Podcasts about Sarun

Februāris gandrīz beidzies. Pēc aukstās un garās ziemas tuvojas pavasaris, kas mūsu platuma grādos ir palu laiks. Tas ir arī brīdis, kad ziņās biežāk parādās hidrologi, viņu prognozes un komentāri. Toms Bricis ir gatavs pastāstīt vairāk par viņu darbu. Gada lielāko daļu mēs no hidrologiem neko daudz nedzirdam. Pavasarī vai dažu iepriekšējo gadu siltajās ziemās, kad upes iziet no krastiem, tieši upju tuvumā dzīvojošie īpaši ieklausās, kas sakāms hidrologiem. Sarunā vairāk par darba aizkulisēm, kā notiek datu vākšana un plūdu prognozēšana. Bet vispirms atgādinājums par citiem gadiem, kad pēc bargas ziemas Latvijā upes sagādājušas problēmas. Tuvojoties paliem un iespējamiem pavasara plūdiem, hidrologiem priekšā smagākais darba cēliens gadā. Var teikt, ka gatavošanās tam norit visu ziemu, jo kopš uz upēm parādījās ledus, izbraukuma grupa apbraukā upes Latvijā, veic mērījumus, dati tiek likti modelī, kas veic aprēķinus par tālāko attīstību. Par hidrologu darbu stāsta Mārcis Tīrums un Līga Klints.    -- Pēdējā lielā plūdu epizode Latvijā bija 2023. gada janvārī Jēkabpilī, bet tos nevar īsti nosaukt par pavasara plūdiem. Hidrologi šādos gadījumos tos sauc par ziemas paliem vai ziemas plūdiem. Pēdējā reize, kad ziema bija pietiekami auksta, lai veidotos bieza ledus kārta, kas uzlūstot rada ledus sastrēgumus un ceļ ūdenslīmeni, bija 2021. gadā. Toreiz Gaujas lejtecē pie Carnikavas vairākas dienas ūdenslīmenis turējās bīstami augsts, draudot appludināt mājas. Tika pieņemts lēmums ledu spridzināt. Toreiz man bija neparasta pieredze, jo ar Latvijas Televīzijas ziņu dienesta kolēģiem nolēmām tiešraidē rādīt spridzināšanu un pirms tās bija paredzēts, ka es upes malā 10-15 minūtes komentēju apstākļus. Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem kaut kas negāja pēc plāna un spridzināšanu vairakkārt atlika. Beigās es aptuveni stundu tiešraidē komentēju upes hidroloģiskos apstākļus, līdz vienā brīdī ledus sakustējās pats no sevis. Upe pati būtu problēmu atrisinājusi, bet tā kā ledū jau bija salikti desmitiem spridzekļu, lai tos neienestu Rīgas līcī, nācās uzspridzināt.

Interesants fakts: Pasaulē katru mēnesi tiek veikti vairāk nekā 5 miljoni novērtējumu. (jautājums, kas ar tiem notiek pēc tam?:)  Sarunā ar Elīnu Pelčeri – sertificētu Patrick Lencioni Six Working Genius vienīgo treneri Latvijā, ienirstam tēmā, kas organizācijās ir aktuāla, bet, iespējams, pārāk bieži ignorēta: kāpēc gudri, motivēti cilvēki sistemātiski izdeg. Es zinu, ka organizācijas daudz lieto un meklē dažādus rīkus, ko izmantot, lai saprastu realitāti. Lūk, es mēģināšu jums palīdzēt.  Elīna lieliski izskaidro, ka Working Genius nav kārtējais personības tests, bet uz to vairāk var raudzīties kā uz komandas produktivitātes rīku. Tests izpildīšana neiedod risinājumu visām proēmām, bet var iedot valodu, ar ko sākt." Elīna min: „Tas parāda, kuros darba procesos man dabīgi nāk enerģija un kuros es sistemātiski strādāju uz sava resursa rēķina."  Rīks palīdz ieraudzīt šos šauros pudeles kaklus kā realitāti par ko var sākt atklāti sarunāties. „Bieži vien tests iedod tādu legalizāciju par šo runāt. Kad mēs redzam visi to bildi vienādi – sākam risināt."  Šajā epizodē apskatījām: Ko Working Genius mēra – un ar ko tas atšķiras no personības testiem un kompetenču modeļiem Trīs zonas – ģenialitāte (dabiskā enerģija), kompetence (apgūta prasme) un frustrācija (kas iztukšo) Komandas karti – kā ieraudzīt, kur komandā ir šaurie pudeles kakli un kāpēc kaut kas sistemātiski „buksē" Ģenialitāte vs. kompetence – kāpēc cilvēks var būt izcils kādā darbā un vienlaikus no tā sistemātiski izdegt Sapulču dinamiku – kāpēc vienā sapulcē bieži runājam sešos dažādos līmeņos un kā to mainīt Kad tests nepietiek – konflikti vērtību līmenī, dziļāki psiholoģiski iemesli un kad vajadzīgs mediators vai supervīzija, koučings Praktiskus piemērus no Elīnas prakses – pārdošanas komandas, jaunas nodaļas izveide, atbalstītāju pārslodze Kā izmantot rīku motivācijai – ne tikai diagnostikai, bet arī darba dizaina pārskatīšanai un darbinieku noturēšanai Satiec Elīnu TrainingLab.  Uzzini vairāk par: https://traininglab.lv/genialitates/ 

Jaunākajā podkāsta “Šauj garām” epizodē runājam ar mednieku Viesturu Arklonu.Sarunā pieskaramies dzinējmedību sezonas noslēgumam, medību suņu nozīmei un tam, kā medību suņa loma mūsdienās ir būtiski mainījusies, salīdzinot ar situāciju pirms 30 gadiem. Suns vairs nav tikai palīgs medībās – tas ir partneris, ģimenes loceklis un daļa no mednieka dvēseles, un šo saikni vārdos aprakstīt nav vienkārši.Runājam arī par vilkiem, vilku limitu un par to, kāpēc nav normāli, ka medību suņus nogalina vilki, un kā šī realitāte ietekmē gan medniekus, gan medību praksi kopumā.

Ziemas olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā pateicības vārdi tika teikti arī brīvprātīgajiem. Bet brīvprātīgā darba veicēji ir sastopami ne tikai lielos sporta pasākumos. Vēl ir neskaitāmas jomas, kur bez brīvprātīgā darba iztikt nevar. Par brīvprātīgo darbu saruna raidījumā Kā labāk dzīvot.  Sarunājas Nodarbinātības valsts aģēntūras Attīstības un analītikas departamenta vadītāja vietniece Ilona Rute, "Caritas Latvija" valdes priekšsēdētāja Inese Švekle, kura 2025. gadā nominācijā "Gada brīvprātīgā darba organizētājs" saņēma goda zīmi, Brīvprātīgā darba konsultatīvās padomes priekšsēdētāja vietniece Agnija Jansone un Sieviešu sadarbības tīkla valdes priekšsēdētāja, cilvēktiesību aizstāve Inete Ielīte. Ierakstā uzklausām brīvprātīgo Žaneti Ločmeli no Balvu novada. "Jo vairāk Latvijas iedzīvotāju iesaistīsies ar dažām stundām [brīvprātīgā darba], jo vairāk varēsim foršas lietas paveikt. Nebūs tik daudz izdegušo cilvēku," vērtē Agnija Jansone. "Jo vairāk cilvēku iesaistīsies, jo viņi būs laimīgāki. Viņi mazāk gaidīs no savas vietējās pašvaldības vai valsts, ka kaut kas atkal nenotiek, viņi būs jau savu problēmu atrisinājuši mazajā kopienā, kurā jūtas piederīgi. Jo ātrāk atrisināsi problēmas kopienā, jo mazāk ekspektēsi no valsts un mazāk būs "viss ir slikti". Mazāk gaidām, darām paši," mudina Agnija Jansone. Būtiska loma ir brīvprātīgā darba koordinatoram. Tam ir jābūt līderim, un vadītājus nelieliem procesiem jāsāk audzināt jau skolā un jaunatnes organizācijās, pārliecināta Agnija Jansone.      

Pagājušajā nedēļā atzīmēja Pasaules vēža dienu, kuras vadmotīvs šogad bija profilakse un agrīna slimības atklāšana. Par šo darbību nozīmīgumu saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Stradiņa slimnīcas Onkoloģijas klīnikas vadītāja, Latvijas onkologu ķīmijterapeitu asociācijas vadītāja Aija Geriņa, uztura speciāliste Nelda Karpenska-Allaža un infektologs Iļja Drjagunovs.

Gleznotājas Vijas Celmiņas balvas pirmās ieguvējas Ievas Putniņas darbi šobrīd skatāmi "KIM?" Laikmetīgās mākslas centra duo-izstādē "Spēkstacija". Tajā kopā ar mākslinieci Annu Egli veidojies dialogā bāzēts ideju izvērsums. "Eglei un Putniņai mijiedarbojoties, izstāde četros secīgos spēka staciju cēlienos-turpinājumos aptver jaunradītu darbu kopumu lielo formu glezniecības un tēlniecības tehnikās, un izceļ nepieciešamību (pie)tuvoties dabas procesiem, uzturēt iekšējo harmoniju un kopt individuālos enerģiju resursus," rakstīts galerijas pieteikumā. Bet Kaspars Zariņš, dodoties uz izstādi, juties samīļots, jo darbi apbūruši ar savu patieso sirsnību. Sarunā ar Ievu Putniņu – ne tikai par viņas bērnību un draudzības spēku, bet arī mīlestību uz dabas augiem, ūdeni un laukakmeņiem; par aizrautību un ideālo vidi; par nepieciešamību domāt un skatīties; par pedagoģisko darbu Jaņa Rozentāla mākslas skolā un ne tikai… Pārraides producente – Inta Pīrāga. 

8. februārī Dzintaru koncertzālē izskanēs koncerts “Kaspars Zemītis un draugi. Argentīnietis Eiropā”, kurā ģitārists Kaspars Zemītis, akordeonists Artūrs Noviks un LNSO stīgu kvintets piedāvās tango veltītu programmu no Astora Pjacollas skaņdarbiem līdz mūsdienu autoru un latviešu komponistu mūzikai. Pirmoreiz tā Lielajā ģildē izskanēja pirms diviem gadiem, nu atjauninātā veidolā atgriežas, papildināts arī ar ģitārista kompozīciju “Tango mēness gaismā”. Sarunā ar Kasparu Zemīti - par darbīgo jaunā gada iesākumu un peldēšanos āliņģī; par koncertprogrammā "Argentīnietis Eiropā" iesaistīto mūziķu plejādi un Kaspara papildinājumiem repertuārā; par tango krāsu dažādību, ko itin viegli salīdzināt ar mīlestības jūtu šķautnēm; par īpašo Astora Pjacollas dubultkoncertā ģitārai, bandoneonam un ansamblim; par aktuālo Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā jauno ģitāristu audzināšanā; par sadarbību ar vijolnieci Ilzi Kirsanovu un Kaspara Zemīša Mesas multimediālo uzvedumu. Kaspars Zemītis atklāj, ka šonedēļ ir ļoti karstasinīgs koncertprogrammas “Argentīnietis Eiropā” mēģinājumu process: "Ģitāra ar Latīņameriku un tās karstasinīgo mūziku vienmēr ir bijusi ļoti cieši saistīta. Mums ir kolosāla kompānija! Šajā reizē es esmu tas, kas ir ar draugiem, bet īstenībā Artūrs Noviks ar akordeonu un bandoneonu ir lielisks centrālais mūziķis šajā programmā, un lieliski Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mūziķi, es teiktu, zvaigžņu plejāde - Sandis Šteinbergs, Raimonds Melderis, Arigo Štāls, Ainārs Paukšēņs un Raivo Ozols. Ar Raivo, starp citu, mēs bērnībā Cēsīs kopā trenējāmies vieglatlētikā." Vaicāts par tango žanru, Kaspars stāsta, ka tas ir netverams, jo ļoti dažāds: "Tango ir mīlestības mūzika, kur ir gan lirika, gan maigums, gan vājprātīga greizsirdība. Visas krāsas padara šo mūziku dzīvu, elpojošu, jūtošu. Tas mums patīk, mēs to gribam izbaudīt vēl. Cilvēki iet un dejo tango, tur esmu baigi švaks, bet skatos un priecājos. Mēs izbaudām, un domāju, ka arī klausītājiem tas būs baudījums."

5. februārī plkst. 12.00 Rīgas Kongresu namā gaidāms koncerts "Simfoniskais hits ar Goran Gora. Vide un es". To veido stāstnieks Jānis Holšteins-Upmanis jeb Goran Gora, režisors Roberts Rubīns, rakstnieks un dramaturgs Jānis Joņevs, mākslinieks Krišs Salmanis, animators Pauls Pikāns; koncertā piedalīsies saksofonists Aigars Raumanis, īpašā viešņa būs pētniece Solvita Strāķe, bet pie LNSO diriģenta pults pirmo reizi stāsies jaunais portugāļu diriģents Ruī Migels Markešs. Gaisa piesārņojums un klimata pārmaiņas, ātrā mode un plastmasas kalni, bioloģiskās daudzveidības strauja samazināšanās. Tam visam pa vidu – cilvēks. Šo apgalvojumu varam apskatīt no abām pusēm – jā, cilvēks to veicinājis, bet cilvēkam arī to iespējams labot. Kā būt klātesošam samilzušo ekoloģisko problēmu risināšanā, palīdzēs uzzināt Goran Gora un zinātniece Solvita Strāķe. Taču koncertā, kā allaž, skanēs arī simfoniskie hiti – gan Kloda Debisī gleznainās "Viļņu rotaļas" no cikla "Jūra", "Skats laukos" no Hektora Berlioza iztēli rosinošās "Fantastiskās simfonijas", Platona Buravicka koncerts saksofonam un orķestrim "Plastmasas temperatūra" ar spožu Aigara Raumaņa solo, kā arī čehu komponista Bedržiha Smetanas simfoniskā poēma "Vltava" no cikla "Mana dzimtene".  Sarunā ar Jāni Holšteinu-Upmani un Jāni Joņevu – par to, kā runāt par vides tēmu, lai tas nekļūtu moralizējoši; par to, vai mākslā ir pienākums runāt par "lielajām, nopietnajām" tēmām; par uzveduma komandas vēlmi nebūt lekcijai vai mācību grāmatai, bet gan procesam, kas liek uzdot jautājumus; par to, kā viena un tā pati mūzika vienā laikā var izklausīties idilliski, bet citā – ironiski..

