Podcasts about valsts

Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs rosina samazināt slieksni tautas nobalsošanas ierosināšanai. Kā tas ietekmēs sabiedrības līdzdalību valstiski svarīgos procesos, to Krustpunktā vaicājam politiķiem un ekspertiem. Analizē Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs Andrejs Judins (Jaunā Vienotība), Saeimas deputāts Edvards Smiltēns (Apvienotais saraksts), analītikas un vadības grupas "PowerHouse Latvia" direktors, RSU docents Mārtiņš Daugulis, Valsts prezidenta padomniece likumdošanas un starptautisko tiesību jautājumos Kristīne Līce un Latvijas pilsoniskās alianses eksperte pilsoniskās sabiedrības attīstības jautājumos Inese Puriņa. Pirms vairāk nekā 10 gadiem, kad Latvijas krievvalodīgajiem iedzīvotājiem izdevās savākt parakstus, lai rosinātu referendumu par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, mūs pārņēma pamatīgs emociju vilni. Tas ievērojami mobilizēja latviešus, kas arī ar pārliecinošu balsu vairākumu noraidīja šo priekšlikumu. Bet paralēli radās pretestība pret referenduma ideju vispār. Ātri vien deputāti savācās, veica izmaiņas likumā, paceļot daudzkārt augstāk latiņu, cik daudz parakstu nepieciešams, lai vispār rosinātu referendumu. Un kopš tā laika referendumi Latvijā vairs nav arī bijuši. Tagad visu nosaka deputāti. Paraksti gan tiek vākti arī referendumiem, bet nesekmīgi, jo savākt tik daudz parakstus, ļaudīm ejot pie notāra, neizdodas. Un grūti pateikt, vai kādreiz Latvijā kāds referendums vēl notiks. Ja vien  likumos atkal netiks veiktas kādas izmaiņas. Vajadzētu Latvijas tautai uzticēt kaut vai rosināt vairāk izlemt kādus grūtākus jautājums, vai tā ir spējīga lemt? Varbūt tiešām ir drošāk, ka visu nosaka deleģētie tautas kalpi.

Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs rosina samazināt slieksni tautas nobalsošanas ierosināšanai. Kā tas ietekmēs sabiedrības līdzdalību valstiski svarīgos procesos, to Krustpunktā vaicājam politiķiem un ekspertiem. Analizē Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs Andrejs Judins (Jaunā Vienotība), Saeimas deputāts Edvards Smiltēns (Apvienotais saraksts), analītikas un vadības grupas "PowerHouse Latvia" direktors, RSU docents Mārtiņš Daugulis, Valsts prezidenta padomniece likumdošanas un starptautisko tiesību jautājumos Kristīne Līce un Latvijas pilsoniskās alianses eksperte pilsoniskās sabiedrības attīstības jautājumos Inese Puriņa. Pirms vairāk nekā 10 gadiem, kad Latvijas krievvalodīgajiem iedzīvotājiem izdevās savākt parakstus, lai rosinātu referendumu par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, mūs pārņēma pamatīgs emociju vilni. Tas ievērojami mobilizēja latviešus, kas arī ar pārliecinošu balsu vairākumu noraidīja šo priekšlikumu. Bet paralēli radās pretestība pret referenduma ideju vispār. Ātri vien deputāti savācās, veica izmaiņas likumā, paceļot daudzkārt augstāk latiņu, cik daudz parakstu nepieciešams, lai vispār rosinātu referendumu. Un kopš tā laika referendumi Latvijā vairs nav arī bijuši. Tagad visu nosaka deputāti. Paraksti gan tiek vākti arī referendumiem, bet nesekmīgi, jo savākt tik daudz parakstus, ļaudīm ejot pie notāra, neizdodas. Un grūti pateikt, vai kādreiz Latvijā kāds referendums vēl notiks. Ja vien  likumos atkal netiks veiktas kādas izmaiņas. Vajadzētu Latvijas tautai uzticēt kaut vai rosināt vairāk izlemt kādus grūtākus jautājums, vai tā ir spējīga lemt? Varbūt tiešām ir drošāk, ka visu nosaka deleģētie tautas kalpi.

Martā un aprīļa sākumā finanšu tirgi saistībā ar ASV noteiktajiem tarifiem  piedzīvoja strauju kritumu. Un tas būtiski ietekmēja Latvijas iedzīvotāju pensiju 2.līmeņa uzkrājumus. Kā rīkoties tālāk - mainīt pensiju plānu vai nedarīt neko? Raidījumā Kā labāk dzīvot analizē "Swedbank" Ieguldījumu pārvaldes sabiedrības vadītāja Anželika Dobrovoļska un Finanšu nozares asociācijas vadītājs Uldis Cērps. Šobrīd Saeimā tiek skatīti grozījumi Valsts fondēto pensiju likumā. Priekšlikumus likuma 2.lasījumam varēja iesniegt līdz 14. aprīlim un par to, ko šī brīža situācijā rosina darīt Labklājības ministrija, stāsta Sociālās apdrošināšanas departamenta direktore Sandra Stabiņa. Uldis Cērps norāda, ka no visiem, kas veido uzkrājumu 2. pensiju līmenī, vairāki desmiti tūkstoši cilvēku ir tādi, "kuri atrodas pārāk riskantos pensiju plānos priekš viņu vecuma".  "Vispirms jārunā par divām lietām: viena īstermiņa, otra - ilgtermiņa. Pirmā īstermiņa lieta būtu tāda, ka droši vien būtu jāraugās, kā varētu šiem cilvēkiem biežāk atgādināt par to, ka viņi atrodas pārāk riskantos plānos. Otrs, par ko būtu jādomā, ir finanšu pratība," atzīst Uldis Cērps. Atsaucoties uz "Swedbank" veikto aptauju, viņš norāda, ka cilvēki aptuveni saprot, kā darbojas depozīti, un viņi aptuveni saprot, kā darbojas kredīti, bet, tiklīdz viņam jautā kaut ko par finanšu tirgiem, teiksim, kāda ir saistība starp akciju un obligāciju cenām un kāda ir saistība starp akciju un obligāciju cenām, cilvēki principā to nezina.  "Ilgtermiņa lieta ir par to, ka ne tikai cilvēkiem ir jāsaka, ka viņi ir pārāk riskantā plānā, bet droši vien ir jādomā arī, kādā veidā viņus sasniegt un paskaidrot, lai viņi paši to saprastu," turpina Uldis Cērps. "Cits jautājums, ja viņi to paši to saprot, vai viņi rīkojas. Bet pie tā, ka Latvijā nemainīgi ir neapmierinoša finanšu pratība, par to būtu daudz ne tikai jārunā, bet arī jādara vairāk, manā skatījumā." Anželika Dobrovoļska piebilst, ka pie tik zemas finanšu pratības pārlikt atbildību uz pensiju 2. līmeņa dalībnieku, sakot, ka cilvēkam pašam ir jāizlemj, kurā brīdī ir jāfiksē savs uzkrājums un jāizņem, būtu nekorekti, bet, protams, šāds risinājums palīdzētu valsts pensiju budžetam.    Pār svārstībām pensiju uzkrājumos, ko raisa svārstības pasaules tirgos, saruna arī raidījumā Pievienotā vērtība.  

Ukrainā 14. aprīlī izsludinātas sēras pēc Krievijas asiņainā uzbrukuma Sumu pilsētai, kurā desmitiem cilvēku nogalināti, bet vairāk nekā simts ievainoti. Izglītības un zinātnes ministrija otro gadu pēc kārtas nolēmusi iesaldēt 9. klases eksāmenu nokārtošanas slieksni pie 10 procentiem. Darba grupa pirmos priekšlikumus birokrātijas mazināšanai rosina izpildīt jau līdz Jāņiem. Valsts aizsardzības dienesta jauniešu, kas dienestam piesakās brīvprātīgi, veselības stāvoklis ir labāks nekā obligātā kārtā iesaukto vidū, kam galvenās problēmas ir dažāda veida psiholoģiska rakstura problēmas.

Studijā Darba grupas birokrātijas mazināšanai vadītāji – Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents Aigars Rostovskis.

Bieži raidījumā Kā labāk dzīvot tiek pieminēts veselīga uzturs, jeb veselīga pārtika. Kas ir veselīga pārtika? Un - vai veselīga pārtika vienmēr ir arī droša pārtika? Analizē Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Lauku attīstības nodaļas vadītāja Elīna Ozola, Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Lauksaimniecības un pārtikas tehnoloģiju fakultātes prodekāne, docente, pētniece Liene Ozola un Valsts zinātniskā institūta BIOR uztura speciāliste/ eksperte Inese Siksna. Ierakstā uzklausām Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas padomes locekli Gustavu Norkārklu. Viņš ir arī daudznozaru bioloģiskās zemnieku saimniecības "Salenieki" īpašnieks. Tāpēc vaicājam, vai bioloģiskā pārtika ir veselīga un droša?

Kopš marta beigām darbojas pēc premjeres rīkojuma izveidotā Birokrātijas mazināšanas rīcības grupa. Jau izskanējuši pirmie piedāvājumi, bet Arodbiedrību savienība, kas rīcības grupā nav pārstāvēta, jau paudusi bažas, vai birokrātijas mazināšana beigās neizvērtīsies par darba devēju izdevumu mazināšanu uz darbinieku rēķina. Katrā ziņā publiski izskanējušie termiņi rīcības grupas darbībai nav tālu, bet plāni, ko tā apņēmusies paveikt, ir diezgan visaptveroši. Pēc kādiem principiem lemj, kur un kā mazināt birokrātiju? Krustpunktā diskutē Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras padomes priekšsēdētājs Aigars Rostovskis, Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētājs Gints Kaminskis, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs Egils Baldzēns, Valsts kontroles padomes locekle Inga Vilka un Tiesībsarga biroja Sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļas vadītāja Ineta Rezevska.  

Kopš marta beigām darbojas pēc premjeres rīkojuma izveidotā Birokrātijas mazināšanas rīcības grupa. Jau izskanējuši pirmie piedāvājumi, bet Arodbiedrību savienība, kas rīcības grupā nav pārstāvēta, jau paudusi bažas, vai birokrātijas mazināšana beigās neizvērtīsies par darba devēju izdevumu mazināšanu uz darbinieku rēķina. Katrā ziņā publiski izskanējušie termiņi rīcības grupas darbībai nav tālu, bet plāni, ko tā apņēmusies paveikt, ir diezgan visaptveroši. Pēc kādiem principiem lemj, kur un kā mazināt birokrātiju? Krustpunktā diskutē Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras padomes priekšsēdētājs Aigars Rostovskis, Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētājs Gints Kaminskis, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs Egils Baldzēns, Valsts kontroles padomes locekle Inga Vilka un Tiesībsarga biroja Sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļas vadītāja Ineta Rezevska.  

