Kultūras Rondo

Gada jaukumi, izcēlumi un rūgtumiņš – Kultūras rondo gada satikšanās, izvēloties savas īpašās sarunas un cilvēkus, kuri atstājuši nospiedumus šim gadam. Kopā ar raidījuma veidotājiem studijā aktieris Kārlis Arnolds Avots.

"Brīvība sākas ar grāmatu". Noslēdzot Latvijas grāmatas piecsimtgadi - laiku, kopš iespiesta pirmā grāmata latviešu valodā, Kultūras rondo kopā ar pētniekiem pārrunājam, kas ir tas būtiskākais, ko šis gads atstājis un kādas idejas raisa "Rīgas manifests" jau Jaunajam gadam. 2025. gadā pēc ilga kāpiena kalnā novembrī tika sasniegta kāda virsotne - latviešu grāmatas piecsimtgade. Aizvadītajos gados ar pētniekiem un radio kolēģiem esam pārlūkojuši un stāstījuši, kāds ir bijis laiks kopš 1525. gada, kad iespiesta pirmā grāmata latviešu valodā.  Kopš decembra sākuma Latvijas Nacionālajā bibliotēkā skatāma noslēdzošā norišu cikla "Latviešu grāmatai - 500" izstāde "Brīvība sākas ar grāmatu". Tāpēc šoreiz saruna noris tur. Pārrunājam, ko pieci gadsimti mums atstāja mantojumā un kādas idejas jaunajam gadam raisa "Rīgas manifests. Tiesības uz lasīšanu". Sarunā piedalās Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes prodekāns zinātnes jautājumos, izstādes autors un līdzkurators Toms Ķencis, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks, viens no izstādes kuratoriem un autoriem Pauls Daija, kā arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas Pētniecības un interpretācijas centra vadītāja, viena no "Rīgas manifesta Tiesības uz lasīšanu" autorēm Maija Treile.  Izstādē "Brīvība sākas ar grāmatu" līdzās grāmatniecības retumiem fonā ik palaikam dzirdami katli un ūdens šļaksti, pavāram Ērikam Dreibantam demonstrējot, kā pagatavot senā pavārgrāmatā aprakstīto vērša astes kaula zupu. Tiek lasīts alfabēts un skan dziedājums "Pilna sāp' bij' Māriņ" no albuma "Elgera dziesmas 1621". To papildina fotogrāfa Aļņa Stakles lielformāta kolāža un Lienes Pavlovskas instalācija, kas aicina vērot, klausīties, pētīt un arī baudīt. Tas viss ir stāsts par lasīšanu. "Brīvība sākas ar grāmatu" - tas ir spēcīgs izstādes nosaukuma pieteikums. "Lasīšanas vēsture tā joma, kas grāmatniecības vēsturniekiem vienlaikus pati intriģējošākā un vienlaikus pati visgrūtāk pētāmā. To stāstu ir iespējams izstāstīt dažādos veidos. Mums likās svarīgi parādīt, kā caur lasīšanu sabiedrība kļūst par nāciju, nonākt pie savas valsts. Man liekas, mēs neesam līdz galam novērtējuši, cik ļoti liela loma šajā procesā bija grāmatkultūrai un lasīšanai, " atzīs pētnieks Pauls Daija. "Tāpēc var teikt, ka šī izstāde ir par lasīšanas jaudu un lasīšanas spēku. Mēs izejam cauri dažādām lasīšanas funkcijām piecu gadsimtu garumā. Man liekas, ka tas arī ir svarīgi, ka lasīšana vēsturiski, bet īstenībā arī šodien ir vārds daudzskaitļa formā. Mēs lasām tekstus dažādi. Mēs esam lasījuši tekstus ļoti atšķirīgi un dažādi pagātnē. Te, kur mēs pašlaik stāvam, pie Aļņa  Stakles mākslas darba, mēs redzam to, kā lasīšana iegūst savu jaudu un potenciālu cilvēkiem mainīt sevi un mainīt pasauli. Ir ļoti būtiski tieši šajā izstādes sadaļā redzēt, ka lasīšana nekad nebūtu kļuvusi par tādu spēku, ja tā vienlaikus nebūtu arī bauda."

Par cilvēcību dizainā – tā Latvijas dizaina birojam "H2E" piešķirto balvu par Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas dizainu komentējuši starptautiskie eksperti. Slimnīcas sienas nav tikai sienas, tās var kļūt par atbalsta punktu, uzsver dizaina veidotāji Ingūna un Holgers Eleri. Šogad dizaina birojs "H2E" saņēmis vairākas prestižas starptautiskas atzinības, tai skaitā novērtēts "H2E" vadošo dizaineru Ingūnas un Holgera Eleru individuālais ieguldījums nozarē. Nopelnu balvu par paveikto devušies saņemt uz Sanfrancisko, ASV.

Raidījumā Kultūras rondo dodamies uz Valmieru, lai tiktos ar gleznotāju Māri Čačku un runātu gan par viņa jauno un personisko izstādi "Satelīti" Valmieras muzejā, gan par Čačkas vadītā Daugavpils Marka Rotko muzeja jauno izstāžu sezonu un pārmaiņām, savā paspārnē ņemot arī pilsētas novadpētniecības muzeju. Krāsu prieku un siltumu, ko pašlaik nevaram baudīt Latvijas dabā, šai gadalaikā krietni varam sasmelties vizuālajā mākslā. Gleznotājs Māris Čačka ar krāsām spēlējas lielos laukumos un uz audekla raksta savu dienasgrāmatu. „Mums katram ir savs “visums” – to veido cilvēki, atmiņas, notikumi un sajūtas,” – tā par savu jaunāko personālizstādi „Satelīti” Valmieras muzejā saka mākslinieks Māris Čačka. „Satelīti” ir tie redzamie un neredzamie pavadoņi, kas piepilda mūsu dzīves orbītas, un sajūtas par viņiem Čačka iegleznojis arī savos jaunākajos darbos. Šī izstāde Mārim Čačkam ir ļoti personiska – lai gan pats dzimis Varakļānos un strādā Daugavpilī, kur vada Rotko muzeju, ar Valmieru viņu vieno īpašas saites. Gleznotāja Māra Čačkas izstāde „Satelīti” līdz 12.februārim būs skatāma Valmieras muzejā. Bet Māris Čačka ir ne vien gleznotājs, bet arī starptautisku mākslas projektu un simpoziju kurators un Daugavpils Marka Rotko Mākslas centra – tagad Rotko muzeja – vadītājs. No decembra sākuma līdz 8.februārim Rotko muzejā skatāmas piecas jaunas ziemas sezonas izstādes. Četras no tām šogad mērķtiecīgi atvēlētas kaimiņzemes Lietuvas māksliniekiem – Medai Norbutaitei, Solveigai Gutautei, Diānai Rudokienei un Rokam Dovidēnam, bet piektā tapusi sadarbībā ar Hamburgā bāzēto mākslas konsorciju “Pashmin Art” un pulcē dažādu valstu māksliniekus. 

Decembra sākumā ilggadējā Rēzeknes tautas teātra režisore Māra Zaļaiskalns kopā ar vēl sešām Latvijas teātra mākslā nozīmīgām personībām tika uzņemta Latvijas Teātra Zelta fonda saimē un saņēma arī Māra Šustiņa darināto, apzeltīto Goda zīmi. Rēzeknes Tautas teātra režisore Māra Zaļaiskalns kolektīvu vada jau vairāk kā 30 gadus, kuru laikā teātris vairakkārt piedalījies dažādos Latvijas teātra festivālos, un tā izrādes ir saņēmušas atzinību un izcilības balvas, izceļot gan pašas režisores darbu, gan aktieru sniegumu. Kā atzīst pati Māra, nokļūšana Latvijas Teātra Zelta fonda saimē viņai bijusi pārsteigums. Ar Māru Zaļaiskalns saruna par pieredzi, vadot Rēzeknes Tautas teātri.

Izdevniecībā "Dienas Grāmata" klajā nācis sērijas "Es esmu…" darbs par latviešu dzejnieci un dramaturģi Aspaziju (1865–1943) – Ingas Ābeles romāns "Mīlamā. Leģenda par sidraba šķidrautu". Kultūras rondo sarunās un domās iepazīstam Ingas Ābeles Aspaziju, kopā pārrunājot viņas jaunāko romānu. Atveram arī Ingas Ābeles sastādīto Aspazijas dzejas izlasi. Inga ir audusi un ataudusi, no kurienes Aspazijai tā valoda, tēlainība un dramatisms. Un Tēva reize arī šoreiz skan vēl nedzirdēti. Šajā sarunā pauzes varbūt ir garākas nekā pierasts, un elpa vairāk dzirdama, bet šajā audeklā tas piedienas. Ļaujam laikam ritēt bez steidzināšanas.

Nupat klajā nākusi Zanes Zustas jaunākā grāmata „Precēto sieviešu (grēk)sūdzes”. Stāstos apkopotas 13 grēksūdzes, kas tapušas pēc sieviešu patiesiem dzīves motīviem. Tāpēc būtiska šķiet autores piebilde tūlīt aiz virsraksta: „visi stāsti šajā pasaulē ir patiesi”. Savukārt grāmatas redaktore Anda Ogriņa uzsver, ka šajos stāstos mājo romantiski sapņi, satraucošas alkas, bailes un greizsirdība. Košs izvērtīsies stāsts jeb situācija ap grāmatas vāka attēlu.  Grāmatas „Precēto sieviešu (grēk)sūdzes” atvēršanas pasākumu atklāj pati autore, nepiespiesti sarunājoties ar publiku. "Man ir ļoti liels prieks jūs redzēt, katru no jums, jo visus esmu ielūgusi un savā sirdī gaidījusi. Jā, šis vakars ir ļoti īpašs, jo šodien tiek atvērtas veselas divas grāmatas - grāmata bērniem un grāmata pieaugušajiem" tā Zane Zusta. Grāmatas "Slepenais ceļojums pie Zobmošķa" adresēta bērniem, un tā ir autores 14. grāmata. Starp citu, Zane Zusta savas literārās gaitas aizsāka 2015. gadā ar bērnu grāmatām par Pūcīti Ucipuci. Bet mēs šoreiz pievēršam uzmanību pieaugušo literatūrai un vakara turpinājumā atklātajam stāstu krājumam „Precēto sieviešu (grēk)sūdzes”. "Šie ir stāsti par patiesiem cilvēkiem, par patiesām sievietēm, kas ir mums blakus. Tieši tāpēc jau tie ir tik interesanti. Par sievietēm, kas ir mums blakus, par sievietēm, kuras tiek krāptas, par sievietēm, kuras ir vienas, kuras pašas krāpj, par sievietēm, kurām mājās vairs nevedas sarunas un nav strīdu, bet ne tāpēc, ka viss būtu labi, bet tāpēc, ka vairs sarunu nav," atklāj Zane Zusta. "(..)Mani stāsti ir par to, kas notiek  sievietes iekšējā pasaulē, kad tā nolemj - man pietiek! Bet šī grāmata nav pret attiecībām, tā ir par attiecībām, jo attiecībās ir divi cilvēki, un tā kalpos kā saruna, kā iespēja paskatīties uz otru, iespēja atcerēties par otru sev blakus."  

