Podcasts about valsts

Saeimas komisija apņemas līdz vasarai lemt par pensiju otrā līmeņa pārvaldītāju komisijas maksas samazināšanu; atliks ieceri mainīt uzkrātā kapitāla izņemšanas kārtību. 13. maijā sākas 78.Kannu kinofestivāls. Saeimas komisijā vērtē Valsts kontroles ieteikumu ieviešanu par problēmbērnu atbalstu. Latvijas basketbola līgas finālsērijā šovakar pirmā spēle. Latvijas hokeja izlasei spēle ar Slovēniju pasaules hokeja čempionātā.

„VEF”  un „Rīgas Radiorūpnīcas” radioaparāti, magnetolas un telefoni, rūpnīcas „Straume” kafijas dzirnaviņas, veļas mašīna „Rīga” - tie bija daži padomju pilsonim pieejamie pašmāju ražojumi no tolaik ne pārāk bagātā  elektrotehnikas klāsta. Plašāk par PSRS laiku sadzīves elektrotehniku, tās kvalitāti un to, cik daudz no inženieru iecerēm nonāca veikalu plauktos, stāsta uzņēmuma „Latvijas Mobilais Telefons” vadītājs Juris Binde, kurš savulaik kā inženieris-konstruktors strādājis Valsts elektrotehniskajā fabrikā „VEF”. Laikos, par kuriem mēs runāsim, tagad zināmais uzņēmējs un Latvijas mobilais telefons vadītājs Juris Binde,  bija Valsts elektrotehniskās fabrikas (VEF) sadzīves radioelektroniskās aparatūras inženieris-konstruktors, un vēlāk, tas ir 20. gs 80. gadu otrajā pusē, arī darbojās  VEF Zinātniski pētnieciskajā institūtā. Pārskatot to gadu padomju Latvijas  pilsoņu mājsaimniecību, teju katrā mājā varēja atrast nelielo tranzistoru „Selga”, vai Rīgas radiorūpnīcā ražoto pamatīgāku akustisko veidojumu uz virpotām kājām - radio un skaņu plašu atskaņotāju „Rigonda”. Ja, tā teikt, pa blatu palaimējās dabūt kafiju, tad to mala „Straumes” dzirnaviņās, ar netīrās veļas kalniem daudzmaz ciešami līdzēja tikt galā Rīgas elektromašīnbūves rūpnīcā ražotā veļas mašīna „Rīga”. Gan par šiem ražojumiem, bet plašāk par padomju laikos VEF rūpnīcā tapušiem izstrādājumiem to kvalitāti un arī dizainu stāsta Juris Binde. VEF ražoja arī tālruņa aparātus; teju katrā mājā kā saziņas priekšmeti bija sērijveida aparāti, sākotnēji ar grozāmo ciparu ripu, 80. gadu otrajā pusē jau ar podziņām. Dažiem izredzētajiem viesistabā kā stilīgs interjera priekšmets gozējās VEF ražotais telefona aparāts „Retro” vai „Stella”, kas attiecīgi bija veidots tālruņu pirmsākumu dizainā. Interesanta novitāte tolaik bija aparāts „TA 32”, kurā bija iebūvēta atmiņa 32 telefona numuriem.   Raidījuma ievadā atskats uz nedēļas nogales norisēm. Interneta dzīlēs rodams interesants fakts, ka Lielbritānija jau vairākus gadus darbojas tā saucamais "sugar tax" jeb cukura nodoklis, kura mērķis ir mazināt cukura patēriņu, un aizvadītajā nedēļā briti lēmuši, vai šim cukura nodoklim nevajadzētu pakļaut arī saldinātos kafijas dzērienus, tostarp, tik populāro kafijas dzērienu latte. To lasot atmiņā nāk cits fakts, ka antīkajā pasaulē ar cukuru ārstēja, mūsdienās - ārstējam atkarību no tā. Daudzi sportisti un arī cilvēki, kuri grib nomest liekos kilogramus, turpināt ēst saldu - ikdienā bieži lieto mākslīgos saldinātājus. Ne reizi vien dzirdēts, ka tie ir kaitīgi, var izraisīt vēzi. Kā ir patiesībā, jautājām zinātniskā institūta "BIOR" Riska novērtēšanas un epidemioloģijas nodaļas vadītājai Inesei Siksnai. Viņa norāda, ka šobrīd vismaz Eiropā Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde regulāri pārbauda sorbitola, mannīta, saharīna, aspartāma un vēl citu mākslīgo saldinātāju drošību. Un lai pievienotu kādu no minētajiem saldinātājiem kādam pārtikas produktam, tam ir jāatbilst konkrētiem drošības standartiem.  Pētījumi notiek nepārtraukti un ja kas nevēlams tiks atklāts kādā saldinātājā, varam gaidīt jaunu informāciju par to. Arī pašiem jāseko līdz, kādas citas vielas ir konkrētā produkta sastāvā un ēdot kaut ko, kur uz iepakojuma norādīts “maz kaloriju” vai “bez pievienota cukura” jāatceras, ka arī šadas lietas ēdot, ir jāievēro mērenība.

Rīgas Domā 8. maijā izskanēs XX gadsimta britu komponista Bendžamina Britena "Kara rekviēms", kura atskaņojumā, kas veltīts Otrā pasaules kara beigu 80. gadadienai, Hermaņa Brauna fonda aicināti, piedalīsies 170 dalībnieki. Poļu diriģenta Zbigņeva Gracas vadībā muzicēs Valsts akadēmiskais koris "Latvija", zēnu koris Ąžuoliukas (Lietuva), Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un izcili solisti: soprāns Inga Kalna, Vācijā dzīvojošais ukraiņu baritons Viktors Ruds un britu tenors Alans Kleitons, kurš 2024. gadā piedalījās "Kara rekviēma" atskaņojumā festivālā BBC Proms Londonā ar diriģentu Antonio Papano. Sarunā ar Dāvi Eņģeli Alans Kleitons stāsta par savu iepazīšanos ar Britena "Kara rekviēmu", šī darba aktualitāti un vēstījuma spēku. Runājam par operiskumu Britena rekviēmā, ietekmēm no Britena agrākiem skaņdarbiem. Sarunas noslēgumā - arī par Alana Kleitona sezonas plāniem: Stravinskis Zalcburgā, Britens Frankfurtē un Londonā. Alans Kleitons: Tas ir apjomīgs, bet brīnišķīgs skaņdarbs. Kā zēns visai daudz dziedāju Britena garīgo mūziku, tā iepazinu viņu kā komponistu. Ar šo skaņdarbu iepazinos, to atskaņojot Austrālijā pirms apmēram 20 gadiem. Šis ir ļoti operisks skaņdarbs - mūzika ir masīva. Man šķiet, komponists šajā skaņdarbā izjūt tādu brīvību, kādu varbūt nevar sasniegt operās. Britens vairāk rakstījis maza apjoma skaņdarbus pēckara iespaidā 40.-50. gadu Lielbritānijā. Daudzas no viņa operām ir kameroperas, tās nebija tik apjomīgas kā šis skaņdarbs. Šī bija iespēja viņam eksplodēt. "Kara rekviēms" ir emocionāli intensīvs skaņdarbs, kurš dod iespēju parādīt daudz vokālo krāsu, daudz psiholoģisku aspektu, par kuriem domāt.

Par drošību ielās un kibervidē šonedēļ raidījumā #1pret1 saruna ar Valsts policijas priekšnieku Armandu Ruku.

Viņi visi ir dzimuši pēc 1991.gada. Par viņiem saka – jaunie, daudzsološie. Saksofonists Aigars Raumanis, Valmieras teātra aktieris Krišjānis Strods, režisore Ildze Felsberga un filozofs Toms Babincevs. Valsts svētku noskaņās interesējamies, kā jaunie mākslinieki sevi redz un izjūt šodienas kultūrtelpā un sabiedrībā kopumā. Saruna ar vienu no spožākajiem jaunākās paaudzes mūziķiem – saksofonistu Aigaru Raumani, kurš ir ne tikai vairāku starptautisku konkursu laureāts, bet arī šībrīža Latvijas radio 3 „Klasiska” rezidences mākslinieks. Studijā arī viens no šobrīd pamanāmākajiem jaunajiem aktieriem – Valmieras teātra aktieris Krišjānis Strods, kurš par Krustiņa lomu Blaumaņa „Pazudušajā dēlā” saņēmis „Spēlmaņu nakts” balvu, un pats atzinis, ka šī loma ir pacēlusi pašapziņu profesionāli. Viņa purā arī „Četri balti krekli”. Lai arī viņa filmas taisa tikai beidzamos trīs gadus, tas netraucē jaunajai režisorei jau gūt atzinību un balvas. Nupat Ildzes Felsbergas dokumentālā filma „Sliktie dzīvnieki” īsfilmu festivāla „2ANNAS” saņēma Baltijas labākās īsfilmas balvu. Profesionāļi ir novērtējuši arī viņas diplomdarbu – īsfilmu „Kur saulīte nakti guļ?”. Skaidrojam arī, ko nozīmē būt jaunajam filozofam, izdot žurnālu „Tvērums” un pašam noteikt – ko rakstīt un ko, nē? To jautājam Tomam Babincevam.

“2020. gadā milzīgā alkohola reibumā ar nazi pārgriezu sev roku. Gribēju trāpīt vēnās, lai nomirtu. Es nezinu, kāpēc man nedeva šo iespēju – pabeigt šo dzīvi. Varbūt tāpēc, ka man ir meita,” rubrikā “Dzīvei nav melnraksta” stāsta Laura Cepurniece. Laura ir jauniete, kura bērnībā pārcieta gan emocionālo vardarbību, gan seksuālo vardarbību, kad viņai bija 5 gadi. Noraidījums un necieņa no mātes puses būtiski ietekmēja Lauras dzīvi. Līdz pat tam, ka viņa vairākkārt mēģināja aiziet no šīs dzīves. Neskatoties uz grūtībām, viņa gadiem ilgi nodarbojās ar dejām, sportu un mākslu, taču pusaudžu gados sāka cīnīties ar alkohola lietošanu un depresiju. 17 gadu vecumā Laura kļuva par māti un ļoti agri sāka strādāt, cenšoties nodrošināt meitai labāku nākotni. Pieaugot, viņa pārtrauca alkohola lietošanu, meklēja profesionālu palīdzību un turpina cīnīties ar zaudējumiem un sāpēm, tostarp brāļa nāvi. Neskatoties uz ciešanām, Laura apņēmīgi meklē ceļu uz dziedināšanu un labāku dzīvi. * Psihiskās veselības palīdzības iespējas: Krīžu un konsultāciju centra “Skalbes” diennakts krīzes tālruņi: 6 7222922 ; 2 7722292 VBTAI Bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis (visu diennakti) - 116111 * Aicinām ikvienu, kurš bērnībā vai jaunībā ir cietis seksuālā vardarbībā, nevairīties meklēt palīdzību. Ja Jums vai Jūsu tuviniekam ir līdzīga pieredze, lūdzam vērsties Valsts policijā. Jūsu drosme dalīties notikušajā var palīdzēt nodrošināt taisnīgumu un pasargāt citus!

Raidījumā Pievienotā vērtība skaidrojam, vai iepirkšanās internetā sasniegusi savus griestus un kā mainās mūsu naudas tērēšanas paradumi digitālajā pasaulē. Kā arī par to, ka negadījums reti kad ir vienkārši negadījums, ja tas notiek darba vidē. Iepirkšanās internetā, kas strauji pieauga pandēmijas laikā, šobrīd šķiet sasniegusi stabilu līmeni – reizi mēnesī to dara apmēram 70 % iedzīvotāju – tā e-komercijas pētījumā secina interneta pētījumu uzņēmums „Gemius”. Bet tas nenozīmē, ka mūsu iepirkšanās paradumi nemainās. Dati rāda – pamazām savu iepirkšanos pārceļam no datoriem uz telefoniem, stāsta Elizabete Kreica no „Gemius”. Atšķirīgas ir arī lietas, ko mēs iegādājamies no Latvijas tirgotājiem un ko – pasūtām no ārzemju internetveikaliem.  Interesanti, ka dati rāda – mazliet mazinājies cilvēku satraukums, ka viņus iepērkoties internetā apkrāps un mazāk arī ir to, kuri atzīst, ka internetā neiepērkas, jo neuzticas maksājuma veidiem.  -- Raidījumā vēl par kādu tendenci darba drošībā, par ko iepriekš nebijām aizdomājušies. Par to, cik daudziem nelaimes gadījumiem darbā pie iemesliem parādās tas, ka cietušie paši vainīgi. Šī doma izskanēja arodbiedrību rīkotajā konferencē par darba aizsardzību. Nedroša rīcība ir bijis iemesls vairāk nekā pusei smago negadījumu, skaidro Renārs Lūsis, Valsts darba inspekcijas direktors.

