Podcasts about Sarun

Šajā “Šauj garām” jaunākajā epizodē viesojamies pie mednieka Andreja Puķīša. Sarunā pieskaramies vairākām aktuālām un reizē ļoti praktiskām tēmām, sākot ar Āfrikas cūku mēra situāciju, tā ietekmi uz medībām un mežacūku populāciju, līdz pat aļņu populācijas stāvoklim. Dalāmies ar dažādiem medniekstātiem, gan nopietniem, gan pavisam smieklīgiem un jautriem atgadījumiem, bez kuriem mednieku sarunas nav iedomājamas. Runājam arī plašāk par medībām Latvijā, to ikdienu, izaicinājumiem un to, kā šīs lietas izskatās no cilvēka skatpunkta, kurš medībās ir ne tikai teorijā, bet arī praksē.

Mājās Ziemassvētku rosība, pilsētā – garas rindas pie veikalu kasēm un sastrēgumu pirmssvētku drudzī. Tā vien šķiet, ka gada skrejošākais laiks cilvēkiem ir ap Ziemassvētkiem. Taču, kā šīs gada tumšās naktis aizvada dzīvnieki Latvijas dabā? Kuri zvēri guļ, kuri snauž un kuri ir nomodā? Kā savas dienas gaitas plāno tie, kuriem ziemā nav lāča miegs? Sarunājas Latvijas Nacionālā Dabas muzeja pārstāve, zooloģe Inta Lange un zoologs Vilnis Skuja.

“Ir lietas, kuras es varu kontrolēt. Ir lietas, kuras nevaru. Vadība ir tajā, ka es spēju atšķirt šīs divas lietas un rīkoties saskaņā ar to.”jaunākajā HR PODCAST sarunājos ar Cēsu novada vicemēri Inesi Suiju - Markovu.Saruna ar Inesi bija viegla un cilvēcīga, kurā man radās laba sajūta, ka cilvēks atrodas īstajā vietā, īstajā laikā, izprot savas varas ietekmi un lomu. Prieks par Ineses atklātību, ko nozīmē no privātā sektora pāriet uz valsts sektoru, par iekšējiem jautājumiem, kas palīdzējuši virzīties pa dzīves aicinājuma ceļu, nevis izplānoto stāstu.Šie visi jautājumi tik būtiski, kad tu nonāc ievēlēta līdera pozīcijā - Kā vadīt sabiedrībā, kurā uzticēšanās nav pašsaprotama? Kā palikt cilvēcīgai lomā, kurā ikdiena nozīmē lielu ātrumu, spiedienu un ātrus un vienmēr pareizus lēmumus?.Sarunā apspriežam:Uzticēšanos un dialoga veidošana kā valsts pārvaldes pamatu – kā to nepazaudētKā vadīt ar apzinātību, atbildību un ievainojamībuKāpēc vēlēšanās sievietes biežāk svītro citas sievietesIneses kaislība Cēsis, kā drosmes piemērs, kopiena un līdzdalībako nozīmē bailēs vadītu līderību un tās sekāmAtziņas, kuras paliek līdzi:Politika nav iespējams strādāt, ja nav prasmes uzņemties atbildību un ceļš izvēlas Tevi un pati dzīve ir mērķis.Lai šī epizode iedvesmo visus, kuri līdera un varas pozīcijā, kuri politikā, kuri redzamos amatos - ir iespējams saglabāt cilvēcību un savas vērtības arī šādā lomā. Grāmatas, ko pieminam sarunā: Jens Soltenberg On My Watch: Leading NATO in a Time of War Dāgs Hammaršēlds Ceļa zīmes. Diplomāta un bijušā ANO ģenerālsekretāra garīgā dienasgrāmata HR PODCAST ir sarunas par tēmām, kas aktuālas personāla vadības ekspertiem, CEO, vadītājiem organizācijās, ikvienam, kam svarīga darba vide. Raidieraksts, kurā tiekamies ar cilvēkresursu vadības ekspertiem, profesionāļiem, praktiķiem. Uzklausām viedokļus un pieredzes, kā arī uzdodam jautājumus par jaunākajiem rīkiem, kādus lietot, lai vēl labāk sniegtu stratēģisku atbalstu biznesam. Sarunas vada Ilze Medne.Rubrika CEO dienasgrāmata: Sarunas ar vadītājiem un uzņēmumu CEO, par viņu ikdienas pieredzi esot vadītāja amatā. Par līderību, organizācijas attīstību un sadarbību ar HR.

Latviešu valodas uzturēšana diasporā nav iedomājama bez skolotājiem, kuri māca bērniem valodu, kas nav viņu ikdienas sarunvaloda mītnes zemē. Visbiežāk par skolotājiem kļūst mammas, retāk arī kāds tētis, bet lielākoties šo darbiņu uzņemas vecāki, kuriem valodas jautājums kādā brīdī kļūst aktuāls viņu pašu bērniem. Raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts "taisām tiltu pār plašu jūru", lai pētītu, kā diasporas skolotājiem veicas programmā "Latviešu valodas kā svešvalodas skolotājs". Vienlaikus arī izzinām, kā valodas apguvei var noderēt mūzika, rotaļas, mēģinām aptvert visus rīkus, kas palīdz dzīvot latviešu valodai ārpus Latvijas robežām. Sarunājas Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes docente Inta Urbanoviča, kura arī ir diasporas skolotāju izglītības tālmācības programmas "Latviešu valodas kā svešvalodas skolotājs" vadītāja, Ingūna Melberga ir šīs tālmācības programmas absolvente, ir Spānijā un pieslēgusies radījumam ir no Barselonas, arī Dagnija Roderte no Amerikas, Indianapoles, ir šīs programmas absolvente. Savukārt Baiba Brice ir Latvijas Universitātes pasniedzēja, mācību materiālu autore, un arī vada diasporas skolotājiem seminārus, kā arī Latviešu valodas aģentūras metodiķe Liene Baltmane.    

""Klasika" ir mans mīļākais radio. Vienmēr mašīnā klausos tikai divas radiostacijas, un viena no tām ir jūsu. Pat ja būtu uzaicināts mazgāt grīdas jūsu raidstacijas studijā, būtu atnācis jums palīdzēt! (..) "Klasika" ir tā, kas dzīvo pāri laikam: laiks iet, bet tā dzīvo un eksistē. Jo tā ir klasika. Vai tas ir džezs vai akadēmiska mūzika – tam nav nekādas nozīmes. (..) Ja gribi turēt savu dvēseli pie veselības, mūzika tam ir vislabākās zāles – tā ir Dieva māksla," ir pārliecināts viens no Latvijas viskolorītākajiem režisoriem AIKS KARAPETJANS, kura radošās darbības lauks ir gan opera un teātris, gan kino. Tomēr 8. janvārī viņš debitēs kāda vērienīga koncerta režisora ampluā. Proti, tieši viņš būs Latvijas Radio 3 "Klasika" 30. jubilejas koncerta režisors Latvijas Nacionālajā operā, un viņa veikumu varēsim redzēt ne tika Baltajā namā, bet arī Latvijas Televīzijas tiešraidē. Tomēr saruna rit arī par citām Aika radošajām iecerēm, un tādu nudien viņam netrūkst! Inga Saksone: Mūsu sarunas temats būs priecīgi notikumi, kas gaidāmi pēc Jaunā gada: saistīti gan ar "Klasiku", gan Balto namu. Bet sākumā gribēju jautāt par skolām, kurā esi mācījies: Latvijas Mākslas akadēmiju, Latvijas Kultūras akadēmiju un Parīzes kino skolu. Vai tās viena otru ir papildinājušas? Aiks Karapetjans: Noteikti papildinājušas, jo visas trīs iestādes ir ar savām tradīcijām. Nezinu, kā tagad, bet manos laikos, kad mācījos Mākslas akadēmijā – un tas bija ļoti, ļoti sen – tā tiešām vairāk bija klasiskā, akadēmiskā izglītība. Savukārt Kultūras akadēmija bija tāda dvēseles lieta – tur bija vairāk par kino. Ņemot vērā, ka tolaik vēl nebiju tādu tehnisku iespēju kā tagad – ka studenti var mācīties un veidot filmas, mēs bijām tāds kā eksperimentāls kurss. Tā tehniskā izglītība mums bija diezgan pašvaka, un tas bija viens no iemesliem, kāpēc aizbraucu uz Parīzi, jo tur bija tieši otrādi: tur par radošumu bija mazāk, bet vairāk – tieši par tehniskām lietām, un tur apguvu kinoizglītības tehnisko pusi. Visas trīs izglītības bija ļoti dažādas, neviena no tām neatkārtoja iepriekšējo, un tas man ļoti, ļoti palīdzēja. Mākslas akadēmijā tavs noslēdzošais darbs bija "Nāves tēma latviešu glezniecībā 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā". Šī tēma patiešām bija tik ātri un viegli atrodama? Protams... (Smejoties nopūšas.)  Latviešiem to var atrast, ja? Rozentāla simbolisms, ko redzam viņa gleznās, ir viena lieta. Izteiksmīgākā ir viņa glezna "Nāve", kur pļavā sēž jauna sieviete ar zīdainīti klēpī un pie zīdainīša pieliekusies jauna, skaista sieviete baltā tērpā. Liekas – tāda smuka ainava, bet īstenībā tā kompozīcija ir par Nāvi, kas apmeklē bērnu. Bet ir, ir daudz. Pat kluso dabu var atrast ar galvaskausu, ko arī var interpretēt kā nāvi. Tas vienkārši ir jautājums par to, kāda ir semiotika – vairāk pētīju tieši to pusi. Vairs neatceros kādas detaļas, bet tā tēma atnāca pati, pat nezinu, kāpēc – man likās, ka tā ir interesanta tēma, kas varētu būt manam diplomdarbam. (..) Tolaik latviešu glezniecībā bija diezgan dinamiskas pārmaiņas. Ņemot vērā, cik Eiropa bija bagāta ar jauniem virzieniem, sevišķi glezniecībā, tas viss, protams, latviešu gleznotājus arī pārņēma savā varā. Valdīja eklektika: bija gan impresionisms, gan romantisms. Katrs izvēlējās pats savu ietekmes avotu. Līdz ar to nevar teikt, ka, piemēram, no tā līdz tam gadam latviešu glezniecībā bija tāds un tāds virziens. Nu, nebija tā, jo tas bija diezgan eklektisks un bagāts laiks ar pārmaiņām un dažādību. Savu ceļu kino iesāki ar kriminālfilmu, un "Piejūras klimata" raidījums oktobrī bija veltīts tieši kriminālfilmām ar dažādām pazīmēm un raksturiem. Sarunājās sarunājās kinokritiķe Dārta Ceriņa, režisors Jānis Ābele un producents Sergejs Timoņins. Raidījumā izskanēja jautājums, kādēļ režisori par savām debijas filmām tik ļoti bieži izvēlas tieši kriminālfilmu žanru. No kurienes tas rodas? Kāpēc tieši pirmā filma jātaisa par bandītiem, blēžiem? Krimiķi ar jokiem vai bez jokiem? Izskanēja arī varbūtība, ka jaunam režisoram veiksmīgāk ir pirmo filmu veidot kādā konkrētā žanrā, nevis pašam par sevi. Tā ir atbilde? Varbūt, bet ne manā gadījumā. Man tieši otrādi. Tikai pēc savas pirmās filmas pievērsos žanram. Un mana pirmā filma "Cilvēki tur" nebija gluži autobiogrāfiska. Stāsts bija par to, ko biju redzējis, dzirdējis un, protams, piefantazējis klāt. Filmas pamatā bija reāls stāsts. Tie, kas redzējuši šo filmu – realitātē tas notikums bija vēl briesmīgāks un šausmīgāks, nekā filmā. Bet par tām kriminālfilmām… Manuprāt, viens no iemesliem ir tas, ka tā ir brīva zona. Mēs visi – sevišķi jaunībā – augam un ietekmējamies tieši no šī žanra filmām, turklāt ne tikai režisori Latvijā, bet arī pasaulē. Tarantīno, Skorsēze… Varbūt vienīgi Spīlbergs to darījis mazāk nekā citi. Bet vienalga – tas ir žanrs, kas dod tev iespēju izstāstīt ļoti spilgtu, intensīvu un skatītājam interesantu pasauli, kurā ir pilnīgi citi likumi! Protams, mums gribas redzēt un uzzināt vairāk par to, kā cilvēki ignorē sabiedrības normas un dzīvo pēc saviem likumiem. Viņi kaut kādā ziņā ir dumpinieki – saceļas pret normām un netaisnību. Tieši tā, kā Dārta Ceriņa šajā raidījumā stāstīja – tas arī ir par to. Ja cilvēks nevar sasniegt taisnību saskaņā ar likumu, viņš pats pārkāpj likumu, lai taisnību sasniegtu. Un principā visi stāsti ir par to. Cik mēs gribam tos redzēt vai cik varbūt atsaucīgi ir skatītāji uz šo žanru, uz šo tēmu? Tas ir labs jautājums – par atsaucību. Jo tas, ka skatītājiem pirms filmas noskatīšanās tiek solīts, ka tur būs kaut kas tāds, kas piesaistīs uzmanību, ka varoņi pārkāps robežas – tas  uzreiz ir interesanti. Bet mūsu gadījumā, man liekas, Latvijā skatītājam ar ļoti retiem izņēmumiem interesē savi stāsti – lokāli stāsti. Tāpēc arī mums tik ļoti populāras ir patriotiskās filmas, kur skatītājs emocionāli jūtas ļoti komfortabli, jo viņš redz un dzird to, ko viņš grib redzēt un dzirdēt. Neko vairāk. Tāpēc man ir prieks par Oskara Rupenheita filmas lielajiem panākumiem, jo viņš ir uztaisījis diezgan skarbu filmu par 90. gadiem, un esmu labā ziņā pārsteigts, ka skatītājiem patiesi gribējās redzēt tādu filmu, jo biju diezgan skeptisks par to, ka mūsdienās kāds aizies skatīties filmu par 90. gadu bandītiem. Es runāju par filmu "Tumšzilais evaņģēlijs". Tas ir kvalitatīvs darbs, un man prieks, ka šis darbs kļuva par tādu hitu. Kriminālas iezīmes var atrast arī operās, jo ļoti reti tās noslēdzas labi. Bieži atrodami  sižeta pavērsieni, pie kuriem var pieķerties. Tevis veidotajā "Seviļas bārddzinī" bija ļoti laba atsauce uz Franču revolūcijas laiku. Tāpat arī "Hofmaņa stāstos" tā sēņu lietošana arī pārāk legāla tomēr nebija. Kas būs Pjetro Maskanji "Zemnieka godā" un Rudžjēro Leonkavallo "Pajaci" izrādēs, kas tavā režijā būs skatāmas pēc Jaunā gada? Nestāstīšu sīki par to, ko darīsim, bet pamatā tas būs stāsts par lietām, kas mūsdienās skatītājam, iespējams, būs mazliet nesaprotamas, sevišķi mūsu reģionā. Tas ir par atriebību, par godu, par to, ko sabiedrība domā, piemēram, par mani vai par manu sievu. Līdz ar to stāsts ir vairāk par cīņu par savu reputāciju. Cilvēki tādēļ ir gatavi darīt briesmīgas lietas – nogalināt, melot, zagt un tā tālāk. Mūsu gadījumā gribam to visu izveidot mūsu skatītāju sirdīm mazliet tuvāku, lai tas nav par vendetu – jo atriebības tēma ir diezgan primitīvs dramaturģijas gājiens. Man tā kā gribas uztaisīt izrādi drīzāk par varoni, kurš kļūs par pagātnes spoku pārējiem varoņiem. Un kaut kādā ziņā viņš viņus soda par viņu pagātnes grēkiem. Tu domā, ka atriebība ir vienkārši citas kultūras fenomens, ko mums grūti saprast? Saprast var, bet noticēt, uz ko cilvēki ir spējīgi tās dēļ, domāju, ir grūti. Protams, mums atriebības sajūta ir dabiska, un tā ir normāla lieta. Bet ne visi ir gatavi pārkāpt kādus morāles principus vai pat likumu tikai atriebības dēļ. Teiksim, mana sieva bučojas ar citu vīrieti – aiziešu un nogalināšu abus! Noticēt un līdzpārdzīvot tādam stāstam mūsdienās ir diezgan grūti. Tāpēc mans uzdevums kā režisoram ir izdarīt tā, lai skatītājs varētu līdzpārdzīvot, atrast vēl kaut kādu stīgu, kas palīdzētu skatītājam just līdzi vai vismaz noticēt tam visam. Kaut gan tāda izsmalcināta atriebība mūsdienās pastāv diezgan bieži. Ne tieša, bet izsmalcināta. Un šķiet, ka cilvēki to tīri labprāt pielieto. Es ceru, ka ar izsmalcinātību tu nedomā slepkavību! (Smejas.)  Protams, nē! Drīzāk par morālo, statusa atriebību.  Dramaturģiski tas ir ļoti viegli – iedot varonim šādu motivāciju kaut ko darīt, pārkāpt kaut kādas robežas. Bet tieša atriebība, manuprāt, nav labs gājiens, jo tas ir ļoti viegls ceļš. Motivācija varbūt ir, bet pamatojuma reizēm trūkst. Starp citu, Leonkavallo "Pajaci" tavā režijā bija pirms sešiem gadiem. Šis būs cits stāsts?  "Pajaci" paliks tāds pats. Vienkārši toreiz pirmajā daļā bija nevis Maskanji "Zemnieka gods", jo Zigmars Liepiņš vēlējās eksperimentēt, un mēs taisījām Montemeci operu "Burvestība". Ņemot vērā, ka tas bija pirmais šīs operas iestudējums vispār vēsturē, skaidrs, ka atrast dziedātājus, kas atbrauktu un to nodziedātu, bija diezgan liels izaicinājums, kas beidzās ne ar ko, un līdz ar to šo izrādi noņēma no repertuāra. Bet tagad Sandis Voldiņš grib atjaunot "Pajaci" un salikt kopā klasiskajā formātā ar "Zemnieka godu" pirmajā daļā. Tā ka man principā būs jāatjauno "Pajaci" un pilnīgi no jauna jāiestudē "Zemnieka gods". Vai mūzika palīdz atrast tos pagrieziena punktus sižetā? Jā, mūziku klausos ļoti daudz. Manuprāt, ar mūziku režisoram jāstrādā ne mazāk kā ar stāstu. Un ar mūziku ir arī tā: vai nu tu cīnies ar to, vai to pieņem tādu, kāda tā ir, un vienkārši pieliec klāt kādus vizuālus elementus, kas palīdzēs skatītājam gan skatīties, gan klausīties. Un mans uzdevums tāds vienmēr ir bijis, lai abas divas lietas – tas, ko viņi dzird un tas, redz, netraucē viena otrai. Var taisīt kaut ko pilnīgi citu vizuāli, protams, kaut ko negaidītu, bet ir svarīgi, lai tas dotu kaut ko mūzikai. (..) Šobrīd vairāk domāju par to, kā izcelt ļoti "Zemnieka goda" mūziku, ka ir ārkārtīgi salda, melodiska itāļu mūzika. Tagad daudz  skatos itāļu filmas no 50., 60. gadiem – ne tikai neoreālismu, bet arī komēdijas ar Marčello Mastrojāni, piemēram. Tur būs ļoti daudz referenču no kino. Mēs gribam uztaisīt tādu pēckara laika Itāliju, Dino Rīzi vai agrīnā Fellīni komēdijas virzienā. Un "Pajaci" būtu loģisks turpinājums ar tiem pašiem varoņiem, taču pēc 20 vai 30 gadiem, kad viņi nonākuši pansionātā... Tātad periods pēc kara un – astoņdesmitie gadi. Kādā stadijā šobrīd ir iestudējums? Sāksim mēģināt janvārī. Es tagad gatavojos – izpildu mājasdarbus... Bet tagad man tomēr ir lūgums mesties atpakaļ kino pasaulē un doties uz Parīzi, un raidījumā Piejūras klimats, kas izskanēs 13. decembrī, ir arī kāds fragments tieši par filmu skatīšanos Parīzē. Alise Zariņa stāsta par savu pieredzi Parīzē, un raidījuma dalībnieki spriež, ja reakciju, kādu var novērot Francijā, varētu redzēt arī kinoteātros Rīgā. Es teiktu, ka operā vai teātros nekad nekliegs. Atceros, Francijā manis veidotās operas "Karmena" pirmizrādē puse no auditorijas kliedza "Bū!", bet otra puse kliedza "Bravo!" Bija ļoti dīvaina sajūta. Vēl pirms mēģinājuma mani direktore brīdināja: "Aik, atceries, ka nebūs tev tikai aplausi, bet būs arī "Bū!" Šeit ir tāda tradīcija, sevišķi ar "Karmenu", kas frančiem ir svēta lieta. Protams, Latvijā ir tā: ja ir vienkārši aplausi, tas nozīmē, ka izrāde nav sevišķi patikusi. Ja ir aplausi un ceļas kājās, tas ir labi. Bet tagad dažreiz ceļas kājās tikai celšanās pēc – gan filmām, gan izrādēm ir tāda problēma. Atceros, reiz Armēnijā braucu taksī, un tur skanēja kāda briesmīga dziesma. Prasu taksistam: tev patīk tā dziesma? Viņš saka – jā. Es saku – kas tev tajā patīk? Melodija? Viņš saka – nē, viņš dzied par mammām. Kā var nepatikt dziesma, ja tur dzied par mammām?! Un es saprotu, ka šeit tāpat ir ar filmām vai izrādēm: ja tēma ir pareiza un laba, cilvēkam patīk – vienalga, kā tas uztaisīts. Mani tas kaitina un nepatīk. Jo man liekas, ka nav tik svarīgi, par ko, bet kā. Man vienmēr interesē, kā konkrēto tēmu vai stāstu režisors ir interpretējis un parādījis uz skatuves vai uz ekrāna. Bet par to kino vēstures iespēju – Parīzē skatīties senākas un jaunākas filmas: pie mums tā ir ļoti reta iespēja. Vai arī mēs esam pieraduši vairāk skatīties mājās, datorā? Vienkārši mums ir maz cilvēku. Ja mūsu Rīgā būtu četri vai pieci miljoni iedzīvotāju, mums uz lielā ekrāna rādītu arī Bergmana filmas. Bet pēdējos gadus esmu manījis labu tendenci, ka ne tikai "Splendid Palace", bet arī lielajos komerckinoteātros ik pa brīdim rāda klasiku. Piemēram, vakar "Apollo kino" skatījos Kubrika "Mirdzuma" restaurēto versiju. Tas man bija liels piedzīvojums! Tiklīdz rāda kādu klasisko filmu labā kvalitāte, man ir ļoti svarīgi, lai tai būtu laba kvalitāte – gan projekcija, gan pati filmas kopija. Tiklīdz kaut kas tāds notiek, obligāti aizeju un noskatos. Tas vienmēr ir liels prieks. Arī "Splendid Palace" ik pa brīdim rāda klasiskās filmas un redzu, ka cilvēki nāk. Piemēram, vakar uz seansu bija ļoti daudz jauniešu, par ko biju priecīgs. Nezinu, kā viņi to uztvēra un vai viņiem tā patika vai nepatika, bet vienalga – interese bija. Skaidra lieta, ja šī filma būtu repertuārā, zāles būtu tukšas, bet ja ir īpašs seanss – notikums, cilvēki nāk, jo saprot, ka vairs nebūs tādas iespējas. Bet noslēgumā par kādu ļoti būtisku notikumu – par to, kas mūs sagaida 8. Janvārī. Lai arī neko daudz par Latvijas Radio 3 Klasika 30. jubilejas svinībām neatklāsim, mums ir liels prieks par to, ka piekriti būt šī koncerta režisors. Cik tas ir vienkārši – ieraudzīt pārdesmit skaņdarbus un izdomāt, kā tos salikt kopā? Tā būs mana pirmā pieredze... Man ir mazliet bail – vairāk, nekā taisīt operu, jo koncertus nekad neesmu režisējis. Bet, kad man piedāvāja tādu iespēju, negribēju atteikt, jo "Klasika" ir mans mīļākais radio. Vienmēr mašīnā klausos tikai divas radiostacijas, un viena no tām ir jūsu. Pat ja būtu uzaicināts mazgāt grīdas jūsu raidstacijas studijā, būtu atnācis jums palīdzēt! Šobrīd atklāsim to, ka būs krāšņi solisti un orķestri, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un Latvijas Radio bigbends, būs arī dažādi kamersastāvi. Vai tas var palīdzēt saprast to, kas tad tā "Klasika" īsti ir? "Klasika" ir tas, kas eksistē un dzīvo pāri laikam: laiks iet, bet tā dzīvo un eksistē. Jo tā ir klasika. Vai tas ir džezs vai akadēmiska mūzika – tam nav nekādas nozīmes. Cauri laikiem tas dzīvo, eksistē, un tas katrā ziņā ir mūžīgs.  Bet koncerta ziņā, protams, mums būs vizuāli elementi , kas apvienos to visu. Tajā pašā laikā, kas ir labi – katrā skaņdarbā mainās garastāvoklis, atmosfēra. Līdz ar to man kā režisoram galvenais uzdevums ir izdomāt pārejas no viena skaņdarba uz otru. Atrisināt tieši šo niansi. Bet baidos, ka tik ļoti baudīšu to koncertu, ka aizmirsīšu par saviem pienākumiem un darbu... (Smejas.)  Šajā koncertā būs mūsu rezidences mākslinieki Aigars Raumanis un Annija Kristiāna Ādamsone. Būs arī Elīna Garanča un Maestro Raimonds Pauls! Bet radoši tehniskajā komandā būs cilvēki, ar kuriem tu darbojies visai bieži – Artis Dzērve, Mārtiņš Vilkārsis. Tev ir svarīgi savi cilvēki, ar kuriem saproties no pusvārda? Protams. Tas ir ne tikai par rezultātu, bet arī par darba procesu. Līdz ar gadiem esmu sapratis, ka vēlos arī baudīt procesu, un procesu var baudīt, tikai pateicoties cilvēkiem, ar kuriem tu strādā! Man negribas ciest, man negribas cīnīties, man gribas vienkārši labi pavadīt laiku un sasniegt labu rezultātu. Tas jau nenozīmē, ka tā sanāks! Bet jāmēģina. Bet, tiklīdz tu izvirzi tādu uzdevu, vismaz uz pusi sanāk. Bet šie cilvēki mani pazīst ļoti ilgu laiku, esam ļoti daudz ko taisījuši kopā, sevišķi ar Arti Dzērvi un Kristīni Pasternaku. Domāju, viss būs interesanti un labi. Vai nav kādas šaubas par to, ka kaut ko var atkārtot? Kaut kas līdzīgs jau ir bijis?  Nē, nē! Neesmu redzējis koncertus. Godīgi sakot, pat nezinu, kā citi ir taisījuši koncertus. Līdz ar to man ir tāda sajūta, ka var darīt jebko. Bet tajā pašā laikā man dots ļoti konkrēts uzdevums no jūsu radio puses – ko jūs vēlaties, kam jābūt, un tas man vienkārši jāsaliek kopā. Man nav jāizdomā izrāde – šis ir mazliet cits uzdevums. 

