Podcasts about nosl

Vairumam doktorantūras studijas un doktora grādu ieguvušie simbolizē akadēmiskus panākumus un saistās ar pētniecību un pasniedzēja darbu augstskolās, taču pieredze rāda, ka liela daļa doktorantūras studentu nemaz nesaista savu dzīvi ar zinātni. Vai doktora grāds var būt arī hobijs vai praktisks darbs sabiedrības labā? Ko īsti nozīmē studijas doktorantūrā un cik dažādi var būt doktorantūras virzieni, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Universitātes Doktorantūras skolas direktore, profesore Zanda Rubene, Latvijas Jauno Zinātnieku apvienības priekšsēdētājs, Elektronikas un datorzinātņu institūta pētnieks Oskars Teikmanis un Latvijas Kulturas akadēmijas 2. kursa doktorante Dita Šķēle. Oskars Teikmanis ikdienā nodarbojas ar robotiem un mašīnmācīšanos. Viņš strādā pie metodēm, kā iemācīt robotiem un citām līdzīgām ierīcēm kustēties visādos interesantos un noderīgos veidos. To viņš arī pēta doktorantūras ietvaros Dita Šķēle ikdienā strādā Latvijas dabas fondā, bet doktorantūrā studē Kultūras akadēmijā kino zinātnes jomā. Viņa atzīst, ka laika gaitā gribētu vairāk savu ikdienu saistīt ar kino un akadēmisko vidi. "Man šķiet, ka doktorantūra ir labs veids, kā nodrošināt sev tādu intelektuālu spriedzi, jo rakstīšana vismaz mani ļoti audzina.  Pētniecības process, kas nozīmē, ka man ir jālasa, šī informācija ir kaut kādā veidā jāstrukturē, man šai iegūtajai informācijai ir jāliek klāt tas, ko es par to domāju, un jāmācās arī skatīties filmas un tās analizēt. Tad es bieži vien sevi pieķeru tādā paviršumā, gan tajā, ka es nevaru koncentrēties. (..) Man šķiet, ka tas ir ļoti labs vingrinājums rakstura audzināšanai, bet, protams, nav jābūt doktorantūrā, lai to darītu. Vienkārši akadēmiskā vide, kurā es redzu, ka citi to dara un ka citi ir ļoti ieinteresēti, tas arī motivē," vērtē Dita Šķēle. "Ar laiku sapratu, ka mani uzrunā brīvības sajūta, ko var iegūt no pētniecības, ka es jau esmu izstudējis kaut ko ļoti tehnoloģisku tehniski sarežģītām lietām, mani interesētu tas, ka es tagad varu vienkārši skatīties, kuros virzienos iespējams iet ar šīm zināšanām. Tajā brīdī sapratu, ka pētniecība ir tas formāts, kā ar inženierzinātnēm var ļoti interesantos veidos nodarboties un ieviest savā dzīvē tādu nedrošības aspektu, nedaudz azartu," pieredzē dalās Oskars Teikmanis. Kas īsti ir doktorantūras laiks - tā ir intelektuālā spriedze un brīvības sajūta, interesants hobijs vai neiztrūkstošs ķieģelītis karjeras kāpnēs?  "Doktorantūras uzdevums ir sasniegt divus rezultātus. Viens rezultāts ir pētījums par robotiku, par kino, un otrs ir palīdzēt tapt pētniekam. Un tas pētnieks būtībā ir akadēmiski domājošs, precīzus spriedumus veidojošs, zinātkārs cilvēks. Latvijā vidēji 35 gadus vecs. Jaunais doktors ir no ļoti smalka klubiņa, "crem de la crem" no visas sabiedrības, jo mums Latvijā zinātņu doktoru diemžēl ir pārāk maz. Ja vidēji Eiropas Savienībā tas ir 1% no populācijas, mums ir 0,4%. Mums ir par maz," norāda Zanda Rubene. Viņa atsaucas uz raidījumus Zināmais nezināmajā, kurā bija saruna par lāčiem Latvijā, kurā minēja, ka Latvijā ir 150 lāči. "Mana tēze ir tāda, ka satikt lāci Latvijā ir aptuveni tikpat liela iespēja kā satikt šajā gadā aizstāvējušos doktorantu, jo 2023. gada statistika ir tāda, ka aizstāvējās 158 jaunie zinātņu doktori, lai gan iestājās 822. Būtībā mūsu šī brīža likumdošana ir izveidota tā, ka tas procents, kuri patiešām iegūst doktora grādu no kopējā doktorantu skaita, ir visai neliels. 2023. gadā bija 3350 doktoranti Latvijā," atklāj Zanda Rubene. "Tas ir iemesls, kādēļ no šī gada esam uzsākuši jaunā doktorantūras modeļa īstenošanu un ir lielas cerības, ka to lāčiem līdzīgo kļūs arvien vairāk." Par to, kāpēc cilvēki izvēlas studēt doktorantūrā, Zanda Rubene atsaucas uz kādu konferencē dzirdētu britu profesora teikto, ka ir trīs iemesli - statuss, nauda vai prieka pēc, vislabāk, ka visi šiem iemesli ir kopā.  Oskars Teikmanis papildina, arī atsaucoties uz sarunām ar citiem doktorantiem, ka viens no populārākajiem iemesliem doktorantūras studiju izvēlei ir prieka aspekts.  Noslēgumā zinātnes ziņas Kas ir 21. gadsimta, kā arī visu laiku citētākās zinātniskās publikācijas? Kāds tam var piekrist, kāds ne, bet skaidrs ir tas, ka, virzoties uz priekšu zinātnē un tiecoties pēc doktora vai vēl augstāka akadēmiskā grāda, aizvien lielāka nepieciešamība ir pēc zinātniskām publikācijām. Un šoreiz tieši par publikācijām aizvadītās nedēļas laikā ir bijis vēstīts vietnē “Nature”, aprakstot gan 21. gadsimta, gan arī visu laiku citētākās zinātniskās publikācijas. Un tas arī ir skaidrs - jo vairāk uz kādu zinātnisko publikāciju kāds atsaucas, to citē, jo nozīmīgāk tā tiek vērtēta. Aizvadīts pasaulē pirmais pusmaratons, kurā piedalījušies roboti Vietnē “Kursors.lv” aprakstīts, ka aizvadītajā sestdienā, 19. aprīlī, Pekinas tehnoloģiju centrā “E-Town” risinājies pasaulē pirmais pusmaratons, kurā piedalījušies roboti. Skrējienā kopumā piedalījies 21 cilvēkveidīgais robots, kas sacenties ar vairākiem tūkstošiem cilvēku. Tiesa, pēc šī pasākuma secinājums ir viens - vēl tāls ceļš ejams, līdz roboti sastādīs nopietnu konkurenci dzīviem sportistiem. Kāpēc žāvāšanās ir lipīga? Vietnē “Live Science” vēstīts par žāvāšanos un tās “lipīgumu”, un to vairums būt pamanījis - līdzko nožāvājas viens, tā drīzumā gribas žāvāties citam, un tas raksturīgi ne tikai cilvēku, bet arī citu dzīvnieku sugu vidū. Izrādās, ka liela nozīme šeit ir smadzeņu šūnām, ko sauc par spoguļneironiem, un tieši spoguļneironi reaģē uz darbībām, ko mēs novērojam citos. Kā norādījis psihiatrs Čārlzs Svīts - kad kāds žāvājas, tad šie spoguļneironi “uzliesmo” (ar to domāts, ka tie vienkārši aktivizējas).  Zinātnieki ieguvuši līdz šim pārliecinošākos pierādījumus par dzīvību uz citas planētas Šī vēsts aizvadītās nedēļas laikā pāršalca daudzas zinātnes vietņu lappuses un arī pašmāju tīmekļa vietnes. Proti, zinātniekiem izdevies rast spēcīgākās norādes par bioloģisko aktivitāti, tātad dzīvības pastāvēšanu, ārpus Saules sistēmas, un te runa ir par eksoplanētu K2-18b.  

Noslēdzot ciklu „Laikmetīgā deja un tās kopiena”, uzmanību pievēršam jaunām iniciatīvām un modeļiem laikmetīgajā dejā. Tiekamies ar Dejas balvai izvirzītajiem jaunākās paaudzes laikmetīgās dejas horeogrāfiem un dejotājiem, kas pārstāv apvienību SIXTH  un horeogrāfu un dejotāju komandu „Deja Today”. Sarunā izceļam dejas filmu „Dēls”, izrāžu vakaru „Uztaisi jēgu ar mani” un laikmetīgās dejas notikumu „Dance&Perform” ciklu, kas dažādās nominācijās izvirzīti Dejas balvai.  

Raidījumā saruna par Pasaules kausu ekorallijā jeb elektroauto rallijā. Tajā pirmo reizi piedalījusies latviešu ekipāža. Aprīļa vidū Slovēnijas posmā startēja Krišjāņa Caunes un Edgara Svenča vadītais spēkrats, duets vēlas piedalīties vēl vismaz divos šīs sezonas posmos. Vairāk stāsta ekipāžas pilots Krišjānis Caune. Nedēļas topā: Latvijas vīriešu basketbola izlasei nosaukts Lukas Banki pēctecis galvenā trenera amatā - spānis Sito Alonso; Kristaps Porziņģis apstiprina, ka plāno spēlēt Eiropas basketbola čempionātā Latvijā; Noslēdzas regulārā sezona Ziemeļamerikas sporta līgās - latvieši noskaidro savus pretiniekus izslēgšanas mačos gan Nacionālajā basketbola asociācijā, gan Nacionālajā hokeja līgā, gan Amerikas Hokeja līgā.

Stāsta Latvijas Mākslas akadēmijas profesore, Dr. art. Silvija Grosa 19. beigas un 20. gadsimta sākums ir laiks, kad Rīga pārtapa par lielpilsētu. Pilsētas ekonomiskā augšupeja noritēja uz komplicēta sociālipolitiska fona. Strauji augošās buržuāzijas (arī latviešu) centieni pašapliecināties, kā arī milzīgā sociālā nevienlīdzība raksturo Rīgu kā 19.–20. gadsimta mijai tipisku spēcīgu kontrastu pilsētu. Rīga īsā laika posmā bija kļuvusi par trešo lielāko toreizējās Krievijas impērijas rūpniecības centru. Pilsētā risinājās vērienīga daudzstāvu īres un veikalu namu celtniecība. Šis ir laiks, kuru pazīstam Rīgas arhitektūrā kā jūgendstila periodu un pamatoti ar to lepojamies. Jūgendstils namu fasādēs ienesa jaunus kompozicionālos paņēmienus un asimetriju, bet to dekorā – jaunus ornamenta motīvus un tēmas, kas ietvēra visplašākā spektra dabas motīvu, faunas un floras pārstāvju atveidojumu. Fantastisku būtņu un jauna veida cilvēka tēla traktējumu pavadīja savdabīgais līnijas kults, no vienas puses, un ornamenta formu ģeometrizācija, no otras. Tomēr līdzās jaunajam netika aizmirsts arī kopš antīkās senatnes labi zināmais ornamenta diapazons. Ļoti svarīga ir jūgendstila saikne ar simbolismu, tādēļ arī Rīgas ēku fasādēs nereti izvēlēti  motīvi, kuriem piemīt aizsargājošas īpašības vai arī kas var kalpot kā spēka vai skaistuma simbols. Dažkārt dekors norādīja uz nama īpašnieka profesiju vai uzvārdu. Ikviens namīpašnieks vēlējās savu namu padarīt īpašu un unikālu. Lai to panāktu, arhitekti un dekoratīvās tēlniecības uzņēmumi lika lietā gan izdomu, gan visdažādākās paraugu grāmatas, kuras lielā skaitā klajā laida izdevniecības Vācijā vai Austrijā. Iedvesma tika meklēta arī Vīnes, Helsinku vai Berlīnes arhitektūras motīvos. Tradīcijas un inovācijas varēja mierīgi līdzpastāvēt, sevišķi pēc spožā, bet īsā ziemeļu nacionālā romantisma jeb ziemeļu jūgendstila iznāciena, kad oriģinalitātes meklējumi namu dekorā arvien biežāk lika ieskatīties ne vairs jūgendstila paraugu grāmatās vai jaunajam stilam uzticīgo žurnālu lappusēs, bet atgriezties pie 19. gadsimta vidū nodrukātiem paraugiem vai foto albumiem ar, piemēram, Berlīnes historisma celtņu detaļām. Spilgts piemērs ir īres nams Lāčplēša ielā 18, kuru 1906. gadā projektējis arhitekts Jānis Alksnis un kura abos zelmiņos atkārtota viena un tā pati divu figūru kompozīcija – zelmiņa kreisajā pusē vecs vīrs ar grāmatu, bet pa labi – jaunas sievietes figūra. Šī kompozīcija ir precīza kopija tēliem, kas reproducēti Berlīnes tēlnieka Oto Lesinga sagatavotajā fotoalbumā, kas laists klajā 1880. gadā. Izdevumā paraksts zem ciļņa fotoattēla vēsta, ka bārdainais vīrs ir Leonardo da Vinči, bet kompozīcija  kopumā ir zinātnes alegorija. Tā bija  viena no sešām kompozīcijām, kas rotāja slaveno 1877. gadā celto rūpnieka Alberta Borsiga pili Berlīnē. Tā autors ir vācu tēlnieks Emīls Hundrīzers. Borsiga pils bija vērienīga itāliskās renesanses stila villa Berlīnes centrā, tās fasādi rotāja vairāku vēsturē nozīmīgu personību tēli, kas saskaņā ar nama īpašnieka ideju personificē cilvēces tehnisko progresu. Otrā pasaules kara laikā šī celtne tika pilnībā  iznīcināta. Borsiga pils un attiecīgi arī Lāčplēša ielas nama zelmiņa cilnī Leonardo da Vinči tēls tērpts antīkā togā, bet figūras galva ir reālistiski veidota un tajā atpazīstam tradicionāli pieņemto renesanses ģēnija atveidu, kādu esam raduši skatīt viņa skolnieka Frančesko Melci slavenajā zīmējumā, kuru ilgu laiku uzskatīja par Leonardo pašportretu. Tā kā abi zelmiņi ir identiski, Rīga tādējādi var lepoties ar diviem Leonardo da Vinči tēliem. Jāatzīst, ka abas Borsiga nama figūras ir atkārtotas ar atzīstamu meistarību. Vienīgais papildinājums šajā kompozīcijā ir tās centrā ietupinātā dīvainā un biedējošā būtne ar kliedzienā atvētu muti, kas pilda tādu kā atlanta funkciju un nedaudz atgādina kādu šausmu filmas varoni, kaut arī šīs būtnes uzdevums, visticamāk, ir namu aizsargāt un atvairīt ļaunos spēkus, līdzīgi kā gorgonu Medūzai arhaikas laika grieķu tempļa frontonā. Atgādinājums par vēl vienu itāliskās renesanses dižgaru – Rafaelu – Rīgas 20. gadsimta sākuma arhitektūras dekorā ir cilnis Lāčplēša ielas 61 fasādes centrā (1907, arhitekts Rūdolfs Donbergs). Tā kreisā puse ir darināta, izmantojot kādu no neskaitāmajām gravīrām, kurās reproducēta Rafaela skolnieku darinātā freska "Dievu sapulce" Romā, villā "Farnezīna". Noslēdzot stāstu par itāļu renesanses atskaņām Rīgas namu dekorā, jāpiemin portāla cilnis īres namā Lenču ielā 2, (1911, arhitekts Oskars Bārs), kas ir amatnieciska kopija no Florences katedrāles kantorijas ciļņiem, kurus darinājis 15. gadsimta Florences tēlnieks Luka della Robia, kas slavu iematoja kā glazētās keramikas darbnīcas Florencē izveidotājs.  

