Kultūras Rondo

Latviešu kinorežisoram Jānim Streičam 26. septembrī – 90. Svinības, kādas viņš būtu vēlējies, notiks Preiļos, 19. septembrī, bet Jāņa Streiča daudzpusīgo devumu Latvijas kultūrai apliecina viņa personālizstāde „Jāni Streiču atceroties" Rīgas Latviešu biedrības Baltajā zālē.

Performanču mākslas vecmāmiņas Marinas Abramovičas dzīvesstāsts, iespējams, piedāvā atslēgu uz viņas mākslas pasauli. Šai pasaulei pietuvojusies Kārina Pētersone, kura iztulkojusi Abramovičas autobiogrāfiju „Ejot cauri sienām". Kultūras Rondo zīmīgākos pavērsienus performanču meistares mūžā pārrunājam ar Kārinu Pētersoni, ieklausoties arī pašas Abramovičas sacītajā.

Raimonds Staprāns – gleznotājs un dramaturgs. Duālists – starp Rīgu, kur dzimis 1926. gadā, un Sanfrancisko, kur nodzīvoja lielāko daļu savas dzīves un šā gada janvārī aizgāja mūžībā. Reālists un abstrakcionists. Gleznoja lēni un rakstīja lēni. Šaubījās – daudz. Tā savai simtgadei tuvojas Raimonds Staprāns – gan ne vairs pats, bet ar izstādi “Klusuma arhitektūra” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un grāmatu “46 epizodes ar un bez ironijas”. Taču mums ir viņa balss ieraksti, kas tapuši dažādos laikos un vietās – Sanfrancisko, Rīgā un mājā pie okeāna Sīrančā. Ik pa laikam viņš arī palasīja kādu lapu no tolaik topošajiem memuāriem. Tad atkal šaubījās. Tagad grāmatā apkopotas 46 epizodes, kurām priekšvārdus rakstījušas viņa meitas Maretta un Alda, bet pēcvārdu – literārā redaktore Ieva Struka. Lai izstāstītu Raimonda Staprāna stāstu, aicinājām vairākus viņam tuvus cilvēkus izvēlēties vienu no viņa gleznām – tādu, kas viņiem pašiem šķiet īpaša un caur kuru iespējams pastāstīt kaut ko būtisku par Raimondu. Viņa dzīvesbiedre Ilona Staprāns, mākslas zinātniece un izstādes kuratore Eliasa Ansone, teātra zinātniece Ieva Struka, "VFS Films" vadītājs un producents Uldis Cekulis, kā arī Raimonda galerists un draugs Pīters Mendelhols (Peter Mendenhall, ASV) – katrs no viņiem uz Raimondu Staprānu raugās citādi. Oktobrī gaidāma arī VFS Films un režisora Pētera Krilova dokumentālā filma par Raimondu Staprānu “Sarkanais šķūnis”.

Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā jau kādu laiku skatāma izstāde “Kā tu šodien jūties? Emociju pratība”. Izstāde apvieno 28 Latvijas mākslinieku darbus un aicina paraudzīties uz emocijām no mākslas, zinātnes, medicīnas un personiskās pieredzes skatpunkta. Trešdien publiskās programmas ietvaros notika psiholoģes Ievas Bites un bērnu psihiatra Ņikitas Bezborodova saruna “Emociju saikne ar fizisko veselību”. Tikāmies ar dažiem no izstādes māksliniekiem.

Kāpēc pēdējos gados ielu māksla no grafiti ir kļuvusi par vienu no nozīmīgākajiem laikmetīgās mākslas virzieniem Eiropas pilsētās? Arī Rīgā pirmo reizi norit Ielu mākslas mēnesis. Kultūras rondo pārrunājam, kā ielu māksla pēdējos gados kļuvusi par nopietnu laikmetīgās mākslas virzienu, kas maina pilsētvidi un apkaimju identitāti. Studijā tiekamies ar ielu mākslinieku, festivāla ROW BALTICS idejas autoru un māksliniecisko vadītāju Daini Rudeni, Latvijas Vizuālās mākslas departamenta "Arsenāls" vadītāju un kuratoru apvienības „Mākslas birojs” dalībnieci Līnu Birzaku, kā arī Rīgas pašvaldības Kultūras pārvaldes Pilsētvides mākslas un noformējuma nodaļas projektu vadītāju, mākslinieci Agniju Suprovsku. Sarunas gaitā sazināmies arī ar Liepājas pēdējo gadu ielu mākslas uzplaukuma vienu no galvenajiem vaininiekiem Mareku Albertu. Un, lai saprastu, vai un kā ir mainījusies mūsu sajūta un attieksme pret ielu mākslu, atkāpjamies arī tieši desmit gadus senā pagātnē, kad Dainis Rudens viesojās Latvijas Radio raidījumā Monopols pie Inga Ulmaņa. 

Saistībā ar Pedvāli prātā visbiežāk pirmā doma prātā nāk par mākslinieku rezidencēm. Jau kopš 90. gadu sākuma mākslinieks Ojārs Arvīds Feldbergs tur rīko tēlniecības simpozijus un plenērus, kā arī te vairākus gadus aizvadītas mākslinieku rezidences. Lai jaunradītu, pie mums uz Latviju braukušas radošas personības gan no Eiropas, gan tālākām vietām, ASV, Korejas, Japānas, Ķīnas, šogad pirmo reizi pārstāvēta Brazīlija. Līdz ar to šī ir arī vieta, kur notiek kultūras zināšanu apmaiņa, arī atbraukušos izglītojot par Latvijas tradīcijām un kultūras mantojumu. Lai gan katram māksliniekam ir savs ritms, sarunā ar Kultūras Rondo viņi norāda, ka bez citiem šajā rezidencē nespētu uzturēties. Tieši savstarpējā saskarsme viņus mēdz iedvesmot saviem darbiem.

Rīgas Sv. Marijas Magdalēnas baznīcas, kādreizējā cisterciešu māsu klostera, stāsti vēsturnieka stāstījumā, rekonstruētos viduslaiku dziedājumos un laikmetīga skaņu vidē. Kultūras rondo kopā ar  senās mūzikas pētnieci un mūziķi Laini Taboru un vēsturnieku Andri Levānu atklāsim vienu no mazāk zināmajām Rīgas vēstures lappusēm. 16. augustā Rīgas Sv. Marijas Magdalēnas baznīcā norisināsies koncertstāsts "Klostera stāsti". Tā centrā būs vēsturnieka Andra Levāna stāstījums par klosteri un tā iemītniecēm, viduslaiku dziedājumi "Schola Cantorum Vox Iubilantis" izpildījumā (mākslinieciskā vadītāja Laine Tabora) un Andreasa Teobalda (Andreas Theobald) laikmetīgā skaņu vide. Šos elementus vienotā telpiskā un dramaturģiskā risinājumā savienos režisore Anna Viduleja. Koncertstāsta iecere radusies mūziķei, senās mūzikas pētniecei un interpretei Dr. art. Lainei Taborai, strādājot ar Rīgas cisterciešu māsu 15. gadsimta lūgšanu grāmatām. Tajās saglabātie liturģiskie teksti un muzikālais materiāls kļuvuši par pamatu koncertstāstu ciklam, kuros klostera vēsture atdzīvojas mūzikā, stāstījumā un mākslinieciskā interpretācijā, pirmoreiz sasniedzot plašāku publiku.

