Kultūras Rondo

„Es gleznoju ar caurspīdīgumu,” saka māksliniece Līva Graudiņa, kuras eļļas gleznas caurstrāvo silta gaisma un garos dabas pārgājienos tvertas emocijas. Graudiņas izstāde „Gaismas atmiņa” sadarbībā ar vizuālo mākslinieci Katrīnu Martu Riņķi pašlaik skatāma Cēsu Vecajā alus brūzī pilsētas pašā centrā. * Māksliniece LĪva Graudiņa mūs viesmīlīgi sagaida pie durvīm pagalmā aiz mākslas telpas „Mala”. Atrast ieeju vecā alus brūža kādreizējās ražošanas telpās nav pašsaprotami, jāseko norādēm uz izstādi „Gaismas atmiņa” un jādodas mazāk zināmā teritorijā. Tiekamies sarunu festivāla „Lampa” laikā, kad Cēsīs ir liels ļaužu pieplūdums un sabrauc arī daudz rīdzinieku. Arī pati Līva Graudiņa uz Cēsīm pārcēlusies no Rīgas, turklāt jau divreiz. Graudiņa 2008. gadā izveidoja mākslas telpu un kafejnīcu „Mala”, kuras dzīvi tagad turpina citi cēsnieki – Kristīne Auniņa un Alberto di Dženaro. Bet Līva atgriezusies „Malā” ar izstādi, kas pārsteidz ar savu plašumu – gan izstādīto darbu skaita, gan sajūtu ziņā, jo Vecā alus brūža otrais stāvs devis māksliniecei tādu brīvību kā reti kura izstāžu zāle. „Es ceru, ka mana nākamā izstāde nebūs pēc sešiem gadiem, bet agrāk, un tad es varētu ieiet arī mazā telpā. Bet, ja es sešus gadus neesmu taisījusi izstādi, man tomēr gribas veidot telpu. Gribas apjomu, brīvību, un šeit man deva iespēju pilnīgi brīvi darīt ko un kā es vēlos. Es šeit biju divus mēnešus, un kur gan vēl būtu tāda iespēja – ka tu vari divus mēnešus sēdēt un domāt, kā tam ir jābūt.” Turklāt sešos gados gleznu un tajās ielikto emociju bija sakrājies tik daudz, ka tās vajadzēja izlikt, lai ļautu sev iet uz priekšu, saka māksliniece. Izstādes apskati mēs sākam it kā no otra gala, jo dziļākajā telpā aiz aizkara māksliniece radījusi iespēju skatītājiem pašiem paņemt rokās izstādē neiekļautās gleznas un veidot pašiem savas kompozīcijas. Šis risinājums daudz ko pastāsta par Līvas Graudiņas pieeju gleznošanai un attieksmi pret skatītāju. „Visiem patīk redzēt to, kas nav izlikts pie sienām. Te ir plauktiņi, kur cilvēki paši var pacilāt gleznas un izlikt tās, kā vēlas. Jo gleznu man ir diezgan daudz,” smaida māksliniece. „Biju domājusi, ka varbūt jānoliek baltie cimdiņi, bet tad sāka likties, ka tas būs uzreiz kā muzejā. Es strādāju ar slapju un caurspīdīgu krāsu, tāpēc manas gleznas top vienā reizē, jo nevaru turpināt, kad krāsa ir nožuvusi – tad darbs paliek smagnējs. Tāpēc gleznas top diezgan ātri, to ir diezgan daudz un, lai arī katra no tām man ir svarīga, man pret tām nav muzeja attieksmes. Un es, protams, uzticos cilvēkiem, ka viņi gleznas nesabojās.” Daļā no izstādē izliktajām gleznām skaidrāk saskatāmi dabas ainavu motīvi, citas ir abstraktākas, bet Līva Graudiņa apstiprina, ka daba ir visa pamatā. Un katrā gleznā koncentrētas emocijas no kādas viņas uzņemtas fotogrāfijas. „Nosaukums „Gaismas atmiņa” ir veidojies no domas, ka man tā iešana dabā – es eju viena, diezgan garos pārgājienos, kad vien man tas ir iespējams – tā ir tāda izlaušanās. Un tad ir mirkļi, kuros es piedzīvoju šīs gaismas atmiņas, kas man pēc tam paliek. Fotogrāfiju es izmantoju, tikai lai palīdzētu atcerēties to momentu, gaismu un sajūtu. Jo tai brīdī, kad esmu ārā viena pati, ir sajūta, ka viss atveras vaļā un es visu jūtu pastiprināti. Tas ir tas skaistais mirklis, un varbūt tas izklausās banāli, bet tas vienkārši ir tas, kas notiek.” Mākslinieces stāstīto spilgti ilustrē kāda pie sienas atslieta glezna, kas saspēlējas ar telpas vidū izliktu zaru krāvumu. „Atceros, ka tolaik vēl nedzīvoju Cēsīs, tas bija Valmierā, un tās bija kāda rudens pārgājiena beigas. Gleznas esmu gleznojusi pēdējos divarpus gadus, bet fotogrāfijas man ir krājušās pēdējos sešus gadus kopš iepriekšējās izstādes. Šī ir no laika, kad mana meita bija pavisam maziņa, un tas bija viens no pirmajiem vienatnes gājieniem, kad es varēju izrauties. Ja godīgi, nebija ļoti gaišas sajūtas. Tagad es skatos uz to gleznu, un iepriekš par to nebiju aizdomājusies, bet tā arī nav ļoti gaiša. Tā ka droši vien tās stāsta un runā daudz vairāk, nekā es pati to apzinos.” Skanisku un vizuālu pulsāciju izstādei piešķir mākslinieces Katrīnas Martas Riņķes analogā kino darbi. Viņu Līva Graudiņa uzaicinājusi sadarboties izstādes tapšanā, jo gribējies to papildināt ar kustīgu gaismu. Sākumā domājusi par pašas filmētām gaismas spēlēm, bet tad Cēsu Izstāžu namā ieraudzīja Katrīnas Martas Riņķes darbus. „Ar Katrīnu satikos laikos, kad biju izveidojusi „Malu” un viņa bija jauniešu domē. Viņa ir paaudzi jaunāka par mani. Kopš tiem laikiem man par viņu bija palikusi ļoti silta sajūta. Tagad viņa ir septiņus vai astoņus gadus nostudējusi Ģentē, absolvējusi skolu un piedalījās Cēsu izstāžu nama izstādē. Ieraudzīju viņas video, sajutu to sajūtu un uzrunāju viņu.” Lai gan tie nav radīti speciāli šai izstādei, Līva Graudiņa neslēpj sajūsmu, cik precīzi šie darbi sasaucas ar sajūtu viņas gleznās. Tā kā Katrīna Marta Riņķe mūsu tikšanās laikā nav Cēsīs, lūdzu Līvai Graudiņai pastāstīt par šo simbiozi: „Viņa arī filmē dabu. Bet tas otrs, abstraktais video ir veidots, attīstot fotofilmu kafijas biezumos, un no tā veidojas tās gaismu spēles. Viņa visu ir veidojusi analogā tehnikā, un arī šajā video brīžam parādās dabas kadri, bet brīžam analogās tehnikas dēļ tie paliek arī ļoti abstrakti. Un viņa pati veido arī skaņu, kas, manuprāt, brīnišķīgi saskan ar izstādes atmosfēru.” Ekskursijas beigās Līva Graudiņa ieved mūs vēl vienā telpā, kurā koncentrēta mākslinieces šī brīža izjūta un arī darbu tapšanas aizkulises. „Es gleznoju tikai uz pašas vilktiem un gruntētiem audekliem. Pati gatavoju krīta grunti, tāpēc šeit ir redzams krīts un audekls, kas sākumā nogruntēts ar želatīnu un tad ar krīta grunti. Tā es to varu dabūt ļoti gludu, nevis ar tekstūru kā gatavajiem audekliem. Tas man ir svarīgi tāpēc, ka patiesībā gleznoju nevis ar krāsu, bet ar caurspīdīgumu. Es slauku un mazgāju krāsu ārā, un tas ir veids, kā es panāku to gaismu. Krīta grunts silti baltais tonis ir tas, kas veido gaismu.” Pie šīs tehnikas Līva Graudiņa nonākusi eksperimentu ceļā: jau kopš Mākslas akadēmijas viņai gleznās esot svarīgi atteikties no visa liekā. Tāpēc savā ziņā katrs darbs, mākslinieces vārdiem, top caur „kontrolētu nejaušību”. Telpas galā ir kāda glezna, ko iedvesmojusi itāļu rakstnieka Italo Kalvīno eseja „Spirāle”. „Tur it kā ir par molusku, kurš gadu tūkstošu gaitā attīstās un sāk veidot gliemežvāku, bet pats nemaz nesaprot un neredz, ko dara. To redz citas radības, kas pasaulē rodas un kuriem ir acis. Un tās redz to skaisto spirāli, ko viņš ir radījis, tikai savu instinktu vadīts. Man tas likās ļoti par to, kā es bieži vien jūtos par savu radīšanas procesu. Jā, es nezinu, vai es līdz galam pat varu to kontrolēt… Es nevarētu dzīvot bez gleznošanas. Man ir bijuši atsevišķi periodi, kas dažādu dzīves apstākļu dēļ ir dzīvoti bez gleznošanas, bet man vienkārši ir jāglezno. Un pēc „Spirāles” izlasīšanas man visās gleznās sāka parādīties spirāles formas, turklāt tas nebija apzināti. Tas vienkārši nāca ārā,” „…un šī čaula bija it kā sveša no manis, bet vienlaikus arī vispatiesākā daļa manis – skaidrojums tam, kas es biju,” savā esejā raksta Italo Kalvīno. Līva Graudiņa atzīst, ka darbs pie izstādes, kuras komandā līdzās māksliniecei Katrīnai Martai Riņķei ir arī jaunās scenogrāfes Anna Meldera un Paula Graudaka, tekstu autore Estere Artmane, grafiskā dizainere Anna Priede un instalācijas autors Kārlis Kanderovskis, bijis arī bagātinošs ceļš sevis izziņā. „Iepriekš pārsvarā lietas esmu darījusi pati, un šī man bija fantastiska pieredze, ko tas nozīmē – sadarboties un būt komandā. Tā jauda! Brīžam tas bija arī ļoti sarežģīti. Man arī ļoti daudz nozīmē paskatīties uz lietām no Katrīnas paaudzes skatupunkta, jo mans process ir bijis ar „caurumiem” pa ceļam – bērni, „Mala” un vēl dažādi apstākļi, kas ir uzlikuši ilgākas pauzes. Līdz ar to man ir gandrīz vai jāiepazīst no jauna tā mākslas pasaule, kāda tā ir izveidojusies. Un man to bija ļoti interesanti darīt kopā ar šiem jaunajiem cilvēkiem, kuri tagad sāk to mākslas pasauli iepazīt, bet jau caur pavisam citu prizmu. Viņu spriestspēja un skatījums uz pasauli ir citādāks nekā manai paaudzei, bet ir pamatvērtības, kas tomēr vieno. Un tas ir bagātinoši.” Līvas Graudiņas un Katrīnas Martas Riņķes multimediālā izstāde „Gaismas atmiņa” Cēsu Vecajā alus brūzī būs skatāma līdz 6. jūlijam. Bet tūlīt pēc tam šajās telpās vietu ieņems Cēsu mākslas festivāla centrālais vizuālās mākslas notikums – izstāde „Kailā dzīvība”. 