"Atsperes" viesis šoreiz ir komponists Krists Auznieks. Viņš ir viens no būtiskākajiem radošās komandas cilvēkiem Olgas Tokarčukas veģetārajā trillerī "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kam 4. aprīlī aizvadīta pirmizrāde Dailes teātrī. Runājam par komponēšanu, tendencēm un studentiem... Gunda Vaivode: Vakar Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja poļu rakstnieces un arī Nobela prēmijas laureātes Olgas Tokarčukas veģetārais trilleris "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kura dramatizējumu veicis Matīss Gricmanis. Tu, Krist, pirmoreiz rakstīji mūziku teātra izrādei. Kad tu iepazinies ar šo darbu? Pirms kāda gada, kad Dailes teātra radošā komanda mani uzrunāja: tad arī diezgan ātri izlasīju to. Tajā laikā tulkojums, manuprāt, vēl neeksistēja, tāpēc lasīju to angļu tulkojumā. Mani uzreiz uzrunāja šī darba tēmas, un man arī bija skaidrs, ka piekritīšu un ka man tas būs gana interesants uzdevums un izaicinājums. Vai vari noformulēt sev, par ko ir šis stāsts? No vienas puses - par taisnīguma izjūtu. Par to, ka ļaunumam ir dažādas sejas. Lugas beigās izrādās, ka galvenā varone ir ļauna - viņa ir slepkava, viņa ir nogalinājusi. Lūk, esmu atklājis izrādes beigas un sabojājis visu skatītāju pieredzi, bet lielais jautājums ir par to, kā un kāpēc sanāk tā, ka cilvēks, kurš ir nogalinājis citus cilvēkus, ir tas, kuram mēs šajā gadījumā gribam piedot vai kuru mēs gribam attaisnot. Varbūt var rasties jautājums, kā mēs rīkotos līdzīgā situācijā? Respektīvi, mēs redzam, ka cilvēki ir ļauni pret citiem, pret citām dzīvām būtnēm, šajā gadījumā - pret dažādiem dzīvniekiem, un šo ļaunumu mēs esam gatavi piedot vai pat attaisnot. Mēs to ikdienā normalizējam, skatoties, kā uz mūsu pannām guļ citu dzīvu būtņu gaļa. Kad Janīna - lugas galvenais tēls - nogalina cilvēkus, mūsos ieslēdzas jau pavisam citas jūtas. Šeit tās mazliet tiek vienlīdzīgotas un mums tiek norādīts uz mūsu pašu domu nekonsekvenci.  Jā, izrādē vairākas reizes izskan jautājums, vai ļaunums obligāti jāsoda. Un atbilde nemaz tik viegli nenāk rokā. Ir jādomā! Jā, šis soda koncepts man nešķiet tik interesants, bet tas, ka šis jautājums liek mums orientēties, ir droši vien ļaunuma definīcija kā tāda. Vai vienu ļaunumu atriebt ar otru, vai tomēr darīt, kā Rainis mums ieteica - tikai ar labu. Sīriešu izcelsmes nīderlandiešu režisora Ola Mafālani tiek uzskatīta par īstu fantāzijas karalieni, un viņas izrādēs ir ļoti poētiskas ainas; tur netrūkst arī humora, un šajā gadījumā - arī kriminālromāna iezīmes. Bet kā jums visiem klājās sapņu komandā, kurā darbojas patiešām izcili mākslinieki - gaismu mākslinieks Alekss Broks, scenogrāfs Germans Ermičs - arī viņam, starp citu, debija teātrī -, horeogrāfe Elīna Gediņa, tērpu mākslinieki "Mareunrol's". Kāda bija sazobe vienam ar otru? Neradās problēmas tik spilgtām individualitātēm? Nē! Tā tiešām bija fantastiska komanda, un tas bija īsts komandas darbs, kurā mēs visi viens ar otru sarunājāmies no gandrīz paša sākuma pirms gada, līdz pat vakardienas pirmizrādei. Šajā gadījumā tas, ka šie mākslinieki ir tik daudzveidīgi, spilgti un arī griboši sadarboties, un viņi nevis svinēja savu ego, bet mēģināja kalpot idejai un sadoties rokās - tas viss palīdzēja nonākt pie darba, kas katram no mums šķiet vienlīdz nozīmīgs un vienlaikus arī daudz lielāks par katru no mums. Šajā lugā nereti tiek piesaukta arī astroloģija. Vai tev ar astroloģiju ir kādas īpašas attiecības? Lasi horoskopus? Par īpašām attiecībām es tās noteikti nesauktu. Man gribas cerēt un ticēt, un ir interesanti flirtēt ar ideju, ka kaut kur gaisā kādas nojausmas stāv laikam priekšā - ka mēs kaut ko varam nojaust par nākotni. Tuvāka man šķiet ideja, kas pausta grāmatā "Troksnis". Tā ir astoņdesmitajos gados rakstīta, un tās autors, kas ir mūzikas sociologs, piedāvā ideju, ka mūzika, kas tiek rakstīta kādā noteiktā laikā, paredz sociālus, politiskus un ekonomiskus procesus, kas vēl tikai notiks un nāks. Viņš šeit apskatījis mūziku no Lielās franču revolūcijas laika, pēc tam arī romantisma mūziku, un pēc tam arī 20. gadsimta mūziku. Un šādā ziņā mūzikai vairāk nekā jebkurai citai darbībai piemīt spēja pareģot nākotni. Mūzika, protams, neoperē verbāli, bet tā spēj pieskarties tām daļām, kurā valoda vēl nav tikusi noformulēta vai ieviesta. Kas tu pats esi pēc horoskopa?  Zivs. Ir interesanti domāt, ka mēs visu zemeslodi varam ietilpināt 12 dažādos tipāžos un tad skatīties, kuri ir saderīgāki un kuri nesaderīgāki. Kāpēc lai mēs nespēlētos ar šo ideju? Mūziku teātrim tu esi rakstījis pirmoreiz. Tas tomēr ir ļoti, ļoti atšķirīgi no citiem žanriem, kur tavs personīgais rezultāts ir vairāk prognozējams. Šajā izrādē mūzikas ir ļoti daudz, un zinu arī, ka izrādes labā tev nācās daudz ko upurēt no uzrakstītā. Vai tu to izjūti tieši tā - kā upurēšanu, vai arī vieglu roku vienkārši dari tā, kā nepieciešams, un "nomirsti režisorā"? Varbūt vārds "upurēšana" ir morāli pārāk piesātināts. Patiesība ir daudz vienkāršāka. Un droši vien arī mazāk interesanta. Bet es noteikti jūtu atšķirību. Uzrakstot operu, es pabeidzu darbu, pēc tam ienāk pārējā komanda, un manām notīm vairs neviens nedrīkst pieskarties. Tās ir kļuvušas par faktiem. Kamēr teātrī notis nekad nekļūs par faktiem! Pat pirms pašas pirmizrādes, runājot ar solisti Beāti Zviedri, pēdējā mirklī pāris nošu tika mainītas. Līdz ar to notācijas nozīme šajā procesā ir pilnīgi atšķirīga: tā ir daudz elastīgāka, fleksiblāka, lokanāka. Tāpat struktūra. Tā visa mainās izrādes vajadzību vārdā. Un tas ir interesanti, atsvaidzinoši. Es noteikti to negribētu darīt katru dienu, jo man svarīgi uzturēt līdzsvarā to mūziku, kurā kaut kāda patiesība tiek sasniegta jau gadu pirms atskaņojuma, bet vienlaikus dinamiskā vide, kurā jāatrod jauni risinājumi jau uz nākamo dienu, dod milzīgu grūdienu jaunos virzienos, jaunās vietās, kuras pats sevī es noteikti apzinājos. Neapzinājos vai nebiju uz tām gatavs vai gribošs reaģēt tik ātri. Tagad man ir milzīga pieredze reaģēšanas mākslā... Vai tas nozīmē, ka tas tev palīdzēs, rakstot cita veida mūziku?  Noteikti! Jo tas palīdz arī domāt par to, kas ir saprotams: ne tā, ka es par to nebūtu pirms tam domājis, bet kas ir saprotams cilvēkam, kurš varbūt nemīl skaņu tik ļoti, cik es, kuram ir svarīgs stāsta jēdziens. Man patīk mūzika, kurā mēs aizejam maksimāli tālu no valodas, mēģinām nestāstīt stāstus. Savukārt teātris ir ļoti cieši saistīts ar valodu un stāstiem. [Aktuāls ir jautājums] kā mana mūzika var palīdzēt stāstu stāstīt? Varbūt tā ir daļa no stāsta vai - tieši otrādi - tam pretojas, bet tomēr ir ciešā sasaistē gan ar valodas, gan naratīva jēdzieniem. Vai tā bija režisores ideja, ka Beātei Zviedrei jābūt uz skatuves? Teātra procesā grūti pateikt, no kurienes rodas idejas. Ja mēģinātu šo ģenealoģiju atrast, diezgan ātri nonāktu pie tā, ka nevienam nav ne jausmas, kuram kura ideja pieder, jo tās parādās procesā. (..) Beāte to izdara spoži. Beāte ir fantastiska dziedātāja, un arī šajā izrādē viņa savu lomu nospēlē brīnišķīgi.  Bet ideja par kora klātbūtni – tā gan bija jau pašā sākumā. Jā. Bija ideja par kori, kurš ir kā mirušo pasaule, kas atrodas galvenā tēla galvā, un caur mūziku mēs ienākam varones iekšējā pasaulē. Opermūzikā tā ir pašsaprotama ideja – ka mūzika varētu zināt kaut ko, ko citi tēli nezina vai pat nedzird uz skatuves. Tāpat arī šeit mēs uzzinām kaut ko par galveno tēlu tieši caur to, ka koris mums to stāsta, vēl pirms dažādi notikumi uz skatuves ir notikuši. Šādā ziņā būtu interesanti šo izrādi noskatīties divas vai trīs reizes – kad zinām stāstu līdz galam un redzam, ka daudz kas mums uz skatuves jau tiek pateikts priekšā, pirms mēs to uzzinām tradicionālā naratīva attīstības izpratnē. Mēs nenosaucām koristus: tie ir Valsts akadēmiskā kora "Latvija" dziedātāji Māra Sirmā vadībā. Ieraksts ir ļoti profesionāli veikts, un mūzika ir kā pašvērtība. Varbūt tā būs atskaņojama arī atsevišķi, ja tiks ierakstīta skaņu celiņā? Jā, šeit patiešām tapa ļoti, ļoti daudz mūzikas, kurai vismaz daļēju paredzu dzīvi arī ārpus teātra sienām – gan kā mūziku, ko varam klausīties koncertā, gan kā daļu no izrādes identitātes, ko var atskaņot atsevišķi. Tās pasaule ir plašāka par teātra sienām. (..) Un ir viena skaista tēma – čella tēma, ko spēlē Guna Šnē, kas man bija viens no emocionālākajiem izrādes brīžiem. Finālā vārda tiešā nozīmē notiek iziešana caur uguni un ūdeni. Ir vairākas epizodes, kurās esi izmantojis mūsu tautasdziesmas – atpazīstamas melodijas. Kā tu nonāci pie tām? Laikam iemesls, kāpēc režisore mani uzrunāja, bija tas, ka viņa gribēja, lai šeit būtu kaut kas no latviešu kormūzikas: Olu fascinē mūsu Dziesmu svētku tradīcija. No otras puses – skaidrs, ka viņa mani neizvēlējās tamdēļ, ka esmu tradicionāls kormūzikas komponists. Varbūt viņai šāda ilūzija radās tāpēc, ka viņa redzēja: skatos arī uz mūsu pašu nacionālromantisma tradīcijām. Man bija būtiski, lai tautasdziesmas, ko esmu izmantojis izrādei, runā gan par ekoloģijas tēmām, gan par sievietes lomu sabiedrībā un dzīvē. Ja patiešām ieklausāmies, tajās ir kaut kas ļoti metropolītisks un universāls, pazīstams ārpus mūsu valodas un nacionālās identitātes. Teiksim, dziesma "Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu" ir kā 21. gadsimta zaļā kursa himna. Tāpat runājot par identitātes izšķīšanu... Ja mēs dziesmai "Pūt, vējiņi!" atņemam pēdējo daļu, kurā vēstīts par specifisku lokāciju un Kurzemi un paliekam tikai pie idejas par aizdzīšanu – sak', vējš mūs aizdzen projām kā tādus smilšu graudus… Tāda eksistenciāla iziršana, kas delīrija ainā finālā notiek ar galveno tēlu. Šeit man likās būtiski paņemt kaut ko, kas mums visiem ir pazīstams un dārgs, un caur to parādīt un lūgt mums neskatīties uz to viendimensionāli, neļaut to padarīt par labējā spārna kursa identitātes simbolu, neļaut uzurpēt cilvēkiem ar ļauniem nodomiem mūsu kultūras daudzveidību un bagātību, kurā ir arī tēmas, kas mums absolūti nesaistās ar tradicionālu Latvijas kultūru, bet redzēt, ka tajās jau ir iebūvēta atvērtība un daudzveidība, ar kādu vismaz es neasociēju latviešu folkloru. "Pūt, vējiņi!" skats man likās ļoti kinematogrāfisks, raisījās pat zināmas asociācijas ar filmu. Un ar Baibiņu. Ļoti pretēji tēli, un tajā brīdī tu vienalga domā par savām kontekstuālajām sajūtām, kādas tev ir no pagātnes bijušas. Ļoti interesants bija šis izmantojums! Katrā ziņā žanriska un stilistiska daudzveidība tavā mūzikā šai izrādei ir milzīga. Bet tu pieminēji nacionālo identitāti. Vai mēs šobrīd vispār varam runāt par kādām izteiktām mūzikas tendencēm? Vai pasaules mūzikā notiek kādi lielāki procesi? Vai varam runāt par kādiem viļņiem, straumēm un nacionālajām skolām, vai tomēr mūzikas sacerēšana atkarīga no katra indivīda? Kādu laiku mēs par to gandrīz vai vispār nevarējām runāt. Bija ārkārtīgi spēcīga globalizācijas sajūta, mūsu pašu piederība un iederība Eiropas Savienībā un tamlīdzīgās institūcijās, tāpat kā mūsu jaunās paaudzes komponistu darbība citās pasaules skolās. Protams, ka vide, kurās mēs uzturamies, spēlē nozīmīgu lomu, un bieži vien tā formatīvā izglītība, īpaši bakalaura līmenī: tas ir brīdis, kad mūsu smadzenes ir visatvērtākās – tad mēs izmaināmies visvairāk un izveidojam savu arodu. Šādā skatījumā es pats šo laiku pavadīju Nīderlandē, un ļoti daudz kur jūtu, ka manī parādās nīderlandiešu mūsdienu mūzikas tradīcija, kas ir saistīta ar strukturālismu, asiem formas griezumiem, kas patiesībā ir tāda Stravinska tradīcija, ko caur sevi izauklējis Luiss Andrīsens, kļūdams par Nīderlandes muzikālo identitāti vismaz vairāku gadu desmitu garumā.   Un ne jau bez Amerikas ietekmes. Protams! Amerikas ietekme gan nāca vēlāk. Īpašas ir manas attiecības ar nozīmīgākajiem skolotājiem. Piemēram, Deividu Lengu, kuram arī šī pati tradīcija ir tuva un mīļa: tāda ļoti liela atturība mūzikā, ļoti liela pieturēšanās pie ierobežota muzikālā materiāla un mēģinājumi šo muzikālo materiālu izanalizēt līdz galam – kā  tādu telpisku objektu griezt apkārt un ieraudzīt tajā visas iespējamās šķautnes. Tāda veida domāšana man vēl joprojām ir mīļa. Es pats strādāju ar pilnīgi citiem materiāliem: vai tā būtu tautasdziesma, tehnomūzika vai džeza aranžējumi no 60. gadiem. Ar šādu pieeju aicinu klausītājus iedziļināties mūzikas struktūrā, iedziļināties mūzikas uzbūvē, lai mūzika un skaņa nebūtu tikai baudas objekts vai avots, bet arī kas intelektuāli stimulējošs un interesants. 2021. gadā uzvarēji kompozīciju konkursā "Rostrum" ar savu skaņdarbu Are One, kas bija daļa no tavas operas "Tagadnes". Ieguvi pirmo vietu jauno komponistu grupā, un toreiz ar kolēģiem norunājām, ka te ir lieliski sapludināti žanri, nepadarot neko banālu. Tas arī ir viens no taviem paņēmieniem joprojām – sapludināt žanrus. Tagad mēs, domājot par jaunajiem kandidātiem, ko šogad vest uz "Rostrum" konkursu, diezgan vienprātīgi visi nobalsojām par Aleksandra Avrameca skaņdarbu "Ausma" simfoniskajam orķestrim, kas izskanēja Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā. Aleksandrs ir tavs audzēknis. Kā tu domā, kādas izredzes viņam ir? Grūti teikt, jo "Rostrums" ir fascinējoša vienība ar to, ka tur katru gadu žūrija mainās un cilvēku gaume arī ir tik daudzveidīga.  Tas viss varbūt iet kopā ar tendenci, ka cilvēki sāk kārot pēc harmoniskākas mūzikas? Tu pieskaries ļoti, ļoti interesantai tēmai, kuru man būs grūti izvērst tik īsā laikā. Aleksandrs ir fantastisks students un tiešām ārkārtīgi smagi, sūri un grūti strādājošs cilvēks, kuram māksla ir vismaz tikpat nozīmīga kā man, ja ne vairāk. Šāda degsme ir ārkārtīgi svarīga. Un tas, manuprāt, ir pirmais solis uz panākumiem – ja cilvēkā ir mīlestība pret arodu, pret mūziku un spēja to izvirzīt par savas dzīves augstāko mērķi – un Aleksandram tāda absolūti piemīt –, tad viss pārējais ir sekundāri. Tālāk jau mūs katru uzmeklē dažādi dzīves eņģeļi, kuri palīdz mūs pabīdīt un aizbīdīt pareizā vietā, pareizā laikā. Bet, ja ir šis iekšējais milzīgais spēks un spēja pārvarēt savu emocionālo nespēju… Tas ir vienīgais šķērslis, kas mums katram ir: kā pārvarēt to, ka mēs esam slinki, vāji, garlaikoti, un pārvērst to par radošu konstruktīvu enerģiju. Aleksandram šī spēja absolūti piemīt. Tas ir vienīgais, ko es varu pateikt par viņa tālākajiem panākumiem.  Un otrs, ko tu piemini – par to mūsdienu kompozīcijas pārveidi. Sāku laikam jau šo stāstu ar to, ka mēs it kā iegājām šajā globalizācijas laikmetā, bet grūti ir pateikt, kur pasaule virzās šobrīd. Ja mēs paskatāmies uz Amerikas politiku, kas vienmēr rādījusi tālāko ceļu uz iekļautību un daudzveidību, tagad par to mums visiem ir milzīgas šaubas, un ir grūti saprast, vai tā ir vienkārši pauze garākā ceļā, vai arī pilnīgi radikāla kursa maiņa. Ja tā, tad varbūt atkal nonāksim pie lielāka protekcionisma un izolācijas, un tad jau šī negatīvā procesa rezultātā sāks vairāk veidoties nacionālās skolas – nevis tāpēc, ka mēs gribēsim, bet tāpēc, ka vienkārši būs mazāk iespēju ceļot un sadarboties. Bet to es neparedzu. Es vienkārši pieļauju to kā iespēju, kas pirms 10 gadiem man likās absolūti nereāla. Tu šobrīd esi Kristus vecumā. Esi par to aizdomājies? Jā, par to es runāju psihoterapijā diezgan daudz. (smejas) Jo pēkšņi skaitļi kļūst nozīmīgi, vecums nāk vēja spārniem un jāsāk domāt par mantojumu un ko tikai vēl ne. Ne tādā ziņā, ka grasītos mirt, bet aizdomājoties par to, ko atstāt aiz sevis. Protams, domāju par Jēzus fascinējošo personību. Vienmēr, kad es iedomājos par šo skaisto cilvēku vai tēlu, par viņa milzīgo nesavtību un bezgalīgo mīlestību pret visu dzīvo, atceros arī viņa vienīgo neiecietību pret to, ka baznīcas priekšā ir izbūvēts tirgus laukums un tur notiek tirgošanās: tas ir tas attēls, ko es redzu – ka tur notiek pārdošana un Jēzus kļūst dusmīgs. Tas ir attēls, ko paturu prātā, jo mākslā jau ir pavisam līdzīgi. Brīžiem mēs atkāpjamies no mākslinieciskajiem ideāliem. Kurā brīdī tas ir, lai pasniegtu roku un palīdzētu komunicēt? Kā izdarīt tā, lai mēs nepazaudētu savus mākslinieciskos ideālus procesos, institūcijās un vietās, kurām ir atbildība pret skatītāju un klausītāju?

