Podcasts about attiec

Lielākā daļa Eiropas ir lauki un tieši lauku attīstībai un revitalizācijai iecerēts liels kongress Rīgā, kurā ar saviem pētījumiem pulcēsies pētnieki no 48 valstīm. Kā klājas lauku teritorijām pasaulē? Vai aizvien novērojama masveida migrācija uz pilsētām? Un, vai dzīve laukos mūsdienās ir trūkuma vai luksusa simbols? Raidījumā vērtē sociologs Miķelis Grīviņš, Rīgas Stradiņa universitātes tenūrprofesors. Vai mums ir tendence meklēt iespējas dzīvot laukos un tā jau ir tāda Luksus paradība - dzīvot laukos? Miķelis Grīviņš: Man liekas, ka tas ir komplekss fenomens, uz kuru nevar vienkārši atbildēt. Ja mēs mēģinām vienkāršu atbildi pateikt - nezinu, laukos tagad pēkšņi viss ir labi vai viss ir slikti, tad patiesībā mēs pazaudējam iespēju palīdzēt tām teritorijām, kurām varbūt ir grūti Neapšaubāmi, ir kaut kādas vietas, kas ir izbaudījušas to, ka parādās grupa, kura var atļauties un kuriem ir resursi, lai dzīvotu ārpus Rīgas. Te ir jāņem vērā, ka dzīve ārpus Rīgas paredz pilnīgi citus modeļus, pilnīgi citas investīcijas ikdienā, pie mazāka iedzīvotāju blīvuma pilnīgi visi sociālie pakalpojumi kļūst dārgāki gan naudā, gan laikā. Ja tu esi ekonomiski nodrošināts un tu esi viens no tiem "vēlamajiem stāstiem", kurš strādā kaut kur, kur var nopelnīt daudz, bet tad dzīvo savā zaļajā, attālajā vietā, tad, protams, mēs varam tikai priecāties par to. Bet no tā, ko es esmu lasījis, tās vietas, kas izbauda šo migrāciju no cilvēkiem, kuri ir turīgi, tās ir salīdzinoši nedaudz, un tie ir konkrēti reģioni. Ir kaut kas, kas vieno tos reģionus, kas ir svarīgi, lai cilvēki tur tagad atgrieztos vai gribētu vispār tur izvēlēties dzīvot? Tas ir infrastruktūras vai dabas objekta tuvums vai reģiona centram ir jābūt ar kaut ko ļoti vilinošam, vai tie ir pilnīgi lauki tālu meža vidū jābrauc daudzus kilometrus pa meža ceļu, lai vispār sasniegto to vietu? Miķelis Grīviņš: Atbilde, ko es varu sniegt, ir "educated guess", ka ir faktori, kas nospēlēs visos gadījumos. Sāksim ar to, ka cilvēki ir dažādi, mēs nevaram visu ielikt vienā maisā, bet ir kaut kādas lietas, kuras mēs redzam, ka kopsakarības ir. Jau pirms pāris gadiem bija pētījumi, kas rādīja, ka mēs varam likt kaudzi ar dažādiem faktoriem uz papīra, bet beigu beigās tā infrastruktūra, pieejamība, vai tu tur vari nokļūt, tas ir tas, kas izsaka, vai cilvēki būs gatavi uz turieni doties vai nē. Attiecīgi ir skaidrs, ka tā pirmā lieta, kas ir jāsakārto. Bet mums ir jābūt gana godīgiem par to, ka mēs esam ļoti maz tājā teritorijā, kas mums ir, un mēs nevarēsim sakārtot infrastruktūru visur. Jo mēs ātrāk sapratīsim, kuras ir tās vietas, kuras mēs gribam sakārtot, jo mēs labāk varēsim to naudu, kas mums ir infrastruktūrai, iztērēt pēc iespējas efektīvāk. Lai cik tas skaudri neizklausītos, man liekas, pēc pāris gadiem vēlme dzīvot kaut kur tālāk no infrastruktūras, tā būs diezgan elitāra lieta, par kuru pašam būs jāmaksā diezgan daudz. Skatoties uz mūsu demogrāfiskajiem procesiem, mēs nevaram cerēt, ka tā infrastruktūra pēkšņi atpelnīsies. Es saprotu, ka tas ir kaut kas skaudrs, ko teikt kādam, kas sēž no Rīgā studijā pie galda, un ir viegli komentēt. Bet es īsti neredzu, kāds varētu būt cits scenārijs. Ja mēs atkāpjamies no infrastruktūras, tad, man liekas, sākās preferenču jautājumi par to, kas cilvēkam patīk un ko cilvēks meklē. Mēs redzam, ka tie centri, kuri iegūst, principā ir vieni un tie paši. Un tie tie, kas jau ir veiksmīgi pārdevuši [sevi] kā vietas, kurās ir patīkami dzīvot, nereti kurās jau ir kaut kāda kopiena ar tiem cilvēkiem, kuri pārvākušies. Un tas ir papildu jautājums, vai mēs gribam, lai viņi aizbrauc uz turieni un patiesībā veido to savu ģentrificēto kopienu, kura netusējas ar vietējiem, ir savs pārticības līmenis un lēnām izstumj ārā visus pārējos. Vai arī, kā teici, ir cilvēki, kas zina, ko viņi grib no dabas, bet tos mēs varbūt tik labi nenotveram statistikā. Kas interesē citus pētniekus ne tikai par Latviju, bet par citām valstīm, apmanīties ar informāciju un ziņām, jo, no vienas puses, liekas, varbūt katrai valstij ir ļoti specifiski pētījuma aspekti un situācijas, un rezultāti, vai tas ir kaut kas, ko var pielīdzināt cita valsts citai?K Miķelis Grīviņš: Pagājušajā kongresā redzējām, ka bija ļoti liels fokuss uz ilgtspējīgākajiem lauksaimniecības modeļiem, galvenais fokuss bija uz agroekoloģiju. Digitalizācija bija bija milzīga tēma, bija vairākas sesijas tikai par to, kā aplūkot dažādus aspektus digitalizācijā. Protams, kā atrast jaunas iespējas kopējā pārējā, kur pilsēta kļūst par arvien nozīmīgāku un lielāku ūdensgalvu un lauki varbūt ne vienmēr piesaista tikpat lielas investīcijas. Mums ir liels ekspektācijas pret laukiem, bet, tā kā mēs ne vienmēr novērtējam, ka iedzīvotāju blīvums rada izaicinājumus papildus. Šogad mēs redzam, ka kaut kādas tēmas ir pazudušas. Agroekoloģija ir palikusi par nelielu daļiņu vairs. Priekšplānā izvirzās līdzdalība, dažādas formas, kā lauku iedzīvotāji var iesaistīties plānošanā, kā tie var palīdzēt paši skatīties uz to, kāda ir lauku nākotne. Man liekas, tas prezentēta plašāku vispār pāreju zinātnē, kur mēs fokusējāmies uz to, kā gudrais pētnieks atnāk kaut kur no malas, un tagad tas fokuss ir uz to, ka gudrais pētnieks varbūt vēl joprojām ir gudrs, bet viņš saprot, ka visi pārējie arī gudri un ka tie rezultāti vai uzdevumi ir kopā jārada. Arvien aktuāla tēma ir digitalizācija, bet jau citi skatupunkti. Protams, arī reģiona, kurā notiek kongress aktualitātes nosaka pētījumu tēmas.   Latvijas Nacionālajā dabas muzejā aplūkojama pasaules jūrām veltīta izstāde Latvijas Nacionālajā dabas muzejā atvērta atjaunotā ekspozīcija “Dzīvība jūrās”. Tā iepazīstina ar dažādās pasaules klimata joslās sāļūdenī un tā krastos sastopamiem dzīvniekiem. Muzeja 180. jubilejas gadā jaunā ekspozīcija ir viens no galvenajiem notikumiem. Latvijas Nacionālajam Dabas muzejam šis ir 180. jubilejas gads, un svinības turpināsies visa gada garumā. Viens no būtiskiem jubilejas gada notikumiem ir bijusi atjaunotās ekspozīcijas “Dzīvība jūrās” atklāšana šajā pavasarī. Tāpēc piedāvājam ieskatu ekspozīcijā. Saruna muzejā ar Komunikācijas nodaļas vadītāju Intu Langi, vecāko entomologu Jāni Dreimani un vecāko zooloģi Kristīni Greķi. “Dzīvība jūrās” aizved ceļojumā pa dažādām pasaules klimata joslām, rādot dzīvnieku grupu un sugu daudzveidību. Apmeklētāji var noiet ceļu no Arktikas līdz Antarktikai vienā ekspozīcijas zālē un pēc tam atgriezties mājās - Baltijas jūras krastos - otrā zālē.

Pēc klausītāju lūguma skaidrojam, kāda bijusi vulkāniskā aktivitāte Latvijas tuvumā, sākot ar vulkāniem tepat Viduseiropā, beidzot ar Sibīrijas neparasto vulkānisko sistēmu. Klausītāja lūgums mudināja mūs aizdomāties par to, kur vēl Eirāzijas ziemeļos un Eiropā varam manīt senas vulkāniskās aktivitātes liecības. Vai šie simtiem miljonu gadu vecie vulkāni Sibīrijā vainojami masveida izmiršanā uz mūsu planētas un kā tik senu vēsturi var izšķetināt raugoties Eirāzijas kalnu sistēmās šodien? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētais profesors, ģeogrāfs Ivars Strautnieks un Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētais profesors, ģeologs Ģirts Stinkulis. Bioogles – skats no ķīmiķa darba ikdienas skatpunkta Iestājoties siltam laikam, noteikti aizvien iecienītāki kļūs arī dažādi dārza svētki un maltīšu gatavošana, tostarp grilēšana. Un kur grilēšana, tur bieži vien līdzās ir kokogles, lai maltīti pagatavotu. Mēs šoreiz uz kokoglēm un vēl plašāku jēdzienu – biooglēm – palūkosimies no ķīmiķa darba ikdienas skatpunkta, jo ogles ir izmantojamas krietni plašāk, tostarp elektroiekārtās. Par to stāsta Latvijas Valsts Koksnes ķīmijas institūta Biorafinēšanas laboratorijas pētniece Ance Pļavniece. Te arī pirmais svešvārds – biorafinēšana -, ko lūdzu Ancei paskaidrot, un tas vistiešākajā veidā attiecināms uz sarunas tālāko gaitu par oglēm. Tātad biorafinēšana – tas nozīmētu, ka atkritumproduktus vai blakusproduktus, kas radušies vienā procesā, izmantojam kā materiālus atkal citā brīdī. Attiecīgi dodam tiem jaunu iespēju, un nekas netiek izmests ārā. Pēc brīža tad plašāk par to, kā tālāk iespējams izmantot kokogles, bet iesākumā pētniece skaidro, kādus materiālus iespējams izmantot, lai vispār radītu ogles.

Kāpēc attiecības izdodas vai neizdodas? Kāpēc mēs mēdzam atkārtot vienus un tos pašus scenārijus, pat ja tie mums sagādā sāpes? Šajā Cilvēkjaudas epizodē ģimenes un sistēmiskais terapeits, grāmatu autors, PhD Gatis Līdums atklāj neērto, bet noderīgo patiesību par mūsu attiecību dinamiku un ilūzijām.Kāpēc sekss "nekad nav par seksu, bet vienmēr par attiecībām"?Ko darīt, ja esi no disfunkcionālas ģimenes?Kā atpazīt un pārrakstīt "bojātos failus", kurus bērnībā ielika vecāki ar atkarībām?Un kā pārtraukt gaidīt "zobu fejas un vienradžus", vienlaikus nezaudējot cerību uz patiesu tuvību?Sarunā arī par to, vai attiecības vēl ir "izceļamas", kad esam norakstījuši sevi vai partneri.Šīs epizodes atbalstītāju piedāvājums Cilvēkjaudas faniem:Piesaki savu uzņēmumu BEZMAKSAS grāmatvedības ekspertīzei 400 EUR vērtībā, ko uzņēmumiem piedāvā Cilvēkjaudas atbalstītājs – grāmatvedības aģentūra Kamelota ar vairāk nekā 20 gadu pieredzi. Ar bezmaksas ekspertīzi iegūsi: nodokļu risku drošu analīzi, praktiskus ieteikumus izmaksu samazināšanai un uz datiem balstītu redzējumu biznesa finanšu attīstībai. Ekspertīze ir pilnībā konfidenciāla un dos pārliecību par uzņēmuma finanšu nākotni, lai vari gulēt mierīgi. Piesakies: kamelota.lv/jaudaŠo epizodi filmējām izcilā vietā – Power-Up SPACE Rīgas centrā. Šeit atgriezīsimies vēl un iesakām arī tev, ja meklē vietu, kur īstenot savus radošos projektus. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas, kur ierakstīt video vai audio, un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur vari rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Visa komanda ir atsaucīga un profesionāla. Apmeklē powerupspace.eu un piesakies iepazīšanās tūrei!Sarunā pieminēto informāciju atradīsi 221. sarunas lapā.Iepriekšējās sarunas ar Gati Līdumu:#82: Atklāti par pāra (vēl) labāku kopdzīvi: #149: Ar humoru un sapratni par ciešanu neizbēgamību un vērtību#203: Par attiecībām pēc krāpšanas un iespēju no tās izvairītiesSARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads3:37 “To failu, kādas ir tavas emocionālās vajadzības, tevī ir ielikuši tavi vecāki, un konkrēti - tavs pretējā dzimuma vecāks”7:19 Kā savu emocionālo kompasu saprast, ja esi nācis no disfunkcionālas ģimenes11:32 Pieaugušie alkoholiķu bērni - kā dzīvē izskatās bērnībā ieliktais “bojātais fails”19:20 Kļūdainākā ideja, ar kuru doties attiecībās22:28 Ja zobu fejas un vienradži nebūs, kas ir tas, uz ko varam cerēt attiecībās29:07 Paņemt “joystick” savās rokās31:06 Iegūsti uzņēmumam vērtīgu bezmaksas konsultāciju no grāmatvedības aģentūras “Kamelota”. Piesakies uz GRĀMATVEDĪBAS EKSPERTĪZI: kamelota.lv/jauda32:06 Slikts sekss un alkoholisms tagad ir “vecu cilvēku” problēmas35:57 “Sekss nekad nav par seksu, tas vienmēr ir par attiecībām”42:36 Otrs populārākais mīts, uz ko balstās daudzu pāru kopā būšana46:00 “Kopā izbaudīt nespēku” - kad negribas ne augstpapēdenes, ne itāļu restorānu49:48 Par ko būs Gata Līduma triloģijas noslēdzošā grāmata55:50 Ko iesākt, je nesaņem no partnera to, kas tev nepieciešams1:00:45 Pārgājiens pa mīnu lauku - ir vērts izpētīt savu aizvainojumus1:05619 Ja grūti runāt par savām sāpēm un vajadzībām1:12:09 Power-Up SPACE ir vieta, kur īstenot savus radošos projektus. Te ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepa

Globālajā pasaulē ir jāveido starptautiskās sabiedrības, kas spētu veidot ekonomiskos, finanšu un kapitāla, kā arī politikas struktūras, kas vērstas uz kopējo labumu un solidaritāti. Lai to panākstu, nepieciešams plaši skatītīes uz cilvēku, nereducējot to uz ekonomikas vienību, bet ņemot vērā sociālos, kultūras un arī reliģijas aspektus. Tam ir vajadzīga kultūras un izglītības audzināšana.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Jau ierasti ASV prezidenta Donalda Trampa aktivitātes ir visas pasaules mediju uzmanības centrā. Bet, kā mēdz teikt, ir nianses.  Vakar visi ar nepacietību gaidīja ziņas pēc Donalda Trampa un Vladimira Putina sazvanīšanās. Tā ilga teju divas stundas. Krievi esot vien piekrituši daļējam pamieram, respektīvi, uguns pārtraukšanai, pārtraucot triecienus pa infrastruktūras un enerģētikas objektiem vai varbūt tikai enerģētikas infrastruktūras objektiem. Tiesa, jau pēc pāris stundām Krievija atkal veica kārtējo lidrobotu uzlidojumu Ukrainai. Vērtējam ne tikai sarunu iznākumu, bet visu, kas šobrīd notiek ar Ukrainu. Ir vēl viens temats, par kuru mēs saspringto ziņu dēļ īsti neesam runājuši, bet tas arī ir tāds zināms uzmanības vērts. Rumānijā nerimst kaislības ap Krievijas ietekmi valsts prezidenta vēlēšanu procesā. Pēc tam, kad Konstitucionālā tiesa anulēja novembrī notikušo vēlēšanu pirmo kārtu, ir celtas apsūdzības virknei cilvēku, tajā skaitā šīs kārtas uzvarētājam Kelinam Džordžesku. Ir izsludinātas nākamās vēlēšanas, un tajās Džordžesku nebūs tiesību piedalīties. Notikumus komentē Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Donaldam – kurvītis ar bantīti Baltā nama ugunspārtraukšanas plānu Kremlis būtība ir noraidījis – tāds ir rezultāts 18. marta pusotru stundu ilgajai telefona sarunai starp Savienoto Valstu prezidentu Donaldu Trampu un Krievijas vadoni Vladimiru Putinu. Krievijai tika piedāvāta pilnvērtīga ugunspārtraukšana uz 30 dienām kā pirmais solis ceļā uz miera procesu, taču, kā jau pirms telefonsarunas bija paziņojusi Maskava, tā varētu piekrist tikai ar noteikumu, ka tiek pārtraukts ārvalstu militārais atbalsts Ukrainai. Atteikums Vašingtonai gan nav gluži simtprocentīgs, kas izskatītos pārāk nelāgi uz Ukrainas šai ziņā pozitīvās nostājas fona. Putins piekritis pārtraukt triecienus – nav gan īsti skaidrs, kam, jo Kremļa izplatītajā telefonsarunas atreferējumā minēta „enerģētikas infrastruktūra”, savukārt prezidenta Trampa ierakstā sociālajos tīklos teikts „enerģētika un infrastruktūra”. Acīmredzot Baltā nama saimniekam ir radies iespaids, ka agresorvalsts pārtrauks graut Ukrainas slimnīcas, skolas un dzīvojamās mājas, kamēr Putins ir gatavs saudzēt vienīgi spēkstacijas un elektropārvades tīklus. Šī gatavība gan, pēc visa spriežot, vēl nekādi nav izpaudusies lidrobotu triecienā, kuru agresorvalsts vērsa pret Ukrainu drīz pēc abu līderu telefonsarunas beigām – uzlidojumā cieta ne vien slimnīca Sumos, bet arī elektroinfrastruktūra Slovjanskā. Kā norādīja Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, atrodoties oficiālā vizītē Somijā, šis Krievijas trieciens ir faktisks apliecinājums, ka tā nevēlas nekādu ugunspārtraukšanu. Pati Ukraina ir gatava pieņemt kā pilnīgu ugunspārtraukšanu, tā šo daļējo variantu. Kā atzīmē analītiķi, pašreizējais variants ir visai izdevīgs Krievijai, ciktāl tieši pēdējos mēnešos Ukraina visai sekmīgi uzbrukusi agresorvalsts naftas un gāzes industrijas objektiem. Tikām prezidents Tramps un vairāki viņa administrācijas pārstāvji pauž gaišu optimismu par tālāko miera procesu, iezīmējot virzību uz ugunspārtraukšanu Melnajā jūrā, pēc tam – vispārēju ugunspārtraukšanu un tad jau miera vienošanos. Tas viss, pauž Donalds Tramps, notikšot ātri. Attiecīgās sarunas svētdien, 23. martā, sākšoties Saūda Arābijas pilsētā Džidā. Kas attiecas uz vakardienas telefonsarunu, tad tērzēts ticis arī par Tuvajiem Austrumiem, Putinam piekrītot, ka Irānai nav ļaujama iespēja iznīcināt Izraēlu, un arī par hokeju, proti, iespējamiem Ziemeļamerikas NHL un Krievijas KHL profesionāļu mačiem. Kopumā ņemot, Vladimirs Putins var būt ar sevi visnotaļ apmierināts. Par spīti visam, ko viņš un viņa režīms nodarījis Ukrainai, par spīti izaicinošiem žestiem un faktiskam Baltā nama ierosinājumu noraidīšanai, viņš turpina gozēties sava sarunbiedra Donalda labvēlības saulītē. Rumānijas prezidenta vēlēšanu jampadracis Prezidenta amats Rumānijas Republikā, līdzīgi kā daudzās citās parlamentārās demokrātijās, nav ar plašām varas funkcijām apveltīts, tāpēc līdz šim valsts galvas ievēlēšana šai valstī izpelnījās nelielu pasaules mediju ievērību. Citādi tas ir šoreiz, kad Rumānijas prezidenta vēlēšanas tika izpelnījušās, cita starpā, pieminēšanu Savienoto Valstu viceprezidenta Vensa uzrunā Minhenes drošības konferences dalībniekiem kā piemērs patiesu demokrātijas vērtību pagrimumam Eiropā. Kārtējo prezidenta vēlēšanu pirmā kārta notika 2024. gada 24. novembrī, un tās rezultāti daudzus šokēja. Labāko rezultātu tajās ieguva galēji labējais neatkarīgais kandidāts Kelins Džordžesku, kura platformā dominē ultranacionālisma un antiliberālisma motīvi, tai skaitā neslēptas simpātijas pret Vladimira Putina režīmu un nepatika pret Ukrainu, kuru Džordžesku nodēvējis par „mākslīgi izgudrotu valsti”. Otrajā vietā ierindojās arī pašreiz opozīcijā esošās liberālās partijas „Rumānijas glābšanas savienība” līdere Elena Laskoni. Tādējādi otrajā kārtā vajadzēja sacensties Džordžesku un Laskoni, un pirmoreiz Rumānijas atjaunotās demokrātijas vēsturē no prezidenta vēlēšanu finālcīņas izrādījās atstumts sociāldemokrātu pārstāvis, pašreizējais premjerministrs Marčels Čolaku. Jau tūlīt pēc vēlēšanām izplatījās viedoklis, ka to Džordžesku kampaņā nepieļaujami liela ietekme bijusi videoierakstu izplatīšanas platformai „Tiktok”, kur viņa atbalstam īpašu kiberoperāciju īstenojuši Krievijas slepenie dienesti. Pēc Augstākās nacionālās aizsardzības padomes izmeklēšanas materiālu publiskošanas Rumānijas Augstākā tiesa anulēja vēlēšanu pirmās kārtas rezultātus un noteica jaunu prezidenta vēlēšanu sarīkošanu 4. maijā. Līdz tam savā amatā bija jāpaliek līdzšinējam prezidentam Klausam Johannisam, taču viņš 12. februārī demisionēja, nododot amata funkcijas parlamenta augšpalātas – Senāta – priekšsēdētājam. 26. februārī Kelins Džordžesku tika uz laiku aizturēts, un viņam tika izvirzītas pavisam sešas kriminālapsūdzības, tai skaitā mudinājumos graut valsts konstitucionālo iekārtu un fašistisku grupējumu atbalstīšanā. Tiek ziņots, ka politiķa miesassarga mājās atrasti desmit miljoni dolāru un biļetes lidojumam uz Maskavu. 9. martā Džordžesku tika liegtas tiesības balotēties prezidenta vēlēšanās, un viņa vietā par labējo opozīcijas partiju galveno kandidātu kļuva partijas „Alianse rumāņu vienotībai” līderis Džordže Simions. Savukārt pie varas esošā koalīcija, kuru veido Sociāldemokrātiskā partija, kristīgi demokrātiskā Nacionālā liberālā partija un Rumānijas ungāru demokrātiskā alianse par savu kandidātu izvirzījusi nu jau desmit gadus aktīvi politikā nepiedalījušos kādreizējo Senāta priekšsēdētāju Krinu Antonesku. Tikām kopš decembra Rumānijā nerimst kā Džordžesku atbalstītāju, tā viņa pretinieku demonstrācijas. Sagatavoja Eduards Liniņš.

"Kad vēl tikai sāku strādāt savā profesijā, manī bija stipra pārliecība, ka man par visām varītēm jāpārliecina režisors par savu taisnību, un tas beidzās ar konfliktiem un nepatīkamām situācijām darba vidē. Bet ar laiku jau tu iemācies, ka kino – tā ir attiecību veidošana, un darbs lielā mērā notiek sarunās un ideju pasaulē, un tikai tad sākas praktiskais darbs," prāto režisors Armands Začs, ar kuru tiekamies, lai runātu par viņa debijas spēlfilmu "Mūžīgi jauni". No 13. marta tā skatāma Latvijas kinoteātros. Filmā "Mūžīgi jauni" režisors pievērsies mūsdienu Latvijas divdesmitgadnieku paaudzei, viņu dzīves izjūtai un uztverei. Filma vēsta par draugu grupu, kas vēl meklē savu vietu pasaulē, ir apjukuši savās izvēlēs un tā īsti nevēlas kļūt patiesi pieauguši... Orests Silabriedis: Visur tiek teikts, ka "Mūžīgi jauni" ir tava debijas filma. Bet īstenībā tava pieredze kino ir pietiekami plaša un izvērsta. Lūdzu, atgādini mums, ko tu jau šajā jomā esi darījis? Armands Začs: Ilgāku laiku strādāju kā montāžas režisors, tā ir mana pirmā profesija. Tur pavadīti jau gadi desmit, bet ir režisētas arī dokumentālās filmas, un tad nu beidzot šī filma ir mana pirmā pilnmetrāžas spēlfilma. Tavu panākumu sarakstā ir arī balvas. Gribētu cerēt, ka arī "Mūžīgi jaunajiem" kaut kas pienāksies. Bet vispirms par to montāžu. Man tā vienmēr likusies teju visnoslēpumainākā filmas daļa – it kā montāžas režisoram pašam tur varbūt ir kaut kāda teikšana, tajā pašā laikā režisors taču ir galvenais noteicējs. Kā tiek sadalītas funkcijas? Tas, ko iemācījos, bet ne uzreiz – tā tomēr ir attiecību veidošana starp režisoru un montāžas režisoru. Jo tu vari būt ļoti pārliecināts par filmas pareizo ceļu, kā viss, tavuprāt, būtu jādara, bet, ja tu nespēj pārliecināt režisoru, kurš ir idejas autors, ka tieši šādi tas process tavuprāt jāvirza, nekas no tā nesanāk. Kad vēl tikai sāku strādāt šajā profesijā, man bija stipra pārliecība, ka man par visām varītēm jāpārliecina režisors par savu taisnību, un tas beidzās ar konfliktiem un nepatīkamām situācijām darba vidē. Bet ar laiku jau tu iemācies, ka kino – tā ir attiecību veidošana, un darbs lielā mērā notiek sarunās un ideju pasaulē, un tikai tad sākas praktiskais darbs. Mūsu acu priekšā, iespējams, ir tie senlaiku montāžas galdi; arī Kino muzejā šobrīd varam apskatīt, kā Ivara Selecka dzīvesbiedre izlikusi šo galdu; tam gandrīz var pieskarties un redzēt, kā viss notiek. Bet mūsdienās droši vien ir drusku cita mizanscēna. Jā, tas viss notiek, klikšķinot datorā. Lai gan man pirms pāris gadiem bija sapnis, kur apvienojās pagātne un nākotne: man priekšā bija milzīgs skārienjutīgs galds, kurā varēju kādu kadru izgriezt, kādu nogriezt vai kādu pielikt klāt, un tad nu es tur bīdīju tos kadrus šurpu turpu. Bet kopumā mūsdienās ir pelītes un klaviatūras. Montāžas režisors – tā arī ir profesija, ko mācās visu dzīvi? Domāju, ka jā. Jo katra filma ir unikāla un pieredze aug. Bet tas nezināmais un jaunatklāšana ir katrā jaunā projektā.  Vai vari pateikt, pats būdams procesa iekšienē, kāds šobrīd ir latviešu kino? Teiksim, beidzamo piecu vai desmit gadu nogrieznī? Es domāju, ka latviešu kino beidzot kļuvis dažāds; tas tiešām piedāvā kaut ko gandrīz vai katram. Tas var būt izcils, kā mums to ir parādījusi "Straume"; tas var būt briesmīgi slikts, viduvējs... Šos piemērus nesaukšu, bet, iespējams, skatītājiem uzreiz kaut kas prātā uznirst. Bet galvenais tomēr ir tas, ka piedāvājums kļuvis plašs un interesants. Vairs nevar teikt, ka mums ir tikai patriotiskas un vēsturiskas filmas: ir dažādība, un tā kļūst ar katru gadu aizvien lielāka. Kāpēc tev pašam interesē kino pasaule?  Kaut kādā ziņā tajā nonācu pilnīgi nejauši, bet caur šo nejaušību man vienkārši praktiski patīk to darīt – kaut kā jūtos dabīgi savā lomā. Tas sākās vidusskolā, 10. klasē, kad mūsu vēstures skolotāja mācību gada beigās vienā no kontroldarbiem uzdeva par kādu no vēstures tēmām uztaisīt vai nu izrādi, vai filmu. Tad nu mēs savācāmies grupiņa jauniešu un taisījām "Spartaku" – baltos palagos satinušies, džeki skraidīja. (smejas) Un tad es kaut kā dabīgi nonācu pie tā, ka tieši es turu kameru, ka es komandēju cilvēkus un ka pats to arī montēju. Tas tā vienkārši notika. Izrādījās, ka tu esi kino cilvēks. Tā laikam sanāca. Pēc tam paveicās, ka brīdī, kad pabeidzu vidusskolu, Latvijas Kultūras akadēmijā uzņēma bakalaurus filmu režijā pie Pētera Krilova. Tas ilgi nebija noticis. Un tad kaut kā es tur tā dabīgi savos 17 gados iepeldēju, īsti nesaprazdams, ko es tur daru, bet tā arī paliku tur… Ko tu sauktu par saviem guru? Laikam vislielāko iespaidu uz mani atstājis Pēteris Krilovs – ne tikai kino pasaulē, bet arī domāšanas pasaulē un atbildībā pret to, ko daru, kāpēc daru un ko ir vērts darīt. Tas laikam atstājis vislielāko nospiedumu vēl joprojām. Pašanalīze ir tava stiprā puse? Nezinu, vai stiprā, bet tā automātiski notiek. Tās varētu būt arī mazāk...  Tā ir traucējoša? Jā, un man ir tāda sajūta, ka pašanalīze un tas troksnis [galvā] ir problemātisks brīžiem. (smaida) Vairāk – audioierakstā.

