Kultūras Rondo

Dažādība un starptautisks vēriens – šoreiz keramikas zīmē. Tā jauno rudens izstāžu sezonu pieteicis Rotko muzejs Daugavpilī, piesakot to ar sešiem izteiksmīgiem mākslas projektiem. No starptautiskās Martinsona balvas vēriena un fokusa uz izcilību laikmetīgajā keramikā līdz intīmiem un poētiskiem meklējumiem atmiņu, laika un dabas motīvu interpretācijām glezniecībā. To piedāvā skatīt Rotko muzejs. Rotko muzeja Mākslas departamenta speciāliste Inga Gedžūne ir tā, kura ved rādīt un iepazīstināt ar jaunajām muzeja ekspozīcijām. Šogad rudens Rotko muzejā ir keramikas zīmē un pirmā apskates vieta nav nejauša – tā ir Martinsona māja. „Ne tikai Martinsona māja, bet savā ziņā arī visa sezona ir veltīta laikmetīgajai keramikai, jo četras izstādes, četri izstāžu projekti ir tieši keramikas medijā. Un tas, protams, viss ir, pateicoties Latvijas keramikas biennālei, kas jau piekto gadu pārvērš Latviju par vienu no pasaules aktīvākajiem un nozīmīgākajiem laikmetīgās keramikas cienītāju un arī laikmetīgās keramikas mākslinieku pulcēšanās centriem pasaulē. Biennāle tika iedibināta 2016. gadā un šobrīd piedzīvojam jau piekto biennāli. Un šeit ir izstāde, kurai arī ir saikne ar šo Martinsona balvu, jo šī balva ir centrālais notikums biennālē. Un tradīcija pēdējos gados ir iedibinājusies tāda, ka zelta godalgu saņēmēji nākamajā biennālē īsteno personālizstādes projektu, un tieši šādu projektu šobrīd redzam šeit, Martinsona mājā, un to ir veidojusi iepriekšējās biennāles uzvarētāja no Latvijas Sanita Ābelīte, un projektam ir dots brīnišķīgs nosaukums „Radījumi”. Tikmēr Rotko muzejā apmeklētājus gaida 2023. gada keramikas biennāles starptautiskās Zelta godalgas ieguvējas – lietuviešu mākslinieces Milenas Pirštelienes izstāde ar nosaukumu „Sērkociņš smiltīs”, to ieskicē izstādes kurators Aivars Baranovskis. Rotko muzeja rudens sezonas izstādes apmeklētājiem būs pieejamas līdz 23. novembrim, Piektās Latvijas keramikas biennāles starptautisko konkursa izstādi un izstādi „Sērkociņš smiltīs” varēs baudīt līdz nākamā gada februārim.

Baltijas jauno solistu programma, kuras patronāža būs operdziedātājas Elīnas Garančas rokās un kuru finansiāli nodrošina latviešu scenogrāfa Pētera Rožlapas ģimenes ziedojums, šajā sezonā iecerējusi Operai piesaistīs četrus jaunus solistus. To sarunā Kultūras rondo atklāja Latvijas Nacionālā opera un baleta valdes priekšsēdētājs Sandis Voldiņš. Raidījuma komanda iztaujā Sandi Voldiņu arī par citām būtiskām nākotnes ievirzēm Baltajā namā.

Sezonas pirmo jauniestudējumu skatītājiem nodevis Liepājas teātris, kas direktora Valtera Sīļa vadībā savu repertuāru tagad konsekventi balsta latviešu oriģināldramaturģijā. Dramaturģe Rasa Bugavičūte-Pēce Liepājas teātrim radījusi lugu “Amerikas latvieši”, kas balstās viņas dziļi emocionālajā pieredzē, iepazīstot Otrā pasaules kara trimdas latviešu kopienu mūsdienās un pieredzot tās negaidīto ietekmi uz pašas latvietības izjūtu. Izrādi par piederības meklējumiem iestudējis režisors Valters Sīlis. Izrādes centrā ir 24 gadus vecā Milda Craft: latviešu meitene, kas pusaudža gados adoptēta uz ASV un kopienas meklējumos nokļūst pasaules latviešu jauniešu nometnē Kanādā. Izrāde ir vienas nometnes nedēļas koncentrāts. Impulss šim stāstam Liepājas teātra dramaturģei Rasai Bugavičūtei-Pēcei radās pirms gada, kad viņa bija ielūgta uz 16. Latviešu dziesmu svētkiem Kanādā, Toronto. Un saņēma uzaicinājumu doties arī uz jauniešu nometni turpat netālu, Saulainē, kas amizantā kārtā atrodas reģionā ar nosaukumu Utopija. “Mani brīdināja – kad es aizbraukšu uz turieni, es sapratīšu, ko nozīmē patriotisms. No sākuma domāju – aha, protams, protams... Bet tad es aizbraucu uz turieni – un pieļauju, ka tas tiešām bija nevis Dziesmu svētku, bet tieši šīs nometnes nopelns – un es apjēdzu, ko nozīmē tā latvietība. Vismaz kaut kādā mērā. Jo man no sākuma bija mulsums, ko šis vārds nozīmē, jo es nekad līdz tam brīdim nebiju par to domājusi. Atbraucu no turienes lepnāka, ka mums ir tādi jauni cilvēki, kuri kopj tradīcijas un kuriem rūp tas, no kurienes nāk viņu senči paaudžu paaudzēs, lai gan daži no viņiem paši varbūt Latvijā bijuši tikai divas, trīs reizes. Man tas likās super īpaši, jo ir tik viegli iekrist tajā “šis nav labi, tas nav labi, vispār viss besī”. Un kad tu ieraugi tiešām jaunus cilvēkus, kuri svin to, ka ir latvieši, kuri ar to lepojas un uzskata par īpašu kvalitāti, tad pārņem bišķiņ kauns, ka tu līdz šim neesi papriecājies par to, ka esi latvietis, uzskatot to par pašsaprotamu. Šī nometne iedeva īpašu apjēgu par to visu. Un nometnes programma ir tiešām blīva, tā piedāvā jaunas zināšanas, prasmes, iespējas sarunām par ļoti dažādām Latviju un latvietību skarošām tēmām. Man tas liekas ļoti skaisti.” Pieredzētais ļāvis dramaturģei atskārst, ka nav viena “pareizā” latvietības formāta. “Es nāku no tautas deju dejotājiem, kur ir ļoti izteikts “pareizi” un “nepareizi” – kā tas kronis uzlikts, kur sakta, kā viss pārējais... Bet tas tiešām nav par “pareizi” vai “nepareizi”, bet par iekšējo vēlmi nevis rādīt citiem, cik es pareizs, skaists un absolūti tīrs savā latvietībā, bet sajust sev, ko tas tev nozīmē un kā tas tevi piepilda. Sapratu, ka es gribētu arī savus bērnus kaut kad sūtīt uz šādām nometnēm.” Izrādes tēlus Rasa Bugavičūte-Pēce veidojusi kā mozaīkas gabaliņus no 2x2 nometnē satiktajiem ļaudīm. “Bet neviens no cilvēkiem nav paņemts 1:1, kaut vai galvenā varone Milda. Jā, viņai ir prototipa meitene ar konkrētu dzīves pieredzi, kura ir adoptēta no Latvijas, bet viņas iekšējie jautājumi daudz vairāk ir no manis un no tā, kā es jutos, pirmo reizi saprotot, ka man te paveras kaut kas pilnīgi jauns. Jauns leņķis uz kaut ko it kā pazīstamu.” Mildu Craft izrādē atveido aktrise Madara Kalna, kura trīs stundas garās izrādes laikā faktiski nenoiet no skatuves. Satikšanās ar savas lomas prototipu un darbs pie izrādes aktrisei daudz vairāk licis gan uzzināt par diasporas latviešiem, gan domāt arī pašai par savu piederības izjūtu.

