Kultūras Rondo

Filmas pirmizrāde notika Tallinā, tā izrādīta Parīzē un Bostonā. Spēlfilma "Nospiedumi", kas jau saņēmusi trīs "Lielā Kristapa" balvas*, 6. martā nonāks arī pie Latvijas skatītājiem. Kultūras rondo par filmas tēmu un tās tapšanas radošo procesu runājam ar režisori Alisi Zariņu, skolnieci Ēriku Vilisoni (studijā kopā ar mammu Noru Vilisoni), kas atveido galveno varoni bērnībā, un aktieri Gati Maliku.  Alises Zariņas spēlfilma "Nospiedumi" ir paaudžu attiecību stāsts. tā vēsta par tēva lomu ģimenē un vecāku ietekmi uz bērnu dzīvi kopumā. Lai arī tēma ir sarežģīta un nopietna, režisore to risina sev ierastajā rokrakstā – caur humora un cilvēcības prizmu. Galvenā varone ir Līva, sieviete pāri 30, ko atveido Ieva Segliņa. * "Lielo Kristapu" saņēma aktieris Gatis Maliks (Labākais aktieris otrā plāna lomā), aktrise Leonarda Ķestere-Kļaviņa (Labākais aktrise otrā plāna lomā) un Armands Začs (Labākais montāžas režisors).

Mākslas stacijā "Dubulti" atklāta mākslinieka Jāņa Mitrēvica izstāde "L ELLE". Kā var manīt pēc nosaukuma, šīs izstādes darbos parādās lelles, gan perfektas sejas, gan dzīvi piedzīvojušas rotaļlietas, kas, piemēram, zaudējušas kādu ķermeņa detaļu, aci.  Lelles Jāņa Mitrēvica darbos parādās jau apmēram no 2001. gada, tomēr mākslinieks sarunā Kultūras rondo atzīst, ka šī, iespējams, ir pēdējā reize, kad gleznās iekļauj leļļu aprises. Vienlaikus izstādītie darbi vēsta par sabiedrību, politiskajiem un sabiedriskajiem procesiem mums apkārt. Personālizstādes centrā ir lelles tēls, tomēr jau izstādes nosaukuma “L ELLE”, kur pirmais burts atrauts no pārējā vārda, liek domāt, ka izstāde aptver ko vairāk. "Nosaukums ir centiens pastāstīt par to, kas pašā bildē ir. Nosaukumā ir nianses un vairāki līmeņi, tad arī bilde ir tāpat būvēta, tā ir gan tehnoloģiski, gan arī pēc jēgas vairākos līmeņos. Arī cilvēkam ir dota iespēja pašam izvēlēties to līmeni, kas viņam patīk," stāsta mākslinieks Jānis Mitrēvics. Visos izstādes darbos ir dažādos kontekstos iepīts lelles motīvs. Digitāls lelles attēls, kas parādās stāstos un komentāros par pasauli, sabiedrību mums apkārt un arī mūsdienu kontekstā ar Bībeles notikumiem. Tostarp, sarunas laikā mākslinieks piemin kādu nozīmīgu izstādes darbu - apjomīgo gleznu "Bābele", kurā blakus lelles apveidiem parādās arī citi elementi, pīle un cūka, tomēr tas nav stāsts par dzīvniekiem. Mākslinieka Jāņa Mitrēvica porcelāna leļļu kompozīcija un lielformāta gleznas, kuras šobrīd aplūkojamas mākslas stacijā "Dubulti", ir jaundarbi, kas tapuši speciāli personālizstādei “L ELLE”. Tomēr lelles motīvs mākslinieka darbos parādījās jau iepriekš. Tostarp, gadsimta sākumā izstādē “Grēks. Jaunā atklāsme” Doma baznīcas Kapitula zālē, gan pēc apmēram 20 gadu individuālās mākslinieciskās jaunrades pārtraukuma, 2024. gadā izstādē “Re-evolūcija” galerijā “MĀKSLA XO”. Jāņa Mitrēvica izstāde "L ELLE" mākslas stacijā "Dubulti" ir iespēja iepazīt līdz 24. maijam.

ISSP galerijā pašlaik skatāma Ivetas Gabaliņas fotogrāfiju izstāde „Meža vakari”. Iveta ir kuratore, praktizējoša fotogrāfe un ISSP galerijas vadītāja. Kas mudinājis mākslinieci pievērsties mežu izzušanas tēmai, kāpēc uzmanības centrā vecie meži un kā ar fotogrāfijas starpniecību iezīmēt būtiskas paralēles starp meža ķermeni un sievietes ķermeni? 

Kultūras rondo saruna par Latvijas izdevējiem un latviešu grāmatām starptautiskajā apritē.  Tirgi, autortiesību pirkšana un pārdošana, starptautiski apbalvojumi, ieinteresēti tulkotāji no latviešu valodas. Iespējas un ceļi. Sarunājas „Latvian literature” platformas vadītāja Inga Bodnarjuka-Mrazauskas, izdevniecības „Liels un mazs” vadītāja Alīse Nīgale un apgāda „Zvaigzne ABC” projektu vadītāja Santa Svaža.   Starptautisko grāmatu gadatirgu kalendārs ir visai blīvs, tur ir Boloņas bērnu grāmatu gadatirgus, ir Viļņas, ir Londonas grāmatu tirgi, rudenī arī Frankfurte. Un mūsu pašu Rīgas grāmatu svētki jau 20. un 21. martā. 

Kultūras rondo "Mēneša apskatnieks", kura uzmanības centrā atziņas pēc Nacionālas kino balvas "Lielais Kristaps" noslēguma ceremonijas, kino notikumi pasaulē un jauniestudējumi teātros. Studijā kino kritiķe Kristīne Simsone, Latvijas TV kultūras žurnāliste Daira Āboliņa un teātra kritiķis, laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls. -- Svētdien, 1. martā, aizvadīti Latvijas kino nozares gada lielākie svētki – nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps 2025" pasniegšanas ceremonija. Par labāko filmu atzīta režisora Oskars Rupenheita "Tumšzilais evaņģēlijs", kas kopā saņēma piecas balvas. Četras "Lielā Kristapa" balvas, kā arī LSM.lv skatītāju balvu ieguva biogrāfiskā sporta drāma "Tīklā. TTT leģendas dzimšana", bet pa trīs balvām saņēma filma "Nospiedumi" un animācijas filma "Dieva suns". Ar balvu par mūža ieguldījumu godināts kaskadieris Uldis Jānis Veispals. Plašāk par laureātiem šeit. Runājot par tikko aizvadīto "Lielo Kristapu", visaktuālākais jautājums, protams, ir, kāpēc tik krasi atšķīrās nacionālās un starptautiskās žūrijas viedoklis par filmu "Lotus" - 16 nominācijas un noslēgumā tikai viena balva.

Ciklā „Kino profesionālis – darbs aiz kadra” mūsu uzmanība pievērsta skaņu režisoram. Edvards Broders atklāj, cik dažādi uzdevumi mēdz būt, strādājot ar filmu skaņu celiņu. Atceroties darbu pie filmas „Visi putni skaisti dzied”, medusmaize esot samiksēt kori un salikt kopā ar dabas skaņām. „Lielā Kristapa” balvai  Edvards Broders nominēts tieši par darbu pie dokumentāri muzikālās filmas „Visi putni skaisti dzied”. 

Galvenais – nezaudējam pašironiju! Šis aicinājums, kuru Mihaila Čehova teātrī nupat iestudētās izrādes „Bolderāja” programmiņā ierakstījis režisors Elmārs Seņkovs, mums noteikti noderētu arī ikdienā – jo pašironija nolaiž bruņas zemāk un ļauj uz sevi paskatīties no malas. Un tieši to caur mazliet groteskiem, bet ļoti atpazīstamiem tēliem – par kuriem izrādes nemaz tik bieži netaisa – Čehova teātrī aicina darīt izrāde „Bolderāja”. Kultūras rondo pirmizrādes dienā viesojas lugas autore Justīne Kļava un režisors Elmārs Seņkovs. Kā būtu, ja kādas Rīgas apkaimes smalkākajā krogā divu jauniešu kāzās līgavas vecmāmiņa satiktu savu bijušo znotu un viņa jauno novecot sākušo draudzeni? Ko darīt vakara vadītājai, ja pāris minūtes pirms viesībām atklājas, ka vīrs nespēs nospēlēt muzikālo pavadījumu, jo vēl nav atguvies no iepriekšējām svinībām? Kā rīkoties līgavainim, ja līgavas labākā draudzene tosta ietvaros atzīstas jūtās? Šī izrāde tiek pieteikta kā „komiska apkaimes melodrāma”. Tomēr tas, ka tās nosaukums ir „Bolderāja”, tā iestudēta Mihaila Čehova Rīgas krievu teātrī un to veidojuši dramaturģe Justīne Kļava un režisors Elmārs Seņkovs, vedina domāt, ka tik vienkārši viss nebūs. Un patiesi – slāņu šajā izrādē ir daudz, aizskarto tēmu – arī, un pašironija skatītājam noteikti noderēs. Jo ļoti iespējams, ka ar kādu no šīs izrādes tēliem varētu sevi asociēt ikviens rīdzinieks, neatkarīgi no sociālā statusa vai etniskās piederības.

