Podcasts about latgal

Helēnys i Jura Viļumu saimē aug diveji dāli – Vitolds i Teodors, i latgalīšu volūda jim ir naviņ sazinis veids, jei ir vide, kurā aug bārni, veidojās attīceibys i teik saglobuota pīdareibys sajiuta. Helēna, Jurs, Vitolds i Teodors Viļumi runoj par sovys saimis pīredzi, kaida ir latgalīšu volūdys vīta myusdīnu Latvejā, kod apliek dominej cytys sazinis telpys, kai bārni pījam i turpynoj vacuoku dzymtū volūdu, i kū cylvākam nūzeimej dūmuot, runuot i dzeivuot sovā volūdā uorpus Latgolys. Viļumu saime izaveiduoja pyrma divpadsmit godu 17. majā, Vitolds vuicās Rēzeknis suokumškolys 5. klasē, Teodors īt bārnuduorzā, Jurs saimē ar bārnim runoj latgaliski, Helēna – latvyski. Latgalīšu volūda ir jūs saimis ideņtitate, stuosta Jurs: „Tei ir daļa nu manis, i ka es tū daļu naīdūdu sovim bārnim, nu tod koč kū mes zaudejam vysi. Saimē mes runojam kai latgaliski, tai baļtiski. Piec byuteibys tys ir taids mozais Latvejis idealais modeļs, ka runojam par volūdom. Var runuot latgaliski, var runuot baļtiski, vīns ūtra saprūt. I latvīšu volūdys ituos obejis divejis boguoteibys koč kaidā veidā, es ceru, ka juos sasaglobuos i atsateisteis.” Teodors latgaliski ronoj kai ar bārnim, tai škuoluotuojom bārnuduorzā. Vitolds soka, ka jam gruomotys skaiteit latgaliski ir tikpat vīglai kai latvīšu literārajā volūdā: „Maņ apmāram vīnaidi.” Vitolds vuicās ari latgalīšu volūdys pareizraksteibu, stuosta juo mama Helēna: „Jis roksta eiszinis papam, kod paps brauc nu Reigys, paruoda maņ, voi pareizi pīraksteja. Jam ir svareigi, lai ir pareizi latgaliski.” Viļumu saimē vysaidys gruomotys skaita, i nav jau tai, ka tikai latgalīšu gruomotys var skaiteit latgaliski, stuosta Jurs: „Vysys gruomotys nu suokuma, kod skaiteju bārnim prīškā, es skaiteju ar reizi latgaliski. Respektivi, gruomota ir saraksteita latvīšu literarajā volūdā, bet es jū automatiski, cik maņ labi saguoja, puorlyku latgaliski. Vysys gruomotys var skaitiet latgaliski.” „Naradzu nivīnu problemu, kas varātu rastīs bārnim nu tuo, ka jī sātā ir runuojuši latgaliski ar vacuokim, nav nikaida pamatuojuma tam,” puorlīcynuota Helēna. Školuos, kur nūvodvuiceibā ir latgalīšu volūdu, situaceja grupuos ir cīši atškireiga. „Es gaideju, ka mes parunuosim par latgalīšu volūdys viesturi,” soka Vitolds. Jurs papyldynoj: „Tī leimini latgalīšu volūdā bārnim ir cīši dažaidi. Juodūmoj, kai latgaliskū īdzeivynuot, suocūt nu bārnuduorzu. Byutu breineigi, ka tom saimem, kuramuos jau runoj latgaliski, varātu byut laiku pa laikam koč kaidi pasuokumi, kur nūstyprynuot latgalīšu volūdys zynuošonys i prasmis, lai bārni redz, ka ir cyti bārni, kas runoj latgaliski, i ka saimē runoj latgaliski, ka tys nav trokais paps, kas vīns pats papa volūdā runoj.” Kaida byus latgalīšu volūda iz prīšku tuoļuokuos paaudzēs, atkareigs nu pošu volūdys runuotuoju. Vitolds grybātu, „ka palīk latgalīšu volūda.” Jurs skaita, ka tehnologejis atsateista i tys var „paleidzēt volūdys īdzeivynuošonai, bet tei švakuo puse, ka babeņu i dzedeņu vaira napalīk. Demografeja kreit iz leju, laukūs, kur latgalīšu volūda beja daudz stypruoka nakai piļsātvidē, ir mozuok cylvāku, leidz ar tū ir sovi riski, partū ka volūda jau ir stypra nu tuo, cik daudz cylvāki jū lītoj.” Volūda kai muols puorsameica, cikom palīk skaista, skaita Jurs: „Kai muola svečturi – kab jū sataisietu, vajag daudz muola sameiceit. Tai ite, kab byutu skaista volūda, ar dzejūlim, ar literaturu, ar vēļ koč kū, vajag daudz tuo muola! Ka jis koč kur meicejās, maļās, tod volūda ari atsateista, koč kaidi jauni vuordi atīt.” Helēna papyldynoj: „Ka cylvāks jiut, ka jam nasagrib pazaudēt latgalīskū sajiutu, vīnkuorši nasabeit i raudzeit atrast veidus, kur praktizēt. Golvonais ir justīs breivi, kod tu runoj latgaliski, lai nav sajiuta, kū padūmuos, ka taids nu dzeraunis ci tamleidzeigi, bet ka tei ir taida poša volūda, kai vysys volūdys. I tev jei ir, laid vīnkuorši, palaid, lai jei dzeivoj. Tys, ka īsamaisa vuordi nu angļu volūdys, nu krīvu volūdys, tys ir bejs vysūs laikūs. Vysys volūdys kai muoli puorsameica, bet taipat turpynoj sovu gaitu. Ari latgalīšu volūda taidā pošā veidā eksistēs. Kai jei eksistēs, nivīns navar paradzēt, bet jei byus.”

Ratinsku saime nu Rēzeknis – Ilona, Mareks i Dominiks apzynuoti veidoj i dzeivoj latgaliskā vidē. Latgalīšu volūda Ratinsku saimē ir muotis volūda, pošsaprūtams sazinis pamats i pylnviertiegi kluotyn asūša vysuos dzeivis jūmuos – školā, dorbā, draugu vydā. Mareks Ratinskis vuicās Rēzeknis Vaļsts 1. gimnazejis 8. klasē, spielej futbolu i basketbolu, Dominiks Ratinskis vuicās Rēzeknis suokumškolys 6. klasē i spielej futbolu, jūs mama Ilona Ratinska struodoj foto veikalā. Ilona ari poša izauguse latgaliskā vidē: „Es dzeivuoju taidā latgalīšu vidē, mes pogolmā bejom voi nu latgalīši, voi nu krīvi, latvīši beja daži bārni, kas atbrauce pi babu vosorā. Nikū eipašu es nadūmoju, ka runoju latgalīšu volūdā, tys beja pats par sevi saprūtams, deļ tuo ka tai runuoja vysi. Školā mes sovā storpā runuojom, školuotuoji runuoja latgalīšu volūdā, stuņdis beja latvīšu volūdā, bet uorpus mums vide beja latgalīšu.” Latgalisku vidi Ilona turpynoj veiduot ari sovim bārnim: „Es mieginuoju izveiduot taidu vidi, lai jī nasajustu kai aborgeni, ka mama ir vīneiguo, kas ar jim runoj latgalīšu volūdā. Deļtuo saimis doktere jim ir latgalīte, zūbu higieniste, speciali meklieju, ir latgalīte. Puišim ir sovi draugi, ar kū jī runoj latgalīšu volūdā, sasaroksta ar eisziņom jī sovā storpā latgaliski.” Mareks aplīcynoj: „Ar daudzim draugim runoju latgaliski. Školā ari ir daži klasisbīdri, ar kurim latgaliski runoju, i školuotuoji ari latgaliski runoj, deļtam vyss ir labi.”  Dominiks pīkreit: „Školuotuoji latgaliski runoj, ir draugi futbolā, kuri latgalīšu volūdā runoj, ar školys draugim gondreiž vysim runoju latgaliski.”  Ratinsku saime ir bilingvala, tok volūda ar bārnim gon ir latgalīšu, stuosta Ilona: „Pat navaru nikod dzeivē īsadūmuot, ka ar sovim bārnim runuotu kaidā cytā volūdā. Tys beja nu vīnkuorši pats par sevi saprūtams. Nui, veirs ir krīvs, mes ar jū runojam krīvu volūdā, bet ar bārnim mes vysi runojam latgalīšu volūdā.” Ka dzierdi apliek sovu latgalīšu volūdu, jei navar byut sveša, ka runoj tāvs, muote, dzeds, baba, tod ari bārnim, aizīmūt iz bārnudruorzu i školu, latgalīšu volūda sasaglobuos, sprīž Ilona: „Mani tys puorsteidz, kod roksta, ka Rēzekne ir cīši krīvyska. Es nazynu, es laikam koč kaidā sovā burbulī dzeivoju, maņ vyss ir latgalīšu volūdā, es naradzu problemu. Vysi kontakti ar školuotuojim ir latgalīšu volūdā. Vysusmīkleiguokais vysod beja tys, ka maņ juopīroksta, ka muns bārns ir latvietis, voi ka dzymtuo volūda ir latvīšu volūda. Es izreizi soku – nu, jam nav dzymtuo volūda latvīšu, jam dzymtuo volūda ir latgalīšu. Dominiks vyspuor latvīšu volūdā suoka runuot trejūs godūs. Jis īsavuiceis latvīšu volūdu, i par tū es pat naīspryngu.” Ilona stuosta par sovu gramatikys pīredzi, cik svareigi byutu, ka školā vuiceitu latgalīšu volūdys gramatiku: „Maņ latvīšu volūdā beja problemys ar konjugacejom. Es vysu suoku saprast tikai tod, kod es suoku saprast latgalīšu gramatiku. Es beidzūt saprotu – ā, tai tuos konjugacejis, redz, kur tys suņs beja aprokts tymā latvīšu volūdā. Ka bārni zynuotu gramatiku latgaliski, jim byutu vīgļuok vuiceitīs latvīšu volūdu.” Sovs latgalīša lapnums i mugurkauļs juonūtur ari breižūs, kod nu molys kaids grib apsmīt ci izviļkt kaidu stereotipu, puorlīcynuota Ilona: „Mes asam tī, kas poši sovu volūdu nasam. Poši cylvāki sev izlīk koč kaidu klišeju, ka ar bārnu navar runuot latgalīšu volūdā.” Ilonys vieliejums latgalīšu mamom ir vīnkuoršs i teišs: „Muot, naapzūdz sova bārna, īdūd jam sovu dzymtū volūdu leidza! Tys byutu muns nūvieliejums. Es jau smejūs – latgalīšim tei volūda ir tik cīši slapana, ka vacuoki bīži viņ izdūmoj – nā, sovam bārnam es nanūdūšu tū volūdu tuoļuok. Es skaitu — tei ir klaja bārna apzogšona. Tu pats runoj latgaliski, a bārnam tu pieški izdūmoj – es ar jū narunuošu latgalīšu volūdā. Nu, kū tys bierneņš tev ir taidu izdarejs, ka tu nūliemi ar jū narunuot latgalīšu volūdā? Nav problema, vide ir tys, kū tu pats izveidoj. Vyss nu teve ir atkareigs, ka tu pats runuosi latgalīšu volūdā, tev ari pretim runuos latgaliski.” „Nasakaunēt runuot latgaliski, tys ir normali, ka tu esi latgalīts i vari runuot sovā dzymtajā volūdā,” dasoka Mareks.

Nedēļas laikā pierobežā vairakkārt ir atskanējuši trauksmes brīdinājumi. Vai pie kaujas droniem vismaz Latgalē ir jāsāk pierast? Tikmēr Krievijā gatavojas 9. maija svinībām un draud ar triecieniem Kijivai. Aktualitātes Krustpunktā analizē žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele, TVNET grupa galvenais redaktors Toms Ostrovskis, portāla "Delfi" žurnālists Raivis Spalvēns un Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs Mārtiņš Pričins.  

Latgalē atbildīgie dienesti turpina meklēt otru nokritušo dronu, kas aizvien varētu būt sprādzienbīstams. Pēc drona incidenta Latgales pašvaldībās vērtē civilās aizsardzības gatavību Pēc dronu incidenta Latgalē šūpojas aizsardzības ministra Sprūda krēsls; viņš gatavs uzņemties atbildību. "Azov" virsnieks: Lai sabiedrības noturība un gatavība visa veida – tostarp arī kara – apdraudējumiem būtu augstā līmenī, iedzīvotājus ir jāizglīto jau no skolas sola. Venēcijas biennālē sākas 61. starptautiskā mākslas izstāde. Vai agresorvalstu Krievijas un Baltkrievijas sportisti jau drīzumā varētu atgriezties olimpiskajās spēlēs ar savu simboliku? Starptautiskā Olimpiskā komiteja vakar, 7. maijā, jau reabilitēja baltkrievus, bet krievu statusu nemainīja.

Nedēļas laikā pierobežā vairakkārt ir atskanējuši trauksmes brīdinājumi. Vai pie kaujas droniem vismaz Latgalē ir jāsāk pierast? Tikmēr Krievijā gatavojas 9. maija svinībām un draud ar triecieniem Kijivai. Aktualitātes Krustpunktā analizē žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele, TVNET grupa galvenais redaktors Toms Ostrovskis, portāla "Delfi" žurnālists Raivis Spalvēns un Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs Mārtiņš Pričins.  

Šorīt, 7. maijā, Latvijas gaisa telpā ielidojuši vairāki bezpilota lidaparāti no Krievijas, un Latgalē nokrituši divi bezpilota lidaparāti. Bija izsludināts iespējamais gaisa telpas apdraudējums un iedarbināta šūnu apraide. Tāpēc Krustpunktā runājam par civilo aizsardzību, secinājumiem un mācībām, kas veicamas pēc šīs nakts notikumiem Latgalē. Analizē Nacionālo bruņoto spēku majors un Zemessardzes štāba virsnieks Jānis Slaidiņš, SIA "NEWT21" valdes priekšsēdērājs Jānis Garisons un Valsts ugunsdzšības un glābšanas dienesta priekšnieka vietnieks Ivars Nakurts. Sazināmies ar aizsardzības ministru Andri Sprūdu, iekšlietu ministru Rihardu Kozlovski un izglītības un zinātnes ministri Daci Malbārdi.    

Šorīt, 7. maijā, Latvijas gaisa telpā ielidojuši vairāki bezpilota lidaparāti no Krievijas, un Latgalē nokrituši divi bezpilota lidaparāti. Šorīt agri no rīta Balvu, Ludzas un Rēzeknes novados izsludināts iespējamais gaisa telpas apdraudējums un iedarbināta šūnu apraide. Pulksten 8.20 Nacionālie bruņotie spēki informēja, ka no rīta izplatītais brīdinājums par apdraudējumu gaisa telpā Balvu, Ludzas un Rēzeknes novados ir beidzies Ņemot vērā pašreizējo situāciju Rēzeknē un Rēzeknes novada teritorijā šodien atceltas mācības visās izglītības iestādēs. Un arī Ludzas novada pašvaldības vadība nolēmusi, ka mācības skolās nenotiks, bet pašvaldību darbiniekiem dots rīkojums strādāt attālināti. Savukārt Balvu novada pašvaldība nolēmusi, ka mācības skolās šodien notiks attālināti. LSM Latgales korespondente Madara Bērtiņa ziņo, ka Rēzeknes iedzīvotāji bija satraukti, jo bija ilgstoša neziņa par notikumiem. Viens no Krievijas ielidojušais drons nokritis Rēzeknē naftas uzglabāšanas bāzē. Valsts policija ir apstiprinājusi, ka operatīvie dienesti naftas uzglabāšanas objektā Rēzeknē konstatēja iespējamas drona atlūzas. Valsts policijas priekšnieka vietnieks Andris Zellis intervijā Latvijas Televīzijai sacīja, ka operatīvie dienesti naftas uzglabāšanas objektā Rēzeknē konstatēja iespējamas drona atlūzas. Viņš uzsvēra, ka patlaban ugunsgrēks notikuma vietā ir lokalizēts un draudu nav. Valsts policijas sākusi kriminālprocesu.

Šorīt, 7. maijā, Latvijas gaisa telpā ielidojuši vairāki bezpilota lidaparāti no Krievijas, un Latgalē nokrituši divi bezpilota lidaparāti. Bija izsludināts iespējamais gaisa telpas apdraudējums un iedarbināta šūnu apraide. Tāpēc Krustpunktā runājam par civilo aizsardzību, secinājumiem un mācībām, kas veicamas pēc šīs nakts notikumiem Latgalē. Analizē Nacionālo bruņoto spēku majors un Zemessardzes štāba virsnieks Jānis Slaidiņš, SIA "NEWT21" valdes priekšsēdērājs Jānis Garisons un Valsts ugunsdzšības un glābšanas dienesta priekšnieka vietnieks Ivars Nakurts. Sazināmies ar aizsardzības ministru Andri Sprūdu, iekšlietu ministru Rihardu Kozlovski un izglītības un zinātnes ministri Daci Malbārdi.    

Studijā NBS komandieris Kaspars Pudāns.

