Podcasts about latgal

Viesturis doktorants i muzikis Arņs Slobožanins stuosta par latgalīti Aloizu Lauri Trūpu, kurs savu eipašeibu i liktineigu sakriteibu deļ tics Krīvejis imperejis cara galmā, palykdams par kambarsulaini i Romanovu saimis izaticiešonys personu. Boļševiku nūsauts kūpā ar cara saimi. Piec nuovis pareizticeigūs bazneica pīzynuse par svātūs mūcekli.

Přestože Lotyšsko obývají necelé dva miliony lidí, je to země etnograficky neobyčejně pestrá. Jednotlivé regiony si dodnes zachovávají svou kulturu i tradice. Jeden region ale přeci jen vyčnívá – Latgalsko. Tamní obyvatelé totiž dodnes používají specifický dialekt, latgalštinu. Nechybělo přitom mnoho a autoritářské režimy ve 20. století mohly tento jazyk zahubit. Naše zpravodajka Kateřina Havlíková natáčela s folklorní skupinou Ceidari, která latgalské tradice udržuje.

Přestože Lotyšsko obývají necelé dva miliony lidí, je to země etnograficky neobyčejně pestrá. Jednotlivé regiony si dodnes zachovávají svou kulturu i tradice. Jeden region ale přeci jen vyčnívá – Latgalsko. Tamní obyvatelé totiž dodnes používají specifický dialekt, latgalštinu. Nechybělo přitom mnoho a autoritářské režimy ve 20. století mohly tento jazyk zahubit. Naše zpravodajka Kateřina Havlíková natáčela s folklorní skupinou Ceidari, která latgalské tradice udržuje.Všechny díly podcastu Zápisník zahraničních zpravodajů můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

Mežs, orkestris, Sarkaņkolns, latgaliskais, humors, pasuokumi, škola, bārni, pedagogeja – ir cylvāki, kurus navar raksturot vīnā voi pat vairuokūs vuordūs. Arņs Krancāns ir muzikis, pedagogs, pasuokumu vadeituojs, kulturys cylvāks i latgaliskū tradiceju kūpiejs, par jū var saceit cylvāks-orkestris. Pamatdorbā Arņs ir „Latvijas Finiera fonda ilgtspējīgais attīstībai” vaļdis lūceklis i „Latvijas Finiera” komercsabīdreibys „Verems” ražuošonys efektivitatis specialists, taipat jis ir profesionaluo pyušamūs instrumentu orkestra „Rēzekne” daleibnīks, muzykys školys orkestra muzikis i koncertmeistars.  Dorbojūtīs tik dažaiduos jūmuos, Arņs stuosta, kai vīnā cylvākā sadzeivoj rodūšums, precizitate, pacīteiba i latgalīša sirds: „Dzeivoju Latgolā, struodoju Latgolā, es asu dareituojs daudzuos nūzarēs. Tys maņ paleidz nadzeivuot koč kaidā vīnā burbulī, redzēt biški leluoku biļdeiti.” „Ite ir taids mīrs, maņ ruodīs, i tū mes nanūviertejam, ka Latgola ir taida mīra ūsta,” sprīž Arņs, tok dzeivot laukūs ir gona izaicynūši, tys prosa daudz vairuok planavuošonys. Par pīmāru, reikojūt pasuokumus Rēzeknis nūvoda Sarkaņkolnā, Arņam juodūmoj, kai cylvāki tiks iz tīni, sabīdryskais transports tī naīt. Deļ tam dzeive laukūs tys ir „ekskluzivs dzeivisveids. Ir daudz vairuok juodūmoj, nikai piļsietnīkam voi pīpiļsātys īdzeivuotuojam. Tei ir tikai iluzeja, ka laukūs dzeivuot ir lātai. Tys ir rikteigs luksuss.”  Geopolitiskuo i drūšeibys situaceja Latgolā ir kasdīnys fona sajiutuos, tok Arņs nagaida kaidus rysynuojumus nu molys, ji vaira pasauļaun iz sevi, „latgalīši ir optimisti, mes jau niu dzeivojam ar skorbuokim spēlis nūsacejumim nikai Pīreigā voi Reigā, deļ tam es ceru, ka byus labi.” Runojūt par latgaliskū ideņtitati, pīdareibys sajiutu i latgalīšu volūdu, Arņs izsver – „volūda kai taida dzeivuos, cikom byus cylvāki”, bet latgalīšu mentalitate ir atpazeistama ari uorpus regiona rūbežu, „tys ir cīši pamonoms koč kaidā dūmuošonys stylā. Latgalīts ir vīnkuoršs, speiteigs, struodeigs.” Arņs skaita, ka myusdīnu tehnologeju laikā vysusvareiguokais ir saglobuot ciļvieceibu, „juosabolsta iz cylvākim. Mums pagaist ciļviecyskums caur tehnologejom, taipat kai sapuļcis vysod kluotīnē byus foršuokys, nakai caur ekranu, vajadzeigs sajust cylvāka energeju.”    

Rubrikā „Itai lobuok” profesore Lideja Leikuma turpynoj stuosteit par tū, kaidus latgaliskūs vuordus, jūs salykumus ci formys lobuok lītuot. Itūreiz, kai vēļ var pasaceit vuordu „striebt”, itai var – švūrbt, švūrkstēt, švūrpstēt. Švūrbt tys ir ar skaņu tu īveļc, tys parosti par pīna putru, par škeistumu kaidu, valk tū škeistū i skaņa pavodūši. Tys ir tys, kū puorejī latvīši soka „strēbt”. Latgalīši jau ari soka itū „striebt”. Marija Andžāne bierneibys atmiņu kruojumā raksteja švūrkstēt. Kaidu vyrumeņu sataisa, i tod švūrkst viņ, ka valk jū mutē. Švūrbt, švūrkstēt, švūrpstēt – var byut tī vysaidi fonetiskī varianti.  

Latgalīšu muzikis Sovvaļnīks, eistajā vuordā Ingars Gusāns, desmit godu piec īprīškejuo albuma ir atsagrīzs ar jaunu albumu „Cārtumi”, kas ir daīmams kai digitalā, tai ari fiziskā formatā. Itūreiz, atsakuopūt nu smoguo roka muzykys lauceņa, Sovvaļnīks pīduovoj akustiskuoku skaniejumu, tymā pošā laikā saglobojūt sovu jam rakstureigū dziļū i puordūmuotū viestejumu, izmontojūt latgalīšu rakstnīku tekstus: „Varbyut tys nagaideitais moments, ka tys nav metals, kū, īspiejams, gaideja cyti voi leluokuo daļa, dūmuodami, ka es varu koč kū vēļ trokuoku saraksteit, sacerēt, bet saīt, ka tei beja vajadzeiba.” Ronojūt par albuma tapšonu, Ingars Gusāns dasadur naviņ sovom rodūšajom puormaiņom, bet ari latgalīšu volūdys i dzejis nūzeimei juo muzykā, i cārtumim aba rātom i jūs sekom. Albuma nūsaukums „Cārtumi” ir ar smoguma pīgaršu, „tuos ir rātys. Pošam jau pa itim godim vysaidi cārtumi ir sasakruojuši, i deļ tam itys ari ir absoluti taids mīreigs izapausšonys veids, lai jūs voi nu sadzīdātu, voi pīsagtu,” atkluoj Sovvaļnīks. Sovvaļnīks ir ari raidiejuma rubrikys „Muzykys žvyrs” vīns nu autoru, i ka cytom reizem jis kūpā ar Silvestru analizej cytu muziķu veikumu, tod itamā reizē īsaveram poša Sovvaļnīka muzykys albumā „Cārtumi”. Dzīsmis saraksteitys ar latgalīšu dzejnīku Annys Rancānis, Oskara Seiksta, Valentina Lukaševiča, Ontona Kūkuoja, Marijis Dzeislys, Pītera Jurciņa i Valentina Lukaševiča puorlyktuo Arva Vigula vuordim, tok Sovvaļnīks izsver, ka muzykā var meklēt vaira i dziļuok: „Grybu, lai nūviertej naviņ dzeju, kas tam vysam puori īt, bet ari breižam interesantuos gitarys partejis. Ir tei nūskaņa, kū var pajimt. Klasiskais variants, lai cik jums ir gryuši dzeivē, tei ir īspieja vysod pasaklauseit, ka vīnam cylvākam ir vēļ gryušuok, nakai jums. Ūtrom kuortom, tū sajiutu, ka ir forši, ka mes dzeivē veramīs, raugam saskateit tikai jautrū, pozitīvu, bet ir ari koč kaidys problemlītys, par kurom, seviški intelektualim cylvākim, vajadzātu padūmuot, voi tys ir sova veida atguodynuojums, voi otkon taids paaicynuojums koč kam pīvērst uzmaneibu.”

Pārnejā godā pyrma pošvaļdeibu vieliešonu LTV raidejuma „Izvēlies nākotni!” debašu laikā Rēzeknis kandidatu saroksta puorstuovs iz vaicuojumu par latgalīšu volūdu suoce atbiļdēt latgaliski, raidejuma vadeituojs Guntis Bojārs palyudze: „Runājiet ar mani latviski!”. Izskanējušuo fraze sabīdreibā aizviņ ir aktuala. Kaida ir latgalīšu volūdys vīta publiskajā telpā, eipaši niu, pyrma Saeimys vieliešonu? Diskusejā 10. julī Ciesīs, sarunu festivalā „Lampa”, iz Regionu skotivis dasadaleja žurnalists Guntis Bojārs, Sabīdriskūs elektroniskūs plošsazinis leidzekļu padūmis (SEPLP) prīšksādātuoja Sanita Upleja-Jegermane, Vaļsts volūdys centra direktore Inese Muhka i volūdneica i RTU Rēzeknis akademejis profesore Sanita Martena, analizejūt naviņ konkretū situaceju, bet ari plotuokus vaicuojumus par volūdys lītuojumu pyrma vieliešonu debatēs. Diskuseju organizēja LSM Latgolys redakceja kūpā ar latgalīšu kulturys kusteibu “Volūda” i latgalīšu kulturys ziņu portalu lakuga.lv.   “Latgolys stuņde” pīktdīnēs 15.05 Latgolys apraidē (Rēzeknē – 104,2 MHz; Daugavpilī – 88,7 MHz; Skaistā – 94,5 MHz; Viesītē – 91,1 MHz; Alūksnē – 100,5 MHz; Aizpurvē – 100,0 MHz)

Zirgs vēl pirms simts gadiem bija draugs, palīgs un acu raugs daudziem laukos dzīvojošajiem Latvijas iedzīvotājiem. Bez tiem nebija iespēja ne pārvietoties, ne apstrādāt laukus, ne izdarīt jebkādus citus smagus lauka darbus. Tā kā zirgs bija vērtīgs resurss, netrūka arī to, kas kāroja zirgu iegūt vieglā ceļā, tos zogot. Zirgu zagļi bija grūti apakarojama sērga 19. gadsimtā un 20. gadsimta pirmajā pusē. Kas bija slavēnākie zirgu zagļi, kā tos apkaroja un kādus sodus piesprieda zirgu zagļiem? Raidījumā Zināmais nezināmajā plašāk stāsta vēsturnieks un etnogrāfs Uģis Niedre un vēsturnieks, Vidzemes Augstskolas padomes loceklis un vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš. "Zirgam pirms simts un vairāk gadiem bija ļoti plaša nozīmē. Viena lieta ir lauksaimniecība, bet noteikti tas ir transports kā tāds, tā ir arī militārā joma. Zirgu pasēs es esmu arī kaut kur pamanījis, ka arī, tāpat kā vīrietim ierakstīju, vai derīgas karaklausībai, tad arī zirgam ierakstīja, vai zirgs ir derīgs karaklausībai. Tam bija milzīga nozīme," atklāj Gatis Krūmiņš.  Bet lielais zirgu skaits radījis arī sarežģījumus, īpaši pilsētā, jo zirgi rada arī mēslus, kuri ir kaut kur jāliek. Jau tajā laikā zinātniekus aicināja meklēt risinājumus, ko darīt ar zirgu mēsliem.  "Zirgs arī bija kā statistikas elements, kas arī parādīja attīstību, turību. Viens no tiem pamatojumiem, kāpēc īpaša situācija ātri uzlabojas Latgalē, ir tieši zirgu skaita pieaugums. Tā ir kā luksusa prece. Un interesanti, kad īstenoja Agrāro reformu, tur bija pieejami dažādi kredīti. Viens no tiem bija zirgu iegādei un tos izķēra pirmos," turpina Gatis Krūmiņš. "Esmu lasījis, ka kādreiz arī vienam otram kalpa zēnam zirgs bija pirmā prioritāte. Tagad arī mēs redzam, ka ir viena otra daudzdzīvokļu māja, dzīvoklis ir noplucis, bet ļoti smalka mašīna pie durvīm. Cilvēka domāšana nav mainījusies. Arī toreiz bija viens otrs, kuram tas zirgs bija augstākā prioritāte. (..) Cenas arī bija ievērojamas. Tajā brīdī, kad rocība pieauga 30. gadu otrā pusē, gadatirgū labu zirgu zem 800 latiem nevarēja nopirkt. Ja mēs skatāmies, cik ilvēki pelnīja laukos, tad alga puisim bija kādi 50 lati mēnesī, tātad 500 latu gadā. Luksusa zirgs maksāja pusotru tūkstoti latu. Tā ir trīs gadu alga. Tas arī skaidro, kāpēc zirgus zaga." Runājot par cenu, Uģis Niedre atklāj, ka 19. gadsimta vidū labs zirgs maksāja 50 rubļu, bet pūru labības, labus rudzus, zemnieks varēja pārdot par 2,5 - 3 rubļiem. Straumējot laiku: ekspozīcijas sadaļa “Dzimis savā kārtā” Turpinām iepazīstināt ar Latvijas Nacionālā vēstures muzeja ekspozīcijas "Straumējot laiku" sadaļām. Šoreiz par kārtu sabiedrību un to, cik muižnieku un zemnieku dzīves bija cieši saistītas – ne tikai zemnieki bija atkarīgi no muižniekiem, bet arī otrādi. Soli pa solim raidījumā stāstām par šo ekspozīciju, kurā līdz ar 5. sadaļu nonākam plašā telpā, bet laikā ziņā esam piestājuši 18. gadsimtā. Gan šis posms, gan arī 19. gadsimta sākums vēstī par muižnieku un zemnieku, kuri, būdami no dažādām kārtām, patiešām abi bija vienā laivā, jo viņi bija atkarīgi viens no otra. Telpu piepilda muižas kompleksa makets, un tam līdzās videoprojekcijas ar zemniekiem, kuri veic dažādus lauku darbus. Telpas tālākā plānā interjers ar galdu un iedomātu skatu pa logu, un vēl apmeklētāju pavada konkrētā perioda personību portreti un balsis. Ar sadaļu “Dzimis savā kārtā” iepazīstina Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļas vadītāja Sanita Zvidra. Par dažādiem sabiedrības slāņiem un birģeru tiesībām runājām jau tad, kad iepazinām pilsētu veidošanos viduslaikos, un muzeja pētniece, vēstures doktore Mārīte Jakovļeva norāda, ka arī muižnieki un zemnieki nebija kaut kas viendabīgs.  -- Vasaras vidus ir bērnu kopšanas laiks Latvijā ligzdojošajiem putniem, tostarp arī tiem, kas aktīvāki paliek tikai dienas tumšajā laikā. Par vienu šādu nakts putnu – klusu, bet ar ļoti skaļiem bērniem, stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus. 

