Radio raidījums par kultūras procesiem Latvijā un pasaulē, kas sniedz arī izvērstas anotācijas par aktuāliem notikumiem mūzikā, mākslā, kino, teātrī, literatūrā, arhitektūrā, dizainā u.c. Kultūras Rondo redzes lokā ir tā kultūrtelpa, kurā pašreiz dzīvojam. Mēs ne tikai palīdzam orientēties kultūras…
Rotko muzejs vasaras izstāžu sezonā pieteicis sešus formā un saturā jaudīgus projektus. Atklāšana notika piektdien, 30 maijā, apmeklētājiem apskatei piedāvājot Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Kaspara Zariņa kolorīto “Pasaules kārtību”, iesīkstējušus pasaules uzskatus izaicinošo Sergeja Djomina “Glezniecību”, lietuviešu grafiķa Vaidota Januļa dziļdomīgo “Melnā klusuma grafiku”, kā arī Daugavpils mākslinieka Leonīda Baulina piemiņas izstādi, pērn mūžībā aizsauktās latviešu keramiķes Violetas Jātnieces radošā mantojuma liecības un no senlaiku dekoratīvi lietišķās mākslas priekšmetiem starojošo izstādi “Austrumu elegance”.
Sveicot visus Teātra dienas izcilības balvu ieguvējus, studijā esam aicinājuši Valmieras teātra aktrisi un režisori Inesi Pudžu, Latvijas Kultūras akadēmijas profesoru un teātra vēsturnieku Jāni Siliņu un Latvijas Leļļu teātra režisoru, dramaturgu un dziesmu tekstu autoru Valdi Pavlovski. Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzejā šodien, 2. jūnijā, pasniegs teātra nozares izcilības balvas. No šā gada iedibināta vēl viena Teātra dienas izcilības balva - Veras Singajevskas balva, ko piešķirs skatuves mākslas profesionālei par nozīmīgu ieguldījumu bērnu un jauniešu teātra mākslas attīstībā. Pirmo Singajevskas balvu saņems ilggadējais Latvijas Leļļu teātra režisors, leļļu un bērnu izrāžu veidotājs, dramaturgs un dziesmu tekstu autors Valdis Pavlovskis par "nozīmīgu ieguldījumu bērnu un jauniešu teātra mākslas attīstībā". "Protams, ka es biju pārsteigts, bet es esmu ļoti saviļņots," atzīst Valdis Pavlovskis. "Ar Veru Singajevsku es iepazinos divu gadu vecumā, jo viņa ir mana kā goda krustmāte. Rīgas Radio rūpnīcas klubā viņa rīkoja saucamās vārda došanas svinības, un tur mans tēvs strādāja par direktoru, un arī viņa bija mana goda krustmāte. Bet nākamā sastapšanās bija tad, kad man bija astoņi gadi, tā bija mana un mana tēva vārdadiena, un laikam viņa bija pie vainas, ka tas bērnu teātris, tā bērnu dramaturģija. Viņa mani saslimdināja ar to vīrusu, viņa man pielipināja." Par ieguldījumu latviešu teātra mākslas popularizēšanā Eduarda Smiļģa vārdā nosaukto balvu pasniegs Latvijas Kultūras akadēmijas profesoram un teātra vēsturniekam Jānim Siliņam. Siliņš balvu saņems par ieguldījumu latviešu teātra mākslas popularizēšanā, Teātra muzeja digitalizācijā, mākslas festivāla "Patriarha rudens" organizēšanā un vadīšanā. Aktrises Lilitas Bērziņas balvu saņems Valmieras teātra aktrise un režisore Inese Pudža, kuras "talanta mērogs, neatkarīgā personība un līdzšinējais veikums teātrī pārliecina, ka viņa godam pelnījusi šo balvu". Aktiera Harija Liepiņa balvu piešķirs Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktierim Maksimam Buselam par "dziļu, patiesu un harismātisku skatuvisko sniegumu pēdējo sezonu laikā". Režisora, skatuves mākslas teorētiķa un pedagoga Jēkaba Dubura balvu pasniegs Latvijas Kkultūras akadēmijas emeritētajai profesorei, teātra zinātniecei Valdai Čakarei par "ilgstošu un kvalitatīvi augstvērtīgu pētniecisko un akadēmiski pedagoģisko darbību skatuves mākslā". Baletmeistares Helēnas Tangijevas-Birznieces balvu piešķirs Latvijas Nacionālās operas un baleta māksliniekam Raimondam Martinovam par "mūža ieguldījumu baleta mākslā, pedagoģiskajā darbā un horeogrāfijā".
Tulkojumu latviešu valodā piedzīvojusi jaunāka izraēliešu vēsturnieka un publiskā intelektuāļa Juvāla Noasa Harari grāmata „Nexus” jeb „Saikne”, kas apskata mūsu kā cilvēces nesaraujamo saikni ar informāciju, datiem un stāstiem. Harari kļuva plašāk pazīstams ar savu grāmatu „Sapiensi” un tādējādi nostiprināja sevi populārzinātniskās literatūras saimes līderos. Bet ko nozīmē šis vārdu savienojums „publiskais intelektuālis”? Kādu atbildību autoram jāuzņemas, komentējot un izsakot spriedumus ārpus savas tiešās akadēmiskās kompetences? Kultūras rondo sarunājas tulkotāja Maira Moora un žurnāla "IR" komentētājs Pauls Raudseps. Sazināmies ar filozofu Raivi Bičevski.
Ceļvedi tikko klajā nākušajam Oksanas Zabužko romānam "Pamesto noslēpumu muzejs", šķetinot pavedienus Ukrainas vēstures līkločos un mūsdienu notikumos, veidojam kopā ar tulkotāju Māru Poļakovu. Sarunā aicinām jūs iedrošināt izlasīt šo ukraiņu esības dziļās struktūras 800 lappušu vērienīgo darbu.
Šogad aprit 100 gadi kopš dibināts Cēsu muzejs. Simtgadei veltītā izstāde „Cēluma simtā satikšanās. No Vidzemes muižām līdz Cēsu muzejam” apmeklētājiem skatāma no 30.maija. Ekspozīcija atklāj muzeja veidošanās un attīstības sākumposmu, kad krājuma pamatu veidoja kādreizējo muižu un biedrību kolekcijas. Izstāde top kopā ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas projektu „Latviešu grāmatai 500”. Izstāde būs aplūkojama gadu. Pavisam neilgu laiku muzejam ir jauna direktore - Elīna Kalniņa, par tuvākajā nākotnē iecerēto jautājam viņai.
Kustību izrāde „Balta kleita” ir vēl viens Latvijas Kultūras akadēmijas aktiermākslas 4. kursa studentu diplomdarbs, kurā piedalās piecas topošas aktrises. Pirmizrāde jau šīs nedēļas nogalē – 30. un 31. maijā. Kustību izrāde tapusi iedvesmojoties no rakstnieces Ingas Ābeles tāda paša nosaukuma stāstu krājuma. izrādes horeogrāfiju un režiju veido Elīna Gediņa. Adele, Aiga, Alise, Linda, Malda – piecas sievietes un pieci stāsti. Šīs sievietes nav pasaules notikumu epicentrā, viņu dzīves neizšķir globālus procesus. Viņu ikdiena rit klusās pilsētu nomalēs un laukos, taču zem šīs mierīgās ārienes slēpjas bagātīga emocionālā pasaule, bezdibenīgs dziļums. Izrāde pievēršas sievietes ikdienas esībai – dzīvei, kas bieži paliek nemanāma. Elīna Gediņa saka: “Inga Ābele raksta par šķietami vienkāršām sievietēm, bet viņas atklāj sarežģītu dzīvi. Tie nav skaisti stāsti, drīzāk skumji un neglīti. Ikdienišķi. Tajos nav nekā liela, bet ir viss. Tēlu rīcība, izdarītās izvēles nav grandiozas un nozīmīgas, bet rada sajūtu par grieķu traģēdijas vērienu. It kā nekas nenotiek, nav dinamisku darbību, bet vienlaicīgi sagrūst cilvēks.” Horeogrāfe E. Gediņa teātrī aktieriem cenšas radīt tādus apstākļus vai uzdevumus, lai rastos izpratne, ka arī šķietami mazas lietas – kā tu stāvi, pagriez galvu vai sakrusto rokas, var būt ļoti nozīmīgas un ietilpīgas, lai atklātu tēla raksturu vai sajūtu, lai varētu saprast – kas tu esi par cilvēku. Mazkustīgums vai bezdarbība var būt iedarbīgāks eksistēšanas veids nekā ekspresīva darbība. Izrādē piedalās topošās aktrises Velta Birze, Santa Breikšs, Polina Čerņenoka, Tatjana Gurēviča un Elizabete Milta. Izrādes scenogrāfiju, kostīmus, video un gaismas veidojusi māksliniece Krista Vindberga (Dzudzilo), muzikālo noformējumu – Miķelis Putniņš. Izrādi producē Kristīne Freiberga un LKA Producēšanas un mārketinga departaments.
Līdz 19. jūnijam Tallinas kvartāla Projektu mājā skatāma ISSP Skolas divu gadu programmas absolventu izstāde “Pārnese”. Tā aktualizē Latvijas Fotogrāfijas muzeja lomu un vietu Latvijas kultūrvidē. Kā atdzīvojas šķietami statisks saturs? Ko jaunie un topošie mākslinieki atrod savai radošajai izaugsmei vērtīgu arī 100 gadus senos uzņēmumos? Kur šobrīd atrodas Fotogrāfijas muzejs un tā neizsmeļamās liecību dzīles, Kultūras rondo atklāj izstādes kuratore ISSP galerijas vadītāja Iveta Gabaliņa un divas izstādes dalībnieces Maija Sjomkāne un Annija Mangale. 2024. gada pavasarī telpu rekonstrukcijas dēļ Latvijas Fotogrāfijas muzejs bija spiests pārcelties uz pagaidu mājvietu, un tas radījis ne tikai praktiskus izaicinājumus, bet arī aktualizējis dziļākus jautājumus – par muzeja identitāti, attiecībām ar sabiedrību un lomu Latvijas fotogrāfijas vēsturē un nākotnē. Vai Fotogrāfijas muzejs kļūs par statisku pagātnes arhīva glabātāju vai tomēr par dzīvu, laikmetīgu platformu ar spēju reflektēt, pārrakstīt un ietekmēt aktuālos naratīvus? Muzeja institucionālās “starpvietas” statuss kopā ar formālas fotogrāfijas izglītības neesamību izgaismo fotogrāfijas marginalizāciju un liek uzdot arī vēl plašāku jautājumu – kāda ir fotogrāfijas vieta Latvijas laikmetīgajā kultūrtelpā? Izstādes autori atbildes uz šiem jautājumiem meklē, nevis teorētiski, bet caur māksliniecisku praksi, tādā veidā pievēršot uzmanību fotogrāfijas nozīmībai. Radītie darbi parāda fotogrāfijas arhīva iespējamības kā radoša, emocionāla, ķermeniska un estētiska procesa potenciālu. Daži jaunie fotogrāfi strādā ar konkrētiem arhīva materiāliem, citi paplašina arhīva jēdzienu, uzlūkojot to kā kolektīvās atmiņas un vizuālās kultūras nospiedumu. Darbus izstādījuši: Agnese Upmale, Agnija Grīnberga, Aija Vītoliņa Freimane, Ance Rancāne, Annija Mangale, Bruno Vāvers, Dāvis Šķēle, Elizabete Anna Jākobsone, Elza Gaitniece, Jevgēnija Frolova, Liene Ieviņa, Līva Arnava, Maija Sjomkāne, Niklāvs Kadiķis, Rūta Jēkabsone, Signe Reinholde-Āboliņa. Izstādes kuratori: Iveta Gabaliņa un Aleksejs Beļeckis.