Blokādes – mīti, patiesība un speciālista skaidrojums!Sarunā ar Dr. Andreju Finogejevu noskaidrojam visu būtiskāko par blokādēm — runājam par procedūras gaitu, drošību, efektivitāti un to, kā ārsts izvērtē, kam blokāde patiešām nepieciešama.Dakteris skaidro: • kas īsti ir blokāde un kā tā darbojas; • kādos gadījumos tā palīdz mazināt sāpes; • cik droša ir procedūra un kā izvēlēties uzticamu speciālistu; • kāpēc vieniem efekts ir tūlītējs, bet citiem — minimāls; • kā blokādes tiek izmantotas arī diagnostikā.

Padomju un nacistiskajam režīmam ir daudz kopīga - tie abi radījuši neskaitāmus noziegumus pret cilvēkiem, valstu kultūru un autonomiju. Vai varam teikt, ka totalitāri režīmi darbojās pēc līdzīga principa un mācījušies viens no otra? Kur ar šodienas acīm raugoties redzam kopīgo, kāpēc šajos laikos ir svarīgi atkārtot šīs tumšās 20. gadsimta vēstures lappuses un un kādas sekas uz Latvijas sabiedrību atstāja nacistiskais un padomju režīms? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē vēsturnieks Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Kaspars Zellis un vēsturnieks Aivars Stranga. Holokausta liecinieka monogrāfija. Sarun ar Marģeru Vestermani. 1. daļa Holokausta liecinieks, vēsturnieks Marģers Vestermanis 2025. gadā ne tikai atzīmējis savu simto jubileju, bet arī laidis klajā monogrāfiju “Cilvēcība tomēr nebija mirusi. Ebreju glābšana nacistu okupētajā Latvijā 1941-1945””. Kā autors ar šī laika acīm raugās uz tā laika notikumiem un par ko stāsta grāmata? “Cilvēcība tomēr nebija mirusi” - tā saucas grāmata, ko ilga darba rezultātā radījis un šogad savā 100. jubilejā rokās turējis muzeja “Ebreji Latvijā” dibinātājs, ilggadējs vadītājs un joprojām šī muzeja kurators Marģers Vestermanis. Viņš pats, kaut izgājis cauri smagai un sāpīgai pieredzei holokaustā, ir gatavs ar šiem stāstiem dalīties. Nacistu okupācijas laikā viņš ieslodzīts Rīgas geto, vēlāk atradies gan Mežaparka, gan Dundagas koncentrācijas nometnē, tad izbēdzis un pievienojies partizāniem, bet savu ģimeni zaudējis Rumbulas masu slaktiņos 1941. gada 8. decembrī.  Ar Marģeru Vestermani tiekamies, lai pārlapotu grāmatu, kurā būtiska vieta atvēlēta ebreju glabējiem. Vienlaikus grāmatā fiksēti vēstures fakti, citāti no publiski paustiem pazemojumiem pret ebrejiem un atmiņas.   Grāmatā Vestermanis aicina lasītājus atgriezties 1938. gada vasarā. Hitlers tajā brīdī jau ir okupējis Austriju, un tas ir viņa lielo radiorunu laiks, kad, kāpinot balsi līdz histēriskai kliegšanai, Hitlers paziņo, ka viņa pēdējā prasība ir vāciski runājošā Sudetija Čehoslovākijā. Nākamajā gadā nacistiskā Vācija ieved karaspēku visā Čehoslovākijā un pēc tam arī Polijā. Lielvalstis, kā Lielbritānija un Francija, publicēja garantijas, ka Polijas uzbrukuma gadījumā tās ies palīgā. Bet nekas nenotika. -- Bet par sev nozīmīgu grāmatu stāsta vēsturnieks Andris Levāns. "Grāmata, kuru es es izvēlējos, ir ļoti vienkārša un mazlietiņ neparasti šim laikam. Kā par daudzām lietām šajā laikā, par mīlas dzeju cilvēki nerunā vai runā reti. Grāmata ir vācu valodā, un tās nosaukums ir "Deutsche Liebeslieder" (Vācu mīlas dziesmas). Tā ir neliela grāmatiņa, kas izdota 1909. gadā. Dzejas izlase, kur ir apkopoti sacerējumi par mīlestību pantmērā no 12. līdz 20. gadsimtam," atklāj Andris Levāns.

Vai tirgus var būt tūrisma galamērķis? Speciālisti saka, ka var. Par lēno tūrismu un Latvijas tirgu piedāvājumu tūristiem stāsts raidījumā Kā labāk dzīvot.  Sarunājas vietnes "tirguscelvedis.lv" idejas autore, tirgus kustības vēstnese Una Meiberga, sociologs, zinātņu doktors Emīls Ķīlis, tūrisma ekosistēmu pētnieks un Latvijas Kultūras akadēmijas vieslektors Edgars Ražinskis. Ierakstā stāsts par tirgu Mālpilī.  Mālpils tirgus ir zemnieku, mājražotāju un amatnieku tirgus un tas radās pirms četriemgadiem, kad pandēmijas dēļ mājražotāji savas preces nevarēja tirgot kultūras namā. Biedrības "Mālpils iedvesmo" vadītāja Kristīne Jonīte-Jurkēviča ir gandarīta, ka Mālpils tirgus iekļauts arī jaunajā tirgus ceļvedī.

