Podcasts about latgal

Nu 26. da 29. juņam Latvejā nūtiks Storptautiskais folklorys festivals „Baltica”. Itūgod 35 dažaidūs koncertūs, sadzīduošonys i sadoncuošonys pasuokumūs, meistarklasēs i darbneicuos, stuostu vokorūs varēs īpazeit i baudeit latvīšu volūdys boguoteibu i daudzveideibu. “Paceļt sovu pošapzini, iztaisnuot mugurkauli, ka volūda vysaiduos izpausmēs ir myusu pošu daļa. Mes poši asam atbiļdeigi, lai jei skaņ.” Taišni volūda ir ituogods festivala tema, deļ tuo šudiņ gostūs latgalīšu kulturys kusteibys “Volūda” projektu vadeituoja, latgaliskuos kulturtelpys vierzeituoja, 13.Storptautyskuo folklorys festivala „Baltica” muokslinīciskuo vadeituoja i temys idejis autore Edeite Laime. „Niu ANO ir izsludynuojuse pyrmīdzeivuotuoju volūdu desmitgadi. Latvejā mums ir īspieja izceļt lībīšu stuostus. Taipat ari napaseņ ir pījimts Latvejis viesturiskū zemu lykums, kas ari izlīk kai aizdavumu, eipaši pošvaļdeibom i valstij, dūmuot par tū, kai kasdīnys volūda, kas mums ir Latgolā – latgalīšu, lībīšu, pasaruoda,” Edeita izsver, ka taišni folklorā volūdys dažaideiba i izlūksnis ir cīši labi jiutamys i dzeivys cauri laikim ari šudiņ. Ir cīši daudz veidu, kai atkluot volūdu.„Latvejā varam svinēt i prīcuotīs par tū, kas mums vēļ ir, deļ tuo ka ūtra teņdence ir taida, ka tuos dažaideibys palīk arviņ mozuok. Arviņ mozuok kaids runoj izlūksnēs, arviņ mozuok sovpateibu dzieržam nu bārnu. Leidz ar tū pasaulī itys ir taids lobs breids, kod pasaulī i Latvejā mes aktualizejam volūdu gon lykumu vierzīnī, gon ari folklorys.” Latgalīšu volūda ir juos volūda sadzeivē, dorbūs i taipat jei vēļ arviņ turpynoj tū izzynuot i pieteit. „Mes ar latgalīšu kulturys kusteibu „Volūda” paguojušajā godā, kod beja izsludynuots folklorys festivala „Baltica” temu konkurss, pīsacejom temu volūda. Tei ir myusu kasdīnys līta, par kuru mes dagom, bet ari pošai, asūt aktivai folklorys lauceņā, dzīžūt i ari vuicūtīs, arviņ vaira maņ ruodejuos, ka volūda i tuos dažaideiba ir tys, kū taišni folklorā mes arviņ vēļ vaira varim pīdzeivuot.” Latgola jau tradicionali festivalā ir plotuok puorstuovātais regions, veidojūt trešū daļu nu vysu folklorys nūtikšonys daleibnīku, itūgod tī byus  87 kolektivi ar 1030 daleibnīku. Itūgod Storptautyskais folklorys festivals „Baltica” nūtiks Reigā, Siguldys nūvodā, kai ari festivala nūslāguma dīnā, 29. junī, aicynuos iz Latgolu – Daugovpili. Gatavejūtīs festivalam „Baltica” Edeite gastejuse pi vairuoku folklorys kūpu, par pīmāru, pi folklorys kūpys „Artava” Ūgrē, itū sasatikšonu jei poša sauc – koč pa latgaliskam vuordeņam. 1991. godā Ūgrē tyka dybynuota folklorys kūpa „Artava”, kurys daleibnīki i repertuars vysod ir bejuši saisteiti ar Latgolu, koč i kūpā dzīž vysaidu Latvejis molu sīvys. Kai sovulaik folklorys kūpa rodusēs, kai ir ar runuošonu i dzīduošonu latgaliski, dzeivojūt Ūgrē, i kaidys dzīsmis sovulaik nu Latgolys pajimtys leidza, Edeites sarunā ar "Artava" dzierdēsim Benitu Špakovsku, Valdu Galuzo, Mariannu Klaucāni, Veroniku Vanagu, Ināru Greivuli i kūpys vadeituoju Andri Kapustu.      

Bija laiks, kad māksliniece Vika Eksta pilnīgi visur devās ar fotoaparātu. Izņēmums nebija arī viņas vectantes Zoņas bēres Slobodas sādžā Latgalē, kuras Eksta mēģināja dokumentēt ar vēsu, neitrāla vērotāja aci. Vienpadsmit gadus vēlāk māksliniece secina, ka tas bija viņas veids, kā uz laiku atvairīt sēras. Toreiz dokumentētais bēru rituāls tagad pārtapis poētiskā un klusas sirsnības caurvītā fotoizstādē „Bēres Slobodā”, kas pašlaik Rīgas Fotogrāfijas biennāles ietvaros skatāms galerijā „Alma” Rīgā.

Ja salīdzina ar citām vasarām, pagaidām negaisi Latviju saudzē, un šis gads, kas bijis laikapstākļu ziņā līdz šim, der kā piemērs, ka vēsās vasarās negaisu ir mazāk. Un lai arī šogad Vidzemē un Latgalē problēmas rada pārlieku lielais ūdens daudzums no lietavām, nav vismaz negaisā un krusas sapostītu dārzu. Tajā pašā laikā citviet Eiropā jau nav glābiņa no svelmes. Kamēr pie mums lielākajā daļā valsts meteoroloģiskā vasara vēl nav sākusies, turpinās neierasti garš un slapjš pavasaris, Eiropas rietumos gan pavasaris, gan vasaras sākums bijis ar sausu un karstu laiku. Vairāku rietumeiropas valstu meteodienesti ziņo, ka pavasaris bijis sausākais vai viens no sausākajiem novērojumu vēsturē, tā tas bijis daļā Lielbritānijas, Beļģijā, Vācijas dienvidos, Bavārijā. Un vasarīgais siltums un karstums, ko daudzi mūsu pusē gaida, netiek tālāk par Eiropas rietumiem. Spānijā jau labu laiku valda ne vien svelme, kas jūnijā tur ir normāla parādība, bet atsevišķi reģioni piedzīvo karstuma rekordus. Latviju šī gada vēsais vasaras sākums mūs sargā no lieliem un postošiem negaisiem. Pēdējo septiņu gadu laikā jūnijā jau bija pirmie spēcīgie negaisi, kad krusa, intensīvas lietusgāzes un brāzmaini negaisa vēji posta dārzus. Šogad pagaidām esam iztikuši tikai dažiem rībošiem mākoņiem, bez to atnestām stihijām. Pagājušajā nedēļā bija brīdinājumi par postošu negaisu, tomēr tas Latvijā neizveidojās, bet tam nav tiešas saistības ar vēso laiku. Tā vairāk bija veiksmīga sakritība, negaiss ar viesuļiem tika Lietuvas austrumiem. Lietuvas robežsardze izplatīja kadrus, ko uzņēmušas novērošanas kameras uz Lietuvas-Baltkrievijas robežas, tur koki gāzās krustām šķērsām un tā kā pats pierobežas rajons ir mazapdzīvots, nācās piesaistīt papildspēkus no citiem Lietuvas reģioniem, lai sakārtotu robežu, kur tiešām bija burtiski aizgāzta ar kokiem. Šādiem atsevišķiem pērkona negaisiem, kas atnes stihijas, protams, nav vajadzīgs ilgs un noturīgs karstums. Pietiek ar to, ka tveicīgas un mitras gaisa masas ar augstu temperatūru ir netālajos Eiropas reģionos un līdz mums atnāk īslaicīgi. Taču, ja salīdzinām ar iepriekšējiem gadiem, kad jūnijā valdīja svelme, iespējamība negaisu stihijām, protams, ir daudz mazāka, ko labi parāda arī statistika. Pēdējā vasara, ko Latvijā no klimatiskā skatu punkta varēja saukt par vēsu, bija 2017. gadā, toreiz bija tikai viena ļoti karsta diena, kad temperatūra Latvijā sasniedza +30 grādus, un bija viens tiešām liels negaiss ar postījumiem tajā pašā dienā - 12. augustā. Tomēr ir arī reizes, kad negaiss uznāk ne pārāk karstā laikā. Kas ir galvenie faktori, kas veicina negaisa veidošanos? Karstums, no vienas puses, nav tas pats svarīgākais, jo ir gadījumi, kad postoši negaisi ir arī bez tā, piemēram, ASV štatos, kur īpaši pavasara un vasaras sākuma mēnešos viedojas virpuļviesuļi jeb tornado, bieži svelmes pat nav. Latvijas ģeogrāfiskajos apstākļos gan biežāk sanāk, ka visi faktori sakrīt tad, kad ir arī svelme. Plašāk skaidro Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra sinoptiķis Kristans Pāps, kurš ir viens no zinošakajiem negaisu jautājumos. Viņš uzsvēra, ka vajadzīgas gluži kā kādam ēdienam - trīs sastāvdaļas, bez kurām nekādi. Pirmais - augsts gaisa mitrums (un Latvijā tas visbiežāk nāk ar ļoti siltu vai karstu gaisu); otrais - atmosfēras nestabilitāte, tā meteorologi sauc stāvokli, kad uz zemes gaiss ir daudz siltāks un mitrāks, nekā augstākos atmosfēras slāņos, kas ne vienmēr nozīmē karstumu uz zemes. Trešā lieta, ko nevar raksturot gluži vienā vārdā, - process vai apstāklis, kas ierosina vai palīdz siltajam un mitrajam gaisam pacelties. Un tad iesaistās visa apkārtējā vide - tas varbūt reljefs, ēkas, tā var būt jau pastāvoša gaisa cirkulācija vai gaisa plūsmas, kas pēkšņi turbulenti paceļ silto un mitro gaisu augšā un aizsāk šo procesu. Pēc tam, kad mākonis sācis veidoties, tas jau pats sāk sevī iesūkt siltuma un mitruma doto enerģiju no piezemes slāņa. Negaisa mākoņus var iedalīt vairākos veidos gan pēc to izcelsmes, gan izpausmēm, gan stihijām, ko tie nes un šo gan paklausīsimies, skaidro sinoptiķis Kristiāns Pāps.

Sasateikam ar vīnu nu latgalīšu literaturys underground puorstuovu, multimuokslinīku Raibū jeb eistajā vuordā Oskaru Orlovu. Latgaliskajā kulturtelpā juo vuords pādejā laikā nav bīžai dzierdāts, vystik jis vys vēļ aktivi roksta, zeimoj komiksu “Daugovpiļs bebri”, pīsadola vysaidūs dzejis pasuokumūs Latvejā i uorpus juos rūbežu i jau šugod plānoj izdūt sovu ūtrū dzejis gruomotu “Vysi vuordi”. Sovpus vēļ pyrma tuo Rēzeknē 13. junī gaidoms dzejis i muzykys vokors “Vysi vuordi. Negaidīti”, kurā jis skaiteis fragmentus nu sovys tūpūšuos gruomotys.

Šogad maijs mūs ar laikapstākļiem nav lutinājis - tad salnas, tad lietavas. Bieži nākas dzirdēt, ka ir neparasti laikapstākļi. Taču auksts, lietains un salnas maijā nav nekas neparasts, bet tieši pirms 20 gadiem - 2005. gada maijs Latgalē bija tiešām katastrofāls. Var teikt, ka tajā gadā laikapstākļi bija "mazliet izgājuši no rāmjiem". 2005. gada maija sākums bija vēss un slapjš. Tad no 8. līdz 18. maijam ļoti slapjš. Īpaši Latgalē, kur dažās dienās nolija vairāk nekā 100 milimetri lietus, bet visā lietus periodā kopā Daugavpilī – 184 mm, Jēkabpilī un Dagdā – mazliet virs 160 mm, Rēzeknē – ap 140 mm. Lai vieglāk saprast apjomu – maijā visa mēneša klimatiskā norma ir ap 60 milimetriem. Tātad desmit dienu laikā reģionā nolija 2-3 mēneša normas. Togad pavasaris kopumā bija gana vēls, lauki bija mitri vēl no sniega kušanas, upēs ūdens līmenis arī gana augsts, tāpēc ilgstošo lietavu atnestajiem ūdeņiem īsti nebija kur likties, kā vien kāpināt līmeni upēs un appludināt krastus. Tādās lietavās applūst arī zemākās vietas tālu prom no upēm. Vai ir skaidrojums, kas toreiz izraisīja tik pamatīgas lietavas? Situācija atmosfērā bija itin līdzīga tai, ko piedzīvojam aizvadītās nedēļas nogalē – ir vēsa arktiskā gaisa masa un mazkustīgs ciklons. Pagājušajā nedēļā tās nokrišņu zonas vismaz mazliet bija kustīgākas apstaigāja Baltijas reģionā diezgan plašus apvidus, bet 2005. gada sakritība bija Latgalei nelabvēlīgāka, jo 2005. gadā visas stiprākās nokrišņu zonas izlija tieši virs Latgales un tuvējo kaimiņvalstu – Lietuvas, Baltkrievijas un Krievijas reģioniem. Kad plūdi bija pārdzīvoti, strauji ieradās karstums. Ūdeņi vēl nebija tā pa īstam atkāpušies, kad jau 24. maijā Latgalē temperatūra sasniedza 28 grādus, dažas dienas vēlāk arī 30 grādus, ļoti siltas bija arī naktis. Un tas radīja Latvijā ļoti neierastu situāciju: ūdens pilnajās upēs, ezeros, dīķos un grāvjos, ūdens lāmās, kas joprojām bija uz laukiem, strauji savairojās dažāda veida knišļi. Atgādinām, ka tam, cik daudz vasarā ir odu, vairāk ir saikne, nevis ar to, cik barga ziema bijusi un vai tie ir izsaluši, bet kādi apstākļi ir pavasarī un vasaras sākumā. Odi vairojas slapjās vietās, ūdenī. Jo vairāk ir ūdens un siltāks ir laiks, jo tie ātrāk var savairoties. Oliņu izšķilšanās ātrums atkarīgs no gaisa temperatūras. Un 2005. gada maijā radās tam perfekti apstākļi. Knišļu bija tik daudz, ka tie apsēda lopus ganībās burtiski kārtām. No knišļu kodumiem mājlopi gāja bojā. Arī 1998. gadā bijis knišļu uzbrukums lopiem, toreiz gāja bojā daži desmiti lopu, 2005. gadā – vairāki simti. Vai šī gada situāciju laikapstākļu ziņā var salīdzināt ar 2005. gadu? Šogad nokrišņu daudzums ir bijis ievērojami mazāks, un ūdens līmenis upēs un ezeros bija zemāks, līdz ar to ūdens varēja brīvāk noplūst un tik pārmirkuši vai applūduši lauki nav. Tālāk jāseko, cik strauji kāps gaisa temperatūra, jo ir mitrāks nekā citus pavasarus, turklāt šīs nedēļas otrajā pusē varētu būt vēl dažas ļoti lietainas dienas. Ja mēneša beigās ieradīsies straujš siltums, tad diezgan drīz jārēķinās ar lieliem odu bariem. Kukaiņu pētnieki 2005. gadā lielo knišļu savairošanos skaidroja ne tika daudz ar plūdiem, bet neveiksmīgu temperatūras svārstību režīmu, proti, vēsajā maija pirmajā pusē knišļu sadētās oliņas attīstījās lēni, varētu teikt, ka uzkrājās vairāki dējumi un tad pēkšņā siltumā visi šķīlās vienlaicīgi. Šajā ziņā šogad ir līdzība ar 2005. gadu. Ja šogad laikapstākļi šķiet nebijuši, tad vēsture liecina, ka ir bijis vēl nepatīkamāk. No gaišās puses raugoties – dažos iepriekšējos gados pavasarī un vasaras sākumā Latvijā agri iestājās sausums, no tā cieta arī lauksaimniecības kultūras. Ja šogad maija beigās, jūnija sākumā laikapstākļi normalizēsies un lietus periodi būs beigušies, tad tas, kas nenosala, augs griezdamies, jo mitruma uz kādu laiku būs gana.