Pēc sešu gadu pārtraukuma Latvijas folkloras pētnieki atkal devušies zinātniskajā ekspedīcijā. Šoreiz uz Nautrēnu kultūrtelpu Latgalē, kas pērn rudenī tika iekļauta Latvijas Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Šovakar, 10. jūlijā, ar pasākumu Nautrēnu kultūras namā noslēgsies šīs nedēļas ekspedīcija, kurā 20 pētnieki dokumentēja vietējo iedzīvotāju stāstus par dzīvi, kultūras mantojumu, valodu, kultūrtelpas sajūtu, drošību un citiem būtiskiem jautājumiem. Savāktie materiāli nu papildinās Latvijas Folkloras krātuvi un palīdzēs saglabāt un stiprināt gan Nautrēnu, gan citas Latvijas kultūrtelpas un to kopienas. Lai aprunātos ar ekspedīcijas vadītāju un Latvijas Folkloras krātuves pētnieku Sandi Laimi, Latviešu folkloras krātuves vadītāju Ritu Zaru un Latvijas Kultūras akadēmijas profesori Rūtu Muktupāvelu, uz Nautrēniem bija devusies Guna Zvīdre. Rēzeknes novada Nautrēnu pagastā šonedēļ zinātniskajā ekspedīcijā rosās Latvijas Folkloras krātuves, Latvijas Kultūras akadēmijas, RTU Rēzeknes akadēmijas, Rīgas Stradiņa universitātes un latgaliešu kultūras kustības “Volūda” pētnieki. Sadalījušies desmit divu cilvēku grupās, viņi apbraukā vietējos iedzīvotājus un audio, video un fotomateriālos dokumentē Nautrēnu kultūrtelpu. Kā uzsver pētnieki, kultūrtelpa nav vieta, bet cilvēki. Un jāatzīst, Nautrēnu pagasts tiešām ir bagāts ar spilgtām personībām. Piemēram, netālu no Rogovkas, Zaļmuižā, bijušajā muižas ēkā dzīvo un rosās metālmākslinieks Jānis Ļubka. Par to, ko mūsdienās vēl iespējams atrast folkloras ekspedīcijās, jautāju Latvijas Folkloras krātuves pētniekam Sandim Laimem. Sandis Laime: „Skaidrs ka neviena ekspedīcija nevar nodokumentēt pilnīgi visu, lai gan mēs jau esam kā Latviešu folkloras krātuve šajā vietā vismaz jau trešo reizi ekspedīcijā. Viena ir bijusi 1950. gados, otra - 1980. gados. Un tagad mēs esam šeit. Bet pirmo reizi mēs esam, koncentrējoties tikai uz Nautrēnu kultūrtelpu, un mūsu ir daudz, mēs esam gandrīz 20 pētnieki no piecām dažādām institūcijām, iestādēm un arī NVO. Arī fokuss ir mainījies, jo mēs neinteresējamies tikai par folkloras tekstiem, kas bija kādreiz ekspedīciju mērķis. Mūs interesē konteksts un ļoti dažādi konteksti šobrīd.” Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Rūta Muktupāvela stāsta, ka viņu darba fokuss šoreiz ir kulturvēsturiskā mantojuma saglabāšana tā militāra apdraudējuma gadījumā. Rūta Muktupāvela: „Tieši Latvijas Kultūras akadēmijas interese ir drošības konteksts, kā vietējā kopiena, šajā gadījumā Nautrēnu kultūrtelpas pārstāvji, redz, kas ir tā viņu kultūrtelpa, kādas vērtības, gan materiālas, gan nemateriālas šeit ir, kādā veidā tās viņi glābtu, vai tas vispār ir nepieciešams, kāda ir iedzīvotāju loma, nevalstiskā sektora loma, līderpersonību loma. Visus šos jautājumus mēs risinām savu uzdevumu ietvaros, un tas ir tas jaunais - gan jauna situācija, gan jauna komponente, kad tiešām, mainoties situācijai, mainās pētniecība, mainās uzdevumi, un mēs esam pietiekami labi, lai spētu uz to reaģēt. Jebkurā gadījumā kultūras mantojums, tajā skaitā arī folklora un tradīcijas, un viss pārējais, kas ir tik ļoti svarīgs, ka tas nav sastindzis un tikai uz pagātni vērsts fenomens, ka tas dzīvo līdzās katrai situācijai, tajā skaitā arī ģeopolitiskajai situācijai, jo īpaši paturot prātā unikālo Nautrēnu kultūrtelpas situāciju, ka tā ir pierobeža. Un tieši mēģinām izrunāt, kā valsts var palīdzēt, kā pašvaldība var palīdzēt, kā katrs no mums varam palīdzēt saglabāt šo kultūras mantojumu, un sadalīt atbildību, un būt līdzatbildīgiem. Saprast valsts līmenī, cik nozīmīga ir katra valsts iedzīvotāja iesaiste visos šajos procesos, tieši nodrošinot ilgtspējību, noturību tieši pierobežā.” LFK vadītāja Rita Zara stāsta, ka sarunas ar cilvēkiem aizņem krietni vairāk laika, nekā sākumā varētu šķist. Klausīšanās un prasme uzturēt sarunu, ir viena no būtiskākajām pētnieciskā darba sadaļām, jo tieši tā izdodas iegūt vērtīgākos stāstus un liecības. Rita Zara: „Ievadā saku, aprunāsimies tikai 40 min., bet patiesībā aiziet divas stundas. Daudzi ir brīnišķīgi runātāji, visiem paldies, cilvēkiem ir fantastiskas zināšanas.” Kā piebilst profesore Rūta Muktupāvela, tad tieši plašais jomu un fokusu spektrs šoreiz veido ekspedīcijas unikalitāti.

Latgalīšu rokstu volūda ir daļa nu Latvejis kulturviesturyskuo montuojuma. Šudiņ jū sorgoj lykums. Jei skaņ radejā, televizorā, skaitama rokstūšajā presē i socialajūs medejūs, dzieržama vysaidūs pasuokumūs. Tok oficiālajā saziņā ar vaļsts i pošvaļdeibu īstuodem komunikaceja nūteik latvīšu literarajā volūdā. Kur beidzās tradiceja i suocās volūdys praktiskuo puse, cik lelā mārā latgalīšu rokstu volūda publiskajā telpā ir tikai kulturys, cik vaļsts volūdys politikys vaicuojums, diskutej Vaļsts volūdys centra direktore Inese Muhka i diveji aktivi latgalīšu volūdys lītuotuoji runā, rokstūs i juridiskā saziņā ar īstuodem – „Kolnasātys” rubriku autors, muzikis i viesturnīks Arņs Slobožanins (Arnis Slobožaņins) i dzīsminīks Aņss Ataols Bierzeņš (Ansis Ataols Bērziņš). Piec pādejūs godu statistikys datu var sprīst, ka latgalīšu volūdā kasdīnā runoj gondreiž 100 tyukstūšys Latvejis īdzeivuotuoju, kas ir ap 8 %, Latgolā – vaira nakai trešuo daļa. „Daže, ka jūs byutu symts, kai lībīšu nazcik desmišu, vysleidza vajag tū volūdu paturēt i raudzeit jū vaira īdzeivynuot,” izsver Aņss Ataols Bierzeņš. Vaļsts volūdys centrā ir latgalīšu volūdys apakškomiseja i latgalīšu rokstu volūdys konsultants, i, pasateicūt obejim kungim, kuri aktivi volūdu lītoj oficiālajā saziņā ar īstuodem, tys ir pamaneits plotuokā sabīdreibā, stuosta Inese Muhka, i „myusu latgalīšu volūdys apjūms kai konsultaceju ziņā, tai dažaidu puorlykumu dokumentu ziņā ir cīši pīaudzs. Itei funkceja ir pareiza, tys vīnkuorši ir juodora i juoatteista.” Svareigi, ka īstuodēs, sajamūt oficialus dokumentus latgaliski, izatur ar cīnu pret latgalīšu volūdu, par sovu pīredzi stuosta Arņs Slobožanins: „Laika gaitā es saprotu, ka mes tai kai vīnā laivā eistyn siežam niu kūpā ar vaļsti. Ka maņ beja sajiuta pyrma desmit godu, ka vaļsts ir pret mani, kod es grybu kū ta latgaliski dareit, tod niu maņ ir sajiuta, ka tai kai suoc īsaklauseit tevī.”

Viļānīte Vija Piziča ir Atzineibys krysta viersineica, juriste, Latvejis Zvārynuotu notaru padūmis reikuotuojdirektora vītineica, sabīdryskuo darbineica i aktiva latgaliskuos kulturys atbaļsteituoja. 4. majā Vija Piziča sajēme augstuokū Latvejis vaļsts apbolvuojumu par nūzeimeigu īguļdejumu tīsyskys vaļsts styprynuošonā i sabīdryskajā dorbā. Sajamūt Atzineibys krystu, kura devize ir „Godaprāta ļaudīm”, Vija ir pagūdynuota: „Kod tu apsazynoj, saprūti, kas tys ir par mārūgu, i paraugi īlikt sevi tymā mārūgā, cīši pagūdynojūši tys ir, i taišni tys, ka tevi īlīk gūdapruota ļaužu kategorejā, mani cīši aizkustynuoja.” Notariatā Vija Piziča suoce struoduot laikā, kod „beja objektiva vajadzeiba piec puormaiņu notariatā. Cylvāki beja naapmīrynuoti, ka navarēja datikt notarim, deļ pakalpuojumu kvalitatis,” i struodoj tī jau catūrtdaļu godu symta, kod „daudzys puormainis tyka veiktys. Vīna nu jūs, ka Latvejis notari beja pyrmī naviņ Eiropā, bet pasauļa 80 vaļstu grupā, kurā ir latiņu tipa notariats, kuri suoce snīgt sovus pagolpuojumus virtuali. Mes bejom taidi vīneigī kaidus treis godus.” Taidu pakolpuojumu sagatavuošonai beja vajadzeigs vysā gars laiks, i sasnīgtais ir juonūviertej, stuosta Vija: „Lapnumu par sevis dareitū mums juoapsazynoj, mugurai ir juobyut taisnai. Pīticeibai, pazemeibai, pateiceibai juobyut, bet ari objektivi nūvērtēt tū, kū tu esi izdarejs, kū vaļsts ir izdarejuse, tū maņ grybātūs nūvēlēt sev i ari cytim.” Vijis spāka i bolsta punkts ir Dīvs: „Provideņcis darbeibai nav ni rūkys, ni kuojis, tī vysur vajadzeigi cylvāki, leidz ar tū skaidrys – ka mes asom labvieliegi vīns pret ūtru, mes cīši daudz varim izdareit.” Viļānūs Vija voda īdzeivuotuoju padūmi i iz sabīdreibys īsasaisteišonu procesūs verās cereigi, cylvāki aizviņ vaira īsasaista, „mes redzēsim, kai sabīdreiba atsaveseļoj,” bet svareigi pošam struoduot ar sevi: „Patīseibā asu treniejuse sevi iz taidu neitralu attīksmi iz sevkuru nūtykumu, kai iz pozitivu, tai iz nagativu, lai es saglobuotu vasalū sapruotu i vāsu pruotu, i varātu analizēt, pījimt lāmumus, i natikt kaidā manipulacejā. Ka tu nadūmoj, tod tevi kaids izmontuos.” Latgolā Vija jiutās drūsai, tok tys „nanūzeimej, ka es nadareišu lītys, lai es i leidzcylvāki justūs vēļ drūsuok, bet sapruoteigi, bez puorspeiliejumu.” Latgalīšu volūda Vijai ir saimis volūda, latgaliskuo ideņtitate Vijai nūzeimej „byut. Vysa pyrma, es asu Dīva bārns, i tī ir cīši daudz latgaliskuo. Svareigi byut pošam. Vīnkuorši esi pats, saprūti sovu aicynuojumu, sovus aizdavumus, saprūti, ka tu naesi najauši itymā pasaulī, tev ir nūteikti mierki. Maņ ir cīši svareigs taisneigums kai cylvākam.” Itūgod rudinī byus Saeimys vieliešonys, „nivīns nadreikst palikt molā, naizsacejs sovu izvēli. Kotram myusu lāmumam ir sekys,” skaita Vija. Demokratiska vaļsts ir „cīši trauslys instruments. Ka mes jū nalītojam, tod mes, tod tys nazs palīk naoss, i jis vaira maizis nagrīž. Īsasaisteit jebkaidā veidā, kai tu vari, sabīdreibys kūpejuo lobuma vairuošonā. Ka tu pats nasuoc, bet redzi, ka cyts aizsuoc, atbolsti jū. Ka ituos vīnkuoršuos lītys mes suoksim dareit, poši byusim puorsteigti, cik daudz mes puorveidojam i uzlobojam sovu dzeivi apleik. I kai tys kūpejais lobums tai pili pa pilei augs i augs.” Ari tod, ka rezultats nav taids, kaidu gaidi, tys juospiej pījimt i juoturpynoj īt i dareit, puorlīcynuota Vija: „Ka es gribu byut sadzierdāta taipat kai sātā, maņ juorunoj tik ilgi, cikom mani dzierd. Kū vairuok mes apsavīnuosim ap nūteiktu mierki, tū precizuok i dreižuok myus ari dzierdēs.”

