Kultūras Rondo

Skolas 80. dzimšanas dienas iekustināšanas notikums – par  tādu uzskatāma nupat atklātā Jaņa Rozentāla mākslas skolas pedagogu grupas izstāde „Pašportrets ar galvassegu”. Galerijā „Istaba” savus darbus rāda 25 skolas pedagogi, tradicionālo mācību uzdevumu – pašportretu – šoreiz izpildot paši. Izstādes kuratore Madara Gulbis arī iepriekš organizējusi pedagogu grupas izstādes, notikušas divas ar nosaukumu „Zīmējums”. Galerijā „Istaba” pie centrālās sienas eksponēti 25 mākslinieku, viņi arī Jaņa Rozentāla mākslas skolas pedagogi, dažādās tehnikās, stilos un materiālos tapuši pašportreti. Galerijas siena veidojas krāsaina, asprātīga un pārsteidzoša. Ir izstādes atklāšanas diena, tāpēc klusums pamazām pāraugs arvien skaļākā sarunu mutulī, bet iesāku ar izstādes kuratores, gleznotājas un skolas pedagoģes Madaras Gulbis iztaujāšanu. Audzēkņiem viņa māca ne tikai gleznošanu, bet arī zīmēšanu. Pedagogu kopīgā izstāde „Pašportrets ar galvassegu”  galerijā „Istaba” ir tikai viens no skolas jubilejas mācību gada notikumiem. Sekos audzēkņu izstādes un lielāki projekti. Portretu siena apliecina dažādos pedagogu piegājienus arī savam portretam. Izstāde „Pašportrets ar galvassegu” būs skatāma līdz 24. oktobrim.

Gēteborgas grāmatu tirgū pirmo reizi viesojas Latvijas dramaturgu delegācija un iepazīstina ar latviešu jaunākās dramaturģijas izlasi angļu valodā. Kultūras rondo studijā par Gēteborgas pieredzi izvaicājam dramaturgus Matīsu Gricmani un Kārli Krūmiņu, kā arī Latvijas Teātra darbinieku savienības starptautisko sakaru koordinatori Maiju Pavlovu. -- No 25. līdz 28. septembrim Gēteborgā norisinājās Gēteborgas grāmatu tirgus. Šogad viena no Gēteborgas grāmatu tirgus fokusa tēmām bija Drāma. Tā uzsvēra dramaturģijas un teātra vietu sabiedrībā gan globālā, gan vietējā mērogā.  Latviju Grāmatu tirgū pārstāvēja dramaturgi Rasa Bugavičute-Pēce, Artūrs Dīcis, Matīss Gricmanis, Kārlis Krūmiņš un Ance Muižniece, un Latvijas Teātra darbinieku savienības (LTDS) starptautisko sakaru koordinatore Maija Pavlova, piedaloties gan semināros, gan prezentācijās un lugu lasījumos.  Tuvojoties Gēteborgas grāmatu tirgum, Latvijas Teātra darbinieku savienība laidusi klajā latviešu jaunākās dramaturģijas izlasi angļu valodā “Five plays from Latvian theatre”. Tajā publicēti piecu starp 2019. un 2023. gadu sarakstītu lugu tulkojumi. Visas lugas iestudētas vismaz vienu reizi, turklāt izrāde vai dramaturģiskais materiāls saņēmis “Spēlmaņu nakts” nomināciju vai apbalvojumu. Izdevumā iekļautas Ances Muižnieces “Mēs, roks, sekss un PSRS”, Rasas Bugavičutes-Pēces “Puika, kurš redzēja tumsā”, Artūra Dīča “Ričards. Nekā personīga”, Kārļa Krūmiņa un MI radītais “Frankenšteina komplekss”, kā arī Matīsa Gricmaņa “Kur pazuda valsts” lugas. Lugu izlase veidota speciāli 2025. gada Gēteborgas grāmatu tirgus Drāmas programmai, kas veidota sadarbojoties vairākām Baltijas un Skandināvijas sadarbības partneriem, starp tiem Nordic-Baltic Drama Network, Igaunijas Teātra aģentūra un Lietuvas Teātra informācijas centrs. Latvijas dalība programmā ir bijusi iespējama ar LR Kultūras ministrijas un Valsts kultūrkapitāla fonda finansiālu atbalstu.   

Septembra kultūras notikumus pārskatām kopā ar "Kroders.lv" galveno redaktori, teātra kritiķi Ditu Jonīti, kino kritiķi Dārtu Ceriņu un mūzikas un kultūras kritiķi Armandu Znotiņu. Mēs reizēm mēdzam nodarboties ar neiespējamiem uzdevumiem, piemēram, nepilnu stundu garā raidījumā salikt subjektīvas pieturzīmes pārpildītā septembra kultūras notikumu telpā. Dailes teātris sezonu sācis ar poļu režisora Lukaša Tvarkovska otro iestudējumu teātrī. Izrādē „Orākuls”, turpinot strādāt ar teātra un kino izteiksmes līdzekļu sapludināšanu, dažādu tehnoloģiju izmantošanu režisors pēta zinātnes un kara  saistību. Bet Nacionālais teātris sezonu sācis ar vērienīgu Raiņa „Indulis un Ārija” iestudējumu, kas ir veltījums viņa 160. gadskārtā. Pirmizrādi septembrī piedzīvoja Latvijas Televīzijas dokumentālā filma „Ērģeles naktī” par ērģelnieci Ivetu Apkalnu, bet pati māksliniece kopā ar Liepājas simfonisko orķestri atklāja tā koncertsezonu, pirmatskaņojot Jēkaba Jančevska  pirmo ērģeļsimfoniju.  Septembris ir igauņu komponista Arvo Perta dzimšanas dienas mēnesis. Suminot viņu 90. jubilejā, Georgs Osokins Perta centrā atskaņoja programmu „For Arvo”,  kas tagad pieejama arī ierakstā un koncerti gaidāmi arī Latvijas koncertzālēs. Dzejas dienas svinējām ar vairāku dzejas krājumu iznākšanu. Aizvadīts arī Starptautiskais jaunā teātra festivāls „Homo novus” un Baltijas dokumentālo filmu forums. Un festivāls „Baltijas pērle”, kurā pirmizrāde Latvijā bija Sergeja Lozņicas filmai „Divi prokurori”, kas lielākoties filmēta Latvijas Radio ēkā.  Par pašu festivālu sajūtas ir duālas – labas filmas, vienlaikus neskaidra finansējuma izcelsme. Bet Bāzelē noslēgusies gleznotājas Vija Celmiņas personālizstāde. Oktobrī viņa pati pasniegts Rīgā pirmo Vijas Celmiņas stipendiju jaunam māksliniekam. Septembris ir arī gleznotājas Džemmas Skulmes simtgades mēnesis, kas aizvadīts ar izstādi „Džemma” un Antras Cilinskas dokumentālo filmu. Kultūras rondo skanēja ierakstu sērija „Kas ir Džemma”.

Sigulda aizvadītajās brīvdienās kļuva par Latvijas bērnu un jauniešu literatūras galvaspilsētu, jo ar autoru lasījumiem, dzīvīgām meistardarbnīcām, spēlēm un izstādēm pilsētā notika otrais Bērnu un jauniešu literatūras festivāls. Tajā viesojās ne vien pašmāju bērnu grāmatu autori, bet arī viesi no ārvalstīm, un piektdien – festivāla Skolu dienā – viņi tikās ar novada skolu bērniem un jauniešiem. Viens no viņiem bija islandiešu literatūras “rokzvaigzne” Andre Snaijs Magnasons (Andri Snær Magnason). Viņš pazīstams ne vien ar savām bērnu grāmatām un dzejoļiem, bet ir arī ilggadējs vides aktīvists, filmu un dokumentālu stāstu autors. Bet latviski nesen iznācis viņa fantāzijas darbs mazajiem pusaudžiem „Laika lāde”, kurā viņš spēlējas ar domu – kā būtu, ja mēs varētu izlaist visas nepatīkamās dienas un apturēt savu personīgo laiku, kad pasaulē valda slikti laiki?

Andreja Upīša memoriālajā muzejā skatāma izstāde „Punkts. Kādas personības noriets” Tas ir mākslā un pētniecībā izteikts stāsts par rakstnieku Upīti, par tautas nodevēju Upitīti, par traģisma un smaguma pilno Upīti, par Upīti, kurš uzbur pats savu cietumu cietumā un tur piedzīvo arī sava mūža izskaņu. Cik reizes mira Andrejs Upīts? Kāpēc to ir svarīgi pētīt tieši šobrīd? Un ko pasaka mums viņa nāves maska un viņam adresētās ķengu vēstules, par Kultūras rondo saruna ar izstādes autoru literatūrzinātnieku un  muzeja vecāko speciālistu Arni Koroševski un mākslinieku Kristianu Brekti.

