meitenes, sešus un septiņus gadus vecas, mira notikuma vietā, viena, deviņus gadus veca, vēlāk slimnīcā. Seši no ievainotajiem bērniem un abi ievainotie pieaugušie tika nogādāti slimnīcā kritiskā stāvoklī. Tas, kādi bijuši uzbrucēja motīvi, vēl ir jānoskaidro, taču pagaidām nav iemesla domāt, ka tie bijuši teroristiski. Jaunieša vecāki ieradušies Lielbritānijā no Āfrikas valsts Ruandas, bet gan viņš, gan viņa vecākais brālis dzimuši Anglijā. Taču jau drīz pēc notikušā sociālajos tīklos tika aktīvi izplatītas viltus ziņas par to, ka noziegumu pastrādājušais ir patvēruma meklētājs, kā arī – ka viņš ir musulmanis, kas neatbilst patiesībai. Var piebilst, ka apmēram 94% Ruandas iedzīvotāju sevi identificē kā kristiešus. Telekanāls „Al Jazeera” citē Dohas universitātes mācībspēka Marka Ouvena Džonsa teikto, ka jau dienu pēc notikuma sociālajos tīklos līdzīga rakstura publikācijas saņēmušas divdesmit septiņus miljonus skatījumu. Šajos ierakstos dominēja motīvi „Cik ilgi mēs to pieļausim?!” 31. jūlijā notika pirmās nekārtības, kuras nākamajās dienās vērsās plašumā un aptvēra visu Angliju, kā arī Belfāstu Ziemeļīrijā. Rasistiski noskaņots pūlis uzbruka mošejām un viesnīcām, kurās izmitina patvēruma meklētājus. Divas viesnīcas Roterhemas pilsētā Anglijas ziemeļos uzbrucējiem izdevās aizdedzināt. Policiju, kura centās uzturēt kārtību, apmētāja ar ķieģeļiem, plankām un citiem smagiem priekšmetiem, dažos gadījumos arī ar degmaisījuma pudelēm. Par atbildi šiem uzbrukumiem aktivizējās arī pretējā puse – imigrantu kopienu pārstāvji un kreisie protestētāji. Tiek lēsts, ka ar šāda mēroga nekārtībām Lielbritānija saskaras pirmoreiz kopš 2011. gada, kad no Londonas policijas darbinieka lodes mira kāds melnādains jaunietis. Valdība paziņojusi par apmēram sešiem tūkstošiem papildus norīkotu policijas spēku un piecsimt sagatavotām vietām cietumos. Premjerministrs Kīrs Stārmers izteicies, ka nekārtībās iesaistītie stāšoties tiesas priekšā nedēļas laikā, savukārt iekšlietu ministre Iveta Kūpere solījusi, ka sveikā netikšot cauri arī „klaviatūras varoņi”, respektīvi – tie, kuri kūdījuši un kurinājuši naidu sociālajos tīklos. Kad vara „pazūd gaisā” 5. augusta pusdienlaikā no Bangladešas premjerministra rezidences galvaspilsētā Dakā pacēlās helikopters, kurā atradās valdības galva Hasīna Vazeda, viņas māsa un viens no viņas vadītās partijas „Avami Līga” ietekmīgākajiem deputātiem. Neilgi pirms tam premjerministre bija parakstījusi demisijas paziņojumu. Helikopters nogādāja trijotni tuvējā kara aerodromā, no kurienes armijas transportlidmašīnā viņi pameta Bangladešu, dodoties uz kaimiņvalsti Indiju. Drīz pēc tam premjera rezidenci ieņēma nemiernieku pūlis. Tā noslēdzās piecpadsmit gadus ilgušais Hasīnas Vazedas varas laiks Bangladešā, kura fināla fāzi iezīmēja asiņaini nemieri, upuru skaita ziņā nežēlīgākie kopš Bangladešas Neatkarības kara 1971. gadā. Notikušais var šķist pat paradoksāls, ievērojot, ka pēdējās desmitgadēs Bangladešas ekonomika ir viena no straujāk augošajām pasaulē un daudzu miljonu valsts iedzīvotāju dzīves līmenis ir nozīmīgi uzlabojies. Tomēr ir arī miljoniem tādu, kuriem ir iemesli neapmierinātībai. Pirmkārt,runa ir par augstskolu studentiem un absolventiem, kuru vidū bezdarbs ir lielāks nekā vidēji valstī. Tam viens no iemesliem ir valsts institūcijās pastāvošā kvotu sistēma, kas lielu daļu no štata vietām rezervē dažādām īpašām pretendentu kategorijām. Sevišķi apšaubāma ir t.s. Neatkarības kara dalībnieku kvota, kas aptver 30% štata vietu. Karš noslēdzās pirms vairāk nekā pusgadsimta, joprojām strādājošu brīvības cīnītāju tikpat kā vairs nav, taču kvota tagad tiek attiecināta uz viņu bērniem un mazbērniem. 2018. gadā kvotu pretiniekiem – Studentu Antidiskriminācijas kustībai – izdevās panākt, ka sistēma vairs neattieksies uz augstākā un vidējā līmeņa vadītāju vietām, taču šī gada jūnijā Bangladešas Augstākā tiesa lēma, ka atjaunojama vecā sistēma. Uzbangoja jauns protestu vilnis. Šajā brīdī premjerministres Hasīnas valdība rīkojās aplami, mēģinot apspiest protestus ar spēku. Pret sākumā mierīgi protestējošajiem studentiem tika raidīti ne tikai policijas spēki, bet arī valdošās „Avami līgas” studentu organizācijas kaujinieki, kuri bija bruņojušies ne vien ar dažādiem sitamajiem, bet dažos gadījumos arī ar šaujamieročiem. Arī policija arvien biežāk sāka lietot pret protestētājiem kaujas munīciju, un attiecīgi arī protestētāji kļuva arvien vardarbīgāki, pie tam studentiem sāka pievienoties arī citas iedzīvotāju grupas. Visdrīzāk situāciju varēja līdzsvarot pēc 18. jūlija, kad Augstākā tiesa lēma par radikālu darbavietu kvotu apjoma samazināšanu. Taču valdība turpināja protesta arestēt protesta kustības līderus un ierosināt pret viņiem krimināllietas. 3. augustā Studentu Antidiskriminācijas kustības vadība izziņoja visaptverošas nesadarbošanās akciju ar vienu prasību – premjeres demisiju – un aicināja ļaudis pirmdien doties uz galvaspilsētu. No dažādām valsts malām sāka pienākt ziņas, ka armijas un policijas spēki sāk apvienoties ar nemierniekiem, kas lika armijas vadībai arvien uzstājīgāk aicināt Hasīnu Vazedu atkāpties. Šorīt tika paziņots, ka Bangladešas pagaidu valdību vadīs ekonomists un baņķieris, Nobela Miera prēmijas laureāts Muhammads Junuss. Sagatavoja Eduards Liniņš.     

Pa ceļam ar Klasiku
Komponists Maikls Gordons: Mākslas radīšana ir ļoti spēcīgs politisks žests

Pa ceļam ar Klasiku

Play Episode Listen Later Jul 31, 2024 26:20


"Mākslas radīšana ir ļoti spēcīgs politisks žests," ir pārliecināts Maikls Gordons. Sarunā ar komponistu uzzinām par viņa attiecībām ar dabu, vilcieniem un skaņu, runājam par to, cik vērtīgi vai nevērtīgi ir runāt par mūziku, par tādas mūzikas radīšanu, kas nesakņojas tradīcijā un par mākslinieku balss pacelšanu vai nolaišanu politiskajos procesos. Ar vairākiem spilgtiem notikumiem augustā tiks atzīmēti pieci gadi kopš kultūras telpas “Hanzas perons” rekonstrukcijas, vispirms aicinot uz komponista Maikla Gordona (Michael Gordon) kamermūzikas koncertu ciklu jeb “Gordoniādi”. Maikls Gordons ir viens no savas paaudzes pazīstamākajiem un spilgtākajiem komponistiem, ņujorkietis, kolektīva "Bang On A Can All-Stars" dibinātājs kopā ar dzīvesbiedri Džūliju Volfu (Julia Wolfe) un kolēģi Deividu Langu (David Lang). Kā savulaik žurnālā The New Yorker izteicies pazīstamais mūzikas apskatnieks un grāmatas "Viss cits ir troksnis" autors Alekss Ross (Alex Ross), "Maikla Gordona mūzikā savienojas izsmalcināti jaunievedumi ritmikā ar neticamu spēku, iemiesojot pankroka niknumu, frīdžeza nervozo mirdzumu un klasiskā modernisma nepiekāpību". Četros vakaros – 3., 4., 7. un 8. augustā, koncertos secīgi izskanēs: skaņdarbs četrām elektriskajām ģitārām Amplified, kuru izpildīs Rihards Goba (3. augustā plkst. 21.00); skaņdarbs sešiem sitaminstrumentiem jeb simantrām Timber Guntara Freiberga vadītā "Koksnes seksteta" sniegumā (4. augustā plkst. 21.00); skaņdarbs septiņiem fagotiem Rushes Raimonda Gulbja vadītā "Niedru septeta" lasījumā (7. augustā plkst. 20.00); skaņdarbs astoņiem čelliem "8" mūziķes Dianas Ozoliņas vadītā "Savvaļas okteta" interpretācijā (8. augustā plkst. 20.00). Signe Lagzdiņa: Kā jūs raksturotu savas attiecības ar vilcieniem? Šķiet, ka pirmā reize, kad savā mūžā redzēju vilcienu, bija 20 gadu vecumā, kad pārcēlos uz Ņujorku. Līdz astoņu gadu vecumam es dzīvoju Centrālamerikā, Nikaragvā, kur tādu transportu nemaz nebija. Pēcāk savukārt mēs dzīvojām Miami, taču neatminos, ka tur būtu redzējis kādu vilcienu... Bet kāpēc šāds jautājums? Šāds jautājums tamdēļ, ka mums Latvijā jau piecus gadus pastāv ļoti jauka kultūras vieta, kuras nosaukums ir "Hanzas perons". Latviski "perons" nozīmē vilciena platformu. Un vēsturiski tā patiešām ir bijusi reāla vilciena platforma! Tagad tā ir pārbūvēta par kultūras notikumu vietu, kurā jūsu mūzika tiks atskaņota vairākas dienas pēc kārtas. Vai jūs spējat iztēloties, kā šāda vieta izskatās šobrīd? Tas izklausās ļoti skaisti un man patīk ideja par mūzikas atskaņošanu tur. Teikšu atklāti, tas nav kas tāds, pie kā esmu pieradis. Kad domāju par vilcieniem, tad patiešām pirmā asociācija ir Ņujorkas metro vagons. Bet man patīk platformas ideja. Platforma uz ceļojumu vai piedzīvojumu. Hanzas peronā ienāks arī daba. Es nezinu, vai Miks Magone jums to ir jau teicis, bet latviešu mākslinieks Andris Eglītis radīs jauku atmosfēru ar meža ievešanu šajā platformā. Mežs ienāks pilsētā! Tā ir jauka ideja. Viens no skaņdarbiem, kas tiks atskaņots, ir darbs perkusionistiem. Tur viņi spēlē uz koka, un tas arī ir vienīgais instruments šajā skaņdarbā - dažāda garuma koka gabali. Es tajā jūtu kaut ko ļoti organisku un ļoti saistītu ar dabas un meža ideju. Koka gabals galīgi nav tas, kas mums pirmais nāk prātā, domājot par instrumentu ražošanu. Man ļoti patīk šī ideja notikuma koncepcijā par skaņdarba fizisku sasaistītību ar mežu. Ir daži komponisti, kuri nevēlas runāt savu mūziku vai mūziku vispār, sakot, ka mūzika ir jāklausās. Taču ir arī tādi, ka ar aizrautību runā par to un analizē. Kurš no viņiem esat jūs? Laikam nebūšu ne vienā, ne otrā pusē. Taču esmu gatavs runāt par mūziku. Uzskatu, ka runāšana par mūziku ir ļoti ierobežojoša, jo mēs skaņdarbu varam aprakstīt ar visskaistākajiem, tēlainākajiem vārdiem, bet citam cilvēkam, šo mūziku noklausoties, galīgi tā nešķiet. Un otrādi. Līdz galam tā īsti aprakstīt kādu skaņdarbu mēs nevram un nekad nevarēsim. Tas nozīmē, ka mūzikai ir sava valoda, un mēs joprojām darām visu iespējamo, lai ar vārdiem par to kaut ko pateiktu. Bet dažkārt tas arī palīdz klausītājam iegūt priekšstatu par to, ko komponists domā par darbu un kāda ir darba nozīme vai kā viņiem vajadzētu pieiet šī darba noklausīšanās procesam. Atbildot uz jūsu jautājumu - laikam esmu abās pusēs. Varbūt jūs varat mums palīdzēt arī iepazīt jūsu mūziku, kas tiks atskaņota "Hanzas perona" lielajā ciklā "Gordoniāde". Kā jūs vispār jūtaties, izdzirdot vārdu "Gordoniāde" un ko varat pateikt par tās skaņdarbiem? (smaida) Man ļoti patīk, kā tas izklausās! Es ceru, ka tā būs kā ieiešana citā pasaulē. Šie četri skaņdarbi ir daļa no vesela cikla. Šobrīd es strādāju pie piektā cikla skaņdarba. Un ideja, ka tie tiek atskaņoti kopā, ir tieši tā, par ko es vienmēr esmu cerējis un sapņojis. Starp citu, cik zinu, šī ir pirmā reize, kad visi četri skaņdarbi tiek atskaņoti kopā šādā veidā un esmu ļoti priecīgs un pateicīgs par to. Katrs no šiem darbiem ir apmēram stundu garš, un katrs pārstāv vienu instrumentu grupu. Piemēram, viens darbs rakstīts četrām elektriskajām ģitārām. "Timber" ir sešiem perkusionistiem, kas spēlē uz koka gabaliem. "Rushes" atskaņo septiņi fagoti, un "8" ir astoņiem čelliem. Un katrā no šiem darbiem ir kaut kas rituālisks, lai gan izpildītājiem ir jākoncentrējas un jāspēlē visu laiku. Tā ir ļoti fiziska spēle un prasa daudz ķermeņa enerģijas no viņiem. Mūzika attīstās ļoti lēni un ļauj klausītājam patiešām ieklausīties un piedzīvot skaņu citādi kā ierasts. Jūs minējāt, ka komponējat nākamo cikla skaņdarbu. Kam to rakstāt? Jā, nākamais cikla skaņdarbs veltīts deviņiem tromboniem. Es strādāju pie tā jau apmēram divus gadus un tas ir piedzīvojis diezgan lielas pārmaiņas un interesantus pavērsienus, jo skaņdarbs tiek rakstīts ļoti senā skaņošanas sistēmā. Tāpēc tam būs ļoti atšķirīga skaņa no tās trombona skaņas, pie kādas esam pieraduši. Vai jums ir kāda sistēma, kā izvēlaties instrumentus saviem skaņdarbiem? Patiesībā diezgan nejauši. Tos ierosina izpildītāji, kuri ir ieinteresēti spēlēt manu mūziku. Lielākoties viņi nāk pie manis, un es vienkārši skatos, vai viņi ir pietiekami traki, lai vēlētos iesaistīties šādā afērā un apņemties izpildīt skaņdarbu, kas ir stundu garš. Tātad tas nāk no īpašām attiecībām ar mūziķiem, kuri ir ieinteresēti doties šajā ceļojumā kopā ar mani. Tie nav tipiski ansambļi. Jūs izvēlaties ļoti monohromu tembru paleti. Kāpēc izvēlējāties šo ceļu, kas nesakņojas klasiskajā tradīcijā? Šie ansambļi kalpo prāta atbrīvošanai no asociācijām ar mūzikas vēsturi. Es domāju, ka kāds, kurš ienāk telpā un redz septiņus fagotistus spēlējam aplī, nav kaut kas, ko viņi ir pieraduši redzēt. Tas nav orķestris, tas nav kaut kas, ko viņi varētu saistīt ar iepriekš bijušu, pastāvējušu. Tātad tas palīdz klausītājam uzreiz nonākt citā telpā. Tā nav skaņa, kuru klausītājs pazīst. Ir iespējams panākt daudz brīnišķīgu lietu, izejot ārpus ierastajām ansambļu struktūrām. Vai komponēšanas brīžos jūs pats izmēģināt sevis uzrakstīto uz konkrētā instrumenta, vai tomēr dodaties pie mūziķiem un jautājat viņiem par visām instrumenta iespējām? Es mīlu mūziķus, un man patīk strādāt ar mūziku. Es pavadu diezgan daudz laika, strādājot ar mūziķiem un meklējot instrumentu noslēpumus, kā arī meklējot skaņas, kas mani īpaši piesaista. Daudzi no šiem instrumentiem var izdarīt tiešām neiedomājamo, bet jautājums ir, kā izveidot īpaši unikālu skaņu pasauli. Neviens nezina instrumentu labāk par cilvēku, kurš to spēlē. Un viņi zina arī daudz noslēpumu. Kad mūziķi vingrinās, viņi dara visādas lietas ar savu instrumentu, ko parasti nedarītu, spēlējot [klasisku] skaņdarbu. Viņi zina visas mazās, dīvainās skaņas, ko no sava instrumenta var dabūt ārā. Es teiktu, ka vislabākais variants komponējot ir sadarboties ar mūziķiem, nevis pašam no jauna atklāt divriteni. Vairāk ierakstā.