"Atsperes" viesis šoreiz ir komponists Krists Auznieks. Viņš ir viens no būtiskākajiem radošās komandas cilvēkiem Olgas Tokarčukas veģetārajā trillerī "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kam 4. aprīlī aizvadīta pirmizrāde Dailes teātrī. Runājam par komponēšanu, tendencēm un studentiem... Gunda Vaivode: Vakar Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja poļu rakstnieces un arī Nobela prēmijas laureātes Olgas Tokarčukas veģetārais trilleris "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kura dramatizējumu veicis Matīss Gricmanis. Tu, Krist, pirmoreiz rakstīji mūziku teātra izrādei. Kad tu iepazinies ar šo darbu? Pirms kāda gada, kad Dailes teātra radošā komanda mani uzrunāja: tad arī diezgan ātri izlasīju to. Tajā laikā tulkojums, manuprāt, vēl neeksistēja, tāpēc lasīju to angļu tulkojumā. Mani uzreiz uzrunāja šī darba tēmas, un man arī bija skaidrs, ka piekritīšu un ka man tas būs gana interesants uzdevums un izaicinājums. Vai vari noformulēt sev, par ko ir šis stāsts? No vienas puses - par taisnīguma izjūtu. Par to, ka ļaunumam ir dažādas sejas. Lugas beigās izrādās, ka galvenā varone ir ļauna - viņa ir slepkava, viņa ir nogalinājusi. Lūk, esmu atklājis izrādes beigas un sabojājis visu skatītāju pieredzi, bet lielais jautājums ir par to, kā un kāpēc sanāk tā, ka cilvēks, kurš ir nogalinājis citus cilvēkus, ir tas, kuram mēs šajā gadījumā gribam piedot vai kuru mēs gribam attaisnot. Varbūt var rasties jautājums, kā mēs rīkotos līdzīgā situācijā? Respektīvi, mēs redzam, ka cilvēki ir ļauni pret citiem, pret citām dzīvām būtnēm, šajā gadījumā - pret dažādiem dzīvniekiem, un šo ļaunumu mēs esam gatavi piedot vai pat attaisnot. Mēs to ikdienā normalizējam, skatoties, kā uz mūsu pannām guļ citu dzīvu būtņu gaļa. Kad Janīna - lugas galvenais tēls - nogalina cilvēkus, mūsos ieslēdzas jau pavisam citas jūtas. Šeit tās mazliet tiek vienlīdzīgotas un mums tiek norādīts uz mūsu pašu domu nekonsekvenci.  Jā, izrādē vairākas reizes izskan jautājums, vai ļaunums obligāti jāsoda. Un atbilde nemaz tik viegli nenāk rokā. Ir jādomā! Jā, šis soda koncepts man nešķiet tik interesants, bet tas, ka šis jautājums liek mums orientēties, ir droši vien ļaunuma definīcija kā tāda. Vai vienu ļaunumu atriebt ar otru, vai tomēr darīt, kā Rainis mums ieteica - tikai ar labu. Sīriešu izcelsmes nīderlandiešu režisora Ola Mafālani tiek uzskatīta par īstu fantāzijas karalieni, un viņas izrādēs ir ļoti poētiskas ainas; tur netrūkst arī humora, un šajā gadījumā - arī kriminālromāna iezīmes. Bet kā jums visiem klājās sapņu komandā, kurā darbojas patiešām izcili mākslinieki - gaismu mākslinieks Alekss Broks, scenogrāfs Germans Ermičs - arī viņam, starp citu, debija teātrī -, horeogrāfe Elīna Gediņa, tērpu mākslinieki "Mareunrol's". Kāda bija sazobe vienam ar otru? Neradās problēmas tik spilgtām individualitātēm? Nē! Tā tiešām bija fantastiska komanda, un tas bija īsts komandas darbs, kurā mēs visi viens ar otru sarunājāmies no gandrīz paša sākuma pirms gada, līdz pat vakardienas pirmizrādei. Šajā gadījumā tas, ka šie mākslinieki ir tik daudzveidīgi, spilgti un arī griboši sadarboties, un viņi nevis svinēja savu ego, bet mēģināja kalpot idejai un sadoties rokās - tas viss palīdzēja nonākt pie darba, kas katram no mums šķiet vienlīdz nozīmīgs un vienlaikus arī daudz lielāks par katru no mums. Šajā lugā nereti tiek piesaukta arī astroloģija. Vai tev ar astroloģiju ir kādas īpašas attiecības? Lasi horoskopus? Par īpašām attiecībām es tās noteikti nesauktu. Man gribas cerēt un ticēt, un ir interesanti flirtēt ar ideju, ka kaut kur gaisā kādas nojausmas stāv laikam priekšā - ka mēs kaut ko varam nojaust par nākotni. Tuvāka man šķiet ideja, kas pausta grāmatā "Troksnis". Tā ir astoņdesmitajos gados rakstīta, un tās autors, kas ir mūzikas sociologs, piedāvā ideju, ka mūzika, kas tiek rakstīta kādā noteiktā laikā, paredz sociālus, politiskus un ekonomiskus procesus, kas vēl tikai notiks un nāks. Viņš šeit apskatījis mūziku no Lielās franču revolūcijas laika, pēc tam arī romantisma mūziku, un pēc tam arī 20. gadsimta mūziku. Un šādā ziņā mūzikai vairāk nekā jebkurai citai darbībai piemīt spēja pareģot nākotni. Mūzika, protams, neoperē verbāli, bet tā spēj pieskarties tām daļām, kurā valoda vēl nav tikusi noformulēta vai ieviesta. Kas tu pats esi pēc horoskopa?  Zivs. Ir interesanti domāt, ka mēs visu zemeslodi varam ietilpināt 12 dažādos tipāžos un tad skatīties, kuri ir saderīgāki un kuri nesaderīgāki. Kāpēc lai mēs nespēlētos ar šo ideju? Mūziku teātrim tu esi rakstījis pirmoreiz. Tas tomēr ir ļoti, ļoti atšķirīgi no citiem žanriem, kur tavs personīgais rezultāts ir vairāk prognozējams. Šajā izrādē mūzikas ir ļoti daudz, un zinu arī, ka izrādes labā tev nācās daudz ko upurēt no uzrakstītā. Vai tu to izjūti tieši tā - kā upurēšanu, vai arī vieglu roku vienkārši dari tā, kā nepieciešams, un "nomirsti režisorā"? Varbūt vārds "upurēšana" ir morāli pārāk piesātināts. Patiesība ir daudz vienkāršāka. Un droši vien arī mazāk interesanta. Bet es noteikti jūtu atšķirību. Uzrakstot operu, es pabeidzu darbu, pēc tam ienāk pārējā komanda, un manām notīm vairs neviens nedrīkst pieskarties. Tās ir kļuvušas par faktiem. Kamēr teātrī notis nekad nekļūs par faktiem! Pat pirms pašas pirmizrādes, runājot ar solisti Beāti Zviedri, pēdējā mirklī pāris nošu tika mainītas. Līdz ar to notācijas nozīme šajā procesā ir pilnīgi atšķirīga: tā ir daudz elastīgāka, fleksiblāka, lokanāka. Tāpat struktūra. Tā visa mainās izrādes vajadzību vārdā. Un tas ir interesanti, atsvaidzinoši. Es noteikti to negribētu darīt katru dienu, jo man svarīgi uzturēt līdzsvarā to mūziku, kurā kaut kāda patiesība tiek sasniegta jau gadu pirms atskaņojuma, bet vienlaikus dinamiskā vide, kurā jāatrod jauni risinājumi jau uz nākamo dienu, dod milzīgu grūdienu jaunos virzienos, jaunās vietās, kuras pats sevī es noteikti apzinājos. Neapzinājos vai nebiju uz tām gatavs vai gribošs reaģēt tik ātri. Tagad man ir milzīga pieredze reaģēšanas mākslā... Vai tas nozīmē, ka tas tev palīdzēs, rakstot cita veida mūziku?  Noteikti! Jo tas palīdz arī domāt par to, kas ir saprotams: ne tā, ka es par to nebūtu pirms tam domājis, bet kas ir saprotams cilvēkam, kurš varbūt nemīl skaņu tik ļoti, cik es, kuram ir svarīgs stāsta jēdziens. Man patīk mūzika, kurā mēs aizejam maksimāli tālu no valodas, mēģinām nestāstīt stāstus. Savukārt teātris ir ļoti cieši saistīts ar valodu un stāstiem. [Aktuāls ir jautājums] kā mana mūzika var palīdzēt stāstu stāstīt? Varbūt tā ir daļa no stāsta vai - tieši otrādi - tam pretojas, bet tomēr ir ciešā sasaistē gan ar valodas, gan naratīva jēdzieniem. Vai tā bija režisores ideja, ka Beātei Zviedrei jābūt uz skatuves? Teātra procesā grūti pateikt, no kurienes rodas idejas. Ja mēģinātu šo ģenealoģiju atrast, diezgan ātri nonāktu pie tā, ka nevienam nav ne jausmas, kuram kura ideja pieder, jo tās parādās procesā. (..) Beāte to izdara spoži. Beāte ir fantastiska dziedātāja, un arī šajā izrādē viņa savu lomu nospēlē brīnišķīgi.  Bet ideja par kora klātbūtni – tā gan bija jau pašā sākumā. Jā. Bija ideja par kori, kurš ir kā mirušo pasaule, kas atrodas galvenā tēla galvā, un caur mūziku mēs ienākam varones iekšējā pasaulē. Opermūzikā tā ir pašsaprotama ideja – ka mūzika varētu zināt kaut ko, ko citi tēli nezina vai pat nedzird uz skatuves. Tāpat arī šeit mēs uzzinām kaut ko par galveno tēlu tieši caur to, ka koris mums to stāsta, vēl pirms dažādi notikumi uz skatuves ir notikuši. Šādā ziņā būtu interesanti šo izrādi noskatīties divas vai trīs reizes – kad zinām stāstu līdz galam un redzam, ka daudz kas mums uz skatuves jau tiek pateikts priekšā, pirms mēs to uzzinām tradicionālā naratīva attīstības izpratnē. Mēs nenosaucām koristus: tie ir Valsts akadēmiskā kora "Latvija" dziedātāji Māra Sirmā vadībā. Ieraksts ir ļoti profesionāli veikts, un mūzika ir kā pašvērtība. Varbūt tā būs atskaņojama arī atsevišķi, ja tiks ierakstīta skaņu celiņā? Jā, šeit patiešām tapa ļoti, ļoti daudz mūzikas, kurai vismaz daļēju paredzu dzīvi arī ārpus teātra sienām – gan kā mūziku, ko varam klausīties koncertā, gan kā daļu no izrādes identitātes, ko var atskaņot atsevišķi. Tās pasaule ir plašāka par teātra sienām. (..) Un ir viena skaista tēma – čella tēma, ko spēlē Guna Šnē, kas man bija viens no emocionālākajiem izrādes brīžiem. Finālā vārda tiešā nozīmē notiek iziešana caur uguni un ūdeni. Ir vairākas epizodes, kurās esi izmantojis mūsu tautasdziesmas – atpazīstamas melodijas. Kā tu nonāci pie tām? Laikam iemesls, kāpēc režisore mani uzrunāja, bija tas, ka viņa gribēja, lai šeit būtu kaut kas no latviešu kormūzikas: Olu fascinē mūsu Dziesmu svētku tradīcija. No otras puses – skaidrs, ka viņa mani neizvēlējās tamdēļ, ka esmu tradicionāls kormūzikas komponists. Varbūt viņai šāda ilūzija radās tāpēc, ka viņa redzēja: skatos arī uz mūsu pašu nacionālromantisma tradīcijām. Man bija būtiski, lai tautasdziesmas, ko esmu izmantojis izrādei, runā gan par ekoloģijas tēmām, gan par sievietes lomu sabiedrībā un dzīvē. Ja patiešām ieklausāmies, tajās ir kaut kas ļoti metropolītisks un universāls, pazīstams ārpus mūsu valodas un nacionālās identitātes. Teiksim, dziesma "Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu" ir kā 21. gadsimta zaļā kursa himna. Tāpat runājot par identitātes izšķīšanu... Ja mēs dziesmai "Pūt, vējiņi!" atņemam pēdējo daļu, kurā vēstīts par specifisku lokāciju un Kurzemi un paliekam tikai pie idejas par aizdzīšanu – sak', vējš mūs aizdzen projām kā tādus smilšu graudus… Tāda eksistenciāla iziršana, kas delīrija ainā finālā notiek ar galveno tēlu. Šeit man likās būtiski paņemt kaut ko, kas mums visiem ir pazīstams un dārgs, un caur to parādīt un lūgt mums neskatīties uz to viendimensionāli, neļaut to padarīt par labējā spārna kursa identitātes simbolu, neļaut uzurpēt cilvēkiem ar ļauniem nodomiem mūsu kultūras daudzveidību un bagātību, kurā ir arī tēmas, kas mums absolūti nesaistās ar tradicionālu Latvijas kultūru, bet redzēt, ka tajās jau ir iebūvēta atvērtība un daudzveidība, ar kādu vismaz es neasociēju latviešu folkloru. "Pūt, vējiņi!" skats man likās ļoti kinematogrāfisks, raisījās pat zināmas asociācijas ar filmu. Un ar Baibiņu. Ļoti pretēji tēli, un tajā brīdī tu vienalga domā par savām kontekstuālajām sajūtām, kādas tev ir no pagātnes bijušas. Ļoti interesants bija šis izmantojums! Katrā ziņā žanriska un stilistiska daudzveidība tavā mūzikā šai izrādei ir milzīga. Bet tu pieminēji nacionālo identitāti. Vai mēs šobrīd vispār varam runāt par kādām izteiktām mūzikas tendencēm? Vai pasaules mūzikā notiek kādi lielāki procesi? Vai varam runāt par kādiem viļņiem, straumēm un nacionālajām skolām, vai tomēr mūzikas sacerēšana atkarīga no katra indivīda? Kādu laiku mēs par to gandrīz vai vispār nevarējām runāt. Bija ārkārtīgi spēcīga globalizācijas sajūta, mūsu pašu piederība un iederība Eiropas Savienībā un tamlīdzīgās institūcijās, tāpat kā mūsu jaunās paaudzes komponistu darbība citās pasaules skolās. Protams, ka vide, kurās mēs uzturamies, spēlē nozīmīgu lomu, un bieži vien tā formatīvā izglītība, īpaši bakalaura līmenī: tas ir brīdis, kad mūsu smadzenes ir visatvērtākās – tad mēs izmaināmies visvairāk un izveidojam savu arodu. Šādā skatījumā es pats šo laiku pavadīju Nīderlandē, un ļoti daudz kur jūtu, ka manī parādās nīderlandiešu mūsdienu mūzikas tradīcija, kas ir saistīta ar strukturālismu, asiem formas griezumiem, kas patiesībā ir tāda Stravinska tradīcija, ko caur sevi izauklējis Luiss Andrīsens, kļūdams par Nīderlandes muzikālo identitāti vismaz vairāku gadu desmitu garumā.   Un ne jau bez Amerikas ietekmes. Protams! Amerikas ietekme gan nāca vēlāk. Īpašas ir manas attiecības ar nozīmīgākajiem skolotājiem. Piemēram, Deividu Lengu, kuram arī šī pati tradīcija ir tuva un mīļa: tāda ļoti liela atturība mūzikā, ļoti liela pieturēšanās pie ierobežota muzikālā materiāla un mēģinājumi šo muzikālo materiālu izanalizēt līdz galam – kā  tādu telpisku objektu griezt apkārt un ieraudzīt tajā visas iespējamās šķautnes. Tāda veida domāšana man vēl joprojām ir mīļa. Es pats strādāju ar pilnīgi citiem materiāliem: vai tā būtu tautasdziesma, tehnomūzika vai džeza aranžējumi no 60. gadiem. Ar šādu pieeju aicinu klausītājus iedziļināties mūzikas struktūrā, iedziļināties mūzikas uzbūvē, lai mūzika un skaņa nebūtu tikai baudas objekts vai avots, bet arī kas intelektuāli stimulējošs un interesants. 2021. gadā uzvarēji kompozīciju konkursā "Rostrum" ar savu skaņdarbu Are One, kas bija daļa no tavas operas "Tagadnes". Ieguvi pirmo vietu jauno komponistu grupā, un toreiz ar kolēģiem norunājām, ka te ir lieliski sapludināti žanri, nepadarot neko banālu. Tas arī ir viens no taviem paņēmieniem joprojām – sapludināt žanrus. Tagad mēs, domājot par jaunajiem kandidātiem, ko šogad vest uz "Rostrum" konkursu, diezgan vienprātīgi visi nobalsojām par Aleksandra Avrameca skaņdarbu "Ausma" simfoniskajam orķestrim, kas izskanēja Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā. Aleksandrs ir tavs audzēknis. Kā tu domā, kādas izredzes viņam ir? Grūti teikt, jo "Rostrums" ir fascinējoša vienība ar to, ka tur katru gadu žūrija mainās un cilvēku gaume arī ir tik daudzveidīga.  Tas viss varbūt iet kopā ar tendenci, ka cilvēki sāk kārot pēc harmoniskākas mūzikas? Tu pieskaries ļoti, ļoti interesantai tēmai, kuru man būs grūti izvērst tik īsā laikā. Aleksandrs ir fantastisks students un tiešām ārkārtīgi smagi, sūri un grūti strādājošs cilvēks, kuram māksla ir vismaz tikpat nozīmīga kā man, ja ne vairāk. Šāda degsme ir ārkārtīgi svarīga. Un tas, manuprāt, ir pirmais solis uz panākumiem – ja cilvēkā ir mīlestība pret arodu, pret mūziku un spēja to izvirzīt par savas dzīves augstāko mērķi – un Aleksandram tāda absolūti piemīt –, tad viss pārējais ir sekundāri. Tālāk jau mūs katru uzmeklē dažādi dzīves eņģeļi, kuri palīdz mūs pabīdīt un aizbīdīt pareizā vietā, pareizā laikā. Bet, ja ir šis iekšējais milzīgais spēks un spēja pārvarēt savu emocionālo nespēju… Tas ir vienīgais šķērslis, kas mums katram ir: kā pārvarēt to, ka mēs esam slinki, vāji, garlaikoti, un pārvērst to par radošu konstruktīvu enerģiju. Aleksandram šī spēja absolūti piemīt. Tas ir vienīgais, ko es varu pateikt par viņa tālākajiem panākumiem.  Un otrs, ko tu piemini – par to mūsdienu kompozīcijas pārveidi. Sāku laikam jau šo stāstu ar to, ka mēs it kā iegājām šajā globalizācijas laikmetā, bet grūti ir pateikt, kur pasaule virzās šobrīd. Ja mēs paskatāmies uz Amerikas politiku, kas vienmēr rādījusi tālāko ceļu uz iekļautību un daudzveidību, tagad par to mums visiem ir milzīgas šaubas, un ir grūti saprast, vai tā ir vienkārši pauze garākā ceļā, vai arī pilnīgi radikāla kursa maiņa. Ja tā, tad varbūt atkal nonāksim pie lielāka protekcionisma un izolācijas, un tad jau šī negatīvā procesa rezultātā sāks vairāk veidoties nacionālās skolas – nevis tāpēc, ka mēs gribēsim, bet tāpēc, ka vienkārši būs mazāk iespēju ceļot un sadarboties. Bet to es neparedzu. Es vienkārši pieļauju to kā iespēju, kas pirms 10 gadiem man likās absolūti nereāla. Tu šobrīd esi Kristus vecumā. Esi par to aizdomājies? Jā, par to es runāju psihoterapijā diezgan daudz. (smejas) Jo pēkšņi skaitļi kļūst nozīmīgi, vecums nāk vēja spārniem un jāsāk domāt par mantojumu un ko tikai vēl ne. Ne tādā ziņā, ka grasītos mirt, bet aizdomājoties par to, ko atstāt aiz sevis. Protams, domāju par Jēzus fascinējošo personību. Vienmēr, kad es iedomājos par šo skaisto cilvēku vai tēlu, par viņa milzīgo nesavtību un bezgalīgo mīlestību pret visu dzīvo, atceros arī viņa vienīgo neiecietību pret to, ka baznīcas priekšā ir izbūvēts tirgus laukums un tur notiek tirgošanās: tas ir tas attēls, ko es redzu – ka tur notiek pārdošana un Jēzus kļūst dusmīgs. Tas ir attēls, ko paturu prātā, jo mākslā jau ir pavisam līdzīgi. Brīžiem mēs atkāpjamies no mākslinieciskajiem ideāliem. Kurā brīdī tas ir, lai pasniegtu roku un palīdzētu komunicēt? Kā izdarīt tā, lai mēs nepazaudētu savus mākslinieciskos ideālus procesos, institūcijās un vietās, kurām ir atbildība pret skatītāju un klausītāju?

