Kultūras Rondo

Šoruden Rīgā varēja sastapt sociāli un politiski asu izrāžu veidotāju, vienu no nozīmīgākajiem 21. gadsimta režisoriem Milo Rau. Novembra sākumā Rīgā, Dailes teātrī, notika Eiropas teātru apvienības starptautiskā konference un „STAGES” forums. Konferencē piedalījās teātru profesionāļi no daudzām valstīm, starp viņiem režisors un Vīnes teātra festivāla mākslinieciskais vadītājs Milo Raus (Milo Rau). Viņš ir šveiciešu režisors, dramaturgs, žurnālists, jaunā reālisma pārstāvis un, starp citu, zināms Latvijas skatītājiem, jo viņa darbi rādīti festivālā  "Homo novus".  Viens no jautājumiem režisoram bija par pašreizējām tendencēm Eiropas skatuves mākslā. Milo Rau: Manuprāt, piemēram, Lukaša Tvarkovska izrāde „Orākuls” skaidri parāda, ka skatuves māksla ir ļoti daudzveidīga. Tajā apvienojas mūzika, deja, vizuālā māksla, kino, teksts, aktierspēle, viss kopā. Tāds virziens šodien ir ļoti izplatīts. Tā ir joma, no kuras es nāku kā eksperimentāla teātra veidotājs, un šodien gandrīz viss tāds ir. Man tas ļoti patīk. Mēs šeit, Eiropas teātru apvienības starptautiskajā konferencē, spriedām par to, kā mēs varētu piesaistīt teātrim plašu sabiedrību. Tas ir sens sapnis. Es domāju, ka teātris tika radīts, lai atspoguļotu pasauli. Ja uz to nāk tikai vidusšķira, izglītoti cilvēki, tad tu neatspoguļo visu pasauli. Tu to vari atspoguļot tikai tad, ja uz skatuves uzaicini dažādus cilvēkus. Tāpēc, piemēram, mēs iestudējām „Tita žēlsirdību” („Clemenza di Tito”), kas ir liela Mocarta opera, un kur vajadzīgi pasaules labākie dziedātāji, bet es arī gribēju, lai tur būtu Vīne, tāpēc uzaicināju Vīnes iedzīvotājus. Solisti dzied, kamēr šie cilvēki stāsta savus dzīves stāstus. Tas ļoti labi sader kopā, un es domāju, kā atgriezt mākslu tur, no kurienes tā nāk – realitātē. Tāda ir mana vēlēšanās.

Pēc nedēļas, 29. novembrī, sāksies festivāls "Prozas lasījumi". Šogad tas notiks jau 30. reizi. Kultūras rondo studijā viesojas trīs rakstnieki – šī gada "Prozas lasījumu" stāstu konkursa dalībnieki Mārtiņš Pommers un Inga Pizāne, kā arī Džena Andersone, kura konkursa stāstus lasīja, vērtēja, un viņai pašai nupat iznācis jauns romāns – "Demiurgs". Ar ko mūsdienās lasītāja uzmanību piesaista „Prozas lasījumu” autori? Šogad festivāla “Prozas lasījumi 2025” stāstu konkursam iesūtīts 121 stāsts. Konkursa devīze – jautājums “Kā tev iet?” – rosinājusi autorus reflektēt gan par personiskiem pārdzīvojumiem, gan par sabiedrības noskaņojumu. Tomēr, kā atzīst žūrija, šī gada iesūtīto darbu kopaina bijusi daudzveidīga un brīžiem arī pretrunīga. Konkursa žūrijā darbojās Arno Jundze, Osvalds Zebris, Džena Andersone un Ilmārs Šlāpins, kuri rūpīgi izvērtēja katru darbu, meklējot tajos gan valodas spēku, gan oriģinālu skatījumu. Pēc ilgām diskusijām atlasīti 12 finālisti, kuru stāsti tiks atskaņoti festivāla pasākumos. 12 finālisti Anta Priedīte – “Slaktiņa dievi” Dace Bargā – “Kā man iet?” Evita Hofmane – “Nabassaite” Gusts Ābele – “Kamēr neatvelk aizkarus, viņš domā, ka ir nakts” Ieva Bite – “Stāsts Mums iet ļoti, ļoti labi” Ieva Melgalve – “Laimes atmazgāšana” Inga Pizāne – “Tēvs” Jaroslavs Priedeslaipa – “Gunča nemirst” Lea Vinks – “Labi” Lelde Jauja – “Apvainošanās ir izrāde, ko režisē skumjas” Lolita Tomsone – “Viens vīrs un viens vārds” Mārtiņš Pommers – “Balodis un tauriņš” Finālistu lasījumi notiks 29. un 30. novembrī bārā “1983”, un pēc stāstu noklausīšanās žūrija lems par šī gada konkursa uzvarētāju. Uzvarētājs tiks paziņots festivāla noslēguma pasākumā un saņems 500 eiro balvu, kā arī iespēju nākamvasar uzturēties un strādāt Dubultu Rakstnieku namā. Stāstu konkurss un lasījumi ir daļa no literārā festivāla “Prozas lasījumi”, kas katru decembri pulcē rakstniekus, tulkotājus un lasītājus, lai svinētu latviešu prozas daudzveidību un dzīvīgumu. Festivālā notiek autoru uzstāšanās, tikšanās ar lasītājiem, literāras diskusijas un tulkotāju lasījumi, veidojot platformu gan pieredzējušiem, gan jaunajiem autoriem.

Suiti un Suitija, Zemgales krieviņi, Ludzas igauņi, Abrene, Augšzeme, kuršu ķoniņi, Kurzemes lībieši, Leišmale, Lejaskurzeme, Malēnija, Piebalga, Vidzemes lībieši un vendi. Par maznovadu daudzviedību, vēsturi un tradīcijām Kultūras rondo studijā pārrunājam ar grāmatas “Latvijas kultūrvienības jeb mazie novadi” autori Janīnu Kursīti.

23. novembrī uzzināsim "Spēlmaņu nakts" laureātus, ko paziņos Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā. Taču novembris ir arī bagāts ar starptautiskas teātra sabiedrības klātbūtni Latvijā. Īpaši šogad, kad Dailes teātrī risinājās Eiropas teātru apvienības starptautiskā konference. Notika arī teātra skate, piedāvājot ārzemju  viesiem redzēt Latvijas iestudējumus. Mūzikas un teātra kritiķes Laumas Mellēnas-Bartkevičas iespaidi sakrīt ar starptautisko ekspertu vērojumiem par aizvadīto sezonu kā par daudzveidīgu, tomēr bez drosmīgiem un novatoriskiem iestudējumiem. Savukārt runājot par aizvadītās sezonas iepriecinājumiem, viņa izceļ nevis konkrētas izrādes, bet teātra procesus.

Daugavpils teātrī pirmizrādi piedzīvojis jaunkais iestudējums - sengrieķu dramaturga Eiripīda traģēdija “Hekube”, kas tapusi latgaliski, bet izrādes režisore Tatjana Stepančenko-Bogdana ir no Francijas, viņai šī ir debija Latvijā. Izrādes veidotāji uzdod jautājumus – kad karš atņem visu, kas cilvēkam dārgs, kas paliek pāri? Kad dievi klusē, bet cilvēki zaudē cilvēcību, kur meklēt taisnīgumu? Darbība norisinās neilgi pēc Trojas krišanas. Hekube karā ir zaudējusi visu – vīru, troni, brīvību un vairākus bērnus. Kad šķiet, ka ciešanu kauss jau pilns, viņa piedzīvo nepiedodamu nodevību, un izmisumā dzimst viņas slāpes pēc taisnīgas atmaksas. No apstākļu ķīlnieces viņa pārtop likteņa noteicējā. Tas ir stāsts par cilvēka spēju atrast iekšējo spēku un cīnīties par taisnību, pat tad, kad šķiet, ka viss ir zaudēts. Daugavpils teātra iestudējuma “Hekube” tēma šobrīd ir ļoti aktuāla un uz dziļām pārdomām vērsta, tā pēc izrādes noskatīšanās, saka pirmie tās skatītāji. Daugavpils teātra izrāde “Hekube” ir tā,  kas neatstāj vienaldzīgus, bet liek domāt un vēlreiz pārdomāt par visu, kur esam, ko darām un uz ko esam vērsti.

Kā savas attiecības ar mākslīgo intelektu definējuši Mākslas akadēmijas studenti un pedagogi, kuri tam pievērš uzmanību izstādē ”Laika rīki”, domājot gan par morāli ētisko jautājumu, gan radošajām iespējām. Vēl līdz 21. novembrim Latvijas Mākslas akadēmijas ēkā Kronvalda bulvārī 4, bijušajā Bioloģijas fakultātes ēkā, aplūkojama LMA specialitātes “Kustība. Attēls. Skaņa” studentu darbi izstādē “Laika rīki”. Tā atspoguļo procesus un darba rezultātus, strādājot ar mākslīgā intelekta rīkiem. Šie darbi ir tikai iegansts sarunai ar Mākslas akadēmijas profesoru Andri Teikmani, LMA Profesionālās doktora studiju programmas direktoru, un izstādes kuratori Līgu Vēliņu, lai pajautātu arī, cik gatavas ir augstskolas mākslīgā intelekta rīkiem, kādas radošas iespējas tie paver un kur velkamas morāles robežas. Viedokli izsaka jaunās mākslinieces Krista Kristiāna Mežavilka, Betija Jakaite un Ance Dālmane, kuras ir Latvijas Mākslas akadēmijas nodaļas „Kustība. Attēls. Skaņa”, 3. kursa bakalaura studentes. Izstāde apkopo Latvijas Mākslas akadēmijas studentu animācijas, instalācijas un vizuālos eksperimentus, kā arī mākslīgā intelekta modeļu trenēšanas un citu procesu aizkadrus, kas tapuši laikā no 2022. līdz 2025. gadam. Šis periods iezīmē jaunas kultūras paradigmas maiņu — mākslīgais intelekts ir kļuvis par ikdienā lietotu rīku, radošā procesa līdzautoru un labākas dzīves apsolījumu. Tas nereti tiek uzskatīts kā rīcībspējas apveltīts antagonists, kas izaicina un apdraud cilvēka vērtības, tostarp radošajās sfērās. Izstādē aplūkojami ne tikai studiju darbi, kuros mākslīgais intelekts izmantots pragmatiski kā tehnoloģisks instruments, bet arī mākslinieku kritiski komentāri, kas pārskata transhumāno ideju dualitāti un ticību cilvēka progresam caur tehnoloģiju attīstību kā divējādu, mītiem apvītu procesu.