Režisoru Aivara Šaicāna un Jēkaba Okonova īsmetrāžas filma „Žļurga” tapusi kā Kultūras akadēmijas Nacionālās filmu skolas nobeiguma darbs. „Lielajā Kristapā” ieguvusi divas nominācijas. Filma izvirzīta  balvai kategorijā „Labākā īsmetrāžas filma”, savukārt Jēkabs Okonovs nominēts kategorijā „Labākais montāžas režisors”. Montāža ir kā liela skaņdarba komponēšana, tik muzikāli darbu pie filmas salīdzina Jēkabs Okonovs.

Līdz 13. martam Latvijas Mākslas akadēmija aulā apskatāma izstāde “Rozīši. Svinam 80!”, kas veltīta Jaņa Rozentāla Mākslas vidusskolas 80 gadu jubilejai. Izstāde apvieno skolas absolventus, kuri šobrīd akadēmijā darbojas kā pedagogi, pētnieki un administratīvie darbinieki, atspoguļojot skolas radošā mantojuma turpinājumu un attīstību. Kultūras rondo saruna "rozīšu" absolventiem. Studijā trīs mākslinieki, Jaņa Rozentāla Mākslas skolas absolventi – Edgars Groševs, kurš pašlaik ir skolas direktors, un Vija Zariņa un Kaspars Zariņš, kuri ir Latvijas Mākslas akadēmijas profesori. Viņi daudzus „rozīšus” satiek un māca pēc tam, kad skola ir pabeigta. Runājam par šīs jauno mākslinieku kalves gaitām cauri gadiem un "rozīšu" šodienu.

Gregorio Bota ir pirmais itāļu mākslinieks, kura personālizstāde šobrīd aplūkojama Rotko muzejā Daugavpilī. Bota jau no studiju laika ir  aizrāvies ar Rotko radošo mantojumu, un, būdams ne tikai mākslinieks, bet arī žurnālists, Bota uzrakstījis arī divas grāmatas par Rotko. Itāļu mākslinieka izstāde “Glezniecība ved mājup”ir tikai viens no Rotko jaunās izstāžu sezonas projektiem, kas reflektē par tēmu „Gaismā uz klusuma sliekšņa”.  Pavasaris Rotko muzejā saviem apmeklētajiem piedāvā sešus jaunus izstāžu projektus, kuros, līdzīgi kā šobrīd dabas ritumā, kad ziemas puteņi un sals mijās ar saules gaismas pielietām dienām, arī notiek šis savdabīgais gaismas un tumsas dialogs. Izstāžu sezonu ieskicē Rotko muzeja vadītājs Māris Čačka. „Tā ir gaismas spēle, gaismas saspēle un gaismas dialogs ar tumsu. Gaisma kā gaišā nesējs un tumšais kā šo drūmo, dziļo noskaņu veidojošās formas, kas caurvijas visos projektos. Īpaši gaisma akcentēta ir somu mākslinieces Rozmarijas Torpo personālizstādē un Itālijas mākslinieka Gregorio Botas izstādē.” Somu mākslinieci Rozmariju Torpo (Rose-Mari Torpo) jaunradei iedvesmo trauslie mijkrēšļa brīži uz dienas un nakts sliekšņa. Tas arī atspoguļojas viņas abstraktajās kompozīcijās. Māksliniece stāsta, ka strādā eksperimentāli, kombinējot audeklu, papīru, poliesteru, arī pārstrādātus materiālus un aerosola krāsu, akrilu un tinti. Somijas māksliniecei jau ir pieredze sadarbībā ar Rotko muzeju, tikmēr Gregorio Bota (Gregorio Botta) ir pirmais itāļu mākslinieks, kura personālizstāde notiek Rotko muzejā Daugavpilī – vietā, kur dzimis abstraktā ekspresionisma meistars Marks Rotko. Gregorio Botam ir cieša saikne ar Rotko, un tas nolasās arī personālizstādē ar nosaukumu „Glezniecība ved mājup”. Gan plašu Latvijā, gan citviet pasaulē radītu laikmetīgās mākslas panorāmu Rotko muzejā jaunajā pavasara sezonā var aplūkot izstādē „Ieraudzīt”. Tie ir darbi no nesen mūžībā aizgājušā uzņēmēja un mākslas mecenāta Raivja Zabja (1973–2023) privātkolekcijas. Vizuāls un emocionāls pētījums par robežu starp redzamo un pieredzamo, starp cilvēka ārējo tēlu un iekšējo stāvokli, tā ir fotosērija, ko piedāvā savā izstādē „Habitus” jaunā māksliniece Jūlija Verbicka-Vasiļjeva. Bet jau plašākā traktējumā robeža jeb šajā gadījumā pierobeža Rotko muzejā izpaužas lielākajā šīs sezonas izstādē, ko piedāvā Latgales reģiona mākslinieki savā ikgadējā konkursa izstādē. Kopumā tie ir sešdesmit četri dažādu paaudžu un mediju autori, kuru dzīve un radošais ceļš tā vai citādi ievijies Latgales kultūrtelpā. Šogad Latgales mākslinieki risina tēmu „Pierobeža”. „Pārdomas” ir nosaukums, kas dots Rotko muzeja keramikas mākslas izstāžu zālē „Martinsona māja” jaunai izstādei, kas tapusi sadarbībā ar Latvijas Laikmetīgās keramikas centru un ir veltīta izcilā latviešu keramiķa Pētera Martinsona (1931–2013) 95. dzimšanas dienai. Pavasara sezonas izstādes Rotko muzeja apmeklētājiem būs pieejamas līdz 24. maijam.  

Turpinām stāstu sēriju par balvas “Lielais Kristaps” nominantiem, kuri parasti paliek aizkadrā. Grima mākslinieki, iespējams, ir vieni no nozīmīgākajiem kino profesionāļiem. Tieši tāpēc šodien Kultūras rondo fokusā - grima māksliniece Ilze Trumpe. Režisore Signe Birkova izceļ ne tikai Ilzes spēju veiksmīgi īstenot profesionālos uzdevumus, bet arī mākslu filmēšanas laukumā būt kā psiholoģei.

Viņi paši ir izrādes veidotāji, paši – arī galvenajās lomās Latvijas Leļļu teātra iestudējumā "Vientūļība". Par zālēm pret vientulību un ko darīt, ja esi viens, vientuļš un vēl piedevām tūļīgs, Kultūras rondo saruna ar Annu Klišāni un Agri Nātri. Viņi arī stāsta par to, kāpēc visnotaļ jaunos gados viņus nodarbina vecuma un vientulības tēma, gan – kāpēc par to ir interesanti runāt tieši caur lellēm. Un nē, šī nav izrāde bērniem. Izrādē skan komponista un Leļļu teātra galvenā skaņas meistara Staņislava Kuļikova mūzika, un šīs klasiskās ģitāras skaņas arī ir vienīgās, kas pavada notikumus uz skatuves, jo „Vientūļība” ir izrāde bez vārdiem. Un, kā atzinis komponists, tas nemaz nav viegli, jo jāuzmanās, lai mūzika neņemtu virsroku un pārāk daudz nepateiktu priekšā. Izrāde „Vientūļība” ir divu Latvijas Leļļu teātra aktieru – Annas Klišānes un Agra Nātres – kopdarbs un iniciatīva, kas pie skatītājiem dodas teātra jaunākajā un mazākajā spēles telpā.

Gaidot „Lielā Kristapa” balvu sadalīšanu, vēršam uzmanību tiem balvai nominētajiem kino profesionāļiem, kurus gandrīz nekad neredzam starmešu gaismā. Vakar izcēlām kino operatora darbu, šodien izzinām kostīmu mākslinieka darba specifiku. „Nevis izrādīt savus kostīmu, bet lai kostīmi palīdz filmai un stāstam” – tā kostīmu mākslinieces Sandras Silas darba stilu raksturo režisors Dzintars Dreibergs. Sandra Sila par darbu pie kinolentes „Tīklā. TTT leģendas dzimšana” ir nominēta balvai kategorijā „Labākais kostīmu mākslinieks/ce”. Sandra Sila ir atzīta kostīmu māksliniece ar bagātu pieredzi - trīs reizes saņēmusi "Lielo Kristapu", kino procesos iesaistījusies 80. gados, un pirmais patstāvīgais darbs bijis Dzidras Ritenbergas filmā "Māja bez izejas". Sandrai Silai tīk strādāt ar vēsturiskām tēmām, bet ar sportu saskārusies jau divreiz - vispirms Aigara Graubas filmā "Sapņu komanda 1935", taču mūs šoreiz īpaši interesē kostīmu mākslinieces darbs Dzintara Dreiberga filmā "Tīklā. TTT leģendas dzimšana", par ko arī nominēta balvai "Lielais Kristaps".

