Kultūras Rondo

Dažādu jomu profesionāļu priekšlasījumi par rakstīšanu un bezmaksas rakstīšanas meistardarbnīcas festivālā "Rakstivāls". Par rakstīšanu, tekstu un valodu Kultūras rondo pārrunājam ar rakstnieci un festivāla organizatori Ingu Žoludi un dzejnieku Pēteri Dragunu, kurš "Rakstivālā" uzstāsies ar lekciju "Iedvesma un sviedri dzejas radīšanā".  "Mēs gribam iet visos virzienos, paplašināt horizontus, kā mēs skatāmies uz rakstīšanu. Tāpēc arī tas ir nevis rakstniecības festivāls, bet rakstīšanas festivāls," atzīst Inga Žolude. "Tas skatās uz rakstīšanu visplašākajā nozīmē. Un festivālam ir piecas tematiskās ievirzes, viena no tām ir arī izglītība. Mēs runājam par to, kāda rakstīšanai ir loma ir bērnu dzīvē, bērnu attīstībā, skolā. Ir īpaša programma "Rakstivālā" paredzēta tieši pedagogiem, dažāda vecuma bērnu izglītotājiem. (..) Protams, ka mērķis nav visus pataisīt par rakstniekiem, (tas varbūt man slēptais mērķis), bet tas, ka mēs patiešām varam skatīties uz rakstīšanu starpdisciplināri, jo daudzas darbnīcas sintezē rakstīto vārdu un kustību, rakstīto vārdu un balsi, rakstīto vārdu un vizuālo mākslu. Caur šiem eksperimentiem tas ļauj arī mums pašiem, profesionāliem rakstniekiem, kas arī būs gana lielā skaitā šajā festivālā, paskatīties uz šo mūsu nozari, mākslu, mediju, ar kuru mēs strādājam, ārpus mūsu ierastās ikdienas, un arī paši sev kaut ko jaunu vēl atklāt."  Festivāls "Rakstivāls" šogad notiks jau trešo reizi radošajā kvartālā “Zeit”, Līgatnē. Klausīties runas par rakstīšanu un piedalīties darbnīcās, kur var rakstīt par savām sajūtām, bērnību, atmiņām, krāsām, pieredzi un iztēli varēs 9. augustā. Festivāla programma pieejama internetā.

Teātra zinātnieces Margaritas Ziedas grāmata „Dzīvot no tā, kā nav” mūs rosināja runāt par tās galveno varoni – aktieri un režisoru Kārli Auškāpu, kurš bijis arī Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs. Kaislība ir viens no būtiskākajiem atslēgas vārdiem, kas raksturoja Kārli Auškāpu gan kā mākslinieku, gan personību. Viņa intensīvo emocionālo pasauli spilgti atklāj arī Margaritas Ziedas grāmata. Kultūras rondo saruna par Kārli Auškāpu ar grāmatas autori Margaritu Ziedu un komponistu Arturu Maskatu. -- Margaritas Ziedas „Dzīvot no tā, kā nav” par aktieri, režisoru, ilggadēju Dailes teātra māksliniecisko vadītāju Kārli Auškāpu  ir diptiha otrā grāmata. Pirmā bija Ievas Strukas „Astrīda” par aktrisi Astrīdu Kairišu. Viņi ilgus gadus bija arī dzīvesbiedri, un pirmā versija diptiha nosaukumam esot bijusi „Daile un Drāma”.

Starptautiskais trombonistu festivāls ir notikums, kas aizsākās ASV, kā arī vairākkārt pulcējis trombonistus Eiropā. Pēdējo reizi tuvāk Latvijai festivāls notika 2015. gadā Valensijā, Spānijā, bet nu iegriezies arī pie mums, Rīgā. Kāpēc trombonistiem patīk satikties, lai kopīgi uzspēlētu? Kas tad ir tas, kas trombonu izceļ starp citiem pūšaminstrumentiem? Vai šī instrumenta spēles mākslu var apgūt arī pieaugušie? Vai to vajadzētu sākt mācīties jau bērnībā?

Gerda Timrota – jaunā dziedātāja, kuru sadzirdējis Raimonds Pauls un kurai augusta sākumā gaidāms solokoncerts.  "Viņš gan muzikāli, gan arī kā cilvēks man ļoti daudz ko māca šajā vasarā," tā par mēģinājumu procesu kopā ar Raimondu Paulu saka dziedātāja Gerda Timrota. "Džeza mūzika, cik saprotu, ir viņa jaunības mūzika, kas man ir mazliet prātam neaptverama, jo mums ir 70 gadu starpība. Varbūt es no filmām varu rast kaut kādu priekšstatu, kā tas viss toreiz izklausījās un izskatījās," vērtē Gerda Timrota. "Taču diezgan interesanti ir tas, ka džezs ir arī mana jaunības mūzika, un tad mums ir ļoti skaista satikšanās. Pirmajās reizēs mēs vienkārši paņēmām kādu džeza standartu un kopā improvizējām. Tas man vēlreiz apliecina, cik brīnišķīga ir šī mūzika ar iespēju ienest savu balsi ļoti dabiskā veidā un uzreiz veidot saikni. Varbūt pat vārdos neizsakāma saikne veidojas tieši caur mūziku un improvizāciju." Jaunajā programmā būs iekļautas Raimonda Paula dziesmas, daļa no kurām arī dziedātājai ir atklājums. "Šīs konkrētās es nebiju iepriekš iepazinusi," atzīst Gerda Timrota. "Es cenšos izmantot to, ko esmu ieguvusi pa vidusskolas gadiem, kā es iepazīstos ar dziesmu, ka tie varbūt no sākuma ir vārdi, tad melodija. Ar viņu šis process ir ļoti interesants, jo viņš mēdz pats nospēlēt un padungot kaut ko priekšā, un tad man pirmā pieredze ar šo dziesmu ir tieši viņa interpretācijā, kas arī liekas ļoti jauki. Jā, es domāju, ka tas ir arī valodas aspektā interesants process. Prieks, ka es varu to dziedāt latviski un mēģināt šīs savas zināšanas, jo džezs, protams, galvenokārt balstās vismaz vokālistiem, angļu repertuārā... Mēģinat šīs zināšanas izmantot latviešu valodas dziesmās arī ir ļoti interesanti. Es ceru, ka tas izdosies tā jaukā veidā." -- Leģendārais latviešu komponists un pianists Raimonds Pauls kopā ar jaunās paaudzes džeza dziedātāju Gerdu Timrotu aicina klausītājus uz īpašu muzikālu vakaru 4. un 5. augustā mūzikas namā "Daile". Koncerta programmā skanēs Raimonda Paula melodijas jaunās aranžijās, kuros nozīmīga vieta atvēlēta improvizācijai un radošam muzikālajam dialogam. Vakaram unikālu noskaņu piešķirs Gerdas Timrotas spilgtā balss, muzikālā personība un svaigais skatījums uz pazīstamiem skaņdarbiem. Gerda Timrota pēdējos gados kļuvusi par vienu no daudzsološākajām jaunajām Latvijas džeza māksliniecēm. Viņas muzikālais ceļš ietver uzvaru konkursā “Ventspils Groove”, uzstāšanos nozīmīgos festivālos un sadarbību ar pieredzējušiem Latvijas mūziķiem. Arī Maestro Raimonds Pauls ir atzinīgi novērtējis dziedātājas izcilo balss potenciālu, muzikalitāti un skatuvisko harismu. Šī koncertprogramma ir stāsts par paaudžu satikšanos mūzikā – par tradīciju un jaunrades mijiedarbību, par savstarpēju iedvesmu un skaņām, kas vieno dažādu paaudžu klausītājus.

Mūsu reģionā aizvien vairāk runā par klimata pārmaiņām un cilvēka ietekmi uz tām. Turklāt arī mākslas projektos šī tēma ir aktuāla. Tostarp, šogad Rīgas Fotogrāfijas biennāles notikumu centrā bija ekoloģija. Arī ISSP rīkotajā starptautiskajā izstādē “Nepastāvīgā laika piezīmes”, kas šobrīd aplūkojama "Veldzes" kvartālā. Tajā apkopoti fotomākslas darbi, kuros kā dienasgrāmatā fiksētas piezīmes par to, kas mūsdienu trauksmainajā laikā cilvēkiem rada stresu saistībā ar vidi un kultūras mantojumu. Par ko vēsta putni, kas pret mums pagriezuši muguras, kustīgās smiltis kāpās un cik lielā mērā mēs to kontrolējam?

Klajā nākusi mākslas zinātnieces Kristīnes Ogles monogrāfija, dubultgrāmata "Margrieta Celmiņa. Gleznotājas dzīvesstāsts Latvijas vēstures krustcelēs / Glezniecība tuvplānā". Darbs vēsta par vienu no izcilām Vilhelma Purvīša glezniecības skolas pārstāvēm Margrietu Celmiņu. Ar monogrāfijas autori Kristīni Ogli saruna Kultūras rondo. Ja jau ziņu sižetos esat redzējuši ieskatu Margrietas Celmiņas darbu izstādē galerijā "Stella" (tā skatāma tikai līdz 8. augustam) un grāmatā par viņu, tad sarunu ar mākslas zinātnieci Kristīni Ogli sākamim no vietas - kur gan vēl varētu būt meklējami Margrietas Celmiņas darbi. 