26. septembris ir kinorežisora un scenārista Jāņa Streiča dzimšanas diena. Šodien viņš svin 89. dzimšanas dienu. Jānis Streičs ar sievu Vidu tagad dzīvo skaistās lauku mājās Lietuvā, tikai apmēram sešu stundu braucienā no Rīgas. Tā kā Rīgu bija sasniegušas ziņas, ka Jānis Streičs raksta grāmatu, Radio mazā lasītava ziņkārīgi brauca ciemos pie Jāņa un viņa viesmīlīgās Vidas, kura klāja galdu, palīdzēja visur, kur jāpalīdz Jānim, un īstā brīdī pārtrauca mūsu sarunas, piedāvājot tēju. Sarunai fonā –parasti mājas trokšņi. Jānis Streičs raksta, meklē interneta dziļumos un grāmatās. Iespējams, ka dienas gaismu ieraudzīs kultūrvēsturisks romāns ar retrospektīvām ainām, bet varbūt atsevišķi stāsti par kalēju Kazimiru un viņa zirgu Balkanu, par Vecās naudas ozolu un Bondaru Zosju, par māņticībām, ko Latgalē sauca par „zababoniem”, par sastrēgumiem, kas rodas pie divvaldībām, kad pavēles nāk no divām dažādām pusēm. Jānis Streičs raksta, glezno un stāsta. Un viņa stāsti klejo no krievu - turku un japāņu kariem līdz mūsdienām, no Pirmā un Otrā pasaules kara līdz leģendām, jo, kad  notikuma aculiecinieki ir miruši, rodas leģenda. Bet uz manu hipotētisko jautājumu – par ko būtu filma, ja Jānim Streičam būtu vēl iespējams filmēt – viņš saka – par 1949. gadu. Kultūras rondo sveicina Jāni Streiču dzimšanas dienā un piedāvā jums noklausīties nelielu sarunas fragmentu, kurā jautā Ingvilda Strautmane un Gundars Āboliņš. Sarunas turpinājums un topošās grāmatas fragmenti Radio mazajā lasītavā.

Mums visiem diennaktī ir vienāds daudzums laika, bet jautājums ir – kā mēs to izmantojam? Ar šādu domu par jēgpilnu un garīgi piepildošu laika pavadīšanu domubiedru lokā pirms divdesmit gadiem Liepājā dzima jauktais koris „Laiks”. Tieši pēc mēneša, 26.oktobrī, tas noslēgs savu jubilejas gadu ar vērienīgu koncertu Liepājas teātrī, talkā aicinot režisoru Valteru Sīli un dramaturģi Rasu Bugavičūti-Pēci. Likumsakarīgi, jo tieši viņi pērn aicināja kori „Laiks” piedalīties Liepājas teātra izrādē „Tēvs klusums”, kas korim kļuvis par vienu no spilgtākajiem pieturpunktiem 20 gadu ilgajā vēsturē.

Čipsu fraktālis un kraukšķīguma frekvence, pūces atriju kolekcija un atonāli laikmetīgs skatījums uz oda spēju kaitināt cilvēku – tie ir tikai daži no virzieniem, kas pētīti jaunākajā izstādē „Ārpus rāpus” Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā. Šī izstāde domāta muzeja mazajiem apmeklētājiem un stāsta par maņām un to nozīmi apkārtējās vides un sevis paša izzināšanā. Visu jutekļu iesaiste izstādē līdz pētīt arī citu dabā sastopamo dzīvību maņu talantus un iztēloties pasauli, kāda tā pavērtos, ja līdzīgas superspējas piemistu arī mums. Par netradicionālu pieeju bērnu un jauniešu auditorijai un topošo „Bērnu muzeju” Medicīnas vēstures muzejā Kultūras rondo saruna ar jaunākās izstādes “Ārpus rāpus” kuratori Kristīni Liniņu un projekta „Bērnu muzejs” vadītāju Zani Zajančkausku. Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs aicina ģimenes ar bērniem uz lēni un rāpus iepazīstamu izstādi “Ārpus rāpus”. Domāta muzeja mazajiem apmeklētājiem, tā stāsta par maņām un to nozīmi apkārtējās vides un sevis paša izzināšanā. Visu jutekļu iesaiste izstādē līdz pētīt arī citu dabā sastopamo dzīvību maņu talantus un iztēloties pasauli, kāda tā pavērtos, ja līdzīgas superspējas piemistu mums. Izstāde ir mudinājums pamanīt tos novārtā atstātos jutekļus, kas nav aizsniedzami klikšķinot vai ritinot, bet ir darbināmi ikdienišķos un apkārtējo vidi pētošos veidos - sarokojoties ar draugiem, pēc smaržas mēģinot atrast ceļu uz mājām, klausoties skaņdarbus, kas stimulē garšas kārpiņas, izaicinot mājiniekus uz sīpolu kapāšanas sacensību vai izslēdzot gaismekli, kad tajā kā lamatās iemaldījies naktstaurenis. Daudzveidīgas un nepastarpinātas maņu pieredzes sniedz pilnvērtīgāku izpratni par to, kā pasaule darbojas. Izstāde mazajiem apmeklētājiem sniedz pirmo ieskatu zinātnē, ko sauc par ekoloģiju. Tā iepazīstina ar dabas vēstures kolekcijām un pētniekiem, kas tās vākuši, iedrošinās veidot savējās vai izraudzīties vēl citus veidus, kā izzināt dzīvo.

Ar ķermeni reizēm ir vieglāk runāt nekā ar vārdiem, īpaši tad, ja runa ir par tādu emocionāli jūtīgu tēmu kā bailes un trauksme. Domājot par cīņu ar savām bailēm, to pieņemšanu un atbrīvošanos, deju studijas „Ritms” jaunieši kopā ar horeogrāfiem Elīnu un Dmitriju Gaitjukevičiem radījuši laikmetīgās dejas izrādi „Ar acīm ciet”. Tā tapusi neparastā kopdarbā ar indie mūzikas grupas „100 baltas dvēseles” solistu Mārtiņu Jansonu un būs skatāma svētdien, 28. septembrī, VEF kultūras pilī. Uz skatuves būs ne vien dejotāji, bet arī skatītāji.  

Dejotāju un horeogrāfu apvienība „Deja Today” tradicionāli septembrī rīko laikmetīgās dejas notikumu „Dance&Perform”, šoreiz ar nosaukumu „Kods: Cilvēks”, kurā skatītājiem būs iespēja pieredzēt piecas oriģinālas īss formāta horeogrāfijas, ko radījuši atzīti laikmetīgās dejas mākslinieki.  Skatītājiem būs iespēja pieredzēt piecas oriģinālas īsformāta horeogrāfijas, ko radījuši tādi atzīti laikmetīgās dejas mākslinieki kā Artūrs Nīgalis, Anna Marija Puķe, Rūdis Vilsons, Elizabete Ļaksa, Nauris Strautnieks, Beāte Ēķe, kā arī “Deja Today” horeogrāfu un dejotāju radošā komanda - Beāte Ieva Roze, Arina Buboviča, Alīna Matvejeva, Ksenija Simanova un Gints Dancītis. Laikmetīgās dejas notikums gaidāms estdien, 27. septembrī, plkst. 19.00 PER FORM telpās, Vagonu ielā 21.

Ilgstoši bijis Latvijas neatkarīgās un nekomerciālās mūzikas laukā, darbojies grupās "Driving South", "Mona de Bo", kā arī spēlējis solo. Desmit gadus dzīvojis Nīderlandē, kur studējis elektroakustisko mūziku un kompozīciju Hāgas Karaliskajā konservatorijā. Kultūras rondo tiekames ar ģitāristu un komponistu Edgaru Rubeni. Viņš 27. septembrī koncertēs Ērmaņu muižā. Aizraujošā dialogā savīsies ģitārista un komponista Edgara Rubeņa blūza pieredze ar jaunāko gadu meklējumiem mūsdienu eksperimentālajā mūzikā. Solo programmas “Sāpju un draisku dejas” spilgtie un emocionālie oriģināldarbi ģitārai apvieno senlaicīgo un svaigo, atspoguļojot Rubeņa interesi par muzikālo tradīciju mutācijām un vispāratzītu vērtību pārdefinēšanu laika ritējuma iespaidā.  

Aizvadītās nedēļas nogalē svinīgi atklāta Dailes teātra Jaunā zāle. Izaicinājums bijis liels, uzsver pārbūves projekta autori, arhitekti Ilze un Reinis Liepiņi, jo Dailes teātris ir kultūras kanona ēka. Četru stāvu vietā tagad divi – vienā stāvā Jaunā zāle, otrā Mēģinājumu zāle. Galvenais ieguvums skatītājiem: laba redzamība un vairāk skatītāju vietu. Telpu pārbūves risinājumi ļāvuši izveidot arī jaunu un plašu mēģinājumu zāli. Pirmais iestudējums, ko tapis jaunajā zālē ir maniakālā komēdija "Anarhista nejaušā nāve". To iestudējis režisors Matīss Kaža.

Dailes teātris sezonu sācis ar poļu režisora Lukaša Tvarkovska otro iestudējumu* teātrī. Izrādē „Orākuls”, turpinot strādāt ar teātra un kino izteiksmes līdzekļu sapludināšanu, šoreiz režisors pēta zinātnes un kara  saistību. Pēc pirmizrādes Rūras triennālē (28.augustā) „Orākula”  pirmās izrādes notikušas arī Dailes teātrī. Iestudējums tapis sadarbībā ar vairākiem ārvalstu partneriem, arī aktieru ansamblis ir daudznacionāls.  Tuvākās „Orākuls” izrādes Dailes teātrī 5., 6. un 7.novembrī. Savukārt šajās dienās 24. un 25.septembrī Viļņā, Lietuvas Nacionālajā drāmas teātrī rāda Lukaša Tvarkovska zinātnes triloģijas pirmo daļu „Kvanta”. -- * Pirms trim gadiem kopā ar savu komandu Tvarkovskis veidoja izrādi „Rotkho”.

