Podcasts about literat

Daugiau nei 29-i tūkstančiai abiturientų laikė lietuvių kalbos ir literatūros valstybinio brandos egzamino antrąją dalį. Taip simboliškai pradedama pusantro mėnesio truksianti pagrindinė ir pakartotinė egzaminų sesija. Nacionalinės švietimo agentūros vadovas Simonas Šabanovas sako, kad šiemet lietuvių kalbos egzaminą laiko daugiau abiturientų nei ankstesniais metais.Švietimo ekspertai teigia, kad kasmet daugėja mokinių, kurie egzaminams ruoštis samdo korepetitorius Atlikti tyrimai parodė kad, kas antras sostinės vienuoliktokas naudojasi korepetitorių paslaugomis.LRT užsakymu atlikta „Baltijos tyrimų“ apklausa parodė, kad kas trečias Lietuvos gyventojas pasisako už kai kurių sankcijų Baltarusijai švelninimą ir dialogą su Baltarusijos valdžia. Dabartinę politiką Baltarusijos atžvilgiu siūlo išlaikyti 30 procentų apklaustųjų, 17 procentų pasisako už griežtesnes sankcijas ir didesnį spaudimą Baltarusijai, o 11 proc. mano, kad sankcijų reikėtų visiškai atsisakyti.Ved. M. Lučkaitė

"Ich bin ein einfacher Typ, kein Literat", sagt Frank Goldammer. Was er damit meint, warum er nicht gerne reist und warum er so gerne schreibt, verrät der Schriftsteller im Podcast.

„Metų vertėjo krėslo“ premija šiais metais apdovanota iš ukrainiečių kalbos verčianti Donata Rinkevičienė sako, kad lietuviai dar tik atranda ukrainiečių literatūrą. Premija vertėjai paskirta už ukrainiečių rašytojo Vasylio Škliaro romano „Zuikių bažnyčia“ vertimą.Ved. Agnė Skamarakaitė

Stāsta Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece un direktore Kristiāna Ābele; pārraides producente – Inta Zēgnere Pirms simt gadiem grāmatā “Latvju rakstniecība portrejās” (sast. Alberts Prande, Rīga: Leta, 1926) iekļauta arī nodaļa “Literatūra par tēlotājām mākslām un celtniecību”, kurā mākslas vēsturnieks Jānis Siliņš (1896–1991) – viens no tolaik nedaudzajiem šīs nozares profesionāļiem Latvijā – uzsvēra: “Parādoties mūsu mākslai kā tautas gara dzīves izteicējai, palēnām mostas ari latviešu mākslas kritikas pirmie pasākumi. Kritiķu speciālistu toreiz nebij un viņu lomu pa lielākai daļai bija jāuzņemas pašiem māksliniekiem. Vēl tagad, kad mākslas kritika un vēsturiski pētījumi jau sāk ievērojami kuplināties, kritiķu-teorētiķu vairums ir mākslinieki.” Apzīmējums “tolaik” te attiecas uz 19. gadsimta beigām un 20. gadsimta pirmajiem gadiem. Studentu pulciņa “Rūķis” lokā izveidojušos nacionālās mākslas celmlaužu paaudzē Janis Rozentāls (1866–1916) bija viens no tiem autoriem, kuru raksti ne tikai ir nozīmīgi kā individuālas radošo uzskatu liecības, bet arī mērķtiecīgi kalpoja sabiedrības izglītošanai par sava laika latviešu, Baltijas un ārzemju mākslas parādībām un personībām. Rozentāla rakstu mantojuma iepazīšanu pirms publikāciju meklējumiem pie vēsturisko žurnālu plauktiem Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Misiņa bibliotēkas lasītavās vai tagad visbiežāk Latvijas Nacionālās bibliotēkas veidotajā resursā Periodika.lv interesentiem ieteicams sākt ar monogrāfiskā albuma “Janis Rozentāls” (sast. Aija Brasliņa un Laima Slava, Rīga: Neputns, 2017) bibliogrāfijā iekļauto rādītāju. Ceļvedis vajadzīgs, jo liela daļa viņa rakstu parakstīti tikai ar iniciāli R. un pirmais zināmais 1897. gada beigās Rīgas vācu avīzei Düna-Zeitung iesūtīts bez autora norādes. Šajā apskatā “Divi Baltijas mākslinieki” Rozentāls no Pēterburgas vēstīja par savu draugu Vilhelma Purvīša (1872–1945) un Johana Valtera (1869–1932) diplomdarbiem Ķeizariskās mākslas akadēmijas konkursa izstādē. Toreiz godalgoto Purvīša gleznu “Pēdējie stari” pazīstam tikai pēc reprodukcijām un aprakstiem, savukārt pie Johana Valtera “Tirgus Jelgavā” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā arvien nāk prātā Rozentāla trāpīgie vārdi, piesakot svaigas, modernas un vienlaikus dzimtenes vidē sakņotas mākslas dzimšanu: “Viss tur ir gaisma un dzīvība. Karstā pusdienas saule žilbinoši apstaro gan kustīgo ļaužu drūzmu gleznas vidū, gan ēkas pie tirgus laukuma un slīd pāri divām jaunām elegantām dāmām, kuras gaišos vasaras tērpos priekšplānā soļo pa trotuāru. Kopumā asprātīgi risināts, tas ir gabals no īstas un, proti, Jelgavas dzīves.” Kā lasāms vēstulēs, Rozentālam rūpēja, lai arī latviešu prese rosīgāk pievērstos jaunās tautiešu mākslas popularizēšanai. Iespēja daudz paveikt šī mērķa labā viņam radās Jāņa Veismaņa (1867–1913) vadītajā žurnālā “Vērotājs”, kas iznāca Jelgavā 1903.–1905. gadā kā “mēnešraksts sirds un prāta izglītošanai”. Šajā izdevumā pilnā mērā izpaudās Rozentāla daudzpusība, strādājot gan par žurnāla mākslinieku, kas darina tā vizuālo ietērpu un izvēlas reproducēšanai citu autoru mākslas darbus, gan redakcionāli vadot mākslas nodaļu, ko viņš lielā mērā piepildīja ar saviem rakstiem. Šajā īsajā posmā latviešu lasītāji saņēma ar iniciāli R. parakstītas Rozentāla apceres par viņa laikabiedriem – gan jau mirušajiem Ādamu Alksni (1864–1897) un Arturu Baumani (1867–1904), gan mākslas dzīvē vērienīgi darbīgajiem Vilhelmu Purvīti un Rihardu Zariņu (1869–1939). Ņemot talkā citzemju izdevumus, Rozentāls plaši rakstīja par savai un citu laikabiedru jaunradei būtiskiem ārzemju māksliniekiem – šveiciešu simbolistu Arnoldu Beklīnu (Arnold Böcklin, 1827–1901), amerikāni Džeimsu Abotu Maknīlu Vistleru (James Abbott McNeill Whistler, 1834–1903) un somu Albertu Edelfeltu (Albert Edelfelt, 1854–1905). Vairākos turpinājumos Rozentāla skatījumā atklājās somu un krievu mākslas kopaina. Atsevišķos apskatos viņš komentēja Rīgas Mākslas biedrības rīkotās izstādes tās mākslas salonā un visbeidzot 1905. gada rudenī atklātajā Rīgas pilsētas mākslas muzejā. Šie apcerējumi nebija atturīgi un distancēti parādību vērojumi, bet ļoti līdzdalīgi un dedzīgi vēstījumi, apvienojot informatīvu bagātību ar spilgti subjektīviem vērtējumiem un retoriskiem pārspīlējumiem. Tā, piemēram, draudzīgi zobgalīgu klātbūtnes sajūtu rada apgalvojums, ka pulciņā “Rūķis” “gandrīz vienīgais rīkotājs un vadītājs” pastāvīgi bijis Rihards Zariņš – jaunāko biedru stingrais “vagars”, kas vēlējies “visus sabāzt zem vienas cepures”. Rozentāla mērķis bija uzveikt tautiešu sabiedrības kūtrumu attieksmē pret mākslu. Tūdaļ pēc “Vērotāja” gadiem, kas Rozentālam pie rakstāmgalda bija paši intensīvākie, ļoti nozīmīgs viņa teorētiskajā mantojumā ir 1906.–1907. gadā Ata Ķeniņa (1874–1961), Augusta Saulieša (1869–1933) un Rozentāla kopīgi rediģētajā žurnālā “Zalktis” divās daļās publicētais raksts “Māksla un tehnika”. Tas 2016. gadā kļuva par atslēgu Aijas Brasliņas īstenotajai mākslinieka 150 gadu jubilejas izstādes iecerei Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un pilnā apjomā lasāms arī nākamajā gadā izdotajā monogrāfiskajā albumā. Formulējot savu radošo kredo, Rozentāls apliecināja, ka “būt jaunam ar katru darbu ir mākslinieka ideāls”. Turpat viņš rakstīja: “Katrai mākslai jābūt pirmā vietā iekšēja prieka un kairinājuma sajūtas izteiksmei. Katris darbs, kuram nav par pirmavotu šī stiprā prieka dziņa, var būt viss kas cits, tikai ne māksla.” Gan publicētajos rakstos, kuru klāstam turpmākajos gados latviešu un vācu laikrakstos pievienojās daži papildinājumi, gan Rozentāla piezīmēs, kas saglabātas Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā, spraigi atklājas vēl kāds viņa paaudzei būtisks un papildu izpēti mūsdienās pelnījis uzdevums – mākslas terminoloģijas un leksikas veidošana un iedzīvināšana latviešu valodā. Mūžam apraujoties piecdesmit gadu vecumā, Rozentāls atšķirībā no Riharda Zariņa nepieredzēja iespēju kļūt par memuāristu, taču viņš bija atstājis būtiskas rakstu liecības un atziņas par sava laika mākslu un māksliniekiem. Desmit gadus pēc gleznotāja nāves Jānis Siliņš sprieda: “Viņa rakstiem stils vietām pasmags, tiem nav veiklas uzbūves, bet te runā mākslinieka dvēseles siltums, te vērojama nopietna, R[ozentāla] un viņa laikabiedru centienus izteicoša doma.” Šī daļa Rozentāla veikumā ir pašsaprotami svarīga mākslas un estētisko ideju vēstures pētniekiem. Oriģināltekstu sniegto pieredzi iespējams papildināt, piemēram, ar Intas Pujātes (1957–2025) pētījumu par jūgendstila estētiku žurnālā “Vērotājs” no rakstu krājuma “Latvijas māksla tuvplānos” (Rīga: Neputns, 2003; pieejams LNB digitālajā kolekcijā https://gramatas.lndb.lv/) un Rozentāla uzskatiem veltīto nodaļu Stellas Pelšes grāmatā “Latviešu mākslas teorijas vēsture: Mākslas definīcijas valdošo laikmeta ideju kontekstā (1900–1940)” (Rīga: Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūts, 2007). Viņa publikācijas varētu saistīt arī plašāku 19.–20. gadsimta mijas kultūras interesentu loku, tāpēc bagātīgajam “Rozentāla plauktam” Latvijas mākslas grāmatniecībā līdzās mākslinieka sarakstes izdevumam “Dzīves palete” (sast. Inta Pujāte un Anita Putniņa-Niedra, Rīga: Pils, 1997) droši vien būtu vērts pievienot arī rakstu antoloģiju ar plašiem komentāriem.

Kāpēc svarīgi aktualizēt jautājumu par vizuālo teātri? Par formu un veidu, kā skatītājs un teorētiķi uztver vizuālo teātri, Kultūras rondo pārrunājam ar Latvijas Leļļu teātra direktoru Mārtiņu Eihi un Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieci un teātra kritiķi Kitiju Balcari. No 22. līdz 24. maijam pirmo reizi Latvijā norisināsies Baltijas Vizuālā teātra skate (BVTS), kas apvienos pēdējo gadu labākās vizuālā teātra izrādes Baltijā. Tas ir reģiona lielākais vizuālā teātra notikums un lieliska iespēja ne vien profesionāļiem veidot jaunus kontaktus un parādīt sevi starptautiskai auditorijai, bet arī skatītājiem – iepazīt, cik daudzveidīga var būt teātra valoda, kurā galvenā loma ir nevis tekstam, bet vizuālajai skatuves darbībai un asociatīvai domāšanai. Skate piedāvās rūpīgi veidotu inovatīvu un starpdisciplināru izrāžu izlasi no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas. Šogad pirmo reizi programmā būs iekļauta arī pirmsfestivāla diena, kurā tiks prezentēta īpaša vizuālā teātra izrāžu izlase no Somijas. Skate piedāvās iestudējumus gan pašiem mazākajiem, gan pieaugušajiem, aicinot visu paaudžu skatītājus piedzīvot Baltijas labākās vizuālā teātra izrādes. Festivālā piedalās: Kauņas Valsts Leļļu teātris, Klaipēdas Leļļu teātris un Viļņas Leļļu teātris “Lelė” – pārstāvot Lietuvu; igauņi iepazīstinās ar VAT teātra un Igaunijas Jaunatnes teātra izrādēm un Somiju pārstāvēs “Babygonia” radošā komanda, Tehdas teātra un Grus Grus teātra kopprojekts. Latviju pārstāvēs Latvijas Leļļu teātris, Liepājas Leļļu teātris un KVADRIFRONS. Skates izrādes notiks trīs dažādās norises vietās – Latvijas Leļļu teātrī, Ģertrūdes ielas teātrī un Rīgas cirkā.

