Kultūras Rondo

Mūsdienu intelektuāļa traģēdija – tā par tikko Jaunajā Rīgas teātrī iestudēto somu dramaturga Juhas Jokelas lugu „Docentes” saka aktrise Guna Zariņa. Viņa šajā izrādē atveido profesori, kuras iestāšanās par sava pētījuma rezultātiem pret pašas gribu ierauj viņu varas spēlēs un publiska naida atvarā. Universitātes vide gan ir tikai dramaturga izvēlēts ietvars, jo lugā ierakstītās situācijas atpazīs daudzi hierarhiskās struktūrās strādājošie. Izrāde tapusi Lindas Zaharovas režijā, un radošā komanda mēģinājumu gaitā ar pārsteigumu vērojusi, kā lugas notikumi arvien precīzāk izspēlējas arī Latvijas sabiedrībā. Izrāde „Docentes” sākas kā publiska lekcija: Gunas Zariņas atveidotā sociālpsiholoģijas profesore Johanna Virtanena iepazīstina ar savu pētījumu par darba vides klimatu universitātē. Tas atklāj vadībai netīkamu ainu: pasniedzēji jūtas pārlieku kontrolēti, viņu ikdienu pārpludina atskaites, viņi nejūt vadības ieinteresētību savā darbā. Izklausās pazīstami? Dramaturgs Juha Jokela šajā pirms pieciem gadiem rakstītajā lugā runā par Somiju, tomēr ātri kļūst skaidrs, ka stāsts nav tikai par Somiju un tikai par akadēmisko vidi, bet par universāli sāpīgu tēmu loku – no birokrātijas, neuzticēšanās un atsvešinātas priekšniecības līdz populisma barotnēm sociālajos tīklos un zinātnes diskreditēšanai. Guna Zariņa: „Es to izlasīju kā mūsdienu intelektuāļa traģēdiju pilnā šī vārda nozīmē. Lai arī [lugā] runa ir par akadēmisko vidi, šo tēmu matrica ir tik viegli pārliekama uz jebkuru citu institūciju vai profesiju. Man tās tēmas vienkārši likās nenormāli būtiskas, arī teātra laukā strādājot.” Luga „Docentes” līdz skatuvei nonākusi tieši Gunas Zariņas uzstājības dēļ. Savulaik viņai to atsūtījis teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis. 

Liepāja kopā ar Kuldīgu un Dienvidkurzemi gatavojas Eiropas Kultūras galvaspilsētas norisēm 2027. gadā. Kultūra var mainīt būtiskus procesus sabiedrībā, uzskata "Liepāja 2027" rīkotāji. Par Liepājas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas radošajiem izaicinājumiem un iespējām Kultūras rondo studijā pārrunājam ar nodibinājuma "Liepāja 2027" valdes priekšsēdētāju Intu Šoriņu un māksliniecisko vadītāju Baibu Bartkeviču.

Pašiem romiem interesanti fotogrāfijās saskatīt savas saknes, romu vēsture ir bagātāka nekā mēs domājam – tādas atziņas izskan fotoalbuma atklāšanā par Baltijas romiem. Klajā nācis Lietuvas, Latvijas un Igaunijas romu vēsturei veltīts fotoalbums „(Ne)redzamās vēstures. Baltijas romi arhīvu fotogrāfijās”. Krāšņā izdevumā  apkopotas 100 fotogrāfijas no Baltijas valstu arhīviem un muzejiem, iekļauti arī pētnieku raksti par romu mantojumu. Apkopotais laika periods ir līdz Otrajam pasaules karam.

Zemapziņas iekustināšana Vidvuda Zviedra personālizstādē “Reiz bija zila zāle un zaļas debesis” Mākslas stacijā "Dubulti". Ar vērienīgu jaundarbu klāstu sevi piesaka mākslinieks Vidvuds Zviedris. Mākslas stacijā “Dubulti” līdz 2026. gada februārim aplūkojama viņa personālizstāde “Reiz bija zila zāle un zaļas debesis”. “Kas notiek ar mūsu psihi, ņemot vērā, ka vardarbība ir tik redzama, bet mūsu ietekme ir tik niecīga,” jautā Vidvuds Zviedris, kurš no 1995. gada dzīvojis un strādājis Amerikā, bet 2020. gadā atgriezies dzimtenē un tagad sarīkojis savu lielāko personālizstādi.

Oktobra kultūras notikumus pārskatām kopā ar kultūras žurnālistiem: "Delfi" kultūras nodaļas redaktori Noru Riekstu-Ķenģi, "TVnet" kultūras redaktoru Tomu Treibergu, Latvijas TV raidījuma "Kultūrdeva" vadītāju Henrietu Verhoustinsku, kura ir arī aizvadītās sezonas "Spēlmaņu nakts" žurijas priekšsēdētāja, un laikraksta "Diena" redaktoru Ati Rozentālu, kurš ir jaunās sezonas "Spēlmaņu nakts" žūrijas priekšsēdētājs. Oktobra kultūrslānis ir bijis tik biezs, ka bija jāizvēlas, ka dot priekšroku, lai arī apmeklēt gribētos visus pasākumus, kas notika vienlaicīgi. Mūsu oktobri, protams, ierāmē Latvijas Radio simtgade 1. novembrī. Aizvadīts kino festivāls "Riga IFF", kuru atklāja ar brāļu Ābeļu filmu "Dieva suns". Tajā bija arī Kristas Burānes filmas "Visi putni skaisti dzied" pasaules pirmizrāde un Jāņa Ābeļa "Testaments". Festivālā bija ļoti daudz vērtīgu filmu. Un pilnas skatītāju zāles. Šonedēļ Kristīne Opolais dziedās titullomu operas "Madama Buterfly” iestudējumā. Tas gan būs jau 1. novembrī. Bet Katrīna Paula Felsberga un Edgars Ošlejs uzvarēja Straptautiskajā Jāzepa Vītola vokālistu konkursā.  Teātros bijušas vērienīgas pirmizrādes – Raiņa ‘'Indulis un Ārija" Nacionālajā teātrī vēl septembra beigās un "Kritiens augšup" Jaunajā Rīgas teātrī. Arī vairāk saistoši iestudējumu nevalstiskajos teātris. Pasniegta gleznotājas Vijas Celmiņas stipendija jaunajai māksliniecei Ievai Putniņai. Mākslas centrā "Zuzeum" atklāta izstāde "Visa pasaule kā Bauhaus", papildinot Vācijas ekspozīciju ar divām pavadošām ekspozīcijām par Bauhaus sievietēm, kas cieši saistītas ar Rīgu. Līdz 15. novembrim pagarināta Maijas Tabakas izstāde "Ola Foundition". Bet aktuāls ir arī jautājums, kas saistās ne tikai ar mākslu, bet politiku. Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis ir paziņojis par iesaisītšanos jaunā politiskā kustībā "Bez partijām".

Dežūras slimnīcā viņi pielāgo mēģinājumu grafikam, bet koncertceļojumos viņu aptieciņas ir tik profesionālas, ka vajadzības gadījumā var palīdzēt arī citu kolektīvu dalībniekiem. Tas ir deju kolektīvs „Ačkups”, kura piederība Rīgas Stradiņa universitātei izskaidro lielo mediķu īpatsvaru dejotāju rindās. Un šo kolektīva superspēju par savu ikgadējo koncertu vizītkarti vēlas padarīt pirms trim gadiem dibinātais „Ačkupa” vidējās paaudzes – jeb nu jau profesionālo ārstu – sastāvs. Tāpēc 1. novembrī pirms koncerta aicina klausītājus apmeklēt „veselības stacijas” pie profesionāliem dejojošajiem ārstiem un saņemt konsultācijas, uz kurām citkārt jāgaida garās rindās. Sarunā piedalās „Ačkupa” dejotāji - ārsts nefrologs Kārlis Rācenis un uztura speciāliste Lāsma Brenča un kolektīva vadītājs Kaspars Brauns. Jurjānu Andreja Simfoniskās svītas „Latvju dejas” ceturto daļu, kas skan sizeta ievadā, nakts vidū pazīst katrs „Ačkupa” dejotājs. Jo Jurjānu Andrejs šai daļai deva senas latviešu dejas vārdu „Ačikops”, un tieši no tās 1951. gadā savu nosaukumu aizguva jaundibinātais toreiz Latvijas Medicīnas akadēmijas deju ansamblis „Ačkups”. „Ačikopa” melodija ir pazīstama joprojām – šovasar Dziesmu svētkos to spēlēja skolēnu apvienotais simfoniskais orķestris, bet deju Ulda Žagatas horeogrāfijā zina katrs „ačkupietis”, jo tā ir kolektīva vizītkarte, ar ko dejotāji iesāks arī savu 1.novembra koncertu.  Koncertam dotais latīniskais nosaukums apzināti flirtē ar medicīnisko leksiku, kas ir daudzu „Ačkupa” dejotāju ikdienas sabiedrotā. „Dum spiro, salto” burtiskā tulkojumā nozīmē „Kamēr elpoju, dejoju”. Bet koncerta nosaukumā tas apzināti apvērsts otrādi. „Ačkupa” koncerts 1.novembrī Rīgas Stradiņa universitātes aulā, bet pa dienu turpat, RSU foajē – dejojošo mediķu piedāvātās „veselības stacijas” ikvienam, kurš vēlas pārbaudīt savu veselību un – kas zina – varbūt arī sākt dejot.

