Podcasts about esmu

Stāsta komponists un kontrabasists Kristaps Pētersons; pārraides producente – Rūta Paula Svētdien, 2001. gada 7. janvārī ap 18:30 (vai varbūt 19:00 – nav tik būtiski) līdz 11. septembrim bija tālu. "Mudhoney" [1] intensīvi gatavojās savam 12. janvāra koncertam "Great American Music Hall" Sanfrancisko, Deivs Grols [2] – savai dzimšanas dienas ballītei 14. janvārī, bet flautiste Ilona Meija izpildīja Johana Sebastiāna Baha [3] Badinēriju no orķestra svītas Nr. 2 siminorā, BWV 1067. Noslēgumam tuvojās X Senās mūzikas festivāls Valmierā. Esmu pārliecināts, ka Ilonas atskaņojums saucams par stindzinoši spožu, tomēr ēterā pulsēja sajūta, ka ar to būs bijis par maz. Koncerta programma bija veidota ar orķestru numuriem sākumā un beigās, bet vidū mikromodelī – flauta un klavieres ar Badinēriju, ap kuru dažādu kameransambļu sniegumā bija savirknēti vēl vairāki citi izcilu komponistu darbi. Kāds varētu kritizēt, ka šis Baha darbs liekams koncerta sākumā, jo tas, ko mēs mūsdienās saucam par svītu, 18. gs. saskaņā ar franču tradīciju tika dēvēts par uvertīru – reprezentablu svētku mūziku galma publikai ar sākuma punktēto 'staccato' ritmu kā pavadījumu karaļa ienākšanai telpā. Šī forma esot pārņemta no Žana Batista Lullī [4], kurš Luija XIV galmā to tika noslīpēt smailu jo smailu. Nē. Valmierā bija republika. Vēl kāds varētu teikt, ka vārds 'badinerie' franču valodā nozīmē izsmiešanu, ņirgāšanos un, kad tāda tiek atskaņota, labāk izpildīt precīzi pēc autora norādēm, t.i., orķestrāli – flauta, stīgas un čembalo. Jo šādā mikromodelī zūd tembrālā krāsainība un arī telpiski skanējuma avots ir krietni koncentrētāks. Nē. Flautas un klavieru sniegumā daudz klārāk dzirdams, ka Baha mūzikas polifonijā visas balsis uzrakstītas kā personības arī tad, kad nav izvirzītas priekšplānā. "Liela krietnības nepieciešamība, ja vien jūs negribat izlikties to neredzam, ir uzlikta jums, jo jūs dzīvojat zem visuredzošā tiesneša acu skatiena," [5] – tā teicis Boēcijs [6]. Un vēl. Koncertā starp abiem orķestriem bija izveidota kameransambļu sekcija, sagrupēta ap ģeniālo Badinēriju – no formas viedokļa koncerts tātad simetrisks – orķestri kā divi pīlāri ar kamermūziku kā kodolu. Viss ir kārtībā ar šādu formu. Turklāt – atšķirībā no šodienas – 2001. gadā latviešu orķestrantiem vajadzēja atgādināt Baha polifonijas kvalitāti, cik iespējams grafiski, jo tolaik viņus (t.i.,  latviešu orķestrantus) laikam uztrauca galvenokārt tas, lai mamma neuzzina, ka viņi pīpē. 2025. gada 26. decembrī plkst. 00:01 ekonomikas komentētājs un mediju producents Kristaps Pētersons portālā delfi.lv publicēja šādus vārdus: "Tikai izglītība – nekas cits – izvedīs mūs no miglas!" [7]. Es tas neesmu, kas to saka, bet man viņam nākas piekrist. Mazu migliņu tolaik radījām. Mēs smēķējām "Bond", "L&M", "Marlboro", "Camel" – ko nu kurš (un neklausījāmies, kā 2001. gada 7. janvārī ap 18:30 Ilona Meija spēlē Baha Badinēriju – mēs būtu nākuši varbūt, ja to spēlētu kāda ārzemju zvaigzne, bet tad ieeja koncertos būtu jāliek par maksu, nevis par brīvu, kā tas jau no pašiem pirmsākumiem 1991. gadā bija visos Senās mūzikas festivālos Valmierā; un tad tas būtu cits festivāls – tāds, kur spēlē ārzemju zvaigzne, kuras fonā mēs brauktu nopelnīt savu honorāru – tas nebūtu nekas slikts – taču šeit mēs braucām savā brīvajā laikā, spēlējām par brīvu un no sirds [8]). Ilonas Meijas interpretācija [9] noteikti bija tērauda stiprumā, tomēr kaut kas pasaulē bija salūzis, un mēs to nedzirdējām. 2001. gada 7. janvārī pēkšņi līdz 11. septembrim nemaz vairs nebija tālu. Mēs visi esam saistīti, dažkārt tādos veidos, kurus ar prātu grūti aptvert. Šķiet, Bahs savā mūzikā atklāj to stiprāk nekā citi, jo aptverošāk. "Kad kādai balsij nav ko teikt, tai jāklusē," Bahs esot teicis. Šī Baha atziņa būtu bijusi tik noderīga Karlheincam Štokhauzenam [10], ja vien būtu to zinājis, kad viņš nosauca 11. septembra teroraktus ASV par dižāko jebkad eksistējušo mākslas darbu... Nevajag tā gvelzt, meistar, jo vārdu pa vārdam pasaule top. "In dem Maße, als die Genüsse zunehmen, nimmt die Empfänglichkeit für sie ab; Das Gewohnte wird nicht mehr als Genuss empfunden." (Artūrs Šopenhauers) [11] "Jo spēcīgākas baudas, jo vājāks jūtīgums. Tas, kas kļuvis ierasts, vairs nemodina baudu." [12] Avoti Raksts sagatavots, izmantojot Oksfordas mūzikas vārdnīcas, portālu concertarchives.org un bachvereniging.nl, Valmieras integrētās bibliotēkas, Valmieras zonālā Valsts arhīva un Valmieras muzeja materiālus [1] amerikāņu rokgrupa no Sietlas, izveidojusies 1988. g. [2] Grohl, Dave (dzimis Varrenā 1969. g.) amerikāņu dziesminieks, tagadējais grupas "Foo Fighters" līderis un kādreizējais grupas "Nirvana" bundzinieks [3] Bach, Johann Sebastian (dzimis Eizenahā 1685. g. – miris Leipcigā 1750. g.) vācu komponists un ērģelnieks [4] Lully, Jean-Baptiste (Lulli, Giovanni Batista) (dzimis Florencē 1632. g. – miris Parīzē 1687. g.) itāļu izcelsmes komponists, ilgus gadus kalpojis Francijas karaļa galmā kā karaliskās ģimenes mūzikas meistars [5] https://satori.lv/article/boecija-celas-grutibas [6] Boethius, Anicius Manlius Torquatus Severinus (dzimis Romā ap 475. g. – miris Pāvijā ap 525. g.) romiešu filozofs un matemātiķis, kurš sarakstījis "De institutione musica" – traktātu par grieķu mūziku [7] Kristaps Pētersons. "Tikai izglītība un nekas cits izvedīs mūs no miglas" (publikācija portālā "Delfi") [8] Senās mūzikas festivālu Valmierā (vēlāk: Ziemas mūzikas festivāls) nesavtīgi organizēja Valmieras Mūzikas skolas direktors Aivars Cepītis – savā brīvajā laikā, bez maksas un no sirds. Ļoti nozīmīgu pienesumu šī festivāla īstenošanā sniedza pianiste Jautrīte Putniņa (dzimusi Palsmanes pagasta “Rūpnieku” mājās 1929. g. – mirusi Valmierā 2017. g.), katru gadu festivālam gatavojot vairākas koncertprogrammas gan solo, gan kameransambļiem – savā brīvajā laikā, bez maksas un no sirds. Un vēl – festivāls notika pateicoties daudzu Valmieras mūzikas skolas pedagogu ieguldītajam brīvprātīgajam darbam [9] Ilona Meija spēlēja kopā ar Jautrīti Putniņu; Jautrīte muzicējot nekad neatkāpās no saviem pamatprincipiem – pamatīgas skaņdarba apguves – savā atmiņu grāmatā viņa raksta: "Galvenais kods – vibrēt, bet nevirzīties, apstāties un gaidīt laika un telpas izzušanu." Citāts no Putniņa J. "Saules mūzika", izd.: "Valters un Rapa", 412. lpp.: "Mana dzīve – viena vienīga šķēršļu trase" [10] Stockhausen, Karlheinz (dzimis Modrātē 1928. g. – miris Kurtenē 2007. g.) vācu komponists [11] Schopenhauer, Arthur (dzimis Gdaņskā 1788. g. – miris Frankfurtē 1860. g.) vācu filozofs; citāts no Šopenhauers A. "Parerga un paralipomena", 1851, I sējums, "Aforismi par dzīves gudrību", II: "Par to, kas cilvēkam pieder", §28 ("Parerga und Paralipomena", 1851, vol. I, "Aphorismen zur Lebenswisheit", II: "Von dem, was einer hat", §28) [12] Ievas Ginteres tulkojums

"Esmu ceļiniece gan tiešā, fiziskā nozīmē, gan arī savā prātā, domās, dvēselē. Īpaši pēdējo gadu laikā ārkārtīgi daudz ceļoju savā iekšējā pasaulē – un ļoti daudz meklēju. Pēc savas dabas, pēc būtības esmu tāda, kurai patīk nākt pie cilvēkiem, kurai patīk runāt, kurai patīk burbuļot un vidžināt, bet to šobrīd nevēlos nemaz... To, kā šobrīd jūtos, ko sev jautāju, kādas atbildes rodu vai vēl neesmu radusi – to visu šeit var dzirdēt," neslēpj pasaulslavenā ērģelniece Iveta Apkalna, intervijā "Klasikas" direktorei Gundai Vaivodei stāstot par savu jaunāko albumu, kurā sastopas Pētera Vaska un Arvo Perta mūzika. Tas ir klusināta miera un iekšējās gaismas muzikāls apliecinājums – ceļojums klusumā, ticībā un bezgalībā. Jaunais albums ierakstīts Ventspils koncertzālē "Latvija", bet izdots prestižajā izdevniecībā "Berlin Classics". Tas iezīmē vēsturisku notikumu Latvijas muzikālajā ainavā – pirmo Ventspils koncertzāles majestātisko ērģeļu ierakstu!  Albuma oficiālās atvēršanas svētki notika 13. februārī Vācijā, bet Latvijā tā vaļā vēršanu ieskandinās Ivetas Apkalnas solokoncerts 21. februārī. Protams, Ventspils koncertzālē "Latvija". Spoguļattēls tam, kā šobrīd jūtas Gunda Vaivode: "Viatore" ir viens no skaņdarbiem, kas iekļauts tavā jaunajā albumā. Ceļinieks. Iveta, tu arī esi ceļiniece? Un no kurienes tu tagad esi atceļojusi?  Jā, es esmu ceļiniece gan tiešā, fiziskā nozīmē, gan arī savā prātā, domās, dvēselē. Īpaši pēdējo gadu laikā ārkārtīgi daudz ceļoju savā iekšējā pasaulē – un ļoti daudz meklēju. Fiziski šobrīd esmu atceļojusi no Berlīnes. Interesanti, ka Pētera Vaska "Viatore" bija mana paša pirmā albuma centrālais skaņdarbs! Un nejauši, patiešām par to neaizdomājoties un neplānojot, es to esmu iekļāvusi savā jaunākajā albumā, neapzinoties šī nosaukuma un skaņdarba "Ceļinieks" patieso, īsto būtību un jēgu šībrīža kontekstā: proti, tas ir spoguļattēls tam, kā es šobrīd jūtos... Tad secīgi bija Perta "Spiegel am Spiegel", kas ir otrs centrālais skaņdarbs šajā diskā. Tieši šie divi darbi ar savām trauslajām, bet emocionāli spēcīgi uzrunājošajām notīm iezīmē augšupeju un spoguļattēlā – mazu lejupslīdi: un visu laiku, šiem mazajiem motīviem mijoties, notiek maģija… Tā nu es ceļoju. Un to, kā šobrīd jūtos, ko sev jautāju, kādas atbildes rodu vai vēl neesmu radusi – to visu var dzirdēt šajā albumā… Abi jubilāri – Arvo Perts, kam jubileju svinējām pērn, un Pēteris Vasks, kuram 80. dzimšanas dienu svinēsim 16. aprīlī – ir tā sauktās jaunās vienkāršības pārstāvji. Tu pēc dabas esi ļoti temperamentīga. Ir sajūta, ka tev, ieskaņojot šo albumu, bijis jānorimst…  Jā, jā! Domāju arī, ka lielākais vairums manu sekotāju – koncertu līdzbraucēji un klausītāji – uzdos sev šo jautājumu: kāpēc pēkšņi šāda izvēle? Jo kādam tas tiešām varētu šķist arī pārsteidzoši. Tu ļoti precīzi pajautāji! Visi Arvo Perta skaņdarbi, kas iekļauti šajā albumā, patiesībā ir komponēti tieši tajā laikā, kad es piedzimu – tas ir 1976. gads. Arī 1978., 1980. gads. Tam, iespējams, ir kāda dziļāka nozīme jeb tas ir spoguļattēls, kāpēc es šobrīd, tuvojoties savai dzīves jubilejai, raugos iekšēja miera virzienā, sevis un sava ego malā nolikšanas virzienā, un tik ļoti nealkstu pēc tām vizuļojošajām, burbuļojošajām pasāžu kaskādēm un galvu reibinošajām, žilbinošajām, skrejošajām un virtuozajām notīm un treļļiem, kuru, protams, neiztrūkst manos koncertos joprojām. Bet tas, kas mani uzrunā visvairāk, ir, lūk, šis te trauslums un spēks vienlaicīgi. Šajos skaņdarbos, kurus komponējuši lielie meistari Arvo Perts un Pēteris Vasks, tikai noliekot malā savu ego, varam atrast patieso un dzidro šīs mūzikas kristālu un izprast, interpretēt un aiznest līdz klausītājam šīs mūzikas būtību. Jo šādā mūzikā ērģelnieks ļoti maz reprezentē sevi – ko bieži vien sagaidām Lista virtuozajos opusos, arī žilbinošajās Baha fūgās. Bet patiešām: lai saprastu šo skaņdarbu patieso būtību un vēstījumu, man ir jāpakāpjas malā. Ar manu temperamentu tieši tas jau ir tas grūtākais! Jo pēc savas dabas, pēc būtības esmu tāda, kurai patīk nākt pie cilvēkiem, kurai patīk runāt, kurai patīk burbuļot un vidžināt. Bet to šobrīd nevēlos nemaz... Man šķiet, šī mūzika atnāca pie manis īstajā laikā. Es to nemeklēju. Bet tad, lūkojot šīs mūzikas un katra skaņdarba stāstu – un katram no šiem skaņdarbiem ir savs stāsts –, es tajos saredzēju tik daudz paralēļu, ka man šķita – nu, tiešām nav nejaušību šai dzīvē un mākslā!  Ar ērģelēm, tāpat kā puķēm, ir jāsarunājas Uz kurām ērģelēm tu esi šo albumu ierakstījusi? Ak jā – tas arī ir ļoti, ļoti būtisks aspekts un lielums ērģelnieka ierakstos! Šajā gadījumā tas ir instruments, kas sen jau bija pelnījis tikt ierakstīts albumā un iemūžināts taustāmā un netaustāmā formātā, un tās ir Filipa Klaisa radītās ērģeles Ventspils koncertzālē "Latvija". Šī koncertzāle, kura tūdaļ svinēs sesto dzimšanas dienu, iemantojusi ļoti stabilu vietu koncertzāļu ģeogrāfijā šeit, Latvijā. Tā ērģeles, kuras man bijušas sava veida krustbērns to tapšanas brīdī, ilgi gaidīja ērģeļu solo programmas ieskaņojumu kompaktdiskā. Turklāt iznācis ne tikai kompaktdisks, bet arī skaņu plate! Albuma un plates oficiālie atklāšanas svētki notika manā laimīgajā 13. datumā – 13. februārī, bet ieskaņot to sākām pagājušā gada 13. jūlijā. Un arī pats pirmais mans albums tika ieskaņots 2003. gada 13. jūlijā.  Varbūt kādam būs interesanti salīdzināt Pētera Vaska "Ceļinieka" interpretācijas – kā tas skanēja tolaik, un kā tas skan tagad, pie Ventspils koncertzāles ērģelēm – varenajām, bet tanī pat laikā pārsteidzoši siltajām, ieskaujošajām ērģeļu skaņām. Pat ne skaņām – tie ir mirkļi, kurus šīs ērģeles dāvā caur savu skanējumu. Arī pārsteiguma mirkļi, kurus pati sev joprojām tur rodu un pārsteidzu sevi. Līdz pat šim brīdim, spēlējot uz šī instrumenta, nevienā brīdī man nav ne reizi bijis jautājuma, kā radīt šo vai citu krāsu.  Tieši gribēju vaicāt – vai reģistrus uz tām ir viegli piemeklēt? Un vai ir kāda īpaša krāsa tieši Ventspils ērģelēm? Šīm ērģelēm mīļākie tembri, mīļākā noskaņa, mīļākās krāsas ir tās klusinātākās un arī dziļais bass, kurš varbūt daudziem šķistu par dziļu, par vibrējošu, par pārāk tālskanīgu, bet man tieši šī amplitūda no dziļuma līdz pašām spicajām augšām šķiet kā īsta emociju jūra, kurā, atkarībā no gadalaika, atkarībā no diennakts laika, atkarībā no tā, vai ir saullēkts vai saulriets, spēju atrast nepieciešamo krāsu. Un burvīgā kārtā jāsaka, ka šīs ērģeles tiek ļoti labi apkoptas un uzturētas! Kas to dara?  Tas ir grūts jautājums, jo nav jau tik daudz meistaru, kuri Latvijā to dara ikdienā, un Ventspils nav galvaspilsēta Rīga... Taču mani ļoti nomierina fakts, ka vismaz reizi gadā uz Ventspili – arī šoreiz – atbrauc kāds no Bonnas, no ērģeļbūves firmas "Philipp Klais Klais Orgelbau GmbH & Co KG", un šo instrumentu uzrauga un aprūpē. Tā ir lielā nepieciešamā tehniskā apkope, kā mēs to sauktu automašīnas gadījumā. Taču arī ikdienā atrasts risinājums – ir cilvēki, kuri liek lietā gan savu ausi, gan savas rokas. Un pats galvenais un svarīgākais ir tas, ka ērģeles tiek regulāri spēlētas – tie ir Ventspils Mūzikas vidusskolas audzēkņi, kuri tās tiešām darbina, jo ar ērģelēm, tāpat kā ar puķēm mājās, ir jāsarunājas – tās nedrīkst vienkārši ieslēgt ik pa laikam! Un Ventspilī tas tiek arī darīts. Albuma ieraksta skaņu režisors bija tavs dzīvesbiedrs Jenss Šūnemanis, ar ko saprotaties bez vārdiem. Tas taču ir atvieglojoši, ja varat būt kopā arī šādā radošā procesā? Jā, tas ir atvieglojums, bet vienlaikus, strādājot kopā ar Jensu, vienmēr jūtos kā pie stingra, prasīga pedagoga… Jo zinu: ja reiz ir viens cilvēks uz šīs pasaules, kurš tiešām vislabāk zina mani kā mūziķi – ne tikai kā cilvēku, pazīst manas spējas un izturību, tad tas ir Jenss! Un es nevaru noblefot, teikdama, ka man vairs nav spēka un šis man varētu būt par daudz… Jo Jenss zina, cik daudz es varu! (Smejas.) No vienas puses tā ir laba provokācija, ko, ar viņu strādājot, varu sagaidīt. Es zinu, ka viņš gan tiešā, gan pārnestā nozīmē saliks visu pa plauktiņiem. Bet tas, protams, ir liels, liels atvieglojums – strādāt abiem kopā. Jo tieši tas jau ir tas, ko ieraksta procesā vēlas katrs mūziķis – lai ir kāds, kurš ne tikai ieskaņo ierakstu, bet pazīst arī tevi kā mākslinieku, indivīdu un spēj aizvest līdz maksimāli labam rezultātam; kurš tevi atver tā, lai tu spēj noticēt saviem spēkiem un saproti, ka tā nav tikai viņa vēlme jeb ārēju spēku radīta nepieciešamība – šo vai to izdarīt savādāk –, bet tā ir TAVA pārliecība. Un tas bieži vien ir lielākais deficīts, sadarbojoties ar skaņu režisoriem: jo nepietiek tikai ar norādēm "ātri", "lēni", "klusu", "skaļi", "par augstu", "par zemu"… Mums patiešām ir vajadzīgs personiskais, individuālais stāsts un ticība – visvairāk jau sev. Ja ticam sev, tad arī ierakstā to sapratīs un sajutīs klausītājs. Klausītāju apskauti Filmā, ko veidojuši mūsu Latvijas Sabiedriskā medija kolēģi, redzam, cik trauksmaina ir tava dzīve, bieži vien pavadīta vilcienos un lidostās. Tev bijuši skaisti koncertbraucieni kopā arī ar mūsējiem, ar Valsts akadēmisko kori "Latvija". Mazliet ieskicē, kur tie bija un kur tas vēl būs? Patiešām ir tā, ka amplitūda, ģeogrāfija un temps nesamazinās, arī dzīves gadu skaitam pieaugot… Bet intensitāte, ar kādu vienu vai otru koncertu es personīgi izdzīvoju un gaidu – tā nu gan pieaug! Mūsu sadarbība un skaistā Eiropas tūre ar Valsts akadēmisko kori "Latvija" un Māri Sirmo vēl turpināsies – šos koncertus esmu visvairāk gaidījusi, jo zināju – tajos būs ne tikai muzikāls pārsteigums un dažkārt pat emocionāla katarse, kādu piedzīvojam uz skatuves: šajos koncertos tu jūti, ka satiecies ar skanisko organismu, kas nāk ne tikai no tavas valsts, kuram ne tikai ir tava mentalitāte, ne tikai tavi sirdspuksti, bet arī muzikāli ar to raugies vienā virzienā un spēj radīt – ne tikai rādīt vai parādīt. Tas mani visvairāk fascinē, sadarbojoties ar kori "Latvija" un Māri Sirmo. Skaistajos koncertos janvārī, kādus piedzīvojām Dortmundē, Luksemburgā, Frankfurtē, jutāmies klausītāju apskauti, apmīļoti un ļoti, ļoti gaidīti. Tie bija ļoti apmeklēti.  Kādu mūziku klausītājiem piedāvājāt? Gan franču, gan angļu, arī Bahs neizpalika. Un Pēteris Vasks. Daļa no šīs programmas būs dzirdama 26. aprīlī koncertzālē "Cēsis", kur smagsvars un galvenā harmoniskā krāsa būs Pētera Vaska mūzika un viņa jubileja. Tas bija ļoti skaists muzikāls ceļojums, kurā koris un ērģeles sastapās kā divi orķestri, kā divi solisti. Visi koncerti notika tikai koncertzālēs. Tas man personīgi ir gan izaicinājums, gan prieks, jo ar kori fiziski esmu kopā uz skatuves – blakus diriģentam, priekšā dziedātājiem. Redzu katru acu pāri, katru muti, skaisti safrizētos dāmu matus, kas mūzikai viļņojas līdzi un arī dzied… Un tik ārkārtīgi saviļņojoši, kā reaģē publika! To visu koncertzālē var izjust daudz, daudz intensīvāk. Turpinājumā dosimies arī uz Zagrebu, Vīni un Londonu, gaidāmi arī koncerti Budapeštā un nākamgad – Prāgā. Tas ir tik skaists ceļojums un iespēja skanēt Latvijai – kā korim "Latvija" un Latvijai kā valstij. Tas man ir pagodinoši. Olimpiāde satuvina Zinot tavu sportisko ģimeni: vai jums iznāk arī sekot Olimpiskajām spēlēm un latviešu panākumiem tajās? O jā, protams, mēs sekojam un joprojām sekojam, un ne tikai latviešu panākumiem! Bērnus ļoti aizkustināja Latvijas hokeja komanda, kura vinnēja Vāciju. Par šo jau bija lielais prieks. Tas bija ļoti, ļoti saviļņojoši. Ļoti patīk viss, kas saistīts ar slalomu. Arī kamaniņu sports. Bet man joprojām lielais bērnības sapnis un aizraušanās ir daiļslidošana: esmu pilnīgi tajā visā iekšā un gribētu būt vēl vairāk. Tajā pašā 13. februārī, kas bija viens no nervus kutinošākajiem daiļslidošanas vakariem – vīriešu  sacensības, man bija jābūt uz skatuves. Un es patiešām paralēli Baham un Glāsam domāju, kas notiek slidotavā. (Smejas.) Vakarā to visu paspēju noskatīties atkārtojumā. Joprojām sekojam Olimpiādei, un mums ir žēl, ka tā ir tik reti. Mēs jau gribētu katru gadu, jo tā arī mūs apvieno uz viena dīvāna ne tikai vakarā, kad ir pāris minūtes brīva laika, bet visu cauru dienu, jo Olimpiādi var skatīties gan no rīta, gan vakarā, gan naktī – tā ir kā magnēts. Tas ir skaisti, ka sports un māksla – tās ir lietas, kas daudzus vieno, jo bieži vien, atrodoties pat vienā telpā, nepietiek laika, lai parunātos vai par kopā kaut ko pārdzīvotu. Tad nu šī ir tā lieta, ko mēs kopā pārdzīvojam! Vai tava meitiņa joprojām trenējas futbolā? Mana meitiņa joprojām trenējas futbolā, un vēl aizvakar skatījāmies arī UEFA Čempionu līgas spēli, kurā bija daudz pārdzīvojumu, bet uzvarēja pareizā komanda. (Sirsnīgi smejas.)  Uzbrukums "Goram" kā uzbrukums ģimenei Iveta, lai arī attālumā, tad noteikti seko līdzi notikumiem "Gorā" un Rēzeknē. Vai tev ir kāds savs sakāmais par šo situāciju? Ļoti sekoju. Un biju patīkami pārsteigta par to, cik ļoti mani tas ne tikai satrauca, bet sāpināja... Patīkami – tas varbūt nebūtu pareizais vārds šajā kontekstā – bet man tomēr tas ir jāsaka, jo "Goru" vienmēr esmu jutusi kā savu ģimeni; gan savu māksliniecisko, gan cilvēcisko ikdienu nespēju iedomāties bez "Gora"! Un ne tikai tamdēļ, ka "Gors" ir Rēzekne, ne tikai tamdēļ, ka man ir tas gods būt Rēzeknes Goda pilsonei, ieskandināt "Gora" koncertzāli un radīt savu festivālu, bet arī tamdēļ, ka, objektīvi raugoties, "Gors" visā Eiropas un pasaules koncertzāļu paletē ir ar ārkārtīgi daudzām plusa zīmēm! Šajā situācijā tas patīkamais bija, ka redzēju, cik ļoti man tas sāp – bija sajūta, ka iegriezts pirkstā un vai ka visu laiku kāds kāpj uz varžacīm. Jutos tā, ka jāaizstāv kāds no manas ģimenes – šo situāciju izjutu gandrīz fiziski sāpīgi. Tas viss iespaidoja gan manu Ziemassvētku prieku, gan Jaunā gada gaidīšanas sajūsmu. Nespēju būt mierā ar to, cik cilvēki var būt nepastāvīgi savos spriedumos, savos solījumos un arī savā nostājā. Mani pārsteidza, ka cilvēki, kas šo visu vētru iesāka, ir tie paši, kas radījuši kopā ar "Goru", kas priecājušies par "Gora" panākumiem un nupat, svinot festivāla "Organismi" 10. jubileju, solījuši, ka tā tam vienmēr būs būt! Un nepaiet ne pāris mēnešu, un tu sev uzdod jautājumu: vai tiešām mēs runājam par šiem pašiem cilvēkiem? Vai mēs tiešām runājam par šo situāciju, par šo pašu koncertzāli? Tas manī radīja apjukumu un šoku. Rakstīju vēstuli nu jau atstādinātajam Rēzekne mēram, parakstoties kā pilsētas Goda pilsone, nevis tikai kā mūziķe Iveta Apkalna, jo to sajutu kā savu pienākumu – paust savu viedokli. Atbildi neesmu saņēmusi līdz šim brīdim, bet ne par to ir stāsts. Stāsts ir par to, ka vēstulē atgādināju gan mūsu sarunas, gan arī to, ka objektīvi nav pamata visiem šiem izteikumiem. Nespēju raudzīties cilvēkiem acīs, kad viņi melo un katru dienu stāstīta jaunus stāstus. Tas aizvainojums un nepamatoto pārmetumu gūzma, kas bija jāpārdzīvo Diānai Zirniņai – kā kaut kas tāds spēj rasties! Šobrīd uzdodu sev jautājumu – vai festivālam "Organismi" būtu arī turpmāk; vai tam būt tādam, kāds tas bijis līdz šim; vai kaut kādā veidā nav jāpārstrukturējas. Bet man ir liels prieks, ka šobrīd darbs turpinās, un redzu kaut kādu cerību. Neteiktu, ka tā ir uzvara – tā ir tikai iespēja paiet solīti uz priekšu cerībā, ka mēs nepašļuksim. Bet tas, kā tas ir ieviļņojies un ko tas atstāj aiz sevis – tas man ir ļoti biedējoši: kā būs tālāk? Es to jūtu kā uzbrukumu savai ģimenei. Cerēsim, ka risinājums tiks rasts – iesaistoties Kultūras ministrijai, atbildīgajām institūcijām un arī sabiedrībai, kas bija ļoti patīkami... Tas bija ārkārtīgi patīkami – īpaši runājot par sabiedrību, kas dzīvo Rēzeknē. Tas bija saviļņojoši – dzirdēt un redzēt, kas tur notika! Patiešām cerams, ka visiem prātiem klātesot, tiks rasts vislabākais risinājums, kāds šobrīd vajadzīgs Rēzeknei, "Goram" un visiem, kuri tajā mīl klausīties labu mūziku, skatīties teātri un kino.  Tieši tā. Jo "Gors" ir tas magnēts, vilinātājs un rosinātājs, kāpēc daudzi vispār pirmo reizi savā dzīvē aizbraukuši uz Rēzekni. Un tādu bijis ļoti daudz. Varbūt tieši šis fakts ir tas pamata grauds, rosinātājs un motivētājs!

Par interpretāciju smalkumu un precizitāti slavētais britu diriģents Dankans Vords, ar kuru tiekamies "Klasikas" studijā, savās programmās tiecas būvēt tiltus starp dažādiem laikmetiem un muzikālajiem stiliem. Minēto var attiecināt arī uz orķestra "Sinfonietta Rīga" koncertu 21. februārī pulksten 19 LU Lielajā aulā, kurā jauneklīgais talants aicinās viesoties gan kameriskas svečugaismas ieskautajā 18. gadsimta Vīnē, gan tās pēcākajā versijā ar greznu lustru apspīdētām ballēm un spožu laternu izgaismotām ielām. Līdzās romantiķa Franča Šūberta Sešām vācu dejām, kas jaunu elpu ieguvušas, pateicoties Antona Vēberna stilistiski iejūtīgajai instrumentācijai, viņš licis klasiķa Jozefa Haidna koķeti ironiskā humora caurstrāvoto 83. simfoniju "Vista", kas gan tapusi pēc Parīzes pasūtinājuma. Simfonijas žanrs nodarbinājis arī Jaunās Vīnes skolas aizsācēja Arnolda Šēnberga prātu, ko aplieciena arīdzan viņa Pirmā kamersimfonija, kas pilna melodiska vijīguma, nospriegotu harmoniju un veldzējošas apskaidrības. Savu jaunrades ceļu šis 20. gadsimta mūzikas reformators aizsāka kā vēlīnā romantisma ideju turpinātājs un tieši šis opuss uzskatāms par pagrieziena punktu komponista radošajos meklējumos. Pārmaiņu vējos tapušas arī Volfganga Amadeja Mocarta koncertārijas, kurās ieaustos liesmojošos mīlas pilnos tēlus atklās par emocionālu dziļumu un žilbinošu tehnisko varēšanu slavētais poļu soprāns Monika Bučkovska-Vorda.  Ieva Zeidmane: Savās programmās jūs nereti līdzās liekat dažādu stilus, dažādu laikmetu skaņdarbus. Vai vienmēr nepieciešama kāda saikne, kas programmu vieno? Dankans Vords: Manuprāt, ir ļoti aizraujoši, ja ir kontrastējoši elementi. Ir jauki, ja pastāv kāda saikne, iemesls, kāpēc skaņdarbi sader kopā un kāpēc tie izceļ noteiktas īpašības. Un vai šoreiz tāda saikne ir? Protams! Šoreiz programma saistīta ar Vīni un abām Vīnes skolām. Un ļoti skaisti abas saista šis Šūberta mazo vācu deju cikls, ko orķestrējis Antons Veberns, kad deju partitūra laimīgā kārtā tika atrasta tikai 1930. gadā. Notis ilgu laiku bija zudušas, un Vēberns tās savā miniatūru perfekcionista manierē ļoti rūpīgi orķestrēja. Tas, ko viņš darīja, nav radikāli, bet tas ir ļoti perfekcionistiski. Izmantojot ļoti klasisku orķestri, viņš šīm dejām izveidojis skaistu 20. gadsimta orķestrāciju. Manuprāt, Vēberns šo darbu veicis brīnišķīgi. Lai gan, acīmredzot, tas viņam sagādājis zināmas grūtības.Viņš rakstījis Šēnbergam, ka viņam patiešām nācies ieguldīt laiku, lai visu paveiktu pareizi un sajustu, ka ir notvēris īsto noskaņu. Šēnberga Pirmā kamersimfonija ir viendaļīgs darbs, tomēr tajā var saskatīt piecdaļības iezīmes. Komponists arī tās iezīmējis ar mēģinājumu cipariem. Šī piecdaļība ir svarīga? Jā, es domāju, ka šī struktūra ir diezgan skaidra, kopējais viendaļīga darba plūdums šķiet ļoti organisks. Jūs vienmēr tiekat aizvests nākamajā ceļojuma posmā. Ir daudz tēmu, kuras jūs iemācāties atpazīt, tās vienmēr savijas savā starpā, izvijas starp ārkārtīgi virtuozajām līnijām 15 solo instrumentos. Jā, es domāju, ka šis kompaktais formāts, kāds izmantots jau arī agrāk tapušos darbos, piemēram, Šūberta “Ceļinieka fantāzijā”, spēj ietvert plašāku formu mūzikas nepārtrauktajā plūdumā. Mani pārsteidz emociju un intensitātes amplitūda, ko Šēnbergs panāk. Es domāju, tā līdzinās, piemēram, Mālera Septītajai simfonijai, kas komponēta ap to pašu laiku, pabeigta šķiet, gadu iepriekš. Vienīgi Šēnberga darbs ir 20 nevis 90 minūšu garš. Emociju ziņā kamersimfonija ir īsti amerikāņu kalniņi. Sarežģīts skaņdarbs? Grūtāks orķestra mūziķiem vai diriģentam?  Visiem šis skaņdarbs ir liels izaicinājums. Katra partija ir ārkārtīgi virtuoza, daudzviet uz robežas ar neiespējamo. Liela daļa jāspēlē galvu reibinošā ātrumā, ar neticamiem tempiem un plūdumu. Tomēr katrai līnijai, gluži kā atskaņojot kādu no Riharda Štrausa lielajām operām, ir jābūt ārkārtīgi skaistai. Šī nav nekāda agresīva divpadsmittoņu mūzika. (4:05) Tās ir patiesi dziļi romantiskas līnijas, kurām jābūt ne tikai perfekti intonētām un ar fantastisku ritmu, bet arī ļoti izteiksmīgām. Un, protams, viens no izaicinājumiem man ir ļoti pārliecinoši izveidot tempu formu un struktūru, lai viss būtu ļoti plūstoši un organiski. Nereti varam dzirdēt, ka šī darba atskaņojumi ir pārāk saraustīti, bet ir arī tādi diriģenti, kas vienkārši izbrāžas darbam cauri, un jūs neko nejūtat. Tāpēc ir tik svarīgi atrast īsto līdzsvaru starp šīm pasaulēm. Un vēl viena ļoti būtiska lieta, ko prasa instrumentācija: ir jāatrod īstais balanss. Protams, komponists sniedz ļoti konkrētas norādes, bet ir tikai pieci stīdzinieki, pret ievērojami lielāku koka pūšaminstrumentu un mežragu skaitu, tāpēc vienmēr nākas mazliet pacīnīties. Un nav brīnums, ka nereti atskaņojumos stīgu instrumentu skaits tiek palielināts. Vēlāk, protams, kompnists šo kamersimfoniju to pārorkestrēja, lai varētu baudītu šo brīnišķīgo mūziku episkā orķestra mērogā. Un līdzās šai mūzikai jūs programmā iekļaujat arī Haidnu un Mocartu. Jā, tie ir iepriekšējo gadsimtu Vīnes ideāli. Brīnišķīgi programmā iekļaut vienu no Haidna Parīzes simfonijām – tā ir 83.simfonija, pazīstama arī ar nosaukumu "Vista". Man patīk izcelt humoru un pārsteiguma elementus Haidna mūzikā. Manuprāt, viņš ir absolūts "gaidiet negaidīto" meistars. No sešām Parīzes simfonijām, šī ir vienīgā, kas rakstīta minorā, tā sākas "Sturm und Drang" garā kā dramatisks vigoroso. Bet pavisam drīz nonākam jau pie otrās tēmas, kad oboju partijā un stīgās dzirdam klukstošas vistas, kas knābā. Šī simfonija ir īsts meistardarbs, katrs posms ir kā dārgakmens. Man tiešām prieks pēc vairāku gadu pārtraukuma atgriezties pie šī darba. Un, tad protams, Mocarta mūzika – koncertārijas. Esmu priecīgs šoreiz būt Rīgā kopā ar savu sievu Moniku. Mēs iepazināmies, tieši atskaņojot Mocartu. Es diriģēju "Così fan tutte" Strasbūrā, kādu vakaru saslima Fjordilidži lomas atveidotāja un Monika ieradās no Polijas, lai viņu aizvietotu. Tā mēs iepazināmies, un viņai, tāpat kā man, ir ļoti plašs repertuārs. Bet – jā, Mocarts joprojām ir svarīgs. Nesen viņa Frankfurtē dziedāja galveno lomu Mocarta pirmajā operā "Mitridats – Pontas karalis": jau šajā operā Mocarts ir ceļā uz to virtuozitāti, kas dzirdama koncertārijās. Koncertārijas Mocarts parasti rakstīja vai nu kādam soprānam, ko uzskatīja par ārkārtīgi talantīgu, vai arī otrādi – dziedātājas viņu pierunāja un dīca, lai Mocarts uzraksta ko tādu, kas atklātu visu, ko viņu balsis spēj. Un īpaši pēdējā no ārijām, ko atskaņosim, ir neprātīgi virtuoza – koloratūras, ātrums, tesitūra, vienmēr augšup un augšup, mūzika ir enerģijas un krāsu pārpilna. Tie ir brīnišķīgi skaņdarbi, un ir patiess prieks tos iekļaut programmā. Kā tas ir – atrasties uz vienas koncertskatuves ar sievu? Jūs vieno īpaša saikne un saprotaties bez vārdiem? Vai arī uz skatuves esat vienkārši profesionāli mūziķi? Mēs esam profesionāļi, bet, protams, pastāv īpaša saikne. Mums gan ne pārāk bieži iznāk muzicēt kopā, bet, kad tāda iespēja rodas, vienmēr priecājamies. Protams, starp mums valda ļoti instinktīva saprašanās arī mūzikā. Mēs precīzi zinām, kurp otrs dosies, ko nozīmē elpa, emocijas, temps, un mums ir ļoti atklāts dialogs. Tā ir ļoti laba darba sadarbība. Šī nav pirmā reize, kad esat Rīgā – esat pie mums jau viesojies. Jā, diemžēl tikai vienu reizi esmu bijis šajā skaistajā pilsētā, un tas bija krietni sen, pirms gadiem 18, tad es aktīvāk darbojos kā komponists. Man lūdza uzrakstīt solo skaņdarbu akordeonam manai senajai, mīļajai draudzenei Ksenijai Sidorovai, un manu darbu atskaņoja festivāla ietvaros vienā no jūsu skaistajām baznīcām. Šķiet, kopš tā laika pilsēta ir ļoti mainījusies, ir lieliski to no jauna atklāt. Jūs jau pieminējāt repertuāra daudzveidību, jūs atskaņojat laikmetīgos opusus, baroku, iesaistāties džeza un tautas mūzikas projektos, pievēršaties mūzikai no Indijas un Kubas. Pasaulē ir tik daudz mūzikas! Kā jūs atrodat tieši sev tuvo?  Var taču viegli apmaldīties visā daudzveidībā! Tas ir labs jautājums! Patiesībā – jo vairāk iedziļinies kādā mūzikas virzienā, jo vairāk saproti, cik daudz vēl neesi atklājis un iepazinis. Man dažreiz tā naivi jautā – jūs droši vien esat diriģējis gandrīz visus lielos skaņdarbus? Nu, protams, nē. Katras atvērtās durvis paver vēl vienu koridoru – gluži kā grāmatā "Alise Brīnumzemē" – ar miljoniem citu durvju. Šī iespēju bagātība nozīmē, ka šajos ceļos katra komponista daiļradei pievēršos ar lielāku atlasi. Es nejūtu īpašu vajadzību diriģēt pilnīgi visas kāda skaņraža simfonijas. Lai gan tas ir bijis visai klasisks modelis ierakstu industrijā, kur valda noteikti programmu veidošanas stereotipi. Bet patiesībā – jā, protams, katram komponistam ir virsotnes un arī dažādība viņa rakstītajā. Ir skaņdarbi, kas jūs uzrunās vairāk, ne vienmēr tie ir visslavenākie, bet es parasti meklēju novārtā atstātus darbus, kas būtu pelnījuši lielāku atzinību, nekā saņem. Tas ir viens no maniem mērķiem, izvēloties no šī neskaitāmo iespēju klāsta. Un tad, kā jau sākumā minēju, cenšos atrast darbus, kas, manuprāt, ļoti labi sader kopā, bet varbūt nav tā acīmredzamā izvēle, liekot kopā dažādu tautu, dažādu laikmetu un stilu kompozīcijas. Un nav arī tā, ka diriģents vienkārši sēž, sapņo un var darīt, ko vēlas. Mēs nedzīvojam vakuumā, un katrs lēmums par programmu rodas diskusijās ar orķestra vai opernama vadību, konkrēta festivāla vai radio kompānijas pārstāvjiem vai pašiem mūziķiem. Un jāatzīst, ka tas ne vienmēr ir ierobežojums. Dažkārt labākās idejas rodas tieši šādās diskusijās un mijiedarbībā. Jūs pats esat rakstījis mūziku, spēlējis mežragu arī orķestrī. Vai, stājoties orķestra priekšā, diriģentam šī pieredze palīdz? Noteikti – tā ir ļoti svarīga! Pirms mēģināju spēlēt mežragu – es saku – mēģināju, jo šo instrument spēlēt nav viegli –, es spēlēju arī klavieres un sākumā daudz ko apguvu pašmācības ceļā. Es klausījos ierakstus un izspēlēju melodijas, un komponēju pats savas. Vai klavieres spēlēt ir vieglāk, nekā mežragu? Citādāk. Ja nospiežat fadiēza taustiņu, tad arī skanēs fadiēzs, un jums nav jācer, ka lūpas nostrādās pareizi un elpa balstīsies īstajā vietā. Bet, protams, sēdēt kameransamblī vai orķestrī kopā ar kolēģiem un zināt, ko nozīmē kopā elpot, precīzi intonēt, radīt vienotu skaņu, brīnišķīgu ansambļa skanējumu un bagātīgu tembru sajaukumu – tas ir ļoti vērtīgi. Un, protams, vadot dziedātājus vai kori kādā operā vai oratorijā, vokālisti ir pateicīgi, ka es kā diriģents arī elpoju kopā ar žestu un palīdzu viņiem justies ērti, viņi jūt atbalstu un sapratni. Tāpēc mana pieredze noteikti ir bijis liels ieguvums. Un es domāju, ka komponēšana, ar ko visai aktīvi nodarbojos no apmēram septiņu līdz 25 gadu vecumam, arī bija ārkārtīgi noderīga un būtiska vēlāk man kā diriģentam. Tas palīdz laikmetīgajā mūzikā, lai saprastu tehnikas un domāšanas procesus, un noder arī citu laiku repertuārā, lai palūkotos uz notiekošo ar komponista acīm. Tas var būt ļoti vērtīgi. Jūs pats sacerējāt savu mūziklu vienpadsmit gadu vecumā, divpadsmit gadu vecumā to iestudējāt savā skolā. Vai šī pieredze kaut kā noderēja vēlāk, kad pats jau diriģējāt citu komponistu operas? Pieredze vēlāk bija ļoti līdzīga un ļoti, ļoti noderīga. Toreiz, kad radīju savu mūziklu, es nekad iepriekš nebiju diriģējis... Mans skolotājs apskatīja manis atnesto partitūru manam mūziklam "Alise Brīnumzemē" – šo divu stundu garo darbu biju sarakstījis vasaras brīvlaikā – un teica: "Izskatās ļoti labi, Dankan. Man žēl, jo ir mācību gada sākums, tāpēc esmu ļoti aizņemts, bet, ja vēlies to atskaņot, tev pašam jāķeras pie darba." Tā nu es sapulcēju kori, saaicināju skolotājus solistu lomās, izveidoju orķestri jeb bigbendu un sāku mēģinājumus. Tobrīd no diriģēšanas neko nesapratu, man nebija diriģēšanas stundu, un es pat īsti nebiju redzējis daudz diriģentu, bet domāju — es šo mūziku zinu, es to esmu sarakstījis un vēlos, lai šie cilvēki to atskaņo. Un skolēni labprāt nāca uz mēģinājumiem! Viņi visi bija vecāki par mani, un mēs iestudējām šo izrādi. Es pat nesen satiku cilvēkus, kas to joprojām atceras ar prieku. Šodien droši vien par šo mūziku nejustos pārāk lepns, bet toreiz es tik daudz iemācījos – rakstot, atskaņojot, vadot mēģinājumus. Tas bija patiešām svarīgi un vērtīgi, un es sapratu – man tas ļoti patīk, tā arī kopš tā laika esmu mūzikas pasaulē. Vai varat teikt, ka diriģenta galvenais uzdevums ir iedvesmot mūziķus? Jo jūs pats neradāt skaņu, jums jāpanāk, lai mūziķi rada skaņu, kādu vēlaties jūs. Iedvesmošana – tas ir ļoti svarīgs vārds un būtiska īpašība diriģentam. Tas nozīmē – izcelt vislabāko, atraisīt maksimumu, ko spēj mūziķi, ar kuriem sadarbojaties. Katram mūziķim ir savs stāsts, savas īpašības, savs talants savā specialitātē, bet diriģenta māksla ir apvienot visus šos talantus vienas idejas vārdā un pulcēt cilvēkus kopīgā redzējumā par to, kas ir šis konkrētais skaņdarbs. Tādā ziņā šī ir ļoti socioloģiska profesija, spēlēšanās ar telpā esošo cilvēku enerģiju. Ir jāatrod veids, kā izcelt mūziķos visu to labāko un caur viņu sniegumu ļoti spilgti nodot mūzikā pausto jau tālāk klausītājiem. Kā jūs izceļat labāko no mūziķiem? Nav taču tāda slēdža, ko ieslēgt, tas jāpanāk kaut kā maģiski. Jā, dažreiz gribētos, lai būtu slēdzis. Viens no profesionāla diriģenta priekiem ir iespēja ceļot un strādāt ar ļoti dažādiem orķestriem, jo katram ir savs raksturs. Mēs sakām, un zināmā mērā tā ir taisnība, ka ierakstu industrijas un multikulturālisma dēļ daži orķestri skan starptautiskāk, bet cilvēku un darba kultūras ziņā atšķirības joprojām ir lielas. Un jums ir ļoti maz laika, ienākot jaunā telpā, tiekoties ar jaunu cilvēku grupu, lai saprastu, kā strādāt šajā nedēļā. Protams, ir dažas dienas līdz koncertam, bet, lai sajustu grupas garu un pielāgotu savu darba veidu un izteiksmi konkrētajam skaņdarbam, lai mūziķi būtu jūsu pusē, jābūt ļoti elastīgam un ātri jāatrod ceļš. Diriģēšana ir fiziska māksla. Lielākā daļa diriģenta darba notiek caur klātbūtni un žestiem, un arī sejas izteiksmi, bet neatkarīgi no valodas barjeras būs arī sarunas. Un tas katrā orķestrī tās būs citādākas. Vai tas ir tikai diriģenta talants – vai nu tas ir, vai nav, vai arī to var iemācīties? Es domāju, daudz ko var iemācīties ar pareizu iedrošinājumu un īsto skolotāju, bet galvenokārt ar pieredzi. Diriģēšanu nevar iemācīties no grāmatas vai savā istabā vienatnē. Vienīgais veids, kā attīstīties, ir iegūt pieredzi ar cilvēkiem. Jaunie diriģenti man bieži jautā padomu, un es vienmēr saku: “Nav svarīgi, ko jūs diriģējat – bērnu grupu, amatieru kori, jebkuru stilu, jebkuru laikmetu – svarīgs ir fiziskais kontakts ar cilvēkiem un spēja viņus apvienot savas idejas vārdā. Atvērti, elastīgi un ieinteresēti -  tā jūs raksturojat savu orķestri – "Dienvidnīderlandes filharmoniķus". Jūs esat šī orķestra galvenais diriģents. Vai šīs ir īpašības, ko visvairāk novērtējat orķestrantos? Jā, tās ļoti palīdz, neatkarīgi no tā, cik izcils ir orķestris. Ja nedēļas sākumā visi sanāk kopā ar attieksmi – mēs atskaņojam šo meistardarbu, varbūt jau simto reizi, bet kā tas būs šoreiz; ja ir atvērtība un sajūsmas enerģija, tad mēs varam sasniegt augstākās virsotnes. Ja cilvēki vēlas spēlēt kopā, būt iedvesmoti un iedvesmoties, paskatīties uz mūziku ar svaigu skatījumu, tas ir ļoti aizraujoši. Šī ir mana pirmā reize, strādājot ar orķestri "Sinfonietta Rīga". Es biju dzirdējis labas atsauksmes un šorīt bija aizraujoši sākt ar Haidna simfoniju un uzreiz sajust šo garu: kā Dankans to vēlas? Kurp mēs ejam? Ak, krāsa, tas bija negaidīti! Lieliski – atvērts prāts un gatavība pieņemt jaunas idejas. Brīnišķīgi mūziķi un lieliskas viņu spēlētās solo partijas! Jūtama izcila kameransambļa sajūta, vēlme satikt jaunu draugu, jaunu iedvesmotāju, kolēģi un radīt aizraujošu koncertu. Dažos ļoti slavenos orķestros var būt sajūta: mēs šo mūziku spēlējam tā, un tā to atskaņojam jau 200 gadus. Kāpēc kaut ko mainīt? Dažreiz var izveidot brīnišķīgu dialogu ar šo vēsturi, jo bieži tā ir izcila vēsture. Bet reizēm tas ir grūtāk. Es ļoti novērtēju, ja pat visizcilākie orķestri saglabā degsmi un atvērtību, vēlmi attīstīties jaunā virzienā. Un vēl viena lieta, ko iemācījos kā jauns diriģents, ir – nekad neuztvert personīgi tās izpausmes, ko, iespējams, redzat cilvēku sejās. Es agrāk naktīs modos, domādams – tas vijolnieks uz mani skatījās dīvaini: varbūt es kaut ko daru nepareizi? Un bieži tieši šis cilvēks pēc koncerta pienāca klāt un teica, ka tas bijis iedvesmojošākais concerts! Un tu domā – ko?! Lūdzu, saved kārtībā savas grimases! (Smejas.) Tas var būt pārsteidzoši. Protams, stereotipi par jauniem mūziķiem pastāv, bet mūzika ir universāla un bez vecuma ierobežojumiem. Kad es savos divdesmit gados biju Saimona Retla asistents Berlīnes filharmoniķos, bija jauni akadēmijas mūziķi, kas 19 gadu vecumā ieguva vietu orķestrī un uzreiz iemantoja pārējo kolēģu cieņu, jo viņi bija lieliski mūziķi. Tas pats attiecas arī uz diriģēšanu. Nevienam nebūs iebildumu, ja vien jūs patiesi dziļi pazīstat un mīlat šo mūziku un skaidri parādāt, ko vēlaties, un jums ir talants. Tad, neatkarīgi no vecuma, cilvēki parasti būs jūsu pusē.  