Jau pēc mēneša Osakā, Japānā, noslēgsies pasaulē lielākā izstāde „Expo 2025”, kurā visu šo laiku kopš 13. aprīļa piedalās arī Latvija kā vadošā valsts Baltijas paviljonā "We Are One", kurā vienoti tiek pārstāvēta Latvija un Lietuva. Kultūras rondo studijā par gūto pieredzi izvaicāsim paviljona galveno dizaineru Artūru Analtu, koncepta autori Lauru Slaviņu un satura kuratori Ievu Zībarti. Ierakstā pārdomās par darbu „Expo 2025” dalās gide Elīna Briede.

Jānis Rokpelnis un Ivars Šteinbergs lasa Rokpeļņa jaunāko dzejas krājumu „Nomods” un svin dzeju. Gaidot mūsdienu latviešu dzejas klasiķa Jāņa Rokpeļņa 80. gadskārtu, apgādā “Neputns” izdots Jāņa Rokpeļna dzejas krājums “Nomods”. Redaktors Ivars Šteinbergs. Šis ir 11 Jāņa Rokpeļņa dzejas krājums. Saruna ar dzejnieku Jāni Rokpelni, kurš tikko kronēts ar lauru vainagu, bet "Facebook" varat atrast pantus ar J. Jaunkanālmalieša identitāti. Viņa jaunajam dzejas krājumam „Nomods” redaktors Ivars Šteinbergs atlasījis 91 dzejoli no 1200. Arī 80 gados būt nomodā, būt vientuļniekam un būt starp jauniem cilvēkiem ar uzasinātu intuīciju un ožu, kā viņš pats saka. Būs arī mazliet skarbi. Dzeju no galvas un no grāmatas lasīs gan Jānis Rokpelnis, gan grāmatas redaktors Ivars Šteinbergs. Lai pārvarētu lampu drudzi, mēs sākam jau pirms sākuma. Jānis Rokpelnis stāsta, kā viņam gājis Siguldas dzejas nakts pārgājienā. Kas zina, vai tāds lampu drudzis vispār bija?

Arvo Perts un viņa mūzika. Ar savām sajūtam un muzikālajiem atklājumiem par to Kultūras rondo dalās diriģents Kaspars Putniņš, kurš gatavo Perta „Grēku nožēlas kanonu”, un pianists Georgijs  Osokins.  Viņa mūziku vislabāk baudīt klātienē. Varbūt pat Arvo Perta centrā netālu no Tallinas mežā. Mūsdienu mūzikas ģēnijs, minimālists, igauņu komponists Arvo Perts izgājis cauri gan klusēšanas gadiem, gan emigrācijai no padomju okupētās Igaunijas, gan atgriešanos Igaunijā. Viņam šoruden 90. dzimšanas diena, bet mūziķi svin viņa gadu, ne vienu dienu. Bet, ja nav iespējams Perta mūziku klausīties klātienē, tad Latvijas Radio 3 Klasikas arhīvā ir atrodams koncerts Svētā Pētera baznīcā, bet Arvo Perta dzimšanas dienā – 11. septembrī „Klasikā” skanēs ieraksts no Arvo Perta centra, kur šovakar, 5. Septembrī, notiek pianista Georgija Osokina solokoncerts ‘For Arvo”. Arvo Perta mūzikas koncerti skan arī Latvijā. Rīgas Doms aicina uz šī pasaulslavenā igauņu komponista mūzikai veltītiem koncertiem 5. un 12. septembrī plkst. 19.00, kuros piedalīsies ērģelnieces Ligita Sneibe un Diāna Jaunzeme-Portnaja, kā arī baritons Rihards Millers. Savukārt 11. un 12. septembrī kultūras telpā "Hanzas perons" gaidāms kamermūzikas notikums "Arvo", kurā skanēs igauņu komponista Arvo Perta kamermūzika mākslinieces Monikas Korpas veidotajā telpā. Savukārt Latvijas Radio kora koncerts "Grēku nožēlas kanons" (Kanon pokajanen), veltīts Arvo Perta jubilejai, skanēs 8. novembrī Rēzeknes koncertzālē "Gors".  