Šodien Rīgas Meža kapu Mākslinieku kalniņā atklāj piemiņas vietu "Mūžības vārti" Helmī un Dainim Staltiem, kuru dzīve bijusi cieši saistīta ar folkloras kustību un "Skandnieki”. Radio studijā tiekamies ar Staltu meitu Julgī Stalti, kas tagad vada "Skandiniekus", un "skandinieku" dalībniecēm – Margu Stalti un Veltu Vītolu.

Starptautiskā folkloras festivāla "Baltica" viesu vidū ir folkloras kopa „Siidisõsarõ” no Igaunijas. Tā dibināta 1994.gadā, pulcējot cilvēkus, kuru saknes meklējamas Setomā – kultūrvēsturiskajā novadā Igaunijas dienvidos un Krievijas pierobežā. Kopa uztur senas dziedāšanas tradīcijas, kas pierakstītas vai nodotas no paaudzes paaudzē. Setu daudzbalsīgais „leelo” dziedājums 2009. gadā ierakstīts UNESCO nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā. Folkloras kopas dalībnieces satiekam dienas vidū, kad mūzikas namā „Daile” rit koncerta „Vēja vārdi” mēģinājums. Uzrunājam folkloras kopas vadītāju Piretu Tillo, dziedātājas Eriku Sūri un Janu Kallasu. Vispirms Piretai lūdzam izrunāt grupas nosaukumu, kā tas skan setu valodā. Pireta Tillo: Mūsu grupu sauc „Siidi-Susara”, setu valodā tas nozīmē ‘ļoti tuvi draugi'. „Susara” nozīmē ‘māsas', bet „Siidi” ir kā ‘zīda māsas', ja tulkojam angļu valodā. Jā, ļoti tuvi draugi. Pašlaik mēs visas esam no Tallinas vai dzīvojam tās tuvumā, bet mūsu saknes ir Setomā, kas ir Igaunijas dienvidaustrumu daļa, ļoti tuvu Latvijai. Latgalei. Jā, arī Alūksnei. Laima Slava: Cik ilgi jūs jau dziedat kopā? Mums nupat bija jubileja. Mūsu folkloras grupa uz skatuves ir apmēram 30 gadus. Tiekamies divas reizes mēnesī. Mēs neesam profesionāla grupa, esam amatieri. Satiekamies vienkārši tāpēc, lai izklaidētos, lai labi pavadītu laiku. Un tas ir labi, ka cilvēki visā pasaulē mūs var atrast. Jā, mēs darām labāko, ko spējam. Dziesmas, ko dziedam, ir ļoti senas. Mēs dziedam autentisku mūziku, tas nozīmē, ka šīs dziesmas jeb vārdi un melodijas ir vāktas no vecmāmiņu un vecvecmāmiņu pūra, tāpēc mēs vienkārši mācāmies klausoties. Dažas no mums var dziedāt ļoti labi un pat pazīst notis, bet ne visas. Pagājušajā gadā mēs piedalījāmies operā Igaunijā. Tā bija daļēji iestudēta opera, un mūsu koris tur piedalījās. Setu valoda ir līdzīga igauņu vai tomēr cita? Teiksim, tā ir dienvidaustrumu igauņu. Jums Latgalē, Latvijā ir lutci – Ludzas igauņi. Lutcu valoda un setu valoda ir ļoti ļoti līdzīgas. Bet es dzirdēju, ka Latvijā vairs nav lutcu valodas pratēju, taču setu valodu pie mums prot  daudzi. Jā, mēs runājam, kad mums ir mēģinājumi, tad mēs cenšamies runāt setu valodā. Piemēram, es ar mammu runāju setu valodā. Kad es biju bērns, mana vecmāmiņa un vectēvs, mēs pavadījām visas vasaras pie viņiem, un viņi runāja tikai setu valodā, no turienes tad šī valodas prasme. Mēģinājumā dzirdēju divas setu dziesmas – par ko tajās dziedat? Jā, pirmā dziesma bija par dāmām, kuras pamanīja, ka viens soliņš ir salūzis, un viņas gatavojas vākt naudu, lai to salabotu, un tas ir jautri. Tā bija pirmā dziesma, bet otrā, šķiet, ir vienkārši jautrības pēc, lai dejotu. Lai dejotu un parādītu savus skaistos tērpus un sudrabu, lielu sudraba brošu. Lielā sudraba broša liecina, cik turīga esi.  Kopumā ir ne tikai jautras dziesmas, ir arī dažas skumjas un pat stāsti. Piemēram, dziesmas par kāzām, arī, ja kāds ir nomiris, tātad visiem dzīves gadījumiem. Ir daudz darba dziesmu, jo darbs ir garlaicīgs un, to darot, sievas dzied, ir arī dziesmas par dabu. Ja Setu sievietēm gribas kaut ko teikt, viņas parasti izdzied to, ko vēlas sacīt. Vai  jūs dodaties arī uz festivāliem, es domāju ne tikai „Balticu”, bet arī citviet pasaulē? Jā, mēs esam bijušas, es domāju, ka pēdējais bija Baškortostānā, tur notika liels festivāls, bija folkloras grupas no visas pasaules. Esam bijušas Ņujorkā. Ukrainā. Arī Francija. Sibīrijā. Jā, Sibīrijā mēs apmeklējām setus, kas tur dzīvo. Tie ir nesenākie braucieni.

Starptautiskajā folkloras festivālā "Baltica" 27.jūnijā pasniegs Tradicionālās kultūras izcilības balvu folkloras nozarē. Šogad balvu saņems Rikavas pagasta kultūras nama etnogrāfiskais ansamblis "Rikava" Rēzeknes novadā. "Rikava" pērn nosvinēja savu 70 gadu jubileju un tas ir viens no senākajiem etnogrāfiskajiem ansambļiem Latvijā, kā arī vienīgais ansamblis Latvijā, kas veido etnogrāfiskus uzvedumus. Starptautiskajā folkloras festivālā "Baltica" "Rikava" šoreiz plašākai izrādīšanai sagatavojis uzvedumu „Pi azara loba dzeive”, kas ataino un skatītājiem atklās vienu dienu Lubāna zvejnieku dzīvē, bet pie paša etnogrāfiskā ansambļa "Rikava" viesojāmies īsi pirms Starptautiskā folkloras festivāla "Baltica". „Mums ir pierakstītas ap 100 dziesmu – tās, kas ir teiktas, pierakstītas,” stāsta ansambļa vadītāja Aija Dundure. „Tā ka mums tie pieraksti ir, un daudz mūsu pierakstu un citu materiālu ir arī folkloras krātuvē Gaismas pilī. Mums vēl tur ir plašs lauks, ko pētīt.” Ne tikai dziesmas, kas kladēs pierakstītas, šobrīd tiek pētītas un pārmantotas, bet arī īpaši uzvedumi. „Rikava” ir vienīgais ansamblis Latvijā, kas veido etnogrāfiskus uzvedumus, kuros savijas visdažādākie nemateriālā kultūras mantojuma elementi – dziesma, ticējumi, parunas, dažādas godu un gadskārtu ieražas, protams tradicionālais apģērbs un sadzīves priekšmeti ar muzejisku vērtību un protams kulinārais mantojums. Turpina Dundure: „Jā, Latvijā esam vienīgais. Un šī tradīcija iesākās 1958. gadā, kad režisore Marga Tetere bija uz to iedrošinājusi. Jo tas viss mantojums bija dzīvs. Un tā sākās. Pirmais bija lielais kāzu cikls – „aizdzereibas, vaiņuka veišona, kuozas Latgolā”. Un pēc tam bija kristabas, talkas, dažādi sadzīves uzvedumi, godi.” Un to visu sākotnēji etnogrāfiskā ansambļa dalībnieki atrod mantojumā atstātajās burtnīcās. „Mums mantojumā ir vesela kaudzīte. Mēs tās sasienam kopā un saucam par maizes kukulīšiem. Tās ir tādas burtnīciņas. Gan Teicānes, gan Mičules. Kur iekšā ir vecie uzvedumi un tieši tā tradīcija – kā bija, kā dzīvoja, ko darīja, ko pēc kārtas, kāpēc, –kas apvieno to nemateriālo un mutvārdu mantojumu, gan darbarīkus, apģērbu.” Bet, kā stāsta etnogrāfiskā ansambļa dalībnieki, šīs tradīcijas arī paši daudzkārt piedzīvojuši – aitu cirpšanu, kalēja darbus, arī rudzu un siena pļaušanu vai sviesta nīšanu. „Agrāk mēs viens pie otra gājām talkās, īpaši jau kartupeļu talkās, gājām lasīt, tagad arī šī tradīcija izzūd, jo visur ir tehnika. Un, ja kurš rīko to talku, tā tagad ir savādāka nekā tā bija agrāk. Un mēs rādam. Mēs mācamies no vecākiem cilvēkiem paši un rādam jaunākai paaudzei to, kas kādreiz ir bijis,” tradīciju pārmantošanu iezīmē Inese Vērdiņa, kas etnogrāfiskajā ansamblī darbojas vairāk nekā 40 gadus. Kopumā ansamblī  šobrīd darbojas 18 cilvēku – visi vietējie, pat ja dzīvo galvaspilsētā. Jaunākajam dalībniekam Pēterdienā būs divi gadi, bet vecākajam – krietni pāri 80. „Mūsu vide jau ir tā, kas ir dabiskā. Skatuve īsti nav mūsu vide. Ja vajag, tad jā, bet brīvdabas muzejs, Andrupenes lauku sēta, Kolnasāta – tepat mūsu Trasuna muzejs, kur ir, kā es saku, krūmu mala, zaļa zāle, turpat kāds dīķītis, pirtiņa – tā ir mūsu dabiskā vide. Un cilvēku diezgan parasti ir daudz. Sanāk un skatās,” teic Aija Dundure. 27. jūnijā festivālā "Baltica" ansamblim svinīgā ceremonijā tiks pasniegta Tradicionālās kultūras izcilības balva folkloras nozarē. „Balva ir, protams, nozīmīga un svarīga, bet ne tikai mums, bet visa kolektīva darbības garumā. Visus 70 gadus, ko pastāv mūsu kolektīvs, jo, ja nebūtu mums sakņu, nebūtu pēctecības, tāda mantojuma, diez vai mēs to balvu varētu saņemt. Mēs esam turpinātāji,” saka Aija Dundure, kas kolektīvu vada pēdējos 15 gadus. Pie nozīmīgiem etnogrāfiskā ansambļa pamatakmeņu licējiem viņa sauc visus agrākos kolektīva vadītājus: Teklu Ikaunieci, Jāzepu Liepiņu, Teklu Teicāni un Janīnu Mičuli. Bet folkloristu Jāni Rozenbergu sauc par kolektīva krusttēvu – tieši viņš pamudinājis sievas tajā tālajā 1954. gadā ansambli izveidot.