Vai tiesa, ka stresu dažkārt veicina ne tikai mūsu psiholoģiskie pārdzīvojumi, bet arī fizioloģiskas izmaiņas organismā? Kur rodas stresa hormoni – kortizols un adrenalīns – un kas notiek, ja tie sāk pārņemt mūsu organismu nekontrolēti? Par to studijā iztaujāsim Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Endokrinoloģijas nodaļas vadītāju, Rīgas Stradiņa universitātes asociēto profesori Ilzi Konrādi. * Zinātnes ziņas Megalodona izmēri varētu būt bijuši lielāki, nekā līdz šim pieņemts. Pirms dažiem gadiem uz ekrāniem bija skatāma asa sižeta filma par megalodonu – gigantisku haizivi. Varbūt toreiz kādi skatītāji domāja, vai tas ir izdomājums, vai arī šāds radījums okeānos patiešām kādreiz dzīvojis. Un atbilde ir – jā. Megalodons ir reāla suga, kas kādreiz mitusi, un tādas vietnes kā “Live Science” un “Science Daily” tai veltījušas plašākus izklāstus. Zinātnieki visai ilgi uzskatījuši, ka megalodoni izskatījās kā lielas baltās haizivis, taču jaunākais pētījums liecina, ka megalodons bijis vairāk nekā 24 metrus garš dzīvnieks, un tas ir vairāk nekā uzrādījuši līdzšinējie aprēķini. Salīdzinājumam – baltās haizivs mātītes ķermeņa garums var būt aptuveni pieci metri. Tā ka redzams atšķirība ir visai liela – pieci metri vai 24 metri.  Bet milzenis megalodons mūsdienās sastopams vairs nav, tas ir dzīvojis jūrās laika nogrieznī pirms 20 miljoniem gadu līdz 3,6 miljoniem gadu. Pilnīgi megalodonu skeleti atrasti nekad nav, tāpēc mūsu zināšanas balstās un arī avoti, no kuriem zinātnieki var gūt datus, nāk no fosilijām - zvīņu un zobu fosilijām. Lai iegūtu jaunākos datus par megalodona izmēru, zinātnieki no Kalifornijas un Riversaidas universitātes, kā arī citām pasaules vietām megalodonu fosilijas salīdzinājuši ar vairāk nekā 150 dzīvām un izmirušām haizivju sugām, iegūstot pēc iespējas precīzāku megalodonu galvas, ķermeņa un astes proporciju. Vēl pētnieki atklājuši, ka megalodons varētu būt dzemdējis dzīvus mazuļus, un arī to garums varētu būt bijis līdz pat četriem metriem. Tas, par ko pētnieku vidū nav vienprātības, – kādai mūsdienu sugai megalodons ir līdzinājies. Kā piemēru jau minējām balto haizivi, tomēr ir zinātnieki, pēc kuru domām, megalodona ķermenis pēc formas daudz tuvāks bijis citronhaizivij vai pat lielam valim.  Pirmais Mēness aptumsums šogad – 14. martā. Bet par kādu citu dabas brīnumu. Piektdien, 14. martā, gaidāms šī gada pirmais Mēness aptumsums, un par to vietnē “Scientific American”. Precīzāk izsakoties, aptumsums būs 13. marta naktī un 14. marta agrās rīta stundās, un tas būs pilns Mēness aptumsums pēc trīs gadu pārtraukuma. Tiesa gan, mūsu platuma grādos šis notikums ies secen. Pilnu Mēness aptumsumu varēs vērot tikai paši Eiropas rietumi – Spānija, Īrija un Lielbritānija. Toties viskrāšņāko un pilnāko aptumsumu varēs skatīt tie, kuri dzīvo Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā. Ja klausāties Latvijas Radio, būdami šajās vietās, tad ziniet, ka jums tāda iespēja ir, un to patiešām nevajag laist garām. Bet Latvijā neskumstiet, jo naktī no 7. uz 8. septembri eiropieši redzēs Mēness aptumsumu, un tad to neredzēs Amerika.  Ar ko Mēness aptumsums ir interesants? Atšķirībā no strauja Saules aptumsuma, Mēness aptumsums ir lēns un majestātisks, un, lai to redzētu, nav nepieciešans īpašs aprīkojums vai optisks palīglīdzeklis.  Mēness, Saule, Zeme – šo triju ķermeņu attiecības nosaka Mēness aptumsuma veidošanos, detalizētāk, kā tas notiek, aprakstīts vietnē, bet tur arī piedāvāts tāds vienkāršots skaidrojums. Proti, iedomājieties, ka jūs atrodaties uz Mēness, skatoties uz Zemi un Sauli. No šī skatupunkta šķiet, ka Zeme lēnām virzās Saules priekšā. Sākumā jūs redzat, ka Zeme pavisam nedaudz bloķē Sauli, un gaismas daudzums, kas pie Jums nonāk, samazinās, bet mazliet. Laika gaitā Zeme bloķē Sauli arvien vairāk, un apgaismojums vēl vairāk samazinās. Pēc aptuveni stundas Zeme pilnībā nobloķē Sauli, Jūs atrodaties Zemes ēnā, un visapkārt ir tumšs. Attiecīgi, kad Zeme atkal atklāj Saules seju, aptumsums ir beidzies. Tik tālu par Mēness skatupunktu, bet Mēness aptumsumu mēs vērojam no Zemes, un te nākamais interesantais fakts. Brīdī, kad Saule attiecībā pret Mēnesi ir nobloķēta, mēs uz Zemes redzam nevis vienkārši tumšu, blāvu Mēness disku, bet Mēness seja kļūst “asiņaina”, un to arī sauc par “asiņaino Mēnesi”. Skaidrojumam palīdz fizika. Mēness aptumsuma laikā Saule izgaismo Zemi, tāpēc visa Saules gaisma, kas krīt uz Mēness virsmu, iziet cauri mūsu atmosfēras biezākajai daļai, iekrāsojot Mēnesi sārtā mirdzumā. Izskatās diezgan biedējoši, bet skaisti.  "Zinātnieki netiks apklusināti": tūkstošiem cilvēku protestē pret Donalda Trampa administrācijas politiku. Tūkstošiem pētnieku ASV pilsētās un arī Eiropā mītiņos ar saukli “Stand Up for Science”(jeb “Iestājieties par zinātni”) pauž protestu ASV prezidenta Donalda Trampa administrācijas darbībām, lai samazinātu zinātnisko darbaspēku un izdevumus pētniecībai.  Kopš stāšanās amatā janvārī Tramps un viņa komanda ir atlaiduši un dažos gadījumos mēģinājuši pieņemt atpakaļ darbā tūkstošiem darbinieku ASV zinātnes aģentūrās, kuru darbs bija saistīts ar kodoldrošību, putnu gripas uzraudzību, ekstrēmu laikapstākļu prognozēšanu un citiem jautājumiem. Administrācija ir arī mēģinājusi iesaldēt pētniecības dotācijas zinātnes finansēšanas aģentūrās, tostarp ASV Nacionālajā zinātnes fondā.  Vieni paši mītiņi gan izmaiņas neietekmēs, to jau pierādījuši protesti pagātnē, piemēram, 2017. gadā, kad pētnieki protestēja Trampa pirmā prezidentūras termiņa laikā. Taču svarīgi ir neklusēt, jo, kā norādījusi neirozinātniece Nensija Kanvišere: “Jūs nevarat vienkārši atlaist visus un pēc tam viņus atkal pieņemt darbā, kad tie ir nepieciešami. Zinātnieku paaudze būs zaudēta.” Par šī brīža protestiem plašāk vietnē “Nature”. Vai Latvijā ir retzemju metāli?  Visbeidzot, ja vēl par ģeopolitiku un zinātni, tad aicinām pašmāju portālā “Delfi” iepazīties ar rakstu par retzemju metāliem. Tieši Donalda Trampa un Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska iespējamais darījums par retzemju metāliem pēdējā laikā ir daudz figurējis ziņu virsrakstos, un “Delfu” rakstā labu skaidrojumu sniedzis ģeologs, Latvijas Universitātes asociētais profesors Ģirts Stinkulis. Viņš norāda, ka ne viss, kas ir reti sastopams, automātiski ir retzemju elementi. Tie ir pavisam konkrēti 17 elementi no Mendeļejeva periodiskās tabulas apakšējās daļas, piemēram, skandijs, itrijs, lantāns un citi, tiem ir augsta vērtība un praktiskais pielietojums, piemēram, elektronikā un militārajā jomā. Ukrainā tie ir pieejami, Latvijā par šo 17 elementu klātbūtni pierādījumu nav, bet mums ir ļoti daudz citu vērtīgu dabas resursu, piemēram, dzelzrūda. Par tās un citu atradņu nozīmi plašāk rakstā.

Attiecības ar naudu ir tabū tēma, bet šīs attiecības ietekmē mūsu dzīvi, personību un raksturu. Personības briedums, ko attīstām apzinoties iekšējos pasaules procesus, palīdz veselīgāk attiekties pret naudu un uzlabo dzīvi. Saruna ar psihoterapētu Marku.

Kas ir veiksmīgu attiecību pamatā? Kā attiecību veidošanu ietekmē doma, ka attiecībām noteikti jāved uz laulību? Kādi ir attiecību veidošanas izaicinājumi mūsdienās? Baznīcā salīdzinoši daudz tiek runāts par laulību un ģimenes dzīvi, bet kā ar laiku līdz tam? Kam pievērst uzmanību, sākot veidot attiecības? Un, ja attiecības ir nopietnas, vai tās noteikti tad ir īstās un vienīgās? Lai gūtu ieskatu attiecību veidošanā, ēterā ar Lindu savā pieredzē un skatījumā dalās divi jaunieši – Toms un Agnese. Katram no viņiem bijusi citāda attiecību pieredze un citāds arī pašreizējais attiecību stāvoklis, tomēr abus vieno patiesa sirsnība un dziļa izpratne par to, kas attiecībās ir svarīgs. Raidījumu veidojam mēs, "Kedās" komanda: Samuels, Linda, Katrīna, Alise, Agate.

Par aktuālo pasaulē, Baznīcas attiecībām ar vaksti, Latvijā, Eiropā.

Sociālā antropoloģija ir brīnišķīgs veids kā pētīt trauslāko, dārgāko un visgrūtāk zinātniski izmērāmo fenomenu, kas novērojams cilvēku dzīvēs - attiecības. Kā birojā satiekas dažādi pasaules skatījumi un kā attiecības tiek kārtotas darba vidē? Kā seniori iepazīstas un kā veido partnerattiecības dzīves nogalē? Un, kāda saistība ciemata vienotībai ar vecu pili? Par to stāsta jauno sociālantropologu pētījumi. Raidījumā Zināmais nezināmajā ar saviem pētījumiem iepazīstina Rīgas Stradiņa universitātes sociālantropoloģijas studiju maģistri Ilze Žukova, Zane Rone un Rihards Ginters. Kā radies uzskats, ka latviešiem vislabāk patīk dzīvot viensētās? Viensēta kā tipisks latvieša dabas raksturojošs dzīvesvietas modelis – vai tiešām, skatoties atpakaļ pagātnē, mūsu senči vienmēr ir dzīvojuši atstatu cits no cita, un, ja dzīvojuši, vai tas bijis tāpēc, ka vēlējušies distancēties no apkārtējie? Lai arī latviešu viensēta ir iekļauta mūsu kultūras kanonā, tomēr situācija vēsturē nav bijusi tik viendabīga. Kur un kāpēc Latvijas  teritorijā senāk ļaudis dzīvojuši vienkopus vai atsevišķi, skaidro vēsturnieks Latvijas Universitātes docents un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Mārtiņš Mintaurs. Skatot senās mērvienības, rakstītos avotos ir uziets tāds apzīmējums, kā „suņa rējiena attālums”, kas ietvēris 3-4 kilometrus, kuru robežās var dzirdēt  vienas sētas suni rejam – tā skaidro Mārtiņš Mintaurs. Tātad, no vienas puses, latvietis ir viensētnieks un to pierāda šodien etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā  apkopotās  senās celtnes, no otras puses, mūsu senči dzīvojuši arī ciemos jeb kopus esošās mājās. Un abu šo  mītņu izvietojumam ir bijis vairāk praktisks raksturs, ne tāpēc, ka tāda ir latvieša daba. Vēl arī īss skaidrojums, kāpēc cilvēki valkā laulības gredzenu. Tā kā nesen bija Valentīna diena un arī raidījumā daudz runājam par savstarpējām attiecībām, tostarp arī par romantiku, intersējamies, kāpēc cilvēki valkā laulības gredzenus un kāpēc Latvijā mēs tos velkam biežāk uz labās rokas pirksta, un vēl uz ceturtā pirksta, ko dēvē arī par zeltnesi. Interesanti, ka dažādās pasaules kultūrās cilvēki gredzenu vietā ietetovē īpašas zīmes, kas apliecina piederību partnerim un ģimeņu apvienošanai, piemēram, maoru kultūrā. Bet kāpēc rietumu kultūrā to apliecina gredzeni, skaidro etiķetes un protokola konsultante Aija Strautmane.  

Raidījumu esam veltījuši Valentīna dienas noskaņām dzīvnieku pasaulē. Cilvēks ir radījis sarežģītu sociālo shēmu, kā iepazīstas, dibina kontaktus, draudzības, vēlāk arī partnerattiecības. Dzīvnieku pasaulē katrai sugai ir savi paradumi un stingri rakstīti likumi, kuriem sekot. Taču kā dzīvnieki nonāk viens otra uzmanības lokā, dzīvojot slēgtā vidē, piemēram, zooloģiskajā dārzā? Dabā stiprākais ir iekārojamāks pretēja dzimuma acīs, bet ģimenes dibināšana sākas ar skaistu gada parādi - riestu. Kā tas notiek ierobežotā vidē, piemēram, zooloģiskajā dārzā? Kā speciālisti darbojas par dzīvnieku "savedējiem" un kā rodas pēcnācēji šādos kontrolētos apstākļos? Raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns un ihtiologs, Zinātniskā institūta "BIOR" Jūras nodaļas vadītājs Ivars Putnis. Raidījuma ievadā zinātnes ziņas Afantāzija skar 2 līdz 4 procentus iedzīvotāju Mēs mēdzam lietot tādus teicienus kā “pafantazēsim - kā būtu, ja mēs tagad atrastos vienā vai otrā vietā”, “manās fantāzijās es dažkārt mēdzu darīt vienu vai otru lietu” un tamlīdzīgi. Bet izrādās, ka nelielai daļai pasaules iedzīvotāju ir afantāzija, un tas nozīmē, ka viņi nespēj neko vizuāli iztēloties, un par to tad vietnē “Live Science”. Tātad, ja cilvēkam ar afantāziju liek iedomāties, ka viņš, piemēram, atrodas pludmalē un redz rietošas saules starus, kas jūras virsmu oranžā un zeltainā krāsā, tad viņš visticamāk neko tādu neredzēs. Afantāzija skar 2 līdz 4 procentus iedzīvotāju, tomēr pētījumi par šo parādību vēl ir visai ierobežotā skaitā. Kafija nāk par labu cilvēka zarnu mikrobiomam Ja par afantāziju vēl daudz kas nav zināms, tad gadsimtiem ilgi daudz ir zināms par aromātisko dzērienu kafiju. Tajā pašā laikā ir parādījies daudz un dažādu versiju gan par kafiju, gan citiem produktiem, piemēram, šokolādi vai vīnu un to, kā tie atsaucas uz cilvēka organismu. Uzticēties var speciālistiem - ārstiem, kuri, ja runājam kafiju, ir teikuši, ka divas līdz trīs kafijas tases dienā organismam nekaitē un pat nāk pat labu, piemēram, sirds veselībai, un šoreiz apstājāmies pie raksta vietnē “Scientific American”, kurā vēstīts par kafijas labvēlīgo ietekmi uz zarnu baktēriju darbību - par šo aspektu nudien līdz šim nekas plaši nav bijis zināms. Mikro- un nanoplastmasa spēj uzkrāties cilvēka galvas smadzenēs Vēl īpaši pēdējo gadu laikā ir bijis daudz publikāciju par mikroplastmasu - plastmasas daļiņām, kas mazākas par pieciem milimetriem un var būt pat ar izmēru viens nanometrs, ko mēs ar aci tad redzēt nevaram. Ir bijuši skaidrojumi, ka mikroplastmasa nu jau pilnīgi noteikti nonāk mūsu organismā, ņemot vērā, kādi plastmasas kalni peld gan jūrās un okeānos, gan vienkārši ir kaut kur izsviesti. “CNN” publicēts raksts, kur minētas atsauces uz dažādos laikos veiktiem pētījumiem, tostarp uz pavisam nesen publicētu pētījumu žurnālā “Nature Medicine”. Šajā pētījumā zinātnieki analizējuši smadzeņu, nieru un aknu audus, kas jau agrākos gados iegūti no cilvēkiem, kuriem veikta tiesu ekspertīze. Smadzeņu audos salīdzinājumā ar aknām un nierēm konstatētas lielākas polietilēna proporcijas, un, kas vēl būtiski, lielāka mikro- un nanoplastmasas koncentrācija novērota to mirušo cilvēku smadzeņu paraugos, kuriem ir bijusi fiksēta demence, attiecīgi mikro- un nanoplastmasa ievērojami nogulsnējusies uz smadzeņu asinsvadu sieniņām un imūnajās šūnās.    

Neviens vien pieķēris sevi pie domas, ka šodien laiks rit straujāk. Saprotams, ka ne jau minūtes vai stundas kļuvušas ātrākas, bet tas, kā mēs šo laiku piepildām, mudina mums justies kā mūžīgā skrējienā. Kā tas ietekmē mūsu domāšanu un lēmumu pieņemšanu? Kā cilvēka iekšējais pulkstenis salāgojas ar to laika ritējumu, kādu rada digitālā pasaule, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē, kognitīvo zinātņu pētnieks Jurģis Šķilters un Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes profesore Zanda Rubene. "Galvenais, kas liek laikam skriet vai vilkties, ir emocijas. Ja ir kaut kas interesants un patīkams, var būt arī nepatīkams, mūsu laika ritējums mainās. Sarūk. Attiecīgi, ja ir kaut kas garlaicīgs, ne īpaši emocionāli iekrāsots, laiks sāk vilkties," norāda Jurģis Šķilters. "Patiesībā, mūsu laika uztvere ir ir notikumu segmentācija no mūža sākuma līdz beigām. Notikumi var būt ilgāki un ātrāki. Jānošķir, ka ir objektīvais, fizikālais laiks, kas nevienam smadzenēs neiet, to mēs arī neuztveram, mēs uztveram to notikumu laiku, kas ilgāks, ātrāks vai īsāks." Zanda Rubene atzīst, ka viņa to dēvē par subjektīvo laika izjūtu, jo cilvēkam nav varas pār laiku. Viņa atsaucas uz norvēģu antropologu Ēriksenu, kurš norāda, la digitālajā laikmetā laika izjūtai ir piemērojams kā grēdas princips. Notikumi, kas mūsuprāt saistās ar mūsu dzīvi, krājas un pārvietojas tādos tempos, ka nespējam tos akumulēt un aptvert, un izveido ko līdzīgu grēdām.  "Grēdas princips liek mūsos rasties sajūtai, ka laika nav, ka ir drausmīga steiga un stress no tā visa," norāda Zanda Rubene. "Vēl viens jēdziens, kas raksturo šo laikmetu un situāciju, ir vienlaicīgums. (..) Lēnās laika izjūtas šobrīd pietrūkst. Digitālajā laikmetā secīgumu un lēnumu ir aizstājis vienlaicīgums. (..) Tas grēdas princips un vienlaicīgums ir tas, kas liek mums visiem teikt – nav laika, nav laika. Kāds ar mums grib parunāt... Runāšana un sarunāšanas ir tas lēnais laiks. Sakām – ne tagad. Bērniem, piemēram," atzīst Zanda Rubene. Vai un kā pāreja uz vasaras laiku ietekmē veselību? Nav aiz kalniem laiks, kad atkal  griezīsim pulksteņus vienu stundu uz priekšu, un atkal daļai cilvēku nāksies pielāgoties vasaras laika režīmam. Vai tiešām pulksteņu grozīšana divreiz gadā tikai negatīvi ietekmē mūsu organismu un īpaši pavasaros, kad viena stunda no laika it kā tiek nozagta? Vairāk par to, kā pārēja uz vasaras laiku iedarbojas uz cilvēku veselību un uzvedību, sarunā ar miega speciālisti Martu Celmiņu. "Katrai lietai ir savi pozitīvie un negatīvie aspekti. ASV arī tad, kad bija mēģinājums palikt vienā laikā, cilvēki bija neapmierināti," saka Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Epilepsijas un miega medicīnas centra pediatre, miega speciāliste Marta Celmiņa, kad ir iepazinusies ar rakstu, kas pirms teju diviem gadiem tika publicēts populārzinātnisko rakstu vietnē „Science Daily”, kur runa bija par divdesmit gadu ilgušu pētījumu vairākos ASV štatos, kurā atklāts, ka ikgadējā pāreja uz vasaras laiku ir saistīta ar letālu autoavāriju pieaugumu par sešiem procentiem. Kolorādo Universitātes pētnieki konstatēja, ka nedēļā pēc pavasara laika maiņas nepārtraukti pieauga letālo negadījumu skaits. Jāņem vērā, ka pētījums attiecas tikai uz datiem vienā nedēļā, bet neraugoties uz to, kurā pasaules malā mēs dzīvojam, palūkojam, kā pāreja uz vasaras laiku, kad it kā viena stunda  diennaktī mums tiek nočiepta, ietekmē cilvēka organismu un uzvedību. Bet raidījuma iesākumā par Saules un Mēness "dejām" Ir sācies solārais pavasaris. Interesanti, ka aizvadītajā nedēļā piedzīvojām dienu, kad bija astronomiskā ziema, meteoroloģiskais rudens un solārais pavasaris. Interesanti, ka kalendāram vienalga, kas notiek laukā aiz loga. Starp citu, par kalendāru runājot – zinām, ka ir Saules kalendārs, tātad tas, kurā Zeme apriņķo ap Sauli, bet mums ir arī pavadonis Mēness, arī tam ir kalendārs, to lietojuši, piemēram, senie ēģiptieši. Kāda tam īsti funkcija un kā salāgot Saules un Mēness ritmu? To skaidro astronoms Ilgonis Vilks.    

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

2025. gads visā pasaulē iezīmēsies kā Arvo Perta deviņdesmitās jubilejas gads. Un arī Latvijas klausītāji varēs piedalīties Arvo Perta jubilejas gada ieskaņas koncertā, baudot vispasaules slavu iemantojušā igauņu komponista mūziku – mūziku, kura personiski uzrunā visu paaudžu klausītājus ar tās pārpasaulīgumu un vienlaikus cilvēcību, ar savu mieru un reizē dramatismu. Sestdien, 8. februārī, Rīgā, Lutera (Torņkalna) baznīcā skanēs Arvo Perta "Te Deum" un Georga Fridriha Hendeļa "Dixit Dominus", ko izpildīs Latvijas Radio koris un kamerorķestris "Sinfonietta Rīga". Pie diriģenta pults – Kaspars Putniņš, ar kuru tiekamies arī uz sarunu "Klasikas" viļņos. "Ar Perta mūziku jūtu visnotaļ ciešu un ilgstošu saikni. Tas varētu būt 1986. gada ziemā, kad es Mūzikas akadēmijas basketbola komandas sastāvā biju Tallinā," stāsta diriģents. "Tā kā sākās pārmaiņu laiki Padomju savienībā, tad tieši 86./87. gada ziemā bija pirmais Arvo Perta autorkoncerts Padomju Igaunijā pēc viņa emigrēšanas uz rietumiem. Viņš pats šajā pasākumā nepiedalījās, bet Estonijas koncertzāle bija stāvgrūdām pilna, un kādā dīvainā, nesaprotamā kārtā, neskatoties uz to, ka tur bija vispārēja sajūsma, kāpnes bija pilnas ar cilvēkiem (mūsdienās to neviens nepieļautu ugunsdrošības noteikumu neievērošanas dēļ!), bet mūsu draugi mūs tur iedabūja iekšā. Es nekad tādu mūziku savā dzīvē agrāk nebiju dzirdējis, un tas bija pilnīgs kultūršoks. Turklāt vēl biju tikko atnācis no armijas, biju ilgāku laiku nodzīvojis tādā informācijas un mūzikas vakuumā. Tūlīt pēc tam sāku intensīvi meklēt iespējas šo mūziku iepazīt tuvāk un ar to nodarboties, un Sigvarda [Kļavas] organizētajā festivālā "Satikšanās mūzikā" Universitātes aulā, tas varēja būt astoņdesmito gadu beigās, iespējams, ka mēs ar Rīgas vokālo grupu toreiz ka tik nebijām pirmie, kas Arvo Perta mūziku pēc viņa emigrācijas, došanās trimdā atskaņoja Rīgā. Kamēr viņš bija Igaunijā, Perta mūzika šad un tad tika atskaņota arī pie mums. Tā ka attiecības ir senas un man personīgi ļoti, ļoti svarīgas."

Kā mainītos tava dzīve, ja dienā drīkstētu pateikt vai uzrakstīt tikai 140 vārdu? Uz šādas distopijas (vai kādam varbūt – utopijas?) fona Sema Steinera lugā „Citroni citroni citroni citroni citroni” savas attiecības risina Bernadeta un Olivers – juriste un mūziķis, globālu pārmaiņu ietekmē atskāršot daudz kā jauna gan par partneri, gan paši par sevi. Lugu par brīvības meklējumiem un attiecībām, kas saiet citronā vai, latviski sakot, sviestā, Ģertrūdes ielas teātrī Rīgā iestudējis jaunais režisors Jurģis Lūsis. Šī ir luga diviem aktieriem. Ģertrūdes ielas teātra izrādē lomās iejūtas Ilva Centere un Kristaps Klāvs Košins, kurš režisora Jurģa Lūša interpretācijā daļu no saviem tekstiem runā hiphopā. Britu dramaturga Sema Steinera pirms desmit gadiem radītā un aizpērn Vestendas iestudējumam atjaunotā luga „Citroni citroni citroni citroni citroni” ir Jurģa Lūša debija Ģertrūdes ielas teātrī. Arī šis ir stāsts par jauniem cilvēkiem – līdzīgi kā Lūša iepriekšējais un kritiķu atzinīgi novērtētais iestudējums „Dullais Dauka” Nacionālajā teātrī. Kā saka režisors, „Citroni” viņu uzrunājuši ar autora spēju veidot daudzslāņainu stāstu par to, ka patiesība, iespējams, jāmeklē dziļāk par pateiktajiem vārdiem. Izrādes muzikālo noskaņu veido Toms Auniņš, bet scenogrāfiju – Marija Ulmane. Bet lugā zīmēto distopiju, kur dienā drīkst pateikt vairs tikai 140 vārdu, režisors Jurģis Lūsis neliek stāsta centrā. Viņš to drīzāk saskata kā alegoriju par globāla mēroga pārmaiņām, kas ietekmē mūsu visu dzīves – kā karš, pandēmija vai „Brexit”. Tomēr ir interesanti arī domāt par to, kā šādu šķietami absurdu ierobežojumu ietekmē mainās vārda vērtība un attiecībās neizrunātais. Izrāde „Citroni citroni citroni citroni citroni” Ģertrūdes ielas teātrī pie skatītājiem nonāca janvāra beigās un nākamreiz būs skatāma 12.februārī.