Starptautiskā Garīgās mūzikas festivāla noslēgumā piektdienas, 5. septembra, vakarā īpašs notikums – pirmo reizi Latvijā izskanēs ķīniešu komponista un diriģenta Taņa Duņa (Tan Dun) grandiozais opuss “Budas pasija” (Buddha Passion). Budisma filozofija un Āzijas tautu tradīcijas tajā savijas ar Rietumu klasiskās mūzikas un operas ietekmēm. Pasiju atskaņos koris „Latvija”, solisti un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris ar īpaši šim opusam paplašinātu sitaminstrumentu grupu, kuras instrumentu klāstā būs arī akvārijs. Rīgas atskaņojumā solo partijas dziedās Jolanta Strikaite, Viktorija Majore, Ieva Parša un Mārtiņš Zvīgulis, kā arī ķīniešu baritons Yiran Jia un mongoļu rīkles dziedātājs un tradicionālās ķīniešu divstīgu vijoles meistars Hasibagen. Ķīnā dzimušais un kopš 90.gadiem ASV dzīvojošais komponists Taņs Duņs kļuvis pazīstams ar spēju sapludināt Austrumu un Rietumu mūzikas tradīcijas vērienīgos opusos un filmu mūzikā. Par mūziku Anga Lī filmai „Tīģeris un drakons” viņš 2001.gadā saņēma Oskaru. Jau ilgu laiku Taņa Duņa mūzika saista arī kora „Latvija” māksliniecisko vadītāju Māri Sirmo. Jau iepriekš Māris Sirmais ar kori un Liepājas Simfonisko orķestri bija atskaņojis Taņa Duņa „Tūkstošgades simfoniju”, kurā viņu aizrāva meistarīgi apvienotās Eiropas klasiskās tradīcijas ar Ķīnas mūzikas ietekmēm. „Budas pasija” ir viens no Taņa Duņa jaunākajiem darbiem, pabeigts 2018.gadā pēc iespaidīga Drēzdenes „Musikfestspiele”, Losandželosas, Ņujorkas un Melburnas simfonisko orķestru koppasūtījuma. Komponists pie tā strādājis sešus gadus, mūzikā mēģinot izteikt slavenajā Ķīnas budistu svētvietā – Mogao alās – redzētos sienu gleznojumus ar mūzikas instrumentiem un orķestriem. -- „Budas pasijas” atskaņojums piektdien Kongresu namā, bet Valsts akadēmiskajam korim „Latvija” šis mēnesis būs ļoti spraigs: jau 15.septembrī koris piedalīsies Gustava Mālera Astotās simfonijas atskaņojumā kopā ar LNSO un Tarmo Peltokoski Latvijas Nacionālajā operā, bet 20.septembrī kāps uz Nacionālā teātra skatuves „Induļa un Ārijas” pirmizrādē.

2. septembrī Jaunā Rīgas teātra (JRT) Mazajā zālē aizvadīta šīs sezonas pirmā pirmzirāde šajā teātrī - monoizrāde "Ledus garša". Kultūras rondo saruna izrādi, kuras idejas autors ir aktieris Dāvids Pētersons, bet režisors Vilis Daudziņš. Abi kopā viņi radījuši stāstu par hokeju. Jaunais Rīgas teātris piedzīvojos īstas kaislības un emociju virpuli, ko radījusi Dāvida Pētersona monoizrāde "Ledus garša". Izrāde nav tikai par hokeja kaislībām. Dažiem pirmizrādes skatītājiem "Ledus garša" pat likusi pārdomāt visu dzīvi. Izrādes ideja pieder Dāvidam Pētersonam, viņš sarunā Kultūras rondo atklāj, ka hokejs viņu pavadījis visu dzīvi un kāda saruna pavērsusi plašāku skatu uz šo spēli. Izrādi veido četras sarunas/ stāsti par hokeju no dažādiem skatupunktiem.  "Četru sarunu kompozīcija ir šī izrāde. Vai ar četriem viedokļiem būtu pietiekami, lai runātu par hokeju? Diez vai. Bet ir visai provokatīvi, interesanti un tas noteikti liek domāt," atzīst Vilis Daudziņš. "Es kā cilvēks, kurš nav dzīvojos ar hokeju, paraudzījos uz šo kā iespēju runāt par dzīvi hokeja valodā. man tas ļoti iepatikās."  "Dāvids - nu jā, es skatos uz viņu un priecājos. Es patiešām priecājos, jo es uz šo izrādi raugos arī kā pedagogs, kā skolotājs. Kad es ieraugu savā jaunajā kolēģī ne Dāvidu, tā ir tāda laime, ka es saprotu, ka es esmu spējis kaut kā pateikt, kā vajadzētu veidot tēlu, esmu spējis norādīt uz tām detaļām, kas ir būtiskas, un strādā. Un es pēkšņi sēžu un skatos, un es redzu, kā dzimst, lūk, šis cilvēks, tā pārvērtība par otru tēlu, kā viņš dzīvo citā. Kā viņš dzīvo pilnīgu, pārliecinošu cita cilvēka dzīvi uz skatuves. Tā ir tāda laime to skatīties," par savu kolēģi un viņa veikumu gandarīts Vilis Daudziņš. Pirmizrādē bija arī daudz ar hokeju saistītu cilvēku. Kultūras rondo uzrunāja Hariju Vītoliņu un Kasparu Daugaviņu.

Cik mūsdienu dramaturģija mēdz būt dažāda, pārliecināsities, ja apmeklēsit dramaturģijas lasījumus „Veldzējošie vārdi”. Sestdien, 6. septembrī, mūsdienu kultūras foruma „Baltā nakts” programmā iekļauti „Dirty Deal Teatro” veidoti dramaturģijas lasījumi, kuros piedalīsies 15 autori.  Skatītāji  aicināti ne tikai ieklausīties jaunākajā Latvijas dramaturģijā, bet piedalīties kopējā līdzrades procesā, uzdodot jautājumus un sniedzot ieteikumus. Nevalstiskais teātris „Dirty Deal Teatro” ir saradis ar dramaturģijas lasījumiem un turpina veicināt latviešu oriģināldramaturģijas rašanos un attīstību visdažādākajās tās formās un izpausmēs. Dramaturģijas lasījumi ir arī veids, kā skatītājiem koncentrētā veidā uzzināt par jaunāko Latvijas dramaturģijā. Teātra vadītāja Anna Sīle sniedz ieskatu, kā lasījumi iecerēti mūsdienu kultūras foruma „Baltā nakts” ietvaros. Lasījumus vadīs dramaturgi Didzis Ruicēns un Linda Rudene. Tikai daļai no 15 dramaturgiem, kas uzstāsies, dramaturģija ir pamatprofesija. Lai kopaina būtu intriģējošāka,  Anna Sīle lasījumos aicinājusi piedalīties Kultūras akadēmijas drāmas un teksta studiju bakalaura programmas studentus Patrīciju Keišu, Jāni Golubovu, Mariannu Stasivu un Ketiju Jurčenko. Iepazīstamies ar vienu no lasījumu dalībniekiem – topošo dramaturgu Jāni Golubovu. Viņam šis ir bakalaura studiju ceturtais gads, taču jaunais dramaturgs jau piedalījies vairāku iestudējumu tapšanā.