Helēnys i Jura Viļumu saimē aug diveji dāli – Vitolds i Teodors, i latgalīšu volūda jim ir naviņ sazinis veids, jei ir vide, kurā aug bārni, veidojās attīceibys i teik saglobuota pīdareibys sajiuta. Helēna, Jurs, Vitolds i Teodors Viļumi runoj par sovys saimis pīredzi, kaida ir latgalīšu volūdys vīta myusdīnu Latvejā, kod apliek dominej cytys sazinis telpys, kai bārni pījam i turpynoj vacuoku dzymtū volūdu, i kū cylvākam nūzeimej dūmuot, runuot i dzeivuot sovā volūdā uorpus Latgolys. Viļumu saime izaveiduoja pyrma divpadsmit godu 17. majā, Vitolds vuicās Rēzeknis suokumškolys 5. klasē, Teodors īt bārnuduorzā, Jurs saimē ar bārnim runoj latgaliski, Helēna – latvyski. Latgalīšu volūda ir jūs saimis ideņtitate, stuosta Jurs: „Tei ir daļa nu manis, i ka es tū daļu naīdūdu sovim bārnim, nu tod koč kū mes zaudejam vysi. Saimē mes runojam kai latgaliski, tai baļtiski. Piec byuteibys tys ir taids mozais Latvejis idealais modeļs, ka runojam par volūdom. Var runuot latgaliski, var runuot baļtiski, vīns ūtra saprūt. I latvīšu volūdys ituos obejis divejis boguoteibys koč kaidā veidā, es ceru, ka juos sasaglobuos i atsateisteis.” Teodors latgaliski ronoj kai ar bārnim, tai škuoluotuojom bārnuduorzā. Vitolds soka, ka jam gruomotys skaiteit latgaliski ir tikpat vīglai kai latvīšu literārajā volūdā: „Maņ apmāram vīnaidi.” Vitolds vuicās ari latgalīšu volūdys pareizraksteibu, stuosta juo mama Helēna: „Jis roksta eiszinis papam, kod paps brauc nu Reigys, paruoda maņ, voi pareizi pīraksteja. Jam ir svareigi, lai ir pareizi latgaliski.” Viļumu saimē vysaidys gruomotys skaita, i nav jau tai, ka tikai latgalīšu gruomotys var skaiteit latgaliski, stuosta Jurs: „Vysys gruomotys nu suokuma, kod skaiteju bārnim prīškā, es skaiteju ar reizi latgaliski. Respektivi, gruomota ir saraksteita latvīšu literarajā volūdā, bet es jū automatiski, cik maņ labi saguoja, puorlyku latgaliski. Vysys gruomotys var skaitiet latgaliski.” „Naradzu nivīnu problemu, kas varātu rastīs bārnim nu tuo, ka jī sātā ir runuojuši latgaliski ar vacuokim, nav nikaida pamatuojuma tam,” puorlīcynuota Helēna. Školuos, kur nūvodvuiceibā ir latgalīšu volūdu, situaceja grupuos ir cīši atškireiga. „Es gaideju, ka mes parunuosim par latgalīšu volūdys viesturi,” soka Vitolds. Jurs papyldynoj: „Tī leimini latgalīšu volūdā bārnim ir cīši dažaidi. Juodūmoj, kai latgaliskū īdzeivynuot, suocūt nu bārnuduorzu. Byutu breineigi, ka tom saimem, kuramuos jau runoj latgaliski, varātu byut laiku pa laikam koč kaidi pasuokumi, kur nūstyprynuot latgalīšu volūdys zynuošonys i prasmis, lai bārni redz, ka ir cyti bārni, kas runoj latgaliski, i ka saimē runoj latgaliski, ka tys nav trokais paps, kas vīns pats papa volūdā runoj.” Kaida byus latgalīšu volūda iz prīšku tuoļuokuos paaudzēs, atkareigs nu pošu volūdys runuotuoju. Vitolds grybātu, „ka palīk latgalīšu volūda.” Jurs skaita, ka tehnologejis atsateista i tys var „paleidzēt volūdys īdzeivynuošonai, bet tei švakuo puse, ka babeņu i dzedeņu vaira napalīk. Demografeja kreit iz leju, laukūs, kur latgalīšu volūda beja daudz stypruoka nakai piļsātvidē, ir mozuok cylvāku, leidz ar tū ir sovi riski, partū ka volūda jau ir stypra nu tuo, cik daudz cylvāki jū lītoj.” Volūda kai muols puorsameica, cikom palīk skaista, skaita Jurs: „Kai muola svečturi – kab jū sataisietu, vajag daudz muola sameiceit. Tai ite, kab byutu skaista volūda, ar dzejūlim, ar literaturu, ar vēļ koč kū, vajag daudz tuo muola! Ka jis koč kur meicejās, maļās, tod volūda ari atsateista, koč kaidi jauni vuordi atīt.” Helēna papyldynoj: „Ka cylvāks jiut, ka jam nasagrib pazaudēt latgalīskū sajiutu, vīnkuorši nasabeit i raudzeit atrast veidus, kur praktizēt. Golvonais ir justīs breivi, kod tu runoj latgaliski, lai nav sajiuta, kū padūmuos, ka taids nu dzeraunis ci tamleidzeigi, bet ka tei ir taida poša volūda, kai vysys volūdys. I tev jei ir, laid vīnkuorši, palaid, lai jei dzeivoj. Tys, ka īsamaisa vuordi nu angļu volūdys, nu krīvu volūdys, tys ir bejs vysūs laikūs. Vysys volūdys kai muoli puorsameica, bet taipat turpynoj sovu gaitu. Ari latgalīšu volūda taidā pošā veidā eksistēs. Kai jei eksistēs, nivīns navar paradzēt, bet jei byus.”

Ratinsku saime nu Rēzeknis – Ilona, Mareks i Dominiks apzynuoti veidoj i dzeivoj latgaliskā vidē. Latgalīšu volūda Ratinsku saimē ir muotis volūda, pošsaprūtams sazinis pamats i pylnviertiegi kluotyn asūša vysuos dzeivis jūmuos – školā, dorbā, draugu vydā. Mareks Ratinskis vuicās Rēzeknis Vaļsts 1. gimnazejis 8. klasē, spielej futbolu i basketbolu, Dominiks Ratinskis vuicās Rēzeknis suokumškolys 6. klasē i spielej futbolu, jūs mama Ilona Ratinska struodoj foto veikalā. Ilona ari poša izauguse latgaliskā vidē: „Es dzeivuoju taidā latgalīšu vidē, mes pogolmā bejom voi nu latgalīši, voi nu krīvi, latvīši beja daži bārni, kas atbrauce pi babu vosorā. Nikū eipašu es nadūmoju, ka runoju latgalīšu volūdā, tys beja pats par sevi saprūtams, deļ tuo ka tai runuoja vysi. Školā mes sovā storpā runuojom, školuotuoji runuoja latgalīšu volūdā, stuņdis beja latvīšu volūdā, bet uorpus mums vide beja latgalīšu.” Latgalisku vidi Ilona turpynoj veiduot ari sovim bārnim: „Es mieginuoju izveiduot taidu vidi, lai jī nasajustu kai aborgeni, ka mama ir vīneiguo, kas ar jim runoj latgalīšu volūdā. Deļtuo saimis doktere jim ir latgalīte, zūbu higieniste, speciali meklieju, ir latgalīte. Puišim ir sovi draugi, ar kū jī runoj latgalīšu volūdā, sasaroksta ar eisziņom jī sovā storpā latgaliski.” Mareks aplīcynoj: „Ar daudzim draugim runoju latgaliski. Školā ari ir daži klasisbīdri, ar kurim latgaliski runoju, i školuotuoji ari latgaliski runoj, deļtam vyss ir labi.”  Dominiks pīkreit: „Školuotuoji latgaliski runoj, ir draugi futbolā, kuri latgalīšu volūdā runoj, ar školys draugim gondreiž vysim runoju latgaliski.”  Ratinsku saime ir bilingvala, tok volūda ar bārnim gon ir latgalīšu, stuosta Ilona: „Pat navaru nikod dzeivē īsadūmuot, ka ar sovim bārnim runuotu kaidā cytā volūdā. Tys beja nu vīnkuorši pats par sevi saprūtams. Nui, veirs ir krīvs, mes ar jū runojam krīvu volūdā, bet ar bārnim mes vysi runojam latgalīšu volūdā.” Ka dzierdi apliek sovu latgalīšu volūdu, jei navar byut sveša, ka runoj tāvs, muote, dzeds, baba, tod ari bārnim, aizīmūt iz bārnudruorzu i školu, latgalīšu volūda sasaglobuos, sprīž Ilona: „Mani tys puorsteidz, kod roksta, ka Rēzekne ir cīši krīvyska. Es nazynu, es laikam koč kaidā sovā burbulī dzeivoju, maņ vyss ir latgalīšu volūdā, es naradzu problemu. Vysi kontakti ar školuotuojim ir latgalīšu volūdā. Vysusmīkleiguokais vysod beja tys, ka maņ juopīroksta, ka muns bārns ir latvietis, voi ka dzymtuo volūda ir latvīšu volūda. Es izreizi soku – nu, jam nav dzymtuo volūda latvīšu, jam dzymtuo volūda ir latgalīšu. Dominiks vyspuor latvīšu volūdā suoka runuot trejūs godūs. Jis īsavuiceis latvīšu volūdu, i par tū es pat naīspryngu.” Ilona stuosta par sovu gramatikys pīredzi, cik svareigi byutu, ka školā vuiceitu latgalīšu volūdys gramatiku: „Maņ latvīšu volūdā beja problemys ar konjugacejom. Es vysu suoku saprast tikai tod, kod es suoku saprast latgalīšu gramatiku. Es beidzūt saprotu – ā, tai tuos konjugacejis, redz, kur tys suņs beja aprokts tymā latvīšu volūdā. Ka bārni zynuotu gramatiku latgaliski, jim byutu vīgļuok vuiceitīs latvīšu volūdu.” Sovs latgalīša lapnums i mugurkauļs juonūtur ari breižūs, kod nu molys kaids grib apsmīt ci izviļkt kaidu stereotipu, puorlīcynuota Ilona: „Mes asam tī, kas poši sovu volūdu nasam. Poši cylvāki sev izlīk koč kaidu klišeju, ka ar bārnu navar runuot latgalīšu volūdā.” Ilonys vieliejums latgalīšu mamom ir vīnkuoršs i teišs: „Muot, naapzūdz sova bārna, īdūd jam sovu dzymtū volūdu leidza! Tys byutu muns nūvieliejums. Es jau smejūs – latgalīšim tei volūda ir tik cīši slapana, ka vacuoki bīži viņ izdūmoj – nā, sovam bārnam es nanūdūšu tū volūdu tuoļuok. Es skaitu — tei ir klaja bārna apzogšona. Tu pats runoj latgaliski, a bārnam tu pieški izdūmoj – es ar jū narunuošu latgalīšu volūdā. Nu, kū tys bierneņš tev ir taidu izdarejs, ka tu nūliemi ar jū narunuot latgalīšu volūdā? Nav problema, vide ir tys, kū tu pats izveidoj. Vyss nu teve ir atkareigs, ka tu pats runuosi latgalīšu volūdā, tev ari pretim runuos latgaliski.” „Nasakaunēt runuot latgaliski, tys ir normali, ka tu esi latgalīts i vari runuot sovā dzymtajā volūdā,” dasoka Mareks.

Nedēļas laikā pierobežā vairakkārt ir atskanējuši trauksmes brīdinājumi. Vai pie kaujas droniem vismaz Latgalē ir jāsāk pierast? Tikmēr Krievijā gatavojas 9. maija svinībām un draud ar triecieniem Kijivai. Aktualitātes Krustpunktā analizē žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele, TVNET grupa galvenais redaktors Toms Ostrovskis, portāla "Delfi" žurnālists Raivis Spalvēns un Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs Mārtiņš Pričins.  

Latgalē atbildīgie dienesti turpina meklēt otru nokritušo dronu, kas aizvien varētu būt sprādzienbīstams. Pēc drona incidenta Latgales pašvaldībās vērtē civilās aizsardzības gatavību Pēc dronu incidenta Latgalē šūpojas aizsardzības ministra Sprūda krēsls; viņš gatavs uzņemties atbildību. "Azov" virsnieks: Lai sabiedrības noturība un gatavība visa veida – tostarp arī kara – apdraudējumiem būtu augstā līmenī, iedzīvotājus ir jāizglīto jau no skolas sola. Venēcijas biennālē sākas 61. starptautiskā mākslas izstāde. Vai agresorvalstu Krievijas un Baltkrievijas sportisti jau drīzumā varētu atgriezties olimpiskajās spēlēs ar savu simboliku? Starptautiskā Olimpiskā komiteja vakar, 7. maijā, jau reabilitēja baltkrievus, bet krievu statusu nemainīja.

Nedēļas laikā pierobežā vairakkārt ir atskanējuši trauksmes brīdinājumi. Vai pie kaujas droniem vismaz Latgalē ir jāsāk pierast? Tikmēr Krievijā gatavojas 9. maija svinībām un draud ar triecieniem Kijivai. Aktualitātes Krustpunktā analizē žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele, TVNET grupa galvenais redaktors Toms Ostrovskis, portāla "Delfi" žurnālists Raivis Spalvēns un Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs Mārtiņš Pričins.  

Šorīt, 7. maijā, Latvijas gaisa telpā ielidojuši vairāki bezpilota lidaparāti no Krievijas, un Latgalē nokrituši divi bezpilota lidaparāti. Bija izsludināts iespējamais gaisa telpas apdraudējums un iedarbināta šūnu apraide. Tāpēc Krustpunktā runājam par civilo aizsardzību, secinājumiem un mācībām, kas veicamas pēc šīs nakts notikumiem Latgalē. Analizē Nacionālo bruņoto spēku majors un Zemessardzes štāba virsnieks Jānis Slaidiņš, SIA "NEWT21" valdes priekšsēdērājs Jānis Garisons un Valsts ugunsdzšības un glābšanas dienesta priekšnieka vietnieks Ivars Nakurts. Sazināmies ar aizsardzības ministru Andri Sprūdu, iekšlietu ministru Rihardu Kozlovski un izglītības un zinātnes ministri Daci Malbārdi.    

Šorīt, 7. maijā, Latvijas gaisa telpā ielidojuši vairāki bezpilota lidaparāti no Krievijas, un Latgalē nokrituši divi bezpilota lidaparāti. Šorīt agri no rīta Balvu, Ludzas un Rēzeknes novados izsludināts iespējamais gaisa telpas apdraudējums un iedarbināta šūnu apraide. Pulksten 8.20 Nacionālie bruņotie spēki informēja, ka no rīta izplatītais brīdinājums par apdraudējumu gaisa telpā Balvu, Ludzas un Rēzeknes novados ir beidzies Ņemot vērā pašreizējo situāciju Rēzeknē un Rēzeknes novada teritorijā šodien atceltas mācības visās izglītības iestādēs. Un arī Ludzas novada pašvaldības vadība nolēmusi, ka mācības skolās nenotiks, bet pašvaldību darbiniekiem dots rīkojums strādāt attālināti. Savukārt Balvu novada pašvaldība nolēmusi, ka mācības skolās šodien notiks attālināti. LSM Latgales korespondente Madara Bērtiņa ziņo, ka Rēzeknes iedzīvotāji bija satraukti, jo bija ilgstoša neziņa par notikumiem. Viens no Krievijas ielidojušais drons nokritis Rēzeknē naftas uzglabāšanas bāzē. Valsts policija ir apstiprinājusi, ka operatīvie dienesti naftas uzglabāšanas objektā Rēzeknē konstatēja iespējamas drona atlūzas. Valsts policijas priekšnieka vietnieks Andris Zellis intervijā Latvijas Televīzijai sacīja, ka operatīvie dienesti naftas uzglabāšanas objektā Rēzeknē konstatēja iespējamas drona atlūzas. Viņš uzsvēra, ka patlaban ugunsgrēks notikuma vietā ir lokalizēts un draudu nav. Valsts policijas sākusi kriminālprocesu.

Šorīt, 7. maijā, Latvijas gaisa telpā ielidojuši vairāki bezpilota lidaparāti no Krievijas, un Latgalē nokrituši divi bezpilota lidaparāti. Bija izsludināts iespējamais gaisa telpas apdraudējums un iedarbināta šūnu apraide. Tāpēc Krustpunktā runājam par civilo aizsardzību, secinājumiem un mācībām, kas veicamas pēc šīs nakts notikumiem Latgalē. Analizē Nacionālo bruņoto spēku majors un Zemessardzes štāba virsnieks Jānis Slaidiņš, SIA "NEWT21" valdes priekšsēdērājs Jānis Garisons un Valsts ugunsdzšības un glābšanas dienesta priekšnieka vietnieks Ivars Nakurts. Sazināmies ar aizsardzības ministru Andri Sprūdu, iekšlietu ministru Rihardu Kozlovski un izglītības un zinātnes ministri Daci Malbārdi.    