Stāsta žurnālists un politiķis, savulaik – Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns 1990. gada Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanas notika pēc mažoritārā principa. Katrā no 201 vēlēšanu apgabala kandidātam vēlētāju priekšā nācās izturēt sīvu konkurenci ar vairākiem sāncenšiem. Galvenās prasības Latvijas Tautas frontes atbalstītajam kandidātam bija konkurētspēja un drosme balsot par neatkarību, kā arī gatavība bez palīgiem, kādu tā laika deputātiem nebija, atjaunot tiesisku valsti pat ne no nulles, bet mīnuszīmes. Tautas frontes frakcija saliedēja izcilas, izglītotas, dažās jomās pat visizcilākās Latvijas personības un spilgtus oratorus. Viņiem nācās stāties pretī gadu desmitos koptai padomju demagoģijai, provokācijām un rupjībai. Katras komisijas vadītājs Augstākajā padomē bija lielisks savas jomas pārzinātājs. Izglītībā un kultūrā – vēlākais Kultūras akadēmijas dibinātājs, profesors Pēteris Laķis, ārlietās – Mavriks Vulfsons, pašvaldību reformā – Jānis Škapars un ne tikai viņi. Par Latvijas leģendu kļuva pirmā Augstākās padomes cilvēktiesību komisijas vadītāja, Latvijas nacionālo kultūras biedrību asociācijas izveidotāja Ita Kozakeviča... Apbrīnojama bija daudzu deputātu māka runāt bez iepriekš uzrakstītiem tekstiem, filigrāni argumentēt un pierādīt. Turēties pie taisnības un patiesības. Taču 4. maijā centrālo runu par tautas tiesībām uz atņemto valsti lūdzām teikt rakstniekam Albertam Belam. Nesen rakstnieka meita Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes muzeja nodaļai nodeva tēva Augstākās padomes laika arhīvu ar dokumentiem, likumu uzmetumiem, to labojumiem, tīrrakstiem un melnrakstiem. Starp tiem viena liela bieza klade, kurā Alberts fiksējis vai katru deputāta darba dienu. Tajā atradās arī četru mašīnraksta lapu garās 4. maija runas uzmetumi un sēdē nolasītais teksts ar pēdējā brīža labojumiem. "Ja še zālē sēž kāds, kas jau grib dalīt mūsu mantu," gluži vai dzirdu Alberta mazliet uztraukto, saspringto balsi, "tad ieteicu mazliet pagaidīt. Mēs vēl elpojam. Šī ir mūsu pēdējā iespēja izdzīvot, un mēs to izmantosim. Tāpēc mēs pieprasām neatkarību. Latvijai, Lietuvai Igaunijai… Ukrainai, visām valstīm, kur cilvēka dzīvība jāaizsargā, lai tā būtu svēta un neaizskarama." Kopumā 4.maija sēdes gaita ir stenografēta, daudz filmēta un fotografēta. Iespējams pārbaudīt katra deputāta balsošanas lapiņu ar apvilkto PAR. Zināmi balsojuma  boikotētāji no frakcijas "Līdztiesība". Tomēr dokumentētas ne visas dramatiskās epizodes Neatkarības deklarācijas ceļā uz pasludināšanu. To, ka par tās izgāšanu ne vien ar  frakcijas "Līdztiesība", bet arī ar vientiešu un bailuļu spēkiem Maskava gādāja, apliecina  kaut vai 4. maija rītā negaidīti uzradušies alternatīvie, maigi prokremliskie Augstākās padomes lēmuma projekti, kas, gods kam gods, visdrīzāk tika veiksmīgi noairēti sekretariāta papīrkurvī un līdz izskatīšanai nenonāca.  Toties 30. aprīlī Rīgas lidostā čekas vīri apcietināja, lai ar verdiktu – "uz mūžu – no PSRS uz Vāciju deportētu vienu no svarīgākajiem Deklarācijas autoriem un konsultantiem Egilu Levitu. Par laimi mums un viņam, kā arī pateicoties pareizas 4. maija Deklarācijas pareizai pieņemšanai, Padomju Savienības atlikušais mūžs izrādījās īss. Neatkarības atjaunošana nebija vienreizējs akts. PSRS Prezidenta 1990. gada 14. maija dekrēts, ar ko viņš Latvijas Neatkarības Deklarāciju pasludināja par antikonstitucionālu, vairs nespēja ietekmēt Latvijas Augstākās padomes nostāju vai pašu neatkarības atgūšanas procesu. Tas 1990. gada 4. maijā bija formāli pasludināts un nenovēršami turpinājās ar virkni citu soļu. Tas noslēdzās 1991. gada 21. augustā ar Konstitucionālā likuma pieņemšanu un Latvijas starptautisku atzīšanu. 4. maija Deklarācija Latvijā ārēji un tūlīt it kā neko nemainīja. PSRS varas struktūras saglabājās paralēli atjaunotās Latvijas radītajām un reformētajām. Padomju armija un karabāzes tepat. Stūra mājas čekisti savos posteņos. Vissavienības militārās rūpnīcas darbojas kā darbojušās. Noplūda gan ziņas, ka no Latvijas PSR Valsts drošības komitejas arhīviem kaut kur kaut kas tiekot pārvietots uz Maskavu, bet Zviedrijas izlūkdienests piefiksējis kodolgalviņu izvešanu. Viskardinālāk tomēr bija mainījusies latviešu kolektīvā apziņa. Tajā iemājoja kaut kas tāds, ko nav iespējams nošaut, arestēt, deportēt, iebiedēt. Pēc Deklarācijas pieņemšanas deputāti un cilvēki kopā ar tik laimīgām sejām kā nekad  agrāk, savstarpēju simpātiju skauti,  plūda uz Daugavmalu, uz neviena īpaši neorganizētu sadziedāšanos. Latvijas Nacionālās enciklopēdijas 4. maija šķirklī to labi ilustrē Ulda Brieža fotogrāfija ar koklētāju, kurš rokās tur notis augšupceļošai melodijai "E-si brīv-a, Lat-vi-ja!" Ziedi klājās Brīvības pieminekļa pakājē. Tomēr dziesmoto manifestāciju nācās beigt ātrāk, nekā pienāktos un gribētos. Krastmalai tuvojās padomju bruņutehnikas kolonna uz 9. maija militārās parādes mēģinājumu. Neviens nevarēja zināt, ka tā būs pēdējā okupācijas armijas "Uzvaras dienas" parāde Rīgā.  Tautas frontes vēlēšanu centra un administrācijas darbinieki ar daļu no deputātiem vēl atgriezās Tautas frontes mītnē Vecpilsētas ielā, lai viens otram pateiktos par darbu un simboliski pieliktu punktu komplicētajam Neatkarības deklarācijas ceļam uz  pasludināšanu. Tai pašā laikā, kā rakstījis viens no Tautas frontes muzeja un Valsts valodas centra 4. maija 35. gadadienai veltītā eseju konkursa "Mana balss brīvībai" dalībnieks, Rīgas 88. vidusskolas 10. klases audzēknis Renāts Derjugins, "Latvijas neatkarība nav  akmenī cirsta – tā ir kā koka laiva, kas mums pašiem jākopj un jāstūrē pasaules politiskajos viļņos".

Šajā CILVĒKJAUDA BIZNESĀ epizodē tiekamies ar Ievu Treiju, Finday.lv līdzdibinātāju un Labs of Latvia redaktori. Sarunas mērķis ir parādīt komunikācijas spēku biznesa veidošanā un tā ietekmi uz biznesa izaugsmi. Ievas ieteikumi noderēs kā atspēriena punkts, ja domā par sava uzņēmuma izveidi un ja vēlies izkļūt no ierobežojoša uzskata par Baltijas valstīm kā biznesa "sērdienīšiem".Ieva parādīja "zirnekļa efekta" nozīmi uzņēmumu un sabiedrības attīstībā. Viņa pieminēja praktiskus padomus, kā pārvarēt bailes par sevi komunicēt, kādi jaunuzņēmumi Latvijā gūst starptautiskus panākumus, un kādas atbalsta vides pieejamas Latvijā. Ieva aicina ikvienu uzdrošināties runāt par savām idejām, pat ja tās sākotnēji varētu šķist nepietiekami labas.Iegūsti BEZMAKSAS mājaslapas analīzi 300 EUR vērtībā no Cilvēkjaudas atbalstītāja Premium Solutions. Viņu speciālisti izpētīs tavas mājas lapas ātrdarbību, lietojamību, vizuālās un funkcionālas nepilnības. Saņemsi ieteikumus vismaz 10 risinājumiem bez tehniska žargona, kā tava mājas lapa var strādāt labāk, lai sasniedz savus biznesa mērķus. Piesakies ps.lv/jauda!Šo epizodi filmējām izcilā vietā – Power-Up SPACE Rīgas centrā. Šeit atgriezīsimies vēl un iesakām arī tev, ja meklē vietu, kur īstenot savus radošos projektus. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas, kur ierakstīt video vai audio, un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur vari rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Visa komanda ir atsaucīga un profesionāla. Apmeklē powerupspace.eu un piesakies iepazīšanās tūrei!Ieteiktos resursus un saites uz tiem atradīsi šīs sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI00:00 Ievads - Ieva Treija no Finday.lv02:38 Kā Ievas darbs biznesa informācijas apkopošanā var noderēt citiem, it īpaši, ja interesē dažādas biznesa iespējas06:50 https://labsoflatvia.com/ - projekts jaunām biznesa idejām un to popularizēšanai10:21 “Nu neesam mēs nekādi sērdienīši!” Jaunuzņēmumu vides veiksmes stāsti Balstijas valstīs.15:16 Par biznesa veiksmes faktoriem16:56 Kas ir “zirnekļa” efekts un kāds tam sakars ar uzņēmuma un sabiedrības izaugsmi22:06 Piemērs, kā un kāpēc uzņēmumumiem vajadzētu par sevi komunicēt plašāk26:36 Praktisks ieteikums, kā pārvarēt bailes publicēt vizuālo saturu ar sevi sociālajos tīklos28:23 Kādas ziņas cilvēkiem patīk lasīt - finday.lv pieredze30:21 Tendences un iespējas interneta komunikācijai par sevi33:28  Bezmaksas mājas lapas efektivitātes analīze, lai tavs bizness aug - Premium Solutions piedāvājums ps.lv/jauda34:27 Kāpēc ir vērts komunicēt par to, kas tevi interesē, arī ja tā ir ļoti specifiska tēma38:11 Par mēģināšanu darīt pat tad, ja nav vajdzīgo prasmju41:51 Ar kādiem jaunuzņēmumiem mēs Latvijā varam lepoties44:42 Kādas startup vides ir pieejamas Latvijā un ar ko tās savstarpēji atšķiras46:57 Mūsu “pašu čaļi no biznesa inkubatora”, kas ir nonākuši videospēļu nozares milžu TOP 10 50:02 Iedvesmojošs stāsts par jaunuzņēmuma panākumiem aizsardzības tehnoloģiju jomā, iegūstot Eiropas līmeņa inovāciju atzinību51:51 Pūļa finansējums kā izaugsmes iespēja savas trakās idejas attīstīšanai54:01 Zinātnes komercializācija un kā tajā var iesaistīties ikviens, kuru tas interesē58:07 Power-Up S

Latvijas Sabiedriskā mediju galvenās redaktores amatam virza Anitu Braunu. Mazāk iesniegumu un atskaišu, vairāk e-pakalpojumu, īsākas un saprotamākas valsts iestāžu atbildes. Šādus uzdevumus paredz valdībā pieņemtais birokrātijas mazināšanas plāns. Aptauja: Latvijas sabiedrības atbalsts Ukrainai un kara bēgļiem sarūk. Prestižā Hārvarda universitāte iesniegusi federālu prasību tiesā pret ASV prezidenta Donalda Trampa administrāciju. Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests saņēma 10 jaunas SCANIA autocisternas.

Studijā Valsts konkurētspējas komisijas priekšsēdētājs, REA profesors Arnis Sauka un Valsts konkurētspējas komisijas loceklis, LU zinātņu prorektors Guntars Kitenbergs.

Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs rosina samazināt slieksni tautas nobalsošanas ierosināšanai. Kā tas ietekmēs sabiedrības līdzdalību valstiski svarīgos procesos, to Krustpunktā vaicājam politiķiem un ekspertiem. Analizē Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs Andrejs Judins (Jaunā Vienotība), Saeimas deputāts Edvards Smiltēns (Apvienotais saraksts), analītikas un vadības grupas "PowerHouse Latvia" direktors, RSU docents Mārtiņš Daugulis, Valsts prezidenta padomniece likumdošanas un starptautisko tiesību jautājumos Kristīne Līce un Latvijas pilsoniskās alianses eksperte pilsoniskās sabiedrības attīstības jautājumos Inese Puriņa. Pirms vairāk nekā 10 gadiem, kad Latvijas krievvalodīgajiem iedzīvotājiem izdevās savākt parakstus, lai rosinātu referendumu par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, mūs pārņēma pamatīgs emociju vilni. Tas ievērojami mobilizēja latviešus, kas arī ar pārliecinošu balsu vairākumu noraidīja šo priekšlikumu. Bet paralēli radās pretestība pret referenduma ideju vispār. Ātri vien deputāti savācās, veica izmaiņas likumā, paceļot daudzkārt augstāk latiņu, cik daudz parakstu nepieciešams, lai vispār rosinātu referendumu. Un kopš tā laika referendumi Latvijā vairs nav arī bijuši. Tagad visu nosaka deputāti. Paraksti gan tiek vākti arī referendumiem, bet nesekmīgi, jo savākt tik daudz parakstus, ļaudīm ejot pie notāra, neizdodas. Un grūti pateikt, vai kādreiz Latvijā kāds referendums vēl notiks. Ja vien  likumos atkal netiks veiktas kādas izmaiņas. Vajadzētu Latvijas tautai uzticēt kaut vai rosināt vairāk izlemt kādus grūtākus jautājums, vai tā ir spējīga lemt? Varbūt tiešām ir drošāk, ka visu nosaka deleģētie tautas kalpi.

Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs rosina samazināt slieksni tautas nobalsošanas ierosināšanai. Kā tas ietekmēs sabiedrības līdzdalību valstiski svarīgos procesos, to Krustpunktā vaicājam politiķiem un ekspertiem. Analizē Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs Andrejs Judins (Jaunā Vienotība), Saeimas deputāts Edvards Smiltēns (Apvienotais saraksts), analītikas un vadības grupas "PowerHouse Latvia" direktors, RSU docents Mārtiņš Daugulis, Valsts prezidenta padomniece likumdošanas un starptautisko tiesību jautājumos Kristīne Līce un Latvijas pilsoniskās alianses eksperte pilsoniskās sabiedrības attīstības jautājumos Inese Puriņa. Pirms vairāk nekā 10 gadiem, kad Latvijas krievvalodīgajiem iedzīvotājiem izdevās savākt parakstus, lai rosinātu referendumu par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, mūs pārņēma pamatīgs emociju vilni. Tas ievērojami mobilizēja latviešus, kas arī ar pārliecinošu balsu vairākumu noraidīja šo priekšlikumu. Bet paralēli radās pretestība pret referenduma ideju vispār. Ātri vien deputāti savācās, veica izmaiņas likumā, paceļot daudzkārt augstāk latiņu, cik daudz parakstu nepieciešams, lai vispār rosinātu referendumu. Un kopš tā laika referendumi Latvijā vairs nav arī bijuši. Tagad visu nosaka deputāti. Paraksti gan tiek vākti arī referendumiem, bet nesekmīgi, jo savākt tik daudz parakstus, ļaudīm ejot pie notāra, neizdodas. Un grūti pateikt, vai kādreiz Latvijā kāds referendums vēl notiks. Ja vien  likumos atkal netiks veiktas kādas izmaiņas. Vajadzētu Latvijas tautai uzticēt kaut vai rosināt vairāk izlemt kādus grūtākus jautājums, vai tā ir spējīga lemt? Varbūt tiešām ir drošāk, ka visu nosaka deleģētie tautas kalpi.

Martā un aprīļa sākumā finanšu tirgi saistībā ar ASV noteiktajiem tarifiem  piedzīvoja strauju kritumu. Un tas būtiski ietekmēja Latvijas iedzīvotāju pensiju 2.līmeņa uzkrājumus. Kā rīkoties tālāk - mainīt pensiju plānu vai nedarīt neko? Raidījumā Kā labāk dzīvot analizē "Swedbank" Ieguldījumu pārvaldes sabiedrības vadītāja Anželika Dobrovoļska un Finanšu nozares asociācijas vadītājs Uldis Cērps. Šobrīd Saeimā tiek skatīti grozījumi Valsts fondēto pensiju likumā. Priekšlikumus likuma 2.lasījumam varēja iesniegt līdz 14. aprīlim un par to, ko šī brīža situācijā rosina darīt Labklājības ministrija, stāsta Sociālās apdrošināšanas departamenta direktore Sandra Stabiņa. Uldis Cērps norāda, ka no visiem, kas veido uzkrājumu 2. pensiju līmenī, vairāki desmiti tūkstoši cilvēku ir tādi, "kuri atrodas pārāk riskantos pensiju plānos priekš viņu vecuma".  "Vispirms jārunā par divām lietām: viena īstermiņa, otra - ilgtermiņa. Pirmā īstermiņa lieta būtu tāda, ka droši vien būtu jāraugās, kā varētu šiem cilvēkiem biežāk atgādināt par to, ka viņi atrodas pārāk riskantos plānos. Otrs, par ko būtu jādomā, ir finanšu pratība," atzīst Uldis Cērps. Atsaucoties uz "Swedbank" veikto aptauju, viņš norāda, ka cilvēki aptuveni saprot, kā darbojas depozīti, un viņi aptuveni saprot, kā darbojas kredīti, bet, tiklīdz viņam jautā kaut ko par finanšu tirgiem, teiksim, kāda ir saistība starp akciju un obligāciju cenām un kāda ir saistība starp akciju un obligāciju cenām, cilvēki principā to nezina.  "Ilgtermiņa lieta ir par to, ka ne tikai cilvēkiem ir jāsaka, ka viņi ir pārāk riskantā plānā, bet droši vien ir jādomā arī, kādā veidā viņus sasniegt un paskaidrot, lai viņi paši to saprastu," turpina Uldis Cērps. "Cits jautājums, ja viņi to paši to saprot, vai viņi rīkojas. Bet pie tā, ka Latvijā nemainīgi ir neapmierinoša finanšu pratība, par to būtu daudz ne tikai jārunā, bet arī jādara vairāk, manā skatījumā." Anželika Dobrovoļska piebilst, ka pie tik zemas finanšu pratības pārlikt atbildību uz pensiju 2. līmeņa dalībnieku, sakot, ka cilvēkam pašam ir jāizlemj, kurā brīdī ir jāfiksē savs uzkrājums un jāizņem, būtu nekorekti, bet, protams, šāds risinājums palīdzētu valsts pensiju budžetam.    Pār svārstībām pensiju uzkrājumos, ko raisa svārstības pasaules tirgos, saruna arī raidījumā Pievienotā vērtība.  