Rubrikā “Latvija var!” viesos jaunuzņēmuma “BirdyChat” veidotājs Rolands Mesters. Tā ir pirmā čata lietotne Eiropā, no kuras var sūtīt un saņemt ziņas lietotnē “WhatsApp”. Sarunā noskaidrojam, ar ko tā atšķiras no ierastajiem ziņapmaiņas rīkiem un kā tehniski iespējama saziņa starp vairākām platformām, nezaudējot drošību un uzticamību. Kas ir panākumu DNS sastāvā un kādi nākotnes plāni? Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Vai diasporas studentus interesē iespēja iegūt augstāko izglītību Latvijā? Un vai mūsu augstskolām ir, ko piedāvāt jauniešiem, kas apsver iespēju braukt studēt uz savu vai vecāku, pat vecvecāku dzimteni? To skaidrojam raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Sarunā piedalās trīs diasporas studenti - Āris Putenis, Mikus Atvars un Agate Kontrerasa, kā arī Rīgas Tehniskās universitātes Absolventu un ziedojumu piesaistes nodaļas vadītāja Anita Straujuma, Rīgas Stradiņa universitātes Studiju administrēšanas nodaļas projektu vadītāja Elīna Belecka, Latvijas Universitātes Ārvalstu studentu nodaļas vadītāja Zane Svilāne un Valsts izglītības attīstības aģentūras nodaļas "Study in Latvia" vadītāja Sintija Šmite-Tilika. Pirms sešiem gadiem Latvijas Universitātes diasporas un migrācijas pētījumu centra veiktajā pētījumā "Diasporas jauniešu piesaiste profesionālās un augstākās izglītības iestādēm Latvijā" secināts, ka aptuveni trīs ceturtdaļas diasporas jauniešu, kuri plāno turpināt mācības nākotnē, ir interesējušies par izglītības iespējām Latvijā. Vecāku vidū šī interese esot krietni mazāka. Visbiežāk par studijām Latvijā interesējas tie, kuri mācības domā turpināt bakalaura līmenī, mazāk - ja tas ir stāsts par profesionālo vai arodizglītību un doktorantūru. Un arī augstākās mācību iestādes arvien vairāk domā par to, kā orientēties uz diasporas jauniešiem kā mērķgrupu un nepieciešamību apzināt un pielāgoties viņu vajadzībām. Ir pieprasījums, būs piedāvājums. Vai otrādi - būs piedāvājums tad, ja ir pieprasījums?     

Attieksme pret dzīvniekiem atspoguļo sabiedrības atbildības pakāpi. Joprojām pastāv atšķirības, kā cilvēki dažādās Latvijas vietās izprot dzīvnieku labturības jautājumus un dzirdam par gadījumiem, kur cilvēks ir pārkāpis dzīvnieka tiesības. Kā situāciju labot, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Veterinārārstu biedrības Mazo dzīvnieku veterinārārstu sekcijas pārstāve Lita Konopore, Zemkopības ministrijas Dzīvnieku aizsardzības, tirdzniecības un barības nodaļas vadītāja Agija Medija, Pārtikas un veterinārā dienesta Veterināro objektu uzraudzības daļas vadītāja Meldra Ivbule-Sjanita un kinologs Ivars Lielpēteris. Kāpēc pilsētā un reģionos joprojām ir izpratnes plaisa dzīvnieku labturības jautājumos, cik lielā mērā saimnieki apzinās likumā noteiktos pienākumus, kur rodas cietsirdīga vai nolaidīga izturēšanās pret dzīvniekiem? Kā veicināt atbildīgāku attieksmi sabiedrībā? Ierakstā situāciju raksturo patversmes "Ķepu-ķepā" vadītāja Gundega Bidere.

Kā saglabāt autonomiju un daudzveidību laikmetīgajā mākslā? Atziņas pēc Latvijas Nacionālā mākslas muzeja rīkotājiem priekšlasījumiem un diskusijas. Kultūras rondo studijā izvaicājam komunikāciju pētnieku Mārtiņu Kaprānu, jo arī mākslā svarīga ir komunikācija un māksla pati ir komunikācijas veids. Viņš bija arī diskusijas vadītājs. Uzklausām mākslinieku viedokli.  Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā aizvadīti priekšlasījumi un diskusija „Starp konformismu un nonkonformismu: vai Latvijā pastāvēja pagrīdes un neoficiālās mākslas vide? 20. gadsimta 60.–80. gadi”. Tajā satikās mākslas zinātnieki no Latvijas un ASV. Priekšlasījumos mākslas eksperti aplūkoja, kā oficiāli atzīto mākslinieku darbos identificējamas nonkonformisma pazīmes, un kādas stratēģijas viņi pielietoja. Kā Mākslinieku savienības viedokļu līdera Ojāra Ābola aktīvisms skatāms iepretim Zentai Loginai, kura ieņēma eskeipisku dzīves pozīciju. Un kā 70. gados mākslā ienākusī jaunā paaudze izvairījās no skarbā stila patosa, izvēloties apolitisku mākslas darba saturu un postmodernu formu. Ar priekšlasījumu “Ojārs Ābols. Sadarbošanās kā stratēģija” uzstājās LNMM Kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas vadītāja (20. gs. 2. puse – 21. gs.) un Ojāram Ābolam veltītās izstādes kuratore Dr. art. Elita Ansone. Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) doktorante Mg. art. Ieva Kalniņa piedāvās referātu “Konformisma un nonkonformisma robežtrajektorija padomju okupācijas agrīnajos gados Latvijā: Zentas Loginas stāsts”. Savukārt LMA doktorante Mg. art. Agnese Zviedre iztirzās tēmu “Cilvēks nav sala: 1970. gadu Latvijas mākslinieku formālie eksperimenti un meklējumi”. “Par pagrīdes kustībām un avangardu: Nortona un Nensijas Dodžu kolekcijas loma Baltijas nonkonformisma veidošanā” tiešsaistē runās Ratgersa Universitātes Mākslas vēstures katedras profesore Dr. Džeina Eštone Šārpa (Jane Ashton Sharp). Referātiem sekoja diskusija “Uzbrukums māksliniekam. Kā saglabāt autonomiju un daudzveidību laikmetīgajā mākslā?”, kurā analizēja šodienas situāciju. Sarunā piedalījās mākslinieki Kristaps Epners, Gundega Evelone, Margrieta Griestiņa un Krišs Salmanis, apskatot mākslinieka lomu mūsdienu kultūrpolitiskajā vidē. Katrs citādā veidā saskārušies ar uzbrukumu māksliniekam. Pasākums Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā norisinājās laikā, kad vienlaicīgi notiek divas izstādes – “Džemma” (līdz 25. janvārim) un “Ojārs Ābols. Cilvēka absurdie projekti uz Zemes” (līdz 10. maijam). Džemma Skulme (1925–2019) un Ojārs Ābols (1922–1983) bija dzīvesbiedri, domubiedri un ievērojamas figūras Latvijas mākslā padomju okupācijas periodā.

Jaunākajā podkāsta epizodē sarunājamies ar Artūru Surmoviču par ieroču apriti Latvijā, ieroču glabāšanas un pārbaudes kārtību mājās, kā arī sabiedrībā aktuālām situācijām, kurās medības tiek uztvertas kā apdraudējums. Apspriežam konkrētu gadījumu, kurā lasītājs paudis sašutumu par gandrīz notikušu traģēdiju, sastopot medniekus mežā, un analizējam šo situāciju no dažādiem skatpunktiem. Sarunā pieskaramies arī 2026. gadā gaidāmajiem notikumiem, interesantām aktualitātēm un pārdomām, kas saistītas ar ieroču un medību jomu.Epizoda tapusi sadarbībā ar GPSPRO.lv – veikalu Rīgā, Jaunmoku ielā 26.https://gpspro.lv/

Sociālajos medijos cilvēki jau sākuši sūdzēties, ka daža laba vecgada apņemšanās, kas saistīta ar fizisko aktivitāšu sākšanu vai palielināšanu, jau izkūpējusi janvāra salā. Vai vainīgs ziemas nogurums? Mītus kliedējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas fiziskās izaugsmes treneris Roberts Radičuks un pētnieks Klāvs Ēvelis, kura uzmanības lokā ir fiziskās formas un psiholoģiskās labsajūtas saistība, sportošanas ietekme uz smadzenēm. Ierakstā vaicājam cilvēkiem, vai bieži jūtaties noguris un kas tam varētu būt par iemeslu? Mudinot tomēr neatmest apņemšanos kustēties, raidījuma viesi atzīst, ka, protams, dabā būs labāk, nekā uz ielas, kur ir satiksme un dažādi trokšņi. Var arī pastaigu savienot ar nākšanu no darba ar kājām, bet pilsētā, nākot no darba ar kājām, smadzenēm var būt arī pārstimulācija, ja atkal apkārt ir trokšņi, jo smadzenēm tāpat ir daudz jāstrādā - šķērsielas, luksofori. Turklāt brīvdienas ir iespēja iet ārā dienas gaišajā laikā. "Brīvdienās ārā ir gaišs, mēs esam izgulējušies, atpūtušies, darba nedēļa ir noslēgusies. Ja tad varam aiziet uz kādu tuvāku vai tālāku parku bez austiņām. Tas ir svarīgs akcents - bez austiņām!" norāda Klāvs Ēvelis. Pētnieks norāda, ka cilvēkiem nepieciešams, lai smadzenes dzird putnu skaņas, soļus, sniega gurkstoņu. Tas mūsu smadzenēm patīk. Tas palīdz atpūsties, bet vienlaikus ir arī fiziskās aktivitātes. "Ir pētījumi par to, ja cilvēkiem ir bijusi kognitīvā slodze, kas izraisa nogurumu, lai arī jūtas labi, viņiem liek iet dabā un veic smadzeņu aktivitātes mērījumus. Ir redzams, ka laikā, kamēr viņi atrodas dabā, smadzeņu aktivitāte samazinās. Tas nozīmē atslābumu, patīkamu sajūtu. Mēs jūtamies mierīgāk, fokusētāk, brīvāk. Darbā ir saspringums, steiga, paziņojumi, zvani. Daba palīdz atslēgties, sākam ar nedēļas nogali, ieplānojam pusstundas pastaigu, kā tur nokļūt. Tas kopā varbūt aizņems pusotru stundu. Pēc tam var nopirkt kafiju, var arī pastaigas laikā. Kāpēc ne," mudina Klāvs Ēvelis.

Dzīvojam laikā, kad mūsu domas un mūsu rīcību lielā mērā ietekmē un nosaka tieši ģeopolitiskā situācija. Drošība sākas ar tevi — tā ir atziņa, kas aktuāla, domājot par diasporas iesaisti Latvijas civilajā aizsardzībā. Par to, kāda ir diasporas loma civilās aizsardzības stiprināšanā, cik informēta ir diaspora, kādi konkrēti soļi sperami, lai  iesaistītu diasporu kopējās drošības telpas stiprināšanā krīzes situācijas, skaidrojam raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Sarunājas Latvijas platformas attīstības sadarbībai direktore Inese Vaivare, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Civilās aizsardzības pārvaldes priekšnieks Uldis Ķevers, Eiropas Latviešu apvienības Latvijas biroja pārstāve Aira Priedīte un Eiropas Latviešu apvienības prezidija priekšsēdētājas vietniece, arī pilsoniskās līdzdalības referente Kristīne Krauze. 

Pirmo nedēļu Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora amatā aizvadījis mūsu šīrīta "Atsperes" viesis - vēsturnieks Toms Ķikuts. Sarunājamies par muzeja lomu šodienas sabiedrībā, uzdevumiem, vēstures pētniecību, nākotnes attīstības vīzijām un latvisko spēku. Anete Ašmane-Vilsone: Kā aizritējušas pirmās dienas jaunajā amatā? Iepriekš bijāt direktora vietnieks, pilnīgu pārsteigumu noteikti nav, bet gan jau kādas jaunas sajūtas tomēr ir ienākušas. Toms Ķikuts: Ļoti precīzi - jaunas sajūtas, jauni pienākumi. No otras puses, ritenis turpinās un rit uz priekšu. Ekspozīciju iekārtošana ir tas, ko darīju jau pagājušajā gadā, un tagad paralēli direktora pienākumiem tas ir jāizdara līdz galam tajā detalizācijā, kas bija pirms tam, līdz ar to darba ir daudz. Visvairāk žēl, ka pilnīgi noteikti paliks mazāk laika tam, kas vēsturnieku un muzejnieku interesē visvairāk  - satura plānošana, veidošana, kontakts ar auditoriju, jo man patīk ik pa laikam kādu ekskursiju novadīt. “Kultūras ziņās” teicāt, ka tomēr gribēsiet to saglabāt. Jā, droši vien, bet skaidrs, ka direktora amata pienākumi liek citus uzdevumus klāt, kas samazina laiku tam. Domājot par to, kas labi iesākts, tomēr šķita, ka ir jāturpina kopīgi ar mūsu kolēģiem veiktais darbs. Esmu ļoti aktīvi darbojies ekspozīciju lietās kopš Brīvības bulvāra pagaidu mājas izveidošanas, un domāju, ka mēs daudz labu lietu esam izdarījuši. Ir posms, kas vēl turpinās un kurā jāiet uz priekšu, un varbūt tad, kad visa Rīgas pils būs gatava, tad atkal būs kāds jauns posms sācies un varēs domāt par citiem izaicinājumiem. Kādā stadijā un dzīves posmā šobrīd atrodas Nacionālais vēstures muzejs? Jūsu pārziņā ir četras vietas (Rīgas pilī, Dauderos, Tautas frontes muzejā un Muzeju krātuvē), bet rūpju pilnākā laikam ir Rīgas pils? Sava rūpe, protams, ir katrai vietai, bet no auditorijas piesaistes un muzeja publiskās programmas viedokļa, protams, Rīgas pils šobrīd ir uzmanības centrā. Esam ļoti priecīgi par atjaunoto daļu, bet tā ir tikai aptuveni trešdaļa no kopējā 16. gadsimta būves apjoma. Tiem, kas tik labi nepārzina pili - iekšā lielajā kompleksā ir apslēpta kvadrātiska būve, kas saucas “kastela”, ar četriem korpusiem, kas ir muzeja mājvieta. Tad gan pret Vanšu tilta, gan pret Pils laukuma pusi ir piebūvēta jaunākā pils daļa, kas ir Valsts prezidenta rīcībā. Visa vēsturiskā daļa ir paredzēta muzejam, bet tikai pavisam neliela daļa no tās šobrīd ir rekonstruēta. Rekonstruēšanas termiņš pārējām daļām šobrīd diemžēl ir nezināms, lai gan Reiņa Liepiņa projekts ir gatavs un mēs bijām gatavi iet iekšā visā apjomā, bet dažādu un vairākkārtēju problēmu, iepirkumu un naudas līdzekļu trūkuma dēļ mēs diemžēl esam vienā daļā. Bet trešdaļu jūs apdzīvojat, un šobrīd tiek iekārtota ekspozīcija. Tieši tā. Esam ļoti gandarīti, ka mums tam šobrīd ir finanšu līdzekļi, lai gan varbūt ļoti pakāpeniski, bet ir, un projekti ir gatavi visām ekspozīcijām - “Livonijas mūra pilis”, “Rīgas pils vēsture”, “Sakrālā māksla” un “Straumējot laiku”. Pēdējā nosauktā - Latvijas vēstures pārskata ekspozīcija - ir salīdzinoši ļoti tuvu gatavībai un apmeklētājiem to vērsim marta beigās. “Livonijas mūra pilis” arī ir procesā un būs, visticamāk, vasaras sākumā pieejama apmeklētājiem. Tās būs no jauna veidotas gan saturiski, gan dizainiski, gan arī tehniski - jaunas, mūsdienīgas un, ļoti ceram, interesantas apmeklētājiem. Esam ļoti daudz domājuši par saturu, un ceru, ka tas būs dažādām auditorijām pievilcīgs.  Kas Jūs saista vēstures zinātnē, iespējā pētīt laiku, ko neesam varējuši piedzīvot? Tas ir nedaudz arī izmeklētāja darbs, varētu tā teikt? Jā, bez šaubām, un tieši šajā izziņas procesā, ka vari kaut ko atklāt, ir tas radošums. Par vēsturi var strīdēties - viena daļa ir ļoti stingros uzskatos, ka tā ir zinātne un metode ir pirmajā vietā, daļa uzskata, ka tā ir vairāk humanitāra māksla un interpretācija. Varbūt arī fikcija… Jā, jo mēs radām šo kombināciju, šo tekstu. Nekad nevaram absolūti pietuvoties īstenībai, jo tik, cik šodiena ir neaprakstāmi daudzveidīga, tāda ir arī pagātne. Mēs tikai kaut kādu daļu no tās varam paņemt. Šodien mēs vienkārši vairāk saglabājam sevi, tostarp ar sociālajiem medijiem un vēl kādām iespējām izpausties. Bet tik un tā mēs fiksējam mazu daļiņu tā visa - ļoti daudz paliek ārpusē. Mēs jau šodien saprotam, kas ir svarīgs, kas mazāk. Vēsturnieku uzdevums - mēs radām kaut kādu jaunu koncentrātu, un tik un ar visu metodi un zinātnisko pamatu tur ir arī radošā daļa, un tā ir tieši darbā ar avotu, kad ieraugi to kopsakarību. Jo vairāk darbojies, jo vairāk ir jautājumu, jo interesantāk paliek. Ja tev noliek priekšā piecus dokumentu sējumus, katru neatkarīgi izlasot, varbūt nekāds īpašs iespaids nerodas, bet, kad savelc šo saiti kopā, tad tas ir interesanti. Tas detektīvs kādreiz ir ļoti tiešs. Piemēram, mēs meklējām un centāmies identificēt Kārļa Ulmaņa mantas, kas ar tām notika 1940. gadā pēc okupācijas - tas bija īsts detektīvs. No dokumentiem, atmiņām, arhīvu materiāliem un mūsu muzeja krājuma sadzinām pēdas, sapratām, ka daļa tikusi pārvesta 1940. gadā, izprotot visu ceļu, un atklājām vairākus desmitus priekšmetu, kas bijuši viņa īpašumā un par kuriem jauši vai nejauši padomju laikā informācija ir zaudēta. Tur tas detektīvs ir ļoti tiešs, un, protams, ir bezgala interesanti.  