Rubrikā "Vieture latgalīša acim" viesturis doktorants i muziks Arņs Slobožanins kupā ar literatūrzinuotnīku Valentinu Lukaševiču stuosta par 1934. gods 15. maja nūtykumim, kod beidzēs Latvejis demokratiskais puorvaldis pūsms. Kārlis Ulmaņs izbeidze Saeimys i politiskū parteju darbeibu. Latvejā īsastuoja autoritarismys. Ari Latgolu cīši skuore Ulmaņa apvārsums.

Klajā nākuši "Latvijas sociālās atmiņas monitoringa 2025" dati, kas meklēja atbildes uz jautājumiem - ar kādām emocijām un atmiņām atceramies okupācijas laiku un pirmspadomju periodu - posmus vēsturē, kurus liela daļa sabiedrības pati nav piedzīvojusi vai piedzīvojusi tikai daļēji. Dati liecina, ka samazinājusies tā saucamā padomju laika nostaļģija, bet pieaug to cilvēku skaits, kas par labāko laiku Latvijas vēsturē uzskata Atmodu un mūsdienas. Kādas atšķirības šajos datos vērojamas starp latviski un krieviski runājošajiem, un ko šādi pētījumi liecina par mūsu sabiedrību? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro divi pētījuma autori - komunikācijas zinātnes doktors Mārtiņš Kaprāns, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, un sociālantropologs Andris Saulītis, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks. Andris Saulītis: Aizvien vairāk mēs varam skatīties, nevis kādas ir atšķirības starp latviski un krieviski runājošām grupām, bet atšķirībām krievvalodīgo vidu. Latvieši vidū ir monolītāk, bet daudz sarežģītāk ir saprast un analizēt krievvalodīgo kopienu. Līdz ar to tā pieeja šobrīd vairs nav skatīties uz šīm divām grupām, bet būtībā skatīties uz krievvalodīgo grupu, kur var konstatēt jau pazīmes uz zināmu polarizāciju. Pēc kādiem datiem vai pēc kādiem raksturlielumiem ir šī polarizācija - vecums, paaudžu atšķirības?  Andris Saulītis: Vecums noteikti ir viena lieta, bet, protams, ka tas ir saistīts bieži vien ar ģeopolitisko orientāciju, ko gan mēs šajā aptaujā nevaram plaši precīzāk konstatēt, jo tomēr aptauja koncentrējas tieši uz jautājumiem par vēsturi. Bet vienlaicīgi tās ir zināmā mērā lietas, kuras savstarpēji saistītas. Protams, ka Latgale arī mums ir tāds reģions, kur ir atšķirīgāka šī izpratne un vērtējums, bet tai pašā laikā jāņem vērā, ka Latgalē vienkārši ir vairāk krievvalodīgo iedzīvotāju, ir vairāk vecāka gadagājuma iedzīvotāju un arīdzan tās ir daudz multietniskas kopienas, kur līdz ar to dialogs, iespējams, ir daudz intensīvāks. Un tajā pašā laikā, iespējams, ka tas ir tas iemesls, kāpēc daudzos jautājumos, it sevišķi vērtējot vēsturi, iedzīvotāji un sevišķi krievvalodīgā kopiena atturas vērtēt.  Tādā amnēzija attiecībā uz Latvijas vēsturi, kas ir pirms 1918. gada, ir izplatīta arī latviešu valodā runājošajās ģimenēs. Ja latviešu vidū vērtējumi sāk parādīties no 1918. gada, tad krievvalodīgo vidū tas saglabājas līdz pat Otrajam pasaules karam. Šeit ir runa arīdzan par izglītības sistēmu, un nekoncentrējoties tikai uz 20. gadsimtu, jo aptaujā mēs vaicājām vērtējumu līdz pat senlatviešu periodam, un mēs redzam, ka šobrīd tiešām iedzīvotājiem lielai daļai ir grūti formulēt savu attieksmi pret dažādiem vēstures periodiem pirms 1918. gada. Bet kas ir vēl interesanti, ka principā visi vēstures periodi, kas saistīti ar Krievijas impēriju, ar Padomju Savienību, tiem visiem ir stipri biežāk negatīvs vērtējums nekā jebkuram citam vēstures periodam. Arī no krievvalodīgo puses? Andris Saulītis: Grūti man pateikt, cik daudz tur ir šis pienesums, bet principā nu mēs redzam dinamiku.  Arīdzan attiecībā uz Padomju Savienības periodu Latvijā, tur gan mēs redzam arī krievvalodīgo vidū šo sadalīto, ne vienveidīgo kopienas skatījumu. Tas ir arī kaut kas tāds, kas ir mainījies, kopš mēs aptaujājām iedzīvotājus 2017. gadā, tā nostalģija pret šo periodu samazinās. Tam iepretim ir, ka atjaunotās Latvijas laiks kopš 1991. gada šobrīd ir vispozitīvāk vērtētais periods Latvijas vēsturē. Tas ir pārspējis līdzšinējo "top 1" - tas ir Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms, kas līdz šim ir dominējis ne tikai 2017. gadā, arī iepriekš. Tagad pozitīvs vērtējums ir tieši šim laikam. Labā lieta ir arī tāda, ka, skatoties uz to, vai cilvēks ir apmierināts ar savu dzīvi un kā viņš vērtē padomju laikus, tad nav stingru korelāciju tādā ziņā, ka, ja tu pats esi neapmierināts ar šodienu, tas nenozīmē, ka tu ilgojies pēc padomju laikiem. Mārtiņš Kaprāns: Man liekas, ka ir jāsaprot, kā mēs skatāmies, kas ir sociālā atmiņa. Tas savā ziņā ir kā tāds trauks, un tur nav bezgalīga ietilpība. Tāpat kā cilvēkam uzmanība ir diezgan ierobežots resurss, tu nevari uz visu koncentrēties, arī sabiedrības uzmanība nevar koncentrēties uz pilnīgi visiem vēsturiskiem notikumiem, kas tai ir bijuši svarīgi kādā noteiktā posmā. Ir aktualitātes, kas mainās, mainoties, protams, arī paaudzēm.  Tas, ko mēs pašlaik redzam, ka lēnām, bet neizbēgami Otrais pasaules karš no tādas aktīvās komunikatīvās atmiņas, no tādas ikdienas saziņas, kur tas ik pa laikam par sevi dažādos veidos, arī pašlaik vēl, nupat Ogres gadījumā dzirdējām, tas atgriežas. Bet lēnām Otrais pasaules karš kļūst par daļu no tā, ko atmiņu pētniecībā sauc par kultūras atmiņu, proti, tā ir literatūra, tie ir arhīvi, viss pārējais, bet tā vairs nav daļa no ikdienas attiecību elementa.  To jau var redzēt, kas piedalās, piemēram, 16. marta pasākumos, kas ir neoficiālā leģionāru piemiņas diena, gan arī nupat 8. maijs bija, es biju Lestenē, pats apskatījos. Tas cilvēku skaits un cilvēku struktūra, nepārprotami liecina, ka šis ir tāds aizejošs, bet tas nenozīmē, ka tu aizmirsti. Tas vienkārši vairs nav ar to aktualitāti.  Mēs visu laiku uz krievvalodīgajiem fokusējamies, taču ir jāsaprot arī, ka latviešu vidū, ja runājam tieši par etniskām grupām, ir pamanāmi tādi momenti, kur varētu runāt par iekšēju, ja ne sašķeltību, tad katrā ziņā, ka tur nav spēcīgs konsenss.  Sociālā atmiņa nav tikai attieksme pret kādu noteiktu vēstures periodu, ir arī attieksme pret konkrētiem notikumiem vai aktivitātēm, kas saistītas ar vēsturi. Ar to vēlos teikt, ka ļoti sabiedrību polarizējošo padomju okupācijas slavinošo pieminekļu demontāža kopš 2022. gada, kas, protams, bija saistīta ar Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Mēs redzam, ja krievvalodīgo vidū ir spēcīga pretestība šādai rīcībai, aptuveni 75% ir pret, spēcīga opozīcija. Tad latviešu vidu šī daļa ir mazinājusies un lielāka daļa ir to, kam ir neitrāla attieksme. It kā saprotami, ka atbalsts ir lēnām noplacis, viņš nav, protams, kritizējošs, bet krievvalodīgo vidū nekas nav mainījies.     Raidījuma noslēgumā Zinātnes ziņas Cilvēki jebkad ir izpētījuši tikai 0,001% no dziļūdens dzīlēm. Bebri, iespējams, varētu kļūt par sava veida klimata varoņiem. Meksika iesūdz tiesā “Google” par patvaļīgu Meksikas līča pārsaukšanu.

Šajā epizodē kopā ar Nodarbinātības valsts aģentūras direktori Evitu Simsoni un Teamdash pārstāvi Jāni Dubinski analizējam, kas šobrīd notiek Latvijas darba tirgū. Runājam par reģionālām atšķirībām, bezdarba skaitļiem, kandidātu prasībām, trešo valstu darba spēka piesaisti, māmiņu un senioru potenciālu darba tirgū, jauniešu iesaisti un tehnoloģiju lomu. Sarunā skaidrojam, kā pilnveidot atlases procesu, lai tas būtu efektīvāks un cilvēcīgāks, un kā izmantot automatizāciju, lai uzlabotu kandidātu un darba devēju pieredzi. Epizodes laikā pieskaramies arī tam, ko uzņēmēji var mācīties no savām kļūdām un kāpēc dialogs ar kandidātiem ir izšķirošs.Galvenie secinājumi pēc sarunasDarba tirgus plaisa starp reģioniem – Latgalē bezdarbs ir >10%, Rīgā tikai ~4%, un šīs atšķirības būtiski ietekmē atlases stratēģijas.Kandidātu un darba devēju abpusēja atbildība – bieži pazūd ne tikai kandidāti, bet arī darba devēji, kuri nesniedz atbildes un vilcinās ar lēmumiem.Automatizācija kā palīgs, nevis drauds – tehnoloģijas, piemēram, automatizētas atbildes, CV analīze, SMS saziņa, palīdz paātrināt procesu un uzlabot kandidāta pieredzi.Nepietiekami izmantots potenciāls – māmiņas, seniori un cilvēki no ekonomiski neaktīvajām grupām joprojām ir “neredzami” darba tirgū, bet tur ir liels resurss.Trešo valstu darba spēks nav viegls risinājums – tā piesaiste prasa rūpīgu sagatavošanos, skaidrus procesus un sapratni par kultūras un valodas izaicinājumiem.

Tyvojās pošvaļdeibu vieliešonys i rubrikā „Kas nūteik munā sātā?” itamā reizē par pādējūs godu laikā daudz aprunuotū Rēzeknis vaļstspiļsātu. Raidejumā dzierdēsim, kai vysu 10 itymā godā pošvaļdeibu vieliešonom Rēzeknē dasaceitūs politiskūs sarokstu liderus, tai ari aktivus riezeknīšus – uzjiemieju, navalstiskū organizaceju i jaunatnis puorstuovi, kū asam aicynuojuši studejā kab analizātu pādējuo sasaukuma padareitū, piļsātys atteisteibu kūpumā, i kas jim ir svarīgi, īmūt itymā godā vēlēt. Pādejūs diveju godu laikā vaļdeibys, Saeimys i ari medeju dīnys kuorteibā Rēzeknis vaļstpiļsāta daudz aprunuota naudys problemu i ari jaunizcaltuo rekreacejis centra jeb SPA sakarā. Vaira nakai pyrma pusūtra goda par puorkuopumim, tymā storpā finaņšu i budžeta vaicuojumu rysynuošonā, atstuodynuots piļsātys mers, nu „Saskanis” īvālātais, vāluok jaunu parteju „Kopā Latvijai” sataisejušais Aleksandrs Bartaševičs, kam sekuoja jauna mera īvieliešona. Piļsātys vadeibu iz šaļti beja uzajiems Aleksejs Stecs, ari nu īprīšk mynātuo politiskuo spāka, bet atbiļdeiguo par pošvaļdeibom ministreja par nespieju aiz laika sagatavuot piļsātys budžetu, dūmis deputatus atlaide, i niu jau napylnu godu piļsātu voda vaļdeibys īcalta pagaidu administraceja. Ari Vaļsts kontrole nūruodejuse iz byutiskom problemom Rēzeknis puorvaļdeibā, i pret atstuodynuotū meru Aleksandru Bartaševiču īrūsynuota kriminallīta par nakustamū eipašumu ūorvaļstīs nadeklariešonu i īrūbežuotys daīmameibys informacejis nūdūšonu nasaisteitim cylvākim. Sarunā pīsadola: uzjāmuma „IRBIS Technology” vadeituojs, Rēzeknis specialuos ekonomiskuos zonys Uzjiemiejdarbeibys komisejis lūceklis i Latvejis Tierdznīceibys i ryupnīceibys kamerys regionaluos padūmis puorstuovs Aivars Tjarve, Latgalīšu kulturys bīdreibys vadeituoja Ilga Šuplinska, Rēzeknis vaļsts 1. gimnazejis školāns i Jaunīšu Saeimys puorstuovs Mārtiņš Mikažāns.  

Svietejūt Latgolys dzīšmu svātku symtgadi, itūgod 1. junī Daugovpilī atjaunuotajā Stropu estradē nūtiks Latgolys dzīšmu svātki. Ituos reizis viesturis rubrikā viesturis doktorants i muzikis Arņs Slobožanins stuosteis par 1943. gods 4. juli, kod vuocu okupacejis laikā Daugovpilī nūtyka Latgolys dzīšmu svātki. Svātkūs izmontuoja Latvejis nacionalū simboliku. Sorkonboltsorkonī karūgi pleivuoja sūpluok nacistiskos Vuocejis karūgim Svātkūs pīsadaleja 55 kori, 1500 dzīduotuoji, 20000 skateituoji. Viersdirigents – Teodors Reiters. Nūtikšonys vīta beja  sporta laukums Gajokā, ar specieli sataiseitom tribinem. Dzīduoja Latvyski i vuocyski.

