Kultūras Rondo

Liepājas teātris no 21. līdz 24. augustam rīko pirmo starptautisko festivālu "Teātris tuvplānā". Tas iecerēts kā ikgadējs festivāls, kurā ik gadu tiek veidota starptautiska izrāžu programma. To veidos Baltijas jūras reģiona valstu teātra izrādes un papildu programma, kurā ietilpst sarunas par teātra mākslu, izrāžu ideju prezentācijas, dramaturgu rezidencēs tapušo lugu lasījumi un citas aktivitātes. Šogad festivālā varēs noskatīties izrādes no Somijas, Lietuvas un Polijas, kā arī vienu Liepājas teātra izrādi. Teātris arī piesaka augusta viesrizrādes Rīgā un jauno sezonu. Kultūras rondo saruna ar režisoru Liepājas teātra māksliniecisko vadītāju Valteru Sīli. Ierakstā uzklausām dramaturģi Rasu Bugāvičūti-Pēci.

Rīgas dzimšanas dienas mēnesī galvaspilsēta aicina uz plašu „Rīgas vasaras” kultūras programmu. Ar ko pārsteigs „Rīgas vasara 2025”, cik plaši izvērtīsies svētki apkaimēs un ko izceļ svētku vizuālās zīmes, skaidrojam sarunā ar „Rīgas vasara 2025” producenti Madaru Gruntmani-Dujanu un vizuālā tēla autori mākslinieci Ellu Mežuli. Šogad Rīga svin 824. dzimšanas dienu, pasākumus, kurus šogad vieno sauklis "RakstuRīga". "Es arī iedvesmojos, jo izlasīju Vika dzejoli par Rīgu. Viņš ar vārda Rīga otru daļu ir diezgan daudz paspēlējies un izlocījis. "RakstuRīga", manuprāt, ir ļoti ietilpīgs vārds. Tas ir īpašības vārds, bet es tam esmu piešķīrusi darbības vārda īpašības," atklāj Madara Gruntmane-Dujane. ""RakstuRīga" ir tas, kas ir raksturs, kas ir Rīgas raksturs, un raksturu veidojam mēs, un bez mums, rīdziniekiem un pilsētas viesiem, raksturs Rīgai nebūtu. Tāpat "RakstuRīga" ir veltījums latviešu grāmatas piecsimtgadei ar pirmo rakstīto vārdu latviešu valodā. Un arī raksturīga, raksti kā ornaments un mēs kā ornamenti, Rīgas sastāvdaļa, kas veido arī visu. Programmas kontekstā noteikti šis vārds ir ļoti piestāvošs, jo mēs darījām visu iespējamo, lai šī programma būtu pēc iespējas dažāda, lai katrs varētu atrast sev tīkamu žanru, veidu, kā baudīt augusta mēnesi." Ella Mežule ir radījusi vizuālo identitāti "RakstuRīgai". "Manās rokās ir tā vizuālā valoda, un man šķiet, ka tas ir fantastisks veids: šis ir īstais brīdis un materiāls, kurā es varu atvērt mākslinieka studiju un parādīt, kas notiek tās aizskatuvē. Ja mēs savienojam tādus lielumus kā rakstīta grāmata, pirmā nodrukātā grāmata un pilsētas dinamiskā vide un mūsu iekšējais klimats, un daba, būtībā viss, ko mēs redzam, pirms kaut kas ir gatavs un pasniegts kā sagatavots, viss kaut kur rodas. Un savā vizuālajā valodā es izmantoju visu, kas notiek mākslinieku studijā, pirms tas ir gatavs," stāsts Ella Mežule. "Tāpat kā grāmata ir jāuzraksta un jāaiznes uz drukātavu, un jāiespiež, un cik tur ir cilvēku aizmugurē, kas to visu dara. Tāpat arī "RakstuRīgu" un visu pilsētas vidi veido visi cilvēki, kas mēs šeit esam. Mēs kopā esam tie svētki. Lai to izceltu ar vizuālo valodu, es izmantoju visu, kas paliek skiču līmenī - neapgrieztās malās, dažādās tehnikas, kas ir dažreiz nosmērēti, lai radītu sajūtu, ka viss joprojām ir tapšanas procesā. Mēs esam šeit, un mēs radam savu "RakstuRīgu" kopā."  Ar plašo Rīgas dzimšanas dienas mēneša piedāvājumu var iepazīties internetā.

1. un 2. augustā Rīgā, VEF Kultūras pilī, notiek diasporas teātru festivāls „Dāvana Latvijai”. Divu dienu laikā skatītājiem iespēja noskatīties sešas latviešu diasporas izrādes, kas 2024. gada saietā „PLATS solis” nominētas Gada labākās izrādes balvai. Kultūras rondo saruna par diasporas teātru darbību. Izvaicājam festivāla rīkotāju Ingmāru Čaklo, teātra kritiķi Līgu Ulberti, kura darbojās arī ekspertu žūrijā. Ierakstā uzklausām Jaunā Stokholmas Latviešu amatierteātra aktieri Kasparu Ozoliņu. Viņš par Oskara lomu izrādē „SELAVI!” ieguvis gan žūrijas, gan skatītāju balvu - Labākais aktieris: Festivālā piedalās teātri no Lielbritānijas, Īrijas, Zviedrijas un Itālijas, piedāvājot skatītājiem gan latviešu, gan pasaules autoru darbus. Visas izvēlētās izrādes ir redzējusi, vērtējusi un analizējusi klātienē latviešu teātra profesionāļu ekspertu žūrija – teātra kritiķe Līga Ulberte, režisors un aktieris Juris Kalniņš, aktrise Karīna Tatarinova un režisors Elmārs Seņkovs. Diasporas teātru festivālā “Dāvana Latvijai” skatītājiem tiek piedāvātas izrādes, kuras eksperti novērtējuši visaugstāk un kuras ne tikai ieguvušas festivāla galvenās balvas, bet arī izpelnījušās skatītāju augstu atzinību. Festivāls notiek jau trešo gadu un ir kļuvis par neatņemamu notikumu gan Rīgas, gan diasporas teātru kultūras kalendārā – laikā, kad diasporas teātri ierodas Rīgā un nodod skatītāju vērtējumam savu labāko iepriekšējā gada veikumu.

Turpinām, iespējams vērienīgākās un ilgākās svinības, kas jelkad veltītas grāmatām. Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB) notikumu ciklā „Latviešu grāmatai 500” aicina izstaigāt latviešu autoru citātu ceļu Rīgas parkos un apkaimēs, vienlaikus rosinot dziļāk ielūkoties izvēlēto autoru daiļradē. Sarunā ar LNB pārstāvi Agiju Ābiķi un „Latviešu grāmatai 500” komunikācijas vadītāju Aivu Rozenbergu izzinām svarīgus pieturas punktus, gaidot svētku kulmināciju latviešu grāmatas piecsimtgadē. Dodoties pastaigā pa Rīgas parkiem vai izbraukājot ar velosipēdu dažādas apkaimes, ikviens aicināts atrast 35 dažādas tematikas un noskaņas citātus no latviešu literatūras, lielākoties dzejas, kas izvietoti uz soliņiem Uzvaras parkā, Arkādijas parkā, pie Māras dīķa, Dzegužkalnā, Nordeķu parkā, Bolderājas velo ceļā, Ķengaraga promenādē, Strēlnieku laukumā, pie Bastejkalna, Brīvības laukumā, Operas nama skvērā, pie Rīgas Doma, pie Latvijas Universitātes, Vērmanes parkā, Esplanādē, Viestura dārzā, Neatkarības laukumā, Ziedoņdārzā, kā arī pie Mežaparka estrādes un citur. Latvijas Nacionālā bibliotēka notikumu ciklā „Latviešu grāmatai 500” aicina izstaigāt latviešu autoru citātu ceļu Rīgas parkos un apkaimēs, vienlaikus rosinot dziļāk ielūkoties izvēlēto autoru daiļradē. Sarunā ar LNB sabiedrisko attiecību vadītāju Agiju Ābiķi un „Latviešu grāmatai 500” komunikācijas vadītāju Aivu Rozenbergu izzinām svarīgus pieturas punktus, gaidot svētku kulmināciju latviešu grāmatas piecsimtgadē. Runājot par cikla "Latviešu grāmatai 500" kulminācijas pasākumiem, Aiva Rozenberga atzīst, ka vēlētos lai tie būtu "grāmatniecības dziesmu svētki".  "Mes runājam par notikumiem Rīgā, bet ir svarīgi, lai visas publiskās bibliotēkas, cilvēki, kas dzīvo dažādos novados, diasporā visā pasaulē, lai mēs visi justos vienoti. Jau šobrīd ir daži ieteikumi, lai iesaistītos šajos grāmatniecības dziesmu svētkos," atzīst Aiva Rozenberga. Plašāk par pasākumiem informēs rudenī bet jau tagad var ielūkoties cikla mājaslapā un sadaļā "Piedalies" izvēlēties, kurā aktivitātē vēlētos iesaistīties. Bet noteikti kalendārā ir jāatzīmē 8. novembris, tas ir datums, kurā pirmā latviešu grāmata fiksēta vēstures liecībās. Pētnieki arvien meklē, kur tā vienīgā grāmata varētu būt.  