Latvijas Sabiedriskā medija rīkotais diktāts latviešu valodā ir iespēja pārbaudīt savas zināšanas un kopīgi stiprināt latviešu valodas prasmes. Diktāta tekstu – dzejnieces un tulkotājas Ingmāras Balodes darbu “Vizinot vārdus” – lasa Latvijas Nacionālā teātra aktieris Raimonds Celms. Diktāta idejas autore, tulkotāja Māra Poļakova norāda, ka iniciatīva radusies, jo šogad oktobrī, kad svinējām Valsts valodas dienu, tradicionālais pasaules diktāts latviešu valodā nenotika. “Lai valodas kopšanas un stiprināšanas darbs nepaliktu nedarīts, Ukraiņu literatūras tulkošanas darbnīcā nolēmām Valsts svētku gaidās aicināt biedros Latvijas Radio 1 raidījumu “Kultūras Rondo”! Lai šī novembra stunda, ko veltīsim savas valodas stiprināšanai, ir mūsu dāvana Latvijai,” norāda Māra Poļakova. Portālā LSM.lv pieejams pilns Ingmāras Balodes teksts ar skaidrojumiem un valodas speciālistu komentāriem.   

Turpinām iztaujāt teātra vērotājus, lai uzzinātu aizvadītās teātra sezonas spilgtākos iespaidus. Teātra kritiķes Līgas Ulbertes izvēles saistītas galvenokārt ar jaunajiem skatuves māksliniekiem un viņu izvirzīšanu "Spēlmaņu nakts" nominācijās, taču ne tikai. Viņa īpaši izceļ izcilo veikumu kategorijā "Gada aktrise".

"Sarunas" – ir mākslinieces Ingemāras Treijas izstādes nosaukums. Tajā sarunājas lielie un mazie formāti, un kādā gleznā vērojama arī saruna ar Botičelli. Ar gleznotāju, mākslas pedagoģi, projektu vadītāju, izstāžu kuratori un Tukuma mākslinieku grupas priekšsēdētāju Ingemāru Treiju tiekamies Kultūras Rondo studijā. Ingemāra Treija (dz. 1963. g.) dzīvo Tukumā. Ikdienā strādā Māras Muižnieces Rīgas Mākslas skolā kā gleznošanas metodiķe un mākslas priekšmetu skolotāja, vada studiju “Krāsmute” un Tukuma Mākslinieku grupu, kā arī organizē izstādes Latvijā un ārzemēs. 1990. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmiju, Monumentālās glezniecības nodaļu, un 1991. gadā ieguvusi maģistra grādu mākslā. Savā daiļradē pievēršas stājglezniecībai, grafikai, ilustrācijai, brandmūru un iekštelpu sienu gleznojumiem un starpdisciplināriem projektiem. Ir divu mākslas pētījumu autore – par gleznotāju Frici Zandbergu (1911–1972) un Tukuma Mākslinieku grupas vēsturi. Piedalījusies vairāk nekā 30 izstādēs Latvijā un ārvalstīs, darbi atrodas gan valsts kolekcijās, gan privātīpašumā.

"Spēlmaņu nakts" žūrija vērtējusi aizvadītās sezonas veikumu, un 23. novembrī uzzināsim laureātus 17 kategorijās. Mēs uzklausām teātra kritiķus, kas nav "Spēlmaņu nakts" žūrijā, bet labprāt dalās ar savām aizvadītās sezonas virsotnēm. Ieklausāmies Valdas Čakares izlasē, izceļot pozitīvu pārsteigumu, intriģējošu scenogrāfiju un  labāko komēdiju.

Latvijas Nacionālajā baletā gaidāms jauniestudējums „Koncerts (jeb Briesmas ikvienam)" Džeroma Robinsa horeogrāfijā un „Kaktusi" Aleksandra Ekmana horeogrāfijā. Vienā vakarā uz skatuves satiksies gan 20. gadsimta baleta klasika, gan mūsdienu horeogrāfija, apvienojot divu pasaulslavenu horeogrāfu darbus ar jautru un ironisku intonāciju. Studijā tiekamies ar baleta solistiem Nikolu Annu Blomu, Eidenu Viljamu Konefriju un Elzu Leimani.  

Kā būtu, ja mēs varētu izlaist visas nepatīkamās dienas un apturēt savu laiku, kad pasaulē valda slikti laiki? Ar šo ideju savā fantāzijas darbā jauniešiem “Laika lāde” spēlējas islandiešu rakstnieks Andre Snaijs Magnasons (Andri Snær Magnason). Viņš ir islandiešu literatūras “rokzvaigzne”, kurš pazīstams ne vien ar savām bērnu grāmatām, dokumentālo prozu un dzejoļiem. Magnasons ir arī ilggadējs vides aktīvists, kurš savulaik kandidējis uz Islandes prezidenta amatu. Šoruden viņš viesojās Siguldas Bērnu un jauniešu literatūras festivālā.

Jaundarbu pirmatskaņojumi Orķestra “Rīga” svētku koncertos. Saruna ar diriģentiem Valdi Butānu un Artūru Oskaru Mitrevicu.   Atzīmējot Lāčplēša dienu, koncertā Torņakalna baznīcā (Rīgas Lutera baznīcā) 11. novembra vakarā Orķestris “Rīga”, diriģenta Artūra Oskara Mitrevica vadībā atskaņos latviešu komponistu laikmeta liecības, kas, pieminot Brīvības cīņās kritušos karavīrus, simbolizē mūsu identitātes un sakņu apzināšanu mūsdienu pasaules un mūzikas kontekstā. Orķestris “Rīga” atskaņos Artūra Maskata “Tango”, Ilonas Breģes skaņdarbu “Sāga”, kā arī Riharda Zaļupes simfonisko svītu pūtēju orķestrim “Palatine Celebration”. Savukārt, starptautiski atzītā komponiste Santa Ratniece, pēc Orķestra “Rīga” aicinājuma, radījusi jaundarbu “Purva gaisma”, kura pasaules pirmatskaņojums izskanēs koncertā “Rīvības gaismā”. Savukārt 18. Novembrī Orķestris “Rīga” sarūpējis klausītājiem muzikālu svētku dāvanu. Pēc Orķestra “Rīga” aicinājuma ģitārists un komponists Mārcis Auziņš radījis jaundarbu “Maiden Voyage” pūšaminstrumentu orķestrim, kas koncertā “Latvijas skaņu raksti” VEF Kultūras pilī  piedzīvos pasaules pirmatskaņojumu. Valsts svētkos skanēs arī Mārtiņa Miļevska dinamiskais un saturiski kontrastējošais skaņdarbs “Četras impresijas”, kā arī Andra Sējāna kompozīcija “Karavāna”. Tās idejas pamatā ir Jozefa Haidna “Atvadu simfonijas” fināls, kur mūziķi pa vienam atstāj skatuvi, taču, pretstatā Haidnam, Sējāns izvēlējies apgrieztu muzikālā procesa attīstību.

Un Pāvilostā "PAiR" rezidencē atklāta piemiņas izstāde gleznotājai Aijai Zariņai „Maigais svārsts”. Māksliniece šogad aizgāja mūžībā, bet viņai bija paredzēta rezidence Pāvilostā septembrī un oktobrī, ar izstādes atklāšanu 8. novembrī. Tagad 8. novembrī atklāja piemiņas izstādi. Dažas atmiņu skices no režisores Māras Ķimeles, ar kuru Aija Zariņa strādāja kā scenogrāfe; no Ievas Rupenheites, kura veidoja Aijas izstādi Ventspils muzejā; no operatora un fotogrāfa Haralda Vecvagara, kura fotogrāfijas skatāmas izstādē, mākslas zinātnieces Elitas Ansones un izstādes ‘'Maigais svārsts” kuratora Kristiana Fuksa. Izstāde būs apskatāma līdz 2026. gada 1. martam. Apmeklējums ir bez maksas. To iespējams apskatīties, iepriekš piesakoties. Jāraksta uz e-pastu info@vvfoundation.org.

Drīz uzzināsim "Spēlmaņu nakts" balvas ieguvējus. Līdz tam esam lēmuši aicināt teātra kritiķus, kas nav iesaistīti "Spēlmaņu nakts" žūrijā, veikt trīs izvēles no balvai nominētajiem. Mūsu pārsteigums - katram no viņiem favorītu trijnieks kārtojies citādāks. Toms Čevers izvēlējies runāt par savdabīgāko aizvadītās sezonas  iestudējumu, par drosmīgu materiālu izvēli un par sarežģītiem uzdevumiem aktrisei. Toma Čevera aizvadītās sezonas spilgtākie skatuves notikumi izcelti kategorijās "Gada aktrise", "Gada lielas formas izrāde" un "Gada video mākslinieks".  Kategorijā "Gada aktrise" viena no nominētajām ir Veronika Plotņikova par Lēdijas Makbetas lomu M. Čehova Rīgas Krievu teātra izrādē "Lēdija Makbeta". Toms Čevers arī izceļ "Gada lielas formas izrādei" nominēto Valmieras teātra iestudējumu "Burvju kalns". Režisors Toms Treinis. Tāpat kritiķis pievērš uzmanību Oļega Šapošņikova iestudējumam "Kāds noteikti atnāks" Daugavpils teātrī. "Spēlmaņu nakts" žūrija par darbu pie iestudējuma nominējusi Annu Meldrāju kategorijā "Gada video mākslinieks".