Uzturs, kuru ikdienā servējam sev uz šķīvja, krietni atšķiras no tā, ko cilvēki ēd apstākļos, kur nav ne virtuves rīku, iekārtu, ne ledusskapju. Un tomēr kalnos kāpējiem, karavīriem un ikvienam, kam ilgstoši jābūt dabā un kustībā, nepieciešams bagātīgs uzturs. Te lieti noder pārtikas tehnologu ieviestie risinājumi, kas ļauj ar ilgu derīguma termiņu, bagātīgu uzturvētību un mazu apjomu sagatavot pārtiku dažādām situācijām. Kā to pārveidot tā, lai to var viegli lietot un pārnēsāt un vienlaikus, lai tas nezaudē savu vērtību? Skaidro Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes profesore un Tehnoloģiju un zināšanu pārneses nodaļas vadītāja Sandra Muižniece-Brasava un šīs universitātes Pārtikas institūta vadošā pētniece, docente Asnate Ķirse-Ozoliņa. Raidījuma noslēgumā Zinātnes ziņas Vienojošais vārds šīs dienas zinātnes ziņām varētu būt “retumi”, kas ieraudzīti pirmo reizi vai arī otrādi - kas ilgu laiku nav redzēti un pārsteidz no jauna, vai arī kurus cilvēki paši mēģina radīt no jauna. Vai zinātnieki patiešām atdzīvinājuši briesmīgo vilku? Pirmā vēsts, kas šajās dienās ienākusi vairākās tīmekļa vietnēs, ir par to, ka amerikāņu biotehnoloģiju uzņēmums “Colossal Biosciences” atkal mēģina ar kaut ko pārsteigt. Kāpēc atkal? Tāpēc ka marta sākumā stāstīju par šī paša uzņēmuma centieniem atjaunot mamutus ar ģenētiski modificētu peļu palīdzību. Šoreiz izvēle ir kritusi par labu vilkiem, kam latviešu valodā “Vikipēdijas” enciklopēdija piedāvā apzīmējumu “briesmīgais vilks”, latīniskais nosaukums tad attiecīgi “Canis dirus”. Plašāk lasiet “Scientific American”. Kāda bija dinozauru daudzveidība pirms asteroīda trieciena? Ar nākamo ziņu atgriežamies vēl senākā pagātnē, kas no jauna tiek pārskatīta, un par to “Live Science” raksta. Runa ir par dinozauriem. Proti, līdzšinējie fosiliju atklājumi liecinājuši, ka dinozauru skaits un daudzveidība sarukusi pirms liktenīgā asteroīda trieciena Zemē krīta perioda beigās, pirms aptuveni 66 miljoniem gadu. Iepriekš daži pētnieki uzskatījuši, ka tā jau bijusi zīme, ka dinozauri bija ceļā uz izzušanu, pat pirms asteroīda trieciena. Tomēr šī ideja jau sen ir bijusi pretrunīga, jo citi pētnieki apgalvojuši, ka dinozauru daudzveidība to nāves brīdī bijusi labā līmenī. Kopumā tas bijis diskusiju temats jau vairāk nekā 30 gadu.  Plašāk lasiet šeit. Radīts pasaulē mazākais elektrokardiostimulators rīsa lielumā Vēl viena ziņa aizvadīto dienu laikā ir bijusi zinātnes vietņu uzmanības centrā un ir joprojām, un tas ir solis uz priekšu medicīnā: pasaulē mazākais elektrokardiostimulators ir mazāks par rīsa graudu. Tātad tas ir sirdsdarbības regulators, ko izstrādājuši ASV pētnieki, un ar ko tas ir īpašs? Protams, ar to, ka tam ir priekšrocības salīdzinājumā ar līdz šim lietotajiem sirds stimulatoriem. Plašāk vietnē “Nature”. Latgalē uzieta reti sastopamās sēnes toverīšu sarkosomas atradne Un vēl kāda īsa vēsts, kas nedēļas sākumā noteikti iepriecināja mikologus un droši vien daudzus dabas mīļotājus - Rāznas Nacionālā parka teritorijā uzieta jauna retās un īpaši aizsargājamās sēņu sugas toverīšu sarkosomas (Sarcosoma globosum) atradne. Latvijā šī sēne sastopama vien dažās vietās, un vēl nesen tika uzskatīts, ka tā no dabas jau izzudusi. Vietnē www.lsm.lv var skatīt Latgales reģionālās televīzijas sagatavotu materiālu.  

Saruna ar Ivetu Seimanovu RML raidījuma AR LATGOLYS SAKNEM veidotāja, Latgales Etnogrāfiskās Vēstniecības vadītāja. Par Dziedāšanas svētkiem Latgalē 01.06.2025. un Tautas tērpu skate Daugavpilī.

Satiec savu meistaru – stabila tradīcija amatniecībā, par kuras meistarklasēm un jaunām prasmēm, ko varēs apgūt aprīlī, pārrunājam Kultūras rondo.     Par pasākumu, kura pirmās norisies būs jau 4. aprīlī, stāsta Linda Rubena,Tautas lietišķās mākslas eksperte Latvijas Nacionālajā  kultūras centrā, Santa Grīnberga, Tautas lietišķās mākslas studijas „Saiva” vadītāja Ogrē, un folkloras kopas „Savieši” vadītāja Liene Kņaze. Santa Grīnberga arī vadīs aušanas meistarklasi. Šogad runās par krāsu maiņu audumā, par to, kā iegūt audumu tādu, kā esat iedomājušies, kā to noaust. Savukārt Liene Kņaze piedāvā arheoloģiskā zvejas tīkla darināšanas meistarklases. Tas atšķiras no klasiskā un pierastā tīkla darināšanas principa, kur "met acis", bet ir pīšanas tehnikā veidots tīkls. Jau 17. reizi aprīlī visā Latvijā norisināsies ikgadējais pasākums “Satiec savu meistaru!”, kura laikā ikviens interesents aicināts doties pie meistariem iepazīt un izmēģināt dažādas tradicionālo amatu prasmes, kā arī dziļāk izprast mūsu kultūrvēstures nozīmi. Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC), pašvaldību un amatu meistaru kopīgi rīkotais pasākums “Satiec savu meistaru!” šogad pulcēs meistarus un to “mācekļus” vairāk nekā 200 norišu vietās: 5. un 6. aprīlī Kurzemē un Zemgalē; 12. un 13. aprīlī Vidzemē un Sēlijā; 26. un 27. aprīlī Rīgā un Latgalē.   Plašāka informācija par šī gada “Satiec savu meistaru!” aktivitātēm un pieteikšanos tām pieejama internetā.

Voi Latgolā jūkoj cytaiž i par kū ļauds ite smejās? Šudiņ raidejumā par latgalīšu humoru, improvizacejis teatri i jūkim runuosim ar multimuokslinīku, improvizatoru, sauktu ari par komiki, — Mārteņu Kozlovski aba Kozmenu. Ar jūkuošonu i improvizacejis teatri Kozmens aizruovs ari sovus bruoļus Juoni, Juri i Oskaru. Niu jī vysi dorbojās rodušajā apvīneibā “Spiediens”, kurys pamatā ir improvizaceja i rodūša bruolu saceņseiba komedejšovūs "Četri brāļi".

Saruna ar Oskaru Maculēviču, dizaina veikala KABATA Rēzeknē izveidotāju un vadītāju. Par ģimenes uzņēmumu. Par KUUP Caffee , pirmā specializētā kafijas grauzdētava Latgalē

Šudiņ raidejumā par latgalīšu humoru, improvizacejis teatri i jūkim runojam ar multimuoksliniku, improvizatoru Kozmenu. 

 “Kolnasātys” gruomotplaukta rubrikā latgalīšu kulturys ziņu portala lakuga.lv redaktore Laura Melne itūreiz īpazeistynuos ar naparostu izdavumu – 36 sajiutu karteņom “Breinumu duorzs”. Beidzamajūs godūs latgalīšu kulturtelpā jau ir pasaruodejušys vysaiduokys kartenis. Multimuokslinīks Raibīs izdeve sovys zeimātuos postkartis ar nūsaukumu “Obrozi”, kam eistyn beja funkcionala nūzeime – poša svātkūs asu sajāmuse apsveikumus ar koč kū nu ituo komplekta. Dzejneica Ingrida Tārauda sovu jaunuokū kruojumu “Drupanenis” izdeve kai spiralveida īsiejumā apvīnuotys postkartis, kur ari beja i vīta postmarkai, i syuteituoja tekstam. Tok Evijis Piebalgys ituo gods suokumā skateituojim i skaiteituojim pīduovuotuos sajiutu kartenis ir drupeit cyts gadīņs – tuos nav dūmuotys syuteišonai pa postu. Izdavums teik defināts kai atseviškuos puslopuos apsaverama fotogruomota i latvīšu literarajā i latgalīšu rokstu volūdā pīraksteitys miniaturys par sajiutom, pīredzem, lītom i vītom Latgolā. Kotrai karteņai vīnā pusē ir fotografeja – Evijis Piebalgys uzjimta voi nu saimis albumu atjaunuota. Ūtrā pusē ir nalels teksts, kurā sasavynušs vuordi latgaliski i latvīšu literarajā volūdā. Autore ir vuicejusēs fotomuokslu pi legendaruo fotografa Andreja Granta, i profesionalitati nūteikti var just cīši skaistajuos i vizuali baudamajuos karteņuos. Ari teksti, kurā gona drūsmeigai sapludynuotys obejis latvīšu volūdys rokstu formys, ir nūsleipāti i bezgola poetiski. Tys vyss kūpā roda cīši gaišu stuostu par Latgolu, jiutams, ka Evijai tys ir cīši personeigs – jei itū vītu saredz kai sovu breinumu duorzu. Kaidam ari var ruodeitīs puoruok skaisti voi idealizāti, tok itūreiz ir sajiuta, ka tys ir pa eistam, na uzspālāti pozitivi. Ari teksti nav banali, kai šaļtim mādz gadeitīs, raugūt apdzīduot “skaistū Latgolu” – tī ir dzierkstūši i pat drupeit špetni. Evija atguodynoj, ka ari humors ir svareiga mīlesteibys daļa. Latgalīšu rokstu i latvīšu literaruos volūdys sasaveišona nūteikti byus gaumis vaicuojums. Tī, kam pateik volūdys spēlis, tū varātu nūviertēt atzineigai, sovpus kaidam ari tuo varātu byut drupeit par daudz. Kūpumā ruodīs, ka eksperiments ar volūdu saguojs gona veiksmeigs. Tys gon karteņuos atsaškir – kaidā saguojs cīši labi i plyustūši, cytu skaitūt, saīt nazkur aizagiut, eipaši raugūt tū dareit bolsā, kas līcynoj, ka varbyut volūdys raibums ari saguojs par lelu. Taišni taids pats gaumis vaicuojums varātu byut ari “Breinumu duorza” formats. Gruomotu veikalūs natryukst vysaiduoku veidu karteņu – īdviesmis, emoceju, ezoteriskūs i kaidu tik vēļ nā. Parosti tom ir ari kaida funkcionala nūzeime – jau pīmynātuos postkartis voi taidys, kū kotru dīnu pa vīnai var izviļkt, kab tyktu pi dīnys aizdavumu, sajiutys, spāka vuordu voi vēļ kuo. Itys, pa munam, ir eists muokslys projekts, kam taids papyldu aizdavums ari nav vajadzeigs. Tok tod rūnās vaicuojums – deļkuo itei fotogruomota ir sadaleita atseviškuos puslopuos? Biļdēs nu izdavuma prezentacejis pasuokuma redzieju, ka kartenis beja dakuortys pi grīstu taidā kai izstuodē, kur tuos varēja apsavērt nu obeju pušu. Tys ruodejuos cīši lobs formats. Tok teiri subjektivai saceišu, ka izdavuma formats, pa munam, īspiejams, byutu veiksmeiguoks kai eista fotogruomota. Var jau saceit, ka nanumerātys kartenis dūd skaiteituojam vareibu veiduot pošam sovu stuostu, izalosūt seceibu, kai īīt pruotā. Tok maņ ir sajiuta, ka pošys autoris izalaseita stuosta seceiba, kū navar grūzeit, kai nu kuram īsagrib, byutu vēļ spieceiguoka. Teksti, ka naskaita puors atkuopis ar recepti nu Antoninys Masiļūnis “Povuoru gruomotys” i dzīsmis “Pi Dīveņa gari goldi” vuordus, ir vierteigi literari jaundorbi, kas veidoj vīnuotu viestejumu, tok itaidā formatā tys vīglai var pagaist. Atlīk tik sajaukt kartenis, kaidu pagaisynuot voi cytam izduovuot. Kai izdavuma mierkauditoreju vaira radzu turystus, kas grib pajimt sev leidza kū palīkūšu nu gasteišonys Latgolā, voi cylvākus, kas dzeivoj uorpus Latgolys, bet grib sevī saglobuot dzimtinis “breinumu duorza” sajiutu. Nūgiut tū Latgolu, par kurū jau godim runojam kai pagaistūšū – ar tolkom, zyrgim, zababonim i cytaižuokim ļaudim.  

