Kultūras Rondo

Kultūras Rondo studijā izvaicājam Māri Gūtenmorgenu Bērziņu par viņa jaunāko veikumu "KLĒPJA DIEVS. Taisnais ceļš uz apskaidrību". "Gūtenmorgens par visām varītēm centās ierakstīties topošajā grāmatā, bet diemžēl te viņam vieta nebija paredzēta. Palicis aiz borta, vecais varonis jutās drusku aizvainots, tomēr nepadevās – neskopojās ar kritiku, mudināja apsvērt viņa ieteikumus, bet dažbrīd burtiski diktēja priekšā, ko un kā rakstīt. Brīžiem Gūtenmorgena balss kaitināja, brīžiem palīdzēja, taču viņa pienesumu un daļu autorības noliegt nevarēja. To saprata arī Gūtenmorgens un nekavējoties uz grāmatas vāka iespraucās starp Māri un Bērziņu. “Beidzot mani izlaida no skapja!” priecīgi sauca Gūtenmorgens, juzdamies kā pilntiesīga grāmatas autora daļa. Realitātes dažkārt mēdz pārklāties, jo gan cilvēki ar miesu un asinīm, gan literārie tēli dzīvo vienā un tajā pašā – valodas pasaulē."

Turpinot iepazīt Latvijas Mākslas Gada Balvas nominantus, virtuāli tiekamies ar Viktoru Timofejevu, kurš ikdienu aizvada Ņujorkā, tomēr mēdz izrādīt savus darbus arī tuvāk pie mums, Eiropā, un arī tepat, Latvijā. Tostarp, novērtēts mākslinieka ieguldījums, veidojot izstādi “Citi pasažieri” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Projektu caurvija simboli un mīklas, kā arī atsauce uz vilcieniem un to, cik nozīmīga ikdienas daļa māksliniekam aizrit, pārvietojoties ar šo transportlīdzekli. Izstādē laika nepārtrauktība un straujā virzība uz priekšu bija vērojama darbā ar vilcienu, kas brauc pa apli. Tomēr arī dzīve Viktoram Timofejevam nemitīgi ir kustībā.

Tautas lietišķās mākslas studija “Valmiera” uzskatāma par vecāko Latvijā. Tā dibināta 1946. gadā un šogad atzīmē apaļus 80. Svētku reizē Valmieras muzejā aplūkojama izstāde “Rokas un pavedieni”, tomēr tā nav ierasta audēju izstāde. Starp 130 kilometriem baltu diegu ir vairākas reizes vairāk pavedienu, kas savstarpēji savīti austajos un adītajos darbos. Dodamies uz izstādi Valmieras muzejā, kurā tiekamies ar dizaina un komunikācijas studijas “Ausme” pārstāvi Dārtu Apsīti. Izstāde “Rokas un pavedieni” un tās pavadošie pasākumi ir iekļauti arī Latvijas Mākslas gada balvas norišu programmā, ko iespējams apmeklēt līdz 19. aprīlim. 

Valmieras novadā sākas Latvijas Mākslas gada balvas (LMGB) Mākslas nedēļa, kura top kopā ar vietējām kopienām, aicinot iedzīvotājus iesaistīties dažādos ar mākslu saistītos notikumos, kas kulminēs sestdien, 18. aprīlī, ar Mākslas gada balvas ceremoniju Valmierā. Kultūras rondo studijā balvas žūrijas pārstāvis Raivis Alksnis, bet attālināti izvaicājam Mākslas balvas radošo producenti Kitiju Vasiļjevu un keramiķi Lindu Zeltu no Jaunās Mazsalacas biedrības. Pasākums no 13. līdz 19. aprīlim iedzīvinās Valmieras novada ielas, skolas un kultūrtelpas. Šis notikums iezīmē vēsturisku pagriezienu, jo turpmāk valsts nozīmīgākais vizuālās mākslas apbalvojums katru gadu ceļos uz citu Latvijas pilsētu, par pirmo pieturpunktu izvēloties Valmieru. LMGB Mākslas nedēļa izveidota, lai tuvinātu profesionālo mākslu sabiedrībai, veicinātu nozares speciālistu sadarbību un apliecinātu, ka augstvērtīga kultūras dzīve pulsē visā Latvijas teritorijā. Programma ir veidota kā daudzveidīga "saruna" ar iedzīvotājiem, piedāvājot gan izglītojošas lekcijas un radošas darbnīcas, gan performatīvus atklājumus pilsētvidē.

Maija Kurševa ir Latvijas Mākslas gada balvas pretendente kategorijā “Gada mākslinieks 2025”. Aizvadīts aktīvs un piepildīts gads, piedaloties vairākās izstādēs, atzīst māksliniece. Maija Kurševa aktīva arī starptautiskā pedagogu tīklā, kas aktualizē māksliniecisko zīmēšanu mākslas augstskolās. Savos darbos māksliniece aizrautīgi pēta formu, krāsas un telpas attiecības, izmanto papīra griezumus un akrila laukumu savienojumus. Maiju raksturo disciplīna un kārtība, par to pārliecināmies, viesojoties pie mākslinieces darbnīcā.

Jaunā grāmata Leona Brieža piemiņai “Romantiskais bruņinieks” pamudināja Kultūras rondo radīt pašiem savu stāstu par Leonu Briedi, pārlūkojot Latvijas Radio arhīvu. -- Nesen klajā nākusi grāmata "Romantiskais brīvības bruņinieks", kas veltīta rakstnieka Leona Brieža piemiņai. Grāmatu sastādījis literatūrzinātnieks Viesturs Vecgrāvis. Viestura Vecgrāvja veidotajā grāmatā ir četras lielas nodaļas, un tajās apkopots Leona Brieža dzīvesstāsts, dažādos laikos veiktas intervijas, kā arī kolēģu, domubiedru un skolas biedru atmiņas. Tā ir kā mozaīka, kas sastāv no dažādiem krāsainiem elementiem, bet kopumā izveido vienotu bildi vai stāstu, kas ļauj daudz tuvāk iepazīt Leonu Briedi kā cilvēku un mākslinieku, arī viņa paša domas un atziņas par dzeju, tautu, valodu, dzīvi un tās likumsakarībām. Ilmārs Šlāpins uz grāmatas aizmugurējā vāka raksta: "Grūti iedomāties labāku simbolu Leona Brieža dzīves pozīcijai par Servantesa izsāpēto Donu Kihotu. Tur ir viss: apmātība ar grāmatām, skumjas, kalsnums, augsti estētiskie un morālie ideāli, mūžīgais ceļojums un nebeidzamā cīņa ar ikdienības vējdzirnavām. Visu savu mūžu nepagurstoši karojot literatūras pusē, Leons Briedis ir spējis paveikt daudzus klusus varoņdarbus, ieviešot jaunas un attīstot tradicionālas formas dzejā, atdzejā, intelektuālo žurnālu izdošanā, spraigu un radošu starptautisku sakaru uzturēšanā ar citu tautu literatūras bruņiniekiem." Drīz tuvojas Latviešu literatūras gada balvas pasniegšana, un šogad balvu par mūža ieguldījumu saņems tulkotājs no čehu valodas Jānis Krastiņš. Bet 2015. gadā šo balvu saņēma dzejnieks un atdzejotājs Leons Briedis (1949.-2020). Viņa kontā arī kulturoloģiskie žurnāli "Grāmata" un "Kentaurs".  Ar Leonu Briedi Kultūras rondo esam runājuši par dzeju un atdzeju, mazliet par Mariju un Blaumani, bet reti viņš stāstījis par savu biogrāfiju. Piemiņas grāmatā publicēts viņa dzīvesstāsts, ko viņš sarakstījis 1996. gadā Visbijā. Pirms atgādinām, kā viņš lasīja dzeju, kā runāja spāņu dzeju, kuru jāklausās mijkrēslī, kā priecājās par savu dzeju mūzikā, neliels, bet zīmīgs fragments no dzīvesstāsta. Lasa Gundars Āboliņš.  

