Podcasts about dievu

Euharistijas iedibināšana. “Es ilgodamies ilgojos ēst šo Pashas mielastu kopā ar jums” (Lk 22, 15). Jēzus ilgas atbrīvo mūs no pieķeršanās pašiem sev vai kādiem īpašiem žestiem Svētās Mises laikā. Jo Euharistija ir ne tikai Jēzus lielākā dāvana mums, Euharistija – tas ir Viņš pats! Pieņemot Viņa Miesu, mēs paši kļūstam aizvien vairāk līdzīgi Viņam, spējam sevi dāvāt. Rožukronis, mācoties no Marijas, kā uzņemt sevī Dievu, palīdz arī mums labāk sagatavoties Euharistijas svinēšanai.

Kristus Pārveidošanās Tabora kalnā. Arī mūsu sirdīs ienāk Kunga Gaisma un Godība, kad klausāmies Viņa Vārdu, kad kāpjam kalnā lūgt Dievu. Lūgšanā atklājās Dieva klātbūtne mūsos. Mums ir labi ar Dievu! Arī Rožuronis ir Tabora kalns, kurā esam aicināti kāpt ar ilgām redzēt Dievu. Kas ir tavas dzīves Tabora kalni, kas spēcina tevi ikdienas realitātē?

Saruna ar geštaltterapeiti Sandru Armanevu par viņas neparasto dzīves ceļu

Viens no pasaulē pazīstamākajiem svētceļnieku maršrutiem ir Camino de Santjago jeb Svētā Jēkaba ceļš, kura vēsturiski veidojies tīklojums vijas caur Eiropas katoļu zemēm – Franciju, Portugāli un Spāniju. Tagad tas ir ne tikai manās zināšanās, bet arī sajūtās: īsi pirms Lieldienām nogāju nelielu Portugāles Krasta ceļa gabaliņu. Kad tikko sāku interesēties par Santjago ceļu, iedomājos, ka tā ir plata taka, kas ved no ceļojuma sākumpunkta līdz iespējamai Svētā Jēkaba pīšļu atdusas vietai katedrālē Santjago de Kompostelas katedrālē. Tikai vēlāk uzzināju, ka tas nav viens ceļš, bet gan svētceļnieku soļu iemīts ceļu tīklojums, kam, ideālā variantā, vajadzētu sākties jau no viņa mājas sliekšņa. Un tieši šī iemesla dēļ nu jau piecus gadus top Svētā Jēkaba ceļa Latvijas posms. Šajā raidījumā mana personīgā Santjago ceļa dienasgrāmata savīsies ar sarunu ar Latvijas Sv. Jēkaba ceļa asociācijas jeb Camino Latvia pārstāvēm un svētceļojuma idejas pratējām – Sandru Roni un Lindu Straumi. Rakstīt dienasgrāmatu vai atskaitīties sociālajos medijos par svētceļojumā  piedzīvoto pieder pie labā toņa. Ir iznākuši gan fotogrāfiju albumi, gan romāni, gan ceļojumu apraksti, arī latviski. Savādi, bet man visa ceļojuma laikā neko negribējās pierakstīt. Mans personības kodols ceļojuma laikā bija it kā izgarojis: pastāvēja nevis cietā vai šķidrā veidā, kā ūdens vai ledus, bet planēja stratosfērā mākoņains kā tvaiks. Taču bez vārdiem tomēr neiztikt. Rīgā ieeju lidostas kapelā palūgties. Jūs taču zināt, kur Rīgas lidostā ir kapela? Trešā stāvā, pie kam izcili skaista. Pelēks betons ar Māra Subača zīmētu dievmāti. Pirms došanās ceļā satraukums dara savu, lūdzos, un vārdi virknējas lieli un skaisti. Vienlaikus iekšēji pavīpsnāju par savu daiļrunību. Nav te neviena, kas to novērtētu. Varētu lūgties arī pieticīgāk, bet no sevis neizbēgsi, es taču esmu Radio žurnāliste – vārda māksliniece! Bet varbūt manai trenētajai prasmei redzēt pasauli labāku, ieraudzīt to, kas vēl nav piepildījies, ir nozīme arī kādā lielākā plānā. Un varbūt tieši tāda ir arī Santjago ceļa tīklojuma būtība. Ieraudzīt labu ceļamērķi, tā vārdā dibināt citādas attiecības starp cilvēkiem. Ieraudzīt savu ciematu kā pieturas punktu tiem, kas ar labu nodomu devušies ceļā. Un tālākais šķiet tik vienkārši – palīdzēt ar ceļa norādi, sagādāt pajumti. Uzsaukt: Bom Caminho! Arī Latvijā cilvēki čakli soļo. Iet jūrtaku, ceļo ar velomūziku. Tas ir mazliet jocīgi. Pusi no sava mūža tu velti tam, lai nopirktu labu auto, nopelnītu iespēju ērti apceļot pasauli. Un mūža otrā pusē it kā no jauna atklāj, ka neko no tā tev tā īsti nevajag. Nu labi – vismaz šo divu nedēļu laikā nevajag. Dzīve ir tik vienkārša! Santjago ceļu iet gan pārīši, gan vecāki, kuriem grūti savu pusaudzi mājas sienās piedabūt uz sarunu. Iet japāņu tūristi, jūsmodami par pavasara ziediem kā neviens. Superātrumā Santjago pedāļiem nomin labi ekipētas velotūristu grupas. Jā, ir arī tādi, ar pašu grieztām kūjām, Jēzus vecumā un izskatā. Es pat neesmu droša, ka viņi visi ir kristieši. Taču ir kaut kas, ar ko Latvijas jūrtaka atšķiras no Santjago ceļa. Un tā ir tā tūkstošgadu tradīcijas diktētā laipnība. Latvijā kājamgājējiem pārāk bieži nākas sadurties ar kartēs neiezīmētiem, privātīpašnieku saceltiem žogiem, tīši vaļā palaistiem suņiem. Vēsture mūs, viensētniekus, ir citādi mācījusi.  Es pirmo reizi ceļoju viena. Protams, es esmu ceļojusi viena, braukusi komandējumos, vai devusies kādu apciemot. Taču šoreiz sajūta bija jocīga: Uzrakstīt iesniegumu par divām tik dārgā atvaļinājuma nedēļām, bez noteikta plāna, apskatāmo objektu vai pasākumu saraksta. Un ja nu man apniks? Uznāks Lielā Skumja? Un šis būs sliktākais atvaļinājums manā mūžā? Teikšu godīgi, bez paļaušanās uz Dievu es varbūt tā arī nebūtu sadūšojusies. Taču šis manā mūžā nebija pirmais svētceļojums. Atcerieties pagājušā gadsimta deviņdesmitos, kad mēs visi, aiz “dzelzs priekškara” mītošie, sakāpām autobusos, lai dotos iepazīt Reitumeiropu? Austrumeiropiešiem vajadzēja vīzu uz veco Eiropu, un viens no izplatītākajaiem veidiem to dabūt, bija tieši svētceļojumi. Uz ekumenisko kopienu Tezē Francijā. Slāpes redzēt Parīzi, apmeklēt Luvru, dzert vīnu Sakrikēra pakājē bija tik lielas, ka uz Tezē devos pat ar stopiem. Kad beidzot pēc saviem klejojumiem ierados galamērķī, Tezē kopienā, nometos uz ceļiem baznīcas teltī, atbalstīju pieri pret grīdu, un no pārguruma tieši tādā pozā arī aizmigu. Es piedzīvoju brīnumu, un tie ļaudis, kas man tolaik palīdzēja ceļā, joprojām ir mani draugi – mākslas kuratori, mūziķi, arhitekti. Kad piedzīvoju komplikācijas pēc vīrusa saslimšanas, un izskatījās, ka zaudēšu balsi un līdzšinējo profesiju, man tik ļoti gribējās atkal tur nokļūt. Brīnuma iespējamības sajūtā. Sauksim to par Tezē, jo tur es to piedzīvoju pirmoreiz. Iegāju kopienas mājas lapā, lai izlasītu, ka esmu par vecu. Viņi gaida jauniešus, mana vecuma ļaudis tikai kā grupu pavadoņus. Es nemaz nestāstīšu, ko par šādu lietu kārtību pie sevis padomāju. Pasteigšos laikā uz priekšu, lai pavēstītu, ka Santjago ceļā atkal iemantoju šo meklēto sajūtu. “Ceļā tu nekad neesi viens”, izlasu uz baznīcas solā noliktas kartītes. Taču kļūsti uzmanīgāks un pateicīgāks. Un tiešām – šai ceļojumā netrūka ne sarunu, ne iepazīšanās.  Tās bija gaistošas, jo mēs visi bijām ceļā. Sandra Rone uz studiju līdzi ir paņēmusi savu svētceļnieka pasi. Tagad tādas var saņemt tepat Latvijā.

Liecības par Dieva klātbūtni ikdienā.

Lai arī ticība ir katra individuālās attiecības ar Dievu, satiekoties un izveidojot ģimeni ir jārēķinās ar otra izvēli, jāveido kopīgs, mīlestības un iecietības pilns dialogs par ticības tēmu. Andris audzis baptistu ģimenē un joprojām aktīvi kalpo baptistu draudzē, Katrīna augusi katoļu ģimenē. Viņi satikās dziedot, izveidoja ģimeni. Kā veidojas viņu dialogs vairāk "Mīlestības dialogā".

Stāsta Latvijas Mākslas akadēmijas profesore, Dr. art. Silvija Grosa 19. beigas un 20. gadsimta sākums ir laiks, kad Rīga pārtapa par lielpilsētu. Pilsētas ekonomiskā augšupeja noritēja uz komplicēta sociālipolitiska fona. Strauji augošās buržuāzijas (arī latviešu) centieni pašapliecināties, kā arī milzīgā sociālā nevienlīdzība raksturo Rīgu kā 19.–20. gadsimta mijai tipisku spēcīgu kontrastu pilsētu. Rīga īsā laika posmā bija kļuvusi par trešo lielāko toreizējās Krievijas impērijas rūpniecības centru. Pilsētā risinājās vērienīga daudzstāvu īres un veikalu namu celtniecība. Šis ir laiks, kuru pazīstam Rīgas arhitektūrā kā jūgendstila periodu un pamatoti ar to lepojamies. Jūgendstils namu fasādēs ienesa jaunus kompozicionālos paņēmienus un asimetriju, bet to dekorā – jaunus ornamenta motīvus un tēmas, kas ietvēra visplašākā spektra dabas motīvu, faunas un floras pārstāvju atveidojumu. Fantastisku būtņu un jauna veida cilvēka tēla traktējumu pavadīja savdabīgais līnijas kults, no vienas puses, un ornamenta formu ģeometrizācija, no otras. Tomēr līdzās jaunajam netika aizmirsts arī kopš antīkās senatnes labi zināmais ornamenta diapazons. Ļoti svarīga ir jūgendstila saikne ar simbolismu, tādēļ arī Rīgas ēku fasādēs nereti izvēlēti  motīvi, kuriem piemīt aizsargājošas īpašības vai arī kas var kalpot kā spēka vai skaistuma simbols. Dažkārt dekors norādīja uz nama īpašnieka profesiju vai uzvārdu. Ikviens namīpašnieks vēlējās savu namu padarīt īpašu un unikālu. Lai to panāktu, arhitekti un dekoratīvās tēlniecības uzņēmumi lika lietā gan izdomu, gan visdažādākās paraugu grāmatas, kuras lielā skaitā klajā laida izdevniecības Vācijā vai Austrijā. Iedvesma tika meklēta arī Vīnes, Helsinku vai Berlīnes arhitektūras motīvos. Tradīcijas un inovācijas varēja mierīgi līdzpastāvēt, sevišķi pēc spožā, bet īsā ziemeļu nacionālā romantisma jeb ziemeļu jūgendstila iznāciena, kad oriģinalitātes meklējumi namu dekorā arvien biežāk lika ieskatīties ne vairs jūgendstila paraugu grāmatās vai jaunajam stilam uzticīgo žurnālu lappusēs, bet atgriezties pie 19. gadsimta vidū nodrukātiem paraugiem vai foto albumiem ar, piemēram, Berlīnes historisma celtņu detaļām. Spilgts piemērs ir īres nams Lāčplēša ielā 18, kuru 1906. gadā projektējis arhitekts Jānis Alksnis un kura abos zelmiņos atkārtota viena un tā pati divu figūru kompozīcija – zelmiņa kreisajā pusē vecs vīrs ar grāmatu, bet pa labi – jaunas sievietes figūra. Šī kompozīcija ir precīza kopija tēliem, kas reproducēti Berlīnes tēlnieka Oto Lesinga sagatavotajā fotoalbumā, kas laists klajā 1880. gadā. Izdevumā paraksts zem ciļņa fotoattēla vēsta, ka bārdainais vīrs ir Leonardo da Vinči, bet kompozīcija  kopumā ir zinātnes alegorija. Tā bija  viena no sešām kompozīcijām, kas rotāja slaveno 1877. gadā celto rūpnieka Alberta Borsiga pili Berlīnē. Tā autors ir vācu tēlnieks Emīls Hundrīzers. Borsiga pils bija vērienīga itāliskās renesanses stila villa Berlīnes centrā, tās fasādi rotāja vairāku vēsturē nozīmīgu personību tēli, kas saskaņā ar nama īpašnieka ideju personificē cilvēces tehnisko progresu. Otrā pasaules kara laikā šī celtne tika pilnībā  iznīcināta. Borsiga pils un attiecīgi arī Lāčplēša ielas nama zelmiņa cilnī Leonardo da Vinči tēls tērpts antīkā togā, bet figūras galva ir reālistiski veidota un tajā atpazīstam tradicionāli pieņemto renesanses ģēnija atveidu, kādu esam raduši skatīt viņa skolnieka Frančesko Melci slavenajā zīmējumā, kuru ilgu laiku uzskatīja par Leonardo pašportretu. Tā kā abi zelmiņi ir identiski, Rīga tādējādi var lepoties ar diviem Leonardo da Vinči tēliem. Jāatzīst, ka abas Borsiga nama figūras ir atkārtotas ar atzīstamu meistarību. Vienīgais papildinājums šajā kompozīcijā ir tās centrā ietupinātā dīvainā un biedējošā būtne ar kliedzienā atvētu muti, kas pilda tādu kā atlanta funkciju un nedaudz atgādina kādu šausmu filmas varoni, kaut arī šīs būtnes uzdevums, visticamāk, ir namu aizsargāt un atvairīt ļaunos spēkus, līdzīgi kā gorgonu Medūzai arhaikas laika grieķu tempļa frontonā. Atgādinājums par vēl vienu itāliskās renesanses dižgaru – Rafaelu – Rīgas 20. gadsimta sākuma arhitektūras dekorā ir cilnis Lāčplēša ielas 61 fasādes centrā (1907, arhitekts Rūdolfs Donbergs). Tā kreisā puse ir darināta, izmantojot kādu no neskaitāmajām gravīrām, kurās reproducēta Rafaela skolnieku darinātā freska "Dievu sapulce" Romā, villā "Farnezīna". Noslēdzot stāstu par itāļu renesanses atskaņām Rīgas namu dekorā, jāpiemin portāla cilnis īres namā Lenču ielā 2, (1911, arhitekts Oskars Bārs), kas ir amatnieciska kopija no Florences katedrāles kantorijas ciļņiem, kurus darinājis 15. gadsimta Florences tēlnieks Luka della Robia, kas slavu iematoja kā glazētās keramikas darbnīcas Florencē izveidotājs.  