Stāsta komponists un kontrabasists Kristaps Pētersons; pārraides producente – Rūta Paula Valmierā 1996. gada 7. janvārī, plkst. 19:00 "uz papīra" tanī pat laikā notiekošais "Foo Fighters" [1] koncerts Frīmentlā Austrālijā īstenībā bija beidzies jau vismaz trīs stundas un tur – Frīmentlā – jau bija 8. janvāris. Laiks arī bija visai auksts – Latvijas Vides ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Priekuļu stacija ziņo par aptuveni -5° grādu salu, par Frīmentlu nezinu. Tādēļ Andris Veismanis, iespējams, atceras savu interpretāciju Volfganga Amadeja Mocarta [2] stīgu Serenādei Nr. 13 "Mazā naktsmūzika" Solmažorā, K. 525 īstenotu ar Vidzemes kamerorķestra stīgām tovakar, Raiņa ielā 3, Valmieras 5. vidusskolas Lielajā zālē. Katra no melodijām bija īpašā godā. Raugoties pagātnē, gribas secināt, ka šī interpretācija būs bijusi viens no neredzamajiem Andra Veismaņa karjeras virzītājspēkiem. Šo izcilo meistardarbu meistars tika atskaņojis arī iepriekšējā – IV Senās Mūzikas festivālā Valmierā 6. janvārī, plkst. 18:30 turpat ar to pašu orķestri, un togad Priekuļos esot bijis pat -7° grādu sals. Tomēr tādu radošu veiksmi mierīgi var atkārtot, un šoreiz šim darbam turklāt bija atrasts konģeniāls turpinājums. "Foo Fighters" 1995. gada 6. janvārī vēl pirmo koncertu nebija nospēlējuši. Bet par to nedaudz vēlāk. Divas ar "Mazo nakts mūziku" saistītas raksturīgas detaļas aprakstījis Orins Hovards [3] Losandželosas filharmoniķu mājaslapā anotējot kādu citu – ne "Foo Fighters" – koncertu [4]. Pirmā: "18. gs. otrajā pusē serenāde tipiski tika rakstīta pietiekami mazam ansamblim (bieži pūtēju ansamblim), lai būtu ērti izpildāma ārpus telpām, un atšķirībā no simfonijas tajā parasti bija vairāk nekā četras daļas." Otrā: "Savu darbu katalogā "Mazo nakts mūziku" Mocarts iegrāmato kā piecdaļīgu. Diemžēl saglabājušās tikai četras daļas. Pirmā – menuets – aizgājusi zudībā." [5] Maestro Veismanis noteikti zina nesalīdzināmi vairāk ar šo skaņdarbu saistītu detaļu. Tomēr galvenais – viņš ir īsts interprets ar daudzkārt apliecinātu vēlmi skrupulozi iedziļināties senpagājušu laikmetu autoru darbos. Andrim Veismanim šie darbi interesē. Tajos viņš jūtas kā mājās. Domāju, ka diriģentu sajūsmina iespēja tur atrasto no sirds triekt esošajam laikmetam sirdī kā Amoram bultu. Vēlu meistaram turpināt triekt bultas laikmetam sirdī vēl un vēl! Bet tovakar Valmierā pēc Mocarta "Mazās naktsmūzikas" Andris Veismanis ar pārējiem mūziķiem sasniedza vēl otru virsotni. Sekoja triumfāla interpretācija slavenākajai no Antonio Vivaldi trim "Gloria" – Re mažorā, RV 589. Uzreiz jāmin Cēsu Pils kora devums šī venēciešu dižgara šedevra iedzīvināšanā. Pateicoties lieliski sagatavotajam korim, Veismaņa žests absolūtā pazemībā Dieva vārda priekšā varēja izteikt vārdos neizsakāmo. No sirds. Taisnība ir Emanuēla Svēdenborga [6] atziņā, ka tā Kunga žēlsirdība ir universāla un Viņš nevienu ellē negrūž – dvēsele pati vai nu turp tiecas, vai pie tā Kunga uz debesīm. "Kad cilvēkā – garā – labais ir saistīts ar patieso, tad viņš nāk debesī, tāpēc ka šis saistījums, kā teikts, ir debess viņā; bet kad cilvēkā – garā – ļaunais ir saistīts ar nepatieso, tad viņš nāk ellē, tāpēc ka šis saistījums ir elle viņā." [7] Bet "Foo Fighters" savu pirmo koncertu nospēlēja Sietlā, Mercera ielā, "West Marine" laivošanas piederumu veikala 2. stāvā, 1995. gada 19. februārī. Lūgtiem viesiem. Viņi nospēlēja 12 dziesmas – "Big Me" arī. Laiks tovakar Sietlā bija 55°F (ap 13°C) – nekas neparasts. Lija lietus, un veidojās migla. Komponiste un tobrīd Valmieras Mūzikas skolas skolotāja Līga Liepiņa (tolaik Kaņepe) laikrakstā "Liesma" vēstīja: "Sala spēcīgais kniebiens un bagātīgais sniega birums jaunā gada sākumā – tas bija diezgan negaidīti, bet V Senās mūzikas festivāls Valmierā no 3. līdz 7. janvārim – ļoti gaidīts. [..] Par spilgtāko sniegumu klausītāju lielākā daļa atzina Vidzemes kamerorķestri ar V. A. Mocarta "Mazo naktsmūziku" un A. Vivaldi "Gloria", kur diriģenta Andra Veismaņa (Rīga) vadībā orķestris apvienojās ar Cēsu Pils kori, kuram šī sadarbība bija visveiksmīgākā." [8] Man ir patiesi žēl, ka es tos koncertus nedzirdēju. Esmu drošs, ka varu parakstīties zem katra šeit rakstītā vārda. "Was aus Liebe getan wird, geschieht immer jenseits von Gut und Böse." (Frīdrihs Nīče) [9] "Kas paveikts mīlestībā, ir allaž viņpus laba un ļauna." [10] Avoti Raksts sagatavots, izmantojot Oksfordas mūzikas vārdnīcas, portālu foofighterslive.com un concertarchives.org, Valmieras integrētās bibliotēkas, Valmieras zonālā Valsts arhīva un Valmieras muzeja materiālus [1] Amerikāņu rokgrupa no Sietlas, radusies 1994. gadā [2] Mozart, Johannes Chrysostomus Wolfgangus Theophilius (dzimis Zalcburgā 1756. g. – miris Vīnē 1791. g.) austriešu komponists, pianists, vijolnieks, altists un diriģents [3] Howard, Orrin (dzimis Čikāgā 1924. g. – miris Losandželosā 2015. g.) bija amerikāņu pianists, mūzikas kritiķis, publicists un skolotājs [4] https://www.laphil.com/musicdb/pieces/324/eine-kleine-nachtmusik [5] Kristapa Pētersona tulkojums [6] Swedenborg, Emanuel (dzimis Stokholmā 1688. g. – miris Londonā 1772. g.) zviedru zinātnieks un mistiķis [7] Svēdenborgs E. "Par debesi ar tās brīnumiem un elli" (tulk. R. Gŗava) nod. "Kas ir garu pasaule"; 422. [8] piektdien, 1996. gada 19. janvārī [9] Nietzsche, Friedrich (dzimis Rokenē 1844. g. – miris Veimārā 1900. g.) vācu filozofs. Citāts no Nīče F. Viņpus laba un ļauna [10] Ievas Ginteres tulkojums

Galīsiešu režisora Olivera Lašes tuksneša odiseja "Sirāts" – viena no radikālākajām pērnā gada Eiropas filmām, transam līdzīga kino pieredze, kas meistarīgi savij ģimenes un pasaules gala tēmas. Saruna ar režisoru Oliveru Laši (Oliver Laxe) un galveno aktieri Serdži Lopesu (Sergi López) Eiropas Kino akadēmijā Berlīnē. Vai kino var kļūt par rituālu pieredzi un novest skatītāju līdz katarsei? Par to saruna ar diviem spožiem Eiropas māksliniekiem, kuru balsis šais platuma grādos daudz nav skanējušas. Divas personības, kas savās mājās komentārus neprasīja agrāk, bet līdz ar filmu „Sirāts” ir kļuvušas pazīstamas drosmīga kino mīļiem daudzviet pasaulē. Kino apskatnieki to mēdz dēvēt par vienu no pērnā gada radikālākajām filmām. Par katarses ceremoniju. Par nāves deju tuksnesī. Galīsiešu režisora Olivera Lašes filma „Sirāts” vienaldzīgu neatstāj, tomēr to skatīties – vai drīzāk just – nav viegli. Tā caururbj skatītāju ne vien ar skaudriem sižeta pavērsieniem, bet visupirms – ar pulsējošiem tehno ritmiem un elpu aizraujošiem Marokas tuksneša skatiem. Filma „Sirāts” pērn ieguva Kannu kinofestivāla Žūrijas balvu un tagad pretendē uz diviem Oskariem – par labāko ārzemju filmu un labāko skaņu. „Sirāts” saņēma arī virkni balvu Eiropas Kinoakadēmijas ceremonijā šā gada janvārī, galvenajās kategorijās gan piekāpjotie, kinokritiķes Ditas Rietumas vārdiem, „gaumīgajai mērenībai” – norvēģu filmai „Sentimentālā vērtība”. Bet „Sirāts” turpina likt par sevi runāt un no 20. februāra filmu varēs skatīties arī Latvijas kinoteātros. Slava režisoram Oliveram Lašem seko jau kopš viņa pirmās pilnmetrāžas filmas „Jūs visi esat kapteiņi”, kas 2010. gadā tika pirmizrādīta Kannu kinofestivālā un saņēma Starptautiskās Kinokritiķu federācijas (FIPRESCI) balvu. Kannās Laše ir atgriezies arī ar savām nākamajām filmām un nekad nav aizbraucis mājās tukšām rokām. Viņa ceturtā filma „Sirāts” ieguva Kannu kinofestivāla Žūrijas balvu.  Olivers Laše ir dzimis Francijā, bet viņa vecāki ir no Galīsijas. Režisors arī atgriezies uz dzīvi Galīsijā Spānijas ziemeļrietumos un arī mūsu sarunā uzsver, ka galīsiešu mantojums viņam ir ļoti svarīgs. Mēs tiekamies nelielā žurnālistu lokā īsi pirms Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas Berlīnē. Laše ir neparasta personība ar spēcīgu vizuālo tēlu: viņš ir divus metrus garš (savulaik nopietni trenējies basketbolā), ar gariem, tumšiem pāri mugurai viļņojošiem matiem un fotomodeļa skatienu. Viņš studē geštaltterapiju, ir mistiķis un savā domu pasaulē harizmātiski ievelk arī apkārtējos.  Kad Lašem jautā par sadarbību ar dīdžejiem filmas „Sirāt” tapšanā, 43 gadus vecais režisors rāmi atlaižas krēslā, un ir sajūta, ka interviju telpā ienāk kaut kas no reiva noskaņas. „Pirmkārt, jums jāsaprot, ka es filmas kadrus vispirms izdejoju. Es pats devos uz reiviem tuksnesī. Starp citu, pats piecus gadus dzīvoju Marokā. Un filmas scenārijs pamazām tapa manā galvā, kamēr es dejoju,” sarunu uzsāk Olivers Laše. „Arī reālais scenārija rakstīšanas process ir ļoti atmosfērisks. Un mūzika ir atmosfēra. Domāju, ka mans jūtīgums kā māksliniekam ir ļoti saistīts ar skaņu, ar šo slāņaino attēla un skaņas struktūru. Manos scenārijos vienmēr ir saites uz mūziku. Šajā filmā es negribēju strādāt ar komponistu, bet gan ar aktīvu mūziķi. Veicu atlasi, un Kangdings Rejs (Kangding Ray) izrādījās labākais. Man vajadzēja kādu, kurš spēj veidot dialogu ar šo katartisko tehno mūziku, kas ir cieši saistīta ar tautas mūziku, bet kurš vienlaikus spētu radīt arī ēteriskāku, ambientāku mūziku.”     Par savu gada filmu „Sirātu” nosauca arī kino kritiķe Dārta Ceriņa, kad mūsu raidījumā „Kur kritiķiem nav vietas” kopsavilka pērnā gada kino ražu.

14. februāri Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" Liepājas Simfoniskais orķestris programmā "Bēthovens un Bartoks. Dialogi orķestrim" tiksies ar igauņu diriģentu Risto Jostu un Londonā dzīvojošo ukraiņu pianistu Nikitu Burzaņicu, kurš 2023. gadā Jāzepa Vītola VIII Starptautiskajā pianistu konkursā ieguva 3. vietu un Liepājas Simfoniskā orķestra simpātiju balvu. 2022. gadā mūziķis saņēma Bēthovena medaļu par izcilu Bēthovena mūzikas interpretāciju. Koncertā Nikitas lasījumā skanēs Bēthovena Ceturtais klavierkoncerts, un Bēthovenam bija veltīta arī saruna ar LR3 "Klasika". Nikita Burzaņica: Bēthovens ir viens no maniem mīļākajiem komponistiem. Runājot par klasisko repertuāru, dodu priekšroku Bēthovenam, nevis, piemēram, Mocartam vai Haidnam, jo, spēlējot Bēthovenu, jūtos pārliecinātāks, man šķiet, ka spēlēju mūziku, ko patiešām saprotu. Bēthovens var būt arī Dusmīgais Bēthovens, piemēram, Piektajā simfonijā vai vairākās sonātēs, piemēram, op. 111, bet Ceturtajā klavierkoncertā viņš ir Priecīgais Bēthovens. Viņš nedomā ne par ko - tā ir vienkārši priecīga mūzika. Domāju, ka saprotu Bēthovenu, tāpēc man tik ļoti patīk viņu spēlēt. Orests Silabriedis: Liekas gan, ka Ceturtais klavierkoncerts ir viens no sarežģītākajiem Bēthovena darbiem fantāzijai līdzīgā rakstura dēļ. Pilnīgi piekrītu - man Bēthovena Ceturtais koncerts ir visgrūtākais saprašanai, jo, izņemot otro un trešo daļu, tam īsti nav tipiskas struktūras. Pirmajā daļā ir milzīgs daudzums nošu, un tā ilgst apmēram 20 minūtes, kas Bēthovenam ir diezgan neparasti. Nedomāju, ka tas ir tehniski visgrūtākais koncerts, bet psiholoģiski šo mūziku saprast ir sarežģīti. Un kā ar otrās daļas noslēgumu? Kā jūs to atrisināsiet? Ir ļoti interesanti salīdzināt, cik atšķirīgi pianisti interpretē pēdējās trīs skaņas. Es turu fadiēzu, jo man tā ir šīs daļas sāpīgākā vieta. Tas atrisinās uz mi, šis mi pakāpeniski izzūd un tad pāriet uz trešo daļu attacca. Vai varat mūsu klausītājiem pastāstīt par Bēthovena medaļu, ko saņēmāt pirms četriem gadiem? Tolaik studēju Karaliskajā Mūzikas koledžā, un mums bija koledžas iekšējais Bēthovena konkurss. Es to uzvarēju, un pēc tam mani uzaicināja piedalīties starpkoledžu konkursā, kur piedalījās visu koledžu Bēthovena konkursu uzvarētāji. Arī šajā konkursā uzvarēju. Spēlēju op. 111, un obligātais skaņdarbs bija kāda no bagatellēm, ja nemaldos. Ar sonāti es ļoti smagi strādāju. Kur jūs glabājat šo medaļu? Kopš tā laika esmu četras reizes pārcēlies. Bet zinu, kur medaļa atrodas. Tā nav plauktā, bet koferī kopā ar pārējām medaļām. Dzīvoju Londonā, daudz ceļoju un bieži mainu dzīvesvietu, tāpēc man vēl nav tai pastāvīgas vietas. Vai vēl studējat? Esmu beidzis studijas, bet joprojām apmeklēju nodarbības pie sava profesora. Pastāstiet par savu profesoru. Es studēju pie Dmitrija Aleksejeva, un arī tagad apmeklēju nodarbības pie viņa. Man viņš ir labākais pedagogs Anglijā vai pat pasaulē. Sākumā Aleksejevs nebija pārliecināts, vai mani uzņemt savā klasē. Bakalaura studiju laikā es nespēlēju tik labi, biju jauns un, kā saka, vairāk slaistījos nekā spēlēju. Bet viņš tomēr piekrita mani uzņemt, un tad sāku daudz vairāk strādāt, progresēju, un viņš bija ļoti apmierināts. Viņš pat teica Vanesai Lataršai, Karaliskās Mūzikas koledžas Taustiņinstrumentu nodaļas vadītājai, ka ir ar mani ļoti apmierināts un ka man iet ļoti labi. Esmu par to priecīgs. Pirms dažām dienām Londonā spēlējāt šo klavierkoncertu. Vai tā bija pirmā reize? Jā, tā bija pirmā reize ar orķestri. Laba pieredze. Ansambļa ziņā tas ir daudz vieglāks nekā Trešais klavierkoncerts: ir tikai četras vai piecas vietas, kur diriģentam un man tiešām jāskatās vienam uz otru. Jaunas mūzikas apgūšanu sāku ar lasīšanu no lapas un īpaši Bēthovena gadījumā cenšos uzreiz iemācīties no galvas, jo tas nav kā Rahmaņinovs vai Prokofjevs, kur vajag vairāk laika iegaumēšanai. Bēthovenam ir sistēma un, lai gan iegaumēt nav viegli, harmonisko plānu saprast nav sarežģīti. Tāpēc vispirms iegaumēju notis, un tikai tad sāku eksperimentēt ar mūziku. Kad droši zinu, ko spēlēju, tad sāku pētīt muzikālo saturu. Vai vienmēr spēlējat no galvas? Jā, tas man ir noteikums. Studējot pie Dmitrija Aleksejeva, nekad negāju uz nodarbību ar notīm. Man vienmēr bija jāspēlē no galvas. Ja nebiju iegaumējis, negāju uz nodarbību. Citi studenti varbūt gāja un spēlēja no notīm, bet man vispirms bija jāiemācās no galvas, un tad mēs ar profesoru varējām strādāt dziļāk. Ko atceraties par Liepāju? Liepāja ir ļoti jauka. Man gan īsti nesanāca to izpētīt, jo bija konkurss un mēģinājumi. Bet man patika. Pilsētas centrs ir mazs, bet ļoti mājīgs, īpaši āra bāri. Jā, varbūt ne šajā gadalaikā. Konkurss notika oktobrī. Bija silts. Atceros, ka arī ļoti vējains. Jā, Liepājā vienmēr ir vējains. Kā vērtējat sadarbību ar orķestri? Brīnišķīgi. Man ļoti patika orķestris un arī koncertzāle, tā ir iespaidīga. Liela, bet uz skatuves nejūties saspringti. Un īpaši tas dzintars - ēka tik skaisti veidota, tādā kā apļa formā. Es domāju - kā viņi to dabūja gatavu? Kāda ir jūsu ikdiena Londonā? Daudz staigāju, mācu klavierspēli, vingrinos un kopumā esmu ļoti apmierināts. Strādāju mūzikas studijā par klavieru pedagogu ar bērniem un pieaugušajiem. Ar tiem, kas negrib kļūt par profesionāļiem? Ceru, ka atradīsies arī kāds, kurš grib kļūt par profesionālu pianistu. Bet jā, vairāk tas ir amatieru līmenis, lai gan man ir arī ļoti attīstīti audzēkņi. Studijā, kur strādāju, man parasti uztic tieši spēcīgākos skolēnus. Pastāstiet par ģimeni. Vai visi ir mūziķi? Jā, visi. Pat mana vecmāmiņa bija pianiste. Tā ir ģimenes tradīcija. Mana mamma ir pianiste, un Ukrainā es mācījos pie tās pašas profesores, pie kuras mācījās mamma. Skolotāja pazina mani kopš viena gada vecuma. Tēvs ir trompetists, brālis pianists, vecmāmiņa pianiste, tēvocis saksofonists: mums ir mazs orķestris. Nespēlēt neko nebija iespēju. Vai bērnībā jums patika mūzika? Sākumā nē. Kad esi mazs, gribas spēlēt futbolu. Es gribēju kļūt par futbolistu un spēlēju futbolu starp klavierstundām. Bet, kad 2015. vai 2016. gadā pārcēlos uz Lielbritāniju mācīties Velzas katedrāles skolā, sapratu, ka tā jau ir mana profesija. Biju tur viens un neko citu bez mūzikas nepratu. Man bija jāspēlē labi, citādi nevarētu izdzīvot. Un tad manā galvā kaut kas noklikšķēja. Vai jūsu ģimene arī pameta Ukrainu? Jā, 2023. gadā es viņus uzaicināju uz šejieni. Viņi dzīvo Lielbritānijā, bet ne Londonā. Vai jums ir kas svarīgs sakāms Latvijas auditorijai par Ukrainā notiekošo? Ļoti ceru, ka šis muļķīgais, absurdi bezjēdzīgais karš drīz beigsies un mēs visi varēsim atgriezties vai vismaz apciemot Ukrainu. Varbūt ne dzīvot, jo esmu šeit iekārtojies un, visticamāk, neatgriezīšos Ukrainā pastāvīgi, bet ļoti vēlos atkal apmeklēt Ukrainu. Mani vecvecāki joprojām ir Doneckā, tāpēc ceru, ka karš beigsies un cilvēce spēs turēties kopā. Jūs nākat no ļoti sarežģīta Ukrainas reģiona. Līdz kādam vecumam dzīvojāt Doneckā? Līdz 14–15 gadu vecumam. 2015. gadā pārcēlos, jo uzvarēju konkursā Kijivā, pēc kura bija vasaras skola Velzā. Man piedāvāja pievienoties skolai ar pilnu stipendiju no septembra, un es piekritu. Aizbraucu 15 gadu vecumā. Vai Londonā ir kas īpašs, kas jums patīk? Patlaban esmu pieradis pie Anglijas un Londonas. Man patīk iespējas, kas pieejamas Londonā, to ir vairāk nekā Ukrainā, bet, no otras puses, tās ir grūtāk iegūt. Tev jābūt jau pazīstamam vai arī tevi vajag pamanīt kādam ietekmīgam cilvēkam, kurš šīs iespējas piedāvā. Pianistu līmenis ir ļoti augsts, tāpēc jāpieliek lielas pūles, lai būtu starp labākajiem. Redzēju jūsu mājaslapā koncertus Itālijā un Spānijā. Kā jūs iegūstat šīs iespējas? Anglijā mani atbalsta vietējā pianistu biedrība. Nesen spēlēju Florencē - tieši savā dzimšanas dienā, 22. janvārī. Viņi vienkārši uzrakstīja vēstuli, šeit mani jau mazliet pazīst. Vai ir kāds mūzikas laikmets, kas jums patīk vairāk nekā citi? Agrīnais 20. gadsimts: Rahmaņinovs, Prokofjevs. No agrākiem - Bēthovens. Man patīk arī Ravels - nesen pirmo reizi spēlēju Gaspard de la nuit un uzvarēju Ravela konkursā. Tagad spēlēju Rahmaņinova Trešo koncertu: tas nav tehniski grūts, bet tur vajag lielu izturību, jo gandrīz 45 minūtes jāspēlē bez apstājas. Man patīk šāds stils. Vai domājat arī par ukraiņu komponistiem? Agrāk man nebija iespējas tos iepazīt. Mūsu reģionā ukraiņu mūziku īpaši nemācīja. Tāpat arī Kijivā un Ukrainas rietumos par mūsu gala komponistiem īsti nezina. Tikai pēc pārcelšanās uz Lielbritāniju, īpaši pēc 2022. gada, sāku to vairāk iepazīt, jo visi mani draugi ir ukraiņi un viņiem patīk spēlēt un klausīties ukraiņu komponistu mūziku. Jaunībā zināju tikai Skoriku, jo uzvarēju Skorika konkursā. Tagad zinu Ļatošinski un citus. Varbūt arī Silvestrovu? Jā, bet patlaban koncentrējos uz konkursiem, un tur vajag augstu spēles līmeni. Koncertiem Silvestrovs būtu lieliska programma, bet konkursiem diez vai. Vai jums patīk konkursi vai tie ir tikai solis nākotnei? Man patīk, jo esmu azartisks cilvēks, patīk sacensties. Pat ja neuzvaru vai netieku finālā, tā ir pieredze. Izdaru labāko, ko varu, un eju tālāk. Vai jūsu nervi ir pietiekami stipri? Jā. Ja bieži uzstājies, konkurss vairs nešķiet kā konkurss. Ja pusgadu neesi spēlējis un tad ej uz skatuves, jūties satraukts, grūti koncentrēties. Tas tāpēc, ka esi zaudējis skatuves izjūtu. Ja to dari regulāri, viss ir kārtībā. Tad nav jādomā par sacensību, tas ir vienkārši mazs koncerts.

Šajā epizodē turpinu sarunu virzienu, ko aizsāku iepriekšējā tikšanās reizē, kurā runāju par apziņu, jēgu un to, kāpēc ar “tehniskām pārmaiņām” organizācijās vairs nepietiek. Mēs dzīvojam laikā, kur stress, spriedze un izdegšana nav tikai personīgs stāsts — tā ir kolektīva realitāte. Un cilvēki darbā ienāk ne tikai ar CV un lomu, bet arī ar savu iekšējo pasauli, jautājumiem par piederību, vērtībām un dzīves jēgu.Mana viešņa šajā epizodē ir Daiga Katrīna Bitēna — klīniskā un veselības psiholoģe, RSU pētniece un doktorantūras studente, kura pēta garīgo dimensiju onkoloģijas pacientu dzīvē, un vienlaikus strādā arī ar organizācijām, palīdzot ieraudzīt, kā “iekšējā dzīve” ienāk darba vidē.Esmu ļoti priecīga par šīs sarunas rezultātu, jo šķiet, ka izdevās viegli izrunāt, brīžiem nesaprotamu un sarežītu tēmu un par to īpašs paldies Daigai. Mēs runājam par to, ko patiesībā nozīmē garīgums (un ko tas nenozīmē), kāpēc šī tēma kļūst aktuāla tieši tagad, un ko HR un vadītāji var darīt praktiski, lai organizācijās būtu vairāk jēgas, veseluma un cilvēcības un tas nav tikai “good vibes only”. Skaidrs, ka garīgums nav instruments, lai apietu grūtās emocijas, konfliktus un realitāti.Daži citāti un no sarunas:“Garīgums būtībā ir cilvēka iekšējs dziļš process"“Mūsu primārā komūnas sajūtas veidošanas vieta mūsdienās ir darbs.”“Garīgas prakses mērķis ir stiprināt cilvēku spēju piedzīvot realitāti tādu, kāda viņa ir.”Epizodē pieminam arī autorus un idejas, kas palīdz skaidrot un veidot valodu par šo tēmu: Frederiks Lalū (Frédéric Laloux), Lisa Miller, Otto Scharmers. Šī ir saruna par briedumu mūsu cilvēkos un organizācijās un par to kā atvērt telpu dažādām pieredzēm, nezaudējot robežas. HR PODCAST ir sarunas par tēmām, kas aktuālas personāla vadības ekspertiem, CEO, vadītājiem organizācijās, ikvienam, kam svarīga darba vide. Raidieraksts, kurā tiekamies ar cilvēkresursu vadības ekspertiem, profesionāļiem, praktiķiem. Uzklausām viedokļus un pieredzes, kā arī uzdodam jautājumus par jaunākajiem rīkiem, kādus lietot, lai vēl labāk sniegtu stratēģisku atbalstu biznesam. Sarunas vada Ilze Medne.Rubrika CEO dienasgrāmata: Sarunas ar vadītājiem un uzņēmumu CEO, par viņu ikdienas pieredzi esot vadītāja amatā. Par līderību, organizācijas attīstību un sadarbību ar HR.

Šonedēļ "Atsperes" viesis ir aktieris Ģirts Krūmiņš. Baudot rīta kafiju, runājam par izrādi "Milzis", kas pirmizrādi Dailes teātrī piedzīvoja janvāra beigās: tajā Ģirts atveido galveno lomu. Protams, uzmanības lokā ir arī vēl citas aktualitātes, kas būtiskas aktiera radošajā ikdienā. Liene Jakovļeva: Tava balss "Klasikā" ir labi pazīstama, jo Latvijas Radio studijā esi ierunājis gana daudz dzejas. Vai tev pašam patīk sevī klausīties un uz sevi skatīties, piemēram, televīzijas ierakstos? Ģirts Krūmiņš: Nē! Un es to nedaru – neklausos un neskatos. (Sirsnīgi smejas.)  Viens no mūsu sarunas pamatakmeņiem ir tava debija Dailes teātrī: tu spēlē Roaldu Dālu izrādē Milzis, ko Dailes teātra Jaunajā zālē iestudējis Gatis Šmits. Vai ar Roalda Dāla grāmatām jau biji pazīstams, pirms nokļuvi pie lugas materiāla? Absolūti nē! Tad, kad man sākumā šo lomu piedāvāja, jautāju – kas ir Roalds Dāls, jo es neizaugu ar viņa grāmatām. Tāpēc šovasar sāku no otra gala: nesāku visa ar lugu, kuru atbīdīju līdz pat pēdējam brīdim, bet gan ar viņa romāniem bērniem, ar viņa sarakstītajiem darbiem, un tas bija ļoti interesanti! Biju pārsteigts. Jo tā ir literatūra gan pieaugušajiem, gan bērniem. Tā ir ļoti dziļa, un vienlaikus – vienkārša. Kad viņam savulaik uzdots jautājums, kam rakstīt vieglāk, viņš atbildējis, ka, protams, bērniem. Jo viņš rakstījis arī pieaugušajiem. Vai iepazinies arī ar viņa personību? Jā gan, skatījos dokumentālos ierakstus, klausījos viņa balsi, intervijas. Ļoti interesanta personība! Vai savā tēlā – piemēram, kustībās – saskati arī kādu vizuālu līdzību ar Roaldu Dālu? Vai arī tam nav izšķirošas nozīmes? Iestudējot lugu, es par to domāju – vai to vajag. Bija svarīgi noķert Dāla būtību; visiem kopā noķert to esenci, kas viņš bija. Bet tik un tā – izrāde ir mūsu versija, jo izejas materiāls ir luga. Varētu arī to nedarīt, varētu par to neinteresēties, varētu tikai spēlēt lugu, bet – mani interesē. Man tas palīdz.  Luga, kuras autors ir Marks Rozenblats, ir faktiski tikko tapusi, un tas ir kolosāli, ka tā jau nonākusi arī pie mums.  Luga ir sarežģīta. Ļoti mānīga, jo tā tikai šķietami ir viegla. Pirmoreiz man ir tik daudz teksta, turklāt – sarežģīta teksta, jo visas lugas garumā notiek dzīva saruna. Viens ir to izlasīt, bet otrs – tajā būt no iekšpuses.  Luga ir traģikomēdija. Lai gan ir arī ļoti smieklīgi brīži, smiekli izvijas cauri ļoti nopietnām tēmām. Jūti reakciju no zāles? Jā, dzirdu, ka cilvēki smejas, dzīvo līdzi. Bet nu – Dālam tā dzīve bijusi piedzīvojumiem bagāta… Sākot no lidmašīnas katastrofas, kurā viņš ir izdzīvojis par kuru viņš pats domā, ka tieši tāpēc viņš ir sācis rakstīt, līdz pat traģiskiem un arī pavisam sadzīviskiem brīžiem. Jo viņam patika gatavot – ir pat brīnišķīga pavārgrāmata ar receptēm, ko viņš ar savu otro sievu kopā sarakstījuši.  Tajā pašā laikā viņš nebūt nav bijis balts un pūkains:  Dāla raksturs bijis diezgan velnišķīgs, un droši vien ar viņu sadzīvot nav bijis viegli. Dāls jau pats kādā intervijā saka, ka par tādiem ierindas personāžiem, kas nav interesanti, nav jēgas rakstīt. Un tas attiecas arī uz viņu pašu. Jābūt spilgtam.  Vai notikumi, kas risinās lugā, un cilvēki, kas tajos piedalās, ir īsti? Visi personāži, izņemot amerikāņu izdevēju Džesiju Stounu, kas ir vienīgais izdomātais tēls, patiešām ir īsti. Arī situācijas un fakti. Protams, tas ir autora daiļdarbs, taču viss, kas ielikts Dāla mutē, visi izteicieni – to viņš reāli ir teicis, tur nav nekā sadomāta. Un izteicieni ir diezgan skarbi. Reizēm, skatoties izrādi, ir jāaizdomājas par to, cik sabiedrībai ir pieņemama Roalda Dāla kritika un viņa nostāja attiecībā pret Izraēlu. Skaties izrādi un saproti: jā, mēs varam par to runāt mākslas valodā, bet pēc tam ar sevi vai saviem līdzcilvēkiem par to strīdēties. Vai arī jums izrādes tapšanas procesā bija daudz jādomā par šīm tēmām, par politisko sajūtu, nostāju, galu galā – tēmas ļoti lielo aktualitāti šobrīd? It kā jā, taču es kaut kā jūtu, ka īstā lugas sāls ir zemtekstos. Tas nav par politiku, tas nav par šiem izteicieniem – tur vēl ir kaut kas. Daudz kas tur ir apslēpts, un man negribas skatītājam atklāt visu, bet tur ir par radošumu, par cilvēka izvēlēm. Kādā brīdi tu nodomā: ko man darīt tālāk, kam uzticēties, kurā ieklausīties, jo tu nesaproti vairs, uz kuru pusi iet. Roalds mūžībā devās 1990. gadā, bet lugā minētie notikumi risinājās 1983. gadā – tātad viņam vairs nebija atlicis daudz. Tobrīd viņš ir slavas virsotnē, viss  jau ir uzrakstīts – ko vēl? Līdz ar to teksts ir viena lieta, bet tam apakšā ir daudz nepateiktā.  80. gadu sākuma elementi ienāk arī iestudējuma vizuālajā pasaulē. Scenogrāfs un kostīmu mākslinieks ir Rūdolfs Bekičs. Vai tev viņa radītā lietu pasaule palīdz? Piemēram, koka tupeles? Ļoti! Sākumā, kad ieraudzīju koka tupeles, nodomāju – nu, nē! (Smejas.) Bet pēc tam sapratu… Sāku šļūkāt, un diezgan ātri kopā ar Rūdolfu piemeklēju kostīmu. Man parasti ir ļoti svarīgi, lai tas nav pēdējā brīdī, bet ir jau mēģinājumos. Arī visādas detaļas, kas ir uz galda un kuras skatītājs varbūt neredz, man ir nozīmīgas. Jebkuram aktierim tas ir nozīmīgi. Un cik nozīmīgi tev ir tas, ka šī izrāde notiek Dailes teātrī? Atceros mirkli, kad no Pļaviņām atnācu uz Rīgu… Aizmuku no Mediņa mūzikas vidusskolas klavieru nodaļas un gāju uz Daili pieteikties, lai mani pieņem par skatuvnieku. Bet nu nepieņēma... Man liekas, biju pārāk sīks. (Smaida.) Beidzu kinoaktieru studiju: pedagogi tur bija Aina Matīsa, Arnolds Liniņš, Pēteris Krilovs, Anna Eižvertiņa, Ērika Ferda un Virdžīnija Cukanova. Visi aktieri, kas bija nonākuši Dailē, vispirms bija izgājuši caur Kinoaktieru studijai, un tas likās tāds – ak! Tāds ir laika nogrieznis: no padsmitnieka – šķiet, tobrīd man bija septiņpadsmit –, līdz tagadējiem sešdesmit. Tāda nu ir mana debija Dailes teātrī – ar Roaldu Dālu. Tavējais bija Daugavpils teātra kurss, bet šobrīd tavas mājas vismaz pagaidām ir Kuldīga. Arī Liepājā tev ir brīnišķīgas pieturvietas un pārsteidzoši notikumi – izrādē "Tēvs klusums" tu diriģē īstu kori! Tad, kad sākās mēģinājumi, jau zināji, ka būs jādiriģē? To es zināju, bet nedomāju, ka tas būs pa īstam... (Smejas.) Domāju, ka tikšu cauri sveikā ar to, ka vienkārši plivināšu rokas un imitēšu kaut ko. Bet tā nenotika! Atceros pirmo mēģinājumu, kurā piedalījās koris "Laiks". Visi cilvēki, kas tajā dzied, man kļuvuši par atbalstu! Biju nenormāli pārbijies. Pirmajā dienā domāju – es to vienkārši neizturēšu! No visiem cilvēkiem plūda tāda enerģija! Un es tajā visā – cilvēks no malas, kurš vispār nesaprot, ko nozīmē diriģēt. Un tad kora diriģente Ilze Balode man atklāja visādus noslēpumus un knifus, izsita mani no klišejām. Pirms izrādēm vienmēr ar Ilzi izejam cauri dziesmām, viņa mani tā kā mazliet piezemē un izsaka aizrādījumus. Tā kā es šobrīd mācos arī diriģēšanu! Vairāk – audioierakstā.

Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kolekciju glabātāja Aija Zandersone; pārraides producente – Inta Zēgnere "Esmu tik daudz un sīki rakstījis tāpēc, ka vienmēr bij daudz laika un nekā cita ko darīt." Tā 20 gadu vecumā savu dienasgrāmatu iesāk mākslinieks, klasiskā modernisma aizsācējs Latvijas mākslā, mākslas metropoles Parīzes dendijs un latviešu strēlnieks Jāzeps Grosvalds (1891–1920). Pārlapojot glīti noformētās burtnīcas, tomēr nerodas iespaids, ka jaunajam māksliniekam trūcis ko darīt. Starp mācībām, zīmēšanu un gleznošanu, kā arī aktīvo sociālo dzīvi Jāzeps Grosvalds diendienā atrada laiku pierakstīt galvenos dienas notikumus un pārdomas. Pat dienās, kad autors rakstījis, ka ir "briesmīgi noguris un priecīgs, ka pusvienos tieku gultā. Visas četras dienas pēc rindas esmu gājis gulēt ap 4 – 7, un cēlies vienmēr desmitos, tā ka nav tiešām joks!" Dažādu apstākļu sakritības dēļ tieši Grosvalda mantojums ir saglabājies pilnīgāk nekā jebkuram citam 20. gadsimta latviešu māksliniekam. Bez radošā veikuma, nozīmīgu daļu Jāzepa Grosvalda kolekcijā, kas glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, veido rakstiskie materiāli – mākslinieka dienasgrāmatas un daudzās vēstules vecākajam brālim Oļģerdam. Skaidrajā un viegli noapaļotajā rokrakstā lasītājam atklājas 20. gadsimta sākuma sabiedrībai un laikmetam piederoša jauna cilvēka dzīves hronika, kura sniedz kopumā ļoti detalizētu mākslinieka ikdienas gaitu, satikto draugu un paziņu, ceļojumu iespaidu un intīmu pārdomu portretējumu. Rūpīgi noformētās burtnīcas, kurās gandrīz nav sastopamas kādas neuzmanības kļūdas vai svītrojumi un tur sastopamā valodu daudzveidība liek aptvert Eiropas kultūras apvāršņus, to autors iekārtojis pēc paša izstrādātiem principiem. Pirmajās dienasgrāmatas lapās dots visaptverošs sējuma nosaukums, piemēram, "Parīze" vai "Karš", kam seko sējuma numurs un autora monogramma, dažkārt klāt pievienojot arī savu fotoportretu. Vēl ģimnāzista gados rakstītajām dienasgrāmatām Grosvalds devis virsrakstu "Mūslaiku jaunais cilvēks", kas kā vadmotīvs izvijas cauri visām pierakstītajām burtnīcām. Gandrīz vai neatņemama Jāzeps Grosvalda dienasgrāmatas sastāvdaļa ir burtnīcas pēdējās lapās sastādītie apgūtās literatūras, mūzikas, apmeklēto izstāžu, teātra un operas izrāžu saraksti, kuru asi kritiskais pārskats un vērtējums arī meklējams pierakstos. Noslēdzot katru burtnīcu, autors veicis visai analītisku paškritiku par sevi rakstīto, kas kā sava veida rezumē palīdz raksturot katru dienasgrāmatas sējumu. Šāds gada kopsavilkums atrodams 1908. gada decembrī: "Viss, kas šeit un agrāk, šajā burtnīcā un iepriekšējās, ir teikts, iespējams, ir pilnīgi nepareizs. Es skaidri jūtu, ka daudzviet par kaut ko ir pateikts par daudz, savukārt par citu – par maz. Kopumā izteiksmes veids ir pagalam neprecīzs. Bet varbūt vēlāk būs iespējams gūt skaidrāku priekšstatu par mani.: Divdesmit divas dienasgrāmatas, kas saglabājušās līdz mūsdienām, lai gan to noteikti ir bijis vairāk, aptver gandrīz visu Jāzepa Grosvalda dzīvi. Autobiogrāfiskais stāstījums seko Rīgas ģimnāzistam, viņa tālākajam ceļam uz Minheni un Parīzes privātajām mākslas skolām, bezrūpīgajai dzīves baudīšanai un ceļojumiem pa Eiropu, līdz pat dienēšanai latviešu strēlnieku rindās Rīgas frontē un nokļūšanai angļu ekspedīcijas korpusā, kas devās uz Mezopotāmiju un Persiju, kur arī noslēdzas pēdējā no zināmajām Grosvalda dienasgrāmatām. Pateicoties Jāzepa Grosvalda asajām novērošanas spējām un prasmei ietērpt vārdos krāsas, skaņas, garšas un smaržas, šīs dienasgrāmatas uzbur gandrīz taustāmas 20. gadsimta sākuma dzīves ainas.

24. janvārī Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars” kopā ar starptautiski atzīto baroka orķestri La Folia Barockorchester pirmoreiz uzstāsies dziedātāja no Šveices Regula Mīlemane (Regula Mühlemann), Sony Classical ekskluzīvā māksliniece un vairāku Opus Klassik balvu laureāte. Koncertā Liepājā skanēs baroka ārijas no La Folia Barockorchester un Regulas Mīlemanes kopīgi veidotā albuma Cleopatra – Baroque Arias (2017), par kuru soliste 2018. gadā saņēmusi “Opuss Klassik” apbalvojumu kā “Gada jaunā dziedātāja”. Dziedoni uz sarunu aicināja Ieva Zeidmane. 2025. gadu beidzāt un šo gadu sākāt, dziedot Adeli Johana Štrausa operetē "Sikspārnis". Aizvadītajās nedēļās esat izdziedājusi arī valšu ritmus un spāņu mūzikas kaislības, bet tagad jāpārslēdz uzmanība uz Kleopatrai veltīto programmu, ko dziedāsiet ne vien Latvijā, Liepājā, bet arī Antverpenē, Esenē un Cīrihē. Vai labprāt tā strauji maināt stilus savā repertuārā? Man vienmēr ir paticis dziedāt daudzveidīgu repertuāru un ir ļoti svarīgi dziedāt operās un koncertos gan kopā ar orķestri, gan arī solo koncertos ar klavieru pavadījumu. Labprāt izdziedu dažādu laiku mūziku. Tas jau ir tas interesantākais, esot brīvmākslinieces statusā: vari izmēģināt tik daudz ko, ne vien dziedot daudzveidīgu repertuāru, bet arī pamainot dzīvesveidu. Kad piedalos operas iestudējumā, dzīvoju vienuviet pat divus mēnešus, mācoties jaunu operu un horeogrāfiju. Savukārt dodoties turnejā ar solo koncertiem, esmu nemitīgi ceļā. Labi, ja pāris naktis pavadu vienā mītnē. Reizēm mans vienīgais draugs ir pianists-koncertmeistars, citreiz atkal aizvien jaunas tikšanās ar orķestri pēc orķestra. Šoreiz būšu kopā ar baroka ansambli La Follia, ar kuru esmu pazīstama jau sen. Kopā ierakstījām albumu, un Kleopatrai veltīto programmu esam atskaņojuši visai daudz reižu. Brīnišķīgi cilvēki! Tāpēc gaidu ne vien atkalatgriešanos šajā mūzikā, bet arī tikšanos ar draugiem, kurus neesmu satikusi gadus divus. Dažādu programmu nomaiņa nozīmē arī atšķirīgus partnerus mūzikā - reizēm jaunus, iepriekš nesatiktus, reizēm - senus draugus. Tas man ļoti patīk.  Jūsu dzīvē daudzveidības tiešām netrūkst: vienudien jūs izdzīvojat rozā sapni Mocarta operā, citu atkal tumšas krāsas Verdi "Rigoleto" iestudējumā, kur jūsu atveidotajai varonei ir īsi mati - gluži pretēji tam kā Jūsu īstajā dzīvē.  Jā! Bet tieši tas man patīk operas žanrā - vari kļūt par kaut ko, kas dzīvē nemaz neesi. Reizēm atveidoju tēlu, kas ir visai līdzīgs manai personībai, kā, piemēram, tikko Adeli Štrausa "Sikspārnī". Domāju, ka ar Adeli man labi saskan. Savukārt "Rigoleto" iestudējums man bija pilnīgi jauna pieredze un iespēja atklāt pašas personībā kādu jaunu šķautni. Manuprāt, pat visdrūmākajā, dīvainākajā tēlā, ko atveidoju uz skatuves, var atrast kādu daļiņu, kas piemīt arī man pašai. Caur to varu saslēgties ar šo lomu. Un reizēm ir interesanti atklāt arī tumšos nostūrus. Man patīk, ka uz skatuves varu pārtapt par pilnīgi citu cilvēku, kāds patiesībā nemaz neesmu. Kaut kas mazliet līdzīgs karnevālam vai Helovīnam, kad cilvēki pārģērbjas, pārtopot par kādu citu un izbaudot brīvību, ko šī pārtapšana sniedz. Man ir tā privilēģija, ka šādu pārtapšanu piedāvā mana profesija. Ja runājam par raksturiem - Kleopatrai esot piemitis spēcīgs raksturs, viņai bijusi laba izglītība, viņa runājusi vairākās valodās. Vai par viņu pārtapt jums ir viegli? Un cik daudz vispār zināms par šo leģendāro personu?  Veidojot šo programmu, par Kleopatru uzzināju daudz. Šis gan ir tāds bezgalīgs izpētes process. Protams, vari daudz uzzināt par viņas personību, par to, ko viņa darījusi. Viņas tēls mūzikā ir tik interesants! Tik daudzus komponistus (ne tikai baroka laikā, bet vienmēr) fascinējis Kleopatras tēls, tāpēc par viņu ir daudz materiālu - ne vien filmas un grāmatas, bet arī daudz mūzikas! Bija ļoti interesanti atklāt daudzus darbus, daži no tiem ir visai pazīstami, piemēram, Hendeļa "Jūlijs Cēzars", bet citi - pavisam nezināmi. Vienam - Legrenci darbam - mēs veicām pirmieskaņojumu. Mums, mūziķiem, šo programmu veidojot, bija daudz atklājumu, un esmu droša, ka arī klausītājiem būs interesanti.  Kleopatras tēls ietverts vairāk nekā 80 17.-18. gadsimta operās. Kā no tā visa atlasījāt lappuses, ko vēlējāties dziedāt un ieskaņot? Bija grūti, bet man palīdzēja orķestra mākslinieciskais vadītājs, un daudzus lēmumus mēs pieņēmām kopā ar pirmo vijoli Robinu Peteru Milleru. Šo programmu veidojot, man uz klavierēm stāvēja ārkārtīgi daudz partitūru, ko centos izspēlēt. Tas nebūt nebija viegli, jo daudzas partitūras pieejamas tikai rokrakstos, ne visus viegli salasīt. Bija daudz darba, lai atlasītu repertuāru, kas piemērots tieši manai balsij. Bet dažas ārijas dziedot, uzreiz jutu, ka tās ir ļoti īpašas. Protams, dažām Hendeļa ārijām šajā programmā noteikti vajadzēja būt, jo man patīk Hendeļa Kleopatra.  Pastāstiet plašāk par saviem atklājumiem, šo programmu veidojot.  Patiesībā teju visas šīs ārijas man bija atklājumi, izņemot vienīgi Hendeli. Protams, es zināju Skarlati, zināju Hasi, bet ne šos konkrētos darbus. Jaunatklāšanas process bija brīnišķīgs, izrādījās, ka ir tik daudz skaistu, nezināmu melodiju! Turklāt baroka orķestrī visi ir raduši improvizēt, nolasot harmonijas arī mazliet eksperimentēt. Kā veidot melodisko līniju, kā saspēlēties - tā ir tāda grupas jeb ansambļa pieeja, atšķirīga no orķestra prakses. Orķestrī katrs mūziķis spēlē savu izrakstīto partiju, savukārt La Follia baroka ansamblī darbs vienmēr bija procesā. Piemēram, arfiste Kataržina ir arī dziedātāja, un mēs pamēģinājām dziedāt arī duetā, tas labi izdevās. Muzicēšanas procesā varējām pievienot arī kādas papildu skaņas, pat trokšņus, jo baroka mūzikā daudz eksperimentējam ar skanējumu, ne vienmēr ir vajadzīga klasiski skaista skaņa. Reizēm dīvaina skaņa, uz kādu baroka instruments ir spējīgs, var uzrunāt tiešāk, tā var būt tekstam tuvāka. Savukārt kārtīgs moderns instruments var piedāvāt tikai viena veida - skaistu skaņu. Tieši šajā atskaņošanas procesā mēs arī atradām mūzikas būtību. Esmu šai grupai lielu pateicību parādā, jo šīs programmas radīšana tiešām bija komandas darbs.  Bet vismaz dažas no šīm ārijām esat atskaņojusi arī kopā ar moderno instrumentu orķestri. Jā, bet reti. Domāju, ka atskaņojums ar baroka orķestri ir miljons reižu augstvērīgāks. Tas ir daudz krāsaināks, interesantāks.  La Follia tulkojumā nozīmē "neprāts". Kā tas šajā grupā izpaužas? Viņi ir pavisam traki! Bet es viņus mīlu. Droši vien tāpēc, ka viņi ir mazliet traki. Patiesībā mēs visi esam.  Cik atšķirīga ir Kleopatra visās šajās Grauna, Hendeļa, Hases, Legrenci, Sartorio ārijās? Vai komponistu skatījumā uz Kleopatru ir kādas līdzības? Ļoti interesanti, ka mūzikā vairāk var atklāt arī viņas personību. Piemēram, filmās Kleopatra vienmēr rādīta kā karaliene, šis spēcīgais tēls, bet reti redzam viņas vājuma vai baiļu brīžus. Mūzikā ir ietvertas visas šīs krāsas. Jo viņa var būt viena pati un dziedāt āriju. Tāpēc varam parādīt viņas rakstura visus aspektus: spēcīgo karalieni, kā tas ir, piemēram, Grauna ārijā, kur viņa ir uguņojoša, ļoti ekstraverta, savukārt Skarlati ārijā redzam arī viņas trauslumu. Domāju, esam mūzikā atraduši visu krāsu paleti. Esat šo programmu ieskaņojuši bez diriģenta, tātad ir šī ansambļa sajūta... Jā, tāpēc es uzsveru šo grupas sajūtu. Arī fiziski mēs stāvam tuvu cits citam, ne tā kā ar lielu orķestri, kur ļaudis šķir distence. Šie mūziķi stāv man apkārt, es parasti esmu vidū. Pat neskatoties atpakaļ, jūtu arī man aizmugurē stāvošo klātbūtni. Viņi ir raduši spēlēt bez diriģenta, Robins Peters Millers, protams, vada atskaņojumu no pirmās vijoles pozīcijas, bet ir jūtama arī kopējā dinamika: katrs ir klātesošs un daļa no atskaņojuma, tāpēc diriģents nav vajadzīgs. Katrs uzņemas atbildību par atskaņojumu, par mūziku. Tas ir ļoti īpaši, man ārkārtīgi patīk sadarboties ar šo grupu. Kleopatra esot vannojusies pienā. Jūs izprotat šādu skaistumkopšanas procedūru vai jums ir citi rituāli? Man patīk vannoties. Bet ne pienā. Šampanietī? Nē, tā būtu klišeja. Bet tie ir skaisti rituāli, rūpes par sevi. Nav runa tikai par skaistumu, bet arī par to, ka esi tā vērta, lai rūpētos par sevi, lai atvēlētu laiku relaksācijai. Mēs nedrīkstētu aizmirst rūpēties par sevi. Ja reiz par šampanieti... Jūsu balss ir dzirkstoši viegla. Reiz esat teikusi, ka gribētu savā balsī arī tumšākas sarkanvīna krāsas.  Jā, reiz kādā intervijā ieminējos, ka gribētu tādu tumšu sarkanvīna krāsu. Un intervētājs teica: "Bet jums ir šampanieša balss, tas arī nav slikti!" Tas man nebija ienācis prātā, bet tiesa - dzidra, dzirkstoša, gaiša, viegla balss arī ir vērtība. Pamazām esmu ar to sadraudzējusies. Tā jau ir, ka cilvēks vienmēr ilgojas pēc tā, kas viņam nav dots, bet nenovērtē, kādas dāvanas tikušas viņam pašam. Esmu sākusi mīlēt arī savas balss krāsas. Jāteic gan, ka pamazām mana balss arī mainās, kļūst mazliet tumšāka un bagātīgāka, tas ir skaisti, bet pamatu pamatos noteikti līdz pat karjeras beigām saglabāšu balss spožās krāsas.  Teicāt - balss mainās. Kāda repertuāra virzienā tas jūs ved? Arī repertuārs mainās? Jā, mazliet mainās, pēdējā laikā daudz dziedu bel canto, no 18. gadsimta mūzikas pārceļos vairāk 19. gadsimtā. Karjeras sākumā daudz dziedāju baroka mūziku un Mocartu, tagad dziedu vairāk bel canto, Rihardu Štrausu, "Rožu kavalieri" pērn dziedāju divas reizes. Tagad būs vairāk manā repertuārā Doniceti, Bellīni. Tās ir nelielas izmaiņas, tomēr domāju, ka tāda balss kā manējā vienmēr jutīsies labi baroka un klasicisma mūzikā, kā arī  bel canto.  Jūsu balsi klausoties šķiet, ka dziedāt ir tik viegli. Tas tāpēc, ka dziedāšana jums ir dabisks stāvoklis vai tomēr tas ir tehnikas jautājums? Droši vien abi. Man tiešām patīk dziedāt. Apzinos, ka dziedu daudz, pat, kad gatavoju ēst vai daru ko citu. Dziedāt man patīk, tā ir mana kaislība. Kaut, protams, esmu arī daudz strādājusi. Un vajadzīgi ir abi: smags darbs, savā ziņā - arī perfekcionisms, bet tajā pašā laikā augstu līmeni sasniegsi tikai tad, ja tev patiks tas, ko dari. Un man tiešām patīk! Tāpēc man vienmēr ir bijusi motivācija turpināt strādāt, darīt visu, kas nepieciešams. Jo es zināju, kādu skanējumu vēlos panākt. Labi iztēlojos, kā gribu, lai skan kādas augstās notis, koloratūru pasāžas, tāpēc strādāju tik ilgi, līdz iztēloto panācu. Lai sasniegtu mērķi, pamatā jābūt mīlestībai pret to, ko dari. Veidojot tādu programmu kā šī, Kleopatrai veltītā, vai klausītāji Jums rūp? Jūs domājat par viņu interesēm? Tas mazliet atkarīgs no žanra. Opermūzikā daudz ko nosaka tēls, es iejūtos lomā un - ne nu gluži aizmirstu par skatītāju, jo, protams, ir vajadzīga saikne ar publiku, tomēr tēlā es it kā iegrimstu. Piemēram, tikko Cīrihes operā dziedāju Štrausa operetē "Sikspārnis", cenšoties būt tik autentiska, cik vien iespējams. Savukārt dziedot koncertā, daudz labāk redzi skatītāju, operā tomēr sejā spīd gaismas, publiku tik labi nevar saskatīt. Koncertā klausītājus redzi, vari ar viņiem mijiedarboties, reaģēt. Kleopatras programmā, dziedot kādu intīmu āriju, nebūšu tiešā dialogā ar publiku, savukārt kādā ekstravertā ārijā, kur tiek uzrunāti cilvēki, ar publiku komunicēšu aktīvi. Viss atkarīgs no tēla un ārijas stila. Jums patīk šī mijiedarbība ar publiku? Jā, ļoti patīk. Jo īpaši koncertos vari vairāk izpaust savu personību. Operā es pieskaņojos tēlam, kas man jāatveido un no sevis - no Regulas - daudz ko zaudēju. Savukārt koncertā vairāk parādu sevi, man nav jāievēro operas diktēti noteikumi, es pati nosaku, kā vēlos ieiet zālē, kā kontaktēties ar mūziķiem, ar publiku, nav režisora, kurš visu nosaka. Man patīk koncerti, jo tad esi klausītājam daudz tuvāk.  Vai jums patīk veidot konceptuālas programmas? Tāda ir gan šī - Kleopatrai veltītā -, gan arī iepriekš ieskaņotā un dziedātā Fairy Tales. Kā tās veidotajat? Man patīk, ja pamatā ir kāda koncepcija, jo tad var apgūt daudz jauna repertuāra. Ar programmu Fairy Tales bija līdzīgi, man bija tēma "Pasakas", un es caurskatīju literatūru par fejām, par pasakām, par šīm mistiskajām būtnēm un atklāju daudz jauna. Ja veido programmas tikai ar repertuāru, ko jau zini, ir daudz grūtāk atrast jaunus skaņdarbus. Jo tu vienmēr izvēlies kaut ko zināmu, kas tev jau agrāk ir paticis. Bet, ja ir konkrēta tēma, tas rosina atklāt jaunus skaņdarbus. Es, piemēram, veidoju šveiciešu dziesmu ierakstu. Un mēs ar draugu, pianistu, devāmies uz arhīvu un izspēlējām nošu kaudzi kādu divu metru augstumā, lai atrastu vislabāko repertuāru šim ierakstam. Tas ir liels darbs, bet arī ļoti interesants, jo atklāj repertuāru, ko neesi zinājusi pati un, iespējams, nav dzirdējis neviens pēdējo pāris gadsimtu gaitā. Vienmēr ir patīkami atrast jaunus darbus - jaunus vecos darbus! Vai tā pārlūkojot divus metrus mūzikas, uzreiz jūtat, ka konkrētā dziesma vai ārija būs jūsu, ka gribat to dziedāt? Jā, un šī sajūta arī nosaka manu izvēli. Eju cauri notīm un jūtu savu reakciju. Ja acumirklī man šī saite neveidojas, domāju, ka mūzika nav pietiekami laba. Jo ar labu dziesmu vai āriju uzreiz ir jūtams - tā ir īpaša, tai man jāpievēršas. Atlasītā repertuāra kaudze, protams, parasti ir par lielu, tad ir jāizvēlas visspožākās pērles. Tāds parasti ir mans mūzikas izvēles process. Gadās, ka dziesmas teksts ir vājais posms, arī vārdi man ir ļoti svarīgi. Ja teksts ir slikts, tad arī nevēlos attiecīgo dziesmu dziedāt. Savukārt, ja teksts ir labs un mūzika arī, tad uzreiz jūtu nepieciešamo klikšķi. Un tāds man ir vajadzīgs! Ir svarīga tā "O!" sajūta, jo arī klausītājs šo darbu dzirdēs pirmo reizi. Ja man pašai nebūs tādas reakcijas, arī klausītājam tāda varbūt neradīsies. Ja jūtu es, arī klausītājs varbūt sajutīs. Izskatīt divus metrus mūzikas - tas ir ļoti laikietilpīgs darbs. Jūs tam mērķtiecīgi atvēlat laiku? Tāpēc ierakstu veidošanā biju paņēmusi nelielu pauzi, jo nevēlos ierakstīt simto bel canto albumu. Parasti visi ieskaņo to, ko attiecīgajā laika posmā dzied opernamos. Man tas šķiet mazliet garlaicīgi. Izvēlēties kādu tēmu un atrast jaunu repertuāru - tas tiešām prasa daudz laika, bet ir tā vērts. Pēdējo gadu laikā veicu visai daudz ierakstu, tāpēc man vajadzēja nelielu pārtraukumu, lai rastu jaunas idejas, jaunu iedvesmu un jaunu repertuāru. Un esat šo iedvesmu atradusi? Jā, varbūt veidošu Ziemassvētku albumu, bet tas varētu prasīt vēl pāris gadus laika. Ja jums ir kāda laba Ziemassvētku melodija - sakiet! Kas vēl šobrīd ir jūsu radošajos plānos? Ko gaidāt ar nepacietību? Tuvākajā nākotnē, vēl šī gada laikā, pirmo reizi dziedāšu Lučiju di Lammermūru. Šo lielo izaicinājumu gaidu ar nepacietību. Doniceti un tieši Lučija bija viena no lomām, par kuru sapņoju, kad biju jaunāka. Necerēju, ka man reiz būs iespēja to dziedāt. Šis man bija tāds mērķis, par kuru domāju ilgu laiku.  Kad bijāt jaunāka, vai domājāt, ka reiz dziedāsiet uz lielajām skatuvēm, ka ar šādu repertuāru apceļosies pasauli? Man vienmēr ir paticis dziedāt, bet nekad nedomāju, ka kļūšu par profesionālu dziedātāju. Tikai vēlāk nolēmu studēt klasisko mūziku, dziedāšanu. Tāpēc viss man šķita pārsteidzoši. Joprojām, nonākot kādā vietā, kur agrāk neesmu bijusi, mani pārņem emocijas, nespēju aptvert, ka varu dziedāt tik skaistās vietās. Man ir ļoti veicies, ka varu mūzcēt kopā ar brīnišķīgiem orķestriem lieliskās koncertzālēs un operu namos. Tas bija kāds konkrēts brīdis, kāds klikšķis, kad sapratāt - vēlaties būt dziedātāja? Ne gluži. Man vienkārši patika dziedāt, dziedāšana bija mans hobijs, dziedāju meiteņu korī. Korī man līdzās stāvēja labākā draudzene (viņa joprojām ir mana labākā draudzene). Un pirmajā reizē, kad dziedāju solo vairākiem simtiem klausītāju, draudzene bija man līdzās un iedrošināja. Tāpēc viss sākās tā viegli, es jutu viņas atbalstu. Un man joprojām reizēm ir tā sajūta, ka līdzās ir draudzene. Laikam jau jaunai dziedātājai šāds atbalsts bija ļoti svarīgs laikā, kad guvu pirmo pieredzi dziedāt publikai. Sajutu atbalstu, guvu pozitīvu enerģiju. Tāpēc, lai gan biju vēl ļoti jauna, dziedāju bez pārmērīga stresa un adrenalīna, jutos visai mierīgi. Protams, bija arī īpaši mirkļi, piemēram, pusaudzes gados Cīrihes operā skatījos "Figaro kāzas". Visai nelielā Barbarīnas loma man ļoti iekrita sirdī, es iedomājos: "Reiz tā varētu būt es!" Un patiešām - Barbarīna kļuva par manu pirmo lomu uz lielās skatuves. Daži sapņi piepildās!    

Pirmo nedēļu Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora amatā aizvadījis mūsu šīrīta "Atsperes" viesis - vēsturnieks Toms Ķikuts. Sarunājamies par muzeja lomu šodienas sabiedrībā, uzdevumiem, vēstures pētniecību, nākotnes attīstības vīzijām un latvisko spēku. Anete Ašmane-Vilsone: Kā aizritējušas pirmās dienas jaunajā amatā? Iepriekš bijāt direktora vietnieks, pilnīgu pārsteigumu noteikti nav, bet gan jau kādas jaunas sajūtas tomēr ir ienākušas. Toms Ķikuts: Ļoti precīzi - jaunas sajūtas, jauni pienākumi. No otras puses, ritenis turpinās un rit uz priekšu. Ekspozīciju iekārtošana ir tas, ko darīju jau pagājušajā gadā, un tagad paralēli direktora pienākumiem tas ir jāizdara līdz galam tajā detalizācijā, kas bija pirms tam, līdz ar to darba ir daudz. Visvairāk žēl, ka pilnīgi noteikti paliks mazāk laika tam, kas vēsturnieku un muzejnieku interesē visvairāk  - satura plānošana, veidošana, kontakts ar auditoriju, jo man patīk ik pa laikam kādu ekskursiju novadīt. “Kultūras ziņās” teicāt, ka tomēr gribēsiet to saglabāt. Jā, droši vien, bet skaidrs, ka direktora amata pienākumi liek citus uzdevumus klāt, kas samazina laiku tam. Domājot par to, kas labi iesākts, tomēr šķita, ka ir jāturpina kopīgi ar mūsu kolēģiem veiktais darbs. Esmu ļoti aktīvi darbojies ekspozīciju lietās kopš Brīvības bulvāra pagaidu mājas izveidošanas, un domāju, ka mēs daudz labu lietu esam izdarījuši. Ir posms, kas vēl turpinās un kurā jāiet uz priekšu, un varbūt tad, kad visa Rīgas pils būs gatava, tad atkal būs kāds jauns posms sācies un varēs domāt par citiem izaicinājumiem. Kādā stadijā un dzīves posmā šobrīd atrodas Nacionālais vēstures muzejs? Jūsu pārziņā ir četras vietas (Rīgas pilī, Dauderos, Tautas frontes muzejā un Muzeju krātuvē), bet rūpju pilnākā laikam ir Rīgas pils? Sava rūpe, protams, ir katrai vietai, bet no auditorijas piesaistes un muzeja publiskās programmas viedokļa, protams, Rīgas pils šobrīd ir uzmanības centrā. Esam ļoti priecīgi par atjaunoto daļu, bet tā ir tikai aptuveni trešdaļa no kopējā 16. gadsimta būves apjoma. Tiem, kas tik labi nepārzina pili - iekšā lielajā kompleksā ir apslēpta kvadrātiska būve, kas saucas “kastela”, ar četriem korpusiem, kas ir muzeja mājvieta. Tad gan pret Vanšu tilta, gan pret Pils laukuma pusi ir piebūvēta jaunākā pils daļa, kas ir Valsts prezidenta rīcībā. Visa vēsturiskā daļa ir paredzēta muzejam, bet tikai pavisam neliela daļa no tās šobrīd ir rekonstruēta. Rekonstruēšanas termiņš pārējām daļām šobrīd diemžēl ir nezināms, lai gan Reiņa Liepiņa projekts ir gatavs un mēs bijām gatavi iet iekšā visā apjomā, bet dažādu un vairākkārtēju problēmu, iepirkumu un naudas līdzekļu trūkuma dēļ mēs diemžēl esam vienā daļā. Bet trešdaļu jūs apdzīvojat, un šobrīd tiek iekārtota ekspozīcija. Tieši tā. Esam ļoti gandarīti, ka mums tam šobrīd ir finanšu līdzekļi, lai gan varbūt ļoti pakāpeniski, bet ir, un projekti ir gatavi visām ekspozīcijām - “Livonijas mūra pilis”, “Rīgas pils vēsture”, “Sakrālā māksla” un “Straumējot laiku”. Pēdējā nosauktā - Latvijas vēstures pārskata ekspozīcija - ir salīdzinoši ļoti tuvu gatavībai un apmeklētājiem to vērsim marta beigās. “Livonijas mūra pilis” arī ir procesā un būs, visticamāk, vasaras sākumā pieejama apmeklētājiem. Tās būs no jauna veidotas gan saturiski, gan dizainiski, gan arī tehniski - jaunas, mūsdienīgas un, ļoti ceram, interesantas apmeklētājiem. Esam ļoti daudz domājuši par saturu, un ceru, ka tas būs dažādām auditorijām pievilcīgs.  Kas Jūs saista vēstures zinātnē, iespējā pētīt laiku, ko neesam varējuši piedzīvot? Tas ir nedaudz arī izmeklētāja darbs, varētu tā teikt? Jā, bez šaubām, un tieši šajā izziņas procesā, ka vari kaut ko atklāt, ir tas radošums. Par vēsturi var strīdēties - viena daļa ir ļoti stingros uzskatos, ka tā ir zinātne un metode ir pirmajā vietā, daļa uzskata, ka tā ir vairāk humanitāra māksla un interpretācija. Varbūt arī fikcija… Jā, jo mēs radām šo kombināciju, šo tekstu. Nekad nevaram absolūti pietuvoties īstenībai, jo tik, cik šodiena ir neaprakstāmi daudzveidīga, tāda ir arī pagātne. Mēs tikai kaut kādu daļu no tās varam paņemt. Šodien mēs vienkārši vairāk saglabājam sevi, tostarp ar sociālajiem medijiem un vēl kādām iespējām izpausties. Bet tik un tā mēs fiksējam mazu daļiņu tā visa - ļoti daudz paliek ārpusē. Mēs jau šodien saprotam, kas ir svarīgs, kas mazāk. Vēsturnieku uzdevums - mēs radām kaut kādu jaunu koncentrātu, un tik un ar visu metodi un zinātnisko pamatu tur ir arī radošā daļa, un tā ir tieši darbā ar avotu, kad ieraugi to kopsakarību. Jo vairāk darbojies, jo vairāk ir jautājumu, jo interesantāk paliek. Ja tev noliek priekšā piecus dokumentu sējumus, katru neatkarīgi izlasot, varbūt nekāds īpašs iespaids nerodas, bet, kad savelc šo saiti kopā, tad tas ir interesanti. Tas detektīvs kādreiz ir ļoti tiešs. Piemēram, mēs meklējām un centāmies identificēt Kārļa Ulmaņa mantas, kas ar tām notika 1940. gadā pēc okupācijas - tas bija īsts detektīvs. No dokumentiem, atmiņām, arhīvu materiāliem un mūsu muzeja krājuma sadzinām pēdas, sapratām, ka daļa tikusi pārvesta 1940. gadā, izprotot visu ceļu, un atklājām vairākus desmitus priekšmetu, kas bijuši viņa īpašumā un par kuriem jauši vai nejauši padomju laikā informācija ir zaudēta. Tur tas detektīvs ir ļoti tiešs, un, protams, ir bezgala interesanti.  

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

2026. gada sākumā Latvijas klausītājiem būs iespēja baudīt garīgās mūzikas koncertuzvedumu "Es esmu ceļš", kas izskanēs Rīgā, Valmierā un Jelgavā. Šī programma ir jaunākais papildinājums ciklam "Laiks. Tu. Lūgšana", kuru veido dziedātāja Aleksandra Špicberga.

Kultūras rondo tiekamies ar rakstnieku un dramaturgu Andri Kalnozolu, kurš pabeidzis savu jauno romānu „Zobi” un noskatījies sava darba „Ods” pirmizrādi Nacionālajā teātrī Matīsa Budovska režijā. Oda sīkoņa vasarā ir tik ļoti kaitinošā, bet decembra tumsā pēc tās gandrīz vai uznāk ilgas. Daži burtiski un vairāki metaforiski odi sīc arī Nacionālā teātra Aktieru zālē nupat iestudētajā izrādē „Ods”.  Par šo savā ziņā autobiogrāfisko skatuves darbu un citiem radošiem jaunumiem saruna ar Andri Kalnozolu. "Esmu priecīgs un radoši uzlādēts pats no šī darba, kuru varēju skatīties jau ar zināmu distanci," par lugas "Ods" iestudējumu atklāj Andris Kalnozols. Lugas pirmā versija tapusi vēl pirms pandēmijas. Tad bijusi pauze, ko ieviesa romāns "Kalendārs mani sauc", lugu "Ods" Andris Kalnozols pabeidzis pirms trim gadiem. "Man jau visi darbi ir zināmā mērā autobiogrāfiski un to pieredzi dramaturģijā tu liec kā ķīmijā pieredzes elementus. Ieliec visos tēlos un notikumus, mēģini to ķīmiju sabalansēt tā, lai tas pēdējais ķīmiskais elements būtu skatītājs, par kuru man nav nekādas teikšanas. Kad pievieno to pēdējo ķīmisko elementu un redzu, ka tas sprādziens ir, ka tā ķīmija strādā, tas dramaturgam ir lielākais pagodinājums. Arī lielākais sirdsmiers. Es redzu, ka luga "Ods" ir autonoms darbs ar savu asinsriti ļoti gudrā Matīsa Budovska režijā," gandarīts Andris Kalnozols. Bet arī Andris Kalnozols ir aktieris, savulaik studējis kopā ar Matīsu Budovski, kuram savukārt lugas "Ods" iestudējums ir debija kā režisoram Nacionālajā teātrī. Bet pašam kā aktierim Andrim Kalnozolam nav vēlmes atgriezties uz skatuves kā aktierim vai režisoram. "Man liekas, ka dramaturģija, skatuves teksts ir tieši tā distance, kas man ir veselīga teātrī. Esmu izgājis cauri vairākiem posmiem, esot gan aktieris, esot savu izrāžu autors, esot savu izrāžu režisors. Šī dramaturga pozīcija man ir visveselīgākā," vērtē Andris Kalnozols. Izrādei "Ods" piešķirts traģikomēdijas žanrs, un tās anotācija vēsta: "Jauns pāris gatavojas uzsākt kopdzīvi nesen iegādātā mazpilsētas dzīvoklī. Taču kādā vasaras naktī nejauši sastaptā klaidoņa izmestais jautājums – vai piepildīts sapnis par laimīgu dzīvi nozīmē laimīgu dzīvi? – kļūst par vienīgo jautājumu, kas uzmācīgi skan ausīs. Izrādās, ka dzīvoklis nav vienīgais, kam nepieciešama pārbūve." Režisors Matīss Budovskis ierakstā atklāj, ka luga pašam autoram bijusi kā ods. "Luga teātra arhīvā iegūlās jau pirms pandēmijas. Gāju gar Nacionālo teātri 2018./2019. gadā un redzēju, ka ir lugu ideju konkurss. Tas bija vasarā un tikko biju saticis vienu impozantu tipu Talsos, kurš mani iedvesmoja radošai darbībai. Es sapratu, ka šo satikšanās stāstu varētu piedāvāt kā ideju. Es iegāju teātrī un piedāvāju. Toreiz Valters Sīlis teica, ka šis ir jāņem," stāsta Andris Kalnozols. Toreiz Valters Sīlis arī apņēmies lugu iestudēt. Autors uzrakstījis, lai arī atzīst, ka nav bijis ar veikumu apmierināts, bet iesniedzis, lai turpinātu strādāt. Sekoja pandēmija, tad Valters Sīlis devās strādāt uz Liepāju, bet lugu līdzi ņemt nedrīkstēja.  "Tā tas iesprūda. Man tas vienmēr palika prātā, ka Nacionālajā teātrī ir luga, zinu, ka nav pabeigta īsti. Nav tā pabeigta, ka būtu apmierināts. Tas sīca tomēr pakausī," bilst Andris Kalnozols, kurš daudz pie lugas strādājis pēc tam, kad to iestudēt izvēlējās Matīss Budovskis. Nupat Andris Kalnozols pabeidzis romānu "Zobi". "Es vēl strādāju pie melnraksta, pie labojumiem. Man ir plāns decembrī visu iepakot un nosūtīt redaktoram. Tālāk jau ziemā strādāt ar redaktoru un reizē arī ar tulkotāju, jo romāns iznāks nākamā gada rudenī reizē Latvijā un Lietuvā vienā dienā. Tāds mums ir biznesa plāns," atklāj Andris Kalnozols. Grāmatas redaktors ir Uldis Tīrons. "Romāns "Zobi" ir par jaunu autoru, kurš zaudējis ticību savai radošajai potencei, atgriežas mazpilsētā, lai nodzīvotos līdz nāvei. Bet tā nāve nenāk, viņš visu naudu iztērē, visu iedzīvi ir nodevis lombardos. Tad viņš satiek meiteni, kas piesakās par viņa ēnu  Ēnu dienā. Viņš atgūst ticību sev šīs ēnas iedvesmots un uzraksta romānu, kas viņu vienā mirklī padara pasaulslavenu. Bet līdz ar to viņš zaudē to savu iepriekšējo dzīvi un zaudē arī šo ēnu," stāsta Andris Kalnozols. "Tas arī no personiskās pieredzes ņemts darbs, kur es pēc "Kalendāra" uzrakstīšanas tiku iesviests kaut kādā... Angļiem ir labāks teiciens - "afterlife", nevis pēcnāves dzīvē. Dzīvē pēc, ka es vairs nevaru atgriezties tajā ēnas pusē, kur palika ļoti tuvi draugi, kas mani iedvesmoja šim darbam. Šis darbs man deva jauno dzīvi, bet draugi palika tajā pusē. Vienmēr esmu pateicīgs par šo "pēcdzīvi", bet vienmēr arī, protams, skumšu un būšu pateicīgs tai ēnas pusei." Bet zobi ir par to, ja vairs nav, ar ko turēties pie šīs dzīves, tad pēdējais, kas paliek, tie ir zobi.  -- Sarunas beigās skan grupas „Gaujarts” dziesma „Šķiršanās”, kas skan arī jaunajā izrādē „Ods”.