Turpinām ierakstu sēriju “LasītRosme”, kurā iepazīstam lasītāju klubus Latvijā un izzinām, ko šodien literatūras pasaulē meklē tie, kuriem grāmatas ir patiesa aizraušanās. Un ko dod tas, ka vari ne vien lasīt pats, bet pārrunāt to arī ar domubiedriem. Medzes pagastā Dienvidkurzemē aktīvi darbojas lasītāju klubs “Pie baltas lapas”. Savas sajūtas varam izteikt gan dejā un kustībā, gan, protams, arī rakstot. Un lasot identificēties ar citu aprakstītām emocijām, strīdēties ar tām un apspriest ar citiem. Tieši to dara lasītāju klubos, kuru Latvijā netrūkst. Una Zvejniece devās uz Medzes pagastu Dienvidkurzemē, lai tiktos ar grāmatu kluba “Pie baltas lapas” dalībniecēm. Tā lasītājas aktīvi stāsta par izlasīto arī sociālajos tīklos, veido grāmatu atsauksmes, ir kā grāmatu influenceres, tomēr viņām ir svarīgi satikties ar līdzīgi domājošajiem arī klātienē. Šajā klubā dažāda vecuma dāmas lasa atšķirīgu žanru literatūru, reizēm pārsteidzot pašas sevi.

Laikmetīgā deja sevi izteiksmīgi piesaka Dejas dienās un aicina ikvienu iesaistīties daudzveidīgajos notikumos. Kultūras rondo par laikmetīgās dejas kopienu iztaujājam Latvijas Horeogrāfu asociācijas valdes priekšsēdētāju Agnesi Bordjukovu, Dejas dienu programmas kuratori Lindu Krūmiņu un horeogrāfi Mariju Saveiko.  Horeogrāfu asociācija aprīlī un maijā aicina ikvienu interesentu apmeklēt Dejas dienas pasākumus. Šogad tradicionālo programmu Rīgā papildinās satelītpasākumi Bauskas novadā. Dejas dienas 2026 dejas klašu, darbnīcu, izrāžu fragmentu rekonstrukciju un citu notikumu uzmanības centrā ir identitāte. Tas ir plašs un dinamisks jēdziens, kas veidojas dažādu dzīves faktoru, pieredžu un vērtību krustpunktā. Dejas dienas notikumi šogad atspoguļos identitātes dažādos aspektus gan cilvēka personības, gan laikmetīgās dejas kā mākslas virziena kontekstā. Dejas dienas notikumi veicina laikmetīgās dejas demokrātisku un iekļaujošu satikšanos ar jau esošiem kā arī vēl topošiem dejas interesentiem. 12. un 18. aprīlī Dejas dienas pasākumi norisināsies Rīgā, bet no 8. līdz 10. maijam – Bauskā.

Latvijas Mākslas gada balvai kategorijā “Gada mākslinieks 2025” izvirzīta Laimdota Malle. Aizvadītajā gadā viņai bija trīs nozīmīgas izstādes – “Biedē mani, mierini mani, biedē mani“, “Kā medūza saulē” un “Es iekodos stikla lagūnas ādā”. Mākslas zinātniece un kritiķe Aiga Dzalbe Laimdotas mākslu raksturo kā terapeitisku, meditatīvu un domas rosinošu. Laimdota Malle ir vizuālā māksliniece, kas strādā ar dažādiem medijiem - tēlniecību, grafiku un telpisko instalāciju. Beigusi maģistrantūras programmu tēlotājmākslā Mančestras Metropolitēna universitātē Lielbritānijā un ieguvusi maģistra grādu vizuālajā mākslā Latvijas Mākslas akadēmijā. Izstādēs piedalās kopš 2011. gada. Aizvadītajā gadā Laimdotai Mallei bija trīs nozīmīgas izstādes. Viņas radītajās trauslo, sarežģīto skulpturālo objektu instalācijās notverama vēstījuma daudzslāņainība. 

"Korīga" – jauns projektu formāta koris, kurš sevi publiski pieteiks ar kora vadītājas Lauras Jēkabsones kompozīcijas – kora teikas "Radīšana" pirmatskaņojumu nākamajā nedēļā. Kultūras rondo par jaunā kora plāniem un iecerēm izvaicājam diriģenti un komponisti Lauru Jēkabsoni un projekta idejas autoru, kora prezidentu Klāvu Ozoliņu. "Līdzatbildīgi, cieņpilni un mīlestībā uz mūziku kopīgi veidot 2-3 koncertprogrammas viena gada ietvarā. Tiekties uz augstvērtīgu sniegumu, kas sniedz gandarījumu kā dziedātājiem, tā klausītājiem. Un realizēt dzīvē to, ka arī sagatavošanās procesam jābūt baudāmam un cieņpilnam. Būt tur, kur vēlamies būt, un darīt to, ko vēlamies darīt patiesā godīgumā pret sevi un citiem," tā par "Korīga" ieceri var lasīt Lauras Jēkabsones mājaslapā. Pazīstamais teiciens, ka latvieši ir dziedātāju tauta, sevi apliecina arvien no jauna: piemēram, ar to, kāds var būt un kā var darboties koris. Jo – ko darīt, ja gribas dziedāt, bet darba vai ģimenes dēļ nevari atļauties to darīt visa gada garumā? Latvijas koru kultūrā pamazām ienāk citviet pasaulē labāk pazīstamais projektu formāts: ierasto iknedēļas mēģinājumu tradīciju papildina kori, kas tiekas tikai uz divām, trim koncertprogrammām gadā. Bet kad tiekas, tad strādā intensīvi un bez atlaidēm. Nupat šajā pulciņā sevi pieteicis jauns koris “Korīga”. Komponisti Lauru Jēkabsoni publiski viņu vislabāk pazīstam kā vokālās grupas “Latvian Voices” māksliniecisko vadītāju, dziedātāju un dziesmu autori, bet Laura ir arī profesionāla kordiriģente. Viņas vadītais jaunais koris “Korīga” nupat piedzīvojis ugunskristības Rīgas koru skatē un jau nākamnedēļ klausītāju vērtējumam nodos savu pirmo koncertprogrammu, kurā atskaņos Lauras Jēkabsones komponēto kora teiku “Radīšana”.

Sākam jaunu ierakstu sēriju “Lasītrosme”. Sekos četri stāsti, iepazīstot lasītāju klubus dažādās Latvijas vietās. Mūsu maršrutā iekļaujas Kuldīgas, Medzes pagasta, Valmieras un Rīgas lasītāju klubi. Noskaidrosim, ko lasa un apspriež, kāpēc svarīgi sanākt kopā un dalīties lasītajā. Vispirms dosimies uz Kuldīgas galveno bibliotēku. Vienā no lasītāju kluba nodarbībām klāt bija Laima Slava.