Latvietis un lauki ir nesaraujami jēdzieni, burtiski ieaudušies latviskajā dzīvesziņā, vienlaikus emocionālajai noskaņai klāt nāk pragmatiskie apsvērumi lauku teritoriju apdzīvošanā. Vai nākotnē Latvijas laukos vēl sastapsim latviešu mazās saimniecības? Vai lauki visos laikos ir bijuši iekāroti un kāpēc aizvien turpinām runāt par lauku izzušanu? Kādas izskatīsies šīs plašās teritorijas pēc simts gadiem? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes profesore Irina Pilvere, Rīgas Stradiņa universitātes tenūrprofesors un sociologs Miķelis Grīviņš un Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes profesors Māris Bērziņš. Kas jums katram pašam lauki - pētījumu objekts vai joma, vai kaut kādā brīdī paši esat personīgi bijuši piesaistīti laukiem, lauku tematikai vai dzīvei laukos? Miķelis Grīviņš:  Man liekas, ka, dzīvojot Latvijā, tu nevari nebūt saistīts ar laukiem. Es pats līdz kaulam esmu pilsētnieks, jo laikam izbaudu to, ka vakarā varu iziet un atrast to kafejnīcu, vai to, ka visi tie pakalpojumi ir gana tuvu. Bet vienlaikus lauki mums ir tepat blakus, un arī mana bērnība ir liela daļa ir pagājusi laukos. Lai arī esmu salīdzinoši jauns, ir nācies dziļā Latgalē ravēt dobes un darīt visas tās lietas, ko ap 90. gadiem visi vēl darīja. Rezultātā tā pieredze ir ne tikai intelektuāla. Māris Bērziņš: Stipri līdzīgi - zinātniskajā pētniecībā ir pilsētas un lauki, varbūt pat pilsētas nedaudz vairāk, bet lauka darba pieredze ir un arī tie paši, ko Miķelis jau minēja, 90. gadi un un vasaras dzīve laukos, skolas brīvlaiks laukos ar visiem darbiem Vidzemes pusē. Irina Pilvere: Bērnību esmu pavadījusi laukos. Studijas man saistītas ar lauksaimniecības ekonomiku, līdz ar to kopš studiju beigšanas es esmu saistīta ar laukiem. Vai nu esmu strādājusi, vai politiku bīdījusi, vai savukārt tagad ir pētniecība. Viss saistīts ar lauksaimniecību. Salīdzinoši vērtējot situāciju laukos šodien un agrāk, Miķelis Grīviņš norāda, ka cilvēkiem ir viegli pateikt - agrāk bija labāk, bet patiesībā agrāk, visticamāk, bija daudz sliktāk. Bet mēs varētu labāk, ja mēs nopietni plānotu, un, ja mēs nopietni neplānosim, tad nākotne būs sliktāka." Tomēr ir jādomā par dažādu pakalpojumu pieejamību laukos, rēķinoties, ka iedzīvotāju skaits samazinās Latvijā kopumā un sevišķi reģionos. "No šodienas skatupunkta liekas, ka mēs dzīvojam tādā krīžu saplūšanas laikā, iespējams, ka šobrīd ir tā slikti. Bet toe paradoksi - mēs sarūkam, bet no otras puses, izglītības līmenis tik augsts sabiedrībā gandrīz vai nav nekad bijis, profesionālā kvalifikācija aug, ienākumi aug," vērtē Māris Bērziņš, atzīstot, ka kopumā noteikti dzīvojam labāk. Irina Pilvere norāda, ka nebūtu pareizi vērtēt kategorijās labākie un sliktākie vai grūtākie laiki Latvijas laukos ir bijuši šobrīd vai vēl tikai priekšā? "Vajag apzināties to, ka, ja mēs gribam, lai cilvēki būtu laukos, tad kas ir cilvēkam galvenais? Ja viņam ir darbs, viņš varēs nopelnīt sev iztiku, tad viņš arī gribēs dzīvot un strādāt laukos. Bet atceramies, ka mums laukos ir divas galvenās ražošanas nozares - tie ir meži un lauksaimniecība. Līdz ar to, ja nerodas darbavietas citās jomās un ja pakalpojumi arī samazinās ar tām pašām skolu slēgšanām un visām pārējām lietām, tad mēs pat gribēdami nevaram cerēt, ka laukos cilvēku būs vairāk," vērtē Irina Pilvere.

Tiešraidē no Daugavpils studijas raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts pētām, kādi ieguvumi un izaicinājumi sagaida reemigrantus, atgriežoties uz dzīvi Latgalē. Kādas ir darba un valodas apguves iespējas, cik veiksmīgi izdodas atrast mājokli un cik vēlīgi atbraucējus sagaida vietējie? Sarunājas Latgales uzņēmējdarbības centra vadītājs Andris Kucins, reemigrantes Agnese Krumpāne un Irina Novikova un Nodarbinātības valsts aģentūras "Eures" konsultante Līga Žoida.  

Tulkuotuoja Jūlija Tumanovska nu jaunnorvegu volūdys latgaliski puortulkuojuse Nobela premejis literaturā laureata Juna Fosis (Jon Olav Foss) lugu „Kaids nūteikti atīs”. Luga latgaliski īstudāta Daugovpiļs teatrī (režisors Olegs Šapošnikovs, 2024) i izruode sajāmuse Latgalīšu kulturys goda bolvu “Boņuks 2024”. Taipat luga latgaliski izdūta ari gruomotā (2025), kas tyka nomināta kai Latvejis Literaturys goda bolvai (LaLiGaBa 2025), tai gruomotu muokslys konkursa „Zelta ābele 2025” bolvai. Kod vīnu mozu volūdu puortulkoj iz cytu mozu volūdu, juos obejis palīk drupeit leluokys. Jūlija Tumanovska stuosta par jaunnorvegu i latgalīšu volūdu leidzeibom: „Jaunnorvegu volūda ari ir leidzeiga tam, kai latgalīšu volūda Latvejā ar tū, ka jū lītoj na tik daudz cylvāku kai lelū volūdu, bet tam taipat ir dīzgon lela nūzeime vaļstī.” Kod tulkuojums ir izguojs ceļu da teatra skotivis, tei ir ari sova veida tulkuotuoja atkluošona, soka Jūlija: „Kod es pyrmū reizi beju iz pyrmizruodi, es cīši uzatrauču, ka vysi niu redzēs, kū es dareju vīnatnē, vīntuleibā. Deļtam ka raksteišona i tulkuošona ir dīzgon vīntuļs dorbs, tu esi vīnatnē ar tekstu, ar datoru i ar sovom dūmom.” Struodojūt ar latgalīšu volūtu, Jūlija ir sasakuoruse ari ar napateikamu attīksmi nu cytu literatu, kas kustynoj vēļ vaira raksteit i tulkuot latgaliski: „Aizstuoviešona ir dreižuok vysys Latvejis kontekstā. Ir ari sova vajadzeiba storp latgalīšim koč kū ari paruodeit, nagrybu saceit pīruodeit, tod tys daboj taidu nagativu dzinuli, taidu napateikamu sajiutu. Dreižuok ar taidu lepuošonūs – vajag ari ik pa laikam paruodeit sovejim. Asūt storp literatim Latvejā, cytūs pasuokumūs ar latvīšu literatim, dažreiz cylvāki ari drusku rauga nūnycynuot, voi eistyn ir tik svareigi, ka roksta latgaliski, voi ir ari kaidi tulkuojumi latgaliski – nu latgalīšu volūdys, voi iz latgalīšu volūdu, i ar taidu nycynūšu attīksmi, tod arī rūnās tei sajiuta – redz, ite ir gruomota, tys ir nūtics, tys ari nūtiks i byus iz prīšku.” Jūlija skaita, kod viņ ir īspieja, par sovom kulturys vierteibom, viesturi, latgalīšu volūdu vajag stuosteit, runuot i lapnuitīs, tok „pats svareiguokais ir vīnkuorši latgalīšu volūdys lītuošona. Juorunoj latgaliski vysur, kur tu vari.” Svareiguokuo līta, kū cylvākam dūd literatura, ir empateja, izsver Jūlija: „Ir taids citats, ka dzeja ir empatejis mašyna. I maņ ruodīs, tū var attīcynuot ari iz gruomotom i dailliteraturu kūpumā. Kū vaira tu skaiti gruomotys, tū vairuok redzi, kai dzeivoj dažaidi cylvāki, tu vari trenēt sovu empateju, izjust, kai vysaidi cylvāki pīdzeivoj pasauli, i saprast, kas ītekmej kaida cylvāka izvēli.” Gruomotu, kū Jūlija grybātum puortulkuot latgaliski, saītu vasals saroksts, tok golvonais ir „nasabeit skaiteit gruomotys latgaliski. Tys, nu kuo cylvāki beistās, ka nav tai, ka tu skaiti tikpat dreiži, kai tu skaiteitu latvīšu volūdā. Juorauga pa drupeitei, i tai jau var tikt leidz vasalai izlaseitai gruomotai, gruomotu plauktam, varbyut var tikt ari leidz tulkuošonai, voi raksteišonai kai maņ.”  

Eiropas Savienības līderi Kiprā notikušajā neformālajā samitā vienojušies, ka pirmās Ukrainas pievienošanās sarunas varētu sākties tuvākajās nedēļās un mēnešos. Atceras pirms 40 gadiem notikušo Čornobiļas atomelektrostacijas avāriju un piemin šīs traģēdijas upurus. Latgalē ir īstenots šī gada vērienīgākais investīciju projekts. 100 miljoni eiro ieguldīti “Latvijas finiera” meitasuzņēmumā “Verems” Rēzeknes novadā. Iepazīstina ar kampaņu sabiedrības izglītošanai par pareizu rīcību pēc ceļu satiksmes negadījumiem. Tūristiem no Eiropas nesenās ziņas par dronu incidentiem un kara apdraudējumu Baltijas valstīs nav tik izšķirošas, izvēloties Latviju par tūrisma galamērķi. FIBA ļauj sacensībās atgriezties agresorvalstu U-21 3x3 basketbolistiem.

27. aprelī svietejam Latgolys kongresa dīnu, kod pīvieršam viereibu, cik svareigs beja 1917. godā Rēzeknē nūtykušais Pyrmais Latgolys latvīšu kongress, kam beja nūteicūša lūma Latvejis vaļsts izveidē. Tūreiz vīns nu vaicuojumu beja latgalīšu volūdys, kulturys i ideņtitatis saglobuošona. Cik tys ir svareigs niu, par latgaliskuo nūzeimi myusdīnu publiskajā telpā, kulturā, muzykā, literaturā, medejūs i sabīdreibā saruna ar kolegim, cylvākim, kuri struodoj latgaliskajā kulturā i veidoj Latvejis Radio raidejumu „Kolnasāta”. Latgolys stuņdē gastej „Kolnasātys” produceņte i vadeituoja Guna Zvīdre, literaturzynuotnīks i „Kolnasātys” rubrikys „Vuordineica” veiduotuojs Valentins Lukaševičs, muzikis i rubrikys „Muzykys žvyrs” veiduotuojs Ingars Gusāns aba Sovvaļnīks.  

Vai airBaltic dēļ kritīs valdība? Premjere Siliņa ir paziņojusi, ka ir gatava koalīcijas izjukšanai, lai nodrošinātu nacionālajai aviokompānijai 30 miljonu aizdevumu.  Latvijā šodien uz visiem autoceļiem vairāk policijas - 24 stundu akcijā pastiprināti kontrolē atļautā ātruma ievērošanu. Cik apzinīgi līdz šim bijuši autovadītāji Latgalē - reportāža no reida. Eiropa ir gatava ieviest jaunu lietotni, kas ļaus pārbaudīt lietotāja vecumu pirms sociālās saziņas vietņu apmeklēšanas.

Garajās Lieldienu brīvdienās paspējām piedzīvot gandrīz visus iespējamos pavasara laikapstākļus – gan siltu sauli, gan lietu, sniegu un stipru vēju. Beidzot ieradās arī pagājušajā nedēļā apspriestais cīruļputenis. Bija gan cīruļputenis, gan daļā Vidzemes izveidojusies sniega sega, kā tas pavasaros pie mums notiek gandrīz vienmēr. Pērn 5. aprīlī Vidzemē un Latgalē cīruļputenis atnesa pat 10–12 centimetru biezu sniegu, no Cēsu puses iedzīvotāji sūtīja mērījumus ar 18 cm biezu sniega kārtu, tā ka šogad cīruļputenis vēl tāds ļoti maigs un rāms. Kad cilvēki redz ligzdā stāvam apsnigušu stārķi vai dzērves staigā pa apsnigušu lauku, tāpat mēdz satraukties, vai putniem tas nekaitē. Patīkami noteikti nav, bet viņiem tā sanāk katru gadu. Ja vien sniegs nav ļoti dziļš uz daudzām dienām, tad nekādas lielas problēmas putniem tas nesagādā, turklāt – ja pie mums, piemēram, dzērvēm šāds cīruļputenis uznāk vienu vai divas reizes pavasarī, tad Igaunijā un vēl jo vairāk Somijā pat vēl maijā tās bieži brien pa sniegu, bet dzēvju populācija turpina pieaugt un par šo interesants pētījums aprakstīts Igaunijas sabiedriskā medija ERR ziņā. Gan pie viņiem, gan Latvijā, gan citur Eiropā dzērvju populācija pēdējās desmitgadēs ir stabili un diezgan strauji palielinājies. Igaunijas ornitologi ir apkopojuši visplašākās pieeajmās ziņas par Igaunijas dzērvēm, to dzīvesveidu un migrāciju un ir sanākuši interesanti secinājumi. Protams, tas, ka tuvējie migranti, kas ziemo relatīvi tuvu Baltijai, siltāku ziemu un pavasaru dēļ atgriežas arvien agrāk, bet igauņu pētnieki ir secinājuši, ka dzērves arī ziemo arvien tuvāk. Piemēram, pagājušā gadsimta 60.–70. gados, dzērvju galvenās ziemotnes bija Ziemeļāfrikā, visvairāk Marokā. Astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados tās sāka ziemot Spānijā, bet pēdējos 15–20 gadu laikā dzērves ziemo Francijā un Vācijā. Tām ir vienkāršāk atgriezties, ja pavasaris sākas agrāk, nav vairs tik tālu jālido. Vienlaikus pētnieki atklājuši, ka pēdējās desmitgadēs ir ievērojami palielinājusies dzērvju mazuļu mirstība un tas savukārt kaut kā nelīmējas kopā ar stabili pieaugošo populāciju. Izrādās, ka dzērvju skaits Eiropā ir tuvu maksimālajām iespēju robežām. Daļai dzērvju vairs nepietiek vietas tām vislabāk piemērotajās dzīvotnēs, tādēļ tās sāk ligzdot tur, kur mazuļu izaudzināšana ir izaicinošāka. Apkārtnē ir mazāk barības vai vairāk plēsēju. Ja 80tajos gados Igaunijā 96–97 procentu mazuļu izdzīvoja, tad šobrīd tie ir tikai ap 60 procentiem, turklāt daļa no izdzīvojušajiem ir vājākā stāvoklī un palielinās risks, ka tie pēc tam iet bojā migrācijā vai ziemošanas vietās. Tāpat pētnieki secinājuši, ka dzērvju populācija ir augusi ne tikai skaitā, bet izpletusies teritoriāli, piemēram, tās sākušas ligzdot Vācijas dienvidos un Ungāriju, kur agrāk to nedarīja. No 1. aprīļa, lai sargātu mazo zīriņu ligzdošanas vietas, cilvēkiem ir slēgtas trīs upju grīvas, ziņo Dabas aizsardzības pārvalde. Tās visas ir Ventspils novadā. Zināmākā ir Irbe, vēl arī divas mazākas – Ķikans un Lūžņa. No 1. aprīļa līdz 1. augustam cilvēkiem liegts pastaigāties vai veikt jebkādas citas darbības šo upju grīvās un ieteicams arī nekur tuvumā nepastaigāties ar suņiem bez pavadas. Tur arī dabā izvietotas informatīvas zīmes tā, ka nejauši ieklīst šajās zonas nevar, par to nevajag satraukties. Zīriņi un tārtiņi ligzdas ierīko liedaga smiltīs, izveidojot mazu bedrīti. Bieži vien ligzdas un dējums tajās pilnībā saplūst ar apkārtējo vidi, tādēļ cilvēka acij paslīd garām nepamanīts. Pludmalē ligzdojošo putnu mazuļi ir ligzdbēgļi. Proti, drīz pēc izšķilšanās tie pamet ligzdu un seko saviem vecākiem, kas tos baro un pieskata. Putnu mazuļi šajā laikā nelido, tie veikli pārvietojas pa zemi. Pētījumi parāda, ka putni cilvēku savā tuvumā uztver kā draudu. Pieaugušie putni pamet ligzdas, savukārt mazuļi bēgot noklīst no vecākiem. Ar laiku putni pamet agrāk izvēlētās teritorijas, vairs nedēj olas un neaudzina mazuļus, kā rezultātā sarūk sugas populācija. Vēl jāpiemin, ka no 1. maija tādi paši ierobežojumi būs pie Gaujas ietekas RĪgas līcī, tur pie Carnikavas, kas gan ir cilvēku ļoti iecienīta pastaigu vieta. Mazie zīriņi Vidzemes pusē ligzdošanu sāk mazliet vēlāk, tādēļ ierobežojumi ir no 1. maija. Putnu atgriešanās Latvijā turpinās, brīvdienās redzēti kārtējie dzērvju bari lidināmies un sasaucamies debesīs, bet vēl pavasarī notiek viena cita migrācija. Cilvēki – tādi, kas pamatā dzīvo pilsētās un kuriem ir mazdārziņi, sāk arvien biežāk uz tiem doties, rušināt, sakopt, lai būtu gatavi jaunajai sēšanas un stādīšanas sezonai. Rīgā aizvadīto dažu gadu laikā jauna dzīvība un arvien lielāka aktivitāte ir Lucavsalas mazdārziņos, tāpēc tikāmies ar vienu dārza entuziasti Andru Čudari, kura arī jau sākusi rosīties un vispār, pagājušajā nedēļā, kad es tur ciemojos, tur aktivitāte tiešām augsta – cilvēki zāģē, grābj, cērt, rok. Pilsētnieki ir sākuši pavasara darbus.  Pavasaris vēl vēss un šur tur pat ar cīruļputeni, tā, ka lielie dārza darbi darbi vēl priekšā. Nākamnedēļ es sarunāšos ar ainavu arhitekti, turklāt tādu, kas labi pārzina šīs profesijas vēsturi. Pat ne profesijas, bet ainavu arhitektūras vēsturi, kad varbūt pat apzināti to nesauca par ainavu iekārtošanu. Ar Ilzi Locāni no Turaidas muzejrezervāta runājām, jo lai nu kas, bet ainava – gan dabiska, gan cilvēku veidota – Turaidas pusē ir neatņemama un ļoti spilgta visa kompleksa sastāvdaļa.