Ukrainā 14. aprīlī izsludinātas sēras pēc Krievijas asiņainā uzbrukuma Sumu pilsētai, kurā desmitiem cilvēku nogalināti, bet vairāk nekā simts ievainoti. Izglītības un zinātnes ministrija otro gadu pēc kārtas nolēmusi iesaldēt 9. klases eksāmenu nokārtošanas slieksni pie 10 procentiem. Darba grupa pirmos priekšlikumus birokrātijas mazināšanai rosina izpildīt jau līdz Jāņiem. Valsts aizsardzības dienesta jauniešu, kas dienestam piesakās brīvprātīgi, veselības stāvoklis ir labāks nekā obligātā kārtā iesaukto vidū, kam galvenās problēmas ir dažāda veida psiholoģiska rakstura problēmas.

Studijā Darba grupas birokrātijas mazināšanai vadītāji – Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents Aigars Rostovskis.

Bieži raidījumā Kā labāk dzīvot tiek pieminēts veselīga uzturs, jeb veselīga pārtika. Kas ir veselīga pārtika? Un - vai veselīga pārtika vienmēr ir arī droša pārtika? Analizē Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Lauku attīstības nodaļas vadītāja Elīna Ozola, Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Lauksaimniecības un pārtikas tehnoloģiju fakultātes prodekāne, docente, pētniece Liene Ozola un Valsts zinātniskā institūta BIOR uztura speciāliste/ eksperte Inese Siksna. Ierakstā uzklausām Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas padomes locekli Gustavu Norkārklu. Viņš ir arī daudznozaru bioloģiskās zemnieku saimniecības "Salenieki" īpašnieks. Tāpēc vaicājam, vai bioloģiskā pārtika ir veselīga un droša?

Kopš marta beigām darbojas pēc premjeres rīkojuma izveidotā Birokrātijas mazināšanas rīcības grupa. Jau izskanējuši pirmie piedāvājumi, bet Arodbiedrību savienība, kas rīcības grupā nav pārstāvēta, jau paudusi bažas, vai birokrātijas mazināšana beigās neizvērtīsies par darba devēju izdevumu mazināšanu uz darbinieku rēķina. Katrā ziņā publiski izskanējušie termiņi rīcības grupas darbībai nav tālu, bet plāni, ko tā apņēmusies paveikt, ir diezgan visaptveroši. Pēc kādiem principiem lemj, kur un kā mazināt birokrātiju? Krustpunktā diskutē Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras padomes priekšsēdētājs Aigars Rostovskis, Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētājs Gints Kaminskis, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs Egils Baldzēns, Valsts kontroles padomes locekle Inga Vilka un Tiesībsarga biroja Sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļas vadītāja Ineta Rezevska.  

Kopš marta beigām darbojas pēc premjeres rīkojuma izveidotā Birokrātijas mazināšanas rīcības grupa. Jau izskanējuši pirmie piedāvājumi, bet Arodbiedrību savienība, kas rīcības grupā nav pārstāvēta, jau paudusi bažas, vai birokrātijas mazināšana beigās neizvērtīsies par darba devēju izdevumu mazināšanu uz darbinieku rēķina. Katrā ziņā publiski izskanējušie termiņi rīcības grupas darbībai nav tālu, bet plāni, ko tā apņēmusies paveikt, ir diezgan visaptveroši. Pēc kādiem principiem lemj, kur un kā mazināt birokrātiju? Krustpunktā diskutē Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras padomes priekšsēdētājs Aigars Rostovskis, Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētājs Gints Kaminskis, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs Egils Baldzēns, Valsts kontroles padomes locekle Inga Vilka un Tiesībsarga biroja Sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļas vadītāja Ineta Rezevska.  