“Gora” vaicuojumu vajag vērtīs drūšeibys kontekstā – tai itūnedeļ LTV raidejumā “Šodienas jautājums” nūruodeja vaļsts prezidents Edgars Rinkēvičs, bet vakar piec sasatikšonys ar kulturys ministri Agnesi Lāci (Progresīvie) jau saceja, ka koncertzali vajag puorjimt vaļstei. Latgolys viestnīceiba “Gors” Rēzeknē nav viņ regionalys nūzeimis koncertzale Latgolā, bet ir svareigs latvyskuos i latgaliskuos identitatis centrys vysys vaļsts mārūgā, deļtuo vajag sataiseit taida puorvaļdeibys modeļa, kas vysu lobuok tū nūdrūšynoj i turpynoj atteisteit. Pi vysa vajag jimt vārā Latgolys regiona i vaļsts austrumu pīrūbeža specifika i ari nūteikūšais pasaulī, “deļtuo Latgolys viestnīceibys “Gors” nūzeime nav viņ repertuara izalaseišonā voi finanšu ruodeituojūs. Iz jū juosaver kai nacionaluos identitatis, tai nacionaluos drūšeibys i vaļsts kulturpolitikys kontekstā ilgtermeņā,” nūruodeja Rinkēvičs, tyvuokajā laikā plānuodams ar Ministru prezidenti i vīduos administracejis i regionaluos atteisteibys ministru puorrunuot vajadzeiguos darbeibys, kab īsaisteitu vaļsti “Gora” puorvaļdeibā.  Itamā nedeļā ari kulturys ministre sasatyka ar Rēzeknis piļsātys meru Aleksandru Bartaševiču (“Kopā Latvijai”/LPV), kab puorrunuotu situaceju, kas izaveiduojuse saisteibā ar koncertzalis darbeibu i puorvaļdeibu, Piec juos ministre sacynuojuse, ka pošvaļdeibys puorstuovim nav izpratnis ni ap tū, kai struodoj kulturys instituceja, ni ari ka kulturys nūtikšonu kvalitate nav mierejama tik pasuokumu apmaklātuoju skaitā.  Kaids ir kulturys pīduovuojums regionā, cik vīglai voi gryuši kulturys pasuokumu pīduovuotuojim ir pīpiļdeit zālis i kaids ir da šam ir bejs mīdzīņs nu pošvaldeibu iz kulturys īstuožu vadeituojim,  par tū sarunā ar režisoru, niu Latvijas leļu teatra vadeituoju Mārtiņu Eihi, kurais 2020. gadā beja Rēzeknis teatra “Joriks” muokslinīcyskais vadeituojs, bet piečuok itū dorbu pamete, sokūt – deļ cenzurys mīdzīņa. Sarunā pīsadola ari Daugovpiļs kulturvītys “V13” vadeituojs, īprīšk Daugovpiļs kulturys piļs vadeituojs Harijs Vucins i teatra trupys “Kvadrifrons” akters Juoņs Krūņs.

“Neviena loma un neviens darbs nevar izsmelt to, kas es esmu. Es vienmēr esmu vairāk nekā tas, ko daru.”Tā jaunākajā HR Podcast CEO sarunājos ar NellijU LočmelI, žurnāla IR galveno redaktori.Nellija Ločmele ir viena no nozīmīgākajām mediju personībām Latvijā — ne tikai žurnāliste, bet arī redaktore, žurnāla IR veidotāja un sabiedriskās domas ietekmētāja. Viņas darbs raksturojas ar neatkarīgas žurnālistikas stiprināšanu, augstiem profesionālajiem standartiem un spēju noturēt kritisku, domājošu skatījumu laikā, kad publiskā telpa kļūst arvien fragmentētāka un skaļāka. Šī saruna man pašai bija neliela apstāšanās laikā. Šis gads ir iesācies trauksmaini, kā jau pēdējie gadi, līdz ar to ir svarīgi saprast to, kas var mūs katru stiprināt. kas ir mūsu iekšēji spēka avoti, kas palīdz būt līderiem, uzņemties atbildību, iestāties par vērtībām, būt saskarē ar realitāti, kad viss apkārt mudina reaģēt ātri, emocionāli. Saruna ir par līderību plašākā nozīmē –  vērtības kā mugurkauls, pacietību, uzticēšanās un spēju pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir, arī par drosmi izvēlēties godīgumu tad, kad tas nav ērti. Runājām par izaugsmi gadu gaitā, mācībām, kas gūtas, cilvēcību, nepacietību, uzticēšanos savam aicinājumam. man bija prieks būt šajā sarunā, dzirdēt īstu, lai arī sāpīgu, pieredzi. 

Šauj garām! jaunākajā epizodē runājam ar mednieku Artūru Surmoviču. Sarunā mazliet paspēlējamies ar dažādām interpretācijām un diskutējam par to, kādās situācijās ir atļauts izmantot mākslīgos gaismas avotus, termotēmēkļus un termomonokļus, un kur sākas pelēkā zona.Tāpat atskatāmies uz pagājušo gadu – runājam par sasniegumiem, labām lietām, pieredzi un secinājumiem, kā arī par to, ko katrs gribam sagaidīt no jaunā gada.Protams, arī konkurss – šajā epizodē bija konkurss sadarbībā ar outdoorexperts.lv.Pievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām.https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join

"Brīvība sākas ar grāmatu". Noslēdzot Latvijas grāmatas piecsimtgadi - laiku, kopš iespiesta pirmā grāmata latviešu valodā, Kultūras rondo kopā ar pētniekiem pārrunājam, kas ir tas būtiskākais, ko šis gads atstājis un kādas idejas raisa "Rīgas manifests" jau Jaunajam gadam. 2025. gadā pēc ilga kāpiena kalnā novembrī tika sasniegta kāda virsotne - latviešu grāmatas piecsimtgade. Aizvadītajos gados ar pētniekiem un radio kolēģiem esam pārlūkojuši un stāstījuši, kāds ir bijis laiks kopš 1525. gada, kad iespiesta pirmā grāmata latviešu valodā.  Kopš decembra sākuma Latvijas Nacionālajā bibliotēkā skatāma noslēdzošā norišu cikla "Latviešu grāmatai - 500" izstāde "Brīvība sākas ar grāmatu". Tāpēc šoreiz saruna noris tur. Pārrunājam, ko pieci gadsimti mums atstāja mantojumā un kādas idejas jaunajam gadam raisa "Rīgas manifests. Tiesības uz lasīšanu". Sarunā piedalās Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes prodekāns zinātnes jautājumos, izstādes autors un līdzkurators Toms Ķencis, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks, viens no izstādes kuratoriem un autoriem Pauls Daija, kā arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas Pētniecības un interpretācijas centra vadītāja, viena no "Rīgas manifesta Tiesības uz lasīšanu" autorēm Maija Treile.  Izstādē "Brīvība sākas ar grāmatu" līdzās grāmatniecības retumiem fonā ik palaikam dzirdami katli un ūdens šļaksti, pavāram Ērikam Dreibantam demonstrējot, kā pagatavot senā pavārgrāmatā aprakstīto vērša astes kaula zupu. Tiek lasīts alfabēts un skan dziedājums "Pilna sāp' bij' Māriņ" no albuma "Elgera dziesmas 1621". To papildina fotogrāfa Aļņa Stakles lielformāta kolāža un Lienes Pavlovskas instalācija, kas aicina vērot, klausīties, pētīt un arī baudīt. Tas viss ir stāsts par lasīšanu. "Brīvība sākas ar grāmatu" - tas ir spēcīgs izstādes nosaukuma pieteikums. "Lasīšanas vēsture tā joma, kas grāmatniecības vēsturniekiem vienlaikus pati intriģējošākā un vienlaikus pati visgrūtāk pētāmā. To stāstu ir iespējams izstāstīt dažādos veidos. Mums likās svarīgi parādīt, kā caur lasīšanu sabiedrība kļūst par nāciju, nonākt pie savas valsts. Man liekas, mēs neesam līdz galam novērtējuši, cik ļoti liela loma šajā procesā bija grāmatkultūrai un lasīšanai, " atzīs pētnieks Pauls Daija. "Tāpēc var teikt, ka šī izstāde ir par lasīšanas jaudu un lasīšanas spēku. Mēs izejam cauri dažādām lasīšanas funkcijām piecu gadsimtu garumā. Man liekas, ka tas arī ir svarīgi, ka lasīšana vēsturiski, bet īstenībā arī šodien ir vārds daudzskaitļa formā. Mēs lasām tekstus dažādi. Mēs esam lasījuši tekstus ļoti atšķirīgi un dažādi pagātnē. Te, kur mēs pašlaik stāvam, pie Aļņa  Stakles mākslas darba, mēs redzam to, kā lasīšana iegūst savu jaudu un potenciālu cilvēkiem mainīt sevi un mainīt pasauli. Ir ļoti būtiski tieši šajā izstādes sadaļā redzēt, ka lasīšana nekad nebūtu kļuvusi par tādu spēku, ja tā vienlaikus nebūtu arī bauda."

"Brīvība sākas ar grāmatu". Noslēdzot Latvijas grāmatas piecsimtgadi - laiku, kopš iespiesta pirmā grāmata latviešu valodā, Kultūras rondo kopā ar pētniekiem pārrunājam, kas ir tas būtiskākais, ko šis gads atstājis un kādas idejas raisa "Rīgas manifests" jau Jaunajam gadam. 2025. gadā pēc ilga kāpiena kalnā novembrī tika sasniegta kāda virsotne - latviešu grāmatas piecsimtgade. Aizvadītajos gados ar pētniekiem un radio kolēģiem esam pārlūkojuši un stāstījuši, kāds ir bijis laiks kopš 1525. gada, kad iespiesta pirmā grāmata latviešu valodā.  Kopš decembra sākuma Latvijas Nacionālajā bibliotēkā skatāma noslēdzošā norišu cikla "Latviešu grāmatai - 500" izstāde "Brīvība sākas ar grāmatu". Tāpēc šoreiz saruna noris tur. Pārrunājam, ko pieci gadsimti mums atstāja mantojumā un kādas idejas jaunajam gadam raisa "Rīgas manifests. Tiesības uz lasīšanu". Sarunā piedalās Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes prodekāns zinātnes jautājumos, izstādes autors un līdzkurators Toms Ķencis, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks, viens no izstādes kuratoriem un autoriem Pauls Daija, kā arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas Pētniecības un interpretācijas centra vadītāja, viena no "Rīgas manifesta Tiesības uz lasīšanu" autorēm Maija Treile.  Izstādē "Brīvība sākas ar grāmatu" līdzās grāmatniecības retumiem fonā ik palaikam dzirdami katli un ūdens šļaksti, pavāram Ērikam Dreibantam demonstrējot, kā pagatavot senā pavārgrāmatā aprakstīto vērša astes kaula zupu. Tiek lasīts alfabēts un skan dziedājums "Pilna sāp' bij' Māriņ" no albuma "Elgera dziesmas 1621". To papildina fotogrāfa Aļņa Stakles lielformāta kolāža un Lienes Pavlovskas instalācija, kas aicina vērot, klausīties, pētīt un arī baudīt. Tas viss ir stāsts par lasīšanu. "Brīvība sākas ar grāmatu" - tas ir spēcīgs izstādes nosaukuma pieteikums. "Lasīšanas vēsture tā joma, kas grāmatniecības vēsturniekiem vienlaikus pati intriģējošākā un vienlaikus pati visgrūtāk pētāmā. To stāstu ir iespējams izstāstīt dažādos veidos. Mums likās svarīgi parādīt, kā caur lasīšanu sabiedrība kļūst par nāciju, nonākt pie savas valsts. Man liekas, mēs neesam līdz galam novērtējuši, cik ļoti liela loma šajā procesā bija grāmatkultūrai un lasīšanai, " atzīs pētnieks Pauls Daija. "Tāpēc var teikt, ka šī izstāde ir par lasīšanas jaudu un lasīšanas spēku. Mēs izejam cauri dažādām lasīšanas funkcijām piecu gadsimtu garumā. Man liekas, ka tas arī ir svarīgi, ka lasīšana vēsturiski, bet īstenībā arī šodien ir vārds daudzskaitļa formā. Mēs lasām tekstus dažādi. Mēs esam lasījuši tekstus ļoti atšķirīgi un dažādi pagātnē. Te, kur mēs pašlaik stāvam, pie Aļņa  Stakles mākslas darba, mēs redzam to, kā lasīšana iegūst savu jaudu un potenciālu cilvēkiem mainīt sevi un mainīt pasauli. Ir ļoti būtiski tieši šajā izstādes sadaļā redzēt, ka lasīšana nekad nebūtu kļuvusi par tādu spēku, ja tā vienlaikus nebūtu arī bauda."

