Kultūras Rondo

Par to, ka visiem vajag naudu, laikam būtu grūti strīdēties. Bet kādās ziepēs var iekulties, ja to nolemj risināt, aptīrot boulinga zāli? „Visiem vajag naudu” ir laupīšanas komēdija, ko uzņēmis režisors Kristiāns Riekstiņš. Kristiānu Riekstiņu pirms apmēram astoņiem gadiem sauca par jauno režisoru. Tajā laikā viņš izveidoja īsmetrāžas spēlfilmu “Eva”, guva iespēju to izrādīt arī kinofestivālā Kannās. Šobrīd pienācis laiks uz lielajiem ekrāniem izrādīt viņa pirmo pilnmetrāžas darbu “Visiem vajag naudu”, kurā viena no galvenajām lomām dota aktrisei Agatei Marijai Bukšai un arī viņai šī ir debija pilnmetrāžas kino. Viņa saspēlējās ar Kārli Dzintaru Zahovski. Ar filmas “Visiem vajag naudu” radošo komandu tikās Una Zvejniece, atklājot vairāk nekā filmas stāstu par jaunu aktrisi Paulu un viņas draugu Kasparu.

Fotogrāfija kā stāstnieks. Par fotogrāmatu un tās īpašo vietu  izdevējdarbības žanrā, un fotogrāfu Vinitas Vilcānes-Krilovas un Georga Avetisjana sadarbību, izdodot Džeimsam Krogzemam veltīto fotogrāmatu „Brīvības meklējumi. 2. daļa”, pārrunājam Kultūras rondo. Mazliet par pašu grāmatu. Tās centrā ir Vinitas radinieks – gleznotājs, ceļotājs, dēkainis Džeimss Krogzemis. Daudzi Latvijā viņu iepazina pēc grāmatas „Klaidonis”, ko viņš sarakstīja par savu neparasto dzīvi uz baržas Parīzē, Sēnas upes krastā, un Anša Epnera filmas „Atvadas no Klaidoņa” – Klaidonis bija baržas nosaukums. Dzimis Latvijā 1925. gadā, devies trimdā, ASV ieguvis maģistra grādu biznesa vadībā un doktora grādu ģeogrāfijā, viņš 70. gados kopā ar dzīvesbiedri Diānu Rovu pārdeva iedzīvi un pārcēlās uz Eiropu. Fotogrāmatas nosaukumā liktie vārdi „brīvības meklējumi” bija Džeimsa Krogzemja dzīves pamatā. Tāpēc pirms sarunas ar izdevuma autoriem ieklausāmies paša Džeimsa Krogzemja balsī – tas ir fragments no raidījuma "Monopols" 2009. gadā, kur viņš atbild uz raidījuma vadītāja Kaspara Zlidņa jautājumu – kas, viņaprāt, ir klaidonis. Fotogrāmatas „Brīvības meklējumi 2.daļa” atklāšana plānota decembra vidū, kad Džeimsam Krogzemim apritētu 101.

Pirms gada pirmo Vijas Celmiņas fonda stipendiju ieguva māksliniece Ieva Putniņa. Ieva galvenokārt strādā eļļas glezniecības tehnikā, taču viņas kompozīcijās sastopami arī tēlniecības un objektu elementi. Šobrīd Ievai saspringts laiks, jo notiek gatavošanās divām jaunām izstādēm. Viena no tām būs atjaunotajā mākslas muzejā "Arsenāls" nākamā gada rudenī. Kāds māksliniecei bijis gads, kopš iegūta balva radošai brīvībai?

28. septembrī Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā notika Vijas Celmiņas fonda stipendijas pasniegšanas svinīgā ceremonija. Šogad to ieguva māksliniece Dzelde Mierkalne. Viņas rokrakstu pasvītro interese par formas un grafikas saplūsmi senā marmora imitācijas tehnikā. Kultūras rondo tiekamies ar laureāti. Šoreiz stipendijas ieguvēja ir Dzelde, bet sarunas beigās viņa atzīst, ka nākotnē, lai arī pagaidām vēl nezina kādā veidā, arī pati gribētu palīdzēt mākslas pasaulei plaukt. -- Vijas Celmiņas stipendija ir rets tik dāsna mecenātisma žests Latvijas mākslā. Šogad stipendijai bija pieteikušies 96 pretendenti. Vispirms mākslinieku radošās biogrāfijas, atsūtītos portfolio un motivācijas pamatojumus izvērtēja  stipendijas Latvijas žūrija, kas atlasīja 11 finālistus, kuru darbi tika nodoti Vijas Celmiņas fonda žūrijai ASV. Uz stipendiju varēja pretendēt jebkurā vizuālās mākslas medijā strādājoši autori. Pieteikumos dominēja glezniecība un jaukta tipa instalācijas, ietverot visdažādāko materiālu priekšmetus, digitālus attēlus un video darbus.

Septembris bijis blīvi piepildīts ar dažādiem kultūras notikumiem. Kultūras rondo runājam ne tikai par kultūras politiku, bet arī saviem izcēlumiem kultūras telpā dalās Latvijas Sabiedriskā medija kultūras žurnālisti Anete Ašmane-Vilsone un Jānis Lācis, teātra zinātniece, mūzikas un teātra kritiķe Lauma Mellēna-Bartkeviča un kino zinātniece, žurnāla "Kino Raksti" līdzredaktore Elīna Reitere. Septembris Latvijas kultūrā ierasti ir mēnesis, kurā ir neiespējami visu paspēt dzirdēt, redzēt, apskatīt. Septembris ir jaunā teātra festivāla „Homo Novus”,  Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma „BalticSeaDocs”, laikmetīgās mākslas festivāla „Survival Kit” mēnesis; teātri nodod vērtējumam savas jaunās sezonas pirmās pirmizrādes, pie kino skatītājiem nonāk visu vasaru gaidītas filmas. Septembris, protams, ir arī Dzejas dienu laiks. Un šogad tam visam klāt vēl nāk arī priekšvēlēšanu fons un jautājumi par kultūrpolitikas prioritātēm topošo politiķu vidū.