Kultūras rondo izvaicājam sociālantropoloģi, izstādes "Nepieskaitāmie. Dzīvības tehnoloģijas un nākotnes cilvēks" pētnieci Paula Stradiņa Medicīnas muzejā Annu Žabicku. Pagātnes notikumi un mūsdienu medicīnas apsolījumi: ilgmūžību, jaunas reprodukcijas iespējas un ģenētiski pilnveidotu pēcnācēju paaudzi. Sociālantropoloģe Anna Žabicka ir viena no retajiem, kas savā pētniecībā pievēršas novecošanai un rūpēm dzīves nogalē. Runājam arī par kultūras spēju mazināt vecāka gadagājuma cilvēku atstumtību un to, kā izstādes var palīdzēt mums izprast zinātniskus pētījumus. 

Ja izdzirdam vārdu savienojumu “dabas koncertzāle”, gribas vaicāt, kurā vietā tā atrodas. Šķiet, ka šāds koncertzāles formāts galvenokārt vēsta par vietu. Tomēr ir kāda dabas koncertzāle, kas šo nosaukumu nes, apzīmējot pasākumu. Norisi, kurā katru gadu tiekas citā vietā dabā, to pārvēršot par koncertvietu tikai tāpēc, lai būtu blakus galvenajiem pasākuma vaininiekiem – augiem, kukaiņiem un citiem savvaļas iemītniekiem. Šogad pēc pāris gadu pārtraukuma “Dabas koncertzāle” atgriežas, lai aizvadītu 20 gadu jubilejas svinības. Gaidāmas gan izzinošas aktivitātes, gan multimediāla performance. Tajā nozīmīga loma būs invazīvajām dabas radībām, tostarp, latvāņiem, daudzgadīgajai mārītei, kā arī Spānijas kailgliemežiem, kuri klusēs... latviski.

Režisora Kristofera Nolana jaunā episkā drāma “Odiseja” mudinājusi Kultūras rondo atgriezties pie pirmsākuma - sengrieķu eposa „Odiseja”, lai labāk saprastu, kā tas dzīvo mūsdienās, ko akcentējam no garās notikumu ķēdes Odisejā. Aicinām jūs doties piedzīvojumu pilnā ceļojumā jeb odisejā. Vārds „odiseja” jau sen kļuvis par sugas vārdu, bet tā pamatā, protams, ir sengrieķu eposs – viena no vecākajām un ietekmīgākajām jebkad sarakstītajām grāmatām. Un tajā balstītā režisora Kristofera Nolana lielfilma „Odiseja”, kas šovasar sakūlusi pamatīgas putas kinomīļu, klasiskās literatūras pētnieku un citu interesentu lokos. Tas ir arī iemesls, kādēļ mēs Kultūras rondo nolēmām atgriezties pie pirmavota – Homēra „Odisejas”. Vai tās autors tiešām ir Homērs, gan ir jautājums, kas pētniekus nodarbina jau gadsimtiem. Arī par to runājam ar raidījuma viesiem – Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Klasiskās filoloģijas nodaļas docenti Ilonu Gorņevu un literatūrzinātnieku, Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzēju un LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieku Jāni Ozoliņu. Kopā raugam aizlāpīt dažus robus zināšanās par šo literatūras klasiku un saprast, kā tā dzīvo mūsdienās – 21. gadsimtā. Un, protams, pieskaramies Nolana „Odisejas” interpretācijai uz lielā ekrāna, kā arī klausāmies arī zviedru komponista Ludviga Goransona mūziku filmai.

Mīlestības darbs – tā savu aizraušanos ar jūgendstila tērpu darināšanu raksturo tērpu meistare Vita Millere. Viņu aizrauj viss, kas saistīts ar jūgendstila laikmetu, arī apģērbs, kurā viss ir tik pārdomāts. Izstāde, kas pašlaik skatāma muzejā “Rīgas jūgendstila centrs” veltīta Vitas Milleres radošajam darbam. Tērpu meistare ar muzeju sadarbojas jau 10 gadus. Izstādē aplūkojami 19 tērpi.  Izstāde “Jūgendstila tērpi. Vita Millere” aplūkojuma muzejā “Rīgas jūgendstila centrs” līdz 13.septembrim.

Kultūras rondo atskatīsimies uz kādu kultūras notikumu, kas jau vienpadsmito gadu uz vienu augusta nedēļas nogali pārvērš kādu Vidzemes pilsētu par teātra, radošu eksperimentu, jaunu atklājumu un siltas satikšanās vietu. Protams, runa ir par Valmieras vasaras teātra festivālu. Iespaidus un redzēto studijā pārrunājam ar teātra kritiķiem Ati Rozentālu, Laumu Mellēnu-Bartkeviču un Kitiju Balcari, kā arī mūsu kolēģi Laimu Slavu – viņi visi šogad ir arī "Spēlmaņu nakts" jaunajā žūrijā.

Sievietes Piebalgas kultūrvēsturē – Lizete Skalbe, Mudīte Austriņa, Angelika Gailīte, Elza Usenko-Kaudzīte, divas Mariannas. Kultūras rondo par viņu dzīvesstāstiem dzirdējām konferencē, kas norisinājās svētkos „Vecpiebalga atver durvis 2026”. Kad runājam par Piebalgu, vispirms iedomājamies par Kārli Skalbi, Reini un Matīsu Kaudzītēm, Antonu Austriņu, Emīlu Dārziņu. Bet jau pēc šī raidījuma, kurā skan pētnieku stāsti par Piebalgas sievietēm, jums noteikti gribēsies uzzināt vēl ko vairāk  par Angeliku Gailītis, Dzidru Kuzmani (Ķencīti), divām Mariannām vai izlasīt kādu Lizetes Skalbes tulkojumu. Gudras un lepnas piebaldzietes. Lai nav tikai fotogrāfijās – māte, māsa vai sieva, bet ir vārds, uzvārds, dzīvesstāsts un jaunu pētījumu takas. Šoreiz pa mazai skicei katrai no viņām. Sākumā tāds neliels pētnieku pingpongs konferencē „Sievietes Piebalgas kultūrtelpā: personības un mantojums”. Piebalgā bija svarīgi ne tikai uzklausīt pētījumus, bet arī uzdot jautājumus – kā padarīt redzamas Latvijas sievietes, kuras sapņojušas lielus sapņus, guvušas labu izglītību arī laikos, kad meitenēm nebija pieņemts skoloties tālāk par mājsaimniecību un sekretārēm. Tās nav tikai šīs izceltās Piebalgas sievietes, bet varbūt tā ir Tava vecvecmāmiņa, kuras foto ir tikai Tavā albumā. Arī šos stāstus joprojām ir iespējams pievienot digitālajam resursam „womage.lv”. Resurss atklāj Latvijas sieviešu dzīvesstāstus un ieguldījumu sabiedrības, kultūras un valsts attīstībā no 19. gadsimta vidus līdz 20. gadsimta vidum. Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadītāja Eva Eglāja atgādina sieviešu izglītības ceļus. Sekojot sievietēm Piebalgas kultūrtelpā, Jaunpiebalgas novadpētniecības muzeja vadītāja Vēsma Johansone iepazīstināja ar spilgtākajām novada sievietēm. Un te kāds vārds, kuru, iespējams, nezinājām, jo visi viņu sauca par „Ķencīti”. Tā ir bibliotekāre Dzidra Kuzmane. Skan arī Ķencīša balss no Latvijas Radio arhīva. Ejam tālāk, lai Lizeti Skalbi ieraudzītu ne tikai kā Kārļa Skalbes sievu, bet arī talantīgu tulkotāju. Stāsta Piebalgas muzeju apvienības „Orisāre” vadītāja Līva Grudule. Lizetei Skalbei šogad –140, bet Mudītei Austriņai, rakstnieka Antona Austriņa meitai, viņa „Kaikašos” būs īpaša ekspozīcija – „Mudītes ceļš”. Šoreiz Antona Austriņa memoriālā muzeja „Kaikaši” vadītāja Laura Šulca stāsta Mudītes Austriņas dzīvesstāstu un par viņas gaitām Ņujorkā.  Raidījumā skan arī Mudītes Austriņas balss, kas ierakstīta 1978. gadā, kad viņa var sēdēt pie viesnīcas loga Rīgā un tikai sapņot par tēva mājām „Kaikašiem”. Bet grāmatizdevējs un novadpētnieks Jānis Polis stāsta par Angeliku Gailīti, kura 1924. gadā bijusi otrā latviešu sieviete, kas ieguvusi vēsturnieces grādu. 1922. gadā viņa nodibina studenšu biedrību „Varavīksne”, bet divus gadus vēlāk to pārorganizē par korporāciju. Gailīte strādāja par skolotāju Franču licejā, kā arī kādu laiku ārlietu ministrijas preses nodaļā. Turpinājumā ļoti emocionāls stāsts par divām Mariannām, kuras redzamas padara „Orisāres” krājumu glabātāja Daiga Šatrovska. Marianna Bergmane un Marianna Zīle-Graubiņa: stāsts par dakteri un viņas meitu – aktrisi, par kurām „Orisārē” glabājas vēstules. Pēc šī emocionālā stāsta par divām Mariannām arī liekam punktu raidījumam. Atvadoties vēl ieejam Vecpiebalgas Vidus kapos pie Reiņa un Matīsa Kaudzītēm, pie Ata Kronvalda un vēl kādas svarīgas Piebalgas rakstnieces Ingunas Baueres.  

Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzejs ir vieta, kur ikdienā darbinieki pieredz gan aizrautīgus apmeklētāju izsaucienus, gan viebšanos. Ne visiem redzamie eksponāti šķiet pievilcīgi, kādam pat no tiem paliek slikti. Skaistā un neglītā robežas cilvēka ķermeņa uztverē šobrīd muzeja telpās šķetina arī mākslas darbos. Te iemājojuši gan pušumi, gan baku izraisīti izsitumi un strutaini pūslīši. Vienlaikus ķermeņa reakcijas un vissīkākās detaļas pārtop par kaut ko citu. Kādas no tām sāk atgādināt skaistus ziedus. Šo uztveres robežu izstādē “Kas ir tas, ko redzu?” pēta māksliniece Linda Jākobsone-Viškere. Izstādi var aplūkot līdz oktobra beigām.

Kultūras rondo studijā stāsts par kultūrvietām, ko cilvēki iekārto sev piederošajos īpašumos. Viesos Turkalnes "Mēnesnīcas", "Koncertkupola pie Daugavas" un kultūrvietas "Dabā" saimnieki. Šodienas raidījuma tēma izauga no pateicības. No tā rāmā apceres brīža, kad skaistā vasaras vakarā sēdi kādā izcilā kultūras notikumā, klausies sienāžu sisināšanā, varbūt tavu acu priekšā saule lēnām aizslīd aiz apvāršņa. Un pasaulē viss ir tik labi un skaisti. Un tad nāk pateicības jūtas – pateicība māksliniekiem, pateicība vasarai, iekoptajai vieta, kur tas viss notiek. Un pateicība arī tiem, kas šeit visus ir saaicinājuši. Jo īpaši vasarā, Latvijā ir daudz nelielu festivālu, koncertu, kas notiek māju pagalmos, kādā iekoptā dabas stūrītī. Kultūras rondo vēlamies izzināt to cilvēku motivāciju un pieredzi, kas ielaiž kultūras notikumus un aicina viesus sev piederošajos īpašumos. Visus kultūrvietu turētājus aptaujāt nespēsim, bet dažus esam saaicinājuši – no "Mēnesnīcas" Turkalnē, tas ir Ogres pusē Dana Lūsēna, no Nurmižiem Vizma Zvaigzne, kur darbojas kultūrvieta "Dabā", un sazināsimies arī ar koncertkupola pie Daugavas saimnieci Daci Druvu.

Galerijā "Berga Bazar't" aplūkojama Oļega Tillberga izstāde "Skaties sev acīs!". Par šī brīža esamības konfrontāciju ar pagātni un nākotni mākslinieks stāsta Kultūras rondo. Ejot pa Čaka/ Marijas ielu Rīgā, skumdina nesen likvidētu veikalu tukšās, noputējušās vitrīnas. Kritis ir arī viens no 90. gadu saimnieciskās rosības simboliem – solīdo apģērbu veikals Berga bazārā. Tagad tā skatlogos jaunu dzīvību ienes mākslas galerijas "Berga Bazar't" jaunās izstādes plakāti. No tiem noraugās divas acis, bet teksts vēstī, ka tā ir Oļega Tillberga personālizstāde "Skaties sev acīs". Māksliniekam Oļegam Tillbergam ir piekritis strādāt laikmetu griežos, reflektējot par paradigmu maiņu. To atkal viņš dara šai izstādē, kas tapusi pēc 20 gadu klusēšanas. Par izstādi stāsta tās kuratore Inese Drone un darbu autors Oļegs Tilbergs.

8. augustā Dundagā tiks svinēta skolotāja, publicista, dzejnieka un tulkotāja Ernesta Dinsberga 210. dzimšanas diena. Diena sāksies ar koncertu Dundagas  evaņģeliski luteriskajā baznīcā. Tad svinības pārcelsies uz Kubalu skolu, kur savulaik Ernests Dinsbergs ilgus gadus mācījis bērnus, bet tagad iekārtots muzejs. Svinību ietvaros notiks arī zinātniska konference. Par jaunatklāto, pētot Ernesta Dinsberga laiku un devumu, saruna ar vēsturnieku Mārtiņu Mintauru un literatūrpētnieci Māru Gruduli. Viesojamies arī Kubalu skolā.  Raidījumā skan fragmenti no no 2022. gadā tapušā Radioteātra iestudējuma "Ziņģe par Rīgu". Tā pamatā ir 1865. gadā tapušais Ernesta Dinsberga darbs.    

Mūziķis Toms Gaļinauskis ikdienā strādā kā programmētājs, bet brīvo laiku lielākoties pavada mēģinājumu telpā, rakstot un spēlējot mūziku. Piektdien, 7. augustā, gaidāms koncerts, kurā Toms uz skatuves kāps ar četrām grupām, kurās viņš spēlē. Tas būs svinību vakars, atzīmējot 20 gadus, ko Toms jau ir pavadījis uz skatuves. Ja jau Tomam tuva ir rokmūzika, kāpēc viņš mēdz rakstīt dziesmas arī sporta komandām, par to interesējamias sarunā ar Tomu Ģaļinauski. 

Dažādu jomu profesionāļu priekšlasījumi par rakstīšanu un bezmaksas rakstīšanas meistardarbnīcas festivālā "Rakstivāls". Par rakstīšanu, tekstu un valodu Kultūras rondo pārrunājam ar rakstnieci un festivāla organizatori Ingu Žoludi un dzejnieku Pēteri Dragunu, kurš "Rakstivālā" uzstāsies ar lekciju "Iedvesma un sviedri dzejas radīšanā".  "Mēs gribam iet visos virzienos, paplašināt horizontus, kā mēs skatāmies uz rakstīšanu. Tāpēc arī tas ir nevis rakstniecības festivāls, bet rakstīšanas festivāls," atzīst Inga Žolude. "Tas skatās uz rakstīšanu visplašākajā nozīmē. Un festivālam ir piecas tematiskās ievirzes, viena no tām ir arī izglītība. Mēs runājam par to, kāda rakstīšanai ir loma ir bērnu dzīvē, bērnu attīstībā, skolā. Ir īpaša programma "Rakstivālā" paredzēta tieši pedagogiem, dažāda vecuma bērnu izglītotājiem. (..) Protams, ka mērķis nav visus pataisīt par rakstniekiem, (tas varbūt man slēptais mērķis), bet tas, ka mēs patiešām varam skatīties uz rakstīšanu starpdisciplināri, jo daudzas darbnīcas sintezē rakstīto vārdu un kustību, rakstīto vārdu un balsi, rakstīto vārdu un vizuālo mākslu. Caur šiem eksperimentiem tas ļauj arī mums pašiem, profesionāliem rakstniekiem, kas arī būs gana lielā skaitā šajā festivālā, paskatīties uz šo mūsu nozari, mākslu, mediju, ar kuru mēs strādājam, ārpus mūsu ierastās ikdienas, un arī paši sev kaut ko jaunu vēl atklāt."  Festivāls "Rakstivāls" šogad notiks jau trešo reizi radošajā kvartālā “Zeit”, Līgatnē. Klausīties runas par rakstīšanu un piedalīties darbnīcās, kur var rakstīt par savām sajūtām, bērnību, atmiņām, krāsām, pieredzi un iztēli varēs 9. augustā. Festivāla programma pieejama internetā.

