Podcasts about dievu

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Liecība par attiecībām ar Dievu, sevi un līdzcilvēkiem. Ticības izaugsme.

Stāsta literatūrzinātniece Māra Grudule; pārraides producente – Maruta Rubeze Tas piedzeršanas saldais grēks Tik dziļas saknes jēmis, Ka, jebš' tavs taisnais dusmu spēks Tam grūtu sodu lēmis, Ne bēdāts top, ne gods, nei kauns, Tā rij un plītē vecs un jauns, It kā tas amats būtu. It retais ir, kas apdomā Ar šaušalām un briesmām, Ka pie tā kupla dzērēja Iekš ugunīgām liesmām Dažs plītētājs jau aizbraucis, Kur nāvīgs elles biķeris Pilns sēra, viņu pilda. Tam tā vien svēta diena šķiet, Kad viņš pie mucas sildās, Jā, grēks ir sakot, dažs kad iet Pie svēta galda pilnā! Tā cūkas savus svētkus svin, Un šis, kas vēl no Dieva zin, Tā Dievam kalpoj's, lielās. Cits citu, radu – radinieks Ar meliem nodar' melnu, Tur citu vilt un maitāt prieks, Tur dzīvots top ar velnu, Tur prāti kūst, tur mēle lūst, Tur cilvēki par lopiem kļūst Par spīti radītājam. Ēst, dzert ar draugu Dievs neliedz, Nedz darīties sev prieku, Bet ka tu Dievu neaiztiec, Nedz pārpildies pārlieku, Jo plītēšanu soda Dievs, Kā visos laikos minam mēs, Ar badu, sērgām, karu. Šī 300 gadu vecā "Dziesma no nelādzīgas pildīšanas un piedzeršanas" (1714), dziedama ar melodiju "Šis tiešām ir tas pēdīgs laiks". Visticamāk ir oriģinālsacerējums, nevis – kā tas tolaik ierasts – tulkojums no vācu valodas. Šādas dziesmas, tāpat kā uzdzīves tēlojums, ir raksturīgs motīvs 16. un 17. gadsimta Eiropas kultūrā. Tas ir reformācijas,  pēcreformācijas un plašākā nozīmē – arī sabiedrības zemāko slāņu sadzīves disciplinēšanas laiks. Un tas ir arī ķermeņa fizioloģijas un tā izdalīto šķidrumu apzināšanas un izpētes laiks. Uzdzīves ainas, aizraušanās ar grotesku ķermeņa tēlojumu ir arī veselīga dzīvesprieka, smieklu un karnevāla kultūras daļa. Baznīcas tekstos, kā tas redzams arī šajā dziesmā, ķermeņa savaldīšana gan gūst virsroku. Šīs dziesmas radītājs ir mācītājs Bernhards Vilhelms Bīnemanis (Bienemann). Par viņa dzīvi ziņas ir trūcīgas. Bīnemanis ir mācījies Rīgas licejā, kalpojis Zemītē, vēlāk – Spārē un ap 1731. gadu aizgājis mūžībā. Viņš ir sacerējis un atdzejojis ap simts dziesmu. Tām ir raksturīgas skaņu spēles un iekšējas atskaņas, piemēram: Jēzus godā mīt, sātans – apakš kājām, Un iekš pīšļu mājām čūska mīta krīt  vai citur: Sūkties, Plūkties, Nīsties, kauties, Rieties, rauties Nepieklājas Tiem, kas tev' tur siržu mājās. Literatūrvēsturnieks Jēkabs Lautenbahs Bīnemani dēvē par "trešo visspožāko zvaigzni starp latviešu garīgajiem dziesminiekiem – līdzās Fīrekeram un Dīcam".  Un tas nav pārspīlējums – ne velti joprojām 2015. gada latviešu luterāņu dziesmu grāmatā ir iekļautas septiņas Bīnemaņa dziesmas. Pieminēšanas vērta ir arī plītēšanas dziesmas pirmpublicējuma vieta – "Mežmuižas un Kukuru draudzes dziesmu grāmata" 1714. gadā. Tās pirmais izdevums, kas izstrādāts pēc latviešu pašu iniciatīvas un turklāt publicēts par draudzes savāktajiem ziedojumiem līdz mūsdienām saglabājies tikai vienā eksemplārā, kas atrodas Dānijas Karaliskajā bibliotēkā Kopenhāgenā. 

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

"Tā kā mēs esam brīvi, mēs varam izmantot savu brīvību arī ļaunprātīgi. Par to mēs nedrīkstam vainot Dievu" (bīsk. Fultons Šīns) Dienas impulss: Kuru no visiem Dieva likumiem Tev ir visgrūtāk pieņemt? Kādi, Tavuprāt, tam ir iemesli? Vai spēj uzticēties, ka šis likums nav pret Tevi, bet Tavam labumam? Parunā par to ar Dievu! Godināmais bīskaps Fultons Šīns (1895 - 1979) — viens no izcilākajiem 20. gadsimta sludinātājiem, viens no pirmajiem, kurš radio un televīziju izmantoja, lai sludinātu Kristu, ar Evaņģēlija vēsti aizsniedzot miljonus.

"Ja mums būtu tikai Vecā Derība, mums būtu slēdzene bez atslēgas, stāsts bez sižeta, apsolījums bez piepildījuma, sēkla bez augļa. Ja mums būtu Jaunā Derība bez Vecās, tas būtu nobeigums bez sākuma, piepildījums bez apsolījuma, virsbūve bez pamata" (bīsk. Fultons Šīns) Dienas impulss: Iepazīstieties ar Viņa dzīvi! Lasiet Evaņģēlijus! Jūs nekad nesasniegsiet dziļu garīgo dzīvi bez Svētajiem Rakstiem, un jo īpaši bez Jaunās Derības. Lasiet tos klusumā! Lasiet tos ģimenē! Klusumā mēs vislabāk atklājam Dievu (bīsk. Fultons Šīns) Godināmais bīskaps Fultons Šīns (1895 - 1979) — viens no izcilākajiem 20. gadsimta sludinātājiem, viens no pirmajiem, kurš radio un televīziju izmantoja, lai sludinātu Kristu, ar Evaņģēlija vēsti aizsniedzot miljonus.

"Domā par savām attiecībām ar Dievu kā par bērna attiecībām ar tēvu. Un tieši tā mūsu Kungs mums mācīja lūgties: “Tēvs mūsu”, kas ietver sevī septiņus lūgumus, un sākas ar vārdiem: “Mūsu Tēvs!” (Bīsk. Fultons Šīns) Dienas impulss: Nepadari šodien savu lūgšanas laiku vien par savu vajadzību uzskaitīšanu Dieva priekšā! Kad Tu pēdējo reizi esi teicis Dievam paldies par visu, ko Viņš dāvā? Lūgšanas laikā atrodi vismaz 10 lietas, par kurām Viņam pateikties! Godināmais bīskaps Fultons Šīns (1895 - 1979) — viens no izcilākajiem 20. gadsimta sludinātājiem, viens no pirmajiem, kurš radio un televīziju izmantoja, lai sludinātu Kristu, ar Evaņģēlija vēsti aizsniedzot miljonus.

"Var gandrīz teikt, ka nāves brīdī dvēsele ilgojas, lai miesa būtu kopā ar to. Tas ir tāpēc, ka, kad dvēsele nāvē atstāj miesu, tā neatstāj to uz visiem laikiem" (bīsk. Fultons Šīns) Dienas impulss: Apstājies un pamēģini apzināties, ka Tavs ķermenis ir Svētā Gara templis! Parunā par to ar Dievu!

"Var gandrīz teikt, ka nāves brīdī dvēsele ilgojas, lai miesa būtu kopā ar to. Tas ir tāpēc, ka, kad dvēsele nāvē atstāj miesu, tā neatstāj to uz visiem laikiem" (bīsk. Fultons Šīns) Dienas impulss: Apstājies un pamēģini apzināties, ka Tavs ķermenis ir Svētā Gara templis! Parunā par to ar Dievu!

"Kad žēlastība ienāk gribā, tā dod mums jaunu spēku, jaunu stiprumu, kāda mums agrāk nekad nav bijis. Tā dod mums jaunu spēju pretoties kārdinājumiem" (bīsk. Fultons Šīns). Dienas impulss: Mūsu griba nereti ir ļoti ievainota un trausla. Kurā jomā Tu vēlētos, lai Dievs dziedina un atjauno Tavu gribu? Parunā par to ar Dievu! Godināmais bīskaps Fultons Šīns (1895 - 1979) — viens no izcilākajiem 20. gadsimta sludinātājiem, viens no pirmajiem, kurš radio un televīziju izmantoja, lai sludinātu Kristu, ar Evaņģēlija vēsti aizsniedzot miljonus. Šajā gadā bīskapa Fultona Šīna pārdomas dzirdēsi Radio Marija Latvija Gavēņa kalendārā. Patiesa atgriešanās, lūgšana, Euharistija un Kristus upuris — tikai dažas no tēmām, kas Gavēņa laikā iedvesmos Tevi uz dziļāku garīgo dzīvi.

"Redziet, patiesībā nevis cilvēks ir tas, kurš meklē Dievu. Tas ir Dievs, kurš meklē cilvēku. Viņš neatstāj mūs mierā" (Bīsk. Fultons Šīns). Dienas impulss: Šodien atsakies no kaut kā pēc savas izvēles - vienalga, vai tas būtu kāds ēdiens, saldumi, soctīkli, vai kas cits. Upurē šo atteikšanos kā lūgumu Dievam, lai Viņš Tev šajā Lielā Gavēņa laikā dod jaunu izsalkumu pēc Viņa paša!

Ko nozīmē ceļošana ar Dievu? Kā tas atšķirās no parasta tūrisma brauciena un kā no tā atgriesties ikdienā? Jauno gadu iesākam ar apņemšanos visur ceļot ar Dievu.

Vilniaus arkivyskupas Gintaras Grušas: Kalėdų atmosfera padeda suvokti, kad tikroji mūsų vertė slypi ne pasiekimuose ar turtuose,bet santykyje - pirmiausia su Dievu ir vieni su kitais.Šį Kalėdų vidurdienį iš Šv. Petro bazilikos balkono Vatikane Popiežius Leonas XIV suteiks tradicinį palaiminimą „Urbi et Orbi“.Kaip Betliejus pirmą kartą nuo karo Gazos ruože pradžios vėl švenčia Kalėdas?Kelionių organizatoriai per šventes fiksuoja keliasdešimt procentų išaugusią paklausą.Ved. Madona Lučkaitė

Visose religijos šventykla užima išskirtinę vietą. Tai šventa vieta, kurioje vienaip ar kitaip žmogus gali susiliesti su dievybe ar Dievu. Šventyklos statomos nuo senų laikų: Mesopotamijos ziguratai, Egipto šventyklos, šintoistų šventyklos Japonijoje, induistų ir budistų Kinijoje, didieji graikų panteonai ir kitos. Tačiau kas mums yra šventykla? Lakoniškai apžvelgiu Izraelio šventyklų istoriją ir ką apie tai moko Naujojo Testamento autoriai.

Arnolda Šēnberga romantiskā oratorija “Gurres dziesmas” šonedēļ skanēs Liepājas koncertzāles “Lielais dzintars” desmitgades svinību kulminācijā. Par “Lielā dzintara” desmit gadiem, oratorijas saturu un tās īpašo vērienu Kultūras rondo iztaujājam koncertzāles “Lielais dzintars” māksliniecisko vadītāju Orestu Silabriedi. 7. un 8. novembrī plkst. 19.00 Liepājas koncertzāle “Lielais dzintars” aicina klausītājus pievienoties desmitgades svinību kulminācijai, kurā tiks īstenots sen lolots sapnis – Arnolda Šēnberga romantiskā oratorija “Gurres dziesmas”. Koncerts ir daļa no Eiropas kultūras galvaspilsētas “Liepāja 2027” programmas, kas uz vienas skatuves apvienos vairāk nekā 250 profesionālu mūziķu – piecus solistus, lielu jaukto kori, trīs vīru korus un grandiozu orķestri. Šis ir pasaulē reti atskaņots opuss, kas Latvijā līdz šim skanējis tikai divas reizes tā kolosālā mēroga dēļ. Skaņdarbs balstīts viduslaiku leģendā par karaļa Valdemāra un viņa mīļotās Toves skaisto mīlestību, kurai pienāk traģiskas beigas. Karaliene Helviga, greizsirdības apmāta, pasūta Toves nāvi. Valdemārs izmisuma lēkmē nolād Dievu, izraisot pārdabisku izrēķināšanos, jo pats tiek nolādēts klejot kopā ar spoku armiju. Rītausmai austot, visu vainago elpu aizraujošs un atpestījošs kora un simfoniskā orķestra saullēkts, skaistākais kāds vien iespējams. Atskaņojumu vadīs Modests Pitrens (Modestas Pitrenas). Viņa vadībā apvienosies Valsts akadēmiskais koris “Latvija”, Rīgas Projektu koris, Igaunijas Nacionālais vīru koris, Liepājas Simfoniskais orķestris un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris. Mīlasstāsta emocionāli spēcīgo vēstījuma solisti būs Magdalēna Anna Hofmane (Magdalena Anna Hofmann), amerikāņu operdziedātājs Korbijs Velčs (Corby Welch). Viņiem pievienosies viens no vadošajiem Latvijas Nacionālās operas solistiem Mihails Čuļpajevs, Frankfurtes operas soliste Zanda Švēde un Vācijā un Latvijā ievērojamus panākumus guvušais basbaritons Olivers Cvargs (Oliver Zwarg).  