26. janvārī Baltkrievijas pašpasludinātais valsts galva Aleksandrs Lukašenko pieskaitīja savam varas ciklam vēl piecus gadus. 27. janvārī Eiropadome lēma vēl uz pusgadu pagarināt agresorvalstij Krievijai noteiktās sankcijas. Kara ekonomika Krievijā. Aktualitātes analizē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece Elīna Vrobļevska. Sazināmies ar Latvijas Bankas Ģenerālsekretariāta vadītāju, ekonomistu Andri Strazdu. Krievijas ekonomikas spožums un posts Apmēram gadu pēc Krievijas plaša mēroga agresijas sākuma parādījās viedokļi par to, ka Kremlim izdevies visai labi tikt galā ar Rietumu sankciju negatīvajiem efektiem un izveidot kara ekonomikas modeli, kas nodrošinājis nozīmīgāku izaugsmi kā teju jebkurai attīstītajai valstij. Pagājušajā gadā tās iekšzemes kopprodukta pieaugums bija 4%, kamēr Savienotajām Valstīm – 2,7%, bet Eiropas Savienībai vidēji – 0,7%. Kremļa saimnieks Vladimirs Putins turpina plātīties ar savas valsts spožo ekonomikas modeli, kuram nekādas Rietumu sankcijas neko nevarot padarīt. Tomēr pēdējā laikā arvien biežāk parādās brīdinoši viedokļi, un ne viens vien analītiķis un medijs Krievijas sakarā lieto metaforu – „steroīdus salietojies maratonists”. Proti, šī brīža uzrāviens nebūt negarantē kaut cik nozīmīgu ilgtspēju. Aģentūra „Reuters” pagājušonedēļ publicētā materiālā uzskaita, tāsprāt, nozīmīgākos riskus, ar kuriem šogad varētu būt jāsastopas Krievijas tautsaimniecībai. Pirmkārt, tā ir inflācija, kura pagājušajā gadā sasniegusi 9,5% atzīmi. Šo rādītāju dzen augšup dāsnie tēriņi militārajam sektoram un drošības struktūrām, kā arī vispārējais algu kāpums, ko izraisa darbaroku deficīts. Kā allaž, cenu kāpums grauj sociāli mazāk aizsargāto sabiedrības grupu dzīves līmeni. Otrs faktors ir kredītprocentu likmes. Ceļot likmes, Krievijas Centrālā banka mēģina bremzēt inflāciju un pērngad oktobrī noteica 21% likmi. Attiecīgās kredītresursu cenas, kas ir ap 30%, padara tos praktiski nepieejamus daudzām tautsaimniecības nozarēm; problēmas neizjūt vienīgi valsts subsīdijām piepumpētā militārā ražošana. Trešais riska moments ir ekonomikas strauja sabremzēšanās. Valdība paredz šogad lēnāku kāpumu, pamatīgi sakarsētajai ekonomikai atdziestot līdz 2,5% pieauguma rādītājam, tomēr Starptautiskais valūtas fonds lēš daudz pieticīgākus 1,4%. Krievijā varot iestāties stagflācija – izaugsmes apsīkums kombinācijā ar joprojām augstu inflāciju. Papildu ekonomiku bremzējošs apstāklis ir jau pieminētais darbaspēka, sevišķi kvalificēta darbaspēka trūkums. Kā ceturtais aspekts tiek minēts valsts budžeta deficīts. Karš ir dārgs prieks, un pagājušajos trīs gados Kremlis vairakkārt ir izņēmis pamatīgas summas no Krievijas Nacionālās labklājības fonda, nozīmīgākās finanšu rezerves. Rezultātā fonda apjoms sarucis vairākkārt, un ar tajā atlikušo 31 miljardu dolāru var nepietikt, ja tēriņi paliks līdzšinējie. Tad neatliks nekas cits kā palielināt nodokļus. Visbeidzot, piektais – nu jau vairākus mēnešus lejup slīdošais rubļa kurss. Kaut īstermiņā tas palīdz mīkstināt budžeta deficīta problēmu, vidējā termiņā ārzemju preču sadārdzināšanās ir vēl viens inflācijas veicinātājs. Brīvība klusēt 26. janvārī Baltkrievijas pašpasludinātais valsts galva Aleksandrs Lukašenko, kurš tur savu nāciju dzelžainā varas tvērienā kopš 1994. gada, pieskaitīja savam varas ciklam vēl piecus gadus. Tika pasludināts, ka iecirkņos esot ieradušies gandrīz 86% vēlētāju, un vairāk nekā 87% no viņiem nobalsojuši par ūsaino vadoni. Par to, cik šai bildītei sakara ar patieso dzīves ainu Baltkrievijā, kas pirms pieciem gadiem mēģināja izrauties no diktatora dzelžainā tvēriena, stāsta Rīgā trimdā dzīvojošā baltkrievu māksliniece Olga Jakubovska: „Patiesībā izjūta ir dīvaina, jo tu saproti, ka tev pat netika dota iespēja izteikt savu viedokli. Visiem, kuri tā vai cita iemesla pēc atradās ārzemēs, tika liegta iespēja balsot. Šoreiz ārzemēs nebija neviena vēlēšanu iecirkņa. Skaidrs, ka tie, kas bija valstī, visiem spēkiem centās nepiedalīties šajā šovā. Ir savākts milzīgs daudzums informācijas, kas liecina, ka daudzi iecirkņi bija vienkārši tukši. Balsoja tie, kuri ir pilnībā atkarīgi no režīma, un tie, kas režīmu atbalsta, jo par to saņem naudu – spēka struktūras, valsts institūciju darbinieki. Oficiāli strādājošu neatkarīgu žurnālistu Baltkrievijā vairs nav. Tomēr joprojām ir cilvēki, kas sniedz informāciju mūsu neatkarīgajiem medijiem, kuri bijuši spiesti pamest valsti. Šīs informācijas vākšana, protams, notiek katru dienu. Piemēram, „Telegram” platformā var droši nodot ziņas. Tā nu mēs uzzinām uzticamu informāciju no neatkarīgiem Baltkrievijas medijiem. Bet ar ģimeni, ar draugiem es, sazinoties, cenšos par politiku nerunāt, lai viņiem nesagādātu nepatikšanas. Pēc pēdējiem datiem krimināllietas ir ierosinātas pret apmēram 300 žurnālistiem. 300 krimināli vajātu žurnālistu tādā nelielā valstī! Savulaik baltkrievu bija aptuveni 9 miljoni, saskaņā ar dažiem avotiem tagad valsti ir pametuši no 600 tūkstošiem līdz miljonam cilvēku. Medicīnā ir ļoti daudz problēmu, jo cilvēku ir palicis maz, un daudzi turpina aizbraukt. Tagad mēģina piesaistīt augstskolu absolventus darbavietai gandrīz uz 10 gadiem, liekot aizbraukšanas gadījumā maksāt milzīgas summas. Bet tas nelīdz – cilvēki vienalga aizbrauc. Drīz tur paliks tikai vecīši, militārpersonas un miliči, bet tie jau nevarēs ne ārstēt, ne mācīt. Institūtos ir ļoti daudz vakanču, jo veselas katedras ir atlaistas vai aizgājušas no darba. Piemēram, Polockas universitātē tika atlaisti ļoti daudzi, jo viņi publiski uzstājās pret vardarbību. Tagad tie cilvēki – kurš Varšavā, kurš Parīzē – dara savu darbu un, skaidrs, ka sāk visu no nulles. Vesela liela katedra tika vienkārši nogriezta ar sakni, taču režīmam ir uzspļaut. Viņi nedomā par rītdienu. Viņi grib izdzīvot šodien. Politisko ieslodzīto un no represijām cietušo cilvēku skaits ir vienkārši šokējošs. Mums ir cilvēktiesību biedrība “Vesna” („Pavasaris”), kuras vadītājs, Nobela Miera prēmijas laureāts Aless Beļeckis sēž Lukašenko cietumā. Par viņu jau sen nav ziņu. Bet biedrība cenšas strādāt, cik var, un pēc pēdējiem tās apkopotajiem datiem 136 tūkstošus baltkrievu ir tieši skārušas represijas dažādu krimināllietu, administratīvo lietu, īslaicīga ieslodzījuma veidā. Visa represiju mašīna darbojas gandrīz piecus gadus. Bet es zinu, ka cilvēki nav padevušies, nav sākuši domāt citādāk, nav šī visa rezultātā iemīlējuši Lukašenko režīmu. Viņi to kā nevarēja ciest, tā necieš joprojām, taču tagad viņi nevar izteikties. Un viņi dod priekšroku klusēšana, jo klusēšana – tā ir tava brīvība, kādā mērā tā vispār ir iespējama šobrīd Baltkrievijā.” Donalds met ēnu 27. janvārī Eiropadome lēma vēl uz pusgadu pagarināt agresorvalstij Krievijai noteiktās sankcijas. Daudz netrūka, ka lēmums netiktu pieņemts, par ko, kā allaž, gādāja Ungārijas premjers Viktors Orbans. Kā atklāti paziņoja ungāru līderis, kurš labprāt izrādās gan ar Putina, gan Trampa draudzību, viņš paskatīšoties, ko Krievijas agresijas sakarā pasākšot Baltā nama saimnieks, varbūt ka pēc tam sankcijas nemaz vairs nevajadzēšot. Vēl viena Ungārijas prasība bija – lai Ukraina atjauno Krievijas gāzes tranzītu cauri savai teritorijai, ko prezidents Volodimirs Zelenskis noraidīja kā neiespējamu, gan piebilstot, ka pa attiecīgo cauruļvadu varētu piegādāt citu, teiksim – Azerbaidžānas gāzi, ja no tā nepelnīs Krievija. Ungārijas varasvīra kārtējie manevri radīja nepārprotamu nervozitāti Briselē, jo ar vienu veto pietiktu, lai sagāztu trīs gados un piecpadsmit paketēs centīgi būvēto sankciju konstrukciju. Kad nu Tramps ir paziņojis, ka „draugs Vladimirs”, ja daudz spītēsies miera sarunu sakarā, var dabūt no Vašingtonas sankcijas pie jau esošajām, arī Orbana nostāja izrādījusies gana elastīga. Tikām nedienās savu silto attiecību dēļ ar agresorvalsts diktatoru iekūlies vēl viens lētās krievu gāzes kārotājs no Centrāleiropas – Slovākijas premjerministrs Roberts Fico. Pēc tam, kad Ziemassvētku priekšvakarā Fico negaidīti ieradās vizītē Maskavā, kur draudzīgi rokojās ar Kremļa saimnieku, Slovākijas pilsētu ielās izgāja tūkstoši protestētāju, kuriem viņu valsts neformālā Krievijas satelīta statuss nav pieņemams. Kopš tā laika demonstrācijas turpinās, tās ir mierīgas un tikai pieauga mērogos pēc tam, kad premjerministrs Fico paziņoja, ka protesti tiekot organizēti un koordinēti no ārzemēm nolūkā gāzt likumīgo Slovākijas valdību. 24. janvārī galvaspilsētas Bratislavas ielās izgāja 60 000, savukārt otras lielākā pilsētas Košices ielās – 15 000 protestētāju. Paralēli Fico kabinets zaudējis nelielo vairākumu Slovākijas parlamentā. Izveidojot koalīciju 2023. gada oktobrī no divām kreisi populistiskām partijām „Virziens – sociāldemokrātija” un „Balss – Sociāldemokrātija” un nacionālradikāļiem Slovāku Nacionālās partijas – tai Nacionālajā sapulcē bija minimāls vienas balss pārsvars. Tagad nu četri no agrākajiem koalīcijas deputātiem paziņojuši, ka turpmāk balsošanā nepiedalīsies. Netiek izslēgts neuzticības balsojums esošajai valdībai, kas var novest pie ārkārtas vēlēšanām. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Republikānis Donalds Tramps oficiāli kļuvis par 47. ASV prezidentu. Gazā sākas 42 dienas ilgs pamiers. Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra direktors Māris Cepurītis un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Rustams Šukurovs. Gazas kara beigas vai atelpas mirklis? 19. janvārī stājās spēkā pagājušonedēļ ar Kataras, Ēģiptes un Savienoto Valstu starpniecību panāktā vienošanās par uguns pārtraukšanu starp Izraēlu un Gazas sektorā valdošo grupējumu „Hamās”. Tā paredz „Hamās” sagūstīto Izraēlas pilsoņu atbrīvošanu apmaiņā pret vismaz tūkstoti Izraēlā ieslodzītu palestīniešu. Iebrukuma laikā Izraēlā 2023. gada 7. oktobrī Gazas joslā bāzēto grupējumu kaujinieki sagūstīja 251 ķīlnieku, no kuriem 94 joprojām atrodas teroristu rokās. Pēc Izraēlas puses ieskatiem, dzīvajos varētu būt kādi 60 no sagūstītajiem. Pirmajā uguns pārtraukšanas dienā tika atbrīvotas trīs izraēliešu gūsteknes un 90 palestīnieši – sievietes un pusaudži. Vēl vienošanās paredz pakāpenisku Izraēlas spēku atvilkšanu un humānās palīdzības piegāžu intensificēšanu, un tiek ziņots, ka svētdien Gazas joslā ieradušās apmēram 600 kravas mašīnas ar palīdzību. Visas nolīguma detaļas netiek atklātas, taču ir darīts zināms, ka tā īstenošana paredzēta trīs posmos. Pirmajam posmam, kas iesākās svētdien, jāturpinās 42 dienas, kuru laikā pakāpeniski jāatbrīvo 33 izraēliešu ķīlnieki – sievietes, bērni, vecāki ļaudis, slimie un ievainotie – un vairāki simti palestīniešu. Izraēlas Aizsardzības spēkiem jāatvelkas no Gazas joslas apdzīvotajām teritorijām, ļaujot tajās atgriezties palestīniešu civiliedzīvotājiem. Ja pāris nedēļas process turpināsies saskaņā ar vienošanos, sāksies sarunas par tālāko pamiera īstenošanas gaitu. Otrajā uguns pārtraukšanas posmā jāatbrīvo visi atlikušie izraēliešu ķīlnieki, tāpat apmaiņā pret palestīniešu ieslodzītajiem, un Izraēlas spēkiem pilnībā jāpamet Gazas josla. Visbeidzot, pēdējā etapa galvenais saturs ir normālas dzīves atjaunošana Gazas joslā, kas, visdrīzāk, prasīs vairākus gadus. Pie tam nākotnes izkārtojuma aprisēs vēl joprojām ir daudz neskaidra. Ļoti iespējams, Izraēla vēlēsies paturēt sava kontrolē buferzonu pie Gazas robežām, kam Hamas nav piekritusi. Tāpat Hamas, visdrīzāk, cer uz tādu palestīniešu ieslodzīto atbrīvošanu, kurus Izraēla nobūs gatava laist brīvībā; runa ir, pirmām kārtām, par 7. oktobra uzbrukumā iesaistītajiem. Tiek atzīmēts, ka Izraēla tā arī pilnībā nav sasniegusi savu kara mērķi – „Hamās” iznīcināšanu. Ņemot vērā, ka uguns pārtraukšanu var visai viegli izjaukt pat samērā neliels incidents, pagaidām vienošanās sakarā tiek paust vien piesardzīgs optimisms. Amerikas „jaunlaiku devēja” benefice „Šobrīd sākas Amerikas zelta laikmets. Sākot ar šo dienu, mūsu valsts plauks un atkal būs respektēta visā pasaulē.” Ar šādiem vārdiem savu uzrunu 20. janvāra inaugurācijas notikuma apmeklētājiem uzsāka jaun- un atkal ievēlētais, tādējādi, 45. un 47. Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps. Nācijas „jaunlaiku atvedēja” tēls, kuru viņš sev pielaikoja jau pirmajā prezidentūras periodā, tagad kļuvis tikai vēl spilgtāks visās izpausmēs. Nav arī brīnums, ka samērā daudz laika uzrunā aizņēma gānīšanās par iepriekšējās administrācijas varas periodu, kas jaunā Baltā nama saimnieka interpretācijā ir viens vienīgs politiskas un administratīvas nevarības un misēkļu periods. Kā tad ir patiesībā? Kā zināms, nu jau eksprezidents Džo Baidens atstāj valsti ekonomiski vismaz cerīgā, lai neteiktu – pārliecinošā stāvoklī. Bezdarba līmenis ir zems, ekonomiskā izaugsme – stabila, un ASV šai ziņā apsteidz citas industriāli attīstītās nācijas. Tomēr pretējā svaru kausā ir strauji pieaugusī dzīves dārdzība, kas acīmredzot daudziem amerikāņiem izrādījusies pārāk netīkama. Un pagarš ir to krīžu un problēmu saraksts, uz kurām Amerika un pasaule laikam gan būtu gribējusi redzēt Balto namu reaģējot apņēmīgāk, mērķtiecīgāk un straujāk. Sākot ar Trampa nolīgto, bet Baidena īstenoto Afganistānas evakuāciju, turpinot ar strauju nedokumentētas migrācijas plūsmu pāri Meksikas robežai, beidzot ar lavierēšanu un pussoļiem atbalstā Izraēlai tās karā pret Hamas, bet sevišķi jau Ukrainai cīņā pret Krievijas agresiju. Kas gan, protams, nenozīmē, ka adekvāts ir prezidenta Trampa sacītais par līdzšinējo valdību, kas neesot bijusi spējīga risināt pat vienkāršas krīzes pašu mājās, toties „iekūlusies veselā sērijā katastrofālu situāciju ārpus valsts robežām. Viņa paša solītā „zelta laikmeta” spožums būšot, atsaucoties uz runā piesaukto, neierobežota naftas urbšana, toties moratorijs jaunām elektroauto ražošanas licencēm, tikai divu dzimumu – vīriešu un sieviešu – atzīšana valsts politikas līmenī un ārkārtas stāvokļa izsludināšana uz Meksikas robežas, kā arī Panamas kanāla atdabūšana Savienotajām Valstīm, kuras  to esot Panamai savulaik „uzdāvinājušas”, bet tagad tur visu kontrolējot Ķīna. Panamas kanāla izbūvi 20. gs. sākumā tiešām īstenoja Savienotās Valstis, pēc tam iegūstot šo Panamas Republikas teritoriju beztermiņa nomā. Tomēr pagājušā gadsimta otrajā pusē Panamas sabiedrība arvien aktīvāk protestēja pret šo koloniālisma laikmeta stilā tapušo vienošanos, notika sadursmes ar upuriem gan protestētāju, gan amerikāņu karavīru vidū, līdz tika panākta  vienošanās, un kopš 1999. gada kanāls ir pilnīgi Panamas teritorija un īpašums. Vēl Trampa prezidentūras pirmās dienas sakarā tiek pieminēts rekordliels skaits viņa parakstītu prezidenta izpildrīkojumu. Šie ASV valsts galvas akti ir ar likuma spēku, taču, salīdzinot ar Kongresa pieņemtajiem likumiem, tos ir daudz vienkāršāk apstrīdēt tiesā. Attiecīgi jau tagad tiek prognozēts, ka daļa no šiem izpildrīkojumiem kā, piemēram, izstāšanās no Parīzes Klimata kontroles vienošanās vai Pasaules Veselības organizācijas, visdrīzāk, tiks īstenoti, bet tādi kā Savienoto Valstu pilsonības atteikums to teritorijā dzimušiem nelegālo imigrantu bērniem vai jau pieminētā tikai divu dzimumu atzīšanas politika var sadurties ar nopietniem juridiskiem šķēršļiem. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Stāsta režisors Jānis Cimmermanis. Par leļļu filmu studiju šo to zināju diezgan sen. Dažas filmas arī bija redzētas. Pirmā tikšanās ar meistaru bija laikā, kad Leļļu teātris svinēja izrādes “Velniņi” jubileju: Atveras durvis, ienāk Arnolds Burovs, Arvīds Noriņš, Valentīns Jēkabsons un Gedimīns Kotello. Galanti kungi apsveic māksliniekus, jūtas kā sen gaidīti viesi. Vakara gaitā meistars Burovs uzaicina visus paviesoties leļļu studijā. Tā pirmo reizi skatījos leļļu kino uz lielā ekrāna. Bija daudz nesaprotama, neizskaidrojama, nezināma – kā to var dabūt gatavu? Tā arī viss beidzās – ar gūzmu neatbildētu jautājumu. Nākošā tikšanās reize notika aptuveni pēc septiņiem, astoņiem gadiem. Biju jau pabeidzis Sanktpēterburgas teātra un kino institūta leļļu teātra fakultāti, biju režisors Rīgas leļļu teātrī. Doma par Burova studiju kaut kur galvā perinājās. Zināju, ka tikt strādāt šajā elitārajā studijā tā vienkārši nevar, jo darbiniekus uzaicina un atlasa personīgi pats Arnolds Burovs. Par to var aizmirst un nedomāt, bet nē! Kādu dienu mājās atskanēja telefona zvans no kinostudijas. Mana kundze satraukta saka: “Burovs brauc šurp, grib ar tevi runāt!” Tikāmies Upesciema centrā, lija lietus, sēdējām uz pussabrukuša soliņa un sarunājāmies. Pareizāk sakot, runāja meistars, es klausījos. Viņš piedāvāja man pamēģināt strādāt pie viņa. Īsti nesapratu, vai tā ir īstenība – manā priekšā tiek pavērtas durvis uz leļļu kino!       Gandrīz gadu pēc mēģinājumiem Leļļu teātrī braucu uz kinostudiju mācīties. Viss bija jāsāk no nulles. Atkal no sākuma. Meistaram laikam patika mana attieksme pret darbu, varbūt tas, ka arī es nāku no lellēm, vai arī tas, kā viņš teica: “Galva ir uz pleciem un rokas aug no pareizās vietas.” Meistars bija prasīgs, darbā bija jābūt maksimāli savāktam, precīzam, koncentrētam uzdevuma izpildē. Viņš necieta nevīžību un nolaidību. Atzinība nāca pēc nofilmētā materiāla noskatīšanās. Ja bija kļūdas, tad, gandrīz atvainodamies, meistars teica: “Vispār tā varētu būt, bet tomēr jāpārfilmē.” Meistars bija daudzpusīga, bet sevī noslēgta personība – to sapratu daudz vēlāk, vākdams materiālus filmai “Meistara slepenā dzīve”. Daudzveidīga, piedzīvojumu un pārdzīvojumu pilna, krāsaina, bet ne viegla dzīve. Tas izpaudās viņa attieksmē pret darbu un kolēģiem. Filmēšanas laikā arī viņš pats ievēroja klusumu. Ja bija kārtojamas kādas lietas – tās tika kārtotas klusināti, lai netraucētu svēto filmas radīšanas procesu. Bija arī citādi. Nodārd filmēšanas paviljona durvis, meistars atgriežas no redkolēģijas sēdes, kliedz: “Ko viņi zina, ko viņi saprot! Viņi mani māca, kurā rokā māksliniekam jātur pindzele!” Diena sabojāta. Otrā rītā viss pa vecam. Attiecībā pret kolēģiem Arnolds Burovs bija laipns, zolīds, galants pret sievietēm. Ak sievietes, sievietes! Vienmēr smaidi, skūpstītas rokas, komplimenti – brīnišķīgi! Reizēm meistars gribēja palikt studijā viens un vēlreiz pārdomāt paveikto un vēl darāmo. Savu filmu tēlus viņš uzrunāja par mīlulīšiem. Tā bija viņa pasaule. Bija arī atmiņas, ar kurām viņš nelabprāt dalījās. Citreiz, palikdams viens, ņēma rokās ģitāru un klusiņām spēlēja tikai sev. Dažreiz Buritis, smaidot un ar humora dzirksti, gremdējās bērnības, jaunības atmiņās. Stāstīja, kā bastoja skolu, slēpdamies klavieru kastē. Kā pēc iespējas biežāk izskrējis uz ielas, lai varētu sveicināt savus kaimiņus – Raini un Aspaziju. Viņu interesēja arī mūzika. Viņa vecākais brālis strādāja par viesmīli tolaik Rīgā smalkākajā lokālā “Al-hambra”, kurā viesojās Eiropā un pasaulē slaveni džeza mūziķi. Mūzika bija viena no viņa mīlestībām, – studijās konservatorijā viņš bija mācījies čella spēli. Protams, bija draudzība un tikšanās ar sabiedrībā populāriem cilvēkiem – Aleksandru Lembergu, Jāni Žīguru, Niklāvu Strunki, Albertu Terpilovski. Tas bija domubiedru klubiņš, kas tolaik radīja aizdomas un zināmu interesi dažādās valsts iestādēs. Par meistaru Burovu varētu uzrakstīt lielu, biezu grāmatu, grāmatu par unikālu cilvēku, mākslinieku, radošu personību, kurā būtu stāsti par viņa uzņemtajām ap 40 leļļu filmām: pašu pirmo “Ki-ke-ri-gū”,arī "Kozeti", "Bimini", Čārlijam Čaplinam veltīto triloģiju "Sapnis", "Princese un puma", "Pēdējā lapa", arī "Si-si-dra", "Tīģeris Ņau-ņau", "Papiņš" un vēl daudzām citām...

No 2025. gada 1. janvāra spēkā stājušās izmaiņas transporta un sakaru nozares normatīvajos regulējumus. Izmaiņas skars autovadītāju apliecības iegūšanas noteikumus, transportlīdzekļu tehniskās apskates kārtību. Par izmaiņām, kas skārušas automobiļu īpašniekus un vadītājus, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Ceļu satiksmes drošības direkcijas pārstāvis Mārtiņš Mālmeisters un drošas satiksmes eksperts Oskars Irbīts. Kādas izmaiņas nepieciešamas transporta nozares regulējumā, vaicājam arī auto žurnālistam, kā pats par sevi saka - satiksmes kritiķim Paulam Timrotam. Viņš vispirms atzinīgi novērtēja prasību reģistrēt velosipēdus un skrejriteņus. "Elektroskrejriteņu obligāta reģistrācija stājās spēkā 2024. gada vasarā. Velosipēdu ieteicama vai obligāta reģistrācija ir divu apstākļu dēļ," norāda Mārtiņš Mālmeisters. "Pirmais, tās ir īpašumtiesības, jo ir zināms, ka velosipēdiem mēdz "pieaugt kājas" un tie mēdz pazust. Attiecīgi tiesībsargājošām iestādēm, atrodot kādu zagtu velosipēdu, ir daudz vieglāk identificēt tā īpašnieku. Tāpat šogad stājas spēkā transportlīdzekļu evakuācija no ātrgaitas ceļiem vai citiem ceļiem, kuri ir pamesti vai ilgstoši stāv. Tas attiecas ne tikai uz velosipēdiem, elektroskrejriteņiem, bet visiem transporta līdzekļiem." Ja ir evakuēts kāds ilgi ceļa malā stāvējis velosipēds, lai to atgūtu, jāpierāda īpašumtiesības.  Savukārt Irbīts piekrīt Timrotam par to, ka uz ceļiem būtu vairāk japatrulē policistiem. Timrots bilst, ka policijā trūkst cilvēku un līdz ar to kārtība uz ceļiem arvien vairāk jūt ārā. "Mums būtu ļoti jāuzspiež uz to, lai būtu vairāk ceļu policijas ekipāžu, un jāatstāj ar tiem radariem šis robostais mērījums, un tas smalkais mērījums jāatstāj cilvēkam, kurš strādā ar radaru. Tāds ir mans priekšlikums," bilst Pauls Timrots. "Es teikšu, ka jautājumā, kas attiecas par dzīvo policistu satiksmē, absolūti viņam piekrītu," atzīst Oskars Irbīts. "Mans personīgais viedoklis ir tāds, ka mūsu sodu sistēma jau ir pietiekoši efektīva, bet vienkārši vajag piemērot. Bet vajag kādu, kas to piemēro. Viens ir tas, ka mums ir dažādi roboti, kas mūs kontrolē, ir dažādi radari, kameras un kas tik vēl nav, bet es vēl joprojām uzskatu, ka nekas tā neiespaido autovadītāju, kā tāda sirsnīga saruna ar policistu, kādu pāris minūšu, un 10 minūšu pastāvēšanu ceļa malā. Ir šis brīdinājums, kas kaut vai izpaužas kā 10 minūšu noraidījums no satiksmes, vienkārši pastāvēt malā, viņš ir daudz efektīvāks nekā kaut kāds naudas sods, kuru vienkārši cilvēks, varbūt nedomājot, samaksā. Un arī citu valstu pieredze viennozīmīgi liecina to, ka šis preventīvais pasākums daudz labāk uzlabo satiksmi. Satiksmē vienkārši braucoša policijas mašīna sniedz desmitreiz labākus rezultātus nekā kaut kāda sodu palielināšana. Ja mūsu mērķis ir tiešām uzlabot satiksmes situāciju, tad ir satiksmē jāatgriež dzīvais policists, jo šobrīd tiešām viņu iztrūkums ir milzīgs, viņi knapi paspēj noformēt negadījumus. Cik man ikdienā, izbraucot uz smagajiem negadījumiem, iznāk runāt ar šiem policistiem, ka viņi ir pārslogoti. Mums vairs nav šīs policijas specializācijas, ceļu policija kā tāda ir likvidēta. Līdz ar to nevar būt tas policijas pilnīgs universālais kareivis. Mēs redzam, igauņi jau uz šī grābekļa uzkāpa, un viņi atjauno ceļu policiju."  

