Kultūras Rondo

Skatu meklētājs, kuru aizrauj krāsu saspēle. Tāds noteikti ir fotogrāfs, Talsu fotokluba vadītājs Uldis Balga. Šovasar Ventspilī teātra namā „Jūras vārti” viņš sarīkojis izstādi „Skatu meklētājs”. Liela formāta fotogrāfijās caur līniju, formu un krāsu mākslinieks atklāj savu pasaules redzējumu. Skatītājiem ir iespēja iepazīt arī senākas kolekcijas, kas aplūkojamas „Jūras vārtu” Mazajā izstāžu zālē. Ulda Balgas fotoizstāde „Skatu meklētājs” teātra namā „Jūras Vārti” skatāma līdz 3.augustam.

Kultūras rondo tiekamies ar dzejnieci Annu Auziņu un runājam par viņas jaunāko dzejas krājumu "Kāpostu zupa". Krājumu izdevis apgāds "Neputns".

Kultūras rondo svētku muzicē un emocijās par svētkiem dalās Liepājas bērnu un jaunatnes folkloras kopa “Ķocis” kopā ar savu vadītāju Solveigu Kūlaini. "Ķocis" aizvadījis piepildītu svētku nedēļu, bijuši koncerti Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā, gan laureātu koncerts VEF kultūras pilī, protams, vēl priekšā uznāciens Noslēguma koncertā Mezaparkā un gājiens. Solveiga Kūlaine atzīst, ka mazliet ir iestājies mazliet pagurums jau sestajā svētku dienā, bet notikumi ir tik dažādi, uzlādējoši un pacilājoši un to nogurumu nejūt, vai arī tas nešķiet svarīgs. "Ķocī" muzicē arī abas Solveigas Kūlaines meitas Emīlija un Katrīna, viņas atzīst, ka tas ir citādi nekā pārējiem bērniem, bet ir forši būt ar ģimeni kopā svētkos.

Kultūras rondo svētku studijā tiekamies ar koru virsdiriģentiem. Kādas ir emocijas, stājoties kopkora priekšā Mežaparkā? Kolēģe Anda Buševica ļauj ieskatīties savā dienasgrāmatā par svētkos piedzīvoto, bet studijā muzicēs folkloras kopa no Liepājas „Ķocis”.

Kultūras rondo svētku studijā tiekamies ar trim koru virsdiriģentiem, kuri kopkora priekšā stāsies noslēguma koncertā „Te-aust” un jau strādājuši ar lielo kori mēģinājumos. Kādas ir emocijas, stājoties kopkora priekšā Mežaparkā? Stāsta Līga Celma-Kursiete, Jelgavas 4. vidusskolas meiteņu kora "Spīgo" diriģente, Rudīte Tālberga, Ventspils Mūzikas vidusskolas kora “Nošu planētas” diriģente, un Jurģis Cābulis, Rīgas Doma kora skolas jauktā kora un jauniešu kora “Kamēr…” diriģents. Rudīte Tālberga šogad virsdiriģenta godā šajos svētkos būs pirmo reizi. Viņas vadībā kori dziedās Rolanda Ūdra dziesmu „Pasaule plašā”. "Ļoti saviļņojoši stāvēt tur priekšā, ka esmu tik tālu tikusi," atzīst Rudīte Tālberga, kurai kopā ar kori šis gads nav bijis viegls pēc visa, ko nācās pārdzīvot un izsāpēt pēc traģiskās avārijas janvārī. Viņa neslēpj, ka gads nav bijis viegls, jo daudz zaudējuši, bet kori ne mirkli nav apstājušies dziedāt. Tas prasījis daudz spēka. " Baidījās, vai varēšu  savaldīt tūkstošgalvaino kori. Protams, ir daudz jāstrādā, jāreaģē uz kādām lietām, jāklausās, bet paspēju arī tās sekundes izbaudīt un sajust dziedātāju enerģiju, kas bija pretī, un sirsnību. Vēl vairāki no zēnu kora man skrēja pretī - es tik ļoti kliedzu, ka tā dziesma tūlīt skanēs," turpina Rudīte Tālberga. Līga Celma-Kursiete pirms 15 gadiem pirmo reizi stājās kopkora priekš X Skolu jaunatnes dziesmu svētkos. Šajos svētkos viņa diriģēs Raimonda Paula dziesmu „Veltījums dzejniekiem”. Toreiz tas bija mēnesi pēc pirmā bērniņa piedzimšanas.  "Toreiz viss bija pārāk sirreāls, man bija jādiriģē tautasdziesma un es īsi nemācēju kopkori savaldīt. Tad mani pamācīja - tu pagaidi katra pantā beigās, lai viņi sanāk kopā un tad sāc pantu vēlreiz, atminas Līga Celma-Kursiete. "Šī dziesma tik ļoti patīk jauniešiem, ir pietiekami lēnā tempa, lai nebūt jāuztraucas par kora savākšanu un tā enerģija, kas apmainās, tā jauneklīgā jūsma, kas nāk no bērniem, ir ārkārtīgi pacilājoši. Tieši tāpēc, ka ir bijis šis iztrūkums, ka nav bijuši jauniešiem svētki. Ir ļoti pacilājoši un skaisti," atzīst Līga Celma-Kursiete. Savukārt Jurģis Cābulis pirmo reizi bija virsdiriģents Vispārējos dziesmu svētkos 2023. gadā, tagad - Skolu jaunatnes svētkos. Viņš diriģēes Ulda Marhilēviča dziesmu „Seko saviem sapņiem”. "Atšķirības nav, jo tieši tāpat kā uz vispārējiem dziesmu svētkiem, arī uz jauniešu dziesmu svētkiem sistēma ir līdzīga, viņi gatavojas, ir kopmēģinājumi. Protams, atšķiras repertuārs un repertuāra politika," vērtē Jurģis Cābulis, vaicāts par atšķirībām svētku virsdiriģenta statusā. "Varu piekrist, ka enerģija ir savādāka, kas nāk no jauniešiem un lielajiem svētkiem, jo lielajos svētkos daudz nostrādā filozofiskā šķautne, ko stāsti dziedātājiem, ko gribi ar savu dziesmu pateikt. Tā ir lieta, ko dziedātājs vērtē. Šajos svētkos arī šis ir svarīgi, bet ir jāspēj dzīvot līdzi jauniešu enerģijai un tas nav viegls process. Jo tā enerģija, kas nāk pretī no estrādes, ir jācenšas iedot vismaz tas pats procents pretī. Ja izdodas abas enerģiskās puses salaist kopā, fantastiskas lietas notiek."

Kultūras rondo svētku studijā muzicē bērnu fokloras kopa “Upīte” Kates Slišānes vadībā. Upītes folkloras kopu veido ģimenes un arī bērni iesaistās. Arī bērnu folkloras kopā "Upīte" muzicē Kates Slišānes brāļi, māsa, brālēns, māsīcas un draugi. Paši nāk ar savām idejām, tās arī īsteno. Kate Slišāne ir ne vien folkloras kopas "Upīte" dalībniece, bet arī nemateriālā kultūras mantojuma centra "Upīte" bērnu folkloras kopas un jauniešu kapelas vadītāja. Kate ir daļa no "Tautumeitām" un tikko ieguvusi etnomuzikoloģes diplomu Latvijas Mūzikas akadēmijā.   "Mūsu vectēvs Ontans Slišāns aizsāka folkloras kustību Upītē, iesaistīja savus bērnus, mūs iesaistīja vecāki. Ļoti dabīgi mums ceļš mūzikā un instruments rokās vienmēr," par ģimenes iesaisti folklorā stāsta Kate Slišāne un atzīst, ka gaida brīdi, kad jaunākie dalībnieki paši uzdrošināsies spēlēt un vadīt dančus bez pieaugušo iesaistes.    

11. jūlija pēcpusdienā Vērmanes dārzā diasporas un ārvalstu kolektīvu koncertā uzstāsies dejotāji no Berlīnes – deju grupa „Step by Step”, kurā dejo 100 dejotāji vecumā no 4 līdz 60 gadiem. Šoreiz gan atbraukuši 39 dalībnieki. Viņi ir dziesmu svētku fani. Viņi kā skatītāji ir klāt svētku koncertos, īpašu apbrīnu un emocijas radījusi mūsdienu deju izrāde „Kastaņa puslode”. Arī paši viņi dejo modernās dejas un džeza dejas. Latviski viņi zinot vairākus vārdus, kas saistās ar ēdienu, un uz Vāciju sola aizvest arī vienu latviešu deju – „Tūdaliņ, tagadiņ!”. Bet uz Latviju šo Vācijas deju grupu atvedusi vadītāja Evelīna Rihtere, kurai dziļas saknes Latvijā. Evelīnas Rihteres omīte ir no Latvijas, šeit apprecējusies ar vācieti, bet 1939. gadā viņiem bija jāaizbrauc no Latvijas. Evelīna atzīst, ka tad, kad atbrauc uz Latviju, ir tuvāk mīļajai omītei. Viņa sajūsminās par dziesmu svētkiem un no 2005. gada brauc. Tagad atbraukusi kopā ar grupu.