Ar izrādi „Dalī auss” savu jauno sezonu sāk Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Studentu teātris. Lai gan principā šāds teātris pastāv jau sen, kopš daļējas LKA pārcelšanās uz Tabakas fabriku tas ir jaunas skatuves, uz kurām iepriekš jau skatītāji ieminuši taciņu kā uz Jaunā Rīgas teātra pagaidu mājām un pēc tam – Dailes teātra jaunās zāles izrādēm. Tas LKA studentiem nozīmē daudz labākas iespējas izmēģināt spēkus uz lielākas skatuves, lielākā mērogā, un paplašina arī iespējas studiju laikā tapušās izrādes parādīt vairāk nekā vienu reizi. Par LKA Studentu teātra jaunās sezonas plāniem un uzstādījumu kopumā stāsta LKA profesors, topošā režisoru kursa vadītājs Elmārs Seņkovs.

Teātra izrādi „Dalī auss” kā savu teātra režijas maģistra darbu Latvijas Kultūras akadēmijā radījusi režisore Egija Silāre, iedvesmojoties no Dalī autobiogrāfijas „Ģēnija dienasgrāmata”. „Ar racionālo prātu šajā projektā nekas nenotiek,” tā par šo darbu smaidot saka pati režisore, kura uz skatuves pulcējusi tradicionālajam teātrim netipisku mākslinieku kompāniju. Izrādē piedalās argentīniešu cirka mākslinieks Mariano Gedvilo ar skatuves vārdu Cronopio, par „neo-psihodēliskā drīmpopa mākslinieci” dēvētā mūziķe Elizabete Balčus un daudzpusīgais aktieris Jurijs Djakonovs, kurš arī mūsu intervijas laikā neizkāpj no Salvadora Dalī tēla un intonācijām. Izrādes dramaturģisko materiālu režisore Egija Silāre veidojusi kopā ar dramaturģi Elzu Vildaus, kura vēl studē Kultūras akadēmijā. Izrādes scenogrāfiju un videoprojekcijas veidojusi māksliniece Zane Zelmene, bet izrādes veidotāji aprakstā intriģē, ka aktierim Jurijam Djakonovam šī izrāde būšot „aptuveni stundu garas mocības ļoti ciešās lakkurpēs”.

Izdevniecība "Orbīta" klajā laidusi rakstnieces un režisores Kristīnes Želves zibprozas krājumu "Dzīve tevi salauzīs", kas veltīts “maziem notikumiem” un veidots pēc pieaugšanas stāstu principiem. Kā justies aktierim Harrijam, ja princese Zeltīte neizrādās tā, par ko viņš to bija uzskatījis? Kurš slepeni un bez atļaujas noliek deviņas rozes uz Ainiņas tikko mirušā vīra kapa? Un galu galā – kas ir zibproza? Kultūras rondo saruna ar režisori un rakstnieci Kristīni Želvi. "Tur ir no visa kā pa drusciņai," atklāj Kristīne Želve, vaicāta, kā var nojust tādus mazus mirkļus, ko ietver šie stāsti, un cik tās ir atmiņas un cik ir izdomāts. "Protams, ka cilvēkiem ļoti patīk meklēt prototipus vai prasīt, vai tas tiešām ar tevi notika? Bet ja viss, kas tur aprakstīts, būtu noticis ar mani, tad es nezinu, kuro dzīvi jau es tagad dzīvotu. Mēs, autori, barojamies no ļoti daudz kā - gan no savas pieredzes, dažādiem notikumiem, sākot no bērnības, beidzot ar to, ka es šorīt, kafiju dzerot, arī pa logu redzēju notikumu, kas varētu kļūt vai nu par patstāvīgu stāstu vai par kādu epizodi citā stāstā; gan no tā, kas ir noticis ar citiem, ko mums pastāsta vai ko mēs kaut kā uzzinām, izlasām, no tā kultūras slāņa, no tā, kas redzēts, dzirdēts." Un, protams, arī Kristīnei Želvei ir savs "slepenais blociņš", kur fiksēt dažādas piezīmes un novērojumus. "Blociņu ieviest mums iemācīja režisors Ansis Epners pirmajā kursā. Viņš teica, ka katram režisoram, katram autoram vajag tādu blociņu, kur tu pieraksti teikumus, idejas, vārdus, tēlus, domas, par ko tu gribētu taisīt. Viņš teica: jums liekas, ka jūs atcerēsieties, bet jūs aizmirsīsiet," stāsta Kristīne Želve. Grāmatas redaktors Vilis Kasims raksturo jauniznākušo zibprozas krājumu: “Krājumā “Dzīve tevi salauzīs” Želve apliecina savu eksperimentētājas talantu, dekonstruējot īsstāstu un miniatūru žanrus, lai padarītu tos atkal jaunus un pārsteidzošus. Stāstiem ir ļoti plašs tēmu loks – no skolas piedzīvojumiem līdz vecumdienu problēmām, no vēsturiskām fantāzijām līdz ironijai par mūsdienu virtuālo realitāti. Želves tekstos dominē humors, kas nereti ir dzēlīgs, tomēr nepārvēršas cinismā, tā vietā sarkastiski apspēlējot klišejas valodā, pasaules uztverē un literatūrā. Vienlaikus šī pieeja nekļūst pašmērķīga, bet gan nereti kalpo par emocionālā pastiprinājuma līdzekli, šķietami humoristiskiem stāstiem bieži noslēdzoties uz minorīgas nots, regulāri pārsteidzot lasītāju nesagatavotu.”

Raiņa „Indulis un Ārija” – Nacionālajā teātrī lasa lugu no jauna. Ko nozīmē lasīt un uzvest Raini šodien? Ko tas prasa no jaunajiem aktieriem un galu galā – arī no skatītāja? Kultūras rondo par to saruna ar komponistu Ēriku Ešenvaldu un jaunajiem aktieriem Matīsu Kučinski un Martu Mariju Gruzdovu, kas atveido Uģa un Vizbulītes lomas. Rainis lugu "Indulis un Ārija" sarakstīja 1911. gadā, bet šodien tā šķiet gandrīz vai kā pravietojums par to, kas notiek šeit un tagad, par lugu saka režisore Indra Roga, kura pati reiz iejutās Ārijas tēlā. Iestudējums ir velte Raiņa 160. jubilejai, un tas ir kopdarbs ar Valsts akadēmisko kori "Latvija" Māra Sirmā vadībā. Mūziku komponējis Ēriks Ešenvalds.

Radoša rotaļa – arī tā iespējams uztvert mākslinieku tandēma Kates Krolles un Reiņa Bērziņa kopīgi veidotu izstādi „Organizators”, kurā līdzdarbojušies viņu bērni. Mākslinieki piedāvā lietu kārtošanai paredzētu priekšmetu, ko mēdz dēvēt par organizatoru, aplūkot kā spēli nevis disciplinējošu rīku. Izstādē esam liecinieki robežu izpludināšanai starp mākslu un dzīvi. Mākslinieku kopīgi veidoto izstādi kultūrtelpā „Smilga” atklās 23. septembrī, tā būs aplūkojama līdz 21. oktobrim. Tās iekārtošanas brīdī ar Kati Krolli un Reini Bērziņu tikās Laima Slava. Galerijā „Smilga” esmu brīdī, kad mākslinieki iekārto izstādi, lielākā daļa darbu jau atraduši savu vietu pie galerijas sienām, arī liela formāta glezna. Telpas pašā centrā liels objekts, plauktu konstrukcija, un uz tiem rindojas oriģināli priekšmeti. Tā kā šī ir mākslinieku kopīga izstāde, līdzdarbojušies arī bērni Hanna un Pauls. Ir arī darbi, kas ir katra individuālu rokrakstu atspoguļojoši. Viņi ikdienas notikumus pārvērš zīmējumos, gleznās un instalācijās, kā arī otrādi: gleznas, zīmējumi un objekti tiek pārvērsti ikdienas notikumos. Kates un Reiņa bērni ir radoši un arī viņi ar saviem darbiem pievienojas kopīgajā izstādē. Hannas un Paula darbi koncentrējas ap objektu, un izvietoti uz plauktiem. Jaunākā izstāde „Organizators” māksliniekiem Katei Krollei un Reinim Bērziņam būs trešā kopīgi veidotā izstāde. Iepriekšējā teātra sezonā viņu vārds izskanēja apvienības „Kvadrifrons” izrādes „Ērces” sakarā, kurai mākslinieki veidoja kostīmus, un viņu darbs tika godalgots ar „Spēlmaņu nakts” balvu.