Noslēdzas kandidātu sarakstu iesniegšana pašvaldību vēlēšanām. SPKC: Sākotnējais E. coli infekcijas avots bijis dzīvnieks – baktērija pārnesta uz pārtiku. Sasaukta Krīzes vadības padomes sēde saistībā ar dzīvniekiem bīstamo mutes un nagu sērgu. Eiropas Savienība, reaģējot uz ASV muitas tarifiem tēraudam un alumīnijam, plāno apstiprināt savus atbildes pasākumus. Jaunajam Latvijas nacionālās aviokompānijas "airBaltic" valdes priekšsēdētājam papildu būtu jāpievēršas darba efektivitātes nodrošināšanai. Tā pavēstījis "airBaltic" pagaidu padomes priekšsēdētājs Andrejs Martinovs.

Bunkura Hronikas XIV METĀLKĀSTS LV Podkāsts #177Šajā bunkuru epizodē:- Apspriežam mūsu organizēto un nu jau notikušo Death Metal Vakara koncertu, padalāmies ar savu pieredzi kā realizējām šo koncertu. - Atskatāmies uz 2024. gada Latvijas metālmūzikas gada balvas koncertu, balvu nominācijām un to uzvarētājiem.- Cenšamies saprast ko darīt ar veco atribūtiku, jeb merch.- Dokumentējam to, ka esam iemūžināti metāla vēsturē.- Ieskats Dr. Forge veiktajos pētījumos.- Pieminam pagaidām gaidītākos koncertus.0:00 - Ievads un bezsakars7:27 - Silvestra pētījums par fiziskā formāta patēriņu10:50 - Silvestra pētījums par metālmūzikas internetveikaliem16:40 - Ko darīt ar veco atribūtiku(merch)?25:30 - Death Metāla Vakars - Kāpēc organizējām?30:40 - Death Metāla Vakars - Ar ko sākt organizējot?37:02 - Death Metāla Vakars - Koncertvielas izvēle, skaņa44:19 - Death Metāla Vakars - Kur, kā pārdot biļetes?50:00 - Death Metāla Vakars - Spekulēšana par apmeklētību56:30 - Death Metāla Vakars - Pēdējā mirkļa darbi un kuriozi1:02:03 - Death Metāla Vakars - Silvestra pieredze un mikromenedžments1:08:58 - KĀDS IR NONĀCIS METĀLA ARHĪVOS!!!1:15:37 - Death Metāla Vakars - Domas par koncertu un tā grupām1:30:51 - Death Metāla Vakars - Kas notika pēc koncerta?1:33:48 - Nākotnes plāni koncertu organizēšanā1:36:50 - Death Metāla Vakars - Iegūtais merch1:41:00 - Metālkāsta reklāma Metālkāstā1:43:36 - LV metālmūzikas gadabalvas 2024 koncerta un nomināciju/uzvarētāju atskats2:01:16 - Gaidāmie koncerti2:06:23 - NoslēgumsŠī gada ZOBENS UN LEMESS festivāls:https://fb.me/e/2uVYqdDuH10 gadu jubileja, 6.-8. jūnijs, jaudīgas un unikālas grupas, būtiskākais pašmāju metāla festivāls, tiekamies tur! Šī gada KILKIM ŽAIBU festivāls:https://fb.me/e/5L4gHTWr325 gadu jubileja, 20.-22. jūnijs, vispusīgākais un lielākais metāla festivāls Baltijā, tiekamies tur! SEKO Metālkāstam: https://www.facebook.com/metalkastslv Pašmāju un ārzemju metāla/roka jaunumi LRMA.LV: https://lrma.lv/​ Metālkāsts LV ir podkāsts latviešu valodā smagās mūzikas cienītājiem. Albumu apskati, dažādi topi, sarunas/intervijas, koncertu apskati u.c. jaunumi m/

21. martā Dailes teātrī pirmizrāde. Režisors Mārtiņš Eihe uz Lielās skatuves iestudējis dramaturga Džeza Batervērta lugu „Kalifornijas pakalni” par kādas ģimenes sargātajiem noslēpumiem, par mātes un meitu attiecībām. Iestudējumā piedalās gan pieredzējušās, gan topošās Dailes teātra muzikālās aktrises. Izrādes darbība sākas ar 70.gadiem, kad mājās pie mirstošās mātes ierodas viņas četras meitas. Viktorijas laikmetā celtais viesu nams, kurā uzaugušas Vebu māsas, ir paputējis savā spožumā. Māte guļ slimības gultā un tūristi šeit vairs neiegriežas. Pirms vairākiem gadiem valdzinošā Vebu atraitne viena audzināja savas četras meitas, lai viņas kļūtu par mūzikas sensāciju. Vita Vārpiņa atveido divas lomas, gan Veroniku, četru meitu mammu, gan vecāko meitu Džounu. Iestudējumā aktrises Ieva Segliņa, Ilze Ķuzule Skrastiņa un Jana Herbsta atveido pieaugušās māsas. Savukārt māsas jaunībā ir topošas aktrises Dramatiskā teātra muzikālā aktieru 2.kursa studentes – Justīne Skutāne, Gerda Igaune,  Sintija Ceplauska un Daniela Muižniece. Izrādes žanra apzīmējums ir ģimenes melodijdrāma, tātad tas nav gluži mūzikls. Bet par Dailes dramatiskā teātra muzikālā aktieru kursa iesaistīšanu iestudējumā stāsta režisors Mārtiņš Eihe. Londonas Vestendā panākumus guvušo Džeza Batervērta lugu „Kalifornijas pakalni” iestudējis Holivudas režisors Sems Mendess – 2024.gadā tā ieguvusi prestižās Olivjē balvas nomināciju kā labākais jaundarbs dramaturģijā. Latvijā dramaturga vārds nav svešs, Dailes teātrī citu šī paša dramaturga lugu „Jeruzaleme” 2018.gadā iestudēja režisore Laura Groza. Viņa darbiem raksturīga dažādu laiku sapludināšana un šajā darbā tie ir 50. un 70. gadi. Jaunākais Mārtiņa Eihes iestudējums stipri atšķiras no iepriekš Dailes teātrī tapušajiem. Izrādes radošajā komandā ir scenogrāfs Adriāns Toms Kulpe, kostīmu māksliniece Madara Botmane, bet horeogrāfe Liene Grava. Gaismu mākslinieks Reinis Zalte. Vienlaikus ar pirmizrādi 2.stāva foajē atklās arī Jāņa Tīdemaņa gleznu izstādi „Jānis Tīdemanis. Ekspresija bez robežām”. Izstādes kuratore Natalja Jevsejeva. Latvijas mākslas vēsturē nav daudz gleznotāju, kuram būtu tik raiba biogrāfija kā Jānim Tīdemanim.  Viņu bieži dēvē par pasaules pilsoni, kosmopolītisko mākslinieku ar savdabīgu gleznošanas manieri. Izstāde skatītājiem būs pieejama līdz sezonas beigām.

"Klasikā" ciemos īpaši viesi: komponists Pēteris Vasks un diriģents Sigvards Kļava, un intervijas epicentrā ir Latvijas Radio kora koncerts "Pēteris Vasks, Knuts Skujenieks | Pasaules pirmatskaņojums", kas 22. martā pulksten 19 izskanēs Latvijas universitātes Lielajā aulā. Pēteris Vasks, iekšēja pasūtījuma vadīts, radījis kora dziesmu ciklu ar sev tuvā dzejnieka Knuta Skujenieka vārsmām, kā mūsdienu dainām, to dzīvesgudrība stāv pāri laikiem. Komponists tekstus tiecies pārlikt skaņās ar maigumu, sirsnību un mīlestību, izjūtot pietāti pret lielo dzejnieku. Rūta Paula: Jūs esat duets, kas satiekas uz kārtējo sadarbību jauna opusa iestudējumā. Droši vien jums abiem tā jau atkal ir patīkama tikšanās? Pēteris Vasks: Nekas man nevar būt patīkamāks kā satikšanās ar Sigvardu un Latvijas Radio kori! Esmu diezgan daudz braukājis apkārt pa pasauli un klausījies, kā citi kori dzied manus skaņdarbus. Ir bijuši daži šausmīgi piedzīvojumi, citi – tā pa vidam, bet svētki vienmēr ir šeit, tepat, pie mums. Kāda šoreiz bija secība: komponists meklēja kori, vai arī koris vērsās pie komponista? Sigvards Kļava: Šoreiz iniciatīva un iekšējā nepieciešamība nāca no Pētera. Par lielo  jaudu, kas šādās it kā mazās formās lika ietilpināt ārkārtīgi jaudīgas, šodien svarīgas dzejas rindas un arī ļoti svarīgu skaņurakstu pats Pēteris izstāstīs labāk, bet mana privilēģija un laime ir tāda, ka mēs ar Pēteri satiekamies, sazvanāmies un esam kopā arī ārpus radošajiem darbiem: tas noteikti palīdz sajust un izprast ne tikai otru cilvēku, bet arī viņa radīto vēstījumu. Esmu neizsakāmi pateicīgs, ka varu būt tādā kompānijā... Iekšējā pasūtījuma vadīts – šie ir interesanti un svarīgi vārdi, kurus tu, Pēter, šo kordziesmu sakarā esi paudis jau iepriekšējās sarunās. Pēteris Vasks: Jau pirms pāris gadiem uzrakstīju vairākus opusus, ko varētu nosaukt par tādu kā atskatīšanos uz to, kas ir piedzīvots – piemēram, tāds ir Sestais stīgu kvartets. Un tad es tā nodomāju: cik vēl Dievs ļaus nodzīvot, rakstīšu mūsu brīnišķīgajam Radio korim. Knuts Skujenieks ir viens no maniem mīļākajiem dzejniekiem; jau ilgu – vismīļākais. Viņam ir seši brīnišķīgi dzejas sējumi, kurus pārlasu un laiku pa laikam atrodu kādu dzejoli, kuru uzdrošinos pārlikt skaņās, pārāk netraucējot dzejnieka domai – lai viņa ģeniālos tekstus varētu saprast. Jo parasti – sevišķi mūsdienu mūzikā – tekstu jau nekad nesaprot, kad dzied... Tāpēc es ļoti lūdzu un arī ceru, ka sestdienas koncertprogrammās būs nodrukāti šie sevišķi izcilie teksti, lai būtu iespēja tos vēlreiz pārlasīt. Kas zina, kad kāds pēdējo reizi tos lasījis… Lūdzu, lasiet Skujenieka dzeju, lasiet un nedusmojieties, ja esmu mēģinājis tos pārlikt skaņās, jo sirds deg un gribas. Atskatoties pagātnē, diezgan daudz Skujenieka tekstu esmu pārlicis skaņās. Tagad arī: radās viens, otrs, trešais – domāju, ko nu es ar katru dziesmu atsevišķi mēģināšu uzbāzties, bet, tā kā sanācis jau pusducis, iedomājos, ka tas būtu varen skaisti, ja tās varētu šādā veidā nodziedāt. Kaut kā šķiet, ka kordziesmu ciklus šobrīd kaut kā neraksta. Ir gan vokālie cikli, kuros balss dzied, bet korim nav. Šīs dziesmas var dziedāt arī atsevišķi – ja kāda nepatīk, var nedziedāt, tās ir pilnīgi brīvas un neatkarīgas, bet kopā saliku, manuprāt, tādā secībā, kādā tās varētu skanēt. Un ar milzu nepacietību gaidu pirmo mēģinājumu! Un tad sestdien, kā tagad smalki saka – pasaules pirmatskaņojums Latvijas Universitātes Lielajā aulā – cik skaisti tur skan kori! Būs milzu notikums. Vismaz komponistam…  Kas ir tas, kas tevi Knuta Skujenieka dzejā visvairāk uzrunā? Kādēļ tu atkal un atkal atgriezies pie tās? Pirmā asociācija – viņa dzeja ir kā tautasdziesma; tā ir tik tīra, skaidra, katrā vārdā ir vesela dvēseles bagātība, ko viņš dāvina. Viņš ir vienīgais mūsu dzejnieks, kas GULAGĀ nodzīvojis septiņus gadus un atteicās parakstīt dokumentu, ka viņš lūdz padomju valstij piedošanu par to, ka bijis "slikts puisis", lai viņu ātrāk palaistu mājās. Viņš teica: es nezinu, ko esmu izdarījis un kāpēc man būtu jālūdz padomju valstij, lai mani laiž ātrāk uz mājām. Viņš nosēdēja tos septiņus gadus no sākuma līdz beigām. Tie viņam bija ārkārtīgi radoši gadi! Varbūt, ja viņu nebūtu skāris šis padomju impērijas lāsts, viņš varbūt būtu pavisam savādāks, pavisam cits dzejnieks. Jo viņš arī pats stāstīja: lai izdzīvotu, bija nepieciešama ļoti intensīva, bagāta gara pasaule, tev bija jābūt garīgi bagātam. Reizi mēnesī varēja uz māju sūtīt vēstules – tur nebija ierobežojumu. Un tad nu viņš šajās vēstulēs sarakstīja dzejoļus un sūtīja savai sieviņai, lai tos saglābj. Tā radās absolūti meistardarbi. Viņš ir tik tīrs – tāds dvēseles garīgais spēks; viņā ir neaprakstāma mīlestība uz savu zemi, tautu… Es tik ļoti rezonēju uz viņu. Viņš ir pārlaicīgs. Par viņa dzeju mēs sakām – tā ir ļoti aktuāla. Bet gadi iet, un redzam, ka viņš trāpījis desmitniekā – vai tas bijis pirms desmit, piecpadsmit vai divdesmit, trīsdesmit gadiem. Milzīgs garīga spēka, mīlestības avots nāk no katras viņa rindas. Pazemīgi mēģināju savu mīlestību, cieņu un apbrīnu ielikt savās kora dziesmās. No iepriekšējā devuma ar Knuta Skujenieka dzeju mēs laikam vislabāk zinām Pētera "Klusās dziesmas". Tajās ir tik daudz skumju, apceres un vēl daudz kā cita. Sigvard, ko tu un koris esat šoreiz saņēmuši? Kāds ir jaunais cikls? Sigvards Kļava: Pirmā sajūta bija, ka mūzika kļuvusi personiskāka un aicina tās lielās, ļoti būtiskās lietas traktēt vienkārši. Pierādījums tam, ka visas lielās lietas patiesībā ir ļoti vienkāršas, un mūsu uzdevums – to pārdzīvojumu, ciešanas un brīžam arī prieku – pārvērst par apskaidrības zīmi. Un dzīvot šajā pasaulē vienkāršā apskaidrībā. Teorētiski to saprast ir viegli, bet nemaz ne tik viegli – dzīvot ar šādu vienkāršu attiecību skatu. Daudz vieglāk ir raudāt, plēst, grauzt un sist. Tas uzdevums – tikt tam pāri un bieži vien arī piedot – ikdienā nemaz nav tik vienkāršs.  Pēteris saka – dziesmas var dziedāt arī atsevišķi, cikls nav obligāts. Tomēr iekšējā dramaturģija un kopums ir tāds, ka es noteikti to redzu kā ciklu: redzu visas daļas kopā esam, kā jau vairāku daļu cikliskos skaņdarbos. Liels spēks ir attiecībās starp vienu afektu un otru, starp vienu muzikālu dimensiju un citu. Esmu pilnīgi pārliecināts: ja dziesmas tiktu atskaņotas atsevišķi, tās iegūtu pilnīgi citus vaibstus gan koncerta kontekstā, gan, iespējams, arī šodienas kontekstā – tās ar visu savu vienkāršību parādītos ļoti dažādas. Vēl sarunā – arī par dažādām interpretācijas lietām, mecenātismu un Pētera Vaska ceļojumu uz Vāciju.  Šajā vakarā līdzās visu gaidītajam Pētera Vaska dziesmu cikla pirmatskaņojumam programmas centrālās ass lomu ieņems Fransisa Pulenka kantātes "Figure Humaine" atskaņojums – mūzikas kliedziens par brīvību. Opuss ir radīts Otrā pasaules kara laikā, tobrīd nacistiskās Vācijas okupētajā Francijā. Šis divpadsmitbalsīgajam dubultkorim rakstītais meistardarbs ir ne tikai tehniski sarežģīts un vokāli izaicinošs, bet arī emocionāli piesātināts vēstījums par apspiestību, pretošanos un neuzvaramo cilvēka garu. Par darba tapšanas vēsturi pats Pulenks izteicis dažādus atšķirīgus variantus, taču skaidrs, ka darbā izmantotā dzeja ir cieši saistīta ar Francijas pretošanās kustību un Pulenks to komponējis dziļā slepenībā, apzinoties, ka šāda mākslinieciskā izpausme varētu tikt uzskatīta par bīstamu. Kompozīcijā dzirdama ne tikai iedvesma no franču vokālās polifonijas tradīcijas, bet arī drosmīgas harmoniskās pārejas un intensīvi kontrasti starp klusumu un grandiozu skaņu uzplūdiem. Noslēdzošais skaņdarbs "Liberté" (Brīvība) kļuva par īpaši nozīmīgu simbolu – teksts tika uzdrukāts uz skrejlapām, kuras sabiedrotie izkaisīja pāri Francijai, iedvesmojot pretošanās kustību un sniedzot cerību okupētās valsts iedzīvotājiem. Pēc kara "Figure Humaine" kļuva par vienu no visspēcīgākajiem mūzikā ietvertajiem veltījumiem brīvībai un cilvēka cieņai. Kantāte tiek uzskatīta par vienu no sarežģītākajiem kormūzikas darbiem, kas prasa ne tikai tehnisku meistarību, bet arī dziļu emocionālu izpratni no izpildītājiem. Koncertā kantāte skanēs kā spēcīgs atgādinājums par mākslas spēku pretošanās un cerību laikā, apvienojot Pulenka ģeniālo muzikālo valodu ar šī darba tekstu autora Eliāra neizmērojamo ticību cilvēka garam. Savukārt Makss Rēgers, viens no izcilākajiem vācu vēlīnā romantisma pārstāvjiem un polifonijas meistariem, savā kormūzikas daiļradē iedvesmojies no Johana Sebastiāna Baha un Džovanni Pjerluidži da Palestrīnas, apvienojot baznīcas tradīcijas ar emocionālu izteiksmību un poētismu, arīdzan pievēršoties vācu dzejnieku romantiķu vārsmām par cilvēka dzīvi, dabu un transcendenci.