30. un 31. jūlijā Rīgā notiks laikmetīgās dejas festivāls “Horos”, kas pirmo gadu no Aizputes pārcēlies uz Rīgu un piedāvās vietējo un starptautisko mākslinieku izrādes. Šogad tēma nopietna – kā rast iekšēju mieru ģeopolitiskas nestabilitātes apstākļos. Kultūras rondo tikšanās ar laikmetīgās skatuves māksliniekiem Krišjāni Santu un Ievu Gaurilčikaiti-Santu. Laikmetīgās dejas festivāls “Horos”, kura nosaukums aizgūts no grieķu vārdiem "χορός" un "χώρος" – deja un telpa, notiks "Hanzas peronā", un tā vadmotīvs būs “Starp cilvēkiem. Kas paliek”. Festivāls pievērsīsies mūsdienu cilvēka starpstāvokļiem ģeopolitiskās nestabilitātes apstākļos, aicinot uzkrāto spriedzi piedzīvot un atpazīt caur ķermeni, kustību, ritmu un deju. 29. jūlijā festivālu ievadīs trīs latviešu un zviedru dejas mākslinieku meistarklases, kurās piedalīties aicināti dejas profesionāļi un interesenti. Tās notiks kultūras telpā "Hanzas perons". Detalizētu festivāla programmu var iepazīt internetā.

Lai gan mēdz runāt par to, ka ir vairāki izzūdoši ierakstu formāti, kā kasetes, magnetofona lentes, VHS, CD un DVD, tie aizvien vairāk iemanto aktualitāti. Mūziķi joprojām ieraksta albumus platēs, dažādos mākslas projektos izmanto video kasetes, sarakstu varētu turpināt. Tomēr, ko darīt tiem cilvēkiem, kuri vēlas noklausīties kādu plati, ja mājās nav atskaņotāja? Un ja nu gadās atrast kādu pirms 30 gadiem iemīļotas filmas kaseti, ko tad? Šobrīd kultūrvietā “Ex Libris” tiek turpināts pirms diviem gadiem radošajā kopienā Viskaļos aizsāktais projekts “Klausītava”.  “Klausītava” ir publiska vieta, kur bez maksas iepazīt skaņas un videoierakstus formātos, kuriem ir mainīga popularitāte. Tā kā "Veldze" agrāk bija dzērienu rūpnīca, pagrabos atrastās limonādes kastes noliktas lietā. Tās kalpo kā statīvi platēm. “Ex Libris” vadītājs Oskars Francis Bārzdiņš stāsta, ka “Klausītavā” ir pieejami atskaņotāji teju visiem formātiem, izņemot magnētiskajām lentām. "Tur vajag vai nu kādas darbīgas rokas, kurš spēj salabot šo aparātu, vai arī kāds, kurš var noziedot lenšu atskaņotāju. Divreiz es esmu dabūjis, ka atskaņo iecerēto audio. Bet tas ir izaicinoši," atzīst Oskars Francis Bārzdiņš. Šobrīd trūkst arī ekrānu, lai varētu apskatīt DVD un VHS kasetes. Ikviens ir aicināts ziedot šo tehniku. Kā arī var dalīties ar uzkrātajiem materiāliem un ierakstiem. Vai, ja gadījies tikt pie kādas plates un mājās nav atskaņotāja, tad arī to var noklausīties “Klausītavā”.

Aicinām tādas filmas, kā Jāņa Streiča "Teātris", Aloiza Brenča "Ilgais ceļš kāpās" vai "Mirāža" noskatīties mazliet ar citām acīm, jo tās ir dažas no Centrālās televīzijas Rīgas kinostudijai pasūtītajām filmām. Šī gada jūnijā kinokritiķe Daira Āboliņa aizstāvējusi promocijas darbu, kurā pirmoreiz padziļināti analizētas PSRS Centrālās televīzijas pasūtījuma aktierfilmas Rīgas kinostudijā, atklājot to īpašo lomu studijas attīstībā, filmu stilistikas veidošanā un televīzijas filmu ražošanas principu attīstībā. Darbā analizētie piemēri liecina, ka televīzijas filmu veidošanā iesaistījās nozīmīgi Latvijas režisori, tostarp Ada Neretniece, Jānis Streičs, Pēteris Krilovs un Aloizs Brenčs. Pētījuma rezultāti paplašina izpratni par televīzijas filmu lomu Latvijas kino vēsturē un to nozīmi sociālās realitātes konstruēšanas procesos padomju periodā. Daira Āboliņa pētījusi gan šo padomju gadu Centrālās televīzijas pasūtījuma filmu spēles noteikumus, gan to, kas ar šīm filmām notiek tagad. Centrālā televīzija pasūtīja Rīgas kinostudijai filmas, kas tapušas laikā no 1966. līdz 1989. gadam. Darba nosaukums ir "Centrālās televīzijas pasūtījuma aktierfilmas Rīgas kinostudijā: stilistikas un ražošanas principu ģenēze". Darbs ir aizstāvēts, bet kāds ir šo filmu liktenis? Tās pieder Centrālajai televīzijai vai Rīgas kinostudijai? Daira Āboliņa: Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Es teiktu, ka šīs filmas joprojām atrodas tādā pelēkajā zonā, par ko ļoti žēl. Oriģināli, ja tādi ir saglabājušies, negatīvi, un visas filmas ir uzfilmētas uz 35 milimetriem, tātad uz īstas filmas, tās atrodas, nezinu kur Krievijā, Krievijas arhīvos. Ja mēs runājam par tiesībām, šis jautājums līdz galam nav atrisināts, kaut gan visu Rīgas kinostudijas autortiesību mantojumu atdeva atpakaļ autoriem, un tātad tās nepieder ne Rīgas kinostudijai, ne Krievijai vai Maskavai, tās pieder filmu autoriem. Fiziskie nesēji - tas ir jautājums. Kopijas iedeva arī tolaik Latvijas Televīzijai. Visas Centrālās televīzijas filmas kopiju veidā, filmu ruļļu veidā tika iedots arī Latvijas Televīzijai. (..)  Ko Rīgas kinostudijas zīmola mantotāji izdarīja ar daudzām no šīm filmām? Būtībā šī komunikācija nav tik veiksmīga un (..) Atbilde ir tāda, ka statuss ir neviennozīmīgs. -- Pavisam īsi - kāda tev ir sajūta par obligāto filmu dublēšanu un ieskaņošanu latviešu valodā* ?  Daira Āboliņa: Šajos gadījumos, kad mums nav latviešu versijas, un daudzām šīm padomju filmām, tieši padomju perioda filmām, es domāju, ka tur ir ļoti, kā es jau minēju, smalki jārisina, jādomā, kā to darīt. Bet vispār es esmu pret dublēšanu. Vispār es esmu pret. Mēs esam pieauguši cilvēki, mēs zinām valodas, mēs skatāmies brīnišķīgu kino kinoteātros ar subtitriem. Jaunā paaudze vispār pārzina vairākas valodas. Labi, tieši ar krievu valodu viņiem iet grūtāk, un lai viņi izvēlas, vai viņiem vajag to krievu valodu.  Ja nevajag, lai viņi mācās franču un itāļu. Jā, es esmu pret. * Saeima 23. jūlijā otrajā lasījumā atbalstīja grozījumus Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā, lai noteiktu, ka Eiropas Savienības (ES) valstu svešvalodās veidoti televīzijas raidījumi vai to daļas būtu jāieskaņo, jādublē vai jānodrošina ar subtitriem latviešu valodā. Savukārt raidījumi vai to daļas citās svešvalodās būs jādublē latviski.