Turpinot meklēt atbildes uz jautājumu, kas ir Džemma, šodien, 20. septembrī, gleznotājas Džemmas Skulmes simtajā dzimšanas dienā, jautājums ir arī  – kāda bija Džemma un par ko viņa jutās laimīga jau cienījamā vecumā gleznojot savus "Mākoņgabalus". Atbildes meklējam kopā ar mākslinieces mazdēlu mākslinieku Arturu Dimiteru, kurš ir ieinteresēts, kā top Skumju dzimtas arhīvs, un mākslas zinātnieci Laimu Slavu, kura ir arī monogrāfijas par Džemmu Skulmi autore. Daudz ko izsaka viņas pašas balss, ko glabā Latvijas Radio arhīvs. Raidījumā skan fragments no raidījuma, kurā Džemma Skulme iepazīstina izstādes "Mākoņgabali" darbiem. Raidījumā skan arī fragments no cikla Dzimtas saknes raidījuma, kur portretēta Skulmju dzimta.  Savukārt Kultūras rondo šonedēļ skanēja cikls "Kas ir Džemma", kuram bija trīs daļas - Portrets, Glezniecība un Sabiedrība. Bet Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā līdz 2026. gada 25. janvārim skatāma izstāde "Džemma", kas veltīta gleznotājas Džemmas Skulmes (1925–2019) 100 gadu jubilejai. Kuratore Sandra Krastiņa izstādes aprakstā stāsta, ka tās mērķis ir ne tikai caur viena autora radošo devumu apzināt mākslas un sabiedrības situāciju padomju varas okupētajā Latvijā, bet galvenokārt uzsvērt mākslinieka personības individuālo gribu caur ideoloģisko nosacījumu režģiem runāt par sev un tautai būtisko. Kuratore arī aicini uz izstādi jaunus cilvēkus.

Iespēju tuvplānā aplūkot teātra lelles kā pašpietiekamus mākslas darbus, kas retu reizi „izkāpj” no izrādēm un pietuvojas skatītājam, pašlaik sniedz māksliniecei Veltai Emīlijai Platupei veltīta izstāde Latvijas Leļļu teātrī. Tajā apskatāmas viņas veidotās, savdabīgās lelles izrādēm „Pēdu dzinējs Caps” un „Kazanova”, ļaujot iepazīt ne vien leļļu māksliniecisko fasādi, bet arī šī teātra instrumenta sarežģītās aizkulises. „Man viņas ir ļoti dzīvas,” par savām lellēm saka Velta Emīlija Platupe, un gandrīz katrai no tām ir savs reāls prototips. Veltai Emīlijai Platupei veltīto izstādi Leļļu teātris atklāj stundu pirms jaunās sezonas pirmās pirmizrādes – „Ludviga un Tutas” Ģirta Šoļa režijā. Tā nav sakritība, jo izstādē redzamās lelles radītas tieši divām te agrāk spēlētām Šoļa izrādēm – pirms deviņiem gadiem radītajam bērnu detektīvam „Pēdu dzinējs Caps” un pieaugušajiem domātajam iestudējumam „Kazanova”. Izstāde „Mirdz acis” teātra foajē abos stāvos būs skatāma līdz 25.novembrim.

Ērģelniece Iveta Apkalna gatavojas Liepājas Simfoniskā orķestra sezonas atklāšanas koncertam, kas skanēs koncertzālē "Lielais dzintars" 20. septembrī, bet Latvijas Radio 1. studija bija klāt dokumentālās filmas „Ērģeles naktī” pirmizrādē. Saruna ar Ivetu Apkalnu pirms filmas noskatīšanās un Ivetas mammu Ilgu Viļumu pēc filmas. Studijā filmas „Ērģeles naktī”  scenārija autore Zane Ozoliņa. Filma „Ērģeles naktī” ir stāsts par Ivetu Apkalnu, kurā ir Elbas filharmonijas goda ērģelniece, spēlē, kā pati saka, trijos kontinentos un parakstās "Latgales ērģelniece". Filmu var noskatīties internetā, savukārt portāla LSM.lv sadaļā "Ērģeles naktī" var lasīt filmā neiekļautos fragmentus. -- 20. septembrī, Liepājas Simfoniskais orķestris atklāj savu 145. sezonu. Vakara centrālais notikums būs īpaši šim koncertam radītās Ērģeļsimfonijas pirmatskaņojums. Skaņdarba autors ir komponists Jēkabs Jančevskis. Jaundarba interpretācijai uzaicināta pasaulslavenā latviešu ērģelniece Iveta Apkalna.      

Turpinām ierakstu sēriju „Kas ir Džemma”, šoreiz izceļot viņas sabiedriskos pienākumus un statusu sabiedrībā. Džemma Skulme daudzus gadus vadīja Latvijas Mākslinieku savienību, viņas vadībā „Mākslas dienas” kļuva daudz atpazīstamākas. Tāpat viņai liela loma Latvijas neatkarības atjaunošanā. Prasme sarunāties, citu cilvēku cienīšana, lieliska oratore,  - arī par to šajā epizodē. Uzklausām mākslas zinātnieci Ingrīdu Burāni, mākslinieku Juri Petraškeviču, mākslas zinātnieci un izstāžu kuratori Ingu Šteimani. Džemmas Skulmes sabiedriskie pienākumi, kompromisi, diplomātija, publiskās runas un stāja uzmanības centrā šajā reizē.  "Jūtos pagodināta runāt par Džemmu," iesāk Ingrīda Burāne. "Mēs esam vēl par tuvu, lai to lielumu, jēgu un nozīmi tautas dzīvē, mēs nevaram vēl izteikt vārdos. To, ko es vēlējos pateikt vārdos, noformulēja caur šo lielisko Jura Petraškeviča darināto Latvijas Bankas piemiņas zīmi. (..) Šis mākslas darbs, kas ir tik pilnīgs un pilnībā būtu attiecināms arī uz Džemmas dzīvi." Ingrīda Burāne līdzi paņēmusi un tur rokās Latvijas Bankas sudraba kolekcijas monētu „Džemma”, viņa to neizlaiž no rokām visu sarunas laiku. Ar monētas mākslinieku Juri Petraškeviču tiekos Mākslas akadēmijā. "Man likās, ka abas šīs monētas puses raksturoja šo personību," vērtē Juris Petraškēvičs. "Džemmai bija kurzemnieces, tautumeitas, kariatīdes. Tā kariatīdes idejas caurstrāvoja gan "Tautumeitās", gan citus darbus. Tas sievietes spēks." Un sievietes spēks ir atspēriens tālākai sarunai par Džemmas Skulmes sabiedriskajiem pienākumiem, uzdevumiem, pat iespējams, misiju. Kopš 1960. gada viņa bija Latvijas Mākslinieku savienības valdes locekle, dažus gadus arī valdes priekšsēdētāja vietas izpildītāja, bet no 1982. – 1992.gadam – Mākslinieku savienību vadīja.  Mākslas zinātniece Inga Šteimane, kas pētījusi Džemmas arhīvu, iedziļinājusies biogrāfijā, apliecina, ka Džemma pratusi veidot attiecības ar cilvēkiem. "Jau no agras jaunības Džemma iemācījās ļoti cienīt un praktizēja otra cilvēka cienīšanu. Uzskatu, ka tieši tāpēc viņa bija ģeniāla Mākslinieku savienības priekšsēdētāja, jo viņu patiešām interesēja citi cilvēki. Viņa spēja novērtēt katra talantu un atrast viņam vietu, nevis pakļaut visus kaut kādai konceptuālais virzībai," atzīst Inga Šteimane. Mākslinieku savienība bija to radošo savienību skaitā, kas piedalījās Latvijas Tautas frontes dibināšanā, un Džemmai Skulmei bija liela loma Latvijas neatkarības atjaunošanā.      

Tuvojas Eiropas Folkloras diena un Ulbrokā 20. septembrī notis starptautisks muzikālā mantojuma koncerts “Upes pērles”. Par ģimeņu folkloras studiju „Garataka” un Skaņumājas aktivitātēm Eiropas Folkloras dienā pārrunājam studijā. Stāsta Asnate Rancāne, ģimeņu folkloras studijas „Garataka” vadītāja, „Garataku” pārstāv arī Signe Lazdiņa no Latvijas Radio 3 „Klasika”, bet „Garatakas” jauniešus pārstāv un Agata Kontrerasa no Čīles, kurai ir savs stāsts par pievienošanos studijai. „Skaņumājas” vadītājs Ilmārs Pumpurs stāsta par folkloras kustības nepārtrauktību. Koncertā Ulbrokā piedalīsies ģimeņu folkloras studijas „Garataka” jauniešu grupa, latgaliešu folkloras kopa „Ceidari”, muzikālā domubiedru grupa, projekts “The Baltic Sisters” un Vidusjūras saules piesātināto Dienviditālijas mūzikas tradīciju kopēji “Quartetto Areasud”. -- Pēc Eiropas Folkloras tīklojuma (European Folk Network) iniciatīvas 23. septembris visā Eiropā ir pasludināts par Eiropas Folkloras dienu un šajā laikā dažādi ar tautas mūziku saistīti sarīkojumi tiek sasaistīti kopīgā Eiropas kartē, parādot Eiropas tradicionālā mantojuma krāšņumu, dažādību un visaptverošo dabu.  