Gaidot "Spēlmaņu nakts" ceremoniju, par aktualitātēm skatuves mākslā izvaicāsim Latvijas Teātra darbinieku savienības valdes priekšsēdētāju Ojāru Rubeni. Jautājam arī par diviem Eiropas teātra notikumiem, kas norisinājās Dailes teātrī, “STAGES” forums un Eiropas Teātru apvienības (European Theatre Convention, ETC) starptautisko teātra konferenci. Protams, svarīgs ir arī budžets kultūrai un vēlēšanu tuvošanos tik agri. Runājot par skatītāju balsojumu "Spēlmaņu naktij", Ojārs Rubenis atklāj, ka šogad izvēlēta cita stratēģija. Katru teātri aicināja izvirzīt vienu izrādi, vienu aktrisi un aktieri. "Teātri piegājuši ļoti dažādi. Kāds teātris izvirza tos, ko jau ir nominējuši mūsu kritiķi, mūsu žūrija, kāds teātris mēģina šo uztvert kā reklāmas pasākumu un izvirzīt kādu izrādi varbūt, kura mazāk tiek izpārdota. Tas ir teātra viedoklis šoreiz, un man būs ļoti un es domāju, ka visiem būs ļoti interesanti, ko par to saka skatītāji," atzīst Ojārs Rubenis. "Reizumis man liekas, ka skatītāja viedoklis ir tas būtiskākais, jo beigu beigās viņi jau ar biļetēm un savu mīlestību novērtē. Un Latvijas teātra skatītāji ir unikāli, neskatoties uz biļešu cenu pieaugumu, neskatoties uz pārpildītām zālēm, neskatoties uz politiskām finesēm un visu pārējo, viņi pērk biļetes, iet, pārdzīvo, dusmojas. Un pēc izrādēm nāk man klāt, mani uzpazīdami, un saka: kāpēc šitā izrāde tāda, kāpēc tā ir tāda? Es ļoti mīlu Latvijas teātra skatītājus un apbrīnoju viņus, ka viņi ir gatavi savus līdzekļus veltīt un iet uz tik daudzām izrādēm."  Skatītāju balsojums ir pieejams portālā LSM.lv. Ojārs Rubenis neslēpj, ja nākamā gadā budžeta taupības procesi skars arī Latvijas teātrus. Taču viņš izsaka kādu piedāvājumu "Man jau sen liekas, ka kultūras kopējā ainā ir nepieciešama riktīga revīzija," norāda Ojārs Rubenis. "Man liekas, ka mums ir jāpārskata, cik mums kas ir nepieciešams uz mūsu kopējo sabiedrību, jo kultūras pasākumu apjoms ir milzīgs, neaptverams. Es ļoti daudz ko negribu vispār skatīties un redzēt, bet, ja es gribētu redzēt vai noklausīties to, ko es gribu redzēt, tad reizēm ir tā, ka vienā vakarā ir 3-4 pasākumi, kurus tu ļoti gribētu redzēt, un tā nav teātra izrāde, uz kuru tu vari aiziet vēl pēc divām vai trijām nedēļām. Nē, viņi ir vienreizēji. Tu skaidri zini, ka uz Liepājas jubilejas pasākumu tu nevari paspēt aizbraukt, jo tev ir vēl viens pasākums. To tu vairāk nekad neredzēs jo tu vari noklausīties radio "Klasikā" vai citur, bet klātbūtnē nē.  Zāles ir pilnas. Paldies Dievam, uz muzejiem iet un uz kultūras namiem iet, un uz dažādiem pasākumiem, ko taisa visādās estrādēs, cilvēki iet. Tas nozīmē, ka kultūra ir vajadzīga." Ko tā revīzija varētu nozīmēt? Ojārs Rubenis: Domāju, ka mēs ļoti skrupulozi varētu pārskatīt, cik daudz un kas mums ir nepieciešams, kaut vai domājot par tiem pašiem muzejiem. Es tikai dzirdu no malas, ka atkal kaut kāds muzejs tiek taisīts, vēl tur kaut kas tiek darīts, cik mums viņš ir vajadzīgs? Cik ir apmeklētāju bijuši? Kas to finansē? Cik daudz iesaistās privātais kapitāls? Un kultūrā vairāk nekā varbūt citur ir tā privātā partnerība ļoti vajadzīga. (..) Līdz ar to man liekas, ka tā revīzija kopumā arī no ministrijas puses būtu ļoti pārskatāma. Tai skaitā arī ļoti skrupulozi iziet cauri Kultūrkapitāla fondam. Kultūrkapitāla fonds ir brīnišķīga lieta un brīnišķīgi atbalstāma, bet, ja mēs Kultūrkapitāla fondā redzam, ka vienu reizi konkrētie cilvēki un projekts nav aizgājis un tam ir maza piekrišana vai maz skatītāju, tad ir jautājums - kam mēs strādājam? Un tad dod otrreiz tam pašam līdzīgam un trešoreiz, un tā atdeve nav. Līdz ar to tas atdeves mērīšanas process, man liekas, mums pagaidām buksē. Brīdī, kad mums ar naudu ir tik grūti, es domāju, ka ļoti skrupulozi vajadzētu iet cauri tam visam.  Bet runājot par mūsdienu iestudējumiem un to saistītu ar šodienas aktualitātēm, Ojārs Rubenis uzskata, ka ir pienācis laiks runāt no skatuves runāt skarbi.  

Latvijas Nacionālā bibliotēka aicina 8. novembrī svinēt latviešu grāmatas piecsimtgadi kopā. Tas būs cikla “Latviešu grāmatai 500” kulminācijas pasākums “Cauri tumsai ar grāmatu”. Svētku ievadā tiešraide Kultūras rondo, iepazīstinām ar programmu un tiekamies ar organizatoriem. Latvijas Nacionālā bibliotēka aicina ikvienu gan Latvijā, gan diasporā atzīmēt 500 gadus, kopš ir iespiesta pirmā grāmata latviešu valodā. Pasākums notiks klātienē LNB, tiešraide no LNB būs skatāma 100 Latvijas bibliotēkās, kā arī diasporas kopienās. Vairāk nekā 30 vietās tiešraidi papildinās īpaši klātienes notikumi. Ar pasākuma programmu var iepazīties šeit. Kultūras rondo sarunājamies ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) direktori Dagniju Baltiņu, kā Latvijas Nacionālās bibliotēkas  Bērnu bibliotēkas direktoru un Skaļās lasīšanas uzvarētāju Robertu Gāži no Igauņu pamatskolas Rīgā. Notikuma “Cauri tumsai ar grāmatu” režisors un tiešraides moderators Reinis Suhanovs iepazīstina ar gaidāmajiem notikumiem Ziedoņa zālē, kas saistīti gan ar lasīšanu, gan rakstīšanu. Daudzpusīgais kultūras antropologs, Filadelfijas Brīvo Latvju biedrības pārstāvis Pēteris Dajevskis iepazīstina ar Karšu lasītavā gaidāmo „Novadpētnieku launagu”. Režisors Jānis Znotiņš un aktieris Emīls Krūmiņš aicina uz “Jauno grāmatnieku izstādi”, kurā varēs skatīt akcijā “Mana grāmata” bērnu radītās grāmatas no dažādām Latvijas vietām un arī diasporas. LNB norisināsies arī alternatīvajai lasīšanai veltīta programma “Pagrabs”. Alternatīvā lasīšana parāda, ka teksts ir dzīvotspējīgs ārpus grāmatas – kā pašizpausmes akts vai kolektīvs žests, tetovējums uz ādas, grafiti pilsētvidē vai ieraksts dienasgrāmatas lappusēs. Plašāk stāsta LNB Pētniecības un interpretācijas centra projekta vadītāja un kuratore Ineta Vaivode un LNB muzejpedagoģe Anita Smeltere. Rakstnieks Svens Kuzmins pa LNB pārvietojas kopā ar pārvietojamo skaļruni un informē par gaidāmajiem notikumiem. Viņš ir "mobilais šveicars", kuru varēs sastapt visos ēkas stāvos. Ar Svenu Kuzminu runājam arī par to, vai viņš pieļauj, ka paša rakstīto grāmatu izdod tikai digitāli. Bet būs arī „Digitālās vakariņas”, kurā runās par to, kā lasīšana izpaužas digitālajā laikmetā? Kāda būs grāmata nākotnē? Sarunājamies ar LNB digitālās pētniecības pakalpojumu vadītāju Andu Baklāni. Uzklausām Rīgas 45. vidusskolas skolēnus, kuri dalās pirmajos iespados par pasākumu. Režisors Lauris Gundars, kurš ir arī rakstnieks, bet šodienas pasākumā arī tēlos rakstnieku. Performacē “Rakstītājs. Grāmata. Lasītājs” viņš aicinās tikties ar citiem rakstniekiem. Kopa ar grāmtniecības vēsturnieku, Latvijas Nacionālas bibliotēkas vadošo pētnieku Paulu Daiju atminamies, kā tapa raidījumu cikls Latvijas Radio „Grāmatai pa pēdām”. Viņš arī atgādina, ka platformā „Manabalss.lv” var parakstīt „Rīgas manifestu”, kas aicina lasīt un saglabāt zināšanas nākotnei.      

Viduslaiku mistiķes un dzejnieces Hildegardes no Bingenas darbus no jauna atklāj gan izdevēji, gan mūziķi. Kultūras rondo saruna par viduslaiku mistiķi un dzejnieci Hildegardi no Bingenas. Un iemesls šai sarunai – grāmatā izdota viņas liturģiskā luga "Tikumu ordenis". Stāsta izdevuma idejas autore, ilustratore un priekšvārda autore Linda Mence un tulkotājs Mārtiņš Laizāns, kā arī vokālās grupas „Putni” vadītāja Antra Dreģe un senās mūzikas pētniece, grupas dalībniece Dārta Paldiņa. Luga "Tikumu ordenis" stāsta par dvēseles ceļu, pieņemot 13 tikumus, pretim Dievam. "Šī luga ir kā apsolījums, ka beigās viss tomēr būs labi," sarunā atzīst darba tulkotājs no latīņu valodas Mārtiņš Laizāns. Hildegarde no Bingenas (Hildegard von Bingen, 1098–1179) ir viduslaiku mistiķe, dzejniece, komponiste, dziedniece, klostera vadītāja un sludinātāja, kuras dzīve un darbi turpina pārsteigt un apburt arī šodien. Garās dzīves laikā Hildegarde pierakstījusi un interpretējusi savas mistiskās vīzijas darbā Scivias (no lat. Sci vias Domini – “Zini tā Kunga ceļus”), sarakstījusi medicīnai veltīto "Causae et curae" (“Cēloņi un ārstēšana”), dziedinājusi slimos, pieņēmusi dzemdības, komponējusi ne vien “Tikumu ordeni” (Ordo Virtutum), bet daudz citu skaņdarbu, vadījusi klosteri un radījusi pati savu valodu Lingua Ignota. “Tikumu ordeņa” atdzejojums un ilustrācijas ir mēģinājums ieklausīties viduslaiku mistiķes vārdos, ļaujot tiem zaļot balsī, domā un rokās. Liturģisko lugu "Ordo Virtutum" Hildegarde sarakstījusi ap 1152. gadu tolaik nesen uzceltajā Rupertsbergas klosterī. “Tikumu ordenis” ir alegorija, kas stāsta par dvēseles ceļu atpakaļ pie Dieva. Tā iekļaujas psychomachia tradīcijā, kuras aizsākumi meklējami vismaz 5. gadsimtā ar Prudentiju (348–405), kura darbā Psychomachia dvēsele cīnās ar grēku, palīgā saucot personificētus tikumus. Grāmata ir bilingvāla, Hildegardes no Bingenas liturģisko lugu var lasīt gan latīnu, gan latviešu valodā. Izdevis apgāds "Neputns".