Apgādā “Neputns” klajā nākusi Edvardas Šmites monogrāfija “Aut Caesar, aut nihil. Artura Baumaņa gadījums” par latviešu gleznotāju un grafiķi Arturu Baumani. Mākslinieka mantojumā un personībā iedziļinoties, meklējam atbildi, kāpēc viņu vadīja vēlēšanās „visu vai neko”. Kultūras rondo tiekamies ar monogrāfijas autori Edvardu Šmiti. Arturs Baumanis bija viens no tiem 19. gadsimta 60.–70. gados dzimušajiem latviešu kultūras darbiniekiem, kas ieguva profesionālu izglītību un par savu mērķi uzskatīja darbu latviešu tautas labā – aizsākot un attīstot latviešu profesionālo mākslu. Viņu ceļi un sasniegumi bijuši atšķirīgi. Daži vispirms iemantoja slavu Pēterburgā, Krievijas impērijas galvaspilsētā, kur lielākā daļa no viņiem mācījās, vai arī ārzemēs. Taču ne Arturs Baumanis. Šī mākslinieka ceļā bija daudz liktenīgu pavērsienu un daudz kas no cerīgi iesāktā netika pabeigts, līdz ar to viņa stāstā ir daudz vilšanās un rūgtuma. Tomēr mūsu vēsturei šis stāsts ir nepieciešams. Edvarda Šmite savā monogrāfijā ir ne vien veikusi maksimālu Artura Baumaņa nepārprotami talantīgā, daudzveidīgā mākslinieciskā mantojuma apzināšanu, izpēti un pasniegumu laikmeta un mūsu mākslas vēstures kontekstā, bet arī iedziļinājusies viņa personībā, gan ļaujot ieskatīties bērnības un jaunības priekos un bēdās, gan atklājot realitātē traģisku talantīga cilvēka pašiznīcināšanās ceļu. Tajā viņu vadīja karstā vēlēšanās “visu vai neko”. Aut Caesar, aut nihil! Visu sasniegt viņam neizdevās. Tomēr Artura Baumaņa daiļrades pārskats sniedz drošu liecību, ka viņš vairākkārt bijis pirmais vai viens no pirmajiem. Īpaši atzīmējams viņa devums Latvijas senvēstures tēlojumā. Mākslinieks tiecies atrast un atveidot gan mūsu senos varoņus, gan Latvijas simbolisko tēlu.

Dzejnieks Jānis Tomašs jau ar pirmajiem diviem dzejas krājumiem apliecināja savu talantu un guva atzinību. Nu klajā nācis trešais krājums „Maigajā cietumā”. Kādas tēmas turpina vai risina no jauna, ko piedzīvo viņa liriskais līdzinieks, skaidrojam sarunā ar dzejnieku Jāni Tomašu Kultūras rondo. "Krāsas es reizēm speciāli sabiezinu, speciāli pārspīlēju daudz ko. Visu, ko izlasāt, nevajag uztvert kā taisnību," par par savu dzeju bilst Jānis Tomašs. "Bāze jau visiem ir biogrāfiskā. Es vismaz ņemu. Man nav interesanti rakstīt, ko pats neesmu dzīvojis vai pa televizoru redzējis. Es par to nerakstu. Man tad ir vieglāk veidot un tādos dzejoļos sajūtu vairāk spēku iekšā." Kurā brīdī jaunais dzejnieks vairs nav jaunais dzejnieks? Jānis Tomašs: Es uz dzeju mazliet citādi skatos. Skatos kā amatnieks, kas no koka uztaisa kādu detaļu un... Es meklēju kļūdas, skatos, kas nepatīk. Ja dzejolis ir izdevies, es uz viņu vairs neskatos, es viņu neatšķiru un nelasi nekad vairs. Lasu un pārlasu tos, kas nav izdevušies, domāju, kāpēc, un meklēju. Es to visu daru savādāk, nekā lasītājs, kurš bauda. Mainījies ir tas, ka es vairs nedzenos kā pirmajā krājumā, man vajadzēja maksimāli, lai ir oriģināli. Es kaut ko spilgtu speciāli meklēju. Kaut ko mēģināju provocēt, kaut ko darīt speciāli pretēji, kā dara dzejnieki. Man saka - atsūtiet bildi, un es aizsūtu treniņtērpā vai basketbola kreklā. Man saka - atsūtiet, lūdzu, citu, jo tas nav dzejnieka apģērbs. Tā viņi nesaka, bet dod zemtekstu. Visiem liekas, ka dzejnieks tā neizskatās. Joprojām es taustos un meklēju, un domāju, kā es varētu attīstīties, kas varētu būt mans. Es vēl neesmu sapratis līdz galam. Tas nekas, ka trešā grāmata. Tas nav rādītājs. Vērtējot, kāda ir Latvijas dzejas "skatuve", Jānis Tomašs atzīst, ka ir daudz labu autoru. "Piemēram, ja Manfelde [Andra], ir iznākusi grāmata, tā nav jāšķirsta, ir automātiski skaidrs, ka būs laba. Viņai nevar būt slikta. Ostupam [Artim] nevar būt slikta grāmata, Vigulam [Arvim] - nevar būt slikta," vērtē Jānis Tomašs. "Bet ir daudz tādi autori, kuriem ir viens dzejolis labs, varbūt divi grāmatā. Tad labāk pašķirstīt, pirms pērc. Ir labie dzejnieki, kā es viņus saucu, un skaidri zinu, ka es gribu viņu grāmatas. Es zinu, ka arī daži par mani tā saka. Tā ir patīkama sajūta." "Rakstītāju ir vairāk nekā lasītāju, dzeja ir pati nepopulārākā lieta, kas vien var būt uz pasaules. Nevaru iedomāties kaut ko vēl nepopulārāku. Ir grūti, jo iztērē daudz laika tajā," atzīst Jānis Tomašs. "Man vienmēr visi jautā: cik var nopelnīt? Parastam cilvēkam interesē tikai skaitļi, vai var nopelnīt vai nevar. Kad pasaki, ka nevar, viņi nesaprot - kāpēc tad tu raksti? Cilvēki rēķina naudā, ja nevar nopelnīt, nav jēgas to darīt. Es tā neskatos, es zinu, ka es iztērēju laiku, bet tas ir noteikti tā vērts." Krājumu izdevis apgāds "Pētergailis".

Vēsturiskais Karostas ūdenstornis Alekseja Naumova gleznojumā nesen kļuva par Liepājas 400. jubilejas pastmarkas galveno varoni. Tomēr pats varonis sava tehniskā stāvokļa dēļ ekskursantus vairs neuzņem un durvis atver vien īpašos gadījumos. Šovasar tāds bija kamermūzikas koncertu cikls „Ūdenstornī san”, kura rīkotāji – mākslinieku Vilsonu ģimene – caur to cer atkal pievērst sabiedrības uzmanību šim kultūras piemineklim, kuru jo gadus jo vairāk skar laika zobs. Ģenerāļa Baloža iela 29 Liepājas Karostā ir vieta, ko nevar nepamanīt: te jau pa gabalu sveicina 37 metrus augstais tumšsarkanu ķieģeļu ūdenstornis, kas  ar savu neparasto formu pirmajā brīdī drīzāk atgādina pils vai baznīcas torni, jo ūdens rezervuāra „galva” neizceļas ārpus pārējā būvapjoma. Ūdenstornis celts tieši pirms 120 gadiem, un līdz 1989. gadam apgādāja Karostu ar ūdeni. Pašlaik tam piešķirts Reģiona nozīmes industriālā pieminekļa statuss, tomēr vārti uz torni ir ciet un tos rotā uzraksts „Nepiederošām personām ieeja aizliegta”. Regulāras ekskursijas te vairs nenotiek, un kamermūzikas koncertu cikls „Ūdenstornī san” ir vienīgais publiskais pasākums, kuram ūdenstornis šovasar ver durvis. Kāpēc Karostas ūdenstornis māksliniekiem ir tik īpašs un kādu likteni tam redz Liepājas pašvaldība?