Cikom pasauļs sekoj ASV i Iranys konfliktam, ituos reizis viesturis rubrikā viesturis doktorants i muzikis Arņs Slobožanins stuosta par 1978. goda Islama revoluceju Iranā, par Iranys krizi, par ASV lūmu, par dereigūs izraktiņu nūzeimi i kū par tū raksteja latgalīšu presē.

Lieldienu brīvdienās paspējām piedzīvot gandrīz visus iespējamos pavasara laikapstākļus – gan siltu sauli, gan lietu,  gan sniegu un stipru vēju. Bija gan cīruļputenis, gan šorīt, 7. aprīlī, daļā Vidzemes arī ir sniega sega izveidojusies, kā tas pavasaros pie mums notiek gandrīz vienmēr. Pērn 5. aprīlī Vidzemē un Latgalē cīruļputenis atnesa pat 10-12 centimetru biezu sniegu, no Cēsu puses iedzīvotāji sūtīja mērījumus ar 18 cm biezu sniega kārtu. Tā ka šogad cīruļputenis vēl tāds ļoti maigs un rāms. Tādās reizēs, kad cilvēki redz ligzdā stāvam apsnigušu stārķi vai dzērves staigā pa apsnigušu lauku, tāpat mēdz satraukties, vai putniem tas nekaitē? Patīkami noteikti nav, bet viņiem tā sanāk katru gadu. Ja vien sniegs nav ļoti dziļš vairākas dienas, tad nekādas lielas problēmas putniem tas nesagādā. Turklāt, ja pie mums šāds cīruļputenis uznāk vienu vai divas reizes pavasarī, tad Igaunijā un vēl jo vairāk Somijā pat maijā tās bieži brien pa sniegu. Bet dzērvju populācija turpina pieaugt, un par šo interesants pētījums aprakstīts Igaunijas sabiedriskā medija ERR ziņā. Gan Igaunijā, gan Latvijā, gan citur Eiropā dzērvju populācija pēdējās desmitgadēs ir stabili un diezgan strauji palielinājusies. Igaunijas ornitologi ir apkopojuši visplašākās pieejamās ziņas par Igaunijas dzērvēm, to dzīvesveidu un migrāciju. Putnu atgriešanās Latvijā turpinās, bet vēl pavasarī notiek vēl kāda migrācija. Šis ir laiks, kad pilsētnieki arvien biežāk sāk doties uz saviem mazdārziņiem, rušināt, sakopt, lai būtu gatavi jaunajai sēšanas un stādīšanas sezonai. Rīgā aizvadīto dažu gadu laikā jauna dzīvība un arvien lielāka aktivitāte ir Lucavsalas mazdārziņos, tāpēc šoreiz raidījumā saruna ar dārza entuziasti Andru Čudari, kura arī jau sākusi rosīties savā mazdārziņā. Pagājušajā nedēļā Lucavsalā varēja sastapt daudzus mazdārziņu īpašniekus – cilvēki zāģēja, grāba, cirta, raka. Pilsētnieki ir sākuši pavasara darbus. Bet tā kā vēl ir vēss un šur tur pat cīruļputeņa atnests sniegs, lielie dārza darbi darbi vēl priekšā.

Marta Zvejsalniece ir permakulturys saimineica, ainovu planavuotuoja i saimis uzjāmuma „Dainas dārznieku skola” leidzveiduotuoja, dzeivoj Rēzeknis nūvoda Nautrānu pogostā i veidoj pošpīteikamu lauku vidi, kas nūdrūšynoj mīru, dorbu i leidzekļus. Pyrma četru godu Marta Zvejsalniece atsagrīze sovā dzymtajā sātā i suoce ite saimnīkuot. „Kod es atguoju iz laukim, maņ ruodīs, ka stuosts byus par naatkareibu. Piec četru godu dzeivis laukūs es saprotu, ka tys nav par naatkareibu, tys ir par breiveibu. Tu navari vysu laiku tikai slynkuot, saprūtams, tev vajag dareit. Vysu dzeivi es pakuortoju sev, i tei ir tei breineiba, kod lauku dzeive suoc palikt par terapeju. Bet es tū doru absoluti munā tempā, kaids munai mīsai i munam pruotam ir ārts. Tys fenomens, kas nūteik, ka caur dareišonu sovā tempā, es daboju daudz īškejuo mīra, maņ ir laiks pasēdēt i ari dabuot kaidu īškejū atkluosmi.” Marta saiminīkoj ekologiski i biologiski, dobai i cylvākam draudzegai, kai patīseibā saiminīkoj leluokuo daļa vītejūs ļaužu: „Permakultura izmontoj daudz dabiskuo, organiskuo materiala. Muna niša ir sātys saimisteiba, tī ari dorbojūs. Permakulturys saiminīkuošonys veids pi myusu Latgolā ir cīši populars, tikai jis nateik saukts taidā vuordā. Cik asu braukuojuse apleik pa vītejom sātom, asu redziejuse, ka jī reali dora vysu, kas ītylpst permakulturys saiminīkuošonys stilā.” Dzeivojūt laukūs, vajag dūmuot ilgtermiņā, „kū tuoļuok nu centra tu esi, tū patstuoveiguokam tev vajag byut, i tys ir naizbāgami, ka tu praktizej permakulturys metodis.” Martys mama Daina jau vaira nakai 35 godus struodoj duorzkūpeibys nišā i juos obejis kūpā struodoj „Dainys duorznīku školā”, kur Marta veidoj digitalūs materialus, „tys vyss ir baļsteits iz Dainys zynuošonu 35 godu laikā, kas tyka puorveiduotys par vuiceibu materialu. Niu jau ir 240 akademiskūs stuņžu materials par duorzkūpeibu, i niu teik radeits materials ari par floristiku.” Marta veidoj stabilu dzeivis vidi, struodoj duorzā, audzej cuoļus, kab byutu biologiskys karbonadis, i poša nūsoka sovu ritmu. „Dzeive laukūs, ka tu jū mierktīceigi veidoj, nūdrūšynoj tev cīši lobu psihologiskū stuovūkli. Īdūd tev dorbu, īdūd tev naudu, tī ari veidojās, tei taida mozuo laimis formuleņa.” Marta zyna ari, kū nūzeimej izdegšona, tok lauku vidē jei ir atroduse spāku: „Maņ navajag vaira īt atsapyust koč kur tuoli, iz tuolejū parku. Es vīnkuorši attaisu durovys, i pasiežu iz slīksneiša. Tī es varu atsajaunuot, tī es varu atsagrīzt poša pi seve, i saprast, deļ kam es tū vysu doru, kab nūdzeivuotu jāgpylnu dzeivi, kab pamastu koč kū pie seve.” Kab atsateisteitu, svareiga sovys vierteibys apsazynuošona: „Latgalīšim vajag apsazynuot vēļ vaira i vēļ pamateiguok tū, cik mes asam vierteigi ar sovu īškejū raksturu. Mes asam unikali cylvāki. Es cīši izbaudu cylvākus ite. Cylvāki veidoj tū kulturtelpu, kas ite ir unikala.”

Latgalē nogāzies Ukrainas kaujas drons, rudenī gaidāmajās Saeimas vēlēšanās biļetenus skaitīs ar rokām. Par valdības sniegto atbalstu kokrūpnieku uzsākts kriminālprocess. Krustpunktā analizējam nedēļas aktualitātes. Vērtē Rīgas Stradiņa universitātes docente, politoloģe Lelde Metla-Rozentāle, žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele, Latvijas TV žurnālists Guntis Bojārs un TV24 žurnālists Armands Puče.  

Latgalē nogāzies Ukrainas kaujas drons, rudenī gaidāmajās Saeimas vēlēšanās biļetenus skaitīs ar rokām. Par valdības sniegto atbalstu kokrūpnieku uzsākts kriminālprocess. Krustpunktā analizējam nedēļas aktualitātes. Vērtē Rīgas Stradiņa universitātes docente, politoloģe Lelde Metla-Rozentāle, žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele, Latvijas TV žurnālists Guntis Bojārs un TV24 žurnālists Armands Puče.  

Renātis i Aigara Vancānu saimē aug seši bērni: Agate, Kristaps, Jēkabs, Pāvils, Tuoms (Toms), Fraņcs (Francis) i logistika saimē ir „atstruoduota pa minotom”. Vancānu saimē ir treis pamatlītys, iz kū jī bolstās: „Volūda, ticeiba, kultura – treis pamatvali,” puorskaita Renāte, „bez ticeibys ir gryuts dzeivuot. I tys veidoj cylvāka mugurkauli, raksturu. Vuiceit mīļuot vīnam ūtru.” „Kolnasātā” gastej Renāte, Aigars i divi jaunuokī bārni. Tuoms i Fraņcs vuicās Rēzeknis katuoļu vydsškolā i jim pateik spēlēt basketbola, braukt ar ritini i mauduotīs. Renāte ir Latgolys Kulturviesturis muzeja golvonuo kruojuma globuotuoja, bet Aigars struodoj „Augstsprīguma teiklūs”. Tuoms (Toms) ir pīsadalejs literarajā uzvadumā „Francis” (2024) i LSM „Bērnistabā” latgalīšu vuordu īrunuošonā, kas itūgod sajēme ari Latgalīšu kulturys goda bolvu „Boņuks 2025”. Latgalīšu volūda skaņ kai Vancanu saimē, tai rodu pulkā, bazneicā, dorba vītuos i školā, tok Fraņcs stuosta, ka juo klasē „tikai es runoju latgaliski, vysi prūt krīvu volūdu, angļu volūdu i daudz cytys volūdys”. Kab caltu latgalīšu volūdys prestižu, svareiga kotram sova izaugsme, izsver Renāte: „Kultura ir tei, kas veidoj personeibu, i kaidu kulturu mes dūsim jaunīšim, bārnim, taidi jī mums ari byus, deļ tam tys saturs ir cīši svareigs, kab tys byutu lobs i latgaliski, i eistyn kvalitativi. Tys ir kotra cylvāka pošapzinis vaicuojums, kaida jam ir pošapziņa, cik jis spiej nūvērtēt sovys saknis, nu kurīnis jis īt.” Tam pīkreit ari Aigars: „Ari kulturys pasuokumūs, ka byutu vairuok latgaliskuo volūda dzieržama, tod ari tys byutu pozitivs moments, latgalīšu volūda izaplateitu vairuok sabīdreibā.” Svātdīnem kūpā īt iz bazneicu styprynuot ticeibu, nūskaiteit kūpeigu lyugšonu, saīt vysim kūpā pi vakareņu golda, atzeimēt vaļsts svātkus, turēt gūdā vaļsts i saimis karūgu, izstuosteit dzymtys stuostus – tuos ir viņ dažys svareigys zeimis, kas Vancānu saimē ir īlyktys bārnūs. „Ka tu mīļoj tūs, kuri ir tev aiz mugurys, tys ir vysuleluokais patriotismys. Tei ir tei patriotisma putra, kas ir ībaruota,” soka Renāte. Aigars ir īsasaistejs „„Svātuo Jāzepa veiru kūpīnā”, kur veiri sasateik divejis reizis godā. Ari Rēzeknē ir moza veiru grupa, kur sasateikam reizi mienesī — kūpeigi lūdzamīs, slavejam Dīvu i dolomīs ar pīdzeivuotū, taidā veidā atbolstam vīns ūtru.” Mīlesteiba iz sovu zemi Vancānu saimē ir pošsaprūtama, jim „Latgola ir sāta, dzymtuo vīta, Latgola ir daļa nu vaļsts, Latvejis naatjamama sastuovdaļa, bez Latgolys nabyutu Latvejis.” Jaunuokūs bārnu vieliejumi Latvejis saimem par byušonu iz prīšku ir stypri i spieceigi: „Lai nabyutu kara Latvejā, i nabyutu brīsmeigi bez iedīņa, iudiņa, syltuma,” soka Tuoms i Fraņcs jam pīkreit. „Eistyn, kab byutu mīrs pasaulī, Latvejā, Latgolā, tys ir pats svareiguokais, lai dabasi byutu breivi,” dasoka Renāte, i Aigars papyldynoj: „Vysim nūvodim skaistu, mīreigu nuokūtni! Kotram nūvodam, lai Latveja eistyn byutu vīnuota. Lauki — tys ir myusu lapnums pasaulī.”  

Latvijā par aptuveni mēnesi agrāk nekā parasti sācies veģetācijas periods dabā, kas nozīmē, ka savvaļas augi mostas. Arī gana daudz dārzaugiem jābūt jau iesētiem vai jāgatavojas to sējai. Tāpēc arī šoreiz saruna ar Latvijas dārzkopības institūta vadošo pētnieci, doktori Līgu Lepsi par dārzaugu selekciju. Latvijā nupat, nupat būs oficiāli apstiprināta pirmā Latvijā selekcionētā meloņu šķirne – „Solo”. Tās pirmsākumi, izrādās, meklējami jau pagājušā gadsimta pirmajā pusē Latgalē. Protams, runājām arī par to, kā laikapstākļi un klimats ietekmē, kādas šķirnes pie mums labāk aug, kādas ne. Līga Lepse sarunā arī min, ka kaitēkļi un slimības, kas Latvijā ienāk no dienvidu zemēm, te mēdz apsēst augus, kuriem šīs kaites iepriekš nav bijušas, jo dienvidos šie augi netiek audzēti. Šobrīd tiek pētīti gadījumi, kad kādam ziemeļiem raksturīgam kultūraugam ir konstatēta slimība, kas ienākusi no dienvidiem un nekad iepriekš šiem augiem nav fiksēta. Tā kā vēl notiek pētniecība un gadījumu aprakstīšana, pētnieki vēlējās, lai dodam vēl laiku pirms nākt klajā ar ziņojumu, bet šis aspekts tiešām ir nepatīkams. Ir daudz vieglāk, ja ienāk pie mums kādas slimības vai kaitēkļi, piemēram, zemenēm, kāpostiem, kartupeļiem, kas ir bijušas šiem augiem slimības izcelsmes reģionā, kur noteikti jau ir izstrādātas metodes, kā cīnīties ar to. Protams, var būt arī tādi gadījumi, kā ar tā sauktajiem „ģimenes sīpoliem”, ko agrāk Latvijā plaši audzēja. Tie ir sīpoli, ko iestāda vienu, bet vasaras beigās no katra vecā sīpola izaug vairāki jauni, nevis viens liels, kā tagad iecienītākajām šķirnēm. Latvijas ģimenes sīpolu populācija esot slima, vīrusaina, tāpēc reti kurš vairs to audzē. Latvijas dārzkopības institūta speciālisti cer atveseļot šo šķirni, uzlabot tās īpašības un tā varētu atgriezties daudzos dārzos.