Bērna Jēzus veltīšana Dievam svētnīcā. Mēs pārdomājam Marijas un Jāzepa paklausību Kunga Likumam, saskaņā ar kuru viņi rīkojas. Žēlastība un lielā izredzētība būt par Jēzus vecākiem viņu dzīvēs neatceļ Dieva likumu, bet ļauj to piepildīt un būt tam uzticīgiem. Ļauj paklausīt Gara likumam, kas pārveido cilvēka sirdi. Tas vēl joprojām mūsu dzīvēs paliek kā noslēpums un kā uzdevums, savukārt Rožukronis var būt skola, kurā mācāmies pieķerties Dieva likumam, to iemīlēt, ļaut tam kļūt par savu iekšējās darbības veidu. Marijas Sirds atklāj mums arī svarīgu noslēpumu, kā vienot savas dzīves ciešanas ar līdzdarbību Kristus misijā. Lielākās sāpes ir par tiem, kurus mēs mīlam un kuriem nevaram īsti palīdzēt.

Jēzus piedzimšanas noslēpums. Vārds kļuva Miesa un mājoja mūsu vidū. "Cilvēka lūpām dievišķais vārds ir neizrunājams, taču pieņēmis mūsu cilvēciskumu, Dieva Vārds padara sevi izrunājamu, un mēs varam Viņu piesaukt: JĒZUS" (Katoļu Baznīcas Katehisms, 2666). Raidījumā mēs atklājam, ka vārds JĒZUS - "Dievs glābj" - ir vienīgais vārds, kas "satur Viņa klātesamību" . Un Viņš ir klātesošs tur, kur Viņu piesauc! Šajā epizodē pieskaramies arī tam, kā Rožukroņa lūgšanas ritmiskums un pazemīgais vienkāršums mums palīdz veidot attiecības ar Jēzu un Mariju ikdienā.

21. februāra vakarā Latvijas Nacionālajā operā pirmizrāde – Riharda Štrausa opera „Salome”. Jūdejā notiekošo stāstu režisors un scenogrāfs Alvis Hermanis pārcēlis uz nākotnes Izraēlu – vietu, kur ideoloģiju un reliģiju mezgls sapinies visciešāk. Uzvedumu veido muzikālais vadītājs un diriģents Mārtiņš Ozoliņš, titullomu jauniestudējumā interpretēs viesmāksliniece Astrida Keslere. Šis būs jau piektais „Salomes” iestudējums mūsu Baltajā namā. Kā ierasts, pirms gaidāmās pirmizrādes izglītojošo pasākumu ciklā Operas Jaunajā zālē notika sarunas par Riharda Štrausa operas „Salome” jauniestudējumu, arī operas vēsturnieka Mikus Čežes lekcija, minot gan zīmīgus „Salomes” iestudējumus uz operu skatuvēm, arī kino versijas, gan sniedzot ieskatu operas tapšanas vēsturē un, protams, atskaņojot muzikālus fragmentus. Vakara vadītāja Liene Jakovļeva iztaujāja jauniestudējuma režisoru un scenogrāfu Alvi Hermani un horeogrāfi Elzu Leimani. Pārsteigums iestudējumā svarīgs, tāpēc sarunās atklāja nedaudz. Oskara Vailda franciski rakstītā drāma „Salome” (1891.) tika pārtulkota vācu valodā un paša komponista Riharda Štrausa pārveidota kļuva par operas libretu. Pirmiestudējums notika 1905. gada 9. decembrī Drēzdenes Karaliskajā opernamā un kļuva par patiesu triumfu. Latvijas Nacionālajā operā līdz šim pieredzēti četri spilgti „Salomes” iestudējumi, kuros titullomas interpretējušas tādas izcilas solistes kā Milda Brehmane-Štengele, Žermēna Heine-Vāgnere, Solveiga Raja un Ieva Kepe. Pirmizrādē Salomes lomā būs soprāns Astrida Keslere, viņa ar šo lomu debitējusi Antverpenes operā, savukārt Hērods – beļģu tenors Tomass Blondels. Mākslinieks atveidos Hērodu divos jauniestudējumos:  pirmo Flandrijas operā un baletā Antverpenē, un otru pie mums Rīgā.  Citas galvenās lomas interpretēs starptautisku atzinību guvušie latviešu dziedātāji Egils Siliņš Johanāna un Zanda Švēde Hērodijas lomā. Jauniestudējuma „Salome” radošajā komandā vēl noteikti jāmin videomāksliniece Ineta Sipunova, kostīmu māksliniece Jana Čivžele un gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš. Vēl tikai atgādinām sižeta līniju: Noslēpumainie „Salomes” notikumi vēsta par nepiesātināmu mīlestību. Jūdejas princeses Salomes sirds iekvēl kaislē pret jaunās ticības pravieti Johanānu. Kad valdnieks Hērods lūdz Salomi viņam dejot, viņas pieprasītā samaksa ir nežēlīga -  princese vēlas pravieša galvu. Operas „Salome” jauniestudējums tiks izrādīts arī 23.februārī,  2. un 20.martā, arī Rīgas Operas festivāla programmā 6.jūnijā.

Magnificat noslēpumā - Marijas slavas dziesmai pievienojamies arī mēs. Mūsu skatienu pievēršot Dievam, piedzīvojam atvieglojumu, jo varam novērsties uz brīdi no sevis un savām problēmām. Slavēt Dievu ir mūsu privilēģija, mūsu aicinājums un arī mūsu izvēle. Meklējam atbildi, ko nozīmē slavēt Dievu ar savu dzīvi un kā slavēt Dievu Rožukroņa lūgšanā.

Šajā raidījuma epizodē mēs atklājam Rožukroņa pirmo noslēpumu – pārdomājam brīdi, kad eņģelis Gabriēls pasludināja Marijai, ka Dievs ienāks Viņas dzīvē un Viņas miesā. Dievs vēlas ienākt arī pie mums! Lūdzoties “Ave Maria” – “Esi sveicināta...” mēs atkārtojam eņģeļa vārdus. Uzzināsim, kā šī senā lūgšana attīstījās Baznīcas tradīcijā.

Pasniegtas nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps". Par labāko pilnmetrāžas spēlfilmu atzīta "Marijas klusums", bet labākās animācijas filmas gods ticis "Straumei". "Straume" un tās komanda saņēma piecus "Lielos Kristapus", kā arī LSM.lv skatītāju balvu. Ar pieciem "Lielajiem Kristapiem" sveikti arī vēsturiskās drāmas "Marijas klusums" veidotāji, savukārt ar balvu par mūža ieguldījumu ceremonijā godināja režisoru un pedagogu Pēteri Krilovu. Atziņas pēc nacionālas kino balvas "Lielais Kristaps" noslēguma ceremonijas. Sarunas ar laureātiem un starptautiskās žūrijas pārstāvju komentāri. Sarunājas divi starptautiskās žūrijas pārstāvji – pētniece, kuratore un kino kritiķe Zane Balčus un režisors, scenārists, Latvijas Kinorežisoru ģildes valdes priekšsēdētājs un viens no pērnā gada Liela Kristapa laureātiem Staņislavs Tokalovs, kā arī kino kritiķe Kristīne Simsone. Starptautiskā žūrija vērtēja 41 filmu, un tajā līdzās Zanei Balčus, Staņislavam Tokalovam un Dzintaram Dreibergam bija arī divi ārzemju kino profesionāļi: Olivjē Katrans ir franču etnologs, godalgots producents un animācijas eksperts, bet Marteins te Pass no Nīderlandes ir pieredzējis dokumentālā kino eksperts. Pēc ceremonijas uzaicināju viņus uz īsu sarunu par viņu iespaidiem, uz mēnesi iegrimstot Latvijas filmu pasaulē. Ierakstos uzklausām arī balvu ieguvējus. Ceremonija notika Dailes teātrī, tās režisors bija Matīss Kaža un to vadīja aktieris Matīss Budovskis. Tika pasniegtas 25 balvas un balva par mūža ieguldījumu, kā arī vairākas īpašās balvas un atbalstītāju balvas. Plašāk par balvas laureātiem portālā lsm.lv. Klausieties arī sarunu ar balvas par mūža ieguldījumu ieguvēju Pēteri Krilovu.      

Zemgales rajona tiesa Jelgavā attaisnojusi Jelgavas novada iedzīvotāju Olviju Paukšti, kura bija apsūdzēta par cietsirdīgu izturēšanos pret zirgu, kuru eitanizēja 2022. gada augustā. Uzsākti komercreisi no Rēzeknes uz Rīgu un Rīgas uz Rēzekni. Vairums frakciju pagaidām atturīgas par prezidenta ideju pazemināt slieksni referenduma ierosināšanai. Noslēdzas pieteikumu iesniegšana konkursā uz ģenerālprokurora amatu.