Grāmata "Dzīvais cimds" turpina pētīt un atklāt Jettes Užānes (1924-2007) daiļradi. Cēsu muzejā viņas simtgadei veltītā izstāde "Dzīvais cimds" parādīja gan cimdu adīšanas mākslu, kur tradicionālais un radošais uzbūra 20. gadsimta Latvijas kultūras pulsu. Tagad ar tādu pašu nosaukumu lasītāju rokās nonāk grāmata. Tajā apkopoti līdz šim nepublicēti Jettes Užānes cimdu stāsti, tehniskie zīmējumi un fotogrāfijas. Kultūras rondo sarunājamies ar grāmatas autori Elīnu Apsīti un horeogrāfi Liliju Liporu, kura izveidojusi dokumentālu kustību eseju "Kā man gribas iet", kas balstīta Cimdu Jettiņas dzīvesstāstā un dienasgrāmatas piezīmēs. "Decembrim es krāsas noskatījos laukā – sniedziņš tā viegli pārbiris un viss pāri bij' tāds viscaur ar maigu zeltainumu, " tā reiz teikusi Jette Užāne. Elīnas Apsītes grāmatā "Jette Užāne. Dzīvais cimds" ir gan stāsti, gan cimdu fotogrāfijas, gan tehniskie zīmējumi.  Savukārt "Kā man gribas iet…:  ir kustību, vārdu un skaņu eseja, kas balstīta dokumentālās piezīmēs un dzīvesstāsta motīvos. Izrādes mākslinieciskā iecere ir radīt kustību izrādi par fiziski nekustīgu cilvēku, atklājot, ka pat vislielākajos ierobežojumos iespējama izaugsme, brīvība un radošs piepildījums. Radošā komanda – Elīna Apsīte, Lilija Lipora, Edgars Lipors, Maija Švēdenberga, Egīls Kupčs, Raivis Apsītis. Izrādi vēl var noskatīties Spīķeru koncertzālē 22. decembrī plkst. 19.00

"Vai Tu atceries, kā piedzima Tava vecmāmiņa?" Aktrise Ieva Puķe savas vecmāmiņas hidrobioloģes Veltas Bodnieces  dzīvesstāstu iemūžinājusi izrādē, kuras vizuālo tēlu veidojusi māksliniece Katrīna Puķe. Par kopā izstāstīto stāstu saruna Kultūras rondo. "Vai Tu atceries, kā piedzima Tava vecmāmiņa?" – ar šādu šķietami neiespējamu jautājumu Ieva Puķe aicina mūs domāt par savas dzimtas stāstiem, iepazīstinot skatītājus ar savas vecmāmiņas Veltas Bodnieces skaudro, spīvas izturības un apbrīnojama gaišuma pilno dzīvesstāstu. Tikko nosvinējusi savu 50 gadu jubileju, Ieva Puķe kāpj uz Valmieras teātra Jaunās zāles skatuves un lasa šo dzīvesstāstu skatītājiem. Lai gan pusotru stundu garo ceļojumu savas mammas Svetlanas Bless mammas Veltas Bodnieces dzīves pagriezienos Ieva Puķe izstāsta pirmajā personā, viņa izvairās to saukt par izrādi, bet drīzāk – par lasījumu. Jo savu vecmāmiņu viņa netēlo. Vienkārši – ir viņai blakus, balsī iedzīvinot vecmāmiņas mūža nogalē pierakstītās atmiņas. Par maza bērna došanos līdzi tēvam – sarkanajam strēlniekam – uz Padomju Krieviju un izaugšanu tur, par Staļina represijām un traģēdijām ģimenē, par zināšanu alkām un hidrobioloģijas studijām, par badu un nepadošanos, kad mata galā ir gan pašas, gan jaundzimušās meitas dzīvība. Un par atgriešanos Latvijā jau pieaugušā vecumā, mēģinot iedzīvoties un tikt pieņemtai tēva dzimtenē. Skatītāji atbild ar ilgiem aplausiem un klusiem šņukstiem. Šis lasījums ir Ievas Puķes autordarbs kopā ar savu meitu Katrīnu Puķi, kuras pārziņā ir telpa un video. Tāpēc arī saruna ar viņām abām. Šis ir dzimtas un sakņu stāsts, kuru Ievai bija svarīgi izstāstīt skaļi. -- Ieva Puķe jau gandrīz 30 gadu ir viena no Valmieras teātra vadošajām aktrisēm. 1. decembrī viņa svinēja savus 50, un viņas veidoto izrādi „Vai tu atceries, kā piedzima tava vecmāmiņa?” vēl vienu reizi varēs redzēt nākamā gada 5.februārī. Izrāde nav tieši veltīta viņas jubilejai, tomēr  tā kļuvusi par zināmu atskaites punktu.

"Straumes" zāles atklāšana kinoteātrī "Splendid Palace" rosināja Kultūras rondo satikties ar anmācijas filmas "Straume" aizkadra māksliniekiem, lai pārrunātu, kāds viņiem ir bijis oskarotais gads – kas mainījies viņu dzīvē un darbā? Kad pērnvasar uz kinoekrāniem nonāca animācijas filma „Straume”, diez vai kāds varēja iedomāties, cik ilgspēlējoši būs tās panākumi pasaulē un ka „Straumes” vārdu turpināsim locīt arī 2025. gada beigās. Latvijas Banka tikko izlaida „Straumei” veltītu monētu, ko tūlīt izpirka, bet kinoteātra „Splendid Palace” mazā zāle pirms nedēļas ieguva „Straumes” vārdu. Bet kā šajā laikā ir klājies pašiem „Straumes” veidotājiem? Gints Zilbalodis ir nodevies nākamās filmas veidošanai un intervijas nesniedz, par producenta Matīsa Kažas un komponista Riharda Zaļupes darbiem ziņās dzirdam it bieži, bet cik daudz zinām par pārējo Latvijas komandu, kas strādāja pie filmas un ko daudz redzējām bildēs no Kannām un Losandželosas? Kā „Straumes” panākumu virpulis ietekmējis viņu dzīvi? Ar „Straumes” „aizkadra” komandu tiekamies raidījumā Kultūras rondo klātienē un neklātienē. Par dzīvi pēc „Straumes” studijā stāsta filmas 3D animācijas mākslinieks Konstantīns Višņevskis, 3D vizuālo efektu mākslinieks Mārtiņš Upītis, vadošais vides konceptmākslinieks un 3D mākslinieks Artūrs Gore, kā arī Dārta Krāsone, kura strādāja pie filmas ražošanas menedžmenta. Kā arī ierakstos uzklausām filmas 3D māksliniekus Pēteri Tenisonu un Kristapu Blumbergu, kā arī tēlu mākslinieci Paulu Bobrovu. -- Kinoteātris "Splendid Palace" no šī gada 12. decembra piektdienās rīko īpašu filmu seansu ciklu "Visas filmas par kaķiem. "Straumes" komandas izlase", kurā apmeklētājiem piedāvā atlasītus kino darbus no pasaules kinematogrāfijas klāsta, informē kinoteātra pārstāvji. Izvēlētās filmas sniedz ieskatu gan kino klasiķu meistardarbu stāstos, gan mūsdienu režisoru asprātīgajā vai maģiskajā pasaulē. "Svinot "Straumes" zāles atklāšanu, mēs vienojāmies veidot kaķu filmu izlasi. Ne obligāti filmas, kuru galvenie varoņi ir kaķi, taču kaķi tajās ir būtiski elementi, turklāt pilnībā atšķirīgos veidos. No franču poētiskā kino klasiķa Žana Vigo līdz brāļu Koenu urbānajai odisejai – visas programmā iekļautās filmas piedāvā mākslinieciski augstvērtīgu kino pieredzi un ir teicams kino pats par sevi," uzsver godalgotās animācijas filmas "Straume" komanda. "Straumes" komandas izlase: 19. decembrī "Stāsts par Lūinu Deivisu" (režisori Džoels Koens un Ītans Koens, 2013. gads) 26. decembrī "Sirds čuksti" (režisors Jošefumi Kondi, 1995. gads) 2. janvārī "Spoku kaķis Anzu" (režisori Joko Kuno un Nobuhiro Jamašita, 2024. gads)

Mākslas muzejā "Rīgas birža" pastāvīgo ekspozīciju papildina portreta miniatūru vitrīna. Kā uzsver projekta kurators Eduards Dorofejevs, ekspozīcijā redzam skaistāko un interesantāko, dažādu stilu un dažādu līmeņu miniatūras. Izmērā nelielie portreti atspoguļo gan kopējas Eiropas, gan Baltijas reģiona mākslinieciskās īpatnības 18. un 19. gadsimtā. Portreta miniatūru izlase, kas pēc kāda laika mainīsies, vispirms piedāvā iepazīties ar 43 darbiem.  

Labu festivālu var salīdzināt ar brīvnirēju, kura jēga ir kustībā, meklējumos un izzināšanā – tā starptautiskā jaunā teātra festivāla „Homo Novus” trīsdesmitgadei veltītā grāmatā raksta kuratore Gundega Laiviņa. Grāmata, kurā savas atmiņas un liecības par šo Latvijas teātra ainavas brīvnirēju, kas bieži vien gājis laikam pa priekšu un urdījis paplašināt teātra domu un valodu, raidījuma centrā. Kultūras rondo studijā izvaicājam grāmatas sastādītāju Gundegu Laiviņu.  Starptautiskā jaunā teātra festivāla “Homo Novus” 30 gadu jubilejas izdevums “Homo Novus grāmata / The Book of Homo Novus” ir bilingvāls izdevums, kurā festivāla mākslinieki, veidotāji un dalībnieki  dalījušies ar atmiņām un liecībām par festivālu “Homo Novus”. Šī grāmata nav atmiņu klade, kas aicina priecāties par padarīto. Tās mērķis ir, balstoties 30 gadu pieredzē, samērot padarīto ar nākotnes tendencēm. “Homo Novus grāmatai” piemīt unikāla starpdisciplināra un starptautiska daba, kas ļauj Latvijai un latviešu valodai iekļauties plašākā sarunā par laikmetīgo teātri un festivālu kultūru. Līdzās citām tēmām grāmata aplūko festivāla kā formāta lomu jaunas teātra valodas, telpas un skatītāja attīstībā un ar teātra producēšanu saistītus ētiskas dabas jautājumus. Tās ir jomas, kurām Latvijas kultūrtelpā līdz šim veltīta salīdzinoši neliela uzmanība. Grāmata apkopo tās tendences, domāšanas un radīšanas paradigmas, kas dažādu iemeslu dēļ nav radušas vietu jauno laiku Latvijas teātra vēsturei veltītos izdevumos, kuru struktūru un akcentus nosaka pie mums dominējošā repertuārteātra sistēma.