“Virzienmaiņas” un vides māksla tālajā 1964. gadā, un svaigas  vēsmas Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā. Kultūras rondo studijā jaunā Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas vadītāja Daiga Rudzāte un izstādes kuratori - māksliniece un LMA pasniedzēja Linda Vilka un mākslinieks Martins Vizbulis. No 5. septembra Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā būs apskatāma vides mākslas izstāde “Virzienmaiņas”. Izstādes nosaukums “Virzienmaiņas” piedāvā daudzslāņainu dialogu par jēdzienu “vides māksla” un tā interpretācijas iespējām. Vienlaikus “virzienmaiņas” raksturo pārmaiņas, kuras skārušas Voldemāra Šusta 1964. gadā dibināto Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Interjera un iekārtu nodaļu, kuras nosaukums šodien ir “Vides māksla”. Mijiedarbojoties ar izstādē pieteiktajām idejām, vērotājs var iepazīt arī plašu izteiksmes līdzekļu klāstu. Akcentējot jaunrades procesa daudzpusību un izmantojot dažādas pētniecības metodes, tostarp pārnesot fizisko digitālajā vidē, iekļaujot virtuālās un papildinātās realitātes, datu pasaulē veidotas sistēmas, mākslinieki pieskaras plašam personiski un sociāli nozīmīgam tēmu lokam. X, Y, Z parametri, laiks un doma – šīs komponentes atklāj pasaules mainību. Ik mirkli tiek pārskatītas nospraustās robežas un izveidotā telpa. Pieredzētais kļūst par ierosmi arvien jauniem savienojumiem, parādot, cik daudzveidīgas iespējas paver viens izejas punkts. Izstādē piedalās LMA Vides mākslas specialitātes pasniedzēji un studenti: Kristaps Aizstrauts, Jānis Auniņš, Evelīna Bindere, Oto Bulats, Gints Gabrāns, Kaspars Gobiņš, Paula Ikase, Laima Kalniņa, Ļena Kiseļčuka, Raimonds Krastiņš, Katrīna Lipšāne, Alvis Misjūns, Hugo Pētersons, Anna Saprikina, Alise Sedleniece, Linda Vilka, Martins Vizbulis, Dana Vetrova, Everita Vītola, Konstantīns Višņevskis, Ērika Zābele.

Atgriešanās pie  pastaigām dabā, iespējams, ir labākais, ko mums atstāja citādi dramatiskais pandēmijas ierobežojumu laiks – un šodien tas turpina palīdzēt atgūt līdzsvaru ikdienas skrējienā, kļūstot arī par iedvesmu mākslai. Režisors un dramaturgs Evarts Melnalksnis, video māksliniece Katrīna Neiburga un komponists Ernests Valts Circenis kopā ar domubiedriem festivālam „Homo Novus” radījuši poētisku stāstu par Ummja ezeru un tajā mītošo īpaši aizsargājamo lobēliju, apzinātā eklektismā sapludinot zinātni, mūziku un dabu. Balti balsināta veikala noliktava Andrejsalā, ko caurvij milzīgi buru audekli un pludmalē izskaloti koki. Ummis ir palicis Lilastes mežos; pilsētā ienākusi mākslinieku sajūta par to. Ar telpu iepazīstina režisors un dramaturgs Evarts Melnalksnis: „Pirmkārt, taisot izrādi par dabas tēmām, mēs nevēlējāmies dabu piešmucēt un ražot jaunas lietas. Gribējās lietot kaut ko tādu, kas jau ir izlietots vai ko var lietot tālāk. Tāpēc arī buras. Un tās arī asociējas ar gaisu, vēju, ūdeni, kustību, lai gan, protams, uz Ummja neviens ar tām neburā. Un vienlaikus buras var lietot kā labu projekcijas laukumu, jo mums ir video. Mēs gribējām Ummja sajūtu ienest telpā. Kā mēs teātrī varam to izdarīt? Man likās laba video pieeja, tāpēc arī Katrīnas Neiburgas iesaiste, ka tā varam atgādāt ezeru uz teātra zāli. Jo mēs nevēlējāmies aicināt cilvēkus lielā barā uz Ummi, būvēt skatuvi ezera malā. Jo ezeru vajag likt mierā.” Muzikālā teātra izrāde „Ummis un lobēlija” ir viens no festivāla „Homo Novus” jaundarbiem un tiks izrādīta Andrejsalā četras reizes no 5. līdz 9.septembrim.

Pirms simts gadiem – 1925. gada 28. novembrī – Latvijas Universitātes studenti Lielajā ģildē sarīkoja kārtējo tiesu pret moderno sievieti. Arī šis fakts ir minēts pētījumā „Sievietes Latvijas inteliģencē: studenšu sociālais portrets, 1919–1940”. Kultūras rondo izjautājam monogrāfijas autori Zani Rozīti. Pirmoreiz pētījumā ir mēģināts apkopot un analizēt studentes kā noteiktu sociālu sabiedrības grupu Latvijas kultūrtelpā, veidojot studenšu sociālo portretu. Monogrāfijas uzmanības centrā ir studenšu sociālais portrets laikposmā no Latvijas Universitātes (LU) dibināšanas 1919. gadā līdz Latvijas padomju okupācijai. Zanes Rozītes pētījums ir pirmais mēģinājums apkopojoši un visaptveroši analizēt studentes kā noteiktu sociālu sabiedrības grupu Latvijas kultūrtelpā. Autore darbā studentes analizē pēc noteiktiem sociāliem rādītājiem – tautība, pilsonība, reliģiskā piederība, vecums, sociālā izcelšanās, ģimenes stāvoklis un nodarbošanās. Līdztekus tam atsegtas sievietes studiju procesā, analizēta sieviešu studiju izvēle un motivācija, atklāti dažādi mācību procesa sarežģījumi, kā arī raksturoti sieviešu uzvedības normu pārkāpumi gan LU, gan ārpus akadēmiskās vides, kā arī sniegts priekšstats par profesionālajām nozarēm, kurās bija kā visievērojamākais, tā vismazākais akadēmiski izglītoto sieviešu skaita pieaugums. Monogrāfiju izdevis Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts.