Tikko 78. Kannu kinofestivālā pasaules pirmizrādi piedzīvojusi islandieša Hlīnura Palmasona šķiršanās pasaka “Mīlestība, kas paliek”. Lai gan tā tiek salīdzināta ar 21. gadsimta “Laulības dzīves ainām”, Latvijas skatītājiem zināmā režisora jaunākais darbs ir temperatūrā siltāks un dabai pietuvinātāks par Bergmana veikumu. Skatītājiem būs iespēja redzēt kinodarbu uz ekrāniem rudenī, bet līdz tam – Dārtas Ceriņas intervija ar islandiešu režisoru un vizuālo mākslinieku Hlīnuru Palmasonu (Hlynur Palmason). Vietējiem skatītājiem zināmā islandiešu režisora un vizuālā mākslinieka Hlīnura Palmasona filmas, visticamāk, iespiedušās atmiņās kā dabas gleznojumi. Kā “Balta, balta diena” (White, White Day, 2019), kuru autors piesaucis kā “detektīvstāstu par sērošanu”, tā arī monumentālajā "Dievzemē" / Godland (2022), kas Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā ieguva labākās pilnmetrāžas godalgu, satiekas cilvēks un daba. Filmās satiekas arī Palmasona domubiedri – ciešā filmēšanas komanda, aktieri, kuri klejo no vienas filmas uz nākamo, un arī pēdējos divos kinodarbus uz ekrāna redzamas viņa atvases. Viņš tiešā nozīmē veido ģimenes kino – to apliecina viņa jaunākais kinodarbs “Mīlestība, kas paliek” (The Love That Remains, 2025). Filma tikko kā piedzīvojusi pasaules pirmizrādi 78. Kannu kinofestivālā. Ar to Palmasona paletē ienācis negaidīts, glāsmaina humora vējelis – tas padarīja filmas seansu par vienu no Kannu emocionāli spēcīgākajiem notikumiem. Festivālu un skatītāju lokos pazīstamā režisora darbs “Mīlestība, kas paliek” ir gadalaiku griežos iesēdināts stāsts par četrdesmitgadniekiem Annu (Sāga Gardarsdottira) un Magnusu (Sverrirs Gudnasons), kuri šķiras ar mīlestību. Vismaz cenšas to nosargāt, tāpat kā savus trīs bērnus – lomās paša Palmasona bērni Ida, Porgils un Grimurs – un arī sunīte Panda, kura nesen kā saņēmusi "Palmas suņa" balvu. Lauleņiem uzsākot šķirtu dzīvi, abus šķir ūdens – Anna paliek uz sauszemes, atgriežoties pie vizuālās mākslas un turpinot rūpēs par trim bērniem, bet Magnuss pavada laiku zvejas izbraucienos uz kuģa un mēģinot saprast, kas viņu starpā ir noticis. Abi pievelkas, atgrūžas, ogo un ļaujas kaisles atplūdiem – tik cilvēcīgi un nepiespiesti, Palmasonam eleganti pludinot un brucinot dokumentārā un aktierkino krastus. Kad tiekos ar Palmasonu saules pielietajās Kannās, viņā mājo miers. Iepriekšējā vakarā silti uzņemtā “Mīlestība, kas paliek”, kas rudenī būs skatāma Latvijā, jau drīz vien pieteikta kā viens no gada ekrāna notikumiem. Filma uzņemta Palmasona dzimtajā pusē – nelielā fjorda ciematā valsts dievidu daļā – un tapusi uz 35mm filmlentes. Tajā iezogas Islandes dievidaustrumu dabas faktūras, kuras redzētas “Dievzemē” – viļņu bangas, dzīvās radības, floras bagātības un nenogurdināmais vējš – arī tie pārtop par filmas “ģimenes locekļiem”. “Dievzeme” ienākusi arī citā veidā, proti, Palmasons daļu jaunākās filmas ainu uzņēmis uz iepriekšējā darba filmas lentes pārpalikumiem. Režisors cikliski licis materiālu pie materiāla, mēģinājis ainas kopā ar bērniem un veidojis 21. gadsimta “Laulības dzīves ainas”. Allaž atvērts un ziemeļnieku manierē piezemēts, viņš dalās filmas tapšanas stāstā un tajā, kāpēc politika allaž iekrāso mūsu pasauli, ja mēs par to nemaz nedomājam. Lai gan filma šķetina laulāta pāra attiecības šķiršanās laikā Islandes dabas ainavās, mijoties gadalaikiem, tajā ir daudz sirreālu elementu. Kā jūs nonācāt līdz tik maģiskai intonācijai? Hlīnurs Palmasons: Pirmo filmas ainu, kurā mājas jumts tiek pacelts augšup, mēs nofilmējām 2017. gadā. Filma ir tapšanā ļoti ilgu laiku – tiesa, vien tās fragmentārā [atsevišķu ainu] nozīmē. Maģiskais reālisms, kā to citi dēvē, filmā ienāca, jo es centos būt rotaļīgs un ļaut filmai darīt to, ko tā pati vēlas. Reizēm tas nozīmē to, ka tu vari būt muļķīgs, vai atļauties darīt pirmo, kas iešaujas prātā. Vēlējos tā darīt un skatīties, kas notiks tālāk. Gluži kā Alans Ginsbergs reiz sacījis, ka pirmā doma ir pati labākā doma. Man liekas, ka viņš vienmēr pārrakstīja savus darbus – arī es pārrakstīju šīs filmas idejas. Filmēt un attīstīt filmu tik ilgi deva iespēju man reaģēt uz tapušo materiālu – es nofilmēju epizodes un tad tās attīstīju Zviedrijā. Saņemot atpakaļ filmas materiālu, es noskatījos un reaģēju, turpinot rakstīt. Tā ir reaktīva filma. Ja kaut kas ir redzams un noticis filmā, tā visbiežāk ir mana reakcija uz iepriekš tapušo materiālu. Tā pavisam noteikti ir atšķirīga filma no mana iepriekšējā darba. “Mīlestība, kas paliek” ir patiesi mājas kino. Burtiski. Tajā ir daudz elementu no jūsu iepriekšējām filmām: redzami jūsu trīs bērni un aktieri, ar kuriem esat iepriekš strādājis, piemēram, Ingvars Sigurdsons. Tāpat arī ainas, kas tapušas pirms daudziem gadiem. Esat teicis, ka šī filma ir par “atrašanu un plānošanu” – vai varat dalīties tajā? Hlīnurs Palmasons: Jā, man bija sajūta, ka laiks iet strauji uz priekšu. Kad es atgriezos atpakaļ darba procesā, man šķita, ka tik daudz kas notiek apkārt un laiks iet uz priekšu, kuru nav iespējams notvert. Tu redzi, kā bērni aug – tu pat vari to ieraudzīt –, un es nodomāju: sasodīts, man to vajag nofiksēt vai ar to strādāt, iekams viņi ir prom no ligzdas. Mēs nopirkām 35mm kameru, un tā allaž bija manā mašīnā. Ja es redzēju kaut ko, ar ko spēju savienoties, to filmēju. Piemēram, daudzas ainas no “Mīlestība, kas paliek” ir tapušas uz “Dievzemes” filmas lentes pārpalikumiem – es tos ievietoju kamerā un filmēju debesis vai ko citu. Šo materiālu izmantoju, lai attīstītu scenāriju, un līdz ar to varētu teikt, ka tai ir “mājas kino” sajūta. Tā tieši ir jūtama.
Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs (LLMC) atzīmē savu 25. pastāvēšanas gadskārtu, īstenojot performatīvu pastaigu un notikumu ciklu “Laiks, ausma vai garāmbraucošs vilciens”. Plašā jubilejas programma tiks atklāta ar svinībām visas dienas un nakts garumā 31. maijā Rīgā, un turpināsies ar unikālas formas ikmēneša pastaigām līdz šī gada oktobrim. Kultūras rondo tiekamies ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktori Solvitu Kresi un festivāla "Rīgas Mākslas nedēļa" izpilddirektori un kuratori Elīnu Drāki. Kopš LLMC dibināšanas 2000. gadā tā darbība būtiski ietekmējusi laikmetīgās mākslas attīstību Latvijā, piedāvājot māksliniekiem platformu radošai izpausmei un vairojot Latvijas laikmetīgās mākslas starptautisko atpazīstamību. LLMC aizsācis virkni būtisku procesu Latvijas kultūrtelpā, attīstot izglītības metodes un veicinot iekļaujošu pieeju mākslā. Bez piesaistes noteiktai vietai un izstāžu telpām, LLMC rīkotie pasākumi lielākoties notiek citu mākslas institūciju telpās. Organizācijas nomadiskais darbības veids iedvesmojis 25. gadadienas svinību formātu, rosinot uzlūkot LLMC kā dzīvu organismu – micēliju – kura darbības un ietekmes pavedieni izplatās caur mākslinieku, rakstnieku, dzejnieku, filosofu, pētnieku un kuratoru vadītām pastaigām, kopīgi kultūrkartējot pilsētvidi. Pasākumu cikla nosaukums “Laiks, ausma vai garāmbraucošs vilciens” ir atsauce uz vienu no ikoniskākajām Latvijas avangarda mākslas praksēm – “Gājieniem uz Bolderāju” – ko 80. gados īstenoja NSRD (Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca) dalībnieki.
„Nazis sirdī iestrēdzis” ir muzikāla izrāde, kurā skan Federiko Garsijas Lorkas dzeja un Haralda Sīmaņa mūzika. 27. un 28. maijā to iespēja piedzīvot kultūras telpā „Hanzas perons”. Radošajā komandā gan mūziķi, kas savulaik sadarbojušies ar Haraldu Sīmani, gan aktieri Guna Zariņa un Gerds Lapoška. Izrāde tapusi iedvesmojoties no 80.gados tapušās izrādes „Kliedziens”. Izrāde iesākas ar kliedzienu, un tai ir saistība ar 80.-tajos gados tapušo Viktora Jansona, Ilmāra Blumberga un Marīnas Janaus veidoto izrādi „Kliedziens”. Tomēr šis ir cits laiks un cita izrāde. Hanzas perona zāle paver telpas dziļumu, un līdz ar to Federiko Garsijas Lorkas dzejai un Haralda Sīmaņa mūzikai ir dota plaša vieta. Priekšplānā mūziķi, bet aktieri apdzīvo visu zāli. Izrādē piedalās aktieri Guna Zariņa un Gerds Lapoška, uz skatuves mūziķi Ilze Grunte, Andris Grunte un Zane Šmite, viņiem visiem ir bijusi cieša saistība ar Haraldu Sīmani - leģendu starp latviešu dziesminiekiem.