Siguldas novads vēlas dzejnieci Valdu Mooru atkal saukt par savējo. Tostarp, atbalstot trimdas dzejnieces, dziesmas "Zilais lakatiņš" vārdu autores, dzejas izlases iznākšanu grāmatā "Atmiņā lakatiņš zilais". Par dzejnieci Andas Buševicas stāsts rubrikā "Vienā laivā". -- Šoruden plānots Valdai Moorai veltīts pasākums viņas dzimtajā Lēdurgā, datums vēl nav precizēts.

Augusta beigās Helsinkos kopīgā laikmetīgās mākslas izstādē "Latvieshi International" satikās seši dažādās valstīs dzīvojoši latviešu mākslinieki. Un kopā pētīja ideju par fona troksni – gan gluži fizisku, gan metaforisku, ar ko ikdienā pārsvarā jau neapzināti sadzīvojam mēs visi. Arī Kultūras rondo bija iespēja būt klāt šai izstādē un neparastā skaņas performancē, ko tai veidoja mūziķi no dažādām pasaules malām.  

Ģitārists Gints Smukais nupat kā izdevis jaunu albumu “Ekspresijas 1”. Tajā iekļauti pēdējos piecos gados veidoti divi citu autoru skaņdarbu aranžējumi un desmit oriģinālkompozīcijas, kas ierakstītas gan vienatnē, gan sadarbojoties ar citiem mūziķiem. Tostarp, ar reperi ansi, saksofonistu Arti Gāgu, čellisti Ernu Daugavieti, kā arī ģitāristiem Rihardu Lībieti un Jāni Kalniņu. Kādas tēmas urda viņā vēlmi rakstīt mūziku? Kāpēc naktī jāceļas un jāskrien spēlēt nosapņotās kompozīcijas?

No 26. septembra līdz 2027. gada 3. janvārim Mākslas muzeja "Rīgas birža" Lielajā zālē norisināsies izstāde “Pilnības rags. Muzeja kolekcija”. Tā pievēršas pilnības raga simbolikai dažādās kultūrās un reliģijās, vienlaikus izjautājot muzeju kā institūciju. Kas muzejs ir šodien - kādas un kam tiek veidotas ekspozīcijas; vai jebkas var kļūt par eksponātu? Vai pilnības ragam ir arī ietilpības robeža? Ekspozīcijas pamatā ir muzeja kolekciju darbi, kuri vai nu gadu desmitiem, vai nekad līdz šim nav bijuši pieejami apmeklētājiem.  Kultūras rondo saruna ar divām no izstādes kuratorēm – Vitu Birzaku un Kristīni Mileri, kā arī filozofu Tomu Babincevu no žurnāla "Tvērums", kam ir svarīga loma šīs izstādes publiskajā programmā. Vārdus – pilnības vai pārpilnības rags – mēs nereti lietojam, lai pozitīvā ziņā apliecinātu teju neierobežotu garīgo vai materiālo labklājību, bet kas notiek, kad šim vārdu savienojumam pieķeras muzejs? Vai arī pats muzejs ar savu krājumu ir pilnības rags, no kura skatītājiem redzama vien neliela daļa? Šos jautājumus interesantā un pārdomas rosinošā jaunā izstādē uzdod Mākslas muzejs "Rīgas birža". Pilnības raga ideju tas apskata ne vien savās daudzveidīgajās kolekcijās – no antīkās mākslas līdz Āzijas mākslai, bet arī vērš skatu pats uz sevi un aicina domāt, kas dažādos laikos noteicis, ko uzskatām par vērtīgu un krājamu.  

Ieskatāmies aktrises Sandijas Dovgānes radītajā vizuālā teātra izrādē “ieelpa:izelpa”. Šajā iestudējumā par galveno varoni kļūst cilvēka elpa, aktrise pēta materialitāti, balsi un elpu starp ieelpu un izelpu. Vajadzīga un unikāla pieredze – tā pēc vizuālā teātra izrādes “ieelpa:izelpa” atzīst skatītāji. Sandija Dovgāne, kura ir gan idejas, gan mūzikas autore, arī režisore un izpildītāja, izrādē pēta materialitāti, balsi un elpu starp ieelpu un izelpu. Darbošanos vizuālā teātra žanrā Sandija uzskata par atgriešanos pie sākotnes, kad studēja Kultūras akadēmijā dramatiskā teātra aktieru programmā ar specializāciju leļļu teātra mākslā. “ieelpa:izelpa” tapusi Ģertrūdes ielas teātrī. Vizuālā teātra izrādi “ieelpa:izelpa” rāda šovakar Ģertrūdes ielas teātrī, pēc tam 30.un 31.oktobrī.  