“Mēs esam krietnas tautas,” intervijā Kultūras rondo atzīst pašlaik Viļņā dzīvojošais rakstnieks Andris Kalnozols. Viņš savā rakstniecības trimdā savulaik mitinājies arī Sarajevā un uz kaimiņu būšanu tagad skatās ar citu aci. Kultūras dzīve Viļņā kūsā gan lielos, gan mazos mērogos – par to var pārliecināties parastā darbdienas vakarā kādā Viļņas kafejnīcā, kur norisinās žurnāla „Literatūra un Māksla” lasītāju kluba pasākums, kura viesis šoreiz ir Viļņā dzīvojošais latviešu rakstnieks Andris Kalnozols. Kalnozols ar savu aktiera harizmu smīdina sanākušos, stāstīdams par savu gluži vai nejaušo nonākšanu Lietuvā, jaunā romāna rakstīšanu Kauņas klosterī un to, kāpēc pagaidām kautrējas runāt lietuviski. Tāpat kā savos literārajos darbos, Kalnozols ar apbrīnojamu atklātību un humoru stāsta par pagātnē piedzīvoto izdegšanu, depresiju un dzeršanu, no kura viņu izvilkusi gan Latvijā, gan Lietuvā par dižpārdokli kļuvusī grāmata „Kalendārs mani sauc” un tās galvenais varonis Oskars. Nupat viņš pabeidzis jaunu grāmatu „Zobi”, kas stāstīs tieši par laiku pirms „Kalendāra”, un tā iznāks reizē latviski un lietuviski.

Laidoje „Iš balkono“ kalbamės su „Vilnius – UNESCO literatūros miestas“ vadove Rūta Eijošaityte-Kaikare ir komunikacijos vadove Emilija Blockute apie šeštadienį vyksiantį vienos dienos literatūros festivalį „Literalis. Žaidžiame klasiką“. Jo metu vyks poezijos skaitymai, limerikų ir eksibrisų dirbtuvės, šachmatų turnyras su rašytojais, diskusijos ir literatūrinės ekskursijos.Ved. menotyrininkė Laima Kreivytė

Irāņu literatūras tulkojumi. Kultūras rondo atklājam Forūgas Farohzādas dzeju, ar kuru iepazīstina krājuma atdzejotājs no persiešu valodas Raimonds Ķirķis. Apgāda "Neputns" samta sērijā iznākusi irāņu dzejnieces Forūgas Farohzādas bilingvālās dzejas izlase "Atdzimusī". Forūga Farohzāda (1935—1967), neskatoties uz viņas dzejas intimitāti, ir izteikti sociāla dzejniece. Viņa dzejā tver plašākās sabiedrības grupās izjustu sociālo vidi, kuru pieredzējuši 20. gadsimta 50. līdz 70. gadu Teherānas sekulārie intelektuāļi, īpaši tajā piejaucētās sievietes. Lai arī viņas dzejā subjekts itin bieži mīt noslēgtībā, un šī vide ir priekšnosacījums ilgu un bagātīgas iztēles iedrošinātai dzejai, Farohzāda atklāj jaunajam Irānas sociālajam audumam plaši raksturīgus sensibilitātes aspektus.

Ar tikrai ekranai šiuolaikiniuose spektakliuose prideda meninės vertės? Apie inovacijas scenose – pokalbis su „Vilnius tech“ Kūrybinių industrijų fakulteto lektoriumi Remigijumi Ruokiu ir teatro režisieriumi Gintaru Varnu.Birželio 12 d. minėsime radijo Lietuvoje šimtmetį. Šia proga kviečiame klausytis Faustos Savickaitės parengto ciklo „Senojo laiko eteris“, kuriame atgyja muzikos ir muzikavimo radijuje istorija.Šiandien, balandžio 22 d., minime 410-ąsias ispanų rašytojo Miguelio de Cervanteso mirties metines. Apie vieną ryškiausių jo literatūros kūrinių, tapusių vienu iš kertinių pasaulio literatūros ir filosofijos kūrinių, romaną „Don Kichotas“ kalbamės su literatūrologu prof. Pauliumi Subačiumi.Seimo nutarimu 2026-ieji paskelbti Kanklių metais. Šio instrumento grojimo tradicijos puoselėjamos ir Žemaitijoje. Vienas iš kolektyvų yra susibūręs Laukuvos Norberto Vėliaus gimnazijoje, Šilalės rajone. Ansamblio vadovė džiaugiasi, kad dar turi mokinių, kuriuos domina kankliavimas. Tiesa, nebūtina būti ansamblio dalimi, kai kurie su kanklėmis susipažįsta ir Šilalės rajone vykstančioje etnokultūrinėje stovykloje. Kodėl žmonės renkasi mokytis groti kanklėmis ir kaip šio instrumento tradicijos išlieka gyvybingos, pasakoja Vesta Vitkutė.Ved. Gerūta Griniūtė

Das Symposion oder "Gastmahl" (obwohl es eigentlich eher "Trinkgelage" heißen müsste) ist ein ganz erstaunlicher Dialog in Platons Werk. Zunächst mal, hat er nicht das typische Hin- und Her, dass wir von Platon kennen, in dem Sokrates normalerweise seine Gesprächspartner auseinandernimmt. Hier ist es so, dass wir nach einer etwas komplizierten Rahmenhandlung auf einmal einer Zusammenkunft der Geistesgrößen Athens beiwohnen, die nacheinander Lobreden auf den Eros halten. Und alle diese Reden sind sehr interessant. Dabei ist nicht nur spannend, was sie sagen, sondern auch, wie es gesagt wird. Hier zeigt sich Platon auch als großer Literat, der dazu fähig ist, die verschiedenen Stile dieser historischen Personen abzubilden. Als am Ende Sokrates auftritt und - über seine Lehrerin Diotima - vom Eros erzählt, kommt auf einmal alles zusammen. Über den Dialog seine Redner*innen und seine vielen Implikationen (gerade auch was die Sexualität der Zeit angeht) spricht Christian in dieser Folge mit Christian Vogel. Er ist Professor für lateinische und griechische Philologie an der Freien Universität Berlin. Unterstützt geister gerne für exklusive Folgen: https://steadyhq.com/geister

“Esam ļoti demokrātisks grāmatu klubs” – tā sevi raksturo grāmatu kluba “Totāls vāks” dalībnieki. "Totāls vāks" ir  uzņēmuma "Jānis Roze" grāmatu klubs. Tajā ir ap 20 dalībnieku, kuri tiekas katra mēneša otrajā otrdienā, lai apspriestu kādu jaunu, aizraujošu un aktuālu literatūras tēmu. Kopējai tēmai katrs dalībnieks piemeklē savām interesēm atbilstošu grāmatu. Tiek apspriesti arī citi ar grāmatniecību saistīti notikumi. 

Latvijas Nacionālā bibliotēka izdevusi grāmatzinātnieka Viestura Zandera sastādīto apjomīgo grāmatu "Ansis Gulbis. Raksti. Vēstules. Atmiņas". Grāmatizdevējs Ansis Gulbis savu izdevējdarbību 1903. gadā sāka ar Gētes rakstiem un noslēdza ar enciklopēdiju "Latviešu konversācijas vārdnīca", kuru apgāds turpināja izdot arī pēc Anša Gulbja nāves 1936.gadā. Beidzis Bigauņciema pamatskolu, tālāk izglītojies pašmācības ceļā un praksē, Ansis Gulbis kļuva par vienu  no ietekmīgākajiem latviešu grāmatniecības procesu veidotājiem. Viņš izdeva "Universālo bibliotēku", "Raiņa dzīvi un darbus", daudz sarakstījies ar Raini un Aspaziju. Ja grāmatu izdeva Ansis Gulbis, tā jau bija literatūras vērtības zīme. Pie tam - viņam ir svarīga loma ne tikai grāmatniecībā, bet arī presē, kā arī, dibinot Latvijas grāmattirgotāju un izdevēju biedrību. Anša Gulbja vēstules, atmiņas un rakstus lasa Gundars Āboliņš, par grāmatizdevēju Ansi Gulbi stāsta Viesturs Zanders.     Raidījumu atbalsta:

Rašytojai Sandra Bernotaitė ir Augminas Petronis kalbasi apie kūrybinio rašymo ir dirbtinio intelekto santykį. Ar ir kaip naudoti dirbtinį intelektą? Kokiam santykiui su literatūra kviečia dirbtinio intelekto įsigalėjimas?

A táblázat a pontjainkról:https://docs.google.com/spreadsheets/d/1w7UWKa_MPLOq7zE4BeCKzupNYXj2uBJ9/edit?usp=sharing&ouid=102570573829606892675&rtpof=true&sd=true Sziasztok,Ez itt a Vágatlan Verzió búcsúja. Az adás, azt gondoljuk, magáértbeszél. Köszönjük Nektek ezt a sok szép évet!Ádám, Ákos, Alex Tartalomjegyzék:0:00 – Emlékek, történetünk, áttekintés1:04:07 – Köszönetnyilvánítás1:24:46 – Pontok és a toplista1:48:16 – Hogyan tovább? Social media:Facebook: https://www.facebook.com/vagatlanverziopodcast/Instagram: https://www.instagram.com/vagatlanverzio/ Email: vagatlanverzio.podcast@gmail.com Alternatív linkek:iTunes -https://itunes.apple.com/hu/podcast/v%C3%A1gatlan-verzi%C3%B3/id1382751778?l=hu&mt=2Spotify –https://open.spotify.com/show/3OVfiTmsGL8iYljlRWZ8g3 Kulturális forrásaink (minden áthallás jogos, de nemszándékos) :Önkényes Mérvadó, A hét mesterlövésze, Retroschock, PálFeri, Dr. Jordan B. Peterson Külön köszönet:Nikol, Luca, Viki, és a családjaink – a rengetegtámogatásért.Csoki – a rengeteg beszélgetésért, és a Discordunküzemeltetéséért.Jamriskó Tamás – a kiváló szerkesztői munkáért, a sokszakmai segítségért, és az intróban nyújtott hangjáért.https://bogyopeter.tumblr.com/ - Péternek, a csodálatosartworkért és a még nagyszerűbb adásokért.Dani, 1301 (https://open.spotify.com/artist/3f17j7UrbLZ639298yjFXB),Gábor, Bori, Nagy Gergely, Panni, Kovi – az összes vendégünk szakértelméért.Györe Zoltán (https://www.youtube.com/@Gy%C3%B6re_Zolt%C3%A1n)és Peti – nem elsősorban, de fontos módon a technikai segítségért, valamint a barátságértés bizalomért.Genzo (https://www.instagram.com/genzothings/)– Szintén a csodálatos artworkökért, és a megtisztelően hosszúkövetésért/hallgatásért.Márk – a legelső intrónk hangjáért.Máté, Finta Laci és a LélekFilmek teljes stábja afilmklubokért.Dalpiszkáló László (https://podcasts.apple.com/hu/podcast/dalpiszk%C3%A1l%C3%B3/id1536817027),Hallatlan Podcast, Fekete Sas Kiadó (https://feketesas.hu/),Filmnéző podcast (https://www.youtube.com/channel/UCkTKgCZbLzPwfaqps9RYP7Q),Vakfolt podcast (https://www.youtube.com/c/vakfoltpodcast),MondoCon, Disney, Szücs Dóra – a zseniális kollaborációkért.Mikó Ádám, Tatas, LiteraTúra Lili (https://www.youtube.com/c/LiteraT%C3%BAra99),Malacsonka, Niccolo Macchiavelli, Havassy Gergely – a közösségben betöltöttoszlopos szerepükért, a sok közös emberi pillanatért.Arkadij, Balázs, Langa, TomkaBori, Anemicroyalty – azért,hogy a Discordra mindig szerethettünk feljárni.Kitti, Tündér és Milán – a megható leveleikért.Lencsi/Picur, Yeti, YourNickIsTaken, Zsófi, RevAchi, MajláthCsilla, Mr. Peanutbutter, Mercenaryntx, OroszAndras, Asti89, Nyitrai Ivan, Officialstudio01,Bakos Balázs, Vizhajtas, Nyílméreg Béla – A számtalan kommentért, ami sokszormegmelengette szívünket.http://eper.elte.hu/ - Az EPER Rádió stúdiójának a felvétellehetőségéért!