24. maijā noslēdzās Kannu kinofestivāls, kura noslēguma ceremonijā ar festivāla galveno balvu Zelta palmas zaru tika godalgota irāņu režisora Džafara Panāhi filma "It Was Just an Accident". Festivālā dažādās formās ir izskanējis arī Latvijas vārds. Kultūras rondo uzklausām Latvijas kinoindustrijas pārstāvjus par šī gada festivālā pieredzēto. Stāsta Nacionālā Kino centra vadītāja Dita Rietuma, filmu, kino producente, studijas "White Picture" vadītāja, filmas „Divi prokurori” kopproducente Alise Ģelze, kinokritiķe Dārta Ceriņa un režisors un producents Matīss Kaža. Latvija šogad festivālā piedalījās ļoti plaši un dažādos statusos – gan kā konkursam atlasītas filmas kopražotājvalsts, gan aktīva filmu tirgus dalībniece platformās „Producers on the Move” un „Cannes Docs” un citur. Īpašs notikums – Kannu Animācijas dienas ietvaros Latvijas producents Matīss Kaža bija aicināts stāstīt par filmu „Straume”, kas tieši pirms gada Kannās sāka savu pasaules triumfa ceļu. Nupat noslēdzies 78.starptautiskais kinofestivāls Kannās, kur bez elektrības zudumiem, nepieejamām superzvaigznēm un īpašiem sarkanā paklāja noteikumiem dažādās formās ir izskanējis arī Latvijas vārds. Par kannu kinofestivālā klātienē pieredzēto jau tūdaļ saruna ar četriem kinopasaules profesionāļiem.
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē durvis vērusi izstāde ar neparastu nosaukumu „Tukku Magi: Ritms”. „Tukku Magi” ir starptautisks mākslas projekts, kas veltīts dialogam starp Ziemeļeiropas, Āfrikas un Amerikas kultūrām. Pirms vairākiem gadiem Tukumā to izveidoja mākslinieku pāris Jānis Jākobsons un Zoja Frolova, kuri jau kopš 1990. gadu sākuma dzīvo starp Latviju un ASV. Tagad viņu pārziņā esošā Āfrikas tradicionālās mākslas kolekcija satikusies ar mūsdienu mākslinieku darbiem izstādē Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, aicinot uz dialogu starp ziemeļiem un dienvidiem, starp tradicionālo un laikmetīgo, starp dabu un cilvēku. Ekskursijā pa izstādi kuratore Kristīne Milere vispirms apstājas pie Mufata Takadivas (Moffat Takadiwa) darba. Takadiva ir viens no starptautiski pazīstamākajiem Zimbabves 40-gadnieku paaudzes māksliniekiem, kura darbi pērn bija skatāmi arī Venēcijas biennālē. Takadiva strādā ar savas etniskās grupas Korekore mantojumu, savos darbos izmantojot otrreiz pārstrādātus materiālus. Takadiva ir viens no desmit laikmetīgajiem māksliniekiem, kuru darbi veido sarunu ar „Tukku Magi” Āfrikas tradicionālās mākslas kolekciju, ko pārvalda starp Latviju un ASV dzīvojošie mākslinieki Jānis Jākobsons un Zoja Frolova. Pirms vairākiem gadiem Zojas Frolovas un Jāņa Jākobsona rokās nonāca ap 500 vērtīgu afrikāņu tradicionālās mākslas priekšmetu – tā ir daļa no kolekcijas, ko mūža garumā vākuši viņu draugi, amerikāņu kolekcionāru pāris Bobija un Tims Hamili. Kopš kolekcijas nonākšanas Latvijā mākslinieki mērķtiecīgi veidojuši dialogu starp tradicionālo un laikmetīgo, starp ziemeļiem un dienvidiem. Izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā briedusi vairākus gadus, un tā veidota speciāli Kupola zālei, ko mākslinieki uztver kā vienu no sarunas dalībniekiem. Izstādes veidošanu viņi sāka ar britu fotogrāfa Nika Branta darbiem. Viņa melnbalto darbu sērija “Kad ausīs diena“ attēlo cilvēkus un dzīvniekus, kurus skārusi dabas postīšana un iznīcināšana. Izstāde „Tukku Magi: Ritms” LNMM Kupola zālē būs skatāma visu vasaru – līdz 7.septembrim. Vieglāk orientēties dažādajos izstādes darbos un uzzināt par tiem vairāk palīdz arī Kristīnes Mileres sagatavotie QR kodi pie 15 darbiem, kas aizved uz plašākiem to aprakstiem LNMM mājaslapā un ļauj katram skatītājam veidot pašam savu dialogu ar izstādē redzēto.
Kā cilvēks, kuram pasaule dota pa gabaliem, fragmentiem, var apjaust tās veselumu? Apjēgt tās jēdzīgumu? Caur atrasto izlauzties līdz neatrastajam? Atbildes meklējam kopā ar dzejnieku Māri Salēju viņa jaunākajā dzejas krājumā „Atsevišķa gaisma”. Krājumā apkopoti Māra Salēja pēdējo gadu dzejoļi un tajos atbalsojas laiks, kuru mēs, iespējams, jau esam noguruši atspoguļot, jo tas šķeļ, aptumšo. Bet vai tumsa tiešām ir tik tumša, kā sākotnēji šķiet? Protams, klausāmies arī dzejoļus autora lasījumā.
Nupat klajā nākusi pirmā naratoloģijas vēsturei, teorijai un praksei veltītā grāmata latviešu valodā „Ievads naratoloģijā”. Autors – literatūrzinātnieks Jānis Ozoliņš, kurš šo teksta pētniecības metodi attīstījis, izzinot un šķetinot Andras Neiburgas īsprozas dziļo struktūru. Kultūras rondo Jānis Ozoliņš iepazīstina ar saviem secinājumiem par naratoloģiju. Grāmata iepazīstina ar nozīmīgākajiem narataloģijas pētījumiem, stāstījuma jēdziena izpratni, klasiskās naratoloģijas rīkiem un postklasisko pieeju. Tāpat izdevumā iekļauti arī analīzes piemēri, kopsavilkums angļu valodā, literatūras saraksts un detalizēts personu un priekšmetu rādītājs.
„Debesīs cerams nebesīs. Četri ar koferiem”. Kultūras rondo saruna ar teātra trupas „Kvadrifrons” pārstāvjiem – režisori Paulu Pļavnieci, izrādes dramaturgiem Anci Strazdu, viņa ir arī viena no izrādes aktrisēm, un Rūdolfu Gediņu – par jauno izrādi. 23. maijā Rīgas cirka zirgu stallī pirmizrādi piedzīvos teātra trupas „Kvadrifrons” veidotā izrāde „Debesīs cerams nebesīs. Četri ar koferiem”. Tā ir izrāde par nomiršanu – tēmu, no kuras ikdienā intuitīvi vairāmies, tā negribēdami mēdzot sāpināt gan tos, kuri ir aiziešanas ceļā, gan viņu tuviniekus, kuriem nezinām, ko teikt. "Tas ir mūsu skats uz neapskaužamo realitāti, kādā Latvijas iedzīvotāji nereti pavada savas pēdējās mūža dienas. Gan atskatoties pašu pieredzē, gan uzklausot profesionāļu stāstus, esam pievērsušies faktam, ka mūsu nācijai ļoti svarīga un pat kultūras kanonā ierakstīta ir kapu kopšanas tradīcija, bet vienlaikus ļoti gribas izvairīties no sarunas par mūs visus gaidošajām, neizbēgamajām beigām. Izkoptā un senā mirušo pieminēšana, pretnostatot to situācijai, kādā seniori sagaida savas dzīves izskaņu, liek secināt, ka mirušie latviešiem ir svarīgāki par tiem, kas vēl ir dzīvi," ar izrādi iepazīstina izrādes komanda. Izrādes režisore ir Paula Pļavniece. Dramaturģisko materiālu veidojusi Ance Strazda un Rūdolfs Gediņš, scenogrāfijas un kostīmu autore – Marija Rozīte, mūzikas autors – Kārlis Tone, horeogrāfs – Rūdolfs Gediņš. Lomās iejutīsies "Kvadrifrona" aktieri Āris Matesovičs, Anta Aizupe, Ance Strazda, Jānis Kronis, Klāvs Mellis un Reinis Boters.
Tuvojoties festivāla „Kamēr… 35” kulminācijai, Kultūras rondo studijā esam aicinājuši visu paaudžu kora dziedātājus – Sandi Voldiņu, Janu Krievu, Lauru Ozoliņu un Andreju Stupinu-Jēgeru. Uzklausām viņu stāstu par tiekšanos pēc izcilības mūzikā un profesionālajā darbā. Jana Krieva strādā ar finansēm Rīgas Cirkā un arī dažās nevalstiskās organizācijās, "Kamēr..." bija otrais alts no 1993. gada līdz 2002. gadam. Sandis Voldiņš šobrīd ir Latvijas Nacionālās operas un baleta valdes loceklis, korī "Kamēr..." viņš iesaistījās sezonas vidū 2003. gada ziemā un dziedāja līdz 2008. gadam. Sākumā bija otrais tenors, vēlāk - pirmais. Andrejs Stupins-Jēgers ir Satversmes tiesas priekšsēdētājas padomnieks, korī "Kamēr..." dziedāja no 2006. gada, kad pievienojās pirmo tenoru grupai. Dziedājis pie trim diriģentiem līdz 2019. gadam un tagad producē kori pie ceturtā diriģenta, ir arī kora direktors. Laura Ozoliņa ir kora mūzikas nozares pārstāve, gan diriģē, gan dzied, gan ir pedagoģe. Korī "Kamēr..." kā pirmais alts dziedāja no 2014. līdz 2023. gadam. Un Sandis Voldiņš jau atklāja savā pieteikumā, ka kora "Kamēr..." dziedātāja ir bijusi arī raidījuma vadītāja Māra Rozenberga, viņa bija pirmais soprāns no 2002. līdz 2007. gadam. Kora „Kamēr…” 35. dzimšanas dienas festivāla noslēgumā gaidāmi vēl divi muzikāli notikumi - 24. maijā festivālu turpinās Jozefa Haidna oratorijas "Pasaules radīšana" atskaņojums Rīgas Domā. Savukārt festivāla izskaņā, galā koncertā 31. maijā Nacionālās mākslu vidusskolas koncertzālē, koris kopā ar visiem četriem mākslinieciskajiem vadītājiem, izcilajiem diriģentiem Māri Sirmo, Jāni Liepiņu, Aivi Greteru un Jurģi Cābuli, pāršķirs vēl vienu jaunu savas vēstures lapaspusi – prezentēs par godu jubilejai tapušo pirmo vinila plati.
Baltijas neatkarīgie teātri vēlas būt vienotāki līdzīgi kā Ziemeļvalstīs. Viesizrādes ir viens no iepazīšanas un tuvināšanās veidiem. Šajās dienās Rīgā viesojas viens no spilgtākajiem Lietuvas neatkarīgajiem teātriem - Mākslas un zinātnes laboratorija, saīsinājumā MMLAB. Projektu teātris dibināts 2019.gadā un darbojas Viļņā. Šovakar, 21. maijā, Ģertrūdes ielas teātrī MMLAB aizsāk viesizrāžu skati, kas ilgs trīs dienas, tā Latvijas skatītājiem piedāvājot iepazīt trīs laikmetīgo skatuves mākslinieku un kolektīvu izrādes. Mākslas un zinātnes laboratorija saīsinājumā MMLAB ir profesionāls nevalstiskais teātris Viļņā, tā darbība aizsākās radošos projektos, kur mākslinieki un zinātnieki kopā eksperimentēja ar inovatīvām teātra tēmām un formām. Eksperimenti nu jau kļuvuši par pamatu MMLAB teātra darbības stratēģijai. Šobrīd teātris sadarbojas ar jauniem un jau atzītiem māksliniekiem, kā arī uztur ciešus kontaktus ar partneriem gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī. Ikreiz apmeklējot teātra festivālus Lietuvā, programmā atradīsit arī neatkarīgā teātra MMLAB izrādes. Viesizrāžu skati šovakar, 21. maijā, atklās Lauras Kutkaites performatīvā lekcija par baudu, izrādes nosaukums „Tremolo”. Vēl Lietuvas neatkarīgais teātris MMLAB uz Rīgu ved Nauberta Jasinska un Mata Dirginčius viencēliena izrādi par atvērtību un jūtīgumu „Pilene*”, tās veidošanā sākotnēji aicināts iesaistīties Ģertrūdes ielas teātris. Vēl varēs noskatīties Grētas Grinevičūtes iestudējumu “Deja cigaretei un labākajam draugam”. Lietuvas neatkarīgā teātra MMLAB viesizrādes Ģertrūdes ielas teātrī ilgs no 21. līdz 23.maijam.