Dodamies uz pilsētu, kur atslēgām dod sieviešu vārdus. Uz Kultūras rondo kartes zīmējam Aizputi ar stāstiem par "Serdi", Kurzemes Atslēgu fabriku, Aizputes Renesanses biedrību, gleznotāju Jāni Kalnmali un Rimbenieka festivālu. Skaidrs, ka būs jābrauc vēl!  Aizputē daudzi ir bijuši tikai caurbraucot, jo nodomā, ka nav kur apstāties, brauks tik cauri. Šoreiz sarunas ar tiem, kuri Aizputē atgriezušies, lai vēsturiskā centra graustiem dotu jaunu dzīvi. Un pilsētai, protams. Jaunlatvietis Fricis Brīvzemnieks, komponists Pēteris Vasks un dziesminieks Mārtiņš Freimanis – tie ir trīs zināmākie aizputnieki. Bet šajā dienā Aizputē mūs sagaidīja daudz pārsteigumu. Skaidrs, ka mēs neko daudz nesapratām no atslēgu ražošanas, bet tagad zinām, ka Aizputē atslēgām dod sieviešu vārdus, savukārt rūpnīcai joprojām ir savs klubs ar kultūrvēsturisku interjeru, kā arī Voldemāra Actiņa fotogrāfijas, ko vērts iepazīt padomju dizaina un industriālā mantojuma pētniekiem. Atklājām gleznotāju Jāni Kalnmali un Klasiskās melnbaltās fotogrāfijas darbnīcu; bijām pie Ēvalda Rimbenieka mājas, piesakot Dienvidkurzemes mūzikas festivālu "Rimbenieks". Un vēl – redzējām, kā darbojas biedrības, un kā viena cilvēka radošā enerģija dubultojas un trīskāršojas. Sākam ar starpnozaru mākslas grupu "Serde", stāsta tās vadītāja Signe Pucena, Trīne Pucena un Ance Ausmane. Satikām arī rezidences māksliniekus - Gregs Pritčards (Greg Pritchard) ir no Austrālijas, Elīna Eihmane un Ieva Jurka – no Latvijas. Turpinājumā ieskats atslēgu tapšanas procesā. 1890. gadā Ģertrūde Lindberga Aizputē nodibina kartonāžas fabriku, pēc daudzām pārmaiņām kopš 1960. gada, kad no Rīgas uz Aizputi pārceļ daļu metālizstrādājumu fabrikas "Kvēle" un nodibina atslēgu un būvapkalumu rūpnīcu "Aizpute", tiek likti pamati tai rūpnīcai, kāda tā ir vēl šodien. Tagad tā ir metāla furnitūras rūpnīca "Kurzemes atslēga", jau sešus gadus to vada aizputnieks, būvinženieris Jānis Kreicburgs, kurš vadījis Jaunā Rīgas teātra rekonstrukcijas būvdarbu gaitu. Šobrīd – iesaistīts Vecrīgas Vāgnera nama atjaunošanā. Jānis mūs izvadā pa Aizputes rūpnīcas cehiem, stāsta, rāda un visbeidzot pārsteidz ar klubu. Aizputē tagad atgriezies arī aizputnieks Andris Tauriņš, kurš pārstāv Aizputes Renesanses biedrību. Vēl mums Aizputē ir iespēja atklāt gleznotāju Jāni Kalnmali, kurš dzīvoja un gleznoja Aizputē un citur Eiropā. 2023. gadā viņš aizgāja mūžībā, bet, iespējams, viņa gleznas un radošā dzīves telpa vēl gaida savus atklājējus. Mākslinieka māju ar mīlestību izrāda Jāņa Kalnmaļa dzīvesbriedre Biruta. Vēl kāda ar mūziku saistīta tikšanās. Arī šovasar Liepājas simfoniskā orķestra mūziķi koncertēs Dienvidkurzemē, festivālu "Rimbenieks" atklājot 2. augustā Grobiņas baznīcā, taču orķestra vadītājs Uldis Lipskis sola parādīt Ēvalda Rimbenieka māju Aizputē, rāda Tasmānijā tapušu grāmatu par Rimbenieku un atgādina, kāpēc festivālam nosaukums "Rimbenieks". Un vēl neliels ieteicamās literatūras saraksts, domājot par Aizputi: Ulrihs brīvkungs fon Šlipenbahs "Gleznaini ceļojumi pa Kurzemi"; Džēna Kuplis "Jērs un lauva. Rimbenieks. Mācītājs. Mērs. Moceklis. Stāsts par izcilu neatkarīgās Latvijas valstsvīru un Dieva kalpu"; "Serdes" Tradīciju burtnīcas, to skaitā "Stāsti par ebrejiem Aizputē", "'Saimniecības stāsti", "Ēdieni Dienvidkurzemē" un daudzas citas, kurās apkopoti ekspedīcijās vāktie materiāli; Osvalds Zebris "Dzīvs!" par Frici Brīvzemnieku.

Izdevniecības “Neputns” bilingvālajā samta sērijā iznākusi īru dzejnieka Šeimusa Hīnija dzejas izlase “100 dzejoļi”, savukārt literatūras un kultūras portāls „Punctum” klajā laidis Oušena Vonga dzejoļu grāmatu “Nakts debesīs šautas brūces”. Ar dzejnieku Ivaru Šteinbergu un tulkotāju Ievu Lešinsku, kuri strādājuši ar abu autoru darbiem, tiekamies Kultūras rondo. -- Nobela prēmijas laureāts Šeimuss Hīnijs (Seamus Heaney, 1939–2013) ir pasaulē vispazīstamākais mūsdienu īru dzejnieks. Dzejnieka dzīves laikā iznākušie 12 krājumi liecina par viņa eksperimentiem ar dažādiem stiliem un poētikas paņēmieniem, tematiski vairoties no abstrakcijām, toties spilgti iezīmējot Ziemeļīrijas un Īrijas ainavu, vēstures kolīzijas un cilvēkus, kas viņam bijuši nozīmīgi. Pirmajā acu uzmetienā vienkāršie Hīnija dzejoļi ir sintaktiski bagāti, to faktūru veido instrumentārijs, ko piedāvā viņa trīs lieliski pārzinātās valodas – angļu, īru un latīņu. 100 dzejoļi ir dzejnieka ģimenes sastādīts pēcnāves krājums, un tas sniedz samērā vispusīgu ieskatu viņa poētiskajā mantojumā. Krājuma atdzejotāja ir Ieva Lešinska. Oušens Vongs ir viens no izcilākajiem un pasaulē pazīstamākajiem amerikāņu mūsdienu dzejniekiem. 2021. gadā "Jāņa Rozes" apgāds izdeva viņa romānu "Uz zemes īsu brīdi brīnišķi", kuru tulkojusi Ieva Lešinska. Taču pirmo plašāko atzinību Vongs ieguva tieši ar 2016. gada dzejoļu krājumu "Nakts debesīs šautas brūces", kurā, savijot Vjetnamas kara, antīkās mitoloģijas un mūsdienu Amerikas tēlus un motīvus, attēlota kvīru pieredze, migrācija, vardarbība un intimitāte. No angļu valodas atdzejojuši Linda Mence un Ivars Šteinbergs.  

Valmieras vasaras teātra festivāls no 7. līdz 9. augustam šogad aicina skatītājus satikties starp tiltiem – īstiem un iedomātiem. Pilsēta pārtaps vasaras teātra galvaspilsētā, un skatītājiem būs iespēja atklāt jaunas teātra spēlēšanai piemērotas vietas Valmieras pilsētvidē. Par tiltu kā saikni un ceļu no viena krasta uz otru saruna Kultūras rondo ar festivāla veidotājiem Reini Suhanovu, Paulu Pļavnieci un Kristīni Freibergu.

Šobrīd aizsākušies vēsturisko ērģeļu svētki “Latvija – ērģeļu zeme”. Tas ir prasīgs instruments. Lai dzirdētu skaistu koncertu, ir jāaizvada gan virkne mēģinājumu, kas visbiežāk aizrit laikā, kamēr citi jau guļ, kā arī nozīmīga loma ir ērģeļu restauratoru darbam. Viņiem var lūgt padomu brīžos, kad jāizvēlas koncertu norises vietas, jo tieši instrumenta atjaunotāji zina, kuros dievnamos ērģeles skan vislabāk. Par festivāla koncertiem un ērģeļu stāvokli Latvijā stāsta ērģeļu restaurators Alvis Melbārdis un ērģelniece Ilona Birģele. Līdz 25. septembrim norisināsies X Vēsturisko ērģeļu svētki “Latvija – ērģeļu zeme” ar astoņiem koncertiem astoņos dievnamos - Ugālē, Ilūkstē, Valmierā, Viļakā, Rīgā, Cēsīs, Rogovkā un Popē, aptverot Latvijas novadus no Ziemeļkurzemes līdz pat Sēlijai un Latgalei. Šogad Vēsturisko ērģeļu svētki svin desmitgadi, savukārt Frīdriha Ladegasta ērģelēm Valmieras Sv. Sīmaņa baznīcā aprit cienījama 140 gadu jubileja. Ar skanīgu un piesātinātu programmu 26. jūlijā klausītāji tiks aicināti uz koncertu “Francijas sapņi un Maestro. Ladegastam – 140”. Koncertam būs arī īpašs mērķis – tajā vāks ziedojumus Frīdriha Ladegasta 3 manuāļu koncertinstrumentam, kura tehniskais stāvoklis ir kritisks.

Turpinām apceļot Latviju, stāstot par dažādiem kultūras notikumiem, uz kuriem ir iespēja un ir arī vērts doties. No 22. līdz 26. jūlijam Madonas novada Cesvainē notiks jau ceturtais ceļojošais dziesminieku festivāls “Trubadūrs”. Ceturto reizi notiek dziesminieku festivāls ar nosaukumu “Trubadūrs”, un otro reizi tas notiek Cesvainē, jo šis ir festivāls, kas maina savu atrašanās vietu.Tā atkal būs lielā satikšanās koncertos, un tās būs arī sirsnīgas dzie smu naktis pie ugunskura, pulcējot gan latviešu dziesminiekus, gan viesmāksliniekus. Par “Trubadūra” pievilkšanas spēku saruna Kultūras rondo. Par trubadūriem, dziesminieku kustību un festivālu stāsta dziesminieks Reinis Jaunais. Ar viņu kopā studijā muzicē itāļu ģitārists Daniele Mammarella. Sazināmies ar festivāla "Trubadūrs" rīkotāju Inesi Muižnieci, kas jau devusies uz Cesvaini.

Par dzīvi, seksualitāti, nāvi, par ķermeniskumu un tā transformāciju vēsta Karlīnas Mežeckas personālizstāde “Veries manī”, kas pašlaik skatāma kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Keramika, stikls, metāls un instalācijas struktūras ir materiāli, ar kuriem māksliniece strādā. Viņas izstrādātā tehnika – kausēta stikla pūšana ar pašas rokām veidotās keramikas veidnēs – rada oriģinālas formas. Laikmetīgās keramikas jaunais virziens – tā Karlīnas darbus raksturo kuratore Zane Onckule. Karlīnas Mežeckas personālizstāde “Veries manī” kim? Laikmetīgās mākslas centrā skatāma līdz 9. augustam.