Forums "Womex" – etniskā mūzika un tīklošanās iespējas ar pasauli. Par Latvijas pieredzi, piedaloties forumā un sadarbojoties ne tikai ar Baltijas valstīm, bet arī ar kaimiņiem Ziemeļos, pārrunājam Kultūras rondo.  Par gatavošanos un līdzdalību šī gada forumā "Womex", kas šogad norisinājās Somijā, Tamperē, stāsta etnomuzikoloģe Lauma Bērza, kura veidoja latviešu etniskās mūzikas izlasi, kas bija Latvijas vizītkarte forumā, etnomūzikas grupas „Oga” mūziķe Igeta Ozoliņa, etnomūziķe un dziedātāja Liene Skrebinska, kura studē Tallinas Mūzikas un teātra akadēmijā, un mūziķe Elī Ellere, kura forumā reprezentēja tradicionālās dziedāšanas grupu "Saucējas", kā arī dažādus citu etnomūzikas projektus.

Cēsu Izstāžu namam šogad aprit 40 gadi. Bijušais Cēsu pilsmuižas zirgu stallis-ratnīca ar jaunu saturu un nosaukumu Cēsu Izstāžu nams tika atklāts 1985. gada 20. februārī. Un turpmākos gadus šī vieta kļuva par kultūras un sabiedriskās dzīves centru. Gadam izskanot, Cēsīs atklāta izstāde „Cēsu Izstāžu namam 40”, kas vienlaikus veltīta Izstāžu nama interjera autoram Raimondam Pinnim. Ekspozīcijā ieskats gan Izstāžu nama tapšanā, gan Raimonda Piņņa radošajā daudzpusībā.

Joahims Meierhofs ir ne tikai viens no labākajiem vācu mūsdienu teātra aktieriem, bet pēdējo gadu laikā iemantojis arī ļoti veiksmīga rakstnieka reputāciju. Tagad Meierhofa darbs ir iestudēts Jaunajā Rīgas teātrī. Kultūras rondo tiekamies ar iestudējuma „Kritiens augšup” tulkotāju Gundaru Āboliņu, kurš pats arī piedalās izrādē un Gerdu Lapošku. Ceļš pie mammas un aktiera profesijas neredzamā puse. Izrāde tapusi pēc Joahima Meierhofa jaunākā romāna "Var jau krist arī augšup". „Manuprāt, nav daudz mana vecuma cilvēku, kuri no visas sirds gribētu divus mēnešus pavadīt kopā ar savu māti,” savā jaunākajā grāmatā raksta viens no vācu aktiermākslas un nu jau arī literatūras dižākajiem spīdekļiem Joahims Meierhofs. Autors turpat piebilst: „Tieši tad, kad pavadām kopā laiku, kas pārsniedz kārtējos īsos apciemojumus, var kaut kas notikt.” Un tas, kas notiek ir vesels romāns par ceļu pie mātes daudz un dažādos līmeņos, kā arī par aktiera profesijas daudzpusīgo un lielākajai daļai neredzamo pusi. Romāns ir iztulkots, pārkausēts triju cēlienu izrādē Jaunajā Rīgas teātrī.   "Mēs stāstam par māti, un katram, kas sēž zālē, taču ir māte un raisās asociācijas, un ir piedzīvotas līdzīgas situācijas, un ir arī vēl trakākas lietas. Ir neizmērojamas iespējas. Galvenais, lai skatītājs un klausītājs, ieklausās, atveras tai informācijai, ko mēs no skatuves raidām. Izrāde jau faktiski notiek viņu galvās, viņu iztēlē, jo uz skatuves ir tikai aizvērts priekškars, divi krēsli un un ekrāns, kurā ir Mārtiņa Grauda fotoportretu galerija," par izrādi atklāj Gundars Āboliņš. "Meierhofam ir ļoti smalka un atturīga, un tāpēc varbūt arī dziļāka humora izjūta. Un viņš kā stāstnieks neskrien nekad stāstam pa priekšu. Viņš atvēl ļoti daudz telpas un laika savu skatītāju un klausītāju iztēlei un fantāzijai. Caur šo atskārsmi un sapratni skatītājam un klausītājam reizēm pat lielāks prieks, nekā, ja viņam ir jāseko tam tempam. Man vienmēr bijis jātur sevi, lai es neaizskrienu lokomotīvei pa priekšu tādā nozīmē," sarunā atzīst Gundars Āboliņš. "Viņš jau vairāk nekā 30 gadus ir viens no vadošajiem vācu aktieriem, tieši teātra aktieriem. Filmēšanas pieredze viņam nav tik liela, un par to, starp citu, ir viena nodaļa arī, ļoti interesanta nodaļa arī grāmatā," ar Joahimu Meierhofu iepazīstina Gundars Āboliņš. "Viena pieredze viņam bija iepriekšējā grāmatā - "Ak, šī plaisa, sasodītā plaisa", kā viņš filmējās pie vecāsmātes gultas. Pēc daudziem gadiem viņam ir otra iespēja, un par ir jaunajā grāmatā. Es neatklāšu kārtis, lai nezaudētu intrigu." "Viņš ir zināms kā aktieris, spēlējis vadošās lomas. Sācis, protams, kā pilnīgs, kā mēs sakām, lūzeris, neveiksminieks, nepieprasīts, ļoti ar sevi cīnījies, visiem kompleksiem un tā tālāk, un tagad viņš ir viens no intelektuālākajiem un zināmākajiem vācu teātra aktieriem. Uz viņa vārdu jau Vācijā iet uz izrādi, ja tu spēlē Meierhofs, tad iet," turpina Gundars Āboliņš. "Viņš ir bijis arī režisors, iestudējis ļoti interesantas izrādes, kas ir rokraksta ziņā diezgan radniecīgas un līdzīgas tam, kā strādā Alvis Hermanis." Kopumā Joahima Meierhofa autobiogrāfiskajā ciklā ir sešas grāmatas. Divas ir pirms latviski tulkotās "Ak, šī plaisa, sasodītā plaisa!", tad vēl divas un "Var jau krist arī augšup", kas uz JRT skatuves iestudēta kā "Kritiens augšup", kas arī drīzumā iznāks grāmatā.  "Viņš raksta ātrāk nekā es spēju iztulkot," bilst Gundars Āboliņš. Izrādē "Kritiens augšup" piedalās Gundars Āboliņš, Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš, Andris Keišs, Jānis Skutelis, Ritvars Logins, Gerds Lapoška, Kristīne Krūze.

Animācijas filmu režisore un māksliniece no Ņujorkas Signe Baumane strādā pie savas triloģijas noslēdzošā darba „Karmiskais mezgls”. Viņa ir iegriezusies Rīgā un arī Kultūras rondo studijā un stāsta gan par topošo filmu. Runājam arī par ņujorkiešu noskaņojumu šī brīža politiskajā situācijā, kā arī par to, kādas izredzes iegūt vēl kādu "Oskaru" ir Latvijas animācijai nākotnē.