"Atsperes" viesis šoreiz ir komponists Krists Auznieks. Viņš ir viens no būtiskākajiem radošās komandas cilvēkiem Olgas Tokarčukas veģetārajā trillerī "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kam 4. aprīlī aizvadīta pirmizrāde Dailes teātrī. Runājam par komponēšanu, tendencēm un studentiem... Gunda Vaivode: Vakar Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja poļu rakstnieces un arī Nobela prēmijas laureātes Olgas Tokarčukas veģetārais trilleris "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kura dramatizējumu veicis Matīss Gricmanis. Tu, Krist, pirmoreiz rakstīji mūziku teātra izrādei. Kad tu iepazinies ar šo darbu? Pirms kāda gada, kad Dailes teātra radošā komanda mani uzrunāja: tad arī diezgan ātri izlasīju to. Tajā laikā tulkojums, manuprāt, vēl neeksistēja, tāpēc lasīju to angļu tulkojumā. Mani uzreiz uzrunāja šī darba tēmas, un man arī bija skaidrs, ka piekritīšu un ka man tas būs gana interesants uzdevums un izaicinājums. Vai vari noformulēt sev, par ko ir šis stāsts? No vienas puses - par taisnīguma izjūtu. Par to, ka ļaunumam ir dažādas sejas. Lugas beigās izrādās, ka galvenā varone ir ļauna - viņa ir slepkava, viņa ir nogalinājusi. Lūk, esmu atklājis izrādes beigas un sabojājis visu skatītāju pieredzi, bet lielais jautājums ir par to, kā un kāpēc sanāk tā, ka cilvēks, kurš ir nogalinājis citus cilvēkus, ir tas, kuram mēs šajā gadījumā gribam piedot vai kuru mēs gribam attaisnot. Varbūt var rasties jautājums, kā mēs rīkotos līdzīgā situācijā? Respektīvi, mēs redzam, ka cilvēki ir ļauni pret citiem, pret citām dzīvām būtnēm, šajā gadījumā - pret dažādiem dzīvniekiem, un šo ļaunumu mēs esam gatavi piedot vai pat attaisnot. Mēs to ikdienā normalizējam, skatoties, kā uz mūsu pannām guļ citu dzīvu būtņu gaļa. Kad Janīna - lugas galvenais tēls - nogalina cilvēkus, mūsos ieslēdzas jau pavisam citas jūtas. Šeit tās mazliet tiek vienlīdzīgotas un mums tiek norādīts uz mūsu pašu domu nekonsekvenci.  Jā, izrādē vairākas reizes izskan jautājums, vai ļaunums obligāti jāsoda. Un atbilde nemaz tik viegli nenāk rokā. Ir jādomā! Jā, šis soda koncepts man nešķiet tik interesants, bet tas, ka šis jautājums liek mums orientēties, ir droši vien ļaunuma definīcija kā tāda. Vai vienu ļaunumu atriebt ar otru, vai tomēr darīt, kā Rainis mums ieteica - tikai ar labu. Sīriešu izcelsmes nīderlandiešu režisora Ola Mafālani tiek uzskatīta par īstu fantāzijas karalieni, un viņas izrādēs ir ļoti poētiskas ainas; tur netrūkst arī humora, un šajā gadījumā - arī kriminālromāna iezīmes. Bet kā jums visiem klājās sapņu komandā, kurā darbojas patiešām izcili mākslinieki - gaismu mākslinieks Alekss Broks, scenogrāfs Germans Ermičs - arī viņam, starp citu, debija teātrī -, horeogrāfe Elīna Gediņa, tērpu mākslinieki "Mareunrol's". Kāda bija sazobe vienam ar otru? Neradās problēmas tik spilgtām individualitātēm? Nē! Tā tiešām bija fantastiska komanda, un tas bija īsts komandas darbs, kurā mēs visi viens ar otru sarunājāmies no gandrīz paša sākuma pirms gada, līdz pat vakardienas pirmizrādei. Šajā gadījumā tas, ka šie mākslinieki ir tik daudzveidīgi, spilgti un arī griboši sadarboties, un viņi nevis svinēja savu ego, bet mēģināja kalpot idejai un sadoties rokās - tas viss palīdzēja nonākt pie darba, kas katram no mums šķiet vienlīdz nozīmīgs un vienlaikus arī daudz lielāks par katru no mums. Šajā lugā nereti tiek piesaukta arī astroloģija. Vai tev ar astroloģiju ir kādas īpašas attiecības? Lasi horoskopus? Par īpašām attiecībām es tās noteikti nesauktu. Man gribas cerēt un ticēt, un ir interesanti flirtēt ar ideju, ka kaut kur gaisā kādas nojausmas stāv laikam priekšā - ka mēs kaut ko varam nojaust par nākotni. Tuvāka man šķiet ideja, kas pausta grāmatā "Troksnis". Tā ir astoņdesmitajos gados rakstīta, un tās autors, kas ir mūzikas sociologs, piedāvā ideju, ka mūzika, kas tiek rakstīta kādā noteiktā laikā, paredz sociālus, politiskus un ekonomiskus procesus, kas vēl tikai notiks un nāks. Viņš šeit apskatījis mūziku no Lielās franču revolūcijas laika, pēc tam arī romantisma mūziku, un pēc tam arī 20. gadsimta mūziku. Un šādā ziņā mūzikai vairāk nekā jebkurai citai darbībai piemīt spēja pareģot nākotni. Mūzika, protams, neoperē verbāli, bet tā spēj pieskarties tām daļām, kurā valoda vēl nav tikusi noformulēta vai ieviesta. Kas tu pats esi pēc horoskopa?  Zivs. Ir interesanti domāt, ka mēs visu zemeslodi varam ietilpināt 12 dažādos tipāžos un tad skatīties, kuri ir saderīgāki un kuri nesaderīgāki. Kāpēc lai mēs nespēlētos ar šo ideju? Mūziku teātrim tu esi rakstījis pirmoreiz. Tas tomēr ir ļoti, ļoti atšķirīgi no citiem žanriem, kur tavs personīgais rezultāts ir vairāk prognozējams. Šajā izrādē mūzikas ir ļoti daudz, un zinu arī, ka izrādes labā tev nācās daudz ko upurēt no uzrakstītā. Vai tu to izjūti tieši tā - kā upurēšanu, vai arī vieglu roku vienkārši dari tā, kā nepieciešams, un "nomirsti režisorā"? Varbūt vārds "upurēšana" ir morāli pārāk piesātināts. Patiesība ir daudz vienkāršāka. Un droši vien arī mazāk interesanta. Bet es noteikti jūtu atšķirību. Uzrakstot operu, es pabeidzu darbu, pēc tam ienāk pārējā komanda, un manām notīm vairs neviens nedrīkst pieskarties. Tās ir kļuvušas par faktiem. Kamēr teātrī notis nekad nekļūs par faktiem! Pat pirms pašas pirmizrādes, runājot ar solisti Beāti Zviedri, pēdējā mirklī pāris nošu tika mainītas. Līdz ar to notācijas nozīme šajā procesā ir pilnīgi atšķirīga: tā ir daudz elastīgāka, fleksiblāka, lokanāka. Tāpat struktūra. Tā visa mainās izrādes vajadzību vārdā. Un tas ir interesanti, atsvaidzinoši. Es noteikti to negribētu darīt katru dienu, jo man svarīgi uzturēt līdzsvarā to mūziku, kurā kaut kāda patiesība tiek sasniegta jau gadu pirms atskaņojuma, bet vienlaikus dinamiskā vide, kurā jāatrod jauni risinājumi jau uz nākamo dienu, dod milzīgu grūdienu jaunos virzienos, jaunās vietās, kuras pats sevī es noteikti apzinājos. Neapzinājos vai nebiju uz tām gatavs vai gribošs reaģēt tik ātri. Tagad man ir milzīga pieredze reaģēšanas mākslā... Vai tas nozīmē, ka tas tev palīdzēs, rakstot cita veida mūziku?  Noteikti! Jo tas palīdz arī domāt par to, kas ir saprotams: ne tā, ka es par to nebūtu pirms tam domājis, bet kas ir saprotams cilvēkam, kurš varbūt nemīl skaņu tik ļoti, cik es, kuram ir svarīgs stāsta jēdziens. Man patīk mūzika, kurā mēs aizejam maksimāli tālu no valodas, mēģinām nestāstīt stāstus. Savukārt teātris ir ļoti cieši saistīts ar valodu un stāstiem. [Aktuāls ir jautājums] kā mana mūzika var palīdzēt stāstu stāstīt? Varbūt tā ir daļa no stāsta vai - tieši otrādi - tam pretojas, bet tomēr ir ciešā sasaistē gan ar valodas, gan naratīva jēdzieniem. Vai tā bija režisores ideja, ka Beātei Zviedrei jābūt uz skatuves? Teātra procesā grūti pateikt, no kurienes rodas idejas. Ja mēģinātu šo ģenealoģiju atrast, diezgan ātri nonāktu pie tā, ka nevienam nav ne jausmas, kuram kura ideja pieder, jo tās parādās procesā. (..) Beāte to izdara spoži. Beāte ir fantastiska dziedātāja, un arī šajā izrādē viņa savu lomu nospēlē brīnišķīgi.  Bet ideja par kora klātbūtni – tā gan bija jau pašā sākumā. Jā. Bija ideja par kori, kurš ir kā mirušo pasaule, kas atrodas galvenā tēla galvā, un caur mūziku mēs ienākam varones iekšējā pasaulē. Opermūzikā tā ir pašsaprotama ideja – ka mūzika varētu zināt kaut ko, ko citi tēli nezina vai pat nedzird uz skatuves. Tāpat arī šeit mēs uzzinām kaut ko par galveno tēlu tieši caur to, ka koris mums to stāsta, vēl pirms dažādi notikumi uz skatuves ir notikuši. Šādā ziņā būtu interesanti šo izrādi noskatīties divas vai trīs reizes – kad zinām stāstu līdz galam un redzam, ka daudz kas mums uz skatuves jau tiek pateikts priekšā, pirms mēs to uzzinām tradicionālā naratīva attīstības izpratnē. Mēs nenosaucām koristus: tie ir Valsts akadēmiskā kora "Latvija" dziedātāji Māra Sirmā vadībā. Ieraksts ir ļoti profesionāli veikts, un mūzika ir kā pašvērtība. Varbūt tā būs atskaņojama arī atsevišķi, ja tiks ierakstīta skaņu celiņā? Jā, šeit patiešām tapa ļoti, ļoti daudz mūzikas, kurai vismaz daļēju paredzu dzīvi arī ārpus teātra sienām – gan kā mūziku, ko varam klausīties koncertā, gan kā daļu no izrādes identitātes, ko var atskaņot atsevišķi. Tās pasaule ir plašāka par teātra sienām. (..) Un ir viena skaista tēma – čella tēma, ko spēlē Guna Šnē, kas man bija viens no emocionālākajiem izrādes brīžiem. Finālā vārda tiešā nozīmē notiek iziešana caur uguni un ūdeni. Ir vairākas epizodes, kurās esi izmantojis mūsu tautasdziesmas – atpazīstamas melodijas. Kā tu nonāci pie tām? Laikam iemesls, kāpēc režisore mani uzrunāja, bija tas, ka viņa gribēja, lai šeit būtu kaut kas no latviešu kormūzikas: Olu fascinē mūsu Dziesmu svētku tradīcija. No otras puses – skaidrs, ka viņa mani neizvēlējās tamdēļ, ka esmu tradicionāls kormūzikas komponists. Varbūt viņai šāda ilūzija radās tāpēc, ka viņa redzēja: skatos arī uz mūsu pašu nacionālromantisma tradīcijām. Man bija būtiski, lai tautasdziesmas, ko esmu izmantojis izrādei, runā gan par ekoloģijas tēmām, gan par sievietes lomu sabiedrībā un dzīvē. Ja patiešām ieklausāmies, tajās ir kaut kas ļoti metropolītisks un universāls, pazīstams ārpus mūsu valodas un nacionālās identitātes. Teiksim, dziesma "Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu" ir kā 21. gadsimta zaļā kursa himna. Tāpat runājot par identitātes izšķīšanu... Ja mēs dziesmai "Pūt, vējiņi!" atņemam pēdējo daļu, kurā vēstīts par specifisku lokāciju un Kurzemi un paliekam tikai pie idejas par aizdzīšanu – sak', vējš mūs aizdzen projām kā tādus smilšu graudus… Tāda eksistenciāla iziršana, kas delīrija ainā finālā notiek ar galveno tēlu. Šeit man likās būtiski paņemt kaut ko, kas mums visiem ir pazīstams un dārgs, un caur to parādīt un lūgt mums neskatīties uz to viendimensionāli, neļaut to padarīt par labējā spārna kursa identitātes simbolu, neļaut uzurpēt cilvēkiem ar ļauniem nodomiem mūsu kultūras daudzveidību un bagātību, kurā ir arī tēmas, kas mums absolūti nesaistās ar tradicionālu Latvijas kultūru, bet redzēt, ka tajās jau ir iebūvēta atvērtība un daudzveidība, ar kādu vismaz es neasociēju latviešu folkloru. "Pūt, vējiņi!" skats man likās ļoti kinematogrāfisks, raisījās pat zināmas asociācijas ar filmu. Un ar Baibiņu. Ļoti pretēji tēli, un tajā brīdī tu vienalga domā par savām kontekstuālajām sajūtām, kādas tev ir no pagātnes bijušas. Ļoti interesants bija šis izmantojums! Katrā ziņā žanriska un stilistiska daudzveidība tavā mūzikā šai izrādei ir milzīga. Bet tu pieminēji nacionālo identitāti. Vai mēs šobrīd vispār varam runāt par kādām izteiktām mūzikas tendencēm? Vai pasaules mūzikā notiek kādi lielāki procesi? Vai varam runāt par kādiem viļņiem, straumēm un nacionālajām skolām, vai tomēr mūzikas sacerēšana atkarīga no katra indivīda? Kādu laiku mēs par to gandrīz vai vispār nevarējām runāt. Bija ārkārtīgi spēcīga globalizācijas sajūta, mūsu pašu piederība un iederība Eiropas Savienībā un tamlīdzīgās institūcijās, tāpat kā mūsu jaunās paaudzes komponistu darbība citās pasaules skolās. Protams, ka vide, kurās mēs uzturamies, spēlē nozīmīgu lomu, un bieži vien tā formatīvā izglītība, īpaši bakalaura līmenī: tas ir brīdis, kad mūsu smadzenes ir visatvērtākās – tad mēs izmaināmies visvairāk un izveidojam savu arodu. Šādā skatījumā es pats šo laiku pavadīju Nīderlandē, un ļoti daudz kur jūtu, ka manī parādās nīderlandiešu mūsdienu mūzikas tradīcija, kas ir saistīta ar strukturālismu, asiem formas griezumiem, kas patiesībā ir tāda Stravinska tradīcija, ko caur sevi izauklējis Luiss Andrīsens, kļūdams par Nīderlandes muzikālo identitāti vismaz vairāku gadu desmitu garumā.   Un ne jau bez Amerikas ietekmes. Protams! Amerikas ietekme gan nāca vēlāk. Īpašas ir manas attiecības ar nozīmīgākajiem skolotājiem. Piemēram, Deividu Lengu, kuram arī šī pati tradīcija ir tuva un mīļa: tāda ļoti liela atturība mūzikā, ļoti liela pieturēšanās pie ierobežota muzikālā materiāla un mēģinājumi šo muzikālo materiālu izanalizēt līdz galam – kā  tādu telpisku objektu griezt apkārt un ieraudzīt tajā visas iespējamās šķautnes. Tāda veida domāšana man vēl joprojām ir mīļa. Es pats strādāju ar pilnīgi citiem materiāliem: vai tā būtu tautasdziesma, tehnomūzika vai džeza aranžējumi no 60. gadiem. Ar šādu pieeju aicinu klausītājus iedziļināties mūzikas struktūrā, iedziļināties mūzikas uzbūvē, lai mūzika un skaņa nebūtu tikai baudas objekts vai avots, bet arī kas intelektuāli stimulējošs un interesants. 2021. gadā uzvarēji kompozīciju konkursā "Rostrum" ar savu skaņdarbu Are One, kas bija daļa no tavas operas "Tagadnes". Ieguvi pirmo vietu jauno komponistu grupā, un toreiz ar kolēģiem norunājām, ka te ir lieliski sapludināti žanri, nepadarot neko banālu. Tas arī ir viens no taviem paņēmieniem joprojām – sapludināt žanrus. Tagad mēs, domājot par jaunajiem kandidātiem, ko šogad vest uz "Rostrum" konkursu, diezgan vienprātīgi visi nobalsojām par Aleksandra Avrameca skaņdarbu "Ausma" simfoniskajam orķestrim, kas izskanēja Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā. Aleksandrs ir tavs audzēknis. Kā tu domā, kādas izredzes viņam ir? Grūti teikt, jo "Rostrums" ir fascinējoša vienība ar to, ka tur katru gadu žūrija mainās un cilvēku gaume arī ir tik daudzveidīga.  Tas viss varbūt iet kopā ar tendenci, ka cilvēki sāk kārot pēc harmoniskākas mūzikas? Tu pieskaries ļoti, ļoti interesantai tēmai, kuru man būs grūti izvērst tik īsā laikā. Aleksandrs ir fantastisks students un tiešām ārkārtīgi smagi, sūri un grūti strādājošs cilvēks, kuram māksla ir vismaz tikpat nozīmīga kā man, ja ne vairāk. Šāda degsme ir ārkārtīgi svarīga. Un tas, manuprāt, ir pirmais solis uz panākumiem – ja cilvēkā ir mīlestība pret arodu, pret mūziku un spēja to izvirzīt par savas dzīves augstāko mērķi – un Aleksandram tāda absolūti piemīt –, tad viss pārējais ir sekundāri. Tālāk jau mūs katru uzmeklē dažādi dzīves eņģeļi, kuri palīdz mūs pabīdīt un aizbīdīt pareizā vietā, pareizā laikā. Bet, ja ir šis iekšējais milzīgais spēks un spēja pārvarēt savu emocionālo nespēju… Tas ir vienīgais šķērslis, kas mums katram ir: kā pārvarēt to, ka mēs esam slinki, vāji, garlaikoti, un pārvērst to par radošu konstruktīvu enerģiju. Aleksandram šī spēja absolūti piemīt. Tas ir vienīgais, ko es varu pateikt par viņa tālākajiem panākumiem.  Un otrs, ko tu piemini – par to mūsdienu kompozīcijas pārveidi. Sāku laikam jau šo stāstu ar to, ka mēs it kā iegājām šajā globalizācijas laikmetā, bet grūti ir pateikt, kur pasaule virzās šobrīd. Ja mēs paskatāmies uz Amerikas politiku, kas vienmēr rādījusi tālāko ceļu uz iekļautību un daudzveidību, tagad par to mums visiem ir milzīgas šaubas, un ir grūti saprast, vai tā ir vienkārši pauze garākā ceļā, vai arī pilnīgi radikāla kursa maiņa. Ja tā, tad varbūt atkal nonāksim pie lielāka protekcionisma un izolācijas, un tad jau šī negatīvā procesa rezultātā sāks vairāk veidoties nacionālās skolas – nevis tāpēc, ka mēs gribēsim, bet tāpēc, ka vienkārši būs mazāk iespēju ceļot un sadarboties. Bet to es neparedzu. Es vienkārši pieļauju to kā iespēju, kas pirms 10 gadiem man likās absolūti nereāla. Tu šobrīd esi Kristus vecumā. Esi par to aizdomājies? Jā, par to es runāju psihoterapijā diezgan daudz. (smejas) Jo pēkšņi skaitļi kļūst nozīmīgi, vecums nāk vēja spārniem un jāsāk domāt par mantojumu un ko tikai vēl ne. Ne tādā ziņā, ka grasītos mirt, bet aizdomājoties par to, ko atstāt aiz sevis. Protams, domāju par Jēzus fascinējošo personību. Vienmēr, kad es iedomājos par šo skaisto cilvēku vai tēlu, par viņa milzīgo nesavtību un bezgalīgo mīlestību pret visu dzīvo, atceros arī viņa vienīgo neiecietību pret to, ka baznīcas priekšā ir izbūvēts tirgus laukums un tur notiek tirgošanās: tas ir tas attēls, ko es redzu – ka tur notiek pārdošana un Jēzus kļūst dusmīgs. Tas ir attēls, ko paturu prātā, jo mākslā jau ir pavisam līdzīgi. Brīžiem mēs atkāpjamies no mākslinieciskajiem ideāliem. Kurā brīdī tas ir, lai pasniegtu roku un palīdzētu komunicēt? Kā izdarīt tā, lai mēs nepazaudētu savus mākslinieciskos ideālus procesos, institūcijās un vietās, kurām ir atbildība pret skatītāju un klausītāju?

