Podcasts about TAS

Raidījumā Augstāk par zemi sasveicinos ar jums pēdējo reizi. Nākamgad raidījums vairs Latvijas Radio ēterā neskanēs, un tā ir mana izvēle. Turpināšu ar jums sasveicināties Starpbrīža kultūras afišā un arī raidījumā Kultūras rondo.  Noslēguma raidījumā, par dažiem, raidījuma Augstāk par zemi 15 gadus ilgajā ceļā satiktajiem.  -- Vilks ķer kazu. Tumsa ķer gaismu. Šis stāsts jo īpaši svarīgs ir Ziemassvētku laikā. Un mēs jau zinām kā tas beigsies. Vilks kazu saplosīs. Nav zināms kā, bet gaisma tomēr atgriezīsies. Tas ir mūžības rits. Kuram līdzās cilvēks savas izvēles izdara ik dienas. Un nekas jau nebeidzas. Beidzas tikai šis projekts: mēģinājums 15 gadus ik nedēļas pabūt kaut pusstundu Augstāk par zemi. Paldies Latvijas Radio 1 direktorei Inesei Matjušonokai, kura nenoraidīja autorraidījuma ideju, paldies Ģirtam Bišam par joprojām neapnikušo raidījuma džinglu, paldies Ingvildai Strautmanei par viņas balsi džinglā. Paldies šī raidījuma skaņu operatoriem – brāļiem Jānim un Valdim Raitumiem, vienmēr ir bijis prieks strādāt ar Aleksi Šaicanovu, arī šī raidījuma skaņu operatoram Rūdolfam Ozolam. Jo īpaši paldies visiem satiktajiem, un visiem klausītājiem. Atvados, līdz no jauna satiksimies!

Vectēva brāļa Alfrēda Drulles ar roku rakstītas atmiņas par bērnību Druvienas apkārtnē nonāca Ivara Drulles rokās. Tas gan nebija oriģināls, jo tas bija pazudis. Līdz mūsdienām bija nonākusi kserokopija ar miglainām, sliktas kvalitātes bildēm, tomēr tas bija sākums grāmatai. Tad ķērās klāt novadpētnieks Nils Treijs, lai šķetinātu radurakstus, notikumus, meklētu aizmirstus vietvārdus, zināmus un nezināmus cilvēkus. "Dravnieku māju stāsti" – tie ir Druvienas Drulles, Debesnieki, Tocupi un Kučuri, kuri dalās savās atmiņās, Alfrēda Drullas atmiņām pievienojas muzejā saglabātās Ērikas Zvejnieces un Artura Tocupa atmiņas, Ērika mātes Alises Debesnieces atmiņas, apcerējums par Kārli Kučuri, lai radītu pilnīgāku laikmeta ainu Druvienā. Tagad grāmatai pievienoti kultūrvēsturiski komentāri, fotogrāfijas un kartes. Sastādītājs un komentāru autors Nils Treijs raksta: "Mūsdienās, tāpat kā senākos laikos, Druvienas pagasta austrumu daļā stāv četras "Dravnieku" mājas – trīs no tām pašā Tirzas upes krastā un viena ir nedaudz attālāk no pārējām, otrpus Grotes-Druvienas lielceļam. Māju nosaukums saistīts ar šejienes iedzīvotāju senāko nodarbi – dravniecību." Grāmatu izdevusi Druvienas Vecā skola-muzejs ar Latviešu vēsturisko zemju, Vidzemes plānošanas reģiona, Gulbenes novada un Valsts Kulturkapitāla fonda atbalstu. Raidījumu atbalsta:

Cilvēks un ēdiens - unikālas, ciešas un ik uz soļa klātesošas attiecības. Kas gan ir svētki bez klāta galda! Tā ir noskaņa, atmiņas un kaut kas ārpus ikdieniškā. Viens ēd, lai izdzīvotu, cits dzīvo, lai ēstu, bet visām civilizācijas sabiedrībām jau kopš senseniem laikiem ir bijis paradums pulcēties uz maltīti un ēdienu likt īpašā godā kā svētkos, tā ikdienā. Kā mēs uztveram ēdienu? Kā veidojušies mūsu ēšanas paradumi? Ko par sabiedrību un laikmetu, kurā dzīvojam, stāsta mūsu ikdienas un svētku uzturs un kā maltīte savulaik vienojusi un šķēlusi tautas?  Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas Latvijas Universitātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs, profesors Jurģis Šķilters, ēdiena kultūras pētniece Astra Spalvēna un vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Gvido Straube. Bet ar kādiem ēdieniem un garšām pašiem raidījuma viesiem saistās Ziemassvētki? "Piparkūkas un piparkūku smarža gada nogales svētkus ieved manā mājā," atzīst Astra Spalvēna.  Jurģis Šķilters atzīst, ka galvenais ir smarža. "Iedomājoties Ziemassvētkus, uzreiz jādomā par piparkūkām, droši vien arī par mandarīniem," bilst Jurģis Šķilters. "Droši vien arī attiecības ar ģimeni - miers. Ēdiens ir tāds nedaudz pakārtots smaržas un noskaņas salikumam." "Jāņem vērā, ka Ziemassvētki ir ārkārtējs pasākums, kur smaržas ir krietni bagātākās nekā ikdienā. Tas ir kaut kas sevišķs," papildina Gvido Straube. "Varbūt arī tas, ka tur ir gan piparkūkas, gan cepeši un... Tas rada to kopējo noskaņojumu. Vēl eglīte un dāvanas. Ir lielāka cilvēku pulka sanākšana kopa. Tas ir pasākums, ko cilvēki lielākoties ir ļoti gaidījuši, bērni vairāk, jo ir dāvanas, pieaugušiem vairāk kā problēmas. Bet tas ir gada viens no svarīgākajiem notikumiem."

Viens no tehnoloģiju un sociālo mediju sniegtajiem labumiem ir iespēja saiznāties par spīti attālumam un citiem šķēršļiem. Varam paplašināt savu kontaktu loku un uzturēt ikdienas saziņu milzīgās distancēs - kas tāds, par ko pirms simt gadiem ļaudis varēja tikai sapņot. Vai tehnoloģiju izrāviens ir tuvinājis mūs citu citam, vai tieši pretēji - attālinājis? Kā mainījusies cilvēku saskarsme ātrajā laikmetā, kad saziņas rīks vienmēr ir rokā? Un kāda tā būs nākotnē? Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē IT speciālists, tehnoloģiju eksperts Reinis Zitmanis, Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes profesore Zanda Rubene un Vidzemes Augstskolas asociētais profesors Virtuālās un papildinātās realitātes laboratorijas vadītājs Arnis Cīrulis. Bet vispirms stāsts par to, kā mūsu mājās ienāca unikālā iespēja - sarunāties ar citiem lielā attālumā. Stāsts par telefona vēsturi un kādas socioloģiskas pārmaiņas sabiedrībā tas radīja. Kopš 1876. gada, kad telefona izgudrotājam Aleksandram Greiemam Bellam izdevās pārraidīt balsi, telefons ir daudzkārt mainījis savu dizainu, ir paplašinājušās telefona funkcijas, un telefona ietekmē mainījusies arī cilvēku uztvere par laiku un telpu. Par šo nozīmīgo tehnikas brīnumu saruna ar Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas un informācijas nodaļas profesori Vitu Zelči. Telefons 19. gadsimta otrajā pusē patiesi bija brīnums. Tobrīd cilvēki iegādājās biļetes, lai izgudrotāju vadībā vērotu tehnoloģiskos jaunumus publiskos pasākumos, un drīz vien šī tendence ienāca arī Latvijas teritorijā, toreiz gan vēl Krievijas impērijas sastāvā. 1891. gadā Rīgā bija 499 telefona abonenti, bet 1900. gadā darbojās jau 1070 telefonaparāti. Rīga bija augoša pilsēta, un telefons radīja iespēju uzņēmumiem savu darbību izplatīt pa visu tās teritoriju. Saziņa starp uzņēmuma vadību un citiem darbiniekiem varēja notikt ar telefona palīdzību. Pirmais pasaules karš saposta visu Latvijā iepriekš izveidoto telekomunikāciju infrastruktūru. Tas, ar ko pēc kara nodarbojās Latvijas valsts Pasta un Telegrāfa virsvalde, vēlāk departaments, bija telegrāfa un telefona vadu atjaunošana. Kas interesanti - ja sākotnēji telefons bija paredzēts īsām un lietišķām sarunām, tad pēc Pirmā pasaules kara telefoni iegūst citu funkciju - cilvēki nododas sadzīviskām sarunām. Papļāpā. Padomju okupācijas priekšvakarā Latvija bija 16. vietā pasaulē telefonizācijas ziņā. Telefoni bija katrā pagastā vismaz vairākiem desmitiem cilvēku, tie bija zemnieku saimniecībās, pagastvaldēs, aizsargu namos, skolās un, protams, ārstiem. Savukārt padomju gados telefonu attīstību bremzēja tehnoloģiju kopējais trūkums, jo, kā jau pēc visa, arī pēc telefona aparātiem vajadzēja stāvēt rindās, cilvēki bija spiesti kooperēties, lūgt iespēju kaimiņiem piezvanīt un lietot ielu telefonus.

In this episode of the Oncology Brothers podcast, we dived into the latest discussions surrounding metastatic colorectal cancer, focusing on treatment strategies for refractory cases. We recapped our recent discussions with GI experts, including Dr. John Strickler, Dr. Chiara Cremolini, Dr. Namrata Vijayvergia, and Dr. Tiago Biachi. Key topics included: * The importance of next-generation sequencing (NGS) and biomarker testing in treatment planning. * An overview of second-line treatment options such as Tas-102 with Bevacizumab, Regorafenib, and Fruquintinib, along with their respective clinical trial data. * Insights into side effect management and quality of life considerations for patients undergoing palliative treatment. * A discussion on the recent STELLAR-303 study and its implications for immunotherapy in colorectal cancer. Join us as we bridge the gap between academia and community practice, emphasizing the need for improved treatment options and patient care in the realm of refractory colorectal cancer. Follow us on social media: •⁠  ⁠X/Twitter: https://twitter.com/oncbrothers •⁠  ⁠Instagram: https://www.instagram.com/oncbrothers •⁠  Website: https://oncbrothers.com/ Don't forget to subscribe for more practice-changing updates! #ColorectalCancer #mCRC #TAS102 #Regorafenib #PalliativeCare #OncologyBrothers #GIOcology

Stāsta vēsturnieks Vidvuds Bormanis; pārraides producente – Inta Zēgnere Senās Rīgas trīs brīnumi ir Svētā Kristapa statuja pie pilsētas vārtiem, plostu tilts pār Daugavu un zvans Svētā Jēkaba baznīcas torņa ārpusē. Plašajā kultūrvēsturiskajā skicē, kas veltīta Rīgas simboliem, 1907. gadā izdevumā "Rigasche Almanach" Artūrs Pelhavs galīgi nostiprināja minēto Rīgas simbolu trijotni. Šādi "brīnumi" jeb īpatnējas iezīmes acīmredzot bija katrā Hanzas pilsētā. Tie kalpoja kā pierādījums, ka cilvēks tur ir bijis un tos redzējis. Īpaši svarīgi tas bija ceļojošajiem mācekļiem – vanderzeļļiem, kuriem bija jāapgūst jaunās amata prasmes, apmeklējot kādu citu darbnīcu citā pilsētā un apgūstot jaunus meistarstiķus. Agrāk, kad liela daļa cilvēku neprata lasīt, tieši šādā veidā notika jaunu prasmju apgūšana. Tādējādi viņi varēja pierādīt, ka tiešām bijuši kāda citā pilsētā un mācījušies, nevis sēdējuši kādā krogā un plītējuši... Un tieši tāpēc, zinot Rīgas brīnumus, viņi varēja pierādīt, ka bijuši Rīgā! Ceļojošajiem zeļļiem tika rīkotas īpašas pārbaudes, jautājot: "Vai trīs Rīgas brīnumus redzējāt? Kādi tie ir?" Ja zellis Rīgā bija patiešām bijis, tad varējis tos nosaukt. Milzis pie vārtiem Nav iespējams paiet garām vienam no Rīgas simboliem – Lielā Kristapa skulptūrai. Šodien Rīgai gan ir divi Lielie Kristapi: kad Rīga sāka svinēt 800 gadu jubileju, tika izgatavota precīza Kristapa kopija, kas tagad atrodas stikla paviljonā 11. novembra krastmalā pretī Rīgas pilij. Savukārt oriģinālais Lielais Kristaps atrodas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. Pirmā Rīgas Kristapa statuja esot izgatavota jau 1510. gadā vai pat vēl agrāk. Sākotnēji statuja atradās Lastādijā pie vecās pārceltuves, apmēram mūsdienu 13. janvāra ielas galā. Tagadējās koka statujas oriģinālo versiju zviedru Vidzemes laikā 1693. gadā izgatavoja pilsētas galvenais tēlnieks Mihails Brinkmans, un tā atradās pie Kārļa vārtiem pašreizējās Alksnāja ielas galā. 1824. gadā statuja vētras laikā apgāzās, nositot kādu kareivi, un vēlāk to drošības pēc ievietoja īpašā namiņā. Pēc Rīgas nocietinājumu nojaukšanas statuju pārcēla uz Kaņepāju tirgus rajonu, bet vēlāk – pie Sarkanajiem spīķeriem. Latvijas Brīvības cīņu laikā Lielā Kristapa statuja tika stipri bojāta, un 1923. gadā tās atliekas pārveda uz Doma baznīcas krusteju Rīgas pilsētas muzejā. 1997. gadā koktēlnieks Gints Upītis Lielā Kristapa skulptūru izgatavoja no jauna, un atjaunoto Lielo Kristapu uzstādīja bruņustikla paviljonā Daugavmalā. Ar lielo Kristapu ir saistīta teika par Rīgas dibināšanu. Taisnības labad jāsaka, ka tāda pati teika ir arī par Viļņas dibināšanu – kā nekā Šventasis Kristoforas ir Viļņas patrons un attēlots Viļņas ģerbonī. "Tad nu reiz senos laikos Daugavas krastā dzīvojis liels vīrs, kas strādājis par pārcēlāju. Kādā vētrainā naktī Kristaps izdzirdis mazu puisēnu raudam – bērns gribējis tikt pāri upei. Kristaps uzsēdinājis viņu uz pleca un sācis nest. Ejot pāri braslam, viņš sajutis milzu svaru sev uz pleciem. Tomēr Kristaps pārgājis pāri, bet no noguruma saļimis un aizmidzis otrā upes krastā. Kad pamodies, puisēna vairs nav bijis, bet tā vietā bijusi kaudze ar naudu. Par to naudu tad Kristaps uzcēlis Rīgu." Šī jaukā leģenda saistīta ar kristīgo tradīciju par Svēto Kristoforu un Jēzu Kristu. Tāpēc viņam arī šāds  vārds – "Christophoros", ko no grieķu valodas tulko kā "Kristus nesējs". Tilts virs ūdens 1701. gadā, kad plosījās Ziemeļu karš, pāri Daugavai tika uzcelts tā saucamais plostu tilts no koka, kas tolaik bija vissarežģītākā koka konstrukcija Rietumeiropā, kas uzcelta pāri 500 līdz 600 metru platai upei. Tas bija tehnikas brīnums Eiropā! To uzcēla pēc Zviedrijas karaļa Kārļa XII rīkojuma, lai viņa karaspēks varētu sasniegt Spilves pļavas, kur tobrīd atradās Polijas-Lietuvas un Saksijas karaspēks. Pēc kaujas tas palika Rīgas pilsētas īpašumā un to izmantoja vasaras mēnešos, bet ziemā demontēja un novietoja Vējzaķusalas līcī. Tas tika saukts arī par Laivu tiltu, jo balstījās uz noenkurotām koka laivām. 1705. gada pavasarī plūdi tiltu aiznesa uz jūru. 1714. gadā tika uzcelts jauns tilts. Tas balstījās uz plostiem, tāpēc tika dēvēts par Plosta tiltu. To no upes noņēma vēlā rudenī un uzstādīja atpakaļ tūlīt pēc ledus iešanas pavasarī. Tilta konstrukciju laika gaitā vairākkārt pilnveidoja, līdz tas kļuva par vispāratzītu paraugu labi būvētam plosta tiltam pāri lielai, platai upei. 18. gadsimtā tas tika saukts par vienu no "trim Rīgas brīnumiem". Plosta tilts bija maksas tilts. No maksas bija atbrīvoti kājāmgājēji, kā arī armijas, policijas, ugunsdzēsēju, ārstu un garīdznieku transports. 1892. gadā to pamazām pa posmiem sāka aizstāt ar pontoniem, līdz 1896. gadā atklāja Pontonu tiltu. Zvans ārpus baznīcas torņa Arī šodien, kad ejam garām Svētā Jēkaba katedrālei, paceļot acis augšup, var ieraudzīt mazu tornīti, kura ārpusē karājas zvans, un jau no 14. gadsimta zināms, ka tāds zvans tur ir bijis. Pilsēta leģenda vēsta, ka tas klusi iezvanoties ikreiz, kad garām paiet neuzticīga sieva. Nav gan skaidrs, kas notika, ja garām pagāja neuzticīgs vīrs... Jēkaba katedrāles zvans nosaukts 4. gadsimtā dzīvojušā bīskapa un mocekļa Svētā Blāzija vārdā. Viņš bija pabeidzis filozofijas un medicīnas studijas, strādājis par ārstu. Redzēdams cilvēku lielo pieķeršanos laicīgajai pasaulei, Blāzijs, sekojot Kristus aicinājumam, kļuva par dvēseļu ārstu un veltīja savu dzīvi kalpošanai Dievam. Blāzijs mira mocekļa nāvē. Šodien svētais Blāzijs tiek piesaukts kā dziedinātājs no kakla slimībām, jo bija izglābis kādu zēnu no nosmakšanas.