Visu laiku ražīgākā ekslibru autore – tā var teikt par grafiķi un ekslibru autori Dzidru Ezergaili. Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) krājumā glabājas tūkstošiem viņas ekslibru. Izstāde „Dzidra Ezergaile. Kosmoss un ekslibri”, kas skatāma LNB 4.stāva ātrijā, sniedz nelielu ieskatu mākslinieces radītajos ekslibros, atspoguļojot kosmosa tēmu. Speciāli izstādei laikmetīgā māksliniece Zane Zelmene radījusi audiovizuālu darbu, izceļot Dzidras Ezergailes  grafikas darbu motīvus un to kinētiskās īpašības. Izstāde „Dzidra Ezergaile. Kosmoss un ekslibri” Latvijas Nacionālās bibliotēkas 4. stāva ātrijā būs skatāma līdz 2026. gada 18. aprīlim.

Intelektuālis un vara. Kultūras rondo filozofi Andrejs Balodis un Ainārs Kamoliņš iepazīstina ar pētījumu rezultātiem un pārdomām par padomju mantojumu Latvijas filozofiskās domas telpā, literatūras un padomju filozofijas attiecībām. Raidījuma viesus interesējis, kā Latvijas pirmās brīvvalsts filozofi, arī citu zinātņu pārstāvji, atjēdzoties padomju ideoloģijas apstākļos, ir mēģinājuši sadzīvot ar jauno varu un turpināt savu darbu.  -- 7. novembrī Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Gara mājā (Miera iela 58a) norisināsies sekcija “Filozofija Latvijā (1944–1991): konversijas un pārrāvumi”, kurā pētnieki dalīsies ar pētījumu rezultātiem un pārdomām par padomju mantojumu Latvijas filozofiskās domas telpā, literatūras un padomju filozofijas attiecībām,  intelektuāļu likteņiem un lomu totalitāru režīmu ietvaros. Sekcijas ietvaros referenti aplūkos arī jaunākās tendences un metodoloģiskos izaicinājumus padomju pieredzes izpētē. Andrejs Balodis skaidros kvalitatīvu empīrisku datu izmantojumu darbā ar intelektuālās vēstures tematiku un raksturos biogrāfiski naratīvi interpretatīvās metodes lietojumu. Velga Vēvere ir analizējusi filozofiskajiem jautājumiem veltītās publikācijas Latvijā laikā posmā no 1944. gada līdz 1953. gadam un referātā aplūkos publikāciju tematiskās ievirzes. Sandra Leikarte prezentēs referātu par komponista Jāņa Ivanova (1906–1983) likteni padomju periodā un viņa Piekto simfoniju. Andris Gauja pievērsīsies iespējām atspoguļot filozofiskās domas attīstību filmās. Anna Freiberga aplūkojas staļinisma laika literatūras iezīmes Annas Sakses (1905–1981) romānā “Pret kalnu”. Andris Hiršs prezentēs referātu par kritikas un paškritikas praksēm pēckara Staļina laikā Latvijā, pievēršoties Paula Dāles (1889–1968) un Mildas Palevičas (1889–1972) paškritikas referātiem. Ainārs Kamoliņš aplūkos latviešu būvinženiera Artura Tramdaha (1884–1974) filozofiskos uzskatus par tehnikas jautājumiem starpakaru periodā, kā arī pret viņu izvērsto padomju režīma kampaņu un Tramdaha sniegto “grēksūdzi”. Paula Elmere padomju periodu apskatīs kā “sarežģīto pagātni” un tā analīzei piedāvā izmantot Aleidas Asmanes (dz. 1947) memoriālās kultūras nojēgumu. Konferenču sēriju plkst. 19.00 Stūra mājā (Brīvības iela 61) noslēgs pasākums “Padomju filozofu paškritikas: performatīva diskusija”. Paškritika padomju ideoloģijas ietvaros bija plaši praktizēta subjekta konstruēšanas tehnika, kuras nolūks bija audzināt pilsoņus un atmaskot ienaidniekus. Filozofi, kuri palika Latvijā pēc 1944. gada, bija spiesti publiski nožēlot savus agrākos uzskatus. Pasākumā performatīvi tiks izspēlēti Paula Dāles un Mildas Palevičas paškritikas referāti, kā arī norisināsies diskusija par intelektuāļu lomu totalitāras varas apstākļos. Lomās: Daiga Kažociņa (Palēviča) un Kārlis Reijers (Dāle). Diskusiju vada: Andris Hiršs, Andrejs Balodis un Ainārs Kamoliņš. Sekcija notiek starptautisko konferenču sērijas "Kultūras krustpunkti XIX" ietvaros.

Arnolda Šēnberga romantiskā oratorija “Gurres dziesmas” šonedēļ skanēs Liepājas koncertzāles “Lielais dzintars” desmitgades svinību kulminācijā. Par “Lielā dzintara” desmit gadiem, oratorijas saturu un tās īpašo vērienu Kultūras rondo iztaujājam koncertzāles “Lielais dzintars” māksliniecisko vadītāju Orestu Silabriedi. 7. un 8. novembrī plkst. 19.00 Liepājas koncertzāle “Lielais dzintars” aicina klausītājus pievienoties desmitgades svinību kulminācijai, kurā tiks īstenots sen lolots sapnis – Arnolda Šēnberga romantiskā oratorija “Gurres dziesmas”. Koncerts ir daļa no Eiropas kultūras galvaspilsētas “Liepāja 2027” programmas, kas uz vienas skatuves apvienos vairāk nekā 250 profesionālu mūziķu – piecus solistus, lielu jaukto kori, trīs vīru korus un grandiozu orķestri. Šis ir pasaulē reti atskaņots opuss, kas Latvijā līdz šim skanējis tikai divas reizes tā kolosālā mēroga dēļ. Skaņdarbs balstīts viduslaiku leģendā par karaļa Valdemāra un viņa mīļotās Toves skaisto mīlestību, kurai pienāk traģiskas beigas. Karaliene Helviga, greizsirdības apmāta, pasūta Toves nāvi. Valdemārs izmisuma lēkmē nolād Dievu, izraisot pārdabisku izrēķināšanos, jo pats tiek nolādēts klejot kopā ar spoku armiju. Rītausmai austot, visu vainago elpu aizraujošs un atpestījošs kora un simfoniskā orķestra saullēkts, skaistākais kāds vien iespējams. Atskaņojumu vadīs Modests Pitrens (Modestas Pitrenas). Viņa vadībā apvienosies Valsts akadēmiskais koris “Latvija”, Rīgas Projektu koris, Igaunijas Nacionālais vīru koris, Liepājas Simfoniskais orķestris un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris. Mīlasstāsta emocionāli spēcīgo vēstījuma solisti būs Magdalēna Anna Hofmane (Magdalena Anna Hofmann), amerikāņu operdziedātājs Korbijs Velčs (Corby Welch). Viņiem pievienosies viens no vadošajiem Latvijas Nacionālās operas solistiem Mihails Čuļpajevs, Frankfurtes operas soliste Zanda Švēde un Vācijā un Latvijā ievērojamus panākumus guvušais basbaritons Olivers Cvargs (Oliver Zwarg).  

„Ļoti kvalitatīva glezniecība”, „stipra  konkurence”, - atzīst žūrijas pārstāvji un jaunie mākslinieki, kuri piedalās starptautiskā jauno gleznotāju konkursā. Latvijas Mākslas akadēmijas aulā pašlaik skatāma starptautiskā jauno gleznotāju konkursa „The Young Painter Prize 2025” finālistu izstāde. Balvas laureātu uzzināsim 14. novembrī, ko izraudzīsies starptautiska žūrija. Konkurss notiek jau 17. reizi, taču pirmo reizi finālistu darbu izstāde sarīkota ārpus Lietuvas un Viļņas. Izstādes darba laiks no pirmdienas līdz piektdienai, un ieeja ir bez maksas.

Režisora Dāvja Sīmaņa jaunākā filma „Frankenšteins 2.0” savu pasaules pirmizrādi jau piedzīvojusi Jihlavas starptautiskajā dokumentālo filmu festivālā Čehijā. Latvijā filma pie skatītājiem nonāks nākamā gada sākumā. Par festivālā pieredzēto un „Frankenšteins 2.0” Kultūras rondo studijā izvaicāsim režisoru Dāvi Sīmani. Bet īsi pirms sarunas raidījumā Dāvis Sīmanis Kultūras akadēmijā atklāja ikgadējo starptautisko konferenču sēriju "Kultūras krustpunkti XIX". Un savā atklāšanas viņš bija ļoti tiešs un, varētu pat teikt, nesaudzīgs, runājot par kultūru un izglītību.  "Mums ir unikāla iespēja pieredzēt, kā cilvēki, kam esam deleģējuši varu, ir cilvēki bez kultūras, domāšanas, idejām, ar aukstu, trulu politisku aprēķinu, izrīkoties ar valsti, kā viņiem ienāk prātā. Šī situācija ir baisa," atklājot konferenci norādīja Dāvis Sīmanis. Turpinot domu, raidījumā viņš vērtē: "Domāju, ka mēs dzīvojam ļoti kritiskā brīdī un arī ļoti skumjā brīdī, kas, es ceru, pārtaps uz nākotni vērstā." Viņš norāda, ka konferencē vairāki pētnieki dažādos aspektos runās par to, kādā veidā kultūra var sasniegt sabiedrību, un kultūras satura pieejamība ir svarīga ikvienam. "Mēs redzam to, ka šobrīd sabiedrības intereses pārstāv vienkāršu saprātu ignorējoša politiska grupa, kura principā uzskata, ka tai ir dots mandāts izrīkoties ar mūsu nākotni, kā viņiem ienāk prātā," atzīst Dāvis Sīmanis.  "Šajā brīdī ir ļoti svarīgi, lai mēs būtu pietiekami gudri, pietiekami izglītoti, pietiekami bagāti savā kultūras spēkā, lai pateiktu, ka mēs tā negribam. Ka viņi nerunā mūsu valodā, viņi neizsaka mūsu domas. Lai arī kā viņi cenšas pierādīt ar dažāda veida dīvainiem faktiem un dažāda veida argumentiem, tas viss ir smieklīgi. Mums ir jādomā par mūsu bērnu, mūsu jauniešu nākotne un kādā valstī viņi dzīvos.  Manuprāt, jaunieši ļoti stingri ir pateikuši, kurā virzienā viņi vēlas virzīties. Viņi ir pateikuši nē visai šai principā gerontokrātu, veco cilvēku, kas izmisīgi savā ziņā arī kontekstā ar filmu, ko esmu veidojis, turas pie savas eksistences pēdējā perioda. Principā ir gatavi, kā saka, sačakarēt visu, kas paliek aiz viņiem, jo vienkārši zina, ka viņi tur vairs nedzīvos. Šī ir baisa attieksme. Es domāju, ka mums kopā tas izdosies, un es ceru, ka ceturtdien protestos šeit pat blakus sapulcēsies tik daudz cilvēku, ka to nevarēs vienkārši norakstīt uz kaut kādu nelielu neveiksmi, kaut kādu dīvainu cilvēku grupiņu, kas pēkšņi kaut ko mēģina iebilst Saeimas visvarenība." -- Filmas „Frankenšteins 2.0” idejas pirmsākumi meklējami Covid-19 pandēmijas laikā – periodā, kad pieauga vientulības sajūta, bailes un apziņa par cilvēka mirstīgumu. Filmas autori – režisors Dāvis Sīmanis, scenārija līdzautors Uldis Tīrons, operators Andrejs Rudzāts – devās eksistenciālā un reizē ironiskā izpētes ceļojumā, lai noskaidrotu, vai zinātne un jaunās tehnoloģijas patiešām spēj pagarināt cilvēka dzīvi vai pat pārvarēt nāvi. No sākotnēji šķietami nopietna pētījuma filmas uzņemšana pāraug absurdā, aizraujošā odisejā pa ASV, Krieviju un Eiropu, filmas veidotājiem sastopot zinātniekus, tehnoloģiju pionierus un pašpasludinātus nemirstības praviešus. Pievēršoties mūsdienu sabiedrības apsēstībai ar nemirstību, filma vienlaikus neatļaujas izdarīt pārsteidzīgus secinājumus par nākotni bez novecošanas un nāves. Filmas „Frankenšteins 2.0” producents ir Guntis Trekteris, tā veidota kā Latvijas un Čehijas kopražojums, ko atbalstījis  Nacionālais Kino centrs un Čehijas Filmu fonds. Filma tiks izrādīta Latvijas kinoteātros 2026. gada sākumā.