"Atsperes" viesis šoreiz ir komponists Krists Auznieks. Viņš ir viens no būtiskākajiem radošās komandas cilvēkiem Olgas Tokarčukas veģetārajā trillerī "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kam 4. aprīlī aizvadīta pirmizrāde Dailes teātrī. Runājam par komponēšanu, tendencēm un studentiem... Gunda Vaivode: Vakar Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja poļu rakstnieces un arī Nobela prēmijas laureātes Olgas Tokarčukas veģetārais trilleris "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kura dramatizējumu veicis Matīss Gricmanis. Tu, Krist, pirmoreiz rakstīji mūziku teātra izrādei. Kad tu iepazinies ar šo darbu? Pirms kāda gada, kad Dailes teātra radošā komanda mani uzrunāja: tad arī diezgan ātri izlasīju to. Tajā laikā tulkojums, manuprāt, vēl neeksistēja, tāpēc lasīju to angļu tulkojumā. Mani uzreiz uzrunāja šī darba tēmas, un man arī bija skaidrs, ka piekritīšu un ka man tas būs gana interesants uzdevums un izaicinājums. Vai vari noformulēt sev, par ko ir šis stāsts? No vienas puses - par taisnīguma izjūtu. Par to, ka ļaunumam ir dažādas sejas. Lugas beigās izrādās, ka galvenā varone ir ļauna - viņa ir slepkava, viņa ir nogalinājusi. Lūk, esmu atklājis izrādes beigas un sabojājis visu skatītāju pieredzi, bet lielais jautājums ir par to, kā un kāpēc sanāk tā, ka cilvēks, kurš ir nogalinājis citus cilvēkus, ir tas, kuram mēs šajā gadījumā gribam piedot vai kuru mēs gribam attaisnot. Varbūt var rasties jautājums, kā mēs rīkotos līdzīgā situācijā? Respektīvi, mēs redzam, ka cilvēki ir ļauni pret citiem, pret citām dzīvām būtnēm, šajā gadījumā - pret dažādiem dzīvniekiem, un šo ļaunumu mēs esam gatavi piedot vai pat attaisnot. Mēs to ikdienā normalizējam, skatoties, kā uz mūsu pannām guļ citu dzīvu būtņu gaļa. Kad Janīna - lugas galvenais tēls - nogalina cilvēkus, mūsos ieslēdzas jau pavisam citas jūtas. Šeit tās mazliet tiek vienlīdzīgotas un mums tiek norādīts uz mūsu pašu domu nekonsekvenci.  Jā, izrādē vairākas reizes izskan jautājums, vai ļaunums obligāti jāsoda. Un atbilde nemaz tik viegli nenāk rokā. Ir jādomā! Jā, šis soda koncepts man nešķiet tik interesants, bet tas, ka šis jautājums liek mums orientēties, ir droši vien ļaunuma definīcija kā tāda. Vai vienu ļaunumu atriebt ar otru, vai tomēr darīt, kā Rainis mums ieteica - tikai ar labu. Sīriešu izcelsmes nīderlandiešu režisora Ola Mafālani tiek uzskatīta par īstu fantāzijas karalieni, un viņas izrādēs ir ļoti poētiskas ainas; tur netrūkst arī humora, un šajā gadījumā - arī kriminālromāna iezīmes. Bet kā jums visiem klājās sapņu komandā, kurā darbojas patiešām izcili mākslinieki - gaismu mākslinieks Alekss Broks, scenogrāfs Germans Ermičs - arī viņam, starp citu, debija teātrī -, horeogrāfe Elīna Gediņa, tērpu mākslinieki "Mareunrol's". Kāda bija sazobe vienam ar otru? Neradās problēmas tik spilgtām individualitātēm? Nē! Tā tiešām bija fantastiska komanda, un tas bija īsts komandas darbs, kurā mēs visi viens ar otru sarunājāmies no gandrīz paša sākuma pirms gada, līdz pat vakardienas pirmizrādei. Šajā gadījumā tas, ka šie mākslinieki ir tik daudzveidīgi, spilgti un arī griboši sadarboties, un viņi nevis svinēja savu ego, bet mēģināja kalpot idejai un sadoties rokās - tas viss palīdzēja nonākt pie darba, kas katram no mums šķiet vienlīdz nozīmīgs un vienlaikus arī daudz lielāks par katru no mums. Šajā lugā nereti tiek piesaukta arī astroloģija. Vai tev ar astroloģiju ir kādas īpašas attiecības? Lasi horoskopus? Par īpašām attiecībām es tās noteikti nesauktu. Man gribas cerēt un ticēt, un ir interesanti flirtēt ar ideju, ka kaut kur gaisā kādas nojausmas stāv laikam priekšā - ka mēs kaut ko varam nojaust par nākotni. Tuvāka man šķiet ideja, kas pausta grāmatā "Troksnis". Tā ir astoņdesmitajos gados rakstīta, un tās autors, kas ir mūzikas sociologs, piedāvā ideju, ka mūzika, kas tiek rakstīta kādā noteiktā laikā, paredz sociālus, politiskus un ekonomiskus procesus, kas vēl tikai notiks un nāks. Viņš šeit apskatījis mūziku no Lielās franču revolūcijas laika, pēc tam arī romantisma mūziku, un pēc tam arī 20. gadsimta mūziku. Un šādā ziņā mūzikai vairāk nekā jebkurai citai darbībai piemīt spēja pareģot nākotni. Mūzika, protams, neoperē verbāli, bet tā spēj pieskarties tām daļām, kurā valoda vēl nav tikusi noformulēta vai ieviesta. Kas tu pats esi pēc horoskopa?  Zivs. Ir interesanti domāt, ka mēs visu zemeslodi varam ietilpināt 12 dažādos tipāžos un tad skatīties, kuri ir saderīgāki un kuri nesaderīgāki. Kāpēc lai mēs nespēlētos ar šo ideju? Mūziku teātrim tu esi rakstījis pirmoreiz. Tas tomēr ir ļoti, ļoti atšķirīgi no citiem žanriem, kur tavs personīgais rezultāts ir vairāk prognozējams. Šajā izrādē mūzikas ir ļoti daudz, un zinu arī, ka izrādes labā tev nācās daudz ko upurēt no uzrakstītā. Vai tu to izjūti tieši tā - kā upurēšanu, vai arī vieglu roku vienkārši dari tā, kā nepieciešams, un "nomirsti režisorā"? Varbūt vārds "upurēšana" ir morāli pārāk piesātināts. Patiesība ir daudz vienkāršāka. Un droši vien arī mazāk interesanta. Bet es noteikti jūtu atšķirību. Uzrakstot operu, es pabeidzu darbu, pēc tam ienāk pārējā komanda, un manām notīm vairs neviens nedrīkst pieskarties. Tās ir kļuvušas par faktiem. Kamēr teātrī notis nekad nekļūs par faktiem! Pat pirms pašas pirmizrādes, runājot ar solisti Beāti Zviedri, pēdējā mirklī pāris nošu tika mainītas. Līdz ar to notācijas nozīme šajā procesā ir pilnīgi atšķirīga: tā ir daudz elastīgāka, fleksiblāka, lokanāka. Tāpat struktūra. Tā visa mainās izrādes vajadzību vārdā. Un tas ir interesanti, atsvaidzinoši. Es noteikti to negribētu darīt katru dienu, jo man svarīgi uzturēt līdzsvarā to mūziku, kurā kaut kāda patiesība tiek sasniegta jau gadu pirms atskaņojuma, bet vienlaikus dinamiskā vide, kurā jāatrod jauni risinājumi jau uz nākamo dienu, dod milzīgu grūdienu jaunos virzienos, jaunās vietās, kuras pats sevī es noteikti apzinājos. Neapzinājos vai nebiju uz tām gatavs vai gribošs reaģēt tik ātri. Tagad man ir milzīga pieredze reaģēšanas mākslā... Vai tas nozīmē, ka tas tev palīdzēs, rakstot cita veida mūziku?  Noteikti! Jo tas palīdz arī domāt par to, kas ir saprotams: ne tā, ka es par to nebūtu pirms tam domājis, bet kas ir saprotams cilvēkam, kurš varbūt nemīl skaņu tik ļoti, cik es, kuram ir svarīgs stāsta jēdziens. Man patīk mūzika, kurā mēs aizejam maksimāli tālu no valodas, mēģinām nestāstīt stāstus. Savukārt teātris ir ļoti cieši saistīts ar valodu un stāstiem. [Aktuāls ir jautājums] kā mana mūzika var palīdzēt stāstu stāstīt? Varbūt tā ir daļa no stāsta vai - tieši otrādi - tam pretojas, bet tomēr ir ciešā sasaistē gan ar valodas, gan naratīva jēdzieniem. Vai tā bija režisores ideja, ka Beātei Zviedrei jābūt uz skatuves? Teātra procesā grūti pateikt, no kurienes rodas idejas. Ja mēģinātu šo ģenealoģiju atrast, diezgan ātri nonāktu pie tā, ka nevienam nav ne jausmas, kuram kura ideja pieder, jo tās parādās procesā. (..) Beāte to izdara spoži. Beāte ir fantastiska dziedātāja, un arī šajā izrādē viņa savu lomu nospēlē brīnišķīgi.  Bet ideja par kora klātbūtni – tā gan bija jau pašā sākumā. Jā. Bija ideja par kori, kurš ir kā mirušo pasaule, kas atrodas galvenā tēla galvā, un caur mūziku mēs ienākam varones iekšējā pasaulē. Opermūzikā tā ir pašsaprotama ideja – ka mūzika varētu zināt kaut ko, ko citi tēli nezina vai pat nedzird uz skatuves. Tāpat arī šeit mēs uzzinām kaut ko par galveno tēlu tieši caur to, ka koris mums to stāsta, vēl pirms dažādi notikumi uz skatuves ir notikuši. Šādā ziņā būtu interesanti šo izrādi noskatīties divas vai trīs reizes – kad zinām stāstu līdz galam un redzam, ka daudz kas mums uz skatuves jau tiek pateikts priekšā, pirms mēs to uzzinām tradicionālā naratīva attīstības izpratnē. Mēs nenosaucām koristus: tie ir Valsts akadēmiskā kora "Latvija" dziedātāji Māra Sirmā vadībā. Ieraksts ir ļoti profesionāli veikts, un mūzika ir kā pašvērtība. Varbūt tā būs atskaņojama arī atsevišķi, ja tiks ierakstīta skaņu celiņā? Jā, šeit patiešām tapa ļoti, ļoti daudz mūzikas, kurai vismaz daļēju paredzu dzīvi arī ārpus teātra sienām – gan kā mūziku, ko varam klausīties koncertā, gan kā daļu no izrādes identitātes, ko var atskaņot atsevišķi. Tās pasaule ir plašāka par teātra sienām. (..) Un ir viena skaista tēma – čella tēma, ko spēlē Guna Šnē, kas man bija viens no emocionālākajiem izrādes brīžiem. Finālā vārda tiešā nozīmē notiek iziešana caur uguni un ūdeni. Ir vairākas epizodes, kurās esi izmantojis mūsu tautasdziesmas – atpazīstamas melodijas. Kā tu nonāci pie tām? Laikam iemesls, kāpēc režisore mani uzrunāja, bija tas, ka viņa gribēja, lai šeit būtu kaut kas no latviešu kormūzikas: Olu fascinē mūsu Dziesmu svētku tradīcija. No otras puses – skaidrs, ka viņa mani neizvēlējās tamdēļ, ka esmu tradicionāls kormūzikas komponists. Varbūt viņai šāda ilūzija radās tāpēc, ka viņa redzēja: skatos arī uz mūsu pašu nacionālromantisma tradīcijām. Man bija būtiski, lai tautasdziesmas, ko esmu izmantojis izrādei, runā gan par ekoloģijas tēmām, gan par sievietes lomu sabiedrībā un dzīvē. Ja patiešām ieklausāmies, tajās ir kaut kas ļoti metropolītisks un universāls, pazīstams ārpus mūsu valodas un nacionālās identitātes. Teiksim, dziesma "Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu" ir kā 21. gadsimta zaļā kursa himna. Tāpat runājot par identitātes izšķīšanu... Ja mēs dziesmai "Pūt, vējiņi!" atņemam pēdējo daļu, kurā vēstīts par specifisku lokāciju un Kurzemi un paliekam tikai pie idejas par aizdzīšanu – sak', vējš mūs aizdzen projām kā tādus smilšu graudus… Tāda eksistenciāla iziršana, kas delīrija ainā finālā notiek ar galveno tēlu. Šeit man likās būtiski paņemt kaut ko, kas mums visiem ir pazīstams un dārgs, un caur to parādīt un lūgt mums neskatīties uz to viendimensionāli, neļaut to padarīt par labējā spārna kursa identitātes simbolu, neļaut uzurpēt cilvēkiem ar ļauniem nodomiem mūsu kultūras daudzveidību un bagātību, kurā ir arī tēmas, kas mums absolūti nesaistās ar tradicionālu Latvijas kultūru, bet redzēt, ka tajās jau ir iebūvēta atvērtība un daudzveidība, ar kādu vismaz es neasociēju latviešu folkloru. "Pūt, vējiņi!" skats man likās ļoti kinematogrāfisks, raisījās pat zināmas asociācijas ar filmu. Un ar Baibiņu. Ļoti pretēji tēli, un tajā brīdī tu vienalga domā par savām kontekstuālajām sajūtām, kādas tev ir no pagātnes bijušas. Ļoti interesants bija šis izmantojums! Katrā ziņā žanriska un stilistiska daudzveidība tavā mūzikā šai izrādei ir milzīga. Bet tu pieminēji nacionālo identitāti. Vai mēs šobrīd vispār varam runāt par kādām izteiktām mūzikas tendencēm? Vai pasaules mūzikā notiek kādi lielāki procesi? Vai varam runāt par kādiem viļņiem, straumēm un nacionālajām skolām, vai tomēr mūzikas sacerēšana atkarīga no katra indivīda? Kādu laiku mēs par to gandrīz vai vispār nevarējām runāt. Bija ārkārtīgi spēcīga globalizācijas sajūta, mūsu pašu piederība un iederība Eiropas Savienībā un tamlīdzīgās institūcijās, tāpat kā mūsu jaunās paaudzes komponistu darbība citās pasaules skolās. Protams, ka vide, kurās mēs uzturamies, spēlē nozīmīgu lomu, un bieži vien tā formatīvā izglītība, īpaši bakalaura līmenī: tas ir brīdis, kad mūsu smadzenes ir visatvērtākās – tad mēs izmaināmies visvairāk un izveidojam savu arodu. Šādā skatījumā es pats šo laiku pavadīju Nīderlandē, un ļoti daudz kur jūtu, ka manī parādās nīderlandiešu mūsdienu mūzikas tradīcija, kas ir saistīta ar strukturālismu, asiem formas griezumiem, kas patiesībā ir tāda Stravinska tradīcija, ko caur sevi izauklējis Luiss Andrīsens, kļūdams par Nīderlandes muzikālo identitāti vismaz vairāku gadu desmitu garumā.   Un ne jau bez Amerikas ietekmes. Protams! Amerikas ietekme gan nāca vēlāk. Īpašas ir manas attiecības ar nozīmīgākajiem skolotājiem. Piemēram, Deividu Lengu, kuram arī šī pati tradīcija ir tuva un mīļa: tāda ļoti liela atturība mūzikā, ļoti liela pieturēšanās pie ierobežota muzikālā materiāla un mēģinājumi šo muzikālo materiālu izanalizēt līdz galam – kā  tādu telpisku objektu griezt apkārt un ieraudzīt tajā visas iespējamās šķautnes. Tāda veida domāšana man vēl joprojām ir mīļa. Es pats strādāju ar pilnīgi citiem materiāliem: vai tā būtu tautasdziesma, tehnomūzika vai džeza aranžējumi no 60. gadiem. Ar šādu pieeju aicinu klausītājus iedziļināties mūzikas struktūrā, iedziļināties mūzikas uzbūvē, lai mūzika un skaņa nebūtu tikai baudas objekts vai avots, bet arī kas intelektuāli stimulējošs un interesants. 2021. gadā uzvarēji kompozīciju konkursā "Rostrum" ar savu skaņdarbu Are One, kas bija daļa no tavas operas "Tagadnes". Ieguvi pirmo vietu jauno komponistu grupā, un toreiz ar kolēģiem norunājām, ka te ir lieliski sapludināti žanri, nepadarot neko banālu. Tas arī ir viens no taviem paņēmieniem joprojām – sapludināt žanrus. Tagad mēs, domājot par jaunajiem kandidātiem, ko šogad vest uz "Rostrum" konkursu, diezgan vienprātīgi visi nobalsojām par Aleksandra Avrameca skaņdarbu "Ausma" simfoniskajam orķestrim, kas izskanēja Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā. Aleksandrs ir tavs audzēknis. Kā tu domā, kādas izredzes viņam ir? Grūti teikt, jo "Rostrums" ir fascinējoša vienība ar to, ka tur katru gadu žūrija mainās un cilvēku gaume arī ir tik daudzveidīga.  Tas viss varbūt iet kopā ar tendenci, ka cilvēki sāk kārot pēc harmoniskākas mūzikas? Tu pieskaries ļoti, ļoti interesantai tēmai, kuru man būs grūti izvērst tik īsā laikā. Aleksandrs ir fantastisks students un tiešām ārkārtīgi smagi, sūri un grūti strādājošs cilvēks, kuram māksla ir vismaz tikpat nozīmīga kā man, ja ne vairāk. Šāda degsme ir ārkārtīgi svarīga. Un tas, manuprāt, ir pirmais solis uz panākumiem – ja cilvēkā ir mīlestība pret arodu, pret mūziku un spēja to izvirzīt par savas dzīves augstāko mērķi – un Aleksandram tāda absolūti piemīt –, tad viss pārējais ir sekundāri. Tālāk jau mūs katru uzmeklē dažādi dzīves eņģeļi, kuri palīdz mūs pabīdīt un aizbīdīt pareizā vietā, pareizā laikā. Bet, ja ir šis iekšējais milzīgais spēks un spēja pārvarēt savu emocionālo nespēju… Tas ir vienīgais šķērslis, kas mums katram ir: kā pārvarēt to, ka mēs esam slinki, vāji, garlaikoti, un pārvērst to par radošu konstruktīvu enerģiju. Aleksandram šī spēja absolūti piemīt. Tas ir vienīgais, ko es varu pateikt par viņa tālākajiem panākumiem.  Un otrs, ko tu piemini – par to mūsdienu kompozīcijas pārveidi. Sāku laikam jau šo stāstu ar to, ka mēs it kā iegājām šajā globalizācijas laikmetā, bet grūti ir pateikt, kur pasaule virzās šobrīd. Ja mēs paskatāmies uz Amerikas politiku, kas vienmēr rādījusi tālāko ceļu uz iekļautību un daudzveidību, tagad par to mums visiem ir milzīgas šaubas, un ir grūti saprast, vai tā ir vienkārši pauze garākā ceļā, vai arī pilnīgi radikāla kursa maiņa. Ja tā, tad varbūt atkal nonāksim pie lielāka protekcionisma un izolācijas, un tad jau šī negatīvā procesa rezultātā sāks vairāk veidoties nacionālās skolas – nevis tāpēc, ka mēs gribēsim, bet tāpēc, ka vienkārši būs mazāk iespēju ceļot un sadarboties. Bet to es neparedzu. Es vienkārši pieļauju to kā iespēju, kas pirms 10 gadiem man likās absolūti nereāla. Tu šobrīd esi Kristus vecumā. Esi par to aizdomājies? Jā, par to es runāju psihoterapijā diezgan daudz. (smejas) Jo pēkšņi skaitļi kļūst nozīmīgi, vecums nāk vēja spārniem un jāsāk domāt par mantojumu un ko tikai vēl ne. Ne tādā ziņā, ka grasītos mirt, bet aizdomājoties par to, ko atstāt aiz sevis. Protams, domāju par Jēzus fascinējošo personību. Vienmēr, kad es iedomājos par šo skaisto cilvēku vai tēlu, par viņa milzīgo nesavtību un bezgalīgo mīlestību pret visu dzīvo, atceros arī viņa vienīgo neiecietību pret to, ka baznīcas priekšā ir izbūvēts tirgus laukums un tur notiek tirgošanās: tas ir tas attēls, ko es redzu – ka tur notiek pārdošana un Jēzus kļūst dusmīgs. Tas ir attēls, ko paturu prātā, jo mākslā jau ir pavisam līdzīgi. Brīžiem mēs atkāpjamies no mākslinieciskajiem ideāliem. Kurā brīdī tas ir, lai pasniegtu roku un palīdzētu komunicēt? Kā izdarīt tā, lai mēs nepazaudētu savus mākslinieciskos ideālus procesos, institūcijās un vietās, kurām ir atbildība pret skatītāju un klausītāju?