Britu režisors Rasels Dīns (Russell Dean) atbild uz Kultūras rondo jautājumiem par savu iestudējumu Latvijas Leļļu teātrī “Parks, soliņš un kaka”. Tā ir fiziska situāciju komēdija bez vārdiem, kurā caur maskām, kustību un ikdienišķām situācijām atklājas cilvēku attiecību komiskā un absurdā puse. Vai esat kādreiz domājuši, kāda saistība leļļu teātrim, reklāmām un politikai? Tie visi tiecas mums pārdot stāstus un spēlējas ar mūsu smadzeņu instinktīvajām reakcijām, kas daudz ātrāk uztver emocijas, nevis loģiskus faktus. Leļļu teātrī viegli ļaujamies ilūzijai, ka lelle vai maska ir dzīva, jo šķietami redzam to kustamies, runājam un elpojam. Kāpēc par to ir interesanti domāt arī plašākā kontekstā? Par to saruna ar leļļu un masku meistaru no Lielbritānijas Raselu Dīnu, kurš nupat iestudējis izrādi Latvijas Leļļu teātrī. Viņš aicina paskatīties uz maskām un lellēm nevis kā tikai bērniem domātu izklaidi, bet kā uz ļaušanos spēlei ikvienam no mums. Un jā, varbūt šī apziņa, ka mēs ļaujamies spēlei, mums var palīdzēt labāk ieraudzīt, kad ar mums spēlējas arī ārpus teātra. Latvijas Leļļu teātris sācis sezonu ar Latvijas publikai neierastas formas izrādi – masku komēdiju bez vārdiem. Izrāde nav veidota speciāli bērniem, bet tiek piedāvāta kā stāsts dažādām paaudzēm, sākot no astoņu gadu vecuma. Tās režisors ir Lielbritānijā pazīstams un pieprasīts masku un teātra leļļu meistars, teātra kompānijas "Strangeface" mākslinieciskais vadītājs Rasels Dīns. Ar leļļu darināšanas meistarklasēm reiz jau viesojies Latvijā, tagad viņš atgriezies Leļļu teātrī kā režisors un iepazīstina skatītājus ar masku teātra pamatiem, ap kādu iemīļotu parka soliņu sapulcinot visdažādākos ļaudis – pedantisku parka uzraugu, bravūrīgus jauniešus, klaidoni, bezcerīgu romantiķi un citus.

Iespējams, komponistu darbu aranžijas un pārcēlumus attāli varētu salīdzināt ar literāru darbu tulkošanu un atdzejošanu. Smalks, virtuozs un neredzams darbs, kurā jāspēj atrast reizēm neesoši tilti starp valodām, vārdu spēlēm, gramatikas konstrukcijām… Ieraudzīt šo "oderi" mazliet ļāva diskusija Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, kurā par mūsdienu latviešu literatūras tulkotājiem, tulkotāja radošajiem un ētiskajiem izaicinājumiem sarunājās un klausītājus ar saviem stāstiem smīdināja Ieva Lešinska, Inga Ābele, Laura Vinogradova un Jānis Joņevs un Kaija Straumane no ASV. Saruna notika pasākumu ciklā „Starp valodām un kopienām”.

Atceroties komponistu Mārtiņu Braunu 75. dzimšanas dienā, Nacionālajā teātrī 24. septembrī pirmizrāde viņam un viņa teātra mūzikai veltīts koncertuzvedums "Tikšanās blūzs. Mārtiņam Braunam – 75". Kultūras rondo par tūkstošveidi Mārtiņu Braunu teātrī un teātra mūzikā pārrunājam ar iestudējuma režisori Ditu Lūriņu un komponistu Valdi Zilveri. Skan arī Mārtiņa Brauna mūzika, kura, kā ierakstā saka viens no jaunajiem aktieriem, nav grūta tad, ja to dzied ar jēgu. Ir uzaugušas jaunas paaudzes, kuras Braunu zina tikai kā vienas dziesmas autoru, ko dzied kā svinīgu mantru Mežaparka Lielajā estrādē, bet Brauns savā teātra mūzikā ir bijis īsts tūkstošveidis, kacinot un dumpojoties, stilizējot un rotaļājoties. Tāpēc jaunās skaņās vērienīgi izskanēs gan pazīstamas dziesmas, gan labi piemirsti skaņdarbi no izrādēm “Sirano de Beržeraks”, “Alberts”, “Blūzi” un “Mauglis”.

"Beidzot tas notika! Mazai sapnis ir izsapņots. Ir tieši tāpat, kā pēc Eirovīzijas, tas ir noticis un izdarīts, ir jāatgriežas realitātē un jādodas tālāk," par aizvadīto tūri bilst grupas "Tautumeitas" mūziķes. Etnomūzikas grupa „Tautumeitas” tikko atgriezušās no savas pirmās Eiropas tūres, kur ar savu mūsdienu latviešu etnomūzikas izjūtu iepazīstināja arī tūkstošiem klausītājus savā pirmajā Eiropas koncerttūrē. Viņas dzied gan latgaliski, kā arī latviski un angliski. Uzklausām mūziķu iespaidus. Stāsta Asnate Rancāne, Laura Līcīte un Annemarija Lintiņa. Lai arī "Tautumeitas" ir piedalījušās festivālos Eiropā, pārstāvēja Latviju Eirovīzijā un koncertējušas arī Āzijā, šī bija pirmā grupas tūre Eiropā. Viņas uzstājās Varšavā, Berlīnē, Prāgā un Vīnē.

Vai tā nav mazliet augstprātība – dzīvojot Rīgā, veidot izrādi par to, ko nozīmē būt latgalietim? Tas ir viens no jautājumiem, ko iestudējumā „Apjukušais bārns” sev uzdod aktieris Jānis Kronis. Dzimis Gaigalavā, skolā gājis Rīgā. Šī izrāde ir ļoti godīga viņa saruna pašam ar savu latgalisko identitāti. Savukārt saruna ar Jāni Kroni Kultūras rondo.

Kas notiek cilvēka dvēselē, kā tikt galā ar saviem iekšējiem konfliktiem – tas interesē režisoru Dmitriju Petrenko. Īru dramaturga Konora Makfērsona lugā “Mirdzošā pilsēta” atradīsit tieši to, jo visi notikumi un konflikti ir iekšēji. Par jauniestudējumu “Mirdzošā pilsēta” Dailes teātra Jaunajā zālē, arī par sezonas pirmajiem jauniestudējumiem Sidalinnas teātrī Tallinā uzzinām no režisora un Sidalinnas teātra mākslinieciskā vadītāja Dmitrija Petrenko.  Dailes teātra Jaunās zāles pirmo jauniestudējumu “Mirdzošā pilsēta” iespēja redzēt 25. septembrī, pēc tam 17.un 23.oktobrī.