Atklājot jauno Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) sezonu, svinīgi pasniegta LNSO fonda Izcilības balva, kas tikusi klarnetistam Mārtiņam Circenim, savukārt speciālbalva piešķirta arfistei Ievai Šablovskai. Balva 5000 eiro apmērā pasniegta kā atzinība mūziķiem par teicamu profesionālo sniegumu, inovatīvām un radošām idejām repertuāra izstrādē kamermūzikas ciklos un izglītojošajos koncertos, kā arī par aktivitātēm, kas stiprina LNSO tēlu Latvijas un pasaules kultūras vidē. LNSO 100. sezonas rezidējošais komponists būs Pēteris Vasks, savukārt rezidējošā māksliniece – čelliste Kristīne Blaumane. Šos jaunumus šodien preses konferencē pavēstīja LNSO direktore Indra Lūkina. Tajā piedalījās arī Latvijas Nacionālās operas un baleta valdes priekšsēdētājs Sandis Voldiņš, LNSO fonda pārstāvis Jānis Jenzis un diriģents Tarmo Peltokoski. Sezonas atklāšanā Latvijas Nacionālajā operā un baletā (LNOB) 13. un 14. septembrī skanēs austriešu komponista Gustava Mālera Astotā jeb "Tūkstošu simfonija". LNOB, LNSO un Valsts Akadēmiskais koris "Latvija" kopā ar Rīgas Doma meiteņu kori "Tiara" un solistu ansambli – soprāniem Silju Ālto, Čenu Reisu un Anniju Kristiānu Ādamsoni, mecosoprāniem Justīnu Gringīti un Zandu Švēdi, tenoru Tuomasu Katajalu, baritonu Rinaldu Kandalincevu un igauņu basu Ainu Angeru – atskaņos šo vērienīgo Mālera skaņdarbu. Atskaņojuma muzikālā vadība būs somu diriģenta Tarmo Peltokoski rokās. Indra Lūkina atzīmē, ka ar Mālera simfoniju orķestris atklāj 100. jubilejas sezonu, vienlaikus šis ir pēdējais koncerts mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta Peltokoski vadībā šādā statusā. Peltokoski pauda pateicību par sadarbību ar LNSO. "Esmu ārkārtīgi pateicīgs par aizvadītajiem trijiem gadiem, kas manā dzīvē bijuši tik nozīmīgi. Man būs vislabākās atmiņas par Rīgu. Es mīlu šo valsti, šo orķestri un jūs visus – gan klausītājus, gan orķestra ļaudis. Esmu pateicīgs, ka man tika dota iespēja te strādāt, pateicos arī par jauno titulu – tā, ka varēsim turpināt mūsu draudzību. Tiešām nevēlos doties projām, esmu ļoti skumjš. Teiksim tā – pagātnē esmu pieļāvis dažas kļūdas. Dzīve tiek plānota vairākus gadus uz priekšu. Un tur, kur esmu savu vārdu ierakstījis, ir ļoti grūti kaut ko mainīt. Labprāt būtu šeit vairāk, bet tas nebūs viegli, taču es centīšos. Šonedēļ, kad iezīmējas manas pagaidu atvadas, atskaņosim izcilāko, plašāko un skaļāko no visām simfonijām – Mālera astoto. Kāpēc gan nedoties projām ar blīkšķi! Šī tiek saukta par tūkstoš mūziķu simfoniju, mums gan tik daudz mūziķu nebūs, būs aptuveni 250 – ar to pietiks, jo mums pagaidām vēl nav atbilstošas koncertzāles, bet centīšos rūpēties arī par to. Būs aizkustinoša nedēļa, būs divi koncerti.  Mālera Astotā simfonija ir viens no izcilākajiem darbiem cilvēces vēsturē. Simfonija ir divdaļīga, tas ir netipiski, turklāt tā rakstīta divās valodās. Tā tapusi 1906.tajā gadā – īsā laika periodā, vienas vasaras laikā. Komponists teicis: „Klausieties, kā skan visums! Tās vairs nav cilvēku balsis, bet saules un planētas, kas riņķo orbītā.” (Aptuveni tā, tas bija vāciski). Pirmā daļa ir latīņu valodā, veidota uz himnas „Nāc, radošais gars” bāzes, un, lai gan tā ir simfoniski veidota, tomēr vairāk atgādina kantāti vai moteti. Daļa nav ļoti  gara, aptuveni 20 minūtes, bet ir ārkārtīgi skaļa. Ir vajadzīgi 3 kori, 7 solisti, ērģeles un lielisks orķestris. Otrā daļa – aptuveni stundu gara, tās pamatā – vācu literatūras dižākā darba - Gētes „Fausta” aina, kurā Fausta dvēsele dodas uz debesīm, viņu pavada agrākās mīļotās gars un sagaida Jaunava Marija. Viss noslēdzas ar izcilo kori  – nezināmu cilvēku un eņģeļu balsis slavina mūžīgo sievišķo, lai kas tā arī nebūtu. Šī daļa tā skaisti pieliek – negribētu teikt punktu, bet drīzāk gan komatu kaut kam, kas iesākās 2022. gada janvārī man ar šo brīnišķīgo orķestri. Nākamvasar atgriezīšos Cēsu mākslas festivālā ar Vāgnera operu. Aizvadīto triju gadu laikā man bijusi tā laime atskaņot 3 Vāgnera operas – trīs pēdējos viņa pabeigtos darbus: „Zigfrīds”, „Dievu mijkrēslis” un „Parsifāls”. Tā kā „Parsifāls” ir viņa pēdējais darbs, mums nāksies hronoloģiski pakāpties atpakaļ, un būs ļoti loģiski izstāstīt Parsifāla dēla Loengrīna stāstu. Tas būs nākamgad augustā, gaidu ar nepacietību. Pēc tam tiksimies biežāk, jo man jāparūpējas par šo orķestri, koncertzāle man ir ļoti svarīgs projekts, jo gan šī valsts, gan šis orķestris ir pelnījis jaunu koncertzāli. Es arī vēlos iesaistīties jaunā mākslinieciskā vadītāja meklējumos. Orķestrim ir vajadzīgs labs mākslinieciskais vadītājs. Labāk, lai nav neviena, nekā ir slikts. Tāpēc vēlos būt klātesošs vismaz garīgi. Man šī nedēļa ir ļoti skumja, tāpēc nevēlos vairāk neko teikt – tiksimies divos koncertos šajā nedēļas nogalē." Peltokoski 2026./2027. gada sezonā kļūs par Tulūzas Nacionālā Kapitolijas orķestra un Honkongas filharmoniskā orķestra māksliniecisko vadītāju, iepriekš strādājot kā šo amatu pienākumu izpildītājam. Turklāt 2025./2026. gada sezonā viņš sāk trīs gadu rezidenci kā Dortmundes koncertzāles ekskluzīvais mākslinieks.