Vairāk nekā pirms diviem tūkstošiem gadu radītās sengrieķu traģēdijas turpina nodarbināt māksliniekus arī šodien, un par Eiripīda "Mēdejas" daudzslāņaino un plosošo vēstījumu aicina domāt tikko Valmieras teātrī tapusī izrāde. Nekontrolēta kaislība un sarežģītu ētikas dabas jautājumu šķetināšana. Kultūras rondo režisors Reinis Suhanovs un māksliniece Monika Korpa. Ierakstos uzklausām aktieri Sandi Rungi, kuram, gatavojot lomu izrādei, nācās arī tīri praktiski iemācīties virpot mālu, Mēdejas lomas atveidotājas Māras Mennikas emocijas pēc pirmizrādes un komponistu Jēkabu Nīmani, kura mūzika, kas ieskanas raidījumā, ir viens no ļoti būtiskiem izrādes "Mēdeja" elementiem. "Viena no pamattēmām, pie kurām vispār es strādāju, ir ģimene. Tā ir sabiedrības modeļa  centrs. Ja divi cilvēki uzņemas atbildību par ģimeni, tad viņi uzņemas, ja tur kaut kas noiet greizi, nav jābrīnās, ka ir katastrofa. Katastrofa var būt ļoti liela un varbūt maza," par izvēli iestudēt "Mēdeju" stāsta Reinis Suhanovs. "Man ir daudz izrāžu par ģimeni, viena izrāde pat saucas "Ģimene". Otrs ir tas, ka līdz augustam Latvijā bija miruši 80 bērni dažādos negadījumos vai arī vecāku vardarbības un neuzmanības dēļ. No vienas puses Latvijā ir demogrāfijas krīze, no otras - cilvēki neuzņemas ar pilnu atbildību par izdarīto izvēli - sagaidīt bērniņu." Bet iestudējums ir arī interese par teātri, par to, kur ir dzimis teātris, par kultūrvēstures mantojumu, kas nāk no Grieķijas. "Ja mēs šajā kara laikā gribam piederēt Eiropai, mums ir tur jāskatās. Mēs esam teātris pierobežā, ja mēs skatāmies Eiropas kontekstā. Piederēt Eiropas kultūrai un runāt par tām lietām, kas mums ir kopīgas. Valmieras teātrim svarīgi arī parādīt, kā mēs esam turpat, kur Atēnas un Berlīne," turpina Reinis Suhanovs. Bet uz komentāros izskanējušo jautājumu, kāpēc šādā drūmā laikā ir jāskatās kaut kas tik drūms, Reinis Suhanovs atbild: "Tieši tāpēc, lai saprastu, ka tas ir neizbēgami un par to varētu arī reflektēt. Arī "Mēdeja" ir rakstīta kara laikā, Peloponēsas kara laikā. Ja apkārt ir drūmās un smagās lietas, ir jāsaprot kā viņās izdzīvot, un mēģināt saprast arī kaut kādas cēloņsakarību ķēdes." Monika Korpa piebilst, ka drūmais uz skatuves palīdz vienkārši novērtēt, kas mums pašiem apkārt ir, domāt par ģimenēm, un vienkārši saprast, cik ir labi vai brīnišķīgi. 

„Nespēju atteikties ne no kā.” Tā par dažādiem materiāliem, formām un apdedzināšanas tehnikām atzīst māksliniece Sanita Ābelīte. Darbojoties keramikā 25 gadus, Rīgas Porcelāna muzejā viņai pirmo reizi sarīkota retrospektīva izstāde „12:12”. Darbi no Alsungas darbnīcas atceļojuši uz Rīgu, lai krāšņi atklātu daudzpusību, kādā māksliniece rada funkcionālus priekšmetus, kas saplūst ar mazās formas tēlniecību.  Sanitas Ābelītes retrospektīva izstāde „12:12” Rīgas Porcelāna muzejā būs skatāma līdz nākama gada 8.februārim.

Latviešu animācijas panākumi pasaulē uzņem apgriezienus! Artūrs Vobļikovs – latviešu animators Londonā. Viņa latviešu valodā izveidotā animācijas filma “Filmiņu filma” (“Film Film”) tikko ieguvusi balvu “2025. gada Labākā Britu animācijas filma” Londonas Starptautiskajā Animācijas Festivālā (LIAF). Intervijā Kultūras rondo viņš stāsta, kā atradis savu ceļu tieši plastilīna animācijā. Artūra Vobļikova vārds animācijā daudziem būs jaunums. Bet, iespējams, klausoties šo interviju, atcerēsieties, ka savulaik jau esat redzējuši viņu televīzijā – kā 6. klases puiku, kurš uzvarēja leļļu animācijas konkursā, piedalījās TV šovā un pārsteidza visus ar ļoti ambicioziem nākotnes plāniem. Pagājuši desmit gadi, un Artūrs Vobļikovs tikko ir ieguvis „Labākās BRITU animācijas filmas” balvu Londonas Starptautiskajā Animācijas Festivālā (LIAF). Filmas nosaukums ir “Filmiņu Filma” jeb “Film Film”, un tas ir viņa maģistrantūras diplomdarbs Karaliskajā Mākslas koledžā Londonā. Bet Artūra iepriekšējā animācijas filma "Anomālija" šovasar saņēma vairākas balvas Karaliskās Televīzijas asociācijas studentu balvu ceremonijā. Viņš veido filmas plastilīna tehnikā, ko Latvijā vairāk nekā 10 gadus apguva tehniskās jaunrades namā "Annas 2" pie skolotājas Ilzes Ruskas, un savu mērķtiecību un ambiciozitāti nav zaudējis arī šodien. Artūrs Vobļikovs dzīvo Londonā. Kas jūs aizrauj tieši plastilīna animācija? Artūrs Vobļikovs: Bērnībā man nebija zināšanu par datoranimāciju. Varbūt bērnam varētu šķist vairāk interesanti kaut ko datorā veidot. Bet es neatceros, vai man bija tāda vēlme vai nē. Man vienmēr kaut kur pie rokas bija plastilīns, kaut kur bija flomāsteri, es ļoti daudz zīmēju bērnībā, ļoti daudz arī kaut ko gleznoju un taisīju plastilīna figūriņas. Un es taisīju plastilīna personāžus no savām mīļākajām multenēm un arī savus radus taisīju dažreiz un viskaut ko izdomāju no plastilīna vēl pirms zināja par iespēju taisīt animāciju. Kad es sapratu, ka to var darīt, man atvērās vesela pasaule un es sāku to darīt 10 reizes vairāk. Arī šobrīd man visvairāk patīk plastilīna animācija.  Kad man bija kādi 12-13 gadi, mans jaunieša maksimālisms izpaudās tā, ka es teicu savai animācijas skolotājai, ka gribu taisīt datoranimāciju, man apnicis plastilīns. Es gribu taisīt datoranimāciju kā "Šreks" un tā tālāk. Viņa teica - protams, vajag visu mēģināt, bet tev, Artūr, vislabāk sanāk plastilīns un tev tomēr būtu jāpaliek pie plastilīnā. Tu pats to drīz sapratīsi. Un viņai bija taisnība. Tagad esmu viņai ļoti pateicīgs, ka viņa to pateica. Plastilīna animācijā ir kaut kas tāds, kas nav nevienā citā animācijas veidā, jo ļoti daudz kas sanāk nejauši, gan kā krīt gaisma, gan kā ir izveidots pats personāžs, kā viņš izskatās tuvplānā, no attāluma, visi pirkstu nospiedumi, kas dažreiz izskatās bišķiņ par traku, par lielu. Bet tas viss piedod šarmu animācijai. It īpaši mūsdienās, kad viss ir veidots datorā un vairāk un vairāk animācijas tiks veidots ar mākslīgo intelektu. Man liekas, ka šis cilvēka pieskāriens ir kaut kas ļoti vērtīgs, un cilvēki tam sāk pievērst vairāk uzmanības. Tāpēc es arī visvairāk cienu plastilīnu. Pirms sarunas ar Artūru sazinājāmies arī viņa skolotāju Ilzi Rusku. Viņa uzskata, ka par Artūru Vobļikovu mēs noteikti vēl dzirdēsim. Pēc sarunas ar Artūru sazināmies ar animācijas eksperti Annu Začu. Viņa astoņus gadus vadīja Latvijas Animācijas asociāciju, ir Eiropas Animācijas balvas valdes locekle un arī pati ir animācijas režisore. Runājam gan par Artūra Vobļikova panākumiem, gan plašāk par Latvijas animācijas gaitām pasaulē  

Arvo Perta jubilejas gadu Latvijā noslēdz pārsteidzoša grāmata – Jonasa Sildres grafiskais romāns "Starp divām skaņām". Stāsts par komponista Arvo Perta ceļu līdz savai skaņu valodai. Kultūras rondo tiekamies ar tulkotāju no igauņu valodas Maimu Grīnbergu, kurai arī jautājam par īpašām mūzikas pieredzēm, un atgādinām, ko par Perta mūzikas krsāsainību un dziļumu teica diriģents Kaspars Putniņš un pianists Georgijs Osokins. Šis ir Arvo Perta gads. Viņa mūziku vislabāk baudīt klātienē. Varbūt pat Arvo Perta centrā, kas atrodas mežā netālu no Tallinas. Mūsdienu mūzikas ģēnijs, minimālists, igauņu komponists Arvo Perts izgājis cauri gan klusēšanas gadiem, gan emigrācijai no padomju okupētās Igaunijas, gan pieredzējis atgriešanos Igaunijā. Šoruden viņš svinēja 90. dzimšanas dienu, bet mūziķi svin viņa gadu, ne vienu dienu. Jonasa Sildres grafiskais romāns "Starp divām skaņām" stāsta par pasaulē zināmākā igauņu komponista Arvo Perta dzīvi no dzimšanas Igaunijā 1935. gadā un savas balss un ceļa meklējumiem mūzikā līdz 1980. gadam, kad padomju vara viņu piespieda emigrēt – Perta mūzikas nonkonformistiskā un reliģiozā rakstura dēļ. Sildre radījis vizuāli piesātinātu stāstu par nemierpilnu mākslinieku, kurš nevairās no konfrontācijas ar valsti, lai paliktu uzticīgs sev par katru cenu. Grāmatas neparastā un svaigā vizuālā valoda pierāda, ka pat melnbaltas līnijas var izstarot mūzikas krāsainību un dziļumu. Jonass Sildre (Joonas Sildre) ir igauņu komiksu mākslinieks, ilustrators un grafiskais dizainers. "Starp divām skaņām" tulkots angļu, čehu, lietuviešu, somu, ungāru un vācu valodā un saņēmis apbalvojumus Igaunijā un ārvalstīs – zelta medaļu gan "IPPY Awards" grafisko romānu kategorijā, gan "IBPA Benjamin Franklin Award" grafisko romānu kategorijā u. c. Lasīt un skatīties Jonasa Sildres grafisko romānu "Starp divām skaņām. Arvo Perta ceļš līdz savai skaņu valodai" ir neparasta pieredze. Grāmatu izdevusi izdevniecība "Amori".