Kad paziņots Latvijas Literatūras gada balvas īsais nominatu saraksts (LALIGABA), ir laiks aprunāties ar šī gada žūriju. Un arī radio pagājušā gada ierakstos vēlreiz atsaukt atmiņā nominētos darbus. Par žūrijas matemātiku, diskusijām, lasīšanu un gada literatūras kopiespaidu Kultūras rondo sarunājas ekspertu komisijas priekšsēdētāja, tulkotāja, publiciste un redaktore Ieva Lešinska, dzejnieks un atdzejotājs Edvards Kuks, rakstnieks un daudzmākslinieks Raibīs un Ogres Centrālās bibliotēkas bibliotēku informācijas speciāliste, LSM.lv autore Aija Bremšmite.

LRT RADIJUI šiemet minint savo 100-metį, kviečiame susipažinti su žmonėmis, šiandien kuriančiais radiją. Priimti skambučius, elektroninius laiškus, atsakyti į žiūrovų, klausytojų ir skaitytojų klausimus - tokia yra LRT Kontaktų centro specialistės Jolantos Misienės kasdienybė.Kaip įtakingų politikų pareiškimai veikia finansų rinkas? Ar tai padeda daliai investuotojų pasipelnyti? Naftos kainos smarkiai nukrito, o akcijų rinkos atsigavo po to, kai Donaldas Trumpas pareiškė, kad Jungtinės Valstijos atidės smūgius prieš Irano elektrines. Kai kurie prekiautojai investavo šimtus milijonų dolerių į naftos sandorius vos kelios minutės prieš Amerikos prezidento žinutę socialiniuose tinkluose ir uždirbo reikšmingą pelną. Kai kurie rinkos analitikai teigia, kad neįprasta veikla kelia prielaidą, jog statymai galėjo būti atlikti iš anksto žinant apie šį sprendimą.Literatūros ekspertė Rūta Elijošaitytė-Kaikarė oficialiai paskelbta 2026–2027 m. skaitymo ambasadore. Iniciatyvą finansuoja Kultūros ministerija, įgyvendina Lietuvos nacionalinė Martyno Mažvydo biblioteka. Ambasadorė per ateinančius dvejus metus sieks įtvirtinti „Teisės skaityti manifestą“, įkvėpti jaunimą rinktis knygas laisvai, o ne iš prievolės bei parodyti, kad knygų pasaulis atviras visiems.Vakar Lietuvą pasiekė žinia, kad eidama 80-uosius mirė lietuvių kilmės antropologė, aplinkosaugininkė, bene garsiausia pasaulyje orangutanų tyrinėtoja Birutė Galdikas.Gimusi 1946-aisiais Vokietijoje, vėliau augusi Jungtinėse Valstijose, ji baigė Britų Kolumbijos ir Kalifornijos universitetus. Jaunystėje pradėjo dirbti Indonezijoje, Borneo džiunglėse, rūpinosi orangutanų išlikimu ir siekė atkreipti piliečių ir politikų dėmesį į planetos aplinkosaugos problemas. Viena iš jų - dėl palmių aliejaus masiškai kertami atogražų miškai.Birutė Galdikas lankydavosi ir Lietuvoje. Būtent apie palmių aliejų ir kodėl mūsų neturėtų įtikinti užrašai, kad jis ekologiškas, 2017-aisiais ji kalbėjo su Lietuvos radijo laidos „Vienkartinė planeta“ autore Vaida Pilibaityte.Auksinio proto atrankos žaidimas.Ved. Darius Matas.

Stāsta literatūrzinātniece Māra Grudule; pārraides producente – Maruta Rubeze Tas piedzeršanas saldais grēks Tik dziļas saknes jēmis, Ka, jebš' tavs taisnais dusmu spēks Tam grūtu sodu lēmis, Ne bēdāts top, ne gods, nei kauns, Tā rij un plītē vecs un jauns, It kā tas amats būtu. It retais ir, kas apdomā Ar šaušalām un briesmām, Ka pie tā kupla dzērēja Iekš ugunīgām liesmām Dažs plītētājs jau aizbraucis, Kur nāvīgs elles biķeris Pilns sēra, viņu pilda. Tam tā vien svēta diena šķiet, Kad viņš pie mucas sildās, Jā, grēks ir sakot, dažs kad iet Pie svēta galda pilnā! Tā cūkas savus svētkus svin, Un šis, kas vēl no Dieva zin, Tā Dievam kalpoj's, lielās. Cits citu, radu – radinieks Ar meliem nodar' melnu, Tur citu vilt un maitāt prieks, Tur dzīvots top ar velnu, Tur prāti kūst, tur mēle lūst, Tur cilvēki par lopiem kļūst Par spīti radītājam. Ēst, dzert ar draugu Dievs neliedz, Nedz darīties sev prieku, Bet ka tu Dievu neaiztiec, Nedz pārpildies pārlieku, Jo plītēšanu soda Dievs, Kā visos laikos minam mēs, Ar badu, sērgām, karu. Šī 300 gadu vecā "Dziesma no nelādzīgas pildīšanas un piedzeršanas" (1714), dziedama ar melodiju "Šis tiešām ir tas pēdīgs laiks". Visticamāk ir oriģinālsacerējums, nevis – kā tas tolaik ierasts – tulkojums no vācu valodas. Šādas dziesmas, tāpat kā uzdzīves tēlojums, ir raksturīgs motīvs 16. un 17. gadsimta Eiropas kultūrā. Tas ir reformācijas,  pēcreformācijas un plašākā nozīmē – arī sabiedrības zemāko slāņu sadzīves disciplinēšanas laiks. Un tas ir arī ķermeņa fizioloģijas un tā izdalīto šķidrumu apzināšanas un izpētes laiks. Uzdzīves ainas, aizraušanās ar grotesku ķermeņa tēlojumu ir arī veselīga dzīvesprieka, smieklu un karnevāla kultūras daļa. Baznīcas tekstos, kā tas redzams arī šajā dziesmā, ķermeņa savaldīšana gan gūst virsroku. Šīs dziesmas radītājs ir mācītājs Bernhards Vilhelms Bīnemanis (Bienemann). Par viņa dzīvi ziņas ir trūcīgas. Bīnemanis ir mācījies Rīgas licejā, kalpojis Zemītē, vēlāk – Spārē un ap 1731. gadu aizgājis mūžībā. Viņš ir sacerējis un atdzejojis ap simts dziesmu. Tām ir raksturīgas skaņu spēles un iekšējas atskaņas, piemēram: Jēzus godā mīt, sātans – apakš kājām, Un iekš pīšļu mājām čūska mīta krīt  vai citur: Sūkties, Plūkties, Nīsties, kauties, Rieties, rauties Nepieklājas Tiem, kas tev' tur siržu mājās. Literatūrvēsturnieks Jēkabs Lautenbahs Bīnemani dēvē par "trešo visspožāko zvaigzni starp latviešu garīgajiem dziesminiekiem – līdzās Fīrekeram un Dīcam".  Un tas nav pārspīlējums – ne velti joprojām 2015. gada latviešu luterāņu dziesmu grāmatā ir iekļautas septiņas Bīnemaņa dziesmas. Pieminēšanas vērta ir arī plītēšanas dziesmas pirmpublicējuma vieta – "Mežmuižas un Kukuru draudzes dziesmu grāmata" 1714. gadā. Tās pirmais izdevums, kas izstrādāts pēc latviešu pašu iniciatīvas un turklāt publicēts par draudzes savāktajiem ziedojumiem līdz mūsdienām saglabājies tikai vienā eksemplārā, kas atrodas Dānijas Karaliskajā bibliotēkā Kopenhāgenā. 

Rīgas Porcelāna muzejs izdevis pirmo izdevumu jaunā sērijā “Ideju burtnīcas” – “Tautiskais motīvs”, kur filozofijas doktors Toms Ķencis analizē tautiskuma jēdzienu un tā izpausmes Latvijas porcelānā 20. gadsimta otrajā pusē, īpaši padomju perioda ideoloģiskajā un kultūras vidē. Ja 30. gados tautiskuma izpausmes bija kā svarīga nacionālās identitātes nostiprināšanas sastāvdaļa, tad padomju periodā šo tendenci turpināja jaunā ideoloģiskajā gaismā. Tostarp, caur porcelāna priekšmetiem. Lai uzzinātu vairāk par to, kas parādās pirmajā sērijas izdevumā, uz Rīgas Porcelāna muzeju devās Una Zvejniece. Par izdevumu un pētījumu stāsta Rīgas Porcelāna muzeja muzeja zinātniskā darba speciāliste Diāna Lauriņa un Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes zinātņu prodekāns, Literatūras, folkloras un mākslas vēstures institūta vadošais pētnieks filozofijas doktors Toms Ķencis.

FM99 studijos svečiai - Alytaus miesto teatro direktorė Inesa Pilvelytė, Literatūrinės dalies skyriaus vedėjas Aurimas Minsevičius ir kultūros projektų vadybininkė Karolina Vaičiulė.

Šią savaitę minėjome ketvirtąsias Rusijos sukelto karo Ukrainoje metines. Ukrainos rašytojas Andrijus Kurkovas sako, kad keturi karo metai yra šimtai neparašytų romanų, nors kartu jis džiaugiasi jaunimo susidomėjimu ukrainiečių literatūra, nes jaunimas supranta, kad šis karas yra prieš Ukrainos kultūrą, o savos kultūros ir literatūros palaikymas yra išlikimo garantas.„Populizmas pateikia atsakymus, menininkai kelia klausimus“, – sako prancūzų choreografas Olivier Dubois, kurio spektaklis „Tragédie“ pradėjo šiuolaikinio šokio festivalį „New Baltic Dance“. Trisdešimtmetį minintis festivalis šį darbą pavadino savo manifestu.„Sudėdami geresnio gyvenimo viltis į naujas transporto priemones, naujus įrenginius ar naujus pastatus, kurie Vilnių pagaliau pavers vakarietišku miestu, silpniname ryšį su vieta, kur gyvename ir kuri galėtų būti stabiliausias mūsų tapatybės pagrindas“, – sako architektūros tyrėjas Kostas Biliūnas. Jis parengė komentarą apie naujus Vilniaus troleibusus.Pasaulio kultūros įvykių apžvalgoje – kaip ispanai pasitinka baigtą statyti aukščiausią žymiosios Barselonos Šv. Šeimos bazilikos bokštą, Meksikos menininko instaliacija, kurioje į muzikos instrumentus perdaryti šaunamieji ginklai reflektuoja smurto problemą šalyje, bei naujasis Bruno Mars muzikinis albumas.Drąsus ir jautrus literatūros debiutas, gyvensenos medicinos specialistės Kotrynos Nausėdės autobiografinis romanas „Ačiū už viską / Ačiū už nieką“ sudomino ir šimtus ją instagrame sekančių moterų, kurias vienija noras ištrūkti iš skausmingų patirčių spiralių, ir išrankią knygų profesionalų bendruomenę. Autorę Vilniaus knygų mugėje kalbina Urtė Karalaitė ir Kotryna Lingienė.Literatūrai (ne)paklūstančios teritorijos – kur yra literatūros ribos? Urtė Karalaitė ir Kotryna Lingienė Vilniaus knygų mugėje kalbasi su šias ribas plečiančiais kūrėjais: reperiu Pijumi Opera, literatūrologe Jūrate Čerškute ir leidyklos „Lapas“ vadove Ūla Ambrasaite.Ved. Marius Eidukonis, Kotryna Lingienė, Urtė KaralaitėRed. Indrė Kaminckaitė