Spēja ātri atpazīt insultu var izglābt kāda dzīvību. Kas jāzina par insulta pazīmēm un to noteikšanu un kā jārīkojas, lai palīdzētu, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas ģimenes ārste, Rīgas Stradiņa universitātes Ģimenes medicīnas katedras docētāja, Metodiskā vadības centra ģimenes medicīnā koordinatore ģimenes medicīnas jautājumos Dārta Puriņa un P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Neiroloģijas klīnikas Insulta vienības virsārsts Kristaps Jurjāns. "Mēs esam sabiedrībā, kurā ir pārāk daudz novēršamu nāvju un mums lielākoties nāves cēlonis ir sirds un asinsvadu saslimšanas, kuras ir efektīvi novēršamas. Jautājums, vai paši objektīvi izturamies pret šiem rādītājiem," vērtē Dārta Puriņa. Cilvēki nepievērš uzmanību augstam asinsspiedienam vai augstam holesterīna līmenim asinīs. Protams, arī smēķēšana, kustību trūkums un aptaukošanās ir riska faktori, kā arī tas, ja pirmās pakāpes radinieki ir slimojušo ar insultu. "Insults notiek vienā mirklī un strauji, bet tas izveidojas laika gaitā. To var novērst, tāpēc ir jāizglīto sabiedrība," atzīst Dārta Puriņa. "Sabiedrība ne vienmēr izprot kopsakarību kopumu, ka augsts asinsspiediens vai augsts holesterīna līmenis nav tikai cipari, kurus dakteris grib izārstēt, bet ka tie ir riska faktori, kuriem laika gaitā attīstoties izveidosies saslimšana. Ja savlaicīgi strādājam ar riska faktoriem, saslimšanu ir lielas iespējas novērst," turpina Dārta Puriņa. "Kad notiek insults nervu šūnas iet bojā strauji. Stundas laikā cilvēks, kas slimo ar insultu, zaudē tik daudz nervu šūnu, cik normāli novecojot zaudē piecu gadu laikā," skaidro Kristaps Jurjāns. Šī ir viena no retajām slimībām, kurai ir tik īss laiks, lai pacientam reāli palīdzētu. Insultam tās ir pirmās 4,5 stundas, to laikā pacientam jānonāk slimnīcā, jāveic izmeklējumi un jāuzsāk ārstēšana. "Labāki rezultāti ir, ja to izdara pirmajā stundā," norāda Kristaps Jurjāns. "80% insultu ir iespējams novērst, kontrolējot primāros riska faktorus, kas galvenokārt saistīti ar dzīvesveidu, asinsspiedienu, holesterīnu, smēķēšanu," skaidro Kristaps Jurjāns. Diemžēl saslimst arī tie, kas ievēro visveselīgāko dzīves veidu, bet tā nav lielākā sabiedrības daļa. "Tas, ka saslimstība ir liela, liecina, ka mums klibo primāra un sekundāra profilakse. Slimības, kas insultu izraisa, netiek laicīgi diagnosticētas un ārstētas," norāda Kristaps Jurjāns. Ja ir aizdomas, ka kādam ir insults, svarīga ir ātra rīcība - atsmaidi, turi rokas, runā. Ja kādu no šīm funkcijām cilvēks nespēj veikt, jāsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība.  Sabiedrība regulāri jāinformē par insulta simptomiem, testu "ĀTRI" un kampaņas ietvaros mācām arī bērniem bērnudārzā pazīst insultu. Kā rīkoties, ja kādam no vecākiem vai vecvecākiem parādās šādas pazīmes. Labāk reaģēt straujāk un zvanīt palīdzības dienestam, nevis konsultēties ar draugiem vai ģimeni un nogaidīt. "Insults veidojas, kad kādai smadzeņu daļai ir traucēta asiņu apgāde. Asinsvadu var aizsprostot trombs vai plīst asinsvads," skaidro Kristaps Jurjāns. "Išēmiskais insults rodas, kad trombs aizdambē asinsvadu, kāda smadzeņu daļa nesaņems asinis un sāks strauji iet bojā. Zudīs nervu šūnas, cilvēks zaudēs spēju runāt, kustināt vienu ķermeņa pusi, pazīt radiniekus. Dažādi simptomi var būt." Latvijā insults ir bieža saslimšana, bet tā ir novēršama slimība. -- Slimību profilakses un kontroles centrs sadarbībā ar Latvijas Neirologu biedrību un Latvijas Insulta biedrību īsteno sabiedrības informēšanas kampaņu “Atpazīsti insultu! Rīkojies ĀTRI!”, lai skaidrotu insulta pazīmes un uzsvērtu to savlaicīgas atpazīšanas nozīmību veiksmīgai slimības ārstēšanai un izglītotu par insulta profilakses pasākumiem.      

Kāpēc mēs pieņemam lēmumus, kas ir pretrunā ar mūsu labākajām interesēm? Profesors Jurģis Šķilters, Latvijas Universitātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs, parāda realitāti – cilvēks nekad nav pilnībā racionāls. Mēs nezinām visas alternatīvas, esam ārkārtīgi jutīgi pret emocijām, un mūsu lēmumus milisekunžu laikā ietekmē pat tik sīkas lietas kā tas, vai turām rokā siltu vai aukstu dzērienu. Intervijā uzzināsi, kāpēc ilgtermiņa atmiņai nevar uzticēties (tā mūs saudzē, transformējot pieredzi), kā mūs manipulē sociālajos tīklos, izmantojot trīs vienkāršus principus, un kāpēc personība, lai gan daļēji ģenētiska, tomēr mainās dzīves laikā.Sarunā profesors dalās arī praktiskos atklājumos – kā rakstīšana ar roku palīdz labāk mācīties nekā drukāšana ar klaviatūru, kā oža ir tieši saistīta ar mūsu dziļākajām emocijām un atmiņām, un kāpēc telpiskā domāšana ir pamats visām abstraktajām zināšanām - no matemātikas līdz fizikai.Ja tu domā, ka zini, kā darbojas tavs prāts – šī intervija tevi pārsteigs. Un ja tu meklē atbildes, kā kļūt labākam lēmumu pieņēmējam – šeit atradīsi zinātniski pamatotus ieskatus, kurus vari pielietot jau šodien.Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas ir 245.sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 Ievads00:02 Cilvēka uztvere ir kā kārtainā torte – slāņi, kas atklāj, kā mēs domājam, jūtam un risinām problēmas.00:04 Zinātne kā ceļš uz atbildēm, kur robežas starp jomām izzūd.00:05 Redzētais un dzirdētais smadzenēs savienojas – tas izskaidro, kāpēc dažkārt pārprotam pat vienkāršas frāzes.00:10 Ilgtermiņa atmiņa nav arhīvs, tā ir pašsagabāšanās mehānisms.00:14 Dzīve tiek sakārtota kastītēs, ko sauc par notikumiem – tā smadzenes dod jēgu haosam.00:16 Personība un iepriekšējā pieredze kā mūsu iekšējais filtrs.00:21 Acu kustības ir domāšanas spogulis.00:23 Segmentācija ļauj izcelt būtisko, bez tās uzmanība būtu izšķērdēta.00:26 Emocijas bieži uzvar loģiku.00:30 Trīs soļi, kā ietekmēt masas.00:32 Par lēmumu racionalizēšanu.00:41 Grupēšana un segmentācija ir pamats tam, kā mēs redzam pasauli – bez tām būtu tikai pikseļi.00:49 Telpiskā domāšana ir slepenais ierocis abstraktu zināšanu apguvē.00:53 Digitālā lasīšana ir ātra, bet virspusēja – papīrs ļauj domāt dziļāk.00:58 Power-Up SPACE – vieta, kur ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu01:07 Godīgums pret sevi ir ilgtermiņa stratēģija..01:19 Ožas un emociju saistība.01:22 Valodas ietekme uz domāšanui.01:45 Redzes telpa un navigācijas telpa ir divas pasaules – un to savienojums vēl nav atklāts.01:47 Maņas darbojas kopā, bet zinātne vēl tikai sāk saprast, kā tās integrējas.

Ostfoldas muzejā Norvēģijā nupat izveidots piparkūku Doma laukums - ar baznīcu, radio māju un pat svētku egli. Tas tapis jaundibinātā Latviešu amatnieku un mājražotāju apvienībā, kur ļaudis ne tikai cep, bet pin, tamborē, ada un  mīca mālu. Kas  ārvalstīs mītošos latviešus motivē kopt latviskās amatniecības un mājražošanas tradīcijas, skaidrojam raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Sarunājas Latviešu amatnieku un mājražotāju apvienības Norvēģijā pamatlicēja, idejas autore un organizatore Dace Rozenbruga, Vaira Dance no Novēģijas, kura vada komunikāciju ar amatniekiem un ražotājiem, ģitāru meistars Raimonds Rūmnieks arī no Norvēģijas, Īrijā dzīvojoša amatniece un māksliniece Dita Lasmane-Slišāne, Latviešu Daiļamatnieku savienības Kanādā vadītāja Velta Zvīdre, kā arī Inga Zvirgzdiņa, kura darbojas Latviešu biedrībā Īrijā un izveidojusi klubu "Omītes uz salas".  

"Klasikā" ienirstam sintezatoru pasaulē! Sarunājamies ar sintezatoru ražošanas uzņēmuma "Erica Synths" dibinātāju un vadītāju Ģirtu Ozoliņu un mazliet arī ar komponisti Annu Fišeri: uzzinām vairāk par "Hanzas peronā" gaidāmo sintezatoru saietu, kurā satiksies divi sintezatoru kamerorķestri. Proti, 30. novembrī plkst. 19.00 "Hanzas peronā" klausītāji aicināti pieredzēt Latvijas mūzikas dzīvē līdz šim nebijušu notikumu – elektroniskās mūzikas koncertu diviem sintezatoru kamerorķestriem. Vakara programmā – pirmatskaņojums: komponistes Annas Fišeres jaundarbs Noesis astoņiem izpildītājiem un četrpadsmit sintezatoriem, piedaloties mūziķiem no Latvijas klasiskās un elektroniskās mūzikas scēnām, savukārt pirmo reizi dzīvajā izpildījumā – Igaunijas elektroniskās mūzikas leģendas Svena Grunberga (Sven Grünberg) skaņdarbi Igaunijas Elektroniskās mūzikas savienības ansambļa (EMA) sniegumā. Signe Lagzdiņa: "Hanzas peronā" esat iecerējuši sapulcināt sintezatorus: būs veselu divu sintezatoru kamerorķestru koncerts, un Annai Fišerei, kura ir "Erica Synths" rezidences māksliniece, tapis grandiozs jaundarbs, kas šajā koncertā piedzīvos pasaules pirmatskaņojumu. Visupirms vaicāšu Annai: pastāsti par savu rezidences laiku ar "Erica Sinth" un arī to, kā tu iekļuvi šajā sintezatoru pasaulē? Anna Fišere: Mana interese par mūziku, šķiet, aizsākās tieši ar eksperimentālo mūziku: mani iedvesmoja NSRD… Bija arī brīnišķīgs projekts, kurā izmantojām dažādus sintezatorus, interese turpinājās, un man ļoti paveicās, ka Ģirts mani uzrunāja: viņa atbalstu un atsaucību izjutu jau no paša sākuma, un tā tas turpinājies visa radošā procesa laikā. Ģirts ar savu jaudu un vīziju neapšaubāmi veido būtisku pienesumu, jo šis ir ļoti ambiciozs projekts: jūtu, kā tas ietekmē manu radošo domāšanu – tas ir nozīmīgs pagrieziens, kas ietekmē arī manu nākotnes izvēli. Cik sintezatoru piedalīsies tava skaņdarba pirmatskaņojumā? Nevarētu teikt, ka visi ir sintezatori. (..) Bet kopumā būs 19 ierīces – lielākas un mazākas kastītes. Pastāsti, lūdzu, par sava darba "Noesis" konceptu – kāds tas īsti būs? Ideja balstīta Platona koncepcijā par augstāko izziņas formu kā tiešu, intuitīvu patiesības uztveri. Tas bija virzītājspēks skaņdarba komponēšanas laikā. Es gan interesējos arī par citiem Platona darbiem – mani ārkārtīgi saviļņojusi viņa "Ala". Tad nu "Noesis" interpretēju saistībā tieši ar to, domājot par īstenību un šķitumu vai ilūzijām un īstenību, un to, kā navigēt gan šajā pasaulē, gan šķituma pasaulē. Tātad klausītāji varēs doties filozofiskā pārdomu ceļojumā. Kādā video dzirdēju, kā tu saki – ka klausītājiem nevajadzētu neko gaidīt, vienkārši būt atvērtiem un nākt uz koncertu. Ko tu esi pulcinājusi, lai šo darbu atskaņotu? Mums ir astoņi mūziķi, un ļoti interesanti, ka katram no šiem mūziķiem ir pilnīgi cita veida pieredze! Dzirdēsim pianistus Rihardu Plešanovu un Edgaru Tomševiču, bet Reinis Rabenau nav no akadēmiskās mūzikas vides, bet vairāk no elektronikas mūzikas pasaules un spēlēs modulāro sintezatoru. Vēl būs Kaspars Tobis, kuram ir milzīga pieredze ar sintezatoriem, jaunā perkusioniste, Guntara Freiberga ļoti talantīgā studente Sonja Misiņa, Ansels Kaugers, kurš tikko beidzis kompozīcijas studijas, Madara Ozoliņa spēlēs ļoti interesantu elektronisko pūšaminstrumentu, un Error, kas zināms kā ambientās mūzikas pārstāvis, un to visu diriģēs Artūrs Gailis. Ģirt, kā izauga lielā ideja par sintezatoru pasauli, kurā top dažādi projekti, skan koncerti, tiek aicināti komponisti, lai rada, darbojas un pēta šo lauciņu? Ģirts Ozoliņš: Sintezators, ja paņemam nost tā [māksliniecisko] pielietojumu, ir elektronisku shēmu samudžinājums – dzelzs. Un, ja nav iesaistīti mūziķi un komponisti, kas to spēlē, tam īsti nav jēgas. Ja nebūtu mūziķu, mēs nevarētu pastāvēt. Tas būtu tāpat kā ražot kapļus valstī, kurā nav lauksaimniecības. (Smejas.) Bet jūs taču varētu silti gulēt uz sava uzņēmuma lauriem un priecāties, ka pasaulslaveni mūziķi pērk jūsu instrumentus! Tieši tāpēc izveidojām savu rezidences studiju, kurā ir daudzu un dažādu interesantu sintezatoru kolekcija – gan paštaisītu, gan mūsu ražotu; esam arī mainījušies ar citiem ražotājiem. Vēl pirms rezidences sākām projektu "Garāža", kura ietvaros aicinājām mūziķus uzstāties mūsu koncertzālē, mēs šos koncertus filmējām, un visas uzstāšanās publicētas mūsu mājaslapā: sadaļā "Garāža" ir diezgan apjomīga kolekcija ar performancēm, intervijas ar mūziķiem. Tas ir ļoti labs materiāls, kas parāda, kā mūziķi jūtas pie šiem instrumentiem. Šķita, ka Latvijā ir tik daudz talantīgu mūziķu un komponistu, ka mēs viņiem varam sniegt vairāk iespēju izmēģināt netradicionālākus sintezatorus un parādīt arī sevi plašāk pasaulē. Mums ir diezgan daudz sekotāju sociālajos tīklos, kas tam, ko mēs darām – mūziķi, komponisti un producenti ārvalstīs. Ar savām iniciatīvām popularizējam Latvijas talantus arī pasaulē. Kā īsti orientēties sintezatoru kastīšu jūklī? Ir sintezatori ar taustiņiem, un ir tādi, kuriem ir tikai vadiņi un skaļuma regulētāji... Vai viens no jūsu mērķiem nav parādīt, ka sintezators ir daudz plašāks un nozīmīgāks instruments un ka tas nav pielietojams tikai deju vai popmūzikā? Jā, tur ir tas lielais pārpratums, un varbūt nedaudz vainīga ir arī pati popmūzika. Ja mēs paskatāmies sintezatoru attīstības vēsturi, tie radās tad, kad modernās mūzikas pionieri vēlējās īstenot savas radošās ieceres, bet klasiskie instrumenti, kas viņiem bija pieejami, to neļāva. Piemēram, Karlheincs Štokhauzens 50. gadu vidū reiz ieradās savā Ķelnes studijā, kur viņš daudzus gadus rezidēja: studijas inženieri bija dabūjuši tam laikam inovatīvas elektroniskās ērģeles un teica – re, tagad varēsi eksperimentēt! Taču Štokhauzens atbildēja, ka ērģeles viņam nederot, jo taustiņu izklājums hromatiskajā gammā ierobežojot viņa radošo lidojumu. Tāpēc viņš Ķelnes studijā savāca skaņas ģeneratorus – Annas jau pieminētās zilzaļās kastītes, kas taisa troksni, pīkst: šie ģeneratori oriģināli tika izmantoti akustiskajās laboratorijās, zinātniskajos mērījumos. Taču Štokhauzens sāk šos ģeneratorus izmantot, lai veidotu savu mūziku.  Drusciņ vēlāk, 60. gadu vidū, komponists Mortons Subotniks Amerikā arī gribēja veidot savu elektronisko mūziku, bet viņam nebija, ar ko to darīt. Viņš dabūja milzīgu finansējumu no kādas universitātes, un vērsās pie inženiera Dona Buklasa, kas speciāli viņam izstrādāja sintezatoru, kuru izmantoja savā revolucionārajā skaņdarbā "Silver apples of the Moon, per nastro magnetico", kas tapis 1967. gadā. (..) Tieši komponistu ieceres, kuras viņi nevarēja realizēt ar klasiskajiem instrumentiem, aizveda pie tā, ka radās sintezatori. Ja vispārinām, atbildot uz jūsu jautājumu – sintezators ir jebkas, kas kontrolētā veidā var radīt skaņu. Respektīvi, tam ir kaut kādi kloķīši, podziņas vai kāda kontroles virsma, ar kurām manipulējot, mūziķis rada tādu skaņu, kādu viņš iecerējis. Klaviatūra sintezatoram obligāti nav nepieciešama – lai gan tieši tādus mēs parasti iedomājamies sintezatorus, kurus mēs redzam mūzikas veikalos vai mūzikas stundās. Reiz vadīju meistarklasi Igaunijā, kurā piedalījās viens šobrīd jau ievērojams igauņu komponists un mūzikas pētnieks. Viņš, ja nemaldos, Vīnes Mūzikas akadēmijā bija aizstāvējis maģistra darbu par mūzikas instrumentu interfeisiem, un manā meistarklasē viņš teica tā: "Klaviatūras domātas švakajiem." (Smejas) Tā ka sintezatori rada skaņu, bet tiem nav obligāti jābūt ierobežotiem ar kādu specifisku interfeisu jeb veidu, kā mūziķis sadarbojas ar sintezatoriem. Tas var būt arī žests. Ir vairāki uzņēmumi, kas ražo īpašus kontrolierus, kur mūziķis var uzvesties kā diriģents un vadīt sintezatoru, tam nepieskaroties.  Vairāk – audioierakstā.  