Kultūras rondo svētku studijā runājam par bērnu un jauniešu radīto tērpu kolekciju daudzveidību - no avangarda līdz ikdienas modei. Krāšņi aizvadītā dziesmu svētku tērpu parāde "StaroJums". Iepazīstamies ar viesiem no Berlīnes, kurus vieno 20 gadu draudzība. Studijā muzicē folkloras kopa “Upīte”.

Vakar, 10. jūlijā, VEF kultūras pilī raibi un krāsaini aizvadīta bērnu un jauniešu radīto tērpu kolekciju parāde "StaroJums". Tā apliecināja radošo daudzveidību no avangarda līdz ikdienas modei. VEF kultūras pilī skatāma arī vizuālās un vizuāli plastiskās mākslas izstādes "StaroJums". Par izstādi un aizvadīto tērpu parādi stāsta projekta vadītāja Sandra Mieze un viena no tērpu kolekcijas "RATIKO" autorēm Estere Eglīte no Limbažiem. Kolekcijā "RATIKO" ir četri tērpi, ko radījušas 10 meitenes. Vizuālās un vizuāli plastiskās mākslas izstādei "StaroJums" 407 mākslas darbus radījuši 960 skolēni no visas Latvijas. Populārākie ir keramikas un stikla mākslas darbi. Trpu parādi "StaroJums" var noskatīties LSM.lv.

Kultūras rondo svētku studijā atveram "lielu saldumu skapi" - tiekamies ar Kuldīgas novada pašvaldības aģentūras “Kuldīgas kultūras centrs" grupu "Konfektītes" un tās vadītāja Agnese Čīče. Vokālais ansamblis “Konfektītes” dibināts 2017.gada rudenī, sākumā kopā dziedāja četras meitenes, bet tagad jau tie ir vairāku vecuma grupu ansambļi - "Bonbondziņas", "Marmelādītes", "Konfektītes", arī "Karameles" un "Trifeles". Agnese Čīče ir gandarīta, ka svētkos piedalās dažādu žanru pārstāvji. "Prieks, ka ir plašs skatījums un ļauj izbaudīt ikvienam," atzīst Agnese Čīče. "Konfektītes" - Šarlote, Elīza, Lauma, Alīna, Heidija, Beāte, Enija un Tīna - arī muzicē studijā.

Mežaparka Lielajā estrādē XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku laikā darbojas arī STEAM - zinātnes, tehnoloģijas, inženierzinātnes, māksla un matemātika - zinātņu darbnīcu zona. Lai iedvesmotu svētku dalībniekus un līdzjutējus saredzēt kopsakarības starp mākslu un eksakto zinātņu pasauli, pirmo reizi paralēli dziesmām un dejošanai svētku partneri aicinā uz STEAM darbnīcām. No 9. līdz 13.jūlijam Mežaparka Lielajā estrādē pieejama STEAM zona, kurā var praktiski līdzdarboties un izzināt svētku kodu līdz sīkākajai šūnai, frekvencei un elementam.

Pirmo reizi Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos savs koncerts būs akordeonistiem. Studijā muzicē akordeonists, Liepājas mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas 3. kursa audzēkniks Toms Rolavs un kapela no Viļakas "Paeglīte", kuras dalībnieki piedalīsies arī akardeonamūzikas koncertā. Iepazīstam arī Kuldīgas bērnu vokālo ansambli "Konfektītes". Darbojamies arī STEAM zonā Mežaparkā.

11. jūlijā pirmo reizi Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos savs koncerts būs akordeonistiem. Pulksten 18 Dailes teātrī būs koncerts "Skan akordeons". Tāpēc Kultūras rondo svētku studijā daudz runājam tieši par akordeoniem un arī studijā skan akordeona mūzika. Šobrīd akordeona spēli Latvijā apgūst teju 600 audzēkņu, un liela daļa no viņiem tiksies uz Dailes teātra skatuves: spēlēs 48 apvienotie akardeonistu ansambļi un orķestri no Rīgas, Pierīgas un visiem novadiem.  Par gaidāmo koncertu stāsta diriģente un akordeona spēles skolotāja Līga Kvāše, kura koncertā stāsies koporķestra priekšā, viņas audzēknis – Liepājas mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas 3. kursa skolnieks Toms Rolavs un Viļakas Mūzikas un mākslas skolas kapelas „Paeglīte” dalībnieki ar skolotāju Initu Raginsku. Arī šajā kolektīvā ir divi akordeonisti, jo akordeons ļoti iederīgs ir arī folkloras kapelā. Studijā muzicē gan Toms Rolavs, viņš atskaņo Dražana Kosoriča “Balkānu tango”, gan „Paeglīte”, kuru izpildījumā skan "Ercika polka". Studijā muzicē arī kapela "Paeglīte".  

Kultūras rondo svētku studijā viesojas Parīzes latviešu bērnu fokloras kopa ”Guntiņas”. Kopā ar 11 jaunajiem mūziķiem – Gustavu, Agati, Helēnu, Klāru, Klāvu, Hugo, Karlosu, Elzu, Mari, Elizani un Emmu – ir kopas vadītāja Ināra Braže, kā arī divas mammas – Anda Auziņa vada Parīzē bērnu latviešu skoliņu “Garā pupa”, bet ⁠Laura Štokmane-Guillopē ir kultūras atašejs Latvijas vēstniecībā Francijā.  Savukārt Dace Gaigala palīdz bērniem apgūt kokles spēli. Viņa ir dalībniece Vakareiropas koklētāju kopā, un arī valdes locekle latviešu apvienībā Francijā. ”Guntiņas” pirmo reizi piedalās svētkos un vakar, 8. jūlijā, Folkloras dienā jau uzstājās Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejā ar individuālo programmu. Ināra Braže atzīst, ka šī uzstāšanās bijis fantastisks piedzīvojums.

Vakar, 8. jūlijā, Dailes teātrī izskanēja kokļu mūzikas koncerts "Dzīslojums".  Dzīslojuma ceļi lasāmi gan plaukstā, gan koka mizā, lapas stiegrojumā un tautastērpa jostas rakstā. Tie ir neizdibināmi dzīves līkloči un likteņraksti, kas ļauj mums satikties – vienam ar otru, pašiem ar sevi, ar mūziku un ar tradīcijām. Kokļu mūzikas koncerta "Dzīslojums" daudzslāņainais repertuārs ar maigumu satver skatītāja roku, lai vestu līdzi pa krāsainajiem ceļiem un taciņām, kuras iedzīvina koklētāju rokas. Koncerta veidotājiem bija izdevies radīt koklētāju cilts svētkus, festivāla sajūtu. Un te nevar paļauties uz dziesmu svētku garu vien, bet svarīgs bija koncerta veidotāju veikums, izvēloties repertuāru, kur bija gan tēmas no kinofilmām, gan populārā mūzika, bet tajā pašā laikā tehniski ļoti sarežģīti skaņdarbi līdzās klasikai.  Savukārt aktrise Jana Ļisova ne tikai vienkārši pieteica skaņdarbus, bet noslēpēja dramatiskās pilnvērtīgu dramatiskās aktrises lomu, runājot dramaturģes Lindas Rudenes tekstus, kura bija uzrakstījusi prātojumu par rokām - par rokām, kas skar kokļu stīgas, gan par to, ko mūsu rokas var vai izvēlas nedarīt, par dzīslojumu mūsu rokās, kas sasaista ar visu pasauli. Sarunā ar dramaturģi atklājas, ka viņa "pazīst drēbi", jo viņa pati 13 gadus spēlējusi kokli.   Koncerta radošā grupa: mākslinieciskā vadītāja Ieva Šablovska, mākslinieciskās vadītājas asistente Dace Priedīte, režisore Diāna Kaijaka, režisores konsultants Juris Jonelis, dramaturģe Linda Rudene, scenogrāfe Ineta Sipunova, gaismu mākslinieks Ivars Vācers, skaņu režisors Gustavs Ērenpreiss, ansambļu koordinatore Elīna Agneta Lamberte. Koncertā piedalījās 370 dalībnieki no 56 koklētāju ansambļiem. Koncertu var noskatīties arī LSM.lv. -- Kokļu mūzika skanēs arī Rīgas Svētās Marijas Magdelēnas baznīcā 10. jūlijā pulksten 13 koncerta “Saules krustcelēs” un 11. jūlijā četros pēcpusdienā Kokļu mūzikas koncerts "Kokles Vērmanes dārzā". 