Jūrmalas muzejā šovakar, 24.oktobrī, durvis vērs plaša izstāde „Mans ceļš. No Rozentāla studijas līdz profesijai”, kurā negaidītā veidā satikušies četri Latvijas 20.gadsimta pirmās puses mākslas un literatūras dižgari – Jānis Jaunsudrabiņš, Oto Skulme, Indriķis Zeberiņš, Alberts Kronenbergs – un viņu mākslas skolotājs Janis Rozentāls. Muzejs iepazīstina ar šodien maz zināmo faktu, ka visi četri mākslinieki satikās Rozentāla privātajā mākslas studijā, kas pastāvēja vien četrus gadus – no 1906. līdz 1910.gadam. Izstāde rāda gan viņu kopīgo sākumu, gan tālākos ceļus, kas izvērtās ļoti dažādi. Un tas ir stāsts ne vien par Latvijas mākslas vēsturi, bet par veselu laikmetu, ko raksturoja liela vēlme mācīties, izturība grūtību priekšā un daudzpusīga personības attīstība.

Lasīšanas nozīme digitālajā kultūrā - Kultūras rondo studijā pirms starptautiskā simpozija Rīgas Grāmatu svētkos izvaicājam Latvijas Universitātes profesori Zandu Rubeni. Viņa uzskata, drukātas grāmatas formāts pamazām kļūst par tādu kā intelektuālo ekstru. Pirms brīža Latvijas Nacionālajā bibliotēkā atklāti Rīgas Grāmatu svētki – Rudens 2025. Bet Ziedoņa zālē notikumu ciklā “Latviešu grāmatai 500” norisināsies starptautisks simpozijs “Tiesības uz lasīšanu. Rīgas manifests”, kura noslēgumā tiks pieņemts vēsturisks manifests par lasīšanas veicināšanu sabiedrībā. Rīgas manifests. Tāpēc arī Kultūras rondo saruna par lasīšanas nozīmi digitālajā kultūrā.

Kultūras rondo uzmanības lokā jautājums, par ko nevienam no laba prāta negribas domāt, bet kas arvien vairāk ienāk mūsu dienas un domu kārtībā, proti – tā ir kultūras mantojuma aizsardzība X stundā. Saruna studijā ar Latvijas Kultūras akadēmijas profesori Rūtu Muktupāvelu un Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja direktori Ivetu Ruskuli, uzklausām arī Ziemeļu kultūras mantojuma un bruņotu konfliktu centra direktoru Frederikus Rusēnu. Šā gada februārī Kultūras ministrija apstiprināja 37 lappušu „Plānu kultūras mantojuma aizsardzībai un glābšanai krīzes situācijās”. Vasarā Rīgā notika augsta līmeņa apmācības nozares profesionāļiem šajos jautājumos, un šomēnes tam veltīta diskusija notika arī mūsu reģiona lielākajā drošības un ārpolitikas pasākumā – „Rīgas konferencē”. Tajā uzstājās viens no vadošajiem jomas ekspertiem – Ziemeļu kultūras mantojuma un bruņotu konfliktu centra direktors Frederiks Rusēns, un viņa vēstījums bija: Rietumu pasaulē mēs pārāk ilgi esam domājuši par kultūru un nacionālo drošību kā divām nesaistītām lietām, kamēr Krievijas militārajās doktrīnās kultūras mantojums un vēsturiskā atmiņa ir skaidri definēta kā nacionālās drošības prioritāte. "Līdz šim, domājot par krīzēm un par muzeju krājumu un kolekciju aizsardzību šādās situācijās, vairāk domāts par dažādiem dabas postījumiem, ugunsgrēkiem, mazāk par postījumiem bruņotu konfliktu gadījumā. Ukrainas karš ir ieviesis šo domāšanas paradigmu, un šī tikšanās labi fokusēja daudzos muzejos jau esošo domāšanas pagriezienu par kultūru ka potenciālu ieroci vai arī vairogu. Diemžēl iebrucēji izmanto šo taktiku Ukrainā," norāda Iveta Ruskule. Ukrainas kolēģu pieredze liecina, ka notiek mērķtiecīga izlaupīšana, ko nevar paņemt, to iznīcina. "Aktuāla prioritāti aizsargājamā kultūras mantojuma saraksta, kas ir mūsu kolekcijā, veidošana un domāšana par rīcību," norāda Iveta Ruskule. Viņa arī atzīst, ka šāda saraksta veidošana ir grūta izšķiršanās un muzeja darbinieki kā spēcīga kopiena, šo sarakstu veidojot, domā gan no profesionāļu skatupunktā, gan subjektīvā kopienas skatupunkta. "Tā ir grūta izšķiršanās. Šobrīd esam nolikuši kaut kādas robežas, kas ir jānoliek, tie ir 5% no mūsu kolekcijas, kas ir miljonu vērta, tātad 50000 vienības. Ir izšķiršanās, ko šajā sarakstā ielikt un ko nē. Vai ielikt Čaka "Mūžības skarto" manuskriptu, vai ielikt Raiņa "Induli un Āriju" vai "Uguni un nakti"? Tā izvēle atduras pret to, ka X stundā, par kuru ļoti ceram, ka nebūs, mēs varam pazaudēt zināmu kultūras mantojuma daļu, ja tā nokļūst apzināti vai nejauši kaut kādas frontes krustugunīs," atzīst Iveta Ruskule. Rūta Muktupāvela norāda, ka tas nozīmē, ka ir nopietni jādomā par mūsu kultūras vērtību digitalizāciju, lai vismaz tādā formā saglabātos lielākās vērtības. Protams, arī digitālie artefakti ir pakļauti kiberuzbrukumiem, tomēr tā ir mūsdienu iespēja kulūras mantojuma saglabāšanai. Mācības par kultūras mantojuma saglabāšanu krīzes situācijā notiks arī 24. un 25. oktobrī Balvu novadā, Upītes ciemā, vien pāris kilometru no Krievijas robežas, kur nemateriālā kultūras mantojuma centrā pie viena galda sēdīsies ugunsdzēsēji, zemessargi, robežsargi, pašvaldības, arhīvu u.c. institūciju cilvēki. Tāpēc mēs sazvanījām šī centra vadītāju, pazīstamo Upītes kultūras darbinieku Andri Slišānu.  

Darbnīcā darbu izgatavošanā valda kārtība, pat sterilitāte kā operāciju zālē – savas jaunākās izstādes „Tīrraksts” sakarā atklāj  māksliniece Maija Kurševa. Zīmējums vienmēr bijis mākslinieces radošo ideju pamatā un funkcionē kā domu pierakstu veids, kas parādās ikdienā. Jaunākajā izstādē māksliniece turpina attīstīt abstrakcijas un telpiska zīmējuma idejas, veidojot papīra griezumu un akrila krāsas triepienu kolāžas.  Maijas Kurševas personālizstāde „Tīrraksts” Māksla XO galerijā būs skatāma līdz 29.novembrim.

Neatkarīgie teātri piedāvā sabiedrībai aktuālas tēmas – ekoloģija un sabiedrība, varmācība un pretošanās tai. Līva Blūma, Linda Krūmiņa un Barbara Lehtna turpina šķetināt nozīmīgus jautājumus arī savā otrajā kameroperā „Cantus Firmus” Ģertrūdes ielas teātrī. Kameroperu „Cantus Firmus”, kuras pirmizrāde šovakar, 22. oktobrī, veido iepriekš atzinīgi novērtētās kameroperas „Monstera Deliciosa” komanda, un uz skatuves atkal satiekas četras sievietes, šoreiz – meklējot veidus, kā aizsargāt kādu Latvijas purvu pret centieniem izbūvēt tajā SPA. Un jautājot – ko viens cilvēks var un kā viņam vajadzētu rīkoties, redzot kaitējumu kopīgam labumam. „Sievietes skatiens” mākslas darbā nav mēģinājums pretnostatīt sievietes vīriešiem, kā to reizēm mēdz uztvert, bet gan piedāvājums vienkārši paraudzīties uz notikumiem no cita, mākslā retāk pārstāvēta skatupunkta. To piedāvā laikmetīgā kameropera „Cantus Firmus” Ģertrūdes ielas teātrī – un lai jūs nebiedē vārds „laikmetīgā”, jo tā ir tikpat viegli un saistoši klausāma kā aizpērn šīs pašas komandas veidotā „Monstera Deliciosa” – iestudējums, kas kļuva skatītāju iemīļots un saņēma „Spēlmaņu nakts” nomināciju. Abas izrādes ir daļa no triptiha, kas top igauņu režisores Barbaras Lehtnas, dramaturģes Lindas Krūmiņas un komponistes Līvas Blūmas kopdarbā. Ar viņām un dziedātāju Līgu Paegli saruna pēc viena no izrādes mēģinājumiem. Ierakstā skan arī no skatītāju rindām ierakstīti kameroperas „Cantus Firmus” fragmenti. Izrādē piedalās arī dziedātājas Gita Rebeka Adlere un Šino Jamasaki, kā arī instrumentāliste Elīza Apine.