Lietuvių literatūros ir tautosakos institutas paskelbė kūrybiškiausių 2025 metų lietuvių autorių knygų dvyliktuką.Vasario 16-osios minėjimo Istorinėje Lietuvos Respublikos Prezidentūroje Kaune tradicija siekia laiką, kai ji buvo tiesiog prezidentūra. Tiesa, prieš šimtą metų šios atmintinos datos akcentai buvo visai kiti.Vasario 17 dieną minima Nacionalinė emancipacijos diena. Šia proga Signatarų namuose vyksta pamirštų poečių skaitymai.Vasario 16-osios renginyje Tauragėje pasirodė ne tik svečiai iš Vilniaus, bet ir Tauragės meno mokyklos kolektyvas „Jūrelė“ bei Kultūros centro dainų ir šokių ansamblis „Jūra“. Šie kolektyvai puoselėja lietuvių tradicijas, ugdo bendruomeniškumą ir discipliną. Jaunimas džiaugiasi, kad šokant gali apsirengti tautinius rūbus bei didžiuotis lietuviškumu.Ved. Donatas Šukelis

„Pasaulis keičiasi siaubingai greitai. Ir man neramu, kad žmonės nebesimoko eilėraščių. Manau, kad literatūrai gresia pavojus“, – sako buvusi Latvijos prezidentė Vaira Vykė-Freiberga, savo gimtinės folkloro tyrinėjimus sudėjusi į knygą „Poezijos logika. Latvių dainų struktūra ir poetika“.Kuris kunigas buvo jaunųjų geidžiamiausias, nuo kurio tautos vado išrinktoji vos nepaspruko, o kurio kompozitoriaus žmona už skyrybas mokėjo baudą bažnyčiai – tokias pikantiškas tarpukario Kauno istorijas žarsto istorikė Skaidra Grabauskienė, jau trečius metus kviečianti į paskaitų ciklą „Meilė sklando Kaune“, skirtą ne tik Valentino, bet ir Lietuvos valstybės atkūrimo dienai. „Privatumo ir viešumo ribų nutrynimo kaina yra didesnė negu mes manėme“, – sako filosofas, Vilniaus universiteto rektoriaus patarėjas Paulius Gritėnas. Pokalbis apie šią problematiką su filosofu bei jaunosios kartos tekstilės menininkėmis, kurios Vilniaus dailės akademijos galerijoje „Artifex“ kūrėjos atidarė parodą „svetainė | virtuvė | miegamasis“, kur meninėmis priemonėmis tyrinėja šias privačias erdves ir jų santykį su viešuma.Pasaulio kultūros įvykių apžvalgoje – apie pamažu nykstančią Benino bronzos dirbinių amatininkystės tradiciją Nigerijoje, šią savaitę mirusią klounados mokyklos ikoną prancūzą Philippą Gaulier bei 7 mln. dolerių vertės Pasaulinio paminklų fondo paramą paveldo objektams visame pasaulyje.„Būti europiečiu šiandien reiškia ne tik ir ne tiek auklėjimą mokykloje, kiek bandymą ištrūkti iš beformio pasaulio į tą, kurį sudaro atidžiai ir jautriai permąstytos istorinės ir individualios patirtys ir iš naujo renčiamas moralės karkasas“, – komentare sako istorijos mokytojas ekspertas, Vytauto Didžiojo universiteto Istorijos katedros dėstytojas Domas Boguševičius.Išduotas statybų leidimas rekonstruoti paskutinį Vilniaus baroko paminklą – Švč. Mergelės Marijos Ramintojos bažnyčią. Projektas parengtas vadovaujantis išsamiais architektūriniais, archeologiniais ir konstrukciniais tyrimais, siekiant ne tik išsaugoti vertingąjį autentišką sluoksnį, bet ir pritaikyti istorinį pastatą šiuolaikiškam, įvairialypiam naudojimui.„Jeigu Užgavėnes padėsim į muziejų, jos bus nebegyvos. Jos turi gyventi su aktualijomis“, – sako etnologė Rūta Latinytė. Kaip Užgavėnės sąveikauja su politika? Etnokultūros asamblėja šiemet kviečia kūrybiškai atšvęsti Užgavėnes ir vyti ne tik žiemą, bet ir šalį kamuojančias negeroves.Ved. Marius EidukonisRed. Justė Luščinskytė

▶️ Słuchaj dalej

Baigėsi Vilniaus miesto savivaldybės organizuotas Prezidento Antano Smetonos paminklinio objekto meninės-architektūrinės idėjos konkursas.Kaip Motiejaus Valančiaus jubiliejinius metus rengiasi paminėti Varniuose esanti vyskupo vardo gimnazija?Vilniaus UNESCO literatūros miesto padalinyje, Pamėnkalnio viloje, duris šiandien atveria paroda „Rašytojai rašytojams“.Kėdainiai rytoj oficialiai paskelbs Lietuvos kultūros sostinės metų atidarymą. Skirtingose miesto vietose nuskambės „Oratorija ašis“.Teatras „Tolyn gilyn“ pristato režisieriaus Pauliaus Markevičiaus patyriminį spektaklį „Kolonija Antika“.Kultūros asamblėja paskelbė, kad mėnesis tarp Lietuvos valstybingumo švenčių – Vasario 16-osios ir Kovo 11-osios – šiemet bus pažymėtas koncertų ciklu „Mes užaugom!“.Pasirodė specialus Katalonijai skirtas žurnalo „Literatūra ir menas“ numeris.Ved. Marius Eidukonis

Ieskatu pilsētas, literatūras un mākslas attiecībās 20. gadsimta pirmajās desmitgadēs sniedz izstāde “Ielu maldos: pilsēta latviešu modernistu vērojumā”. Kultūras rondo izvaicājam izstādes veidotājus: dzejnieku un literatūrzinātnieku Kārli Vērdiņu, mākslinieci, uzstādes iekārtotāju Daci Džeriņu, literatūrzinātnieci Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta direktori Evu Eglāju-Kristsoni un mākslas zinātnieci LNMM Kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas vadītāju Aiju Brasliņu. Kad apkārt notiek straujas pārmaiņas, pirmie jūtīgie to uztvērēji parasti ir mākslinieki un rakstnieki. Kas zina, kādus šodienas pārmaiņu laika nospiedumus mākslā mūsu pēcteči redzēs pēc simt gadiem, bet šodien mēs ar gadsimta distanci varam atskatīties uz 20.gadsimta pirmajām desmitgadēm, kad Eiropa piedzīvoja straujas industriālas un politiskas pārmaiņas. Tas, protams, atstāja neizdzēšamu iespaidu arī uz mākslu un literatūru, un tieši par to tapusi kaleidoskopiski krāšņa izstāde Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā „Ielu maldos. Pilsēta latviešu modernistu vērojumā”. Tā būs apskatāma no 31. janvāra līdz 26. jūlijam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja 4. un 5. stāva zālēs. 20. gadsimta pirmā puse ir laiks, kad Latvijas un Eiropas kultūra piedzīvoja straujas pārmaiņas. Izstāde aicina izsekot latviešu rakstnieku un mākslinieku pieredzei trīs nozīmīgās pilsētās – Rīgā, Berlīnē un Parīzē. Viņi bija flanēri un flanēzes – nesteidzīgi pilsētas vērotāji, kas tekstos un attēlos dokumentē moderno arhitektūru, satiksmi, reklāmas, skatlogus, urbānās telpas skaņas un ritmu. Izstādes apmeklētājs līdzīgi pastaigāsies starp eksponātiem, sajūtot laikmeta noskaņu un iepazīstot tā vizuālo valodu.

Stāsta medicīnas vēsturniece, Rīgas Stradiņa Universitātes docente Maija Pozemkovska. Producente: Maruta Rubeze. Studentu un studenšu korporācijas ir akadēmiskas mūža organizācijas, kas vieno augstskolu studentus un absolventus. Savstarpējās attiecības tajās nosaka vecākuma princips, draudzība un palīdzība. Korporācijas locekļi pēc vecākuma principa dalāmi filistros, kas studijas jau beiguši un bijuši aktīvi korporācijas dzīvē vairākus gadus, jeb vismaz piecus semestrus, tautiešos jeb komilitoņos, tas ir, aktīvajos biedros un fukšos, jeb jaunajos biedros, kas uzņemti korporācijā nesen un vēl studē. Studentu korporācijas sāka veidoties Vācijā 18. gadsimta beigās, un tajās ir saglabājusies latīņu un vācu terminoloģija. (Par vecāko studentu korporāciju jeb brālību uzskata Onoldia, kas dibināta Erlangenas universitātē 1798. gadā). Katrai korporācijai ir savas devīzes (viena vai vairākas), piemēram, „Tēvzemei, zinātnei un dailei” vai „Concordia nostra perpetua sit!” – „Lai mūsu vienprātība būtu mūžīga!” Katrai korporācijai ir ārējās nozīmes: tas ir trikolors, jeb trīs atšķirīgas krāsas, ko lieto kā krāsu lentu, cedru un galvas segu, jeb deķeli ar krāsām. Cedras, un tās ir no satīna, nēsā prezidijs svinīgos gadījumos. Krāsu lentu nēsā pār labo plecu Aristoteļa svētkos, Valsts svētkos, Baltijas tautu komeršos un korporāciju gada svētkos vai augstskolas izlaidumā, saņemot diplomu. Baltijā vecākā korporācija ir 1808. gadā Tērbatā dibinātā vācbaltiešu studentu korporācija Curonia, kas uzņēma galvenokārt kurzemniekus, un 19. gs beigās – 20. gs. sākumā darbojās arī Rīgā. Viens no pazīstamākajiem kuroņiem bija Latvijā dzimušais Tērbatas Universitātes rektors, fizioloģijas profesors Frīdrihs Biders (1810–1894). Vecākā latviešu studentu korporācija ir 1870. gadā Tērbatā dibinātā Lettonia (sākotnēji kā latviešu rakstniecības vakari), un tās ārējās nozīmes – trikolora krāsas – bija sarkanbaltsarkans, kā vēlāk Latvijas karoga krāsas. Lettonia panāca savu legalizāciju korporāciju saimē 1882. gadā ar tagadējām zaļš-zils-zelts krāsām, jo krāsām bija jābūt dažādām. Pirmā studenšu korporācija Filiae Patriae (Tēvzemes meitas) dibināta pie Tartu universitātes 1920. gada oktobrī, apvienojot igauņu studentes. Gadu vēlāk (1921. gada novembrī) pie Latvijas Universitātes dibināta pirmā latviešu studenšu korporācija Daugaviete. 1922. gadā dibināta biedrība Varavīksne, kas piecu gadu laikā pārtapa par korporāciju, bet oficiāli otra vecākā latviešu studenšu korporācija ir 1923. gada novembrī dibinātā Gundega. Kad 1924. gadā nāca klāt korporācijas Dzintra un Imeria, radās nepieciešamība izveidot jumta organizāciju – Studenšu Prezidiju Konventu (S!P!K!), lai koordinētu darbību, saskaņotu pamatnoteikumus un principus, un kurā ir apvienojušās visas mūsdienās pastāvošās Latvijas studenšu korporācijas. Jāmin arī Selga un Gaujmaliete, kas dibinātas 1927. gadā un pēdējā studenšu korporācija, kas dibināta starpkaru periodā Latvijā – Aurora. (Vienīgā krievu studenšu korporācija Latvijā – Sororitas Tatiana – izveidojās 1932. gadā). Trīs latviešu studenšu korporācijas dibinātas pēckara Vācijā – divas pie Baltijas Universitātes – Spīdola un Zinta, kā arī Minhenē – Staburadze (1947). Studenšu korporācijas Latvijā, nereti, saskārās ar visai nievājošu attieksmi gan no buršu, gan no pārējās sabiedrības puses, tika kariķētas presē un izzobotas ikdienas sarunās. Tomēr ar laiku studenšu korporācijām izdevies izcīnīt savu vietu akadēmiskajā vidē un ieņemt tajā līdzvērtīgu pozīciju. Studenšu korporācijas dibinātas ne tikai pie Latvijas Universitātes. 1928. gada martā Latvijas Konservatorijā radās biedrība Līga, kas no 1931. gada uzskatāma par korporāciju. (Līdz 1940. gadam studenšu korporācijā Līga varēja būt tikai Latvijas Konservatorijas audzēknes. Līdz korporācijas slēgšanai padomju okupācijas laikā Līga bija spiesta vairākas reizes mainīt organizācijas formas nosaukumu, saucoties gan par biedrību, gan korporāciju, gan par kopu un atkal īsu brīdi par korporāciju, jo tobrīd pastāvošie noteikumi paredzēja, ka par korporācijām var dēvēties tikai tās, kas dibinātas pie Latvijas Universitātes). Korporācijas Līga goda filistri bija Konservatorijas rektori Jāzeps Vītols (1863–1948) un Pauls Jozuus (1873–1937). Runājot par korporāciju muzikālajām tradīcijām, jāatzīmē, ka korporācijām ir savas kantu, jeb dziesmu grāmatas, kā arī himna, jeb Karoga dziesma. Studentu un studenšu korporācijām ir savs koris – Prezidiju konventa vīru koris un Studenšu Prezidiju Konventa koris, kuri piedalās arī Dziesmu svētkos. Katru gadu korporācija Tālavija pasniedz Paula Saksa (operdziedonis, korporācijas dibinātājs 1878–1966) Atzinības balvu jaunajiem operas māksliniekiem un rīko kopīgu operas izrādes apmeklējumu. 1940. gada vasarā, pēc padomju okupācijas, korporācijas slēdza. Vācu okupācijas laikā darbību daļēji atjaunoja un turpināja darboties vēlāk trimdā ārzemēs (izņemot korporāciju Līga). Tā kā korporācijas pēc būtības ir nacionālas organizācijas (atļauts runāt tikai latviski), tad šis apstāklis veicināja latvietību dažādos kontinentos – ne tikai Eiropā, bet arī Ziemeļamerikā, Dienvidamerikā un Austrālijā. Procentuāli korporācijās ir neliels skaits studējošo. Pašlaik Latvijā ir 23 studentu un 13 studenšu korporācijas, kas lepojas ar savām filistrēm – eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, operdziedātāju Žermēnu Heini-Vāgneri un teātra zinātnieci Liliju Dzeni. Mūsdienās studenšu korporācijas aktīvi iesaistās arī žurnāla Universitas redakcijā. Universitas ir viens no vecākajiem žurnāliem latviešu valodā, kas iznāk kopš 1930. gada, reizi vai divas reizes gadā, un pieejams visiem, arī elektroniski. Gan studentu, gan studenšu korporācijas būtība mūsdienās ir – draudzība uz mūžu. Literatūra: V. Ščerbinskis. Uzticīgi Draugam, Rīga, 2010. Nacionālās enciklopēdijas šķirkļi. Pieejams: https://enciklopedija.lv