Pūtēju orķestri koncertā "Tā radās skaņa..." un svētku noslēguma koncertā. Tiekamies ar orķestriem no Balviem un Liepājas. Klausāmies kokļu mūziku Dailes teātrī un svētkos sveicam Parīzes latviešu bērnu fokloras kopu “Guntiņas”.

Līdz šim svētku kontekstā esam runājuši par dziesmu, par deju, par folkloru, par teātri, šodien vēršam starmešus pūtēju virzienā, jo rīt, 10. jūlijā, svētkos lielā diena pūtēju orķestriem - koncerts “Tā radās skaņa”.  Raidījuma viesi divi dažādu paaudžu un dažādas pieredzes pūtēju orķestru diriģenti no Balviem un Liepājas. Egons Salmanis ir Balvu mūzikas skolas pūtēju orķestra diriģents un  Latgales novada pūtēju orķestru virsdiriģents, bet Matīss Smiltiņš ir viens no Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas un Liepājas Bērnu un jaunatnes centra pūtēju orķestra "Liepāja" vadītājiem.  Studijā ir arī trīs Balvu mūzikas skolas pūtēju orķestra dalībnieki - Martins Krivišs (trompete), Megija Kriviša (atlsaksofons) un Samanta Sproģe (baritonsaksofons). Viņi stāsta par savām emocijām svētkos un tuvāko mūziku. Ierakstā uzklausām Jūrmalas Mūzikas vidusskolas pūtēju orķestra dalībnieces klarnetisti Leldi un trompetisti Helēnu pēc pūtēnu orķestru finālskates. Pūtēju orķestru lielā diena būs rīt, 10.jūlijā, starptautiskajā izstāžu centrā Ķīpsalā. Vispirms pulksten12:00 ģenerālmēģinājums,bet sešos vakarā koncerts “Tā radās skaņa”, kuru tiešraidē raidīs LR3 "Klasika", LTV1 un LSM.lv.

Kultūras rondo svētku studijā viesi no Austrālijas: Annas Ziedares Vasaras vidusskolas vadītāja Iveta Laine, Annas Ziedares vasaras vidusskolas apvienotā kora diriģents Matīss Reinhards un dziedātāji Dainis Galviņš un Gerda Biezaite.

Šogad XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku programmā ir iekļauta arī mūsdienu deja. Dejas izrāde “Kastaņa puslode” ir īpašs svētkiem radīts iestudējums ar horeogrāfiju, kurš vēsta stāstu par cilvēka ceļu šajā pasaulē, ar telpu, kas būs visa pasaule, ar oriģinālmūziku, kas piepildīs šo laiktelpu ar skaņām un noskaņām. Koncerts jau šodien, 8. jūlijā, pulksten 14 un 19. Vakar varēja vērot ģenerālmēģinājumu. Uzveduma radošā grupa: mākslinieciskā vadītāja Edīte Ābeltiņa, režisore Dita Lūriņa-Egliena, komponiste Zane Dombrovska, skaņas dizains Gints Rutks, scenogrāfe Liena Šiliņa, kostīmu māksliniece Agija Vismane, video mākslinieks/režisors Roberts Rubīns, gaismu mākslinieks Ainārs Pastars. Horeogrāfes: Elīna Gaitjukeviča, Annika Andersone, Dārta Ģīle, Anastasija Jasvina, Ksenija Simanova.

Deja svētkos: lielkoncerta “Es atvēru Laimas dārzu” radošie izaicinājumi un “Dzirnu” dejotāju pieredze. Skatāmies mūsdienu deju izrādi “Kastaņa puslode”. Latvijā sveicam Annas Ziedares vasaras vidusskolas apvienotā kora no Austrālijas dalībniekus.

Kultūras rondo studijā dejojam! Viesos lielkoncerta “Es atvēru Laimas dārzu” mākslinieciskā vadītāja Dagmāra Bārbale, režisore Inga Cipe un trīs “Dzirnu” dejotāji - Pēteris Ķeviņš, Elza Sauka un Lote Ozola. Deju svētkos šoreiz piedalās daudz vairāk bērnu. Šoreiz uz Deju svētkiem ir tikuši 96% no visiem kolektīviem, skolēnu svētkos pirms desmit gadiem piedalījās 56% kolektīvu. Toreiz gan bija lielāks kolektīvu kopskaits, taču stadionā bija tikai 13 000 dejotāju. Šovasar stadionā satiksim 17 000 dejotāju! "Šobrīd, vērojot gan dejotājus, gan pedagogus, gan atbildīgos vecākus, kas pavada grupas dažādās svētku norisēs, ka redzi visu acīs saviļņojumu, ka viņi ir nonākuši atkal šajās lielajās norises vietās, ka viņi šobrīd, manuprāt, vēl vairāk novērtē to iespēju būt kopā un pieredzēt šos notikums, man liekas, emocionālais lādiņš šajās lielajās norisēs noteikti pārspēj kaut kādas lietas, kas varbūt nebūs praktiski izdevušās, varbūt kādas līnijas nebūs tik taisna, vai kāds kolektīvs nepaspēs kaut kur iznākt. Domāju, ka tas emocionālais šobrīd ir svarīgākais," vērtē Dagmāra Bārbale. Deju lielkoncerta “Es atvēru Laimas dārzu” mākslinieciskās idejas pamatā ir vārds “vērt”. Rotaļelementi, mēles mežģi, skaitāmpanti, arī padomi, mīklas un tautas gudrības savērs zināšanas, atvērs vārtus, ļaus vērties pasaulē, atskatīties uz saviem senčiem un atvērt jaunus vārtus. Laima, liktens lēmēja, saved kopā Tēvu, Māti un arī bērnus, tādēļ koncertā dejos un savus atziņu vārtus vērs bērni un jaunieši, bet līdzās viņiem būs lielie brāļi un māsas, mammas un tēti, kuri ar aktīvu un radošu iesaisti dzīvā scenogrāfijā papildinās dejotāju veidotos laukuma rakstus un zīmes. Lielkoncerta mērķis: caur tradīcijas izpratni, deju, mūziku un spēli visiem būt piederīgiem Deju svētkiem. "Lielā atslēga ir deju skolotājs. Deju virsvadītājs augšā tribīnē var uz vienas kājas stāvēt un griezties uz galvas, un tiltiņā izliekties, bet ja nav šī saikne starp skolotāju, kurš ir turpat pie bērniem un palīdz precizēt zīmējumus un "pārtulkot", ko virsvadītājs ir domājis, tad tā rezultāta nav un nebūtu," uzskata Dagmāra Bārbale. Dzīvības vārtus, Pasaules vārtus, Gudrības vārtus un Senās vērtnes atvērs bērnu un jauniešu tautas deju kolektīvi – 1.-12.klašu dejotāji, lai dejās vēstītu par paaudžu pārmantojamību un tālāk nododamajām gara mantām, ļaujot uzziedēt Zilajai ilgu puķei. Lielkoncerta programmā iekļautas 23 dejas, kuras veidojuši divdesmit dažādu paaudžu horeogrāfi. Koncerta izskaņā tiks iedzīvināta XII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku iecere visiem nodejot etnogrāfisko deju “Sudmaliņas”. Koncertu varēs noskatīties tiešraidē Latvijas Sabiedriskā medija mājaslapā 12. jūlijā plkst. 11. Sarunu par deju lielkoncertu “Es atvēru Laimas dārzu” noslēdzam ar tā fināla dziesmas pirmatskaņojumu. Komponists - Mārtiņš Miļevskis, vārdi - Inga Cipe, izpilda - MM Orķestris, Emilija, "Knīpas un knauķi".    

Kultūras rondo svētku studijā muzicē folkloras kopa “Kokle”. Bet saruna ar Māru Mellēnu, folkloras kopu programmas "Dindaru, dandaru, radu novadu rakstus" projekta vadītāja un režisore. Viņa stāsta par folkloras kopu klātbūtni svētkos. Protams, sarunājamies ar folkloras kopas “Kokle” dalībniekiem par darbošanos folkloras kopā. Folkloras kopas ar savu atsevišķo programmu uzstāsies Brīvdabas muzejā, Vērmanes dārzā un Brīvības laukumā. Folkloras kopu programma "Dindaru, dandaru, radu novadu rakstus" skanēs 8. jūlijā Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, 9. jūlijā - Vērmanes dārzā un 10. jūlijā Brīvības laukumā. VEF kultūras pilī 9. jūlijā skanēs folkloras konkursu laureātu koncerts "Bij' manā pūriņā". Tāpat folkloras kopām paredzēs īpašs uznāciens svētku noslēguma koncertā "TE-AUST". Šogad svētkos piedalās 1260 folkloras kopu dalībnieki.  