Raidījumā Kultūras rondo saruna par kultūras un mākslīgā intelekta krustpunktiem, kam šonedēļ veltīta konference konference „Mākslīgais intelekts kā kultūras satura daudzveidības avots un apdraudējums. Mākslinieka, auditorijas un politikas perspektīva” Kultūras akadēmijā. Tiekamies ar Norvēģijas Zinātnes un tehnoloģiju universitātes pētnieci Zani Šimi un sazināmies ar Elīnu Vikmani, kura pašlaik strādā pasaules lielākajā muzeju un pētniecības kompleksā – Smitsona institūtā. Sarunas ievadā skan „kordziesma”, kas ir viens no miljoniem „šļurmākslas” mākslīgās daudzveidības piemēreim, ko dažās sekundēs var radīt ar pašlaik internetā pieejamajiem mākslīgā intelekta rīkiem. Un „šļurmāksla”, kā mēs latviski nolēmām tulkot anglisko terminu „slop art” jeb „slort”, ir arī viena no tēmām, kas pašlaik ir Norvēģijas Zinātnes un tehnoloģiju universitātes pētnieces Zanes Šimes uzmanības centrā. "Mākslīgais intelekts, piemēram, chatgpt un daudzi lielo valodu modeļi, kas tiek lietoti dažādas informācijas radīšanai,  ir pierādījuši savas aplamības. Ļaudis, kas maldīgi uzticas informācijai, ko sniedz šie pakalpojumi, var nonākt lielākās aplamībās. Par to runā ne tikai akadēmiski eksperti," sarunā norāda Zane Šime.  Viņa arī min, ka aizvadītās UNESCO digitālās un informatīvās nedēļas vadmotīvs bija - mākslīgais intelekts var pieļaut kļūdas, kur ar piemēram skaidrots, kā šādas aplamības notiek. "Viena no lielākajām problēmām ir ar informācijas drošticamību, kad cilvēks palūdz, piemēram, chat GPT pateikt, kāda ir Latvijas valsts iekārta? Angļu valodā iedos konkrētus formulējumus kā atbildi. Ja uzdevumā nav norādīts piemērs atsaucēm, informācija nav izsekojama. Tas atšķir mākslīgā intelekta sniegto informāciju no tās, ko tradicionāli esam meklējuši dažādos avotos," norāda Zane Šime. "Pirmais, cilvēks pārbauda, cik drošticams vai aplams ir konkrētais resurss, pirms vēl skatās tekstu. Es uzticos šai ziņu platformai vai nē?"  Savukārt Elīna Vikmane min, kad Eiropa muzeju vidē ir jauna tendence - antropomorfie mākslīgā intelekta čatboti, kuri ir nevis tikai teksta lodziņi, bet tie ir tēli ar līdzību cilvēkiem un ļoti bieži balstīti uz vēsturiskām personām, īstām, reālām, dzīvojošām personām, kas tagad tiek pārradītas.  "Līdz ar to veidojas jaunas ētiskās dilemmas. Ir interesanti lūkoties, kā šīs pilnīgi jaunās inovācijas, ko muzeji ievieš tāpēc, lai veiksmīgāk komunicētu ar sabiedrību, nonāk pretrunā ar ētikas kodeksu, kurā tiem pēc iespējas precīzi, faktos balstīti, ir jāinterpretē mantojums," norāda Elīna Vikmane. "Mākslīgā intelekta čatbots paredz, ka muzeja darbinieks nevar kontrolēt, ko šis čatbots saka. Tādēļ, ka tas ir reāla vēsturiska persona, mēs faktiski nezinām, vai šī vēsturiskā persona tā domātu vai tā teiktu. Tad dilemma ir par to, vai muzejiem būtu vispār jāiet šajā virzienā, pēc iespējas akurātāk un arī vizuāli līdzīgāk šīs personas atainojot? Vai mums ir drīzāk ļoti pastiprināti jāpievēršas sabiedrības izglītošanai, skaidrojot, kas ir ticams un kas nav ticams. Un, jo līdzīgāki šie čatboti kļūst cilvēkiem, jo plašāk un izvērstāk viņi varēs runāt, jo cilvēki vairāk ticēs, ka tiešām tā ir bijis, tiešām tā viņi ir izskatījušies un tiešām bija, tā varētu būt domājuši un teikuši." "Te es saskatu zināmus riskus. Nupat Berlīnē redzēju vienas mākslinieces čatbotu, kas ir "sabarots" ar viņas dienasgrāmatām, un viņa faktiski ir programmēta tā, lai stāstītu tikai par saviem darbiem. Un vienlaikus es viņai uzdevu jautājumu par viena muzeja esamību, kas viņas dzīves laikā nebija, un viņa man atbildēja. Viņa nevarēja to zināt, jo viņas dzīves laikā šis muzejs nebija," turpina Elīna Vikmane. "Līdz ar to tās programmēšanas robežas tomēr mēs nevaram kontrolēt.  Otra iespēja, ko muzeji īsteno, viņi šobrīd no dzīviem cilvēkiem, kas tam ir piekrituši, vāc liecības. Piemēram, Ilinoisas holokausta muzejā holokausta liecinieki un izdzīvojušie zina, ka viņi pēc nāves kļūst par hologrammām. Viņi atbild uz neskaitāmiem jautājumiem, tūkstošiem jautājumu. Viņi tiek filmēti no visiem rakursiem, lai noķertu visas mīmikas nianses, kustības, žestus, lai pēc iespējas precīzāk atspoguļotu šo cilvēku. Un viņi apzinās, ka viņi kļūst par hologrammām. Šobrīd mēs varam sākt diskutēt, ka medicīniski mēs varbūt varam nodot savu ķermeni pētniecībai, bet savu balsi, savas idejas, savas atmiņas varbūt mēs varam nodot atmiņas institūcijai. Tas ir pilnīgi kaut kas jauns un nebijis. Šobrīd tās ētiskās robežas vai tas veids, kā mēs domājam, vienkārši mainās. Un es nesaku, ka tas ir labi vai slikti. Bet mākslīgais intelekts radīs pilnīgi jaunu lauku, kurā mēs tikai tagad mācamies saprast, kas mums šķiet ētiski pieņemami un kas nē. Tas attiecas arī uz muzejiem. Šķiet, ka liela atbildība ir pašam muzejam nodrošināt, ka apmeklētājs spēj atšķirt māksliniecisku izpausmi no fakta. Bet muzejs nevar viens pats uzņemties atbildību. Muzejs var izdarīt visu, lai paskaidrotu, ka šī ir mākslinieciska izpausme vai tas ir mākslīgā intelekta radīts atbilžu apkopojums. Apmeklētājiem arī būs jāuzņemas aizvien vairāk atbildība izvērtēt, kam tad mēs ticam, kam nē." -- No 4. līdz 7. novembrim Latvijas Kultūras akadēmijā (LKA) norisināsies starptautiska konferenču sērija "Kultūras krustpunkti XIX", kas tradicionāli pulcēs pētniekus, studentus, politikas veidotājus, kultūras profesionāļus un radošo industriju pārstāvjus, lai diskutētu par aktuālākajiem kultūras un mākslas procesiem. Četru dienu konferenču sērija atklās plašu tematisko un formātu daudzveidību – no kultūras lomas sabiedrības attīstībā un jauniešu pilsoniskās līdzdalības līdz mākslīgā intelekta ietekmei uz kultūras saturu un jaunākajiem pētījumiem kultūras un radošo industriju jomā. 6. novembrī LKA Nacionālās filmu skolas paviljonā (Miera iela 58a) pulksten 10.00–16.30  sadarbībā ar UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju norisināsies starptautiskā konference "Mākslīgais intelekts kā kultūras satura daudzveidības avots un apdraudējums. Mākslinieka, auditorijas un politikas perspektīva" (Artificial Intelligence as a Source and Threat to the Diversity of Cultural Content: Perspectives of Artists, Audiences, and Policymakers).   Konferencē Latvijas un ārvalstu pētnieki sniegs daudzpusīgu ieskatu par mākslīgā intelekta ietekmi uz kultūras procesiem un māksliniecisko jaunradi – no tehnoloģiskajām un ētiskajām dimensijām līdz politikas plānošanai un kultūras mantojuma pieejamībai digitālajā vidē. Konferencē tiks aplūkotas arī radošās industrijas iespējas un izaicinājumi, ko rada ģeneratīvā mākslīgā intelekta izmantošana, savukārt konferences noslēgumā pētnieki pievērsīsies digitālās atmiņas un kultūras mantojuma resursu pieejamībai. Darba valoda – angļu. 