„Boņuk, cik tu lels izaudzis!” – tā, citējot Jāņa Streiča kinofilmu „Cilvēka bērns”, var teikt par latgaliešu kultūras gada balvu „Boņuks 2025”. Šogad melnā svēpētā māla keramikas statuetes pasniegtas jau 18 reizi par Latgales kultūras bagātināšanu, godinot desmit spilgtākos notikumus un personības. Savukārt balvu par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā saņēma Ziemeļlatgales tradicionālās kultūras sargātāja, projektu vadītāja un kultūrvēstures pētniece Ruta Cibule. Latgaliešu kultūras gada balvas pasniegšanas ceremonija šogad sākās ar emocionālu brīdi – piemiņas mirkli nesen mūžībā aizgājušajam režisoram Jānim Streičam. Uz skatuves ekrāna bija redzami kadri ar pašu Jāni Streiču un viņa veidotajām kinofilmām, bija dzirdama arī režisora balss jeb precīzāk sauciens – stingrs, draudzīgs un cilvēcīgs. Ar savām balsīm skatītājus priecēja Balvu mūzikas skolas bērnu koris diriģentes Lindas Vītolas vadībā. Tieši šis koris pērn tika atzīts par Latvijā labāko, iegūstot galveno balvu Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku Koru konkursa finālā 2025. gadā. Balvas pasniegšanas ceremoniju vadīja radio personība un influenceris Lauris Zalāns kopā ar Medņevas etnogrāfiskā ansambļa sievām. Šogad ar savu klātbūtni pasākumu pagodināja Latvijas Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, kurš savā uzrunā uzsvēra Latgales vēstniecības „Gors” lomu Latgalē un arī Latvijā. Kopumā „Boņuka” balvai šogad bija izvirzīti 155 pretendenti, no kuriem apbalvojumam žūrija nominēja 30 notikumus, personības un aktivitātes.   Viens no 2025. gada vērtīgiem notikumiem latgaliešu kultūrā ir folkloras kopas „Grodi” albums „Sudrabu smeldama”. Tas ir albums ar tradicionālās kultūras motīviem, kas interpretē latgaliešu folkloru mūsdienīgā skanējumā. Godināts tika arī jauns mūzikas projekts, kurā latgaliešu valoda un identitāte tiek integrēta populārās mūzikas stilā, etnodžeza noskaņās. Tā ir grupa „Bruoli i muosys” ar albūmu „Na pādejais”, kas saņēma gan „Boņuka” balvu, gan arī skatītāju simpātijas balvu „Žyks”. Boņuka balvu saņēma arī Nautrēnu kultūrtelpa, kas tagad iekļauta arī Latvijas Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Tāpat starp laureātiem ir Rēzeknē esoša vietējā kopiena, kurai dots nosaukums „Nezināmā Rēzekne”. Tā ir domubiedru grupa, kuri pēta vēsturi, kultūru, dabu, rīko lekcijas, ekspedīcijas, talkas un iedrošina citus būt aktīviem. Tieši šie vietējie aktīvisti bija tie, kuri uzsāka parakstu vākšanu platformā „Manabalss.lv”, lai nosargātu Latgales vēstniecību „Gors” no privātā nomnieka. „Boņuka” balvu saņēma arī Latgales dziesmu svētki, kas pērn svinēja simtgadi. Latgaliešu kultūras gada balvu saņēma arī vairākas personības, proti, Daugavpils teātra aktrise Kristīne Veinšteina, latgaliešu kultūras un literatūras kopēja Edīte Laime, latgaliešu folkloras pārrakstītāja Anna Putāne un arī bijusī Latgales vēstniecības „Gors” vadītāja Diāna Zirniņa. „Beidzot jūtos labi. Tā bija diezgan mulsinoša sajūta, izejot uz skatuves, redzēt, ka visa zāle ir piecēlusies kājās,” tā, saņemot „Boņuka” mūža balvu, pēc ceremonijas teica Ruta Cibule, kura ir Ziemļlatgales tradicionālās kultūras sargātāja, projektu vadītāja un kultūrvēstures pētniece. Ruta Cibule novēl latgaliešu kultūrai mainīties un iet laikam līdzi. Latgales kultūras gada balvu „Boņuks” organizē Latgales vēstniecība „Gors”. Kā sarunā apliecināja Latgales vēstniecības „Gors” vadītāja Ilona Rupaine, „Boņuka” balva ir veids, kā pateikt vienkārši cilvēcisku paldies tiem, kuri dara.

Anna Putāne Latvīšu folklorys kruotivis (LFK) digitalajā arhivā garamantas.lv atšifriejuse manuskriptus i puorrakstejuse ap 25 000 latgalīšu volūdys failu, taidā veidā paplašynojūt folklorys tekstu izpieti. Par nūzeimeigu īguļdejumu latgalīšu montuojuma saglobuošonā i populariziešonā Anna Putāne itūgod nomināta Latgalīšu kulturys goda bolvai „Boņuks 2025”. Anna Putāne platformā garamantas.lv manuskriptus atšifrej jau gondreiž 10 godu, tok stuosts par folkloru suocēs jau daudz agruok Annys saimē, kur bejuši aktivi teicieji. Anna zynuojuse, ka LFK arhivā vajag byut failim ar juos saimis stuostim, kas pīraksteiti 1959. godā „kod folklorys kruotive reikoj 13. ekspediceju iz Preiļu i Daugovpiļs rajonim, i muna vacvacmama Veronika, juos bruoļs Juoņs i jūs obu mama Tekļa palīk par teiciejim. Munai babai Eleonorai tod ir 12 godu, jei tī šiverej, skraida apliek, i muna vacvacmama Veronika jai soka „Načauksti kai apeiņu kuleite!”. Tū es pīraksteju, tys ir saglobuots failūs, lobs teicīņs – “Načauksti kai apeiņu kuleite!”.” Anna gribiejuse sovys saimis teiciejus kruotivē „atrast ir pasavērt, kū jī ir pīstruoduojuši, kū pasacejuši, kaidys dzīsmeitis ir zynuojuši.” Suokuse šifrēt sovys saimis teicieju puora failu dīnā „sovys prīcys piec”, piec tam jau sekuojuši cyti faili. Ka failu digitalizaceja īs iz prīšku, folklora byus daīmamuoka pietnīkim, entuaziastim, studentim, tok „vysu atšifrēt nav īspiejams, deļtuo ka vyss nav atrasts, vysod koč kū var atrast,” soka Anna Putāne. „Vysim pīraksteitojim, puorraksteituojim, vysim ir bejs plāns ari tū izpieteit,” skaita Anna, svareigi saprast, kai vuords „teik fiksāts, redigēts, publicāts voi nateik publicāts, pīraksteit, puorraksteit ir vīns, izpieteit ir cyta līta piec tam.”   Voi Anna Putāne par pārnejā godā padareitū sajims Latgalīšu kulturys goda bolvu „Boņuks”, zynuosim 14. martā, kod Latgolys viestnīceibā „Gors” nūtiks apbolvuošonys ceremoneja, tū varēs tīšraidē klauseitīs ari LR1 i vērtīs LSM.lv, kai i vokorā LTV1. Sovpus da 11. marta portalā LSM.lv var atbaļsteit sovu simpateju i bolsuot par kaidu nu 30 bolvys pretendentu – izalaseit spūdruokū 2025. gods nūtikšonu, personeibu ci aktivitati latgalīšu kulturā, kas sajims publikys bolsuojuma bolvu „Žyku”.

Rubrikā „Muzykys žvyrs” muzikis Ingars Gusāns, ari Solvvaļnīks i muzykys entuziasts Silvestrs Solovjevs stuosta par latgalīšu muzykys īrokstim, kaidi albumi latgalīšu muzykā ir izdūti, i kam ir vārts dagrīzt viereibys. Žvyrs ir grants, i Sovvaļnīks skaita, ka „latgalīšu muzykys ceļš nikod nav bejs leidzons, tys vysod ir bejs kai pa granta ceļu, ari idejiski „Muzykys žvyrs” ir vysā pamatuoti – vysu laiku ceinomēs, īmam, sovpateigs ceļš.” Apsavieršonā vysaidi muzykys žanri, grupys i solo muokslinīki. Itūreiz par folklorys kūpys „Grodi” jaunuokū albumu „Sudrabu smeldama” (2025), kas sajiems Latvejis muzykys īrokstu goda bolvu „Zelta mikrofons” albuma dizaina kategorijā, tyka ari nomināts storp lobuokajim tautys muzykys albumim, taipat tyka nomināts ari Latvejis myzykys nūzaris bolvai GAMMA tautys muzykys žanrā, i albums nomināts ari Latgalīšu kulturys goda bolvai „Boņuks 2025”. Folklorys kūpys „Grodi” albumā „Sudrabu smeldama” atrūnamys dzīsmis i tautys muzyka nu Latvīšu folklorys kruotivis ekspediceju, Emiļa Melngaiļa pīrokstu, Mārtiņa Boiko veiktūs īrokstu i pošys Aīdys Rancānis personeigūs arhivu – dzīsmis i daņči nu Bolvu nūvoda Brīžucīma, Medņovys, Viļakys, Bierzpiļs i Škilbānu pusis, Kruoslovys nūvoda Izvolta, Dagdys, Bukmuižys, Ludzys nūvoda Nierzys i Mežavydu pogosta. Taipat ari Sibirejis latgalīšu montuojums, kurū sovulaik Timofejevkys cīmā īrakstejs Latvīšu folklorys kruotivis pietnīks i „Grodu” daleibnīks Aigars Lielbārdis. Sudobrys – kai pūrs, goreiguos boguoteibys simbols, gudreiba, dzeivisziņa, dzeivisgudreiba, dabojama caur dorbu, paaudžu sarunom i dzeivi kūpā. Doba kai spāka olūts, dzīsme i daņcs kai katarse, škeisteišonuos, kas kai atteirej, tai dūd spāka.

Esam aizvadījuši salīdzinoši bargu ziemu, sācies pavasaris un hidrologi jau brīdina par lielu palu iespējamību. Šīs ziemas bargumu juta burtiski ikkatrā nozarē. Mežaimniecībā stabils sals tiek vērtēts kā noderīgs, enerģētikā to jutām apkures rēķinos, transportā – ceļu uzturētājiem vairāk darba. Par transportu un ziemu arī šīs nedēļas saruna ar Valmieras Transporta uzņēmuma (VTU) pieredzējušo autobusa šoferi Edgaru Zaķi. Sarunā par to, kādi šoziem bija ceļi, kā to uzturēšana ziemā pa gadiem mainījusies. Viņš gan, izrādās, ir ļoti entuziastisks ziemas braucējs un stūrēt sniegā un putenī viņam tīri labi patīk. Bet šoziem bija diezgan izteiktas reģionālas atšķirības – Kurzemes ziemeļos un Vidzemes ziemeļrietumos – Limbažu, Valmieras, Siguldas novadā šī ziema nemaz arī nebija tik sniegota, un sausajā februārī braukšana bieži bija gandrīz tikpat laba kā vasarā. Latgalē gan brīžiem ceļi bija neizbraucami.   -- Daudzviet Latvijā ir piektā diennakts pēc kārtas ar vidējo temperatūru virs nulles. Meteoroloģiskais pavasaris ir sācies. Arī kalendārais, protams, līdz ar 1. martu. Pēc dabas norisēm izšķir vēl arī fenoloģisko pavasari, kad sākas augu mošanās - sniegpulksteņi dažviet ir parādījušies, bet par vizbulītēm vēl nav dzirdēts, taču līdz ar šo silto gaisa masu, atgriezušies pirmie gājputni.  Jau pagājušajā nedēļā gan Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs, gan Klimata un enerģētikas ministrija, kā arī glābēji un citas institūcijas brīdināja, ka pali šogad var būt lieli.  Daudzviet Kurzemes upēs jau ir sācies palu maksimuma periods, jo Ventspils, Talsu, daļēji arī Kuldīgas un Dienvidkurzemes novadā sniega sega ir nokususi. Kurzemē bīstami vai plaši plūdi nav gaidāmi. Lokāli, protams, applūdīs kādi lauki, vietējas nozīmes ceļi, bet Kurzemē tradicionāli upēm ir diezgan veiksmīga konfiugrācija un lieli, postoši plūdi, kas skar lielas apdzīvotas vietas, ir ārkārtīgi reta parādība.

Par myuža īguļdejumu latgalīšu kulturys atteisteibā itūgod Latgalīšu kulturys goda bolvys “Boņuks 2025” ceremonejā gūdynuos kulturys darbineicu, Zīmeļlatgolys tradicionaluos kulturys sorguotuoju, projektu vadeituoju, kulturviesturis pietneicu Rutu Cibuli. Ruta Cibule jau vaira nakai 40 godu dorbojās kulturys i biblioteku jūmā, naatkareigi nu ījamamuo omota vysod augši viertiejuse i turpynoj styprynuot Zīmeļlatgolys namaterialū kulturys montuojumu, latgalīšu volūdu i vītejūs cylvākus. „Dzeivojūt mozuos vītuos, nadreikst dareit mozys lītys, vajag dareit lelys lītys, i tai dūmoj, kū tu gribi izdareit, vajag byut leluokai par tovu kasdīnu. Tu nadreiksti dūmuot mozys dūmys, tod tu ari mozus darbeņus tikai izdareisi. Ka tova īcere ir tuoda, kuru tu eisti navari sasnēgt, tod tei ir normala īcere. Ka tu izdareisi 80–90 procentu nu cīši lelys dūmys, tys byus labi. Izadreikstēt vajag, vajag sapņuot lelus sapynus, i tod ari izadūs.” Ruta Cibule auguse Baļtinovys pusē, tys laiks jai īdevs „tuodu mīreigu styprumu”, studiešona LU Filologejis fakultatē bibliografejis apakšnūzarē īdavuse „laukuma sajiutu. Skatejumu, ka pasauļs voi informativuo telpa nasastuov nu vīna gabaleņa, bet ka tei ir puzle, kas sastuov nu cīši daudzu gabaleņu. Tev vysu laiku vajag vērtīs iz tū laukumu, iz tū biļdi koč kaidā kūpumā i kūpsakareibuos.” Bolvu pusē Ruta Cibule vaira nakai 20 godu dorbuojusēs biblioteku jūmā, i vaira nakai 20 godu struoduojuse kulturys jūmā – „tī beja ari fiziski spieceiguokī i taidi ciļvieciskuos izaugsmis godi”. Vadejuse biblioteku, kulturys nūdaļu, bejuse vaļsts inspektore, tok „tam nav nikuodys nūzeimis eistineibā, kuo tī omoti saucās, vysmoz deļ mane,” soka Ruta Cibule. „Kultura jau nav tikai tys, kas nūteik kulturys ci tautys nomā. Varbyut pat svareiguok tys, kas nūteik uorpus tautys nomim. Tautys kultura, tautys tradiceja, kas ir uorkuorteigi spieceiga – vīnys lauku sīvys goreigais montuojums cytureiz ir tik apbreinys vārts, ka tev vīnkuorši gribīs paklusēt i apbreinā pasaklauseit tū boguotū pasauli, kas ir vīnā cylvākā.” Zīmeļlatgolys identitati izceļ divys spieceigys īzeimis, skaita Ruta Cibule: „Vīna ir patriotismys cīši augstā leiminī. Tū varim vērtīs jau nu Latvejis vaļsts dybynuošonys laiku, juo Latgolys partizanu pulks patīseibā ir vīneigais militarais formiejums, kas ir radīs nu tautys inicativys. Nu mozu puļceņu izaudzs par lelu i nūzeimeigu spāku Latvejis vaļsts naatkareibys nūsorguošonā šamā pusē. Ūtra līta – ite ir sasaglobuojušys cīši styprys tautys tradicejis – tradicionaluo dzīduošona, kas ir spylgtuokuo nu Zīmeļlatgolys īzeimu, tradicionalī daņči, tradicionaluo muziciešona. Varim runuot par saļmem, maja dzīduojumim, eipaši dzīduošonu ar pusbaļsi. Divys golvonuos lītys, kur es radzu Zīmeļlatgolys atškireibu i Zīmeļlatgolys spāku.”

LSM Latgales redakcijas studijā Rēzeknes domes deputāti Aleksandrs Bartaševičs ("Kopā Latvijai"/LPV) un Ināra Groce (LZP/LRA/JKP).

Kūpīna „Nezināmā Rēzekne” (latgaliski „Nazynomuo Rēzekne”) ar vysaidom iniciativom jau ostoiņus godus aktivi dorbojās Rēzeknis i Latgolys kulturtelpā, puļcejūt kūpā vysaidu profeseju i paaudžu cylvākus i veicynojūt piļsūniskū leidzdaleibu. Kūpīnā dorbojās ļauds, kuri pietej interesantus faktus par piļsātu, izdūta ari gruomota „Eisa Rēzeknis viesture”, reikoj lekcejis, ekspedicejis, tolkys, putnu vāruošonys pasuokumus i īdrūsynoj sabīdreibu paust sovu redzīni. Aktivitatis ir pamaneitys i nūvārtātys, i itūgod bīdreiba „Nezināmā Rēzekne” nomināta Latgalīšu kulturys goda bolvai „Boņuks 2025”. Par bīdreibys padareitū, par planim iz prīšku, kai nu mozys kūpīnys augt par lelu i par latgaliskū Latgolā stuosta bīdreibys „Nezināmā Rēzekne” puorstuovis Regita Zeiļa i Laura Spundere. Kūpīna „Nezināmā Rēzekne” dorbojās nu 2018. gods, kas roduos kai naformala iniciativa, „kab vairuok izzynuotu Rēzeknis viesturi, taišni tū nazynomū, kam mes paskrīnam garum i kū mes ari napamonom,” stuosta Regita Zeiļa, kura kūpīnā dorbojās nu poša suokuma. „Ite ir juopīmiņ Andris Uškāns, kurs kai viesturnīks ari suoce pieteit Rēzekni i gribēja vairuok par tū runuot i vairuok ari publicēt vysaidus stuostus, i vyss saguoja vīnā mozā izzinis bukletā 2020. godā, kas tai i saucēs „Nazynomuo Rēzekne — ceļveds ziņkuoreigajim”. I es saceitu, ka „Nazynomuo Rēzekne” eistineibā apvīnoj taidus ziņkuoreigus cylvākus, kuri grib naviņ izzynuot vaira, bet ari kūpā radeit pateikamu vidi, kūpīnu, kur var saīt i dareit.” „Nezināmā Rēzekne” apvīnoj kai viesturnīkus, tai dobys pietnīkus i cytu jūmu interesentus, „niu asam ari cīši plotai aizguojuši par dobu, par kūpīnys īsaisti. Itūgod vairuok dūmuosim par apkaimem Rēzeknē, kai sevkurs var uzajimt atbiļdeibu par vidi, kurā dzeivoj,” pastreipoj Regita. Laura Spundere bīdreibā „Nezināmā Rēzeknē” suokuse dorbuotīs vāluok, tok saprotuse, ka tys jū iņteresej: „Myusu kūpīna niu ir vysā stabila, kaidi 10–15 cylvāki, kuri aktivi īsasaista. Prūtams, mes grybātum, kab cylvāki nasabeist i vairuok īt da myusu.” „Nezināmā Rēzekne” jau ir palykuse par zeimynu i dorbojās uorpus piļsātys rūbežim, īsasaistūt kai Latgolys, tai vysys Latvejis vaicuojumūs. Pārnejā godā izdūta ari Andra Uškāna gruomota „Eisa Rēzeknis viesture”, i Laura skaita, ka taišni par tū bīdreiba ir tykuse „Boņuka” nominantūs, „jei fokusejās pamatā iz Rēzeknis viesturi, bet ir gona daudz aspektu, kas ir saisteiti ar vysys Latgolys viesturi”. Regita vys byušonu „Boņuka” nominantūs vaira redz par tū, „ka myusu pīmārs varātu ruodeit, ka latgaliskais var byut cīši vysaids, i ka Latgolys kulturtelpu boguotynoj daudzveideigi pasuokumi, kas ari var byut kūpīnys radeiti. Par vysaidu temu aktualiziešonu, kas ir kai saisteitys ar Latgolys cylvākim, ar Latgolys viesturi, ar Latgolys kulturu, kū mes gribim saglobuot, ar kū mes lepnojamīs, i sevkura aktivitate, kū mes dorim, patīseibā ir ar golvonū mierki, kab īdzeivuotuoji pasavārtu iz apleicīni sovaižuok. Otkon īmeiļuot tū vītu, nu kurīnis tu ej, kur tu dzeivoj, tys ir byutiski. Mes varim pylnvierteigi īguļdeit i atteisteit tū vītu.”   Voi bīdreiba par pārnejā godā padareitū sajims Latgalīšu kulturys goda bolvu „Boņuks”, zynuosim 14. martā, kod Latgolys viestnīceibā „Gors” nūtiks apbolvuošonys ceremoneja, tū varēs tīšraidē klauseitīs ari LR1 i vērtīs LSM.lv, kai i vokorā LTV1.