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Ekonomiskās dzīves Bībeles pamati. Ekonomiskā dzīve kā kristieša aicinājums pārvaldīt zemi, Dieva radību. Nabadzība, nedz arī bagātība nav vērtība pati par sevi. Bagātība dota, lai dalītos ar līdzcilvēkiem. Nabadzības nostāja, garīgā veidā skatoties, varbūt vienotības ar Dievu līdzeklis un svētība dzīvei.

Magnificat noslēpumā - Marijas slavas dziesmai pievienojamies arī mēs. Mūsu skatienu pievēršot Dievam, piedzīvojam atvieglojumu, jo varam novērsties uz brīdi no sevis un savām problēmām. Slavēt Dievu ir mūsu privilēģija, mūsu aicinājums un arī mūsu izvēle. Meklējam atbildi, ko nozīmē slavēt Dievu ar savu dzīvi un kā slavēt Dievu Rožukroņa lūgšanā.

Sludinātājs: Markus Rožkalns / Sērija: Jāņa Evaņģēlijs / Rakstvieta: Jņ 17:1-13

Velnias ne kartą yra vedęs derybas su Dievu. Ir kaip nebūtų keista, gaudavo tai, ko prašydavo. Apžvelgiu retai apmąstomas Rašto vietas, kurios mini šėtoną ir jo užduotis. Skaitau Izaijo ir Ezechielio pranašystes ir apžvelgiu, kaip jas aiškino Bažnyčios tėvai ir vėlesnių amžių biblistai.

Ja gribi sasmīdināt Dievu, pastāsti viņam par saviem plāniem. Tomēr tālākā dzīve prasa kaut elementāru, bet  plānu. Ar vadībai ir jāplāno tālākā uzņēmuma darbība un attīstība. Kā veiksmīgāk nospraust profesionālos mērķus nākamajam gadam? Par to spriedīsim raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē atalgojuma pētījumu un vadības konsultāciju uzņēmuma "Figure Baltic Advisory" vecākā konsultante - līderības attīstītāja Olga Dzene, "SmartLynx Airlines" personālvadības speciāliste Līga Sleņģe un uzņēmuma "Helmes Latvia" vadītājs, biznesa koučs Viesturs Bulāns.

29. decembrī Mežaparka Lielās estrādes Kokaru zālē izskanēs Rīgas Gospelkora un tā vadītājas Kristīnes Prauliņas koncerts, kurā piedalīsies arī pianists Toms Mikāls, ģitārists Jānis Kalniņš, basģitārists Valters Sprūdžs un sitaminstrumentālists Miķelis Vīte. Kristīne Prauliņa: "Es ļoti vēlējos, lai šajā programmā ir tā Ziemassvētku noskaņa, kas cilvēkam jau ir pazīstama, kāds luterāņu korālis, ietērpts jaunā gospela tērpā. Protams, gospelmūzikas Ziemassvēku klasika, kas varbūt visiem nav tik zināma, bet stāsta Ziemassvētku stāstu un tajā ir Ziemassvētku sajūta. Manuprāt, gospelmūzika ļoti iederas Ziemassvētkos, jo gospel tulkojumā no angļu valodas ir “labā vēsts” - Ziemassvētkos mēs svinam Jēzus dzimšanu, nākšanu šai pasaulē, un tas būtībā ir tas, ko mēs svinam jebkurā gospeļmūzikas koncertā, tas tur vienmēr ir.  Būs dziesmas, kas gan rada svētku noskaņu, gan ļauj apdomāt dažādus ar ticību saistītus jautājumus, liek mums vērst skatu uz iekšpusi un arī uz Dievu celt acis, lūgšanas vai kādas pārdomas. Savā kodolā par to ir jebkurš gospelkoncerts, un to mēs, protams, saglabājam arī Ziemassvētkos. Skanēs arī Jūsu aranžētas melodijas? Tādas laikam ir trīs. Ir mana dziesma, kurai esmu radījusi aranžējumu korim, ir luterāņu korālis, ko saucu par savu mīļāko Ziemassvētku dziesmu, kā arī “Vēsā ziemas naktī”, kurai esmu izveidojusi salikumu tieši gospeļkorim. Un ir man ļoti mīļš mākslinieks PJ Morton, kas ir gospela un soulmūzikas mūslaiku zvaigzne. Viņam Ziemassvētku albumā ir brīnišķīga dziesma “Do You Believe”. Ļoti vēlējos to nospēlēt, un mēs ar kori esam radījuši aranžējumu šai dziesmai, tā kā ir nedaudz iezīmēta arī jaunrade. Veidot aranžējumus šim sastāvam savā ziņā droši vien ir nepieciešamība, bet vai Jūs šo procesu arī izbaudāt? Absolūti. Pēdējos gados, kopš man ir meitiņa, un viss pirmais laiks ar [viņu] - tie, kam ir bērni, tie zina (smejas). Jauna pasaule, viss mainās, laiks kļūst pilnīgi citādāks. Grūti pat to izskaidrot. Laiks ir vislielākā vērtība, kas mums ir. Man būtībā jau kopš grūtniecības sirdī visu laiku ir tāda degsme, gribas radīt, gribas šos aranžējumus, rakstīt dziesmas, tas manī iekšā pilnīgi burbuļo. Un laiks ir tik limitēts… Es ļoti labprāt to darītu daudz vairāk un augtu tajā. Es apzinos, ka esmu absolūti zaļš gurķītis šajā jomā, bet noteikti gribu mācīties un augt, un esmu ļoti pateicīga, ka man ir tā iespēja to darīt ar šādu kori, kura potenciāls ir, manuprāt, vēl neapzināts. Potenciāls ir ļoti liels. Nevis tāpēc, ka mēs visi būtu augstas klases profesionāļi, bet tāpēc, ka cilvēkiem deg acis un sirdis par šo mūziku, un tas ir vēl daudz svarīgāk par kādām tehniskajām spējām. Tehniskās spējas vienmēr var piedzīt, es tā uzskatu, bet mīlestība pret to, ko tu dari - vai nu tev ir tā degsme, vai nav. Šim korim ir, līdz ar to man ir liels prieks un gandarījums par jebko, ko jaunu varu iedot šim sastāvam, un dzirdēt to - tas elpo un dzīvo, tas ir brīnišķīgi." Rīgas Gospelkoris izveidots 2003. gadā un koncertējis gan daudzviet Eiropā, gan Amerikas Savienotajās Valstīs, kā arī piedalījies dažādos pašmāju un ārzemju projektos kopā ar populāriem izpildītājiem.     

27. novembrī plkst. 20.30 Rīgas Sv. Marijas Magdalēnas baznīcā pirmizrādi piedzīvos Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) Operstudijas "Figaro" iestudējums – Eižena d'Albēra muzikālā traģēdija vienā cēlienā "Kains". Par to plašāk stāsta JVLMA Operdziedāšanas klases vadītājs, Operstudijas "Figaro" mākslinieciskais vadītājs un JVLMA simfoniskā orķestra diriģēšanas docētājs Viesturs Gailis, kā arī titullomas atveidotājs Artis Muižnieks, kurus uz sarunu aicinājusi jaunā muzikoloģe, JVLMA 4. kursa studente Marta Liepiņa. Sarunā ar studijas viesiem – par to, ka operas partitūra Viestura Gaiļa redzeslokā bijusi vairāk nekā divas desmitgades, bet īstais iestudēšanas laiks pienācis vien tagad, par d`Albēra saistību ar Rīgu un to, ka līdz šim radošajai grupai nav izdevies atrast nevienu "Kaina" ierakstu... Visbeidzot – arī par muzikālās valodas paralēlēm ar Vāgneru un Humperdinku. Eižens d'Albērs (1864, Glāzgova - 1864, Rīga) operu "Kains" komponēja 1900. gadā. Tā pirmizrādīta tā paša gada 17. februārī Berlīnes Karaliskajā operā (šodien - saucas Berlīnes Valsts opera Unter der Linden). Operas librets veidots kā Vecās Derības 1. Mozus grāmatas 4. nodaļā aprakstītā Kaina grēka, nogalinot savu brāli Ābelu, mākslinieciska fantāzija, un šodien ir aktuāls no visiem aspektiem. Ja iepriekšējā Operstudijas "Figaro" iestudējumā – Žana Krasa operā "Polifēms" – caur sengrieķu mītu tika runāts par traģiskajām sekām, ko cilvēkam, viņa dzīvei un mīlestībai nodara kara šausmas, šajā operā tiek runāts par šodien visaktuālāko – ticību un neticību, mīlestību un nodevību, dzīvību un nāvi. Tiek runāts par to, cik viltīgi un gudri, ar glaimiem un sagrozītām patiesībām ļaunums iekļūst mūsos. Tikai nedaudz sašķiebjot mūsu domas, tas it kā pašiem ļauj nonākt pie atziņas, ka nonāvēt nozīmē atbrīvot, nonāvēt nozīmē darīt labu un dot mieru. Un tad cilvēks, noliedzis sevī Dievu, kļūst par nomaldījušos zvēru. Un brālis nogalina brāli… Te ir vieta gan asociācijām par Krievijas iebrukumu Ukrainā, kur ļaunums savā starpā liek karot divām tik tuvām tautām, gan par globālām norisēm, kur redzam tik daudz naida un negāciju.  Bet opera ir arī par to, ka vara, kas vedina uz ļauno, lai kā tā gribētu sevi uzskatīt par pasaules valdnieci, stāv zemāk par to Avotu, kurš ir Lielais Taisnīgums, Lielā Gaisma, un ko saucam par Dievu. Un Dievs, sevī ietverot visu pasauli un tās esamību, beigās vienmēr uzvar.  