Dziesmu svētku parkā vakar, 6. jūlijā, aizvadīta Novadu satikšanās. Tas ir mirklis, kurā simboliski satiekas visi, pat vistālākie Latvijas punkti, lai ieskandinātu svētku sākšanos un tradicionāli godinātu svētku virsvadītājus un virsdiriģentus, kuri tāpat kā svētku dalībnieki mērojuši ceļus no visas Latvijas. Pasākuma ierakstu var noskatīties Latvijas Sabiedriskā medija portālā lsm.lv.  

Svētki Vērmanes dārzā un "DARRADIS". Šodien, 7. jūlijā, skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku epicentrs ir tieši šeit, Vērmanes dārzā, kur visas nedēļas garumā spēlēs skolēnu teātri, uzstāsies diasporas kolektīvi, folkloras kopas, popgrupas, vokālie un instrumentālie ansambļi, te notiks danči un radošās darbnīcas un, protams, amatnieku tirdziņš. Par skolēnu teātru klātesamība svētkos un svētku norisēm Vērmanes dārzā stāsta “Svētki Vērmanes dārzā” projekta vadītāja Dace Jurka. Sarunai pievienojas arī Rīgas skolēnu pils bērnu un jauniešu centra teātra "Zīļuks" vadītāja Laura Paegle un viņas meita Zane Breidaka, kura teātrī sākusi darboties no trīs gadu vecuma un šobrīd darbojas taja kā skolotāja. Un arī Zanei līdzi ir  meitiņa - piecgadīgā Amēlija. Bet līdzās - "Zīļuka" dalībniece Marija Akatova, kura mācās Franču licejā, viņa piedalās izrādēs "Sprīdītis" un "Brēmenes muzikanti".

Kultūras rondo svētku studijā viesojas Rīgas Āgenskalna Valsts ģimnāzijas mūzikas skolotaja un diriģente Līga Gaiķe un skolas ansambļa "Lavīze" dalībnieces Ance, Kristīne, Marta, Lorete un Stefānija, kuras visas vakar piedzīvoja arī koru fināla skati skolas jauktā kora sastāvā. Meitenes izpilda latviešu tautas dziesmu "Dzied, māsiņa, skaistas dziesmas", bet sarunā dalās emocijās par vakar skatē piedzīvoto.

Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku ietvaros šodien, 5. jūlijā, norisināsies skatuviskās dejas uzvedums “Viedvasara” zīmē, kas plkst. 18.00 notiks "Xiaomi" arēnā. Tajā piedalīsies vairāk nekā 3000 dejotāju no 152 deju kolektīviem. Uzveduma režisorei Diānai Kaijakai šie ir pirmie dziesmu un deju svētki šādā amatā. Koncerta mēģinājumu vakar vērojā arī kolēģe Laima Slava. Viedvasara” ir radošs un šodienīgs stāsts par piecu jauniešu piedzīvojumiem vasaras brīvlaikā dažādās vidēs – laukos, mežā, jūrā, pilsētā un ārzemēs. Esot šķirtiem katram savā vidē, jauniešus vieno viedierīču dāvātās iespējas savstarpēji dalīties ar piedzīvoto un secināto, taču vēlāk soli pa solim atklājas, ka “Viedvasarai” ir maz kopīga ar viedierīcēm, un šķietami ikdienišķās situācijas un mazie piedzīvojumi dāvā viedas atziņas. Koncertu tiešraidē varēs vērot portālā LSM.lv. Koncerta mākslinieciskais vadītājs: Jānis Ērglis. Virsvadītāji un horeogrāfiju autori: Jānis Ērglis, Jānis Purviņš, Agris Daņiļevičs, Dace Adviljone, Dagmāra Bārbale, Guna Trukšāne, Rūta Cīrule, Jānis Kalniņš, Dāvis Ērglis. Komponisti: Rihards Zaļupe, Kristīne Kārkle-Kalniņa, Katrīna Dimanta, Artūrs Uškāns, Ernests Valts Circenis. Režisore: Diāna Kaijaka, scenogrāfe Ieva Kauliņa, stāsta un tekstu autors: Kaspars Bērziņš, video mākslinieks: – 8, gaismu mākslinieks: Reinis Zalte, muzikālais vadītājs: Ernests Valts Circenis.  

Noslēdzies XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku viens no svarīgākajiem notikumiem - koru finālkonkurss. Tā kā līdz mirklim, kad uzzināsim Lielās balvas ieguvēju, vēl jāpaciešas, jo to paziņos svētku noslēguma koncertā, par iespaidiem pēc konkursa un un koru mūziku kopumā svētku programmā sarunājamies ar virsdiriģentiem Airu Birziņu un Kasparu Ādamsonu un komponisti Lauru Jēkabsoni. Visi trīs sarunas dalībnieki vakar, 4. jūlijā, darbojās Koru finālkonkursa žūrijās. Komponiste, mūzikas skolotāja, diriģente un vokālās grupas "Latvian Voices" mākslinieciskā vadītāja Laura Jēkabsone darbojās komisijā, kura Rīgas Latviešu biedrības namā klausījās zēnu koru un 5.-12.klašu koru sniegumu. Virsdiriģente, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesore, Rīgas Doma koras skolas meiteņu kora “Tiara” mākslinieciskā vadītāja Aira Birziņa Koru fināla skatē Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā bija Valsts Komisijas priekšsēdētāja. Virsdiriģents, doktors mākslās, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas simfoniskā orķestra un Latvijas Kultūras akadēmijas jauktā kora “Sōla” mākslinieciskais vadītājs Kaspars Ādamsons Koru konkursa finālā Latvijas Universitātē bija Valsts Komisijas priekšsēdētājs. Uzklausām arī koristu un diriģentu emocijas pēc uzstāšanās. Konkursā šogad piedalījās 76 Latvijas izglītības iestāžu labākie kori ar 3620 dziedātājiem četrās kategorijās: zēnu kori, 4.-9. klašu kori, 5.-12. klašu kori un jauktie kori. Katrs kolektīvs atbilstoši attiecīgajai kategorijai izpildīja trīs dziesmas: obligāto dziesmu bez instrumentāla pavadījuma, izlozes dziesmu no svētku reperturāra un brīvās izvēles dziesmu. Konkursā noteiks Lielās balvas ieguvēju, kuru paziņos Noslēguma koncertā.

„Aminori” mākslas telpā atklāta Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas katedras maģistrantūras studentu izstāde „Ir laiks”. Projekta pamatā ir studentu kopīgi veidota grāmata „TIME”, kas eksponēta šogad Latvijas stendā  Boloņas bērnu grāmatu tirgū. Izstādē redzami ilustrāciju oriģināli, kā arī darba procesā tapušie materiāli. „Aminori” mākslas telpas centrā garens galds, uz kura gGrafikas studenti sarindojuši to, kas atklāj radošo procesu - te ir skices, sagataves, instrumenti, dažādi materiāli, piezīmes. Savukārt pie sienām eksponēti ilustrāciju oriģināli, bet telpas tālākajā malā kopīgi veidota grāmata košos vākos „TIME” (Laiks). Izstādi organizē un tajā piedalās 13 studenti, ar daļu no viņiem tiekos izstādes atklāšanas dienā. Grafikas studentu izstāde „Aminori” telpā būs aplūkojama līdz 25. jūlijam darba dienās.  