Augustā tiek svinēta operete! Par to parūpējies Operetes teātris. Pirmkārt, no 10. līdz 16. augustam Ikšķilē notiks 7. Starptautiskais Operetes festivāls, kura vainagojums būs galā koncerts un valšu vakars. Savukārt 12. augustā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā varēs iepazīt operetes žanra nākotni Starptautiskajā Marinas Zirdziņas vokālistu konkursa finālā. Starptautiskais Marinas Zirdziņas vokālistu konkurss Latvijā notiek pirmo reizi, un tā mērķis ir atrast jaunus muzikālā teātra talantus starptautiskā mērogā. Šogad par laureāta godu sacentīsies 12 jaunie dziedātāji no sešām valstīm. Konkurss godā ceļ operetes zvaigznes Marinas Zirdziņas vārdu. Tas nozīmē, ka Operetes teātris turpina attīstīt savu darbību arvien plašākā spektrā. Par visu plašāk stāsta Operetes teātra radošā direktore Agija Ozoliņa-Kozlovska. Pirms gada diriģents Atvars Lakstīgala, stāstot par savu nokļūšanu operetes pasaulē, teica, ka operete ir kā atsevišķa pasaule, kurā ir sava dzīve, savas iespējas ceļot, savas iespējas baudīt, savas iespējas izgaršot visu to, ko sniedz šis žanrs. Ko operetes žanrs nozīmē Operetes teātra valdes priekšsēdētāja Agijai Ozoliņai-Kozlovskai? "Operetes žanrs man nozīmē prieku. Pirmkārt, klasisku, kvalitatīvu mūziku un pozitīvismu, krāsas, humoru. Nevis muļķīgus jokus, bet asprātīgu humoru," teic Agija, paužot prieku, ka festivāls dzīvo jau septīto gadu: "Man ir prieks, ka festivāls dzīvo. Man ir prieks, ka cilvēki par to interesējas, turklāt – ne tikai Latvijā: ļaudis brauc arī no citām valstīm uz mūsu festivālu ne tikai dziedāt, bet arī klausīties. Domāju, ka festivāls uzsācis labu, veiksmīgu ceļu, attīstās un iet plašumā." Festivāls veiksmīgi palīdz uzsākt ceļu arī jaunajiem dziedātājiem, un tieši pats pirmais festivāla koncertā tiks dots vārds jaunajiem mūziķiem. "Operetes teātrim vispār viens no ļoti būtiskiem virzieniem, kurā mēs strādājam un attīstāmies, ir jaunie mūziķi, jaunie mākslinieki, jo tā ir mūsu nākotne. Tie, kas šodien plūc starptautiskus laurus konkursos, tā ir mūsu nākotne operetes teātrim." Turklāt vārds tiek dots ne tikai jaunajiem vokālistiem, bet arī instrumentālistiem. Vai operetes pasaule arī instrumentālistiem ir pavisam atšķirīga? "Operetes pasaule ir ļoti plaša, jo tajā gan dzied, gan dejo, gan runā. Tur vajadzīgi gan ļoti labi dziedātāji, kas ir arī aktieri un dejotāji vienlaikus, gan arī orķestris – pilns simfoniskais orķestris, scenogrāfijas, kostīmi, tehniskā puse. Profesionālais spektrs, ko ietver operetes jeb muzikālais teātris, ir ļoti plašs. Un darba iespējas, kad būsim kā stabils teātris ar savu namu, jaunajiem radošajiem cilvēkiem un arī tehniskajiem cilvēkiem, būs ļoti plašas." Protams, muzikālā teātra orķestrantiem specifika ir ļoti atšķirīga no operas žanra: viņiem jābūt daudz elastīgākiem, jo jāseko ne tikai dziedātāju elpai, gan striktajam dejotāju temporitmam, kas raksturīgas operetei, jābūt tādai profesionalitātes un elegances proporcijā. Operetes festivālā ienāks arī džezs, turklāt ne pirmoreiz. "Mums kā muzikālā teātra žanru spektra teātrim džezs ir viens no virzieniem. Džezs man pašai ārkārtīgi patīk. Un arī šoreiz būs džezs. Un man ir liels gandarījums, ka uz Latviju piekritis atbraukt spēlēt Peter Sarik Trio  no Ungārijas. Viņi spēlē visās pasaules lielākajās koncertzālēs, ir ļoti pieprasīti mūziķi, katrs individuāli ir konkursa laureāts un visi kopā arī daudz dažādas atzinības balvas ieguvuši starptautiskā līmenī. Ļoti profesionāli, eleganti, noslīpēti viņi spēlē, bet no otras puses tas draivs, tā garša, ko viņi iedod koncertā, ir vienreizēja." Festivālā vēl gaidāmi daudzi un dažādi notikumi, ar kuriem aicinām iepazīties šeit! Taču pirmo reizi šogad risinās pirmais starptautiskais Marinas Zirdziņas vokālistu konkurss. Pirmā kārta jau notikusi ar ierakstu starpniecību, attālināti, bet otrā un pats noslēgums un fināls gaidāms 12. augustā. Marinas Zirdziņas vārds šī konkursa nosaukumā ietverts ar domu aktualizēt šai māksliniecei raksturīgās mākslinieciskās un profesionālās kvalitātes. Pirmkārt, liela atbildība pret savu darbu. Neapšaubāmi, liels talants, bet talants bez darba nav nekas. Arī brīnišķīgs cilvēks. Dažkārt ir tā, ka ir talants, bet cilvēks ir ļoti iedomīgs, ar viņu ir grūti komunicēt, bet Marinas Zirdziņas personībā apvienojās tik ļoti daudz dažādu labu īpašību – gan profesionālu, gan arī cilvēcīgu. Viņa ir brīnišķīga māte, vecāmāte, ģimenē ļoti mīlēta. Un viņa savā ģimenē ir spējusi aizdedzināt šo operetes liesmiņu! Viņas ģimene – nu jau četrās paaudzēs - dzīvo, elpo ar opereti. Tāpēc man īpašs prieks par šo sadarbību šī konkursa veidošanā. Marina Zirdziņa visu mūžu veltījusi operetei, muzikālajam teātrim. 25 gadus viņa ir bijusi prīma Operetes teātrī, dziedot visas lielās lomas. Viņai bija pa spēkam atveidot arī raksturlomas, kas ne vienmēr vienam un tam pašam cilvēkam tik labi padodas. Neviena loma viņai nelikās par maznozīmīgu, katrā lomā viņa ielika dvēseli un savu personību, un katra loma bija spilgta, krāsaina. Viņai piemita arī izcila plastika. Vēl pavisam jauna meitene būdama, viņa uzvarēja skaistumkonkursā un faktiski ar to arī iesākās viņas gaitas. Tad viņa dziedāja Teodora Reitera korī, kur viņu patiešām iemīlēja mūziku un nopietni strādājot arī nokļuva Operetes teātrī. Mūzikai viņa veltījusi visu savu mūžu, 25 gadus dziedot vadošās lomas Operetes teātrī un pēc tam turpinot kā soliste dziedāt dažādās kultūras vietās visā Latvijā. Esmu absolūti pārliecināta, ka ar viņas talantu un spožumu, ja vien nebūtu dzelzs priekškara, Marina noteikti nokļūtu Holivudā. Pirmajā starptautiskajā Marinas Zirdziņas vokālistu konkursā iespējams bija arī jaunajiem mūziķiem no citām valstīm. Finālam ir izraudzīti 12 mākslinieki no Ķīnas, Korejas, Vācijas, Lietuvas, Ukrainas un vairāki arī no Latvijas. Pats sākums, pirmais konkurss... Kurš pasaulē zina, ka tāds notiek? Kurš pasaulē zina tādu Marinu Zirdziņu? Tāpēc, protams, bija bažas, kā to auditoriju sasniegsim, kā mēs ieinteresēsim. Bet patiesībā esmu ļoti, ļoti gandarīta, jo rezultāts pārsniedza gaidīto. Bija vairāk nekā 50 pieteikumi no 14 valstīm. Gandrīz visi konkursanti – ļoti augstā līmenī, to atzīst visi starptautiskās žūrijas locekļi, kuri uzmanīgi viņus klausījās. Tā kā es esmu ļoti, ļoti gandarīta.” Konkursanti varēja dziedāt gan operešu melodijas, gan arī operu. Jo, lai dziedātu opereti, jābūt akadēmiski skolotām balsīm, un, protams, opera ir tas pamats, ar ko visi sāk. Un tad, ja ir šis akadēmiskais pamats, tad var dziedāt opereti, mūziklu, operu, vēl un vēl – visu ko var dziedāt! Tieši tāpēc mums bija atsevišķa kategorija astoņpadsmitgadīgajiem, kur bija jādzied opera, bet visiem pārējiem pamats bija operete un tad otra ārija – vai nu opera, vai nu mūzikls. Jā, žūrijas priekšsēdētājs ir Deivids Staponkus no Lietuvas, kurš regulāri piedalās starptautiskās žūrijās kā to priekšsēdētājs. No Igaunijas ir operdziedone Heli Veskus, tāpat ir Sonora Vaice no Latvijas, kā arī diriģents Gregorijs Buhalters no Amerikas, kurš starptautiski koncertē ne tikai Amerikā, bet arī Eiropā, ir Varnas festivāla mākslinieciskais vadītājs un diriģents un daudzu, daudzu dažādu operu viesmākslinieks, ieskaitot arī Metropoles operu Ņujorkā. Finālistus klausītāji varēs dzirdēt 12. augustā klātienē Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē, kur risināsies konkursa otrā kārta. Un tad jau vakarā pulksten 19 arī svinīgā rezultātu paziņošana un laureātu galā koncerts. Konkursa laureāti saņems īpaši veidotu stikla balvu – skulptūru, ko veido stikla māksliniece Anna Varnase. Baltijā ir vienīgs Baltijā stikla pūtējs, un Anna ar šo stikla pūtēju sadarbojas, tāpēc balva veidota katram laureātam individuāli. Pirmās, otrās un trešās vietas ieguvēji saņems arī naudas balvu, ko sarūpējusi Marinas Zirdziņas ģimene. Vairākiem finālistiem dosim iespēju piedalīties arī Operetes teātra koncertos un izrādēs.  Kādas īpašības konkursantam ir nepieciešamas, lai iekristu acīs klausītājiem un žūrijai? AgiJa Ozoliņa-Kozlovska saka tā: "Strādājiet no sirds, sekojiet savam sapnim, paļaujIEties uz Dievu, un jums viss izdosies!