Kinofestivālā "Process" būs iespēja iepazīties ar amerikāņu eksperimentālā kino celmlauža Keneta Angera darbu retrospekciju. Kultūras rondo par Kenetu Angeru un viņa ietekmi mūsdienās izvaicājam Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālās filmu skolas radošo direktoru Jāni Putniņu. Runājam arī par Filmu skolas aktualitātēm un vai eksperimentālais kino interesē šodienas studentus. Kinofestivāls "Process" no 21. līdz 25. maijam jau sesto reizi Rīgā piedāvās iepazīt eksperimentālā un paplašinātā kino klasiku un jaunumus no visas pasaules. Šogad festivāla vadmotīvs ir "rēgu sanāksme", atsaucoties uz vienu no agrīnajām kustīgā attēla formām – maģiskās laternas performancēm jeb fantasmagorijām. Tāpat gaidāma Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālās filmu skolas vadītāja Jāņa Putniņa kūrēta amerikāņu eksperimentālā kino celmlauža Keneta Angera darbu retrospekcija. Šo autoru kā vienu no iedvesmas avotiem saviem darbiem ir citējuši tādi režisori kā Deivids Linčs un Mārtins Skorsēze. Ekscentriskais amerikāņu kinorežisors, aktieris, grāmatu autors un par okultistu dēvētais Kenets Angers ir spilgta parādība eksperimentālajā kino: savā 96 gadus garajā mūžā viņš atstāja paliekošus nospiedumus kino vizuālajā valodā. Angers atļāvās sapludināt pagrīdes kino un popkultūru, aizrāvās ar slaveno britu mistiķi un rakstnieku Alisteru Krauliju un labprāt radīja mītus par sevi. Tāpēc šķiet pašsaprotami, ka Keneta Angera vārds ir viens no šā gada eksperimentālā kino festivāla „Process” akcentiem. Viņam veltīta trīs filmu retrospektīva 25. maijā būs skatāma kultūrvietā „Vagonu Hall” Rīgā.
Klajā nākusi pirmā „Igauņu mūsdienu lugu izlase” latviešu valodā. Izlasē iekļautas septiņu autoru lugas, kas paredzētas gan lasīšanai, gan iestudēšanai. Lugas no igauņu valodas tulkojusi Daila Ozola. Kā atklāj viens no grāmatas redaktoriem Guntars Godiņš, ceļš līdz izdošanai bijis sarežģīts, grāmata iznākusi igauņu izdevniecībā "Mina Ise" ("Es pats"). Grāmatas atvēršanā jaunajās Igaunijas vēstniecības telpās Vecrīgā skanēja divas valodas – igauņu un latviešu. Atklāšanas sarīkojumā igauņu dzejnieks un tulkotājs Contra veica arī tulka pienākumus, un aicināja ar lugu izlasi iepazīstināt tulkotāju Dailu Ozolu. Viņa klātesošajiem pastāstīja par izlases tapšanu un to, ka ceļš līdz grāmatai bijis garš. Savukārt grāmatas redaktors Guntars Godiņš neslēpa sarežģījumus, ar kādiem saskārušies. Grāmatas atvēršanas svētkos tka sveikta ne tikai grāmatas iznākšana izdevniecībā "Mina Ise", bet, uzzinot par Contras un Dailes laulības noslēgšanu tieši šajā dienā, klātesošie nodziedāja "Daudz baltu dieniņu!". Pēc grāmatas atvēršanas ar vairākiem pārsteigumiem tulkotāja Daile Ozola atklāj, kāpēc vēlējusies izdot igauņu mūsdienu lugu izlasi. "Iniciatīva nāca no manis tikai tādā ziņā, ka es zināju, ka tādas lugu izlases vēl nav, bet Igaunijā dramaturģija tikpat spēcīga kā Latvijā, un es biju redzējusi atšķirību, un gribējās to arī parādīt," atklāj Daila Ozola. Izlasē iekļautas septiņu autoru lugas, kas pārstāv dažādus žanrus.
Kultūras rondo aicinām ļauties klausīšanās baudai, jo mūsu lielās intervijas viesis ir izcilais stāstnieks Imants Lancmanis. Uzklausām viņa pārdomas pirms savu gleznu izstādes Rundāles pilī. Es varbūt neesmu labākais sportists fiziskā ziņā, bet garīgajā plāksnē esmu noskrējis milzīgus attālumus – tā saka gleznotājs un mākslas zinātnieks Imants Lancmanis, kura gleznu izstāde šajā nedēļas nogalē vērs durvis viņa atjaunotajā un pusgadsimtu vadītajā Rundāles pilī. Retrospekciju, kas pirms diviem gadiem bija skatāma Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, papildinājušas trīs pavisam jaunas gleznas, kurās Imants Lancmanis turpina rezonēt ar ģeopolitiski dramatisko laiku, kurā pašlaik dzīvojam. Tomēr tam līdzās viņš turpina izkopt sporta veidu, kurā ir kļuvis nepārspējams: baudīt skaistumu un mēģināt to atraisīt arī citos. Ar Imantu Lancmani tikāmies Rundāles pilī vēl izstādes iekārtošanas laikā. Sarunā ieskanās arī kuratores Gintas Gerhardes-Upenieces un pašreizējās muzeja direktores Lauras Lūses balss. Saruna risinās mirkli pēc tam, kad Imants Lancmanis pirmo reizi redzējis savas gleznas izstādītas pilī, kuras atjaunošanai veltījis visu savu mūžu. Viņš klusi atzīstas, ka jūtas mazliet kā sapnī. Imants Lancmanis: Tā ir ļoti dīvaina sajūta, jo Rundāles pils man ir viena lieta, viena mana dzīves sastāvdaļa. Mana glezniecība it kā pilnīgi atšķirīga. Līdz šim es viņas biju nodalījis un it kā pārkāpu vienmēr no vienas sfēras otrā, gleznojot vai strādājot pilī. Un pēkšņi viņas abas satikušās. Tāpēc man ir gluži tāda kā sapņa sajūta, ka divas lietas, gandrīz vai neiespējamas lietas, tagad ir vienkopus. Un šī telpa, ko es tik labi atceros kopš skaistās izstādes, kas bija veltīta princesei Fanijai Bīronai, te pēkšņi es ieraugu viņas akvareļu vietā savas gleznas. Tas ir tik dīvaini, bet ļoti simpātiski. Protams, ka varētu teikt, ka tas ir brīdis, kad divas manas esības daļas saplūst kopā. Mākslinieks atzīst, ka ir sajūta, ka gleznas beidzot ir mājās. Imants Lancmanis: Tā tiešām ir. Pils ir manas mājas tiešā un pārnestā nozīmē. Es arī šeit esmu au samērā ilgi dzīvojis pirmajā stāvā un arī otrajā stāvā dažādās telpās. Tā kā es viņu sajūtu kā daļu no sevis. Tāpēc arī, ja pirmajā brīdī es ieraugu savas bildes šeit un satrūkstos, bet pēkšņi, es domāju, tas viss tik skaisti saplūdis vienā - manas mājas, manas gleznas, mana dzīve. Viss šeit ir kopā. Kad es ieraugu gleznas, kas tapušas kaut kad pirms vairāk par 60 gadiem, sajūta ir savāda, bet tā nav tāda skumja nostaļģija, tā ir apziņa, ka viss ir bijis kaut kā harmoniski, sakarīgi. Visas manas aizrautības, visas manas nepieciešamības kaut ko paveikt vai varētu teikt, pat manas misijas, tas viss ir sanācis kopā un ir devis rezultātu. Tagad es kaut kādā mērā varētu teikt - es baudu savus darba augļus, gan ejot cauri pilij un redzot, ka pils ir restaurēta, ka viss ir savā vietā, gan arī attiecībā uz gleznām, redzot, ka es tiešām tik daudz esi sagleznojis. Arī par tiem gadiem, kas man likās galīgi tukši, vai tādi gadi, kur viena bilde tapa divus, pat trīs gadus ilgi. Bet jā, viss tagad ir savā vietā, viss sanācis kopā, un es varu teikt, ka es jūtos pilnā mērā gandarīts. Imanta Lancmaņa izstāde Rundāles pils muzejā būs apskatāma no 25.maija līdz 31.augustam. Bet par to, kā pašlaik klājas Rundāles pils muzejam ārpus šīs izstādes, plašāku sarunu ar direktori Lauru Lūsi dzirdēsiet nākammēnes, kad tuvosies Rundāles pils dārza svētki.
Starpstāvoklis starp miegu un nomodu ir mākslinieces Paulas Zvanes uzmanības lokā. Viņas darbos apvienojas eksperimentāli materiālu meklējumi, starpstāvokļi starp zināmo un svešādo un vēlme izaicināt tēlniecības robežas. Par izstādi „Neredzams”, kas pērn bija skatāma galerijā "LOOK!", Paula Zvane nokļuvusi Purvīša balvas finālistos. Paula Zvane ir māksliniece, kas dzīvo un strādā Londonā. Studējusi glezniecību, performanci un tēlniecību Latvijā, Islandē un Apvienotajā Karalistē, piedalījusies daudzos mākslas projektos, rezidencēs un izstādēs. Savos darbos apvieno un pārveido dabas formas un veidolus, lai rastu saikni un kopīgu valodu starp savstarpēji svešām sugām un vēstījumiem. Viņa strādā ar plašu materiālu spektru – metālu, augu šķiedrām, kažokādām, tējas sēni, radot radījumus, kas nepieder nevienai konkrētai sugai. Par to varējām pārliecināties izstādē „Neredzams” galerijā „LOOK!” 2024.gada februārī, kurā kā skatītāji tikām ievilkti sirreālā vidē ar vienlaikus gan pievilcīgiem, gan biedējošiem objektiem. Purvīša balvas ieguvēju noteiks starptautiska žūrija un uzvarētāju paziņos šajā piektdienā, 23. maijā, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Galvenajā ēkā, kur arī aplūkojama finālistu izstāde. Bet visu finālistu stāstus varat meklēt Latvijas Radio mājaslapā pie raidījuma Kultūras rondo, un portālā LSM.lv.
Turpinot jubilejas ciklu “Academia Petrina 250”, 16. maijā Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā atklās izstādi “Academia Petrina – Latvijas augstākās izglītības šūpulis”. Izstāde piedāvā ieskatu četrās nozīmīgās sadaļās: būvniecības vēsture, grāmatas, observatorija un gaisa balons, arī jubilejas suvenīri. Atklāšanas dienā ar priekšlasījumu uzstāsies Latvijas un Stokholmas universitātes profesors Pēteris Vanags. Izstāde “Academia Petrina – Latvijas augstākās izglītības šūpulis” Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā būs skatāma līdz 21.decembrim.