Teātra trupa „Kvadrifrons” radījusi izrādi „Sēri krāca ūdens viļņi” – ļoti fizisku iestudējumu par cīņu, uzvaru, zaudējumu un šī nebeidzamā cikla nogurdinošo un iluzoro dabu. 22. oktobrī pirmizrāde arī teātra trupas „Kvadrifrons” kustību izrādei „Sēri krāca ūdens viļņi”. Režisors Rūdolfs Gediņš jaunākajā darbā risina jautājumu par fiziskās izrēķināšanās nozīmi mūsdienu pasaulē. Aktieris Āris Matesovičs vēlējies kādreiz nospēlēt kautiņa ainu, tagad ticis pie veselas izrādes. Savukārt mūzikas autors Kārlis Tone risinājis to, kas skan kopā ar kaušanos. Vēl radošajā komandā scenogrāfe Inga Siliņa, gaismu mākslinieks Niks Cipruss un cīņas treneris Sergejs Fjodorovs. 

20. oktobrī Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā notika mākslinieces Vijas Celmiņas pirmās stipendijas pasniegšana. To saņēma māksliniece Ieva Putniņa. Pēc prēmijas iegūšanas Ieva Putniņa Kultūras rondo neslēpa, ka jūtas pārsteidzoši un ir apmulsusi. Stipendijas pieteikumam viņa iesniegusi darbus, pie kuriem strādājusi un strādā. Ieva Putniņa savā stipendijas pieteikumā raksta: “Mani interesē dabas skarbums. Tas iekustina un sāk domāšanu – tas var likt justies gan trauslam, gan piesardzīgi saspringtam. Šāda ainava saasina jutīgumu tieši ar savu nemanāmo un ilgo grimšanu aizmirstībā.” Radošo ieceri Ieva Putniņa raksturo kā pretreakciju pilsētas dzīvei un cilvēku kontrolētām teritorijām, meklējot vietas, kur daba atgūst savu klātbūtni. Vijas Celmiņas fonda stipendija ir 30000 ASV dolāru liela, kā arī tā ir balva – simbolisks durvju ķīlis, kas iemieso stipendijas ideju: tā rosina saņēmēju nodoties radošajam procesam un pašizaugsmei, paverot durvis jaunām iespējām un pieredzēm. Balvas vizuālā veidola autore ir māksliniece Sarmīte Māliņa, to materializējis koktēlnieks Reinis Laugalis. -- Māksliniekiem bija iespēja pieteikties Vijas Celmiņas fonda (VCF) stipendijai, ko izmantoja 85 pretendenti, no kuriem 80 atbilda nolikuma prasībām. Kopumā konkursā piedalījās 60 mākslinieces un 25 mākslinieki, kā arī tika saņemti 5 pieteikumi, kas pārstāvēja divu autoru sadarbības projektus. Izvērtējot pretendentu radošās biogrāfijas, portfolio un motivācijas pieteikumus, VCF stipendijas žūrija piecu mākslas ekspertu sastāvā Vijas Celmiņas fondam nosūtīja Ērika Apaļā, Jāņa Dzirnieka, Indriķa Ģelža, Miķeļa Fišera, Ievas Putniņas, Zanes Putniņas, Luīzes Rukšānes, Līgas Spundes, Rasas un Raita Šmitu, Kristas Vindbergas un Amandas Ziemeles pieteikumus. 2025.–2026. gadā Vijas Celmiņas fonda stipendijas pretendentu pieteikumu izvērtēšanu un nominantu atlasi veica žūrija: LNMM 20. gs. otrās puses – 21. gs. kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas "Arsenāls" vadītāja Dr. art. Elita Ansone, Kim? Laikmetīgās mākslas centra un darba devēju konsultācijas uzņēmuma “Erda" dibinātāja, Latvijas Mākslas akadēmijas padomes locekle Zane Čulkstēna, mākslinieks, galerijas “427” līdzdibinātājs un kurators Kaspars Groševs, māksliniece, galerijas “Low” un Rīgas Zīnu festivāla dibinātāja un izstāžu kuratore, Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzēja Maija Kurševa, māksliniece Inga Meldere.

Rakstnieks un dzejnieks Anatols Imermanis un filma "Testaments". Kultūras rondo izvaicājam dokumentālās fikcijas režisoru Jāni Ābeli, galveno operatoru Tomu Šķēli un rakstnieku, filmas scenārija autoru Jāni Joņevu. Cigāri, kafija, plikavas un nozudusi rakstnieka pelnu urna – kolosāls sākuma komplekts, lai rastos poēzijas pilns detektīvs dokumentālā kino žanra labākajās franču jaunā viļņa tradīcijās. Rīgas starptautiskā kinofestivāla ietvaros pirmizrādi 21. oktobrī piedzīvo Jāņa Ābeles filma "Testaments", kuras stāsta vadmotīvs ir Latvijas detektīvžanra pioniera un dzejnieka Anatola Imermaņa pelnu urna, kura mistiski nozuda 1998. gadā pēc autora došanās mūžībā. Bet tas vēl nav viss – rakstnieka kvēlākā vēlēšanās ir bijusi, lai viņa pelnus izkaisa Parīzes "sarkano lukturu rajonā". Runājot par Anatolu Imermani un filmas ieceri, Jānis Joņevs atklāj leģendu, ko viņam savukārt stāstījusi kāda Rakstnieku savienības darbiniece. "Kad viņa ir stājusies amatā, ierādīts viņai kabinets. Viņa sāk krāmēt, iekārtot pa savam. Atrod urnu, uz kuras rakstīts: Anatols Imermanis. Iekšā pīšļi grāb. Tas viņu satrauca, pajautāja vecākām kolēģēm: kāpēc man, atvainojiet, kabinetā miris rakstnieks? Darbinieces teica: "Ak jā, pareizi, tas tak Anatoliņš. Viņam tak bija tā vēlēšanās, lai viņa pelnus izkaisa Parīzē, bet neviens jau tādam komandējumam nav nav saņēmies. Un tā nu Anatols te dzīvo." Viņa vēlējās, lai Anatols no viņas kabineta pazūd, un tālākais ceļš ir mīklains," stāsta Jānis Joņevs. Šo stāstu Jānis Joņevs izstāstījis Jānim Ābelem kā vieglu anekdoti, un stāsts uzrunājis. "Kad Jānis man šo izstāstīja, man šķita, nu gan ir oriģināls stāsts, jo tādu pēcnāves vēlmi nebiju dzirdējis. Kad vēlāk pameklēju vēl kādas trakas pēcnāves vēlmes cilvēki vēlējušies, neko līdzvērtīgu man arī nav sanācis uziet. Tad mēs sākām mazliet šķetināt. Sākumā domāju, varbūt tur varētu sanākt tāda šarmanta, komiska īsfilma par nāvi, bet tad, sākot veikt dažus telefona zvanus gados vecākiem rakstniekiem, kas varētu kaut ko zināt, izrādījās, ka neviens nav Parīzē viņu kaisījis  pie dāmām un arī pati urna ir pazudusi. Un tad jau detektīvžanrs nevis tikai tāpēc, ka Anatols Imermanis ir bijis detektīvrakstnieks, bet tāpēc vienkārši, ka pati dzīve mums sagādā detektīvu," par filmas ideju bilst Jānis Ābele.