„Mācītāji, rakstīdami latviski, ir sacerējuši „kurlam ēzelim stāstītas pasaciņas”,” pirms 200 gadiem pukojās viens no spilgtākajiem apgaismības ideju pārstāvjiem Baltijā Garlībs Merķelis. Tas notiek laikā, kuru šodien apjaušam kā vienu no visretāk pētītajiem un noslēpumainākajiem laikmetiem latviešu literārajā kultūrā – 19. gadsimta pirmajā pusē. Par kultūras paradoksiem laikmetu lūzumos Kultūras rondo izvaicājam monogrāfijas „Apgaismības starpnieki. Vācbaltiešu mācītāji latviešu rakstniecībā 1815 – 1848.” autoru, Latvijas Nacionālas bibliotēkas (LNB) vadošo pētnieku Paulu Daiju. LNB pētniecības vadītāja un vadošā pētnieka Paula Daijas monogrāfija ir veltīta grāmatniecības vēsturei un paver ieskatu vienā no visretāk pētītajiem un noslēpumainākajiem laikmetiem latviešu literārajā kultūrā – 19. gadsimta pirmajā pusē. Eiropā šis ir revolūciju laiks, bet pie mums to sauc par kluso laiku. "To sauc par tukšo un kluso laiku. Man ļoti patika, kā Māris Zanders vienā sarunā jautāja: kāpēc ir tā, ka mēs labi zinām veco Stenderu, Garlību, Merķeli un Krišjāni Valdemāru, un pa vidu it kā nekas nenotiek? Mani ļoti ieinteresēja, kas notiek pa vidu," bilst Pauls Daija. "Ir ļoti daudz labu pētījumu par šo tēmu, bet man liekas, ka mēs kopumā joprojām pārāk maz zinām, kas notika apgaismības laikmetā un kāpēc tas ir svarīgi. Bija ļoti interesanti strādāt pie šīs grāmatas, bet man visu laiku bija sajūta, ka man ļoti gribētos, lai arī citi par to uzzina, jo man liekas, ka mūsdienu latviešu sabiedrībā šī ir svarīga tēma, lai gan sena un pirmajā brīdī šķietami varbūt pat neaktuāla."  "Es sāku šo tēmu pētīt pirms gadiem 20, un, ja es nodarbojos ar to vēl joprojām, tas ir tāpēc, ka šajā tēmā ir tāda spriedze. Īstenībā viens grāmatas nosaukuma variants bija "Plāns ledus", jo pētīt vācbaltiešu ieguldījumu latviešu kultūrā ir drusku staigāt pa plānu ledu, jo ļoti viegli iekrist galējībās - vai nu nosodīt vācbaltiešu kopienu, vai arī teikt, ka viņi ir tie, kas ienesa mums, latviešiem, kultūru," atklāj Pauls Daija. "Neokultūrtrēģerisms  ir vēsturnieka Kaspara Zeļļa ieteikts termins, kas man liekas ļoti labs. Es domāju, ka mums ir attiecībā uz ļoti daudzām tēmām Latvijas vēsturē melnbalts skatījums, ir lietas, kas ir ļoti labas, un ir lietas, kas ir sliktas. Latvijas vēsture ir pilna ar šīm galējībām, un tas ir normāli, ka mums ir šāds skatījums. Tiešām dramatiskas pieredzes mums, iespējams, ir daudz vairāk nekā citiem. Tajā pašā laikā drusku biju noguris no tā melnbaltā skatījuma, man gribējās iedot citas krāsas. Man liekas, ka vācbaltiešu un latviešu attiecības ir ļoti pretrunīgas. Domāju, ka taisnība savā ziņā ir gan vieniem, gan otriem. Un viens veids, kā varbūt pārvarēt šo pretrunīgumu vai pietuvoties tam no tādas produktīvas puses, ir no jauna lasīt pirmavotus un vairāk runāt nevis par abstraktām idejām, bet par konkrētiem cilvēkiem. Un tas ir tas, ko es darīju savā pētījumā, kas ir 10 biogrāfiskas esejas par savulaik ļoti interesantiem cilvēkiem."  

26.jūnijā Zinātņu mājā tika atklāts Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes starpdisciplinārais Vācijas pētījumu centrs. Kā varam šodien izteikt ar vācu kultūras un intelektuālo telpu saistītās nozīmes Latvijā? Cik daudz nozīmē zināt, domāt un rakstīt vācu valodā un kādi ir tuvākie jaunizveidotā centra projekti? Saruna ar nupat dibinātā Latvijas Universitātes starpdisciplināro Vācijas pētījumu centra direktoru Raivi Bičevski un viņa asistenti Elvīru Šimfu.

Vai esat kādreiz mēģinājuši sapņos apzināti paskatīties uz savām rokām? Vai nolemt lidot? Apzinātā sapņošana ir tēma, ko savos darbos pēta māksliniece Zane Zelmene. Lai ievestu skatītājus savos spilgtajos sapņos, pa kuriem pati ceļo jau kopš bērnības, Zane Zelmene izmanto jaunākās virtuālās realitātes tehnoloģijas. „Man tas ir veids, kā uz brīdi apstādināt pasauli,” saka māksliniece. Viņas izstāde „Pasaules apstādināšanas tehnikas” 3. jūija vakarā vērs durvis RIXC galerijā Rīgā. Ar Zani Zelmeni tiekamies brīdī, kad RIXC galerijas grīda vēl čum un mudž no vadiem, kas vajadzīgi datoriem, projektoriem, virtuālās realitātes brillēm, sensoriem un citām tehnoloģijām, kas veido izstādi „Pasaules apstādināšanas tehnikas”. Kad izstāde būs gatava, te tiešām varēs mēģināt uz mirkli apstādināt laiku. Logi ir aizklāti, pie sienām – iluminatoriem līdzīgi lodziņi, aiz kuriem it kā viļņojas tumšsarkana jūra, telpas vidū ir gaismas lode – no kāda Zanes sapņa, kur visas būtnes ir gaismas lodes, arī viņa pati. Zanes Zelmenes imersīvā mākslas izstāde „Pasaules apstādināšanas tehnikas” RIXC galerijā Rīgā būs apskatāma un izmēģināma līdz 23.augustam.

5.jūlijā Mazirbē lībiešu saieta namā pirmizrādi piedzīvos lietišķā teātra izrāde "Lībiešu dzīve". Kāda šobrīd ir lībiešu dzīve? Kas bija Lībiešu karš deviņdesmitajos? Kas veido šodienas lībiešu identitāti? Kultūras rondo saruna ar izrādes idejas un režijas autoriem Jāni Balodi un Elizabeti Šiklovu, un līdzautoriem, pašiem lībiešiem, kuru personiskā pieredze un skatījums uz vēsturi veido izrādes kodolu.

Rīgas Doms šovasar kļūs par vienu no nozīmīgākajiem Eiropas Ērģeļmūzikas centriem, jo jau 9. jūlijā aizsāksies 38. Starptautiskais Ērģeļmūzikas festivāls "Rīgas Doms 2025". Par veselu mēnesi ilgstošo festivālu, jaundarbiem, izcilu mākslinieku piesaisti – saruna ar Rīgas Doma mūzikas direktoru Aigaru Reini un vienu no jaundarbu komponistēm Madaru Pētersoni.

No 10. līdz 13. jūlijam Rīgā norisināsies vērienīga laikmetīgās mākslas mese "Riga Contemporary". Vairāk nekā 35 galerijas no visas pasaules, kolekcionāri, kuratori, mākslinieki, paneļdiskusijas par būtiskāko, kas šobrīd norisinās laikmetīgās mākslas pasaulē.  Par meses programmu izvaicājam "Kim?" laikmetīgā mākslas centra izpilddirektori Evitu Gozi, "Kim?" programmas direktori Zani Onckuli un mākslinieci Kristu Vindbergu. 

Mītu tēmā balstīts multimāksliniecisks projekts – tik kodolīgi iespējams raksturot Arņa Martinelli jaunāko izstādi „Mitoloģija. Rekonstrukcija”. Darbos rekonstruēti būtiskākie Eiropas kultūras mīti, atklājot tos kā triju personu mijiedarbību. Līdzās lielformāta vizuālām ainām mākslinieks veidojis arī skaņu kompozīcijas, tā radot saskari starp vizuālo pieredzi un audiālo dimensiju. Izstāde skatāma Talsu novada muzeja izstāžu zālē, un tās atklāšana notika jūnija sākumā.  Par nelatvisko uzvārdu Arnim jautā bieži, un tas noteikti būtu interesants stāsts, mēs uzzinām īso versiju. Bet pievēršamies jaunākās izstādes darbiem – tajos mākslinieku interesējuši mīti un to mūsdienīgs skatījums. Arnis Martinelli uzskata, ka mēs paši  esam šo mītu dalībnieki. Savos liela formāta darbos mākslinieks mītus rāda kā triju personu mijiedarbību. Piemēram, Kentaurs, Eross un Psīhe vai Orfejs, Euridīke un Aglonīke. Figūras tēlotas kā atdzīvojušās skulptūras, un to atveidošanā izmantoti gan grafiski, gan gleznieciski paņēmieni, dažos tēlos saskatāmi populāru cilvēku vaibsti. Pie jaunākās izstādes Arnis Martinelli darbu sācis rudenī, tūlīt pēc iepriekšējās izstādes „Baletomānija”, kas bija skatāma Ventspilī. Paralēli šai izstādei (Talsu novada muzeja izstāžu zālē) Vārmes Svētā Miķeļa baznīcā skatāma Arņa Martinelli kompozīcija „Svētais Miķelis un krītošie eņģeļi”, tas ir liela formāta darbs (3x3 m) , izstādīts Baznīcu naktī un joprojām aplūkojams. Izstāde „Mitoloģija. Rekonstrukcija” Talsu novada muzejā būs skatāma līdz 27. jūlijam.