Sarunā tiek izskaidrota Adventa būtība un simbolika. Rektore pauž arī dziļi argumentētu viedokli pret sieviešu ordināciju un pastāsta par savu dzīves ceļu kristietībā. 

Sarunā tiek izskaidrota Adventa būtība un simbolika. Rektore pauž arī dziļi argumentētu viedokli pret sieviešu ordināciju un pastāsta par savu dzīves ceļu kristietībā. 

Arvien tuvāk nāk laiks, kad Sabiedriskā medija labdarības maratons "Dod pieci!" Doma laukumā stikla studijā aicinās palīdzēt bērniem ar kustību traucējumiem. Monopolā aprunājamies ar rehabilitācijas centra "Poga" vadītāju Ilzi Ošāni. Rīgā, Doma laukumā, pamazām iekārtojas Ziemassvētku tirdziņš, un nu jau arī tradicionāli blakus tirdziņam savas aprises ieguvusi Sabiedriskā medija labdarības maratona "Dod pieci!" šī gada stiklus. Gada izskaņa vienmēr saistās ar došanu un palīdzēšanu, bet ir cilvēki un organizācijas, kuri negaida, bet meklē iespējas palīdzēt visa gada garumā. Viena no atpazīstamākajām un lielākajām labdarības organizācijām Latvijā ir "Ziedot.lv", kas spējusi kļūt par tiltu starp tiem, kuriem nepieciešama palīdzība, un sabiedrību.  Šī gada labdarības maratona "Dod pieci!" uzmanības lokā būs sabiedrības mazkustīgums, bet līdzekļi tiks vākti bērniem un jauniešiem ar neiroloģiskiem kustību traucējumiem. Šādiem bērniem un jauniešiem jau 10 gadus ir iespēja vērsties arī rehabilitācijas centrā "Poga", kas kā bezpeļņas fonds ik dienu cenšas gādāt par iespēju bērniem stiprināt savu varēšanu un apgūt jaunas iemaņas, lai nodrošinātu pēc iespējas pilnvērtīgāku iekļaušanos sabiedrībā.  Ilze Ošāne ir rehabilitācijas centra "Poga" vadītāja un "Ziedot.lv" komunikācijas vadītāja. Sarunājamies par to, kā Latvijas sabiedrība mainās un vai ziedošana var atrisināt to, ko nespējam paveikt ikdienas darbu kārtībā.  Ir kādas vērtības, kuras, strādājot gan "Ziedod.lv", gan "Pogā" un redzot Latviju tomēr plašākā tvērumā, kas mums kā sabiedrībai vēl ir jāmācās? Ilze Ošāne: Mani pašu ikdienā strādājot pavada zemapziņā sajūta, ka es gribu pret citiem attiekties tā, kā es gribētu, lai pret mani attiecas. Tas varbūt arī liek katru darbību izvēlēties, ko tu gribi veikt.  Tāpat attiecībā par kolēģiem "Ziedot.lv", kur esam tikai dāmas, atļaujamies gan humoru, gan viena otru kritizēt, zinot, cik katra spēj turēt. Ar "Pogas" kolēģiem, kas ir jau lielāks kolektīvs, kur ir abu dzimumu un tomēr tie ir ārsti, speciālisti, tur tā distance mazdrusciņ ir lielāka. Bet ikdienas darbs kopā ar kolēģiem ir tāds, ka mēs cenšamies būt kā viena liela ģimene.  Un cik bieži tomēr gribas nomest visu: mūsdienās datoru aizver ciet un pateikt - es šito vairs negribu? Ilze Ošāne: Tādi mirkļi uznāk. Tas pēdējos gados sasaucas ar veselību. Tajā mirklī nodomāju, ka visa ir par daudz, veselība uzliek uz pauzes, tu saaukstējies vai saslimsti. Tas arī iedod to pauzi, lai atjaunotos, un tad jau var atkal. Vai kādreiz ir izdevies Latvijas sabiedrības ziedošanas spēju un apjomus salīdzināt ar citām valstīm? Vai to vispār var izdarīt?  Ilze Ošāne: Noteikti. Pret iekšzemes kopproduktu mēs esam mērījuši gan Ukrainas ziedojumus, un mēs ilgus gadus bijām pirmajā vietā iepretim Polijai, Vācijai un Rietumeiropas valstīm. Ja skatāmies no "Ziedot.lv" puses, kas ir ikgadējais gada pārskats, es teiktu, ka mēs esam ārkārtīgi dāsni un dodoša sabiedrība, kura nāk palīgā līdzcilvēkiem, kuri grūtībās nonākuši. Vai ziedošanai ir sezonāls raksturs? Ilze Ošāne: Pēdējā laikā mēs no "Ziedot.lv" puses tik ļoti to neizjūtam, jo ziedo visu cauru gadu un atsaucās līdzcilvēki tām problēmām, kas ir aktuālas sabiedrībā. Ja kāds onkoloģijas pacients lūdz palīdzību dzīvību glābjošām zālēm pavasarī, tad līdzcilvēki ziedo, nevis gaida gada nogali. Bet gada nogale ir īpašāka varbūt uzņēmumiem, kuri pārskata savas peļņu un tad izvēlās daļu no tās ziedot labdarībai. Es teiktu tā, ka visu gadu ziedo un gada beigās pienāk papildus ziedojumi klāt. Vai tu tici, ka kādreiz varētu būt tāda situācija, ka paliek pāri? Ilze Ošāne: "Ziedot.lv" vadītājai Rūtai Dimantai ir teiciens: ja būs visas problēmas atrisinātas, tad labdarības organizācijām būs pašlikvidācija. Tas ir mērķis, uz ko iet, lai vairs nebūtu jāpalīdz un mēs būtu atrisinājuši problēmas. Šobrīd mēs vēl neesam tādā stadijā, bet varam uz kaut ko tiekties. Kas ir tava Ziemassvētku sajūta? Pēdējos gadus, kopš esi saistīta ar "Ziedot.lv", tas nav tikai pasēdēt mājās pie eglītes. Ilze Ošāne: Droši vien, ka decembris ar savu labestību, ko mēs ikdienā redzam un dzirdam no telefona zvaniem un e-pastiem, kur cilvēki un uzņēmumi interesējās par ziedošanas iespējām, tas rada tādu ļoti izteiktu Ziemassvētku sajūtu.  Pirms kādiem diviem gadiem no vienas skolas vedu Ziemassvētku dāvanas. Mašīnā biju salikusi Ziemassvētku dāvanas tik daudz, ceru, ka ceļu policija neklausīsies, ka es knapi spoguļus redzēju. Tad man bija sajūta, ka tā laikam jūtas Ziemassvētku vecīši vai tie īstie, kuri spēj to to prieku radīt. Tās nebija manis radītas dāvanas, bet man sajūta kā  kurjeram bija ļoti izteikta. Tik forši! Labo darbu dīleris varētu būt apzīmējums tavai pozīcijai šādā situācijā. Bet ko tu pati gribētu saņemt Ziemassvētkos? Ilze Ošāne: Ja mēs no tādām vērtībām skatāmies, tad es šobrīd uztraucos par drošības sajūtu. Es negribētu, ka manas dzīve dzīves laikā un manu bērnu dzīves laikā ienāktu karš un tā nedrošības sajūta. Es teiktu, ka droši vien, drošība ir tā, ko man gribētos. Raidījumā skan: Mesa – „Laika pēdas” Shchedryk – „Carol of the Bells” Ralfs Eilands, Lauris Reiniks – „Dod pieci! 2025” himna    

Pāri laikiem un cilvēkiem joprojām plīvo brīvības liesma. Tiekames svētku raidījumā Kā labāk dzīvot, lai runātu ar kolēģiem, kas izvēlējušies iesaistīties Zemessardzē un Nacionālajos bruņotajos spēkos par to, kā sajūtam tēvzemi, sevi, savu spēku un pienākumu pret vietu, ko saucam par savu dzimteni. Sarunājas Nacionālo bruņoto spēku rezerves kareive, Latvijas Radio raidījuma "Starpbrīdis" producente un "Zināmais nezināmajā" sižetu autore Mariona Baltkalne, zemessargs, Latvijas Televīzijas žurnālists Reinis Ošenieks un zemessardze, Latvijas TV režisora asistente Una Nākuma.

Pāri laikiem un cilvēkiem joprojām plīvo brīvības liesma. Tiekames svētku raidījumā Kā labāk dzīvot, lai runātu ar kolēģiem, kas izvēlējušies iesaistīties Zemessardzē un Nacionālajos bruņotajos spēkos par to, kā sajūtam tēvzemi, sevi, savu spēku un pienākumu pret vietu, ko saucam par savu dzimteni. Sarunājas Nacionālo bruņoto spēku rezerves kareive, Latvijas Radio raidījuma "Starpbrīdis" producente un "Zināmais nezināmajā" sižetu autore Mariona Baltkalne, zemessargs, Latvijas Televīzijas žurnālists Reinis Ošenieks un zemessardze, Latvijas TV režisora asistente Una Nākuma.

Kur paliek mazais lepnais karoga nesējs, kad parādās dabiska un nepieciešama vēlme visu apšaubīt? Vai pusaudži arī "deg" par Latviju un sauc sevi par patriotiem un vai šo piederības sajūtu savai valstij pieaugot var pazaudēt, īpaši, ja ģimenē tā nav pašsaprotama vērtība. Par patriotismu un Latvijas mīlestību pusaudžu vecumā saruna Ģimenes studijā pirms valsts svētkiem. Sarunājas Teikas vidusskolas vēstures skolotājs, izdevniecības "Zvaigzne ABC" vēstures mācību grāmatu autors Valdis Klišāns, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes pētnieks un lektors, Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas fizikas skolotājs Ģirts Zāģeris, Rīgas 40. vidusskolas direktore Jeļena Vediščeva un Jaunsardzes centra direktora vietnieks mācību un izglītības jautājumos Uldis Zupa.

Šajā epizodē uz sarunu esmu aicin'ajusi Annu Andersoni — Riga TechGirls un StartSchool vadītāju, vienu no redzamākajām sievietēm Latvijas tehnoloģiju un izglītības ekosistēmā. Saruna ir par kustībām, kas pēdējā desmitgadē mainījušas Latvijas digitālās prasmes, un par cilvēkiem, kuri ar savu darbu ik dienas veido mūsu nākotni.Mēs runājam par to, kā Riga TechGirls no mazas iniciatīvas izaugusi par kustību, kas vairāk nekā 60 000 cilvēku devusi iespēju iepazīt tehnoloģijas un digitālās prasmes. Anna stāsta, kā šajos gados ir mainījusies tehnoloģiju vide, sabiedrības izpratne un organizāciju loma digitālajā izaugsmē.Liela sarunas daļa ir veltīta StartSchool — unikālai pilna gada programmai, kurā mācīšanās balstās uz kopienu, psiholoģisko drošību, atbalstu un “peer-to-peer learning.” Pirmajā gadā StartSchool radīti 24 jaunu uzņēmumu prototipi, un vairāki no tiem jau pelna. Klausītāji dzirdēs konkrētus stāstus par cilvēkiem, kuri 9 mēnešu laikā pilnībā pārkvalificējušies un kļuvuši par automatizācijas speciālistiem — profesiju, kas uzņēmumiem jau šobrīd ienes mērāmu finanšu atdevi.Sarunā pieskaramies:kā veidot mācīšanās kultūru organizācijās;kāpēc digitālās prasmes vairs nav “nice-to-have”, bet izdzīvošanas pamats;kā mākslīgais intelekts maina darba tirgu un kāpēc tas neizslēdz vajadzību pēc tehnisko pamatu izpratnes;kāpēc mācīšanās nav tikai kursi, bet attieksme un ikdienas pieredze;kā kopienas un mentoru kustības būvē ilgtspējīgu sabiedrību;kā uzņēmumi var iesaistīties un atbalstīt šīs iniciatīvas.Šī ir saruna par digitālo pratību, pārkvalificēšanos, drosmi mācīties un par nākotni, kurā cilvēks un tehnoloģijas attīstās līdzās.  Vairāk par RigaTech Girls -  https://rigatechgirls.com/Vairāk par StartSchool - https://www.startschool.org/ HR PODCAST ir sarunas par tēmām, kas aktuālas personāla vadības ekspertiem, CEO, vadītājiem organizācijās, ikvienam, kam svarīga darba vide. Raidieraksts, kurā tiekamies ar cilvēkresursu vadības ekspertiem, profesionāļiem, praktiķiem. Uzklausām viedokļus un pieredzes, kā arī uzdodam jautājumus par jaunākajiem rīkiem, kādus lietot, lai vēl labāk sniegtu stratēģisku atbalstu biznesam. Sarunas vada Ilze Medne.Rubrika CEO dienasgrāmata: Sarunas ar vadītājiem un uzņēmumu CEO, par viņu ikdienas pieredzi esot vadītāja amatā. Par līderību, organizācijas attīstību un sadarbību ar HR.

Jautājums par Stambulas konvenciju satricinājis sabiedrību Latvijā, bet ne tikai. Sen neredzētu aktivitāti paudusi arī diaspora. Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts ar diasporas aktīvistiem un ekspertiem pārrunājam, kā tas izskatās no ārpuses. Aidis Tomsons, sākot Krustpunktā sacīja, ka par konvenciju šodien nē. Varbūt tiešām kādam ir mazliet par daudz, un šķiet, ka nupat jau ir mazliet par daudz. Tomēr šoreiz tas aspekts, kuram pievēršamies raidījumā, nav tieši par konvenciju, bet par to politiķu rīcībai sekojošo reakciju. Pagājušajā nedēļā tepat Doma laukumā pulcējās ap 10000 ļaužu, lai protestētu pret politiķu vēlmi izstāties no Eiropas Padomes konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu. Un šis jautājums ir pamatīgi šobrīd satricinājis ne tikai Rīgā, bet visā Latvijā sabiedrību. Mūsu fokuss ir tā sen neredzētā aktivitāte, ko paudusi diaspora, pulcējoties protestos pie Latvijas vēstniecībām un ne tikai pie vēstniecībām daudzviet pasaulē. Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts gan ar diasporas aktīvistiem, gan arī ar ekspertiem  pārrunājam, kas ir tas, kas mudinājis latviešus ārpus Latvijas iesaistīties protestos un arī rakstīt vēstules Valsts prezidentam, Saeimai? Kas ir darījis sabiedrību tādu sabiedriski politiski aktīvu šai mirklī.  Sarunājas Roberts Gorodko, kurš pārstāv "Latviesi.com", no Lielbritānijas sarunai pievienojas Edīte Malvesa - Browell, kura ir biedrības "EsiLV" pārstāve, no Spānijas pieslēgusies Anna Rekeba Roziņa, kura rīkoja protestu Madridē, un savukārt Laura Ritenberga-Kindere ir no Vācijas un pārstāv Eiropas Latviešu apvienību.  