24.-25. jūlijā Jaunlaicenē jau ceturto reizi notiks Vispasaules malēniešu svētki. Par Puna spēli, koncertizrādi un pašiem malēniešiem gan svētkos, gan ikdienā saruna Kultūras rondo. Izzinām, kas ir šie ļaudis, kam pašapziņas netrūkst, kādā valodā viņi runā, un vai kādreizējo kultūrvēsturisko novadu robežas joprojām atspoguļojas arī mūsdienās runātajā valodā. Studijā viesojas malēniete un izlokšņu pētniece Dace Markus. Attālināti sarunā piedalās Malēniešu saieta rīkotājas un idejas autores: Sanita Eglīte, Alūksnes kultūras centra direktora vietniece kultūras vadībā, un Kristīne Kuropatkina, Jaunlaicenes muižas muzeja vadītāja. -- Jaunlaicenē malēniešu tradīcijas izzinājā arī raidījums Pieturvietas.

Pilsētas svētku sezona rit pilnā sparā. Arī šovakar Cēsis pulcēs pilsētas iemītniekus un viesus, lai sāktos svētku svinības. Turklāt pilsētas svētku kulminācijas brīdī, jau rīt, 18. jūlijā, sāksies arī paralēlie pasākumi Cēsu Mākslas festivālā. Notikumu programmu aizsāks, atklājot vairākas izstādes, ko varēs aplūkot gan pilsētvidē, gan Cēsu Jaunajā pilī un koncertzāles “Cēsis” galerijā. Festivāla vizuālās mākslas programmas kuratore Daiga Rudzāte norāda, ka festivāla 20. jubilejā var secināt, ka ir paplašinājusies Cēsu iedzīvotāju un viesu izpratne par laikmetīgās mākslas norisēm. Savukārt paši mākslinieki izceļ vairākus izaicinājumus. -- Cēsu Mākslas festivāla laikā būs iespēja apmeklēt ne tikai izstādes, bet arī muzikālus notikumus. Augusta sākumā koncertzālē atskaņos Riharda Vāgnera operu “Loengrīns”. Diriģenta Tarmo Peltokoski vadībā uzstāsies Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, Valsts akadēmiskais koris “Latvija” un starptautisks solistu ansamblis. Savukārt nedēļu vēlāk izskanēs Leonarda Bernsteina operetes “Kandids” Mārtiņa Meijera režijā. Pie diriģenta pults būs Jānis Liepiņš. Tāpat Cēsu iedzīvotājiem un viesiem būs iespēja baudīt teātri, Latvijas Nacionālā teātra “Ilgu tramvaju” un Dirty Deal Teatro izrādi “Alfas”.

Vairāku gadu pētījums par jūrmalnieci Katrīnu Reinovsku (1845-1923) – autodidakti un pirmo latviešu dzejnieci sievieti, kuras dzeja izdota drukātā grāmatā, pašreiz vainagojies ar izstādi “Latvijas Jūrmalas puķītes: Katrīnas Reinovskas dzejas ainava 19. gadsimta nogalē”. Izstāde no 9. jūlija skatāma Bulduru Izstāžu namā Jūrmalā un par to plašāk šīs dienas Kultūras rondo. Iepazīstina Jūrmalas muzeja direktora vietniece, viena no izstādes autorēm Līvija Baumane-Andrejevska un māksliniece Signija Joce. -- Jūrmalā līdztekus izstādei par Katrīnu Reinovsku durvis ir vērusi vaļā vēl viena izstāde „Plūsmā” Majoros, Jūrmalas muzejā. Kuratore  - Inga Bunkše.

Šovakar, 16. jūlijā, netālu no Ogres, Turkalnē, kultūrvietā “Mēnesnīca”, izskanēs ģitārista un komponista Riharda Lībieša koncertprogramma “Plūsma//Iekšpus”. Sarunā mūziķis to raksturo kā koncertpiedzīvojumu, kurā būs iespēja gūt meditatīvu pieredzi. Ar meditāciju klasiskā izpratnē Rihards nodarbojas maz, tomēr meditatīvu sajūtu mēdz tvert, kad spēlē ģitāru. Tieši tāpēc viņš metis sev izaicinājumu, veidojot notikumu, kurā vienmērīgu mūzikas plūdumu attīstīt ir pat grūtāk nekā ierastā koncertā, jo trūkst brīžu, kad atvilkt elpu. Tāpat mūziķis uzlādējas, kāpjot kalnos. Par to un meditatīvi eksperimentālās koncertprogrammas iecerēm Rihards Lībietis pastāstīja sarunā ar Unu Zvejnieci.

Viena no daudzajām diskusijām tikko aizvadītajā sarunu festivālā „Lampa” bija veltīta kultūras saistībai ar pilsonisko līdzdalību. Arī pētījumi liecina, ka profesionālā māksla var veicināt empātiju, savstarpējo sapratni un spēju apzināties savu lomu sabiedrībā. Vai mākslinieki par to domā apzināti un kā šo mākslas vērtību iedzīvināt izglītības vidē? Par to saruna Kultūras rondo. Vai mākslas darbs ir arī īsceļš uz sabiedrībai nozīmīgiem jautājumiem skolā? Kultūras norises, izglītība un pilsoniskā līdzdalība. Tāpēc sarunā vairāk par praktiskām kultūras norisēm skolās un to, ko piedāvā jauna programma "Latvijas skolas somā". Sarunājas un iepazīstina māksliniece Eva Vēvere, kura darbojas ar sabiedriskiem projektiem kultūras, veselības, integrācijas jomā, ir pieredze Latvijas Laikmetīgās mākslas centra projektos "Mākslinieks ir klātesošs", programmas "Latvijas skolas soma" vadītāja Aija Tūna un Izglītības attīstības centra programmu autore un lektore, Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas skolotāja Ingūna Irbīte.  

Ir kāds koncerts, kur īpaša vieta ir čellam un pie tam ļoti daudziem čelliem, jo tas būs ne tikai čellu tikai koncertus, bet arī čellu salidojums un dažādu paaudžu čellistu salidojums. 1. augustā Dzintaru koncertzālē skatītājus sagaida viens no šīs vasaras iespaidīgākajiem muzikālajiem notikumiem – "Melo-M Mega orķestra koncerts", kurā uz vienas skatuves muzicēs 130 čellisti no visas Latvijas.  Kā izaudzināt jaunus mūziķus, kurus interesē kāds konkrēts instruments? Čellam ir paveicies gan ar festivālu "Čello Cēsis", gan čellu lielkoncertu. Tiekamies ar ar čellistu un komponistu Kārli Auzānu un jauno čellistu Robertu Kalniņu.  

Zīmējums varētu būt visvienkāršākais un vissarežģītākais vizuālās mākslas veids. Mācību uzdevums, stāsts, vēstījuma un brīva telpa domāšanai. Par zīmējumu kā daudzveidīgu mediju ar bagātu tradīciju un atvērtu telpu domāšanai vēstīs Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā izstāde „Iemiesotā doma”. Kultūras rondo tiekamies ar izstādes veidotājiem – kuratori Maiju Kurševu, kā arī māksliniecēm Daci Džeriņu un Luīzi Rukšāni.  No 18. jūlija līdz 8. novembrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas Lielajā zālē norisināsies vērienīga zīmējumu izstāde “Iemiesotā doma”. Tas būs Latvijā pirmais šāda mēroga tieši zīmējumam veltītais pārskats, kas atklās šī medija daudzveidību un vēsturisko attīstību Latvijā no 18. līdz 21. gadsimtam. Zīmējums ir izpausmes forma un mākslinieka domāšanas instruments, kas vizualizē individuālu pasaules redzējumu. Izstādes mērķis ir izgaismot zīmēšanas un domāšanas attiecības, uzlūkojot zīmēšanu kā pašpietiekamu mākslas līdzekli un specifisku domāšanas veidu, akcentējot zīmējuma spēju paust un raisīt pārdzīvojumu un ļaujot skatītājam pietuvoties mākslinieka radošajam procesam. Ekspozīcijā iekļauti autori no dažādām paaudzēm, kuru praksē zīmējumam ir būtiska loma: sākot ar Johanu Kristofu Broci, latviešu mākslas klasiķiem un laikmetīgās mākslas pārstāvjiem un noslēdzot ar 20. gadsimta 90. gados dzimušajiem māksliniekiem, kā arī ietverot trimdu un diasporu – kopā 94 personības ar vairāk nekā 300 darbiem. Savukārt no 25. jūlija Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 2. stāva kreisā spārna zālēs būs skatāma izstāde “Laikmetīgais zīmējums: Floransas un Daniela Gerlēnu dāvinājumi Pompidū centram”. Izrādās, ka ir kāds darbs, kas saista abas šīs izstādes. Tas būs Vijas Celmiņas zīmējums no Pompidū mākslas centra kolekcijas, kas uz Rīgu atceļojis kopā ar Pompidū centra ekspozīciju, bet aplūkojams būs izstādē "iemiesotā doma".