Teātra zinātnieces Margaritas Ziedas grāmata „Dzīvot no tā, kā nav” mūs rosināja runāt par tās galveno varoni – aktieri un režisoru Kārli Auškāpu, kurš bijis arī Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs. Kaislība ir viens no būtiskākajiem atslēgas vārdiem, kas raksturoja Kārli Auškāpu gan kā mākslinieku, gan personību. Viņa intensīvo emocionālo pasauli spilgti atklāj arī Margaritas Ziedas grāmata. Kultūras rondo saruna par Kārli Auškāpu ar grāmatas autori Margaritu Ziedu un komponistu Arturu Maskatu. -- Margaritas Ziedas „Dzīvot no tā, kā nav” par aktieri, režisoru, ilggadēju Dailes teātra māksliniecisko vadītāju Kārli Auškāpu  ir diptiha otrā grāmata. Pirmā bija Ievas Strukas „Astrīda” par aktrisi Astrīdu Kairišu. Viņi ilgus gadus bija arī dzīvesbiedri, un pirmā versija diptiha nosaukumam esot bijusi „Daile un Drāma”.

Starptautiskais trombonistu festivāls ir notikums, kas aizsākās ASV, kā arī vairākkārt pulcējis trombonistus Eiropā. Pēdējo reizi tuvāk Latvijai festivāls notika 2015. gadā Valensijā, Spānijā, bet nu iegriezies arī pie mums, Rīgā. Kāpēc trombonistiem patīk satikties, lai kopīgi uzspēlētu? Kas tad ir tas, kas trombonu izceļ starp citiem pūšaminstrumentiem? Vai šī instrumenta spēles mākslu var apgūt arī pieaugušie? Vai to vajadzētu sākt mācīties jau bērnībā?

Gerda Timrota – jaunā dziedātāja, kuru sadzirdējis Raimonds Pauls un kurai augusta sākumā gaidāms solokoncerts.  "Viņš gan muzikāli, gan arī kā cilvēks man ļoti daudz ko māca šajā vasarā," tā par mēģinājumu procesu kopā ar Raimondu Paulu saka dziedātāja Gerda Timrota. "Džeza mūzika, cik saprotu, ir viņa jaunības mūzika, kas man ir mazliet prātam neaptverama, jo mums ir 70 gadu starpība. Varbūt es no filmām varu rast kaut kādu priekšstatu, kā tas viss toreiz izklausījās un izskatījās," vērtē Gerda Timrota. "Taču diezgan interesanti ir tas, ka džezs ir arī mana jaunības mūzika, un tad mums ir ļoti skaista satikšanās. Pirmajās reizēs mēs vienkārši paņēmām kādu džeza standartu un kopā improvizējām. Tas man vēlreiz apliecina, cik brīnišķīga ir šī mūzika ar iespēju ienest savu balsi ļoti dabiskā veidā un uzreiz veidot saikni. Varbūt pat vārdos neizsakāma saikne veidojas tieši caur mūziku un improvizāciju." Jaunajā programmā būs iekļautas Raimonda Paula dziesmas, daļa no kurām arī dziedātājai ir atklājums. "Šīs konkrētās es nebiju iepriekš iepazinusi," atzīst Gerda Timrota. "Es cenšos izmantot to, ko esmu ieguvusi pa vidusskolas gadiem, kā es iepazīstos ar dziesmu, ka tie varbūt no sākuma ir vārdi, tad melodija. Ar viņu šis process ir ļoti interesants, jo viņš mēdz pats nospēlēt un padungot kaut ko priekšā, un tad man pirmā pieredze ar šo dziesmu ir tieši viņa interpretācijā, kas arī liekas ļoti jauki. Jā, es domāju, ka tas ir arī valodas aspektā interesants process. Prieks, ka es varu to dziedāt latviski un mēģināt šīs savas zināšanas, jo džezs, protams, galvenokārt balstās vismaz vokālistiem, angļu repertuārā... Mēģinat šīs zināšanas izmantot latviešu valodas dziesmās arī ir ļoti interesanti. Es ceru, ka tas izdosies tā jaukā veidā." -- Leģendārais latviešu komponists un pianists Raimonds Pauls kopā ar jaunās paaudzes džeza dziedātāju Gerdu Timrotu aicina klausītājus uz īpašu muzikālu vakaru 4. un 5. augustā mūzikas namā "Daile". Koncerta programmā skanēs Raimonda Paula melodijas jaunās aranžijās, kuros nozīmīga vieta atvēlēta improvizācijai un radošam muzikālajam dialogam. Vakaram unikālu noskaņu piešķirs Gerdas Timrotas spilgtā balss, muzikālā personība un svaigais skatījums uz pazīstamiem skaņdarbiem. Gerda Timrota pēdējos gados kļuvusi par vienu no daudzsološākajām jaunajām Latvijas džeza māksliniecēm. Viņas muzikālais ceļš ietver uzvaru konkursā “Ventspils Groove”, uzstāšanos nozīmīgos festivālos un sadarbību ar pieredzējušiem Latvijas mūziķiem. Arī Maestro Raimonds Pauls ir atzinīgi novērtējis dziedātājas izcilo balss potenciālu, muzikalitāti un skatuvisko harismu. Šī koncertprogramma ir stāsts par paaudžu satikšanos mūzikā – par tradīciju un jaunrades mijiedarbību, par savstarpēju iedvesmu un skaņām, kas vieno dažādu paaudžu klausītājus.

Mūsu reģionā aizvien vairāk runā par klimata pārmaiņām un cilvēka ietekmi uz tām. Turklāt arī mākslas projektos šī tēma ir aktuāla. Tostarp, šogad Rīgas Fotogrāfijas biennāles notikumu centrā bija ekoloģija. Arī ISSP rīkotajā starptautiskajā izstādē “Nepastāvīgā laika piezīmes”, kas šobrīd aplūkojama "Veldzes" kvartālā. Tajā apkopoti fotomākslas darbi, kuros kā dienasgrāmatā fiksētas piezīmes par to, kas mūsdienu trauksmainajā laikā cilvēkiem rada stresu saistībā ar vidi un kultūras mantojumu. Par ko vēsta putni, kas pret mums pagriezuši muguras, kustīgās smiltis kāpās un cik lielā mērā mēs to kontrolējam?