Grūti noticēt, bet pagājuši jau gandrīz septiņi gadi, kopš skatītājiem ir slēgta izstāžu zāle „Arsenāls”. Taču – „Arsenāls būs!”. Ar šādu vadmotīvu sācies ceļš atpakaļ pie skatītājiem, kuriem „Arsenāla” durvis pēc rekonstrukcijas atvērs 2028. gada aprīlī. Šo atgriešanos ievada monumentāls izdevums par Arsenāla ēkas un izstāžu vēsturi. Par „Arsenālu” un tā vietu Rīgas vēsturiskajā centrā saruna ar Latvijas Vizuālās mākslas departamenta “Arsenāls” vadītāju Līnu Birzaku, grāmatas „Arsenāls” sastādītāju mākslas zinātnieci Elitu Ansoni un ekspertu Rīgas vēsturiskā centra plānošanas jautājumos Aigaru Kušķi. Sarunājamies gan par grāmatu, gan pašu „Arsenāla” ēku un arī publisko telpu ap to, kas arī ir iespējamu pārmaiņu priekšā. -- “Arsenāls būs!” ir Mākslas muzeja „Arsenāls” iesildošā programma, kas līdz atvēršanai 2028. gadā aicinās iepazīt tā identitāti, vērtības un nākotnes ieceres. Norišu kopums atklās sabiedrībai muzeja tapšanas aizkulises, ļaujot sekot līdzi kolekcijas, pastāvīgās ekspozīcijas un izstāžu programmas veidošanai, institūcijas pārmaiņu procesiem un citiem nozīmīgiem soļiem ceļā uz jauno „Arsenālu”. 

Mans draugs – Jānis Streičs. Tā gribētu teikt daudzi, kuriem ko nozīmē kinorežisora Jāņa Streiča filmas un viņa stāstnieka talants. Viņa 90. dzimšanas dienu svinam ar koncertstāstu "Mans draugs – Jānis Streičs" vispirms Preiļos, tad – Rīgā. Kultūras rondo Preiļos pirmatskaņojuma dienā tiekas ar koncertstāsta veidotājiem un dalībniekiem. Sarunājamies ar koncertstāsta režisori Jāņa Streiča meitu Viktoriju Streiču, pasākuma vadītājiem, viņa filmu aktieriem Gundaru Āboliņu un Artūru Skrastiņu, kā arī vakara dalībniekiem, arī Streiča filmu aktieriem - Olgu Dreģi un Jāni Paukštello. Uzklausām Latvijas TV žurnālisti, kinozinātnieci Dairu Āboliņu, kura kopā ar Jāni Streiču veidoja grāmatu "Jāņa Streiča maģiskais reālisms". Savukārt Preiļu Vēstures un lietišķās mākslas muzeja vadītāja Tekla Bekeša stāsta par grāmatu "Jānis Streičs. Veca mīlestība nerūs". Tās veidošanā piedalījās arī Silvija Berezovska, Preiļu Vēstures un lietišķās mākslas muzeja Ekspozīciju un izstāžu kuratore, kuras atklājums, veidojot grāmatu, bija viņa zīmējumi. Mēģinājums kļūst arvien skaļāks, vēl aprunājamies ar koncerta dalībniekiem - dziedātāju Kristiānu Stirāni un grupas "The Sound Poets" mūziķiem Jāni Aišpuru un Kārli Jostu. "Lai manu dzimšanas dienu svin visa Latvija!" Režisora vēlējums – viņa 90. dzimšanas dienu svinēt kā dzīvespriecīgus svētkus visā Latvijā. Mūziķi un aktieri piepildīs Jāņa Streiča īpašo vēlējumu.

Jau otro gadu Pārdaugava gatavojas Starptautiskajam mākslas plenēram. Tā ir gan iespēja satikties vietējiem un ārzemju māksliniekiem, gan vieta, kur iepazīstināt vietējos iedzīvotājus ar māksliniekiem, kuru darbus ikdienā, iespējams, nav nācies sastapt. Pirmajā norises gadā Pārdaugavu vairāku nedēļu laikā iepazina fotogrāfi, kuru darbus vēlāk izvietoja Uzvaras parkā. Savukārt jau šodien, 18. septembrī, Imantā atklās brīvdabas izstādi, kur eksponēs vides mākslas darbus, kas veidoti iedvesmojoties tieši no šīs apkārtnes. Ja parasti lietainās dienās mēdzam sūdzēties un būt neapmierināti, vienam no plenēra darbiem tieši ir nepieciešami šādi laikapstākļi. 

Šonedēļ Latvijā sāka demonstrēt spēlfilmu "Uļa". Tās pamatā ir aktiera Kārļa Arnolda Avota ideja par pusaudzes identitātes meklējumiem, balstīta Latvijas basketbolistes Uļjanas Semjonovas biogrāfijā. Filmas darbība risinās pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigās, un tajā atainots Uļas ceļš no nomaļas Latvijas lauku sētas līdz iespējai kļūt par pasaules mēroga sporta personību. Filmas režisors Viesturs Kairišs. Trako jaunā aktiera Kārļa Arnolda Avota ideju palīdzēja īstenot bijusī TTT basketboliste un sporta žurnāliste Inita Kresa-Katkovska. Viņa aizveda aktieri pie Uļas. Kārlis šobrīd turpina filmēties Īrijā seriālā "Vikingi", bet, kaut arī gandrīz bez balss, piekrita telefonsarunai, jo studijā viesojas Inita Kresa-Katkovska, kura kopā ar Uļjanu Semjonovu uzrakstīja grāmatu "Kad es biju laimīga". Grāmata iznāca pirms 30 gadiem, tieši tik pašlaik ir aktierim Kārlim Arnoldam Avotam. 