Kaip tampama poete? Apie savo kūrybos kelią nuo žurnalistikos, roko operų iki eilėraščių rašymo pasakoja Indrė Valantinaitė. Jos kūryboje subtiliai dera garsas ir vaizdas, stebuklo laukimas ir fizikos dėsniai. Pirmieji vaikiški eilėraščiai priminė užrašytas strofas be žodžių. Debiutinis rinkinys „Žuvim ir lelijom“ (2006) nustebino savitu moters žvilgsniu ir žodynu.Naujausioje (jau penktojoje) poezijos knygoje „Gimiau su dviguba širdim“ (Rašytojų sąjungos leidykla, 2025) nuaustoje iš nuojautų, šviesos ir jos atspindžių, autorė siekia „išmokti skaityti dangų“.Ved. menotyrininkė Laima Kreivytė

Weil es der Welt schlecht geht und der Mensch dran schuld ist, hängt Wolfgang Hildesheimer den Schriftstellerberuf an den Nagel. Als Umweltaktivist aber meldet er sich weiterhin zu Wort, um für den Klimaschutz zu werben. Allerdings bleiben seine Warnungen oft vergeblich.

Weil es der Welt schlecht geht und der Mensch dran schuld ist, hängt Wolfgang Hildesheimer den Schriftstellerberuf an den Nagel.

"Brīvība sākas ar grāmatu". Noslēdzot Latvijas grāmatas piecsimtgadi - laiku, kopš iespiesta pirmā grāmata latviešu valodā, Kultūras rondo kopā ar pētniekiem pārrunājam, kas ir tas būtiskākais, ko šis gads atstājis un kādas idejas raisa "Rīgas manifests" jau Jaunajam gadam. 2025. gadā pēc ilga kāpiena kalnā novembrī tika sasniegta kāda virsotne - latviešu grāmatas piecsimtgade. Aizvadītajos gados ar pētniekiem un radio kolēģiem esam pārlūkojuši un stāstījuši, kāds ir bijis laiks kopš 1525. gada, kad iespiesta pirmā grāmata latviešu valodā.  Kopš decembra sākuma Latvijas Nacionālajā bibliotēkā skatāma noslēdzošā norišu cikla "Latviešu grāmatai - 500" izstāde "Brīvība sākas ar grāmatu". Tāpēc šoreiz saruna noris tur. Pārrunājam, ko pieci gadsimti mums atstāja mantojumā un kādas idejas jaunajam gadam raisa "Rīgas manifests. Tiesības uz lasīšanu". Sarunā piedalās Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes prodekāns zinātnes jautājumos, izstādes autors un līdzkurators Toms Ķencis, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks, viens no izstādes kuratoriem un autoriem Pauls Daija, kā arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas Pētniecības un interpretācijas centra vadītāja, viena no "Rīgas manifesta Tiesības uz lasīšanu" autorēm Maija Treile.  Izstādē "Brīvība sākas ar grāmatu" līdzās grāmatniecības retumiem fonā ik palaikam dzirdami katli un ūdens šļaksti, pavāram Ērikam Dreibantam demonstrējot, kā pagatavot senā pavārgrāmatā aprakstīto vērša astes kaula zupu. Tiek lasīts alfabēts un skan dziedājums "Pilna sāp' bij' Māriņ" no albuma "Elgera dziesmas 1621". To papildina fotogrāfa Aļņa Stakles lielformāta kolāža un Lienes Pavlovskas instalācija, kas aicina vērot, klausīties, pētīt un arī baudīt. Tas viss ir stāsts par lasīšanu. "Brīvība sākas ar grāmatu" - tas ir spēcīgs izstādes nosaukuma pieteikums. "Lasīšanas vēsture tā joma, kas grāmatniecības vēsturniekiem vienlaikus pati intriģējošākā un vienlaikus pati visgrūtāk pētāmā. To stāstu ir iespējams izstāstīt dažādos veidos. Mums likās svarīgi parādīt, kā caur lasīšanu sabiedrība kļūst par nāciju, nonākt pie savas valsts. Man liekas, mēs neesam līdz galam novērtējuši, cik ļoti liela loma šajā procesā bija grāmatkultūrai un lasīšanai, " atzīs pētnieks Pauls Daija. "Tāpēc var teikt, ka šī izstāde ir par lasīšanas jaudu un lasīšanas spēku. Mēs izejam cauri dažādām lasīšanas funkcijām piecu gadsimtu garumā. Man liekas, ka tas arī ir svarīgi, ka lasīšana vēsturiski, bet īstenībā arī šodien ir vārds daudzskaitļa formā. Mēs lasām tekstus dažādi. Mēs esam lasījuši tekstus ļoti atšķirīgi un dažādi pagātnē. Te, kur mēs pašlaik stāvam, pie Aļņa  Stakles mākslas darba, mēs redzam to, kā lasīšana iegūst savu jaudu un potenciālu cilvēkiem mainīt sevi un mainīt pasauli. Ir ļoti būtiski tieši šajā izstādes sadaļā redzēt, ka lasīšana nekad nebūtu kļuvusi par tādu spēku, ja tā vienlaikus nebūtu arī bauda."

"Brīvība sākas ar grāmatu". Noslēdzot Latvijas grāmatas piecsimtgadi - laiku, kopš iespiesta pirmā grāmata latviešu valodā, Kultūras rondo kopā ar pētniekiem pārrunājam, kas ir tas būtiskākais, ko šis gads atstājis un kādas idejas raisa "Rīgas manifests" jau Jaunajam gadam. 2025. gadā pēc ilga kāpiena kalnā novembrī tika sasniegta kāda virsotne - latviešu grāmatas piecsimtgade. Aizvadītajos gados ar pētniekiem un radio kolēģiem esam pārlūkojuši un stāstījuši, kāds ir bijis laiks kopš 1525. gada, kad iespiesta pirmā grāmata latviešu valodā.  Kopš decembra sākuma Latvijas Nacionālajā bibliotēkā skatāma noslēdzošā norišu cikla "Latviešu grāmatai - 500" izstāde "Brīvība sākas ar grāmatu". Tāpēc šoreiz saruna noris tur. Pārrunājam, ko pieci gadsimti mums atstāja mantojumā un kādas idejas jaunajam gadam raisa "Rīgas manifests. Tiesības uz lasīšanu". Sarunā piedalās Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes prodekāns zinātnes jautājumos, izstādes autors un līdzkurators Toms Ķencis, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks, viens no izstādes kuratoriem un autoriem Pauls Daija, kā arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas Pētniecības un interpretācijas centra vadītāja, viena no "Rīgas manifesta Tiesības uz lasīšanu" autorēm Maija Treile.  Izstādē "Brīvība sākas ar grāmatu" līdzās grāmatniecības retumiem fonā ik palaikam dzirdami katli un ūdens šļaksti, pavāram Ērikam Dreibantam demonstrējot, kā pagatavot senā pavārgrāmatā aprakstīto vērša astes kaula zupu. Tiek lasīts alfabēts un skan dziedājums "Pilna sāp' bij' Māriņ" no albuma "Elgera dziesmas 1621". To papildina fotogrāfa Aļņa Stakles lielformāta kolāža un Lienes Pavlovskas instalācija, kas aicina vērot, klausīties, pētīt un arī baudīt. Tas viss ir stāsts par lasīšanu. "Brīvība sākas ar grāmatu" - tas ir spēcīgs izstādes nosaukuma pieteikums. "Lasīšanas vēsture tā joma, kas grāmatniecības vēsturniekiem vienlaikus pati intriģējošākā un vienlaikus pati visgrūtāk pētāmā. To stāstu ir iespējams izstāstīt dažādos veidos. Mums likās svarīgi parādīt, kā caur lasīšanu sabiedrība kļūst par nāciju, nonākt pie savas valsts. Man liekas, mēs neesam līdz galam novērtējuši, cik ļoti liela loma šajā procesā bija grāmatkultūrai un lasīšanai, " atzīs pētnieks Pauls Daija. "Tāpēc var teikt, ka šī izstāde ir par lasīšanas jaudu un lasīšanas spēku. Mēs izejam cauri dažādām lasīšanas funkcijām piecu gadsimtu garumā. Man liekas, ka tas arī ir svarīgi, ka lasīšana vēsturiski, bet īstenībā arī šodien ir vārds daudzskaitļa formā. Mēs lasām tekstus dažādi. Mēs esam lasījuši tekstus ļoti atšķirīgi un dažādi pagātnē. Te, kur mēs pašlaik stāvam, pie Aļņa  Stakles mākslas darba, mēs redzam to, kā lasīšana iegūst savu jaudu un potenciālu cilvēkiem mainīt sevi un mainīt pasauli. Ir ļoti būtiski tieši šajā izstādes sadaļā redzēt, ka lasīšana nekad nebūtu kļuvusi par tādu spēku, ja tā vienlaikus nebūtu arī bauda."

Axel Hacke war von seinem tragischen Schicksal und seinen düsteren Texten fasziniert. Trotzdem ist Reinhard Gehret heute völlig unbekannt. Ein Ausnahme-Autor, der früh starb und Berge von Texten hinterlassen hat. Eine Spurensuche.