Reiņa Botera izrāde "Viltvārdis". Teātra trupas “Kvadrifrons" aktieris un režisors Reinis Boters monoizrādē pievēršas viltvārža sindromam un centieniem atgūt reiz pazaudēto svabadību mākslā. Iestudējums, ko autors piesaka kā dokumentāru halucināciju, pirmizrādi piedzīvos Rīgas cirka Zirgu stallī 24. februārī. Tas ir autoram ļoti personisks skatuves darbs, kas ir tapis vairāku gadu garumā. "Savā ziņā izrādē es sarunājos ar bērnības sevi. Mēs esam divi dažādi cilvēki. Mazais Reinis ir kaut kur citur un es esmu cits Reinis," vērtē Reinis Boters. "Mani šokēja, kāds cilvēks es esmu bijis. Mans mērķis bija ar šo izrādi nevis atgriezties bērnībā, bet tīri cilvēcīgi censties panākt tādu stāvokli, kāds bijis mazajam Reinim, tādu apziņas brīvības stāvokli," atklāj Reinis Boters. "Cik esmu jautājis cilvēkiem, kas izrādi ir redzējuši, viņi apstiprina, ka tas nav stāsts par to, kā mākslinieks mokās, bet tur ir vispārcilvēcīgas vērtības uz sajūtās un ka tas rezonē visiem, ne tikai māksliniekiem." Viltvārža sindroms ir psiholoģiska pieredze, ko savā dzīvē piedzīvojis teju ikkatrs. To raksturo šaubas par savām prasmēm, talantiem, sasniegumiem un pastāvīgas bailes tikt atmaskotam kā krāpniekam: šai parādībai pakļautie cilvēki neuzskata, ka ir pelnījuši gūtos panākumus vai veiksmi. Akūtu viltvārža sindromu izrādes autoram Reinim Boteram izraisīja bērnības māju bēniņos atrasta audio kasete. Tajā viņš, vēl mazs zēns būdams, ierakstījis paša veidotus radio raidījumus ar ģimenes locekļu intervijām, muzikālām pauzēm, pašizgudrotu ierīču reklāmām un dziļdomīgām atziņām. Izrādes autors atklāj, ka šī kasete viņu pamudinājusi meklēt sevī to pašu, bet jau zaudēto māksliniecisko brīvību – brīvību, kas valdījusi pirms kauna, vērtējošiem skatieniem, uztraukuma par pareizu tehniku un augstu māksliniecisko vērtību. 

Sakām jaunu ierakstu sēriju „Kino profesionālis – darbs aiz kadra”, kurā galvenajā lomā būs kāds kino profesionālis, kuru esam izvēlējušies no Nacionālās kino balvas „Lielais Kristaps 2025" nominantiem. Viņu vidū būs grima māksliniece Ilze Trumpe, kostīmu māksliniece Sandra Sila, montāžas režisors Jēkabs Okonovs, skaņu režisors Edvards Broders, šodien dosimies ciemos pie operatora Mārtiņa Jurevica. Šajā nedēļas nogalē, 1. martā, pasniegs nacionālo kino balvu “Lielais Kristaps”. Jau vēstījām par balvas par mūža ieguldījumu filmu mākslā saņēmēju kaskadieri Uldi Jāni Veispalu. Stāstus par kino profesionāļiem, kuri šogad novērtēti, bet bieži vien paliek nepamanīti, turpinām. Bez kinooperatora noteikti nevarētu tapt filmas, tomēr ne vienmēr viņu darbu pamana un novērtē plašāk. Arī to, kas interesē šos kinoprofesionāļus un kāda ir to ikdiena, mēs mēdzam palaist garām. Tieši tāpēc sarunas fokusā – operators Mārtiņš Jurevics. "Tās ir divas ļoti dažādas filmas, viena ir tāds diezgan reālistisks mūsdienu stāsts, bet pirms tās mēs filmējam "Louts", kas ir tāda pasaku pasaule. Pasaka varbūt vizuālā ziņā, un arī realitātes noteikumi un pasaule ir tik ļoti fantastiska, ka tas ļoti atšķirīgi no "Nospiedumiem"," atzīst Mārtiņš Jurevics. Nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps 2025” nominācijas šogad saņēmušas 36 filmas. Visvairāk nomināciju – 16 – ir režisores Signes Birkovas pilnmetrāžas spēlfilmai "Lotus", pie kuras strādāja arī Mārtiņš Jurevics. Tālu neatpaliek arī kāds cits operatora projekts – režisores Alises Zariņas filma "Nospiedumi".  

"Lielā Kristapa" filmu programmas centrālais notikums ir režisores Lailas Pakalniņas jaunākās dokumentālās filmas "Putnubiedēkļi" pirmizrāde jau šo piektdien, 27. februārī. Kultūras rondo tiekamies ar operatoru Māri Maskalānu un Rīgas lidostas Lidlauka drošības un vadības departamenta vecāko putnu un dzīvnieku kontroles speciālistu Mareku Arbidānu, kuram filmā svarīga loma. Uzklausām arī režisori Lailu Pakalniņu, kura jau devusies filmēt nākamo darbu "Čuksti".  Režisorei Lailai Pakalniņai vienmēr esot interesanti uzzināt, kas lācītim vēderā. Vai šajā gadījumā – kas vēderā lidostai. Un izrādījās, ka lidostai vēderā ir dzejolis. Vismaz tad, ja kameru pavērš nevis tikai pret pašu lidostu, bet fiksē dzīvās dabas klātbūtni tajā. Un dabas Rīgas lidostā, kā izrādās, ir daudz. Daudz vairāk, nekā varētu iedomāties. Zaķi, lapsas, bites, sliekas uz skrejceļa un, protams, putni. Par to visu visdrīzāk pat neiedomājamies, kamēr viss ir kārtībā un neviens no tiem neapdraud lidmašīnu pacelšanos un nolaišanos. Rīgas Lidostā par to gādā piecu cilvēku komanda jeb, filmas veidotāju vārdiem, "putnubiedēkļi" Mareka Arbidāna vadībā.  Mareks Arbidāns filmā piedalās arī ar saviem unikālajiem telefona piefilmējumiem. Mareka telefons un Māra Maskalāna kamera fiksē to, kas ikdienā svešai acij pilnībā slēgtajā lidostas teritorijā paliek neredzams – nosacīti sterilajā lidostas vidē, kas pakļauta precizitātei un stingriem noteikumiem, notiek cilvēku likumiem nepakļauta dzīvās dabas rosība. Lailas Pakalniņas dokumentālā filma "Putnubiedēkļi" tiek pieteikta kā spraigs, vizuālās kompozīcijās un vērīgā operatora darbā balstīts lidostas vesterns par skrejceļu reindžeriem un viņu sastapšanos ar dzīvajām radībām. Paradoksu piepildītā vidē – urbānajā ceļošanas citadelē, kurai līdzās atrodas lekns mežs, pļavas un ūdenstilpes, – sastopas dažādas sugas, un katrai no tām ir savs maršruts. Latvijas četros gadalaikos putnu un dzīvnieku kontroles speciālisti ieved darba un dabas rituma hronikā – viņi atgādina par žogiem, kas tiek celti cilvēkiem, tomēr tie nevar nosargāt visas un visu dzīvības. Režisores Lailas Pakalniņas filma, kas tapusi piecus gadus, paver durvis uz pasauli, kuru, atrodoties Rīgas lidostā, pamana vien retais. Lidojumam bīstama var būt gan bite, gan maijvabole, gan slieka, nemaz nerunājot par apmēros daudz lielākām radībām. "Lielajam Kristapam" filma "Putnubiedēkļi" nominēta četrās kategorijās - Labākais dokumentālās filmas režisors, Labākais dokumentālās filmas operators, Labākais komponists un Labākais skaņu režisors. Filma "Putnubiedēkļi" ir viena no sešām studijas VFS Films filmām, kas šogad izvirzītas Lielā Kristapa nominācijām. Balvām nominētas arī filmas "Grestomātija" (režisore Betija Zvejniece), "Mākslas darbi rodas mokās" (režisores Elizabete Gricmane, Ramūne Rakauskaite, kopražojums ar Lietuvu), "Visi putni skaisti dzied' (režisore Krista Burāne); arī kopražojums ar Norvēģiju un Dienvidkoreju – filma "Ziemeļi dienvidi vīrietis sieviete" (režisori Mortens Traviks, Suna Kima).