Rīgas starptautiskajā kinofestivālā pirmizrādi piedzīvojusi norvēģu režisora Mortena Trāvika, dienvidkorejietes Sunas Kimas un Latvijas producentu kompānijas „VFS Films” kopradītā dokumentālā filma "Ziemeļi dienvidi sieviete vīrietis". Darbs, kura nosaukumā ir atsauce uz slavenā taivāniešu režisora Anga Lī filmu „Ēst dzert vīrietis sieviete”, seko savdabīgai iepazīšanās aģentūrai Dienvidkorejā, kas saved kopā no Ziemeļkorejas pārbēgušās sievietes ar dienvidkorejiešu vīriešiem. Taču filmas veidotāji netīksminās par šī stāsta eksotiku, bet gan ļauj ieraudzīt tajā daudz universālu aspektu. Ar režisoru Mortenu Trāviku sarunājas Māra Rozenberga.

Lutera pilsēta Vitenberga. Latviešu grāmatai 500. Kādas ir svaigākās atziņas par Reformācijas laiku Rīgā un vai kas vairāk zināms par pirmo grāmatu latviešu valodā? Par atziņām pēc konferences “Cenzūra un pelni. Aizliegtās grāmatas un reformācija Livonijā 1525. gadā” Kultūras rondo saruna ar Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta vadošo pētnieku Gustavu Strengu. No 15. līdz 17. oktobrim Mārtiņa Lutera pilsētā Vitenbergā, Vācijā, notika konference “Cenzūra un pelni. Aizliegtās grāmatas un reformācija Livonijā 1525. gadā”. Konferencē 14 vēsturnieki no Latvijas, Igaunijas, Vācijas un Dānijas no dažādiem aspektiem aplūkoja laikmetu Livonijā un Eiropas ziemeļos pirms 500 gadiem. Konferenci organizēja Latvijas Nacionālā bibliotēka sadarbībā ar Lutera piemiņas fondu Vitenbergā, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultāti, Tallinas arhīvu un Igaunijas Literatūras asociāciju. -- Tuvojas „Latviešu grāmatai 500” kulminācijas pasākums un top lasīšanas veicināšanas manifests. Par to, kas tajā ietverts un ko tas nozīmē vairāk stāsta notikumu cikla "Latviešu grāmatai" komunikācijas vadītāja Aiva Rozenberga.

Kultūras rondo mēģinām saprast, kas ir tad, kad „Visa pasaule kā Bauhaus”. Ieskatāmies izstādē "Visa pasaule kā Bauhaus" un jautājam, kā Latvijā ieraudzīt "Jaunā Eiropas Bauhaus" paraugus. Vācijā ir trīs svarīgākās Bauhaus pieturas – Veimārā, Desavā un Berlīnē, bet Rīgas vārds saistīts ne tikai ar Rīgā dzimušām, savam laikam ļoti progresīvām māksliniecēm, bet arī ar beļģu mākslinieku un arhitektu Henriju van de Veldi, kura projektētajā namā kādu laiku mitusi Bauhaus skola. Bauhaus kustība pastāvēja tikai 14 gadus no 1919. līdz 1933. gadam, taču pieder  pie nozīmīgākajām 20. gadsimta arhitektūras, dizaina un mākslas skolām, kas sintezē mākslu ar amatniecību un dzīvesveidu. Svinot Bauhaus simtgadi, tapa vērienīga izstāde "Visa pasaule kā Bauhaus". Tagad tā skatāma Rīgā, mākslas muzejā "Zuzeum". Visinteresantākais ir tas, kas izstādei tapušas arī divas unikālās ekspozīcijas par Bauhaus māksliniecēm – sievietēm, kas saistītas ar Rīgu. Īpaša vieta ir Idai Kerkoviusai, kurai radiniece, žurnāliste Suzanna Kerkoviusa veltījusi romānu "Ida", kas tagad nonācis arī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Kultūras rondo Bauhaus atklājumi kopā ar Suzannu Kerkoviusu, pētnieci Esteri Kajema un projekta radošo direktori Valēriju Hammerbakeri, kas pārstāv IFa (Vācijas ārējo sakaru institūtu). Raidījumā arī iespēja dzirdēt, kā skanēja Bauhaus dibinātāja Valtera Gropiusa Bauhaus manifests. Tas ir laiks pēc Pirmā pasaules kara, un cilvēkiem ir jāizšķiras, kāda būs jaunā dzīves vide un dzīves veids. Bauhaus skolas dibinātājs  1919. gadā Veimārā ir arhitekts Valters Gropius. Bauhaus programmai un manifestam kā vizuālais simbols tika izvēlēta katedrāle. Bauhaus manifestā tā simbolizē arhitektūras, amatniecības un mākslas ideālo vienotību, kā tas bijis viduslaiku celtnēs. Starp citu – vairāki Bauhaus radīti dizaina paraugi dzīvo vēl mūsdienās. Izstāde "Visa pasaule kā Bauhaus" Rīgā, mākslas muzejā "Zuzeum", skatāma līdz decembra beigām. -- Un noslēgumā atbilde uz jautājumu, kas ir "Jaunais Eiropas Bauhaus" mūsdienās. Šo iniciatīvu 2020. gada septembrī izsludināja Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Praksē tas nozīmē, ka, īstenojot projektus ar Eiropas Savienības finansējumu, jāievēro trīs "Jaunā Eiropas "Bauhaus" principi. Tie ir skaistums, ilgtspēja un iekļaušana. Un šī gada Latvijas Arhitektūras galvenās balvas ieguvēji arhitektūras birojs "MADE arhitekti" šos principus iedzīvinājuši koka bērnudārzā Salaspilī, kurš izceļas ar ilgtspējīgu un inovatīvu dizainu un kurš saņēma arī "Jaunā Eiropas Bauhaus" atzinības balvu. Par godīgumu arhitektūrā un sabiedrības izpratni, kas ir paliekošas vērtības un ilgtspējīga domāšana arhitektūrā, pārrunājām Kultūras rondo.  

17. oktobrī ar koncertizrādi bērniem „Atmiņu glabātājam pa pēdām” noslēgsies 10. ērģeļmūzikas festivāls „ORGANismi”. Festivāls notiek Latgales vēstniecībā „Gors” un tā idejas autore un mākslinieciskā vadītāja ir pasaulē zināmā ērģelniece Iveta Apkalna, kurai bērnu jauniestudējums ir īpaši svarīgs. Kā saka pati ērģelniece, tas katru gadu festivāla noslēgumā pamatīgi uzlādē enerģiju, domājot arī jau par nākamajiem festivāliem.

Saņemt palīdzību maigākā veidā – piedāvā projekts „Nosūtījums uz kultūras aktivitātēm”. 15. oktobrī Cēsīs notika starptautiska konference „Kultūra un veselība. Ceļā uz noturīgu nozaru sadarbību Latvijā”, kas pirmo reizi Latvijā veltīta kultūras un veselības nozaru sadarbībai. Konference klātienē un tiešsaistē pulcēja pētniekus, praktiķus un politikas veidotājus no vairākām Eiropas valstīm. Latvijā pilotprojekts „Nosūtījums uz kultūras aktivitātēm” īstenots Cēsu un Saldus novadā. Cēsu sociālajā dienestā atzīst, ka projekts pavēris jaunu skatījumu, ka arī kultūra var sniegt atbalstu cilvēkiem.

Latvijas Nacionālā nemateriālā kultūras mantojuma saraksts papildināts ar sešām jaunā vērtībām. Viena no tām - talku tradīcija Latvijā. Vēl sarakstam pievienota garmanes spēle Latgalē, pirts tradīcija Latvijā, Latvijas tradicionālā spēle "Novuss", Nautrēnu kultūrtelpa un nēģu zveja Salacā un Svētupē. Kultūras rondo plašāk runājam par talkošanu ar mākslas vēsturnieci, publicisti, "Piebalgas kultūrtelpas biedrības" vadītāju Elvitu Ruku, kura tieši raidījuma skanēšanās laikā svinīgā ceremonijā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā pasniedz apliecinājumu šīs vērtības pieteicējiem. "Atradu vēsturisko pamatojumu talkām, kā cilvēki gājuši viens pie otra talkot, kāds bijis goda kodekss, kādus darbus darīja, kādus - nē. Talku tradīcija ir apliecinājums tam, kā cilvēki ir spējuši pašorganizēties, kā spējušas sastrādāties dažādas paaudzes, kaimiņi, ģimenes, kā tas vieno šo kopienu," atzīst Elvita Ruka, stāstot, ka tieši atgriešanās senču zemē Piebalgā viņu rosinājusi domāt par vietējo kopienu un kopīgiem darbiem tajā. Viņas rosinājums bijis projekts "No talkas uz balli", kurā apvienojušies piecu māju pudura saimnieki Piebalgā. Reportāžas par talkām var lasīt virtuālajā žurnālā.