"Varu pilnīgi skaidri teikt, ka viņi abi – Vāgners un Mocarts – ir mani mīļākie komponisti, un tas ir tāpēc, ka viņu šedevri ir paredzēti skatuvei. Arī Mocarta labākie darbi ir viņa operas. Un man patīk strādāt ar dziedātājiem, man patīk vokālā mūzika, man patīk cilvēka balss, un drāma, muzikālais teātris. Tas ir mans dzīves ceļš," saka Tarmo Peltokoski - šosezon vēl Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra galvenais diriģents un mākslinieciskais vadītājs. 9. augustā Cēsu Mākslas festivālā viņa vadībā atkal skanēs Riharda Vāgnera mūzika, un Cēsu koncertzāle atkal kļūs par "Ziemeļu Baireitu", kā to dēvē diriģents Peltokoski, kuram "Parsifāls" būs jau trešais Vāgnera operas koncertiestudējums Cēsīs pēc "Zīgfrīda" un "Dievu mijkrēšļa", savukārt simfonisko koncertu programmās kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri viņš vēris arī citu Vāgnera operu – "Valkīras", "Tanheizera", "Tristana un Izoldes lappuses". "Parsifāla" koncertuzvedumā piedalīsies daudz mūsu lielisko opersolistu: Edgars Ošleja, Marlēna Keine, Ilze Grēvele-Skaraine, Gunta Gelgote, Tatjana Trenogina, Inna Kločko, Irma Pavāre, Artjoms Safronovs, Edgars Auniņš un Viesturs Vītols, kā arī Valsts Akadēmiskais koris "Latvija". Notiks arī ieraksts, ko "Klasikas" vilnī paredzēts raidīt 30. augustā. Ar Tarmo Peltokoski tiekamies nelielā, bet svarīgā sarunā, kas notika spraigā mēģinājumu gaisotnē, īsi pirms mēģinājuma 1. augusta pēcpusdienā, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra šībrīža mājvietā Kongresu namā, diriģenta darbistabā. "Parsifāls" ir visaptverošs  Maruta Rubeze: Sveicot jūs Rīgā un Cēsīs jeb vietā, sauktā Wenden, kā to, ziņojot par sava mākslinieka aktivitātēm, raksta ierakstu kompānija Deutsche Grammophon, lūdzu, raksturojiet Vāgnera operas "Parsifāls" īpašo vietu jūsu personīgajā "apsēstībā" gan ar Vāgneru, gan operas žanru kopumā, zinot arī to, ka iestudēt "Parsifālu" ir viens no jūsu sapņu piepildījumiem. Tarmo Peltokoski: Diezgan objektīvi raugoties, tā ir viena no divām smagnējām Vāgnera partitūrām - "Parsifāls" un "Tristans UN Izolde. Tās abas savā ziņā paceļas augstu pāri virs "Nībelunga gredzena" savas hromatiskās rakstības un filozofiskās sarežģītības ziņā, kas arī padara tās ļoti īpašas. Protams, tas ir viņa pēdējais un savā ziņā sarežģītākais darbs, īpaši otrais cēliens, un Kundri tēls ir dīvainākā lieta, ko viņš jelkad ir izdomājis, un kurā viņam bija jāapvieno dažādas mitoloģijas un tēlus. "Parsifāls" savā veidā ir visaptverošs – reliģiju, filozofiju, tradīciju un dažādu leģendu apkopojums, un viss šeit saplūst kopā, dažkārt pat nedaudz šizofrēniskā veidā. Arī muzikālo stilu daudzveidība šeit ir satriecoša. Mums ir pilnībā diatoniskā Grālu raksturojošā mūzika ar pasaulē maģiskāko orķestrāciju, un tad mums ir Amfortasa ciešanu hromatismi, un Kundri un Klingzora šausminošās disonanses, un naivās fanfaras, kas raksturo jauno Parsifālu, kurš pēc tam, veicot garu līdzjūtības un apgaismības ceļojumu, kļūst par Grāla karali. Šī opera patiešām ir bijusi viena no manām lielākajām mīlestībām jau kopš 11, 12 gadu vecuma... No Vāgnera pirmās idejas par "Parsifālu" līdz pirmuzvedumam pagāja veseli 25 gadi, akurāt jūsu šībrīža vecums, vai varat raksturot šo ceļu, kas nebūt nebija vienkāršs? Jā, tas tā ir, kaut kā viņam visu savu darbu idejas radušās krietni iepriekš. Savā autobiogrāfijā, kuru patiesībā rakstīja viņa sieva Kozima,  Vāgners atsaucas uz kādu Lielo Piektdienu, - der Karfreitag - Šveicē. Bet ir pierādījumi, ka šis stāsts patiesībā ir izdomājums, kā tas ir ar daudziem stāstiem Vāgnera autobiogrāfijā Mein Leben. Bet šī ideja tiešām viņu pavadīja vairākus gadu desmitus. Viņš lasīja Volframa fon Ešenbaha Parsifālu un citas tā paša virziena leģendas. Bet vispirms viņš, protams, 40. gadu beigās komponēja "Loengrīnu", un "Parsifāls" prasīja diezgan ilgu laiku. Visbeidzot, pēc "Nībelunga gredzena" pirmizrādes un pārcelšanās uz Baireitu 1876. gadā  viņš varēja veltīt visu savu laiku "Parsifālam", un tas ir vienīgais darbs, kas rakstīts tieši Baireitas Svētku namam jo, līdz tam viņš joprojām īsti nezināja, kā tas darbosies. Pēc "Nībelunga gredzena" pirmizrādes beidzot tas tapa skaidrs, kāds patiesībā ir šis uzceltais nams, un tad tika uzrakstīts "Parsifāls", paturot prātā šī nama specifisko akustiku. Sākotnēji "Parsifālu" drīkstēja atskaņot tikai Baireitā  Parsifāla pirmajā un trešajā cēlienā ir tikpat kā vienīgi lēna mūzika, kas sarakstīta tā, lai perfekti atbilstu Baireitas akustikai.  Un mēs zinām, ka sākotnēji bija aizliegts to atskaņot jebkur citur, tikai Baireitā. Diemžēl pēc Vāgnera nāves šis aizliegums tika atcelts. Metropolitēna opera vēlējās to atskaņot, un, protams, ikviens vēlas to atskaņot. Un ar prieku mūsdienās mēs varam teikt, ka Cēsis ir mūsu "Ziemeļu Baireita", par ko esmu ļoti laimīgs. Tas ir Vāgnera pēdējais darbs. Pirmizrāde notika 1882. gada jūlijā, tikai pusgadu pirms viņa nāves Venēcijā. Vai šajā partitūrā  ir kas tāds, kas apliecina to, ka Vāgners apzinājās šo sava pēdējā darba vēstījumu, to, ka tas ir tāds kā viņa testaments? Domāju, viņš zināja, ka mirs… Bet pēdējās lappuses mani aizkustina jo īpaši, paturot prātā, ka tas bija viņa pēdējais darbs. Un mēs zinām, kā viņa, tā teikt, audžudēls tajā laikā, Frīdrihs Nīče, ļoti agresīvi vērsās pret darbu, sakot, ka pat Vāgners paklanījies krusta priekšā, un sāka aktīvi Vāgneru par to ienīst. Bet pat Nīče atzina, ka šī skaņdarba Prelūdija, stingri muzikāli runājot, bija kaut kas tik skaists, ka viņš nevarēja atrast neko līdzvērtīgu nekur citur nevienā citā mākslā, kam  es pilnībā piekrītu. To nevar reducēt līdz Mikipeles līmeņa vienkāršībai Kāda nozīme šajā darbā ir Vāgneram tik raksturīgajiem vadmotīviem, vai tie kaut kādā veidā īpaši izcelti arī partitūrā? Vāgners, protams,  izmanto savas tehnikas, bet ne tik acīmredzamā veidā kā "Gredzenā". Jo "Gredzenā" ir neticami sarežģīta vadmotīvu sistēma. Un gan "Tristanā", gan "Parsifālā" motīvu nav tik daudz, un viņam nav tik daudz vietas, lai tos attīstītu. Tomēr mēs varam skaidri redzēt, kā viņš attīsta Parsifāla motīvu, kas pirmajā un otrajā cēlienā savā formā ir ļoti vienkāršs, fanfarveidīgs, un kā III cēlienā tas kļūst klīstošāks, un rodas sajūta, ka viņš ir apmaldījies. Un tad pavisam drīz pēc tam, kad viņš ir svaidījis karali, tad tas beidzot kļūst tikpat triumfāls, kādam tam vienmēr bijis lemts būt. Un, piemēram, pats sākums: šī garā, lidojošā melodija Labemol mažorā, tā sastāv no daudziem dažādiem motīviem, kas pēc tam atsevišķi parādās visu laiku. Un man īsti nepatīk dot tiem nosaukumus, jo arī pats Vāgners nebija mierā, ka cilvēki viņa tēmām mēģina dot nosaukumus, tieši to viņš nevēlējās, jo tas kaut kā viņa mūziku trivializē un padara to pārāk vienkāršu, un kaut kā liek tai izskatīties pēc mūsdienu filmu mūzikas, kā tas patiesībā nav. Tā ir daudz sarežģītāka un pārdomātāka, un to nevar reducēt līdz Mikipeles līmeņa vienkāršībai. Baireitā jūtos kā debesīs Vai esat bijis Baireitā? Jā, es nupat tur atkal biju, pagājušajā mēnesī pat divas reizes, "Parsifālu" tur skatījos gan pagājušajā gadā, gan gadu iepriekš, un tā patiešām ir mana iecienītākā vieta, kur atrasties, Baireitā es jūtos kā debesīs. Un ir interesanti, ka pirmos Grāla zvanus būvēja vietējais klavieru fabrikas uzņēmums Steingraeber & Söhne, un man ir ļoti paveicies apmesties Šteingrēberu mājā, kad vien esmu Baireitā. Pazīstu šo ģimeni un šo Šteingrēberu klavieru fabriku, ko 1852. gadā dibināja Eduards Šteingrēbers un par kuru tagad rūpējas jau septītā paaudze. Viņiem ir milzīga, 18. gadsimtā celta māja, un es tur apmetos katru reizi, kad esmu Baireitā. Tur ir daudz oriģinālo Grāla zvanu kopiju, kuras Vāgners personīgi pasūtīja Eduardam Šteingrēbera kungam "Parsifāla" pirmatskaņojumam 1882. gadā. Un ir patiešām jautri šos zvanus spēlēt, tā kā šī saikne ar Baireitu tiešām ir ļoti īpaša. Ir zināms, ka Tarmo Peltokoski vadībā Somijā Eurajoki festivālā "Bel Canto" ir iestudēts Riharda Vāgnera "Nībelunga gredzena" cikls, kā arī "Tristans un Izolde". Vai Somijā Vāgners ir mīlēts komponists? Domāju, nepietiekami. "Parsifāls" Somijā pēdējo reizi tika spēlēts Nacionālajā operā 2018. gadā, un es, protams, biju tur klāt. Betto varētu darīt daudz biežāk.  Vāgners un Mocarts ir mani mīļākie komponisti Lūkojot ierakstu kompānijas Deutsche Grammphon mājaslapā, kur atrodamas ziņas par Tarmo Peltokoski aktualitātēm, līdzās Vāgneram izceļas arī Mocarta vārds: tuvākā laikā uz vairākām skatuvēm Tarmo Peltokoski vadībā tiks uzvestas operas "Burvju flauta" un "Dons Žuans". Vai tā ir sagadīšanās vai apzināta vēlme? Jā. Varu pilnīgi skaidri teikt, ka viņi abi ir mani mīļākie komponisti, un tas ir tāpēc, ka viņu šedevri ir paredzēti skatuvei. Arī Mocarta labākie darbi ir viņa operas. Un man patīk strādāt ar dziedātājiem, man patīk vokālā mūzika, man patīk cilvēka balss, un drāma, muzikālais teātris. Tas ir mans dzīves ceļš. Protams, jums labi pazīstams ir Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, bet šogad mēs iepazīsim arī virkni jaunu dziedātāju, no kuriem vairākiem tās būs arī šo lomu debijas?  Jā, šeit ir daži debitanti:  Martina Dike dzied savu pirmo Kundri lomu, arī Klingzors to dara pirmo reizi. Bet mums ir ļoti paveicies, ka galvenajās lomās ir Stefens Millings un Mihaels Veiniuss, kuri to ir darījuši daudzas, daudzas reizes. Stefens ir dziedājis Gurnemancu simtiem reižu. Amfortass ir Nikolass Braunlijs -  jauna superzvaigzne uz Vāgnera skatuves, kurš jau ir Baireitā un nākamajās sezonās dziedās savu pirmo Votānu Bavārijas Valsts operā. Tāpēc mums ir ļoti paveicies ar šo jauno, superlielo vārdu. Ir tik daudz mūzikas, ka pietiek ikvienam Tuvākajā laikā mēs piedzīvosim vēl vienu ar Jums saistītu lielo notikumu – Rīgā ar somu mūzikas programmu atkal atgriezīsies jūsu skolotājs Jorma Panula… Vai arī viņš savulaik ko ieteicis, ko mācījis par Vāgneru? Nē, ne gluži. Vāgners nekad nav bijusi Jormam tuva  lieta. Viņš nekad nav bijis īsts operas diriģents un nekad īsts Vāgnera cienītājs, mēs gan kopā uztaisījām vairākus iestudējumus "Zīgfrīdam",  kas Jormam ļoti patīk. Man laikam vēl nebija pat 15 gadu, kad darīju to pirmoreiz kopā ar viņu. Bet es vienmēr esmu zinājis, ka Vāgners ir man tuvs, un arī Jorma to ir zinājis, un vienmēr par to uzjautrinājies. Bet ir tik daudz mūzikas, ka pietiek ikvienam, un, galvenais, es ļoti priecājos, ka Jorma atkal būs Rīgā. Es tur parādīšos pavisam nedaudz, tas būs Jormas koncerts.

28. jūlijā 100. gadskārta aprit Lidijai Doroņinai-Lasmanei, un pateicībā par viņas mūžu, kas kalpo kā iedvesma, viņas domubiedru grupa šovasar rīko vairākus pasākumus ciklā "Lidijas vasara". Svētku kulminācija notiks 26. jūlijā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā -  izstādes atklāšana un notikums mūzikā un dzejā “Lidija 100” Ziedoņa zālē. Tā režisors ir Viesturs Kairišs, māksliniece – Ieva Jurjāne, producents – Arnis Šablovskis. Koncertuzvedumā piedalīsies pianists Vestards Šimkus, Latvijas Radio kora grupa, dziedātājas Iveta Apine un Marta Ozoliņa, Mateja draudzes koris Māra Dravnieka vadībā, kā arī aktieri Guna Zariņa un Vilis Daudziņš. Ar notikuma scenārija autori, dzejnieci Ivetu Šimkus tikās Ieva Zeidmane. Iveta Šimkus: Man vienmēr šķitis, ka ir svarīgi atcerēties un godināt cilvēkus, kas ir mūsu tautai ļoti nozīmīgi, un tāda patiešām ir Lidija, jo viņas mūžs un dzīvesstāsts ir ne tikai īpaši notikumi, kuri saistās ar okupācijas laiku, ļoti tumšu Latvijas vēstures brīdi, bet, izejot cauri visiem šiem notikumiem, Lidijai ir radusies īpaša garīga pieredze, un tieši šīs pieredzes dēļ, ne tik daudz atskatoties uz pagātni, bet vairāk domājot par mūsu šodienu un Latvijas nākotni, ir svarīgi atcerēties šos cilvēkus un uzklausīt un dalīties ar viņu pieredzi. Cik tieša saskarsme Jums pašai ir bijusi ar Lidiju Doroņinu-Lasmani? Lidija man ir ļoti tuvs un dārgs cilvēks. Mēs esam kopā gan bijušas, gan veidojušas, gan piedalījušās dažādos pasākumos. Mums abām rūp Latvija. Lidija vienmēr ir bijusi liela mūzikas un dzejas cienītāja, un arī šādā kontekstā mums ir bijusi saskare - gan koncertos, gan caur dzeju. Lidija ir tāds… Es negribētu teikt “tuvs draugs”, bet garīgi tuvs cilvēks. Nē, tomēr es teikšu, ka ļoti tuvs un mīļš draugs. Māksliniece Ieva Jurjāne, kura līdzdarbojusies izstādes veidošanā, ir atzinusi, ka viņai ar Lidiju satiekoties ir tādas pusaudžu attiecības. Kāda Jums ir sajūta? Kaut kas līdzīgs. Protams, vienmēr ir bažas, ka varētu traucēt kādā atpūtas brīdī, nav tā, ka iedomājos un piezvanu, bet tad, kad esmu zvanījusi, ir ļoti sirsnīga saruna, un tā nav ar iepriekš paredzamiem formulējumiem, kas ir sen izdomāti, pareizi un jauki - Lidija vienmēr var pateikt kaut ko negaidītu un pat aušīgu. Es piekrītu Ievai, ka tas raksturo cilvēka dzīvi un īstu attieksmi pret pasauli, nekādā veidā neko neuzspiežot vai nedeklarējot, bet pārrunājot un ļoti dziļi izprotot notikumus un situācijas, un cilvēkus. Par ko Jūs esat domājusi, veidojot scenāriju šai muzikālajai pēcpusdienai, muzikālajam uzvedumam? Protams, esmu ļoti domājusi, jo no vienas puses tie ir tie labie vārdi, kurus mēs varam Lidijai veltīt un teikt dzimšanas dienā. Starp citu, atklāšu vienu aušību - Lidija pavisam nesen sarunā ir teikusi, ka izturēt labos vārdus, kas varbūt reizēm ir nepelnīti, ir daudz grūtāk nekā sēdēt lēģerī, tā kā varbūt tie vārdi nav nekāds pašmērķis. Protams, Lidijai ir ļoti svarīgi, ka mēs ne jau izsakām tos vārdus, bet - es pāriešu uz arī savu redzējumu - man šķiet, ka mums ir jāveic inventarizācija vai sirdsapziņas izmeklēšana, godinot Lidiju vai svinot viņas dzimšanas dienu. Gan katram cilvēkam, domājot par savu dzīvi, par savu likteni, par savām izvēlēm, gan arī tautai kā kopumam. Mēs esam garīga kopība, kā teica Rainis - tauta nav cilvēku bars, kuri tikai kaut ko ražo un producē, bet tauta ir garīga kopība. Šādā nozīmē - kā mēs esam izdzīvojuši 20. gadsimtā to vēsturi, tos ļoti smagos brīžus, kad mēs esam zaudējuši brīvību, un kā mēs redzam savas attiecības ar varu? Un, ja Lidija ir spējusi nostāties pret varu, tad kādēļ viņa to ir darījusi? Tādēļ, ka tā vara ir bijusi pret Dievu, pret cilvēku, un tā vara ir demonstrējusi milzīgu brutalitāti, melus, propagandu. Es domāju, ka arī šodien mēs redzam, cik trausla ir demokrātija, cik trausla ir cilvēcība pasaulē. Šodien to smalki sauc par dehumanizāciju, Lidija dzīvoja totalitārisma laikā, bet tas pats vien ir - mēs otrā cilvēkā redzam politisko uzskatu pretinieku vai cīnāmies par savām šaurām interesēm, kas ir mūsu  partija, mūsu vide, un mēs neredzam to kopumu, mēs sevī nokaujam cilvēcību. Lidija ir gribējusi uzturēt spēkā šīs vērtības un apliecināt Dievu, Latviju un brīvību - tie būtu tie trīs jēdzieni, kas ir viņas lielās vērtības. Vēl man šķiet būtiski, ka viņa ir runājusi par izvēlēm. Grūtajos brīžos viņai vienmēr ir bijusi izvēle - nostāties gaismas vai tumsas pusē, vai iet kompromisu ceļu, it kā sevi attaisnojot un aizbildinoties ar grūtiem laikiem. Tad jautājums: kāpēc Latvija šodien ir krīzes situācijā pat bez visas starptautiskās situācijas, ka mēs neuzticamies viens otram? Varbūt tiešām mēs esam pazaudējuši garīgos orientierus un izdarījuši nepareizas izvēles, bet, izvēloties kaut ko, mēs izvēlamies savu nākotni, mēs paši sevi izvēlamies, un Lidija to ir ļoti labi sapratusi, ka nav iespējams sevi nodot. Tās ir pārāk augstas likmes.  