Studijā NBS komandieris Kaspars Pudāns.

Latvietis un lauki ir nesaraujami jēdzieni, burtiski ieaudušies latviskajā dzīvesziņā, vienlaikus emocionālajai noskaņai klāt nāk pragmatiskie apsvērumi lauku teritoriju apdzīvošanā. Vai nākotnē Latvijas laukos vēl sastapsim latviešu mazās saimniecības? Vai lauki visos laikos ir bijuši iekāroti un kāpēc aizvien turpinām runāt par lauku izzušanu? Kādas izskatīsies šīs plašās teritorijas pēc simts gadiem? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes profesore Irina Pilvere, Rīgas Stradiņa universitātes tenūrprofesors un sociologs Miķelis Grīviņš un Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes profesors Māris Bērziņš. Kas jums katram pašam lauki - pētījumu objekts vai joma, vai kaut kādā brīdī paši esat personīgi bijuši piesaistīti laukiem, lauku tematikai vai dzīvei laukos? Miķelis Grīviņš:  Man liekas, ka, dzīvojot Latvijā, tu nevari nebūt saistīts ar laukiem. Es pats līdz kaulam esmu pilsētnieks, jo laikam izbaudu to, ka vakarā varu iziet un atrast to kafejnīcu, vai to, ka visi tie pakalpojumi ir gana tuvu. Bet vienlaikus lauki mums ir tepat blakus, un arī mana bērnība ir liela daļa ir pagājusi laukos. Lai arī esmu salīdzinoši jauns, ir nācies dziļā Latgalē ravēt dobes un darīt visas tās lietas, ko ap 90. gadiem visi vēl darīja. Rezultātā tā pieredze ir ne tikai intelektuāla. Māris Bērziņš: Stipri līdzīgi - zinātniskajā pētniecībā ir pilsētas un lauki, varbūt pat pilsētas nedaudz vairāk, bet lauka darba pieredze ir un arī tie paši, ko Miķelis jau minēja, 90. gadi un un vasaras dzīve laukos, skolas brīvlaiks laukos ar visiem darbiem Vidzemes pusē. Irina Pilvere: Bērnību esmu pavadījusi laukos. Studijas man saistītas ar lauksaimniecības ekonomiku, līdz ar to kopš studiju beigšanas es esmu saistīta ar laukiem. Vai nu esmu strādājusi, vai politiku bīdījusi, vai savukārt tagad ir pētniecība. Viss saistīts ar lauksaimniecību. Salīdzinoši vērtējot situāciju laukos šodien un agrāk, Miķelis Grīviņš norāda, ka cilvēkiem ir viegli pateikt - agrāk bija labāk, bet patiesībā agrāk, visticamāk, bija daudz sliktāk. Bet mēs varētu labāk, ja mēs nopietni plānotu, un, ja mēs nopietni neplānosim, tad nākotne būs sliktāka." Tomēr ir jādomā par dažādu pakalpojumu pieejamību laukos, rēķinoties, ka iedzīvotāju skaits samazinās Latvijā kopumā un sevišķi reģionos. "No šodienas skatupunkta liekas, ka mēs dzīvojam tādā krīžu saplūšanas laikā, iespējams, ka šobrīd ir tā slikti. Bet toe paradoksi - mēs sarūkam, bet no otras puses, izglītības līmenis tik augsts sabiedrībā gandrīz vai nav nekad bijis, profesionālā kvalifikācija aug, ienākumi aug," vērtē Māris Bērziņš, atzīstot, ka kopumā noteikti dzīvojam labāk. Irina Pilvere norāda, ka nebūtu pareizi vērtēt kategorijās labākie un sliktākie vai grūtākie laiki Latvijas laukos ir bijuši šobrīd vai vēl tikai priekšā? "Vajag apzināties to, ka, ja mēs gribam, lai cilvēki būtu laukos, tad kas ir cilvēkam galvenais? Ja viņam ir darbs, viņš varēs nopelnīt sev iztiku, tad viņš arī gribēs dzīvot un strādāt laukos. Bet atceramies, ka mums laukos ir divas galvenās ražošanas nozares - tie ir meži un lauksaimniecība. Līdz ar to, ja nerodas darbavietas citās jomās un ja pakalpojumi arī samazinās ar tām pašām skolu slēgšanām un visām pārējām lietām, tad mēs pat gribēdami nevaram cerēt, ka laukos cilvēku būs vairāk," vērtē Irina Pilvere.

Tiešraidē no Daugavpils studijas raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts pētām, kādi ieguvumi un izaicinājumi sagaida reemigrantus, atgriežoties uz dzīvi Latgalē. Kādas ir darba un valodas apguves iespējas, cik veiksmīgi izdodas atrast mājokli un cik vēlīgi atbraucējus sagaida vietējie? Sarunājas Latgales uzņēmējdarbības centra vadītājs Andris Kucins, reemigrantes Agnese Krumpāne un Irina Novikova un Nodarbinātības valsts aģentūras "Eures" konsultante Līga Žoida.  

Tulkuotuoja Jūlija Tumanovska nu jaunnorvegu volūdys latgaliski puortulkuojuse Nobela premejis literaturā laureata Juna Fosis (Jon Olav Foss) lugu „Kaids nūteikti atīs”. Luga latgaliski īstudāta Daugovpiļs teatrī (režisors Olegs Šapošnikovs, 2024) i izruode sajāmuse Latgalīšu kulturys goda bolvu “Boņuks 2024”. Taipat luga latgaliski izdūta ari gruomotā (2025), kas tyka nomināta kai Latvejis Literaturys goda bolvai (LaLiGaBa 2025), tai gruomotu muokslys konkursa „Zelta ābele 2025” bolvai. Kod vīnu mozu volūdu puortulkoj iz cytu mozu volūdu, juos obejis palīk drupeit leluokys. Jūlija Tumanovska stuosta par jaunnorvegu i latgalīšu volūdu leidzeibom: „Jaunnorvegu volūda ari ir leidzeiga tam, kai latgalīšu volūda Latvejā ar tū, ka jū lītoj na tik daudz cylvāku kai lelū volūdu, bet tam taipat ir dīzgon lela nūzeime vaļstī.” Kod tulkuojums ir izguojs ceļu da teatra skotivis, tei ir ari sova veida tulkuotuoja atkluošona, soka Jūlija: „Kod es pyrmū reizi beju iz pyrmizruodi, es cīši uzatrauču, ka vysi niu redzēs, kū es dareju vīnatnē, vīntuleibā. Deļtam ka raksteišona i tulkuošona ir dīzgon vīntuļs dorbs, tu esi vīnatnē ar tekstu, ar datoru i ar sovom dūmom.” Struodojūt ar latgalīšu volūtu, Jūlija ir sasakuoruse ari ar napateikamu attīksmi nu cytu literatu, kas kustynoj vēļ vaira raksteit i tulkuot latgaliski: „Aizstuoviešona ir dreižuok vysys Latvejis kontekstā. Ir ari sova vajadzeiba storp latgalīšim koč kū ari paruodeit, nagrybu saceit pīruodeit, tod tys daboj taidu nagativu dzinuli, taidu napateikamu sajiutu. Dreižuok ar taidu lepuošonūs – vajag ari ik pa laikam paruodeit sovejim. Asūt storp literatim Latvejā, cytūs pasuokumūs ar latvīšu literatim, dažreiz cylvāki ari drusku rauga nūnycynuot, voi eistyn ir tik svareigi, ka roksta latgaliski, voi ir ari kaidi tulkuojumi latgaliski – nu latgalīšu volūdys, voi iz latgalīšu volūdu, i ar taidu nycynūšu attīksmi, tod arī rūnās tei sajiuta – redz, ite ir gruomota, tys ir nūtics, tys ari nūtiks i byus iz prīšku.” Jūlija skaita, kod viņ ir īspieja, par sovom kulturys vierteibom, viesturi, latgalīšu volūdu vajag stuosteit, runuot i lapnuitīs, tok „pats svareiguokais ir vīnkuorši latgalīšu volūdys lītuošona. Juorunoj latgaliski vysur, kur tu vari.” Svareiguokuo līta, kū cylvākam dūd literatura, ir empateja, izsver Jūlija: „Ir taids citats, ka dzeja ir empatejis mašyna. I maņ ruodīs, tū var attīcynuot ari iz gruomotom i dailliteraturu kūpumā. Kū vaira tu skaiti gruomotys, tū vairuok redzi, kai dzeivoj dažaidi cylvāki, tu vari trenēt sovu empateju, izjust, kai vysaidi cylvāki pīdzeivoj pasauli, i saprast, kas ītekmej kaida cylvāka izvēli.” Gruomotu, kū Jūlija grybātum puortulkuot latgaliski, saītu vasals saroksts, tok golvonais ir „nasabeit skaiteit gruomotys latgaliski. Tys, nu kuo cylvāki beistās, ka nav tai, ka tu skaiti tikpat dreiži, kai tu skaiteitu latvīšu volūdā. Juorauga pa drupeitei, i tai jau var tikt leidz vasalai izlaseitai gruomotai, gruomotu plauktam, varbyut var tikt ari leidz tulkuošonai, voi raksteišonai kai maņ.”  

Eiropas Savienības līderi Kiprā notikušajā neformālajā samitā vienojušies, ka pirmās Ukrainas pievienošanās sarunas varētu sākties tuvākajās nedēļās un mēnešos. Atceras pirms 40 gadiem notikušo Čornobiļas atomelektrostacijas avāriju un piemin šīs traģēdijas upurus. Latgalē ir īstenots šī gada vērienīgākais investīciju projekts. 100 miljoni eiro ieguldīti “Latvijas finiera” meitasuzņēmumā “Verems” Rēzeknes novadā. Iepazīstina ar kampaņu sabiedrības izglītošanai par pareizu rīcību pēc ceļu satiksmes negadījumiem. Tūristiem no Eiropas nesenās ziņas par dronu incidentiem un kara apdraudējumu Baltijas valstīs nav tik izšķirošas, izvēloties Latviju par tūrisma galamērķi. FIBA ļauj sacensībās atgriezties agresorvalstu U-21 3x3 basketbolistiem.

27. aprelī svietejam Latgolys kongresa dīnu, kod pīvieršam viereibu, cik svareigs beja 1917. godā Rēzeknē nūtykušais Pyrmais Latgolys latvīšu kongress, kam beja nūteicūša lūma Latvejis vaļsts izveidē. Tūreiz vīns nu vaicuojumu beja latgalīšu volūdys, kulturys i ideņtitatis saglobuošona. Cik tys ir svareigs niu, par latgaliskuo nūzeimi myusdīnu publiskajā telpā, kulturā, muzykā, literaturā, medejūs i sabīdreibā saruna ar kolegim, cylvākim, kuri struodoj latgaliskajā kulturā i veidoj Latvejis Radio raidejumu „Kolnasāta”. Latgolys stuņdē gastej „Kolnasātys” produceņte i vadeituoja Guna Zvīdre, literaturzynuotnīks i „Kolnasātys” rubrikys „Vuordineica” veiduotuojs Valentins Lukaševičs, muzikis i rubrikys „Muzykys žvyrs” veiduotuojs Ingars Gusāns aba Sovvaļnīks.  

Vai airBaltic dēļ kritīs valdība? Premjere Siliņa ir paziņojusi, ka ir gatava koalīcijas izjukšanai, lai nodrošinātu nacionālajai aviokompānijai 30 miljonu aizdevumu.  Latvijā šodien uz visiem autoceļiem vairāk policijas - 24 stundu akcijā pastiprināti kontrolē atļautā ātruma ievērošanu. Cik apzinīgi līdz šim bijuši autovadītāji Latgalē - reportāža no reida. Eiropa ir gatava ieviest jaunu lietotni, kas ļaus pārbaudīt lietotāja vecumu pirms sociālās saziņas vietņu apmeklēšanas.