Gada noslēdzošajā raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts uz sarunu aicinām diasporas vēstnieci Zandu Grauzi un latviešus no Amerikas, Austrālijas un Eiropas, lai atskatītos uz aizejošā gada aktuālākajiem notikumiem un akcentētu nozīmīgākos jaunajā, 2026. gadā. Ārlietu ministrija diasporas politikas ietvaros stiprina saikni ar aptuveni 400000 tautiešu visā pasaulē, veidojot visdažādākā veida sadarbības tīklus. Pavisam nesen, atskatoties uz aizvadīto gadu diasporā, ārlietu ministre Baiba Braže mudināja arī turpmāk saglabāt un kopt latviešu valodu un kultūru pasaulē, kas ir sevišķi svarīgi gan aktīvai pilsoniskajai saiknei ar Latviju, gan arī tad, kad izlemts atgriezties Latvijā. Par to, kāda ir šī sazobe starp latviešiem pasaulē un Latviju, politikas veidotājiem šeit; par to, kāds ir bijis aizvadītais gads diasporā un kādi ir aktuālākie un nozīmīgākie jautājumi un notikumi, kas mums visiem kopīgiem spēkiem veicami 2026. gadā?  Tā jau ir kļuvusi par tradīciju, ka, gadiem mijoties, studijā aicinām diasporas vēstnieci un šoreiz arī diasporas organizāciju pārstāvjus. Zanda Grauze, Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstniece diasporas jautājumos, ir studijā. Sarunā piedalās arī Mārtiņš Andersons, Amerikas Latviešu apvienības priekšsēdis, Mārīte Kļaviņa, Frankfurtes Latviešu biedrības priekšsēde un Pasaules Brīvo latviešu apvienības priekšsēža vietniece, un Anita Andersone, Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē priekšsēde.

Šajā “Šauj garām” jaunākajā epizodē viesojamies pie mednieka Andreja Puķīša. Sarunā pieskaramies vairākām aktuālām un reizē ļoti praktiskām tēmām, sākot ar Āfrikas cūku mēra situāciju, tā ietekmi uz medībām un mežacūku populāciju, līdz pat aļņu populācijas stāvoklim. Dalāmies ar dažādiem medniekstātiem, gan nopietniem, gan pavisam smieklīgiem un jautriem atgadījumiem, bez kuriem mednieku sarunas nav iedomājamas. Runājam arī plašāk par medībām Latvijā, to ikdienu, izaicinājumiem un to, kā šīs lietas izskatās no cilvēka skatpunkta, kurš medībās ir ne tikai teorijā, bet arī praksē.

Mājās Ziemassvētku rosība, pilsētā – garas rindas pie veikalu kasēm un sastrēgumu pirmssvētku drudzī. Tā vien šķiet, ka gada skrejošākais laiks cilvēkiem ir ap Ziemassvētkiem. Taču, kā šīs gada tumšās naktis aizvada dzīvnieki Latvijas dabā? Kuri zvēri guļ, kuri snauž un kuri ir nomodā? Kā savas dienas gaitas plāno tie, kuriem ziemā nav lāča miegs? Sarunājas Latvijas Nacionālā Dabas muzeja pārstāve, zooloģe Inta Lange un zoologs Vilnis Skuja.

“Ir lietas, kuras es varu kontrolēt. Ir lietas, kuras nevaru. Vadība ir tajā, ka es spēju atšķirt šīs divas lietas un rīkoties saskaņā ar to.”jaunākajā HR PODCAST sarunājos ar Cēsu novada vicemēri Inesi Suiju - Markovu.Saruna ar Inesi bija viegla un cilvēcīga, kurā man radās laba sajūta, ka cilvēks atrodas īstajā vietā, īstajā laikā, izprot savas varas ietekmi un lomu. Prieks par Ineses atklātību, ko nozīmē no privātā sektora pāriet uz valsts sektoru, par iekšējiem jautājumiem, kas palīdzējuši virzīties pa dzīves aicinājuma ceļu, nevis izplānoto stāstu.Šie visi jautājumi tik būtiski, kad tu nonāc ievēlēta līdera pozīcijā - Kā vadīt sabiedrībā, kurā uzticēšanās nav pašsaprotama? Kā palikt cilvēcīgai lomā, kurā ikdiena nozīmē lielu ātrumu, spiedienu un ātrus un vienmēr pareizus lēmumus?.Sarunā apspriežam:Uzticēšanos un dialoga veidošana kā valsts pārvaldes pamatu – kā to nepazaudētKā vadīt ar apzinātību, atbildību un ievainojamībuKāpēc vēlēšanās sievietes biežāk svītro citas sievietesIneses kaislība Cēsis, kā drosmes piemērs, kopiena un līdzdalībako nozīmē bailēs vadītu līderību un tās sekāmAtziņas, kuras paliek līdzi:Politika nav iespējams strādāt, ja nav prasmes uzņemties atbildību un ceļš izvēlas Tevi un pati dzīve ir mērķis.Lai šī epizode iedvesmo visus, kuri līdera un varas pozīcijā, kuri politikā, kuri redzamos amatos - ir iespējams saglabāt cilvēcību un savas vērtības arī šādā lomā. Grāmatas, ko pieminam sarunā: Jens Soltenberg On My Watch: Leading NATO in a Time of War Dāgs Hammaršēlds Ceļa zīmes. Diplomāta un bijušā ANO ģenerālsekretāra garīgā dienasgrāmata HR PODCAST ir sarunas par tēmām, kas aktuālas personāla vadības ekspertiem, CEO, vadītājiem organizācijās, ikvienam, kam svarīga darba vide. Raidieraksts, kurā tiekamies ar cilvēkresursu vadības ekspertiem, profesionāļiem, praktiķiem. Uzklausām viedokļus un pieredzes, kā arī uzdodam jautājumus par jaunākajiem rīkiem, kādus lietot, lai vēl labāk sniegtu stratēģisku atbalstu biznesam. Sarunas vada Ilze Medne.Rubrika CEO dienasgrāmata: Sarunas ar vadītājiem un uzņēmumu CEO, par viņu ikdienas pieredzi esot vadītāja amatā. Par līderību, organizācijas attīstību un sadarbību ar HR.

Latviešu valodas uzturēšana diasporā nav iedomājama bez skolotājiem, kuri māca bērniem valodu, kas nav viņu ikdienas sarunvaloda mītnes zemē. Visbiežāk par skolotājiem kļūst mammas, retāk arī kāds tētis, bet lielākoties šo darbiņu uzņemas vecāki, kuriem valodas jautājums kādā brīdī kļūst aktuāls viņu pašu bērniem. Raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts "taisām tiltu pār plašu jūru", lai pētītu, kā diasporas skolotājiem veicas programmā "Latviešu valodas kā svešvalodas skolotājs". Vienlaikus arī izzinām, kā valodas apguvei var noderēt mūzika, rotaļas, mēģinām aptvert visus rīkus, kas palīdz dzīvot latviešu valodai ārpus Latvijas robežām. Sarunājas Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes docente Inta Urbanoviča, kura arī ir diasporas skolotāju izglītības tālmācības programmas "Latviešu valodas kā svešvalodas skolotājs" vadītāja, Ingūna Melberga ir šīs tālmācības programmas absolvente, ir Spānijā un pieslēgusies radījumam ir no Barselonas, arī Dagnija Roderte no Amerikas, Indianapoles, ir šīs programmas absolvente. Savukārt Baiba Brice ir Latvijas Universitātes pasniedzēja, mācību materiālu autore, un arī vada diasporas skolotājiem seminārus, kā arī Latviešu valodas aģentūras metodiķe Liene Baltmane.    