Divas puslodes
Baidens atkāpjas no priekšvēlēšanu cīņas. Francijas iekšpolitika un Olimpiskās spēles

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Jul 24, 2024 53:55


Pagājušās nedēļas nogalē ar skaļu paziņojumu klajā nāca pašreizējais ASV prezidents Džo Baidens, izstājoties no turpmākas cīņas par pārvēlēšanu amatā, un tas notiek vien mēnesi pirms Demokrātu nacionālā konventa. Baidens savu atbalstu paudis savai līdzgaitniecei Kamalai Harisai. Ap viņu jau sākuši apvienoties arī demokrātu vadošie politiķi, arī sponsori pauž atbalstu. Bet vai Kamala Harisa būs pietiekami spēcīga konkurente republikāņu virzītajam Donaldam Trampam? Vēl tikai dažas dienas atlikušas līdz 2024. gada Parīzes olimpisko spēļu atklāšanai. Šīs spēles noteikti var saukt par vienām no politizētākajām pēdējā gadsimta laikā, jo Ukrainas kara dēļ tajās ir liegts piedalīties agresorvalstu Krievijas un Baltkrievijas sportistiem. Īpaša uzmanība tiek pievērsta arī Izraēlai un tās sportistu drošībai, jo Izraēlas virzienā plūst kritika par karadarbību Gazā. Cik ļoti sports ir saistīts ar politiku un vai mēģinājumi izolēt agresoru sasniedz savu mērķi? Ārpolitikas aktualitātes analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un ārpolitikas eksperts Andis Sedlienieks. Labāk vēlāk, nekā par vēlu „Vislielākais gods manā mūža bija pildīt jūsu prezidenta amatu. Un lai arī mans nolūks bija censties pēc atkārtotas ievēlēšanas, mana pārliecība ir tāda, ka manas partijas un valsts būtiskajās interesēs man jāpārtrauc priekšvēlēšanu cīņa un atlikušajā termiņā jākoncentrējas tikai uz manu prezidenta pienākumu pildīšanu.” Šīs rindas no prezidenta Džo Baidena svētdien, 21. jūlijā, izplatītā paziņojuma noteikti tiks citētas nākotnes vēstures grāmatās. Situācija, kad amatā esošais Savienoto Valstu prezidents izstājas no cīņas par otro prezidentūras termiņu, ir samērā reta – šis būs astotais gadījums vēsturē. Pieci no šiem precedentiem iekrita 19. gadsimtā, divi – pagājušajā gadsimtā: Harijs Trumens 1952. un Lindons Džonsons 1968. gadā. Abos gadījumos bija acīmredzams popularitātes deficīts, taču nevienā no gadījumiem nebija klātesošs motīvs par ļoti cienījamu vecumu un, attiecīgi, psihofizioloģisko kondīciju, kas varētu izrādīties šķērslis varas pienākumu pildīšanai. Kā tiek norādīts, lēmumu par izstāšanos no priekšvēlēšanu cīņas varēja pieņemt tikai pats prezidents. Teju četriem tūkstošiem Demokrātiskās partijas delegātu priekšvēlēšanās tika dots mandāts apstiprināt viņu kā partijas oficiālo kandidātu kongresā, kas 19. augustā sanāks Čikāgā. Taču šiem pašiem delegātiem nav pienākuma balsot par prezidenta Baidena izvirzīto viņa kampaņas pārņēmēju, viceprezidenti Kamalu Harisu. Līdz ar to, ja partijā atrastos vēl kāds pietiekami spēcīgs kandidāts, viss izšķirtos pretendentu sacensībā kongresa laikā, kas ir apmēram tikpat rets gadījums kā esošā prezidenta izstāšanās no priekšvēlēšanu cīņas. Pēdējoreiz kas līdzīgs notika, jau atkal, 1968. gadā, kad pēc prezidenta Džonsona izstāšanās vēlēšanu cīņā iesaistījās Roberts Frensiss Kenedijs, taču tika nogalināts atentātā, pirms bija paguvis noslēgt priekšvēlēšanu procesu. Atbalstu Kamalai Harisai jau izteikuši vairāki ietekmīgi Demokrātiskās partijas pārstāvji, t.sk. bijusī Kongresa Pārstāvju palātas priekšsēdētāja Nensija Pelosi, Senāta un Pārstāvju palātas Demokrātu frakciju vadītāji Čaks Šumers un Hākīms Džefrīzs, bijušais prezidents Bils Klintons un bijusī valsts sekretāre un prezidenta kandidāte Hilarija Klintone, vēl vairāki štatu gubernatori, senatori un kongresmeņi. Tiek gan atzīmēts, ka skaidru atbalstu viceprezidentei Harisai pagaidām nav pauduši tādi ietekmīgi demokrāti kā eksprezidents Baraks Obama, senators Bērnijs Sanderss un Ņujorkas mērs Maikls Blūmbergs.     Olimpiskā lāpa dūmo politiski Pārfrazējot visiem zināmo parunu, var teikt: „Nav olimpiskās uguns bez politikas dūmiem!” Dažādos laikos starpvalstu attiecību kolīziju ietekme uz olimpisko kustību bijusi ar dažādu intensitāti, taču nenoliedzami var teikt, ka Trīsdesmit trešās vasaras olimpiskās spēles, kuras 26. jūlijā startēs Parīzē, ir ar smagāko politisko spriedzi šajā gadsimtā un vienu no smagākajām spēļu vēsturē vispār. Salīdzināma šai ziņā varētu būt 1936. gada vasaras olimpiāde toreizējā nacistu reiha galvaspilsētā Berlīnē, un, protams, 1980. gada vasaras olimpiāde Maskavā, kuras vairākas nozīmīgas brīvās pasaules valstis boikotēja pēc padomju iebrukuma Afganistānā, un tam sekojošā olimpiāde Losandželosā 1984. gadā, kuru savukārt boikotēja Padomju Savienība un tās satelītvalstis. Atšķirībā no Maskavas un Losandželosas precedentiem, šoreiz aktuāls ir nevis boikots, bet piedalīšanās liegums, kuru Starptautiskā Olimpiskā komiteja noteikusi Krievijai un Baltkrievijai kā agresijas kara īstenotājām. Tomēr – viss nav tik vienkārši. Parīzē gan neplīvos agresorvalstu karogi, taču atsevišķi sportisti tomēr būs manāmi. Viņiem ļauts startēt t.s. neitrālā sportista statusā, kam gan arī ir vairāki papildu noteikumi. Proti, spēlēm netiek pielaisti tādi sportisti, kuri pārstāv ar attiecīgo valstu spēka struktūrām saistītus klubus, ir piedalījušies agresijas karu propagandējošos sporta pasākumos vai individuāli pauduši atbalstu šai agresijai, tai skaitā sociālajos tīklos. Nesen organizācija „Global Rights Complience” publiskoja sarakstu ar 17 potenciālajiem olimpiešiem no Krievijas un Baltkrievijas, kuri manīti tā vai citādi paužot šādu atbalstu. Sarakstā ir, piemēram, riteņbraucēja Aļona Ivančenko, kura savulaik atzīmējusi ar „patīk” kādu „Instagram” publikāciju no konta, kura noformējumā bijis padomju diktatora Staļina portrets un viņa citāts: „Pamiers ar ienaidnieku iespējams tikai pēc tā iznīcināšanas.” Daudzi, sevišķi Ukrainas pārstāvji, norāda, ka ir grūti iedomāties krievu sportistu, kurš tā vai citādi neatbalstītu savu valsti un tās režīmu pašreizējā agresijas karā, un līdz ar to individuālās un „neitrālās” līdzdalības princips esot tikai vēl viens apliecinājums tam, ka olimpiskās kustības pamatvērtībām šīs kustības funkcionāru acīs ir visai relatīvs svars. Konkrēto agresorvalstu pārstāvju dalības problēma ir tikai īlens – izlīdis no maisa, kas pildīts ar jautājumiem par lielas naudas un lielas varas klātbūtni notikumā, kura deklarētās vērtības ir sportiskā izcilība, cieņa un draudzība. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* ​ * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Pa ceļam ar Klasiku
"Vai gadījumā jūs nespēlējat kādu instrumentu?" Latvijā viesojas "Otto-Sinfoniker Berlin"

Pa ceļam ar Klasiku

Play Episode Listen Later Jul 23, 2024 23:03


24. jūlijā pl. 19 Rīgas Sv. Pētera baznīcā un 26. jūlijā pl. Siguldas koncertzālē "Baltais flīģelis" bezmaksas koncertus sniegs orķestris "Otto-Sinfoniker Berlin" diriģenta Volfganga Bērenda vadībā. Programmā "Koncertceļojums 2024" iekļauti Antona Bruknera, Franča Šūberta, Edvarda Grīga, Pētera Vaska, Riharda Dubras un arī Žana Sibēliusa darbi. Lai plašāk uzzinātu par šo orķestri, tā tapšanas vēsturi un programmu, ko mūziķi piedāvās klausītājiem Latvijā, "Klasikā" uz tikšanos aicinām diriģentu Volfgangu Bērendu, kā arī vijolniekus Sabīni Vīlandi un Kristofu Flīgi, kurš vienlaikus ir arī koncerttūres organizētājs. Orķestris "Otto-Sinfoniker" savu nosaukumu guvis, pateicoties ilggadējai mēģinājumu zālei Oto ielā Berlīnes Moabit rajonā. Vīrs, vārdā Oto, bijis amatnieks, kurš 19. gadsimtā rātskungiem palīdzējis labot dažādas lietas.  "Jau četrdesmit gadus esmu šī orķestra dalībnieks – spēlēju otro vijoli. Bet pats orķestris ir 41 gadu vecs," stāsta Kristofs Flīge, kura pamatprofesija ir jurists – ikdienā viņš ir tiesnesis. "Mani uzdevumi orķestrī nav lieli, toties esmu viens no tūres rīkotājiem – gatavoju to divpadsmit mēnešu garumā, rūpējoties par visu: restorāniem, viesnīcām, lidošanu, kas šoreiz nebija vienkārši sakarā ar digitālās sistēmas problēmām – tās bija tieši tad, kad orķestrim bija jāierodas Latvijā!" Tikām vijolniece Sabīne Vīlande atklāj orķestra rašanās vēsturi: "Vispirms sastapu dažus cilvēkus, kas spēlēja baroka mūziku – tur bija daži vijolnieki, arī klavesīns tika iesaistīts. Bet šīs grupas vadītājs sastapa vēl daudzus cilvēkus, kuri arī gribēja mums pievienoties, un tad viņš nolēma, ka vajag dibināt orķestri. Viņš pats bija jurists, un viņš visiem saviem klientiem, skatoties uz viņu rokām, vaicāja: "Vai gadījumā jūs nespēlējat kādu instrumentu? Varbūt vijoli?" Un tā tas orķestris auga! Jau pēc [neilga] laika bijām desmit vijoles, tad jau pievienojās arī flautas, aizvien vairāk cilvēku nāca klāt. Es pati spēlēju vijoli – orķestrī esmu jau kopš pašiem pirmsākumiem. Bet ikdienā esmu tiesnese!" Un kāda ir Volfganga Bērenda pieredze ar šo orķestri? "Iemesls, kāpēc es pievienojos šim orķestrim, bija tas, ka sastapu šeit mūzikas mīļotājus – entuziasma pilnus mūzikas cienītājus, kuri izvēlējušies vienu no labākajiem hobijiem pasaulē – spēlēt kādu instrumentu, un viņi to dara no darba brīvajā laikā, nebūdami profesionāļi. Šis amatieru orķestra tēls – draudzība un prieks – tad arī bija galvenais motīvs, kāpēc gribēju iesaistīties. Mūziķu-amatieru entuziasms ir pilnīgi atšķirīgs: ja profesionāļiem tas ir ikdienas darbs, tad amatiermūziķiem – cita veida prieks, un strādāt ar viņiem ir ļoti iedvesmojoši!" Studijas viesi atklāj, ka orķestrī muzicē arī sociālie darbinieki, skolotāji, ārsti, informāciju tehnoloģiju speciālisti, arī friziere. "Vai zināt, kā es pievienojos orķestrim? Sabīne jau minēja, ka bija kāds advokāts, kurš visiem jautāja, vai viņi spēlē kādu instrumentu," ar smaidu atceras Kristofs Flīge. "Es toreiz biju tiesnesis Berlīnē pirmās instances tiesā, un viņš manā lietā aizstāvēja apsūdzēto. Pēc lietas izskatīšanas viņš pienāca man klāt un vaicāja: "Flīges kungs, jūs spēlējat vijoli? Mums ir jauns orķestris, vai jūs varētu pievienoties? Un es teicu – jā, protams! Un tikai pēc pieciem gadiem viņam pavaicāju – kā jūs zinājāt, ka spēlēju vijoli? Izrādījās, ka viņam labs draugs Hamburgā bija pastāstījis par to." Sabīne Vīlande: "Kad biju tiesnese un reiz kopētājā kopēju notis, pienāca kolēģe un vaicāja, ko es darot. Teicu, ka pārkopēju notis. Izrādījās, ka arī viņa māk spēlēt un grib pievienoties orķestrim!" Vaicāts, kāpēc viņam bijis nepieciešams iesaistīties orķestra spēlē, Kristofs Flīge neslēpj: "Katru piektdienas vakaru mums ir mēģinājums. Pēc ļoti, ļoti, ļoti nogurdinoša darba tu paņem rokā instrumentu, un visas nedēļas smagums pazūd! Protams, ģimene nav pārāk sajūsmināta, ka piektdienas vakari tiek atdoti mēģinājumiem, bet – ticiet man, tas ir liels atvieglojums un prieks, ka vari aizmirsties mūzikā..." Starp citu, Flīges kunga attiecības ar Latviju ir īpašas, jo šeit ir saknes viņa ģimenei. "Mana sieva, kura pirms deviņiem gadiem aizgāja mūžībā, nāca no baltvāciešu dzimtas, un viņas saknes bija gan Igaunijā, gan Latvijā. Biju dzirdējis daudzus stāstus par to, bet bija laiks, kad nevarējām šos īpašumus apmeklēt – tas bija Padomju Savienības laiks. Kad jūsu valstis atguva neatkarību, 1993. gadā mēs šeit ieradāmies: caur Latviju aizbraucām uz Igauniju, un tur atradām vasaras māju, kas uzcelta 1926. gadā. Saimniece, kundze gados, uzreiz bija ar mieru mums to pārdot. Pēc gada mēs to arī nopirkām, un tā kļuva par mūsu ģimenes paradīzi. Mana sieva tur ir arī apglabāta – nelielajā Mustlas pilsētas kapsētā. Nu, un tad mēs atradām arī īpašumu Latvijā! Fotogrāfijās skatījāmies, kur tas varētu būt – Murjāņos! Un mēs atradām! Kad pirmoreiz tur ieradāmies, tur bija bērnudārzs. Pēc tam skatījāmies, ka māja ir nolaista. Vēl pēc laika, kad tur ieradāmies, redzējām, ka tur saimnieko arhitekti Elita un Aldis Poļi – ļoti jauka ģimene! Bet mājai tur joprojām ir dzimtas nosaukums, kas kādreiz bijis arī manai sievai – "Allers". " Orķestris uz Latviju atvedis visai nopietnu programmu, kurā iekļauta arī Pētera Vaska un Riharda Dubras mūzika: "Esmu diriģējis Drēzdenes Krusta baznīcas zēnu kori, un tur mēs esam dziedājuši Baltijas valstu darbus – Pētera Vaska kompozīcijas, tāpat Arvo Pertu. Šī mūzika ir meditatīva, un tā ir ļoti skaista. Pētera Vaska "Musica Serena" un Riharda Dubras "Agnus dei" izvēlējāmies kā dāvanu Latvijas publikai," atklāj diriģents Volfgangs Bērends. "Pirms kāda laika Berlīnē satiku Pēteri Vasku. Tur notika konference, kurā piedalījās viņa dzīvesbiedre Dzintra Geka, kura bija izveidojusi filmu par staļinisma laika un padomju laika necilvēcībām. Dzintra minēja, ka arī Pēteris Vasks ir Berlīnē, un es paudu vēlmi, ka vēlos viņu satikt. Pēterim atklāju, kadosimies uz Latviju un gribam spēlēt kādu no viņa skaņdarbiem. Viņš vaicāja – kas jūs esat? Atbildēju, ka amatierorķestris. Komponists vaicāja, cik čellu ir mūsu orķestrī. Atbildēju, ka septiņi. Un Pēteris iesaucās – tas nav iespējams! Un ieteica atskaņot "Musica Serena". Vēlāk sazinājāmies ar viņu gan pa telefonu, gan e-pastā, un esmu tik laimīgs par mūsu sadarbību. Taču no mūsu sarunas arī sapratu, ka tik daudz amatieru orķestru – tā tiešām ir tāda vācu tradīcija." Bet vai tā nav liela drosme – atskaņot "Musica Serena" publikai, kas tik ļoti labi pazīst Pētera Vaska mūziku un ir tik daudzās versijās to dzirdējusi? "Mēs centīsimies izdarīt labāko," smaida diriģents. Vēl sarunas viesi stāsta, ka Vācijā patiesi esot ļoti daudz šādu amatierorķestru – Berlīnē vien apmēram četrdesmit! Pasaules kontekstā tā nudien ir visai unikāla situācija – daudzo  amatieru orķestru un amatieru koru skaits. Daudzi bērni mācās kādu instrumentu, tad pārtrauc, jo izvēlas citu profesiju, bet vēlme muzicēt paliek...  "Tā notika arī ar mani, jo es biju spēlējis vijoli, tad uz desmit gadiem pārtraucu, bet pēc tam atsāku no jauna, jo man gribējās spēlēt," atceras Kristofs Flīge. "Konkrētam sabiedrības slānim tas ir itin normāli – tie, kuri lasa grāmatas un mīl mākslu, arī paši spēlē kādu instrumentu. Alberts Einšteins spēlēja vijoli, piemēram. Un šī vēlme turpinās arī nākošajās paaudzēs."