4. aprīlī Latvijas Universitātes Lielajā aulā Rīgas Doma zēnu koris ar Georga Frīdriha Hendeļa oratorijas “Mesija” lappusēm svinēs 75 gadu gadskārtu. Valsts kamerorķestri Sinfonietta Rīga un savus puikas diriģēs Mārtiņš Klišāns, kurš kori vada kopš 1998. gada. Sarunā ar Martu Liepiņu, Mārtiņš dalās siltās atmiņās par savu bērnību toreizējā Emīla Dārziņa mūzikas skolas zēnu korī  un izklāsta ieguvumus, ko zēniem sniedz dalība korī, kas, protams, ir ne tikai muzikālā izglītība, kā arī kora tradīcijām, kuru pārmantojamība, diriģentaprāt, ir ļoti noturīga, stabila un laba lieta: "Kas attiecas uz zēnu kora nometnēm, tās notika pirms manis, notika manā laikā un notiek arī tagad, jo tā ir iespēja kādā vasaras periodā, gandrīz pēdējos 30 gadus tas ir bijis augusta sākumā, sagatavoties nākamajai sezonai. Katru gadu ir savi plāni, programmu ieceres, un tādā darba nometnē to izdarīt pirms sezonas vienmēr ir ļoti vērtīgi. Protams, nav runa tikai par dziedāšanu, jo nometne sevī ietver visus elementus - sportu, atpūtu, sauļošanos, peldēšanos un, protams, arī strādāšanu. Šī tradīcija pastāv joprojām, vienīgi manā laikā tās nometnes bija ļoti garas, mēs bijām prom no mājām gandrīz mēnesi. Kaut kad pēc skolas beigām tas sākās un dažreiz pat bija iespēja tur vēl Jāņus nosvinēt. Vecākiem tas droši vien bija labs laiks, jo varēja atpūsties no bērniem gandrīz mēneša garumā (smejas). Pašreiz tas ir citādi, praktiski vairs nav iespējams tādas nometnes rīkot un varbūt arī nevajag. Katram laikam savs. Bet tās noteikti ir jaukas atmiņas. Kas attiecas uz audzināšanu - ja tu pats esi izgājis to skolu, pats esi pārņēmis ne tikai šo to, bet diezgan daudz ko no, piemēram, mūsu visu tālaika elka Jāņa Erenštreita, tā arī ir zināma pārmantojamība. Džentelmeņu audzināšanas kurss, kodeksa “labs kora puika” ievērošana - ļoti daudz tādu elementu, kuriem ikdienā tik daudz varbūt nepievērš uzmanību. Tas tomēr ir katras ģimenes iekšējais jautājums. Bet uzskatu, ka jaunie vīriņi ir jāaudzina par krietniem džentelmeņiem, kuriem zināms, kā uzvesties sabiedriskā vietā, kā izturēties, kā komunicēt ar vecākiem cilvēkiem, kā pārstāvēt savu valsti, savu skolu. Ļoti daudz mēs par to varētu runāt, bet principā tās ir pārmantotas vērtības. Protams, ka ir nācis klāt kaut kas savs, bet droši vien tas vienkārši, laikam ejot, transformējas - tu kaut ko izdomā pats, kaut ko pārņem. Es domāju un ceru, ka tas ar loģisku ceļu turpināsies arī tad, kad es jutīšu, ka vairs neesmu aktuāls (smejas)." Sarunā uzzinām arī par kora noslogotību un šī brīža aktualitātēm un jubilejas koncerta programmas izvēli, nupat aizvadīto braucienu uz Rēgensburgu Vācijā, kur koris piedalījās šīs pilsētas zēnu kora 1050. gadadienas svinībās. Mārtiņš Klišāns dalās pārdomās par zēnu koru tradīciju pasaulē un tās šī brīža tendenci Latvijā, kā arī uzsver dziedāšanas un kultūras tik ļoti būtisko nozīmi mūsu pastāvēšanā. Mārtiņš Klišāns: Gribētos, lai mēs redzam pāri dažām paaudzēm, nevis tikai pavisam tuvu, jo tas pats no sevis nenotiks. Vajag sākt cienīt arī cilvēkus, kas to dara, jo pedagogu un mūzikas pedagogu trūkums ir diezgan nopietns. Motivēt jauniešus pievērsties šai profesijai arī nav tik viegli, jo cilvēki daudz pragmatiskāk skatās uz savu dzīvi, savu karjeru un iespējām dzīvot sakarīgu Eiropas cilvēka dzīvi. Profesijas prestižs turas tikai uz entuziastiem un tiem, kas to vairāk vai mazāk dara kā sirdslietu un tik daudz nerēķina, kas viņiem par to būs. Bet no tā izbēgt nevar, jo dzīve vienkārši ir tāda, kāda tā ir, tā paģēr to, ka tomēr kaut kas tev ar to jānopelna. Es, protams, esmu optimists, bet pēdējā laikā esmu vairāk reālists. Man gribas saskatīt problēmu, un pats personīgi es nevaru šo visu risināt, lai gan varu censties, bet viens pats es to nevaru izdarīt. Mums ir daudz aktīvu diriģentu gan “lielo” diriģentu saimē, gan skolu vidē, kuri par šo cīnās, bet tam tomēr ir vajadzīgas dzirdīgas ausis un lai cilvēki drusku vairāk paskatītos nākotnē. Mēs galu galā esam stipri ar savu kultūru. Ja nebūs kultūras, mums nebūs jēgas būt, mūsu vienkārši vairs nebūs. Bet tas ir jāsaprot.

Turpinām diskusiju par to, vai ir lietderīgi paplašināt Valsts prezidenta pilnvaras? Pagājušajā nedēļā šo jautājumu uzdevām ekspertiem. Šoreiz Krustpunktā diskutē Saeimas frakciju pārstāvji. Ko politiķi domā par Edgara Rinkēviča rosinājumu deleģēt Valsts prezidentam izraudzīties kandidātus tiem amatiem, par kuriem parlamentam jābalso? Studijā: Edmunds Jurēvics (Jaunā Vienotība), Harijs Rokpelnis (Zaļo un zemnieku savienība), Andris Šuvajevs (Progresīvie), Svetlana Čulkova (Stabilitāte) un Edgars Tavars (Apvienotais saraksts). Valsts prezidents rosina mainīt Latvijas Bankas prezidenta, kā arī Valsts Kontroliera un tiesībsarga izvirzīšanas kārtību, deleģējot šīs tiesības pašam prezidentam. Pagājušonedēļ attiecīgas izmaiņas vairākos likumos nodotas komisijām, tomēr atsaucība šim priekšlikumiem nav ļoti pārliecinoša. Vai prezidents grib uzņemties pārāk daudz? Nedaudz arī pievēršamies vēl kādam rosinājumam, kas nupat arī nācis no Rīgas pils un tas attiecas uz referendumu ierosināšanas kārtību.

Valdība Valsts policijas priekšnieku Armandu Ruku apstiprināja amatā uz vēl vienu termiņu. Civilās aizsardzības stiprināšanā Rīgā iesaistīsies arī skauti un gaidas. Pakāpeniski palielināt drošības naudu, kas pirms Saeimas vēlēšanām nav mainīts jau 30 gadu – to paredz sagatavotie likuma grozījumi, kam drīzumā klāt ķersies Saeima.  Saeimas komisijā skata jaunu likumu biobanku attīstības veicināšanai Latvijā. Putins paraksta dekrētu par 160 000 Krievijas pilsoņu iesaukšanu armijā. Nakts uz otrdienu bija pirmā šajā gadā Ukrainā, kas aizvadīta bez Krievijas masveida kaujas dronu uzbrukuma.

Turpinām diskusiju par to, vai ir lietderīgi paplašināt Valsts prezidenta pilnvaras? Pagājušajā nedēļā šo jautājumu uzdevām ekspertiem. Šoreiz Krustpunktā diskutē Saeimas frakciju pārstāvji. Ko politiķi domā par Edgara Rinkēviča rosinājumu deleģēt Valsts prezidentam izraudzīties kandidātus tiem amatiem, par kuriem parlamentam jābalso? Studijā: Edmunds Jurēvics (Jaunā Vienotība), Harijs Rokpelnis (Zaļo un zemnieku savienība), Andris Šuvajevs (Progresīvie), Svetlana Čulkova (Stabilitāte) un Edgars Tavars (Apvienotais saraksts). Valsts prezidents rosina mainīt Latvijas Bankas prezidenta, kā arī Valsts Kontroliera un tiesībsarga izvirzīšanas kārtību, deleģējot šīs tiesības pašam prezidentam. Pagājušonedēļ attiecīgas izmaiņas vairākos likumos nodotas komisijām, tomēr atsaucība šim priekšlikumiem nav ļoti pārliecinoša. Vai prezidents grib uzņemties pārāk daudz? Nedaudz arī pievēršamies vēl kādam rosinājumam, kas nupat arī nācis no Rīgas pils un tas attiecas uz referendumu ierosināšanas kārtību.

Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs nosūtījis Saeimai ierosinājumu likuma izmaiņām, kas stiprinātu balsstiesīgo pilsoņu iesaisti sabiedrībai būtisku jautājumu izlemšanā. Lietuvas ģenerālprokuratūra sākusi izmeklēšanu par četru ASV karavīru bojāejas cēloņiem. Tiesa Francijā atzina nacionālkonservatīvo līderi Marinu Lepēnu par vainīgu Eiropas Savienības līdzekļu izmantošanā Nacionālās apvienības darbības finansēšanai Francijā. Gadījumos, kad pacienta dzīvība būs apdraudēta, pastāvēs iespēja saņemt individuālu kompensāciju no valsts - to paredz Veselības ministrijas jaunā iniciatīva. Kaut ārvalstu studenti ir dod pienesumu gan ekonomikai, gan augstākās izglītības kvalitātes celšanai, uzraudzībai pār šo ārzemnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijā jābūt koordinētākai un stingrākai.

Jau veiktās revīzijas un tās, kas vēl iecerētas. Krustpunktā iztaujājam valsts kontrolieri Edgaru Korčaginu. jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod TV24 žurnālists Romāns Meļņiks un žurnāliste Inese Helmane.  

Jau veiktās revīzijas un tās, kas vēl iecerētas. Krustpunktā iztaujājam valsts kontrolieri Edgaru Korčaginu. jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod TV24 žurnālists Romāns Meļņiks un žurnāliste Inese Helmane.  

Stāsta Saulkrastu novada kultūras centra krājuma glabātāja Ilva Erkmane Tā bija Skultes zvejnieku sabiedrības zivju kopžāvētava jeb, mūsdienu valodā sakot, – kūpinātava. Vecā kopžāvētava bija nodegusi, un 1937. gadā, kad Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis ieradās Skultē, lai izvēlētos vietu ostai, Skultes zvejnieku sabiedrība saņēma prezidenta svētību arī jaunās zivju kopžāvētavas celtniecībai. Skultes zvejnieku sabiedrība tika dibināta, apvienojoties gan Pēterupes, gan Skultes zvejniekiem, tomēr Zvejniekciems un Skultes osta atrodas Saulkrastu novadā. Tā ir ceturtā lielākā osta Latvijā, un tās būvniecība bija ļoti būtiska Vidzemes piekrastei. 20.gadsimta trīsdesmitajos gados fotogrāfs un vēstures biedrības (Latviešu Senatnes pētītāju biedrība)  viceprezidents Mārtiņš Sams ceļo gar Vidzemes piekrasti – gan no Kuršu kāpas līdz Rīgai, gan no Ainažiem līdz Rīgai, un viņš viesojas arī pie Skultes zvejniekiem. Aprakstā “Latvijas jūras zvejnieki” (1932) atspoguļots Vidzemes zvejnieku lūgums: “Dodiet ostas! Dodiet ostas!”, un tieši 1937. gadā, ierodoties Kārlim Ulmanim, šis lūgums tiek īstenots. 1939. gada 7. oktobrī zemkopības ministrs Jānis Birznieks ar vilcienu ierodas Saulkrastu stacijā un ar zirgu pajūgu dodas uz Skultes ostas atklāšanu. Kopā ar Jāni Birznieku ierodas daudzi prominenti Latvijas valdības pārstāvji un Valsts zemes bankas vadība. Pēc Skultes ostas atklāšanas visa delegācija dodas uz zivju kopžāvētavu. [1] Zvejniecības mēnešraksta 1939.gada oktobra numurā tiek aprakstīta arī zivju kopžāvētavas atklāšana. To iesvēta vietējais mācītājs Alfrēds Sudārs, ir klāt arī vietējās pašvaldības pārstāvji un kuplā skaitā arī zvejnieku sabiedrības pārstāvji. [2] Liktenīgi, ka zemkopības ministra Jāņa Birznieka uzrunā skan vārdi:”Esiet mierīgi un strādājiet savu darbu. Nekādi apstākļi mūs no tā nenovirzīs.” [3]  Taču 1939. gads ir arī Otrā pasaules kara sākuma gads. Pavisam nedaudz Skultes zvejnieku sabiedrības dalībnieki varēja baudīt sava darba augļus jaunajā zivju kopžāvētavā. 1949. gada 25. martā zivju kopžāvētavas pagalmā tiek sapulcēti ļaudis, lai dotos savā tālajā ceļā uz Sibīriju. Tieši šajā vietā viņi redz savu pēdējo Latvijas saulrietu, un tieši tie, kuri nepaspēja zvejnieku laivās doties uz Zviedriju, atceras gan šo laiku, kad viņi priecīgi atklāja zivju kopžāvētavu, gan savus sapņus, kuru šūpulis bija Skultes ostas atklāšana. Padomju gados Latvijā palikušie zvejnieki, mīlot savu darbu, arvien piegādāja zivis Skultes zivju fabrikai, bet 20. gadsimta deviņdesmitajos gados šeit iestājās pamestība uz trīs gadu desmitiem. Tomēr šobrīd vecās zivju fabrikas un senās zivju kopžāvētavas vietā atkal darbojas latviešu uzņēmēji. Pie jaunās ēkas zivju kūpināšanas rāmīšos, kas kā prototips izmantoti vēsturisko stendu ietvaram, var izlasīt stāstus par Skultes ostu, veco zivju fabriku, zivju kopžāvētavu un šeit var iegādāties arī šo to no kūpinātu zivju produkcijas. *** [1] Kinožurnāls "Latvijas skaņu hronika" Nr. 529, 1939. gada vēsturiskā reportāža: “Piepildīts Prezidenta ierosinājums. Zemkopības ministrs atklāja uz Valsts Prezidenta ierosinājuma celto zvejnieku ostu Skultē”  [2] Raksts “Skultes zvejnieku lielā diena” Zvejniecības mēnešrakstā Nr.10 (01.10.1939)  [3] 1939. gada “Zvejniecības Mēnešrakstā” publicētā reportāža par Skultes ostas atklāšanu aktiera Kaspara Znotiņa lasījumā, kas ievietota Saulkrastu virtuālajā muzejā; turpat iespējams izlasīt par zvejniecības attīstību Vidzemes piekrastē un Skultes ostas tapšanas vēsturi

Studijā Publisko izdevumu un revīzijas komisijas deputāti Uldis Augulis (ZZS) un Andris Kulbergs (AS).