Viens no muzejiem, kas nekad nav piedalījies un arī šogad nepiedalīsies Muzeju nakts akcijā, ir viens no apmeklētākajiem Latvijas muzejiem – Rundāles pils muzejs, jo tajā gluži vienkārši nevar nodrošināt visus piesardzības pasākumus tik liela skaita apmeklētāju vienlaicīgai uzņemšanai. Muzeju dienā 18.maijā gan tas piedalīsies, un šajā dienā pils dārzs apmeklētājiem būs pieejams bez maksas. Bet Rundāles pils muzejam ir citi jaunumi – tā saimniecība no 15. maija oficiāli kļuvusi par vēl vienu pili plašāka, jo muzeja apsaimniekošanā nonācis netālu esošās Mežotnes pils komplekss. Tiesa gan, to pārņemt nācies bez papildu valsts finansējuma, tāpēc vērienīgas pārmaiņas pagaidām nevar gaidīt. Plašāk stāsta Rundāles pils muzeja direktore Laura Lūse. Jāatgādina, ka Mežotnes pils ir viens no izcilākajiem klasicisma arhitektūras paraugiem Latvijā. Pils celta 18. un 19.gadsimta mijā un stipri cieta Otrajā Pasaules karā. To sāka atjaunot tikai 50.gadu beigās un pabeidza 2000.gadu sākumā. Mežotnes pils mantinieki no Līvenu dzimtas to uzdāvināja Latvijas valstij, un vēlāk tā tika iznomāta privātam nomniekam, bet saistību nepildīšanas dēļ līgumu nācās lauzt. Pret pils pārdošanu tika vākti paraksti platformā „Manabalss.lv”, un galu galā tika nolemts to nodot Rundāles pils muzeja gādībā. Muzejs iepriekš lēsa, ka Mežotnes pils kompleksa atjaunošanai varētu vajadzēt papildus ap 300 tūkstošiem eiro gadā, taču pagaidām šāda nauda nav piešķirta.
Muzeju nakts tēma šogad ir „mūsu vērtību stāsti”. Kultūras rondo iepazīstinām ar muzeju piedāvājumu, izvēloties nozīmīgākās vērtības no saviem krājumiem. Stāsta Starptautiskās Muzeju padomes Latvijas Nacionālās komitejas (ICOM Latvija) valdes pārstāve, Jāņa Akuratera muzeja vadītāja Maira Valtere un LNMM Komunikācijas daļas vadītāja, Latvijas Muzeju biedrības valdes locekle Annija Sauka. Par to, kas notiek mūsu attālākajos reģionos – sazināmies ar Valkas un Augšdaugavas novada pārstāvjiem. Stāsta Kristīne Saulīte no Augšdaugavas kultūras un tūrisma pārvaldes un Ligita Druviņa no Valkas novadpētniecības muzeja. Sestdien, 17. maijā, vairāk nekā 245 Latvijas muzeji un citas sabiedrisko dzīvi veidojošas organizācijas aicinās apmeklētājus izbaudīt Muzeju nakti. Šis ir jau 21. gads, kad Latvijas muzeji piedalās starptautiskajā akcijā, piedāvājot gan bez maksas apmeklēt ekspozīcijas un izstādes, gan iesaistīties īpaši šim vakaram sagatavotās norisēs. Šā gada Muzeju nakts vienojošā tēma – mūsu vērtību stāsti – izvēlēta, aicinot gan valsts, pašvaldību un privātos muzejus, gan citus sabiedriskās dzīves organizatorus akcentēt savos krājumos esošās nozīmīgākās vērtības, vēstīt par tām sabiedrībai. Ar Muzeju nakts programmu iespējams iepazīties šeit.
Visticamāk, būsiet pamanījuši, ka dažas Vecrīgas ielas aizvadītā pusgada laikā bija aizņēmis lielais kino. Vairākas epizodes savai jaunākajai filmai uzņēma arī japāņu izcelsmes amerikāņu režisors Kerijs Džoudži Fukunaga (Cary Joji Fukunaga). Tā top pēc norvēģu kriminālromānu autora Jū Nesbē grāmatas "Asinis uz sniega" (Blood on Snow) motīviem. Kultūras rondo saruna ar režisoru pirms viņš devās prom no Latvijas. 47 gadus vecais japāņu izcelsmes amerikāņu režisors Kerijs Džoudži Fukunaga pasaulē ir zināms gan kā režisors, gan izpildproducents, gan scenārists. Viņa spilgtāko darbu sarakstā ir tādas filmas, kā aģents 007 Džeims Bonds „No Time To Die” jeb „Nav laika mirt”, TV seriāla „True Detective” pirmā sezona, kas vēl šobaltdien tiek uzskatīta par žanra šedevru, kā arī vēsturiskā drāma „Džeina Eira”. Fukunaga ir strādājis ar tādām pasaules mēroga zvaigznēm kā Daniels Kreigs, Maikls Fasbenders, Eva Grīna, Džūdija Denča, Benedikts Kamberbačs, Vudijs Harelsons, Metju Makhonahijs un vēl daudziem citiem. Aizvadītā pusgada laikā Fukunaga vairākas epizodes savai jaunākajai filmai „Asinis uz sniega”, kas tapusi pēc slavenā norvēģu kriminālromānu autora Jū Nesbē darba "Blood on Snow" motīviem, filmēja Rīgā. Šobrīd filmēšanas darbi ir beigušies un Kerijs Fukunaga pirms došanās prom piekrita īsai sarunu. Viņš atnāca uz Latvijas Radio māju un uzreiz teica, ka šī būtu ļoti laba kino lokācija. Ir darba dienas vēls vakars un ar režisoru sarunājamies Kultūras rondo redakcijā gan par kino, gan viņa kā brīvprātīgā darbu kara plosītajā Ukrainā un arī par to, ko Amerikas kinoļaudis domā par savas valsts ārpolitiku šobrīd. Kā Rīga nokļuva jūsu redzes lokā filmas "Asinis uz sniega" vajadzībām? Kerijs Fukunaga: Mūsu lokāciju menedžerei Marijai Derkevičai jau bija iestrādes Rīgā no iepriekšējās filmas izpētes, un tā filmas diemžēl netika pabeigta. Bet viņa, zinot mūsu vajadzības, zināja teikt, ka Rīgā ir ļoti daudz līdzīgu un raksturīgu ēku, kas atgādina 70. gadu Oslo, un tieši šajā laika posmā risinās "Asinis uz sniega" darbība. Pati Oslo mūsdienās galīgi neatgādina to pilsētu, kāda tā bija septiņdesmitajos - tā ir pilsēta, kas atrodas kalnainā ielejā, turklāt daži tās rajoni ir mainījušies līdz nepazīšanai, daži pat nojaukti vispār. Toreiz, pirms 10 gadiem, teroristu uzbrukuma dēļ esot nācies nojaukt pat veselu kvartālu. Arī tā pati Stokholma, Malme vai Kopenhāgena, Reikjavīka ir mainījušās. Tāpēc Rīga bija labākā izvēle. Turklāt šeit ir vairākas lietas, kuras filmas vajadzībām varam vairāk atļauties, piemēram, darbaspēks ir lētāks nekā citur. Materiāli gan nekļūst lētāki filmas setu būvēšanai, jo daudz kas tomēr jāved un jāimportē. Tas objektīvi ceļ cenu, bet darbaspēks noteikti ir faktors, kāpēc izvēlējāmies Rīgu. Piemēram, mēs nupat trīs setus būvējām Londonā, un tas bija teju uz pusi dārgāk nekā Rīgā. (..) Mums pašiem šeit tā ir liela lieta - zināt, ka tepat pa Vecrīgu, iespējams, pastaigājas tādas zvaigznes kā Benedikts Kamberbačs un Eva Grīna, kura pat apmeklēja tavu izstādi Rīgā. Lai arī tu esi režisors, priekšnieks, kurš vada, bet tik un tā - kā ir tev pašam? Esi strādājis ar Danielu Kreigu Džeimsa Bonda filmā un citām zvaigznēm. Kā tas ir? Kerijs Fukunaga: Šobrīd, kad aiz muguras jau tik daudz darbu un filmu, es teiktu, ka tik ļoti neuztraucos vairāk. Bet atceros, kas taisīju savu vēsturisko filmu "Džeina Eira", kur galvenajās lomās bija tādas zvaigznes kā Maikls Fasbenders, Mia Vasikovska un Džūdija Denča, es domāju, ko gan es kā režisors varu vispār ietekmēt tik pieredzējušas aktrises kā Džūdija Denča aktierspēle? Tā kā es un viņas aģents esam labi draugi, turklāt es vispār toreiz tikai sāku tik lielus soļus spert lielajā kino, mani mierināja un teica, ka tieši Džūdija ir ļoti atvērta un ieinteresēta šajā sadarbībā. Un tā, pamazām strādājot ar šīm zvaigznēm, es pats ar katru reizi aizvien vairāk redzu viņus kā cilvēcīgas būtnes, nevis to grandiozo sasniegumu sarakstu, kas viņiem katram ir. Un otra lieta, ko minēji, ka režisors ir tas priekšnieks, te man jāsaka, ka kino tomēr ir kolektīva māksla un režisors ir viena no sadaļām. Ir aktieri, studija īpašnieki, producenti un tā tālāk. Tā kā tam projekta pilotam ir jāspēj visi pasažieri nogādāt galapunktā. Kāda ir tā realitāte medaļas otrā pusē, kā tas ir - strādāt, piemēram, pie Džeimsa Bonda jeb aģenta 007 filmas? Kerijs Fukunaga: Katru reizi, kad strādāju pie liela projekta, vienmēr šķiet, ka es uzsūcu jaunas zināšanas, kuras noteikti varēšu izmantot nākamajā projektā. Bonda gadījumā tas lielākais izaicinājums bija laiks. Nevis tur kaut kāds atsevišķs lietu kalendārs, bet laiks kopumā. Es Bondu pārņēmu, kad tikko prom bija devies Denijs Boils. Un, kā jau šajās milzu budžeta augsta tempa filmās, daudz kas ir atkarīgs no tā datuma, kad tiek noteikta pirmizrāde un kā tiek sakārtots lokāciju kalendārs. Līdz ar to daudzas scenārija lietas tiek piekoriģētas pēdējā mirklī. Tu vari iedomāties, ka tik lielos projektos daudz ko izlemj gadiem iepriekš, un pēc tam pie tā ir jāturas. Mēs Bondu no A līdz Z pabeidzām 18 mēnešos. Ar visu to, ka jau bija sākusies COVID epidēmija, mēs to paspējām, un tas vēl ir relatīvi ātri. Mums vajadzēja ar visiem kaskadieriem, specefektu departamenta dublieriem jau darīt lietas laicīgi, pirms vispār pirmā scenārija aprises bija gatavas. Tā kā laiks Džeimsa Bonda filmā bija vislielākais izaicinājums. Kerijs Džoudži Fukunaga kā brīvprātīgais ir arī strādājis Ukrainā, kurp viņš devās 2022.gadā uzreiz pēc Krievijas uzsāktās pilna mēroga karadarbības. Viņš ne tikai gādāja humāno palīdzību civiliedzīvotājiem, bet arī fotografēja. Viņa fotouzņēmumus kā arī ukraiņu mākslinieces Tatjanas Malinovskas videodarbus no šī gada marta līdz pat 2.maijam varēja apskatīt arī izstādē "Lyuta vesna – Lost Spring" (Zaudētais pavasaris) Rīgā, galerijā „Cut Art”. Rīgā nupat bija skatāma tava fotogrāfiju izstāde no Ukrainas. Izstāsti šo stāstu, kāpēc tu izlēmi kā brīvprātīgais doties uz kara plosīto Ukrainu un strādāt tur? Kerijs Fukunaga: Es ieguvu grādu politikas zinātnē un politikas vēsturē esmu mācījies ārpus Amerikas Savienotajām Valstīm - Francijā, Grenobles Politikas institūtā. Mani vienmēr interesējusi vēsture, kā arī skats uz ārpusi, uz ārpasauli. Mani vienmēr vairāk interesējusi Amerikas ārpolitika nekā iekšpolitika. Turklāt savulaik ticēju, ka, taisot filmas, mēs varam mainīt un ietekmēt pasauli. Šobrīd gan tik strikti vairs nevaru teikt, redzot, kas notiek apkārt. Īpaši pēc Bonda filmas, es aizvien spēcīgāk izjūtu to, kas notiek pasaulē, to notikumu domino efektu. Jā, es taisu filmas un izklaides industrija ir ļoti būtiska. Bet es vairs sevī iekšēji nespēju ilgāk būt tikai pasīvs vērotājs. Es vēlējos darīt un palīdzēt. Un tā es sazvanīju Hosē Andrē, kurš ir radījis un vada vada "World Central Kitchen", un Ukrainā jau bija viņu palīdzības virtuves, un teicu, ka vēlos braukt uz Ukrainu pie viņiem. Viņš atbildēja, ka varu braukt, bet manu drošību garantēt gan nevarot. Es teicu, ka nebraucu filmēt, bet mans nodoms ir palīdzēt un strādāt tur tieši kara laikā. Sacīts - darīts, ierados. Sākotnēji darbojos un palīdzēju ar koordinēšanu, tad jau darīju arī citus darbus. Divarpus mēnešu laikā pēc kara sākuma tās vietas, kur biju es, sāka stabilizēties. Sākām Kijivā, tad Irpiņa, Buča, tad devos uz Sumu apgabalu. Tad uz Harkivu, kamēr tur vēl notika aktīva karadarbība, un tur es uzturējos ilgāku laiku. Pēc tam tālāk devos uz Kramatorsku, kur bija ļoti nežēlīgas krievu ofensīvas. Briesmas draudēja visu laiku. Bet tur tajos ciematos un pilsētās bija palikuši ļoti daudz civiliedzīvotāju, un viņi nekādu ofensīvas laikā nevarēja tikt pie iztikai nepieciešamajām lietām. Tad es un citi brīvprātīgie devāmies pie šiem ļaudīm, lai redzētu, kas viņiem trūkst, ukraiņiem vienmēr būs bietes un kartupeļi. Bet bija vajadzīga maize un elementāra medicīniskā palīdzība. Mums tas bija jādara no mājas uz māju, lai pēc tam varētu ziņot uz štābu, ko, kur un kam vajag piegādāt. Tā bija unikāla pieredze, jau savā ziņā tā līdzinās problēmu risināšanai filmas laukumā, tikai šeit tev ir iespēja reāli ietekmēt cilvēku dzīves. Tu iepriekš minēji, ka tevi vairāk interesē Amerikas ārpolitika, nevis iekšpolitika. Es neko nesaprotu un nezinu par tavas valsts iekšpolitiku, bet man ir daži draugi ASV, un viņi saka, ka nav labi. Kas to vērtē šobrīd, atrazdamies šeit, Latvijā? Kerijs Fukunaga: Tas ir apkaunojoši. Šobrīd ir pats sliktākais laiks būt amerikānim. Mēs esam neglīti pasaules acīs. Es nezinu precīzus datus, bet pusei amerikāņu nav pases. Lielākā daļa runā tikai angļu valodā, nezinot vismaz vēl vienu svešvalodu. Ja tev pie ziemeļu robežas ir tikai Kanāda un dienvidos Meksika un apkārt okeāns, tad var nelikties ne zinis. Nav tā kā šeit, Eiropā, kur dažādas kultūras ir visapkārt un tev jāiekļaujas tajā mikslī. Tāpēc krievu propaganda svin uzvaru Amerikā šobrīd. Tas nu reiz ir skaidrs. Un tas notiek jau gadiem, to var redzēt komentāru sadaļā. Tāda sajūta, ka cilvēki darbojas pēc konkrēta scenārija, jo tieši tāda, kādu piedāvā propaganda. Ir bijuši pētījumi par šo un tie liecina par to, ka šeit nav iespējama nekāda saprātīga diskusija iepretīm sazvērestības teorijām un propagandai. It kā cilvēki pēkšņi būtu pamodušies jaunā patiesībā, no kuras nav atpakaļceļa. Ko saka tev zināmie filmu ļaudis? Kerijs Fukunaga: Lielākā daļa no viņiem vienkārši nespēj noticēt tam, kas notiek acu priekšā. Lielākoties tā ir tāda apstulbuma sajūta šāda absurda priekšā. Protams, daudzi sev jautā - ko es varu darīt lietas labā? Kā redzam, ielu protesti šeit nedarbojas. Ko darīt? Es nezinu. Man nav atbildes. Vēsture rāda, ka šādi lieli pagriezieni parasti notiek ar lielu asins izliešanu. Arī mums šeit, tūkstošiem kilometru attālumā no ASV, bezmaz vai piespiedu kārtā ir jācenšas saprast Amerikas politiku. Ko un kāpēc Amerika dara? Kāpēc? Kerijs Fukunaga: Es šobrīd nevaru uzburt labāku nākotnes vīziju. Šobrīd nudien neizskatās labi. Tomēr vēsture rāda, ka Amerika var uzņemties vadību un nostāties vēstures pareizajā pusē. To pierāda kaut vai Rūzvelta politika īsi pirms Otrā pasaules kara, kad ASV izvēlējās izolacionisma politiku un nevienai no tobrīd apdraudētajām pusēm nepalīdzēja. Piemēram, viņš publiski neatsaucās uz Japānas iebrukumu Mandžūrijā, bet fonā jau sāka gatavoties karam. Es gan neliktu Rūzveltu un Trampu vienos svaru kausos. Nebūt. Vairāk par Krieviju šobrīd ASV militāri industriālais komplekss ir uztraucies par Ķīnu, un dažiem vēl šķiet, ka tā varētu būt Trampa ilgtermiņa spēle, lai nošķirtu Krieviju no Ķīnas un tie nekļūtu par vienotu spēku. Bet es neticu, ka Tramps ir tik gudrs, tā tāda muļķu parāde drīzāk. Kāda ir mākslinieku un kultūras cilvēku atbildība šajos laikos? Arī pie mums notiek diskusijas par to, ka strausa politiku, iebāžot galvu smiltīs un izliekoties, ka kara nav, neies krastā. Vai tev ir tāpat? Kerijs Fukunaga: Jā. Mēs jau Bondu filmējot, kas nu jau ir pirms sešiem gadiem, apspriedām Surkovu, Putina ideoloģijas autoru un polittehnologu. Tam cilvēkam ir pieredze gan televīzijā, gan rakstniecībā, un viņš prot pretnostatīt divas puses un radīt sajukumu, kurā tad var no aizkulisēm visu vērot un kontrolēt. Dezinformācija ir ļoti spēcīgs ierocis, mēs to centāmies arī iedzīvināt mūsu filmas ļaunajā tēlā. Bet tas, ko viņi Krievijā dara ar sabiedrību, ir nesalīdzināmi milzīgāks spektrs, tie ir kā nebeidzami, milzīgi viļņi, kam cilvēks vairs nav spējīgs stāties pretī un noslīkst tajos. Un es teiktu tā: ja mākslai ir iespēja pacelties virs tā visa un atmaskot to apburto loku, tam noteikti ir vērtība. Un noslēgumā - kas būs tas, ko tu sev paņēmis līdzi no Rīgā pavadītā laika? Kerijs Fukunaga: Tas saistās zināmā mērā ar to, ko redzu Ukrainā. Iemesls, kāpēc es pazīstu arī jūsu kino ļaudis, piemēram, Lauri un Raiti Ābeles, ir profesionālais latviešu skeitbordists Madars Apse. Mēs esam draugi. Reiz, redzot Madara un viņa draudzeni Viļņā, aizrunājāmies par to, kā ir satikušies mūsu vecvecāki. Viņš saka - gulagā, un ironiskā kārtā arī mani vecvecāki satikās gulagā, un tajā brīdī man ir iespēja nonākt nevis tādā akadēmiskā kārtā, bet satikt reālus cilvēkus, kuriem tā padomju okupācijas trauma atbalsojas paaudzēs un turpina ārdīties acu priekšā Ukrainā. Un es redzu, cik jūs šeit nopietni to uztverat, ka spējat novērtēt to, ka esat NATO, jo citādāk tās šausmas varētu atkārtoties arī šeit. Un jā, tas, ko es paņemu līdzi, ir absolūta cieņa pret jums par to, kā jūs paši esat nosargājuši savu brīvību un negrasāties to atkal pazaudēt.
Rīgas Vāgnera teātra makets pašlaik skatāms Venēcijas Arhitektūras biennālē. Līdzās oficiālajai biennāles programmai pilsētā sarīkota izstāde „No Doubt About It”, kurā līdzās citiem teātru, muzeju un dzīvojamā kvartāla projektiem aplūkojams Vāgnera teātra makets un atjaunošanas projekts. Venēcijā uz izstādes atklāšanu bija ieradušies arī jaunieši, kuri piedalījās maketa veidošanā. Izstāde „No Doubt About It” Venēcijā būs skatāma visu Arhitektūras biennāles laiku līdz 23.novembrim.
Lesja Vasilčenko ir Norvēģijā dzīvojoša māksliniece ar žurnālistes izglītību un aizrautīgu interesi par laiku. Viņas personālizstāde „Hronosfēra” iekļauta Rīgas Fotogrāfijas biennāles programmā „NEXT 2025” un piedāvā jēdzieniski blīvu un ilgas pārdomas raisošu refleksiju par to, cik dažādi mērogojams laiks un kādu kontekstu tam piešķir Ukrainā pašlaik notiekošais karš. Izstāde „Hronosfēra” ir viens no notikumiem Rīgas Fotogrāfijas biennāles starpgadu programmā, kuras centrā ir jaunie mākslinieki savas radošās karjeras sākumā. „Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā” Vecrīgā Lesjas Vasilčenko (Lesia Vasylchenko) izstāde nav ieraugāma uzreiz: Lielajā zālē ir skatāmi franču režisora Zigfrīda fotodarbi, bet Vasilčenko „Hronosfēra” pārņēmusi mazo jeb „Intro” zāli. Pirmais uzmanību piesaista liels ekrāns telpas galā, uz kura skatāms izstādes centrālais video darbs „Hronosfēra”. Brīdī, kad ar mākslinieci ienākam zālē, video skan trauksmes sirēnas, ko jau vairāk nekā trīs gadus pazīst visā Ukrainā – tās brīdina par iespējamu uzlidojumu. Māksliniece dokumentējusi, cik daudz laika viņas ģimenei prasa aizskriet līdz tuvākajai bumbu patvertnei. Tas ir tikai viens no laika mērogiem, ko šajā video darbā apskata Lesja Vasilčenko. Viņa sāk ar mikrolaiku, kā atskaites punktu izmantojot satelīta tehnoloģijas. Agrāk tajās izmantoja optiskas iekārtas, bet mūsdienās satelītattēlus veido signāli, kurus raida uz zemi un mēra, cik ilgā laikā tie tiek atstaroti atpakaļ uz sensoru. Izstādes kuratores ir Inga Brūvere no Latvijas un Marī Šēvolda (Marie Sjøvold) no Norvēģijas, kuras kopā veidojušas jau vairākas ar fotogrāfiju un tehnoloģijām saistītas izstādes. Ukraiņu mākslinieces Lesjas Vasilčenko izstāde līdz 6.jūlijam būs skatāma Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā, bet 16. maijā Rīgas Fotogrāfijas biennāles NEXT programmas ietvaros kultūrtelpā „Smilga” durvis vērs grupas izstāde „Neironi izmisīgi meklē viens otru”.
