Kultūras Rondo

Visticamāk, būsiet pamanījuši, ka dažas Vecrīgas ielas aizvadītā pusgada laikā bija aizņēmis lielais kino. Vairākas epizodes savai jaunākajai filmai uzņēma arī japāņu izcelsmes amerikāņu režisors Kerijs Džoudži Fukunaga (Cary Joji Fukunaga). Tā top pēc norvēģu kriminālromānu autora Jū Nesbē grāmatas "Asinis uz sniega" (Blood on Snow) motīviem. Kultūras rondo saruna ar režisoru pirms viņš devās prom no Latvijas. 47 gadus vecais japāņu izcelsmes amerikāņu režisors Kerijs Džoudži Fukunaga pasaulē ir zināms gan kā režisors, gan izpildproducents, gan scenārists. Viņa spilgtāko darbu sarakstā ir tādas filmas, kā aģents 007 Džeims Bonds „No Time To Die” jeb „Nav laika mirt”, TV seriāla „True Detective” pirmā sezona, kas vēl šobaltdien tiek uzskatīta par žanra šedevru, kā arī vēsturiskā drāma „Džeina Eira”. Fukunaga ir strādājis ar tādām pasaules mēroga zvaigznēm kā Daniels Kreigs, Maikls Fasbenders, Eva Grīna, Džūdija Denča, Benedikts Kamberbačs, Vudijs Harelsons, Metju Makhonahijs un vēl daudziem citiem. Aizvadītā pusgada laikā Fukunaga vairākas epizodes savai jaunākajai filmai „Asinis uz sniega”, kas tapusi pēc slavenā norvēģu kriminālromānu autora Jū Nesbē darba "Blood on Snow" motīviem, filmēja Rīgā. Šobrīd filmēšanas darbi ir beigušies un Kerijs Fukunaga pirms došanās prom piekrita īsai sarunu. Viņš atnāca uz Latvijas Radio māju un uzreiz teica, ka šī būtu ļoti laba kino lokācija. Ir darba dienas vēls vakars un ar režisoru sarunājamies Kultūras rondo redakcijā gan par kino, gan viņa kā brīvprātīgā darbu kara plosītajā Ukrainā un arī par to, ko Amerikas kinoļaudis domā par savas valsts ārpolitiku šobrīd. Kā Rīga nokļuva jūsu redzes lokā filmas "Asinis uz sniega" vajadzībām? Kerijs Fukunaga: Mūsu lokāciju menedžerei Marijai Derkevičai jau bija iestrādes Rīgā no iepriekšējās filmas izpētes, un tā filmas diemžēl netika pabeigta. Bet viņa, zinot mūsu vajadzības, zināja teikt, ka Rīgā ir ļoti daudz līdzīgu un raksturīgu ēku, kas atgādina 70. gadu Oslo, un tieši šajā laika posmā risinās "Asinis uz sniega" darbība. Pati Oslo mūsdienās galīgi neatgādina to pilsētu, kāda tā bija septiņdesmitajos - tā ir pilsēta, kas atrodas kalnainā ielejā, turklāt daži tās rajoni ir mainījušies līdz nepazīšanai, daži pat nojaukti vispār. Toreiz, pirms 10 gadiem, teroristu uzbrukuma dēļ esot nācies nojaukt pat veselu kvartālu. Arī tā pati Stokholma, Malme vai Kopenhāgena, Reikjavīka ir mainījušās. Tāpēc Rīga bija labākā izvēle. Turklāt šeit ir vairākas lietas, kuras filmas vajadzībām varam vairāk atļauties, piemēram, darbaspēks ir lētāks nekā citur. Materiāli gan nekļūst lētāki filmas setu būvēšanai, jo daudz kas tomēr jāved un jāimportē. Tas objektīvi ceļ cenu, bet darbaspēks noteikti ir faktors, kāpēc izvēlējāmies Rīgu. Piemēram, mēs nupat trīs setus būvējām Londonā, un tas bija teju uz pusi dārgāk nekā Rīgā. (..) Mums pašiem šeit tā ir liela lieta - zināt, ka tepat pa Vecrīgu, iespējams, pastaigājas tādas zvaigznes kā Benedikts Kamberbačs un Eva Grīna, kura pat apmeklēja tavu izstādi Rīgā. Lai arī tu esi režisors, priekšnieks, kurš vada, bet tik un tā - kā ir tev pašam? Esi strādājis ar Danielu Kreigu Džeimsa Bonda filmā un citām zvaigznēm. Kā tas ir? Kerijs Fukunaga: Šobrīd, kad aiz muguras jau tik daudz darbu un filmu, es teiktu, ka tik ļoti neuztraucos vairāk. Bet atceros, kas taisīju savu vēsturisko filmu "Džeina Eira", kur galvenajās lomās bija tādas zvaigznes kā Maikls Fasbenders, Mia Vasikovska un Džūdija Denča, es domāju, ko gan es kā režisors varu vispār ietekmēt tik pieredzējušas aktrises kā Džūdija Denča aktierspēle? Tā kā es un viņas aģents esam labi draugi, turklāt es vispār toreiz tikai sāku tik lielus soļus spert lielajā kino, mani mierināja un teica, ka tieši Džūdija ir ļoti atvērta un ieinteresēta šajā sadarbībā. Un tā, pamazām strādājot ar šīm zvaigznēm, es pats ar katru reizi aizvien vairāk redzu viņus kā cilvēcīgas būtnes, nevis to grandiozo sasniegumu sarakstu, kas viņiem katram ir. Un otra lieta, ko minēji, ka režisors ir tas priekšnieks, te  man jāsaka, ka kino tomēr ir kolektīva māksla un režisors ir viena no sadaļām. Ir aktieri, studija īpašnieki, producenti un tā tālāk. Tā kā tam projekta pilotam ir jāspēj visi pasažieri nogādāt galapunktā. Kāda ir tā realitāte medaļas otrā pusē, kā tas ir - strādāt, piemēram, pie Džeimsa Bonda jeb aģenta 007 filmas? Kerijs Fukunaga: Katru reizi, kad strādāju pie liela projekta, vienmēr šķiet, ka es uzsūcu jaunas zināšanas, kuras noteikti varēšu izmantot nākamajā projektā. Bonda gadījumā tas lielākais izaicinājums bija laiks. Nevis tur kaut kāds atsevišķs lietu kalendārs, bet laiks kopumā. Es Bondu pārņēmu, kad tikko prom bija devies Denijs Boils. Un, kā jau šajās milzu budžeta augsta tempa filmās, daudz kas ir atkarīgs no tā datuma, kad tiek noteikta pirmizrāde un kā tiek sakārtots lokāciju kalendārs. Līdz ar to daudzas scenārija lietas tiek piekoriģētas pēdējā mirklī. Tu vari iedomāties, ka tik lielos projektos daudz ko izlemj gadiem iepriekš, un pēc tam pie tā ir jāturas. Mēs Bondu no A līdz Z pabeidzām 18 mēnešos. Ar visu to, ka jau bija sākusies COVID epidēmija, mēs to paspējām, un tas vēl ir relatīvi ātri. Mums vajadzēja ar visiem kaskadieriem, specefektu departamenta dublieriem jau darīt lietas laicīgi, pirms vispār pirmā scenārija aprises bija gatavas. Tā kā laiks Džeimsa Bonda filmā bija vislielākais izaicinājums. Kerijs Džoudži Fukunaga kā brīvprātīgais ir arī strādājis Ukrainā, kurp viņš devās 2022.gadā uzreiz pēc Krievijas uzsāktās pilna mēroga karadarbības. Viņš ne tikai gādāja humāno palīdzību civiliedzīvotājiem, bet arī fotografēja. Viņa fotouzņēmumus kā arī ukraiņu mākslinieces Tatjanas Malinovskas videodarbus  no šī gada marta līdz pat 2.maijam varēja apskatīt arī izstādē "Lyuta vesna – Lost Spring" (Zaudētais pavasaris) Rīgā, galerijā „Cut Art”. Rīgā nupat bija skatāma tava fotogrāfiju izstāde no Ukrainas. Izstāsti šo stāstu, kāpēc tu izlēmi kā brīvprātīgais doties uz kara plosīto Ukrainu un strādāt tur? Kerijs Fukunaga: Es ieguvu grādu politikas zinātnē un politikas vēsturē esmu mācījies ārpus Amerikas Savienotajām Valstīm - Francijā, Grenobles Politikas institūtā. Mani vienmēr interesējusi vēsture, kā arī skats uz ārpusi, uz ārpasauli. Mani vienmēr vairāk interesējusi Amerikas ārpolitika nekā iekšpolitika. Turklāt savulaik ticēju, ka, taisot filmas, mēs varam mainīt un ietekmēt pasauli. Šobrīd gan tik strikti vairs nevaru teikt, redzot, kas notiek apkārt. Īpaši pēc Bonda filmas, es aizvien spēcīgāk izjūtu to, kas notiek pasaulē, to notikumu domino efektu. Jā, es taisu filmas un izklaides industrija ir ļoti būtiska. Bet es vairs sevī iekšēji nespēju ilgāk būt tikai pasīvs vērotājs. Es vēlējos darīt un palīdzēt. Un tā es sazvanīju Hosē Andrē, kurš ir radījis un vada vada "World Central Kitchen", un Ukrainā jau bija viņu palīdzības virtuves, un teicu, ka vēlos braukt uz Ukrainu pie viņiem. Viņš atbildēja, ka varu braukt, bet manu drošību garantēt gan nevarot. Es teicu, ka nebraucu filmēt, bet mans nodoms ir palīdzēt un strādāt tur tieši kara laikā. Sacīts - darīts, ierados.  Sākotnēji darbojos un palīdzēju ar koordinēšanu, tad jau darīju arī citus darbus. Divarpus mēnešu laikā pēc kara sākuma tās vietas, kur biju es, sāka stabilizēties. Sākām Kijivā, tad Irpiņa, Buča, tad devos uz Sumu apgabalu. Tad uz Harkivu, kamēr tur vēl notika aktīva karadarbība, un tur es uzturējos ilgāku laiku. Pēc tam tālāk devos uz Kramatorsku, kur bija ļoti nežēlīgas krievu ofensīvas. Briesmas draudēja visu laiku. Bet tur tajos ciematos un pilsētās bija palikuši ļoti daudz civiliedzīvotāju, un viņi nekādu ofensīvas laikā nevarēja tikt pie iztikai nepieciešamajām lietām. Tad es un citi brīvprātīgie devāmies pie šiem ļaudīm, lai redzētu, kas viņiem trūkst, ukraiņiem vienmēr būs bietes un kartupeļi. Bet bija vajadzīga maize un elementāra medicīniskā palīdzība. Mums tas bija jādara no mājas uz māju, lai pēc tam varētu ziņot uz štābu, ko, kur un kam vajag piegādāt. Tā bija unikāla pieredze, jau savā ziņā tā līdzinās problēmu risināšanai filmas laukumā, tikai šeit tev ir iespēja reāli ietekmēt cilvēku dzīves. Tu iepriekš minēji, ka tevi vairāk interesē Amerikas ārpolitika, nevis iekšpolitika. Es neko nesaprotu un nezinu par tavas valsts iekšpolitiku, bet man ir daži draugi ASV, un viņi saka, ka nav labi. Kas to vērtē šobrīd, atrazdamies šeit, Latvijā? Kerijs Fukunaga: Tas ir apkaunojoši. Šobrīd ir pats sliktākais laiks būt amerikānim. Mēs esam neglīti pasaules acīs. Es nezinu precīzus datus, bet pusei amerikāņu nav pases. Lielākā daļa runā tikai angļu valodā, nezinot vismaz vēl vienu svešvalodu. Ja tev pie ziemeļu robežas ir tikai Kanāda un dienvidos Meksika un apkārt okeāns, tad var nelikties ne zinis. Nav tā kā šeit, Eiropā, kur dažādas kultūras ir visapkārt un tev jāiekļaujas tajā mikslī. Tāpēc krievu propaganda svin uzvaru Amerikā šobrīd. Tas nu reiz ir skaidrs. Un tas notiek jau gadiem, to var redzēt komentāru sadaļā. Tāda sajūta, ka cilvēki darbojas pēc konkrēta scenārija, jo tieši tāda, kādu piedāvā propaganda. Ir bijuši pētījumi par šo un tie liecina par to, ka šeit nav iespējama nekāda saprātīga diskusija iepretīm sazvērestības teorijām un propagandai. It kā cilvēki pēkšņi būtu pamodušies jaunā patiesībā, no kuras nav atpakaļceļa.  Ko saka tev zināmie filmu ļaudis? Kerijs Fukunaga: Lielākā daļa no viņiem vienkārši nespēj noticēt tam, kas notiek acu priekšā. Lielākoties tā ir tāda apstulbuma sajūta šāda absurda priekšā. Protams, daudzi sev jautā - ko es varu darīt lietas labā? Kā redzam, ielu protesti šeit nedarbojas. Ko darīt? Es nezinu. Man nav atbildes. Vēsture rāda, ka šādi lieli pagriezieni parasti notiek ar lielu asins izliešanu. Arī mums šeit, tūkstošiem kilometru attālumā no ASV, bezmaz vai piespiedu kārtā ir jācenšas saprast Amerikas politiku. Ko un kāpēc Amerika dara? Kāpēc? Kerijs Fukunaga: Es šobrīd nevaru uzburt labāku nākotnes vīziju. Šobrīd nudien neizskatās labi. Tomēr vēsture rāda, ka Amerika var uzņemties vadību un nostāties vēstures pareizajā pusē. To pierāda kaut vai Rūzvelta politika īsi pirms Otrā pasaules kara, kad ASV izvēlējās izolacionisma politiku un nevienai no tobrīd apdraudētajām pusēm nepalīdzēja. Piemēram, viņš publiski neatsaucās uz Japānas iebrukumu Mandžūrijā, bet fonā jau sāka gatavoties karam. Es gan neliktu Rūzveltu un Trampu vienos svaru kausos. Nebūt. Vairāk par Krieviju šobrīd ASV militāri industriālais komplekss ir uztraucies par Ķīnu, un dažiem vēl šķiet, ka tā varētu būt Trampa ilgtermiņa spēle, lai nošķirtu Krieviju no Ķīnas un tie nekļūtu par vienotu spēku. Bet es neticu, ka Tramps ir tik gudrs, tā tāda muļķu parāde drīzāk. Kāda ir mākslinieku un kultūras cilvēku atbildība šajos laikos? Arī pie mums notiek diskusijas par to, ka strausa politiku, iebāžot galvu smiltīs un izliekoties, ka kara nav, neies krastā. Vai tev ir tāpat? Kerijs Fukunaga: Jā. Mēs jau Bondu filmējot, kas nu jau ir pirms sešiem gadiem, apspriedām Surkovu, Putina ideoloģijas autoru un polittehnologu. Tam cilvēkam ir pieredze gan televīzijā, gan rakstniecībā, un viņš prot pretnostatīt divas puses un radīt sajukumu, kurā tad var no aizkulisēm visu vērot un kontrolēt. Dezinformācija ir ļoti spēcīgs ierocis, mēs to centāmies arī iedzīvināt mūsu filmas ļaunajā tēlā. Bet tas, ko viņi Krievijā dara ar sabiedrību, ir nesalīdzināmi milzīgāks spektrs, tie ir kā nebeidzami, milzīgi viļņi, kam cilvēks vairs nav spējīgs stāties pretī un noslīkst tajos. Un es teiktu tā: ja mākslai ir iespēja pacelties virs tā visa un atmaskot to apburto loku, tam noteikti ir vērtība. Un noslēgumā - kas būs tas, ko tu sev paņēmis līdzi no Rīgā pavadītā laika? Kerijs Fukunaga: Tas saistās zināmā mērā ar to, ko redzu Ukrainā. Iemesls, kāpēc es pazīstu arī jūsu kino ļaudis, piemēram, Lauri un Raiti Ābeles, ir profesionālais latviešu skeitbordists Madars Apse. Mēs esam draugi. Reiz, redzot Madara un viņa draudzeni Viļņā, aizrunājāmies par to, kā ir satikušies mūsu vecvecāki. Viņš saka - gulagā, un ironiskā kārtā arī mani vecvecāki satikās gulagā, un tajā brīdī man ir iespēja nonākt nevis tādā akadēmiskā kārtā, bet satikt reālus cilvēkus, kuriem tā padomju okupācijas trauma atbalsojas paaudzēs un turpina ārdīties acu priekšā Ukrainā. Un es redzu, cik jūs šeit nopietni to uztverat, ka spējat novērtēt to, ka esat NATO, jo citādāk tās šausmas varētu atkārtoties arī šeit. Un jā, tas, ko es paņemu līdzi, ir absolūta cieņa pret jums par to, kā jūs paši esat nosargājuši savu brīvību un negrasāties to atkal pazaudēt.  