Klajā nākusi mākslas zinātnieces Kristīnes Ogles monogrāfija, dubultgrāmata "Margrieta Celmiņa. Gleznotājas dzīvesstāsts Latvijas vēstures krustcelēs / Glezniecība tuvplānā". Darbs vēsta par vienu no izcilām Vilhelma Purvīša glezniecības skolas pārstāvēm Margrietu Celmiņu. Ar monogrāfijas autori Kristīni Ogli saruna Kultūras rondo. Ja jau ziņu sižetos esat redzējuši ieskatu Margrietas Celmiņas darbu izstādē galerijā "Stella" (tā skatāma tikai līdz 8. augustam) un grāmatā par viņu, tad sarunu ar mākslas zinātnieci Kristīni Ogli sākamim no vietas - kur gan vēl varētu būt meklējami Margrietas Celmiņas darbi. 

30. un 31. jūlijā Rīgā notiks laikmetīgās dejas festivāls “Horos”, kas pirmo gadu no Aizputes pārcēlies uz Rīgu un piedāvās vietējo un starptautisko mākslinieku izrādes. Šogad tēma nopietna – kā rast iekšēju mieru ģeopolitiskas nestabilitātes apstākļos. Kultūras rondo tikšanās ar laikmetīgās skatuves māksliniekiem Krišjāni Santu un Ievu Gaurilčikaiti-Santu. Laikmetīgās dejas festivāls “Horos”, kura nosaukums aizgūts no grieķu vārdiem "χορός" un "χώρος" – deja un telpa, notiks "Hanzas peronā", un tā vadmotīvs būs “Starp cilvēkiem. Kas paliek”. Festivāls pievērsīsies mūsdienu cilvēka starpstāvokļiem ģeopolitiskās nestabilitātes apstākļos, aicinot uzkrāto spriedzi piedzīvot un atpazīt caur ķermeni, kustību, ritmu un deju. 29. jūlijā festivālu ievadīs trīs latviešu un zviedru dejas mākslinieku meistarklases, kurās piedalīties aicināti dejas profesionāļi un interesenti. Tās notiks kultūras telpā "Hanzas perons". Detalizētu festivāla programmu var iepazīt internetā.

Lai gan mēdz runāt par to, ka ir vairāki izzūdoši ierakstu formāti, kā kasetes, magnetofona lentes, VHS, CD un DVD, tie aizvien vairāk iemanto aktualitāti. Mūziķi joprojām ieraksta albumus platēs, dažādos mākslas projektos izmanto video kasetes, sarakstu varētu turpināt. Tomēr, ko darīt tiem cilvēkiem, kuri vēlas noklausīties kādu plati, ja mājās nav atskaņotāja? Un ja nu gadās atrast kādu pirms 30 gadiem iemīļotas filmas kaseti, ko tad? Šobrīd kultūrvietā “Ex Libris” tiek turpināts pirms diviem gadiem radošajā kopienā Viskaļos aizsāktais projekts “Klausītava”.  “Klausītava” ir publiska vieta, kur bez maksas iepazīt skaņas un videoierakstus formātos, kuriem ir mainīga popularitāte. Tā kā "Veldze" agrāk bija dzērienu rūpnīca, pagrabos atrastās limonādes kastes noliktas lietā. Tās kalpo kā statīvi platēm. “Ex Libris” vadītājs Oskars Francis Bārzdiņš stāsta, ka “Klausītavā” ir pieejami atskaņotāji teju visiem formātiem, izņemot magnētiskajām lentām. "Tur vajag vai nu kādas darbīgas rokas, kurš spēj salabot šo aparātu, vai arī kāds, kurš var noziedot lenšu atskaņotāju. Divreiz es esmu dabūjis, ka atskaņo iecerēto audio. Bet tas ir izaicinoši," atzīst Oskars Francis Bārzdiņš. Šobrīd trūkst arī ekrānu, lai varētu apskatīt DVD un VHS kasetes. Ikviens ir aicināts ziedot šo tehniku. Kā arī var dalīties ar uzkrātajiem materiāliem un ierakstiem. Vai, ja gadījies tikt pie kādas plates un mājās nav atskaņotāja, tad arī to var noklausīties “Klausītavā”.

Aicinām tādas filmas, kā Jāņa Streiča "Teātris", Aloiza Brenča "Ilgais ceļš kāpās" vai "Mirāža" noskatīties mazliet ar citām acīm, jo tās ir dažas no Centrālās televīzijas Rīgas kinostudijai pasūtītajām filmām. Šī gada jūnijā kinokritiķe Daira Āboliņa aizstāvējusi promocijas darbu, kurā pirmoreiz padziļināti analizētas PSRS Centrālās televīzijas pasūtījuma aktierfilmas Rīgas kinostudijā, atklājot to īpašo lomu studijas attīstībā, filmu stilistikas veidošanā un televīzijas filmu ražošanas principu attīstībā. Darbā analizētie piemēri liecina, ka televīzijas filmu veidošanā iesaistījās nozīmīgi Latvijas režisori, tostarp Ada Neretniece, Jānis Streičs, Pēteris Krilovs un Aloizs Brenčs. Pētījuma rezultāti paplašina izpratni par televīzijas filmu lomu Latvijas kino vēsturē un to nozīmi sociālās realitātes konstruēšanas procesos padomju periodā. Daira Āboliņa pētījusi gan šo padomju gadu Centrālās televīzijas pasūtījuma filmu spēles noteikumus, gan to, kas ar šīm filmām notiek tagad. Centrālā televīzija pasūtīja Rīgas kinostudijai filmas, kas tapušas laikā no 1966. līdz 1989. gadam. Darba nosaukums ir "Centrālās televīzijas pasūtījuma aktierfilmas Rīgas kinostudijā: stilistikas un ražošanas principu ģenēze". Darbs ir aizstāvēts, bet kāds ir šo filmu liktenis? Tās pieder Centrālajai televīzijai vai Rīgas kinostudijai? Daira Āboliņa: Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Es teiktu, ka šīs filmas joprojām atrodas tādā pelēkajā zonā, par ko ļoti žēl. Oriģināli, ja tādi ir saglabājušies, negatīvi, un visas filmas ir uzfilmētas uz 35 milimetriem, tātad uz īstas filmas, tās atrodas, nezinu kur Krievijā, Krievijas arhīvos. Ja mēs runājam par tiesībām, šis jautājums līdz galam nav atrisināts, kaut gan visu Rīgas kinostudijas autortiesību mantojumu atdeva atpakaļ autoriem, un tātad tās nepieder ne Rīgas kinostudijai, ne Krievijai vai Maskavai, tās pieder filmu autoriem. Fiziskie nesēji - tas ir jautājums. Kopijas iedeva arī tolaik Latvijas Televīzijai. Visas Centrālās televīzijas filmas kopiju veidā, filmu ruļļu veidā tika iedots arī Latvijas Televīzijai. (..)  Ko Rīgas kinostudijas zīmola mantotāji izdarīja ar daudzām no šīm filmām? Būtībā šī komunikācija nav tik veiksmīga un (..) Atbilde ir tāda, ka statuss ir neviennozīmīgs. -- Pavisam īsi - kāda tev ir sajūta par obligāto filmu dublēšanu un ieskaņošanu latviešu valodā* ?  Daira Āboliņa: Šajos gadījumos, kad mums nav latviešu versijas, un daudzām šīm padomju filmām, tieši padomju perioda filmām, es domāju, ka tur ir ļoti, kā es jau minēju, smalki jārisina, jādomā, kā to darīt. Bet vispār es esmu pret dublēšanu. Vispār es esmu pret. Mēs esam pieauguši cilvēki, mēs zinām valodas, mēs skatāmies brīnišķīgu kino kinoteātros ar subtitriem. Jaunā paaudze vispār pārzina vairākas valodas. Labi, tieši ar krievu valodu viņiem iet grūtāk, un lai viņi izvēlas, vai viņiem vajag to krievu valodu.  Ja nevajag, lai viņi mācās franču un itāļu. Jā, es esmu pret. * Saeima 23. jūlijā otrajā lasījumā atbalstīja grozījumus Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā, lai noteiktu, ka Eiropas Savienības (ES) valstu svešvalodās veidoti televīzijas raidījumi vai to daļas būtu jāieskaņo, jādublē vai jānodrošina ar subtitriem latviešu valodā. Savukārt raidījumi vai to daļas citās svešvalodās būs jādublē latviski.