Kinorežisors Staņislavs Tokalovs ķēries pie jauna detektīvseriāla, tikai šoreiz viņš to iestudē acīm ciet un zeķēs. Jo skaņa šajā seriālā ir viss: tam jāpārņem iztēle, tajā nedrīkst būt nekā lieka, un nevienu nevar piemānīt ar izteiksmīgām grimasēm. Varbūt jau nojaušat – runa ir par audio seriālu, kas pie Latvijas Radio klausītājiem nonāks šā gada rudenī, tieši radio simtgadē. Konkursā par tā radīšanu uzvarēja filmu studija „fon Films”, scenāriju audiodrāmai „Plānās sienas” radīja Jānis Joņevs, iestudē to Staņislavs Tokalovs, bet ausīs dzirdēsim tādu aktieru kā Kaspara Znotiņa, Māras Mennikas, Daces Bonātes un citu balsis. Kultūras rondo viesojas skaņu studijā „Audilla” Rīgā. Blakus durvīs ir Ģertrūdes ielas teātris, bet šoreiz aktieri iet spēlēt nevis uz skatuves, bet gan ierakstu telpā ar neskaitāmiem mikrofoniem. Daži ir pie griestiem, citi – piestiprināti pie sejas. Aktieri Toms Veličko un Kaspars Znotiņš ar lentēm ap pieri izskatās mazliet pēc Rembo.  Ierasti radioteātra iestudējumi top Latvijas Radio studijā, bet šoreiz tika izsludināts konkurss neatkarīgajiem producentiem ar mērķi ļaut šajā žanrā izmēģināt spēkus plašākam industrijas spēlētāju lokam radīt pilnīgi jaunu, tehnoloģiski inovatīvu saturu: spraigu, aktuālu audio seriālu, kas notur klausītāja uzmanību no sērijas uz sēriju. Konkursā uzvarēja filmu studijas „fon Films” piedāvājums, piesaistot dramaturgu Jāni Joņevu un režisoru Staņislavu Tokalovu. Audio drāma „Plānās sienas” Latvijas Radio ēterā skanēs novembrī, mūziku tai raksta Edgars Šubrovskis, kopumā plānotas piecas sērijas, katra 20 – 30 minūtes gara.

Aicinot padomāt par neatkarīga teātra, kultūras un mākslas pastāvēšanas jēgu,; par nedrošību un pagaidu stāvokli, kā priekšnosacījumu pārmaiņām, festivāls „Homo Novus” radījis savu trīsdesmit gadu jubilejas programmu. Stāsta festivāla programmas direktore Santa Remere un ilggadēja festivāla mākslinieciskā vadītāja un tagad topošās grāmatas par festivālu „Homo Novus” autore Gundega Laiviņa. Šogad starptautiskais jaunā teātra festivāls "Homo Novus" norisināsies no 3. līdz 13. septembrim, un savā 30. jubilejas gadā iepriecinās skatītājus ne tikai Rīgā un Valmierā, bet atgriezīsies arī festivāla pirmajā norises vietā – Daugavpilī, kā arī festivāla norises paredzētas Ķemeros. Kā ierasts, festivāla izrādes pievērsīsies tēmām, par kurām ikdienā neaizdomājamies vai arī baidāmies domāt. Tās prasīs paļāvību un dzīvu spēju uzticēties. Apmeklētājiem būs pieejams arī plašs bezmaksas pasākumu klāsts. Festivāla simbols būs liels dzeltens balons, kuram piemīt spēja uz sekundes daļu likt pavērst skatienu augšup. Tā idejas autore ir latviešu scenogrāfe un kostīmu māksliniece Monika Korpa (Pormale), kura kopā ar domubiedriem veidoja scenogrāfiju arī pirmajam festivālam 1995. gadā un šogad piedāvā savu vīziju festivāla trīsdesmitgades svinībām.

No 30. augusta līdz 28. septembrim Rīgā notiks Latvijas Laikmetīgās mākslas centra (LLMC) rīkotais ikgadējais starptautiskais laikmetīgās mākslas festivāls “Survival Kit”. Kultūras Rondo izvaicājam festivāla programmas kuratoru Evartu Melnalksni un Laikmetīgā mākslas centra direktori Solvitu Kresi. Apvienības Slavs and Tatars un Mihala Gžegožeka (Michał Grzegorzek) kūrēto festivāla izstādi “Simurga nams” (House of See-More), kas būs skatāma radošās pilsētas “Grīziņdārzs” telpās Zemitāna ielā 9, papildinās plaša un daudzveidīga programma, tostarp sniedzot iespēju labāk iepazīt par festivāla vadmotīvu izvēlēto mītisko putnu Simurgu.

No 8. augusta līdz 19. septembrim ISSP galerijā būs skatāma mākslinieces Madaras Kvēpas personālizstāde “Jūra nerunā, tomēr es atgriežos”, kas pēta ekoloģisko jūtīgumu jeb attiecību veidošanu ar dabu – tās elementiem, laika ritējumu un klusumu.

Dzeja svin! Ir sākušās dzejas dienas. Kultūras Rondo studijā viesojas Ērika Bērziņa, Guntars Godiņš un Māra Ulme, ar kuriem vētījam gan plašo un bagātīgo programmu, gan godājam dzejas dienām veltīto krājumu, kas aptver beidzamo 60 gadu dzejas dienu poēziju.      

Vai esat dzirdējuši horeogrāfus runājam par balss saitēm, par balss vingrinājumiem? Horeogrāfe un izpildītāja Jana Jacuka savā jaunākajā darbā „HA” pēta balsi kā horeogrāfisku izteiksmes līdzekli, un balss kompozīcijas veido izrādes horeogrāfiju.  Pirmā sastapšanās ar publiku notikusi Amsterdamā, savukārt šovakar pirmizrāde Latvijā, Ģertrūdes ielas teātrī. Aizsākums izrādei „HA” saistīts ar izstādi „Lietisko pierādījumu muzejs”, ko Jana Jacuka veidoja kopā ar līdzautori Lauru Stašāni. 

Nupat klajā nākusi dzejnieces un rakstnieces Ingas Gailes uz ilgus gadus tapuša pētījuma bāzes radītā luga „Sliktā māte”. Lugas centrālais tēls odiozā, pretrunīgā un visādā ziņā paradoksālā latviešu režisore un skatuves mākslas teorētiķe Asja Lācis. Kas ir Asja? Vieniem noteikti spoža, neatkarīga un pat valdonīga sieviete, citiem savukārt greizsirdības iemesls, turklāt teju Eiropas filozofijas elites līmenī, jo tieši Asjas dēļ uz Rīgu devās slavenais literatūrkritiķis un filozofs Valters Benjamins, tādējādi sadusmojot un liekot ienīst Asju tādai filozofijas slavenībai kā Teodors Adorno. Par spēku, izdzīvotspēju, kaislību pret teātri un nepielūdzamību attiecībās ar vīriešiem saruna ar lugas autori Ingu Gaili un Asjas mazmeitu Māru Ķimeli.