"Dziesma dejo. Deja skan" šovasar atgriežas ar jaunu notikumu – dejas eposu "Düna". Koriem un deju kolektīviem pievienosies folkloras kopas un danču dejotāji, piešķirot dejas eposam īstumu. Arī mūsdienu dejas un hip-hop dejotāji būs eposa dalībnieki. Kultūras rondo iztaujājam idejas autoru un producentu Edžu Arumu un vienu no mākslinieciskajiem vadītājiem Agri Daņiļeviču. 8. un 9. augustā Mežaparka Lielajā estrādē norisināsies dejas eposs "Düna", kas apvieno vairāk nekā 8000 dalībnieku – dejotājus, dziedātājus, folkloristus un laikmetīgās dejas pārstāvjus no Latvijas un 11 ārvalstīm. Šoreiz projektā izceļama arī ārvalstu latviešu interese – 24 kolektīvi no 11 valstīm, kopā ap 400 diasporas dejotāju un dziedātāju, kas, gluži tāpat kā Latvijas kolektīvi, izpilda vienotu repertuāru, nevis atsevišķi sagatavotas dejas. Kopumā uzvedumā piedalīsies 365 kolektīvi, no Latvijas un citām Eiropas valstīm. Dejas eposa Düna režisoriskā līnija balstīta likteņupes Daugavas stāstā – senākajos rakstos dēvētā arī par Dūnu –, kas simboliski savieno cilvēkus, likteņus un vēsturisko atmiņu. Stāsts, kas tiek izstāstīts caur deju, dziesmu, folkloru un mūsdienu kustību, ir uzveduma emocionālais kodols. Dejas eposa "Düna" radošā komanda: Edžus Arums - idejas autors, producents, Uģis Prauliņš - muzikālās daļas vadītājs, Mārtiņš Klišāns - mākslinieciskais vadītājs, virsdiriģents, Agris Daņiļevičs - mākslinieciskais vadītājs, horeogrāfs, virsvadītājs, Ilze Jakubovska - režisore, Aigars Ozoliņš - scenogrāfs.

„Var jau likties, ka ar savām idejām esmu mazliet Minhauzens, tomēr es esmu pārliecināts, ka Latvijas identitāte nāk no laukiem,” saka pazīstamais dokumentālā kino režisors Ivars Zviedris. Viņš cer, ka lauku iztukšošanos varētu piebremzēt, mazām vietām atrodot katrai savu unikālo identitāti. Pats pirms trim gadiem pārcēlies uz dzīvi Liepupē, Ivars Zviedris apņēmies piešķirt šim Limbažu novada ciemam īpašu kino identitāti. Tā nebūs „Cinevilla”, bet gan iespēja ļoti personiskā līmenī satikties ar dokumentālo kino un tā tapšanas procesu. Šonedēļ Liepupē notiek Piejūras kino ciema atklāšanas festivāls. Kā tas top un kāds festivālam sakars ar jaunu norādi uz Mīlestības ozolu Tallinas šosejas malā – to visu uz Liepupi izzināt devās Māra Rozenberga. Publikas iepazīstināšanu ar Piejūras kino ciema ideju Ivars Zviedris sāk neparasti: uz Tallinas šosejas pie pagrieziena uz Liepupi tiek atklāta norāde nevis uz kino ciemu, bet gan uz daudz plašāku publiku piesaistošu vietu: Mīlestības ozolu nepilnu četru kilometru attālumā. Norādes atklāšanā Zviedris uzaicinājis dziedāt dvīņumāsas, kuras ir liepupietes jau daudzās paaudzēs. Elīza un Estere rudenī mācīsies astotajā klasē. Abām patīk kino un mīļākā filma pašlaik esot „Straume”. To viņas svētdien vakarā iešot skatīties arī pie Mīlestības ozola, kura norādes atklāšanā arī piedalījās. Ar kino ciema ideju sirdī Ivars Zviedris uz Liepupi no Rīgas pārcēlās pirms trim gadiem. Nopirka īpašumu aiz Liepupes muižas, kur muižas laikos esot bijis danču placis, bet vēlāk - kolhoza zivju saldētava. Un pamazām loloja kino ciema ideju, iekārtojot dzīvesvietu, nelielu viesu namu un kino zāli ar 20 vietām. Pirmais plašākais mēģinājums iedzīvināt Liepupi kā Piejūras kino ciemu, gan vilinot turp personīgā kino pieredzē ieinteresētus tūristus, gan mēģinot kliedēt vietējo skepsi, jau ir sācies: šovakar, 24. jūlijā,  iesildīšanās ar Ivara Zviedra filmu „Meikots Īrijā”, rītvakar – kino mūzikas koncerts ar Robertu Gobziņu pie Mīlestības ozola, sestdien dambretes turnīrs bērniem Liepupes skolā, bet svētdienas, 27. jūlija, vakarā – „Straume” pie ozola ar visām starptautiskajām balvām. Protams, neaizmirstiet pretodu līdzekļus, jo tas, iespējams, būs līdz šim nepieradinātākais „Straumes” seanss dabā.   

Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) līdz 9. novembrim aplūkojama izstāde par muzeja agrīno vēsturi "Jaunais mākslas templis. Rīgas pilsētas mākslas muzejs 1905-1919". Tā veidota kā veltījums 120. gadadienai kopš muzeja galvenās ēkas atvēršanas apmeklētājiem un stāsta par muzeja darbību pirmā direktora Vilhelma Neimaņa vadības laikā. Kultūras rondo tiekamies ar mākslas vēsturnieci, šīs izstādes kuratori Baibu Vanagu un izstādes mākslinieci Ievu Stūri. 1905. gada 14. septembrī Esplanādes laukuma malā tika atklāts Rīgas pilsētas mākslas muzejs, tagadējā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenā ēka, kas ir pirmā speciāli mākslas muzeja vajadzībām celtā būve Baltijā. Nākamajā dienā rakstot par šo notikumu, Rīgas laikraksta “Rigasche Rundschau” vārdā nenosauktais autors izteicis cerību, ka “jaunā staltā ēka būs īsts mūsu mākslas dzīves centrs ne tikai ārēji, bet arī iekšēji”, bet gleznotājs Janis Rozentāls žurnālā “Vērotājs” vairākos turpinājumos publicētajā recenzijā par tikko atvērto muzeju un tā atklāšanai par godu organizēto Baltijas mākslinieku izstādi nodēvējis to par “jauno mākslas templi”. Muzeja ēkas autors ir arhitekts un mākslas vēsturnieks Vilhelms Neimanis (Wilhelm Neumann, 1849–1919), kurš kļuva par Rīgas pilsētas mākslas muzeja direktoru, šos pienākumus pildot līdz 1919. gada sākumam, kad vadība tika uzticēta gleznotājam Vilhelmam Purvītim, un muzejā sākās nākamais attīstības posms. Rīgas pilsētas mākslas muzejs tika izveidots uz Pilsētas gleznu galerijas bāzes, kuras kolekcijā pamatā bija dažādu Rietumeiropas glezniecības skolu paraugi un ļoti maz vietējo autoru mākslas darbu.