Garajās Lieldienu brīvdienās paspējām piedzīvot gandrīz visus iespējamos pavasara laikapstākļus – gan siltu sauli, gan lietu, sniegu un stipru vēju. Beidzot ieradās arī pagājušajā nedēļā apspriestais cīruļputenis. Bija gan cīruļputenis, gan daļā Vidzemes izveidojusies sniega sega, kā tas pavasaros pie mums notiek gandrīz vienmēr. Pērn 5. aprīlī Vidzemē un Latgalē cīruļputenis atnesa pat 10–12 centimetru biezu sniegu, no Cēsu puses iedzīvotāji sūtīja mērījumus ar 18 cm biezu sniega kārtu, tā ka šogad cīruļputenis vēl tāds ļoti maigs un rāms. Kad cilvēki redz ligzdā stāvam apsnigušu stārķi vai dzērves staigā pa apsnigušu lauku, tāpat mēdz satraukties, vai putniem tas nekaitē. Patīkami noteikti nav, bet viņiem tā sanāk katru gadu. Ja vien sniegs nav ļoti dziļš uz daudzām dienām, tad nekādas lielas problēmas putniem tas nesagādā, turklāt – ja pie mums, piemēram, dzērvēm šāds cīruļputenis uznāk vienu vai divas reizes pavasarī, tad Igaunijā un vēl jo vairāk Somijā pat vēl maijā tās bieži brien pa sniegu, bet dzēvju populācija turpina pieaugt un par šo interesants pētījums aprakstīts Igaunijas sabiedriskā medija ERR ziņā. Gan pie viņiem, gan Latvijā, gan citur Eiropā dzērvju populācija pēdējās desmitgadēs ir stabili un diezgan strauji palielinājies. Igaunijas ornitologi ir apkopojuši visplašākās pieeajmās ziņas par Igaunijas dzērvēm, to dzīvesveidu un migrāciju un ir sanākuši interesanti secinājumi. Protams, tas, ka tuvējie migranti, kas ziemo relatīvi tuvu Baltijai, siltāku ziemu un pavasaru dēļ atgriežas arvien agrāk, bet igauņu pētnieki ir secinājuši, ka dzērves arī ziemo arvien tuvāk. Piemēram, pagājušā gadsimta 60.–70. gados, dzērvju galvenās ziemotnes bija Ziemeļāfrikā, visvairāk Marokā. Astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados tās sāka ziemot Spānijā, bet pēdējos 15–20 gadu laikā dzērves ziemo Francijā un Vācijā. Tām ir vienkāršāk atgriezties, ja pavasaris sākas agrāk, nav vairs tik tālu jālido. Vienlaikus pētnieki atklājuši, ka pēdējās desmitgadēs ir ievērojami palielinājusies dzērvju mazuļu mirstība un tas savukārt kaut kā nelīmējas kopā ar stabili pieaugošo populāciju. Izrādās, ka dzērvju skaits Eiropā ir tuvu maksimālajām iespēju robežām. Daļai dzērvju vairs nepietiek vietas tām vislabāk piemērotajās dzīvotnēs, tādēļ tās sāk ligzdot tur, kur mazuļu izaudzināšana ir izaicinošāka. Apkārtnē ir mazāk barības vai vairāk plēsēju. Ja 80tajos gados Igaunijā 96–97 procentu mazuļu izdzīvoja, tad šobrīd tie ir tikai ap 60 procentiem, turklāt daļa no izdzīvojušajiem ir vājākā stāvoklī un palielinās risks, ka tie pēc tam iet bojā migrācijā vai ziemošanas vietās. Tāpat pētnieki secinājuši, ka dzērvju populācija ir augusi ne tikai skaitā, bet izpletusies teritoriāli, piemēram, tās sākušas ligzdot Vācijas dienvidos un Ungāriju, kur agrāk to nedarīja. No 1. aprīļa, lai sargātu mazo zīriņu ligzdošanas vietas, cilvēkiem ir slēgtas trīs upju grīvas, ziņo Dabas aizsardzības pārvalde. Tās visas ir Ventspils novadā. Zināmākā ir Irbe, vēl arī divas mazākas – Ķikans un Lūžņa. No 1. aprīļa līdz 1. augustam cilvēkiem liegts pastaigāties vai veikt jebkādas citas darbības šo upju grīvās un ieteicams arī nekur tuvumā nepastaigāties ar suņiem bez pavadas. Tur arī dabā izvietotas informatīvas zīmes tā, ka nejauši ieklīst šajās zonas nevar, par to nevajag satraukties. Zīriņi un tārtiņi ligzdas ierīko liedaga smiltīs, izveidojot mazu bedrīti. Bieži vien ligzdas un dējums tajās pilnībā saplūst ar apkārtējo vidi, tādēļ cilvēka acij paslīd garām nepamanīts. Pludmalē ligzdojošo putnu mazuļi ir ligzdbēgļi. Proti, drīz pēc izšķilšanās tie pamet ligzdu un seko saviem vecākiem, kas tos baro un pieskata. Putnu mazuļi šajā laikā nelido, tie veikli pārvietojas pa zemi. Pētījumi parāda, ka putni cilvēku savā tuvumā uztver kā draudu. Pieaugušie putni pamet ligzdas, savukārt mazuļi bēgot noklīst no vecākiem. Ar laiku putni pamet agrāk izvēlētās teritorijas, vairs nedēj olas un neaudzina mazuļus, kā rezultātā sarūk sugas populācija. Vēl jāpiemin, ka no 1. maija tādi paši ierobežojumi būs pie Gaujas ietekas RĪgas līcī, tur pie Carnikavas, kas gan ir cilvēku ļoti iecienīta pastaigu vieta. Mazie zīriņi Vidzemes pusē ligzdošanu sāk mazliet vēlāk, tādēļ ierobežojumi ir no 1. maija. Putnu atgriešanās Latvijā turpinās, brīvdienās redzēti kārtējie dzērvju bari lidināmies un sasaucamies debesīs, bet vēl pavasarī notiek viena cita migrācija. Cilvēki – tādi, kas pamatā dzīvo pilsētās un kuriem ir mazdārziņi, sāk arvien biežāk uz tiem doties, rušināt, sakopt, lai būtu gatavi jaunajai sēšanas un stādīšanas sezonai. Rīgā aizvadīto dažu gadu laikā jauna dzīvība un arvien lielāka aktivitāte ir Lucavsalas mazdārziņos, tāpēc tikāmies ar vienu dārza entuziasti Andru Čudari, kura arī jau sākusi rosīties un vispār, pagājušajā nedēļā, kad es tur ciemojos, tur aktivitāte tiešām augsta – cilvēki zāģē, grābj, cērt, rok. Pilsētnieki ir sākuši pavasara darbus.  Pavasaris vēl vēss un šur tur pat ar cīruļputeni, tā, ka lielie dārza darbi darbi vēl priekšā. Nākamnedēļ es sarunāšos ar ainavu arhitekti, turklāt tādu, kas labi pārzina šīs profesijas vēsturi. Pat ne profesijas, bet ainavu arhitektūras vēsturi, kad varbūt pat apzināti to nesauca par ainavu iekārtošanu. Ar Ilzi Locāni no Turaidas muzejrezervāta runājām, jo lai nu kas, bet ainava – gan dabiska, gan cilvēku veidota – Turaidas pusē ir neatņemama un ļoti spilgta visa kompleksa sastāvdaļa.

Cikom pasauļs sekoj ASV i Iranys konfliktam, ituos reizis viesturis rubrikā viesturis doktorants i muzikis Arņs Slobožanins stuosta par 1978. goda Islama revoluceju Iranā, par Iranys krizi, par ASV lūmu, par dereigūs izraktiņu nūzeimi i kū par tū raksteja latgalīšu presē.

Lieldienu brīvdienās paspējām piedzīvot gandrīz visus iespējamos pavasara laikapstākļus – gan siltu sauli, gan lietu,  gan sniegu un stipru vēju. Bija gan cīruļputenis, gan šorīt, 7. aprīlī, daļā Vidzemes arī ir sniega sega izveidojusies, kā tas pavasaros pie mums notiek gandrīz vienmēr. Pērn 5. aprīlī Vidzemē un Latgalē cīruļputenis atnesa pat 10-12 centimetru biezu sniegu, no Cēsu puses iedzīvotāji sūtīja mērījumus ar 18 cm biezu sniega kārtu. Tā ka šogad cīruļputenis vēl tāds ļoti maigs un rāms. Tādās reizēs, kad cilvēki redz ligzdā stāvam apsnigušu stārķi vai dzērves staigā pa apsnigušu lauku, tāpat mēdz satraukties, vai putniem tas nekaitē? Patīkami noteikti nav, bet viņiem tā sanāk katru gadu. Ja vien sniegs nav ļoti dziļš vairākas dienas, tad nekādas lielas problēmas putniem tas nesagādā. Turklāt, ja pie mums šāds cīruļputenis uznāk vienu vai divas reizes pavasarī, tad Igaunijā un vēl jo vairāk Somijā pat maijā tās bieži brien pa sniegu. Bet dzērvju populācija turpina pieaugt, un par šo interesants pētījums aprakstīts Igaunijas sabiedriskā medija ERR ziņā. Gan Igaunijā, gan Latvijā, gan citur Eiropā dzērvju populācija pēdējās desmitgadēs ir stabili un diezgan strauji palielinājusies. Igaunijas ornitologi ir apkopojuši visplašākās pieejamās ziņas par Igaunijas dzērvēm, to dzīvesveidu un migrāciju. Putnu atgriešanās Latvijā turpinās, bet vēl pavasarī notiek vēl kāda migrācija. Šis ir laiks, kad pilsētnieki arvien biežāk sāk doties uz saviem mazdārziņiem, rušināt, sakopt, lai būtu gatavi jaunajai sēšanas un stādīšanas sezonai. Rīgā aizvadīto dažu gadu laikā jauna dzīvība un arvien lielāka aktivitāte ir Lucavsalas mazdārziņos, tāpēc šoreiz raidījumā saruna ar dārza entuziasti Andru Čudari, kura arī jau sākusi rosīties savā mazdārziņā. Pagājušajā nedēļā Lucavsalā varēja sastapt daudzus mazdārziņu īpašniekus – cilvēki zāģēja, grāba, cirta, raka. Pilsētnieki ir sākuši pavasara darbus. Bet tā kā vēl ir vēss un šur tur pat cīruļputeņa atnests sniegs, lielie dārza darbi darbi vēl priekšā.

Marta Zvejsalniece ir permakulturys saimineica, ainovu planavuotuoja i saimis uzjāmuma „Dainas dārznieku skola” leidzveiduotuoja, dzeivoj Rēzeknis nūvoda Nautrānu pogostā i veidoj pošpīteikamu lauku vidi, kas nūdrūšynoj mīru, dorbu i leidzekļus. Pyrma četru godu Marta Zvejsalniece atsagrīze sovā dzymtajā sātā i suoce ite saimnīkuot. „Kod es atguoju iz laukim, maņ ruodīs, ka stuosts byus par naatkareibu. Piec četru godu dzeivis laukūs es saprotu, ka tys nav par naatkareibu, tys ir par breiveibu. Tu navari vysu laiku tikai slynkuot, saprūtams, tev vajag dareit. Vysu dzeivi es pakuortoju sev, i tei ir tei breineiba, kod lauku dzeive suoc palikt par terapeju. Bet es tū doru absoluti munā tempā, kaids munai mīsai i munam pruotam ir ārts. Tys fenomens, kas nūteik, ka caur dareišonu sovā tempā, es daboju daudz īškejuo mīra, maņ ir laiks pasēdēt i ari dabuot kaidu īškejū atkluosmi.” Marta saiminīkoj ekologiski i biologiski, dobai i cylvākam draudzegai, kai patīseibā saiminīkoj leluokuo daļa vītejūs ļaužu: „Permakultura izmontoj daudz dabiskuo, organiskuo materiala. Muna niša ir sātys saimisteiba, tī ari dorbojūs. Permakulturys saiminīkuošonys veids pi myusu Latgolā ir cīši populars, tikai jis nateik saukts taidā vuordā. Cik asu braukuojuse apleik pa vītejom sātom, asu redziejuse, ka jī reali dora vysu, kas ītylpst permakulturys saiminīkuošonys stilā.” Dzeivojūt laukūs, vajag dūmuot ilgtermiņā, „kū tuoļuok nu centra tu esi, tū patstuoveiguokam tev vajag byut, i tys ir naizbāgami, ka tu praktizej permakulturys metodis.” Martys mama Daina jau vaira nakai 35 godus struodoj duorzkūpeibys nišā i juos obejis kūpā struodoj „Dainys duorznīku školā”, kur Marta veidoj digitalūs materialus, „tys vyss ir baļsteits iz Dainys zynuošonu 35 godu laikā, kas tyka puorveiduotys par vuiceibu materialu. Niu jau ir 240 akademiskūs stuņžu materials par duorzkūpeibu, i niu teik radeits materials ari par floristiku.” Marta veidoj stabilu dzeivis vidi, struodoj duorzā, audzej cuoļus, kab byutu biologiskys karbonadis, i poša nūsoka sovu ritmu. „Dzeive laukūs, ka tu jū mierktīceigi veidoj, nūdrūšynoj tev cīši lobu psihologiskū stuovūkli. Īdūd tev dorbu, īdūd tev naudu, tī ari veidojās, tei taida mozuo laimis formuleņa.” Marta zyna ari, kū nūzeimej izdegšona, tok lauku vidē jei ir atroduse spāku: „Maņ navajag vaira īt atsapyust koč kur tuoli, iz tuolejū parku. Es vīnkuorši attaisu durovys, i pasiežu iz slīksneiša. Tī es varu atsajaunuot, tī es varu atsagrīzt poša pi seve, i saprast, deļ kam es tū vysu doru, kab nūdzeivuotu jāgpylnu dzeivi, kab pamastu koč kū pie seve.” Kab atsateisteitu, svareiga sovys vierteibys apsazynuošona: „Latgalīšim vajag apsazynuot vēļ vaira i vēļ pamateiguok tū, cik mes asam vierteigi ar sovu īškejū raksturu. Mes asam unikali cylvāki. Es cīši izbaudu cylvākus ite. Cylvāki veidoj tū kulturtelpu, kas ite ir unikala.”

Latgalē nogāzies Ukrainas kaujas drons, rudenī gaidāmajās Saeimas vēlēšanās biļetenus skaitīs ar rokām. Par valdības sniegto atbalstu kokrūpnieku uzsākts kriminālprocess. Krustpunktā analizējam nedēļas aktualitātes. Vērtē Rīgas Stradiņa universitātes docente, politoloģe Lelde Metla-Rozentāle, žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele, Latvijas TV žurnālists Guntis Bojārs un TV24 žurnālists Armands Puče.  

Latgalē nogāzies Ukrainas kaujas drons, rudenī gaidāmajās Saeimas vēlēšanās biļetenus skaitīs ar rokām. Par valdības sniegto atbalstu kokrūpnieku uzsākts kriminālprocess. Krustpunktā analizējam nedēļas aktualitātes. Vērtē Rīgas Stradiņa universitātes docente, politoloģe Lelde Metla-Rozentāle, žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele, Latvijas TV žurnālists Guntis Bojārs un TV24 žurnālists Armands Puče.  

Renātis i Aigara Vancānu saimē aug seši bērni: Agate, Kristaps, Jēkabs, Pāvils, Tuoms (Toms), Fraņcs (Francis) i logistika saimē ir „atstruoduota pa minotom”. Vancānu saimē ir treis pamatlītys, iz kū jī bolstās: „Volūda, ticeiba, kultura – treis pamatvali,” puorskaita Renāte, „bez ticeibys ir gryuts dzeivuot. I tys veidoj cylvāka mugurkauli, raksturu. Vuiceit mīļuot vīnam ūtru.” „Kolnasātā” gastej Renāte, Aigars i divi jaunuokī bārni. Tuoms i Fraņcs vuicās Rēzeknis katuoļu vydsškolā i jim pateik spēlēt basketbola, braukt ar ritini i mauduotīs. Renāte ir Latgolys Kulturviesturis muzeja golvonuo kruojuma globuotuoja, bet Aigars struodoj „Augstsprīguma teiklūs”. Tuoms (Toms) ir pīsadalejs literarajā uzvadumā „Francis” (2024) i LSM „Bērnistabā” latgalīšu vuordu īrunuošonā, kas itūgod sajēme ari Latgalīšu kulturys goda bolvu „Boņuks 2025”. Latgalīšu volūda skaņ kai Vancanu saimē, tai rodu pulkā, bazneicā, dorba vītuos i školā, tok Fraņcs stuosta, ka juo klasē „tikai es runoju latgaliski, vysi prūt krīvu volūdu, angļu volūdu i daudz cytys volūdys”. Kab caltu latgalīšu volūdys prestižu, svareiga kotram sova izaugsme, izsver Renāte: „Kultura ir tei, kas veidoj personeibu, i kaidu kulturu mes dūsim jaunīšim, bārnim, taidi jī mums ari byus, deļ tam tys saturs ir cīši svareigs, kab tys byutu lobs i latgaliski, i eistyn kvalitativi. Tys ir kotra cylvāka pošapzinis vaicuojums, kaida jam ir pošapziņa, cik jis spiej nūvērtēt sovys saknis, nu kurīnis jis īt.” Tam pīkreit ari Aigars: „Ari kulturys pasuokumūs, ka byutu vairuok latgaliskuo volūda dzieržama, tod ari tys byutu pozitivs moments, latgalīšu volūda izaplateitu vairuok sabīdreibā.” Svātdīnem kūpā īt iz bazneicu styprynuot ticeibu, nūskaiteit kūpeigu lyugšonu, saīt vysim kūpā pi vakareņu golda, atzeimēt vaļsts svātkus, turēt gūdā vaļsts i saimis karūgu, izstuosteit dzymtys stuostus – tuos ir viņ dažys svareigys zeimis, kas Vancānu saimē ir īlyktys bārnūs. „Ka tu mīļoj tūs, kuri ir tev aiz mugurys, tys ir vysuleluokais patriotismys. Tei ir tei patriotisma putra, kas ir ībaruota,” soka Renāte. Aigars ir īsasaistejs „„Svātuo Jāzepa veiru kūpīnā”, kur veiri sasateik divejis reizis godā. Ari Rēzeknē ir moza veiru grupa, kur sasateikam reizi mienesī — kūpeigi lūdzamīs, slavejam Dīvu i dolomīs ar pīdzeivuotū, taidā veidā atbolstam vīns ūtru.” Mīlesteiba iz sovu zemi Vancānu saimē ir pošsaprūtama, jim „Latgola ir sāta, dzymtuo vīta, Latgola ir daļa nu vaļsts, Latvejis naatjamama sastuovdaļa, bez Latgolys nabyutu Latvejis.” Jaunuokūs bārnu vieliejumi Latvejis saimem par byušonu iz prīšku ir stypri i spieceigi: „Lai nabyutu kara Latvejā, i nabyutu brīsmeigi bez iedīņa, iudiņa, syltuma,” soka Tuoms i Fraņcs jam pīkreit. „Eistyn, kab byutu mīrs pasaulī, Latvejā, Latgolā, tys ir pats svareiguokais, lai dabasi byutu breivi,” dasoka Renāte, i Aigars papyldynoj: „Vysim nūvodim skaistu, mīreigu nuokūtni! Kotram nūvodam, lai Latveja eistyn byutu vīnuota. Lauki — tys ir myusu lapnums pasaulī.”  