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Šī luga ir veltījums manai meitai, un es ar to dalos, jo ticu – kādam tas var palīdzēt kaut nedaudz nejusties vientuļam. Vismaz man tāds stāsts būtu noderējis,” jaunās Liepājas teātra izrādes „Dievs ir šeit” programmiņā raksta dramaturģe Ludmila Roziņa. Teātra jaunā mākslinieciskā vadītāja Valtera Sīļa režijā skatuves dzīvi sācis viņas pieredzes stāsts par neauglību un zaudējumu, kurā liela cerība un ticība labajam mijas ar bezspēcību un skaudru realitāti. Caur šo iestudējumu, kurā ir arī daudz gaišuma un melnā humora, izrādes komanda veido telpu sarunai par sāpīgo neauglības pieredzi, ar ko saskaras daudzi, bet par ko sabiedrībā joprojām trūkst sapratnes un iejūtības. Ar ieilgušu klusuma pauzi pēc godīga, bet neērta dialoga sākas izrāde „Dievs ir šeit”. Dzirdēt citu sāpes reizēm ir grūti, izteikt līdzjūtību var šķist neveikli vai pārāk privāti. Nezinot, kā reaģēt, prāts sāk ražot padomus un standartfrāzes. Taču cilvēkiem, kas piedzīvo zaudējumu, tas nepalīdz, drīzāk otrādi. Tā ir viena no tēmām, par ko liek aizdomāties izrāde „Dievs ir šeit”, kas balstās dramaturģes Ludmilas Roziņas personīgajā pieredzē, saskaroties ar ilgstošiem mēģinājumiem tikt pie bērniņa un divām zaudētām grūtniecībām. „Pagājušā gada rudenī es biju stāvoklī, gaidīju bērnu. Tad mēs ar vīru saņēmām diagnozi par 18. hromosomas trisomiju [hromosomāla patoloģija, pazīstama arī ar nosaukumu Edvardsa sindroms – red.]. Tas bija tik drausmīgs, šokējošs un dzīvi mainošs notikums, ka viss, ko varēju darīt – es varēju tikai rakstīt. Kaut kāda teksta daļa ir tapusi tajā laikā, kad tas ar mani reāli notika. Vienā brīdī sapratu, ka nevaru to turēt pie sevis. Tad piedāvāju Valteram [Sīlim] šo ideju. Es arī šaubījos, vai tādu izrādi vajag, vai kāds nāks kaut ko tādu skatīties, jo tēma ir smaga. Nav varbūt pirmā izvēle, ko darīt piektdienas vakarā – aiziesim paskatīties izrādi par neauglību! Bet Valters uzreiz atbildēja: jā, tādu stāstu vajag. Un tad es uzrakstīju lugu,” atkāj Ludmila Roziņa. Režisors Valters Sīlis atceras, ka Ludmilas Roziņas atsūtīto stāstu izlasījis autobusā un tas trāpījis tieši pakrūtē. „Nākamajā dienā zvanīju Ludmilai un teicu: tam vienkārši ir jābūt! Redzēs, cik daudz būs skatītāju, bet to ir vērts izdarīt. (..) Viscaur šim darbam ir cerību un realitātes mīšanās. Tas, kā mēs gribam ticēt un kā kas izvēršas. Un tajā pašā laikā ir ļoti labi portretēta mūsu vide. (..) Man liekas, ka cilvēki nevar būt ārkārtīgi uzmanīgi, mums dabiski gadās sāpināt vienam otru, tā ir daļa no dzīves. Tajā pašā laikā man šķiet, ka ir lietas, kas kļūst par politiku, neapzinoties, ka tās ir īstu cilvēku dzīves, kas tiek apspriestas. Par šiem jautājumiem, tai skaitā par ētiskas dabas jautājumiem, tiek vairāk runāts teorētiskā plāksnē, nedodot balsi realitātei,” stāsta Valters Sīlis. Dramaturģe Ludmila Roziņa lugai devusi nosaukumu „Dievs ir šeit”. Tas ir arī ļoti atklāts stāsts par viņas attiecībām ar Dievu apstākļos, kad cerības aptumšo nepielūdzama realitāte un jāizdara izvēles, kur labu variantu vienkārši nav.

5.10.2023. plkst. 11:00 ar atkārtojumu svētdien, 10:00 raidījums bērniem "Mazie Jēzus draugi". Tēma: kā runāt ar Dievu? Tēvs mūsu lūgšana. Piedalās brāļi Augusts un Emanuels. Raidījumu vada Baiba

Stāsta Latvijas piļu un muižu asociācijas prezidents Roberts Grinbergs  Jau 18. gadsimta beigās vairāki Kurzemes muižnieki latviešu un vācu valodā izsludināja savu privāto muižu likumus, ar kuru ieviešanu centās uzlabot zemnieku tikumisko dzīvi, sadzīvi un darba organizāciju. No Vidzemes privātajām muižām ziņas par šādām muižu tiesībām ir daudz trūcīgākas. Par vecāko zināmo šāda veida likumu dokumentu tiek uzskatīts barona fon Bēra Ugāles muižas likumu krājums, kas izdots Jelgavā 1770. gadā ar nosaukumu "Uggualas Teesas Grahmata". Līdzvērtīgs dokuments latviešu valodā tapis arī Popes muižā. Savukārt 1780. gadā Ugāles muižas likumus par paraugu izmantojis arī Stendes un Rendas muižas dzimtkungs. Bet 1783. gadā pēc Stendes un Rendas likumu parauga ir radīti Struteles muižas likumi. Ieskatoties šajos likumos, redzam, ka par zemnieku tikumisko dzīvi tiek uzsvērts, ka par bērnu dievbījību un godīgumu jārūpējas vecākiem, bet par kalpu tikumību – saimniekiem. Vecāki ir mudināti bērnus sūtīt skolā. Tika noteikts, ka kalpiem pie saimniekiem jāpaliek trīs gadus. "Tam saimniekam būs uz to raudzīt, ka ne vien savi, bet arīdzan to kalpu bērni labi audzināti, apkopti, apģērbti un pie skoles turēti top. Jaunā Mārtiņa dienā tad tie bērni taps skolā savesti, kur viņi līdz Lieldienas svētkiem paliek. Sagādāsiet tādēļ pie laika, kas jūsu bērnam pie skolas iešanas vajag. Ik vienam nama tēvam nākas par to gādāt, ka viņa ēkas cēlas ir un labi apakš jumta turētas top. Ja kāda ēka top sanīkusi, ka to nevar vairs pārtaisīt, tad saimniekam muižā ziņa jādod ir un viņš dabūs jaunu būvēt. Muižas kungam, vagaram un ciema uzraugam būs uz to raudzīt, ka ikvienam saimniekam tā pārtikšana no laukiem, pļavām, dārziem un Saimes iraid, kam pārlieku tam jāatņem un kam trūkst tam jāpiedod. Katrs Saimnieks, kas savus laukus pareizi nekops, labi near, aizvagas pamet un to zemi krāj, kas vajadzīgus jaunus grāvjus nerok, tos vecus neizpoš un savas pļavas liek no krūmiem pārņemt, tas ir izmetams, jo tas aizkavē Dievu, to zemīti svētīt. Saimniecei būs par to gādāt, ka katrs savu apģērbu dabū. Ziemas laikā, lai viņa savus bērnus un saimi pie vērpšanas un aušanas pietur un pavasara laikā par saviem dārziem gādā, ka tie labi sūdoti, ar visādām sēklām apsēti, labi ravēti un visvairāk kartupeļi stādīti top." Muižas likumi aizliedza dzīres sestdienu vakaros – tās atļāva rīkot tikai svētdienu pēcpusdienās. Divas dienas drīkstēja svinēt tikai kāzas. "Visas dzīres un mielasti, kas svētdienas vakarā caur svētu nakti turēti top, ir cēli aizliegti, ja kas uz tām taps atrasts, tam būs to mielastu atņemt un nabagiem dot. Visas dzīres ir ar apdomu turamas, tā ka Dieva dāvana netop izšķērdēta un dažs labs caur lieku plītēšanu nabags paliek. Tāpēc ne ir brīv kristības un bēres dzīres ilgāki turēt kā vienu dienu un kāzu dzīres divi dienas, proti, vienu dienu Brūtes un vienu dienu Brūtgāna namā." Plašos muižas mežus sargāja likumu panti, kas aizliedza bišu koku ierīkošanu un baļķu ciršanu bez mežsarga atļaujas, uguns laišanu mežā, kā arī bišu, lapsu un bebru slazdu turēšanu un izmantošanu. "Lai viņš ir saimnieks jeb kalps jeb puisis. Ne vienam arējam būs plinti jeb bisi jeb lapsas un bebru dzelzi turēt un uz medīšanu staigāt bez tiem, kas no muižas ir likti uz medīšanu iet. Kas slepeni, kādu briedi, stirnu nošaus jeb iekš dzelžiem ķers, tas tā pat kā zaglis uzlūkojams un sodāms. Uguns laišana un meža dedzināšana ir pie lielas strāpes noliegta. Visas ēkas, kas dzīvojamas ēkas nav, būs no labiem kritušiem kokiem būvētas, jo tūkstoši tādi mežā guld." Muižas likumos pirmoreiz pievērsta uzmanība zemnieku veselības aprūpei: par slimniekiem bija jāziņo muižā, lai balbieris jeb muižas ķirurgs var tos ārstēt, bet saimniekiem jāuzrauga, lai slimais kārtīgi lietotu zāles. "Kad kādas mājas cilvēks slims iekrīt tad Saimniekam būs tūliņ muižā ziņu dot un zāles prasīt. Gādāsiet par to, ka to slimu ļaužu gultas drānas un drēbes, kas viņam mugurā skaidras, bet ne aukstas un drēgnas iraid, jo tā spodrība atspirdzina to slimo un palīdz viņu ātrāki veselu tapt. Neliekat pēļus slimiem pie zemes jebšu tie to grib, jo tas ir ikviens slikts ieradums. Gar zemi ir ik reizi aukstums un slapjums un dara tam slimam, kas vēl varētu vesels tapt, ātrāku galu." Piekrastes muižās būtiski bija arī robežas sargāšana un neizpalika arī bažas par zemnieku bēgšanu. "Kad tie zvejnieki no savas zvejas pie malām nāk, tad tiem savus irklus, enkurus, seglus labi paglabāt būs, ka tiem blēdīgiem jauniem ļaudīm tās domas neuziet pa jūru aizbēgt." Muižās viestie likumi ļauj labi izprast, kādas bijušas ļaužu aktuālākās sadzīves problēmas pirms vairākiem gadsimtiem. Un nākas secināt, ka, salīdzinot ar mūsdienām, atšķirību rodam maz, jo tieksme pēc likuma neievērošanas nav rimusi.

 Nebijok būsimųjų kentėjimų! Štai velnias įmes kai kuriuos jūsiškius į kalėjimą, kad būtumėte išbandyti. Jūsų laukia dešimties dienų priespauda. Būk ištikimas iki mirties, ir aš tau duosiu gyvenimo vainiką! Apr 2, 10

No 13. jūlija līdz 24. augustam norisināsies astoņpadsmitais mākslas festivāls "Cēsis" ar mūziku, teātri un laikmetīgo mākslu. Kultūras rondo saruna ar Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra direktori Indru Lūkinu. Viņa ir arī viena no Cēsu mākslas festivāla mūzikas programmas veidotājām. Runājam gan par Vāgneru Cēsu mākslas festivāla programmā, gan par orķestra tuvākajiem vasaras plāniem, gan Lielās ģildes rekonstrukciju, gan LNSO vasarnīcu Latgales vēstniecībā „Gors”. No 13. jūlija līdz 24. augustam norisināsies astoņpadsmitais mākslas festivāls "Cēsis". Festivālu atklās izstāde "Sava pasaule. No neesoša muzeja krājumiem" Cēsu Laikmetīgās mākslas centrā. Izstādē varēs apskatīt „Mazo pārvietojamo Triumfa arku” un daudzus citus darbus, kas glabājas Pulka ielas krātuvē. Izstādes tapšanas laikā Cēsīs tikāmies ar kuratori Astrīdu Roguli. Tās ekspozīcijā būs apskatāmi vienpadsmit mākslinieku darbi no topošā Laikmetīgās mākslas muzeja krājuma. Tās pašas dienas vakarā apmeklētājiem būs iespēja baudīt arī pianista Matīsa Žilinska džeza trio priekšnesumu. Savukārt festivāla īpašais muzikālais notikums – Riharda Vāgnera operu tetraloģijas "Nībelunga gredzens" noslēdzošās operas "Dievu mijkrēslis" koncertatskaņojums. Diriģenta Tarmo Peltokoski virsvadībā tas izskanēs spožu, pasaulē atzītu opersolistu, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) un Valsts Akadēmiskā kora "Latvija" dziedātāju izpildījumā. Cēsu Laikmetīgās mākslas centra apmeklētājiem tiks piedāvāts iepazīties ar topošā Laikmetīgās mākslas muzeja krājumā iekļautajiem darbiem. No 13. jūlija izstāde "Sava pasaule. No neesoša muzeja krājuma" eksponēs darbus, ko radījuši Latvijā zināmi mākslinieki: Miks Mitrēvics, Krišs Salmanis, Raitis Šmits, Rasa Šmite, Ojārs Pētersons, Armands Zelčs, Mārtiņš Ratniks, "Famous FIVE F5" (Līga Marcinkeviča, Mārtiņš Ratniks, Ieva Rubeze), kā arī izcilais serbu konceptuālās mākslas pionieris Braco Dimitrijevičs.    