24. jūlijā svinēsim dabas dzejnieka un rakstnieka Jāņa Baltvilka dzimšanas dienu ar Starptautiskajiem bērnu literatūras lasījumiem, piemiņas brīdi Meža kapos un balvas pasniegšanas ceremoniju Botāniskajā dārzā. Kultūras rondo iztaujājam pasākumā organizatores un žūrijas pārstāves par teksta kvalitāti un ilustrāciju daudzveidību konkursam iesniegtajos darbos. Sarunājas Silvija Tretjakova, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra vadītāja, un žūrijas pārstāves -  literatūrzinātniece Ilze Stikāne un Ilgnese Avotiņa, Jaņa Rozentāla mākslas skolas zīmēšanas un grafikas skolotāja Ilgnese Avotiņa. "Līmenis ir stabils un man ir liels prieks, un tas atkārtojas gadu no gada, ka mums ir spēcīgas dzejas grāmatas, ka izdevniecība  "liels un mazs" rūpējas, lai ienāktu jauni dzejnieki. Tāds šogad ir Krišjānis Zeļģis ar krājumu "Patīk", nupat ir iznākusi Ivara Šteinberga dzejoļu grāmata, ko vērtēsim nākamajā gadā," stāsta Ilze Stikāne. "Ir arī diezgan spēcīgi fantāzijas žanra rakstītāji. Šogad Baibas Liepiņas "Viņpus dzīvžoga" ir fantāzijas žanrs ar fantastiku un alūzijām uz agrāko laiku klasiku, kas arī latviešu bērnu literatūrā ir jaunums, tāda, kas atgādina datorspēli, kur var izvēlēties, pa kuru ceļu iesi tālā, pāršķirt uz to lappusi vai to un tā lasīt. Visus gadus mazliet žēlojamies, ka trūkst labu grāmatu pusaudžiem oriģinālliteratūrā." Kopumā ekspertiem bija jāizlasa un jāizvērtē 69 grāmatas, pievēršot uzmanību ne tikai teksta kvalitātei, bet arī ilustrāciju daudzveidībai, lai noteiktu pretendentu grāmatu mākslas balvai. ""Tagad papīra veidi ir tik dažādi, gan glancētie, gan samtainie, gan cietie vāki, gan maigāki vāki, reljefie vāki, ka tev, jau paņemot rokā, ir viedoklis, vai tu gribi to grāmatu vērt vaļā vai negribi," ... "Tad krāsa ir pilnīgi nesalīdzināma ar to laiku, kad es augu. Tipogrāfijas kvalitāte ir fantastiskā, un bērns jau to redz, ka tas nav vienkārši tapis, ka tur ir rūpīgi zīmējumi veidoti, gan šausmīgi, gan pārsteidzoši, brīnumaini, fantastiski. Tad viņš atver grāmatu un sāk lasīt," atzīst Ilgnese Avotiņa. "Es visas grāmatas neesmu līdz galam izlasījusi, man bija jāvērtē vairāk vizuālais tēls. Bet lielāko daļu es "izgrauzu". Pārsteidzoši, interesanti sižeti, pārsteidzoši skatupunkti. Ļoti dzīvelīga sižeti. Šīs grāmatas visas varētu ieteikt lasīt. Jebkuru." Šogad par Jāņa Baltvilka balvas starptautisko laureāti ir kļuvusi vācu rakstniece Dita Cipfele par grāmatu "Kā ārprāts man izskaidroja pasauli" (Liels un mazs, 2024) un tās tulkotāja Signe Viška, kuras veikums tika novērtēts arī par otru grāmatu – Andreasa Šteinhēfela "Ja mans mēness būtu tava saule" (Jāņa Rozes apgāds, 2024). Jāņa Baltvilka balvas nominantu sarakstu var iepazīt LSM.lv. Vēl līdz pusnaktij var balsot par savu favorītu. Balvas žūrijā šogad strādāja literatūrzinātnieces Ilze Stikāne un Zita Kārkla, mākslinieks Aleksejs Naumovs, Jaņa Rozentāla mākslas skolas zīmēšanas un grafikas skolotāja Ilgnese Avotiņa, kā arī sabiedrības pārstāvji – Nacionālās bibliotēkas direktore Dagnija Baltiņa kopā ar čaklo lasītāju, meitu Gunu, un Bērnu slimnīcas fonda vadītāja, Bērnu un pusaudžu resursu centra valdes priekšsēdētāja, četru bērnu mamma Liene Dambiņa.      

Ar krāšņu mākslas un mūzikas programmu ir sācies jau deviņpadsmitais Cēsu Mākslas festivāls. Cilvēka dzīvības būtību apcer grupas izstāde „Kailā dzīvība”, kurā apvienojušies spēcīgi laikmetīgās mākslas pārstāvji. Kultūras rondo tiekamies ar izstādes veidotājiem - kuratoru Igoru Gubenko un mākslinieci Annu Ceipi. Līdz 30. augustam Cēsu vecajā alus brūzī skatāma šīgada Cēsu mākslas festivāla centrālā izstāde "Kailā dzīvība", kas pievēršas cilvēka dzīvības trauslumam, iedvesmojoties no klimata krīzes, pandēmijas un kara. Tās kuratori ir Igors Gubenko un apvienība "Mākslas birojs". Izstāde rosinās pārdomas par dzīves pieredzi ikdienā un brīžos, kad zaudēta kontrole – slimības, militāru konfliktu vai smagu emocionālu satricinājumu apstākļos. "Tā atgādina, ka aiz ideoloģijām, sociālām struktūrām un kultūras uzslāņojumiem vienmēr paliek cilvēks – dzīvs, ievainojams, elpojošs. Dzīvība izstādē tiek aplūkota kā trausla un neaizsargāta realitāte, kas eksistē gan miera apstākļos, gan globālā apdraudējumā," uzsver izstādes veidotāji.

Pētīt savu radošo garu ar mākslas robota starpniecību aizrauj grafisko dizaineri Egilu Medni. Šovasar mākslas galerijā „Bazar't” viņš sarīkojis izstādi, dodot tai  nosaukumu „Robots, kurš prata zīmēt”. Ekspozīcijā izlase no robota radītajiem abstraktajiem zīmējumiem. Saistībā ar izstādi pie galerijas ieejas novietots ekrāns un tajā redzams, kā darbi tapuši. Egila Medņa izstāde „Robots, kurš prata zīmēt” mākslas galerijā „Bazar't” skatāma līdz 1.augustam.

Ar īpaši plašu izrāžu programmu Valmieras vasaras teātra festivāls svin desmitgadi. Festivāla galvenā tēma šogad - laiks. Kultūras rondo tiekamies ar festivāla radītājiem Reini Suhanovu un Jāni Znotiņu. Savukārt ar režisori Annu Klišāni pārrunājam festivāla mākslinieku piedzīvoto dienesta viesnīcā, par ko top izrāde „Koplietojamie stāsti”. Jau iztālēm varam ieteikt vilkt ērtus apavus, jo būs ne tikai jādodas pastaigā, bet arī, iespējams, jālaižas dejā, jo šoreiz festivāls par savu vadmotīvu izvēlējies jēdzienu laiks, kas sevī ietver arī laiku, ko skatītājs pavada kopā ar māksliniekiem. Valmieras vasaras teātra festivāls šogad svinēs 10 gadu jubileju, kļūstot par ģimenes festivālu visām paaudzēm. Ja līdz šim programma tika veidota, vienu gadu veltot pieaugušo, bet katru nākamo gadu bērnu un pusaudžu auditorijai, šogad izrādes būs gan pieaugušajiem, gan bērniem un jauniešiem. Galvenā svinību vieta šogad pamatā būs Valmieras teātra ēka un tās apkārtne, bet viena no izrādēm nu jau ierasti notiks arī ārpus pilsētas robežām – šoreiz Strenčos. Izrāžu programma šogad būs īpaši plaša – gan sen gaidītas atgriešanās no iepriekšējiem gadiem, gan pirmizrādes, kopumā 13 iestudējumi, kurus piedzīvot varēs 1., 2. un 3. augustā. -- „Koplietojamie stāsti” ir izrāde, kas top Valmieras vasaras teātra festivālam. Tā būs atsauce uz desmitgadi un to, kā visus šos gadus festivāla mākslinieki dzīvojuši kojās jeb dienesta viesnīcā. Kādi traki, jautri, arī pikanti stāsti pa šiem gadiem sakrājušies. Ar izrādes režisori Annu Klišāni  tikāmies Rīgā pirms radošās komandas došanos uz Valmieru, lai ķertos klāt izrādes tapšanas pēdējam posmam. Anna  Klišāne festivālā līdz šim veikusi dažādus uzdevumus.