"Alternatīvu" kā vienu no kino būtiskākajiem impulsiem aktualizē Rīgas Starptautiskais īsfilmu festivāls "2Annas". Par festivāla 30 gadu pieredzi un būtiskākajiem pagrieziena punktiem pārrunājam Kultūras rondo. Studijā festivāla dibinātājs Viesturs Graždanovičs, programmas direktore Laima Graždanoviča un festivāla jubilejas izstādes “Alternatīva: No pagrīdes telpas” kuratore Kristiāna Kārkliņa. Atskatāmies uz festivāla pirmsākumiem un būtiskākajiem pagriezieniem, runājam par īsfilmu lomu šodienas kino pasaulē un, protams, izzinām, ko saviem skatītājiem “2Annas” piedāvās savā jubilejas gadā. Sazināmies ar Danu Indāni. Viņa pirms gadiem 20 darbojās tai komandā, kas "2ANNĀS" izvērsa par starptautisku kinofestivālu, viņa bija starptautisko projektu koordinatore. No 10. līdz 16. aprīlim jau 30. reizi norisināsies Rīgas Starptautiskais īsfilmu festivāls "2Annas", šogad skatītājus aicinot ielūkoties tematā "alternatīva". Jubilejas gada programma vienlaikus atskatās uz festivāla saknēm un raugās nākotnē, piedāvājot kino pieredzi, kurā satiekas eksperiments, pretestība, brīvība un jaunas kino valodas formas. Šogad festivāls saņēmis vairāk nekā 2200 īsfilmu un vidējā garuma filmu pieteikumu, bet gala programmā iekļautas 130 filmas no 36 valstīm. Līdzās starptautiskajam, Baltijas, vidējā garuma, bērnu un jauniešu konkursam īpaša vieta programmā atvēlēta arī "Tīri kvīrs" sadaļai, izceļot "2Annas" kā pirmo un vienīgo kino festivālu Latvijā ar īpašu LGBTQ+ filmu konkursu un vienīgo reģionā ar vidējā garuma filmu konkursu, uzsver rīkotāji. 

Šogad pirmo reizi pasniegs nesen iedibināto Latvijas Mākslas gada balvu. Starp ārkārtīgi daudzām nominācijām, veiksmīgiem notikumiem un prātiem, mums šķita svarīgi paskatīties nedaudz plašāk uz tiem vārdiem, kas šogad nominēti balvai kā gada mākslinieki. Ieraudzīt kaut ko vairāk par viņu darbiem. Personu, kas stāv aiz tā visa. Tieši tāpēc stāstu sēriju atklājam ar sarunu ar mākslinieci Lieni Mackus. Tēlniece, kura telpisko struktūru mēģina sajust caur papīru un zīmējumiem. Šobrīd arī šie darbi ir kļuvuši par nozīmīgu viņas radošās prakses daļu, valodu, kurā runāt. Kā pati saka, dzeju par augiem viņa nerakstītu, viņai piemērotāki ir dažādo valodas slāņu meklējumi mākslā. 

Labākie laikmetīgās mūzikas spēki Baltijā pulcēsies festivālā “Baltijas Mūzikas dienas 2026. Mēs dzīvojam citos laikos”, kas norisināsies Rīgā un Liepājā no 9. līdz 17. aprīlim. Kultūras rondo “par citiem laikiem” mūzikā izvaicājam festivāla māksliniecisko vadītāju, komponistu Kristu Auznieku un jauno komponistu Aleksandru Avramecu. Baltijas mūzikas dienas ir centrālais mūsdienu mūzikas notikums Baltijas valstīs. Ik gadu tās notiek kādā no trim Baltijas valstīm un šogad atkal ir nonākušas Latvijā, kur gaidāmi 11 koncerti un notikumi Rīgā un Liepājā. Turklāt šogad festivāls sper vēl vienu platu soli uz priekšu un aizsāk sadarbību ar Ziemeļvalstu mūzikas dienām un Somijas, Zviedrijas, Īslandes, Norvēģijas, Dānijas, Skotijas un Fēru salu komponistu savienībām. Izskanēs ne vien Baltijas, bet arī Ziemeļvalstu komponistu darbi. Daudz jaundarbu, daudz jaunu vārdu un jaunas pieredzes. Arī abu raidījuma viesu mūzika būs starp tiem vairāk nekā 15 jaundarbiem, kas nākamajā nedēļā piedzīvos pirmatskaņojumu šai festivālā.

Pēc vairāk nekā 50 Latvijas Nacionālā mākslas muzejā (LNMM) darbā pavadītiem gadiem drīzumā direktora amatu atstās Māra Lāce. Par “Lāces laiku” muzejā, par šaubām, uzticēšanos un mākslu kā aktīvas sabiedrības veidotāju saruna raidījumā Kultūras rondo. Nekļūdīgi atpazīstama ar savu Vidberga frizūru, stalto stāju un labi nostādīto balsi, kas vairāk nekā 50 gadus skanējusi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Ilggadējā muzeja direktore Māra Lāce drīzumā noslēgs savas darba gaitas, tāpēc raidījumā runājam gan par to, kā tas viss savulaik sākās, gan par lielākajiem izaicinājumiem un prieka brīžiem Mākslas muzeja vadībā. „Es neesmu pārāk emocionāla, esmu ļoti racionāls cilvēks,” Māra Lāce saka sarunā. Runājam par to, kāpēc sabiedrībai vajadzīga laikmetīgās mākslas urdošā provokācija un vai boikots ir pareizā atbilde uz Krievijas dalību Venēcijas biennālē. Māra Lāce atļaujas arī pa kādai emocionālākai notij, kad runā par saviem kolēģiem un to, kāpēc pat grūtākajos muzeja brīžos nav gribējusi rakstīt atlūgumu. -- Kādreizējā Valsts Mākslas muzejā Māra Lāce sāka strādāt 1973.gadā 19 gadu vecumā. Viss gan esot sācies pavisam prozaiski: kā visiem neklātienes studentiem, arī viņai kā topošajai mākslas vēsturniecei vienkārši vajadzēja izziņu par nodarbinātību. Bet uzreiz nesākās Māras Lāces muzeja karjera, jo Mākslas muzejā viņu toreiz nepieņēma. Gadu viņa nostrādāja Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, un tikai gadu vēlāk atnāca uzaicinājums, ka Valsts Mākslas muzejā atbrīvojusies gida vieta. Par viņas direktores gadiem Latvijas Nacionālā mākslas muzejā saka – „Lāces laiks”. Muzeja vadībā Māra Lāce ir bijusi vairākas desmitgades un pārdzīvojusi daudz politiķu un ierēdņu, kuri ar jaunu sparu cenšas ieviest jau sen izmēģinātas pārmaiņas un kultūru uztver kā spožu piespraudi pie atloka, ko piespraust, kad jāpadižojas viesiem, bet rāmi var aizmirst pārējā laikā. Līdz ar direktores amata atstāšanu Māras Lāces darbs Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā tomēr uzreiz nebeigsies: viņa jau brīvprātīgā kārtā turpinās kuratores darbu pie plašas zīmējumu izstādes, kas vasarā vērs durvis Mākslas muzeja Lielajā izstāžu zālē. 

Rīgas Lutera draudzes mākslinieku grupa uz pirmo izstādi sanāca kopā 1997. gadā, tātad pirms gandrīz 30 gadiem. Lai gan mākslinieki strādā dažādās tehnikās, joprojām viņu starpā ir kaut kas saistošs un netverams. Šobrīd 13 draudzes mākslinieki ir sanākuši kopā, izstādot savus darbus Ojāra Vācieša muzejā izstādē "Uz gaismas viļņa". Kā gaismu kā fenomenu var notvert caur dažādiem mākslas medijiem, tostarp, glezniecību, grafikām, tekstīlijām, keramiku, metālu, stiklu? 