Stāsta žurnālists un politiķis, savulaik – Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns Trīs piegājienos centīšos izstāstīt, kā tapa un kā pieņemts Latvijas pēckara vēsturē svarīgākais Konstitucionālais dokuments – 1990. gada 4. maija Deklarācija par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu. Līdztekus Valsts satversmei tā joprojām uzskatāma par vienu no pašreizējās Latvijas tiesiskajiem stūrakmeņiem. Iespējams, par 4. maija Deklarācijas tiešu priekšteci uzskatāms nerealizētais Latvijas Centrālās padomes 1944. gada memorands par valsts atgūšanu. Gan tam, gan Latvijas PSR Augstākās padomes 1990. gada 4. maija Deklarācijai pamatos liktas valsts kontinuitātes idejas un starptautisko tiesību principi. Abi apliecinājuši latviešu valstsgribu par spīti realitātei – 1944. gadā – vācu, bet 1990. gadā padomju okupācijai. Taču – ja par pirmo, pagrīdē izstrādāto, plašāka sabiedrība tikpat kā neko nezināja, tad otrais Trešās atmodas laikmetā izauklēts pilnīgā atklātībā. Pirmos konkrētos impulsus tam pavisam noteikti deva dzejnieka Jāņa Petera organizētais Rakstnieku savienības paplašinātais plēnums 1988. gada 1. un 2. jūnijā. Tā rezolūcijās atzīts, ka latviešu valodu, kultūru un tautsaimniecību var glābt tikai Latvijas patstāvība un atraisīšanās no Maskavas aizbildniecības. Šai saietā arī Mākslas akadēmijas profesors Mavriks Vulfsons padomju realitāti publiski kvalificēja kā Hitlera un Staļina slepenās vienošanās izraisītu okupāciju. Tik negaidīti, ka Maskavas vietvaldis Latvijā, kompartijas centrālkomitejas pirmais sekretārs Boriss Pugo, viņam uzšņāca: "Tu nogalināji Padomju Latviju!" Un tur nu vairs neko nevarēja labot. Pirms šīs uzstāšanās Vulfsons gan bija atklājis, par ko grib runāt un jautājis, vai maz vajag, kolēģim – universites pasniedzējam Ābramam Kleckinam. "Mavrik, tu esi gudrs – gan zināsi, kā attaisnoties," uzrunātais atbildējis. Paradoksālā kārtā pēc Vulfsona eksplozīvās uzstāšanās pie Kleckina vērsies arīdzan viņa jaunības dienu paziņa Boriss Pugo, vaicādams: "Ko man tagad darīt?" Atbilde bijusi: "Boris, pats esi gudrs – gan zināsi, kā izskaidroties Maskavā." "Process", kā bieži PSRS perestroiku jeb pārbūvi daudzināja tās aizsācējs Mihails Gorbačovs, bija sācies. Latvijā – ne gluži tā, kā iecerēja Kremlis. Dažus mēnešus pēc rakstnieku plēnuma Gorbačova neatbalstīta, bet arī neaizliegta, dibinājās Latvijas Tautas fronte. Tās pirmā, bet it īpaši otrā programma bija nākamais solis tuvāk neatkarības pasludināšanai. Tautas fronte kā lielāka masu kustība Latvijas vēsturē panāca, ka vēl vecā sasaukuma Latvijas PSR Augstākā padome pieņēma veselas divas tā saucamās Latvijas PSR suverenitātes deklarācijas, reabilitēja sarkanbaltsarkano karogu, Baumaņu Kārļa lūgsnu "Dievs, svētī Latviju" un tā sagatavoja nācijas pašapziņu pirmajām puslīdz brīvajām Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanām, kas noritēja divās kārtās 1990. gada martā un aprīlī. Jāatceras, ka tajās bez latviešiem piedalījās gan Latvijā dislocētā okupācijas karaspēka daļas, gan pēckara krievvalodīgo iebraucēju mažoritāte. Neatkarības piekritējiem vajadzēja panākt šķietami neiespējamo – gūt konstitucionālo vairākumu, tas ir – vismaz 134 mandātus no 201, lai pilnīgi legāli, pat saskaņā ar Latvijas PSR Konstitūciju, atjaunotu Latviju un atjaunotu arī 1922. gada Satversmi. Mūsdienās svarīgi apzināties: to panākdami vēl pirms ukraiņu pašreizējās cīņas pret okupantiem, mēs kliedējām Kremļa arvien uzturēto mītu par krievijas režīmu neuzvaramību. Lai arī Maskava draudēja, ka gadījumā, ja Latvija "stāsies ārā" no PSRS, neapmierinātie padomju ļaudis dibinās prokrieviskus anklāvus, bet diskriminētie krievu militāristi izmisumā ķersies pie ieročiem, jaunievēlētās Tautas frontes frakcijai jau pirmās vēlēšanu kārtas rezultāts 1990. gada 18. martā pavēra vienreizēju iespēju pasludināt okupācijas ēras beigas. Jau pēcvēlēšanu rītā organizācijas mītnē Pasaules Brīvo latviešu apvienības juridiskajam konsultantam, valsts un starptautisko tiesību pārzinātājam Egilam Levitam Tautas frontes valdes vārdā lūdzu sagatavot Augstākās padomes iespējamās Neatkarības deklarācijas melnrakstu. Turpmākās dienas gaitā filozofa Elmāra Vēbera dzīvoklī kopā ar juristu un deputātu Tālavu Jundzi viņš uzrakstīja deklarācijas koncepciju. 21. martā Augstākās padomes Tautas frontes frakcijas sēdē Zinātņu akadēmijā deputāti ar to iepazinās. Levits ieskicēja divus rīcības variantus – "minimālo" un "maksimālo". "Minimālais" aprobežotos ar pārejas perioda pasludināšanu un neatkarības sarunu uzsākšanu ar Maskavu. Apmēram tādu lēmumu 30. martā pieņēma Igaunijas Augstākā padome, un tas ir iemesls, kādēļ Igaunijā 30. martu neatzīmē tā, kā mēs atzīmējam 4. maiju, bet lietuvieši – 11. martu. Tautas frontes frakcija jau no paša sākuma tomēr sliecās solidarizēties ar lietuviešiem un izšķirties par "maksimālo". Ar tādu apņēmību 22. martā, bet nu jau deputāta Rolanda Rikarda dzīvoklī sanāca frakcijas deleģētā darba grupa, kurā bez Levita un dzīvokļa saimnieka piedalījās vēl arī Vilnis Eglājs, Valdis Birkavs un Romāns Apsītis. 24. martā Levits jau plašākai juristu kompānijai prezentēja darba grupā apspriesto. Nu jau darba grupai pievienojās Ints Upmacis, Tālavs Jundzis, Edgars Meļķīsis un Aivars Endziņš. Pēdējais sagadīšanās pēc bija arī universitātes kompartijas organizācijas vadītājs. Viņš piedāvāja turpmākām apspriedēm izmantot savu partijas sekretāra kabinetu Raiņa bulvārī 19. Tālab šad tad, šur un tur dzirdētās skeptiķu baumas, ka Latvijas neatkarības projekts tapis kompartijas dzīlēs, vietas izvēles ziņā atbilst patiesībai. Tomēr arī komunistu partijas sekretāra kabinets, kam, iespējams, VDK okšķeri pievērsa mazāk uzmanības nekā LTF mītnei, nebija īsti piemērots diskrētākām sarunām. Pēdējā Neatkarības deklarācijas slīpēšana, piedaloties Tautas frontes vadībai, Egilam Levitam un Pasaules brīvo latviešu apvienības pārstāvjiem, 30. martā jau lielākā slepenībā notika Vaives dzirnavās. Šeit sagatavoto tekstu beidzot akceptēja frakcija, un tas bez lielām izmaiņām tika nodots Augstākās padomes 4. maija plenārsēdei.

4. aprīlī Latvijas Universitātes Lielajā aulā Rīgas Doma zēnu koris ar Georga Frīdriha Hendeļa oratorijas “Mesija” lappusēm svinēs 75 gadu gadskārtu. Valsts kamerorķestri Sinfonietta Rīga un savus puikas diriģēs Mārtiņš Klišāns, kurš kori vada kopš 1998. gada. Sarunā ar Martu Liepiņu, Mārtiņš dalās siltās atmiņās par savu bērnību toreizējā Emīla Dārziņa mūzikas skolas zēnu korī  un izklāsta ieguvumus, ko zēniem sniedz dalība korī, kas, protams, ir ne tikai muzikālā izglītība, kā arī kora tradīcijām, kuru pārmantojamība, diriģentaprāt, ir ļoti noturīga, stabila un laba lieta: "Kas attiecas uz zēnu kora nometnēm, tās notika pirms manis, notika manā laikā un notiek arī tagad, jo tā ir iespēja kādā vasaras periodā, gandrīz pēdējos 30 gadus tas ir bijis augusta sākumā, sagatavoties nākamajai sezonai. Katru gadu ir savi plāni, programmu ieceres, un tādā darba nometnē to izdarīt pirms sezonas vienmēr ir ļoti vērtīgi. Protams, nav runa tikai par dziedāšanu, jo nometne sevī ietver visus elementus - sportu, atpūtu, sauļošanos, peldēšanos un, protams, arī strādāšanu. Šī tradīcija pastāv joprojām, vienīgi manā laikā tās nometnes bija ļoti garas, mēs bijām prom no mājām gandrīz mēnesi. Kaut kad pēc skolas beigām tas sākās un dažreiz pat bija iespēja tur vēl Jāņus nosvinēt. Vecākiem tas droši vien bija labs laiks, jo varēja atpūsties no bērniem gandrīz mēneša garumā (smejas). Pašreiz tas ir citādi, praktiski vairs nav iespējams tādas nometnes rīkot un varbūt arī nevajag. Katram laikam savs. Bet tās noteikti ir jaukas atmiņas. Kas attiecas uz audzināšanu - ja tu pats esi izgājis to skolu, pats esi pārņēmis ne tikai šo to, bet diezgan daudz ko no, piemēram, mūsu visu tālaika elka Jāņa Erenštreita, tā arī ir zināma pārmantojamība. Džentelmeņu audzināšanas kurss, kodeksa “labs kora puika” ievērošana - ļoti daudz tādu elementu, kuriem ikdienā tik daudz varbūt nepievērš uzmanību. Tas tomēr ir katras ģimenes iekšējais jautājums. Bet uzskatu, ka jaunie vīriņi ir jāaudzina par krietniem džentelmeņiem, kuriem zināms, kā uzvesties sabiedriskā vietā, kā izturēties, kā komunicēt ar vecākiem cilvēkiem, kā pārstāvēt savu valsti, savu skolu. Ļoti daudz mēs par to varētu runāt, bet principā tās ir pārmantotas vērtības. Protams, ka ir nācis klāt kaut kas savs, bet droši vien tas vienkārši, laikam ejot, transformējas - tu kaut ko izdomā pats, kaut ko pārņem. Es domāju un ceru, ka tas ar loģisku ceļu turpināsies arī tad, kad es jutīšu, ka vairs neesmu aktuāls (smejas)." Sarunā uzzinām arī par kora noslogotību un šī brīža aktualitātēm un jubilejas koncerta programmas izvēli, nupat aizvadīto braucienu uz Rēgensburgu Vācijā, kur koris piedalījās šīs pilsētas zēnu kora 1050. gadadienas svinībās. Mārtiņš Klišāns dalās pārdomās par zēnu koru tradīciju pasaulē un tās šī brīža tendenci Latvijā, kā arī uzsver dziedāšanas un kultūras tik ļoti būtisko nozīmi mūsu pastāvēšanā. Mārtiņš Klišāns: Gribētos, lai mēs redzam pāri dažām paaudzēm, nevis tikai pavisam tuvu, jo tas pats no sevis nenotiks. Vajag sākt cienīt arī cilvēkus, kas to dara, jo pedagogu un mūzikas pedagogu trūkums ir diezgan nopietns. Motivēt jauniešus pievērsties šai profesijai arī nav tik viegli, jo cilvēki daudz pragmatiskāk skatās uz savu dzīvi, savu karjeru un iespējām dzīvot sakarīgu Eiropas cilvēka dzīvi. Profesijas prestižs turas tikai uz entuziastiem un tiem, kas to vairāk vai mazāk dara kā sirdslietu un tik daudz nerēķina, kas viņiem par to būs. Bet no tā izbēgt nevar, jo dzīve vienkārši ir tāda, kāda tā ir, tā paģēr to, ka tomēr kaut kas tev ar to jānopelna. Es, protams, esmu optimists, bet pēdējā laikā esmu vairāk reālists. Man gribas saskatīt problēmu, un pats personīgi es nevaru šo visu risināt, lai gan varu censties, bet viens pats es to nevaru izdarīt. Mums ir daudz aktīvu diriģentu gan “lielo” diriģentu saimē, gan skolu vidē, kuri par šo cīnās, bet tam tomēr ir vajadzīgas dzirdīgas ausis un lai cilvēki drusku vairāk paskatītos nākotnē. Mēs galu galā esam stipri ar savu kultūru. Ja nebūs kultūras, mums nebūs jēgas būt, mūsu vienkārši vairs nebūs. Bet tas ir jāsaprot.

Turpinām diskusiju par to, vai ir lietderīgi paplašināt Valsts prezidenta pilnvaras? Pagājušajā nedēļā šo jautājumu uzdevām ekspertiem. Šoreiz Krustpunktā diskutē Saeimas frakciju pārstāvji. Ko politiķi domā par Edgara Rinkēviča rosinājumu deleģēt Valsts prezidentam izraudzīties kandidātus tiem amatiem, par kuriem parlamentam jābalso? Studijā: Edmunds Jurēvics (Jaunā Vienotība), Harijs Rokpelnis (Zaļo un zemnieku savienība), Andris Šuvajevs (Progresīvie), Svetlana Čulkova (Stabilitāte) un Edgars Tavars (Apvienotais saraksts). Valsts prezidents rosina mainīt Latvijas Bankas prezidenta, kā arī Valsts Kontroliera un tiesībsarga izvirzīšanas kārtību, deleģējot šīs tiesības pašam prezidentam. Pagājušonedēļ attiecīgas izmaiņas vairākos likumos nodotas komisijām, tomēr atsaucība šim priekšlikumiem nav ļoti pārliecinoša. Vai prezidents grib uzņemties pārāk daudz? Nedaudz arī pievēršamies vēl kādam rosinājumam, kas nupat arī nācis no Rīgas pils un tas attiecas uz referendumu ierosināšanas kārtību.