Latvijas Nacionālā bibliotēka aicina 8. novembrī svinēt latviešu grāmatas piecsimtgadi kopā. Tas būs cikla “Latviešu grāmatai 500” kulminācijas pasākums “Cauri tumsai ar grāmatu”. Svētku ievadā tiešraide Kultūras rondo, iepazīstinām ar programmu un tiekamies ar organizatoriem. Latvijas Nacionālā bibliotēka aicina ikvienu gan Latvijā, gan diasporā atzīmēt 500 gadus, kopš ir iespiesta pirmā grāmata latviešu valodā. Pasākums notiks klātienē LNB, tiešraide no LNB būs skatāma 100 Latvijas bibliotēkās, kā arī diasporas kopienās. Vairāk nekā 30 vietās tiešraidi papildinās īpaši klātienes notikumi. Ar pasākuma programmu var iepazīties šeit. Kultūras rondo sarunājamies ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) direktori Dagniju Baltiņu, kā Latvijas Nacionālās bibliotēkas  Bērnu bibliotēkas direktoru un Skaļās lasīšanas uzvarētāju Robertu Gāži no Igauņu pamatskolas Rīgā. Notikuma “Cauri tumsai ar grāmatu” režisors un tiešraides moderators Reinis Suhanovs iepazīstina ar gaidāmajiem notikumiem Ziedoņa zālē, kas saistīti gan ar lasīšanu, gan rakstīšanu. Daudzpusīgais kultūras antropologs, Filadelfijas Brīvo Latvju biedrības pārstāvis Pēteris Dajevskis iepazīstina ar Karšu lasītavā gaidāmo „Novadpētnieku launagu”. Režisors Jānis Znotiņš un aktieris Emīls Krūmiņš aicina uz “Jauno grāmatnieku izstādi”, kurā varēs skatīt akcijā “Mana grāmata” bērnu radītās grāmatas no dažādām Latvijas vietām un arī diasporas. LNB norisināsies arī alternatīvajai lasīšanai veltīta programma “Pagrabs”. Alternatīvā lasīšana parāda, ka teksts ir dzīvotspējīgs ārpus grāmatas – kā pašizpausmes akts vai kolektīvs žests, tetovējums uz ādas, grafiti pilsētvidē vai ieraksts dienasgrāmatas lappusēs. Plašāk stāsta LNB Pētniecības un interpretācijas centra projekta vadītāja un kuratore Ineta Vaivode un LNB muzejpedagoģe Anita Smeltere. Rakstnieks Svens Kuzmins pa LNB pārvietojas kopā ar pārvietojamo skaļruni un informē par gaidāmajiem notikumiem. Viņš ir "mobilais šveicars", kuru varēs sastapt visos ēkas stāvos. Ar Svenu Kuzminu runājam arī par to, vai viņš pieļauj, ka paša rakstīto grāmatu izdod tikai digitāli. Bet būs arī „Digitālās vakariņas”, kurā runās par to, kā lasīšana izpaužas digitālajā laikmetā? Kāda būs grāmata nākotnē? Sarunājamies ar LNB digitālās pētniecības pakalpojumu vadītāju Andu Baklāni. Uzklausām Rīgas 45. vidusskolas skolēnus, kuri dalās pirmajos iespados par pasākumu. Režisors Lauris Gundars, kurš ir arī rakstnieks, bet šodienas pasākumā arī tēlos rakstnieku. Performacē “Rakstītājs. Grāmata. Lasītājs” viņš aicinās tikties ar citiem rakstniekiem. Kopa ar grāmtniecības vēsturnieku, Latvijas Nacionālas bibliotēkas vadošo pētnieku Paulu Daiju atminamies, kā tapa raidījumu cikls Latvijas Radio „Grāmatai pa pēdām”. Viņš arī atgādina, ka platformā „Manabalss.lv” var parakstīt „Rīgas manifestu”, kas aicina lasīt un saglabāt zināšanas nākotnei.      

Latvijas Nacionālā bibliotēka aicina 8. novembrī svinēt latviešu grāmatas piecsimtgadi kopā. Tas būs cikla “Latviešu grāmatai 500” kulminācijas pasākums “Cauri tumsai ar grāmatu”. Svētku ievadā tiešraide Kultūras rondo, iepazīstinām ar programmu un tiekamies ar organizatoriem. Latvijas Nacionālā bibliotēka aicina ikvienu gan Latvijā, gan diasporā atzīmēt 500 gadus, kopš ir iespiesta pirmā grāmata latviešu valodā. Pasākums notiks klātienē LNB, tiešraide no LNB būs skatāma 100 Latvijas bibliotēkās, kā arī diasporas kopienās. Vairāk nekā 30 vietās tiešraidi papildinās īpaši klātienes notikumi. Ar pasākuma programmu var iepazīties šeit. Kultūras rondo sarunājamies ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) direktori Dagniju Baltiņu, kā Latvijas Nacionālās bibliotēkas  Bērnu bibliotēkas direktoru un Skaļās lasīšanas uzvarētāju Robertu Gāži no Igauņu pamatskolas Rīgā. Notikuma “Cauri tumsai ar grāmatu” režisors un tiešraides moderators Reinis Suhanovs iepazīstina ar gaidāmajiem notikumiem Ziedoņa zālē, kas saistīti gan ar lasīšanu, gan rakstīšanu. Daudzpusīgais kultūras antropologs, Filadelfijas Brīvo Latvju biedrības pārstāvis Pēteris Dajevskis iepazīstina ar Karšu lasītavā gaidāmo „Novadpētnieku launagu”. Režisors Jānis Znotiņš un aktieris Emīls Krūmiņš aicina uz “Jauno grāmatnieku izstādi”, kurā varēs skatīt akcijā “Mana grāmata” bērnu radītās grāmatas no dažādām Latvijas vietām un arī diasporas. LNB norisināsies arī alternatīvajai lasīšanai veltīta programma “Pagrabs”. Alternatīvā lasīšana parāda, ka teksts ir dzīvotspējīgs ārpus grāmatas – kā pašizpausmes akts vai kolektīvs žests, tetovējums uz ādas, grafiti pilsētvidē vai ieraksts dienasgrāmatas lappusēs. Plašāk stāsta LNB Pētniecības un interpretācijas centra projekta vadītāja un kuratore Ineta Vaivode un LNB muzejpedagoģe Anita Smeltere. Rakstnieks Svens Kuzmins pa LNB pārvietojas kopā ar pārvietojamo skaļruni un informē par gaidāmajiem notikumiem. Viņš ir "mobilais šveicars", kuru varēs sastapt visos ēkas stāvos. Ar Svenu Kuzminu runājam arī par to, vai viņš pieļauj, ka paša rakstīto grāmatu izdod tikai digitāli. Bet būs arī „Digitālās vakariņas”, kurā runās par to, kā lasīšana izpaužas digitālajā laikmetā? Kāda būs grāmata nākotnē? Sarunājamies ar LNB digitālās pētniecības pakalpojumu vadītāju Andu Baklāni. Uzklausām Rīgas 45. vidusskolas skolēnus, kuri dalās pirmajos iespados par pasākumu. Režisors Lauris Gundars, kurš ir arī rakstnieks, bet šodienas pasākumā arī tēlos rakstnieku. Performacē “Rakstītājs. Grāmata. Lasītājs” viņš aicinās tikties ar citiem rakstniekiem. Kopa ar grāmtniecības vēsturnieku, Latvijas Nacionālas bibliotēkas vadošo pētnieku Paulu Daiju atminamies, kā tapa raidījumu cikls Latvijas Radio „Grāmatai pa pēdām”. Viņš arī atgādina, ka platformā „Manabalss.lv” var parakstīt „Rīgas manifestu”, kas aicina lasīt un saglabāt zināšanas nākotnei.      

12. novembrī Latvijas iedzīvotāji bez maksas varēs veikt C hepatīta antivielu testu (anti-HCV) un feritīna analīzi. Kāpēc nepieciešama šāda akcija, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas gremošanas slimību biedrības vadītājs, Rīgas Stradiņa univeristātes Infektoloģijas katedras un Iekšķīgo slimību katedras asociētais profesors, internists un gastroenterologs Aleksejs Derovs, "Centrālās laboratorijas" vadītāja Jana Osīte un infektoloģe, hepatoloģe, Rīgas Stradiņa univeristātes docente, Latvijas Infektologu un hepatologu asociacijas pārstāve Sniedze Laivacuma. Ierakstā uzklausām kādas pacientes stāstu. Par to, ka saslimusi ar c hepatītu, Inese nenojauta, jo nekādus slimības simptomus nejuta. Aizejot pie ārsta citas saslimšanas dēļ, viņai analīzēs tika atklāts c hepatīts.

21. gadsimta sākumā vidēji  statistiskais Latvijas iedzīvotājs gadā apēda 6,8 kilogramu siera. Tagad jau vairāk nekā 24 kilogramus ik gadu! Vai kvantitāte iet līdzi ar kvalitāti, vai Latvijā ražo kvalitatīvu sieru, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas biedrības "Siera klubs" valdes priekšsēdētāja Vanda Davidanova, restorāns "Vairāk saules" šefpavārs Tomass Godiņš un pārtikas tehnologs Rolands Jomerts. Ierakstā uzklausām Jaunpils pienotavas rūpnīcas vadītāju Viesturu Krilovu. Jaunpils pienotava, kas atrodas Tukuma novadā, strādā jau 113 gadus. Piecus gadus pienotava pieder Latvijas un Igaunijas zemnieku kooperatīvam "E-piim". Modernizējot ražošanas iekārtas, investīcijās ieguldīti kopumā ap 10 miljoni eiro un Jaunpilī katru dienu tiek pārstrādātas 80 tonnas piena, ražots biezpiens, krējums un padsmit veida sieri. Tomass Godiņš iesaka pagatavot mīkstos sierus, piemēram, burratu vai stracciatellu, ko tagad ražo arī Latvijā. Sezonā šos sierus var pasniegt kopā ar tomātiem, bazilika pesto. Vienkārša un kolosāla uzkoda.  Var arī grilēt dārzeņus, iemarinēt ar balzāmetiķi, ķiplokiem, timiānu un rozmarīnu, sāli un pipariem. Dārzeņus liek uz šķīvja, pievieno stracciatellu, pārslaka olīveļļu ar trifelēm un vēl pārkaisa labu jūras sāli. Savukārt cieto sieru daudz rīvē uz pastas, pievieno salātiem.  No cietā siera var pagatavot arī čipsus. Uz cepamā papīra smalki sarīvē sieru, izklāj plānā kārtā, var pārkaisīt sakapātus pētersīļus, pārbērt saulespuķu sēkliņas. Sacept 180 grādus 5-6 minūtes. Atdzesēti tie ir lieliski čipsi, ko pievienot salātiem, krēmzupām, uzkodām. Jo būs vairāk nogatavināts cietais siers, jo izteiktāka būs tā garša. Pareizāk būtu šo sieru drupināt, ne rīvēt, tad arī ir izteiktāka garša. Siera gardēži uzskata, ka jāpērk lielāks siera gabals, jo tajā būs labāk saglabājusies garša un smarža Vanda Davidanova atklāj, ka Smiltenes "Latvijas" siers būs Eiropas aizsargāts Latvijas īpašais produkts. Tas ir ekskluzīvs siers.

Mācīšanās visa mūža garumā būtu jākļūst par neatņemamu karjeras un dzīves kvalitātes sastāvdaļu, bet  tikai trešdaļa Latvijas iedzīvotāju vecumā no 24-64 gadiem regulāri piedalās izglītības aktivitātēs. Valsts plāno, ka mūžizglītības programmas izmantotu vismaz 60 procentu strādājošo. Kā to panākt, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot.  Sarunājas "Riga TechGirls" valdes loceklis un projektu direktors Pauls Siliņš, Valsts izglītības attīstības aģentūras Pieaugušo izglītības departamenta direktore Elīna Purmale-Baumane un Rīgas Tehniskās universitātes karjeras konsultante Santa Latkovska.

Dežūras slimnīcā viņi pielāgo mēģinājumu grafikam, bet koncertceļojumos viņu aptieciņas ir tik profesionālas, ka vajadzības gadījumā var palīdzēt arī citu kolektīvu dalībniekiem. Tas ir deju kolektīvs „Ačkups”, kura piederība Rīgas Stradiņa universitātei izskaidro lielo mediķu īpatsvaru dejotāju rindās. Un šo kolektīva superspēju par savu ikgadējo koncertu vizītkarti vēlas padarīt pirms trim gadiem dibinātais „Ačkupa” vidējās paaudzes – jeb nu jau profesionālo ārstu – sastāvs. Tāpēc 1. novembrī pirms koncerta aicina klausītājus apmeklēt „veselības stacijas” pie profesionāliem dejojošajiem ārstiem un saņemt konsultācijas, uz kurām citkārt jāgaida garās rindās. Sarunā piedalās „Ačkupa” dejotāji - ārsts nefrologs Kārlis Rācenis un uztura speciāliste Lāsma Brenča un kolektīva vadītājs Kaspars Brauns. Jurjānu Andreja Simfoniskās svītas „Latvju dejas” ceturto daļu, kas skan sizeta ievadā, nakts vidū pazīst katrs „Ačkupa” dejotājs. Jo Jurjānu Andrejs šai daļai deva senas latviešu dejas vārdu „Ačikops”, un tieši no tās 1951. gadā savu nosaukumu aizguva jaundibinātais toreiz Latvijas Medicīnas akadēmijas deju ansamblis „Ačkups”. „Ačikopa” melodija ir pazīstama joprojām – šovasar Dziesmu svētkos to spēlēja skolēnu apvienotais simfoniskais orķestris, bet deju Ulda Žagatas horeogrāfijā zina katrs „ačkupietis”, jo tā ir kolektīva vizītkarte, ar ko dejotāji iesāks arī savu 1.novembra koncertu.  Koncertam dotais latīniskais nosaukums apzināti flirtē ar medicīnisko leksiku, kas ir daudzu „Ačkupa” dejotāju ikdienas sabiedrotā. „Dum spiro, salto” burtiskā tulkojumā nozīmē „Kamēr elpoju, dejoju”. Bet koncerta nosaukumā tas apzināti apvērsts otrādi. „Ačkupa” koncerts 1.novembrī Rīgas Stradiņa universitātes aulā, bet pa dienu turpat, RSU foajē – dejojošo mediķu piedāvātās „veselības stacijas” ikvienam, kurš vēlas pārbaudīt savu veselību un – kas zina – varbūt arī sākt dejot.

Kad karte vai telefons nav pa rokai, maksā ar plaukstu! Sarunā ar uzņēmuma “Handwave” līdzdibinātāju Oskaru Lakšēvicu skaidrojam, kā darbojas šis biometrijas risinājums, cik droši ir maksāt ar plaukstu un kā šī tehnoloģija var mainīt mūsu ikdienas norēķinus. Latvija var! Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Nezināšana, kļūdīšanās vai vienaldzība? Joprojām liels šķiroto atkritumu konteineru satura apjoms nenonāk otrreizējā pārstrādē, bet tiek noglabāts sadzīves atkritumu poligonā. Kā uzlabot atkritumu šķirošanas kvalitāti, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot.  Sarunājas "Latvijas Zaļais punkts" direktors Kaspars Zakulis, SIA "Getliņi EKO" valdes loceklis Jurģis Ugors, "CleanR" sadzīves atkritumu apsaimniekošanas departamenta vadītāja Liene Rumpane un SIA ZAAO Šķiroto atkritumu savākšanas daļas vadītāja Inga Kovala-Sēne. Rīgas ielās cilvēkiem vaicājam, vai iedzīvotāji šķiro atkritumus un vai saprot, kā to pareizi izdarīt? Kaspars Zakulis norāda, ka ir valsts, kur atkritumu šķirošanas procents ir ļoti augsts un tas ir vairāku faktoru kopums. "Pirmām kārtām droši vien tā ir iedzīvotāju labklājība, izglītības līmenis, un es domāju, ka arī maksa par sadzīves atkritumu izvešanu," atzīst Kaspars Zakulis. "Kad tu maksā ļoti maz, īsti nav motivācijas. Latvijā mēs esam kaut kur pa vidu, līdz Zviedrijas līmenim mums vēl droši vien neaiztiekties maksā par atkritumu izvešanu, Taivānu nepārspējamam, bet Kambodžu noteikti pārspējam." Viņš arī norāda, ka iepakojums, kas nonāk tirgū, tiek precīzi uzskaitīts, tāpat rūpīgi ir uzskaitīts, cik daudz iepakojuma nonāk pārstrādē, konkrēti - stikls, papīrs, kartons, plastmasa.  "Ja paskatāmies iedzīvotājus, tad to cilvēku skaits, kas aptaujās atzīst, ka viņi šķiro [atkritumus], patlaban ir 79%. Tas ir ļoti augsts procents, jo mēs zinām, kad sasniedz 80% jebkurā nozarē, nākošie procenti nāk arvien grūtāk un grūtāk, un smagāk. Tad vienmēr ir atrunas - konteiners ir par tālu, es īsti nesaprotu. Dažādi iemesli," komentā Kaspars Zakulis. Arī Inga Kovala-Sēne atzīst, ka situācija šķirošanas paradumos cilvēkiem uzlabojas. Iedzīvotāji vēlas šķirot, un tas ir pirmais solis.

Drīzumā klajā nāk rakstu krājums “Latvieši Zviedrijā – raksti, stāsti, atmiņas”, kas apvienos gan zinātniskus pētījumus, gan personiskas liecības par trimdinieku dibinātajām organizācijām, radošajām kopām Zveidrijā, no kurām daudzas joprojām pastāv un ir aktīvas. Saruna ar un par Zviedrijas latviešiem toreiz un tagad raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Stāsti par to, kā latvieši nonākuši Zviedrijā, gan par to, kā ir dzīvot un būt latvietim Zviedrijā, ir dažādi. Daudzi no krājuma autoriem atceras savu vecāku cerību pēc Otrā pasaules kara, kad tikko bija nokļuvuši Zviedrijā, ka tūlīt, tūlīt jau mēs atgriezīsimies mājās. Tas savulaik ir iedvesmojis ģimenes turpināt ikdienā runāt latviski, brīvdienas veltīt latviešu lietai, dzīvot, ja tā var teikt, divās laivās vienlaikus. Bet vai tas bija viegli un kam mūsu laikos ir aktuālas krājumā apkopotās liecības? To izzinām raidījumā. Sarunājas Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece, arī Mutvārdu vēstures pētnieku biedrības "Dzīvesstāsts" pārstāve Ginta Elksne, žurnālistes, skolotāja un sabiedriskā darbiniece, projekta "RaDi latvieši" dibinātāja Gunta Enerūta un Stokholmas universitātes asociētā profesore Maija Runcis.