Pēc vairāk nekā piecu gadu darba, kas prasījis lielu pacietību un ieguldījumus, noslēdzies Rīgas Svētā Pestītāja Anglikāņu baznīcas griestu remonts. Rekonstruētas oriģinālās ribu velves, atjaunojot baznīcas griestus sākotnējā izskatā, ko bija izpostījis Otrais pasaules karš. Baznīcai, kas ikdienā sniedz garīgu stiprinājumu Rīgas ārvalstnieku kopienai, ar zupas virtuvi atbalsta trūcīgos un kļuvusi par iecienītu koncertvietu vietējiem klausītājiem, tagad palīdzība vajadzīga pašai. Lai kopīgiem spēkiem nomaksātu pēdējos remonta rēķinus, Anglikāņos 13. decembrī notiks īpašs labdarības koncerts "Pacel skatu augšup!". Pēc ilgāka pārtraukuma Anglikāņu baznīcā atkal skan mūzika. Līdz ar remonta beigām atsākušies tradicionālie Pusdienlaika koncerti, kas trešdienās pulcē pilnu dievnamu. Arī 10. decembra koncerts nav izņēmums: Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolas topošo ērģelnieku spēli sanākuši klausīties vairāk nekā 50 cilvēku, un daudziem tā ir tradīcija, zina teikt baznīcas ērģelniece Larisa Carjkova. Remonta dēļ Pusdienlaika koncertu tradīciju vairākkārt nācās pārtraukt. Iemesls – Anglikāņu baznīcas griesti ilgu laiku bija kritiskā stāvoklī. Tos klāja siets, uz kuru vairs nevarēja paļauties, un uzņēmums „Arhitektoniskās izpētes grupa” pēc draudzes pasūtījuma izstrādāja griestu atjaunošanas projektu. Tika nolemts rekonstruēt riboto velvju griestus to sākotnējā izskatā – izbūvējot jaunas velves no koka un apmetot tās ar kaļķa javu uz skaliņiem.   Baznīcas griestu atjaunošana izmaksājusi apmēram 500 tūkstošus eiro. Divas trešdaļas palīdzējusi segt valsts caur Sakrālā mantojuma atjaunošanas programmu un Rīgas pašvaldība, bet trešā daļa palikusi pašas draudzes rokās. Remonta nomaksai vēl jāsavāc apmēram pieci procenti no kopējām izmaksām jeb 25 tūkstoši eiro. Lai arī apjomīgā griestu atjaunošana Anglikāņu baznīcā ir pabeigta un ērģeles atkal skan pilnskanīgi, tāpat kā vairumam Latvijas baznīcu, darāmo darbu saraksts pieminekļa uzturēšanai ir nebeidzams. Nākamā rindā ir savulaik speciāli no Anglijas vesto sarkano ķieģeļu fasādes atjaunošana.

Gaidot laikmetīgās dejas trīsdesmitgadi, kas tiks īpaši svinēta nākamgad, divu dažādu paaudžu horeogrāfes Olga Žitluhina un Alise Madara Bokaldere radījušas laikmetīgās dejas jaundarbus. Olgas Žitluhinas izrādi „#piecērt8000” un Alises Madaras Bokalderes „Pavedieni” rādīs 13. decembrī Valmieras teātrī.  Alises Madaras Bokalderes izrādi „Pavedieni” Valmieras teātra Apaļajā zālē rāda 13. un 14.decembrī. Biļetes uz Olgas Žitluhinas jaundarbu 13.decembrī jau izpārdotas, tāpēc horeogrāfe nākamajā vakarā piedāvā „#piecērt8000 neiekļuvušie kadri”, iekļaujot idejas, kas palika ārpus jaunradītās izrādes.

„Iegriezos Varšavas grāmatnīcā netālu no Universitātes, pat nezinot, ka tur gaidāms dzejas vakars,” raksta Ingmāra Balode par savu pirmo tikšanos ar poļu 21. gadsimta dzejas balsi Romanu Honetu. Bet Guntars Godiņš igauņu dzejniekam Haso Krulla jautā: „Kā viņam radās ideja uzrakstīt kaut ko tik savdabīgu, ko var dēvēt par īso romānu dzejā, filozofisku, mitoloģisku un asociatīvu tekstu vai pat traktātu?” Tagad, kad "Punctum" apgādā izdotas gan Romana Honeta "ziema, maldi", gan Haso Krulla "Atvere. 86 dzejoļi" latviešu valodā, tiekamies ar abiem atdzejotājiem – Ingmāru Balodi un Guntaru Godiņu. Pārrunājam par atdzeju un dzejas pārcēlumiem no vienas valodas uz otru, meklējot atbilstošas zīmes. "No brīža, kad nolēmu studēt poļu valodu un iet arvien dziļāk, neviena tikšanās nav nejauša, jo kaut kā es tomēr tajā grāmatnīcā iemaldījos. Divi no trim autoriem, kuri tajā vakarā uzstājās, man ir kļuvuši tuvi, tos esmu atdzejojusi. Tādā ziņā tā bija pat liktenīga tikšanās. Bija brīnišķīgi sākt ar to, ka es dzirdu, kā poļu auditorija viņus dzird un klausās," stāsta Ingmāra Balode. Viņa atzīst, ka Romana Honeta dzeju iemīlējusi 2000. gadu sākuma. Apmēram pēc 10 gadiem viņš bija Dzejas dienu viesis. Tagad iznācis krājums. "Atdzejas soļi, manuprāt, ir skaistākie, ja tos nesteidzina un neiztraucē. Grāmata pie mums ir nonākusi šobrīd. Cerams būs vēl. "ziema, maldi" varētu būt labs sākums," vērtē Ingmāra Balode. Krājumu viņa pati dēvē par atdzejotāja izlasi, atzīstot, ka ne vienmēr visi kāda autora darbi, kas ietverti vienā krājumā, ir atdzejojami. Latviski izdotajā krājumā iekļauti gandrīz visu viņa dzejas krājumu piemēri. "Visvairāk tomēr ir no laikā, kas mums tagad šķiet jau diezgan tāls, tās 90. gadu beigas, 2000. gadu sākums. Tur ir kaut kāda tīrība un trauslums," bilst Ingmāra Balode. Guntars Godiņš ir atdzejojis jau vairākas Haso Krulla grāmatas. Iepazīstinot ar jaunāko krājumu, viņš stāsta, ka tajā ir asociatīvā domāšana, daudz atsauksmju uz uz reālo dzīvi, atsauce arī uz atmodas laiku, viņš runā par to. Un atsauces uz igauņu vienu no filozofiem, dzejniekiem Jānu Kaplinski Kāpēc 86 dzejoļi? To jāprasa pašam autoram, bet grāmatā nekas nav iekodēts. Kad var ķerties pie atdzejošanas, ja tu pats esi dzejnieks? Guntars Godiņš: Es uzskatu, ka, jā. Var iemācīties kļūt arī par dzejnieku atdzejojot. Tomēr atdzeja, kā mēs redzam, latviešu valodā ir būtībā viens vārds - dzeja un atdzeja. Ir pārdzejošana, atkal atdzejošana. Tur vajadzīga arī dzejnieka atbrīvotība, nevis sastingums pret oriģinālu, respekts pret oriģinālu. Brīva attieksme pret to, lai varam katrā valodā atrast pareizo ceļu un to oriģinālu kā spogulī parādīt. Varbūt tas ir mazlietiņ greizs, bet būs labāks, nekā burtiski pārtulkojot. Ingmāra Balode: Man atdzejas drosmi, kā esmu jau teikusi, dod līdzšinējie atdzejojumi, tā atdzejas skola, kura ir bagātinājusi latviešu valodu, literatūru, domāšanu no pašiem literatūras un domāšanas pirmsākumiem pierakstītajās formās.  Man šķiet ārkārtīgi būtiski, ka šī atdzejas sērija tiek pieteikta. Tas iedod tādu vērienu, ka mums būs iespēja ieraudzīt kādas radošas redakcijas, šajā gadījumā "Punctum" Arta Ostupa vadībā veidotu pārskatu par mūsu kaimiņu, mūsu līdzcilvēku dzeju. Viena no skaistajām lietām, ja uz atdzeju skatos no lasītāja viedokļa, jo par laimi, atdzejā es vēl esmu arī lasītāja pusē, ir tā, ka tev atliek ļauties, paļauties, un tu vienmēr tiksi pārsteigts. No atdzejas nevar aiziet tukšām rokām.     

"Ak, Dievs, cik skaisti!" Vai šajā nosaukumā ietverta ironija? Vai rozes ir ironija? Kultūras rondo to vaicājam gleznotājai Helēnai Heinrihsonei un galerijas "Māksla XO" vadītājai Ilzei Žeivatei. Galerijā „Māksla XO” 11. decembrī atklās jaunu mākslinieces izstādi, kurā nozīmīga loma ir rozēm. Bet kāpēc Kāpēc ir bīstami gleznot puķes, kur nu vēl rozes? Helēna Heinrihsone atgriežas ar ekspozīciju, kurā galvenā loma ir rozēm. Taču šī roze nav tikai skaistuma simbols. Tā ir attiecību, ironijas un brīvības metafora — krāsas un formas pārspīlētā intensitāte, kas, kā saka pati autore, “glābj no tā, ka tu uzbrūc ar krāsu”. Māksliniece atklāj, ka atceras pirmās rozes, ko uzgleznojusi, jo pirms tam nosodījusi visus, kas glezno rozes.  "Man likās, ka tas ir banāli, pēdējais, ko varētu sieviete darīt, gleznot rozes," bilst Helēna Heinrihsone. Bet pēc kādas izstādes atklāšanas pirms daudziem gadiem darbnīca bijusi piepildīta ar ziediem un viņa sākusi pētīt ziedus, zīmēt studijās. "Tā bieži gadās, ko tu nosodi un domā - nekad, tieši to sāc darīt," tā par rožu gleznošanu atzīst Helēna Heinrihsone. Bet pāris gleznotas rozes bijis arī kā noslēgums iepriekšējai mākslinieces izstādei "Klejotāji", kurā bija aktualizēts iekšējais konflikts starp cilvēka jūtām un prātu.  Lai arī šķitis, ka gleznojot rozes vajadzēs tikai priecāties, nav bijis viegli strādāt. Lielākoties rozes ir sarkanā un violetā krāsā. "Iezagās viena dzeltena, un bija problēmas. Neesmu vēl sapratusi, kā lai izceļ dzelteno tikpat skaisti kā sarkano," atzīst Helēna Heinrihsone. Arī pašai māksliniecei ir rožu dobe, grāmatas par rozēm, ko skata jau gadiem, skicē ziedus, bet tieši šogad nolēmusi arī gleznot rozes. Bet mirdzums darbos panākts, balstoties uz Rembranta tehniku. "Viņš lazēja daudzas kārtas - viena, otra, trešā, pat desmit reizes. Agrāk to darīja ar laku, kas ilgi žuva. Tagad ir tāds brīnumains materiāls, tāda kā želeja, dienas laikā ir nožuvis un var klāt jaunu kārtu. Sevišķi sarkanie [toņi], nevari paņemt no tūbiņas, ieklāt vienu reizi un viss. Ja grib to mirzumu un dziļumu, ir jālazē. Tā ir liela bauda," gandarīta Helēna Heinrihsone. Jaunajās gleznās rozes figūra tiek izcelta no neitrāla, gandrīz bezkrāsaina fona. Attiecības starp figūru un fonu kļūst stingrākas, koncentrētākas. Helēna tās dēvē par savu “atbrīvošanās ceļu”. Izstāde būs apskatāma līdz 2026. gada 24. janvārim.