Balvu mūzikas skolas koris, iegūstot XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku koru konkursa fināla jeb „Koru karos” Lielo balvu, vēl dzīvo vārdos neaprakstāmās sajūtās. Kora diriģente Linda Vītola saņem daudzu jo daudzu gan kolēģu, gan līdzcilvēku atzinīgus vārdus par koristu sniegumu. Interesējamies, kā koris nonācis pie tik laba skanējuma, ko domā par konkursu paši dziedātāji. Balvu mūzikas skolā pulcējušies Lielās balvas ieguvēji – Balvu mūzikas skolas koristi un viņu skolotāja, diriģente Linda Vītola, koncertmeistars Viktors Bormanis un dziedātāju mammas Iluta Jaundžeikare, Irīna Krivošejeva un Ilze Strupka, kas bērnus pavadīja uz Dziesmu un deju svētkiem, juta līdzi koru finālā un piedzīvoja neaizmirstamas emocijas, kad Mežaparka Lielajā estrādē, noslēguma koncertā „Te-aust” paziņoja, ka Lielo balvu iegūst Balvu koris. Dziedātājas atzīst, ka daudziem birušas asaras, tas bijis liels šoks, bijis pārsteigums, bet arī cerējuši. Noslēguma koncerta ģenerālmēģinājumā tika paziņoti Koru konkursa fināla 1.–3. vietu ieguvēji katrā kategorijā un grupā. Un tur tika nosaukts vēl viens Lindas Vītolas vadītais koris no Tilžas pamatskolas, koru sacensībās iegūstot godpilno trešo vietu. Un tas, ka arī mazais Tilžas pamatskola koris ieguva vietu, Lindai Vītolai ir īpaši. Lielā balva ir liela atbildība, bet ar to nekas nebeidzas, atzīst Linda Vītola: „Es teicu saviem jauniešiem – mums, mīļie, ir jādzied, lai pēc tam ir gandarījuma sajūta, pat sapņos nerādījās, ka būs Lielā balva, ne tādēļ mēs nākam, bet lai ir labi, godprātīgi padarīta darba sajūta. Strādājot ar kori, arī saviem dziedātājiem mēģinu stāstīt – koris nav ne ātri, ne viegli, tas ir ilglaicīgs maratons, kurā strādājot, gala rezultātā kaut kas var sanākt, ir jābūt gan pēctecībai, gan regularitātei, arī disciplīnai jābūt.”

Vai esat kādreiz domājuši par to, kā atšķiras gaisma Latvijā un, piemēram, Itālijas dienvidos? Latvijas Nacionālās mākslas muzejā (LNMM) nesen atklāta izstāde „Itālijas gaisma: no Fatori līdz Morandi”. Izstādē Ufici galeriju meistardarbi no Piti pils Modernās mākslas galerijas Florencē veido dialogu ar izcilākajiem 19. gadsimta beigu – 20. gadsimta sākuma darbiem no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājuma. Kultūras rondo saruna ar izstādes kuratoriem. Projekts ir unikāls ar to, ka Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājuma izpētē piedalījās ievērojami Itālijas mākslas zinātnieki, kuri kopā ar mūsu muzeja ekspertiem veidoja ne vien izstādes, bet arī zinātnisko lasījumu un kataloga konceptu. Īsi pirms izstādes atklāšanas Kultūras rondo tikās ar Ufici galeriju Piti pils Modernās mākslas galerijas vadītājām Vanesu Gavjoli (Vanessa Gavioli) un Elenu Markoni (Elena Marconi), kā arī mākslas pētnieku, kuratoru Gvičardo Sasoli (Guicciardo Sassoli de' Bianchi Strozzi) un izvaicāja viņus par izstādes tapšanu un pārsteigumiem tās gaitā. Šie mākslas zinātnieki pēdējos gados veltījuši ļoti daudz laika, lai iedziļinātos ne vien paši savas valsts, bet arī Latvijas 19.-20.gadsimta mākslinieku darbos un veidotu kopīgu izstādi. Ja dosieties uz izstādi, rēķinieties ne vien ar pastaigu gar gleznām, bet – kā jau intervijā min kurators Gvičardo Sasoli – arī ar iespēju tikt pie jaunām zināšanām, jo izstādes iesākumā jūs sagaidīs plaša laika līnija, kas sākas ar 1825.gadu, kad Livorno piedzima mākslinieks Džordžo Fatori, bet Ārlavas pagastā – Krišjānis Valdemārs, un iet cauri Itālijas un Latvijas vēsturei līdz pat 20.gadsimta vidum. Par izstādes tapšanu un ieguvumiem Latvijas skatītājiem stāsta arī projekta kuratore no Latvijas puses, LNMM Laikmetīgās mākslas kolekcijas glabātāja Astrīda Rogule. Izstāde „Itālijas gaisma: no Fatori līdz Morandi” LNMM apskatāma līdz 20. novembrim.

Četrās Latvijas pilsētās – Valkā, Saldū, Jēkabpilī un Cēsīs – norisināsies brīvdabas kino festivāls „..glāzi kino, lūdzu!”. Programmā Latvijas Kultūras akadēmijas un Latvijas Mākslas akadēmijas studentu veidotās īsfilmas. Ar dažiem no filmu veidotājiem, kā arī festivāla organizētājiem tiekamies Kultūras rondo. Stāsta Eva Ansule, kura Latvijas Kultūras akadēmijā (LKA) studē Audiovizuālās mākslas producēšanu un ir viena no festivāla organizatorēm, Patrīcija Prūse ir LKA Nacionālās filmu skolas režisore un Betija Jakaite, kura ir Latvijas Mākslas akadēmijas nodaļas „Kustība. Attēls. Skaņa” māksliniece. Festivāla mērķis ir veicināt topošo režisoru atpazīstamību un sniegt reģionu skatītājiem iespēju baudīt kvalitatīvu, daudzveidīgu un oriģinālu Latvijas kino pieredzi ārpus galvaspilsētas. Seansus papildinās arī sarunas ar autoriem, kas veidotas kā atvērts dialogs starp skatītājiem un jaunajiem māksliniekiem, pasākuma vadītāja pavadībā. Festivāls norisināsies 18. jūlijā Valkā, 24. – Saldū, 26. jūlijā – Jēkabpilī un 2. augustā – Cēsīs.  

Skatu meklētājs, kuru aizrauj krāsu saspēle. Tāds noteikti ir fotogrāfs, Talsu fotokluba vadītājs Uldis Balga. Šovasar Ventspilī teātra namā „Jūras vārti” viņš sarīkojis izstādi „Skatu meklētājs”. Liela formāta fotogrāfijās caur līniju, formu un krāsu mākslinieks atklāj savu pasaules redzējumu. Skatītājiem ir iespēja iepazīt arī senākas kolekcijas, kas aplūkojamas „Jūras vārtu” Mazajā izstāžu zālē. Ulda Balgas fotoizstāde „Skatu meklētājs” teātra namā „Jūras Vārti” skatāma līdz 3.augustam.

Kultūras rondo tiekamies ar dzejnieci Annu Auziņu un runājam par viņas jaunāko dzejas krājumu "Kāpostu zupa". Krājumu izdevis apgāds "Neputns".

Kultūras rondo svētku muzicē un emocijās par svētkiem dalās Liepājas bērnu un jaunatnes folkloras kopa “Ķocis” kopā ar savu vadītāju Solveigu Kūlaini. "Ķocis" aizvadījis piepildītu svētku nedēļu, bijuši koncerti Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā, gan laureātu koncerts VEF kultūras pilī, protams, vēl priekšā uznāciens Noslēguma koncertā Mezaparkā un gājiens. Solveiga Kūlaine atzīst, ka mazliet ir iestājies mazliet pagurums jau sestajā svētku dienā, bet notikumi ir tik dažādi, uzlādējoši un pacilājoši un to nogurumu nejūt, vai arī tas nešķiet svarīgs. "Ķocī" muzicē arī abas Solveigas Kūlaines meitas Emīlija un Katrīna, viņas atzīst, ka tas ir citādi nekā pārējiem bērniem, bet ir forši būt ar ģimeni kopā svētkos.

Kultūras rondo svētku studijā tiekamies ar koru virsdiriģentiem. Kādas ir emocijas, stājoties kopkora priekšā Mežaparkā? Kolēģe Anda Buševica ļauj ieskatīties savā dienasgrāmatā par svētkos piedzīvoto, bet studijā muzicēs folkloras kopa no Liepājas „Ķocis”.