Sāmu izcelsmes  zviedru rakstniece Tīnas Hērneskas debijas romāns "Ļaudis, kas sēj sniegā" ir vienlaikus skarbs, līksms, skumjš un skaists vēstījums par diviem dažāda vecumu pāriem. Maridjai un Bieram jau pāri 80, bet Kajs ar Mimmi tikko saderinājušies un pārcēlušies uz dzīvi Zviedrijas ziemeļos. Lasot šo romānu, esiet gatavi ne tikai liriskām pārdomām par dzimtas atmiņu un m mīlestību, bet arī smieklīgām epizodēm un aušīgi negaidītiem sižeta pavērsieniem. Sāmiem ir īpašas attiecības ar sniegu un ziemeļbriežiem, arī ar stāstiem, ticējumiem un seniem amatnieku darinājumiem. Noslēpumaini ir arī grāmatas nodaļu nosaukumi, piemēram, "Pulksteņu dzeguzes piekrišana", "Gulbju mēnesis un aicinājuma gulbja dziesma" vai "Kauja ar pasteļkrāsas lāpstiņām". Tīna Hārneska par romānu "Ļaudis, kas sēj sniegā" saņēmusi balvu "Zviedrijas Gada grāmata". Romānu "Ļaudis, kas sēj sniegā" no zviedru valodas tulkojusi Dace Deniņa, izdevis Jāņa Rozes apgāds. Raidījumu atbalsta:

Jaunais gads ierīb ar jaunu Kreisā Tokena sezonu, kurā priecēsim ar apšaubāma humora jokiem, pārrunāsim ģeopolitiskos notikumus, dalīsimies kokteiļu receptēs un spēlēsim ļoti daudz galdaspēļu! Taču jāsāk ar balvām, tāpēc sāksim ar gada pirmo atzinību galdaspēļu nozarē jeb Zelta un Tautas tokenu izdalīšanu! Kuras spēles ieies vēsturē ar Tokena kvalitātes zīmi? Turpināsim ar epizodes vienīgo Svaigi gardo un aktuālo spēli Flow, kur apskatīsim, kas kaķim aiz ūsām un kādu vietu spēle ieņem sūro spēlmaņu plauktos! Jau Flow apskatā daudz ieskatīsimies un analizēsim dažādus datus, bet ar to nepietiek; mēs apskatīsim arī Kristapa un Toma spēļu statistiku un izvērtēsim, cik daudz un kas spēlēts aizvadītajā gadā. Noslēgumā unikāla pop-up sadaļa - Mazkona hronikas! Tajā apskatīsim piedzīvojumus, kuru laikā četri džeki izolējās meža namiņā un izspēlēja pamatīgu kaudzi svaigu un klasisku spēļu. Šoreiz īsi pastāstīsim par katru no tām! Klausies epizodi - https://anchor.fm/kreisais-tokens  Spotify - https://open.spotify.com/search/Kreisais%20tokens Seko mums: Instragram - https://www.instagram.com/kreisaistokens/ Facebook - https://www.facebook.com/Kreisais-Tokens-108903727367874

Iespējams, šāds nosaukums labi piestāvētu kādam mistikas seriālam vai varbūt Harija Potera sērijas romānam, taču šoreiz tas ir stāsts par vērienīgu dezinformācijas operāciju pagājušā gadsimta 60. gados, no kā var izdarīt arī dažādus secinājumus par dezinformācijas paņēmieniem kopumā un salīdzināt tos ar mūsdienām. 1964. gadā tolaik sociālistiskās Čehoslovākijas varas iestādes paziņoja, ka kāda ezera dzelmē atrasti vācu nacistu nogremdēti dokumenti, kas daudziem Rietumos varot izrādīties nepatīkams pārsteigums...  Kas patiesībā bija atrastajās kastēs? Kas organizēja šo dezinformācijas operāciju? Kādi bija tās mērķi un vai tie tika sasniegti? Un kāpēc šis stāsts ir nonācis atklātībā, atšķirībā no, iespējams, daudziem citiem līdzīgiem? Par to šajā “Atmaskots” epizodē sarunājas “Latvijas Avīzes” žurnālisti Māris Antonevičs un Viesturs Sprūde. Raidierakstā izmantoti fragmenti no BBC (L. Bittman interview 1990), filmas “Tajemstvi Čertovo jezera” (1964), DelfiTV. Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par ieraksta saturu atbild “Latvijas Avīze”. #SIF_MAF2024 Izmantotā mūzika: 1. Dark Secrets (DECISION) by Sascha Ende Link: https://filmmusic.io/song/246-dark-secrets-decision- License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/ 2. Spy Story: The Agent by Sascha Ende Link: https://filmmusic.io/song/84-spy-story-the-agent License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/ 3. Prosecution, action, trumpets by Sascha Ende Link: https://filmmusic.io/song/19-prosecution-action-trumpets License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0 4. Ghost Town by Rafael Krux Link: https://filmmusic.io/song/5416-ghost-town- License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

No pirmās latviešu valodā iespiestās grāmatas 1525.gadā līdz grāmatas nozīmei latviskās identitātes saglabāšanai trimdā - esam pietuvojušies latviešu grāmatas piecsimtgadei. Raidījumu ciklu noslēdzam ar svarīgiem secinājumiem, citējam zīmīgus tekstus un aizlāpam arī dažus „caurumus”, kam raidījumos esam paslīdējuši garām. Trijos gados esam mērojuši garu un interesantu ceļu grāmatniecības, valodas un literatūras vēsturē līdz pat izdevējdarbībai, bibliotēku un kultūras vērtību krātuvēm trimdā pēc Otrā pasaules kara. Raidījuma viesi pārstāv trīs nozares – grāmatniecību, literatūrzinātni un valodniecību. Sarunājas ilggadējais Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks, grāmatniecības vēsturniece, Latvijas Universitātes bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāja Aija Taimiņa, literatūrzinātniece, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore Māra Grudule un arī valodnieks, Latvijas Universitātes un Stokholmas universitātes profesors Pēteris Vanags.   Plašāk par projektu šeit:

Smagās Mūzikas Gada Balva 2024 METĀLKĀSTS LV Podkāsts #173 Vai īsts ''trve-isms'' ir spēja publiski atzīt, to, ka Tev patīk popsa? Kādas grupas jāklausās, lai Spotify Tevi pieskaitītu kā academic skate punk fāzei piederīgo? Vai vairākkārtēja raudāšana albuma klausīšanās laikā ir labas mūzikas kvalitātes zīme?Kā ierasts, atbildes uz šiem un citiem jautājumiem meklēsim gada noslēguma sērijā, 9 nominācijās atskatoties uz mūsu zīmīgākajām pieredzēm un momentiem aizvadīto 12 mēnešu laikā. Atskaņošanas saraksts (playlist) visām 2024 METĀLKĀSTS LV gada balvai nominētajām relīzēm: https://open.spotify.com/playlist/0pIcg3TQPRJgZABDSa3NDX?si=5b2c04856f09463e Atskaņošanas saraksts (playlist) visām METĀLKĀSTS gada balvas epizodēm: https://youtube.com/playlist?list=PLFE0Q4xnolYAQaEPMblh1WEh2Qi4r68UW&si=cd9CNZRIO6c4ghX6 0:00 - Ievads, Gada Retrospekcija 12:09 - Gada Balvas Nominācijas 13:57 - Nominācija: Gada Rifs 17:50 - Nominācija: Gada Noformējums 27:00 - Nominācija: Gada Singls 34:40 - Nominācija: Gada Koncerts 39:43 - Nominācija: Gada Setlists 49:37 - Nominācija: Gada Paletes Attīrītājs 52:17 - Ideja Sēriju Ciklam (Aicinājums Ieteikumiem) 54:54 - Nominācija: Gada Personīgais Jaunatklājums 58:47 - Nominācija: Gada Latvijas Smagās Mūzikas Relīzes (TOP 3) 1:03:52 - Nominācija: Gada Latvijas Smagās Mūzikas Relīzes (TOP 2) 1:05:28 - Nominācija: Gada Latvijas Smagās Mūzikas Relīzes (TOP 1) 1:09:52 - Nominācija: Gada Smagās Mūzikas Relīzes (Goda Vietas) 1:17:40 - Nominācija: Gada Smagās Mūzikas Relīzes (TOP 5) 1:21:08 - Nominācija: Gada Smagās Mūzikas Relīzes (TOP 4) 1:24:54 - Nominācija: Gada Smagās Mūzikas Relīzes (TOP 3) 1:28:50 - Nominācija: Gada Smagās Mūzikas Relīzes (TOP 2) 1:34:31 - Nominācija: Gada Smagās Mūzikas Relīzes (Goda Vietas) 1:37:10 - Nominācija: Gada Smagās Mūzikas Relīzes (TOP 1) 1:44:08 - Mūsu Spotify Wrapped 1:54:40 - Klausītāju Gada TOP Relīzes 2:15:09 - Noslēgums, Pateicības Vārdi SEKO Metālkāstam: https://www.facebook.com/metalkastslvPašmāju un ārzemju metāla/roka jaunumi LRMA.LV: https://lrma.lv/​

Pirms 87 gadiem notika pirmais Piebalgas iedzīvotāju antropoloģiskās izpētes projekts profesora Jēkaba Prīmaņa vadībā. Šovasar atkal Vecpiebalgas un Jaunpiebalgas iedzīvotāji piedalījās Latvijas iedzīvotāju antropoloģiskās izpētes projektā. Uz noslēguma pasākumu Piebalgā devās arī Kultūras rondo. Piebalgai 2024. gads ir bijis varens – ar Piebalgas astoņsimtgades svinībām, Piebalgas žurmes meklējumiem un piebaldzēnu mērīšanu. Kas tik te nemērās – Jaunpiebalga ar Vecpiebalgu, zemes mērītas un cepuru augstums. Un paši arī mērīti. Vecpiebalgas kultūras namā 14. decembra vakars bija veltīts Latvijas iedzīvotāju antropoloģiskās izpētes projektam Piebalgā. Datu vākšana bija noslēgusies, zinātnieki stāstīja gan par vēsturiskajiem datiem, gan mūsdienu datiem. Kopā ar Rīgas Stradiņa universitātes pētniekiem profesora Jāņa Vētras vadībā klāt bija arī idejas autors Rauls Vēliņš. „Vecpiebalgas vīru kora dalībniek noķēruši vienu, kas izliekas par piebaldzēnu. Penderu juris un Doblēnu Spricis viltvārdi pieķēra tāpēc, ka tam bija par pirksta tiesu īsāka cepure. Ķeizardārzs, 15 minūtes pirms lielkoncerta.” Tā raksta un zīmē Vilis Daudziņš grāmatā „Pirmie latviešu dziedāšanas svētki bildēs”. Sabraukuši dejotāji, mērītāji, nomērītie un varbūt ir arī pa kādam neticīgajam, kurš tik tagad iedomā – vajadzēja tak' man arī piedalīties (bet viņi nav īpaši saskaitīti). Cik sarežģīti kādreiz un tagad ir veikt antropoloģisku lauka pētījumu, nodrošināt savstarpēju uzticēšanos un datu drošību, to arī jautājam. Kāpēc vienkāršais zīmulis reiz bijis tas drošākais "datu nesējs"? Cik augstai tad īsti jābūt piebaldzēna cepurei, arī to jautājam piebaldzēniem.  Bet ir laiks sākt – no lielas nopietnības līdz lielai smiešanai.  Rīgas Stradiņa universitātes pētniece Lāsma Asare, kuras izpētes augsne ir profesora Jēkaba Prīmaņa mērījumi Piebalgā 1936./37. gadā, ir gandrīz piebaldzēniete. Viņa stāsta par savu saistību ar piebalfu, zinātniskajām interesēm un iepazīstina ar vēsturiskajiem datiem. Un nav ko brīnīties, ka Vecpiebalgas kultūras namā kāds sāk taustīt savas ausu ļipiņas vai deguna līniju, kā arī nopēta kaimiņu, vai tik tas ir īsts piebaldzēns? Bet āri visam piebaldzēnus raksturo tieksme pēc izglītības un izglītošanās, kā tolaik, tā tagad.  Antropoloģiskās izpētes datu, kas vākti vasarā, apstrāde turpināsies vēl vairākos projektos. Vēl dažas atbildes uz mūsdienu jautājumiem - par to kaulēšanos, sēņošanu, patikšanu būt tur, kur pulcējas daudz cilvēku, vēl var diskutēt, bet izglītība ir neapstrīdama. Profesors Jānis Vētra iepazīstina ar atbildēm, ko snieguši mūsdienu piebaldzēni. Jautājam arī trim piebaldzietēm, vai viņas piekrīt tiem datiem par kaulēšanos un pulcēšanos. Stāsta Dace Bišere-Valdemiere, Līva Grudule un Egita Zariņa.  Pētījumā Jaunpiebalgā un Vecpiebalgā kopā iesaistījās 690 dalībnieki, vecumā no 1,5 līdz 99 gadiem. Visiem dalībniekiem veikta plaša izmeklējumu un aptaujas datu vākšanas programma, ietverot 3D ķermeņa skenēšanu, ķermeņa svara un asinsspiediena mērījumus, plaušu vitālās kapacitātes noteikšanu, digitālo fotogrāfiju uzņemšanu, kā arī aptaujas anketu aizpildīšanu, tostarp jautājumus par dalībnieku veselības stāvokli un saikni ar Piebalgas reģionu. Pēc izvēles pilngadīgiem dalībniekiem tika piedāvāta arī asins paraugu nodošana, lai piedalītos bioloģisko paraugu kolekcijā, kas ļaus veikt turpmākos ģenētiskos pētījumus, piemēram, analizējot garšas receptoru genotipus un uztura paradumus. Datu apkopošana varētu prasīt vairākus gadus, taču Anatomijas muzejā glabātie Prīmaņa veiktie dati 30. gados ļauj ieraudzīt toreizējo piebaldzēnu. Par to stāsta Lāsma Asare. Pēc veiksmīgās pieredzes Piebalgā Rīgas Stradiņa universitāte plāno projekta turpinājumu, paplašinot antropoloģiskās izpētes apjomu uz citiem Latvijas reģioniem, kas 20.gadsimta 30. gados jau tika iekļauti līdzīgās ekspedīcijās. Šī datu bāze, kas nesen digitalizēta, būs vērtīgs resurss RSU pētniekiem un ļaus analizēt iedzīvotāju antropoloģiskās īpatnības Zemgalē, Vidzemes jūrmalā un Kurzemē, tādējādi veicinot plašāku Latvijas iedzīvotāju antropoloģisko portretu veidošanu.  -- Raidījumā arī iekļauts fragments no kolēģa Eduarda Liniņa raidījumā par Piebalgu kā kultūrvēsturisku teritoriju ar divām savu īpatnību apzinošajām daļām – Vecpiebalgu un Jaunpiebalgu. 

Ziedu sapulce uz apaļā galda. Šo Rasas Sofijas Grimmas un citas Greizo ratu šī gada skanīgākās mīklas minēs Liepājas kantrī mūzikas grupas "Noslēpums" mūziķi Hedrijs Helge Holgers, Kristofers un Vaiņodes Mārtiņš. Par skanīgākās mīklas autoriem 2024.gada otrajā pusgadā izvirzīti: Šarlote Šmite, Mairita Bičuka, Kate Andersone, Ainārs Līsmanis, Maija Sirvide, Rasa Sofija Grimma, Ansis Sauka, Patriks Tabaks, Daina Kudiņa, Sandris Grasis, Kintija Barloti, Zane Lazdiņa un Inguna Ula Cepīte.

Raidījumā Piespēle šoreiz lielā saruna ar bijušo sportistu. Studijā viesojas kādreizējais motokrosa ar blakusvāģiem kantētājs Kaspars Stupelis. Runājam par profesionāla sportista sevis meklējumiem pēc tam, kad spožā karjera noslēgusies. Nedēļas topā: Sākas tautas balsojums “Trīs zvaigžņu balvai” sportā; Luka Banki atkāpjas no Boloņas “Virtus” basketbola kluba galvenā trenera amata, varēs koncentrēties tikai Latvijas izlasei; Pludmales volejbolistes Tīna Graudiņa/Anastasija Samoilova teicami spēlē sezonas finālturnīrā Dohā un izcīna bronzas godalgas.