Esam gatavi Rīgas starptautiskajam filmu festivālam, šoreiz akcentējot pašu filmas un sadarbības projektus. Pasaules pirmizrādi piedzīvos Kristas Burānes filma "Visi putni skaisti dzied", bet Vides filmu studijas vadītājs Uldis Cekulis stāsta par īpašajiem sadarbības projektiem "Ziemeļi dienvidi vīrietis sieviete" un "Sarkano lukturu cerību zvaigznes". Kristas Burānes dokumentāri muzikālās filmas "Visi putni skaisti dzied" pirmizrāde notiks 22. oktobrī kinoteātrī "Splendid Palace" Rīgas Starptautiskā kino festivāla laikā, kur to izrādīs pilnmetrāžas filmu konkursa programmā. "Filmas ideja radās gandrīz vienlaicīgi ar ideju par izrādi. Izrādes ideja savukārt izrietēja no 2022. gada Ministru Kabineta lēmuma par jaunāku koku ciršanu un vienlaicīgi bija "Dirty Deal Teatro" piedāvājums veidot dabu mazajām skatuvēm. Likās loģiski, ka varam veidot darbu šajās mazajās skatuvēs, kas ir cilvēku kultūras pēdu ielikta dabā. Domājot par to, kur satiekas cilvēku un putnu balsis un kāpēc tās putnu balsis sāk skanēt aizvien klusāk un klusāk," stāsta Krista Burāne. "Tad arī Uldis vaicāja, vai man nav kāda ideja filmai, un es teicu: re, mums ir šāda situācija, mēs taisām izrādi, varbūt domājam, kā no tā varētu tapt arī filma." "Likās loģiski turpināt darbu ar filmu, bet jau paplašināt un iedot skatītājam tādu vizuālu pieredzi tieši par tēmām, par kurām mēs runājam, kas ir industriālā lauksaimniecība, mežizstrāde, cilvēku personīgās izvēles par to, kā saimniekot. Un galvenais - putni, lai mēs viņus ieraugām, lai mēs pēkšņi spējam viņos saskatīt būtnes, kas ir mūsu kaimiņi un kuras ir tikpat savā ziņā nozīmīgas mūsu dzīvībai kā viss pārējais. Līdzsvars ir galvenais," turpina Krista Burāne. Gan Krista Burāne, gan Uldis Cekulis mudina šo filmu skatīties uz lielajiem ekrāniem. Ir zināms, ka Kristas Burānes filmu izrādīs arī Cēsīs, Rēzeknē un Ventspilī, tā tiks ieļauta Latvijas Skolas somas programmā. "Manuprāt Krista iedod skatītājiem spārnus," piebilst Uldis Cekulis. "Bez informācijas ir grūti iejusties to putnu lomā, kuri meklē savas mājas, vai kuriem mājas tiek atņemtas. Tādēļ vien ir vērts nākt uz kino, jo jūs dabūsiet sev spārnus. Redzot filmu, sapratīsiet, ko es to esmu domājis." Bet "Ziemeļi dienvidi vīrietis sieviete" un "Sarkano lukturu cerību zvaigznes" ir divi gandrīz neiedomājami kopprojekti, no kuriem viens pēta Ziemeļkorejas sievietes un Dienvidkorejas vīriešus, bet otrs aizved uz Indiju, Kalkutas sarkano lukturu kvartālu. Vēl arī Romā gaidāma Vides filmu studijas veidotās filmas "Roselini. Dzīve bez scenārija" pirmizrāde. Tā paredzēta 23. oktobrī Romas starptautiskajā kinofestivālā.  

Izrāde „Aizbēgt līdzi cirkam”, kas pirmizrādi piedzīvoja 13. oktobrī, ir viena no divām pašmājās tapušām bērnu izrādēm, ko Rīgas cirks šonedēļ nodod skatītāju vērtējumam. Otra ir Latvijā dzīvojošā argentīniešu aktiera un klaunādes meistara Mariano Gedvilo jeb Cronopio monoizrāde „Profesionālis”. Kāpēc abas izrādes ir būtisks pieturpunkts Rīgas cirka jaunajā stratēģijā kopš kursa maiņas laikmetīgā cirka virzienā un ko vēl no Rīgas cirka tuvākajā laikā varam sagaidīt, Māra Rozenberga izvaicāja Rīgas cirka vadītāju Māru Pāvulu.

Viņi ir seši jauni mākslinieki, kuri savu prieku un iekšējo brīvību atraduši cirka pasaulē. Šogad tepat, pie mums, dzimusi apvienība „Rīgas mazākais cirks”, kura pirmo izrādi „Aizbēgt līdzi cirkam” var ielikt kabatā un aizvest uz jebkuru Latvijas malu. Pusstundu garā izrāde, kuras galvenā mērķauditorija ir sešus līdz 11 gadus veci bērni, skatītājus ieved cirka krāsainajā skatuves pasaulē un aicina iepazīt arī tās neredzamo pusi.

Augu intelekts ir galvenā  tēma  RIXC mākslas un zinātnes festivālā. Tāpēc Kultūras rondo pārrunājam tādas idejas, kā “mācīšanās kā augam” klimata krīžu apstākļos, tradicionālo pamatiedzīvotāju kultūru perspektīvas un attiecības starp dabisko un mākslīgo intelektu kopā ar Rīgas Stradiņa universitātes vadošo pētnieci Janu Kukaini un Jauno mediju kultūras centra RIXC vadītāji - mākslinieki Rasa un Raitis Šmiti. Šī gada RIXC Mākslas un zinātnes festivāls ar tematisko nosaukumu "Augu intelekts" norisināsies no 16. līdz 18. oktobrim Latvijas Mākslas akadēmijas K2 korpusā Rīgā un tiešsaistē. Festivāls veidots ciešā sadarbībā ar Šveices mākslas teorētiķi Ivonnu Volkartu (Yvonne Volkart) un viņas komandas pētījumu projektu "Augu_intelekts. Mācoties kā augam" (Plants_Intelligence. Learning Like a Plant), kuru finansē Šveices Nacionālais zinātnes fonds (SNSF). "Festivāls šogad ir iespēja trenēt lēno skatīšanos, lēno dzīvi, jo dzīvojam pārāk lielā ātrumā. Augi ir iespēja izkopt prasmi nesteigties, jo augi prasa daudz laika un varbūt augu lēnums ir tas, kas ir nepieciešams mūsdienu ļoti steidzīgajā sabiedrībā," aicina Jana Kukaine. Šogad RIXC festivāla simpozijs pulcēs vieslektorus no dažādiem pasaules reģioniem – Globālajiem Dienvidiem, Eiropas ziemeļiem, Centrāleiropas un Āzijas, apvienojot perspektīvas no daudzveidīgiem kontekstiem, tostarp augu aģences (vegetal agency), ekofeministiskajām teorijām, kritiskajām ekoloģijām un sociāli iesaistītas mākslas. Šogad Jauno mediju kultūras centrs RIXC svin 25 gadus. Par godu šim notikumam, ieeja visos festivāla pasākumos ir bez maksas ar iepriekšēju reģistrāciju.

Viena no mākslas muzeja "Zuzeum" jaunajām rudens sezonas izstādēm pievēršas cilvēka un vides attiecībām. "Kosmosa kuģis Zeme" kuratori Gustavs Grasis un Valters Kalsers iedvesmojušies no dokumentālista Ulda Brauna kinoesejas "Ceļojums uz Zemi" un virknējuši  dažādu mākslinieku grafikas darbus, radot sajūtu, ka viss ir saistīts. Izstāde sniedz bagātīgu ieskatu grafikas darbu izlasē, galvenokārt 70. - 80. gadu mijā.   

