Priestera katehēze

Par bērnu tiesībām un aizsardzību rūpējas "Centrs Dardedze", kas pastāstīs par valsts likumdošanu attiecībā uz mazgadīgo aizsardzību. Kas ir bērnu aizsardzība, kādēļ vajadzīga un kā tiek nodrošināta (par bērnu tiesību konvenciju)? Kādi ir bērnu tiesību aizsardzības pamatprincipi? Kā tie darbojas un kā palīdz aizsargāt? Kā tas praktiski palīdz? Vai pietiek tikai ar konvenciju un vadlīnijām? Steriotipisks jautājums, vai bērnam nav par daudz tiesību, bet nav pienākumu jeb robežas? To jautāju redzot bērnu visatļautību skolās, piemēram. Vai tas ir tomēr tikai steriotips? Un kā tad līdzsvarot tiesības ar pienākumiem un veselīgām robežām? Kā valsts definē vardarbību? Kādi ir vardarbības veidi? Vardarbība pasaulē un Latvijā, kāda ir situācija? Kas ir varmakas, kas pastrādā vardarbību pret mazaizsargāto? Kādas ir vardarbības sekas un kā var palīdzēt, dziedināt, ārstēt?

Uzzinot par vardarbības iespējamību cilvēki apjūk un dažādi reaģē, bet kā saprast un kā rīkoties? Kā arī par to kāda ir Baznīcas nākotne pēc šādiem skandāliem? Ko cilvēkiem vajadzētu darīt, kad un ja viņi uzzina par priesteri, kurš ir apsūdzēts? Vai ir jālūdz par potenciālo noziedznieku, vai pietiek ar lūgšanu par potenciāli ļaunprātīgi izmantoto? Kā nenosodīt priesteri pirms tiesas? Kā pasargāt priesteri situācijā, kad pastāv nepatiesas apsūdzības, neuzticība un bailes? Priesteru vidū pieaug nedrošība par savu drošību, jo pastāv draudi, ka varētu tikt apsūdzēti vai pat ļaunprātīgi izmantoti nepiedienīgas uzvedības dēļ, kas ir vērsta pret priesteri. Kāpēc notiek šādas lietas, šādi noziegumi? Kā to var labot? Vai pietiek ar vadlīnijām? Kas jauns ir nesen atjauninātajās pāvesta Franciska pamatnostādnēs, un kā tas palīdzēs tikt galā ar problēmām? Ko darīt cilvēkiem, ja viņi piedzīvo ļaunprātīgu izmantošanu vai ja viņi uzzina par ļaunprātīgu izmantošanu? Kāda ir nākotne un kā pāvesta sūtnis redz Baznīcas attīstību šajā kontekstā? Vai ir kas pozitīvs?

Nedaudz iedziļināsimies cilvēka attīstības psiholoģiskajos procesos un tajā, kas noved līdz neveselīgai attīstībai, kas var beigties vardarbīgā rīcībā. Bet arī par to, ka var un vajag rīkoties lai dziedinātu un parūpētos par sevi un citiem. Kā psiholoģija definē vardarbību? Kas ir seksuālā vardarbība, kā to atpazīt mazgadīgajos? Kā rīkoties, kad novērojam neveselīgas seksualitātes izpausmes? Kā var veicināt veselīgu seksualitātes izaugsmi? Kas būtu veselīga seksualitāte? Kādēļ seksualitāte ir tik ļoti jūtīga un dažubrīd ievainota realitāte? Kā var notikt dziedināšana? Par veselīgu un neveselīgu reliģiozitāti, kas tas ir un kā tas izpaužas un ietekmē cilvēka attīstību, seksualitāti un attiecības ar līdzcilvēkiem?

Uzzinot par vardarbības iespējamību cilvēki apjūk un dažādi reaģē, bet kā saprast un kā rīkoties? Kā arī par to kāda ir Baznīcas nākotne pēc šādiem skandāliem? Ko cilvēkiem vajadzētu darīt, kad un ja viņi uzzina par priesteri, kurš ir apsūdzēts? Vai ir jālūdz par potenciālo noziedznieku, vai pietiek ar lūgšanu par potenciāli ļaunprātīgi izmantoto? Kā nenosodīt priesteri pirms tiesas? Kā pasargāt priesteri situācijā, kad pastāv nepatiesas apsūdzības, neuzticība un bailes? Priesteru vidū pieaug nedrošība par savu drošību, jo pastāv draudi, ka varētu tikt apsūdzēti vai pat ļaunprātīgi izmantoti nepiedienīgas uzvedības dēļ, kas ir vērsta pret priesteri. Kāpēc notiek šādas lietas, šādi noziegumi? Kā to var labot? Vai pietiek ar vadlīnijām? Kas jauns ir nesen atjauninātajās pāvesta Franciska pamatnostādnēs, un kā tas palīdzēs tikt galā ar problēmām? Ko darīt cilvēkiem, ja viņi piedzīvo ļaunprātīgu izmantošanu vai ja viņi uzzina par ļaunprātīgu izmantošanu? Kāda ir nākotne un kā pāvesta sūtnis redz Baznīcas attīstību šajā kontekstā? Vai ir kas pozitīvs?