10. decembrī Mazajā ģildē kopā ar Hermaņa Brauna fonda vadītāju, pianisti Innu Davidovu jaunā kamermūzikas programmā kopā muzicēs dziedātāja Ļubova Karetņikova. Šis gads viņai bijis spilgtu notikumu pilns. Pēc iekļūšanas Karalienes Elizabetes konkursa pusfināla viņa saņēmusi uzaicinājumu dziedāt Adīnas lomu Latvijas Nacionālās operas jauniestudējumā G. Doniceti operā "Mīlas dzēriens", bet rudenī izcīnija galveno balvu Victoria konkursā Debut Competition'24 Vācijā. Sarunā ar abām mūziķēm vispirms lūdzām atgādināt par viņu skatuviskās draudzības sākumu, kas saistīta ar Pētera Čaikovska dziesmu programmu, un gaidāmo koncertu, kurā iekļauta Franča Šūberta, Edvarda Grīga un Sergeja Rahmaņinova vokālā lirika. Ļubova Karetņikova: Dziedāt Šūbertu ir grūti, jo mūzika ir ļoti smalka, daudz teksta. Ir vajadzīga krāsu palete, lai būtu interesanti to darīt, īpaši dziedot Latvijā, kur ne visi saprot vācu valodu - tas arī būs izaicinājums. Pirms četriem gadiem bija mans pirmais solokoncerts un es tad arī dziedāju Šūbertu. Cilvēki teica: “O, mēs visu saprotam, kaut gan nezinām valodu”. Tas arī ir grūtākais. Vajag ļoti izjust gan mūziku, gan tekstu, jābūt patiesam. Es tomēr trīs gadus mācījos dziedāt kamermūziku, un tas ir kaut kas pavisam cits nekā opera. Innai arī šeit noteikti ir, ko piebilst, jo Šūberts ir atskaņots kopā ar ļoti daudziem. Inna Davidova: Ar basiem, tenoriem, soprāniem, mecosoprāniem… Ļoti daudz. Bet mani pirmie soļi bija saistīti ar Ilgu Tiknusi, kad vēl mācījos konservatorijā. Kā viņa dziedāja Šūbertu… Viņai bija tāda izjūta, tāda saprašana par katru vārdu, katru noti, tās smalkās ēniņas, kas nāk skaistajā, pozitīvajā kopējā bildē... Un, protams, Inta Villeruša, pie kuras tas viss notika kopā ar Ilgu Tiknusi, kurai nepalaida bez uzmanības garām nevienu teikumu, nevienu frāzi, nevienu pavērsienu, nevienu nokrāsu. Viss bija svarīgi, un tev bija tikai jāzina, kā Ļuba teica, šī krāsu palete - kā to izmantot, lai nezaudētu stila izjūtu, lai priekšnesums būtu dabisks, un vēl - būt šodienīgam, iedzīvinot mūziku, kas sarakstīta pirms 200 gadiem pilnīgi citos apstākļos, pilnīgi citā dzīves ritmā. Kā šodien pastāstīt cilvēkam, kuram, piemēram, vārds “sekss” ir zināms kopš 6 gadu vecuma, kā pastāstīt par Margarētu, kura par pirmo skūpstu runā tā, it kā tas būtu dzīves gals vai nāves sākums? Tur kopā ir gan filozofija, gan izjūtu smalkums, gan domas skaidrība. Tā skaidrība, kas piemīt gandrīz visām Šūberta dziesmām, lai arī cik tās nebūtu dramatiskas kā “Meža ķēniņš” vai kāda cita. Mūsu programma ir ļoti interesanta. Mēs šīm dziesmām izveidojām līnīju, ka tie ir ļoti dažādi sievietes tēli. Viņa alkst pēc mīlestības, viņa skumst par to, ka jaunība paiet pārāk ātri, viņa domā par mūžīgo mīlestību vai nodevību, viņa izmisumā grib tikt galā ar savu dzīvi. Tad seko trīs balādes, “Elenas dziesmas”, no kurām trešā ir “Ave Maria”, un ar to viss beidzas. Noslēgumā Inna Davidova ieskicē arī šī gada festivāla Winterfest aktualitātes, ko ievadīs šis koncerts, bet noslēgs Viktorijas Mullovas un Reiņa Zariņa uzstāšanās 15. janvārī Dzintaru Mazajā zālē.

Interese par savas dzimtas vēsturi vienmēr pavadījusi cilvēku tā mūžā - senču likteņi, radu rakstu pinumi, dzimtas koku veidošana un savu sakņu meklējumi ir dabiska cilvēka dziņa, lai meklētu atbildes uz fundamentālo jautājumu - kas es esmu un kādā pasaulē esmu ienācis. Vairāku autoru kopums lasītājam piedāvā rakstu krājumu, kurā pētīta savstarpējā mijiedarbība starp valsts un radniecības jēdzieniem. Par pētījumu stāsta Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Sociālo zinātņu fakultātes pētnieki, sociālantropologi Klāvs Sedlenieks un Agita Lūse. Izdots RSU sociālās antropoloģijas un citu nozaru pētnieku rakstu krājums "Radniecība un valsts īstenošana mūsdienu Latvijā". Grāmatā pētīta savstarpējā mijiedarbība starp valsts un radniecības jēdzieniem, analizējot, kā tā ietekmē mūsdienu Latvijas valsts veidošanu. Grāmatas pirmajās nodaļās RSU SZF pētnieki Klāvs Sedlenieks un Agita Lūse sniedz vispārēju pārskatu par latviešu radniecības jēdzienu un tā līdzšinējo pētniecību. Savukārt nākamajās nodaļās radniecība tiek aplūkota no vēstures un tiesību zinātnes skatupunkta. Bez antropologiem grāmatas tapšanā tika pieaicināta arī vēsturniece Vija Stikāne un juriste Dita Plepa, kuru rakstos zināmā mērā tiek analizēts valsts veidotais juridiskais ietvars radniecības jautājumiem, tādējādi nostiprinot viedokli, ka mūsdienu Eiropā radniecība ir cieši saistīta ar valsti. Noslēdzošajā rakstu grupā antropoloģiski analizēta radniecības nozīme valsts īstenošanā dažādās jomās mūsdienu Latvijā. Pētnieki Anna Žabicka, Kristīne Rolle, Andris Saulītis, Diāna Kišcenko un Andris Šuvajevs apskata dažādas valsts jomas un funkcijas, kuras ietekmē un kurās mijiedarbojas pieņemtās un valsts noteiktās radniecības formas, priekšstati un aizspriedumi. Grāmata demonstrē, ka pretēji plaši izplatītajiem uzskatiem valsts un radniecība gan vēsturiski, gan mūsdienās kā Latvijā, tā citur pasaulē ir nevis savstarpēji konkurējošas sabiedrības organizācijas formas, bet gan drīzāk jāuzskata par vienas monētas divām pusēm.

Iznācis akadēmiskā izdevuma “Latviešu tautasdziesmas” pēdējais – 13. sējums. Cik dažādas un pārsteidzošas lietas parādās tautasdziesmās un kā tās dzīvo mūsdienu pasaulē? Kultūras rondo saruna ar Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieci Gintu Pērli-Sīli un ši institūta zinātnisko asistenti Artu Krūzi. Latviešu folkloras krātuves arhīvā atrodama lielākā latviešu tautasdziesmu kolekcija – ap miljonu tautasdziesmu tekstu. Lai šo vērtīgo kultūras mantojumu darītu publiski pieejamu, 1979. gadā uzsākta akadēmiskā izdevuma „Latviešu tautasdziesmas” izdošana. Strādājot vairākām folkloristu paaudzēm, tikko izdots pēdējais – 13. „Latviešu tautasdziesmu” sējums. 13. sējums “Dzīve tautās. Mūža vakars. Bēres” tematiski veidojas divās daļās. Pirmā daļa atspoguļo dzīvi laulībā, apcerot dažādus, arī mūsdienās aktuālus aspektus no saticīgām un mīlestības pilnām attiecībām līdz vardarbībai un alkohola postam, attiecības pēc kāzām ar vīra un sievas radiem, kā arī dzīvi vecumā. Sējuma otrajā daļā dziesmas izseko ļaužu priekšstatiem par slimībām, nāvi, atspoguļo bēru rituālu – pēdējos lielos godus cilvēka mūžā. 13. sējuma izdošana noslēdz vairāk nekā 60 gadu ilgu, vairāku LFK darbinieku paaudžu, laikmetu un režīmu robežas pārsniedzošu darbu. Tā iznākšana sakrīt ar Latviešu folkloras krātuves simtgadi, simboliski godinot tautasdziesmu kā vienu no nācijas veidošanās stūrakmeņiem.  Raidījumā skan arī ieraksts no Latvijas Radio arhīva, kurā 2015.gada sakumā Baiba Krogzeme-Mosgorda (1966.–2021.), kura bija Latviešu folkloras krātuves vadošā pētniece, akadēmiskā izdevuma "Latviešu tautasdziesmas" zinātniskā vadītāja, raksturo darbu pie izdevuma.

Lielās mūzikas balvas laureāte dziedātāja Katrīna Paula Felsberga Kultūras rondo stāsta par gaidāmo “Rudens kamermūzikas festivāla” vokālās mūzikas koncertu un turpmākajam iecerēm. Viņai ir jau arī trīs lomas Latvijas Nacionālās opreas izrādēs. “Rudens kamermūzikas festivālu” 17.oktobrī “Dzintaru koncertzāles” Mazajā zālē noslēgs emocijām bagāts un mīlestības pilns vokālās mūzikas koncerts. Viens no pasaules izsmalcinātākajiem vokālās mūzikas pianistiem Malkolms Martino un Lielās mūzikas balvas laureāte, dziedātāja Katrīna Paula Felsberga koncertprogrammā savīs austriešu dziesmu ģēniju daiļradi un latviešu vokālās mūzikas klasiku. Klausītājus priecēs  Riharda Štrausa, Franča Šūberta, Klāras Šūmanes, Hugo Volfa un Lūcijas Garūtas mūzika. Sarunas laikā viņa daudz smejas un mazliet arī demonstrē, ko no dziedātājas prasa daži laikmetīgie komponisti. Un pastāsta arī par kādu kamermūzikas tradīciju Vācijā. Katrīna Paula Felsberga studējusi Berlīnē, bet uz "Knīpām un Knauķiem" viņu aizveda jau trīs gadu vecumā.

Raidījumā Grāmatai pa pēdām šoreiz sekojam līdzi grāmatizdevēja Jāņa Rozes dzīvesstāstam. Viņš bijis augstsirdīgs cilvēks, kura mūžs noslēdzās traģiski. Runājam par to, kāda bija Jāņa Rozes darbība pirms grāmatu izdošanas, kādu autoru un kādu žanru darbi bija viņa apgāda paspārnē un cik liela nozīme bija grāmatu mākslinieciskajam noformējumam. Noteikti daudzi būs viesojušies “Jāņa Rozes” grāmatu veikalos, meklējot pēc konkrētas lasāmvielas, vienkārši ko pārlapojot un apskatot, kas nesen izdots, vai iegādājoties ikdienā nepieciešamās rakstāmlietas. Šoreiz raidījumā dosimies pa pēdām grāmatizdevējam Jānim Rozem. Pārliecināsimies, cik daudzpusīgs bijis šis grāmatizdevējs un kopīgi godināsim zīmolu “Jānis Roze” tā 110. gadadienā. Atsaukt atmiņā dažus no Jāņa Rozes dzīves notikumiem sarunā palīdz uzņēmuma SIA “Jānis Roze” valdes priekšsēdētājs un arī Jāņa Rozes mazdēls Ainārs Roze, šī paša uzņēmuma izpilddirektore Ināra Beļinkaja un izdevniecības “Jānis Roze” vadītāja Renāte Punka. Runājot par šī raidījumu cikla personībām, allaž šķiet interesanti saprast, kādi apstākļi un notikumi sekmē to, ka viens cilvēks pievēršas kādai nodarbei un velta tai savu mūžu. Jānis Roze ir dzimis 1878. gadā Vecpiebalgas pagastā, mācījies pie brāļiem Kaudzītēm, strādājis sava radinieka - grāmatu tirgotāja un izdevēja Jāņa Ozola - spiestuvē, tēlojis teātrī. Vai tas ir nozīmīgs atspēriena punkts grāmatizdevēja darbam nākotnē? Plašāk par projektu šeit:

Saulainais septembris ir paskrējis, un mūsu sajūtās, lappusēs un piedzīvojumos tas bijis tieši tāds, kādu varat to noklausīties jaunākajā raidieraksta sērijā.Zane (IG @mom.who.reads.a.lot), Kristīne (IG @humpalasungramatas), Ieva (IG @mrs.lasitaja) un Aija (IG @piedzivot.lappuses) pārrunā septembra ainiņas, spilgtākās lappuses un to, kas piedzīvot mēneša grāmatā – franču pedagoga un rakstnieka esejā "Skolas sāpe".Oktobris lappusēs solās būt vēl krāsaināks, tā ka turamies kopā un nepazūdam.Sarunas pieturas punkti0.00 – 25.55 Ievads un mūsu piedzīvojumi septembrī.25.57 – 44.37 Spilgtākie piedzīvojumi septembra lappusēs.44.39 – 1.19.57 Daniels Penaks "Kā romāns".1.19.57 – 1.25.03 Noslēgums un oktobra plāni.