Sarunas pirmajā daļā izjautāju Diānu Zandi par viņas profesionālo ceļu - ko viņa darīja pēc aktrises profesijas, kā darbu apvienoja ar 5 bērnu audzināšanu, ko no viņas prasīja iegūt psiholoģijas zinātņu doktores grādu klīniskajā psiholoģijā. Tas ir ļoti iedvesmojošs stāsts, kas pamudinās nepazaudēt sevi vecāka lomā, un palīdzēs ieraudzīt risinājumus, kā sākt jaunu profesionālo dzīvi, neskatoties uz līdzšinējo karjeru.Sarunas otrajā daļā Diāna piedāvāja risinājumus partnerattiecībām, jo uzskats, ka "mīlestībā visam jānotiek dabiski" ir maldinošs un arī kaitīgs. Viņa stāstīja arī par emocionālās un seksuālās tuvības saistību. Starp citu, Diāna savā Instagram @diana_zande veido interesantus un noderīgus video ierakstus par attiecībām un iespējām dzīvot labāk. Iesaku noklausīties iepriekšējās intervijas ar Diānu Zandi:Pirmā #117 bija par drošu piesaisti un tās ietekmi uz cilvēka dzīvi.Otrā #142 – kā veidot veselīgākas attiecības ar saviem vecākiem.Trešā #171, lai svētki nes prieku, nevis iznes smadzenes.Vairāk informācijas ir sarunas lapā.******************Šo epizodi samontējām ar atbalstu no dalībniekiem mūsu jaunākajā programmā „Jaudīga Partnerība“. Šo programmu Laura un Mišels izveidoja, lai Cilvēkjaudas faniem būtu vēl foršākas attiecības un lai partneri ir spēcīgāka komanda, kurā katrs gan sasniedz savus mērķus, gan kopīgos, gan arī ikdienā piedzīvo vairāk prieka.Ja šīs tēmas tev ir aktuālas, tad šomēness piedalies programmā Jaudīga partnerība. Tā tu izdarīsi divas labas lietas vienlaicīgi – tu gan parūpēsies par savu attiecību kvalitāti, gan arī palīdzēsi mums turpināt Cilvēkjaudas podkāstu.******************SARUNAS PIETURPUNKTI:6:32 Lāsmiņas loma kulta filmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” – Diānas dzīves lielā dāvana un problemātiskā blakne vienlaicīgi10:21 “Baidies, bet dari” – dzīvot atšķirīgi no pieņemtā16:40 Līkumainais meklējumu ceļš cauri skolām un profesijām, paralēli audzinot piecus bērnus23:09 “Man ir četrdesmit gadu. Beidzot es zinu, ko es gribu” – cik viegli ir mainīt dzīvi šajā vecumā27:38 Grūtākie brīži studējot psiholoģiju35:17 Nevis “afirmēt”, bet plānot, kapāt un darīt40:50 “Sākt no nulles” nenozīmē sākt no nulles50:07 Praktisks vingrinājums, kā domāt par savu dzīvi un saviem gadiem49:32 “Ikvienam lēmumam ir arī negatīvas sekas”52:48 Spēt stāvēt pāri sabiedrības aizspriedumiem un darīt savu lietu59:59 Kad pašpārmetumu tārpiņš izbāž galvu, ko likt viņam pretī1:05:19 Kas ir galvenie četri iemesli, kādēļ pāri meklē terapeita palīdzību1:09:09 Ko iekļauj mīlestības trijstūra teorija1:11:07 Kāda noderīga informācija ir atrodama Diānas Zandes Instagram kontā1:15:38 Vai iemīlēšanās stadijā ir iespējama patiesa tuvība1:20:24 Kā emocionālā tuvība ietekmē seksuālo tuvību1:23:41 Saistības, kas ietekmē attiecības1:25:20 “Mīlestībā visam jānotiek dabiski” – cik aplams ir šis apgalvojums1:28:13 Kompetences modeļa skaidrojums kognitīvi biheiviorālajā terapijā1:31:57 Nepamatotās gaidas un ilūzijas “ja tu mani mīli, tad tu zini, ko man vajag”1:36:34 “Kāpēc mums šķiet, ka otrs jutīs, ko man vajag, ja es pati no nevaru definēt”1:45:21 Kā nepieļaut, ka attiecību zupas garša un kvalitāte ar laiku mazinās

Kašeru daudzi pazīst kā spilgtu personību ar stilu, kas atšķiras. Bet cik daudzi zina Kaspara ceļu? Mūsu sarunā viņš dalās:- kā sapni par Āfriku pārvērta reālos piedzīvojumos Etiopijā un Zambijā. Tie ir smieklīgi, baisi un aizraujoši notikumi;- ar sevis transformēšanas ceļu no nevienam nezināma lauku puiša, kurš varēja darīt, ko grib, uz skatuves zvaigzni, kuru nevar nepamanīt, un ko tas viņam maksā;- par drosmi būt pašam un spert lielo soli - gan ģimenē, gan publiski "iznākt no skapja", atklājot savu homoseksualitāti;- par viņa kreatīvo procesu un pierakstiem savās iedvesmas kladēs- un grāmatām, kas viņam noderējušas grūtos brīžos. Tā ir saruna par drosmi dzīvot saskaņā ar sevi. Vairāk informācijas ir sarunas lapā.******************Šo epizodi samontējām ar atbalstu no dalībniekiem mūsu jaunākajā programmā „Jaudīga Partnerība“. Šo programmu Laura un Mišels izveidoja, lai Cilvēkjaudas faniem būtu vēl foršākas attiecības un lai partneri ir spēcīgāka komanda, kurā katrs gan sasniedz savus mērķus, gan kopīgos, gan arī ikdienā piedzīvo vairāk prieka.Ja šīs tēmas tev ir aktuālas, tad šomēness piedalies programmā Jaudīga partnerība. Tā tu izdarīsi divas labas lietas vienlaicīgi – tu gan parūpēsies par savu attiecību kvalitāti, gan arī palīdzēsi mums turpināt Cilvēkjaudas podkāstu.******************SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads02:24 No kurienes radās skatuves vārds Kašers3:26 Vai izskats un stils ir viens un tas pats6:41 Izcila stila izjūta – mantota vai dzīves laikā iegūta8:20 Trīs kladītes un sapnis par Āfriku13:36 Etiopijā un Zambijā piedzīvotie baisākie notikumi26:08 Vista kredītā un citi skaistie Āfrikas piedzīvojumi30:07 Cik viegli bija atgriezties Latvijā32:23 Pārpratums ar iekļūšanu šovā O!Kartes skatuve37:32 Kā pusis no laukiem spēja sadzīvot ar savu pēkšņo popularitāti un citu viedokļiem par sevi42:33 Tumšākie brīži gadā pēc iznākšanas no šova45:00 Kas pamudināja Kašeru “iznākt no skapja” un ko tas no viņa prasīja57:13 Kāzas kā šovs un sabiedrības izglītošana1:00:18 “Dēļ modes lietas samaitāsi jaunatni” – šis un citi pārmetumi, ar kuriem ir jāsastopas homoseksuāļiem, kas atļaujas skaļi runāt 1:02:30 Kas mainījās Kašera dzīvē pēc sava homoseksuālisma atklāšanas sabiedrībai1:05:27 Attiecības ar baznīcu un garīgajām praksēm 1:10:47 Būt parastākam par visparastāko cilvēku – vai Kašers varētu dzīvot bez slavas1:14:31 Mācoties no pieredzes – kā būtu pareizi veidot savu publisko tēlu1:17:06 Mainīt lielo un mazo cilvēku pasaules uztveri - pēdējais Kašera mīļākais projekts1:18:34 Kāds ir sagatavošanās posms pirms jebkura publicēta foto, storija vai reela1:22:27 Prasme nosaukt savu cenu1:26:57 Stāsts par dziedātāju Beyonce, 4.jūliju un cepurēm1:33:13 Kas ir tās lietas, ko cilvēki par Kašeru nesaprot vai pārprot1:38:20 Grāmatas, kas drūmos dzīves brīžos nospēlējušas izšķirošu lomu1:43:32 Kāds notikums pamudināja Kašeru pavisam atteikties no alkohola lietošanas

Raidījuma Diplomātiskās pusdienas 200 epizode ir mazliet citāda. Stāsts ne tikai par Ledāju Republiku, bet palūkojamies arī uz virkni tā saucamo mikronāciju, kas ir līdzīgas Ledāju Republikai. Mikronāciju sarakstā var šobrīd iekļaut 57 valstis, no kurām septiņas nepretendē uz nekādu konkrētu teritoriju, bet uz globālu pārstāvību gan. Kā tad definē mikronācijas – tās ir pašpasludinātas mazas teritoriālas vienības, kuras pretendē uz suverenitāti, lai arī tās neatzīst par suverēnām ne tikai citas suverēnas valstis, bet arī starptautiskas organizācijas. Svarīgi nejaukt ar mikrovalstīm, kuras ir mazas izmēros vai iedzīvotāju skaitā, bet ir starptautiski atzītas par suverēnām teritorijām. Un nevajadzētu jaukt arī ar neatzītajām valstīm, kuras iedzīvotāji faktiski kontrolē teritoriju, bet juridiski šis fakts netiek ieskaitīts. Ledāju Republika ir valstisks veidojums, kuru var atrast Čīlē un kurš nomināli aptver 23 tūkstošus kvadrātkilometru lielu platību, jeb lielāko daļu no Čīlē un visā Dienvidamerikā atrodamo kalnu ledāju. Respektīvi, Čīlē ir vairāk nekā 80 procentiem no visiem Dienvidamerikas kontinenta ledājiem. Juridiskās nepilnības uz robežas starp Čīli un Argentīnu izraisīja to, ka slavenā dabas aizsardzības organizācija "Green Peace" pirms desmit gadiem, 2014. gada 5. martā, pasludināja Ledāju Republiku par suverēnu teritoriju ar mērķi piespiest Čīles valdību cīnīties pret klimata pārmaiņām un sevišķi jau kalnrūpniecības industriju, kas ar savu darbību šo pasaules bagātību iznīcina. "Green Peace" ir arī pasludinājuši, ka Ledāju Republikas pastāvēšana nav ieplānota mūžīga un valstiskais deklarējums tiks likvidēts brīdī, kad Čīle pieņems atbilstošos ledājus aizsargājošos likumus. Respektīvi, šī faktiski ir kampaņa, lai cīnītos ar praktisku problēmu. Ledāju Republikai arī ir pārstāvniecības apmēram 40 pasaules valstīs, kas gan sakrīt ar pašas "Green Peace" organizācijas pārstāvniecībām. Ideja ir ieguvusi popularitāti un ap 40 tūkstošiem cilvēku esot pieteikušies būt par Ledāju Republikas pilsoņiem. Attiecīgi – Ledāju Republikai ir pašai savs karogs – zils karogs ar aplī atrodamām trim kalnu virsotnēm. Ledāju Republika arī izsniedz pases un pilsonības apliecības, organizē laulības un tai pat esot arī sava futbola komanda. Ledāju Republikas prezidente šobrīd ir "Green Peace" organizācijas Čīles nodaļas vadītāja Natālija Mačeina. Bet Ledāju Republika nav vienīgā mikronācija, kura izveidota viena jautājuma risināšanai. To pašu ledāju un vides jautājumu izcelšanai 2008. gadā kāds beļģis kā savu divu nedēļu hobiju nodibināja arī Flandrēsijas Lielhercogisti. Mūsdienās tā ir reģistrēta kā bezpeļņas organizācija Beļģijā.

Nesen grāmatā iznācis kultūrpētnieces, filoloģijas doktores Daces Bulas pētījums “Literārās dabkultūras: Regīnas Ezeras zooproza ekokritiskā lasījumā”. Savukārt mākslas doktore, feminisma pētniece Jana Kukaine šobrīd piedalās starptautiskā pētījumā “Augu aģence un laikmetīgā māksla: ilgtspējīgas attiecības ar vairāk-kā-cilvēka pasauli.” Sarunā ar pētniecēm skaidrojam, kas ir tas aktuālais, kas šobrīd uznesis cilvēka un dabas attiecības gan pētnieku, gan dažādu jomu mākslinieku intereses virsotnē? Daces Bulas grāmatas “Literārās dabkultūras: Regīnas Ezeras zooproza ekokritiskā lasījumā” anotācijā teikts, ka šis ir pirmais monogrāfijas apjoma latviski sarakstītais pētījums ekokritikā. Interesanti izzināt arī iemeslus, kāpēc abas pētnieces – Dace Bula līdz šim izzinājusi folkloristikas pagrieziena punktus, Jana Kukaine – caur laikmetīgo mākslu meklējusi feminisma teoriju nacionālās īpatnības – tagad pievērsušās dzīvnieku un augu pasaules pētniecībai. Dace Bula savu pētījumu iedalījusi trīs lielākās sadaļās. Pirmā - Cilvēks kā suga starp sugām. Otrā ir – Starpsugu poētika, Antropomorfisms un zoomorfisms, vienkāršoti sakot, kad cilvēkpasaules attiecības tiek pārceltas uz dzīvnieku pasauli, vai otrādi – cilvēks izzina pats sevi, iejūtoties dzīvnieka ārā. Pētījuma trešā sadaļa runā par cilvēka vēlmi ieraudzīt pasauli dzīvnieka acīm. Iemesls, kāpēc vēlējos izcelt Daces Bulas grāmatā iznākušo pētījumu “Literārās dabkultūras: Regīnas Ezeras zooproza ekokritiskā lasījumā” un Janas Kukaines dalību vēl tikai topošā starptautiskā pētījumā “Augu aģence un laikmetīgā māksla: ilgtspējīgas attiecības ar vairāk-kā-cilvēka pasauli.” Manuprāt, šādi zinātniski pētījumi palīdz mums sakārtot domas, mākslas un arī dzīves pieredzi, kas ar mums jau kādu laiku notiek, kas ir acu priekšā. Šobrīd turam īkšķus, lai Ginta Zilbaloža filma “Straume” cienīgi sacenstos par "Oskaru". Jā, Tā ir pasaule no dzīvnieka –kaķīša – skatu punkta.

Iepirkšanās internetā būtu ērta un viegla, ja vien nebūtu krāpnieku izliktie āķi un tīkli, uz kuriem, īpaši pirmssvētku laikā, var viegli uzrauties un iekrist. Par to, kā izvairīties no naudas zaudēšanas, pērkot Ziemassvētku dāvanas internetā, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Drošības jautājumus atgādina CERT.LV kiberdrošības eksperts Gints Mālkalnietis, programmatūras inženieris Elviss Strazdiņš un sertificēts datu aizsardzības speciālists Deniss Čalovskis. Pirms atgādināt, kadroši gādāt dāvanas, Elviss Strazdiņš skaidro aktuālo telefonkrāpniecības gadījumu. "Zvana telefona operators, saka, ka tūlīt numurs tiks bloķēts telefons. Tālāk jau cilvēkam tiek prasīts personas kods, ja gadījumā krāpnieks to nezina, bet dažreiz krāpnieks zina un nemaz neprasa," stāsta Elviss Strazdiņš. "Krāpnieks noskaidro operatoru, kurš ir šim te upurim, kuram viņš zvana, un tad ievada viņa personas kodu zvana laikā attiecīgā operatora mājaslapā. Attiecīgi šim cilvēkam uz Smart ID atnāk pieprasījums no tā operatora. Cilvēks domā, ka tiešām viņš šobrīd runā ar operatoru. Un ja viņš apstiprina Smart ID pieprasījumu, krāpnieks iekļūst šī cilvēka profilā operatora lapā un tur tālāk jau viņš var nomainīt SIM karti, tātad atslēgt esošo SIM un pieslēgt savu eSIM. Un tajā brīdī pēc kaut kāda laiciņa tiešām šim upurim pazūd sakari telefonā, kas to visu padara super ticamāku.  Bet tā ir tikai tāda mazā sākuma daļa tai visai krāpšanai, jo pēc tam parādās vēl policists, kurš sāk stāstīt kaut kādu bezsakarīgu stāstu par aizdevuma paņemšanu uz viņa vārda, pieslēdzas bankas darbinieks, pieslēdzas vēl arī, iespējams Smart ID, tie scenāriji variē. Bet kāpēc ir tik daudz cilvēku un kāpēc ir tik daudz informācijas, dažādi iesniegumi, vēl kaut kas? Tā ir klasiska sociālās inženierijas taktika, ko pielieto krāpnieki, lai vienkārši uzgrūstu cilvēkam tik daudz informācijas, ka viņš vairs nespēj orientēties tajā visā. Un lai ātrāk tas viss beigtos, viņš vienkārši saka: ņemiet, dariet visu, dod visus savus datus, apstiprini visas pieejas, jo viņš grib ātrāk tikt no tā visa laukā. Bet ar katru jauno informācijas devu, ko viņš atdod krāpniekam, viņš visu situāciju padara vēl sliktāku." Elviss Strazdiņš ir neapmierināts, ka publiski ir iespēja uzzināt, kurš operators ir kuram tālruņa numuram, tāpat krāpnieki var salīdzinoši vienkārši noskaidrot cilvēka personas kodu. Ja cilvēku ir apsēduši krāpnieki, Elvisa Strazdiņa ieteikums ir mainīt tālruņa numuru. Gints Mālkalnietis mudina vienkārši nerunāt. "Viņi piefiksē. Ja jūs esat gatavs sākt runāt un izejat uz kontaktu, viņi atzīmē jūs kā potenciālo upuri un jums zvanīs tikai vairāk. Tāpēc, jo ātrāk jūs metīsiet nost jā, OK, teiksim, Elvis pēta tās shēmas, viņš parakstās uz to. Bet jums kā lietotājam - nē vienkārši pārtrauciet. Jo ātrāk, jo mazāk runāsiet, jo mazāk interesantas jūs būsiet," atzīst Gints Mālkalnietis. Ja tiešām cilvēks uzķēries uz krāpniecisko zvanu un sakari tomēr pazūd, Elviss Strazdiņš iesaka:  jāsazinās ir ar savu tiešo pakalpojumu sniedzēju: ja tas ir izkrāpts "Facebook" profils vai "Instagram", tad sazinieties ar viņu, ja tā ir izkrāpta nauda, sazinieties ar banku, ja tas ir izkrāpts telefons, tad ar operatoru; tad uzreiz uz policiju. Un pēc tam, protams, ziņojiet arī CERT.LV.; ja jums paliek vēl bišķiņ laika, tad atsūtiet sociālajos tīklos Elvisam Strazdiņam.

BRĪDINĀJUMS: Šajā podkāsta epizodē tiek runāts par ēšanas traucējumiem, kas var skart sensitīvas tēmas, tostarp: pašvērtējuma problēmas, ķermeņa izskata uztveres traucējumus, trauksmi un depresiju saistībā ar ēšanu. Ja šīs tēmas jums ir īpaši sāpīgas vai var izraisīt diskomfortu, lūdzu, izvēlieties sev drošu klausīšanās vidi vai izvēlieties nepieciešamo atbalstu.Šajā epizodē Dr. Laila Siliņa uzsāk sarunu par vienu no sensitīvākajām un personiskākajām veselības tēmām – mūsu attiecībām ar ēdienu. Viņa iejūtīgi skaidro ēšanas traucējumu būtību, to cēloņus un iespējamos risinājumus. Daktere ir sertificēta uztura speciāliste un KBT Ēšanas traucējumu metodes speciāliste.Klausoties uzzināsi:- kas ir ēšanas traucējumi un kāpēc cilvēki ar tiem saskaras;- iekšējās psiholoģiskās un emocionālās problēmas, kas slēpjas aiz pārēšanās vai ēšanas ierobežošanas;- kā saprast, vai attiecības ar ēdienu pārvērtušās par ēšanas traucējumu;- kādas metodes var palīdzēt uzlabot attiecības ar ēdienu;- kā vecāki var veidot veselīgu komunikāciju ar bērniem par ēšanu.Dr. Siliņa īpaši uzmanīgi analizē kauna lomu ēšanas traucējumos, skaidro ķermeņa dismorfiju, ar ko saskaras gan sievietes, gan vīrieši, un piedāvā konkrētus rīkus sevis izpratnei un palīdzībai.Šī saruna palīdzēs labāk saprast sevi, savu ķermeni un attiecības ar uzturu.******************Šo epizodi samontējām ar atbalstu no dalībniekiem mūsu jaunākajā programmā „Jaudīga Partnerība“. Šo programmu Laura un Mišels izveidoja, lai Cilvēkjaudas faniem būtu vēl foršākas attiecības ar mīļoto cilvēku un lai partneri ir spēcīgāka komanda, kurā katrs gan sasniedz savus mērķus, gan arī ikdienā gūst vairāk prieka.Ja šīs tēmas ir aktuālas arī tev, tad šomēness piedalies programmā Jaudīga partnerība. Tā tu izdarīsi divas labas lietas vienlaicīgi – tu gan parūpēsies par savu attiecību kvalitāti, gan arī palīdzēsi mums turpināt Cilvēkjaudas podkāstu.******************SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads3:57 Priekšstati un realitāte – kuri ir tie cilvēki, kas saskaras ar ēšanas traucējumiem5:14 Iemesli, kādēļ cilvēki pārēdas 8:01 Biežāk sastopamie ēšanas traucējumi, kā tos pamanīt14:13 Ēšanas traucējumi un kauns – kā izkļūt to apburtā loka20:35 Smalkā robeža, kur ēdiens ir izklaide un sevis palutināšana, bet kur tā jau ir problēma24:25 Ideālais variants, kā daktere Laila Siliņa vēlētos, lai cilvēki ēd25:54 “Ķermenis nav muļķis” – iemācīties saprast sava ķermeņa darbības principus un sadarboties30:35 Dakteres viedoklis par kaloriju skaitīšanu34:44 Mehānismi, kas strādā, lai noturētu sevi optimālā ēšanas režīmā39:57 Kādēļ cilvēki mētājas no viena grāvja otrā, bet neturas ceļam pa vidu46:31 “Nepieļaut to sajūtu, kad esi vājprāta badā. Tas vienmēr būs trigeris”52:37 Kas ir ķermeņa dismorfija un kā tā var būt saistīta ar anoreksiju vai bulīmiju55:37 Kuras ir tās galvenās emocijas, kas ierosina ēšanas traucējumus59:34 Treniņuzdevums komunikācijā ar sevi1:01:13 Ko vecākiem vajadzētu un nevajadzētu darīt saistībā ar savu bērnu ēšanas traucējumiem1:05:36 Kādas KBT terapijas metodes savā darbā izmanto uztura speciāliste1:11:10 Pacienti, kuri iekrīt sirdī, un pacienti, par kuriem īpaši sāp1:14:48 Ieteikumi vecākiem, lai viņu bērniem būtu veselīgas attiecības ar sevi un ēdienu

Nevienam no mums nav atmiņu no laika, kad apguvām pirmos vārdus savā dzimtajā valodā, toties lieliski zinām, cik izaicinoši ir apgūt svešvalodas jau lielākā vecumā. Kādas attiecības mūsu smadzenēs veidojas starp dzimto valodu un katru nākamo apgūto? Kā mēs apgūstam valodu tad, ja tai nav mācību grāmatas un tā neskan uz ielas, bet ir dzīva tikai tradīcijās? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rēzeknes tehnoloģiju akadēmijas profesore Sanita Martena un Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs Jurģis Šķilters. Cik valodās domā un sapņo tulkotājs Dens Dimiņš? “Likt to apzīmējumu „poliglots” nav lielas vajadzības, jo skaits jau neko nemaina. Pēc kādās piektās valodas jau ir vienalga,” tā teic tulkotājs Dens Dimiņš, kurš ir veicis daiļliteratūras tulkojumus no franču, islandiešu, grieķu, itāļu, bulgāru, holandiešu, vācu un vēl citām, kopumā 14 valodām. Cik valodās tulkotājs domā un sapņo, kāda ir viņa svešvalodu apguves metodika un cik lielā mērā valodu apguvei var palīdzēt internets? Dens Dimiņš Latvijas Universitātē studējis klasisko filoloģiju, studiju procesā tulkojis grieķu un romiešu autorus, tad ķēries klāt pie itāļu un franču valodas tulkojumiem, tad Islandes universitātē mācījies islandiešu valodu, Berlīnes universitātē studējis doktorantūrā vispārīgo valodniecību un praksi. Šķiet, ka Dens, atsaucoties uz viņa līdzību par valodu kā  okeānu, brīvi peld pa tā dzīlēm. Šobrīd tulkotāju darba gaitas ir aizvedušas uz Portugāli, bet viņš tulkojis darbus arī no latīņu un senfranču valodām. Valodu apguves procesā Dens Dimiņš arī nenopeļ internetā rodamo mašīntulkotāju, piemēram,  meklētājprogrammā google. Viņš bilst, ka mašīntulkojums, protams,  nesaprot metaforas un nepalīdz atdzejošanā, bet ir praktiska lietotne jaunas valodas apguvē. Ar tulkotāju Denu Dimiņu aizrunājamies arī līdz tam, cik lielā mērā svešvalodā būtu jācenšas runāt pareizi, nevis lietot to tikai kā saziņas līdzekli. Tulkotājs uzskata, ka līdztekus vārdiņu apguvei ir jāmācās un jāsajūt konkrētas valodas skaistums.      

Vai pārim ir dzīve pēc krāpšanas? Kā dzīvot, kad attiecībās ir bijusi krāpšana? Vai no krāpšanas var izvairīties? Kā?Gatis Līdums, PhD, ģimenes un sistēmiskais terapeits, supervizors, vairāku grāmatu autors savu jaunāko grāmatu "Pāru lielais (iz)aicinājums" sarakstīja, jo savā praksē pamanīja, ka desmit gadu laikā ir ievērojami pieaudzis to pāru skaits, kuri ir piedzīvojuši krāpšanu. Tas ir notikums, kas cilvēku pamatīgi satricina.Kad Gatim jautāju, kāpēc viņam bija svarīgi par šo tēmu rakstīt grāmatu, viņš atbildēja, ka grib, lai ģimenēm izdodas veiksmīgi tikt galā ar grūtībām un būt laimīgiem. Manuprāt, šī saruna un Gata jaunā grāmata palīdz citādāk paraudzīties uz to, kas notiek, kad pāris saskaras ar otra krāpšanu. Risinājumi ir.Pirmā saruna ar Gati (Nr 82) bija par pāra (vēl) labāku kopdzīvi. Otrā (Nr 149) - ar humoru un sapratni par ciešanu neizbēgamību un vērtību. Par abām esam saņēmuši atsauksmes, ka katra tēma ir bijusi vērtīga.Vairāk informācijas sarunas lapā.KĀ TAPA ŠĪ EPIZODE:1) To ierakstījām ar atbalstu no Pasiekstes Vējdzirnavām, kurās ir iedvesmojošs stāsts par cilvēka jaudu, kas pozitīvi aplipina arī dzirnavu viesus – mani tai skaitā. Dzirnavu krogā var garšīgi paēst, bet namiņos nakšņot mājīgā atmosfērā. Dodies uz Pasiekstes vējdzirnavām, ja gribi atpūsties, svinēt un iedvesmoties!2) Epizodi mēs ierakstījām mūzikas grupas Instrumenti studijā. Īpašs paldies Jānim Šipkēvicam, kurš ne tikai rada un spēlē unikālu mūziku, kuru vari dzirdēt koncertos, bet ik pa laikam arī sūta interesantu vēstuli par dzīvi. Arī tu vari to saņemt, ja pieteiksies Jānim viņa saitē.3) Epizodi samontējām ar atbalstu no dalībniekiem mūsu jaunākajā programmā „Jaudīga Partnerība“. Šo programmu Laura un Mišels izveidoja, lai Cilvēkjaudas faniem būtu vēl foršākas attiecības ar mīļoto cilvēku un lai partneri ir spēcīgāka komanda, kurā katrs gan sasniedz savus mērķus, gan arī ikdienā gūst vairāk prieka.Ja šīs tēmas ir aktuālas arī tev, tad šomēness piedalies programmā Jaudīga partnerība. Tā tu izdarīsi divas labas lietas vienlaicīgi – tu gan parūpēsies par savu attiecību kvalitāti, gan arī palīdzēsi mums turpināt Cilvēkjaudas podkāstu.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads4:40 “Agrāk cilvēki krāpa retāk un uztvēra to citādāk”8:34 Kā saprast, kad pāra attiecības pēc krāpšanas vēl ir glābjamas un kad vairs ne15:04 Kāpēc cilvēki krāpšanu uztver ļoti personīgi17:34 Galvenā kļūda, ko līdz šim ir pieļāvuši attiecību terapeiti, strādājot ar pāriem pēc krāpšanas epizodes20:39 Ieteikumi, ko darīt un ko nedarīt brīdī, kad esi konstatējis krāpšanas faktu28:14 “Tas, ja tevi nokrāpa, nenozīmē, ka tu esi nevērtīgs vai nederīgs. Tu esi arvien tikpat vērtīgs un derīgs, kā tu biji pirms tam.”34:05 Kļūdas, ko pieļauj pāri, mēģinot atjaunot attiecības pēc krāpšanas37:22 Kas ir intimitātes piramīda43:29 Būtisks elements, kas pāra attiecības pēc krāpšanas epizodes palīdz tās veiksmīgi atjaunot; praktiski piemēri52:52 Kādi pāri nenonāk līdz krāpšanai55:28 Pāru “vecumposmi”, vajadzības un profilakse57:10 Vai krāpšana ir tikai par seksu1:03:50 Pirmais simptoms, kas norāda, ka ar attiecībām kaut kas nav kārtībā1:05:47 Ko darīt, ja terapeits nepalīdz

Pasauli var padarīt labāku dažādos veidos. Atkritumu šķirošana ir viens no tiem. Kā mainījušies Latvijas iedzīvotāju paradumi attiecībā uz atkritumu šķirošanu un kā veicināt aktīvāku iesaistīšanos, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Diskutē uzņēmuma "AJ Power Recycling" valdes locekle Solveiga Grīsle, "ZERO Waste Latvia" pārstāve Anna Doškina un uzņēmuma "Balticovo" komunikācijas un attīstības vadītājs Toms Auškāps. Runājot par izvēlēm par labu atkārtoti lietojamam iepakojumam, Anna Doškina atzīst, ka cilvēkiem veikalā nav laika stāvēt un lasīt, vai konkrētais iepakojums ir pārstrādājam. Turklāt, kurš zina, kurš iepakojums ir pārstrādājams, kurš - nē.  "Tur ir kaut kādi cipariņi virsū. Vai mums ir jābūt izglītotiem par to, kurš iepakojums ir un kurš nav pārstrādājams. Es gribētu pirkt, pārliecināties un būt droša, ka šis iepakojums, ko nopirkšu, noteikti būs pārstrādājams. Tas jau ir ne tikai mūsu personīgās izvēles, bet vairāk sistēmas jautājums. Vai likumdošana nodrošina, vai tas, ko es pirkšu veikalā, un iepakojums, ko saņemšu, būs pārstrādājams," vērtē Anna Doškina. "Protams, alternatīvi, vai man ir iespēja nākt ar savu trauciņu, pirkt sveramas, beramas preces, preces bez iepakojuma. Tas jau vairs nav jaunums, visi, kas dodas uz tirgu, zina, ka tur var dabūt preces uz svaru. Manuprāt, tas jāatgriež mūsu sabiedrībā kā norma." "Likumdošanā ir iestrādāts, ka katrā veikalā, kur vari saņemt preces uz svaru un līdzi ņemšanai, būtu jābūt obligāti informācijai, ka es drīkstu nākt ar savu trauciņu, ir jābūt informācijai, ka eksistē līdzi ņemamie trauciņi, kuri ir atkārtoti lietojami, tiem ir jābūt nopērkamiem. Cik veikalos jūs esat redzējuši šādas norādes? Šo normu neievēro, jo neviens to neregulē," uzskata Anna Doškina.  