Iznācis Dainas Sirmās jaunākais dzejas krājums "Austra", kurā dzejoļi kārtoti četrās nodaļās: “Trupe”, “Ziemupe”, “Uldis” un “Aiz trešā sēkļa”. Krājumu veram vaļā kopā ar dzejnieci un klausīsimies dzeju viņas lasījumā.
Turpinām iepazīt šā gada Purvīša balvas kandidātus, kuru darbi pašlaik skatāmi izstādē Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Iepazīstam mākslinieci Elzu Sīli un uzklausām viņas stāstu par izstādi "Zaķīšu pirtiņa". Elza Sīle pārstāv pasaules pieredzi elpojošo trīsdesmitgadnieku paaudzi Latvijas mākslā. Absolvējusi glezniecības nodaļu Latvijas Mākslas akadēmijā, dzīvojusi Oslo, vēlāk studējusi un astoņus gadus dzīvojusi Šveicē, papildinoties dažādās pasaules mākslinieku rezidencēs un izstādot darbus Francijā, ASV, Japānā, Šveicē, Puertoriko un citur. Pašlaik dzīvi dala starp Cīrihi un Rīgu. Savos darbos Elza Sīle izmanto ļoti dažādus medijus, un tos varēja vērot arī līdz šim plašākajā māksinieces personālizstādē Latvijā „Zaķīšu pirtiņa”, kas pērnruden bija skatāma Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā.
Venēcijas biennāles 19. starptautiskajā arhitektūras izstādē atklāta Latvijas paviljona ekspozīcija “Aizsardzības ainava.” Tā vēsta par drošības vidi pierobežas ainavā, par vietējo iedzīvotāju ikdienu pie robežas ar neparedzamu kaimiņu, un vienlaikus - Eiropas aizsardzības ainavu un Latvijas atbildību šai kontekstā. Biennāles pirmsatklāšanā klātienē viesojās mūsu kolēģe Laima Slava un par Venēcijā piedzīvoto saruna studijā.
11. maijā pirmo reizi vēsturē Rīgā muzicēja viens no vecākajiem un slavenākajiem ASV simfoniskajiem orķestriem – Bostonas Simfoniskais orķestris, kuru jau 11. sezonu diriģē latvietis Andris Nelsons. Orķestris ir devies Eiropas tūrē ar komponistam Dmitrijam Šostakovičam veltītu programmu – šogad aprit 50 gadi kopš viņa nāves. Par to, kāpēc Rīgas iekļaušana šajā tūrē ir īpašs notikums un kā vakar izvērtās pirmais no abiem koncertiem Latvijas Nacionālajā operā saruna ar muzikoloģi un LR3 „Klasika” direktori Gundu Vaivodi. Vakar īsi pēc ierašanās Rīgā Andris Nelsons, Baiba Skride un Bostonas Simfoniskā orķestra vadība tikās arī ar Latvijas medijiem, un viņu teikto līdzās viedokļiem no pirmā koncerta varēsiet dzirdēt LR „Klasika” raidījumā „Pārmijas”.
Rokraksti. Sējumi. Pētījumi. Raritātes. Kā Latvijas Universitātes bibliotēka savā pajumtē apvienos vēsturisko krājumu, kuru veido tādi milži kā Rīgas pilsētas bibliotēka un Jāņa Misiņa bibliotēka? Kādi finanšu un intelektuālie resursi tam ir paredzēti? Kultūras rondo studijā izvaicāsim LU bibliotēkas direktoru Uldi Zariņu.
Dažādi mākslīgā intelekta rīki kļūst arvien noderīgāki arī kultūras mantojuma pētniekiem, kuru ikdiena paiet darbā ar vēsturiskiem avotiem. Grūti salasāmu rokrakstu šifrēšanā patērēto laiku pēdējos gados būtiski palīdz ietaupīt optiskās teksta atpazīšanas rīki. Tulkošanas un ierakstu šifrēšanas palīgi ļauj orientēties arī pētniekam mazāk zināmās valodās, bet tērzēšanas robotu „ChatGPT” var apmācīt par sklandraušu ekspertu, lai tradīciju zināšanas nonāktu arī līdz tiem, kuriem vairs nav lauku vecmāmiņu un grāmatu mīlestības. Tie ir tikai daži no piemēriem, kā gudri lietoti mākslīgā intelekta rīki palīdz padarīt mantojumu pieejamāku un dodot vairāk laika satura pētniecībai. Kopā ar muzikologi Lauru Švītiņu lūkojamies datora ekrānā atvērtajā rokrakstu atpazīšanas platformā „Transkribus”, kam viņa lūgusi atpazīt kādu Jāzepa Vītola vāciski rakstītu vēstuli. Vācu valoda ir starp tām, kam „Transkribus” ir pieejams publiskais modelis – tas nozīmē, ka jūs varat tajā ievietot attēlu ar jebkādā rokrakstā vāciski rakstītu tekstu, un ar mākslīgā intelekta palīdzību pēc īsa brīža saņemsiet skaidri salasāmu un meklējamu datortekstu. Latviešu valodai šāda modeļa vēl nav. Tāpēc Laura Švītiņa radīja pati savu modeli: viena konkrēta rokraksta atpazīšanai. Viņa pēta mūziķa, pedagoga un mūzikas žurnālista Kārļa Paucīša pierakstus par Latvijas mūzikas dzīves veidošanos 20.gadsimta pirmajā pusē. Sākumā viņa Paucīša blīvo un brīžam grūti salasāmo rokrakstu šifrēja manuāli, un tas arī kalpoja par pirmo izejmateriālu mākslīgā intelekta apmācībai. Digitalizētos un atšifrētos Kārļa Paucīša dienasgrāmatu izrakstus var lasīt internetā.
Venēcijas biennāles 19. starptautiskajā arhitektūras izstādē atklāta Latvijas paviljona ekspozīcija "Aizsardzības ainava". Tā vēsta par drošības vidi pierobežas ainavā, par vietējo iedzīvotāju ikdienu pie robežas ar neparedzamu kaimiņu, un vienlaikus – Eiropas aizsardzības ainavu un Latvijas atbildību šai kontekstā. Kāda ir "Aizsardzības ainava" Venēcijā un Rīgas Vāgnera teātra makets izstādē – no Venēcijas stāsta Laima Slava.
No 9. maija Ola Foundation aplūkojama Miervalža Poļa izstāde "Atslēgas caurums uz paradīzi. Egocentriķa klejojumi". Izstādes centrā ir mākslinieka ceļojumu piezīmes laikā un telpā – starp senas kultūras drupām, klejojumiem Venēcijā, Amerikā un svešās gleznās. Kultūras rondo studijā par Miervaldi Poli un izstādi iztaujāsim kuratores Unu Meisteri un Daigu Rudzāti. Miervaldis Polis ir viens no spilgtākajiem, noslēpumainākajiem un asprātīgākajiem Latvijas māksliniekiem. Gleznotājs, kurš ne tikai rada tēlus – viņš dzīvo tajos. Šī izstāde ir kā klejojums pa pasaulēm, kur Polim viss ir iespējams. Viņu var sastapt antīkās drupās un Venēcijas kanālos, Žaka Luija Davida “Marata nāvē” vai sveicinot Napoleonu Alpu virsotnēs. Viņš mākslu nevis izrāda – viņš to izdzīvo. “Egocentriķis – tā ir ironija par cilvēcisko dabu,” saka mākslinieks. Un tieši ar šo ironiju, precizitāti un kaisli Miervaldis Polis ir atstājis neizdzēšamu nospiedumu Latvijas mākslā, kļūstot par dzīvu leģendu, kurš savieno klasisko ar laikmetīgo, vēsturisko ar personīgo. Izstādē eksponēti darbi no Jāņa Zuzāna, Gunta Belēviča un Ainara Gulbja kolekcijas. Izstādes arhitekts ir Martins Vizbulis, bet grafisko dizainu veidojis Krišs Salmanis.
Turpinām iepazīt Purvīša balvas vizuālajā mākslā finālistus. Kriša Salmaņa personālizstāde „Rūgts” lakoniskos, bet ietilpīgos objektos atsedz ilgstošās sekas, kuras Latvijas kultūrtelpā un mentalitātē atstājis padomju okupācijas režīms. Padomju mantojumu mākslinieks salīdzina ar dzīvi simbolu pasaulē, un šie simboli ir rūgti un biedējoši. Kim? Laikmetīgās mākslas centrā izstāde rādīta 2023.gada pavasarī.
4. maijā Latvijas filmu maratonā pirmizrādi piedzīvoja Dzintras Gekas jaunākā dokumentālā filma “Dzimuši Sibīrijā. Mārtiņš Vilsons”. Filma, kurā aktieris Mārtiņš Vilsons Magadanā meklē savu dzimšanas vietu. Kultūras rondo tiekamies ar aktieri Mārtiņu Vilsonu un režisori Dzintru Geku. "Mēs bijām Krasnojarskas apgabalā laikam 2019. gadā, un viņi saka: brauciet atpakaļ, jums tur ir "natovci", bēdziet no viņiem, brauciet atpakaļ, paskatieties šeit ir neapstrādāti lauki, nav latviešu, kas strādā. Brauciet šurp!" atminoties filmas tapšanu un braucienus uz Sībīriju, stāsta Dzintra Geka, kurā arī sarunā min, ka jau pēdējos braucienos attieksme kļuvusi daudz nelabvēlīgāka pret latviešiem. Filmas tapšanā ir bijuši vairāki posmi. "Mēs kopš 2000. gada, kad pirmoreiz aizbraucām uz Sibīriju meklēt tur palikušos latviešu pēctečus, kuri bija kā bērni izsūtīti, katru gadu tur braucām un katru gadu mums pieteicās cilvēki, kuri gribēja nokļūt vietās, kur viņi tika izsūtīti vai kur ir jau dzimuši viņiem bērni," atminas Dzintra Geka. "2013. gadā bija ekspedīcija uz Magadanu, kuru bija diezgan sarežģīti noorganizēt. Mārtiņš ar Ēriku [Vilsoni] un vēl Astrīda Salmiņa, kura arī dzimusi tajā apgabalā, bija braucienā. Materiāls ir ļoti interesants, un pa šiem gadiem mums ir uzkrāti tādi materiāli, kādi droši vien nav nevienam Latvijā un arī Krievijā varbūt reti kuram. Mēs šos materiālus varam tagad izmantot filmās. Bet šeit sakrita šai filmai vēl tas, ka mēs pēc brauciena vēl satikām Ērika un Mārtiņa mammu Zentu Vilsoni un intervējām viņu. Tagad, kad vajadzēja veidot filmu, skatījāmies materiālus. Mēs arī esam Mārtiņu filmējuši pēdējos gadus arī viņa koncertdarbībā un likās, ka visi materiāli ir, lai izveidotu filmu," atklāj Dzintra Geka. Mārtiņ, kāpēc jums bija svarīgi aizbraukt uz Magadanu? Mārtiņš Vilsons: Tāpēc, ka es tur tomēr dzimu. Vienmēr cilvēkam ir svarīgi apzināties, kur viņš ir dzimis. Es zināju, ka tā nav nekāda labā vieta, bet es gribēju redzēt, kā tur izskatās, gribēju vispār arī šo to atcerēties un saprast. Es jau līdz šim vēl neesmu sapratis... Faktiski, kas tur ko saprast, ko tas "lielais brālis" domā un kā viņš dara. Tas ir skaidri redzams. Bet es arī ieguvu to, ko es gribēju, es redzēju, es šo to saprotu. Es varu tikai pateikt, ka daudziem cilvēkiem tika izpostītas dzīves un daudzi arī neatkopās no tā visa, bet mani kaut kā liktenis varbūt ir nedaudz saudzējis vai pavirzījis. Tāpēc es varu tādu jau zinošāku skatienu skatīties, kā tiek ir iznīcinātas tautas. Filma atklāj izsūtīto bērnu un viņu pēcteču likteņus – stāstus par piedzimšanu izsūtījumā, atgriešanos Latvijā un cīņu par identitāti svešā, nereti atsvešinātā vidē. Caur personīgām intervijām un atklātām atmiņām atklājas ne tikai vēstures rētas, bet arī mantojums, kas dzīvo nākamajās paaudzēs. Tas ir stāsts par bērnību, kas sākās svešumā, par atgriešanos, kas neatnesa mieru, un par cilvēka spēku būt, neskatoties uz vēstures uzlikto nastu. Vienas dzimtas un visas tautas stāsts.