Ar vadmotīvu "Redzi. Mainies. Pārtopi” šonedēļ sāksies starptautiskais kino festivāls "Riga IFF". Par prioritātēm, izvēloties dažādas filmas festivālam, un ieteikumiem, kā veiksmīgāk atrast savas filmas, Kultūras rondo saruna ar Riga IFF direktori Lieni Treimani un radošo direktori Sonoru Broku. Kinofestivāla Riga IFF filmu ceļvedis arī šeit. Šī nedēļa saistīta ar iedziļināšanos festivāla "Riga IFF" programmā. Laura un Raita Ābeļu filma "Dieva suns” būs festivāla atklāšanas filma 16.oktobrī, un tā būs filmas provokatīvās animācijas filmas nacionālā pirmizrāde. Savukārt aidījumā nebiedēsim ar lielo filmu skaitu, ko varēs noskatīties festivāla desmit dienās, bet mēģinām atrast ceļa kartes, kā izvēlēties savas filmas. Skatītājiem jāņem vērā, ka festivāla filmas varēs noskatīties tikai klātienes seansos! "Šis gads būs pirmais, kad pilnībā atgriežamies tikai kino zālēs," norāda Liene Treimane. "Vairāku iemeslu dēļ. Skatītāji ir atgriezušies kino zālēs, gan arī festivāls ir īpašs notikums, kur ne tikai mēs paši, bet arī filmu veidotāji un izplatītāji saka un domā, filmas ir jāredz kinoteātrī primāri, festivāls ir vieta, kur to var izdarīt primāri, tad atkal var pieslēgties ekrāniem." Visu festivāla filmu programmu var iepazīt šeit.

Piedzīvot baroka laikmetu mūzikā kā vienotu, tomēr daudzbalsīgu kultūras fenomenu 13. oktobrī ļaus koncerts „Baroks IV”, uz ko Mazajā ģildē Rīgā aicina senās mūzikas ansamblis „ÆLDMUSIC”. Tajā apvienojušies mūziķi no Latvijas un Ukrainas, kurus saista mīlestība pret baroka mūziku un vēlme klausītājiem atklāt jaunas šī laikmeta mūzikas šķautnes un komponistus. Koncerta „Baroks IV” nosaukums simbolizē baroka mūzikas tradīcijas četrās kristīgajās konfesijās – protestantu, anglikāņu, katoļu un pareizticīgo – aicinot ceļojumā pa 18.gadsimta Eiropu no Itālijas un Anglijas līdz Polijai un Ukrainai. -- Ansamblī „ÆLDMUSIC” līdzās Natālijai Behmai, Serhijam Zadorožnijam un Ansim Bētiņam, kurus uzklausām sižetā, muzicē arī ukraiņu dziedātāja, diriģente un muzikoloģe Oksana Nikitjuka un klavesīniste Gertruda Jerjomenko. Viņu koncerts „Baroks IV” – šovakar Mazajā ģildē.  

"Vecajo kults" – iestudējums "Dirty Deal teatro", kura pamatā ir stāsts par kopienu, kas pievērsusies novecošanai un mirstībai nevis kā netaisnībai, bet kā ceļam uz atmošanos un mieru. Kultūras rondo tiekamies ar divām no izrādes autorēm - Katrīnu Neiburgu un Ivetu Poli.

Oktobra mēnesis Siguldas novadā ir Krišjāņa Barona mēnesis, jo šogad Dainu tēvam atzīmējam 190. gadskārtu. Visa mēneša garumā gan Turaidas muzejrezervātā esošajā Dainu kalnā, gan Baronu dzimtas mājās „Dainas”, kā arī Imanta Ziedoņa muzejā Murjāņos norisināsies vairāki pasākumi un pastaigas, lai no jauna gaismā celtu gan pašas dainas, gan Induļa Ojāra Rankas leģendārās skulptūras un vēlreiz atgādinātu Ziedoņa un Barona lielumu. Par plašo oktobra piedāvājumu saruna ar Turaidas muzejrezervāta vadītāju Jolantu Borīti un Imanta Ziedoņa muzeja vadītāju Jāni Upmani-Holšteinu. Ierakstā uzklausām Līgu Baroni, Baronu dzimtas memoriālās mājas "Dainas" saimnieci. Ar Turaidā gaidāmo pasākumu programmu var iepazīties šeit.

Leļļu teātra mākslinieki ne vien Rīgā, bet arī Liepājā pacietīgi drupina stereotipus par to, ka lelle ir tikai bērnu teātra instruments. Pirms 36 gadiem dibinātais Liepājas Leļļu teātris pēdējā laikā nonācis arī teātra kritiķu atzinības lokā, saņemot vairākas „Spēlmaņu nakts” nominācijas. Šonedēļ Liepājas Leļļu teātris viesojās pie kolēģiem Latvijas Leļļu teātrī Rīgā, iepazīstinot ar savām jaunākajām izrādēm arī galvaspilsētas publiku. Māras Uzuliņas režisēto izrādi „Ūdenstornis” un „Metamorfozi” Riharda Zelezņeva režijā vēroja arī Māra Rozenberga. „Ūdenstornis” ir Liepājas Leļļu teātra jaunākā izrāde, kas pie skatītājiem nonāca septembra beigās. Un tajā nav nevienas lelles, bet aktrises Ingas Štelmaheres saspēlē ar trausliem māla traukiem un Alises Jostes mūziku atdzīvojas Lotes Vilmas Vītiņas grāmata „Ūdenstornis” – meitenes iztēlē radītā vieta, kur patverties no vienmuļās mazpilsētas dzīves.  Savkārt izrāde „Metamorfoze” tapusi pēc Franca Kafkas noveles „Pārvērtība” un domāta skatītājiem no 14 gadu vecuma. -- Liepājas Leļļu teātris šajā sezonā ieplānojis vēl divus jauniestudējumus, un tie šoreiz būs bērnu auditorijai: ar aktieriem strādās poļu režisore Anna Volčaka ar komandu, iestudējot izrādi pēc ukraiņu tautas pasakas motīviem "Meža gariņš Čuča", bet sezonas noslēgumā pirmizrādi piedzīvos Rasas Bugavičutes-Pēces stāsts par Ezīti Puksīti un naktstauriņu Vili.

Ielu māksla arī ir māksla. Cik bieži mēs pamanām ielu zīmējumus, gleznojumus, grafiti un uztveram tos kā mākslu? Esam pazīstami ar nu jau vairākiem īpašiem lielizmēra murāļiem un nupat tapis ir jauns – Sarkandaugavā, kura kļuvusi par sienu gleznojumu karsto punktu. Mākslinieces Bikti mātes rūpēm par bērnu veltītais murālis jau rotā vēl vienu pilsētas sienu. Kultūras rondo saruna ar mākslinieci Jevgeņiju Biktimirovu jeb BIkti un mākslinieku, ielu mākslas festivāla organizatoru Daini Rudeni, mākslinieku aprindās viņš pazīstams arī ar vārdu Rudens Stenci. Jaunais gleznojums tapis uz Hapsalas ielas 32 nama fasādes, tas ir veltījums mātes rūpēm par bērnu un manifests gailenēm. "Varēju izpausties, taisīt krāsainu," sarunā Kultūras rondo atklāj Jevgeņija Biktimirova un tēmas izvēli piebilst. "Arī esmu mamma un zinu, ka tas bieži ir nenovērtēts, jo mammas pavada daudz vairāk laika ar bērniem, īpaši sākumā. Kamēr darbojos pie sienas, pirmie ciemiņi bija apsaimniekotāji un tad jau māmiņas ar bērnu ratiņiem jau 10 no rīta." Savukārt par sasaisti ar sēnēm viņa atklāj, ka sēnēm apakšā ir micēlijs, kas līdzīgs kā ģimene, ka visi ir savstarpēji atkarīgi; tās nekad nav pa vienai, ja sēņo, ieraugi vienu gaileni, noteikti blakus ir vēl viena. Bet tieši gailenes izvēlētas tāpēc, ka tās ir pirmās sēnes, kas parādās, un ir arī diezgan ilgi mežā. Viegli atrast un arī pagatavot. Dainis Rudens bilst, ka pēdējā laikā radusies izteikti stingra sieviešu kustība ielu mākslā un šķitis, kā šis var būt labs pieteikums. Viņš vērtē, ka Bikti ir labākā šajā kustībā.        