Aspazijas 160. dzimšanas dienas svinības Kastaņolā, kas bija Raiņa un Aspazijas trimdas vieta turpat četrpadsmit gadu, aktualizē jautājumu par Raiņa un Aspazijas muzeja pastāvēšanu šajā Šveices ciematā. Kultūras rondo saruna par pieredzēto un Ingas Ābeles topošo romānu „Mīlamā” ar Ingvildu Strautmani.     Kastaņolā 15. un 16. martā bija sabraukuši ne tikai viesi no Latvijas, bet arī latvieši no Itālijas, no Vācijas, no vairākām Šveices pilsētām - Cīrihes, Bernes un Bāzeles. Aizvadīto svinību sakarā ir trīs ziņas. Pirmā no tām: Rainim un Aspazijai veltītā ekspozīcija Kastaņolā, visticamāk, tiks pagarināta, līgums ar Lugano pašvaldību tiks pagarināts vēl uz diviem gadiem. Vēl gan ir jāatrisina dažas praktiskas lietas Otra ziņa - Kastaņolā ir iela "Via Rainis e Aspazija, latviešu dzejnieki un patrioti" un šo ielu oficiāli atklās maijā.  Trešā ziņa: Lai Raiņa un Aspazijas piemiņa Šveicē būtu dzīva, tiek domāts arī par dažādām jaunām sadarbības formām, un viena no tām, kas arī vēl ir sagatavošanas procesā, varētu būt literārās rezidences. Sadarbotos Ventspils Rakstnieku māja ar vienu no Šveices rakstnieku mājām.  Domājams, ka viss iecerētais īstenosies. Pasākumā, kas norisinājās 15. martā Lugano pilsētas arhīvā, piedalījās arī kultūras nodaļas direktors Luidži di Korato. Viņš lielā mērā būs tas, kurš pateiks - jā, būs vai nē, nebūs, un bija Latvijas vēstniece Šveicē Guna Japiņa.  Uz Šveici šajā reizē bija devusies arī pētniece, Raiņa un Aspazijas vasarnīcas Jūrmalā speciāliste Amanda Kaufmane, kurā ir sajūsmā par visu to, ko viņai var izstāstīt literatūrzinātniece Gundega Grīnuma. Viņas priekšlasījums bija par Raiņa un Aspazijas mājbrauci, kā viņi paši sauca gatavošanos atgriezties Latvijā, par to, kā Latvijā reaģēja. Bija arī senas un patiesībā neredzētas fotogrāfijas, piemēram, kur Rainis ir Latgalē, iebraucot Latvijā, nevis kopā ar Aspaziju, bet ar dzejnieci Birutu Skujenieci. Viņas stāstā aizrautība ir pilnīgi saklausāma. Sarunā piedalās arī Memoriālo muzeju apvienības direktora vietniece Sanita Kossoviča. Ar priekšlasījumu uzstājās arī filoloģijas profesors, biedrības "Šveice - Latvija" prezidents Alans Šorderets, bet viņš burvīgi runā latviešu valodā, jo ir precējies ar latvieti Ilzi. Viņš sarunā iezīmē ne tikai Raiņa un Aspazijas, ne tikai arī Zentas Mauriņas, ne tikai Miķeļa Pankoka pēdas Šveicē, bet arī tādu mūsdienu zinātnieku sadarbību un arī nākotni zinātnē.  Rakstniece Inga Ābele lasīja fragmentus no topošā romāna par Aspaziju "Mīlamā", kas iznāks romānu un monogrāfiju sērijā "Es esmu...". Arī mūsu saruna par to. Savukārt 16. martā bija Radio mazās lasītavas tikšanās ar klausītājiem Lugano. Aktieris Gundars Āboliņš lasīja fragmentus no Aspazijas atmiņām un vēstulēm no Šveices, ko palīdzēja sagatavot Gundega Grīnuma, kā arī fragmentus paša tulkotās Joahima Meierhofa grāmatas „Ak, šī plaisa, sasodītā plaisa”.

Myusu šudiņdīnys gosts ir kaids jauns, energiskys i atraktivs cylvāks, kurs iz dzeivi Latgolā puorsavuocs pyrma desmit godu, – Rēzeknis Tautys teatra akters, pasuokumu vadeituojs, deju kūpys “Dzimta” doncuotuojs i vysaiži cytaiži sabīdriski aktivais Juoņs Pampe. Cyta storpā pyrma kaida laika Juoņs beja ari myusu kolegis i dorbuojās kai vīns nu Latvejis Radejis Latgolys studejis jaunīšu raidejuma “Pīci breinumi” vadeituoju. Sovpus kasdīnā jis struodoj AS “Sadales tīkls” par klientu servisa atteisteibys funkcejis nūdalis vadeituoju.   “Golvonais ir raudzeit atrast pareizūs cylvākus i pareizū vītu pošam sev. Puorejais atīs, bet tam ir juotic. Juotic iz vysim symts.” Itymā godā Juoņs kūpā ar sovu krysttāvu, akteri Andri Keišu vadeja Latgalīšu kulturys goda bolvys “Boņuks” padūšonys ceremoneju.  “Boņuks taida ziņā ir cīši forša vīta. Cylvāki īt iz pasuokum,  kur jī zyna, ka byus forši. Vystik latgaliskais vīnoj i “Boņuks” ir svātki, kur prīcuotīs.” Juoņs kai pozitivu Latgolā izsver tradiceju dzeivumu kasdīnā, vysā daudzi breiys vītys dareišonai i cylvākus. “Latgalīši nikod naatsoka paleidzeibys. Vīnolga, lai voi kas byutu nūtics. Ka tu vari puorkuopt tū, ka tu prosi paleidzeibys, tod paleidzēs. Dzeivē iz vysa gryutuok ir dareit divejis lītys – lyugt pīdūšonys i lyugt paleidzeibys. Tuos ir divejis vysugryutuokuos lītys, puorejū vysu var izdareit. Kas vēļ ir forši Latgolā, ka vysim ir piļneigi normala pošapziņa.”  

Aizvadītajā nedēļas nogalē mūsu pašu mājās, Rēzeknē ir notikusi ikgadējā latgaliešu kultūras gada balvas „Boņuks” svinīgā pasniegšanas ceremonija. Par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā godināta Nautrēnu vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja, Latgaliešu valodas, literatūras un kultūrvēstures skolotāju asociācijas vadītāja Veronika Dundure. Par Latgales kultūras bagātināšanu godināti spilgtākie notikumi un personības. Latgaliešu kultūras gada balva „Boņuks” ir gaidīts notikums. Balva – tā ir iespēja atskatīties un izvērtēt aizvadītā gada paveikto, izcelt sabiedrībā jau zināmus un arī mazāk zināmums notikumus Latgales kultūrtelpā, kas pelnījušas uzslavas. Spilgtākos un nozīmīgākos veikumus nosaka žūrijas vērtējums, kuriem šogad desmit „Boņuka” balvas saņēmējus bija jāmeklē no 127 pretendentu pieteikumiem. Šogad ceremoniju vadīja Jaunā Rīgas teātra aktieris Andris Keišs un Rēzeknes Tautas teātra aktieris, no Latgales nākušais un šobrīd šeit dzīvojošais, Jānis Pampe. Un kā izrādās, pasākuma vadītāji savstarpēji ir personīgi pazīstami – Jānis Pampe ir Andra Keiša krustdēls. Kā no skatuves atzina Andris Keišs, viņš uz visiem simts procentiem kā latgalietis juties bērnībā. Kā „Boņuka” balvas pasniegšanas ceremonijas laikā jokoja vakara vadītāji, statistika rāda, ka „Boņuki” visblīvāk dzīvo tieši Balvu novada Upītes ciemā. Proti, tieši uz Upīti visvairāk aizceļojušas latgaliešu kultūras gada balvas – ja Upītē dzīvo ap simts cilvēku, tad uz turieni ir devušies 13 „Boņuki” un viens „Žiks”, kas ir skatītāju balva. Un arī šogad „Boņuka” balva nonāk Upītē, jo par vienu no 2024. gada spilgtākiem notikumiem žūrija atzina Folkloras kopas „Upīte” projektu – kolhoza laiku dziesmu atjaunošana. „Boņuks” dodas arī uz Daugavpili, to saņēma Daugavpils teātra izrāde latgaliski „Kaids nūteikti atīs”. Izrāde ir norvēģu autora Juna Foses tulkojums no jaunnorvēģu valodas latgaliešu valodā. Pirmo reizi kāda citu tautu luga ir tulkota pa tiešo uz latgaliešu valodu. Par vienu no desmit labākajiem notikumiem tika atzīts arī koncertuzvedums „Folkpasija: Francis Trasuns”, kurā piedalījās Rīgas Projektu koris, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, postfolkloras grupa „Rikši”, Jānis Strazdiņš, kā arī mākslinieciskais vadītājs un diriģents Kristofers Volšs Sinka. Savukārt Evija Maļkeviča-Grundele pirms sešiem gadiem pieņēma izaicinājumu un atgriezās un dzīvo Latgalē, Evija ir muzeja „Andrupenes lauku sēta” novadpētniece, kura ir uzsākusi Tradīciju skoliņu pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem – „Mozuo tradiceju škola mozajim”, aicinot vietējos uz kopā būšanu. Aizvadītā gada viens no spilgtiem notikumiem bija arī Amandas Anusānes un Liānas Merņakas ceļojošā izstāde „Baba, kurū škārsteikla bārni vaira napīdzeivuos”. Amanda fotogrāfijās iemūžināja savas 75 gadus vecās vecmammas Valentīnas Priževoites dzīvi Latgales laukos. Svēpētā māla keramikas statuetes tika pasniegtas jau septiņpadsmito reizi. Balvu kopš 2013. gada rīko Latgales vēstniecība „Gors”. Boņuka balvas saņēma arī vinila plate Seimaņs Putāns „Caur bolsim as eju” un koncertizrāde „Putāns. Toreiz un tagad”, Jura Urtāna grāmata „Latgales pilskalni un to folklora”, Broņislavas Martuževas fonds „Rakstītāja” un Broņislavas Martuževas simtgades notikumi – dziesmu grāmata „Dzimst dziesmas tautā, dzimst...” un koncertuzvedums „Topi stipra, sirds”, Jāņa Gleizda simtgadei veltīti pasākumi – Rēzeknes novada pašvaldības konkurss „Juoņa Gleizda bolva fotografejā” un fotogrāmata „Gleizda metode”, kā arī Literārās jaunrades latgaliski veicināšanas programma.

Itymā godā Latgalīšu kulturys goda bolvys "Boņuks" prožektoru gaismys pagrīztys iz Rogovkys pusi – ite vys vēļ aktivi dorbojās ituo gods myuža bolvys sajiemieja, latvīšu volūdys i literaturys školuotuoja, Latgalīšu volūdys, literaturys i kulturviesturis školuotuoju asociacejis vadeituoja Veronika Dundure i ite dzeivoj ari myusu ituos dīnys gaška, Nautrānu kulturys centra kulturys pasuokumu organizatore i vīna nu ituo gods Latgalīšu kulturys goda bolvys "Boņuks 2024" nominantu Inga Vigule.  “Veronika Dundure ir cīši lels īdviesmis olūts  vysim rogovkīšim īt i dareit. Jei ari motivej i atbolsta i tod, ka tu tamā vidē esi, ir taida īškejuo sajiuta, ka tu navari vīnkuoršai sēdēt, ka tev ir juokust i koč kas juodora. Tai kai es narokstu, nadzīžu i nikuo taida nadoru, tod es raugu tū dareit cytaižuok, varbyut paleidzūt atkluot jaunus talantus voi pīduovojūt koč kaidys nūtykumu i pasuokumu formys tai, lai mes ari poši īpazeitu tū vītu, kur mes dzeivojam.” Inga pīzeist, ka dorbs jai ir palics par dzeivisveidu i izsver, ka vysod tū rauga dareit, vaicojūt dziļuma. “Dareit ar jāgu, lai nav tukšs šovs, tukša čaula, bet vysā īškā ir saturs i jāga. Pošam saprast, deļkam tu tū dori. Da, es zynu, ir taidys nūtikšonys, kurys ir juoorganizej, bet pi kurom tev sirds nadaīt. Nu tod īpazeisti. Īsapazeisti ar tū pasuokumu, ar tū nūtykumu i paraugi pats sev īlikt tymā jāgu. Kū tu gribi pasaceit ar tū pasuokumu. Kas vēļ maņ redzīs svareigi – spēt prīcuotīs i nūviertēt cytus.”

Par myuža īguļdejumu latgalīšu kulturys atteisteibā itūgod Latgalīšu kulturys goda bolvys “Boņuks 2024” ceremonejā gūdynuos latvīšu volūdys i literaturys školuotuoju, Latgalīšu volūdys, literaturys i kulturviesturis školuotuoju asociacejis vadeituoju Veroniku Dunduri. “Sajiutys ir breineigys, aizkustynūšys, varātu saceit ari saviļņojūšys par tū, ka "Boņuks" ite vystik cīši nūzeimeiga bolva. Latgolā asu nūvārtā jau ari ar Nikodema Rancāna bolvu, bet "Boņuks" par myuža īguļdejumu... Pat nasatic, ka jau myužs paguojs, bet faktiski tys ir dorbs nu 80. godu gola. Dorbs ar latgalīšu volūdu i nūvodu.” Pasasokūt Veronikys dorbam, jau vaira nakai 20 godu teik organizāts skotivis runys konkurss “Vuolydzāni” i latgalīšu rokstu volūdys i kulturviesturis olimpiade, kurai nu 2013. gods ir vaļsts atkluotuos olimpiadis statuss. Veronikys i asociacejis naatlaideigais dorbs rezultiejīs ar tū, ka itūšaļt vaira nakai 30 izgleiteibys īstuodēs ir vareiba latgaliski vuiceitīs vysaida vacuma bārnim, izmontojūt ari vuiceibu materialu “Olūteņš”, kas ir pyrmais dorbs kompleksai latgalīšu rokstu volūdys i nūvodpietnīceibys īsavuiceišonai.  “Latgalīšu volūdy navar vuiceit, jei nav nūškirama nu nūvoda izzynuošonys, deļ tam “Olūteņā”, taipat cytūs vuiceibu leidzekļūs tys ir sovstarpeji saisteits — kai latgalīšu volūda, kas juozyna tamā klašu grupā, tai nūvoda izzynuošona. Pa vysom jūmom — literatura, folklora, geografeja, viesture. Tai veiduots ari “Olūteņš”, pa nūdaļom.” Nu 2003. gods Nautrānūs Veronikys puorraudzeibā dorbojās Latgalīšu volūdys i kulturviesturis metodiskais centrys. Jei ir ari školuotuoju vosorys kursu “Vosoruošona” iniciatore, kas guodoj par školuotuoju izaugsmi, reikoj regularys latgalīšu volūdys školuotuoju apvuiceibys. Jei ir ari Vaļsts volūdys centra Latvīšu volūdys ekspertu komisejis latgalīšu rokstu volūdys apakškomisejis lūcekle.  “Es parosti soku par patriotismu. Tys tradicionalais vaicuojums. Patriotismys suocās ar atbiļdeibu par tū mozuokū, kū tu dori.”