Balva par mūža ieguldījumu filmu mākslā – Uldim Jānim Veispalam, leģendārajam latviešu kaskadierim. Kultūras rondo dodas pie Ulda ciemos.  1977.gada kinožurnālā „Padomju Latvija” režisors Ivars Kraulītis un operators Dmitrijs Verhoustinskis fiksējuši kaskadieru treniņus Ulda Veispala vadībā: viņi jāj ar zirgiem, lec baseinā no augstām platformām, met kūleņus un imitē kautiņus. Tiek intervēts arī tobrīd 29 gadus vecais Uldis Veispals. Darbs Rīgas Kinostudijā vēlāk kļūs tikai par atspēriena punktu Ulda Veispala kaskadiera karjerai, kas turpināsies vairākas desmitgades un aizvedīs viņu arī uz Vjetnamu, Sīriju, Indiju… Viņš nofilmēsies apmēram 300 kino un televīzijas projektos, metīsies uz galvas jūrā no slavenās Bezdelīgu ligzdas klints Krimā, dublēs aktieri Kristoferu Lī un zobencīņā stāsies pretī aktierim Šonam Bīnam... Tam līdzās viņš pagūs gādāt arī par Mūzikas akadēmijas studentu fizisko formu, konsultēt teātru un operas iestudējumus.  Veispala ģimenes mājā Beberbeķos vēl pirms paša saimnieka sagaida taksis Rokijs, kurš vēlāk aktīvi līdzdarbosies arī sarunā. Mēs sasveicināmies arī ar Ulda Veispala dzīvesbiedri, aktrisi Anitu Grūbi. Viņa uzvāra kafiju un dodas uz skolu pēc mazbērniem. Veispala paša celtajā mājā viņi dzīvo trīs paaudzēs. Pēdējos gadus Uldis Veispals ir, kā pats saka, pilnas slodzes vectēvs, un negaidīto publicitāti līdz ar "Lielā Kristapa" balvu par mūža ieguldījumu kinomākslā uzņem ar zināmām zobusāpēm. “Visa šī publicitāte man rada vairāk diskomforta nekā vajadzīgs, teikšu godīgi. Es darīju savu darbu, kā jebkurš dara. Kādas tur ambīcijas? Es vienkārši mēģināju izdarīt darbu labi, un reizēm izdevās. Nedomāju, ka katru reizi izdevās, bet kopumā nevaru sūdzēties. Bet es pat īsti nezinu, par ko man tā balva ir piešķirta...” smejas ilggadējais kaskadieris. Tomēr atmiņās par vairākas desmitgades ilgo kaskadiera karjeru Uldis Veispals dalās labprāt. Sākumā gan palabo, ka juridiski tādas kaskadiera profesijas nemaz nav. Bet kino pasaulē rīdzinieks Uldis Veispals ar piebaldzēna saknēm nokļuva pavisam nejauši. No 11 gadu vecuma trenējās sportā, absolvēja Latvijas Valsts Fiziskās kultūras institūtu kā kvalificēts treneris un sporta pedagogs. Viņš specializējās modernajā pieccīņā, kas ietver skriešanu, peldēšanu, jāšanu, paukošanu un šaušanu, bija valsts izlasē. Tieši daudzpusīgā fiziskā sagatavotība ļāva kļūt arī par labu kaskadieri.

Guntars Godiņš sastādījis un atdzejojis igauņu mūsdienu dzejas antoloģiju "Man pietiks ar Latviju" un palicis uzticīgs arī igauņu dzejniekam Contram krājumā "Lecamaukla". Studijā viesojas Guntars Godiņš, Contra sarunai pievienojas attālināti. Sērijā "Orbītas bibliotēka" izdota igauņu mūsdienu dzejas antoloģija "Man pietiks ar Latviju", kurā iekļauti četrpadsmit dzejnieku darbi. Antoloģijā pārstāvēti dažādu paaudžu autori – no vidējās paaudzes līdz pašiem jaunākajiem –, lai atspoguļotu pēc iespējas pilnasinīgāku igauņu mūsdienu dzejas ainu. Antoloģijā iekļauti 14 dzejnieku darbi. Pārstāvētie autori: Trīna Soometsa (Triin Soomets), Jirgens Rooste (Jürgen Rooste), Krūsa Kalju (Kruusa Kalju), Marts Kangurs (Mart Kangur), Karolina Pihelgas (Carolina Pihelgas), Jiri Kolks (Jüri Kolk), Sveta Grigorjeva (Sveta Grigorjeva), Berita Kašana (Berit Kaschan), Tenis Vilu (Tõnis Vilu), Pireta Peldvere (Piret Põldver), Trīna Paja (Triin Paja), Reijo Rooss (Reijo Roos), Mārja Pertna (Maarja Pärtna), Riste Sofie Kēra (Riste Sofie Käär). Contras krājuma "Lecamaukla" atvēršanas svētki būs 20. martā Rīgas grāmatu svētkos, kur varēs sastapt gan Guntaru Godiņu, gan Contru. Krājumu izdevis apgāds "Pētergailis". Savukārt igauņu mūsdienu dzejas antoloģijas atvēršanas pasākums būs 29. aprīlī Igaunijas vēstniecībā Latvijā.

Ērģelniece un Rēzeknes goda pilsone Iveta Apkalna, kura ir Elbas filharmonijas goda ērģelniece, sestdien, 21. februārī, Ventspils koncertzālē ar koncertu atvērs albumu "Perts. Vasks", kuru viņa ierakstīja šovasar. Kultūras rondo tiekamies ar Ivetu Apkalnu. "2003. gadā, ierakstot savu pirmo disku, programmā bija Pētera Vaska "Viatore", kas ir viens no skaņdarbiem, ko var klausīties arī šajā albumā. Viatore tulkojumā nozīmē ceļinieks, ceļotājs. Es patiešām tāda arī jūtos. Es jūtos kā ceļiniece šobrīd savā dzīvē, noejot jau dažus posmus, uz kuriem varu atskatīties, kā padarītie, paveiktiem. Uz tādiem, uz ko es varu raudzīties, tos analizējot. Jo vairāk raugies un analizē, jo vairāk parādās jautājumi," stāstu par ierakstu aizsāk Iveta Apkalna. "Šie abi jubilāri - Arvo Perts un Pēteris Vasks - un viņu mūzika gan labā nozīmē provocē mani kā Ivetu, arī kā ērģelnieci, kā mākslinieci, kā sievieti uzdot sev šos jautājumus. Šajā mūzika es rodu arī daudz atbildes. Bet ceļš ir garš." "Jāatzīst, ka viens no centrālajiem skaņdarbiem, Arvo Perta "Spiegel im Spiegel" arī atspoguļo to, kā jūtos šobrīd un ko vēlos spoguļot šajā albumā, šajā mūzikā," turpina Iveta Apkalna. "Šo mūziku spēlējot, kura daudziem šķiet vienkārša, bet patiesībā paģēr nolikt malā savu ego, savu solistisko ego, un doties lielā sarunā pašam ar sevi."

Rīt, 20. februārī, koncertā “Jaunā pasaule” pie Latvijas Radio kora diriģenta pults stāsies jaunie diriģenti Anastasija Kildiša un Patriks Kārlis Stepe. Anastasija nominēta “Lielajai Mūzikas balvai” kategorijā “Gada jaunais mākslinieks”, bet Patriks Kārlis ir Imanta Kokara starptautiskā jauno kordiriģentu konkursa diplomands. Lai gan abi jau vairākus gadus strādā ar koriem un ir guvuši arī starptautiskus sasniegumus, diriģenti joprojām sevi uzskata par jauniem šajā jomā.   

Ekoloģiski traumēta vide un tās mijiedarbība ar cilvēku pētīta Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja laikmetīgās mākslas izstādē “Neiespējamās tagadnes rēgi”. Esiet gatavi, ka izstādē  būs arī nepatīkamas sajūtas. Kultūras rondo tiekamies ar izstādes kuratori Solvitu Kresi, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja pētnieci Ievu Salnu un izstādes arhitekti, māksliniec Līvu Dudarevu. Izstāde “Neiespējamās tagadnes rēgi” Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā tapusi, sadarbojoties muzejam, Laikmetīgās mākslas centram un Baltijas māksliniecēm. Izstādē piedalās mākslinieces no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas – Linda Boļšakova, Liene Pavlovska, Līva Dudareva, Egle Budvitīte  (Eglė Budvytytė), Kristina Olleka (Kristina Õllek) un Elo-Rēta Jarva (Elo-Reet Järv) – izstādē piedāvās asociatīvu skatījumu uz mūsu kopīgās ekosistēmas rēgiem.  -- Izstāde 2024. gadā bija skatāma mākslas telpā “State of Concept Athens”, kur to rīkoja Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs. Attīstot aizsākto konceptu, izstāde Rīgā top sadarbībā ar Medicīnas vēstures muzeja pētniekiem, tajā iekļaujot muzeja krājuma priekšmetus. Tie ļauj izzināt padomju laika priekšstatus par ķermeņa  mijiedarbību ar ekoloģiski ievainotu vidi un ideoloģijas ietekmi uz domāšanu par veselību, dabu un sociālajām lomām.