Kad Ieva Treija 1993. gadā kopā ar vīru sāka biznesu, viņi kokosriekstu skaidiņas glabāja vecāku garāžā un slēpās no mafijas aiz mājas sētas. Šodien Gemoss ir viens no lielākajiem Latvijas uzņēmumiem ar 240 darbiniekiem un 41 miljonu apgrozījumu.Un tad notika 2019. gads, kuru Ieva sauc par baigo gadu. Trīs mēnešu laikā viņa zaudēja gan vīru, gan 17 gadus veco dēlu. Abās reizēs - pēkšņi un negaidīti. Esmu līdz sirds dziļumiem pateicīga Ievai, ka viņa pastāstīja, kā atrada spēku un jēgu dzīvot tālāk pēc prātam neaptverama zaudējuma.Šodien Ieva vada uzņēmumu kopā ar saviem pieaugušajiem bērniem, un viņi jau ir iekarojusi arī Lietuvas tirgu. Ieva regulāri dodas ļoti garos pārgājienos un ik gadu atbalsta trīs jauniešus ar Artūra fonda stipendijām.Šī ir saruna par to, ka bizness nav tikai par naudu. Par to, kā dzīvot tālāk, kad notikušajam nav skaidrojuma. Un par to, ka mežs, Santjago ceļš un maltītes, ar kurām dalies, var būt daļa no dziedināšanās.P.S. Ja tu esi Gemoss fans tāpat kā Laura (kas regulāri uz Šveici ved pilnus koferus ar riekstiem) - šajā sarunā tu ieraudzīsi, kāpēc Gemoss ir tāds, kāds tas ir.Ja šī vai kāda cita saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas atradīsi 244. intervijas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 Ievads00:03 Gemoss dibināšana 1993. gadā un sākums garāžā00:06 Izglītība - pārtikas tehnoloģijas studijas00:10 Un tad “Laimai” vairs nevajadzēja pasūtītās kokosriekstu skaidiņu tonnas00:15 Kā mēs izšmaucām no mafijas00:18 Tad tas kļuva par vienīgo ienākumu avotu00:20 Kopīgs darbs ar vīru - "kā cimds ar roku" un smags, ilgs darbs00:23 Laura, kurai koferis bieži pilns ar riekstiem00:29 Pateicoties COVID, beidzot - interneta veikals00:33 Sava svarīgākā partnera – vīra zaudējums00:40 Kā zaudējums mūs saliedēja00:45 Power-Up SPACE – vieta, kur ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu 00:48 Kad tradīcijas dziedina un vieno 00:52 Grūtais jautājums - kā dzīvot tālāk pēc bērna zaudējuma 00:58 Kā noslēgt mieru ar neizskaidrojamo 01:00 Artūra fonds - stipendijas trim jauniešiem gadā 01:05 Santjago ceļš, jo bez tā vairs nevarēja 01:13 Mugursomā: 8-11 kg, kājām: 25-33 km dienā 01:16 Par ēdienu - mēs esam tas, ko ēdam 01:26 Ne visiem jānodarbojas ar biznesu 01:29 Darbs, kas aizrauj un turpinās 

Tuvojoties gadskārtējai teātra balvu pasniegšanas ceremonijai "Spēlmaņu nakts", "Klasikā" viesojas teātra kritiķe, žūrijas komisijas priekšsēdētāja un kultūras žurnāliste Henrieta Verhoustinska. Runājam gan par "Spēlmaņu nakti" un Henrietas vadīto raidījumu "Kultūrdeva" Latvijas Televīzijā, gan mazliet par balvu "Kilograms kultūras", kuras žūrijas pārstāve arī ir Henrieta, gan par kritiķa likteni un vēl virkni citām būtiskām lietām.   Liene Jakovļeva: Vakar esat lēmuši, rezultātus zināt, mēs tos uzzināsim rīt. Bet kā tev šķiet: kāpēc tieši šī balva starp daudzajām citām uzmirdz visspožāk? Henrieta Verhoustinska: Manuprāt, tāpēc, ka teātra skatītājs ir demokrātiskākā publika! Jo – lai klausītos klasisko vai akadēmisko mūziku, klausītājam vajag būt sagatavotam. Tas ir tāpat kā ar labu vīnu un olīvām: tikai pēc gadiem trīsdesmit cilvēks sāk novērtēt klasisko un akadēmisko mūziku, un lielākoties tas ir sagatavots klausītājs. Ar teātri ir citādi. Kā Kirils Serebreņņikovs teicis – viņam vismīļākais skatītājs ir tāds, kurš uz teātri nāk kā balta lapa: kurš nav izlasījis ne recenzijas, ne režisora intervijas, bet nāk uz teātri uzsūkt to, ko mākslinieki viņam sagatavojuši.  Tomēr ir divi cilvēki, kuru vārdus mēs jau zinām: tie ir balvas par mūža ieguldījumu saņēmēji. Šogad cildināsim Liepājas teātra brīnišķīgo aktrisi Ainu Kareli un Jakovu Rafalsonu no Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra. Tas bija Teātra darbinieku savienības piedāvājums, un mēs to ar lielāko prieku akceptējām. Šķietami pilnīgi atšķirīgas personības, vai ne? Vienojošais ir milzīgais Latvijas patriotisms, kas ir viņos abos un ko viņi pārstāv un aizstāv. Ainai Karelei tas ir arī lokālais Liepājas patriotisms, ko viņa allaž uzsver savās intervijās. Tev un pārējiem žūrijas dalībniekiem jābūt ar biezu ādu, jo pēc svētkiem noteikti būs arī pārmetoši skatieni no tiem, kuri balvu nav dabūjuši. Bet tā laikam ir: tiklīdz parādās nominācijas, ir arī reakcija. Kā teica mans šīsnedēļas "Kultūrdevas" viesis Atis Rozentāls – apmierināti ir 20 procenti nominēto: tie, kuri saņēmuši balvu.  Bet kā uzsver Teātra darbinieku savienības vadītājs Ojārs Rubenis – nominācija  vien jau ir liels pagodinājums.  Es arī domāju, ka nominācija ir ļoti liels pagodinājums, un jāsaka, ka arī šogad vairākās kategorijās bija tik ļoti līdzvērtīgs spēku samērs, ka mēs paši līdz pēdējam brīdim, līdz balsu saskaitīšanai, nezinājām, kas ir uzvarētājs. Mums bija aizklātā balsošana: aizpildījām tabuliņas, kurās salikām punktus saviem nominantu favorītiem, un tad Ričards Vorobjovs, mūsu kurators no Teātra darbinieku savienības, rūpīgi visu saskaitīja un iepazīstināja ar rezultātiem. Ir daži jaunumi šajās nominācijās, un viens no tiem ir operas un baleta atgriešanās nominantu sarakstos.  To rosināja Baleta asociācija. Viņi piedāvāja savu izvēli, un mēs rūpīgi noskatījāmies viņu ieteiktās baleta izrādes. Tās, kuras vairs nebija publiski pieejamas, skatījāmies ierakstos, bet uz tām, kuras bija pieejamas, gājām skatīties klātienē. Uzvarētājs tika ieteikts no Baleta asociācijas, un mēs ar prieku un gavilēm to sveicām un apstiprinājām.  Bet mēs varam sveikt arī aktieru vidū iekļuvušo dziedātāju Anniju Kristiānu Ādamsoni, kura ir "Klasikas" šīgada rezidences māksliniece. Annija Kristiāna Olimpijas lomā "Hofmaņa stāstos" bija man atklājums – ak, Dievs, to viņas artistiskumu un vokālo meistarību! Tas bija žilbinošs sniegums! Man ļoti liels prieks viņu redzēt nominantu pulkā! Operas iestudējumos, no kuriem oriģināliestudējumi kļūst aizvien retāki, žūrija var vērtēt arī scenogrāfiju, gaismu, režiju, kostīmus.  Jā, tāpēc arī piekritām lēmumam, ka "Spēlmaņu nakts" kategoriju sarakstā atkal tiek ieviesta opera – kā pilnvērtīga teātra daļa.  Runājot par skatītāju balsojumu, kurā šogad nominantus izvirzīja teātri… Kad ieraudzīju, ko teātri ir izvirzījuši, apmēram par ceturto daļu gadījumu man bija liela neizpratne – nesapratu, kāpēc ir šāds lēmums un kāpēc netiek izvirzīti tie nominanti, kas nominēti žūrijas atlasē. Sapratu, ka man labāk patīk, kā ir "Kilogramā kultūras": ka žūrija piedāvā savu izlasi, jo neviens skatītājs, lasītājs, klausītājs nevar aptvert visu to lauku, ko mēs žūrijā tomēr cenšamies izdarīt. "Spēlmaņu naktī" mēs arī esam žūrija – cilvēku kopa, kas noskatījusies vairāk nekā 120 izrāžu, turklāt – ja konkrētajai izrādei ir vairāki sastāvi, tad skatīti visi sastāvi. Mēs esam šo izlasi iedevuši, un man liekas, ka būtu tikai korekti, ja skatītāji balsotu par šo izlasi, ko jau ir veikusi žūrija – jo tur ir atlases konteksta garants. Bet teātros valda tikai un vienīgi mārketinga apsvērumi, kā ļoti daudzos gadījumos sapratu no šī saraksta, un tas varbūt nav tas pareizākais apsvērums. Vairāk nekā 120 izrāžu... Tā ir ne tikai Rīga, tā ir tālā Liepāja un Daugavpils, un drusku tuvākā Valmiera. Bet saprotu, ka potenciālie nominanti arī sevi paši var pieteikt, ja tas nav profesionālais teātris – vai tā? Piemēram, opera, kas iestudēta kaut kur brīvdabā.  Jā, es vedinu arī neatkarīgos producentus, kuru darbs ir pievērsis manu uzmanību, rakstīt Ričardam Vorobjovam. Viņš tad pārējai žūrijai var izsūtīt informāciju par iespējām apmeklēt neatkarīgo institūciju veidotos iestudējumus.  Ir arī kategorija, kurā jūs klausāties mūziku – vai nu atsevišķi, vai, skatoties izrādi, domājat par to. Šoreiz mums prieks nominantu sarakstā redzēt gan Annu Fišeri, gan Jēkabu Jančevski, gan Aleksandru Tomasu Matjusonu, gan Edgaru Raginski, gan arī Edgaru Mākenu. Tomēr Krista Auznieka milzīgā partitūra izrādei "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem" nominantu pieciniekā nav iekļuvusi. Šī sezona ir vienmērīga, bez milzīgiem uzrāvieniem, bet ļoti kvalitatīva. Kad jūnijā lēmām par nominantiem, mums bija garais saraksts, kurā figurēja arī Krists Auznieks. Bet, ja man jāpamato, kāpēc tieši Krists Auznieks neiekļuva nominantu sarakstā, mums, žūrijas pārstāvjiem, Krista mūzika dažos momentos šķita varbūt pārāk pašmērķīga. Tas bija arguments, kāpēc Auznieks palika aiz strīpas, bet kā viens no pirmajiem. Tu saki – sezona bija vienmērīga, laba. To es vairākkārt esmu dzirdējusi arī no taviem kolēģiem – ka trūkst milzīga pārsteiguma momenta. Vai tu tam arī varētu piekrist? Jā, tā tas ir. Varbūt Germana Ermiča scenogrāfija izrādei "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem" velk uz pārsteigumu. Tāpat kā Reiņa Dzudzilo scenogrāfija izrādei "Nacionālais kanāls" ir tāds košums, bet tai pat laikā tie ir tādi stabili, vērtīgi teātra darbi, kuros scenogrāfs darbojies kā vizuālās dramaturģijas meistars, kā sevi arī šobrīd piesaka Reinis Dzudzilo. Bet kopumā šī ir diezgan lēzena sezona.  Bet tajā pašā laikā tu saki – laba. Jā, laba, jo bija daudz nominantu. Un ir divas izrādes, par kurām man sāp sirds, ka tās netika nominētas. Viena ir Valmieras teātra izrāde "Diena projām palēja", ko iestudējis Aigars Apinis: tā ir par Helsinku hipsteru nihilistisko attieksmi pret dzīvi. Man tā likās ļoti aktuāla un brīnišķīga izrāde. Šeit gan par scenogrāfiju ir nominēts Reinis Suhanovs, bet par lomu – Rūdis Bīviņš. Otra izrāde, kas mani ļoti, ļoti uzrunāja un ar kuru es dzīvoju vairākas dienas, bet kura ir hronometrāžā neliela, un žūrija tomēr izlēma atstāt to aiz borta – tā ir leļļu teātra izrāde "Gaisma, es tevi dzirdu!" ar vājredzīgām aktrisēm, kuras izstāsta savu cilvēka ar invaliditāti stāstu. Skatītājiem tiek aizvērtas acis, lai varētu iejusties šajā pasaulē, kurā tev nav acu, bet ir rokas un dzirde; tiek dotas taktilas lietas, kuras aptaustīt – čaukstoši priekšmeti… Tā bija jutekliska pieredze, kas mani ļoti uzrunāja un likās ļoti, ļoti vērtīga. Kā tu vari izskaidrot to, ka nav milzīgu pārsteigumu?  Sezonas sākumā tomēr bija viens pārsteigums: tā bija "Dirty Deal Teatro" izrāde "Alfas", kas apbērta ar nominācijām. Tīrs darbs, kurā [lieliskas] ir visas nepieciešamās komponentes: mūzika, aktieri, izpildījums, Jāņa Baloža scenārijs, kuru viņš veidoja, cietumā apmeklējot notikumā iesaistītos, kuri joprojām tur atsēž savu laiku. Bet vai tev ir bijis arī kāds nepatīkams pārsteigums vai kāda skumja nots šajā sezonā? Esmu "ieslēgusi" sevī Līviju Akurāteri. (Smejas.) Tas nozīmē ļoti labvēlīgu attieksmi pret visu, kas man tiek celts priekšā. Es jūtu sevī šo spēju, kas manī mostas – skatoties jebkuru izrādi, katrā atrast kaut ko labu.  Latvijas Televīzijas skatītāji ar tevi tiekas ik svētdienu "Kultūrdevā". Par viesiem noteikti lem kopā ar visu komandu. Tikai tā. Mēs ļoti sekojam līdzi, lai kaut kādā laika griezumā tiktu aptvertas visas jomas – lai nav tā, ka nepārtraukti nāk mani mīļie teātra cilvēki vai redaktores Dairas Āboliņas kino ļaudis, vai redaktora Kaspara Zaviļeiska mīļā popmūzikas lauciņa pārstāvji. Šajās nedēļās teātra kritiķi ir visur. Arī tu esi daudz kur: pie mūsu kolēģiem Latvijas Radio 1, tu esi televīzijā, bet laikam jau no tā neizbēgt – kad tas teātra vilnis ir, tad ir.  Tā ir arī "Kultūrdevas" problēma, jo mans kategorisks uzstādījums ir, ka mēs netaisām "pīāru". Vispirms es aizeju uz izrādi un to noskatos, aizeju uz koncertu un to noklausos: ir svarīgi redzēt, izzināt, un tikai tad runāt par to, nevis "pīārot" pirms tam. Tas nozīmē aptvert milzīgu laukumu, un tas nozīmē arī to, ka viesu ziņā drusciņ ejam iepakaļ "Kultūras rondo" kolēģiem, kuri jau par konkrēto notikumu ir izrunājušies. Man savukārt tas ir liels atspaids, gatavojoties intervijām. (Smejas.) Pa kuru laiku tu raksti savas recenzijas?  Sestdienās un svētdienās! Jā, pārsvarā brīvdienās! (Sirsnīgi smejas.) Un tad ir tas nežēlīgais brīdis, kad tu uzraksti, pasaki to, ko tu domā, un ne vienmēr tas ir cildinoši... Un pēc tam kādā teātra kafejnīcā satiec šos cilvēkus, kurus esi pakritizējusi, un tev jāskatās viņiem acīs. Ar to tu esi sadzīvojusi? Pat ļoti! Esmu piedzīvojusi ļoti daudz dažādu notikumu šai sakarā, ieskaitot iereibuša režisora zvanus un īsziņas, kas turpinās visu nakti pēc tam, kad esmu neuzmanīgi par savu vilšanos ietvītojusi jau pirmizrādes vakarā... To es vairs nedaru. Tā man bija mācība, jo sapratu, ka pirmizrādes vakars teātra cilvēkiem ir jāsvin. Nav ko viņus apgrūtināt ar savām kritiskajām piezīmēm! Paldies Dievam, arī teātra cilvēki iemācījušies būt korekti un vairs nav tā, kā bija pirms gadiem, kad pēc katras recenzijas sekoja reakcija. Lai gan atskan jau dažkārt zvani vai ziņas vatsapā, un arī kādā sociālo mediju vietnē man tiek atrakstīts...  Vai par spīti tam, ka darbošanās žūrijā ir smags darbs un jānoskatās vairāk nekā 120 izrāžu, tu joprojām mīli teātri? Ļoti… Īpaši šobrīd, kad manā dzīvē bijuši dažādi pārbaudījumi – esmu pārcietusi vēzi un izcīnījusi šo cīņu –, teātris man ir kā oāze, kurā es pilnībā aizmirstos, pilnībā saplūstu ar to, kas notiek uz skatuves. Tas ļoti, ļoti palīdz dzīvot.

Šonedēļ "Atsperē" tiekamies ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktori Māru Lāci: dzerot rīta kafiju, pievēršamies Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 120. gadskārtas pasākumiem un arī citām aktualitātēm. Inta Zēgnere: Mums jāsvin dubulta jubileja, jo Latvijas Radio atzīmē simtgadi, "Klasikai" tūlīt būs trīsdesmit, savukārt Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēkai šogad apritēja 120.  Māra Lāce: Jā gan! Taču runājot par pašu muzeju, varam runāt par daudz senākiem laikiem, jo muzeja krājums jau eksistēja, bet tad pienāca brīdis, kad bija jātiek līdz ēkai. Un tas brīdis pienāca 20. gadsimta pašā, pašā sākumā, kad pēc Rīgas 700. jubilejas svinībām pilsētas tēvi saprata, ka jārealizē ideja par atsevišķas mākslas muzeja ēkas būvniecību, un tas arī tika realizēts ļoti straujā tempā, pamatakmeni ieliekot 1903. gada maijā un muzeju atklājot 1905. gada septembrī. Tas bija Džordža Armitsteda laiks, kad Rīgas pilsētā risinājās ļoti daudzi būvniecības darbi, daudz kas tika izveidots, turklāt tika veidotas arī tādas lietas kā, piemēram, slimnīca un muzejs – būves, kas nepieciešamas plašākai sabiedrības daļai, kas nodrošina cilvēka labbūtību. Un tā tapa jaunais mākslas templis, kurš kļuva par lielāko un tajā laikā vienīgo speciāli mākslai būvēto ēku Baltijā… Tā tas tiek uzskatīts, lai gan principā tā nav pirmā tieši muzejam būvētā ēka, bet vienīgā, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Jo pirmā būve bija Jelgavā – Kurzemes provinces muzejs, kurš diemžēl nav saglabājies: pēc Jelgavas bombardēšanas viss tika iznīcināts. Bet lielākā un nozīmīgākā ēka "Baltijas provincēs", kā toreiz mūs dēvēja, diezgan ilgstoši bija tieši mūsu Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēka. Ēka, kas raisīja ļoti daudzus un dažādus viedokļus un kuras sakarā sadūrās tā laika valdošās elites un topošās aktīvās latviešu sabiedrības domas, viedokļi un darbi. Muzeja darbība jau pirmajos tā pastāvēšanas gados tika izvērsta visā Baltijas mērogā, un to uzsvēra jau pats arhitekts, Rīgas Pilsētas mākslas muzeja ēkas autors un tā pirmais direktors  pat Vilhelms Neimanis – ka darbībai jābūt plašākai. Pavisam savādāka situācija veidojas kopš 1919. gada, kad par muzeja direktoru tiek iecelts Vilhelms Purvītis. Tieši viņš ir tas, kurš veido muzeju ar nacionālu kolekciju, liekot uzsvaru tieši uz Latvijas mākslas krājuma veidošanu, vairošanu un attīstību, uz ļoti, ļoti aktīvu izstāžu darbību. Arī uz tādu izstāžu darbību, kas tai laikā skaitījās ļoti avangardiskas, modernas un tādas, kas izraisīja ne vienu vien šūmēšanos un skandālu vietējā Rīgas sabiedrībā. Atceroties neseno izstādi, kas bija veltīta jaunajam mākslas templim – Rīgas pilsētas mākslas muzejam, bija ļoti interesanti uzzināt, kā tolaik muzejs izskatījās: jau vestibilā bija antīkās skulptūras, bet direktora kabinets atradās blakus bibliotēkai – no ieejas pa labi. Arī tagad direktora kabinets no centrālās ieejas atrodas pa labi. Tas nozīmē, ka jūs, Māra, sēžat turpat, kur Purvītis? (Smejas.) Nē, nesēžu gan, pavisam noteikti nē! Tagad viss ir pavisam savādāk. Toreiz, jaunās muzeja ēkas sākuma gados un arī visus divdesmitos, trīsdesmitos gadus darbinieku skaits bija ārkārtīgi mazs. Izstādes iekārtoja paši mākslinieki vai dažādās apvienības un biedrības. Bija ļoti intensīva dzīve! Jāatceras vēl tas, ka Vilhelms Purvītis bija arī Latvijas Mākslas akadēmijas veidotājs un arī pirmais tās rektors, līdz ar to man ir diezgan grūti pat iedomāties, kā viņš varēja apvienot visus šos darbus plus vēl būdams latviešu mākslas izstāžu veidotājs ārzemēs, kā tagad teiktu – kurators, toreiz teica – komisārs. Viņa darbība bija ļoti, ļoti plaša un daudzpusīga. Mūsu arhīvā saglabājusies ļoti interesanta sarakste, kur Vilhelms Purvītis ik pa brīdim raksta Rīgas domei – jo tā ir viņa tiešā priekšniecība – par to, ka muzeja telpas ir par šauru, par šauru, par šauru… Kaut ēka ir nesen kā būvēta! Kā viņš raksta, "agrākos laikos jau nedomāja par racionāli, nedomāja par telpu plašumu – ir liela kubatūra, bet maz sienu plakņu". Un – jā, ar to mēs vēl joprojām saskaramies! Šobrīd, protams, ir plašākas iespējas, bet mākslas krājums un daudzveidība ir tik ļoti vairojusies, un nepieciešamība pēc izstāžu telpām Rīgā kā ir, tā ir – visu laiku tā ir turpinājusies. Šajā izstādē bija interesanti uzzināt, ko Jānis Jaunsudrabiņš par Purvīti rakstījis rakstu krājumā "Vārds par Purvīti". Ka "visievērojamākais notikums mūsu pelēkajā mākslas pasaulē bija Vilhelma Purvīša gleznu izstāde "Ziemassvētku laikā" Rīgas pilsētas muzejā. Tā bija lieliska izstāde, kura mākslinieku pacēla augstu visu vietējo tautību acīs, pie tam dodama necerētus materiālus panākumus, jo tika pārdotas gleznas par kādiem 20 000 rubļu". Un tas bija 1912. gads. Tas bija 1912. gads, tiešām! Izstāde izpelnījās ārkārtīgi lielu atzinību. Vilhelms Purvītis bija mākslinieks, kura darbus pirka ļoti daudzas un dažādas tautības. Viņš tiešām bija ļoti populārs, un katrā smalkā mājā, ja varam atļauties tā teikt, vajadzēja atrasties arī kādai Purvīša gleznai... Tātad vēl paralēli visiem administratīvajiem darbiem viņam bija jāatrod laiks arī gleznošanai! Starp citu, tolaik muzeja krājumā bija salīdzinoši ļoti maz paša Purvīša darbu. Viņš bija muzeja direktors, un sava veida interešu konflikts varēja pastāvēt... Bet arī toreiz, nerunājot nemaz par mūsdienām, viņa darbi nemaksāja maz… Protams, ka viņa darbus nevarēja lēti nopirkt, jo viņš zināja savu cenu. Viņš tolaik skaitījās ļoti labs gleznotājs visā Eiropas mērogā: viņam pat bija savs tituls – labākais sniega gleznotājs. Purvītis bija ļoti racionāls, ļoti prātīgs, arī ļoti labs stratēģis – viņš zināja, kas viņš ir, ko viņš var un kā vajag pret savu mākslu izturēties.  Izstādē, kas septembrī tika atklāta par godu muzeja ēkas 120. gadskārtai, bija fascinējoši skatīties tā laika fotogrāfijas – kā muzejs izskatījās: patiešām monumentāla ēka, monumentāla būve. Bet es tomēr gribu pavaicāt: vai jūs savai ēkai tos 120 nosvinējāt kārtīgi? Ko darījāt zīmīgajā 14. septembrī? 14. septembrī pavisam noteikti mēs strādājām. Par izstādi parūpējās mana kolēģe Baiba Vanaga. Vienā no tās dienām rīkojām arī diskusiju par muzeju, par muzeja jautājumiem un arī šo laiku. Bet tādas skaļas svinēšanas nebija, jo tad jau katru gadu kaut ko varētu svinēt. Tomēr Radio simtgadi gan mēs svinējām! Man liekas, ka Radio simtnieks – tas tomēr daudz ko nozīmē. Arī mēs pirms divdesmit gadiem ļoti nopietni atzīmējām ēkas simtgadi: tā bija vesela programma, ļoti izvērsta. Šogad drīzāk pievērsām uzmanību šim faktam, jo tiešām – šī vieta ir ļoti šobrīd apmeklēta, ļoti pieprasīta gan mūsu pašu sabiedrībai, gan tūristiem; pēc rekonstrukcijas tā ir labi kalpojusi, bet jāsaka jau, kā ir – apmeklētāju ir tik daudz, ka tas atstāj savu nospiedumu:  parādās bojājumi. Ēka visu laiku prasa nepārtrauktu uzmanību. Vai atceraties pirmo reizi, kad vērāt šīs mājas durvis? Ļoti interesanti, bet es neatceros to brīdi, kad vēru šī muzeja durvis kā ierindas skatītājs… Tas tiešām man nav palicis atmiņā. Esmu lauku bērns, no Dundagas vidusskolas nākusi, un mūsu brīnišķīgā klases audzinātāja Inārija Siliņa mūs ļoti daudz veda uz dažādiem muzejiem: pamatā tie bija literātu muzeji, taču mēs noteikti bijām arī Mākslas muzejā. Bet es labi atceros, kad vēru šīs durvis vaļā citā sakarībā: kad tikko biju iestājusies Mākslas akadēmijas mākslas teorijas nodaļā, mācījos neklātienē, un man bija jāsāk domāt par darba iespējām. Pirmā vieta, kurp devos meklēt darbu, bija Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. Bet tikpat strauji, cik iegāju, tikpat strauji mani toreiz izmeta laukā. (Smejas.) Toreiz darbā pieņemta netiku. Savukārt pēc gada startēju vēlreiz, un tas vainagojās ar darba līgumu: astoņus gadus diendienā vadīju ekskursijas. Es biju gide.  Tas ir nopietni! Tas bija ļoti nopietni… Man pat likās – ja nakts vidū mani pieceltu, mierīgi varētu norunāt ekskursijas tekstu. Mums bija jāvada ļoti daudz ekskursiju! Pamazām nāca klāt daudzi un dažādi citi darbi, tā ka ik pa kādam noteiktam laika periodam  manas prasmes muzeja darbos pilnveidojušās. Vienīgais, ko neesmu darījusi – nekad neesmu neko restaurējusi. Visu pārējo laikam muzejā esmu darījusi. Kopš tā laika pagājuši vairāk nekā 50 gadi. Kas ir lielākais gandarījums, ko jūs visvairāk atceraties, par ko tiešām prieks visā šajā kontekstā? Uz šo jautājumu ir diezgan grūti atbildēt… Gribētu teikt tā, ka visu šo laiku man nekad nav bijis garlaicīgi, nekad nav šķitis, ka man ir apnicis. Jā, bijuši ļoti dažādi periodi, un bijuši arī tie ļoti labie brīži, kad notiek un ienāk kaut kas jauns, ar kaut ko jaunu ir jānodarbojas. Bet brīžiem ir bijusi arī tāda sajūta, ka stāvi uz vietas un nekas nenotiks. Muzejā ienācu vēl tā sauktajā okupācijas laikā – 1973. gadā, un kopš tā laika esmu izdzīvojusi cauri līdz pat Atmodai… Toreiz, okupācijas gados, gan vienā brīdī bija sajūta, ka nekas dzīvē nemainīsies. Process bija absolūti stagnatīvs: tu te esi un savas dienas vadi ārprātīgā garlaicībā. Un tad pamazām, pamazām sabiedrībā sākās pārmaiņas, kas ienesa ārkārtīgi daudz jauna arī muzeja dzīvē. Nākamie gadi jau bija milzīga dinamisma pilni, pie tam ļoti dažādos virzienos. Mums bija ļoti daudz dažādu izaicinājumu. Kā es smējos: ja saka, ka ik pa septiņiem gadiem jāmaina darbavieta vai nodarbošanās, man apmēram ik pa septiņiem gadiem nāca klāt kādi jauni uzdevumi un jauni darba pienākumi. Un katru reizi bija tā, itin kā es sāktu strādāt citā vietā! Tas bija saistīts gan ar politiskajiem, gan tīri organizatoriskajiem lēmumiem, kas tika pieņemti. (..) Bija tāda eksperimentēšana, un katru reizi tas bija komplicēti un arī emocionāli pietiekami sarežģīti reizē. Man likās, ka jūs noteikti sacīsiet, ka viens no lielākajiem gandarījumiem ir atjaunotais muzejs, muzeja pārbūve.  Tas bija brīnišķīgi! Tas bija arī ļoti grūts process, bet ļoti aktīvs un ļoti, ļoti feins: mums bija brīnišķīga sadarbība ar Lietuvas jauno arhitektu grupu. Tas bija ļoti jaudīgi. Programma "Klasika" vēl pirms muzeja atklāšanas gāja ekskursijā, un jūs mums to vadījāt: vēlreiz paldies par to! Vai to vēl atceraties? Jūs es atceros pavisam noteikti, jo mums vienmēr bijusi brīnišķīga sadarbība "Klasiku" – programmu, ko es arī personīgi ārkārtīgi augstu vērtēju! Tāpat kā jūsu ieguldījumu: Klasika ir tāda programma, kas rada prieku un gandarījumu. Tā ir brīnišķīga programma – to varu teikt no sirds. Tiešām no sirds. Paldies jums, Māra, par labajiem vārdiem! Tomēr mūsu sarunas noslēgumā – vēl viens akcents: skaists laiks tuvojas "Arsenālam" – notiek kustība uz tā atdzimšanu.  Ceru, ka mani kolēģi nonāks pie tā un tas viss realizēsies: 2027. gadā darbiem vajadzētu būt pabeigtiem. Protams, tas ir skaists, bet reizē arī grūts un sarežģīts brīdis, jo tas ir programmas jautājums, tas ir darbības uzsākšanas jautājums. Šobrīd mūsu finanšu un arī visa ģeopolitiskā situācija ir tāda, kas liek justies ļoti nemierīgiem. Ir daudz jaunu uzdevumu un prasību arī muzejiem – viss, kas saistīts ar drošības jautājumiem: dokumentu izstrāde, riska situāciju izvērtējums – kā mēs rīkosimies un darbosimies riska situācijās. Šie jautājumi liek justies nemierīgiem, tāpēc es nevarētu teikt, ka šis laiks būtu viegls.

"Teikšu, kā ir: šobrīd notiek karš, un ir jārunā par tām tēmām, par kurām tu pats dedz. Tā kā esmu zemessargs, tad, manuprāt, šis iestudējums ir tieši laikā, vietā un jēgā. (..) [Gribas] iedot tautai to pārliecību, ka "mēs maza cilts, mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba", kā saka Rainis. Ir jāprot iestāties par tām vērtībām, par kurām pirms vairāk nekā simt gadiem rakstījis Rainis. Tas šodien tik precīzi atbalsojas ar notikumiem Ukrainā. Viss iet pa spirāli. Jo mēs vienalga kāpjam uz tiem pašiem grābekļiem.  Esmu laimīgs, ka, pirmkārt, mana ideja, ko tik daudzus gadus esmu auklējis, tiek realizēta, un priecīgs par to, ka "Dzirnu" dzimšanas dienā savai tautai varam uzdāvināt mums tik nepieciešamo kopības sajūtu," intervijā Latvijas Radio 3 "Klasika" uzsver aktieris un režisors Intars Rešetins-Pētersons, kurš Agra Daņiļeviča vadītās deju skolas "Dzirnas" 40. jubilejas zīmē iestudējis izrādi "Indulis un Ārija". Tās pirmizrāde notiks "Xiaomi Arēnā" Lāčplēša dienā – 11. novembrī. Inta Pīrāga: Ja paskatāmies uz Raiņa lugu "Indulis un Ārija" – tik daudz iestudējumu kopš Raiņa laikiem bijuši, sākot ar Jauno Rīgas teātri līdz pat šodienas Nacionālajam teātrim. Tomēr dejas valoda noteikti prasa citu izteiksmes veidu. No kaut kā ir jāmāk atteikties, kaut kas jāizvirza priekšplānā. Kā notiek šajā gadījumā? Intars Rešetins-Pētersons: Sākšu atbildi ar skrejceļu, nevis lidojumu... Šo "bērniņu" sevī nēsāju jau septiņus ar pusi gadus: līdz ar to, ka manī joprojām rit dailēniešu asinis, šo iestudējumu sākotnēji gribēju īstenot Dailes teātrī uz tā simto jubileju. Un šī nepieciešamība manī nav zudusi vēl šodien. Esmu to izauklējis, uzrunājot ļoti daudzus teātrus, tai skaitā arī Nacionālo teātri, un man prieks, ka arī viņi nu iestudējuši "Induli un Āriju", jo tā tēma ir tik vitāli svarīga… Teikšu, kā ir: notiek karš, un ir jārunā par tām tēmām, par kurām tu pats dedz. Tā kā esmu zemessargs, tad, manuprāt, šis iestudējums ir tieši laikā, vietā un jēgā. Kāpēc ar "Dzirnām"? Kāpēc dejā? Man ir tik brīnišķīga komanda... Viss sākās ar to, ka uzrunāju Valteru Pūci, kurš radījis pasaules līmeņa muzikālo materiālu. Tas tiešām ir lidojums, un zvaigznes tā sastājušās… Kad pirmo reizi izdzirdēju, kā šo mūziku spēlē "Sinfonietta Rīga", asaras bira kā pupas. Tas ir tik tīrs darbs – tā muzikālā pasaule. Ja arī es vai mēs ar Agri būsim "sadarījuši muļķības", tad, aizverot acis, mūzika būs pārlaicīga. Tur to kodu ir tik daudz! Tik daudz asociāciju, tik daudz laba materiāla, kas tev iedod tos ieročus rokās, jo šobrīd tieši mūzika mums diktē visu žanru, raksturu un uzstādījumu: tai pakārtota ir gan deja, gan skatuve, gan kostīmi, gan arī mūsu dramaturģiskais materiāls. Esmu iestudējuma režisors, idejas autors un dramatizētājs, bet šis vienalga ir kopdarbs, jo katrs profesionālis, ko esmu uzaicinājis, nāk ar savu pienesumu. Man ir brīnišķīgs scenogrāfs Aigars Ozoliņš – viņš ir tik dziļš, tik dzīvesgudrs. Un man tik ļoti patīk, ka viņš mani dzen strupceļā un uzdod tik daudz gudru jautājumu, ka naktī nevaru aizmigt, kamēr neesmu tos atrisinājis. Man ir tāda pleca sajūta! Tāpat Jana Čivžele, kas domā par kostīmiem un palīdz man izstāstīt vizuālo valodu. Šie ir pienesumi, un mēs ar Agri lipinām šos stāstus kopā: es pasaku, kāda tēma jārisina, bet Agris to ieliek dejas valodā. Šis ir brīnišķīgs piedzīvojums! Esmu laimīgs, ka, pirmkārt, mana ideja, ko tik daudzus gadus esmu auklējis, tiek realizēta, un priecīgs arī par to, ka savai tautai "Dzirnu" dzimšanas dienā varam uzdāvināt mums tik nepieciešamo kopības sajūtu. Esmu Kārļa Auškāpa un Mihaila Gruzdova students, un šie pedagogi man ielikuši tādus pamatus, ka tieši komandā ir spēks. Mūsu izrāde sākas ar paceltu dūrīti – ka esam viens veselums, ka nepadosimies un sitīsimies... [Gribas] iedot tautai to pārliecību, ka "mēs maza cilts, mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba", kā saka Rainis. Ir jāprot iestāties par tām vērtībām, par kurām pirms vairāk nekā simt gadiem rakstījis Rainis. Tas šodien tik precīzi atbalsojas ar notikumiem Ukrainā. Viss iet pa spirāli. Jo mēs vienalga kāpjam uz tiem pašiem grābekļiem.  Šo stāstu es stāstu caur Pudiķa prizmu, caur sava skolotāja prizmu: mans skolotājs Agris Daņiļevičs, kurš man mācīja dejas, kad biju Dailes teātra 8. studijas aktieris, manā vīzijā sadzirdēja potenciālu, un es viņam uzticēju Pudiķa lomu; arī galvenā inscenētāja, vadošā horeogrāfa lomu. Bet stāstu izstāstu caur Pudiķa prizmu, uzdodot jautājumus: vai mēs kara laikā varam mīlēt ienaidnieku, vai tomēr sava cilts ir svarīgāka? Jo šis stāsts ir par identitāti; tas ir tik liels, jo ir par to, vai mums būt vai nebūt. Izrāde beidzas apļveida kompozīcijā: ja mēs sākām ar to veselo vienu dūrīti, tad mazais Zuks, Uģa brālis, kad Uģis jau ir tajā saulē, pašās, pašās beigās iznāk, paceļ to dūrīti un savā bērna balstiņā saka: "Kūriem būt!" Un tad visi pārējie pievienojas. Tās ir pamatlietas, kas mums šodien jāatgādina. Protams, pāri visam ir cilvēkmīlestība.  Un te nu mēs nonākam pie saldā ēdiena... Šo stāstu mēs tīru varam izstāstīt tikai ar bērniem. Tā enerģija, tā attieksme, tā griba, tā tīrā izpratne par to, kā tā pasaule šodien griežas – vistīrāk to var izstāstīt tikai nevainīgs bērns. Un tas ir tik aizkustinoši! Tie ir mūsu bērni. Viņi ir brīnišķīgi! Tik talantīgi, tik dzidri, ar tādu atdevi, ar skaidru izpratni par vērtībām – to redzu mūsu kopīgajās aktiermeistarības nodarbībās. Mēs atklāti runājam par notikumiem pasaulē un kā tas var skart mūs; kāda ir bijusi mūsu vēsture. Viņiem šis ir tāds izglītojošs materiāls – tomēr no 13. gadsimta mēs te esam pastāvējuši – tie kūri, tie pagāni. Bērnu sirsniņas paveras un acis iemirdzas, un mēs visi vienā veselumā strādājam – tas ir tik aizkustinoši!  Mēs abi ar Agri, manu mīļo skolotāju, kā tādi "veci muļķi" sēžam mēģinājumos, skatāmies un raudam. Visu laiku raudam... Jo tie bērni ir mūsu nākotne, un viņu dēļ mēs arī visu darām. Mūsu visu dēļ. Ļoti svarīgi, ka šajā iestudējumā piedalās atšķirīga vecuma bērni, jo iesaistītas dažādas "Dzirnu" paaudzes. Šis ir jubilejas iestudējums, lieluzvedums, uz kuru apzināti tikuši uzaicināti dzirnieši no pašiem, pašiem pirmsākumiem. Tur ir mani elki: kad biju jauns puika, no laukiem atnācis uz Rīgu, redzēju, kā dejo "Dzirnas" – tur ir tie paši vīri, nu jau ar bārdām, kas bija mani, jauna puikas, elki, un viņi dejo ar jauno paaudzi! Tāpat "Dzirnu" senči ir klāt. Tas ir ģimenes pasākums, te ir iesaistīti pilnīgi visi. Jūs pareizi atzīmējāt pārmantojamību. Tās vērtības, tas latviskais kods, kas ir "Dzirnās", tiek nodots no paaudzes uz paaudzi, tāpēc viss tik jauki saslēdzas. Vai arī mēģinājumu procesā pēkšņi mēdz uzšķilties kas tāds, par ko jūs pirms tam neesat idomājies, bet redzot, kā dejo dzirnieši, rodas jaunas idejas? Jā, viennozīmīgi! Šis ir brīnišķīgs jautājums. Tāpēc man ir tik interesanti un tāpēc esmu tik ļoti iededzies. Pirmo reizi kā režisors strādāju tieši ar kustību izrādi, un tas ir pilnīgi cits paņēmiens, kā līdz šim esmu strādājis televīzijā, seriālu vidē, kino vai teātrī. Deja un zīmes ir absolūti maģiskas! Brīdī, kad atnāc uz mēģinājumu, iedod uzdevumu, tev ir bijis savs redzējums, un te parādās maģiskums: izrādās, caur kustību var pateikt daudz vairāk, nekā esmu savu ideju paudis vārdos! Tā ir tik brīnišķīga skola! Es atkal jūtos kā students, mācos, redzu un saprotu. Un vēlreiz gribētu akcentēt to, ko teicu jau sākumā: šis ir absolūts komandas darbs. Mēs viens otram nākam talkā nevis kritizējot, bet ar padomu – cits cita idejām pieslēdzamies, kā labāk darīt. Un cik interesanti: Agris arī saviem deju skolotājiem uzticējis konkrētus uzdevumus, konkrētas horeogrāfijas. Redzu, kā viņi viens otru "inficē" ar "radīšanas bacili"... Arī bērni piedalās ar savām idejām, ar saviem piedāvājumiem. Arī Induļa un Ārijas atveidotāji veidojuši daļu no horeogrāfiskajiem zīmējumiem un paņēmieniem. Un kas man ir tik ļoti būtiski, iestudējot jebkuru darbu – un šis nav izņēmums – ka konkrētais darbs arī pašam izpildītājam, pašam māksliniekam ir ļoti, ļoti personisks. Tas ir mūsu kopējās enerģijas radītais bērniņš, un mēs ļoti ceram, ka viņš būs dzīvotspējīgs un patiks arī pārējiem, jo enerģija nāk no malu malām...

"Bieži vien mēs esam pārāk paši sevī ierāvušies. Mums mazliet pietrūkst kopā būšanas, kopīgas mērķu nospraušanas. Mazāk viensētas sindroma! Jā, mēs kādreiz izdzīvojām tāpēc, ka bijām viensētā. Tagad, būsim godīgi, mēs varam izdzīvot tikai tad, ja strādājam visi kopā kā tauta. Ja mazāk strīdamies par kādām lietām. Varbūt arī izstrīdamies, bet – ja vienojamies, tad darām! Mēs dažreiz izstrīdamies, vienojamies un... nedarām. No tāda viedokļa raugoties, tiekoties ar jauniešiem, tiekoties ar cilvēkiem, [pārliecinos, ka] ar mums ir labāk, nekā paši domājam. Bet mums pašiem sevi bieži vien ir jāpārvar!" – tā intervijā Latvijas Radio 3 raidījuma "Klasika" direktorei Gundai Vaivodei un programmu vadītājam Orestam Silabriedim uzsvēra Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs. Svinot Latvijas Radio simtgadi, Latvijas Radio 3 raidījumā "Atspere" saruna ar Valsts prezidentu ritēja gan par kultūru un prezidenta Rinkēviča kādreizējo darba pieredzi Latvijas Radio, gan Latvijas talantīgajiem cilvēkiem, patriotismu un vaļaspriekiem. Gunda Vaivode: Savulaik Latvijas Radio katru rītu septiņos savas pārraides sāka ar rīta vingrošanu. Trīs reizes ēterā izskanēja ierakstīta gaiļa dziesma, un pēc tam esot bijuši arī dzīvi vingrotāji radio studijā. Sakiet, vai arī jūsu rīts sākas ar vingrošanu? Edgars Rinkēvičs: Pēdējā gada laikā tā tas ir! Tā man liek fizioterapeits, un es to daru. Tā ir reāla rīta vingrošana.  Orests Silabriedis: Radio jubilejas saistībā vēlējos jautāt par jūsu rītu. Savulaik jūs intervijā kolēģei Lienei Jakovļevai teicāt, ka Latvijas Radio ziņas ir jūsu dzīves sastāvdaļa. Vai arī prezidenta dzīves sastāvdaļa? Jā, bet ir ļoti mainījies veids, kā sekoju ziņām. Tas, protams, ir saistībā gan ar laika skrējienu, gan arī tehnoloģijām, jo bieži vien ziņas vairāk skatos telefonā. Kaut kad, protams, tās skan arī mašīnā, ja kaut kas īpaši jānoklausās, un nu jau ir arī "Spotify".  Piemēram, raidījumu "Krustpunktā" nevaru noklausīties tajā laikā, kad tas skan, bet diskusijas tajā ir svarīgas un interesantas: tad nu noder vai nu "Spotify", vai arī Latvijas Radio aplikācija.  Orests Silabriedis: Vai pieturaties pie vecmodīgā priekšstata, ka radio jāklausās un to nevajag redzēt, vai tomēr labprāt kādreiz arī redzat to, kas notiek ēterā?  Man nav stereotipu, vai radio klausīties, vai to skatīties. Man pašam vienkārši pārsvarā tomēr joprojām sanāk klausīties. Gunda Vaivode: Un klausīties jums sanāk arī mūziku, un mēs to darīsim arī šodien kopā ar jums. Prezidenta kungs, jūs pats ļoti daudz ejat uz koncertiem, arī uz teātra izrādēm un baudāt kultūru plašā spektrā. Vai jums ir svarīgs arī kritikas viedoklis – vienalga, vai kur jūs to lasītu vai redzētu – laikrakstos vai sociālajos medijos? Vai jums ir interesanti to salīdzināt ar savu viedokli? Un cik bieži tas sakrīt vai nesakrīt? Netieku uz koncertiem vai teātru izrādēm tik daudz, cik vēlētos. Diemžēl tas grafiks ir tāds, ka nākas izšķirties par labu darba pienākumiem. Jā, es dažreiz izlasu kritiku, bet ļoti bieži mans viedoklis ar kritiķiem nesakrīt. Bet es arī vienmēr sev atgādinu, ka esmu vienkāršs skatītājs vai klausītājs, un tās smalkās nianses, ko bieži analizē profesionāļi, nespēju uztvert. Starp citu, bieži vien ir tā, ka mans viedoklis nesakrīt arī ar daudzu manu kolēģu un draugu viedokļiem! Arī tā sanāk. Man bieži daudz kas ir paticis, bet viņi ir diezgan kritiski. Es teiktu, ka piecdesmit procentos gadījumu mans viedoklis sakrīt ar kritiķu vērtējumu. Reizēm kritika ir atzinīga, un es pie sevis domāju – ārprāts! Un otrādi – kritika kaut ko nolīdzina līdz ar zemi, bet man patīk. Orests Silabriedis: Vai jums ir puslīdz skaidra vīzija par to, kā savienot sevī to, ka esi globāls cilvēks un tev jāizjūt viss, kas notiek pasaulē, ar to, ka jājūtas piederīgam savai teritorijai? Vai tas ir savienojams? Es domāju, ka savienot var ļoti labi un nekādu pretrunu te neredzu. Esmu beidzis Latvijas Universitātes Vēstures fakultāti, un atceros, ka vienu brīdi bija ļoti karstas diskusijas, vai Latvijas vēsturi mācīt atsevišķi, vai tomēr to mācīt kā daļu no pasaules vēstures. Beigās tomēr atgriezās pie, manuprāt, saprātīga lēmuma, ka mācām Latvijas vēsturi, jo mēs tomēr pasaulē izejam ar savu nacionālo identitāti, ar savu vēsturisko pieredzi, un arī pasaules procesus tomēr skatām uz savas valsts vēstures, tagadnes un arī nākotnes fona. Un ar kultūru ir tieši tas pats.  Man to ir teikuši ļoti daudzi – gan tad, kad biju ārlietu ministrs, gan paziņas no ārzemēm tīri privātā kārtā, gan arī tagad, kad esmu prezidents: visi ir izbrīnīti par to, ka tik nelielai, mazai tautai ir tik daudz talantu: dziedātāju, diriģentu, sportistu... Viņi visi dodas pasaulē, viņi atgriežas Latvijā, ienesot mums to, ko īstenībā pat viens otrs mūsu kaimiņš neizjūt! Nesen bijām Latvijas Nacionālajā operā uz Marinas Rebekas koncertu. Kas notika pēc tā? Viņai pasniedza Francijas Mākslas un literatūras ordeni. Tā ir Francijas atzinība. Es domāju, mums ar to viss ir kārtībā. Es tur nekādu problēmu neredzu. Kur es dažreiz redzu problēmu – ka mēs paši sevi noniecinām un sākam diskutēt, kas ir provinciāli, kas nav provinciāli. Šādas diskusijas man nekad nav patikušas. Vienalga, vai tā būtu politika, māksla, mūzika vai ikdiena. Gunda Vaivode: Mums ir ļoti liels prieks, ka Latvijas Nacionālā opera atsaucās mūsu aicinājumam un tieši 1. novembrī ieplānoja Pučīni operas "Madama Butterfly" izrādi, ar ko 1925. gada 1. novembrī tika atklāts Rīgas Radiofons. Galvenajā lomā būs Kristīne Opolais. Jūs, prezidenta kungs, esat laimīgs, ka būsiet izrādē, jo mēs, pārējie, svinēsim.  Svinēsim katrs savā vietā, un domāju, tas tiešām ir simboliski, ka "Madama Butterfly" tieši šovakar būs mūsu Nacionālajā operā un baletā, bet Latvijas Radio ļaudis savukārt svinēs simtgadi savā vidū. Svinēsim katrs, kā varam, un atzīmēsim šos svētkus! Gunda Vaivode: Savulaik Latvijas Radio bijāt ārzemju ziņu korespondents. Vai vēl piedzīvojāt brīdi, kad uz intervijām bija jānes tas neprātīgi smagais reportieris – kaste, kura svēra kādus astoņus kilogramus? Patiesību sakot, bija vēl smieklīgāk: bija ne tikai reportiera komplekts… Tas bija brīdis, kad parādījās pirmie mobilie telefoni. Ziņu dienestam, man šķiet, bija divi. Kad man bija jādodas uz kāda ārvalstu viesa preses konferenci, es, jauns puisis būdams, lepns kā pāvs stiepu abus divus – gan mobilo telefonu, kuru veidoja tāds kā ķieģelis un liela kaste, un ierakstu aparatūru. Labi atceros, kā mēģināju zvanīt uz tiešo ēteru... Jūs jau esat pieraduši gan Ziņu dienestā, gan "Klasikā" strādāt ar ļoti modernu tehniku. Bet toreiz… Tad mēģināji instalēt telefonu, tad uzliki tā antenu pie loga... Atceros, devos pie prezidenta Gunta Ulmaņa uz interviju saistībā, šķiet, ar Krievijas armijas izvešanu. Prezidenta institūcija toreiz bija Maikapara namā. [Telefona sakaru] pārklājums bija vienkārši slikts, un viss, ko es atceros – ka es nebalsī bļāvu un man nebalsī bļāva pretī no Doma laukuma: "Mēs tevi nedzirdam, mēs tevi atslēdzam!" (Smejas.)  Orests Silabriedis: Cik bezsirdīgi!  Ar visu savu lepnumu sajutos stipri, stipri apbēdināts. (Smejas.)  Gunda Vaivode: Bet tagad jūs vismaz saprotat tos žurnālistus, kas jums seko pa pēdām, un droši vien esat daudz smalkjūtīgāks… Galīgi nē! Bet zinu dažus trikus, kā tikt vaļā no atbildēm vai žurnālistiem. (Smaida.)  Saruna pilnā apjomā lasāma Latvijas Sabiedrisko mediju portālā LSM.LV!