Latvijas Radio simtgades rītā Kultūras rondo aicina uz lomu spēli tiešajā ēterā - viens aktieris, viens dzejnieks un divi tulkotāji, kā arī Kultūras rondo žurnālisti. Svētku noskaņu studijā radīs dzīvā mūzika. Esam bagāti un par to arī sarunas! Raidījuma ieskaņā to vada Gundars Āboliņš un Guntars Godiņš. Abi ir cieši saistīti ar Latvijas Radio, Gundars Āboliņš jau kopš 1964. gada, kad viņam bija pirmā loma Radioteātra iestudējumā. Guntars Godiņš ar Latvijas Radio bijis saistīts divas reizes - pagājušā gadsimta 80. gados un pirms dažiem gadiem, kad veidojis raidījumus Latvijas Radio. Latvijas Radiofons pirms simts gadiem savu skanējumu sāka ar Pučīni operas “Madama Butterfly” translāciju, kas nedaudz arī ieskanas fonā. Izvēle bija pilnīgi nejauša, jo iecerētajā dienā tieši šī izrāde bija Nacionālajā operā. Gluži kā šovakar, kad arī Latvijas Nacionālajā operā izrādīs “Madama Butterfly”, ko arī varēs klausīties Latvijas Radio 3 „Klasika”  tiešraidē. Bet Kultūras rondo studijā muzicē Erna Daugaviete (čells) un Reinis Jaunais (ģitāra). Viņu atskaņojumā klausāmies „Viesuļvētru” un „Brīzīti”. Īpašā svētku raidījuma vadītājiem pievienojas Kultūras rondo komanda - Ingvilda Strautmane, Laima Slava, Māra Rozenberga un Anda Buševica. Kopīgi stāsti un atmiņas par radio darbā pieredzēto. Arī par to, kas garšo Latvijas Radio žurnālistiem. Runājot par radio nākotni, nevar nepieminēt arī mākslīgo intelektu un to, kā tas maina un varētu mainīt arī Latvijas Radio nākotni. Sazināmies ar jauno mediju mākslinieku Jurģi Peteru, kurš Somijā, Tamperes universitātē doktorantūrā pēta, kā, izmantot mākslīgā intelekta rīkus, lai radītu jauna veida interaktīvas pieredzes, kur cilvēki ietekmē sistēmu, gan sistēma ietekmē cilvēkus. Pēta mijiedarbes rezultātu vairāk mākslas fokusā.

Mūsdienu intelektuāļa traģēdija – tā par tikko Jaunajā Rīgas teātrī iestudēto somu dramaturga Juhas Jokelas lugu „Docentes” saka aktrise Guna Zariņa. Viņa šajā izrādē atveido profesori, kuras iestāšanās par sava pētījuma rezultātiem pret pašas gribu ierauj viņu varas spēlēs un publiska naida atvarā. Universitātes vide gan ir tikai dramaturga izvēlēts ietvars, jo lugā ierakstītās situācijas atpazīs daudzi hierarhiskās struktūrās strādājošie. Izrāde tapusi Lindas Zaharovas režijā, un radošā komanda mēģinājumu gaitā ar pārsteigumu vērojusi, kā lugas notikumi arvien precīzāk izspēlējas arī Latvijas sabiedrībā. Izrāde „Docentes” sākas kā publiska lekcija: Gunas Zariņas atveidotā sociālpsiholoģijas profesore Johanna Virtanena iepazīstina ar savu pētījumu par darba vides klimatu universitātē. Tas atklāj vadībai netīkamu ainu: pasniedzēji jūtas pārlieku kontrolēti, viņu ikdienu pārpludina atskaites, viņi nejūt vadības ieinteresētību savā darbā. Izklausās pazīstami? Dramaturgs Juha Jokela šajā pirms pieciem gadiem rakstītajā lugā runā par Somiju, tomēr ātri kļūst skaidrs, ka stāsts nav tikai par Somiju un tikai par akadēmisko vidi, bet par universāli sāpīgu tēmu loku – no birokrātijas, neuzticēšanās un atsvešinātas priekšniecības līdz populisma barotnēm sociālajos tīklos un zinātnes diskreditēšanai. Guna Zariņa: „Es to izlasīju kā mūsdienu intelektuāļa traģēdiju pilnā šī vārda nozīmē. Lai arī [lugā] runa ir par akadēmisko vidi, šo tēmu matrica ir tik viegli pārliekama uz jebkuru citu institūciju vai profesiju. Man tās tēmas vienkārši likās nenormāli būtiskas, arī teātra laukā strādājot.” Luga „Docentes” līdz skatuvei nonākusi tieši Gunas Zariņas uzstājības dēļ. Savulaik viņai to atsūtījis teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis. 

Liepāja kopā ar Kuldīgu un Dienvidkurzemi gatavojas Eiropas Kultūras galvaspilsētas norisēm 2027. gadā. Kultūra var mainīt būtiskus procesus sabiedrībā, uzskata "Liepāja 2027" rīkotāji. Par Liepājas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas radošajiem izaicinājumiem un iespējām Kultūras rondo studijā pārrunājam ar nodibinājuma "Liepāja 2027" valdes priekšsēdētāju Intu Šoriņu un māksliniecisko vadītāju Baibu Bartkeviču.

Pašiem romiem interesanti fotogrāfijās saskatīt savas saknes, romu vēsture ir bagātāka nekā mēs domājam – tādas atziņas izskan fotoalbuma atklāšanā par Baltijas romiem. Klajā nācis Lietuvas, Latvijas un Igaunijas romu vēsturei veltīts fotoalbums „(Ne)redzamās vēstures. Baltijas romi arhīvu fotogrāfijās”. Krāšņā izdevumā  apkopotas 100 fotogrāfijas no Baltijas valstu arhīviem un muzejiem, iekļauti arī pētnieku raksti par romu mantojumu. Apkopotais laika periods ir līdz Otrajam pasaules karam.

Zemapziņas iekustināšana Vidvuda Zviedra personālizstādē “Reiz bija zila zāle un zaļas debesis” Mākslas stacijā "Dubulti". Ar vērienīgu jaundarbu klāstu sevi piesaka mākslinieks Vidvuds Zviedris. Mākslas stacijā “Dubulti” līdz 2026. gada februārim aplūkojama viņa personālizstāde “Reiz bija zila zāle un zaļas debesis”. “Kas notiek ar mūsu psihi, ņemot vērā, ka vardarbība ir tik redzama, bet mūsu ietekme ir tik niecīga,” jautā Vidvuds Zviedris, kurš no 1995. gada dzīvojis un strādājis Amerikā, bet 2020. gadā atgriezies dzimtenē un tagad sarīkojis savu lielāko personālizstādi.

Oktobra kultūras notikumus pārskatām kopā ar kultūras žurnālistiem: "Delfi" kultūras nodaļas redaktori Noru Riekstu-Ķenģi, "TVnet" kultūras redaktoru Tomu Treibergu, Latvijas TV raidījuma "Kultūrdeva" vadītāju Henrietu Verhoustinsku, kura ir arī aizvadītās sezonas "Spēlmaņu nakts" žurijas priekšsēdētāja, un laikraksta "Diena" redaktoru Ati Rozentālu, kurš ir jaunās sezonas "Spēlmaņu nakts" žūrijas priekšsēdētājs. Oktobra kultūrslānis ir bijis tik biezs, ka bija jāizvēlas, ka dot priekšroku, lai arī apmeklēt gribētos visus pasākumus, kas notika vienlaicīgi. Mūsu oktobri, protams, ierāmē Latvijas Radio simtgade 1. novembrī. Aizvadīts kino festivāls "Riga IFF", kuru atklāja ar brāļu Ābeļu filmu "Dieva suns". Tajā bija arī Kristas Burānes filmas "Visi putni skaisti dzied" pasaules pirmizrāde un Jāņa Ābeļa "Testaments". Festivālā bija ļoti daudz vērtīgu filmu. Un pilnas skatītāju zāles. Šonedēļ Kristīne Opolais dziedās titullomu operas "Madama Buterfly” iestudējumā. Tas gan būs jau 1. novembrī. Bet Katrīna Paula Felsberga un Edgars Ošlejs uzvarēja Straptautiskajā Jāzepa Vītola vokālistu konkursā.  Teātros bijušas vērienīgas pirmizrādes – Raiņa ‘'Indulis un Ārija" Nacionālajā teātrī vēl septembra beigās un "Kritiens augšup" Jaunajā Rīgas teātrī. Arī vairāk saistoši iestudējumu nevalstiskajos teātris. Pasniegta gleznotājas Vijas Celmiņas stipendija jaunajai māksliniecei Ievai Putniņai. Mākslas centrā "Zuzeum" atklāta izstāde "Visa pasaule kā Bauhaus", papildinot Vācijas ekspozīciju ar divām pavadošām ekspozīcijām par Bauhaus sievietēm, kas cieši saistītas ar Rīgu. Līdz 15. novembrim pagarināta Maijas Tabakas izstāde "Ola Foundition". Bet aktuāls ir arī jautājums, kas saistās ne tikai ar mākslu, bet politiku. Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis ir paziņojis par iesaisītšanos jaunā politiskā kustībā "Bez partijām".

Dežūras slimnīcā viņi pielāgo mēģinājumu grafikam, bet koncertceļojumos viņu aptieciņas ir tik profesionālas, ka vajadzības gadījumā var palīdzēt arī citu kolektīvu dalībniekiem. Tas ir deju kolektīvs „Ačkups”, kura piederība Rīgas Stradiņa universitātei izskaidro lielo mediķu īpatsvaru dejotāju rindās. Un šo kolektīva superspēju par savu ikgadējo koncertu vizītkarti vēlas padarīt pirms trim gadiem dibinātais „Ačkupa” vidējās paaudzes – jeb nu jau profesionālo ārstu – sastāvs. Tāpēc 1. novembrī pirms koncerta aicina klausītājus apmeklēt „veselības stacijas” pie profesionāliem dejojošajiem ārstiem un saņemt konsultācijas, uz kurām citkārt jāgaida garās rindās. Sarunā piedalās „Ačkupa” dejotāji - ārsts nefrologs Kārlis Rācenis un uztura speciāliste Lāsma Brenča un kolektīva vadītājs Kaspars Brauns. Jurjānu Andreja Simfoniskās svītas „Latvju dejas” ceturto daļu, kas skan sizeta ievadā, nakts vidū pazīst katrs „Ačkupa” dejotājs. Jo Jurjānu Andrejs šai daļai deva senas latviešu dejas vārdu „Ačikops”, un tieši no tās 1951. gadā savu nosaukumu aizguva jaundibinātais toreiz Latvijas Medicīnas akadēmijas deju ansamblis „Ačkups”. „Ačikopa” melodija ir pazīstama joprojām – šovasar Dziesmu svētkos to spēlēja skolēnu apvienotais simfoniskais orķestris, bet deju Ulda Žagatas horeogrāfijā zina katrs „ačkupietis”, jo tā ir kolektīva vizītkarte, ar ko dejotāji iesāks arī savu 1.novembra koncertu.  Koncertam dotais latīniskais nosaukums apzināti flirtē ar medicīnisko leksiku, kas ir daudzu „Ačkupa” dejotāju ikdienas sabiedrotā. „Dum spiro, salto” burtiskā tulkojumā nozīmē „Kamēr elpoju, dejoju”. Bet koncerta nosaukumā tas apzināti apvērsts otrādi. „Ačkupa” koncerts 1.novembrī Rīgas Stradiņa universitātes aulā, bet pa dienu turpat, RSU foajē – dejojošo mediķu piedāvātās „veselības stacijas” ikvienam, kurš vēlas pārbaudīt savu veselību un – kas zina – varbūt arī sākt dejot.