Latvijā par aptuveni mēnesi agrāk nekā parasti sācies veģetācijas periods dabā, kas nozīmē, ka savvaļas augi mostas. Arī gana daudz dārzaugiem jābūt jau iesētiem vai jāgatavojas to sējai. Tāpēc arī šoreiz saruna ar Latvijas dārzkopības institūta vadošo pētnieci, doktori Līgu Lepsi par dārzaugu selekciju. Latvijā nupat, nupat būs oficiāli apstiprināta pirmā Latvijā selekcionētā meloņu šķirne – „Solo”. Tās pirmsākumi, izrādās, meklējami jau pagājušā gadsimta pirmajā pusē Latgalē. Protams, runājām arī par to, kā laikapstākļi un klimats ietekmē, kādas šķirnes pie mums labāk aug, kādas ne. Līga Lepse sarunā arī min, ka kaitēkļi un slimības, kas Latvijā ienāk no dienvidu zemēm, te mēdz apsēst augus, kuriem šīs kaites iepriekš nav bijušas, jo dienvidos šie augi netiek audzēti. Šobrīd tiek pētīti gadījumi, kad kādam ziemeļiem raksturīgam kultūraugam ir konstatēta slimība, kas ienākusi no dienvidiem un nekad iepriekš šiem augiem nav fiksēta. Tā kā vēl notiek pētniecība un gadījumu aprakstīšana, pētnieki vēlējās, lai dodam vēl laiku pirms nākt klajā ar ziņojumu, bet šis aspekts tiešām ir nepatīkams. Ir daudz vieglāk, ja ienāk pie mums kādas slimības vai kaitēkļi, piemēram, zemenēm, kāpostiem, kartupeļiem, kas ir bijušas šiem augiem slimības izcelsmes reģionā, kur noteikti jau ir izstrādātas metodes, kā cīnīties ar to. Protams, var būt arī tādi gadījumi, kā ar tā sauktajiem „ģimenes sīpoliem”, ko agrāk Latvijā plaši audzēja. Tie ir sīpoli, ko iestāda vienu, bet vasaras beigās no katra vecā sīpola izaug vairāki jauni, nevis viens liels, kā tagad iecienītākajām šķirnēm. Latvijas ģimenes sīpolu populācija esot slima, vīrusaina, tāpēc reti kurš vairs to audzē. Latvijas dārzkopības institūta speciālisti cer atveseļot šo šķirni, uzlabot tās īpašības un tā varētu atgriezties daudzos dārzos.

„Boņuk, cik tu lels izaudzis!” – tā, citējot Jāņa Streiča kinofilmu „Cilvēka bērns”, var teikt par latgaliešu kultūras gada balvu „Boņuks 2025”. Šogad melnā svēpētā māla keramikas statuetes pasniegtas jau 18 reizi par Latgales kultūras bagātināšanu, godinot desmit spilgtākos notikumus un personības. Savukārt balvu par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā saņēma Ziemeļlatgales tradicionālās kultūras sargātāja, projektu vadītāja un kultūrvēstures pētniece Ruta Cibule. Latgaliešu kultūras gada balvas pasniegšanas ceremonija šogad sākās ar emocionālu brīdi – piemiņas mirkli nesen mūžībā aizgājušajam režisoram Jānim Streičam. Uz skatuves ekrāna bija redzami kadri ar pašu Jāni Streiču un viņa veidotajām kinofilmām, bija dzirdama arī režisora balss jeb precīzāk sauciens – stingrs, draudzīgs un cilvēcīgs. Ar savām balsīm skatītājus priecēja Balvu mūzikas skolas bērnu koris diriģentes Lindas Vītolas vadībā. Tieši šis koris pērn tika atzīts par Latvijā labāko, iegūstot galveno balvu Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku Koru konkursa finālā 2025. gadā. Balvas pasniegšanas ceremoniju vadīja radio personība un influenceris Lauris Zalāns kopā ar Medņevas etnogrāfiskā ansambļa sievām. Šogad ar savu klātbūtni pasākumu pagodināja Latvijas Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, kurš savā uzrunā uzsvēra Latgales vēstniecības „Gors” lomu Latgalē un arī Latvijā. Kopumā „Boņuka” balvai šogad bija izvirzīti 155 pretendenti, no kuriem apbalvojumam žūrija nominēja 30 notikumus, personības un aktivitātes.   Viens no 2025. gada vērtīgiem notikumiem latgaliešu kultūrā ir folkloras kopas „Grodi” albums „Sudrabu smeldama”. Tas ir albums ar tradicionālās kultūras motīviem, kas interpretē latgaliešu folkloru mūsdienīgā skanējumā. Godināts tika arī jauns mūzikas projekts, kurā latgaliešu valoda un identitāte tiek integrēta populārās mūzikas stilā, etnodžeza noskaņās. Tā ir grupa „Bruoli i muosys” ar albūmu „Na pādejais”, kas saņēma gan „Boņuka” balvu, gan arī skatītāju simpātijas balvu „Žyks”. Boņuka balvu saņēma arī Nautrēnu kultūrtelpa, kas tagad iekļauta arī Latvijas Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Tāpat starp laureātiem ir Rēzeknē esoša vietējā kopiena, kurai dots nosaukums „Nezināmā Rēzekne”. Tā ir domubiedru grupa, kuri pēta vēsturi, kultūru, dabu, rīko lekcijas, ekspedīcijas, talkas un iedrošina citus būt aktīviem. Tieši šie vietējie aktīvisti bija tie, kuri uzsāka parakstu vākšanu platformā „Manabalss.lv”, lai nosargātu Latgales vēstniecību „Gors” no privātā nomnieka. „Boņuka” balvu saņēma arī Latgales dziesmu svētki, kas pērn svinēja simtgadi. Latgaliešu kultūras gada balvu saņēma arī vairākas personības, proti, Daugavpils teātra aktrise Kristīne Veinšteina, latgaliešu kultūras un literatūras kopēja Edīte Laime, latgaliešu folkloras pārrakstītāja Anna Putāne un arī bijusī Latgales vēstniecības „Gors” vadītāja Diāna Zirniņa. „Beidzot jūtos labi. Tā bija diezgan mulsinoša sajūta, izejot uz skatuves, redzēt, ka visa zāle ir piecēlusies kājās,” tā, saņemot „Boņuka” mūža balvu, pēc ceremonijas teica Ruta Cibule, kura ir Ziemļlatgales tradicionālās kultūras sargātāja, projektu vadītāja un kultūrvēstures pētniece. Ruta Cibule novēl latgaliešu kultūrai mainīties un iet laikam līdzi. Latgales kultūras gada balvu „Boņuks” organizē Latgales vēstniecība „Gors”. Kā sarunā apliecināja Latgales vēstniecības „Gors” vadītāja Ilona Rupaine, „Boņuka” balva ir veids, kā pateikt vienkārši cilvēcisku paldies tiem, kuri dara.

Anna Putāne Latvīšu folklorys kruotivis (LFK) digitalajā arhivā garamantas.lv atšifriejuse manuskriptus i puorrakstejuse ap 25 000 latgalīšu volūdys failu, taidā veidā paplašynojūt folklorys tekstu izpieti. Par nūzeimeigu īguļdejumu latgalīšu montuojuma saglobuošonā i populariziešonā Anna Putāne itūgod nomināta Latgalīšu kulturys goda bolvai „Boņuks 2025”. Anna Putāne platformā garamantas.lv manuskriptus atšifrej jau gondreiž 10 godu, tok stuosts par folkloru suocēs jau daudz agruok Annys saimē, kur bejuši aktivi teicieji. Anna zynuojuse, ka LFK arhivā vajag byut failim ar juos saimis stuostim, kas pīraksteiti 1959. godā „kod folklorys kruotive reikoj 13. ekspediceju iz Preiļu i Daugovpiļs rajonim, i muna vacvacmama Veronika, juos bruoļs Juoņs i jūs obu mama Tekļa palīk par teiciejim. Munai babai Eleonorai tod ir 12 godu, jei tī šiverej, skraida apliek, i muna vacvacmama Veronika jai soka „Načauksti kai apeiņu kuleite!”. Tū es pīraksteju, tys ir saglobuots failūs, lobs teicīņs – “Načauksti kai apeiņu kuleite!”.” Anna gribiejuse sovys saimis teiciejus kruotivē „atrast ir pasavērt, kū jī ir pīstruoduojuši, kū pasacejuši, kaidys dzīsmeitis ir zynuojuši.” Suokuse šifrēt sovys saimis teicieju puora failu dīnā „sovys prīcys piec”, piec tam jau sekuojuši cyti faili. Ka failu digitalizaceja īs iz prīšku, folklora byus daīmamuoka pietnīkim, entuaziastim, studentim, tok „vysu atšifrēt nav īspiejams, deļtuo ka vyss nav atrasts, vysod koč kū var atrast,” soka Anna Putāne. „Vysim pīraksteitojim, puorraksteituojim, vysim ir bejs plāns ari tū izpieteit,” skaita Anna, svareigi saprast, kai vuords „teik fiksāts, redigēts, publicāts voi nateik publicāts, pīraksteit, puorraksteit ir vīns, izpieteit ir cyta līta piec tam.”   Voi Anna Putāne par pārnejā godā padareitū sajims Latgalīšu kulturys goda bolvu „Boņuks”, zynuosim 14. martā, kod Latgolys viestnīceibā „Gors” nūtiks apbolvuošonys ceremoneja, tū varēs tīšraidē klauseitīs ari LR1 i vērtīs LSM.lv, kai i vokorā LTV1. Sovpus da 11. marta portalā LSM.lv var atbaļsteit sovu simpateju i bolsuot par kaidu nu 30 bolvys pretendentu – izalaseit spūdruokū 2025. gods nūtikšonu, personeibu ci aktivitati latgalīšu kulturā, kas sajims publikys bolsuojuma bolvu „Žyku”.

Rubrikā „Muzykys žvyrs” muzikis Ingars Gusāns, ari Solvvaļnīks i muzykys entuziasts Silvestrs Solovjevs stuosta par latgalīšu muzykys īrokstim, kaidi albumi latgalīšu muzykā ir izdūti, i kam ir vārts dagrīzt viereibys. Žvyrs ir grants, i Sovvaļnīks skaita, ka „latgalīšu muzykys ceļš nikod nav bejs leidzons, tys vysod ir bejs kai pa granta ceļu, ari idejiski „Muzykys žvyrs” ir vysā pamatuoti – vysu laiku ceinomēs, īmam, sovpateigs ceļš.” Apsavieršonā vysaidi muzykys žanri, grupys i solo muokslinīki. Itūreiz par folklorys kūpys „Grodi” jaunuokū albumu „Sudrabu smeldama” (2025), kas sajiems Latvejis muzykys īrokstu goda bolvu „Zelta mikrofons” albuma dizaina kategorijā, tyka ari nomināts storp lobuokajim tautys muzykys albumim, taipat tyka nomināts ari Latvejis myzykys nūzaris bolvai GAMMA tautys muzykys žanrā, i albums nomināts ari Latgalīšu kulturys goda bolvai „Boņuks 2025”. Folklorys kūpys „Grodi” albumā „Sudrabu smeldama” atrūnamys dzīsmis i tautys muzyka nu Latvīšu folklorys kruotivis ekspediceju, Emiļa Melngaiļa pīrokstu, Mārtiņa Boiko veiktūs īrokstu i pošys Aīdys Rancānis personeigūs arhivu – dzīsmis i daņči nu Bolvu nūvoda Brīžucīma, Medņovys, Viļakys, Bierzpiļs i Škilbānu pusis, Kruoslovys nūvoda Izvolta, Dagdys, Bukmuižys, Ludzys nūvoda Nierzys i Mežavydu pogosta. Taipat ari Sibirejis latgalīšu montuojums, kurū sovulaik Timofejevkys cīmā īrakstejs Latvīšu folklorys kruotivis pietnīks i „Grodu” daleibnīks Aigars Lielbārdis. Sudobrys – kai pūrs, goreiguos boguoteibys simbols, gudreiba, dzeivisziņa, dzeivisgudreiba, dabojama caur dorbu, paaudžu sarunom i dzeivi kūpā. Doba kai spāka olūts, dzīsme i daņcs kai katarse, škeisteišonuos, kas kai atteirej, tai dūd spāka.

Esam aizvadījuši salīdzinoši bargu ziemu, sācies pavasaris un hidrologi jau brīdina par lielu palu iespējamību. Šīs ziemas bargumu juta burtiski ikkatrā nozarē. Mežaimniecībā stabils sals tiek vērtēts kā noderīgs, enerģētikā to jutām apkures rēķinos, transportā – ceļu uzturētājiem vairāk darba. Par transportu un ziemu arī šīs nedēļas saruna ar Valmieras Transporta uzņēmuma (VTU) pieredzējušo autobusa šoferi Edgaru Zaķi. Sarunā par to, kādi šoziem bija ceļi, kā to uzturēšana ziemā pa gadiem mainījusies. Viņš gan, izrādās, ir ļoti entuziastisks ziemas braucējs un stūrēt sniegā un putenī viņam tīri labi patīk. Bet šoziem bija diezgan izteiktas reģionālas atšķirības – Kurzemes ziemeļos un Vidzemes ziemeļrietumos – Limbažu, Valmieras, Siguldas novadā šī ziema nemaz arī nebija tik sniegota, un sausajā februārī braukšana bieži bija gandrīz tikpat laba kā vasarā. Latgalē gan brīžiem ceļi bija neizbraucami.   -- Daudzviet Latvijā ir piektā diennakts pēc kārtas ar vidējo temperatūru virs nulles. Meteoroloģiskais pavasaris ir sācies. Arī kalendārais, protams, līdz ar 1. martu. Pēc dabas norisēm izšķir vēl arī fenoloģisko pavasari, kad sākas augu mošanās - sniegpulksteņi dažviet ir parādījušies, bet par vizbulītēm vēl nav dzirdēts, taču līdz ar šo silto gaisa masu, atgriezušies pirmie gājputni.  Jau pagājušajā nedēļā gan Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs, gan Klimata un enerģētikas ministrija, kā arī glābēji un citas institūcijas brīdināja, ka pali šogad var būt lieli.  Daudzviet Kurzemes upēs jau ir sācies palu maksimuma periods, jo Ventspils, Talsu, daļēji arī Kuldīgas un Dienvidkurzemes novadā sniega sega ir nokususi. Kurzemē bīstami vai plaši plūdi nav gaidāmi. Lokāli, protams, applūdīs kādi lauki, vietējas nozīmes ceļi, bet Kurzemē tradicionāli upēm ir diezgan veiksmīga konfiugrācija un lieli, postoši plūdi, kas skar lielas apdzīvotas vietas, ir ārkārtīgi reta parādība.