24. jūlijā jau 22. reizi tiks pasniegta starptautiskā Jāņa Baltvilka balva bērnu literatūrā un grāmatu mākslā. Par bagātīgo piedāvājumu un arī pēdējā laika vētrām bērnu literatūrā Kultūras rondo saruna ar grāmatu apskatnieci Aiju Bremšmiti un Baltvilka balvas starptautisko laureāti tulkotāju Jolantu Pētersoni. Balvu izkliedēšanās pa kalendāru ir ļoti veselīga. Tāpat kā teātra balva ik gadus tiek pasniegta noteiktā datumā – Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā 23. novembrī, tāpat Baltvilka balva bērnu literatūrā un grāmatu mākslā – dzejnieka Jāņa Baltvilka dzimšanas dienā – 24. jūlijā. Arī šogad. Un šodien arī sākas lasītāju balsojums portālā LSM.lv. Nominanti zināmi un arī daži laureāti. Par Jāņa Baltvilka balvas starptautisko laureāti tika atzīta norvēģu rakstniece Marija Parra par grāmatu "Mēs ar Tūru" ("Liels un mazs", 2025) un tās tulkotāja Jolanta Pētersone, kura ir bijusi ļoti ražīga un tulkojusi arī no zviedru un citām valodām vērtīgus literāros darbus. Runājam arī par to, kas īsti ir bērnu literatūrā un kā pret to izturēties, jo, kā raksta Aija Bremšmite, „morālā panika aptuveni pirms nedēļas pārņēma lasošo un arī nelasošo sabiedrības daļu un kā vaininieki bija divi Ivara Šteinberga dzejas krājuma "Ams, ams, ams!" dzejoļi.”  

Fotogrāfa Reiņa Hofmaņa skats uz Latvijas austrumu robežu, uz ainavu un cilvēku ikdienu tajā redzams personālizstādē “Pierobeža”. Fotogrāfijās no vienas puses - redzamā fiziskā ainava ar žogu un militāro infrastruktūru, no otras - nemateriālais slānis ar cilvēku stāstiem un atmiņām. Līdzās fotogrāfijām fiksēti arī nelieli citāti no sarunām ar sastaptajiem cilvēkiem.  Reiņa Hofmaņa personālizstāde “Pierobeža” ISSP Galerijā būs skatāma līdz 3.septembrim.

Šovasar pie lasītājiem nonākusi grāmata „Hipiji Latvijā. 20. gs. 60.-90. gadi”, un tā ir pirmā reize, kad plašākā pētījumā apkopotas atmiņas, intervijas, fotogrāfijas un stāsti par Latvijas hipiju kustību. Par grāmatu, hipijiem un padomju varas kontroli saruna ar grāmatas autori Līvu Zolneroviču un pētnieku, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta sociologu Jāni Daugavieti Kultūras rondo.

Pēc sešu gadu pārtraukuma Latvijas folkloras pētnieki atkal devušies zinātniskajā ekspedīcijā. Šoreiz uz Nautrēnu kultūrtelpu Latgalē, kas pērn rudenī tika iekļauta Latvijas Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Šovakar, 10. jūlijā, ar pasākumu Nautrēnu kultūras namā noslēgsies šīs nedēļas ekspedīcija, kurā 20 pētnieki dokumentēja vietējo iedzīvotāju stāstus par dzīvi, kultūras mantojumu, valodu, kultūrtelpas sajūtu, drošību un citiem būtiskiem jautājumiem. Savāktie materiāli nu papildinās Latvijas Folkloras krātuvi un palīdzēs saglabāt un stiprināt gan Nautrēnu, gan citas Latvijas kultūrtelpas un to kopienas. Lai aprunātos ar ekspedīcijas vadītāju un Latvijas Folkloras krātuves pētnieku Sandi Laimi, Latviešu folkloras krātuves vadītāju Ritu Zaru un Latvijas Kultūras akadēmijas profesori Rūtu Muktupāvelu, uz Nautrēniem bija devusies Guna Zvīdre. Rēzeknes novada Nautrēnu pagastā šonedēļ zinātniskajā ekspedīcijā rosās Latvijas Folkloras krātuves, Latvijas Kultūras akadēmijas, RTU Rēzeknes akadēmijas, Rīgas Stradiņa universitātes un latgaliešu kultūras kustības “Volūda” pētnieki. Sadalījušies desmit divu cilvēku grupās, viņi apbraukā vietējos iedzīvotājus un audio, video un fotomateriālos dokumentē Nautrēnu kultūrtelpu. Kā uzsver pētnieki, kultūrtelpa nav vieta, bet cilvēki. Un jāatzīst, Nautrēnu pagasts tiešām ir bagāts ar spilgtām personībām. Piemēram, netālu no Rogovkas, Zaļmuižā, bijušajā muižas ēkā dzīvo un rosās metālmākslinieks Jānis Ļubka. Par to, ko mūsdienās vēl iespējams atrast folkloras ekspedīcijās, jautāju Latvijas Folkloras krātuves pētniekam Sandim Laimem. Sandis Laime: „Skaidrs ka neviena ekspedīcija nevar nodokumentēt pilnīgi visu, lai gan mēs jau esam kā Latviešu folkloras krātuve šajā vietā vismaz jau trešo reizi ekspedīcijā. Viena ir bijusi 1950. gados, otra - 1980. gados. Un tagad mēs esam šeit. Bet pirmo reizi mēs esam, koncentrējoties tikai uz Nautrēnu kultūrtelpu, un mūsu ir daudz, mēs esam gandrīz 20 pētnieki no piecām dažādām institūcijām, iestādēm un arī NVO. Arī fokuss ir mainījies, jo mēs neinteresējamies tikai par folkloras tekstiem, kas bija kādreiz ekspedīciju mērķis. Mūs interesē konteksts un ļoti dažādi konteksti šobrīd.” Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Rūta Muktupāvela stāsta, ka viņu darba fokuss šoreiz ir kulturvēsturiskā mantojuma saglabāšana tā militāra apdraudējuma gadījumā. Rūta Muktupāvela: „Tieši Latvijas Kultūras akadēmijas interese ir drošības konteksts, kā vietējā kopiena, šajā gadījumā Nautrēnu kultūrtelpas pārstāvji, redz, kas ir tā viņu kultūrtelpa, kādas vērtības, gan materiālas, gan nemateriālas šeit ir, kādā veidā tās viņi glābtu, vai tas vispār ir nepieciešams, kāda ir iedzīvotāju loma, nevalstiskā sektora loma, līderpersonību loma. Visus šos jautājumus mēs risinām savu uzdevumu ietvaros, un tas ir tas jaunais - gan jauna situācija, gan jauna komponente, kad tiešām, mainoties situācijai, mainās pētniecība, mainās uzdevumi, un mēs esam pietiekami labi, lai spētu uz to reaģēt. Jebkurā gadījumā kultūras mantojums, tajā skaitā arī folklora un tradīcijas, un viss pārējais, kas ir tik ļoti svarīgs, ka tas nav sastindzis un tikai uz pagātni vērsts fenomens, ka tas dzīvo līdzās katrai situācijai, tajā skaitā arī ģeopolitiskajai situācijai, jo īpaši paturot prātā unikālo Nautrēnu kultūrtelpas situāciju, ka tā ir pierobeža. Un tieši mēģinām izrunāt, kā valsts var palīdzēt, kā pašvaldība var palīdzēt, kā katrs no mums varam palīdzēt saglabāt šo kultūras mantojumu, un sadalīt atbildību, un būt līdzatbildīgiem. Saprast valsts līmenī, cik nozīmīga ir katra valsts iedzīvotāja iesaiste visos šajos procesos, tieši nodrošinot ilgtspējību, noturību tieši pierobežā.” LFK vadītāja Rita Zara stāsta, ka sarunas ar cilvēkiem aizņem krietni vairāk laika, nekā sākumā varētu šķist. Klausīšanās un prasme uzturēt sarunu, ir viena no būtiskākajām pētnieciskā darba sadaļām, jo tieši tā izdodas iegūt vērtīgākos stāstus un liecības. Rita Zara: „Ievadā saku, aprunāsimies tikai 40 min., bet patiesībā aiziet divas stundas. Daudzi ir brīnišķīgi runātāji, visiem paldies, cilvēkiem ir fantastiskas zināšanas.” Kā piebilst profesore Rūta Muktupāvela, tad tieši plašais jomu un fokusu spektrs šoreiz veido ekspedīcijas unikalitāti.