„Lielais sprādziens”. Ivara Šteinberga interpretācija dzejas valodā jaunākajā krājumā. Žurnāla “Punctum” apgāds laidis klajā dzejnieka Ivara Šteinberga piekto dzejoļu krājumu pieaugušajiem “Lielais sprādziens”. Šajā dzejas krājumā satiekas divas vēsturiski nesaistītas lidojuma līnijas – amerikāņu astronoma Edvīna Habla biogrāfija un grāmatas autora atmiņas par vecākiem, viņu šķiršanos un viņu vecākiem. Vecmāmiņa, kura viņam uzdāvina pirmo dzejas grāmatu. Traumas, kuras mūs vajā un neļauj noticēt, ka var būt arī labi. Trajektorijas, kurās mūs virza, Ņūtona bumbiņas un iespējas novirzīties … Tiekamies ar dzejnieku Ivaru Šteinbergu, viņš arī lasa dzeju – par Hablu, par vecmāmiņu un  par teleskopiem, kuri zīlē zvaigžņu biezumos. Krājuma dizainu un ilustrācijas veidojis Aigars Opincāns, redaktors – Henriks Eliass Zēgners. 

Kompakti un ģimeniski – tā var raksturot dažādu paaudžu rotu mākslinieku kopīgu izstādi, kas pašlaik skatāma Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. Muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā 3.stāvā sadarbībā ar Rotu mākslas biedrību visa gada garumā risināsies izstāžu sērija “Spektrs”. Pavisam iecerētas četras pop-up izstādes. Pirmajā izstādē “Rok-raksts” apskatāmi 23 rotu mākslinieku darbi. Rotu izstāde “Rok-raksts” skatāma līdz 31.maijam Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā.

Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā Rīgas pilī atvērta jaunā Latvijas vēstures ekspozīcija “Straumējot laiku”. Tā pārsteidzot ne tikai ar saturu, bet arī ar mūsdienīgo ekspozīcijas dizaina un tehnisko risinājumu. Kultūras rondo par vērienīgo projektu izvaicājam muzeja direktoru Tomu Ķikutu, arhitektu, ekspozīcijas dizaina autoru Didzi Jaunzemu, uzņēmuma "SOLOVI" direktoru Intu Bērziņu, kurš veidoja tehnoloģiskos risinājumus.

Rudenī deju grupa “Dzirnas” 40. dzimšanas dienu atzīmēja ar uzvedumu “Indulis un Ārija", ar ko arī šogad rudenī noslēgs savu jubilejas gadu. Tomēr paralēli tam “Dzirnu” deju skolā, kas ir nedaudz jaunāka par pašu kolektīvu, gatavojas vēl citiem notikumiem. Tostarp, veido pavisam jaunu tautas deju jaunrades konkursam deju svētkiem Amerikā, kā arī atgriežas pie senāk iestudētajiem darbiem, kuros ieskanas Rodžera Votersa, "Queen", Elisa Kūpera dziesmas un daudzas citas melodijas. Kā atzīst deju skolas vadītājs Agris Daņiļevičs, šobrīd ir nozīmīgi saglabāt kvalitāti, jo, gadiem būvēto priekšstatu par dejotājiem var sagraut kaut viena priekšnesuma laikā. Tomēr lielāka nozīme ir dejotāju iekšējai sajūtai un spējai no visas sirds būt dejā. Una Zvejniece devās gan pie pašiem mazākajiem dejotājiem, gan pieredzējušajiem, lai iepazītu, kādas ir “Dzirnas” un deju skola šobrīd. Ieraksta dienā deju skolā "Dzirnas" valda rosība: vecāki ar bērniem dodas uz un no nodarbībām, ir dzirdama mūzika. Visi mēģina, trenējas. Un ne par velti. Šobrīd paralēli aizrit gatavošanās vairākiem pasākumiem Latvijā, kā arī ārpus tās, norāda horeogrāfs Agris Daņiļevičs. Uz ko skola šobrīd vairāk orientējas? "Nav svarīgi, man liekas, uz kuru pusi. Fokuss ir tas, lai skola mutuļo, lai skola darbojas, lai skolā bērniem un arī pedagogiem ir azarts un interese, ir interesanti," uzskata Agris Daņiļevičs. Pirms 40 gadiem deju grupa "Dzirnas" izveidojās kā tautas deju kolektīvs. Vēlāk, ap 90. gadu vidu, "Dzirnas" sāka ielauzties sev neparastos deju stilos un tehnikās, mainījās un dažādojās arī repertuārs. Palielinoties dejot gribētāju skaitam, radās ideja par "Dzirnu" studijas izveidi. Nu skola ir izaugusi līdz ārkārtīgi daudzveidīgai programmai. Pievēršas tautas dejām, hip-hopam, attīsta prasme dejot ar breika elementiem un daudz ko citu. Kā atzīst deju skolas vadītājs, viss ir izvērties krāšņāk, nekā sākumā cerēja. "Bet mans lielākais sapnis vēl nav īstenojies," bilst Agris Daņiļevičs. "Mēs svinējām 40 gadus. Varbūt ne uz 50 gadiem, varbūt 45. jubilejā es tomēr gribētu "Dzirnās" īstenot projektu, kuram var apakšā parakstīt vārdiņu mūzikls. Es gribu, ka visi dzied, visi dejo un ka tas viss ir vienā personā." Tieši daudzpusība un daudzveidīgi deju stili un personības prasmes ir mērķis, uz ko tiecas Daņiļevičs. Viņaprāt, pateicoties kustības, balss, aktierspēles treniņiem, rodas dzirnietis, kas māk ne tikai dejot, bet arī reaģēt un risināt dažādas dzīves situācijas. Daudzpusīgie kādriezējie dejotāji ir kļuvuši gan par aktieriem, dziedātājiem, dizaineriem, cilvēkiem, kas strādā ar foto, video, kino un arī deju. Arī "Dzirnu" deju skolas skolotāju rindas ir kuplinājuši kādreizējie dejotāji. Viens no viņiem ir Kārlis Bošs, kā arī Marta Paula Rāzna un Vera Ozola.

Par zīmīgākajiem nospiedumiem kultūrā martā pārrunājam kopā ar kultūras žurnālistiem Kultūras rondo Mēneša apskatniekā. Sarunājas portāla „Lsm.lv” autore Antra Raugule, portāla „Delfi” kultūras nodaļas redaktore Nora Rieksta-Ķeņģe un portāla „TVNET” kultūras redaktors Toms Treibergs. Pirms runājam par konkrētiem notikumiem jautājums, kas tieši krusto mākslas un politikas ceļus, proti, Venēcijas mākslas biennāle, kurā ļauta dalība arī Krievijas paviljonam. Ir bijusi vairāku Eiropas kultūras ministru vēstule, vairāku Eiropas Parlamenta deputātu vēstule apturēt Eiropas finansējumu Venēcijas biennālei, ja tur piedalās Krievija, bet ukraiņi paši grasās piedalīties un mudina to darīt arī citiem. Tikmēr ASV politkorekti sadalīti "Oskari". Bet Latvijā atvadījāmies no Jāņa Streiča. Zināmi arī Latvijas Literatūras gada balvas nominanti, aizvadīti Rīgas grāmatu svētki un bijuši daudz notikumu teātros.