Euharistijas iedibināšana. “Es ilgodamies ilgojos ēst šo Pashas mielastu kopā ar jums” (Lk 22, 15). Jēzus ilgas atbrīvo mūs no pieķeršanās pašiem sev vai kādiem īpašiem žestiem Svētās Mises laikā. Jo Euharistija ir ne tikai Jēzus lielākā dāvana mums, Euharistija – tas ir Viņš pats! Pieņemot Viņa Miesu, mēs paši kļūstam aizvien vairāk līdzīgi Viņam, spējam sevi dāvāt. Rožukronis, mācoties no Marijas, kā uzņemt sevī Dievu, palīdz arī mums labāk sagatavoties Euharistijas svinēšanai.

Kristus Pārveidošanās Tabora kalnā. Arī mūsu sirdīs ienāk Kunga Gaisma un Godība, kad klausāmies Viņa Vārdu, kad kāpjam kalnā lūgt Dievu. Lūgšanā atklājās Dieva klātbūtne mūsos. Mums ir labi ar Dievu! Arī Rožuronis ir Tabora kalns, kurā esam aicināti kāpt ar ilgām redzēt Dievu. Kas ir tavas dzīves Tabora kalni, kas spēcina tevi ikdienas realitātē?

Saruna ar geštaltterapeiti Sandru Armanevu par viņas neparasto dzīves ceļu

Mārtiņu Luteru raksturoja liela drosme un tiešums, mīlestība uz Dievu un Sv. Rakstiem. Viņš ir pretrunīgi vērtēts Katoļu Baznīcas vēsturē, taču viņa drosmīgā rīcība lika Katoļu Baznīcai rīkoties un atjaunot savu darbību un veikt reformas, ko mūsdienās dēvē par Tridentas koncila laiku. Kas Lutera mācībā ir aktuāls arī mūsdienās. Un vai pasaulei būtu vajadzīgi jauni reformatori.

Viens no pasaulē pazīstamākajiem svētceļnieku maršrutiem ir Camino de Santjago jeb Svētā Jēkaba ceļš, kura vēsturiski veidojies tīklojums vijas caur Eiropas katoļu zemēm – Franciju, Portugāli un Spāniju. Tagad tas ir ne tikai manās zināšanās, bet arī sajūtās: īsi pirms Lieldienām nogāju nelielu Portugāles Krasta ceļa gabaliņu. Kad tikko sāku interesēties par Santjago ceļu, iedomājos, ka tā ir plata taka, kas ved no ceļojuma sākumpunkta līdz iespējamai Svētā Jēkaba pīšļu atdusas vietai katedrālē Santjago de Kompostelas katedrālē. Tikai vēlāk uzzināju, ka tas nav viens ceļš, bet gan svētceļnieku soļu iemīts ceļu tīklojums, kam, ideālā variantā, vajadzētu sākties jau no viņa mājas sliekšņa. Un tieši šī iemesla dēļ nu jau piecus gadus top Svētā Jēkaba ceļa Latvijas posms. Šajā raidījumā mana personīgā Santjago ceļa dienasgrāmata savīsies ar sarunu ar Latvijas Sv. Jēkaba ceļa asociācijas jeb Camino Latvia pārstāvēm un svētceļojuma idejas pratējām – Sandru Roni un Lindu Straumi. Rakstīt dienasgrāmatu vai atskaitīties sociālajos medijos par svētceļojumā  piedzīvoto pieder pie labā toņa. Ir iznākuši gan fotogrāfiju albumi, gan romāni, gan ceļojumu apraksti, arī latviski. Savādi, bet man visa ceļojuma laikā neko negribējās pierakstīt. Mans personības kodols ceļojuma laikā bija it kā izgarojis: pastāvēja nevis cietā vai šķidrā veidā, kā ūdens vai ledus, bet planēja stratosfērā mākoņains kā tvaiks. Taču bez vārdiem tomēr neiztikt. Rīgā ieeju lidostas kapelā palūgties. Jūs taču zināt, kur Rīgas lidostā ir kapela? Trešā stāvā, pie kam izcili skaista. Pelēks betons ar Māra Subača zīmētu dievmāti. Pirms došanās ceļā satraukums dara savu, lūdzos, un vārdi virknējas lieli un skaisti. Vienlaikus iekšēji pavīpsnāju par savu daiļrunību. Nav te neviena, kas to novērtētu. Varētu lūgties arī pieticīgāk, bet no sevis neizbēgsi, es taču esmu Radio žurnāliste – vārda māksliniece! Bet varbūt manai trenētajai prasmei redzēt pasauli labāku, ieraudzīt to, kas vēl nav piepildījies, ir nozīme arī kādā lielākā plānā. Un varbūt tieši tāda ir arī Santjago ceļa tīklojuma būtība. Ieraudzīt labu ceļamērķi, tā vārdā dibināt citādas attiecības starp cilvēkiem. Ieraudzīt savu ciematu kā pieturas punktu tiem, kas ar labu nodomu devušies ceļā. Un tālākais šķiet tik vienkārši – palīdzēt ar ceļa norādi, sagādāt pajumti. Uzsaukt: Bom Caminho! Arī Latvijā cilvēki čakli soļo. Iet jūrtaku, ceļo ar velomūziku. Tas ir mazliet jocīgi. Pusi no sava mūža tu velti tam, lai nopirktu labu auto, nopelnītu iespēju ērti apceļot pasauli. Un mūža otrā pusē it kā no jauna atklāj, ka neko no tā tev tā īsti nevajag. Nu labi – vismaz šo divu nedēļu laikā nevajag. Dzīve ir tik vienkārša! Santjago ceļu iet gan pārīši, gan vecāki, kuriem grūti savu pusaudzi mājas sienās piedabūt uz sarunu. Iet japāņu tūristi, jūsmodami par pavasara ziediem kā neviens. Superātrumā Santjago pedāļiem nomin labi ekipētas velotūristu grupas. Jā, ir arī tādi, ar pašu grieztām kūjām, Jēzus vecumā un izskatā. Es pat neesmu droša, ka viņi visi ir kristieši. Taču ir kaut kas, ar ko Latvijas jūrtaka atšķiras no Santjago ceļa. Un tā ir tā tūkstošgadu tradīcijas diktētā laipnība. Latvijā kājamgājējiem pārāk bieži nākas sadurties ar kartēs neiezīmētiem, privātīpašnieku saceltiem žogiem, tīši vaļā palaistiem suņiem. Vēsture mūs, viensētniekus, ir citādi mācījusi.  Es pirmo reizi ceļoju viena. Protams, es esmu ceļojusi viena, braukusi komandējumos, vai devusies kādu apciemot. Taču šoreiz sajūta bija jocīga: Uzrakstīt iesniegumu par divām tik dārgā atvaļinājuma nedēļām, bez noteikta plāna, apskatāmo objektu vai pasākumu saraksta. Un ja nu man apniks? Uznāks Lielā Skumja? Un šis būs sliktākais atvaļinājums manā mūžā? Teikšu godīgi, bez paļaušanās uz Dievu es varbūt tā arī nebūtu sadūšojusies. Taču šis manā mūžā nebija pirmais svētceļojums. Atcerieties pagājušā gadsimta deviņdesmitos, kad mēs visi, aiz “dzelzs priekškara” mītošie, sakāpām autobusos, lai dotos iepazīt Reitumeiropu? Austrumeiropiešiem vajadzēja vīzu uz veco Eiropu, un viens no izplatītākajaiem veidiem to dabūt, bija tieši svētceļojumi. Uz ekumenisko kopienu Tezē Francijā. Slāpes redzēt Parīzi, apmeklēt Luvru, dzert vīnu Sakrikēra pakājē bija tik lielas, ka uz Tezē devos pat ar stopiem. Kad beidzot pēc saviem klejojumiem ierados galamērķī, Tezē kopienā, nometos uz ceļiem baznīcas teltī, atbalstīju pieri pret grīdu, un no pārguruma tieši tādā pozā arī aizmigu. Es piedzīvoju brīnumu, un tie ļaudis, kas man tolaik palīdzēja ceļā, joprojām ir mani draugi – mākslas kuratori, mūziķi, arhitekti. Kad piedzīvoju komplikācijas pēc vīrusa saslimšanas, un izskatījās, ka zaudēšu balsi un līdzšinējo profesiju, man tik ļoti gribējās atkal tur nokļūt. Brīnuma iespējamības sajūtā. Sauksim to par Tezē, jo tur es to piedzīvoju pirmoreiz. Iegāju kopienas mājas lapā, lai izlasītu, ka esmu par vecu. Viņi gaida jauniešus, mana vecuma ļaudis tikai kā grupu pavadoņus. Es nemaz nestāstīšu, ko par šādu lietu kārtību pie sevis padomāju. Pasteigšos laikā uz priekšu, lai pavēstītu, ka Santjago ceļā atkal iemantoju šo meklēto sajūtu. “Ceļā tu nekad neesi viens”, izlasu uz baznīcas solā noliktas kartītes. Taču kļūsti uzmanīgāks un pateicīgāks. Un tiešām – šai ceļojumā netrūka ne sarunu, ne iepazīšanās.  Tās bija gaistošas, jo mēs visi bijām ceļā. Sandra Rone uz studiju līdzi ir paņēmusi savu svētceļnieka pasi. Tagad tādas var saņemt tepat Latvijā.

Liecības par Dieva klātbūtni ikdienā.

Lai arī ticība ir katra individuālās attiecības ar Dievu, satiekoties un izveidojot ģimeni ir jārēķinās ar otra izvēli, jāveido kopīgs, mīlestības un iecietības pilns dialogs par ticības tēmu. Andris audzis baptistu ģimenē un joprojām aktīvi kalpo baptistu draudzē, Katrīna augusi katoļu ģimenē. Viņi satikās dziedot, izveidoja ģimeni. Kā veidojas viņu dialogs vairāk "Mīlestības dialogā".