Baznīcas seksuālie skandāli, kas notiek? Baznīcas mācība atitecībā uz cilvēka vispārējo cieņu, kas ietver arī mazgadīgo un neaizsargāto cieņu, ko Bībele/ teoloģija par to saka? Kas ir šīs cieņas pamats? Ko Baznīca ir darījusi lai šo cieņu veicinātu, novērtētu, atpazītu? Ļaunums Baznīcā notiek, vai ir zināmi iemesli ļaunumam Baznīcā vispārīgi un ar seksualitāti saistītam ļaunumam? Bet vardarbībai ir dažādas fomras un lai arī mazāk aprunātai tomēr pastāv arī garīgā vardarbība, kas tas ir? Ko var darīt lai novērstu? Kā par to runāt, kad redzam, ka notiek vardarbība? Kā var mainīt vardarbības kultūru, kas šobrīd šķeit pastāv Baznīcā?

Vatikāna II koncils reliģisko brīvību pamato ar personas cieņas neatņemamo būtību. Taču vienlaikus izceļ, ka reliģiskā brīvība ir arī Atklāsmes aicinājums kādēļ kristieši tas ir ļoti radikāli jāievēro. Kristus ar savu dzīves un mācības piemēru mums atklāj un dod piemēru, kā respektēt un īstenot reliģisko brīvību. Citiem vārdiem sakot, ticība ir brīvības auglis, ko nevar vardarbīgi uzspiest, bet brīvi pieņemt vai noraidīt. Kristieša pienākums ir dzīvot dzīvi, kas liecinātu par brīvību un patiesību, kas pati var pārliecināt cilvēkus kas meklē Dievu. Tas nenozīmē, ka kristiešiem nav tiesību, ko brīvi var īstenot, bet savas tiesības tie īsteno cieņpilnā veidā un sludina evaņģēliju, bet ne ar "ne-evaņģēliskeim" paņēmieniem, tas ir, vardarbīgi ar varu. Cilvēku individuālas atbildības apziņa nostiprinājusies pieprasa jaunas attiecības, ko jārespektē un jāgarantē ar valsts likumdošanu lai sabiedrība, kas kļūst aizvien dažādāka spētu dzīvot mierā un saticībā.

Sabiedrībā, kas ir pakļauta daudzām jo daudzām ietekmēm ir būtiski, ka cilvēki tiek audzināti patiesai brīvībai. Tas nozīmē mācīt un veidot cilvēka personību tādu, kas no vienas puses ievēro morālo kārtību un cieņu pret likumīgu varu, bet no otras mīl patiesu brīvību. Ir jāaudzina tādas personas, kas ievēro patiesību, spēj pastāvīgi spriest, rīkoties ar atbildību, spētu sadarboties ar citiem un tiektos pēc patiesā un taisnīgā. Citiem vārdiem sakot, kļūtu par atbildīgu personību.

Izmantojot savu brīvību ir jāievēro sociālās atbildības kā arī personiskās atbildības morālā kārtība, kas paredz, ka ievērojot un īstenojot savas tiesības tev ir jārespektē arī otra tiesības. Vatikāna II koncila dokuments Dignitatis Humanae saka, ka ir jāizturas taisnīgi un cilvēcīgi pret visiem cilvēkiem". Valsts likumdošana nosaka normas, kas nodrošina taisnīgi un cieņpilnu izturēšanos vienam pret otru. Tai ir jābūt balstītā objektīvās morāles normās un tāda, kas ņem vērā kopējo labumu jeb sociālo kārtību.

Kristīgā kopiena ir būtiska ticības ceļa sastāvdaļa, jo kopienā mēs saņemam ticību un tur arī stiprinājumu mūsu ticībai. Bet nereti sastopamies arī ar grūtībām un izaicinājumiem. Kā risināt problēmas un izaicinājumus?

Kas ir maldu mācības? Šo jautājumu gribas uzdot, kad cenšas dzīvot savu kristīgo ticību. Tik daudz dažādi viedokļi, uzskati un pārliecības, kā saprast, kas ir autentisks un kas nē? Maldi nav tikai kaut kāda vēsturiska parādība, bet mūsdienās arī ne mazums aktuāla tēma. Kā to saprast un risināt? Vai sinodalitāte, pāvesta Franciska iniciatīva ir maldīga? Kā ir ar ikdienas neapzinātām praksēm un pārliecībām, ko mēs dzīvojam, bet, kas ir vairāk māņticība kā ticība.