Drīzumā sērijā "Latvijas Gēns" iznāks rakstnieces Janas Egles biogrāfiskos faktos balstītais romāns par dziesminieci Austru Pumpuri “Diena ir izdevusies. Austra”. Jana Egle pati ir no Rucavas, sarunā par nupat iznākušo grāmatu godinām gan rucavnieku izloksni, gan Liepājas Mūzikas skolas vēsturi, kā arī Liepājas teātra bohēmu. Runājam par vēl kādu paralēli Janas Egles un Austras Pumpures dzīvē – viņas abas kā radošas un neatkārtojamas personības uzplauka un ieguva atpazīstamību mūža otrajā pusē. Šis darbs ļoti atšķiras no Janas Egles agrāk rakstītā. Janas Egles prozai raksturīga liela atzīšanās cilvēcisko jūtu dziļumā, apbrīnojama empātijas spēja, iedvesmojoties pat no izlasītas avīžziņas, viņa spēj aizrakties līdz padzirdēta notikuma emocionālajiem cēloņiem. Taču šajā, biogrāfijas faktos balstītajā romānā, Jana Egle drīzāk palīdz Austrai Pumpurei saglabāt viņas noslēpumus, mērķtiecīgi iedzīvinot mums jau atpazīstamo dziesminieces un pulcētājas tēlu. Romānā arī nav viss dzīvesstāsts, tas apraujas ar 1990. gadu, kad Austra Pumpure, pavadot Imantu Kalniņu viņa priekšvēlēšanu kampaņās, palīdzēja viņam kļūt par Augstākās Padomes deputātu. Ārpus stāsta palikuši sarežģītie deviņdesmitie, kad privatizācijas procesā Austras mājai atrodas saimnieks un tā jāatstāj, kad postpadomju kultūrvide iepazīst vārdu autortiesības un tas ietekmē par tautas dziesmām uzskatīto autordziesmu atskaņošanu, kad komponists Imants Kalniņš no politiķa kļūst par diskutablu personību. Par Austru Pumpuri grāmatu līdz šim sarakstīts nav daudz. Divas. Abas tās iznāca dziesminieces dzīves laikā – Agneses Oses “Leģendārā Austra”, Austras biedrības izdotā “Austra Pumpure. Mana un tava”. Sērijas “Latvijas gēns” uzdevums ir izcelt Latvijas vēsturē nozīmīgas personības, un šis laikam ir faktu ziņā vispilnīgākais Austras Pumpures dzīves izklāsts. Un nedaudz arī kopīgi sadzīvota grāmata, jo Jana Egle labi pazina Austru Pumpuri, pati bija Austras bērnu kustībā ja ne iekšā, tad līdzās esoša. Romāna “Dzīve ir izdevusies. Austra” ir ļoti daudz rakstnieces fantāzijā tapuši tēli. Austras bērni ir ar izdomātiem vārdiem, lai gan prototipi viegli uzminami. Stāstā par Mūzikas skolas laiku Liepājā darbojas Vaira, meitene, kuras balss valdzināja mūzikas skolas koncertos, taču tas bija deportāciju laiks, Vaira operas skatuves vietā nonāca Sibīrijā. Vairas tēls ir izdomāts, lai gan vēstures fakti ir pat ļoti īsti. Un tomēr romānā ir atpazīstamas, Liepājas vēsturēs ierakstītas personības. Sarunās noslēgumā Jana Egle pastāsta, ka saņēmusi arī ne tik jauku attieksmi. Bijuši Austras bērni, kas, uzzinot, ka viņa raksta par Austru Pumpuri grāmatu, vaicājuši – tu tiešām iedomājies, ka varēsi saprast to ķīmiju, kas notika Austras bērnu starpā saiknē ar klausītājiem? Droši vien to nevar saprast, bet ir zīmes, uz kurām varam paļauties. Austras biedrība turpina darboties, rakstot ne tikai Austras Pumpures, bet visas Latvijas dziesminieku kustības vēsturi. Un šobrīd mēs piedzīvojam sava veida Imanta Kalniņa teātra mūzikas renesansi, izpildītu ļoti dažādos žanros. Jana Egle pazemīgi saka, ka Austras bērnu kustībai, kuras dzimšana aprakstīta arī viņas romānā “Diena ir izdevusies. Austra”, viņa vienmēr ir stāvējusi līdzās, nevis bijusi iekšā. Grāmatas “Diena ir izdevusies. Austra” atvēršanas svētki Rucavā tiks svinēti 31. oktobrī, savukārt Liepājā grāmatu vaļā vērs Austras Pumpures 97. dzimšanas dienā  26. novembrī.

“Rudens Kamermūzikas festivālā” 17. oktobrī Spīķeru koncertzālē izskanēs koncertprogramma “Nakts sarunas”, kurā uz vienas skatuves atkal tiksies seni draugi mūzikā -  pianiste Agnese Egliņa un klarnetists, diriģents Guntis Kuzma. Šai reizei mūziķi sarūpējuši Andra Dzenīša klarnetes sonātes “Spoguļos” pirmatskaņojumu, kurai līdzās būs Marinas Gribinčikas un Mečislava Veinberga klarnetes sonātes, Pētera Plakida „Nakts sarunas”, kā arī Leras Auerbahas un Žibokles Martinaitītes klavierminiatūras. Guntis Kuzma: Ar Agnesi jau ilggadēji veidojam sonāšu vakarus, šķiet, gadus 15. Diezgan daudzi cikli ir bijuši, esam pat latviešu klarnetes sonātes ierakstījuši albumā, un gribējām turpināt šo ieceri. Izvēloties repertuāru, nonācām pie idejas, ka koncertā jāiekļauj  Pētera Plakida “Nakts sarunas”. Tas arī bija impulss, veidojot koncerta nosaukumu. Protams, jūs ar šo darbu savā pieredzē esat sastapušies ne vienu reizi vien. Vai pirmoreiz kopā pie šī opusa? Guntis Kuzma: Man liekas, ka esam spēlējuši, bet šis skaņdarbs ir interesants ar to, ka tas veidots kā dialogs. Visos mēģinājumos un uzstāšanās reizēs mums šī saruna ir sanākusi pilnīgi citādāka. Tā ir neprognozējama - tā sākas no domas, čuksta, un izvēršas par brīžiem vētrainu konfliktu. Katru reizi ir piedzīvojums ar Agnesi spēlēt šo skaņdarbu. Agnese Egliņa: Es piekrītu. Kā jebkura saruna, arī šī ir neprognozējama. Brīnišķīgs šis darbs Pēterim ir veidojies. Viņš to rakstījis klarnetistam Ērikam Mandatam, kurš šajā vasarā bija Rīgā un Liepājā, mēs veidojām koncertus un runājām arī par šo darbu. Viņš atcerējās, cik spontāni tas katrreiz tika atskaņots - tas atkarīgs mazliet no noskaņojuma, atmosfēras, kurā darbs tiek spēlēts. Lielisks darbs, kuru ir skaisti spēlēt un būt šajā mūzikā.  Ir gaidāms arī Andra Dzenīša sonātes “Spoguļos” pirmatskaņojums. Guntis Kuzma: Andra mūzikai raksturīga procesuāla virzība, milzu kontrasti starp statiku un procesu, mikrovariācijas, emocionālie stāvokļi - viņam ir raksturīgi meklēt mazās nianses. Ļoti daudz ir ritmizētu posmu - angļu termins draivs droši vien būtu pareizais, ko varētu par šo darbu, protams, brīžiem teikt. Otrā daļa it kā ir pilnīgs pretpols, lai gan domāju, ka viņš runā par līdzīgu emocionālo stāvokli, tikai no cita skatupunkta. Agnese Egliņa: Tā noteikti ir arī romantiska mūzika. Otrajā daļā būs kadence, kas ir tiešām ļoti izvērsta. Guntis Kuzma: Stāsts ir tāds - pirms pāris gadiem es spēlēju Andra Klarnetes koncertu, un pēc tā atskaņojuma viņam teicu: “Bet kur ir klarnetes kadence?” (smejas) Nu tad, lūk, šeit var izvērsties. Tā ir klasiska sonātes forma? Guntis Kuzma: Ja mēs šeit meklētu galveno un blakus partiju, mēs aizietu maldu ceļos. Es nedomāju, ka šādā veidā viņš pieiet sonātei, viņš drīzāk to risina kā pretpolu sadursmes mirkļa meklējumus. Agnese Egliņa: Andra valoda man ir tuva un saprotama, daudz viņa darbu atskaņots. Man ļoti patīk šis darbs. Man patīk tā līdzvērtība ansamblī, tas draivs. Mūzika ir saprotama, tajā pašā laikā ar laikmetīgu elpu un Andra rokrakstu. Viss kopā saslēdzies ļoti labi. Viņam ir arī brīnišķīga formas izjūta. Nezinu, Andris atstāj daudz jautājumu, to noklausoties. Man šķiet, ka tur ir gan jautājumi, gan atbildes, vajag tikai ieklausīties.

Oktobra beigās Latvijā notiks vēl nebijis pasākums - starptautiska šķirnes mājputnu izstāde. Uz izstādi aicināti ne tikai putnkopības profesionāļi, bet arī citi interesenti. Par mājputnu audzēšanu arī tikai hobija līmenī runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Tautas putnkopju biedrības valdes priekšsēdētāja Lāsma Midrijāne, vetārste un šķirnes putnu audzētāja Mārīte Škapare, Latvijas Šķirnes putnu un sīkdzīvnieku audzētāju biedrības priekšsēdētājs, Latvijas Biozinātņu tehnoloģiju universitātes Dzīvnieku zinātņu institūta pētnieks doktorants Didzis Dreimanis un viens no lielākajiem ūdensputnu audzētajiem Baltijā no SIA "Norkalni Eko+" Aleksandrs Budzinskis, kurš arī iesaistījies starptautiskās mājputnu izstādes organizēšanā. Izstādes rīkotāji sola, ka 25. oktobrī Madonā ar savām košajām spalvām dižosies ap 1000 putnu no visas Baltijas - Latvijas, Lietuvas un Igaunijas. Aleksandrs Budzinskis norāda, ka izstādes galvenais mērķis ir parādīt, cik un kādi putni ir Latvijā, lai interesenti visu varētu uzzināt klātienē, ne tikai meklējot internetā.  Aleksandra paša saimniecībā ir ap 500 putnu.

Rēzeknis nūvodā 3. oktobrī aizvadeits augsta leimiņa Latgolys uzjiemiejdarbeibys forums, kura mierkī nūruodeits – veiduot Latgolu kai pilotteritoreju socialajai i ekonomiskajai izaugšonai, kas baļsteita iz zemis i cylvāku kapitala pylnvierteigu izmontuošonu. Forumu organizej bīdreiba “Latvijas Formula 2050”. I šudiņ skaidruosim, kur mes kūpeigi Latgolys regionu varātu īraudzeit piec 25 godu, i kas juodora socialuos i ekonomiskuos izaugsmis regionā veicynuošonai.   Sarunā šudiņ pīsadola LMT prezidents, bīdreibys “Latvijas Formula 2050” vaļdis prīšksādātuojs dr. Juris Binde, AS “Latvijas Finieris” padūmis lūceklis, Latvejis dorba devieju konfederacejis padūmis lūceklis Uldis Bikis (Biķis), Vīduos administracejis regionaluos atteisteibys ministrejis (VARAM) parlamentarais sekretars Jānis Patmalnieks (Vienotība), Latvejis Universitatis profesore Zaiga Krišjāne.

Septembra beigās Latvijā risinājās sociālā akcija cilvēku ar invaliditāti atbalstam „Dažādo kurpju diena”. Par akcijas mērķiem un vai tos izdevies sasniegt, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot.  Interesējamies, kādas ir darba iespējas cilvēkiem ar kādiem autiskā spektra traucējumiem, kāds ir valsts sniegtais atbalsts, cik ļoti pašmāju uzņēmumi ir iekļaujoši un kas būtu uzlabojams?  Sarunājas invalīdu un viņu draugu apvienības "Apeirons" valdes priekšsēdētājs Ivars Balodis, "Reitan Conveniece Latvia" personāla departamenta direktore Ineta Vēze un SEB Bankas personāldaļas vadītāja Anita Segliņa. Pieredzē dalās Santa Beitāne. Viņa izveidojusi sociālo uzņēmumu "Mobilizing", kurā gan māca nedzirdīgus cilvēkus braukt ar automašīnu, gan cilvēkiem ar invaliditāti organizē ekskursijas. Viņa savu darbu raksturo īsi - tas ir mans sirdsdarbs. "Dažādo kurpju diena ir aicinājums ikvienam pievērst uzmanību cilvēku invaliditāti izaicinājumiem dzīvē un uzvilkt savādākas kurpes, iekāpt otra kurpēs, pastaigāties un mēģināt saprast, kā tas ir - būt savādākam, redzēt savādāk, sajust to, kā tas ir, kad uz tevi skatās," atklāj Ivars Balodis. "Droši vien slepenais mērķis ir tāds, ka mēs ne tikai mēģinām tās kurpes uzvilkt, bet mēģinām arī saprast kaut ko, izmainīt kaut ko un ar savu attieksmi parādīt to, ja mēs ļoti daudzus procesus nevaram izmainīt un ietekmēt, tad savu attieksmi mēs varam mainīt. Pamainot savu attieksmi, mēs varam izdarīt tā, lai cilvēki ar invaliditāti Latvijā justos labāk, piedāvāt kādas darba iespējas, piedāvāt viņiem būt kopā ar mums un pašiem būt neatkarīgiem, patstāvīgiem, brīviem." Viņš arī atzīst, ka šogad Dažādo kurpju dienā gājis interesanti un bijuši dažādi vērojumi. Jā, cilvēki bijuši atsaucīgi, apāvuši dažādas kurpes un publicējuši bildes sociālajos medijos, bet uz ielas cilvēki dažādās kurpēs nebija īpaši redzami.  "Mani kolēģi kolēģi devās ielās un ar šādām kurpēm brauca vilcienos, tramvajos un saņēma ļoti daudz nosodošu skatienu," atklāt Ivars Balodis. Tajā pašā laikā viņš uzteic kādu ēdināšanas uzņēmumu, kura reklāmu pamanījis, kas piedāvājis atlaidi tieši 27. septembrī, ja apmeklētājs būs dažādās kurpēs. "Latvijā ļoti pietrūkst pozitīvas kampaņas, kur mēs stāstām par cilvēkiem savādākā griezumā, savādākā skatījumā. Mums ir brīnišķīgas kampaņas, kur mēs vācam naudu pirms Ziemassvētkiem, Lieldienām, bet tās nevar būt vienīgās. Ja tās ir vienīgās, tad pamazām nosēžas zemapziņā, ka ģimenes ir bēdīgas, nabadzīgas, nevar nopirkt neko. Jābūt arī kampaņām, kur mēs redzam, ka cilvēki dzīvo brīnišķīgu dzīvi - viņi lasa, viņi priecājas, viņi dzer kafiju, viņi iet uz banku un tērē naudu kaut kur, viņi pērk drēbes, viņi ir sabiedrībā. Ja mēs pamainām savu domāšanu, arī ar saviem darbiem pastiprinām to visu, tad mēs tos cilvēkus ieraugām. Cik dažāda, krāsaina dzīve paliek!" analizē Ivars Balodis.

Raidījumā spriežam, vai ir jau pienācis tas brīdis, kad nākamās vasaras ceļojuma plānošanu varam uzticēt mākslīgajam intelektam (MI)? Sarunājas un pieredzē dalās "Tez Tour" vadītājs Rolands Birģelis, uzņēmuma "Helmes Latvia" līdzīpašnieks Viesturs Bulāns un ceļotāja Alīna Andrušaite. Viesturs Bulāns atzīst, ka MI jāizmanto kā palīgs, nevar pieņemt lēmumus cilvēka vietā. Viņš arīatgādina, ka vienmēr ir jāpārbauda MI sniegtā informācija. Alīna Andrušaite dalās pieredzē, ka šogad diviem ceļojumiem - viens bijis uz Maurīciju, otrs - uz Ņujorku, izmantojusi MI rīkus, lai plānotu braucienu. Stāstot par Maurīcijas brauciena plānošanu, viņa atzīst, ka daudz nācies vilties. "Sametot punktus uz kartes, ko MI piedāvā, pirmajā brīdī šķiet loģiski, tiešām interesantas apskates vietas, biju ierakstījusi, kas mani interesē. Kad praksē sāc skatīties, parādās nianses - pirmais ir darba laiki, bieži vien saplānotais maršruts neatbilst tam, kā tās vietas reāli strādā. Jo MI izmanto vecu informāciju vai vispār neņem to vērā. Vai arī maršruti saplānoti tā, ka katru dienu jābraukā pa visu salu. Loģiski būtu apskatīties kārtīgi vienu stūrīti, tad doties, nevis katru dienu pavadīt sešas stundas automašīnā, braukājot no viena gala uz otru," pieredzē dalās Alīna Andrušaite. "Jebkurā gadījumā uz to jāskatās kritiski, vietas palīdzēt atrast noteikti var, bet tas viss ir jāpārbauda." Savukārt, stāstot par braucienu uz Ņujorku, viņa atklāj, ka bijusi gandarīta par MI ieteikumu apmeklēt kādu privātu bibliotēku, ko noteikti pati tā vienkārši neatrastu, savukārt trīs citi ieteikumi bijuši par vietām, kas jau slēgtas. "MI tūrisma sfērā darbu neatņem, nodrošina iespēju savādāk paskatīties uz kādu darbu," atzīst Rolands Birģelis. "Izmanto aprakstu tulkošanā, video veidošanā vai attēlu ģenerēšanā, vairāk tehniskās lietās."