Valdība Valsts policijas priekšnieku Armandu Ruku apstiprināja amatā uz vēl vienu termiņu. Civilās aizsardzības stiprināšanā Rīgā iesaistīsies arī skauti un gaidas. Pakāpeniski palielināt drošības naudu, kas pirms Saeimas vēlēšanām nav mainīts jau 30 gadu – to paredz sagatavotie likuma grozījumi, kam drīzumā klāt ķersies Saeima.  Saeimas komisijā skata jaunu likumu biobanku attīstības veicināšanai Latvijā. Putins paraksta dekrētu par 160 000 Krievijas pilsoņu iesaukšanu armijā. Nakts uz otrdienu bija pirmā šajā gadā Ukrainā, kas aizvadīta bez Krievijas masveida kaujas dronu uzbrukuma.

Turpinām diskusiju par to, vai ir lietderīgi paplašināt Valsts prezidenta pilnvaras? Pagājušajā nedēļā šo jautājumu uzdevām ekspertiem. Šoreiz Krustpunktā diskutē Saeimas frakciju pārstāvji. Ko politiķi domā par Edgara Rinkēviča rosinājumu deleģēt Valsts prezidentam izraudzīties kandidātus tiem amatiem, par kuriem parlamentam jābalso? Studijā: Edmunds Jurēvics (Jaunā Vienotība), Harijs Rokpelnis (Zaļo un zemnieku savienība), Andris Šuvajevs (Progresīvie), Svetlana Čulkova (Stabilitāte) un Edgars Tavars (Apvienotais saraksts). Valsts prezidents rosina mainīt Latvijas Bankas prezidenta, kā arī Valsts Kontroliera un tiesībsarga izvirzīšanas kārtību, deleģējot šīs tiesības pašam prezidentam. Pagājušonedēļ attiecīgas izmaiņas vairākos likumos nodotas komisijām, tomēr atsaucība šim priekšlikumiem nav ļoti pārliecinoša. Vai prezidents grib uzņemties pārāk daudz? Nedaudz arī pievēršamies vēl kādam rosinājumam, kas nupat arī nācis no Rīgas pils un tas attiecas uz referendumu ierosināšanas kārtību.

Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs nosūtījis Saeimai ierosinājumu likuma izmaiņām, kas stiprinātu balsstiesīgo pilsoņu iesaisti sabiedrībai būtisku jautājumu izlemšanā. Lietuvas ģenerālprokuratūra sākusi izmeklēšanu par četru ASV karavīru bojāejas cēloņiem. Tiesa Francijā atzina nacionālkonservatīvo līderi Marinu Lepēnu par vainīgu Eiropas Savienības līdzekļu izmantošanā Nacionālās apvienības darbības finansēšanai Francijā. Gadījumos, kad pacienta dzīvība būs apdraudēta, pastāvēs iespēja saņemt individuālu kompensāciju no valsts - to paredz Veselības ministrijas jaunā iniciatīva. Kaut ārvalstu studenti ir dod pienesumu gan ekonomikai, gan augstākās izglītības kvalitātes celšanai, uzraudzībai pār šo ārzemnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijā jābūt koordinētākai un stingrākai.

Jau veiktās revīzijas un tās, kas vēl iecerētas. Krustpunktā iztaujājam valsts kontrolieri Edgaru Korčaginu. jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod TV24 žurnālists Romāns Meļņiks un žurnāliste Inese Helmane.  

Pēc samocītajām Latvijas Bankas prezidenta vēlēšanām no Rīgas pils ir nācis priekšlikums mainīt vairāku augstu amatpersonu izvirzīšanas kārtību, šīs tiesības piešķirot Valsts prezidentam. Vai ir lietderīgi paplašināt Valsts prezidenta pilnvaras? Krustpunktā analizē Valsts prezidenta padomniece likumdošanas un starptautisko tiesību jautājumos Kristīne Līce, Latvijas Universitātes profesore Sanita Osipova, bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers un domnīcas "Providus" vadošā pētniece labas pārvaldības un pretkorupcijas jautājumos Līga Stafecka.  

25. marts - 1949. gada deportāciju piemiņas diena. Daļai deputātu radušās šaubas par Valsts kontroles padomes locekles Maijas Āboliņas pilnvaru pagarināšanu. Telekomunikāciju uzņēmumu Latvijas mobilais telefons un "Tet" kapitāldaļu izpirkšanas darījuma vērtība varētu sasniegt aptuveni 550–600 miljonus eiro. Saeimas atbildīgajā komisijā skatīja jautājumu par diabēta pacientu aprūpes pieejamības problēmām un iespējamiem risinājumiem. Latvijā 10 gadu laikā apglabāto atkritumu apjomu jāsamazina četras reizes. Lai mērķi sasniegtu, jākāpina arī atkritumu sadedzināšanas apjoms, norāda Klimata un enerģētikas ministrija.

Apvelings - dabas parādība, kas raksturīga Baltijas jūra īpaši vasaras pirmajā pusē. Bet kā radies pats vārds, skaidrojam latviešu valodas stundā raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Latvijas Universitātes profesors, valodnieks un tulks Andrejs Veisbergs, Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēja, filoloģijas doktore, valodniece Dite Liepa un Latvijas TV laika ziņu redaktors Toms Bricis. Toms Bricis norāda, ka Latvijā ir problēmas dažās nozarēs ar terminiem un meteoroloģija ir viena no tām. Viens no šādiem vārdiem, kas ir ienācis latviešu valodā no angļu valodas, ir apvelings "Lai arī mēs dzīvojam pie jūras, tomēr šo procesu mūsu senči nav tik ļoti ievērojuši, lai tam dotu nosaukumu," atzīst Toms Bricis. Līdzīgi ir ar apzīmējumu pērkona negaisam sniega laikā. Angliski to devē "thundersnow", kas būtu "pērkonsniegs", latviešu valodā tam īsti nav atsevišķa vārda, lai arī piekrastē šo parādību mēdz novērot. Valodnieki piekrīt, ka nav uzreiz skaidra risinājuma, kā vārdu apvelings latviskot. Klausītājas piedāvātais latviskojums, kas nāk no Sīkraga, ir "dzelme paceļas".  Runājot citiem jaunumiem latviešu valodā, Dite Liepa norāda, ka Valsts valodas centra latviešu valodas eksperti nolēmuši, ka vārds karavīrs tagad būs arī sieviešu dzimtē - karavīre. Jo arvien vairāk runā par sieviešu dzimtes personu iesaistīšanos gan dienestā, gan citviet bruņotajos spēkos. "Skatīsimies, kā to pieņems un uztvers bruņotie spēki," bilst Dite Liepa.

Saruna ar Nacionālo bruņoto spēku Štāba bataljona komandieri pulkvedi Antoņinu Bļodoni – sievieti, kas 27 gadus pavadījusi militārajā dienestā un lauzusi ne vienu vien stereotipu. Tā ir saruna par viņas ceļu no astoņpadsmitgadīgas meitenes līdz pirmajai sievietei, kas pulkveža pakāpē komandējusi valsts svētku parādi.Pulkvedes ceļš ir bijis pilns izaicinājumu un pārsteigumu. Viņa atklāti stāsta par mātes un karavīra lomu apvienošanu un brīžiem, kad sievietei militārajā vidē jāpierāda sevi vairāk nekā vīrietim ar tādu pašu izglītību un pieredzi. Mani īpaši sajūsmināja veids, kā pulkvede izveidoja savu hokeja komandu.  Runājām par to, kā izskatās ikdiena un plānošana militāristu ģimenē, kur “civilajiem” būtu ko aizņemties. “Tagad baidīties nav laika. Tagad mēs darām to, kas ir jādara,” – pulkvede dalās arī savās pārdomās par gatavību kara situācijai un sniedz vērtīgus ieteikumus satrauktiem prātiem.Antoņina Bļodone ir sieviete, kura parāda, ka īsta drosme ir spēja uzņemties atbildību un nest to ar pārliecību – gan armijā, gan dzīvē.Šo epizodi filmējām izcilā vietā – Power-Up SPACE Rīgas centrā. Šeit atgriezīsimies vēl un iesakām arī tev, ja meklē vietu, kur īstenot savus radošos projektus. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas, kur ierakstīt video vai audio, un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur vari rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Visa komanda ir atsaucīga un profesionāla. Apmeklē powerupspace.eu un piesakies iepazīšanās tūrei!Sarunā pieminētās saites atradīsi šīs sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads4:58 Kādi ir miera laika uzdevumi pulkvedei un viņas vienībai, kurā ir ap 400 karavīru7:16 Dienestā 27 gadus. Kas pamudināja izvēlēties šādu profesiju13:35 Kas astoņpadsmit gadus jaunu meiteni vilināja armijā15:48 “Bruņotie spēki nav individuālais uzņēmums” - veselīga konkurence paralēli darbam komandā18:29 Lielākie pārdzīvojumi ceļā uz virsnieka pakāpi23:26 Militāristu ģimene, kurā sieva ir “lielāks komandieris” nekā vīrs26:58 Amizanta situācija, kad “civilists" nonāk militāristu ģimenē33:37 Kā izskatās nedēļas plānošana militāristu ģimenē38:40 Power-Up SPACE ir vieta, kur īstenot savus radošos projektus. Te ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu39:40 Pulkvedes sporta rutīna41:35 Ja neviens neņem hokeja komandā, tad jāveido sava50:06 Kā atšķiras fiziskie normatīvi Valsts bruņotajos spēkos un Speciālo uzdevumu vienībās52:10 Pieredze divās miera uzturēšanas misijās Afganistānā57:50 Māte - karavīrs. Kurā brīdī nodalīt un kurā savienot šīs atbildības1:03:13 “Es atbildību par savu dzīvi uzņemos pati”1:05:01 Kad sievietei sevi ir jāpierāda vairāk nekā vīrietim. Militārās nozares specifika1:09:00 Ažiotāža ap pirmo pulkvedi - sievieti, kas komandē valsts svētku parādi1:12:17 Laužot stereotipus, ka karavīrs tikai rok ierakumus un šauj - kādas profesijas darbojas bruņotajos spēkos1:16:02 Ko nozīmē - būt gataviem kara situācijai un jautājumi, uz kuriem godīgi sev atbildēt1:23:17 Varianti un iespējas, ja valstī iestājas kara situācija1:27:10 "PRETkaravīri", kuri gatavi darīt jebko, lai tikai nebūtu kara1:31:08 Pulkvedes ieteikums satrauktiem prātiem1:33:58 “Īstenībā tas ir daudz, kas ir iedots vienam cilvēkam” - būt pateicīgam, pazemīgam un novērtēt to, kas ir dots

Latvijas Bankas prezidenta, tiesībsarga un valsts kontroliera kandidātu izvirzīšanu uzticot Valsts prezidentam, būtu iespējams izvairīties no šī procesa politizēšanas. Varētu mainīties pamatprincipi, kā top valsts budžets. Proti, būs jāpāriet uz sistēmu, kur budžeta izdevumi ir saistīti ar ļoti konkrētu mērķu sasniegšanu Eiropas Savienības dalībvalstis atbalstījušas jaunu tarifu piemērošanu lauksaimniecības produktu un minerālmēslu importam no Krievijas un Baltkrievijas. Tarifus plānots celt pakāpeniski trīs gadu laikā. Latvijas U-19 un jaunāku puišu futbola izlase Eiropas čempionāta kvalifikācijas elites kārtā cīnīsies pret Itāliju.

Pēc ASV un Ukrainas sarunām Saūda Arābijā ukraiņi pauduši gatavību uguns pārtraukšanai un sarunām par pamiera noslēgšanu. Tikmēr Latvijā pieaug bažas par pašu drošību – Valsts prezidents prasa straujāk audzēt karavīru skaitlisko sastāvu, aizsardzības ministrs uzdevis šomēnes nākt klajā ar piedāvājumiem, kā palielināt zemessargu skaitu. Premjere Evika Siliņa atskaitījusies Saeimā, kā sokas valdībai. Ministrijās notikusi parlamentāro sekretāru rotācija. Šīs nedēļas aktualitātes Krustpunktā vērtē Latvijas Televīzijas raidījuma "Kas notiek Latvijā? " vadītāju Jāni Domburu, žurnālistu Arturu Bikovu, "Providus" direktori un vadošo pētnieci, politoloģi Ivetu Kažoku un Latvijas Radio žurnālisti Māru Jansoni.  

Brīdī, kad iestājāmies NATO, toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga varēja droši paļauties uz ASV prezidentu. Cik droši varam justies tagad, Donalda Trampa laikā, un kā ir mainījusies pasaule – par to Krustpunktā Lielā intervija ar Valsts prezidenti (1999–2007) Vairu Vīķi-Freibergu.  

ASV prezidents Tramps apturējis finansējumu bruņojuma iepirkšanai Ukrainai. Kā šo lēmumu vērtē Ukrainā. Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena šodien ir nākusi klajā ar Eiropas pārapbruņošanās plānu. Latvijas politiķu vidokļi par ASV prezidenta Donalda Trampa lēmumu apturēt militāro palīdzību Ukrainai. Valsts drošības dienests rekomendējis arī slimnīcu darbiniekiem Latvijā nedoties uz Krieviju un Baltkrieviju. Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija pabeigusi Mākslīgā intelektra centra likuma izstrādi.

Amerikas Savienotās valstis turpmāk īstenos citu ārpolitiku, tā ir paziņojis ASV prezidents Donalds Tramps. Tikmēr Eiropas valstis mēģina saprast, kāda ir jaunā politiskā realitāte. Krustpunktā Lielā intervija ar Valsts prezidentu Edgars Rinkēviču. Norises ASV ārpolitikā brīžiem atgādina amerikāņu kalniņus – te ASV prezidents nosauc Ukrainas prezidentu par diktatoru, te saka, ka neko tādu neatceras, bet mirkli pirms parakstīt vienošanos, viņiem visas pasaules acu priekšā norit saruna, ko par diplomātijas paraugstundu diez vai kāds nosauktu. Ir skaidrs, ka diplomāti un amatpersonas cenšas tiltus nededzināt, bet komentētāji un vienkārši vērotāji var atļauties daudz skarbāk vērtēt notiekošo. Bet par to, kādu iespaidu tas viss atstās uz Eiropas ārpolitiku un drošību, tajā skaitā arī mūsu ārpolitiku un drošību, ir jārunā. Un to darām raidījumā.  

1. martā sākas gadskārtējā ieņēmumu deklarāciju iesniegšana Valsts ieņēmumu dienestā. Aizvadīts seminārs pašvaldību domju priekšsēdētājiem "Pašvaldības iekšējā drošība - sadarbība ar valsti un privāto sektoru". Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) pagājušajā gadā salīdzināmajās cenās samazinājies par 0,4%, salīdzinot ar 2023.gadu. 2026. gadā plāno ieviest 120 ģimenes ārstu sadarbības prakses.

Raidījuma uzmanības fokusā iekšējā drošība. Krustpunktā izvaicājam Valsts policijas priekšnieku Armandu Ruku. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod TV3 žurnālists Gatis Suhoveckis un žurnāla "Dienas Bizness" žurnālists Jānis Goldbergs.  