""Klasika" ir mans mīļākais radio. Vienmēr mašīnā klausos tikai divas radiostacijas, un viena no tām ir jūsu. Pat ja būtu uzaicināts mazgāt grīdas jūsu raidstacijas studijā, būtu atnācis jums palīdzēt! (..) "Klasika" ir tā, kas dzīvo pāri laikam: laiks iet, bet tā dzīvo un eksistē. Jo tā ir klasika. Vai tas ir džezs vai akadēmiska mūzika – tam nav nekādas nozīmes. (..) Ja gribi turēt savu dvēseli pie veselības, mūzika tam ir vislabākās zāles – tā ir Dieva māksla," ir pārliecināts viens no Latvijas viskolorītākajiem režisoriem AIKS KARAPETJANS, kura radošās darbības lauks ir gan opera un teātris, gan kino. Tomēr 8. janvārī viņš debitēs kāda vērienīga koncerta režisora ampluā. Proti, tieši viņš būs Latvijas Radio 3 "Klasika" 30. jubilejas koncerta režisors Latvijas Nacionālajā operā, un viņa veikumu varēsim redzēt ne tika Baltajā namā, bet arī Latvijas Televīzijas tiešraidē. Tomēr saruna rit arī par citām Aika radošajām iecerēm, un tādu nudien viņam netrūkst! Inga Saksone: Mūsu sarunas temats būs priecīgi notikumi, kas gaidāmi pēc Jaunā gada: saistīti gan ar "Klasiku", gan Balto namu. Bet sākumā gribēju jautāt par skolām, kurā esi mācījies: Latvijas Mākslas akadēmiju, Latvijas Kultūras akadēmiju un Parīzes kino skolu. Vai tās viena otru ir papildinājušas? Aiks Karapetjans: Noteikti papildinājušas, jo visas trīs iestādes ir ar savām tradīcijām. Nezinu, kā tagad, bet manos laikos, kad mācījos Mākslas akadēmijā – un tas bija ļoti, ļoti sen – tā tiešām vairāk bija klasiskā, akadēmiskā izglītība. Savukārt Kultūras akadēmija bija tāda dvēseles lieta – tur bija vairāk par kino. Ņemot vērā, ka tolaik vēl nebiju tādu tehnisku iespēju kā tagad – ka studenti var mācīties un veidot filmas, mēs bijām tāds kā eksperimentāls kurss. Tā tehniskā izglītība mums bija diezgan pašvaka, un tas bija viens no iemesliem, kāpēc aizbraucu uz Parīzi, jo tur bija tieši otrādi: tur par radošumu bija mazāk, bet vairāk – tieši par tehniskām lietām, un tur apguvu kinoizglītības tehnisko pusi. Visas trīs izglītības bija ļoti dažādas, neviena no tām neatkārtoja iepriekšējo, un tas man ļoti, ļoti palīdzēja. Mākslas akadēmijā tavs noslēdzošais darbs bija "Nāves tēma latviešu glezniecībā 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā". Šī tēma patiešām bija tik ātri un viegli atrodama? Protams... (Smejoties nopūšas.)  Latviešiem to var atrast, ja? Rozentāla simbolisms, ko redzam viņa gleznās, ir viena lieta. Izteiksmīgākā ir viņa glezna "Nāve", kur pļavā sēž jauna sieviete ar zīdainīti klēpī un pie zīdainīša pieliekusies jauna, skaista sieviete baltā tērpā. Liekas – tāda smuka ainava, bet īstenībā tā kompozīcija ir par Nāvi, kas apmeklē bērnu. Bet ir, ir daudz. Pat kluso dabu var atrast ar galvaskausu, ko arī var interpretēt kā nāvi. Tas vienkārši ir jautājums par to, kāda ir semiotika – vairāk pētīju tieši to pusi. Vairs neatceros kādas detaļas, bet tā tēma atnāca pati, pat nezinu, kāpēc – man likās, ka tā ir interesanta tēma, kas varētu būt manam diplomdarbam. (..) Tolaik latviešu glezniecībā bija diezgan dinamiskas pārmaiņas. Ņemot vērā, cik Eiropa bija bagāta ar jauniem virzieniem, sevišķi glezniecībā, tas viss, protams, latviešu gleznotājus arī pārņēma savā varā. Valdīja eklektika: bija gan impresionisms, gan romantisms. Katrs izvēlējās pats savu ietekmes avotu. Līdz ar to nevar teikt, ka, piemēram, no tā līdz tam gadam latviešu glezniecībā bija tāds un tāds virziens. Nu, nebija tā, jo tas bija diezgan eklektisks un bagāts laiks ar pārmaiņām un dažādību. Savu ceļu kino iesāki ar kriminālfilmu, un "Piejūras klimata" raidījums oktobrī bija veltīts tieši kriminālfilmām ar dažādām pazīmēm un raksturiem. Sarunājās sarunājās kinokritiķe Dārta Ceriņa, režisors Jānis Ābele un producents Sergejs Timoņins. Raidījumā izskanēja jautājums, kādēļ režisori par savām debijas filmām tik ļoti bieži izvēlas tieši kriminālfilmu žanru. No kurienes tas rodas? Kāpēc tieši pirmā filma jātaisa par bandītiem, blēžiem? Krimiķi ar jokiem vai bez jokiem? Izskanēja arī varbūtība, ka jaunam režisoram veiksmīgāk ir pirmo filmu veidot kādā konkrētā žanrā, nevis pašam par sevi. Tā ir atbilde? Varbūt, bet ne manā gadījumā. Man tieši otrādi. Tikai pēc savas pirmās filmas pievērsos žanram. Un mana pirmā filma "Cilvēki tur" nebija gluži autobiogrāfiska. Stāsts bija par to, ko biju redzējis, dzirdējis un, protams, piefantazējis klāt. Filmas pamatā bija reāls stāsts. Tie, kas redzējuši šo filmu – realitātē tas notikums bija vēl briesmīgāks un šausmīgāks, nekā filmā. Bet par tām kriminālfilmām… Manuprāt, viens no iemesliem ir tas, ka tā ir brīva zona. Mēs visi – sevišķi jaunībā – augam un ietekmējamies tieši no šī žanra filmām, turklāt ne tikai režisori Latvijā, bet arī pasaulē. Tarantīno, Skorsēze… Varbūt vienīgi Spīlbergs to darījis mazāk nekā citi. Bet vienalga – tas ir žanrs, kas dod tev iespēju izstāstīt ļoti spilgtu, intensīvu un skatītājam interesantu pasauli, kurā ir pilnīgi citi likumi! Protams, mums gribas redzēt un uzzināt vairāk par to, kā cilvēki ignorē sabiedrības normas un dzīvo pēc saviem likumiem. Viņi kaut kādā ziņā ir dumpinieki – saceļas pret normām un netaisnību. Tieši tā, kā Dārta Ceriņa šajā raidījumā stāstīja – tas arī ir par to. Ja cilvēks nevar sasniegt taisnību saskaņā ar likumu, viņš pats pārkāpj likumu, lai taisnību sasniegtu. Un principā visi stāsti ir par to. Cik mēs gribam tos redzēt vai cik varbūt atsaucīgi ir skatītāji uz šo žanru, uz šo tēmu? Tas ir labs jautājums – par atsaucību. Jo tas, ka skatītājiem pirms filmas noskatīšanās tiek solīts, ka tur būs kaut kas tāds, kas piesaistīs uzmanību, ka varoņi pārkāps robežas – tas  uzreiz ir interesanti. Bet mūsu gadījumā, man liekas, Latvijā skatītājam ar ļoti retiem izņēmumiem interesē savi stāsti – lokāli stāsti. Tāpēc arī mums tik ļoti populāras ir patriotiskās filmas, kur skatītājs emocionāli jūtas ļoti komfortabli, jo viņš redz un dzird to, ko viņš grib redzēt un dzirdēt. Neko vairāk. Tāpēc man ir prieks par Oskara Rupenheita filmas lielajiem panākumiem, jo viņš ir uztaisījis diezgan skarbu filmu par 90. gadiem, un esmu labā ziņā pārsteigts, ka skatītājiem patiesi gribējās redzēt tādu filmu, jo biju diezgan skeptisks par to, ka mūsdienās kāds aizies skatīties filmu par 90. gadu bandītiem. Es runāju par filmu "Tumšzilais evaņģēlijs". Tas ir kvalitatīvs darbs, un man prieks, ka šis darbs kļuva par tādu hitu. Kriminālas iezīmes var atrast arī operās, jo ļoti reti tās noslēdzas labi. Bieži atrodami  sižeta pavērsieni, pie kuriem var pieķerties. Tevis veidotajā "Seviļas bārddzinī" bija ļoti laba atsauce uz Franču revolūcijas laiku. Tāpat arī "Hofmaņa stāstos" tā sēņu lietošana arī pārāk legāla tomēr nebija. Kas būs Pjetro Maskanji "Zemnieka godā" un Rudžjēro Leonkavallo "Pajaci" izrādēs, kas tavā režijā būs skatāmas pēc Jaunā gada? Nestāstīšu sīki par to, ko darīsim, bet pamatā tas būs stāsts par lietām, kas mūsdienās skatītājam, iespējams, būs mazliet nesaprotamas, sevišķi mūsu reģionā. Tas ir par atriebību, par godu, par to, ko sabiedrība domā, piemēram, par mani vai par manu sievu. Līdz ar to stāsts ir vairāk par cīņu par savu reputāciju. Cilvēki tādēļ ir gatavi darīt briesmīgas lietas – nogalināt, melot, zagt un tā tālāk. Mūsu gadījumā gribam to visu izveidot mūsu skatītāju sirdīm mazliet tuvāku, lai tas nav par vendetu – jo atriebības tēma ir diezgan primitīvs dramaturģijas gājiens. Man tā kā gribas uztaisīt izrādi drīzāk par varoni, kurš kļūs par pagātnes spoku pārējiem varoņiem. Un kaut kādā ziņā viņš viņus soda par viņu pagātnes grēkiem. Tu domā, ka atriebība ir vienkārši citas kultūras fenomens, ko mums grūti saprast? Saprast var, bet noticēt, uz ko cilvēki ir spējīgi tās dēļ, domāju, ir grūti. Protams, mums atriebības sajūta ir dabiska, un tā ir normāla lieta. Bet ne visi ir gatavi pārkāpt kādus morāles principus vai pat likumu tikai atriebības dēļ. Teiksim, mana sieva bučojas ar citu vīrieti – aiziešu un nogalināšu abus! Noticēt un līdzpārdzīvot tādam stāstam mūsdienās ir diezgan grūti. Tāpēc mans uzdevums kā režisoram ir izdarīt tā, lai skatītājs varētu līdzpārdzīvot, atrast vēl kaut kādu stīgu, kas palīdzētu skatītājam just līdzi vai vismaz noticēt tam visam. Kaut gan tāda izsmalcināta atriebība mūsdienās pastāv diezgan bieži. Ne tieša, bet izsmalcināta. Un šķiet, ka cilvēki to tīri labprāt pielieto. Es ceru, ka ar izsmalcinātību tu nedomā slepkavību! (Smejas.)  Protams, nē! Drīzāk par morālo, statusa atriebību.  Dramaturģiski tas ir ļoti viegli – iedot varonim šādu motivāciju kaut ko darīt, pārkāpt kaut kādas robežas. Bet tieša atriebība, manuprāt, nav labs gājiens, jo tas ir ļoti viegls ceļš. Motivācija varbūt ir, bet pamatojuma reizēm trūkst. Starp citu, Leonkavallo "Pajaci" tavā režijā bija pirms sešiem gadiem. Šis būs cits stāsts?  "Pajaci" paliks tāds pats. Vienkārši toreiz pirmajā daļā bija nevis Maskanji "Zemnieka gods", jo Zigmars Liepiņš vēlējās eksperimentēt, un mēs taisījām Montemeci operu "Burvestība". Ņemot vērā, ka tas bija pirmais šīs operas iestudējums vispār vēsturē, skaidrs, ka atrast dziedātājus, kas atbrauktu un to nodziedātu, bija diezgan liels izaicinājums, kas beidzās ne ar ko, un līdz ar to šo izrādi noņēma no repertuāra. Bet tagad Sandis Voldiņš grib atjaunot "Pajaci" un salikt kopā klasiskajā formātā ar "Zemnieka godu" pirmajā daļā. Tā ka man principā būs jāatjauno "Pajaci" un pilnīgi no jauna jāiestudē "Zemnieka gods". Vai mūzika palīdz atrast tos pagrieziena punktus sižetā? Jā, mūziku klausos ļoti daudz. Manuprāt, ar mūziku režisoram jāstrādā ne mazāk kā ar stāstu. Un ar mūziku ir arī tā: vai nu tu cīnies ar to, vai to pieņem tādu, kāda tā ir, un vienkārši pieliec klāt kādus vizuālus elementus, kas palīdzēs skatītājam gan skatīties, gan klausīties. Un mans uzdevums tāds vienmēr ir bijis, lai abas divas lietas – tas, ko viņi dzird un tas, redz, netraucē viena otrai. Var taisīt kaut ko pilnīgi citu vizuāli, protams, kaut ko negaidītu, bet ir svarīgi, lai tas dotu kaut ko mūzikai. (..) Šobrīd vairāk domāju par to, kā izcelt ļoti "Zemnieka goda" mūziku, ka ir ārkārtīgi salda, melodiska itāļu mūzika. Tagad daudz  skatos itāļu filmas no 50., 60. gadiem – ne tikai neoreālismu, bet arī komēdijas ar Marčello Mastrojāni, piemēram. Tur būs ļoti daudz referenču no kino. Mēs gribam uztaisīt tādu pēckara laika Itāliju, Dino Rīzi vai agrīnā Fellīni komēdijas virzienā. Un "Pajaci" būtu loģisks turpinājums ar tiem pašiem varoņiem, taču pēc 20 vai 30 gadiem, kad viņi nonākuši pansionātā... Tātad periods pēc kara un – astoņdesmitie gadi. Kādā stadijā šobrīd ir iestudējums? Sāksim mēģināt janvārī. Es tagad gatavojos – izpildu mājasdarbus... Bet tagad man tomēr ir lūgums mesties atpakaļ kino pasaulē un doties uz Parīzi, un raidījumā Piejūras klimats, kas izskanēs 13. decembrī, ir arī kāds fragments tieši par filmu skatīšanos Parīzē. Alise Zariņa stāsta par savu pieredzi Parīzē, un raidījuma dalībnieki spriež, ja reakciju, kādu var novērot Francijā, varētu redzēt arī kinoteātros Rīgā. Es teiktu, ka operā vai teātros nekad nekliegs. Atceros, Francijā manis veidotās operas "Karmena" pirmizrādē puse no auditorijas kliedza "Bū!", bet otra puse kliedza "Bravo!" Bija ļoti dīvaina sajūta. Vēl pirms mēģinājuma mani direktore brīdināja: "Aik, atceries, ka nebūs tev tikai aplausi, bet būs arī "Bū!" Šeit ir tāda tradīcija, sevišķi ar "Karmenu", kas frančiem ir svēta lieta. Protams, Latvijā ir tā: ja ir vienkārši aplausi, tas nozīmē, ka izrāde nav sevišķi patikusi. Ja ir aplausi un ceļas kājās, tas ir labi. Bet tagad dažreiz ceļas kājās tikai celšanās pēc – gan filmām, gan izrādēm ir tāda problēma. Atceros, reiz Armēnijā braucu taksī, un tur skanēja kāda briesmīga dziesma. Prasu taksistam: tev patīk tā dziesma? Viņš saka – jā. Es saku – kas tev tajā patīk? Melodija? Viņš saka – nē, viņš dzied par mammām. Kā var nepatikt dziesma, ja tur dzied par mammām?! Un es saprotu, ka šeit tāpat ir ar filmām vai izrādēm: ja tēma ir pareiza un laba, cilvēkam patīk – vienalga, kā tas uztaisīts. Mani tas kaitina un nepatīk. Jo man liekas, ka nav tik svarīgi, par ko, bet kā. Man vienmēr interesē, kā konkrēto tēmu vai stāstu režisors ir interpretējis un parādījis uz skatuves vai uz ekrāna. Bet par to kino vēstures iespēju – Parīzē skatīties senākas un jaunākas filmas: pie mums tā ir ļoti reta iespēja. Vai arī mēs esam pieraduši vairāk skatīties mājās, datorā? Vienkārši mums ir maz cilvēku. Ja mūsu Rīgā būtu četri vai pieci miljoni iedzīvotāju, mums uz lielā ekrāna rādītu arī Bergmana filmas. Bet pēdējos gadus esmu manījis labu tendenci, ka ne tikai "Splendid Palace", bet arī lielajos komerckinoteātros ik pa brīdim rāda klasiku. Piemēram, vakar "Apollo kino" skatījos Kubrika "Mirdzuma" restaurēto versiju. Tas man bija liels piedzīvojums! Tiklīdz rāda kādu klasisko filmu labā kvalitāte, man ir ļoti svarīgi, lai tai būtu laba kvalitāte – gan projekcija, gan pati filmas kopija. Tiklīdz kaut kas tāds notiek, obligāti aizeju un noskatos. Tas vienmēr ir liels prieks. Arī "Splendid Palace" ik pa brīdim rāda klasiskās filmas un redzu, ka cilvēki nāk. Piemēram, vakar uz seansu bija ļoti daudz jauniešu, par ko biju priecīgs. Nezinu, kā viņi to uztvēra un vai viņiem tā patika vai nepatika, bet vienalga – interese bija. Skaidra lieta, ja šī filma būtu repertuārā, zāles būtu tukšas, bet ja ir īpašs seanss – notikums, cilvēki nāk, jo saprot, ka vairs nebūs tādas iespējas. Bet noslēgumā par kādu ļoti būtisku notikumu – par to, kas mūs sagaida 8. Janvārī. Lai arī neko daudz par Latvijas Radio 3 Klasika 30. jubilejas svinībām neatklāsim, mums ir liels prieks par to, ka piekriti būt šī koncerta režisors. Cik tas ir vienkārši – ieraudzīt pārdesmit skaņdarbus un izdomāt, kā tos salikt kopā? Tā būs mana pirmā pieredze... Man ir mazliet bail – vairāk, nekā taisīt operu, jo koncertus nekad neesmu režisējis. Bet, kad man piedāvāja tādu iespēju, negribēju atteikt, jo "Klasika" ir mans mīļākais radio. Vienmēr mašīnā klausos tikai divas radiostacijas, un viena no tām ir jūsu. Pat ja būtu uzaicināts mazgāt grīdas jūsu raidstacijas studijā, būtu atnācis jums palīdzēt! Šobrīd atklāsim to, ka būs krāšņi solisti un orķestri, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un Latvijas Radio bigbends, būs arī dažādi kamersastāvi. Vai tas var palīdzēt saprast to, kas tad tā "Klasika" īsti ir? "Klasika" ir tas, kas eksistē un dzīvo pāri laikam: laiks iet, bet tā dzīvo un eksistē. Jo tā ir klasika. Vai tas ir džezs vai akadēmiska mūzika – tam nav nekādas nozīmes. Cauri laikiem tas dzīvo, eksistē, un tas katrā ziņā ir mūžīgs.  Bet koncerta ziņā, protams, mums būs vizuāli elementi , kas apvienos to visu. Tajā pašā laikā, kas ir labi – katrā skaņdarbā mainās garastāvoklis, atmosfēra. Līdz ar to man kā režisoram galvenais uzdevums ir izdomāt pārejas no viena skaņdarba uz otru. Atrisināt tieši šo niansi. Bet baidos, ka tik ļoti baudīšu to koncertu, ka aizmirsīšu par saviem pienākumiem un darbu... (Smejas.)  Šajā koncertā būs mūsu rezidences mākslinieki Aigars Raumanis un Annija Kristiāna Ādamsone. Būs arī Elīna Garanča un Maestro Raimonds Pauls! Bet radoši tehniskajā komandā būs cilvēki, ar kuriem tu darbojies visai bieži – Artis Dzērve, Mārtiņš Vilkārsis. Tev ir svarīgi savi cilvēki, ar kuriem saproties no pusvārda? Protams. Tas ir ne tikai par rezultātu, bet arī par darba procesu. Līdz ar gadiem esmu sapratis, ka vēlos arī baudīt procesu, un procesu var baudīt, tikai pateicoties cilvēkiem, ar kuriem tu strādā! Man negribas ciest, man negribas cīnīties, man gribas vienkārši labi pavadīt laiku un sasniegt labu rezultātu. Tas jau nenozīmē, ka tā sanāks! Bet jāmēģina. Bet, tiklīdz tu izvirzi tādu uzdevu, vismaz uz pusi sanāk. Bet šie cilvēki mani pazīst ļoti ilgu laiku, esam ļoti daudz ko taisījuši kopā, sevišķi ar Arti Dzērvi un Kristīni Pasternaku. Domāju, viss būs interesanti un labi. Vai nav kādas šaubas par to, ka kaut ko var atkārtot? Kaut kas līdzīgs jau ir bijis?  Nē, nē! Neesmu redzējis koncertus. Godīgi sakot, pat nezinu, kā citi ir taisījuši koncertus. Līdz ar to man ir tāda sajūta, ka var darīt jebko. Bet tajā pašā laikā man dots ļoti konkrēts uzdevums no jūsu radio puses – ko jūs vēlaties, kam jābūt, un tas man vienkārši jāsaliek kopā. Man nav jāizdomā izrāde – šis ir mazliet cits uzdevums. 

Blokādes – mīti, patiesība un speciālista skaidrojums!Sarunā ar Dr. Andreju Finogejevu noskaidrojam visu būtiskāko par blokādēm — runājam par procedūras gaitu, drošību, efektivitāti un to, kā ārsts izvērtē, kam blokāde patiešām nepieciešama.Dakteris skaidro: • kas īsti ir blokāde un kā tā darbojas; • kādos gadījumos tā palīdz mazināt sāpes; • cik droša ir procedūra un kā izvēlēties uzticamu speciālistu; • kāpēc vieniem efekts ir tūlītējs, bet citiem — minimāls; • kā blokādes tiek izmantotas arī diagnostikā.