Noslēgusies Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) valdes sēde, kas pulcēja pārstāvjus no visiem kontinentiem. Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts skaidrojam, kādas ir svarīgākās aktualitātes latviešiem visā pasaulē un kādi darbības virzieni aktuāli organizācijai ar septiņdesmit gadu vēsturi? Kā vienā radio studijā ietilpināt teju visu pasauli? Izrādās, tas raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts ir vienkāršāk par vienkāršu. Mums tikai ciemos ir jāuzaicina Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) valdes pārstāvji, un tā lieta ir darīta. Pagājušās nedēļas otrajā pusē, no 24. līdz 26. septembrim, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā strādāja Pasaules brīvo latviešu apvienības valdes pārstāvji, jo ikgadējā rudens sesija ir aizvadīta Latvijā, un tā pulcē latviešus teju no visiem kontinentiem. Noslēdzoties tādam ražīgam darba posmam, studijā esam aicinājuši daļu no PBLA valdes, lai raidījumam atvēlētajā laikā atklātu, kādas ir šī brīža aktualitātes latviešiem visā pasaulē, kuri ir svarīgākie darbības virzieni organizācijai ar 70 gadu stāžu. Sarunājas Pasaules brīvo latviešu apvienības valdes priekšsēdis Pēteris Blumbergs no ASV, Pasaules brīvo latviešu apvienības valdes priekšsēža vietniece Mārīte Kļaviņa no Vācijas, Latviešu nacionālās apvienības Kanādā priekšsēdētāja vietniece Ingrīda Zemīte un Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē jaunatnes nodaļas vadītāja Ingrīda Dārziņa. 1955. gada 5. martā latvieši Amerikā, tātad Amerikas latviešu apvienība, pieņēma lēmumu, ka vajag apvienību, kurā būtu visi pasaules latvieši apvienoti, un pēc tam 1956. gada februārī apvienojās vairākas organizācijas, izveidojot Pasaules brīvo latviešu apvienību. Sekoja darbs pie statūtiem. Šobrīd PBLA apvieno latviešus Eiropā, Kanādā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Austrālijā un Dienvidamerikā. Šo reģionu organizācijas ir tās, kas darbojas Pasaules brīvo latviešu apvienībā. 

Kā izdodas atrast sevi un vietu dzimtenē tiem, kas atgriežas Vidzemes pusē? Tiešraidē tiekamies Cēsīs mākslas telpā "Mala", kurā saimnieko Kristīne Auniņa un Alberto Gennaro, cilveki, kas arī ir atgriezušies Latvijā. Raidījumu ciklā par reemigrāciju sarunājamies ar vidzemniekiem, kas izvēlējušies atkal dzīvot un strādāt Latvijā. Sarunā piedalās remigrācijas koordinatore Vidzemes plānošanas reģionā Inga Madžule, kurā arī pati vairākus gadus ir dzīvojusi, strādājus iun mācījusie ārzemēs; vieglatlēts un treneris Reinis Krēgers, kurš pēc akadēmiskās un sportiskās karjeras ASV un Čehijā, atgriezās Latvijā un izveidoja uzņēmumu "BST Latvija"; Ilze un Igors Vītoli, kuri vairāk nekā 10 gadus pavadīja Lielbritānijā, bet tagad dzīvo un strādā Cēsīs, gan veicot algotu darbu, gan attīstot savu uzņēmumu; Anna Poindere (Poynder), kura uz ārzemēm devusies tūlīt pēc vidusskolas beigšanas, sākumā ciemos pie māsas, tagad atgriezusies Latvijā un kopā ar vīru saimnieko Ķipēnu muižā Limbažu novadā; un Rūta Treija, kura devusies uz ārzemēm un atgriezusies Latvijā vairakkārt.

Ik gadu 17,3 miljoni cilvēku visā pasaulē priekšlaicīgi mirst no sirds asinsvadu slimībām. Ja nevēlamies iekļūt šādā statistikas ailē, mums būtu kaut kas jādara kas. Kas tieši, skaidro speciālisti raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas biedrības "Parsirdi.lv" vadītāja Inese Mauriņa un kardiologs, profesors Gustavs Latkovskis. Sazināmies ar P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas, Latvijas Kardioloģijas centra Ambulatorās un diagnostiskās nodaļas vadītāju Ivetu Mintāli. Pasaules Sirds diena ir 29. septembrī, bet pasākumi, lai mudinātu cilvēkus rūpēties par sirds veselību, norisināsies jau šonedēļ. "Labā ziņa, ka 80 procentus no visām sirds un asinsvadu slimībām mēs varam vai nu novērst pašu spēkiem, vai attālināti, ievērojot veselīgu dzīvesveidu," atgādina Inese Mauriņā. Viens no pasākumiem, veltīts Sirds dienai, norisināsies 24. septembrī. Tiks atzīmēta Starptautiskā ģimenes hiperholesterinēmijas diena. Tās ietvaros plānoti izglītojoši pasākumi par šo slimību. Pasākumi notiks P.Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas ātrijā A1 korpusā no pulksten četriem pēcpusdienā.  Savukārt  25. septembrī Pasaules sirds dienu atzīmēs ar pasākumu Āgenskalna tirgus siltumnīcā no No pulksten 17 notiks lielā svēršanās un mērīšanās. Tiks veikti ķermeņa masas indeksa mērījumi, vidukļa mērījumi, pārbaudīs asinsspiedienu, pulsu. Būs ieteikumi fiziskām aktivitātēm un olīveļļu degustācija, lai mudinātu lietot šo eļļu uzturā.  Tāpat iepazīstinās ar izdevumu "Iedvesma cilvēkam, kurš grib dzīvot", ko veidojusi Iveta Mintāle kopā ar kolēģiem.

Latvijas alu un klinšu sienās starp mūsdienās ieskrāpētiem vandāļu rakstiem var atrast unikālas un senas zīmes, tās dēvē par petroglifiem un tā ir viena no senākajām mākslas un izteiksmes formām cilvēces vēsturē. Ko stāsta senās zīmes upuralās un klinšu sienās un ko atklājuši mūsu petroglifu pētnieki daudz gadu gaitā? Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas Sandis Laime, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks, un Andris Grīnbergs, vēsturnieks, Latvijas Petroglifu centra vadītājs. Kas ir "ekoloģiskā pēda"?  Skaidro šveiciešu ilgtspējas eksperts Matis Vakernāgels Nesen Latvijā viesojās jēdziena "ekoloģiskā pēda" jēdziena viens no autoriem, šveiciešu ilgtspējas eksperts Matis Vakernāgels. Viņš tikās ar mežu nozares ekspertiem un amatpersonām un runāja par "ekoloģisko pēdu", biokapacitāti un to saistību ar Latvijas ekonomiku Matis Vakernāgels (Mathis Wackernagel) ir ilgtspējas eksperts, jēdziena “ekoloģiskā pēda” viens no līdzautoriem, kā arī domnīcas “Global Footprint Network” dibinātājs. Pagājušajā nedēļā, viesojoties Latvijā un uzstājoties starptautiskā konferencē, viņš skaidrojis, ka mēs - Latvija - esam bagāta valsts ar tā saucamo ekoloģisko “kredītu”, bet mums nepieciešams to apzināties un gudri saimniekot. Lai gan Šveice, no kuras nāk Matis, Otrā pasaules kara laikā smagi netika skarta, pārtikas trūkums valstī vienalga bija jūtams, tāpēc ideja par resursu drošību un ko resursi patiesībā nozīmē, lai labi dzīvotu, pētnieka prātu nodarbinājuši jau bērnībā. Temats vairākas desmitgades ir aktuāls globālā mērogā, īpaši ņemot vērā, ka cilvēces resursu patēriņš mūsdienās ir pielīdzināms 1,8 Zemēm, tātad krietni vairāk, nekā vajadzētu. Sarunā viņš vispirms skaidro, ko tad īsti nozīmē “ekoloģiskā pēda”.

Grāmatas “Eksčempions. Mihails Tāls” iecere dzima Latvijas šahistu vidē, lai Latvijai un pasaulei atgādinātu par vienu no slavenākajiem rīdziniekiem - astoto pasaules čempionu šahā, seškārtēju PSRS čempionu un starptautisko šaha lielmeistaru. Taču vēsturnieks un šaha treneris Andris Tihomirovs ir uzrakstījis ko vairāk. Grāmatā un arī šai sarunā sekojošajā raidījumā, ir viņa ļoti personisks skatījums uz šaha spēles nozīmi pasaules vēsturē, kā arī jautra saspēle ar, sarunās ar laikabiedriem noskaidrotajiem, Mihaila Tāla dzīves paradoksiem. Šis kārtējais atgādinājums par Mihaila Tāla dzīvi un personību, rosina arī atskatīties uz filmām, intervijām, pat operu, kas tapusi par slaveno šaha partiju ar Mihailu Botviņiku. Raidījumā arī mēģinām izsekot, kā Mihaila Tāla neordinārā personība pamazām pārtop mākslas tēlā un leģendā, kas sajūsmināt spēj daudz un dažādos veidos, tostarp arī tos, kas neko nejēdz no šaha. Sarunā ar šahistu nosaukt Tālu par “kaut kādu šahistu” ir tikpat aizvainojoši, kā baleta mākslas cienītājam pateikt, ka Pavlova ir kaut kāda kūka, Raksta Andris Tihomirovs savā grāmatā “Eksčempions. Mihails Tāls” . Paviršas zināšanas arī vienkārši nav interesantas. Nesen iznākusī grāmata piedāvā tuvplānus, kas interesanti būs arī nešahistam.  Ja jūs nesavaldzinās autora stāstījuma veids, grāmatā “Eksčempions. Mihails Tāls”,  ir alternatīva – Andris Tihomirovs ir arī Nacionālās enciklopēdijas šķirkļa par Mihailu Tālu autors, un tur viņa valoda ir gauži solīda, bez jebkādiem jokiem.

Kādas ir izjūtas un pārdomas, atgriežoties Latvijā no citas zemes, kur vadīts kāds laiks – vai cerētais ir piepildījies un kas gaidāms nākotnē? Tiešraidē uzklausām stāstus Latgalē. Ārdavas muižā tiekamies ar tiem, kas devušies pasaulē, tagad atgriezušies un strādā Latvijā. Sarunājas Latgales Plānošanas reģiona koordinatore Ruta Priede, "Ārdavas muižas" saimniece Maija Krasnā, kura bija devusies uz Īriju, "Ērgļu" pirtiņas īpašnieks, pirtnieks Oļegs Orlovs, kurš atgriezies no Skotijas, uzturterapeite, psihoterapijas speciāliste Agnese Krumpāne, kura vairākus gadus pavadījusi Somijā, un veikala „Maxima” direktore Aglonā Karīna Selicka, kura strādājusi Īrijā vairākus, bet tagad jau piecus gadus ir atpakaļ Latvijā.

Sākoties jaunajam mācību gadam, ar pilnu jaudu darbību atsāks arī diasporas skolas. Vienlaikus daudzviet pasaulē latviešu jaunieši mācījās arī vasaras vidusskolās, apgūstot gan latviešu valodu, gan arī Latvijas vēsturi. Par mācīšanos vasarā un skolas gada laikā brīvdienās, par grūtībām un ieguvumiem saruna raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Sarunājas Vineta Ernstsone, Izglītības un zinātnes ministrijas Valsts valodas politikas nodaļas vadītāja, Ojārs Lāms, Latvijas Universitātes profesors un pētnieks, Agnese Blaubārde, Stokholmas latviešu skolas pārzine, Evisa Āboliņa, Otavas latviešu skolas vadītāja un arī skolotāja, un Daina Munka, Kopenhāgenas latviešu skolas "Sauleszaķēns" vadītāja un latviešu valodas skolotāja.

Dabas aizsardzības pārvalde kopā ar Latvijas Valsts mežiem strādā pie purvu ekosistēmas atjaunošanas īpaši aizsargājamās dabas teritorijās. Noslēgušies pirmie darbi, pabeigta izpēte piecos purvos, kur savulaik notikusi kūdras ieguve. Kā stabilizēt ekosistēmu šādā vidē un kāpēc purvam vajag ūdeni? Sarunā piedalās Dabas aizsardzības parvaldes projektu vadītāja Inga Hoņavko, Latvijas Universitātes vadošais pētnieks, ģeologs Andis Kalvāns un botāniķe Agnese Priede. Purvi kalpojuši kā slazds vai kā patvērums arī kaujiniekiem. Šī gada martā traģiskais notikums Lietuvā, kad Pabrades poligonā purvā militāro mācību laikā noslīka ASV armijas bruņumašīna ar četriem kareivjiem iekšā, pirms gadsimta ceturkšņa uzietie padomju armijas tanki purvā pie Pienavas, latviešu strēlnieku kaujas ar vācu armijas vienībām Tīreļpurvā Pirmā pasaules kara laikā un partizānu slēptuves purvos tūlīt pēc Otrā pasaules kara – šie ir tikai daži no piemēriem. Taču tik liela sasaiste šīm vietām ar militāro vēsturi vis nav, saka Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks, vēsturnieks Valdis Kuzmins. Taču, ja kā kauju vietas vai slazdi minētās mitraines nav populāras dažādu bruņotu sadursmju laikā, tad lūkojam izzināt, kā purvi ir kalpojuši kā slēptuves. Vai zinājāt, ka Balvu novada Stompaku purvā kara laikā mitinājās aptuveni 350 cilvēku, tur atradās gan dzīvojamie bunkuri, gan zirgu novietnes? Arī baznīcas bunkurs, vienā no nocietinātajām būvēm nacionālie partizāni pat bija ierīkojuši maizes ceptuvi. 

Par notikumiem pasaulē ziņo ārvalstu mediji, mūsu pašu korespondenti un arī diasporas reportieri. “Tas ļauj būt klāt epicentros, kuros citādi mēs nenokļūtu,” uzsver Latvijas Televīzijas (LTV) Ziņu dienesta galvenā redaktore Dagnija Neimane, raksturojot šo neatsveramo kopienas žurnālistikas pienesumu. Lai stiprinātu reportieru prasmes un sižetu veidošanas kvalitāti, Latviešu centrā Bērzainē, Vācijā, pavisam nesen norisinājas diasporas reportieru meistarklases. Tajās aicināti bija piedalīties visi interesenti, kuri vēlas veidot sižetus, kurus pēcāk atspoguļot Latvijas lielajos medijos. Sarunā iesaistās medija “Latviesi.com” galvenā redaktore un aizvadīto meistarklašu vadītāja Līva Karlsone, LTV Ziņu dienesta galvenā redaktore Dagnija Neimane un paši diasporas reportieri: Sandis Menska un Jolanta Dukure no Francijas.

Konflikts starp Irānu un Izraēlu no jauna uzjundīja bailes no kodolieroču izmantošanas attiecību kārtošanā pasaulē. Kas īsti ir kodolieroču pamatā? Kā tie top? Cik lielas rezerves var sagatavot viena valsts un kas ir urāna centrifūga? Un kādas sekas sagaidītu pasauli kodolkara gadījumā? Sarunā meklēsim atbildes kopā ar radiācijas ķīmiķi, zinātnisko konsultanti Guntu Ķizāni. 