Šodien raidījumā Divas puslodes daudz runājam par Krieviju, par tās veiksmēm un neveiksmēm, mēģinot savā pusē iegūt vairāk sabiedroto kā pretpolu Rietumu demokrātijai. Šobrīd tā jau ir ierasta lieta, ka, runājot par notiekošo pasaulē, ir jāpiemin arī Krievija. Aktualitātes analizē Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Uldis Ķezberis un politologs Veiko Spolītis. Viedokli izsaka bijušais ANO Kišiņevas biroja darbinieks Oskars Kastēns. Moldova – līdz ar nagiem Eiropā 20. oktobra vakars, jādomā, daudziem proeiropeiski noskaņotiem Moldovas pilsoņiem kļuva par pārbaudījuma brīdi. Balsu skaitīšanai ejot uz beigām, izskatījās, ka uz jautājumu „Vai atbalstāt izmaiņas Konstitūcijā ar nolūku Moldovai iestāties Eiropas Savienībā?” vairums balsojušo ir atbildējuši ar „Nē”. Prezidente Maija Sandu sasauca ārkārtas preses konferenci, kurā runāja par „ārēju spēku” bezprecedenta iejaukšanos balsošanas procesā. Nevienam nebija ne mazāko šaubu, ka ar „ārējiem spēkiem” jāsaprot Kremlis un tā pakalpiņi. Krievija devusi patvērumu Moldovas partijām un politiķiem, kuri pretdarbojas proeiropeiski orientētās valdības centieniem. Šī gada aprīlī piecas šādas partijas Maskavā nodibināja aliansi ar nosaukumu „Uzvara”; tās politiskais mugurkauls ir Šora partija – kopš pagājušā gada jūnija Moldovā aizliegts politisks spēks, kura dibinātājs ir aizmuguriski par smagiem ekonomiskiem noziegumiem notiesātais, Krievijā mītošais miljonārs Ilans Šors. Saskaņā ar Moldovas drošības iestāžu pausto, mēnešos pirms referenduma caur Šora organizētu shēmu apmēram 130 000 vēlētāju saņēmuši naudu par attiecīgu balsojumu, kā arī par eiroskeptisku viedokļu izplatīšanu sociālajā tīklā „Telegram”. Grūti spriest, cik no šiem līdzekļiem ir paša Šora sarūpēti, cik – Kremļa sponsorējums. Eiroskeptiskā vēstījuma centrā bija tēzes, ka virzīšanās uz Eiropas Savienību izraisīšot tiešu konfliktu ar Krieviju, ka tā sola Moldovas ļaudīm vien dzīves dārdzības pieaugumu, kamēr draudzība ar Kremli – lētu gāzi un degvielu. Vēl viens motīvs ir bažas, ka eirointegrācija nozīmēs vēl ciešākas saites ar Moldovai etniski un vēsturiski ļoti tuvo Rumāniju, kas kaitēs apmēram astoņpadsmit procentiem nemoldāvu iedzīvotāju. Sevišķi izplatīti šādi noskaņojumi ir Gagauzijas autonomijā, kur dzīvo apmēram 125 000 tjurku valodu saimei piederīgās gagauzu valodas runātāju. Šeit pret konstitūcijas izmaiņām balsojušo proporcija pārsniedza 90%, savukārt krieviskajos valsts ziemeļu rajonos un separātiskajā Piedņestrā tā ir no sešdesmit pieciem līdz astoņdesmit procentiem. Savukārt par iestāšanos Eiropas Savienībā vairākums balsojis galvaspilsētā Kišiņevā un tai tuvākajos valsts centra rajonos. Kā izrādījās pirmdienas rītā, Moldovas eiropeisko kursu par mata tiesu glāba ārzemēs dzīvojošie pilsoņi, kuru balsis deva pozitīvu iznākumu ar nepilniem 50,4%. Līdztekus referendumam notika arī Moldovas prezidenta vēlēšanas, kurās Maija Sandu ieguva labāko rezultātu – vairāk nekā 42% balsu, kas nozīmē, ka otrajā kārtā viņa sacentīsies ar agrāko ģenerālprokuroru, Moldovas Sociālistu partijas atbalstīto gagauzu izcelsmes politiķi Aleksandru Stojanoglo, kurš ieguvis vairāk nekā 26%. Arī šajā gadījumā par proeiropeiskās prezidentes panākumiem nav pilnīgi drošas pārliecības, jo vēl vairāki viņas konkurenti pārstāv Aleksandram Stojanoglo tuvus uzskatus un varētu aicināt savu vēlētājus balsot par viņu. „Rietumu kapraču” saiets Kazaņā Šajās dienās Krievijas Federācijas autonomās republikas Tatarstānas galvaspilsēta Kazaņa uzņem BRICS organizācijas valstu vadītāju sešpadsmito samitu. Tāda mēroga un līmeņa starptautisks forums Krievijā nav pieredzēts ne vien pēdējos izolācijas un sankciju gados, bet pat pēdējās pāris desmitgadēs. Dibināšanas brīdī 2009. gadā organizācijā bija četras dalībvalstis – Brazīlija, Krievija, Indija un Ķīna. Gadu vēlāk pievienojās Dienvidāfrikas Republika. Visbeidzot šogad organizācijā iestājušās Apvienotie Arābu Emirāti, Ēģipte, Etiopija un Irāna; savu pievienošanos, kas arī tika plānota ar šo gadu, joprojām apsver Saūda Arābija. Attiecīgi visnotaļ reprezentatīvajā kompānijā, kas pulcējusies Kazaņā, ir Ķīnas prezidents Sji, Indijas premjerministrs Modi, Dienvidāfrikas prezidents Ramafosa, Apvienoto Arābu Emirātu prezidents al Nahajans, Irānas prezidents Pezeškiāns, Ēģiptes prezidents el Sisi un Etiopijas premjerministrs Ahmeds. Tāpat ieradušies vairāki citi reģionāli nozīmīgi vadītāji – tādi kā Turcijas prezidents Erdogans un Vjetnamas premjerministrs Tiņs –, kuru valstis arī izrāda interesi par dalību BRICS. Brazīlijas prezidents Lula da Silva savu ierašanos atcēlis, taču, cik var noprast, ne politisku, bet medicīnisku iemeslu dēļ – viņš esot nelaimīgi traumējis galvu. Skaidrs, ka šis notikums ir īsta medusmaize Rietumu sankcijām pakļautajam, starptautiskos noziegumos apsūdzētajam Krievijas vadonim Vladimiram Putinam. Pretstāve ar reitumvalstīm kopš plaša mēroga iebrukuma Ukrainā ir viņa politikas vadmotīvs, savukārt BRICS jau savas dibināšanas brīdī bija organizācija, kas pretendēja veidot Rietumiem, īpaši G7 grupas valstīm, alternatīvu ekonomiskās aprites un sadarbības struktūru. Līdz ar jaunajām dalībvalstīm tagad organizācija pārstāv apmēram 45% pasaules iedzīvotāju un apmēram trešdaļu ekonomikas apjoma, un Kremļa saimnieks var demonstrēt savu „iztiksim bez Rietumiem” stāju. Tiesa, kā ar smīnu norāda Rietumu mediji, var jau deklarēt, piemēram, mērķi atkratīties no ASV dolāra un eiro savstarpējos norēķinos, taču norādījumos samita apmeklētājiem minēts, ka līdzi ieteicams ņemt skaidru naudu, un to pašu, ļoti vēlams, dolāros un eiro, jo globāli izmantotās maksājumu kartes lepnajā Krievzemē nedarbojas, savukārt ne visas turienes bankas varētu labprāt pieņemt Indijas rūpijas vai Etiopijas birus. Kas attiecas uz Putina politiskajiem ieguvumiem, tad tādi, protams, būs – sevišķi jau Krievijas iekšējam patēriņam. Daudz pieticīgāk vērtējama samita ietekme uz Kremļa starptautiskajām pozīcijām. Korejiešu kājas krievu zābakos 21. oktobrī Krievijas vēstnieks Dienvidkorejā tika izsaukts uz ārlietu ministriju Seulā, kur ministra pirmais vietnieks viņam izteica savas valsts visstingrāko protestu par Ziemeļkorejas karavīru ierašanos Krievijā, acīmredzot, lai balstītu agresorvalsti tās kara pret Ukrainu. Saskaņā ar Dienvidkorejas izlūkdienesta pausto, pagaidām ieradusies pirmā grupa – apmēram 1500 īpašo uzdevumu vienības kareivju, taču, pēc tās pašas aģentūras ziņām, kopējais nosūtāmo skaits varētu sasniegt 12 000. Tāpat pirmdien Ukrainas Stratēģiskās komunikācijas un informācijas drošības centrs publiskoja video, kurā redzami it kā korejieši, kuri saņem Krievijas armijas aprīkojumu un formastērpus. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, uzstājoties ar videouzrunu svētdienas vakarā, pauda atzinību tiem Ukrainas partneriem, kuri „nepiever acis un runā atklāti par šo sadarbību, kas vērš plašumā karu”. Tas ir zināms mājiens Savienotajām Valstīm, kuras pagaidām izvairīgi komentējušas publiskoto informāciju par ziemeļkorejiešu specvienību potenciālo izmantošanu karā pret Ukrainu. Jāpiebilst, ka vismaz formāli Ziemeļkorejas īpašo uzdevumu spēku apjoms ir milzīgs – tuvu pie 200 tūkstošiem, taču šis lielais skaitlis liek nedaudz šaubīties par šo karavīru sagatavotības līmeni. Tiek lēsts, ka pat šo it kā elitāro vienību kareivji ir vāji apgādāti, sagatavoti un motivēti, salīdzinot ar rietumvalstu armiju profesionāļiem. Apšaubāma ir viņu motivācija karot par savu totalitāro tēvzemi un tās vadoni, sevišķi tad, ja padošanās gadījumā viņiem tiks piesolīta iespēja pārceļot uz Dienvidkoreju. Ja ir runa par notiekošā politisko efektu, tad tas ir visai demonstratīvs žests, kam jāapliecina Putina iespējas būvēt globālu „totalitāro varmāku aliansi” savas agresijas atbalstam. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Lietuvā ir noslēgusies parlamenta vēlēšanu pirmā kārta. Ķīnas un Eiropas Savienības attiecības turpina saasināties, it sevišķi tirdzniecības jomā. Reģiona līderu tikšanās Turkmenistānā. Aktualitātes analizē laikraksta "Diena" ārpolitikas komentētājs Andis Sedlenieks, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga. Sazināmies ar Latvijas TV žurnālisti Paulu Koškinu un RSU Politikas zinātnes doktorantūras vadītāju, Ķīnas Studiju centra direktori, Latvijas ārpolitikas institūta Āzijas programmas direktori Unu Aleksandru Bērziņu-Čerenkovu. Lietuva griež pa kreisi Pēc 13. oktobrī notikušās Lietuvas Seima vēlēšanu pirmās kārtas ir skaidrs, ka aptauju rādītāji nav melojuši un mūsu kaimiņvalsti gaida valdošo spēku nomaiņa un politikas pagrieziens vairāk vai mazāk pa kreisi. Pārliecinošās līderpozīcijas, kuras 2020. gada vēlēšanās ieguva konservatīvā partija Tēvzemes savienība – Lietuvas kristīgie demokrāti, sāka šķobīties jau drīz pēc vēlēšanām, un ap 2021. gada vidu valdošos konservatorus popularitātē apsteidza Lietuvas Sociāldemokrātiskā partija. Daudz labāk neklājās arī premjerministres Ingrīdas Šimonītes vadītās koalīcijas mazākajiem partneriem – Liberālajai kustībai un Brīvības partijai. Tajā pašā laikā turpināja kristies arī līdz 2020. gadam valdošās Zemnieku un zaļo savienības reitingi, un ja vēlēšanu laikā šī partija vēl bija otrā, tad 2022. gada vidū – tikai ceturtā. Šīm partijām zudušais politiskais kapitāls tika ne vien sociāldemokrātiem, bet arī 2022. gada sākumā kādreizējā premjerministra Sauļus Skverneļa dibinātajai kreisi centriskajai partijai Demokrātu savienība „Par Lietuvu!”. Visbeidzot šī gada sākumā Lietuvas politiskajā skatuvē uznāca vēl viens spēks – partija „Nemunas rītausma”, kura pati sevi raksturo kā kreisi centrisku, liberālu un kristīgu, taču politikas novērotāju apzīmēta visbiežāk kā nacionālistiski populistiska. Pavasarī piedzīvojusi strauju popularitātes kāpumu, kas, visticamāk, panākts, piesaistot līdz šim politiski inerto elektorāta daļu, vēlēšanu priekšvakarā „Nemunas rītausma” jau nepatīkami cepināja valdošo konservatīvo pakausi. Lietuvas vēlēšanu sistēma ir jaukta. 70 no 141 Seima deputāta ievēl proporcionālā balsojumā, savukārt atlikušo septiņdesmit vienu – vienmandāta apgabalos. Pirmajā kārtā šais apgabalos mandātu iegūst kandidāts, par kuru nobalsojusi vairāk nekā puse no balsojušajiem, kas pie tam ir ne mazāk kā piektdaļa no reģistrētajiem vēlētājiem. Šādi apgabali šoreiz ir astoņi, tādējādi pēc pirmās kārtas ir ievēlēti 78 tautas priekšstāvji – 20 sociāldemokrāti, 18 no „Tēvzemes savienības”, 15 no „Nemunas rītausmas”, astoņi no „Par Lietuvu!”, astoņi no Liberāļu kustības, divi no partijas „Lietuvas poļu vēlēšanu akcija” un viens neatkarīgais deputāts. Pārējo 63 mandātu liktenis izšķirsies otrajā kārtā 27. oktobrī. Tiek lēsts, ka šī kārta diezin vai glābs valdošos konservatīvos no zaudējuma, ciktāl pēc pirmās kārtas viņi teju par divām trešdaļām atpaliek no sava snieguma iepriekšējās vēlēšanās. Tas pats sakāms par „zemniekiem un zaļajiem”, kuru rezultāts šobrīd šķiet katastrofāls – iegūti vien seši mandāti, respektīvi, apmēram piektā daļa no iepriekšējās vēlēšanās savāktajiem. Sociāldemokrātu līdere Vilija Blinkevičūte jau paziņojusi, ka konservatīvo līdera Gabrieļus Landsberģa aicinājumi veidot plašu varavīksnes koalīciju, nelaižot pie varas „Nemunas rītausmu”, viņu jau nogurdinājuši – koalīcija ar konservatīvajiem sociāldemokrātiem nav domājama. Toties kā nākamās iespējamās koalīcijas kodols iezīmējas sociāldemokrātu un „Par Lietuvu” centristu kombinācija. „Literatūras mīļotāju” tikšanās Šogad Turkmenistāna atzīmē trīssimto gadadienu kopš sava izcilā literāta, dzejnieka Mahtimguli dzimšanas. Šai literatūrvēsturiskajā sakarā pagājušās nedēļas nogalē Ašgabatā uz saietu pulcējās visai reprezentatīva reģiona līderu kompānija. Turkmenistānas līderi Serdaru Berdimuhamedovu bija pagodinājuši nesen ievēlētais Irānas prezidents Masuds Pezeškiāns, Kazahstānas prezidents Kasimžomarts Tokajevs, Kirgizstānas prezidents Sadīrs Džparovs, Tadžikistānas prezidents Emomali Rahmons, Uzbekistānas prezidents Šavkats Mirzijojevs un Armēnijas prezidents Vahagns Hačaturjans. Un, kur gadījies, kur ne – respektīvi, iepriekš nepieteikts – Ašgabadā piezemējās arī Krievijas režīma vadonis Vladimirs Putins. Uzstājoties foruma atklāšanā, viņš paziņoja, ka Krievija tagad būvējot „jaunu pasaules kārtību” un pulcēšot ap sevi antirietumniecisku valstu sadraudzību. Par nozīmīgāko saieta notikumu, attiecīgi, kļuva tā pamatprogrammā neietilpstošā Kremļa saimnieka tikšanās ar savu Irānas kolēģi Pezeškiānu, kas iezīmēja tālāku tuvināšanos starp šiem diviem mūsdienu pasaules izraidītajiem. Abi vadoņi slavēja savstarpējo sadarbību, kas, Irānas līdera vārdiem runājot, ik dienu nostiprinās kā ekonomiski, tā kulturāli. Kā zināms, viena no spilgtākām šo „ekonomiski kulturālo” saišu izpausmēm ir Irānas Krievijai piegādātās tuvā rādiusa ballistiskās raķetes „Fath 360”. Domājams, ka Ašgabadas tikšanās ir prelūdija nolīgumiem, kas varētu tikt slēgti „BRICS” samitā, kuru nākamnedēļ prezidējošā valsts Krievija uzņem Kazaņā. Atšķirībā no šī „literatūras cienītāju” salidojuma, kur Putins varēja justies kā centrālā figūra, Tatarstānas galvaspilsētā klātesoši būs tādi globālie smagsvari kā Ķīnas līderis Sjī un Indijas premjers Narendra Modi. Elektroauto un konjaks uz grauda tirdzniecības karā Kopš pagājušās nedēļas pasaules preses virsrakstos piesauc teju neizbēgamu tirdzniecības karu starp Eiropas Savienību un Ķīnu. Viss sākās ar to, ka aizpagājušajā piektdienā Eiropadome ar balsu vairākumu apstiprināja papildu muitas nodevu noteikšanu no Ķīnas importētajiem elektroauto. Savienība uzlūko kā negodīgu konkurenci Ķīnas subsīdijas šai ražošanas nozarei, kas aktīvi iespiežas ar savu produkciju salīdzinoši nepiesātinātajā Eiropas tirgū. Kopš 2020. gada Eiropas Savienībā pārdoto ķīniešu elektromobiļu tirgus daļa pieaugusi no nepilniem 4% līdz 25%. Pret savienības sankcijām balsoja Vācija, kuras autoindustrijas kompānijas daļu produkcijas ražo Ķīnā, kā arī Ungārija, tradicionāli darbojoties kā Pekinas interešu aģents Eiropā. Ķīna, protams, nodēvēja savienības rīcību par nepieņemamu protekcionismu un dažas dienas vēlāk nāca klajā ar pretpasākumu – ievedmuitas noteikšanu Eiropā ražotajam konjakam un brendijam, kas pakļaujot dempingam Ķīnas tirgu. Šo Ķīnas lēmumu Eiropas Savienība savukārt grasās apstrīdēt Pasaules Tirdzniecības organizācijā. Ķīnas pārstāvji jau izteikušies, ka viņu pretenzijas varētu izpelnīties arī Eiropas gaļas produkcija un auto ar lieljaudas benzīna dzinējiem. Kā norāda eksperti, elektromobiļi un konjaks ir īlens, kas izlīdis no apvienotās Eiropas un Ķīnas ekonomisko sakaru maisa. Ķīna pēdējos gados piedzīvojusi iekšējā tirgus pieprasījuma kritumu un, attiecīgi, pārvirza nepieprasīto produkciju ārējā tirgū. Tās eksports uz Eiropas Savienību sasniedzis rekordaugstu līmeni, tāpat kā savienības negatīvā bilance tirdzniecībā ar Āzijas superlielvalsti. Eiropu pārpludina ne vien ķīniešu elektromobiļi, bet arī akumulatori un saules paneļi, vēja turbīnas, tērauds, vecāko modifikāciju mikroshēmas un citi izstrādājumi. Ķīnas valdības mēģinājumi aktivizēt iekšējo patēriņu līdz šim nav devuši rezultātus. Šobrīd starp Briseles un Pekinas pārstāvjiem rit sarunu process ar mērķi vienoties par minimālās cenas slieksni Ķīnas izstrādājumiem un tā izvairīties no pārāk agresīvas konkurences, kas draud ar tirdzniecības karu. Notikušas gan tehnisko ekspertu konsultācijas, gan tikšanās starp komisāru ekonomikas jautājumos Valdi Dombrovski un Ķīnas tirdzniecības ministru Vanu Ventjao. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Krīzes brīžos visi risinājumi ir derīgi - tā varētu teikt ģeoinženieri, kuri šobrīd cenšas rast veidus, kā sargāt kūstošos ledājus, piemēram, sūknējot ūdeni no okeāna uz ledus masas virsmas, cerot tādejādi padarīt ledus slāni biezāku. To, ka ledāji kūst strauji - zinām, to, ka nespējam operatīvi samazināt emisijas un palēlināt klimata pārmaiņas - zinām, bet, vai inovatīvas tehnoloģijas būs tās, kas varēs glābt ledus masu zemeslodes vēsākajos reģionos? Vai šādi centieni ir produktīvi un vai mēs varam izglābt planētas "ledusskapi"? Šķiet, ka ir grūti atrast otru tādu ekosistēmu, kuru klimata pārmaiņas skartu tikt masīvi kā Arktiku un Antarktīdu. Lai arī šie abi aukstie apgabali atrodas tālu no mums, bez tiem nav iedomājams klimats, kādu pazīstam uz mūsu planētas. Zinātnieki meklē veidus, kā apturēt šo straujo kušanu, jo skaidrs, ka ar emisiju samazināšanu cilvēcei īpaši labi neveicas. Vai ir iespējams atjaunot grandiozos ledus masīvus Zemes polos, raidījumā Zināmais nezinājamā vērtē ģeologs, Latvijas Universitātes asociētais profesors Kristaps Lamsters un Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Prognožu un klimata daļas vadītājs Andris Vīksna. Pētījumi rāda, ka ledāji kūst strauji. Vidēji zūd ap vienu procentu gadā no kopējas masas un tas neko labu tas neliecina. "Viens, ir sevišķi vietās, kur šobrīd straujāk kūst, tie ir Andi, Alpi, Islandē, Himalajos, tas nozīmē ūdensapgādi cilvēkiem, pilsētām, veseliem reģioniem, valstīm, kas ir potenciāli apdraudēti līdz ar šo resursu izsīkšanu," norāda Andris Vīksna. "Otrs ir, protams, vidējā ūdens līmeņa celšanās visā pasaulē, kas notiek lēnām, bet neatvairāmi savā ziņā. Un izmaiņas jau šobrīd notiek diezgan intensīvi. Ja mēs skatāmies līdz gadsimta beigām, tad tas ir pozitīvākajā gadījumā 30 - 40 centimetru līdz metram. Līdz gadsimta beigām pieaugs. Tas nozīmē, ka miljards cilvēku kopumā pasaulē ir tieši vai netieši apdraudēti dēļ tā, ka ceļas arī ūdenslīmenis." Kā to izjutīsim Latvijā? "Arī Baltijas jūra ir savienota ar okeāniem. Arī, protams, mums ir gaidāma ūdens līmeņa paaugstināšanās, un pēc atbilstoši dažādiem pesimistiskākajiem līdz optimistiskākajiem scenārijiem, vienalga tie 30 - 60 centimetri pieauguma līdz gadsimta beigām. Ar to ir jārēķinās. Sevišķi tas pieaugums varētu intensificēties no gadsimta vidus vairāk," norāda Andris Vīksna. "Un otrs, protams, tas nes līdzi arī krasta erozijas procesus: piekraste tiek noskalota un vēl papildus ar vētrām vēl intensīvāk kaut kur process notiek. Attiecīgi Latvijas gadījumā tie ir vidēji 30 - 40 metri, protams, ne visur vienādi, kaut kur pieaug akumulācija, bet kopumā dominē erozijas procesi. Apmēram 30 - 40 metri pēc šī brīža prognozēm tiktu noskaloti no Latvijas teritorijas. Te, protams, ir īpaša uzmanība jāpievērš Rīgas aglomerācijai, kas ir ļoti zema. Jau šobrīd jūras ūdens ienāk līdz pat Jelgavai atsevišķās situācijās. Ūdens līmenim ceļoties, ir pat daži nākotnes scenāriji, kur ir pavisam drūmās krāsās iezīmēts, ka Latvija ir tā kā sadalīta divās daļās, kas ir Kurzeme, un principā šeit līdz pat Lietuvas robežai ir jau ūdens no Baltijas jūras." Lai to nepiedzīvotu, zinātnieki izstrādā dažādus modeļus, kā iejaukties, lai stabilizētu ledājus. Pagaidām gan van zināms, vai šīs metodes strādātu, var būt arī pretējais efekts, atzīst Kristaps Lamsters. "Ir skaidrs, ka par to ir jādomā un kaut kas ir jāsāk darīt, jo mēs faktiski runājam par to, ka, iespējams, jau kaut kāds pagrieziena punkts ir sasniegts, īpaši domājot par Antarktiku. Pēc šī pagrieziena punkta faktiski ir gaidāmi diezgan strauji ledāju masas zudumi, atpakaļceļa nav, un, lai ko mēs darītu, mēģinot samazināt emisijas, tas nemainīs absolūti neko, jo šis pagrieziena punkts ir sasniegts un ledājs sāk strauji atkāpties. Vienīgais, ko mēs varam darīt, ir šo atkāpšanos samazināt, fiziski iejaucoties," atzšit Kristaps Lamsters. Čehu diplomāts iepazīstina ar savas zemes polārpētnieku un stāsta par paša piedzīvoto, ar slēpēm šķērsojot Grenlandi Pagājušajā nedēļā Rīgā notika čehu izcelsmes polārpētnieka Jūliusa Paijera gravīru reprodukciju izstādes atklāšana, kā arī diplomāta, tulkotāja un ceļotāja Zdeņeka Ličkas lekcija par Jūliusu Paijeru un viņa ekspedīcijām uz Ziemeļpolu. Tā bijusi kā satikšanās ar divām personībām vienlaikus - no vienas puses, iespēja iepazīt zinātnē nepelnīti piemirsto Jūliusu Paijeru, un, no otras puses, uzzināt par Zdeņekas Ličkas piedzīvojumiem, ar slēpēm šķērsojot Grenlandi. Ne katru dienu rodas iespēja klātienē satikt cilvēkus, kuri devušies polārās ekspedīcijās, pakļāvuši dzīvību briesmām, atgriezušies, lai ar savu spēku un entuziasmu iedvesmotu citus. 1. oktobra pēcpusdienā viena šāda cilvēka stāstu ikvienam interesentam bija iespēja dzirdēt Latvijas Universitātes Dabas mājā. Precīzāk būtu teikt, ka tā bija tikšanās ar divām personībām vienlaikus. Universitātē viesojās čehu diplomāts, tulkotājs un ceļotājs Zdeņeks Lička. Viņš bijis Čehijas vēstnieks Dānijā, joprojām strādā Čehijas Republikas Ārlietu ministrijā, bet viņa biogrāfija glabā vēl citus aizraujošus notikumus, tostarp ekspedīciju ar slēpēm pāri Grenlandei. Taču iemesls, kāpēc Lička viesojies Latvijā, ir saistīts ar viņa misijas darbu - popularizēt čehu izcelsmes polārpētnieka Jūliusa Paijera vārdu, atklāt viņa gravīru reprodukciju izstādi un sniegt lekciju par Paijera dzīvi un nopelniem zinātnē. Kad Lička mūs izvedis nelielā pastaigā pa izstādi un iepazīstinājis ar Paijeru, ir iespēja ar diplomātu aprunāties atsevišķi un vēlreiz izcelt nozīmīgākos Paijera dzīves faktus. Jūliuss Paijers dzimis 1841. gadā Teplicē, Čehijā, kas atrodas tuvu mūsdienu Vācijas robežai, bijis Austroungārijas virsnieks. Viņa militāro karjeru raksturo, piemēram, tāds fakts, ka viņš piedalījies asiņainajā Solferīno kaujā 1859. gadā - pēdējā lielākajā kaujā pasaules vēsturē, kurā visas armijas bija pakļautas savu monarhu personīgajai vadībai un kuras rezultātā radās Sarkanā Krusta kustība, palīdzot karā ievainotajiem. Ņemot vērā Paijera darbību armijā, Zdeņekam Ličkam jautāju, kā tad Paijers pievērsies polārpētniecībai. Vai tā bija vienkārši kaislība?