Rubrikā „Itai lobuok” profesore Lideja Leikuma turpynoj stuosteit par tū, kaidus latgaliskūs vuordus, tūs salykumus ci formys lobuok lītuot. Itūreiz par tū, kai latgaliski lobuok pasaceit škeivs, apakštaseite, gluozeite. Itai lobuok – telierdzs (talerka), spodkeņa, kiliškeņa. Ite saimisteibys prīškmati, kas mums atguojuši caur poļakim. Latgalīšu meitinis guoja kolpuotu iz poļaku muižom, tī juos vuicejuos vysaidus smolkūs vuordus i atnese iz sātu. Ir vysaidys polinismu variacejis – talerka, teļvierdzs, telierdzs, telierdžs. Škeivs ir adaptāts vuocu ciļmis vuords, germanismys. Vysod pyrmū rūku dūtu tam, kas nu pošu tautys guojs, ar vysu tū, ka jis svešu kungu atnastais. I škeivs ir svešu kungu atnastais. Lobuok – telierdzs, talerka. Telierdžus salīk prīškā. Mozeņais telierdzeits kopejis kruškai (apakštaseite) byus spodka, spodkeņa, tū par telierdzi nasauks. I vēļ par golda kulturu runojūt – ir taida moza gluozeite – gluozeite ir germanismys, bet latgaliski ir kiliškeņa.

Rubrikā „Viesture latgalīša acim” viesturis doktorants i muzikis Arņs Slobožanins atsaver iz konfliktu par Suecys kanalu 20. g. s. vydā, i kai caur latgalīšu presi par itū konfliktu tyka veiduota latgalīšu sabīdriskuo dūma. Suecys krize beja 1956.–1957. godu konflikts storp Egipti i Lelbritaneju, Izraelu i Fraņceju. Streids beja par tū, kurs kontrolēs kuģu plyusmu pa Suecys kanalu. Suecys kanals škārsoj Egiptis teritoreju i savīnoj Sorkonū jiuru ar Vydsjiuru, tys ir nūzeimeigs i strategiskys objekts kai militari, tai ari ekonomiski i politiski.

Stāsta Turaidas muzejrezervāta Pētniecības un krājuma galvenais speciālists Dr. hist. Edgars Ceske; pārraides producente – Liene Jakovļeva Uzvārdu došanai Vidzemē – 200! Turaidas muzejrezervātā jau 20 gadus tiek piedāvāta izglītojoša programma "Uzvārdu došana". Viduslaiku Rietumeiropā uzvārdu veidošanās aizsākās 11. – 12. gadsimtā un pamatos noslēdzās 18. gadsimta beigās. Turpretim Austrumeiropā, tai skaitā Baltijā, uzvārdu piešķiršanas process ilga līdz pat 19. gadsimta 60. gadiem! Tomēr jānorāda, ka līdz 18. gadsimtam Rīgā un citās Vidzemes guberņas pilsētās jau bija izveidojies brīvo latviešu iedzīvotāju slānis ar saviem uzvārdiem; neliela daļa tādu bija arī uz laukiem. Uzvārds vispirmām kārtām ir brīva cilvēka pazīme. Vergam un dzimtcilvēkam uzvārdu nevarēja būt, jo viņi nebija personīgi brīvi. Tādēļ uzvārda piešķiršana jau pati par sevi ir pazīme, kas liecina par personības sociālā statusa maiņu – emancipāciju, procesa aizsākumu, lai tiesību ziņā pielīdzinātos citām sociālām grupām. Vidzemē uzvārdi tika piešķirti, sākot no 1822. gada rudens, kad tika atbrīvota pirmā saimnieku kategorija, un turpinājās 1823., 1824. un 1825. gadā, kad attiecīgi tika atbrīvotas otrā saimnieku, pirmā un otrā kalpu kategorijas. Bet kāpēc uzvārdu došanas 200. jubileju būtu vērts atzīmēt tieši 2026. gadā? Vispirms jau tāpēc, ka, kā jau teikts, visiem Vidzemes zemniekiem uzvārdi netika piešķirti vienā gadā, bet gan laika posmā no 1822. līdz 1825. gadam. Otrkārt – un galvenokārt – tāpēc, ka pagastu tiesu protokoli par šo laika posmu dažādu iemeslu dēļ nav saglabājušies, un vienīgie plašākie vēstures avoti par uzvārdu došanu (paši uzvārdi) ir 1826. gada muižu pagastu "dvēseļu revīzijas", kurās vispirms alfabētiskā secībā bija uzrakstīti visi pagasta vīriešu kārtas iedzīvotāji, minot māju (sētas) numuru, kādā attiecīgā uzvārda īpašnieki dzīvo. Tika minēts arī katra vīriešu kārtas iedzīvotāja vecums. Minētās ziņas "dvēseļu revīzijās" tika ievestas no t. s. "vārdu ruļļiem" (kuri arī nav saglabājušies), bet tie savukārt tika sastādīti pēc jau minētajiem, taču zudībā gājušiem pagastu tiesu protokoliem. Tātad 1826. gada pirmos mēnešus, kad sākās "dvēseļu revīziju" sastādīšana, var uzskatīt par drošu atskaites punktu uzvārdu došanas procesa noslēgumam Vidzemē. Kas attiecas uz Kurzemi, resp., Kurzemes guberņu, šeit situācija bija nedaudz citādāka. Zemnieku brīvlaišana Kurzemē gan formāli notika 1817. gadā, tomēr uzvārdi visiem zemniekiem vienā paņēmienā tika piešķirti tikai 1834. – 1835. gadā. Savukārt Latgalē uzvārdu veidošanās nav bijis vienreizējs akts, bet ilgstošs process, kas aptvēris laiku vismaz no17. līdz 19. gadsimtam. Krievijas cara administrācijas ieinteresētību uzvārdu piešķiršanā noteica galvenokārt tas, ka zemnieku brīvlaišana ar laiku nesa sev līdzi arī viņu tiesības mainīt dzīvesvietu, izceļot uz citiem pagastiem un pilsētām. Ja nebūtu uzvārdu, aizceļojušo zemnieku vai viņa ģimeni sameklēt būtu bijis nereāli, bet līdz ar to zustu galvasnaudas maksājumi Krievijas impērijai, kā arī nodevas pagastam. Kaut gan 1819. gada brīvlaišanas likumos un sekojošās Vidzemes gubernatoru instrukcijās ("patentēs") bija teikts, ka uzvārdu izvēlei ir jābūt "brīvai" un gandrīz vienīgais nosacījums bija aizliegums pieņemt slavenu personu un muižnieku dzimtu uzvārdus, prakse tomēr bieži izrādījās nedaudz citāda: uzvārdus diktēja ne vien dzimtkungi, bet arī pagasta tiesas rakstveži (skrīveri). Uzvārdu došanu Vidzemes un Kurzemes zemniekiem savā laikā pētījis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, vēlākais Latvijas Centrālās padomes Militārās komisijas faktiskais vadītājs Kristaps Upelnieks, kurš savu mūžu diemžēl beidza traģiski – 1944. gada novembrī viņu nošāva vācieši. Savā1936. gadā publicētajā tāda paša nosaukuma studiju darbā, kurš saņēma Krišjāņa Barona prēmiju, viņš rakstīja: "Nereti uzvārdi tika doti atkarībā no zināmās personas tikumiskām, pozitīvām vai negatīvām īpašībām vai arī no kāda fiziska vai garīga trūkuma. Nav domājams, ka kāds vēlētos atklāti izpaust savu fizisko defektu vai negatīvās īpašības, vēl vairāk – tās uzvārda veidā atstāt nākamajām paaudzēm!" Kā negatīvie piemēri minēti tādi uzvārdi kā Pļāpe, Glupe, Muļķis, Aklais, Melis, Grēcinieks, Nerātnis un citi, kā arī dzīvnieku sugu nosaukumi ar nievājošu nozīmi: Lops, Vepris, Sivēns, Kuce, Bluse vai vienkārši Mirons (vairāki gadījumi), Plunders, Ķēms un vesela virkne piedauzīgu jeb nedrukājamu uzvārdu. Tādēļ laikā no 1920. gada, kad Latvijas valsts pieņēma likumu par uzvārdu nomaiņu, līdz 1934. gadam, Iekšlietu ministrijā tika saņemti 3778 iesniegumi par uzvārdu nomaiņu, galvenokārt to nelabskanības un piedauzības dēļ. Tas pats attiecas uz šī paša autora ieteikumu uzvārdu neveidot, to atvasinot no tēva vārda, piem. Pēteris, Jānis, Miķelis, Mārtiņš, Indriķis, Jēkabs u. c. un veidojot t. s. patronīmus: Pētersons, Jansons, Miķelsons, Martinsons, Indriksons, Jēkabsons u. c. Lieki teikt, ka arī šeit labi domātais vēlējums nepalīdzēja – dzīve, pareizāk sakot – tauta ieviesa savas korekcijas!

Muokslinīks, muzikis i pedagogs Kristaps Višs Rēzeknē, Latgolys Muzykys i muokslys vydsškolā i Viļānu muzykys i muokslys školā jaunīšim vuica gitarys spēli. Paraleli Kristaps Rēzeknē vuicās džeza nūdaļā i dorbojās vairuokūs muzykalajūs projektūs, zynomuokī ir ebreju muzykys grupa „Latgales klezmeri” i folkdžeza grupa „Bruoli i muosys”, kuru albums „Na pādejais” itymā godā ir nomināts Latgalīšu kulturys goda bolvai „Boņuks 2025”. Saruna ar Kristapu Višu par improvizaceju muzykā i dzeivē, par dorbu ar jaunū paaudzi, par džeza atteisteibu Latgolā i latgaliskū džezā, kai ari par ituo gods 12. februarī gaidomū III Storptautyskū etnodžeza konkursu „Guoyu pa Jazz” Latgolys viestnīceibā „Gors”. Kristaps Višs ir multimuokslinīks, sovulaik vuicejīs muokslys školuos, aktivi dorbuojīs gleznuošonā, niu porguojs iz muzyku:„Rēzeknis muokslys vydsškolā pabeidžu gleznuošonys nūdaļu pi Anatolija Zelča, tod turpynuoju studeju gaitys ari gleznuošonā Latvejis Muokslys akademejis Latgolys filialē, i tod vīnā skaistā breidī saprotu, ka muzykaluos kruosys suoc mani uzrunuot aizviņ vaira, i tod es vairuok nūsaslīču iz muzykys pusi.” Džezs ījiems svareigu vītu Kristapa muzykalajā darbeibā, tok „golvonais, ka esi muzikis, tys ir atslāga vuords. Džeza muzikis sevi ītver vairuokys profesejis, kai komponistu, tai izpiļdeituoju, ansambļa vadeituoju, praktiski taipat ari muzikis, kas nav saisteits ar džezu. Džezs vystik ir vaira improvizacejis muzyka, kur tu pietej, vairuok vari izsaceit sovys sajiutys i vairuok sasadarbuot ar sovu muzykalū kolektivu.” Latgalīšu muzykā improvizaceja ir īguojuse vysūs vierzīņūs — kai džezā, tai ari tautys, klezmeru muzykā „ansambļa meistareiba ir melodeju tai forši apspēlēt, mes ari veidojam tū latgaliskū skaniejumu taišni caur improvizaceju.” Struodojūt ar bārnim i jaunīšim muzykys školā, Kristaps skaita, ka svareigi nūstyprynuot pamatlītys – disciplinu, sapratni par muzyku, kas ītver naviņ notys, bet ari uzastuošonys kulturu, seikuos motorikys atteisteibu, piec tam var runuot ari par improvizaceju, „ka tu esi tū vysu īsavuicejs, tu vari jau justīs breivuok i atsaļaut improvizēt, i nūticēt sev, ka saīt forši nūspēlēt naviņ tū, kas raksteits notuos, bet ari koč kū izdūmuot pošam.” Kristaps jaunīšim stuosta i ruoda, kai jāgpylni pavadeit laiku, „ka ir taida forša īspieja kai muzicēt, ka tei ir privilegeja, apsazynuot, ka tys ir forši, ruodeit ar sovu pīmāru – ar aktivu koncertpraksi īdvesmuot.” Ar vydsškolys i bārnu školys audzieknim regulari pīsadolūt konkursūs i pasuokumūs, školāns „saprūt, ka ir jau vēļ progress, ka jis palīk lobuoks caur dorbu.” Regulars dorbs ir tikpat svareigs, cik talants, īdrūsynoj Kristaps, ka cylvākam ir talants muzykā, „tys paleidz uotruok vuiceitīs vysaidys lītys. Bet taidā ilgtermiņā, ka tu dori regulari i praktiski tū smolkū i malnū dorbu reizē, tod tys puorsyt talantu, i taišni dorba procesā ar sevi tu vari atkluot talantu. Kuram pasadūd dreižuok, a kuram vajag drupeit vairuok pasapyulēt, bet prakse pīruoda, ka tu struodoj, tod tu ari sasnīdz mierki. Baigais genijs es naasu, es asu cylvāks i struodoju pi tuo, lai byutu lobuok. I muzyka ir vīna nu tūs lītu, kod muzykys pīteik vysai dzeivei, bet vysys dzeivis napīteik. I laikam tys ir taids dzinuļs”.    