Trīs gadus pēc Krievijas plašā iebrukuma Ukrainā mūsu iedzīvotāju nedrošība nav mazinājusies, gluži pretēji – neskaidrība par ASV ārpolitiku un daudziem liek vaicāt, ko mums gaidīt, kā mums gatavoties "x" stundai, ja tāda pienāktu. Tagad Saeimā ir valdības sagatavotie likumu grozījumi par izmaiņām krīzes vadības sistēmā, Saeimā arī ir likums, kas regulē patvertņu veidošanu. Cik tālu Latvijā ir sakārtota civilās aizsardzības sistēma, ko par neskaidro atbildības sadalījumu savulaik kritizējusi arī Valsts kontrole. Krustpunktā diskutē Valsts Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Civilās aizsardzības pārvaldes priekšnieks pulkvedis Ivars Nakurts, Rīgas pašvaldības Civilās aizsardzības un operatīvās informācijas pārvaldes vadītājs Gints Reinsons, Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks tautsaimniecības jautājumos Aino Salmiņš un Saeimas aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas deputāts un Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka.  

Valsts pārvaldē strādājošajiem ir pēdējais laiks pāriet uz darbu klātienē. Tā stingri ir norādījis Valsts prezidents. Vai tiešām, strādājot attālināti, zūd padarītā darba apjoms un kvalitāte? Par attālināta darba plusiem un mīnusiem spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš, Latvijas Personālvadības asociācijas pārstāve Gundega Dambe un darba un organizāciju psiholoģe Veronika Skorodihina. "Nekas nav melnbalts un vienkāršs, attālinātais darbs ir uz palikšanu," pārliecināts Ivars Vanadziņš. "Droši vien vairāk jautājums ir par to, ko kurš īsti vēlas un kā to sasniegt un panākt, un kā atrast optimumu. Pētījuma rezultāti un Latvijas darbinieku sajūta rāda, ka tas ir atbalstīts. Arī attālināto darbu var organizēt dažādi, var atstāt pašplūsmā un haosā, tad, protams, viss ir slikti. To var darīt jēgpilni un tad vairums ir priecīgi, jo visi priecīgi nebūs nekad."  Atsaucoties uz pētījumu, Vanadziņš norāda, ka cilvēki sāk vērtēt pozitīvāk balansu, trešā daļa norāda, ka ir spējuši atrast kompromisu starp darbu mājās un klātienē. Gundega Dambe arī norāda, ka vairumā gadījumu cilvēki vēlas hibrīdrežīmā strādāt, kas ir normāli. Viņa atzīst, ka attālinātā darba piekritēja, bet uzskata, ka Valsts kancelejas vadītāja lēmums par valsts pārvaldes darbu klātienē ir pareizs. Tomēr viņa norāda par blaknēm. "Attālinātajam darbam ir daudz blaknes. Pēdējos gados konferencēs runā par divām būtiskām lietām, ko gribu arī uz publisko sektoru attiecināt, jo ir atšķirīga motivācija un pašdisciplīna publiskajā sektorā un tiem, kas strādā paši un paši sev nopelna naudu, turpina Gundega Dambe. "Viena blakne ir pašdisciplīna, kurai ir jābūt, pašmotivācija un efektivitāte. Šos vārdus neviens nav atcēlis. Ja jūt kancelejas vadītājs, ka viņam "neiet ar viņa kuģi, viņš nestūrē pareizā virzienā", jāmēģina drusciņ disciplinēt un tad atgriezties pie tiem modeļiem, kas var." Vēl viņa min, ka ir tāds fenomens, ko dēvē "klusais aizgājējs", tas ir darbinieks, kurš ir zaudējis piesaisti, viņš izdara darbu minimālā līmenī un principā ir neefektīvs. Bet viņš neiet prom, jo viņam ir ērti. Viņš ir izdarījis neiesaistoties. Klausies arī raidījumu Krustpunktā, kur sprieda par klātienes un attālinātā darba efektivitāti.  

Pagājušā nedēļā Saeimā bija balsojums par neuzticības izteikšanu iekšlietu ministram Rihardam Kozlovskim, opozīcija galvenokārt viņu vainoja nespējā savaldīt Nīderlandes futbola fanus pie Brīvības pieminekļa, kad tur tika laistas gaisā petardes. Demisiju neizdevās panākt, un Kozlovska kungs ir Krustpunktā studijā joprojām kā ministrs. Runājam par Valsts policijas darbu, robežsardzes, Valsts ugunsdzēsības glābšanas dienestu – visas šīs iestādes arī strādā ministrijas pakļautībā. Izvaicājam iekšlietu ministru Rihardu Kozlovski. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod TV3 raidījuma "Nekā personīga" žurnālists Juris Jurāns un aģentūras LETA žurnālists Gatis Kristovskis.  

Lai gan Ārlietu ministrija laiku pa laikam izplata aicinājumus neceļot uz Baltkrieviju vai Krieviju, kā arī Valsts drošības dienests brīdina par savervēšanas riskiem, tomēr cilvēki joprojām turp brauc. Vai būtu nepieciešams ierobežot tūrismu uz agresorvalstīm, par to raidījumā Krustpunktā diskutē Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Dace Melbārde, Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka, Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāja biedrs Jānis Dombrava, Saeimas Nacionālās drošības komisijas deputāts Kristaps Krištopans un bijušais diplomāts, ārlietu eksperts Andris Teikmanis. Katru dienu no Rīgas autoostas Baltkrievijas un Krievijas virzienā dodas satiksmes autobusi, lai aizvestu uz Maskavu, Minsku un arī citām pilsētām Latvijas tūristus. Protams, ne tikai satiksmes autobusi vien, pie robežas var redzēt arī automašīnas. Īpaši uz Baltkrieviju tās līdera Aleksandra Lukašenko ieviestais bezvīzu režīms mūsu iedzīvotājus vilina doties turp. Ir grūti noticēt tam, ka tur varētu būt kādas nepatikšanas. Kādreiz jau kaut ko sliktu dzird, bet tas absolūtais vairums atgriežas, saka, ka ir forši izceļojuši, itin lēti  iepirkušies, tad arī mudina citus draugus un kolēģus izmantot iespēju. Pagājušā nedēļā Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdē Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Dace Melbārde mudināja sarīkot politisku diskusiju par to, vai vajadzētu kaut kā valstī šo tūrismu ierobežot, jo gan Krievijā, gan Baltkrievijā cietumos ir kopumā vismaz 30 Latvijas iedzīvotāju. Iespējas palīdzēt šiem cilvēkiem ir ļoti minimālas. Vajag par to mums iespringt vai nē, lai katrs pats domā - riskēt un ceļot austrumu virzienā vai tomēr valstij ir vērts kaut kā iejaukties šajos procesos?

Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča sacītais, ka valsts pārvaldei ir pēdējais laiks atgriezties darbā klātienē ir izraisījis plašu diskusiju. Bet droši vien jāatzīst, ka darba organizācijas forma ir tikai viena daļa stāstā par valsts pārvaldes darba efektivitāti kā tādu. Kā to celt? Cik liela nozīme ir klātienes vai neklātienes darbam, cik liela – tiešās un arī politiskās vadības spējai skaidri nodefinēt darba uzdevumus. Par to diskutējam arī raidījumā Krustpunktā. Analizē Baltijas Korporatīvās pārvaldības institūta vadītājs Latvijā Andris Grafs, Latvijas Platformu attīstības sadarbībai direktore Inese Vaivare, Valsts kontroles padomes locekle Inga Vilka un Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas deputāts Jānis Vitenbergs.    

Uzņēmumiem, kuri joprojām darba drošības jomā strādā pēc principa – gan jau paveiksies, klāsies arvien grūtāk. Sabiedrība vairs nav gatava pievērt acis uz nepilnībām darba vidē un Valsts darba inspekcija pievērš lielāku uzmanību šādiem uzņēmumiem. Par darba drošības uzlabojumiem saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Valsts darba inspekcijas Metodiskās vadības un kompetenču pilnveides nodaļas vadītāja Sandra Zariņa un Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūras nacionālā kontaktpunkta vadītāja Linda Matisāne. Nelaimes gadījumu ziņā darba vietā 2024. gads ir bijis labāks nekā 2023. gads. Lai arī pilnībā dati vēl nav apkopoti, situācija uzlabojas. "Viss orientēts uz to, lai nelaimes gadījumu būtu mazāk," norāda Sandra Zariņa. Nozares, kurās notiek visvairāk nelaimes gadījumu, paliek nemainīgas, tā ir apstrāde (metālpastrāde, kokapstrāde, pārtikas ražošana), tirdzniecība, transports, būvniecība, mežizstrādē. Tām attiecīgi Valsts darba inspekcija pievērš īpašu uzmanību.

Klausoties publiskajās diskusijās šonedēļ, tā īsti nevar saprast, par ko cilvēki diskutē vairāk – par ASV prezidenta Donalda Trampa kārtējiem paziņojumiem vai mūsu pašu Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča pausto, ka pienācis pēdējais laiks valsts pārvaldei pāriet uz darbu klātienē. Bet skaidrs, ka par to runāsim arī mēs žurnālistu diskusijā. Un ir jau arī vēl citi notikumi – atslēgšanās no Krievijas elektroapgādes sistēmas, lai pievietotos Eiropas sistēmai. Ir pašvaldības, kas drošības pēc atslēgs luksoforus uz šo laiku, lai gan ir cilvēki, kas to uzskata arī par panikas celšanu. Un beidzot esam tikuši pie centrālās bankas prezidenta – par spīti samocītajam procesam, tālu nebija jāmeklē un amatā atgriezies Mārtiņš Kazāks. Vai ilgais process bija tā vērts? Par to runājam Krustpunktā ar žurnālistiem. Diskutē portāla "NRA" žurnālists Bens Latkovskis, Latvijas TV žurnālists Ivo Leitāns un Māris Antonevičs no "Latvijas Avīzes".  

Latvijas Bankas prezidenta izvirzīšanas mokošais process ir raisījis diskusiju, vai nav jāmaina kārtība, kādā izvirza un ievēl dažādas valsts amatpersonas. Tostarp, vai būtu jāpalielina Valsts prezidenta pilnvaras šajos jautājumos? Par to raidījumā Krustpunktā diskutē jurists, zvērināts advokāts Lauris Liepa, domnīcas "Providus" vadošā pētniece Līga Stafecka, Saeimas deputāts, Juridiskās komisijas priekšsēdētajs Andrejs Judins (Jaunā Vienotība) un Saeimas deputāts Eduards Smiltēns (Reģionu apvienība). Lai nebūtu bažu par to, ka politiķi mēģina kontrolēt Latvijas Bankas darbu, turpmāk kandidātus bankas prezidenta amatam varētu izvirzīt Valsts prezidents. Šādu priekšlikumu klajā nāca Edgars Rinkēvičs pēc tam, kad ar bankas vadītāja meklējumiem šajā gadu mijā izvērsās tāds pamatīgs riņķa dancis, radot arī aizdomas par politiskām spēlītēm un, kā mēs redzam, pat provocējot valdošās koalīcijas šūpošanos. Notikumi ap Latvijas Banku daudziem tiešām bija negaidīti. Bet ne jau tikai bankas vadītāja meklējumi raisījuši pretrunīgas emocijas. Starp citu, arī paša prezidenta ievēlēšana izprovocēja valdības maiņu. Bet mums ir gājis grūti gan ar ģenerālprokurora meklējumiem. Kaislības savulaik raisījis KNAB vadītāja izraudzīšanas process. Mēs esam mainījuši kārtību, kā tiek meklēti mediju uzraugi. Kā vērtēt šos pašreizējos amatpersonu izraudzīšanas process Latvijā, vai tajos vajag veikt kādu revīziju vai pārmaiņas? Pēc Valsts prezidenta iniciatīvas pievēršamies šim jautājumam.

Pēc tam, kad Rīgā ieradušies Amsterdamas "Ajax" futbola kluba līdzjutēji izraisīja dažādas nekārtības, aktualizējās diskusija, vai tāds futbols mums ir vajadzīgs? Vai, ceļot sava futbola līmeni, tas vienlaikus arī nozīmē lielāku huligānisma un vardarbības risku pirms un pēc "lielā futbola"? Vai agresīva fanu uzvedība ir jāpieņem kā kultūras sastāvdaļa? Krustpunktā analizē Latvijas Radio podkāstu attīstītājs un sporta žurnālists Andrejs Siliņš, sociālantropologs Artūrs Pokšāns, Latvijas Futbola virslīgas izpilddirektors Ainārs Dakša un Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes priekšnieks Juris Staļģevics. Faktiski gadu desmitus Latvijā futbols bijis otršķirīgs sporta veids tādā ziņā, ka latviešiem vērā ņemamu panākumu nebija. Tam ir daudz un dažādi iemesli, par ko mēs nerunāsim. Līdz ar to arī secen gāja tās blaknes, par kurām daudz runā citviet pasaulē. Sportu, it īpaši futbolu, pavada bieži vien līdzjutēji sarīkotas nekārtības, kas ietekmē ne jau tikai sporta fanus vien. Ja runā par futbola pasauli, tās vēsturē ir ļoti nepatīkami un pat traģiski notikumi. Futbols daļai līdzjutēju ir kas vairāk nekā tikai sporta kaislības.  Pagājušā nedēļā notikušās nekārtības pie Brīvības pieminekļa lika domāt, ja gadījumā Latvijā šis sporta veids kļūst populārāks un veiksmīgāks, mums nāksies pielāgoties jaunajai realitātei, būt gataviem tam, pie kā neesam līdz šim pieraduši. Sociālajos medijos daudzi ir uzdevuši jautājumu: vai mums vispār tādu futbolu vajag? Ja vajag, tad ar ko ir jārēķinās?  Mēs vispār Latvijā diezgan aktīvi domājam par to, kā sekmēt futbola popularitāti. Līdz ar to aktuāli ir prasīt: kāda tad ir futbola realitāte, vai tā attiecas tikai uz futbolu un kā tai pielāgoties? 

Birokrātija, lai cik cēlu mērķu vārdā veidota, iedzīvotāju acīs tomēr ir ar negatīvu pieskaņu. Kā nodrošināt godīgumu un caurspīdīgumu, vienlaikus bezjēdzīgi neapgrūtinot dzīvi uzņēmējiem un iedzīvotājiem. Par to diskutējam raidījumā Krustpunktā. Raidījuma viesi: Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs, Iepirkumu uzraudzības biroja vadītājs Artis Lapiņš, Latvijas Tidzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš un Latvijas Universitātes doktorante, SKDS sociāli politisko pētījumu nodaļas vadītāja, projektu direktore Ieva Strode.  

Krustpunktā uzmanības centrā šodien valoda. Latviešu valoda kā viena mūsu lielākajām vērtībām, kas ir kopjama un sargājama, vienlaikus, būtiski, lai visi arī spētu šajā valodā saprasties. Valsts iestāžu saziņa ar sabiedrību nereti notiek tik grūti uztveramā valodā, ka daudziem nolaižas rokas, mēģinot saprast, ko ierēdnis īsti ir mēģinājis pateikt. Par valodu – vienkāršo un sarežģīto, kopjamo un aizsargājamo, saruna ar valodnieci Aigu Veckalni.