Pirms divdesmit gadiem viņš radīja kamerorķestri, kādu šodien, visticamāk, nebūtu iespējams radīt. Un 20 gadu garumā kopā ar „Sinfonietta Rīga” mērķtiecīgi pārkāpa robežas un paplašināja klausītāju muzikālo panorāmu, kā to iepriekš bija darījis ar "Rīgas kamermūziķiem" un Rīgas festivāla orķestri. Šajā pavasarī Normunds Šnē savu amatu atstāja. Tomēr viņa profesionālais kalendārs joprojām ir pilns. Kultūras rondo studijā – obojists, „Sinfonietta Rīga” bijušais mākslinieciskais vadītājs, tagad orķestra Goda diriģents Normunds Šnē. Saruna no mūzikas un diriģēšanas un politikas vadības līdzībām līdz sēņošanai un radioamatierismam. Par ieceri atvadīties no paša dibinātā Valsts kamerorķestra „Sinfonietta Rīga” kapteiņa posteņa diriģents Normunds Šnē paziņoja jau pirms vairāk nekā diviem gadiem, ļaujot ar šo domu aprast gan mūziķiem, gan „Sinfoniettas” uzticīgajai publikai. Jaunajā sezonā orķestra māksliniecisko vadību pārņems Latvijā jau sen iepazītais igauņu diriģents Olari Eltss, bet Normunds Šnē negrasās vadīt pensiju dīvānā pie televizora. Viņš turpinās gan diriģēt, gan darboties otrā sev mīļajā amatā kā producents un skaņu inženieris. Pēdējā sezona kopā ar „Sinfonietta Rīga” Normundam Šnē precīzi raksturo orķestra izcilo „maiņveiža” spēju, ko Šnē ar mūziķiem izkopis no pirmās dienas – no pirmatskaņojumiem līdz operas un džeza saplūsmei, no senās mūzikas līdz laikmetīgās mūzikas meistardarbiem, kādus var īstenot „tikai vienreiz mūžā”, kā Pjēra Bulēza „Reponse” pērn "Lielajā dzintarā". Ar Normundu Šnē tikāmies neilgi pēc kāda pavisam īpaša koncerta, kur viņš jau bija klausītājos kā Goda diriģents – „Sinfonietta Rīga” uzstāšanās Naukšēnos, vietā, kur pirms 20 gadiem orķestris sniedza savu pašu pirmo koncertu. Māra Rozenberga: Jau savulaik esat intervijās teicis, ka vadīt orķestri - tas nozīmē strādāt bez brīvdienām. Tagad jums mazliet varbūt kādas brīvdienas būs? Kam jums tagad atliks vairāk laika? Normunds Šnē: Noteikti vairāk laika atliks saviem bērniem un ģimenei noteikti. Man mājās ir šis tas iecerēts, kas ir jāizdara, visus šos gadus ir nolikts stūrītī. Bet man joprojām ir daudz aizpildītas nedēļas manā kalendārā gan ar ierakstiem, kuru, es ceru, būs vairāk, un ir jau faktiski vairāki projekti. Tas ir pietiekami nopietni, un tas prasa diezgan daudz arī laika, visa pēcapstrāde un tamlīdzīgi. Ko darīt būs, un neizskatās, ka es varēšu tagad iet mežā lasīt sēnes. Kaut gan tieši vakar [pirms sarunas ieraksta dienas] to izdarīju, bet konstatēju, ka kāds jau ir pasteidzies pirms manis laukos pastaigāt pa manu mežiņu. Bet man nav žēl. Protams, arī kaut kāds laiks mazliet pārdomām un hobijam - radio. Es speciāli cenšos neko neplānot, jo, kā mana nelielā pieredze tomēr rāda, ka tās lietas un darbi, ja kādam tas nepieciešams, atnāk paši. Es nekad neesmu ar savu pašreklāmu milzīgi nodarbojies. (..) Māra Rozenberga: Es reizēm domāju par diriģenta profesiju kā par ārkārtīgi grūtu augsta līmeņa menedžera darbu. Jums visu laiku ir jāatrodas publikas priekšā, jums ir ļoti ātri jāspēj pieņemt labus lēmumus un vēl jāspēj netikt izsvilptam. Šis ir Saeimas vēlēšanu gads, un ko jūs no savas diriģentu pieredzes varētu ieteikt tiem cilvēkiem, kuri šobrīd pošas vadīt valsti? Normunds Šnē: Būt patiesiem un nemēģināt darīt to, ko jūs nevarat darīt. Ne katrs var būt diriģents, un es pieņemu, ka ne katrs var vadīt valsti. Es pats esmu bijis orķestra mūziķis, un esmu sajutis uz savas ādas, cik tas ir ārkārtīgi mokoši, ka diriģēt mēģina persona, kura faktiski to īsti nevar, kurai nav nepieciešamās dotības ne kā mūziķim, kuram nav nepieciešamās harizmas, kuram nav nepieciešamās prasmes izskaidrot savu viedokli, panākt, kas vēl svarīgāk, lai orķestris jums seko. Es domāju, ka tas pats ir pilnīgi jebkurā sfērā. Un ar valsti, man liekas, ir vēl trakāk, jo tā "kompānija", ko jūs vadiet, valsts, tā ir tik ārkārtīgi raibu personību kopums, ka tas faktiski stāv pāri tam, kas ir nepieciešams manā profesijā. Jums jāsaprot, ka jūs nekad labs nebūsiet visiem. Bet jums ir tomēr jāmēģina atrast veids, kā panākt savu, kā realizēt savas idejas. Un tas, pirmkārt, nozīmē, ka jums ir jābūt savām idejām, kuras ir interesantas ne tikai jums pašam, nevis kuras piepildīs jūsu kabatu, bet kuras kaut kādā veidā padarīs jūsu darbu par nozīmīgu. Un tas ir pats svarīgākais. Orķestra priekšā atrodoties, šī nepārtrauktā uzmanība ir norma. Jūs esat priekšā 34, kā mūsu gadījumā, jeb 90 kā liela simfoniskā orķestra gadījumā, personībām, kuram katram savs viedoklis gan par jums, gan par to, ko mēs spēlējam, gan par to, kā tas būtu jāspēlē, gan par to, kā būtu jāizskatās orķestra ikdienai, pilnīgi par jebko. -- Līdz ar jauno, 21. koncertsezonu, kas ar koncertu LU Lielajā aulā aizsāksies 2. oktobrī, par Valsts kamerorķestra „Sinfonietta Rīga” māksliniecisko vadītāju kļūs igauņu diriģents Olari Eltss. „Sinfoniettu” viņš diriģējis jau vairākkārt, bet divtūkstošo gadu sākumā bija Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs. Kopš 2020. gada Olari Eltss ir Igaunijas Nacionālā simfoniskā orķestra galvenais diriģents.

Jau vairāk nekā 15 gadus Latviju par savām mājām sauc nīderlandiešu mākslinieks Pēters Jansens, kurš šoruden atzīmēs 70. jubileju. Viņš mitinās Ērgļu pusē, un kā pats atzīst, vienmēr ir izbaudījis laiku vienatnē, bet dzīve Latvijā vientuļnieka garu ir tikai pastiprinājusi. Tomēr ne sliktā nozīmē: dabas klātbūtne sniedzot visu, kas vajadzīgs. Daba ir klātesoša arī Jansena radošajā darbā. Un šobrīd Cēsu izstāžu namā aplūkojama Pētera Jansena personālizstāde “Wasteland”, kuras nosaukums vēsta par pamesto zemi, kuras vietā nāk kas cits, tostarp arī augi. Cēsu izstāžu namā šobrīd aplūkojama mākslinieces Ivetas Šmites "Meža dihotomija", bet tai paralēli dabas motīvi atklājas arī nīderlandiešu izcelsmes mākslinieka Pētera Jansena izstādē - viņa pētniecības centrā ir gan daba, gan industriālais iespaids uz to, kā arī spēja ieraudzīt šo mijiedarbību ar pozitīvu skatu, jo tieši tāds ir arī pats mākslinieks. Dienā, kad tiekamies Cēsu izstāžu namā, sirmais mākslinieks smaidīdams sagaida un aizrunājāmies par viņu piedzīvojumiem laivu braucienā, kā arī to, kā veidojās saikne ar Latviju. Pētera Jansena personālizstāde “Wasteland”, kā arī Ivetas Šmites "Meža dihotomija" Cēsu izstāžu namā apskatāma līdz 9. augustam. -- Iesakām mazliet saspicēt ausis, klausoties sižetu, jo lai gan Pēters Jansens latviski runā pavisam tekoši, viņa šarmantais holandiešu akcents ausij prasa nelielu pieskaņošanos.

Raidījuma uzmanības centrā  vārdi, nosaukumi un to loma mūsu kolektīvās atmiņas veidošanā. Domāt par to Kultūras rondo rosināja iniciatīva portālā „manabalss.lv”, kas aicina pārsaukt Uzvaras parku Rīgā par Saules parku. Ko darīt ar nosaukumiem, kas vēlāku vēstures pavērsienu dēļ kļūst pretrunīgi? Vai un kādos gadījumos tie būtu maināmi, kam par to būtu jālemj un kā līdz ar nosaukuma maiņu neaizslaucīt arī daļu no mūsu nebūt ne vienkāršās vēstures? Par to šodien runājam ar ar diviem vēstures un kolektīvās atmiņas pētniekiem – Latvijas Universitātes Sociālo un politisko pētījumu institūta vadošo pētnieci Vitu Zelči un LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošo pētnieku Kasparu Zelli. -- Sabiedrības iniciatīvu portālā "Manabalss.lv" norit parakstu vākšana, lai Uzvaras parku Rīgā pārdēvētu citā nosaukumā. "Uzvaras parks pēc lielajām pārvērtībām ir pilnībā mainījis savu enerģiju, jēgu un auditoriju, ir tikai dabiski, ka arī nosaukumam vajadzētu atspoguļot šo jauno, gaišo realitāti. Šeit pulcējas bērni, ģimenes, sportot gribētāji, notiek muzikāli pasākumi, tiek svinēti saulgrieži, tāpēc nosaukums "Saules parks" lieliski piestāvētu atjaunotajam parkam," uzskata iniciatīvas iesniedzēja Jolanta Stricka. Šī ideja gan pagaidām savākusi tikai 178 no diviem tūkstošiem nepieciešamo parakstu, lai tā būtu jāizskata Rīgas pašvaldībai.

Mežotnes pilī pašlaik skatāma izstāde „Mūzu galms. Kurzemes hercogienes Dorotejas salons Lēbihavas pilī Ernsta Velkera karikatūrās”. Tā ļauj iepazīt vienu no spilgtākajiem 19. gadsimta Eiropas aristokrātiskajiem un intelektuālajiem saloniem un arī ļaudis, kas tajā viesojās. Izstāde iezīmē pirmo gadadienu kopš Mežotnes pils nonākšanas Rundāles pils muzeja pārraudzībā. Izstāde „Mūzu galms” Mežotnes pilī būs skatāma līdz 6.septembrim, bet augustā to papildinās arī vairāki saistīti notikumi – pils Kupola zālē notiks karikatūru zīmēšanas meistarklase kopā ar vizuālās mākslas skolotāju un karikatūristu Bruno Bahu. Tāpat interesenti tiks aicināti uz senās mūzikas koncertu un dzejas lasījumu “Hercogienes laika stāsti – Doroteja un Elīza”, ko sniegs “Mīteļa ansamblis” (“Müthel Ensemble”).