Mākslai jābūt šeit – tur, kur ir cilvēki. Proti, mākslai un kultūrai jābūt visur, ne tikai Rīgā. Šāds viedoklis spēcīgi izskanēja Latgales mākslas un kultūras platformas MUD LAB rīkotajā pasākumu ciklā ar nosaukumu „Fiziskā robeža”, kas noritēja 19. jūnijā Līvānos. „Fiziskā robeža”, kurā piedalījās Latvijas un Lietuvas mākslinieki, mākslas pētnieki, kuratori un starptautiskie žurnālisti, Līvānos diskutēja par kultūras pieejamību un mākslas nozīmi pierobežā. Uzsvars uz to, ka robeža – vieta domāšanai, ne šķērslis.

No 26. līdz 29. jūnijam Latvijā jau 13. reizi notiks starptautiskais folkloras festivāls “Baltica”, kas šogad ar tēmu “Valoda” īpaši svinēs latviešu valodas dažādību un lībiešu valodu. Valodas stāstu festivāla programmā un tradīcijas klātesamību Kultūras rondo pārrunājam ar festivāla rīkotājām: tā māksliniecisko vadītāju Edīti Laimi, Rīgas atklāšanas koncerta režisori Asnati Rancāni un Nacionālā kultūras centra Folkloras un tautas mūzikas eksperti Katrīnu Feldmani.  Festivāla koncertos, meistardarbnīcās, dančos un citos pasākumos Rīgā, Siguldas novadā un Daugavpilī pulcēsies folkloras kopas, etnogrāfiskie ansambļi, muzikanti, amatnieki un citi nemateriālā kultūras mantojuma vērtību kopēji no visiem Latvijas novadiem, Lietuvas un Igaunijas. Tāpat viesu vidū būs folkloras kopas un tradicionālās mūzikas grupas no Peru un Ukrainas, kā arī ukraiņu diasporas pārstāvji. Šogad festivāls “Baltica” aicina palūkoties uz valodu tās visplašākajā nozīmē – pētīt savas puses valodu, rakstus, ritmu, skanējumu un raksturu vārdos, mūzikā, dziesmās, dejā, stāstos, amatnieku darbos un muzikantu spēles manierē, atcerēties aizmirsto un atgūt zaudēto, izcelt savpatīgo un stiprināt trauslo. Vēstot stāstus par valodu, kas savulaik skanējusi vai vēl arvien skan kādā vietā, par to, kā runā putni, baznīcas zvani, jūras bangas, par savas puses ievērojamo cilvēku stāstiem, uzvārdiem, īpatnējiem vārdiem un citiem valodas ceļiem, festivāla skatēs piedalījās 255 folkloras kopas un tautas mūzikas kapelas no visas Latvijas. Festivāla dalībnieku sagatavotās programmas un visu valodas bagātību varēs piedzīvot katrā no festivāla dienām.

Tuvojoties vasaras saulgriežiem, ziedošo pļavu pilnbrieds ienācis arī izstāžu zālēs: pašlaik dažādās galerijās paralēli skatāmas vairākas dabas iedvesmotas mākslas izstādes, kas ļauj gluži vai iekāpt pļavā pilsētas vidū. Laikā, kad pasaulē ir tik daudz skarbuma un cinisma, laikmetīgie mākslinieki atzīstas klusā mīlestībā dabai kā drošam patvērumam un iedvesmas avotam, aicinot arī skatītājus rast prieku vienkāršā pļavas ziedēšanā. Galerijā „Māksla XO” Rīgā uzziedējušas kliņģerītes, uz celmiem piesēduši kāpostu balteņi un ir sajūta, ka visapkārt ir putekšņi – šī ir tēlnieces Lienes Mackus personālizstāde „Silta pļava”. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā Vecrīgā durvis vērusi izstāde ar līdzīgu nosaukumu „Pļava”, par ko jau esam stāstījuši. Tajā divi simti tautas lietišķās mākslas meistaru austo segu saspēlējas 20 ar tekstilmākslinieces Ivetas Vecenānes gobelēniem. Pļavas tēmai veltītu izstādi viņa lolojusi jau teju desmit gadu. Daba virmo gaisā arī citu Latvijas muzeju izstādēs un notikumos – piemēram, Jaunmoku pilī pašlaik skatāma Rīgas Porcelāna muzeja deponējuma izstāde “Florālie motīvi porcelānā: Kuzņecova un Jesena fabrikas”. Daugavpilī, Rotko muzeja Martinsona mājā redzami keramiķes Violetas Jātnieces darbi izstādē „Vasara”, bet Latgales Kultūrvēstures muzejs pievērsies rozēm mākslā izstādē „Rozes vilinājums”.

Kultūras rondo saruna par keramikas svētkiem “Atļaujies vairāk!”, kas iezīmē tendences laikmetīgajā keramikā un Keramikas asociācijas desmit darbības gados. No 15. jūnija līdz 2. augustam Siguldā norisinās plaši un pasākumiem piepildīti keramikas svētki “Atļaujies vairāk!”, ko organizē Latvijas Keramikas asociācija, atzīmējot organizācijas 10 gadu darbības jubileju. Projekta laikā norisināsies piecas izstādes un virkne pavadošo radošo pasākumu, kur piedalīsies vairāk nekā 60 Latvijas mākslinieki un dizaineri. Svētku mērķis ir popularizēt keramiku kā radošu izpausmi, veicināt interesi par šo nozari jauniešu vidū un stiprināt sabiedrības izpratni par keramikas vietu laikmetīgajā kultūrā. Būtiskākās keramikas svētku norises: No 15. jūnija piecās Siguldas norises vietās – kultūras centrā “Siguldas devons”, bobsleja un kamaniņu trasē “Sigulda”, mākslas telpā “Vieta Nr. 6”, Mākslu skolā “Baltais flīģelis” un koprades laboratorijās Siguldas dzelzceļa stacijas laukumā – skatāmas izstādes, kas aptver laikmetīgo keramiku, dizaina eksperimentus, lielformāta keramiku, skulptūras un porcelāna apgleznojumu darbus. 12. jūlijā notiks “Keramikas diena”, kurā apmeklētāji varēs piedalīties praktiskās darbnīcās, izmēģinot dažādas keramikas tehnikas kopā ar profesionāļiem, tikties ar māksliniekiem. 2. augustā norisināsies pasākuma noslēgums ar mākslinieku tikšanos, skatītāju balsojuma balvu izlozi, kā arī varēs saņemt apdedzinātos Keramikas dienā izveidotos darbus.

18. jūnijā Latvijas Teātra darbinieku savienība (LTDS) sadarbībā ar Kultūras ministriju, Borisa un Ināras Teterevu fondu un Rīgas valstspilsētas pašvaldību preses konferencē paziņoja 2024./2025. gada sezonas Gada balvas teātrī "Spēlmaņu nakts" nominantus 16 kategorijās. Pārliecinošos līderos ar 22 nominācijām ir Latvijas Nacionālais teātris. Vienpadsmit nominācijas ieguvis Jaunais Rīgas teātris, kam seko Valmieras un Dailes teātris ar deviņām un astoņām nominācijām. Saruna ar teātra kritiķiem, lai teātra sezonas izskaņā ne tikai pārskatītu svarīgākos notikumus, bet arī izvērtētu nupat paziņoto "Spēlmaņu nakts” nominantu sarakstu. Studijā teātra kritiķi Zane Radzobe, Ieva Rodiņa un Atis Rozentāls, kā arī gleznotāja Sandra Krastiņa, kas bija "Spēlmaņu nakts" žūrijā.  "Spēlmaņu nakts" nominanti 2024./2025. gada sezonā.

No 15. jūnija Mālpils kultūras centra deju zālē būs apskatāma Džemmas Skulmes fonda digitālā arhīva atklāšanas izstāde, kurā skatāma mākslinieka Artura Dimitera instalācija – Skulmju ģimenes arhīva ekspozīcija. Līdz ar to tiks uzsākta fonda ziedojumu vākšanas akcija arhīva saglabāšanai un digitalizācijai. Šis notikums uzskatāms par būtisku soli latviešu kultūras mantojuma saglabāšanā un pieejamības nodrošināšanā nākamajām paaudzēm. Rudenī gaidāma Džemmas Skulmes simtgade, tiesa, viņa pati jubilejas neesot svinējusi, teikusi, ka pat kūku nevajag – tā stāsta Džemmas Skulmes mazdēls, mākslinieks Artūrs Dimiters. Viņš viesojās Latvijas Radio studijā , lai pastāstītu par Skulmju dzimtas arhīvu un tā izstādi Mālpils kultūras centrā. Sazinājāmies arī ar Esmeraldu Tāli, kura ir Skulmju mājas ekspozīcijas kuratore Mālpilī. Bet kopumā šoruden gaidāmas vairākas izstādes, ne tikai Mālpilī, bet arī Jūrmalā un Rīgā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.