Divas puslodes
Ukrainas miera samits. Armēnija ģeopolitiskajās krustcelēs

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Jun 19, 2024 54:09


Nedēļas nogalē vairāk nekā 90 valstu vadītāji vai deleģētie pārstāvji pulcējās Šveicē. Viņi apsprieda iespējamo miera plānu Ukrainai. Krievija tajā nebija nedz aicināta, nedz pārstāvēta. Kāds ir galvenais ieguvums no šī samita? Savukārt Armēnijā nerimstas protesti pret vienošanos par robežām ar Azerbaidžānu. Piekāpjoties savam senajam ienaidniekam, Armēnija attālinās arī no kādreizējās sabiedrotās Krievija. Kāda izskatās tuvākā un tālākā perspektīva šai Aizkaukāza nabadzīgākajai valstij? Ārpolitikas aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētājs, direktors Māris Cepurītis un portāla "Delfi" žurnālists Andris Kārkluvalks. Miera samits – milzu panākums vai skumja izgāšanās? Daudzi novērotāji, raksturojot Ukrainas miera samitu, kas pagājušās nedēļas nogalē risinājās Šveices kalnu kūrortā Birgenštokā, neskopojas ar rezignētām notīm. Katrā ziņā, sastatot ar sākotnēji cerēto, notikuma rezultāti tiešām ir neiepriecinoši. Vispirms jau Ķīna, kura bija aicināta piedalīties, galu galā tomēr izvēlējās izpalikt. Tādas nozīmīgas reģionālās lielvalstis kā Indija, Brazīlija, Indonēzija, Saūda Arābija un Dienvidāfrika neparakstīja gala komunikē, kurā vēlreiz apstiprināts Ukrainas suverenitātes un teritoriālās integritātes princips. Šīs valstis vairāk vai mazāk pieļauj iespēju, ka miers varētu būt panākams, Ukrainai atsakoties no kādas daļas Krievijas okupēto teritoriju. Visbiežāk šādā kontekstā izskan priekšlikums vienoties par Krimas piederību Krievijai. Agresorvalsts vadonis, samita priekšvakarā nākot klajā ar saviem nosacījumiem miera sarunām, gan apliecināja daudz lielāku apetīti. Proti, Ukrainai būtu jāatdod agresoram pilnīgi visas Doņeckas, Luhanskas, Hersonas un Zaporižjes apgabalu teritorijas. Var piebilst, ka šobrīd Krievija kontrolē tikai daļu no šiem apgabaliem, tai skaitā Ukrainas rokās ir divu apgabalu centri – Hersona un Zaporižje. Vēl Ukrainai būtu jāapņemas nepievienoties militāriem blokiem, tātad jāatsakās no potenciālās dalības NATO. Faktiski Putins kārtējo reizi piedāvājis Ukrainai kapitulāciju, kuru ne Kijivā, ne kādā no Rietumu galvaspilsētām neuzskata par pieņemamu. Izskan viedokļi, ka samita galvenais rezultāts esot skaidri iezīmēta pretstāve starp Rietumiem un Globālajiem dienvidiem, kuru ap sevi vieno Pekina un Maskava. Tomēr Savienoto Valstu prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos Džeiks Salivans, kurš līdz ar viceprezidenti Kamalu Harisu vadīja savas valsts delegāciju Birgenštokā, uzrunā nodēvēja notikumu par ārkārtēju veiksmi. Samitā piedalījās pavisam deviņdesmit divu valstu un astoņu starptautisko organizāciju pārstāvji, no kuriem septiņdesmit septiņu valstu un piecu organizāciju pārstāvji parakstīja gala komunikē. Te gan jāpiebilst, ka gala dokumenta saturs aprobežojās ar trīs kara aspektiem: kodoldrošību, pārtikas piegāžu un kuģošanas drošību un karagūstekņu apmaiņu un no Ukrainas piespiedu kārtā pārvietoto bērnu un citu civiliedzīvotāju atgriešanos dzimtenē. Tā vien šķiet, ka vairāk nekā Birgenštokas samits Ukrainas interesēm kalpoja tieši pirms tam notikusī „Lielā septiņnieka” valstu vadītāju tikšanās, kurā tika nolemts izmantot finansiālam atbalstam izlietot peļņu, kuru nes Eiropā un Savienotajās Valstīs iesaldētie Krievijas kapitāli. Armēnija ģeopolitiskajās krustcelēs Pagājušajā trešdienā,12. jūnijā, Armēnijas premjerministrs Nikols Pašinjans, uzstājoties parlamentā, paziņoja par lēmumu pārtraukt Armēnijas darbību Kolektīvās drošības līguma organizācijā – militārā blokā, kurā Krievija iesaistījusi vairākas bijušās padomju republikas: Baltkrieviju, Kazahstānu, Kirgizstānu, Tadžikistānu un Armēniju. Kā norādīja Pašinjans, divas no organizācijas dalībvalstīm faktiski sadarbojušās ar Azerbaidžānu tās pēdējo gadu militārajā konfliktā ar Armēniju, kura rezultātā pēdējā zaudējusi visas agrāk kontrolētās strīdus teritorijas un izsenis armēņu apdzīvoto Kalnu Karabahas jeb Arcahas reģionu pametuši teju visi armēņu iedzīvotāji – apmēram 100 000. Maskava tūdaļ nosodījusi Armēnijas soli un pieprasījusi saistību izpildi, t.sk. iemaksas organizācijas budžetā. Kremlis ir izrādījies neuzticams partneris, kas faktiski nekādi nav atbalstījis Erevānu militārajā pretstāvē. Nav nekāds brīnums, ka Armēnija arvien aktīvāk meklē sadarbības partnerus rietumos. Nesen notika kopīgas Armēnijas un Savienoto Valstu militārās mācības, savukārt Parīzē tika parakstīta kārtējā vienošanās par moderno franču pašgājēju haubiču „Caesar” piegādi. Tikām pašā Armēnijā jau pusotru mēnesi nerimst protesti pret valdības noslēgtajiem robežlīgumiem ar Azerbaidžānu. To priekšgalā nostājies harizmātisks garīdznieks – Armēnijas apustuliskās baznīcas Tavušas apgabala arhibīskaps Bagrats Galstanjans. Aprīlī premjerministrs Pašinjans paziņoja, ka Armēnija atdos Azerbaidžānai dažus formāli tai piederošus, bet līdz šim armēņu kontrolētus pierobežas zemes nogabalus. Arhibīskaps Galstanjans kļuva par līderi šīs atdošanas skarto ciemu iedzīvotājiem, bet, kustībai vēršoties plašumā, ieradās galvaspilsētā Erevāna, kur pulcēja ap sevi arvien lielāku skaitu atbalstītāju. Kustībai pieslēdzās arī daudzas opozīcijas partijas, organizācijas un mediji, starp kuriem ir gan rietumnieciski orientēti, gan tādi, kas tiek uzskatīti par prokremliskiem. Arī dienā, kad premjers Pašinjans nāca klajā ar minēto paziņojumu, notika plašas demonstrācijas, kas izvērtās protestētāju sadursmēs ar policiju. Varas pārstāvji apgalvo, ka protestētāji mēģinājuši izlauzties līdz parlamenta ēkai un to ieņemt, kamēr vairāku nevalstisko organizāciju pārstāvji vaino policistus pārmērīgā spēka lietošanā, jo sevišķi – trokšņa granātu sviešanā blīvā pūlī, traumējot vairāk nekā astoņdesmit cilvēkus. Tiek arī apgalvots, ka kārtības sargi mērķtiecīgi uzbrukuši žurnālistiem. Divpadsmit protestētājiem izvirzītas apsūdzības, līdz ar to par dažādiem likumpārkāpumiem apsūdzēto arhibīskapa Galstanjana atbalstītāju skaits sasniedzis teju sešus desmitus. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Divas puslodes
"Vēlēšanas" Krievijā, militārās operācijas Gazā, Haiti gangsteri diktē valdībai

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Mar 20, 2024 53:59


Raidījuma Divas puslodes uzmanības fokusā Krievija, Izraēla un Gaza, kā arī Haiti. Krievijas "vēlēšanas" notikušas saskaņā ar iepriekš zināmu scenāriju - liela aktivitāte, šķietama tautas mīlestība pret Putinu un apgalvojumi, ka tauta esot vienojusies ap vadoni, kā nekad agrāk. Jautājums, ko tas nozīmēs tālāk Ukrainas politikā? Arvien turpinās arī Izraēlas uzsāktā ofensīva Gazas joslā. Saasinās arī situācija Haiti, galvaspilsētu pārvalda krimināli grupējumiem valsti pamazām pārņem pārtikas trūkums un ir skepse, vai pašreizējie starptautiskie pūliņi iesaistīties nesīs nepieciešamo risinājumu. Ārvalstu aktualitātes analizē bijušais Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un politologs, Krievijas politikas eksperts Kārlis Daukšts. Uzzīmēja „Cik vajadzēs, tik Pamfilovas kundze arī uzzīmēs,” tādi uz līdzīgi sarkastiski izteikumi figurēja pagājušās nedēļas nogalē notikušā Krievijas Federācijas prezidenta vēlēšanu farsa sakarā. Ella Pamfilova kopš 2016. gada vada Krievijas Centrālo vēlēšanu komisiju, kas ir kļuvusi par vienu no Putina diktatūras leģitimācijas instrumentiem. T.s. „vēlēšanu” sakarā šim instrumentam piekrīt izšķirošā loma, vispirms atsijājot vadonim pārāk neērtus kandidātus, tad organizējot pašu norisi, visbeidzot – uzpindzelējot optimālo ciparu oficiālai izbazūnēšanai. Līdztekus šim iedarbināti arī citi mehānismi – sākot ar apdullinošu propagandu valsts kontrolētajos medijos, turpinot ar iestāžu vadītājiem, kuri pieprasa saviem darbiniekiem atskaitīties par balsojumu, beidzot ar līdz zobiem bruņotiem policistiem un nacionālajiem gvardiem, kuri var vārda tiešā nozīmē iebāzt degunu balsošanas kabīnē un paskatīties, vai pilsonis pareizi pilda savu pienākumu. Cik tad Kremļa saimniekam ir labpaticis šoreiz saņemt skaitļu izteiksmē? Šoreiz tie ir vairāk nekā 87% balsu, kas ir par apmēram desmit procentpunktiem vairāk nekā iepriekšējās vēlēšanās 2018. gadā. Var teikt, ka tas ir tieši tāds rezultāts, kāds nepieciešams, lai pārliecinoši demonstrētu nācijas vienošanos ap vadoni. Pārējie kandidāti – partijas „Jaunie cilvēki” pārstāvis Vladislavs Davankovs, Krievijas Liebrāli-demokrātiskās partijas līderis Leonīds Sluckis un Krievijas Federācijas Komunistiskās partijas Nikolajs Haritonovs saņēmuši katrs pa trīs četriem procentiem, tā sekmīgi nospēlējot viņiem uzticētās nepārprotamā līdera anturāžas lomu. Viņi visi ir režīmam pieņemamas figūras, Krievijas Valsts Domes deputāti. Par Davankovu vēlēšanu priekšvakarā klīda runas, ka viņu tomēr varētu nepielaist, pirmkārt tāpēc, ka savos četrdesmit gados viņš pārlieku neizdevīgi kontrastē ar jau manāmi senilo Putinu. Spriežot pēc aptaujām pie iecirkņiem, Davakovs saņēmis visvairāk balsu lielākajā daļā ārvalstu iecirkņu, kaut viņa piesauktais liberālisms un pretkara pozīcija ir vēl krietni vājāk artikulēta kā no vēlēšanām atstādinātajam Borisam Nadeždinam. Svētdien, 17. martā, pusdienlaikā norisinājās protesta akcija „Pusdienlaiks pret Putinu”, attiecīgi noskaņotajiem vēlētājiem tieši šajā stundā ierodoties uz vēlēšanu iecirkņiem. Uz šo akciju pirms savas nāves paguva aicināt opozicionārs Aleksejs Navaļnijs, un tā lielā mērā tika traktēta kā viņa politiskais testaments un piemiņas brīdis. Daudzi tomēr šo akciju vērtē negatīvi, uzsverot, ka šāds protests ir pārāk bezzobains un faktiski piespēlē varas rīkotajai vēlēšanu izrādei. No Krievijas saņemtas arī foto un video liecības par nederīgiem biļeteniem, uz kuriem daudzi rakstījuši pretkara lozungus, Alekseja Navaļnija un citu opozicionāru vārdus, kā arī Putinam veltītas lamas. Ir liecības arī par gadījumiem, kad vēlēšanu urnās ielieta tinte vai briljatzaļais šķīdums. Tiem, kas to darījuši, visai neizbēgami draud kriminālsods. Gaza – vai izdosies pabarot, vai izdosies nomierināt? Izraēlas valdība ir joprojām apņēmības pilna pabeigt „Hamās” iznīcināšanu militāriem līdzekļiem – tā premjerministrs Benjamins Netanjahu deklarēja vakar, 19. martā, uzstājoties Kneseta Ārlietu un aizsardzības komitejas sēdē. Pie tam viņš piebilda, ka valdība, protams, izjūtot arvien pieaugošu starptautisko spiedienu, kas tomēr nemazinot tās apņēmību. Visjūtamākais Izraēlai ir diplomātiskais spiediens no Savienoto Valstu valdības puses. Nākamās nedēļas sākumā esot gaidāmas sarunas starp abu valstu pārstāvjiem Vašingtonā, apspriežot alternatīvas Izraēlas plānotajai sauszemes operācijai Gazas dienvidu pilsētā Rafā. Šeit, kā paudis premjers Netanjahu, vēl atrodoties „Hamās bataljoni”, respektīvi organizētas militārās vienības. Taču Rafā un tās tuvumā koncentrējies apmēram miljons un četrsimt tūkstoši Gazas civiliedzīvotāju, kuri bēguši no militārajām operācijām sektora ziemeļos. Izraēla sola viņus pārvietot uz īpašām humānajām zonām, kas netikšot karadarbības skartas, taču starptautisko organizāciju eksperti šai sakarā pauž skepsi. Kopš pirmdienas Izraēlas Aizsardzības spēki uzsākuši operāciju Gazas pilsētā, bloķējot Al-Šifas slimnīcas kompleksu un veicot tā tuvumā aviācijas triecienus. Kā apgalvo Izraēla, slimnīcas teritoriju „Hamās” izmantojot operācijām pret tās spēkiem, kamēr palestīniešu puse uzsver, ka izraēlieši bez izšķirības apšaudot slimnīcā esošos un tos, kuri mēģina teritoriju pamest. Biedējošas ir prognozes pārtikas situācijas sakarā. Tiek lēsts, ka pašreiz kritisku pārtikas trūkumu izjūt 677 000 jeb apmēram 30% no Gazas joslas iedzīvotājiem, bet šis skaitlis nākamajos četros mēnešos varot pieaugt līdz 50%. Pēdējā mēneša laikā pārtikas piegādes situācija Gazas joslai gan ir būtiski uzlabojusies, gan palielinot robežšķērsošanas punktus sauszemes piegādēm, gan uzsākot piegādes pa jūru un gaisu. Taču, kā telekanālam CNN apgalvoja premjerministrs Netanjahu, problēma esot tā, ka piegādāto pārtiku bieži izlaupot bruņotas bandas, kuras to piesavinoties vai nododot „Hamās” rīcībā. Tikmēr Kataras valdības pārstāvis izteicis piesardzīgu optimismu par sarunām, kuras Izraēla un „Hamās” ved ar Kataras un Ēģiptes starpniecību par iespējamu pamieru un „Hamās” gūstā joprojām turēto izraēliešu gūstekņu atbrīvošanu. Lai gan vakar Izraēlas delegācija, kuru vada drošības dienesta „Mossad” galva Dāvids Barnea, pameta Kataru būtiskas vienošanās nepanākusi, tomēr sarunas esot pietuvinājušās būtiskāko jautājumu apspriešanai. Kad gangsteri diktē valdībai Situācijai Karību reģiona valstī Haiti, kur varu faktiski sagrābušas bruņotas bandas, ir sena vēsture. Tā aizsākās pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, kad varu valstī sagrāba Divaljē ģimene, paturot to gandrīz trīsdesmit gadus. Savas varas atbalstam klans izveidoja paramilitāru grupējumu, kas slepkavoja un terorizēja tā pretiniekus. Pēc Divaljē varas beigām 1986. gadā šie formējumi oficiāli tika likvidēti, taču tos neizdevās atbruņot, tā radot lielisku augsni bruņoto bandu attīstībai. Nākamajās desmitgadēs valstī turpinājās vētraini politiskie procesi ar vairākkārtējiem militāriem apvērsumiem, un kā vēl viens nozīmīgs notikums bandu varas pieauguma kontekstā bija toreizējā prezidenta Žana Bertrāna Aristīda lēmums 1994. gadā izformēt Haiti bruņotos spēkus, jau atkal – nepanākot atbruņošanu. Bijušie virsnieki ieplūda bandās, kas drīz kļuva tik spēcīgas, ka varas iestādes ar tām vairs netika galā. Sabiedrības reakcija uz bandu pieņemšanos spēkā bija bruņotu jauniešu pašaizsardzības grupu veidošanās, ar kurām valsts institūcijas centās sadarboties, taču arī šīs grupas pakāpeniski kļuva valstij nelontrolējamas. Izveidojās apburtais loks, kad valsts vara, nespējot kontrolēt bandas, sāka sadarboties ar daļu no tām, izmantojot cīņā pret citām, un tādējādi pati nonāca bandu ietekmē. Pēc postošās 2010. gada zemestrīces Haiti bandu pasaulē notika paaudžu nomaiņa, jaunajiem bandītiem pārspējot priekšgājējus nežēlībā un nekaunībā. Situāciju radikāli labot nespēja arī ANO starptautiskā stabilizācijas misija, kas darbojās Haiti no 2004. līdz 2017. gadam. Pēc tam situācija kļuva tikai ļaunāka – bandas kontrolēja lielāko daļu galvaspilsētas Portoprensas un rīkoja ielu cīņas par ietekmes zonām, parlaments un tiesu vara nonāca paralīzes stāvoklī, līdzekļu trūkuma dēļ pakāpeniski beidza funkcionēt arī izpildvaras struktūras. 2021. gada jūlijā savā rezidencē tika noslepkavots valsts galva – prezidents Žovenels Moīzs. Jauns prezidents tā arī netika ievēlēts, un radušos varas vakuumu lielā mērā aizpildīja bandu ietekme. Par prezidenta funkciju izpildītāju kļuva premjerministrs Ariels Anrī, kura tiesības vadīt valsti bez jaunu vēlēšanu sarīkošanas ir apšaubāmas. Tajā pat laikā bandas apvienojās divās aliansēs, kuras sāka karu savā starpā par kontroli pār galvaspilsētu un faktiski pār valsti. Šī kara dēļ nācies slēgt skolas un slimnīcas, un apmēram 100 000 bijuši spiesti bēgt no savām dzīvesvietām. Viena no šiem grupējumiem līderis, bijušais policijas virsnieks Džimmijs Šerizjē ar pavārdu Bārbekjū ir naidīgi noskaņots pret prezidenta vietas izpildītāju Anrī. Pagājušā gada oktobrī ANO pieņēma lēmumu par starptautiskas kārtības uzturēšanas misijas organizēšanu Haiti, misijas vadību uzņemoties Āfrikas valstij Kenijai. Turp Anrī bija devies februāra beigās, kad bandu vadoņa Šerizjē ļaudis sāka uzbrukumus Portoprensas lidostai nolūkā neļaut viņam atgriezties. Tāpat viņi ieņēma divus cietumus, atbrīvojot ieslodzītos. Bandīti netraucēti saimnieko lielākajā daļā galvaspilsētas, ir nodedzinājuši iekšlietu ministriju un daudzus policijas iecirkņus, policija un bruņotie spēki gan turpina pretoties. Pagājušajā nedēļā Ariels Anrī, kurš uzturas Puertoriko, paziņoja, ka pametīs amatu, tiklīdz Haiti būs izveidota pārejas valdība. Tikmēr starptautiskā misija, kurā bez Kenijas varētu piedalīties vēl vairākas Karību reģiona, Āfrikas u.c. valstis, joprojām ir organizēšanas stadijā. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. 