Desmit autori ar 19 dažādiem latgaliskiem dzejas priekšnesumiem un mūziķi ar vietējo dzejnieku tekstos radītiem skaņdarbiem aizvadītajās brīvdienās piepildīja Rēzeknes novada Rogovkas kultūras namu, te jau ceturto gadu norisinājās latgaliski rakstošo dzejnieku sacensība jeb dzejas slams “Rogovkys dzejis voga”. Par uzvarētāju godināta šī pasākuma debitante - Valija Platace, plašāk zināma kā fotomāksliniece, kas, lai arī literārus darbus radījusi kopš bērnības, tikai pēdējos mēnešos tekstus sākusi rakstīt savā dzimtajā valodā – latgaliski. Jo tieši tā darbā tiek ielikt daudz personīgākas un dziļākas stīgas, saka Valija. Kopumā šī gada latgaliešu dzejas vagā bagātīga raža ar jau zināmāku un pavisam jaunu autoru darbiem, kas organizētāju un žūrijas prāt norāda uz valodas dzīvību. „Rogovkys dzejis voga” šī gada  uzvarētāja Valija Platace nākamgad varēs piedalīties Latvijas Nacionālajā dzejas slama čempionātā Rīgā. Un latgaliskā slama pārstāvis uz šādu čempionātu dosies pirmo reizi.

Jūrmalā šajā nedēļas nogalē sāksies astotais Starptautiskais Baltijas jūras koru konkurss, kurā sacentīsies astoņi pamatīgu atlasi izturējuši amatierkori no Eiropas un Honkongas. Kopš kļūšanas par vienu no sešiem pasaulē prestižākā Eiropas koru Grand Prix posmiem Baltijas Jūras koru konkursu pamana arvien spēcīgāki kolektīvi, kas grib sevi pierādīt starptautiskas žūrijas priekšā un iegūt „zelta biļeti” uz Eiropas Grand Prix finālu. Neviens Latvijas koris gan šogad Jūrmalā nestartēs, toties veseli divi – „Sōla” un „Kamēr…” – pēc mēneša spēkosies Eiropas Grand Prix finālā Spānijas pilsētā Tolosā. Pirmais Baltijas jūras koru konkurss Jūrmalā notika 2016.gadā, bet ideju par šādu ikgadēju, starptautisku augstākā līmeņa konkursu Latvijā, diriģents Jānis Ozols loloja jau ilgi pirms tam, ar saviem koriem piedaloties konkursos ārzemēs. Savai iecerei Jānis Ozols saņēma pretimnākšanu no kūrortpilsētas Jūrmalas, kas bija ieinteresēta pagarināt tūrisma sezonu, piedāvāja konkursam finansiālu atbalstu un Dzintaru koncertzāles skatuvi. Jauno koru konkursu Ozols apņēmās veidot kā esenci no labākā, ko bija piedzīvojis ārzemju konkursos, un uzreiz ar skaidru mērķi – ar laiku iekļūt pasaulē prestižākajā kormūzikas konkursu jeb Eiropas koru Grand Prix (European Grand Prix for Choral Singing) ķēdē. Lai gan nosaukumā ir vārds „Eiropa”, tas ir magnēts visas pasaules labākajiem amatierkoriem. Un šādi posmi ir tikai seši – Tolosā (Spānijā), Mariborā (Slovēnijā), Debrecenā (Ungārijā), Areco (Itālijā), Varnā (Bulgārijā) un – ilgus gadus – arī Tūrā (Francijā). Tūras konkursa rīkotāji finansiālu apsvērumu dēļ no dalības atteicās, un pērn vietu ieguva Jūrmala. Astotais Starptautiskais Baltijas jūras koru konkurss Jūrmalā sāksies piektdien ar atklāšanas koncertu Dubultu baznīcā, obligāto un brīvo programmu kori Dzintaru koncertzāles Mazajā zālē dziedās sestdien, bet svētdienas rītā paši labākie sacentīsies par Grand Prix un ceļazīmi uz Mariboru, kur nākamgad notiks Eiropas Grand Prix fināls. Jūrmala šo finālkonkursu rotācijas kārtībā plāno uzņemt 2028.gadā.  Sekot līdzi astotajam Starptautiskajam Baltijas jūras konkursam nedēļas nogalē varēsiet gan klātienē, Dzintaru koncertzāles Mazajā zālē, gan tiešraidēs no konkursa kanālā TV24 un konkursa mājaslapā. Un tā būs iespēja dzirdēt arī Latvijā retāk atskaņotu kormūziku – piemēram, pērn klausītāji varēja dzirdēt arī filipīniešu tautasdziesmu „Taurenītis laukā”, ko izpildīja konkursa uzvarētāji IMUSICAPELLA.  

Daba, ekoloģija un zaļais dzīvesveids ir vienojošā tēma Siguldas Bērnu un jauniešu literatūras festivālam. Par saturu un veidu, kā festivāls piesaista ģimenes un gados jauno auditoriju lasītpriekam un kas ir lasīšanas ekosistēma, saruna Kultūras rondo. Stāsta festivāla kuratore Alīse Nīgale, rakstniece Luīze Pastore, ornitologs un rakstnieks Viesturs Ķerus. No 26. līdz 28. septembrim Siguldā norisināsies otrais Siguldas Bērnu un jauniešu literatūras festivāls (SBJLF). Festivāla misija ir veicināt bērnu un jauniešu lasītprieku, ļaut atklāt lasīšanu kā aktīvu nodarbi un vaļasprieku, ko iespējams piedzīvot kopā ar draugiem un ģimeni. Šogad festivāla norišu vienojošā tēma būs daba, ekoloģija un zaļais dzīvesveids, atklājot, kā šie būtiskie jautājumi atspoguļoti bērnu un jauniešu literatūrā. Festivāla mugurkaulu veido Autoru un Ilustrācijas programmas, bet, ļaujot bērniem un jauniešiem atklāt un piedzīvot to, kā literārs teksts transformējas citās kultūras jomās, katrā festivālā tiek veidota vēl kāda īpaša programma, šajā reizē – animācija. Festivāls norisināsies trīs dienas: 26. septembrī notiks festivāla Skolu diena, kurā piedalīsies Siguldas novada skolu skolēni, savukārt 27. un 28. septembrī notiks Ģimeņu dienas, kurās apmeklētājus no visas Latvijas gaidīs plaša programma: tikšanās ar grāmatu autoriem no Latvijas, Ukrainas un Islandes, ar ilustratoriem un animācijas filmu režisoriem un māksliniekiem. Ar festivāla programmu var iepazīties internetā.

Gleznošana kā elpošana, spontanitāte un temperaments, pretestība smukajiem, labajiem paņēmieniem – tas viss raksturo gleznotāju Džemmu Skulmi. Ciklā „Kas ir Džemma?” šoreiz par robežu pārkāpšanu mākslā. Sekosim viņas glezniecībai un secināsim, ka līdz pat mūža nogalei māksliniece pratusi pārsteigt. Stāsta būs mākslas vērotājs Jānis Borgs, mākslas zinātniece un izstāžu kuratore Inga Šteimane un mākslinieks Kristians Brekte. Džemma Skulme mākslā ienāca 20. gadsimta 50. gados un līdz pat mūža nogalei nepārtrauca radīt, turklāt allaž kaut ko mainot savā rokrakstā, arī pārsteidzot. Jānis Borgs Džemmu iepazina būdams zēns, par to arī viņam ir košs stāsts. Bet sākam ar pārsteigumiem, esot mākslas vērotāja pozīcijā, jo Jānis Borgs sekojis Džemmas Skulmes glezniecībai plašā laika periodā un kontekstos.  Ar mākslinieku Kristianu Brekti saruna par iedvesmošanos, par satikšanos ar Džemmu, vai arī viņš jutis Džemmā robežu pārkāpējas garu. Un  atbilde ir apstiprinoši, teksts, kas pāri viņa sienas gleznojumam „mēs visi esam sliekas, kurām jāirdina zeme”, ir Džemmas sacītais kādā kongresā. Džemmas Skulmes 90. jubilejas laikā un pēc tam mākslas zinātniece un izstāžu kuratore Inga Šteimane sadarbībā ar Džemmu izveidoja sešas izstādes. Taujāta par Džemmas robežu pārkāpšanu, Inga min 2008. gada personālizstādi, kurā uzrunāja mazās gleznas, kas bija darinātas pēc meitas Martas Skulmes zīmējumiem. Tieši pēc Ingas Šteimanes recenzijas par šo izstādi māksliniece viņu uzrunājusi un abas satikušās. Turpinājumā stāsts ne par robežu pārkāpšanu mākslā vai dzīvē, bet par iespaidu un lielumu, kādu Džemma Skulme atstāj uz cilvēkiem. Vispirms uz skolas puiku Jāni, kurš izvēlēts par modeli grāmatu ilustrācijām, ar ko tolaik nodarbojās un pelnīja mākslinieki, arī Džemma. Arī Inga Šteimane dalās kādā vērojumā par Džemmas mākslu.  