Turaidas muzejrezervāts ir vieta, ko daudzi atceras no skolas ekskursijām, bet vēlākos gados ne vienmēr atgriežas, jo varbūt šķiet, ka pils tornī jau reiz uzkāpts un Dainu kalna skulptūras jau redzētas. Turaidas muzejrezervāta jaunā vadība apņēmusies veicināt biežāku vietējo tūristu atgriešanos, rosinot atklāt sev Turaidu ne vien kā Latvijas bagātās vēstures un kultūras izziņas vietu, bet arī kā plašu dabas teritoriju ar pastaigām pieejamu meža parku, 16 dīķiem un pašiem savu dabas bagātības vēstnesi – lapkoku praulgrauzi. „Lielais magnēts, protams – kā iziet cauri, tā dodas uz pili. Bet, kad tu viņiem sāc rādīt, ka mums ir vēl arī teritorija uz otru pusi…” Turaidas muzejrezervāta direktore Jolanta Borīte vedina doties ārpus jaunās muižas pārvaldnieka ēkas, kurā esam tikušās uz sarunu, lai savām acīm pārliecinos par lielo dabas plašumu, ko vairums apmeklētāju nepamana, jo uzreiz aiziet otrā virzienā uz Turaidas pili. „Mēs ar kolēģiem mēdzam aicināt arī savu radinieku ģimenes ar dažāda vecuma bērniem un apzināti sakām: izstaigājiet! Piemēram, mana māsīca, kura ar bērniem daudz braukā pa dažādām Eiropas vietām, saka: jā, es te pēdējoreiz biju skolas laikā! Tad viņi mēģināja piepildīt dienu šeit un teica: bet te tak nemaz nevar vienā dienā visu izstaigāt!” Saulgrieži Turaidas muzejrezervātā pēdējos gados vairs nav svinēti, un pašlaik Jāņukalnā zied pļava līdz viduklim. Pārdomu ir daudz, bet arī konkrētu ideju Jolantai Borītei netrūkst. Pieredzējusī kultūras menedžere Turaidas muzejrezervāta vadībā ir pusgadu. Pārnākusi, kā pati saka, „no Gaujas otras puses”, jo iepriekš vadīja Siguldas novada Kultūras un tūrisma centru. Kopš Turaidas muzejrezervāta vadību atstāja tā dibinātāja Anna Jurkāne, tas vairākus gadus bija bez direktora. Borīte savu piecu gadu termiņu sākusi ar lielu enerģiju un dinamisku darba tempu. Vēlāk ar Turaidas muzejrezervāta Komunikācijas un izglītības nodaļas vadītāju Guntu Zaķīti dodamies no ieejas lejup pa kalnu, lai klātienē apskatītu mazāk zināmo meža parka teritoriju, kas pastaigām kļuva pieejama tikai pirms dažiem gadiem. Aizsargājamo lapkoku praulgrauzi Turaidas muzejrezervātā savulaik palīdzēja atklāt pazīstamais dabas aizsardzības eksperts Viesturs Lārmanis. Ciešāka sadarbība ar skolām ir viens no virzieniem, ko uzņēmusi Turaidas muzejrezervāta jaunā vadība. Jolantu Borīti papildina Sadarbības projektu vadītāja Sandra Ķirule, kura ar Turaidas muzejrezervātu bijusi saistīta jau kopš 1990.gada, bet pēdējos gadus strādājusi Siguldas pašvaldībā. Dainu kalnam šovasar apritēs 40: tas tika atklāts Krišjāņa Barona 150. jubilejas gadā. Bet bērnus un jauniešus Turaidas muzejrezervāts iesaista arī suvenīru ideju izstrādē, aicina zīmēt pastkartes un nesen izveidojis šai auditorijai domātu mājaslapu „atklajturaidu.lv”.  Ilgus gadus Turaidas muzejrezervāts lepojās ar Latvijas apmeklētākā muzeja statusu. Pēc Covid pandēmijas trieciena tas savas pozīcijas atgūst lēnāk, arī lielā ārvalstu tūristu īpatsvara dēļ, kas sarucis līdz ar Krievijas karu Ukrainā. Tomēr pērn apmeklētāju skaits atkal pieaudzis par ceturto daļu, ļaujot atgriezties apmeklētāko muzeju četriniekā. Turaidas muzejrezervāta Komunikācijas un izglītības nodaļas vadītāja Gunta Zaķīte stāsta, ka šogad redz ievērojami vairāk gan Āzijas tūristu, gan rietumeiropiešus. Pēc dažiem gadiem te, visticamāk, ziedēs un smaržos vēl vairāk, jo Turaidas muzejrezervāta tuvākajos plānos ir atjaunot vēsturisko muižas dārzu jaunās pārvaldnieka ēkas abās pusēs. Tā izveide būs Kultūrvides apsaimniekošanas speciālistes Gitas Dālderes pārziņā. Darbi ap pārvaldnieka māju sāksies jau šovasar, un tuvākajos plānos muzejam ir arī vairāku vizuāli novecojušu ekspozīciju atjaunošana. Viduslaiku pils centrālajā tornī šoruden atklās multimediālu Roberta Rubīna un Didža Jaunzema veidotu ekspozīciju par pili astoņos gadsimtos. Bet ar to plāni nebeidzas. Turaidas muzejrezervāta gada budžets ir apmēram divi miljoni eiro, no kā puse jānopelna pašiem. 58 hektārus plašajai teritorijai ar 22 ekspozīcijām vajadzību ir daudz, bet direktore Jolanta Borīte un viņas kolēģe Gunta Zaķīte, kura ar muzeju saistīta jau vairāk nekā 30 gadu, uz nākotni raugās ar optimismu. Jau jūnija beigās Turaidas Dainu kalnā tradicionāli izskanēs folkloras festivāls „Baltica”, jūlijā tiks svinēta Dainu kalna četrdesmitgade, bet 6. septembrī, Ozolu dienā, tiks atklāta jauna ekspozīcija Turaidas muzejrezervāta meža parkā. Muzejs ar savu krājumu šogad iesaistīsies arī „Grāmatai 500” norisēs un par sevi sola atgādināt arī Siguldas bērnu un jauniešu literatūras festivālā.

Kopš 7. jūnija durvis apmeklētājiem pēc piecu gadu pārtraukuma atkal vērusi Mežotnes pils, kas nesen nonāca Rundāles pils muzeja pārziņā. Tas ir vēl viens izaicinājums muzeja direktores Lauras Lūses darbā, kādu nav trūcis sešarpus gadu laikā, kopš viņa amatā nomainīja ilggadējo Rundāles pils muzeja vadītāju Imantu Lancmani. Lūses vadībā pabeigta vērienīgā pils jumta nomaiņa, pārdzīvota Covid pandēmija un meklēti veidi, kā sadzīvot ar muzejam tik būtisko ārvalstu tūristu skaita kritumu gan pandēmijas, gan Krievijas kara Ukrainā dēļ. Tikāmies ar Lauru Lūsi maija beigās, īsi pirms Rundāles pilī tika atklāta Imanta Lancmaņa gleznu izstāde, kas būs skatāma līdz pat augusta beigām. Bet ikgadējie Rundāles pils Dārza svētki šogad notiks 28.jūnijā, un to tēma šogad bija „Deja dārzā”. Ar Rundāles pils muzeja direktori Lauru Lūsi sarunājās Māra Rozenberga.    

Sieviešu autobiogrāfiskos dzejoļus jaunā kabatas grāmatā "Atbildes" izdevusi "Strāva". Ar grāmatas sastādītāju Elvīru Blomu, redaktori Annu Auziņu un  mākslinieci Rasu Jansoni pārrunājam izdevuma tapšanu un  aktualizētās tēmas. Grāmatai ir neparasts dizains, lai piekļūtu saturam, tā vispirms būs jāatplēš. Dizaina autore Anete Krūmiņa. 2023. gada nogalē pēc dzejnieces Elvīras Blomas ierosinājuma žurnāla “Strāva” 8. numurā ar Elvīras Blomas un Ingas Gailes stilizētu “atbildi” Lorensa Ferlingeti (Lawrence Ferlinghetti) un Sonjas Okesones (Sonja Åkesson) dzejoļu paraugiem tikai aizsākta autobiogrāfisko dzejoļu sērija. Drīz pēc tam žurnāls “Strāva” izsludināja autobiogrāfisko dzejoļu konkursu, kurā latviešu sievietes tika aicinātas nekautrēties runāt par sevi un radīt savas atbilžu versijas. Konkursā tika izvēlēti piecpadsmit darbi, no kuriem visi ir iekļauti jaunajā dzejas grāmatā. Konkursa laureātes: Betija Zvejniece, Evelīna Mūrniece, Māra Ulme, Džena Andersone, Ulrika Ūpe, Juta Ance Ķirķis, Kristīne Jučkoviča, Agra Lieģe-Doležko, Lelde Logina, Lāsma Misčenko, Anna Simina, Amanda Stalidzāne, Patrīcija M. Keiša, Alise Īlena un Elīna Smoļaka. Bez konkursa darbiem izdevumā iekļauti arī īpaši izdevumam tapuši dzejoļi, to autores: Inga Gaile, Sintija Sudmale, Jeļena Glazova, Evelīna Andžāne, Anna Auziņa, Elvīra Bloma. 17. jūnijā plkst. 18.00 galerijā “Istaba” (Barona iela 31B) notiks grāmatu sērijas “Mazās Strāvas” jaunās grāmatas “Atbildes” prezentācijas pasākums. Izdevumā apkopoti divdesmit viens dažādu vecumu latviešu autoru sieviešu autobiogrāfiskie dzejoļi un mākslinieces Rasas Jansones kolāžu sērija. Grāmatā iekļautajos tekstos tiek risināti aktuāli sieviešu ikdienas sarežģījumi, parādās arī tādas sāpīgas tēmas kā vardarbība ģimenē, izdegšana un seksisms.

No 15. jūnija līdz pat 21. septembrim Šveices pilsētā Bāzelē prestižā Fondation Beyeler muzeja telpās skatāma latviešu izcelsmes amerikāņu mākslinieces Vijas Celmiņas personālizstāde. Tā ir plašākā Vijas Celmiņas personālizstāde Eiropā pēdējo 20 gadu laikā tagad skatāma Bāzelē. Sazināmies ar mākslas zinātnieci Elitu Ansoni, kura bija kuratore Vijas Celmiņas personālizstādei Rīgā 2014. gadā., kā arī Latvijas Nacionālā mākslas muzej direktori Māru Lāci.

Ieskandinot Starptautisko folkloras festivālu "Baltica 2025", kas norisināsies Latvijā no 26. līdz 29. jūnijam, LR3 "Klasikas" šīs sezonas noslēdzošais koncerts veltīts Baltijas un Ukrainas tautas mūzikai. Ar programmu "Tautasdziesma" pirmo reizi Latvijas Radio 1. studijā muzicēs dziedātāja un etnomūziķe Liene Skrebinska, sev līdzās aicinot trio „Bille” mūziķes -  Annu Patrīciju Kareli (balss, vijole) un Katrīnu Kareli (balss, vijole), kā arī akordeonisti Antu Puķīti un sitaminstrumentālisti Viju Moori. Pirms gaidāmā koncerta Kultūras rondo saruna ar Lieni Skrebinsku, Antu Puķīti un Viju Moori.  

Par pieredzi dažādos starptautiskajos filmu festivālos un gaidāmo Šefīldas dokumentālo filmu festivālu Lielbritānijā Kultūras rondo studijā izvaicājam Vides filmu studijas producentu Uldi Cekuli, kurš atgriezies no Ukrainas, kur piedalījās dokumentālo filmu festivālā Kijivā.

14. un 15. jūnijā arī Latvijā notiek Eiropas arheoloģijas dienas. Par to, ko mūsu kultūrtelpai nozīmē dalība šajā pasākumā, saruna ar trim arheoloģijas ekspertiem. Kultūras rondo viesojas vēsturniece un arheoloģe Sandra Zirne, Nacionālās Kultūras mantojuma pārvaldes Arheoloģijas un vēstures daļas vadītāja, vēsturnieks un arheologs Kaspars Markus Molls, Nacionālās Kultūras mantojuma pārvaldes Arheoloģijas un vēstures daļas speciālists, ar kuru kopā sarunas laikā ienirstam jūras dzelmē, jo viņš vienīgais arheologs Latvijā, kurš reizē ir arī sertificēts nirējs, un arheologs, eksperimentālās arheoloģijas speciālists Artūrs Tomsons, biedrības „Latvijas Arheoklubs” valdes priekšsēdētājs. Uzbūvēt māla krāsni, kausēt dzelzi, krāsot dziju, gatavot rotas, izzināt kādas vērtības slēpj dzelme, iepazīt seno bruņojumu un pielikt roku vienkoča tapšanā, – šīs kā arī citas praktiskas un teorētiskas aktivitātes sagaida ikvienu ikgadējās Eiropas Arheoloģijas dienās. Šajā pasākumā visā Eiropā iesaistās tūkstošiem arheologu, muzeju un organizāciju, piedāvājot jebkuram interesentam dziļāk iepazīties ar arheologa profesiju, senvēsturi un mūsu kopējo arheoloģisko mantojumu. Pasākumi norisinās Carnikavā, Turaidā, Cēsīs, Āraišos un Rīgā – Lucavsalā. Ar programmu var iepazīties internetā.  