Tas notika pēc dēla Zīgfrīda piedzimšanas 1869. gadā. Riharda Vāgnera sieva Kozima, kurai dzimšanas diena bija 24. decembrī, vienmēr to svinējusi 25. decembrī, un tieši šādā 1870. gada Ziemassvētku rītā arī pirmo reizi skanēja šis skaņdarbs. Trībšenē, kas mūslaikos ir Lucernas daļa Šveicē, uz Vāgneru villas kāpnēm bija sapulcējies neliels 15 mūziķu ansamblis no Cīrihes ”Tonhalle” orķestra, un tā laika ievērojamā diriģenta Hansa Rihtera vadībā viņi spēlēja idilli, kamēr Kozima vēl nebija pat modusies. Hanss Rihters ir tas pats maestro, kurš vēlāk kļuva par Vāgnera “Nībelunga gredzena” pilna cikla pirmo diriģentu Baireitā. Savā dienasgrāmatā, kas rakstīta bērniem, Kozima raksta: “Par šo dienu, mani dārgie bērni, es jums neko nevaru pastāstīt — nedz par savām jūtām, nedz par savu garastāvokli – neko, neko. Es jums tikai sausi un skaidri pastāstīšu, kas notika. Pamostoties dzirdēju skaņu, tā kļuva arvien spējāka, vairs nevarēju saprast, vai esmu vēl sapnī, jo skanēja mūzika, un kāda mūzika! Un, kad tā izskanēja, pie manis kopā ar pieciem bērniem ienāca Rihards un pasniedza man savu “Simfoniskā dzimšanas dienas apsveikuma” partitūru. Acīs man bija asaras; Rihards ar savu orķestri tā iesvētīja mūsu Trībšeni uz visiem laikiem! “Trībšenes idille” — tā sauc darbu. Pusdienā ieradās doktors Zulcers, noteikti svarīgākais no Riharda draugiem! Pēc brokastīm orķestris atkal sapulcējās, un tad apakšstāvā atkal atskanēja “Idille”, kas mūs visus aizkustināja vēl vairāk; pēc tam skanēja “Loengrīna” kāzu maršs, Bēthovena Septets un, nobeigumā, atkal “Idille”— beidzot es saprotu visu Riharda slepenību, rakstot šo darbu.” Svarīgi piebilst, ka pārim bija īpašs iemesls atzīmēt visu 1870. gadu kopumā, jo pēc ārkārtīgi sarežģītām sešus gadus ilgām attiecībām un trim kopīgiem bērniem viņi beidzot apprecējās 25. augustā protestantu baznīcā Lucernā. Interesanti, ka “Idilles” kulminācijā Vāgners ierakstījis trompetei dažas frāzes, kas ilgst vien 13 taktis; Hanss Rihters speciāli šim notikumam bija slepenībā mācījies spēlēt trompeti; runā, ka šim nolūkam viņš esot devies ar laivu Lucernas ezera vidū, lai neviens nedzirdētu un neuzzinātu, ka viņš vingrinās. Sākotnēji darbs rakstīts nelielam kamerorķestrim, kurā ir 13 spēlētāji: flauta, oboja, divas klarnetes, fagots, divi mežragi, trompete, divas vijoles, alts, čells un kontrabass, tik maza orķestra sastāvs, protams, rada intīmu, kamerīgu skaņu, taču šādam sastāvam ir arī praktisks iemesls — diez ko vairāk mūziķu nesatilptu uz Vāgneru villas trepēm. Varbūt šī “Idille” arī būtu palikusi kā privāta dzimšanas dienas dāvana, taču 1878. gadā, risinot finansiāla rakstura problēmas, Vāgners nolemj partitūru pārdot nošu izdevējam Bernhardam Šotam. Darba sākotnējais nosaukums bija “Trībšenes idille ar Fidi putnu dziesmām un oranžu saullēktu kā simfonisks dzimšanas dienas apsveikums”. Fidi bija ģimenes segvārds, mīļvārds viņu dēlam Zīgfrīdam. Vāgners reiz teicis, ka idilles tēma viņam ienākusi prātā jau 1864. gada vasarā skaistā vietā netālu no Minhenes, no kuras paveras skats uz Štarnbergas ezeru; iespējams, ka tieši šeit Kozima un Rihards esot noslēguši savas slepenās mīlas savienību. Vāgnera mājkalpotāja Anna, daloties atmiņās, stāsta, ka tā gada jūlija pirmo nedēļu Kozima esot viesojusies šajā Vāgnera Minhenes mājā un neesot bijis pārlieku grūti saprast, ka viņus vieno romāns. Daļu muzikālā materiāla Vāgners izmantoja savas operas “Zīgfrīds” beigu cēlienā Brinhildes un Zigfrīda mīlas duetā, kā arī Prologā pēdējā Nībelungu gredzena operā “Dievu mijkrēslis”. Stāstīja klarnetists un diriģents Guntis Kuzma.

Todėl taip darysiu tau, Izraeli! Kadangi taip darysiu tau, pasirenk susitikti su savo Dievu, Izraeli! Am 4, 12

Stāsta muzikoloģe, Mākslas zinātņu doktore Lolita Fūrmane Vācu komponists Johans Valentīns Mēders (Meder, 1649–1719) Rīgā pirmoreiz ieradās ap 1684. gadu. Viņam bija 35 gadi un pieredze, pelnot maizi vispirms kā dziedātājam vairākās Viduseiropas un Ziemeļeiropas pilsētās, vēlāk strādājot par skolotāju Rēveles (tagadējās Tallinas) ģimnāzijā, kur ar audzēkņiem uzveda pats savu operu. Rīga tolaik bija lielākā zviedru aizjūras pilsēta, tādēļ tika lolotas cerības. Tomēr ieraksts kādā Rīgas konsistorijas protokolā, veltot Mēderam varbūt pirmo reizi šo dokumentu vēsturē apzīmējumu “komponists” (“der Componist”), liecina, ka gadījumā, ja autors ietērptu mūzikā pēc Lūkas evaņģēlija rakstītu pasiju un to izdaiļotu ar daudzām garīgām dziesmām, kā vēlējusies augstdzimusī rāte, tās tomēr nedrīkstētu novirzīt no lūgšanas. [1]   Mēders sākumā pavadīja Rīgā tikai dažus gadus. Pilsētas tipogrāfs Nellers (Nöller, 1658–1712) labprāt iespieda viņa sacerējumus prominentu baltiešu kāzām. Viena no kāzu ārijām joprojām saista ar jaunrades eleganci, tekstā sirsnīgi ievijot arī dažus Hanzas pilsētās tolaik populārās lejvācu valodas vārdus. Skaņdarbs, kas atšķiras no visa minētā, ir kompozīcija "Wie murren denn die Leut'?" ("Ko gan kurn tas cilvēks?") ar rindiņu no Jeremijas Raudu dziesmām Vecajā Derībā.[2] Skaņdarbs datēts 1684. gada 3. oktobrī. Saskaņā ar autora ierakstu kompozīcija tika radīta pateicībā par Rīgas atbrīvošanu no maskaviešu aplenkuma 1656. gada rudenī; šis aplenkums saistījās ar krievu cara Alekseja Romanova mēģinājumu pa Daugavu sev izlauzt ceļu uz Baltijas jūru. Notikumus fiksējis vācu hronists Johans Georgs Šlēders (Schleder, 1597–1685) grāmatas "Theatrum Europaeum" 7. sējumā (1661). Vienā no epizodēm viņš raksta, ka uz Rīgu atnākusi kāda lauku sieva, kas stāstījusi, ka viņas pusē zemnieki briesmīgi apkauti, sacirsti, bet tie, kas mēģinājuši slēpties dubļu bedrēs, izrīdīti ārā ar suņiem. [3] Mēderam tas viss varēja šķist kā Vecās Derības stāsts, jo viņš bija mazs zēns, kad tas notika, turklāt tālu no dzimtās Tīringenes. Taču vēsture uzjundīja kādas svarīgas baroka laika cilvēkā mītošas sajūtas – atskārsmi par dzīves nīcību. Mēdera skaņdarbs rakstīts kā dialogs starp Dievu un grēcinieku, kurš ir reālo notikumu aculiecinieks. Raudu dziesmu 3. nodaļā pravietis Jeremija apraksta, ko Jeruzalemes iedzīvotāji pārcietuši pēc tam, kad babilonieši nodedzināja viņu pilsētu un sagūstīja Jūdejas iedzīvotājus. Pēc Jehovas domām, izraēliešu posta iemesls bija viņu pašu grēki. Mēdera skaņdarbā šī bībeliskā situācija ir it kā pārcelta Rīgas vēstures ainā. Grēcinieks atceras baisos laikus, kas kā “sārmi ēd viņu”, bet tiek iedrošināts paļauties uz Dieva žēlastību. T aču tā vietā, lai piebalsotu sajūsmai par Radītāja brīnumainajiem darbiem, grēcinieks atgādina par šausmām, ko nesis sev līdzi tirāns. Noslēguma "Amen" vajadzētu visu izlīdzināt, taču vai pēc piedzīvotā var izlīgt? Katrā ziņā Mēders apzināti vai neapzināti ir uzdevis šo jautājumu. Un tas ir tam laikam neparasti. Komponists otrreiz atbrauca uz Rīgu 17. gadsimta beigās un palika te līdz savai nāvei 1719. gadā, kad Rīga jau bija ierauta Lielajā Ziemeļu karā. Mēderam īsti nav bijis priekšteču Latvijā, nav bijis arī tiešu sekotāju. Sava laika Rīgas mūzikā viņš drīzāk paliek radošs vienpatis. Bet tieši viņš ir sacerējis pirmo zināmo mūzikas lieldarbu, kas pievēršas Baltijas vēsturei. Uzziņas avoti: [1] Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1377. f., 1. apr., 11. l. [2] Skaņdarba rokraksts pēc Lielā Ziemeļu kara nonāca Zviedrijā un šodien kā viens no Dībena kolekcijas autogrāfiem glabājas Upsālas Universitātes bibliotēkā (S-Uu, vok.mus.i hs. 28:9). [3] Irenico-Polemographia, sive Theatri Europæi continuati Septennium [..]. Franckfurt am Meyn, [1663], S. 970–971.

Dievu bīstoties mēs ne tikai nodrošinām, ka nokļūsim debesu valstībā pēc nāves. Dievu bīstoties mēs dzīvojam gudru dzīvi. Un gudru ne pēc pasaules standartiem, bet gan pēc pasaules Radītāja standartiem. 25.02.2024.

Šajā svētrunā mēs apskatām trīs lietas, kā mēs varam sadarboties ar Dievu, lai dziedinātu ievainotu draudzi. Dievs mums māca: Pieņem savu vietu, pieņem Dieva žēlastību un nokāp no Viņa troņa. 03.03.2024.

Pilāts viņiem teica: Ko jūs gribat, lai es daru ar jūdu ķēniņu?” Bet tie kliedza: "Sit viņu krustā!" Bet Pilāts viņiem teica: “Ko tad Viņš ļaunu ir darījis?” Tomēr viņi vēl skaļāk kliedza: “Sit Viņu krustā!”. Mk 15, 12-13 Tā kliedz pūlis, pieprasot Jēzus nāvi. Bet no nāves soda Kristus krustā sišana kļūst par upura revolūcija. Bez fundamentālas izjukšanas, pārrāvuma un pārveidošanās ir grūti kļūt pašam par sevi. To simboliski apraksta vārds upuris. Piemēram, cilvēces progress un politisko procesu attīstība nav iedomājams bez zināmiem satricinājumiem. Pastāv viedoklis, ka mīlestība ir pāri visam, bet tiek aizmirsts, ka ikviena ilgtspējīga mīlestība ietver pašatdevi, kas raksturo upuri. Hēgelis saka, ka mīlestības iekšējā struktūra ir upurgatavība. Ar to saprotot savstarpēju sevis dāvāšanu, nevis sevis bezcerīgu pakļaušanos kāda dominancei vai varai. Upuris un pašatdeve nav pašmērķis, bet tās savā ziņā ir dabiska sevis aizmiršana, mīlot otru. Modernā cilvēka skepticisms, domājot par upuriem, ir redzams tajā, kā tas tiek saprasts. Piemēram, kā brīvprātīga atteikšanās no kaut kā laba un vērtīga. Taču atteikšanās ir tika viena daļa no upura un pat ne primārā. Protams, upurēšana kā darbība ietver nepieciešamību atdot kaut ko vērtīgu. Atdot kaut ko savas būtības. Taču tas ne vienmēr uzreiz nozīmē sevis mērdēšanu vai pat atteikšanos no kaut kā. Upuris nevar tikt reducēts uz sevis noliegšanu. Upuris tiek interpretēts dažādi un šķietami pretējos veidos, piemēram, pirkums, dāvana, noliegums, atlīdzība, godināšana, izpirkums, barteris, likvidēšana, apmaiņa, komūnija, piedošana un atdzimšana. Kristietībā upuris ietver darbības, kas uzreiz neasociējas ar upuri, piemēram, slavēšanu, pateicību, lūgšanu, liecību, miera veicināšanu, veltīšanos Dievam un tā tālāk. Garīgajā, simboliskajā nozīmē caur upuri notiek izmaiņa, tas nav vis, lai samierinātu dievus, bet gan lai veicinātu upura devēja garīgo stāvokli. Citā nozīmē upuris norāda uz personas pilnveidošanās centieniem, tādējādi pārejot no nāves dzīvē. Upurim piemīt zināms graujošs spēks, jo tas, ko upuris sola, nevar būt vienkārši dabiskas evolūcijas process vai turpinājums kaut kam. Tādēļ rituālā upurēšana komunicē gudrību, kas sniedzas pāri ierastām racionālajām struktūrām un idejām. Tas konfrontē ilūziju, ka piepildījums var notikt bez būtiska pārrāvuma un atdzimšanas jeb augšāmcelšanās. Upuris norāda uz pilnīgu transformāciju, nevis vienkāršu attīstību. Nav iespējams no laicīguma ieiet mūžībā un palikt neskartam. Sastapšanās ar Dievu, kas ir citāds, nevis cilvēcisks, ietver pārveidošanos, ko var aprakstīt tikai kā pāreju no dzīves uz nāvi un augšāmcelšanos. Nāves upuris norāda uz dzīves trauslumu un tieši tādēļ uz tās dārgumu. Upuris dod laicīgumam neizzūdošo dzīvības formu. Kalvārija ir slepkavības vieta, kur līdzīgi kā uz seno laiku upuru altāriem lija asinis. Bet vienlaikus tā ir augstākā labuma un uzvaras vieta. Kristietība saka, ka Jēzus mira taisnības un draudzības dēļ. Tā bija viņa draudzība un solidaritāte ar tiem cilvēkiem, sievietēm un vīriešiem, kas atradās uz robežšķirtnēm pareizajā sabiedrība, tos saucot par tādiem, kas nemaz nav personas. Tomēr Jēzus personā tie, kas tiek saukti par zemes padibenēm, iegūst savu vietu, cieņu un slavu. Jēzus darbība atmasko valsts varas, politiskās varas brutalitāti. Ja civilizācijas dzimšana notiek caur izstumšanu, noliegšanu un nepieņemšanu, tad Jēzus šo apspiedošo režīmu apgāž. Akmens, ko namdari atmeta kļūst par stūrakmeni jaunai attieksmei, jaunam režīmam. Dievišķais likums kļūst graujošs, jo taisnība un patiesība konfrontē autoritāšu pašizolējošo varu. Autentiska vara ir kara stāvoklī ar status quo. Tiek uzskatīts, ka nekas, kas ir patiesi uzticīgs, ievainojams un trausls nevar būt spēcīgs. Taču savā trauslumā cilvēki var iegūt lielāko vērtību, atdodot savu dzīvi par otru. Kas ir tavi upuri? Un kā tie ir mainījuši tevi un apkārtni? Pārdomas sagatavoja jezuītu tēvs Jānis Meļņikovs

Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB) izdevusi pirmā latviešu valodā sacerētā vēstures apcerējuma “Vidzemes stāsti” autora Rīgas Sv. Jēkaba baznīcas mācītāja Frīdriha Bernharda Blaufūsa (1697–1756) 1752. gadā Rīgā rakstītu autobiogrāfiju. Tā atklāj cilvēka attiecības ar Dievu un savas sūtības meklējumus pasaulē. Kā mūsdienās uztvert Frīdriha Bernharda Blaufūsa autobiogrāfiju, kura sarakstīta 18.gadsimta vidū Rīgā? Kādēļ mūsdienās aktualizējam vienu no Hernhūtes brāļu draudzes atbalstītājiem, kurš darbojies Vidzemes draudzēs un Rīgas Sv. Jēkaba baznīcā? Par Blaufūsu un pētījumu gaitu, kas aizveda uz Halli un Hernhūtu Kultūras rondo stāsta LNB  izdevuma “Dzīvesgājums” sastādītāja, manuskripta tulkotāja no vācu valodas – LNB vadošā pētniece Beata Paškevica. Par Blaufūsu un viņa veikumu esam stāstījuši arī raidījumā Grāmatai pa pēdām.

“Kad Es tikšu pacelts virs šīs zemes, visus pievilkšu pie sevis.” Jņ 12, 32 “Kad Es tikšu pacelts virs šīs zemes, visus pievilkšu pie sevis”, saka Kristus. Ko tas nozīmē? Lai mēs varētu būt kopā ar Jēzu un Viņu iepazīt, Viņam pašam mūs jāpievelk pie sevis. Atcerēsimies, ka Dievs pirmais mūs ir mīlējis un joprojām mīl mūs kā pirmais. Tādēļ arī mēs varam atbildēt ar mīlestību. Viņš mūs mīl, ļauj mums ieraudzīt un sajust Viņa mīlestību, un no šīs “primārās” Dieva mīlestības kā atbilde var dzimt mīlestība arī mūsos. Tātad Kristū mīlestība vairs nav bauslis, bet gan atbilde uz mīlestības dāvanu, ar kādu Dievs nāk pie mums. Visas mūsu pūles – labu ceļvežu meklēšana, radikāla cīņa ar grēku vai Dieva izvirzīšana pirmajā vietā – tas ir par maz, lai vadītu mūs uz dzīvām attiecībām ar Dievu. Mēs nevaram nopirkt Dieva dāvanas ar saviem labiem darbiem. Mēs bieži vien domājam: ja es kaut ko došu Dievam, tad arī Viņš dos man. Taču Dievs ir mūsu Tēvs un Viņš vienmēr ir pirmais, kurš dāsni mūs apber ar savām dāvanām. Bet ir viens būtisks nosacījums, ja mēs dalāmies ar citiem. Visu, ko esam saņēmuši, esam saņēmuši arī priekš līdzcilvēkiem. Svētā Gara dāvanas mums tiek dotas, lai mēs ar tām kalpotu citiem – sabiedrības kopējam labumam. Ja mēs atsakāmies to darīt, ja negribam dalīties ar citiem un negribam piedot, tad aizslēdzam savas sirds durvis Kungam. Mūsdienu sabiedrībā pieaug tendence noslēgties, ierauties sevī, aizslēgt durvis, caur kurām Dievs ienāk pasaulē. Kristietība ir Labā vēsts, jo tā nes sevī apsolījumu, mīlošā Dieva pieredzi, kurš neatstāj mūs vienus dzīves izaicinājumos. Kā lūgšanā teica svētais Augustīns: “Dievs, dod man, ko pavēli un tad pavēli, ko Tu gribi.” Kad Dievs dod man spēku, tad varu izpildīt visu, ko Viņš vēlās. Ir vērts paskatīties uz savu dzīvi un izvērtēt, kā es meklēju Dievu. Vai jautāju citiem cilvēkiem par Viņu? Vai mācos no viņiem Dieva ceļus? Vai cīnos ar grēku un vai Dievs tiešām ir pirmais un svarīgākais dzīvē? Dārgie draugi, ļausim Dievam mūs pārsteigt ar savu mīlestību! “Kad Es tikšu pacelts virs šīs zemes, visus pievilkšu pie sevis.” Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests un Daugavpils Svētā Staņislava Papčinska mariāņu klostera priekšnieks, RARZI docētājs

“No pūļa, kad tas klausījās Jēzus vārdus, atskanēja balsis: “Viņš patiesi ir pravietis!” Citi teica: “Viņš ir Kristus – Mesija!”.” (Jņ 7,40-41) “Kas man ir Jēzus? Kādu vietu Viņš ieņem manā dzīvē?” Šis ir ļoti personisks jautājums, ko Kristus uzdod arī katram no mums. Viena lieta ir zināt, ka Viņš bija Jēzus no Nācaretes; cita lieta ir ticēt, ka viņš ir “mans Kungs un mans Dievs.” Jēzus ne tikai māca, bet arī glābj. Viņš ne tikai fiziski dziedina, bet arī piedod grēkus. Viņš ne tikai atver aklajiem acis, bet arī garīgi augšāmceļ mirušos. Viņa sludinātais Vārds ne tikai informē, bet arī veido, ne tikai izskaidro, bet arī darbojas. “Kā meklēt Dievu? Kur Viņu var atrast un iepazīt?” Otrais virziens Dieva meklējumu ceļā ir saistīts ar to, ko Jēzus teica grieķiem, kuri gribēja Viņu redzēt. Jēzus uzreiz, nekavējoties izvirza augstas prasības. Viņš saka: kas grib Man sekot, tam tas jādara radikālā veidā. Ja meklēsim kompromisus, tad nekas nesanāks. Tāpat notiek arī mūsu ticības dzīvē. Dievu patiesi atrodam tad, kad pieņemam lēmumu būt ar Viņu gan priekos, gan bēdās. Diemžēl daudzi no mums gadiem ilgi nāk pie grēksūdzes ar vieniem un tiem pašiem grēkiem, un, lai gan mēs sakām, ka gribam atgriezties, tomēr darām ļoti maz, atstājot sev dažus ērtus grēkus. Bet Jēzus skaidri saka: “Ja kviešu grauds, iekritis zemē, nenomirs, tas paliks viens.” Ticības dzīvē ir jāmirst grēkam un visām pārējām lietām, kas neatbilst Jēzus mācībai. Nesen kardināls Ranjero Kantalamessa vadīja gavēņa rekolekcijas Romas kūrijas darbiniekiem. Viņš norādīja, ka katram no mums ir kāds grēks, pie kura esam pieķērušies. Un pat tad, ja mēs tajā atzīstamies grēksūdzē, tomēr mūsos nav stingras apņemšanās, lai no tā atteiktos. Biogrāfiskā darbā “Atzīšanās” (Confessiones) svētais Augustīns raksta par savu cīņu, lai atbrīvotos no seksuāla grēka. Viņa dzīvē bija tāds brīdis, kad viņš lūdza Dievu, sakot: “Kungs, dāvā man šķīstību un atturību!” Bet kāda cita balss sacīja: “Bet ne tagad!” Tomēr pienāca brīdis, kad viņš pats sev sacīja: “Kāpēc tikai rīt, kāpēc ne tagad?” Viņš pats sev pateica: “Pietiek”, un tad jutās brīvs. Paskatīsimies uz savu dzīvi un izvērtēsim, vai mēs cīnāmies ar grēku un vai esam pieņēmuši lēmumu ierādīt Dievam pirmo vietu dzīvē? Kad Dievs ir mūsu dzīves centrā, tad viss kļūst iespējams. Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests un Daugavpils Svētā Staņislava Papčinska mariāņu klostera priekšnieks, RARZI docētājs

Tajā laikā Jēzus pārstaigāja Galileju. Jūdejā Viņš negribēja uzturēties, jo jūdi tīkoja Viņu nonāvēt. Bet tuvojās jūdu Nometņu svētki. Un, kad Viņa brāļi devās uz svētkiem, tad arī Viņš aizgāja, tomēr ne atklāti, bet paslepus. Tad daži no jeruzalemiešiem sacīja: “Vai Viņš nav Tas, kuru meklē, lai nonāvētu? Bet, lūk, Viņš runā atklātībā, un tie Viņam neko nesaka. Vai tad priekšnieki patiesi ir pārliecinājušies, ka Viņš ir Kristus? Par Viņu mēs taču zinām, no kurienes Viņš ir, bet, kad atnāks Kristus, neviens nezinās, no kurienes Viņš būs.” Bet Jēzus, svētnīcā mācīdams, sauca, sacīdams: “Tiešām, jūs mani pazīstat un zināt, no kurienes Es esmu. Un tomēr Es neatnācu pats no sevis, bet patiess ir tikai Tas, kurš mani sūtīja un kuru jūs nepazīstat. Es Viņu pazīstu, jo Es esmu no Viņa un Viņš mani sūtīja.” Tad tie kāroja Viņu sagūstīt, bet neviens nepielika Viņam rokas, jo Viņa stunda vēl nebija pienākusi. Jņ 7, 1-2,10,25-30 Šīs dienas Evaņģēlija fragments stāsta par Jeruzalemes iedzīvotājiem, kuri strīdējās par Jēzus personu un daudzi bija pārliecināti, ka Viņu pazīst. Taču Jēzus mēģina atvērt viņiem acis un atklāt patiesību, sacīdams: “Jūs nepazīstat ne mani, ne manu Tēvu, kurš mani ir sūtījis” (Jņ 8,19). Bībelē iepazīt Dievu nozīmē ne tikai kaut ko zināt par Viņu, bet nodibināt ar Viņu personiskas attiecības. Daudzi kristieši, īpaši jaunieši, mums, garīdzniekiem, bieži vaicā: “Kā meklēt Dievu? Kur Viņu var atrast un iepazīt?” Jāņa evaņģēlijā ir trīs ceļi, kas ved tuvāk Dievam. Pirmais – Evaņģēlijā minētie cilvēki, kuri vēlējās satikt Jēzu, vispirms bija daudz dzirdējuši par Viņu. Te nav runa par to, ka mums ir vajadzīgi starpnieki, lai veidotu attiecības ar Dievu, bet gan par to, ka daudz vieglāk un ātrāk mēs varam Viņu atrast un iepazīt, ja kāds mums kaut nedaudz pamāca par attiecībām ar Dievu. Reiz Kiko Arguelo, Neokatehumenālā ceļa dibinātājs, sacīja: “Neviens nekļūs par kristieti, ja nesatiks citu patiesu kristieti.” Pirmā lieta, kas mums jādara, meklējot Dievu, ir jāatrod gudrs ceļvedis, garīgais vadītājs, īsts kristietis, ar kuru varētu parunāt par to, kā būt kopā ar Dievu un kā Viņu iepazīt. Zinu, dažreiz tas nav viegli, jo mūsu draudzēs ar to ir dažādi un bieži vien tas, ko mēs tur redzam, drīzāk mūs attur, nevis iedvesmo meklēt Dievu. Nav vērts ieļaunoties, – tikai jāturpina meklēt. Kaut arī apzināmies, ka garīgās dzīves avots un vadītājs ir pats Dievs, tomēr garīgai izaugsmei ir nepieciešama otra cilvēka garīgā pieredze, kristīgās dzīves liecība un Baznīcas autoritāte. Garīgās vadīšanas būtība nav veidot emocionālas attiecības ar garīgtēvu, bet saņemt garīgo atbalstu, kas stiprinātu dialogu ar Dievu. Garīgā pavadītāja lomu varētu salīdzināt ar Jāņa Kristītāja misiju: “Viņam [Jēzum] vajag augt, bet man jāiet mazumā.” (Jņ 3,30) Šajā procesā garīgajam tēvam “jāiet mazumā”, bet cilvēkam, kuru viņš pavada, jāaug ticībā, uzticībā un draudzībā ar Dievu. Ir vērts paskatīties uz savu dzīvi un izvērtēt, kā es meklēju Dievu. Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests un Daugavpils Svētā Staņislava Papčinska mariāņu klostera priekšnieks, RARZI docētājs