Rīgas Vāgnera teātra makets pašlaik skatāms Venēcijas Arhitektūras biennālē. Līdzās oficiālajai biennāles programmai pilsētā sarīkota izstāde „No Doubt About It”, kurā līdzās citiem teātru, muzeju un dzīvojamā  kvartāla projektiem aplūkojams Vāgnera teātra makets un atjaunošanas projekts. Venēcijā uz izstādes atklāšanu bija ieradušies arī jaunieši, kuri piedalījās maketa veidošanā. Izstāde „No Doubt About It” Venēcijā būs skatāma visu Arhitektūras biennāles laiku līdz 23.novembrim.

Lesja Vasilčenko ir Norvēģijā dzīvojoša māksliniece ar žurnālistes izglītību un aizrautīgu interesi par laiku. Viņas personālizstāde „Hronosfēra” iekļauta Rīgas Fotogrāfijas biennāles programmā „NEXT 2025” un piedāvā jēdzieniski blīvu un ilgas pārdomas raisošu refleksiju par to, cik dažādi mērogojams laiks un kādu kontekstu tam piešķir Ukrainā pašlaik notiekošais karš. Izstāde „Hronosfēra” ir viens no notikumiem Rīgas Fotogrāfijas biennāles starpgadu programmā, kuras centrā ir jaunie mākslinieki savas radošās karjeras sākumā. „Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā” Vecrīgā Lesjas Vasilčenko (Lesia Vasylchenko) izstāde nav ieraugāma uzreiz: Lielajā zālē ir skatāmi franču režisora Zigfrīda fotodarbi, bet Vasilčenko „Hronosfēra” pārņēmusi mazo jeb „Intro” zāli. Pirmais uzmanību piesaista liels ekrāns telpas galā, uz kura skatāms izstādes centrālais video darbs „Hronosfēra”. Brīdī, kad ar mākslinieci ienākam zālē, video skan trauksmes sirēnas, ko jau vairāk nekā trīs gadus pazīst visā Ukrainā – tās brīdina par iespējamu uzlidojumu. Māksliniece dokumentējusi, cik daudz laika viņas ģimenei prasa aizskriet līdz tuvākajai bumbu patvertnei. Tas ir tikai viens no laika mērogiem, ko šajā video darbā apskata Lesja Vasilčenko. Viņa sāk ar mikrolaiku, kā atskaites punktu izmantojot satelīta tehnoloģijas. Agrāk tajās izmantoja optiskas iekārtas, bet mūsdienās satelītattēlus veido signāli, kurus raida uz zemi un mēra, cik ilgā laikā tie tiek atstaroti atpakaļ uz sensoru. Izstādes kuratores ir Inga Brūvere no Latvijas un Marī Šēvolda (Marie Sjøvold) no Norvēģijas, kuras kopā veidojušas jau vairākas ar fotogrāfiju un tehnoloģijām saistītas izstādes.   Ukraiņu mākslinieces Lesjas Vasilčenko izstāde līdz 6.jūlijam būs skatāma Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā, bet 16. maijā Rīgas Fotogrāfijas biennāles NEXT programmas ietvaros kultūrtelpā „Smilga” durvis vērs grupas izstāde „Neironi izmisīgi meklē viens otru”.  