Aizvadītās sestdienas, 12. septembra, rīts Rēzeknes novada Pleikšņu kalnā bija ļaužu pilns, uz muzikālajām dzejas brokastīm “Gulguošona” te pulcējās literāti, mūziķi un dzejas cienītāji. Savukārt dzejas zīmē aizritējušās dienas noslēgumā Rogovkā norisinājās latgaliski rakstošo autoru sacensība jeb slams “Rogovkys dzejis voga 2026”, kas šogad jau piekto reizi pulcēja krietnu apmeklētāju skaitu. Ieskats abu pasākumu norisē un saruna ar šī gada slama “Rogovkys dzejis voga” uzvarētāju – Ziemeļlatgales dzejnieci Anneli Slišāni, kas tapusi īsi pēc apbalvošanas. Rudens skan ne vien skolas zvanos, bet arī dzejā un dažādos literāros tekstos pašu autoru un mūziķu sniegumā. Aizvadītajā sestdienā arī Rēzeknes novada Pleikšņu kalnā līdzās brokastu sarunām savus darbus lasīja Valija Platace, Inga Pizāne, Toms Treibergs un Raibīs. Tos papildināja Kārļa Kazāka, vokālās studijas “Skonai” jauniešu dziedājums un Zanes Lasmanes mūzika. Dzeja, mūzika un nesteidzīga satikšanās, kurai savu garšu piešķir arī skats uz vēl miglā ieskauto pilsētu un mazdārziņu rajonu kalna pakājē – tā šogad jau trešo reizi izskanēja “Gulguošona”. Un ja te dzeju klausās nesteidzīgi, pie brokastu galda, tad vakarā Rēzeknes novada Rogovkā dzejas noskaņa ir pavisam cita. Te autori kāpa uz skatuves jau ar zināmu sacensības garu. “Rogovkys dzejis voga” šogad notika jau piekto reizi, un tajā sacentās deviņi latgaliski rakstošie autori – Aija Mikele, Annele Slišāne, Arvīds Gļauda, Dace Tihovska, Dagneja, Laura Strode, Rasma Svikle, Elizabete un Ņomuks. Pēc sacensības trīs kārtās žūrijas un skatītāju vērtējuma tika sarindoti pirmo trīs vietu ieguvēji. Par trešo labāko tika atzīts mazāk pazīstamais, jaunais Daugavpils puses dzejnieks Ņomuks, 2. vietā ierindojās Aulejas puses autore Elizabete, savukārt uzvaras laurus plūca ziemeļlatgaliete Annele Slišāne.

Apvienot paaudzes – tāda ir laikmetīgās mākslas mini festivāla “Ražas svētki” programmas kuratores Agates Bankavas iecere. Festivāls Mazsalacā notiek jau ceturto reizi, šogad, paplašinot robežas, viena no dejas izrādēm “Simts vientulības” notiks Sēļu muižā. Programmā dejas izrādes, performance, arī izstāde un sarunas pēc izrādēm. Festivāls sākas šodien un turpinās līdz 19.septembrim. Plašāk stāsta festivāla “Ražas svētki” programmas kuratore Agate Bankava un  horeogrāfe Rūta Pūce. Laikmetīgās mākslas mini festivāls “Ražas svētki” šogad notiek no 17. līdz 19.septembrim Mazsalacā un Sēļu muižā.

Anonīmi pieņemti lēmumi, civilisti bez sejām un vārdiem, kas tos pieņem; kara ziedi un zivis, kas pārdzimst šāviņos – mākslinieku Sandras Krastiņas un Edgara Vērpes darbu izstāde "Tuvais tālums" Ventspils kultūras namā "Jūras vārti". No "Maigo svārstību" darbnīcas 1990. gadā līdz mūsdienām. Izstādi veidojis kurators Arnis Martinelli. Kultūras rondo saruna ar abiem māksliniekiem – Sandru Krastiņu un Edgaru Vērpi. Arī par anonīmi pieņemtiem lēmumiem.

Tā vien šķiet, ka māksliniecei Rutei Martai Jansonei nav bail ne no kā. Šobrīd grāmatnīcā un mākslas telpā “Aminori” atklāta viņas izstāde “Palimpsests”, kurā ieklīdušas vairākas čūskas un pat varde. Patiešām īsti dzīvnieki, kuri kādreiz dzīvojuši mums līdzās. Rutei nav bail ne no tiem, ne no doktora darba veidošanas. Tieši šī pētniecības posma rezultāts ir apkopots izstādē. Apmēram četrus gadus ar Rasas Jansones un Jāņa Ozoliņa palīdzību viņa pētījusi ķermeni mākslā.  Iecere par darbiem, kas šobrīd aplūkojami "Aminori" mākslas telpā, Rūtei Martai Jansonei dzima brīdī, kad viņa uzsāka studijas profesionālajā doktorantūrā Latvijas Mākslas akadēmijā. Ķermenis izstādes telpā ir it kā visapkārt un arī pats apmeklētājs var ieraudzīt savu ķermeni izstādes darbu atspulgos.