Jēzus redzēja viņu guļam (…) un viņam jautāja “Vai tu gribi kļūt vesels?” Jņ 5, 6 Šodienas Evaņģēlija fragmentā mēs sastopam Jēzu pie Betsata dīķa. Tā vieta drīzāk atgādina lielas slimnīcas uzņemšanas nodaļu: “Tur gulēja liels daudzums slimo, aklo, klibo un paralizēto” un tur iegāja Jēzus. Tas ir ļoti interesanti, ka Jēzus vienmēr ir tur, kur ir kāda problēma. Visur tur, kur kāds ir “jāatbrīvo”, vai tur kur cilvēki ir jādara laimīgāki, mēs vienmēr Viņu tur atradīsim. Bet farizeji domāja tikai par to, ka ir sabats. Viņu nepareizā ticība nogalināja garu. Nepareizi bija viņu uzskati. Nav neviena kurlāka par to, kas nevēlas saprast. Brīnuma galvenais varonis slimoja jau trīsdesmit astoņus gadus. Viņam Jēzus jautāja: “Vai tu gribi kļūt vesels?” Viņš jau ilgāku laiku centās, bet nebija sastapis Jēzu. Beidzot atradās Cilvēks. Piecas nojumes piepildīja Mācītāja balss, izsakot vārdus: “Celies, ņem savu gultu un staigā”. Tas notika vienā mirklī. Jēzus balss ir Dieva balss. Tanī vecajā paralizētajā cilvēkā, kas jau bija noguris no savas bezcerības, viss kļuva jauns. Vēlāk svētais Jānis Hrizostoms teiks, ka Betsatas dīķī slimie tika dziedināti miesā, un kristības sakramentā atjaunojas dvēselē; tur tas notika tikai dažreiz un vienam slimajam. Kristības sakramentā uz visiem laikiem un visi. Abos gadījumos Dieva spēks atklājas ūdenī. Vai bezpalīdzīgais paralizētais pie dīķa tev neatgādina pašam savu nespēju darīt labu? Kā vēlamies risināt paši pārdabiskas lietas? Vai neredzi katru dienu ap sevi bariem paralizēto, kuri daudz “dara”, bet nespēj atbrīvoties no savas slimības? Grēks paralizē, saista, nogalina. Mums vajag pacelt savas acis uz Jēzu. Tas ir nenovēršami, lai Viņš – Viņa žēlastība – iegremdētu mūs lūgšanas, grēksūdzes, gara atvērtības ūdeņos. Tu un es varam būt mūžīgi paralizēti, vai arī kļūt par gaismas apustuļiem un rīkiem. Domas par Evaņģēliju “Kad grēkojam, mums nav līdzības pašiem sev, jo Dievam nav līdzības grēkam. Bet, ja mēs neesam bez grēka, vismaz tanī būsim līdzīgi Dievam, ka mums nepatiks tas, kas nepatīk arī Viņam” (sv. Augustīns) “Baznīcas durvis vienmēr ir atvērtas. Tā ir Jēzus māja, un Jēzus aicina. Ko Jēzus dara ar ievainotiem cilvēkiem? Vai viņus rāj? Viņš to nedara, bet ņem viņus savos apskāvienos. Un tāda ir žēlsirdība” (Francisks). “Jēzus veica tādas darbības kā grēku piedošana, kas atklāja Viņu kā pašu Dievu-Pestītāju. Daži jūdi, neatzina cilvēktapušo Dievu, saskatīja Jēzu cilvēku, kas sevi dara par Dievu, un viņu notiesāja kā zaimotāju” (KBK 594). Pārdomas sagatavoja paulīniešu tēvs Juris Krisūns

Jēzus teica: «Ej. Tavs dēls dzīvo». Cilvēks ieticēja vārdam, ko Jēzus viņam pateica, un aizgāja. Jņ 4, 50 Ja mēs – konsekrētās personas – paraugāmies uz sevi lūgšanas vai adorācijas laikā, tad bieži vien redzam, ka tā ir kļuvusi kā tāda pienākuma izpildīšana. Esam nolēmušas tik un tik lūgšanas noskaitīt, un tamdēļ visa uzmanība tiek veltīta šī uzdevuma veikšanai, nevis tam, ar kādu ticību un paļāvību to darām. Uz jautājumu – kāpēc tas tā notiek? – Jēzus šodienas Evaņģēlijā atbild: «Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat». Tātad ja mēs uzreiz neizjūtam vai neredzam lūgšanas augļus, ja lūgšanas laikā esam sagurušas vai mums neizdodas sakopot domas, tad uzreiz sākam šaubīties, vai mūsu lūgšana ir bijusi sekmīga. Tāpēc, kā ķēniņa ierēdnim no Kafarnaumas, arī mums pēc katras sarunas ar Dievu ir jāaiziet ar ticību, ka tieši šīs lūgšanas laikā, tieši šai stundā, šajā brīdī, mēs tikām uzklausīti. Un šai pārliecībai ir vērtība tad, ja to sasniedzam ar ticību, nevis balstoties uz izjūtām, zīmēm vai brīnumiem. Un kā ir mūsu kopienās? Kā ir manā sirdī? Lai ticība un cerība pārveido manu dzīvi par mīlestības kalpojumu saviem brāļiem un māsām! Pārdomas sagatavoja māsa Silvija Krivteža

Garīgās formācijas uzdevums ir veicināt audzēkņa ciešu vienotību ar Dievu. Tas notiek caur doktrināro un pastorālo formāciju, bet jo īpaši Dieva Vārdu un sakramentiem, un Stundu liturģiju. Tāpat ir jāiemāca saskatīt Kristu bīskapā un cilvēkos pie kā priesteris tiek sūtīts īpaši mazāk aizsargātos, nabagos, slimos, bērnos utt. Formācijai ir jāmāca dzīvot saskaņā ar Evaņģēlija ideāliem.

Es jums saku: “ Viņš aizgāja uz mājām attaisnots, bet otrs nē, jo ikviens, kas sevi paaugstina, tiks pazemināts, bet, kas sevi pazemina, tiks paaugstināts." /Lk 18, 14/ Šodienas Evaņģēlija fragments stāsta mums par lūgšanu. Par manām attiecībām ar Dievu. Tā var būt pašapmierināta lūgšana, kur viss grozās ap mani un labiem darbiem, kurus esmu paveicis. Tad centrā esmu es pats. Vai arī pazemības pilna lūgšana, kura ir vērsta uz Dievu un pilna pateicības par Viņa vadību un dāvanām. Tad es esmu patiess Dieva priekšā un centrā ir Dievs. Farizejam nav patiesu attiecību ar Dievu, viņš To nav iepazinis tuvāk. Jo uzskaita Dievam savus labos darbus un pie tam paaugstina sevi pāri citiem. Farizejs domā, ka pats ar saviem spēkiem ir to visu sasniedzis. Sv. Pāvils vēstulē korintiešiem raksta: “Lai neviens savā uzpūtībā nepaceļas pāri otram! Jo kas, tad tevi izceļ? Un kas tev ir, ko tu nebūtu saņēmis? Bet ja esi saņēmis, kāpēc tad kļūsti lepns, it kā nebūtu saņēmis”. Gavēņa laiks ir iespēja ieskatīties dziļāk savā sirdī un sirds grēkos, no kurienes viss sākas. Muitnieks pazina sevi un zināja, ka viss labums un piedošana nāk no Dieva. Tāpēc viņa lūgšana bija pazemības un patiesības pilna. Tieši viņš aizgāja attaisnots. Pazemība un patiesība nes līdzi svētību un muitnieks to saņēma. Tāpēc nenocietināsim savas sirdis, bet ieklausīsimies Kunga balsī, kuru var sadzirdēt klusumā! Mēģināsim brīžiem apstāties šajā steigas pilnajā pasaulē un palikt klusumā, lai sadzirdētu Kungu! Un šīs pārdomas es vēlos beigt atkal ar sv. Pāvila vārdiem: “netiesājiet nevienu pirms laika, kamēr Kungs atnāks. Viņš apgaismos to, kas apslēpts tumsā, un atklās siržu nodomus. Tad katrs saņems uzslavu no Dieva.” Jēzu, lēnprātīgais un pazemīgu Sirdi. Veido mūsu sirdis pēc savas Sirds. pārdomas sagatavoja m.Marika

Vai Tev skolas laikā bija gadījies izgāzties ieskaitē? Tavu darbu rotā liels un sarkans divnieks, vai NEIESKAITĪTS! Un tomēr seko laba ziņa: Tev tika dota iespēja ieskaiti pārrakstīt no jauna. VD grāmatā, kuru šodien studēsim, Dievs izraēļa tautai dod iespēju sākt visu no jauna pēc tam, kad šķietami viss ir salaists dēlī. Un te ir kāda svarīga mācība ikvienam no mums! Šodien parunāsim par to, ka Dievs ir jaunu sākumu Dievs! Viņš vienmēr dod iespēju sākt visu no jauna, un to mēs šodien redzēsim Ezras grāmatā aprakstītajos notikumos.

VIEŠPATS nugalėjo kušitus, išsirikiavusius prieš Asą ir Judą. Kušitai bėgo. 2 Met 14, 11

Debesu valstība ir pielīdzināma ķēniņam, kas gribēja norēķināties ar saviem kalpiem. Kad viņš iesāka norēķinu, pie viņa tika atvests kāds, kas bija parādā desmit tūkstošus talentu. Tā kā viņam nebija ko samaksāt, kungs pavēlēja viņu pārdot līdz ar sievu un bērniem, un visu, kas viņam piederēja, un samaksāt. (Mt 18, 23-25) Kungs, vai tas ir par mani? Lai atlīdzinātu manu parādu Tev, būtu jāpārdod viss, kas man ir? Bet man nekas nepieder, esmu mūķene. Ja nu vienīgi mana kailā dzīvība.. tomēr pat tā nepieder man, Tu man to tikai aizdevi uz šīs dzīves laiku, lai saņemtu atkal atpakaļ. Ko tas nozīmē? To, ka esmu parādā Tev visu.. Jā, mēs zinām, ka ķēniņš vēlāk atlaiž parādu, jo kalps viņu karsti lūdz. Bet mēs zinām vēl vairāk. Zinām, ka mūsu parāds tiek atlaists, jo Kāds cits to samaksāja. Samaksāja pilnīgi, neatgriezeniski, Viņš to neatsauks nekad. Bet vai es spēšu to pieņemt? Pieņemt, ka Dievs manis dēļ atdeva Savu Dēlu šausmīgām ciešanām un nāvei, jo cilvēki nepieņēma Viņa atnākšanu, Debesu valstības sludināšanu. Pieņemt Viņa dzīves Upuri par maniem grēkiem. Atzīt, ka šis Upuris bija nepieciešams, ka manu grēku parāds citādi nevarētu tikt izdzēsts un man būtu jāmirst bez cerības uz mūžīgo dzīvi. Pieņemt, ka Dieva Mīlestība uz cilvēku tika atlīdzināta ar krusta nāvi. Ja es to pieņemšu, to noteikti sajutīs daudzi – visi, kurus uzskatu par saviem parādniekiem. Vismaz tie, ar kuriem eju kopā. Ja man izdosies ieiet Dieva Sirds “loģikā”, Viņa tēvišķās un mātišķās Sirds kustībā, kas labprātāk cieš pati (cik nu par Dievu var sacīt, ka Viņš cieš), nekā redz savu bērnu ciešam, pat ja pelnīti. Bet vai tad var piedot zīdaiņu sadedzināšanu, rīkļu pārgriešanu nevainīgiem cilvēkiem, sieviešu izvarošanu, svešu teritoriju iekarošanu? Man jau gribētos teikt, ka nevar. Bet Jēzus nāve pie krusta ir atbilde – gan man, gan tev. Atbilde uz visu – atbilde uz manu postu, uz cilvēces pagrimumu, uz mūsu nespēju mīlēt, jo mīlēt nozīmē dot, piedot. Bet ko varu darīt es, ja tā mīlēt vēl nespēju? Es sākšu ar pateicību. Par atlaisto parādu un par katru elpas vilcienu, ko esmu parādā Dievam. Pārdomas sagatavoja m. Estere