Lielāko mūža daļu viņš ir aizvadījis Sanfrancisko, Kalifornijā. Trimdā devies Otrā pasaules kara beigās. Paralēli glezniecībai nodarbojies ar lugu rakstīšanu – sākumā angļu valodā, bet vēlāk latviski, lai nepazaudētu dzimto valodu un arī veselo saprātu. Kultūras rondo stāsts par nu jau mūžībā aizsakto gleznotāju un dramaturgu Raimondu Staprānu (1926–2026). "Pēc vairāku gadu pārtraukuma es kārtējo reizi restorānā pusdienoju ar savu kādreizējo galeristi Džeinu Holoveju.  - Kas noticis ar tavu seju, viņa izbrīnījusies jautāja.  - Nekas. Kāpēc tu tā jautā? es atbildēju ar zināmu nepatiku.  - Absolūti nekas. Ar saviem nošļukušajiem vaigiem tu izskaties pēc gigantiskas vāveres." Tā varētu sākties emocionālā minimālista Raimonda Staprāna memuāri. Savā simtajā gadā viņš pameta šo pusi un dodas uz savām pašradītajām debesīm. Bet līdz tam Ingvildai Strautmanei ir bijušās vairākas sarunas ar Raimondu Staprānu un viņa dzīvesbiedri Ilonu gan viņa mājās Sanfrancisko, gan Rīgā. kopīgajām sarunām ir vairāk nekā 10 gadu un plaša ģeogrāfija. Protams, Sanfrancisko un Rīga, bet arī Siranča.  Un šim Raimonda Staprāna simtajam gadam ir jābūt īpašam, jo gaidāma izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, kur šoreiz būs vairāk par piecām gleznām. Un Pētera Krilova filmas "Sarkanais šķūnis", kuras tēlu iedvesmojušas Raimonda gleznas. Iespējams, sagaidīsim arī memuārus, no kuriem pa gabaliņam viņš lasījis priekšā. Šis raidījums tapis dziļā mīlestībā Raimonda Staprāna piemiņai, pārklausoties bezgala daudzās ierakstītās sarunas un atceroties vēl vairāk neierakstīto.  Kāda doma vienmēr atgādina Raimondu Staprānu - rakstīšanai vajag brīvu galvu.  

Čehova teātra galerijā aplūkojama mākslinieces Kristas Vindbergas-Auznieces izstāde "OSCULUM. BASIUM. SUAVIUM" jeb "Skūpsts". Izstāde piedāvā skatījumu uz pieskāriena, laika un tuvības nozīmi laikmetīgās mākslas kontekstā. Kultūras rondo uzklausām mākslinieci.

Berlīnē turpinās Berlīnes starptautiskais kinofestivāls, kurā jau notikusi domapmaiņa par kino un politiku. Festivāla konkursa programmā ir 22 filmas, un šonedēļ tiks sadalīti zelta un sudraba lāči. Kinokritiķe Dārta Ceriņa dalās pārdomās par jau redzētajām filmām un kopējo noskaņu festivālā. Iespaidos dalās arī studijas „Lokomatīve” producents Dominiks Jarmakovičs, kurš industrijas kopražojumu sadaļā strādāja ar Signes Baumanes topošo filmu „Karmiskais mezgls”.

Latvijas Nacionālajā operā šovakar, 17. februārī pirmizrāde Pjetro Maskanji operai „Zemnieka gods” un Rudžero Leonkavallo darbam „Pajaci”. Mūžīgs stāsts – kaislības, greizsirdība un neuzticība. Abi iestudējumi ir 19. gadsimta itāļu operas, spilgti verisma piemēri. Mārtiņa Ozoliņa muzikālajā vadībā un Aika Karapetjana režijā „Zemnieka gods” piedzīvos pirmizrādi, savukārt „Pajaci”  ir 2019. gada iestudējuma atjaunojums. Radošajā komandā arī scenogrāfs un gaismu mākslinieks AJ Vaisbārds, kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka, horeogrāfe Liene Grava un videomākslinieks Artis Dzērve.

21. februārī norisinās Latvijas Sabiedriskā medija apbalvojuma „Kilograms kultūras” svinīgā ceremonija. Tiešraidē no pulksten 21.10 to varēs skaitīties Latvijas TV1, REplay.lv un LSM.lv, kā arī klausīties Latvijas Radio 1 un LR3 "Klasika". Par gaidāmo ceremoniju un balsojuma aktivitāti stāsta LR3 "Klasika" direktore Gunda Vaivods un LSM.lv kultūras ziņu vadošā redaktore Liene Millere.  

Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā ciklā “Paaudze” atklāta izstāde “Visāda garuma sapņi”. Šoreiz uzmanības centrā ir sirreālisma izpausmes grafiķu darbos 70. - 80. gados, kas ne vienmēr bijusi apzināta. Kā sirreālisms caurvij astoņu Latvijas grafiķu 70. - 80. gados veidotos darbus un kā tajos parādās šī mākslas virziena iezīmes, tostarp, sapņainums? Izstādes fokuss vērsts uz sirreālisma interpretācijām astoņu grafiķu – Māra Ārgaļa (1954–2008), Ilmāra Blumberga (1943–2016), Valijas Brences (1941–2009), Maijas Dragūnes (1945), Artura Ņikitina (1936–2022), Aijas Ozoliņas (1932–2023), Māras Rikmanes (1939) un Lolitas Zikmanes (1941) – daiļradē, izceļot šo talantīgo, bet pagaidām ne vienlīdz labi zināmo un pētīto autoru darbību padomju okupācijas periodā – 20. gadsimta 70. un 80. gados, kad sirreālisms līdzās abstrakcionismam tika iekļauts padomju ideoloģijai nevēlamo mākslas virzienu sarakstā. Sirreālisma pirmsākumi meklējami 20. gadu sākumā Parīzē un saistāmi ar dadaisma kustību. Par virziena dzimšanu pieņemts uzskatīt 1924. gadu, kad franču rakstnieks un dzejnieks Andrē Bretons (André Breton) publicēja pirmo “Sirreālisma manifestu”. Latvijā jau 20. gadu vidū termins parādījās presē, tomēr vizuālajā mākslā sirreālisma pazīmes ienāca daudz vēlāk – virzienam raksturīgo izteiksmes līdzekļu (biomorfas formas, sapņainums, negaidītu priekšmetu, lietu un tēlu kombinācijas vai to pretnostatījumi, laika un telpas saplūšana, tēlu deformācijas vai pārvēršanās citās formās) lietojums pamanāms 70. gadu sākumā. Īpaši spilgti tendence redzama grafikā, kas, salīdzinot ar glezniecību un tēlniecību, no padomju varas puses tika ideoloģiski mazāk uzraudzīta. Latvijas mākslā sirreālisms izpaudās galvenokārt formālu izteiksmes līdzekļu pārņemšanā, nevis mērķtiecīgā sekošanā starpkaru perioda sirreālistu manifestētajiem principiem. Izstāde līdz aplūkojama līdz 16. augustam.

Iniciatīva "Nosūti mūziku Ukrainai" tuvojas noslēgumam. Tā pārsteidz ar atsaucību, dāvinot mūzikas instrumentus bērnu mūzikas skolām Ukrainā. Četru mēnešu laikā saziedoti turpat 50 instrumenti bērnu mūzikas skolām Ukrainā. Saņemti arī naudas ziedojumi. Kultūras rondo tiekas ar instrumentu apkopē iesaistītajiem Jēkabsonu vijoļu darbnīcas meistariem un iniciatīvas rīkotājiem. Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija un nodibinājums "Osokinu fonds" sadarbībā ar uzņēmumu "Latvijas Finieris" aicināja ziedot labā stāvoklī esošus mūzikas instrumentus un atsaucība pārsteigusi. Akciijas laikā ikviens ir aicināts ziedot labā stāvoklī esošus mūzikas instrumentus, lai varētu tos nosūtīt kā dāvanu bērnu mūzikas skolām Čerņihivas un Kijivas reģionos, kur Krievijas uzbrukumu rezultātā cietušas daudzas mūzikas skolas un to aprīkojums. Ziedojot mūzikas instrumentus, ir iespēja palīdzēt ukraiņu bērniem turpināt muzikālo izglītību, vienlaikus iedvesmojot viņus un dodot ticību un cerību gaišai nākotnei.  Praktisku informāciju par iniciatīvu "Nosūti mūziku Ukrainai" var gūt Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas mājaslapā.

Nezināju, ka tekstils ir tik plašs un interesants – šādu frāzi var dzirdēt no kādas neparastas tekstila izstādes apmeklētājiem. Tekstilgrāmatu sarežģītība slēpjas tajā, ka vienlaikus jāapvieno stāsts, tekstiltehnika un grāmata. Latvijas Nacionālās bibliotēkas oranžērijā pašlaik skatāma Mākslas akadēmijas Tekstila nodaļas studentu tekstilgrāmatu izstāde „Taustāmie stāstījumi”.