Forums "Womex" – etniskā mūzika un tīklošanās iespējas ar pasauli. Par Latvijas pieredzi, piedaloties forumā un sadarbojoties ne tikai ar Baltijas valstīm, bet arī ar kaimiņiem Ziemeļos, pārrunājam Kultūras rondo.  Par gatavošanos un līdzdalību šī gada forumā "Womex", kas šogad norisinājās Somijā, Tamperē, stāsta etnomuzikoloģe Lauma Bērza, kura veidoja latviešu etniskās mūzikas izlasi, kas bija Latvijas vizītkarte forumā, etnomūzikas grupas „Oga” mūziķe Igeta Ozoliņa, etnomūziķe un dziedātāja Liene Skrebinska, kura studē Tallinas Mūzikas un teātra akadēmijā, un mūziķe Elī Ellere, kura forumā reprezentēja tradicionālās dziedāšanas grupu "Saucējas", kā arī dažādus citu etnomūzikas projektus.

Cēsu Izstāžu namam šogad aprit 40 gadi. Bijušais Cēsu pilsmuižas zirgu stallis-ratnīca ar jaunu saturu un nosaukumu Cēsu Izstāžu nams tika atklāts 1985. gada 20. februārī. Un turpmākos gadus šī vieta kļuva par kultūras un sabiedriskās dzīves centru. Gadam izskanot, Cēsīs atklāta izstāde „Cēsu Izstāžu namam 40”, kas vienlaikus veltīta Izstāžu nama interjera autoram Raimondam Pinnim. Ekspozīcijā ieskats gan Izstāžu nama tapšanā, gan Raimonda Piņņa radošajā daudzpusībā.

Joahims Meierhofs ir ne tikai viens no labākajiem vācu mūsdienu teātra aktieriem, bet pēdējo gadu laikā iemantojis arī ļoti veiksmīga rakstnieka reputāciju. Tagad Meierhofa darbs ir iestudēts Jaunajā Rīgas teātrī. Kultūras rondo tiekamies ar iestudējuma „Kritiens augšup” tulkotāju Gundaru Āboliņu, kurš pats arī piedalās izrādē un Gerdu Lapošku. Ceļš pie mammas un aktiera profesijas neredzamā puse. Izrāde tapusi pēc Joahima Meierhofa jaunākā romāna "Var jau krist arī augšup". „Manuprāt, nav daudz mana vecuma cilvēku, kuri no visas sirds gribētu divus mēnešus pavadīt kopā ar savu māti,” savā jaunākajā grāmatā raksta viens no vācu aktiermākslas un nu jau arī literatūras dižākajiem spīdekļiem Joahims Meierhofs. Autors turpat piebilst: „Tieši tad, kad pavadām kopā laiku, kas pārsniedz kārtējos īsos apciemojumus, var kaut kas notikt.” Un tas, kas notiek ir vesels romāns par ceļu pie mātes daudz un dažādos līmeņos, kā arī par aktiera profesijas daudzpusīgo un lielākajai daļai neredzamo pusi. Romāns ir iztulkots, pārkausēts triju cēlienu izrādē Jaunajā Rīgas teātrī.   "Mēs stāstam par māti, un katram, kas sēž zālē, taču ir māte un raisās asociācijas, un ir piedzīvotas līdzīgas situācijas, un ir arī vēl trakākas lietas. Ir neizmērojamas iespējas. Galvenais, lai skatītājs un klausītājs, ieklausās, atveras tai informācijai, ko mēs no skatuves raidām. Izrāde jau faktiski notiek viņu galvās, viņu iztēlē, jo uz skatuves ir tikai aizvērts priekškars, divi krēsli un un ekrāns, kurā ir Mārtiņa Grauda fotoportretu galerija," par izrādi atklāj Gundars Āboliņš. "Meierhofam ir ļoti smalka un atturīga, un tāpēc varbūt arī dziļāka humora izjūta. Un viņš kā stāstnieks neskrien nekad stāstam pa priekšu. Viņš atvēl ļoti daudz telpas un laika savu skatītāju un klausītāju iztēlei un fantāzijai. Caur šo atskārsmi un sapratni skatītājam un klausītājam reizēm pat lielāks prieks, nekā, ja viņam ir jāseko tam tempam. Man vienmēr bijis jātur sevi, lai es neaizskrienu lokomotīvei pa priekšu tādā nozīmē," sarunā atzīst Gundars Āboliņš. "Viņš jau vairāk nekā 30 gadus ir viens no vadošajiem vācu aktieriem, tieši teātra aktieriem. Filmēšanas pieredze viņam nav tik liela, un par to, starp citu, ir viena nodaļa arī, ļoti interesanta nodaļa arī grāmatā," ar Joahimu Meierhofu iepazīstina Gundars Āboliņš. "Viena pieredze viņam bija iepriekšējā grāmatā - "Ak, šī plaisa, sasodītā plaisa", kā viņš filmējās pie vecāsmātes gultas. Pēc daudziem gadiem viņam ir otra iespēja, un par ir jaunajā grāmatā. Es neatklāšu kārtis, lai nezaudētu intrigu." "Viņš ir zināms kā aktieris, spēlējis vadošās lomas. Sācis, protams, kā pilnīgs, kā mēs sakām, lūzeris, neveiksminieks, nepieprasīts, ļoti ar sevi cīnījies, visiem kompleksiem un tā tālāk, un tagad viņš ir viens no intelektuālākajiem un zināmākajiem vācu teātra aktieriem. Uz viņa vārdu jau Vācijā iet uz izrādi, ja tu spēlē Meierhofs, tad iet," turpina Gundars Āboliņš. "Viņš ir bijis arī režisors, iestudējis ļoti interesantas izrādes, kas ir rokraksta ziņā diezgan radniecīgas un līdzīgas tam, kā strādā Alvis Hermanis." Kopumā Joahima Meierhofa autobiogrāfiskajā ciklā ir sešas grāmatas. Divas ir pirms latviski tulkotās "Ak, šī plaisa, sasodītā plaisa!", tad vēl divas un "Var jau krist arī augšup", kas uz JRT skatuves iestudēta kā "Kritiens augšup", kas arī drīzumā iznāks grāmatā.  "Viņš raksta ātrāk nekā es spēju iztulkot," bilst Gundars Āboliņš. Izrādē "Kritiens augšup" piedalās Gundars Āboliņš, Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš, Andris Keišs, Jānis Skutelis, Ritvars Logins, Gerds Lapoška, Kristīne Krūze.

Animācijas filmu režisore un māksliniece no Ņujorkas Signe Baumane strādā pie savas triloģijas noslēdzošā darba „Karmiskais mezgls”. Viņa ir iegriezusies Rīgā un arī Kultūras rondo studijā un stāsta gan par topošo filmu. Runājam arī par ņujorkiešu noskaņojumu šī brīža politiskajā situācijā, kā arī par to, kādas izredzes iegūt vēl kādu "Oskaru" ir Latvijas animācijai nākotnē.

Jūrmalas muzejā šovakar, 24.oktobrī, durvis vērs plaša izstāde „Mans ceļš. No Rozentāla studijas līdz profesijai”, kurā negaidītā veidā satikušies četri Latvijas 20.gadsimta pirmās puses mākslas un literatūras dižgari – Jānis Jaunsudrabiņš, Oto Skulme, Indriķis Zeberiņš, Alberts Kronenbergs – un viņu mākslas skolotājs Janis Rozentāls. Muzejs iepazīstina ar šodien maz zināmo faktu, ka visi četri mākslinieki satikās Rozentāla privātajā mākslas studijā, kas pastāvēja vien četrus gadus – no 1906. līdz 1910.gadam. Izstāde rāda gan viņu kopīgo sākumu, gan tālākos ceļus, kas izvērtās ļoti dažādi. Un tas ir stāsts ne vien par Latvijas mākslas vēsturi, bet par veselu laikmetu, ko raksturoja liela vēlme mācīties, izturība grūtību priekšā un daudzpusīga personības attīstība.

Lasīšanas nozīme digitālajā kultūrā - Kultūras rondo studijā pirms starptautiskā simpozija Rīgas Grāmatu svētkos izvaicājam Latvijas Universitātes profesori Zandu Rubeni. Viņa uzskata, drukātas grāmatas formāts pamazām kļūst par tādu kā intelektuālo ekstru. Pirms brīža Latvijas Nacionālajā bibliotēkā atklāti Rīgas Grāmatu svētki – Rudens 2025. Bet Ziedoņa zālē notikumu ciklā “Latviešu grāmatai 500” norisināsies starptautisks simpozijs “Tiesības uz lasīšanu. Rīgas manifests”, kura noslēgumā tiks pieņemts vēsturisks manifests par lasīšanas veicināšanu sabiedrībā. Rīgas manifests. Tāpēc arī Kultūras rondo saruna par lasīšanas nozīmi digitālajā kultūrā.