Dodamies uz pilsētu, kur atslēgām dod sieviešu vārdus. Uz Kultūras rondo kartes zīmējam Aizputi ar stāstiem par "Serdi", Kurzemes Atslēgu fabriku, Aizputes Renesanses biedrību, gleznotāju Jāni Kalnmali un Rimbenieka festivālu. Skaidrs, ka būs jābrauc vēl!  Aizputē daudzi ir bijuši tikai caurbraucot, jo nodomā, ka nav kur apstāties, brauks tik cauri. Šoreiz sarunas ar tiem, kuri Aizputē atgriezušies, lai vēsturiskā centra graustiem dotu jaunu dzīvi. Un pilsētai, protams. Jaunlatvietis Fricis Brīvzemnieks, komponists Pēteris Vasks un dziesminieks Mārtiņš Freimanis – tie ir trīs zināmākie aizputnieki. Bet šajā dienā Aizputē mūs sagaidīja daudz pārsteigumu. Skaidrs, ka mēs neko daudz nesapratām no atslēgu ražošanas, bet tagad zinām, ka Aizputē atslēgām dod sieviešu vārdus, savukārt rūpnīcai joprojām ir savs klubs ar kultūrvēsturisku interjeru, kā arī Voldemāra Actiņa fotogrāfijas, ko vērts iepazīt padomju dizaina un industriālā mantojuma pētniekiem. Atklājām gleznotāju Jāni Kalnmali un Klasiskās melnbaltās fotogrāfijas darbnīcu; bijām pie Ēvalda Rimbenieka mājas, piesakot Dienvidkurzemes mūzikas festivālu "Rimbenieks". Un vēl – redzējām, kā darbojas biedrības, un kā viena cilvēka radošā enerģija dubultojas un trīskāršojas. Sākam ar starpnozaru mākslas grupu "Serde", stāsta tās vadītāja Signe Pucena, Trīne Pucena un Ance Ausmane. Satikām arī rezidences māksliniekus - Gregs Pritčards (Greg Pritchard) ir no Austrālijas, Elīna Eihmane un Ieva Jurka – no Latvijas. Turpinājumā ieskats atslēgu tapšanas procesā. 1890. gadā Ģertrūde Lindberga Aizputē nodibina kartonāžas fabriku, pēc daudzām pārmaiņām kopš 1960. gada, kad no Rīgas uz Aizputi pārceļ daļu metālizstrādājumu fabrikas "Kvēle" un nodibina atslēgu un būvapkalumu rūpnīcu "Aizpute", tiek likti pamati tai rūpnīcai, kāda tā ir vēl šodien. Tagad tā ir metāla furnitūras rūpnīca "Kurzemes atslēga", jau sešus gadus to vada aizputnieks, būvinženieris Jānis Kreicburgs, kurš vadījis Jaunā Rīgas teātra rekonstrukcijas būvdarbu gaitu. Šobrīd – iesaistīts Vecrīgas Vāgnera nama atjaunošanā. Jānis mūs izvadā pa Aizputes rūpnīcas cehiem, stāsta, rāda un visbeidzot pārsteidz ar klubu. Aizputē tagad atgriezies arī aizputnieks Andris Tauriņš, kurš pārstāv Aizputes Renesanses biedrību. Vēl mums Aizputē ir iespēja atklāt gleznotāju Jāni Kalnmali, kurš dzīvoja un gleznoja Aizputē un citur Eiropā. 2023. gadā viņš aizgāja mūžībā, bet, iespējams, viņa gleznas un radošā dzīves telpa vēl gaida savus atklājējus. Mākslinieka māju ar mīlestību izrāda Jāņa Kalnmaļa dzīvesbriedre Biruta. Vēl kāda ar mūziku saistīta tikšanās. Arī šovasar Liepājas simfoniskā orķestra mūziķi koncertēs Dienvidkurzemē, festivālu "Rimbenieks" atklājot 2. augustā Grobiņas baznīcā, taču orķestra vadītājs Uldis Lipskis sola parādīt Ēvalda Rimbenieka māju Aizputē, rāda Tasmānijā tapušu grāmatu par Rimbenieku un atgādina, kāpēc festivālam nosaukums "Rimbenieks". Un vēl neliels ieteicamās literatūras saraksts, domājot par Aizputi: Ulrihs brīvkungs fon Šlipenbahs "Gleznaini ceļojumi pa Kurzemi"; Džēna Kuplis "Jērs un lauva. Rimbenieks. Mācītājs. Mērs. Moceklis. Stāsts par izcilu neatkarīgās Latvijas valstsvīru un Dieva kalpu"; "Serdes" Tradīciju burtnīcas, to skaitā "Stāsti par ebrejiem Aizputē", "'Saimniecības stāsti", "Ēdieni Dienvidkurzemē" un daudzas citas, kurās apkopoti ekspedīcijās vāktie materiāli; Osvalds Zebris "Dzīvs!" par Frici Brīvzemnieku.

Izdevniecības “Neputns” bilingvālajā samta sērijā iznākusi īru dzejnieka Šeimusa Hīnija dzejas izlase “100 dzejoļi”, savukārt literatūras un kultūras portāls „Punctum” klajā laidis Oušena Vonga dzejoļu grāmatu “Nakts debesīs šautas brūces”. Ar dzejnieku Ivaru Šteinbergu un tulkotāju Ievu Lešinsku, kuri strādājuši ar abu autoru darbiem, tiekamies Kultūras rondo. -- Nobela prēmijas laureāts Šeimuss Hīnijs (Seamus Heaney, 1939–2013) ir pasaulē vispazīstamākais mūsdienu īru dzejnieks. Dzejnieka dzīves laikā iznākušie 12 krājumi liecina par viņa eksperimentiem ar dažādiem stiliem un poētikas paņēmieniem, tematiski vairoties no abstrakcijām, toties spilgti iezīmējot Ziemeļīrijas un Īrijas ainavu, vēstures kolīzijas un cilvēkus, kas viņam bijuši nozīmīgi. Pirmajā acu uzmetienā vienkāršie Hīnija dzejoļi ir sintaktiski bagāti, to faktūru veido instrumentārijs, ko piedāvā viņa trīs lieliski pārzinātās valodas – angļu, īru un latīņu. 100 dzejoļi ir dzejnieka ģimenes sastādīts pēcnāves krājums, un tas sniedz samērā vispusīgu ieskatu viņa poētiskajā mantojumā. Krājuma atdzejotāja ir Ieva Lešinska. Oušens Vongs ir viens no izcilākajiem un pasaulē pazīstamākajiem amerikāņu mūsdienu dzejniekiem. 2021. gadā "Jāņa Rozes" apgāds izdeva viņa romānu "Uz zemes īsu brīdi brīnišķi", kuru tulkojusi Ieva Lešinska. Taču pirmo plašāko atzinību Vongs ieguva tieši ar 2016. gada dzejoļu krājumu "Nakts debesīs šautas brūces", kurā, savijot Vjetnamas kara, antīkās mitoloģijas un mūsdienu Amerikas tēlus un motīvus, attēlota kvīru pieredze, migrācija, vardarbība un intimitāte. No angļu valodas atdzejojuši Linda Mence un Ivars Šteinbergs.  