Par myuža īguļdejumu latgalīšu kulturys atteisteibā itūgod Latgalīšu kulturys goda bolvys “Boņuks 2025” ceremonejā gūdynuos kulturys darbineicu, Zīmeļlatgolys tradicionaluos kulturys sorguotuoju, projektu vadeituoju, kulturviesturis pietneicu Rutu Cibuli. Ruta Cibule jau vaira nakai 40 godu dorbojās kulturys i biblioteku jūmā, naatkareigi nu ījamamuo omota vysod augši viertiejuse i turpynoj styprynuot Zīmeļlatgolys namaterialū kulturys montuojumu, latgalīšu volūdu i vītejūs cylvākus. „Dzeivojūt mozuos vītuos, nadreikst dareit mozys lītys, vajag dareit lelys lītys, i tai dūmoj, kū tu gribi izdareit, vajag byut leluokai par tovu kasdīnu. Tu nadreiksti dūmuot mozys dūmys, tod tu ari mozus darbeņus tikai izdareisi. Ka tova īcere ir tuoda, kuru tu eisti navari sasnēgt, tod tei ir normala īcere. Ka tu izdareisi 80–90 procentu nu cīši lelys dūmys, tys byus labi. Izadreikstēt vajag, vajag sapņuot lelus sapynus, i tod ari izadūs.” Ruta Cibule auguse Baļtinovys pusē, tys laiks jai īdevs „tuodu mīreigu styprumu”, studiešona LU Filologejis fakultatē bibliografejis apakšnūzarē īdavuse „laukuma sajiutu. Skatejumu, ka pasauļs voi informativuo telpa nasastuov nu vīna gabaleņa, bet ka tei ir puzle, kas sastuov nu cīši daudzu gabaleņu. Tev vysu laiku vajag vērtīs iz tū laukumu, iz tū biļdi koč kaidā kūpumā i kūpsakareibuos.” Bolvu pusē Ruta Cibule vaira nakai 20 godu dorbuojusēs biblioteku jūmā, i vaira nakai 20 godu struoduojuse kulturys jūmā – „tī beja ari fiziski spieceiguokī i taidi ciļvieciskuos izaugsmis godi”. Vadejuse biblioteku, kulturys nūdaļu, bejuse vaļsts inspektore, tok „tam nav nikuodys nūzeimis eistineibā, kuo tī omoti saucās, vysmoz deļ mane,” soka Ruta Cibule. „Kultura jau nav tikai tys, kas nūteik kulturys ci tautys nomā. Varbyut pat svareiguok tys, kas nūteik uorpus tautys nomim. Tautys kultura, tautys tradiceja, kas ir uorkuorteigi spieceiga – vīnys lauku sīvys goreigais montuojums cytureiz ir tik apbreinys vārts, ka tev vīnkuorši gribīs paklusēt i apbreinā pasaklauseit tū boguotū pasauli, kas ir vīnā cylvākā.” Zīmeļlatgolys identitati izceļ divys spieceigys īzeimis, skaita Ruta Cibule: „Vīna ir patriotismys cīši augstā leiminī. Tū varim vērtīs jau nu Latvejis vaļsts dybynuošonys laiku, juo Latgolys partizanu pulks patīseibā ir vīneigais militarais formiejums, kas ir radīs nu tautys inicativys. Nu mozu puļceņu izaudzs par lelu i nūzeimeigu spāku Latvejis vaļsts naatkareibys nūsorguošonā šamā pusē. Ūtra līta – ite ir sasaglobuojušys cīši styprys tautys tradicejis – tradicionaluo dzīduošona, kas ir spylgtuokuo nu Zīmeļlatgolys īzeimu, tradicionalī daņči, tradicionaluo muziciešona. Varim runuot par saļmem, maja dzīduojumim, eipaši dzīduošonu ar pusbaļsi. Divys golvonuos lītys, kur es radzu Zīmeļlatgolys atškireibu i Zīmeļlatgolys spāku.”

LSM Latgales redakcijas studijā Rēzeknes domes deputāti Aleksandrs Bartaševičs ("Kopā Latvijai"/LPV) un Ināra Groce (LZP/LRA/JKP).

Kūpīna „Nezināmā Rēzekne” (latgaliski „Nazynomuo Rēzekne”) ar vysaidom iniciativom jau ostoiņus godus aktivi dorbojās Rēzeknis i Latgolys kulturtelpā, puļcejūt kūpā vysaidu profeseju i paaudžu cylvākus i veicynojūt piļsūniskū leidzdaleibu. Kūpīnā dorbojās ļauds, kuri pietej interesantus faktus par piļsātu, izdūta ari gruomota „Eisa Rēzeknis viesture”, reikoj lekcejis, ekspedicejis, tolkys, putnu vāruošonys pasuokumus i īdrūsynoj sabīdreibu paust sovu redzīni. Aktivitatis ir pamaneitys i nūvārtātys, i itūgod bīdreiba „Nezināmā Rēzekne” nomināta Latgalīšu kulturys goda bolvai „Boņuks 2025”. Par bīdreibys padareitū, par planim iz prīšku, kai nu mozys kūpīnys augt par lelu i par latgaliskū Latgolā stuosta bīdreibys „Nezināmā Rēzekne” puorstuovis Regita Zeiļa i Laura Spundere. Kūpīna „Nezināmā Rēzekne” dorbojās nu 2018. gods, kas roduos kai naformala iniciativa, „kab vairuok izzynuotu Rēzeknis viesturi, taišni tū nazynomū, kam mes paskrīnam garum i kū mes ari napamonom,” stuosta Regita Zeiļa, kura kūpīnā dorbojās nu poša suokuma. „Ite ir juopīmiņ Andris Uškāns, kurs kai viesturnīks ari suoce pieteit Rēzekni i gribēja vairuok par tū runuot i vairuok ari publicēt vysaidus stuostus, i vyss saguoja vīnā mozā izzinis bukletā 2020. godā, kas tai i saucēs „Nazynomuo Rēzekne — ceļveds ziņkuoreigajim”. I es saceitu, ka „Nazynomuo Rēzekne” eistineibā apvīnoj taidus ziņkuoreigus cylvākus, kuri grib naviņ izzynuot vaira, bet ari kūpā radeit pateikamu vidi, kūpīnu, kur var saīt i dareit.” „Nezināmā Rēzekne” apvīnoj kai viesturnīkus, tai dobys pietnīkus i cytu jūmu interesentus, „niu asam ari cīši plotai aizguojuši par dobu, par kūpīnys īsaisti. Itūgod vairuok dūmuosim par apkaimem Rēzeknē, kai sevkurs var uzajimt atbiļdeibu par vidi, kurā dzeivoj,” pastreipoj Regita. Laura Spundere bīdreibā „Nezināmā Rēzeknē” suokuse dorbuotīs vāluok, tok saprotuse, ka tys jū iņteresej: „Myusu kūpīna niu ir vysā stabila, kaidi 10–15 cylvāki, kuri aktivi īsasaista. Prūtams, mes grybātum, kab cylvāki nasabeist i vairuok īt da myusu.” „Nezināmā Rēzekne” jau ir palykuse par zeimynu i dorbojās uorpus piļsātys rūbežim, īsasaistūt kai Latgolys, tai vysys Latvejis vaicuojumūs. Pārnejā godā izdūta ari Andra Uškāna gruomota „Eisa Rēzeknis viesture”, i Laura skaita, ka taišni par tū bīdreiba ir tykuse „Boņuka” nominantūs, „jei fokusejās pamatā iz Rēzeknis viesturi, bet ir gona daudz aspektu, kas ir saisteiti ar vysys Latgolys viesturi”. Regita vys byušonu „Boņuka” nominantūs vaira redz par tū, „ka myusu pīmārs varātu ruodeit, ka latgaliskais var byut cīši vysaids, i ka Latgolys kulturtelpu boguotynoj daudzveideigi pasuokumi, kas ari var byut kūpīnys radeiti. Par vysaidu temu aktualiziešonu, kas ir kai saisteitys ar Latgolys cylvākim, ar Latgolys viesturi, ar Latgolys kulturu, kū mes gribim saglobuot, ar kū mes lepnojamīs, i sevkura aktivitate, kū mes dorim, patīseibā ir ar golvonū mierki, kab īdzeivuotuoji pasavārtu iz apleicīni sovaižuok. Otkon īmeiļuot tū vītu, nu kurīnis tu ej, kur tu dzeivoj, tys ir byutiski. Mes varim pylnvierteigi īguļdeit i atteisteit tū vītu.”   Voi bīdreiba par pārnejā godā padareitū sajims Latgalīšu kulturys goda bolvu „Boņuks”, zynuosim 14. martā, kod Latgolys viestnīceibā „Gors” nūtiks apbolvuošonys ceremoneja, tū varēs tīšraidē klauseitīs ari LR1 i vērtīs LSM.lv, kai i vokorā LTV1.

Rubrikā „Itai lobuok” profesore Lideja Leikuma turpynoj stuosteit par tū, kaidus latgaliskūs vuordus, tūs salykumus ci formys lobuok lītuot. Itūreiz par tū, kai latgaliski lobuok pasaceit škeivs, apakštaseite, gluozeite. Itai lobuok – telierdzs (talerka), spodkeņa, kiliškeņa. Ite saimisteibys prīškmati, kas mums atguojuši caur poļakim. Latgalīšu meitinis guoja kolpuotu iz poļaku muižom, tī juos vuicejuos vysaidus smolkūs vuordus i atnese iz sātu. Ir vysaidys polinismu variacejis – talerka, teļvierdzs, telierdzs, telierdžs. Škeivs ir adaptāts vuocu ciļmis vuords, germanismys. Vysod pyrmū rūku dūtu tam, kas nu pošu tautys guojs, ar vysu tū, ka jis svešu kungu atnastais. I škeivs ir svešu kungu atnastais. Lobuok – telierdzs, talerka. Telierdžus salīk prīškā. Mozeņais telierdzeits kopejis kruškai (apakštaseite) byus spodka, spodkeņa, tū par telierdzi nasauks. I vēļ par golda kulturu runojūt – ir taida moza gluozeite – gluozeite ir germanismys, bet latgaliski ir kiliškeņa.

Rubrikā „Viesture latgalīša acim” viesturis doktorants i muzikis Arņs Slobožanins atsaver iz konfliktu par Suecys kanalu 20. g. s. vydā, i kai caur latgalīšu presi par itū konfliktu tyka veiduota latgalīšu sabīdriskuo dūma. Suecys krize beja 1956.–1957. godu konflikts storp Egipti i Lelbritaneju, Izraelu i Fraņceju. Streids beja par tū, kurs kontrolēs kuģu plyusmu pa Suecys kanalu. Suecys kanals škārsoj Egiptis teritoreju i savīnoj Sorkonū jiuru ar Vydsjiuru, tys ir nūzeimeigs i strategiskys objekts kai militari, tai ari ekonomiski i politiski.

Saeimas Ārlietu komisija galīgajam lasījumam virza likumprojektu par Latvijas izstāšanos no Stambulas konvencijas. Satiksmes ministrs Atis Švinka (Progresīvie) nevirzīs Ventspils brīvostas pārvaldes parādu norakstīšanu Valsts kasei vairāk nekā 14 miljonu eiro apmērā. Tiesā atkal nonākusi Latgalē noslepkavotās Justīnes lieta - prokuratūra iesniegusi apelāciju, pieprasot meitenes slepkavām bargākus sodus. Lietuvā valdība pieņēmusi lēmumu uz mēnesi slēgt valsts robežu ar Baltkrieviju. Ar izņēmumiem robežu varēs šķērsot tikai Medininku robežšķērsošanas punktā. Pēc 100 dienām Itālijā startē ziemas olimpiskās spēles.

Līdz ziemai noteikti vēl ir kāds laiciņš palicis, bet bieži gadās, ka ziema savu pirmo uznācienu sarīko jau oktobrī vai novembra sākumā, kad bieži arī sniegam neesam gatavi. Tieši par šādām agrām sniega stihijām stāsts raidījumā Zināmais nezināmajā. Šoruden patiesi sals un sniegs nesteidzas uz mūsu pusi. 12. oktobrī Latvijas austrumu daļā pirmās slapjās sniega pārslas krita, bet sniega segu neveidoja. Bet ir bijušas reizes, kad jau oktobrī atnākusi ziema un paralizējusi ikdienas dzīvi. Daudzi pirmo sniegu jau gaida, jo pelēkais laiks ir sācies, tas nenoliedzami ir drūmāks bez sniega. Bet, kad tad ir normāli, kad uzsnieg pirmā sniega kārtiņa? Dati par Rīgu kopš 1961. gada liecina, ka vidējais datums pēdējā desmitgadē, kad ne tikai nobirst dažas pārslas, kas tūlīt izkūst, bet jau izveidojas vismaz centimetru bieza sniega sega, bijis 29. novembris. Tā kā vēl mēnesis jāgaida. Savukārt vēsturiskie dati rāda, ka šāda pirmā sniega diena ir kļuvusi ievērojami vēlāka 60. un 70. gados. Šajās desmitgadēs vidējais datums bija, kad izveidojās 1 cm bieza sniega kārta, bija 14. novembris.   Protams, korekti būtu salīdzināt trīsdesmitgades, jo klimatoloģijā laika solis ir 30 gadi. Tad, ja paņemam 1961.-1990. gadu, pirmā sniega diena bija 17. – 20. novembrī. Šādi paraugoties, protams, pieaugums nešķiet liels. Bet pēdējā desmitgadē pirmais sniegs ir bijis arvien vēlāk. Pagājušajā ziemā pirmā diennakts ar vidējo sniega biezumu vismaz 1 cm bija tikai 4. janvārī. Protams, ir bijušas daudzas reizes, kad pašā oktobra uzsnieg, kā arī reti gadījumi, kad jau septembrī ir bijis sniegs. Digitalizētajā Latvijas Televīzijas arhīvā var atrast ziņu par sniega stihiju Latgalē 1992. gada 27. oktobrī. Latvija ir nesen atguvusi brīvību, ir milzīgas finansiālas problēmas un Latgalē ilgstoši palikusi bez elektrības sniega dēļ. Toreiz vidējais sniega biezums bija 15-22 centimetri, dažviet mērījumi liecina, ka pat 37 cm. Togad sniga arī pārējā Latvijā, bet pārsvarā sniega biezums bija līdz 10 centimetriem. Savukārt 2002. gada kārtīga ziema ne tikai ar sniegu, bet pat -15 grādu salu Vidzemē ieradās jau 21. oktobrī. Bet 2003. gadā tieši Rīga un tās apkārtne piedzīvoja lielāko oktobra sniega stihiju zināmajā vēsturē. Naktī no 26. uz 27. oktobri Rīgā uzsniga 39 centimetri sniega. Tas ir liels sniega daudzums pat jebkuram ziemas mēnesim, kur nu vēl oktobrim. Pilsēta, protams, bija paralizēta tajā rītā.