Par viņiem jau raksta "Hoolywood News", "Fold", "Deadline" un citi kinoapskatnieki. Nupat no Ņujorkas prestižā Traibekas festivāla atgriezušies brāļi Lauris un Raitis Ābeles, kur pirmizrādi piedzīvoja viņu jaunākā animācijas filma "Dieva suns. Saruna ar brāļiem par kailumu, par skatiem, kas domāti tikai pieaugušajiem, par Hitlera līdzinieka spīdzināšanu, par Robertu De Niro un galu galu galā, kāpēc Amerikā nevajadzētu runāt filmas budžetu, ja tas nepārsniedz miljonu. Brāļu Ābeļu provokatīvā animācijas filma savij vēsturiskus faktus ar krāšņiem fikcijas elementiem – tās sižets balstīts zināmākajā vilkaču prāvā Ziemeļeiropā. Izaicinošā Dieva suņa jeb vilkača mistērija veidota rotoskopijas tehnikā, sākotnēji filmējot ainas ar aktieriem – režisoru Regnāru Vaivaru, ekspolitiķi Eināru Repši, aktierus Agati Kristu, Jurģi Spulenieku,Kristianu Kareļinu u. c. –, kuri vēlāk animēti un iedzīvināti gotiskā detektīva žanra un komiksa aprisēs. Filmas pirmizrāde Latvijā gaidāma rudenī "Riga IFF" atklāšanā.  

Bija laiks, kad māksliniece Vika Eksta pilnīgi visur devās ar fotoaparātu. Izņēmums nebija arī viņas vectantes Zoņas bēres Slobodas sādžā Latgalē, kuras Eksta mēģināja dokumentēt ar vēsu, neitrāla vērotāja aci. Vienpadsmit gadus vēlāk māksliniece secina, ka tas bija viņas veids, kā uz laiku atvairīt sēras. Toreiz dokumentētais bēru rituāls tagad pārtapis poētiskā un klusas sirsnības caurvītā fotoizstādē „Bēres Slobodā”, kas pašlaik Rīgas Fotogrāfijas biennāles ietvaros skatāms galerijā „Alma” Rīgā.

Latvijas Mākslas akadēmija (LMA) arī šopavasar atver durvis plašākai sabiedrībai, lai iepazīstinātu ar šī gada bakalaura un maģistra programmu absolventu diplomdarbiem. Līdz pat 29.jūnijam Latvijas Mākslas ēkās, kā arī Rīgas kultūrvidē norisināsies LMA absolventu diplomdarbu izstāde „Esmu māksla”, kā arī ikgadējā Dizaina dienu izstāde “Es esmu dizains”. Ko domā un kādus radošus vienādojumus savā mākslā risina studenti? Cik lielu starptautisku uzmanību spējam piesaistīt un ko nozīmē beigt akadēmiju nevis vienīgi ar darba aizstāvēšanu, bet gan ar apjomīgas izstādes veidošanu? Kultūras rondo studijā LMA prorektore studiju darbā Antra Priede, LMA prorektore studiju darbā, Kuratoru studiju katedras vadītāja, Māris Mortukāns, LMA Dizaina nodaļas produktu dizaina nodaļas lektors, un Rasma Pušpure, LMA Metāla dizaina katedras vadītāja.

„Man ļoti patīk gulēt pļavā un vērot šo Dieva dizainu,” – tā saka tekstilmāksliniece Iveta Vecenāne, kuras ilgus gadus lolotā ideja par pļavas tēmai veltītu izstādi tikko īstenojusies Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. Izstādē „Pļava” Vecenānes gobelēni satikušies neparastā kopdarbā ar gandrīz diviem simtiem tradicionālās tehnikās austu segu, ko darinājuši amata meistari no visiem Latvijas novadiem. Materiālu, tehniku un krāsu saspēles bagātīgās variācijas veido kopīgu stāstu par cilvēka, mākslas un dabas attiecībām. Ienākot muzeja lielajā izstāžu zālē, neviļus aizraujas elpa no krāsu raibuma - telpas sānos ar mākslinieces Ivetas Vecenānes silti piesātinātie gobelēni, bet vidusdaļā no durvīm līdz pat senās baznīcas altāra daļai ved plats, koši svītrots ceļš ar teju diviem simtiem Latvijas novada meistaru austu segu.  Mūziķu Ilgas Reiznieces un Māra Muktupāvela radītās kokles skaņas vedina piedzīvot izstādi rāmi un bez steigas, Vecrīgas vidū ļaujoties sajūtai, ka rīta agrumā basām kājām esi iebridis pļavā. Pļava ir mākslinieces Ivetas Vecenānes iedvesmas lauks. "Man ļoti patīk bradāt ar basām kājām pa ūdeni, pa zāli, pa pļavu un nogulties pļavā un vērot šo Dieva dizainu, kā Dievs ir radījis katru puķīti, stiebriņu. Kāpēc viņš ir izdomājis tā, kāpēc tur ir viens posmiņš, otrs posmiņš? Cik tas Dieva radītais dizains ir unikāls," atklāj Iveta Vecenāne. "Pļavā es sajūtu šo senuma elpu. Pļava bija pirms manis daudzas, daudzas paaudzes, gadsimtus, un tā ir mana saruna ar skaisto, spēcīgo senatni. Un vēl pļava un tas laiks man dzīvē bija ļoti nozīmīgs, kad es dzīvoju Cirmas ezera krastā ar vīra vecākiem, un viņu pietāte pret dzīvo dabu, viņu pietāte pret uztveri par augiem, asniem,  pavasarī. To es varbūt gribēju ielikt savos darbos, šo pietāti, paklanīšanos." Pļavas tēmai Iveta Vecenāne gadu gaitā veltījusi apmēram 20 gobelēnu, un ļoti gribējies tos izstādīt vienkop. Tikmēr Nacionālais kultūras centrs meklējis iespēju izstādīt tautas lietišķās mākslas meistaru austās segas. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejam radās ideja piedāvāt kopizstādi, atceras muzeja tekstilmākslas kolekcijas glabātāja un viena vieta glabātāja un viena no izstādes kuratorēm Rūta Rinka. Tekstilmākslinieces Ivetas Vecenānes gobelēnu un tautas lietišķās mākslas meistaru darināto segu saspēli izstādē „Pļava” Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā Vecrīgā varēs apskatīt visu vasaru, līdz 24.augustam.

Mākslinieces Birutas Jansones zīmējumu izstāde “Birutas stāstiņi” mākslas telpā “Aminori” pamudināja mūs uz sarunu ar mākslinieci un viņas dzīvesbiedru Jāni Robertu Jansonu par radošumu un mākslas skolu nozīmi viņu dzīvē.   Biruta un Jānis Roberts Jansoni paši saka – esam no Akmeņkalna brīvvalsts, kas ir viņu lauku sēta Skaņkalnes pagastā un kurā 13 gadus viņi vadīja savu Skaņkalnes Mākslas skolu (pašlaik Mazsalacas Mākslas un Mūzikas skola, kurā Biruta ilgus gadus strādājusi arī par skolotāju). Biruta un Jānis Roberts ir vieni no pirmajiem, kas Latvijā dibinājuši mākslas skolu, uzreiz pēc studijām Mākslas akadēmijā, pārceļoties uz Valmieru, viņi abi radīja Valmieras Bērnu Mākslas skolu (šobrīd Valmieras Mākslas vidusskola). Līdz 28. jūnijam grāmatnīcā un mākslas telpā „Aminori” var aplūkot mākslinieces Birutas Jansones zīmējumu izstādi „Birutas stāstiņi”. Māksliniece radoši strādā kopš 1976. gada un aktīvi piedalās izstādēs Latvijā un aiz tās robežām. Viņas darbi atrodas Latvijas Mākslas fonda kolekcijā, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā, Museum Ludvig Koeln un privātpersonu kolekcijās Latvijā, Krievijā, Dānijā, Vācijā, Kanādā, Izraēlā, Francijā u.c. Par nopelniem Latvijas valsts labā 2018. gadā apbalvota ar Atzinības krustu.    

"Kim?" Laikmetīgās mākslas centrs ar vērienīgu festivālu “Ēdene: Saldie sešpadsmit” atzīmē 16. gadskārtu jeb savu pieaugšanu un izceļ savu lomu vietējās un starptautiskās laikmetīgās mākslas procesu atbalstīšanā Rīgā. Kultūras rondo tiekamies ar kuratori Zani Onckuli un mākslinieci Maiju Kurševu. Festivāla „Ēdene. Saldie sešpadsmit” atklāšana jau aiz muguras, bet laikā līdz 3.augustam varēsim baudīt gan pašmāju gan starptautiski atzītu mākslinieku darbus un performances  "Kim?" topošajā mājvietā Hanzas ielā 22. Kā centrs ir iejūtas jaunajās telpās? Kādus spriedumus par pirmajiem sešpadsmit gadiem varam izdarīt jau šobrīd? Kopš dibināšanas 2009. gadā Kim? sadarbojies gan ar jauniem, gan jau pazīstamiem māksliniekiem, teorētiķiem, kuratoriem, filosofiem, tulkotājiem un domātājiem, tiecoties sniegt atsaucīgu kontekstu viņu darbiem un padarīt kritiskas prakses pieejamas plašākai auditorijai. Šajā institūcijai tik svarīgajā brīdī “Ēdene: Saldie sešpadsmit” māksliniekiem un skatītājiem vaicā, ko nozīmē no jaunieša kļūt par pieaugušo, no amatiera – par ekspertu, no ideālisma pāriet uz reālismu, un kā pieņemt šī pārmaiņu procesa pavadoni  apjukumu – un ar to strādāt.

Par dizaina ainu Latvijā, pārskatot Dizaina gada balvas finālistu darbus un atklājot dažādos veidus, kā dizains var izpaust savu spēku, un nozīmīgākos vēstījumus, Kultūras rondo saruna ar balvas fināla žūrijas pārstāvi Maiju Rozenfeldi un balvu ieguvējām – Lauru Lapiņu un Zandu Seņkovu. 5. jūnijā svinīgā pasākumā tika paziņoti "Latvijas Dizaina gada balvas 2025" ieguvēji, godinot labākos dizaina darbus produktu, pakalpojumu, komunikācijas, vides un digitālo risinājumu kategorijās. "Grand Prix" un Kultūras ministrijas prēmiju 2000 eiro apmērā saņēma aģentūra "Magic" par labdarības maratonam "Dod pieci!" īstenoto kampaņu "Slimība izārda, cerība dziedē!". Savukārt "Jaunā dizainera" titulu ieguva Zanda Seņkova par "Randevú" sēdmēbeļu kolekciju ar slēptu BDSM funkciju.

Mākslas muzejā "Rīgas birža" pašlaik skatāma Itālijas māksla. Sadarbībā ar Turīnas Senās mākslas muzeju "Palazzo Madama" pie mums skatāma izstāde, kurā redzami spilgti paraugi - Itālijas mākslas un amatniecības darinājumi no 6.līdz 19. gadsimtam. Klajā nācis arī izstādes katalogs, kas ir vērtīgs mākslas vēstures pētījums par amatniecības veidiem,  materiāliem un nozīmīgākajiem amatniecības centriem.   13.jūnijā  Mākslas muzejā Rīgas Birža atvērtā ekskursija kopā ar izglītības programmas kuratori Nikolu Rundāni, savukārt izzinoša ekskursija ar izstādes scenogrāfiem Dinu un Reini Suhanoviem svētdien 15.jūnijā.