Viņš  ļoti lepojās, ka savā dzīvē ir izracis Daugavu, uzbūvējis dzelzs tiltu un baznīcu. Viņš, kinomākslinieks Mārtiņš Milbrets kopā ar savu uzticamāko cīņu biedru, arī kinomākslinieku Neilu Matīsu ir tie vizionāri, kas radīja kinopilsētiņas "Cinevilla" pamatu. Viņus dēvē arī par jaunās kinomākslinieku ēras pirmo paaudzi. "Cinevillā" ir atklāta izstāde „KinoMāksla. Milbrets + Matīss”, veltīta Latvijas kinovēsturē unikālam mākslinieku tandēmam – Mārtiņam Milbretam (1965–2019) un Neilam Matīsam (1969–2014), kuri kopā strādājuši pie filmām „Baiga vasara” (2001), „Rīgas sargi” (2007), „Rūdolfa mantojums” (2010), „Sapņu komanda 1935” (2012) un citām. Abu mākslinieku vadībā pirms divdesmit gadiem tapusi arī kinopilsēta "Cinevilla" – no skicēm un projektiem līdz realizācijai un filmēšanai. Iespaidīgajā un radoši veidotajā ekspozīcijā atvērts un padarīts publiski pieejams abu kinomākslinieku darbu arhīvs – fotogrāfijas, dekorāciju skices, tehniskie zīmējumi, fotoinstalācijas utt. Par to, kādu mantojumu un cik lielus procesus kinomākslā ir iekustinājuši Milbrets un Matīss, studijā saruna ar kino vēsturnieci Kristīni Matīsu un režisoru un producentu Andreju Ēķi.  

„Es gleznoju ar caurspīdīgumu,” saka māksliniece Līva Graudiņa, kuras eļļas gleznas caurstrāvo silta gaisma un garos dabas pārgājienos tvertas emocijas. Graudiņas izstāde „Gaismas atmiņa” sadarbībā ar vizuālo mākslinieci Katrīnu Martu Riņķi pašlaik skatāma Cēsu Vecajā alus brūzī pilsētas pašā centrā. * Māksliniece LĪva Graudiņa mūs viesmīlīgi sagaida pie durvīm pagalmā aiz mākslas telpas „Mala”. Atrast ieeju vecā alus brūža kādreizējās ražošanas telpās nav pašsaprotami, jāseko norādēm uz izstādi „Gaismas atmiņa” un jādodas mazāk zināmā teritorijā. Tiekamies sarunu festivāla „Lampa” laikā, kad Cēsīs ir liels ļaužu pieplūdums un sabrauc arī daudz rīdzinieku. Arī pati Līva Graudiņa uz Cēsīm pārcēlusies no Rīgas, turklāt jau divreiz. Graudiņa 2008. gadā izveidoja mākslas telpu un kafejnīcu „Mala”, kuras dzīvi tagad turpina citi cēsnieki – Kristīne Auniņa un Alberto di Dženaro. Bet Līva atgriezusies „Malā” ar izstādi, kas pārsteidz ar savu plašumu – gan izstādīto darbu skaita, gan sajūtu ziņā, jo Vecā alus brūža otrais stāvs devis māksliniecei tādu brīvību kā reti kura izstāžu zāle. „Es ceru, ka mana nākamā izstāde nebūs pēc sešiem gadiem, bet agrāk, un tad es varētu ieiet arī mazā telpā. Bet, ja es sešus gadus neesmu taisījusi izstādi, man tomēr gribas veidot telpu. Gribas apjomu, brīvību, un šeit man deva iespēju pilnīgi brīvi darīt ko un kā es vēlos. Es šeit biju divus mēnešus, un kur gan vēl būtu tāda iespēja – ka tu vari divus mēnešus sēdēt un domāt, kā tam ir jābūt.” Turklāt sešos gados gleznu un tajās ielikto emociju bija sakrājies tik daudz, ka tās vajadzēja izlikt, lai ļautu sev iet uz priekšu, saka māksliniece. Izstādes apskati mēs sākam it kā no otra gala, jo dziļākajā telpā aiz aizkara māksliniece radījusi iespēju skatītājiem pašiem paņemt rokās izstādē neiekļautās gleznas un veidot pašiem savas kompozīcijas. Šis risinājums daudz ko pastāsta par Līvas Graudiņas pieeju gleznošanai un attieksmi pret skatītāju. „Visiem patīk redzēt to, kas nav izlikts pie sienām. Te ir plauktiņi, kur cilvēki paši var pacilāt gleznas un izlikt tās, kā vēlas. Jo gleznu man ir diezgan daudz,” smaida māksliniece. „Biju domājusi, ka varbūt jānoliek baltie cimdiņi, bet tad sāka likties, ka tas būs uzreiz kā muzejā. Es strādāju ar slapju un caurspīdīgu krāsu, tāpēc manas gleznas top vienā reizē, jo nevaru turpināt, kad krāsa ir nožuvusi – tad darbs paliek smagnējs. Tāpēc gleznas top diezgan ātri, to ir diezgan daudz un, lai arī katra no tām man ir svarīga, man pret tām nav muzeja attieksmes. Un es, protams, uzticos cilvēkiem, ka viņi gleznas nesabojās.” Daļā no izstādē izliktajām gleznām skaidrāk saskatāmi dabas ainavu motīvi, citas ir abstraktākas, bet Līva Graudiņa apstiprina, ka daba ir visa pamatā. Un katrā gleznā koncentrētas emocijas no kādas viņas uzņemtas fotogrāfijas. „Nosaukums „Gaismas atmiņa” ir veidojies no domas, ka man tā iešana dabā – es eju viena, diezgan garos pārgājienos, kad vien man tas ir iespējams – tā ir tāda izlaušanās. Un tad ir mirkļi, kuros es piedzīvoju šīs gaismas atmiņas, kas man pēc tam paliek. Fotogrāfiju es izmantoju, tikai lai palīdzētu atcerēties to momentu, gaismu un sajūtu. Jo tai brīdī, kad esmu ārā viena pati, ir sajūta, ka viss atveras vaļā un es visu jūtu pastiprināti. Tas ir tas skaistais mirklis, un varbūt tas izklausās banāli, bet tas vienkārši ir tas, kas notiek.” Mākslinieces stāstīto spilgti ilustrē kāda pie sienas atslieta glezna, kas saspēlējas ar telpas vidū izliktu zaru krāvumu. „Atceros, ka tolaik vēl nedzīvoju Cēsīs, tas bija Valmierā, un tās bija kāda rudens pārgājiena beigas. Gleznas esmu gleznojusi pēdējos divarpus gadus, bet fotogrāfijas man ir krājušās pēdējos sešus gadus kopš iepriekšējās izstādes. Šī ir no laika, kad mana meita bija pavisam maziņa, un tas bija viens no pirmajiem vienatnes gājieniem, kad es varēju izrauties. Ja godīgi, nebija ļoti gaišas sajūtas. Tagad es skatos uz to gleznu, un iepriekš par to nebiju aizdomājusies, bet tā arī nav ļoti gaiša. Tā ka droši vien tās stāsta un runā daudz vairāk, nekā es pati to apzinos.” Skanisku un vizuālu pulsāciju izstādei piešķir mākslinieces Katrīnas Martas Riņķes analogā kino darbi. Viņu Līva Graudiņa uzaicinājusi sadarboties izstādes tapšanā, jo gribējies to papildināt ar kustīgu gaismu. Sākumā domājusi par pašas filmētām gaismas spēlēm, bet tad Cēsu Izstāžu namā ieraudzīja Katrīnas Martas Riņķes darbus. „Ar Katrīnu satikos laikos, kad biju izveidojusi „Malu” un viņa bija jauniešu domē. Viņa ir paaudzi jaunāka par mani. Kopš tiem laikiem man par viņu bija palikusi ļoti silta sajūta. Tagad viņa ir septiņus vai astoņus gadus nostudējusi Ģentē, absolvējusi skolu un piedalījās Cēsu izstāžu nama izstādē. Ieraudzīju viņas video, sajutu to sajūtu un uzrunāju viņu.” Lai gan tie nav radīti speciāli šai izstādei, Līva Graudiņa neslēpj sajūsmu, cik precīzi šie darbi sasaucas ar sajūtu viņas gleznās. Tā kā Katrīna Marta Riņķe mūsu tikšanās laikā nav Cēsīs, lūdzu Līvai Graudiņai pastāstīt par šo simbiozi: „Viņa arī filmē dabu. Bet tas otrs, abstraktais video ir veidots, attīstot fotofilmu kafijas biezumos, un no tā veidojas tās gaismu spēles. Viņa visu ir veidojusi analogā tehnikā, un arī šajā video brīžam parādās dabas kadri, bet brīžam analogās tehnikas dēļ tie paliek arī ļoti abstrakti. Un viņa pati veido arī skaņu, kas, manuprāt, brīnišķīgi saskan ar izstādes atmosfēru.” Ekskursijas beigās Līva Graudiņa ieved mūs vēl vienā telpā, kurā koncentrēta mākslinieces šī brīža izjūta un arī darbu tapšanas aizkulises. „Es gleznoju tikai uz pašas vilktiem un gruntētiem audekliem. Pati gatavoju krīta grunti, tāpēc šeit ir redzams krīts un audekls, kas sākumā nogruntēts ar želatīnu un tad ar krīta grunti. Tā es to varu dabūt ļoti gludu, nevis ar tekstūru kā gatavajiem audekliem. Tas man ir svarīgi tāpēc, ka patiesībā gleznoju nevis ar krāsu, bet ar caurspīdīgumu. Es slauku un mazgāju krāsu ārā, un tas ir veids, kā es panāku to gaismu. Krīta grunts silti baltais tonis ir tas, kas veido gaismu.” Pie šīs tehnikas Līva Graudiņa nonākusi eksperimentu ceļā: jau kopš Mākslas akadēmijas viņai gleznās esot svarīgi atteikties no visa liekā. Tāpēc savā ziņā katrs darbs, mākslinieces vārdiem, top caur „kontrolētu nejaušību”. Telpas galā ir kāda glezna, ko iedvesmojusi itāļu rakstnieka Italo Kalvīno eseja „Spirāle”. „Tur it kā ir par molusku, kurš gadu tūkstošu gaitā attīstās un sāk veidot gliemežvāku, bet pats nemaz nesaprot un neredz, ko dara. To redz citas radības, kas pasaulē rodas un kuriem ir acis. Un tās redz to skaisto spirāli, ko viņš ir radījis, tikai savu instinktu vadīts. Man tas likās ļoti par to, kā es bieži vien jūtos par savu radīšanas procesu. Jā, es nezinu, vai es līdz galam pat varu to kontrolēt… Es nevarētu dzīvot bez gleznošanas. Man ir bijuši atsevišķi periodi, kas dažādu dzīves apstākļu dēļ ir dzīvoti bez gleznošanas, bet man vienkārši ir jāglezno. Un pēc „Spirāles” izlasīšanas man visās gleznās sāka parādīties spirāles formas, turklāt tas nebija apzināti. Tas vienkārši nāca ārā,” „…un šī čaula bija it kā sveša no manis, bet vienlaikus arī vispatiesākā daļa manis – skaidrojums tam, kas es biju,” savā esejā raksta Italo Kalvīno. Līva Graudiņa atzīst, ka darbs pie izstādes, kuras komandā līdzās māksliniecei Katrīnai Martai Riņķei ir arī jaunās scenogrāfes Anna Meldera un Paula Graudaka, tekstu autore Estere Artmane, grafiskā dizainere Anna Priede un instalācijas autors Kārlis Kanderovskis, bijis arī bagātinošs ceļš sevis izziņā. „Iepriekš pārsvarā lietas esmu darījusi pati, un šī man bija fantastiska pieredze, ko tas nozīmē – sadarboties un būt komandā. Tā jauda! Brīžam tas bija arī ļoti sarežģīti. Man arī ļoti daudz nozīmē paskatīties uz lietām no Katrīnas paaudzes skatupunkta, jo mans process ir bijis ar „caurumiem” pa ceļam – bērni, „Mala” un vēl dažādi apstākļi, kas ir uzlikuši ilgākas pauzes. Līdz ar to man ir gandrīz vai jāiepazīst no jauna tā mākslas pasaule, kāda tā ir izveidojusies. Un man to bija ļoti interesanti darīt kopā ar šiem jaunajiem cilvēkiem, kuri tagad sāk to mākslas pasauli iepazīt, bet jau caur pavisam citu prizmu. Viņu spriestspēja un skatījums uz pasauli ir citādāks nekā manai paaudzei, bet ir pamatvērtības, kas tomēr vieno. Un tas ir bagātinoši.” Līvas Graudiņas un Katrīnas Martas Riņķes multimediālā izstāde „Gaismas atmiņa” Cēsu Vecajā alus brūzī būs skatāma līdz 6. jūlijam. Bet tūlīt pēc tam šajās telpās vietu ieņems Cēsu mākslas festivāla centrālais vizuālās mākslas notikums – izstāde „Kailā dzīvība”. 