Raidījumā pievēršamies antīkās pasaules mantojumam. Tik tāla un mītiska, mūs šķir tūkstoši gadu - tā var domāt par sengrieķu kultūras mantojumu. Vai šodienas lasītājam sengrieķu lugas un eposi vēl ir saistoši? Kas ir kopīgie pieturas punkti šodienas un tā laika cilvēka dzīvē un sabiedrībā un vai šodien, lasot tik senus tekstus varam ar aizrautību tos saistīt ar sev aktuālām lietām. Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē filoloģijas doktore, antīkās literatūras pētniece, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Klasiskās filoloģijas nodaļas docente Ilona Gorņeva un Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore, Helēnistikas centra idejas iniciatore Ilze Rūmniece. -- Novembrī un decembrī norit pasākumu cikls “Antīkā literatūra mums. Ὁ βίος βραχύς, ἡ δὲ τέχνη μακρή / Ars longa, vita brevis / Dzīve īsa, bet māksla ilglaicīga”, ko īstenos LU Humanitāro zinātņu fakultātes Eiropas valodu nodaļas klasiskie filologi. Jau aizvadīts simpozijs “Māksla un mākslinieciskais sengrieķu tekstos” Mākslas muzejā Rīgas birža. Zinātnes ziņas ASV Ziemeļkarolīnas Universitātes Čapelhilā pētnieku jaunākais veikums liecina - jūras bruņurupuču mazuļi izmanto savu spēju sajust Zemes magnētisko lauku, lai uzreiz pēc izšķilšanās noteiktu savu atrašanās vietu garajos migrācijas maršrutos okeānā. Pētnieku atklājumi publicēti žurnālā “Eksperimentālā bioloģija”, un tas ir vēl viens interesants pavērsiens sarunai par dzīvnieku maņām un spēju orientēties telpā.  Zinātniekiem ir skaidrs, ka pastāv divi veidi uztvert magnētiskos laukus. Viena iespēja paredz gaismas jutīgas molekulas, kas reaģē uz magnētiskajiem apstākļiem un varētu ļaut dzīvniekam redzēt magnētiskos modeļus. Otra iespēja ietver mazus magnetīta kristālus ķermenī, kas mainās, reaģējot uz magnētiskajiem spēkiem, un ļautu dzīvniekam sajust lauku.  Pētnieku agrāks darbs jau uzrādījis, ka jūras bruņurupuču mazuļi var iemācīties sasaistīt noteiktu magnētisko lauku ar barības klātbūtni. Šādos gadījumos bruņurupuči reaģē ar t.s. deju - paceļ daļu ķermeņa virs ūdens, atver muti un kustina priekšējās pleznas. Tādējādi, barojot mazuļus, kamēr tie ievietoti noteiktā magnētiskajā laukā, pētnieki apmācījuši bruņurupučus reaģēt ar kustību ikreiz, kad tie vēlāk atkal sastaptu to pašu magnētisko signālu.  Pētnieku komanda sapratusi, ka šī trenētā uzvedība varētu palīdzēt noteikt, kuru magnētisko maņu bruņurupuči izmanto. Viņi pakļāva mazuļus spēcīgam magnētiskajam impulsam, kas īslaicīgi traucēja bruņurupuču spējai sajust magnētiskos spēkus. Ja bruņurupuči pēc tam pārstātu dejot, tas norādītu, ka tie parasti izmanto uz pieskārienu balstītu magnētisko maņu. Un patiesi - pēc impulsa iedarbības mazuļi “dejoja” retāk. Par šo pētījumu un dzīvnieku spēju uztvert Zemes magnētisko lauku stāsta Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes Bioloģijas institūta vadošais pētnieks Oskars Keišs. 

Literatūrologė Radvilė Musteikytė tyrinėja klimato kaitos grožinę literatūrą arba cli-fi. Šiame lauke gausu distopijų, tačiau pastaruoju metu šią tendenciją siekiama atsverti. Nauji literatūriniai judėjimai skatina ieškoti šviesos ir kurti minties eksperimentus apie geresnį pasaulį. Vis tik, pastebi R. Musteikytė, distopijas rašyti gali būti lengviau.Kokius siužetus siūlo ir klausimus kelia klimato kaitos grožinė literatūra? Kokias knygas literatūrologė pati mėgsta ir rekomenduotų skaitytojams?Autorė Inga Janiulytė-Temporin

2025: 10 Jahre Reiseradio im März und der 300. Podcast im November. Jubiläen vermischen sich mit Gefühlen aus dem Spätherbst, der sich vorübergehend in einen Spätsommer verwandelt. Tucholskys “Bilderbuch” und das Lebensgefühl vor 120 Jahren Seit zwei Jahren wollte ich zum Ziel dieser Podcast-Ausgabe fahren: Rheinsberg. Grund und Anlass: Ich hatte die Rheinsberg-Novelle von Kurt Tucholsky wieder mal in die Hand genommen und die Lektüre endete mit diesem Wunsch. Das „Bilderbuch für Verliebte“ hatte ich immer wieder mal gelesen und der bundesrepublikanische Film über den “halblegalen” Ausflug von Claire und Wölfchen naxh Rheinsberg war mir selbstverständlich auch in Erinnerung, auch wenn das ein paar Jahre her ist. Ratskeller Rheinsberg: Hat Tucholsky 1911 hier übernachtet? – Foto: Rüdiger Edelmann / ttb-media TON-TEXT-BILD Die Begrifflichkeit, um die es diesmal geht, taucht weder in der Geschichte noch im Film auf, kennzeichnet aber Lebensgefühl und -bedürfnis der Menschen um die Wende zum 20. Jahrhundert. Die Industrialisierung hatte für mehr Freizeit, aber gleichzeitig auch für ein freizeitunfreundliches Umfeld, mitten in großen Städten, wie dem nahen Berlin gesorgt. Also wurde die SOMMERFRISCHE zum Inbegriff dieser Zeit. Raus aus der stickigen und stinkenden Stadt und rein in die Natur. Sommerfrisch aufm Land Rheinsberger Seenlandschaft / Brandenburgr Seenplatte – Foto: Rüdiger Edelmann / ttb-media TON-TEXT-BILD In Rheinsberg, dem Inbegriff der Idylle, traf ich Jeannette Lehmann und wir redeten über die Sommerfrische die – uns zu Ehren – mit Sonne und Temperaturen von fast 20 Grad am Mittag in der ersten Novemberwoche zurückgekehrt war. Schöne Grüße von Claire und Wölfchen – Foto: Rüdiger Edelmann / ttb-media TON-TEXT-BILD Das Bühnenbild: Sommerfrische mit Claire, Wölfchen und der Blick über Seen und Wälder der Mark Brandenburg. Mittendrin, das preußische Schloss, einst von Kronprinz Friedrich gebaut und nach seiner Ernennung zum König, seinem Bruder Prinz Heinrich überlassen. Der lebte fast 50 Jahre hier und prägte das heutige Bild der Anlage. Schloss Rheinsberg historisch – Foto: Rüdiger Edelmann / ttb-media TON-TEXT-BILD Schloss Rheinsberg – Foto: Rüdiger Edelmann / ttb-media TON-TEXT-BILD Wie sagte sie Jeanette Lehmann über die Sehnsucht nach der Sommerfrische so richtig: Die Berliner Luft war alles andere als gut in dieser Zeit! Gerade deshalb wurde die Sommerfrische zum Inbegriff der freien Zeit zunächst von besser gestellten Bürgern und später auch von Arbeitern. Talkgast Jeanette Lehmann – Foto: privat Die Entwicklung eines Lebensgefühls Das Beispiel Rheinsberg zeigt, was Sommerfrische konnte und warum gerade Rheinsberg zum Paradebeispiel wurde. Das geschah lange nach Prinz Heinrich und dem „Alten Fritz“ und war vor allem der Landschaft im nördlichen Brandenburg zu verdanken. Wälder, Seen, Sonne, frische Luft und das Gefühl der Freiheit zum Durchatmen. Erleichtert wurde der Zugang durch die Ende des 19. Jahrhunderts eingerichtete Bahnverbindung in die Stadt am Grienericksee und dicht am Neuen Rheinsberger See. Grienericksee – Foto: Rüdiger Edelmann / ttb-media TON-TEXT-BILD Die Geschichte der Sommerfrische Sie ist das Thema des Reiseradio-Talks. Vom frühen 20. Jahrhundert bis in die heutige Zeit lassen wir dieses Phänomen Revue passieren. Der Zeitrahmen reicht vom späten wilhelminischen Kaiserreich über 1. Weltkrieg, die 1920er Jahre, Nazizeit und 2. Weltkrieg, die DDR bis in die heutige Zeit. Unterschiedlichste Ausprägungen und Sehnsüchte gab es. Unterschiedlich wurde Sommerfrische definiert und gelebt. Geblieben ist all die vielen Jahre die Idylle des Städtchens Rheinsberg und der Wälder und Seen im nördlichen Brandenburg. Brandenburger Seenplatte – Foto: Rüdiger Edelmann / ttb-media TON-TEXT-BILD Bemerkenswert, so Jeanette Lehmann, ist die Tatsache, dass die alte Sommerfrische heute im modernen Gewand wieder neue Erfolge gefeiert. Sie sagt, dass sich der Weg vom Durchatmen zum „Endlich mal Runterkommen“ gar nicht so weit ist. Man muss sich nur darauf einlassen. Genau das ist das Problem der heutigen Zeit gekoppelt mit der Schwierigkeit sich darauf einzulassen und auch manch elektronische Detail und Luxusgut mal zu verzichten. Geht, wenn man es will. Foto: Rüdiger Edelmann / ttb-media TON-TEXT-BILD Rheinsberg kann mehr Davon wird in weiteren Podcasts die Rede sein. Was folgt sind Geschichten um Tucholsky, samt Claire und Wölfchen, das Schloss, seine Besitzer Friedrich der Große und (noch viel mehr) sein Bruder Prinz Heinrich. Das Schlosstheater, die „Musikkultur Rheinsberg“ mit Musikakademie, der Kammeroper, dem jährlichen Festival und vielen weiteren Veranstaltungen. Dann ist da die Ackerbauerstadt Rheinsberg. Was es mit diesem Begriff auf sich hat, werdet Ihr genauso erfahren und die Stadt kennenlernen. Schloss Rheinsberg mit Schlosstheater (links) – Foto: Rüdiger Edelmann / ttb-media TON-TEXT-BILD Und dann ist da der Literat und Journalist Kurt Tucholsky, der das Städtchen Rheinsberg durch ein liebevolles Stück Literatur im ganzen Land bekanntgemacht hat. Das einzige deutsche Tucholsky- Museum findet sich im Schloss. Seine Literatur lässt sich in der „Kurt Tucholsky Buchhandlung“ in unmittelbarer Nähe des Kirchplatzes erwerben. Ich verspreche, hier gibt es auch ganz besonders schöne Ausgaben seiner Werke, neben allem, was ein kleiner aber sehr feiner Buchladen zu bieten hat. Ein besonderer Schwerpunkt ist die Kinderliteratur. Das Städtchen Rheinsberg – Foto: Rüdiger Edelmann / ttb-media TON-TEXT-BILD Jede Menge gibt es noch zu erzählen in den bald folgenden Reisestorys im Reiseradio. Neugierig gemacht, auf dass Ihr vielleicht selber hinfahrt, schaut und im Café Claire in Milchkaffee und „Birnen-Schmand-Kuchen“ schwelgt. Birnen-Schmand-Kuchen aus dem Café Claire – Foto: Rüdiger Edelmann / ttb-media TON-TEXT-BILD Rheinsberg ist einfach eine Reise wert! Information Rheinsberg Schloss Rheinsberg Ruppiner Seenland Reiseland Brandenburg Hinweis Die Recherche für diesen Podcast wurde freundlich unterstützt von Tourismus Rheinsberg, dem Tourismusmarketing des Ruppiner Seenlands und vom Tourismusmarketing “Reiseland Brandenburg”. Meine journalistische Arbeit wurde nicht beeinflusst. Dieser Podcast enthält keine bezahlte Werbung! Der Rheinsberger “Post”-Obelisk – Foto: Rüdiger Edelmann / ttb-media TON-TEXT-BILD Denkmal 2: Der “alte Fritz” – Foto: Rüdiger Edelmann / ttb-media TON-TEXT-BILDThe post D-RR300 – TALK: Rheinsberg und die Sommerfrische first appeared on Deutsches Reiseradio (German Travelradio).

Ilzes Jansones jaunākais romāns "Pasaules troksnis" ir veltījums Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātei. Romānā patiesi zīmēti topošo teologu, un viņu pasniedzēju portreti, taču drīzāk šis stāsts ir par cilvēka ceļu pie ticības, arī maldu ceļiem. Romānā ļoti smalki attainota Latvijas sabiedrība, rādot arī cik daudz un neredzamām stīgām pasauli caurauž doma par Visvarenā klātbūtni. Rakstnieces, teoloģes un literatūrkritiķes Ilzes Jansones romānu pamatā visbiežāk ir kāda dziļi personiska pieredze. Literatūrā viņa ienāca 2010. gadā ar romānu "Insomnia", kuru vietne literatura.lv raksturo kā "pirmais mūsdienu latviešu romāns, kas veltīts lesbiešu identitātei". Sekoja stāstu krājums "“Umurkumurs jeb Ardievas feminismam", kurā ikdienas dzīve savijās ar Dieva piedzīvošanu, romānā "Laika rēķins", šķetinot trimdas autores Ilzes Šķipsnas dzīvi un valodu, autore pieskaras rakstnieka būšanai. Jaunākā Ilzes Jansones romāna titullapā ir veltījums: “Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes piemiņai”. Par jaunāko Ilzes Jansones romānu "Pasaules troksnis" saruna raidījumā Augstāk par zemi. Romānā "Pasaules troksnis" savijušies vairāki, divdesmit piecu gadu laikā topošo teologu vidē vēroti cilvēkstāsti un notikumi. Romānā smalki attainota Latvijas sabiedrība, rādot arī cik daudz un neredzamām stīgām pasauli caurauž doma par Visvarenā klātbūtni. Ilzei Jansonei kā rakstniecei piemīt šāda spēja - dokumentēt un izaicināt sarunai par tēmām, par kurām sabiedrībā ir izvēlējusies klusēt vai sarunāties neprot. 