Kultūras rondo svētku studijā tiekamies ar trim koru virsdiriģentiem, kuri kopkora priekšā stāsies noslēguma koncertā „Te-aust” un jau strādājuši ar lielo kori mēģinājumos. Kādas ir emocijas, stājoties kopkora priekšā Mežaparkā? Stāsta Līga Celma-Kursiete, Jelgavas 4. vidusskolas meiteņu kora "Spīgo" diriģente, Rudīte Tālberga, Ventspils Mūzikas vidusskolas kora “Nošu planētas” diriģente, un Jurģis Cābulis, Rīgas Doma kora skolas jauktā kora un jauniešu kora “Kamēr…” diriģents. Rudīte Tālberga šogad virsdiriģenta godā šajos svētkos būs pirmo reizi. Viņas vadībā kori dziedās Rolanda Ūdra dziesmu „Pasaule plašā”. "Ļoti saviļņojoši stāvēt tur priekšā, ka esmu tik tālu tikusi," atzīst Rudīte Tālberga, kurai kopā ar kori šis gads nav bijis viegls pēc visa, ko nācās pārdzīvot un izsāpēt pēc traģiskās avārijas janvārī. Viņa neslēpj, ka gads nav bijis viegls, jo daudz zaudējuši, bet kori ne mirkli nav apstājušies dziedāt. Tas prasījis daudz spēka. " Baidījās, vai varēšu  savaldīt tūkstošgalvaino kori. Protams, ir daudz jāstrādā, jāreaģē uz kādām lietām, jāklausās, bet paspēju arī tās sekundes izbaudīt un sajust dziedātāju enerģiju, kas bija pretī, un sirsnību. Vēl vairāki no zēnu kora man skrēja pretī - es tik ļoti kliedzu, ka tā dziesma tūlīt skanēs," turpina Rudīte Tālberga. Līga Celma-Kursiete pirms 15 gadiem pirmo reizi stājās kopkora priekš X Skolu jaunatnes dziesmu svētkos. Šajos svētkos viņa diriģēs Raimonda Paula dziesmu „Veltījums dzejniekiem”. Toreiz tas bija mēnesi pēc pirmā bērniņa piedzimšanas.  "Toreiz viss bija pārāk sirreāls, man bija jādiriģē tautasdziesma un es īsi nemācēju kopkori savaldīt. Tad mani pamācīja - tu pagaidi katra pantā beigās, lai viņi sanāk kopā un tad sāc pantu vēlreiz, atminas Līga Celma-Kursiete. "Šī dziesma tik ļoti patīk jauniešiem, ir pietiekami lēnā tempa, lai nebūt jāuztraucas par kora savākšanu un tā enerģija, kas apmainās, tā jauneklīgā jūsma, kas nāk no bērniem, ir ārkārtīgi pacilājoši. Tieši tāpēc, ka ir bijis šis iztrūkums, ka nav bijuši jauniešiem svētki. Ir ļoti pacilājoši un skaisti," atzīst Līga Celma-Kursiete. Savukārt Jurģis Cābulis pirmo reizi bija virsdiriģents Vispārējos dziesmu svētkos 2023. gadā, tagad - Skolu jaunatnes svētkos. Viņš diriģēes Ulda Marhilēviča dziesmu „Seko saviem sapņiem”. "Atšķirības nav, jo tieši tāpat kā uz vispārējiem dziesmu svētkiem, arī uz jauniešu dziesmu svētkiem sistēma ir līdzīga, viņi gatavojas, ir kopmēģinājumi. Protams, atšķiras repertuārs un repertuāra politika," vērtē Jurģis Cābulis, vaicāts par atšķirībām svētku virsdiriģenta statusā. "Varu piekrist, ka enerģija ir savādāka, kas nāk no jauniešiem un lielajiem svētkiem, jo lielajos svētkos daudz nostrādā filozofiskā šķautne, ko stāsti dziedātājiem, ko gribi ar savu dziesmu pateikt. Tā ir lieta, ko dziedātājs vērtē. Šajos svētkos arī šis ir svarīgi, bet ir jāspēj dzīvot līdzi jauniešu enerģijai un tas nav viegls process. Jo tā enerģija, kas nāk pretī no estrādes, ir jācenšas iedot vismaz tas pats procents pretī. Ja izdodas abas enerģiskās puses salaist kopā, fantastiskas lietas notiek."

Kultūras rondo svētku studijā muzicē bērnu fokloras kopa “Upīte” Kates Slišānes vadībā. Upītes folkloras kopu veido ģimenes un arī bērni iesaistās. Arī bērnu folkloras kopā "Upīte" muzicē Kates Slišānes brāļi, māsa, brālēns, māsīcas un draugi. Paši nāk ar savām idejām, tās arī īsteno. Kate Slišāne ir ne vien folkloras kopas "Upīte" dalībniece, bet arī nemateriālā kultūras mantojuma centra "Upīte" bērnu folkloras kopas un jauniešu kapelas vadītāja. Kate ir daļa no "Tautumeitām" un tikko ieguvusi etnomuzikoloģes diplomu Latvijas Mūzikas akadēmijā.   "Mūsu vectēvs Ontans Slišāns aizsāka folkloras kustību Upītē, iesaistīja savus bērnus, mūs iesaistīja vecāki. Ļoti dabīgi mums ceļš mūzikā un instruments rokās vienmēr," par ģimenes iesaisti folklorā stāsta Kate Slišāne un atzīst, ka gaida brīdi, kad jaunākie dalībnieki paši uzdrošināsies spēlēt un vadīt dančus bez pieaugušo iesaistes.    

11. jūlija pēcpusdienā Vērmanes dārzā diasporas un ārvalstu kolektīvu koncertā uzstāsies dejotāji no Berlīnes – deju grupa „Step by Step”, kurā dejo 100 dejotāji vecumā no 4 līdz 60 gadiem. Šoreiz gan atbraukuši 39 dalībnieki. Viņi ir dziesmu svētku fani. Viņi kā skatītāji ir klāt svētku koncertos, īpašu apbrīnu un emocijas radījusi mūsdienu deju izrāde „Kastaņa puslode”. Arī paši viņi dejo modernās dejas un džeza dejas. Latviski viņi zinot vairākus vārdus, kas saistās ar ēdienu, un uz Vāciju sola aizvest arī vienu latviešu deju – „Tūdaliņ, tagadiņ!”. Bet uz Latviju šo Vācijas deju grupu atvedusi vadītāja Evelīna Rihtere, kurai dziļas saknes Latvijā. Evelīnas Rihteres omīte ir no Latvijas, šeit apprecējusies ar vācieti, bet 1939. gadā viņiem bija jāaizbrauc no Latvijas. Evelīna atzīst, ka tad, kad atbrauc uz Latviju, ir tuvāk mīļajai omītei. Viņa sajūsminās par dziesmu svētkiem un no 2005. gada brauc. Tagad atbraukusi kopā ar grupu.

Kultūras rondo svētku studijā runājam par bērnu un jauniešu radīto tērpu kolekciju daudzveidību - no avangarda līdz ikdienas modei. Krāšņi aizvadītā dziesmu svētku tērpu parāde "StaroJums". Iepazīstamies ar viesiem no Berlīnes, kurus vieno 20 gadu draudzība. Studijā muzicē folkloras kopa “Upīte”.

Vakar, 10. jūlijā, VEF kultūras pilī raibi un krāsaini aizvadīta bērnu un jauniešu radīto tērpu kolekciju parāde "StaroJums". Tā apliecināja radošo daudzveidību no avangarda līdz ikdienas modei. VEF kultūras pilī skatāma arī vizuālās un vizuāli plastiskās mākslas izstādes "StaroJums". Par izstādi un aizvadīto tērpu parādi stāsta projekta vadītāja Sandra Mieze un viena no tērpu kolekcijas "RATIKO" autorēm Estere Eglīte no Limbažiem. Kolekcijā "RATIKO" ir četri tērpi, ko radījušas 10 meitenes. Vizuālās un vizuāli plastiskās mākslas izstādei "StaroJums" 407 mākslas darbus radījuši 960 skolēni no visas Latvijas. Populārākie ir keramikas un stikla mākslas darbi. Trpu parādi "StaroJums" var noskatīties LSM.lv.

Kultūras rondo svētku studijā atveram "lielu saldumu skapi" - tiekamies ar Kuldīgas novada pašvaldības aģentūras “Kuldīgas kultūras centrs" grupu "Konfektītes" un tās vadītāja Agnese Čīče. Vokālais ansamblis “Konfektītes” dibināts 2017.gada rudenī, sākumā kopā dziedāja četras meitenes, bet tagad jau tie ir vairāku vecuma grupu ansambļi - "Bonbondziņas", "Marmelādītes", "Konfektītes", arī "Karameles" un "Trifeles". Agnese Čīče ir gandarīta, ka svētkos piedalās dažādu žanru pārstāvji. "Prieks, ka ir plašs skatījums un ļauj izbaudīt ikvienam," atzīst Agnese Čīče. "Konfektītes" - Šarlote, Elīza, Lauma, Alīna, Heidija, Beāte, Enija un Tīna - arī muzicē studijā.