Iznācis Dainas Sirmās jaunākais dzejas krājums "Austra", kurā dzejoļi kārtoti četrās nodaļās: “Trupe”, “Ziemupe”, “Uldis” un “Aiz trešā sēkļa”. Krājumu veram vaļā kopā ar dzejnieci un klausīsimies dzeju viņas lasījumā.  

Turpinām iepazīt šā gada Purvīša balvas kandidātus, kuru darbi pašlaik skatāmi izstādē Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Iepazīstam mākslinieci Elzu Sīli un uzklausām viņas stāstu par izstādi "Zaķīšu pirtiņa". Elza Sīle pārstāv pasaules pieredzi elpojošo trīsdesmitgadnieku paaudzi Latvijas mākslā. Absolvējusi glezniecības nodaļu Latvijas Mākslas akadēmijā, dzīvojusi Oslo, vēlāk studējusi un astoņus gadus dzīvojusi Šveicē, papildinoties dažādās pasaules mākslinieku rezidencēs un izstādot darbus Francijā, ASV, Japānā, Šveicē, Puertoriko un citur. Pašlaik dzīvi dala starp Cīrihi un Rīgu. Savos darbos Elza Sīle izmanto ļoti dažādus medijus, un tos varēja vērot arī līdz šim plašākajā māksinieces personālizstādē Latvijā „Zaķīšu pirtiņa”, kas pērnruden bija skatāma Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā.

 Venēcijas biennāles 19. starptautiskajā arhitektūras izstādē atklāta Latvijas paviljona ekspozīcija “Aizsardzības ainava.” Tā vēsta par drošības vidi pierobežas ainavā, par vietējo iedzīvotāju ikdienu pie robežas ar neparedzamu kaimiņu, un vienlaikus - Eiropas aizsardzības ainavu un Latvijas atbildību šai kontekstā. Biennāles pirmsatklāšanā klātienē viesojās mūsu kolēģe Laima Slava un par Venēcijā piedzīvoto saruna studijā.

11. maijā pirmo reizi vēsturē Rīgā muzicēja viens no vecākajiem un slavenākajiem ASV simfoniskajiem orķestriem – Bostonas Simfoniskais orķestris, kuru jau 11. sezonu diriģē latvietis Andris Nelsons. Orķestris ir devies Eiropas tūrē ar komponistam Dmitrijam Šostakovičam veltītu programmu – šogad aprit 50 gadi kopš viņa nāves. Par to, kāpēc Rīgas iekļaušana šajā tūrē ir īpašs notikums un kā vakar izvērtās pirmais no abiem koncertiem Latvijas Nacionālajā operā saruna ar muzikoloģi un LR3 „Klasika” direktori Gundu Vaivodi.   Vakar īsi pēc ierašanās Rīgā Andris Nelsons, Baiba Skride un Bostonas Simfoniskā orķestra vadība tikās arī ar Latvijas medijiem, un viņu teikto līdzās viedokļiem no pirmā koncerta varēsiet dzirdēt LR „Klasika” raidījumā „Pārmijas”.

Rokraksti. Sējumi. Pētījumi. Raritātes. Kā Latvijas Universitātes bibliotēka savā pajumtē apvienos vēsturisko krājumu, kuru veido tādi milži kā Rīgas pilsētas bibliotēka un Jāņa Misiņa bibliotēka? Kādi finanšu un intelektuālie resursi tam ir paredzēti? Kultūras rondo studijā izvaicāsim LU bibliotēkas direktoru Uldi Zariņu.

Dažādi mākslīgā intelekta rīki kļūst arvien noderīgāki arī kultūras mantojuma pētniekiem, kuru ikdiena paiet darbā ar vēsturiskiem avotiem. Grūti salasāmu rokrakstu šifrēšanā patērēto laiku pēdējos gados būtiski palīdz ietaupīt optiskās teksta atpazīšanas rīki. Tulkošanas un ierakstu šifrēšanas palīgi ļauj orientēties arī pētniekam mazāk zināmās valodās, bet tērzēšanas robotu „ChatGPT” var apmācīt par sklandraušu ekspertu, lai tradīciju zināšanas nonāktu arī līdz tiem, kuriem vairs nav lauku vecmāmiņu un grāmatu mīlestības. Tie ir tikai daži no piemēriem, kā gudri lietoti mākslīgā intelekta rīki palīdz padarīt mantojumu pieejamāku un dodot vairāk laika satura pētniecībai. Kopā ar muzikologi Lauru Švītiņu lūkojamies datora ekrānā atvērtajā rokrakstu atpazīšanas platformā „Transkribus”, kam viņa lūgusi atpazīt kādu Jāzepa Vītola vāciski rakstītu vēstuli. Vācu valoda ir starp tām, kam „Transkribus” ir pieejams publiskais modelis – tas nozīmē, ka jūs varat tajā ievietot attēlu ar jebkādā rokrakstā vāciski rakstītu tekstu, un ar mākslīgā intelekta palīdzību pēc īsa brīža saņemsiet skaidri salasāmu un meklējamu datortekstu. Latviešu valodai šāda modeļa vēl nav. Tāpēc Laura Švītiņa radīja pati savu modeli: viena konkrēta rokraksta atpazīšanai. Viņa pēta mūziķa, pedagoga un mūzikas žurnālista Kārļa Paucīša pierakstus par Latvijas mūzikas dzīves veidošanos 20.gadsimta pirmajā pusē. Sākumā viņa Paucīša blīvo un brīžam grūti salasāmo rokrakstu šifrēja manuāli, un tas arī kalpoja par pirmo izejmateriālu mākslīgā intelekta apmācībai. Digitalizētos un atšifrētos Kārļa Paucīša dienasgrāmatu izrakstus var lasīt internetā.  

Venēcijas biennāles 19. starptautiskajā arhitektūras izstādē atklāta Latvijas paviljona ekspozīcija "Aizsardzības ainava". Tā vēsta par drošības vidi pierobežas ainavā, par vietējo iedzīvotāju ikdienu pie robežas ar neparedzamu kaimiņu, un vienlaikus – Eiropas aizsardzības ainavu un Latvijas atbildību šai kontekstā. Kāda ir "Aizsardzības ainava" Venēcijā un Rīgas Vāgnera teātra makets izstādē – no Venēcijas stāsta Laima Slava.

No 9. maija Ola Foundation aplūkojama Miervalža Poļa izstāde "Atslēgas caurums uz paradīzi. Egocentriķa klejojumi". Izstādes centrā ir mākslinieka ceļojumu piezīmes laikā un telpā – starp senas kultūras drupām, klejojumiem Venēcijā, Amerikā un svešās gleznās. Kultūras rondo studijā par Miervaldi Poli un izstādi iztaujāsim kuratores Unu Meisteri un Daigu Rudzāti. Miervaldis Polis ir viens no spilgtākajiem, noslēpumainākajiem un asprātīgākajiem Latvijas māksliniekiem. Gleznotājs, kurš ne tikai rada tēlus – viņš dzīvo tajos. Šī izstāde ir kā klejojums pa pasaulēm, kur Polim viss ir iespējams. Viņu var sastapt antīkās drupās un Venēcijas kanālos, Žaka Luija Davida “Marata nāvē” vai sveicinot Napoleonu Alpu virsotnēs. Viņš mākslu nevis izrāda – viņš to izdzīvo. “Egocentriķis – tā ir ironija par cilvēcisko dabu,” saka mākslinieks. Un tieši ar šo ironiju, precizitāti un kaisli Miervaldis Polis ir atstājis neizdzēšamu nospiedumu Latvijas mākslā, kļūstot par dzīvu leģendu, kurš savieno klasisko ar laikmetīgo, vēsturisko ar personīgo. Izstādē eksponēti darbi no Jāņa Zuzāna, Gunta Belēviča un Ainara Gulbja kolekcijas. Izstādes arhitekts ir Martins Vizbulis, bet grafisko dizainu veidojis Krišs Salmanis.

Turpinām iepazīt Purvīša balvas vizuālajā mākslā finālistus. Kriša Salmaņa personālizstāde „Rūgts” lakoniskos, bet ietilpīgos objektos atsedz ilgstošās sekas, kuras Latvijas kultūrtelpā un mentalitātē atstājis padomju okupācijas režīms. Padomju mantojumu mākslinieks salīdzina ar dzīvi simbolu pasaulē, un šie simboli ir rūgti un biedējoši. Kim? Laikmetīgās mākslas centrā izstāde rādīta 2023.gada pavasarī.