Krustpunktā
Krustpunktā Lielā intervija: Latvijas Bankas Ģenerālsekretariāta vadītājs Andris Strazds

Krustpunktā

Play Episode Listen Later Mar 18, 2024


Kāpēc Krievijas ekonomika laikā, kad valsts tērē milzu naudu, lai finansētu karu Ukrainā, nevis samazinās, bet aug. Tādi esot dati. Kā tos saprast un ko tas nozīmē tālākā nākotnē? Krustpunktā Lielā intervija ar Latvijas Bankas Ģenerālsekretariāta vadītāju, Eiropas Ārlietu padomes biedru Andri Strazdu. Raidījuma sarunas fokusā Krievijas ekonomika. Kad sākās Krievijas iebrukums Ukrainā, valstu vadītāji teica, ka Krievijai ir jāizjūt šīs ekonomiskās sekas kā maksa par savu agresiju. Daudzi arī prognozēja, ka tas viss atstās būtisku ietekmi gan uz Maskavas biržu, gan Krievijas valūtu, gan ekonomisko izaugsmi. Proti, runa ir par sankcijām. Rezultāts izrādījās krietni vājāks - mēs redzam statistikā, ka IKP augot, paši krievi ziņo, ka viņu ekonomika attīstās, tā esot pielāgojusies kara ekonomikai, kas arī tagad barojot valsti. Kā to saprast - kas ir kara ekonomika, kā darbojas un veidojis bizness, naudas aprite kara apstākļos? 

Kā labāk dzīvot
Latvijas iedzīvotāju juridiskā pratība ir zema. Vai problēmai ir ātri risinājumi?

Kā labāk dzīvot

Play Episode Listen Later Mar 8, 2024 48:07


Latvijas iedzīvotāju juridiskā pratība un arī izpratne par darījumu juridiskajiem riskiem ir kritiski zema.  Daudzi cilvēki paraksta tik būtiskus dokumentus, kā dažāda veida līgumi, tajos neiedziļinoties un tos pat neizlasot. Vai problēmai ir ātri risinājumi? Šo un ar darījumu drošību digitālajā vidē saistītus jautājumus raidījumā Kā labāk dzīvot uzdodam Latvijas Zvērinātu notāru padomes pārstāvjiem - padomes priekšsēdētājam Aigaram Kaupem un priekšsēdētaja vietniecei Ilzei Metuzālei.

Kā labāk dzīvot
Ar ieguldījumiem vērtspapīros Latvijā nodarbojas salīdzinoši maz cilvēku

Kā labāk dzīvot

Play Episode Listen Later Feb 26, 2024 47:01


Ar ieguldījumiem vērtspapīros Latvijā nodarbojas vien katrs simtais Latvijas iedzīvotājs, kas ir gaužām maz. Kāpēc tā, skaidrojam raidījumā Kā labā dzīvot. Vērtē Investoru kluba izpilddirektors Kaspars Peisenieks un programmas "Neatkarīgais investors" partneris un raidījuma "Jauni un bagāti" producents Valters Vestmanis. Sazināmies ar raidījuma Pievienotā vērtība vienu no veidotājām Rudīti Spakovsku. Kāda klausītāja dalās savā investēšanas pieredzē, ik mēnesi ieguldot 30 eiro. Raidījuma viesi vērtē, ka tas ir labs sākums un labāk ir darīt kaut ko, nekā neko. "Šādi vismaz galarezultāts būs, darot to ilgstoši," atzīst Kaspars Kaspars Peisenieks Valters Vestmanis koemtnē, ka "interesants veids, kā uz šo paskatīties, ir nevis, vai likt 100 eiro mēnesī ir labi, vai 30 ir labi, bet pavilkt to bildi nedaudz plašāk, bet saprast, kam īsti to naudu nolieku".  Viņš iesaka domāt, ka tie būs līdzekļi laikam, kad "galva un rokas vairs nevarēs uzturēt", respektīvi, pensijas gadiem. "Prognozēto pensiju var aprēķināt un liela daļa saprot, ka gribētu nedaudz labāku dzīvi. Ja mēs zinām, ko ar uzkrājumiem bankas kontā dara inflācija, saprotam, ka nevajag vienkārši krāt, vajag arī investēt. Kur un cik daudz, tas ir jautājums, kur vajag izglītoties, lasīt, pētīt grāmatas, varbūt kursus apmeklēt," bilst Valters Vestmanis. Cik vajadzētu mēnesī atlikt? Tvitera cienīga atbilde būtu - 10 - 20% no algas būtu tas, uz ko tiekties, lai saglabātu tādu dzīves līmeni, pie kāda pierasts šobrīd, lai pensionējoties nekristos dzīves līmenis uz pusi. Daudzi tur tomēr vienkārši bankā iekrājumus, lai arī daļu no tiem "apēd" inflācija. "Liela daļa tā arī dara. Pilnīgi līdz galam labi saimnieki saviem līdzekļiem tā neesam, kuriem ir līdzekļi," norāda Kaspars Peisenieks.  

Divas puslodes
Senegālā protesti. Vēlēšanas Pakistānā. Brazīlijas eksprezidenta Bolsonaro liktenis

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Feb 14, 2024 53:58


Aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Sergejs Potapkins. Vērtējot situāciju Brazīlījā, sazināmies ar Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas vadošo pētnieku Jāni Bērziņu, kurš šajā valstī daudzus gadus dzīvojis. Savukārt analizējot situāciju Senegālā, sazināmies ar žurnālistu Māri Puķīti, kurš dzīvo Gambijā. Pakistānas armija zaudē "kauju" tīmeklī Daudzi pasaules mediji, komentējot 8. februārī notikušās Pakistānas parlamenta vēlēšanas, norāda, ka to rezultāti esot visnepatīkamākie Pakistānas bruņotajiem spēkiem. Pakistāna ir viena no tām valstīm, kurās armija radusi tieši ietekmēt politiskos procesus. No septiņdesmit sešiem valsts pastāvēšanas gadiem trīsdesmit sešus pie varas tajā ir bijušas militāras huntas, un pēdējais šāds posms – ģenerāļa Perveza Mušarafa prezidentūra – beidzās 2008. gadā. Arī civilās varas periodos pakistāniešu politiķiem allaž nācies just militāristu smago roku sev uz pleca, un attiecību sabojāšana ar vīriem uzplečos nevienam no viņiem neko labu nesola. Kā apliecinājums tam var kalpot arī ekspremjera Imrāna Hāna, partijas „Pakistānas kustība par taisnīgumu” līdera, liktenis. Iepriekšējās vēlēšanās 2018. gadā Hāns, spilgts populists, kurš tobrīd baudīja armijas atbalstu, ar savu partiju ieguva vairākumu parlamentā un noformēja vienpartijas valdību. Bet jau drīz premjerministra un ģenerālštāba ceļi šķīrās, un 2022. gada aprīlī Hāns kļuva par pirmo premjerministru Pakistānas vēsturē, kurš zaudēja amatu parlamenta neuzticības balsojumā. Pagājušā gada maijā viņš tika arestēts un nu jau ir arī notiesāts par vairākām apsūdzībām – valsts noslēpumu izpaušanu, protokolāru dāvanu piesavināšanos un laulības likumu pārkāpšanu. Pēdējā no lietām pamatīgs cietumsods piespriests arī ekspremjera dzīvesbiedrei. Tā nu vēlēšanu procesā Imrāns Hāns varēja piedalīties no cietuma kameras, tomēr viņš tajā tiešām piedalījās, publiskojot savas uzrunas tīmekļa platformās un tādējādi apliecinot, ka armijnieku vara Pakistānā nav absolūta. Vēl viens mēģinājums nozīmīgi taranēt Hāna partijas priekšvēlēšanu kampaņu bija centrālās vēlēšanu komisijas lēmums liegt partijas kandidātiem startēt sarakstos ar vienotu partijas emblēmu, kas faktiski lika viņiem balotēties kā neatkarīgajiem kandidātiem. Par savu favorītu šajās vēlēšanās militāristi bija izraudzījušies Pakistānas politikas veterānu, trīskārtēju ekspremjeru un partijas „Pakistānas Musulmaņu līga” līderi Navazu Šarifu, kurš tikai pagājušogad atgriezās valstī pēc četrus gadus ilgas trimdas, kas sekoja notiesāšanai t.s. „Panamas dokumentu” atklātā rezultātā. Tomēr, jo tuvāk nāca vēlēšanu diena, jo aktīvāka izvērtās „Kustības par taisnīgumu” atbalstītāju mobilizācija sociālajos tīklos. Īsti nelīdzēja pat tīmekļa un mobilo sakaru pārtraukšana daudzos reģionos vēlēšanu dienā. Saskaņā ar oficiālajiem vēlēšanu rezultātiem „Kustība par taisnīgumu” ieguvusi lielāko mandātu skaitu – 93 no 266; un, kā apgalvo kustības līderis Hāns, būtu ieguvusi vēl daudz vairāk, ja ne militāristu īstenotie rupjie rezultātu viltojumi. Navaza Šarifa „Musulmaņu līga” ierindojusies otrajā vietā ar 75 deputātu vietām. Trešajā ar 54 mandātiem ir centriski kreisā Pakistānas Tautas partija, kuru vada prominentās politiķu dinastijas atvase, bijušais ārlietu ministrs Bilavals Bhuto Zardari. Pēc vairāku dienu minstināšanās vakar sāka iezīmēties jaunās valdības aprises, proti, tas būtu Musulmaņu līgas kabinets, kuru atbalstītu Tautas partija un vairākas mazākas partijas, Tautas partijai gan neiekļaujoties valdībā. Imrāns Hāns šo vienošanos jau nodēvējis par „laupīšanu gaišā dienas laikā”. Demokrātijas nedienas Āfrikā turpinās Senegāla līdz šim tika uzskatīta par vienu no Rietumāfrikas stabilāk iesakņotajām demokrātijām, un ar šo reputāciju lepojušies arī valsts iedzīvotāji. Tāpēc, kad pagājušajā nedēļā republikas prezidents Maki Salls paziņoja, ka 25. februārī paredzētās vēlēšanas tiks pārceltas uz decembri, galvaspilsētas Dakāras un citu pilsētu ielās izgāja protestētāji, kuri iesaistījās sadursmēs ar drošības spēkiem. Līdz šim ziņots par trīs sadursmēs dzīvību zaudējušiem protestu dalībniekiem. Daudzi uzskata, ka prezidents nolēmis šādi pagarināt savu pilnvaru termiņu, kaut gan viņš pats apgalvo, ka tikai vēlas ļaut valstij nepieciešamo sagatavošanos. Var piebilst, ka 2012. gadā, kad prezidents Salls tika ievēlēts amatā, viens no viņa kampaņas vadmotīviem bija opozīcija iepriekšējam prezidentam Abdulajam Vadam, kurš bija iecerējis tikt pie trešā pilnvaru termiņa. Pašreizējais priekšvēlēšanu periods tiešām bijis satricinājumiem bagāts. Pamanāmākais opozīcijas kandidāts, blogeris Ūsmans Sonko jau vairākus gadus iesaistīts ilgstošās tiesvedībās, aizstāvēdamies pret arvien jaunām apsūdzībām. Šobrīd viņš atrodas apcietinājumā kopš pagājušā gada jūlija, apsūdzot par kūdīšanu uz nemieriem, sakariem ar teroristiskām organizācijām un valsts drošības apdraudēšanu. Sonko ir īpaši populārs jaunāko vēlētāju vidū, savukārt valsts politisko eliti, kā lēš raidsabiedrības BBC eksperts Nikolass Negoče, visvairāk biedējot viņa sludinātās idejas par saišu saraušanu ar agrāko koloniālo valdītāju Franciju, t.sk. atteikšanos no Rietumāfrikas franka – valūtas, kuru izmanto astoņas Āfrikas valstis un kura piesaisti eiro daļēji garantē Francijas valdība. Kā oficiālās varas atbalstītais kandidāts šobrīd tiek pozicionēts līdzšinējais premjerministrs Amadū Ba, kurš gan tiek raksturots kā neharizmātisks un, attiecīgi, nepopulārs. Vēl viens līdz šim diskvalificēts opozīcijas kandidāts ir kādreizējā prezidenta dēls Karims Vads, kurš tikai salīdzinoši nesen atteicās no Francijas dubultpilsonības, kas neļāva viņam pretendēt uz prezidenta amatu. Vēlēšanu datuma pārcelšana varētu ļaut viņam tajās piedalīties. Demokrātijas grīļošanās Senegālā jau atkal rāda, ka Rietumāfrika un Centrālāfrika, kas pamatā ir Francijas kādreizējie koloniālie valdījumi, piedzīvo līdzšinējās politiskās kārtības krīzi. Rietumāfrikas valstu ekonomisko apvienību, kura līdz šim uzskatīta par drošāko demokrātijas un kopīgas drošības politikas balstu reģionā, nule pametušas trīs valstis – Nigēra, Mali un Burkinafaso – kurās pēdējo gadu laikā pie varas nākušas diktatūras. Bolsonaro – nenotikušais diktators? Oktobrī Brazīlijā notiks šīs valsts 5570 vietvaru vadītāju vēlēšanas, kurās viens no galvenajiem varas pretendentiem ir bijušā prezidenta Žaira Bolsonaro Liberālā partija. Pēdējo dienu notikumi gan varētu būt mazinājuši partijas kandidātu izredzes. Pagājušonedēļ policija veikusi kratīšanas eksprezidenta un vairāku citu politiķu dzīvesvietās, pašam Bolsonaro konfiscēta pase, četri viņa līdzgaitnieki arestēti. Uz laiku ticis aizturēts arī Liberālās partijas priekšsēdis Valdemārs Košta Netu. Viņi tiek turēti aizdomās par to, ka pēc 2022. gadā notikušajās prezidenta vēlēšanās plānojuši sarīkot Brazīlijā militāru puču. Bolsonaro esot sacerējis uzrunu, kurā paziņotu par vēlēšanu rezultātu neatzīšanu, kā arī mēģinājis iesaistīt apvērsuma mēģinājumā militārpersonas un plānojis Brazīlijas Augstākās tiesas tiesnešu arestu. Bolsonaro, bijušais armijas kapteinis, pagātnē atļāvies visai nepārprotami paust simpātijas huntai, kura valdīja Brazīlijā no 1964. līdz 1985. gadam. Tas bija militāro diktatūru „zelta laikmets” Latīņamerikā, kad līdzīgi režīmi ilgāku vai īsāku laiku bija pie varas Argentīnā, Čīlē, Bolīvijā, Peru, Ekvadorā un vairākās citās valstīs. Šos laikus, kad režīma pretinieki tika masveidā arestēti, spīdzināti, vairāki simti nogalināti, prese, literatūra un māksla tika pakļautas cenzūrai, un sabiedrība kopumā – iebiedēšanai, atgriežamies negribētu redzēt arī tie mēreni labējie, kuri balsoja par Bolsonaro tāpēc, ka nevēlējās pie varas redzēt visai kreiso pašreizējo prezidentu Lulu da Silvu. Tagad, kā lēš analītiķi, paredzams Liberālās partijas popularitātes kritums šai elektorāta daļā. Daži līdzšinējie Bolsonaro līdzbiedri, kā Sanpaulu gubernators Tarsizio de Freitašs vai Minasžeraisas pavalsts gubernators Romeu Zema, jau demonstrējuši gatavību sadarboties ar saviem kreisajiem konkurentiem prezidenta Lulas da Silvas un viņa sabiedroto personā. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Zināmais nezināmajā
Bērnudārzu attīstība Latvijā un sodi skolēniem starpkaru periodā