Pēdu veselībai visbiežāk uzmanību vēršam tikai tad, kad rodas diskomforts staigājot un arī tad dažkārt sāpes ignorējam. Kādas ir biežākās pēdu problēmas? Kā palīdzēt var pareiza apavu, pēdu aprūpes un vingrojumu izvēle? Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro traumatologs, ortopēds, pēdas ķirurgs Juris Brūklis, ortopēde Kitija Āķe, podoloģe Tatjana Ivanova un fizioterapeite Ilze Vindele-Strode. Tatjana Ivanova uzskata, ka vispirms būtu jādodas pie fizioterapeita vai pie tehniskā ortopēda jau bērna vecumā, jo pirmajai vizītei pie šī speciālista vajadzētu būt, kad bērnam 3,5 - 4 gadi. Obligāti būtu nepieciešama konsultācija pirms skolās gaitu uzsākšanas. Ārste norāda, ka lielākoties pēdu veselību ietekmē nepareizu apavu izvēle. Diemžēl lētākie apavi bieži ir nepareizi un līdz ar to ietekmē pēdu veselību. Tās nozīmē, ka izmantoti sintētiskie materiāli, nav pareizā ortopēdiskā lieste, apavi nav pietiekami dziļi, pēda tiek tajā iespiesta. "Apaviem jābūt ir ar stingru mugurējo kapes fiksāciju. Bet ir jāizvērtē, kāds ir pēdu stāvoklis, vai tikai pēdas iet uz iekšu, vai tas kombinējas arī ar plakano pēdu? Tas viss kopumā jāizvērtē. Tātad kāda būs kape, cik augsta tā būs un kāda būs ortopēdiskā zolīte," skaidro Kitija Āķe. Speciāliste neiesaka "krokšus", jo tie visu laiku amortizē pēdu, nemitīgi tiek staipītas saites, un var ietekmēt ceļus, gūžas, muguru. Var veidoties asimetrija. "Vecākiem patīk nopirkt "krokšus", ielikt tajos bērnu. Līdz jūrai tas ir okay, bet ne jau ikdienas apavi," norāda Kitija Āķe. Juris Brūklis norāda, ka veseliem cilvēkiem apavi kā tādiem apavi ir problēmas viens no cēloņiem. "Ja mēs prasām, kas ir cēlonis, pirmām kārtām - ģenētika. Tātad cilvēkam ir noteikta pēdu forma, saistaudu stāvoklis, kolagēna stingrība un tā tālāk. Cilvēkam no dabas paredzēts staigāt basām kājām, tādēļ, ja mēs ieliekam cilvēku apavos, jau mēs sākam radīt problēmu. Zole neļauj strādāt mazajiem pēdas muskuļiem, kas stabilizē pirkstus pie zemes, kas stabilizē pēdas asi un tā tālāk," atzīst Juris Brūklis. Ja ir problēmas, protams, jāvēršas pie speciālista, bet Brūklis uzskata, ka pēda, lai kā to stutētu, neizaugs taisnāka.  "Attiecīgi pasīvi nostutējot pēdu, kurai nav problēmas, es uzskatu, ka mēs problēmu tikai vairojam. Tāpēc es domāju, ka īstākais ceļš būtu pēc iespējas mazāk apavus, pēc iespējas vasarā basām kājām, pēc iespējas apavi plānākām zolēm, platākām pirkstu daļām un tā tālāk," norāda Jānis Brūklis.  Tāpat viņš norāda, ka jāstiprina visas muskuļu grupas un tikai tā var panākt rezultātu. Nostutējot pēdas zolītes, neko nevar atrisināt.

Ceļojumu sezona nav beigusies, tāpēc Patērētāju tiesību aizsardzības centrs aicina uzmanīties no krāpnieciskiem tūrisma piedāvājumiem. Kā atpazīt īstu piedāvājumu no krāpšanas, to noskaidrosim raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Patērētāju tiesību aizsardzības centra pārstāve Sanita Gertmane, portāla "BalticTravelnews" direktors Aivars Mackevičs un tūrisma operatora "Novatours" pārdošanas vadītāja Liāna Pudule. Ierakstā uzklausām "AlidaTūrs" valdes locekli Juri Cīruli. Daudzi ceļotāji tūrisma ceļazīmes iegādājas internetā. Juris Cīrulis stāsta par kādu krāpniecības gadījumu, kas notika, apmaksājot ceļojuma rēķinu kādā "Facebook" profilā. Krāpniecība nebija saistīta ar Jura Cīruļa pārstāvēto uzņēmumu, viņš skaidro, kam jāpievērš uzmanība, iegādājoties ceļojumu internetā. "Problēma lielā mērā atkristu, ja katram būtu savs ceļojumu aģents. Ja ne ikdienišķiem braucieniem, tad lielākiem, kam tērē tūkstoti un vairāk eiro," uzskata Aivars Mackevičs. Visi raidījuma viesi mudina pārbaudīt informāciju un izvērtēt katru pirkumu, ko veic internetā, it sevišķi, ja komunikācija ir ar sociālo mediju starpniecību. "Viena no stabilākajām vērtībām komunikācijai ir e-pasts, jo uz to vienmēr var atsaukties. Tas paliek atmiņā," norāda Aivars Mackevičs. "Attiecībā uz sociālajiem tīkliem, tur kontu var izdzēst, visa informācija, kas tika nodota, var pazust." Viņš atzīst, ka uzņēmumiem jāveido saziņai ar klientiem e-pasts ar savu nosaukumu, nevar komunikācijā izmantot gmail vai kādu citu. Tas arī krāpniekiem paver lielākas iespējas. "Ja man atnāk no pazīstamas tūrisma firmas e-pasts, bet tas ir gmail, tas ir pirmais signāls, kaut kas nav kārtībā, jo katra normāla tūrisma firma ir ar savu domēnu," norāda Aivars Mackevičs. "Ja tu piedāvā savu produktu no uzņēmuma, te jābūt e-pastam ar tā uzņēmuma domēnu [nosaukumu]. Ja tā nav, tas liecina par neprofesionalitāti." Ceļojumu aģentiem būtu jāpievērš uzmanība komunikācijas kvalitātei. Tāpat viņš norāda, ka svarīgi ir tūroperatoriem norādīt savu bankas kontu, lai klienti var pārbaudīt.

Pasaulē sāk runāt par klimata nogurumu - jautājumi, kas skar klimata pārmaiņas un vides aizsardzību kļūst aizvien smagāki, zinātnieku novērojumi un modeļi - aizvien skarbāki, bet sabiedrībā mijas bailes par nākotni un vēlme atslēgt prātu par notiekošo. Vai dabai ir veiksmīgas sabiedriskās attiecības un kā šajos laikos runāt par tādiem sarežģītiem konceptiem kā emisijas, bioloģiskā daudzveidība un ilgtspēja? Zinātnieki un nevalstiskās organizācijas mudina cilvēkus saudzīgāk un apdomīgāk izmantot dabas resursus, lai saglabātu bioloģisko daudzveidību un mazinātu tempus, kādos uzkarst mūsu planēta. Taču šīs ziņas neuztveram vienādi - aizvien ir zināms skepticisms par klimata pārmaiņām, aizvien ir atšķirīga izpratne par to, kas ir un kas nav saudzējams. Vai pie vainas ir ziņotājs, ziņojuma sarežģītā valoda vai ziņas saņēmēja nevēlēšanās uzklausīt? Vai dabas un vides aizsardzībai ir efektīvas sabiedriskās attiecības? Varbūt sabiedrība ir nogurusi no biedējošām klimata prognozēm? Par to raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes vadošo pētnieci, ģeogrāfi Guntu Kalvāni, Latvijas Dabas fonda komunikācijas vadītāju Lieni Brizgu-Kalniņu un Latvijas Universitātes Literatūras, fokloras un mākslas institūta pētnieci, vides komunikācijas speciālisti Kitiju Balcari.

Venecuēlas līdera Maduro uzvaras pasludināšana izraisa plašus protestus. Saasinās attiecības starp Izraēlu un šiītu kaujinieku grupējumu "Hizbullāh". Krievijas algotņi no grupējuma "Vagner" ir cietuši ievērojamus zaudējumus kaujās ar nemierniekiem Mali. Aktualitātes pasaulē analizē Atvaļināts vēstnieks, vieslektors Latvijas Universitātē un Rīgas juridiskajā augstskolā Gints Jegermans, politologs Veiko Spolītis un Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns. Raķešu un vārdu triecieni Jau nākamajā dienā pēc kustības "Hamās" teroristiskā iebrukuma Izraēlā pagājušā gada 7. oktobrī raķešu un lidrobotu triecienus pret Izraēlas ziemeļdaļu uzsāka arī Libānā bāzētā kustība "Hizbullāh", uz ko Izraēla atbildēja ar prettriecieniem. Pēc jūlija sākumā Izraēlas publiskotām ziņām šī karadarbība prasījusi apmēram simts Libānas civiliedzīvotāju dzīvības, nogalināti arī vairāk nekā 350 "Hizbullāh" kaujinieku. Savas mājvietas nācies pamest apmēram deviņdesmit tūkstošiem libāniešu, evakuēti apmēram sešdesmit tūkstoši Izraēlas ziemeļdaļas iedzīvotāju. 27. jūlijā no "Hizbullāh" kontrolētās teritorijas raidīta raķete, domājams – Irānas ražojuma "Falak-1", trāpīja sporta laukumā Madždal-Šamsas ciematā Golānas augstienēs, Izraēlas okupētajā Sīrijas teritorijā. Šī trieciena rezultātā gājuši bojā divpadsmit bērni un pusaudži, jaunākajam no kuriem bija desmit, vecākajam – sešpadsmit gadi. Izraēlas atbilde sekoja vakar, kad tās lidrobotu triecienā tika daļēji sagrauta ēka Libānas galvaspilsētas Beirutas dienvidu priekšpilsētā, kur atrodas kustības "Hizbullāh" vadības mītne. Trieciena mērķis esot bijis Fuads Šukrs – viens no kustības militārā atzara līderiem, tās raķešu spēku organizators, kaujinieks ar apmēram četrdesmit gadu ilgu stāžu. "Hizbullāh" gan apgalvo, ka Šukrs esot dzīvs. Pasaules medijiem savos virsrakstos piesaucot iespējamu eskalāciju Izraēlas un Libānas islāmistu spēku starpā, eļļu ugunij pielēja Turcijas prezidents Radžips Taijips Erdoans, kad svētdien, 28. jūlijā, uzstājoties savas Taisnīguma un attīstības partijas saietā, paziņoja, ka Turcija varētu iejaukties Izraēlas un "Hamās" karā tāpat, kā tā jau iejaukusies Lībijas pilsoņkarā un Armēnijas un Azerbaidžānas konfliktā par Kalnu Karabahu. Uz to Izraēlas ārlietu ministrs Israels Kacs atbildējis ar ierakstu platformā "X", aicinot izslēgt Turciju no NATO, kā arī salīdzinājis Erdoanu ar kādreizējo Irākas diktatoru Sadamu Huseinu, atgādinot, ar ko beidzās viņa pret Izraēlu vērstā darbība. Kā vaiņagojums šīm spriedzes kāpinājumam ir pirms dažām stundām pasauli aplidojusī vēsts, ka šonakt Teherānā ar precīzu raķetes trāpījumu likvidēts par "Hamās" augstāko līderi uzskatītais Ismails Hanija. Irānas galvaspilsētā teroristiskā grupējuma vadonis bija ieradies uz islāma republikas jaunievēlētā prezidenta Masuda Pezeškjana inaugurāciju. Irāna jau pasludinājusi nelaiķi par mocekli, kura asinis nebūšot velti izlietas; Turcija, Krievija un Katara nosodījušas nogalināšanu. Nav teju nekādu šaubu, ka šo operāciju īstenojusi Izraēla, tā apliecinot savas iespējas atriebties ikvienam pāridarītājam vismaz pāris tūkstošu kilometru rādiusā. Izskan viedokļi, ka atentāts apliecinot Izraēlas valdības nevēlēšanos tuvināt pamieru Gazā, taču ir arī tādi, kas uzsver, ka šis trieciens "Hamās" vadībai dod lielākas iespējas premjerministram Netanjahu attaisnot uguns pārtraukšanu Izraēlas sabiedriskajai domai. Joprojām Maduro… 29. jūlijā Venecuēla notika prezidenta vēlēšanas, kurās vajadzēja izraudzīties valsts galvu uz sešu gadu termiņu ar sākumu nākamā gada janvārī. Notikuma priekšvēsture ir nu jau vairāk nekā vienpadsmit gadus ilgstošais prezidenta Nikolasa Maduro varas periods, kura laikā katastrofāli krities iedzīvotāju dzīves līmenis, vairakkārt izcēlušies plaši protesti, opozīcijai mēģinot panākt varas maiņu, savukārt prezidents turējies varas virsotnē ar politisku manipulāciju un spēka struktūru palīdzību. Četrus gadus ilga pretstāve starp Maduro un alternatīvo prezidentu Huanu Gvaido tomēr noslēdzās ar Gvaido vadītās trimdas pagaidu valdības atlaišanu pērnā gada janvārī, atzīstot, ka tā nespēj panākt reālas izmaiņas valstī. Oktobrī tika panākta vienošanās starp valdību, opozīciju un Savienoto Valstu pārstāvjiem, ka vara garantē nākamo prezidenta vēlēšanu brīvību un godīgumu, pretim saņemot Venecuēlas naftas eksportam noteikto amerikāņu sankciju mīkstināšanu. Tomēr šī gada janvārī varas kontrolētā Venecuēlas Augstākā tiesa liedza dalību vēlēšanās spēcīgākajai opozīcijas bloka kandidātei Marijai Korinai Mačado. Vēl vairāki opozīcijas līderi tika apsūdzēti noziegumos pret valsti, izdodot aresta orderus. Tas viss lika Savienotajām Valstīm atjaunot sankcijas. Galu galā apvienoto opozīcijas bloku „Vienotā demokrātiskā platforma” vēlēšanās pārstāvēja tā priekšsēdētājs, bijušais diplomāts Edmundo Gonsaless. Kaut arī ne tik pārliecinošs kā daži diskvalificētie kandidāti, spriežot pēc aptaujām vēlēšanu dienā, viņš krietni apsteidza Maduro. Tomēr nākamajā dienā publicētie oficiālie rezultāti vēstīja, ka ar nelielu pārsvaru esot uzvarējis esošais prezidents. Lielākā daļa Eiropas, Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas valstu, tāpat Japāna un Austrālija, atteikušās atzīt vēlēšanu rezultātus, savukārt savu atzīšanu Nikolasam Maduro jau dāvājušas Ķīna, Krievija, Irāna, Ziemeļkoreja, Baltkrievija, Sīrija, Serbija, Kuba, Bolīvija un vēl dažas citas valstis. Jau drīz pēc oficiālās rezultātu pasludināšanas Venecuēlas galvaspilsētas Karakasas ielās izgāja protestētāji, un lai arī protesti bija mierīgi, varas iestādes tos sagaidīja ar asaru gāzi, gumijas lodēm un arestiem. Tomēr demonstrācijas nav rimušās joprojām. Pēc visa spriežot, Maduro valdībai vairs nav lojāla liela daļa t.s. čavistu – viņa priekšgājēja, 2013. gadā mirušā Ugo Čavesa sekotāju. Pastāvīgi izskan aicinājumi varas struktūru pārstāvjiem pāriet tautas, respektīvi, opozīcijas pusē, taču pagaidām trūkst nozīmīgu apliecinājumu, ka šie saucieni rod dzirdīgas ausis.  Āfrikā "Vāgneram" karsti Pēc privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” pērngad sarīkotā dumpja un tās līdera Jevgeņija Prigožina un dažu citu komandieru likvidēšanas pieklusa arī ziņas par „vāgneriešu” darbību Āfrikā. Tomēr, kā liecina pēdējo dienu informācija, šie karotāji ekvatora tuvumā joprojām ir sastopami. 28. jūlijā Mali ziemeļos operējošās tuaregu separātistu vienības paziņoja, ka ir smagi sakāvušas valdības spēku vienību, kuras liela daļa bijuši krievu algotņi no „Vāgnera grupas”. Tuaregiem izdevies nogalināt vai sagūstīt vairākus desmitus „vāgneriešu”, pie tam sagrābt nozīmīgu daudzumu Krievijā ražotu ieroču. Dienu vēlāk sakāves fakts tika apstiprināts arī ar „Vāgnera grupu” saistītos platformas „Telegram” kanālos. Vēlāk par sekmīgu uzbrukumu tai pašai kolonai ziņoja vēl viens Mali režīmam naidīgs spēks – ar teroristisko grupējumu „Al-Qaeda” saistītā islāma džihādistu grupa. Savukārt oficiālajos režīma paziņojumos par „vāgneriešu” piedalīšanos nekas nav sacīts, ziņots vien par valdības karaspēka vienības sekmīgu izlaušanos no nemiernieku spēku ielenkuma. Režīms nenoliedz krievu militārpersonu klātbūtni valstī, taču apgalvo, ka tie nav vis „Vāgnera grupas” algotņi, bet Krievijas regulāro spēku instruktori, kuri palīdz Mali armijai apgūt Maskavas piegādāto kara tehniku. Vēl viena interesanta nianse šai stāstā ir Ukrainas Militārās izlūkošanas dienesta pārstāvja Andrija Jusova izteikumi intervijā Ukrainas sabiedriskajai raidorganizācijai „Suspiļne”, ka nepieciešamo informāciju tuaregiem piegādājis viņa resors. Šī, starp citu, nav pirmā ziņa par Ukrainas slepeno dienestu pretdarbību Krievijas ietekmei Āfrikā. Kā zināms, militārā hunta nāca pie varas Mali divos apvērsumos 2020. un 2021. gadā. Līdzīgi procesi pēdējos gados notikuši arī divās Mali kaimiņvalstīs – Nigērā un Burkinafaso. Pagājuša gada septembrī šīs trīs valstis, kuras huntu uzkundzēšanās rezultātā pametušas Rietumāfrikas Valstu ekonomisko apvienību, noslēdza savstarpējas aizsardzības paktu, kas vērsts pret  kaimiņvalstu, kā arī bijušās reģiona koloniālās virsvaras – Francijas – iespējamu iejaukšanos. Jūlija sākumā trīs huntu līderi – Nigēras ģenerālis Abdūrahmane Čiani, Burkinafaso kapteinis Ibrahims Traore un Mali pulkvedis Asimi Goita – parakstīja trīs valstu konfederācijas līgumu. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Putins stiprina attiecības ar Vjetnamu un Ziemeļkoreju. Terorakts Dagestānā. Eiropas Savienība sāk iestāšanās sarunas ar Ukrainu un Moldovu. Aktualitātes pasaulē analizējam kopā ar Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāri Sigitu Strubergu un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieci, Rīgas Stradiņa universitātes docenti Elīnu Vrobļevsku, kā arī sazināmies ar Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesoru Leonu Taivānu. * Pa „nerūsošas” draudzības pēdām Kamēr Rietumu galvaspilsētās kara noziegumos apsūdzētais Krievijas līderis Vladimirs Putins vairs nav gaidīts viesis, daudzviet pasaulē viņa joprojām gatavi izklāt sarkano tepiķi. Pagājušajā nedēļā viņš varēja baudīt šādu godu divās Austrumāzijas valstīs – Ziemeļkorejā un Vjetnamā jeb, oficiālajos nosaukumos, Korejas Tautas demokrātiskajā republikā un Vjetnamas Sociālistiskajā republikā. Kā jau liecina šie nosaukumi, abas valstis vairāk vai mazāk saglabājušas politisko iekārtu, kāda tām bija tolaik, kad abas bija toreizējās Padomju Savienības ciešākie sabiedrotie. Tiesa, aiz sociālistiskās fasādes katrā no gadījumiem slēpjas visai atšķirīga pieeja. Ziemeļkoreja palikusi nelokāmi uzticīga vēl pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados iedibinātajam totalitārisma modelim, salīdzinot ar kuru, pat vēlīnās Padomju Savienības politiskais klimats šķiet teju samtains. Spilgtākās režīma iezīmes ir trešajā paaudzē Ziemeļkorejā valdošās Kimu dinastijas līderu personības kults un totāla, ideoloģiskas doktrīnas līmenī nostiprināta militarizācija. Diezgan atšķirīga aina paveras mūsdienu Vjetnamā, kura gan arī paliek komunistiska vienpartijas sistēma, taču kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem ir attīstījusi t. s. „sociālistiski orientēto tirgus ekonomiku”, kur lielākajā daļā tautsaimniecības nozaru dominē privātais kapitāls. Attiecīgi atšķiras arī abu valstu ārpolitiskie orientieri. Ziemeļkorejai ir tradicionāli vēsas attiecības ar praktiski visām rietumvalstīm un saspīlētas ar tās tuvākajiem demokrātiskajiem kaimiņiem – Dienvidkoreju un Japānu, tāpat Savienotajām Valstīm. Tās nozīmīgākais tirdzniecības partneris ir Ķīna, kurai ir arī vislielākā ietekme uz Ziemeļkorejas režīmu. Tagad šķiet, ka līdzās Pekinai kā otrs ciešākais Phenjanas sabiedrotais izvirzās Maskava. Sadarbības līgums, kas tika parakstīts Putina vizītes laikā, atjauno starpvalstu militārās saiknes tādā līmenī, kāds tas aukstā kara laikā Ziemeļkorejai bija ar Padomju Savienību. Visnotaļ plaši tiek paustas bažas, ka šīs vienošanās ietvaros pašreizējā Ziemeļkorejas valdnieka rokās varētu nonākt krievu raķešu būves un varbūt pat kodoltehnoloģijas. Vjetnama, turpretim, starptautiskajā arēnā tiekusies īstenot līdzsvara politiku, visa pamatā liekot ekonomisko izdevīgumu. Krievijas svars Vjetnamas tirdzniecības apgrozījumā ir neliels, savukārt attiecības ar Ķīnu allaž bijušas sarežģītas, un tas noteicis nozīmīgu tuvināšanos ar Savienotajām Valstīm, Eiropas Savienību un Austrāliju. Attiecīgi, lai arī Hanojā Putins tāpat tika uzņemts ar visu pienācīgo pompu, tāpat tika deklarēta starpvalstu partnerības stiprināšana un parakstītas vienošanās, tas viss tiek traktēts drīzāk kā nodeva pagājušo laiku dižajai draudzībai, ne nākotnes perspektīvu kaldināšana. Ilga ceļa cerīgs sākums Vakar Briselē pasludināta oficiāla iestāšanās sarunu uzsākšana ar divām jaunām Eiropas Savienības kandidātvalstīm – Ukrainu un Moldovu. Tas dod cerības, ka kaut kad nākotnē vēl divas no kādreizējām padomju republikām kļūs par vienotās Eiropas daļu. Cik tālā nākotnē – to neviens pagaidām nav gatavs droši lēst. Pati Ukraina deklarējusi, ka orientējas uz iestāšanos līdz 2030. gadam. Daudzās runās izskan atzinīgi vārdi par līdzšinējo progresu, taču ir skaidrs, ka trīsdesmit piecu likumdošanas jomu salāgošana nebūs viegla lieta. Pie tam nākas bažīties, vai visas esošās dalībvalstis, kurām jādod atzinums par katras sadaļas sekmīgu īstenošanu, vadīsies tikai no objektīviem kritērijiem. Visvairāk greizu skatu šai ziņā tiek mesti Ungārijas virzienā ar aizdomām, ka Budapešta varētu bremzēt procesu, vien lai izpatiktu Kremļa saimniekam. Cik tālu premjera Orbana Ungārija šai ziņā ies, rādīs jau tuvākie mēneši, kad šī valsts prezidēs Eiropas Savienības Padomē. Bet arī bez Ungārijas savienībā netrūkst skeptiski noskaņoto – tādu, kuriem šķiet, ka Ukraina ar tās desmitiem miljonu iedzīvotāju un desmitos miljonu tonnu mērāmajiem lauksaimniecības produkcijas apjomiem Eiropai ir par lielu, ka korupcija abās kandidātvalstīs ir neiznīdējama, un ka, protams, šāda uzņemšana būtu skaidra acīs lēkšana Kremlim. Tieši Ukrainas vēlme būt apvienotajā Eiropā, un Krievijas nevēlēšanās to turp palaist, kā zināms, ir iemesls pašreizējam agresijas karam. Arī Moldova izjūt pastāvīgu spiedienu no austrumiem, un nākamais tā kāpinājums, visticamāk, būs oktobrī, kad jānotiek Moldovas prezidenta vēlēšanām. Līdz šim Putins ir apliecinājis, ka netaupīs nedz naudu, nedz vārdus, nedz raķetes, lai Kijiva un Kišiņeva nekad nekļūtu par Eiropas Savienības valstu galvaspilsētām. Gruzdošais Aizkaukāzs Dagestānas republika, viens Krievijas Federācijas subjektiem, izsenis ir bijusi krustceļu zeme, kur saskārušās vairāku lielvaru un to pārstāvēto reliģiju ietekmes zonas. Gadsimtu gaitā te izveidojies etniski daudzkrāsains iedzīvotāju sastāvs, kurā krievi sastāda vien nedaudz vairāk par trīs procentiem, bet dominē Ziemeļaustrumkaukāza jeb nahu-dagestāniešu, kā arī tjurku valodās runājoši vietējie etnosi – avāri, dargi, kumiki, lezgīni u. c. Reliģiskā ziņā, savukārt, dominējošs ir islāms, par kuram piederīgiem sevi uzskata 83 % republikas iedzīvotāju, daži procenti sevi identificē kā pareizticīgos, tradicionālo cilšu reliģiju piederīgos, jau gadsimtiem Dagestānā dzīvo arī neliela jūdaistu kopiena. Dagestāna ir viena no Krievijas administratīvajām teritorijām ar augstāko bezdarba un, attiecīgi, zemāko dzīves līmeni, tātad viens no reģioniem, kur Krievijas militārā mašīna iegūst lielgabalu gaļu, bet arī teritorija, kur līdz šim notikuši aktīvākie pretkara protesti. Savukārt pēc Izraēlas un “Hamas” kara sākuma pagājušā gada oktobrī spēkā pieņēmās ebrejiem naidīgi noskaņojumi, kas izlauzās uz āru nemieros, kad pūlis meklēja it kā no Izraēlas ieradušos ebrejus nolūkā ar viņiem izrēķināties. 23. jūnija vakars nesa Dagestānai jaunus satricinājumus. Šajā vakarā bruņoti ļaudis uzbruka divām pareizticīgo baznīcām un divām sinagogām, tās aizdedzinot, kā arī policijas posteņiem republikas galvaspilsētā Mahačkalā un otrā lielākajā pilsētā Derbentā. Uzbrucēji nogalināja divdesmit cilvēkus, no kuriem piecpadsmit bija policisti, viens – pareizticīgo mācītājs. Pēc tam sadursmēs ar drošības spēkiem nogalināti pieci vai seši teroristi; kopējais viņu skaits nav zināms. Jau visai drīz noskaidrojās, ka starp uzbrucējiem ir kāda rajona galvas Mahomeda Omarova divi dēli un vēl viens radinieks. Nu jau amatu pametušais un arestētais Omarovs izmeklētājiem jau esot atzinis, ka visi trīs esot pieslējušies islāma vahābisma novirzienam, kam raksturīga visai kareivīga doktrīna. Izteikti minējumi, ka uzbrukumu varētu būt organizējusi džihādistu grupējuma „Islāma valsts” nodaļa „Kaukāza province”, kas darbojas Krievijas dienvidu rajonos. Kā zināms, 22. martā Maskavas apgabalā notika teroristisks uzbrukums koncertzālei, kurā tika nogalināti ne mazāk kā 145 cilvēki. Par šo terora aktu atbildību uzņēmās „Islāma valsts” Afganistānas atzars „Horasānas province”. Sagatavoja Eduards Liniņš.      Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātu atbalsis valstu iekšpolitikas norisēs. Aktualitātes analizē politologi Veiko Spolītis un Ojārs Skudra. Makrons spēlē va banque Eiropas Parlamenta vēlēšanu oficiālie rezultāti vēl nebija paziņoti, kad pagājušās svētdienas, 9. jūnija, vakarā Francijas prezidents Emanuels Makrons izsludināja pašreizējā valsts likumdevēja – Nacionālās Asamblejas – atlaišanu un ārkārtas vēlēšanas. Tām jānotiek divās kārtās – 30. jūnijā un 7. jūlijā. Iemesls ir franču elektorāta lemtais Eiroparlamenta mandātu sadalījums, vairāk nekā 31% balsu un, attiecīgi, 30 deputātu vietas piešķirot galēji labējai Nacionālajai apvienībai, plaši pazīstamai arī kā „Lepenas partija”, savukārt prezidenta pārstāvētajai sociālliberālajai partijai „Renesanse” atvēlot vien nepilnus 15% un 13 vietas. Tikai par nepilnu procentu no prezidenta partijas atpaliek franču sociālistu alianse. Par riskantu prezidenta Makrona soli dēvē teju visi, daži to sauc arī par neprātīgu, norādot, ka šādi viņš, iespējams, paver Marinas Lepenas radikāļiem ceļu uz Francijas varas virsotni. Ja viņi svinēs pārliecinošu uzvaru šais ārkārtas vēlēšanās, prezidentam, visdrīzāk, nāksies nominēt par premjeru Lepenas gados jauno protežē Žordānu Bardelu. Ir analītiķi, kuri spriež, ka tieši tāds varētu būt Makrona mērķis – līdz 2027. gada prezidenta vēlēšanām likt radikāļiem izgāzties valdības darbā un tā mazināt Lepenas izredzes uz prezidenta krēslu. Taču Nacionālā apvienība līdz šim sevi pierādījusi kā disciplinētu spēku, un tās programmas pamatā ir sociālā, migrācijas kontroles un cita iekšpolitikas tematika, kas pamatā ir valdības darba lauks. Un tad var gadīties tā, ka 2027. gadā Eiropa tiek pie Francijas, kuru stūrē radikāli nacionālisti, eiroskeptiķi un Kremļa draugi. Vēl viens bažas raisošs jaunums šai ziņā ir labēji centriskās Republikāņu partijas līdera paziņojums par gatavību bloķēties ar Nacionālo apvienību. Tas gan izraisījis tūlītēju sašutuma vētru republikāņu partijas iekšienē, kur šāda vienošanās ar radikāļiem tiek uzlūkota kā tradicionālo republikas vērtību nodevība. Nav gan izslēgts, ka piepildās prezidenta Makrona iespējamais aprēķins ar ārkārtas vēlēšanām un savu iesaistīšanos kampaņā mobilizēt elektorātu un nacionālā līmenī revanšēties Lepēnai par Eiropas līmenī zaudēto. Un, protams, pastāv iespēja, ka jaunievēlētajā Nacionālajā Asamblejā nevienam spēkam nebūs nozīmīga pārsvara, un tad prezidentam būs jāmēģina vienoties par koalīciju vai atbalstu – ar jau piesauktajiem republikāņiem vai ar kreisi centrisko Sociālistisko partiju. Beļģija „gobelēna valdības” gals 9. jūnijā vēlētāji Beļģijā piedalījās veselās trīs vēlēšanās, ievēlot deputātus ne tikai Eiroparlamentā, bet arī Beļģijas nacionālā parlamenta apakšnamā – Pārstāvju Palātā, kā arī reģionālajos parlamentos – Flandrijas parlamentā, Valōnijas parlamentā, Briseles parlamentā. Beļģijas vācvalodīgie pavalstnieki pie tam ievēl arī savu Vacvalodīgās kopienas parlamentu, savukārt par Beļģijas Frančvalodīgās kopienas parlamenta deputātiem automātiski kļūst Valōnijas parlamenta deputāti un 19 frančvalodīgi deputāti no Briseles parlamenta. Savukārt Pārstāvju Palātas 150 deputātu korpuss arī tiek dalīts divās grupās pēc valodas piederības – nīderlandiešu valodā runājošajā flāmu un franču valodā runājošajā valoņu daļā, un lai izlemtu jautājumus, kas skar šo etnolingvistisko grupu intereses, vairākums nepieciešams ne vien parlamentā kopumā, bet arī katrā no grupām atsevišķi. Attiecīgi autonomi norit arī politiskie procesi Flandrijā un Valonijā. Galvenais svētdienas vēlēšanu iznākums ir premjerministra Aleksandra De Krō valdības demisija. Šis kabinets pēc mokoša gandrīz piecsimt dienu ilga procesa tika sadiegts 2020. gada oktobrī kā raibs gobelēns, kura musturī gan flāmu, gan valoņu liberāļi un liberālkonservatīvie, tāpat abu kopienu sociāldemokrāti, abu kopienu zaļie, kā arī flāmu kristīgie demokrāti. Vēlēšanās šīm partijām gājis kā nu kurai, taču kopējais rezultāts ir negatīvs, un lielākās frakcijas nākamajā parlamentā būs līdzšinējiem opozicionāriem. Nepiepildījās nopietnākās bažas, kas priekšvēlēšanu laikā solīja spožu uzvaru radikālajiem flāmu nacionālistiem – partijai „Flāmu interese”, kuras programma paredz Flandrijas atdalīšanos no Beļģijas valsts un ir arī izteikti eiroskeptiska. Tomēr flāmu vēlētāju vidū šos radikāļus par dažiem procentiem un deputātu vietām apsteigusi mērenākā Jaunā flāmu alianse, kuras programmā ir flāmu un valoņu daļu autonomijas nozīmīgs pieaugums, bet ne secesija. Savukārt Valonijā, kur tradicionāli populārākas ir kreisās partijas, negaidīti panākumi ir līdz šim valdības koalīcijā ietilpušajai Reformistu kustībai, kas atstūmusi no pirmās pozīcijas sociālistus. Vissmagākos zaudējumus vēlēšanās cietusi valoņu ekoloģistu partija, atvadoties no trim ceturtdaļām mandātu, savukārt lielākie ieguvēji, teju trīskāršojot savu mandātu skaitu, ir valoņu centristu partija „Pārliecinātie”. Līdzīgi nacionālajam līmenim ir arī rezultāti sacensībai par 22 Eiroparlamenta deputātu vietām. Izskan viedokļi, ka, iespējams, tradicionālā Beļģijas politikas karte ar labējiem flāmu ziemeļiem un kreisajiem valoņu dienvidiem sāk mainīties, abām daļām šobrīd sliecoties tuvāk centram. Quo vadis, Europa?   Uzlūkojot shēmas ar jauno, pagaidām vēl neoficiālo, vietu sadalījumu starp frakcijām Eiropas Parlamentā, tā vien gribas teikt: „Nav nemaz tik traki!” Lai arī pāris politiskajām grupām diezgan nozīmīgs vietu skaits gājis zudībā, savukārt dažām citām drusku audzis, vismaz to pirmais trijnieks skaitliskā svara tabulā pagaidām šķiet nemainīgs. Tiesa, to varētu mainīt līdz šim vēl grupām nepiederīgie deputāti, kad izvēlēsies savu politisko „jumtu”. Starp šiem nepiederīgajiem šobrīd ir arī „Alternatīva Vācijai”, Ungārijas valdošā partija „Fideš” un Polijas Konfederācijas partija. Smagāko kritienu piedzīvojuši zaļie, zaudējot 18 no līdzšinējām 74 vietām un noslīdot no ceturtās uz priekšpēdējo sesto pozīciju. Skaitliski vēl vairāk zaudējusi liberālā „Atjauno Eiropu” frakcija – 23 mandātus, tomēr arī pēc šī krituma tai ir cerības palikt trešajai lielākajai Eiroparlamentā. Savukārt lielākie ieguvēji, pretēji priekšvēlēšanu periodā pastāvīgi daudzinātājam, šķiet, izrādīsies nevis radikāli labējie, bet labēji centriskie spēki. Frakcijas skaitliski nedaudz augušas gan Eiropas Tautas partijai, gan Konservatīvo un reformistu grupai, gan grupai „Identitāte un Demokrātija”, bet frakciju lielums labējā flangā ir apgriezti proporcionāls to radikālismam, Tautas partijai saglabājot stabilas līderpozīcijas. Kā otrā lielākā joprojām paliek Sociālistu un demokrātu grupa. Tomēr uz šīs visumā līdzsvarotās ainas fona satraucošas ir Eiropas vēlēšanu atbalsis divās lielākajās dalībvalstīs. Francijas liberāļu sakāve un prezidenta Makrona lēmums izsludināt ārkārtas parlamenta vēlēšanas ar visām iespējamajām sekām šodienas raidījumā izpelnījies atsevišķu tematu. Visai augstos toņos vēlēšanu rezultātus piesauc arī Vācijā. Kanclera Olafa Šolca sociāldemokrāti ieguvuši mazāk kā 14% balsu, kas ir šīs partijas vājākais rezultāts nacionālā līmeņa vēlēšanās vairāk nekā simts gadu laikā. Proporcionāli vēl krietni smagāku kritumu piedzīvojis vēl viens valdošās koalīcijas partneris – Zaļā partija, kas zaudējusi deviņus no līdzšinējā divdesmit viena mandāta. Toties par uzvaru līksmo labējie radikāļi „Alternatīva Vācijai”, kas ierindojušies otrajā vietā aiz kristīgajiem demokrātiem. Par viņiem, ja neskaita Berlīni un dažus tai piegulošos reģionus, kā arī Tīringenes galvaspilsētu Erfurti, vienotā ierindā balso visa agrākā Austrumvācija. Uz jautājumu par iespējamu Vācijas valdības demisiju kanclers Šolcs gan atbildējis noliedzoši. Kā iekšpolitiski nozīmīgi Eiroparlamenta vēlēšanu rezultāti tiek piesaukti arī Ungārijā, kur premjera Orbana partija „Fideš” ieguvusi krietni mazāk, nekā cerēts, kā arī Spānijā un Dānijā, kur opozīcija bija cerējusi traktēt šos rezultātus kā referendumu par pie varas esošo, attiecīgi, Pedro Sančesa un Metes Frederiksenas kreisajām valdībām. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Šonedēļ Latvijā notiek Nieru veselības nedēļa. Eiropas un  ASV nefrologi aicina Pasaules Veselības organizāciju iekļaut hronisku nieru slimību prioritāšu sarakstā. Kāpēc? Skaidrojam raidījumā Kā laābāk dzīvot. Raidījuma viesi: Latvijas Nefrologu asociācijas prezidente, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore, nefroloģe, virsārste Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Nefroloģijas centrā Ieva Ziediņa, Latvijas Nieru slimnieku asociācijas pārstāvis Oskars Stankēvičs. Sazināmies ar Nacionālā veselības dienesta Zāļu un medicīnisko ierīču departamenta direktora vietnieci Zintu Rugāju. Ieva Ziediņa atzīst, ka nieru slimnieku skaits pieaug pasaulē. Eiropā ir ap 55 miljoni cilvēku ar nieru slimībām. Arī karstais laiks ietekmē nieru veselību, jo nierēm svarīgi ir daudz šķidruma. Ja vairāk zaudējam caur ādu, vairāk arī jāuzņem. Ūdens pudelei noteikti jābūt līdzi! Ziediņa atgādina, ka cilvēkam, kurš ikdienā strādā, piemēram, pie datora un kam ir normāla nieru funkcija, šķidrums jāuzņem 30 ml uz vienu kilogramu sava svara. Attiecīgi katra pats var aprēķināt, cik šķidruma būtu noteikti jāuzņem. Nav vienas receptes visiem. Savukārt cilvēkiem, kam ir samazināta nieru funkcija, arī rekomendācijas atšķiras. Protams, var dzert arī tēju. Tāpat cilvēki jautā, vai var dzert gāzētu ūdeni. Ieva Ziediņa norāda, ka pievienotais bikarbonāts, kas rada burbulīšus, nav nekas kaitīgs nierēm, pat labvēlīgs, jo padara mūsu organismu vairāk sārmainu.  Bet kafija? "Mēs zinām, ka pirms 30 gadiem domāja, kafija paaugstina spiedienu, rada arteriālo hipertensiju, kafiju nevajag dzert. Pēc tam jau bija pētījumi, ka kafija nepaaugstina tik ļoti spiedienu, ka zemu paaugstina, bet augstu vairāk nepaaugstina. Jā, droši dzerat kafiju līdz trīs krūzītēm dienā. Tikko šogad sākumā bija publicēts pētījums par kafijas dzeršanu Anglijā. Tas, ko viņi novēroja, ka tie, kas dzer 4-5 krūzītes dienā, tas varētu būt domāts 100 ml, tiem ir mazāk aritmiju, mazāk visi sliktie kardiovaskulārie notikumi un tie dzīvo ilgāk nekā tiek, kas kafiju nedzer," atklāj Ieva Ziediņa.  Nieru veselības nedēļas ietvaros ārsti rīko arī bezmaksas konsultācijas pie nefrologa. Tām var iepriekš pieteikties pa tālruni 67045145.   .