Sesto gadu pēc kārtas pasniegta BDO “Jauno mākslinieku balva 2025”. Šoreiz to iegūst māksliniece Elizabete Andersone par instalāciju “Oda nemanītajam”. Balvas mērķis ir veicināt un atbalstīt jauno mākslinieku atpazīstamību, darba novērtējumu un izaugsmi. Otro reizi balvas pastāvēšanas vēsturē pasniegta arī skatītāju simpātijas balva, par kuru nobalsojuši izstādes apmeklētāji un portāla "Satori" lasītāji. To saņem Baiba Čadore par instalāciju “Nepiepildīto ieceru mezgli”.  Konkursa finālistu darbu izstāde galerijā “Pilot” skatāma vēl tikai līdz 2. aprīlim.

Vērts iepazīties – jaunie dramaturgi un "Satori" autori Patrīcija M. Keiša un Aleksandrs Barons. Arī dramaturgi Dailes teātra iestudējumam bērniem "Runcis zābakos". "Mēs jau iepriekš minējām par vēsturiskajām pasakām, to dažādajām versijām. Kā es teicu, saskāros pirmajā cēlienā ar tādu nelielu bloku saistībā ar to, ka oriģināli visās pasaku versijās kaķis nes karalim nomedītus zaķus un paipalas. Man šķita problemātiski..." min Aleksandrs Barons. "Tad, kāpjot lidmašīnā, es iedomājos ierakstīt "Spotify" Runcis zābakos. Varbūt kaut kas atrodas. Tur izlec ārā - 2023. gada bronzas medaļas ieguvēja hokejā lasa savu mīļāko pasaku. Skatos, pasaku "Zābakotais runcis" lasa, manuprāt, šobrīd labākais Latvijas hokejists Uvis Balinskis. Un viņa lasījumā tā izrādījās pilnīgi jauna versija, ar ko nebiju vispār pazīstams. Kur nevis kaķi manto, bet ir dezertējis zaldāts, kurš ievācas siena gubā un izdzen kaķi no turienes ārā. Kaķis, lai tiktu no viņa vaļā, viņam palīdz. Tur tas kaķa trikstera motīvs bija izvērsts arī uz zaķiem, un arī lapsas bija. Tas ir otrs dzīvnieks, kas arī izrādē parādās. Kaķis ieiet mežā, zaķis iet garām un redz - kaķis zābakos, tā sapucējies - kurp tu ej? Kaķis saka: es eju pie karaļa, būs tur mielasts, nāc tu arī. Šis bija tāds viens no pēdējiem rakstīšanas procesa pievienojumiem. Paldies Uvim Jānim Balinskim!"

Kad paziņots Latvijas Literatūras gada balvas īsais nominatu saraksts (LALIGABA), ir laiks aprunāties ar šī gada žūriju. Un arī radio pagājušā gada ierakstos vēlreiz atsaukt atmiņā nominētos darbus. Par žūrijas matemātiku, diskusijām, lasīšanu un gada literatūras kopiespaidu Kultūras rondo sarunājas ekspertu komisijas priekšsēdētāja, tulkotāja, publiciste un redaktore Ieva Lešinska, dzejnieks un atdzejotājs Edvards Kuks, rakstnieks un daudzmākslinieks Raibīs un Ogres Centrālās bibliotēkas bibliotēku informācijas speciāliste, LSM.lv autore Aija Bremšmite.

Vagonu kvartālā, Rīgā, rit vēl pēdējie darbi, gatavojoties izrādei, ko jau 27. marta vakarā pirmo reizi ieraudzīs plašāka publika. Lai veidotu koncertizrādi “Ačgārnis”, kopā sanākuši jaunie mūziķi un mākslinieki. Izrāde būtībā ir vizualizācija par to, kā varētu izskatīties mūziķa Zvīņas albums “Dziesmas no sestā stāva”. Savukārt izaicinājumu to pārveidot izrādes formātā pieņēma režisors Mārcis Broks. Vagonu zālē kopā sanāks dažādi mošķi, starp viņiem arī Zvīņas, ūdens mošķis, kurš dosies pasaulē, lai meklētu ceļu atpakaļ pie sevis.

Kultūras rondo izvaicājam Nīderlandē dzīvojošo latviešu kordiriģenti Kristu Auderi. Viņas personība apvieno dziļu muzikalitāti un dzirkstošu humoru. Jau pēc nedēļas Audere diriģēs Arvo Perta Svētā Jāņa pasiju Ventspils koncertzālē “Latvija”. Runājam gan par diriģentes attiecībām ar šo skaņdarbu, gan par viņas plašo starptautisko karjeru un arī to, kā ir būt diriģentei sievietei un kāpēc būt labam cilvēkam šai profesijā ir tikpat svarīgi kā būt talantīgam mūziķim. Krista Audere regulāri sadarbojas ar veselu plejādi Eiropas vadošo profesionālo koru - Nīderlandes Kamerkori un Nīderlandes Radio kori, BBC Singers, kopš pērnā gada ir Zviedrijas Radio kora galvenā viesdiriģente un pēc diviem gadiem pārņems profesionālā “Cappella Amsterdam” virsvadību. Pašmājās par viņu vairāk uzzinājām pēc tam, kad Audere uzvarēja prestižajā Ērika Ēriksona kordiriģēšanas konkursā. Piedāvājumiem strādāt Latvijā viņa vienmēr saka jā, ja vien spēj to iekļaut savā grafikā, kas pildās jau vairākus gadus uz priekšu.  

Izdevums “Kino Raksti” pērn atzīmēja 25. jubileju. Sākotnēji drukātais žurnāls, kas 2015. gadā pārcēlās uz dzīvi virtuālajā vidē, šonedēļ atkal sagaida turpinājumu fiziskā formātā. Tas gan atšķirsies no agrāk izdotajiem žurnāliem. Drukātajā izdevumā 106 lappusēs ietverti 14 autoru raksti, piezīmes, intervijas, fotostāsti un daudz kas cits. Jauno krājumu „Kino Raksti. Arhivālijas” pārskatām kopā ar žurnāla redaktori Daci Čauri.

Neapstāties domāt un mācīties, atsvaidzināt zināšanas, ieraudzīt pasauli tādu, kādu to redz jauni cilvēki, - spriež seniori, kas apmeklē kultūrizglītījošas lekcijas. Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Tālākizglītības centrs sadarbībā ar biedrību „Vecmāmiņas.lv” Trešās paaudzes universitātes ietvaros senioriem rīko lekcijas.  Pašlaik rit lekciju cikls „Kultūras izpratne, kritiskā domāšana un radošā pašizpausme”. Programma paredzēta, lai veicinātu senioru kultūrizglītību, savstarpējo sadarbību un aktīvu iesaisti sabiedriskajā dzīvē. Lekcijas un semināri notiek klātienē Kultūras akadēmijas Gara mājā, noslēgums  paredzēts 10.jūnijā, kad  dalībnieki saņems Latvijas Kultūras akadēmija apliecību par tālākizglītības kursa apguvi.

Kultūras rondo izvaicājam Nacionālās skatuves mākslas skolas jauno katedras vadītāju Maiju Pavlovu. Maiju Pavlovu jau vairāk nekā 15 gadus zinām kā Ģertrūdes ielas teātra producenti, kura aktīvi darbojas arī kultūras jomas nevalstisko organizāciju interešu aizstāvībā valsts līmenī caur Laikmetīgās kultūras NVO asociāciju. Bet šogad viņa ir pieņēmusi jaunu izaicinājumu un kļuvusi par Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālās Skatuves mākslas skolas vadītāju. Š posteni viņa pārņem no Līgas Ulbertes, kura Skatuves mākslas katedru vadīja iepriekšējā termiņā.