Aicinām doties ceļojumā tepat uz Zemgali, uz kādreizējo Kurzemes un Zemgales hercogisti, jo pašlaik viskarstāko tūrisma laiku piedzīvo viens no Latvijas visapmeklētākajiem muzejiem – Rundāles pils muzejs. Tagad par tā filiāli kļuvusi arī netālā Mežotnes pils, kas pamazām atkal sāk atplaukt – tukšajās telpās nonāk mākslas darbi un nesen durvis vērusi pirmā izstāde "Mūzu galms. Kurzemes hercogienes Dorotejas salons Lēbihavas pilī Ernsta Velkera karikatūrās". Par pils dzīves tālāko virzību Kultūras rondo izvaicājam Rundāles pils muzeja direktori Lauru Lūsi, kuras pārziņā šobrīd Mežotnes pils darbojas. Taujājam arī par Rundāles pils muzeja aktualitātēm šovasar. Bet runājam ne vien par pils izstāžu jaunumiem, bet arī par to, kā Rundāle jau tagad uz savas ādas izjūt ASV un Irānas kara sekas.

"Esmu daudz pārliecinātāka par sevi, jo cirkā visu laiku ir sev jānotic un jāsaņemas pārkāpt savām robežām,"– tā saka jaunā cirka māksliniece Elīna Konrade, pirmā Rīgas cirka skolas absolvente, kura iekļuvusi profesionālā cirka augstskolā ārzemēs. Pirms deviņiem gadiem dibinātajai Rīgas cirka skolai, kas darbojas līdzīgi kā citi interešu izglītības pulciņi, tas ir liels sasniegums. Kā klājas skolai un par kādu nākotni cirkā sapņo jaunie mākslinieki, saruna ar Elīnu Konradi, kura turpinās profesionālo cirka izglītību Nīderlandē, un cirka skolas vadītāju Ilzi Tormani-Kļaviņu. Sarunā Elīna arī atzīst, ka pirms četriem gadiem varbūt pat nebūtu uzdrošinājusies sarunai ar Nīderlandes cirka universitātes programmas direktori. Tagad ir daudz atvērtāka, spēj sev uzticēties un noticēt, lai pamēģinātu kaut ko jaunu un nezināmu. Elīna arī turpinās piedalīties Rīgas cirka skolas izrādē "Aizbēgt līdzi cirkam". Viņa bilst, ka vēlas atgriezties Latvijā pie draugiem un savas cirka kompānijas un kopā ar viņiem turpināt attīstīt cirku Latvijā. "Cirka skolai pievienojos pavisam nejauši, kad man bija 15 gadi. Es biju tas bērns, kuram visu laiku bija kāds pulciņš, uz kuru doties, un tad pienāca brīdis, kad no viena devos prom un bija brīvais laiks. Nejauši gājām ar vecākiem Jūrmalā garām Rīgas cirka skolas stacijai, kuru nu jau pati vadu. Piedalīties neuzdrošinājos, bet lapiņu paņēmu. Oktobrī pēc skolēnu brīvlaika es pievienojos, kas toreiz bija vienu reizi nedēļā," atminas Elīna Konrade. Izrādās pirms sākt darboties Cirka skolā, Elīna nebija apmeklējusi nevienu cirka izrādi. "Cirka cilvēki, man liekas, ir visforšākie cilvēki, es nevaru sagaidīt, kad katru dienu pavadīšu kopā ar viņiem," bilst Elīna, pirms doties mācīties uz Nīderlandi.

Vai vienmēr vajag visu būvēt, ko mēs sagribam? – šāds jautājums ir aizsākums iniciatīvai “Būvēt – Nebūvēt”.  Iniciatīvas mērķis  ir attīstīt jaunu būvēšanas procesa modeli. Tā vietā, lai steigtos visu celt no jauna, projekta iniciatori rosina būvēt saites starp jau esošo. Jūnija vidū projekta idejas autore, arhitekte Brigita Bula aicināja uz ievadpasākumu, iepazīstinot ar manifestu un  rīcības plānu, kā arī ar savu pieredzi un pārdomām dalījās latviešu un dāņu arhitekti un citi speciālisti. Iniciatīva “Būvēt – Nebūvēt” guvusi iedrošinājumu turpināt ceļu uz tālredzīgāku būvēšanas praksi! Turpmākos mēnešus iecerētas diskusijas, lekcijas, izglītojošu pasākumu un darbnīcu sērija.

Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra direktore Dana Bjorka un Tallinas teātra „Sidalinna” mākslinieciskais vadītājs Dmitrijs Petrenko sarunājas par to, kā teātriem, kas orientējas uz krievvalodīgiem skatītājiem, domāt par savu būtību un identitāti, veidojot repertuāru un režisoru piesaisti, kā arī par iespējām ar teātra starpniecību mazināt plaisu sabiedrībā. Vai un kā teātris šodien vēl spēj kļūt par sabiedrības saliedētāju? Pēdējā laikā publiskajā telpā, droši vien jau arī priekšvēlēšanu noskaņās, bijis daudz diskusiju par un ap Mihaila Čehova Rīgas krievu teātri. Bet maz esam runājuši ar pašu teātri. Šķiet, ka emocionālajās diskusijās par krievu valodas lietojumu afišās vai teātra mājaslapā otrajā plānā palicis pats teātra saturs, repertuāra izvēle un darbs ar nebūt ne vienkāršo Čehova teātra publiku. Pretestības pilnu pārmaiņu ceļu pašlaik iet arī Tallinas krievu teātris, kas tagad mainījis nosaukumu uz Sidalinnas teātri. Durvju aizciršana pēc politiski asām izrādēm un zvērojoša naida pilni komentāri no tiem, kuri joprojām dzīvo Krievijas domu telpā, un pārmetumi par krievu valodas izmantošanu saziņā no citiem ir dzirnakmeņi, starp kuriem pašlaik savu identitāti un misiju atkal no jauna rauga pierādīt krievu teātri gan Rīgā, gan Tallinā. Tos abus pašlaik vada mākslinieki no Latvijas: Dana Bjorka un Dmitrijs Petrenko, kuri kopīgās intervijās līdz šim nebija tikušies. Runājam gan par valodu, gan repertuāra izvēli šajos ģeopolitiskajos apstākļos, gan arī par abu teātru politiku sadarbībā ar ārvalstu māksliniekiem un attieksmi pret "Spēlmaņu nakts" žūrijas lēmumu svītrot no nominantu saraksta režisoru Ādolfu Šapiro.

Otro gadu Piejūras Kino ciemā Liepupē notiek jauniešu radošā kino darbnīca jeb nometne. Piejūras Kino ciems atklāts pērn, un ir dokumentālā kino režisora Ivara Zviedra izlolota vieta, kur satikties ar kino un tā tapšanas procesu. Šogad Piejūras Kino ciemā dažādas kino prasmes nedēļas garumā apgūst 15 jauni cilvēki, bet ar zināšanām dalās režisore Linda Olte, kinooperators Haralds Ozols un dokumentālists Ivars Zviedris. Nometni jau otro gadu atbalsta Vidzemes augstskola, nodrošinot filmēšanas tehniku un montāžas iespējas.

Kā digitālo tehnoloģiju attīstība ietekmē to, kā patērējam kultūru? Un kāpēc klātienes pieredzei joprojām ir nozīme arī laikā, kad tik daudz ko it kā varam baudīt datorā un telefonā? Atbildes zina jauna Latvijas Kultūras akadēmijas pētījuma autori. Kultūras rondo tiekamies ar Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta veiktā pētījuma „Latvijas iedzīvotāju digitālā kultūras patēriņa paradumi” ziņojuma autori, zinātņu doktoi Līgu Vinogradovu un pētījuma asistenti Loti Katrīnu Cērpu.            -- Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Kultūras un mākslu institūts publicējis pētījuma ziņojumu “Latvijas iedzīvotāju digitālā kultūras patēriņa paradumi”, kurā analizēts, kā digitālās tehnoloģijas ietekmē kultūras patēriņu Latvijā, kā iedzīvotāji izmanto digitālo kultūras saturu un kā digitālā līdzdalība saistās ar klātienes kultūras pieredzi. Pētījums pieejams LKA mājaslapā. Pētījuma rezultāti atklāj, ka digitālajai un klātienes kultūras pieredzei ir atšķirīga nozīme iedzīvotāju paradumos. To atklāj arī dati par iedzīvotāju izteiktāku gatavību maksāt par klātienes saturu, savukārt digitālais kultūras saturs biežāk tiek uztverts kā bezmaksas vai zemākas cenas pakalpojums. Tāpat secināts, ka digitālajās kultūras aktivitātēs iesaistītie iedzīvotāji augstu novērtē klātienes kultūras sociālo un emocionālo nozīmi, tādējādi digitālās kultūras izmantošana pati par sevi nenozīmē vēlmi aizvietot klātienes pieredzi ar digitālajām iespējām. Digitālais kultūras saturs tiek vērtēts drīzāk kā ērts, sasniedzams un elastīgs, dod plašāku izvēli. To arī apliecina tādas Latvijas iedzīvotāju visbiežāk patērētās digitālās kultūras formas kā mūzikas klausīšanās un filmu skatīšanās, bet mazāk patērēti tiek tādi produkti, kas prasa aktīvāku iesaisti, piemēram, vietējo kultūras institūciju radītie digitālie resursi.