Ko nozīmē mesties piedzīvojumos? Mēs katrs šos vārdus uztveram atšķirīgi. Vienam tas ir muzeja apmeklējums, otram - lēciens ar izpletni. Bet kas ir piedzīvojumu terapija, to skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Par piedzīvojumu terapiju stāsta viena no piedzīvojumu terapijas kustības dibinātājām Latvijā Līna Leitāne, tūrisma uzņēmuma "Lūzumpunkts" gidi Māris Lazdiņš un Māris Resnis un "Adventure Therapy Latvia" līdzdibinātāja, Latvijas Ergoterapeitu asociācijas viceprezidente, sociālā darba studente, piedzīvojumu entuziaste Unda Avota. Adrenalīns, aizrautība, baiļu pārvarēšana un azarts, unikālas atmiņas un dzīvesprieks - to visu saistām ar vārdu piedzīvojums. Taču kāre pēc piedzīvojumiem mēdz izsīkt, kad sākam novecot. Vai piedzīvojums var uzlabot mūsu pašsajūtu un ar ko parasts pārgājiens atšķiras no piedzīvojuma ar terapeitisku mērķi? Vai pēc piedzīvojuma jābrauc uz otru pasaules malu? Kam šāda terapija der un kam nē? Un, vai piedzīvojumi der visiem un visos vecumos? "Arī pāriem efektīvi varētu strādāt piedzīvojumu terapija. Divi cilvēki ir atraduši, ka mēs mīlam viens otru, mums ir svarīgi būt kopā, bet nu kašķējamies mēs neprātīgi. Tāpēc, ka konfliktu risināšana ir prasme, un tas nenozīmē to, ka mums ir jūtas, ka mums ir arī tās prasmes kaut kādas. Varbūt mēs neprotam gatavot ēst vai nemākam braukt ar mašīnu, tāpat mēs varam neprast risināt konfliktus vai sarunāties, vai paust savas emocijas.Tad bieži vien tur zūd uzticēšanās vai nav skaidrība, kā ar to tikt galā. Un tad, ja mēs ieliekam šos cilvēkus pilnīgi citā vidē, piemēram, uz klinšu sienas, tur nav variantu, tev ir jāpaļaujas uz to cilvēku, kas tevi tur lejā, un tev ir jāiemācās ar viņu komunicēt," analizē Unda Avota. "Un, ja tev blakus ir speciālists, kas tev palīdzēs un skaidros tajā brīdī, ieteikts varbūt, kādā veidā runāt, kā atrast kaut kādu atslēgas vārdu - turi mani stingrāk, tagad man vajag ļaut lielāku brīvību. Tā viņi atrod veidus, kā komunicēt un kā sajust, cik daudz brīvību otram dod, cik nedod, cik viņu pieturēt. Pēc tam šīs lietas metaforiskā veidolā varam pārrunāt, piemēram, par to, cik daudz tu brīvību dod ikdienā savam partnerim: vai tu viņu turi un neļauj iet uz priekšu, kāpt uz augšu, vai arī tu viņu palaid pilnībā un neturi īstenībā, un aizmirsti par to, ka tev tā virve ir jātur, kamēr viņš ir uz sienas. Šīs lietas var metaforiski pēc tam pārrunāt, kā tas ir attiecināms uz viņu dzīvi un ko no tā, kā viņi ir iemācījušies komunicēt uz tās sienas, kā to var pārnest komunikācijā virtuvē vai guļamistabā, vai jebkur citur. Bieži vien aktivitāte ieb piedzīvojums ir kā metafora, caur kuru mēs pēkšņi ieraugām kaut ko - tā tas notiek, tā tas īstenībā ir arī manā dzīvē un beidzot es saprotu. Tāpēc piedzīvojam terapija, manuprāt, ir tik efektīva, jo ļoti īsā laika periodā spēj piedāvāt spēcīgus "insaitus" (atklāsmes). Un tas iemesls, kāpēc tas nāk ātrāk un spēcīgāk, ir tāpēc, ka viss ķermenis tiek iesaistīts. Un ne tikai ķermenis - mums ir gan ķermenis, gan prāts, gan emocijas, gan arī mūsu garīgā pasaule, gan arī mēs esam kopā ar citiem cilvēkiem. Tur ir visi šie komponenti vienkopus, kas rāda šo ļoti holistisko mācīšanās pieredzi. Un, jo vairāk maņas mums ir iesaistītas, kad mēs kaut ko mācāmies vai darām, jo efektīvāk tā lieta paliek mūsos un mēs gūstam atklāsmes par lietām. Ja esam terapeita kabinetā, mēs dzirdam, mēs redzam to terapeitu, strādājam ar mūsu domām, atmiņām, kaut kādiem nākotnes plāniem, un mēs strādājam ar savām emocijām. Ķermenis nav iesaistīts. Bet ir ļoti daudzas lietas, kur mūsu ķermenim ir jābūt klātesošam, lai izstrādātu dažādas traumatiskas pieredzes, lai pieredzēt dažādas emocijas, lai pa īstam izjustu - tagad es jūtu tās bailes, tagad es nezinu, ko ar viņām darīt. bet es pieredzu, ka man blakus ir cilvēks, kas mani iedrošina uz drosmi, kas palīdz man tikt galā, kas mani atbalsta un es pieredzu to, ka pat tad, kad man ir bail, es spēju iet uz priekšu. Man nav jābēg." Vai arī tas palīdz saprast, ka mums nav jābūt kopā. Līna Leitāne šobrīd vairāk strādā ar senioriem. "Tas, kāds ir terapeitiskais efekts ir no tā, ka, teiksim, 87 gadus vecs cilvēks var izdarīt lietas, kuras viņš viens pats nevarētu izdarīt. Tas, ka viņam ir šis terapeitiskais atbalsts, ka ir kāds, ar ko viņš kopā iet, ka viņš var pastāstīt par to, kā viņš agrāk gājis, tas ir tāds iedrošinājums un tāds spēcinājums viņiem, un dod dzīves kvalitātes uzlabojumu un duku nākošajām divām nedēļām, kuru laikā mēs netiksimies. Esmu ārkārtīgi pārsteigta, cik labi tas strādā senioriem. Agrāk man likās, ka tā ir tāda kā burvju tabletīte tieši jauniešiem, tagad man liekas ļoti liels prieks redzēt, ka tas der senioriem," atklāj Līna Leitāne.

Prezidenta vēlēšanas Lietuvā. Krievijas ofensīva Ukrainā un pārbīdes Krievijas Aizsardzības ministrijā. Ziemeļmaķedonieši atkal kaitina kaimiņus. Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis, politologs Veiko Spolītis un Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš. Kremlis briest nogurdināšanas karam Saskaņā ar Krievijas likumdošanu līdz ar jaunievēlēta prezidenta inaugurāciju demisionē ministru kabinets, un valsts galva ieceļ un parlaments apstiprina jaunu valdību. Arī pēc pēdējām t.s. „vēlēšanām” premjerministrs Mihails Mišustins iesniedza Kremļa saimniekam atkāpšanās rakstu, lai jau trīs dienas vēlāk no jauna apstiprināts atgrieztos amatā. To pašu gan nenākas sacīt par visiem viņa līdzšinējiem padotajiem, un pirmām kārtām pasaules uzmanību te piesaistījusi līdzšinējā aizsardzības ministra Sergeja Šoigu „aizrotēšana” uz Drošības padomes sekretāra amatu. Līdz šim Šoigu, tuvs režīma līdera Putina līdzgaitnieks, bija teju otrais cilvēks agresorvalsts varas virsotnē. Tagad viņš novietots uz šīm „rezerves sliedēm”, – konsultatīvā institūcijā, kuras priekšsēdētāja vietnieka amatā savas dienas vada vēl viens no reālās varas atstādinātais – eksprezidents Dmitrijs Medvedevs. Tā vien šķiet, ka vadzis, uz kura sakārtas visas pēdējo divu gadu Krievijas bruņoto spēku neveiksmes, beidzot lūzis. Par to liek domāt arī pēdējā laikā notikušie augsta ranga aizsardzības resora ierēdņu aresti. Kopš 23. aprīļa apcietinājumā atrodas kukuļņemšanā apsūdzētais aizsardzības ministra vietnieks Timurs Ivanovs, kura pārziņā bija armijas nekustamo īpašumu celtniecība un apsaimniekošana, militārpersonu dzīvokļu un medicīnas aprūpes jautājumi. Savukārt vakar, 14. maijā, parādījās informācija, ka līdzīga rakstura apsūdzības izvirzītas arī Aizsardzības ministrijas Galvenās kadru pārvaldes priekšniekam ģenerālleitnantam Jurijam Kuzņecovam. Šoigu vietu aizsardzības resora priekšgalā ieņems līdzšinējais premjerministra pirmais vietnieks Andrejs Belousovs. Jau 2020. gada sākumā izdevums „Politico” rakstā „Kurš stāsies Putina vietā?” minējis Belousovu kā iespējamo nākamo Kremļa saimnieku – tolaik gan kā vienu no otrā ešelona figūrām, kam priekšā gan Mišustins, gan Šoigu, gan Maskavas mērs Sergejs Sobjaņins. Kā zīmīgākās Belousova biogrāfijas detaļas „Politico” toreiz piesauca viņa uzskatu saderību ar Putinu, proti – Krievija atrodas naidīgu spēku ielenkumā, ar kuriem tai neizbēgami jākonfrontē. Tagad preses komentāros atrodamo Andreja Belousova raksturojumu sarakstā līdzās nelokāmajai lojalitātei Kremļa saimniekam ir arī izpildīgums un rūpība, spēja plānot tālākā perspektīvā, atrašanās ārpus tradicionālajiem Kremļa grupējumiem un, attiecīgi, naudas raušanas shēmām, piederība keinsisma ekonomikas skolai, kas proponē valsts nozīmīgu iedarbošanos uz ekonomikas procesiem, kā arī dziļa tradicionāla reliģiozitāte. Attiecīgi tiek secināts, ka Belousova iecelšana ir nepārprotams mājiens, ka Kremļa režīms ir gatavs ilgam nogurdināšanas karam, kurā Krievijas pārākajiem resursiem jāpārmāc Ukrainas pretošanās. Arī taktiskā līmenī Krievijas spēki frontē šobrīd mēģina gūt maksimumu no sava resursu pārsvara, kuru radījis nesenais Rietumu palīdzības apsīkums Ukrainai. Pēdējo dienu aktualitāte ir krievu iespiešanās pāri robežai un uzbrukums Vovčanskas pilsētai ziemeļaustrumos no Harkivas. Pilsēta tiek grauta ar artilēriju un planējošajām aviobumbām, un no aptuveni 20 000 kādreizējo iedzīvotāju tajā palikuši vien pāris simti. Lietuvieši vēl prezidentu Lietuva, kā zināms, ir vienīgā no trim Baltijas valstīm, kurā prezidentu ievēl tauta, un, attiecīgi, valsts galvam mūsu kaimiņvalstī ir nedaudz plašākas varas funkcijas, sevišķi ārpolitikas un drošības politikas jomā. Svētdien, 12. maijā, Lietuvas pilsoņi devās pie vēlēšanu urnām, lai izvēlētos savu prezidentu nākamajiem pieciem gadiem. Tā kā neviens no kandidātiem neieguva vairāk kā pusi vēlētāju balsu, galīgais rezultāts tiks noskaidrots otrajā kārtā 26. maijā. Visnopietnākās šķiet līdzšinējā prezidenta Gitana Nausēdas izredzes, kurš pretendē uz otro prezidentūras termiņu un svētdien ieguva vairāk nekā 44% balsu. Formāli viņš ir neatkarīgs kandidāts, taču viņu atbalsta kreisi centriskie spēki: Lietuvas Sociāldemokrātiskā partija un Lietuvas Reģionu partija. Pats Nausēda gan ir drīzāk labēji centriskas ievirzes politiķis, un kreisāko spēku atbalsts viņam ir politiskās taktikas noteikts, ciktāl esošā prezidenta galvenā konkurente ir pašreizējā premjerministre Ingrīda Šimonīte, kuras pārstāvētā labēji centriskā partija „Tēvzemes savienība – Lietuvas Kristīgie demokrāti”, savukārt, ir nozīmīgākais kreisi centrisko sāncensis varas cīņā. Šīs cīņas kulminācija gaidāma Lietuvas Seima vēlēšanās oktobrī. Šobrīd sociāldemokrāti, jau 2021. gadā atņēmuši premjeres partijai reitingu līdera pozīcijas, ir tai krietni priekšā. Prezidents Nausēda jau izteicies, ka viņam nenāktos grūti sastrādāties arī ar sociāldemokrātu vadītu valdību. Svētdienas balsojumā Ingrīda Šimonīte palika otrā ar gandrīz 20% balsu, un, tātad, sacentīsies ar Nausēdu otrajā kārtā. Trešais ar vairāk nekā 12% balsu palika jurists Igns Vēgele, kuru atbalsta vairākas konservatīvas ievirzes partijas, nozīmīgākā no tām – Lietuvas Zemnieku un zaļo savienība. Gitana Nausēdas atbalstītāji ir pārsvarā arī teritoriāli, izņemot galvaspilsētu Viļņu, kur pārsvars ir premjerministrei Šimonītei, kā arī valsts dienvidaustrumu nostūri, kur koncentrējies daudzu populistu un labējo radikāļu favorīta, ārsta un medicīnas profesora Eduarda Vaitkus elektorāts. Vaitkus ar vairāk nekā 7% balsu palika piektajā vietā, ceturto pozīciju ar vairāk nekā 9% balsu atdodot vēl vienam nacionālradikālas ievirzes kandidātam, paša dibinātās partijas „Nemunas rītausma” līderim Remiģijum Žemaitaitim, kurš, cita starpā, izpelnījies uzmanību ar saviem antisemītiskajiem izteikumiem. (Ziemeļ)maķedonieši atkal kaitina kaimiņus Apmēram trīs desmitgades pašreizējā Ziemeļmaķedonija pavadīja saspīlētās attiecībās ar kaimiņvalsti Grieķiju, kura, cita starpā, bloķēja jaunās, uz sabrukušās Dienvidslāvijas drupām tapušās valsts iestāšanos NATO un Eiropas Savienībā. Iemesls bija maķedoniešu vēlme dēvēt savu valsti par Maķedoniju, ko grieķi traktēja kā Grieķijas reģiona vārda un arī antīkās Maķedonijas karaļvalsts vēsturiskā mantojuma prettiesisku piesavināšanos. Galu galā problēmu izdevās atrisināt 2018. gadā, parakstot t.s. Prespas līgumu, saskaņā ar kuru maķedoniešu nācijas valsts piekrita turpmāk dēvēties par Ziemeļmaķedoniju. Atēnas atsauca savus iebildumus, ļaujot kaimiņvalstij iestāties NATO un uzsākt virzību uz Eiropas Savienību. Taču pašā Ziemeļmaķedonijā ar šo risinājumu ne tuvu ne visi bija mierā. Pret toreizējās Maķedonijas Sociāldemokrātiskās savienības valdības slēgto vienošanos asi iebilda tobrīd opozīcijā esošā labēji nacionālistiskā partija „Iekšējā Maķedonijas revolucionārā organizācija – Demokrātiskā partija par Maķedonijas nacionālo vienotību”, izvedot ielās protestētāju tūkstošus. 8. maijā notikušajās vēlēšanās labējie atgriezās pie varas, iegūstot gan vairākumu parlamentā, gan prezidenta posteni. Jaunievēlētā prezidente Gordana Siljanovska-Davkova izraisīja skandālu jau inaugurācijas ceremonijā, konsekventi lietojot apzīmējumu Maķedonija, nevis oficiālo Ziemeļmaķedonija. Protestējot pret to, Grieķijas vēstniece Sofija Filipidū nekavējoties pameta ceremoniju, un jau drīz no Atēnām pienāca nikns paziņojums, ka Ziemeļmaķedonija apdraud valstu divpusējās attiecības un savu virzību uz Eiropas Savienību. Līdzīgā garā savā sociālā tīklā X ierakstā izteicās arī Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Var piebilst, ka Ziemeļmaķdeonijas ceļu uz Eiropas Savienību draud bloķēt arī Bulgārija, kura pieprasa, lai bulgāri, kuri etniski ir ļoti tuvi maķedoniešiem, iegūtu Ziemeļmaķedonijā mazākumtautības statusu. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Latvijas ārstu biedrība īsteno akciju "Saprast un atbalstīt", kuras laikā vērš sabiedrības uzmanību uz to, cik svarīga ir savstarpējā sapratne, uzticēšanās un atbalsts mediķu un pacientu saskarsmē veiksmīgam veselības aprūpes procesam. Arī raidījumā Kā labāk dzīvot turpinām sarunu par ārstu un pacientu attiecībām. Raidījuma viesi: Latvijas Ārstu biedrības vadītāja Ilze Aizsilniece, Latvijas Māsu asociācijas prezidente Ilva Aršauska un profesors, medicīnas doktors Viesturs Boka. Raidījuma viesi vērtē, ka būtiski ir redzēt cilvēku, redzēt pacientu. "Indiešiem ir sveiciens "namaste" - es tevi redzu. Tas ir tas, ko mēs esam pazaudējuši. Mēs redzam ekrānus, datorus, ciparus, datus, rādītājus, bet galvenais ir redzēt cilvēku un nepazaudēt cilvēku, un spēju viņu redzēt arī veselības aprūpē," atzīst Ilze Aizsilniece. Arī Ilva Aršauska atzīst, ka komunikācijas problēma ir pamatā visam, jo nemākam savā starpā komunicēt, pietrūkst sarunu. Līdz ar to veidojas nevajadzīgi pārpratumi. "Nemākam izteikties, nemākam pateikt paldies, nemākam bieži formulēt savu vajadzību, līdz ar to tas rada virkni dažāda veida pārpratumus," atzīst Ilva Aršauska Viesturs Boka uzskata, ka vajag pārdomāt rīcību reizēs, kad ir negatīvi gadījumi. Vai tas raksturo sistēmu, vai tā ir problēma, vai unikāls gadījums.  "Bieži vien pēc viena negatīva precedenta cenšamies pieņemt lēmumus, uzstādīt jaunas ceļa zīmes," uzskata Viesturs Boka. "Veselība ir tāda interesanta kategorija, mēs varētu runāt par veselības rūpnīcu, kurā ražo veselību. Cilvēki parasti kaut ko pasūta un tad nāk gatavam pakaļ un viņu saņem. Bet attiecībā uz veselību šajā rūpnīcā strādā arī pats pasūtītājs, pats pacients, un, jo viņš intensīvāk pats strādā, jo labāki ir rezultāti. Gala beigās tā ir sadarbība gan starp ražotāju, gan starp pasūtītāju. Kāpēc mums neveicas bieži vien? Tāpēc, ka sabiedrība kopumā - un tas nav tikai veselības aprūpē, medicīnā, tas ir visās sfērās, un tas ir visā pasaulē - pieaug konfrontējošu attiecību līmenis," analizē Viesturs Boka. "Gan visas neskaidrības, ģeopolitiskās situācijas, pārmaiņu laiki, cilvēki kļūst nedroši par sevi. Tas sākas jau agrā bērnībā. Mēs runājam par vardarbību skolā, par vardarbību ģimenē, par vardarbību pret politiķiem, par vardarbību pret mediķiem un tā tālāk, un vēl tālāk. Mēs šobrīd esam gatavi runāt, kā likvidētu šīs sekas, bet man liekas, ja mēs paskatītos cēloņos - tie cēloņi ir ielaista daudzu desmitu gadu garumā, kādā veidā mūsu sabiedrība veidojas, ko nozīmē internets, ko nozīmē visi tie gadžeti, ko tur var atrast, vai tur var atrast labdabīgu kaut ko, vai tur var atrast agresiju. Man liekas, ka šī agresijas izplatība kopumā sabiedrībā pieaug un ka tā ir ļoti nopietna mūsu sabiedrības problēma ne tikai Latvijā un ne tikai medicīnā." Ārstu biedrība ir sākusi akciju "Saprast un atbalstīt" un aicina rakstīt gan pacientus, gan mediķus, kad jutās saprasti un atbalstīti. Svarīga ir pozitīvā gaisotne un uzticēšanās.