Padomju un nacistiskajam režīmam ir daudz kopīga - tie abi radījuši neskaitāmus noziegumus pret cilvēkiem, valstu kultūru un autonomiju. Vai varam teikt, ka totalitāri režīmi darbojās pēc līdzīga principa un mācījušies viens no otra? Kur ar šodienas acīm raugoties redzam kopīgo, kāpēc šajos laikos ir svarīgi atkārtot šīs tumšās 20. gadsimta vēstures lappuses un un kādas sekas uz Latvijas sabiedrību atstāja nacistiskais un padomju režīms? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē vēsturnieks Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Kaspars Zellis un vēsturnieks Aivars Stranga. Holokausta liecinieka monogrāfija. Sarun ar Marģeru Vestermani. 1. daļa Holokausta liecinieks, vēsturnieks Marģers Vestermanis 2025. gadā ne tikai atzīmējis savu simto jubileju, bet arī laidis klajā monogrāfiju “Cilvēcība tomēr nebija mirusi. Ebreju glābšana nacistu okupētajā Latvijā 1941-1945””. Kā autors ar šī laika acīm raugās uz tā laika notikumiem un par ko stāsta grāmata? “Cilvēcība tomēr nebija mirusi” - tā saucas grāmata, ko ilga darba rezultātā radījis un šogad savā 100. jubilejā rokās turējis muzeja “Ebreji Latvijā” dibinātājs, ilggadējs vadītājs un joprojām šī muzeja kurators Marģers Vestermanis. Viņš pats, kaut izgājis cauri smagai un sāpīgai pieredzei holokaustā, ir gatavs ar šiem stāstiem dalīties. Nacistu okupācijas laikā viņš ieslodzīts Rīgas geto, vēlāk atradies gan Mežaparka, gan Dundagas koncentrācijas nometnē, tad izbēdzis un pievienojies partizāniem, bet savu ģimeni zaudējis Rumbulas masu slaktiņos 1941. gada 8. decembrī.  Ar Marģeru Vestermani tiekamies, lai pārlapotu grāmatu, kurā būtiska vieta atvēlēta ebreju glabējiem. Vienlaikus grāmatā fiksēti vēstures fakti, citāti no publiski paustiem pazemojumiem pret ebrejiem un atmiņas.   Grāmatā Vestermanis aicina lasītājus atgriezties 1938. gada vasarā. Hitlers tajā brīdī jau ir okupējis Austriju, un tas ir viņa lielo radiorunu laiks, kad, kāpinot balsi līdz histēriskai kliegšanai, Hitlers paziņo, ka viņa pēdējā prasība ir vāciski runājošā Sudetija Čehoslovākijā. Nākamajā gadā nacistiskā Vācija ieved karaspēku visā Čehoslovākijā un pēc tam arī Polijā. Lielvalstis, kā Lielbritānija un Francija, publicēja garantijas, ka Polijas uzbrukuma gadījumā tās ies palīgā. Bet nekas nenotika. -- Bet par sev nozīmīgu grāmatu stāsta vēsturnieks Andris Levāns. "Grāmata, kuru es es izvēlējos, ir ļoti vienkārša un mazlietiņ neparasti šim laikam. Kā par daudzām lietām šajā laikā, par mīlas dzeju cilvēki nerunā vai runā reti. Grāmata ir vācu valodā, un tās nosaukums ir "Deutsche Liebeslieder" (Vācu mīlas dziesmas). Tā ir neliela grāmatiņa, kas izdota 1909. gadā. Dzejas izlase, kur ir apkopoti sacerējumi par mīlestību pantmērā no 12. līdz 20. gadsimtam," atklāj Andris Levāns.

Vai tirgus var būt tūrisma galamērķis? Speciālisti saka, ka var. Par lēno tūrismu un Latvijas tirgu piedāvājumu tūristiem stāsts raidījumā Kā labāk dzīvot.  Sarunājas vietnes "tirguscelvedis.lv" idejas autore, tirgus kustības vēstnese Una Meiberga, sociologs, zinātņu doktors Emīls Ķīlis, tūrisma ekosistēmu pētnieks un Latvijas Kultūras akadēmijas vieslektors Edgars Ražinskis. Ierakstā stāsts par tirgu Mālpilī.  Mālpils tirgus ir zemnieku, mājražotāju un amatnieku tirgus un tas radās pirms četriemgadiem, kad pandēmijas dēļ mājražotāji savas preces nevarēja tirgot kultūras namā. Biedrības "Mālpils iedvesmo" vadītāja Kristīne Jonīte-Jurkēviča ir gandarīta, ka Mālpils tirgus iekļauts arī jaunajā tirgus ceļvedī.

Spēja ātri atpazīt insultu var izglābt kāda dzīvību. Kas jāzina par insulta pazīmēm un to noteikšanu un kā jārīkojas, lai palīdzētu, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas ģimenes ārste, Rīgas Stradiņa universitātes Ģimenes medicīnas katedras docētāja, Metodiskā vadības centra ģimenes medicīnā koordinatore ģimenes medicīnas jautājumos Dārta Puriņa un P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Neiroloģijas klīnikas Insulta vienības virsārsts Kristaps Jurjāns. "Mēs esam sabiedrībā, kurā ir pārāk daudz novēršamu nāvju un mums lielākoties nāves cēlonis ir sirds un asinsvadu saslimšanas, kuras ir efektīvi novēršamas. Jautājums, vai paši objektīvi izturamies pret šiem rādītājiem," vērtē Dārta Puriņa. Cilvēki nepievērš uzmanību augstam asinsspiedienam vai augstam holesterīna līmenim asinīs. Protams, arī smēķēšana, kustību trūkums un aptaukošanās ir riska faktori, kā arī tas, ja pirmās pakāpes radinieki ir slimojušo ar insultu. "Insults notiek vienā mirklī un strauji, bet tas izveidojas laika gaitā. To var novērst, tāpēc ir jāizglīto sabiedrība," atzīst Dārta Puriņa. "Sabiedrība ne vienmēr izprot kopsakarību kopumu, ka augsts asinsspiediens vai augsts holesterīna līmenis nav tikai cipari, kurus dakteris grib izārstēt, bet ka tie ir riska faktori, kuriem laika gaitā attīstoties izveidosies saslimšana. Ja savlaicīgi strādājam ar riska faktoriem, saslimšanu ir lielas iespējas novērst," turpina Dārta Puriņa. "Kad notiek insults nervu šūnas iet bojā strauji. Stundas laikā cilvēks, kas slimo ar insultu, zaudē tik daudz nervu šūnu, cik normāli novecojot zaudē piecu gadu laikā," skaidro Kristaps Jurjāns. Šī ir viena no retajām slimībām, kurai ir tik īss laiks, lai pacientam reāli palīdzētu. Insultam tās ir pirmās 4,5 stundas, to laikā pacientam jānonāk slimnīcā, jāveic izmeklējumi un jāuzsāk ārstēšana. "Labāki rezultāti ir, ja to izdara pirmajā stundā," norāda Kristaps Jurjāns. "80% insultu ir iespējams novērst, kontrolējot primāros riska faktorus, kas galvenokārt saistīti ar dzīvesveidu, asinsspiedienu, holesterīnu, smēķēšanu," skaidro Kristaps Jurjāns. Diemžēl saslimst arī tie, kas ievēro visveselīgāko dzīves veidu, bet tā nav lielākā sabiedrības daļa. "Tas, ka saslimstība ir liela, liecina, ka mums klibo primāra un sekundāra profilakse. Slimības, kas insultu izraisa, netiek laicīgi diagnosticētas un ārstētas," norāda Kristaps Jurjāns. Ja ir aizdomas, ka kādam ir insults, svarīga ir ātra rīcība - atsmaidi, turi rokas, runā. Ja kādu no šīm funkcijām cilvēks nespēj veikt, jāsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība.  Sabiedrība regulāri jāinformē par insulta simptomiem, testu "ĀTRI" un kampaņas ietvaros mācām arī bērniem bērnudārzā pazīst insultu. Kā rīkoties, ja kādam no vecākiem vai vecvecākiem parādās šādas pazīmes. Labāk reaģēt straujāk un zvanīt palīdzības dienestam, nevis konsultēties ar draugiem vai ģimeni un nogaidīt. "Insults veidojas, kad kādai smadzeņu daļai ir traucēta asiņu apgāde. Asinsvadu var aizsprostot trombs vai plīst asinsvads," skaidro Kristaps Jurjāns. "Išēmiskais insults rodas, kad trombs aizdambē asinsvadu, kāda smadzeņu daļa nesaņems asinis un sāks strauji iet bojā. Zudīs nervu šūnas, cilvēks zaudēs spēju runāt, kustināt vienu ķermeņa pusi, pazīt radiniekus. Dažādi simptomi var būt." Latvijā insults ir bieža saslimšana, bet tā ir novēršama slimība. -- Slimību profilakses un kontroles centrs sadarbībā ar Latvijas Neirologu biedrību un Latvijas Insulta biedrību īsteno sabiedrības informēšanas kampaņu “Atpazīsti insultu! Rīkojies ĀTRI!”, lai skaidrotu insulta pazīmes un uzsvērtu to savlaicīgas atpazīšanas nozīmību veiksmīgai slimības ārstēšanai un izglītotu par insulta profilakses pasākumiem.      

Kāpēc mēs pieņemam lēmumus, kas ir pretrunā ar mūsu labākajām interesēm? Profesors Jurģis Šķilters, Latvijas Universitātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs, parāda realitāti – cilvēks nekad nav pilnībā racionāls. Mēs nezinām visas alternatīvas, esam ārkārtīgi jutīgi pret emocijām, un mūsu lēmumus milisekunžu laikā ietekmē pat tik sīkas lietas kā tas, vai turām rokā siltu vai aukstu dzērienu. Intervijā uzzināsi, kāpēc ilgtermiņa atmiņai nevar uzticēties (tā mūs saudzē, transformējot pieredzi), kā mūs manipulē sociālajos tīklos, izmantojot trīs vienkāršus principus, un kāpēc personība, lai gan daļēji ģenētiska, tomēr mainās dzīves laikā.Sarunā profesors dalās arī praktiskos atklājumos – kā rakstīšana ar roku palīdz labāk mācīties nekā drukāšana ar klaviatūru, kā oža ir tieši saistīta ar mūsu dziļākajām emocijām un atmiņām, un kāpēc telpiskā domāšana ir pamats visām abstraktajām zināšanām - no matemātikas līdz fizikai.Ja tu domā, ka zini, kā darbojas tavs prāts – šī intervija tevi pārsteigs. Un ja tu meklē atbildes, kā kļūt labākam lēmumu pieņēmējam – šeit atradīsi zinātniski pamatotus ieskatus, kurus vari pielietot jau šodien.Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas ir 245.sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 Ievads00:02 Cilvēka uztvere ir kā kārtainā torte – slāņi, kas atklāj, kā mēs domājam, jūtam un risinām problēmas.00:04 Zinātne kā ceļš uz atbildēm, kur robežas starp jomām izzūd.00:05 Redzētais un dzirdētais smadzenēs savienojas – tas izskaidro, kāpēc dažkārt pārprotam pat vienkāršas frāzes.00:10 Ilgtermiņa atmiņa nav arhīvs, tā ir pašsagabāšanās mehānisms.00:14 Dzīve tiek sakārtota kastītēs, ko sauc par notikumiem – tā smadzenes dod jēgu haosam.00:16 Personība un iepriekšējā pieredze kā mūsu iekšējais filtrs.00:21 Acu kustības ir domāšanas spogulis.00:23 Segmentācija ļauj izcelt būtisko, bez tās uzmanība būtu izšķērdēta.00:26 Emocijas bieži uzvar loģiku.00:30 Trīs soļi, kā ietekmēt masas.00:32 Par lēmumu racionalizēšanu.00:41 Grupēšana un segmentācija ir pamats tam, kā mēs redzam pasauli – bez tām būtu tikai pikseļi.00:49 Telpiskā domāšana ir slepenais ierocis abstraktu zināšanu apguvē.00:53 Digitālā lasīšana ir ātra, bet virspusēja – papīrs ļauj domāt dziļāk.00:58 Power-Up SPACE – vieta, kur ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu01:07 Godīgums pret sevi ir ilgtermiņa stratēģija..01:19 Ožas un emociju saistība.01:22 Valodas ietekme uz domāšanui.01:45 Redzes telpa un navigācijas telpa ir divas pasaules – un to savienojums vēl nav atklāts.01:47 Maņas darbojas kopā, bet zinātne vēl tikai sāk saprast, kā tās integrējas.

Ostfoldas muzejā Norvēģijā nupat izveidots piparkūku Doma laukums - ar baznīcu, radio māju un pat svētku egli. Tas tapis jaundibinātā Latviešu amatnieku un mājražotāju apvienībā, kur ļaudis ne tikai cep, bet pin, tamborē, ada un  mīca mālu. Kas  ārvalstīs mītošos latviešus motivē kopt latviskās amatniecības un mājražošanas tradīcijas, skaidrojam raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Sarunājas Latviešu amatnieku un mājražotāju apvienības Norvēģijā pamatlicēja, idejas autore un organizatore Dace Rozenbruga, Vaira Dance no Novēģijas, kura vada komunikāciju ar amatniekiem un ražotājiem, ģitāru meistars Raimonds Rūmnieks arī no Norvēģijas, Īrijā dzīvojoša amatniece un māksliniece Dita Lasmane-Slišāne, Latviešu Daiļamatnieku savienības Kanādā vadītāja Velta Zvīdre, kā arī Inga Zvirgzdiņa, kura darbojas Latviešu biedrībā Īrijā un izveidojusi klubu "Omītes uz salas".  

Pāri laikiem un cilvēkiem joprojām plīvo brīvības liesma. Tiekames svētku raidījumā Kā labāk dzīvot, lai runātu ar kolēģiem, kas izvēlējušies iesaistīties Zemessardzē un Nacionālajos bruņotajos spēkos par to, kā sajūtam tēvzemi, sevi, savu spēku un pienākumu pret vietu, ko saucam par savu dzimteni. Sarunājas Nacionālo bruņoto spēku rezerves kareive, Latvijas Radio raidījuma "Starpbrīdis" producente un "Zināmais nezināmajā" sižetu autore Mariona Baltkalne, zemessargs, Latvijas Televīzijas žurnālists Reinis Ošenieks un zemessardze, Latvijas TV režisora asistente Una Nākuma.

Jautājums par Stambulas konvenciju satricinājis sabiedrību Latvijā, bet ne tikai. Sen neredzētu aktivitāti paudusi arī diaspora. Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts ar diasporas aktīvistiem un ekspertiem pārrunājam, kā tas izskatās no ārpuses. Aidis Tomsons, sākot Krustpunktā sacīja, ka par konvenciju šodien nē. Varbūt tiešām kādam ir mazliet par daudz, un šķiet, ka nupat jau ir mazliet par daudz. Tomēr šoreiz tas aspekts, kuram pievēršamies raidījumā, nav tieši par konvenciju, bet par to politiķu rīcībai sekojošo reakciju. Pagājušajā nedēļā tepat Doma laukumā pulcējās ap 10000 ļaužu, lai protestētu pret politiķu vēlmi izstāties no Eiropas Padomes konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu. Un šis jautājums ir pamatīgi šobrīd satricinājis ne tikai Rīgā, bet visā Latvijā sabiedrību. Mūsu fokuss ir tā sen neredzētā aktivitāte, ko paudusi diaspora, pulcējoties protestos pie Latvijas vēstniecībām un ne tikai pie vēstniecībām daudzviet pasaulē. Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts gan ar diasporas aktīvistiem, gan arī ar ekspertiem  pārrunājam, kas ir tas, kas mudinājis latviešus ārpus Latvijas iesaistīties protestos un arī rakstīt vēstules Valsts prezidentam, Saeimai? Kas ir darījis sabiedrību tādu sabiedriski politiski aktīvu šai mirklī.  Sarunājas Roberts Gorodko, kurš pārstāv "Latviesi.com", no Lielbritānijas sarunai pievienojas Edīte Malvesa - Browell, kura ir biedrības "EsiLV" pārstāve, no Spānijas pieslēgusies Anna Rekeba Roziņa, kura rīkoja protestu Madridē, un savukārt Laura Ritenberga-Kindere ir no Vācijas un pārstāv Eiropas Latviešu apvienību.  