Visu, ko tie jums saka, to dariet un paturiet; bet pēc viņu darbiem nedariet. Jo tie gan māca, bet paši nedara. Tie dara visus savus darbus tikai tādēļ, lai ļaudis tos redzētu. Jums nebūs saukties par rabi; jo viens ir jūsu mācītājs, Kristus, bet jūs visi esat brāļi. /Mt 23, 3;5;8/ Šodien Jēzus saka farizejiem, ka tie darot visus savus darbus tik tādēļ, lai ļaudis viņus redzētu. Šie ir vieni no smagākajiem vārdiem, kurus Jēzus saka. Kristus runā par “farizejiskuma” garu. Viņš norāj cilvēku liekulību. Cilvēki nereti izmanto reliģiju, lai paceltos savā lepnībā, lai būtu kaut kas. Varam pajautāt sev: Vai mana reliģiozitāte – dievbijības formas nav izrādīšanās? Kādas ir patiesās motivācijas manai ticībai? Ko es meklēju- savu vai Dieva godu? Vēlētos arī izcelt Jēzus vārdus: “Nesauciet nevienu par mācītāju” – jebšu, skolotāju. Arī es esmu skolotāja; stāstu citiem par Dievu. Un šodien Jēzus man jautā: Vai mani darbi saskan ar maniem vārdiem? Vai esmu tajā pret sevi prasīga? Kādu piemēru, liecību es dodu? Katra ziņā, lielāks spēks ir liecībai, nevis daudziem vārdiem. Kādam svētajam jautāja: “Ko tu darītu, lai šo pagānu padarītu par kristieti?” Svētais atbildēja: “Lai viņš gadu padzīvo kopā ar mani, vērojot manu dzīvi, manus darbus.” Pāvests Francisks uzsver, ka mūsdienās ir vajadzīgi liecinieki, nevis skolotāji! Tāpēc šodien lūdzu Tevi, Kungs, lai es spēju liecināt par Tevi! Lai es nemoralizētu, bet gan ar savu dzīvi parādītu Tavu mīlestību! Pārdomas sagatavoja māsa Marija Stefana

“Vai tad starp jums ir cilvēks, kurš savam dēlam dotu akmeni, kad viņš lūgtu maizi? Vai arī pasniegtu čūsku, kad viņš lūgtu zivi? Tātad, ja jūs, kaut arī esat ļauni, protat saviem bērniem dot labas dāvanas, tad jo vairāk jūsu Tēvs, kas ir Debesīs, dos labu tiem, kas Viņu lūdz.” (Mt 7, 9-11) Gavēnī tik ierasti ir domāt par atteikšanos, par mērdēšanos un sevis aizliegšanu. Pirmā nedēļa jau iet uz beigām. Vai zinu jau, ko darīšu un ko noteikti nedarīšu? Tomēr šodienas Evaņģēlijs runā par dāvanām, it kā mēs gatavotos Ziemassvētkiem. Dievs ir Mīlestība. Mīlestība ir labums, kas izplatās, kas sevi dāvā. Dāvā kā mazu Bērniņu, dāvā kā mīlošu apskāvienu Garā, dāvā kā gādīgu Tēvu, kuram nepaslīd garām neviena bērna vajadzība. Dāvā kā labāko Draugu, kā Brāli, kurš vienmēr ir līdzās, kā Pestītāju, kurš manis dēļ bija gatavs nomirt šausmīgā nāvē un augšāmcelties, lai man vairs nekad no nāves nebūtu jābaidās. Dievs nevar nedot, tas ir pretēji Viņa būtībai. Cik bieži es turu Dievu aizdomās, ka Viņš grib ņemt; atņemt man kaut ko dārgu, aizliegt kaut ko patīkamu, uzlikt smagas ciešanas, jo nekā laba taču neesmu pelnījis. Ar manu dzīvi, ar maniem grēkiem… Kas gan tur labs sagaidāms? Un tomēr Evaņģēlijs saka, ka vienīgais nosacījums, lai saņemtu no Tēva, ir lūgt. Lūgt, klauvēt, meklēt. Bet es taču lūdzu, katru dienu esmu baznīcā! Ķēniņiene Estere šodienas pirmajā lasījumā karsti lūdz Dievu, apstiprinot, ka Viņš ir izpildījis to, ko reiz solījis. Vai es ticu Viņa apsolījumiem? Vai es vispār esmu dzirdējis Viņu kaut ko man solām? Un tomēr gribas vēlreiz uzdrīkstēties noticēt un paļauties, ka šajā Gavēņa laikā man netrūks ne maizes, ne zivju, jo es lūgšu Tēvu, kas ir Debesīs. Bet es lūgšu ne tikai maizi un zivis, un ne tikai sev, jo Viņš ir Tēvs, kam ir daudz bērnu, manu brāļu un māsu. Un varbūt tad arī vairosies mans prieks no kaut kā atteikties citu labā, mīlestības dēļ, nevis lai mīlestību saņemtu – tā ir par velti un jau dota. Vai tu tam tici? Ko tu lūgsi Tēvam šajā Gavēnī? Pārdomas sagatavoja māsa Estere.

Dovydo sūnus Saliamonas įsitvirtino savo karalystėje. VIEŠPATS, jo Dievas, buvo su juo ir darė jį vis iškilesnį. 2 Met 1, 1

Šajā sarunā es kvantu fiziķim un profesoram Vjačeslavam Kaščejevam uzdrošinājos jautāt visu ko, kas mani viņa neparastās personības un pamatīgo zināšanu sakarā fascinē un pārsteidz. Tāpēc jautāju, kā viņš spēj darīt "dziļo darbu", kas prasa milzīgu koncentrēšanos un iedziļināšanos. Jautāju par cilvēku problēmām ar fiziku, "stulbiem" jautājumiem, klimata pārmaiņām. Mani īpaši interesēja viņa prasme pietiekami vienkāršā valodā stāstīt par sarežģītām tēmām un viņa aizrautība. Atļāvos pajautāt arī par Dievu. Atbilde mani pārsteidza un aizkustināja. Profesors runāja arī par dzīvi savā burbulī un prieku par to. Jautāju par izdegšanu un to, kā aizvākt traucējošu "troksni" galvā, lai varētu darīt to, kas cilvēkam svarīgs. Profesora enerģija ir fenomenāla. Tāpat kā viņa domu gājiens.Profesora pieminētos informācijas avotus atradīsi sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:4:10 Divas lietas, par ko ir pārliecināts fizikas profesors Vjačeslavs Kaščejevs7:04 “Skolotāja profesija ir transformējusies. Tā prasa krietni vairāk, nekā tā ir prasījusi agrāk” – kā iemīlēt fiziku14:11 Pie kādiem pētījumiem un atklājumiem šobrīd strādā profesors19:00 Anekdote par fizikas tēmu20:02 Dalām ziloni un skatāmies, kas sanāks22:49 “Ir pārāk viegli noticēt, ka ir pārāk grūti”24:54 Resursi, kur par fiziku uzzināt visiem saprotamā veidā27:33  “Noformulēt savu jautājumu jau ir puse no atbildes”30:23 Kā Vjačeslavam Kaščejevam izdodas runāt par sarežģītām tēmām cilvēkiem saprotamā valodā34:43 Bērnības “trauma” par matemātiku, kas rezultējas kopprojektā ar matemātikas profesoru37:05 Vai arī fiziķus nomoka jautājums par dzīves jēgu48:56 Divi draugi – fiziķis un teologs jeb Vjačeslavs un Indulis53:10 Ugunskura kurināšana viesistabā jeb pārdomas par klimata pārmaiņām1:01:23 Kā tiek izdomāti uzdevumi olimpiāžu dalībniekiem1:05:57 “Zinātnē vislielākais izaicinājums ir atrast jautājumus, kuri ir uzdošanas vērti”1:07:36 Kādas pūles prasa nenovirzīties un spēt darīt dziļo darbu1:15:43 Mikro un makro līmenī staigājošais profesors1:17:39 Attiecības ar mākslīgo intelektu1:20:32 Vai tik aizrautīga personība kā Vjačeslavs Kaščejevs ir piedzīvojusi izdegšanu1:24:58 Dzīvot savā laimes un savu cilvēku burbulī1:30:36 Ieteikums pusaudžu vecākiem, kur bez maksas var papildus mācīties fizikas zinātni1:34:40 “ne lasītājs, bet rakstnieks”1:38:38 “Novākt troksni, lai skaistas lietas varētu augt”

Mārtiņam problēmas ar voljēru, Roberts nevar izsprukt no slazda un Anniju pie dzīvības tur tikai naids. Mīļš paldies mūsu draugiem Ventspilī, kuri saorganizēja mums iespēju pabūt īstā studijā!! Cover art - https://www.instagram.com/rottwang/ Audio apstrāde - Gatis Gavars Seko mums šeit - https://www.instagram.com/eitanazija/ Pievienojies Facebook grupai - https://www.facebook.com/groups/2705724416375418 Kļūsti par Patronu - https://www.patreon.com/eitanazija

Vienas reikšmingiausių pokyčių dvasinėje kelionėje yra Šventosios Dvasios lydėjimas iš trečiosios buveinės į ketvirtąją kai veikla tampa mažiau svarbi nei buvimas su Dievu. Šis perėjimo laikotarpis gali gąsdinti tikintįjį dėl išgyvenamo Dievo „atsitraukimo“, pasimetimo ir tuo pačiu atgaivina dėl nenumaldomo ilgesio patirti Dievą giliau.

Tas, ka mēs šo pasauli uztveram katrs nedaudz atšķirīgi, ir skaidrs. Lielisks apliecinājums tam ir strīdi un domstarpības, kas cilvēkiem var rasties uz līdzenas vietas par jebko. Taču ir situācijas, kurās prātu sāk jaukt ķermeņa spēja tulkot dažādus ārējos stimulus un te ir runa par ilūzijā. Dzirdes un optiskās ilūzijas nav tikai jauka izklaide, tās var kalpot kā lieliski piemēri uztveres pētījumos. Ko ilūziju uztvere stāsta par mums pašiem un atšķirīgo cilvēku uztverē, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs un kognitīvo zinātņu pētnieks Jurģis Šķilters un Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja Medicīnas vēstures institūta docente Ieva Lībiete. RSU Anatomijas muzejā līdz 29. aprīlim skatāma izstāde „Skata punkti: par ilūzijām, uztveri un to, kādēļ mēs redzam  pasauli atšķirīgi. Izstādē var aplūkot itāļu zinātnieka Baindžo Pinnas (Baingio Pinna) un japāņu zinātnieka Akijoši Kitaokas (Akiyoshi Kitaoka) radītās vizuālās ilūzijas. Izstāde veidota Atvērtās zinātnes mēneša ietvaros un tapusi sadarbībā ar vizuālās uztveres pētnieku prof. Baindžo Pinnu un uztveres un kognitīvo zinātņu pētnieku prof. Jurģi Šķilteru. Baznīcu tēlaino gleznojumu ietekme uz viduslaiku cilvēku Agrīnajā kristietībā sākotnēji bija strīdi par svēto tēlu un simbolu atveidojumu mākslā, līdz beidzot baznīcas tēvi atļāva svēto tēlus attēlot dievnamos. Kā tika parādīts Dievs un Kristus, kāpēc Svētais Pēteris ir attēlots ar atslēgu saišķi un ko simbolizē zivs un balodis, skaidro Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece Elita Grosmane. Jau mūsu ēras 2. gadsimtā romiešu katakombās atrastie gleznojumi liecināja par  svēto tēlu atveidojumu. Viens no biežāk izmatotajiem attēliem bija gans ar jēru uz pleciem, tā attēlojot Jēzu Kristu kā Labo Ganu, par ko var pārliecināties, lasot Jāņa evaņģēlija 10. nodaļu, kur Kristus saka „ Es esmu labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par avīm.” Taču agrīno kristiešu vidū sākās nesaskaņas par to, vai vispār vajag pielūgt tēlus, un pēc ilgstošiem strīdiem tika pieļauts svēto attēlojums dievnamos, lai piesaistītu ticību vairāk tautai. Tā skaidrojumā par kristīgiem simboliem un svēto attēlojumiem glezniecībā un tēlniecībā baznīcu interjeros atzīst Latvijas Mākslas  akadēmijas  Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece Elita Grosmane. Laikos, kad lielākā daļā ļaužu neprata lasīt un arī attēli nebija pieejami tik lielā klāstā, kā cilvēks, ieejot baznīcā, varēja saprast un iztulkot mākslinieka radītos Bībeles tēlus? Sāksim ar Dievu, kuru dažādos laikos attēloja kā bārdainu vīru, kā Radītāja roku, kā visu redzošu aci. Elita Grosmane smaidot teic, ka reizumis, viņai veicot izpēti Latvijas  baznīcās, nākas saskarties ar pavisam jauniem evaņģēlistu interpretējumiem. Tas attiecas uz koka figūrām, kad vienā vai otrā dievnamā šīs figūras apkopjot, Bībeles tekstu nezinātājs ir sajaucis to atribūtus – Jānis tiek pie lauvas, vai Markam līdzās ir nostatīts vērsis.  Viens no svētajiem tiek attēlots ar atslēgu saišķi – tas ir Svētais Pēteris, par kuru Bībelē Mateja evaņģēlijā varam lasīt, ka Kristus saka Pēterim: „Un Es tev došu Debesu valstības atslēgas.” Ja  svēto tēli ir vieglāk atpazīstami tad, ieejot dievnamā, nereti redzam tādus simbolus, kā balodis, enkurs, kuģis, kauss, zivs. Arī šiem visiem atbildes ir meklējamas Svētajos Rakstos, skaidrojumu sniedz Elita Grosmane.