19. decembrī pulksten 19  Latvijas Universitātes Lielajā aulā pirmo reizi Latvijā koncertu sniegs  izcilā baroka vijolniece Alfija Bakijeva, kura festivālā "Eiropas Ziemassvētki" muzicēs kopā ar kamerorķestri "Sinfonietta Rīga" gan kā soliste, gan vienlaikus kā orķestra vadītāja. No Roskildes festivāla decibeliem, ekspresīviem tango ritmiem un tatāru tautas melodijām līdz baroka mūzikas zeltītajai spozmei un alegorijām. Tāds ir vijolnieces Alfijas Bakijevas radošais lidojums, kas šķērso žanru un kultūru robežas. Baroka vijoles spēli viņa slīpējusi pie Enriko Onofri – leģendārā "Il Giardino Armonico" dibinātāja un ilggadēja šī ansambļa koncertmeistara. Kā soliste, koncertmeistare un atskaņojuma vadītāja viņa muzicē kopā ar senās mūzikas grandiem – Žordi Savalu un viņa "Le Concert des Nations" vai izcilo itāļu ansambli "Il Pomo d'Oro". Šim laikam pirms Ziemassvētkiem māksliniece izvēlējusies spožākās Georga Fīlipa Tēlemaņa, Jana Dīsmasa Zelenkas un Johana Sebastiāna Baha partitūras. Koncerta norisei ikviens varēs sekot "Klasikas" tiešraidē. Alfija Bakijeva spēlē Frančesko Rudžēri vijoli, kas izgatavota 1680. gadā Itālijas pilsētā Kremonā, un kuru viņai uztic Jumpstart Jr. fonds. Inta Zēgnere: Prieks jūs satikt Rīgā: esat šeit pirmo reizi, un šī ir arī jūsu pirmā sadarbība ar orķestri “Sinfonietta Rīga”. Kādi ir jūsu iespaidi par mūsu mūziķiem? Alfija Bakijeva: Man ir liels prieks būt šeit! Patiešām, esmu Rīgā pirmo reizi. Biju ļoti laimīga, kad orķestris ar mani sazinājās, un esmu sajūsmā, ierodoties šeit. Patiešām – ar prieku gaidīju šo sadarbību! Strādāt ar šo orķestri ir liels prieks. Viņi ārkārtīgi dziļi jūt mūziku. Ļoti bieži man pat nav nekas jāsaka, jo viņi tik uzmanīgi un precīzi visu uztver… Ir liels prieks sadarboties un veidot šo skaisto programmu kopā. Mēs nākam no dažādām vidēm: es spēlēju vijoli, kura ir zarnu  stīgas, orķestra mūziķu rīcībā savukārt ir instrumenti ar metāla stīgām, bet skaņas saplūsme man šķiet pārsteidzoši skaista! Tāpat frāzēšanas izjūta dažādos stilos ir lieliska. Es patiešām apbrīnoju viņu meistarību. Kā jūs varētu izskaidrot to, ka skaņas saplūsme ir tik veiksmīga, ja Sinfonietta spēlē modernos instrumentus, bet jūs – baroka vijoli? Domāju, tas ir tāpēc, ka mūzikai nav robežu un mūziķiem piemīt liels jūtīgums, radot  skaņu, kā arī spēja pielāgoties un sekot. Tas liecina par orķestra augsto profesionalitāti. Jūs minējāt, ka spēlējat baroka laika instrumentu ar zarnu stīgām. Pastāstiet, lūdzu, par savu vijoli! Man ir ļoti īpašs instruments. Man bija gods parakstīt līgumu ar "Jumpstart Junior Foundation" Amsterdamā. Fondam ir privāta kolekcija, tika rīkots  konkurss , kurā mani uzaicināja uz noklausīšanos. Kopumā bija uzaicināti 14 vijolnieki no visas pasaules. Tajā brīdī kolekcijā bija divi instrumenti, un man bija gods parakstīt līgumu par vienu no tiem – Frančesko Rudžēri instrumentu. Viņš  tiek uzskatīts par Nikolo Amati skolnieku. Mana vijole izgatavota ap 1680. gadu Kremonā. Instruments ir īsts šedevrs ar skaistu toni, un ir liels gods to spēlēt. Katrs instruments ir mākslas darbs,  tāpat kā glezna. Katram instrumentam ir unikāla skaņa un īpašības. Kādus komplimentus jūs varētu veltīt savai ļoti retajai vijolei? Neesmu skaitījusi, cik pasaulē ir šī meistara būvēto instrumentu, bet, cik saprotu, šāda vijole pieejama tikai fondiem, un to piešķir īpašiem mūziķiem. Konkrēti šim fondam pieder divas Rudžēri vijoles: otru spēlē mans kolēģis un draugs Emanuels Rečs (Emmanuel Resch), kurš dzīvo Parīzē un ir viens no "Les Arts Florissants" koncertmeistariem. Mana vijole reaģē uz visu, ko vēlos izteikt  frāzējot — tā ne tikai reaģē, bet bieži padara to vēl labāku, nekā biju iedomājusies. Dažreiz man jāsaka: “Ak, Dievs, nebiju iedomājusies, ka tas būs tik skaisti!” Tas ir neticams partneris mūzikā. Notiek  savstarpējs mijiedarbības process frāzēšanā. Tas ir ļoti interesanti, kā senie instrumenti māca mums interpretēt baroka laikmeta mūziku. Atceros, kā Kristians Bezeidenhauts stāstīja, ka vecie Mocarta laika instrumenti viņam iemācīja saprast , ko pats Mocarts bija domājis, rakstot savu mūziku. Tieši tā. Man bija gods spēlēt Mocarta vijoli pirms gada — itāļu vijoli no fonda “Mozart Stiftung della Costa”. Tā bija viena no visdziedošākajām  itāļu balsīm, ko es jebkad esmu dzirdējusi. Bija satriecoši skaisti. Iemācījos tik daudz no šīs nelielās iespējas spēlēt šo instrumentu — tās bija tikai dažas stundas, mēģinājumā un koncertā. Tā kā tas ir valsts dārgums, protams, nevarēju to ņemt līdzi. Kad Rīgā satiku Enriko Onofri, viņš izstāstīja, kā vijole ienāca viņa dzīvē. Tas bija ļoti neparasts stāsts: Enriko jau bija 14 gadi, kad tēvs atnesa mājās instrumentu. Viņš bija gleznotājs un vēlējās to uzgleznot. Un Enriko iemīlējās šajā vijolē. Enriko Onofri ir jūsu skolotājs, bet kāds ir jūsu piedzīvojums  ar vijoli? Kā jūs sākat spēlēt šo instrumentu? Mani vecāki nav mūziķi. Ģimenē esam trīs bērni, es esmu vecākā. Brālis spēlē vijoli, māsa – čellu, un viņa ir arī folkloras, popmūzikas un džeza dziedātāja. Kad biju bērns, vecāki vēlējās, lai es studēju mūziku, un jautāja, vai gribu to darīt. Es atbildēju – jā, jo neuztvēru to kā jautājumu, bet drīzāk kā pavēli… Vecāki nolēma, ka mācīšos klavieres, bet skolā nebija brīvu vietu, tāpēc sāku ar vijoli. Tādējādi tā kļuva par manu instrumentu un manu likteni. Bet starp baroka vijoli un mūsdienu vijoli ir atšķirība. Kā jūs nonācāt pie baroka instrumenta un sapratāt, ka vēlaties veltīt dzīvi baroka mūzikai? Es pat atceros precīzu dienu, kad tas notika! Strādāju operā, kurā pirms daudziem, daudziem gadiem galvenais diriģents bija Teodors Kurencis. Biju pavisam jauna, 17–18 gadi, un skolotājs man teica, ka ir kāds jauns grieķu diriģents un ir brīva vieta orķestrī – lai eju uz noklausīšanos. Aizgāju ar moderno  vijoli. Izturēju konkursu un kļuvu par koncertmeistara asistenti operā, Novosibirskā... Diriģents bija liels baroka mūzikas cienītājs, viņš iegādājās mums baroka vijoles, zarnu stīgas un baroka lociņus. Tad viņš mums iedeva kompaktdiskus, DVD un sacīja: “Es nevaru jums iemācīt spēlēt – vienkārši klausieties un mēģiniet atdarināt.” Es patiesi iemīlējos tajā mūzikā… Kad sāku mājās klausīties pirmo albumu, raudāju no pašas pirmās nots – tas bija tik apbrīnojami un skāra mani tik dziļi, ka sapratu: tas ir tas, ko vēlos darīt visu mūžu. Un tad es atvēru šī albuma bukletu, lai uzzinātu, kas spēlē, un tur bija rakstīts – Enriko Onofri. Tūlīt pat gūglē sameklēju viņa vārdu, un tur bija rakstīts, ka 2006. gadā viņš rīko meistarklases. Sapratu: lai tur vai kas – es braukšu! Tas pilnībā mainīja manu dzīvi. No tās dienas es atradu savu spēles veidu, kas ir ļoti tuvs manai  sirdij un dvēselei, ko vēlējos īstenot savā dzīvē. Es vēlējos kļūt par šī visuma daļu un izzināt to. Un man palīdzēja Enriko Onofri. Tad jūs kļuvāt par Onofri studentu Palermo? Jā. Tad sekoja lidojums no Novosibirskas uz Palermo, un es kļuvu par viņa studenti. Tās bija ļoti lielas pārmaiņas. Viss bija jauns – krāsas, garšas, jūra, draudzīgums, Vidusjūras mentalitāte, jauna valoda, klase, spēles veids. Vesela odiseja – tik daudz atklājumu! Palermo studēju sešus gadus, bet nodzīvoju tur astoņus. Savukārt pēc tam devos uz  Austriju, kur studēju Vīnes klasiku – klasisku, vēsturiski pamatotu interpretāciju, kā arī romantisko mūziku. Studēju "Mozarteum" Universitātē Zalcburgā, kur mācījos pie Hiro Kurosaki un spēlēju klasisko uz romantisko repertuāru, izmantojot zarnu stīgas. Bet tagad noteikti esat laimīga par savu Kremonas dārgumu. Jā, ļoti laimīga, bet līgums ir ierobežots: vēl trīs gadi, un pēc tam vijole tiks piešķirta citam mūziķim, kurš to varēs lietot nākamos septiņus gadus. Tomēr ar šo vijoli ir jau daudz paveikts: ierakstīta Vivaldi mūzika kopā ar Žordi Savaļu un viņa ansambli "Les Musiciens de Concert de Nation". (..) Gribu pavaicāt arī par tatāru mūziku – jūs esat izveidojusi  savu ansambli Jā, ar māsu un sicīliešu perkusionistu. Manā ģimenē mana vecmāmiņa un vecvecmāmiņa bija amatierdejotājas un dziedātājas, un viņas saglabāja ģimenes mūzikas tradīciju. Es nolēmu to turpināt. Lūdzu mammai filmēt vecmāmiņu dziedam un fiksēt viņas uzkrāto tautas mantojumu. Viņa to izdarīja, savukārt es pierakstīju visus tekstus un melodijas un mēs ar māsu izveidojām aranžējumus, lai iepazīstinātu cilvēkus ar mūsu mākslu un mantojumu. Jūsu māsa dzied. Jā, gan dzied, gan spēlē dažādus instrumentus. Kad uzstājamies, vienlaikus piedzīvojam arī skaistu un siltu ģimenes sajūtu. Mēs svinam mūziku un dejojam! Un uzstājaties savos tautastērpos. Jā, tos izgatavoja mana mamma, kas ir tērpu darinātāja. Tā ir ģimenes sadarbība. Vairāk - ierakstā.   

Aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un Latvijas transatlantiskās organizācijas valdes loceklis Sandis Šrāders un atvaļināts vēstnieks, ārlietu eksperts Andris Teikmanis. Par notikušo Austrālijā uzklausām Olgu Nemirovsku, kura jau 30 gadus dzīvo Bondai pludmales tuvumā. Asinsdzīres pludmalē Sidnejas Bondai pludmale ir viena no iecienītākajām Austrālijas atpūtas vietām un arī tūristu apmeklēts objekts. Apkārtējos rajonos dzīvo daudzi Sidnejas ebreju kopienas locekļi, un Bondai pludmale ir vieta, kur ik gadus decembrī astoņas dienas norit Hanukas, tradicionālo ebreju svētku, svinēšana. Šogad svētku sākums iekrita 14. decembra pievakarē, un tobrīd Bondai pludmalē bija pulcējušies apmēram tūkstotis cilvēku. Ar automašīnu, kuru rotāja t.s. Islāma kalifāta karogs, pie pludmales ieradās tēvs un dēls Akrami – piecdesmit gadus vecais Sādžids, ieceļojis no Indijas 1998. gadā, un viņa Austrālijā dzimušais atvase Navīds, 24 gadus vecs. Abi bija bruņoti līdz zobiem – viņiem līdzi bija pavisam seši šaujamieroči, visi Akrama vecākā legāli iegādāti. Automašīnā vēlāk tika atrasti arī vairāki pašdarināti spridzekļi. Izkāpjot no mašīnas, abus pamanīja gados vecāks ebreju pāris – Sofija un Boriss Gurmani. Mēģinot aizturēt bruņotos vīrus, laulātie draugi tika nošauti. Viņi kļuva par pirmajiem 14. decembra terorakta upuriem. Tad, izvietojušies uz viena no gājēju tiltiņiem pie promenādes, tēvs un dēls sāka šaut uz Hanukas svētku dalībniekiem. Pēc brīža Sādžids Akrams devās tuvāk pludmalei, un te viņam ar kailām rokām uzbruka augļu tirgotavas īpašnieks Ahmeds al Ahmeds, starp citu, 2006. gadā Austrālijā ieceļojis islāmticīgs sīrietis. Viņam izdevās atņemt šāvējam ieroci, taču Akrams vecākais atgriezās uz tiltiņa, kur paķēra nākamo šaujamo un līdz ar dēlu turpināja savu asisnsdarbu. Ahmeds al Ahmeds tika sašauts rokā, savukārt Reuvens Morisons, kurš mēģināja kavēt teroristus, metot uz viņiem akmeņus, – nošauts. Līdz brīdim, kad notikuma vietā ieradās policija un neitralizēja šāvējus, tēvu Sādžidu nogalinot uz vietas un dēlu Navīdu smagi ievainojot, abiem izdevās nogalināt pavisam 50 cilvēkus, tai skaitā 10 gadus vecu meitenīti un 87 gadus veco holokaustā izdzīvojušo Ukrainas ebreju Aleksandru Kleitmanu, un vēl 39 ievainot. Nozieguma motīvi ir nepārprotami – antisemītisms un islāma radikālisms, kuru, iespējams, uzkurinājusi pašreizējā Izraēlas un Gazas konflikta rezultātā pieaugusī spriedze Austrālijas ebreju un musulmaņu kopienu starpā. Kā tagad atklājies, 2019. gadā Navīds Akrams nonācis Austrālijas izlūkdienesta uzmanības lokā, taču toreiz secināts, ka viņš nav sabiedrībai bīstams. Sādžids Akrams līdz šim nav radījis nekādas aizdomas nedz varasiestādēm, nedz apkārtējiem līdzpilsoņiem. Gandrīz visu novembri tēvs un dēls pavadījuši Mindanao salā, kas ir Filipīnu musulmaņu kopienas mājvieta un kur ar t.s. Islāma kalifātu saistīti kaujinieki 2017. gadā vairākus mēnešus pretojās valdības karaspēkam. Dancis pa trim Berlīnē Pagājušajā svētdienā un pirmdienā (14. un 15. decembrī) Vācijas galvaspilsētā risinājās kārtējais sarunu raunds, kur galda vienā pusē bija jau ierastie prezidenta Trampa īpašie pārstāvji Stīvs Vitkofs un Džareds Kušners, bet otrā – Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, Ukrainas galvenais sarunvedējs Rustems Umerovs un arī Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs. Sarunu otrajā kārtā minētajiem pievienojās visai reprezentatīvs Eiropas politisko līderu loks, tā uzskatāmi demonstrējot Eiropas apņēmību arī turpmāk stingri balstīt Ukrainu tās pretstāvē impēriskajam agresoram austrumos. Noslēguma paziņojumu pirmdien Berlīnē parakstīja Vācijas, Dānijas, Francijas, Itālijas, Nīderlandes, Norvēģijas, Polijas, Zviedrijas un Lielbritānijas valdību vadītāji, kā arī Eiropas Komisijas prezidente un Eiropadomes prezidents. Dokuments ir atvērts arī citu valstu apstiprināšanai. Publiskotā informācija liecina, ka Berlīnē panākts vienots redzējums starp amerikāņiem un eiropiešiem par drošības garantiju modeli Ukrainai. Tas paredz, ka miera laikā Ukrainas bruņoto spēku lielums ir 800 000 militārpersonu, un Eiropa turpina sniegt Kijivai visa veida militāro, drošības, kā arī diplomātisko atbalstu. Pie tam paredzēts, ka starptautiski militārie spēki, kuru kodolu veidotu t.s. „Gribas koalīcijas” valstis, kā drošības garants tiktu izvietoti Ukrainas teritorijā. Savienoto Valstu primārā funkcija būtu uguns pārtraukšanas kontrole un, kā tas definēts, „miera atjaunošana” karadarbības atsākšanās gadījumā. Gluži lieki piebilst, ka šāds modelis diezin vai gūs atsaucību Maskavā, kas līdz šim kategoriski iebildusi pret jebkādu NATO valstu militāro klātbūtni Ukrainā. Un, protams, joprojām neizkustināts ir agresorvalsts sarunu procesā ieripinātais klupšanas akmens – prasība bez cīņas atdot tai daļu Ukrainas teritorijas. Pirmdienas Eiropas līderu paziņojumā pausts, ka vienīgais subjekts, kas var lemt Ukrainas teritorijas likteni, ir Ukrainas tauta brīdī, kad ir iedarbinātas reālas drošības garantijas, kā arī, ka starptautiski atzītas robežas nav maināmas ar spēku. Ne mazāk komplicēts ir jautājums par turpmāko finanšu atbalstu Ukrainai. Berlīne stingri aizstāv ideju, ka Kijivai piešķirams vairāk nekā 200 miljardu eiro aizdevums, izmantojot garantijai Eiropā iesaldētos Krievijas Centrālās bankas līdzekļus. Uz tiem, kā zināms, metis acis arī Donalds Tramps, vēloties vismaz daļu no tiem ieguldīt īpašā Ukrainas atjaunošanas fondā, kura darbībā izšķiroša loma būtu Vašingtonai. Kanclers Mercs jau kritiski izteicies par šādu iespēju, bet Baltais nams, kā izdevumam „Politico” paudis kāds vārdā nenosaukts augsta ranga Eiropas amatvīrs, liekot lietā pamatīgu spiedienu uz vairākām Eiropas valdībām. Līdz ar Beļģiju, kura kā iesaldēto līdzekļu galvenā glabātāja līdz šim iebildusi vispamanāmāk, kā arī Kremļa ierastajiem „sapratējiem” Ungāriju un Slovākiju, iebildes šobrīd paudušas arī Itālija, Bulgārija un Malta. Savukārt jaunais Čehijas premjerministrs Babišs paziņojis, ka viņa valsts neuzņemsies nekādas saistības šai sakarā. Izšķirošā Eiropadomes sēda Briselē paredzēta rīt, 18. decembrī. Pretmetu cīņas iznākums Čīlē Svētdien, 14. decembrī, notikušo Čīles prezidenta vēlēšanu otro kārtu var nodēvēt par pretmetu cīņu. Vēlētājiem tika piedāvāta izvēle starp ultrakonservatīvu katoli un neoliberālas ekonomikas piekritēju Hozē Antonio Kastu un Čīles Komunistiskās partijas pārstāvi Žanetu Haru. Tūdaļ gan jāsaka, ka Žaneta Hara pārstāv plašu kreisi centrisku koalīciju „Vienotība Čīlei”, kurā bez komunistiem ietilpst vesela virkne citu politisko spēku, sākot ar kreisi centriskajiem sociālistiem un liberāļiem, beidzot ar izteikti centriskajiem kristīgajiem demokrātiem. Arī viņas platformā nebija nekā radikāli kreisa, orientējoties uz sociālo garantiju, valsts veselības apdrošināšanas sistēmas un nodarbinātības veicināšanas attīstību. Tomēr, kā izrādījās, vairākumam čīliešu uzrunājoša bija labējā kandidāta Kasta programma ar akcentu uz nelegālās imigrācijas un noziedzības apkarošanu. „Čīlei vajag kārtību!” bija viens no jaunievēlētā valsts galvas pamatlozungiem. Jaunajā Čīles līderī nav grūti saskatīt vēl vienu „mazo Trampu”, līdz pat tādām detaļām kā aizsargbarjeras būvniecība pie ziemeļu robežām. Vēl viens Žanetas Haras zaudējuma iemesls ir tas, ka viņa asociējas ar iepriekšējo – diezgan nepopulāro prezidenta Gabriela Boriča kreiso valdību, kurā viņa ieņēma darba ministres posteni. Lai arī Boriča sociālā programma tika daļēji īstenota, viņa politiskās ambīcijas cieta vairākas nozīmīgas neveiksmes, vēlētājiem referendumā neatbalstot jauno konstitūcijas projektu un valdībai nespējot politiski atrisināt konfliktu ar iedzimto mapuču cilšu kopienām valsts dienvidos, galu galā ķeroties pie militāra spēka. Jaunievēlētais prezidents Kasts, savukārt, ir pazīstams kā liels pagājušajā gadsimtā valdījušā Čīles militārā diktatora Augusto Pinočeta piekritējs; kura valdībā Kasta vecākais brālis bija ministrs. Jaunais valsts galva gan nosodījis Pinočeta laikā notikušos cilvēktiesību pārkāpumus, taču slavējis tā laika ekonomisko politiku. Var piebilst, ka monolīta atbalsta likumdevējā Hozē Antonio Kasta valdībai gan nebūs, jo parlamenta apakšpalātā viņa labējo frakcijai „Pārmaiņas Čīlei” ir tikai otra lielākā frakcija aiz pieminētā kreiso bloka, un nāksies meklēt citu spēku – mērenāk centriskā bloka „Dižā un vienotā Čīle” un populistiskās Tautas partijas atbalstu. Vēl izteiktāks spēku līdzsvars starp labējiem un kreisajiem ir parlamenta augšpalātā Senātā. Sagatavoja Eduards Liniņš.      