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

23. oktobrī Jelgavas Kultūras namā jauno koncertsezonu atklāj Jelgavas kamerorķestris. Sadarbībā ar dziedātājām Katrīnu Paulu Felsbergu (soprāns) un Irmu Pavāri (mecosoprāns) orķestra mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents Aigars Meri izveidojis krāsainu koncertprogrammu, kurā izskanēs uvertīra Johana Štrauss operetei “Sikspārnis”, Marģera Zariņa "Partita baroka stilā", Bakhanālija no Kamila Sensānsa operas “Samsons un Dalila” un argentīniešu komponista Osvaldo Golihovsa Trīs dziesmas soprānam un stīgu orķestrim. Par to, kā pirms 20 gadiem orķestris tapa, kas šajā laikā paveikts un kas turpmākajam iecerēts, stāsta diriģents Aigars Meri. Vai vari izcelt svarīgākos brīžus šo 20 gadu gaitā? Droši vien orķestris līdz ar tevi ir audzis un attīstījies. Man svarīgākie brīži ir noteiktu ideju atrises fakts, kad jauns mūziķis, kurš kādreiz sācis pie manis spēlēt Jelgavas Mūzikas vidusskolas stīgu orķestrī kā 1. kursa audzēknis un devies studēt uz JVLMA, pēc tam atgriežas orķestrī kā grupas koncertmeistars vai solists. Man tie ir ļoti silti un mīļi mirkļi. Tas ir vēl viens apliecinājums tam, ka to, ko esam 20 gadus darījuši, ir vērts darīt, un tas ir jādara. Jūti to nozīmīgumu, kāpēc šis kamerorķestris ir svarīgs? Tā ir iespēja jelgavniekiem nebraukt meklēt laimi citur, bet palikt savā pilsētā un spēlēt orķestrī? Laimi jābrauc un jāmeklē, jāiegūst izglītība un visdažādākie iespaidi, bet ir lieliski, ja, atgriežoties dzimtenē, tev ir darba iespēja - iespēja spēlēt Jelgavā. Es to uzskatu par pievienoto vērtību. Mēs nespēlējam tikai algas dēļ, bet tās ir saknes, un man liekas, ka tas ir ļoti būtiski. Orķestrantu kontingents mainās? Nē, es principā esmu par stabilitāti un to, lai mūsu sadarbība turpinātos. Vienmēr mēģināšu būt iejūtīgs un saprotošs, jo saprotu mūsdienu laikmeta ātrumu un to, ka šis nav vienīgais darbs. Es vienmēr esmu vērsts uz kompromisu. Ir cilvēki, kuriem orķestra stāžs ir ļoti apjomīgs. Ir arī cilvēki, kuri mainās, bet uzskatu, ka mākslinieciskā kolektīvā tā ir normāla parādība. Orķestra kodols - esmu priecīgs, ka man tas ir stabils, tas nav nemainīgs, bet ir stabils. Esi Jelgavas kamerorķestra mākslinieciskais vadītājs kopš pašiem pirmsākumiem. Tev noteikti ir bijuši kādi principi vai uzstādījumi, par ko esi domājis, šo orķestri veidojot un vadot. Kas ir bijis svarīgi? Esmu gribējis, lai mūzikas vidusskolas audzēknis, kurš spēlē Jelgavas kamerorķestrī, saprot, ka tā saucamā elitārā Rīgas mūzika, kas skan Operā, ko atskaņot mūsu profesionālie kori un orķestri - tas viss ir iespējams, ieguldot darbu un sadarbībā ar tiem pašiem mūziķiem, kuri spēlē Latvijas profesionālajos orķestros un koros - orķestra koncertmeistari ir Latvijas profesionālo orķestru mūziķi. Vienmēr esmu cīnījies par principu, lai vienmēr būtu klāt kāds profesionāls koncertmeistars. Kā jau tas mēdz būt, visiem orķestriem ir savi grafiki un savas darba slodzes, bet man ir būtiski, lai jaunais mūziķis sēž blakus pieredzes bagātajiem mūziķiem un gūst šo pieredzi. Protams, ir jābrauc uz Operu, uz koncertiem, jāskatās mēģinājumi, bet ir ļoti būtiski, ka viņš to redz arī orķestra ikdienas procesā. Tāpēc vienmēr esmu mēģinājis atrast un arī atradis lieliskus mūziķus, ar kuriem ir bijusi sadarbība kā ar koncertmeistariem. Man šķiet, ka tev vienmēr ir bijis ļoti svarīgi arī meklēt muzikālus atradumus, rokrakstus, partitūras, piedāvāt klausītājiem kaut ko nedzirdētu. Jā, bet man šķiet, ka tā ir jebkura diriģenta dabiska nepieciešamība (smejas). Es patiešām meklēju, un prieks, ka izdevies atrast brīnišķīgu mūziku. Vēl lielāks prieks, ka šis spars nemazinās. Varbūt tas ir dīvaini, bet nemazinās. Un prieks par atklājumiem vienmēr ir liels un pirmatnējs. 

Brīvprātīgo cīnītāju rindās Ukrainā ir arī latviete Dana Liepiņa – jauna sieviete, kurai patīk zīmēt un rūpēties par dzīvniekiem. Jau aptuveni pusotru gadu viņa karo Ukrainā un patlaban palīdz ar droniem noskaidrot pretinieka pozīcijas. LTV par jauno karotāju, kurai iesauka ir “Putniņš”, uzzinājām nejauši. Vienā no Krievijas propagandas kanāliem viņa bija minēta kritušo sarakstos. Sameklēta jaunā sieviete tikai pasmējās par propagandistu apgalvojumiem. “Esmu dzīva un turpinu cīnīties!” sacīja Dana un piekrita plašākai intervijai ar LTV žurnālistu Ģirtu Zvirbuli.

"Apzināju, kādas ir akūtākās vajadzības Černihivas mūzikas skolā, un piegādāju viņiem instrumentus. Tur uz pieciem bērniņiem bija viena vijolīte… Aizvedu pilnu mikroautobusiņu ar dažnedažādiem instrumentiem, ko piegādāja mūziķi no visas Latvijas – ne tikai no Ogres. Redzot ukraiņu sajūsmu par to, ka viņi nav vieni… Pilnīgi noteikti netiecos pēc kaut kādiem apbalvojumiem, bet man šī sajūta bija TĀDA... Es pat teiktu – lielāks gandarījums nekā pēc kāda ļoti, ļoti laba koncerta. To nevar atsvērt. Tāpēc Ukrainā kopš pilna mēroga Krievijas iebrukuma esmu bijis piecas reizes un domāju, ka braukšu vēl. Ļoti ceru aizbraukt arī tad, kad karš būs beidzies. Pavisam drīz," saviļņoti saka diriģents un Ogres Mūzikas un mākslas skolas direktors ATVARS LAKSTĪGALA, ar kuru "Klasikas" studijā tiekamies nākamajā rītā pēc Franča Lehāra operetes "Džudita" pirmizrādes. Paldies tev, Atvar, par agro nākšanu uz "Klasikas" studiju! Kādas ir sajūtas pēc pirmizrādes? Droši vien visu nakti kaut kas galvā vēl skan.  Atsevišķas epizodes vēl kādu laiku skanēja. Uzskatu, ka darbs tika labi paveikts no visām pusēm, bet vienmēr ir tā: varbūt varēju tur vēl tā vai šitā... Tā filma vēl tinas atpakaļ. Tā laikam ir tāda mūziķa iekšējā atbildība. Grūti to savādāk raksturot. Bet jūs jau varat ikreiz dot vairāk, labāk, savādāk: tur jau ir tā dzīvās mūzikas burvība. Nākamās izrādes ir 6. un 7. oktobrī. Mainīsies arī sastāvi. Bet vai nav dīvaini, ka Lehāra "Džudita" Latvijā tikusi iestudēta pirmo reizi? Jā, un ja šobrīd neko nejaucu, tad ne tikai Latvijā, bet arī Baltijas valstīs: interesējoties par nošu materiālu, arī no kaimiņvalstu nošu bibliotēkām neatradu nekādas norādes, ka šajā reģionā kādreiz bijusi iestudēta "Džudita".  Bet jūs materiālu sadabūjāt, tāpat tikāt pie latviešu teksta. Šis ir tas gadījums, kad nav vajadzīgi titri un tu pilnīgi skaidri vari saprast tekstu – gan dziedāto, gan runāto. Domājot par VEF Kultūras pils mazo orķestra bedri, šķita neiespējami, ka tajā varētu salīst lielais orķestris. Tāpēc orķestris ir samazināts, bet tik un tā skan brīnišķīgi. Jau iepriekš man bija darīšana ar šo orķestra bedri, un tas tiešām bija izaicinājums: ieraugot Lehāra oriģinālpartitūru, sapratu, ka arī mūsu Baltā nama bedrē tas būtu bijis komplicēti, jo operetē izmantots patiešām ļoti, ļoti, ļoti liels orķestris: te ir arī ģitāras, mandolīnas un kas tikai vēl nē... Sapratu, ka bedrē vairāk par trīsdesmit cilvēkiem nepietiks vietas, un tad nu bija lielais uzdevums – domāt, kā un ko darīt, lai labi skanētu un visiem pietiktu vietas. Atļāvos konsultēties ar saviem iepriekšējiem un pastāvīgajiem sadarbības partneriem, zvanīju komponistam Ērikam Ešenvaldam, ar kuru man bijusi ilggadēja sadarbība: viņš man ieteica savu ļoti talantīgo kompozīcijas studentu, maģistrantu Polu Bernardu Bernotu, kuram ļoti patīk šādas lietas. Protams, tas bija liels risks – kaut ko tik vērienīgu un apjomīgu uzticēt jaunam cilvēkam, bet… Tad atcerējos, ka arī es pirms gadiem divdesmit ļoti gaidīju šādus izaicinājumus un piedāvājumus, jo man patika darīt ko tādu, kas varbūt pat būtu pāri maniem spēkiem. Uzrunājot jauno komponistu un pianistu Polu, viņš atbildēja, ka ļoti labprāt šo darbu uzņemtos, un tad jau vienojāmies par to, kāds varētu būt sastāvs – ka tie būtu 27 mūziķi, un izveidosim šo partitūru tā, lai maksimāli izklausītos tā, kā to iecerējis Lehārs. Tev ir arī palīgs un asistents pie diriģenta pults – arī jauns cilvēks, kuram laikam vienā izrādē arī tiks dots vārds? Jā, esmu priecīgs, jo pirmo reizi uz ilgstošāku sadarbību esmu aicinājis savu asistentu – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas simfoniskā orķestra diriģēšanas studentu Artūru Plaudi. Šeit noder arī viņa klavierspēles dotības, pieredze un iepriekšējā izglītība, jo Rīgas Doma kora skola dod savu artavu. Tieši darbā ar vokālo mūziku viņš bija ļoti, ļoti vērtīgs palīgs un arī dziedātājiem deva brīnišķīgus padomus. Artūrs diriģēs izrādi 21. oktobrī. Tā būs viņa debija muzikālajā žanrā.  Tev šī nav pirmā pieredze ar operetes žanru, par kuru domas sabiedrībā atšķiras. Ir daļa ļaužu, kas pret to izturas skeptiski. Daļa sabiedrības uzskata, ka operete ir kā šlāgeris populārajā mūzikā. Bet tas tā noteikti nav! Būtiskākā atšķirība no operas operetē ir pozitīvisms: teju visas izrādes, izņemot "Džuditu", beidzas laimīgi – un tās ir komēdijas. Cik man zināms, teju visos pasaules teātros operetes iestudē valsts valodā. Tas klausītājam ir interesanti – ka viņš no sākuma līdz galam var saprast, par ko ir stāsts. (..) Operetē ir ļoti daudz runāto dialogu. Vai diriģentam tas ir īpašs uzdevums un varbūt pat apgrūtinājums – tiem sekot? Arī dziedātājiem tas noteikti nav viegli. Tev taču ir jāseko katram vārdam! Jā, protams, man jāseko! Bet jau mēģinājumu procesā šīs nianses ir ļoti labi izprastas. Dodu arī padomus, lai šie dramaturģiskie akcenti sakristu ar mūziku, kas sekos pēc tam. Runātie dialogi papildina mūziku. Ja operā ir rečitatīvi, tad operetēs ir dialogi.  Jāvēl ilgs mūžs operetei "Džudita", bet nu gan pievēršamies Ogrei. Vai esi dzimis ogrēnietis, vai arī tu tur šobrīd dzīvo un strādā?  Esmu dzimis Rīgā, tomēr sevi vienmēr esmu uzskatījis par ogrēnieti. Lai gan esmu mācījies, strādājis un dzīves lielāko daļu pavadījis ārpus Ogres, šī pilsēta ir manas mājas. Atzīšos – bijušas pāris reizes, kad es pat esmu mēģinājis aiziet no Ogres, jo strādāju Liepājā un domāju, ka varbūt tomēr vajadzētu dzīvot tai tuvāk. Vēl bija mācības Berlīnē, un tad Ogre likās pilnīgi uz citu pusi nekā Liepāja vai Rīga lidosta. Bet nē... Ogre, kur satiekas divas upes, kļūst arvien skaistāka, tā mani vilina kā magnēts! Tai ir ļoti īpaša aura. Ogri un Operetes teātri kaut kādā ziņā saista intensīvas saites. Kā ir ar muzikālā teātra attīstību Ogrē? Mēs visi uz to ļoti, ļoti ceram! Nopietnā projekta stadijā izstrādāts vizuālais materiāls, kā tas varētu izskatīties. Par tautas saziedotajiem līdzekļiem celtais Ogres Tautas nams ir vēsturiska ēka; tai ir ļoti skaists tornītis. Kad tika atjaunota Latvijas neatkarība, šis tornis bija viena no pirmajām vietām, kurā tika pacelts Latvijas karogs. Tāda ikoniska vieta. Un, tā kā šī ēka jau kādu laiku ir tādā kā pabērna statusā, lai gan tai ir liela kultūrvēsturiska vērtība, tika lemts – kāpēc to nepiepildīt ar kultūru? Ir izveidots projekts, kurā šī vecā, vēsturiskā ēka varētu savienoties ar jaunu un pilnvērtīgu teātra ēku. Vecā ēka paliktu kā mazā zāle, bet jaunā ēka – kā jaunā zāle. Ceru, ka pārskatāmā nākotnē šī iecere tiks novesta līdz galam. Bet jau ļoti pārskatāmā nākotnē, 11. oktobrī, būs liela balle, bet vēl pirms tam – arī daudz kas cits saistībā ar Ogres Mūzikas un mākslas skolas jubileju. Patiesībā kopā liktas divas jubilejas: Mūzikas skolai – 65, Mākslas skolai – 35. Kopā apaļš simts!  Jā, tā ir mana ideja. Mūzikas skola tika dibināta 1960. gadā, bet Mākslas skola – 1990. gadā, un šīs skolas veiksmīgi darbojušās katra par sevi. Nu jau piecus gadus esam kopā zem vienas administrācijas, bet – saglabājot tās labās tradīcijas, kas bijušas iepriekš. Tradīcija, kuru šobrīd turpinu – neuzstāju, lai talantīgais jaunietis obligāti aizietu līdz galam un skolu pabeigtu: man ir svarīgi dot viņam impulsu, un, ja redzu, ka konkrētajam jaunietim ir ļoti īpašas dotības, mudinu iet uz Rīgu – vai tā būtu Rīgas Doma kora skola, vai arī Emīla Dārziņa mūzikas vidusskola. Jo redzu, kā notiek attīstība. Piemēram, Diana Ozoliņa, viena no vadošajām čellistēm Latvijā, arī savulaik uzsākusi mācības Ogres mūzikas skolā; tāpat altiste Ināra Brīnuma, klarnetists Uldis Lipskis. Trombonists Vairis Nartišs šo skolu ir pat pabeidzis. Bet jaunā, talantīgā pianiste Ērika Jēkabsone aizgāja uz Dārziņskolu.  2017. gadā, kad stājies jaunajā amatā, savā vīzijā teici, ka nepieciešams veidot jaunas tradīcijas šajā profesionālās ievirzes izglītības iestādē. Piemēram, rīkot mūzikas festivālus, iesaistot citu mūzikas skolu audzēkņus, pasniedzējus no Mūzikas akadēmijas, no ārvalstīm. Tas ir izdevies? Ir izdevies, jā. Tas notiek pastāvīgi – gan starptautiskie projekti, gan vietēja mēroga projekti. Kad vēl skolas nebija apvienotas, izveidoju koncertu ciklu, kurā personības, kas pasaulē ļoti tālu tikušas un parādījušas sevi uz lielajām skatuvēm, aicinu tikties ar bērniem skolā, lai parunātos un arī muzicētu – tā, lai bērni varētu uzdot jautājumus un akcentu liekot uz to, kādas konkrētajai personībai bijušas pirmās dienas mūzikas skolā, kāds bijis pirmais mācību gads, kādas bijušas pirmās veiksmes un arī neveiksmes, kā tikts tām pāri… Daudzi bērni man atzinušies, ka tas viņus ļoti, ļoti iedvesmojis! Jo neviens no mums nepiedzimst uz skatuves: pamatā ir ļoti liels darbs. Un katram ir savs stāsts par to. Bijuši jau ļoti daudzi šādi pasākumi. Tavā vīzijā bija atvērt arfas klasi un izveidot džeza nodaļu. Džeza vēl nav, bet arfa gan ir!  Ja nemaldos, vēl tikai Jūrmalā ārpus Rīgas ir iespēja apgūt arfu. Esam viena no retajām skolām Latvijā. Šobrīd ir arī pirmie trīs absolventi, un esmu priecīgs, ka visi skolu absolvējuši teicami un izcili. Ļoti liels nopelns te ir skolotājai Ievai Šablovskai: tas, kā viņa spēj aizraut meitenes, ir kaut kas fenomenāls! Un vēl lielāks pārsteigums bija, ka gandrīz visiem viņas audzēkņiem mājās ir savas arfas. Es saku: Ieva, ko tu dari ar tiem meiteņu tētiem?! (smejas)  Moderno datortehnoloģiju izmantošana. Arī to kā prioritāti esi licis 2017. gada vīzijā. Vienmēr esmu bijis par tehnoloģijām, man tās ļoti patīk un aicinu tās izmantot arī citus. Kad sāku strādāt direktora amatā, skolā nebija pat e-klases: mums vēl bija žurnāli, viss papīros. Teicu – nē, tā nebūs, mums jāiet laikam līdzi, un līdz šim ir daudz kas izdarīts šajā jomā. Ar tehnoloģijām esam ļoti "uz tu". Kad bija pandēmijas laiks, jau pirmajā nedēļā izveidoju digitālo koncertzāli un visi vecāki varēja sekot līdzi: mums koncertdzīve neapstājās ne uz mirkli! Tai varēja sekot līdzi tiešsaistē, kuru nodrošināja vairākas kameras. Tas man bija tāds uzstādījums. Un pāri visam tu teici – un tas nu gan ir noteikti piepildījies! – ka tev ir ļoti liela vēlēšanās izdarīt kaut ko labu savas pilsētas Ogres labā. Bet tu esi daudz ko izdarījis arī Liepājas labā. Un, skat, "Lielajam dzintaram" tuvojas jau desmit gadu dzimšanas diena! Tas bija tiešām ļoti, ļoti liels notikums un interesants posms… Liepājā mana dzīvesvieta bija blakus "Lielajam dzintaram", tāpēc varēju redzēt, kā šis brīnums top no stāva uz stāvu. Man bija skaidri zināms, kas būs programmā vēl divus gadus pirms koncertzāles atklāšanas! Koncertzāles un pilsētas vadība noticēja manai idejai, un par to esmu ļoti gandarīts. Viens no taviem skolotājiem ir Imants Resnis. Kādā intervijā lasīju, ka reiz kādā stundā Imants tev pajautājis – nu, kā tev patika jaunā izstāde Mākslas muzejā? Viņš ir viens no tiem, kurš tev liek skatīties plaši. Tas tiešām ir pateicoties Imantam Resnim, kurš uzskata: diriģents nav tikai tas, kurš taktē vai skatās, vai mūziķi nospēlē pareizas notis – ir jāredz ļoti plaši, jābūt plašam skatījumam. Imantu Resni joprojām uzskatu par vienu no erudītākajiem mūziķiem, diriģentiem, ko pazīstu, un ļoti, ļoti novērtēju to, ko viņš man devis. Tu skaties plaši arī pāri Latvijas robežām. Tev piešķirts Ukrainas augstākais valsts apbalvojums, un laiku pa laikam mēs redzam tevi Ukrainā. Esi teicis, ka mūzika un māksla ir spēcīgs ierocis. Tieši tā. Viena no Ogres sadraudzības pilsētām ir Černihiva, kas ir salīdzinoši tuvu agresorvalsts robežai. Jau kara pirmajās dienās uzzinot par turienes situāciju, arī man sirds ļoti sažņaudzās, un nodomāju: noteikti pie pirmās izdevības palīdzēšu! Zinot, ka Ogres novada domes priekšsēdētājs Helmaņa kungs pats personīgi dodas uz turieni un piedāvā piegādāt palīdzību, pieteicos, ka arī es gribētu braukt līdzi, taču saredzu, ka turp dotos ar savu misiju. Sazinājos ar Černihivas mūzikas skolu un arī mākslas skolu, apjautājos, kas viņiem nepieciešams, un vairākas reizes braucu uz turieni, vedot mūzikas instrumentus, kurus man savukārt piegādāja mūziķi no visas Latvijas – ne tikai no Ogres. Jo tur tā situācija bija tāda, ka uz pieciem bērniņiem bija viena vijolīte… Apzināju, kādas ir akūtākās vajadzības, un piegādāju viņiem instrumentus. Aizvedu pilnu mikroautobusiņu ar dažnedažādiem instrumentiem. Redzot viņu sajūsmu par to, ka viņi nav vieni… Pilnīgi noteikti netiecos pēc kaut kādiem apbalvojumiem, bet man šī sajūta bija tāda... Es pat teiktu – lielāks gandarījums nekā pēc kāda ļoti, ļoti laba koncerta. To nevar atsvērt. Tāpēc Ukrainā kopš pilna mēroga Krievijas iebrukuma esmu bijis piecas reizes un domāju, ka braukšu vēl. Ļoti ceru aizbraukt arī tad, kad karš būs beidzies. Pavisam drīz. 8. oktobrī jūsu skolā būs atbalsta koncerts Ukrainai – kopā ar pianistu Andreju Osokinu, dziedātāju Brigitu Reisoni, jūsu skolas bērniem un arī bērniem no Ukrainas. Jā, tāda izaicinājumiem pilna nedēļa. Un tad vēl skolas jubilejas koncerts. Ar Andreju Osokinu mums plānota sadarbība arī turpmāk: abi esam uzaicināti uzstāties kopā Černihivā nākamā gada pavasarī. Ar Černihivas simfonisko orķestri izveidosim kopēju programmu, kas būs kā labdarības koncerts no mūsu puses, un visi ienākumi tiks novirzīti Ukrainas aizstāvjiem.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Atklājot jauno Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) sezonu, svinīgi pasniegta LNSO fonda Izcilības balva, kas tikusi klarnetistam Mārtiņam Circenim, savukārt speciālbalva piešķirta arfistei Ievai Šablovskai. Balva 5000 eiro apmērā pasniegta kā atzinība mūziķiem par teicamu profesionālo sniegumu, inovatīvām un radošām idejām repertuāra izstrādē kamermūzikas ciklos un izglītojošajos koncertos, kā arī par aktivitātēm, kas stiprina LNSO tēlu Latvijas un pasaules kultūras vidē. LNSO 100. sezonas rezidējošais komponists būs Pēteris Vasks, savukārt rezidējošā māksliniece – čelliste Kristīne Blaumane. Šos jaunumus šodien preses konferencē pavēstīja LNSO direktore Indra Lūkina. Tajā piedalījās arī Latvijas Nacionālās operas un baleta valdes priekšsēdētājs Sandis Voldiņš, LNSO fonda pārstāvis Jānis Jenzis un diriģents Tarmo Peltokoski. Sezonas atklāšanā Latvijas Nacionālajā operā un baletā (LNOB) 13. un 14. septembrī skanēs austriešu komponista Gustava Mālera Astotā jeb "Tūkstošu simfonija". LNOB, LNSO un Valsts Akadēmiskais koris "Latvija" kopā ar Rīgas Doma meiteņu kori "Tiara" un solistu ansambli – soprāniem Silju Ālto, Čenu Reisu un Anniju Kristiānu Ādamsoni, mecosoprāniem Justīnu Gringīti un Zandu Švēdi, tenoru Tuomasu Katajalu, baritonu Rinaldu Kandalincevu un igauņu basu Ainu Angeru – atskaņos šo vērienīgo Mālera skaņdarbu. Atskaņojuma muzikālā vadība būs somu diriģenta Tarmo Peltokoski rokās. Indra Lūkina atzīmē, ka ar Mālera simfoniju orķestris atklāj 100. jubilejas sezonu, vienlaikus šis ir pēdējais koncerts mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta Peltokoski vadībā šādā statusā. Peltokoski pauda pateicību par sadarbību ar LNSO. "Esmu ārkārtīgi pateicīgs par aizvadītajiem trijiem gadiem, kas manā dzīvē bijuši tik nozīmīgi. Man būs vislabākās atmiņas par Rīgu. Es mīlu šo valsti, šo orķestri un jūs visus – gan klausītājus, gan orķestra ļaudis. Esmu pateicīgs, ka man tika dota iespēja te strādāt, pateicos arī par jauno titulu – tā, ka varēsim turpināt mūsu draudzību. Tiešām nevēlos doties projām, esmu ļoti skumjš. Teiksim tā – pagātnē esmu pieļāvis dažas kļūdas. Dzīve tiek plānota vairākus gadus uz priekšu. Un tur, kur esmu savu vārdu ierakstījis, ir ļoti grūti kaut ko mainīt. Labprāt būtu šeit vairāk, bet tas nebūs viegli, taču es centīšos. Šonedēļ, kad iezīmējas manas pagaidu atvadas, atskaņosim izcilāko, plašāko un skaļāko no visām simfonijām – Mālera astoto. Kāpēc gan nedoties projām ar blīkšķi! Šī tiek saukta par tūkstoš mūziķu simfoniju, mums gan tik daudz mūziķu nebūs, būs aptuveni 250 – ar to pietiks, jo mums pagaidām vēl nav atbilstošas koncertzāles, bet centīšos rūpēties arī par to. Būs aizkustinoša nedēļa, būs divi koncerti.  Mālera Astotā simfonija ir viens no izcilākajiem darbiem cilvēces vēsturē. Simfonija ir divdaļīga, tas ir netipiski, turklāt tā rakstīta divās valodās. Tā tapusi 1906.tajā gadā – īsā laika periodā, vienas vasaras laikā. Komponists teicis: „Klausieties, kā skan visums! Tās vairs nav cilvēku balsis, bet saules un planētas, kas riņķo orbītā.” (Aptuveni tā, tas bija vāciski). Pirmā daļa ir latīņu valodā, veidota uz himnas „Nāc, radošais gars” bāzes, un, lai gan tā ir simfoniski veidota, tomēr vairāk atgādina kantāti vai moteti. Daļa nav ļoti  gara, aptuveni 20 minūtes, bet ir ārkārtīgi skaļa. Ir vajadzīgi 3 kori, 7 solisti, ērģeles un lielisks orķestris. Otrā daļa – aptuveni stundu gara, tās pamatā – vācu literatūras dižākā darba - Gētes „Fausta” aina, kurā Fausta dvēsele dodas uz debesīm, viņu pavada agrākās mīļotās gars un sagaida Jaunava Marija. Viss noslēdzas ar izcilo kori  – nezināmu cilvēku un eņģeļu balsis slavina mūžīgo sievišķo, lai kas tā arī nebūtu. Šī daļa tā skaisti pieliek – negribētu teikt punktu, bet drīzāk gan komatu kaut kam, kas iesākās 2022. gada janvārī man ar šo brīnišķīgo orķestri. Nākamvasar atgriezīšos Cēsu mākslas festivālā ar Vāgnera operu. Aizvadīto triju gadu laikā man bijusi tā laime atskaņot 3 Vāgnera operas – trīs pēdējos viņa pabeigtos darbus: „Zigfrīds”, „Dievu mijkrēslis” un „Parsifāls”. Tā kā „Parsifāls” ir viņa pēdējais darbs, mums nāksies hronoloģiski pakāpties atpakaļ, un būs ļoti loģiski izstāstīt Parsifāla dēla Loengrīna stāstu. Tas būs nākamgad augustā, gaidu ar nepacietību. Pēc tam tiksimies biežāk, jo man jāparūpējas par šo orķestri, koncertzāle man ir ļoti svarīgs projekts, jo gan šī valsts, gan šis orķestris ir pelnījis jaunu koncertzāli. Es arī vēlos iesaistīties jaunā mākslinieciskā vadītāja meklējumos. Orķestrim ir vajadzīgs labs mākslinieciskais vadītājs. Labāk, lai nav neviena, nekā ir slikts. Tāpēc vēlos būt klātesošs vismaz garīgi. Man šī nedēļa ir ļoti skumja, tāpēc nevēlos vairāk neko teikt – tiksimies divos koncertos šajā nedēļas nogalē." Peltokoski 2026./2027. gada sezonā kļūs par Tulūzas Nacionālā Kapitolijas orķestra un Honkongas filharmoniskā orķestra māksliniecisko vadītāju, iepriekš strādājot kā šo amatu pienākumu izpildītājam. Turklāt 2025./2026. gada sezonā viņš sāk trīs gadu rezidenci kā Dortmundes koncertzāles ekskluzīvais mākslinieks.

16. augustā Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī un 17. augustā Liepupes muižā kopā ar pianistu Edgaru Tomševicu uz kamermūzikas vakariem ar moto "Stīgu burvība" aicinā Šveicē un Itālijā dzīvojošais čellists Maksims Beitāns - mūziķis ar saknēm Jelgavā un tur gūtu pamatizglītību, ievērojamu starptautisku konkursu un koncertpieredzi, kurš šobrīd dzīvo Šveicē un Dienvidfrancijā un ir priecīgs atgriezties ar diviem koncertiem Latvijā. Sarunā - par ikdienu ceļā un skaistuma mīlestību, interesi par arhitektūru un vēsturi, čella skanējuma līdzību ar cilvēka balsi, pirmo sadarbību ar Edgaru Tomševicu, patiku pret pārlikumiem un iespēju spēlēt Stradivāri darinātu instrumentu. Esat brīvmākslinieks un spēlējat dažnedažādās vietās? Tieši tā. Esmu ļoti brīvs savā izvēlē, kur spēlēšu, ar ko spēlēšu un ko darīšu. Tāpēc, ka mūzika nav vienīgais, ko daru, es varu atļauties izvēlēties. Un ko Jūs izvēlaties? Brīvību. Ko izvēlaties muzikālās sadarbības ziņā? Kam par labu parasti kāds fakts nospēlē - tā ir kamermūzika, lielie solo projekti? Pārsvarā solo projekti un manis paša organizēti pasākumi. Kā veidojat savas programmas? Jums patīk likt kopā dažādas krāsainas miniatūras vai pārsvarā tie ir lielie opusi? Pieredze rāda, ka miniatūras un skaņdarbus, kurus cilvēki atpazīst, jo tos tagad vairāk klausās. Nevajag būt kategoriskiem un sekot tikai savām vēlmēm, bet arī skatīties, kas publikai patīk, kāds formāts. Tas arī atšķiras. Ja spēlē, piemēram, Vigmora zālē, tur nāk cilvēki, kuriem ir muzikālā izglītība, un viņi izvēlas lielākas formas, akadēmisko repertuāru. Bet, ja tie ir privāti pasākumi, kur es aicinu cilvēkus, daži no viņiem nav tik izglītoti muzikāli, viņiem gribas atpūsties, labi pavadīt laiku un dzirdēt kaut ko, ko viņi atpazīst. Jūs esat teicis, ka čellu nevis spēlējat, bet liekat tam dziedāt. Vai tas nozīmē, ka liriskas un melodiskas lappuses Jums vairāk iet pie sirds? Man viss iet pie sirds, to vienkārši vajag dinamiski dažādos veidos atskaņot. Man ļoti patīk mācīties dziedāt un runāt uz čella, es ļoti daudz laika veltu tam un zinu, ka cilvēki to atcerēsies, jo es ne tikai radu skaņu mūzikā, es radu arī tekstu, kuru pats izdomāju. Nevis verbāli, bet caur čella skaņām? Gan emocionāli, gan verbāli. Es iedomājos, ko gribētu teikt, kādu emociju un ar kādiem vārdiem, un tad to pārlieku čellam. Mūzika vispār ir cita līmeņa komunikācijas veids. Cilvēki, kas vienkārši spēlē instrumentu, ir instrumentālisti, bet man liekas, ka ir svarīgi saprast, ka instruments ir daļa no tevis. Tas ir kaut kas tāds, kur tu vari pateikt vairāk ar savām emocijām nekā ar vārdiem. Kad spēlēju, es vienmēr komunicēju ar publiku enerģētiskā līmenī. Tas ir ļoti svarīgi. Plašāk - audioierakstā.

Augustā tiek svinēta operete! Par to parūpējies Operetes teātris. Pirmkārt, no 10. līdz 16. augustam Ikšķilē notiks 7. Starptautiskais Operetes festivāls, kura vainagojums būs galā koncerts un valšu vakars. Savukārt 12. augustā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā varēs iepazīt operetes žanra nākotni Starptautiskajā Marinas Zirdziņas vokālistu konkursa finālā. Starptautiskais Marinas Zirdziņas vokālistu konkurss Latvijā notiek pirmo reizi, un tā mērķis ir atrast jaunus muzikālā teātra talantus starptautiskā mērogā. Šogad par laureāta godu sacentīsies 12 jaunie dziedātāji no sešām valstīm. Konkurss godā ceļ operetes zvaigznes Marinas Zirdziņas vārdu. Tas nozīmē, ka Operetes teātris turpina attīstīt savu darbību arvien plašākā spektrā. Par visu plašāk stāsta Operetes teātra radošā direktore Agija Ozoliņa-Kozlovska. Pirms gada diriģents Atvars Lakstīgala, stāstot par savu nokļūšanu operetes pasaulē, teica, ka operete ir kā atsevišķa pasaule, kurā ir sava dzīve, savas iespējas ceļot, savas iespējas baudīt, savas iespējas izgaršot visu to, ko sniedz šis žanrs. Ko operetes žanrs nozīmē Operetes teātra valdes priekšsēdētāja Agijai Ozoliņai-Kozlovskai? "Operetes žanrs man nozīmē prieku. Pirmkārt, klasisku, kvalitatīvu mūziku un pozitīvismu, krāsas, humoru. Nevis muļķīgus jokus, bet asprātīgu humoru," teic Agija, paužot prieku, ka festivāls dzīvo jau septīto gadu: "Man ir prieks, ka festivāls dzīvo. Man ir prieks, ka cilvēki par to interesējas, turklāt – ne tikai Latvijā: ļaudis brauc arī no citām valstīm uz mūsu festivālu ne tikai dziedāt, bet arī klausīties. Domāju, ka festivāls uzsācis labu, veiksmīgu ceļu, attīstās un iet plašumā." Festivāls veiksmīgi palīdz uzsākt ceļu arī jaunajiem dziedātājiem, un tieši pats pirmais festivāla koncertā tiks dots vārds jaunajiem mūziķiem. "Operetes teātrim vispār viens no ļoti būtiskiem virzieniem, kurā mēs strādājam un attīstāmies, ir jaunie mūziķi, jaunie mākslinieki, jo tā ir mūsu nākotne. Tie, kas šodien plūc starptautiskus laurus konkursos, tā ir mūsu nākotne operetes teātrim." Turklāt vārds tiek dots ne tikai jaunajiem vokālistiem, bet arī instrumentālistiem. Vai operetes pasaule arī instrumentālistiem ir pavisam atšķirīga? "Operetes pasaule ir ļoti plaša, jo tajā gan dzied, gan dejo, gan runā. Tur vajadzīgi gan ļoti labi dziedātāji, kas ir arī aktieri un dejotāji vienlaikus, gan arī orķestris – pilns simfoniskais orķestris, scenogrāfijas, kostīmi, tehniskā puse. Profesionālais spektrs, ko ietver operetes jeb muzikālais teātris, ir ļoti plašs. Un darba iespējas, kad būsim kā stabils teātris ar savu namu, jaunajiem radošajiem cilvēkiem un arī tehniskajiem cilvēkiem, būs ļoti plašas." Protams, muzikālā teātra orķestrantiem specifika ir ļoti atšķirīga no operas žanra: viņiem jābūt daudz elastīgākiem, jo jāseko ne tikai dziedātāju elpai, gan striktajam dejotāju temporitmam, kas raksturīgas operetei, jābūt tādai profesionalitātes un elegances proporcijā. Operetes festivālā ienāks arī džezs, turklāt ne pirmoreiz. "Mums kā muzikālā teātra žanru spektra teātrim džezs ir viens no virzieniem. Džezs man pašai ārkārtīgi patīk. Un arī šoreiz būs džezs. Un man ir liels gandarījums, ka uz Latviju piekritis atbraukt spēlēt Peter Sarik Trio  no Ungārijas. Viņi spēlē visās pasaules lielākajās koncertzālēs, ir ļoti pieprasīti mūziķi, katrs individuāli ir konkursa laureāts un visi kopā arī daudz dažādas atzinības balvas ieguvuši starptautiskā līmenī. Ļoti profesionāli, eleganti, noslīpēti viņi spēlē, bet no otras puses tas draivs, tā garša, ko viņi iedod koncertā, ir vienreizēja." Festivālā vēl gaidāmi daudzi un dažādi notikumi, ar kuriem aicinām iepazīties šeit! Taču pirmo reizi šogad risinās pirmais starptautiskais Marinas Zirdziņas vokālistu konkurss. Pirmā kārta jau notikusi ar ierakstu starpniecību, attālināti, bet otrā un pats noslēgums un fināls gaidāms 12. augustā. Marinas Zirdziņas vārds šī konkursa nosaukumā ietverts ar domu aktualizēt šai māksliniecei raksturīgās mākslinieciskās un profesionālās kvalitātes. Pirmkārt, liela atbildība pret savu darbu. Neapšaubāmi, liels talants, bet talants bez darba nav nekas. Arī brīnišķīgs cilvēks. Dažkārt ir tā, ka ir talants, bet cilvēks ir ļoti iedomīgs, ar viņu ir grūti komunicēt, bet Marinas Zirdziņas personībā apvienojās tik ļoti daudz dažādu labu īpašību – gan profesionālu, gan arī cilvēcīgu. Viņa ir brīnišķīga māte, vecāmāte, ģimenē ļoti mīlēta. Un viņa savā ģimenē ir spējusi aizdedzināt šo operetes liesmiņu! Viņas ģimene – nu jau četrās paaudzēs - dzīvo, elpo ar opereti. Tāpēc man īpašs prieks par šo sadarbību šī konkursa veidošanā. Marina Zirdziņa visu mūžu veltījusi operetei, muzikālajam teātrim. 25 gadus viņa ir bijusi prīma Operetes teātrī, dziedot visas lielās lomas. Viņai bija pa spēkam atveidot arī raksturlomas, kas ne vienmēr vienam un tam pašam cilvēkam tik labi padodas. Neviena loma viņai nelikās par maznozīmīgu, katrā lomā viņa ielika dvēseli un savu personību, un katra loma bija spilgta, krāsaina. Viņai piemita arī izcila plastika. Vēl pavisam jauna meitene būdama, viņa uzvarēja skaistumkonkursā un faktiski ar to arī iesākās viņas gaitas. Tad viņa dziedāja Teodora Reitera korī, kur viņu patiešām iemīlēja mūziku un nopietni strādājot arī nokļuva Operetes teātrī. Mūzikai viņa veltījusi visu savu mūžu, 25 gadus dziedot vadošās lomas Operetes teātrī un pēc tam turpinot kā soliste dziedāt dažādās kultūras vietās visā Latvijā. Esmu absolūti pārliecināta, ka ar viņas talantu un spožumu, ja vien nebūtu dzelzs priekškara, Marina noteikti nokļūtu Holivudā. Pirmajā starptautiskajā Marinas Zirdziņas vokālistu konkursā iespējams bija arī jaunajiem mūziķiem no citām valstīm. Finālam ir izraudzīti 12 mākslinieki no Ķīnas, Korejas, Vācijas, Lietuvas, Ukrainas un vairāki arī no Latvijas. Pats sākums, pirmais konkurss... Kurš pasaulē zina, ka tāds notiek? Kurš pasaulē zina tādu Marinu Zirdziņu? Tāpēc, protams, bija bažas, kā to auditoriju sasniegsim, kā mēs ieinteresēsim. Bet patiesībā esmu ļoti, ļoti gandarīta, jo rezultāts pārsniedza gaidīto. Bija vairāk nekā 50 pieteikumi no 14 valstīm. Gandrīz visi konkursanti – ļoti augstā līmenī, to atzīst visi starptautiskās žūrijas locekļi, kuri uzmanīgi viņus klausījās. Tā kā es esmu ļoti, ļoti gandarīta.” Konkursanti varēja dziedāt gan operešu melodijas, gan arī operu. Jo, lai dziedātu opereti, jābūt akadēmiski skolotām balsīm, un, protams, opera ir tas pamats, ar ko visi sāk. Un tad, ja ir šis akadēmiskais pamats, tad var dziedāt opereti, mūziklu, operu, vēl un vēl – visu ko var dziedāt! Tieši tāpēc mums bija atsevišķa kategorija astoņpadsmitgadīgajiem, kur bija jādzied opera, bet visiem pārējiem pamats bija operete un tad otra ārija – vai nu opera, vai nu mūzikls. Jā, žūrijas priekšsēdētājs ir Deivids Staponkus no Lietuvas, kurš regulāri piedalās starptautiskās žūrijās kā to priekšsēdētājs. No Igaunijas ir operdziedone Heli Veskus, tāpat ir Sonora Vaice no Latvijas, kā arī diriģents Gregorijs Buhalters no Amerikas, kurš starptautiski koncertē ne tikai Amerikā, bet arī Eiropā, ir Varnas festivāla mākslinieciskais vadītājs un diriģents un daudzu, daudzu dažādu operu viesmākslinieks, ieskaitot arī Metropoles operu Ņujorkā. Finālistus klausītāji varēs dzirdēt 12. augustā klātienē Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē, kur risināsies konkursa otrā kārta. Un tad jau vakarā pulksten 19 arī svinīgā rezultātu paziņošana un laureātu galā koncerts. Konkursa laureāti saņems īpaši veidotu stikla balvu – skulptūru, ko veido stikla māksliniece Anna Varnase. Baltijā ir vienīgs Baltijā stikla pūtējs, un Anna ar šo stikla pūtēju sadarbojas, tāpēc balva veidota katram laureātam individuāli. Pirmās, otrās un trešās vietas ieguvēji saņems arī naudas balvu, ko sarūpējusi Marinas Zirdziņas ģimene. Vairākiem finālistiem dosim iespēju piedalīties arī Operetes teātra koncertos un izrādēs.  Kādas īpašības konkursantam ir nepieciešamas, lai iekristu acīs klausītājiem un žūrijai? AgiJa Ozoliņa-Kozlovska saka tā: "Strādājiet no sirds, sekojiet savam sapnim, paļaujIEties uz Dievu, un jums viss izdosies!