4. maijā Latvijas filmu maratonā pirmizrādi piedzīvoja Dzintras Gekas jaunākā dokumentālā filma “Dzimuši Sibīrijā. Mārtiņš Vilsons”. Filma, kurā aktieris Mārtiņš Vilsons Magadanā meklē savu dzimšanas vietu. Kultūras rondo tiekamies ar aktieri Mārtiņu Vilsonu un režisori Dzintru Geku. "Mēs bijām Krasnojarskas apgabalā laikam 2019. gadā, un viņi saka: brauciet atpakaļ, jums tur ir "natovci", bēdziet no viņiem,  brauciet atpakaļ, paskatieties šeit ir neapstrādāti lauki, nav latviešu, kas strādā. Brauciet šurp!" atminoties filmas tapšanu un braucienus uz Sībīriju, stāsta Dzintra Geka, kurā arī sarunā min, ka jau pēdējos braucienos attieksme kļuvusi daudz nelabvēlīgāka pret latviešiem. Filmas tapšanā ir bijuši vairāki posmi. "Mēs kopš 2000. gada, kad pirmoreiz aizbraucām uz Sibīriju meklēt tur palikušos latviešu pēctečus, kuri bija kā bērni izsūtīti, katru gadu tur braucām un katru gadu mums pieteicās cilvēki, kuri gribēja nokļūt vietās, kur viņi tika izsūtīti vai kur ir jau dzimuši viņiem bērni," atminas Dzintra Geka. "2013. gadā bija ekspedīcija uz Magadanu, kuru bija diezgan sarežģīti noorganizēt. Mārtiņš ar Ēriku [Vilsoni] un vēl Astrīda Salmiņa, kura arī dzimusi tajā apgabalā, bija braucienā. Materiāls ir ļoti interesants, un pa šiem gadiem mums ir uzkrāti tādi materiāli, kādi droši vien nav nevienam Latvijā un arī Krievijā varbūt reti kuram. Mēs šos materiālus varam tagad izmantot filmās. Bet šeit sakrita šai filmai vēl tas, ka mēs pēc brauciena vēl satikām Ērika un Mārtiņa mammu Zentu Vilsoni un intervējām viņu. Tagad, kad vajadzēja veidot filmu,  skatījāmies materiālus. Mēs arī esam Mārtiņu filmējuši pēdējos gadus arī viņa koncertdarbībā un likās, ka visi materiāli ir, lai izveidotu filmu," atklāj Dzintra Geka. Mārtiņ, kāpēc jums bija svarīgi aizbraukt uz Magadanu? Mārtiņš Vilsons: Tāpēc, ka es tur tomēr dzimu. Vienmēr cilvēkam ir svarīgi apzināties, kur viņš ir dzimis. Es zināju, ka tā nav nekāda labā vieta, bet es gribēju redzēt, kā tur izskatās, gribēju vispār arī šo to atcerēties un saprast. Es jau līdz šim vēl neesmu sapratis... Faktiski, kas tur ko saprast, ko tas "lielais brālis" domā un kā viņš dara. Tas ir skaidri redzams. Bet es arī ieguvu to, ko es gribēju, es redzēju, es šo to saprotu. Es varu tikai pateikt, ka daudziem cilvēkiem tika izpostītas dzīves un daudzi arī neatkopās no tā visa, bet mani kaut kā liktenis varbūt ir nedaudz saudzējis vai pavirzījis. Tāpēc es varu tādu jau zinošāku skatienu skatīties, kā tiek ir iznīcinātas tautas. Filma atklāj izsūtīto bērnu un viņu pēcteču likteņus – stāstus par piedzimšanu izsūtījumā, atgriešanos Latvijā un cīņu par identitāti svešā, nereti atsvešinātā vidē. Caur personīgām intervijām un atklātām atmiņām atklājas ne tikai vēstures rētas, bet arī mantojums, kas dzīvo nākamajās paaudzēs. Tas ir stāsts par bērnību, kas sākās svešumā, par atgriešanos, kas neatnesa mieru, un par cilvēka spēku būt, neskatoties uz vēstures uzlikto nastu. Vienas dzimtas un visas tautas stāsts.

Kultūras rondo turpinām tuvāk iepazīties ar Purvīša balvas vizuālajā mākslā finālistiem, kuru darbi pašlaik apskatāmi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Vienu no viņiem maija beigās starptautiska žūrija izraudzīsies par pēdējās Purvīša balvas ieguvēju. Iepriekš raidījumos jau esam dzirdējuši stāstus par Luīzes Rukšānes, Romāna Korovina, Ievas Kraules-Kūnas, kā arī Ingas Melderes un Luīzes Nešbertes darbiem, attiecībām ar skatītājiem un pasauli, bet šodien tiekamies ar mākslinieku Indriķi Ģelzi. Indriķis Ģelzis ir spilgts vārds latviešu laikmetīgajā mākslā. Nācis no pazīstamas mākslinieku dzimtas, studējis gan Latvijas Mākslas akadēmijā, gan Ģentes Augstākajā mākslu institūtā un pēdējos 15 gadus aktīvi veidojis karjeru starptautiskā mērogā ar vairākiem desmitiem personālizstāžu un grupu izstāžu. Savu ceļu viņš sāka videomākslinieks, bet vēlāk mērķtiecīgi pievērsās abstraktajai tēlniecībai, un šodien Ģelža pamata mākslas valoda ir objekti un instalācijas. Ilgāku laiku dzīvojis ārpus Latvijas – Beļģijā un Ņujorkā -, bet nu jau vairākus gadus viņa studija ir Latvijā. Purvīša balvai Indriķis Ģelzis nominēts par izstādi „Ūdeņaina dienas actiņa” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā 2023.gada rudenī. Interesanti, ka tagad Purvīša balvas finālistu izstādei pārradītajā izstādes versijā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā viņš varējis īstenot sākotnēji iztēloto izstādes plānojumu, kur darbi skatāmi vienā telpā un izplešas vairāk uz augšu, nevis uz sāniem. 

Par poļu režisora Konrāda Šolaiska dokumentālo filmu "Putina spēļlaukums" Kultūras rondo saruna ar režisoru un filmas Latvijas producenti Artu Ģigu. Kāpēc režisors Konrāds Šolaiskis nevienam no filmas varoņiem nesaka: "Tu melo?" Un kāpēc filma joprojām nav parādīta plašākai publikai Polijā? Divi poļu dokumentālisti dodas aizraujošā izmeklēšanas ceļojumā, lai atklātu Kremļa hibrīdkara patieso mērogu Centrālajā un Austrumeiropā. Vai Vladimira Putina mērķis ir tikai Ukraina – vai arī viņš tiešām cenšas atdzīvināt Padomju impēriju? Konrāds Šolaiskis stāsta, ka pēc filmas pirmizrādes Latvijā jautāts ne tikai par pašu filmu, bet arī, ko darīt tālāk, lai situācija mainītos, ko varam mācīties, kā to varam ietekmēt? Viņš arī atzīst, ka filma ir veidota ne tikai, lai skatītos, bet arī lai mudinātu jautāt, ko mēs varam mācīties, lai būtu stiprāki. Režisors neslēpj, ka zinājis, ka iela problēma ir Krievijas ietekmi, bet nebija iedomājies, ka tai ir tik daudz slāņu un tik plaši izplatījusies. Valstīs, kur ir lielāka Krievijas ietekme, cilvēki nevēlējās piedalīties neatkarīgu producentu veidotā filmā. Tā bijis Bulgārijā daudzās vietās un Moldovā.  "Arī Polijā tajā laikā oficiālās iestādes mūs neuztvēra nopietni," bilst Konrāds Šolaiskis. Arta Ģiga stāsta, ka režisoru Konrādu Šolaiski satikās Kannu kino tirgū, režisors bija ienācis Lavijas paviljonā un prasīja, vai kādu producentu neinteresētu sadarbība šāda satura filmas līdzveidošanā.  "Kondrāts iepriekšējās Polijas valdības laikā bija nonācis tādā kā izslēgto sarakstā, tāpēc nav šajā filmā oficiālas Polijas naudas. Tā ir producēta un finansēta no citu valstu naudas. Tas ir īstais Eiropas kopprodukcijas spēks, kas ļauj notikt filmām, kurām nav nacionāla atbalsta, bet kas ir nepieciešamas starptautiski," atzīst Arta Ģiga. Polijā filmu redzējuši tikai nedaudz cilvēku, tā rādīta divos festivālos, kur saņēmusi labas atsauksmes. Taču joprojām filmas veidotāji gaida atbalstu no Polijas filmu institūta un dažām partijām, lai parādītu parlamentā. Filma ir rādītā kinoteātros Čehijā, arī rādīta televīzijā Čehijā, Dānijā un Zviedrijā, bet Polijas televīzjā nav ieinteresēta un tur joprojām nav rādīta. Konrāda Šolaiska dokumentālā filma “Putina spēļlaukums” (Putin's Playground) ir Polijas, Latvijas, Norvēģijas, Vācijas, Bulgārijas un Čehijas kopražojums. Filmā pētīts, kā Krievijas prezidents Putins soli pa solim panācis, ka apdraudēta ir visa Eiropa. Pētot Krievijas slepenās operācijas un informatīvos uzbrukumus, filmas autori apceļo Poliju, Čehiju, Bulgāriju, Moldovu un Latviju, seko pa pēdām GRU aģentiem, kas atbildīgi par sprādzieniem munīcijas noliktavās un slepkavībām ar nervus paralizējošo vielu "Novičok". Dokumentālisti sastopas ar prezidentiem, premjerministriem, ministriem un pat sagūstītu krievu spiegu, atklājot, cik dziļi un sistēmiski draudi ir iesakņojušies mūsu reģionā. Latvijā dokumentālisti tiekas ar eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu un NATO Stratcom pētnieci Elīnu Langi-Ionatamišvili, kuras skaidro Putina plānu un rīcības modeli. Tālāk dokumentālisti dodas uz Daugavpili, kur tiekas ar prokrieviskiem aktīvistiem, paviesojas partijas "Stabilitātei!" birojā un pēta krievu attieksmi pret karu Ukrainā. Filma atklāj laikmetam būtisku stāstu par drošību, suverenitāti un brīvības cenu. "Putina spēļlaukums" ir izmeklējoša dokumentālā filma, kurā autori paši kļūst par stāsta dalībniekiem, daloties savās emocijās, pieredzē un reakcijās. Filma piedāvā hibrīdu formu – dokumentālu liecību, novērošanu, intervijas, arhīvu materiālus, kas atklāj, kā mūsdienu Eiropā tiek īstenots hibrīdkarš. Filma tapusi ar Nacionālā kino centra atbalstu. Mūziku filmai komponējis Rihards Zaļupe, filmas Latvijas puses producenti – studija "Red Dot Media".