Pirms 12 gadiem leģendārais britu režisors Pīters Bruks un viņa ilggadējā domubiedre Marī Elēna Estrēna iestudēja lugu par izzināmā robežām. Tā atstāja paliekošu iespaidu uz kādu latviešu kinorežijas studentu Ņujorkā, kurš tagad to iestudējis Jaunajā Rīgas teātrī. Par izzināmā robežām. Par Pīteru Bruku viņa simtgadē. Par Matīsu Kažu “Apbrīnas ielejā” un ārpus tās. Kultūras rondo tiekamies ar aktieriem pēc pirmizrādes, bet studijā izvaicājam režisoru Matīsu Kažu. "Man liekas, ka šī ir izrāde, kurā iegrimt, bet reizē tas ir sapnis, kurā ir jādomā līdzi, kurā visu laiku ir jābūt intensīvas un, iespējams, arī dažkārt koncentrētas domāšanas stadijā skatītājam. Tas nav izklaides gabals," atzīst Matīss Kaža. Režisors atklāj, ka arī pats ir guvis tādu pieredzi, kur ļāvies kaut kam ārkārtīgi iespaidojošam un neizskaidrojamam, arī necenties to mēģināt to racionalizēt kādā veidā. "Domāju, ka daudziem no mums ir bijušas šādas pieredzes, tāds tīrs apbrīnas pārsteigums," vērtē Matīss Kaža. Kad tev bija viens vai divi gadiņi, mamma tev dziedāja šūpuļdziesmas. Tu nesaprati izdziedāto vārdu nozīmi, bet ķēri zilbes kā krāsu triepienus. Ķēri un iemācījies dziesmu. Ir pagājuši daudzi gadi. Joprojām tu galvā redzi šos triepienus. Un redzi mammu. Kopš atgriešanās Latvijā pēc kinorežijas studijām ASV Matīss Kaža šķietami ir visur: viņš režisē savas filmas, producē citu uzņemtās un iegūst pa kādam “Oskaram”, pasniedz Kultūras akadēmijā, iestudē balvu pasniegšanas ceremonijas un divu gadu laikā bijis režisors arī sešām teātra izrādēm. Jaunākā no tām – “Apbrīnas ieleja” – tikko piedzīvojusi pirmizrādi Jaunajā Rīgas teātrī. Tas ir daudzslāņains darbs, kurā pētījumi par cilvēka smadzenēm un atmiņu apvienoti ar sūfiju mitoloģiju un persiešu autora Fari-du-dina Atāra “Putnu sapulces” fragmentiem. Intelektuāli poētisks darbs, kas aicina vienlaikus iegrimt sapnī un saglabāt asu prātu. Ar Matīsu Kažu sarunājāmies gan par ceļu uz “Apbrīnas ieleju” un ārā no tās, gan par citiem radošajiem darbiem un to, kā nenodeldēt zobratus, kad radošo kārdinājumu ir tik daudz.

Galīsiešu režisora Olivera Lašes tuksneša odiseja "Sirāts" – viena no radikālākajām pērnā gada Eiropas filmām, transam līdzīga kino pieredze, kas meistarīgi savij ģimenes un pasaules gala tēmas. Saruna ar režisoru Oliveru Laši (Oliver Laxe) un galveno aktieri Serdži Lopesu (Sergi López) Eiropas Kino akadēmijā Berlīnē. Vai kino var kļūt par rituālu pieredzi un novest skatītāju līdz katarsei? Par to saruna ar diviem spožiem Eiropas māksliniekiem, kuru balsis šais platuma grādos daudz nav skanējušas. Divas personības, kas savās mājās komentārus neprasīja agrāk, bet līdz ar filmu „Sirāts” ir kļuvušas pazīstamas drosmīga kino mīļiem daudzviet pasaulē. Kino apskatnieki to mēdz dēvēt par vienu no pērnā gada radikālākajām filmām. Par katarses ceremoniju. Par nāves deju tuksnesī. Galīsiešu režisora Olivera Lašes filma „Sirāts” vienaldzīgu neatstāj, tomēr to skatīties – vai drīzāk just – nav viegli. Tā caururbj skatītāju ne vien ar skaudriem sižeta pavērsieniem, bet visupirms – ar pulsējošiem tehno ritmiem un elpu aizraujošiem Marokas tuksneša skatiem. Filma „Sirāts” pērn ieguva Kannu kinofestivāla Žūrijas balvu un tagad pretendē uz diviem Oskariem – par labāko ārzemju filmu un labāko skaņu. „Sirāts” saņēma arī virkni balvu Eiropas Kinoakadēmijas ceremonijā šā gada janvārī, galvenajās kategorijās gan piekāpjotie, kinokritiķes Ditas Rietumas vārdiem, „gaumīgajai mērenībai” – norvēģu filmai „Sentimentālā vērtība”. Bet „Sirāts” turpina likt par sevi runāt un no 20. februāra filmu varēs skatīties arī Latvijas kinoteātros. Slava režisoram Oliveram Lašem seko jau kopš viņa pirmās pilnmetrāžas filmas „Jūs visi esat kapteiņi”, kas 2010. gadā tika pirmizrādīta Kannu kinofestivālā un saņēma Starptautiskās Kinokritiķu federācijas (FIPRESCI) balvu. Kannās Laše ir atgriezies arī ar savām nākamajām filmām un nekad nav aizbraucis mājās tukšām rokām. Viņa ceturtā filma „Sirāts” ieguva Kannu kinofestivāla Žūrijas balvu.  Olivers Laše ir dzimis Francijā, bet viņa vecāki ir no Galīsijas. Režisors arī atgriezies uz dzīvi Galīsijā Spānijas ziemeļrietumos un arī mūsu sarunā uzsver, ka galīsiešu mantojums viņam ir ļoti svarīgs. Mēs tiekamies nelielā žurnālistu lokā īsi pirms Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas Berlīnē. Laše ir neparasta personība ar spēcīgu vizuālo tēlu: viņš ir divus metrus garš (savulaik nopietni trenējies basketbolā), ar gariem, tumšiem pāri mugurai viļņojošiem matiem un fotomodeļa skatienu. Viņš studē geštaltterapiju, ir mistiķis un savā domu pasaulē harizmātiski ievelk arī apkārtējos.  Kad Lašem jautā par sadarbību ar dīdžejiem filmas „Sirāt” tapšanā, 43 gadus vecais režisors rāmi atlaižas krēslā, un ir sajūta, ka interviju telpā ienāk kaut kas no reiva noskaņas. „Pirmkārt, jums jāsaprot, ka es filmas kadrus vispirms izdejoju. Es pats devos uz reiviem tuksnesī. Starp citu, pats piecus gadus dzīvoju Marokā. Un filmas scenārijs pamazām tapa manā galvā, kamēr es dejoju,” sarunu uzsāk Olivers Laše. „Arī reālais scenārija rakstīšanas process ir ļoti atmosfērisks. Un mūzika ir atmosfēra. Domāju, ka mans jūtīgums kā māksliniekam ir ļoti saistīts ar skaņu, ar šo slāņaino attēla un skaņas struktūru. Manos scenārijos vienmēr ir saites uz mūziku. Šajā filmā es negribēju strādāt ar komponistu, bet gan ar aktīvu mūziķi. Veicu atlasi, un Kangdings Rejs (Kangding Ray) izrādījās labākais. Man vajadzēja kādu, kurš spēj veidot dialogu ar šo katartisko tehno mūziku, kas ir cieši saistīta ar tautas mūziku, bet kurš vienlaikus spētu radīt arī ēteriskāku, ambientāku mūziku.”     Par savu gada filmu „Sirātu” nosauca arī kino kritiķe Dārta Ceriņa, kad mūsu raidījumā „Kur kritiķiem nav vietas” kopsavilka pērnā gada kino ražu.

Māksliniece Paula Vītola, lai gan nāk no vizuālās un mediju mākslas lauka, aizvien vairāk pievēršas skaņu mākslai. Izjūtot, ka trūkst iespēju to apgūt, Paula izdomāja veidot pati savu izglītības programmu. Un tā nupat Rīgā atklāta mākslai un pētniecībai veltīta telpa “AB12 kabinets”. Skaidrojam, kas gaidāms eksperimentālajā programmā un ko Paulai Vītolai ir svarīgi par elektronisko mūziku pastāstīt tiem, kas šo lauku vēl iepazīst.