Galerijā "Māksla XO" atklāta angļu fotomākslinieka, gaismas un attēla pētnieka Deivida Penija jaunāko darbu izstāde „Atvērtie lauki”. Tā ir viņa pirmā personālizstāde Latvijā. Izstāde tapusi, Deividam Penijam sadarbojoties ar fiziķiem Karaļa koledžā Londonā (King's Kollege London).

Līdz 17. oktobrim galerijā “ALMA” skatāma Ernesta Kļaviņa izstāde “Zelta elks”, un tai par pamatu ir ņemta talantīgā datorspēļu dizainera un karikatūrista Ernesta Kļaviņa ilustrētā videospēle "The Rise of the Golden Idol" (2024). Izstādē ir gan interaktīvas instalācijas gan taustāmi objekti no pašas spēles, rosinot pārdomas, cik lielā mērā datorspēle un tās dizains ir māksla. Brutālisms un smalka pikseļu estētika, pasaules slava un piezemētība… Par to visu saruna studijā gan ar spēles un izstādes autoru Ernestu Kļaviņu, kā arī ar Ekonomikas un kultūras augstskolas studiju programmas “Datorspēļu dizains” direktori Aneti Bērzu.

Aktuāls kino, spilgti stāsti un neparasti likteņi. Dokumentālo filmu forums "Baltic Sea Docs" atgriežas uz kinoekrāniem ar jaunu, daudzveidīgu filmu programmu. Gan par programmu, gan dokumentālo filmu foruma attīstību un nākotnes iecerēm studijā izvaicājam "Baltic Sea Docs" vadītāju Zani Balčus un studijas „Mistrus Media" producentu Gintu Grūbi. Sarunā iesaistās arī publiciste un režisore Kristīne Briede no Zviedrijas.

Šī ir bijusi ļoti ražīga un blīva vasara Latvijas kino. Saruna studijā ar Nacionālā Kinocentra vadītāju Ditu Rietumu par paveikto, gaidāmo un aktuālo ne tikai uz ekrāniem, bet arī filmēšanas laukumos.  

Dānijas Kultūras institūts savulaik kļuva par pirmo Rietumu kultūras diplomātijas institūciju Baltijas valstīs, kas šeit sāka darbu vēl pirms valstu faktiskās neatkarības atjaunošanas. Bet institūta direktore Rike Helmsa (Rikke Helms) kļuva par pirmo ārvalstnieci, kura saņēma Triju Zvaigžņu ordeni atjaunotajā Latvijā un šeit pieredzēto pieskaita pie savas dzīves svarīgākajiem mirkļiem. Vēlāk Helmsa darbu turpināja Sanktpēterburgā, un viņas pensionēšanās sakrita ar Krimas okupāciju, liekot Helmsai pēc ilgiem gadiem kultūras diplomātijā atzīt: es nepazinu Krieviju.

Tas brīdis, kad varēsim novērtēt Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja jauno ekspozīciju Mārstaļu ielā 6, ir pavisam tuvu, proti, muzejs būs atvērts no 3. septembra. Un jaunajai muzeja ekspozīcijai dots zīmīgs nosaukums – "Prokrastinācija un radīšana". Par prokrastinācijas un radīšanas procesu arī ekspozīcijas tapšanas procesā runājam ar muzeja vadītāju Ivetu Ruskuli, mākslinieci Annu Heinrihsoni un Krājuma izpētes nodaļas vadītāju Zandu Šumsku.

Raidījumā iztaujājam režisoru Jāni Znotiņu un Valmieras Vasaras teātra festivāla, teātra "Istaba" producenti Almu Kušķi par teātri bērniem un jauniešiem un to finansējumu. Kā bērnam piedzīvot teātri? Un kādu? Bet jau šajā nedēļas nogalē Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā izrāde „Apciemot lībieti”.    

Ukraiņu mūziķi Natālija Behma un Serhijs Zadorožnijs no Ukrainas ieradās Latvijā 2022. gadā, pašlaik abi darbojas Valsts Akadēmiskajā korī "Latvija". Sirsnīgā sarunā Kultūras Rondo mūziķi dalās izjūtās par savu vietu Latvijā un notiekošo pasaulē.

"kim?" Laikmetīgās mākslas centrā atklāta pirmā mākslinieces Anastasijas Sosunovas personālizstāde Latvijā "Spit Bite", apvienojot jaunus un agrāk radītus darbus daudzpusīgā pētījumā par “dari pats” kultūru, fanu mākslu un kopijas kā tādas pirmsākumu meklējumiem. Māksliniece piedāvā terminu no iespiedgrafikas žargona spit bite, kur skābe tiek nepastarpināti klāta uz iespiedplates, saskarsmes brīdī iekožoties metālā. Patiesi, neskaitāmi kustīgi un nekustīgi attēli tiek izspļauti pasaulē, atstājot koduma pēdas. Un savā dziļākajā būtībā, "Spit Bite" pievēršas mākslinieces interesei par attēlu, iekāru un sekošanu veidošanos un apriti, to savstarpējām ietekmēm, sajaukšanos un pašsaglabāšanos.

Kultūras Rondo ieskatīsies Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstādē "Džemma" kopā ar izstādes kuratori Sandru Krastiņu. 

Teātru jaunā sezona- ko no tās sagaidām? Ieplānotais repertuārs, jauniestudējumi, aktieru un režisoru piesaiste dažādos teātros. Studijā teātra kritiķe Ulberte Līga un teātra kritiķis Atis Rozentāls.

Latvijas filmu muzejam no 21. augusta ne tikai jauns nosaukums - Latvijas Kino muzejs, bet arī jauna mājvieta. Kultūras Rondo vērs durvis muzeja jaunajās telpās Miera ielā un apmeklēs izstādi „Uzburt pasaules. Latvijas filmu mākslinieki."   Tā ir ne tikai krājumu pārskatīšana, bet arī krājumu papildināšana. Saruna ar Kino muzeja vadītāju Ingu Pērkoni, bet izstādi vēl tapšanas procesā izrādīs kuratore Alise Krilova un māksliniece Dace Džeriņa.  