Stāsta Turaidas muzejrezervāta Pētniecības un krājuma galvenais speciālists Dr. hist. Edgars Ceske; pārraides producente – Liene Jakovļeva  Valsts pirms valsts: pagastu reformai Vidzemē  – 160! Turaidas muzejrezervātā jau kopš 2019. gada apskatāma ekspozīcija "Ceļā uz Latvijas valsti. Klaušinieks. Saimnieks. Pilsonis". Redzama vieta tajā ierādīta arī  lauku pašvaldībām, to dibināšanai, attīstībai un lomai valstiskuma apziņas veicināšanā latviešu sabiedrībā.  "Valsts pirms valsts": vai tas neskan pārāk provokatīvi, izaicinoši? Tomēr nē, ja atceramies brāļu Kaudzīšu "Mērnieku laikus": ar Slātavas (Vecpiebalgas)  un Čangalienas (Jaunpiebalgas)  v a l s t ī m tajos laikos tika saprasts  p a g a s t s,  t. i., zemākā pašvaldības vienība. "Vidzemes zemnieki nodalīsies iekš pagastiem jeb v a l s t ī m," teikts 1819. gada Vidzemes zemnieku likumos. Pagasta jēdziens Latvijas vēsturē ir ļoti sens, tas sniedzas atpakaļ līdz par 13. gadsimtam vai pat vēl senākiem laikiem. Livonijas laikā, kā norāda vēsturnieks Arveds Švābe,  pagasts ne tikai aptvēris noteiktu teritoriju un tajā dzīvojošos, bet izpildījis arī zemākās varas funkcijas (administratīvā vara tolaik nav bijusi šķirta no tiesas varas).  Ar laiku pagastu vecāko pienākumi sašaurinājās līdz atbildībai par nodevu ievākšanu no pagasta iedzīvotājiem un no tiem pieprasīto klaušu pildīšanu. 1819. gada Vidzemes zemnieku likumi atcēla  dzimtbūšanu – muižnieka varu pār zemnieka personu; tomēr visa zemnieku zeme tika pasludināta par muižnieku īpašumu. Jau pirms tam – 1804. gadā – tika radītas arī pirmās  zemākās daudzfunkcionālās pašvaldību iestādes – pagastu tiesas  (tāpat kā iepriekš, arī tajās administratīvā vara vēl nebija nodalīta no tiesu varas). Ar 1819. gada zemnieku likumiem tās tika nostiprinātas un to funkcijas – konkretizētas. Pagasta tiesas atbildībā bija valsts un pagasta nodokļu iekasēšana, pagasta ceļu un tiltu uzturēšana, skolu ierīkošana, pagasta magazīnas (graudu rezervju noliktavas) iekārtošana, sabiedriskās kārtības uzturēšana, bāreņu un nespējnieku nodrošināšana un rekrūšu (karaspēkā iesaucamo) došana, kā arī uzvārdu piešķiršana un pārceļošanas atļauju (pasu) izsniegšana. Pagasta tiesas augstākais orgāns bija visu pagasta pilngadīgo vīriešu sapulce. Tā uz trim gadiem ievēlēja svarīgāko pagasta pārvaldi – pagasta tiesu. Šis, 1804./1819. gadā izveidotais pagasta pašpārvaldes modelis tomēr bija viscaur atkarīgs no muižas: bez muižas policijas (muižas īpašnieka un muižas pārvaldnieka – muižkunga) ziņas nedrīkstēja sasaukt pagasta pilnsapulci; muižas policijas piekrišana bija nepieciešama katram šīs sapulces lēmumam; tā apstiprināja kopsapulces ievēlētās pagasta amatpersonas. Jāatzīmē, ka likuma prasību par skolu ierīkošanu gandrīz nekur neizdevās īstenot: šim nolūkam bija vajadzīga zeme, bet tā atradās muižnieku rokās. Likums par Baltijas guberņu (ar tām saprata Kurzemi, Vidzemi un Igauniju) lauku pašvaldībām, kas stājās spēkā 1866. gada 19. februārī, bija daļa no Krievijas cara administrācijas uzsāktajām  liberālajām reformām, kurās centrālo vietu ieņēma dzimtbūšanas atcelšana Krievijā 1861. gadā (tai skaitā arī Latgalē jeb toreizējās Vitebskas guberņas 3 apriņķos – Daugavpils, Rēzeknes un Ludzas). Galvenais ieguvums no šīs reformas bija pagasta neatkarība no muižas  – tagad pagasta valdes lēmumus vairs nevajadzēja apstiprināt muižas policijā; muižas īpašnieks gan varēja noprotestēt pagasta sapulces lēmumus.  Tomēr reforma saturēja arī izmaiņas, kas bija mazāk demokrātiskas: ja agrāk pagasta sapulcē varēja piedalīties visi pilngadīgie vīrieši, tad tagad tādas tiesības bija vienīgi saimniekiem: bezzemnieki sūtīja uz pagasta sapulci vienu pārstāvi no katriem 10 pieaugušajiem vīriešiem. Tādā kārtā  pieauga saimnieku un rentnieku loma pagasta sabiedriskajā dzīvē. Bez tam arī pagasta vecāko drīkstēja ievēlēt vienīgi no saimnieku vidus. Tomēr bezzemnieku lomas samazinājumu daļēji kompensēja paritātes princips pagasta valdē, kur pusi no tās locekļiem sastādīja saimnieki, otru pusi – bezzemnieki. Pagasta valdes funkcijas palika iepriekšējās, bet nozīmīgs solis bija pagasta tiesisko funkciju atdalīšana no administratīvi saimnieciskajām. Pagasta valdes izsniegtās pases tagad ļāva zemniekiem brīvi pārvietoties visu triju Baltijas guberņu robežās. Lai arī jaunās pagasta tiesas un valdes izpelnījušās reizēm pelnītu kritiku latviešu daiļliteratūras klasikā (piem., Apsīšu Jēkaba stāstā “Pie pagasta tiesas”, Pērsieša “Vai nu katram iztapsi?” un Doku Ata “Paugurieši), tomēr objektīvi tās bija ievērojams solis uz priekšu demokratizācijas virzienā, pakāpe ceļā uz Latvijas valstiskumu. Daudzi no vēlākās neatkarīgās Latvijas valsts darbiniekiem savu politisko pieredzi uzkrāja, darbodamies pagastu pārvaldēs. No pagastu amatpersonu ģimenēm cēlušies vairāki pazīstami Latvijas valdības locekļi, starp tiem arī Latvijas Republikas Ministru prezidents (1924–1925 un 1928–1931), vairākkārtīgs Latvijas zemkopības un ārlietu ministrs  Hugo Celmiņš (1877–1941), kurš atmiņās par savu tēvu Pēteri Celmiņu (1837–1908) raksta: "Vēl gluži jauns, ap 20 gadu, mans tēvs sācis darboties dažādos pagasta amatos, starp citu, sabijis 12 gadus kā pagasta vecākais, bijis arī zemnieku virstiesas piesēdētājs un ilgus gadus, līdz mūža beigām, draudzes konventa delegāts. Līdzdarbojies arī, kā valdes loceklis, zemkopības biedrībā. Tēvs vēl klaušu laikos bija baudījis mazu izglītību – mācījies lasīt, rakstīt un rēķināt. Viņš visu mūžu nožēloja, ka neprata ne vācu, ne krievu valodas, būdams pārliecībā, ka, valodas protot, būtu varējis ar sekmēm karot pret muižnieku privilēģijām un aizstāvēt zemnieku tiesības līdz pat senātam […] Atceros, kādu reiz tēvs man skolas gados piekodināja, kad es būšot liels, šos jautājumus neaizmirst un zemnieku tiesības aizstāvēt. Viņš bija nesavtīgs, taisnīgs un godīgs cilvēks – īsts goda vīrs, kas ieguvis lubāniešu vispārēju piekrišanu un cieņu." Pagastu pašvaldību vēsturisko  nozīmi var saprast arī plašākā vēsturiskā skatījumā. Viens no tā aspektiem – izglītība un kultūra. Ja līdz 1866. gada reformai pagastu skolas Vidzemē, kā jau teikts, bija reta, ja ne izņēmuma, parādība, tad gadus 10 pēc  šīs reformas tās jau bija izveidojušās vai katrā pagastā. Pagastu pašpārvaldei bija tieša  nozīme arī dažādu biedrību (dziedāšanas, teātra, krājaizdevu u.c.) dibināšanā, kā arī bibliotēku izveidē. 1866. gada pagastu likums zaudēja spēku pēc jaunā pašvaldību likuma pieņemšanas 1922. gadā.

Viesojas Ingrīda Kolosovska - Špoģu vidusskolas bibliotekāre. Stāsts par latgaliešu valodas stundām Špoģu vidusskolā un krāsainajiem Latgales lakatiem.

Anita Zarāne ir muzykys pedagoge i kordirigente, kura vīnoj bolsus i cylvākus Latgolā – jau 25 godus voda Daugovpiļs nūvoda kulturys centra „Vārpa” jauktū kori „Latgale”, Daugovpiļs Vaļsts gimnazejā jau 30. godu ir muzykys školuotuoja i voda jauktū kori „Dveiņuva”. Tikū Anita Zarāne sajēme „Kormuzykys goda bolvu 2025” kai „Goda dirigente” publikys bolsuojumā. Sovulaik Anitys vadeituo sasadzīduošona Daugovpiļs Vaļsts gimnazejā sajāmuse ari Latgalīšu kulturys goda bolvu „Boņuks 2012” kai „Lobuokais latgaliskais pasuokums školā”. Saruna ar Anitu Zarāni par muzyku kai aicynuojumu, par kora muzykys tradiceju kūpšonu Latgolā, par bolvom i par ituo laika izaicynuojumim kormuzykā. Anitys Zarānis dirigentis ceļš iz profesionalū muzyku īsasuoce kai najaušeiba: „Beidzūt muzykys školu Leivuonā, draudzine soka – stuošūs Daugovpiļs muzykys vydsškolā vejūļnīkūs, tu nagribi īt ar mani? Nu, īsim! Tai es īsastuoju kordirigentūs Daugovpiļs muzykys vydsškolā. I tai muns ceļš ari suocēs – kai dzīdojūt pi Terēzis Brokys sīvīšu korī „Rūta”, piec tam Daugovpiļs Universitatē pi Terēzis Brokys ari godu vuicūtīs dirigiešonu.” Tok ceļa turpynuojums ir pīpiļdeits i atbiļdeigs. Anita Zarāne sovu kori „Latgale” sajāmuse kai duovonu nu sovys školuotuojis, ilggadejuos kora dirigentis i dzīšmu svātku gūda viersdirigentis Terēzis Brokys.  „Kors „Latgale” maņ ir duovona. Drūši viņ vysuleluokuo duovona, kaidu cylvāks var sajimt, vēļ vairuok — nu taida cylvāka kai Latgolys kormuzykys mama Terēze Broka. Tys ir lels gūds, ari lels izaicynuojums, pīnuokums reizē. Bolva ir bolva, bet kors ir dzeivi cylvāki!”

Itamā nedeļā paīt 35 godi, kai Latvejis tauta Reigā izveiduoja barikadis, paradzūt PSRS lojalistu ceņtīņus puorjimt plašsazinis leidzekļus i vaļsts augstuokuos varys īstuodis, kai ari īspiejamū raudzeišonu guozt vaļsts varu. Tūlaik Reigā, kab nūturātu barikadis, beja sabraukuši naatkareibys ceineituoji nu vysys Latvejis, ari nu Latgolys. Kai barikažu daleibnīki nu Latgolys verās iz procesim myusu dīnuos, deļkam Latvejis ūtrajā leluokajā piļsātā Daugovpilī aizviņ vēļ nav itim nūtykumim veļteitys pīminis vītys, kai ituos viesturyskuos nūtikšonys atspīgeļuotys školu programuos i cik daudz školāni zyna par Atmūdys perioda nūtykumim, par tū itūreiz saruna ar barikažu daleibnīku, zemnīku i muzykantu nu Rēzeknis nūvoda Andri Eriņu, sabīdriskuos organizacejis „1991. gods barikažu daleibnīku Latgolys bīdreiba” vaļdis prīšksādatuoju Stanislavu Gavaru i Daugovpiļs Zynuotņu vydsškolys socialūs zynuotņu i viesturis školuotuoju Indru Vaikuli.

Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu kuratore Baiba Vanaga; pārraides producente – Inta Zēgnere 1943. gadā, rakstot par gleznotājas Noras Drapčes (1886–1968) personālizstādi Tēlotājas mākslas kooperatīva izstāžu salonā Rīgā, mākslas kritiķis un gleznotājs Oļģerts Saldavs norādījis, ka "Drapče starp latviešu māksliniecēm ir labākā žanriste". Jāatzīst gan, ka latviešu autoriem nereti bija raksturīgi neskatīt visu Latvijas mākslas ainu kopumā, ignorējot citu tautību māksliniekus. Kā zināms, starpkaru laikā vietējās mākslas izstādēs piedalījās gan tāda izcila gleznotāja kā Aleksandra Beļcova, gan arī vairākas vācu mākslinieces, tomēr kritiķim svarīgi bijis izcelt tieši latvietību. Turklāt atbilstoši Noras vēlākā kolēģa, Liepājas pilsētas muzeja direktora Jāņa Sudmaļa vēstītajam, viņas "tēvs bijis latvietis, izglītots cilvēks, rakstījis presē pat filozofiskus apcerējumus, bet māte – vāciete, ģimenes valoda bijusi vācu valoda. Tomēr N. Drapče sevi uzskatījusi par latvieti un uzturējusi ar latviešu sabiedrību ciešus sakarus". Gleznotāja dzimusi Jersikā ķīmiska uzņēmuma vadītāja un līdzīpašnieka Augusta Drapčes un viņa sievas Augustes (dzim. Gērcas) ģimenē. Noras bērnība pagāja Latgales laukos netālu no Līksnas, tāpēc viņa dažkārt dēvēta par pirmo latviešu sievieti gleznotāju no Latgales. Vēlāk Drapču ģimene pārcēlās uz Koknesi, bet Pirmā pasaules kara laikā tēva uzņēmums izputēja. 1910. gadā Nora absolvēja Rīgas pilsētas mākslas skolu, kur mācījās Jaņa Rozentāla vadītajā figurālās glezniecības klasē. Māksliniece Rozentālu atzinusi par nozīmīgāko no saviem skolotājiem, savukārt mākslas vēsturnieks Jānis Siliņš atzīmējis, ka "Rozentāls turējis Drapči par sava kursa labāko skolnieci". 1923. gadā, vēloties turpināt mākslas studijas "slavenāko Berlīnes un Parīzes glezniecības meistaru darbnīcās", Nora pieteicās Kultūras fonda stipendijai un saņēma nepilnu pusi no lūgtās summas – 40 000 rubļu (800 latu). Tādējādi viņa bija pirmā vizuālajā mākslā strādājošā sieviete, kura saņēma Kultūras fonda finansējumu ārzemju komandējumam. Ar stipendijas atbalstu Nora divus mēnešus pavadīja Vācijā un Austrijā, sava pirmā ārzemju ceļojuma laikā gan izbaudot vēsturisko mākslu muzeju ekspozīcijās, gan skatot jaunākās mākslas izstādes, gan arī gleznojot. Regulāru dalību Latvijas mākslas dzīvē Nora uzsāka 1913. gada pavasarī, kad pirmo reizi piedalījās Baltijas mākslinieku savienības izstādē Rīgā. Kopš 1920. gada viņa izstādījās Neatkarīgo mākslinieku vienības skatēs, pirmajos piecos šīs organizācijas darbības gados paliekot vienīgajai dalībniecei sievietei. Vēlāk vienības izstādēs piedalījās arvien vairāk mākslinieču, viņu vidū arī Hilda Vīka, Emīlija Gruzīte, Emma Baltmane, Marta Evane un Marija Dorē-Virsa. Šajā laikā Nora izstādījās arī daudzās citās vietējās mākslas skatēs, bet 1943. gadā sarīkoja savu pirmo personālizstādi, kas vispirms tika parādīta Liepājas pilsētas muzejā un pēc tam aizceļoja uz Rīgu. Lai gan Norai bija latviešu un vācu saknes, tomēr viņas mākslas darbos dominēja latviskas tēmas – vienkāršo Latgales ļaužu portretējumi, lauku darbu un reliģisku ainu attēlojumi, sievietes latviešu tautastērpos, mazpilsētu skati u. tml. Viens no košākajiem darbiem ir latgaliešu pāra portrets "Sveču diena Latgalē", kas 1923. gada rudenī bija eksponēts Neatkarīgo mākslinieku vienības izstādē. Triepienā ekspresīvāka ir Noras kompozīcija "Dārzā" (1923), kur vairākas sievietes attēlotas pieliekušās, ravējot sakņu dārzu. Šis ir viens no darbiem, ko savai kolekcijai tieši no izstādes iegādājās Valsts mākslas muzejs (tagad Latvijas Nacionālais mākslas muzejs). Savukārt gleznā "Ziema", kas 1935. gadā bija skatāma Kultūras fonda II mākslas izstādē, Nora attēlojusi sniegotu lauku mājas pagalmu ar zemnieku pāri, zirgu un suni. Kā noskaidroju, pētot mākslinieces biogrāfiju kolektīvajai monogrāfijai "Perspektīvas. Sievietes Latvijas kultūrā un sabiedrībā. 1870–1940" (izdevis LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2025), starpkaru laikā Noras gleznas tikušas atzinīgi vērtētas. Viens no viņas darbiem – kompozīcija "Rucaviete" – bijis novietots sūtņu akreditēšanās telpās Rīgas pilī, un arī kritiķu atsauksmes bijušas lielākoties pozitīvas. Piemēram, rakstnieks Anšlavs Eglītis, 1932. gadā recenzējot Neatkarīgo mākslinieku vienības kārtējo skati, pat norādījis: "Šī izstāde rāda, ka grupas ievērojamākais talants ir Nora Drapče, kuras lielā kompozīcija "Svētdiena Nīcā" atstāj tālu aiz sevis visu grupas biedru gleznas." Līdzīgi viņu jau gadu iepriekš bija izcēlis arī žurnālists Alfrēds Sils, žurnāla "Zeltene" māksliniecēm veltītās sērijas rakstā vērtējot, ka Noru Drapči "patlaban varam uzskatīt par mūsu spēcīgāko un gatavāko gleznotāju-sievieti". Paralēli gleznotājas darbam Nora strādāja par zīmēšanas skolotāju – pirms Pirmā pasaules kara sieviešu komercskolā Daugavpilī un vācu proģimnāzijā Bauskā, vēlāk Ludzas latviešu ģimnāzijā. 1926. gadā viņa pārcēlās uz Liepāju, kur līdzdarbojās Lietišķās mākslas vidusskolas izveidē un mācīja zīmēšanu vairākās pilsētas skolās, bet Otrā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās un dzīves nogali pavadīja Amerikas Savienotajās Valstīs. Nora Drapče beigusi Vilhelma Purvīša vadīto Rīgas pilsētas mākslas skolu, tātad baudījusi līdzīgu izglītību kā vairāki plaši pazīstamie Latvijas klasiskā modernisma pārstāvji vīrieši, kā arī mērķtiecīgi un aktīvi iesaistījusies vietējā mākslas dzīvē gan kā gleznotāja, gan skolotāja, baudot arī kritiķu atzinību, tomēr mūsdienās viņas vārds un darbi zināmi vien ierobežotam mākslas profesionāļu lokam.