Stāsta Latvijas Mākslas akadēmijas profesore, Dr. art. Silvija Grosa 19. beigas un 20. gadsimta sākums ir laiks, kad Rīga pārtapa par lielpilsētu. Pilsētas ekonomiskā augšupeja noritēja uz komplicēta sociālipolitiska fona. Strauji augošās buržuāzijas (arī latviešu) centieni pašapliecināties, kā arī milzīgā sociālā nevienlīdzība raksturo Rīgu kā 19.–20. gadsimta mijai tipisku spēcīgu kontrastu pilsētu. Rīga īsā laika posmā bija kļuvusi par trešo lielāko toreizējās Krievijas impērijas rūpniecības centru. Pilsētā risinājās vērienīga daudzstāvu īres un veikalu namu celtniecība. Šis ir laiks, kuru pazīstam Rīgas arhitektūrā kā jūgendstila periodu un pamatoti ar to lepojamies. Jūgendstils namu fasādēs ienesa jaunus kompozicionālos paņēmienus un asimetriju, bet to dekorā – jaunus ornamenta motīvus un tēmas, kas ietvēra visplašākā spektra dabas motīvu, faunas un floras pārstāvju atveidojumu. Fantastisku būtņu un jauna veida cilvēka tēla traktējumu pavadīja savdabīgais līnijas kults, no vienas puses, un ornamenta formu ģeometrizācija, no otras. Tomēr līdzās jaunajam netika aizmirsts arī kopš antīkās senatnes labi zināmais ornamenta diapazons. Ļoti svarīga ir jūgendstila saikne ar simbolismu, tādēļ arī Rīgas ēku fasādēs nereti izvēlēti  motīvi, kuriem piemīt aizsargājošas īpašības vai arī kas var kalpot kā spēka vai skaistuma simbols. Dažkārt dekors norādīja uz nama īpašnieka profesiju vai uzvārdu. Ikviens namīpašnieks vēlējās savu namu padarīt īpašu un unikālu. Lai to panāktu, arhitekti un dekoratīvās tēlniecības uzņēmumi lika lietā gan izdomu, gan visdažādākās paraugu grāmatas, kuras lielā skaitā klajā laida izdevniecības Vācijā vai Austrijā. Iedvesma tika meklēta arī Vīnes, Helsinku vai Berlīnes arhitektūras motīvos. Tradīcijas un inovācijas varēja mierīgi līdzpastāvēt, sevišķi pēc spožā, bet īsā ziemeļu nacionālā romantisma jeb ziemeļu jūgendstila iznāciena, kad oriģinalitātes meklējumi namu dekorā arvien biežāk lika ieskatīties ne vairs jūgendstila paraugu grāmatās vai jaunajam stilam uzticīgo žurnālu lappusēs, bet atgriezties pie 19. gadsimta vidū nodrukātiem paraugiem vai foto albumiem ar, piemēram, Berlīnes historisma celtņu detaļām. Spilgts piemērs ir īres nams Lāčplēša ielā 18, kuru 1906. gadā projektējis arhitekts Jānis Alksnis un kura abos zelmiņos atkārtota viena un tā pati divu figūru kompozīcija – zelmiņa kreisajā pusē vecs vīrs ar grāmatu, bet pa labi – jaunas sievietes figūra. Šī kompozīcija ir precīza kopija tēliem, kas reproducēti Berlīnes tēlnieka Oto Lesinga sagatavotajā fotoalbumā, kas laists klajā 1880. gadā. Izdevumā paraksts zem ciļņa fotoattēla vēsta, ka bārdainais vīrs ir Leonardo da Vinči, bet kompozīcija  kopumā ir zinātnes alegorija. Tā bija  viena no sešām kompozīcijām, kas rotāja slaveno 1877. gadā celto rūpnieka Alberta Borsiga pili Berlīnē. Tā autors ir vācu tēlnieks Emīls Hundrīzers. Borsiga pils bija vērienīga itāliskās renesanses stila villa Berlīnes centrā, tās fasādi rotāja vairāku vēsturē nozīmīgu personību tēli, kas saskaņā ar nama īpašnieka ideju personificē cilvēces tehnisko progresu. Otrā pasaules kara laikā šī celtne tika pilnībā  iznīcināta. Borsiga pils un attiecīgi arī Lāčplēša ielas nama zelmiņa cilnī Leonardo da Vinči tēls tērpts antīkā togā, bet figūras galva ir reālistiski veidota un tajā atpazīstam tradicionāli pieņemto renesanses ģēnija atveidu, kādu esam raduši skatīt viņa skolnieka Frančesko Melci slavenajā zīmējumā, kuru ilgu laiku uzskatīja par Leonardo pašportretu. Tā kā abi zelmiņi ir identiski, Rīga tādējādi var lepoties ar diviem Leonardo da Vinči tēliem. Jāatzīst, ka abas Borsiga nama figūras ir atkārtotas ar atzīstamu meistarību. Vienīgais papildinājums šajā kompozīcijā ir tās centrā ietupinātā dīvainā un biedējošā būtne ar kliedzienā atvētu muti, kas pilda tādu kā atlanta funkciju un nedaudz atgādina kādu šausmu filmas varoni, kaut arī šīs būtnes uzdevums, visticamāk, ir namu aizsargāt un atvairīt ļaunos spēkus, līdzīgi kā gorgonu Medūzai arhaikas laika grieķu tempļa frontonā. Atgādinājums par vēl vienu itāliskās renesanses dižgaru – Rafaelu – Rīgas 20. gadsimta sākuma arhitektūras dekorā ir cilnis Lāčplēša ielas 61 fasādes centrā (1907, arhitekts Rūdolfs Donbergs). Tā kreisā puse ir darināta, izmantojot kādu no neskaitāmajām gravīrām, kurās reproducēta Rafaela skolnieku darinātā freska "Dievu sapulce" Romā, villā "Farnezīna". Noslēdzot stāstu par itāļu renesanses atskaņām Rīgas namu dekorā, jāpiemin portāla cilnis īres namā Lenču ielā 2, (1911, arhitekts Oskars Bārs), kas ir amatnieciska kopija no Florences katedrāles kantorijas ciļņiem, kurus darinājis 15. gadsimta Florences tēlnieks Luka della Robia, kas slavu iematoja kā glazētās keramikas darbnīcas Florencē izveidotājs.  

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Ekonomiskās dzīves Bībeles pamati. Ekonomiskā dzīve kā kristieša aicinājums pārvaldīt zemi, Dieva radību. Nabadzība, nedz arī bagātība nav vērtība pati par sevi. Bagātība dota, lai dalītos ar līdzcilvēkiem. Nabadzības nostāja, garīgā veidā skatoties, varbūt vienotības ar Dievu līdzeklis un svētība dzīvei.

Magnificat noslēpumā - Marijas slavas dziesmai pievienojamies arī mēs. Mūsu skatienu pievēršot Dievam, piedzīvojam atvieglojumu, jo varam novērsties uz brīdi no sevis un savām problēmām. Slavēt Dievu ir mūsu privilēģija, mūsu aicinājums un arī mūsu izvēle. Meklējam atbildi, ko nozīmē slavēt Dievu ar savu dzīvi un kā slavēt Dievu Rožukroņa lūgšanā.

Sludinātājs: Markus Rožkalns / Sērija: Jāņa Evaņģēlijs / Rakstvieta: Jņ 17:1-13

Velnias ne kartą yra vedęs derybas su Dievu. Ir kaip nebūtų keista, gaudavo tai, ko prašydavo. Apžvelgiu retai apmąstomas Rašto vietas, kurios mini šėtoną ir jo užduotis. Skaitau Izaijo ir Ezechielio pranašystes ir apžvelgiu, kaip jas aiškino Bažnyčios tėvai ir vėlesnių amžių biblistai.

Ja gribi sasmīdināt Dievu, pastāsti viņam par saviem plāniem. Tomēr tālākā dzīve prasa kaut elementāru, bet  plānu. Ar vadībai ir jāplāno tālākā uzņēmuma darbība un attīstība. Kā veiksmīgāk nospraust profesionālos mērķus nākamajam gadam? Par to spriedīsim raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē atalgojuma pētījumu un vadības konsultāciju uzņēmuma "Figure Baltic Advisory" vecākā konsultante - līderības attīstītāja Olga Dzene, "SmartLynx Airlines" personālvadības speciāliste Līga Sleņģe un uzņēmuma "Helmes Latvia" vadītājs, biznesa koučs Viesturs Bulāns.

29. decembrī Mežaparka Lielās estrādes Kokaru zālē izskanēs Rīgas Gospelkora un tā vadītājas Kristīnes Prauliņas koncerts, kurā piedalīsies arī pianists Toms Mikāls, ģitārists Jānis Kalniņš, basģitārists Valters Sprūdžs un sitaminstrumentālists Miķelis Vīte. Kristīne Prauliņa: "Es ļoti vēlējos, lai šajā programmā ir tā Ziemassvētku noskaņa, kas cilvēkam jau ir pazīstama, kāds luterāņu korālis, ietērpts jaunā gospela tērpā. Protams, gospelmūzikas Ziemassvēku klasika, kas varbūt visiem nav tik zināma, bet stāsta Ziemassvētku stāstu un tajā ir Ziemassvētku sajūta. Manuprāt, gospelmūzika ļoti iederas Ziemassvētkos, jo gospel tulkojumā no angļu valodas ir “labā vēsts” - Ziemassvētkos mēs svinam Jēzus dzimšanu, nākšanu šai pasaulē, un tas būtībā ir tas, ko mēs svinam jebkurā gospeļmūzikas koncertā, tas tur vienmēr ir.  Būs dziesmas, kas gan rada svētku noskaņu, gan ļauj apdomāt dažādus ar ticību saistītus jautājumus, liek mums vērst skatu uz iekšpusi un arī uz Dievu celt acis, lūgšanas vai kādas pārdomas. Savā kodolā par to ir jebkurš gospelkoncerts, un to mēs, protams, saglabājam arī Ziemassvētkos. Skanēs arī Jūsu aranžētas melodijas? Tādas laikam ir trīs. Ir mana dziesma, kurai esmu radījusi aranžējumu korim, ir luterāņu korālis, ko saucu par savu mīļāko Ziemassvētku dziesmu, kā arī “Vēsā ziemas naktī”, kurai esmu izveidojusi salikumu tieši gospeļkorim. Un ir man ļoti mīļš mākslinieks PJ Morton, kas ir gospela un soulmūzikas mūslaiku zvaigzne. Viņam Ziemassvētku albumā ir brīnišķīga dziesma “Do You Believe”. Ļoti vēlējos to nospēlēt, un mēs ar kori esam radījuši aranžējumu šai dziesmai, tā kā ir nedaudz iezīmēta arī jaunrade. Veidot aranžējumus šim sastāvam savā ziņā droši vien ir nepieciešamība, bet vai Jūs šo procesu arī izbaudāt? Absolūti. Pēdējos gados, kopš man ir meitiņa, un viss pirmais laiks ar [viņu] - tie, kam ir bērni, tie zina (smejas). Jauna pasaule, viss mainās, laiks kļūst pilnīgi citādāks. Grūti pat to izskaidrot. Laiks ir vislielākā vērtība, kas mums ir. Man būtībā jau kopš grūtniecības sirdī visu laiku ir tāda degsme, gribas radīt, gribas šos aranžējumus, rakstīt dziesmas, tas manī iekšā pilnīgi burbuļo. Un laiks ir tik limitēts… Es ļoti labprāt to darītu daudz vairāk un augtu tajā. Es apzinos, ka esmu absolūti zaļš gurķītis šajā jomā, bet noteikti gribu mācīties un augt, un esmu ļoti pateicīga, ka man ir tā iespēja to darīt ar šādu kori, kura potenciāls ir, manuprāt, vēl neapzināts. Potenciāls ir ļoti liels. Nevis tāpēc, ka mēs visi būtu augstas klases profesionāļi, bet tāpēc, ka cilvēkiem deg acis un sirdis par šo mūziku, un tas ir vēl daudz svarīgāk par kādām tehniskajām spējām. Tehniskās spējas vienmēr var piedzīt, es tā uzskatu, bet mīlestība pret to, ko tu dari - vai nu tev ir tā degsme, vai nav. Šim korim ir, līdz ar to man ir liels prieks un gandarījums par jebko, ko jaunu varu iedot šim sastāvam, un dzirdēt to - tas elpo un dzīvo, tas ir brīnišķīgi." Rīgas Gospelkoris izveidots 2003. gadā un koncertējis gan daudzviet Eiropā, gan Amerikas Savienotajās Valstīs, kā arī piedalījies dažādos pašmāju un ārzemju projektos kopā ar populāriem izpildītājiem.     