Der Journalist Georg Stefan Troller ist im Alter von 103 Jahren gestorben. Mit dem "Pariser Journal" schrieb er TV-Geschichte. Seine Interviewkunst galt allen: Berühmten und Unbekannten, Menschenfreunden und Verbrechern, Schüchternen und Aufgeblasenen. Novy, Beatrix www.deutschlandfunk.de, Kultur heute

Protestuodami prieš valdžios požiūrį į kultūrą iš pareigų pasitraukė prie Kultūros ministerijos veikiančios Literatūros tarybos nariai, Vilniaus knygų mugės organizatoriai pranešė renginyje nepageidaujantys prezidento globos ir premjerės bei kultūros ministro kalbų.Ko kultūrininkai imsis toliau?Vilniaus rajono valdžia atsisakė atimti garbės piliečio vardą iš kunigo, kurį pati bažnyčia nubaudė už seksualinius nusikaltimus prieš vaikus. Nebus keičiami ir trijų, kardinolo Gulbinovičiaus vardą turinčių rajono gatvių pavadinimai. Lenkų rinkimų akcijos Krikščioniškųjų šeimų sąjungos balsais nulemtas sprendimas pribloškė į piketą prie rajono savivaldybės susirinkusius žmogaus teisių gynėjus.Vasaros pabaigoje Zarasuose pastatyta Mykolo Saukos skulptūra – nuoga vyresnio amžiaus moteris – sukėlė intensyvias diskusijas dėl savo tinkamumo ir vietos. Dar prieš atidengiant ją bandyta du kartus apgadinti. Pokalbis Zarasuose su vietos bendruomene apie tai, kaip jie sugyvena su skulptūra ir koks jos vaidmuo viešojoje erdvėje?Europos futbolą prižiūrinti organizacija UEFA ruošiasi balsuoti, ar reikia suspenduoti Izraelio rinktinę ir uždrausti jai žaisti tarptautiniuose turnyruose.Pėsčiųjų ir dviratininkų bendruomenės susivienijo į akciją “Vilnius - ne tik automobiliams".Ved. Agnė Skamarakaitė

Neta Kligler-Vilenchik— Associate Professor of Communication and Journalism at the Hebrew University of Jerusalem— and Ioana Literat— Associate Professor of Communication, Media, and Learning Technologies Design at Columbia University— discuss their book, Not Your Parents' Politics: Understanding Young People's Political Expression on Social Media. They create a dialogue around the ways young people engage with politics using social media, noting the differences between platforms and regions. Kligler-Vilenchik and Literat tie this into the 2016 and 2024 election cycles, along with international bureaucratic frictions.Both scholars tell us about their growing research on youth cultures' interactions with politics and how those have shifted over time. They cover how younger people are often involved in politics, whether it be via fandom or other forms of civic imagination. They end by suggesting that these intersections between the younger generations and politics can be optimistically inspiring.  Here are some of the references from this episode, for those who want to dig a little deeper:Academic TextsNot Your Parents' Politics: Understanding Young People's Political Expression on Social Media [Oxford, Amazon]By Any Media Necessary The New Youth Activism [NYU Press, Amazon] Fan activism and the Harry Potter Alliance [TWC]The Image War Moves to TikTok Evidence from the May 2021 Round of the Israeli-Palestinian Conflict [Taylor & Francis Online]Dynamics of scale shift: Contentious places and hybrid activism on social media [Sage Journal]People MentionedJoe RoganKamala HarrisDonald TrumpBarrack ObamaHillary ClintonXi JinpingNancy PelosiAlexandra PelosiDavid HoggLillian (Lilly) Boxman-ShabtaiTaylor SwiftKeren Tenenboim- WeinblattTV, Films, and Other MediaCaptain America [IMDB]Harry Potter [IMDB]Donald Trump Speech LipSync [YouTube link]Extra Fun Tidbits + NewsCivic Paths [Website Link]Scratch Online Coding Community [MIT Site link]Fandom Forward [Link]Little Pinks [Article Link]South Korea President Removed From Power [Article Link]Romanian TikTok Election Scandal [BBC Link]Teen Activism Against School Shooting After Parkland [PBS Link]Slacktivisim [Article Link]Henry Jenkins on Emma Gonzale's Jacket and youth activism [Brown Journal of Public Affairs] ––––––––––––––––––––––––––––––Share your thoughts via Twitter with Henry, Colin and the How Do You Like It So Far? account! You can also email us at howdoyoulikeitsofarpodcast@gmail.com.Music:“In Time” by Dylan Emmett and “Spaceship” by Lesion X.In Time (Instrumental) by Dylan Emmet https://soundcloud.com/dylanemmetSpaceship by Lesion X https://soundcloud.com/lesionxbeatsCreative Commons — Attribution 3.0 Unported — CC BY 3.0Free Download / Stream: https://bit.ly/in-time-instrumentalFree Download / Stream: https://bit.ly/lesion-x-spaceshipMusic promoted by Audio Library https://youtu.be/AzYoVrMLa1Q––––––––––––––––––––––––––––––

Latvijas alu un klinšu sienās starp mūsdienās ieskrāpētiem vandāļu rakstiem var atrast unikālas un senas zīmes, tās dēvē par petroglifiem un tā ir viena no senākajām mākslas un izteiksmes formām cilvēces vēsturē. Ko stāsta senās zīmes upuralās un klinšu sienās un ko atklājuši mūsu petroglifu pētnieki daudz gadu gaitā? Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas Sandis Laime, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks, un Andris Grīnbergs, vēsturnieks, Latvijas Petroglifu centra vadītājs. Kas ir "ekoloģiskā pēda"?  Skaidro šveiciešu ilgtspējas eksperts Matis Vakernāgels Nesen Latvijā viesojās jēdziena "ekoloģiskā pēda" jēdziena viens no autoriem, šveiciešu ilgtspējas eksperts Matis Vakernāgels. Viņš tikās ar mežu nozares ekspertiem un amatpersonām un runāja par "ekoloģisko pēdu", biokapacitāti un to saistību ar Latvijas ekonomiku Matis Vakernāgels (Mathis Wackernagel) ir ilgtspējas eksperts, jēdziena “ekoloģiskā pēda” viens no līdzautoriem, kā arī domnīcas “Global Footprint Network” dibinātājs. Pagājušajā nedēļā, viesojoties Latvijā un uzstājoties starptautiskā konferencē, viņš skaidrojis, ka mēs - Latvija - esam bagāta valsts ar tā saucamo ekoloģisko “kredītu”, bet mums nepieciešams to apzināties un gudri saimniekot. Lai gan Šveice, no kuras nāk Matis, Otrā pasaules kara laikā smagi netika skarta, pārtikas trūkums valstī vienalga bija jūtams, tāpēc ideja par resursu drošību un ko resursi patiesībā nozīmē, lai labi dzīvotu, pētnieka prātu nodarbinājuši jau bērnībā. Temats vairākas desmitgades ir aktuāls globālā mērogā, īpaši ņemot vērā, ka cilvēces resursu patēriņš mūsdienās ir pielīdzināms 1,8 Zemēm, tātad krietni vairāk, nekā vajadzētu. Sarunā viņš vispirms skaidro, ko tad īsti nozīmē “ekoloģiskā pēda”.

İlk bölümde Pakrat Estukyan ile Türkiye'nin ve Ermenistan'ın gündemini konuşuyoruz. İkinci bölümde 2025 Uluslararası Hrant Dink Ödülü'nün Türkiye'den sahibi Bülent Şık konuğumuz oluyor ve kendisiyle gıda güvenliği için yıllardır kamu yararı açısından yürüttüğü çalışmalar üzerinde duruyoruz. Son bölümde ise iki haftalık bir aradan sonra Norayr Daduryan ile yayınlarımıza devam ediyor; bu hafta Orta Çağ Ermeni hekimlerini ve onların tıp literatürüne giren çalışmalarını ele alıyoruz - bu hekimler arasında aynı zamanda ozan olanlar da var. 

Šįvakar vėl atverčiame Viktorijos Daujotytės knygą „Salomėjos Nėries ruduo“. Išleido Lietuvos rašytojų sąjungos leidykla.Literatūros tyrinėtoja šioje knygoje svarsto aktualius Salomėjos Nėries asmenybės ir kūrybos vertės klausimus. Daugiausia dėmesio skiriama testamentiniam poetės rinkiniui „Prie didelio kelio“.Knygos ištraukas skaito aktorė Inga Burneikaitė.

Šįvakar vėl atverčiame Viktorijos Daujotytės knygą „Salomėjos Nėries ruduo“. Išleido Lietuvos rašytojų sąjungos leidykla.Literatūros tyrinėtoja šioje knygoje svarsto aktualius Salomėjos Nėries asmenybės ir kūrybos vertės klausimus. Daugiausia dėmesio skiriama testamentiniam poetės rinkiniui „Prie didelio kelio“.Knygos ištraukas skaito aktorė Inga Burneikaitė.

Šįvakar vėl atverčiame Viktorijos Daujotytės knygą „Salomėjos Nėries ruduo“. Išleido Lietuvos rašytojų sąjungos leidykla.Literatūros tyrinėtoja šioje knygoje svarsto aktualius Salomėjos Nėries asmenybės ir kūrybos vertės klausimus. Daugiausia dėmesio skiriama testamentiniam poetės rinkiniui „Prie didelio kelio“.Knygos ištraukas skaito aktorė Inga Burneikaitė.

Šįvakar atverčiame Viktorijos Daujotytės knygą „Salomėjos Nėries ruduo“. Išleido Lietuvos rašytojų sąjungos leidykla.Literatūros tyrinėtoja šioje knygoje svarsto aktualius Salomėjos Nėries asmenybės ir kūrybos vertės klausimus. Daugiausia dėmesio skiriama testamentiniam poetės rinkiniui „Prie didelio kelio“.Knygos ištraukas skaito aktorė Inga Burneikaitė.