"Pati galvenā šajā laikā ir cerība," uzskata Latvijas Televīzijas žurnāliste, skatītāju tik iemīļotā raidījuma "Ielas garumā" veidotāja, daudzu portretraidījumu un filmu autore un arī Latvijas sabiedrisko mediju balvas "Kilograms kultūras" žūrijas pārstāve Lilita Eglīte, kura cenšas sekot līdzi visiem notikumiem kultūras jomā, bet balvas "Kilograms kultūras" kontekstā viņas prioritātes ir vizuālā māksla, kino un teātris.... Šovakar pulksten 17.30 Latvijas Televīzijas 1. kanālā būs skatāms jau trešais Lilitas veidotais raidījums par Jelgavu, bet pulksten 21.05 Rīgas kinostudijā sāksies balvas "Kilograms kultūras" pasniegšanas ceremonija un koncerts, ko tiešraidīs arī "Klasika". Ilze Medne: Raidījuma "Ielas garumā" jaunākais raidījums, kuru lūkojām februāra sākumā, bija veltīts ceļojumam uz Alsungu, un tas nu bija viens meistardarbs, ne raidījums, kas mums ļāva to pilnasinīgo vasaras pilnbriedu un kultūras savdabības un bagātības sajūtu smelt pusstundas garumā pilnām riekšavām. Gribu jums teikt sirsnīgu paldies par to, ko jūs ar šiem raidījumiem darāt, jo man tā ir regulāra pote pa brīžam dziestošai patriotisma sajūtai. Latvijas Radio šāds mīļraidījums man ir "Stiprie stāsti", televīzijā - "Ielas garumā": kad noklausos un noskatos šos raidījumus, ir sajūta – ar mums viss būs labi, ja mums Latvijā ir tik skaisti, gudri un stipri cilvēki. Tikai jāprot viņus pamanīt, novērtēt un pateikt viņiem paldies. Lilita Eglīte: Ar mums patiešām viss būs labi, ja ir tādi cilvēki, un man jāatzīst, ka suitos bija viens no lieliskākajiem pēdējā laika piedzīvojumiem, jo tur patiešām ir šie cilvēki! Un ja man vēl izdodas viņus parādīt tā, ka kāds iedvesmojas, tad, manuprāt, ir sasniegts tas, kas žurnālistam ir jādara: viņam ir jāparāda tas, kas ir vērtīgs. Protams, jāatklāj arī tas, kas nav tik vērtīgs, tomēr pati galvenā īpaši šajā laikā ir cerība. Tas brīnišķīgais, ko dara cilvēki visapkārt Latvijā. Un suiti noteikti ir tādi. Ļoti, ļoti interesants piedzīvojums! Vai jūsu mērķis, veidojot raidījumu par suitiem, bija tieši tāds pats, kāds tas bija laikā, kad jūs pirms 22 gadiem sākāt veidot raidījumu "Ielas garumā"? Jā. Pirms tam gatavoju ļoti daudzus raidījumus par vēsturi: gan "Rīgai 800", gan vēl agrāk, kad strādāju Jaunatnes, skolēnu un bērnu raidījumu redakcijā: ar pusaudžiem ļoti daudz braucām pa Latviju, un es viņus mēģināju ieinteresēt novadpētniecībā, vēsturē. Pēc tam studijā bija konkurss. Bija arī tādi raidījumi kā "Ejam meklēt!", "Pieturiet!", "Zaļais kvadrāts". Principā tēma visu laiku bijusi viena un tā pati – līdz pat raidījumam "Ielas garumā". Cauri laikiem. Tikai toreiz tas sākās ar bērnu raidījumiem. Šogad man bija viena no brīnišķīgākajām raidījumu pieturām – tā bija Subatē, kur atgriezos pēc 30 gadiem, bet sastapu tos pašus cilvēkus, ko biju intervējusi toreiz, kad viņi bija mazi bērni… Piemēram, viena meitene dziedāja to labi zināmo dziesmiņu Šuju lellei jaku. Pēc raidījuma par Subati viņa man atsūtīja videosveicienu, un tas bija brīnišķīgi! Subate ir viena izcila vieta! Maza vietiņa, arī sarežģīta vietiņa, jo tur vairs nav centra, bet tur ir brīnišķīga koka arhitektūra un tur ir ļoti aizrautīgi cilvēki, kuri stāv un krīt par to un veido savu vidi ļoti skaistā vietā – pie diviem ezeriem. Vai jums ir karte, kurā jūs ar raibiem karodziņiem atzīmējat vietas, kurās esat bijuši un filmējuši?  Šādu karti pirms gadiem desmit izveidoja portāls LSM, un tā karte tur ir joprojām, tikai tā kādu laiku bija neaktīva. Tagad mūsu raidījuma izpildproducents Gunārs apņēmies šo karti atkal atdzīvināt un papildināt ar visām tām ielām un vietām, kur esam bijuši pēdējā laikā. Tā kā meklējiet šo karti LSM! Kuri ir blīvākie maršruti? Ārpus Rīgas ļoti daudz esam filmējuši Jūrmalā. Jo tur bija un joprojām ir brīnišķīgi vēsturnieki – Inga Sarma, arhitekts un kultūrvēsturnieks Rihards Pētersons, vēsturniece Ausma Pētersone. Starp citu, nākamais raidījums 1. martā būs Kāpu ielas stāsta turpinājums. Iet kopā ar Rihardu Pētersonu allaž ir ļoti aizraujoši, jo tad tu pamani Jūrmalas arhitektūrā ļoti daudzas nianses. Lai gan es pa kādu ielu pirms raidījuma esmu nostaigājusi jau daudzas reizes, tad, kad ejam kopā ar Rihardu, ir savādāk. Nebiju bijusi Jelgavā, lai gan pati esmu no Jelgavas, tur esmu dzīvojusi kādu laiciņu, un mani vecāki tur dzīvoja, bet es kaut kā nevarēju saņemties stāstīt par Jelgavu, jo tas, kāda šī pilsēta tika sabūvēta padomju laikā, un salīdzināt to ar seno Jelgavu – kaut kā sāpīgi... Īsti nemācēju tam pieķerties. Bet tagad jau tapis trešais raidījums par Jelgavu! Šovakar būs stāsts par Parka ielu ar trim parkiem Jelgavā. Tā ka var atrast arī tādas vietas. Ļoti mīļa pilsēta man ir Liepāja, kur esmu ļoti daudz filmējusi, atgriežoties šeit ik pēc laiciņa – pēc gadiem pieciem, diviem, kā nu kuru reizi. Latvijā esmu bijusi visos novados, daudz Latgalē, un šogad arī pirmo reizi Rēzeknē. Ir vēl dažas vietiņas, kur vēlētos aizbraukt. Jo "Ielas garumā" esmu mēģinājusi darīt tā – gan Rīgā, gan arī pēc tam novados –, ka nav visu laiku viens un tas pats rajons, apkaime, jo tur tomēr ir diezgan daudz līdzīga. Lai skatītājiem nekļūtu garlaicīgi, pamainu vietas. Vairāk – audioierakstā.

Latvijā gadā viens cilvēks rada vidēji 1,8 m3 vai aptuveni 412 kg nešķirotu atkritumu, vismazāk - lauku viensētās, visvairāk - daudzīvokļu mājās. Kopumā valstī ik gadu tiek radīti ap 745,7 tūkst. tonnām sadzīves atkritumu, no tiem šķiroti tiek tikai aptuveni viena piektdaļa daļu, liecina dati, ko publicējusi atbildīgā ministrija par 2018.gadu. Ir dažādi lielāki un mazāki, plašāki un mazāk plaši dokumenti kur nosprausti atkritumu apsaimniekošanas, tostarp atkritumu dalītās vākšanas un šķirošanas mērķi. Tā piemēram premjeres Evikas Siliņas vadītā Ministru kabineta deklarācijā teikts “Plašāk integrēsim aprites ekonomikas principus uzņēmējdarbībā, lai produktu, materiālu un resursu vērtību pēc iespējas ilgāk saglabātu tautsaimniecībā, kā arī samazinātu atkritumu rašanos.” Savukārt Eiropas Savienības direktīvas, kuras arī Latvija ir akceptējusi, nosaka, ka visām ES dalībvalstīm līdz 2035.gadam, atkritumu poligonos apglabāto sadzīves atkritumu īpatsvars jāsamazina līdz vismaz 10 % no ikgadējā sadzīves atkritumu daudzuma. Šobrīd poligonos apglabāti tiek viedēji 45 % saražoto atkritumu. Un Valsts vides dienests vēl pērn, veicot sadzīves atkritumu poligonu pārbaudes, konstatēja vairākas nepilnības, kas var kavēt vai liegt Latvijai sasniegt Eiropas Savienības noteiktos mērķus, tā kā šobrīd poligonos nonāk un tiek apglabāts ievērojams daudzums iepakojuma materiāla, kas būtu derīgs otrreizējai pārstrādei. Atkritumu šķirošanas tendences kopumā uzlabojas, ir ieviesta depozīta sistēma, tomēr iedzīvotāju paradumu maiņa prasa laiku. Tajā pašā laikā Latgales otrajā lielākajā pilsētā Rēzeknē nu jau vairāk kā gadu atkritumu šķirošanas iespējas iedzīvotājiem samazinātas - aizvērts vienīgais atkritumu šķirošanas laukums. Un lai arī iedzīvotāji tiek aicināti šķirot atkritumus, tādējādi samazinot savus izdevumus par atkritumu apsaimniekošanu, pie visām daudzdzīvokļu mājām dalītā atkritumu vākšana joprojām nav nodrošināta. Kādi risinājumi tam, lai valstī un ES nospraustos mērķus atkritumu saimniecībā sasniegtu, kā arī to kā par šo tiek runāts ar sabiedrību, sarunā ar Klimata un enerģētikas ministrijas Valsts sekretāra vietnieci vides politikas jautājumos Rudīti Veseri, Rēzeknes valstspilsētas pašvaldības izpilddirektora pienākumu izpildītāju Ivetu Ciprusi, kā arī SIA „ALAAS”, kas veic atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumus Rēzeknes valstspilsētas, Rēzeknes novada un Ludzas novada pašvaldībās, izpilddirektoru Juriju Petkeviču.

Vysaidim viesturis nūtykumim (militarim konfliktim, jaunu vaļstu dybynuošonai) var byut atškireigs viertiejums. Nav ratums, ka pat vīnys saimis vydā cylvāki atškireigi interpretej faktus i izdora sacynuojumus. Turpynojam ar rubriku “Viesture latgalīša acim”, kurā viesturis doktorants i muzikis Arņs Slobožanins kūpa ar literaturzynuotnīku Valentinu Lukaševiču  atsavērs iz 1961. gods Iņdejis i Portugalis konfliktu, i konflikta atškireigū viertiejumu Latgolys gazetuos.

Tautys muzyka — kaida ir juos vīta i nūzeime niu? Šudiņ Rēzeknis nūvoda Viļānūs nūteik jau 21. ziņgātuoju i stuostnīku vokors, kas itūreiz puļcej vaira nakai 20 folklorys kūpu nu tyvejuokys i tuolejuokys apleicīnis. Tī ir tautys muzykys svātki, svātki vysim ituos muzykys izpiļdeituojim i meiļuotuojim i šudiņ mes sasateikam ar ituo pasuokuma idejis autori, Latvejis Universitatis studeju departamenta myužizgleiteibys eksperti, Tautys muzykantu bīdreibys vadeituoju i tautys muzykys tradicejis Latgolā pietneicu Ivetu Dukaļsku.

Atkala kas ir kārtīga ziemas parādība. Tiesa, arī mēdz būt saistīta ar atkušņiem, kas ziemā arī ir ierasta parādība. Tā ir arī viena no retajām meteoroloģiskajām parādībām, ap kuru ir bijis daudz diskusiju no valodnieku puses. Tās sākās 90. gados, bet turpinās vēl joprojām. Šī gadsimta lielākā ledus stihija, ko izraisīja atkala, sākās 2010. gada Ziemassvētkos, tūkstošiem mājsaimniecību atstājot bez elektrības un daudzviet pat nedēļām ilgi vajadzēja dzīvot tumsā.  Latgalē ilgstoši bija atkala, lija lietus, temperatūra bija zem nulles, tam sekoja arī kārtīgs sniegs, un šo stihiju sniegs padarīja daudz skarbāku jo tad, kad koki apledo,  ap katru mazo zariņu izveidojās, arhīva kadri rāda, vismaz centimetru bieza ledus kārta. Tas nozīmē, ka koka laukums ar visiem apledojušiem zariem krietni palielinās. Pēc tam sniga slapjš sniegs, sniga sauss sniegs, bet ar lēnu vēju, un bija daudz lielāks laukums, kur sakrāties sniegam, un koki lūza kā sērkociņi Latgales mežos, atstājot Latgali bez elektrības uz ilgu laiku. Atkala rodas, kad līst lietus un tas sasalst, bet viss pārējais apledojums - kušana un pēc tam sasalšana, īsti nav atkala. Un par to ir diskusija valodnieku vidū, jo šībrīža latviešu literārās valodas vārdnīcā ir pieminēts, ka atkala ir arī no atkušanas un sasalšanas. Izrādās, ka tajās vārdnīcās, kas bija vēl pirms padomju laikiem, bija tikai šī viena versija - līst lietus un sasalst. Latvijas vides ģeoloģijas un meteoroloģijas centra sinoptiķis Kristiāns Pāps skaidro, kā viņi lieto vārdu atkala. Un arī to, kā iespejams, ka līst lietus, ja gaisa temperatūra ir zem nulles.   Vēl arī stāsts par vētru, kas pagājušajā nedēļā skāra Īriju Pieredzēta šī gada ievērojamākā stihija Eiropā - Īrija ir piedzīvojusi savā vēsturē lielāko vētru. Tas notika 24. janvāri, kad spēcīgs Atlantijas ciklons brāzās pāri Britu salām, un tas bija, kā meteoroloģijā to sauc, ekskluzīvas cikloģenēzes ciklons. Tas ir tāds, kas ārkārtīgi strauji pastiprinās, un par eksplozīvu šo cikloģenēzi jeb ciklonu attīstību sauc tad, ja vienā diennaktī atmosfēras spiediens tajā pazeminās par 24 hektopaskāliem. Šajā ciklonā tas notika pat par 50 hektopaskāliem, tātad divkārt straujāk nekā šis kritērijs paredz. Ciklona centrā trūka 6% no atmosfēras normālā biezuma, tātad 6% tika izstumdīti. Šī ciklona laikā Īrijas rietumos vēja brāzmas bija 50,8 metru sekundē, bet skaidri nevar pateikt, ka šis ciklons bijis tieši klimata pārmaiņu pastiprināts, nevar. Latvijā stiprākā vētra ir bijusi ar 47 metriem sekundē.   

Rēzeknes teātrī „Joriks” tapis jauiestudējums „Nākotnes lēmējas”, kas Roberta Daubura režijā atklāj jaunu cilvēku portretus Latvijas nākotnes kontekstā. Rēzeknes teātrī „Joriks” iestudētā izrāde „Nākotnes lēmējas” tapusi caur piecu vietējo jauniešu – Anastasijas Železņakovas, Sofijas Smirnovas, Aleksandras Jakovļevas, Elīnas Zeltiņas un Madaras Zeltiņas stāstiem un to atklāšanu – radošajai komandai un pēcāk arī skatītājiem. Rosinot domāt par to, kāda ir nākotne pasaulē, Latvijā, Latgalē, Rēzeknē. Portretējot Rēzekni un Latviju viņu acīm. Kā jūtas pusaudži, kādu un kur viņi redz katrs savu nākotni. Kopā ar meitenēm uz skatuves darbojas arī aktieris Jurijs Djakonovs. Aleksandra Jakovļeva un Anastasija Železņakova pēc pirmizrādes ir smaidīgas un vēl ilgi foajē čalo ar teātra apmeklētājiem, dalās savās sajūtās un pārdomās. Anastasija Železņakova: Mums ir brīnišķīga komanda un tas ir forši, es iepazinos ar daudziem cilvēkiem, arī ar Juriju. Tā ir neaizmirstama pieredze , esmu bezgalīgi pateicīga. Anastasija Železņakova: Sajūtas pēc pirmizrādes ļoti īpašas, nereālas, jo uz lielās skatuves man tā bija pirmā pieredze, un man tas ir ļoti nozīmīgi. - Kā ir būt pusaudzim šodien? Aleksandra Jakovļeva: Forši, mums ir daudz iespēju, emociju, atmiņu.” Anastasija Železņakova: Brīžiem tas ir kaut kas nereāls, adrenalīns, piedzīvojumi, tusiņi un draugi un tas viss, bet brīžiem tas ir diezgan grūti, jo gadās nesaprašanās gan ar vecākiem, gan klasesbiedriem, draugiem, kaut kādas problēmas skolā, it īpaši skolas beigās, jo vajag izvēlēties, ko darīt nākotnē, un tas ir ļoti, ļoti grūti.” Jaunais dramaturgs, ludzānietis Jānis Golubovs stāsta, ka šajā izrādē iekļauts pašu pusaudžu teiktais, bez jebkādas cenzūras. Par vērtībām, kuras transformējas, vēlmi pēc labākas dzīves ārzemēs, par dzīvi laikā, kad vārds „karš” dzirdams ik dienu un visu to, kas nodarbina pusaudžu prātus. Izrādi iestudējis režisors, Latvijas teātra vidē daudzpusīgais mākslinieks Roberts Dauburs, kurš zināms ar spēju iedzīvināt modernas un emocionālas stāstījumu formas, arvien runāt par sabiedrībā aktuālām tēmām. Izrādi „Nākotnes lēmējas” Rēzeknes Nacionālo biedrību kultūras namā nākamreiz varēs noskatīties jau 4. februārī.