Par latgalīšu literaturys jaunumim 2025. godā, par kvalitati, rūbežim, raksteituo vuorda izīšonu uorpus gruomotu vuoku – iz teatra skotivis, radejis lasejumūs, saruna ar literati Ilzi Spergu, latgalīšu kulturys kusteibys „Volūda” projektu vadeituoju Edeiti Laimi i literaturkritiki, izdevnīceibys „Latvejis mediji” redaktori Jūliju Dibovsku. Kai definēt latgalīšu literaturu myusdīnuos, Ilze Sperga skaita, ka „tī rūbeži ir tik izplyuduši, sleideigi, ka tī eistineibā nivīns napasaceis, kas tod eisti ir latgalīšu literatura.” Edeite Laime soka, ka „grybātu pamest tū taidu atvārtu daļu, ka sevkurs var palikt par latgalīšu literaturys autoru, atbaļsteituoju, īinteresātū, izdevieju.” Sovpus Jūlija Dibovska sprīž, ka „cīši svareigi, kab itei literatura vystik byutu ar latgalīšu volūdys elementim, tod jei ir eistuo i sovu miseju nasūša literatura. Tok ka latgalīšu literatura ir tik atvārta, tys otkon ir cīši labi, i taids draugs kai es, var tymā pīsadaleit, koč kaidā ziņā popularizēt, i likt cytim nasabeit itūs tekstus laseit, kai es saprūtu, ka ir taida problema, naraksteita i naapsprīsta – daudzu izdavumu redaktori beistās nu latgalīšu dzejis, beistās nu latgalīšu prozys, kas maņ ruodīs cīši dīvaini, ir daīmami korektori, redaktori, i gols golā, tei nav tik tuola volūda mums Reigā kai daudzim ruodīs.” Ligija Purinaša, Oskars Seiksts, Sarmeite Trūpa, Valija Platace ir viņ daži latgalīšu autori, kuru dorbi itymā godā pīsaistejuši viereibu. Nu vīnys pusis latgalīšu literaturys nav cīši daudz, nu ūtrys – tei ir palykuse radzamuoka. Ilze Sperga izsver, ka „ir varbyut izamainejs pasauļs taidā ziņā, ka literatura latgaliski vairs nav juomeklej tikai Rēzeknē, ari mozūs izdevieju izdavumu gruomotys ir gruomatneicu teiklūs, itys rūbežs ir puorkuopts. Cyts vaicuojums – cik cylvāki zyna, cik jī orientejās latgalīšu literaturā, tys ir na tikai parostim skaiteituojim, bet ari redaktorim. Sabīdreibys mozzynuošona ir byutiska problema, ite ir vieršonuos iz prīšku – na tikai pošim latgalīšim, bet ari redaktorim ir juopasaver, kas nūteik na tikai pasaulī, bet tepat Latvejā, par tū, ka latgalīšu literatura nav tikai regionaluo, jei vystik ir latvīšu literaturys daļa, jamā tūp dorbi, teksti, kas ir byutiski ari Latvejis, latvīšu literaturys kontekstā.” Latgalīšu gruomotu skaita ziņā itys gods ir vysā biedeigs, skaita Edeite Laime: „Mes runojam videji par desmit gruomotom godā, kur ir koč kas latgaliski. Vysa pyrma, ir dīzgon moz izdavumu, i, ūtrkuort, juorunoj par jūs kvalitati i ari par tū, cik jī ir tikai latgalīšu volūdā.” Ilze Sperga otkon pībiļst, ka „itys gods patīseibā nimoz tik bezcereigs nasaruoda”, jei ir bejuse vairuoku konkursu žurejā, kur „pasaruoda jaunys sejis. Grybātu pīminēt Valiju Plataci, kas debitēja kai "Rogovkys dzejis vog, tai i "Latgolys prozys skaitejumūs" – jai ir sovs redzīņs, verūtīs iz tim tekstim, es radzu tī potencialu. Ari cyti autori – ir cylvāki, kas gods nu goda pīsadola itymūs pasuokumūs, kvalitate nakreit, jei ceļās. Varbyut, ka juosasajam koč kaidim kūpkruojumim, kas ļautu definēt ituos šaļts latgalīšu literaturu, pošim autorim nūstyprynuot sovu variešonu, i ari cylvākam nu molys, tam pošam redaktoram īraudzēt, kuri ir tī vuordi, ar kurim var riekinuotīs, kuri nav gluži spams, kuri ir koč kaids latgalīšu redaktora atlasis kriterijs.” Jūlija Dibovska ari cytu godu latgalīšu literaturu tur nūceju īraudzeit „arviņ drūsmeiguoku i originaluoku, deļ tam ka itys gods paruodeja, ka latgalīšu literatura tū var.”

Laikā, kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē. Tādi ir arī Latvijas Radio jaunāko raidieraksta "Es izvēlos dzīvi laukos" galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas, izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido Latgales laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, klusums, miers, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls. Latgaliete Maija Krasnā un no Īrijas nākušais Džeimijs Henebry (Jamie Henebry) satikās Īrijā, kad vēl studiju laikā Maija uz gadu tur bija aizbraukusi padzīvot. Pēc tam abi izlēma kādu laiku veltīt pasaules apskatei. Apbraukuši lielu daļu pasaules, abi sapratuši - jādara kas paliekošs. Un šo apziņu, ka nepieciešams ne vien baudīt, bet arī atstāt ko paliekošu, viņiem iedevusi tieši pasaules pieredze. Tādēļ piecus gadus atpakaļ viņi pieņēma ne vieglu lēmumu un iegādājās novārtā atstātu muižu Latgalē.  Preiļu novadā esošās Ārdavas muižas jeb Jezufinovas muižas kungu mājas Preiļu novadā vēsture iestiepjas 19.gadsimta 60 gados, kādreiz te bijusi skola, bibliotēka. Tā piederējusi pašvaldībai, vēlāk privātīpašniekiem, bet tagad tās vēsturi ar cieņu pēta Maija un Džeimijs, pa vasarām to arī apdzīvo, uzņem tūristus, viesus, organizē pasākumus, un kādreiz te cer iekārtot vietu māksliniekiem un amatniekiem un iespējams arī viesnīcu, bet galvenais īstu māju sev. Džeimijam bija svarīgi, ka šī vieta ir blakus Maijas dzimtenei, tāpat Latgale atgādina viņam arī savu dzimteni kaut kādā ziņā, un šobrīd viņš te jau jūtas kā mājās. „Daudzi nopērk īpašumu, uzliek vārtus, bet mēs darām otrādāk, mēs nopirkām, uzreiz uztaisījām atvērto durvju dienu un aicinājām visus ciemos.” Jaunais pāris atzīst, lai arī muiža apmeklētājiem ir atvērta, tomēr šogad pieņēmuši lēmumu to darīt tikai atsevišķās dienās, jo dažkārt ceļotāji, kas te iegriežas, neizprot – ka te ir arī tagad viņu mājas. Jaunie muižas saimnieki ēkas atjaunošanā iet maziem solīšiem, un atzīst - tas ir ilgtermiņa projekts. „Esam piebremzējuši, un vairs nemētājamies ar vārdiem – atjaunot, restaurēt - tie ir pārāk lieli vārdi. Mums ir logi, durvis, tās funkcijas tie veic, protams, ka gribās arī sākt atjaunot un restaurēt, bet man liekas nevajag steigties, mums nav šī vieta, lai mēs to izdarītu gada laikā, tas nav pat divu gadu laikā, mums ir jāizbauda tas process, jāizbauda tas laiks, ko mēs te darām.”    

Saeimas Ārlietu komisija galīgajam lasījumam virza likumprojektu par Latvijas izstāšanos no Stambulas konvencijas. Satiksmes ministrs Atis Švinka (Progresīvie) nevirzīs Ventspils brīvostas pārvaldes parādu norakstīšanu Valsts kasei vairāk nekā 14 miljonu eiro apmērā. Tiesā atkal nonākusi Latgalē noslepkavotās Justīnes lieta - prokuratūra iesniegusi apelāciju, pieprasot meitenes slepkavām bargākus sodus. Lietuvā valdība pieņēmusi lēmumu uz mēnesi slēgt valsts robežu ar Baltkrieviju. Ar izņēmumiem robežu varēs šķērsot tikai Medininku robežšķērsošanas punktā. Pēc 100 dienām Itālijā startē ziemas olimpiskās spēles.

Līdz ziemai noteikti vēl ir kāds laiciņš palicis, bet bieži gadās, ka ziema savu pirmo uznācienu sarīko jau oktobrī vai novembra sākumā, kad bieži arī sniegam neesam gatavi. Tieši par šādām agrām sniega stihijām stāsts raidījumā Zināmais nezināmajā. Šoruden patiesi sals un sniegs nesteidzas uz mūsu pusi. 12. oktobrī Latvijas austrumu daļā pirmās slapjās sniega pārslas krita, bet sniega segu neveidoja. Bet ir bijušas reizes, kad jau oktobrī atnākusi ziema un paralizējusi ikdienas dzīvi. Daudzi pirmo sniegu jau gaida, jo pelēkais laiks ir sācies, tas nenoliedzami ir drūmāks bez sniega. Bet, kad tad ir normāli, kad uzsnieg pirmā sniega kārtiņa? Dati par Rīgu kopš 1961. gada liecina, ka vidējais datums pēdējā desmitgadē, kad ne tikai nobirst dažas pārslas, kas tūlīt izkūst, bet jau izveidojas vismaz centimetru bieza sniega sega, bijis 29. novembris. Tā kā vēl mēnesis jāgaida. Savukārt vēsturiskie dati rāda, ka šāda pirmā sniega diena ir kļuvusi ievērojami vēlāka 60. un 70. gados. Šajās desmitgadēs vidējais datums bija, kad izveidojās 1 cm bieza sniega kārta, bija 14. novembris.   Protams, korekti būtu salīdzināt trīsdesmitgades, jo klimatoloģijā laika solis ir 30 gadi. Tad, ja paņemam 1961.-1990. gadu, pirmā sniega diena bija 17. – 20. novembrī. Šādi paraugoties, protams, pieaugums nešķiet liels. Bet pēdējā desmitgadē pirmais sniegs ir bijis arvien vēlāk. Pagājušajā ziemā pirmā diennakts ar vidējo sniega biezumu vismaz 1 cm bija tikai 4. janvārī. Protams, ir bijušas daudzas reizes, kad pašā oktobra uzsnieg, kā arī reti gadījumi, kad jau septembrī ir bijis sniegs. Digitalizētajā Latvijas Televīzijas arhīvā var atrast ziņu par sniega stihiju Latgalē 1992. gada 27. oktobrī. Latvija ir nesen atguvusi brīvību, ir milzīgas finansiālas problēmas un Latgalē ilgstoši palikusi bez elektrības sniega dēļ. Toreiz vidējais sniega biezums bija 15-22 centimetri, dažviet mērījumi liecina, ka pat 37 cm. Togad sniga arī pārējā Latvijā, bet pārsvarā sniega biezums bija līdz 10 centimetriem. Savukārt 2002. gada kārtīga ziema ne tikai ar sniegu, bet pat -15 grādu salu Vidzemē ieradās jau 21. oktobrī. Bet 2003. gadā tieši Rīga un tās apkārtne piedzīvoja lielāko oktobra sniega stihiju zināmajā vēsturē. Naktī no 26. uz 27. oktobri Rīgā uzsniga 39 centimetri sniega. Tas ir liels sniega daudzums pat jebkuram ziemas mēnesim, kur nu vēl oktobrim. Pilsēta, protams, bija paralizēta tajā rītā.

Kādas ir izjūtas un pārdomas, atgriežoties Latvijā no citas zemes, kur vadīts kāds laiks – vai cerētais ir piepildījies un kas gaidāms nākotnē? Tiešraidē uzklausām stāstus Latgalē. Ārdavas muižā tiekamies ar tiem, kas devušies pasaulē, tagad atgriezušies un strādā Latvijā. Sarunājas Latgales Plānošanas reģiona koordinatore Ruta Priede, "Ārdavas muižas" saimniece Maija Krasnā, kura bija devusies uz Īriju, "Ērgļu" pirtiņas īpašnieks, pirtnieks Oļegs Orlovs, kurš atgriezies no Skotijas, uzturterapeite, psihoterapijas speciāliste Agnese Krumpāne, kura vairākus gadus pavadījusi Somijā, un veikala „Maxima” direktore Aglonā Karīna Selicka, kura strādājusi Īrijā vairākus, bet tagad jau piecus gadus ir atpakaļ Latvijā.

Kara ārsts un dzejnieks Antons Skrinda 20. gadsimta sākumā bija ne tikai viens no Latgales garīgās atmodas virzītājiem, bet arī vāca folkloru. Šo mantojumu no jauna dzīvā lietojumā atgriezusi Augšdaugavas novada folkloras kopa "Dyrbyni", izdodot  albumu "Ontona monts". Antons (Ontons) Skrinda, dzimis 1881. gadā, mūžībā aizgājis īsi pirms Latvijas valsts dibināšanas, 1918. gadā, bija viens no izcilākajiem un redzamākajiem Latgales atmodas darbiniekiem – kara ārsts, žurnālists, grāmatu izdevējs, arī folkloras vācējs. Latvijas Folkloras krātuves digitālajā arhīvā garamantas.lv ir pieejams Ontona Skrindas arhīvs ar 1590 folkloras vienībām. Ap 30 viņa teiktās dziesmas un melodijas 1900.gadā Pēterburgā pierakstījis Emīls Melngailis. Skrindas teiktajām un pierakstītajām dziesmām jaunu dzīvību devusi Augšdaugavas novada folkloras kopa “Dyrbyni”, izdodot albumu “Ontona monts”, kas klausāms arī lielākajās mūzikas straumēšanas vietnēs Spotify un Youtube. Ar “Dyrbyni” dalībniekiem tiekamies Valmieras etnomūzikas festivālā. Nupat beigusies viņu uzstāšanās, kurā kopas vadītāja Anna Briška nepagurstoši arī vidzemniekiem dziesmu starplaikos vēstī par savu novadnieku. No sava mūža 37 gadiem, tikai apmēram trešdaļu Antonam Skrindam bija dots aizvadīt Latgalē. Pēc atgriešanās Rēzeknē 1913. gadā, jau gadu vēlāk, sākās Pirmais pasaules karš. Skrinda kā frontes vecākais ārsts piedalījās kaujās Krievijas—Vācijas un Krievijas—Austroungārijas frontēs. Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas devās uz Latviju, mira īsi pirms Latvijas valsts dibināšanas 1918. gada 31. martā no ceļā iegūtas rozes infekcijas. Apglabāts Rēzeknes Katoļu kapos. Folkloras kopai "Dyrbini" izdevies savam novadniekam radīt līksmu un dzīvības pilnu piemiņu – mūzikas albumu "Ontona monts".

Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis parlamentā iesliedzis jaunu likumprojektu, kas būšot kā atbilde šajās dienās valstī notikušajiem protestiem. Olaines novada domes priekšsēdētāja vietnieks Andris Vurčs no "Suverēnās varas/Jaunlatviešu" saraksta atkāpies no amata. Valdība pieņēmusi lēmumu piešķirt papildu teju 7 miljonus eiro atbalsta personāla algošanai skolās. Latgalē ilgstošo lietavu dēļ var palikt bez kartupeļiem. Nedēļas nogalē Čehijā notiks kārtējais pasaules motokrosa čempionāta posms, kurā piedalīsies arī Latvijas jaunie motokrosa braucēji.

Kā panākt, ka politiskās partijas reģionos, īpaši Latgalē, izvērš plašāku darbību? Par to diskusija studijā, kurā piedalās PROVIDUS direktore un vadošā pētniece Iveta Kažoka, Latvijas Universitātes profesors Juris Rozenvalds, Sabiedrības par atklātību "Delna" pētnieks Artūrs Bikovs, kā arī sarunai pievienojas biedrības "New East" pārstāvis Viktors Andruškevičs.  