Kultūras rondo kopā ar mākslas zinātnieci, izstādes kuratori Veltu Raudzepu un mākslinieku Mārtiņu Heimrātu ieskatāmies izstādē, kas veltīta Latvijas tekstilmākslas skolas izveidotājam Rūdolfam Heimrātam. Māksla un ideoloģija – kādas bija iespējas un nodevas? Līdz 22. novembrim Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā skatāma izstāde “Rūdolfs Heimrāts 100. Mantojums”, veltīta izcilā tekstilmākslinieka, Latvijas Mākslas akadēmijas profesora un Latvijas tekstilmākslas skolas izveidotāja Rūdolfa Heimrāta (1926–1992) simtgadei. “Es labprāt sēdu stellēs un aužu. Viss tas periods līdz tam paiet vienās šaubās un mokās. Mani apstāj dažādi varianti, un tā es varētu bez gala, bet, kad esmu stellēs, varu no sirds teikt, ka esmu laimīgs. Gatavojos tam kā rituālam, sakārtojis visus materiālus, izraugos skaņu plates, un tā, skanot izvēlētai mūzikai, aužu pavedienu aiz pavediena. Kājas un rokas kustas nepārtraukti, tikai galva kā tiek priekšpusdienā noliekta, tā paliek līdz vakaram, un esmu laimīgs,” kādā vēstulē rakstījis Rūdolfs Heimrāts. Izstāde parāda Rūdolfa Heimrāta daudzpusīgo radošo mantojumu, izgaismojot viņa ievērojamo ieguldījumu Latvijas tekstilmākslas attīstībā 20. gadsimta otrajā pusē. Līdzās gobelēniem, dekoratīvajām tekstilijām, keramikai, audumu apdruku dizainiem no dažādu muzeju kolekcijām apmeklētāji varēs iepazīt mākslinieka dzīves laikā nerealizētas ieceres, ko glabā ģimenes arhīvs. Ekspozīciju papildina audiovizuālie dokumenti no Valsts kinofotofonodokumentu arhīva, kuros redzams meistars, viņa ģimene un audzēkņi, dalība starptautiskos simpozijos un izstādēs, kā arī kadri no zudušiem interjeriem. Pirmo reizi īpaša uzmanība pievērsta Heimrāta sadarbībai ar arhitektiem un viņa devumam interjera dizaina jomā.  

Ceļš mājup Dzejas dienu laikā. Tas ir topošā dzejnieka Raiņa jeb mazā Žaniņa ceļojumus no mājas Berķenelē uz skolu un atpakaļ mājās. Kopumā ap 10 kilometru – gar brīnišķīgiem dabas skatiem, seniem un ne tik seniem vēsturiskiem kultūras objektiem, kuros vīd pat Romeo un Džuljetas mīlas stāsta apvīti motīvi. Tāds bija mazā Raiņa bērnības jeb jauno dienu ceļš, kuru aizvadītajās brīvdienās – Latvijas dzejas mēneša sestdienā – pārgājienā ar nosaukumu “Mājup. Jaunā Raiņa ceļš” no Daugavpils uz Berķeneli rīkoja Latgales Centrālā bibliotēka.  

Domāšana par literāriem procesiem ir ļoti būtiska mūsdienu dzīves sastāvdaļa, atzīst starptautiskās konferences "Kas veido literatūru: pārskatot reālismu, poētiku un piederību" rīkotāji no Literatūras, folkloras un mākslas institūta. Kultūras rondo izvaicājam institūta vadošos pētniekus Evu Eglāju-Kristsoni un Benediktu Kalnaču. Vaicājam ne tikai par gaidāmo konferenci, bet arī, ko zinātnieki teiktu par lasīšanas kultūru 21. gadsimtā? 16. līdz 18. septembrim Latvijas Universitātes (LU) Literatūras, folkloras un mākslas institūts Rīgā rīkos starptautisku zinātnisku konferenci “Kas veido literatūru: pārskatot reālismu, poētiku un piederību”. Konference ir viens no centrālajiem notikumiem LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta 80. jubilejas gadā. Konferences programma veidota četros savstarpēji saistītos tematiskajos virzienos: reālisma kartēšana; poētika un literārās formas; piederība un identitāte; digitālā literatūra un lasīšanas kultūras. Referātos reālisms tiks aplūkots no 19. gadsimta līdz mūsdienām, analizējot tā saikni ar naturālismu, modernismu, sociālistisko reālismu, postkoloniālo un postpadomju pieredzi, ekoloģisko domāšanu, atmiņas studijām, daudzvalodību un digitālo kultūru. Trīs dienu garumā konference pulcēs ap 70 literatūras un kultūras procesu pētnieku no Eiropas un citām pasaules daļām, veidojot starpdisciplināru dialogu starp literatūrzinātni, kultūras studijām, atmiņas un identitātes pētniecību, digitālajām humanitārajām zinātnēm, mākslas un mediju studijām.   

Festivāla “Homo novus” laikā notika konference, kurā no dažādiem leņķiem aplūkoja to, kā kultūru padarīt pieejamu ikvienam. Uz to lūkojās, gan ņemot vērā aspektus saistībā ar fizisko vidi, gan mākslas saturu un kopienu iesaistes veidošanu.

Kā mainās mūsu priekšstati par memoriālajiem muzejiem, to dažādo saturu un finansējuma šaurību. Kāpēc valstij ir svarīgas šīs atmiņu un iesaistes institūcijas? Kultūras rondo izvaicājam Memoriālo muzeju apvienības direktori Ināru Polmani un Raiņa un Aspazijas muzeja pārstāvi Annu Auziņu, kura atklāj arī ieceri par jauno Raiņa skolu.

2026. gada Dzejas dienas turpinās. Neparasts notikums bija Muzeju krātuvē. Tā bija “Skaņu dzeja”. Vispirms dzejnieka un atdzejotāja Guntara Godiņa lekcija “Skaņu dzeja”. Pēc tam – dzejas lasījumi Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ekspozīcijā “Skulptūru mežs”. Iedvesmojušies no skaņu dzejas, nākamajā dienā ar pieciem dzejniekiem tikāmies Latvijas Radio studijā. Lasāmo dzeju un skanošo dzeju lasa dzejnieki Elīna Vendija Rībena, Patrīcija M. Keiša, Māra Ulme, Valters Liberts un Aleksandrs Barons. Esiet gatavi skaniskiem un cita veida pārsteigumiem!

“Svaiga gaisa malks”, “interesanta pieredze”, “atšķirīgi skatpunkti” – tā starptautiskā jaunā teātra festivāla “Homo Novus” notikumus raksturo apmeklētāji. Festivāls šogad norisinās no 4. līdz 12. septembrim Rīgā un reģionos, dažādās spēles vietās. Festivāla vadmotīvs šogad – atelpa un apzināta dzīves tempa palēnināšana. Festivāls turpinās, apkopojam iespaidus pirmās puses norisēs.  Festivāls “Homo Novus” notiek līdz 12.septembrim, savukārt teātra izstāde “Meitenes pa labi, zēni pa kreisi” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā līdz 20.septembrim.