Ar ko visvairāk aizraujas vidējais aktīvais latvietis? Vai tā ir skriešana, komandu sporta spēles vai kas eksotiskāks? Jauns pētījums atklāj interesantus faktus par sporta nozīmi un lomu Latvijas sabiedrībā, kā arī to, ar kādiem sporta veidiem nodarbojas iedzīvotāji brīvajā laikā un cik salāgotas ir šīs slodzes. Raidījumā Zināmais nezināmajā ar pētījumu iepazīstina Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes asociētā profesore Līga Plakane un Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes lektore Zane Šmite. "Nemaz tik slikti nav. Mūsu vēsturiskās tradīcijas sauc mūs iet dabā - mums patīk sēņot, mums patīk makšķerēt. Mums patīk Līgo svētki un citādas lietas dabā, mēs tomēr neesam tupētāji istabā. Ja tādas plānveida aktivitātes, nav tik slikti, bet varētu būt labāk," tā par Latvijas iedzīvotāju kustību un sportošanas ieradumiem min Līga Plakane. "Dati rāda, ka varētu būt labāk. Ir, kas sasniedz visas rekomendācijas, bet būtiski ir, lai tie, kas ir aktīvi, nekļūst mazaktīvāki, kā arī kopumā visi kļūtu aktīvāki," piebilst Zane Šmite. Tie, kas ir fiziski aktīvi, bijuši arī atsaucīgi piedalīties aptaujā un pētījumā. "Pirmais bija noskaidrot, cik cilvēki ir aktīvi, turklāt būtu jāskatās ne tikai sportiskās aktivitātes ārā vai telpās, bet arī sēdēšanas paradumi jāņem vērā. Lai aktivitāte nebūtu pārspīlēti ofensīva, bet lai kustība caurvītu visu dienu, gan darba dienas, gan brīvdienas," vērtē Līga Plakane. "Skriešana dominēja kā populārākais aktivitātes veids gan dāmām, gan kungiem, otrs bija spēka treniņi, pie kam spēka treniņi bija populārāki dāmām nevis kungiem. Trešā abām dzimumu grupām bija riteņbraukšana, tad sekoja krosfits. Iekļāvās arī garas pastaigas. Tas mūs priecēja, jo tā ir pamatvielmaiņu uzturoša aktivitāte, turpina Līga Plakane. "Galvenā atziņa - tautas sportists ir dažāds un sportot var jebkurš," norāda Zane Šmite. -- Bet par sev svarīgu grāmatu stāsta humanitāro zinātņu pētniece Sanita Reinsone.  Viņa izvēlējusies stāstīt par grāmatu "Ādama stāsts". Pētniece to iepazinusi vēl pirms šis stāsts tika izdots grāmatā. Tā ir ar roku rakstīta 19. gadsimta latviešu zemnieka Ādama Purmaļa autobiogrāfija.

Darbinieka skatījums uz pārkāpumu vienmēr atšķirsies no darba devēja vērtējuma. Kādiem argumentiem jābūt darba devēja rīcībā, lai piemērotu sodu un darbinieks to neapstrīdētu? Raidījumā Kā labāk dzīvot aplūkojam darba tiesību jautājumus. Skaidro jurists, konsultants darba tiesisko attiecību jautājumos Kaspars Rācenājs un maģistre tiesību zinātnēs un personāla vadībā Karīna Platā. "Atlaišana ir normāls darba attiecību cikls, kas nekad nebeidzas, vērtē Kaspars Rācenājs. "Ir darbinieki, kurus pieņem, ja nespēj veikt darba pienākumus, nākas atvadīties. Ir arī organizatoriskās izmaiņas, kas attīstoties ekonomikai, uzliek darba devējam pienākumu veikt darbinieku samazināšanu." Rācenājs arī norāda, disciplinārsods pats par sevi darba attiecību ietvarā neizbeidz darba tiesiskās attiecības. Tas ir preventīvi iekšējs sodošs mehānisms, lai norādītu darbiniekam, ka viņa darba disciplīna nav bijusi atbilstoša. Viens mērķis - lai darbinieks turpmāk labotos, otrs - sodīt darbinieku, trešais - ja nepieciešams nākotnē, ka ar šo darbinieku jābeidz attiecības, izvērtējot to var ņemt vērā. Jāņem vērā, ka 12 mēnešu ietvarā disciplinārsods tiek dzēsts un atlaišanas gadījumā nevar atsaukties uz gadiem veciem pārkāpumiem. Tāpat svarīga nianse - darba devējs nevar piemērot dubulto sodīšanu: ja vienreiz par kādu pārkāpumu ir bijis disciplinārsods, par to pašu pārkāpumu uzteikt darba līgumu nedrīkst. Raidījuma viesi min piemēru. Ja šodien, 17. decembrī, darba devējs atklāj pārkāpumu, kas ir izdarīts 2024. gada 31. decembrī, tad tas iekļaujas 12 mēnešos. Savukārt, ja pārkāpums ir bijis 2024. gada 1. janvāri, ir jau pagājuši vairāk nekā 12 mēneši, darbinieku vairs sodīt nevar.

Stāsta dizainers Klāvs Priedītis; pārraides producente — Inga Saksone Daudzas mūsdienu inovācijas nav cilvēku izgudrotas, bet gan aizgūtas no dabas. To sauc par biomīmikriju, proti, pieeju, kurā dizains mācās no dzīvās dabas. Tā ir vesela zinātņu nozare, kas pēta dabas procesus un struktūras un imitē tās, lai rastu ilgtspējīgus risinājumus cilvēku problēmām. Biomīmikrijas nosaukums cēlies no grieķu vārdiem "bios" — dzīve, un "mimesis" — atdarināšana. Taču tas nav vienkāršs mēģinājums kopēt redzamo. Svarīga ir vērošana ar izpratni — kā daba risina problēmas, kā tā veido efektīvas, ilgtspējīgas struktūras un sistēmas, un kā mēs varam šos principus pielietot, piemēram, dizainā. Miljoniem gadu ilga evolūcija ir bijis milzīgs dabas eksperiments — katra forma, virsma vai kustība ir attīstījusies laika gaitā, apkārtējās vides pārbaudīta un visbeidzot spējusi pielāgoties konkrētās vides izaicinājumiem. Ja aplūkojam dabas risinājumus, tad redzam, ka tie ir ne tikai skaisti, bet arī efektīvi, resursu taupīgi un harmoniski. Tas ir lielisks iedvesmas avots, kurā smeļas dizaineri, arhitekti, zinātnieki un citi radošo profesiju pārstāvji. Viens no galvenajiem dabā aizgūtajiem vizuālajiem principiem, kas tiek plaši izmantots dažādās mākslās, piemēram, arhitektūrā, produktu dizainā, grafikas dizainā, fotogrāfijas kompozīcijā un citur, ir zelta griezums. Tas ir klātesošs daudzu augu formās, piemēram, veidā kā saulespuķes sēklas ir izkārtojušās ziedā. Arī dzīvnieku formās varam atrast zelta griezumu, piemēram, gliemeža čaulā, kas, laikam ritot, iekļaujas zelta griezuma spirālē. 13. gadsimtā filozofs Svētais Akvīnas Toms (Sanctus Thomas Aquinas) formulēja vienu no galvenajiem estētikas principiem — cilvēka jūtām patīkami tie objekti, kuriem ir pareizas proporcijas. Viņš atsaucās uz tiešo saistību starp skaistumu un matemātiku, ko var izmērīt un atrast dabā, proti, zelta griezumu. Dizains, kas izmanto biomīmikriju tiecas izmantot ne tikai dabā sastopamos estētiskos principus, bet arī funkcionalitāti. Populāra un iedvesmojoša ir Velcro aizdares ideja, kas radās, kad Šveices inženieris Džordžs de Mestrāls (George de Mestral) pamanīja, kā dadžu sēklas ieķeras viņa suņa spalvā. Tuvāk aplūkojot, mikroskopā viņš ieraudzīja sīkus āķīšus un cilpiņas. Tālāk viņš šo novēroto dabas mehānismu pārvērta produktā, kas kļuvis par plaši lietotu universālu aizdares tehnisko risinājumu. Dizaina radīšanas procesā svarīga ir spēja vērtējoši uzlūkot vidi un parādības sev visapkārt, saglabāt atvērtību dabas potenciālam. Par piemēru varam ņemt pirmos ķīniešu lietussargus, ko apmēram 3. gadsimtā izgudroja kāds ķīnietis vārdā Lu Bans (Lu Ban). Ideja par lietussargu radās, kad viņš ieraudzīja bērnus, kuri izmanto lotosa lapas, lai pasargātu sevi no lietus. Viņš spēja saredzēt lapas potenciālu un atdarināt tās struktūru, elastību un efektivitāti savā risinājumā. Tā tika radīti pirmie ķīniešu lietussargi, kas bija darināti no zīda. Plaši no dabas aizgūti risinājumi tiek pielietoti mašīnbūvē un dažādos inženiertehniskajos risinājumos. Gan tur, kur nepieciešams saglabāt augstu aerodinamiku, gan arī atjautīgi risinot citas blakusproblēmas. Piemēram, tā var raksturot Japānas ātrvilciena inženieru pūliņus ar problēmu, kas nebija saistīta ar aerodinamisko pretestības spēku, braucot pa atklātu dzelzceļa līniju, bet gan skaņas sprādzienu, kas veidojas, kad vilciens lielā ātrumā izbrauc no tuneļa un tā strupais purngals tunelī saspiesto gaisu lielā ātrumā izgrūž ārā no tuneļa. Lai risinātu šo problēmu, inženieri atjautīgi izdomāja pārveidot vilciena purngalu zivju dzenīša knābja formā, kas daudz labāk šķeļ gaisu savā priekšā. Šie piemēri ir tikai daži, kas rāda biomīmikrijas būtību — meklēt gudrību dabā sastopamajā formā un funkcijā. Daba nekad nerisina problēmas ar lieku spēku vai resursu tērēšanu. Tāpēc daudzi dizaineri ideju ģenerēšanas procesā arvien biežāk sev uzdod jautājumu: kā to darītu daba?

17. decembrī Eduarda Smiļģa Teātra muzejā notika Latvijas Mākslas zinātnieku un kuratoru gada balvas pasniegšana. Balvas mērķis ir pievērst uzmanību mākslas pētniecības un kuratora darba nozīmīgumam un veicināt mākslas izpratni plašākā sabiedrībā.  No 2024. gada 1. decembra līdz šī gada 1. decembrim izdotās monogrāfijas, pētījumus un kūrētās izstādes vērtēja žūrija, kuras sastāvu pirmajā reizē veidoja biedrības valdes un padomes locekles – Aiga Dzalbe, Ieva Astahovska, Sniedze Kāle un Silvija Grosa, kuru uz sarunu aicināja Dāvis Eņģelis. Silvija Grosa: Kad pirms trim gadiem dibinājām biedrību, jau bija uzstādījums domāt par savu balvu, jo balva padara redzamu nozari, un tas tagad, man šķiet, ir apliecinājies. Izsludinot šo faktu, sabiedrībā uzreiz ir interese. Kā notiek vērtēšanas darbs? Ir priekšstats, kā strādā žūrija, bet kuratora darbs un monogrāfijas - tā tomēr ir specifika. Uzdevums bija ārkārtīgi grūts, un noteikti neesam visu ideāli atrisinājuši. Mēs noteikti uz to nepretendējam, jo nozare ir ļoti plaša - tur ir gan monogrāfijas, gan pētījumi, gan kūrētās izstādes. Vērtēšana notika, iekšēji sadalot kategorijās un pēc tam atsijājot, tad savstarpēji strīdoties un vienojoties par kopsaucējiem. Tā nonācām līdz skaitlim 11, kas ir 11 izsludinātie pretendenti, bet, protams, tur noteikti varēja būt vēl vairāk, jo mūsu redzeslokā bija daudz lielāks skaits. Kāda ir proporcija starp izstādēm un rakstu darbiem? Proporcija ir par labu izstādēm, bet jānošķir, ka mēs vērtējam tieši kūrētās izstādes, kuratora darbu. Ne visas izstādes, kas notiek, ir ar kuratora roku veidotas, un mēs mēģinājām koncentrēties uz tām, kur jūt kuratora pienesumu - tas ir pētījums vai īpašs kuratoriālais skatījums, - un tās arī nonāca šajā sarakstā. Cik plašs areāls ir aptverts ģeogrāfiski, tā pārsvarā ir Rīga vai parādās arī reģioni? Parādās arī reģioni, piemēram, Daugavpils, Liepāja un pat Viļņas izstāde. Noteikti, ka varētu vēl plašāk, bet pagaidām ir tā, tādam ieskatam. Tas ir pirmais pasākums, un tas noteikti ir tālāk labojams un pilnveidojams. Vai ir taktiski pirms pašas ceremonijas vaicāt, kāds no Jūsu skatupunkta ir bijis 2025. gads mākslas zinātnē Latvijā? Domāju, ka tas bijis ļoti veiksmīgs, jo iznākušas arī vēl citas monogrāfijas, atļaušos atzīmēt, ka arī manis sastādītais rakstu krājums “Konstantīns Pēkšēns un viņa laiks”, bet tas, protams, šeit netiek vērtēts, jo esmu žūrijā. Ir arī jaunpienesumi - Kristīnes Ogles monogrāfija par Purvīša skolnieku Teodoru Paulovicu, un ir Jāņa Kalnača monogrāfija par Jani Šternbergu. Izšķīrāmies par tiem diviem autoriem, kas sarakstā palikuši. Lūdzu, dažus vārdus par statueti! Izsludinājām iespēju pieteikt balvas ideju, bet lielas aktivitātes no kolēģiem nebija. Tad man šķita, ka mums kā mākslas vēsturniekiem būtu piemēroti orientēties uz ļoti plašiem simboliem, un kas gan labāk parāda mūsu nozares daudzpusību un reizē arī komplicētību un dziļumu kā šīs divas ģeometriskās formas - aplis un kvadrāts. Varam atskatīties uz resensanses laiku, uz tā saukto Vitrūvija cilvēku - plašu vēsturisku kontekstu. Abām formām katrai par sevi piemīt dziļa simbolika, turklāt tās ir divas formas, kas it kā simbolizē mākslas vēsturi un šo kuratoriālo praksi. Ar šādu ieceri uzrunāju tēlnieku Bruno Strautiņu, kurš laipni piekrita šo dizainu izveidot un, protams, ir pielicis no sevis - var saskatīt viņa interpretāciju par šīm formām. Plašāk - audioierakstā.

Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu kuratore Baiba Vanaga; pārraides producente – Inta Zēgnere 1911. gada 15. decembrī jaunā gleznotāja Milda Grīnfelde (1881–1966) rakstīja vīram no Parīzes: "Šodien iemaksāju pie Neatkarīgajiem (Société des Artistes Indépendents), tātad izstādīšana tur man nodrošināta. Izstāde būs tikai vēl martā. Pērn varēja 6 bildes sūtīt, šogad tik 3. Slikti tas ir, jo nevar lāga savu personību parādīt. Milzīga izstāde, kādi 15 000 eksponātu. Galva reibst, kad cauri iet." Mildas rakstītais attiecas uz tā saukto Neatkarīgo salonu – ikgadēju izstādi Parīzē, kas norisinājās kā alternatīva oficiālajām mākslas izstādēm un kurā nereti pirmo reizi tika parādīti dažādu jauno stilistisko virzienu darbi. Mildas gleznas Neatkarīgo salonā bija iekļautas divreiz – 1912. gadā un gadu pēc tam, un tas viņu padara par pirmo latviešu sievieti, kas piedalījusies izstādēs ārpus Latvijas. Milda dzimusi 1881. gada 16. decembrī (pēc vecā stila) Ēveles pagastā rentnieku Jāņa un Annas Brantu ģimenē. Pēc mācībām kādā no Rīgas meiteņu ģimnāzijām viņa apguva mākslas pamatus jaunatvērtajā gleznotāja Jaņa Rozentāla studijā, paralēli papildinoties arī pie ainavista Vilhelma Purvīša. 1906. gadā jaunā māksliniece apprecējās ar Rīgas Politehniskā institūta absolventu, civilo inženieri Edgaru Grīnfeldu (1879–1940), kurš drīz tika nosūtīts darbā uz Permas apgabala Osas pilsētu Krievijā. Nākamā gada augustā Grīnfeldu ģimenē piedzima dēls Nilss, bet jau dažus mēnešus vēlāk, atstājot bērnu pie saviem vecākiem Latvijā, Milda devās uz Maskavu, kur līdz pavasarim mācījās pie ainavistiem Nikolaja Hoļavina un Staņislava Žukovska. 1908. gada rudenī Milda ceļoja uz Parīzi, kur turpmākās četras ziemas studēja mākslu. Šajā laikā uz Osu, kur māksliniece kopā ar ģimeni pavadīja tikai vasaras, regulāri ceļoja vēstules. Tajās viņa savu vīru iepazīstināja ar Parīzes dzīves praktiskajiem aspektiem, apmeklētajām nodarbībām, satiktajiem cilvēkiem un redzētajām mākslas un kultūras vērtībām. Kā liecina vēstules, Mildas dzīves ritms Parīzē bija ļoti saspringts, jo darbadienās viņa intensīvi mācījās, bet brīvdienās apmeklēja kultūras pieminekļus, muzejus un izstādes. Pirmajos Parīzē pavadītajos gados priekšpusdienās viņa studēja privātajā Vitti akadēmijā (Académie Vitti) pie franču postimpresionisma gleznotāja Anrī Martēna (Henri Martin), pēcpusdienās apmeklēja anatomijas teorētiskās lekcijas un praktiskās jeb kaulu un muskuļu zīmēšanas nodarbības Parīzes Daiļo mākslu skolā (École des Beaux-Arts), bet vakaros devās uz "croquis" jeb skicēšanas nodarbībām kādā no privātajām mākslas skolām. Jaunās mākslinieces pirmā dalība izstādē – Neatkarīgo salonā Parīzē –, notika 1912. gada pavasarī – laikā, kad tur turpinājās kubisma skandāls, kas bija sācies iepriekšējā gadā. Bez Mildas izstādē piedalījās vēl vairāki Latvijā dzimuši mākslinieki – vācbaltiešu gleznotāji Ida Fīlica (Ida Fielitz), Alise Dannenberga (Alice Dannenberg) un Frederiks Fībigs (Frédéric Fiebig), kas visi Parīzē bija apmetušies uz pastāvīgu dzīvi. Savukārt nākamā gada Neatkarīgo salonā reizē ar Mildas un pārējo minēto mākslinieku gleznām bija apskatāmi arī Anša Cīruļa keramikas darbi. 1913. gada nogalē Milda piedalījās arī 3. Latviešu mākslinieku izstādē Rīgā, eksponējot vīrieša portretu "pelēkā tonī", ko kā "droši un ar pārliecību gleznotu" atzīmējuši izstādes apskatnieki. Mildas dēls Nilss Grīnfelds (1907–1986), kurš mātes mākslas studiju dēļ savas dzīves pirmos gadus lielākoties pavadīja pie vecvecākiem, kļuva par muzikologu un strādāja Latvijas Valsts konservatorijā. Viņa mīlestība uz mūziku, domājams, mantota no mātes, kas vēstulēs no Parīzes nereti raksturojusi arī savus muzikālos iespaidus. Tā 1908. gada novembrī nākamā dienā pēc koncerta apmeklējuma, kurā izskanējusi Bēthovena 4. simfonija un "vēl pieci smagi simfoniski gabali", viņa sajūsmināta raksta: "Tas visburvīgākais, kā dēļ ir vērts, ka cilvēks pasaulē ir: simfonijas koncertu Tu klausies, jau sākot no viena franka!" Attiecībā uz saturisko piedāvājumu Milda norādījusi, ka "visu jaunāko te ceļ priekšā", ko vērtējot, viņa vīram raksta: "Kad Tu zinātu to burvīgumu, kāds ir franču jaunākos komponistos, tāpat vācu! Mēs no visa tā nekā nezinām – tāds spēks, krāsu bagātība! Es zinu, Tu būtu arī līdz asarām aizkustināts kā es vakar pie viena gabala biju." Kādā no nākamajām ziemām Milda pat iegādājusies koncertu abonementu, ko izmantojusi kopā ar citiem latviešiem. Šajā laikā franču metropolē bija izveidojies Latviešu pulciņš (Le cercle letton), kas, kā atcerējās Sorbonas universitātē literatūru studējušā Elza Stērste, bija apmeties Senžermēna bulvāra šķērsielā (rue du Bieve) un pulcēja studentus un dažādu profesiju un politisko uzskatu cilvēkus, kas tikušies uz priekšlasījumiem, svētku koncertiem, kora mēģinājumiem un citiem pasākumiem. Tuvākais no Parīzē studējošajiem latviešiem Mildai bija Ansis Cīrulis, ar ko kopā apmeklējuši izstādes, dalījušies ar mākslas iespaidiem un pat gribējuši "pavisam ko jaunu radīt". Savā pirmajā Parīzes ziemā Milda rakstīja vīram: "Es gribu to attēlot, ko Vāgners mūzikā izteicis, tas ir, ne to taisni, ko viņš, bet tik universeli pasauli, būtību (das Sein), cilvēku un mīlestību izteikt. Vai tas man izdosies? Vai būs tik daudz iekšķīga spēka?" Kā redzams pēc mākslinieces studiju laikā un drīz pēc tam tapušajiem darbiem, savu profesionālo ceļu glezniecībā viņa sāka pārliecinoši. Tomēr drīz pēc atgriešanās pie ģimenes, rūpes par to vai kādi citi apstākļi kavēja Mildu nodoties mākslai pilnībā un vēstulē vīram izteiktās bažas piepildījās, Latvijas mākslas vēsturē viņai paliekot gandrīz nezināmai.

Ožas zudums un izmaiņas rokrakstā - šīs ir vienas no savdabīgākajām iespējamajām pazīmēm slimībai, ar ko sirgst miljoniem cilvēku pasaulē. Viena no neirodeģeneratīvām saslimšanām, kas skar vairāk nekā 10 miljonus pasaulē, ir Parkinsona slimība. un šobrīd tā tiek uzskatīta par vienu no straujāk augošajām nervu sistēmas slimībām. Pazīstama ar izteiktu muskuļu trīci, kas laika gaitā apgrūtina gan runas, gan ikdienas darba spējas. Kā to diagnosticē, ārstē un pēta? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas neiroloģes Ramona Valante un Krista Lazdovska. "Ja runājam par neiroģeneratīvajām slimībām, pie kurām pieder arī Parkinsona slimība, pasaulē tiek lēsts pēc epidemioloģiskiem datiem, ka šī ir viena no slimību grupām, kur sagaidāma epidēmija. Mēs parasti runājam par epidēmiju, par vīrusu slimībām, kas ātri izplatās. Kopumā, ņemot vērā, ka sabiedrībai ir tendence novecot, ilgāk dzīvot, mazāk nomirt no infekciju slimībām, no kardiovaskulārām slimībām, tad neirodeģeneratīvās slimības paliek aizvien biežākas un un izplatītākas visā pasaulē un arī Latvijā," norāda Ramona Valante. "Galvenais riska faktors joprojām ir vecums. Jo vecāki mēs kļūstam, jo lielāks risks ir šai slimībai," atzīst Krista Lazdovska. "60 gadu vecumā tas varētu būt viens līdz 5 procenti, 80 gadu vecumā jau vismaz 5% varētu slimot ar Parkinsona slimību. Bet skaidri pierādīta ir pesticīdu iedarbība. Francijā cilvēki, kas strādā lauksaimniecībā, var Parkinsona slimību kārtot kā arodsaslimšanu. Kopumā zinām, ka viss, kas ietekmē smadzeņu veselību, ietekmēs arī arī neirodeģenerāciju un iespējamu slimības attīstību. Gan sirds asinsvadu veselības aspekts, gan arī dažādas toksiskas vielas var būt iesaistītas, gan arī sporta trūkums, protams, arī ģenētiskie faktori." Ārstes norāda, ka ar Parkinsona slimību saslimst arī gados jauni cilvēki. "Tas ir mīts, kad Parkinsona slimība ir tikai vecāka gadagājuma cilvēkiem. Parkinsona slimība var parādīties jebkurā vecumā," atzīst Ramona Valante. "Kopumā Parkinsona slimību uzskata par multifaktoriālu, kas nozīmē, ka vairāki faktori iedarbojas, mēs nevaram pateikt, kurš ir tas viens un galvenais, kas ir palaidis to slimību. Un man šobrīd īsti nav skaidrs, kādiem tiem faktoriem ir jāsakrīt, lai beigās būtu Parkinsona slimība. Diemžēl viņa var arī parādīties 30-40 gados bez ģenētiskā fona." "Parkinsona slimību mēs varētu skatīt kā tādu daļēji lietussargu, zem kura apakšā var būt katram sava slimība, savi simptomi," skaidro Krista Lazdovska. "Bet pirmais, pēc kura spriedīsim, ka tā ir tieši Parkinsona slimība, šie pacienti kļūst lēnāki. Tas ir tāds pamatsimptoms. Mēs skatāmies, vai šis kustību temps ir zudis." Pacienti to izjūt dažādi. Kāds to izjūtu gaitā, ka kļūst lēnāks, soļu garums samazinās. Kāds izjūt, piemēram, kad kaut ko gatavo. No rīta grib uztaisīt omleti un kuļ olu, un roka pēc pāris tiem apgriezieniem kļūst arvien lēnāka. Lēnīgums ir pamatsimptoms. Tai pievienojas miera trīce. Ārste mudina nesatraukties tos, kam satraukumā nedaudz trīc rokas. Miera trīce ir "sarkanais karogs" Parkinsona slimībai. Cilvēks sēž mierīgi, neko nedara, rokas klēpī un skatās televizoru, un vienai rokai īkšķis vai plaukstas daļa patrīc. Tam pievienojas muskuļu stīvums. "Ja mēs runājam par klasisku Parkinsona slimību, šie simptomi sākumā ir vienpusēji, vienā ķermeņa pusē," bilst Krista Lazdovska.  "Ja pēkšņi vienu reizi neveikli sanācis notīrīt kartupeli, tas nenozīmē, ka ir slimība, jo Pārkinsona slimība viņa ir lēna un progresējoša. Izmainītās kustības paliek konstantas," papildina Ramona Valante.  Sākumā cilvēki nejūt tieši lēnīgumu, bet to, ka kustas citādi. Ja tās ir pāris reizes, par to nebūt jāsatraucas. Ja tas sāk traucēt ikdienā, tas ir brīdis, kad jāvēršas pie ārsta, jo Parkinsona slimība nepāriet.  "Ja cilvēks atnāk pie ārsta un pasaka: man šis sākas pirms mēneša, ārsts nedrīkst pat teikt, ka šī ir Parkinsona slimība. Mēs izvērtēsim pacientu, mēs paturam prātā, bet patiesībā, lai noteiktu, ka šī ir Parkinsona slimība, simptomiem ir jābūt vismaz trīs gadus," norāda Krista Lazdovska.  "Jautājums, vai tas nav novēloti? Diemžēl patiesība ir tāda, ka neviena neirodeģeneratīva slimību, tai skaitā Parkinsona slimība, nav izārstējama. Līdz ar to nevar nokavēt to, ko nevar izārstēt. Mēs varam ar medikamentiem un darbībām varam tikai uzturēt dzīves kvalitāti, bet ne izārstēt," atzīst Ramona Valante. Nacionālā Dabas muzejā turpmāk būs vērojama skeletiem veltīta ekspozīcija Mirkli pirms Latvijas Nacionālā dabas muzeja jaunās, pastāvīgās ekspozīcijas “Skeletārijs” atklāšanas esam satikušies ekspozīcijas zālē ar muzeja Zooloģijas nodaļas vadītāju, ornitologu Dmitrijs Boiko. Ekspozīcijā mūs ieskauj lieli un mazi visdažādāko dzīvnieku sugu skeleti un to daļas. No 11. decembra ikvienam to visu ir iespēja aplūkot jebkurā mirklī muzeja 5. stāvā. Dmitrijs Boiko kā ekspozīcijas darba grupas vadītājs norāda, ka “Skeletārija” ceļš iets vairākus gadus. Laika gaitā paši muzeja pārstāvji savu kolekciju papildinājuši ar jauniem galvaskausiem, bet, lai iegūtu pilnus dzīvnieku skeletus, atrasti lieliski sadarbības partneri - Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Veterinārmedicīnas fakultāte Jelgavā. Tad uzsāktas sarunas, vai muzejs varētu deponēt fakultātes osteoloģiskās kolekcijas priekšmetus, un šim ierosinājumam gūta atsaucība. Tā tapis “Skeletārijs”. Savukārt muzeja vecākā ekoloģe Lauma Goldblate ekspozīcijā bijusi atbildīga par saturu un vislabāk zina stāstīt, pēc kāda principa “Skeletārijs” veidots. Atklājot ekspozīciju, Latvijas Nacionālā dabas muzeja direktore Skaidrīte Ruskule savā uzrunā norāda, ka līdz ar “Skeletārija” atklāšanu tiek pāršķirta vēstures lappuse. Ar “Skeletāriju” muzejs savā ziņā atvadās no kādreizējā ekspozīciju izteiktā vēsturiskā pieskāriena. Vienlaikus direktore uzsver, ka līdz šim nav pieredzēta neviena ekspozīcija, kurā būtu ieguldīts tik liels darbs eksponātu sagatavošanāS Skanot prieka čalām pēc “Skeletārija” atvēršanas, par savu darbu vēl pastāsta ekspozīcijas materiāla sagatavotāja un arī atsevišķu eksponātu restauratore Janta Meža. Lai eksponāti saglabātos ilgtermiņā, Janta tos mazgājusi ar ļoti smalkām smiltīm, dzeramo sodu, ūdeni, bet nolūzušās detaļas fiksējusi ar speciālu līmi. “Skeletārijs” Latvijas Nacionālajam dabas muzejam ir jauna latiņa, ne katram dabas muzejam ir šāda skeletu ekspozīcija, un, kā atklāšanā norādījis ekspozīcijas mākslinieciskā risinājuma autors Didzis Jaunzems, “Skeletārijs” pat atgādina dārglietu ateljē. 

durée : 00:03:31 - De Strossborjer Nùssknacker au TAS avec Elisabeth Ritter Vous aimez ce podcast ? Pour écouter tous les autres épisodes sans limite, rendez-vous sur Radio France.

Stāsta JVLMA  profesore, Muzikoloģijas katedras Etnomuzikoloģijas klases vadītāja, Zinātniski pētnieciskā centra vadošā pētniece Anda Beitāne; pārraides producente Maruta Rubeze Apdziedāšanās, pie suitiem kādreiz saukta arī par "gānīšanos", ir dziesmota cīņa starp divām pusēm. Tās ir dziedātāju grupas, kas viena otru aizskar un provocē, izmantojot tādus tekstus, ko pieklājīgā sabiedrībā ne vienmēr un ne katram ir pa spēkam izrunāt. Tā ir gan sacensība, gan rituāls, kā dēļ arī visi tie vārdi kļūst leģitīmi un atļauti. Apdziedāšanās īpaši raksturīga kāzu tradīcijām, taču iespējama arī citos gadījumos, tai skaitā dažādās mūsdienu situācijās. Vai arī, ja kāzās ir lūgtas, piemēram, "Suitu sievas", kas joprojām mēdz dāsni izdalīt katram pa pantiņam? Šis stāsts balstīts pirms vairāk kā 30 gadiem veiktos ieskaņojumos, par kuru tapšanu paldies pienākas ilggadējam Mūzikas akadēmijas profesoram un zinātniskā darba prorektoram Ludvigam Kārkliņam, kurš, kā izrādījās, arī bija suits. Tas atklājās brīdī, kad viņš mani, toreiz vēl maģistrantūras studenti, 1994. gadā uzaicināja uz akadēmijas rektorātu un piedāvāja izmantot pēdējo naudu, kas no zinātnes finansējuma pieejama lauka pētījumiem. Tas nāca kopā ar stingru nosacījumu, ka jābrauc tikai un vienīgi uz Alsungu pie suitiem, ko es arī labprāt darīju.    Tā bija pirmā reize, kad satikos ar "Suitu sievām", toreiz arī uzzinot, kā radies šāds nosaukums. Viena no visu laiku dižākajām suitenēm – Ilga Leimane – viņa arī ilggadēja etnogrāfiskā ansambļa "Suitu sievas" vadītāja, to skaidroja šādi: "To nosaukumu mēs esam ieguvušas no filmas "Pūt, vējiņi!" 1973. gadā. Mēs pašas tikai tās titros uzzinājām, ka esam "Suitu sievas". Tad mums tā arī tas iegājās, mēs to pieņēmām. Jā, tas ir pilnīgi loģiski, tur var pateikties kinorežisoram Gunāram Piesim. Tas ir ļoti labi, ka tā ir, ka mums ir beidzot savs nosaukums." ("Suitu sievas", 1994) Galvenā saucēja, citiem vārdiem, dziesmu sācēja jeb pirmā soliste, proti, tā, kura visus tos trakos pantiņus salasa un izdomā, toreiz bija Katrīna Spekmane, saukta par Lielo Trīni. Viņa atcerējās savas mammas stāstīto par apdziedāšanos viņas kāzās pagājušā gadsimta 20. gados, tātad, pirms aptuveni 100 gadiem. "Nu es varu pateikt tikai par mammu, kad mammai kāzas bija. (…) Un tagad tie nu visi tais kāzās ir. Nu apdziedājās – i sievas radi dzied un vīra radi. Un viņa teica, ka tiktāl, sākumā sāk ar siera gabaliem mētāties, ar baltmaizi, un tad jau iet arvien, arvien tuvāk lec jau, un nikni paliek, un mamma teica, jau sāk paķert pie lindrak' un stiept galdam pāri. Tā kā nemaz nav tik tas bijis pa jokam, tas jau gājis beigās jau nopietni." ("Suitu sievas", 1994) Suitenes arī stāsta, kā viņām ar apdziedāšanos gājis koncertos. Locītāja jeb otrā soliste, kura saucējas teikto tekstu atkārto jeb, kā suiti saka, loka dziesmas turpinājumā, Marija Steimane, visiem zināma kā Ručs jeb Ruč Marija, atceras: "Un arī mūsu tos koncertos. No sākuma mēs jau momentā nedodam piparus. Trīne no sākuma, vai nu Ilga kaut ko, nu mūsu tās saucējas, sevi pieteicam ar tādiem skaistiem vārdiem. Tiešām skaistiem. Tā kā pagājuš reizi mēs bijām piektdien tai Rīgā, tai Ilgai bij tik brīnišķīgi tie iesākuma vārdi. Tādi silti: "Ja būs silta istabiņa, tad būs jauka valodiņa." Nu tiešām liekās, kad dzied, nāk ārā no sirds visi tie vārdi." Trīne piebilst: "To bezkaunību jau dzied vēlāk tikai" un turpina: "Brīžam jau tā dzied, ka pašai kauns. Ručs man neloka tad, kad es pavisam aplam dziedu." Ručs turpretim saka: "Tad es grūžu sānos: es tev nelocīs! Un galvenais, viņai i jauni, jauni [panti] nāk. Kas jau iedziedāti, ta nekas, bet viņai katru reiz ir jauni, un tie, kas nav dzirdēti, man arī nāk smiekli, un smieties nedrīkst." Trīne atceras, ka reiz Kuldīgā viņas bijušas tikai trijatā: "Bet nu sāk dziedāt un Ručs vairāk neloca, nu tā kā muļķenes – pašas dzied un pašas smejās." Katrīna Antonoviča jeb Katiņa vēl tikai piebilst: "Nu, kad Trīne uzsāk šitās nelabās dziesmas, viņu nevar apturēt. Tad gandrīz pie brunčiem jāsauc, jāvelk prom." ("Suitu sievas", 1994) Šie un vēl citi tikpat un vēl sulīgi citāti kopā ar apdziedāšanās dziesmām, kur daži pantiņi veltīti arī Latvijas Radio skaņu inženierim Aivaram Štengelim un toreizējam šoferim Armandam Ziemanim, Latvijas simtgadē tika publicēti starptautiskā audiovizuālo izdevumu sērijā, ko izdod Vīnes Mūzikas un izpildītājmākslu universitātes tautas mūzikas pētniecības un etnomuzikoloģijas institūtā bāzētais Eiropas daudzbalsīgās mūzikas pētījumu centrs. Šo tekstu interpretācija angļu valodā bija patiesi aizraujošs process. Nav mazsvarīgs arī fakts, ka pirms vairāk nekā 30 gadiem veiktā ieraksta magnetofona lente, to digitalizējot, burtiski, izjuka Latvijas Radio skaņu režisora Vara Kurmiņa rokās. Paldies Varim un prieks, ka šo tomēr izdevās saglabāt! Vairāk informācijas un audio: Beitāne, Anda. 2018. Notes from Latvia. Multipart Music in the Field. European Voices: Audiovisuals 1. Vienna: Department for Folk Music Research and Ethnomusicology of the University of Music and Performing Arts Vienna / Riga: Jāzeps Vītols Latvian Academy of Music, 212, 2 CD, ISBN 978-9934-547-02-7.    