Kādas ir izjūtas un pārdomas, atgriežoties Latvijā no citas zemes, kur vadīts kāds laiks – vai cerētais ir piepildījies un kas gaidāms nākotnē? Tiešraidē uzklausām stāstus Latgalē. Ārdavas muižā tiekamies ar tiem, kas devušies pasaulē, tagad atgriezušies un strādā Latvijā. Sarunājas Latgales Plānošanas reģiona koordinatore Ruta Priede, "Ārdavas muižas" saimniece Maija Krasnā, kura bija devusies uz Īriju, "Ērgļu" pirtiņas īpašnieks, pirtnieks Oļegs Orlovs, kurš atgriezies no Skotijas, uzturterapeite, psihoterapijas speciāliste Agnese Krumpāne, kura vairākus gadus pavadījusi Somijā, un veikala „Maxima” direktore Aglonā Karīna Selicka, kura strādājusi Īrijā vairākus, bet tagad jau piecus gadus ir atpakaļ Latvijā.

Kara ārsts un dzejnieks Antons Skrinda 20. gadsimta sākumā bija ne tikai viens no Latgales garīgās atmodas virzītājiem, bet arī vāca folkloru. Šo mantojumu no jauna dzīvā lietojumā atgriezusi Augšdaugavas novada folkloras kopa "Dyrbyni", izdodot  albumu "Ontona monts". Antons (Ontons) Skrinda, dzimis 1881. gadā, mūžībā aizgājis īsi pirms Latvijas valsts dibināšanas, 1918. gadā, bija viens no izcilākajiem un redzamākajiem Latgales atmodas darbiniekiem – kara ārsts, žurnālists, grāmatu izdevējs, arī folkloras vācējs. Latvijas Folkloras krātuves digitālajā arhīvā garamantas.lv ir pieejams Ontona Skrindas arhīvs ar 1590 folkloras vienībām. Ap 30 viņa teiktās dziesmas un melodijas 1900.gadā Pēterburgā pierakstījis Emīls Melngailis. Skrindas teiktajām un pierakstītajām dziesmām jaunu dzīvību devusi Augšdaugavas novada folkloras kopa “Dyrbyni”, izdodot albumu “Ontona monts”, kas klausāms arī lielākajās mūzikas straumēšanas vietnēs Spotify un Youtube. Ar “Dyrbyni” dalībniekiem tiekamies Valmieras etnomūzikas festivālā. Nupat beigusies viņu uzstāšanās, kurā kopas vadītāja Anna Briška nepagurstoši arī vidzemniekiem dziesmu starplaikos vēstī par savu novadnieku. No sava mūža 37 gadiem, tikai apmēram trešdaļu Antonam Skrindam bija dots aizvadīt Latgalē. Pēc atgriešanās Rēzeknē 1913. gadā, jau gadu vēlāk, sākās Pirmais pasaules karš. Skrinda kā frontes vecākais ārsts piedalījās kaujās Krievijas—Vācijas un Krievijas—Austroungārijas frontēs. Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas devās uz Latviju, mira īsi pirms Latvijas valsts dibināšanas 1918. gada 31. martā no ceļā iegūtas rozes infekcijas. Apglabāts Rēzeknes Katoļu kapos. Folkloras kopai "Dyrbini" izdevies savam novadniekam radīt līksmu un dzīvības pilnu piemiņu – mūzikas albumu "Ontona monts".

Kā panākt, ka politiskās partijas reģionos, īpaši Latgalē, izvērš plašāku darbību? Par to diskusija studijā, kurā piedalās PROVIDUS direktore un vadošā pētniece Iveta Kažoka, Latvijas Universitātes profesors Juris Rozenvalds, Sabiedrības par atklātību "Delna" pētnieks Artūrs Bikovs, kā arī sarunai pievienojas biedrības "New East" pārstāvis Viktors Andruškevičs.  

Ja salīdzina ar citām vasarām, pagaidām negaisi Latviju saudzē, un šis gads, kas bijis laikapstākļu ziņā līdz šim, der kā piemērs, ka vēsās vasarās negaisu ir mazāk. Un lai arī šogad Vidzemē un Latgalē problēmas rada pārlieku lielais ūdens daudzums no lietavām, nav vismaz negaisā un krusas sapostītu dārzu. Tajā pašā laikā citviet Eiropā jau nav glābiņa no svelmes. Kamēr pie mums lielākajā daļā valsts meteoroloģiskā vasara vēl nav sākusies, turpinās neierasti garš un slapjš pavasaris, Eiropas rietumos gan pavasaris, gan vasaras sākums bijis ar sausu un karstu laiku. Vairāku rietumeiropas valstu meteodienesti ziņo, ka pavasaris bijis sausākais vai viens no sausākajiem novērojumu vēsturē, tā tas bijis daļā Lielbritānijas, Beļģijā, Vācijas dienvidos, Bavārijā. Un vasarīgais siltums un karstums, ko daudzi mūsu pusē gaida, netiek tālāk par Eiropas rietumiem. Spānijā jau labu laiku valda ne vien svelme, kas jūnijā tur ir normāla parādība, bet atsevišķi reģioni piedzīvo karstuma rekordus. Latviju šī gada vēsais vasaras sākums mūs sargā no lieliem un postošiem negaisiem. Pēdējo septiņu gadu laikā jūnijā jau bija pirmie spēcīgie negaisi, kad krusa, intensīvas lietusgāzes un brāzmaini negaisa vēji posta dārzus. Šogad pagaidām esam iztikuši tikai dažiem rībošiem mākoņiem, bez to atnestām stihijām. Pagājušajā nedēļā bija brīdinājumi par postošu negaisu, tomēr tas Latvijā neizveidojās, bet tam nav tiešas saistības ar vēso laiku. Tā vairāk bija veiksmīga sakritība, negaiss ar viesuļiem tika Lietuvas austrumiem. Lietuvas robežsardze izplatīja kadrus, ko uzņēmušas novērošanas kameras uz Lietuvas-Baltkrievijas robežas, tur koki gāzās krustām šķērsām un tā kā pats pierobežas rajons ir mazapdzīvots, nācās piesaistīt papildspēkus no citiem Lietuvas reģioniem, lai sakārtotu robežu, kur tiešām bija burtiski aizgāzta ar kokiem. Šādiem atsevišķiem pērkona negaisiem, kas atnes stihijas, protams, nav vajadzīgs ilgs un noturīgs karstums. Pietiek ar to, ka tveicīgas un mitras gaisa masas ar augstu temperatūru ir netālajos Eiropas reģionos un līdz mums atnāk īslaicīgi. Taču, ja salīdzinām ar iepriekšējiem gadiem, kad jūnijā valdīja svelme, iespējamība negaisu stihijām, protams, ir daudz mazāka, ko labi parāda arī statistika. Pēdējā vasara, ko Latvijā no klimatiskā skatu punkta varēja saukt par vēsu, bija 2017. gadā, toreiz bija tikai viena ļoti karsta diena, kad temperatūra Latvijā sasniedza +30 grādus, un bija viens tiešām liels negaiss ar postījumiem tajā pašā dienā - 12. augustā. Tomēr ir arī reizes, kad negaiss uznāk ne pārāk karstā laikā. Kas ir galvenie faktori, kas veicina negaisa veidošanos? Karstums, no vienas puses, nav tas pats svarīgākais, jo ir gadījumi, kad postoši negaisi ir arī bez tā, piemēram, ASV štatos, kur īpaši pavasara un vasaras sākuma mēnešos viedojas virpuļviesuļi jeb tornado, bieži svelmes pat nav. Latvijas ģeogrāfiskajos apstākļos gan biežāk sanāk, ka visi faktori sakrīt tad, kad ir arī svelme. Plašāk skaidro Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra sinoptiķis Kristans Pāps, kurš ir viens no zinošakajiem negaisu jautājumos. Viņš uzsvēra, ka vajadzīgas gluži kā kādam ēdienam - trīs sastāvdaļas, bez kurām nekādi. Pirmais - augsts gaisa mitrums (un Latvijā tas visbiežāk nāk ar ļoti siltu vai karstu gaisu); otrais - atmosfēras nestabilitāte, tā meteorologi sauc stāvokli, kad uz zemes gaiss ir daudz siltāks un mitrāks, nekā augstākos atmosfēras slāņos, kas ne vienmēr nozīmē karstumu uz zemes. Trešā lieta, ko nevar raksturot gluži vienā vārdā, - process vai apstāklis, kas ierosina vai palīdz siltajam un mitrajam gaisam pacelties. Un tad iesaistās visa apkārtējā vide - tas varbūt reljefs, ēkas, tā var būt jau pastāvoša gaisa cirkulācija vai gaisa plūsmas, kas pēkšņi turbulenti paceļ silto un mitro gaisu augšā un aizsāk šo procesu. Pēc tam, kad mākonis sācis veidoties, tas jau pats sāk sevī iesūkt siltuma un mitruma doto enerģiju no piezemes slāņa. Negaisa mākoņus var iedalīt vairākos veidos gan pēc to izcelsmes, gan izpausmēm, gan stihijām, ko tie nes un šo gan paklausīsimies, skaidro sinoptiķis Kristiāns Pāps.

Šogad maijs mūs ar laikapstākļiem nav lutinājis - tad salnas, tad lietavas. Bieži nākas dzirdēt, ka ir neparasti laikapstākļi. Taču auksts, lietains un salnas maijā nav nekas neparasts, bet tieši pirms 20 gadiem - 2005. gada maijs Latgalē bija tiešām katastrofāls. Var teikt, ka tajā gadā laikapstākļi bija "mazliet izgājuši no rāmjiem". 2005. gada maija sākums bija vēss un slapjš. Tad no 8. līdz 18. maijam ļoti slapjš. Īpaši Latgalē, kur dažās dienās nolija vairāk nekā 100 milimetri lietus, bet visā lietus periodā kopā Daugavpilī – 184 mm, Jēkabpilī un Dagdā – mazliet virs 160 mm, Rēzeknē – ap 140 mm. Lai vieglāk saprast apjomu – maijā visa mēneša klimatiskā norma ir ap 60 milimetriem. Tātad desmit dienu laikā reģionā nolija 2-3 mēneša normas. Togad pavasaris kopumā bija gana vēls, lauki bija mitri vēl no sniega kušanas, upēs ūdens līmenis arī gana augsts, tāpēc ilgstošo lietavu atnestajiem ūdeņiem īsti nebija kur likties, kā vien kāpināt līmeni upēs un appludināt krastus. Tādās lietavās applūst arī zemākās vietas tālu prom no upēm. Vai ir skaidrojums, kas toreiz izraisīja tik pamatīgas lietavas? Situācija atmosfērā bija itin līdzīga tai, ko piedzīvojam aizvadītās nedēļas nogalē – ir vēsa arktiskā gaisa masa un mazkustīgs ciklons. Pagājušajā nedēļā tās nokrišņu zonas vismaz mazliet bija kustīgākas apstaigāja Baltijas reģionā diezgan plašus apvidus, bet 2005. gada sakritība bija Latgalei nelabvēlīgāka, jo 2005. gadā visas stiprākās nokrišņu zonas izlija tieši virs Latgales un tuvējo kaimiņvalstu – Lietuvas, Baltkrievijas un Krievijas reģioniem. Kad plūdi bija pārdzīvoti, strauji ieradās karstums. Ūdeņi vēl nebija tā pa īstam atkāpušies, kad jau 24. maijā Latgalē temperatūra sasniedza 28 grādus, dažas dienas vēlāk arī 30 grādus, ļoti siltas bija arī naktis. Un tas radīja Latvijā ļoti neierastu situāciju: ūdens pilnajās upēs, ezeros, dīķos un grāvjos, ūdens lāmās, kas joprojām bija uz laukiem, strauji savairojās dažāda veida knišļi. Atgādinām, ka tam, cik daudz vasarā ir odu, vairāk ir saikne, nevis ar to, cik barga ziema bijusi un vai tie ir izsaluši, bet kādi apstākļi ir pavasarī un vasaras sākumā. Odi vairojas slapjās vietās, ūdenī. Jo vairāk ir ūdens un siltāks ir laiks, jo tie ātrāk var savairoties. Oliņu izšķilšanās ātrums atkarīgs no gaisa temperatūras. Un 2005. gada maijā radās tam perfekti apstākļi. Knišļu bija tik daudz, ka tie apsēda lopus ganībās burtiski kārtām. No knišļu kodumiem mājlopi gāja bojā. Arī 1998. gadā bijis knišļu uzbrukums lopiem, toreiz gāja bojā daži desmiti lopu, 2005. gadā – vairāki simti. Vai šī gada situāciju laikapstākļu ziņā var salīdzināt ar 2005. gadu? Šogad nokrišņu daudzums ir bijis ievērojami mazāks, un ūdens līmenis upēs un ezeros bija zemāks, līdz ar to ūdens varēja brīvāk noplūst un tik pārmirkuši vai applūduši lauki nav. Tālāk jāseko, cik strauji kāps gaisa temperatūra, jo ir mitrāks nekā citus pavasarus, turklāt šīs nedēļas otrajā pusē varētu būt vēl dažas ļoti lietainas dienas. Ja mēneša beigās ieradīsies straujš siltums, tad diezgan drīz jārēķinās ar lieliem odu bariem. Kukaiņu pētnieki 2005. gadā lielo knišļu savairošanos skaidroja ne tika daudz ar plūdiem, bet neveiksmīgu temperatūras svārstību režīmu, proti, vēsajā maija pirmajā pusē knišļu sadētās oliņas attīstījās lēni, varētu teikt, ka uzkrājās vairāki dējumi un tad pēkšņā siltumā visi šķīlās vienlaicīgi. Šajā ziņā šogad ir līdzība ar 2005. gadu. Ja šogad laikapstākļi šķiet nebijuši, tad vēsture liecina, ka ir bijis vēl nepatīkamāk. No gaišās puses raugoties – dažos iepriekšējos gados pavasarī un vasaras sākumā Latvijā agri iestājās sausums, no tā cieta arī lauksaimniecības kultūras. Ja šogad maija beigās, jūnija sākumā laikapstākļi normalizēsies un lietus periodi būs beigušies, tad tas, kas nenosala, augs griezdamies, jo mitruma uz kādu laiku būs gana.