Notikumiem bagāta nedēļa – tāds noteikti  ir Latvijas Kultūras akadēmijas festivāla „Patriarha rudens” laiks. Festivāls šogad norit jau 16. reizi, nedēļas garumā piedāvājot vairāk nekā 30 notikumus – izrādes, meistarklases, sarunas un filmas. Piedalīšanās festivālā „Patriarha rudens” ir gaidīts notikums pašiem Kultūras akadēmijas studentiem, savukārt skatītāji izceļ svaigu un neparastu teātra pieredzi. Par īpaši festivālam tapušām izrādēm, par Kultūras koledžas studentu darbiem un skatītāju iespaidiem plašāk ierakstā. Festivāla „Patriarha rudens” notikumi Rīgā vēl 9. un 10 oktobrī, savukārt 18.oktobrī rudens plenērs Stāmerienā ar kustību izrādi, ar Kultūras akadēmijas Nacionālās filmu skolas īsfilmu skati un Mārča Broka izrādi „Rotaļlaukuma traumas”. Festivāla programmu var iepazīt šeit.

"Tumšzilais evaņģēlijs" - kinostāsts par Latviju 90. gadu vidū, kad pēc PSRS sabrukuma gājām cauri "nežēlīgajam kapitālismam" Kultūras rondo redzes lokā. Izvaicājam galvenās lomas atveidotāju Raiti Stūrmani, filmas producentu Sergeju Timoņinu un filmas mākslinieku Tomu Jansonu. Mēs katrs varam savās atmiņās un sajūtās izdzīvot paši savus deviņdesmitos, bet kas tas bija patiesībā par laiku? Cik daudz no tā haosa, nedrošības un trauksmes, ko kolektīvi piedzīvojām, esam aizraidījuši uz savas zemapziņas ēnainākajiem nostūriem? Un kura paaudze būs drosmīga ekshumēt šī laika patieso seju ar mākslas valodas līdzekļiem? To pārrunājama ar kriminālsāgas "Tumšzilais evaņģēlijs" radošo komandu.  

Pagājuši jau vairāk nekā pieci gadi, kopš apmeklētājiem slēgta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāle „Arsenāls”. Atjaunošanai nepietiekamā finansējuma dēļ varenā 19. gadsimta sākuma būve Vecrīgā ilgāku laiku stāvēja dīkā, bet pēdējo gadu tajā norit aktīvi renovācijas darbi, ko plānots pabeigt 2028.gadā. Paredzams, ka publikai pieejamā telpu platība vairāk nekā dubultosies un „Arsenāls” pēc renovācijas varētu kļūt par plašāko laikmetīgās mākslas izstāžu telpu Latvijā. Ķiverēm galvās un būvnieku apaviem kājās mēs „Valsts nekustamo īpašumu” speciālistu pavadībā žurnālistiem bija iespēja iepazīt „Arsenāla” telpas, kas pašlaik piedzīvo lielāko rekonstrukciju kopš ēkas uzcelšanas 19.gadsimta sākumā. Krievu vēlīnā klasicisma stilā būvētajā muitas noliktavā pēdējos 30 gados atradās Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāle un krātuves, bet darbi glabājās nepiemērotos apstākļos un pati ēka bija bēdīgā stāvoklī. 2020. gadā krājuma darbus pārcēla uz jaunām telpām Pulka ielā, bet namu slēdza rekonstrukcijai. Pašlaik „Arsenālā” pabeigti demontāžas darbi, un visas augsti velvētās zāles izskatās ļoti līdzīgi – vien ieejas zonu akcentē zīmīgās vēsturiskās koka kāpnes uz otro stāvu. Bet vienā no zālēm Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce saka: šeit agrāk bija mākslas darbu noliktava, un izstādēm šis grandiozais apjoms pa kreisi no ieejas būs pieejams pirmoreiz. Lai jau tagad varētu iztēloties, kā pēc rekonstrukcijas izskatīsies „Arsenāla” zāles, SIA "ARH stadija" arhitektes Indra Valtere un Laila Ruža radījušas digitālu modeli. Pavēršot telefonu pret pašlaik atkailinātajām ķieģeļu sienām, gara acīm redzamas baltas velves ar minimālistiskiem interjera risinājumiem, kas viscaur kalpo kā fons mākslai.  

Dailes teātris aicina uz tiesas procesu „Viņš teica, viņa teica”, ko iestudējis režisors Dmitrijs Petrenko. Precīza, dinamiska un psiholoģiska luga, - tā režisors raksturo vācu autora Ferdinanda fon Šīraha darbu, kurā risinās tiesas prāva starp bijušajiem mīļākajiem, tās laikā atkailinot abu personiskās un profesionālās dzīves. Lugu no vācu valodas tulkojusi Silvija Brice. Tuvākās izrādes „Viņš teica, viņa teica” Dailes teātra Jaunajā zālē 7.,17. un 29. oktobrī.

Kā arhitektūra spēj rast savu vietu laikā un telpā, vienlaikus radot jaunas un paliekošas vērtības un saglabājot drosmi un vietas piederību? Kultūras rondo izvaicājam Latvijas Arhitektūras gada balvas ieguvējus. Studijā "MADE arhitekti" pārstāvji Miķelis Putrāms un Linda Krūmiņa un arhitekte, atlases žūrijas pārstāve Liene Griezīte-Verpakovska. Uzvarētāju komandā ir arī Liena Šiliņa, Mārtiņš Vaskis, Krists Lūkins, Māra Starka, Jēkabs Slava, Evelīna Ozola.   Latvijas Arhitektūras gada balvas (LAGB) 2025. gada galveno apbalvojumu "Grand Prix" saņēmis koka bērnudārzs Salaspilī jeb Salaspils 7. pirmsskolas izglītības iestāde, kuras autori ir "Made arhitekti". Galvenās balvas ieguvējs tika nosaukts svinīgajā apbalvošanas ceremonijā 6. oktobrī Jaunajā Rīgas teātrī, kas pērn saņēma LAGB "Grand Prix" apbalvojumu. Šogad Latvijas Arhitektūras balva svinēja 30. gadadienu, par galveno tēmu izvēloties iederību. Papildus galvenajai balvai starptautiskās žūrijas īpašo atzinību, atzīmējot Latvijas Arhitektūras gada balvas 30. pasniegšanas reizi, ieguva žurnāls "Latvijas Architektūra", kura autori ir Jānis Lejnieks un Velta Holcmane.

"Plakāts kā ierocis – vēstījums, sauciens un trieciens" – tāds nosaukums dots izstādei, kas pašlaik skatāma Latvijas Mākslas akadēmijas aulā. Pirmo reizi tik plašs ieskats Mākslas akadēmijas plakātu kolekcijā. No apjomīgās kolekcijas, kurā ir vairāk nekā 4000 plakāti, izstādē aplūkojami ap 150. Plakātu izstāde Mākslas akadēmijas aulā būs skatāma līdz 22.oktobrim.

Desmit latviešu sieviešu mācītāju dzīvesstāstus, viņu ticības un aicinājuma ceļu, kā arī izaicinājumus, ko rada sabiedrības un baznīcas attieksme pret sieviešu kalpošanu atklāj izstāde “Neērtais aicinājums: sievietes garīdznieces luteriskajā baznīcā”, kas aplūkojama muzejā un pētniecības centrā “Latvieši pasaulē”. Tas ir stāsts par desmit sievietēm mācītājām, kuras kalpo ārpus Latvijas, jo šeit tas nav iespējams. Kāda ir sieviešu (ne)ordinēšanas vēsture Latvijā un pasaulē? Kāda ir baznīca sieviešu acīm un – kāda ir šodienas baznīcas attieksme pret sievietēm? Par to saruna Kultūras rondo ar izstādes kuratori Artu Skuju, pirmo latviešu bīskapi Jānu Jērumu-Grīnbergu, kā arī Latvijas Luterāņu Sieviešu Teologu apvienības pārstāvi, profesori emeritus, bijušo Piltenes un Užavas draudzes mācītāju Austru Reini. Līdz 2026. gada 9. janvārim muzejā "Latvieši pasaulē" būs apskatāma izstāde "Neērtais aicinājums: sievietes garīdznieces luteriskajā baznīcā".