Kultūras rondo turpinām tuvāk iepazīties ar Purvīša balvas vizuālajā mākslā finālistiem, kuru darbi pašlaik apskatāmi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Vienu no viņiem maija beigās starptautiska žūrija izraudzīsies par pēdējās Purvīša balvas ieguvēju. Iepriekš raidījumos jau esam dzirdējuši stāstus par Luīzes Rukšānes, Romāna Korovina, Ievas Kraules-Kūnas, kā arī Ingas Melderes un Luīzes Nešbertes darbiem, attiecībām ar skatītājiem un pasauli, bet šodien tiekamies ar mākslinieku Indriķi Ģelzi. Indriķis Ģelzis ir spilgts vārds latviešu laikmetīgajā mākslā. Nācis no pazīstamas mākslinieku dzimtas, studējis gan Latvijas Mākslas akadēmijā, gan Ģentes Augstākajā mākslu institūtā un pēdējos 15 gadus aktīvi veidojis karjeru starptautiskā mērogā ar vairākiem desmitiem personālizstāžu un grupu izstāžu. Savu ceļu viņš sāka videomākslinieks, bet vēlāk mērķtiecīgi pievērsās abstraktajai tēlniecībai, un šodien Ģelža pamata mākslas valoda ir objekti un instalācijas. Ilgāku laiku dzīvojis ārpus Latvijas – Beļģijā un Ņujorkā -, bet nu jau vairākus gadus viņa studija ir Latvijā. Purvīša balvai Indriķis Ģelzis nominēts par izstādi „Ūdeņaina dienas actiņa” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā 2023.gada rudenī. Interesanti, ka tagad Purvīša balvas finālistu izstādei pārradītajā izstādes versijā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā viņš varējis īstenot sākotnēji iztēloto izstādes plānojumu, kur darbi skatāmi vienā telpā un izplešas vairāk uz augšu, nevis uz sāniem.
Par poļu režisora Konrāda Šolaiska dokumentālo filmu "Putina spēļlaukums" Kultūras rondo saruna ar režisoru un filmas Latvijas producenti Artu Ģigu. Kāpēc režisors Konrāds Šolaiskis nevienam no filmas varoņiem nesaka: "Tu melo?" Un kāpēc filma joprojām nav parādīta plašākai publikai Polijā? Divi poļu dokumentālisti dodas aizraujošā izmeklēšanas ceļojumā, lai atklātu Kremļa hibrīdkara patieso mērogu Centrālajā un Austrumeiropā. Vai Vladimira Putina mērķis ir tikai Ukraina – vai arī viņš tiešām cenšas atdzīvināt Padomju impēriju? Konrāds Šolaiskis stāsta, ka pēc filmas pirmizrādes Latvijā jautāts ne tikai par pašu filmu, bet arī, ko darīt tālāk, lai situācija mainītos, ko varam mācīties, kā to varam ietekmēt? Viņš arī atzīst, ka filma ir veidota ne tikai, lai skatītos, bet arī lai mudinātu jautāt, ko mēs varam mācīties, lai būtu stiprāki. Režisors neslēpj, ka zinājis, ka iela problēma ir Krievijas ietekmi, bet nebija iedomājies, ka tai ir tik daudz slāņu un tik plaši izplatījusies. Valstīs, kur ir lielāka Krievijas ietekme, cilvēki nevēlējās piedalīties neatkarīgu producentu veidotā filmā. Tā bijis Bulgārijā daudzās vietās un Moldovā. "Arī Polijā tajā laikā oficiālās iestādes mūs neuztvēra nopietni," bilst Konrāds Šolaiskis. Arta Ģiga stāsta, ka režisoru Konrādu Šolaiski satikās Kannu kino tirgū, režisors bija ienācis Lavijas paviljonā un prasīja, vai kādu producentu neinteresētu sadarbība šāda satura filmas līdzveidošanā. "Kondrāts iepriekšējās Polijas valdības laikā bija nonācis tādā kā izslēgto sarakstā, tāpēc nav šajā filmā oficiālas Polijas naudas. Tā ir producēta un finansēta no citu valstu naudas. Tas ir īstais Eiropas kopprodukcijas spēks, kas ļauj notikt filmām, kurām nav nacionāla atbalsta, bet kas ir nepieciešamas starptautiski," atzīst Arta Ģiga. Polijā filmu redzējuši tikai nedaudz cilvēku, tā rādīta divos festivālos, kur saņēmusi labas atsauksmes. Taču joprojām filmas veidotāji gaida atbalstu no Polijas filmu institūta un dažām partijām, lai parādītu parlamentā. Filma ir rādītā kinoteātros Čehijā, arī rādīta televīzijā Čehijā, Dānijā un Zviedrijā, bet Polijas televīzjā nav ieinteresēta un tur joprojām nav rādīta. Konrāda Šolaiska dokumentālā filma “Putina spēļlaukums” (Putin's Playground) ir Polijas, Latvijas, Norvēģijas, Vācijas, Bulgārijas un Čehijas kopražojums. Filmā pētīts, kā Krievijas prezidents Putins soli pa solim panācis, ka apdraudēta ir visa Eiropa. Pētot Krievijas slepenās operācijas un informatīvos uzbrukumus, filmas autori apceļo Poliju, Čehiju, Bulgāriju, Moldovu un Latviju, seko pa pēdām GRU aģentiem, kas atbildīgi par sprādzieniem munīcijas noliktavās un slepkavībām ar nervus paralizējošo vielu "Novičok". Dokumentālisti sastopas ar prezidentiem, premjerministriem, ministriem un pat sagūstītu krievu spiegu, atklājot, cik dziļi un sistēmiski draudi ir iesakņojušies mūsu reģionā. Latvijā dokumentālisti tiekas ar eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu un NATO Stratcom pētnieci Elīnu Langi-Ionatamišvili, kuras skaidro Putina plānu un rīcības modeli. Tālāk dokumentālisti dodas uz Daugavpili, kur tiekas ar prokrieviskiem aktīvistiem, paviesojas partijas "Stabilitātei!" birojā un pēta krievu attieksmi pret karu Ukrainā. Filma atklāj laikmetam būtisku stāstu par drošību, suverenitāti un brīvības cenu. "Putina spēļlaukums" ir izmeklējoša dokumentālā filma, kurā autori paši kļūst par stāsta dalībniekiem, daloties savās emocijās, pieredzē un reakcijās. Filma piedāvā hibrīdu formu – dokumentālu liecību, novērošanu, intervijas, arhīvu materiālus, kas atklāj, kā mūsdienu Eiropā tiek īstenots hibrīdkarš. Filma tapusi ar Nacionālā kino centra atbalstu. Mūziku filmai komponējis Rihards Zaļupe, filmas Latvijas puses producenti – studija "Red Dot Media".
“Aizsardzības ainava” – tāda būs Latvijas ekspozīcija Venēcijas arhitektūras biennālē, kas notiks no 10. maija līdz 2025. gada 23. novembrim. Raidījumā ieskats tajā, kāds būs Latvijas piedāvājums. Venēcijā arhitektūras izstādē būs skatāms Vāgnera teātra makets. Par to Kultūras rondo stāstīja Zaiga un Māris Gaiļi.
Viņi visi ir dzimuši pēc 1991.gada. Par viņiem saka – jaunie, daudzsološie. Saksofonists Aigars Raumanis, Valmieras teātra aktieris Krišjānis Strods, režisore Ildze Felsberga un filozofs Toms Babincevs. Valsts svētku noskaņās interesējamies, kā jaunie mākslinieki sevi redz un izjūt šodienas kultūrtelpā un sabiedrībā kopumā. Saruna ar vienu no spožākajiem jaunākās paaudzes mūziķiem – saksofonistu Aigaru Raumani, kurš ir ne tikai vairāku starptautisku konkursu laureāts, bet arī šībrīža Latvijas radio 3 „Klasiska” rezidences mākslinieks. Studijā arī viens no šobrīd pamanāmākajiem jaunajiem aktieriem – Valmieras teātra aktieris Krišjānis Strods, kurš par Krustiņa lomu Blaumaņa „Pazudušajā dēlā” saņēmis „Spēlmaņu nakts” balvu, un pats atzinis, ka šī loma ir pacēlusi pašapziņu profesionāli. Viņa purā arī „Četri balti krekli”. Lai arī viņa filmas taisa tikai beidzamos trīs gadus, tas netraucē jaunajai režisorei jau gūt atzinību un balvas. Nupat Ildzes Felsbergas dokumentālā filma „Sliktie dzīvnieki” īsfilmu festivāla „2ANNAS” saņēma Baltijas labākās īsfilmas balvu. Profesionāļi ir novērtējuši arī viņas diplomdarbu – īsfilmu „Kur saulīte nakti guļ?”. Skaidrojam arī, ko nozīmē būt jaunajam filozofam, izdot žurnālu „Tvērums” un pašam noteikt – ko rakstīt un ko, nē? To jautājam Tomam Babincevam.
Ķirbīši, kabacīši, rūcoši māla objekti un mākslinieces Ievas Kraules-Kūnas stāsts izstādē „Rīmas”, kas aplūkojama Purvīša balvas finālistu izstādē. Turpinām iepazīt šā gada Purvīša balvas vizuālajā mākslā finālistus, kuru darbi līdz 8.jūnijam skatāmi vienkop Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā izstāžu zālē. Ieva Kraule-Kūna Purvīša balvas finālistu vidū ir otro reizi - pirms četriem gadiem balvai bija nominēts kopdarbs ar mākslinieci Elīnu Vītolu, bet šoreiz ekspertu komisija finālam izraudzījusies viņas personālizstādi "Rīma" galerijā "427". Viņa ir arī viena no šīs galerijas dibinātājām, vairākus gadus vadījusi arī galeriju "Low". Ieva Kraule-Kūna ir studējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā un maģistra grādu ieguvusi Sandberga institūtā Amsterdamā. Jau vairāk nekā 10 gadu viņa aktīvi piedalās un veido izstādes gan Latvijā, gan ārvalstīs. Savā mākslinieciskajā praksē galvenokārt veido skulpturālus objektus, ko papildina ar īsiem stāstiem. Šajā ierakstā daži amizanti izstādes "Rīma" objektu stāsti.