Ņujorkā ir pulcējušies pasaules valstu līderi, lai tiktos ANO Ģenerālajā asamblejā. Protams, ne no visām valstīm ir ieradušies prezidenti. Vladimirs Putins tur nevar doties, neriskējot ar savu brīvību. Tajā pašā laikā Ukrainas prezidenta Zelenska braucienam ir pievērsta īpaša uzmanība. Viņš grasās prezentēt gan esošajam, gan iespējamajiem ASV prezidentiem savu "miera plānu".  Skaidrs, ka šajā asamblejā galvenā uzmanība veltīta diviem lielajiem kariem, gan Krievijas agresijai, gan tam, kas notiek Tuvajos Austrumos. Pēc intensīvajiem gaisa triecieniem Libānā, kas turpinās un kuros bojā gājuši vairāk nekā 500 cilvēku, arvien lielāka ir iespējamība, ka karš izplatīsies plašākā reģionā.  Aktualitātes analizē Latvijas Radio ziņu dienesta žurnālists Uldis Ķezberis, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs un Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš. Pieaug saspīlējums starp Izraēlu un grupējumu „Hizbullāh” Vismaz pustūkstoša bojāgājušo, no kuriem 50 ir bērni, un tūkstošiem ievainoto Libānā, - tā ir statistika kopš pirmdienas, kad Izraēla uzsāka ļoti intensīvus uzlidojumus, vērstus pret grupējumu „Hizbullāh”. Kā pagājušajā nedēļā paziņoja Izraēlas aizsardzības ministrs, karš ir iegājis jaunā stadijā, un tagad fokuss vairāk būšot pievērsts ziemeļiem. Jauno stadiju iezīmēja peidžeru uzspridzināšana, kas nogalināja vairākus desmitus, bet savainoja tūkstošiem kaujinieku. Līdz ar šīsnedēļas uzlidojumiem Libānas slimnīcas ir pārpildītas, un tas Libānas medicīnai ir milzīgs izaicinājums. Taču runa nav tikai par veselības aprūpes sistēmu. Tūkstošiem ģimeņu ir devušās bēgļu gaitās, bēgot no Izraēlas apšaudītajiem rajoniem. Valstī, kas jau līdz šim ir cīnījusies ar pamatīgu ekonomisko krīzi, tas ir liels izaicinājums. Kā no Beirutas ziņo žurnālisti, Libānā aug gan dusmas, gan bailes par tālākajiem notikumiem. Šodien, 25. septembrī, ANO sasaukta drošības padomes sēde, lai spriestu par notiekošo. „Libāna ir bezdibeņa kraujas malā. Libānas tauta, Izraēlas tauta, visi pasaules iedzīvotāji nedrīkst pieļaut, ka Libāna kļūst par otro Gazu,” tā izteicies ANO ģenerālsekretārs Antonio Gutērešs. Arī valstu vadītāji, kas pulcējušies uz ANO Ģenerālo asambleju, aicina darīt visu iespējamo, lai apturētu pilna mēroga karu Tuvajos Austrumos. Daudzi gan uzskata, ka tikai ASV var ietekmēt Izraēlu. Pentagons pirmdien ziņoja, ka Amerikas Savienotās valstis, reaģējot uz pieaugošajiem draudiem, nosūtīs uz Tuvajiem Austrumiem papildus savus karavīrus, tomēr to skaits nebūšot liels.  Noslēpumainais Ukrainas „Uzvaras plāns” „Mēs nekad neesam atbalstījuši Krievijas agresiju pret Ukrainas teritoriju,” tā, ierodaties uz ANO Ģenerālo asambleju Ņujorkā, sarunā ar žurnālistiem apgalvoja Irānas nesen ievēlētais prezidents Masuds Pezeškiāns. Kopš viņš esot prezidents, uz Krieviju neesot nosūtītas Irānas raķetes. Tāpēc viņš vēloties sarunas ar Rietumvalstu vadītājiem, kā izbeigt karu Ukrainā. Lai gan Irānas vadības teiktajam daudzi netic, tomēr viņa teiktais par Krievijas agresiju un aicinājums uz sarunām ir interesants. Karš Ukrainā ir otrs lielais izaicinājums, kam Ņujorkā pievērsta īpaša uzmanība. To paspilgtina Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska vizīte, kas ir plašāka nekā tikai uzstāšanās ANO mītnē. Viņš ASV ieradās jau 22. septembrī. Zelenskim ir ļoti saspringts darba grafiks, un kulminācija ir ne tik daudz uzstāšanās asamblejā, cik viņa tikšanās ar ASV prezidentu Džo Baidenu un abiem prezidenta amata kandidātiem – gan Kamalu Harisu, gan Donaldu Trampu. Pēdējais jau ir paspējis pavīpsnāt par Zelenska ierašanos, nosaucot viņu par labāko pārdevēju vēsturē, tomēr tikšanās, jādomā, notiks. Galvenā uzmanība ir pievērsta Ukrainas prezidenta teiktajam par viņa atvesto miera plānu. Medijos nerimst spekulācijas, ko šis plāns paredz. Līdz šim izskanējusī informācija ir ļoti pretrunīga, un ņemot vērā to, ka tas drīz tiks publiskots, daudzi eksperti negaida tur ieraudzīt ko nezināmu vai neparastu. Iespējams, ka publiskajā telpā būs redzams kas cits nekā tas, ko patiešām Ukraina ir iecerējusi. Jebkurā gadījumā ziņas, kas pienāk no Kijivas, ir uzmanību raisošas. No vienas puses, Ukrainas armija joprojām izmisīgi cenšas aizstāvēt savas teritorijas, vietumis piekāpjoties ienaidnieka pārspēka priekšā. No otras puses, tā cenšas pastiprināt ofensīvu Kurskas apgabalā Krievijas teritorijā. No trešās, tiek izteikti neslēpti mājieni, ka tuvākajos mēnešos ir gaidāmi notikumi, kas varētu būtiski ietekmēt kara gaitu. Par kādiem notikumiem ir runa, var tikai minēt. Arī Zelenskis intervijā šonedēļ izteicās, ka kara noslēgums varētu būt tuvāk nekā daudziem tas šķiet.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Viņam ir daudz mazu lapiņu ar idejām, viņam ir radošs viedums un noslēpums. Viņa filmas ir iespaidojušas vairākas paaudzes. Viņš ir kinorežisors un operators Ivars Seleckis, kurš 22. septembrī svin 90 gadu jubileju ar filmas "Turpinājums. Pieaugšana" pirmizrādi. Kultūras rondo tiekas ar Ivaru Selecki un filmas radošo komandu – operatoru Valdi Celmiņu, otro režisoru Armandu Začu un producentu Gintu Grūbi. Jubilejas ir jāsvin ar vērienu un radoši. Tā noteikti notiks ar Ivara Selecka jubileju, jo jaunās fimas pirmizrādi nekas nebeigsies. Filmas turpinās demonstrēt Latvijas TV un filmas var skatīties arī portālā filmas.lv un Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvā. Bet 5. oktobrī Kino muzejā atklās izstādi "Ivara Selecka iela. Selecku dzimta un kino".  

Šīs nedēļas otrajā pusē tiks atklāta jau 99. Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) sezona. Atklāšanas koncertos 20. septembrī Viļņā un 21. septembrī Latgales vēstniecībā GORS skanēs LNSO jaunās sezonas rezidējošā komponista Artura Maskata “Tango” un divu angļu komponistu opusi – Gustava Holsta svīta “Planētas” un Ralfa Vona-Viljamsa “Sinfonia antartica” jeb “Antarktikas simfonija”. Pie diriģenta pults stāsies Tarmo Peltokoski, kas ar šo koncertu aizsāks savu noslēdzošo sezonu LNSO mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta amatā. Ar viņu tiekamies uz sarunu Klasikā. Ieva Zeidmane: Tikko ir beidzies mēģinājums un tā noslēgumā orķestris spēlēja Artura Maskata "Tango". Arī pats komponists bija klāt. Vai viņam bija kādi padomi, ieteikumi? Tarmo Peltokoski: Komponistam bija tikai dažas sīkas piezīmes, viņš atstāj lielu brīvību, un tas vienmēr ir patīkami. Vai šis skaņdarbs Jums šķiet iedvesmojošs? Cik noprotu, šis tango Latvijā ir modernā klasika. Piemēram, Andris Nelsons ir to atskaņojis ar pasaules klases orķestriem, ir ieraksts ar Vīnes Filharmoniķiem, viņš to atskaņojis arī Bostonā. Šis tiešām ir skaņdarbs, ar kuru Latvija ir pazīstama pasaulē. Parunāsim par Ralfu Vonu-Viljamsu. Pirms aptuveni diviem gadiem ar LNSO atskaņojāt viņa piekto simfoniju, drīz arī "Jūras simfoniju" un tagad programmā septītā. Kas jūs saista šī komponista mūzikā? Vona-Viljamsa mūziku apbrīnoju kopš 18 gadu vecuma. Šis darbs vienmēr ir bijusi mana kaislība, esmu vēlējies atskaņot šo Sinfonia Antartica. Tas ir programmatiskās mūzikas meistardarbs, kas sākotnēji tapis kā mūzika filmai "Antarktikas Skots". Vēlāk šo mūziku komponists pārstrādāja, izveidojot simfoniju. Tā šeit nekad nav atskaņota un es nesaprotu, kāpēc, jo tas ir īstens meistardarbs. Mūzika ir fantastiska un nelīdzinās nevienam citam darbam. Vai esat redzējis arī filmu? Jā, tā ir ļoti interesanta filma par Roberta Falkona Skota neveiksmīgo ekspedīciju uz Dienvidpolu 1912. gadā. Diemžēl viņš gāja bojā, un par to arī ir šī filma. Mūzika atspoguļo šausmas. Vai, skatoties filmu, arī saklausījāt, kuri mūzikas fragmenti pārnesti uz šo simfoniju? Jā, protams, šīs saiknes var dzirdēt. Tomēr simfonija ir patstāvīgs darbs, lai to izbaudītu, nav obligāti jānoskatās filma. Mūzika ir ļoti atmosfēriska, var sajust aukstumu pat neskatoties filmu. Mūzika ir ārkārtīgi ilustratīva, vai ne? Tā ir. Komponists izmanto apjomīgu sitaminstrumentu plejādi, tostarp arī vēja mašīnu. Šī mūzika ir priekštecis lielai daļai kinomūzikas, piemēram, Džona Viljamsa radītajam. Brīžiem izklausās pēc "Harija Potera". Vēju, vientulību un Antarktikas tuksneša plašumus attēlo sieviešu kora balsis no aizskatuves. Skan tiešām baisi un biedējoši. Vēl ir arī solo soprāna balss? Jā, arī soprāna solo balss aizskatuvē dzied bez vārdiem. Un vēl ir ērģeles, tās trešajā daļā rada patiešām šausminošas izjūtas. Mūzika ļauj redzēt ainavas, arī neskatoties filmu... Es tā domāju. Lielākā daļa cilvēku šo mūziku nekad agrāk nav dzirdējuši, bet vēl mazāks skaits ir to, kuri ir redzējuši filmu. Tāpēc ir ļoti interesanti, ko šāda programmatiska mūzika var panākt, kā tā rosina iztēli. Lielāko daļu šīs filmas mūzikas Vons-Viljamss radījis, neskatoties uzfilmēto. Viņu ļoti iedvesmojusi iespēja mūzikā attēlot sniegu, puteni, aukstumu. Tieši tā! Otrajā daļā arī pingvīnus un vaļus, trešajā daļā – milzīgo ledāju, jūtam dabas varenību un šausmas. Savukārt ceturtajā daļā ir vairāk personīgu lietu. Un fināls izvēršas par traģisku maršu. Pirms katras daļas partitūrā ir arī dažas teksta rindas, citāti no dažādiem avotiem. Tur ir angļu dzeja, psalma rindas, fragmentiņš no Vecās Derības. Un pirms pēdējās daļas ir citāts no Roberta Skota paša rakstītās dienasgrāmatas, no ieraksta, kas veikts neilgi pirms nāves. Un šoreiz koncertā arī skanēs ierakstīta balss, pirms katras daļas šīs rindas tiks nolasītas. Domāju, ka tas ir svarīgi. Ne vienmēr šīs rindas tiek iekļautas atskaņojumos. Jā, komponists nav norādījis, ka tās noteikti ir jāiekļauj. Bet, manuprāt, ir interesanti klausīties arī tekstu. Sieviešu kora balsis un ērģeles ieskanas arī Gustava Holsta svītā "Planētas", kas arī ietverta šajā programmā. Vai ir kāda saikne ar Vona-Viljamsa simfoniju? Manuprāt, šī ir lieliska, ārkārtīgi interesanta programma, jo abu šo lielo darbu noslēgumā aiz skatuves dzied sieviešu koris, jo abi komponisti – Vons-Viljamss un Holsts bija angļi, turklāt labākie draugi. Pirms diviem gadiem manos pirmajos koncertos LNSO galvenā diriģenta statusā piekto un pirmo simfoniju atskaņojām, atzīmējot Vona-Viljamsa 150. dzimšanas dienas gadskārtu. Savukārt šo sestdien, kad sniegsim koncertu Rēzeknē, apritēs 150 gadi kopš dzimis Gustavs Holsts. Un mēs atskaņosim vienu no iecienītākajiem viņa darbiem svītu "Planētas". Tātad viss labi sader. Turklāt Holsta vecvectēvs bija dzimis Rīgā. Daudzi šo faktu nemaz nezina. Holsts ir teicis, ka "Planētas" ir noskaņu gleznu virkne. Katrā daļā viena noskaņa? Jā, daļām ir arī nosaukumi. Marss ir kara vēstnesis, Venēra – miera vēstnese, Merkurs  -  spārnotais ziņnesis un tā tālāk... Un svītai turpinoties, viss kļūst aizvien mistiskāks. Ļoti raksturīgi, bet ne īpaši izteiksmīgi, jo šī ir tāda kosmiskā mūzika. No tās arī Džons Viljamss iedvesmojies, rakstot mūziku filmai "Zvaigžņu kari". Īpaši no pirmās daļas "Marss" un vēl no citām lappusēm. Vai Jūs interesē astroloģija? Nē. Bet Holstu interesēja. Iedvesma rakstīt svītu "Planētas" nākusi no kādas sarunas par astroloģiju. Vēlāk viņš teicis: "Es mācos tikai to, kas mani iedvesmo mūzikai. Un astroloģiju esmu mācījis visai pamatīgi." Jūtat Holsta mūzikā šo viņa interesi? Mani interesē citas lietas. Pirmkārt, šī mūzika ir ļoti angliska. Un man patīk britu mūzika un britu kultūra. Svarīgs ir arī fakts, ka abi komponisti bija draugi. Jā, protams, planētas, astronomija – tas ir interesanti. Bet mitoloģija ir vēl interesantāka! Šīs planētas sasaucas ar mitoloģiskām dievībām, dažādu kultūru dieviem un dievietēm. Un man ir pašam sava teorija. Diez vai kāds jebkad par to ir aizdomājies: Vons-Viljamss un Holsts bija divi briti, labākie draugi mūzikā. Savukārt 20.gadsimta angļu literatūrā ir līdzīgs labāko draugu pāris: Džons Ronalds Rūels Tolkīns un Klaivs Steiplzs Lūiss. Protams, pazīstamākais Lūisa darbs ir "Nārnijas hronikas" – septiņas grāmatas tāpat kā septiņas planētas. Un nesen Oksfordas zinātnieks Maikls Vords publicēja grāmatu ar nosaukumu "Planēta Nārnija", izsakot versiju, ka katra no septiņām Nārnijas grāmatām atbilst vienam no septiņiem debesu līmeņiem senajā mitoloģijā. Man šī doma liekas ļoti interesanta. Un patiesībā, diriģējot Holsta "Planētas", es domāju par Nārnijas grāmatām. Diez vai kāds tā ir darījis, bet man tas šķiet aizraujoši. Protams, tādas tiešas saiknes ar Nārniju jau šeit nav, tā eksistē manā galvā. Nezinu, cik populāras šīs fantastiskās bērnu grāmatas ir Latvijā. Bet, piemēram, es, klausoties "Planētu" pirmo daļu "Marss", domāju par Nārniju grāmatu "Princis Kaspians". Venēra būtu grāmata "Burvja māsasdēls", Merkurs – grāmata "Zirgs un viņa zēns", "Jupiters" – grāmata "Lauva, Ragana un drēbju skapis", šajā daļā parādās Ziemassvētku vecītis jeb Santaklauss. Tiek teikts, ka viņš ir dzīvespriecīgs. Savukārt Holsta "Planētās" Jupiters ir prieka vēstnesis. Tas ir ļoti aizraujoši, turklāt tur tiešām ir daudz tādas "Santaklausa mūzikas". Un "Jupitera" vidusdaļas lappuses droši vien ir vispazīstamākās no visa tā, ko Holsts rakstījis. Jo tai vēlāk pievienots Sera Sesila Springa Raisa teksts un tā kļuvusi par patriotisku himnu I Vow to Thee, My Country, ko briti dzied visos svinīgajos pasākumos: kronēšanas ceremonijās, bērēs, atceres dienās. Tā ir visangliskākā mūzika, kādu vien var iedomāties, man tā ļoti patīk.           