Raidījumā Pievienotā vērtība runājam par to, kā valsts pārvalde digitalizējas, cik tas maksā un cik lielā mērā tas palīdz mazināt birokrātiju un valsts pārvaldē nodarbināto skaitu? Vai arī efekts ir tieši pretējs? Latvijā valsts pakalpojumu digitalizācijas, e-pakalpojumu jomā objektīvi varam teikt, ka esam priekšā ļoti daudziem, kaut vai salīdzinoties ar Eiropas lielāko ekonomiku Vāciju vai Eiropas dienvidu valstīm, kur papīru nēsāšana starp iestādēm joprojām ir realitāte. Pie mums vairāk nekā 90% valsts un pašvaldību pakalpojumu, ko iespējams digitalizēt, ir pieejami elektroniski. Latvijas Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas asociācijas rīkotā diskusijā vērtē tās prezidente Signe Bāliņa. Tik tālu viss labi, turklāt iedzīvotāji arī aktīvi šos pakalpojumus lieto. Bet tajā pašā laikā nesarūk valsts pārvaldē strādājošo skaits. Tas nav tāpēc, ka digitālie risinājumi būtu, piemēram, slikti, ar tiem lielākoties viss ir kārtībā. Protams, vienmēr var labāk, ērtāk, vienotāk un lietas optimizēt, saka Jānis Endziņš, kurš pirms pāris nedēļām kļuva par Valsts kancelejas Rīcības grupas birokrātijas mazināšanai vadītāju.

Credibility doesn't come from your credentials. It comes from how you show up.Most lawyers still believe their degrees and titles speak for themselves.But clients don't buy credentials, they buy clarity, confidence, and connection.And that starts with visibility. The right kind.In this episode, I'm joined by Tasleem Ahmad Fateh, founder of the LinkedIn Creators Club and the Robinhood Course — a free program helping professionals build influence and trust through authentic content.Known as the “Robin Hood of LinkedIn,” Tas has built one of the fastest-growing personal brands by giving away everything most strategists charge for.He helps lawyers, consultants, and creators turn visibility into meaningful business — without selling their soul or faking authority.We talk about why visibility isn't the same as credibility — and how lawyers can stop chasing likes and start building trust.Tas shares honest insights on personal branding, client psychology, and showing up with purpose online.---I've wasted hours drafting contracts in my business.I knew there had to be a better way.And then I found this.Aircounsel.An AI contract drafter built by lawyers, for lawyers.Aircounsel has been kind enough to sponsor this episode.And I'm excited to spread the word. It's the most sophisticated contract drafting software I've used.To get your free 7-day trial, go to the description of this episode.Give it a go and let me know how it changes your workflow.TRY Aircounsel here:https://lawyers.aircounsel.com/morethanalawyerDisclaimer: This is an affiliate link that will track podcast sign-ups.---FREE access to my How to Become Law Firms' Go-To Legal Tech Solution here:Covered In This 28-Page Blueprint:Where legal tech companies go wrong: Why thought leadership is non-negotiableHow to build a LinkedIn presence that converts visibility into authorityThe ultimate LinkedIn strategy for law firm lead generationYour podcast strategy to become a recognised voice in legal techand much more…Gain free access to your ultimate blueprint, learn how to become an authority:https://holly-cope.myflodesk.com/becomealegaltechleader Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.

""Klasika" ir mans mīļākais radio. Vienmēr mašīnā klausos tikai divas radiostacijas, un viena no tām ir jūsu. Pat ja būtu uzaicināts mazgāt grīdas jūsu raidstacijas studijā, būtu atnācis jums palīdzēt! (..) "Klasika" ir tā, kas dzīvo pāri laikam: laiks iet, bet tā dzīvo un eksistē. Jo tā ir klasika. Vai tas ir džezs vai akadēmiska mūzika – tam nav nekādas nozīmes. (..) Ja gribi turēt savu dvēseli pie veselības, mūzika tam ir vislabākās zāles – tā ir Dieva māksla," ir pārliecināts viens no Latvijas viskolorītākajiem režisoriem AIKS KARAPETJANS, kura radošās darbības lauks ir gan opera un teātris, gan kino. Tomēr 8. janvārī viņš debitēs kāda vērienīga koncerta režisora ampluā. Proti, tieši viņš būs Latvijas Radio 3 "Klasika" 30. jubilejas koncerta režisors Latvijas Nacionālajā operā, un viņa veikumu varēsim redzēt ne tika Baltajā namā, bet arī Latvijas Televīzijas tiešraidē. Tomēr saruna rit arī par citām Aika radošajām iecerēm, un tādu nudien viņam netrūkst! Inga Saksone: Mūsu sarunas temats būs priecīgi notikumi, kas gaidāmi pēc Jaunā gada: saistīti gan ar "Klasiku", gan Balto namu. Bet sākumā gribēju jautāt par skolām, kurā esi mācījies: Latvijas Mākslas akadēmiju, Latvijas Kultūras akadēmiju un Parīzes kino skolu. Vai tās viena otru ir papildinājušas? Aiks Karapetjans: Noteikti papildinājušas, jo visas trīs iestādes ir ar savām tradīcijām. Nezinu, kā tagad, bet manos laikos, kad mācījos Mākslas akadēmijā – un tas bija ļoti, ļoti sen – tā tiešām vairāk bija klasiskā, akadēmiskā izglītība. Savukārt Kultūras akadēmija bija tāda dvēseles lieta – tur bija vairāk par kino. Ņemot vērā, ka tolaik vēl nebiju tādu tehnisku iespēju kā tagad – ka studenti var mācīties un veidot filmas, mēs bijām tāds kā eksperimentāls kurss. Tā tehniskā izglītība mums bija diezgan pašvaka, un tas bija viens no iemesliem, kāpēc aizbraucu uz Parīzi, jo tur bija tieši otrādi: tur par radošumu bija mazāk, bet vairāk – tieši par tehniskām lietām, un tur apguvu kinoizglītības tehnisko pusi. Visas trīs izglītības bija ļoti dažādas, neviena no tām neatkārtoja iepriekšējo, un tas man ļoti, ļoti palīdzēja. Mākslas akadēmijā tavs noslēdzošais darbs bija "Nāves tēma latviešu glezniecībā 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā". Šī tēma patiešām bija tik ātri un viegli atrodama? Protams... (Smejoties nopūšas.)  Latviešiem to var atrast, ja? Rozentāla simbolisms, ko redzam viņa gleznās, ir viena lieta. Izteiksmīgākā ir viņa glezna "Nāve", kur pļavā sēž jauna sieviete ar zīdainīti klēpī un pie zīdainīša pieliekusies jauna, skaista sieviete baltā tērpā. Liekas – tāda smuka ainava, bet īstenībā tā kompozīcija ir par Nāvi, kas apmeklē bērnu. Bet ir, ir daudz. Pat kluso dabu var atrast ar galvaskausu, ko arī var interpretēt kā nāvi. Tas vienkārši ir jautājums par to, kāda ir semiotika – vairāk pētīju tieši to pusi. Vairs neatceros kādas detaļas, bet tā tēma atnāca pati, pat nezinu, kāpēc – man likās, ka tā ir interesanta tēma, kas varētu būt manam diplomdarbam. (..) Tolaik latviešu glezniecībā bija diezgan dinamiskas pārmaiņas. Ņemot vērā, cik Eiropa bija bagāta ar jauniem virzieniem, sevišķi glezniecībā, tas viss, protams, latviešu gleznotājus arī pārņēma savā varā. Valdīja eklektika: bija gan impresionisms, gan romantisms. Katrs izvēlējās pats savu ietekmes avotu. Līdz ar to nevar teikt, ka, piemēram, no tā līdz tam gadam latviešu glezniecībā bija tāds un tāds virziens. Nu, nebija tā, jo tas bija diezgan eklektisks un bagāts laiks ar pārmaiņām un dažādību. Savu ceļu kino iesāki ar kriminālfilmu, un "Piejūras klimata" raidījums oktobrī bija veltīts tieši kriminālfilmām ar dažādām pazīmēm un raksturiem. Sarunājās sarunājās kinokritiķe Dārta Ceriņa, režisors Jānis Ābele un producents Sergejs Timoņins. Raidījumā izskanēja jautājums, kādēļ režisori par savām debijas filmām tik ļoti bieži izvēlas tieši kriminālfilmu žanru. No kurienes tas rodas? Kāpēc tieši pirmā filma jātaisa par bandītiem, blēžiem? Krimiķi ar jokiem vai bez jokiem? Izskanēja arī varbūtība, ka jaunam režisoram veiksmīgāk ir pirmo filmu veidot kādā konkrētā žanrā, nevis pašam par sevi. Tā ir atbilde? Varbūt, bet ne manā gadījumā. Man tieši otrādi. Tikai pēc savas pirmās filmas pievērsos žanram. Un mana pirmā filma "Cilvēki tur" nebija gluži autobiogrāfiska. Stāsts bija par to, ko biju redzējis, dzirdējis un, protams, piefantazējis klāt. Filmas pamatā bija reāls stāsts. Tie, kas redzējuši šo filmu – realitātē tas notikums bija vēl briesmīgāks un šausmīgāks, nekā filmā. Bet par tām kriminālfilmām… Manuprāt, viens no iemesliem ir tas, ka tā ir brīva zona. Mēs visi – sevišķi jaunībā – augam un ietekmējamies tieši no šī žanra filmām, turklāt ne tikai režisori Latvijā, bet arī pasaulē. Tarantīno, Skorsēze… Varbūt vienīgi Spīlbergs to darījis mazāk nekā citi. Bet vienalga – tas ir žanrs, kas dod tev iespēju izstāstīt ļoti spilgtu, intensīvu un skatītājam interesantu pasauli, kurā ir pilnīgi citi likumi! Protams, mums gribas redzēt un uzzināt vairāk par to, kā cilvēki ignorē sabiedrības normas un dzīvo pēc saviem likumiem. Viņi kaut kādā ziņā ir dumpinieki – saceļas pret normām un netaisnību. Tieši tā, kā Dārta Ceriņa šajā raidījumā stāstīja – tas arī ir par to. Ja cilvēks nevar sasniegt taisnību saskaņā ar likumu, viņš pats pārkāpj likumu, lai taisnību sasniegtu. Un principā visi stāsti ir par to. Cik mēs gribam tos redzēt vai cik varbūt atsaucīgi ir skatītāji uz šo žanru, uz šo tēmu? Tas ir labs jautājums – par atsaucību. Jo tas, ka skatītājiem pirms filmas noskatīšanās tiek solīts, ka tur būs kaut kas tāds, kas piesaistīs uzmanību, ka varoņi pārkāps robežas – tas  uzreiz ir interesanti. Bet mūsu gadījumā, man liekas, Latvijā skatītājam ar ļoti retiem izņēmumiem interesē savi stāsti – lokāli stāsti. Tāpēc arī mums tik ļoti populāras ir patriotiskās filmas, kur skatītājs emocionāli jūtas ļoti komfortabli, jo viņš redz un dzird to, ko viņš grib redzēt un dzirdēt. Neko vairāk. Tāpēc man ir prieks par Oskara Rupenheita filmas lielajiem panākumiem, jo viņš ir uztaisījis diezgan skarbu filmu par 90. gadiem, un esmu labā ziņā pārsteigts, ka skatītājiem patiesi gribējās redzēt tādu filmu, jo biju diezgan skeptisks par to, ka mūsdienās kāds aizies skatīties filmu par 90. gadu bandītiem. Es runāju par filmu "Tumšzilais evaņģēlijs". Tas ir kvalitatīvs darbs, un man prieks, ka šis darbs kļuva par tādu hitu. Kriminālas iezīmes var atrast arī operās, jo ļoti reti tās noslēdzas labi. Bieži atrodami  sižeta pavērsieni, pie kuriem var pieķerties. Tevis veidotajā "Seviļas bārddzinī" bija ļoti laba atsauce uz Franču revolūcijas laiku. Tāpat arī "Hofmaņa stāstos" tā sēņu lietošana arī pārāk legāla tomēr nebija. Kas būs Pjetro Maskanji "Zemnieka godā" un Rudžjēro Leonkavallo "Pajaci" izrādēs, kas tavā režijā būs skatāmas pēc Jaunā gada? Nestāstīšu sīki par to, ko darīsim, bet pamatā tas būs stāsts par lietām, kas mūsdienās skatītājam, iespējams, būs mazliet nesaprotamas, sevišķi mūsu reģionā. Tas ir par atriebību, par godu, par to, ko sabiedrība domā, piemēram, par mani vai par manu sievu. Līdz ar to stāsts ir vairāk par cīņu par savu reputāciju. Cilvēki tādēļ ir gatavi darīt briesmīgas lietas – nogalināt, melot, zagt un tā tālāk. Mūsu gadījumā gribam to visu izveidot mūsu skatītāju sirdīm mazliet tuvāku, lai tas nav par vendetu – jo atriebības tēma ir diezgan primitīvs dramaturģijas gājiens. Man tā kā gribas uztaisīt izrādi drīzāk par varoni, kurš kļūs par pagātnes spoku pārējiem varoņiem. Un kaut kādā ziņā viņš viņus soda par viņu pagātnes grēkiem. Tu domā, ka atriebība ir vienkārši citas kultūras fenomens, ko mums grūti saprast? Saprast var, bet noticēt, uz ko cilvēki ir spējīgi tās dēļ, domāju, ir grūti. Protams, mums atriebības sajūta ir dabiska, un tā ir normāla lieta. Bet ne visi ir gatavi pārkāpt kādus morāles principus vai pat likumu tikai atriebības dēļ. Teiksim, mana sieva bučojas ar citu vīrieti – aiziešu un nogalināšu abus! Noticēt un līdzpārdzīvot tādam stāstam mūsdienās ir diezgan grūti. Tāpēc mans uzdevums kā režisoram ir izdarīt tā, lai skatītājs varētu līdzpārdzīvot, atrast vēl kaut kādu stīgu, kas palīdzētu skatītājam just līdzi vai vismaz noticēt tam visam. Kaut gan tāda izsmalcināta atriebība mūsdienās pastāv diezgan bieži. Ne tieša, bet izsmalcināta. Un šķiet, ka cilvēki to tīri labprāt pielieto. Es ceru, ka ar izsmalcinātību tu nedomā slepkavību! (Smejas.)  Protams, nē! Drīzāk par morālo, statusa atriebību.  Dramaturģiski tas ir ļoti viegli – iedot varonim šādu motivāciju kaut ko darīt, pārkāpt kaut kādas robežas. Bet tieša atriebība, manuprāt, nav labs gājiens, jo tas ir ļoti viegls ceļš. Motivācija varbūt ir, bet pamatojuma reizēm trūkst. Starp citu, Leonkavallo "Pajaci" tavā režijā bija pirms sešiem gadiem. Šis būs cits stāsts?  "Pajaci" paliks tāds pats. Vienkārši toreiz pirmajā daļā bija nevis Maskanji "Zemnieka gods", jo Zigmars Liepiņš vēlējās eksperimentēt, un mēs taisījām Montemeci operu "Burvestība". Ņemot vērā, ka tas bija pirmais šīs operas iestudējums vispār vēsturē, skaidrs, ka atrast dziedātājus, kas atbrauktu un to nodziedātu, bija diezgan liels izaicinājums, kas beidzās ne ar ko, un līdz ar to šo izrādi noņēma no repertuāra. Bet tagad Sandis Voldiņš grib atjaunot "Pajaci" un salikt kopā klasiskajā formātā ar "Zemnieka godu" pirmajā daļā. Tā ka man principā būs jāatjauno "Pajaci" un pilnīgi no jauna jāiestudē "Zemnieka gods". Vai mūzika palīdz atrast tos pagrieziena punktus sižetā? Jā, mūziku klausos ļoti daudz. Manuprāt, ar mūziku režisoram jāstrādā ne mazāk kā ar stāstu. Un ar mūziku ir arī tā: vai nu tu cīnies ar to, vai to pieņem tādu, kāda tā ir, un vienkārši pieliec klāt kādus vizuālus elementus, kas palīdzēs skatītājam gan skatīties, gan klausīties. Un mans uzdevums tāds vienmēr ir bijis, lai abas divas lietas – tas, ko viņi dzird un tas, redz, netraucē viena otrai. Var taisīt kaut ko pilnīgi citu vizuāli, protams, kaut ko negaidītu, bet ir svarīgi, lai tas dotu kaut ko mūzikai. (..) Šobrīd vairāk domāju par to, kā izcelt ļoti "Zemnieka goda" mūziku, ka ir ārkārtīgi salda, melodiska itāļu mūzika. Tagad daudz  skatos itāļu filmas no 50., 60. gadiem – ne tikai neoreālismu, bet arī komēdijas ar Marčello Mastrojāni, piemēram. Tur būs ļoti daudz referenču no kino. Mēs gribam uztaisīt tādu pēckara laika Itāliju, Dino Rīzi vai agrīnā Fellīni komēdijas virzienā. Un "Pajaci" būtu loģisks turpinājums ar tiem pašiem varoņiem, taču pēc 20 vai 30 gadiem, kad viņi nonākuši pansionātā... Tātad periods pēc kara un – astoņdesmitie gadi. Kādā stadijā šobrīd ir iestudējums? Sāksim mēģināt janvārī. Es tagad gatavojos – izpildu mājasdarbus... Bet tagad man tomēr ir lūgums mesties atpakaļ kino pasaulē un doties uz Parīzi, un raidījumā Piejūras klimats, kas izskanēs 13. decembrī, ir arī kāds fragments tieši par filmu skatīšanos Parīzē. Alise Zariņa stāsta par savu pieredzi Parīzē, un raidījuma dalībnieki spriež, ja reakciju, kādu var novērot Francijā, varētu redzēt arī kinoteātros Rīgā. Es teiktu, ka operā vai teātros nekad nekliegs. Atceros, Francijā manis veidotās operas "Karmena" pirmizrādē puse no auditorijas kliedza "Bū!", bet otra puse kliedza "Bravo!" Bija ļoti dīvaina sajūta. Vēl pirms mēģinājuma mani direktore brīdināja: "Aik, atceries, ka nebūs tev tikai aplausi, bet būs arī "Bū!" Šeit ir tāda tradīcija, sevišķi ar "Karmenu", kas frančiem ir svēta lieta. Protams, Latvijā ir tā: ja ir vienkārši aplausi, tas nozīmē, ka izrāde nav sevišķi patikusi. Ja ir aplausi un ceļas kājās, tas ir labi. Bet tagad dažreiz ceļas kājās tikai celšanās pēc – gan filmām, gan izrādēm ir tāda problēma. Atceros, reiz Armēnijā braucu taksī, un tur skanēja kāda briesmīga dziesma. Prasu taksistam: tev patīk tā dziesma? Viņš saka – jā. Es saku – kas tev tajā patīk? Melodija? Viņš saka – nē, viņš dzied par mammām. Kā var nepatikt dziesma, ja tur dzied par mammām?! Un es saprotu, ka šeit tāpat ir ar filmām vai izrādēm: ja tēma ir pareiza un laba, cilvēkam patīk – vienalga, kā tas uztaisīts. Mani tas kaitina un nepatīk. Jo man liekas, ka nav tik svarīgi, par ko, bet kā. Man vienmēr interesē, kā konkrēto tēmu vai stāstu režisors ir interpretējis un parādījis uz skatuves vai uz ekrāna. Bet par to kino vēstures iespēju – Parīzē skatīties senākas un jaunākas filmas: pie mums tā ir ļoti reta iespēja. Vai arī mēs esam pieraduši vairāk skatīties mājās, datorā? Vienkārši mums ir maz cilvēku. Ja mūsu Rīgā būtu četri vai pieci miljoni iedzīvotāju, mums uz lielā ekrāna rādītu arī Bergmana filmas. Bet pēdējos gadus esmu manījis labu tendenci, ka ne tikai "Splendid Palace", bet arī lielajos komerckinoteātros ik pa brīdim rāda klasiku. Piemēram, vakar "Apollo kino" skatījos Kubrika "Mirdzuma" restaurēto versiju. Tas man bija liels piedzīvojums! Tiklīdz rāda kādu klasisko filmu labā kvalitāte, man ir ļoti svarīgi, lai tai būtu laba kvalitāte – gan projekcija, gan pati filmas kopija. Tiklīdz kaut kas tāds notiek, obligāti aizeju un noskatos. Tas vienmēr ir liels prieks. Arī "Splendid Palace" ik pa brīdim rāda klasiskās filmas un redzu, ka cilvēki nāk. Piemēram, vakar uz seansu bija ļoti daudz jauniešu, par ko biju priecīgs. Nezinu, kā viņi to uztvēra un vai viņiem tā patika vai nepatika, bet vienalga – interese bija. Skaidra lieta, ja šī filma būtu repertuārā, zāles būtu tukšas, bet ja ir īpašs seanss – notikums, cilvēki nāk, jo saprot, ka vairs nebūs tādas iespējas. Bet noslēgumā par kādu ļoti būtisku notikumu – par to, kas mūs sagaida 8. Janvārī. Lai arī neko daudz par Latvijas Radio 3 Klasika 30. jubilejas svinībām neatklāsim, mums ir liels prieks par to, ka piekriti būt šī koncerta režisors. Cik tas ir vienkārši – ieraudzīt pārdesmit skaņdarbus un izdomāt, kā tos salikt kopā? Tā būs mana pirmā pieredze... Man ir mazliet bail – vairāk, nekā taisīt operu, jo koncertus nekad neesmu režisējis. Bet, kad man piedāvāja tādu iespēju, negribēju atteikt, jo "Klasika" ir mans mīļākais radio. Vienmēr mašīnā klausos tikai divas radiostacijas, un viena no tām ir jūsu. Pat ja būtu uzaicināts mazgāt grīdas jūsu raidstacijas studijā, būtu atnācis jums palīdzēt! Šobrīd atklāsim to, ka būs krāšņi solisti un orķestri, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un Latvijas Radio bigbends, būs arī dažādi kamersastāvi. Vai tas var palīdzēt saprast to, kas tad tā "Klasika" īsti ir? "Klasika" ir tas, kas eksistē un dzīvo pāri laikam: laiks iet, bet tā dzīvo un eksistē. Jo tā ir klasika. Vai tas ir džezs vai akadēmiska mūzika – tam nav nekādas nozīmes. Cauri laikiem tas dzīvo, eksistē, un tas katrā ziņā ir mūžīgs.  Bet koncerta ziņā, protams, mums būs vizuāli elementi , kas apvienos to visu. Tajā pašā laikā, kas ir labi – katrā skaņdarbā mainās garastāvoklis, atmosfēra. Līdz ar to man kā režisoram galvenais uzdevums ir izdomāt pārejas no viena skaņdarba uz otru. Atrisināt tieši šo niansi. Bet baidos, ka tik ļoti baudīšu to koncertu, ka aizmirsīšu par saviem pienākumiem un darbu... (Smejas.)  Šajā koncertā būs mūsu rezidences mākslinieki Aigars Raumanis un Annija Kristiāna Ādamsone. Būs arī Elīna Garanča un Maestro Raimonds Pauls! Bet radoši tehniskajā komandā būs cilvēki, ar kuriem tu darbojies visai bieži – Artis Dzērve, Mārtiņš Vilkārsis. Tev ir svarīgi savi cilvēki, ar kuriem saproties no pusvārda? Protams. Tas ir ne tikai par rezultātu, bet arī par darba procesu. Līdz ar gadiem esmu sapratis, ka vēlos arī baudīt procesu, un procesu var baudīt, tikai pateicoties cilvēkiem, ar kuriem tu strādā! Man negribas ciest, man negribas cīnīties, man gribas vienkārši labi pavadīt laiku un sasniegt labu rezultātu. Tas jau nenozīmē, ka tā sanāks! Bet jāmēģina. Bet, tiklīdz tu izvirzi tādu uzdevu, vismaz uz pusi sanāk. Bet šie cilvēki mani pazīst ļoti ilgu laiku, esam ļoti daudz ko taisījuši kopā, sevišķi ar Arti Dzērvi un Kristīni Pasternaku. Domāju, viss būs interesanti un labi. Vai nav kādas šaubas par to, ka kaut ko var atkārtot? Kaut kas līdzīgs jau ir bijis?  Nē, nē! Neesmu redzējis koncertus. Godīgi sakot, pat nezinu, kā citi ir taisījuši koncertus. Līdz ar to man ir tāda sajūta, ka var darīt jebko. Bet tajā pašā laikā man dots ļoti konkrēts uzdevums no jūsu radio puses – ko jūs vēlaties, kam jābūt, un tas man vienkārši jāsaliek kopā. Man nav jāizdomā izrāde – šis ir mazliet cits uzdevums. 