Šīs dienas raidījums paies, meklējot krustpunktus zinātnei, kino un arī mistikai. Maģisko laternu izgudrošana sākotnēji kalpoja gan šausminošu izklaižu vārdā, gan zinātniskiem nolūkiem. Vienlaikus maģisko laternu performances jeb fantasmagorijas kā spirituāli seansi 18. gadsimtā bija viens no kino pirmsākumiem, un tieši fantasmagorijas bijusi atsauce eksperimentālā kino festivālam "Process", kas nupat noslēdzies Rīgā. Kādi bija kino attīstības ceļi, kā tieši fantasmagorijas veidoja kino un kā zinātnes, īpaši fizikas un optikas paņēmieni palīdzēja radīt kino un pat maģiju? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Tukuma Raiņa Valsts ģimnāzijas fizikas skolotājs Valdis Zuters un kinopētniece, kino kritiķe, portāla "Kinoraksti.lv" līdzredaktore, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Elīna Reitere. Pirms sarunas neliels ieraksts, kurā par eksperimentālā kino būtību un tā saistību ar fantasmagoriju šoviem stāsta festivāla "Process" direktore, kuratore Ieva Balode. "Man liekas, ka ir svarīgi apzināties, runājot par maģiskajām laternām un kino pirmsākumiem, ka nevar skatīties uz kino rašanos tādā teleoloģiskā skatījumā, ka bija kaut kāds punkts, kad nekā nebija, un tad notika attīstība, kur katrs nākošais izgudrojums bija attīstības pakāpe, uz kura pakāpās nākošais, un tā attīstījās visu laikus uz kaut ko labāku un pilnīgāku," norāda Elīna Reitere. "Maģiskās laternas un kino izgudrošana ir jāskata visā 19. gadsimta kultūras un sociālās ainavas attīstības kontekstā, kad bija intensīvs dažādu tehnikas izgudrojumu laikmets. Man tas liekas ārkārtīgi aizraujošs laikposms. Dažādu paņēmienu, dažādu prakšu bija ārkārtīgi daudz, arī dažādi aparātu tika izgudroti, lai varētu labāk tās bildes iekustināt." "Būtiski arī šajā gadījumā norādīt, ka bija daudz un dažādas 19. gadsimtā performatīvās prakses, kā demonstrēt dažādus... Man negribētos šajā sakarā lietot vārdu brīnums, jo ir ļoti svarīga atšķirība, ka viena tēma bija māņticība, otra - iluzionisms. Ir ļoti svarīgi, kāda bija skatītāju attieksme pret šiem dažādajiem fenomeniem," turpina Elīna Reitere. "Iluzionisma un arī kino rašanās gadījumā bija ļoti svarīgi tas, ka skatītājs zina, viņš ļoti labi apzinās, ka viņu māna. Viņš to zina, un tāpēc viņš ar milzu cieņu un apbrīnu, un sajūsmas skatās uz to, kā viņu māna un ko viņi piedāvā. Savukārt māņticība un spiritisma seansi balstās pilnīgi pretējā principā. Tie balstās tajā, ka skatītājs tic tam. Viņš tic, ka tur patiešām tie gari no blakus istabas kliedz, tas viss ir pa īstam. Iluzionisti šajā ziņā ir godīgi. Viņi neatklāj, kā viņi dara. (..) Iluzionisma gadījumā ir būtiski saprast, jā, mēs zinām, ka tu mūs māni." Runājot par spirotuālismu, Elīna Reitere atzīst, ka viena tehnoloģija tika izmantota dažādiem mērķiem, jo katrs šovmenis gribēja, lai viņa performance būtu vislabākā, un tad viņš ņēma to tehniku, kas bija viņa rīcībā konkrētajā brīdī. Maģiskās laternas izmantoja gan zinātnē, stāstot par jaunākajiem zinātnes atklājumiem, gan arī spiritismā, lai pastiprinātu efektu, ka tur patiešām kāds ir un kaut kādi gari staigā, kaut ko var redzēt un kaut kas kustas.  "Palasīju par vienu no ievērojamākajiem spiritisma seansu organizētājiem Eiropā, tādu Johanu Georgu Šefleru, kurš dzīvojis un savus seansus organizējis tieši Leipcigā, kur es dzīvoju. Un viņa spiritisma seansiem bija ļoti būtisks nosacījums. Viena lieta, ka tur drīkstēja piedalīties tikai vīrieši, bet tas saistīts ar to, ka viņš bija brīvmūrnieks. Bet nosacījums bija tāds, ka cilvēki nedrīkst 24 stundas pirms seansa ēst. Un tad, kad viņi tika ieaicināti šajā kafejnīcā, kas piederēja Šefleram, šīs kafejnīcas biljarda zālē, kur notika šie spiritisma seansi, tad viņiem vispirms bija jāizdzer glāze karsta groka. Es domāju, ka efekts pēc tam bija lielisks," stāsta Elīna Reitere. Turpinot par kino pirmsākumiem, viņa skaidro: "Vispirms ir jāatspēko absolūti iesīkstējušais mīts par to, ka tad, kad brāļi Lumjēri 1895. gada 28. decembrī pirmo reizi Parīzē kafejnīcā demonstrēja filmu "Vilciena pienākšana Sjotas stacijā", ka skatītāji, redzot to, ka viņiem tūlīt virsū brauks vilciens, metās ārā no zāles, krēslus laužot. Tas ir absolūts mīts, kas radies vēlāk, man šķiet, 20. -30. gados, kad jau bija mainījusies uztvere un priekšstats par agrīno kino. Viņiem likās, ka tā tas būtu varējis būt, bet tā tas nebija. Pēdējo 40 gadu laikā ir ļoti aktīvi pētīts agrīnā kino periods, pateicoties tam, ka ir pieejami daudzi arhīvi. Un ir skaidrs tieši tas uzstādījums, kā skatījās toreiz tie pirmo seansu skatītāji šīs filmas.  Pirmais svarīgais nosacījums - visi šie seansi pirmsākumos sākās ar stopkadru. Arī šis bija pats pirmais kino seanss sākās ar stopkadru, kā mēs to mūsdienās teiktu. Bija nekustīgs kadrs. Skatītājs vispirms redzēja nekustīgu kadru un tad viņš tika iekustināts. Tātad viņiem tika parādīts, ka šis brīnums, ka kustīgu kadru var jau iekustināt. Viņi ļoti labi apzinājās to, ka tas bija nekustīgs pirms tam. Viņi ļoti labi apzinājās, ka tas ir triks, ņemot vērā šo milzīgo iluzionisma un dažādu iluzoro prakšu popularitāti 19. gadsimtā. (..) Viņi savā ziņā bija pieraduši šādu ārkārtīgi bagātu vizuālo piedāvājumu ieraudzīt uz skatuves, vai šajā gadījumā - uz ekrāna."     Cik māņticīgi ir Latvijas iedzīvotāji? Citplanētieši, ceriņu pieclapītes - par ticību šādiem faktoriem, kas mums teorētiski var nest laimi vai kaitēt, daudzi pasmietos. Bet kā mēs vispār definējam māņticību un kad tā sākas? Un vai tiešām ticēšana tam, ko nevar izskaidrot ar zinātnes formulām, būtu muļķības? Par to saruna ar ar pētījumu centra SKDS vadītāju Arni Kaktiņu. Ievadot tīmekļa meklētājā tādus vārdu salikumus kā “māņticība Latvijas sabiedrībā”, “māņticības mērījumi Latvijā” un vēl citus, uzrādās dažādos gados veiktas aptaujas un pētījumi par to, cik daudz ticam māņiem un tieši kādiem. Sākot no melna kaķa pārskriešanas pāri ceļam līdz 5G tehnoloģijas ietekmei uz mūsu veselību. Taču skaidri pateikt, kas vispār ir māņticība un kurā brīdī tā sākas, nav nemaz tik vienkārši. Sarunā ar Arni Kaktiņu, un pārliecināmies, ka māņticības pamatā ir tas, kā definējam lietas. Bet vispirms par to, cik daudz šādi pētījumi par māņticību Latvijā ir īstenoti?

Dr. Neta Kligler-Vilenchik and Dr. Ioana Literat share research from their new book Not Your Parent's Politics: Understanding Young People's Political Expression on Social Media.We discuss how young people use social media such as TikTok, Instagram, and YouTube to experiment with their political identity, even if they are too young to vote.  Examples from the 2016 US election, Black Lives Matter protests, and climate anxiety help illustrate the various ways that youth express their political opinions across social media platforms. We also discuss how to approach these expressions from a democratic and citizenship perspective. Dr. Kligler-Vilenchik is Associate Professor of Communication and Journalism at the Hebrew University of Jerusalem.Dr. Literat is an Associate Professor in the Communication, Media and Learning Technologies Design program at Teachers College, Columbia University.

Er ist der literarische Star der Wiener Kulturszene, ein Frauenschwarm, gefeiert als Symbol gelungener Resozialisierung – doch was niemand ahnt: Jack Unterweger ist ein skrupelloser Serienmörder. Nach einer Reihe brutaler Prostituiertenmorde gerät Unterweger ins Visier der Ermittler. Doch als sie ihm auf die Spur kommen, setzt er alles daran, ihnen zu entwischen. Eine spektakuläre Flucht beginnt – von Wien über Paris bis in die USA. Währenddessen suchen Kriminalbeamte wie Ernst Geiger fieberhaft nach Beweisen, um ihn endlich zu überführen. Doch wird es reichen? Während des dramatischen Prozesses setzt Unterweger erneut sein schauspielerisches Talent ein, um die Geschworenen zu manipulieren. Auch eine junge Anwältin steht fest zu ihm: Astrid Wagner. Sie ist damals von seiner Unschuld überzeugt. Bis zuletzt scheint das Spiel nicht entschieden… Zu Gast im Aufnahmestudio: Ministerialrat Dr. Ernst Geiger, als damaliger Leiter der Ermittlungen im Fall Unterweger. Er schildert, wie es ihm gelang, den Serienkiller Jack Unterweger aus der Fassung zu bringen. Außerdem im Interview: Prof. Dr. Reinhard Haller und die österreichische Strafverteidigerin Astrid Wagner. Sie berichtet von ihrer großen Liebe, die sie für Unterweger empfand. *** Moderation: Rudi Cerne, Nicola Haenisch-Korus Gäste & Experten: Ministerialrat Dr. Ernst Geiger, Prof. Dr. Reinhard Haller, Rechtsanwältin Astrid Wagner Autor dieser Folge: Lale Artun Audioproduktion & Technik: Lalita Hillgärtner & Anja Rieß  Produktionsleitung Securitel: Marion Biefeld  Produktionsleitung Bumm Film: Melanie Graf, Nina Kuhn  Produktionsmanagement ZDF: Julian Best Leitung Digitale Redaktion Securitel: Nicola Haenisch-Korus   Produzent Securitel: René Carl   Produzent Bumm Film: Nico Krappweis    Redaktion Securitel: Katharina Jakob, Corinna Prinz Redaktion ZDF: Sonja Roy, Kirsten Schönig    Regie Bumm Film: David Gromer

Bestsellerautor, gefeierter Intellektueller – und kaltblütiger Serienmörder. Jack Unterweger schafft das Unglaubliche: Nach einer Verurteilung wegen Mordes inszeniert er sich als geläuterten Künstler und wird zum Liebling der Wiener Kulturszene. Doch hinter der Fassade lauert ein dunkles Geheimnis. Wie konnte sich ein verurteilter Mörder durch die Unterstützung von Prominenten und Politikern buchstäblich aus dem Gefängnis herausschreiben? Welche perfiden Taten verübte er nach seiner vorzeitigen Entlassung – und warum tappte die Polizei so lange im Dunkeln? In der ersten Folge tauchen Rudi Cerne und seine Kollegin Nicola Haenisch-Korus tief in den Fall Unterweger ein – zusammen mit Studiogast Ministerialrat Dr. Ernst Geiger a.D., damals Chef der Mordkommissionen in Wien. Außerdem im Interview: der psychiatrische Forensiker Prof. Dr. Reinhard Haller. Er begutachtete damals Jack Unterweger vor seinem späteren Prozess. *** Moderation: Rudi Cerne, Nicola Haenisch-Korus Gäste & Experten: Ministerialrat Dr. Ernst Geiger, Prof. Dr. Reinhard Haller, Rechtsanwältin Astrid Wagner Autor dieser Folge: Lale Artun Audioproduktion & Technik: Anja Rieß  Produktionsleitung Securitel: Marion Biefeld  Produktionsleitung Bumm Film: Melanie Graf, Nina Kuhn  Produktionsmanagement ZDF: Julian Best Leitung Digitale Redaktion Securitel: Nicola Haenisch-Korus   Produzent Securitel: René Carl   Produzent Bumm Film: Nico Krappweis    Redaktion Securitel: Katharina Jakob, Corinna Prinz Redaktion ZDF: Sonja Roy, Kirsten Schönig    Regie Bumm Film: David Gromer

Slovenské literárne centrum má nového šéfa ani nie mesiac, no jeho zamestnanci už na Gustáva Murína píšu sťažnosti a spomínajú chaos aj agresívne správanie. Ten zase obvinenia odmieta... no hovorí sa, že v centre sú extrémne napäté a zlé vzťahy a ďalšej kultúrnej inštitúcii tak hrozí úplný rozklad. Čo sa v literárnom centre deje a aké to môže mať dôsledky pre slovenskú literatúru? Tomáš Prokopčák sa v podcaste Dobré ráno pýta bývalého riaditeľa Slovenského literárneho centra Pavla Sibylu. Zdroj zvukov: Denník N Odporúčanie: A naše dnešné odporúčanie je literárne a vybral ho Pavel: prečítajte si knihu od Florenca Noivilla Milan Kundera, ktorá je veľmi osobným a intímnym portrétom tohto spisovateľa v jeho zrelom veku. – Všetky podcasty denníka SME nájdete na⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ sme.sk/podcasty⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ – Odoberajte aj audio verziu denného newslettra ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ SME.sk⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ s najdôležitejšími správami na⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ sme.sk/brifing⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