Jau 1. martā septeņpadsmytū reizi tiks padūtys Latgalīšu kulturys goda bolvys “Boņuks”. Sovpus vēļ leidz pyrmūdīnei, 13. janvaram, kotram nu myusu ir vareiba dasaceit tūs, kas par pārnejā godā padareitū ir peļnejuši sajimt muola "Boņuku". Muola statuetis par padareitū 2024. godā sajims latgaliskuos kulturys aktivitatis, nūtikšonys, procesi i personeibys. Par tū, kai nūteik gataveišonuos bolvai i tū, cik aktivi teik dasaceiti pretendenti, vaicojam bolvys organizatoru puorstuovei, Latgolys viestnīceibys GORS vadeituojai Diānai Zirniņai.

Jaunais gads reģionālā sabiedriskā transporta pasažieriem sācies ar nepatīkamu ziņu – pēc Autotransporta direkcijas ieteikuma Latgalē slēgts 21 autobusu reiss, lielākā daļa – pierobežā. Valdība šodien lēmusi par aptuveni 25 miljonu eiro papildfinansējuma piešķiršanu pedagogu algām. Policija: Iespējams, būtu pieņemami samazināt soda piemērošanas slieksni līdz 5 km/h virs atļautā ātruma. Lielbritānijas bruņotie spēki turpmāk izmantos mākslīgo intelektu, lai uzraudzītu un novērstu potenciālos riskus Baltijas jūrā.

Laikā kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē un lauku viensētā. Tādi ir arī jaunā Latvijas Radio podkāsta “Es izvēlos dzīvi laukos” piecu sēriju galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls. Tomēr ar motivāciju vien nepietiek, dzīve laukos atklāj arī dažādus izaicinājumus. Nogurums no patērēšanas, nostaļģija pēc bērnības vasarām laukos, mentālās veselības sakārtošana ir iemesls, kāpēc Inga Mastiņa pirms vairākiem gadiem pameta galvaspilsētu, lai dzīvi no jauna sāktu dziļos Latvijas laukos. „Rakstniece Nora Ikstena ir teikusi tādu teikumu – iemīlēt Latviju nozīmē iemīlēt novembri, un es toreiz pie Maltas upes sēdēju un sapratu, jā, tas ir noticis.” Inga Mastiņa jeb radošajā vārdā Inka ir rakstniece, redaktore, bet sevi tagad sauc par dzīves pētnieci. Iemīlēt Latviju arī laikā kad apkārt drēgns, pelēks, nomācies un tumšs, prom no Rīgas viņa devās piecus gadus atpakaļ. „Mans pašmērķis nebija dzīvot laukos, mans mērķis bija doties prom no Rīgas, no trokšņa. Man šķita, ka tur es esmu paveikusi to, kas man ir jāizdara un pārējo es varu darīt attālināti. Un tajā brīdī es biju pārgurusi arī no patērēšanas.” Un tāpēc viņa meklēja dzīvesvietu par darbu. Šādi Inga padzīvojusi vairākās vietās kā Vidzemē tā Latgalē. Un šo ziemu, nemaksājot īri, bet apsaimniekojot un pieskatot kāda cita īpašumu, viņa pārlaiž Aglonas pusē. "Es dzīvoju ar skatu uz Foļvarkas ezeru, es katru dienu eju uz ezeru pēc ūdens, lai nomazgātu muti un es braucu uz Aglonas svētavotu pēc ūdens, lai padzertos. Tāda ir tā mana dzīve.” Ingas dzīvi šobrīd var nosaukt par minimālismu. „Es dzīvoju ar ļoti maz mantām, absolūts minimums, esmu ar mazo mašīnīti un vienu somu un tā es dzīvoju un es saprotu – neko vairāk nevajag.” Arī savus ēšanas paradumus Inga ir pārskatījusi un laika gaitā un apstākļu vadīta krietni  minimizējusi. „Kamēr tas nav mazohisms, kamēr tās nav ciešanas, šādi ir brīnišķīgi dzīvot, bet ir sevi jāpazīst un jāsajūt, lai nedarītu sev pāri." Kaut gan pārdzīvotas šajos gados grūtības, aukstas ziemas, arī vairākas nedēļas bez mazgāšanās, Inga vairs neredz savu dzīvi pilsētā. „Te pirmkārt nervu sistēma aizmirst, kas ir jebkāds stress, tas atslābums, ko iedod saplūšana ar dabu, ar dabas procesiem, to nevar ne ar ko vairs aizvietot, ne ar kādiem miljoniem vai siltajām grīdām.”

Laikā kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē. Tādi ir arī jaunā Latvijas Radio podkāsta “Es izvēlos dzīvi laukos” piecu sēriju galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls. Tomēr ar motivāciju vien nepietiek, dzīve laukos atklāj arī dažādus izaicinājumus. Malkas sagāde, palīdzības meklēšana pie kaimiņiem vai kā Latgalē saka sābriem un pacietība, uzsākot ikvienu darbu, ir tas, ar ko nācās saskarties dārza un ainavu plānotājai Martai Zvejsalniecei, kas nu jau trīs gadus dzīvo savā lauku mājā Rēzeknes novada Rogovkā. Martai Zvejsalniecei ir nedaudz pāri 30. No mammas Dainas iemantojusi mīlestību pret dārzu, nu Marta attīsta savu uzņēmumu „Dainas Dārznieku skola”. Lauku mājas Rēzeknes novada Rogovkā ir viņas dzimtās mājas. „Izskrēju pasauli un pirms trīs gadiem atgriezos atpakaļ, lai gan tad, kad pabeidzu vidusskolu, teicu – nekad te nedzīvošu.” Tomēr, dzīvojot citur, pamazām nāca atziņa, ka kaut kas pietrūkst – vienā vietā pietrūkusi siltumnīca, citā puķu dobes. Galvenais pluss dzīvei laukos - pašai sava laika plānošanu un cita veida attieksme pret darbu. „Man nevajag iet kaut kādos kursos, lai man māca, kā sevi motivēt, tāpēc ka es zinu – jebkas, ko es izdarīšu, paliks te, un tas paliks man un manai saimei. Un tur ir tā starpība, kas mainījās. Man nav vairs jāmeklē motivācija ārpusē, tā ir tieši te, kur esmu es.” Pašai Martai dzīve laukos atnesusi arī dažādus izaicinājumus – sagādāt malku ziemai laikus, nokaut pašai mājputnu zupai. „Un šeit varbūt ir tāds lauku dzīves izaicinājums , kas nav jāpieņem katram. Tas nebija nekāds pārdzīvojums, bet es pieņēmu lēmumu ka es paša to darīšu, jo tā ir mana pārtika ko es ēdu.” Ko Marta dara lauku mājā lai nopelnītu? No visa pa druskai, lai nav vienmuļi - organizē dārzkopības apmācības, gatavo floristikas izstrādājumus, uzņem ekskursijas un organizē pasākumus, kur viens no lielākajiem – permakultūras festivāls. Savukārt iesaistīšanās starptautiskajā kustībā workaway, viņai deva apziņu, ka tuvākajā nākotnē nepieciešams attīstīt arī nakšņošanas pakalpojumu piedāvājumu. Viena no lietām, ko iemāca dzīve laukos, Martasprāt ir pacietība. "Tā ir ļoti dinamiska dzīve,bet tajā pašā laikā arī ārkārtīgi mierīga.” Martas lauku sapnis - pāvi savā pagalmā. „Un kur ir pluss – šeit es varu darīt pilnīgi visu, ko es gribu.”  

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

 “Kolnasātys” gruomotplaukta rubrikā latgalīšu kulturys ziņu portala lakuga.lv redaktore Laura Melne itūreiz puorškūrsteis Seimaņa Putāna kūpuotūs rokstu puslopys. Latgalīšu literaturys viesturē sovu vuordu pamatušu autoru dorbu atkuortuoti izdavumi nav puoruok bīža paruodeiba. Īmeslis ir finansials – projektu konkursūs leidzekļus pamatā pīškir jaundorbim, kab izdūtu koč kū nu “zalta fonda”, juovuoc zīduojumi. Bet ir autori, kurim pasaveic – jūs dzymtā ir cylvāki, kam ruodīs svareigi saglobuot i popularizēt sovu seņču montuojumu. Tai nūtics ari ar dzejnīku Seimani Putānu, kura mozmozdāls Marģers Zeitmanis na tik izdevs Putāna kūpuotūs rokstus, bet sataisejs projektu, kurā apsavīnoj 20. godu symta dzeja i 21. godu symta reps. Novembra suokuos Latgolys viestnīceibā “Gors” izskanēja koncertizvadums “Putāns. Toreiz un tagad”, ir īraksteits ari albums, kurā Latgolys i Latvejis hip-hopa zvaigznis interpretej Seimaņa Putāna dzeju. Ideja breineiga, izpiļdejums – profesionali cīši augstā leiminī. Pīdūmuots ari publicitatis – par Putānu, koncertu, gruomotu, albumu oktobra/novembra mejā daudz viesteja vysaiduoki medeji. Putāns tyka saukts par latgalīšu Veidenbaumu, dumpinīku, kurs vysod guojs pret straumi, lai kaidā politiskajā režymā ari nadzeivuotu. Tok cīši klusai, vystik izskanēja ari puors publiski komentari, ka varbyut itys laiks, kod teik jaukti pīminekli i puorsauktys īlys, nav eistais, kod ceļt sauleitē kreisi nūskaņuotu literatu, kurs īsadedzs par marksima idejom i Krīvejis piļsūņu karā bejs Sorkonuos armejis pusē? Kas tod eisti beja Seimaņs Putāns? Kūpuotūs rokstu izdavumā, kū sastatejuse Latgolys Kulturviesturis muzeja golvonuo kruojuma globuotuoja Renāte Vancāne, īkļauti septeni Putāna dzejūļu kruojumi. Tekstus raudzeits pīlāguot myusu dīnu latgalīšu pareizraksteibai. Putānam 30. godūs bejuši ari diveji kruojumi krīvu volūdā, kas ite vydā nav tykuši, tok, kai var sprīst, nu muzykys albuma aproksta, daži dzejūli nu krīvu volūdys ir puorlykti latgaliski i izmontuoti dzīšmu radeišonā. Juo dzejūli ir vīnkuorši, partū var ruodeitīs saistūši plašai auditorejai. I eistyn labi der repuošonai. Seceigi skaitūt Putāna dzeju, var redzēt, kai puorsamejuse autora dzeivis uztvere. Pyrmajā kruojumā “Dainys myusu jauneibai”, kas izdūts 1922. godā, atrūnami autora agruos jauneibys dzejūli. Tī viestej par dūšonūs kara dīnastā, ilgom piec dzimtinis, mīlesteibu i skumem piec īcarātuos meitinis. Lai cik jūceigai tys naruodeitu puorejuos Putāna dailradis kontekstā, te jis apcer ari ticeibu Dīvam, kas tūlaik jam vēļ bejuse nūzeimeiga dzeivis vierteiba. Vyss mainuos dīnasta laikā. Pīdzeivuojs kara brīsmis, Putāns pamozam suoc pagaisynuot sovu ticeibu, bet piec pīsaviersšonys marksisma idejom, palīk par ateistu i iz prīšku sacer daudz antireligisku dzejūļu. Socialuo kritika, ļaužu gryutuos dzeivis Latgolā apraksteišona i gribiešona ceineitīs par taisneibu ir juo tuoluokuos dailradis vodmotivs. Taipat pat atsevišks kruojums veļteits alkohola apkaruošonai – tys ir 1936. godā izdūtais “Ļaunuokais ciļviecis īnaidnīks”. Putāns sovā dzejā nasabeist parodēt Fraņci Kempu, pat izsmīt Fraņci Trasunu. Tok laikabīdri par jū pošu vysod izasacejuši ar cīnu, pastreipojūt, ka jis bejs idealists, puorlīcynuots par tū, ka eistyn ceinejās par taisneibu. Jis asūt bejs tikai i vīneigi dzejnīks, na politiks. Tok, zynūt tuoļuokuos viesturis nūtikšonys, atseviškus Putāna dzejūļus, kur jis apdzīd dorba ļaužu uzvaru, kas nūvess pi taisneiguma, skaiteit nav vīgli. Seimaņa Putāna dzeivis puorlīceibys izveiduoja juo pīredze – audzs lelā i tryuceigā saimē, agri palics bez tāva i beja spīsts guoduot par saimisteibu. Ari breivajā Latvejā lelai daļai latgalīšu laukūs dzeive nabeja vīgla, kū Putāns aproksta sovā dzejā. Na veļti leidzeigi dzeivis apstuokli na vīnu viņ latgalīti piečuok padareja par puorlīcynuotu padūmu okupacejis varys leidzskriejieju. 20. i 30. godūs Putāns ir tics tīsuots i pat nailgu laiku siediejs cietumā par Dīva zaimuošonu sovūs kruojumūs, kas piečuok tykuši aizlīgti. Skaidrys, ka tys eisti par vuorda breiveibu nalīcynoj. Piec 2. pasauļa kara padūmu okupacejis vara raudzeja juo vuordu i ari tekstus izmontuot, kab pastreipuotu tū, cik gryuta dzeive Latvejā bejuse pyrma tuo. Tok cīši aktivi jaunuos varys slavynuošonā Putāns nav īsasaistejs – pi vainis varātu byut kai juo veseleibys problemys, tai, īspiejams, ari apjausma, ka gaideitais taisneigums nav īsastuojs. Putāna dailrade teik vārtāta vysaiž. Literaturzynuotnīks Vitolds Valeiņs 90. godu suokuos bejs cīši kritiskys, rokstūt, ka “saukli skaneigi, bet dzeja vuoja”. Mikeļs Bukšs, dzeivojūt trymdā, dūmuojs cytaiž – ka Putāns bejs talants i personeiba par sevi, kurai borgais liktiņs nav devs eistu izaveiduošonuos īspieju, tok juo izlase lobā redigiejumā skaiteituojim vys vēļ varātu byut saistūša. Maņ ruodīs, ka kūpuotī roksti vystik lobuok ļaun izprast autoru nakai tū varātu sapucāta izlase. Tik varbyut praseitūs papyldus ari izvārstuoki komentari voi pietnīku roksti par autoru, juo dzeju i tuos kontekstu.