27. novembrī plkst. 20.30 Rīgas Sv. Marijas Magdalēnas baznīcā pirmizrādi piedzīvos Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) Operstudijas "Figaro" iestudējums – Eižena d'Albēra muzikālā traģēdija vienā cēlienā "Kains". Par to plašāk stāsta JVLMA Operdziedāšanas klases vadītājs, Operstudijas "Figaro" mākslinieciskais vadītājs un JVLMA simfoniskā orķestra diriģēšanas docētājs Viesturs Gailis, kā arī titullomas atveidotājs Artis Muižnieks, kurus uz sarunu aicinājusi jaunā muzikoloģe, JVLMA 4. kursa studente Marta Liepiņa. Sarunā ar studijas viesiem – par to, ka operas partitūra Viestura Gaiļa redzeslokā bijusi vairāk nekā divas desmitgades, bet īstais iestudēšanas laiks pienācis vien tagad, par d`Albēra saistību ar Rīgu un to, ka līdz šim radošajai grupai nav izdevies atrast nevienu "Kaina" ierakstu... Visbeidzot – arī par muzikālās valodas paralēlēm ar Vāgneru un Humperdinku. Eižens d'Albērs (1864, Glāzgova - 1864, Rīga) operu "Kains" komponēja 1900. gadā. Tā pirmizrādīta tā paša gada 17. februārī Berlīnes Karaliskajā operā (šodien - saucas Berlīnes Valsts opera Unter der Linden). Operas librets veidots kā Vecās Derības 1. Mozus grāmatas 4. nodaļā aprakstītā Kaina grēka, nogalinot savu brāli Ābelu, mākslinieciska fantāzija, un šodien ir aktuāls no visiem aspektiem. Ja iepriekšējā Operstudijas "Figaro" iestudējumā – Žana Krasa operā "Polifēms" – caur sengrieķu mītu tika runāts par traģiskajām sekām, ko cilvēkam, viņa dzīvei un mīlestībai nodara kara šausmas, šajā operā tiek runāts par šodien visaktuālāko – ticību un neticību, mīlestību un nodevību, dzīvību un nāvi. Tiek runāts par to, cik viltīgi un gudri, ar glaimiem un sagrozītām patiesībām ļaunums iekļūst mūsos. Tikai nedaudz sašķiebjot mūsu domas, tas it kā pašiem ļauj nonākt pie atziņas, ka nonāvēt nozīmē atbrīvot, nonāvēt nozīmē darīt labu un dot mieru. Un tad cilvēks, noliedzis sevī Dievu, kļūst par nomaldījušos zvēru. Un brālis nogalina brāli… Te ir vieta gan asociācijām par Krievijas iebrukumu Ukrainā, kur ļaunums savā starpā liek karot divām tik tuvām tautām, gan par globālām norisēm, kur redzam tik daudz naida un negāciju.  Bet opera ir arī par to, ka vara, kas vedina uz ļauno, lai kā tā gribētu sevi uzskatīt par pasaules valdnieci, stāv zemāk par to Avotu, kurš ir Lielais Taisnīgums, Lielā Gaisma, un ko saucam par Dievu. Un Dievs, sevī ietverot visu pasauli un tās esamību, beigās vienmēr uzvar.  

Šajā sarunā es kvantu fiziķim un profesoram Vjačeslavam Kaščejevam uzdrošinājos jautāt visu ko, kas mani viņa neparastās personības un pamatīgo zināšanu sakarā fascinē un pārsteidz. Tāpēc jautāju, kā viņš spēj darīt "dziļo darbu", kas prasa milzīgu koncentrēšanos un iedziļināšanos. Jautāju par cilvēku problēmām ar fiziku, "stulbiem" jautājumiem, klimata pārmaiņām. Mani īpaši interesēja viņa prasme pietiekami vienkāršā valodā stāstīt par sarežģītām tēmām un viņa aizrautība. Atļāvos pajautāt arī par Dievu. Atbilde mani pārsteidza un aizkustināja. Profesors runāja arī par dzīvi savā burbulī un prieku par to. Jautāju par izdegšanu un to, kā aizvākt traucējošu "troksni" galvā, lai varētu darīt to, kas cilvēkam svarīgs. Profesora enerģija ir fenomenāla. Tāpat kā viņa domu gājiens.Profesora pieminētos informācijas avotus atradīsi sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:4:10 Divas lietas, par ko ir pārliecināts fizikas profesors Vjačeslavs Kaščejevs7:04 “Skolotāja profesija ir transformējusies. Tā prasa krietni vairāk, nekā tā ir prasījusi agrāk” – kā iemīlēt fiziku14:11 Pie kādiem pētījumiem un atklājumiem šobrīd strādā profesors19:00 Anekdote par fizikas tēmu20:02 Dalām ziloni un skatāmies, kas sanāks22:49 “Ir pārāk viegli noticēt, ka ir pārāk grūti”24:54 Resursi, kur par fiziku uzzināt visiem saprotamā veidā27:33  “Noformulēt savu jautājumu jau ir puse no atbildes”30:23 Kā Vjačeslavam Kaščejevam izdodas runāt par sarežģītām tēmām cilvēkiem saprotamā valodā34:43 Bērnības “trauma” par matemātiku, kas rezultējas kopprojektā ar matemātikas profesoru37:05 Vai arī fiziķus nomoka jautājums par dzīves jēgu48:56 Divi draugi – fiziķis un teologs jeb Vjačeslavs un Indulis53:10 Ugunskura kurināšana viesistabā jeb pārdomas par klimata pārmaiņām1:01:23 Kā tiek izdomāti uzdevumi olimpiāžu dalībniekiem1:05:57 “Zinātnē vislielākais izaicinājums ir atrast jautājumus, kuri ir uzdošanas vērti”1:07:36 Kādas pūles prasa nenovirzīties un spēt darīt dziļo darbu1:15:43 Mikro un makro līmenī staigājošais profesors1:17:39 Attiecības ar mākslīgo intelektu1:20:32 Vai tik aizrautīga personība kā Vjačeslavs Kaščejevs ir piedzīvojusi izdegšanu1:24:58 Dzīvot savā laimes un savu cilvēku burbulī1:30:36 Ieteikums pusaudžu vecākiem, kur bez maksas var papildus mācīties fizikas zinātni1:34:40 “ne lasītājs, bet rakstnieks”1:38:38 “Novākt troksni, lai skaistas lietas varētu augt”

Mārtiņam problēmas ar voljēru, Roberts nevar izsprukt no slazda un Anniju pie dzīvības tur tikai naids. Mīļš paldies mūsu draugiem Ventspilī, kuri saorganizēja mums iespēju pabūt īstā studijā!! Cover art - https://www.instagram.com/rottwang/ Audio apstrāde - Gatis Gavars Seko mums šeit - https://www.instagram.com/eitanazija/ Pievienojies Facebook grupai - https://www.facebook.com/groups/2705724416375418 Kļūsti par Patronu - https://www.patreon.com/eitanazija

Vienas reikšmingiausių pokyčių dvasinėje kelionėje yra Šventosios Dvasios lydėjimas iš trečiosios buveinės į ketvirtąją kai veikla tampa mažiau svarbi nei buvimas su Dievu. Šis perėjimo laikotarpis gali gąsdinti tikintįjį dėl išgyvenamo Dievo „atsitraukimo“, pasimetimo ir tuo pačiu atgaivina dėl nenumaldomo ilgesio patirti Dievą giliau.

Tas, ka mēs šo pasauli uztveram katrs nedaudz atšķirīgi, ir skaidrs. Lielisks apliecinājums tam ir strīdi un domstarpības, kas cilvēkiem var rasties uz līdzenas vietas par jebko. Taču ir situācijas, kurās prātu sāk jaukt ķermeņa spēja tulkot dažādus ārējos stimulus un te ir runa par ilūzijā. Dzirdes un optiskās ilūzijas nav tikai jauka izklaide, tās var kalpot kā lieliski piemēri uztveres pētījumos. Ko ilūziju uztvere stāsta par mums pašiem un atšķirīgo cilvēku uztverē, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs un kognitīvo zinātņu pētnieks Jurģis Šķilters un Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja Medicīnas vēstures institūta docente Ieva Lībiete. RSU Anatomijas muzejā līdz 29. aprīlim skatāma izstāde „Skata punkti: par ilūzijām, uztveri un to, kādēļ mēs redzam  pasauli atšķirīgi. Izstādē var aplūkot itāļu zinātnieka Baindžo Pinnas (Baingio Pinna) un japāņu zinātnieka Akijoši Kitaokas (Akiyoshi Kitaoka) radītās vizuālās ilūzijas. Izstāde veidota Atvērtās zinātnes mēneša ietvaros un tapusi sadarbībā ar vizuālās uztveres pētnieku prof. Baindžo Pinnu un uztveres un kognitīvo zinātņu pētnieku prof. Jurģi Šķilteru. Baznīcu tēlaino gleznojumu ietekme uz viduslaiku cilvēku Agrīnajā kristietībā sākotnēji bija strīdi par svēto tēlu un simbolu atveidojumu mākslā, līdz beidzot baznīcas tēvi atļāva svēto tēlus attēlot dievnamos. Kā tika parādīts Dievs un Kristus, kāpēc Svētais Pēteris ir attēlots ar atslēgu saišķi un ko simbolizē zivs un balodis, skaidro Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece Elita Grosmane. Jau mūsu ēras 2. gadsimtā romiešu katakombās atrastie gleznojumi liecināja par  svēto tēlu atveidojumu. Viens no biežāk izmatotajiem attēliem bija gans ar jēru uz pleciem, tā attēlojot Jēzu Kristu kā Labo Ganu, par ko var pārliecināties, lasot Jāņa evaņģēlija 10. nodaļu, kur Kristus saka „ Es esmu labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par avīm.” Taču agrīno kristiešu vidū sākās nesaskaņas par to, vai vispār vajag pielūgt tēlus, un pēc ilgstošiem strīdiem tika pieļauts svēto attēlojums dievnamos, lai piesaistītu ticību vairāk tautai. Tā skaidrojumā par kristīgiem simboliem un svēto attēlojumiem glezniecībā un tēlniecībā baznīcu interjeros atzīst Latvijas Mākslas  akadēmijas  Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece Elita Grosmane. Laikos, kad lielākā daļā ļaužu neprata lasīt un arī attēli nebija pieejami tik lielā klāstā, kā cilvēks, ieejot baznīcā, varēja saprast un iztulkot mākslinieka radītos Bībeles tēlus? Sāksim ar Dievu, kuru dažādos laikos attēloja kā bārdainu vīru, kā Radītāja roku, kā visu redzošu aci. Elita Grosmane smaidot teic, ka reizumis, viņai veicot izpēti Latvijas  baznīcās, nākas saskarties ar pavisam jauniem evaņģēlistu interpretējumiem. Tas attiecas uz koka figūrām, kad vienā vai otrā dievnamā šīs figūras apkopjot, Bībeles tekstu nezinātājs ir sajaucis to atribūtus – Jānis tiek pie lauvas, vai Markam līdzās ir nostatīts vērsis.  Viens no svētajiem tiek attēlots ar atslēgu saišķi – tas ir Svētais Pēteris, par kuru Bībelē Mateja evaņģēlijā varam lasīt, ka Kristus saka Pēterim: „Un Es tev došu Debesu valstības atslēgas.” Ja  svēto tēli ir vieglāk atpazīstami tad, ieejot dievnamā, nereti redzam tādus simbolus, kā balodis, enkurs, kuģis, kauss, zivs. Arī šiem visiem atbildes ir meklējamas Svētajos Rakstos, skaidrojumu sniedz Elita Grosmane.

Šioje dalyje retransliuoju pamokslų ciklo „Arčiau“ trečiąją dalį, įrašytą 2015 metais. Tai paties koncepto apie vidinės pilies buveines pristatymas ir pirmųjų tikėjimo žingsnių apibūdinimas kaip mūsų pastangos ir Dievo malonė pasireiškia.