"Tīrība" – labākā īsmetrāžas filma, labākā debijas filma, labākais animācijas filmas režisors un mākslinieks. Ar četrām "Lielā Kristapa" nominācijām bagātais režisors Andrejs Brīvulis par "Tīrību" un dzīvi pēc tās sarunā Kultūras rondo studijā. "Primāri es tomēr taisu sev [filmas], jo patīk un sagādā prieku. Protams, ir jauki, ka ir vēl papildus novērtējums un tas patīk. Bet tas nav galvenais mērķis," sarunā atzīst Andrejs Brīvulis. „Jauna balss un rokraksts Latvijas animācijā, par ko mēs vēl dzirdēsim,” – tā par jauno režisoru Andreju Brīvuli saka kinofestivāla „Riga IFF” radošā direktore Sonora Broka. Tā vien šķiet, ka filmas „Straume” panākumi pavēruši plašāk mūsu iekšējās slūžas *ieraudzīt* un novērtēt, cik talantīga, interesanta un daudzveidīga ir Latvijas animācija un tās profesionāļi. Un varbūt vairāk pamanām arī jaunos vārdus, kuri tajā ienāk. Andrejs Brīvulis ir absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Audiovizuālās mediju mākslas nodaļu. Animācijas filma „Tīrība” ir Andreja Brīvuļa studiju darbs 3. kursā, vēl studējot Mākslas akadēmijā. Filma iekļuva arī Denveras, Vīborgas, Tallinas un Rīga IFF programmā, kur kuratori rakstīja: „Humoreska ir Latvijas kino reti satopams žanrs, bet animācijas režisors Brīvulis kopā ar dzejnieku Kārli Vērdiņu pacēluši to jaunos horizontos. Rotaļīga poēzija, kas pasaules pirmizrādi piedzīvoja Ansī Starptautiskajā animācijas festivālā, par kvīru kopienas pārstāvi, kura ekrāna diārijs zibsnī pasteļos un karikatūrām līdzīgās ainās. Lai gan pats stāsta “dibentiņš” ir skaudrs, hiperreālā un nonšalantā filmas intonācija liek ieplānot šo filmu savā “Google” kalendārā.” Pašlaik Andrejs Brīvulis strādā pie nākamās animācijas īsfilmas "Rīgas līnijas", kurā redzams ikvienam rīdziniekam atpazīstams pilsētas un sajūtu portrets caur ēdiena kurjera acīm. Arī pats režisors savulaik piepelnījies, strādājot par ēdienu kurjeru.

Operdziedātāja Zanda Švēde un pianists Reinis Zariņš rudenī kopā radīja solodziesmu programmu „Gaišā nakts”, tagad tapusi „Šūbertiāde. Sarunas par mīlestību”, kuras pirmatskaņojums jau rīt, 11. februārī, pulksten 19 Mazajā ģildē. Abus mūziķus par viņiem būtisko un aktuālo sadarbībā izvaicājam Kultūras rondo. Frankfurtes operas soliste Zanda Švēde un pianists Reinis Zariņš ir personības, kuru vārdi ir koncertprogrammu magnēti jau katrs par sevi. Abi šogad nominēti Lielajai Mūzikas balvai par izcilu sniegumu gada garumā, atzīti par gada solistiem arī mūsu LR3 „Klasika” kolēģu balsojumā. Pērnruden viņi skatītājiem piedāvāja pirmo kopīgo kamermūzikas programmu „Gaišā nakts”, un skatītāju atsauksmes pēc tās lika kost pirkstos daudziem, kuri šo koncertu bija palaiduši garām. Rītvakar Zanda Švēde un Reinis Zariņš satiksies atkal jaunā programmā.

Kultūras rondo jaunajā rubrikā "Vienā laivā" Andas Buševicas pārdomas, ko iedvesmojusi nesen iznākusī Arno Jundzes "Kārļa grāmata" un izrāde "Veidenbaums un Veidenbaums. Divi brāļi". Skan arī fragmenti no izrādes, kas tika ierakstīts tieši "Kalāčos". Izrāde "Veidenbaums un Veidenbaums. Divi brāļi" mūzikas nama "Daile" repertuārā vairs nav. Taču tās atskaņas var uzmeklēt Latvijas Radioteātra arhīvā, Vilis Daudziņš lasa un komentē abu brāļu dzeju ciklā "Mana dzejas diena". Iestudējums tapis 2021. gadā, un fragmenti no tā izskanēja arī tikko dzirdētajā ierakstā.  

Z paaudze muzejos – vēlmes un gaidas. Jaunu prasmju apgūšana un sadarbības pieredze. Kultūras rondo studijā uzklausām LKA maģistra studiju programmas “Kultūras mantojuma pārvaldība un komunikācija” direktori Elīnu Vikmani, kura bijusi vieslektore Smitsona institūtā ASV. Sazināmies arī ar Eduarda Veidenbauma memoriālā muzeja "Kalāči" muzejpedagoģi Baibu Rozi. Muzejs piedalījās pētījumā par Z paaudzes iesaisti muzejos.  Šodienas padsmitnieku un divdesmitgadnieku attiecībām ar muzeju savā darbā ir pievērsušies Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) pētnieki, un viņu raksts raisījis lielu interesi arī starptautiskajā muzeju profesionāļu vidē. Galvenais konteksts, kurā tiekamies, ir LKA trīs gadu projekts „Ceļā uz līdzdalīgu iesaisti muzejos: Latvijas muzejpedagoģijas prakses izpēte” – viens no Fundamentālo un lietišķo pētījumu projektu konkursā atbalstītajiem (Latvijas Zinātnes padomes finansētajiem) projektiem, kura ietvaros tika pētīta arī Z paaudzes līdzdalīgā iesaiste muzejos. Z paaudze (1995-2012), bet ko nozīmē „līdzdalīgā iesaiste” un kāpēc jūs fokusējāties tieši uz to? Šis pētījums apskata globālu muzeoloģisku pārmaiņu, ka muzejam jābūt ne tikai „atsaucīgam un iesaistošam”, bet arī vērstam uz līdzdalību. Un Latvijas pētnieki to apskata kontekstā ar arī neatkarīgās Latvijas neoliberālismam raksturīgo individuālismu.    Sazināmies ar Eduarda Veidenbauma memoriālā muzeja "Kalāči" muzejpedagoģi Baibu Rozi. "Kalāči" 2022.gadā mērķtiecīgi sāka jaunu darbības virzienu, sadarbībā ar vietējo jauniešu kopienu veidojot vietu, kur izzināt personisko mentālo veselību un mācīties veidot harmoniskas attiecības ar apkārtni un cilvēkiem ap sevi.  

„Kad biju bērns, man bieži likās, ka neviens nerespektē to pieaugušo, kas ir manī. Bet tagad, kad esmu pieaudzis, man ir sajūta, ka neviens nedzird manu iekšējo bērnu. Tāpēc es gribēju radīt filmu, kas spētu runāt ar visiem šiem četriem cilvēkiem,” saka franču animators un filmas „Arco” režisors Igo Bjenvenī (Ugo Bienvienu). „Arco” šogad ieguva Eiropas Kinoakadēmijas balvu kā labākā animācijas filma, izkonkurējot brāļu Ābeļu „Dieva suni” un trīs citus nominantus, un ir arī „Oskara” animācijas nominantu pieciniekā. „Arco” ir zinātniskās fantastikas animācijas filma bērniem, kuras centrā ir desmit gadus vecais puika Arko. Viņš dzīvo 2932. gadā un, ceļodams laikā, nejauši nokļūst mums tuvā un visnotaļ distopiskā nākotnē – 2075. gadā, kad cilvēciskas attiecības ir aizstājuši roboti un hologrammas, bet klimata pārmaiņu raisītas dabas kataklizmas ir kļuvušas par cilvēku ikdienu, no kuras norobežoties fiziskos „burbuļos”. Arko ierodas no daudz harmoniskākas 900 gadus tālas nākotnes, un sākas piedzīvojumi, lai nogādātu viņu atpakaļ mājās. Par šo, Eiropas Kinoakadēmijas vārdiem, „bezkaunīgi cerīgo” animācijas filmu „Kultūras rondo” Berlīnē sarunājās ar „Arco” režisoru Igo Bjenvenī.  