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later Feb 12, 2024 50:33


Daudzi vecāki piekritīs, cik labs mūsdienu pasaules “izgudrojums” ir tāda iestāde kā bērnudārzs. Bet paradums mazus bērnus atstāt bērnudārza audzinātāju uzraudzībā, kamēr vecāki dodas darba gaitās, radies tikai 20. gadsimtā. Taču ne tikai pieskatīšana vecāku prombūtnē bija priekšnoteikums pirmsskolas izglītības iestāžu radīšanai - arī vajadzība celt bērnu izglītības līmeni. Kāda ir bērnudārzu vēsture Latvijā? Par pirmsskolas izglītības vēsturi saruna raidījumā Zināmais nezināmajā, stāsta Rīgas 49. pirmsskolas izglītības iestādes vadītāja un arī pirmsskolas izglītības vēstures pētniece Vineta Jonīte. No bāriņu namiem līdz daudzveidīgām pedagoģijas metodēm, mācot bērniem latviskumu, dažādas prasmes un izrādot dziļas rūpes par katru audzēkni – tāds ir laika lēciens bērnudārzu attīstības vēsturē no 1600. gadiem līdz 20. gadsimtam, kad kā spilgta personība bērnudārzu veidošanā parādās Marta Rinka. Viņu varam godināt kā “Latvju bērnu dārzu māti”, un grāmatu ar tieši šādu nosaukumu izdevusi pirmsskolas izglītības vēstures pētniece Vineta Jonīte. Sodi skolās “Skolēni nedrīkst apmeklēt jaunatnei nepiemērotus izrīkojumus, jaunatnei neatļautas kinoizrādes, masku balles, dejas un izpriecu lokālus.” Šādi Latvijas Republikas skolu kārtības noteikumi tika izdoti 1936. gadā. Kādi bija skolēnu nedarbi un kādus sodus par tiem piemēroja, stāsta pedagoģijas vēsturniece Alīda Zigmunde, kura ir pētījusi skolēnu disciplīnas pārkāpumus un sodus Latvijas skolās starpkaru periodā. „Viļa Plūdoņa darbs bija autoritārs. Plūdons necieta pretimrunāšanu. Mazākais sods (tāpat kā par jebkuru citu pārkāpumu) bija kaktā stāvēšana. Dažreiz abos priekšējos  klases kaktos stāvēja pa divi trīs puikām. Nākamais soda mērs bija ieraksts dienasgrāmatā un visbargākais sods bija vecāku izsaukšana uz skolu.” Tādas jurista, žurnālista un valodnieka Konstantīna Karuļa atmiņas par dzejnieka un Rīgas 1.gimnāzijas pedagoga Plūdoņa darba metodēm savā pētījumā par  pārkāpumiem un sodiem Latvijas skolās 20. gadsimta 20.-30. gados ir fiksējusi RTU profesore, Rīgas Skolu muzeja muzejpedagoģe pedagoģijas vēsturniece Alīde Zigmunde. Runājot par vispārējiem soda mēriem tolaik Latvijas skolās Alīda Zigmunde min, ka tas augstākais sods bija izslēgšana no skolas, un tos pielietoja arī pat par grāmatu un burtnīcu bojāšanu. Bet kādi tolaik bija skolēnu pārkāpumi? Alīdas Zigmundes rakstā ir dramaturga Pētera Pētersona atmiņas par mācībām Franču licejā, kur viņš raksta, ka 20. gs. 30. gados pīpēšana kāda posmā skolā bija sasniegusi nepieļaujamu  pakāpi. Citās skolas bija novērojama tendence bojāt skolas inventāru - izsist logus, salauzt ūdens krānus, skolēni arī zaguši, kāvušies, viltojuši  skolas atestātus. Un vēl kāds citāts no Alīdas Zigmundes pētījuma par nedarbiem un sodiem skolās par skolnieču uzvedību  Rīgas 3. ģimnāzijā. "Tur klusumu klasē nav spējis panākt ticības mācības skolotājs mācītājs Jānis  Tēriņš, kurš reiz trokšņošanu nav varējis izturēt, pielecis kājās un  teicis, ka  klasi atstāt nāksies vai nu visām skolniecēm, vai arī viņam vienam. Uz ko klases vecākā  atbildējusi, ka  viņas ir daudzas, bet skolotājs tik viens. Un tā meitenes palikušas klasē, bet skolotājs  izgājis no telpas."

Divas puslodes
Priekšvēlēšanu laiks Krievijā. ASV neizdodas panākt vienošanos par palīdzību Ukrainai

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Feb 7, 2024 54:00


Krievijas vēlēšanu komisija neatzīst daļu Nadeždina iesniegto parakstu. ASV neizdodas panākt vienošanos par palīdzību Ukrainai un imigrācijas ierobežošanu. Ukrainā, šķiet, ir grūti sadarboties prezidentam un bruņoto spēku komandierim. Notikumus ārpolitikā anlizē portāla "LSM.lv" ārzemju ziņu redaktors Ģirts Kasparāns un Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis. Nadeždins – kontroles mehānisma kļūda vai eksperiments, kas kļuvis nekontrolējams? Boriss Nadeždins ir Krievijas politikas veterāns. Tālajā 1990. gadā tobrīd 27 gadus vecais fizikas-matemātikas zinātņu kandidāts tika ievēlēts Maskavas apgabala Dolgoprudnijas pilsētas Tautas deputātu padomē. Nākamajā gadā viņš iestājās „Demokrātisko reformu kustībā”, kuras dibinātājs bija Mihaila Gorbačova tuvs līdzgaitnieks Aleksandrs Jakovļevs. 1993. gadā ieguvis arī jurista diplomu, Borisa Jeļcina varas periodā Nadeždins aktīvi piedalījās likumdošanas aktu izstrādē, šai sakarā satuvinoties ar vienu no tobrīd pamanāmākajiem Jeļcina komandas dalībniekiem Borisu Ņemcovu. 1997. gadā Nadeždins sāka strādāt par Ņemcova, tobrīd Krievijas Federācijas valdības vadītāja vietnieka, padomnieku, bet jau drīz pēc tam kļuva par toreizējā valdības vadītāja Sergeja Kirijenko palīgu. Kā zināms, Ņemcovs vēlāk kļuva par vienu no asākajiem Vladimira Putina kritiķiem un 2015. gadā tika nogalināts. Savukārt Kirijenko pietuvinājās Kremļa saimniekam un šobrīd ir viena no pamanāmākajām figūrām Krievijas varas virsotnē, oficiāli – Prezidenta administrācijas vadītāja pirmais vietnieks, neoficiāli reizēm dēvēts par „Putina galma pelēko kardinālu”. Laiks no 1999. līdz 2003. gadam bija Borisa Nadeždina politiskās karjeras apogejs, kad viņš bija Krievijas Valsts Domes deputāts, ievēlēts no partijas „Labējo spēku savienība”. Nākamajās desmitgadēs viņš turpināja darboties šajā un citās partijās, kuras, Putinam un viņa varas partijai „Vienotā Krievija” konsolidējot savu politisko ietekmi, tika nobīdītas Krievijas politikas perifērijā. Attiecīgi, nesekmīgi bija Nadeždina starti Valsts Domes un Maskavas apgabala gubernatora vēlēšanās, līdz 2019. gadā viņš, var teikt, atgriezās sākumpunktā – tika ievēlēts par Dolgoprudnijas Deputātu padomes locekli no partijas „Taisnīgā Krievija”. Vēl var piebilst, ka no 2010. līdz 2020. gadam Nadeždins darbojās Krievijas Federācijas Centrālās vēlēšanu komisijas konsultatīvajās ekspertu padomēs. Pagājušā gada oktobra vidū Boriss Nadeždins paziņoja par savu nodomu kandidēt Krievijas prezidenta vēlēšanās ar partijas „Pilsoniskā iniciatīva” atbalstu. Tā kā partija nav pārstāvēta Valsts Domē, tās kandidātam pielaišanai pie vēlēšanām bija jāsavāc 100 000 pilsoņu parakstu. Jau no paša sākuma Nadeždins deklarēja, ka pārstāvēšot tos Krievijas vēlētājus, kuri nav mierā ar prezidenta Putina politiku, un par savu galveno mērķi izvirzot pārtraukt karadarbību Ukrainā. Daudzi novērotāji izteica pieņēmumu, ka pašreizējā Krievijas politiskajā klimatā šāda platforma, ja vien kandidāts nav gatavs nopietni riskēt ar paša un ģimenes likteni, var parādīties tikai ar Kremļa atļaušanu. Tomēr tie paši novērotāji spriež, ka varai, visdrīzāk, bija nepatīkams pārsteigums, kad pie attiecīgajām parakstu vākšanas vietām sāka pulcēties garas rindas un samērā neilgā laikā tika savākti vairāk nekā 200 000 parakstu. Tika spriests, ka, ja arī Nadeždina kampaņa bijusi Kremļa plānots eksperiments, tas varētu būt kļuvis eksperimentētājiem nekontrolējams. Jau pirmdien, 5. februārī, Centrālā vēlēšanu komisija paziņoja, ka 15% no savāktajiem parakstiem esot nederīgi, kas nozīmē, ka skaļais pacifists tiks nocelts no priekšvēlēšanu sacensības trases. Galīgais paziņojums šai sakarā gaidāms šodien. Vai „hetmanis” liks „atamanam” iet? Par zināmu rīvēšanos un nesaskaņām starp Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski un valsts bruņoto spēku virspavēlnieku Valēriju Zalužniju runā nu jau vismaz kopš brīža, kad kļuva skaidrs, ka Ukrainas bruņoto spēku mēģinājumi salauzt Krievijas okupantu aizsardzību un atbrīvot jaunas plašākas teritorijas nenes cerētos panākumus. Šīs runas, saprotams, saistījās ar versijām par iespējamu ģenerāļa atkāpšanos vai atstādināšanu no ieņemamā amata. Lieki piebilst, ka sevišķi aizrautīgi šādas ziņas apspēlēja agresorvaslsts Krievijas propagandas līdzekļi. Jaunu nokaitējuma pakāpi tēma sasniedza 29. janvārī. Šai dienā, kā vēsta raidsabiedrības BBC Krievu dienests, Zalužnijs tika uzaicināts uz sarunu prezidenta birojā, kur viņam, pēc raidorganizācijas avotu paustā, paziņots par atstādināšanu. Drīz pēc tam šī ziņa sāka cirkulēt sociālajos tīklos.   Dažas stundas vēlāk, atsaucoties uz saviem informācijas avotiem, par atstādināšanu jau kā par notikušu faktu vēstīja vairāki Ukrainas mediji, un tad jau nebija ilgi jāgaida, līdz šis duļķainais vilnis sāka skaloties pa Krievzemes plašumiem. Taču tad, apmēram bez divdesmit minūtēm astoņos vakarā, Ukrainas Aizsardzības ministrijas „Telegram” kontā tika publicēts paziņojums, ka ziņa neatbilst patiesībai – nekāda atstādināšana neesot notikusi. Tātad, pēc visa spriežot, prezidents Zelenskis atteicies no sava lēmuma. Iemesli, kā spriež BBC, varētu būt divi – vai nu iejaukušies Rietumu sabiedrotie, vai arī abi perspektīvie amata mantinieki – Galvenās izlūkošanas pārvaldes priekšnieks Kirilo Budanovs un Sauszemes spēku komandieris Aleksandrs Sirskis – atteikušies stāties Zalužnija vietā. Kā trešais faktors tiek minētā ģenerāļa Zalužnija milzu popularitāte kā armijā, tā aizmugurē, kas nekavējās izpausties sociālajos tīklos. Tomēr tā, visdrīzāk, kalpojusi kā fons, ne kā tiešs arguments lēmuma pieņemšanā, respektīvi, atcelšanā. No paša Volodimira Zelenska tobrīd, pagājušās nedēļas sākumā, nekādi konkrētāki komentāri neizskanēja. Taču pagājušo svētdien, 4. februārī,  izskanēja prezidenta intervija Itālijas sabiedriskajai televīzijai RAI, kurā viņš atzina, ka pārdomājot virspavēlnieka atlaišanu. Intervijā viņš sacīja: „Ir nepieciešama pārstartēšana, jauns sākums. Runa nav par vienu cilvēku, bet gan par kopējo valsts vadības virzienu.” Amerikāņu politikas biezais gaiss Pēdējās dienas rāda, cik sabiezējis ir amerikāņu politikas gaiss, kurā nupat izkūpējusi ar lielām pūlēm panāktā demokrātu un republikāņu vienošanās par nacionālās drošības finansēšanas paketi, kas, cita starpā, paredz arī sešdesmit miljardus dolāru atbalsta Ukrainai. Demokrātu puse bija gatava ļoti nozīmīgi piekāpties imigrācijas politikas sakarā, riskējot ar daļas vēlētāju atbalstu, un piekrist imigrāciju ierobežojošiem pasākumiem, kas ir stingrāki, nekā jebkas, ko Kongress akceptēja Trampa prezidentūras periodā. Svētdienas vakarā tika publiskots vienošanās teksts, kuru Senātam bija jāvirza galīgajai apstiprināšanai Kongresa Pārstāvju palātā, bet jau drīz pēc publiskošanas Pārstāvju palātas priekšsēdis Maiks Džonsons paziņoja, ka vienošanās esot sliktāka, nekā ticis sagaidīts, un ka, ja tā arī nonāks līdz kongresmeņu balsojumam, tā tur „būs pagalam”. Pirmdiena vēl pagāja, paužot pieņēmumus, ka senatori varētu likumprojektu tomēr atbalstīt, ja tiem būtu ļauts ilgāks laiks ar to iepazīties, taču vakar, 6. februārī, Senāta republikāņi paziņoja, ka viņu atbalsta nebūs. Nelīdzēja republikāņu frakcijas vadītāja Miča Makonela aicinājums apzināties vēsturisko momentu un saprast, ka palīdzības pakete ir amerikāņu ieguldījums pasaules demokrātiju cīņā pret autoritāro režīmu koalīciju, kas met izaicinājumu Savienotajām Valstīm. Nelīdzēja prezidenta Baidena mudinājumi Senātam nodemonstrēt „stingru mugurkaulu”. Tātad – pagalam. Galvenais notikušā vaininieks nav tālu jāmeklē – tas ir Donalds Tramps. Robežas problēmas, kā zināms, ir viņa jājamzirdziņš, un viņam būtu ļoti neizdevīgi, ja tagad tās sāktu risināt, laupot viņam iespēju demagoģiski klaigāt par šo tēmu priekšvēlēšanu periodā, bet pēc tam taisīt no sevis vienīgo, kurš spēj šo jautājumu atrisināt. Un daudzi republikāņu likumdevēji, acīmredzot baidīdamies par savu nākotni partijā un uz politiskās skatuves, ir gatavi darīt ekscentriskajam Donaldam pa prātam. Otrdien Pārstāvju palātā, savukārt, izgāzās republikāņu vairākuma mēģinājums izteikt neuzticību Baidena administrācijas iekšējās drošība sekretāram Alehandro Maijorkasam, bet pēc tam apstiprināt atsevišķi atbalsta finansējumu Izraēlai. Kā raksta raidsabiedrības CNN analītiķis Stīvens Kolinsons, „šī neveiksme nāk par labu Baltajam namam, kas arvien labprātāk tēlo Džonsona vadīto vairākumu kā Donalda Trampa politisko triku mašīnu, nevis nopietnu valdošu spēku.” Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Kā labāk dzīvot
Digitalizācija maina darba vidi un arī akcentus darba drošības jautājumos