Šudiņ pi myusu gostūs ir latgalīšu volūdys zynuotuoja, literate i zynuotneica Ilze Sperga. Ar Ilzi runuosim par latgalīšu literaturys aktualitatem, izaicynuojumim, kai ari juos jaunuokajim literarajim dorbim, ari dorbu pi  koncertizvaduma “Atīšona”, kas Rēzeknē izskanēs jau 1. decembrī. “Par tū latgalīšu literaturu juosokai tai, ka bīžai viņ tys varbyut ari ir myusu pošmierkis, kam nav jau nivīna cyta kas tuos gruomotys raksteis i izdūs.Nu Naaizmierstulis laika, kurei beja latgalīšu bārnu literaturys pamatlicieja pyrma vasala godu symta, nikas daudzi jau nav mainejīs i ir cylvāki, kas apzynuoti roksta literaturu, kab jei byutu deļ latgalīšu bārnu.” Vaicuota par tū, voi latgalīšu volūdā ir gona daudz literaturys bārnim, Ilze izsver, ka vysod jau var vaira i lobuok. Mainejusīs ari bārnu uztvere i kasdīna.  “Mes navarim nūlīgt, ka myusu bārni dzeivoj audiovizualajā telpā. Agruok stuosteit puorsokys beja babu funkceja. Tok cik nu myusu babu ir spiejeigys stuosteit, grib i var? Tei mutvuordu tradiceja, es dūmoju, ir dzeiva, bet jei ir transformiejusīs cytā veidā. Babys vaira nastuosta puotsokys, juos lobuokajā gadīnī skaita gruomotys prīškā. Atstuosta koč kaidus gadīņus nu dzeivis, kai agruok beja.” Ilze izsver, ka puorsokom praktiski ir cīši lela nūzeime personeibys veiduošonā.  “Vysys puorsokys ir iniciacejis stuosti, kas ļaun tam bārnam caur puorsoku saprast, ka jis ir styprys. Jis ir varūņs. Jis īs tuoli i dareis. I kas nūteik, kod bārns izaug? Jis īt i dora. Puorsoka patīseibā ir taids jaudeigs instruments. I byutu vajadzeigs na akademisku, bet daudzi vairuok bārnu puorsoku gruomotu, kur itī stuosti ir izstuosteiti latgaliski. Latgalīšu puorsokys. Vīnkuorši kotrai paaudzei izdūt i izdūt.”

Latvejis dzimšonys dīnys nedelis viesturis rubrikā viesturis doktorants i muzikis Arņs Slobožanins stuosteis par  ceļu iz Latvejis naatkareibu, kas tyka pasludynuota 1918. gods 18. novembrī, vystik tei nabeja pyrmuo raize, kod tys tyka dareits. Kaida beja latgalīšu pīsadaleišona i lūma itymūs svareigajūs nūtykumūs? “Ir juosakreit cīši daudzim faktorim, lai taids konstitucionals akts kai naatkareibys pasludynuošona dabuotu faktisku nūzeimi i vaļsts palyktu naatkareiga. Taipat nūtyka ari ar Latveju.”

Raidījumā Grāmatai pa pēdām iepazīstam tuvāk nozīmīgākās bibliotēkas Latvijā 20. gadsimta sākumā. Kādos virzienos darbojās Valsts bibliotēka, Latvijas Universitātes bibliotēka un kad veidojās lasītavas bērniem? Stāstām arī par Rīgas pilsētas bibliotēkas degšanu 1941. gadā un to, kā daži cilvēki parūpējās, lai mēs savas vēstures liecības šajā ugunsgrēkā nepazaudētu pilnībā. Kur grāmatas, tur bibliotēkas, tāpēc šajā raidījumu ciklā, jau kādu laiku rosoties pa 20. gadsimtu, esam nonākuši pie stāsta par šī gadsimta nozīmīgākajām bibliotēkām pirmajās desmitgadēs. Arī šajā reizē pārliecināsimies, ka stingru robežu no iepriekšējiem gadsimtiem nevarēsim novilkt, jo neapšaubāmi - tas, kas notiek 20. gadsimtā, saknes dzinis jau krietni agrāk. Pa dažādām bibliotēkām šajā raidījumā paceļosim kopā ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas Pētniecības un interpretācijas centra vadošo pētnieci Janu Dreimani un Aiju Taimiņu - Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāju, kā arī vadošo pētnieci šī gada oktobrī jaunizveidotajā Latvijas Universitātes bibliotēkā. Tā izveidota, apvienojot līdzšinējo Latvijas Universitātes bibliotēku un Latvijas Universitātes Akadēmisko bibliotēku. 20. gadsimta sākums ir laiks, kad attīstās vairākas zinātniskās un publiskās bibliotēkas, taču uz mirkli metīsim laika cilpu atpakaļ uz 19. gadsimta otro pusi, kad aktīvi darbojas Krišjānis Valdemārs - cilvēks, kuram ir ļoti lieli nopelni publisko bibliotēku popularizēšanā latviešiem. Par viņa veidoto darbu “300 stāsti”, lai popularizētu lasīšanu, kā arī ilgstošo latīņu drukas aizliegumu Latgalē, kas būtiski arī šīs dienas raidījuma kontekstā, aicinām klausīties agrākās šī raidījuma sērijas mūsu arhīvā. Ar kurām arī 20. gadsimtā strādājušām personībām mūs sasaista Krišjānis Valdemārs un kā mainās apstākļi bibliotēku pieejamībā gadsimtu mijā, par to atgādina Jana Dreimane. 

Godinot dzejnieci un nacionālās pretošanās kustības dalībnieci Broņislavu Martuževu 100. piemiņas gadā, mūzikas namā „Daile” 31. oktobrī izskanēs koncertuzvedums „Tu stipru mani sauc”. Programmā Broņislavas Martuževas un Imanta Kalniņa dziesmas ar Martuževas vārdiem, kā arī viņas dzeja un dienasgrāmatas fragmenti. Koncertuzveduma mākslinieciskais vadītājs ir Sigvards Kļava, režisore Māra Ķimele, māksliniece Anna Heinrihsone. Rit mēģinājums, to vada Sigvards Kļava. Uz mūzikas nama „Daile” skatuves dziedātājs Daumants Kalniņš, mūziķi Rihards Plešanovs, Andis Klučnieks un Mārcis Lipskis, kā arī Latvijas Radio kora mākslinieki, un arī viņiem katram kāds mūzikas instruments. Tāpat kā pirms desmit gadiem, kad tapa koncertuzvedums „Rakstītāja”, arī jaunākās programmas mākslinieciskais vadītājs ir diriģents Sigvards Kļava. Skanēs Broņislavas Martuževas dziesmas un mazpazīstamas Imanta Kalniņa dziesmas ar Martuževas vārdiem speciāli šim koncertuzvedumam veidotos Sigvarda Kļavas aranžējumos. Koncertuzveduma nosaukums „Tu stipru mani sauc” ir rinda no Broņislavas Martuževas dzejoļa. Koncertprogrammu mūzikas nams "Daile" velta autores simtgades piemiņai un turpina tradīciju, radīt latviešu dzejnieku un komponistu orģināliestudējumus, kas atspoguļo mūsu tautas literārās un muzikālās personības Dzejniece Broņislava Martuževa dzimusi Latgalē, vēlāk ģimene pārceļas uz Vidzemi, saglabājot un uzturot katoļu un latgaliešu dzīves tradīcijas. Martuževa iesaistījās pēckara Nacionālās Pretošanās kustībā, apcietināja un notiesāja visu dzimtu, Broņislavu ar māsu un brāli izsūtīja. No Sibīrijas viņa atgriezās 1956.gadā. Ilgu laiku Martuževai bija liegts publicēties, un viņas dzejoļi izdoti ar Evas Mārtužas vārdu. Pirmā publikācija, kas parakstīta ar pašas vārdu, ir dzejoļu kopa „No Dienasgrāmatas” žurnālā „Karogs” 1990.gadā. Pēc tam iznākušas vairākas viņas dzejoļu grāmatas. Koncertuzvedumā Broņislavas Martuževas dzeju un dienasgrāmatas fragmentus lasa aktrise Dace Everss, tos izvēlējusies režisore Māra Ķimele.

Jau 2. novembrī Rēzeknē, Latgolys kulturviesturis muzejā, plānuota dzejnīka Seimaņa Putāna gruomotys “Kūpuotī roksti” i vinila platis “Caur bolsim as eju”  attaiseišona, taipat ari byus īspieja satikt  projekta "Putāns. Toreiz un Tagad" rodūšū komandu. Gruomotā pi dzejūļu byus atrūnami kvadratkodi, ar kurūs paleidzeibu skaiteituojs varēs nūsaklauseit dzīsmis, kurys radeja komponists Nikita Grapp i muokslinīki Ūga, ansis, Gustavo, Jānis Skutelis, Bruolāns, Amanda Lapsa, Laura Svikša, Dana Vasiļjeva, DJ Straume i cyti. Bet 9. novembrī Rēzeknē gaidoma ari koncertizruode, kurā 20. godu symta latgalīšu dzejnīka Seimaņa Putāna dumpeigais gors tiks īdzeivynuots myuslaiku hip-hopa apdarē.  Deļtuo šudiņ pi myusu gostūs ir īroksta i koncertizruodis "Putāns. Toreiz un Tagad" rodūšuo vadeituoja Ūga i par pasuokuma režisiešonu i dzejis dekmaliešonys variacejom atbiļdeigais akters i komikis Juoņs Skuteļs

Lai gan Latgalē kopumā dzīvokļu namus renovē kūtri, pozitīvi izceļas Rēzekne. Šī pilsēta Latgales sirdī rāda priekšzīmi citām lielajām pilsētām, tostarp Rīgai un Daugavpilij. Rēķinot uz 10 tūkstošiem iedzīvotāju, Rēzekne valstspilsētu konkurencē ieņem otro vietu renovēto namu skaita ziņā, atpaliekot tikai no Liepājas. Pilsētas veiksmes formulu šķetinām tiešraidē no Rēzeknes raidījumā Kā labāk dzīvot, stāstot par nama Stacijas ielā 18 renovācijas gaitu. Stāsta SIA "Rēzeknes namsaimnieks" valdes locekle Juna Konstantinova, SIA "Rēzeknes namsaimnieks" projekta vadītājs - mājas pārvaldnieks Viesturs Seržants, mājas pārstāve Žanna Kronīte, SIA "ASKO AS" (vispārceltniecības darbi) pārstāvis Kārlis Vincevičs un SIA "SILTUMTEHSERVISS" (inženierkomunikāciju renovācijas darbi) pārstāvis Oskars Avdijanovs.

Stāsta Rotko muzeja vadītājs Daugavpilī Māris Čačka Vai zini, ka Silva Linarte, kura dzimusi 1939. gada 26. februārī Daugavpils novadā, bet mūžībā devusies 2018. gadā, bija izcila māksliniece un mākslas pedagoģe?   Liela daļa profesionālās mākslas sabiedrības Silvu pazina kā izcilu skolotāju un brīnišķīgu cilvēku, kurš izskolojis veselu mākslinieku paaudzi, pirms tam studiju laikā Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā un Latvijas Mākslas akadēmijā pārņemot vērtīgāko no Latvijas mākslas dižgariem. Sākotnējo izglītību Silva iegūst Sibīrijā, Krasnojarskas novadā. Jā, Silva bija viens no Sibīrijas bērniem, izsūtīta divu gadu vecumā ar ģimeni, uzaugusi izsūtījumā un Latvijā atgriezusies tikai 1961. gadā. Pēc atgriešanās dzimtenē topošā māksliniece absolvē Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu un 1977. gadā pabeidz Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas pedagoģijas nodaļu. Silva Linarte bija talantīga pedagoģe ar vairāk nekā piecdesmit gadu pieredzi profesijā. Mācījusi kompozīciju un gleznošanu Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolā (1961–1972), Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā (1972–1992), kas mūsdienās nes Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas vārdu, un Daugavpils lietišķās mākslas vidusskolā „Saules skola” (1992–2012), ko šodien pazīstam kā tagad MIKC Daugavpils dizaina un mākslas vidusskolu “Saules skola”. Strādājot galvenokārt eļļas glezniecības tehnikā, gadu gaitā Silva Linarte izkopusi ieturētu, bet jaudīgu māksliniecisko rokrakstu. Mākslinieces radītās šķietami lakoniskās kompozīcijas atspoguļo līdz perfektumam izstrādātu krāsu un sajūtu saspēli, kas uzrunā ar neparastu māksliniecisko un emocionālo dziļumu, lielisku pelēkā pietāti un pārdomātu akcentu uzlikumu. Izstādēs Silva Linarte piedalījās kopš 1965. gada. Viņas mākslas darbi ir pārstāvēti publiskajās un privātajās kolekcijās Latvijā un ārvalstīs (ASV, Zviedrijā, Kanādā, Vācijā). 2010. gadā Silva Linarte saņem Daugavpils pilsētas domes apbalvojumu “Goda daugavpilietis”. 2016. gadā kļūst par Jāzepa Pīgožņa balvas Latvijas ainavu glezniecībā laureāti. 2018. gadā māksliniecei piešķirts Latvijas Republikas “Atzinības krusts”. Rotko muzejs glabā ievērojamu Silvas Linartes radošā mantojuma daļu. 2008. gadā Silva bija viena no starptautiskā glezniecības simpozija “Marks Rotko 2008” uzaicinātajiem māksliniekiem. 2013. gadā Rotko muzejā bija skatāma vērienīga Silvas Linartes personālizstāde “Atspulgi”. Mākslinieces glezniecība ir plaši eksponēta vairākās Rotko muzeja krājuma izstādēs Latvijā, Baltkrievijā, Krievijā un Lietuvā. 2018. gadā muzejs laida klajā māksliniecei veltītu biogrāfisku izdevumu sērijā “Latgalē dzimušu mākslinieku dzīvesstāsti”. Interviju un tās pierakstu veica mutvārdu vēstures eksperte, vēsturniece, Rotko muzeja Krājuma departamenta vadītāja Zane Melāne.  Kopš 2019. gada Rotko muzejs rīkoja glezniecības simpoziju “Silva Linarte”, aktualizējot viņas radošo mantojumu starptautiskajā mākslas kopienā. Simpozijs notika 3 reizes pēc kārtas, un nākotnē šo aizsākto formu ir iecerēts atjaunot. Visbeidzot, vai piefiksēji, ka šis ir mākslinieces jubilejas gads? Jā, šogad Silvai Linartei apritētu 85 gadi. Mākslinieces jubilejas gadā Rotko muzejs sarīkoja apjomīgu Silvas Linartes retrospekciju Paņevežas pilsētas galerijā. Šī izstāde ir nupat noslēgusies. Viens Silvas Linartes darbs ir iekļauts Rotko muzeja krājuma izstādē “Rotko atspulgi”, kas šobrīd aplūkojama Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā. Rotko muzejs turpina stāstīt par izcilo mākslinieci, izstāžu formātā atrādot Silvas Linartes mantojumu mākslas cienītājiem Latvijā un citviet. Gadu gaitā ir izveidojusies lieliska sadarbība ar mākslinieces dvīņu meitām Ilonu Linarti Ružu un Daci Pudāni, regulāri tiekoties izstādēs, izrunājot un kopā stāstot Silvas stāstu.