Nevena and Macca spoke to Dr. Joel Scanlan, Snr Lecturer Uni of Tas. Cyber Security Expert; Will the Social Media Ban Actually Protect Aussie Kids? Dr Scanlan is a Senior Lecturer at the University of Tasmania. He specialises in cybersecurity and privacy, having undertaken a PhD in the area, and has been teaching and consulting with the industry for over 15 years. He is also an adjunct Associate Professor in Maritime Cybersecurity at Western Norway University of Applied Sciences. Joel is an active researcher on projects relating to child exploitation prevention, maritime cyber security, and machine learning. Joel Scanlan is the academic co-lead of the CSAM Deterrence Centre, which is a partnership between the University of Tasmania and Jesuit Social Services, who operate Stop It Now (Australia), a therapeutic service providing support to people who are concerned with their own, or someone else’s, feelings towards children. Dr Scanlan has received funding from the Australian Research Council, Australian Institute of Criminology, the eSafety Commissioner, Lucy Faithfull Foundation and the Internet Watch Foundation. “With the federal government's ban on social media accounts for under-16s taking effect this week, as well as age assurance for logged-in search engine users on December 27 and adult content on March 9 2026, we have reached a landmark moment – but we must be clear about what this regulation achieves and what it ignores”, writes Dr Scanlan, in his latest article for the conversation. “The ban may keep some children out (if they don't circumvent it), but it does nothing to fix the harmful architecture awaiting them upon return. Nor does it take steps to modify the harmful behaviour of some adult users. We need meaningful change toward a digital duty of care, where platforms are legally required to anticipate and mitigate harm” https://theconversation.com/banning-kids-from-social-media-doesnt-make-online-platforms-safer-heres-what-will-do-that-271103 The post Sat, 13th, Dec, 2025: Dr Joel Scanlan, Snr Lecturer Uni of Tas. Cyber Security Expert; Will the Social Media Ban Actually Protect Aussie Kids? appeared first on Saturday Magazine.

Vēl pirms bērns iemācās runāt, viņš apgūst ritmu un melodiju - to, kas veido ne tikai runu, bet arī mūziku. Tikpat agrīna kā mūzika bērna dzīvē, tā ir bijusi agrīna arī cilvēces attīstībā. Kopš pastāv cilvēce, pastāv arī centieni radīt mūziku - vai varbūt nē? Vai kāds māk atbildēt uz jautājumu, kad radusies mūzika? Ko saka arheoloģiskie atklājumi? Kādi ir senākie mūzikas instrumenti un kāpēc cilvēkam ir šī neapturamā vēlme radīt skaņu un klausīties to? Par mūzikas pirmsākumiem un skaņas klātbūtni cilvēka dzīvē raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar etnomuzikologu, Latvijas Universitātes profesoru Valdi Muktupāvelu un Latvijas Universitātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītāju, profesoru Jurģi Šķilteru. Kāpēc cilvēkam ir vajadzība muzicēt, radīt mūziku un to uztvert? "Mūzika laikam ir universālākais izpausmes veids, kas cilvēkam gan ļauj pašizpausties, gan arī uztvert pasauli ar mūzikas palīdzību," vērtē Valdis Muktupāvels. "Protams, varbūt mākslinieki iebildīs - arī mākslas pasaule vizuāli ir. Pagaidām pētījumi, kurus es esmu redzējis, rāda, ka mūzikai piemīt savā ziņā universālāka iespēja kalpot gan cilvēkam, ietekmēt viņa emocijas, intelektuālos procesus, darboties kā pašizpausmei, arī kā komunikācijas līdzeklis, arī kā sabiedrības grupu noskaņošanās uz viena viļņa līdzeklis. Mūzikai šajā ziņā vislielākais spēks." -- Zinātnes ziņas par nozīmīgu atradumu Aizputē - atrasts matainā mamuta kaula fragments Kurzemē, Aizputē, senatnē pilnīgi noteikti klīduši mamuti, un šobrīd izdevies noteikt vecumu pirms aptuveni simt gadiem atrasta mamuta kaula fragmentam. Pašlaik tas ir īstens Aizputes Novadpētniecības muzeja dārgums. Te gan jāpiebilst, ka kaula fragments varētu būt nonācis muzejā pagājušā gadsimta 30. gadu otrajā pusē. Kā vēstīts žurnālā “IR”, vēlāk sekojusi muzeja slēgšana 50. gados, priekšmetu izceļošana uz Liepāju, Ventspili un Kuldīgu, tad atkal muzeja atjaunošana Aizputē, un pagājušajā gadā kaula fragments no Ventspils, tā teikt, atgriezies “mājās” Aizputē. Un tad atkal apstākļu sakritības rezultātā tas nonācis arheologa Mārča Kalniņa uzmanības lokā, un kopā ar citiem ekspertiem nolemts noteikt kaula vecumu ar radioaktīvā oglekļa datēšanas metodi. Tuvākā vieta šādu analīžu veikšanai ir Viļņas laboratorija Lietuvā, un tagad var teikt - mamuts, kam piederējis kaula fragments, dzīvojis pirms apmēram 43 tūkstošiem gadu. Tas ir krietni senāk, nekā Aizputes muzeja darbiniekiem šķitis. Bet kas vēl interesanti - laikā, kad Aizputes apkārtnē mituši mamuti, 180 kilometru attālumā uz dienvidiem - Karaļaučos, mūsdienu Krievijas teritorijā, - bijuši iedzīvotāji. Šobrīd arheologu Mārci Kalniņu interesē, vai cilvēki šajā laikā uzturējušies arī Latvijas teritorijā. 

Stāsta muzikologs, Mākslas zinātņu doktors, Latvijas Radio bijušais ģenerāldirektors (1992‒1995) Arnolds Klotiņš; pārraides producente – Rūta Paula          Lai arī mēs visi augsti vērtējam sieviešu kora "Dzintars" pirmās vietas iegūšanu starptautiskajā koru konkursā Ungārijā 1968. gadā, tomēr vēsturiski pirmā latviešu dziedātāju vienība, kas piedalījās un 17 Eiropas, Amerikas un Austrālijas koru konkurencē ieguva augsto ceturto vietu, bija Zuikas vīru koris jau 1953. gadā konkursā Velsā. Šo kori Latvijas armijas leitnants Roberts Zuika bija sapulcinājis no Latviešu leģiona karavīriem un ar to debitējis Dundagas baznīcā 1944. gada septembrī. Viņš vēlāk atcerējās: "Mani iesauca kā virsnieku, bet es vairāk domāju, kā attīstīt karavīru kultūras dzīvi, jo viņi taču ir dzīvi cilvēki." Tas nenācās viegli, jo visai 15. divīzijai bija jākāpj kuģos un jāevakuējas uz Vāciju. Tur Roberta Zuikas bataljonu norīko prettanku grāvju rakšanā ļoti smagos apstākļos, tomēr koris gandrīz katru vakaru sanāk mēģinājumos. Pēc atkāpšanās kaujām bataljons sasniedz angļu-amerikāņu frontes līniju un, ignorējot vācu pavēlniecību, izlaužas pāri frontei pie Rietumu sabiedrotajiem, tiek nometināts britu pārvaldītā gūstekņu nometnē. Tur dzīves apstākļi nožēlojami, kora mēģinājumiem jānotiek brīvā dabā, tomēr kora sastāvs pat dubultojas, tas saņem uzvaras laurus sacensībās ar vācu karagūstekņu koriem. Latviešu gūstekņus pamazām atbrīvo tikai pa vienam, taču koristi vienojas noteiktā datumā sapulcēties Lībekā un saukties par Zuikas vīru kori. Tur 1945. gada rudenī sākās kora lielākais uzplaukums. Roberts Zuika izvadāja dziedātājus vairāk nekā 150 apjūsmotos koncertos latviešu bēgļu nometnēs pa visu Vāciju, un visur tos uzņēma ar atkalredzēšanās un šķiršanās asarām. Uzaicināja dziedāt arī vācu koncertos un radio. Kad 1947. gadā nācās izceļot, izdevās pārcelt kora kodolu uz dzīvi pāri Lamanšam. Anglijā visiem nācās strādāt melnu darbu metāllietuvē, bet kora mēģinājumi un pat svētdienas koncerti melnos uzvalkos turpinājās. Tas notika tā. Darba nedēļas pēdējā dienā koristi gāja uz darbu ar līdzņemtām frakām somās, priekš svētdienas koncerta, bet pēc koncerta atgriežoties pirmdienas rītā darbavietā, fraku nomainīja pret darba drēbēm un vakarā nesa mājās. Trīs reizes nāca uzvaras lokālajos koru konkursos. Zuikas vadītos vīrus ieskaņoja BBC raidītājs, viņi uzstājās Vigmora zālē Londonā, bija zaļoksnējākais spēks daudzās Latviešu dziesmu dienās Anglijā. Bet 1953. gadā – simboliski Staļina nāves gadā – sarkanbaltsarkanais karogs uzvijās pasaules koru sacensību augstajā mastā Langolenas konkursā Velsā. Tur jau minētajās sacensībās Zuikas vīru koris ne tikai ierindojās starp labākajiem, bet viņu dziedātā Jāzepa Vītola dziesma "Uguns milna" ar Annas Brigaderes dzeju tika oficiāli atzīta par konkursa labāko izvēles dziesmu, un noslēguma koncerta vadītājs koristus intervēja desmitiem tūkstošu skatītāju un BBC mikrofonu klātbūtnē – izjautāja par Baltijas valstu okupāciju, dzīvi bēgļu nometnēs un darbu Anglijas metāllietuvēs. Maizes darba apstākļiem Anglijā sarežģījoties, Robertam Zuikam ar ģimeni nācās izceļot uz ASV. Viņš bija vadījis savu kori 17 gadus, un te ir vietā pazīstamā trimdas literāta Jāņa Rudzīša teiktais: "Zuikas vīru koris – cēlākais mantojums, ko mūsu kultūrai atstājis latviešu leģions," Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas Roberts Zuika steidzas būt Latvijā gandrīz katru gadu jau jūnija sākumā, lai paspētu uz savas pirmās 1936. gada skolotāja darba vietas – Valmieras Kocēnu skolas – kārtējo izlaidumu, lai apsveiktu absolventus un dāvinātu šiem lauku pusaudžiem braucienu un biļeti uz Nacionālās operas izrādi. Bet – ar vienu noteikumu. Katrs braucējs pirms izrādes aicināts nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, turklāt – nevis vienkārši veikalā pirktus, bet no savas mājas dārza vai apkaimes ziedu pļavām. Arī tāda bija patriotiska audzināšana. Šeit nevaru neatzīmēt, ka Roberts Zuika visu mūžu centās veicināt tautasdziesmu iesakņošanu jaunajās paaudzēs. Jauniešu nometnēs ASV viņš bija atskārtis, ka bērni vislabāk apgūst tautasdziesmas sacensību veidā – kurš zinās vairāk melodiju un tekstu, tāpēc par saviem līdzekļiem izdeva 120 melodiju krājumiņu "Lakstīgala", vēlāk ar Valsts izglītības centra iesaisti organizēja skolu, pilsētu un novadu sacensības arī Latvijā, izdeva vēl vairākas tautasdziesmu krājumiņa tirāžas. Savā garajā 102 gadu mūžā Roberts Zuika bija izlolojis domu: "Pēc tevis paliek vienīgi atdotais." Bet atdevis viņš ir daudz. *** Aicinām noklausīties arī 2021. gada pārraidi "Vai zini?", kurā Arnolds Klotiņš stāsta par Zuikas vīru kora starptautiskajiem panākumiem! 