Šioje dalyje retransliuoju pamokslų ciklo „Arčiau“ trečiąją dalį, įrašytą 2015 metais. Tai paties koncepto apie vidinės pilies buveines pristatymas ir pirmųjų tikėjimo žingsnių apibūdinimas kaip mūsų pastangos ir Dievo malonė pasireiškia.

Režisores Kristīnes Briedes filma “Svārstības” šogad izvēlēta kā Nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” viena no atklāšanas filmām. Filmā nav režisores sprieduma par filmā skarto tēmu - sieviešu ordināciju. Taču poētiskais notiekošā fiksējums uzjunda jautājumus. Kādas ir mūsdienu cilvēka attiecības ar Dievu? Vai netaisnība, kas nebūtu pieļaujama laicīgajā dzīvē, tomēr var pastāvēt baznīcas dzīves ietvaros? Kāpēc kristietība mūsdienās ir zaudējusi vadošo lomu sabiedrības dzīvē? Nesen uz Dailes teātra skatuves Viestura Kairiša režijā tapušajā Ibsena “Brandā” galveno varoni iemieso sieviete. “Vai tu esi mācītāja”, izrādē Brandam jautā ciematnieki. “Kapelāne”, izlabo aktrise Ieva Segliņa, jo šai iestudējumā Henrika Ibsena lugu mūsdienu Latvijas realitātei pielāgojusi dramaturģe Justīne Kļava. Šāds labojums patiešām ir Latvijas mūsdienas un realitāte, jo jau kopš agrīnajiem Atmodas gadiem Latvijas evaņģēliski luteriskajā baznīcā (LELB) veidojusies pozīcija, kas liedz sievietēm ieņemt baznīcā garīgus amatus, viņas var kalpot kā evaņģēlistes vai kapelānes, nozīmīgos baznīcas ritus noturot tikai mācītāja vīrieša klātbūtnē. Mulsinošu šādu baznīcas pārliecību par Svēto rakstu interpretācijas nemaldīgumu dara fakts, ka iepriekš – Latvijā kopš 1975. gada – sievietes mācītājas tikušas ordinētas, un luteriskajā baznīcā tiek ordinētas gandrīz visā pasaulē. Vēl jo sāpīgāk, ka LELB par savu lēmumu atsakās diskutēt, taču jau ordinētās sievietes mācītājas neskaidru iemeslu dēļ no amatiem tiek atbrīvotas, arī vēstures liecības par sievietēm baznīcā, un lielākoties tās ir bijušas patiesi izcilas personības, tiek atbīdītas nostāk, it kā aizmirstas un marginalizētas. Nesen tapusī režisores Kristīnes Briedes “Svārstības”, kas savu pirmizrādi šajās dienās piedzīvo nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” skatē, ar kameras aci seko trīs Latvijas luterāņu sieviešu mācītāju dzīvēm. Vaira Bitēna pieder pie pirmās, 1975. gadā, ordinēto sieviešu mācītāju paaudzes. Rudītes Losānes kapelānes darbam Iļģuciema sieviešu cietumā piemineklis uzcelts jau Elitas Kļaviņas lieliskajā filmā “Iļģuciema māsas”. Dace Balode, raidījuma Augstāk par zemi viešņa, ir teoloģijas doktore, profesore, Latvijas universitātes Teoloģijas fakultātes dekāne. Abas pēdējās izvēlējušās piepildīt savu aicinājumu, un tikušas ordinētas kādreizējās Latvijas trimdas baznīcas –Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas ārpus Latvijas, kas nesen mainījusi nosaukumu uz LELB Pasaulē, paspārnē. Jo pasaule vairs nav aizslēgta, Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas aizliegums arī iepriekš veicināja sieviešu, kuras ieguvušas teoloģes izglītību, došanos kalpot uz ārzemēm, taču šobrīd, kad LELB Pasaulē reģistrēta kā Latvijas baznīca, sievietēm ir iespēja tikt ordinētām un kalpot kā mācītājām arī Latvijas draudzēs. Kristīnes Briedes filmā “Svārstības” kamera dokumentējusi draudzes un mācītāju sadarbību dievkalpojumos, notikumus filmas varoņu personīgajā dzīvē, vienlaikus uzjundot jautājumus, kas ir plašāki par filmā ierosināto sieviešu ordinācijas tēmu. Vai netaisnība, kas nebūtu pieļaujama laicīgajā dzīvē, tomēr var pastāvēt baznīcas ietvaros? Kādas ir mūsdienu cilvēka attiecības ar Dievu, un kāpēc reizēm kāda cilvēka dievizjūta tik ļoti ir pretrunā ar oficiālajiem baznīcas ritiem? Par šiem jautājumiem saruna ar mācītāju un arī filmas “Svārstības” vienu no varonēm – Daci Balodi, kā arī filmas režisori Kristīni Briedi.

Šī saruna noderēs, ja tev ir svarīga sava brīvība un ja tev patīk, ka tava enerģija ir tavā rīcībā, nevis ir kaut kur nobloķēta. Piedošana tiem, kuri mums ir kaut ko nodarījuši vai nav kaut ko iedevuši, atbrīvo mūs pašus no apgrūtinošas slodzes.Parasti mēs uz piedošanu skatāmies kā uz pakalpojumu otram, bet patiesībā tā ir dāvana sev. Spēja piedot mums palīdz būt laimīgākiem, brīvākiem, veselākiem. Šajā sarunā Kaspars Simanovičs pastāsta, ko mēs varam, darīt, lai mums izdotos piedot citiem.Šī ir 4. saruna ar teologu Kasparu Simanoviču, kurš ir neoētiskās veselības kopienas “Elizeja” līdzdibinātājs.Mūsu pirmā saruna bija par cilvēkiem ar atkarībām,  otrā – par cilvēkiem, kuriem ir apgrūtinošas attiecības ar atkarīgiem cilvēkiem jeb līdzatkarību. un trešā par veselīgu pašapziņu.Kaspars Simanovičs ir autors grāmatai“Dienas līdzsvars. Mūžsena gudrība šodienas skatījumā”.Vairāk informācijas sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:6:29 Kāda ir saistība piedošanai ar mūsu enerģijas rezervēm11:02 Iemesli, kuru dēļ ir vērts iet piedošanas ceļu16:29 “Piedot nenozīmē aizmirst”26:16 Indikatori, kas norāda, ka cilvēks, pats to neapzinoties, nav kādu nodarījumu piedevis32:20 Ieguvumi un zaudējumi, ko sniedz dusmu enerģija39:15 Piedošana kā parādzīmes atlaišana43:40 Kā saprast patieso ievainojuma iemeslu50:07 Ko mums maksā tas, ka turpinām galvā diskutēt ar saviem “pāridarītājiem”1:02:57 Nepiedošana kā manipulācijas veids1:06:24 Kāpēc “atlaist parādu” ir tik grūti1:12:01 “Izlīgums ar Dievu. Izlīgums ar pašu dzīvi”1:18:30 Kādu nospiedumu mūsu ķermenī, prātā un psihē atstāj nepiedošana un aizvainojuma turēšana1:34:54 Pārmaiņas, kuras piedzīvojusi noētiskās veselības kopiena “Elizeja”1:36:29 Procedūra, kā “iztīrīt savu pārādzīmju atvilktni”1:39:44 “Piedošana nenozīmē ļaut turpināt darīt pāri”

Klik un gatavs - līdzīgi kā Lego klucīši, arī ķīmiski elementi var tikt savienoti vienkāršā un ērtā veidā, radot ātras, videi draudzīgas reakcijas. Kas ir "klikšķa ķīmija" un kāda nozīmei šai ķīmijas metodei, skaidro Organiskās sintēzes institūta Fizikāli organiskās ķīmijas laboratorijas vadītājs, Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes profesors Kristaps Jaudzems un Latvijas Universitātes vadošais pētnieks, ķīmijas doktors Eduards Baķis. Nobela prēmija ķīmijā piešķirta trim zinātniekiem, kas veicinājuši tā sauktās "klikšķa ķīmijas" un bioortogonālās ķīmijas attīstību. Šīs metodes palīdz ātrāk un efektīvāk veidot dažādu molekulu savienojumus, kas it sevišķi noder farmācijas nozarē. Nobela prēmiju saņems amerikāņu zinātnieki Berijs Šārpless (81) un Karolīna Bertoci (55), kā arī Dānijas zinātnieks Mortens Meldāls (68). Šārpless jau otro reizi ir kļuvis par Nobela prēmijas laureātu, jo šādu atzinību viņš saņēma arī 2001. gadā par pētījumiem citā ķīmijas jomā. Šārpless ir tikai piektais Nobela prēmijas laureāts kopš prēmijas izveidošanas, kurš šādu atzinību saņēmis divreiz. Nobela komiteja norāda, ka ķīmiķi jau sen centušies veidot arvien sarežģītākas molekulas, piemēram, farmācijas nozarē tas bieži vien nozīmē dabā sastopamo molekulu mākslīgu radīšanu, lai iegūtu ārstniecībā izmantojamas vielas. Taču šādu molekulu savienojumu radīšana parasti ir laikietilpīga un ļoti dārga. Amerikāņu zinātnieks Šārpless ap 2000. gadu radīja "klikšķa ķīmijas" koncepciju, kas nozīmē ātrāku reakciju norisi un izvairīšanos no nevēlamiem blakusproduktiem. Šī ķīmijas nozare pēta ķīmiskās reakcijas, kurās sarežģīti produkti tiek iegūti, savienojot vienkāršus moduļus. Neilgi pēc tam Šārpless un dāņu zinātnieks Meldāls neatkarīgi viens no otra attīstīja "klikšķa ķīmijas" efektīvāko metodi: vara katalizēto azīda alkīna ciklopievienošanās reakciju. Mūsdienās tā tiek plaši izmantota medikamentu sintezēšanā, DNS izpētē un citās jomās. Amerikāņu zinātniece Bertoci pilnveidoja "klikšķa ķīmijas" metodes un atrada veidu, kā tās izmantot dzīvos organismos. Bertoci izstrādāja bioortogonālās reakcijas, kas notiek organisma šūnās, bet netraucē normālai šūnas darbībai. Šīs metodes tiek izmantotas, lai izstrādātu iedarbīgākas zāles pret vēzi. Vai Dieva esamību var izskaidrot ar matemātiku? Cilvēkam visos laikos ir bijusi nepārvarama dziņa izskaidrot notiekošo. Kopš zinātniskās metodes atklāšanas cilvēce to cenšas darīt ar zinātnes instrumentiem, tostarp matemātiku. Zinātne mums ļauj izskaidrot dabas parādības, slimības un pat krīzes sabiedrībā, bet vai ar to var pierādīt Dieva esamību? Vai cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības, vai arī cilvēki ir radījuši Dievu pēc sava tēla un vajadzību līdzības? Šis ir fundamentāls jautājums, kas vienā vai otrā veidā savas dzīves laikā jāatrisina katram cilvēkam. Bet, risinot šo jautājumu, iespējams uzdot vēl kādu citu – vai Dieva esamību iespējams izskaitļot ar matemātikas palīdzību? Uz sarunu par šo tematu esmu aicinājusi Vjačeslavu Kaščejevu – Latvijas Universitātes profesoru, kurš zinātnisko grādu kvantu fizikā saņēmis Telavivas universitātē. Arī kvantu fizika ienāks mūsu sarunā par dievišķo, bet vispirms par to, vai ar matemātisko pierādījumu varētu pamatot Dieva esamību. Stāsta Vjačeslavs Kaščejevs. Aizvien vairāk parādoties informācijai par kvantu fiziku, iespējams kādiem cilvēkiem radusies sajūta, ka, lūk, šī beidzot būs atbilde daudziem neizprotamiem jautājumiem. Vai kvantu fizika sniedz lielāku palīdzību, lai atbildētu uz jautājumiem par dievišķo. Viņš norāda, ka šim visam ir arī negatīva piekrāsa, jo, izplatot sabiedrībā nepārbaudītus faktus par to, ko zinātnieki patiešām dara, cilvēkiem var rasties priekšstats, ka Dievu var aizstāt ar zinātni. Tajā pašā laikā kvantu fizikā ir daudz valdzinošā, jo, no vienas puses, kvantu pasaule darbojas pēc matemātiski precīzi izteiktiem likumiem, bet, no otras puses, izaicina mūsu veselo saprātu, jo jebkurā vietā un veidā matemātikas likumiem iespējami izņēmumi. Neizdibināmi ir Kunga ceļi, un sākotnēji neizdibināmais dzen uz priekšu matemātiķi paplašināt robežas. Ilgas pēc bezgalīgā, pēc kaut kā lielāka par tevi pašu, un bezgalība kā tiekšanās process matemātikā meklēt atbildes. Mūžība kristīgajā pasaulē, un mūžība, kam varam pieskarties, ceļojot matemātikas pasaulē. Tās ir līdzības, kas vieno, ko nevajag uztvert burtiski, taču šīs paralēles palīdz apjaust, ka Dievs atklājas arī matemātikā, un matemātikā nepieciešamā racionalitāte ļauj mums ar saprāta devu lasīt kristīgu tekstu.