Rīgas Laikmetīgās mākslas telpu šobrīd piepilda tehnoloģijas. Mākslinieka Ginta Gabrāna jaunākajā personālizstādē “Algoritmiskās kopienas” apkopoti darbi, kuros ar mākslīgo intelektu fiksētas mūsdienu sabiedrības vērtības. Šī ir izlase ar darbiem, ko mākslinieks veidojis pēdējos gados. Par to, kā mākslīgo intelektu var izmantot mākslas darbu veidošanā, kā arī, ko par mūsu sabiedrību vēsta tehnoloģijas, sarunaar izstādes veidotājiem. Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas Lielo zāli piepilda vairāki lieli ekrāni. Uz tiem redzami mākslinieka Ginta Gabrāna veidotie mākslas darbi, kas radušies ar mākslīgā intelekta palīdzību. Izstādē “Algoritmiskās kopienas” mākslinieks dokumentē šo laiku un to, kā algoritmiskā domāšana un mākslīgais intelekts atspoguļo cilvēku vērtības.  Ir visai sarežģīti pastāstīt par šo izstādi, jo Gabrāna radītā pasaule prasa iedziļināšanos tehnoloģijās un to valodā. Nozīmīgs solis ceļā uz to, lai izveidotu izstādē redzamos darbus, bija izdomāt uzdevumus jeb promptus, ar kuriem tika ģenerēti mākslas darbi. Izstādē ir darbi, ar kuriem varēs līdzdarboties arī apmeklētāji. Tostarp, pie viena no ekrāniem redzamas tādas kā laimītes, ko lej sagaidot Jauno gadu. Tikai izstādē tās ir daudz lielākas un izlietas no plastmasas. Šie elementi un izstādes apmeklētāji, kas pietuvosies tiem, būs redzami uz pretī esošā ekrāna. Cilvēku kopā ar plastmasas ķermeņiem filmēs un pārraidīs mākslīgā intelekta ietekmētā vidē. Ginta Gabrāna veidotie darbi ir nepārtrauktā saiknē ar cilvēku arī tāpēc, ka mākslīgā intelekta algoritmi un ģenerētie darbi parāda aktuālas tendences sabiedrībā. Tie norāda uz kopienas noteikumiem, vērtībām un interesēm, kas ierobežo jebkura cilvēka iespējas ģenerēt visu, ko tie vēlas. Māksliniekam bijušas grūtības veidot attēlus ar kailumu, kā arī sievietes ar noteiktām iezīmēm. Izstādes kurators Artūrs Virtmanis ir ievērojis, ka mākslinieks Gints Gabrāns meklē veidus, kā tehnoloģijas izaicināt. Izstādi “Algoritmiskās kopienas” Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā jeb darbus, kurus iespaido mākslīgais intelekts un algoritmi, būs iespēja aplūkot līdz 5. aprīlim.

Ādolfs Šapiro iestudējis Migela de Servantesa “Donu Kihotu” Jaunajā Rīgas teātrī. Ikoniskas lietas mūsdienu pasaulē. Kultūras rondo Smiļģa kabinetā tikās ar režisoru Ādolfu Šapiro un aktieriem – Kasparu Znotiņu (Donu Kihotu) un Gundaru Āboliņu (Sančo Pansu). Sarunā Kaspars Znotiņš negaidīti atzīstas nepietiekamā lasīšanā, bet Gundars Āboliņš akcentēs, ka tieši Sančo Pansa palīdz izvairīties no didaktikas izrādē. Vēl arī stāsts par kādu ainu, kas izrādē tā arī nenokļuva, par balkona pēdējo rindu, par Donkihotu nepieciešamību, bet vēlams drošā attālumā, piemēram – uz skatuves. No jokiem pie dziļas nopietnības un atpakaļ, tā ir izrādē “Dons Kihots”, tā ir arī sarunā ar aktieriem Kasparu Znotiņu un Gundaru Āboliņu. "Nekad nebiju domājis iestudēt "Donu Kihotu", pirms Alvis [Hermanis] piedāvāja strādāt Rīgā," atzīst režisors Ādolfs Šapiro. Viņš izvēlējies tieši šo darbu un autoru, lai būtu kas jauns, ko Rīgā nav iestudējis. "Ja nebūtu Kaspara un Gundara, varbūt arī nepaņemtu "Donu Kihotu"," atzīst režisors. Ādolfs Šapiro savulaik vadījis Jaunatnes teātri Rīgā, gandrīz 30 gadus. Viņa iestudējumi ierakstīti Latvijas Kultūras Kanonā. Pēc Jaunatnes teātra slēgšanas iestudē izrādes un strādā ar jaunajiem aktieriem daudzviet pasaulē. 2014. gadā paraksta vēstuli pret Krievijas politiku Krimā, pēc 2022. gada uz Krievijas skatuvēm vairs neatgriežas, kaut gan bijis paredzēts operas iestudējums Lielajā teātrī. Viņa pasaule dalās divās daļās – Rīga un pārējais laiks. Strādājot JRt un iestudējot ‘Donu Kihotu”, latviešu valoda arvien vairāk atgriežas. Viņš gan atvainojas par kļūdām.

Kultūras rondo studijā dzejnieks un atdzejotājs Kārlis Vērdiņš, kurš uzrakstījis jaunu dzejas grāmatu „Nekas” un atdzejojis krievu konceptuālās dzejas pārstāvja Ļeva Rubinšteina krājumu „Tas esmu es”.  “Nekas” ir Vērdiņa septītais dzejas krājums pieaugušajiem. To izdevis apgāds "Neputns". Savukārt sērijas "Orbītas bibliotēka" turpinājumā izdots krievu dzejnieka Ļeva Rubinšteina atdzejas krājums Kārļa Vērdiņa tulkojumā. Grāmatas tulkojums uzsākts jau 2017. gadā, taču iekavējies un nu iznācis kā veltījums Ļeva Rubinšteina (1947-2024) piemiņai un atgādinājums par viņa neparasto dzeju – liecinājumu par apbrīnojami neordināru poētisko domāšanu un klusu, bet stingru totalitārisma piekoptās smadzeņu skalošanas un personības nonivelēšanas nosodījumu. Kārlis Vērdiņš arī kopā ar Matīsu Kažu radījis ludziņu "Bastardi" Nacionālajā teātrī, bet viņa dzejolis "Tīrība" ir pamatā Andreja Brīvuļa animācijas filmai, kura nominēta vairākām "Lielajam Kristapam".  Tāpat Kārlis Vērdiņš ir viens no izstādes "Ielu maldos" veidotājiem.

Aktieris Kristaps Kristers Ozols 2025. gadā absolvēja režisora Elmāra Seņkova vadīto dramatiskā teātra aktieru kursu Latvijas Kultūras akadēmijā un uzsāka darbu Valmieras teātrī. Viņš sevi jau vairākkārt teātrī pierādījis, nupat kā tapusi monoizrāde „Sākums” par šaubām un pārdomām, kas piepilda viņa prātu, un iespējams, tas ir aktuāli arī citiem jauniem cilvēkiem. Radošājā telpā “Kurtuve”, Valmierā, Kristaps uz skatuves stājas viens. Viņam apkārt nav spilgtu dekorāciju, tikai uz skatuves ar līmlentu novilkta strīpa. Viņš šajā telpā ir viens ar savu stāstījumu skatītājiem, kas kaut kādā ziņā atgādina komiķu šovus, stāvizrādes. Tikai šoreiz joki ir par aktieri un pasauli viņam apkārt. Šī ir Kristapa Kristera pirmā monoizrāde, līdz ar to jāiepazīst skatuve vienam. Un arī kļūdas jāuzņemas pašam. Uz skatuves nav kolēģu, ar kuriem šo sajūtu dalīt. Izrādes pamatā ir Justa Terteļa luga, kas pielāgota mūsdienām un pašam aktierim. Lai palīdzētu aktierim Kristapam Kristeram Ozolam mesties jaunos izaicinājumos, atbalstu sniedzis gan aktiera kādreizējais pedagogs, režisors Elmārs Seņkovs, kuram šis ir jau 60. iestudējums. Režisors uzskata, ka izrāde parāda ne tikai mīlestību pret aktierspēli, bet arī šīs profesijas skaudro dabu. Savukārt Valmieras teātra aktieris Aksels Aizkalns šajā izrādē bija režisora asistents. Zīmīgi, ka viņš ir aŗi Kristapa teātra krusttēvs. -- Kristaps Kristers Ozols līdz šim sevi pierādījis diplomdarbu izrādēs – “Kristāla bērni”, “Sapņotāji”, “Nevienam nezināmā Marija”, “Santakrusa” un citās. Spēlējis iestudējumos Latvijas Nacionālajā teātrī “Nacionālais kanāls” un “Smilšu cilvēks”. Valmieras teātrī spēlējis Skangala kungu un laupītāju Oto izrādē "Mazais cilvēks" un Janku izrādē “Ļaunais gars”.

Kultūras rondo kopā ar mākslinieku Andri Breži no tā dēvētās „robežpārkāpēju” paaudzes. Dodamies viņa rekonstruētā „Aploks” virzienā, pārrunājot instalācijas un objektu mākslas valodu 90. gados un tagad pārradītajā darbā. Mākslinieka Andra Brežes (1958)  rekonstruētais darbs “Aploks” atklās Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas izstāžu ciklu “Milži”, kas veltīts hrestomātiskām personībām un notikumiem Latvijas laikmetīgajā mākslā. Pirmo reizi eksponēts Sorosa Mūsdienu mākslas centra gadskārtējās izstādes “Valsts” ietvaros 1994. gadā, šis darbs pēc vairāk nekā 30 gadiem atgriezīsies izstāžu zālē.  Darbs būs aplūkojams Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā no 6. februāra līdz 5. aprīlim. Ko nozīmēja robežpārkāpēji 90. gadu mākslā, ierakstā skaidro mākslas zinātniece Santa Hirša.