Pēc samocītajām Latvijas Bankas prezidenta vēlēšanām no Rīgas pils ir nācis priekšlikums mainīt vairāku augstu amatpersonu izvirzīšanas kārtību, šīs tiesības piešķirot Valsts prezidentam. Vai ir lietderīgi paplašināt Valsts prezidenta pilnvaras? Krustpunktā analizē Valsts prezidenta padomniece likumdošanas un starptautisko tiesību jautājumos Kristīne Līce, Latvijas Universitātes profesore Sanita Osipova, bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers un domnīcas "Providus" vadošā pētniece labas pārvaldības un pretkorupcijas jautājumos Līga Stafecka.  

25. marts - 1949. gada deportāciju piemiņas diena. Daļai deputātu radušās šaubas par Valsts kontroles padomes locekles Maijas Āboliņas pilnvaru pagarināšanu. Telekomunikāciju uzņēmumu Latvijas mobilais telefons un "Tet" kapitāldaļu izpirkšanas darījuma vērtība varētu sasniegt aptuveni 550–600 miljonus eiro. Saeimas atbildīgajā komisijā skatīja jautājumu par diabēta pacientu aprūpes pieejamības problēmām un iespējamiem risinājumiem. Latvijā 10 gadu laikā apglabāto atkritumu apjomu jāsamazina četras reizes. Lai mērķi sasniegtu, jākāpina arī atkritumu sadedzināšanas apjoms, norāda Klimata un enerģētikas ministrija.

Pēc samocītajām Latvijas Bankas prezidenta vēlēšanām no Rīgas pils ir nācis priekšlikums mainīt vairāku augstu amatpersonu izvirzīšanas kārtību, šīs tiesības piešķirot Valsts prezidentam. Vai ir lietderīgi paplašināt Valsts prezidenta pilnvaras? Krustpunktā analizē Valsts prezidenta padomniece likumdošanas un starptautisko tiesību jautājumos Kristīne Līce, Latvijas Universitātes profesore Sanita Osipova, bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers un domnīcas "Providus" vadošā pētniece labas pārvaldības un pretkorupcijas jautājumos Līga Stafecka.  