Lībiešu valoda turpinās! Par pirmo regulāro lībiešu valodas mācību kursu gada garumā un valodu tehnoloģiju nākotni, radot valodu ceļa karti, Kultūras rondo pārrunājam ar lībieti Sofiju Kūlu un Latvijas Universitātes Lībiešu institūta direktoru Valtu Ernštreitu. Latvija piedalās jaunā iniciatīvā, kas izstrādās valodu ceļa karti, lai nodrošinātu, ka visas valodas būtu vienlīdzīgi pārstāvētas digitālajā tiešsaistes pasaulē. Arī lībiešu valoda. Meta un Latvijas Universitāte parakstījusi līgumu par partnerības izveidi valodu tehnoloģiju attīstībā, padarot Latvijas Universitātes Lībiešu institūtu par daļu no Meta valodas tehnoloģiju partneru programmas.

Tēlaina preses konference pārdabiskajam - ar skaņas instalāciju un mākslas objektiem skatītāju uzrunā mākslinieku duets MAREUNROL'S. Laikmetīgās mākslas galerijā „ASNI” no 6. jūnija norisināsies viņu jaunākā personālizstāde „Neredzamās skaņas, iedomātās ainas”. Galerijas centrā vizuāli skulpturāla skaņas instalācija: daudzi dažāda lieluma un augstuma koka mikrofonistatīvos novietoti uz koka pults, daļā no tiem iemontēti skaļruņi. Telpā ir arī citi objekti un kopā tiem svarīgs vēstījums par laiku, kurā dzīvojam. Mākslinieki uzskata – katrs laikmets ievieš jaunus izaicinājumus, šobrīd par tādu kļuvusi mediju radītā kakofoniskā realitāte. Mārīte Mastiņa Pēterkopa un Rolands Pēterkops, labi zināms modes un mākslas duets MAREUNROL'S, iepazīstina ar izstādes ieceri olands to sauc par sātīgu darba ziņā, lai apcerētu tagadni. Tikai nedēļu, līdz 14. jūnijam, iespēja piedzīvot mākslinieku paškritisko domāšanu un sajūtas par šo laiku.

Par ukraiņu režisora Vladislava Troicka debiju Nacionālaja teātrī ar iestudējumu “Karalis Ibī un citi monstri” un tajā klātesošo oriģināldramaturģiju ar folkloras motīviem Kultūras rondo pārrunājam ar iestudējuma radošo komandu. Studijā dramaturģe Elza Marta Ruža un folkloras eksperts Edgars Lipors, ierakstos uzklausām izrādes komponistu Aleksandru Tomasu Matjussonu un aktrisi Mariju Bērziņu. Ko iesākt māksliniekam, kura valstī jau trīs gadus ir karš – klusēt, karot vai veidot mākslas darbus, lai brīdinātu un neļautu ieslīgt pašapmānā, ka uz pārējām Eiropas valstīm tas neattiecas. Ukraiņu režisors Vladislavs Troickis (1964) kara laikā patvērumu radis Francijā un turpina darboties teātra režijā, veidojot izrādes melnā humora estētikā. Savai debijai uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves viņš izvēlējies Alfrēda Žarī lugu "Karalis Ibī", bet papildinājis to gan ar jaunās latviešu dramaturģes Elzas Martas Ružas, gan pats saviem tekstiem, ievijot pat latviešu folkloras motīvus, informēja teātrī. Izrāde ir gan protests pret stulbuma varu, gan absurds šovs par pakļaušanos stulbumam, gan spilgts manifests ar muzikālu ievirzi, meklējot universālu teatralitāti. Vladislavs Troickis ir Ukrainas pirmā neatkarīgā teātra un laikmetīgās mākslas centra "Dakh", postfolka grupas "Dakha Brakha" un frīkkabarē "Dakh Daughters" izveidotājs, ko latviešu skatītājs jau iepazinis 2024. gadā, kad "Dakh Daughters" uzstājās kopā ar britu leģendāro grupu "The Tiger Lillies" un trim Dailes teātra aktrisēm programmā "Stulbā dzīve". Luga  "Karalis Ibī" bija skandāls 19. gadsimta beigu Parīzē. Tā ir parodija par Šekspīru: bezjēdzīgā pasaulē valda stulbuma karalis. Makbetiskais pāris – Ibī tēvs un māte – ir vienlaikus banāli un cietsirdīgi, muļķīgi un asinskāri. Ibī tēvs ir pārāks par visu un viņa pasaulē nav nekā svarīgāka par pašu Ibī. Tas ir savā pārspīlējumā aizkustinošs egocentriskums. Vēstījums slēpj fundamentālas šausmas par stulbuma un muļķības būtību, taču Alfreds Žarī to pasniedz ar dzirkstošu humoru visaptveroša absurda atmosfērā. Lugu latviski tulkojis Uldis Krastiņš, un tā pirmizdota žurnāla “Avots” 1992. gadā.

Mēs visi esam "pēclaikā" attiecībā pret latviešu rakstniekiem, kuriem veltīta romānu un monogrāfiju sērija "Es esmu...", tā saka literatūrzinātniece un skolotāja Lita Silova, kuras monogrāfija par Kārli Skalbi "Pēclaiks" tagad liekama blakus Svena Kuzmina romānam „Skaistums un nemiers”. Kultūras rondo tiekamies arī Litu Silovu. Saruna par "Pēclaiku", par Kārli Skalbi - dzejnieku, rakstnieku, publicistu un politiķi.  Ieskatāmies arī Skalbes "Mazajās piezīmēs".

Dienvidkurzemē norisinās projekts par iekļaušanu un laikmetīgo mākslu, kuru iedvesmojusi rakstniece un izcilā domātāja Zenta Mauriņa. Lai daudzveidīgas laikmetīgās mākslas izteiksmes formas padarītu pieejamākas cilvēkiem ar dažāda veida invaliditāti, biedrība „Colorize” 2025. gadā dažādās vietās Dienvidkurzemē īsteno sarunu un radošo darbnīcu ciklu. Par projektu plašāk stāsta Lība Bērziņa. Jau 4. jūnijā no plkst. 16:30 Zentas Mauriņas istabās Grobiņā norisināsies īpašs pasākums - Iekļaušanas svētki kopā ar dažādu jomu māksliniekiem, kas neparastā performatīvā notikumā klās svētku galdu un aicinās piedzīvot laikmetīgo mākslu, sarunas un kopā būšanu. Iekļaušanas svētku svinībās aicināts ikviens interesents, īpaši ģimenes, kurās ir cilvēki ar invaliditāti. 15. augustā, atzīmējot Zentas Mauriņas vārda dienu, aicināsim uz Iekļaušanas dienu atkal. Savukārt 6.jūnijā 11:00 Rucavas Saieta namā gaidīts ikviens interesents uz sarunu par mākslu un iekļaušanu, kurai pievienosies māksliniece Eva Vēvere.  Plašāk par aktivitātēm var uzzināt biedrības "Colorize" mājaslapā.

“Jaunie nāk!” Latvijas Kultūras akadēmijas diplomdarba izrāžu programmu un skatuves mākslas studiju tālāko virzību Kultūras rondo studijā pārrunāsim ar Latvijas Kultūras akadēmijas profesori Līgu Ulberti Latvijas Kultūras akadēmijas  un profesoru Elmāru Seņkovu. No 4. līdz 19. jūnijam Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) teātra mājā “Zirgu pasts”, LKA Miera ielā 58a un citviet būs skatāma diplomdarba izrāžu programma “Jaunie nāk!”, kurā skatītājiem būs iespēja redzēt šī gada aktiermākslas un teātra režijas mākslas topošo absolventu diplomdarba izrādes. Daļa no tām jau ieguvusi skatītāju un kritiķu atzinību šīs sezonas laikā LKA izrāžu repertuārā, savukārt sešas izrādes piedzīvos savas pirmizrādes skates laikā.  2025. gada jūnijā Latvijas Kultūras akadēmijas bakalaura studiju programmas skatuves mākslā absolvēs 27 jaunie aktieri un režisori, pārstāvot plašu māksliniecisko rokrakstu spektru, skatījumu daudzveidību un aktiermākslas prasmju amplitūdu – no dziļi personiskiem stāstiem līdz drosmīgiem laikmetīga teātra formu meklējumiem dažādos žanros. Šajā sezonā kopumā tapušas 17 diplomdarba izrādes, un 13 no tām būs iespējams noskatīties publiski diplomdarbu skates laikā, koncentrētā festivāla formātā piedāvājot topošo profesionāļu jaunradi.   Skati sāk laikmetīgā masku komēdija ‘”Sapņotāji”.

Ar Kristapa Ancāna un Paula Rietuma izstādi „Pavisam mazas svinības” Mākslas stacija „Dubulti” iezīmē desmito darbības gadu. Daudzfunkcionālajā telpā, kur apvienojas laikmetīgās mākslas centrs un funkcionējoša dzelzceļa stacija, mākslinieki radījuši tēlniecības formas, kas ir arī praktiski soli un galdiņi uzgaidāmajai telpai. Jaunākā izstāde „Pavisam mazas svinības” Mākslas stacijā „Dubulti”  būs skatāma no 6.jūnija. Māksliniekus Kristapu Ancānu un Paulu Rietumu sastopu darbojamies ar ekspozīcijas iekārtošanas  smalkumiem, jo galvenie objekti – skulptūras, kas  vienlaikus ir arī soli jeb precīzāk taburetes un galdi, kā arī baltie polietilēna putu kubi jau izvietoti telpās. Sarunu sākam lielākajā dzelzceļa stacijas uzgaidāmajā telpā, kur fonā  brīžiem uzvirmos kņada, kā jau stacijā. Pauls ar staciju „Dubulti” līdz šim bija saskāries tikai kā pasažieris savukārt Kristapam Ancānam te risinājušies pat vairāki svarīgi mākslas notikumi. Kristaps Ancāns  dzīvo un strādā Londonā un Latvijā,  ir starpdisciplinārās maģistra studiju programmas POST līdzdibinātājs un pasniedzējs Latvijas Mākslas akadēmijā, savukārt Pauls Rietums ieguvis maģistra grādu arhitektūrā Šveices Federālajā tehnoloģiju institūtā Lozannā, strādā kā scenogrāfs un arhitekts Latvijā un Šveicē. Mākslas stacija „Dubulti”  ir mākslas zinātnieces Ingas Šteimanes izlolota un jau desmit gadus vadīta laikmetīgās mākslas norises vieta. Šajā laikā notikušas 40 unikālas  izstādes. Jaunākā izstāde „Pavisam mazas svinības”  Mākslas stacijā „Dubulti”  jauc robežas starp vērotāju un līdzdalībnieku: vai objekts ir radīts, lai noturētu tavu svaru, vai — lai balstītu ideju.