Kas ir kristietis, ko tas nozīmē? Kā tas izpaužas, ko drīkst vai nedrīkst darīt kristietis? Kristīgā dzīvesveida skaistums. Šādi un daudzi citi jautājumi rodas, kad cilvēks apzināti cenšas izdzīvot savu kristīgo ticību. Atbildes nav vienmēr tik viegli rodamas lai cik arī paradoksāli tas būtu. Un tomēr, mēs esam aicināti dzīvot augšāmceltā Kristus dzīvi un liecināt par to pasaulē.

Ko nozīmē dzīvot Sv. Garā? Tās nozīmē sekot Sv. G. iedvesmām un drosmīgi tās izdzīvot. Viena no Sv. G. dāvanām ir prieks uz ko kristieši ir aicināti. Bet būtiska kristīgās dzīves sastāvdaļa ir kopienas dzīve, ko augšāmcelšanās dzīve piedāvā.

Tiesības uz reliģisko brīvību nodrošina iespēju pieņemt sirdsapziņā balstītus dzīves lēmumus. Patiesības meklēšana norit brīvībā atbilstoši cilvēka cieņai, ar audzināšanas palīdzību. dialogā un domu apmaiņā, ieklausoties otra meklējumos un tādejādi palīdzot meklēt patiesību. Dieva likumus cilvēks spēj uztvert un saprast sirdsapziņā. Sirdsapziņu nevar spiest un praktizēt reliģijas brīvību nozīmē brīvi veikt iekšējus aktus. Cilvēkam kā sabiedriskai būtnei ir nepieciešamība un tiesības reliģiju apliecināt kopienā.

Cilvēka cieņa, daba un morāliskais likums liek meklēt patiesību. Reliģiskā brīvība izriet no cilvēka dabas. To nevar uzspiests, bet šāda brīvība ir spēkā arī tiem, kas nemeklē patiesību un necenšas dzīvot saskaņā ar to, "ja vien tiek ievērota taisnīga sabiedriskā kārtība". Tātad, brīvība pienākas kā tiem, kas meklē patiesību un dzīvo pēc tās tā arī tiem, kas nemeklē, kā reliģisku pārliecību cilvēkiem tā tādiem, kas izvēlas dzīvot nereliģisku pārliecību dzīvesveidu. Tas var būt izaicinoši kā sadzīvot sabiedrībā ar dažādību ne tikai kultūras, valodu, nacionālo, bet arī reliģisko uzskatu vai to neesamību.

Reliģiskā brīvība nozīmē, ka visiem jābūt brīviem no spaidiem. Neviens nedrīkst tik spiests rīkoties pret savu sirdsapziņu ievērojot pienācīgās robežas ikvienam ir tiesības uz dzīvi saskaņā ar savu sirdsapziņu. Reliģiskās brīvības pamatā ir cilvēkam piemītoša cieņa, griba un prāta spējas. Šo brīvību jāatdzīst konstitucionālajos pamatlikumos. Patiesības meklēšana ir pienākums, ko pieņemt var tikai ja ir iekšējā brīvība un brīvība no ārējiem spiedieniem.

Cilvēka cieņa paredz, ka viņš vai viņa var rīkoties pēc savas iniciatīvas un atbildīgā brīvībā. Līdz ar to valsts likuma varai ir jāierobežo valsts vara nosakot tās robežas. Cilvēkam ir ari jāmeklē patiesība un kad ir atrasta, tad arī jādzīvo saskaņā ar patiesību, ko nevar neviens vardarbīgi ietekmēt. Patiesība skar cilvēka sirdsapziņu, kas savu ietekmi pauž saudzīgi un vienlaikus pārliecinoši. ko nedrīkst apspiest.

Vatikāna II koncila dokuments par reliģisko brīvību Dignitatis Humanea uzsver brīvību no jebkādiem spaidiem pret reliģiskās brīvības izdzīvošanu. Lai arī vēsturē reliģija ir bijusi uzspiesta, tad mūsdienās reliģijas attīstība kā vienu no pamat vērtībām uzskata reliģisko brīvību. Šajā dokumentā Baznīca risina attiecības un robežas starp valsti un reliģiju. Tiek risināti tādi jautājumi kā patiesa tolerance, patiesība un brīvība, kompetences robežas utt.