Kas šodien visvairāk apdraud kultūras mantojuma saglabāšanu un kādas ir sabiedrības iespējas šos riskus mazināt? Par to šogad aicina domāt Eiropas Kultūras mantojuma dienas. Pasākuma vienojošā tēma šogad ir “Krīzes un risinājumi”. Kultūras rondo viesojas Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītāja Ināra Bula, mākslas vēsturniece Elvita Ruka un arhitekts Pēteris Blūms. Eiropas Kultūras mantojuma dienas šogad Latvijā norisinās no 11. līdz 13. septembrim. Eiropas kultūras mantojuma dienas dažādās Eiropas valstīs notiek jau vairāk nekā 40 gadu, un to mērķis ir vairot interesi un rosināt izpratni par mūsu kopīgo kultūras mantojumu, un arī apzināt grūtības, ar ko tas saskaras. Šā gada Eiropas kultūras mantojuma dienas aicina domāt par krīzēm un – ko visi kopā varam darīt to risināšanā. 

Ar Anšlava Eglīša romāna "Līgavu mednieki" jauniestudējumu Paulas Pļavnieces režijā 10. septembrī Latvijas Nacionālais teātris atklās 108. sezona. Izrādei dots žanra apzīmējums "precību sāga" – tajā Eglīša asprātīgais skats uz trīsdesmito gadu Rīgas sabiedrību sastapsies ar mūsdienu skatījumu uz jaunu cilvēku izvēlēm. Iestudējums ir vēltījums autoram 120. jubilejas gadā. Kultūras rondo pirmizrādes rītā viesojas izrādes režisore Paula Pļavniece un scenogrāfs Kristaps Kramiņš. Ierakstā uzklausām trīs aktierus – Lauru Siliņu, kura spēlē šķietami kaprīzo meiteni precību gados Grizeldu Surģenieci, Igoru Šelegovski, kurš atveido vienu no līgavu medniekiem Ati Dušeli, kura alkas pēc labas dzīves ieved gan pazemojumā, gan atriebē, un Gustu Ābeli jaunā korporeļa Vanckara lomā, kurš meklē savu veidu, kā tikt ieraudzītam un novērtētam. Runājam par to, ko kopīgu šodien varam sajust ar pagājušā gadsimta 30.gadu Latvijas „zelta jaunatnes” un viņu vecāku alkām un rīcībām, un kādā skatuves valodā to šodien stāstīt. Lai arī "Līgavu mednieki" ir uzskatāms par vienu no populārākajiem literārajiem darbiem starpkaru periodā, šis ir pirmais romāna iestudējums uz Rīgas teātru skatuvēm. 

Rūras triennālē Vācijā šovakar, 10. septembrī, pirmizrādi piedzīvos beļģu režisores Lisaboa Haubrehtsas interpretācija par Hermaņa Heses romānu “Sidharta”. Tā pieteikta kā maģisks stāsts par jauna brahmana garīgo ceļojumu uz apgaismību Indijā, meklējot sevis izzināšanas gudrību laicīgajā pasaulē. Izrāde top sadarbībā ar Dailes teātri, Latvijas Radio kori un diriģentu Kasparu Putniņu. Telefonsarunā uzklausām Kasparu Putniņu. „Sidhartas” izrādes Rīgā būs 21. - 23.oktobrī. 

Kas notiek, kad skatītājs kļūst par izstādes dalībnieku? Tādu jautājumu uzdod mākslinieču dueta „Poētiskais robotisms” izstāde „AERO”, kas iekārtota Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē. Mākslinieces Laura Prikule un Eva Vēvere tajā mudina līdzdarboties un caur šo spēli vairāk iepazīt sevi pašu. „AERO” ir izstāde, kurā daļa ekspozīcijas objektu ir pārvietojami un pārveidojami, tādēļ ik nedēļu apmeklētājiem atklājas cita izstādes versija.

Klajā nācis dzejnieces, atdzejotājas un tulkotājas Ingmāras Balodes ceturtais dzejas krājums “atrodi makšķernieku”. Tas mūs rosināja šajā Dzejas dienu mēnesī atkal tuvāk pieskarties dzejas tapšanai un dzirdēt, kā tā skan paša autora balsī. Tiekamies ar Ingmāru Balodi Kultūras rondo. "Atgriešanās pie jau gataviem tekstiem man bieži vien šķiet visgrūtākā. Ir divi soļi. Viens ir izkāpt no tulkotājas rakstāmgalda puses un pāriet pie saviem dzejoļiem. Ar atdzejojumiem dzejoļi mēdz saspēlēties, ar prozas tulkojumiem ir mazliet citādas attiecības. Teksti mēdz būt greizsirdīgi cits uz citu," tā sajūtas, kad nākas atgriezties pie dzejoļiem, kas rakstīti pirms dažiem gadiem, bet tagad apkopoti grāmatā, raksturo Ingmāra Balode. Ingmāras Balodes krājuma "atrodi makšķernieku" atvēršanas svētki notiks 9. septembrī, mākslas centrā “Noass”.

Kāpēc Latvijā tik slikta demogrāfiskā situācija? Atbildi uz šo jautājumu meklē izrādes "Stiprais dzimums" veidotāji. Režisors Toms Treinis un dramaturgs Matīss Gricmanis piedāvā vakara ilgu pētījumu demogrāfijā, jautājot, kāda loma tās risināšanā ir vīriešiem. Savukārt trīs stiprā dzimuma aktieri iestudēšanas procesu raksturo kā terapiju. Iestudējums "Stiprais dzimums" ir "Dirty Deal Teatro" 19. sezonas pirmais jauniestudējums. Tuvākās paredzētas 1. un 2.oktobrī. Lai arī nav vecuma ierobežojuma, vērts zināt, ka izrādē aplūkotas seksuāla rakstura tēmas un izmantota necenzēta, rupja valoda.