Šajā filmā nav asiņainu kara kadru, bet tā raisa spriedzi caur emocionālu līdzpārdzīvojumu – tā var teikt par amerikāņu žurnālistes Zarinas Zabriskas dokumentālo filmu „Hersona: cilvēku safari”. Tuvojoties Ukrainas Neatkarības dienai, biedrība „Tavi draugi” to pagājušonedēļ rādīja uz lielā ekrāna kinoteātrī „Bize” Rīgā, klātesot arī pašai režisorei. Bet filmu ikviens var noskatīties arī Zabriskas izveidotajā mājaslapā „khersonhumansafari.com”, jo viņas mērķis nav ar to pelnīt, bet gan likt pasaulei sadzirdēt Hersonas stāstu. Žurnāliste, kura pati pašlaik dzīvo Hersonā, filmā parāda Ukrainas dienvidu pilsētas ceļu cauri kara sākumam, Krievijas okupācijai, atbrīvošanai, milzu plūdiem pēc Kahovkas dambja uzspridzināšanas un jaunākajai fāzei – „cilvēku safari” jeb cilvēku medības ar droniem. Lai cik bīstami būtu, Zabriska turpina dzīvot un strādāt Hersonā, jo ir pārliecināta: Krieviju sauks pie atbildības kara tribunālā līdzīgi kā savulaik nacistus Nirnbergā, un viņas savāktie materiāli tur noderēs. Ar žurnālisti un režisori Zarinu Zabrisku tikās Māra Rozenberga.

"Uzmanību! Uz ceļa strādā!" – ar ierakstu par Džemmai Skulmei veltīto izstādi Siguldā, Kultūras Rondo sāk savu ceļu pie mākslinieces, sagaidot viņas simto dzimšanas dienu septembrī.  Izstāde pievēršas mākslinieciskās pārmantojamības idejai, izmantojot kaķa šūpuļa spēles metaforu, kas caurvij daudzas mākslinieces darbu sērijas, lai ilustrētu zināšanu un iedvesmas nodošanu no paaudzes paaudzē. Skulme šajā procesā ir gan saņēmēja, gan devēja – viņa ir smēlusies no saviem priekšgājējiem un vienlaikus iedvesmojusi neskaitāmus citus.

Par Jura Kulakova mūziku jaunā Ievas Akurateres, Melisas Deboras Kaškuras un Justīnes Kulakovas trio skanējumā Kultūras Rondo saruna ar Justīni Kulakovu-Sipņevsku.

Par starpkultūru komunikāciju divdesmit gadu griezumā no 2004.gada Kultūras rondo studijā pārrunājam ar monogrāfijas “Latviešu valodas diskriminācija un sabiedrības divvalodība Latvijā” autori Vinetu Skujiņu un politologu Uldi Ozoliņu. Monogrāfija ir sociolingvistisks pētījums par starpkultūru komunikāciju Latvijā laikā no 2004. līdz 2024. gadam, kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā līdz mūsdienām, kad vērojama latviešu valodas diskriminācija un divvalodība latviešu un krievu valodā.

Dziedātājai Vizmai Zvaigznei ir tuva kamermūzika un, viņasprāt, tā jāpopularizē. Kopā ar ģimeni dziedātāja jau piekto gadu rīko brīvdabas festivālu Siguldas pusē un aicina baudīt augstvērtīgus koncertus. Šīs nedēļas nogalē Nurmižos risināsies brīvdabas festivāls „Kā nenogurt no tā, ka esi dzīvs” un kamermūzikas koncertcikls „Tuvāk zvaigznēm”. 

Savu simto sezonu šoruden sāks Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO). Un sāks to augstā mākslinieciskā un emocionālā pacēlumā, ko devuši trīs gadi kopā ar jauno un enerģisko māksliniecisko vadītāju Tarmo Peltokoski. Mūziķu un publikas iemīļotais diriģents rudenī dosies tālāk, un kas pārņems LNSO mākslinieciskā vadītāja posteni, vēl nav zināms. Neskaidrības sajūtu papildina arī orķestra atrašanās ārpus pastāvīgām mājām, jo Lielā ģilde ir remontā un līdz nacionālajai koncertzālei vēl tālu. Turpmākos divus gadus orķestris skatītājus uzņems Kongresu namā. Devāmies raudzīt, kāda noskaņa valda orķestrī šajā pārmaiņu laikā – to jubilejas sezonas priekšvakarā, gatavojoties visnotaļ īpašam rītvakara koncertam ar Tarmo Peltokoski un viņa 95 gadus veco diriģēšanas pedagogu Jormu Panulu no Somijas. Bet izpārdoto LNSO koncertu kopā ar Tarmo Peltokoski un Jormu Panulu rītvakar tiešraidē no Kongresu nama varēsiet dzirdēt Latvijas Radio 3 „Klasika” ēterā.

Par Kaljostro un brīvmūrnieku Jelgavas ložu un automātiskajām lellēm Rīgas izklaides ainā 18. gadsimtā saruna ar izstādes “Mistērija un ilūzija Latvijā no 17.–20. gadsimtam” vienu no veidotājām Latvijas Universitātes bibliotēkā filoloģijas doktori Aiju Taimiņu. Izstāde “Mistērija un ilūzija Latvijā no 17. līdz 20. gadsimtam” līdz 12. septembrim apskatāma Latvijas Universitāte bibliotēkā Rūpniecības ielā 10. Izstāde ir iekļauta 10. Eiropas Iluzionisma vēstures kongresa programmā, kas šogad norisinās Rīgā. Izstādē var apskatīt vēsturiskus materiālus un iepazīt personību stāstus, kas pirmo reizi tik vērienīgi un daudzveidīgi atklāj Latvijas kultūrtelpas maģisko un artistisko pusi: no alķīmiķiem, “filozofu akmens” meklētājiem un garu pasaules starpniekiem, avantūristiem un šarlatāniem, apdāvinātiem mehāniķiem un ķīmiķiem līdz pat viesmāksliniekiem – izcilākajiem Eiropas skatuves iluzionistiem. Rīgas izklaides iespējas 18.–19. gs. bija pārsteidzošas – izcilu mākslinieku piedāvājums bija bagāts un daudzpusīgs: mistērija, maģija, zinātne, ilūzija, izrāde un šovbizness.