Valmieras vasaras teātra festivāls no 7. līdz 9. augustam šogad aicina skatītājus satikties starp tiltiem – īstiem un iedomātiem. Pilsēta pārtaps vasaras teātra galvaspilsētā, un skatītājiem būs iespēja atklāt jaunas teātra spēlēšanai piemērotas vietas Valmieras pilsētvidē. Par tiltu kā saikni un ceļu no viena krasta uz otru saruna Kultūras rondo ar festivāla veidotājiem Reini Suhanovu, Paulu Pļavnieci un Kristīni Freibergu.

Šobrīd aizsākušies vēsturisko ērģeļu svētki “Latvija – ērģeļu zeme”. Tas ir prasīgs instruments. Lai dzirdētu skaistu koncertu, ir jāaizvada gan virkne mēģinājumu, kas visbiežāk aizrit laikā, kamēr citi jau guļ, kā arī nozīmīga loma ir ērģeļu restauratoru darbam. Viņiem var lūgt padomu brīžos, kad jāizvēlas koncertu norises vietas, jo tieši instrumenta atjaunotāji zina, kuros dievnamos ērģeles skan vislabāk. Par festivāla koncertiem un ērģeļu stāvokli Latvijā stāsta ērģeļu restaurators Alvis Melbārdis un ērģelniece Ilona Birģele. Līdz 25. septembrim norisināsies X Vēsturisko ērģeļu svētki “Latvija – ērģeļu zeme” ar astoņiem koncertiem astoņos dievnamos - Ugālē, Ilūkstē, Valmierā, Viļakā, Rīgā, Cēsīs, Rogovkā un Popē, aptverot Latvijas novadus no Ziemeļkurzemes līdz pat Sēlijai un Latgalei. Šogad Vēsturisko ērģeļu svētki svin desmitgadi, savukārt Frīdriha Ladegasta ērģelēm Valmieras Sv. Sīmaņa baznīcā aprit cienījama 140 gadu jubileja. Ar skanīgu un piesātinātu programmu 26. jūlijā klausītāji tiks aicināti uz koncertu “Francijas sapņi un Maestro. Ladegastam – 140”. Koncertam būs arī īpašs mērķis – tajā vāks ziedojumus Frīdriha Ladegasta 3 manuāļu koncertinstrumentam, kura tehniskais stāvoklis ir kritisks.

Turpinām apceļot Latviju, stāstot par dažādiem kultūras notikumiem, uz kuriem ir iespēja un ir arī vērts doties. No 22. līdz 26. jūlijam Madonas novada Cesvainē notiks jau ceturtais ceļojošais dziesminieku festivāls “Trubadūrs”. Ceturto reizi notiek dziesminieku festivāls ar nosaukumu “Trubadūrs”, un otro reizi tas notiek Cesvainē, jo šis ir festivāls, kas maina savu atrašanās vietu.Tā atkal būs lielā satikšanās koncertos, un tās būs arī sirsnīgas dzie smu naktis pie ugunskura, pulcējot gan latviešu dziesminiekus, gan viesmāksliniekus. Par “Trubadūra” pievilkšanas spēku saruna Kultūras rondo. Par trubadūriem, dziesminieku kustību un festivālu stāsta dziesminieks Reinis Jaunais. Ar viņu kopā studijā muzicē itāļu ģitārists Daniele Mammarella. Sazināmies ar festivāla "Trubadūrs" rīkotāju Inesi Muižnieci, kas jau devusies uz Cesvaini.

Par dzīvi, seksualitāti, nāvi, par ķermeniskumu un tā transformāciju vēsta Karlīnas Mežeckas personālizstāde “Veries manī”, kas pašlaik skatāma kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Keramika, stikls, metāls un instalācijas struktūras ir materiāli, ar kuriem māksliniece strādā. Viņas izstrādātā tehnika – kausēta stikla pūšana ar pašas rokām veidotās keramikas veidnēs – rada oriģinālas formas. Laikmetīgās keramikas jaunais virziens – tā Karlīnas darbus raksturo kuratore Zane Onckule. Karlīnas Mežeckas personālizstāde “Veries manī” kim? Laikmetīgās mākslas centrā skatāma līdz 9. augustam.

24.-25. jūlijā Jaunlaicenē jau ceturto reizi notiks Vispasaules malēniešu svētki. Par Puna spēli, koncertizrādi un pašiem malēniešiem gan svētkos, gan ikdienā saruna Kultūras rondo. Izzinām, kas ir šie ļaudis, kam pašapziņas netrūkst, kādā valodā viņi runā, un vai kādreizējo kultūrvēsturisko novadu robežas joprojām atspoguļojas arī mūsdienās runātajā valodā. Studijā viesojas malēniete un izlokšņu pētniece Dace Markus. Attālināti sarunā piedalās Malēniešu saieta rīkotājas un idejas autores: Sanita Eglīte, Alūksnes kultūras centra direktora vietniece kultūras vadībā, un Kristīne Kuropatkina, Jaunlaicenes muižas muzeja vadītāja. -- Jaunlaicenē malēniešu tradīcijas izzinājā arī raidījums Pieturvietas.

Pilsētas svētku sezona rit pilnā sparā. Arī šovakar Cēsis pulcēs pilsētas iemītniekus un viesus, lai sāktos svētku svinības. Turklāt pilsētas svētku kulminācijas brīdī, jau rīt, 18. jūlijā, sāksies arī paralēlie pasākumi Cēsu Mākslas festivālā. Notikumu programmu aizsāks, atklājot vairākas izstādes, ko varēs aplūkot gan pilsētvidē, gan Cēsu Jaunajā pilī un koncertzāles “Cēsis” galerijā. Festivāla vizuālās mākslas programmas kuratore Daiga Rudzāte norāda, ka festivāla 20. jubilejā var secināt, ka ir paplašinājusies Cēsu iedzīvotāju un viesu izpratne par laikmetīgās mākslas norisēm. Savukārt paši mākslinieki izceļ vairākus izaicinājumus. -- Cēsu Mākslas festivāla laikā būs iespēja apmeklēt ne tikai izstādes, bet arī muzikālus notikumus. Augusta sākumā koncertzālē atskaņos Riharda Vāgnera operu “Loengrīns”. Diriģenta Tarmo Peltokoski vadībā uzstāsies Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, Valsts akadēmiskais koris “Latvija” un starptautisks solistu ansamblis. Savukārt nedēļu vēlāk izskanēs Leonarda Bernsteina operetes “Kandids” Mārtiņa Meijera režijā. Pie diriģenta pults būs Jānis Liepiņš. Tāpat Cēsu iedzīvotājiem un viesiem būs iespēja baudīt teātri, Latvijas Nacionālā teātra “Ilgu tramvaju” un Dirty Deal Teatro izrādi “Alfas”.

Vairāku gadu pētījums par jūrmalnieci Katrīnu Reinovsku (1845-1923) – autodidakti un pirmo latviešu dzejnieci sievieti, kuras dzeja izdota drukātā grāmatā, pašreiz vainagojies ar izstādi “Latvijas Jūrmalas puķītes: Katrīnas Reinovskas dzejas ainava 19. gadsimta nogalē”. Izstāde no 9. jūlija skatāma Bulduru Izstāžu namā Jūrmalā un par to plašāk šīs dienas Kultūras rondo. Iepazīstina Jūrmalas muzeja direktora vietniece, viena no izstādes autorēm Līvija Baumane-Andrejevska un māksliniece Signija Joce. -- Jūrmalā līdztekus izstādei par Katrīnu Reinovsku durvis ir vērusi vaļā vēl viena izstāde „Plūsmā” Majoros, Jūrmalas muzejā. Kuratore  - Inga Bunkše.