Epilepsija bieži tiek saistīta ar mītiem, kas neļauj atbilstoši un pareizi uztvert šo slimību. Ko nozīmē epilepsija un kā ar to sadzīvot, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Epilepsijas un miega medicīnas centra vadītājs, bērnu neirologs Jurģis Strautmanis, Latvijas Pretepilepsijas biedrības vadītājs, neirologs epileptologs Normunds Sūna un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Epilepsijas centra vadītāja, epileptoloģe Santa Ašmane.  Šo raidījumu veidot rosināja kādas klausītājas vēstule. "Šo pacientu skaits [epilepsijas] ir gana liels, taču sabiedrība, kam nav ar to bijusi tieša saskarsme, ir maz informēta. Tas joprojām ir bubulis, kas labākajā gadījumā tiek pazīts kā krītamā kaite, no veciem stāstiem cilvēki ir dzirdējuši, ka lēkmes brīdī vajadzētu iebāzt karoti mutē.  Esmu epilepsijas paciente daudzus gadus, pēdējā laikā man ir aktualizējušās tā saucamās lielās krampju lēkmes, kas rada izbīli un nesaprašanu klātesošajos. Par šo vērsties radio mani pamudināja tas, ka mans darba devējs mani atlaida no darba tieši šīs slimības dēļ, jo kolēģi esot sūdzējušies, ka manas lēkmes darbavietā ir traucējošas. Lai gan es varu saprast arī kolēģus, skaidrs arī tas, ka sabiedrība ir ļoti nezinoša par epilepsiju un baidās no epilepsijas pacientiem.  Pēdējo reizi man lēkme sākās publiskā vietā bez pazīstamu cilvēku klātbūtnes. Rezultātā tika izsaukta neatliekamā medicīniskā palīdzība, taču slimnīcā es sastapos ar milzīgiem zilumiem uz rokām, kas liek secināt, ka klātesošie manas lēkmes laikā centušies visiem spēkiem saturēt, tātad nezināja, kā pareizāk rīkoties." Klausītāja aicina veidot sarunu gan par pašu slimību, gan tās izpausmēm, gan arī par to, ko sabiedrībai vajadzētu zināt, sastopoties ar epilepsijas lēkmi. Arī par aizspriedumiem un par to, ka vajadzētu būt atbalstošai darba videi un arī cilvēku attieksmei. "Epilepsija ir galvas smadzeņu slimība, ko rada bojāti neironi, ir nervu šūnas, kas nestrādā pareizi un rada nepareizus impulsus, kas izplatās pa visām smadzenēm un rada lēkmes. Lēkmju veidi ir daudz un dažādi. Un paplašinātā epilepsijas definīcija ietver - pie epilepsijas pieskaita arī bioloģiskās un sociālās sekas, ko radās šī slimība," skaidro Jurģis Strautnieks. "Dzirdējām no pacienta stāstītā, ka viņa atlaista no darba. Ir aizspriedumi pret pacientiem, arī sekas pieskaita pie epilepsijas simptomiem." "Epilepsija vienmēr izpaužas ar lēkmēm, lēkme nozīmē pēkšņu sākumu un pēkšņas beigas, kaut kas no skaidrām debesīm sākas, beidzas, ilgums ir pusminūti, minūti, 2-3 minūtes. Ir atsevišķi laika veidi, kas var ilgt arī sekundes," skaidro Normunds Sūna. "Var būt īpašas sajūtas vai kādas kustības, kas var būt raustīšanās, kas varbūt ir automātiski kustības, tas var būt vienkārši sajūtas kā notirpums, sāpes, tie var būt redzes lietas vai dzirdes traucējumi, emocionāli spēcīgi pārdzīvojumi. Bieži vien ir apziņas zudums." "Pirms pāris gadiem ar studentiem veicām pētījumu par sabiedrības informētību par epilepsiju, būtībā tās izpausmes, kas nav saistītas ar krampjiem, maz atpazīst sabiedrībā kā epilepsijas izpausmi," turpina Normunds Sūna. "Cilvēkiem pārsvarā asociējas epilepsija tieši ar krišanu, ar krampjiem, tā saucamo krītamo kaiti. Nav tā, ka epilepsija var izpausties pilnīgi dažādos veidos, tomēr ir zināmas likumsakarības, kā lēkme sākas, kā beidzas, kā izplatās. Tiklīdz ir kādi lēkmjveida stāvokļi, jāvēršas pie zinoša speciālista, kas iztaujā par  simptomiem, par aculiecinieku redzēto. Ļoti noderīgi ir mājas video, ja kāds no ģimenes locekļiem uzņem, kā lēkme izskatās, to var ļoti labi izpētīt, apskatīt. Vienmēr tiek nozīmēti papildus izmeklējumi, kas atbalsta vai samazina iespēju, ka šī lēkme ir epilepsijas lēkme. Bet daļā gadījumu paliek arī tāda neskaidrība, ne vienmēr varam pateikt, ka kāds lēkmjveida stāvoklis simtprocentīgi ir epilepsija. Viena no epilepsijas sliktajām īpašībām ir tieši nenoteiktība. Lēkme var sākties jebkurā brīdī, nevar iepriekš ieplānot, ka man piektdien sešos būs lēkme un tad es būšu mājās savā dīvānā, un būs, kas man palīdz. Tā var sākties darbā, uz ielas vai mašīnā, vai vilcienā. Tā rada ļoti daudz stresa pašam pacientam un arī apkārtējiem." Klausītāji interesējas, vai var palīdzēt ģenētiskās analīzes?  "Ģenētiskie izmeklējumi šobrīd bērniem ir kā trešais lielais stūrakmens: elektroencefalogramma, magnētiskā rezonanse un ģenētiskie izmeklējumi. Šobrīd ģenētikas attīstība ir tādā līmenī, ka visbiežāk mēs spējam atrast ģenētisku iemeslu bērniņiem ar ļoti smagām epilepsijām, kurus izraisa kāds viens konkrēts gēns. Tie gēni katru gadu tiek atklāti arvien jauni, jau ir vairāki simti zināmi, kas to izraisa," skaidro Jurģis Strautmanis. "Epilepsija, kas ir cilvēkiem ar labu garīgo attīstību, ar spēju iekļauties sabiedrībā, kaut arī tās ģimenē ir vairākiem, visbiežāk tā ir daudzu gēnu kombinācija, ko mūsdienu ģenētikas metodes vēl nespēj atklāt. Ja ir runa par pieaugušu sievieti, kurai no 20 gadu vecuma ir epilepsija, visticamāk, mūsdienu ģenētikas iespējas nespēs noteikt risku precīzi un nespēs atrast kaut kādus konkrētus gēnus." 

Medības var būt dažādas - tostarp, izmantojot fotoaparātu. Ieguvums - skaisti un vērtīgi attēli, kuri sniedz arī nozīmīgus datus pētniecībai un ne tikai tas vien. Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidrojam, kas ir fotomedības. Stāsta "Daba laba" pārstāvis Reinis Pižiks un "Lūzumpunkts" vadītājs Māris Lazdiņš. "Esmu mednieks jau no 18 gadu vecuma. Tas ir ļoti līdzīgi, kad tu esi ar ieroci mežā, vai tu esi ar ieroci, ko sauc par fotoaparātu. Visas maņas, situācijas un notikumi ir diezgan līdzīgi," par foto medībām stāsta Reinis Pižiks. "Cilvēks sēž mašīnā, briedis iznāk, viņš [cilvēks] ir satraucies, viņam pulss ir kā 100 metru skrējējām un viņš bildē, elso. Un tad zvērs aizskrien. Fotomedības ir tādas pašas kā medības, tikai pēc veiksmīgi izdarīta šāviena medībās [parastās] tev ir jāiet un ir vesels notikumu komplekss, kas ir jādara. Foto medības ir ļoti līdzīgas medībām." Reinis Pižiks arī atzīst, ka pirmo reizi, kad fotomedību laikā cilvēki pamana dzīvnieku dabā, viņi ir satraukušies un skaļi, un zvērs aizskrien prom. Cilvēkiem, kas vēlas nodarboties ar foto medībām, vajadzētu iepazīt dzīvnieka uzvedību. "Ir jāzina, nevari vienkārši paņemt fotoaparātu un tad es braukšu... Tā var darīt, bet tad nedabūsi ļoti kvalitatīvas bildes, vienkārši dabūsi kaut kādas smukas ainiņas," norada Reinis Pižiks. Pats viņš nodarbojas gan ar medībām, gan fotomedībām. "Tu pavasarī brauc pa Ances mežiem, iznāk no meža medņu gailis un viņš tevi apstādina. Iznāk uz ceļa kā policists un apstādina. Protams, nebraucu malā. Izkāpu ārā, paņemu telefonu un viņš man nāk virsū, un taisa savu slaveno riesta deju un savu skaņu. Viņš ir uzvilcies, jo vienreiz gadā iet uz zaļumballi. Viņam ir vienalga, ka tu esi ar divtonnīgu mašīnu. Tāpēc martā uzmanīgi brauciet pa Latvijas Valsts mežu ceļiem, viņiem tur ir zaļumballe." Reinis Pižiks atzīst, ka fotogrāfi ir iecienījuši gan saullēktu, gan maģisko mirkli pirms saulrieta, kā arī, protams, jāņem vērā, ka dzīvnieki negribēs skaisto kadru mednieku pielaist sevi ļoti tuvu. Tāpēc jāizvēlas atbilstoša fototehnika. "Zvēram Robins Huds varbūt varēja pieiet ļoti tuvu klāt vai Čaks Noriss, bet mūsdienu cilvēks tuvu nevar pieiet, tad tehnika nāk talkā. Fotogrāfijās ir ļoti skaisti, ja, piemēram, kādam stirnu āzim redzi skropstu. Vai briedis, kad bauro, ka tu redzi garaiņus, kas ceļas no elpas. Silts organisms zaļumballē, viņš viņš bauro un auksts rīts septembrī. Lai bilde būtu kvalitatīva, tehnikai ir ļoti labai jābūt." Kameras tiešām ir ļoti dārgas, lai šādus kvalitatīvus attēlus uzņemtu. Ierakstā uzklausām Kasparu Vaišļu, kurš ir mednieks jau trešajā paaudzē un jau 26 gadus ir medību kluba "Jaunjelgava" biedrs. Kopš 90. gadu beigām viņš uz mežu dodas ar videokameru un visvairāk viņam patīk filmēt briežus bauru laikā.  

Izcili opermūzikas priekšnesumi un neaizmirstama atmosfēra – to visu būs iespēja baudīt Siguldā Starptautisko opermūzikas svētku laikā. XXXII Starptautiskie Siguldas opermūzikas svētki sola apmeklētājus pārsteigt ar divām muzikāli jaudīgām nedēļas nogalēm gleznainajās Siguldas pilsdrupās – tie notiks no 25. līdz 27. jūlijam un no 2. līdz 3. augustam. Par visu plašāk "Klasikai" stāsta svētku organizētājs Dainis Kalns, dziedātāja Jūlija Vasiļjeva un pianiste Inguna Puriņa. 25. jūlijā pulksten 19.00 gaidāma Svētku uvertīra jeb atklāšanas koncerts Siguldas Jaunās pils dārzā. Pie klavierēm šajā koncertā būs Inguna Puriņa, muzicējot kopā ar vairākiem dziedoņiem, kas jau iemirdzējušies uz operas skatuves, bet bijuši uz tās vēl salīdzinoši neilgu laiku. Soprāns, divi tenori un skaisti dueti "Man šogad liels prieks organizēt un vadīt šo māksliniecisko pusi pirmajam koncertam – atklāšanas uvertīrai, un būšu kopā ar trim brīnišķīgiem solistiem – Latvijas Nacionālās operas solistiem Daini Kalnaču, Lauru Kancāni un Artjomu Safronovu, stāsta Inguna. "Laura Kancāne piedalās arī mūsu "Burvju flautas" iestudējumā, kurā viņa būs Pamina. Tas tāds ļoti netipisks gadījums, ka vienā koncertā ir soprāns un divi tenori,  bet – ja ir soprāns un tenors, tas nozīmē, ka būs brīnišķīgi dueti: viens – no Doniceti, un viens būs no veriskās pasaules – Maskanji. Pārējais salikts ļoti krāšņā secībā, ietverot gan Emīla Dārziņa "Teici to stundu", gan Alfrēda Kalniņa "Brīnos es", bet būs arī lielās ārijas: Mizetes valsis, Arlekīna romance un Kavaradosi ārija. Būs krāšņs, skaists, bagāts koncerts. Dziedātāji taču brīnišķīgi: Laura Kancāne ir jauns, spožs soprāns, tikko kā sākusi mirdzēt uz mūsu Nacionālās operas skatuves, bet Siguldā pirmo reizi piedalās ar vienu no galvenajām lomām – kā jau sacīju, viņa  būs Pamina "Burvju flautā", Dainis Kalnačs ir liriskais tenors, bet ar ļoti spilgtu artistisko pusi visur, kur jābūt mazliet ar humora pieskaņu un nepieciešama mākslinieciskā atbrīvotība, kas viņam ļoti labi padodas. Bet Artjoms Safronovs jau ir premjers – mūsu Nacionālajā operā viņam ir galvenās lomas. Skaists tenors ar brīnišķīgu tembru. Un muzicēt ar viņiem visiem trijiem kopā – tā tiešām ir bauda un prieks!" "Traviata" Siguldā – labāka, nekā Metropolē, labāk, nekā Milānas "La Scala" 26. jūlijā pulksten 21.00 Siguldas pilsdrupu estrādē tiks izrādīta Džuzepes Verdi opera "Traviata". Šis iestudējums jau pagājušajā gadā izskanēja brīnišķīgi. "Cilvēki saka, ka to operu nedrīkst neatkārtot.  Ļaudis, kas redzējuši šo operu Ņujorkas "Metropolē" vai Milānas "La Scala", atzīst, ka Siguldas "Traviata" ir labāka par citām," ar gandarījumu atzīst opersvētku rīkotājs Kalns. "Kā pie manis tā atnāca? 2023. gadā uz ielas mani uzrunāja mana vienaudze, kura teicās Barselonas operā redzējusi ļoti skaistu "Traviatu", ko noskatījusies  vienā elpas vilcienā. Ļoti paticis. Skaidrs, ka jābūt "Traviatai". Bet laime man uzsmaidīja, ka pēc nedēļas redzēju šo operu Montekarlo opernamā, un tur nu bija pavisam cita lieta: citi tempi, citi ritmi, izcils balets, un mēs šo variantu pārnesām uz Siguldu. Diriģentam Jānim Liepiņam teicu – noskaties šo izrādi pats, vai varēsi paņemt to tempu? Un viņš ar lielāko prieku piekrita. Tur arī pēc libreta trešajā cēlienā Floras ballē dejo grandopera primadonna, un mums arī tagad būs balets šajā vietā. Baletdejotāji šo izrādi padara ļoti krāšņu un tik iespaidīgu, nerunājot par mūsu izcilajiem solistiem. Dmitro Popovs ir dzimis Alfredo gan izskata, gan balss ziņā. Par mūsu Maiju Violetas Valetrī lomā jau ir daudz kas teikts. Varēs pārliecināties, kā viņa, Austrālijā dzīvojot, savu balsi uzlabojusi siltā klimata dēļ. Pēc Ingunas ieteikuma būs arī Rinalds Kandalincevs dzied, kurš dzied jau kādus 25 gadus, bet opera viņu pamanīja tikai pirms pieciem gadiem kā izcilu dziedātāju. Mūsu vērtība aug. Un mums vēl ir koris! Man bija 15 gadu sadarbība ar Marijas teātra galvenajiem māksliniekiem, un viņi teica: nekur tik labas izrādes – ne Metropolē, ne Veronas arēnā nevar iestudēt tādas izrādes kā Siguldā, jo nekur nav tik labi kori. Un, otrkārt, nekur nav tik labas šuvējas, kuras var tērpus uzšūt. "Traviatas" trešajā cēlienā koris tur tādu virtuozitāti parāda, diriģents diriģē, un viņi tiek ar to galā. Tāpēc šādu izrādi nospēlēt tikai vienreiz – tas ir tāpat kā ar dārgi pirktu jaunu mašīnu nākošajā dienā uztaisīt smagu avāriju. Tai ir jābūt repertuārā. Cilvēkiem, kas nav redzējuši, šī izdevība jāizmanto!" Mīlestība nav nekādas miegazāles Dainis Kalns arī uzsver, ka "Traviata" ir kaislību opera. "Tā nav tikai sērīga – tur viss notiek ar kaisli, kā jau mīlestībā. Mīlestība nav nekādas miega zāles, tā ir aktivitāte ārpus veselā saprāta, un tā tas notiek šajā izrādē." "Man bija tā laime padziedāt Traviatu arī uz mūsu Latvijas Nacionālās operas skatuves divas sezonas. Šī ir viena no manām mīļākajām operām, un tā bija mana sapņu loma vēl studiju laikos, tāpēc man tā ir ļoti mīļa. Ļoti tajā gribētu atgriezties," neslēpj Jūlija Vasiļjeva. "Opera ir arī viena no visvairāk iestudētajām pasaulē. Melodijas ir tik pazīstamas, ka droši vien katrs cilvēks dzirdējis vismaz Brindisi vai dueta tēmu. Šuvējas pie mums tiešām ir ļoti labas un kostīmu cehi mums strādā ļoti profesionāli. Man bija pieredze, kā tas notiek ārzemēs. Bet "Turandotas” iestudējumā Maincā biju absolūtā šokā par to, kā strādā tieši grima departaments: tas, kā viņi izgatavo parūkas, kādā kvalitātē un kādā līmenī – tas bija tiešām pārsteidzoši." Labus vārdus mūsu korim vēl velta arī Inguna Puriņa, sacīdama, ka mūsu koris vienkārši izceļas absolūti uz vispārējā teātra fona, jo tas visu laiku ir aktīvs darbībā – ne tikai dziedot: "Mūsu koris vienmēr Nacionālajā operā tiek arī izmantots arī kā ļoti spilgts raksturtēls visai kopējai darbībai. Visi dziedātāji ir personības, un tas ir brīnišķīgi. Viņi tiešām var dziedāt un darīt jebko." Opermūzikas svētku komandā lieliski iekļāvies diriģents Jānis Liepiņš, un šajā reizē viņš četros vakaros būs pie diriģenta pults. "Jā, pateicoties Aleksandram Viļumanim!" uzsver Kalns. "Opermūzikas svētku komandā man bija ilgāka sadarbība ar profesoru Kiradžijevu no Vīnes operas, bet mūsu sadarbība pārtrūka, un tad es konsultējos ar maestro Aleksandru Viļumani, un viņš minēja Jāni Liepiņu kurš kādu gadu nebija Latvijā diriģējis – tikai Vācijā kārtīgi pastrādājis. Tikai labu par viņu var teikt: muzikāls, labs žests, simpātisks, viņš visu dara ar tādu labestību, viņa muzikalitāte un temperaments arī latviešiem ir simpātisks. Domāju pat, ka viņš savā vecumā jau paveicis pat vairāk nekā Mariss Jansons tajā pašā vecumā. Viņš kāps uz augšu, mīs Nelsonam uz pēdām!" Dziedās arī malā pastumtā Sonora Vaice 27. jūlijā pulksten 15.00 Siguldas luterāņu baznīcā notiks garīgās mūzikas koncerts. "Tajā piedalīsies mazliet no operas dzīves nevajadzīgi malā atstumtā Sonora Vaice, bet viņa ar lielāko prieku dzied arī garīgo mūziku – ļoti efektīgi! Un tad ir mūsu izcilais vijolnieks Dainis Medjaņiks, tik fenomenāls – viņam ir tādas apakšējās notis, kādas neviens latviešu vijolnieks nevar nospēlēt. Temperamentīgs, izskatīgs, virtuozs, labestīgs. Viņi visu tur darīs brīnumus," stasta opersvētku rīkotājs Kalns. To pašu var teikt arī par Jāni Apeini, kura jubilejas koncerts "Ielūdz Jānis Apeinis" notiks 27. jūlijā pulksten 18.00 Siguldas pilsdrupu estrādē. Jūlija Vasiļjeva ir viena no ielūgtajām viešņām uz skatuves: "Man tiešām prieks būt šajā koncertā, būt kopā ar Jāni, jo viņš ir viens no tiem kolēģiem, no kura es ļoti daudz mācos. Pēdējos gados mēs daudz dziedam kopā, un mums tas duets izstrādājies draudzīgi un personiski. Ļoti simpātisks un foršs kolēģis! Sveiksim viņu šogad ar lielisko mūziklu: pārsvarā būs Verdi mūzika, kā arī šis tas no Pučīni." Dainis Kalns: "Jānis ir pasaules visaugstākā līmeņa baritons, viņam līdzīgs kāds ir, bet labāka nav. Jānis spēj paņemt augsto sibemol, ko ne visi tenori pat var izdarīt! Vīrišķīgs, īsts mūsu Lāčplēsis.  Tas būs fenomenāls koncerts: divi pasaules augstākā mēroga soprāni – Jūlija, kurai pakaļ skrien diriģenti un aģenti, un viņa nevar vien atkauties no piedāvājumiem, un Maija Kovaļevska, kura 60 reizes dziedājusi Metropoles operā Ņujorkā un ir vienīgā dziedātāja no Latvijas, kas uzvarējusi "Operalia" konkursā. Un labs koncerts nevar būt bez laba tenora. Dmitro Popovs ir pasaulē vadošais liriskais tenors, dzied Metropolē, Koventgārdenā, Vīnes operā. Un tur nu būs tā odziņa - uz skatuves šajā koncertā satiksies labākā Mimī pasaulē un labākais Rūdolfs! Viņi to jau pierādīja leģendārajā izrādē Koventgārdenā, kur dziedāja Maija un Dmitro. Un viņi dziedās skaisto duetu no "Bohēmas".  Un tad vēl Rihards Mačanovskis, kurš ar savu Mefistofeli pierādīja, ka viņš var izkonkurēt visus ārzemju viesus – viņi kopā ar Jāni dziedās. Tur būs tādas pērles! Un būs vienkārši viena superīga odziņa, kad cilvēki uzrausies kājās – jūs droši vien ierakstījāt Daugavpils mūzikas svētkus, kā Ilona [Bagele] dziedāja "Šeit ir Latvija" soprāna balsī, un 7000 skatītāju uzlēca kājās. Jēkabs Ozoliņš veica instrumentāciju. Tas koncerts būs iegājis Latvijas vēsturē, mana 81 gada mūžā tāda  nav bijis." "Burvju fauta" atgriezīsies pie saknēm: tajā ienāks Ēģipte Opermūzikas svētki turpināsies arī 2. un 3. augustā. 2. augusta vakarā pulksten 21.00 Siguldas pilsdrupu estrādē – Volfganga Amadeja Mocarta operas "Burvju flauta" oriģināliestudējums. Bet 31. jūlijā pulksten 21.00 publikai būs iespēja ielūkoties arī tā ģenerālmēģinājumā. Šī iestudējuma režisors – Guntis Gailītis. "Šajā izrādē galvenie noteicēji bija Jānis Liepiņš un Inguna – viņa izvēlējās solistus, man bija jāpiemeklē tērpu mākslinieki un scenogrāfs. "Burvju flautā" mums ir tāda laime, ka atkal ir tik daudz jaunas balsis - Annija Ādamsone, Brigita Reinsone, Laura Kancāne. Esmu ļoti pārliecināts, ka Papageno lomā Rihards Mačanovskis būs tikpat lielisks kā Mefistofelis," – tā Dainis  Kalns. "Mums ar Jāni Liepiņu tās domas ļoti saskanēja, ka šajā iestudējumā vajadzētu dot tādu jaunības virzienu un ņemt cilvēkus no jaunā gala, kuri jau ir profesionāļi uz lielās skatuves, solistu izvēli pamato Inguna Puriņa. "Laura Kancāne, Brigita Reisone, Annija Ādamsone, Edgars Ošleja, Rihards Mačanovskis Papageno lomā, Andris Kipļuks kā Monostatoss, varbūt mazāk dzirdēts vārds, bet arī brīnišķīga debija – soprāns, pirmā dāma – Klinta Āboliņa. Pārējie jau ir zināmi – Laura Grecka un Ilona Bagele, un  domāju, tas viss būs kopā radījis pilnīgi jaunas enerģijas pieplūdumu un pavērs arī skatījumu visai operas izrādei. Arī scenogrāfs mums ir jauns – tas ir Valters Kristbergs. Režija būs jauna šķautne "Burvju flautas" izrādei, jo Guntis Gailītis tieši grib parādīt, ka tā ir Senā Ēģipte, kas ir ļoti svarīgi, jo parasti "Burvju flautu" traktē kā pasaku kaut kur Eiropā, bet lielie simboli un lielās lomas, labais un ļaunais – tas nāk no ļoti, ļoti dziļiem seniem arhetipiem, tāpēc Ēģiptes moments būs jūtams." "Valters Kristbergs daudz strādā televīzijā un jau ir pieredzējis, bet ne opermākslā, viņš varēs izpausties, un būs ļoti interesanti momenti. Bet mani ļoti, ļoti piemeklēja tā providence, ka ienāca prātā uzaicināt Madaru Botmani kā kostīmu mākslinieci. Kad redzu tos tērpus, domāju – kā tas cilvēks var tik daudz dāvanas saņemt no Dieva? Aktrise, dziedātāja, kostīmu māksliniece… Es 32 gadu laikā tik efektīgus kostīmus nebūšu redzējis kā "Burvju flautā"," prāto Dainis Kalns.  Tikām 3. augustā pulksten 18.00 Galā koncertā "Skaistākās melodijas no Opermūzikas svētkiem Siguldā" mākslinieku vidū būs arī Jūlija Vasiļjeva, kura tajā piedalīsies ar lielu prieku: "Tāpēc, ka uz galā koncertiem vienmēr ir tāda svētku atmosfēra. Un tiešām – arī repertuāra izvēle ir tāda, ka skan vispopulārākās, visskaistākās melodijas un tādas pērles izpildīt ir tiešām bauda. Uz 3. augustu es gan gatavoju divas jaunas lomas, pie kurām strādāšu arī uz nākošo gadu, jo man gaidāma debija Eiropas teātros – Santucas lomā un arī Čo-čo-sanas lomā." Interesanti, ka Solveigas dziesmu šajā koncertā dziedās Aija Andrejeva! Kā iet šajā gatavošanās procesā? "Ļoti jauki, cilvēki ir atbildīgi un iedvesmoti," teic Inguna Puriņa. "Ar Aiju Andrejevu mēs satiekamies diezgan bieži. Nebiju līdz šim viņu personīgi pazinusi, tā ka mums bija ļoti interesanta mākslinieciska iepazīšanās.Domāju, ka šis koncerts būs ļoti krāsains, ļoti dažāds. Rinalds Kandalincevs to atklās ar Leonkavallo "Pajaci" prologu, kas ir ārkārtīgi spēcīgs gan muzikāli, gan visādi emocionāli, un tas ir tiešām atklāšanas skaņdarbs. Pēc tam skaistā kontrastā nāks Aija, dziedot savu Solveigas dziesmu. Bet vairāk par programmu es nestāstīšu, jānāk skatīties." Izcili opermūzikas priekšnesumi un neaizmirstama atmosfēra – to visu būs iespēja baudīt Siguldā nākamā gada vasarā Starptautisko opermūzikas svētku laikā. Dainis Kalns, opermūzikas svētku patrons un organizators, 27. novembrī tiekoties Rīgas Latviešu biedrības namā ar žurnālistiem un ārvalstu vēstniekiem Latvijā, atklāja, ka nākamvasar XXXII Starptautiskie Siguldas opermūzikas svētki sola apmeklētājus pārsteigt ar divām muzikāli jaudīgām nedēļas nogalēm gleznainajās Siguldas pilsdrupās – tie notiks no 25. līdz 27. jūlijam un no 2. līdz 3. augustam.  Uz tikšanos par gaidāmo opermūzikas svētku norisi bija ieradusies arī Somijas vēstniece Latvijā Anni Solorantu, Igaunijas vēstnieks Ēriks Marmei un Igaunijas konsule Marika Keiva-Urma, kā arī Dantes Aligjēri biedrības Latvijā prezidente Hella Milbreta Holma. Svētku organizators Dainis Kalns iepazīstināja klātesošos ar nākamās vasaras svētku programmu, apliecinot, ka arī 2025. gada vasarā opermūzikas svētku cienītājiem būs iespēja baudīt operas “Traviata” brīvdabas iestudējumu. Viņš atklāja, ka šogad operas iestudējums saņēmis lielu atzinību no apmeklētājiem, un, salīdzinot operas “Traviata” izrādes citviet pasaulē slavenos opernamos, brīvdabas iestudējums Siguldas pilsdrupās novērtēts kā viens no spilgtākajiem iestudējumiem, kas redzēts. “Traviatas” operu Siguldas pilsdrupu estrādē būs lieliska iespēja baudīt arī tiem, kuri dažādu iemeslu dēļ nevarēja to redzēt šovasar. XXXII Starptautisko Siguldas opermūzikas svētku gaidāmā programma: 25. jūlijā plkst. 19.00 Svētku uvertīra – atklāšanas koncerts Siguldas Jaunās pils dārzā; 26. jūlijā plkst. 21.00 Džuzepes Verdi operas “Traviata” oriģināliestudējums Siguldas pilsdrupu estrādē; 27. jūlijā plkst. 18.00 Latvijas Nacionālās operas solista Jāņa Apeiņa jubilejas koncerts “Ielūdz Jānis Apeinis”; 2. augustā plkst. 21.00 Volfganga Amadeja Mocarta operas “Burvju flauta” oriģināliestudējums Siguldas pilsdrupu estrādē; 3. augustā plkst. 18.00 Galā koncerts “Visu laiku skaistākās operas melodijas” (skaistāko āriju izlase no opermūzikas svētkiem Siguldā).

Izcili opermūzikas priekšnesumi un neaizmirstama atmosfēra – to visu būs iespēja baudīt Siguldā Starptautisko opermūzikas svētku laikā. XXXII Starptautiskie Siguldas opermūzikas svētki sola apmeklētājus pārsteigt ar divām muzikāli jaudīgām nedēļas nogalēm gleznainajās Siguldas pilsdrupās – tie notiks no 25. līdz 27. jūlijam un no 2. līdz 3. augustam. Par visu plašāk "Klasikai" stāsta svētku organizētājs Dainis Kalns, dziedātāja Jūlija Vasiļjeva un pianiste Inguna Puriņa. 25. jūlijā pulksten 19.00 gaidāma Svētku uvertīra jeb atklāšanas koncerts Siguldas Jaunās pils dārzā. Pie klavierēm šajā koncertā būs Inguna Puriņa, muzicējot kopā ar vairākiem dziedoņiem, kas jau iemirdzējušies uz operas skatuves, bet bijuši uz tās vēl salīdzinoši neilgu laiku. Soprāns un divi tenori "Man šogad liels prieks organizēt un vadīt šo māksliniecisko pusi pirmajam koncertam – atklāšanas uvertīrai, un būšu kopā ar trim brīnišķīgiem solistiem – Latvijas Nacionālās operas solistiem Daini Kalnaču, Lauru Kancāni un Artjomu Safronovu, stāsta Ingūna. "Laura Kancāne piedalās arī mūsu "Burvju flautas" iestudējumā, kurā viņa būs Pamina. Tas tāds ļoti netipisks gadījums, ka vienā koncertā ir soprāns un divi tenori,  bet – ja ir soprāns un tenors, tas nozīmē, ka būs brīnišķīgi dueti: viens – no Doniceti, un viens būs no veriskās pasaules – Maskanji. Pārējais salikts ļoti krāšņā secībā, ietverot gan Emīla Dārziņa "Teici to stundu", gan Alfrēda Kalniņa "Brīnos es", bet būs arī lielās ārijas: Mizetes valsis, Arlekīna romance un Kavaradosi ārija. Būs krāšņs, skaists, bagāts koncerts. Dziedātāji taču brīnišķīgi: Laura Kancāne ir jauns, spožs soprāns, tikko kā sākusi mirdzēt uz mūsu Nacionālās operas skatuves, bet Siguldā pirmo reizi piedalās ar vienu no galvenajām lomām – kā jau sacīju, viņa  būs Pamina "Burvju flautā", Dainis Kalnačs ir liriskais tenors, bet ar ļoti spilgtu artistisko pusi visur, kur jābūt mazliet ar humora pieskaņu un nepieciešama mākslinieciskā atbrīvotība, kas viņam ļoti labi padodas. Bet Artjoms Safronovs jau ir premjers – mūsu Nacionālajā operā viņam ir galvenās lomas. Skaists tenors ar brīnišķīgu tembru. Un muzicēt ar viņiem visiem trijiem kopā – tā tiešām ir bauda un prieks!" "Traviata" Siguldā – labāka, nekā Metropolē, labāk, nekā Milānas "La Scala" 26. jūlijā pulksten 20.00 Siguldas pilsdrupu estrādē tiks izrādīta Džuzepes Verdi opera "Traviata". Šis iestudējums jau pagājušajā gadā izskanēja brīnišķīgi. "Cilvēki saka, ka to operu nedrīkst neatkārtot.  Ļaudis, kas redzējuši šo operu Ņujorkas "Metropolē" vai Milānas "La Scala", atzīst, ka Siguldas "Traviata" ir labāka par citām," ar gandarījumu atzīst opersvētku rīkotājs Kalns. "Kā pie manis tā atnāca? 2023. gadā uz ielas mani uzrunāja mana vienaudze, kura teicās Barselonas operā redzējusi ļoti skaistu "Traviatu", ko noskatījusies  vienā elpas vilcienā. Ļoti paticis. Skaidrs, ka jābūt "Traviatai". Bet laime man uzsmaidīja, ka pēc nedēļas redzēju šo operu Montekarlo opernamā, un tur nu bija pavisam cita lieta: citi tempi, citi ritmi, izcils balets, un mēs šo variantu pārnesām uz Siguldu. Diriģentam Jānim Liepiņam teicu – noskaties šo izrādi pats, vai varēsi paņemt to tempu? Un viņš ar lielāko prieku piekrita. Tur arī pēc libreta trešajā cēlienā Floras ballē dejo grandopera primadonna, un mums arī tagad būs balets šajā vietā. Baletdejotāji šo izrādi padara ļoti krāšņu un tik iespaidīgu, nerunājot par mūsu izcilajiem solistiem. Dmitro Popovs ir dzimis Alfredo gan izskata, gan balss ziņā. Par mūsu Maiju Violets Valetrī lomā jau ir daudz kas teikts. Varēs pārliecināties, kā viņa, Austrālijā dzīvojot, savu balsi uzlabojusi siltā klimata dēļ. Pēc Ingūnas ieteikuma būs arī Rinalds Kandalincevs dzied, kurš dzied jau kādus 25 gadus, bet opera viņu pamanīja tikai pirms pieciem gadiem kā izcilu dziedātāju. Mūsu vērtība aug. Un mums vēl ir koris! Man bija 15 gadu sadarbība ar Marijas teātra galvenajiem māksliniekiem, un viņi teica: nekur tik labas izrādes - ne Metropolē, ne Veronas arēnā nevar iestudēt tādas izrādes kā Siguldā, jo nekur nav tik labi kori. Un, otrkārt, nekur nav tik labas šuvējas, kuras var tērpus uzšūt. "Traviatas" trešajā cēlienā koris tur tādu virtuozitāti parāda, diriģents diriģē, un viņi tiek ar to galā. Tāpēc šādu izrādi nospēlēt tikai vienreiz – tas ir tāpat kā ar dārgi pirktu jaunu mašīnu nākošajā dienā uztaisīt smagu avāriju. Tai ir jābūt repertuārā. Cilvēkiem, kas nav redzējuši, šī izdevība jāizmanto!" Mīlestība nav nekādas miegazāles Dainis Kalns arī uzsver, ka "Traviata" ir kaislību opera. "Tā nav tikai sērīga – tur viss notiek ar kaisli, kā jau mīlestībā. Mīlestība nav nekādas miega zāles, tā ir aktivitāte ārpus veselā saprāta, un tā tas notiek šajā izrādē. "Man bija tā laime padziedāt Traviatu arī uz mūsu Latvijas Nacionālās operas skatuves divas sezonas. Šī ir viena no manām mīļākajām operām, un tā bija mana sapņu loma vēl studiju laikos, tāpēc man tā ir ļoti mīļa. Ļoti tajā gribētu atgriezties. Opera ir arī viena no visvairāk iestudētajām pasaulē. Melodijas ir tik pazīstamas, ka droši vien katrs cilvēks dzirdējis vismaz Brindisi vai dueta tēmu. Šuvējas pie mums tiešām ir ļoti labas un kostīmu cehi mums strādā ļoti profesionāli. Man bija pieredze, kā tas notiek ārzemēs. Bet "Turandotas” iestudējumā Maincā biju absolūtā šokā par to, kā strādā tieši grima departaments: tas, kā viņi izgatavo parūkas, kādā kvalitātē un kādā līmenī – tas bija tiešām pārsteidzoši." Labus vārdus mūsu korim vēl velta arī Ingūna Puriņa, sacīdama, ka mūsu koris vienkārši izceļas absolūti uz vispārējā teātra fona, jo tas visu laiku ir aktīvs darbībā – ne tikai dziedot: "Mūsu koris vienmēr Nacionālajā operā tiek arī izmantots arī kā ļoti spilgts raksturtēls visai kopējai darbībai. Visi dziedātāji ir personības, un tas ir brīnišķīgi. Viņi tiešām var dziedāt un darīt jebko." Opermūzikas svētku komandā lieliski iekļāvies diriģents Jānis Liepiņš, un šajā reizē viņš četros vakaros būs pie diriģenta pults. "Jā, pateicoties Aleksandram Viļumanim!" uzsver Kalns. "Opermūzikas svētku komandā man bija ilgāka sadarbība ar profesoru Kiradžijevu no Vīnes operas, bet mūsu sadarbība pārtrūka, un tad es konsultējos ar maestro Aleksandru Viļumani, un viņš minēja Jāni Liepiņu kurš kādu gadu nebija Latvijā diriģējis – tikai Vācijā kārtīgi pastrādājis. Tikai labu par viņu var teikt: muzikāls, labs žests, simpātisks, viņš visu dara ar tādu labestību, viņa muzikalitāte un temperaments arī latviešiem ir simpātisks. Domāju pat, ka viņš savā vecumā jau paveicis pat vairāk nekā Mariss Jansons tajā pašā vecumā. Viņš kāps uz augšu, mīs Nelsonam uz pēdām," smaida Kalns. Dziedās arī malā pastumtā Sonora Vaice 27. jūlijā pulksten 15.00 Siguldas luterāņu baznīcā notiks garīgās mūzikas koncerts. Tajā piedalīsies mazliet no operas dzīves nevajadzīgi malā atstumtā Sonora Vaice, bet viņa ar lielāko prieku dzied arī garīgo mūziku – ļoti efektīgi! Un tad ir mūsu izcilais vijolnieks Dainis Medjaņiks, tik fenomenāls – viņam ir tādas apakšējās notis, kādas neviens latviešu vijolnieks nevar nospēlēt. Temperamentīgs, izskatīgs, virtuozs, labestīgs. Viņi visu tur darīs brīnumus." To pašu var teikt arī par Jāni Apeini, kura jubilejas koncertā "Ielūdz Jānis Apeinis" 27. jūlijā pulksten 18.00 Siguldas pilsdrupu estrādē. Jūlija Vasiļjeva ir viena no ielūgtajām viešņām uz skatuves: "Man tiešām prieks būt šajā koncertā, būt kopā ar Jāni, jo viņš ir viens no tiem kolēģiem, no kura es ļoti daudz mācos. Pēdējos gados mēs daudz dziedam kopā, un mums tas duets izstrādājies draudzīgi un personiski. Ļoti simpātisks un foršs kolēģis! Sveiksim viņu šogad ar lielisko mūziklu: pārsvarā būs Verdi mūzika, kā arī šis tas no Pučīni." Dainis Kalns: "Jānis ir pasaules visaugstākā līmeņa baritons, viņam līdzīgs kāds ir, bet labāka nav. Jānis spēj paņemt augsto sibemol, ko ne visi tenori pat var izdarīt! Vīrišķīgs, īsts mūsu Lāčplēsis.  Tas būs fenomenāls koncerts: divi pasaules augstākā mēroga soprāni - Jūlija, kurai pakaļ skrien diriģenti un aģenti, un viņa nevar vien atkauties no piedāvājumiem, un Maija Kovaļevska, kura 60 reizes dziedājusi Metropoles operā Ņujorkā un ir vienīgā dziedātāja no Latvijas, kas uzvarējusi "Operalia" konkursā. Un labs koncerts nevar būt bez laba tenora. Dmitro Popovs ir pasaulē vadošais liriskais tenors, dzied Metropolē, Koventgārdenā, Vīnes operā. Un tur nu būs tā odziņa - uz skatuves šajā koncertā satiksies labākā Mimī pasaulē un labākais Rūdolfs! Viņi to jau pierādīja leģendārajā izrādē Koventgārdenā, kur dziedāja Maija un Dmitro. Un viņi dziedās skaisto duetu no "Bohēmas".  Un tad vēl Rihards Mačanovskis, kurš ar savu Mefistofeli pierādīja, ka viņš var izkonkurēt visus ārzemju viesus – viņi kopā ar Jāni dziedās. Tur būs tādas pērles! Un būs vienkārši viena superīga odziņa, kad cilvēki uzrausies kājās – jūs droši vien ierakstījāt Daugavpils mūzikas svētkus, kā Ilona [Bagele] dziedāja "Šeit ir Latvija" soprāna balsī, un 7000 skatītāju uzlēca kājās. Jēkabs Ozoliņš veica instrumentāciju. Tas koncerts būs iegājis Latvijas vēsturē, mana 81 gada mūžā tāda  nav bijis." "Burvju fauta" atgriezīsies pie saknēm: tajā ienāks Ēģipte Opermūzikas svētki turpināsies arī 2. un 3. augustā. 2. augusta vakarā pulksten 21.00 Siguldas pilsdrupu estrādē Volfganga Amadeja Mocarta operas "Burvju flauta" oriģināliestudējums. Bet 31. jūlijā pulksten 21.00 publikai būs iespēja ielūkoties arī ģenerālmēģinājumā. Šī iestudējuma režisors – Guntis Gailītis. "Šajā izrādē galvenie noteicēji bija Jānis Liepiņš un Ingūna – viņa izvēlējās solistus, man bija jāpiemeklē tērpu mākslinieki un scenogrāfs. "Burvju flautā" mums ir tāda laime, ka atkal ir tik daudz jaunas balsis - Annija Ādamsone, Brigita Reinsone, Laura Kancāne. Esmu ļoti pārliecināts, ka Papageno lomā Rihards Mačanovskis būs tikpat lielisks kā Mefistofelis," – tā Dainis  Kalns. "Mums ar Jāni Liepiņu tās domas ļoti saskanēja, ka šajā iestudējumā vajadzētu dot tādu jaunības virzienu un ņemt cilvēkus no jaunā gala, kuri jau ir profesionāļi uz lielās skatuves, solistu izvēli pamato Ingūna Puriņa. "Laura Kancāne, Brigita Reisone, Annija Ādamsone, Edgars Ošleja, Rihards Mačanovskis Papageno lomā, Andris Kipļuks kā Monostatoss, varbūt mazāk dzirdēts vārds, bet arī brīnišķīga debija – soprāns, pirmā dāma – Klinta Āboliņa. Pārējie jau ir zināmi – Laura Grecka un Ilona Bagele, un  domāju, tas viss būs kopā radījis pilnīgi jaunas enerģijas pieplūdumu un pavērs arī skatījumu visai operas izrādei. Arī scenogrāfs mums ir jauns – tas ir Valters Kristbergs. Režija būs jauna šķautne "Burvju flautas" izrādei, jo Guntis Gailītis tieši grib parādīt, ka tā ir Senā Ēģipte, kas ir ļoti svarīgi, jo parasti "Burvju flautu" traktē kā pasaku kaut kur Eiropā, bet lielie simboli un lielās lomas, labais un ļaunais – tas nāk no ļoti, ļoti dziļiem seniem arhetipiem, tāpēc Ēģiptes moments būs jūtams." "Valters Kristbergs daudz strādā televīzijā un jau ir pieredzējis, bet ne opermākslā, viņš varēs izpausties, un būs ļoti interesanti momenti. Bet man ļoti, ļoti piemeklēja tā providence, ka ienāca prātā uzaicināt Madaru Botmani kā kostīmu mākslinieci. Kad redzu tos tērpus, domāju – kā tas cilvēks var tik daudz dāvanas saņemt no Dieva? Aktrise, dziedātāja, kostīmu māksliniece… Es 32 gadu laikā tik efektīgus kostīmus nebūšu redzējis kā "Burvju flautā"."  Tikām 3. augustā pulksten 18.00 Galā koncertā "Skaistākās melodijas no Opermūzikas svētkiem Siguldā" mākslinieku vidū būs arī Jūlija Vasiļjeva, kura tajā piedalīsies ar lielu prieku. "Tāpēc, ka uz galā koncertiem vienmēr ir tāda svētku atmosfēra. Un tiešām – arī repertuāra izvēle ir tāda, kas skan vispopulārākās, visskaistākās melodijas un tādas pērles izpildīt ir tiešām bauda. Uz 3. augustu es gan gatavoju divas jaunas lomas, pie kurām strādāšu arī uz nākošo gadu, jo man gaidāma debija Eiropas teātros – Santucas lomā un arī Čo-čo-sanas lomā." Interesanti, ka Solveigas dziesmu šajā koncertā dziedās Aija Andrejeva! Kā iet šajā gatavošanās procesā? "Ļoti jauki, cilvēki ir atbildīgi un iedvesmoti," teic Ingūna Puriņa. "Ar Aiju Andrejevu mēs satiekamies diezgan bieži. Nebiju līdz šim viņu personīgi pazinusi, tā ka mums bija ļoti interesanta mākslinieciska iepazīšanās. Arī pārējie. Domāju, ka šis koncerts būs ļoti krāsains, ļoti dažāds. Rinalds Kandalincevs to atklās ar Leonkavallo "Pajaci" prologu, kas ir ārkārtīgi spēcīgs gan muzikāli, gan visādi emocionāli, un tas ir tiešām atklāšanas skaņdarbs. Pēc tam skaistā kontrastā nāks Aija, dziedot savu Solveigas dziesmu. Bet vairāk par programmu es nestāstīšu, jānāk skatīties."