Kā labāk dzīvot

Play Episode Listen Later Nov 22, 2023 48:35


Arvien vairāk darba vietu tiek aprīkotas ar jauniem digitāliem rīkiem. Kā digitalizācija maina darba vidi un darba drošības kritērijus, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūras nacionālā kontaktpunkta vadītāja Linda Matisāne, Rīgas Stradiņa universitātes asocociētais profesors, Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš un uzņēmuma "SCHWENK Latvija" valdes locekle Personāla un administrācijas direktore Linda Šedlere. Ivars Vanadziņš norāda, ka ir daudz sīku lietu, kas turpina uzlaboties saistībā ar darba drošību, lielāko daļu pat nepamanām. "Milzīgu izmaiņu nav daudz, bet tas nenozīmē, ka digitalizācija neskars," atzīst Ivars Vanadziņš. Linda Šedlere pieblist, ka ražošanā tehnoloģijas ienāk daudz, bet jaunie risinājumi lielākoties attiecas uz individuālo aizsardzību. Uzlabojumi ražošanas iekārtās, tās ir gadu jautājums.  "Individuālās aizsardzības līdzekļi - spēj tik skriet līdz. Un darba organizācijas un vides monitoringa līdzekļi tiešām attīstās un var padarīt dzīvi vieglāku vai grūtāku," komentē Linda Šedlere. "Tās ir dažādas darba vides monitoringa iekārtas, dažādi analizatori. Dažādi sensori, kuri var palīdzēt darba vietai monitorēt, vai cilvēks atrodas darba stāvokli, vai viņš nav kaut kur nokritis un neguļ, vai viņam, iespējams, vajadzīga palīdzība." "Piemēram, sensors ķiverē, kas fiksē, vai cilvēks strauji nenokrīt un varbūt jāiet palīdzēt. Daudzas palīdzošas lietas," piebilst Ivars Vanadziņš. "Digitalizācijas ēnas puses ir šie mentālo veselību ietekmējošie faktori. Pie tā, kā iekārtot darba vietu, esam gadiem strādājuši, mums ir stāvgaldi un sēdgaldi, dažādi paliktņi datoriem. Ne vienmēr cilvēki atpazīst, ka tas rada nogurumu, rada pārgurumu, neļauj izgulēties," atzīst Linda Matisāne. "Šogad tika veikts pētījums "Darba apstākļi un riski Latvijā" un man viens no lielākajiem šī pētījuma pārsteigumiem bija, ka topa faktors, ko darbinieki paši atzinuši kā vissvarīgāko, ir grūtu un sarežģītu lēmumu pieņemšana," norāda Linda Matisāne. "Tas viennozīmīgi ir izaudzis pēdējo gadu laikā, kad mainās... Ja pirms 10 gadiem teicām, ka topā ir viss, kas saistīts ar ergonomiku - smagumu celšana, vienveidīgas kustības, darbs piespiedu pozās. Tagad top pieciniekā ir laika trūkums, darbs ar tehnoloģijām, darbs ar cilvēkiem - viss, kas ir vērsts uz psihisko veselību, mazāk ar ergonomiku." Ivars Vanadziņš atzīst, ka platformu darbos priekšnieks jau tagad bieži ir mākslīgais intelekts. Vai cilvēki tam ir gatavi, ka nav priekšnieka, bet viņus komandē robots. Daudzi nebūs aizdomājušies, ka viņus jau komandē robots. "Laika monitoringa sistēmas cilvēkiem, kas strādā attālināti. Liels stress psihiskai veselībai tādā vidē atrasties, tas ir tavs priekšnieks, kurš vēro, monitorē tavu darba laiku. Daudzi nav tam gatavi, atzīst, ka tas ir pamatiemesls trauksmainībai," bilst Linda Šedlere.  

Divas puslodes
Karš Izraēlā. ASV Kongresa spīkera izvēle. Militārie manevri Armēnijas pierobežā

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Oct 25, 2023 53:59


Visi satraukti gaida tālāko notikumu attīstību Izraēlā. Jau vairāk nekā divas nedēļas tiek gatavota Izraēlas armijas ieiešana Gazas sektorā, apzinoties, ka šis būs ļoti asiņains un smags karš . Bažas arī raisa militārās mācības, ko pie Armēnijas robežām ir uzsākusi Azerbaidžāna kopā Turciju. Kalnu Karabahu armēņi ir zaudējuši, bet pastāv nopietnas bažas, ka Azerbaidžānai ar to var nebūt gana. Savukārt Amerikas Savienotajās Valstīs mediji jau ar ironiju ziņo par notiekošo Republikāņu partijā. Tā nespēj vienoties par to, kam deleģēt kongresa spīkera amatu, paši izvirza un paši pēc tam neatbalsta. Partiju balsojumam, nominējusi kārtējo kandidātu. Tikmēr kongresa darbs faktiski ir paralizēts. Aktualitātes analizē Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns un politologs Kārlis Daukšts. Baku impēriskā apetīte Pirmdien, 23.oktobrī, Irānas galvaspilsētā Teherāna tikās Armēnijas, Azerbaidžānas, Irānas, Krievijas un Turcijas ārlietu ministri. Aicināta piedalīties bija arī Gruzija, taču atteicās, norādot, ka trīs Aizkaukāza nācijām savu attiecību problēmas būtu jārisina bez lielo kaimiņvalstu tiešas līdzdalības. Protams, ka tikšanās centrālā tēma bija Armēnijas un Azerbaidžānas savstarpējās attiecības, kuras joprojām ir sprādzienbīstamas pēc tam, kad Azerbaidžāna septembra nogalē atguva kontroli pār Kalnu Karabahas reģionu, likvidējot tur vairāk nekā trīsdesmit gadus pastāvējušo, faktiski neatkarīgo armēņu valstisko veidojumu – Arcahas republiku. Tas izraisīja praktiski visu reģionā dzīvojošo armēņu – vairāk nekā simts tūkstošu – bēgšanu uz Armēniju. Daudzi starptautiskie eksperti novērtē notikušo kā etnisko tīrīšanu. Teherānā Krievijas ārlietu ministrs Lavrovs paziņojis, ka galvenās problēmas Kalnu Karabahas sakarā esot atrisinātas. Tomēr, pat ja tā būtu, šis jautājums neizsmeļ visu attiecību problemātiku Baku un Erevānas starpā. Abu valstu robežu tuvumā ir vairāki eksklāvi, kuri atrodas pretējās puses kontrolē. Vēl daudz nozīmīgāks iemesls potenciālajam konfliktam ir Azerbaidžānas Nahičevanas rajons, kuru no valsts pamatteritorijas šķir apmēram 40 kilometrus plata Armēnijas teritorijas josla. Azerbaidžāna pieprasa šeit izveidot Armēnijas nekontrolētu transporta koridoru, kas tad izveidotu tiešu transporta artēriju arī ar Turciju, kura robežojas ar Nahičevanu. Arī Krievija šķiet ieinteresēta šādā koridorā, kas varētu būt viens no kanāliem sankciju apiešanai. Taču ar to Azerbaidžānas ekspansionistiskie motīvi neaprobežojas. Pēdējos gados, tai skaitā no režīma līdera Ilhama Alijeva mutes, izskan pastāvīgi apgalvojumi, ka pati Armēnijas teritorija vēsturiski esot azerbaidžāņu zeme. Pamatojoties uz faktu, ka līdz 18. gs. beigām armēņi pašreizējā Armēnijas teritorijā patiešām bija minoritāte, tiek izvērsta koncepcija par Armēniju kā t.s. „Rietumazerbaidžānu” – potenciālu Baku ekspansijas objektu. Uz šī fona papildu nervozitāti rada šobrīd notiekošās militārās mācības ar Azerbaidžānas un Turcijas spēku piedalīšanos, kas aptver Nahičevanu, Kalnu Karabahu un vairākus citus rajonus Armēnijas robežas tuvumā. Sauszemes operāciju Gazā (ne)gaidot Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu, vakar, 24.oktobrī, tiekoties ar aizsardzības spēku personālu vienā no apakšvienībām, paziņoja, ka jau labu laiku sagaidītā plašā sauszemes operācija tuvojas un noteikti notiks. To pašu citas vienības apmeklējuma laikā pauda arī Izraēlas aizsardzības ministrs Joavs Gallants, sakot, ka karš vēl ir tikai pašā sākumā un „Hamās” nāksies iznīcināt sauszemes kaujās. Tomēr pagaidām nav pazīmju, kas liecinātu, kad varētu sākties šī nākamā kara fāze. Izraēla turpina vērst pret Gazas sektoru intensīvus aviācijas un raķešu triecienus, pēdējās dienās publiskotas arī ziņas par īpašo uzdevumu vienību reidiem. Saskaņā ar Apvienoto Nāciju sniegtajiem datiem nogalināto skaits Gazas joslā šobrīd jau pārsniedzis piecus tūkstošus, no kuriem, kā lēš, tikai neliela daļa ir teroristiskās organizācijas „Hamās” kaujinieki. Šādi civiliedzīvotāju upuri daudzu acīs ir nepieņemami, un pret Izraēlu tiek vērsts starptautisks spiediens. Francijas prezidents Emanuels Makrons, vakar ieradies Izraēlā, izteicās, ka palestīniešu dzīvības ir tikpat vērtas kā franču vai izraēliešu dzīvības un Gazas iedzīvotāju ciešanas nav attaisnojamas. Tiesa, viņš nekavējās bilst, ka nav attaisnojuma arī „Hamās” teroristu pastrādātajām zvērībām. Var diezgan droši paredzēt, ka, izvēršoties plašai sauszemes spēku operācijai, šo upuru skaits strauji pieaugs. Protams, kaujas pilsētvidē nesīs lielus upurus arī Izraēlas Aizsardzības spēkiem, kā arī būs papildu risks uz Gazu aizvesto izraēliešu ķīlnieku dzīvībām. Savienotās Valstis nule nosūtījušas uz Izraēlu ģenerālleitnantu Džeimsu Glinnu, kuram ir nozīmīga ielu kauju pieredze, gūta amerikāņu spēku operācijās Irākā, mudinājušas Izraēlu atteikties no plašas sauszemes kampaņas, turpinot līdzšinējo gaisa triecienu un specvienību operāciju taktiku. Tikām arvien padziļinās humānā krīze Gazas joslā. Kritisks ir degvielas deficīts, kas draud izraisīt ūdensapgādes un slimnīcu darbības pārtraukumu. Attiecīgi civiliedzīvotāji var iet bojā ne tikai tiešās karadarbības, bet arī tīra ūdens un medicīnas palīdzības nepieejamības dēļ. Par spīti agrāk izskanējušajiem pieļāvumiem, vakar Izraēlas Aizsardzības spēku pārstāvis admirālis Daniels Hagari paziņoja, ka Izraēla nepieļaus degvielas ievešanu Gazas joslā, jo „Hamās” to piesavinoties un izmantojot militāriem mērķiem. Bija paredzēts, ka vakar Gazas joslā no Ēģiptes ieradīsies 20 kravas mašīnas ar humāno palīdzību, taču līdz šim nenoskaidrotu iemeslu dēļ robežu šķērsojušas vien astoņas. Pirmdien tika apstiprināta ziņa, ka „Hamās” teroristi ar Sarkanā Krusta starpniecību atbrīvojuši divas cienījamos gados esošas izraēliešu ķīlnieces. Vēl divas ķīlnieces – māte un meita, Savienoto Valstu pilsones – tika atbrīvotas pagājušonedēļ. Tas rada kaut pieticīgu, tomēr cerību uz pārējo vairāk nekā divsimt ķīlnieku atbrīvošanu. Kongresa spīkera ilgais „kāstings” Kā zināms, 3. oktobrī Savienoto Valstu kongresmeņi pirmoreiz valsts vēsturē ar balsojumu atbrīvoja no amata līdzšinējo Kongresa Pārstāvju palātas spīkeri, republikāni Kevinu Makārtiju. Saskaņā ar nerakstītu likumu šādā situācijā Kongresa apakšnams pārtrauc visus citus likumdošanas procesus līdz brīdim, kad tiek ievēlēts jauns vadītājs. Kandidātus izvirza katras partijas frakcija, taču izšķirošā, protams, ir vairākuma frakcijas – šajā gadījumā republikāņu – izvēle. Un republikāņiem, kuru frakcijas daļa vienojās ar mazākumā esošajiem demokrātiem Makārtija atlaišanai, ar jauna nominanta izraudzīšanu līdz šim gājis kā pa celmiem. 11. oktobrī ar nelielu pārsvaru frakcija vienojās izvirzīt kongresmeni no Luiziānas Stīvu Skelīsu, taču drīz pēc frakcijas balsojuma vairāki republikāņu deputāti paziņoja, ka tomēr par viņu nebalsos, un balsojums Kongresā tika atlikts. 13. oktobrī tika izvirzīts nākamais pretendents – Skalīsa konkurents iepriekšējā kārtā, Ohaio pārstāvis Džims Džordans. Tomēr nākamajās dienās atbalsts frakcijā viņam sāka sarukt, līdz 20. oktobrī Kongresa republikāņi atmeta arī šo kandidatūru. Var pieminēt, ka nozīmīgākais jautājums izvirzīšanai bija kandidāta attieksme pret atbalstu Ukrainai un Izraēlai. Pirmdien republikāņu frakcija pulcējās aiz slēgtām durvīm trešajai nominācijas tūrei, kurā tika balstot par septiņiem kandidātiem, pēc katras kārtas atmetot vismazāk balsu saņēmušo. Par uzvarētāju šai sacīkstēs kļuva kongresmenis no Minesotas Tomass Erls Emmers. Taču te procesā iesaistījās pats Donalds Tramps, paziņodams, ka viņam Emmers šķietot pārāk kreiss, un nominants atsauca savu kandidatūru. Tad nu vakar, 24. oktobrī, iepriekšējais balsošanas mehānisms tika iedarbināts vēlreiz, šoreiz ar pieciem kandidātiem, no kuriem viens atsauca kandidatūru, trīs tika izbalsoti, bet par favorītu kļuva 51 gadu vecais Luiziānas pārstāvis, bijušais radiožurnālists Maiks Džonsons. Paredzēts, ka balsojums par viņa kandidatūru Kongresa Pārstāvju palātā notiks šodien. Ja vien kaut kas atkal neatgadīsies. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Kā labāk dzīvot
Latvijā arvien daudzi piedalās satiksmē bez derīgas tehniskās apskates un OCTA

Kā labāk dzīvot

Play Episode Listen Later Oct 13, 2023 49:40


Pa Latvijas koplietošanas ceļiem ikdienā pārvietojas ievērojams skaits automašīnu, kurām nav izieta tehniskā apskate un nav iegādāta  obligātās civiltiesiskās atbildības polise. Kāpēc speciālisti ceļ trauksmi par šādu problēmu, kas pastāv gadu desmitiem, raidījumā Kā labāk dzīvot diskutē Latvijas Transportlīdzekļu apdrošinātāju biroja pārstāvis Agris Daukšte, satiksmes drošības eksperts Oskars Irbītis un Valsts policija Satiksmes drošības vadības biroja priekšnieks Arturs Smilga. Latvijas Transportlīdzekļu apdrošinātāju birojs, Ceļu satiksmes drošības dienests (CSDD) un Valsts policija oktobrī aktualizējusi tēmu par piedalīšanos ceļu satiksmē bez derīgas tehniskās apskates un OCTA. Tas aktualizēts, jo aizvien ir ļoti liels to satiksmes dalībnieku skaits, kas piedalās satiksmē bez derīgiem dokumentiem. 1-2% satiksmes negadījumu izraisa braucēji, kam nav izieta tehniskā apskate un arī iegādāta OCTA, skaidro Agris Daukšte. "Tas ir pietiekoši daudz, lai tās varētu radīt problēmas. It sevišķi problēmas tas radīs pašiem braucējiem," analizē Oskars Irbītis. "Ja mēs skatāmies, cik mums ir gada laikā negadījumu vispār, tie ir apmēram 40000 negadījumu katru gadu. Vidēji vismaz divi automobiļi katrā šajā negadījumā [ir iesaistīti], tātad ap 80000 automobiļu, kas iesaistīti negadījumos. Aktīvi transportlīdzekļi, kas piedalās satiksmē, mums ir apmēram 800000, tie, kas iziet apskati, kas reāli parādās uz ceļa, tie, kurus var nofiksēt. Tas nozīmē, ka katrs desmitais automobilis reāli iekļūst negadījumā. (..) Tātad ir darīšana ar apdrošinātājiem un tas nozīmē, ka risks, ka tomēr nāksies maksāt pašam no savas kabatas un tie cipari var būt diezgan lieli, ir ļoti reāls. Cilvēks vienkārši neapzinās to, ka faktiski vislielākās finansiālās problēmas ne jau sagādās policija vai kāds no šiem uzraugošajiem, bet tie varētu būt arī apdrošinātāji, piemēram, ar regresa prasību, ka cilvēkam pašam nāksies samaksāt par to, ko viņš apskādējis." Statistika rāda, ka negadījumos, kuros iesaistīts neapdrošināts transportlīdzeklis, ļoti bieži ir "džentelmeņa komplekts" - transportlīdzeklim nav arī tehniskā apskate un vadītājs vēl ir dzērumā. 2022. gadā no negadījumiem, kas izraisīti bez OCTA, 30% ir tie, kurus izraisījuši transportlīdzekļi, kuriem nav arī tehniskās apskates. Raidījuma viesi ir pārliecināti, ka nevar būt nekādi aizbildinājumi un attaisnojumi cilvēkam, kāpēc viņi izmanto auto bez tehniskās apskates un OCTA, respektīvi neievēro noteikumus. Tas rada apdraudējumu ne tikai pašam vadītājam gadījumā, kuru raksturoja Oskars Irbītis, bet tas ir arī tiešs apdraudējums visiem pārējiem satiksmes dalībniekiem.  