Kultūras rondo uzmanības lokā jautājums, par ko nevienam no laba prāta negribas domāt, bet kas arvien vairāk ienāk mūsu dienas un domu kārtībā, proti – tā ir kultūras mantojuma aizsardzība X stundā. Saruna studijā ar Latvijas Kultūras akadēmijas profesori Rūtu Muktupāvelu un Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja direktori Ivetu Ruskuli, uzklausām arī Ziemeļu kultūras mantojuma un bruņotu konfliktu centra direktoru Frederikus Rusēnu. Šā gada februārī Kultūras ministrija apstiprināja 37 lappušu „Plānu kultūras mantojuma aizsardzībai un glābšanai krīzes situācijās”. Vasarā Rīgā notika augsta līmeņa apmācības nozares profesionāļiem šajos jautājumos, un šomēnes tam veltīta diskusija notika arī mūsu reģiona lielākajā drošības un ārpolitikas pasākumā – „Rīgas konferencē”. Tajā uzstājās viens no vadošajiem jomas ekspertiem – Ziemeļu kultūras mantojuma un bruņotu konfliktu centra direktors Frederiks Rusēns, un viņa vēstījums bija: Rietumu pasaulē mēs pārāk ilgi esam domājuši par kultūru un nacionālo drošību kā divām nesaistītām lietām, kamēr Krievijas militārajās doktrīnās kultūras mantojums un vēsturiskā atmiņa ir skaidri definēta kā nacionālās drošības prioritāte. "Līdz šim, domājot par krīzēm un par muzeju krājumu un kolekciju aizsardzību šādās situācijās, vairāk domāts par dažādiem dabas postījumiem, ugunsgrēkiem, mazāk par postījumiem bruņotu konfliktu gadījumā. Ukrainas karš ir ieviesis šo domāšanas paradigmu, un šī tikšanās labi fokusēja daudzos muzejos jau esošo domāšanas pagriezienu par kultūru ka potenciālu ieroci vai arī vairogu. Diemžēl iebrucēji izmanto šo taktiku Ukrainā," norāda Iveta Ruskule. Ukrainas kolēģu pieredze liecina, ka notiek mērķtiecīga izlaupīšana, ko nevar paņemt, to iznīcina. "Aktuāla prioritāti aizsargājamā kultūras mantojuma saraksta, kas ir mūsu kolekcijā, veidošana un domāšana par rīcību," norāda Iveta Ruskule. Viņa arī atzīst, ka šāda saraksta veidošana ir grūta izšķiršanās un muzeja darbinieki kā spēcīga kopiena, šo sarakstu veidojot, domā gan no profesionāļu skatupunktā, gan subjektīvā kopienas skatupunkta. "Tā ir grūta izšķiršanās. Šobrīd esam nolikuši kaut kādas robežas, kas ir jānoliek, tie ir 5% no mūsu kolekcijas, kas ir miljonu vērta, tātad 50000 vienības. Ir izšķiršanās, ko šajā sarakstā ielikt un ko nē. Vai ielikt Čaka "Mūžības skarto" manuskriptu, vai ielikt Raiņa "Induli un Āriju" vai "Uguni un nakti"? Tā izvēle atduras pret to, ka X stundā, par kuru ļoti ceram, ka nebūs, mēs varam pazaudēt zināmu kultūras mantojuma daļu, ja tā nokļūst apzināti vai nejauši kaut kādas frontes krustugunīs," atzīst Iveta Ruskule. Rūta Muktupāvela norāda, ka tas nozīmē, ka ir nopietni jādomā par mūsu kultūras vērtību digitalizāciju, lai vismaz tādā formā saglabātos lielākās vērtības. Protams, arī digitālie artefakti ir pakļauti kiberuzbrukumiem, tomēr tā ir mūsdienu iespēja kulūras mantojuma saglabāšanai. Mācības par kultūras mantojuma saglabāšanu krīzes situācijā notiks arī 24. un 25. oktobrī Balvu novadā, Upītes ciemā, vien pāris kilometru no Krievijas robežas, kur nemateriālā kultūras mantojuma centrā pie viena galda sēdīsies ugunsdzēsēji, zemessargi, robežsargi, pašvaldības, arhīvu u.c. institūciju cilvēki. Tāpēc mēs sazvanījām šī centra vadītāju, pazīstamo Upītes kultūras darbinieku Andri Slišānu.  

Darbnīcā darbu izgatavošanā valda kārtība, pat sterilitāte kā operāciju zālē – savas jaunākās izstādes „Tīrraksts” sakarā atklāj  māksliniece Maija Kurševa. Zīmējums vienmēr bijis mākslinieces radošo ideju pamatā un funkcionē kā domu pierakstu veids, kas parādās ikdienā. Jaunākajā izstādē māksliniece turpina attīstīt abstrakcijas un telpiska zīmējuma idejas, veidojot papīra griezumu un akrila krāsas triepienu kolāžas.  Maijas Kurševas personālizstāde „Tīrraksts” Māksla XO galerijā būs skatāma līdz 29.novembrim.

Neatkarīgie teātri piedāvā sabiedrībai aktuālas tēmas – ekoloģija un sabiedrība, varmācība un pretošanās tai. Līva Blūma, Linda Krūmiņa un Barbara Lehtna turpina šķetināt nozīmīgus jautājumus arī savā otrajā kameroperā „Cantus Firmus” Ģertrūdes ielas teātrī. Kameroperu „Cantus Firmus”, kuras pirmizrāde šovakar, 22. oktobrī, veido iepriekš atzinīgi novērtētās kameroperas „Monstera Deliciosa” komanda, un uz skatuves atkal satiekas četras sievietes, šoreiz – meklējot veidus, kā aizsargāt kādu Latvijas purvu pret centieniem izbūvēt tajā SPA. Un jautājot – ko viens cilvēks var un kā viņam vajadzētu rīkoties, redzot kaitējumu kopīgam labumam. „Sievietes skatiens” mākslas darbā nav mēģinājums pretnostatīt sievietes vīriešiem, kā to reizēm mēdz uztvert, bet gan piedāvājums vienkārši paraudzīties uz notikumiem no cita, mākslā retāk pārstāvēta skatupunkta. To piedāvā laikmetīgā kameropera „Cantus Firmus” Ģertrūdes ielas teātrī – un lai jūs nebiedē vārds „laikmetīgā”, jo tā ir tikpat viegli un saistoši klausāma kā aizpērn šīs pašas komandas veidotā „Monstera Deliciosa” – iestudējums, kas kļuva skatītāju iemīļots un saņēma „Spēlmaņu nakts” nomināciju. Abas izrādes ir daļa no triptiha, kas top igauņu režisores Barbaras Lehtnas, dramaturģes Lindas Krūmiņas un komponistes Līvas Blūmas kopdarbā. Ar viņām un dziedātāju Līgu Paegli saruna pēc viena no izrādes mēģinājumiem. Ierakstā skan arī no skatītāju rindām ierakstīti kameroperas „Cantus Firmus” fragmenti. Izrādē piedalās arī dziedātājas Gita Rebeka Adlere un Šino Jamasaki, kā arī instrumentāliste Elīza Apine.

Teātra trupa „Kvadrifrons” radījusi izrādi „Sēri krāca ūdens viļņi” – ļoti fizisku iestudējumu par cīņu, uzvaru, zaudējumu un šī nebeidzamā cikla nogurdinošo un iluzoro dabu. 22. oktobrī pirmizrāde arī teātra trupas „Kvadrifrons” kustību izrādei „Sēri krāca ūdens viļņi”. Režisors Rūdolfs Gediņš jaunākajā darbā risina jautājumu par fiziskās izrēķināšanās nozīmi mūsdienu pasaulē. Aktieris Āris Matesovičs vēlējies kādreiz nospēlēt kautiņa ainu, tagad ticis pie veselas izrādes. Savukārt mūzikas autors Kārlis Tone risinājis to, kas skan kopā ar kaušanos. Vēl radošajā komandā scenogrāfe Inga Siliņa, gaismu mākslinieks Niks Cipruss un cīņas treneris Sergejs Fjodorovs. 

20. oktobrī Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā notika mākslinieces Vijas Celmiņas pirmās stipendijas pasniegšana. To saņēma māksliniece Ieva Putniņa. Pēc prēmijas iegūšanas Ieva Putniņa Kultūras rondo neslēpa, ka jūtas pārsteidzoši un ir apmulsusi. Stipendijas pieteikumam viņa iesniegusi darbus, pie kuriem strādājusi un strādā. Ieva Putniņa savā stipendijas pieteikumā raksta: “Mani interesē dabas skarbums. Tas iekustina un sāk domāšanu – tas var likt justies gan trauslam, gan piesardzīgi saspringtam. Šāda ainava saasina jutīgumu tieši ar savu nemanāmo un ilgo grimšanu aizmirstībā.” Radošo ieceri Ieva Putniņa raksturo kā pretreakciju pilsētas dzīvei un cilvēku kontrolētām teritorijām, meklējot vietas, kur daba atgūst savu klātbūtni. Vijas Celmiņas fonda stipendija ir 30000 ASV dolāru liela, kā arī tā ir balva – simbolisks durvju ķīlis, kas iemieso stipendijas ideju: tā rosina saņēmēju nodoties radošajam procesam un pašizaugsmei, paverot durvis jaunām iespējām un pieredzēm. Balvas vizuālā veidola autore ir māksliniece Sarmīte Māliņa, to materializējis koktēlnieks Reinis Laugalis. -- Māksliniekiem bija iespēja pieteikties Vijas Celmiņas fonda (VCF) stipendijai, ko izmantoja 85 pretendenti, no kuriem 80 atbilda nolikuma prasībām. Kopumā konkursā piedalījās 60 mākslinieces un 25 mākslinieki, kā arī tika saņemti 5 pieteikumi, kas pārstāvēja divu autoru sadarbības projektus. Izvērtējot pretendentu radošās biogrāfijas, portfolio un motivācijas pieteikumus, VCF stipendijas žūrija piecu mākslas ekspertu sastāvā Vijas Celmiņas fondam nosūtīja Ērika Apaļā, Jāņa Dzirnieka, Indriķa Ģelža, Miķeļa Fišera, Ievas Putniņas, Zanes Putniņas, Luīzes Rukšānes, Līgas Spundes, Rasas un Raita Šmitu, Kristas Vindbergas un Amandas Ziemeles pieteikumus. 2025.–2026. gadā Vijas Celmiņas fonda stipendijas pretendentu pieteikumu izvērtēšanu un nominantu atlasi veica žūrija: LNMM 20. gs. otrās puses – 21. gs. kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas "Arsenāls" vadītāja Dr. art. Elita Ansone, Kim? Laikmetīgās mākslas centra un darba devēju konsultācijas uzņēmuma “Erda" dibinātāja, Latvijas Mākslas akadēmijas padomes locekle Zane Čulkstēna, mākslinieks, galerijas “427” līdzdibinātājs un kurators Kaspars Groševs, māksliniece, galerijas “Low” un Rīgas Zīnu festivāla dibinātāja un izstāžu kuratore, Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzēja Maija Kurševa, māksliniece Inga Meldere.