Vācu dramaturgs Mariuss fon Maienburgs un Latvijas teātris. Tikko Dailes teātrī iestudēta izrāde "NACHTLAND". Kultūras rondo studijā saruna ar dramaturgu Matīsu Gricmani, kurš ir arī šīs lugas tulkotājs. Neērtie jautājumi, mākslas un politikas attiecības. Matīss Gricmanis stāsta, ka pēc lugas izlasīšanas pirmo reizi viņam bijis jautājums - kuram būs pietiekami daudz drosmes to iestudēt, jo luga ir ļoti provokatīva.  "Vēl jo vairāk tajā brīdī, kurā mēs atradāmies, kad pieņēmām lēmumu, ka mums to vajag repertuārā. Viss, kas notiek Izraēlā un Palestīnā, daudzie konflikti un neskaidrības, un dažas valstis, kuras pēkšņi paziņo, ka atzīst Palestīna, un citas atkal nostājās pilnīgi Izraēlas pusē un neņem vērā neko, kas tur notiek. Un šajā lugā par to visu tiek runāts. Mēs bijām ļoti vienprātīgi, ka šī luga ir jāiestudē, tikai vajadzēja atrast drosmīgu režisoru tam," atminas Matīss Gricmanis. Drosmīgais režisors ir Toms Treinis. Mariusa fon Maienburga luga ir tapusi notikumiem Izraēlā 2023. gadā, kad "Hamās" teroristi mūzikas festivālā nogalināja un nolaupīja simtiem jauniešu. Stāsts nav tikai par Hitleru un viņa gleznu... "Šķiet, ka autors vēlējās vairāk rakstīt par vāciešu vainas apziņu, kas kas vēl joprojām pastāv," vērtē Matīss Gricmanis. "Ilgu laiku pastāvēja uzskats, ka Vācijā nedrīkst būt nopietnas armijas, ka vācieši joprojām ir spiesti maksāt reparācijas. Vēl nesen Polija atjaunoja prasības pret Vāciju par zaudējumiem Otrajā pasaules karā. Tas viss joprojām ir spēkā. Un autors gribēja parādīt, cik muļķīgos veidos tas ikdienā darbojas, kā šī vācu vāciešu vainas apziņa no vienas puses, no otras puses arī atbildība vairāku paaudžu garumā par holokaustu turpina izraisīt pavisam sadzīviskus strīdus un arī zināmā mērā dažus cilvēkus var padarīt arī bagātus."  

Latvijas Neredzīgo bibliotēka laidusi klajā Annas Brigaderes pasaku lugas „Maija un Paija” izdevumu vieglajā valodā. Tā tapšana prasījusi ilgu laiku, jo pārlikt pirms simt gadiem sarakstīto lugu viegli uztveramā prozas tekstā izrādījies grūts uzdevums. „Maijas un Paijas” pārlikums vieglajā valodā ir jaunākais Neredzīgo bibliotēkas veikums, pielāgojot populārus latviešu klasiķu tekstus cilvēkiem ar uztveres grūtībām. Pēc ekspertu aplēsēm, grāmatas vieglajā valodā noder līdz pat 25 procentiem sabiedrības – ne vien cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem, bet arī maziem bērniem un cittautiešiem, kas valodu vēl tikai mācās. Annas Brigaderes pasaku lugas „Maija un Paija” pārlikums vieglajā valodā būs pieejams Latvijas Neredzīgo bibliotēkā un pēc pieprasījuma – arī ikvienā publiskajā vai skolu bibliotēkā, un to ar visām ilustrācijām varēs arī lasīt vai lejupielādēt no Latvijas Neredzīgo bibliotēkas mājaslapas.  

Kultūras rondo viesojas Aivars Eipurs jeb Eduards Aivars ar savu jaunāko krājumu „Acu dzīres”. Runājam ne tikai par dzīrēm, bet arī par laikmeta reālijām, kurām dzejnieks savos pantos nespēj pagriezt muguru. Izdevniecībā "Aminori" klajā nācis dzejnieka Eduarda Aivara (Aivars Eipurs) jaunākais dzejas krājums "Acu dzīres". Grāmatā atrodams liels optimisma lādiņš, gaišums un ironija, bez kuriem būtu daudz grūtāk dzīvot mūsdienu nestabilajā pasaulē.  Grāmatas redaktors ir rakstnieks Ilmārs Šlāpins, bet dizainu veidojusi māksliniece Zane Ernštreite.

Stāsts par diviem arhitektiem – latvieti Aleksandru Klinklāvu un šveicieti Oto Rūdolfu Zalvisbergu. Par kopsakarībām un sekošanu modernismā balstītai funkcionalitātei arhitektūrā un grafiskajā dizainā pagājušā gadsimta 30.–70. gados. Kultūras rondo studijā izstādes “Drosme un rūpe. Arhitektūra un dizains: Roche vīzija” radošā grupa. Stāsta grafikas dizainers, izstādes kurators Aleksejs Muraško, projekta vadītāja Inese Baranovska un izstādes arhitekts Dāvis Gasuls. Līdz 23. novembrim Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā aplūkojama izstāde “Drosme un rūpe. Arhitektūra un dizains: Roche vīzija”, kas atklāj Šveices farmācijas uzņēmuma progresīvo pieeju arhitektūrai un grafiskajam dizainam, uzsverot kopsakarības zinātnes un kultūras vērtībās starp Šveici un Latviju. Ekspozīcijas centrālo asi veido stāsts par diviem arhitektiem: latvieti Aleksandru Klinklāvu un šveicieti Oto Rūdolfu Zalvisbergu. Abus vieno sekošana modernismā balstītai funkcionalitātei, par galveno izvirzot nepieciešamību radīt konkrētā uzņēmuma prasībām pielāgotu arhitektūru. Cik smalka robeža pastāv starp korporatīvo un māksliniecisko? Cik svarīgs ir dizains un arhitektoniskā domāšana radot it kā tīri tehniskām vajadzībām domātas ēkas? Un galu galā  - cik tālu pasaulē izskanējis latviešu arhitekta Klinklāva vārds, pateicoties tieši šim arhitektūras virzienam?

"Primitīvā un trokšņainā mūzika Padomju Latvijā 1956 – 1986". Par pētnieku grupas atradumiem dažādos arhīvos un intervijās sadzirdētais sarunā ar sociologu, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieku Jāni Daugavieti un pētnieku Reini Jauno. Raidījumā uzklausām ar dziesminieku Uldi Ozolu, kurš stāsta, kāda bija situācija, ka 60. - 80. gados atļāvās spēlēt to, ko pats vēlās. Gints Klūga stāsta, ka rietumu mūzika nokļuva Latvijā padomju gados. Ar viņu sarunājas Raimonds Mežaks, kas palīdzējis pētniekiem. 

Sagaidot gleznotājas Džemmas Skulmes 100. jubileju, ko atzīmēsim 20. septembrī, sākam ierakstu sēriju „Kas ir Džemma?”. Trīs epizodēs: "Portrets", "Džemma pārkāpj robežas" un "Statuss sabiedrībā" ieskicēsim gleznotājas radošās un cilvēciskās līnijas viņas bagātajā mūžā. Sākam ar "Portretu". Atskatīties uz saskari ar Džemmu Skulmi aicinājām mākslinieci Ievu Jurjāni, žurnālisti un grāmatu autori Līgu Blauu un režisori Antru Cilinsku, kuras dažādos veidos portretējušas gleznotāju Džemmu Skulmi. Līgas Blauas grāmata „Džemma Skulme. Nospiedumi” (2009), Ievas Jurjānes izstāde „Gals & sākums” un nesen pabeigtā Antras Cilinskas dokumentālā filma „Džemmas laiki” rosināja uzdot jautājumus un skaidrot, kādu iepazinušas Džemmu Skulmi katra citā veidā  viņu portretējot. Strādājot žurnālā „Ieva”, Līgai Blauai bijis darba uzdevums veidot ierakstu sēriju par gleznotāju Džemmu Skulmi, kuru viņa sazvanīja pēc 80. jubilejas. Sākumā māksliniece vēlējusies atteikt sarunu, bet viņu ieinteresējis piedāvājums, ka stāsts būs ne tikai par viņu, bet plašāk - par Skulmju dzimtu. Stāsti žurnālā turpinājušies piecus mēnešus, arī lasītāji tos gaidījuši. Bet arī pēc šīm publikācijām Līgas Blauas braucieni pie Džemmas nepārtrūka, un tapa grāmata „Džemma Skulme. Nospiedumi”. Arī pēc tam cilvēciska tuvība abām saglabājās. Ar mākslinieci Ievu Jurjāni tiekamies izstādē „Džemma”, kas pašlaik skatāma Latvijas Nacionālās mākslas muzejā. 2018.gadā te Ieva Jurjāne sarīkoja personālizstādi „Gals &Sākums”, starp darbiem bija arī Džemmas Skulmes pilna auguma portrets. "Tas izvērsās tādā portretā, ko nevar saukt par oficiāli skaistu, un tādēļ es zinu, ka bija cilvēki, kuriem likās - vai tad īsti tā ir Džemma?" stāsta Ieva Jurjāne. "Godīgi sakot, bija tādas dienas, kad viņa teica - šī ir tāda diena gandrīz, tā varētu būt pēdējā diena, jo cilvēks jūtas tā, kā viņš jūtas. Bet viņa arī raksturoja sevi kā tādu mūžīgo kareivi, kam ir jābūt dienestā, kuram, kamēr kādam ir vajadzīgs, ir kaut kāds uzdevums. Viņa nepiešķīra vērtību kaut kam smukam kā tādam. (..) Viņa spēja distancēties no sevis kā tēla vai no sevis kā burtiska cilvēka. Viņa žestikulē ar lieliem žestiem, tāpat kā viņa strādā ar lieliem žestiem. Man bija pilnīgi skaidrs, ka Džemmu es nevaru attēlot ar rokām klēpī, jo tas ir neiespējami. Man vajadzēja, lai viņai ir tas ikoniskais žests, kas izsaka ļoti daudz. Ja es jaunībā, bērnībā Džemmas glezniecību uztveru kā tādu skarbu un caur to monumentalitāti un vispārinājumu, es tai īsti nespēju tuvoties, tad man liekas, ka šodien man viņa interesē ar katru brīdi vairāk." Džemmas portrets tagad ir Ievas Jurjānes īpašumā, taču ja noder kādā ekspozīcijā, māksliniece ar prieku var to piedāvāt. Režisores Antras Cilinskas iecere par simtgadniekiem tādā formā, kā bija iecerēts sākumā, nerealizējās, taču materiāls ar Džemmu Skulmi viņas simtgades gadā pārtapis dokumentālā filmā „Džemmas laiki”.   "Es pat nesauktu to par dokumentālu filmu, tā faktiski ir dokumentāla saruna par laiku un cilvēka dzīvi," vērtē Antra Cilinska. "saruna ir ne tik daudz pa mākslu, bet kā viens radošs cilvēks dzīvo tiem laikiem cauri un kas ar viņu notiek."