Noslēdzies Venēcijas filmu festivāls . Tā galveno balvu "Zelta lauva" sestdien, 7. augustā, ieguvusi spāņu režisora Pedro Almodovara kino lente "Blakusistaba" (The Room Next Door). Kultūras rondo par redzēto un pieredzēto Venēcijas filmu festivālā stāsta kino kritiķe Dārta Ceriņa un kino zinātniece Daira Āboliņa. Franču aktrises Izabellas Ipēras vadītā žūrija Pedro Almodovara filmu izraudzījās no 21 filmas, kas bija konkursam pieteiktas. Sižeta centrā ir šķelšanās starp Martu, paviršu māti un kara korespondenti, un viņas aizvainoto meitu, kā arī Martas attiecības ar bijušo partneri, rakstnieci Ingrīdu. Savukārt īpašo balvu par mūža ieguldījumu saņēma austrāliešu režisors un scenārists Pīters Veirs. Atpazīstamību visā pasaulē viņš ieguva ar lentēm "Mirušo dzejnieku biedrība", "Trumena šovs" un "Master and comander". bet skandālu un nosodījumu raisījusi Kanādas krievu kinorežisores Anastasijas Trofimovas flimas "Krievi karā" izrāde. Viņa vairākus mēnešus pavadījusi kopā ar Krievijas karavīriem, uzņemot šo filmu. Gan Ukrainas amatpersonas un sabiedriskās organizācijas norādījušas, ka ir ir apkaunojoši, ka Krievijas propagandas filmu izrāda Venēcijas kinofestivālā.

Mazliet sentimenta, neduadz smieklu, un 5. raidieraksta sezona ir noslēgusies. Sarunā ar Zani (@mom.who.reads.a.lot) un Sandru (@pielasit_sirdi) runājam par aizvadītajām piecām sezonām, par sākumu, par kurioziem un nedaudz arī par grāmatām.Paldies par kopābūšanu! Tiekamies citās lappusēs!

Valdība sāk darbu pie nākamā gada valsts budžeta. Opozīcija gan kritizē, ka naudas valsts makā trūkst, bet lēmumu par nodokļu izmaiņām joprojām nav.  Ar emocionālām uzrunām un protestiem Čikāgā ir sācies ASV valdošās Demokrātu partijas konvents, kura laikā Kamala Harisa oficiāli tiks izvirzīta par partijas kandidāti ASV prezidenta amatam. Kuras šosezon ir tīrākās un netīrākās pludmales un piekrastes zonas Latvijas teritorijā? Noslēgusies tradicionālā ekspedīcija Mana jūra.

Noslēdzas vasaras olimpiskās spēles Parīzē un Latvijas Radio skan arī noslēdzēošais raidījums "Olimpiskās spēles - Parīze 2024". Bet sportists, kas noslēdza Latvijas dalību šajā olimpiādē, vakar, 10. augustā bija Pāvels Švecovs, kurš modernās pieccīņas finālsacensībās sakrāja 1452 punktus un ieņēma 17. pozīciju. Paukošanas rezultāti nāca līdzi no pirmās sacensību dienas, un tas deva mūsu sportistam labu starta pozīciju - trešo vietu. Modernā pieccīņa ir sports, kurā viss atkarīgs ne vien no sportista, bet arī zirga, kas tiek ielozēts jāšanai. Nu un, ja pusfinālā Švecovam ielozēja piemērotu zirgu, kas ļāva veikt konkūru bez soda punktiem, bet šoreiz ielozētā ķēve nepaspēja sadraudzēties ar Pāvelu un sekoja trīs nogāzti šķēršļi, kas krietni ietekmēja arī kopējo rezultātu Latvijas atlētam. Arī pats Švecovs pēc sacensībām norādīja tieši uz jāšanu kā klupšanas akmeni. Rīdzinieka Švecova treneris Mihails Jefremenko ir ukrainis, kurš uz Latviju pārcēlās 2004. gadā un divus gadus vēlāk kļuva par Latvijas pilsoni. Viņš aizvien uztur kontaktus ar saviem draugiem un paziņām Ukrainā un pauda gandarījumu par to, ka Krievijas sāktā kara plosītās zemes sportisti cienījami sevi parādījuši Parīzes spēlēs. 

Pāvels Švecovs palicis vienīgais Latvijas sportists Parīzes olimpiskajās spēlēs, kuram vēl jāstartē. Pēc vakar, 8. augustā, iegūtās trešās vietas paukošanā viņam šodien pusfināla kārta. Bet svarcēlājs Ritvars Suharevs nespēja īsti nemaz piedalīties sacensībās – to liedza pleca savainojums. Pusfināls modernajā pieccīņā sākās ar jāšanu, ko Pāvels paveica nevainojami un pēc tās kļuva par līderi. Paukošanas papildkārtā zaudējums, taču pozīcija summa saglabāta, tad sekoja 200 m peldējums brīvajā stilā, kurā Švecovs uzrādīja 7. ātrāko laiku, bet summā aizvien saglabāja vadību. Noslēdzošajā disciplīnā - lāzerskrējienā jeb krosā ar šaušanu - Pāvels šāva ne tik labi, cik skrēja, noslīdēja uz 5. vietu, taču ar to bija pilnīgi pietiekami, lai garantētu dalību finālā.  Vīriešu modernās pieccīņas sacīkstes ilgst trīs dienas – ceturtdien pieccīņnieki arēnā paukojās, šodien turpinājums pusfinālā pie Versaļas, bet sestdien – fināls. Par Pāvelu Švecovu un par to, kāpēc šīs ir pēdējās olimpiskās spēles, kurās modernajā pieccīņā iekļauta arī jāšana, stāsta Inita Kresa Katkovska. Bet svarcēlājs Ritvars Suharevs nespēja īsti nemaz piedalīties sacensībās – to liedza pleca savainojums. Viņš gan mēģināja, taču pirmie divi mēģinājumi uzraut 147 kg smagu svaru stieni beidzās nesekmīgi. Vēl bija viena iespēja nepalikt bez rezultāta, taču savainojuma dēļ Ritvars no tā atteicās. Tādējādi savas otrās olimpiskās spēles Suharevs noslēdza bez rezultāta.

Augustā Jaunais Rīgas teātris (JRT) uzsāk 2024./2025. gada teātra sezonu ar Alvja Hermaņa kinofilmas "Baltais helikopters" izrādēm. Tā ir režisora Alvja Hermaņa versija par katoļu pāvesta Benedikta XVI pēdējo dienu pirms atkāpšanās no amata. Filmā pāvesta lomā ir Mihails Barišņikovs, lomās Guna Zariņa, Regīna Razuma, bet Kultūras rondo saruna ar aktieri Kasparu Znotiņu, kurš filmā ir pāvesta privātsekretāra arhibīskapa Georga lomā. "Tā pat īsti filma. Tā ir filma, bet tā ir tāda dīvaina filma. Kādreiz 70. - 80. gados bija televīzijas iestudējumi, kas speciāli televīzijai tika taisīti. Tas žanrs gandrīz izzudis, vērtē Kaspars Znotiņš. "No otras puses tā ir filma, tā bija īsta filmēšana, tā bija īsta kino komanda ar  tehniku un augstas raudzes profesionāļiem." Veidojot filmu, teātris vēlējies parādīt tuvplānā, ko esam darījuši un arī eksperimentēt. Filmas uzņemšana bijusi 2021. gadā, kad pandēmijas dēļ bija tukšā sezona. "Alvim miera nav ne mirkli. Sakrita, ka pēc "Aģentūras" atkal varam taisīt filmu," turpina Kaspars Znotiņš. Savukārt jau pēc pandēmijas bijis daudz izrāžu. "Vienkārši tā filma... Viņa ir tik skaista, ka viņai vajadzēja to jauno māju," atzīst Kaspars Znotiņš. Ko šajā stāsta pasaka kino valoda tādu, ko varbūt nevarēja izdarīt uz teātra skatuves? "Tā ir tā migliņa. Attēla skaistums, kas līdzinās gleznai. Kaut gan to visu ir iespējams arī sasniegt un veidot teātrī uz skatuves. Tuvplāns Mihaila Barišņokova tuvplāns. Tas, kā viņš strādā, tā ir tāda kā pietuvošanās noslēpumam," vērtē Kaspars Znotiņš. "Noslēpuma tēma arī caurvij šo darbu. Reiz man viens katoļu mācītājs teica: kas mums ir tāds īpašs, mums, katoļu priesteriem? Tas ir noslēpums." "Tā kameras acs, kameras skatiens it kā pietuvina tam noslēpumam. Protams, tas tā gaisīgi, nekā konkrēta. Šajā ziņā tas darbs ir universāls, jo katrs, kas šo darbu skatīsies, var pats risināt savus neatbildētos jautājumus. Un klusums. Tur ir liela vieta klusumam. turpina aktieris. Filmas aprakstā teikts: "2013. gada februārī pasaule piedzīvoja šoku – katoļu pāvests Benedikts XVI atkāpās no amata. Jozefs Racingers ir pirmais pāvests, kurš pēdējo 600 gadu laikā pameta savu posteni dzīves laikā. Viņa atkāpšanās patiesie iemesli joprojām nav zināmi. Astoņi gadi, kurus Racingers pavadīja pāvesta krēslā, sakrita ar jaunajiem izaicinājumiem un jautājumiem, ar kuriem mūsu civilizācija un baznīca tika konfrontēta 21. gadsimta sākumā, un atbildes uz kuriem joprojām nav atrastas." Filma piedāvā jaunu interpretāciju pāvesta pēdējai dienai pirms vēsturiskās atkāpšanās. Tā nav tāda paša nosaukuma teātra izrādes uzfilmētā versija un stipri atšķiras no izrādes "Baltais helikopters", kas JRT pirmizrādi piedzīvoja 2019. gada nogalē. Papildināts arī aktieru sastāvs – aktrise Regīna Razuma (1951–2023) filmā nospēlēja savu pēdējo kino lomu. Filma BALTAIS HELIKOPTERS_treileris from Jaunais Rīgas teātris on Vimeo.  

Valdība šonedēļ lēma pazemināt amatā Valsts kancelejas vadītāju Jāni Citkovski. Noslēgusies NATO 75.gadskārtas sanāksme Vašingtonā, kuru "atklāja" Krievija, veicot uzlidojumus Kijivai. Aktualitātes Krustpunktā analizē žurnāliste Baiba Strautmane, Latvijas TV žurnālists Raimonds Rudzāts un TV24 žurnālists Romāns Meļņiks.  

Kad skanējumu sāks raidījums Globālais latvietis. 21. gadsimts, pāri okeānam - Toronto - būs izskanējušas noslēdzošās notis un izdejoti pēdējie deju soļi XVI Latviešu dziesmu un deju svētkos Kanādā. Ar svaigākajām emocijām par svētku notikumiem dalīsies svētku rīkotāji un dalībnieki. Tie ir svētki, kam pamatā ir darbs ne tikai pie nošu apguves un deju soļu izstrādes, bet tas arī darbs pie tā, lai būtu latvieši, rūpes par latvietību ikdienā, dzīvojot tālu prom no Latvijas. Nule izskanējuši XVI Latviešu dziesmu un deju svētki Toronto, Kanādā. Tur ir agrs rīts un iespējams, kā kāds no svētku dalībniekiem vēl nemaz nav gājis gulēt. Mazliet atpūtušies ir raidījuma viesi. Kādi bijuši svētki, kas norisinājās no 4. - 7. jūlijam Toronto, stāsta Selga Apse, svētku Rīcības komitejas vadītāja, kura arī aktīvi darbojos deju nozarē, ir Toronto deju kopas “Daugaviņa” vadītāja, Mineapoles tautas deju kopa “Pērkonītis” dalībnieki Kira Birmane un Jūlēns Pone, Toronto Latviešu kora diriģents Jānis Beloglāzovs un Ludoviks Mouttet ir bijis brīvprātīgais koru koordinators svētkos, viņš studē doktorantūrā Makgila Universitātē Montreālā. Svētkos satikās 1800 dalībnieki no Kanādas, Amerikas, Latvijas, Lielbritānijas, Vācijas, Itālijas daudzām citām Eiropas valstīm, arī no Brazīlijas un Austrālijas. "XVI Latviešu Dziesmu un deju svētki Kanādā ir atklāti!" Tā pirms dažām dienām sacīja Latvijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Kanādā Kaspars Ozoliņš un novēlēja  visiem nenogurstošu prieku un spēku visu svētku garumā, kā arī lai būtu paliekošs gandarījums par piedzīvoto svētku laikā un ir apņēmība turpināt šo brīnumskaisto svētku tradīciju Kanādā arī turpmāk. Piekusuši, noguruši, bet emocionāli pozitīvi uzlādēti ir gan rīkotāji, gan dalībnieki.

Noslēdzam raidījumu ciklu, kurā piedāvājam izvaicāt Eiropas Parlamenta kandidātu sarakstu līderus. Pirmajā pusstundā uz jautājumiem atbild Valdis Dombrovskis no "Jaunās Vienotības" (saraksts nr. 15). Tā kā partijas "Stabilitātei!" (saraksts nr. 16) pārstāvji atteicās piedalīties, otrajā daļā politologu diskusija par partiju piedāvājumu kopumā. Piedalās Vidzemes augstskolas asociētais profesors, vēsturnieks Gatis Krūmiņš un Latvijas Universitātes profesors, politologs Jānis Ikstens.    