18. jūlijā Jūrmalas festivālā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un diriģentu Andri Pogu uzstāsies akordeoniste Ksenija Sidorova. Programmā izskanēs Antonīna Dvoržāka Astotā simfonija, Otorīni Respīgi "Romas strūklakas", kā arī bulgāru komponistes Dobrinkas Tabakovas Akordeona koncerta pirmatskaņojums Latvijā. Koncerts akordeonam un orķestrim, kas veltīts Ksenijai Sidorovai, pirmatskaņojumu piedzīvoja 2025. gada maijā Štutgartes Liederhalle ar Štutgartes Filharmonijas orķestri un diriģentu Mihalu Nesteroviču, jūnijā tas izskanēja arī Sofijas filharmoniskā orķestra sezonas noslēguma koncertā. Sarunā ar komponisti Dobrinku Tabakovu uzzinām, ka akordeonam viņa rakstījusi visu mūžu, bet šis ir pirmais akordeona skaņdarbs viņas daiļradē. Komponiste atzīst, ka akordeona mehāniskajā dabā viņa atrod arī cilvēcisko, jo instruments skan tā, it kā elpotu. Vai Koncerta izstrādes procesā atklājāt ko tādu par akordeonu, ko iepriekš nezinājāt? Varbūt nebijāt iedomājusies, ka uz akordeona var nospēlēt konkrētu paņēmienu, ka tam ir kāda noteikta īpatnība… Vai varat pastāstīt par saviem iespaidiem, šo Koncertu komponējot? Akordeons ir ļoti daudzpusīgs, un es vēl joprojām to apgūstu. Šī Koncerta radīšana bija kā atvērtas durvis, un jūtu, ka tas ir atvēris vēl vairāk durvju. Akordeons ir arī ļoti sarežģīts instruments – kā pārnēsājamas ērģeles ar visiem reģistriem, krāsām un iespējām. Es arī nezināju, ka akordeona dažādiem reģistriem katram ir savas īpatnības, kas atšķiras dažādiem instrumenta modeļiem. Piemēram, ja gribat veikt nelielu glissando, tas uz viena instrumenta var būt daudz vienkāršāk nekā uz cita. Ja vēlaties radīt darbu, ko varētu spēlēt visi akordeonisti, neatkarīgi no viņu instrumenta modeļa, jums jāņem vērā šīs īpatnības. Ievēroju, ka runājot jūs veicāt kustību ar roku tā, it kā spēlētu akordeonu – vai pati šo instrumentu arī izmēģinājāt? Man ir draugs Londonā, kuram ir akordeons, un tas ir tik smags! Vairāk kā 20 kilogramu. Ksenija man teica, ka viņai vienmēr ir jāceļo ar šo instrumentu, līdz ar to viņai ir jābūt labā fiziskā sagatavotībā. Es savā Koncertā iekļāvu ļoti daudz “bellow shakes” jeb plēšu kustināšanu, kad rokas kustas ļoti ātri un plēšu vidus vibrē. Būtībā šis paņēmiens ir kā treniņš sporta zālē, un viņai bija jāsagatavojas, lai izturētu šo tehnisko darbu. Jā, tas tiešām ir sarežģīts instruments. Šo Koncertu radījāt īpaši Ksenija Sidorovai. Cik daudz sadarbojāties ar viņu vai citiem akordeonistiem šī darba tapšanas laikā? Vai “dzirdējāt” šo instrumentu savā prātā? Kāds bija process? Jā, tas pārsvarā bija instruments pats par sevi, kā arī iztēlojoties Kseniju uz skatuves. Arī tāpēc, ka viņa ir trīs bērnu mamma, vienmēr ceļā… Viņai ir tik daudz darāmā. Mūsu sadarbība lielākoties notika pēc tam, kad Koncerts jau bija uzrakstīts. Tad viņai bija materiāls, un viņa ieteica dažas izmaiņas – piemēram, šī frāze labāk skanētu citā reģistrā uz viņas instrumenta, vai šī krāsa būtu labs papildinājums. Tātad bija daži viņas ierosinājumi, bet tikai pēc tam, kad darbs jau bija sarakstīts. Pirms tam pārsvarā bija vienkārši viņas klausīšanās. Es Kseniju pazīstu jau 15 gadus, tāpēc zinu viņas skanējumu, viņas klātbūtni uz skatuves. Un vispār, tas ir brīnišķīgi – vienkārši ienirt akordeona pasaulē, atklāt tādus darbus kā Berio "Sekvenci" akordeonam un visu pārējo, pilnībā iegremdēties šajā mūzikā, un tad aizvērt durvis un iztēloties pašai sava skaņdarba tēlu. Kāda jums ir bjusi pieredze ar akordeonu līdz šim? Vai jau bijāt tam komponējusi? Jā, jā. Viens no maniem agrākajiem studiju laika darbiem bija ar nosaukumu “Akordeons”, bet tajā vispār nebija akordeona. Tas bija rakstīts tādam pašam sastāvam kā Edgara Varēzes Oktets. Ideja bija radīt skaņdarbu par kaut ko, kas līdzinātos dzīvai mašīnai. Tātad instrumenti veido tādu kā salauztas mašīnas efektu – tā, it kā kaut kas ir saplīsis, ieklemmējies un tad tas atkārtojas, atkārtojas, atkārtojas… un tad turpinās. Pēc tam ir ļoti liriska daļa. Man kaut kā vienmēr prātā bija akordeons, par dzīvu mašīnu domājot. Tad man ir Stīgu trio “Insight”, kurā piedalās čelliste Kristīne Blaumane, viņa bija arī Trio pirmatskaņotāja. Te ideja bija radīt akordeona skanējumu ar stīgu instrumentiem. Tātad jau agrīnie darbi kaut kā atspoguļo manu fascināciju ar šo instrumentu. Bet es nekad nebiju rakstījusi akordeonam tiešā veidā. Pirmo reizi to izmantoju aranžijā, ko veidoju ar nosaukumu “Frozen River Flows”, kas sākotnēji bija rakstīts vibrofonam, krotālēm un obojai. Pēc tam to aranžēju kontrabasam, akordeonam un vijolei. Tātad tā bija pirmā reize, kad es faktiski izmantoju akordeonu skaņdarbā, bet tā vēl nebija īsta rakstīšana tieši šim instrumentam – neiedziļinoties tā tehniskajās īpatnībās. Šis Akordeona koncerts ir pirmais īstais skaņdarbs, ko esmu rakstījusi, veicot patiešām dziļu instrumenta izpēti. Interesanti, ka jums ir tik plaša vēsture ar akordeonu. No kurienes, jūsuprāt, tas nāk? Tā vien šķiet, ka zemapziņā šis instruments jūs ir pavadījis visus šos gadus. Man ļoti patīk rakstīt stīgu instrumentiem. Galvenā priekšrocība, rakstot stīgām, ir tā, ka nav jādomā, kur viņi elpo. Arī ar akordeonu ir kaut kas līdzīgs – skaņa ir līdzīga pūšaminstrumentiem, bet nav jādomā par to, kurās vietās mūziķim jāieelpo. Esmu dzimusi Bulgārijā, kur akordeons ir daļa no mūsu tautas tradīcijas. To var dzirdēt uz ielas, televīzijā – tas vienmēr man bija kaut kur fonā. Atceros, ka man vienmēr likās, ka akordeons izskatās pēc rakstāmmašīnas. Pēc ļoti dīvainas mašīnas. Tāpēc mašīnas un akordeona jēdzieni man vienmēr ir bijuši kaut kā saistīti. Plašāk - audioierakstā.  

Latvijas Mākslas akadēmija (LMA) arī šopavasar atver durvis plašākai sabiedrībai, lai iepazīstinātu ar šī gada bakalaura un maģistra programmu absolventu diplomdarbiem. Līdz pat 29.jūnijam Latvijas Mākslas ēkās, kā arī Rīgas kultūrvidē norisināsies LMA absolventu diplomdarbu izstāde „Esmu māksla”, kā arī ikgadējā Dizaina dienu izstāde “Es esmu dizains”. Ko domā un kādus radošus vienādojumus savā mākslā risina studenti? Cik lielu starptautisku uzmanību spējam piesaistīt un ko nozīmē beigt akadēmiju nevis vienīgi ar darba aizstāvēšanu, bet gan ar apjomīgas izstādes veidošanu? Kultūras rondo studijā LMA prorektore studiju darbā Antra Priede, LMA prorektore studiju darbā, Kuratoru studiju katedras vadītāja, Māris Mortukāns, LMA Dizaina nodaļas produktu dizaina nodaļas lektors, un Rasma Pušpure, LMA Metāla dizaina katedras vadītāja.

Lai komersantu vāktie personas dati brīvi neklejotu digitālajā vidē, aiz trīs atslēgām datus liek turēt Vispārējā datu aizsardzības regula. Tomēr, pilnībā paļauties uz šādu vairogu būtu pārāk optimistiski. Cik uzmanīgiem jābūt ar personas datu publicēšanu internetā, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Par datu drošību atgādina kiberincidentu novēršanas institūcijas "CERT.LV" kiberdrošības eksperts Gints Mālkalnietis, programmatūras inženieris Elviss Strazdiņš un sertificēts datu aizsardzības speciālists Deniss Čalovskis. Kā krāpnieki iegūst cilvēku kontaktus. Gints Mālkalnietis skaidro, ka ne vienmēr pats cilvēks iedod krāpniekiem savus kontaktus. "Cilvēks mēģina uzlikt kādu jaunu lietotni, tā prasa piekļuvi visai telefona grāmatiņai [kontaktiem], un cilvēki ļoti nekritiski šīs piekļuves arī atdod, principā atdod arī svešu cilvēku datus. Ja piekļūst telefona grāmatiņai, redz sarakstu ar cilvēkiem. Dažās no mobilo sakaru operētājsistēmu versijām datu aizsardzība ir rūpīgāka un lietotne pie šiem datiem nepiekļūst, bet it sevišķi vecākos android telefonos var būt, ka piekļuves ir gana plašas un cilvēki lieto vecus telefonus," atklāj Gints Mālkalnietis. Nevajag datus nemaz nozagt no konkrētā cilvēka telefona, vārds un uzvārds var būt cita cilvēka telefona kontaktos un roka var vienmēr paslīdēt. Var arī nejauši palaist datorā vīrusu un krāpnieki iegūst visus cilvēka e-pasta kontaktus, kas saglabāti. Tas ir vienkārši, notiek ātri un nepamanāmi. "Nevajag cilvēkiem satraukties, ka zvanīs krāpnieki un uzrunās vārdā. Pieņemiet kā faktu, ka krāpniekiem jūsu vārds ir zināms, un būs vieglāk dzīvot. Pat, ja neesat nekur to ievadījuši, visticamāk, ir zināms. Ja kāds zvanīs, jūs neapjuksiet un reaģēsiet tā, ka viņš būtu svešs cilvēks," atzīst Elviss Strazdiņš. Arī krāpnieki izmanto mākslīgo intelektu, lai realizētu savas shēmas, bet jācenšas pēc iespējas kritiskāk izvērtēt zvanus un saņemtās ziņas. "Par mākslīgo intelektu, visi no viņa baidās, bet man šķiet, viņš ir vērtējams kā palīgs. Jā, arī krāpnieki ir uztaisījuši savus rīkus ļauj rakstīt daudz labākus un ticamākus e-pastus. Agrāk ar e-pastiem latviski gāja grūti, beidzamajā laikā tie paliek labāki, no šī ir jāuzmanās, bet katram ir savs dabīgais intelekts jāliek pretī. Shēmas ir labāk aprakstītas, bet ir tikpat neticamas kā iepriekš. Viņas ir labi izpildītas tehniski, grūti atšķiramas, bet, ja jūs saprotat, ka jums zvana par meitu slimnīcā, bet jums ir tikai divi dēli, nebūs..." komentē Gints Mālkalnietis. "Cilvēki brīžiem stresa situācijas dzird, ko vēlās, jā viņiem saka, ka viņu zināmais cilvēks ir nelaimē, viņš saklausīs šo balsi." Elviss Strazdiņa skaidro, ka "Telegram" ir rīks, kas ģenerē lapas, kas izsūta informāciju par aizturētām paciņām. Bet tas var būt arī citos sociālajos medijos.  "Nevajag dot kredītkaršu numurus, lai saņemtu naudu," norāda Gints Mālkalnietis. "Ārpus Latvijas daudzās valstīs ir populāri, ka skaita uz karti naudu. Esmu dzirdējis, ka arī Latvijā to var izdarīt, bet neesmu vēl pārbaudījis. Katrā ziņā, ja jums Latvijā kāds prasa karšu datus, lai pārskaitītu uz karti naudu, tas ir milzīgs sarkanais karogs un bēdziet prom. Latvijā tā neviens nedara," papildina Elviss Strazdiņš.

Lai komersantu vāktie personas dati brīvi neklejotu digitālajā vidē, aiz trīs atslēgām datus liek turēt Vispārējā datu aizsardzības regula. Tomēr, pilnībā paļauties uz šādu vairogu būtu pārāk optimistiski. Cik uzmanīgiem jābūt ar personas datu publicēšanu internetā, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Par datu drošību atgādina kiberincidentu novēršanas institūcijas "CERT.LV" kiberdrošības eksperts Gints Mālkalnietis, programmatūras inženieris Elviss Strazdiņš un sertificēts datu aizsardzības speciālists Deniss Čalovskis. Kā krāpnieki iegūst cilvēku kontaktus. Gints Mālkalnietis skaidro, ka ne vienmēr pats cilvēks iedod krāpniekiem savus kontaktus. "Cilvēks mēģina uzlikt kādu jaunu lietotni, tā prasa piekļuvi visai telefona grāmatiņai [kontaktiem], un cilvēki ļoti nekritiski šīs piekļuves arī atdod, principā atdod arī svešu cilvēku datus. Ja piekļūst telefona grāmatiņai, redz sarakstu ar cilvēkiem. Dažās no mobilo sakaru operētājsistēmu versijām datu aizsardzība ir rūpīgāka un lietotne pie šiem datiem nepiekļūst, bet it sevišķi vecākos android telefonos var būt, ka piekļuves ir gana plašas un cilvēki lieto vecus telefonus," atklāj Gints Mālkalnietis. Nevajag datus nemaz nozagt no konkrētā cilvēka telefona, vārds un uzvārds var būt cita cilvēka telefona kontaktos un roka var vienmēr paslīdēt. Var arī nejauši palaist datorā vīrusu un krāpnieki iegūst visus cilvēka e-pasta kontaktus, kas saglabāti. Tas ir vienkārši, notiek ātri un nepamanāmi. "Nevajag cilvēkiem satraukties, ka zvanīs krāpnieki un uzrunās vārdā. Pieņemiet kā faktu, ka krāpniekiem jūsu vārds ir zināms, un būs vieglāk dzīvot. Pat, ja neesat nekur to ievadījuši, visticamāk, ir zināms. Ja kāds zvanīs, jūs neapjuksiet un reaģēsiet tā, ka viņš būtu svešs cilvēks," atzīst Elviss Strazdiņš. Arī krāpnieki izmanto mākslīgo intelektu, lai realizētu savas shēmas, bet jācenšas pēc iespējas kritiskāk izvērtēt zvanus un saņemtās ziņas. "Par mākslīgo intelektu, visi no viņa baidās, bet man šķiet, viņš ir vērtējams kā palīgs. Jā, arī krāpnieki ir uztaisījuši savus rīkus ļauj rakstīt daudz labākus un ticamākus e-pastus. Agrāk ar e-pastiem latviski gāja grūti, beidzamajā laikā tie paliek labāki, no šī ir jāuzmanās, bet katram ir savs dabīgais intelekts jāliek pretī. Shēmas ir labāk aprakstītas, bet ir tikpat neticamas kā iepriekš. Viņas ir labi izpildītas tehniski, grūti atšķiramas, bet, ja jūs saprotat, ka jums zvana par meitu slimnīcā, bet jums ir tikai divi dēli, nebūs..." komentē Gints Mālkalnietis. "Cilvēki brīžiem stresa situācijas dzird, ko vēlās, jā viņiem saka, ka viņu zināmais cilvēks ir nelaimē, viņš saklausīs šo balsi." Elviss Strazdiņa skaidro, ka "Telegram" ir rīks, kas ģenerē lapas, kas izsūta informāciju par aizturētām paciņām. Bet tas var būt arī citos sociālajos medijos.  "Nevajag dot kredītkaršu numurus, lai saņemtu naudu," norāda Gints Mālkalnietis. "Ārpus Latvijas daudzās valstīs ir populāri, ka skaita uz karti naudu. Esmu dzirdējis, ka arī Latvijā to var izdarīt, bet neesmu vēl pārbaudījis. Katrā ziņā, ja jums Latvijā kāds prasa karšu datus, lai pārskaitītu uz karti naudu, tas ir milzīgs sarkanais karogs un bēdziet prom. Latvijā tā neviens nedara," papildina Elviss Strazdiņš.

Stāsta flautiste Liene Denisjuka-Straupe Pētniecības procesā esmu nonākusi pie atziņas, ka tas var būt jebkurš cilvēks, kas ir gatavs iekļaut savā radošajā darbībā hepeninga vai kolāžas elementu un īstenot dadaismam raksturīgo izaicinošu paradoksalitāti un nesistēmiskumu sava mākslinieciskā naratīva veidošanā. Dadaistam nav jāpieder vienam noteiktam stilam. Dadaists var būt kā hameleons, kas vienu brīdi ir radoša personība, citu brīdi –ugunsdzēsējs vai caurumu lāpītājs jebkurā dzīves situācijā. Dadaisti nenodala dzīvi no mākslas un atrodas nemitīgā notikumu plūsmā, kuru viņi nespēj uztvert nopietni, vienlaikus aktualizējot nopietnu jautājumu klātesamību. Jebkam piemīt potenciāls kļūt par hepeningu un tas ir katra mākslinieka paša ziņā, kādas kolāžas viņš veido un ko tieši viņš ar to vēlas pateikt. Citējot Juri Ābolu: "Cilvēka desmittūkstošgadīgo kultūrvēsturisko pieredzi apcerēt ir grūti. Toties skaisti. Skaistuma, savukārt, es nealkstu. Tādēļ nerakstu īpaši daudz... [...] Dada ir viss! Viss ir Dada! – tā savos manifestos 1916. gadā sludināja dadaisma klasiķi: Hilzenbeks, Šviters, Arps un citi... Esmu vienisprātis ar viņiem – dadaistisks piesitiens mūsdienu bezgaljautrajās kolīzijās spējīgs kādam nest pat prāta atskurbumu jeb arī ienest vispārējā haosā zināmu kārtību. Dzīve neaprobežojas vien tikai ar lēkāšanu, baumu laišanu un naudas skaitīšanu. Nemēģinu savas estētiskās problēmas sarežģīt jeb izdaiļot. Vērību piegriežu nevis tehnoloģijām vai fantāzijām, bet gan cilvēkam, kā arī semantikai – programmētāju cietajam riekstam, – jo arī no viņu, tāpat kā dadaistu tekstiem, lielas jēgas nav tā kā tā. Visu pārējo priekšā man pasaka mana paša zemapziņa un estētiskā iedrīkstēšanās: iepazīstot tās reālijas, kuras cilvēki iznieko, – abu šo manu daiļrades elementu nedrīkstētu būt par daudz." 1978. gadā tapa, iespējams, pirmais dadaistiskais darbs, kad Ābolam bija jābeidz Latvijas Valsts konservatorijas pirmais kurss un, lūk, citāts no autora teiktā Dāvim Eņģelim Latvijas Radio 3 "Klasika" rīkotajā komponista autorkoncertā "Tīrs Ābols" 2020. gada 12. oktobrī Latvijas Radio 1.studijā: "Pirmā kursa eksāmenā biju uztaisījis tādu gabalu, kas saucās "Tutaj" (poliski tas nozīmē – šeit). Sižets bija tāds, ka četri kungi sarunājas katrs savā valodā pilnīgi nesaprotamās intonācijās, kamēr sāk grābt viens otru pie rīkles, un tad arī viens tiek nožmiegts. Diezgan naturālas, neintonētas skaņas, un kā zeltaina stīga visam cauri iet motīvs – tutaj, tutaj, tutaj… Nu un beigās, pie tā nogalētā pēdējā dvesiena, vēl reverberācija uz pēdējā akorda. Visi mēmi. Kapa klusums. Apspriede. Vēlāk man stāstīja, ka Skulte esot rādījis baigi skābu ģīmi, un Ivanovam deguns divreiz garāks izstiepies. Galu galā dabūju savu godīgi nopelnīto trijnieku pēc piecu ballu sistēmas. Gandrīz jau izlidināja, bet es turpināju savus eksperimentus." Atskatoties uz vēsturiski oriģinālākajiem hepeningiem, būtu pieminami vismaz pāris Ervina Šūlhofa darbi. Kā pirmo vēlos izcelt viņa 1919. gadā sacerēto Vācu simfoniju (Symphonia Germanica), kur burtiski tiek izkliegts Vācijas himnas melodijas fragments ar vārdiem: "Deutschland über alles!" Kompozīcijas fonētiku veido balss disonanses un bruitiski trokšņi. Simfonijas tapšanas laikā Šūlhofs bija uzrakstījis arī šādu komentāru: "Absolūtā māksla ir revolucionāra, tā pieprasa attīstību, noved pie apvērsuma un paver jaunus ceļus. Īpaši tas attiecas uz mūziku, jo šis mākslas veids ir visdzīvākais, kas visdziļāk atspoguļo izbēgšanu no imperiālistiskās tonalitātes, ekstātiski uzsākot ceļu pretī labām pārmaiņām." Savukārt otrs ļoti neparasts ir Šūlhofa Klaviercikls "Fünf Pittoresken". Laikā gaitā tas ieguva atpazīstamību ar nosaukumu "In Futurum", kas sakrīt ar 3. daļas virsrakstu. Tā ir precīzi izrakstīta mūzika, kas ir izpildāma klusumā. Tādējādi 1952. gadā amerikāņu komponista Džona Keidža "4'33" nebūt nav pirmais šāda veida skaņdarbs mūzikas vēsturē. Taisnības labad jāpiebilst, ka arī Šūlhofa "In Futurum" nebija pirmais klusuma skaņdarbs. Senākā zināmā nedzirdamās mūzikas kompozīcija ir "Sēru maršs izcila, nedzirdīga vīra bērēm" (fr. "Marche Funèbre composée pour les Funérailles d'un grand homme sourd"), kas tika radīta 1884. gadā un tās autors ir franču žurnālists Alfonss Alē (Alphonse Allais, 1854–1905). Viņš ir devis ļoti skaidru interpretācijas norādi deviņām tukšām taktīm ar apzīmējumu lento rigolando (tulk. no franču valodas "rigoler" nozīmē gūt prieku), turklāt 1897. gadā Alē papildināja savu opusu, pievienodams vēl 15 klusuma taktis.

"Soļus tulkot nevajag! Par to esmu pārliecināts. Mana personīgā recepte ir šāda: man ļoti nepatīk uz izrādi atnākt pēdējā brīdī, kad skrienu, nedaudz kavēju un neesmu gatavs pašā izrādes sākumā tai pieslēgties un uztvert brīvi un atvērti. Vēl viena no lietām – neizvirzām pārāk lielas ekspektācijas! Atnākam uz izrādi kā atvērta, balta lapa, lai bez lielām ekspektācijām un dziļas analīzes to vienkārši baudītu. Tas reizēm ļoti labi palīdz," saka dejotājs, horeogrāds, arī scenogrāfs, pedagogs un Dejas balvas žūrijas priekšsēdētājs Dmitrijs Gaitjukevičs. Gaidot Dejas balvas pasniegšanas ceremoniju, kas 29. aprīlī risināsies koncertzālē "Cēsis", runājam par deju, dejas norisēm, dejas mākslas veidiem, virzieniem un uzzinām, kas būtisks nozarei. Signe Lagzdiņa: Sāksim ar lielajām balvām, kas jau zināmas: mūža balvas ieguvējas ir Baiba Rasma Šteina un Gunta Bāliņa. Dmitrij, vai izvēle par to, kam šogad piešķirt balvu par mūža ieguldījumu, bija sarežģīta? Vai arī viss jau bija skaidrs? Dmitrijs Gaitjukevičs: Tur viss bija skaidrs. Ļoti ātri nonācām pie viena kopsaucēja. Gribētu izmantot iespēju un vēlreiz mūsu žūrijas vārdā sveikt brīnišķīgās profesionāles, sava žanra pārstāves – Guntu un Baibu. Balva ir ļoti pelnīta un patīkami, ka tieši mums bija iespēja godināt abas dāmas. Vai varat divos teikumos pateikt – kāpēc tieši viņām pienākas balva par mūža ieguldījumu? Man šķiet, ka divos teikumos nesanāks. Jo katrai no šīm dāmām aiz muguras ir tik bagāta biogrāfija – visi lielie soļi, ko viņas ir paveikušas, sākot no savas izglītības, pēc tam ieguldījuma un attīstības gan pie mūsu skatuviskās tautas dejas, gan baleta mākslas. Nav iespējams to raksturot divos teikumos...  Paveiktais patiešām ir iespaidīgs un katram tādu mūžu var novēlēt! Bet vai jums jau ir kas zināms par pašu pasniegšanas ceremoniju? Vai arī žūrijas priekšsēdētājam un žūrijas locekļiem tas būs pārsteigums? Tas būs pārsteigums. Varēsiet atpūsties? Jā! Mums atsūtīja ielūgumus – būsim viesi un skatīsimies. Pirmo reizi, man šķiet, būsim skatītāja lomā. Būs interesanti! Vai visi darbi jau pabeigti, vai arī balsošana par nominantiem vēl priekšā? Nē. Vakar atnāca ziņa, ka viss ir parakstīts, pavisam droši – ar e-parakstiem. Viss jau ir izlemts.  Dejas balva tiek pasniegta reizi divos gados, līdz ar to periods, kas jums bija jāpiedzīvo žūrijas priekšsēdētāja amatā, bija patiešām vērienīgs. Divi gadi – 2023. un 2024. Jūsuprāt – tas ir labi, ka balva tiek pasniegta reizi divos gados, vai tomēr vajadzētu biežāk – reizi gadā? Nezinu... Šobrīd ir trešā reize, kad notiek šī ceremonija. Manā rīcībā nav precīzas statistikas par iepriekšējiem gadiem, bet šo divu gadu laikā bija 86 jaundarbi, ko mēs noskatījāmies. Salīdzinot ar "Spēlmaņu nakti", tas nav tik liels skaitlis, taču man tas šķiet diezgan optimāls, lai tas tomēr būtu biennāls notikums, nevis tiktu rīkots katru gadu. "Klasikā" īsi pēc Dejas balvas nominantu paziņošanas viesojās jūsu kolēģe Sintija Siliņa. Sarunā ar Orestu Silabriedi viņa atklāja, kā esat sadalījuši žanrus. Dejas balva taču ir tik plašs jēdziens. Dejot var tik dažādi. Dejot var menuetu un dejot var hiphopu…  Var arī nedejot un saukt to par deju... Sintija Siliņa: Mums ar gudru ziņu un savā ziņā arī ar eksperimentālu ziņu apvienoti četri žanri, jo divi no tiem – skatuviskā tautas deja un mūsdienu deja – darbojas profesionāli tās horeogrāfu, vadītāju un radošo risinājumu ziņā, lai arī izpildītāji nav profesionāli. Tomēr tas neizslēdz iespēju, ka galaprodukts ir vērtējams profesionālā kontekstā. Orests Silabriedis: Kas tad ir tie, kas dejo laikmetīgo deju? Profesionāļi. Laikmetīgajā un arī klasiskajā dejā Latvijā iespējams iegūt augstāko izglītību un arī maģistra grādu, un arī teorētiski spēt sevi uzturēt tādā formā, ka tas nav tikai izglītības apliecinājums. Klasiskajā dejā ir vienkāršāk: mums ir baleta trupa, un tur arī faktiski 99 procenti dejotāju sevi realizē.  Tas, kas notiek Baltajā namā, tas tad arī ir viss, vai ne? Tā būtu atsevišķa saruna, un to mani kolēģi žūrijas locekļi – Lita Beiris un Erlends Ritenbergs – arī uzsver, ka ir žēl, ka tā: mums pietrūkst norišu spēlētāju, kas varbūt to variētu, jo Baltā nama baleta trupa var nodrošināt tik, cik tā spēj, tomēr arī baleta pasaulē ir dažādas paaudzes. Man, piemēram, vienmēr žēl noskatīties un pat domāt, kas notiek pēc tam, kad baletdejotājs sasniedz vecumu, kad viņš praktiski var aiziet izdienas pensijā. Bet ar to jau neizbeidzas mākslinieka fiziskās un mākslinieciskās iespējas! Tās var transformēties un būt ne mazāk uzrunājošas skatītājiem. Bet, runājot par laikmetīgo deju, šeit ir milzīgi daudz starptautisko platformu. Tā ir globāla kustība, kurai ir ļoti daudz tīklu, kur var gan sevi trenēt, gan īstenot, gan arī iegūt zināšanas; rezidēt, braukt atpakaļ, veidot darbus rezidencēs, kas ir ārpus Latvijas – ļoti daudz ir tādu iespēju. Un tad varbūt to salikt kopā tepat Latvijā. Signe Lagzdiņa: Sintija jau iezīmēja vairākas problēmas, reizē ieskicējot žanrus, ko jūs vērtējat. Tie ir tik dažādi žanri, tik krasa atšķirība – ir skolu beiguši dejotāji un ir brīvā laika pavadīšanas pulciņi. Kā to var salikt pa plauktiņiem? Šķiet, ka būtiskākais ir  saprast, ka katram žanram ir savi principi, savas stiprās puses, savi uzdevumi; katram savi spēles noteikumi. Protams, mēs vērtējam, un vērtēšana ir diezgan liels izaicinājums un atbildība. Man viens no svarīgajiem kritērijiem vērtēšanā ir darba mākslinieciskā vērtība: vai tas mani uzrunā? Jo cilvēks vairāk lasa, vairāk skatās, vairāk klausās, viņam ir vieglāk uztvert konkrēto darbu. Bet ir arī ļoti daudzas reizes, kad cilvēks bez lielas pieredzes konkrēto darbu sajūt, un tas viņu ietekmē. Tajā ir kas tāds, kas uzrunā, un to var saprast arī neprofesionāļi. Atbildot uz jūsu jautājumu, ir pilnīgi vienalga, vai tas ir profesionāļu vai neprofesionālu veikums – galvenais ir vēstījums. Mūsdienu dejas lauciņš šobrīd ir ļoti plašs. Mūsdienu deju grupu ir ļoti daudz, turklāt katrai deju grupai vēl ir apakšgrupas, kas saistītas ar dalībnieku vecumu. Vai skatāties arī bērnus un jauniešus, vai tomēr vērtējat pieaugušos dejotājus? Mūsdienu dejas kategorijā izvirzīti vairāki jauniestudējumi, kuros piedalījās jaunieši. Te atkal jārunā par kritērijiem, kā mēs vērtējam: vai mēs vērtējam tikai tehnisko sniegumu, vai arī māksliniecisko sniegumu un darba māksliniecisko vērtību. Mēģinām būt maksimāli objektīvi, tomēr daudzi no mums zina viens par otru, zina to stāstu, kas saistīts ar katru mākslinieku. Ir reizes, kad tas viss jāatmet malā un jādod ļoti skaidrs vērtējums tieši par konkrētajiem diviem gadiem. Piemēram, ir nominācijas, kurās mēs ļoti vēlamies atzīmēt kādu mākslinieku, kurš vairs nav aktīvs dejotājs, taču mēs visi viņu atceramies. Bet mums diemžēl jānoliek malā savas personīgās vēlmes un skaidri jāskatās uz divu gadu laika bildi un jāvērtē tikai tas, kas noticis šo divu gadu laikā. Vai varat dalīties ar kādām īpašām tendencēm, ko pamanījāt? Varbūt skatuviskajai tautas dejai kaut kas bijis īpaši raksturīgs tieši šo divu gadu periodā? Tā varētu būt stilizācija – deja kļūst vizuāli niansētāka, tai ir laikmetīgās dejas pieskaņa; manāma arī teātra mākslas klātbūtne. Otra lieta, ko var atzīmēt – tie ir autentiskuma meklējumi. Mums joprojām ir ļoti svarīgi atgriezties pie savām saknēm, iet dziļumā un atrast savu autentiskumu, kas, manuprāt, skatuviskajā tautas dejā atkal kļuvis vai joprojām ir svarīgs un nozīmīgs. Vēl manāma interese par reģionālajām īpatnībām. Turpretī mūsdienu dejā ir pilnīgi kaut kas cits? Mūsdienu dejai ir sociālo tīklu ietekme, "Tik Tok" ietekme. Te viss ir ātri, spilgti, fragmentāri, iedarbīgi – efekts tiek sasniegts uzreiz. Tā ka šeit ir nedaudz savādāk. Skatītāju daudzums aug, un mūsu mākslinieki piedalās lielās, lielās sacensībās; popularitāte aug un arī kvalitāte kļuvusi daudz, daudz spēcīgāka, daudz tehniskāka.  Sintija Siliņa mazliet ieskicēs par baletu, un tad mēs paturpināsim mazliet arī par to. Sintija Siliņa: Tas, kas pamainījās ar šo - divgadīgā sadarbībā ar Kultūras ministrijas Dejas padomi, kas ir ar konsultatīvu iedabu, kurā tiek vērtēti tikai šajos divos gados pirmizrādītie jaundarbi, ja mēs runājam par iestudējumu vai notikumu. Un tā izrādījās problemātika baletam: daļa no uzvedumiem, ko mēs redzam repertuārā, ir iepirkti, tie ir pārlikti, un tie nav unikāli veidoti trupai, un līdz ar to sanāca, ka tie netiek vērtēti. Un tas ir arī bijis ar nolūku - gan Dejas padome, gan žūrija to darījusi ar nolūku, paužot tādu kā signālu: mēs gribam jaundarbus. Mums ir horeogrāfi, mēs gribam dot iespēju, mēs gribam stiprināt un veicināt iekšējos resursus.  Sintija Siliņa labi paskaidroja, kāpēc bieži varbūt kādi baleta uzvedumi, kas daudziem droši vien šķiet spilgti, efektīgi, tomēr netiek līdz Dejas balvai. Jūs skatāties tikai uz jaunradi? Jā. Vai jūs no sava skatupunkta arī varat nedaudz komentēt baleta norises? Man ir grūti komentēt baleta norises. Daļēji piekrītu Sintijai: arī man gribas, lai Latvijā būtu lielāka iespēja māksliniekiem būt ne tikai izpildītājiem, bet lai brīdī, kad viņu dejotāja karjera tuvojas noslēgumam, viņi varētu turpināt radīt jauniestudējumus, radīt izrādes – būt horeogrāfi. Šis ir prakses jautājums, ko viņiem varētu dot Baltais nams – lai viņi praktizējas un kļūst par mūsu Latvijas turpmākajiem Latvijas lielajiem vārdiem, lielajiem horeogrāfiem, jo mums ir ļoti daudz talantīgu kolēģu, kuri pabeiguši Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju un kuriem vienkārši trūkst prakses – nav iespēju, kur rādīt šīs izrādes. Tāpēc man ir diezgan grūti komentēt, bet daļēji piekrītu: man gribas, lai būtu vairāk Latvijas baleta horeogrāfu. Visbeidzot laikmetīgā deja. Te jūs esat liels eksperts. Laikmetīgās dejas norises ved ļoti dažādos virzienos. Var būt kino eksperimenti, var būt arī nekustīgs dejas uzvedums vai pilnīga abstrakcija, tāpat laikmetīgā deja satiekas ar cirka elementiem un dejām virvēs. Kas notiek laikmetīgās dejas žanrā? Kur ir tā robeža, kad priekšnesums vairs nav laikmetīgā deja? Man šķiet, ka nevajadzētu apstāties, jo laikmetīgās dejas pluss un stiprā puse ir tā, ka nav skaidru robežu un interpretācija ir ļoti plaša. (..) Tāpat kā restorānā – vienam garšo, vienam nē. Man šķiet, ar to ir viss pateikts. Tas ir brīnišķīgi, ka laikmetīgā deja ir tik plaša un tajā runa var būt par ļoti daudzām tēmām. Laikmetīgā deja var būt arī iekļaujoša: tajā var piedalīties cilvēki ar invaliditāti, kuri, ja skatāmies no baleta vai mūsdienu dejas viedokļa, tajās nevar piedalīties. Taču laikmetīgajā dejā viņi var sevi  realizēt, un tas ir brīnišķīgi! Tāpēc es laikmetīgo deju pagaidām neliktu rāmjos. Nezinu, kas notiks pēc kāda laika, taču pagaidām man šķiet, ka tas ir jauki. Dejas balvas žūrijas sastāvā ir arī Lība Bērziņa, kura rūpējas par to, lai cilvēkiem ar kustību traucējumiem būtu vides pieejamība. Viņa ir māksliniece, mākslas terapeite, mākslas mediatore. Tas ir ar nolūku – lai arī šādus procesus vieglāk izvērtētu? Lība mums ir ļoti daudz palīdzējusi ar savu viedokli. Kad žanra eksperti nereti par dziļu ieiet savās lietās, Lība vienmēr skaidri pasaka savu viedokli, un ļoti bieži mēs tajā ieklausāmies. Dzirdēt viedokli no malas vienmēr ir atsvaidzinoši. Tad galu galā - kāds tad ir tas žūrijas sastāvs, lai visus šos dažādos deju žanrus tā objektīvi, pēc iespējas profesionāli novērtētu, žūrijā jābūt katras jomas pārstāvim. oreiz Dejas balvā katrā žanrā ir divi žūrijas pārstāvji. Tā iepriekš nebija?  Manuprāt, nebija. Manuprāt, bija katra žanra pārstāvis un neatkarīgais eksperts, kāds šobrīd ir Lība. Šos divus gadus vērtē deviņi cilvēki. Tas ir mazliet vieglāk – mēs varam savā starpā parunāties. Jo dialogs jau ir pats būtiskākais, lai kaut ko tādu izvērtētu un saprastu, kurp doties. Vai jūs jau zināt, kas notiek ar nākamā perioda žūriju? Paliek Sintija Siliņa, es nepalieku. Nāk klāt Kristīne Brīniņa, brīnišķīga laikmetīgās dejas horeogrāfe. Kopumā ir ļoti jauks, spilgts laikmetīgās dejas pārstāvju sastāvs.  Un nu vēl viens fragments no sarunas ar Sintiju Siliņu, kur viņa runā par abstrakciju un dejas saprašanu. Sintija Siliņa: Nav noslēpums, ka Latvijas kultūras patērētājs, ja runājam par skatuves mākslu, ir teātra virzīts, naratīva virzīts, skaidra vēstījuma virzīts. Lai viss ir ļoti ātri uztverams. Abstrakcija ir kas tāds, kas joprojām ienāk lēni un joprojām skaitās margināla. Te mums jāpievēršas vēl vienai lietai, kas mums izpaliek, jo mums nākas cīnīties ar to stigmu, ka tā ir līdzvērtīga māksla. Horeogrāfijai ir neskaitāmas tehnikas un veidi, tāpat kā mūzikas radīšanā vai vizuālās mākslas tehnikās. Un veidi, kā strādāt, būvējot horeogrāfisku materiālu – ko tu tajā ietilpini vai neietilpini –, arī ir vesela disciplīna. Taču nākas domāt par to, kā mani sapratīs skatītājs – vai atnāks, vai atkal nesūdzēsies, ka neko nesaprot... Vai jums arī šādas dilemmas dažkārt ir? Vai jūs uztraucaties par to, ka jūs un jūsu paveikto kādreiz nesapratīs? Liekuļošu, ja teikšu, ka mani neuztrauc tas, kā skatītājs uztvers manu darbu. Protams, ka domāju par to, jo es taču strādāju tam, lai manu veikumu kāds novērtē, skatās un esmu ļoti priecīgs par to, ka man vispār ir iespēja pateikt to, ko gribu pateikt, īstenot savas iekšējās intereses un izvērst tēmas, kuras man ir ļoti aktuālas. Esmu ļoti pateicīgs, ja varu to kādam parādīt.  Bet par to saprašanu – bieži vien jādomā abstrakti. Arī skatoties skatuvisko tautas deju, noder abstraktā domāšana. Bet nu tomēr: ja mēs gribētu patulkot kādus soļus, jums ir kādi pavedieni, ko jūs mums varat atklāt, ja dodamies uz kādu dejas izrādi? Kam pievērst uzmanību, ja ir tā sajūta, ka neko nesaprotu? Soļus tulkot nevajag! Par to esmu pārliecināts. Kā jau minēju: jo vairāk skatos un redzu, jo vieglāk uztvert. Mana personīgā recepte ir šāda: man ļoti nepatīk uz izrādi atnākt pēdējā brīdī. Kad skrienu, nedaudz kavēju un neesmu gatavs pašā izrādes sākumā tai pieslēgties un uztvert brīvi un atvērti. Tā būtu viena no lietām – ka neizvirzām pārāk lielas ekspektācijas: atnākam kā atvērta, balta lapa, lai bez lielām ekspektācijām un dziļas analīzes vienkārši baudītu. Tas reizēm ļoti labi palīdz. Jūsu padoms labi noderēs, arī dodoties uz koncertiem, teātri un operu! Bet vēl runājot par teātri. Jūs pats darbojaties dažādos teātros: ir izrādes, kurās iedzīvināts jūsu solis. Viena no izrādēm ir Latvijas Nacionālā teātra iestudējums "Ilgu tramvajs". Jā, tā bija ļoti jauka sadarbība ar Pēteri [Krilovu], kurš māk uzaicināt mākslinieku savā komandā tā, ka tikai tad, kad esi nolicis klausuli, saproti, ka esi jau piekritis. (smejas) Sarunas laikā tu runā par to darbu, it kā nekādi termiņi un uzdevumi īsti neatskan, bet pēc tam tu saproti, ka viss – tu esi iekšā, tu jau esi piekritis… Man ļoti patīk vērot, kā strādā Pēteris, un šī bija fantastiska pieredze redzēt arī, kā aktieri klausās un strādā. Redzēju katru mēģinājumu – brīnišķīgo aktieru darbu un viņu sniegumu. Tas bija ļoti, ļoti vērtīgs process. Maija Doveika un Jana Lisova pirmizrādes banketā esot uzsaukušas mazo tostu, kurā viņas man pateicās par neredzamo kustību... Tas bija ļoti liels kompliments, jo izrādē ne vienmēr ir deja – ir arī tādi risinājumi, ko skatītājs neasociēs ar deju. Tas bija ļoti patīkams kompliments. Ļoti, ļoti laba sadarbība, laba, dziļa, emocionāla izrāde – iesaku visiem!

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Neiecietībai pret citas rases, tautības, reliģijas pārstāvjiem, pret citādajiem nav tikai lokāls raksturs, tā ir pasaules mēroga problēma. Kā izpaužas rasisms mūsdienu sabiedrībā un kā ar to cīnīties, vērtējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Domeniko Graciozo, gvatemalietis, kurš Latvijā dzīvo jau vairāk nekā 15 gadus, Lingita Lina Bopulu, latviešu valodas skolotāja, pasniedzēja, kura nāk no jauktas ģimenes, kurā mamma ir no Latvijas, bet tēvs ir no Kongo, un meksikānis Havjers Garsija. Lingita Lina Bopulu ir baušķeniece un bieži saņem jautājumu - cik ilgi tu dzīvo Latvijā; no kurienes tu esi atbraukusi? "Un tad es parasti mēdzu jokot - es esmu no Bauskas. Tā jau arī ir, ja man Rīgā jautā, no kurienes esmu atbraukusi, esmu atbraukusi no Bauskas. Tagad jau es dzīvoju un strādāju Rīgā, bet dzimusi un augusi esmu Bauskā," par sevi stāsta Lingita Lina Bopulu. "Šobrīd esmu latviešu valodas skolotāja, gan ar bērniem skolā strādāju, gan arī ar pieaugušajiem dažādos valodu mācību centros, mācu latviešu valodu pārsvarā ārvalstu bērniem un arī pieaugušajiem, kuri nāk no dažādām valstīm. Man ir studenti no Baltkrievijas, Indijas, Vācijas, Polijas, Sīrijas, Vjetnamas un dažnedažādām valstīm. Un arī mans mērķis ir gan palīdzēt apgūt valodu, gan ieinteresēt par valodu un kultūru, gan arī emocionāli kaut kādā ziņā palīdzēt, jo es diemžēl zinu, kā tas ir, ka dažreiz varbūt cilvēki tevi negrib pieņemt kā savējo," atklāj Lingita Lina Bopulu. "Tā ir savā ziņā mana lielākā problēma, jo es arī esmu vienmēr centusies būt latviskāka par latvisku, varbūt arī tāpēc, ka man vienkārši ir bijis jāpierāda. Mans bakalaura grāds ir baltu filoloģijā, maģistra grāds - komunikācijas zinātnē, tomēr es arī cenšos runāt par latviešu valodu, piedalos dažādās konferencēs pasaulē. Esmu arī bijusi Amerikā un arī strādājusi ar diasporu dažādās valstīs, jo man ir svarīgi arī kaut kādā ziņā pierādīt, ka es esmu latviete, jo patiesībā man nav citas dzimtenes. Citreiz cilvēki saka: brauc uz savām mājām, bet es pirmo reizi sava tēva dzimtenē biju 19 gadu vecumā. Bieži vien cilvēki teica pirms tam - brauc uz savām mājām, un man bija tāds - uz Bausku? Tikai stundu 10 no Rīgas ar autobusu! Tā es smējos. Es esmu no Bauskas." Ja reizēm ir situācijas, ka cilvēki saka - brauc mājās, tad ir jāizkopj kaut kādi aizsardzības mehānismi, stratēģijas, kā reaģēt, jo tas ir saistīts ar nezināšanu un neizpratni, visticamāk. "Es ļoti bieži reaģēju ar kādu joku, kā jau es minēju, ka manas mājas ir Bauskā. Man arī citreiz ir jautāts, man šķiet, ka tas bija pagājušā gadā par Lieldienām. Man jautāja, vai manā kultūra svin Lieldienas? Es ar joku atbildu, protams, ka svin un es krāsoju olas, stāstu par visām latviešu tradīcijām. Cilvēkus pretī - tiešām?  Es saku - jā! Un tiešām jūsu kultūrā tā ir? Es saku - jā, manā latviešu kultūrā tā ir. Cilvēks pretī - kā latviešu kultūrā?  Es domāju, ka šeit arī varbūt ir tā atšķirība manā personīgajā pieredzē, tā kā esmu dzimusi šeit, es tiešām arī uzskatu sevi par latvieti, kā daļu no šīs sabiedrības, un ja man kāds saka - brauc mājās un jautā par manu kultūru, es arī atbildu par latviešu kultūru, jo tā arī ir mana kultūra," atzīst Lingita Lina Bopulu. "Es par tēva kultūru diemžēl zinu ļoti maz, jo tēvs aizbrauca uz dzimteni, kad man bija divarpus gadu, līdz ar to es tā arī uzskatu un arī atbildu par Latviju, par latviešu valodu, latviešu kultūru." Lingita Lina Bopulu ir studējusi arī Itālijā, Amerikā, Zviedrijā, un arī šajās zemēs, ja kāds jautā, no kurienes viņa ir, atbild - no Latvijas. "Ja man saka - brauc mājās, mana pirmā doma ir, ka man jābrauc uz Latviju, nevis uz kādu citu vietu. Tādā brīdī es neuztveru to personīgi, ja man pasaka - tu neesi itāliete. Jā, es neesmu itāliete, jo esmu latviete. Ja man kāds Latvijā pasaka, ka tu neesi latviete, tomēr es to uztveru diezgan personīgi, jo man nav nevienas citas dzimtenes," bilst Lingita Lina Bopulu. "Varbūt tas ir mīnuss vai citreiz arī pluss, ka tiešām man to atšķirību var redzēt. Tā kā mans tētis ir pavisam tumšas ādas krāsas un mamma ir ļoti gaiša, tas es esmu, kā saku, saulaini brūna pa vidu. Bet nereti kāds mani nosauc par melno un citādos ne pārāk jaukos vārdos. (..) Es esmu šeit dzimusi un augusi, un ja man kāds pasaka, ka neesmu, tad protams, man sāp par to sirds. Ja man kāds Itālijā pasaka, ka es neesmu itāliete, protams, ka tas varbūt kaut kā nav patīkami, bet jā, es neesmu itāliete, jo esmu latviete. Un ja man kāds jebkurā citā valstī jautā, no kurienes es esmu, es saku, ka esmu no Latvijas. Ja man Latvijā kāds jautā, no kurienes esmu, saku, ka esmu no Bauskas, un tad man patīk skatīties cilvēku reakciju."  