Kad cilvēks kaut ko maina savā dzīvē vai karjerā, tad pārmaiņas bieži vien ietekmē ne tikai viņu pašu, bet arī viņa partnerattiecības un ģimeni. Un var gadīties, ka savējo loks nemaz nav sajūsmā par pārmaiņām, pat ja cilvēkam tās ir ļoti svarīgas. Piemēram, pārmaiņas dzīvesveida veselīgumā vai vēlme mainīt savu nodarbošanos, jo līdzšinējā vairs neder. Tas tāpēc, ka cilvēks ir daļa no kaut kādas sistēmas, kurā ir kopā ar citiem, piemēram, ģimenē.Uz sarunu par pārmaiņām dzīvē, kuru sakarā tuvākie var nesadarboties, aicināju Nansiju Lībieti, sistēmiskās ģimenes terapijas speciālisti. Nansija pastāstīja arī par to, "cik maksā" noslēpumi, kas ir tuvāko cilvēku starpā. Runājām arī par kļūdām, ko cilvēki pieļauj, kad vēlas kaut ko būtiski izmainīt savā un līdz ar to arī ģimenes dzīvē. Nansija piedāvāja risinājumus dažādām situācijām, tai skaitā, kā risināt sasāpējušus jautājumus, ja viens partneris ir finansiāli atkarīgs no otra.Šī ir Cilvēkjaudas ceturtā saruna ar Nansiju. Trīs iepriekšējās ir #19 Par šķiršanos, kas neiznīcina, #23 Kā pārim rīkoties Covid krīzes laikā, #154 Riski un iespējas attiecību dažādās fāzēs.Vairāk informācijas sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 Ievads4:02 “Izmaiņas viena cilvēka lēmumos sāk ietekmēt citus cilvēkus. Protams, ka tie citi cilvēki apzināti un neapzināti tām pretojas”3:26 Kā sistēmas un apakšsistēmas strādā ģimenes kontekstā; kas ir rigidas un difūzas robežas14:52 Sistēmas un noslēpumi – ko ģimenes atmosfērai un drošībai nodara savstarpēji noklusētas lietas19:05 “Noslēpums ir, kad es no tevis kaut ko apzināti slēpju. Es negribu, ka tu kaut ko uzzini.”22:12 Kādām būtu jāizskatās drošām un atklātām savstarpējām attiecībām25:26 Praktisks veids, kā atbrīvot sevi no kauna un bailēm par savu personīgo vai ģimenes noslēpumu27:58 Kādi ir tipiskie noslēpumi, kurus glabā ģimenes vai pāri savā starpā33:00 Nepārlikt savu daļu atbildības uz otru, jo tā ir ērtāk38:17 “Mēs nekad nekļūdīsimies, ja mēs centīsimies viens ar otru runāt.”43:28 Izplatītākās kļūdas, ko cilvēki pieļauj, kad vēlas kaut ko būtiski izmainīt savā un līdz ar to arī ģimenes dzīvē49:59 Ko ņemt vērā un no kā izvairīties, veidojot savstarpējās sistēmas1:00:45 Seksualitāte, atraidījums un sniega bumbas efekts1:06:43 Kādas ir iespējas risināt sasāpējušus jautājumus, ja viens partneris ir finansiāli atkarīgs no otra1:08:28 “Mēs varam aizslēpties aiz daudz plakātiem. Galu galā atbildība par savu dzīvi ir tieši tev pašai vai pašam”1:12:52 Ko iesākt ar “es taču runāju, bet mani nedzird” sajūtu1:22:58 Galvenais iemesls, kādēļ cilvēks paliek sistēmā, kura viņam sen jau neder vai pat nodara pāri1:25:28 Idejas, ar ko sākt, lai tiktu ārā no sev nederīgās sistēmas

Vai daba ļauj mums piedzīvot to, ko nevaram piedzīvot nekur citur, un vai šīs sajūtas vēl ir vajadzīgas mūsdienu cilvēkam? Pētījumi liecina, ka būšana dabā ievērojami uzlabo cilvēku veselību. Ko zinātne un ikdienas pieredze stāsta par šīm attiecībām starp dabu un cilvēku un vai šīs attiecības ir izdevīgas abpusēji? Vai dabai vajag cilvēku un vai cilvēks, dodoties dabā, ir ciemiņš, traucēklis vai savējais? Šos jautājumus izgaismojam sarunā, kurā piedalās: Vidzemes Augstskolas asociētais profesors, tūrisma speciālists Andris Klepers, klīniskā psiholoģe, meža terapijas praktiķe Inga Dreimane, kā arī bērnu reimatoloģe, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas reimatoloģijas virsārste, Rīgas Stradiņa universitātes Pediatrijas katedras asistente Zane Dāvidsone.

Vai pasīvā ieguldīšana ir piemērotākā tiem, kas ikdienā nav gatavi uzmanīgi sekot līdzi finanšu tirgos notiekošajam, bet tomēr vēlas, lai iekrātā nauda strādātu? It kā jā. Bet kā visam, arī pasīvai ieguldīšanai ir savas nianses. Kā tā darbojas un kas jāņem vērā, veicot šādus ieguldījumus, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro "Investoru kluba" izpilddirektors Kaspars Peisenieks un programmas "Neatkarīgais investors" partneris un raidījuma "Jauni un bagāti" producents Valters Vestmanis. "Investīciju pasaulē ir divas skolas. Viena var saukties aktīvā ieguldīšana, otra saucas pasīvā ieguldīšana. Aktīvā ieguldīšana, vienkāršoti runājot, būtu, ka tev ir profesionālis, kurš tad domā, ko pirkt, ko pārdot, kurā brīdī, kas ir labākie varianti un tamlīdzīgi. Attiecīgi šis profesionālis pārvalda to portfeli, un par to paņem kaut kādu komisijas maksu," skaidro Valters Vestmanis. "Pasīvā ieguldīšana ir tāda, ka varbūt nav tas viens profesionālis, kurš domā, kur, ko, kā vislabāk darīt, bet tev ir ieguldījums, tā gudri runājot, plaši diversificētā ieguldījumu fondā. Kas nozīmē, ka fonds varētu ieguldīt 1000 dažādos uzņēmumos pa visu pasauli, pa daudz dažādām valstīm, dažādām industrijām. Viņš prasa ļoti maziņu komisiju, un tad attiecīgi tu reizi mēnesī, reizi ceturksnī uzstādi automātisko maksājumu un pelni, tā teikt, kopā ar pasaules ekonomikas izaugsmi. Tas tādā gudrā valodā izstāstot." Kaspars Peisenieks papildina no investora skatupunkta. "Kurā gadījumā es esmu aktīvais investors un kurā gadījumā es uzskatu, ka esmu pasīvais investors. Aktīvais investors esmu tajā brīdī, kad aktīvi pieņēmu lēmumu ieguldīt vienā akcijā vai otrā akcijā, vai trešā obligācijā, vai vēl kaut kur citur. Tad es aktīvi pieņemu lēmumus. Tas nozīmē to, ka es vērtēju, analizēju, sekoju līdzi, mēģinu atrast labāko brīdi, kad ieguldīt," norāda Kaspars Peisenieks. "Savukārt pretējā puse - pasīvais - es lietoju tādu piegājienu, kur veic regulārus vai neregulārus ieguldījumus plašo aktīvu grozā, nevērtēju ne atsevišķus aktīvus, ne arī kurā laikā to daru."

Šajā sarunā es kvantu fiziķim un profesoram Vjačeslavam Kaščejevam uzdrošinājos jautāt visu ko, kas mani viņa neparastās personības un pamatīgo zināšanu sakarā fascinē un pārsteidz. Tāpēc jautāju, kā viņš spēj darīt "dziļo darbu", kas prasa milzīgu koncentrēšanos un iedziļināšanos. Jautāju par cilvēku problēmām ar fiziku, "stulbiem" jautājumiem, klimata pārmaiņām. Mani īpaši interesēja viņa prasme pietiekami vienkāršā valodā stāstīt par sarežģītām tēmām un viņa aizrautība. Atļāvos pajautāt arī par Dievu. Atbilde mani pārsteidza un aizkustināja. Profesors runāja arī par dzīvi savā burbulī un prieku par to. Jautāju par izdegšanu un to, kā aizvākt traucējošu "troksni" galvā, lai varētu darīt to, kas cilvēkam svarīgs. Profesora enerģija ir fenomenāla. Tāpat kā viņa domu gājiens.Profesora pieminētos informācijas avotus atradīsi sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:4:10 Divas lietas, par ko ir pārliecināts fizikas profesors Vjačeslavs Kaščejevs7:04 “Skolotāja profesija ir transformējusies. Tā prasa krietni vairāk, nekā tā ir prasījusi agrāk” – kā iemīlēt fiziku14:11 Pie kādiem pētījumiem un atklājumiem šobrīd strādā profesors19:00 Anekdote par fizikas tēmu20:02 Dalām ziloni un skatāmies, kas sanāks22:49 “Ir pārāk viegli noticēt, ka ir pārāk grūti”24:54 Resursi, kur par fiziku uzzināt visiem saprotamā veidā27:33  “Noformulēt savu jautājumu jau ir puse no atbildes”30:23 Kā Vjačeslavam Kaščejevam izdodas runāt par sarežģītām tēmām cilvēkiem saprotamā valodā34:43 Bērnības “trauma” par matemātiku, kas rezultējas kopprojektā ar matemātikas profesoru37:05 Vai arī fiziķus nomoka jautājums par dzīves jēgu48:56 Divi draugi – fiziķis un teologs jeb Vjačeslavs un Indulis53:10 Ugunskura kurināšana viesistabā jeb pārdomas par klimata pārmaiņām1:01:23 Kā tiek izdomāti uzdevumi olimpiāžu dalībniekiem1:05:57 “Zinātnē vislielākais izaicinājums ir atrast jautājumus, kuri ir uzdošanas vērti”1:07:36 Kādas pūles prasa nenovirzīties un spēt darīt dziļo darbu1:15:43 Mikro un makro līmenī staigājošais profesors1:17:39 Attiecības ar mākslīgo intelektu1:20:32 Vai tik aizrautīga personība kā Vjačeslavs Kaščejevs ir piedzīvojusi izdegšanu1:24:58 Dzīvot savā laimes un savu cilvēku burbulī1:30:36 Ieteikums pusaudžu vecākiem, kur bez maksas var papildus mācīties fizikas zinātni1:34:40 “ne lasītājs, bet rakstnieks”1:38:38 “Novākt troksni, lai skaistas lietas varētu augt”

Jaudīgi cilvēki man treniņos ik pa laikam saka, ka ir pārguruši, neskatoties uz savām darbaspējām un dzīvē ieviestajām sistēmām. Kad kopā paanalizējam katra situāciju tuvāk, izrādās, ka lielu daļu savas jaudas viņi tērē, darot to, kas ir jādara citiem: partneriem, kolēģiem, bērniem, draugiem, darbiniekiem u.c.Uz jautājumu, kāpēc tu to dari, viņi atbild, ka tas otrs ar darāmo netiek galā. Un te nav runa par kontroles neatdošanu darītājam vai mikro menedžēšanu. Tās bieži ir situācijas, kurās saskaramies ar otru pusi, kuri ir iemanījušies viltīgi izspēlēt "mērķtiecīgās nevarības" kārtis:- "Es nevaru nomainīt bērnam pamperi, man rauj augšā no tās smakas."- "Ej runā tu ar priekšnieku, man ir bail."- "Man bail braukt pa ārzemju šosejām. Brauc tu."- "Es nekliedzu. Man vienkārši ir tāda balss."- "Aizved mani. Sagaidi mani."- "Es nevaru atteikt mammai paņemt viņas zupu uz mājām. Nu, izmet, ja jau tev traucē."- "Es nevaru atrast, kur ir manas drēbes, atslēgas, lietas."- "Piezvani tu uz to iestādi, man riebjas zvanīt, nevaru parunāt."Ginta Gaumala šajā sarunā stāsta, kā cilvēki reizēm diezgan mērķtiecīgi izmanto savu "nevarību" un kā šo situāciju mainīt.Ginta ir gan vadītāja Argentīnas tango studijā El Abrazo, gan strādā uzņēmumā TrainingLab, kurā viņa veido un vada dažādas biznesa apmācības, tostarp tādas, kas palīdz uzlabot komunikāciju un gaisotni kolektīvā, kur ļoti būtiska loma ir cieņpilnai saskarsmei.Vairāk informācijas sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:3:02 Ko nozīmē jēdziens “Weaponized Incompetence”5:12 Piemēri, kā izpaužas “mērķtiecīgā nevarība” ikdienas situācijās darbā un ģimenē13:53 “Notiek tikai tas, ko mēs pieļaujam” – kā tikt galā ar pusaudžiem, kuri nevēlas palīdzēt ikdienas darbos16:45 Ko zaudē uzņēmums, ja viens vai vairāki tā darbinieki sāk piekopt “mērķtiecīgās nevarēšanas” stratēģiju22:34 Kādēļ joprojām valda uzskats, ka par attiecību kvalitāti ir jārūpējas galvenokārt sievietēm24:20 Iespējamie iemesli, kādēļ cilvēki nodarbojas ar “mērķtiecīgo nevarību”29:18 Ko darīt, lai izvairītos no manipulatīvas uzvedības36:35 Ko Ginta Gaumala atklāja savā pētījumā par pāru attiecībām40:24 “Kritika un pārmetumi ir pēdējais, ko izmantot attiecībās”44:38 Ko darīt, kā komunicēt ar otru cilvēku, kurš pret tevi izmanto “mērķtiecīgās nevarības” paņēmienus. Trīs punkti58:08 Pirmie mazie signāli, kurus nevajadzētu palaist garām, pirms tie pāraug milzīgā neapmierinātībā1:02:02 “Dusmas ir mūsu pirmā reakcija, aiz kurām var slēpties daudz citu nianšu”1:10:24 Kas strādā labāk par pavēlēm un komandēšanu

Krievijas vēlēšanu komisija neatzīst daļu Nadeždina iesniegto parakstu. ASV neizdodas panākt vienošanos par palīdzību Ukrainai un imigrācijas ierobežošanu. Ukrainā, šķiet, ir grūti sadarboties prezidentam un bruņoto spēku komandierim. Notikumus ārpolitikā anlizē portāla "LSM.lv" ārzemju ziņu redaktors Ģirts Kasparāns un Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis. Nadeždins – kontroles mehānisma kļūda vai eksperiments, kas kļuvis nekontrolējams? Boriss Nadeždins ir Krievijas politikas veterāns. Tālajā 1990. gadā tobrīd 27 gadus vecais fizikas-matemātikas zinātņu kandidāts tika ievēlēts Maskavas apgabala Dolgoprudnijas pilsētas Tautas deputātu padomē. Nākamajā gadā viņš iestājās „Demokrātisko reformu kustībā”, kuras dibinātājs bija Mihaila Gorbačova tuvs līdzgaitnieks Aleksandrs Jakovļevs. 1993. gadā ieguvis arī jurista diplomu, Borisa Jeļcina varas periodā Nadeždins aktīvi piedalījās likumdošanas aktu izstrādē, šai sakarā satuvinoties ar vienu no tobrīd pamanāmākajiem Jeļcina komandas dalībniekiem Borisu Ņemcovu. 1997. gadā Nadeždins sāka strādāt par Ņemcova, tobrīd Krievijas Federācijas valdības vadītāja vietnieka, padomnieku, bet jau drīz pēc tam kļuva par toreizējā valdības vadītāja Sergeja Kirijenko palīgu. Kā zināms, Ņemcovs vēlāk kļuva par vienu no asākajiem Vladimira Putina kritiķiem un 2015. gadā tika nogalināts. Savukārt Kirijenko pietuvinājās Kremļa saimniekam un šobrīd ir viena no pamanāmākajām figūrām Krievijas varas virsotnē, oficiāli – Prezidenta administrācijas vadītāja pirmais vietnieks, neoficiāli reizēm dēvēts par „Putina galma pelēko kardinālu”. Laiks no 1999. līdz 2003. gadam bija Borisa Nadeždina politiskās karjeras apogejs, kad viņš bija Krievijas Valsts Domes deputāts, ievēlēts no partijas „Labējo spēku savienība”. Nākamajās desmitgadēs viņš turpināja darboties šajā un citās partijās, kuras, Putinam un viņa varas partijai „Vienotā Krievija” konsolidējot savu politisko ietekmi, tika nobīdītas Krievijas politikas perifērijā. Attiecīgi, nesekmīgi bija Nadeždina starti Valsts Domes un Maskavas apgabala gubernatora vēlēšanās, līdz 2019. gadā viņš, var teikt, atgriezās sākumpunktā – tika ievēlēts par Dolgoprudnijas Deputātu padomes locekli no partijas „Taisnīgā Krievija”. Vēl var piebilst, ka no 2010. līdz 2020. gadam Nadeždins darbojās Krievijas Federācijas Centrālās vēlēšanu komisijas konsultatīvajās ekspertu padomēs. Pagājušā gada oktobra vidū Boriss Nadeždins paziņoja par savu nodomu kandidēt Krievijas prezidenta vēlēšanās ar partijas „Pilsoniskā iniciatīva” atbalstu. Tā kā partija nav pārstāvēta Valsts Domē, tās kandidātam pielaišanai pie vēlēšanām bija jāsavāc 100 000 pilsoņu parakstu. Jau no paša sākuma Nadeždins deklarēja, ka pārstāvēšot tos Krievijas vēlētājus, kuri nav mierā ar prezidenta Putina politiku, un par savu galveno mērķi izvirzot pārtraukt karadarbību Ukrainā. Daudzi novērotāji izteica pieņēmumu, ka pašreizējā Krievijas politiskajā klimatā šāda platforma, ja vien kandidāts nav gatavs nopietni riskēt ar paša un ģimenes likteni, var parādīties tikai ar Kremļa atļaušanu. Tomēr tie paši novērotāji spriež, ka varai, visdrīzāk, bija nepatīkams pārsteigums, kad pie attiecīgajām parakstu vākšanas vietām sāka pulcēties garas rindas un samērā neilgā laikā tika savākti vairāk nekā 200 000 parakstu. Tika spriests, ka, ja arī Nadeždina kampaņa bijusi Kremļa plānots eksperiments, tas varētu būt kļuvis eksperimentētājiem nekontrolējams. Jau pirmdien, 5. februārī, Centrālā vēlēšanu komisija paziņoja, ka 15% no savāktajiem parakstiem esot nederīgi, kas nozīmē, ka skaļais pacifists tiks nocelts no priekšvēlēšanu sacensības trases. Galīgais paziņojums šai sakarā gaidāms šodien. Vai „hetmanis” liks „atamanam” iet? Par zināmu rīvēšanos un nesaskaņām starp Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski un valsts bruņoto spēku virspavēlnieku Valēriju Zalužniju runā nu jau vismaz kopš brīža, kad kļuva skaidrs, ka Ukrainas bruņoto spēku mēģinājumi salauzt Krievijas okupantu aizsardzību un atbrīvot jaunas plašākas teritorijas nenes cerētos panākumus. Šīs runas, saprotams, saistījās ar versijām par iespējamu ģenerāļa atkāpšanos vai atstādināšanu no ieņemamā amata. Lieki piebilst, ka sevišķi aizrautīgi šādas ziņas apspēlēja agresorvaslsts Krievijas propagandas līdzekļi. Jaunu nokaitējuma pakāpi tēma sasniedza 29. janvārī. Šai dienā, kā vēsta raidsabiedrības BBC Krievu dienests, Zalužnijs tika uzaicināts uz sarunu prezidenta birojā, kur viņam, pēc raidorganizācijas avotu paustā, paziņots par atstādināšanu. Drīz pēc tam šī ziņa sāka cirkulēt sociālajos tīklos.   Dažas stundas vēlāk, atsaucoties uz saviem informācijas avotiem, par atstādināšanu jau kā par notikušu faktu vēstīja vairāki Ukrainas mediji, un tad jau nebija ilgi jāgaida, līdz šis duļķainais vilnis sāka skaloties pa Krievzemes plašumiem. Taču tad, apmēram bez divdesmit minūtēm astoņos vakarā, Ukrainas Aizsardzības ministrijas „Telegram” kontā tika publicēts paziņojums, ka ziņa neatbilst patiesībai – nekāda atstādināšana neesot notikusi. Tātad, pēc visa spriežot, prezidents Zelenskis atteicies no sava lēmuma. Iemesli, kā spriež BBC, varētu būt divi – vai nu iejaukušies Rietumu sabiedrotie, vai arī abi perspektīvie amata mantinieki – Galvenās izlūkošanas pārvaldes priekšnieks Kirilo Budanovs un Sauszemes spēku komandieris Aleksandrs Sirskis – atteikušies stāties Zalužnija vietā. Kā trešais faktors tiek minētā ģenerāļa Zalužnija milzu popularitāte kā armijā, tā aizmugurē, kas nekavējās izpausties sociālajos tīklos. Tomēr tā, visdrīzāk, kalpojusi kā fons, ne kā tiešs arguments lēmuma pieņemšanā, respektīvi, atcelšanā. No paša Volodimira Zelenska tobrīd, pagājušās nedēļas sākumā, nekādi konkrētāki komentāri neizskanēja. Taču pagājušo svētdien, 4. februārī,  izskanēja prezidenta intervija Itālijas sabiedriskajai televīzijai RAI, kurā viņš atzina, ka pārdomājot virspavēlnieka atlaišanu. Intervijā viņš sacīja: „Ir nepieciešama pārstartēšana, jauns sākums. Runa nav par vienu cilvēku, bet gan par kopējo valsts vadības virzienu.” Amerikāņu politikas biezais gaiss Pēdējās dienas rāda, cik sabiezējis ir amerikāņu politikas gaiss, kurā nupat izkūpējusi ar lielām pūlēm panāktā demokrātu un republikāņu vienošanās par nacionālās drošības finansēšanas paketi, kas, cita starpā, paredz arī sešdesmit miljardus dolāru atbalsta Ukrainai. Demokrātu puse bija gatava ļoti nozīmīgi piekāpties imigrācijas politikas sakarā, riskējot ar daļas vēlētāju atbalstu, un piekrist imigrāciju ierobežojošiem pasākumiem, kas ir stingrāki, nekā jebkas, ko Kongress akceptēja Trampa prezidentūras periodā. Svētdienas vakarā tika publiskots vienošanās teksts, kuru Senātam bija jāvirza galīgajai apstiprināšanai Kongresa Pārstāvju palātā, bet jau drīz pēc publiskošanas Pārstāvju palātas priekšsēdis Maiks Džonsons paziņoja, ka vienošanās esot sliktāka, nekā ticis sagaidīts, un ka, ja tā arī nonāks līdz kongresmeņu balsojumam, tā tur „būs pagalam”. Pirmdiena vēl pagāja, paužot pieņēmumus, ka senatori varētu likumprojektu tomēr atbalstīt, ja tiem būtu ļauts ilgāks laiks ar to iepazīties, taču vakar, 6. februārī, Senāta republikāņi paziņoja, ka viņu atbalsta nebūs. Nelīdzēja republikāņu frakcijas vadītāja Miča Makonela aicinājums apzināties vēsturisko momentu un saprast, ka palīdzības pakete ir amerikāņu ieguldījums pasaules demokrātiju cīņā pret autoritāro režīmu koalīciju, kas met izaicinājumu Savienotajām Valstīm. Nelīdzēja prezidenta Baidena mudinājumi Senātam nodemonstrēt „stingru mugurkaulu”. Tātad – pagalam. Galvenais notikušā vaininieks nav tālu jāmeklē – tas ir Donalds Tramps. Robežas problēmas, kā zināms, ir viņa jājamzirdziņš, un viņam būtu ļoti neizdevīgi, ja tagad tās sāktu risināt, laupot viņam iespēju demagoģiski klaigāt par šo tēmu priekšvēlēšanu periodā, bet pēc tam taisīt no sevis vienīgo, kurš spēj šo jautājumu atrisināt. Un daudzi republikāņu likumdevēji, acīmredzot baidīdamies par savu nākotni partijā un uz politiskās skatuves, ir gatavi darīt ekscentriskajam Donaldam pa prātam. Otrdien Pārstāvju palātā, savukārt, izgāzās republikāņu vairākuma mēģinājums izteikt neuzticību Baidena administrācijas iekšējās drošība sekretāram Alehandro Maijorkasam, bet pēc tam apstiprināt atsevišķi atbalsta finansējumu Izraēlai. Kā raksta raidsabiedrības CNN analītiķis Stīvens Kolinsons, „šī neveiksme nāk par labu Baltajam namam, kas arvien labprātāk tēlo Džonsona vadīto vairākumu kā Donalda Trampa politisko triku mašīnu, nevis nopietnu valdošu spēku.” Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Aktiera Kaspara Dumbura nesenākā kino loma ir filmā "Elpot zem ūdens". Pirms tās iznākšanas Kaspars man jautāja, vai varam Cilvēkjaudā aprunāties par atkarības slimību un viņa atveseļošanās pieredzi, kas varētu noderēt citiem (viņš piecus gadus vairs nelieto alkoholu). Kad satikāmies uz sarunas ierakstu, Kasparam pastāstīju, kādu ziņu pirms dažiem mēnešiem man atsūtīja Cilvēkjaudas fans, kurš ar mani padalījās, cik grūta ir viņa cīņa ar atkarībām. Ar Kasparu vienojāmies, ka šo sarunu veltām šim vīrietim, viņa mazajam bērnam un mīļotajai sievietei. Un, cerams, vēl daudziem, kuru dzīvi pasliktina atkarību slimība, kas cilvēkus nešķiro.Es cienu Kasparu par viņa atklātību, īstumu un tiešumu, lai viņa stāsts palīdzētu atgūt brīvību arī citiem. Paldies lieliskajam vīrietim, kurš man uzrakstīja, paldies lieliskajam vīrietim, kurš ar mani šajā intervijā sarunājās, paldies katram, kurš palīdzēs šai sarunai nonākt līdz cilvēkiem, kuriem tā var noderēt! Jūs katrs darāt šo pasauli labāku.Kaspars Dumburs ir teātra un kino aktieris. Viņš ir galvenās lomas atveidotājs Andreja Ēķa seriālā "Nebaidies ne no kā". Kasparu aizrauj arī mūzikas ierakstīšana. Te dažas lomas, kurās Kasparu šosezon var redzēt Dailes teātra izrādēs: Lāčplēsis - "Spīdolas nakts", Nātans - "Leopoldštate", Loma - "Kaukāziešu krīta aplis", Prokurors Jusefs Elfajumi izrādē "Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu" un citās. Vairāk informācijas ir sarunas lapā.Sarunas pieturpunkti ar laika norādēm:6:31 Atkarības kā aisberga redzamā daļa9:54 “Meklēt kopīgo, kas mūs vieno”11:40 Talants, kuru Kaspars Dumburs neizvēlējās – kā sākās aktiera karjera18:30 “Iemācīties tekstu nozīmē padarīt to par savu”24:13 Drosme ar lomu palīdzību iet tādās teritorijās, kur parasti cilvēks neietu26:59 Dzīve bez uzrakstīta scenārija, kas noveda no ceļa30:40 Vai talantu var nodzert33:54 Kāpēc vieglāk būt atklātam, nekā iztaisīties par labāku37:04 Cik viegli ir spēt noturēties pretī atkarībai, kas “vienmēr ir gatava un pumpējas 24/7”42:05 Atkarīgā cilvēka domāšanas īpatnības, kas noved pie kārtējās lietošanas44:36 Kas palīdzēja aktierim apturēt apbreibinošo vielu lietošanu51:42 Kā atveseļošanās ir ietekmējusi Kaspara attiecības ar brāli54:15 Savākt šmuci un palūgt piedošanu – kā vārdā to darīt un cik viegli tas ir57:17 “Tad, kad atkarīgais beidz lietot, šī pasaule kļūst par šo vienu iedaļu labāka”1:00:36 Attiecības ar pazemību, lūgšanu un ticību1:15:20 Spēja iemīlēt sevi kā ar efektiem, tā arī ar defektiem1:21:12 “Jo vairāk drāmas manā dzīvē, jo tuvāk es esmu lietošanai”1:26:06 Kā neļaut domām valdīt pār dzīvi1:33:32 Kāda sajūta ir spēlēt narkomānu, kad pats esi no tās bedres izrāpies1:36:17 Nomest svaru, uzaudzēt muskuļus – kādas sava ķermeņa pārvērtības lomu dēļ ir veicis Kaspars1:42:20 Kāds ir filmas “Elpot zem ūdens” galvenais vēstījums1:47:04 “Ir būtiski apzināties savu zemāko punktu”