„Iegriezos Varšavas grāmatnīcā netālu no Universitātes, pat nezinot, ka tur gaidāms dzejas vakars,” raksta Ingmāra Balode par savu pirmo tikšanos ar poļu 21. gadsimta dzejas balsi Romanu Honetu. Bet Guntars Godiņš igauņu dzejniekam Haso Krulla jautā: „Kā viņam radās ideja uzrakstīt kaut ko tik savdabīgu, ko var dēvēt par īso romānu dzejā, filozofisku, mitoloģisku un asociatīvu tekstu vai pat traktātu?” Tagad, kad "Punctum" apgādā izdotas gan Romana Honeta "ziema, maldi", gan Haso Krulla "Atvere. 86 dzejoļi" latviešu valodā, tiekamies ar abiem atdzejotājiem – Ingmāru Balodi un Guntaru Godiņu. Pārrunājam par atdzeju un dzejas pārcēlumiem no vienas valodas uz otru, meklējot atbilstošas zīmes. "No brīža, kad nolēmu studēt poļu valodu un iet arvien dziļāk, neviena tikšanās nav nejauša, jo kaut kā es tomēr tajā grāmatnīcā iemaldījos. Divi no trim autoriem, kuri tajā vakarā uzstājās, man ir kļuvuši tuvi, tos esmu atdzejojusi. Tādā ziņā tā bija pat liktenīga tikšanās. Bija brīnišķīgi sākt ar to, ka es dzirdu, kā poļu auditorija viņus dzird un klausās," stāsta Ingmāra Balode. Viņa atzīst, ka Romana Honeta dzeju iemīlējusi 2000. gadu sākuma. Apmēram pēc 10 gadiem viņš bija Dzejas dienu viesis. Tagad iznācis krājums. "Atdzejas soļi, manuprāt, ir skaistākie, ja tos nesteidzina un neiztraucē. Grāmata pie mums ir nonākusi šobrīd. Cerams būs vēl. "ziema, maldi" varētu būt labs sākums," vērtē Ingmāra Balode. Krājumu viņa pati dēvē par atdzejotāja izlasi, atzīstot, ka ne vienmēr visi kāda autora darbi, kas ietverti vienā krājumā, ir atdzejojami. Latviski izdotajā krājumā iekļauti gandrīz visu viņa dzejas krājumu piemēri. "Visvairāk tomēr ir no laikā, kas mums tagad šķiet jau diezgan tāls, tās 90. gadu beigas, 2000. gadu sākums. Tur ir kaut kāda tīrība un trauslums," bilst Ingmāra Balode. Guntars Godiņš ir atdzejojis jau vairākas Haso Krulla grāmatas. Iepazīstinot ar jaunāko krājumu, viņš stāsta, ka tajā ir asociatīvā domāšana, daudz atsauksmju uz uz reālo dzīvi, atsauce arī uz atmodas laiku, viņš runā par to. Un atsauces uz igauņu vienu no filozofiem, dzejniekiem Jānu Kaplinski Kāpēc 86 dzejoļi? To jāprasa pašam autoram, bet grāmatā nekas nav iekodēts. Kad var ķerties pie atdzejošanas, ja tu pats esi dzejnieks? Guntars Godiņš: Es uzskatu, ka, jā. Var iemācīties kļūt arī par dzejnieku atdzejojot. Tomēr atdzeja, kā mēs redzam, latviešu valodā ir būtībā viens vārds - dzeja un atdzeja. Ir pārdzejošana, atkal atdzejošana. Tur vajadzīga arī dzejnieka atbrīvotība, nevis sastingums pret oriģinālu, respekts pret oriģinālu. Brīva attieksme pret to, lai varam katrā valodā atrast pareizo ceļu un to oriģinālu kā spogulī parādīt. Varbūt tas ir mazlietiņ greizs, bet būs labāks, nekā burtiski pārtulkojot. Ingmāra Balode: Man atdzejas drosmi, kā esmu jau teikusi, dod līdzšinējie atdzejojumi, tā atdzejas skola, kura ir bagātinājusi latviešu valodu, literatūru, domāšanu no pašiem literatūras un domāšanas pirmsākumiem pierakstītajās formās.  Man šķiet ārkārtīgi būtiski, ka šī atdzejas sērija tiek pieteikta. Tas iedod tādu vērienu, ka mums būs iespēja ieraudzīt kādas radošas redakcijas, šajā gadījumā "Punctum" Arta Ostupa vadībā veidotu pārskatu par mūsu kaimiņu, mūsu līdzcilvēku dzeju. Viena no skaistajām lietām, ja uz atdzeju skatos no lasītāja viedokļa, jo par laimi, atdzejā es vēl esmu arī lasītāja pusē, ir tā, ka tev atliek ļauties, paļauties, un tu vienmēr tiksi pārsteigts. No atdzejas nevar aiziet tukšām rokām.     

This week on Eavesdroppin' comedy podcast, it's a re-hash mash-up where Geordie & Michelle look at the bugbear of privacy infringement and bent coppers...What are your thoughts on the way the world has simply given up on the idea of privacy? Does it worry you? Or have you embraced it because it's just the way it is? This week, Geordie & Michelle have a chat about a couple of recent developments in the UK which have Michelle alarmed - compulsory digital IDs, anyone? Geordie does a shallow dive into the shocking recent personal-data hacking scandal of Kido before Michelle gets ever so ranty about Roombas. Warning - episode contains references to Russell Brand. We recorded it in 2022 before the awful hoo ha came to light. Don't come for us!Geordie follows with her story on the Daniel Morgan case that blew up into a whole other thing altogether! When London PI Daniel Morgan was found found dead in a car park, his murder was investigated but soon went cold and unsolved. Except - that's not what really happened! Over time, Daniel's case exposed police corruption, cover-ups, deliberate actions to pervert the course of justice and more, leading to an independent report finding "institutional corruption" in the Met Police and an apology and settlement with the family in 2023. Listen now to hear more!So pop on your headphones, grab a brown lemonade and join Geordie & Michelle for this week's episode, plus chat about map of Tas, hackers and more, only on Eavesdroppin' comedy podcast. And remember, wherever you are, whatever you do, just keep Eavesdroppin'!*Disclaimer: We don't claim to have any factual info about anything ever and our opinions are just opinions not fact, sooorrrryyy! Don't sue us!Please rate, review, tell your friends and subscribe in all the usual places – it really helps us. 'And PLEASE support our very own Eavesdropper Jane Beacon by buying her excellent novel, the thriller Poisoned Paradise here on Amazon – and with a recommendation from none other than Rob Rinder himself on the cover! : https://www.amazon.co.uk/Poisoned-Paradise-Sun-Darkest-Secrets-ebook/dp/B0FYX1RFNDSupport us on Patreon: https://www.patreon.com/eavesdroppinDo write in with your stories at hello@eavesdroppinpodcast.com or send us a Voice Note!Listen: http://www.eavesdroppinpodcast.comorhttps://podfollow.com/eavesdroppinYouTube: https://www.youtube.com/channel/UCqcuzv-EXizUo4emmt9PgfwFacebook: https://www.facebook.com/eavesdroppinpodcast#hacking #privacy #truecrime #danielmorgan #bentcoppers #lineofduty #reallife #truestories #eavesdroppin #eavesdroppinpodcast #eavesdroppincomedypodcast #podcast #comedy Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.

Pasaule mainās, un pārmaiņas mūsu puslodē raisa pieaugošas bažas. Savienotās Valstis publiskojušas jauno nacionālās drošības stratēģiju, un tā demonstrē, ka starp Eiropu un ASV pieaug arvien redzamāka plaisa. Savukārt Krievija savā politikā jūtas drošāk, un te jārunā ne tikai par Donalda Trampa labvēlību vien. Savienotās Valstis arī aktīvi spiež ukraiņus samierināties ar teritoriju zaudēšanu, lai apturētu karadarbību. Visu nedēļu turpinājušās sarunas par to, cik daudz kuram jāpiekāpjas.  Un Donalds Tramps, kurš mēģina sevi iztēlot par pasaules karu apturētāju, šonedēļ šajā ziņā saņēmis vienu ne sevišķi patīkamu dāvanu - ar jaunu sparu uzliesmojušas sadursmes starp Kambodžu un Taizemi, ar kuras noslēgto pamiera vienošanos viņš publiski neslēpti dižojās. Aktualitātes analizē Analītikas un vadības grupas “PowerHouse Latvia” direktors Mārtiņš Vargulis un atvaļināts vēstnieks, Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskās augstskolas vieslektors Gints Jegermanis. Ietiepīgie eiropieši Visu pagājušās nedēļas nogali Floridā jau atkal risinājās sarunas, kurās Savienoto Valstu administrāciju pārstāvēja prezidenta īpašie sūtņi Stīvens Vitkofs un Džareds Kušners, savukārt Ukrainu – Nacionālās drošības un aizsardzības padomes sekretārs Rustems Umerovs un Ukrainas bruņoto spēku Ģenerālštāba priekšnieks, ģenerālleitnants Andrijs Hnatovs. ASV prezidenta Ukrainas sūtnis Kīts Kellogs, kurš drīzumā pametīs šo amatu, preses pārstāvju sastapts publiskā pasākumā Kalifornijā, izteicās, ka sarunas esot pavisam tuvu sekmīgam iznākumam, neatrisināti paliekot jautājumi par iespējamu Ukrainas kontrolēto teritoriju nodošanu Krievijai un Krievijas rokās esošās Zaporižjes atomelektrostacijas turpmākās darbības nosacījumiem. Prezidents Zelenskis pirmdien, 8. decembrī, vēlreiz apliecinājis, ka jebkāda vēl neieņemtās Ukrainas teritorijas labprātīga atdošana agresoram esot neiespējama – to liedz gan Ukrainas konstitūcija, gan starptautiskie likumi, un viņam neesot arī morālu tiesību tā rīkoties. To Ukrainas vadītājs paziņoja pēc tam, kad Londonā bija ticies ar Lielbritānijas premjerministru Kīru Stārmeru, Francijas prezidentu Emanuelu Makronu un Vācijas kancleru Frīdrihu Mercu. Tajā pašā dienā viņš ieradās Briselē, kur tikās ar Eiropas Komisijas prezidenti Urzulu fon der Leienu, Eiropadomes prezidentu Antoniu Koštu un NATO ģenerālsekretāru Marku Riti. Otrdien Romā viņu uzņēma Itālijas premjerministre Džordža Meloni, un Vatikānā – pāvests Leons XIV. Visi Zelenska sarunu partneri jau atkal apliecinājuši, ka vēlas taisnīgu mieru ar drošības garantijām Ukrainai. Atrodoties aktīvā kustībā pa Eiropu, Ukrainas līderim nācās reaģēt uz arvien nīgrāku retoriku, kura viņam tika adresēta no Baltā nama saimnieka puses. Pirmdienas rītā Donalds Tramps izteicās, ka Zelenskis pat neesot izlasījis pēdējos amerikāņu miera priekšlikumus. Uz to Ukrainas līderis atbildēja, ka, pirms nākt klajā ar kādiem izteikumiem, viņam jātiekas klātienē ar Ukrainas sarunvedējiem. Būdams ceļā no Londonas uz Briseli, viņš pauda, ka ar Eiropas partneriem saskaņotais Ukrainas priekšlikums tikšot Vašingtonai iesniegts, domājams, otrdien. Pagaidām gan nav ziņu, vai tas noticis. Otrdien pamatīgu interviju ar Trampu publiskoja izdevums „Politico”. Tajā nu tika gan Eiropas līderiem, kuri esot vāji, reālu mieru panākt nespējīgi, gan Zelenskim, kurš gribot turpināt karu, jo citādi būtu jārīko vēlēšanas. Ukrainas līderis reaģēja ātri, paziņojot, ka viņa vadītā partija gatavojot likumdošanas izmaiņas, kas ļautu sarīkot vēlēšanas kara laikā, tikai Savienotajām Valstīm būtu jāgādā, lai vēlēšanu procesu neapdraudētu Krievijas militārie triecieni. „Pūstošā” Eiropa Nākamo pāris desmitgažu laikā Eiropas civilizācija riskē izzust. Tā pilnā nopietnībā apgalvo oficiāls 4. decembrī publiskots Savienoto Valstu valdības dokuments – Nacionālās drošības stratēģija. Katra jauna Vašingtonas administrācija izstrādā šādu konceptuālu tekstu, un Trampa komandas sagatavotais tiek publiski pozicionēts kā „ceļvedis, kam jānodrošina, ka Amerika joprojām ir dižākā un veiksmīgākā nācija cilvēces vēsturē un brīvības mājvieta uz zemes”. Tas, kas šai 33 lappušu biezajā apcerējumā teikts par Eiropu, apliecina, ka viceprezidenta Vensa pasāžas Minhenes drošības konferencē šī gada februārī nebija kāds pārpratums, lielās politikas jaunpienācēja pārspīlēts izlēciens, bet gan Savienoto Valstu tagadējās administrācijas ideoloģisks definējums, ar kuru Eiropai būs rēķināties. Eiropa, kā teikts dokumentā, piedzīvojot ekonomikas lejupslīdi, taču tās reālās problēmas esot vēl dziļākas. Tādas esot, citējot, “Eiropas Savienības darbības, kas grauj politisko brīvību un suverenitāti, migrācijas politika, kas pārveido kontinentu, vārda brīvības cenzūra un politiskās opozīcijas apspiešana, nacionālās identitātes zudums”. Vairākas Eiropas valstis, kā apgalvots tekstā, riskējot jau drīzā perspektīvā „kļūt neeiropeiskas”, respektīvi – migrācijas rezultātā lielākā daļa to iedzīvotāju drīz būšot ieceļotāji no citām pasaules daļām. Uz dokumenta lappusēm, kā šķiet, pārceļojusi sazvērestības teorija par it kā mērķtiecīgu baltās rases ļaužu aizstāšanu ar citu rasu un kultūru pārstāvjiem. Oficiālā Vašingtona deklarē savu gatavību stāties cīņā par „Vecās pasaules” glābšanu, kas, cita starpā, izpaužas kā vēlme iejaukties Eiropas valstu iekšpolitikā, veicinot sev tīkamus procesus. Trampa un viņa līdzgaitnieku simpātijas nepārprotami pieder labējiem nacionālistiem, kuri var cerēt uz aizokeāna uzskatu biedru balstošo plecu. Pašreizējām Eiropas valdībām Vašingtona šai tekstā pārmet, no vienas puses, pārlieku nedrošību attieksmē pret Krieviju, no otras – nevēlēšanos pārtraukt karadarbību Ukrainā, uz ko tiecoties Amerika. Tajā pat laikā dokuments nedefinē Krieviju kā stratēģisku draudu un runā par nepieciešamību „atjaunot stratēģisko stabilitāti ar Krieviju”. Reaģējot uz publiskoto tekstu, Vācijas ārlietu ministrs Johans Vadefūls paziņojis, ka Savienotās Valstis joprojām ir svarīgs sabiedrotais drošības jautājumos, taču vārda brīvības un sabiedrības politiskās organizācijas sakarā Eiropai padomdevējus no ārienes nevajagot. Toties visai pozitīvi šīs stratēģijas parādīšanās uzņemta Kremlī, kura oficiālais pārstāvis Dmitrijs Peskovs paziņojis, ka tajā vērojami uzlabojumi, un tie atbilst Krievijas redzējumam. „Izbeigtais” karš uzliesmo atkal Taizemes un Kambodžas robežkonflikta saknes sniedzas vairāk nekā gadsimtu senā vēsturē, kad tika iezīmētas robežas starp toreizējo Siāmas karalisti un Francijas koloniālajiem valdījumiem Indoķīnā. Galvenais strīdus ābols ir hinduisma dievībai Šivam veltīts tempļu komplekss, kuru Kambodžas valdnieki izveidojuši laikā no mūsu ēras 9. līdz 12. gadsimtam. 1962. gadā starptautiska šķīrējtiesa atzina templi par Kambodžai piederīgu, taču Taizeme šim lēmumam nepiekrita. Nākamajās desmitgadēs Kambodža piedzīvoja ilgstošu radikāli kreiso t.s. sarkano khmeru diktatūru un pilsoņu karu, un robežstrīds ar kaimiņvalsti tai nebija aktuāls. Taču 2008. gadā, kad iekšējie satricinājumi bija palikuši pagātnē, Kambodža mēģināja reģistrēt tempļa kompleksu kā UNESCO Pasaules mantojuma vietu, un konflikts atsākās ar jaunu sparu. Nākamajos gados pie robežas periodiski notika apšaudes un nelielas kaujas, reizumis ar artilērijas izmantošanu. Bija upuri kā abu pušu militārpersonu, tā civiliedzīvotāju vidū. Pēdējais spriedzes periods iesākās šī gada maijā, kad sadursmē tika nogalināts Kambodžas karavīrs. Jūlijā starp abām valstīm izvērtās diezgan nopietna karadarbība. Taizeme apgalvoja, ka Kambodža apšaudījusi tās teritoriju ar raķetēm, un veica aviācijas triecienus pa militāriem mērķiem kaimiņvalsts teritorijā. Piecas dienas ilgajās kaujās tika nogalināti apmēram piecdesmit cilvēki, tūkstošiem bēgļu pameta karadarbības rajonu. Šajā brīdī konfliktā iejaucās Savienoto Valstu administrācija, piedraudot ar ekonomiskajām sankcijām. Ar Malaizijas valdības starpniecību tika panākta vienošanās par uguns pārtraukšanu un oktobrī Donalda Trampa klātbūtnē parakstīts dokuments, kuru Baltā nama saimnieks dēvē par mierlīgumu, savukārt Taizemes valdība – par divpusēju deklarāciju. Novembrī Taizeme paziņoja, ka drošības situācija nav uzlabojusies, un apturēja vienošanās darbību. Spriedze kārtējo reizi pārauga sadursmēs pagājušajā svētdienā, 7. decembrī, kad uz robežas notika apšaude. Kā ierasts, abas puses vaino viena otru pamiera pārtraukšanā. Pirmdien pie robežas jau noritēja diezgan nopietna karadarbība, Taizemes pusei iesaistot arī gaisa spēkus. Tiek ziņots, ka vismaz desmit cilvēki pēdējo pāris dienu laikā zaudējuši dzīvību, pierobežas teritorijas atkal bijuši spiesti pamest vairāki simti tūkstošu. Donalds Tramps, kurš iekļāvis karadarbības izbeigšanu jūlijā savu karu izbeidzēja sasniegumu sarakstā, pieprasījis abām pusēm cienīt parakstīto vienošanos. Tā kā gan Taizeme, gan Kambodža pieder organizācijai ASEAN, tās prezidējošās valsts Malaizijas premjerministrs Anvars Ibrahims paziņojis, ka gatavs iesaistītes un censties atdzesēt konfliktu. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Tas sim neej vim xov tooj siv tsis tau triple zero call, tsoom fwv Australia tej kev siv nyiaj, Thaib thiab Cambodia cov kev tsis haum xeeb ciam teb, av qeeg ntawm teb chaws Japan, tsoom fwv xeev Victoria cov kev thov txim rau nws tej neeg txum tim, Australia thiab Meskas tej nom tswv tham txog kev ruaj ntseg, cov kev yuav lub tuam txhab Warner Brothers Discovery, tej neeg ntiav tsev nyob tej nyiaj superannuation, Cob tsib thiab Japan cov kev koom tes lagluam yeeb yaj kiab, Nplog cov kev dim ntawm cov teb chaws muaj kev txhim kho tsawg tshaj plaws.