Režisores Kristīnes Briedes filma “Svārstības” šogad izvēlēta kā Nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” viena no atklāšanas filmām. Filmā nav režisores sprieduma par filmā skarto tēmu - sieviešu ordināciju. Taču poētiskais notiekošā fiksējums uzjunda jautājumus. Kādas ir mūsdienu cilvēka attiecības ar Dievu? Vai netaisnība, kas nebūtu pieļaujama laicīgajā dzīvē, tomēr var pastāvēt baznīcas dzīves ietvaros? Kāpēc kristietība mūsdienās ir zaudējusi vadošo lomu sabiedrības dzīvē? Nesen uz Dailes teātra skatuves Viestura Kairiša režijā tapušajā Ibsena “Brandā” galveno varoni iemieso sieviete. “Vai tu esi mācītāja”, izrādē Brandam jautā ciematnieki. “Kapelāne”, izlabo aktrise Ieva Segliņa, jo šai iestudējumā Henrika Ibsena lugu mūsdienu Latvijas realitātei pielāgojusi dramaturģe Justīne Kļava. Šāds labojums patiešām ir Latvijas mūsdienas un realitāte, jo jau kopš agrīnajiem Atmodas gadiem Latvijas evaņģēliski luteriskajā baznīcā (LELB) veidojusies pozīcija, kas liedz sievietēm ieņemt baznīcā garīgus amatus, viņas var kalpot kā evaņģēlistes vai kapelānes, nozīmīgos baznīcas ritus noturot tikai mācītāja vīrieša klātbūtnē. Mulsinošu šādu baznīcas pārliecību par Svēto rakstu interpretācijas nemaldīgumu dara fakts, ka iepriekš – Latvijā kopš 1975. gada – sievietes mācītājas tikušas ordinētas, un luteriskajā baznīcā tiek ordinētas gandrīz visā pasaulē. Vēl jo sāpīgāk, ka LELB par savu lēmumu atsakās diskutēt, taču jau ordinētās sievietes mācītājas neskaidru iemeslu dēļ no amatiem tiek atbrīvotas, arī vēstures liecības par sievietēm baznīcā, un lielākoties tās ir bijušas patiesi izcilas personības, tiek atbīdītas nostāk, it kā aizmirstas un marginalizētas. Nesen tapusī režisores Kristīnes Briedes “Svārstības”, kas savu pirmizrādi šajās dienās piedzīvo nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” skatē, ar kameras aci seko trīs Latvijas luterāņu sieviešu mācītāju dzīvēm. Vaira Bitēna pieder pie pirmās, 1975. gadā, ordinēto sieviešu mācītāju paaudzes. Rudītes Losānes kapelānes darbam Iļģuciema sieviešu cietumā piemineklis uzcelts jau Elitas Kļaviņas lieliskajā filmā “Iļģuciema māsas”. Dace Balode, raidījuma Augstāk par zemi viešņa, ir teoloģijas doktore, profesore, Latvijas universitātes Teoloģijas fakultātes dekāne. Abas pēdējās izvēlējušās piepildīt savu aicinājumu, un tikušas ordinētas kādreizējās Latvijas trimdas baznīcas –Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas ārpus Latvijas, kas nesen mainījusi nosaukumu uz LELB Pasaulē, paspārnē. Jo pasaule vairs nav aizslēgta, Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas aizliegums arī iepriekš veicināja sieviešu, kuras ieguvušas teoloģes izglītību, došanos kalpot uz ārzemēm, taču šobrīd, kad LELB Pasaulē reģistrēta kā Latvijas baznīca, sievietēm ir iespēja tikt ordinētām un kalpot kā mācītājām arī Latvijas draudzēs. Kristīnes Briedes filmā “Svārstības” kamera dokumentējusi draudzes un mācītāju sadarbību dievkalpojumos, notikumus filmas varoņu personīgajā dzīvē, vienlaikus uzjundot jautājumus, kas ir plašāki par filmā ierosināto sieviešu ordinācijas tēmu. Vai netaisnība, kas nebūtu pieļaujama laicīgajā dzīvē, tomēr var pastāvēt baznīcas ietvaros? Kādas ir mūsdienu cilvēka attiecības ar Dievu, un kāpēc reizēm kāda cilvēka dievizjūta tik ļoti ir pretrunā ar oficiālajiem baznīcas ritiem? Par šiem jautājumiem saruna ar mācītāju un arī filmas “Svārstības” vienu no varonēm – Daci Balodi, kā arī filmas režisori Kristīni Briedi.

Šī saruna noderēs, ja tev ir svarīga sava brīvība un ja tev patīk, ka tava enerģija ir tavā rīcībā, nevis ir kaut kur nobloķēta. Piedošana tiem, kuri mums ir kaut ko nodarījuši vai nav kaut ko iedevuši, atbrīvo mūs pašus no apgrūtinošas slodzes.Parasti mēs uz piedošanu skatāmies kā uz pakalpojumu otram, bet patiesībā tā ir dāvana sev. Spēja piedot mums palīdz būt laimīgākiem, brīvākiem, veselākiem. Šajā sarunā Kaspars Simanovičs pastāsta, ko mēs varam, darīt, lai mums izdotos piedot citiem.Šī ir 4. saruna ar teologu Kasparu Simanoviču, kurš ir neoētiskās veselības kopienas “Elizeja” līdzdibinātājs.Mūsu pirmā saruna bija par cilvēkiem ar atkarībām,  otrā – par cilvēkiem, kuriem ir apgrūtinošas attiecības ar atkarīgiem cilvēkiem jeb līdzatkarību. un trešā par veselīgu pašapziņu.Kaspars Simanovičs ir autors grāmatai“Dienas līdzsvars. Mūžsena gudrība šodienas skatījumā”.Vairāk informācijas sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:6:29 Kāda ir saistība piedošanai ar mūsu enerģijas rezervēm11:02 Iemesli, kuru dēļ ir vērts iet piedošanas ceļu16:29 “Piedot nenozīmē aizmirst”26:16 Indikatori, kas norāda, ka cilvēks, pats to neapzinoties, nav kādu nodarījumu piedevis32:20 Ieguvumi un zaudējumi, ko sniedz dusmu enerģija39:15 Piedošana kā parādzīmes atlaišana43:40 Kā saprast patieso ievainojuma iemeslu50:07 Ko mums maksā tas, ka turpinām galvā diskutēt ar saviem “pāridarītājiem”1:02:57 Nepiedošana kā manipulācijas veids1:06:24 Kāpēc “atlaist parādu” ir tik grūti1:12:01 “Izlīgums ar Dievu. Izlīgums ar pašu dzīvi”1:18:30 Kādu nospiedumu mūsu ķermenī, prātā un psihē atstāj nepiedošana un aizvainojuma turēšana1:34:54 Pārmaiņas, kuras piedzīvojusi noētiskās veselības kopiena “Elizeja”1:36:29 Procedūra, kā “iztīrīt savu pārādzīmju atvilktni”1:39:44 “Piedošana nenozīmē ļaut turpināt darīt pāri”

Klik un gatavs - līdzīgi kā Lego klucīši, arī ķīmiski elementi var tikt savienoti vienkāršā un ērtā veidā, radot ātras, videi draudzīgas reakcijas. Kas ir "klikšķa ķīmija" un kāda nozīmei šai ķīmijas metodei, skaidro Organiskās sintēzes institūta Fizikāli organiskās ķīmijas laboratorijas vadītājs, Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes profesors Kristaps Jaudzems un Latvijas Universitātes vadošais pētnieks, ķīmijas doktors Eduards Baķis. Nobela prēmija ķīmijā piešķirta trim zinātniekiem, kas veicinājuši tā sauktās "klikšķa ķīmijas" un bioortogonālās ķīmijas attīstību. Šīs metodes palīdz ātrāk un efektīvāk veidot dažādu molekulu savienojumus, kas it sevišķi noder farmācijas nozarē. Nobela prēmiju saņems amerikāņu zinātnieki Berijs Šārpless (81) un Karolīna Bertoci (55), kā arī Dānijas zinātnieks Mortens Meldāls (68). Šārpless jau otro reizi ir kļuvis par Nobela prēmijas laureātu, jo šādu atzinību viņš saņēma arī 2001. gadā par pētījumiem citā ķīmijas jomā. Šārpless ir tikai piektais Nobela prēmijas laureāts kopš prēmijas izveidošanas, kurš šādu atzinību saņēmis divreiz. Nobela komiteja norāda, ka ķīmiķi jau sen centušies veidot arvien sarežģītākas molekulas, piemēram, farmācijas nozarē tas bieži vien nozīmē dabā sastopamo molekulu mākslīgu radīšanu, lai iegūtu ārstniecībā izmantojamas vielas. Taču šādu molekulu savienojumu radīšana parasti ir laikietilpīga un ļoti dārga. Amerikāņu zinātnieks Šārpless ap 2000. gadu radīja "klikšķa ķīmijas" koncepciju, kas nozīmē ātrāku reakciju norisi un izvairīšanos no nevēlamiem blakusproduktiem. Šī ķīmijas nozare pēta ķīmiskās reakcijas, kurās sarežģīti produkti tiek iegūti, savienojot vienkāršus moduļus. Neilgi pēc tam Šārpless un dāņu zinātnieks Meldāls neatkarīgi viens no otra attīstīja "klikšķa ķīmijas" efektīvāko metodi: vara katalizēto azīda alkīna ciklopievienošanās reakciju. Mūsdienās tā tiek plaši izmantota medikamentu sintezēšanā, DNS izpētē un citās jomās. Amerikāņu zinātniece Bertoci pilnveidoja "klikšķa ķīmijas" metodes un atrada veidu, kā tās izmantot dzīvos organismos. Bertoci izstrādāja bioortogonālās reakcijas, kas notiek organisma šūnās, bet netraucē normālai šūnas darbībai. Šīs metodes tiek izmantotas, lai izstrādātu iedarbīgākas zāles pret vēzi. Vai Dieva esamību var izskaidrot ar matemātiku? Cilvēkam visos laikos ir bijusi nepārvarama dziņa izskaidrot notiekošo. Kopš zinātniskās metodes atklāšanas cilvēce to cenšas darīt ar zinātnes instrumentiem, tostarp matemātiku. Zinātne mums ļauj izskaidrot dabas parādības, slimības un pat krīzes sabiedrībā, bet vai ar to var pierādīt Dieva esamību? Vai cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības, vai arī cilvēki ir radījuši Dievu pēc sava tēla un vajadzību līdzības? Šis ir fundamentāls jautājums, kas vienā vai otrā veidā savas dzīves laikā jāatrisina katram cilvēkam. Bet, risinot šo jautājumu, iespējams uzdot vēl kādu citu – vai Dieva esamību iespējams izskaitļot ar matemātikas palīdzību? Uz sarunu par šo tematu esmu aicinājusi Vjačeslavu Kaščejevu – Latvijas Universitātes profesoru, kurš zinātnisko grādu kvantu fizikā saņēmis Telavivas universitātē. Arī kvantu fizika ienāks mūsu sarunā par dievišķo, bet vispirms par to, vai ar matemātisko pierādījumu varētu pamatot Dieva esamību. Stāsta Vjačeslavs Kaščejevs. Aizvien vairāk parādoties informācijai par kvantu fiziku, iespējams kādiem cilvēkiem radusies sajūta, ka, lūk, šī beidzot būs atbilde daudziem neizprotamiem jautājumiem. Vai kvantu fizika sniedz lielāku palīdzību, lai atbildētu uz jautājumiem par dievišķo. Viņš norāda, ka šim visam ir arī negatīva piekrāsa, jo, izplatot sabiedrībā nepārbaudītus faktus par to, ko zinātnieki patiešām dara, cilvēkiem var rasties priekšstats, ka Dievu var aizstāt ar zinātni. Tajā pašā laikā kvantu fizikā ir daudz valdzinošā, jo, no vienas puses, kvantu pasaule darbojas pēc matemātiski precīzi izteiktiem likumiem, bet, no otras puses, izaicina mūsu veselo saprātu, jo jebkurā vietā un veidā matemātikas likumiem iespējami izņēmumi. Neizdibināmi ir Kunga ceļi, un sākotnēji neizdibināmais dzen uz priekšu matemātiķi paplašināt robežas. Ilgas pēc bezgalīgā, pēc kaut kā lielāka par tevi pašu, un bezgalība kā tiekšanās process matemātikā meklēt atbildes. Mūžība kristīgajā pasaulē, un mūžība, kam varam pieskarties, ceļojot matemātikas pasaulē. Tās ir līdzības, kas vieno, ko nevajag uztvert burtiski, taču šīs paralēles palīdz apjaust, ka Dievs atklājas arī matemātikā, un matemātikā nepieciešamā racionalitāte ļauj mums ar saprāta devu lasīt kristīgu tekstu.