Kā labāk dzīvot
Bioloģisko atkritumu šķirošana būs obligāta: vai esam tam gatavi

Kā labāk dzīvot

Play Episode Listen Later Oct 11, 2023 50:19


Latvijā gandrīz puse (42 %) aptaujāto iedzīvotāju apgalvo, ka vislielākais šķērslis bioloģisko atkritumu šķirošanā ir specializētu konteineru trūkums dzīvesvietas tuvumā, liecina uzņēmuma "Getliņi EKO" un kompānijas "Norstat" veiktais pētījums informatīvās kampaņas "Viss, ko neapēd, ir noderīgs ietvaros". Vai esam gatavi bioloģisko atkritumu šķirošanai? Kā problēmu risināt, raidījumā Kā labāk dzīvot diskutē "Getliņi EKO" Vides un attīstības pārvaldes vadītāja Līga Šmite, "Zero Waste Latvija" valdes locekle Maija Krastiņa, "Eco Baltia" vide direktors Andris Ziemelis un "Clean R" Sadzīves atkritumu apsaimniekošanas departamenta vadītāja Liene Rumpane. Sazināmies ar Latvijas namu pārvaldītāju un apsaimniekotāju asociācijas valdes priekšsēdētāju Ģirtu Beikmani. Liene Rumpane norāda, ka lielākā daļa iedzīvotāju motivāciju vai vēlmi šķirot argumentē ar to, ka viņiem nav infrastruktūras. "Var piekrist, var arī nepiekrist, ņemot vērā, ka ir namu apsaimniekotāji, kuriem to var prasīt. Namu apsaimniekotāji saprotamu iemeslu dēļ izvēlas konteineru uzstādīt, vai nē: vai pagalmā trūkst vietas, vai redz iedzīvotāju kopējo noskaņojumu pret šķirošanu," atzīst Liene Rumpane. "Otra lieta, tā bija lielāka daļa no nešķirotājiem, kas atbildēja, ka viņi neredz motivāciju, neredz iemeslu un vajadzību šķirot atkritumus, kamēr viens konteiners aizņems vienu auto stāvvietu." Tāpat viņa vērtē, ka cilvēkiem ir daudz neskaidrību par to, kas tad ir bioloģiskie atkritumi. "Ja runājam par "bioloģiju", tad tur pilnīgi pareizi nonāk sadzīves atkritumi, iedzīvotāji nesaprot starpību starp maisiņu tipiem. Ne viss, kur ir uzrakstīts "bio" ir bio. Tas, ko iedzīvotāji šķiro un labticīgi tic tam, kas uz maisiņa ir uzrakstīts, ja tas ir bio pamperis, tie ir kompostējami. Ja tās ir bio kaķu smiltis, ka tās drīkst nonākt konteinerā. Ja veikala tirgotāji saka, ka viņam ir maisiņi ar bio piedevu, ka tas ir maisiņš, kuru drīkst izmest. Iedzīvotāju daļa labticīgi tic tam, kas rakstīts uz iepakojuma. Tad ir daļa, kuri nepadomā, piemēram, pilnu piena paku izmet bio konteinerā," vērtē Liene Rumpane. Atkritumu apsaimniekotāji norāda, ka vismaz Rīgā sarežģīta ir komunikācija ar namu apsaimniekotājiem jeb starpniekiem starp iedzīvotājiem un atkritumu apsaimniekotājiem. Daudzi pirms pāris gadiem noraidījuši piedāvājumu uzstādīt bioloģisko atkritumu konteinerus. Tam, ka sarunas mēdz būt smagas, piekrīt arī Ģirts Beikmanis, norādot, ka namu apsaimniekotāji rīkojas ar svešu mantu, jeb iedzīvotāju iēpašumu, bet ir arī labie piemēri. Ierakstā stāsts par Valkas novada pieredzi. Valkas novadā nākamgad brūnos bioloģisko atkritumu konteinerus uzstādīs sešās vietās Valkas pilsētā pie daudzdzīvokļu mājām, kur jau šobrīd atrodas atkritumu šķirošanas konteineri. Ēdināšanas iestādēm bioloģiskie atkritumi būs jāšķiro obligāti, bet privātmāju īpašnieki varēs slēgt individuālus līgumus. Interesējamies, ko gatavojas darīt Valkas novada pašvaldība un ko par bioloģisko atkritumu šķirošanu domā iedzīvotāji. Bioloģisko atkritumu šķirošana no 2024. gada 1. janvāra Latvijā būs obligāta. Papildu jau esošajiem atkritumu konteineriem būs pieejams vēl viens – brūnais.

Kā labāk dzīvot
Migrēna: ar to nākas sadzīvot, to var arī izārstēt

Kā labāk dzīvot

Play Episode Listen Later Oct 2, 2023 26:26


Migrēnas lēkmes ievērojami pazemina cilvēka dzīves kvalitāti un darba spējas. Lielai daļai ar migrēnu sirgstošajiem nākas ar slimību sadzīvot, bet pastāv iespējas to arī izārstēt. Par slimības ārstēšanu un simptomu mazināšanu raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Gaiļezera slimnīcas Galvassāpju vienības vadītāja Līga Mekša un Latvijas Galvassāpju pacientu biedrības pārstāve Karīna Zaņģe. Ārste skaidro, ka migrēna ir stipras un ļoti stipras galvassāpes, kas bieži traucē arī darba kvalitāti. Darba spējas atgūst ātri. Starp lēkmēm cilvēks ir pilnīgi vesels. Ir cilvēki, kuriem lēkmes ir divas reizes mēnesī, ir tādi, kam - reizi gadā. Migrēna ir saistīta arī ar "ikdienas trigeriem". "Smadzenes ir gatavas sāpēt ātrāk un vairāk, dot tik viņām iemeslu," norāda Līga Mekša. Viena no pirmajā ārstēšanas metodēm ir trenēt, apzināt savas emocijas, ievērot režīmu, vingrot, ēst, dzert ūdeni, gulēt, nepārstrādāties, sabalansēt darba un atpūtas režīmu, ka arī psiho emocionāls treniņš.  "Psihoterapija ir numur viens terapija, jo sāpes ir sajūtas, un jebkuras sāpes mēs varam analizēt, sadalīt un censties ierobežot vai kā citādāk izplatīt apzināti. Ne visas var izdzēst, bet katrā gadījumā ar tām ir ļoti nozīmīgi strādāt," norāda Līga Mekša. "Latvijā pishoterapija nav apmaksāta, tā pieejama tiem, kas to var atļauties. Daudzi izmanto iespējas pašmācības ceļā. Vispolārākā ir kognitīvi biheiviorālā terapija - prāta uzvedības terapija, atlasīt savus klupšanas akmeņus, kurā brīdī domas kā aitas sāk maldīties, viņas salasīt atpakaļ, koncentrēties uz režīmu, uz psihoemocionālo stabilitāti. Tas ir ļoti nopietns darbs ar sevi, pastāvīga meditācija, elpošanas vingrinājumi, un tikai tad, protams, ir medikamenti, kas arī ir prātīgi jāizvēlas pareizā laikā, pareizā devā, atkarībā no tā, kas katram pacientam ir piemērots, tādēļ tos vislabāk pārrunāt ar ārstu vai nu tai brīdī farmaceitu, ja tikai aptieka pieejama." Karīna Zaņģe dalās pieredzē, atklājot, ka slimība liedz viņai jau pāris gadus atrast darbus, kas savukārt nozīmē, ka nav ikdienas ienākumu, lai spētu sevi nodrošināt. Tas rada papildus stresu, bet nepieciešamā terapija viņai mēnesī izmaksā ap 200 - 250 eiro. "Protams, tas ir ļoti liels darbs ar sevi, psiholoģiskās traumas, bet diemžēl psihoterapiju apmeklējot, pareizi daktere minēja, tas nav visiem pieejams. (..) Varbūt man meditācija, joga neder, katram ir savs. Tas ceļš ir nenormāli milzīgs, un diemžēl ceļš uz diagnozi arī vienas stundas vai gada garumā, tie ir vairāki izmeklējumi, vairāki speciālistu, ar kuriem tev sakrīt. Ļoti lielu analīzi ar sevi, vēlme vispār to darīt, spēt piecelties, nekrist depresijā un izprast pašam sevi. Un tad jau, ka tu izproti, tad tu kļūsti mierīgāks un nākamais mans solis bija dalīties, lai mēs neejam uz tām burvju tabletītēm, lai neveidojas zāļu atkarība, kam es izgāju cauri. Temats ir ļoti garš - ēšana, miegs, ja režīms, hobiji, draugi, darba vide, viss iet kopā."    

Divas puslodes
Polijas - Ukrainas attiecības. Kalnu Karabahu pametuši tūkstošiem armēņu

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Sep 27, 2023 54:09


Polijas - Ukrainas attiecību saspīlējums. Ukrainas pretuzbrukuma virzība. Kalnu Karabahu pametuši tūkstošiem armēņu. Aktualitātes pasaulē analizē politologs Andis Kudors un Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga. Sazināmies ar pulkvežleitnanti Anitu Pizeli, Zemessardzes štāba pārstāvi. Kalnu Karabahu pamet tūkstoši Tikai viena diennakts bija vajadzīga pašpasludinātās Arcahas republikas jeb Kalnu Karabahas vadītājiem, lai saprastu, ka bez ārēja atbalsta tā nav spējīga pretstāvēt modernajai Azerbaidžānas armijai. Azerbaidžāna pagājušajā nedēļā uzsāka militāro operāciju ar mērķi atgriezt savā kontrolē pirms vairāk nekā 30 gadiem pazaudēto reģionu. Šajos gadu desmitos tā ir izveidojusi kaujspējīgus bruņotos spēkus, kamēr Armēnija, kuras tautieši apdzīvo Karabahu, bijusi pilnība atkarīga no Krievijas labvēlības. Tagad, kad Krievija ir aizņemta karā Ukrainā un nav spējīga diktēt savus noteikumus reģionā, arī Armēnija bijusi spiesta atzīt, ka tai nav militārās kapacitātes karot pret Azerbaidžānu. Nākamajā dienā pēc pašpasludinātās republikas kapitulācijas Azerbaidžānas prezidents paziņoja, ka viņš garantē iespējas armēņiem turpināt dzīvot savā dzimtenē, turklāt solot novājinātajam reģionam uzplaukumu un labklājību. Taču armēņi viņam netic. Pēdējo diennakšu laikā robežu šķērsojuši jau vairāki desmiti tūkstoši bēgļu, kuri ir pametuši visu, lai glābtu dzīvību. BBC 27. septembrī ziņoja, ka reģionu pametusi vismaz ceturtā daļa iedzīvotāju. Daudzi stāsta, ka viņi pat nav tikuši līdz mājām, bet no slēptuvēm pa taisno izvesti uz Armēniju. Pavisam Kalnu Karabahā dzīvo vairāk nekā 120000 armēņu. Dramatiskajos notikumos piedzīvota vēl viena traģēdija. Stepanakertas tuvumā pirmdienas vakarā notika sprādziens vietējā naftas bāzē brīdī, kad bēgošie armēņi stāvēja rindā pēc degvielas, lai varētu tikt prom no pilsētas. Rezultātā ir simtiem ievainoto un pazudušo, bet vismaz 68 cilvēki ir gājuši bojā. Ukraina Polijas parlamenta priekšvēlēšanu vētrā Polija vairs nesūtīs ieročus Ukrainai, bet tā vietā koncentrēsies uz savas aizsardzības pastiprināšanu, tā pirms nedēļas paziņoja Polijas premjerministrs Mateušs Moraveckis. Vēlāk gan Varšava precizēja, ka esošās saistības turpinās pildīt un arī sabiedrotajiem turpinās ļaut caur Poliju piegādāt ieročus Kijivai. Kopš Krievijas pilna apmēra iebrukuma Ukrainā pagājušā gada februārī Polija bijusi viens no galvenajiem Kijivas atbalstītājiem gan uzņemot ukraiņu bēgļus, gan atbalstot Ukrainu starptautiski un militāri. Tomēr pēdējā laikā attiecības starp abām valstīm ir pasliktinājušās Polijas noteiktā Ukrainas labības importa aizlieguma dēļ. Jāpiemin, ka Polija gatavojas parlamenta vēlēšanām oktobra vidū un šī brīža aptaujas liecina, ka valdošā partija “Likums un taisnīgums” nākamajā sasaukumā varētu zaudēt vairākumu un būt spiesta veidot koalīcijas valdību. Analītiķi norāda, ka graudu importa aizliegums ir īpaši būtisks  “Likums un taisnīgums” bāzes vēlētājiem, tomēr arī starp viņiem visa veida atbalsts Ukrainai joprojām ir ļoti augsts un pēdējie politiķu paziņojumi varētu arī atspēlēties viņiem vēlēšanu dienā.  Ukrainas spēki lēni maļ Krievijas aizsardzības pozīcijas Ukrainas spēki lēni, tomēr pārliecinoši virzas cauri Krievijas aizsardzības pozīcijām dienvidu frontē. Ziņas no frontes līnijas, protams, ir pieticīgas un ienāk ar vairāku dienu novēlošanos, tomēr svarīgi atzīmēt ASV domnīcas „Kara izpētes institūts” novērtējumu, ka Krievijas armijai nav pietiekami daudz spēku, lai pilnībā nokomplektētu dziļu aizsardzību Zaporižjas rietumos.  Pēdējā laikā ir bijuši arī vairāki sekmīgi uzbrukumi stratēģiskiem mērķiem uz laiku okupētās Krimas un pašas Krievijas teritorijā. Ukrainas armijas speciālo operāciju spēki paziņojuši, ka pagājušās nedēļas raķešu triecienā Krievijas Melnās jūras karaflotes štābam Sevastopolē nogalināti 34 krievu virsnieki. Sākumā tika minēts, ka starp nogalinātajiem ir arī Melnās jūras karaflotes komandieris admirālis Viktors Sokolovs, tomēr vakar, 26. septembrī, viņš parādījās Kremļa izplatītā video, kas it kā uzņemts tās pašas dienas rīta pusē. Vēl astoņi virsnieki iznīcināti „Himars” triecienā Hersonas apgabalā. Krievijas teritorijā Kijivas galvenie mērķi ir Krievijas militāri rūpnieciskā kompleksa uzņēmumi, kas strādā raķešbūves jomā, lai palēninātu Krievijas bruņojuma ražošanu. Lielākā daļa no šīm rūpnīcām atrodas Krievijas rietumu daļā un ir sasniedzamas ar dronu palīdzību. Kamēr Ukraina smagās cīņās cenšas atgūt savu teritoriju, agresorsvalsts Krievija cer jau oktobrī atgriezties ANO Cilvēktiesību padomē, no kuras tā tika izslēgta pērnā gada aprīlī pēc pilna mēroga iebrukuma Ukrainā.  Sagatavoja Ieva Zeiza un Aidis Tomsons.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Kā labāk dzīvot
Kampaņa "Neesi SkrejKritenis!": cik nozīmīgi ierobežot skrejriteņu braucējus satiksmē

Kā labāk dzīvot

Play Episode Listen Later Jul 27, 2023 47:10


"Neesi SkrejKritenis!", tā sociālā kampaņa pastiprina ziņu, ka strauji audzis ceļu satiksmes negadījumu skaits, kuros iesaistīti elektroskrejriteņi. Cik nozīmīgi ierobežot skrejriteņu braucējus vispārējās satiksmes drošības labad un kā to izdarīt jau šodien, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: Latvijas Auto moto biedrības prezidents Juris Zvirbulis, Valsts Policijas Satiksmes drošības pārvaldes priekšnieks Juris Jančevskis un uzņēmuma "Bolt" pārstāvis Valts Marga. Elektroskrejriteņu vadītāji satiksmes negaidījumos šogad cietuši teju divkārt vairāk, salīdzinot ar pagājušo gadu, bet četru gadu laikā šī statistika augusi pat 10 reizes. Juris Jančevskis norāda, ka 2023. gada pirmajā pusgadā bijuši 186 negadījumi, cietis 141 cilvēks, astoņi no viņiem cietuši smagi. Statistika rāda, ka pārkāpumu veids nemainās. Tie ir: braukšana pie luksofora aizliedzošā signāla; braukšana, pārvadājot pasažieri; braukšana reibumā. Par braukšanu reibumā šogad aizturēti vairāk nekā 120 vadītāji. "Ja skatāmies, kura rīcība noved līdz negadījumam, 95% tā ir paša skrejriteņa vadītāja rīcība. Vai tā bija pārgalvīga vai neatbilstoša, vai klaja pārkāpumu nesoša. Tas ir viņa darbības rezultātā. Tāpēc ir šī kārtējā kampaņa, vēlreiz atgādināt par pozitīvo attieksmi uz ceļa vai trotuāra, par savstarpējo cieņu, par galvenajiem drošības jautājumiem, kas aktuāli elektrisko skrejriteņu vadītājiem. Arī par to, ka ir nerakstītie likumi - savstarpējā cieņa, kur jāpalaiž, jāpiebremzē. Tas ir galvenais vadmotīvs akcijai," norāda Juris Zvirbulis. Valts Marga uzskata, ka sabbiedrībā ir nulles tolerance pret pārkāpumiem, tāpēc svarīgi ir veicināt ātrāk paradumu maiņu. Uzņēmuma "Bolt" skrejriteņos ir iestrādāti sensori, kas fiksē pārgalvīgu braukšanu. "Pateicoties plašam sensoru klāstam, kas iebūvēts skrejriteņos, mēs varam noteikt gan strauju svara pieaugumu brauciena laikā, gadījumos, ja ar skrejriteni brauc divas personas, mēs varam noteikt straujus pagriezienus, strauju bremzēšanu, sadursmes, kā arī vēl citus rādītājus, kas ir kā kopsaucējs, lai varam automātiski sistēmā izlemt, vai piešķirt klientam aizrādījumus līdz pat bloķēšanai, vai nē," atklāj Valts Marga. Gan Juris Zvirbulis, gan Juris Jančevskis atzīst, ka svarīgi ir uzlabot infrastruktūru. Tiesiskais regulējums šobrīd ir sakārtots, ja vēl būtu infrastruktūra atbilstoša, arī konfliktsituāciju skaits būtu mazāks. "Neskatoties uz kampaņām, kas ir katru gadu, joprojām daudzi lietotāji nezina, ka arī uz viņiem [skrejriteņu vadītājiem] attiecas ceļu satiksmes noteikumu prasības," atzīst Juris Jančevskis. "Daudzi šo transporta līdzekli izmanto kā atpūtas vai izklaides rīku, it sevišķi pēc ballītēm, pēc svinēšanām. Viņš lieto alkoholu, viņš domā, ka, braucot ar skrejriteni tādā veidā, nezaudēs vadītāja apliecību. Vai nu viņš tiek aizturēts, pārkāpums tiek pārtraukts un viņš tiek pie nauda soda, vai viņš pats gūst miesas bojājumus, krītot, vai nodara pāri citiem. Diemžēl daudz to uzzina, kad paši ir saskārušies cietēja lomā, ka arī uz šo transporta līdzekļu grupu un vadītājiem attiecas ceļu satiksmes noteikumu prasības."  Juris Zvirbulis atgādina, ka ir veiktas izmaiņas Ceļu satiksmes likumā, ka arī skrejriteņiem būs obligāta reģistrācija, apdrošināšana, numuri un būs jālieto ķivere brauciena laikā.