Nespējot ilgāk klusēt ppar kultūras nozares dziļākajām problēmām valsts finansētajās kultūras iestādēs, to pārstāvji vakar, 7. septembrī, uz sarunu aicināja 15. Saeimas deputātu kandidātus no vairākām partijām. Budžeta samazināšanas un lielās inflācijas dēļ tās ir samilzušas tiktāl, ka šobrīd vairs neklusē pat allaž tolerantā un pieticīgā kultūras nozare. Kāda ir situācija, un vai vakar izdevās sadzirdēt arī kādus racionālus priekšlikumus tās uzlabošanai? Kultūras rondo saruna ar Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktoru Tomu Ķikutu, Latvijas Nacionālās operas un baleta vadītāju Sandi Voldiņu un Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktori Dagniju Baltiņu.  

Grafika ir ļoti daudzpusīga – pārliecina Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas 3. kursa studentu izstāde “[Pa]ražas”, kas pašlaik skatāma "M/Darbnīcā" Rīgā. No tradicionālajām tehnikām līdz eksperimentiem 10  jaunie mākslinieki, sadarbojoties ar 4. kuras mākslas vēstures studentiem Jāni Kronīti un Esteri Neimani, veidojuši izstādi, kas apspēlē idejas par senajām grafikas tehnikām un rudeni kā ražas laiku.  Izstāde “[Pa]ražas” M/Darbnīcā būs skatāma līdz 3. oktobrim, savukārt 19. septembrī notiks radošā darbnīca, kurā ikviens varēs izmēģināt kādu no tradicionālajām grafikas tehnikām.

Dokumentālo filmu forums “Baltic Sea Docs” šogad atzīmē 30. jubileju, un tas norisināsies no 8. līdz 13. septembrim. Forumā tiks prezentēti 26 projekti, no kuriem septiņi top Latvijas studijās vai ar to līdzdalību. Kultūras rondo saruna ne tikai par filmām, kuras varēs redzēt foruma laikā, bet arī par sarunām, kas paredzētas ar filmu veidotājiem. Lai gan forums ik gadu piedāvā daudzveidīgu kino programmu skatītājiem, tas nav vienkārši kino festivāls, bet gan ļoti būtisks profesionāļu starptautiskās sadarbības un redzamības veicinātājs. Stāsta foruma vadītāja un filmu projektu atlases komisijas locekle Zane Krūmiņa, Latvijas Nacionālā kino centra pārstāve Lelda Ozola un producents un „VFS films” dibinātājs Uldis Cekulis. Foruma seansi notiks kinoteātrī "Splendid Palace" Rīgā, Cēsīs, Liepājā, Rēzeknē un Jēkabpils novadā Salā. Daļa programmas būs skatāma arī tiešsaistē Nacionālā kino centra platformā filmas.lv. Tāpat skatītāji aicināti apmeklēt īpašo pasākumu programmu Jūrmalā. 

5. septembris ir dzejnieka un tulkotāja Knutu Skujenieka (1936–2022) dzimšanas diena. Šogad atceramies viņu 90. dzimšanas dienā. Viņa sievai – Intai Skujeniecei, dendroloģei, kurai kā Mordovijas nometnē izsūtītā Knuta sievai nācās atteikties no zinātnieces karjeras, pārrakstīt viņa dzejoļus, nodrošināt sarakstes, kā arī rūpēties par iztiku un audzināt bērnus, 90 gadi palika šā gada 29. jūlijā. Knuta dienā, kas Salaspilī tradicionāli notiks 25. septembrī, īpaša uzmanība būs pievērsta Intai Skujeniecei. Pasākums simboliski atgriezīsies pie pirmsākumiem – pirmā Knuta diena 2000. gadā notika toreizējā kultūras namā “Enerģētiķis”, kas šodien atdzimis kā Salaspils koncertzāle un tajā būs Knuta Skujenieka zāle. Kultūras rondo ir sava Knuta diena, kurā pārskatot arhīvus, atradām kolēģes Zaigas Grīnbergas veidoto raidījumu par Intu Skujenieci Melnbaltasi foto 2015. gadā un Kultūras rondo sarunas, kas ierakstītas ciemojoties pie Intas un Knuta 2016. gadā. Savukārt Salaspils novada bibliotēkas galvenā bibliogrāfe Baiba Īvāne stāsta, kā Knuta diena noritēs šogad.

Šodien, 4. septembrī, pie skatītājiem ceļu sāk starptautiskais festivāls "Homo Novus". Festivāls, kura pirmsākumi meklējumi Daugavpilī, simboliski arī šogad iegriežas te – Daugavas upes tecējumā. Viens no šī gada festivāla centrālajiem notikumiem būs britu teātra kompānijas "Stan's Cafe" un Latvijas mākslinieku veidotā izrāde "Upes tūres. Daugava". Aptuveni 50 minūšu ilgais izrādes stāsts vedīs no Daugavas ietekas Rīgas līcī pret straumi, iepazīstinot ar upi, tās vēsturi un krastos dzīvojošajiem. Festivāla laikā izrādi varēs pieredzēt dažādās vietās gar Daugavu posmā no Krāslavas līdz Rīgai. Jau šovakar pirmā izrāde notiks Krāslavā, rīt – Augšdaugavas novada Naujenē un parīt – Daugavpilī. Stāsts "Upes tūres. Daugava" jeb izrāde par visiem Daugavas krastos dzīvojošajiem šī gada "Homo Novus" festivālā nav radies nejauši. Visam pamatā ir sava likumsakarība, un šoreiz tā ir arī veiksmīga sadarbība ar britu māksliniekiem un viņu radīto koncepciju par dzīvi gar dažādām upēm.