"Kad man bija septiņpadsmit un izdomāju, ka gribu kļūt par dziedātāju, pirmā pusgada laikā sāku skatīties repertuāru. Sapratu, ka jāiemācās Pelnrušķīte, jo tur ir tik ārkārtīgi daudz mazo notiņu, ka to paveikt – iztīrīt koloratūras tādā līmenī, kādā tām ir jābūt –, tas būtu milzīgs izaicinājums. Bet skaistākā loma, kas uzrakstīta mecosoprānam, ir Amnerisa. Un es toreiz nodomāju: ja to nodziedāšu, patiesībā dziedāt varētu arī beigt, jo mani sapņi būs piepildīti. Bet nu… Izrādās, ka ir arī citas lomas, un izrādās, ka ir arī Vāgners – nu, kaut kā nav laika apstāties!" Tā vakar, 21. martā, restorānā "Kaļķu vārti" rīkotajā preses konferencē pauda pasaulslavenā latviešu operdīva Elīna Garanča. Dzintaru koncertzālē 29. jūnijā notiks projekta "Elīna Garanča un draugi" koncerts, kuru diriģēs maestro Karels Marks Šišons. Kopā ar Garanču uz skatuves būs ķīniešu-austrāliešu tenors Kans Vans un rumāņu soprāns Jūlija Marija Dana. Pati Elīna Garanča izpildīs populārākās ārijas no pasaules opermūzikas repertuāra. Elīna Garanča uzstājusies pasaules visslavenākajos opernamos un koncertzālēs. Īpaši slavena ir viņas atveidotā Karmena: šo lomu Elīna dziedājusi daudzos operteātros, piemēram, Londonas Karaliskajā operā, Bavārijas Valsts operā, Valensijas "Palau de les Arts Reina Sofía" un Ņujorkas Metropoles operā. Un tieši šovakar, 22. martā, pulksten 20 ciklā "Sestdienas vakars Operā", svinot Žorža Bizē operas "Karmena" 150. gadskārtu, baudīsim šo operu ar Elīnu Garanču titullomā Ņujorkas Metropoles opernama izrādes ierakstā, kas veikts 2010. gadā. Bet 21. marta preses konferences ietvaros sarunā ar Latvijas Teātra darbinieku savienības priekšsēdētāju Ojāru Rubeni dziedātāja stāstīja ne tikai par 29. jūnijā Dzintaru koncertzālē gaidāmo koncertu, bet arī par citām savas radošās un privātās dzīves aktualitātēm, ieskicējot savus plānus tuvākajai un tālākajai nākotnei. Ojārs Rubenis: Man ir liels gods atkal būt kopā ar Elīnu Garanču. Patiešām nesaprotu, kā tu to visu laiku spēj: audzināt divus bērnus, būt formā un būt pasaules zvaigzne, ar kuru mēs patiešām ļoti, ļoti lepojamies. Bet gribu sākt ar pavisam vienkāršu jautājumu: Elīn, kā tev aizvadītajā gadā ir gājis? Elīna Garanča: Paldies par tik jaukiem un siltiem vārdiem, Ojār! Katrs šāds epitets, manuprāt, pieliek vismaz piecus gadus klāt, un tik veca es vēl īsti nejūtos... (smejas) Bet jebkurā gadījumā, atskatoties atpakaļ, bijuši tiešām brīnišķīgi koncerti, un esmu ārkārtīgi priecīga, ka mums tiek dota iespēja katru gadu šeit atgriezties ar koncertu "Elīna Garanča un draugi". Faktiski tas ir tāds jauks festivāls ne tikai vietējai, bet arī plašākai publikai, un mēs priecājamies allaž atrast jaunus dziedātājus un saņemt no klausītājiem tiešo atgriezenisko saiti – sak', "šitas man patika" un "šitas man ļoti patika" (smaida). Un bieži vien tie ir dziedātāji, kuri varbūt nav tik pazīstami – tad ir tāds dubultais prieks. Šis gads mākslinieciski bijis šausmīgi pilns ar neskaitāmiem pārlidojumiem un daudziem interesantiem projektiem; arī privāti esmu sākusi dažas aktivitātes – varbūt pat negaidītas, bet ļoti iepriecinošas. Katru gadu es saku: šis būs pēdējais gads, jo sanāk tik daudz visa kā, bet šis gads būs tiešām pēdējais, kad būs tik ārkārtīgi daudz visa kā, jo jāsāk ieskatīties pasē un jāizvērtē, vai tiešām ir vērts visur būt un kāpēc ir visur jābūt. Bet nu – tik ilgi, kamēr vēl varu, kamēr skan, kamēr publika nāk un kamēr ir interese, protams, negribas atstāt to visu novārtā. Pirms sākam runāt par mākslu un festivālu… Zinu, ka tev, Elīn, šis gads nācis ar jaunu izaicinājumu, kas man pašam ir ārkārtīgi tuvs – ar to nodarbojos vairāk nekā 30 gadu garumā. Un tad, kad dabūju zināt, ka arī tu esi sasparojusies slēpot ar kalnu slēpēm un dzirdēju, ka ar savām meitenēm slēpo, nodomāju – nu, tā: var taču apaukstēties, var taču kaut ko salauzt... Kā tev gāja, Elīn? (smejas) Slēpot aizbraucām visa ģimene. Vīrs gan trešajā dienā izstājās no stafetes, bet mēs, meitenes, turpinājām. Nodomāju – nu, ja nokritīšu un salauzīšu roku, tāpat var dziedāt, ar izsistu plecu arī var… Ir arī bijis gadījums, kad ar pārrautu saiti un kruķiem var uziet uz skatuves... Man bija plāns to iemācīties, un to arī izdarīju – protams, pietiekami labā līmenī, un meitenes ir stāvā sajūsmā. Šis dinamiskais sports ir jauka atkāpe [no ikdienas], lai vienkārši izvēdinātu galvu. Šīs nedēļas laikā nokritu kādas simt reizes, bet tas jau nekas. Kā man brālis teica – neapstājies pie tā, ka esi pakritusi, jākoncentrējas uz to, kā piecelsies! Bet tad tu slēposi arī turpmāk?  Es domāju, ka es slēpošu. Distanču slēpošana Latvijā mums visiem, protams, ir pazīstama, bet laisties no kalna ir pavisam kas cits. Uz melnajām trasēm netēmēšu, un tas man arī nav vajadzīgs, bet nu pa zilo trasi tā laiski un eleganti nošļūkt gan jau ka varēšu. (smejas) Un otra milzīgā aizraušanās, kas tev tuva – tu liec puzles! Milzīgos daudzumos, veselām sienām un milzīgos ātrumos. Un tas, kas mani pārsteidza, ka Vīnes Valsts opera pēc divdesmit sadarbības gadiem tev uzdāvinājusi milzīgu puzli – fotogrāfiju ar tevi Amnerisas lomā. Vai tu to jau saliki?  Jā! (smejas) Tā bija maziņa, tikai divi tūkstoši gabaliņu, lai gan grūtākais bija tas, ka šeit bija siena – visa brūnīgos toņos. Bet sanāca! Jā, puzles ir tāda aizraušanās. Patiesībā ikdienā man pacietība nepiemīt, tāpēc pati par sevi brīnos, ka puzles iesūc mani tādā kā paralēlā universā, taču man jāatzīst: kamēr lieku puzli, ļoti labi mācos arī [lomu] tekstus. Jo es nemāku apsēsties ar notīm un trīs stundas tajās koncentrēti skatīties. Man visu laiku jādara kaut kas paralēli, un ar puzli un notīm blakus tiešām sanāk. Pašlaik man dienaskārtībā ir lielais darbs, kuram ir 33 600 gabaliņu, un no desmit somām saliktas astoņas. Nu, nav laika pieķerties tām pēdējām divām... Un kur tu liec saliktās puzles? Jauc ārā? Dažreiz izjaucu un izmetu, bet ir viena puzle ar 18 tūkstošiem: tā ir ierāmēta. Un ir vēl viena, kas ir ar deviņiem tūkstošiem. Nezinu, ko darīšu ar šo lielo, jo nevienai sienai tā neder. Varētu būt kā grīdas mozaīka. Tavs uzvaras gājiens, sasniedzot karjeras īpašo punktu, kuru tu pati biji izvēlējusies, ir Amnerisa Verdi "Aīdā". Man arī bija tā laime to noskatīties Vīnes Valsts operā, un tu biji brīnišķīga. Cik operteātros jau esi Amnerisu atveidojusi? Pieci, seši droši vien varētu būt. Vēl būs punkts uz "i" šogad maijā – Ņujorkas Metropoles iestudējumā, kuram bija pirmizrāde pagājušajā gadā: tā droši vien būs vislielākā skatuve, kur šī loma tiks nodziedāta. Bet tā ir. Kad man bija septiņpadsmit un izdomāju, ka gribu kļūt par dziedātāju, pirmā pusgada laikā sāku skatīties repertuāru. Sapratu, ka jāiemācās Pelnrušķīte, jo tur ir tik ārkārtīgi daudz mazo notiņu, ka to paveikt – iztīrīt koloratūras tādā līmenī, kādā tām ir jābūt –, tas būtu milzīgs izaicinājums. Bet skaistākā loma, kas uzrakstīta mecosoprānam, ir Amnerisa. Un es toreiz nodomāju: ja to nodziedāšu, patiesībā dziedāt varētu arī beigt, jo mani sapņi būs piepildīti. Bet nu… Izrādās, ka ir arī citas lomas, un izrādās, ka ir arī Vāgners – nu, kaut kā nav laika apstāties! Bet šī partija man ļoti patīk, un esmu priecīga, ka man bijusi iespēja to dziedāt skaistos teātros ar kolosāliem kolēģiem. Noteikti ir arī kāda jauna loma, pie kuras tu šobrīd strādā. Ir vairākas lomas. Un tas savā ziņā ir izaicinājums, jo faktiski nevaru saprast, kurā virzienā tagad lai iet, jo tas skaistākais, kas mecosoprānam bijis, ir jau izdziedāts. Tāda automātiskā attīstība uz soprānu – tas tik vienkārši nemaz nav, jo vajadzīga gan fiziskā kondīcija, gan saišu izturība. Arī laiks sagatavoties. Bet ir, piemēram, tādas partijas kā Ortrūde no Vāgnera "Loengrīna", kas ir jau ieplānota; ir tā pati Judīte no Bēlas Bartoka operas ungāru valodā. Ir doma par Kerubīni "Mēdeju", kas būtu ļoti interesanti – viņu spēlēt. (..) Ir doma arī par pavisam traku Lēdiju Makbetu, kuru tīri psiholoģiskajā ziņā būtu interesanti spēlēt. Arī Ariadne Riharda Štrausa operā "Ariadne Naksā". Nu, un tad būs pienācis laiks arī beigt, tad jau pietiks. Bet šis plāns izskatās uz pieciem, sešiem, septiņiem gadiem! Jā, faktiski kādiem septiņiem gadiem. Vēl nav visi iestudējumi pa teātriem salikti, bet, teiksim, tās ir partijas, uz kurām varētu skatīties un ar kurām varētu spert nākamo soli.  Londonā tu tūlīt dziedāsi Verdi Rekviēmu ar Rikardo Muti. Pēc kāda principa tu izvēlies diriģentus, pie kuriem esi vai neesi gatava strādāt? Muti neizvēlas – viņš pats izvēlas! Ja Muti zvana un saka, ka jābrauc, tad es arī braucu. Un daru to labprāt, jo uzskatu, ka viņa diriģētais Verdi Rekviēms ir kaut kas ļoti īpašs. Vismaz mani tas uzrunā pavisam savādākā līmenī, manierē un veidā. Un, ja man tiešām nav jau kādi noslēgti līgumi, tad vienmēr, kad Muti sauc, es braucu, jo tas mani emocionāli uzlādē; tas ir psiholoģiski liels pārdzīvojums – dziedāt šo skaņdarbu viņa vadībā. Vai bijuši arī gadījumi, kad esi atteikusies no kāda diriģenta? Nē, patiesībā nē. Ja atsakos, tad atsakos no iestudējumiem, jo gala beigās mums, dziedātājiem, jākāpj uz skatuves un to, ko komponists un libretists uzrakstījis, jāmēģina pārraidīt publikai. Tu esi kā darba rīks – tev jāmēģina izstāstīt konkrētā personāža pārdzīvojumi un situācija. Ja ir pilnīgi traks iestudējums un tajā grūti atrast sev tuvu vidi… Lai gan man nav bijis tā, ka es no kaut kā būtu izstājusies ar lielu skandālu. Ja runājam par šī gada koncertu Jūrmalā. Kas būs šīs vasaras galvenās zvaigznes un ar ko viņas ir īpaši vērā ņemamas, ka tu viņas es uzaicinājusi? Mums ir divi dziedātāji. Viens no viņiem ir ķīniešu-austrāliešu tenors Kans Vangs, ar kuru mans vīrs sastrādājies, ja nemaldos, Pučīni "Bohēmas" izrādēs. Viņš, tāpat kā es, ir viens no Kārdifas dziedātāju konkursa uzvarētājiem. Viņš tajā neuzvarēja, bet tas ir kārtējais apliecinājums tam, ka ne vienmēr visi uzvarētāji pēc tam arī izveido karjeru. Par viņu runā, ka viņš varētu būt jaunais Pavaroti aizvietotājs. Man gan ļoti nepatīk, ja dziedātājus salīdzina, jo uzskatu, ka ikkatram dziedātājam ir savs īpašais, unikālais talants un tembrs. Bet viņam ir tiešām skaista karjera liriskajā repertuārā. Viņa tenors uzrunā un silda ar savu tembru. Viņam pasaules kartē ir ļoti skaisti piedāvājumi – vienalga, vai tā būtu Čikāgas Liriskā opera, Ņujorkas Metropole, Minhene vai Berlīne. Viņš ir starptautiska zvaigzne. Otra ir dziedātāja Jūlija Marija Dana no Rumānijas, kā mēs viņu saucam – apslēptais dārgums. Atkal jau – ja gribētu salīdzināt, viņa varētu būt tāda jaunā Andžela Georgiu ar ļoti siltu liriskā soprāna balsi, kura faktiski savā ziņā ir izvēlējusies slēpties no milzīgas preses uzmanības, jo uzskata, ka labāk šo laiku ir veltīt savas balss un personības izkopšanai, nekā sarunāties ar presi un būt mediju vidē. Ja apzinies, ka ne visi var izturēt šo spiedienu, pārlidojumus, uzmanību un to, ka katru reizi tev atkal jārada jauns brīnums, tad faktiski tāda nedaudz atturēšanās dziedātājam nemaz par sliktu nenāk. Viņa ir kārtīgs liriskais soprāns ar starptautisku karjeru. Ar viņu vēl neesam sastrādājušies, bet esam ļoti daudz ko ar viņu izrunājuši; ļoti daudzi cilvēki ļoti, ļoti pozitīvi izsakās par viņu. Tas, ko mēs esam redzējuši un dzirdējuši, mūs uzrunā un aizkustina. Tagad notiek repertuāra salikšana. Kā jau parasti, šajos koncertos pirmā ir nopietnā jeb klasiskā daļa, bet izklaidējošāks materiāls iekļauts otrajā daļā – lai publiku var gandarīt ne tikai intelektuāli, bet arī emocionāli. Kā ir sastādīt programmu Dzintariem, kur ir visraibākā publika, kura ar nopietnām lietām varbūt ne vienmēr grib sastapties? Vai jūs ar Karelu Marku Šišonu domājat par to, lai skanētu ne tikai tie skaņdarbi, kas ir ļoti populāri, bet arī tādi, kas mums, publikai, iemācītu to, pie kā mums vajadzētu pierast? Tādi nopietni un labi. Jo, kā mēs zinām, ir tā, ka pie Vāgnera ir jāpierod, kamēr Verdi var diezgan labi klausīties. Šajā ziņā jāatzīst, ka mans vīrs Karels ir ļoti veiksmīgs programmu salicējs – viņam ir sava stratēģija. Nezinu, vai to var saukt par kādu noslēpumu, bet viņam patiešām vienmēr sanāk ļoti veiksmīgi šīs programmas veidot ar kulminācijas efektu – dot cilvēkiem kaut ko, kas viņus uzrunā, tad iedot mazu atelpu, un tad atkal viņus vest uz nākamo soli, un tad atkal seko atelpa ar vairāk pazīstamiem un mazāk pazīstamiem gabaliem. Mēs vienmēr jautājam arī pašiem dziedātājiem – lai viņi šajos koncertos var parādīt sevi vislabākajā vokālajā gaismā. Un tajā pašā laikā publikai piedāvātu melodijas – gan atpazīstamas, gan mazāk atpazīstamas, bet tai pašā laikā veidojot tādu kāpienu, lai beigās sanāk riktīgs uzrāviens!  Protams, beigās vienmēr ir popūrijs, kad tiek saliktas vairākas populāras melodijas kopā ar ļoti skaistiem, zem atvērtām debesīm veidotiem koncertu aranžējumiem, ko Karels arī ļoti bieži apstrādā. Pati savās interesēs vienmēr meklēju kādu jaunu āriju, jaunu personāžu, kuru vēl neesmu dziedājusi, un katru reizi līdz šim tā ir sanācis. Domājot par nākotnes repertuāru, šādi koncerti ir arī platforma – sākt apdziedāt ārijas, gūt pieredzi ar adrenalīnu un ar publikas klātbūtni, lai pēc tam konkrēto pēc kādiem gadiem varētu dziedāt uz skatuves, izrādē. Iznāk tāda kā bāzes iestrādāšana. Šogad arī droši vien tā būs: no manas puses jau pieminētā "Lēdija Makbeta" ir viens no raksturiem jeb tēliem, kas mani ļoti interesē – viņai ir brīnišķīgas ārijas! Vēl izdomāsim, kuru ņemsim. Šogad Johans Štrauss svin jubileju. Viņa melodijas cilvēkiem ir ļoti tuvas. Mēģinām to visu tagad salikt kopā. Skatāmies, lai dueti labi piestāvētu gan vienam, gan otram. Mana balss mainās, un repertuārs, kuru es dziedu, attīstās. Jaunākiem dziedātājiem varbūt vēl nav tik plašs ampluā, lai izvēlētos, tāpēc mēģinu to visu kaut kā kopā salikt. Ceram uz labu laiku, veselīgām balss saitēm un brīnišķīgu publiku! Vai neesat domājuši par to, ka šo koncertu varētu izvērst par īstu festivālu uz vairākām dienām, vienlaikus izvēršot to arī kā konkursu jaunajiem dziedātājiem? Jaunajam dziedātājam iedot platformu uzstāties publikas priekšā, pirms viņš nokļūst uz teātra skatuves, ir ļoti interesants projekts: šādu formātu esam atraduši Austrijā, kur tiek rīkots konkurss "Nākotnes balsis". Uzvarētājs nokļūst koncertā "Dziedi ar mums kopā". Tur ir 4500 vietas vienā koncertzālē, un otrā – aptuveni 3000; koncerts tiek rādīts arī televīzijā, un tiem, kam ir trešā, ceturtā, piektā vieta, tiek dota iespēja divas dienas pirms šī koncerta uzstāties vai nu parkā, vai klostera telpā, dziedot vairākus ieskaņas koncertus. Arī es par šo tēmu domāju, jo gan tehniskā, gan muzikālā, gan skatuviskā pieredze ir sakrājusies un gribētos to kaut kādā formātā nodot arī tālāk jaunajiem dziedātājiem. Jo darbs ar jaunajiem dziedātājiem man ļoti patīk, un man varbūt būtu arī, ko viņiem teikt. Skatīsimies. Jo īpaši vasara, kad nav aktīvās studijas un aktīvo mēģinājumu, šādiem pasākumiem ir interesanta platforma. Tas kādreiz nākotnē varbūt varētu kaut kādā veidā attīstīties. Šovasar tev ir arī neliela koncerttūre pa dažām Latvijas pilsētām kā veltījums tavai mammai. Šis lēmums ir personīgs, jo šogad paiet tieši desmit gadi, kopš mammiņa aizgāja mūžībā. Kamermūzika vienmēr bijusi ļoti pamatīga manas karjeras sastāvdaļa. Jau no pašiem pirmsākumiem esmu to dziedājusi, un man bija iekšējā vajadzība aizbraukt uz dažādiem Latvijas novadiem. Būs darbi, kurus kā maza meitene atceros, kad mamma tos dziedāja, tāpat ir skaņdarbi, kurus esmu izvēlējusies tāpēc, ka tie mani uzrunā. Tas ir gan piemiņas veltījums, gan arī tāda gluži egoistiska psiholoģiska turneja man pašai – savilkt kopā zināmas paralēles. Braucot, piemēram, atpakaļ no Rēzeknes, sanāks braukt tieši pa to pašu šoseju, no kuras nobraucot, četrarpus kilometru attālumā ir mana bērnības māja, kurā es augu, un kurā es, segu saņemot aiz visiem četriem stūriem, lēcu ar izpletni lejā no kūtsaugšas. Visādas spilgtas atmiņas... Man ļoti gribētos to atkal pieredzēt.  Šajā programmā būs daudz latviešu komponistu skaņdarbu no Alfrēda Kalniņa, Jāņa Mediņa un Jāzepa Vītola pūra: daudzus no tiem pagājušajā gadā dziedāju Zalcburgas festivālā, un šogad šos latviešu komponistus dziedāšu gan Vigmora zālē Londonā, gan "Musikverein" Vīnē, gan Lincā un Grācā, un Parīzē... Tas arī man tāds emocionāls pārdzīvojums un gandarījums, ka beidzot arī latviešu mūzika manā starptautiskajā ceļā drīkst izskanēt uz vairākām skatuvēm. Cilvēki, kas pagājušajā gadā Zalcburgā to klausījās,  bija ļoti pārsteigti par to, cik bagātīga ir mūsu mūzikas valoda. Ja domājam par mūsdienu komponistiem, daudzi no tiem, kuri aizgājuši, rakstījuši manai mammai kā mecosoprānam: viņu darbi mammas sniegumā piedzīvojuši pasaules pirmatskaņojumu. Plakidis, Kalsons… Tāpat Selga Mence. Jebkuram no viņiem piestāvētu un piederētos atkal tikt atvērtiem un pārlapotiem. Tas man ir tāds projekts: kad vairs nevarēšu operu padziedāt, nākamos desmit gadus vēl varēšu dziedāt kamermūziku. Man šī mūzika ļoti patīk – tā ir tik ļoti dažāda, un fakts, ka latviešu mūzika latviešu valodā izskan kaut vai tajā pašā Zalcburgas festivālā – tas ir liels prieks un gandarījums. Par to tev milzīgs paldies arī no Latvijas sabiedrības un Latvijas Radio 3 "Klasika"! Liels paldies, ka tu to dari, jo ne tik bieži mēs ar mūsu komponistu dziesmām esam klausītājus iepriecinājuši. Un visbeidzot man gribas pajautāt: dažādu iemeslu dēļ tu ļoti ilgi neesi dziedājusi Latvijas Nacionālajā operā. Tagad tai ir jauns direktors – talantīgs un enerģisks. Vai jums ir bijušas sarunas, ka tu tomēr varētu nodziedāt kādas lomas arī uz Nacionālās operas skatuves? Ir bijušas sarunas, un, visticamāk, droši vien tas arī īstenosies. Voldiņa kungs bija atbraucis uz Vīni, skatījās "Donu Karlosu", nākamajā rītā kopā brokastojām un diezgan daudz ko izrunājām un sarunājām. Tagad tas viss tiek oficiāli uzrakstīts un salikts uz papīra, un mēģināsim visu saskaņot tā, lai patiešām sanāktu arī atgriešanās Latvijas Nacionālajā operā. Paldies par tavu stāstījumu, Elīn, un nu laiks jautājumiem! Gunda Vaivode: Vai tu esi redzējusi filmu "Straume"? Protams! Mēs visi noskatījāmies. Raudāji? Nē, es neraudāju. Esmu racionāliste. Bet man ir ārkārtīgs lepnums… Pilnīgi neiedomājami! Un mani visvairāk satriec fakts, kādā veidā šī filma tika uz tās pašas "Oskara" lielās biznesa skatuves uz to ento miljonu vērto filmu fona! Re, ko nozīmē talants! Nav vajadzīgi skaļi vārdi – ir vajadzīgs talants un darbs. Uzņēmība un disciplīna. Un vīzija. Man liekas, tik tiešām – ja neklausās visās tanīs ārišķībās un nepievērš uzmanību patērētājsabiedrībai, bet patiešām rok, ceļ un ar savu morāles vīziju strādā tam, kam sirsniņa atvērti strādā, var sasniegt ļoti lielas virsotnes. Ojārs Rubenis: Zinu, ka tu lēnām esi sākusi nodarboties ar to pašu darbu, ko darīja tava mamma – ar pedagoģiju. Vai tu domā par to, ka pēc gadiem desmit tu varētu būt arī laba skolotāja? Jo mums Latvijā vokālā pedagoģija arī ir ļoti, ļoti nepieciešama. Protams, es par to domāju. (..) Nezinu, vai būšu laba skolotāja, bet es noteikti būšu skarba skolotāja, jo uzskatu, ka šajā pasaulē ar visu to, ka katra otrā ir pasaules zvaigzne, mēs esam pazaudējuši tādu kā iekšējo morāli – ko nozīmē būt labam dziedātājam. Konkursos, kuros pati esmu piedalījusies un kuros mani sāk pamazām saukt žūrijā, esmu novērojusi, kādā vidē daudzi dziedātāji ir auguši, ko viņi domā un kā viņi iedomājas, kā visam vajadzētu notikt. Kāpēc nav tā, ka pēc akadēmijas beigšanas Metropole nākamajā rītā viņiem nezvana un nesaka: "Mēs jau sen gaidījām, lai jūs atbrauktu!" Ir nepieciešams šiem jaunajiem cilvēkiem palīdzēt nevis tikai ar tehniku un tikai muzikāli, bet arī ar padomiem par ikdienas dzīvi, jo daudzi no viņiem nezina, ko lai dara pēc akadēmijas beigšanas. Saņēmi savu bakalauru, bet – ko tālāk? Viņš nezina, ka jābrauc uz noklausīšanos, kādās programmās var iestāties, kāpēc vienam der viena programma, bet otram jābrauc uz B klases teātri un jāsāk dziedāt mazās lomas. Daudziem dziedātājiem – arī man savulaik – šī palīdzība nav pieejama. Mūsdienu pasaulē diemžēl teātru intendanti un aģenti tikai "slauc": šodien vari – labi, ja rīt nevarēsi, pasauksim nākamo. Diemžēl ļoti daudziem dziedātājiem jāpieņem arī sāpīgi lēmumi. Šajā profesijā ir tā, kā mana mamma reiz teica: ja nevari būt labākā, tad nemaz nesāc. Jo gandarījuma mirkļu noteikti būs mazāk nekā to, kas tevi pavada ikdienā. Pusgadu tu vari gatavot partiju, tad sešas nedēļas - iestudējumu,  bet kritiķis uzraksta, ka viss ir galīgi garām. Tam jābūt gatavam, un tas ir jāpieņem. Ja es mācītu, tad gribētu ne tikai nodot savas zināšanas, bet arī palīdzēt cilvēkiem atrast savu ceļu un varbūt ieteikt kaut ko. Tas ir skarbi, bet uzskatu, ka tāda patiesības atklāšana ir nepieciešama, jo nav nekā sāpīgāka, ja cilvēks cer, cer un cer, bet beigās dzīve viņam parāda, ka cerības bijušas veltas. Tieši šajā profesijā ir ārkārtīgi nepieciešams diezgan ātri saprast, vai vari, vai nevari. Paldies, Elīn, un man ir milzīgs prieks, ka tev cerības bijušas sabalansētas ar to, ko esi darījusi un nav bijis milzīgu vilšanos. Jo es pat neatceros, kad pret tevi būtu vērsta kāda negatīva kritika. Nav runa tikai par kritiku. Mans lielākais kritiķis esmu es pati, un gandarījuma sajūta – vai nu tā ir, vai tās nav. Tā var neparādīties pat pēc ļoti labas kritikas. (..) Bet kritika, protams, var būt arī palīdzoša.  (Jautājums no žurnālistu puses): Kas jūs saista ar Latviju bez šiem koncertiem? Vai vasarā būs atkal savs dārziņš un tomāti?  Protams, būs ikgadējā dārza ballīte, kurā sanāk draugi, ir skaļi un līksmi. Vēl taču ir sēnes – ar meitenēm stāvā sajūsmā vienmēr septembrī un oktobrī atrodam laiciņu atbraukt un tās salasīt. Tā ir arī zaļā zāle jūlijā; tā ir Sigulda un Jūrmala, un arī lauki. Absolūta nepieciešamība! Es ļoti bieži šeit parādos, un neviens pat nemaz nezina, ka esmu ieradusies, jo izvairos; atbraucu mājās uzlādēties bez tāda pompa – sak', esmu atbraukusi, pievērsiet man uzmanību! Es vienkārši iebraucu, tētis atver durvis, un mierīgi divas dienas varu nodzīvot mājās un satikties tikai ar saviem ģimenes locekļiem. Dažreiz pat draugi nezina, ka esmu bijusi Latvijā.  (Jautājums no žurnālistu puses): Vai sarunas bijušas arī ar Maestro Raimondu Paulu par tālāko sadarbību?  Šobrīd notiek darbs pie [ideju] izstrādes. Pēc koncertiem esam runājušies par to, ko esam paveikuši. Jāskatās, ko vēl varētu paspēt. Ir sagatavoti daudzi jauni aranžējumi Maestro darbiem, un man ir tāda doma: sarīkot ne tikai klasisku koncertu, bet tādu kā popūriju, tā saucamo krosovera žanra koncertu, un Maestro Pauls ar savām melodijām ir unikāls šajā ziņā. Tas kaut kad tiks īstenots.

Apvelings - dabas parādība, kas raksturīga Baltijas jūra īpaši vasaras pirmajā pusē. Bet kā radies pats vārds, skaidrojam latviešu valodas stundā raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Latvijas Universitātes profesors, valodnieks un tulks Andrejs Veisbergs, Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēja, filoloģijas doktore, valodniece Dite Liepa un Latvijas TV laika ziņu redaktors Toms Bricis. Toms Bricis norāda, ka Latvijā ir problēmas dažās nozarēs ar terminiem un meteoroloģija ir viena no tām. Viens no šādiem vārdiem, kas ir ienācis latviešu valodā no angļu valodas, ir apvelings "Lai arī mēs dzīvojam pie jūras, tomēr šo procesu mūsu senči nav tik ļoti ievērojuši, lai tam dotu nosaukumu," atzīst Toms Bricis. Līdzīgi ir ar apzīmējumu pērkona negaisam sniega laikā. Angliski to devē "thundersnow", kas būtu "pērkonsniegs", latviešu valodā tam īsti nav atsevišķa vārda, lai arī piekrastē šo parādību mēdz novērot. Valodnieki piekrīt, ka nav uzreiz skaidra risinājuma, kā vārdu apvelings latviskot. Klausītājas piedāvātais latviskojums, kas nāk no Sīkraga, ir "dzelme paceļas".  Runājot citiem jaunumiem latviešu valodā, Dite Liepa norāda, ka Valsts valodas centra latviešu valodas eksperti nolēmuši, ka vārds karavīrs tagad būs arī sieviešu dzimtē - karavīre. Jo arvien vairāk runā par sieviešu dzimtes personu iesaistīšanos gan dienestā, gan citviet bruņotajos spēkos. "Skatīsimies, kā to pieņems un uztvers bruņotie spēki," bilst Dite Liepa.