Šodien Rīgas Meža kapu Mākslinieku kalniņā atklāj piemiņas vietu "Mūžības vārti" Helmī un Dainim Staltiem, kuru dzīve bijusi cieši saistīta ar folkloras kustību un "Skandnieki”. Radio studijā tiekamies ar Staltu meitu Julgī Stalti, kas tagad vada "Skandiniekus", un "skandinieku" dalībniecēm – Margu Stalti un Veltu Vītolu.

Starptautiskā folkloras festivāla "Baltica" viesu vidū ir folkloras kopa „Siidisõsarõ” no Igaunijas. Tā dibināta 1994.gadā, pulcējot cilvēkus, kuru saknes meklējamas Setomā – kultūrvēsturiskajā novadā Igaunijas dienvidos un Krievijas pierobežā. Kopa uztur senas dziedāšanas tradīcijas, kas pierakstītas vai nodotas no paaudzes paaudzē. Setu daudzbalsīgais „leelo” dziedājums 2009. gadā ierakstīts UNESCO nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā. Folkloras kopas dalībnieces satiekam dienas vidū, kad mūzikas namā „Daile” rit koncerta „Vēja vārdi” mēģinājums. Uzrunājam folkloras kopas vadītāju Piretu Tillo, dziedātājas Eriku Sūri un Janu Kallasu. Vispirms Piretai lūdzam izrunāt grupas nosaukumu, kā tas skan setu valodā. Pireta Tillo: Mūsu grupu sauc „Siidi-Susara”, setu valodā tas nozīmē ‘ļoti tuvi draugi'. „Susara” nozīmē ‘māsas', bet „Siidi” ir kā ‘zīda māsas', ja tulkojam angļu valodā. Jā, ļoti tuvi draugi. Pašlaik mēs visas esam no Tallinas vai dzīvojam tās tuvumā, bet mūsu saknes ir Setomā, kas ir Igaunijas dienvidaustrumu daļa, ļoti tuvu Latvijai. Latgalei. Jā, arī Alūksnei. Laima Slava: Cik ilgi jūs jau dziedat kopā? Mums nupat bija jubileja. Mūsu folkloras grupa uz skatuves ir apmēram 30 gadus. Tiekamies divas reizes mēnesī. Mēs neesam profesionāla grupa, esam amatieri. Satiekamies vienkārši tāpēc, lai izklaidētos, lai labi pavadītu laiku. Un tas ir labi, ka cilvēki visā pasaulē mūs var atrast. Jā, mēs darām labāko, ko spējam. Dziesmas, ko dziedam, ir ļoti senas. Mēs dziedam autentisku mūziku, tas nozīmē, ka šīs dziesmas jeb vārdi un melodijas ir vāktas no vecmāmiņu un vecvecmāmiņu pūra, tāpēc mēs vienkārši mācāmies klausoties. Dažas no mums var dziedāt ļoti labi un pat pazīst notis, bet ne visas. Pagājušajā gadā mēs piedalījāmies operā Igaunijā. Tā bija daļēji iestudēta opera, un mūsu koris tur piedalījās. Setu valoda ir līdzīga igauņu vai tomēr cita? Teiksim, tā ir dienvidaustrumu igauņu. Jums Latgalē, Latvijā ir lutci – Ludzas igauņi. Lutcu valoda un setu valoda ir ļoti ļoti līdzīgas. Bet es dzirdēju, ka Latvijā vairs nav lutcu valodas pratēju, taču setu valodu pie mums prot  daudzi. Jā, mēs runājam, kad mums ir mēģinājumi, tad mēs cenšamies runāt setu valodā. Piemēram, es ar mammu runāju setu valodā. Kad es biju bērns, mana vecmāmiņa un vectēvs, mēs pavadījām visas vasaras pie viņiem, un viņi runāja tikai setu valodā, no turienes tad šī valodas prasme. Mēģinājumā dzirdēju divas setu dziesmas – par ko tajās dziedat? Jā, pirmā dziesma bija par dāmām, kuras pamanīja, ka viens soliņš ir salūzis, un viņas gatavojas vākt naudu, lai to salabotu, un tas ir jautri. Tā bija pirmā dziesma, bet otrā, šķiet, ir vienkārši jautrības pēc, lai dejotu. Lai dejotu un parādītu savus skaistos tērpus un sudrabu, lielu sudraba brošu. Lielā sudraba broša liecina, cik turīga esi.  Kopumā ir ne tikai jautras dziesmas, ir arī dažas skumjas un pat stāsti. Piemēram, dziesmas par kāzām, arī, ja kāds ir nomiris, tātad visiem dzīves gadījumiem. Ir daudz darba dziesmu, jo darbs ir garlaicīgs un, to darot, sievas dzied, ir arī dziesmas par dabu. Ja Setu sievietēm gribas kaut ko teikt, viņas parasti izdzied to, ko vēlas sacīt. Vai  jūs dodaties arī uz festivāliem, es domāju ne tikai „Balticu”, bet arī citviet pasaulē? Jā, mēs esam bijušas, es domāju, ka pēdējais bija Baškortostānā, tur notika liels festivāls, bija folkloras grupas no visas pasaules. Esam bijušas Ņujorkā. Ukrainā. Arī Francija. Sibīrijā. Jā, Sibīrijā mēs apmeklējām setus, kas tur dzīvo. Tie ir nesenākie braucieni.