Kad cilvēks kaut ko maina savā dzīvē vai karjerā, tad pārmaiņas bieži vien ietekmē ne tikai viņu pašu, bet arī viņa partnerattiecības un ģimeni. Un var gadīties, ka savējo loks nemaz nav sajūsmā par pārmaiņām, pat ja cilvēkam tās ir ļoti svarīgas. Piemēram, pārmaiņas dzīvesveida veselīgumā vai vēlme mainīt savu nodarbošanos, jo līdzšinējā vairs neder. Tas tāpēc, ka cilvēks ir daļa no kaut kādas sistēmas, kurā ir kopā ar citiem, piemēram, ģimenē.Uz sarunu par pārmaiņām dzīvē, kuru sakarā tuvākie var nesadarboties, aicināju Nansiju Lībieti, sistēmiskās ģimenes terapijas speciālisti. Nansija pastāstīja arī par to, "cik maksā" noslēpumi, kas ir tuvāko cilvēku starpā. Runājām arī par kļūdām, ko cilvēki pieļauj, kad vēlas kaut ko būtiski izmainīt savā un līdz ar to arī ģimenes dzīvē. Nansija piedāvāja risinājumus dažādām situācijām, tai skaitā, kā risināt sasāpējušus jautājumus, ja viens partneris ir finansiāli atkarīgs no otra.Šī ir Cilvēkjaudas ceturtā saruna ar Nansiju. Trīs iepriekšējās ir #19 Par šķiršanos, kas neiznīcina, #23 Kā pārim rīkoties Covid krīzes laikā, #154 Riski un iespējas attiecību dažādās fāzēs.Vairāk informācijas sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 Ievads4:02 “Izmaiņas viena cilvēka lēmumos sāk ietekmēt citus cilvēkus. Protams, ka tie citi cilvēki apzināti un neapzināti tām pretojas”3:26 Kā sistēmas un apakšsistēmas strādā ģimenes kontekstā; kas ir rigidas un difūzas robežas14:52 Sistēmas un noslēpumi – ko ģimenes atmosfērai un drošībai nodara savstarpēji noklusētas lietas19:05 “Noslēpums ir, kad es no tevis kaut ko apzināti slēpju. Es negribu, ka tu kaut ko uzzini.”22:12 Kādām būtu jāizskatās drošām un atklātām savstarpējām attiecībām25:26 Praktisks veids, kā atbrīvot sevi no kauna un bailēm par savu personīgo vai ģimenes noslēpumu27:58 Kādi ir tipiskie noslēpumi, kurus glabā ģimenes vai pāri savā starpā33:00 Nepārlikt savu daļu atbildības uz otru, jo tā ir ērtāk38:17 “Mēs nekad nekļūdīsimies, ja mēs centīsimies viens ar otru runāt.”43:28 Izplatītākās kļūdas, ko cilvēki pieļauj, kad vēlas kaut ko būtiski izmainīt savā un līdz ar to arī ģimenes dzīvē49:59 Ko ņemt vērā un no kā izvairīties, veidojot savstarpējās sistēmas1:00:45 Seksualitāte, atraidījums un sniega bumbas efekts1:06:43 Kādas ir iespējas risināt sasāpējušus jautājumus, ja viens partneris ir finansiāli atkarīgs no otra1:08:28 “Mēs varam aizslēpties aiz daudz plakātiem. Galu galā atbildība par savu dzīvi ir tieši tev pašai vai pašam”1:12:52 Ko iesākt ar “es taču runāju, bet mani nedzird” sajūtu1:22:58 Galvenais iemesls, kādēļ cilvēks paliek sistēmā, kura viņam sen jau neder vai pat nodara pāri1:25:28 Idejas, ar ko sākt, lai tiktu ārā no sev nederīgās sistēmas

Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABAs) žūrija nosaukusi balvai nominēto īso sarakstu. Vienā no intriģējošākajām kategorijām – spilgtākā debija – par savu pirmo stāstu krājumu “Ellīgi skaisti noslēpumi” nominēta Rute Kārkliņa. Īsos vārdos raksturošu Rutes Kārkliņas stāstu krājumu. “Ellīgi skaisti noslēpumi” nav neko bieza grāmata, ar simboliem piesātinātām Lindas Valeres ilustrācijām katram stāstam. Taču katrs no stāstiem ļauj tuvplānā ielūkoties kādā dzīvē, un spēj uzburt veselu pasauli. Runājot par stāstu tematiku, šobrīd latviešu literatūrā ir vesela izcilu rakstnieču sieviešu plejāde, kuras pievēršas sociālo problēmu skartajiem, bērnu, ģimeņu likteņiem, un Rute Kārkliņa ar saviem stāstiem iedibinātajā tēmā iederas lieliski. Viņai piemīt empātija kā Dženai Andersonei, spēja pamanīt stāsta sižetu ikdienišķā notikumā kā Janai Eglei. Stāsti ir ļoti dažādi, ir sajūta, ka rakstniece izmēģina dažādus literāros paņēmienus, meklē īsto izteiksmes veidu. Stāsts “Ir mirklis starp”, kura fragmentu autores lasījumā šobrīd klausāmies, rakstīts epiloga formā, itin kā uzklausot ko jau sen notikušu, iepriekšnolemtu, nepieļaujot stāstījumam paklupt uz cilvēciskām ciešanām. Rutes Kārkliņas stāstu krājumā “Ellīgi skaisti noslēpumi” nav neviena stāsta, kas aprakstītu kristīgo dzīvesveidu, ticības pieredzi. Bet tā tur tomēr ir, netiešā veidā. Fascinējoši, kā Rutes Kārkliņas stāstos atklājas stāsta patiesais sižets. Tas gandrīz nekad nenotiek uzreiz, vienmēr ir kāda pretruna, spriedze, starp stāstā notiekošo, un jūtām, kas atklājas netieši un pamazām. Rutes Kārkliņas stāsti bieži vien vēstīti no maza bērna vai kaimiņa skatu punkta. Tas ir, no tāda cilvēka skatu punkta, kurš vai nu līdz galam nav spējīgs saprast notiekošo, vai arī kuram nav ļauts iejaukties, un tas vēstījumu padara jo skaudrāku. Kad latviešu literatūrā sevi, salīdzinoši nesen, pieteica sieviešu rakstnieču balsis, kuras vēstīja aizlauzto cilvēku stāstus, atceros kādā no recenzijām frāzi, ka rakstniece raksta, itin kā nemaz necerētu, ka kāds viņā ieklausīsies. Janas Egles, Dženas Andresones, Lauras Vinogradovas, tagad arī Rutes Kārkliņas ienākšana literatūrā vēstī arī par šo mazo brīnumu. Šajās rakstniecēs lasītāji ieklausās,  un reizē ar šiem vēstījumiem sabiedrībā atvērtāka kļuvusi spēja ieklausīties par maznozīmīgiem uzskatīto cilvēku pasaules izjūtā.

Par Gada vēsturnieku Latvijā 2023 ir kļuvusi vēstures un politikas pētniece Una Bergmane. Viņas interešu lokā ir starptautiskās attiecības un 20. gadsimta Baltijas valstu vēsture. Aizvadītajā gadā nāca klajā pirmā pētnieces grāmata, kas atklāj mazzināmus faktus par ASV, PSRS un Latvijas savstarpējām attiecībām Aukstā kara un perestroikas laikā. Šī ir pirmā reize, kad par balvas saņēmēju ir izvēlēta vēsturniece, kas savu zinātnisko karjeru ir izveidojusi ārpus Latvijas. Una Bergmane pēc studijām Latvijas Universitātē ieguva doktora grādu vēsturē Parīzes Politisko studiju institūtā (Sciences Po Paris), ir nodarbojusies ar pētījumiem Jeila Universitātē, bijusi pētniece un pasniedzēja Kornela Universitātē un Londonas Ekonomikas augstskolā. Šobrīd Una ir Somijas Zinātņu akadēmijas pētniece Helsinku Universitātes Aleksanteri institūtā, kas ir viens no vadošajiem Krievijas, Austrumeiropas un Eirāzijas studiju centriem. Saruna ar pētnieci par to, kā tapusi grāmata, kādi fakti tur atklāti un kādas problēmas vēstures zinātnē Latvijā viņa saredz. Pēdējā ekskursija pagaidu mājās Bet pavisam drīz - 20. aprīlī - notiks pēdējā ekskursija Latvijas vēstures ekspozīcijā Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, kādu to redzam Brīvības bulvārī 32. Maija beigās ēku slēgs un muzejs sāks atgriešanos Rīgas pilī, kur jaunas ekspozīcijas tiks piedāvātas apmeklētājiem 2025. gada rudenī. Noslēdzošo ekskursiju muzejā vadīs vēsturnieks Toms Ķikuts. Sarunā ar viņu izzinām, kas interesentus muzejā vēl tuvākajās dienās sagaida.    Una Bergmane ir viesojusies arī raidījumā Krustpunktā.    

Daudz strīdu un diskusiju valda par biodegvielas ietekmi uz vidi - no vienas puses, tā ļauj attālināties no fosilā kurināmā, no otras puses - prasa milzīgas monokultūru audzes. Taču kāda ir pati bioetanola un biodīzeļa tehnoloģija? Kā šo degvielu ražo, kā tā darbojas auto sistēmā un uz ko šajā jomā virzās pētniecība? Skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Dabaszinātņu un tehnoloģiju fakultātes Ķīmijas un ķīmijas tehnoloģiju institūta vadošā pētniece docente Kristīne Lazdoviča. No dažādiem lauksaimniecības atlikumiem iegūst biomasu, kas pēc tam noder biodegvielas radīšanai. Tiesa, biodegvielas gadījumā runa nav tikai par lauksaimniecības atlikumiem, bet arī augu eļļām, sadzīves, rūpniecības, meža atlikumiem, pat notekūdeņu dūņām - tik dažādi materiāli noder biodegvielas ieguvē. Kādu labumu sniedz biodegviela un kā iegūst konkrētus tās veidus - bioetanolu, biodīzeļdegvielu, biogāzi? Latvijā radīta viena no pirmajām lāzerravēšanas iekārtām Vai gan savulaik, kad tika atklāts lāzers, kāds uzreiz iedomājās, ka tas reiz varētu noderēt arī nezāļu ravēšanai? Šobrīd tas vairs nav pārsteigums, un nu varam teikt, ka Latvijā radīta viena no pirmajām lāzerravēšanas iekārtām. Uzņēmuma “Weedbot” vadītājs Jānis Jaško stāsta gan par savu un kolēģu paveikto, gan kopumā iepazīstina ar iekārtas priekšrocībām lauka darbos. Izrādās, par iespēju ar lāzera palīdzību atbrīvoties no nezālēm, zinātnieki domā jau vairākas desmitgades, bet tikai tagad tas pamazām sāk īstenoties. Lāzerravēšanas priekšrocības un ieguvumi? Pirmkārt, nav jāizmanto roku darbs laikā, kad atrast cilvēkus, kas gribētu šādu darbu veikt [ravēt uz lauka], nav viegli. Arī roku darba izmaksas ar katru gadu pieaug. Otrkārt, nezāļu likvidēšanai nav jāizmanto ķīmiskie aizsardzības līdzekļi, kas būtiski kaitē augsnei. Noslēgumā Jānim Jaško jautāju, vai, turpinot izstrādāt savu Latvijas lāzerravēšanas iekārtu, viņš ar kolēģiem plāno sekot arī citu valstu, piemēram, ASV radītajiem iekārtu paraugiem. Jānis norāda, ka viņi noteikti vērtē to, ko dara citas zinātniskās institūcijas un uzņēmumi, mēģinot saprast labāko ceļu. Latvijā radītā iekārta uzņēmusi ekonomisko un ekoloģisko kursu - tā ir maza iekārta ar mazu enerģijas patēriņu, un šīs īpašības arī tiks saglabātas kā Latvijas unikalitāte. Neapšaubāmi paredzēts izmantot arī daudzās iespējas, ko izsaucis lēciens mākslīgā intelekta attīstībā, un tas, protams, ļauj arī lāzerravēšanas iekārtu padarīt pēc iespējas plašāk lietojamu.

Rajevskis par Eiroparlamenta vēlēšanām: Ir vairākas intrigas, bet nav dzinuļa piesaistīt vairāk vēlētāju. Noslēgumam tuvojas Eiroparlamenta kandidātu meklējumi; vēl nav zināmi visi sarakstu līderi. Lukašenko vēršas pret reliģiskajām organizācijām, paplašina pamatojumu to aizliegšanai. Sākta parakstu vākšana par Latvijas izstāšanos no Otavas konvencijas par kājnieku mīnām. Teniss. Ostapenko.

Kamēr Latvijā gatavojāmies gada nogales svētkiem, Dubaijā norisinājās gada lielākā vides un klimata jautājumiem veltītā sanāksme pasaulē - COP28. Tajā piedalījās arī Pasaules dabas fonda pārstāvji no Latvijas. Kādi ir panākumi asajām diskusijām Dubajas samitā? Cik apzinīgi pildām Parīzes nolīgumu - vēsturisko starpvalstu vienošanos, kas uzliek atbildību visām iesaistītajām pusēm rīkoties atbildīgi klimata pārmaiņu laikā, vērtē Pasaules dabas fonda direktors Jānis Rozītis un fonda Baltijas jūras un saldūdens programmas vadītāju Magda Jentgena. Katrs nākamais gads kļūst par kartstāko gadu vēsturē. Cilvēkiem, kas dzīvo šajos reģionos, tas rada eksistenciālas problēmas, tostarp badu, bet valstu vadītājiem - aizvien karstākas diskusijas par to, ko iesākt ar neizbēgamo klimata pārmaiņu radīto krīzi. Kādi ir aizvadītā gada klimata samita rezultāti un par ko diskutēja zinātnieki un politiķi Dubaijā? Vērtīgie melnalkšņu staignāji Melnalksnis ir bieži sastopams koks mūsu platuma grādos, bet mitro vietu audzes - melnalkšņu staignāji - ir mājvieta daudzām augu un dzīvnieku sugām, piemēram, mazākajam Latvijas pūču dzimtas putnam - apogam. Kāpēc šie staignāji ir saudzējami un ko interesantu var atrast melnalkšņu mežos, stāsta Dabas aizsardzības pārvaldes mežu biotopu eksperte Sandra Ikauniece. 

"Futbolbumbas" piedāvā 2023. gada Latvijas futbola Virslīgas sezonas apskatus. Šoreiz atsevišķs video par katru no 10 komandām, kur izrunājām sniegumu un aktuālos notikumus gada griezumā, kā arī noteicām labākos spēlētājus anonīmajā balsojumā. Noslēdzam apskatu sēriju ar čempioniem RFS.

Valsts prezidents rosina noteikt, ka augstākajām pašvaldību amatpersonām obligāti nepieciešama pielaide valsts noslēpumam. Vai šāda prasība būtu pamatota, Krustpunktā ieceri vērtē Latvijas Pašvaldību savienības vecākais padomnieks Māris Pūķis, Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadošā pētniece Ieva Bērziņa,  Valsts prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos​​​​​​, Nacionālās drošības padomes sekretārs Aivars Puriņš un Saeimas deputāts Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājs Raimonds Bergmanis (Apvienotais saraksts). Sazināmies ar Balvu novada domes priekšsēdētāju Sergeju Maksimovu un Ogres novada domes priekšsēdētāju Egilu Helmani. Kopš Krievijas sāktā pilna mēroga kara Ukrainā situācija ir būtiski mainījusies, ir nepieciešams, ka arī pašvaldības var iesaistīties drošības sargāšanā, vispirms jau gādājot par civilo aizsardzību, bet ne tikai. Tāpēc Valsts prezidents nācis klajā rosinājumu ieviest prasību pašvaldību vadītājiem un izpilddirektoriem saņemt pielaidi valsts noslēpumam. Šīs pagaidām ir tikai mutisks aicinājums, bet visticamāk, drīz būs arī dokumenta formā. Tas ir arī būtisks pavērsiens, jo šķiet, ka vairākiem pašreizējiem vietvaru vadītājiem ar atļaujas saņemšanu varētu rasties problēmas, īpaši Latgalē. Vai tā nav pārāk nesamērīga prasība, kādi ir riski un kāpēc par to vajadzētu lemt?