“Aizsardzības ainava” – tāda būs Latvijas ekspozīcija Venēcijas arhitektūras biennālē, kas notiks  no 10. maija līdz 2025. gada 23. novembrim. Raidījumā ieskats tajā, kāds būs Latvijas piedāvājums. Venēcijā arhitektūras izstādē būs skatāms Vāgnera teātra makets. Par to Kultūras rondo stāstīja Zaiga un Māris Gaiļi.  

Viņi visi ir dzimuši pēc 1991.gada. Par viņiem saka – jaunie, daudzsološie. Saksofonists Aigars Raumanis, Valmieras teātra aktieris Krišjānis Strods, režisore Ildze Felsberga un filozofs Toms Babincevs. Valsts svētku noskaņās interesējamies, kā jaunie mākslinieki sevi redz un izjūt šodienas kultūrtelpā un sabiedrībā kopumā. Saruna ar vienu no spožākajiem jaunākās paaudzes mūziķiem – saksofonistu Aigaru Raumani, kurš ir ne tikai vairāku starptautisku konkursu laureāts, bet arī šībrīža Latvijas radio 3 „Klasiska” rezidences mākslinieks. Studijā arī viens no šobrīd pamanāmākajiem jaunajiem aktieriem – Valmieras teātra aktieris Krišjānis Strods, kurš par Krustiņa lomu Blaumaņa „Pazudušajā dēlā” saņēmis „Spēlmaņu nakts” balvu, un pats atzinis, ka šī loma ir pacēlusi pašapziņu profesionāli. Viņa purā arī „Četri balti krekli”. Lai arī viņa filmas taisa tikai beidzamos trīs gadus, tas netraucē jaunajai režisorei jau gūt atzinību un balvas. Nupat Ildzes Felsbergas dokumentālā filma „Sliktie dzīvnieki” īsfilmu festivāla „2ANNAS” saņēma Baltijas labākās īsfilmas balvu. Profesionāļi ir novērtējuši arī viņas diplomdarbu – īsfilmu „Kur saulīte nakti guļ?”. Skaidrojam arī, ko nozīmē būt jaunajam filozofam, izdot žurnālu „Tvērums” un pašam noteikt – ko rakstīt un ko, nē? To jautājam Tomam Babincevam.

Ķirbīši, kabacīši, rūcoši māla objekti un mākslinieces Ievas Kraules-Kūnas stāsts izstādē „Rīmas”, kas aplūkojama Purvīša balvas finālistu izstādē. Turpinām iepazīt šā gada Purvīša balvas vizuālajā mākslā finālistus, kuru darbi līdz 8.jūnijam skatāmi vienkop Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā izstāžu zālē. Ieva Kraule-Kūna Purvīša balvas finālistu vidū ir otro reizi - pirms četriem gadiem balvai bija nominēts kopdarbs ar mākslinieci Elīnu Vītolu, bet šoreiz ekspertu komisija finālam izraudzījusies viņas personālizstādi "Rīma" galerijā "427". Viņa ir arī viena no šīs galerijas dibinātājām, vairākus gadus vadījusi arī galeriju "Low". Ieva Kraule-Kūna ir studējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā un maģistra grādu ieguvusi Sandberga institūtā Amsterdamā. Jau vairāk nekā 10 gadu viņa aktīvi piedalās un veido izstādes gan Latvijā, gan ārvalstīs. Savā mākslinieciskajā praksē galvenokārt veido skulpturālus objektus, ko papildina ar īsiem stāstiem. Šajā ierakstā daži amizanti izstādes "Rīma" objektu stāsti.

Domāt par cilvēka un citbūtņu stāvokli klimata katastrofas noteiktā realitātē un to, kā tajā veidot attiecības ar pasauli un citām to apdzīvojošajām būtnēm, balstoties uz posthumānisma idejām aicina kritikas minifestivāls „Nomadiskie subjekti”. Kultūras rondo studijā filozofi Anne Sauka un Rūdis Bebrišs un dramaturgs Evarts Melnalksnis. Programmas "Kantastrofa" otrais kritikas minifestivāls "Nomadiskie subjekti" notiks 30. aprīlī plkst. 17.00 K. K. fon Stricka villā. „Cilvēks nav radības kronis” un „dzīvībai tevī ir vienalga kā tevi sauc”. Šādi spriedumi uzreiz piesaista uzmanību. Tos izteikusi itāļu izcelsmes austrāļu filozofe, kas darbojas sociālās un politiskās teorijas laukā - Rozi Braidoti. Ar viņas uzrunu aizsāksies programmas “Kantastrofa” otrais kritikas minifestivāls "Nomadiskie subjekti". Programmā arī filozofes Annes Saukas stāstījums un diskusija ar Annes Saukas, pētnieču Daces Bulas un Ievas Astahovskas dalību. Latvijas intelektuāļu kritiskajiem priekšlasījumiem sekos Ievas Salietes starpsugu koncerts, kurā klavesīniste saspēlēsies ar sēni Ežu dižadateni, asistējot skaņu māksliniekam Maksim Šenteļevam, un folkpanka grupas "Grēcīgie partizāni" koncerts. Ieeja uz visām norisēm ir bezmaksas. Minifestivālu rīko biedrības "Mākslas birojs" un "Tvērums" sadarbībā ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centru un portālu "Satori". Kritikas minifestivāls "Nomadiskie subjekti" turpina pirms gada iesākto starptautisko un starpdisciplināro programmu "Kantastrofa", svinot filozofa Imanuela Kanta 300 gadu jubileju.

Kā mākslā sarunāties, to spilgti apliecina divas mākslinieces Inga Meldere un Luīze Nežberte. Būdamas atšķirīgas, viņas savos darbos veido dialogu par dažādiem laikiem, dažādām domām un pieejām. Par kopīgo izstādi „Saulstāves”, kas 2024.gada rudenī rādīta „kim?” Laikmetīgās mākslas centrā, nominētas Purvīša balvai. Mākslinieces Inga Meldere un Luīze Nežberte iepazinušās sociālajos medijos, līdz Inga piedāvājusi sadarboties. Sagatavošanās kopīgajai izstādei „Saulstāves” noritējusi turpat gada garumā intensīvā darbā mākslinieču studijās Helsinkos un Vīnē. Inga Meldere, kuras nodarbošanās ir glezniecība, jau daudzus gadus dzīvo un strādā Somijā, Helsinkos. Viņas radošajā darbībā abstrahēti un poētiski gleznieciski pētījumi, ko pati dēvē par rokas vingrinājumiem. Savukārt tēlniece Luīze Nežberte dzīvo un strādā Austrijā, Vīnē, vada mākslinieku izstāžu vietu „Pech”. Viņas interešu lokā arhitektūras mantojuma apzināšana, arī no arhitektūras formām veidotas skulptūras. Abu mākslinieču kopīgajā izstādē iekļautas vairāku darbu sērijas - skulptūras, instalācijas, zīmējumi un gleznas, kas pēta un atspoguļo reģionālās sociālās un kultūrvēstures nianses. „Saulstāves” ir par satikšanos ar laikiem, par dialogiem, par sakņu apzināšanos, arī par paaudžu skatījumu.

Rīgas porcelāna muzejā pašlaik skatāma keramikas tandēma "Skuja Braden" jaunākā personālizstāde "Augšā, lejā un visapkārt".  Pēc vairāk nekā 10 gadu pārtraukuma mākslinieces ar saviem jaunākajiem darbiem atgriezušās muzejā, rādot darbus gan muzeja pirmā stāva skatlogos, pazemes stāva izstāžu telpā, gan integrējot tos pastāvīgajā kolekcijā. "Skuja Braden" izstāde "Augšā, lejā un visapkārt" Rīgas Porcelāna muzejā būs skatāma līdz 8.jūnijam, pēc tam izstādes darbi ceļos uz Bāzeli Šveicē, Milānu Itālijā un Ņujorku ASV.

Divmetrīgs nama makets, piecmetrīgs kuģis kā atgādinājums par klīstošo holandieti, jauna mājvieta apjomīgajai "Rīgas Laika" bibliotēkai, pasaules līmeņa akustika un vērienīgi atjaunošanas darbi – ar šādu ceļamaizi Rīgas Vāgnera nama makets dosies uz Venēcijas arhitektūras biennāli. Par Vāgnera nama atjaunošanas projektu un būvdarbu dinamiku Kultūras rondo studijā iztaujājam arhitekti Zaigu Gaili un Rīgas Riharda Vāgnera biedrības valdes priekšsēdētāju Māri Gaili.  

Ierakstu sēriju „Laikmetīgā deja un tās kopiena” noslēdzam ar diskusiju studijā, kurā pārrunājam laikmetīgās dejas vietu un attīstības iespējas Latvijas kultūras telpā. Jau rīt, 29. koncertzālē „Cēsis” notiks Dejas balvas pasniegšanas ceremonija, kur tiks apbalvoti ar labākie sniegumi laikmetīgajā dejā. Ja rēķinām laika posmu no 1996.gada, kad uz pirmo mēģinājumu sanāca Olgas Žitluhinas dejas kompānija, tad nākamgad laikmetīgā deja Latvijā svinēs savu trīsdesmitgadi. Vai laikmetīgajai dejai ir stabila vieta Latvijas kultūrtelpā? Kāda ir radošā realitāte dejotājiem, horeogrāfiem un producentiem šodien? Un – cik tālu esam tikuši Dejas nama radīšanas procesā? Kultūras rondo sarunājas Inta Balode, dejas kritiķe un kuratore,  Latvijas Dejas informācijas centra valdes priekšsēdētāja, Agnese Bordjukova, Horeogrāfu asociācijas valdes priekšsēdētāja, laikmetīgās dejas māksliniece, Ilona Kunda, Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta vadošā pētniece, un Iluta Treija, Kultūras ministrijas Kultūrpolitikas nodaļas vadītāja  Ilona Kunda nesen arī veikusi pētījumu, kura mērķis bija noskaidrot laikmetīgās dejas nozares profesionāļu viedokli par dažādiem ar nodarbinātību saistītiem jautājumiem, jo īpaši sociālās aizsardzības aspektos.