Mežaparka Lielajā estrādē XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku laikā darbojas arī STEAM - zinātnes, tehnoloģijas, inženierzinātnes, māksla un matemātika - zinātņu darbnīcu zona. Lai iedvesmotu svētku dalībniekus un līdzjutējus saredzēt kopsakarības starp mākslu un eksakto zinātņu pasauli, pirmo reizi paralēli dziesmām un dejošanai svētku partneri aicinā uz STEAM darbnīcām. No 9. līdz 13.jūlijam Mežaparka Lielajā estrādē pieejama STEAM zona, kurā var praktiski līdzdarboties un izzināt svētku kodu līdz sīkākajai šūnai, frekvencei un elementam.

Pirmo reizi Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos savs koncerts būs akordeonistiem. Studijā muzicē akordeonists, Liepājas mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas 3. kursa audzēkniks Toms Rolavs un kapela no Viļakas "Paeglīte", kuras dalībnieki piedalīsies arī akardeonamūzikas koncertā. Iepazīstam arī Kuldīgas bērnu vokālo ansambli "Konfektītes". Darbojamies arī STEAM zonā Mežaparkā.

11. jūlijā pirmo reizi Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos savs koncerts būs akordeonistiem. Pulksten 18 Dailes teātrī būs koncerts "Skan akordeons". Tāpēc Kultūras rondo svētku studijā daudz runājam tieši par akordeoniem un arī studijā skan akordeona mūzika. Šobrīd akordeona spēli Latvijā apgūst teju 600 audzēkņu, un liela daļa no viņiem tiksies uz Dailes teātra skatuves: spēlēs 48 apvienotie akardeonistu ansambļi un orķestri no Rīgas, Pierīgas un visiem novadiem.  Par gaidāmo koncertu stāsta diriģente un akordeona spēles skolotāja Līga Kvāše, kura koncertā stāsies koporķestra priekšā, viņas audzēknis – Liepājas mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas 3. kursa skolnieks Toms Rolavs un Viļakas Mūzikas un mākslas skolas kapelas „Paeglīte” dalībnieki ar skolotāju Initu Raginsku. Arī šajā kolektīvā ir divi akordeonisti, jo akordeons ļoti iederīgs ir arī folkloras kapelā. Studijā muzicē gan Toms Rolavs, viņš atskaņo Dražana Kosoriča “Balkānu tango”, gan „Paeglīte”, kuru izpildījumā skan "Ercika polka". Studijā muzicē arī kapela "Paeglīte".  

Kultūras rondo svētku studijā viesojas Parīzes latviešu bērnu fokloras kopa ”Guntiņas”. Kopā ar 11 jaunajiem mūziķiem – Gustavu, Agati, Helēnu, Klāru, Klāvu, Hugo, Karlosu, Elzu, Mari, Elizani un Emmu – ir kopas vadītāja Ināra Braže, kā arī divas mammas – Anda Auziņa vada Parīzē bērnu latviešu skoliņu “Garā pupa”, bet ⁠Laura Štokmane-Guillopē ir kultūras atašejs Latvijas vēstniecībā Francijā.  Savukārt Dace Gaigala palīdz bērniem apgūt kokles spēli. Viņa ir dalībniece Vakareiropas koklētāju kopā, un arī valdes locekle latviešu apvienībā Francijā. ”Guntiņas” pirmo reizi piedalās svētkos un vakar, 8. jūlijā, Folkloras dienā jau uzstājās Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejā ar individuālo programmu. Ināra Braže atzīst, ka šī uzstāšanās bijis fantastisks piedzīvojums.

Vakar, 8. jūlijā, Dailes teātrī izskanēja kokļu mūzikas koncerts "Dzīslojums".  Dzīslojuma ceļi lasāmi gan plaukstā, gan koka mizā, lapas stiegrojumā un tautastērpa jostas rakstā. Tie ir neizdibināmi dzīves līkloči un likteņraksti, kas ļauj mums satikties – vienam ar otru, pašiem ar sevi, ar mūziku un ar tradīcijām. Kokļu mūzikas koncerta "Dzīslojums" daudzslāņainais repertuārs ar maigumu satver skatītāja roku, lai vestu līdzi pa krāsainajiem ceļiem un taciņām, kuras iedzīvina koklētāju rokas. Koncerta veidotājiem bija izdevies radīt koklētāju cilts svētkus, festivāla sajūtu. Un te nevar paļauties uz dziesmu svētku garu vien, bet svarīgs bija koncerta veidotāju veikums, izvēloties repertuāru, kur bija gan tēmas no kinofilmām, gan populārā mūzika, bet tajā pašā laikā tehniski ļoti sarežģīti skaņdarbi līdzās klasikai.  Savukārt aktrise Jana Ļisova ne tikai vienkārši pieteica skaņdarbus, bet noslēpēja dramatiskās pilnvērtīgu dramatiskās aktrises lomu, runājot dramaturģes Lindas Rudenes tekstus, kura bija uzrakstījusi prātojumu par rokām - par rokām, kas skar kokļu stīgas, gan par to, ko mūsu rokas var vai izvēlas nedarīt, par dzīslojumu mūsu rokās, kas sasaista ar visu pasauli. Sarunā ar dramaturģi atklājas, ka viņa "pazīst drēbi", jo viņa pati 13 gadus spēlējusi kokli.   Koncerta radošā grupa: mākslinieciskā vadītāja Ieva Šablovska, mākslinieciskās vadītājas asistente Dace Priedīte, režisore Diāna Kaijaka, režisores konsultants Juris Jonelis, dramaturģe Linda Rudene, scenogrāfe Ineta Sipunova, gaismu mākslinieks Ivars Vācers, skaņu režisors Gustavs Ērenpreiss, ansambļu koordinatore Elīna Agneta Lamberte. Koncertā piedalījās 370 dalībnieki no 56 koklētāju ansambļiem. Koncertu var noskatīties arī LSM.lv. -- Kokļu mūzika skanēs arī Rīgas Svētās Marijas Magdelēnas baznīcā 10. jūlijā pulksten 13 koncerta “Saules krustcelēs” un 11. jūlijā četros pēcpusdienā Kokļu mūzikas koncerts "Kokles Vērmanes dārzā". 

Pūtēju orķestri koncertā "Tā radās skaņa..." un svētku noslēguma koncertā. Tiekamies ar orķestriem no Balviem un Liepājas. Klausāmies kokļu mūziku Dailes teātrī un svētkos sveicam Parīzes latviešu bērnu fokloras kopu “Guntiņas”.

Līdz šim svētku kontekstā esam runājuši par dziesmu, par deju, par folkloru, par teātri, šodien vēršam starmešus pūtēju virzienā, jo rīt, 10. jūlijā, svētkos lielā diena pūtēju orķestriem - koncerts “Tā radās skaņa”.  Raidījuma viesi divi dažādu paaudžu un dažādas pieredzes pūtēju orķestru diriģenti no Balviem un Liepājas. Egons Salmanis ir Balvu mūzikas skolas pūtēju orķestra diriģents un  Latgales novada pūtēju orķestru virsdiriģents, bet Matīss Smiltiņš ir viens no Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas un Liepājas Bērnu un jaunatnes centra pūtēju orķestra "Liepāja" vadītājiem.  Studijā ir arī trīs Balvu mūzikas skolas pūtēju orķestra dalībnieki - Martins Krivišs (trompete), Megija Kriviša (atlsaksofons) un Samanta Sproģe (baritonsaksofons). Viņi stāsta par savām emocijām svētkos un tuvāko mūziku. Ierakstā uzklausām Jūrmalas Mūzikas vidusskolas pūtēju orķestra dalībnieces klarnetisti Leldi un trompetisti Helēnu pēc pūtēnu orķestru finālskates. Pūtēju orķestru lielā diena būs rīt, 10.jūlijā, starptautiskajā izstāžu centrā Ķīpsalā. Vispirms pulksten12:00 ģenerālmēģinājums,bet sešos vakarā koncerts “Tā radās skaņa”, kuru tiešraidē raidīs LR3 "Klasika", LTV1 un LSM.lv.

Kultūras rondo svētku studijā viesi no Austrālijas: Annas Ziedares Vasaras vidusskolas vadītāja Iveta Laine, Annas Ziedares vasaras vidusskolas apvienotā kora diriģents Matīss Reinhards un dziedātāji Dainis Galviņš un Gerda Biezaite.