Ja salīdzina ar citām vasarām, pagaidām negaisi Latviju saudzē, un šis gads, kas bijis laikapstākļu ziņā līdz šim, der kā piemērs, ka vēsās vasarās negaisu ir mazāk. Un lai arī šogad Vidzemē un Latgalē problēmas rada pārlieku lielais ūdens daudzums no lietavām, nav vismaz negaisā un krusas sapostītu dārzu. Tajā pašā laikā citviet Eiropā jau nav glābiņa no svelmes. Kamēr pie mums lielākajā daļā valsts meteoroloģiskā vasara vēl nav sākusies, turpinās neierasti garš un slapjš pavasaris, Eiropas rietumos gan pavasaris, gan vasaras sākums bijis ar sausu un karstu laiku. Vairāku rietumeiropas valstu meteodienesti ziņo, ka pavasaris bijis sausākais vai viens no sausākajiem novērojumu vēsturē, tā tas bijis daļā Lielbritānijas, Beļģijā, Vācijas dienvidos, Bavārijā. Un vasarīgais siltums un karstums, ko daudzi mūsu pusē gaida, netiek tālāk par Eiropas rietumiem. Spānijā jau labu laiku valda ne vien svelme, kas jūnijā tur ir normāla parādība, bet atsevišķi reģioni piedzīvo karstuma rekordus. Latviju šī gada vēsais vasaras sākums mūs sargā no lieliem un postošiem negaisiem. Pēdējo septiņu gadu laikā jūnijā jau bija pirmie spēcīgie negaisi, kad krusa, intensīvas lietusgāzes un brāzmaini negaisa vēji posta dārzus. Šogad pagaidām esam iztikuši tikai dažiem rībošiem mākoņiem, bez to atnestām stihijām. Pagājušajā nedēļā bija brīdinājumi par postošu negaisu, tomēr tas Latvijā neizveidojās, bet tam nav tiešas saistības ar vēso laiku. Tā vairāk bija veiksmīga sakritība, negaiss ar viesuļiem tika Lietuvas austrumiem. Lietuvas robežsardze izplatīja kadrus, ko uzņēmušas novērošanas kameras uz Lietuvas-Baltkrievijas robežas, tur koki gāzās krustām šķērsām un tā kā pats pierobežas rajons ir mazapdzīvots, nācās piesaistīt papildspēkus no citiem Lietuvas reģioniem, lai sakārtotu robežu, kur tiešām bija burtiski aizgāzta ar kokiem. Šādiem atsevišķiem pērkona negaisiem, kas atnes stihijas, protams, nav vajadzīgs ilgs un noturīgs karstums. Pietiek ar to, ka tveicīgas un mitras gaisa masas ar augstu temperatūru ir netālajos Eiropas reģionos un līdz mums atnāk īslaicīgi. Taču, ja salīdzinām ar iepriekšējiem gadiem, kad jūnijā valdīja svelme, iespējamība negaisu stihijām, protams, ir daudz mazāka, ko labi parāda arī statistika. Pēdējā vasara, ko Latvijā no klimatiskā skatu punkta varēja saukt par vēsu, bija 2017. gadā, toreiz bija tikai viena ļoti karsta diena, kad temperatūra Latvijā sasniedza +30 grādus, un bija viens tiešām liels negaiss ar postījumiem tajā pašā dienā - 12. augustā. Tomēr ir arī reizes, kad negaiss uznāk ne pārāk karstā laikā. Kas ir galvenie faktori, kas veicina negaisa veidošanos? Karstums, no vienas puses, nav tas pats svarīgākais, jo ir gadījumi, kad postoši negaisi ir arī bez tā, piemēram, ASV štatos, kur īpaši pavasara un vasaras sākuma mēnešos viedojas virpuļviesuļi jeb tornado, bieži svelmes pat nav. Latvijas ģeogrāfiskajos apstākļos gan biežāk sanāk, ka visi faktori sakrīt tad, kad ir arī svelme. Plašāk skaidro Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra sinoptiķis Kristans Pāps, kurš ir viens no zinošakajiem negaisu jautājumos. Viņš uzsvēra, ka vajadzīgas gluži kā kādam ēdienam - trīs sastāvdaļas, bez kurām nekādi. Pirmais - augsts gaisa mitrums (un Latvijā tas visbiežāk nāk ar ļoti siltu vai karstu gaisu); otrais - atmosfēras nestabilitāte, tā meteorologi sauc stāvokli, kad uz zemes gaiss ir daudz siltāks un mitrāks, nekā augstākos atmosfēras slāņos, kas ne vienmēr nozīmē karstumu uz zemes. Trešā lieta, ko nevar raksturot gluži vienā vārdā, - process vai apstāklis, kas ierosina vai palīdz siltajam un mitrajam gaisam pacelties. Un tad iesaistās visa apkārtējā vide - tas varbūt reljefs, ēkas, tā var būt jau pastāvoša gaisa cirkulācija vai gaisa plūsmas, kas pēkšņi turbulenti paceļ silto un mitro gaisu augšā un aizsāk šo procesu. Pēc tam, kad mākonis sācis veidoties, tas jau pats sāk sevī iesūkt siltuma un mitruma doto enerģiju no piezemes slāņa. Negaisa mākoņus var iedalīt vairākos veidos gan pēc to izcelsmes, gan izpausmēm, gan stihijām, ko tie nes un šo gan paklausīsimies, skaidro sinoptiķis Kristiāns Pāps.

Šogad maijs mūs ar laikapstākļiem nav lutinājis - tad salnas, tad lietavas. Bieži nākas dzirdēt, ka ir neparasti laikapstākļi. Taču auksts, lietains un salnas maijā nav nekas neparasts, bet tieši pirms 20 gadiem - 2005. gada maijs Latgalē bija tiešām katastrofāls. Var teikt, ka tajā gadā laikapstākļi bija "mazliet izgājuši no rāmjiem". 2005. gada maija sākums bija vēss un slapjš. Tad no 8. līdz 18. maijam ļoti slapjš. Īpaši Latgalē, kur dažās dienās nolija vairāk nekā 100 milimetri lietus, bet visā lietus periodā kopā Daugavpilī – 184 mm, Jēkabpilī un Dagdā – mazliet virs 160 mm, Rēzeknē – ap 140 mm. Lai vieglāk saprast apjomu – maijā visa mēneša klimatiskā norma ir ap 60 milimetriem. Tātad desmit dienu laikā reģionā nolija 2-3 mēneša normas. Togad pavasaris kopumā bija gana vēls, lauki bija mitri vēl no sniega kušanas, upēs ūdens līmenis arī gana augsts, tāpēc ilgstošo lietavu atnestajiem ūdeņiem īsti nebija kur likties, kā vien kāpināt līmeni upēs un appludināt krastus. Tādās lietavās applūst arī zemākās vietas tālu prom no upēm. Vai ir skaidrojums, kas toreiz izraisīja tik pamatīgas lietavas? Situācija atmosfērā bija itin līdzīga tai, ko piedzīvojam aizvadītās nedēļas nogalē – ir vēsa arktiskā gaisa masa un mazkustīgs ciklons. Pagājušajā nedēļā tās nokrišņu zonas vismaz mazliet bija kustīgākas apstaigāja Baltijas reģionā diezgan plašus apvidus, bet 2005. gada sakritība bija Latgalei nelabvēlīgāka, jo 2005. gadā visas stiprākās nokrišņu zonas izlija tieši virs Latgales un tuvējo kaimiņvalstu – Lietuvas, Baltkrievijas un Krievijas reģioniem. Kad plūdi bija pārdzīvoti, strauji ieradās karstums. Ūdeņi vēl nebija tā pa īstam atkāpušies, kad jau 24. maijā Latgalē temperatūra sasniedza 28 grādus, dažas dienas vēlāk arī 30 grādus, ļoti siltas bija arī naktis. Un tas radīja Latvijā ļoti neierastu situāciju: ūdens pilnajās upēs, ezeros, dīķos un grāvjos, ūdens lāmās, kas joprojām bija uz laukiem, strauji savairojās dažāda veida knišļi. Atgādinām, ka tam, cik daudz vasarā ir odu, vairāk ir saikne, nevis ar to, cik barga ziema bijusi un vai tie ir izsaluši, bet kādi apstākļi ir pavasarī un vasaras sākumā. Odi vairojas slapjās vietās, ūdenī. Jo vairāk ir ūdens un siltāks ir laiks, jo tie ātrāk var savairoties. Oliņu izšķilšanās ātrums atkarīgs no gaisa temperatūras. Un 2005. gada maijā radās tam perfekti apstākļi. Knišļu bija tik daudz, ka tie apsēda lopus ganībās burtiski kārtām. No knišļu kodumiem mājlopi gāja bojā. Arī 1998. gadā bijis knišļu uzbrukums lopiem, toreiz gāja bojā daži desmiti lopu, 2005. gadā – vairāki simti. Vai šī gada situāciju laikapstākļu ziņā var salīdzināt ar 2005. gadu? Šogad nokrišņu daudzums ir bijis ievērojami mazāks, un ūdens līmenis upēs un ezeros bija zemāks, līdz ar to ūdens varēja brīvāk noplūst un tik pārmirkuši vai applūduši lauki nav. Tālāk jāseko, cik strauji kāps gaisa temperatūra, jo ir mitrāks nekā citus pavasarus, turklāt šīs nedēļas otrajā pusē varētu būt vēl dažas ļoti lietainas dienas. Ja mēneša beigās ieradīsies straujš siltums, tad diezgan drīz jārēķinās ar lieliem odu bariem. Kukaiņu pētnieki 2005. gadā lielo knišļu savairošanos skaidroja ne tika daudz ar plūdiem, bet neveiksmīgu temperatūras svārstību režīmu, proti, vēsajā maija pirmajā pusē knišļu sadētās oliņas attīstījās lēni, varētu teikt, ka uzkrājās vairāki dējumi un tad pēkšņā siltumā visi šķīlās vienlaicīgi. Šajā ziņā šogad ir līdzība ar 2005. gadu. Ja šogad laikapstākļi šķiet nebijuši, tad vēsture liecina, ka ir bijis vēl nepatīkamāk. No gaišās puses raugoties – dažos iepriekšējos gados pavasarī un vasaras sākumā Latvijā agri iestājās sausums, no tā cieta arī lauksaimniecības kultūras. Ja šogad maija beigās, jūnija sākumā laikapstākļi normalizēsies un lietus periodi būs beigušies, tad tas, kas nenosala, augs griezdamies, jo mitruma uz kādu laiku būs gana.

Klajā nākuši "Latvijas sociālās atmiņas monitoringa 2025" dati, kas meklēja atbildes uz jautājumiem - ar kādām emocijām un atmiņām atceramies okupācijas laiku un pirmspadomju periodu - posmus vēsturē, kurus liela daļa sabiedrības pati nav piedzīvojusi vai piedzīvojusi tikai daļēji. Dati liecina, ka samazinājusies tā saucamā padomju laika nostaļģija, bet pieaug to cilvēku skaits, kas par labāko laiku Latvijas vēsturē uzskata Atmodu un mūsdienas. Kādas atšķirības šajos datos vērojamas starp latviski un krieviski runājošajiem, un ko šādi pētījumi liecina par mūsu sabiedrību? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro divi pētījuma autori - komunikācijas zinātnes doktors Mārtiņš Kaprāns, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, un sociālantropologs Andris Saulītis, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks. Andris Saulītis: Aizvien vairāk mēs varam skatīties, nevis kādas ir atšķirības starp latviski un krieviski runājošām grupām, bet atšķirībām krievvalodīgo vidu. Latvieši vidū ir monolītāk, bet daudz sarežģītāk ir saprast un analizēt krievvalodīgo kopienu. Līdz ar to tā pieeja šobrīd vairs nav skatīties uz šīm divām grupām, bet būtībā skatīties uz krievvalodīgo grupu, kur var konstatēt jau pazīmes uz zināmu polarizāciju. Pēc kādiem datiem vai pēc kādiem raksturlielumiem ir šī polarizācija - vecums, paaudžu atšķirības?  Andris Saulītis: Vecums noteikti ir viena lieta, bet, protams, ka tas ir saistīts bieži vien ar ģeopolitisko orientāciju, ko gan mēs šajā aptaujā nevaram plaši precīzāk konstatēt, jo tomēr aptauja koncentrējas tieši uz jautājumiem par vēsturi. Bet vienlaicīgi tās ir zināmā mērā lietas, kuras savstarpēji saistītas. Protams, ka Latgale arī mums ir tāds reģions, kur ir atšķirīgāka šī izpratne un vērtējums, bet tai pašā laikā jāņem vērā, ka Latgalē vienkārši ir vairāk krievvalodīgo iedzīvotāju, ir vairāk vecāka gadagājuma iedzīvotāju un arīdzan tās ir daudz multietniskas kopienas, kur līdz ar to dialogs, iespējams, ir daudz intensīvāks. Un tajā pašā laikā, iespējams, ka tas ir tas iemesls, kāpēc daudzos jautājumos, it sevišķi vērtējot vēsturi, iedzīvotāji un sevišķi krievvalodīgā kopiena atturas vērtēt.  Tādā amnēzija attiecībā uz Latvijas vēsturi, kas ir pirms 1918. gada, ir izplatīta arī latviešu valodā runājošajās ģimenēs. Ja latviešu vidū vērtējumi sāk parādīties no 1918. gada, tad krievvalodīgo vidū tas saglabājas līdz pat Otrajam pasaules karam. Šeit ir runa arīdzan par izglītības sistēmu, un nekoncentrējoties tikai uz 20. gadsimtu, jo aptaujā mēs vaicājām vērtējumu līdz pat senlatviešu periodam, un mēs redzam, ka šobrīd tiešām iedzīvotājiem lielai daļai ir grūti formulēt savu attieksmi pret dažādiem vēstures periodiem pirms 1918. gada. Bet kas ir vēl interesanti, ka principā visi vēstures periodi, kas saistīti ar Krievijas impēriju, ar Padomju Savienību, tiem visiem ir stipri biežāk negatīvs vērtējums nekā jebkuram citam vēstures periodam. Arī no krievvalodīgo puses? Andris Saulītis: Grūti man pateikt, cik daudz tur ir šis pienesums, bet principā nu mēs redzam dinamiku.  Arīdzan attiecībā uz Padomju Savienības periodu Latvijā, tur gan mēs redzam arī krievvalodīgo vidū šo sadalīto, ne vienveidīgo kopienas skatījumu. Tas ir arī kaut kas tāds, kas ir mainījies, kopš mēs aptaujājām iedzīvotājus 2017. gadā, tā nostalģija pret šo periodu samazinās. Tam iepretim ir, ka atjaunotās Latvijas laiks kopš 1991. gada šobrīd ir vispozitīvāk vērtētais periods Latvijas vēsturē. Tas ir pārspējis līdzšinējo "top 1" - tas ir Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms, kas līdz šim ir dominējis ne tikai 2017. gadā, arī iepriekš. Tagad pozitīvs vērtējums ir tieši šim laikam. Labā lieta ir arī tāda, ka, skatoties uz to, vai cilvēks ir apmierināts ar savu dzīvi un kā viņš vērtē padomju laikus, tad nav stingru korelāciju tādā ziņā, ka, ja tu pats esi neapmierināts ar šodienu, tas nenozīmē, ka tu ilgojies pēc padomju laikiem. Mārtiņš Kaprāns: Man liekas, ka ir jāsaprot, kā mēs skatāmies, kas ir sociālā atmiņa. Tas savā ziņā ir kā tāds trauks, un tur nav bezgalīga ietilpība. Tāpat kā cilvēkam uzmanība ir diezgan ierobežots resurss, tu nevari uz visu koncentrēties, arī sabiedrības uzmanība nevar koncentrēties uz pilnīgi visiem vēsturiskiem notikumiem, kas tai ir bijuši svarīgi kādā noteiktā posmā. Ir aktualitātes, kas mainās, mainoties, protams, arī paaudzēm.  Tas, ko mēs pašlaik redzam, ka lēnām, bet neizbēgami Otrais pasaules karš no tādas aktīvās komunikatīvās atmiņas, no tādas ikdienas saziņas, kur tas ik pa laikam par sevi dažādos veidos, arī pašlaik vēl, nupat Ogres gadījumā dzirdējām, tas atgriežas. Bet lēnām Otrais pasaules karš kļūst par daļu no tā, ko atmiņu pētniecībā sauc par kultūras atmiņu, proti, tā ir literatūra, tie ir arhīvi, viss pārējais, bet tā vairs nav daļa no ikdienas attiecību elementa.  To jau var redzēt, kas piedalās, piemēram, 16. marta pasākumos, kas ir neoficiālā leģionāru piemiņas diena, gan arī nupat 8. maijs bija, es biju Lestenē, pats apskatījos. Tas cilvēku skaits un cilvēku struktūra, nepārprotami liecina, ka šis ir tāds aizejošs, bet tas nenozīmē, ka tu aizmirsti. Tas vienkārši vairs nav ar to aktualitāti.  Mēs visu laiku uz krievvalodīgajiem fokusējamies, taču ir jāsaprot arī, ka latviešu vidū, ja runājam tieši par etniskām grupām, ir pamanāmi tādi momenti, kur varētu runāt par iekšēju, ja ne sašķeltību, tad katrā ziņā, ka tur nav spēcīgs konsenss.  Sociālā atmiņa nav tikai attieksme pret kādu noteiktu vēstures periodu, ir arī attieksme pret konkrētiem notikumiem vai aktivitātēm, kas saistītas ar vēsturi. Ar to vēlos teikt, ka ļoti sabiedrību polarizējošo padomju okupācijas slavinošo pieminekļu demontāža kopš 2022. gada, kas, protams, bija saistīta ar Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Mēs redzam, ja krievvalodīgo vidū ir spēcīga pretestība šādai rīcībai, aptuveni 75% ir pret, spēcīga opozīcija. Tad latviešu vidu šī daļa ir mazinājusies un lielāka daļa ir to, kam ir neitrāla attieksme. It kā saprotami, ka atbalsts ir lēnām noplacis, viņš nav, protams, kritizējošs, bet krievvalodīgo vidū nekas nav mainījies.     Raidījuma noslēgumā Zinātnes ziņas Cilvēki jebkad ir izpētījuši tikai 0,001% no dziļūdens dzīlēm. Bebri, iespējams, varētu kļūt par sava veida klimata varoņiem. Meksika iesūdz tiesā “Google” par patvaļīgu Meksikas līča pārsaukšanu.