Tautas lietišķās mākslas studija “Valmiera” uzskatāma par vecāko Latvijā. Tā dibināta 1946. gadā, līdz ar to šogad atzīmē 80. dzimšanas dienu. Svētku reizē Valmieras muzejā aplūkojama izstāde “Rokas un pavedieni”, tomēr tā nav ierasta audēju izstāde. Starp 130 kilometriem baltu diegu ir vairākas reizes vairāk pavedienu, kas savstarpēji savīti austajos un adītajos darbos. Izstāde “Rokas un pavedieni” un tās pavadošie pasākumi ir iekļauti arī Latvijas Mākslas gada balvas norišu programmā, ko varēs apmeklēt no 13. līdz 19. aprīlim. 

Kultūras rondo tiekamies ar Eiropā pazīstamo bērnu rakstnieci Kitiju Krauzeri no Beļģijas, kuras grāmatu „Skrību skrābu tvīt plunkš” pazīst arī daudzi Latvijas bērni un tagad arī Leļļu teātra skatītāji. Viņa viesojās Latvijā, gan tiekās ar studentiem Mākslas akadēmijā, gan ar lasītājiem Rīgas Grāmatu svētkos. Ar mazu fragmentu no komponista Matīsa Žilinska mūzikas Latvijas Leļļu teātra izrādei „Skrību skrābu tvīt plunkš” aicinām ienirt bērnu literatūras pasaulē. Un šī mūzikas izvēle nav nejauša, jo izrāde ir tapusi pēc rakstnieces Kitijas Krauzeres grāmatas, kas oriģinālvalodā skan „Scritch, Scratch, Dip, Clapote!”. Skaņa Kitijai Krauzerei ir ļoti svarīga. "Mums nav un nevar būt atbildes uz visiem jautājumiem, ko uzdod bērni, bet caur grāmatām mēs tās varam meklēt kopā," saka bērnu rakstniece Kitija Krauzere no Beļģijas. "Jo grāmatas dod telpu sarunai un nesteidzīgai domāšanai, kas mūsdienu straujajā ritmā ir svarīgāka nekā jebkad agrāk." Beļģu ilustratore un autore Kitija Krauzere ir mūsdienu bērnu literatūras lielmeistare, kura nesen viesojās Latvijā, pasniedza meistarklases Mākslas akadēmijas studentiem un tikās ar lasītājiem Rīgas Grāmatu svētkos. Viņa ir sarakstījusi vairākus desmitus bērnu grāmatu, no kurām trīs tulkotas arī latviski: „Ezera Annija”, „Es gribu sunīti, vienalga kādu” un jau pieminētā „Skrību skrābu tvīt plunkš”. Viņa ir arī pasaulē prestižākās bērnu literatūras balvas – Astridas Lindgrēnes Memoriālās balvas – laureāte. Ar Kitiju Krauzeri tiksimies pēc maza brīža, bet tai rītā, kad viņa sniedza meistarklasi Latvijas Mākslas akadēmijas studentiem, es vispirms turpat, akadēmijas gaitenī, uzrunāju šo studentu pasniedzēju – ilustratori un bērnu grāmatu autori Rūtu Briedi. -- Kitijas Krauzeres meistarklase studentiem notiek Mākslas akadēmijas kādreizējā sporta zālē: te ir liela akustika, tāpēc Krauzere uzreiz lūdz studentus netrokšņot un koncentrēties uzdevumam. Kitija Krauzere jau kopš bērnības ir vājdzirdīga un to bieži piemin arī savās intervijās. Arī mūsu sarunā viņa vēlāk teiks: „Es kopš sešu gadu vecuma lietoju dzirdes aparātu, un man daudz ir nācies nopūlēties, lai saprastu, kas apkārt notiek.” Bet tieši tas viņā attīstījis lielu empātiju un spēju ātri „nolasīt” cilvēkus. Meistarklasē Mākslas akadēmijas studentiem viņa citē Deividu Linču, fonā uzliek Entonija Hegertija mūziku un aicina studentus aizvērt acis, ar vienu roku pētīt pašiem savu seju un ar otru – to zīmēt. Kad vēlāk apsēžamies uz interviju, es jautāju Kitijai Krauzerei par šo epizodi.

Dodamies uz Daugavpili, lai radioesejā „Vienā laivā” atklātu “Hekubes” iestudējumu Daugavpils teātrī, nonāktu Rotko muzejā un pamanītu ledus iešanu Daugavā. 

Kultūras rondo aicinām klausīties un domāt par vienu no pasaulē pazīstamākajiem latviešu komponistiem – Pēteri Vasku un viņa mūziku. Aprīļa vidū Pēterim Vaskam apritēs 80, un to koncertos atzīmēs daudzi Latvijas profesionālie mūziķi un kolektīvi. Raidījumā saruna ar diviem Vaska domubiedriem un dziļiem viņa mūzikas pazinējiem – diriģentu Sigvardu Kļavu un mūzikas žurnālistu Orestu Silabriedi. "Nav nekas daudz jādomā, aprīlī ir jādzied Pētera Vaska mūzika. It sevišķi šogad, it sevišķi Ciešanu nedēļā, kur Pēterim ir tik daudz godīgas pārdzīvojumu pilnas lūgšanas," atzīst Sigvards Kļava. Aprīļa vidū savu 80 gadu jubileju svinēs komponists Pēteris Vasks Aprīlis jau allaž ir bijis Pētera Vaska mūzikas mēnesis, bet komponista apaļās jubilejas gadā tas izskanēs vēl jo spilgtāk. Līdzās šajā nedēļas nogalē gaidāmajai Mūzikai divām klavierēm gan Rīgā, gan Liepājā un aprīļa beigās gaidāmajam Pētera Vaska mūzikas festivālam Cēsu koncertzālē būs arī trīs koncerti, kur Vaska mūziku īpašā godā cels Latvijas Radio koris, un pirmais no šiem koncertiem jau pēc nedēļas - 1. aprīlī. Pārrunājam komponistam raksturīgo skaņu valodu, kas jau kļuvusi par latviešu kultūras kanonu, un dažādajām dzīves metamorfozēm. Kas ir viņa mūzikas kodols, kas raksturo Pētera Vaska mūziku un padara to tik nesajaucamu ar kādu citu? Orests Silabriedis: Es teikšu pavisam vienkārši - tā ir tikai šim konkrētajam komponistam raksturīgā harmoniskā domāšana, harmoniju līdzās nostatījumi, akordu secības. Tas padara šo mūziku visatpazīstamāko. (..) Jau no pirmajām kora dziesmām un jau no pirmajiem darbiem stīgu instrumentu orķestrim mēs jūtam, ka šis komponists harmoniski vēlas iet tieši šādu ceļu. Tieši šādas ir viņa izvēlētās akordu attiecības. Man liekas, ka tas vispirms padara Pēteri mūzikā atpazīstamu. Sigvards Kļava: Nevaru nepieminēt to, ka Pētera mūzikā visu laiku klātesamībā ir pārdzīvojuma moments. Pēteris rāda skaņu rakstu pārdzīvojot. Pēteris lasa Knuta Skujenieka dzeju pārdzīvojot vai jebkuru citu dzeju, kuru viņš pēc tam ietver mūzikā vai lūgšanā. Kad jau pirms daudziem gadiem pirmoreiz Pēteris nāca pie kolektīva, viņš vienmēr bija emocionāli sakāpināts par to, vai tiešām mēs to visu darām ar sirdi un dvēseli, vai mēs kā profesionāļi neatdziedam kaut kādas notis. Pēteris ir pirmais, kas dod to impulsu, ka mūzika jau nav notis, mūzika ir dvēseles pārdzīvojums.  Iestudējot, brīžam visgrūtākais ir panākt skanējumu tādu, kur lielā māksla vai lielais piepildījums ir pašās skaņās, skaņas iekšienē. Vienalga, vai darbs ir garš vai īss. Tādā ziņā Pētera mūzika atplaukst pārsvarā ne pirmatskaņojumā, bet atplaukst tad, kad tu jau vari salīdzināt, kā tas ir, kad tu jau 10. reizi vai 50. reizi to atskaņo. Cik ārkārtīgi visu laiku paveras tā telpa, kā mūzika ielaiž Pētera lielajā pārdzīvojuma dziļumā. 