Šogad XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku programmā ir iekļauta arī mūsdienu deja. Dejas izrāde “Kastaņa puslode” ir īpašs svētkiem radīts iestudējums ar horeogrāfiju, kurš vēsta stāstu par cilvēka ceļu šajā pasaulē, ar telpu, kas būs visa pasaule, ar oriģinālmūziku, kas piepildīs šo laiktelpu ar skaņām un noskaņām. Koncerts jau šodien, 8. jūlijā, pulksten 14 un 19. Vakar varēja vērot ģenerālmēģinājumu. Uzveduma radošā grupa: mākslinieciskā vadītāja Edīte Ābeltiņa, režisore Dita Lūriņa-Egliena, komponiste Zane Dombrovska, skaņas dizains Gints Rutks, scenogrāfe Liena Šiliņa, kostīmu māksliniece Agija Vismane, video mākslinieks/režisors Roberts Rubīns, gaismu mākslinieks Ainārs Pastars. Horeogrāfes: Elīna Gaitjukeviča, Annika Andersone, Dārta Ģīle, Anastasija Jasvina, Ksenija Simanova.

Deja svētkos: lielkoncerta “Es atvēru Laimas dārzu” radošie izaicinājumi un “Dzirnu” dejotāju pieredze. Skatāmies mūsdienu deju izrādi “Kastaņa puslode”. Latvijā sveicam Annas Ziedares vasaras vidusskolas apvienotā kora no Austrālijas dalībniekus.

Kultūras rondo studijā dejojam! Viesos lielkoncerta “Es atvēru Laimas dārzu” mākslinieciskā vadītāja Dagmāra Bārbale, režisore Inga Cipe un trīs “Dzirnu” dejotāji - Pēteris Ķeviņš, Elza Sauka un Lote Ozola. Deju svētkos šoreiz piedalās daudz vairāk bērnu. Šoreiz uz Deju svētkiem ir tikuši 96% no visiem kolektīviem, skolēnu svētkos pirms desmit gadiem piedalījās 56% kolektīvu. Toreiz gan bija lielāks kolektīvu kopskaits, taču stadionā bija tikai 13 000 dejotāju. Šovasar stadionā satiksim 17 000 dejotāju! "Šobrīd, vērojot gan dejotājus, gan pedagogus, gan atbildīgos vecākus, kas pavada grupas dažādās svētku norisēs, ka redzi visu acīs saviļņojumu, ka viņi ir nonākuši atkal šajās lielajās norises vietās, ka viņi šobrīd, manuprāt, vēl vairāk novērtē to iespēju būt kopā un pieredzēt šos notikums, man liekas, emocionālais lādiņš šajās lielajās norisēs noteikti pārspēj kaut kādas lietas, kas varbūt nebūs praktiski izdevušās, varbūt kādas līnijas nebūs tik taisna, vai kāds kolektīvs nepaspēs kaut kur iznākt. Domāju, ka tas emocionālais šobrīd ir svarīgākais," vērtē Dagmāra Bārbale. Deju lielkoncerta “Es atvēru Laimas dārzu” mākslinieciskās idejas pamatā ir vārds “vērt”. Rotaļelementi, mēles mežģi, skaitāmpanti, arī padomi, mīklas un tautas gudrības savērs zināšanas, atvērs vārtus, ļaus vērties pasaulē, atskatīties uz saviem senčiem un atvērt jaunus vārtus. Laima, liktens lēmēja, saved kopā Tēvu, Māti un arī bērnus, tādēļ koncertā dejos un savus atziņu vārtus vērs bērni un jaunieši, bet līdzās viņiem būs lielie brāļi un māsas, mammas un tēti, kuri ar aktīvu un radošu iesaisti dzīvā scenogrāfijā papildinās dejotāju veidotos laukuma rakstus un zīmes. Lielkoncerta mērķis: caur tradīcijas izpratni, deju, mūziku un spēli visiem būt piederīgiem Deju svētkiem. "Lielā atslēga ir deju skolotājs. Deju virsvadītājs augšā tribīnē var uz vienas kājas stāvēt un griezties uz galvas, un tiltiņā izliekties, bet ja nav šī saikne starp skolotāju, kurš ir turpat pie bērniem un palīdz precizēt zīmējumus un "pārtulkot", ko virsvadītājs ir domājis, tad tā rezultāta nav un nebūtu," uzskata Dagmāra Bārbale. Dzīvības vārtus, Pasaules vārtus, Gudrības vārtus un Senās vērtnes atvērs bērnu un jauniešu tautas deju kolektīvi – 1.-12.klašu dejotāji, lai dejās vēstītu par paaudžu pārmantojamību un tālāk nododamajām gara mantām, ļaujot uzziedēt Zilajai ilgu puķei. Lielkoncerta programmā iekļautas 23 dejas, kuras veidojuši divdesmit dažādu paaudžu horeogrāfi. Koncerta izskaņā tiks iedzīvināta XII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku iecere visiem nodejot etnogrāfisko deju “Sudmaliņas”. Koncertu varēs noskatīties tiešraidē Latvijas Sabiedriskā medija mājaslapā 12. jūlijā plkst. 11. Sarunu par deju lielkoncertu “Es atvēru Laimas dārzu” noslēdzam ar tā fināla dziesmas pirmatskaņojumu. Komponists - Mārtiņš Miļevskis, vārdi - Inga Cipe, izpilda - MM Orķestris, Emilija, "Knīpas un knauķi".    

Kultūras rondo svētku studijā muzicē folkloras kopa “Kokle”. Bet saruna ar Māru Mellēnu, folkloras kopu programmas "Dindaru, dandaru, radu novadu rakstus" projekta vadītāja un režisore. Viņa stāsta par folkloras kopu klātbūtni svētkos. Protams, sarunājamies ar folkloras kopas “Kokle” dalībniekiem par darbošanos folkloras kopā. Folkloras kopas ar savu atsevišķo programmu uzstāsies Brīvdabas muzejā, Vērmanes dārzā un Brīvības laukumā. Folkloras kopu programma "Dindaru, dandaru, radu novadu rakstus" skanēs 8. jūlijā Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, 9. jūlijā - Vērmanes dārzā un 10. jūlijā Brīvības laukumā. VEF kultūras pilī 9. jūlijā skanēs folkloras konkursu laureātu koncerts "Bij' manā pūriņā". Tāpat folkloras kopām paredzēs īpašs uznāciens svētku noslēguma koncertā "TE-AUST". Šogad svētkos piedalās 1260 folkloras kopu dalībnieki.  

Dziesmu svētku parkā vakar, 6. jūlijā, aizvadīta Novadu satikšanās. Tas ir mirklis, kurā simboliski satiekas visi, pat vistālākie Latvijas punkti, lai ieskandinātu svētku sākšanos un tradicionāli godinātu svētku virsvadītājus un virsdiriģentus, kuri tāpat kā svētku dalībnieki mērojuši ceļus no visas Latvijas. Pasākuma ierakstu var noskatīties Latvijas Sabiedriskā medija portālā lsm.lv.  

Svētki Vērmanes dārzā un "DARRADIS". Šodien, 7. jūlijā, skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku epicentrs ir tieši šeit, Vērmanes dārzā, kur visas nedēļas garumā spēlēs skolēnu teātri, uzstāsies diasporas kolektīvi, folkloras kopas, popgrupas, vokālie un instrumentālie ansambļi, te notiks danči un radošās darbnīcas un, protams, amatnieku tirdziņš. Par skolēnu teātru klātesamība svētkos un svētku norisēm Vērmanes dārzā stāsta “Svētki Vērmanes dārzā” projekta vadītāja Dace Jurka. Sarunai pievienojas arī Rīgas skolēnu pils bērnu un jauniešu centra teātra "Zīļuks" vadītāja Laura Paegle un viņas meita Zane Breidaka, kura teātrī sākusi darboties no trīs gadu vecuma un šobrīd darbojas taja kā skolotāja. Un arī Zanei līdzi ir  meitiņa - piecgadīgā Amēlija. Bet līdzās - "Zīļuka" dalībniece Marija Akatova, kura mācās Franču licejā, viņa piedalās izrādēs "Sprīdītis" un "Brēmenes muzikanti".

Kultūras rondo svētku studijā viesojas Rīgas Āgenskalna Valsts ģimnāzijas mūzikas skolotaja un diriģente Līga Gaiķe un skolas ansambļa "Lavīze" dalībnieces Ance, Kristīne, Marta, Lorete un Stefānija, kuras visas vakar piedzīvoja arī koru fināla skati skolas jauktā kora sastāvā. Meitenes izpilda latviešu tautas dziesmu "Dzied, māsiņa, skaistas dziesmas", bet sarunā dalās emocijās par vakar skatē piedzīvoto.