Starptautiskajā folkloras festivālā "Baltica" 27.jūnijā pasniegs Tradicionālās kultūras izcilības balvu folkloras nozarē. Šogad balvu saņems Rikavas pagasta kultūras nama etnogrāfiskais ansamblis "Rikava" Rēzeknes novadā. "Rikava" pērn nosvinēja savu 70 gadu jubileju un tas ir viens no senākajiem etnogrāfiskajiem ansambļiem Latvijā, kā arī vienīgais ansamblis Latvijā, kas veido etnogrāfiskus uzvedumus. Starptautiskajā folkloras festivālā "Baltica" "Rikava" šoreiz plašākai izrādīšanai sagatavojis uzvedumu „Pi azara loba dzeive”, kas ataino un skatītājiem atklās vienu dienu Lubāna zvejnieku dzīvē, bet pie paša etnogrāfiskā ansambļa "Rikava" viesojāmies īsi pirms Starptautiskā folkloras festivāla "Baltica". „Mums ir pierakstītas ap 100 dziesmu – tās, kas ir teiktas, pierakstītas,” stāsta ansambļa vadītāja Aija Dundure. „Tā ka mums tie pieraksti ir, un daudz mūsu pierakstu un citu materiālu ir arī folkloras krātuvē Gaismas pilī. Mums vēl tur ir plašs lauks, ko pētīt.” Ne tikai dziesmas, kas kladēs pierakstītas, šobrīd tiek pētītas un pārmantotas, bet arī īpaši uzvedumi. „Rikava” ir vienīgais ansamblis Latvijā, kas veido etnogrāfiskus uzvedumus, kuros savijas visdažādākie nemateriālā kultūras mantojuma elementi – dziesma, ticējumi, parunas, dažādas godu un gadskārtu ieražas, protams tradicionālais apģērbs un sadzīves priekšmeti ar muzejisku vērtību un protams kulinārais mantojums. Turpina Dundure: „Jā, Latvijā esam vienīgais. Un šī tradīcija iesākās 1958. gadā, kad režisore Marga Tetere bija uz to iedrošinājusi. Jo tas viss mantojums bija dzīvs. Un tā sākās. Pirmais bija lielais kāzu cikls – „aizdzereibas, vaiņuka veišona, kuozas Latgolā”. Un pēc tam bija kristabas, talkas, dažādi sadzīves uzvedumi, godi.” Un to visu sākotnēji etnogrāfiskā ansambļa dalībnieki atrod mantojumā atstātajās burtnīcās. „Mums mantojumā ir vesela kaudzīte. Mēs tās sasienam kopā un saucam par maizes kukulīšiem. Tās ir tādas burtnīciņas. Gan Teicānes, gan Mičules. Kur iekšā ir vecie uzvedumi un tieši tā tradīcija – kā bija, kā dzīvoja, ko darīja, ko pēc kārtas, kāpēc, –kas apvieno to nemateriālo un mutvārdu mantojumu, gan darbarīkus, apģērbu.” Bet, kā stāsta etnogrāfiskā ansambļa dalībnieki, šīs tradīcijas arī paši daudzkārt piedzīvojuši – aitu cirpšanu, kalēja darbus, arī rudzu un siena pļaušanu vai sviesta nīšanu. „Agrāk mēs viens pie otra gājām talkās, īpaši jau kartupeļu talkās, gājām lasīt, tagad arī šī tradīcija izzūd, jo visur ir tehnika. Un, ja kurš rīko to talku, tā tagad ir savādāka nekā tā bija agrāk. Un mēs rādam. Mēs mācamies no vecākiem cilvēkiem paši un rādam jaunākai paaudzei to, kas kādreiz ir bijis,” tradīciju pārmantošanu iezīmē Inese Vērdiņa, kas etnogrāfiskajā ansamblī darbojas vairāk nekā 40 gadus. Kopumā ansamblī  šobrīd darbojas 18 cilvēku – visi vietējie, pat ja dzīvo galvaspilsētā. Jaunākajam dalībniekam Pēterdienā būs divi gadi, bet vecākajam – krietni pāri 80. „Mūsu vide jau ir tā, kas ir dabiskā. Skatuve īsti nav mūsu vide. Ja vajag, tad jā, bet brīvdabas muzejs, Andrupenes lauku sēta, Kolnasāta – tepat mūsu Trasuna muzejs, kur ir, kā es saku, krūmu mala, zaļa zāle, turpat kāds dīķītis, pirtiņa – tā ir mūsu dabiskā vide. Un cilvēku diezgan parasti ir daudz. Sanāk un skatās,” teic Aija Dundure. 27. jūnijā festivālā "Baltica" ansamblim svinīgā ceremonijā tiks pasniegta Tradicionālās kultūras izcilības balva folkloras nozarē. „Balva ir, protams, nozīmīga un svarīga, bet ne tikai mums, bet visa kolektīva darbības garumā. Visus 70 gadus, ko pastāv mūsu kolektīvs, jo, ja nebūtu mums sakņu, nebūtu pēctecības, tāda mantojuma, diez vai mēs to balvu varētu saņemt. Mēs esam turpinātāji,” saka Aija Dundure, kas kolektīvu vada pēdējos 15 gadus. Pie nozīmīgiem etnogrāfiskā ansambļa pamatakmeņu licējiem viņa sauc visus agrākos kolektīva vadītājus: Teklu Ikaunieci, Jāzepu Liepiņu, Teklu Teicāni un Janīnu Mičuli. Bet folkloristu Jāni Rozenbergu sauc par kolektīva krusttēvu – tieši viņš pamudinājis sievas tajā tālajā 1954. gadā ansambli izveidot.

Mākslai jābūt šeit – tur, kur ir cilvēki. Proti, mākslai un kultūrai jābūt visur, ne tikai Rīgā. Šāds viedoklis spēcīgi izskanēja Latgales mākslas un kultūras platformas MUD LAB rīkotajā pasākumu ciklā ar nosaukumu „Fiziskā robeža”, kas noritēja 19. jūnijā Līvānos. „Fiziskā robeža”, kurā piedalījās Latvijas un Lietuvas mākslinieki, mākslas pētnieki, kuratori un starptautiskie žurnālisti, Līvānos diskutēja par kultūras pieejamību un mākslas nozīmi pierobežā. Uzsvars uz to, ka robeža – vieta domāšanai, ne šķērslis.

No 26. līdz 29. jūnijam Latvijā jau 13. reizi notiks starptautiskais folkloras festivāls “Baltica”, kas šogad ar tēmu “Valoda” īpaši svinēs latviešu valodas dažādību un lībiešu valodu. Valodas stāstu festivāla programmā un tradīcijas klātesamību Kultūras rondo pārrunājam ar festivāla rīkotājām: tā māksliniecisko vadītāju Edīti Laimi, Rīgas atklāšanas koncerta režisori Asnati Rancāni un Nacionālā kultūras centra Folkloras un tautas mūzikas eksperti Katrīnu Feldmani.  Festivāla koncertos, meistardarbnīcās, dančos un citos pasākumos Rīgā, Siguldas novadā un Daugavpilī pulcēsies folkloras kopas, etnogrāfiskie ansambļi, muzikanti, amatnieki un citi nemateriālā kultūras mantojuma vērtību kopēji no visiem Latvijas novadiem, Lietuvas un Igaunijas. Tāpat viesu vidū būs folkloras kopas un tradicionālās mūzikas grupas no Peru un Ukrainas, kā arī ukraiņu diasporas pārstāvji. Šogad festivāls “Baltica” aicina palūkoties uz valodu tās visplašākajā nozīmē – pētīt savas puses valodu, rakstus, ritmu, skanējumu un raksturu vārdos, mūzikā, dziesmās, dejā, stāstos, amatnieku darbos un muzikantu spēles manierē, atcerēties aizmirsto un atgūt zaudēto, izcelt savpatīgo un stiprināt trauslo. Vēstot stāstus par valodu, kas savulaik skanējusi vai vēl arvien skan kādā vietā, par to, kā runā putni, baznīcas zvani, jūras bangas, par savas puses ievērojamo cilvēku stāstiem, uzvārdiem, īpatnējiem vārdiem un citiem valodas ceļiem, festivāla skatēs piedalījās 255 folkloras kopas un tautas mūzikas kapelas no visas Latvijas. Festivāla dalībnieku sagatavotās programmas un visu valodas bagātību varēs piedzīvot katrā no festivāla dienām.