Saruna ar Nacionālo bruņoto spēku Štāba bataljona komandieri pulkvedi Antoņinu Bļodoni – sievieti, kas 27 gadus pavadījusi militārajā dienestā un lauzusi ne vienu vien stereotipu. Tā ir saruna par viņas ceļu no astoņpadsmitgadīgas meitenes līdz pirmajai sievietei, kas pulkveža pakāpē komandējusi valsts svētku parādi.Pulkvedes ceļš ir bijis pilns izaicinājumu un pārsteigumu. Viņa atklāti stāsta par mātes un karavīra lomu apvienošanu un brīžiem, kad sievietei militārajā vidē jāpierāda sevi vairāk nekā vīrietim ar tādu pašu izglītību un pieredzi. Mani īpaši sajūsmināja veids, kā pulkvede izveidoja savu hokeja komandu.  Runājām par to, kā izskatās ikdiena un plānošana militāristu ģimenē, kur “civilajiem” būtu ko aizņemties. “Tagad baidīties nav laika. Tagad mēs darām to, kas ir jādara,” – pulkvede dalās arī savās pārdomās par gatavību kara situācijai un sniedz vērtīgus ieteikumus satrauktiem prātiem.Antoņina Bļodone ir sieviete, kura parāda, ka īsta drosme ir spēja uzņemties atbildību un nest to ar pārliecību – gan armijā, gan dzīvē.Šo epizodi filmējām izcilā vietā – Power-Up SPACE Rīgas centrā. Šeit atgriezīsimies vēl un iesakām arī tev, ja meklē vietu, kur īstenot savus radošos projektus. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas, kur ierakstīt video vai audio, un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur vari rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Visa komanda ir atsaucīga un profesionāla. Apmeklē powerupspace.eu un piesakies iepazīšanās tūrei!Sarunā pieminētās saites atradīsi šīs sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads4:58 Kādi ir miera laika uzdevumi pulkvedei un viņas vienībai, kurā ir ap 400 karavīru7:16 Dienestā 27 gadus. Kas pamudināja izvēlēties šādu profesiju13:35 Kas astoņpadsmit gadus jaunu meiteni vilināja armijā15:48 “Bruņotie spēki nav individuālais uzņēmums” - veselīga konkurence paralēli darbam komandā18:29 Lielākie pārdzīvojumi ceļā uz virsnieka pakāpi23:26 Militāristu ģimene, kurā sieva ir “lielāks komandieris” nekā vīrs26:58 Amizanta situācija, kad “civilists" nonāk militāristu ģimenē33:37 Kā izskatās nedēļas plānošana militāristu ģimenē38:40 Power-Up SPACE ir vieta, kur īstenot savus radošos projektus. Te ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu39:40 Pulkvedes sporta rutīna41:35 Ja neviens neņem hokeja komandā, tad jāveido sava50:06 Kā atšķiras fiziskie normatīvi Valsts bruņotajos spēkos un Speciālo uzdevumu vienībās52:10 Pieredze divās miera uzturēšanas misijās Afganistānā57:50 Māte - karavīrs. Kurā brīdī nodalīt un kurā savienot šīs atbildības1:03:13 “Es atbildību par savu dzīvi uzņemos pati”1:05:01 Kad sievietei sevi ir jāpierāda vairāk nekā vīrietim. Militārās nozares specifika1:09:00 Ažiotāža ap pirmo pulkvedi - sievieti, kas komandē valsts svētku parādi1:12:17 Laužot stereotipus, ka karavīrs tikai rok ierakumus un šauj - kādas profesijas darbojas bruņotajos spēkos1:16:02 Ko nozīmē - būt gataviem kara situācijai un jautājumi, uz kuriem godīgi sev atbildēt1:23:17 Varianti un iespējas, ja valstī iestājas kara situācija1:27:10 "PRETkaravīri", kuri gatavi darīt jebko, lai tikai nebūtu kara1:31:08 Pulkvedes ieteikums satrauktiem prātiem1:33:58 “Īstenībā tas ir daudz, kas ir iedots vienam cilvēkam” - būt pateicīgam, pazemīgam un novērtēt to, kas ir dots

Latvijas Bankas prezidenta, tiesībsarga un valsts kontroliera kandidātu izvirzīšanu uzticot Valsts prezidentam, būtu iespējams izvairīties no šī procesa politizēšanas. Varētu mainīties pamatprincipi, kā top valsts budžets. Proti, būs jāpāriet uz sistēmu, kur budžeta izdevumi ir saistīti ar ļoti konkrētu mērķu sasniegšanu Eiropas Savienības dalībvalstis atbalstījušas jaunu tarifu piemērošanu lauksaimniecības produktu un minerālmēslu importam no Krievijas un Baltkrievijas. Tarifus plānots celt pakāpeniski trīs gadu laikā. Latvijas U-19 un jaunāku puišu futbola izlase Eiropas čempionāta kvalifikācijas elites kārtā cīnīsies pret Itāliju.

Valsts var veicināt ekonomikas attīstību vai to kavēt. Ir jāatrod pareizais veids kā veicināt iniciatīvu, taisnīgu un ētisku ekonomikas attīstību. Tas ietver šādus principus: kopējo labumu, solidaritāti un subsidiaritāti no valsts puses, kā arī orientierus ekonomiskās dzīves veidošanai, panākot uzticēšanos valsts struktūrām, līdz ar to veicinot attīstību. Arī par tērēšanu un investēšanu ir jādomā kā par vērtību orientieriem, lai tie būtu vērsti uz izaugsmi un kopējo labumu.

Pēc ilgāka pārtraukuma Kuldīgā šobrīd norisinās 11. Starptautiskais Kārļa Davidova konkurss, kas vairāk nekā 20 gadu laikā guvis plašu atpazīstamību gan Latvijas jauno čellistu vidū, gan starptautiskā mērogā. Ar čellisti, konkursa māksliniecisko producenti Gunu Šnē runājam par konkursa vēsturi un viņas pašas piedalīšnos tajā; par konkursa atdzimšanu pēc ilgāka pārtraukuma, jaunām līnijām Elionoras Testeļecas izveidotā konkursa norisē, gaidāmajiem koncertiem un noslēguma koncertu, kas 22. martā pulksten 16 risināsies Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā un arī Latvijas Radio 3 "Klasika" tiešraidē. Tajā konkursa laureātiem būs iespēja uzstāties kopā ar Valsts kamerorķestri Sinfonietta Rīga diriģenta Normunda Šnē vadībā.  Konkurss, kuru organizē Kuldīgas novada pašvaldība, Ernesta Vīgnera Kuldīgas Mūzikas skola un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija, pulcē jaunos čella talantus no visas pasaules, kā arī dod iespēju klausītājiem baudīt daudzveidīgu čellmūzikas programmu – gan koncertos, gan konkursa kārtās, kas ir atvērtas klausītājiem. Konkursa žūriju veido starptautiska profesionāļu komanda piecu cilvēku sastāvā. To vada Londonas filharmonijas orķestra čellu grupas koncertmeistare, viena no izcilākajām latviešu čellistēm Kristīne Blaumane.  

Kā mainās pasaules kārtība, un vai eiropieši saņemsies? Šonedēļ raidījumā #1pret1 saruna ar eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu.

Pēc ASV un Ukrainas sarunām Saūda Arābijā ukraiņi pauduši gatavību uguns pārtraukšanai un sarunām par pamiera noslēgšanu. Tikmēr Latvijā pieaug bažas par pašu drošību – Valsts prezidents prasa straujāk audzēt karavīru skaitlisko sastāvu, aizsardzības ministrs uzdevis šomēnes nākt klajā ar piedāvājumiem, kā palielināt zemessargu skaitu. Premjere Evika Siliņa atskaitījusies Saeimā, kā sokas valdībai. Ministrijās notikusi parlamentāro sekretāru rotācija. Šīs nedēļas aktualitātes Krustpunktā vērtē Latvijas Televīzijas raidījuma "Kas notiek Latvijā? " vadītāju Jāni Domburu, žurnālistu Arturu Bikovu, "Providus" direktori un vadošo pētnieci, politoloģi Ivetu Kažoku un Latvijas Radio žurnālisti Māru Jansoni.  

Brīdī, kad iestājāmies NATO, toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga varēja droši paļauties uz ASV prezidentu. Cik droši varam justies tagad, Donalda Trampa laikā, un kā ir mainījusies pasaule – par to Krustpunktā Lielā intervija ar Valsts prezidenti (1999–2007) Vairu Vīķi-Freibergu.  

ASV prezidents Tramps apturējis finansējumu bruņojuma iepirkšanai Ukrainai. Kā šo lēmumu vērtē Ukrainā. Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena šodien ir nākusi klajā ar Eiropas pārapbruņošanās plānu. Latvijas politiķu vidokļi par ASV prezidenta Donalda Trampa lēmumu apturēt militāro palīdzību Ukrainai. Valsts drošības dienests rekomendējis arī slimnīcu darbiniekiem Latvijā nedoties uz Krieviju un Baltkrieviju. Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija pabeigusi Mākslīgā intelektra centra likuma izstrādi.

Amerikas Savienotās valstis turpmāk īstenos citu ārpolitiku, tā ir paziņojis ASV prezidents Donalds Tramps. Tikmēr Eiropas valstis mēģina saprast, kāda ir jaunā politiskā realitāte. Krustpunktā Lielā intervija ar Valsts prezidentu Edgars Rinkēviču. Norises ASV ārpolitikā brīžiem atgādina amerikāņu kalniņus – te ASV prezidents nosauc Ukrainas prezidentu par diktatoru, te saka, ka neko tādu neatceras, bet mirkli pirms parakstīt vienošanos, viņiem visas pasaules acu priekšā norit saruna, ko par diplomātijas paraugstundu diez vai kāds nosauktu. Ir skaidrs, ka diplomāti un amatpersonas cenšas tiltus nededzināt, bet komentētāji un vienkārši vērotāji var atļauties daudz skarbāk vērtēt notiekošo. Bet par to, kādu iespaidu tas viss atstās uz Eiropas ārpolitiku un drošību, tajā skaitā arī mūsu ārpolitiku un drošību, ir jārunā. Un to darām raidījumā.  

1. martā sākas gadskārtējā ieņēmumu deklarāciju iesniegšana Valsts ieņēmumu dienestā. Aizvadīts seminārs pašvaldību domju priekšsēdētājiem "Pašvaldības iekšējā drošība - sadarbība ar valsti un privāto sektoru". Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) pagājušajā gadā salīdzināmajās cenās samazinājies par 0,4%, salīdzinot ar 2023.gadu. 2026. gadā plāno ieviest 120 ģimenes ārstu sadarbības prakses.

Raidījuma uzmanības fokusā iekšējā drošība. Krustpunktā izvaicājam Valsts policijas priekšnieku Armandu Ruku. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod TV3 žurnālists Gatis Suhoveckis un žurnāla "Dienas Bizness" žurnālists Jānis Goldbergs.  

Trīs gadus pēc Krievijas plašā iebrukuma Ukrainā mūsu iedzīvotāju nedrošība nav mazinājusies, gluži pretēji – neskaidrība par ASV ārpolitiku un daudziem liek vaicāt, ko mums gaidīt, kā mums gatavoties "x" stundai, ja tāda pienāktu. Tagad Saeimā ir valdības sagatavotie likumu grozījumi par izmaiņām krīzes vadības sistēmā, Saeimā arī ir likums, kas regulē patvertņu veidošanu. Cik tālu Latvijā ir sakārtota civilās aizsardzības sistēma, ko par neskaidro atbildības sadalījumu savulaik kritizējusi arī Valsts kontrole. Krustpunktā diskutē Valsts Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Civilās aizsardzības pārvaldes priekšnieks pulkvedis Ivars Nakurts, Rīgas pašvaldības Civilās aizsardzības un operatīvās informācijas pārvaldes vadītājs Gints Reinsons, Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks tautsaimniecības jautājumos Aino Salmiņš un Saeimas aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas deputāts un Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka.  

NBS komandieris Kaspars Pudāns iesaka izvairīties no starpnieku lomas miera uzturēšanā starp Krieviju un Ukrainu. Meklē idejas Rīgas centra atdzīvināšanai. Uzņēmēji aicina ieklausīties biznesa pārstāvjos. Valsts apmaksātu veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanai no nākamā gada prasīs dzīves vai darbavietas deklarēšanu Latvijā. Visā Latvijā – īpaši Kurzemē un Rīgā – ir slikta gaisa kvalitāte. Latvijas biatlonista Andreja Rastorgujeva un trenera Ilmāra Briča konflikts. Biatlonists vērsies policijā.

Premjere lūdz atkāpties ministrus Briškenu, Čakšu un Auguli. 21. februārī Nacionālo bruņoto spēku militārajā bāzē “Lielvārde” ielidoja divi Nīderlandes iznīcinātāji "F-35". Pirmajā Četru nāciju hokeja turnīrā triumfē Kanāda, uzvaru pavada spilgts politiskais fons. Satiksmes negadījumos pērn gājuši bojā 111 cilvēki. Tas ir vismazākais skaits kopš Latvijas valsts neatkarības atgūšanas. Tā ziņo Valsts policijas vadība. Baltijas jūrā jau trešo reizi bojāts Somijas-Vācijas sakaru kabelis.

Ukrainā trešdien ieradies ASV sūtnis Ukrainā un Krievijā Kīts Kellogs, lai pārrunātu Ukrainas nostāju ASV sarunās ar Krieviju. Eiropas Savienības valstu diplomāti 19. februārī ir vienojušies par jaunām sankcijām pret Krieviju. Valsts ieņēmumu dienesta darbību ir izdevies ievērojami uzlabot to savā prezentācijā uzsvēra nevien dienesta ģenerāldirektore Baiba Šmite Roķe, kura šajā amatā ir pavadījusi gadu. Jēkabpiliešus uztrauc vižņu blīvēšanās Daugavā. No Daugavpils puses nāk klāt jauni vižņi, radot ūdens līmeņa kāpumu. Distanču slēpotāja Patrīcija Eiduka paziņojusi, ka šajā sezonā vairs nestartēs pārslodzes dēļ.

Valsts pārvaldē strādājošajiem ir pēdējais laiks pāriet uz darbu klātienē. Tā stingri ir norādījis Valsts prezidents. Vai tiešām, strādājot attālināti, zūd padarītā darba apjoms un kvalitāte? Par attālināta darba plusiem un mīnusiem spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš, Latvijas Personālvadības asociācijas pārstāve Gundega Dambe un darba un organizāciju psiholoģe Veronika Skorodihina. "Nekas nav melnbalts un vienkāršs, attālinātais darbs ir uz palikšanu," pārliecināts Ivars Vanadziņš. "Droši vien vairāk jautājums ir par to, ko kurš īsti vēlas un kā to sasniegt un panākt, un kā atrast optimumu. Pētījuma rezultāti un Latvijas darbinieku sajūta rāda, ka tas ir atbalstīts. Arī attālināto darbu var organizēt dažādi, var atstāt pašplūsmā un haosā, tad, protams, viss ir slikti. To var darīt jēgpilni un tad vairums ir priecīgi, jo visi priecīgi nebūs nekad."  Atsaucoties uz pētījumu, Vanadziņš norāda, ka cilvēki sāk vērtēt pozitīvāk balansu, trešā daļa norāda, ka ir spējuši atrast kompromisu starp darbu mājās un klātienē. Gundega Dambe arī norāda, ka vairumā gadījumu cilvēki vēlas hibrīdrežīmā strādāt, kas ir normāli. Viņa atzīst, ka attālinātā darba piekritēja, bet uzskata, ka Valsts kancelejas vadītāja lēmums par valsts pārvaldes darbu klātienē ir pareizs. Tomēr viņa norāda par blaknēm. "Attālinātajam darbam ir daudz blaknes. Pēdējos gados konferencēs runā par divām būtiskām lietām, ko gribu arī uz publisko sektoru attiecināt, jo ir atšķirīga motivācija un pašdisciplīna publiskajā sektorā un tiem, kas strādā paši un paši sev nopelna naudu, turpina Gundega Dambe. "Viena blakne ir pašdisciplīna, kurai ir jābūt, pašmotivācija un efektivitāte. Šos vārdus neviens nav atcēlis. Ja jūt kancelejas vadītājs, ka viņam "neiet ar viņa kuģi, viņš nestūrē pareizā virzienā", jāmēģina drusciņ disciplinēt un tad atgriezties pie tiem modeļiem, kas var." Vēl viņa min, ka ir tāds fenomens, ko dēvē "klusais aizgājējs", tas ir darbinieks, kurš ir zaudējis piesaisti, viņš izdara darbu minimālā līmenī un principā ir neefektīvs. Bet viņš neiet prom, jo viņam ir ērti. Viņš ir izdarījis neiesaistoties. Klausies arī raidījumu Krustpunktā, kur sprieda par klātienes un attālinātā darba efektivitāti.  