Izziņoti 15 Latvijas Arhitektūras gada balvas (LAGB) 2025 finālisti. Koka bērnudārzs Salaspilī, Igaunijas vēstniecība Vecrīgā, Zilākalna Skatu tornis, privātmāja Pāvilostā un vēl vairāki izteiksmīgi arhitektūras objekti, kurus žūriīja izvirzījusi finālam. Tik atšķirīgi un autentiski katrs pats par sevi, tomēr tos visus kaut vieno – un šoreiz tā ir iederība. Latvijas Arhitektūras balvas 30. gadadienu atzīmējot, saruna Kultūras rondo ar Latvijas Arhitektūras gada balvas žūrijas priekšsēdētāju, arhitekti Zaigu Gaili, "Zaigas Gailes biroja" vadītāju, LAGB 2024 Grand Prix ieguvēju, un žūrijas pārstāvjiem, arhitektiem Lieni Adumāni-Vāveri, LAGB 2024 laureāti, un Normundu Kagaini. Šogad nozīmīgākajam apbalvojumam Latvijas arhitektūrā — Latvijas Arhitektūras gada balvai — pieteikti 48 darbi. Finālam no tiem izvirzīti 15 darbi. Salīdzinot ar citiem gadiem, konkursā iesniegts vairāk privātmāju un procesu, kas atklāj aktuālo pētniecībā. Galveno balvu ieguvēji tiks nosaukti svinīgajā apbalvošanas ceremonijā 6. oktobrī Jaunajā Rīgas teātrī

Šogad Dzejas dienas svinaām, suminot Raini 160. dzimšanas dienā un izdodot dzejas krājumu "Dzeja svin 1965-2025". Kultūras rondo studijā šī krājuma sastādītājs dzejnieks Ilmārs Šlāpins. Veram vaļā Dzejas dienu krājumu un viņa paša jaunāko dzejas krājumu "Cilvēks bez noteikta dzīvesveida". Krājums "Dzeja svin 1965-2025" ir izdots par godu šī gada Dzejas dienām, kas ir 60. dzejas dienu festivāls. Kopš 1966. gada Dzejas dienas ir ikgadējs pasākums, kas tagad jau ir kļuvis par starptautisku dzejas festivālu.  "Gaidot šīs Dzejas dienas, mēs nolēmām izveidot Dzejas dienu krājumu, kurā būtu publicēti līdz šim nepublicēti dzejoļi tiem autoriem, kas piedalās šī gada Dzejas dienas," atklāj Ilmārs Šlāpins. Krājumā iekļauti 74 autoru darbi, un tie nebūt nav visi Dzejas dienu dalībnieki. "Tas rāda Latvijas dzejas ainavu šajā brīdī, tas ir tāds šī brīža nospiedums. Manuprāt, man ir izdevies sakārtot tā, lai šī ainava būtu pietiekami pauguraina un krāšņa un lasītājs varētu redzēt latviešu mūsdienu moderno dzeju visā tās krāšņumā," vērtē Ilmārs Šlāpins. "Sākuma bija doma katram dzejnieka iedot vienu lappusi vai atvērumu. Beigās šī formālā prasība netika konsekventi ievērota, tieši otrādi, ļaujot dzejai svinēt dabiski," min Ilmārs Šlāpins.

Kā koris var kļūt par teātra instrumentu un dot balsi tiem, kurus politika marginalizē vai uzskata par ienaidniekiem? To pēta poļu režisore Marta Gornicka (Marta Górnicka), kuras neparastajās izrādēs koris ir galvenais un vienīgais varonis. Viņas veidotie kori nedzied klasiskas dziesmas, bet ar savu daudzgalvaino klātbūtni konfrontē sāpīgas politiskas un sociālas problēmas, ielūdzot skatītāju skatīties acīs realitātei. Martas Gornickas jaunākā kora izrāde „MĀTES. Dziesma kara laikā” balstās ukraiņu, poļu un baltkrievu māšu un viņu bērnu liecībās, kur neizsakāmo caur balss spēku izdzied viņas pašas. Izrādi 11. septembrī varēs redzēt festivālā „Homo Novus” Rīgā. "Koris man ir ļoti īpašs instruments. Man tas ir sabiedrisks un politisks rīks, kā runāt par mūslaiku sāpīgākajām problēmām. Korim vienmēr ir piemitusi šī sabiedriski politiskā dimensija, un arī šodien, tāpat kā senatnē, tas spēj uznest uz skatuves ļoti aktuālas problēmas. Un, manuprāt, koris šodien ir vissvarīgākais un varbūt pat vienīgais instruments teātrī, kam joprojām piemīt šāds spēks. Vēlējos radīt radikāli jaunu kora formu laikmetīgajam teātrim, atgriezt to uz teātra skatuves un dot balsi sievietēm," sarunā atzīst Marta Gornicka. "Sāku šo ceļu pirms 15 gadiem Teātra institūtā Varšavā, kas fokusējās ne vien uz pašu teātri, bet arī uz teātra un pētniecības krustpunktiem. Un šis eksperimentālais sākums ielika pamatus manai vīzijai par kora un īpaši sieviešu balsu atgriešanu uz skatuves, īpaši Polijā, kur sievietes joprojām cīnījās par savām tiesībām. Protams, tam ir saistība arī ar kora vēsturisko kontekstu, jo seno laiku teātra vēsturē sievietes un vergi tika marginalizēti. Vīrieši radīja libretus un vīrieši spēlēja uz skatuves. Es gribēju prioritizēt sievietes. Veidot radikāli jaunu kora teātra formu, kas balstās sieviešu balsīs un ko veido jaunas teksta formas, jauna teātra valoda, īpaša aktieru apmācība. Manās izrādēs koris ir galvenais un vienīgais varonis uz skatuves," turpina režisore. "Es strādāju ar dažādu profesiju un paaudžu cilvēkiem, kuri visbiežāk tiek atlasīti atklātā konkursā, kur var pieteikties ikviens neatkarīgi no vecuma un skatuves vai muzikālās pieredzes. 2010.gadā es dibināju „Sieviešu kori” un sāku veidot izrādes, un pamazām šī kora ideja kļuva par arvien intensīvāku politisku praksi. Es sāku vākt korus izrādēm dažādos sabiedriski karstajos punktos."

Latvijas Nacionālajā bibliotēkā aplūkojama krājuma izlase “Reālistes: latviešu rakstnieces garajā 19. gadsimtā”. To veidojuši LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta literatūrzinātnieki, lai izceltu agrīnās latviešu sieviešu rakstniecības daudzveidību. Kultūras rondo tiekamies ar sieviešu rakstniecības pētnieci Zitu Kārklu un LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošo pētnieku Benediktu Kalnaču Tematiskā ekspozīcija ļauj ielūkoties astoņu 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma latviešu rakstnieču – Marijas Medinskas-Valdemāres, Minnas Freimanes, Hermīnes Zālītes, Birznieku Latiņas, Birznieku Sofijas, Tirzmalietes, Emīlijas Prūsas un Annas Brigaderes – prozas darbos. Krājuma izlasi saturiski veidojuši literatūrzinātnieki – sieviešu rakstniecības pētniece Zita Kārkla un apgaismības perioda pētnieks Pauls Daija, savukārt tās dizainu radījusi Grieta Vītoliņa. Krājuma izlase “Reālistes: Latviešu rakstnieces garajā 19. gadsimtā” apskatāma līdz 22. novembrim Latvijas Nacionālās bibliotēkas 5. stāva izstāžu telpā “Retumu pasaule”.