Veram vaļā Ivara Šteinberga dzejas krājumu „Ābece” un klausāmies viņa vārdu spēli, kurā galvenie tēli ir burti „a”,”j”,”m” un „p”.

Kultūras rondo tiekamies ar sagatavoto klavieru spēles meistaru, komponistu un Amerikas Kinoakadēmijas balvas "Oskars" ieguvēju Folkeru Bertelmanu jeb Hauschku no Vācijas. Savos koncertos viņš nekad iepriekš nesagatavo programmu, bet improvizē atkarībā no koncerta vietas un konkrēto klavieru personības. „Tas liek justies mazliet kā uz klints malas, bet vienlaikus ļauj būt ļoti klātesošam,” saka vācu mūziķis un sagatavoto klavieru meistars Hauschka, kurš 30. aprīlī uzstāsies ar koncertu "Hanzas peronā" Rīgā. Hauschka ir viņa skatuves vārds, bet pēdējā desmitgadē viņš spoži uzmirdzējis arī filmu mūzikas pasaulē ar savu īsto vārdu Folkers Bertelmans (Volker Bertelmann). Par mūziku filmai „Lauva” viņš saņēma savu pirmo "Oskara" nomināciju, bet dažus gadus vēlāk tika arī pie "Oskara" statuetes par darbu pie filmas „Rietumu frontē bez pārmaiņām”. Šogad viņš “Oskaram” bija nominēts trešo reizi – par mūziku Edvarda Bergera filmai “Konklāvs”, kas ieguvusi jaunu aktualitāti līdz ar gaidāmajām Romas pāvesta vēlēšanām. Šī intervija gan tika ierakstīta, pirms pasauli pāršalca ziņas par pāvesta Franciska aiziešanu mūžībā.

Stipendija veltīta jauniem talantiem, kas nevar negleznot. Jau ceturto reizi pasniegta Aijas Jurjānes stipendija, tās saņēmējs šogad ir Rasmus Marks. Autora darbi ievēroti ar pamatotu un izzinošu konceptuālu pieeju. Piešķirtas arī veicināšanas prēmija un simpātiju balva, ko ieguvušas Anna Saulīte un Šarlote Lablaika. Visi trīs jaunieši ir Jaņa Rozentāla mākslas skolas 3. un 4.kursa audzēkņi.

Inese Zandere lasa Gramatiku no savas „Stikla burtnīcas”, par kuru Litaratūras gada balvas eksperti sacījuši: “Stikla burtnīca” šķiet skarbs un personisks Zanderes krājums, tam it kā nolobījusies mākoņa sidraba maliņa, mazliet vairāk satumsis pie kultūras mantojuma piederīgās porcelāna krūzītes zelta krāsojums, vedot vēl dziļāk krēslainu pirmssaprotamu atmiņu dzīlēs. Mēs esam ieaicināti Zanderes sapņos.”  

Turpinot klausīties dzeju no krājumiem, kas nominēti Latvijas Literatūras gada balvai, šodien pie mikrofona dzejniece Andra Manfelde un viņa lasa dzejoļus no sava krājuma “Dilstošais medus mēness”.

Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktieris Maksims Busels Kultūras rondo stāsta par savu iestudējumu "Idiota valsis" un nepieciešamību radīt  muzikāli literāru kompozīciju, kurā ir arī paša aktiera dienasgrāmatas ieraksti, iespaidi un pārdomas. 2. jūnijā Mihaila Čehova Rīgas krievu tēatra aktieris Maksims Busels saņems Harija Liepiņa balvu. Viņš jau bijis Hamlets un Tartifs, uzvarējis muzikālajā televīzijas šovā ”Pārdziedi mani”, par Eižena Finka lomu nominēts „Spēlmaņu naktij”, bet nupat radījis savu muzikālo refleksiju „Idiota valsis”. Vai jūs savai pirmajai mīlestībai pateicāt, ka taisāt šādu izrādi? Maksims Busels: Ziniet, kas bija skaisti, viņa atlidoja uz pirmizrādi. Kas izrādās bija visefektīvais, kad beidzās tieši pirmizrāde, es pēc aplausiem teicu visiem paldies no skatuves un saku, ka šodien izrāde ir īpaša ne tikai tāpēc, ka tā ir pirmizrāde, arī tāpēc, ka no Amsterdamas atlidoja šī Aņa, par kuru tas stāsts. Es viņu aicināju uz skatuves, un viņa kāpa uz skatuves, visa zāle noelsās. Man pēc tam teātra pārstāvji stāstīja, ka skatītājiem izejot bijis jautājums - šis stāsts ir taisnība? Cilvēki bija pārsteigti, tikai tad, kad Aņa kāpa uz skatuves, viņi saprata, ka šis stāsts nav izdomāts un ka tas patiešām bija noticis.  Aktierim ir dīvaina lieta: no vienas puses, jo tālāk no sevis, jo savā veidā vienkāršāk veikt lomu. Jo tas ir vairāk tavs, jo tas ir sarežģītāk, tāpēc, ka tev jāatkailinās tā... Atis Rozentāls arī pēc pirmizrādes teica - jābūt ļoti drosmīgam, lai tā atkailinātos.  Kad sāku taisīt šo izrādi, nezināju, kādas man sajūtas pēc tam būs, ka ir jābūt drosmīgam, lai to veiktu un tā ir taisnība, jo tas nav viegli. (..) Jūs uzaugāt uzreiz ar šīm divām valodām - latviešu un krievu? Maksims Busels: Nē, nē, tieši tāpēc es īpaši priecājos, ka es jūtos savā sabiedrībā kā savā sabiedrībā. Tā ir bijis, ka pēc padomju laikiem manā ģimenē visi krievvalodīgie un arī bija krievvalodīga skola, apkārtne, un es būtībā normāli kaut kā atvēru sev sabiedrību tikai, kad sāku mācīties Latvijas Kultūras akadēmijā. Tajā brīdī es saprotu - opā, kā tā var būt? Tagad es jau apzinos, ir konkrēti vārdi integrācija un tas viss, un tieši pateicoties cilvēkiem, man nebija grūti integrēties. Arī ņemot vērā manus mērķus. Latviešu valoda arī skolā nebija tik laba, es atceros, vienmēr bija sarežģīti. Es tagad domāju - tik dīvaini, it ka nebija tas viss tik sen, bet man tagad tas šķiet tik dīvaini, ka es biju Latvijā, bet krieviski viss bija apkārt man. Tas nav pareizi tajā nozīmē, ka tas tikai apgrūtina vēl vairāk. Es vismaz sajūtu uz sevis, ka tas man tikai apgrūtina šo visu ceļu. Bet pateicos, kā galu galā viss sanāca. Es nejūtos... Man žēl dzirdēt no dažiem krievvalodīgiem, ka viņi šeit nejūtas kā mājās. Bet šeit ir viens jautājums viņiem pašiem - ja tu gribi, ja tu esi šeit, nav nekādu problēmu. (..) Pirms Krievijas pilna mēroga kara sākuma Ukrainā Maksims Busels filmējās arī Krievijā, bija aktieris Nāciju teātrī, bet visu sadarbību pārtraucis, lai arī tieši tajā brīdī karjera attīstījusies Maksims Busels: Es sapratu, ka es nevarēšu, negribu un nevaru to vispār nekādā veidā pieņemt, tāpēc tā arī viss beidzās. Mani tur arī apstiprinājums uz kādu lomu vēsturiskā drāmā, bet tam jau tam jau vairs nebija nozīmes. Tajā brīdī kad sākās karš Ukrainā, faktiski jebkuram vajadzēja pieņemt lēmumu. Maksims Busels: Jā. Dienā kad sākās karš, es bija Samārā, filmējos īsfilmā, kura, es biju pārsteigts, ir iznākusi Krievija. Es domāju, ka es filmējos, nekas nenotiks, bet pēc tam es uzzināju, ka viņi neierakstīja manu vārdu titros. Nu labi.  Pirmajā nedēļā es neticēju. Kad viss sākās, liekās - nē, kas tas par murgu. Pēc tam biju vēl Maskavā un kad sapratu, ka jābrauc prom, es skatos mana lidmašīnas biļete bija jau atcelta, naudu man joprojām, protams, neatgrieza. Es atvēru internetu, lai meklētu biļetes uz autobusu, tikai autobusi bija. Es redzu, ka atveru un mēģinu izvēlēties tuvāko datumu un manā acu priekšā pazūd datumi. Es nopirku uz marta sākumu, kas bija tuvākais un gaidīju. Tā es atbraucu. Bet tās dienas, es atceros, es jau zināju, ka es nebūšu izrādē, bet tā kā es saprotu, es nevaru vienkārši sēdēt tur, jo man "brauc jumts" no tā, kas notiek, un es gāju uz mēģinājumiem, jo tas bija, kā vienmēr darbs bija vienīgais, kas man palīdz domāt par kaut ko citu.          

Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktieris Maksims Busels Kultūras rondo stāsta par savu iestudējumu "Idiota valsis" un nepieciešamību radīt  muzikāli literāru kompozīciju, kurā ir arī paša aktiera dienasgrāmatas ieraksti, iespaidi un pārdomas. 2. jūnijā Mihaila Čehova Rīgas krievu tēatra aktieris Maksims Busels saņems Harija Liepiņa balvu. Viņš jau bijis Hamlets un Tartifs, uzvarējis muzikālajā televīzijas šovā ”Pārdziedi mani”, par Eižena Finka lomu nominēts „Spēlmaņu naktij”, bet nupat radījis savu muzikālo refleksiju „Idiota valsis”.

Liepājas koncertzāles "Lielais dzintars" pirmā desmitgade - uzkrātā pieredze un gaidāmo svētku programma. Saruna Kultūras rondo ar "Lielā dzintara" valdes priekšsēdētāju Timuru Tomsonuun koncertzāles māksliniecisko vadītāju Orestu Silabriedi. Liepājas koncertzāle "Lielais dzintars" turpinās pārsteigt – gan ar telpu, kur būt cilvēkiem arī ārpus koncertiem. Tikšanās telpa "Lielais dzintars" varētu būt jau septembrī. Būs arī digitālās ērģeles. Liepājas literātu grāmatu skapis. Jubilejas programma skanēs oktobrī un novembrī. Šī gada rudenī Liepājas koncertzāle "Lielais dzintars" atzīmēs desmitgadi ar jubilejas festivālu, oktobrī un novembrī piedāvājot daudzpusīgu svētku programmu. Svētku kulminācija gaidāma 7. un 8. novembrī, kad izskanēs Arnolda Šēnberga romantiskā oratorija "Gurres dziesmas". Uz koncertzāles Lielās zāles skatuves vienosies vairāk nekā 250 profesionālu mūziķu – seši solisti, liels jauktais koris, trīs vīru kori un grandiozs orķestris. Arnolda Šēnberga monumentālais mīlasstāsts "Gurres dziesmas" ir pasaulē reti atskaņots opuss, kas Latvijā līdz šim skanējis tikai divas reizes kolosālā mēroga dēļ. Desmitgadi koncertzāle vēlas nosvinēt ar mīlestības oreolu, jo īsteni cilvēcisku saišu mums palaikam pietrūkst steigas, neiecietības un aprobežotības laikmetā, un "Gurres dziesmas" ir spēcīgs, aizkustinošs vēstījums par to, ko iespēj dziļa māksla un kvēlas jūtas.

Neparastus skaņu mākslas, vizuālās mākslas un tehnoloģiju saskarsmes punktus šajā nedēļā Liepājā meklē un skatītājiem piedāvā jau 12. starptautiskais festivāls „Skaņas dienas”. Šā gada festivāla centrā ir dzīvā programmēšana un algoritmi vizuālajā mākslā. Festivāla mērķi nav komerciāli, bet vērsti uz topošo skaņu un vizuālo mākslinieku izglītošanu, starptautisko sadarbību un kopienas stiprināšanu. Uz „Skaņas dienu” radošajām darbnīcām šogad sabrauks studenti no sešām valstīm, bet festivālu vainagos Latvijā pirmais „algoreivs”, kur elektroniskā mūzika tiks programmēta turpat, uz skatuves. 

Dzejniece Liepa Rūce lasa dzejoļus no dzejas krājuma “Zemākās virsotnes”, kas šogad izvirzīts Latvijas literatūras gada balvai. Ekspertu vērtējums par šo krājumu: „Krāsaina, karsta, kūsājoša, bet aprauta dzeja. Spilgtu tēlu asociācijas, kolāžas, kas sasaucas ar ilustrācijām, taču Liepas vārdi ir spēcīgāki. Lasītājam pašam ļauts ielaist sevī biežāk līdz griezīgumam asos, retāk – kā pūciņas maigos vārdus un tēlus un veidot no tiem asociāciju ainas.”

Nesen nācis klajā Osvalda Zebra romāns "Dzīvs!". Tā centrā ir mūsu tautas kultūrvēsturē ļoti nozīmīga personība, kuras veikums ir milzīgs, bet kuras vārds nepelnīti kļūst arvien blāvāks, un tas ir Fricis Brīvzemnieks. Kultūras rondo saruna ar Osvaldu Zebri. Fricis Treilands brauca uz Maskavu, lai kļūtu par mērnieku, bet Krišjānis Valdemārs viņu aizrauj ar idejām par vārdnīcas veidošanu un latviešu gara mantu vākšanu. Un tā – Fricis Treilands kļūst par Frici Brīvzemnieku, raksta, vāc etnogrāfisko materiālu un dažādos veidos cīnās par latviešu valodu – gan ar pārvāciskotājiem, gan pārkrievotājiem. Osvalds Zebris norāda, ka viņa romāns nav zinātnisks un akadēmisks pētījums par Frici Brīvzemnieku. Tas nav arī Brīvzemnieka biogrāfijas pārstāsts. "Tur ir ļoti daudz viņa autobiogrāfijā minētu lietu un notikumu. Viņš ieradies, lai strādātu par mērnieku, bet nonācis Krišjāņa Valdemāra izslavētajā ietekmes zonā, ļoti vitāla un kaut kur arī apburoša cilvēka ietekmē. Viņš ļoti ātri no mērniecības pārlec uz valodniecību, kas gan viņam jau ir iepriekš arī interesējusi. Kā pirmais uzdevums, ko Valdemārs viņam uztic, ir krievu - latviešu - vācu vārdnīcas sastādīšana, ko Brīvzemnieks arī labprāt uzņemas un kopā ar citiem kolēģiem to īsteno. Bet nākamais lielais uzdevums, kāpēc arī īstenībā šī grāmata lielā mērā ir tapusi, ir latviešu folkloras pētniecība, kur faktiski Brīvzemnieks kļūst par tādu kā tautas kustības rosinātāju, iekustinātāju," stāsta Osvalds Zebris.  Protams, jau iepriekš ir vākta latviešu folklora, bet Brīvzemnieks ir īpašs ar to, kad viņam izdodas iekustināt ļoti lielu cilvēku skaitu pierakstīt dziesmas un pasakas, ticējumus un buramvārdus, un sūtīt tās viņam. "Būtiskākais, ko es arī gribēju uzsvērt ar šo savu grāmatu, ir folkloras kustības iekustināšana," atzīst Osvalds Zebris. "Un otrs būtiskais slānis, kas šajā grāmatā ir, par mīta vai stāsta vareno dabu, tāpēc arī šī grāmata saucas "Dzīvs!" jo stāsts vienmēr ir dzīvs, viņš pārdzīvo gan Brīvzemnieku, gan pārdzīvos mūs visus. Ja mēs padomājam kaut vai par sengrieķu mītiem, kas vēl aizvien ir dzīvi, un arī par krietni negantākajiem mītiem, kas plosās mums kaimiņos šobrīd, kas arī lielā mērā ir tādas mitoloģiskas domāšanas rezultāts, manuprāt. Tad mēs varam secināt, ka tas ir kaut kas ļoti spēcīgs, ļoti vitāls un pilnīgi noteikti spēcīgāks par mums." "Kā parasti, nejaušības un likumsakarības kaut kāds mikslis," atzīst Osvalds Zebris, jautāts, kā pats ieinteresējies par Frici Brīvzemnieku. Bet aizsākums tam ir intervija ar Aizputes novadpētnieci Mirdzu Birznieci, kas ļoti aizrautīgi stāstījusi par Brīvzemnieku. "Mani tiešām aizrāva viņas stāstījumā tieši šis milzīgais Brīvzemnieka ieguldījums tautas kustības izveidošanā, ka tās vēstules ar dziesmām patiešām sāk plūst. Mūsu apziņā bieži vien tautasdziesmas saistās ar Krišjāni Baronu, kurš, protams, ir izveidojis visu šo milzīgi, neaptveramo universu, ja tā varētu mūsdienu valodā teikt, un sakārtojis, un sistematizējis, un panācis izdošanu. Bet man vienmēr arī bija tāds iekšējs jautājums: bet kā tās nonāca līdz Baronam, viņš taču pats negāja pa lauku mājām vai baznīcām un neprasīja - dodiet man tās dziesmas. Tur kaut kāds starpposms iztrūka. Lūk, , Brīvzemnieks arī ir šis starpposms, viņš gāja un brauca. Tas notika pirms 156 gadiem, kad Brīvzemnieks fiziski gāja pa Latvijas novadiem, uzrunāja cilvēkus, uzrunāja, protams, draudžu mācītājus, jo tie atkal spēj tālāk šo vēsti nodot," atklāj Osvalds Zebris. Romānu "Dzīvs!" Osvalds Zebris sāka rakstīt, kad vēl sniedza intervijas par tikko iznākušo savu darbu "Mežakaija", kas vēstīja par rakstnieku Gunaru Janovski. Bet šobrīd, kad sākas intervijas par romānu "Dzīvs!", nav domas par jaunu darbu, jo ir sagadījies, ka šogad iznāks vēl viena Osvalda Zebra grāmata. Tā būs grāmata bērniem. "Tagad esmu mazliet noguris no rakstīšanas," neslēpj Osvalds Zebris un jautāts, ko dara rakstnieks, kad ir noguris norakstīšanas, vaļsirdīgi atbild - "pļauj zāli un dara visādus lauku darbu, kas ir mīļāka nodarbe Klapkalnciemā, kur jūtos vislabāk pasaulē".    