12. novembrī Latvijas iedzīvotāji bez maksas varēs veikt C hepatīta antivielu testu (anti-HCV) un feritīna analīzi. Kāpēc nepieciešama šāda akcija, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas gremošanas slimību biedrības vadītājs, Rīgas Stradiņa univeristātes Infektoloģijas katedras un Iekšķīgo slimību katedras asociētais profesors, internists un gastroenterologs Aleksejs Derovs, "Centrālās laboratorijas" vadītāja Jana Osīte un infektoloģe, hepatoloģe, Rīgas Stradiņa univeristātes docente, Latvijas Infektologu un hepatologu asociacijas pārstāve Sniedze Laivacuma. Ierakstā uzklausām kādas pacientes stāstu. Par to, ka saslimusi ar c hepatītu, Inese nenojauta, jo nekādus slimības simptomus nejuta. Aizejot pie ārsta citas saslimšanas dēļ, viņai analīzēs tika atklāts c hepatīts.

21. gadsimta sākumā vidēji  statistiskais Latvijas iedzīvotājs gadā apēda 6,8 kilogramu siera. Tagad jau vairāk nekā 24 kilogramus ik gadu! Vai kvantitāte iet līdzi ar kvalitāti, vai Latvijā ražo kvalitatīvu sieru, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas biedrības "Siera klubs" valdes priekšsēdētāja Vanda Davidanova, restorāns "Vairāk saules" šefpavārs Tomass Godiņš un pārtikas tehnologs Rolands Jomerts. Ierakstā uzklausām Jaunpils pienotavas rūpnīcas vadītāju Viesturu Krilovu. Jaunpils pienotava, kas atrodas Tukuma novadā, strādā jau 113 gadus. Piecus gadus pienotava pieder Latvijas un Igaunijas zemnieku kooperatīvam "E-piim". Modernizējot ražošanas iekārtas, investīcijās ieguldīti kopumā ap 10 miljoni eiro un Jaunpilī katru dienu tiek pārstrādātas 80 tonnas piena, ražots biezpiens, krējums un padsmit veida sieri. Tomass Godiņš iesaka pagatavot mīkstos sierus, piemēram, burratu vai stracciatellu, ko tagad ražo arī Latvijā. Sezonā šos sierus var pasniegt kopā ar tomātiem, bazilika pesto. Vienkārša un kolosāla uzkoda.  Var arī grilēt dārzeņus, iemarinēt ar balzāmetiķi, ķiplokiem, timiānu un rozmarīnu, sāli un pipariem. Dārzeņus liek uz šķīvja, pievieno stracciatellu, pārslaka olīveļļu ar trifelēm un vēl pārkaisa labu jūras sāli. Savukārt cieto sieru daudz rīvē uz pastas, pievieno salātiem.  No cietā siera var pagatavot arī čipsus. Uz cepamā papīra smalki sarīvē sieru, izklāj plānā kārtā, var pārkaisīt sakapātus pētersīļus, pārbērt saulespuķu sēkliņas. Sacept 180 grādus 5-6 minūtes. Atdzesēti tie ir lieliski čipsi, ko pievienot salātiem, krēmzupām, uzkodām. Jo būs vairāk nogatavināts cietais siers, jo izteiktāka būs tā garša. Pareizāk būtu šo sieru drupināt, ne rīvēt, tad arī ir izteiktāka garša. Siera gardēži uzskata, ka jāpērk lielāks siera gabals, jo tajā būs labāk saglabājusies garša un smarža Vanda Davidanova atklāj, ka Smiltenes "Latvijas" siers būs Eiropas aizsargāts Latvijas īpašais produkts. Tas ir ekskluzīvs siers.

Mācīšanās visa mūža garumā būtu jākļūst par neatņemamu karjeras un dzīves kvalitātes sastāvdaļu, bet  tikai trešdaļa Latvijas iedzīvotāju vecumā no 24-64 gadiem regulāri piedalās izglītības aktivitātēs. Valsts plāno, ka mūžizglītības programmas izmantotu vismaz 60 procentu strādājošo. Kā to panākt, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot.  Sarunājas "Riga TechGirls" valdes loceklis un projektu direktors Pauls Siliņš, Valsts izglītības attīstības aģentūras Pieaugušo izglītības departamenta direktore Elīna Purmale-Baumane un Rīgas Tehniskās universitātes karjeras konsultante Santa Latkovska.

Nezināšana, kļūdīšanās vai vienaldzība? Joprojām liels šķiroto atkritumu konteineru satura apjoms nenonāk otrreizējā pārstrādē, bet tiek noglabāts sadzīves atkritumu poligonā. Kā uzlabot atkritumu šķirošanas kvalitāti, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot.  Sarunājas "Latvijas Zaļais punkts" direktors Kaspars Zakulis, SIA "Getliņi EKO" valdes loceklis Jurģis Ugors, "CleanR" sadzīves atkritumu apsaimniekošanas departamenta vadītāja Liene Rumpane un SIA ZAAO Šķiroto atkritumu savākšanas daļas vadītāja Inga Kovala-Sēne. Rīgas ielās cilvēkiem vaicājam, vai iedzīvotāji šķiro atkritumus un vai saprot, kā to pareizi izdarīt? Kaspars Zakulis norāda, ka ir valsts, kur atkritumu šķirošanas procents ir ļoti augsts un tas ir vairāku faktoru kopums. "Pirmām kārtām droši vien tā ir iedzīvotāju labklājība, izglītības līmenis, un es domāju, ka arī maksa par sadzīves atkritumu izvešanu," atzīst Kaspars Zakulis. "Kad tu maksā ļoti maz, īsti nav motivācijas. Latvijā mēs esam kaut kur pa vidu, līdz Zviedrijas līmenim mums vēl droši vien neaiztiekties maksā par atkritumu izvešanu, Taivānu nepārspējamam, bet Kambodžu noteikti pārspējam." Viņš arī norāda, ka iepakojums, kas nonāk tirgū, tiek precīzi uzskaitīts, tāpat rūpīgi ir uzskaitīts, cik daudz iepakojuma nonāk pārstrādē, konkrēti - stikls, papīrs, kartons, plastmasa.  "Ja paskatāmies iedzīvotājus, tad to cilvēku skaits, kas aptaujās atzīst, ka viņi šķiro [atkritumus], patlaban ir 79%. Tas ir ļoti augsts procents, jo mēs zinām, kad sasniedz 80% jebkurā nozarē, nākošie procenti nāk arvien grūtāk un grūtāk, un smagāk. Tad vienmēr ir atrunas - konteiners ir par tālu, es īsti nesaprotu. Dažādi iemesli," komentā Kaspars Zakulis. Arī Inga Kovala-Sēne atzīst, ka situācija šķirošanas paradumos cilvēkiem uzlabojas. Iedzīvotāji vēlas šķirot, un tas ir pirmais solis.

Drīzumā klajā nāk rakstu krājums “Latvieši Zviedrijā – raksti, stāsti, atmiņas”, kas apvienos gan zinātniskus pētījumus, gan personiskas liecības par trimdinieku dibinātajām organizācijām, radošajām kopām Zveidrijā, no kurām daudzas joprojām pastāv un ir aktīvas. Saruna ar un par Zviedrijas latviešiem toreiz un tagad raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Stāsti par to, kā latvieši nonākuši Zviedrijā, gan par to, kā ir dzīvot un būt latvietim Zviedrijā, ir dažādi. Daudzi no krājuma autoriem atceras savu vecāku cerību pēc Otrā pasaules kara, kad tikko bija nokļuvuši Zviedrijā, ka tūlīt, tūlīt jau mēs atgriezīsimies mājās. Tas savulaik ir iedvesmojis ģimenes turpināt ikdienā runāt latviski, brīvdienas veltīt latviešu lietai, dzīvot, ja tā var teikt, divās laivās vienlaikus. Bet vai tas bija viegli un kam mūsu laikos ir aktuālas krājumā apkopotās liecības? To izzinām raidījumā. Sarunājas Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece, arī Mutvārdu vēstures pētnieku biedrības "Dzīvesstāsts" pārstāve Ginta Elksne, žurnālistes, skolotāja un sabiedriskā darbiniece, projekta "RaDi latvieši" dibinātāja Gunta Enerūta un Stokholmas universitātes asociētā profesore Maija Runcis.

Drīzumā sērijā "Latvijas Gēns" iznāks rakstnieces Janas Egles biogrāfiskos faktos balstītais romāns par dziesminieci Austru Pumpuri “Diena ir izdevusies. Austra”. Jana Egle pati ir no Rucavas, sarunā par nupat iznākušo grāmatu godinām gan rucavnieku izloksni, gan Liepājas Mūzikas skolas vēsturi, kā arī Liepājas teātra bohēmu. Runājam par vēl kādu paralēli Janas Egles un Austras Pumpures dzīvē – viņas abas kā radošas un neatkārtojamas personības uzplauka un ieguva atpazīstamību mūža otrajā pusē. Šis darbs ļoti atšķiras no Janas Egles agrāk rakstītā. Janas Egles prozai raksturīga liela atzīšanās cilvēcisko jūtu dziļumā, apbrīnojama empātijas spēja, iedvesmojoties pat no izlasītas avīžziņas, viņa spēj aizrakties līdz padzirdēta notikuma emocionālajiem cēloņiem. Taču šajā, biogrāfijas faktos balstītajā romānā, Jana Egle drīzāk palīdz Austrai Pumpurei saglabāt viņas noslēpumus, mērķtiecīgi iedzīvinot mums jau atpazīstamo dziesminieces un pulcētājas tēlu. Romānā arī nav viss dzīvesstāsts, tas apraujas ar 1990. gadu, kad Austra Pumpure, pavadot Imantu Kalniņu viņa priekšvēlēšanu kampaņās, palīdzēja viņam kļūt par Augstākās Padomes deputātu. Ārpus stāsta palikuši sarežģītie deviņdesmitie, kad privatizācijas procesā Austras mājai atrodas saimnieks un tā jāatstāj, kad postpadomju kultūrvide iepazīst vārdu autortiesības un tas ietekmē par tautas dziesmām uzskatīto autordziesmu atskaņošanu, kad komponists Imants Kalniņš no politiķa kļūst par diskutablu personību. Par Austru Pumpuri grāmatu līdz šim sarakstīts nav daudz. Divas. Abas tās iznāca dziesminieces dzīves laikā – Agneses Oses “Leģendārā Austra”, Austras biedrības izdotā “Austra Pumpure. Mana un tava”. Sērijas “Latvijas gēns” uzdevums ir izcelt Latvijas vēsturē nozīmīgas personības, un šis laikam ir faktu ziņā vispilnīgākais Austras Pumpures dzīves izklāsts. Un nedaudz arī kopīgi sadzīvota grāmata, jo Jana Egle labi pazina Austru Pumpuri, pati bija Austras bērnu kustībā ja ne iekšā, tad līdzās esoša. Romāna “Dzīve ir izdevusies. Austra” ir ļoti daudz rakstnieces fantāzijā tapuši tēli. Austras bērni ir ar izdomātiem vārdiem, lai gan prototipi viegli uzminami. Stāstā par Mūzikas skolas laiku Liepājā darbojas Vaira, meitene, kuras balss valdzināja mūzikas skolas koncertos, taču tas bija deportāciju laiks, Vaira operas skatuves vietā nonāca Sibīrijā. Vairas tēls ir izdomāts, lai gan vēstures fakti ir pat ļoti īsti. Un tomēr romānā ir atpazīstamas, Liepājas vēsturēs ierakstītas personības. Sarunās noslēgumā Jana Egle pastāsta, ka saņēmusi arī ne tik jauku attieksmi. Bijuši Austras bērni, kas, uzzinot, ka viņa raksta par Austru Pumpuri grāmatu, vaicājuši – tu tiešām iedomājies, ka varēsi saprast to ķīmiju, kas notika Austras bērnu starpā saiknē ar klausītājiem? Droši vien to nevar saprast, bet ir zīmes, uz kurām varam paļauties. Austras biedrība turpina darboties, rakstot ne tikai Austras Pumpures, bet visas Latvijas dziesminieku kustības vēsturi. Un šobrīd mēs piedzīvojam sava veida Imanta Kalniņa teātra mūzikas renesansi, izpildītu ļoti dažādos žanros. Jana Egle pazemīgi saka, ka Austras bērnu kustībai, kuras dzimšana aprakstīta arī viņas romānā “Diena ir izdevusies. Austra”, viņa vienmēr ir stāvējusi līdzās, nevis bijusi iekšā. Grāmatas “Diena ir izdevusies. Austra” atvēršanas svētki Rucavā tiks svinēti 31. oktobrī, savukārt Liepājā grāmatu vaļā vērs Austras Pumpures 97. dzimšanas dienā  26. novembrī.

Oktobra beigās Latvijā notiks vēl nebijis pasākums - starptautiska šķirnes mājputnu izstāde. Uz izstādi aicināti ne tikai putnkopības profesionāļi, bet arī citi interesenti. Par mājputnu audzēšanu arī tikai hobija līmenī runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Tautas putnkopju biedrības valdes priekšsēdētāja Lāsma Midrijāne, vetārste un šķirnes putnu audzētāja Mārīte Škapare, Latvijas Šķirnes putnu un sīkdzīvnieku audzētāju biedrības priekšsēdētājs, Latvijas Biozinātņu tehnoloģiju universitātes Dzīvnieku zinātņu institūta pētnieks doktorants Didzis Dreimanis un viens no lielākajiem ūdensputnu audzētajiem Baltijā no SIA "Norkalni Eko+" Aleksandrs Budzinskis, kurš arī iesaistījies starptautiskās mājputnu izstādes organizēšanā. Izstādes rīkotāji sola, ka 25. oktobrī Madonā ar savām košajām spalvām dižosies ap 1000 putnu no visas Baltijas - Latvijas, Lietuvas un Igaunijas. Aleksandrs Budzinskis norāda, ka izstādes galvenais mērķis ir parādīt, cik un kādi putni ir Latvijā, lai interesenti visu varētu uzzināt klātienē, ne tikai meklējot internetā.  Aleksandra paša saimniecībā ir ap 500 putnu.