Atmiņas institūciju nozīme kara un okupācijas apstākļos un miermīlīgu un noturīgu kopienu veicināšanā. Par pieredzi un sadzirdēto konferencē, kurā Ukrainā tikās muzeju un bibliotēku darbinieki no Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Gruzijas, Moldovas un Ukrainas, saruna Kultūras rondo. Stāsta UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ģenerālsekretāre Baiba Moļņika un Latvijas muzeju biedrības ilgtspējas projektu vadītāja Inga Surgunte. Muzeju un bibliotēku speciālisti dalījušies ar pieredzi, kā atmiņas institūcijas darbojas kā pozitīvu sociālo pārmaiņu veicinātājas pat kara un okupācijas apstākļos. Varbūt tas skan arī pārāk oficiāli, tāpēc pievienošu vienas no konferences dalībniecēm Baibas Moļņikas sociālajā medijā "Facebook" ierakstīto: "Tik daudz kā šoreiz es neesmu raudājusi neviena komandējuma laikā…" Tālāk seko emocionālas pārdomas par Ukrainā piedzīvoto… Konferences priekšlasījumus var noskatīties Latvijas muzeju biedrības youtube kontā. Aizvadītajā nedēļā arī norisinājās tiešsaistes konference “Ilgtspējīgas attīstības mērķu lokalizēšana muzejos un bibliotēkās III”, ko organizēja Latvijas Muzeju biedrība, Latvijas Bibliotekāru biedrība un UNESCO Latvijas Nacionālā komisija ar UNESCO Līdzdalības programmas un Ļvivas Kultūras centra Ukrainā atbalstu.

Rotko muzejs vasaras izstāžu sezonā pieteicis sešus formā un saturā jaudīgus projektus. Atklāšana notika piektdien, 30 maijā, apmeklētājiem apskatei piedāvājot Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Kaspara Zariņa kolorīto “Pasaules kārtību”, iesīkstējušus pasaules uzskatus izaicinošo Sergeja Djomina “Glezniecību”, lietuviešu grafiķa Vaidota Januļa dziļdomīgo “Melnā klusuma grafiku”, kā arī Daugavpils mākslinieka Leonīda Baulina piemiņas izstādi, pērn mūžībā aizsauktās latviešu keramiķes Violetas Jātnieces radošā mantojuma liecības un no senlaiku dekoratīvi lietišķās mākslas priekšmetiem starojošo izstādi “Austrumu elegance”.

Sveicot visus Teātra dienas izcilības balvu ieguvējus, studijā esam aicinājuši Valmieras teātra aktrisi un režisori Inesi Pudžu, Latvijas Kultūras akadēmijas profesoru un teātra vēsturnieku Jāni Siliņu un Latvijas Leļļu teātra režisoru, dramaturgu un dziesmu tekstu autoru Valdi Pavlovski. Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzejā šodien, 2. jūnijā, pasniegs teātra nozares izcilības balvas. No šā gada iedibināta vēl viena Teātra dienas izcilības balva - Veras Singajevskas balva, ko piešķirs skatuves mākslas profesionālei par nozīmīgu ieguldījumu bērnu un jauniešu teātra mākslas attīstībā. Pirmo Singajevskas balvu saņems ilggadējais Latvijas Leļļu teātra režisors, leļļu un bērnu izrāžu veidotājs, dramaturgs un dziesmu tekstu autors Valdis Pavlovskis par "nozīmīgu ieguldījumu bērnu un jauniešu teātra mākslas attīstībā". "Protams, ka es biju pārsteigts, bet es esmu ļoti saviļņots," atzīst Valdis Pavlovskis. "Ar Veru Singajevsku es iepazinos divu gadu vecumā, jo viņa ir mana kā goda krustmāte. Rīgas Radio rūpnīcas klubā viņa rīkoja saucamās vārda došanas svinības, un tur mans tēvs strādāja par direktoru, un arī viņa bija mana goda krustmāte. Bet nākamā sastapšanās bija tad, kad man bija astoņi gadi, tā bija mana un mana tēva vārdadiena, un laikam viņa bija pie vainas, ka tas bērnu teātris, tā bērnu dramaturģija. Viņa mani saslimdināja ar to vīrusu, viņa man pielipināja." Par ieguldījumu latviešu teātra mākslas popularizēšanā Eduarda Smiļģa vārdā nosaukto balvu pasniegs Latvijas Kultūras akadēmijas profesoram un teātra vēsturniekam Jānim Siliņam. Siliņš balvu saņems par ieguldījumu latviešu teātra mākslas popularizēšanā, Teātra muzeja digitalizācijā, mākslas festivāla "Patriarha rudens" organizēšanā un vadīšanā. Aktrises Lilitas Bērziņas balvu saņems Valmieras teātra aktrise un režisore Inese Pudža, kuras "talanta mērogs, neatkarīgā personība un līdzšinējais veikums teātrī pārliecina, ka viņa godam pelnījusi šo balvu". Aktiera Harija Liepiņa balvu piešķirs Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktierim Maksimam Buselam par "dziļu, patiesu un harismātisku skatuvisko sniegumu pēdējo sezonu laikā". Režisora, skatuves mākslas teorētiķa un pedagoga Jēkaba Dubura balvu pasniegs Latvijas Kkultūras akadēmijas emeritētajai profesorei, teātra zinātniecei Valdai Čakarei par "ilgstošu un kvalitatīvi augstvērtīgu pētniecisko un akadēmiski pedagoģisko darbību skatuves mākslā". Baletmeistares Helēnas Tangijevas-Birznieces balvu piešķirs Latvijas Nacionālās operas un baleta māksliniekam Raimondam Martinovam par "mūža ieguldījumu baleta mākslā, pedagoģiskajā darbā un horeogrāfijā".

Tulkojumu latviešu valodā piedzīvojusi jaunāka izraēliešu vēsturnieka un publiskā intelektuāļa Juvāla Noasa Harari grāmata „Nexus” jeb „Saikne”, kas apskata mūsu kā cilvēces nesaraujamo saikni ar informāciju, datiem un stāstiem. Harari kļuva plašāk pazīstams ar savu grāmatu „Sapiensi” un tādējādi nostiprināja sevi populārzinātniskās literatūras saimes līderos. Bet ko nozīmē šis vārdu savienojums „publiskais intelektuālis”? Kādu atbildību autoram jāuzņemas, komentējot un izsakot spriedumus ārpus savas tiešās akadēmiskās kompetences? Kultūras rondo sarunājas tulkotāja Maira Moora un žurnāla "IR" komentētājs Pauls Raudseps. Sazināmies ar filozofu Raivi Bičevski.

Ceļvedi tikko klajā nākušajam Oksanas Zabužko romānam "Pamesto noslēpumu muzejs", šķetinot pavedienus Ukrainas vēstures līkločos un mūsdienu notikumos, veidojam kopā ar tulkotāju Māru Poļakovu. Sarunā aicinām jūs iedrošināt izlasīt šo ukraiņu esības dziļās struktūras 800 lappušu vērienīgo darbu.

Šogad aprit 100 gadi kopš dibināts Cēsu muzejs. Simtgadei veltītā izstāde „Cēluma simtā satikšanās. No Vidzemes muižām līdz Cēsu muzejam” apmeklētājiem skatāma no 30.maija. Ekspozīcija atklāj muzeja veidošanās un attīstības sākumposmu, kad krājuma pamatu veidoja kādreizējo muižu un biedrību kolekcijas. Izstāde top kopā ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas projektu „Latviešu grāmatai 500”.  Izstāde būs aplūkojama gadu. Pavisam neilgu laiku muzejam ir jauna direktore - Elīna Kalniņa, par tuvākajā nākotnē iecerēto jautājam viņai.  

Kustību izrāde „Balta kleita” ir vēl viens Latvijas Kultūras akadēmijas aktiermākslas 4. kursa studentu diplomdarbs, kurā piedalās piecas topošas aktrises. Pirmizrāde jau šīs nedēļas nogalē – 30. un 31. maijā. Kustību izrāde tapusi iedvesmojoties no rakstnieces Ingas Ābeles tāda paša nosaukuma stāstu krājuma. izrādes horeogrāfiju un režiju veido Elīna Gediņa. Adele, Aiga, Alise, Linda, Malda – piecas sievietes un pieci stāsti. Šīs sievietes nav pasaules notikumu epicentrā, viņu dzīves neizšķir globālus procesus. Viņu ikdiena rit klusās pilsētu nomalēs un laukos, taču zem šīs mierīgās ārienes slēpjas bagātīga emocionālā pasaule, bezdibenīgs dziļums. Izrāde pievēršas sievietes ikdienas esībai – dzīvei, kas bieži paliek nemanāma. Elīna Gediņa saka: “Inga Ābele raksta par šķietami vienkāršām sievietēm, bet viņas atklāj sarežģītu dzīvi. Tie nav skaisti stāsti, drīzāk skumji un neglīti. Ikdienišķi. Tajos nav nekā liela, bet ir viss. Tēlu rīcība, izdarītās izvēles nav grandiozas un nozīmīgas, bet rada sajūtu par grieķu traģēdijas vērienu. It kā nekas nenotiek, nav dinamisku darbību, bet vienlaicīgi sagrūst cilvēks.” Horeogrāfe E. Gediņa teātrī aktieriem cenšas radīt tādus apstākļus vai uzdevumus, lai rastos izpratne, ka arī šķietami mazas lietas – kā tu stāvi, pagriez galvu vai sakrusto rokas, var būt ļoti nozīmīgas un ietilpīgas, lai atklātu tēla raksturu vai sajūtu, lai varētu saprast – kas tu esi par cilvēku. Mazkustīgums vai bezdarbība var būt iedarbīgāks eksistēšanas veids nekā ekspresīva darbība. Izrādē piedalās topošās aktrises Velta Birze, Santa Breikšs, Polina Čerņenoka, Tatjana Gurēviča un Elizabete Milta. Izrādes scenogrāfiju, kostīmus, video un gaismas veidojusi māksliniece Krista Vindberga (Dzudzilo), muzikālo noformējumu – Miķelis Putniņš. Izrādi producē Kristīne Freiberga un LKA Producēšanas un mārketinga departaments.