Noslēdzot ciklu „Laikmetīgā deja un tās kopiena”, uzmanību pievēršam jaunām iniciatīvām un modeļiem laikmetīgajā dejā. Tiekamies ar Dejas balvai izvirzītajiem jaunākās paaudzes laikmetīgās dejas horeogrāfiem un dejotājiem, kas pārstāv apvienību SIXTH  un horeogrāfu un dejotāju komandu „Deja Today”. Sarunā izceļam dejas filmu „Dēls”, izrāžu vakaru „Uztaisi jēgu ar mani” un laikmetīgās dejas notikumu „Dance&Perform” ciklu, kas dažādās nominācijās izvirzīti Dejas balvai.  

Kultūras rondo klausāmies dzeju no Latvijas Literatūras gada balvai nominētajiem dzejoļu krājumiem. To lasīs paši autori. Šodien dzejniece Elvīra Bloma iepazīstina ar savu otro dzejoļu grāmatu „Viņam patīk šie dzejoļi”, kas aptver salīdzinoši plašu laika posmu un plašu tematu loku.   

Dzejoļi, kas izskatās pēc stāstiem Ivara Šteinberga jaunākajā dzejas krājumā „Stāsti.” Par ko ir stāsti „Stāstos” un kā notiek jaunas izteiksmes meklējumi valodā – Kultūras rondo sarunā ar dzejnieku, atdzejotāju un literatūrzinātnieku Ivaru Šteinbergu. „Kā pierāda lielvaru līderi, nekas nav tik bīstams kā garā mazs, nedrošs vīrietis. Tā kā ticu, ka profesionāla terapija uzlabo pasauli, “Stāstos” ir maskulīni personāži, kas lūdz padomu. Reizēm nonsenss, reizēm mīkla, bet visbiežāk mazā “mācība” ir mājiens, ka plūstamība – neduālais skatījums – ir īpaša vērtība, kas cita starpā radāma valodā,” tā par savu jaunāko – nu jau ceturto krājumu stāsta dzejnieks Ivars Šteinbergs. Ivara Šteinberga ceturto dzejas krājumu "Stāsti" izdevis apgāds "Neputns".  

Vēl pirms desmit gadiem viņa nekad nebija dzirdējusi par Latviju. Šodien viņa dzied Latvijas Radio korī, brīvi runā latviski un mežā prot sēņot kā vietējie. Viņas vārds ir Šino Jamasaki (Shino Yamasaki), viņa ir diplomēta kordiriģente ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas maģistra grādu un samtainu alta balsi, kas pēdējo astoņu gadu laikā skanējusi Latvijas labākajos koros. Apņēmīga, izturīga un ļoti labestīga – tā Šino Jamasaki raksturo viņas pasniedzēji, diriģenti un līdzgaitnieki. Kāpēc viņa pārcēlās uz Latviju, kā tika pāri grūtajam sākumam un kādas kopības un atšķirības redz latviešu un japāņu mentalitātē un kormūzikā – klausieties Šino Jamasaki pirmajā intervijā Latvijas medijiem. Vērojot Šino Jamasaki darbu ar kori un vēlāk tiekoties studijā, grūti noticēt, ka vēl pirms desmit gadiem viņa par Latviju neko nebija dzirdējusi. „Pirmo reizi es pamanīju Latviju 2014.gadā, kad vēl biju vidusskolā. Tajā laikā es dziedāju korī, Japānā ir daudz skolas koru, un es arī tādā dziedāju. Bet parasti Japānā kori dzied konkursiem. Es arī tajā laikā domāju par uzvarām konkursā: jādzied ar tīru skaņu, foršu skaņu, lai varētu uzvarēt! Un tad es atradu vienu rakstu, kur bija rakstīts – „Kora valsts – Latvija”. Kora valsts? Kas tas tāds? Es tiešām tolaik biju kora fane un izlasīju. Tur bija rakstīts par Dziesmu svētkiem, kas ir koris latviešiem… Un man bija tiešām brīnums, ka tāda valsts eksistē!” Nākamreiz ar Latvijas vārdu Šino satikās pēc dažiem gadiem. Šino ir no Matsue pilsētas, viņas vecāki strādā skolā un nav saistīti ar mūziku, bet visi bērni ir ļoti muzikāli. Brāļi un māsa gan izvēlējušies citas profesijas, bet Šino gribēja mācīties kora diriģēšanu. Taču, kā viņa stāsta, Japānas mūzikas augstskolās nav atsevišķu kordiriģēšanas programmu, pamatā māca diriģēt orķestri. Šino sāka mācīties privāti pie kordiriģenta Čifuru Matsubaras (Chifuru Matsubara). Un tieši viņš ieteica kordiriģešanu mācīties Latvijā, jo pats bijis viesdiriģents Latvijas Radio korī un palīdzējis organizēt kora "Ave Sol" braucienu uz Jāpānu.  

Grafiķis? Augstas raudzes amatnieks? Klusais ģēnijs un novators? Atbilde uz šiem jautājumiem ir apstiprinoša, kad runājam par mākslinieku Jani Šternbergu. Nupat klajā nākusi Šternbergam veltīta monogrāfija „No Liepājas līdz Leksingtonai. Janis Šternbergs”. Kultūras rondo saruna ar mākslas zinātniekiem – monogrāfijas autoru Jāni Kalnaču un redaktori Kristiānu Ābeli. Mākslas vēsturnieka Jāņa Kalnača pētījums par latviešu grafiķi un mākslas pedagogu Jani Šternbergu (1900–1981) daudzpusīgi atklāj līdz šim maz izzinātas personības biogrāfiju un profesionālo darbību. Mūža pirmajā pusē akadēmiski izskolojies un izkopis savu izcilo grafiķa talantu, Šternbergs Otrā pasaules kara laikā devās trimdā un mūža nogalē Amerikas Savienotajās Valstīs nerimtīgos radošos eksperimentos nonāca pie saviem sietspiedes tehnikā radītajiem smilšu rakstiem. Grāmata ir skatījums uz piemirsto mākslinieku, kas nepazuda ASV, līdz pat mūža galam darbojoties savā profesijā, jo īpaši atraisoties mūža pēdējos piecpadsmit gados. Tas ir mēģinājums salipināt Šternberga darbības abus posmus, ko pārrāva padomju okupācija un Otrais pasaules karš. Monogrāfiju izdevis apgāds "Neputns".

Aizvadītajā nedēļā VEF Kultūras pils kamerzālē jau septīto reizi tika pasniegtas folkloras gada balvas „Austras koks”. Tas ir viens no augstākajiem apbalvojumiem folkloras jomā Latvijā. Nominācijā „Aktivitātes folkloras jomā 2024. gadā” balvu saņēma Daugavpils Vienības nama Latviešu un latgaliešu kultūras centra „Tradīciju māja” un folkloras dziesmu un deju kopa „Svātra”. Balvu nominācijā „Mūža ieguldījums” saņēma Austris Grasis un Lidija Jansone, nominācijā „Latviskās dzīvesziņas kopšana un daudzināšana” balvu saņēma Aīda Rancāne un folkloras kopa „Grodi”, „Iedvesmas balva par gada publikāciju” tika pasniegta Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu Folkloras krātuvei. Folkloras dziesmu un deju kopa „Svātra” Daugavpilī darbojas jau trīs gadu desmitus, šobrīd savā kolektīvā pulcējot pāri par 30 dziedošus un dejojošus daugavpiliešus un apkaimes iedzīvotājus. Visus viņus vieno vēlme saglabāt, attīstīt un popularizēt latviskās tradīcijas, stāsta kopas vadītāja un idejas autore Sarmīte Teivāne. Saņemtā balva „Austras koks” ir veltījums visiem, kuri ar mīlestību un cieņu uztur dzīvu latviešu tautas kultūru. Tās saņemšana iedvesmo vēl dziļāk izprast mūsu saknes – senčus, novērtēt sevi šodien un apzināties atbildību par nākamajām paaudzēm, saka „Svātras” vadītāja Sarmīte Teivāne, un šī balva jau nav novērtējums tikai par pērn paveikto folkloras jomā, tas ir tiešām darbs un kopta dzīvesdziņa 30 gadu garumā. Daugavpils Vienības nama „Tradīciju mājai”, kas arī saņēma „Austras koka” balvu folkloras aktivitāšu rīkošanā pērnajā gadā, šogad aprit jau pieci gadi. Šī tradīciju māja kļuvusi par nozīmīgu kultūrtelpu Daugavpilī, kur tiek krātas un popularizētas tradicionālās kultūras vērtības. Par to, kas šeit notiek, stāsta „Tradīciju mājas” vadītāja Baiba Pankjāne. Šajā mājā ir arī viedais galds, kur notiek iepazīšanās ar senajām tradīcijām un amatiem. Taču lielākoties šī latviskā kultūrtelpa Daugavpilī ir pulcēšanās vieta, lai reāli iemēģinātu savu roku un iemācītos dažādās latvju senās amatu un tradīciju prasmes, bieži vien muzikantu pavadībā.

Apzinātas patēriņa kultūras tematam pievēršas "Dzejas pusnakts Olimpia". Par jauniem veidiem, kā ieinteresēt lasītājus dzejas mākslā, pārrunājam ar sarīkojuma dalībniecēm Amandu Kaufmani un Grētu Volkoviču. Jau trīspadsmito reizi notiek „Dzejas pusnakts” pasākums. Šoreiz „Dzejas pusnakts Olimpia” – tātad iepirkšanās centrā, jo šīs reizes vadmotīvs ir mudināt mūs ar dzejas palīdzību aizdomāties par patēriņu un tā ietekmi gan uz vidi gan mums pašiem.

Fiziskā teātra ceļu ar kustību izrādi „Nodzītus zirgus nošauj” turpina Daugavpils teātris. Pirmizrāde Daugavpilī notika 2024.gada rudenī, bet aprīļa sākumā Daugavpils teātris ar iestudējumu viesojās Rīgā, Mihaila Čehova Rīgas krievu teātrī. Kustību izrāde un tās horeogrāfe Irina Bogeruka nominēta arī Dejas balvai.