Latviskā identitātē iekrāsots modes zīmols "Skarule" pazīstams jau dažus gadus. Aizvadītās nedēļas nogalē Kim? Laikmetīgās mākslas centrā atklāta modes dizaineres Sabīnes Skarules pirmā izstāde „Nospiedumi”. Izstāde tapusi ciešā sadarbībā ar fotogrāfi Sāru Bleisu, stilisti Moniku Tataloviču, savukārt instalāciju autore ir Halima Dārviša. Izstādes centrā ir „nospiedumu” metode – tekstila slāņojumi, mežģīņu, diegu, aušanas un apģērbu fragmenti. Sabīnes Skarules izstāde „Nospiedumi” apskatāma līdz 11. janvārim.

Sieviešu tiesību aktīvistes starpkaru Latvijā un biedrošanās brīvības nozīme Latvijā, izceļot ietekmīgākās sievietes politikā, piemēram, Bertu Pīpiņu, Zelmu Cēsnieci-Freidenfeldi un Aspaziju.  Kultūras rondo saruna ar pētniecēm Inetu Lipšu un Lieni Dreimani par sieviešu tiesībām un biedrošanās brīvības nozīmi starpkaru Latvijā. Iznākusi kolektīvā monogrāfija „Perspektīvas. Sievietes Latvijas kultūrā un sabiedrībā 1870-1940”. LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta apgāds klajā laidis kolektīvo monogrāfiju “Perspektīvas. Sievietes Latvijas kultūrā un sabiedrībā 1870-1940”. Autoru kopdarbs izgaismo nozīmīgus procesus Latvijas vēsturē, kas līdz šim nav pietiekami pētīti, īpaši attiecībā uz sieviešu lomu sabiedrības un kultūras veidošanā. Grāmatas sastādītāja literatūrzinātniece Eva Eglāja-Kristsone un autoru komanda – mākslas vēsturniece Baiba Vanaga, literatūrzinātnieces Māra Grudule un Zita Kārkla, vēsturnieki Ineta Lipša, Rasa Pārpuce-Blauma un Guntis Vāveris – izstrādājuši pētījumu par sieviešu rīcībspēku kultūrā un sabiedrībā laika posmā no 1870. līdz 1940. gadam. Izdevuma dizainere – Una Grants. Grāmata aptver sieviešu līdzdalību mākslā, literatūrā un tulkojumos, vācbaltu preses diskusijās par emancipāciju, kā arī sabiedriskajā un politiskajā darbībā – atturības kustībā, labdarībā un parlamentārajā politikā. Apvienojot biogrāfisku, starpdisciplināru un intersekcionālu skatījumu, monogrāfija rāda, kā dažādu sociālo un etnisko grupu sievietes ietekmēja Latvijas kultūru, publisko telpu un demokrātiskas sabiedrības tapšanu. Rakstus bagātina plašs vizuālais materiāls, kā arī sastādītājas ievadnodaļa par sieviešu vēstures kā nozares attīstību, sasaistot starptautiskās debates ar Latvijas piemēriem un institucionālo situāciju, personu rādītājs, literatūras saraksts un kopsavilkums angļu valodā.

Kultūras rondo tiekamies ar rakstnieku un dramaturgu Andri Kalnozolu, kurš pabeidzis savu jauno romānu „Zobi” un noskatījies sava darba „Ods” pirmizrādi Nacionālajā teātrī Matīsa Budovska režijā. Oda sīkoņa vasarā ir tik ļoti kaitinošā, bet decembra tumsā pēc tās gandrīz vai uznāk ilgas. Daži burtiski un vairāki metaforiski odi sīc arī Nacionālā teātra Aktieru zālē nupat iestudētajā izrādē „Ods”.  Par šo savā ziņā autobiogrāfisko skatuves darbu un citiem radošiem jaunumiem saruna ar Andri Kalnozolu. "Esmu priecīgs un radoši uzlādēts pats no šī darba, kuru varēju skatīties jau ar zināmu distanci," par lugas "Ods" iestudējumu atklāj Andris Kalnozols. Lugas pirmā versija tapusi vēl pirms pandēmijas. Tad bijusi pauze, ko ieviesa romāns "Kalendārs mani sauc", lugu "Ods" Andris Kalnozols pabeidzis pirms trim gadiem. "Man jau visi darbi ir zināmā mērā autobiogrāfiski un to pieredzi dramaturģijā tu liec kā ķīmijā pieredzes elementus. Ieliec visos tēlos un notikumus, mēģini to ķīmiju sabalansēt tā, lai tas pēdējais ķīmiskais elements būtu skatītājs, par kuru man nav nekādas teikšanas. Kad pievieno to pēdējo ķīmisko elementu un redzu, ka tas sprādziens ir, ka tā ķīmija strādā, tas dramaturgam ir lielākais pagodinājums. Arī lielākais sirdsmiers. Es redzu, ka luga "Ods" ir autonoms darbs ar savu asinsriti ļoti gudrā Matīsa Budovska režijā," gandarīts Andris Kalnozols. Bet arī Andris Kalnozols ir aktieris, savulaik studējis kopā ar Matīsu Budovski, kuram savukārt lugas "Ods" iestudējums ir debija kā režisoram Nacionālajā teātrī. Bet pašam kā aktierim Andrim Kalnozolam nav vēlmes atgriezties uz skatuves kā aktierim vai režisoram. "Man liekas, ka dramaturģija, skatuves teksts ir tieši tā distance, kas man ir veselīga teātrī. Esmu izgājis cauri vairākiem posmiem, esot gan aktieris, esot savu izrāžu autors, esot savu izrāžu režisors. Šī dramaturga pozīcija man ir visveselīgākā," vērtē Andris Kalnozols. Izrādei "Ods" piešķirts traģikomēdijas žanrs, un tās anotācija vēsta: "Jauns pāris gatavojas uzsākt kopdzīvi nesen iegādātā mazpilsētas dzīvoklī. Taču kādā vasaras naktī nejauši sastaptā klaidoņa izmestais jautājums – vai piepildīts sapnis par laimīgu dzīvi nozīmē laimīgu dzīvi? – kļūst par vienīgo jautājumu, kas uzmācīgi skan ausīs. Izrādās, ka dzīvoklis nav vienīgais, kam nepieciešama pārbūve." Režisors Matīss Budovskis ierakstā atklāj, ka luga pašam autoram bijusi kā ods. "Luga teātra arhīvā iegūlās jau pirms pandēmijas. Gāju gar Nacionālo teātri 2018./2019. gadā un redzēju, ka ir lugu ideju konkurss. Tas bija vasarā un tikko biju saticis vienu impozantu tipu Talsos, kurš mani iedvesmoja radošai darbībai. Es sapratu, ka šo satikšanās stāstu varētu piedāvāt kā ideju. Es iegāju teātrī un piedāvāju. Toreiz Valters Sīlis teica, ka šis ir jāņem," stāsta Andris Kalnozols. Toreiz Valters Sīlis arī apņēmies lugu iestudēt. Autors uzrakstījis, lai arī atzīst, ka nav bijis ar veikumu apmierināts, bet iesniedzis, lai turpinātu strādāt. Sekoja pandēmija, tad Valters Sīlis devās strādāt uz Liepāju, bet lugu līdzi ņemt nedrīkstēja.  "Tā tas iesprūda. Man tas vienmēr palika prātā, ka Nacionālajā teātrī ir luga, zinu, ka nav pabeigta īsti. Nav tā pabeigta, ka būtu apmierināts. Tas sīca tomēr pakausī," bilst Andris Kalnozols, kurš daudz pie lugas strādājis pēc tam, kad to iestudēt izvēlējās Matīss Budovskis. Nupat Andris Kalnozols pabeidzis romānu "Zobi". "Es vēl strādāju pie melnraksta, pie labojumiem. Man ir plāns decembrī visu iepakot un nosūtīt redaktoram. Tālāk jau ziemā strādāt ar redaktoru un reizē arī ar tulkotāju, jo romāns iznāks nākamā gada rudenī reizē Latvijā un Lietuvā vienā dienā. Tāds mums ir biznesa plāns," atklāj Andris Kalnozols. Grāmatas redaktors ir Uldis Tīrons. "Romāns "Zobi" ir par jaunu autoru, kurš zaudējis ticību savai radošajai potencei, atgriežas mazpilsētā, lai nodzīvotos līdz nāvei. Bet tā nāve nenāk, viņš visu naudu iztērē, visu iedzīvi ir nodevis lombardos. Tad viņš satiek meiteni, kas piesakās par viņa ēnu  Ēnu dienā. Viņš atgūst ticību sev šīs ēnas iedvesmots un uzraksta romānu, kas viņu vienā mirklī padara pasaulslavenu. Bet līdz ar to viņš zaudē to savu iepriekšējo dzīvi un zaudē arī šo ēnu," stāsta Andris Kalnozols. "Tas arī no personiskās pieredzes ņemts darbs, kur es pēc "Kalendāra" uzrakstīšanas tiku iesviests kaut kādā... Angļiem ir labāks teiciens - "afterlife", nevis pēcnāves dzīvē. Dzīvē pēc, ka es vairs nevaru atgriezties tajā ēnas pusē, kur palika ļoti tuvi draugi, kas mani iedvesmoja šim darbam. Šis darbs man deva jauno dzīvi, bet draugi palika tajā pusē. Vienmēr esmu pateicīgs par šo "pēcdzīvi", bet vienmēr arī, protams, skumšu un būšu pateicīgs tai ēnas pusei." Bet zobi ir par to, ja vairs nav, ar ko turēties pie šīs dzīves, tad pēdējais, kas paliek, tie ir zobi.  -- Sarunas beigās skan grupas „Gaujarts” dziesma „Šķiršanās”, kas skan arī jaunajā izrādē „Ods”.

Par ekoteātri, kas pievēršas cilvēka un dabas attiecībām, savstarpējai mijiedarbībai un kurā klātesoši ir vides problēmjautājumi un konflikti Kultūras rondo izvaicājam pētnieci Kitiju Balcari, dramaturgu Evartu Melnalksni un režisoru Jāni Balodi. Samilstot vides problēmām, pēdējās desmitgadēs arī teātrī ienāk jaunas, ar vidi un ekoloģiju saistītas idejas – gan formā, gan saturā. Un mēs iepazīstam arī jaunus jēdzienus, piemēram, ekodramaturģija un ekoteātris. Kitija Balcare tikko aizstāvējusi promocijas darbu „Skatuves māksla ekokritikas diskursā: ekoteātris Latvijā 21. gadsimtā” ir pirmais sistemātiskais pētījums, kas pievēršas teātra izrāžu analīzei ekokritikas diskursā kontekstā ar vides konfliktiem. Balstoties posthumānisma teorētiskajos skatupunktos, izvērsti ir skaidrota ekokritiskā tuvskatījuma pieeja izrāžu analīzē. Darbā ir izsekots ekoteātra ģenēzei kā saturā, tā formā, piedāvājot aptverošu ekoteātra kā teātra virziena definējumu un ietekmju un izpausmju skaidrojumu.    Sarunas beigās izskan dziesma "Diemžēl" no izrādes "Ummis un lobēlija". Komponists - Ernests Valts Circenis, balss - Dārta Liepiņa, flauta - Alise Golovacka.