Rēzeknes novada Rogovkā jau vairāk nekā 20 gadu tiek rīkots dzejniekam Pīteram Jurciņam veltīts literātu konkurss. Viens no tā mērķiem ir veicināt jaunu literāru darbu latgaliski tapšanu, jo īpaši – veltītu bērniem un jauniešiem. Šogad darbus varēja iesniegt trīs kategorijās. Dzejā uzvaras laurus plūca literāte ar radošo pseidonīmu Elizabete, humoreskā – Aija Mikele un bērnu un jauniešu literatūrā – Meldra Gailāne. Plašāk par latgaliešu literātu konkursu mūsu LSM Latgales studijas kolēģes Beatrises Borises sagatavotajā ierakstā. Nautrēnu kultūras centrā aizvadīta „Pīterdīna Rogovkā” ar tradicionālo Pīteram Jurciņam veltīto literātu konkursa noslēguma pasākumu. Par viņa devumu Nautrēnu pagastam un to, kāpēc ir svarīgi turēt cieņā Jurciņa piemiņu, vairāk stāsta Nautrēnu pagasta kultūras pasākumu organizatore Inga Vigule: “Viņš bija tāds kā jauno literātu skolotājs. Viņš aicināja, lai nebaidās sākt rakstīt, un viņš palīdzēja jaunajiem literātiem uzsākt savas gaitas rakstniecībā. Un mums tad, kad tika sākts literātu konkurss, likās, ka tas ir pats piemērotākais veids, kā godināt viņa piemiņu. Tā kā turpinot to, ko viņš ir darījis un kam ir veltījis savus spēkus.” Šogad Pīteram Jurciņam veltītajā literātu konkursā piedalījās 13 autori. Žūrija vērtēja 22 darbus trīs kategorijās – dzejā, humoreskā un bērnu un jauniešu literatūrā. Un tieši par bērnu un jauniešu literatūras kategoriju konkursa rīkotājiem bija vislielākās bažas, cik tā būs kupli pārstāvēta, jo autoru, kas rakstītu latgaliski jaunākajai paaudzei, ir gaužām maz. Par pārsteigumu bērnu un jauniešu literatūras kategorijā tika iesūtīts visvairāk darbu – astoņi. Un uzvaras laurus šajā kategorijā plūca Rēzeknes novada iedzīvotāja Meldra Gailāne par darbu, kurš iecerēts kā sākums topošajai grāmatai. Meldra Gailāne ir četru bērnu mamma. Iespējams, tieši tas motivējis rakstīt ne vien dzeju, bet pievērsties arī stāstiem bērniem. Līdz šim Meldra jau izdevusi divas grāmatas bērniem.

„acij ir maza kabatiņa” – šādu nosaukumu savam otrajam dzejas krājumam pieaugušajiem devusi dzejniece Linda Mence, intriģējot lasītāju, kas tad glabājas šajā kabatiņā. Tas interesēja arī Kultūras rondo, jo Lindu Menci pazīstam ne vien kā talantīgu dzejnieci, bet daudzpusīgu radošu personību un dziļi domājošu sarunbiedri. Raidījumā saruna ar Lindu Menci – par kontekstiem, kādos tapis viņas jaunais dzejas krājums, par to, kā dzejā iesūcas pasaulē notiekošais, un arī par to, kas pašlaik dod ticību literatūrai, sev un apkārtējiem. Un, protams, klausāmies arī Lindas Mences dzejoļus viņas pašas lasījumā. „Mences otrajā dzejoļu krājumā pieaugušajiem harmoniski sadzīvo interese par vēsturi, raizes par tagadni un rūpes par valodu. Šī ir viena no tām grāmatām, kas palīdz saglabāt ticību literatūrai un cilvēkiem." Tā Lindas Mences krājumu „acij ir maza kabatiņa” raksturo tās redaktors Artis Ostups. Studējusi antropoloģiju, teoloģiju, absolvējusi Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, skolojusies grafikā Latvijas Mākslas akadēmijā un tagad savos 34 sākusi mācības, kurās jūtas pavisam savā vietā – Lēvenes universitātē viņa studē literatūrzinātni. Linda Mence ir literatūras un filozofijas žurnāla „Punctum” galvenā redaktore un dzejniece, kuras otrais dzejoļu krājums pieaugušajiem „acij ir maza kabatiņa” ir iemesls, kura dēļ tikāmies uz sarunu tieši pašlaik. Tiesa gan – attālināti, jo Linda pašlaik ģimenes apstākļu dēļ dzīvo un mācās Beļģijā. Grāmatu laidis klajā apgāds "Neputns". Bet žurnālā „Punctum” varat lasīt arī lieliskas Lindas Mences intervijas ar dažādiem literātiem un domātājiem, kur viņa ir jautātāja, nevis atbildētāja kurpēs. Un izrādās, ka Lindas Mences dzejoļu krājums „acij ir maza kabatiņa” jau ieinteresējis pirmos tulkotājus un šoruden iznāks arī nīderlandiešu valodā.  

Kamēr Latviju pārņem vasarīga tveice, saules zemes Spānijas vēsmas parādās pie mums arī kultūrā. “Rīgas biržā” šobrīd izvietoti 25 spāņu mākslinieka Lido Riko darbi, lielākā daļa no tiem veidoti izstādei. Lido Riko attīstījis pētījumu par vēsturi, sapludinot teikas un paša fantāzijas stāstus laikmetīgos mākslas darbos. Turklāt vairāki no darbiem vistiešākajā nozīmē iemieso paša mākslinieka ķermeni. Lido Riko ir viens no vadošajiem spāņu laikmetīgās mākslas pārstāvjiem, kura darbi iekļauti  nozīmīgās publiskās un privātās kolekcijās gan Spānijā, gan citur. Tajā skaitā Aleksandrijas Modernās mākslas muzejā Ēģiptē, Peresa Simona kolekcijā Meksikā un citviet. Mākslinieks savas karjeras laikā saņēmis vairākus starptautiskus apbalvojumus, tostarp Lielo balvu Aleksandrijas biennālē Ēģiptē, kā arī šogad piedalās 6. Starptautiskajā Kasablankas biennālē Marokā.

Kad jūs pēdējoreiz godīgi atbildējāt sev uz jautājumu: "Kā es šodien jūtos?" Vai pajautājāt kādam līdzcilvēkam ar patiesu vēlmi sadzirdēt atbildi? Daļa no mums mēdz atvairīt šos jautājumus kā nevajadzīgu rakņāšanos savā vai otra dvēselē, tomēr spējai apzināties savas emocijas var būt liela nozīme mūsu veselībā. „Kā tu jūties?” bija jautājums, ko katram pacientam uzdeva pazīstamā ģimenes ārste Ilze Aizsilniece, kas pērn aizgāja mūžībā. Viņas aizsākto sarunu par emociju pratību tagad turpina jauna izstāde Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā. „Ārējā pasaule šobrīd tiek kartēta ar ārkārtīgu precizitāti. (..) Taču daudz grūtāk orientējamies teritorijā, kas atrodas mums vistuvāk, - paši savā emocionālajā ainavā,” – tā rakstīts izstādes „Kā tu šodien jūties? Emociju pratība” ievadā. Vai ir iespējams tiešajā ēterā godīgi atbildēt uz jautājumu „kā tu pašlaik jūties”? To izzinām sarunā ar izstādes kuratorēm Daigu Rudzāti un Unu Meisteri. Runājam par to, kā uz emocijām var raudzīties caur mākslu un zinātni un kā tas var palīdzēt mums arī pieaugušā vecumā iemācīties vadīt savu emociju pajūgu, nevis ļaut tam vadīt mūs.

Diskusiju temperatūra par notikumiem Latvijas kultūrtelpā jūnijā kāpj tāpat kā termometra stabiņš ar loga. No rīkojuma Nr. 2 līdz krievu valodas lietojuma aizliegumam Kultūras ministrijas dadotības iestādēs un režisora Ādolfa Šapiro izslēgšanai no “Spēlmaņu nakts” nominatu saraksta. Uz jūniju Latvijas kultūrā atskatīsimies kopā ar kultūras žurnālistiem Noru Riekstu-Ķeņģi, Aneti Ašmani-Vilsoni un Tomu Treibergu, jautājam arī teātra kritiķes Edītes Tišheizeres viedokli.

Jūlijā Rīgas Cirka arēnā gaidāms Ievas Gauriļčikaites-Sants jaundarbs “Sugmija”. Lietuviešu/latviešu horeogrāfe un dejotāja pievērsusies cilvēka sugas izpētei divos posmos – mirklī, kad tā tapa, un pašreizējā pārejas posmā uz nākamo attīstību. Viens no izrādes producentiem ir neatkarīgā dejas organizācija TUVUMI, ko Ieva vada kopā ar Krišjāni Santu. Viņi abi zināmi kā mākslinieku dueta IevaKrish dalībnieki. Ievas solo izrāde ir iekļauta “Dejas māja Rīgas cirkā” 2026. gada programmā. Ielūkojāmies vienā no izrādes mēģinājuma posmiem.