Skulpturāli objekti ar atšķirīgu rokrakstu un vēstījumu pašlaik skatāmi Kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Marta vidū tur atklāja divas izstādes: jaunās mākslinieces Paulas Punkstiņas „Rūpju bultas” un Šveices mākslinieces un mūziķes Severīnas Heicmanes-Pocas izstādi ar nosaukumu „Pierimt rītausmā”. Severīnas Heicmanes-Pocas  izstāde „Pierimt rītausmā” un Paulas Punkstiņas „Rūpju bultas”  kim? Laikmetīgās mākslas centrā līdz 19.aprīlim.

“Ja skatuves dēļi sāktu runāt” ir labdarības koncerts teātra vecmeistaru atbalstam, kuru rīko fonds “Rampa A”. Par tradīciju rūpēties par teātra senioriem Kultūras rondo saruna ar fonda pārstāvjiem. Par gaidāmo notikumu stāsta koncerta režisore Marija Bērziņa, viena no koncerta dalībniecēm, aktrise un režisore Dita Lūriņa, kā arī fonda “Rampa” valdes priekšsēdētāja, aktrise Daiga Gaismiņa. 30. martā plkst. 19.00 Latvijas Nacionālā teātra lielajā zālē notiks labdarības koncerts, kura mērķis ir atbalstīt aktierus un režisorus, kuri savu mūžu atdevuši teātra skatuvei un skatītājiem. Koncertā uz vienas skatuves satiksies gandrīz 40 aktieru un topošo aktieru no visiem Latvijas teātriem. Ja skatuves dēļi sāktu runāt, tiem droši vien būtu tik daudz stāstu, ka teātri varētu pārdot biļetes uz tiem vien. Bet šoreiz koncertā ar šādu nosaukumu tiksies un stāstus stāstīs aktieri, kuri apvienojušies teātra senioru atbalstam. "Mēs mēģināsim aplūkot, protams, ar humoristisku piesitienu, aktieri kā fenomenu. Kā tas tā varētu būt, ka piedzimst mazs bērniņš, ka Dieviņš viņu nosūta no debesīm uz zemi un viņš pēkšņi izdomā kļūt par aktieri. Izsekot aktiera mūžam no bērnības līdz tam brīdim, kad viņš, iespējams, jau ir devies garajā mūžā, bet viņa atstātā enerģija uz skatuves vēl dzīvo," gaidāmā koncerta ieceri un nosaukumu skaidro Marija Bērziņa. "Tur, protams, ir daudzi stāstu. Mēs mēģināsim nevis pierādīt, bet vienkārši saprast, ka aktieris ir ļoti cilvēciskas, ļoti ievainojam, ka aktiera sirds ir ļoti trausla un sargājama. Mēģināsim tam iziet cauri ar skaņdarbu palīdzību, būs gan šūpuļdziesmas, gan arī dziesmas no teātra izrādēm. Tāds labs un feins rasols, kura laikā mēs iziesim cauri visam šim aktiera dzīves gājumam." Koncertā piedalīsies dažādu paaudžu aktieri, to svinīgi atklās vecmeistari Olga Dreģe un Uldis Dumpis.  Savukārt pasākuma otrajā daļā - labdarības izsolē "uz skatuves iznāks aktieru radītie darbi un varēsim redzēt, cik aktieri ir talantīgi dažādās sfērās".  Izsole ir notikusi arī iepriekšējos pasākumos, vienmēr ir kāda tematiska ievirze bijusi. "Šogad mēs nolēmām koncentrēties uz aktiera talantiem ārpus skatuves. Tur atklājas ļoti interesantas lietas, ko tikai mūsu kolēģi nedara," stāsta Daiga Gaismiņa. "Piemēram, man ir tādas lietas kā Valmieras teātra jauno aktieru audzēti un marinēti Halapenjo pipari. Tie, kas "Facebook" vairāk rosās, zina, ka Krišjānim Salmiņam ir tepiķīši, kurus viņš veido speciālā tehnikā. Nezinu, kā to tehniku sauc. Mīksti, pūkaini, skaisti tepiķīši. Protams, daudzi zina, ka Vilis Daudziņš zīmē. Mums būs arī Viļa Daudziņa veidots Andra Keiša portrets, ko varēs izsolīt. Piemēram, Baiba Broka piedāvāja, ka viņa varētu kādam nogriezt matus, jo viņa to dara savā ģimenē, savā paziņu lokā. Domāju, ka šī arī būs ļoti ekskluzīva iespēja kaut ko tādu iegādāties." Vēl izsolē varēs iegādāties Sigitas Pļaviņas veidotu māla šķīvi, kā arī viņa piedāvās savas meistarklases. Būs arī  Olgas Dreģes adīts lakats. Ilze Ķuzule-Skrastiņa piedāvās savu kombuču, būs Arta Drozdova medus,  Jura Hirša medīta brieža desa. "Laikam visvistrakākā lieta varētu būt Mārtiņa Brūvera ķerta bebra dziedzeru uzlējums. Būs visādām gaumēm," atzīst Daiga Gaismiņa. Kā atgādinājums parūpēties par tiem, kas reiz stāvējuši skatuves rampas spožajās ugunīs, 2008.gadā tika dibināts fonds Latvijas teātra vecmeistaru atbalstam. Un laiku pa laikam tas rīko arī publiskus labdarības pasākumus – gan lai vāktu līdzekļus, gan sarīkotu svētkus pašiem vecmeistariem. Šāds pasākums notiks arī 30.martā.

Par Svētā Patrika dienu, kuru atzīmē visā pasaulē; par īru mūzikas klātbūtni svētkos un sevis atklāšanu, dzīvojot dažādās zemēs, Kultūras rondo pārrunājam ar īru mūziķi Padiju Lolesu (Paddy Lawless) no Dublinas, kurš studijā ļauj ieskanēties arī savai vijolei. Laikā, kad aiz loga mostas pirmais zaļums, arī Kultūras rondo ienesīsim mazliet zaļās krāsas. Koši zaļā ir ne vien pavasara, bet arī īru nacionālo svētku jeb Svētā Patrika dienas krāsa. Svētā Patrika diena, kas tika atzīmēta 17.martā, ir pasaulē visplašāk svinētie kādas valsts svētki. Savulaik tie aizceļoja līdzi īriem ne tajos vieglākajos laikos, kad no Īrijas emigrēja simtiem tūkstošu. Bet, pateicoties viņiem, īru kultūra un tradicionālā mūzika šodien kļuvusi par nesajaucamu atpazīstamības zīmi visā pasaulē. Raidījumā iepazīstinām ar vienu no īru tautas mūzikas vēstniekiem Latvijā. Viņa vārds ir Padijs Loless, Latvijā viņš dzīvo gadu, ir lielisks stāstnieks un sarunā labprāt dalās ne vien stāstos par īru tautas mūzikas tradīcijām un iedzīvošanos citās kultūrās, bet tepat, radio studijā, spēlē vijoli un ritmā piesitīs ar kāju. Ar Padiju tikāmies tūlīt pēc īru lielākajiem svētkiem – Svētā Patrika dienas.