Dažādība un starptautisks vēriens – šoreiz keramikas zīmē. Tā jauno rudens izstāžu sezonu pieteicis Rotko muzejs Daugavpilī, piesakot to ar sešiem izteiksmīgiem mākslas projektiem. No starptautiskās Martinsona balvas vēriena un fokusa uz izcilību laikmetīgajā keramikā līdz intīmiem un poētiskiem meklējumiem atmiņu, laika un dabas motīvu interpretācijām glezniecībā. To piedāvā skatīt Rotko muzejs. Rotko muzeja Mākslas departamenta speciāliste Inga Gedžūne ir tā, kura ved rādīt un iepazīstināt ar jaunajām muzeja ekspozīcijām. Šogad rudens Rotko muzejā ir keramikas zīmē un pirmā apskates vieta nav nejauša – tā ir Martinsona māja. „Ne tikai Martinsona māja, bet savā ziņā arī visa sezona ir veltīta laikmetīgajai keramikai, jo četras izstādes, četri izstāžu projekti ir tieši keramikas medijā. Un tas, protams, viss ir, pateicoties Latvijas keramikas biennālei, kas jau piekto gadu pārvērš Latviju par vienu no pasaules aktīvākajiem un nozīmīgākajiem laikmetīgās keramikas cienītāju un arī laikmetīgās keramikas mākslinieku pulcēšanās centriem pasaulē. Biennāle tika iedibināta 2016. gadā un šobrīd piedzīvojam jau piekto biennāli. Un šeit ir izstāde, kurai arī ir saikne ar šo Martinsona balvu, jo šī balva ir centrālais notikums biennālē. Un tradīcija pēdējos gados ir iedibinājusies tāda, ka zelta godalgu saņēmēji nākamajā biennālē īsteno personālizstādes projektu, un tieši šādu projektu šobrīd redzam šeit, Martinsona mājā, un to ir veidojusi iepriekšējās biennāles uzvarētāja no Latvijas Sanita Ābelīte, un projektam ir dots brīnišķīgs nosaukums „Radījumi”. Tikmēr Rotko muzejā apmeklētājus gaida 2023. gada keramikas biennāles starptautiskās Zelta godalgas ieguvējas – lietuviešu mākslinieces Milenas Pirštelienes izstāde ar nosaukumu „Sērkociņš smiltīs”, to ieskicē izstādes kurators Aivars Baranovskis. Rotko muzeja rudens sezonas izstādes apmeklētājiem būs pieejamas līdz 23. novembrim, Piektās Latvijas keramikas biennāles starptautisko konkursa izstādi un izstādi „Sērkociņš smiltīs” varēs baudīt līdz nākamā gada februārim.

Baltijas jauno solistu programma, kuras patronāža būs operdziedātājas Elīnas Garančas rokās un kuru finansiāli nodrošina latviešu scenogrāfa Pētera Rožlapas ģimenes ziedojums, šajā sezonā iecerējusi Operai piesaistīs četrus jaunus solistus. To sarunā Kultūras rondo atklāja Latvijas Nacionālā opera un baleta valdes priekšsēdētājs Sandis Voldiņš. Raidījuma komanda iztaujā Sandi Voldiņu arī par citām būtiskām nākotnes ievirzēm Baltajā namā.

Sezonas pirmo jauniestudējumu skatītājiem nodevis Liepājas teātris, kas direktora Valtera Sīļa vadībā savu repertuāru tagad konsekventi balsta latviešu oriģināldramaturģijā. Dramaturģe Rasa Bugavičūte-Pēce Liepājas teātrim radījusi lugu “Amerikas latvieši”, kas balstās viņas dziļi emocionālajā pieredzē, iepazīstot Otrā pasaules kara trimdas latviešu kopienu mūsdienās un pieredzot tās negaidīto ietekmi uz pašas latvietības izjūtu. Izrādi par piederības meklējumiem iestudējis režisors Valters Sīlis. Izrādes centrā ir 24 gadus vecā Milda Craft: latviešu meitene, kas pusaudža gados adoptēta uz ASV un kopienas meklējumos nokļūst pasaules latviešu jauniešu nometnē Kanādā. Izrāde ir vienas nometnes nedēļas koncentrāts. Impulss šim stāstam Liepājas teātra dramaturģei Rasai Bugavičūtei-Pēcei radās pirms gada, kad viņa bija ielūgta uz 16. Latviešu dziesmu svētkiem Kanādā, Toronto. Un saņēma uzaicinājumu doties arī uz jauniešu nometni turpat netālu, Saulainē, kas amizantā kārtā atrodas reģionā ar nosaukumu Utopija. “Mani brīdināja – kad es aizbraukšu uz turieni, es sapratīšu, ko nozīmē patriotisms. No sākuma domāju – aha, protams, protams... Bet tad es aizbraucu uz turieni – un pieļauju, ka tas tiešām bija nevis Dziesmu svētku, bet tieši šīs nometnes nopelns – un es apjēdzu, ko nozīmē tā latvietība. Vismaz kaut kādā mērā. Jo man no sākuma bija mulsums, ko šis vārds nozīmē, jo es nekad līdz tam brīdim nebiju par to domājusi. Atbraucu no turienes lepnāka, ka mums ir tādi jauni cilvēki, kuri kopj tradīcijas un kuriem rūp tas, no kurienes nāk viņu senči paaudžu paaudzēs, lai gan daži no viņiem paši varbūt Latvijā bijuši tikai divas, trīs reizes. Man tas likās super īpaši, jo ir tik viegli iekrist tajā “šis nav labi, tas nav labi, vispār viss besī”. Un kad tu ieraugi tiešām jaunus cilvēkus, kuri svin to, ka ir latvieši, kuri ar to lepojas un uzskata par īpašu kvalitāti, tad pārņem bišķiņ kauns, ka tu līdz šim neesi papriecājies par to, ka esi latvietis, uzskatot to par pašsaprotamu. Šī nometne iedeva īpašu apjēgu par to visu. Un nometnes programma ir tiešām blīva, tā piedāvā jaunas zināšanas, prasmes, iespējas sarunām par ļoti dažādām Latviju un latvietību skarošām tēmām. Man tas liekas ļoti skaisti.” Pieredzētais ļāvis dramaturģei atskārst, ka nav viena “pareizā” latvietības formāta. “Es nāku no tautas deju dejotājiem, kur ir ļoti izteikts “pareizi” un “nepareizi” – kā tas kronis uzlikts, kur sakta, kā viss pārējais... Bet tas tiešām nav par “pareizi” vai “nepareizi”, bet par iekšējo vēlmi nevis rādīt citiem, cik es pareizs, skaists un absolūti tīrs savā latvietībā, bet sajust sev, ko tas tev nozīmē un kā tas tevi piepilda. Sapratu, ka es gribētu arī savus bērnus kaut kad sūtīt uz šādām nometnēm.” Izrādes tēlus Rasa Bugavičūte-Pēce veidojusi kā mozaīkas gabaliņus no 2x2 nometnē satiktajiem ļaudīm. “Bet neviens no cilvēkiem nav paņemts 1:1, kaut vai galvenā varone Milda. Jā, viņai ir prototipa meitene ar konkrētu dzīves pieredzi, kura ir adoptēta no Latvijas, bet viņas iekšējie jautājumi daudz vairāk ir no manis un no tā, kā es jutos, pirmo reizi saprotot, ka man te paveras kaut kas pilnīgi jauns. Jauns leņķis uz kaut ko it kā pazīstamu.” Mildu Craft izrādē atveido aktrise Madara Kalna, kura trīs stundas garās izrādes laikā faktiski nenoiet no skatuves. Satikšanās ar savas lomas prototipu un darbs pie izrādes aktrisei daudz vairāk licis gan uzzināt par diasporas latviešiem, gan domāt arī pašai par savu piederības izjūtu.

Divi atšķirīgi igauņu dzejnieki Trīna Paja un Tenis Vilu Dzejas dienās viesojās Rīgā. Dzejnieki šoreiz lasīja tos dzejoļus, kas tulkoti latviešu valodā, jo drīzumā iznāks igauņu dzejas antoloģija. Igauņu dzejas vakars notika Igaunijas vēstniecībā, un tajā piedalījās abi igauņu dzejnieki, kā arī dzejnieks, atdzejotājs un tulkotājs Guntars Godiņš. Šogad Dzejas dienās atsevišķi rīkots igauņu un lietuviešu dzejas vakars. Dzejnieks un atdzejotājs Guntars Godiņš, atklājot Igauņu dzejas vakaru, min faktus no Dzejas dienu vēstures  un arī to, ka Latvijā tuvākajā laikā iznāks Igauņu dzejas antoloģija, kurā būs iekļauti 14 igauņu dzejnieku darbi. Igauņu dzejas antoloģijā būs iekļauta arī Trīnas Pajas un Teņa Vilu, kas viesojas Dzejas dienās Rīgā, dzeja. Viņi pārstāv  trīsdesmitgadnieku paaudzi. Vispirms Guntars Godiņš iepazīstina ar dzejnieci un tulkotāju Trīnu Paju. Trīnai ir iznākuši četri dzejoļu krājumi igauņu valodā, un dzejas izlase angļu valodā. 2018.gadā viņas pirmais dzejoļu krājums „Nātre” ieguva izcilās igauņu dzejnieces Beti Alveres balvu. Tenis Vilu ir deviņu dzejoļu krājumu autors. 2021.gadā grāmata „Sajūtu audzināšana” ieguva Igaunijas Kultūrkapitāla literatūras gada balvu. Tenis Vilu dzīvo Tartu, un šogad saņēma Tartu pilsētas stipendiju, ko tā arī sauc „Tartu rakstnieks”, to piešķir par izcilu darbību literatūrā.

Jau pēc mēneša Osakā, Japānā, noslēgsies pasaulē lielākā izstāde „Expo 2025”, kurā visu šo laiku kopš 13. aprīļa piedalās arī Latvija kā vadošā valsts Baltijas paviljonā "We Are One", kurā vienoti tiek pārstāvēta Latvija un Lietuva. Kultūras rondo studijā par gūto pieredzi izvaicāsim paviljona galveno dizaineru Artūru Analtu, koncepta autori Lauru Slaviņu un satura kuratori Ievu Zībarti. Ierakstā pārdomās par darbu „Expo 2025” dalās gide Elīna Briede.