Šovakar, 16. jūlijā, netālu no Ogres, Turkalnē, kultūrvietā “Mēnesnīca”, izskanēs ģitārista un komponista Riharda Lībieša koncertprogramma “Plūsma//Iekšpus”. Sarunā mūziķis to raksturo kā koncertpiedzīvojumu, kurā būs iespēja gūt meditatīvu pieredzi. Ar meditāciju klasiskā izpratnē Rihards nodarbojas maz, tomēr meditatīvu sajūtu mēdz tvert, kad spēlē ģitāru. Tieši tāpēc viņš metis sev izaicinājumu, veidojot notikumu, kurā vienmērīgu mūzikas plūdumu attīstīt ir pat grūtāk nekā ierastā koncertā, jo trūkst brīžu, kad atvilkt elpu. Tāpat mūziķis uzlādējas, kāpjot kalnos. Par to un meditatīvi eksperimentālās koncertprogrammas iecerēm Rihards Lībietis pastāstīja sarunā ar Unu Zvejnieci.

Viena no daudzajām diskusijām tikko aizvadītajā sarunu festivālā „Lampa” bija veltīta kultūras saistībai ar pilsonisko līdzdalību. Arī pētījumi liecina, ka profesionālā māksla var veicināt empātiju, savstarpējo sapratni un spēju apzināties savu lomu sabiedrībā. Vai mākslinieki par to domā apzināti un kā šo mākslas vērtību iedzīvināt izglītības vidē? Par to saruna Kultūras rondo. Vai mākslas darbs ir arī īsceļš uz sabiedrībai nozīmīgiem jautājumiem skolā? Kultūras norises, izglītība un pilsoniskā līdzdalība. Tāpēc sarunā vairāk par praktiskām kultūras norisēm skolās un to, ko piedāvā jauna programma "Latvijas skolas somā". Sarunājas un iepazīstina māksliniece Eva Vēvere, kura darbojas ar sabiedriskiem projektiem kultūras, veselības, integrācijas jomā, ir pieredze Latvijas Laikmetīgās mākslas centra projektos "Mākslinieks ir klātesošs", programmas "Latvijas skolas soma" vadītāja Aija Tūna un Izglītības attīstības centra programmu autore un lektore, Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas skolotāja Ingūna Irbīte.  

Ir kāds koncerts, kur īpaša vieta ir čellam un pie tam ļoti daudziem čelliem, jo tas būs ne tikai čellu tikai koncertus, bet arī čellu salidojums un dažādu paaudžu čellistu salidojums. 1. augustā Dzintaru koncertzālē skatītājus sagaida viens no šīs vasaras iespaidīgākajiem muzikālajiem notikumiem – "Melo-M Mega orķestra koncerts", kurā uz vienas skatuves muzicēs 130 čellisti no visas Latvijas.  Kā izaudzināt jaunus mūziķus, kurus interesē kāds konkrēts instruments? Čellam ir paveicies gan ar festivālu "Čello Cēsis", gan čellu lielkoncertu. Tiekamies ar ar čellistu un komponistu Kārli Auzānu un jauno čellistu Robertu Kalniņu.  

Zīmējums varētu būt visvienkāršākais un vissarežģītākais vizuālās mākslas veids. Mācību uzdevums, stāsts, vēstījuma un brīva telpa domāšanai. Par zīmējumu kā daudzveidīgu mediju ar bagātu tradīciju un atvērtu telpu domāšanai vēstīs Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā izstāde „Iemiesotā doma”. Kultūras rondo tiekamies ar izstādes veidotājiem – kuratori Maiju Kurševu, kā arī māksliniecēm Daci Džeriņu un Luīzi Rukšāni.  No 18. jūlija līdz 8. novembrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas Lielajā zālē norisināsies vērienīga zīmējumu izstāde “Iemiesotā doma”. Tas būs Latvijā pirmais šāda mēroga tieši zīmējumam veltītais pārskats, kas atklās šī medija daudzveidību un vēsturisko attīstību Latvijā no 18. līdz 21. gadsimtam. Zīmējums ir izpausmes forma un mākslinieka domāšanas instruments, kas vizualizē individuālu pasaules redzējumu. Izstādes mērķis ir izgaismot zīmēšanas un domāšanas attiecības, uzlūkojot zīmēšanu kā pašpietiekamu mākslas līdzekli un specifisku domāšanas veidu, akcentējot zīmējuma spēju paust un raisīt pārdzīvojumu un ļaujot skatītājam pietuvoties mākslinieka radošajam procesam. Ekspozīcijā iekļauti autori no dažādām paaudzēm, kuru praksē zīmējumam ir būtiska loma: sākot ar Johanu Kristofu Broci, latviešu mākslas klasiķiem un laikmetīgās mākslas pārstāvjiem un noslēdzot ar 20. gadsimta 90. gados dzimušajiem māksliniekiem, kā arī ietverot trimdu un diasporu – kopā 94 personības ar vairāk nekā 300 darbiem. Savukārt no 25. jūlija Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 2. stāva kreisā spārna zālēs būs skatāma izstāde “Laikmetīgais zīmējums: Floransas un Daniela Gerlēnu dāvinājumi Pompidū centram”. Izrādās, ka ir kāds darbs, kas saista abas šīs izstādes. Tas būs Vijas Celmiņas zīmējums no Pompidū mākslas centra kolekcijas, kas uz Rīgu atceļojis kopā ar Pompidū centra ekspozīciju, bet aplūkojams būs izstādē "iemiesotā doma".

24. jūlijā jau 22. reizi tiks pasniegta starptautiskā Jāņa Baltvilka balva bērnu literatūrā un grāmatu mākslā. Par bagātīgo piedāvājumu un arī pēdējā laika vētrām bērnu literatūrā Kultūras rondo saruna ar grāmatu apskatnieci Aiju Bremšmiti un Baltvilka balvas starptautisko laureāti tulkotāju Jolantu Pētersoni. Balvu izkliedēšanās pa kalendāru ir ļoti veselīga. Tāpat kā teātra balva ik gadus tiek pasniegta noteiktā datumā – Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā 23. novembrī, tāpat Baltvilka balva bērnu literatūrā un grāmatu mākslā – dzejnieka Jāņa Baltvilka dzimšanas dienā – 24. jūlijā. Arī šogad. Un šodien arī sākas lasītāju balsojums portālā LSM.lv. Nominanti zināmi un arī daži laureāti. Par Jāņa Baltvilka balvas starptautisko laureāti tika atzīta norvēģu rakstniece Marija Parra par grāmatu "Mēs ar Tūru" ("Liels un mazs", 2025) un tās tulkotāja Jolanta Pētersone, kura ir bijusi ļoti ražīga un tulkojusi arī no zviedru un citām valodām vērtīgus literāros darbus. Runājam arī par to, kas īsti ir bērnu literatūrā un kā pret to izturēties, jo, kā raksta Aija Bremšmite, „morālā panika aptuveni pirms nedēļas pārņēma lasošo un arī nelasošo sabiedrības daļu un kā vaininieki bija divi Ivara Šteinberga dzejas krājuma "Ams, ams, ams!" dzejoļi.”  

Fotogrāfa Reiņa Hofmaņa skats uz Latvijas austrumu robežu, uz ainavu un cilvēku ikdienu tajā redzams personālizstādē “Pierobeža”. Fotogrāfijās no vienas puses - redzamā fiziskā ainava ar žogu un militāro infrastruktūru, no otras - nemateriālais slānis ar cilvēku stāstiem un atmiņām. Līdzās fotogrāfijām fiksēti arī nelieli citāti no sarunām ar sastaptajiem cilvēkiem.  Reiņa Hofmaņa personālizstāde “Pierobeža” ISSP Galerijā būs skatāma līdz 3.septembrim.