Vasara ir atvaļinājumu laiks un daudzi no mums izvēlas doties atpūsties ārpus Latvijas, ļoti bieži, izmantojot tieši aviopārvadājumus. Taču ceļojot var gadīties dažādas ķibeles - aizkavēti vai atcelti reisi, neparedzami klimatiskie apstākļi, kas rada šķēršļus, pazuduši dokumenti vai ceļojumu somas. Kā ceļot droši un par ko jāpadomā, pirms uzsākam atvaļinājuma piedzīvojumus, intersējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Patērētāju tiesību aizsardzības centra Patērētāju konsultāciju un sūdzību departamenta direktores vietniece Inta Bērante-Sukaruka un ceļotājas Alīna Andrušaite un Zane Eniņa. Raidījuma viešņu ieteikumi, padomi un skaidrojumi drošākai ceļošanai: Ceļojums sākas ar pases derīguma termiņa pārbaudi! Iepriekš vajag pārliecināties, kādi noteikumi ir spēkā kurā valstī, jo ir valstis, kur nepieciešams sešu mēnešu derīguma termiņš.  Jāņem vērā, ka ir valstis, kur nepieciešama elektroniskā ieceļošanas atļauja. Tagad tāda nepieciešama arī iekļūšanai Lielbritānijā.  Tā ir ceļotāja atbildība, noskaidrot, kādi dokumenti nepieciešami ieceļošanai kādā valstī un kādi ir derīguma termiņi personu apliecinošiem dokumentiem. Kādā Āzijas valstī secināt, ka beidzies derīguma termiņš kādam dokumentam, tas var radīt daudz sarežģījumu. Ļoti noderīgi ir iegādāties ceļojuma apdrošināšanu. Dodoties tālākos ceļojumos, būtiska ir arī veselības apdrošināšana, kā arī ieteicams rūpīgi izlasīt noteikumus, ko tā paredz. Runājot par ceļošanas transporta izvēli, arī jāzina attiecīgās valsts noteikumi par apdrošināšanas nepieciešamību.  Ceļojot ar savu auto, jāņem vērā, ka ir dažādi ceļu izmantošanas noteikumi.  Eiropā vairākās valstīs ir nepieciešamas "ceļa vinjetes" [autoceļu lietošanas nodeva] un tās jānovieto pareizā vietā uz auto vējstikla, lai sistēma nolasa. Jābūt arī uzmanīgam par stāvēšanas iespējam. Nezinot katras pilsētas un valsts stāvēšanas noteikumus, var viegli iekulties nepatikšanās. Stāvēšanas noteikumi mēdz būt sarežģīti. Arī ceļu satiksmes noteikumi valstīs mēdz atšķirties. Lai pēc tam nesaņemtu dārgu pastkarti ar pēcapmaksu no kādas valsts policijas, der iepazīties arī ar ceļošanai izvēlētās valsts ceļu satiksmes noteikumiem. Svarīgi pārbaudīt arī auto tehnisko stāvokli pirms doties ceļā, lai bez liekiem izdevumiem varētu veikt ceļojumu. "Es jebkurā gadījumā gribētu cilvēkus rosināt ceļot un nesabīties," mudina Zane Eniņa. "Mēs vairāk runājam par problēmām un par cilvēku tiesībām saņemt dažādas kompensācijas vai apdrošināšanu. Drošībai ir jābūt, bet tie būs ļoti reti gadījumi.  Es ceļoju vairāk nekā 10 gadus un intensīvi, un tikai šogad pirmoreiz dzīvē man nācās izmantot apdrošināšanas pakalpojumu. Tas nozīmē, ka visus iepriekšējos ceļojumus nekas tāds nav bijis. Tas nenozīmē, ka problēmas nav, viņas vienmēr kaut kur būs un parādīsies, bet cilvēki tiks galā. Un arī ārvalstīs, cik man ir nācies lūgt kādam padomu vai palīdzību, cilvēki visur ir ļoti atsaucīgi. Neatkarīgi no tā, kurā valstī tu esi, kādā valodā runā cilvēki, kādi viņi ir, viņi tiešām vienmēr vēlas tev palīdzēt. Tādā ziņā es gribētu vienkārši cilvēkiem teikt: ceļojiet un nebaidieties!" Vēl kāds atgādinājums: Eiropas Savienības regula nosaka, ja lidojums aizkavējas vai tiek atcelts, pienākas ne tikai nogādāšana izvēlētajā galapunktā ar citu reisu, nepieciešamā aprūpe, piemēram, ēdināšana, ja ilgu laiku jāgaida, vai arī pat naktsmītnes izmaksas, ja ir jānakšņo, bet arī morālā kompensācija, kas ir no 250 līdz 600 eiro personai. Regula nosaka aviopasažieru tiesības, ja ir atcelts reiss vai atteikta iekāpšana. Ja reiss kavējas trīs stundas un vairāk un kavēšanās iemesli nav kādi ārkārtas apstākļi, pasažierim ir tiesības saņemt ne tikai aprūpi, bet arī prasītāja kompensāciju. Kompensācijas apmērs ir atkarīgs no lidojuma garuma un vai tas lidojums bija Eiropas Savienības iekšienē vai arī uz trešajām valstīm.  Par katru gadījumu, kad reiss atcelts, der interesēties atsevišķi, kāda atlīdzība pienākas ceļotājam par attiecīgo kavējumu. Jāņem vērā, ka ne visi tehniskie traucējumi ir ārkārtas apstākļi. Ja ir apdrošināšana, par kompensācijas saņemšanu katrā konkrētā gadījumā der interesēties pie apdrošinātāja.  

Valoda atver pasauli. Daudzi cilvēki dzīves laikā iemācās vairākas valodas. Cik viegli vai grūti tas ir, jautājam raidījumā viesiem raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Latvijas Tulku un tulkotāju biedrības biedre, Liepājas Universitātes lektore, Latvijas Kultūras akadēmijas vieslektore, tulce, tulkotāja Linda Gaile, un Tulkošanas biroja un valodu skolas tulks Ivars Kokorēvičs. Kā cilvēki sāk mācīties svešvalodas? Pirmais - saklausīt, ka tā ir cita valoda. "Ar klausīšanos ir problemātiski, jo reizēm cilvēki grib uzreiz kaut ko pateikt, bet sākumā der apstāties, paklausīties un ieklausīties, kā tas skan," norāda Linda Gaile. Tad nākamais solis - redzēt, kā to raksta. Linda Gaile vērtē, ka Baltijas valstīs un Latvijā daudzi cilvēki prot vairākas valodas, tāpēc, ka latviešu valodā ir ļoti daudz dažādas skaņas, ar kuru palīdzību mēs varam apgūt skaņas, kas ir līdzīgas citās valodās.  "Mums ir dažādība - gan tie garie, īsie, patskaņa, gan dažādas šņāceņi, gan mīkstinājuma zīmes, kas mums valodā ir. Mums jau dzimtā valoda ļoti bagāta, bagāta arī tāpēc, ka mēs vārdus varam locīt. Mums nav kā angļu valodā beidzas ar līdzskani, bet tālāk nekas neseko. Latviešu valodā ir galotnes vārdiem, visvisādas. Tur var zīmēt, klausīties, un tas palīdz citās valodās. Vismaz man tā ir bijis," atzīst Linda Gaile.   "Valoda tiek lietota četros veidos - divi pasīvie veidi un divi aktīvie," skaidro Ivars Kokorēvičs. "Tā ir klausīšanas, lasīšana runāšana un rakstīšana. Visvieglākā ir lasīšana, ar kuru būt jāsāk. Kad jau ir iegūts kaut kāds bāzes vārdu krājums, nākamais posms būtu video klausīšanās. Tagad "youtube" ir pieejami video par jebkuru tēmu jebkurā valodā, bet vēlams izmantot subtitrus tieši tajā valodā, kuru mācās, ne dzimtajā. Bieži ir grūti saklausīt vārdus, subtitri palīdz vārdus saklausīt pareizi. Nākamais posms ir aktīvie veidi, kas jau ir grūtāk. Tev pašam ir jāveido teikums, runa, nepietiek, ka klausies vai lasi. Tā ir rakstīšana. Rakstot vari izlabot kļūdas, vari apmānīt sarakstes biedru, ka ar mazām zināšanām vari uzrakstīt perfektu tekstu, bet runāšana ir pats augstākais posms, no visiem četriem veidiem tas ir grūtākais."  Piektais posms - cilvēks jau domā valodā, kuru mācās, piebilst Linda Gaile. "Valoda ir milzīgs datu apjoms, mēs katru dienu lietojam tūkstošiem vārdu dzimtajā valodā, zinām desmitiem tūkstošus vārdu, pārnest to visu citā valodā, to nevar izdarīt ātri. Ļoti liela nozīme ir tam, kā sadala mācību slodzi. Nav ieteicams mācīties katru dienu, jo smadzenes neņems pretī un atmiņa tam pretosies. (..) Labi būtu stundu vai pusstundu pārdienās," uzskata Ivars Kokorēvičs.  

Mentālās veselības nozīme ir nenovērtējama. Kāpēc tik svarīgi par to rūpēties un kur doties, lai uzzinātu ko vairāk, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas biedrības "Ogle" vadītāja Alise Cepurīte, psihoterapeits, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas galvenais ārsts Ernests Pūliņš-Cinis un viens no festivāla "Ogle"organizatoriem Klāvs Adamovičs. -- 11.–12. jūlijā Tallinas ielas kvartālā notiks festivāls "Ogle 2025", kur apmeklētāji varēs uzzināt, kā parūpēties par savu mentālo veselību. Pasākums apmeklētājiem pieejams par ziedojumiem. Divu dienu programmā vairāk nekā trīsdesmit Latvijas psihologi, psihoterapeiti, kustību speciālisti, mākslas terapeiti un pieredzes stāstu dalībnieki piedāvās lekcijas, radošās darbnīcas, meditācijas kokļu pavadībā un individuālas bezmaksas konsultācijas, sacīja rīkotāji un uzsvēra, ka festivāla centrālais fokuss ir labbūtība – saprotami, zinātniski pamatoti paņēmieni, kas palīdz uzlabot ikdienas pašsajūtu, sākot ar kvalitatīvu miegu un līdzsvarotām attiecībām un beidzot ar drosmi runāt par sarežģītām tēmām.   "Šovasar centāmies vairāk fokusēties uz labbūtību un kā parūpēties par sevi ikdienā. Tādēļ būs dažādas tēmas par stresu, par attiecībām, par miegu. Ja citus gadus tas ir bijis vairāk kā izklaides festivāls ar mūziku, šogad tomēr vairāk koncentrējamies uz jautājumiem, kas saistīti ar mentālās veselības tēmu gan lekcijās, gan diskusijās, gan dažādās darbnīcās," par gaidāmo festivālu stāsta Alise Cepurīte.

Līdz septembra vidum Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja izstāžu zālē skatāma koktēlnieka Jāņa Žīmanta personālizstāde “Citi putni”. Peļu Māra, velīši jeb kauki apaļām mugurām, latviešu pūķis ar dzintara acīm. Un arī pārdomas par pasaules kultūrās noskatīto: sengrieķu filozofs Hērakleits zivs izskatā, indiešu Ganešs un Bībeles Goliāts. Savas Rucavas mājas darbnīcā Jānis Žīmants prāto par grāmatās izlasīto, nostāstos dzirdēto, iepludinot šos tēlus kokā. Ar koktēlnieku tiekamies Brīvdabas muzeja gadatirgū. Vietu sarunai atrodam Priedes krogā, tur tirgus dienas burzmā nav ne klusāks, ne skaļāks kā citur. Sarunā iesaistās arī Velta Paupere. Viņi abi ir kopā, iepazinušies pirms pāris gadiem: bijis koktēlnieku plenērs, Velta tur māksliniekiem pieaicināta putru vārīt. Velta Paupere Rucavā veic sociālo darbu. Kādā intervijā viņai jautāts, kā viņa palīdz Jānim koktēlnieka darbā. Viņa netraucējot. Ļaujot būt. Un ir labi, ja ir līdzās dzīves liecinieks. Arī ja vajag nosaukt kādu savas dzīves gadaskaitli, Jānis Žīmants vēršas pie Veltas. Jāņa Žīmanta izstādei ir vairākas daļas. Zāles vidū ir vēderainas vīna pudeles, ar savādiem, kokā grieztiem apaļformas korķiem. Dibenplānā seni darbarīki, kuru kāti vai citas koka daļas pārtapušas Jāņa Žīmanta fantāzijas darbos. Brīvdabas muzeja izstādes iekārtotājs ir daudzpusīgais mākslinieks Egils Mednis, kurš  koka darbiem radījis fonu, planšetes ar naivi zilām debesīm, tik zilām kā Kurzemes baroka baznīcu apgleznotie griesti. Fonā skan putnu balsis, radot telpu meditatīvai koka skulptūru vērošanai, kas blīvi eksponētas stikla vitrīnās. Gadatirgus dienas burzmā gan nekāda meditācija nesanāk. Sarunā skaitu līdzi Jāņa Žīmanta dzīves gadus, lai neizlaistu kādu biogrāfijas posmu. Dzimis Jelgavā, pie vecvecākiem Rucavā izaudzis, jau pilngadīgs devies uz Liepāju. Matemātikas skolotājs, lai gan matemātiku tikpat kā nav sanācis mācīt. Par skolotāju pastrādāt gan - par darbmācības skolotāju. Pat ne darbmācības, tie esot bijuši tie īpašie bērni, ar vajadzībām. Un tad tās mācīšanas mērķis ir ierādīt darbu drīzāk kā terapijas veidu, atrast trauslu balansu starp dot āmuru skolēnam rokās un nedot. Galvenā vieta Liepājas pusē, kur aplūkojami Jāņa Žīmanta darbi, no kurienes arī atceļojusi laba daļa no Brīvdabas muzejā skatāmās izstādes eksponātiem, ir viesu māja "Sīpoli" Bernātos, tās saimnieks ir Visvaldis Vecvagars. Viens no iemesliem, kāpēc Jāņa Žīmanta koka darbu izstāde skatāma tieši Latvijas Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā, meklējama tajā, ka Brīvdabas muzeja kolekcijā iepirkti 20 koktēlnieka darbi. Rucavā atrodas Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja filiāle, zvejnieku sēta “Vītolnieki”. Muzeja speciālisti interesējas par seniem darba rīkiem, kurus savukārt kolekcionē Jānis Žīmants. Un šādā radošā veidā abu pušu interese satikusies. Vēroju kā Jānis Žīmants sarunājas ar izstādes apmeklētājiem. Varbūt tā izpaužas skolotāja rūdījums, kad viņš liek izstādes skatītājiem minēt, stāstīt pašiem. Un tad sarunai piemet pa pagalītei, atklājot kāda simbola izcelsmi, piemetot klāt pa stāstam. Bet ko iesāks tie, kas atnāks uz izstādi, kad meistara paša klāt nebūs. Kā lai viņi zina, ko lai viņi domā? Intervijās ar Jāni Žīmantu parasti tiek pieminēts, ka viņš nav nekāds runātājs. Man gan šķiet, ka sarunbiedrs ļoti cenšas panākties pretim. Viņam jau iepriekš sagatavoti pāris asprātīgi pastāsti iz dzīves sarunas uzturēšanai. Viņš ieklausās, ko saka izstādes apmeklētāji. Tā sajūta drīzāk ir, ka koktēlnieks domā drusku citādā veidā. Un to viņš neslēpj, atklāj arī sarunā. Viņš domā ar rokām, darinot, mīļojot koku, iedziļinoties tā formā, piemeklējot materiālu. Un tur vārdiem nav vietas.

Intervija tapusi sadarbībā ar Huawei Technologies Latvija.Mēs dzīvojam laikmetā, kad pirmo reizi vēsturē varam objektīvi mērīt un optimizēt savu veselību. Bet tikai tad, ja zinām, ko mērīt un kā iegūtos datus pārvērst konkrētās darbībās.Šajā sarunā ar zinātnieku un ārstu Uģi Klētnieku pievēršamies tēmai, kā mūsdienu tehnoloģijas un jaunākie atklājumi ilgdzīvošanas jomā var palīdzēt pagarināt mūsu veselīgo dzīves laiku. Uģim ir ārsta izglītība, viņš nodarbojas ar pētniecību, ir Longevity Alliance Baltic zinātniskās padomes priekšsēdētājs un Baltic Association of Precison Medicine valdes loceklis, kā arī strādā ar Latvijas olimpiešiem. Viņa zinātniskās intereses ietver dzīvildzes pagarināšanu un novecošanās mehānismus.Sarunā pieminētās informācijas saites atradīsi 231.sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads2:23 Uģa Klētnieka medicīniskā izglītība, profesionālais ceļš un mērķi ilgdzīvošanas jomā7:58 Aizraušanās ar kalnos kāpšanu, riski un laika ieguldījums 11:45 No alpīnisma uz ilgdzīvošanas medicīnu14:30 Slimo aprūpe nav tas pats, kas veselības aprūpe16:30 Darbs ar Latvijas Olimpisko vienību – sportistu ģenētiskie testi un uztura uzlabošana21:00 Par tehnoloģiju izmantošanu olimpiešu uzraudzībai, uzturam un pārtrenēšanās novēršanai23:53 Personīgā pārtrenēšanās pieredze Elbrusā26:49 Jaunākie ilgdzīvošanas zinātnes atklājumi.29:40 Senescentās jeb zombiju šūnas - novecojušo šūnu problēma un risinājumi32:11 Miljardieru investīcijas ilgdzīvošanā - vai bagātie dzīvos mūžīgi?40:28 Ilgdzīvošanas mīti - "zilo zonu" kritiskā analīze43:37 Kāpēc latvieši pēc 40 gadiem sporto tik maz47:25 Nepieciešamie ikdienas paradumi ilgdzīvošanai - četri galvenie pīlāri51:40 Viedpulksteņi un veselības mērījumi optimālai veselībai un sporta sniegumam57:25 VO2 max kā veselības indikators59:53 Viedpulksteņu praktiskā lietošana – pieredze ar Huawei Watch 51:06:20 Iekaisuma procesi fiziskās slodzes ietekmē un to kontrole1:15:03 Treniņu līdzsvara atrašana – risks, kas saistīts ar pārlieku mazu un lielu slodzi