Līdz 19. jūnijam Tallinas kvartāla Projektu mājā skatāma ISSP Skolas divu gadu programmas absolventu izstāde “Pārnese”. Tā aktualizē Latvijas Fotogrāfijas muzeja lomu un vietu Latvijas kultūrvidē. Kā atdzīvojas šķietami statisks saturs? Ko jaunie un topošie mākslinieki atrod savai radošajai izaugsmei vērtīgu arī 100 gadus senos uzņēmumos? Kur šobrīd atrodas Fotogrāfijas muzejs un tā neizsmeļamās liecību dzīles, Kultūras rondo atklāj izstādes kuratore ISSP galerijas vadītāja Iveta Gabaliņa un divas izstādes dalībnieces Maija Sjomkāne un Annija Mangale. 2024. gada pavasarī telpu rekonstrukcijas dēļ Latvijas Fotogrāfijas muzejs bija spiests pārcelties uz pagaidu mājvietu, un tas radījis ne tikai praktiskus izaicinājumus, bet arī aktualizējis dziļākus jautājumus – par muzeja identitāti, attiecībām ar sabiedrību un lomu Latvijas fotogrāfijas vēsturē un nākotnē.  Vai Fotogrāfijas muzejs kļūs par statisku pagātnes arhīva glabātāju vai tomēr par dzīvu, laikmetīgu platformu ar spēju reflektēt, pārrakstīt un ietekmēt aktuālos naratīvus? Muzeja institucionālās “starpvietas” statuss kopā ar formālas fotogrāfijas izglītības neesamību izgaismo fotogrāfijas marginalizāciju un liek uzdot arī vēl plašāku jautājumu – kāda ir fotogrāfijas vieta Latvijas laikmetīgajā kultūrtelpā? Izstādes autori atbildes uz šiem jautājumiem meklē, nevis teorētiski, bet caur māksliniecisku praksi, tādā veidā pievēršot uzmanību fotogrāfijas nozīmībai. Radītie darbi parāda fotogrāfijas arhīva iespējamības kā radoša, emocionāla, ķermeniska un estētiska procesa potenciālu. Daži jaunie fotogrāfi strādā ar konkrētiem arhīva materiāliem, citi paplašina arhīva jēdzienu, uzlūkojot to kā kolektīvās atmiņas un vizuālās kultūras nospiedumu. Darbus izstādījuši: Agnese Upmale, Agnija Grīnberga, Aija Vītoliņa Freimane, Ance Rancāne, Annija Mangale, Bruno Vāvers, Dāvis Šķēle, Elizabete Anna Jākobsone, Elza Gaitniece, Jevgēnija Frolova, Liene Ieviņa, Līva Arnava, Maija Sjomkāne, Niklāvs Kadiķis, Rūta Jēkabsone, Signe Reinholde-Āboliņa. Izstādes kuratori: Iveta Gabaliņa un Aleksejs Beļeckis.  

Tikko 78. Kannu kinofestivālā pasaules pirmizrādi piedzīvojusi islandieša Hlīnura Palmasona šķiršanās pasaka “Mīlestība, kas paliek”. Lai gan tā tiek salīdzināta ar 21. gadsimta “Laulības dzīves ainām”, Latvijas skatītājiem zināmā režisora jaunākais darbs ir temperatūrā siltāks un dabai pietuvinātāks par Bergmana veikumu. Skatītājiem būs iespēja redzēt kinodarbu uz ekrāniem rudenī, bet līdz tam – Dārtas Ceriņas intervija ar islandiešu režisoru un vizuālo mākslinieku Hlīnuru Palmasonu (Hlynur Palmason). Vietējiem skatītājiem zināmā islandiešu režisora un vizuālā mākslinieka Hlīnura Palmasona filmas, visticamāk, iespiedušās atmiņās kā dabas gleznojumi. Kā “Balta, balta diena” (White, White Day, 2019), kuru autors piesaucis kā “detektīvstāstu par sērošanu”, tā arī monumentālajā "Dievzemē" / Godland (2022), kas Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā ieguva labākās pilnmetrāžas godalgu, satiekas cilvēks un daba. Filmās satiekas arī Palmasona domubiedri – ciešā filmēšanas komanda, aktieri, kuri klejo no vienas filmas uz nākamo, un arī pēdējos divos kinodarbus uz ekrāna redzamas viņa atvases. Viņš tiešā nozīmē veido ģimenes kino – to apliecina viņa jaunākais kinodarbs “Mīlestība, kas paliek” (The Love That Remains, 2025). Filma tikko kā piedzīvojusi pasaules pirmizrādi 78. Kannu kinofestivālā. Ar to Palmasona paletē ienācis negaidīts, glāsmaina humora vējelis – tas padarīja filmas seansu par vienu no Kannu emocionāli spēcīgākajiem notikumiem. Festivālu un skatītāju lokos pazīstamā režisora darbs “Mīlestība, kas paliek” ir gadalaiku griežos iesēdināts stāsts par četrdesmitgadniekiem Annu (Sāga Gardarsdottira) un Magnusu (Sverrirs Gudnasons), kuri šķiras ar mīlestību. Vismaz cenšas to nosargāt, tāpat kā savus trīs bērnus – lomās paša Palmasona bērni Ida, Porgils un Grimurs – un arī sunīte Panda, kura nesen kā saņēmusi  "Palmas suņa" balvu. Lauleņiem uzsākot šķirtu dzīvi, abus šķir ūdens – Anna paliek uz sauszemes, atgriežoties pie vizuālās mākslas un turpinot rūpēs par trim bērniem, bet Magnuss pavada laiku zvejas izbraucienos uz kuģa un mēģinot saprast, kas viņu starpā ir noticis. Abi pievelkas, atgrūžas, ogo un ļaujas kaisles atplūdiem – tik cilvēcīgi un nepiespiesti, Palmasonam eleganti pludinot un brucinot dokumentārā un aktierkino krastus. Kad tiekos ar Palmasonu saules pielietajās Kannās, viņā mājo miers. Iepriekšējā vakarā silti uzņemtā “Mīlestība, kas paliek”, kas rudenī būs skatāma Latvijā, jau drīz vien pieteikta kā viens no gada ekrāna notikumiem. Filma uzņemta Palmasona dzimtajā pusē – nelielā fjorda ciematā valsts dievidu daļā – un tapusi uz 35mm filmlentes. Tajā iezogas Islandes dievidaustrumu dabas faktūras, kuras redzētas “Dievzemē” – viļņu bangas, dzīvās radības, floras bagātības un nenogurdināmais vējš – arī tie pārtop par filmas “ģimenes locekļiem”. “Dievzeme” ienākusi arī citā veidā, proti, Palmasons daļu jaunākās filmas ainu uzņēmis uz iepriekšējā darba filmas lentes pārpalikumiem. Režisors cikliski licis materiālu pie materiāla, mēģinājis ainas kopā ar bērniem un veidojis 21. gadsimta “Laulības dzīves ainas”. Allaž atvērts un ziemeļnieku manierē piezemēts, viņš dalās filmas tapšanas stāstā un tajā, kāpēc politika allaž iekrāso mūsu pasauli, ja mēs par to nemaz nedomājam. Lai gan filma šķetina laulāta pāra attiecības šķiršanās laikā Islandes dabas ainavās, mijoties gadalaikiem, tajā ir daudz sirreālu elementu. Kā jūs nonācāt līdz tik maģiskai intonācijai? Hlīnurs Palmasons: Pirmo filmas ainu, kurā mājas jumts tiek pacelts augšup, mēs nofilmējām 2017. gadā. Filma ir tapšanā ļoti ilgu laiku – tiesa, vien tās fragmentārā [atsevišķu ainu] nozīmē. Maģiskais reālisms, kā to citi dēvē, filmā ienāca, jo es centos būt rotaļīgs un ļaut filmai darīt to, ko tā pati vēlas. Reizēm tas nozīmē to, ka tu vari būt muļķīgs, vai atļauties darīt pirmo, kas iešaujas prātā. Vēlējos tā darīt un skatīties, kas notiks tālāk. Gluži kā Alans Ginsbergs reiz sacījis, ka pirmā doma ir pati labākā doma. Man liekas, ka viņš vienmēr pārrakstīja savus darbus – arī es pārrakstīju šīs filmas idejas. Filmēt un attīstīt filmu tik ilgi deva iespēju man reaģēt uz tapušo materiālu – es nofilmēju epizodes un tad tās attīstīju Zviedrijā. Saņemot atpakaļ filmas materiālu, es noskatījos un reaģēju, turpinot rakstīt. Tā ir reaktīva filma. Ja kaut kas ir redzams un noticis filmā, tā visbiežāk ir mana reakcija uz iepriekš tapušo materiālu. Tā pavisam noteikti ir atšķirīga filma no mana iepriekšējā darba. “Mīlestība, kas paliek” ir patiesi mājas kino. Burtiski. Tajā ir daudz elementu no jūsu iepriekšējām filmām: redzami jūsu trīs bērni un aktieri, ar kuriem esat iepriekš strādājis, piemēram, Ingvars Sigurdsons. Tāpat arī ainas, kas tapušas pirms daudziem gadiem. Esat teicis, ka šī filma ir par “atrašanu un plānošanu” – vai varat dalīties tajā? Hlīnurs Palmasons: Jā, man bija sajūta, ka laiks iet strauji uz priekšu. Kad es atgriezos atpakaļ darba procesā, man šķita, ka tik daudz kas notiek apkārt un laiks iet uz priekšu, kuru nav iespējams notvert. Tu redzi, kā bērni aug – tu pat vari  to ieraudzīt –, un es nodomāju: sasodīts, man to vajag nofiksēt vai ar to strādāt, iekams viņi ir prom no ligzdas. Mēs nopirkām 35mm kameru, un tā allaž bija manā mašīnā. Ja es redzēju kaut ko, ar ko spēju savienoties, to filmēju. Piemēram, daudzas ainas no “Mīlestība, kas paliek” ir tapušas uz “Dievzemes” filmas lentes pārpalikumiem – es tos ievietoju kamerā un filmēju debesis vai ko citu. Šo materiālu izmantoju, lai attīstītu scenāriju, un līdz ar to varētu teikt, ka tai ir “mājas kino” sajūta. Tā tieši ir jūtama.

Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs (LLMC) atzīmē savu 25. pastāvēšanas gadskārtu, īstenojot performatīvu pastaigu un notikumu ciklu “Laiks, ausma vai garāmbraucošs vilciens”. Plašā jubilejas programma tiks atklāta ar svinībām visas dienas un nakts garumā 31. maijā Rīgā, un turpināsies ar unikālas formas ikmēneša pastaigām līdz šī gada oktobrim.  Kultūras rondo tiekamies ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktori Solvitu Kresi un festivāla "Rīgas Mākslas nedēļa" izpilddirektori un kuratori Elīnu Drāki. Kopš LLMC dibināšanas 2000. gadā tā darbība būtiski ietekmējusi laikmetīgās mākslas attīstību Latvijā, piedāvājot māksliniekiem platformu radošai izpausmei un vairojot Latvijas laikmetīgās mākslas starptautisko atpazīstamību. LLMC aizsācis virkni būtisku procesu Latvijas kultūrtelpā, attīstot izglītības metodes un veicinot iekļaujošu pieeju mākslā. Bez piesaistes noteiktai vietai un izstāžu telpām, LLMC rīkotie pasākumi lielākoties notiek citu mākslas institūciju telpās. Organizācijas nomadiskais darbības veids iedvesmojis 25. gadadienas svinību formātu, rosinot uzlūkot LLMC kā dzīvu organismu – micēliju – kura darbības un ietekmes pavedieni izplatās caur mākslinieku, rakstnieku, dzejnieku, filosofu, pētnieku un kuratoru vadītām pastaigām, kopīgi kultūrkartējot pilsētvidi. Pasākumu cikla nosaukums “Laiks, ausma vai garāmbraucošs vilciens” ir atsauce uz vienu no ikoniskākajām Latvijas avangarda mākslas praksēm – “Gājieniem uz Bolderāju” – ko 80. gados īstenoja NSRD (Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca) dalībnieki.