Septembra beigās Latvijā risinājās sociālā akcija cilvēku ar invaliditāti atbalstam „Dažādo kurpju diena”. Par akcijas mērķiem un vai tos izdevies sasniegt, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot.  Interesējamies, kādas ir darba iespējas cilvēkiem ar kādiem autiskā spektra traucējumiem, kāds ir valsts sniegtais atbalsts, cik ļoti pašmāju uzņēmumi ir iekļaujoši un kas būtu uzlabojams?  Sarunājas invalīdu un viņu draugu apvienības "Apeirons" valdes priekšsēdētājs Ivars Balodis, "Reitan Conveniece Latvia" personāla departamenta direktore Ineta Vēze un SEB Bankas personāldaļas vadītāja Anita Segliņa. Pieredzē dalās Santa Beitāne. Viņa izveidojusi sociālo uzņēmumu "Mobilizing", kurā gan māca nedzirdīgus cilvēkus braukt ar automašīnu, gan cilvēkiem ar invaliditāti organizē ekskursijas. Viņa savu darbu raksturo īsi - tas ir mans sirdsdarbs. "Dažādo kurpju diena ir aicinājums ikvienam pievērst uzmanību cilvēku invaliditāti izaicinājumiem dzīvē un uzvilkt savādākas kurpes, iekāpt otra kurpēs, pastaigāties un mēģināt saprast, kā tas ir - būt savādākam, redzēt savādāk, sajust to, kā tas ir, kad uz tevi skatās," atklāj Ivars Balodis. "Droši vien slepenais mērķis ir tāds, ka mēs ne tikai mēģinām tās kurpes uzvilkt, bet mēģinām arī saprast kaut ko, izmainīt kaut ko un ar savu attieksmi parādīt to, ja mēs ļoti daudzus procesus nevaram izmainīt un ietekmēt, tad savu attieksmi mēs varam mainīt. Pamainot savu attieksmi, mēs varam izdarīt tā, lai cilvēki ar invaliditāti Latvijā justos labāk, piedāvāt kādas darba iespējas, piedāvāt viņiem būt kopā ar mums un pašiem būt neatkarīgiem, patstāvīgiem, brīviem." Viņš arī atzīst, ka šogad Dažādo kurpju dienā gājis interesanti un bijuši dažādi vērojumi. Jā, cilvēki bijuši atsaucīgi, apāvuši dažādas kurpes un publicējuši bildes sociālajos medijos, bet uz ielas cilvēki dažādās kurpēs nebija īpaši redzami.  "Mani kolēģi kolēģi devās ielās un ar šādām kurpēm brauca vilcienos, tramvajos un saņēma ļoti daudz nosodošu skatienu," atklāt Ivars Balodis. Tajā pašā laikā viņš uzteic kādu ēdināšanas uzņēmumu, kura reklāmu pamanījis, kas piedāvājis atlaidi tieši 27. septembrī, ja apmeklētājs būs dažādās kurpēs. "Latvijā ļoti pietrūkst pozitīvas kampaņas, kur mēs stāstām par cilvēkiem savādākā griezumā, savādākā skatījumā. Mums ir brīnišķīgas kampaņas, kur mēs vācam naudu pirms Ziemassvētkiem, Lieldienām, bet tās nevar būt vienīgās. Ja tās ir vienīgās, tad pamazām nosēžas zemapziņā, ka ģimenes ir bēdīgas, nabadzīgas, nevar nopirkt neko. Jābūt arī kampaņām, kur mēs redzam, ka cilvēki dzīvo brīnišķīgu dzīvi - viņi lasa, viņi priecājas, viņi dzer kafiju, viņi iet uz banku un tērē naudu kaut kur, viņi pērk drēbes, viņi ir sabiedrībā. Ja mēs pamainām savu domāšanu, arī ar saviem darbiem pastiprinām to visu, tad mēs tos cilvēkus ieraugām. Cik dažāda, krāsaina dzīve paliek!" analizē Ivars Balodis.

Raidījumā spriežam, vai ir jau pienācis tas brīdis, kad nākamās vasaras ceļojuma plānošanu varam uzticēt mākslīgajam intelektam (MI)? Sarunājas un pieredzē dalās "Tez Tour" vadītājs Rolands Birģelis, uzņēmuma "Helmes Latvia" līdzīpašnieks Viesturs Bulāns un ceļotāja Alīna Andrušaite. Viesturs Bulāns atzīst, ka MI jāizmanto kā palīgs, nevar pieņemt lēmumus cilvēka vietā. Viņš arīatgādina, ka vienmēr ir jāpārbauda MI sniegtā informācija. Alīna Andrušaite dalās pieredzē, ka šogad diviem ceļojumiem - viens bijis uz Maurīciju, otrs - uz Ņujorku, izmantojusi MI rīkus, lai plānotu braucienu. Stāstot par Maurīcijas brauciena plānošanu, viņa atzīst, ka daudz nācies vilties. "Sametot punktus uz kartes, ko MI piedāvā, pirmajā brīdī šķiet loģiski, tiešām interesantas apskates vietas, biju ierakstījusi, kas mani interesē. Kad praksē sāc skatīties, parādās nianses - pirmais ir darba laiki, bieži vien saplānotais maršruts neatbilst tam, kā tās vietas reāli strādā. Jo MI izmanto vecu informāciju vai vispār neņem to vērā. Vai arī maršruti saplānoti tā, ka katru dienu jābraukā pa visu salu. Loģiski būtu apskatīties kārtīgi vienu stūrīti, tad doties, nevis katru dienu pavadīt sešas stundas automašīnā, braukājot no viena gala uz otru," pieredzē dalās Alīna Andrušaite. "Jebkurā gadījumā uz to jāskatās kritiski, vietas palīdzēt atrast noteikti var, bet tas viss ir jāpārbauda." Savukārt, stāstot par braucienu uz Ņujorku, viņa atklāj, ka bijusi gandarīta par MI ieteikumu apmeklēt kādu privātu bibliotēku, ko noteikti pati tā vienkārši neatrastu, savukārt trīs citi ieteikumi bijuši par vietām, kas jau slēgtas. "MI tūrisma sfērā darbu neatņem, nodrošina iespēju savādāk paskatīties uz kādu darbu," atzīst Rolands Birģelis. "Izmanto aprakstu tulkošanā, video veidošanā vai attēlu ģenerēšanā, vairāk tehniskās lietās."

Kā izdodas atrast sevi un vietu dzimtenē tiem, kas atgriežas Vidzemes pusē? Tiešraidē tiekamies Cēsīs mākslas telpā "Mala", kurā saimnieko Kristīne Auniņa un Alberto Gennaro, cilveki, kas arī ir atgriezušies Latvijā. Raidījumu ciklā par reemigrāciju sarunājamies ar vidzemniekiem, kas izvēlējušies atkal dzīvot un strādāt Latvijā. Sarunā piedalās remigrācijas koordinatore Vidzemes plānošanas reģionā Inga Madžule, kurā arī pati vairākus gadus ir dzīvojusi, strādājus iun mācījusie ārzemēs; vieglatlēts un treneris Reinis Krēgers, kurš pēc akadēmiskās un sportiskās karjeras ASV un Čehijā, atgriezās Latvijā un izveidoja uzņēmumu "BST Latvija"; Ilze un Igors Vītoli, kuri vairāk nekā 10 gadus pavadīja Lielbritānijā, bet tagad dzīvo un strādā Cēsīs, gan veicot algotu darbu, gan attīstot savu uzņēmumu; Anna Poindere (Poynder), kura uz ārzemēm devusies tūlīt pēc vidusskolas beigšanas, sākumā ciemos pie māsas, tagad atgriezusies Latvijā un kopā ar vīru saimnieko Ķipēnu muižā Limbažu novadā; un Rūta Treija, kura devusies uz ārzemēm un atgriezusies Latvijā vairakkārt.

Ik gadu 17,3 miljoni cilvēku visā pasaulē priekšlaicīgi mirst no sirds asinsvadu slimībām. Ja nevēlamies iekļūt šādā statistikas ailē, mums būtu kaut kas jādara kas. Kas tieši, skaidro speciālisti raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas biedrības "Parsirdi.lv" vadītāja Inese Mauriņa un kardiologs, profesors Gustavs Latkovskis. Sazināmies ar P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas, Latvijas Kardioloģijas centra Ambulatorās un diagnostiskās nodaļas vadītāju Ivetu Mintāli. Pasaules Sirds diena ir 29. septembrī, bet pasākumi, lai mudinātu cilvēkus rūpēties par sirds veselību, norisināsies jau šonedēļ. "Labā ziņa, ka 80 procentus no visām sirds un asinsvadu slimībām mēs varam vai nu novērst pašu spēkiem, vai attālināti, ievērojot veselīgu dzīvesveidu," atgādina Inese Mauriņā. Viens no pasākumiem, veltīts Sirds dienai, norisināsies 24. septembrī. Tiks atzīmēta Starptautiskā ģimenes hiperholesterinēmijas diena. Tās ietvaros plānoti izglītojoši pasākumi par šo slimību. Pasākumi notiks P.Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas ātrijā A1 korpusā no pulksten četriem pēcpusdienā.  Savukārt  25. septembrī Pasaules sirds dienu atzīmēs ar pasākumu Āgenskalna tirgus siltumnīcā no No pulksten 17 notiks lielā svēršanās un mērīšanās. Tiks veikti ķermeņa masas indeksa mērījumi, vidukļa mērījumi, pārbaudīs asinsspiedienu, pulsu. Būs ieteikumi fiziskām aktivitātēm un olīveļļu degustācija, lai mudinātu lietot šo eļļu uzturā.  Tāpat iepazīstinās ar izdevumu "Iedvesma cilvēkam, kurš grib dzīvot", ko veidojusi Iveta Mintāle kopā ar kolēģiem.

Latvijas alu un klinšu sienās starp mūsdienās ieskrāpētiem vandāļu rakstiem var atrast unikālas un senas zīmes, tās dēvē par petroglifiem un tā ir viena no senākajām mākslas un izteiksmes formām cilvēces vēsturē. Ko stāsta senās zīmes upuralās un klinšu sienās un ko atklājuši mūsu petroglifu pētnieki daudz gadu gaitā? Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas Sandis Laime, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks, un Andris Grīnbergs, vēsturnieks, Latvijas Petroglifu centra vadītājs. Kas ir "ekoloģiskā pēda"?  Skaidro šveiciešu ilgtspējas eksperts Matis Vakernāgels Nesen Latvijā viesojās jēdziena "ekoloģiskā pēda" jēdziena viens no autoriem, šveiciešu ilgtspējas eksperts Matis Vakernāgels. Viņš tikās ar mežu nozares ekspertiem un amatpersonām un runāja par "ekoloģisko pēdu", biokapacitāti un to saistību ar Latvijas ekonomiku Matis Vakernāgels (Mathis Wackernagel) ir ilgtspējas eksperts, jēdziena “ekoloģiskā pēda” viens no līdzautoriem, kā arī domnīcas “Global Footprint Network” dibinātājs. Pagājušajā nedēļā, viesojoties Latvijā un uzstājoties starptautiskā konferencē, viņš skaidrojis, ka mēs - Latvija - esam bagāta valsts ar tā saucamo ekoloģisko “kredītu”, bet mums nepieciešams to apzināties un gudri saimniekot. Lai gan Šveice, no kuras nāk Matis, Otrā pasaules kara laikā smagi netika skarta, pārtikas trūkums valstī vienalga bija jūtams, tāpēc ideja par resursu drošību un ko resursi patiesībā nozīmē, lai labi dzīvotu, pētnieka prātu nodarbinājuši jau bērnībā. Temats vairākas desmitgades ir aktuāls globālā mērogā, īpaši ņemot vērā, ka cilvēces resursu patēriņš mūsdienās ir pielīdzināms 1,8 Zemēm, tātad krietni vairāk, nekā vajadzētu. Sarunā viņš vispirms skaidro, ko tad īsti nozīmē “ekoloģiskā pēda”.

Grāmatas “Eksčempions. Mihails Tāls” iecere dzima Latvijas šahistu vidē, lai Latvijai un pasaulei atgādinātu par vienu no slavenākajiem rīdziniekiem - astoto pasaules čempionu šahā, seškārtēju PSRS čempionu un starptautisko šaha lielmeistaru. Taču vēsturnieks un šaha treneris Andris Tihomirovs ir uzrakstījis ko vairāk. Grāmatā un arī šai sarunā sekojošajā raidījumā, ir viņa ļoti personisks skatījums uz šaha spēles nozīmi pasaules vēsturē, kā arī jautra saspēle ar, sarunās ar laikabiedriem noskaidrotajiem, Mihaila Tāla dzīves paradoksiem. Šis kārtējais atgādinājums par Mihaila Tāla dzīvi un personību, rosina arī atskatīties uz filmām, intervijām, pat operu, kas tapusi par slaveno šaha partiju ar Mihailu Botviņiku. Raidījumā arī mēģinām izsekot, kā Mihaila Tāla neordinārā personība pamazām pārtop mākslas tēlā un leģendā, kas sajūsmināt spēj daudz un dažādos veidos, tostarp arī tos, kas neko nejēdz no šaha. Sarunā ar šahistu nosaukt Tālu par “kaut kādu šahistu” ir tikpat aizvainojoši, kā baleta mākslas cienītājam pateikt, ka Pavlova ir kaut kāda kūka, Raksta Andris Tihomirovs savā grāmatā “Eksčempions. Mihails Tāls” . Paviršas zināšanas arī vienkārši nav interesantas. Nesen iznākusī grāmata piedāvā tuvplānus, kas interesanti būs arī nešahistam.  Ja jūs nesavaldzinās autora stāstījuma veids, grāmatā “Eksčempions. Mihails Tāls”,  ir alternatīva – Andris Tihomirovs ir arī Nacionālās enciklopēdijas šķirkļa par Mihailu Tālu autors, un tur viņa valoda ir gauži solīda, bez jebkādiem jokiem.

Kādas ir izjūtas un pārdomas, atgriežoties Latvijā no citas zemes, kur vadīts kāds laiks – vai cerētais ir piepildījies un kas gaidāms nākotnē? Tiešraidē uzklausām stāstus Latgalē. Ārdavas muižā tiekamies ar tiem, kas devušies pasaulē, tagad atgriezušies un strādā Latvijā. Sarunājas Latgales Plānošanas reģiona koordinatore Ruta Priede, "Ārdavas muižas" saimniece Maija Krasnā, kura bija devusies uz Īriju, "Ērgļu" pirtiņas īpašnieks, pirtnieks Oļegs Orlovs, kurš atgriezies no Skotijas, uzturterapeite, psihoterapijas speciāliste Agnese Krumpāne, kura vairākus gadus pavadījusi Somijā, un veikala „Maxima” direktore Aglonā Karīna Selicka, kura strādājusi Īrijā vairākus, bet tagad jau piecus gadus ir atpakaļ Latvijā.

Dabas aizsardzības pārvalde kopā ar Latvijas Valsts mežiem strādā pie purvu ekosistēmas atjaunošanas īpaši aizsargājamās dabas teritorijās. Noslēgušies pirmie darbi, pabeigta izpēte piecos purvos, kur savulaik notikusi kūdras ieguve. Kā stabilizēt ekosistēmu šādā vidē un kāpēc purvam vajag ūdeni? Sarunā piedalās Dabas aizsardzības parvaldes projektu vadītāja Inga Hoņavko, Latvijas Universitātes vadošais pētnieks, ģeologs Andis Kalvāns un botāniķe Agnese Priede. Purvi kalpojuši kā slazds vai kā patvērums arī kaujiniekiem. Šī gada martā traģiskais notikums Lietuvā, kad Pabrades poligonā purvā militāro mācību laikā noslīka ASV armijas bruņumašīna ar četriem kareivjiem iekšā, pirms gadsimta ceturkšņa uzietie padomju armijas tanki purvā pie Pienavas, latviešu strēlnieku kaujas ar vācu armijas vienībām Tīreļpurvā Pirmā pasaules kara laikā un partizānu slēptuves purvos tūlīt pēc Otrā pasaules kara – šie ir tikai daži no piemēriem. Taču tik liela sasaiste šīm vietām ar militāro vēsturi vis nav, saka Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks, vēsturnieks Valdis Kuzmins. Taču, ja kā kauju vietas vai slazdi minētās mitraines nav populāras dažādu bruņotu sadursmju laikā, tad lūkojam izzināt, kā purvi ir kalpojuši kā slēptuves. Vai zinājāt, ka Balvu novada Stompaku purvā kara laikā mitinājās aptuveni 350 cilvēku, tur atradās gan dzīvojamie bunkuri, gan zirgu novietnes? Arī baznīcas bunkurs, vienā no nocietinātajām būvēm nacionālie partizāni pat bija ierīkojuši maizes ceptuvi.