Krustpunktā
Krustpunktā: Drošības situācija saistībā ar iespējamām provokācijām Zaporižjā

Krustpunktā

Play Episode Listen Later Jul 11, 2023


Pagājušajā nedēļā veidojās saspringta situācija saistībā ar Zaporižjas atomelektro staciju, Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis brīdināja, ka Krievija tur gatavo bīstamas provokācijas. Daudzi sprieda, ka pēc Kahovkas dambja spridzināšanas no Krievijas var gaidīt visļaunākās un visneracionālākās lietas. Saistībā ar Zaporižji viss šobrīdi, šķiet, nomierinājies, lai bažas paliek. Krustpunktā runājam par riskiem saistītiem ar Zaporižjas AES, kā arī vērtējam to, kā sokas Ukrainai pretuzbrukumā. Un tas NATO samita fonā. Diskutē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Mārtiņš Vargulis un Latvijas armijas atvaļinātais kapteinis Mārtiņš Vērdiņš. Sazināmiies ar Valsts vides dienesta Radiācijas Drošības centra direktori Daci Šatrovsku. Bažas par Eiropā lielākās atomelektrostacijas drošības riskiem ir bijušas pastāvīgas visā Krievijas iebrukuma laikā. Jūnija sākumā bažas pastiprinājās pēc Kahovkas HES aizsprosta, kas ir būtisks reaktoru dzesēšanai, sagraušanas.

Divas puslodes
Blinkena vizīte Ķīnā. Āfrikas valstu miera sarunu iniciatīva

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Jun 21, 2023 53:52


ASV valsts sekretāra Entonija Blinkena vizīte Ķīnā. Āfrikas valstu līderi aicina Putinu sākt miera sarunas ar Ukrainu. Skandināvu akcija pret Krievijas tirgū esošajiem rietumu uzņēmumiem. Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs, Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes doktorantūras vadītāja, Ķīnas Studiju centra direktore, Latvijas ārpolitikas institūta Āzijas programmas direktore Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Sazināmies ar Ingu Purgali Zviedrijā. Blinkens Pekinā – runāts par visu, sarunāts nedaudz Šīs nedēļas sākumā notika Savienoto Valstu valsts sekretāra Entonija Blinkena oficiāla vizīte Ķīnas Tautas republikā. Tas ir pirmais šāda līmeņa amerikāņu amatpersonas apmeklējums totalitārajā Āzijas lielvalstī pēdējo piecu gadu laikā; apmeklējums, kas tika gaidīts ar zināmām cerībām uz līdzšinējās attiecību lejupslīdes apturēšanu. Vismaz retorika šai ziņā dod pamatu piesardzīgam optimismam. Uz to vedina, pirmkārt, tas, ka amerikāņu ārlietu resora vadītāju iepriekš neizsludinātā vizītē pieņēma Ķīnas valsts un kompartijas līderis Sji Dziņpins. Viņa tikšanās ar rangā zemāku amerikāņu amatpersonu apliecina Pekinas nopietnu vēlmi uzlabot attiecības. Un ja šī tikšanās ilga tikai kādas 35 minūtes, tad ar savu ķīniešu kolēģi Ciņu Ganu valsts sekretārs sarunājās apmēram septiņas ar pusi stundas. Tāpat viņš tikās arī ar Ķīnas kompartijas centrālkomitejas ārlietu nodaļas vadītāju Vanu Ji. Kā tika uzsvērts publiskajās uzstāšanās, sarunās skarts praktiski viss abas puses interesējošo aktualitāšu loks – Taivānas statuss un situācija, Krievijas agresija pret Ukrainu, cilvēktiesību stāvoklis Ķīnā, sevišķi Siņdzjanā, Tibetā un Honkongā, arī Ķīnā ražotā sintētiskā opiāta fentanila nelegālais imports Savienotajās Valstīs. Kas attiecas uz Taivānu, valsts sekretārs Blinkens vēlreiz apliecināja Vašingtonas nemainīgo nostāju, atzīstot Pekinas valdību par vienīgo Ķīnas suverēno varu, tomēr brīdināja sarunu partneri atturēties no provokatīviem soļiem pret faktiski neatkarīgo valsti. Savukārt Ķīnas puse apliecināja, ka tā neatbalstīs Krieviju ar letāla bruņojuma piegādēm. Uz to gan amerikāņu viesis aizrādīja, ka šai ziņā trūkst pārliecības par ķīniešu privāto kompāniju godprātību. Daudzi novērotāji sevišķi uzsver Sji Dziņpina teikto, ka Ķīna respektējot Savienoto Valstu intereses un nemēģinot apstrīdēt to lomu pasaulē vai tās šai ziņā aizstāt. Šāda retorika šķiet solis atpakaļ pēc visa, ko Pekina teikusi un darījusi attiecībās ar Savienotajām Valstīm apmēram pēdējā gada laikā. Tiesa, kādas konkrētas nozīmīgas vienošanās Entonija Blinkena vizītes laikā netika sasniegtas, tai skaitā nenotika cerētā kontaktu atjaunošana starp abu valstu aizsardzības resoriem. Šie kontakti tika pārtraukti februārī, kad tika notriekta Savienotās Valstis pārlidojusī ķīniešu izspiegošanas zonde. Āfrika māca mieru Eiropai Pagājušās nedēļas nogalē Kijivu un Maskavu apmeklēja augsta līmeņa Āfrikas valstu delegācija, kurā ietilpa Dienvidāfrikas, Ēģiptes, Senegalas, Kongo Republikas, Komoru, Zambijas un Ugandas pārstāvji. Centrālā figūra šai delegācijā bija Dienvidāfrikas Republikas prezidents Sirils Ramafosa. Brauciena deklarētais mērķis bija miera procesa iniciēšana un, kā uzsvēra Dienvidāfrikas līderis, šī ir pirmā reize, kad Āfrikas pārstāvji iesaistās šādā misijā ārpus kontinenta robežām. Kā zināms, Āfrika nopietni cieš no labības un minerālmēslu piegāžu apsīkuma karadarbības rezultātā. Tomēr miera plānam, kuru Kijivā piedāvāja Dienvidāfrikas prezidents, raksturīga viņa valstij un vairākām citām Āfrikas nācijām raksturīgā nenoteiktā nostāja pret Krievijas agresiju. No konkrētajā misijā iesaistītajām, sevišķi Dienvidāfrika un Uganda uzlūkojamas par Kremļa režīma netiešām atbalstītājām. Arī šī brauciena laikā prezidents Ramafosa atkārtoja savus ieskatus, proti – Krievijas iebrukumu Ukrainā esot veicinājusi pati Ukraina un arī rietumvalstis. Attiecīgi, delegācijai viesojoties Maskavā, Kremļa režīma līderis Putins uzteica tās „līdzsvaroto” pozīciju. Tomēr, runājot par miera plānu, agresorvalsts vadītājs izteicās, ka vairākus tā punktus būšot grūti īstenot. Netiešs mājiens par Kremļa attieksmi ir arī tas, ka delegācijas uzturēšanās Kijivā neatturēja Krievijas spēkus no kārtējās raķešu apšaudes. Savukārt prezidents Zelenskis afrikāņu viesiem nepārprotami norādīja, ka nekādi diplomātiski risinājumi nav iespējami, kamēr Ukrainas teritorijā atrodas Krievijas okupanti. Rezumējot – Āfrikas līderu misijas konkrētie panākumi, kā jau varēja sagaidīt, ir teju nekādi, ja neskaita solījumus turpināt procesu. Kas attiecas uz skaļi nedeklarēto, iespējams, Āfrikas valstu līderiem ir izdevies mazināt Kremļa saimnieka vēlmi izstāties no vienošanās, kas nodrošina Ukrainas labības eksportu uz Āfriku no Melnās jūras ostām. Asinis šokolādē Savienotajās Valstīs bāzētā transnacionālā kompānija „Mondelēz International” ir viens no lielākajiem konditorejas izstrādājumu ražotājiem pasaulē. Tās ienākumi 2021. gadā bija nepilni 29 miljardi, un peļņa – vairāk nekā 4 miljardi ASV dolāru. Koncerna paketē ir vairāk nekā četrdesmit zīmoli, tai skaitā tādi pasaulē un arī Latvijā atpazīstami kā „Milka”, „Belvita”, „Cadbury”, „Côte d'Or”, „Daim”, „Halls”, „Marabou”, „Oreo”,  Toblerone”, „Philadelphia Cream Cheese”. Pagātnē kompānija bijusi iesaistīta vairākos skandālos, kas saistīti ar globālo pārtikas ražotāju sociāli un ekonomiski bezatbildīgu politiku Āfrikas valstīs. Līdz ar citiem ražotājiem „Mondelēz” ticis vainots par to, ka iepērk kakao pupiņas no plantācijām Kotdivuārā un Ganā, kuras izveidotas, izcērtot aizsargājamus mežu masīvus, kā arī no plantācijām Mali, kurās tiek izmantots bērnu vergu darbs. Kompānija reaģēja, deklarējot godīgas ražošanas standartu ieviešanu un programmas bērnu verdzības apkarošanai. Tagad globālais našķu ražotājs saskāries ar jaunu reputācijas izaicinājumu: 25. maijā Ukrainas Nacionālā korupcijas novēršanas aģentūra iekļāva „Mondelēz International” savā kara atbalstītāju sarakstā. Iemesls ir tas, ka kompānija pēc 24. februāra nav pārtraukusi darbību Krievijā, turpina tur tirgoties, ražot un maksāt nodokļus agresorvalsts budžetā. Kā liecina muitas dati, atsevišķu kompānijas produktu imports Krievijā pat pieaudzis, tāpat kā kompānija peļņa, jo tā pārstājusi reklamēties un samazinājusi citus nenozīmīgākos tēriņus. Visstraujāk uz Ukrainas deklarēto reaģēja koncerna sadarbības partneri Ziemeļvalstīs. Ar „Mondelēz” saistītos zīmolus pārtraukušas tirgot nacionālās aviosabiedrības SAS un „Norwegian Air”, Zviedrijas publiskais dzelzceļa pārvadātājs SJ, viesnīcu ķēde „Srawberry”, mazumtirgotājs „Elkjop”, kuģniecības kompānija „Fjord Line” u.c. Sadarbību ar koncernu pārtraukušas Dānijas, Norvēģijas un Zviedrijas futbola asociācijas. Boikotētājus nekavē tas, ka vairākiem „Mondelēz” zīmoliem, kā saldumu ražotājiem „Marabou” un „Freia” vēsturiski ir Skandināvijas izcelsme. Saskarsmē ar presi kompānija līdz šim skopi komentēja šībrīža boikotu, taču koncerna iekšienē izplatīts tā Eiropas tīkla prezidenta Vinsa Grūbera paziņojums, kurā viņš sūkstās par nevienlīdzīgu attieksmi – citi ražotāji, kuri arī nav pametuši Krievijas tirgu, šādi netiekot boikotēti. Tajā pat laikā, kā ziņo aģentūra „Reuters”, pret „Mondelēz” vadības rīcību sākuši protestēt uzņēmuma darbinieki Austrumeiropā. Cita starpā minēts, ka jau martā attiecīgu vēstuli parakstījuši 130 nodarbinātie Baltijas valstīs. Ar līdzīgiem protestiem saskārušies arī divi citi pārtikas ražošanas giganti – „Nestle” un „PepsiCo”. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

DIENA PĒC
Anderss Pālzovs. Apgūsti prasmes vai arī dzīvo zemākā sabiedrības šķirā

DIENA PĒC

Play Episode Listen Later Jun 19, 2023 21:52


Daudzi runā par mākslīgo intelektu, daži to saprot. Ko mācīties augstskolās šodien, lai būtu konkurētspējīgs nākotnē? Vai Latvijas izmēra, Zviedrijas izmēra valsts var būt konkurētspējīga globālajā izglītības tirgū? Kāpēc Latvijā mācīties angliski ir nacionāla sāpe un reizē nepieciešamība? Noklausies īsu un iesaistošu sarunu ar Rīgas Ekonomikas augstskolas rektoru Andersu Pālzovu. Diskusiju vada DIENA PĒC autors, Accenture Baltics vadītājs Maksims Jegorovs. 

Zināmais nezināmajā
Dabas inventarizācijas rezultāti neiepriecina: strauji zaudējam bioloģisko daudzveidību

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later May 25, 2023 52:45


Noslēgusies dabas inventarizācija - vērienīgākā dabas vērtību apsekošana, kas veikta līdz šim Latvijā. Rezultāti nav ieprienoši - strauji zaudējam bioloģisko daudzveidību. Kādi ir risinājumi un kā klājas dažādiem biotopiem? Šķiet, esam pieraduši dzirdēt, ka Latvijā ir lielas dabas vērtības, kādas nebūt nav sastopamas visās valstīs. Bet šīs vērtības nepieciešams apzināt daudz precīzāk, un tas arī nesen noticis. Ir noslēgusies dabas skaitīšana, kas sniedz pilnīgākos datus par Latvijas dabu valsts vēsturē. Dabas skaitīšanā Latvijā pētītas pļavas, purvi, meži, upes un ezeri, piejūras un iekšzemes kāpas, alas un iežu atsegumi kopumā 1,3 miljonu hektāru platībā. Tas ļāvis iegūt detalizētu informāciju par šī brīža Latvijas dabas dzīvotnēm, vienlaikus palīdzot samanīt faktorus, par kuriem būtu jāsatraucas. Cik bagātīga ir Latvijas dabas daudzveidība, kādus kritiskos punktus uzrāda dabas skaitīšana un kā mums vajadzētu rīkoties, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektora pienākumu izpildītājs Andris Širovs, Dabas aizsardzības pārvaldes projekta “Latvia Nature” zālāju eksperte Kristīne Daudziņa un šī paša projekta mežu eksperte Sandra Ikauniece. Iepazīstam Latvijas Universitātes Latvijas Mikroorganismu kultūru kolekciju Vairāk nekā 1700 baktēriju un sēņu kultūru, kas ir labs izziņas avots pētniekiem, raisa interesi uzņēmējiem un ir lielisks apliecinājums bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai. To visu varam teikt par Latvijas Universitātes Latvijas Mikroorganismu kultūru kolekciju, kas šajā gadā svin 30 gadu jubileju. Plašāk stāsta šīs kolekcijas vadītāja, Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes asociētā profesore Vizma Nikolajeva. Viņa atklāj, kā tapa ideja par kolekciju, kas tieši un kādos apstākļos kolekcijā glabājas. Mikroorganismu kolekcijās mikroorganismi tiek glabāti kā bioloģiskās daudzveidības daļa saskaņā ar Riodežainero parakstīto Konvenciju par bioloģisko daudzveidību. Tā ka par bioloģisko daudzveidību varam spriest arī pēc tā, cik bagātīga ir ar aci neredzamā pasaule. Vizma Nikolajeva norāda, ka stingru kritēriju mikroorganismu atlasei kolekcijā nav, tā var būt gan vērtīga šo organismu ģenētika, gan interesantas to ārējās pazīmes, gan skaidra sapratne, kur šo mikroorganismu varētu izmantot.