Kāpēc hiphoperi Gustavo un ansis neuzskata sevi par dzejniekiem, lai gan dziesmu teksti var atgādināt dzejas rindas? Un kā mūsdienās Latvijā vispār attīstās hiphop aina? ansis un Gustavo ir vieni no spilgtākajiem hiphop žanra aizsācējiem un pārstāvjiem. Viņi jau ilgstoši izdod dziesmas un koncertē kopā. Šobrīd mūziķi gatavojas uznācienam Jelgavā, Zemgales Olimpiskajā Centrā, kur uz skatuves kāps kopā ar citiem reperiem, tostarp, Eliotu un goču. Kāpēc mūziķi neuzskata sevi par dzejniekiem, lai gan dziesmu teksti var atgādināt dzejas rindas? Un kā mūsdienās Latvijā vispār attīstās hiphop aina?

„Mans iekšējais ego pulkstenis notikumus personiskajā dzīvē dīvainā veidā sasaista ar skaņdarbiem” – tā raksta komponists Andris Dzenītis sava eseju grāmatā „Es esmu, manis nav”. Grāmatas atvēršanas svētki Rīgas Grāmatu svētkos, kas sākas šodien Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Vispirms tiekamies Kultūras rondo.  

Stikla māksliniece Marta Ģibiete Ķīnā tapušo kolekciju dēvē par savām bezdomu puķēm. Darbus pēdējo nedēļu iespējams skatīt galerijā „Istaba”. Personālizstādei māksliniece devusi nosaukumu „Made in China”, jo darbi tapuši 2025. gada rudenī mākslinieku rezidencē Ķīnā, Dzjansji provincē. Rezidences laikā Marta Ģibiete izveidoja stikla darbu kolekciju gan savā autortehnikā, gan, radot jaunus darbus pūstā stikla tehnikā.  Martas Ģibietes personālizstāde „Made in China” galerijā „Istaba” būs skatāma vēl tikai dažas dienas (līdz 20.martam). Bet ja dodaties uz Lietuvu, tad Paņevežā (Pragiedruliai zālē) līdz 26.aprīlim aplūkojama Martas Ģibietes izstāde „Solījums” , tajā mākslinieces tradicionālie darbi.

Rīgas Porcelāna muzejs izdevis pirmo izdevumu jaunā sērijā “Ideju burtnīcas” – “Tautiskais motīvs”, kur filozofijas doktors Toms Ķencis analizē tautiskuma jēdzienu un tā izpausmes Latvijas porcelānā 20. gadsimta otrajā pusē, īpaši padomju perioda ideoloģiskajā un kultūras vidē. Ja 30. gados tautiskuma izpausmes bija kā svarīga nacionālās identitātes nostiprināšanas sastāvdaļa, tad padomju periodā šo tendenci turpināja jaunā ideoloģiskajā gaismā. Tostarp, caur porcelāna priekšmetiem. Lai uzzinātu vairāk par to, kas parādās pirmajā sērijas izdevumā, uz Rīgas Porcelāna muzeju devās Una Zvejniece. Par izdevumu un pētījumu stāsta Rīgas Porcelāna muzeja muzeja zinātniskā darba speciāliste Diāna Lauriņa un Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes zinātņu prodekāns, Literatūras, folkloras un mākslas vēstures institūta vadošais pētnieks filozofijas doktors Toms Ķencis.

Par muzikālo izrādi bērniem „Runcis zābakos” Dailes teātrī un mūzikas rakstīšanu izrādēm Kultūras rondo pārrunājam ar komponistu Jāni Lūsēnu. Ar komponistu runājam arī par gan dzejkoncertu, gan par īpaši pārinterpretēto "Zodiaka" albuma "Disko Alianse" koncertu, kas norisināsies 21. martā "Hanzas peronā", kur gan komponists būšot klausītāju rindās. Tiekamies arī ar izrādes „Runcis zābakos” radošo komandu.  Mārtiņa Meiera režijā Dailes teātrī top muzikāla izrāde bērniem „Runcis zābakos”. Reiz kādā omulīgā vakarā kopā sanāk bariņš draugu. Svinību iemesls? Kaķa dzimšanas diena! Un kā gan labāk svinēt manierīgo pūkaini, ja ne stāstot pasaku, kurā tas spēlē galveno lomu?  Šis būs stāsts ne tikai par mīlestību pret kaķiem, drosmi un slaveno Runci zābakos, bet arī par mūsdienās šķietami apdraudētu aktivitāti – dziedošu, rotaļīgu un radoši brīvu kopābūšanu. Kā no nekā uzburt kaut ko? Kā kopā stāstīt pasaku? Kurš vairs atceras, kā tur bija? Pirmizrāde 20. martā.

Aizvadītajā nedēļā Rīgā viesojās igauņu mākslinieks, ilustrators, komiksu un grafiskā romāna autors Jonass Sildre. Viņa grafiskais romāns „Starp divām skaņām” par igauņu komponista Arvo Perta dzīvi pērn iznāca latviešu valodā, un to tulkojusi Maima Grīnberga. Skanot Arvo Perta dziesmām no dažādu gadu komponēšanas laika, iesākas tikšanās ar grafiskā romāna "Starp divām skaņām" autoru Jonasu Sildri.  Pēc muzikālā ievada Jonass Sildre ar vizuālu stāstījumu atklāj grāmatas tapšanas ceļu no idejas aizsākuma līdz grāmatas īstenošanai. Igaunijā grafiskais romāns "Starp divām skaņām" iznāca 2018. gadā. Tajā ar attēlu un teksta palīdzību iepazīstam komponista Arvo Perta dzīvi no dzimšanas līdz 1980. gadam, kad padomju vara viņu piespieda emigrēt.  Savu vizuālo vēstījumu klātesošajiem Sildre veic, vienlaikus zīmējot planšetē, ko vērojam uz liela ekrāna, un stāstot: viss sācies 2000. gadā, kad draugs Jonasam uzdāvinājis kompaktdisku ar Arvo Perta mūziku. "Klausoties disku, es sapratu, ka daudzus no viņu skaņdarbiem jau biju dzirdējis. Piemēram, "Elīnai" man bija labi pazīstams. Bet es iepazinu arī jaunus darbus, piemēram, "Tabula rasa". Faktiski no tā brīža Arvo Perta mūzika kļuva par neatņemamu manas dzīves sastāvdaļu. Es sāku to klausīties gandrīz visu laiku, un tā tas turpinājās gandrīz piecus gadus. Tajā laikā mūzika kļuva par daļu no mana pieaugšanas procesa," stāsta Jonass Sildre. 2005. gadā viņš izdzirdējis Igaunijas klasiskās mūzikas radio raidījumu, kurā atspoguļots Perta dzīves stāsts.  "Tas bija brīdis, kad es pirmo reizi dzirdēju par komponista dzīvi. Līdz tam es nebiju interesējies. Ne jau tāpēc, ka mani tas neinteresē, bet biju jau pieredzējis, ja man kāda mūzika patīk, man ne vienmēr patīk arī personība, kas to komponē. Bet Perta gadījumā tas tā nebija. Patiesībā bija otrādi. Es atklāju, ka dzīvesstāsts ir tikpat fascinējošs kā mūzika. Tas bija brīdis, kad mana aizraušanās ar komiksiem un aizraušanās ar Perta mūziku savienojās tādā formātā kā grafiskais romāns," atklāj Jonass Sildre.