Pagājušā nedēļā Saeimā bija balsojums par neuzticības izteikšanu iekšlietu ministram Rihardam Kozlovskim, opozīcija galvenokārt viņu vainoja nespējā savaldīt Nīderlandes futbola fanus pie Brīvības pieminekļa, kad tur tika laistas gaisā petardes. Demisiju neizdevās panākt, un Kozlovska kungs ir Krustpunktā studijā joprojām kā ministrs. Runājam par Valsts policijas darbu, robežsardzes, Valsts ugunsdzēsības glābšanas dienestu – visas šīs iestādes arī strādā ministrijas pakļautībā. Izvaicājam iekšlietu ministru Rihardu Kozlovski. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod TV3 raidījuma "Nekā personīga" žurnālists Juris Jurāns un aģentūras LETA žurnālists Gatis Kristovskis.  

Lai gan Ārlietu ministrija laiku pa laikam izplata aicinājumus neceļot uz Baltkrieviju vai Krieviju, kā arī Valsts drošības dienests brīdina par savervēšanas riskiem, tomēr cilvēki joprojām turp brauc. Vai būtu nepieciešams ierobežot tūrismu uz agresorvalstīm, par to raidījumā Krustpunktā diskutē Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Dace Melbārde, Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka, Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāja biedrs Jānis Dombrava, Saeimas Nacionālās drošības komisijas deputāts Kristaps Krištopans un bijušais diplomāts, ārlietu eksperts Andris Teikmanis. Katru dienu no Rīgas autoostas Baltkrievijas un Krievijas virzienā dodas satiksmes autobusi, lai aizvestu uz Maskavu, Minsku un arī citām pilsētām Latvijas tūristus. Protams, ne tikai satiksmes autobusi vien, pie robežas var redzēt arī automašīnas. Īpaši uz Baltkrieviju tās līdera Aleksandra Lukašenko ieviestais bezvīzu režīms mūsu iedzīvotājus vilina doties turp. Ir grūti noticēt tam, ka tur varētu būt kādas nepatikšanas. Kādreiz jau kaut ko sliktu dzird, bet tas absolūtais vairums atgriežas, saka, ka ir forši izceļojuši, itin lēti  iepirkušies, tad arī mudina citus draugus un kolēģus izmantot iespēju. Pagājušā nedēļā Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdē Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Dace Melbārde mudināja sarīkot politisku diskusiju par to, vai vajadzētu kaut kā valstī šo tūrismu ierobežot, jo gan Krievijā, gan Baltkrievijā cietumos ir kopumā vismaz 30 Latvijas iedzīvotāju. Iespējas palīdzēt šiem cilvēkiem ir ļoti minimālas. Vajag par to mums iespringt vai nē, lai katrs pats domā - riskēt un ceļot austrumu virzienā vai tomēr valstij ir vērts kaut kā iejaukties šajos procesos?

Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča sacītais, ka valsts pārvaldei ir pēdējais laiks atgriezties darbā klātienē ir izraisījis plašu diskusiju. Bet droši vien jāatzīst, ka darba organizācijas forma ir tikai viena daļa stāstā par valsts pārvaldes darba efektivitāti kā tādu. Kā to celt? Cik liela nozīme ir klātienes vai neklātienes darbam, cik liela – tiešās un arī politiskās vadības spējai skaidri nodefinēt darba uzdevumus. Par to diskutējam arī raidījumā Krustpunktā. Analizē Baltijas Korporatīvās pārvaldības institūta vadītājs Latvijā Andris Grafs, Latvijas Platformu attīstības sadarbībai direktore Inese Vaivare, Valsts kontroles padomes locekle Inga Vilka un Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas deputāts Jānis Vitenbergs.    

Uzņēmumiem, kuri joprojām darba drošības jomā strādā pēc principa – gan jau paveiksies, klāsies arvien grūtāk. Sabiedrība vairs nav gatava pievērt acis uz nepilnībām darba vidē un Valsts darba inspekcija pievērš lielāku uzmanību šādiem uzņēmumiem. Par darba drošības uzlabojumiem saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Valsts darba inspekcijas Metodiskās vadības un kompetenču pilnveides nodaļas vadītāja Sandra Zariņa un Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūras nacionālā kontaktpunkta vadītāja Linda Matisāne. Nelaimes gadījumu ziņā darba vietā 2024. gads ir bijis labāks nekā 2023. gads. Lai arī pilnībā dati vēl nav apkopoti, situācija uzlabojas. "Viss orientēts uz to, lai nelaimes gadījumu būtu mazāk," norāda Sandra Zariņa. Nozares, kurās notiek visvairāk nelaimes gadījumu, paliek nemainīgas, tā ir apstrāde (metālpastrāde, kokapstrāde, pārtikas ražošana), tirdzniecība, transports, būvniecība, mežizstrādē. Tām attiecīgi Valsts darba inspekcija pievērš īpašu uzmanību.

Klausoties publiskajās diskusijās šonedēļ, tā īsti nevar saprast, par ko cilvēki diskutē vairāk – par ASV prezidenta Donalda Trampa kārtējiem paziņojumiem vai mūsu pašu Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča pausto, ka pienācis pēdējais laiks valsts pārvaldei pāriet uz darbu klātienē. Bet skaidrs, ka par to runāsim arī mēs žurnālistu diskusijā. Un ir jau arī vēl citi notikumi – atslēgšanās no Krievijas elektroapgādes sistēmas, lai pievietotos Eiropas sistēmai. Ir pašvaldības, kas drošības pēc atslēgs luksoforus uz šo laiku, lai gan ir cilvēki, kas to uzskata arī par panikas celšanu. Un beidzot esam tikuši pie centrālās bankas prezidenta – par spīti samocītajam procesam, tālu nebija jāmeklē un amatā atgriezies Mārtiņš Kazāks. Vai ilgais process bija tā vērts? Par to runājam Krustpunktā ar žurnālistiem. Diskutē portāla "NRA" žurnālists Bens Latkovskis, Latvijas TV žurnālists Ivo Leitāns un Māris Antonevičs no "Latvijas Avīzes".  

Latvijas Bankas prezidenta izvirzīšanas mokošais process ir raisījis diskusiju, vai nav jāmaina kārtība, kādā izvirza un ievēl dažādas valsts amatpersonas. Tostarp, vai būtu jāpalielina Valsts prezidenta pilnvaras šajos jautājumos? Par to raidījumā Krustpunktā diskutē jurists, zvērināts advokāts Lauris Liepa, domnīcas "Providus" vadošā pētniece Līga Stafecka, Saeimas deputāts, Juridiskās komisijas priekšsēdētajs Andrejs Judins (Jaunā Vienotība) un Saeimas deputāts Eduards Smiltēns (Reģionu apvienība). Lai nebūtu bažu par to, ka politiķi mēģina kontrolēt Latvijas Bankas darbu, turpmāk kandidātus bankas prezidenta amatam varētu izvirzīt Valsts prezidents. Šādu priekšlikumu klajā nāca Edgars Rinkēvičs pēc tam, kad ar bankas vadītāja meklējumiem šajā gadu mijā izvērsās tāds pamatīgs riņķa dancis, radot arī aizdomas par politiskām spēlītēm un, kā mēs redzam, pat provocējot valdošās koalīcijas šūpošanos. Notikumi ap Latvijas Banku daudziem tiešām bija negaidīti. Bet ne jau tikai bankas vadītāja meklējumi raisījuši pretrunīgas emocijas. Starp citu, arī paša prezidenta ievēlēšana izprovocēja valdības maiņu. Bet mums ir gājis grūti gan ar ģenerālprokurora meklējumiem. Kaislības savulaik raisījis KNAB vadītāja izraudzīšanas process. Mēs esam mainījuši kārtību, kā tiek meklēti mediju uzraugi. Kā vērtēt šos pašreizējos amatpersonu izraudzīšanas process Latvijā, vai tajos vajag veikt kādu revīziju vai pārmaiņas? Pēc Valsts prezidenta iniciatīvas pievēršamies šim jautājumam.

No 2025. gada, lai saņemtu vecuma pensiju, ir vajadzīgs 20 gadu apdrošināšanas stāžs. Kāds atbalsts cilvēkiem, ja stāža pietrūks un kā to var palielināt? Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA) Pensiju metodiskās vadības daļas vecākā eksperte Baiba Felsberga un VSAA Pabalstu metodiskās vadības daļas vecākā eksperte Dace Prenclava.

Pēc tam, kad Rīgā ieradušies Amsterdamas "Ajax" futbola kluba līdzjutēji izraisīja dažādas nekārtības, aktualizējās diskusija, vai tāds futbols mums ir vajadzīgs? Vai, ceļot sava futbola līmeni, tas vienlaikus arī nozīmē lielāku huligānisma un vardarbības risku pirms un pēc "lielā futbola"? Vai agresīva fanu uzvedība ir jāpieņem kā kultūras sastāvdaļa? Krustpunktā analizē Latvijas Radio podkāstu attīstītājs un sporta žurnālists Andrejs Siliņš, sociālantropologs Artūrs Pokšāns, Latvijas Futbola virslīgas izpilddirektors Ainārs Dakša un Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes priekšnieks Juris Staļģevics. Faktiski gadu desmitus Latvijā futbols bijis otršķirīgs sporta veids tādā ziņā, ka latviešiem vērā ņemamu panākumu nebija. Tam ir daudz un dažādi iemesli, par ko mēs nerunāsim. Līdz ar to arī secen gāja tās blaknes, par kurām daudz runā citviet pasaulē. Sportu, it īpaši futbolu, pavada bieži vien līdzjutēji sarīkotas nekārtības, kas ietekmē ne jau tikai sporta fanus vien. Ja runā par futbola pasauli, tās vēsturē ir ļoti nepatīkami un pat traģiski notikumi. Futbols daļai līdzjutēju ir kas vairāk nekā tikai sporta kaislības.  Pagājušā nedēļā notikušās nekārtības pie Brīvības pieminekļa lika domāt, ja gadījumā Latvijā šis sporta veids kļūst populārāks un veiksmīgāks, mums nāksies pielāgoties jaunajai realitātei, būt gataviem tam, pie kā neesam līdz šim pieraduši. Sociālajos medijos daudzi ir uzdevuši jautājumu: vai mums vispār tādu futbolu vajag? Ja vajag, tad ar ko ir jārēķinās?  Mēs vispār Latvijā diezgan aktīvi domājam par to, kā sekmēt futbola popularitāti. Līdz ar to aktuāli ir prasīt: kāda tad ir futbola realitāte, vai tā attiecas tikai uz futbolu un kā tai pielāgoties? 

2025. gada ģeovieta ir Latvijā augstākā kāpa – Pūsēnu kalns. Tā atrodas Nīcas pagastā, un savulaik tā daļēji tika norakta, veidojot karjeru. Ko šādas vietas stāsta par seniem procesiem Latvijas teritorijā? Cik tālu sauszemē iestiepjas kāpas un ko šādas ģeovietas pasaka par cilvēka darbību? Raidījumā Zināmais nezinājamā sarunājas Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētais profesors Ģirts Stinkulis, Daugavpils universitātes asociētais profesors Juris Soms un vides gids, kurš pats arī dzīvo Nīcas pagastā, Andris Maisiņš. Pūsēnu kalns ir viena no kāpām, kas ietilpst Papes-Jūrmalciema-Bernātu kompleksajā kāpu grēdā. Šajā grēdā izšķir divus – Papes-Jūrmalciema un Jūrmalciema-Bernātu kāpu posmus. Šos posmus pa vidu pārrauj aptuveni 1,5 km garš pārpūsto smilšu iecirknis, kas izveidojies pirms vairāk nekā 300 gadiem pēc mežu izciršanas un ugunsgrēka. Abus kāpu posmus raksturo gar jūras krastu paralēli esošu kāpu grēda, kas ir veidojusies pēdējo Baltijas jūras stadiju laikā. Dziļāk sauszemē seko otrs kāpu valnis, kas ir vēja deformēto parabolisko un tām līdzīgo kāpu grēda. Šīs kāpas tiek saistītas ar Litorīnas jūras stadiju, un tās norobežojušas lagūnu joslu līdzenumu no jūras. No kāpas virsotnes karjera nogāzes pusē paveras lielisks skats uz apkārtējo ainavu – pāri pamestajai karjera teritorijai un apmežotai piejūras kāpu joslai redzama jūra. Gada ģeovietas nosaukums tiek piešķirts ar mērķi pievērst sabiedrības uzmanību Latvijas īpašajiem ģeoloģiskajiem veidojumiem un to problēmām, sniegt par tiem informāciju, rosināt vietas tālāku izpēti, atjaunošanu, sakopšanu un labiekārtošanu. Plānots, ka publisks izglītojošs pasākums, kas veltīts Latvijas 2025. gada ģeovietai, notiks pie Gada ģeovietas oktobra sākumā, kad pasaulē atzīmē Ģeodaudzveidības dienu. Bet vispirms vēl vienu šī gada varoni – gada koku. Šis gods ticis gobai.  Iemesls nominācijai ir ne pārāk iepriecinošs, jo gobu skaits Latvijā samazinās šo koku kaites ietekmē – tā sauktās Gobu Holandes slimības dēļ. Vairāk par gada koku un to, kā gobu atšķirt gobu no tās radinieces vīksnas, stāsta Latvijas dendrologu biedrības pārstāvis Gvido Leiburgs. Latvijas Dendrologu biedrība par Gada koku 2025 izvēlējusies parasto gobu, izceļot šī koka nozīmīgumu un pievēršot uzmanību arvien aktuālajai gobu Holandes slimības izplatībai. Gobas mūsdienās ir apdraudētas gan individuālu koku, gan mežaudžu līmenī. Parastā goba ir majestātisks vasarzaļš gobu dzimtas koks, kas savvaļā sastopams visā Latvijas teritorijā – tā teikts biedrības izplatītājā paziņojumā. Taču šobrīd gobu nemaz tik daudz nav, jo Pēc Valsts meža dienesta 2023. gada datiem mežaudzes, kur valdošā koku suga ir goba vai vīksna, ir tikai 0,07% no visiem Latvijas mežiem. Un te vainīga ir jau minētā slimība, kad sadarbojoties sēnei ar tādu vaboli kā gremzdgrauzi, koki nokalst. Pirms aplūkojam sīkāk šo koku bojāejas cēloni, koku eksperts un Latvijas dendrologu biedrības pārstāvis Gvido Leiburgs stāsta, kā var atšķirt abas gobu ģintij piederošās sugas, proti, gobu un vīksnu, kas ir visai līdzīgas pēc izskata. Savukārt raidījuma ievadā savā grāmatplauktā ļauj ielūkoties pētnieks Andris Saulītis. Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Andris Saulītis iepazīstina ar amerikāņu jurisprudences pētnieka Kesa Sanstīna grāmatu par birokrātiju un to, kas tajā ir analītiski maināms. (Cass R. Sunstein. "Sludge. What Stops Us from Getting Things Done and What to Do about It"). Tās latviskais nosaukums varētu būt "Šķēršļi, kas aptur mūs paveikt lietas un ko ar to iesākt". Šis populārzinātniskais darbs apliecina, ka pārmaiņas likumos var panākt, dažādu nozaru pārstāvjiem sadarbojoties. Interesentiem pieejama gan drukātā versija, gan elektroniskā versija. Pētnieks norāda, ka Latvijas bibliotēku kopkatalogā šo izdevumu nav atradis, bet sola dot ziņu Latvijas Nacionālajai bibliotēkai, kuras darbinieki ir atvērti grāmatu ieteikumiem.

Birokrātija, lai cik cēlu mērķu vārdā veidota, iedzīvotāju acīs tomēr ir ar negatīvu pieskaņu. Kā nodrošināt godīgumu un caurspīdīgumu, vienlaikus bezjēdzīgi neapgrūtinot dzīvi uzņēmējiem un iedzīvotājiem. Par to diskutējam raidījumā Krustpunktā. Raidījuma viesi: Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs, Iepirkumu uzraudzības biroja vadītājs Artis Lapiņš, Latvijas Tidzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš un Latvijas Universitātes doktorante, SKDS sociāli politisko pētījumu nodaļas vadītāja, projektu direktore Ieva Strode.