Jau 11 gadu klajā nāk „Grafiķu kalendārs”. To veido Mākslas akadēmijas Grafikas katedras studenti, kuri dažādās grafikas tehnikās rada katram mēnesim veltītus darbus. 2026 .gada kalendārā publicēti 13 jauno mākslinieku darbi, kuros atklājas gan klasisko tehniku prasmes, gan individuāli eksperimenti. Kalendāra koncepciju izstrādā Grafikas katedras vadītājs Guntars Sietiņš un docente Rūta Briede. Galerijā „Istaba” atklāta arī „Grafiķu kalendāra” izstāde. Tā būs apskatāma līdz 23.decembrim.

“Gaudu dzejoļi” - dzejnieces, aktrises un mākslinieces Marijas Luīzes Meļķes otrais dzejas krājums, kuru pārlasām kopā ar autori Kultūras rondo studijā. “Gaudu dzejoļi” seko pirms trim gadiem iznākušajam debijas krājumam “Nerealizēto potenciālu klubs”. Arī otrās grāmatas nosaukums ir tik pašironiski garšīgs. "Mani interesēja, kā veidot īstenus radošus meklējumus un eksperimentālu plāksni formātā, kas ir šķietami ļoti tradicionāls. Kā laikmetīgi izpausties it kā tradicionālākā veidā. Kā izteikt kaut ko neparastu, runājot vienkārši par vientulību vai mīlestību. Man šķiet, ka visas šīs pieredzes ir ārkārtīgi neparastas un un īpašas, kaut gan cilvēki vienmēr tās ir piedzīvojuši. Tās tāpat turpina būt maģiskas. Nolēmu vairāk strādāt šajā virzienā un meklēt," sarunā atklāj Marija Luīze Meļķe.   Viņa vērtē, ka turpina latviešu ilgu tradīciju ar saviem tekstiem. Savā otrajā dzejas krājumā Marija Luīze Meļķe atklāj niansētu poētisko telpu un aicina lasītāju nokļūt vienlaikus neparastās un gluži pazīstamās situācijās. Spēle starp brīnumaino vienkāršajā un vienkāršo brīnumainajā paver takas uz dažādām šī sapņa interpretācijām. Iespējams, ceļiniekam noderēs katra dzejoļa un cikla totēms jeb vāze, kas nes konkrētā teksta gaudas. Kā jau dzejā ierasts, viss reizē ir un nav tieši tāds, kā izskatās, un autore ir nepārprotami labās attiecībās ar šo mistēriju. Krājumu izdevis apgāds "Neputns".

Konstantīns Pēkšēns ir viens no visu laiku ievērojamākajiem latviešu arhitektiem. Šogad klajā nāca rakstu krājums „Konstantīns Pēkšēns un viņa laiks”. Krājumā apkopoti starptautiskas zinātniskas konferences raksti, aptverot plašu tēmu loku, tomēr koncertēti uz Pēkšēna personību un uz nacionālā kontekstā svarīgiem jautājumiem. Krājumā arī bagātīgs vizuālais materiāls. Kopā ar mākslas vēsturnieci Silviju Grosu, kā arī  vēsturnieku un mākslas zinātnieku Rihardu Pētersonu akcentējam mazāk zināmo par Konstantīnu Pēkšēnu.  Starp rakstu krājuma „Konstantīns Pēkšēns un viņa laiks” autoriem arī ārzemju pētnieki, kas ļauj palūkoties uz 19. / 20.gadsimta miju no cita skatu punkta.

Šogad darbu uzsākusi jauna mākslas grāmatu izdevniecība "Entropy.press", ko dibinājušas vizuālā māksliniece Katrīna Marta Riņķe un grafikas dizainere un tēlniece Anna Priede. Diezgan ambiciozs solis Latvijas nelielajā mākslas grāmatu tirgū Par laikmetīgās mākslas dokumentēšanu un aktīvu līdzdalību procesos Kultūras rondo saruna ar Katrīnu Martu Riņķi. "Vairāki iemesli, un arī ļoti konsekvences izvēles, kuru rezultātā un pāris sarunu ietekmē, kā arī mēnešiem garās pārdomās pēc maģistra studiju beigšanas es sapratu, ka vēlos izveidot kaut ko, kas ir ļoti augstu pievienoto vērtību," tā par izvēli veidot izdevniecību atklāj Katrīna Marta Riņķe. "Ja man ir jātērē sava enerģija un jāieliek savs radošais gars, vai arī domas kaut kur, tad es vēlos, lai tas ir kaut kas, kas pienes ļoti augstu vērtību ne tikai man, bet arī citiem. Man bija sajūta, ka, to darot Latvijas kontekstā vai ļoti mazā cilvēku grupā, kas nav varbūt Rietumeiropa vai cita veida apstākļi, kur kultūra un literatūra jau ir ļoti bagāta un pieejama, ka tam būtu daudz augstāka vērtība. Tas ieguldījums tad būtu nopietnāk novērtēts un tam būtu lielāka nozīme." Kāda ir tā niša, ko jūs ieraudzījāt mākslas grāmatu ainavā? Kas jūs ar Annu arī iedrošināja spert šo soli un saprast,- jā, mēs varam pienest kaut ko savu?  Katrīna Marta Riņķe: Nav tā, ka Latvijā nebūtu mākslas grāmatu izdevniecības vai vietas, kur apskatīt, izlasīt mākslas grāmatas. Bet mēs pamanījām, ka Latvijā nav vietu, kas būtu tikai un vienīgi uz to vērstas - uz mākslas grāmatām. Ne tikai vietējiem darbiem, bet arī ārzemju mākslas grāmatām. Tāda veida pieejamības nav. To es ļoti novērtēju un izjutu studiju laikā Ģentē, ka man bija pieeja mākslas grāmatu bibliotēkai, kur es varēju izlasīt Marka Rotko vēstules un dienasgrāmatas draugiem, arī Donalda Džada, mākslinieka, gleznotāja, pierakstu un citu pasaulē ievērojamu cilvēku domas. Tāda veida dokumentēšana vai pieeja mākslinieka redzējuma izprašanai bija man ļoti nozīmīga. Mēs runājam par to ar Annu. Arī citi draugi arī tika iesaistīti, Aleksejs Muraško, kas ir grāmatu dizaineris, kas arī ļoti atbalsta šo izdevniecību un kuram ļoti rūp grāmatas un to dizains un kvalitāte. Arī arhitekts, mākslinieks Pauls Rietums sākotnēji bija iesaistīts sākumā. Tā pamazām šī ideja apauga. Protams, tas balstījās arī uz manu izvēli pārcelties uz Latviju un tad pievērsties lietām, kas man ir svarīgas. Man ir jāpateicas arī Jūlijai Berkovicai no ISSP un Kamilai Kūnai, kuras arī palīdzēja man veikt šīs izvēles un pievērsties tam, kas ir nozīmīgs un svarīgs. Izdevniecības veidotāju mērķis ir dokumentēt laikmetīgās mākslas un citu radošo sfēru norises, kā arī veicināt mākslas izdevumu pieejamību Latvijā un Baltijā. "Entropy.press" meklē jaunas un neierastas publikāciju formas un aicina autorus iesniegt grāmatu manuskriptus vai uzmetumus vizuālajā mākslā, fotogrāfijā un grafikas dizainā. Izdevniecība aicina māksliniekus iesniegt grāmatu manuskriptus vai uzmetumus kādā no trīs kategorijām: vizuālajā mākslā, fotogrāfijā vai grafikas dizainā. Pieteikumā jāiekļauj: īss projekta apraksts; manuskripts, uzmetums vai koncepcija; radošās darbības CV un kontaktinformācija. Manuskriptam vai uzmetumam nav noteikta formāta vai apjoma — var iesniegt tekstus, attēlu sērijas, maketa skices, vizuālas koncepcijas, grafiskus paraugus u.c. Svarīgi, lai materiāli žūrijai ļautu saprast izdevuma ieceri un struktūru. Konkurss neparedz finansiālu balvu, tā mērķis ir veicināt jaunu, inovatīvu un eksperimentālu mākslas publikāciju tapšanu Latvijā, atbalstot māksliniekus un mākslas grāmatu dizainerus, kuri pēta grāmatu kā mediju. Plānots, ka izdevniecība ar atlasītajiem autoriem vienosies par tālāku sadarbību un publikācijas procesu, noslēdzot atsevišķu līgumu. Konkursa termiņš — 2026. gada 23. janvāris. Pieteikumu iesniegšana un konkursa nolikums — "Entropy.press" mājaslapā. "Es sagaidu, ka mākslinieki nenoslinkos, saņemsies un sagatavos PDF dokumentu un piedāvājumu, kas dot viņiem iespēju izmantot "Entropy.press" kā audeklu vai mediju, lai pastiprinātu savu radošo darbību. Ne tikai atskatītos uz to, kā izskatās viņu darbi varbūt plašākā kontekstā, bet arī atskatītos uz to, kas ir bijis ļoti labs un foršs un varbūt ko ir iespējams attīstīt, un tā rezultātā dokumentēt lietas, kas ir svarīgas, un dokumentēt darbus, vārdus, tekstus," vērtē Katrīna Marta Riņķe. "Ļoti daudzi mākslinieki arī raksta, par to runā muzeja darbinieki Elita Ansone, Māra Lāce. Daudzi mākslas vēsturnieki, kritiķi ir teikuši, ka ir daudz skaistu tekstu mākslā no māksliniekiem arī Latvijā. Bet šī problēma netiek risināta. Šis ir mēģinājums to risināt, publicējot dzīvo mākslinieku vizuālos teksta, fotogrāfijas, grafiskā dizaina, glezniecības darbus." Izklausās ļoti apņēmīgi, bet arī ārkārtīgi darbietilpīgi. Vai nav bail, žargonā runājot, aplauzties? Katrīna Marta Riņķe: Tieši tāpat kā kandidējot uz priekšsēdētājas amatu Cēsu novada Jauniešu domē. Tas ir diezgan traks gājiens. Varbūt ne visi to varētu uzņemties vai izdarīt. Sliktākais gadījums būtu nemēģināt un padoties, un to es neredzu kā iespēju. Labāk ir mēģināt.   

Kas ir vīrišķība dejas pasaulē, kas ir ķermenis dejā un ko šis ķermenis pauž? Atbildes uz šiem jautājumiem meklējiet fotogrāfes Aigas Rēdmanes izstādē „Dejot”. Vairāku gadu garumā fotografējot vīriešus dejotājus un rādot pietuvinājumu, ķermeniskumu, fotogrāfe Aiga Rēdmane apliecina spilgtu rokrakstu. Savukārt izstādes kuratore Iveta Gabaliņa aicina aizdomāties par vīrišķības robežu nepastāvību, vērojot vīriešu dejotāju ķermeņus. Izstāde „Dejot” skatāma laikmetīgajai fotogrāfijai veltītajā izstāžu telpā - ISSP Galerijā līdz 2026. gada 6. februārim.