Baznīcai jārūpējas lai plašsaziņas līdzekļi tiktu apdomīgi un efektīvi izmantoti Baznīcas pastorālajā darbā. Jārūpējas par tehnoloģiju un līdzekļu izmantošanu pastorālajā darbā ar mērķi stiprināt un veidot, audzināt sabiedrisko domu un veidot kristīgu sabiedrisko attīstību. Jāatbalsta laji, kas var kompetenti veikt šos uzdevumus, bet aicināt cilvēkus atbalstīt, izmantot un ziedot lai šie līdzekļi varētu tikt nodrošināti.

Baznīca māca, ka lai mēdiji tiktu pareizi izmantoti ir jābūt ētiskiem pamatprincipiem. Ir jānodrošina tiesības uz informāciju gan tās ieguvē gan arī izplatīšanā un tas attiecas arī uz Baznīcu. Objektīva morālā kārtība ir nepieciešami vajadzīga, kas pārsniegtu un saskaņotu cilvēku darbības. Arī ļaunuma atainošana mēdijos ir jāveido tā lai padziļinātu zināšanas par cilvēku, bet neprovocētu "zemiskos instinktus". Mediji veido publisko sabiedrības viedokli, tādēļ ir būtiski, kas tas būtu veselīgs un Baznīca var līdzdarboties publiskā viedokļa veidošanā izmantojot medijus.

Par savu pienākumu Baznīca izvirza Labās Vēsts izplatīšanu ar mēdiju starpniecību, bet arī "mācīt cilvēkus tos labāk izmantot". Priesteriem ir pienākums arī ņemt vērā šo jomu un jāvada ticīgie tā lai mediji palīdzētu iet ticības ceļu. Laji šī mērķa īstenošanu var īpaši palīdzēt īstenot.

Vatikāna II koncila dokuments par plašsaziņas līdzekļiem Inter MIrifica saka, ka "Baznīca pieņem un atbalstu tos izgudrojumus, kas vistiešākā veidā skar cilvēka garīgās spējas un kas paver iespējas netraucēti nodot tālāk dažāda veida jaunumus, uzskatus un atziņas". Šeit īpaši izceļot presi, TV, radio, bet mūsdienās arī Interneta vides iespējas. Baznīca atpazīst mediju lielo labumu informācijas apmaiņā un garīgā bagātināšanā, ko tas piedāvā. Arī Baznīcas vēsts izplatīšanā. Bet vienlaikus norāda uz riskiem ja mediji ir ļaunprātīgi izmantoti. Tādēļ Baznīca iesaistās aktuālu problēmu risināšanā ar šo jaunu tehnoloģiju attīstību komunikācijā.

Straujā plašsaziņas līdzekļu attīstības laikmetā arī Baznīca iesaistās šo līdzekļu izmantošanā lai veiktu savu misiju un lai izprastu laikmeta gaisotni. Lajiem šajā šajā sfērā ir īpaša loma lai veicinātu kristīgā humānisma garu. Vatikāna II koncila dokuments par plašsaziņas līdzekļiem piedāvā pamatprincipus plašsaziņas līdzekļu lietošanā un runā par šo līdzekļu nozīmi Baznīcas darbībā.

Baznīca godina Sv.R. līdzīgi kā Kunga Miesu. Baznīcas sludināšanai un kalpošanai jātiek balstītai Bībelē no kā tiek smelta garīgā barība. Bībele ir jāpadara plaši pieejamu ikvienam ar tulkojumiem un skaidrojumiem. Kur apstākļi nosaka veidojot ekumeniskos tulkojumus priekš visiem kristiešiem. Bībele jāstudē lai būtu par pamatu visai teoloģijai, jo Sv.R. ir teoloģijas dvēsele. Sludināšana bez Dieva Vārda ir tukša runāšana tādēļ Bībeli ir jāliek par pamatu lai atklātu Kristus patiesību. Ikviena kristieša lūgšana dzīvei ir jāved uz Sv. R. lai mēs varētu patiesi iepazīt Kristu un būt vienotībā ar Viņu.

Tēlotājmāksla ir viena no cildenākajām cilvēka gara izpausmēm un jo īpaši tas ir attiecināms uz reliģisko un sakrālo mākslu. Sakrālās mākslas mērķis ir paust Dieva bezgalīgo skaistumu un virzīt cilvēka dvēseli pie Dieva. Māksla cenšās ietvert pārdabiskās patiesības un tās nodot cilvēkiem. Ikviens mākslas stils ja izpilda savu sakrālo mērķi ir derīgs izmantošanai Baznīcās un ritos. Bīskapam ir jārūpējas par mākslas saglabāšanu un izkopšanu savā diecēzē. Tai skaitā pievēršot uzmanību tam lai svētbilžu izmantošana neveicinātu nepareizu dievbijību. Lai panāktu mākslas atbilstošu novērtēšanu un izkopšanu vajag nodrošināt izglītību topošajiem priesteriem mākslas jomā.