Rīgas projektu koris un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) divos koncertos pirmatskaņos komponistes Lauras Jēkabsones "Folk pasiju", kas tapusi par godu Franča Trasuna 160. jubilejai. Rīgas projektu koris savu septīto sezonu atklās ar pasaules pirmatskaņojumu divos koncertos – Rīgā un Rēzeknē. Jēkabsones "Folk pasija" ir koncerta garuma jaundarbs, kas atspoguļo latgaliešu priestera un valstsvīra Trasuna dzīvesgājumu. Klasikas studijā tiekamies ar komponisti, grupas "Latvian Voices" dziedātāju Lauru Jēkabsoni. Mūsu sarunā par tautiskā un sakrālā sapludināšanu, par saknēm Latgalē un to, vai Franča Trasuna upuris nav bijis veltīgs, par mūziķu lielo pietāti pret radīto materiālu un pasijā ieslēptajiem citātiem. Sarunas otrajā daļā par 26. oktobrī paredzēto "Latvieša mīta" pirmatskaņojumu. Tā radīšanas gaitā Laura pētījusi latviešu tautasdziesmas, lai pēc iespējas bagātīgāk atveidotu latviešu vīrieša jūtu pasauli. * Darba "Folk pasija" libreta autore ir latgaliešu dzejniece un Saeimas deputāte Anna Rancāne, kura izmantojusi gan paša Trasuna dzeju, gan savu oriģināldzeju. Rīgas projektu korim šajā koncertā pievienosies LNSO, postfolkloras grupa "Rikši" ar solistu Ēriku Zepu, kā arī solists Jānis Strazdiņš Trasuna lomā. Trasuns (1864–1926) bija katoļu priesteris, literāts un politiķis, viens no galvenajiem pirmā Latgales kongresa rīkotājiem 1917.gadā, kā arī Latvijas Satversmes sapulces, pirmās un otrās Saeimas deputāts. Trasuna politiskajai darbībai bija liela nozīme Latgales lēmumā apvienoties ar Vidzemes un Kurzemes latviešiem, lai vēlāk kopīgi dibinātu Latvijas Republiku. Viņa stāsta, ka savas politiskās darbības un baznīcas vadības kritikas dēļ Trasuns 1925.gadā tika izslēgts no katoļu baznīcas. Trasuns nomira 1926.gada aprīlī, neilgi pēc tam, kad bija padzīts no Lieldienu dievkalpojuma Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē. "Trasuna dzīve ir bijusi ļoti sarežģīta, taču Latgalei un Latvijai ārkārtīgi nozīmīga," izvēli rakstīt pasiju par Trasunu pamato Laura Jēkabsone, kura pati nāk no Balvu novada. "Un Trasuna dzīves gājumu nav iespējams izstāstīt bez Latgales tautas mūzikas klātbūtnes, jo Latgalē tā ir cieši savijusies ar kristīgajām tradīcijām. Tāpēc arī šāds nosaukums – "Folk pasija", uzsver komponiste. "Folk pasijas" pirmatskaņojums notiks Rīgā 18.oktobrī Latvijas Universitātes Lielajā aulā. Savukārt 14.novembrī jaundarbs tiks atskaņots Rēzeknē, Latgales vēstniecībā GORS.

Ar latgaliskūs projektu vierzeituoju, latgalīšu kulturys kusteibys “Volūda” vadeituoju i niu ari volūdnīceibys studenti Edeiti Laimi runuosim par raksteišonu latgaliski i rokstu volūdys kūpšonys tendencem, izaicynuojumim i īspiejom, kod gribīs suokt pošam raksteit latgaliski. Latgalīšu diktata raksteituojim, teksta izalaseišonu i diktata vajadzeibu.

Ituos reizis viesturis rubrikā viesturis doktorants i muzikis Arņs Slobožanins stuosteis par kaidu skandalozu Latvejis armejis karaveiru Herbertu Upīti. Čyguonim ir teicīņs: kab tu lapnys palyktu! Itys ir vīns nu švakuokūs nūvieliejumu jūs kulturā. Par lepneibu daīt samoksuot. Tai izguoja ari Herbertam Upītim.

  Pi myusu gostūs režisore Inese Mičule, kurys īstudiejumi beidzamajūs godūs sajāmuši augstus nūviertiejumus. Vysa vydā 2018. godā sajimta Latgalīšu kulturys goda bolva “Boņuks” par koncertizruodi rokstim i skaņai “Latgolys gradzyns”, sovpus itūgod tai pīsavīnuoja vēļ vīns “Boņuks” par dzīšmuspēli “Trasuns. Fabulas”. Niu Inese struodoj pi jauna projekta – koncertizvaduma “DOT un DOTIES”, kurā vargaņu festivala “ORGANismi” laikā Latgolys viestnīceibā “Gors” sasatiks varganiste Iveta Apkalna i baleta doncuotuoja Jūlija Brauere. “Tymā tiks runuots par muokslineicys sīvītis ceļu, procesu, izaugšonu i byušonu. Sarežgeitajā profesejā, kai ir byut latvītei, latgalītei pasaulī. Pasauļs, kurs ir skorbs i prosa nu sīvītis. Jis cīši daudz prosa nu muokslineicys, i par tū tys stuosts. Stuostā teik izmontuoti Ivetys Apkalnys dīnysgruomotys fragmenti. Iveta ari spēlēs iz skotivis, tai ka tys byus taids cīši personiskys stuosts.” Inese izsver, ka myusdīnu sabīdreibā nav vīglai dzeivuot, kam tei ir saleidzynojūši praseiga i ir svareigi palikt uzticeigam sev. Latgolys sīvīti šudiņ jei radz kai stypru.  “Es radzu cīši stypru, uzjiemeigu, ar sovu apziņu, kas es asu, kaida ir muna atbiļdeiba par kotru pījimtū lāmumu. Jei mainuos nu tuo, ka pasauļs palīk arviņ praseiguoks. Arviņ gruošuok palīk izalaseit, kam kotra izvēle nūsoka tovu tuoļuokū sūli.” Vaicuota par personeibom Latgolā i juos viesturē, Inese nasasteidz saukt vuordus i uzvuordus.  “Bierneibā es dzeivuoju natuoli nu taida cīši spieceiga keramika kai Polikarps Čerņavskis i dzeda munai lobuokajai draudzinei Inesei. Radzūt, kai tys cylvāks struodoj ar muolu, piec tam jau ari Inesis tāvs Jezups i Inesis veirs, maņ ruodejuos, ka mes, latgalīši, asam taidi kai nu muola koč kaida. Myus meica i tai, i itai, i tod koč kai izveidoj. Es kai bārns aizaruovu, jis taiseja valnus, daudzi, lela kolekceja beja ar valnim. Ari niu, aizbraucūt i dzieržūt, kai tys muols tinkšk, kai jis runoj, maņ vysu laiku taida tei sajiuta, ka mes vysi, styprī latgalīši, asam trausli, bet tymā pošā laikā cīši spiejeigi pīsalāguot, bet palikt sovi. Myus dadzynoj, taidus, itaidus, malnus, kruosainus. Bet vydā muols palīk muols, taids maņ tys latgalīts redzīs. Te pat nav vuordam, uzvuordam voi personeibai tik lela nūzeime, bet īškejai vierteibu sistemai.” Latgalīšu volūdu Inese sauc par sovu sirds volūdu, niu vys kasdīnā latgaliski runuot saīt reši. “Tei sirds volūda, saprūtams, ir tei dzymtuo volūda. Nu navaru es nu tuo sova tempermenta aizbēgt, tuos eistuos emocejis, kai jius nazkod asat redziejuši, juos īt par molom. Tī ari ir tei sirds volūda, latgalīšu volūda. Latgalīšu ašņa volūda.” Sovulaik školā Inese aizaruove ar gleznuošonu, piec tam dabuojuse bakalaura grādu jurisprudencē, vys tik tai eistyn seve atroduse kai režisore. Poša atkluoj, ka rešu reizi pagleznuot saīmūt i niu. “Ka es atsuokšu gleznuot, tod ruodīs, ka es aizīšu nu teatra. Tys mani var puorjimt, es tū pamatu vacumdīnom. Es tai koč kur sev soku.”

Latvijā noslēgusies balsošana Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Sākusies balsu skaitīšana. Centrālā vēlēšanu komisija informēja, ka tās noritējušas bez starpgadījumiem. Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātus Latvijā oficiāli paziņos pēc visu vēlēšanu iecirkņu slēgšanas visās ES dalībvalstīs – pusnaktī, naktī uz pirmdienu, 10. jūniju. Kāda bijusi vēlētāju aktivitāte un cik uzrunājošas bijušas partiju kampaņas, analizē Latvijas Radio žurnālists Eduards Liniņš un socioloģe, pētījumu centra SKDS Sociālo un politisko pētījumu nodaļas vadītāja, projektu direktore, Latvijas Universitātes doktorante Ieva Strode. Sazināmies ar Latvijas Radio korespondentiem Latvijas novados Ingu Ozolu Kurzemē, Renāti Lazdiņu Latgalē un Guntu Matisoni Vidzemē un laikraksta "Neatkarīgās Tukuma Ziņas" redaktore Ivonnu Plaudi. Brīvajā mikrofonā uzklausām klausītāju domas.

Eiropas Parlamenta vēlēšanu dienā, sestdien, 8. jūnijā, līdz pulksten 12.00 Latvijā nobalsojuši 130 582 vēlētāji, bet kopā ar iepriekšējo balsošanu vēlēšanās piedalījušies jau 258 032 cilvēki jeb 17,3% balsstiesīgo, liecina Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) dati. Visvairāk balsstiesīgo līdz šim nobalsojusi Vidzemes vēlēšanu apgabalā – 22,79%, tam seko Kurzemes vēlēšanu apgabals, kur savu izvēli izdarījuši 19,8%. Zemgalē nobalsojuši 19,37%, Latgalē – 13,56%, bet Rīgas apgabalā – 13,7%. Sazināmies ar korespondentiem Rīgā un Latvijas novados, kā arī Eiropā un Kijivā, interesējoties, kā norit vēlēšanās un kāda ir balstiesīgo aktivitāte. Tas ir pilsoņa pienākums un šobrīd, kā vēl nekad mums ir svarīgi, kas mūs pārstāvēs Eiropas parlamentā – tie ir galvenie viedokļi, kā savu došanos uz vēlēšanām pamato vidzemnieki. Latgalē, kur tradicionāli bijusi zemākā vēlētāju aktivitāte iepriekšējās balsošanas dienās, arī šodien pilsoņi uz vēlēšanu iecirkņiem dodas kūtri. Liepājā šodien vēlētāji kļuva aktīvāki ap pulksten 9:00 no rīta, kad dažbrīd veidojās rindas pie diviem iecirkņiem, kas atrodas Liepājas Latviešu biedrības namā un parasti arī citās vēlēšanās ir visaktīvāk apmeklēti.*** Šorīt pulksten astoņos no rīta durvis vēra arī balsošanas iecirknis Ukrainas galvaspilsētā Kijivā. Rīta pusē tur pat bija izveidojusies neliela vēlētāju rinda. Ārpus Latvijas vislielākais un aktīvākais vēlēšanu iecirknis Eiropas Parlamenta vēlēšanās atrodas Briselē. Arī šogad Latvijas vēstniecībā Beļģijā, kur ir izvietots šis iecirknis, ir gaidāma vērā ņemama balsotāju rosība.

Tā saukto “Maskavas namu”, Rīgā varētu izsolīt jau šovasar un iegūto naudu ziedot Ukrainai. Aicina ceļotājus bez maksas saņemt Eiropas veselības apdrošināšanas karti. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija – OECD – pievēršas ekonomiskajai situācijai Latgalē.

Reiz bija laiks, kad latviešu vārdi tika rakstīti pavisam atšķirīgiem burtiem – ne tādiem, kādus pazīstam šodien. No vācu valodas pārņemtie gotu burti jeb fraktūra ilgu laiku uzkavējās latviešu literārajā valodā, taču to laika gaitā pārņema ikdienā lietotā antīkva. Kāda bija faktūras un antīkvas loma latviešu valodas vēsturē? Šīs dienas raidījuma ideja izauga, ņemot vērā ļoti nozīmīgu faktu Latvijas kultūras vēsturē – pirms 120 gadiem, 1904. gada aprīlī, Latgalē tika atcelts drukas aizliegums, kas bija ildzis 40 gadu. Godinot Latgales un visa latgaliskā kopējo ietekmi uz Latvijas kultūrtelpu, nolēmām mazliet tuvāk paraudzīties uz to, kas notika pēc drukas aizlieguma atcelšanas un kā latgaliskais tālāk attīstījās. Šim stāstam pievēršamies sarunā ar Latvijas Universitātes profesori Lidiju Leikumu. Savukārt par to, kāda bija faktūras un antīkvas loma latviešu valodas ortogrāfijas vēsturē, kāpēc gotiskie burti ienāca un pazuda rakstībā, – saruna ar literatūrzinātnieku, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Pētniecības vadītāju Paulu Daiju un literatūras pētnieci, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Digitālās pētniecības pakalpojuma vadītāju Andu Baklāni.    

Valsts prezidents rosina noteikt, ka augstākajām pašvaldību amatpersonām obligāti nepieciešama pielaide valsts noslēpumam. Vai šāda prasība būtu pamatota, Krustpunktā ieceri vērtē Latvijas Pašvaldību savienības vecākais padomnieks Māris Pūķis, Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadošā pētniece Ieva Bērziņa,  Valsts prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos​​​​​​, Nacionālās drošības padomes sekretārs Aivars Puriņš un Saeimas deputāts Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājs Raimonds Bergmanis (Apvienotais saraksts). Sazināmies ar Balvu novada domes priekšsēdētāju Sergeju Maksimovu un Ogres novada domes priekšsēdētāju Egilu Helmani. Kopš Krievijas sāktā pilna mēroga kara Ukrainā situācija ir būtiski mainījusies, ir nepieciešams, ka arī pašvaldības var iesaistīties drošības sargāšanā, vispirms jau gādājot par civilo aizsardzību, bet ne tikai. Tāpēc Valsts prezidents nācis klajā rosinājumu ieviest prasību pašvaldību vadītājiem un izpilddirektoriem saņemt pielaidi valsts noslēpumam. Šīs pagaidām ir tikai mutisks aicinājums, bet visticamāk, drīz būs arī dokumenta formā. Tas ir arī būtisks pavērsiens, jo šķiet, ka vairākiem pašreizējiem vietvaru vadītājiem ar atļaujas saņemšanu varētu rasties problēmas, īpaši Latgalē. Vai tā nav pārāk nesamērīga prasība, kādi ir riski un kāpēc par to vajadzētu lemt?