No 29. novembra līdz 7. decembrim Rīgā un citviet Latvijā norisinās 30. starptautiskais literatūras festivāls "Prozas lasījumi", kuru šogad caurvij jautājums "Kā tev iet?". Par "Prozas lasījumu" pirmsākumiem pagājušā gadsimta 90. gados un par festivāla nozīmi pašreiz tā 30. jubilejā Kultūras rondo vaicājam rakstniekiem Ievai Melgalvei, Osvaldam Zebrim un  Arno Jundzem. Rakstniece Ieva Melgalve ir viena autorēm, kas iekļuva “Prozas lasījumu” konkursa finālistu pulkā un viņas stāsts jau izskanēja lasījumos vakar, 30. novembrī. Rakstnieks Osvalds Zebris šogad darbojas konkursa žūrijā un ir arī autors īsfilmai par “Prozas lasījumu” vēsturi. Arī rakstnieks Arno Jundze ir “Prozas lasījumu” žūrijā, vada Latvijas Rakstnieku savienību, kas organizē "Prozas lasījumus".  Jubilejas gadā festivāls piedāvā gan klasiskos prozas pasākumus, gan intrigu, kino elementus un notikumus dažādās kultūrtelpās. Jau tradicionāli decembra sākums Latvijas kultūras dzīvē saistās ar Prozas lasījumiem, kas no neliela Andreja Upīša dzimšanas dienai veltīta lasījumu vakara pārtapis literatūras festivālā. Nedēļas laikā norisināsies dažādi pasākumi, kuros ar savu jaunāko darbu vai tā fragmentu lasījumiem uzstāsies dažādu paaudžu rakstnieki. Prozas lasījumi notiek arī reģionāli – jau aizvadīti Vidzemes Prozas lasījumi, bet decembrī gaidāmi Latgales un Kurzemes Prozas lasījumi, kā arī Tukuma prozas fermentācijas finālistu lasījumi. Visi reģionālo lasījumu laureāti piedalīsies arī festivāla pasākumos Rīgā.  

Krišjāņa Valdemāra jubileja šogad kā Latvijas nominācija tiek daudzināta UNESCO svinamo gadadienu kalendārā. Kultūras rondo no jauna mēģinām saprast Krišjāņa Valdemāra nozīmi Latvijas kultūrvēsturē un arī mūsdienās.  Ēdolē, Tērbatā (Tartu) un Rīgā svin un atceras Krišjāni Valdemāru viņa 200. gadadienā. Starp vācbaltu un krievu kultūrām, viņš pie savas istabas durvīm Tērbatas universitātē uzliek uzrakstu „Latvietis”. Un raksta hrestomātiskos vārdus: „Latvji, brauciet jūriņā, Zeltu vediet sētiņā”. Top lasīšanas pulciņi, avīzes, jūras skolas, kā arī „Baltijas jūras izsmelšanas biedrība”. Kultūras rondo tikai daži akcenti Krišjāņa Valdemāra darbībā un stāsts par to, ko varēs ieraudzīt izstāde Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja  izstādē „Krišjānis Valdemārs. Latvietis. Ledlauzis” un Ēdolē topošajā izrādē. Studijā vēsturniece, ekspozīcijas „Krišjānis Valdemārs. Latvietis. Ledlauzis" veidotāja Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā Nadīna Rode, bibliokuģa „Krišjānis Valdemārs” dalībnieks, Valdemāra pētnieks Gints Šīmanis, grāmatas „Krišjānis Valdemārs. Dzīves hronika” sastādītājs Edmunds Krastiņš un aktrise Zane Jančevska, kas Ēdolē iestudē izrādi „Valdemārs Ēdolē”. -- Par Krišjāni Valdemāru saruna arī raidījumā Augstāk par zemi.  

Vairāk nekā gadu komponiste Anna Fišere pavadījusi, kā pati saka, „sintezatoru paradīzē”: Latvijas elektroniskās mūzikas instrumentu ražotāja „Erica Synths” mākslinieku rezidencē viņa komponēja skaņdarbu sintezatoru orķestrim. Tajā satiekas astoņi mūziķi no akadēmiskās un elektroniskās mūzikas pasaules, raugot paplašināt klausītāju skaņu pieredzi un lauzt stereotipus par sintezatoriem kā konkrēta žanra instrumentu. Skaņdarbs „Noesis” pirmatskaņojumu piedzīvos 30. novembrī Hanzas peronā, kur sintezatoru saspēli varēs ne vien dzirdēt, bet arī vērot instrumentu lielo daudzveidību.  Mēģinājumā diriģents Artūrs Gailis saskaņo astoņu mūziķu darbu pie sintezatoriem, no kuriem daudzi absolūti neatgādina sintezatorus klasiskā izpratnē – taustiņu vietā ir pogas, slēdži un vadi. Daudz, daudz vadu. Un daudz klasiskās mūzikas atskaņojumam neierastu svešvārdu. Jaundarba mēģinājumi notiek elektronisko mūzikas instrumentu ražotāja „Erica Synths” studijā Ķīpsalā. Uzņēmums šurp pārcēlies pirms diviem gadiem no Andrejsalas, uzceļot paši savu ideālo pasauli – telpas darbiniekiem, studiju koncertiem, telpu mākslinieku rezidencei un lielu virtuvi, kurā paši gatavo ēst un veido tam pat atsevišķu „Instagram” kontu. Kamēr mūziķi mēģina, „Erica Synths” dibinātājs Ģirts Ozoliņš iepazīstina ar uzņēmuma mājvietu, kurā iekārtota arī rezidences studija mūziķiem. Fonā mūs pavada no studijas nākošās skaņdarba „Noesis” skaņas. Tieši pateicoties Ģirta Ozoliņa ierosmei, Anna Fišere šeit rezidencē radījusi jaundarbu sintezatoriem. Viņa pie tā strādājusi veselu gadu. Ozoliņu uzrunājuši drosmīgie elektroniskās mūzikas risinājumi iepriekšējos Annas Fišeres skaņdarbos, un vadījusi arī vēlme veidot ciešāku sadarbību ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju, kuras rīkotajam mūsdienu mūzikas festivālam „deciBels” Fišere ir mākslinieciskā vadītāja.  Annas Fišeres jaundarba „Noesis” pirmatskaņojums – 30.novembrī Hanzas peronā. Bet šī koncerta pirmajā daļā dzirdēsim Igaunijas elektroniskās mūzikas leģendas Svena Grinberga (Sven Grünberg) skaņdarbus Igaunijas Elektroniskās mūzikas savienības ansambļa sniegumā.

Izdevniecība "Orbīta" klajā laidusi amerikāņu kulta autora Pola Boulza leģendāro romānu "Debesu patvērums", kas iekļauts labāko angliski sarakstīto darbu topā. Dens Dimiņš atzīst, ka piekrīt tam, ka "Debesu patvērums"ir Boulza pazīstamākais romāns, bet "negribas kārt tādas birkas un teikt - labākais vai leģendārākais, bet tas ir Pola Boulza nozīmīgs un viņa daiļradē centrāls romāns". Stāsts par amerikāņiem, kas beg ne tikai no kara, bet arī krīzes savās attiecībās, no krīzes katram pašam sevī. "Savā ziņā tas ir romāns par identitāti un savas būtības meklējumiem," vērtē Dens Dimiņš "Romāns ir ļoti izziņas bagāts." Pols Boulzs (Paul Bowles, 1910–1999) ir nozīmīgs amerikāņu rakstnieks, tulkotājs un komponists. Viņš ilgus gadus dzīvojis Tanžerā (Marokā), un tur gūtā pieredze jūtami ienākusi arī autora eksperimentālajā romānā “Debesu patvērums” (The Sheltering Sky). Tas ir Boulza debijas romāns, kas iznāca 1949. gadā un ar kuru viņš uzreiz sasniedza savas slavas virsotni un popularitāti. 1990. gadā pēc romāna motīviem tapa itāļu kinorežisora Bernardo Bertoluči filma ar tādu pašu nosaukumu. Šis Pola Boulza romāns ir iekļauts gadsimta romānu izlasē starp simts labākajiem 20. gadsimta angliski sarakstītajiem literārajiem darbiem.

Lelles kā viens no protestu kultūras simboliem ir Latvijas Leļļu teātra jaunākās izrādes pusaudžiem un pieaugušajiem „Nē! Nē! Nē!” centrā. Ar to leļļu teātrī debitē jaunā režisore Veronika Abdul-Visocka, aicinot paskatīties uz lellēm ne vien kā uz bērnu rotaļlietām, bet kā uz figūrām, caur kurām ļaudis gadsimtiem ilgi protestējuši pret netaisnību. Šī ir arī Latvijas Leļļu teātrī spēlējošās poļu aktrises Malgožatas Apses pirmā monoizrāde. Izrādes ritmu aktrise Malgožata Apse pavisam burtiski uzdod uz bungām, kas ir viens no pazīstamākajiem protestu skaņas simboliem. Bungu balss ir skaļāka par cilvēka balsi, bet lelle var pacelties virs pūļa un pateikt to, ko nevar cilvēks. Lelles šajā izrādē rauga izstāstīt pašas savu vēsturi, kas sniedzas tālu ārpus rotaļlietas statusam un aicina aizdomāties, ka arī karnevāls savulaik bija protesta forma. „Es varu izmantot savu nezināšanu arī kā spēku,” saka režisore Veronika Abdul-Visocka, kurai šī ir debija leļļu teātra žanrā. Viņa šogad ieguvusi maģistra grādu Amsterdamas Mākslu universitātes Teātra un dejas akadēmijā, un savu pirmo izrādi Latvijas Leļļu teātrī izmantojusi kā iespēju paraudzīties uz lellēm un leļļu teātri no malas. Izrāde “Nē! Nē! Nē!” tiek ieteikta skatītājiem no 16 gadu vecuma, bet tā nav veidota specifiski pusaudžu auditorijai. Izrāde Latvijas Leļļu teātra Kamerzālē priekškaru vērs 28. novembra vakarā, ik reizi atklājot protesta leļļu vēstures stāstu pavisam nelielai 25 skatītāju auditorijai.