Bērnība, kādu šodien izdzīvo bērni rietumu pasaulē, ir krietni atšķirīga no tās, kuru piedzīvoja paaudzes pirms tam. Ne velti mēs nereti kavējamies nostaļģiskās atmiņās par savu bērnību, spriežot par to, cik pareizas vai nepareizas bērnības piedzīvo mūsdienu bērni. Kāda bija bērnu dzīve senāk? Kad radās izpratne par bērnu attīstību un kad sabiedrība sāka izjust nepieciešamību radīt jaunu sistēmu, pielāgotu bērnu vajadzībām? Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē Latvijas Universitāes (LU) Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes profesore, gramatas "Digitala berniba" autore Zanda Rubene, vēsturnieks, LU profesors Gvido Straube un Latvijas Bērnu labklājības tīkla politikas koordinatore Evisa Stankus.   Profesors: Veselīgai ģimenes videi ir būtiska nozīme bērna attīstībā Nesen Latvijā viesojās viens no zināmāmakjiem bērnu attīstības psihologiem pasaulē – Upsālas universitātes profesors Gustafs Gredebeks. Sarunā viņš stāsta par bērna sociālo, emocionālo un izziņas attīstību agrīnā vecumā un skaidro, kāpēc veselīgai ģimenes videi ir tik būtiska nozīme bērna attīstībā. Upsalas zīdaiņu un bērnu laboratoriju Zviedrijā ik gadu apmeklē aptuveni 3000 zīdaiņu vai bērnu kopā ar saviem vecākiem. Zinātnieki šo vizīšu laikā veic pētniecisko darbu, taču, lai to paveiktu, maziem bērniem, protams, nav iespējams dot nopietnas instrukcijas, tāpēc pētnieki vienkārši spēlējas ar bērniem un pēc tam top zinātniskās publikācijas. Tā stāsta šīs laboratorijas vadītājs, attīstības psiholoģijas profesors Upsalas Universitātē Gustafs Gredebeks (Gustaf Gredebäck), un viņš arī piebilst, ka nevarētu vēlēties sev labāku darbu.  Šī gada sākumā Rīgā norisinājās Latvijas Republikas Goda konsula ASV Ilinoisas štatā Roberta Blumberga atbalstītā un nu jau par tradīciju kļuvusī izcilības lekcija, un šoreiz izcilības lekcijas godā bija tieši profesora Gustafa Gredebeka priekšlasījums “Kā rokas veido prātu” (How Hands Shape the Mind). Profesora pētnieciskās intereses saistītas ar bērniem, jaundzimušajiem, īpaši viņu kognitīvo jeb izziņas, sociālo un emocionālo attīstību. Arī mums - “Zināmais nezināmajā” - bija iespēja uz brīdi ar profesoru satikties, un tikšanās iesākumā viņam minēju, ka daudzkārt dzirdēts apgalvojums - visām prasmēm un talantiem, kas mums piemīt, aizsākumi ir meklējami bērnībā. Pēc Gredebeka domām, zināmā mērā šādi apgalvojumi ir pareizi, sākuma punkts attīstībai un pamats tam, par ko mēs kļūsim, ir bērnībā, taču mums allaž ir iespējams mainīties, mācīties jaunas lietas, pielāgoties, tā ka nevar visu laiku tikai atsaukties uz bērnību. Bet vai ir kādas lietas, ko mēs vairs nevaram mainīt, kad esam 10, 20, 30 gadus veci?   Bet raidījuma ievadā par savu izvēlēto grāmatu stāsta ornitologs Viesturs Ķerus. Viņš izvēlējies Franka Gilla un Ričarda Prama (Frank Gill, Richard Prum) grāmatu "Ornitoloģija".  "Esmu pamatā ornitologs, mazliet rakstnieks, un reizēm, kad es stāstu bērniem par to, kas ir kopīgs grāmatu rakstīšanai un ornitoloģijai tad viena no tām lietām, kas ir kopīga, ir tas, ka daudz jālasa. Varbūt tas, ko lasa, atšķiras, vai tu esi rakstnieks vai ornitologs, bet daudz jālasa ir abiem," stāsta Viesturs Ķerus. "Tāpēc ka ornitologi cilvēkiem saistās ar speciālistiem, kas zina visu par putniem. No tā visa, ko mēs zinām un varam pastāstīt, mēs paši esam izpētījuši tikai ļoti, ļoti mazu daļiņu. Lielāko daļu mēs esam uzzinājuši, lasot citu cilvēku pētījumus. Citu ornitologu pētījumus. Un tā īstā lasāmviela zinātniekiem ir zinātniskie žurnāli. Bet zinātniskie raksti ir katrs par kādu ļoti šauru aspektu. Grāmatu "Ornitoloģija" ir tāds labs avots, kur ir apkopoti daudzu pētījumu rezultāti. Šajā grāmatā, kas kā pamatā ir domāta studentiem, bet ļoti noder arī man darbā, ir apkopots viss svarīgākais par putniem. Līdz ar to šī grāmata ir būtisks palīglīdzeklis man darbā tieši tajos brīžos, kad man ir jāstāsta par putniem citiem. Piemēram, ja Zināmais nezināmajā mani uzaicina pastāstīt par putnu maņām vai par putnu attiecībām, tad šī grāmata man ir pirmais atspēriens. Šie abi autori - Franks Gills jūsu Ričards Prams - ir izdarījuši ļoti lielu darbu manā vietā. Šajā gadījumā man nav jāiet cauri simtiem zinātnisku rakstu, lai sagatavotos vienai sarunai par kādu putnu dzīves aspektu. Bet es varu paskatīties, kas ir minēts šajā grāmatā, un tad varbūt dažus jaunākos rakstus vēl piemeklēt klāt, kas par šo tēmu ir izpētījis kopš grāmatas iznākšanas."    

Stāsta mākslas vēsturniece un publiciste Elvita Ruka  Brāļu Kaudzīšu romāna “Mērnieku laiki” varoņi daudz vairāk ir bijuši spilgtas iztēles augļi, kaut daži saukti konkrētu māju vārdos. Ķencis ir bijis Pidriķis Branders – kuplas ģimenes izdarīgs tēvs. Lūk, kā Kārlis Ruks apraksta savas skolas gaitas pirmā pasaules kara laikā un iepazīšanos ar Ķenča dzimtu: "Lai kara apstākļos bērni nepaliktu "ābečniekos", tika organizētas mājskolas. Tāda nodibinājās arī kaimiņu "Jaunseviķos", un to es apmeklēju vairākas ziemas. Galvenā pasniedzēja bija mājas saimnieces Emīlijas māsa Lūcija, tāpēc to sauca par Lūcijas skolu. Viņa bija Ķenča prototipa Pidriķa Brandera meita. Atļaujos piezīmēt, ka Kaudzīšu Ķencis ir stipri kariķēts – viņš ir tālu no oriģināla. Lūcijas tēvs, "Kalnaķencu" saimnieks, ir gan tirgojies ar jēriem, kā daudzi piebaldzēni tanī laikā, bet vienlaikus aktīvi piedalījies sabiedriskajā dzīvē, bijis progresīvs saimnieks un visām septiņām meitām devis labu izglītību – ģimnāzijas vai augstāko. Visi progresīvās Branderu Lūcijas skolnieki, tai skaitā arī es, sekmīgi izturējām iestājeksāmenus ģimnāzijās, vidējās, arodskolās, skolotāju institūtos un citās līdzīgās mācību iestādēs. Esmu  pateicīgs par viņas pašaizliedzīgo izglītojošo darbu Pirmā pasaules kara laikā." Patiesībā Lūcija dokumentos bija Kornēlija. Dzīvē viņai šis vecāku dotais vārds tā nepaticies, ka savu radu vidū viņa likusi sevi dēvēt vienīgi kristītajā vārdā – par Lūciju. No 1914. līdz 1918.gada augustam viņa mācījusies Maskavas augstākajos sieviešu kursos medicīnas fakultātē. Pēdējo mācību gadu nepabeidza, tuvāk iepazīstoties ar sociālrevolucionāru Pēteri Zāģeri un, domām, idejām, jūtām saskanot, norunātā kopdzīvē bez reģistrācijas pārnākusi dzīvot viņa mājās.  Kopīgi viņi izveidojuši personisko bibliotēku ar vairāk kā pieciem tūkstošiem grāmatu, un devuši tai īpašu nosaukumu – "Brīvība". Cita Ķenča meita, brīvdomīgā Paulīne, trauksmaini aizbrauca meklēt laimi Krievijas impērijas karstākajā galā – Turkestānā un atrada arī, apprecoties ar sava vācu izcelsmes darba devēja dēlu. Tēvs Pidriķis Branders bijis stingri pret laulībām ar sveštautieti un izslēdzis nepaklausīgo meitu no mantojuma. Viņš nepieredzēja arī to brīdi, kad Paulīne svešumā mira un viņas māsa Lūcija cauri revolūcijas ugunīm 1917. gadā no Ašhabatas uz Latviju pārveda trīs viņas mazos bērnus. Kad tie no tuksnešu zemes nokļuva Piebalgā, tad latviski nemācēja pateikt ne vārda. Visi trīs bērni tika izdalīti pa māsu Branderu ģimenēm, atgūstot latviskās saknes un piederību. Ķenča ģimene izrādījās stipra un saliedēta, turklāt bērni netika šķiroti – kā savējie, tā audžubērni visi ieguva gan mājas, gan izglītību. Viena no tām bija arī mana, Elvitas Rukas, vecmāmiņa. Dzimusi kā Nadežda Eberts, Latvijā kļuvusi par Nadīnu, un, izejot pie vīra, par Ruku. Audžumātes Emīlijas ģimenē viņa pieredzējusi, kā pārmantotas slavenās piebaldzēnu aušanas tradīcijas – tiek lietotas vēveru īstās uzriktes un darba paņēmieni. Izrādās, ka Ķenča jeb Pidriķa Brandera ģimenē audekli ir austi cauru gadu un saražotie iztirgoti visā Krievzemē. Tomēr meitām nekas netika uzspiests, katra atrada savu ceļu. Herta Brandere, piemēram, teju pusgadsimtu bija leģendāra matemātikas skolotāja Rīgas 2. ģimnāzijā un materiāli atbalstīja māsas bērnu izglītību. Cita māsa, Ida, savukārt uzņēmās risku un “Ķencu” siena šķūnī slēpa māsas meitas vīru, Ruku Valdi, kad tas pārdroši bija aizbēdzis no vācu leģiona. Māsu savstarpējā izpalīdzība visos politiskajos laikmeta griežos palika apbrīnojami spēcīga. Visas Pidriķa meitas – Lūcija, Paulīne, Herta, Emīlija, Elīze, Ida un Karlīna – bija baudījušas labu izglītību un devušas to arī saviem bērniem, audžu bērniem un skolniekiem. Patstāvīgas, drosmīgas, dažādas un spilgtas sievietes – viņu dzīves stāsti vislabāk apliecina, cik tāls no oriģināla ir bijis brāļu Kaudzīšu izveidotais Ķenča tēls.  

Nacionālajā teātrī tapis Tenesija Viljamsa lugas "Ilgu tramvajs". Tās režisors ir Pēteris Krilovs. Galveno – Blanšas Dibuā – lomu izrādē atveido Maija Doveika. Kultūras rondo saruna ar aktrisi. Kas viņai ir Blanša un kā no šīs lomas pārslēgties uz Teātra dienas koncertu "Iet kā smērēts"? "Neliegšos, lai cik tas varbūt nemūsdienīgi šobrīd skanētu, ka aktieriem ir tās sapņu lomas. Bet man tāda ir, un es esmu tajā laimīgajā notikumā. Tik tikko ir piepildījies viens no sapņiem," atzīst Maija Doveika un atklāj, ka vēlme šo izrādi spēlēt tieši Jaunajā zālē bijis viņas sapnis. "Sākotnējā sarunā ar direktoru, kuru vispār pirmoreiz mēs aizskārām šo tēmu, ka "Ilgu tramvajs" varētu būt, tas bija pagājušās sezonas beigās. Es minēju to kā būtisku apstākli, ka tā varētu būt Jaunā zāle, un tas telpas tuvums, un spiedība, vietas trūkums, kas ir viens no lugas apstākļiem, reālajiem, autora dotais, ka tā varētu būt arī tā realitāte. Es domāju, ka "Ilgu tramvaja" laiks uz lielās skatuves kaut kādā ziņā ir pagājis teātra valodas dēļ, tās komunikācijas dēļ. Ja tu gribi ar cilvēku runāt un pārspriest tādas ļoti intīmas un zemādas patiesības, tad tas tuvums ir ļoti nepieciešams. Ja tu gribi tajā kino patiesīgumā runāt ar skatītāju, tad viņam jāredz, viņam tevi ir jāredz ļoti tuvu, tā, ka nav kur noslēpties. Un es to gribēju. Es to ļoti gribēju un uz to mazliet arī uzstāju, un te nu tas ir noticis, mēs esam Jaunajā zālē tuvu, tuvu, tik tuvu, ka nav ko elpot visiem kopā tajā karstumā," stāsta aktrise. "Esmu dzīrdējusi, ka mana Blanša ir raksturīga ir ar savu tumsu un ar tādu nervozumu. Jebkurā gadījumā es cīnos izrādes laikā par to, lai Blanša tomēr ir saprotama caur tām viņas sāpēm un viņas dzīves pieredzi, un to, kas vispār objektīvi var palikt no cilvēka pāri pēc šādiem piedzīvojumiem, sauksim to tā. Piedzīvojumiem pēdiņās. Man liekas, ka tomēr no viņas ir diezgan daudz kas palicis pāri. Viena no izrādes tēmām un jautājumiem ir tas "pastaigā manās kurpēs", jebkura kurpēs - Stellas, Stenlija, Blānšas un Miča. Viņas tomēr ir neērtas," atzīst Maija Doveika. Vai pēc izrādes nav grūti pārslēgties ikdienā? "Es sen jau apgalvoja tieši pretējo, ka grūti nevis tikt ārā, bet grūti tikt iekšā [loma]. Ārā tikšana ir diezgan vienkārša. Viņa ir tāda sadzīviska. Dzīve vienkārši nāk un ar savām mazajām, niecīgajām problēmiņām vienkārši aizrauj tevi sev līdzi," uzskata Maija Doveika. "Bet tikšana iekšā ir ļoti grūta. Ir ļoti grūti tikt iekšā visā tajā apstākļu gūzmā, kas tev vajadzīgs, lai tu vispār iesāktu šo izrādi. Tev ir vajadzīga šī sajūta, ka caur tavām rokām ir notikusi aristokrātiskā un skaistā īpašuma zaudēšana, tu esi piedzīvojis tik daudz zaudējumus un nāves, ka tu joprojām nes sevī šo milzīgo vainas apziņu par to, ka vienīgais cilvēks, kuru tu šajā dzīvē mīlēji un caur kuru tu pazini mīlestību, tu pats viņu iedzini būtībā iznīcībā. Tu nes šo vainas apziņu. Kopš tās reizes ir visos veidos jāmeklē kaut kādi mierinājumi un kaut kādi pretsāpju līdzekļi šajā dzīvē. Viņi ir tādi sabiedrībai nepieņemami un neadekvāti, kas attiecīgi izraisa to, ka tu esi zaudējis darbu, ka tev ir problēmas ar dažādām atkarībām. Šī ir visa tā starta paka, saucamā, ar kuru tev ir jāienāk šajā vietā, un tas ir grūti. Tas patiešām ir grūti." "Ja tu puslīdz cienījami nospēlēja izrādi, tad tas viss arī paliek uz skatuves un šajā skatuves telpā, un tu ej mājās jau atkal viegls. Reizēm ir grūti tad, kad tu neizdari tos uzdevumus, nesasniedz tos mērķus, ko tu esi uzstādījis sev, kaut kā tev neizdodas, tad ir tā graušana kaut kāda tevī iekšā, un tad ir grūti varbūt aiziet mājās. Ir tādas reizes, kad paklanoties tā kā mazliet atvainojos skatītājiem, lūdzu, piedodiet, atnāciet uz kādu citu izrādi! Tā arī ir gadījies," turpina Maija Doveika.  

Miegs ir tikpat nepieciešams kā ēdiens – bez tā nekādi nevar iztikt. Kāpēc cilvēki cieš no bezmiega un kā palīdzēt šādās situācijās, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Latvijas Miega medicīnas biedrības prezidente Marta Celmiņa un psiholoģijas doktore, Rīgas Stradiņa universitātes lektore Ilona Krone. Kā vislabāk atslēgties no domām, kas dažkārt, ejot gulēt, mācas virsū? Viss atkarīgs no dienas intensitātes, notikumiem. "Raizēšanās vai fokusēšanās uz domām arī varētu būt ieradums, un tik ātri tas nemainās," norāda Ilona Krone. "Ja ir daudz dažādu darba pienākumu, nepabeigtu stāstu, aicinām tiešām pierakstīt to, kas tajā galvā grozās, un atstāt to, kā Skārleta teica: Par to padomāšu rīt. Bet to pierakstīt, piefiksēt. Tad ir miers, rīt es to varēšu paskatīties." Speciāliste norāda arī, ka nakts nav arī tīri fizioloģiski visproduktīvākais laiks domāšanai. "Mums ir tāda tendence pārdomāt nepabeigtu stāstu, tad labāk viņu piefiksēt un sevi nomierināt ar to, ka par to domāšu rīt. Tas arī mazliet jātrenē. Jo ko dara prāts? Viņš atkal ved atpakaļ. Bet prāts mazliet kā tāds nepaklausīgs kucēns jātrenē atgriezties atpakaļ," turpina Ilona Krone. "Vislabāk, ja domājam par vakaru, ir prātu pārslēgt uz kaut ko pietiekami garlaicīgu. Visnotaļ garlaicīga aktivitāte ir savas elpas vērošana. Galva mums ir viena, ja es esmu uzmanību pieslēdzis kaut kam citam, piemēram, uz elpas vērošanai vai kādai citai meditācijai, tad paralēli ļoti aktīvi cita apdomāšana nevarētu notikt."  Lai to varētu darīt, ir jāpieņem šis lēmums, ka es vakarā nerisināšu visas rītdienas problēmas. Ja ir bažas, ka es nevarēšu tik viegli atslēgties, aicinu divas stundas varbūt pirms miega sarakstīt visas tās lietas. Varbūt kaut ko jau varu padomāt rītdienai , bet noteikti to nedarīt gultā." Vēl Ilona Krone iesaka uz sava "mentālā ekrāna" iztēloties, piemēram, akvāriju, kur peld zivtiņas, un tad domās viņas mēģināt pavērot, piefiksēt, kādas tur peld, kur peld. izvēlēties citu fokusu, kas ir neitrālāks, mierīgāks. Mierīgā prātā, protams, ir arī mierīgāks ķermenis. Bet tas ir jātrenē un var nepadoties ne ar pirmo, ne otro reizi. Prāts ir jāaudzina atgriezties atpakaļ tur, kur es gribu. To var darīt arī dienas laikā. Marta Celmiņa kā bijušais sliktais gulētājs piekrīt, ka tas ir lēmums un apzināts treniņš. Arī viņa pati ir pieņēmusi savulaik lēmumu apzināti mainīt savu rīcību. "Esmu viens no tiem cilvēkiem, kuriem produktivitāte, labākās idejas nāk vakarā. Bieži vien biju pasākusi, atnākot mājās no darba, vēl domāt to, to, to. Tas nebija saistīts ar stresu, bet tas bija saistīts ar manām rīcībām, līdz es sapratu - tā vairs nedrīkst. Tad es pieņēmu lēmumu, es pateicu viss - uzlieku modinātāju, piemēram, uz pulksten 8 [vakarā]. Pulksten 8 dators ciet. Un es ar nolūku izdomāju dažādas citas lietas, ko darīt," pieredzē dalās Marta Celmiņa. "Kādam var palīdzēt elpošana. Kādam var palīdzēt pastaiga, kas ir mans gadījums. Un es esmu diezgan daudz darba pielikusi pie tā, lai jau ātri un produktīvi atpazītu to savu trauksmaino sajūtu. Ja es to atpazīstu, tad es zinu - hei, man ir trauksme. Es zinu, ka man tā trauksme turpināsies. Lai to mazinātu, man jāiziet ārā pastaigāties, klausoties mūziku. Tas ir individuāli katram, kas viņam palīdzēs? Bet tiešām - treniņš, muskulis, apzināta rīcība.   

Frizieri mēdz jokot, ka, neveiksmīgi nogriežot matus, bēda nav liela, jo tie taču ataugs! Ja tā nopietni padomā par šo jautājumu, tad jāteic, ka cilvēka organismā nav nemaz tik daudz ķermeņa daļu vai orgānu, par kuriem varētu mierīgu sirdi teikt, “nekas, ataugs”. Ķirzakai ataug notrūkusī aste, briežiem - no jauna aug ragi, jūras gurķis var ataudzēt bojāto orgānu audus. Reģenerācija dzīvnieku pasaulē ir viena no lielākajām bioloģijas mīklām un sarežģītākajām dabas parādībām. Cik ļoti atjaunoties spēj cilvēka organisms un vai varam ko mācīties no dzīvnieku pasaules? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Māris Lielkalns, Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis, un bioloģe Līga Ozoliņa-Molla, Latvijas Universitātes Medicīnas un Dzīvības zinātņu fakultātes asociētā profesore. Pirms sarunas par šo unikālo dzīvnieku spēju jaunums raidījumā - rubrika, kas aicina ielūkoties zinātnieka grāmatu plauktā.  Ikdienas raidījumā tiekamies ar dažādu jomu pētniekiem, kuri ir savas jomas eksperti, taču ne reizi vien sarunās ar zinātniekiem esam atklājuši, ka interese par pasauli bieži vien neaprobežojas ar savu pētījumu jomu. Ko lasa mūsu klausītāju iecienītie pētnieki un mūsu raidījumu viesi? Savā grāmatplauktā ļauj ielūkoties  bioloģijas zinātņu doktore, Rīgas Stradiņa universitātes Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūta vadošā pētniece un Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes docente Inese Čakstiņa-Dzērve. Viņas uzmanības lokā nonākusi Dženiferas Daudnas un Semuela Sternberga (Jennifer Doudna, Samuel Sternberg) grāmata "A Crack in Creation: The New Power to Control Evolution" (Plaisa radīšanā. Jaunais spēks evolūcijas kontrolē). Vēl dodamies uz kādu medicīnas laboratoriju, lai skaidrotu, kādus jaunus soļus tuvāk personalizētai medicīnai un precīzākai vēža diagnistikai sper mūsu medicīnas zinātnieki. Maska, cimdi un dodamies šūnu laboratorijā… Esmu iepakota halātā, cepurē, cimdos, bahilās un maskā un aplūkoju aparatūras, kuru uzdevums ir radīt sterilu un drošu vidi  šūnām, kas ņemtas gan no veseliem cilvēkiem, gan no onkoloģisku pacientu kaulu smadzenēm. Kā stāsta Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes, farmācijas zinātņu nodaļas vadošā pētniece Evita Rostoka, tad nākamais etaps ir šūnu uzlikšana uz īpaši veidota plastmasas čipa, kas imitē vidi cilvēka orgānos. Un te mēs nonākam pie šodienas ieraksta temata - ieskata un skaidrojuma, kā mūsu medicīnas zinātnieces strādā pie akūtās mieloīdās leikēmijas jeb asins šūnu vēža, kas rodas kaulu smadzenēs pētniecības. Runa ir par starptautisku projektu TransCan3 TALETE (projekta nr. FP-21632-ZF-N-840), kurā Latvijas, Vācijas, Itālijas, Francijas un Norvēģijas molekulārie biologi un medicīnas zinātnieki strādā pie tā, lai pēc iespējas ātrāk un efektīvāk varētu noteikt, kāda ārstēšana būtu nepieciešama konkrētam šī asinsvēža pacientam. Turklāt  stāsts ir par to, ka dažādu zāļu iedarbība netiek pētīta šī cilvēka organismā, bet paņemot viņa šūnu paraugu. Vairāk par šo metodi stāsta LU Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes, farmācijas zinātņu nodaļas zinātniskā asistente, doktorante Ilze Blāķe.    

Septembrī Latvijā notiek Dzejas dienas, taču Sigulda sevi ir pasludinājusi par Latvijas dzejas galvaspilsētu, un iedibinājusi pati savu festivālu - “Siguldas Dzejas dienas un dzejas naktis”, kas augusta pēdējā dienā iesākās ar Dzejas nakts pārgājienu. Raidījumā arī mēs dodamies šai ceļā. Uzzināsiet, ko šobrīd dara dzejas meistari - Edvīns Raups, Guntars Godiņš, Jānis Rokpelnis, Inga Ābele un Artis Ostups. Taču Dzejas nakts pārgājiens bija īpašs arī ar to, ka tā organizatore Sandra Marta Grudule bija sasaukusi kopā daudzās Latvijas literātu apvienības, un tieši radīt gribošu ļaužu daudzbalsīgā klātbūtne paredzamo Dzejas dienu norisi pietuvināja neparedzamajam. Dzejas nakts pārgājiens tieši tā arī sākās. Un tagad arī jums jāsāk iztēloties. Ir sestdienas vakars, Siguldas stacijā pienāk vilciens no Cēsīm, tad no Rīgas. Stacijas laukumā sanāk diezgan prāvs ļaužu bariņš, dažiem ir rokās norunātā zīme – balta lapa, citi paļaujas, ka tāpat visus jau pazīst. Pusastoņos vakarā mirklis nopietnības – skan atklāšanas uzrunas. Tad Siguldas Stacijas laukumā sākas zibakcija – pēc megafonā dotas komandas dzejnieki vienlaicīgi sāk skandēt savus dzejoļus. Un nu jau mēs dodamies ceļā! Lai satiktu Viesturu Vecgrāvi pie  Siguldas Valsts ģimnāzijas, kur literatūrzinātnieks stāstīs par dzejnieka, atdzejotāja, rakstnieka Leona Brieža skolas gaitām Siguldā. Nākamais pieturas punkts ir Svētku laukums Siguldā. Tas, ka šeit vientuļš zem ābeles sēd Edvīns Raups un gaida savus klausītājus, man nav nekāds pārsteigums, tas jau bija ierakstīts programmā. Taču pārsteigums ir satriecošs saulriets pār Gaujas senleju, un vienlaikus atveras debesis un sāk līt. Siguldas daudzie skatu laukumiņi ir ļoti piemērota skatuve dzejniekam. Taču kāds to visu ir iecerējis, saplānojis,  un izstaigājis vēl pirms pārējiem. Kāds ir gādājis, lai ar prožektora staru tumsu šķeltu gaisma, un dzejnieki redzētu lapu no kuras dzejoļi tiek lasīti, un uzstādījis mikrofonu, lai pārējie to sadzirdētu.  Dzejas nakts pārgājiena organizatore ir kultūras centra “​Siguldas devons” projektu vadītāja Sandra Marta Grudule. Dzejas nakts pārgājiens prasa sabalansēt garīgo tiecību un savu fizisko izturību, un norūdīt arī kādas cilvēciskas īpašības. Ceļinieku vidū ir dzejniece Laima Helēna Mūrniece. Viņa ir neredzīga, taču atrodas kāda automašīna, kas var palīdzēt, atrodas, kas piesakās par pavadoni. Cits auto mēģina pierunāt visu mīlēto dzejnieku Jāni Rokpelni nekāpt augšup uz Siguldas pili pa stāvo serpentīnu. Dzejnieks apskaišas par neticību viņa spēkiem. Man taču tūlīt būs 79, viņš rājas, lai gan apkārtējiem netop īsti skaidrs, kāda atziņa no tā būtu jāizloba. Arī literārās apvienības ir šāda iespēja atbalstīt vienam otru. Esmu priecīga klātienē iepazīt literatūrzinātnieci, literatūrkritiķi un dzejnieci Sandru Ratnieci, dzejnieku un prozaiķu grupas “Tekstūra” kopā saucēju. Grupa “Tekstūra” tika nodibināta 2019. gadā, 13 grupas autoru kopdarbs “Dzejas detektīvi” iznāca pagājušā gada rudenī, šajās Dzejas dienās “Tekstūra”  rīkotais pasākums “Radošuma anatomija” Dzejas dienu progammā. Kristaps Vecgrāvis dzeju lasīs tuvāk Nakts pārgājiena noslēgumam, Siguldas kapos. Šobrīd vēl esam ceļā uz Siguldas peldvietu, lai pie Gaujas satiktu Guntaru Godiņu, programmā teikts, ka viņš pirms dažiem gadiem kļuvis par siguldieti un kaislīgu makšķernieku. Guntars Godiņš šogad ir viens no Dzejas dienu balvas pretendentiem, par atdzejas krājumu “Sirreālisms igauņu dzejā”, intriga tiks atklāta festivāla Dzejas dienas noslēgumā, 15. septembrī. Lai piedod Guntars Godiņš, viņa balss tagad paliks fonā. Viņam savas zivis, man savējās. Man jāķer pie rokas dzejnieki. Laima Ābele. Un nu ir īstais brīdis atzīties. Ar Laimu Ābeli esam klasesbiedres, skolā vienā solā sēdējām. Tad varat iedomāties manu pārsteigumu, satiekot savu vienaudzi dzejnieku rindās. Elīnas Līces stabule vakara un nakts raibos notikumus sasaista vienotā veselumā. Stabule ieskandina arī Arta Ostupa dzejas lasījumu Siguldas pilsdrupās. Dzejas nakts pārgājiens īsi pirms pusnakts sasniedzis zemo punktu. Par daudz emocionālu iespaidu, par daudz noieto soļu, sākam atpalikt no plānotā grafika. Taču radošu cilvēku pulks nepieviļ. Joki kļūst skaļāki, pēc Arta Ostupa lasījuma kāds skaļi un līksmi aicina uz kapiem.

Ko nozīmē mesties piedzīvojumos? Mēs katrs šos vārdus uztveram atšķirīgi. Vienam tas ir muzeja apmeklējums, otram - lēciens ar izpletni. Bet kas ir piedzīvojumu terapija, to skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Par piedzīvojumu terapiju stāsta viena no piedzīvojumu terapijas kustības dibinātājām Latvijā Līna Leitāne, tūrisma uzņēmuma "Lūzumpunkts" gidi Māris Lazdiņš un Māris Resnis un "Adventure Therapy Latvia" līdzdibinātāja, Latvijas Ergoterapeitu asociācijas viceprezidente, sociālā darba studente, piedzīvojumu entuziaste Unda Avota. Adrenalīns, aizrautība, baiļu pārvarēšana un azarts, unikālas atmiņas un dzīvesprieks - to visu saistām ar vārdu piedzīvojums. Taču kāre pēc piedzīvojumiem mēdz izsīkt, kad sākam novecot. Vai piedzīvojums var uzlabot mūsu pašsajūtu un ar ko parasts pārgājiens atšķiras no piedzīvojuma ar terapeitisku mērķi? Vai pēc piedzīvojuma jābrauc uz otru pasaules malu? Kam šāda terapija der un kam nē? Un, vai piedzīvojumi der visiem un visos vecumos? "Arī pāriem efektīvi varētu strādāt piedzīvojumu terapija. Divi cilvēki ir atraduši, ka mēs mīlam viens otru, mums ir svarīgi būt kopā, bet nu kašķējamies mēs neprātīgi. Tāpēc, ka konfliktu risināšana ir prasme, un tas nenozīmē to, ka mums ir jūtas, ka mums ir arī tās prasmes kaut kādas. Varbūt mēs neprotam gatavot ēst vai nemākam braukt ar mašīnu, tāpat mēs varam neprast risināt konfliktus vai sarunāties, vai paust savas emocijas.Tad bieži vien tur zūd uzticēšanās vai nav skaidrība, kā ar to tikt galā. Un tad, ja mēs ieliekam šos cilvēkus pilnīgi citā vidē, piemēram, uz klinšu sienas, tur nav variantu, tev ir jāpaļaujas uz to cilvēku, kas tevi tur lejā, un tev ir jāiemācās ar viņu komunicēt," analizē Unda Avota. "Un, ja tev blakus ir speciālists, kas tev palīdzēs un skaidros tajā brīdī, ieteikts varbūt, kādā veidā runāt, kā atrast kaut kādu atslēgas vārdu - turi mani stingrāk, tagad man vajag ļaut lielāku brīvību. Tā viņi atrod veidus, kā komunicēt un kā sajust, cik daudz brīvību otram dod, cik nedod, cik viņu pieturēt. Pēc tam šīs lietas metaforiskā veidolā varam pārrunāt, piemēram, par to, cik daudz tu brīvību dod ikdienā savam partnerim: vai tu viņu turi un neļauj iet uz priekšu, kāpt uz augšu, vai arī tu viņu palaid pilnībā un neturi īstenībā, un aizmirsti par to, ka tev tā virve ir jātur, kamēr viņš ir uz sienas. Šīs lietas var metaforiski pēc tam pārrunāt, kā tas ir attiecināms uz viņu dzīvi un ko no tā, kā viņi ir iemācījušies komunicēt uz tās sienas, kā to var pārnest komunikācijā virtuvē vai guļamistabā, vai jebkur citur. Bieži vien aktivitāte ieb piedzīvojums ir kā metafora, caur kuru mēs pēkšņi ieraugām kaut ko - tā tas notiek, tā tas īstenībā ir arī manā dzīvē un beidzot es saprotu. Tāpēc piedzīvojam terapija, manuprāt, ir tik efektīva, jo ļoti īsā laika periodā spēj piedāvāt spēcīgus "insaitus" (atklāsmes). Un tas iemesls, kāpēc tas nāk ātrāk un spēcīgāk, ir tāpēc, ka viss ķermenis tiek iesaistīts. Un ne tikai ķermenis - mums ir gan ķermenis, gan prāts, gan emocijas, gan arī mūsu garīgā pasaule, gan arī mēs esam kopā ar citiem cilvēkiem. Tur ir visi šie komponenti vienkopus, kas rāda šo ļoti holistisko mācīšanās pieredzi. Un, jo vairāk maņas mums ir iesaistītas, kad mēs kaut ko mācāmies vai darām, jo efektīvāk tā lieta paliek mūsos un mēs gūstam atklāsmes par lietām. Ja esam terapeita kabinetā, mēs dzirdam, mēs redzam to terapeitu, strādājam ar mūsu domām, atmiņām, kaut kādiem nākotnes plāniem, un mēs strādājam ar savām emocijām. Ķermenis nav iesaistīts. Bet ir ļoti daudzas lietas, kur mūsu ķermenim ir jābūt klātesošam, lai izstrādātu dažādas traumatiskas pieredzes, lai pieredzēt dažādas emocijas, lai pa īstam izjustu - tagad es jūtu tās bailes, tagad es nezinu, ko ar viņām darīt. bet es pieredzu, ka man blakus ir cilvēks, kas mani iedrošina uz drosmi, kas palīdz man tikt galā, kas mani atbalsta un es pieredzu to, ka pat tad, kad man ir bail, es spēju iet uz priekšu. Man nav jābēg." Vai arī tas palīdz saprast, ka mums nav jābūt kopā. Līna Leitāne šobrīd vairāk strādā ar senioriem. "Tas, kāds ir terapeitiskais efekts ir no tā, ka, teiksim, 87 gadus vecs cilvēks var izdarīt lietas, kuras viņš viens pats nevarētu izdarīt. Tas, ka viņam ir šis terapeitiskais atbalsts, ka ir kāds, ar ko viņš kopā iet, ka viņš var pastāstīt par to, kā viņš agrāk gājis, tas ir tāds iedrošinājums un tāds spēcinājums viņiem, un dod dzīves kvalitātes uzlabojumu un duku nākošajām divām nedēļām, kuru laikā mēs netiksimies. Esmu ārkārtīgi pārsteigta, cik labi tas strādā senioriem. Agrāk man likās, ka tā ir tāda kā burvju tabletīte tieši jauniešiem, tagad man liekas ļoti liels prieks redzēt, ka tas der senioriem," atklāj Līna Leitāne.

Dzejnieka un filozofa Roberta Mūka alias Roberta Avena, filozofijas darbi, esejas, dzejoļi krājumi iznāca un arī plaši tika apspriesti pagājušā gadsimta deviņdesmitajos, un vēl divtūkstošo sākumā. Pēc ilgākas pauzes, Roberta Mūka simtgades gada nogalē, tagad iznācis rakstu un eseju krājums "Šai dzīves ievārījumā kaut kā trūkst", kurā literatūrzinātniece, trimdas literatūras pētniece Inguna Daukste-Silasproģe uzmeklējusi mazāk zināmus Roberta Mūka darbus. Krājumā apkopoti trimdas un vēlāk arī Latvijas presē, ilgākā laika periodā – kopš pagājušā gadsimta  piecdesmitajiem līdz pat Roberta Mūka aiziešanai mūžībā 2006. gadā, publicēti raksti. Krājuma iznākšana šķiet laba izdevība gan atgādināt par gan Roberta Mūka īpašo personību, vēstures notikumu izlocīto dzīves gājumu, gan arī tikt skaidrībā, kā viņa ierosinātās tēmas sasaucas ar šī brīža notikumiem, un arī – kas notiek Roberta Mūka muzejā Preiļu novada Galēnos. Roberts Mūks ir viens no tiem trimdas autoriem, kurš pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas atgriezās Latvijā. 1989. gadā viņš bija jau pensionējie – pēdējos gados strādājis kā reliģijas vēstures pasniedzējs Aionas koledžā Ņūoršelā – Mūks sāk aktīvi iesaistīties Latvijas sabiedriskajā un arī literārajā dzīvē. Deviņdesmito gadu sākumā Roberts Mūks trīs gadus lasīja lekcijas jaundibinātajā Latvijas Kultūras akadēmijā, izrēķinu ka teorētiski Ingunas Daukstes-Silasproģes ceļi ar Robertu Mūku akadēmiskajā vidē varēja krustoties. Eseju krājums "Šai dzīves ievārījumā kaut kā trūkst" tapis pēc izdevniecības "Latvijas mediji" ierosmes, tā sastādītāja ir Inguna Daukste Silasproģe. Mēģinot uz savas ādas pārbaudīt, kas šobrīd no Roberta Mūka dzīves un darbiem man šķiet aktuāls, pamanu, ka kaimiņos notiekošais karš liek pavisam citām acīm pārlasīt arī kādreizējā trimdīša dzīves gājumu. Esmu sev uzdevusi jautājumu – kā veidojas, piemēram, Ukrainas bēgļu tālākā dzīve. Taču ja Ukrainas kara bēgļu stāsti vēl tikai top, tad Roberta Mūka dzīve jau ir pabeigta grāmata. Ar savu ievadu, dramatisko kāpinājumu, laimīgajām beigām. Roberts Mūks, vēlējās studēt klasisko filoloģiju, taču Latvijas Universitātē paspēja noklausīties tieši vienu lekciju. Zinātniskos grādus Roberts Mūks dzīves laikā ir ieguvis, un pat vairākus. Maģistra grādu žurnālistikā, studējot Briseles universitātē. Bibliotēku zinātnē Mičiganas universitātē. Ņujorkas Fordhama universitātē filozofijas doktora grādu. Deviņdesmitajos Latvijā atgriežas ne tikai Roberts Mūks pats, bet arī viņa darbi. Latvijā atkārtoti tiek publicēti viņa darbi, kuros viņš apspriež Mirča Eliādes, Heidegera, Hilmana, Svēdenborga, Junga idejas. Arī dzejas krājumi. Ingunas Daukstes Silasproģes iecere, veidojot krājumu Šai dzīves ievārījumā kaut kā trūkst, bija Roberta Mūka rakstos atrast ko vēl nepublicētu vai mazāk zināmu. Kas gan vēl no Mūka nav publicēts? Inguna Daukste Silasproģe esejas sakārtojusi trīs sadaļās: garākajā Roberts Mūks spriež par dzīvi, nākamajā – par literatūru, trešajā – par meditāciju, modernā cilvēka attiecībām ar reliģiju. Taču šīs sadaļas ir visai nosacītas, Roberts Mūks dzīvo starp Austrumu un Rietumu kultūru, akadēmisko sholastiku un meditāciju, dzejnieka iedvesmu, un tā tas ir arī šajās esejās. Roberta Mūka muzejs Preiļu novada Galēnos tika izveidots 2014. gadā. Mani ļoti iepriecināja arī Roberta Mūka muzeja "Facebook" profils, kurā muzeja vadītāja Gita Palma diezgan regulāri iemet pa kādam dzejolim, prātulai no Roberta Mūka darbiem. Šobrīd muzejā Galēnos apskatāma Latvijas Ikonogrāfu biedrības veidota izstāde, bet ne tikai. Roberta Mūka muzejs Galēnos bijis cieši iesaistīts arī eseju krājuma "Šai dzīves ievārījumā kaut kā trūkst" tapšanā. Grāmatā ir fotogrāfijas no muzeja krājuma.

Es apbrīnoju to, kā strādā aktieris un komiķis Jānis Skutelis. Esmu noskatījusies daudzus viņa "Pusnakts šovs septiņos" video. Spriežot pēc to skatījuma skaita, tādu, kā es, ir daudz. Man viņa humors ir veids, kā uzlabot sev garastāvokli. Rudenī beidzot noskatījos Jaunā Rīgas teātra izrādi "Linda Vista" (visiem iesaku) un kļuvu par vēl lielāku Skuteļa darba fanu. Uzjautrinājos arī par viņa uzstāšanos "Labāk nestrādāt" konferencē "Cilvēkfaktors".  Aicināju viņu uz sarunu, jo gibēju uzzināt vairāk par to, kā viņš strādā, kā rada, kā veido savu komandu. Kopš ierakstījām šo sarunu, es, kad man grūti pieķerties radošā darba mokošajai daļai, atgādinu sev Jāņa teikto. It īpaši - par drazu, lai sāktu.Vairāk informācijas sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:4:23 Izrādes LINDA VISTA veiksmes fenomens ar nospēlētām vairāk nekā 150 izrādēm10:26 Skatītāji zālē kā ceturtā siena16:19 Kā sākās Jāņa Skuteļa improvizatora ceļš20:58 Kādi ir rakstītie un nerakstītie likumi, kad spēlē improvizācijas izrādi ar skatuves partneri25:12 Kaķēns ūdenī jeb stand up aktiera karjeras sākums29:09 Iekšējais stulbums kā pamats drosmei32:10 Ļauties situācijai – vai un kā to var iemācīties. Situācija ar šahu, dzīvu zirgu un papīra kostīmu39:14 Kāds ir Jāņa Skuteļa personīgais priekšnoteikums, lai performance izdotos40:41 Kā sačakarēt izrādi pirms tā ir sākusies44:43 Pieskatīt pašsajūtu pārāk nepieskatot46:51 Noņemt pārmērīgo nozīmīguma smagumu51:18 “Ja mums ceļi nesakrīt, tad labāk ir to maksimāli ātri uzzināt”56:03 Ceļavārdi cilvēkam, kam nepieciešama deva drosmes1:01:32 Vai ir vēlme spēlēt neliešus1:02:56 Cik viegli ir pārslēgties starp dažādiem skatuves mākslas žanriem1:05:24 Caur drazu uz augļiem jeb cik mēslu jāizšķūrē, lai tiktu pie zelta