Vēl dažas dienas Mazirbē jūras krastā ir aplūkojami mākslas objekti multimediālā projektā „Durvis”. Ko simbolizē durvis? Kādu maģisku spēku sevī slēpj klusais Līvu krasts? Ko nozīmē radīt mākslu sinerģijā ar dabu? Un – kā var nodibināt attiecības ar kuratoru, kurš nav cilvēks? Kultūras rondo par tradīciju, kurā labi sajūtama mākslas un dabas klātesamība, un procesu, kurš  labvēlīgi ietekmē klātesošos, saruna ar māksliniekiem Daini Punduru un Reini Dzudzilo un idejas autori Unu Meistari. Kultūras portāla "Arterritory.com" veidotais multimediālais projekts „Durvis” ir sinerģisks mākslas un dabas stāsts, kura konceptuālais izejas punkts un viens no centrālajiem tēliem ir ilggadējā līvu tradīciju kopēja Daiņa Stalta reiz atrastās senās rijas durvis. Simbols un tēls, kas 1989. gadā Smitsona rīkotajā Tautas dzīves festivālā Vašingtonā reprezentēja Latviju un vēstīja mazas nācijas pie Baltijas jūras stāstu. Vairākus gadus pavadījušas Daiņa Stalta meitas Julgī Staltes mājās Košragā, durvis atkal ir atvērušās un atgriezušās publiskajā telpā – kā aicinājums uz sadarbību, savu sakņu un sevis apzināšanos kopējā dzīvās un nedzīvās dabas audumā. Kā totēms, kas glabā gadsimtu ilgos uzslāņojumus – pieskārienus, emocijas, vibrācijas, sajūtas, notikumus – tās iekļautas mākslinieka Reiņa Dzudzilo veidotajā objektā, kur tās kļūst par mītisku dominanti skulpturālā diptihā. Viena tā daļa iegūlusi Saulrieta koncertu skatuves teritorijā Mazirbē, kur gaisā levitējošās senās rijas durvis aicinoši var atvērties un arī aizvērties – viss atkarīgs no Vēja mātes ceļiem un elpas plūsmas. Savukārt otra objekta daļa, kas meklējama jūras malā, izaicina ar savu šķietamo laikmetīgo vienkāršību, skaidrību un vienlaikus absurda žestu – liekot sadurties divām ceļa zīmēm – divām bultām, veidojot nepārprotamu norādi uz bezgalīgu nepārtrauktību, turpinājumu, piedāvājumu transformācijai, izvēlei un brīvībai.

“Dzejas brīvība un tās robežas” tiks pārbaudītas pasākuma “Dzejas pusnakts cietoksnī” laikā. Tas norisināsies 15. augustā Daugavgrīvas cietoksnī. Kultūras rondo tiekamies ar dzejniekiem, kuri piedalīsies dzejas  performancē un dzejas pusnakts tradīcijas iedibinātajiem. Kāda ir pieredze jaunākas auditorijas piesaistīšanai poētiskajam vārdam? Sarunājas dzejniece Alise Bogdanova, kura pārstāv dzejnieču grupu “Post-mistiķes”, dzejniece Inga Pizāne un pasākuma producents Kārlis Knospiņš, biedrības “Dzejas pusnakts” valdes loceklis. 15. augustā Daugavgrīvas cietoksnis pārvērtīsies mākslinieciskā “rēgu performancē”, jo notiks dzejas un elektroniskās mūzikas cikla “Dzejas pusnakts” četrpadsmitais pasākums. Pasākumā uzstāsies DJ duo "Šaujamlūka" (Krista Kaufmane un Gerda Roze Medne) un VJ "Bastions" (Rio Bariss), brīvības tematiku atklās dzejnieki Krišjānis Zeļģis, Inga Pizāne, Zintis Sils, dzejnieču grupas "Post-Mistiķes" un "Drāmas Dāmas", radošā apvienība "Briežrags", kā arī vairāki citi dzejnieki, mākslinieki, mūziķi un pat ieradīsies spoki un rēgi. Pasākumu cikls “Dzejas pusnakts” ir pasākumu formāts, kas apvieno elektroniskās mūzikas un dzejas skanējumu. Tā galvenais mērķis ir radīt platformu, kur dzejnieki un mākslinieki var brīvi izpausties un radīt, ko jaunu, izceļot unikālas un neparastas kultūras pasākumu norises vietas, kā arī vietu, kur cilvēki var kārtīgi izdejoties. Šādā neparastā veidā iespējams aktualizēt dzeju un darīt to sadzirdamu.  

Nav daudz keramiķu Latvijā, kuri būtu spējuši strādāt tik daudzos un dažādos veidos, pārzinot gan monumentālās keramikas smalkumus, gan keramikas ceha izveides tehnisko pusi, gan kuratora darbu kā Andrejs Ķiģelis, uzskata mākslas vēsturniece Iliana Veinberga. Tomēr savādā kārtā šodien Ķiģeļa vārds ir zināms reti kuram. Mākslinieks spilgti sevi pieteica Latvijas keramikas ainavā pagājušā gadsimta 60. – 80.gados, bet vēlāk pilnībā aizgāja no mākslas vides un principiāli atteicās tur atgriezties. Šovasar 86 gadus veco Andreju Ķiģeli uz to ir pierunājušas divas mākslas un dzīvesstāstu pētnieces, kuras apņēmušās atdot māksliniekam pienākošos vietu Latvijas 20.gadsimta keramikas vēsturē un Kalnciema kvartāla galerijā Rīgā atklājušas izstādi „Pamestais māls”. Kādēļ Ķiģelis savulaik aizgāja no keramikas? Un kādu monumentālu viņa darbu, iespējams, esat redzējuši Vecrīgā, nezinot tā autoru?

Vairums no viņiem vēl mācās skolā, bet viņu mākslas darbi jau ir skatāmi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā: izstāde „Saikņu anatomija” ir Mākslas muzeju Jauniešu kluba pop-up jeb īstermiņa izstāde, kas uz desmit dienām iemājojusi Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas Konferenču zālē. Tā jau kļuvusi par Jauniešu kluba tradīciju – ne vien izglītoties par citu mākslinieku un kuratoru darbu, bet gada noslēgumā arī pašiem veidot izstādi. Mākslas muzeju Jauniešu klubs septiņu gadu laikā kļuvis par ļoti pieprasītu izglītības programmu, kurā gribētāju ir četrreiz vairāk nekā pieejamo vietu. Izstāde ‘”Saikņu anatomija” skatāma līdz 15. augustam.