Jauna kultūras telpa Reformātu baznīcā. Pirmajā adventē tā kļūs par mājvietu multimediālai gaismas izrādei "Interlude". Sastapsies māksla, tehnoloģijas un dievnams. Kultūras rondo saruna ar idejas autoru, viedo tehnoloģiju uzņēmuma "Solavi" vadītāju Intu Bērziņu un multimediju mākslinieku, vizuālā koncepta autoru Māri Kalvi. Reformātu baznīcas majestātiskās telpas atdzīvojas meditatīvā multimediju ceļojumā, kur Kaspara Zemīša ģitāras un Valsts Akadēmiskā kora “Latvija” trīsdimensiju skanējums saplūst ar Māra Kalves mākslas projekcijām. Izrādes skaniskais pamats ir Kaspara Zemīša Mesa ģitārai un korim "Mana lūgšana", kuru viņš diriģenta Māra Sirmā aicināts savulaik rakstīja Valsts akadēmiskajam korim "Latvija". Mesa skanēs digitālā atskaņojumā, skaņu režisors Ernests Ansons veido telpisku skaņu.  "Unikāli ir tas, ka ieraksts, ko izmantosim, tika veikts tieši šinī telpā," papildina Māris Kalve. Māris Kalve stāsta, ka izrādē saplūst gan filmētais materiāls, gan 3D animācija, klasiskā animācija un mākslīga intelekta algoritmi. "Kopumā vizuālā valoda ir konservatīva, jo man vadmotīvs ir mūzika, kas pasaka priekšā gan kompozīciju raksturu, gan dinamiku. Gan pati telpa, Reformātu baznīca, ir pateicīga šādam žanram, jo ir nepārsātināta ar arhitektoniskiem interjera elementiem, ir pietiekami askētiska. Mums ir kur izvērsties." Ints Bērziņš atzīst, ka bijis liels izaicinājums tieši Vecrīgā atrast pietiekami askētisku telpu, kur izvērsties un projicēt. "Mēs, tehnoloģiju cilvēki, sakām, lai redzētu gaismu, ir vajadzīga tumsa. Līdz ar to šo telpu vajadzēja aptumšot. Mēs esam to "uzlabojuši" ar dažādiem akustiskiem aizkariem, ar gaismu izolējošiem aizkariem un tehnoloģijām," papildina Ints Bērziņš. Baznīca ir Lutera akadēmijas pārziņā un piekrita un atbalstīja ieceri. "Mēs vēlējāmies atdzīvināt šo telpu," turpina Ints Bērziņš. "Netālu ir Rakstniecības muzejs. Jāatzīst, ka daudz esot Mārstaļu ielā 6, blakus mājā praktiski, gandrīz nepamanīju, ka blakus ir Reformātu baznīca, majestātiska, skaista, grezna. Tas ir vēl viens iemesls vietas izvēlei - atdzīvināt, padarīt to dzīvu. Jo šī māja turpat bija un gaida, kad cilvēki tur atgrieztos. Ar ierakstu studiju "Melodija" tur bija koncerti, ieraksti, bet šobrīd tā ir vairāk neizmantota. Akadēmija bija ļoti priecīga, ka varam atdzīvināt."       

Sintija Kampāne-Štelmahere ir dzejniece un literatūrkritiķe. Publicējusies izdevumos “Domuzīme”, “Konteksts”, “Punctum” un “Strāva”. Tagad klajā nācis viņas debijas krājums “dārzs”. Kultūras rondo tiekamies ar autori. “Sintijas debijas krājums liek noticēt liriskās dzejas dzīvotspējai, smalkajam sīkstumam un spēkam.,” atzīst krājuma redactors Arvis Viguls. "Man ir dārzs," sarunā atklāj Sintija Kampāne-Štelmahere, kura savam krājumam devusi nosaukumu "dārzs".  "Dārzs, kurā ir sapnis par dārzu. Nav klasicisma jeb perfektais dārzs, turpina Sintija Kampāne-Štelmahere. "Mans dārzs nav ļoti sakopts. Tas ir dārzs, kurā var priecāties arī par savdabīgo, kur ienāk daba. Mans dārzs ir tādas, kas robežojas ar dabu, ar laukiem. tas nav gluži pilsētas dārzs, tas ir vairāk lauku dārzs."  

2023. gadā klajā nāca Dainas Tabūnas romāns „Raganas” par jaunas sievietes mēģinājumu nostāties uz kājām pēc sāpīgas šķiršanās. Nupat „Dirty Deal teatro” tapis literārā darba skatuves variants. Režisori Martu Elīnu Martinsoni interesē raganu tēma, tā iestudējumā vēlējusies runāt par sieviešu paaudzēm un par viņu dziednieciskām spējām. Otra svarīga tēma ir sievietes depresija, kā atrast ceļu atpakaļ pie sevis.

Rīgas laikmetīgās mākslas telpā aplūkojama mākslinieka Leonarda Laganovska izstāde "Tīrs griezums", kurā iekļauti gan pēdējo divu gadu laikā tapušie darbi, gan arī tāda Latvijas mākslas vēsturē hrestomātiska parādība kā “Filmas beigas” – glezna, kas 80. / 90. gadu mijā bija arī viens no laikmeta beigu simboliem.  Kultūras rondo par mākslinieku toreiz un tagad saruna ar gleznotāju Leonardu Laganovski un izstādes kuratoru Artūru Virtmani. Leonarda Laganovska izstāde "Tīrs griezums" aplūkojama līdz 2026. gada 11. janvārim.

Aizvadīta gadskārtējā "Spēlmaņu nakts" ceremonija, kurā apbalvoti 2024./ 2025. gada teātra sezonas labākie iestudējumi un individuālie sniegumi. Kultūras rondo komentāri un emocijas pēc balvas pasniegšanas.  Vērtē "Spēlmaņu nakts" žūrijas pārstāves - teātra kritiķe un zinātniece Zane Radzobe un māksliniece Sandra Krastiņa, abas turpina darbu arī vērtējot jauno sezonu, teātra kritiķe un arī Kultūras ministrijas  Kultūrpolitikas departamenta Nozaru politikas nodaļas referente Andra Rutkēviča. Lielāko balvu skaitu par darbu aizvadītajā sezonā – trīs žūrijas piešķirtās "Skatuves naglas" – saņēma "Dirty Deal Teatro" iestudējums "Alfas", kas ieguva balvu kā gada mazās formas izrāde, tās režisors Valters Sīlis atzīts par gada režisoru, savukārt komponists Edgars Raginskis saņēma balvu kategorijā "Gada jaundarbs mūzikā vai muzikālais noformējums". Par gada lielās formas izrādi žūrija atzinusi Dailes teātra "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem".

Šoruden Rīgā varēja sastapt sociāli un politiski asu izrāžu veidotāju, vienu no nozīmīgākajiem 21. gadsimta režisoriem Milo Rau. Novembra sākumā Rīgā, Dailes teātrī, notika Eiropas teātru apvienības starptautiskā konference un „STAGES” forums. Konferencē piedalījās teātru profesionāļi no daudzām valstīm, starp viņiem režisors un Vīnes teātra festivāla mākslinieciskais vadītājs Milo Raus (Milo Rau). Viņš ir šveiciešu režisors, dramaturgs, žurnālists, jaunā reālisma pārstāvis un, starp citu, zināms Latvijas skatītājiem, jo viņa darbi rādīti festivālā  "Homo novus".  Viens no jautājumiem režisoram bija par pašreizējām tendencēm Eiropas skatuves mākslā. Milo Rau: Manuprāt, piemēram, Lukaša Tvarkovska izrāde „Orākuls” skaidri parāda, ka skatuves māksla ir ļoti daudzveidīga. Tajā apvienojas mūzika, deja, vizuālā māksla, kino, teksts, aktierspēle, viss kopā. Tāds virziens šodien ir ļoti izplatīts. Tā ir joma, no kuras es nāku kā eksperimentāla teātra veidotājs, un šodien gandrīz viss tāds ir. Man tas ļoti patīk. Mēs šeit, Eiropas teātru apvienības starptautiskajā konferencē, spriedām par to, kā mēs varētu piesaistīt teātrim plašu sabiedrību. Tas ir sens sapnis. Es domāju, ka teātris tika radīts, lai atspoguļotu pasauli. Ja uz to nāk tikai vidusšķira, izglītoti cilvēki, tad tu neatspoguļo visu pasauli. Tu to vari atspoguļot tikai tad, ja uz skatuves uzaicini dažādus cilvēkus. Tāpēc, piemēram, mēs iestudējām „Tita žēlsirdību” („Clemenza di Tito”), kas ir liela Mocarta opera, un kur vajadzīgi pasaules labākie dziedātāji, bet es arī gribēju, lai tur būtu Vīne, tāpēc uzaicināju Vīnes iedzīvotājus. Solisti dzied, kamēr šie cilvēki stāsta savus dzīves stāstus. Tas ļoti labi sader kopā, un es domāju, kā atgriezt mākslu tur, no kurienes tā nāk – realitātē. Tāda ir mana vēlēšanās.

Pēc nedēļas, 29. novembrī, sāksies festivāls "Prozas lasījumi". Šogad tas notiks jau 30. reizi. Kultūras rondo studijā viesojas trīs rakstnieki – šī gada "Prozas lasījumu" stāstu konkursa dalībnieki Mārtiņš Pommers un Inga Pizāne, kā arī Džena Andersone, kura konkursa stāstus lasīja, vērtēja, un viņai pašai nupat iznācis jauns romāns – "Demiurgs". Ar ko mūsdienās lasītāja uzmanību piesaista „Prozas lasījumu” autori? Šogad festivāla “Prozas lasījumi 2025” stāstu konkursam iesūtīts 121 stāsts. Konkursa devīze – jautājums “Kā tev iet?” – rosinājusi autorus reflektēt gan par personiskiem pārdzīvojumiem, gan par sabiedrības noskaņojumu. Tomēr, kā atzīst žūrija, šī gada iesūtīto darbu kopaina bijusi daudzveidīga un brīžiem arī pretrunīga. Konkursa žūrijā darbojās Arno Jundze, Osvalds Zebris, Džena Andersone un Ilmārs Šlāpins, kuri rūpīgi izvērtēja katru darbu, meklējot tajos gan valodas spēku, gan oriģinālu skatījumu. Pēc ilgām diskusijām atlasīti 12 finālisti, kuru stāsti tiks atskaņoti festivāla pasākumos. 12 finālisti Anta Priedīte – “Slaktiņa dievi” Dace Bargā – “Kā man iet?” Evita Hofmane – “Nabassaite” Gusts Ābele – “Kamēr neatvelk aizkarus, viņš domā, ka ir nakts” Ieva Bite – “Stāsts Mums iet ļoti, ļoti labi” Ieva Melgalve – “Laimes atmazgāšana” Inga Pizāne – “Tēvs” Jaroslavs Priedeslaipa – “Gunča nemirst” Lea Vinks – “Labi” Lelde Jauja – “Apvainošanās ir izrāde, ko režisē skumjas” Lolita Tomsone – “Viens vīrs un viens vārds” Mārtiņš Pommers – “Balodis un tauriņš” Finālistu lasījumi notiks 29. un 30. novembrī bārā “1983”, un pēc stāstu noklausīšanās žūrija lems par šī gada konkursa uzvarētāju. Uzvarētājs tiks paziņots festivāla noslēguma pasākumā un saņems 500 eiro balvu, kā arī iespēju nākamvasar uzturēties un strādāt Dubultu Rakstnieku namā. Stāstu konkurss un lasījumi ir daļa no literārā festivāla “Prozas lasījumi”, kas katru decembri pulcē rakstniekus, tulkotājus un lasītājus, lai svinētu latviešu prozas daudzveidību un dzīvīgumu. Festivālā notiek autoru uzstāšanās, tikšanās ar lasītājiem, literāras diskusijas un tulkotāju lasījumi, veidojot platformu gan pieredzējušiem, gan jaunajiem autoriem.

Suiti un Suitija, Zemgales krieviņi, Ludzas igauņi, Abrene, Augšzeme, kuršu ķoniņi, Kurzemes lībieši, Leišmale, Lejaskurzeme, Malēnija, Piebalga, Vidzemes lībieši un vendi. Par maznovadu daudzviedību, vēsturi un tradīcijām Kultūras rondo studijā pārrunājam ar grāmatas “Latvijas kultūrvienības jeb mazie novadi” autori Janīnu Kursīti.