Gandrīz puse Eiropas iedzīvotāju gada laikā saskaras ar kādu lielāku vai mazāku ādas problēmu. Viens no iemesliem ta ir mūsu ikdienas ieradumi. Kā ikdienas ieradumi ietekmē ādas veselību un vispārējo labsajūtu, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro dermatoloģe Anna Bērziņa, uztura speciāliste Viktorija Jansone un psiholoģe Kristīne Balode. Ādas veselību ietekmē faktoru kopums. Jutīga āda ir mūsdienu tendence. "Ādu tiešām ietekmē tas, kā jūtamies, uzturs. To savā ārsta kabinetā redzu daudz. Bieži vien cilvēki negrib atzīst, ko ēd un dzer, bet realitātē to āda parāda ar iekaisīgiem procesiem, gan saasinoties hroniskām slimībām. Tas arī veicina ātrāku ādas novecošanos. Gan miegs, gan mūsu nervu sistēmas darbība, gan ādas kopšanas paradumi ietekmē ādas veselību. Dzīve pilsētā un lielā skrējienā nenāk par labu ādai," atzīst Anna Bērziņa. "Ja būtu jāizvēlas daudz kustēties vai pareizi ēst, sliktu uzturu nevarētu kompensēt ar regulārām kustībām. Īpaši mūsdienu cilvēkam uzturam ir lielāka loma, pat ja regulāri nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm," norāda Viktorija Jansone. "Pamanu, ja klientiem sākas stress par to, ar kādām metodēm varētu kaut mainīt savā izskatā, tas reizēm pat ir jaudīgāks stress, kas problēmu pat vēl pastiprina," bilst Kristīne Balode. "lielākoties stresu mēs apēdam. Lielākoties cilvēks ēd emocionāli. Būtu jauki, ja ēstu apzināti un uzturu lietotu vairāk kā medicīniski atbalstošu, skatoties uz uzturu no veselības viedokļa, ne tik daudz no baudas viedokļa," vērtē Kristīne Balode. "Manuprāt, rietumu sabiedrība ir ļoti daudz saistīta ar baudu, kur es ēdīšu, kā ēdīšu, kā tas izskatīsies, kur man to pasniegs, kurā vietā to būs stilīgi apēst. Man liekas, ka  esam diezgan tālu aizgājuši no uztura pamatnosacījuma, ka tā ir uzturviela, lai mūsu ķermenis, prāts un emocionālā pasaule var forši funkcionēt." Anna Bērziņa norāda, ka nav specifiska uztura ādas veselībai. Viktorija Jansone iebilst, ka piens un cukurs ir divas lietas, kas uztur iekaisuma procesu organismā. Samazinot cukura un piena patēriņu ikdienā, iekaisīgu slimību gadījumā labi var redzēt uzlabojumus.  

Spēja ātri atpazīt insultu var izglābt kāda dzīvību. Kas jāzina par insulta pazīmēm un to noteikšanu un kā jārīkojas, lai palīdzētu, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas ģimenes ārste, Rīgas Stradiņa universitātes Ģimenes medicīnas katedras docētāja, Metodiskā vadības centra ģimenes medicīnā koordinatore ģimenes medicīnas jautājumos Dārta Puriņa un P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Neiroloģijas klīnikas Insulta vienības virsārsts Kristaps Jurjāns. "Mēs esam sabiedrībā, kurā ir pārāk daudz novēršamu nāvju un mums lielākoties nāves cēlonis ir sirds un asinsvadu saslimšanas, kuras ir efektīvi novēršamas. Jautājums, vai paši objektīvi izturamies pret šiem rādītājiem," vērtē Dārta Puriņa. Cilvēki nepievērš uzmanību augstam asinsspiedienam vai augstam holesterīna līmenim asinīs. Protams, arī smēķēšana, kustību trūkums un aptaukošanās ir riska faktori, kā arī tas, ja pirmās pakāpes radinieki ir slimojušo ar insultu. "Insults notiek vienā mirklī un strauji, bet tas izveidojas laika gaitā. To var novērst, tāpēc ir jāizglīto sabiedrība," atzīst Dārta Puriņa. "Sabiedrība ne vienmēr izprot kopsakarību kopumu, ka augsts asinsspiediens vai augsts holesterīna līmenis nav tikai cipari, kurus dakteris grib izārstēt, bet ka tie ir riska faktori, kuriem laika gaitā attīstoties izveidosies saslimšana. Ja savlaicīgi strādājam ar riska faktoriem, saslimšanu ir lielas iespējas novērst," turpina Dārta Puriņa. "Kad notiek insults nervu šūnas iet bojā strauji. Stundas laikā cilvēks, kas slimo ar insultu, zaudē tik daudz nervu šūnu, cik normāli novecojot zaudē piecu gadu laikā," skaidro Kristaps Jurjāns. Šī ir viena no retajām slimībām, kurai ir tik īss laiks, lai pacientam reāli palīdzētu. Insultam tās ir pirmās 4,5 stundas, to laikā pacientam jānonāk slimnīcā, jāveic izmeklējumi un jāuzsāk ārstēšana. "Labāki rezultāti ir, ja to izdara pirmajā stundā," norāda Kristaps Jurjāns. "80% insultu ir iespējams novērst, kontrolējot primāros riska faktorus, kas galvenokārt saistīti ar dzīvesveidu, asinsspiedienu, holesterīnu, smēķēšanu," skaidro Kristaps Jurjāns. Diemžēl saslimst arī tie, kas ievēro visveselīgāko dzīves veidu, bet tā nav lielākā sabiedrības daļa. "Tas, ka saslimstība ir liela, liecina, ka mums klibo primāra un sekundāra profilakse. Slimības, kas insultu izraisa, netiek laicīgi diagnosticētas un ārstētas," norāda Kristaps Jurjāns. Ja ir aizdomas, ka kādam ir insults, svarīga ir ātra rīcība - atsmaidi, turi rokas, runā. Ja kādu no šīm funkcijām cilvēks nespēj veikt, jāsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība.  Sabiedrība regulāri jāinformē par insulta simptomiem, testu "ĀTRI" un kampaņas ietvaros mācām arī bērniem bērnudārzā pazīst insultu. Kā rīkoties, ja kādam no vecākiem vai vecvecākiem parādās šādas pazīmes. Labāk reaģēt straujāk un zvanīt palīdzības dienestam, nevis konsultēties ar draugiem vai ģimeni un nogaidīt. "Insults veidojas, kad kādai smadzeņu daļai ir traucēta asiņu apgāde. Asinsvadu var aizsprostot trombs vai plīst asinsvads," skaidro Kristaps Jurjāns. "Išēmiskais insults rodas, kad trombs aizdambē asinsvadu, kāda smadzeņu daļa nesaņems asinis un sāks strauji iet bojā. Zudīs nervu šūnas, cilvēks zaudēs spēju runāt, kustināt vienu ķermeņa pusi, pazīt radiniekus. Dažādi simptomi var būt." Latvijā insults ir bieža saslimšana, bet tā ir novēršama slimība. -- Slimību profilakses un kontroles centrs sadarbībā ar Latvijas Neirologu biedrību un Latvijas Insulta biedrību īsteno sabiedrības informēšanas kampaņu “Atpazīsti insultu! Rīkojies ĀTRI!”, lai skaidrotu insulta pazīmes un uzsvērtu to savlaicīgas atpazīšanas nozīmību veiksmīgai slimības ārstēšanai un izglītotu par insulta profilakses pasākumiem.      

Sarunas starp Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu un ASV prezidenta Donalda Trampa īpašo sūtni Stīvu Vitkofu un znotu Džaredu Kušneru noslēgušās bez risinājumiem izbeigt Krievijas karu Ukrainā. korupcijas lietu prāvās figurējošais Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu ir vērsies pie Valsts prezidenta Ichaka Hercoga ar apžēlošanas lūgumu.  Tramps draud ar militāriem uzbrukumiem ikvienai valstij, kas pieļaus narkotiku kontrabandu uz ASV. Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns un Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš. Diplomātiskā ceha nepagurstošie strādnieki „Sarunas bija produktīvas, taču vēl ir darbs darāms,” mediji citē valsts sekretāra Marko Rubio teikto pēc tikšanās starp Savienoto Valstu un Ukrainas delegācijām svētdien Floridā, netālu no Maiami, superekskluzīvā privātā golfa klubā, kuru ierīkojusi Stīva Vitkofa īpašumu attīstīšanas kompānija. Ukrainas delegāciju tagad vada Nacionālās drošības padomes sekretārs Rustems Umerovs, kurš šai amatā nomainījis korupcijas skandālā ierauto un no amata atlūgušos bijušo prezidenta Zelenska administrācijas vadītāju Andriju Jermaku. No amerikāņu puses bez valsts sekretāra Rubio piedalījās arī prezidenta Trampa īpašais sūtnis Stīvs Vitkofs un līdzīgā statusā esošais prezidenta znots Džareds Kušners. Aiz valsts sekretāra nogludinātajām frāzēm par „suverēnu, neatkarīgu un pārtikušu” Ukrainu kā procesa mērķi nav nojaušamas sarunu detaļas, tai skaitā tas, kādas sviras un ar cik nopietnu spiedienu amerikāņu puse darbinājusi pret saviem sarunu partneriem. Tikām Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis 1. decembrī viesojās Parīzē, kur tikās ar vienu no konsekventākajiem viņa valsts atbalstītājiem, Francijas prezidentu Emanuelu Makronu. Sarunu laikā abi sazvanījušies arī ar Lielbritānijas, Vācijas, Polijas, Itālijas, Norvēģijas, Somijas, Dānijas un Nīderlandes līderiem, arī Eiropadomes prezidentu Antoniu Koštu, Eiropas Komisijas vadītāju Urzulu fon der Leienu un NATO ģenerālsekretāru Marku Riti. Jautājumu par Krievijas iesaldētajiem aktīviem, drošības garantijām Ukrainai, tās pievienošanos Eiropas Savienībai un Eiropas sankcijām pret Krieviju galīgi var izlemt „tikai tad, ja pie sarunu galda ir visas Eiropas valstis,” pēc tikšanās deklarēja Makrons. Kā sava veida atbilde šai tēzei no Eiropas pretējās puses tai izskanēja Krievijas diktatora Putina teiktais, sagaidot Stīvu Vitkofu un Džaredu Kušneru Maskavā, kurp viņi devās pēc tikšanās Floridā. Eiropa, kā izteicās Putins, esot tā, kas kurinot karu un traucējot amerikāņu miera centieniem. Krievijai neesot nolūka karot ar Eiropu, taču, ja nu eiropieši sākšot karu, tad Krievija esot gatava kaut tūlīt. Putina un ASV pārstāvju 2. decembra tikšanās sakarā mediji citē Krievijas vadoņa ārpolitikas padomnieku Juriju Ušakovu, kurš līdz ar īpašo sūtni Kirilu Dmitrijevu tajā asistēja Kremļa saimniekam. Tikšanās, kā teicis Ušakovs, esot bijusi „ārkārtīgi noderīga, konstruktīva un informatīva”, kādam risinājumam tuvāk gan neesot tikts. Lielu tās daļu aizņēmušas, kā izteicās Kremļa pārstāvis, „teritoriālās problēmas”, ar ko, acīmredzot, jāsaprot Kremļa agresora apetīte pievākt jau okupētās un vēl neieņemtās Ukrainas zemes. „Vēl daudz darba jāpadara,” paziņojis Ušakovs. Apžēlojiet nevaļīgo! „It kā valstij jau tā nenāktos gana smagi cīnīties ar tiesisko un konstitucionālo krīzi, svētdien premjerministrs Benjamins Netanjahu ieveda Izraēlu jaunā mīnu laukā,” tā izdevums „Israel Times” raksturo valdības vadītāja soli, 30. novembrī iesniedzot Izraēlas prezidentam Īzakam Hercogam lūgumu pirms tiesas apžēlot viņu par kriminālapsūdzībām trīs lietās, par kurām viņš tiek tiesāts kopš 2020. gada. Apsūdzības saturs ir  krāpšana un uzticības ļaunprātīga izmantošana trīs atsevišķās korupcijas lietās, kā arī kukuļa pieņemšana pozitīva mediju atspoguļojuma veidā vienā no šīm lietām. Lūgums pēc formas, faktiski premjera vēstule valsts galvam un tai sekojošā publiskotā videouzruna pilsoņiem ir vismaz uzstājīga prasība. Premjerministrs neko nesaka par to, vai uzskata sevi par vainīgu, bet gan paziņoja, ka esot ticis nomelnots, un apsūdzības pret viņu sadomājuši viņam naidīgi ļaudis tiesībsargājošajās iestādēs. Viņš, raugi, esot tikai ieinteresēts, lai lietas tiktu iztiesātas kā klājas, taču tas atņemot viņam tik daudz laika, ka smagi nodarot pāri viņa darbam – valdības vadīšanai šai valstij tik grūtajā laikā. Šis arguments kā galvenais izvirzīts arī oficiālajā lūguma tekstā, kas iesniegts prezidentam Hercogam. Ar sarkasmu tiek atzīmēts, ka tie paši juristi, kuri šobrīd izvirza šo tēzi, savulaik argumentējuši, ka tiesāšanās netraucēšot Netanjahu pildīt premjera pienākumus. Taču, kā norāda eksperti, galvenā problēma šai gadījumā ir vainas un nevainīguma jautājuma kategoriskā apiešana. Tas padara prezidenta apžēlošanas aktu, ja tāds pat sekotu, ļoti apšaubāmu un, iespējams, arī tiesas ceļā apstrīdamu. Izraēlas juridiskajā praksē īsti nav domājams precedents, kad apžēlošana tiek piešķirta pirms tiesas sprieduma vai apsūdzētā vainas atzīšanas. Prezidenta apžēlošanas formulējums Izraēlas konstitūcijā gan tieši nedefinē šādus priekšnoteikumus, taču uz tiem diezgan nepārprotami norāda konstitūcijā lietotais apzīmējums „likumpārkāpējs”. Kā vienīgais precedents pirmstiesas apžēlošanai Izraēlas vēsturē ir t.s. „300. autobusa lieta” 1984. gadā, kad Izraēlas Iekšējās drošības un pretizlūkošanas dienesta aģenti nogalināja divus sagūstītus palestīniešu teroristus. Vainīgos toreiz apžēloja prezidents Haims Hercogs, tagadējā valsts galvas vectēvs. Tomēr toreiz Augstākā tiesa, kurā tika apstrīdēta apžēlošana, to apstiprināja ar argumentu, ka vainīgie bija atzinuši savu vainu. Formālā apžēlošanas lūguma izskatīšana paredz, ka atzinumu par to sagatavo Tieslietu ministrijas Apžēlošanas departaments, konsultējoties ar citām juridiskajām institūcijām. Pēc tam savus atzinumus vēl jāsniedz tieslietu ministram un prezidenta padomniekam juridiskajos jautājumos. „Balts pulveris”, nafta un asinis Karību ūdeņos Vakar, 2. decembrī, runājot ar presi Baltajā namā, ar valsts sekretāru Rubio pie labās un kara ministru Hegsetu pie kreisās rokas, prezidents Tramps paziņoja, ka ikviena valsts, kura ražo narkotikas, kas tiek iesūtītas ASV, varot rēķināties ar amerikāņu militāriem triecieniem. Venecuēla, kuru Baltā nama saimnieks apsūdz narkoterorismā, jau visai drīz saņemšot šādus triecienus pa savu teritoriju. Dienu iepriekš Tramps sociālo tīklu ierakstā bija ieteicis, citējot, „visām aviosabiedrībām, pilotiem, narkotiku tirgotājiem un cilvēku tirgotājiem” uzskatīt gaisa telpu virs un ap Venecuēlu par slēgtu. Tā vien šķiet, ka Savienotās Valstis gatavojas laist darbā militāros spēkus – kara flotes vienību ar pasaulē lielāko aviācijas bāzes kuģi „Henrijs Fords” priekšgalā un 15 000 lielu kontingentu –, kas koncentrēts pie Venecuēlas krastiem. Jau vairākus mēnešus amerikāņu jūras spēki te īstenojuši asiņainas medības, gremdējot motorlaivas, kuras, kā apgalvo Trampa administrācija, pārvadājot narkotikas. Nekādi skaidri pierādījumi tam, ka laivās tiešām bijuši tie „baltā pulvera maisi”, kurus piesauc Baltā nama saimnieks un viņa līdzgaitnieki, protams, netiek iegūti, bet šādā veidā uz viņpasauli aizraidīti jau apmēram astoņdesmit laivās kuģojušo. Kā norādījis Starptautiskās krimināltiesas eksperts, šāda Savienoto Valstu rīcība atbilst definīcijai par plānotiem un sistemātiskiem militāriem uzbrukumiem civiliedzīvotājiem miera laikā, kas ir starptautisko konvenciju pārkāpums. Trampa izvirzītās apsūdzības Venecuēlai saistās ar divu narkotisko vielu – kokaīna un fentanila – nelegālo eksportu. Kā raidsabiedrībai BBC norādījuši narkotiku apkarošanas eksperti, Venecuēla ir relatīvi mazsvarīga dalībniece globālajā narkotiku tirgū, pamatā narkotiku tranzītvalsts. Lielākā kokaīna ražotāja pasaulē ir Venecuēlas kaimiņvalsts Kolumbija, taču kolumbiešu „baltais pulveris” nonāk Ziemeļamerikā lielākoties ne caur Venecuēlu. Savukārt fentanils pamatā tiek ražots Meksikā un nonāk Savienotajās Valstīs praktiski tikai pāri abu valstu sauszemes robežai. Toties Venecuēlas teritorijā ir pasaules lielākie zināmie jēlnaftas krājumi – apmēram viena piektdaļa no kopējām planētas resursiem. Tehnoloģiskās mazspējas dēļ, kurā valsts naftas industriju novedusi gadu desmitiem valdošā sociālistu diktatūra, šobrīd Venecuēla iegūst mazāk kā procentu no pasaules jēlnaftas – trīs reizes mazāk kā pirms kreiso radikāļu nākšanas pie varas 1999. gadā. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Valoda ir dzīva, kamēr tajā runā, bet tai ir nākotne, ja to turpina arī pētīt. Vairs nav tie laiki, kad valodu izpēte nozīmē tikai garum garas grāmatu un pierakstu lapas vai mutvārdu ekspedīcijas; mūsdienās palīdz digitālās tehnoloģijas un to paveikto labi redzam jau šodien, ikdienā izmantojot mākslīgo intelektu vai transkripciju latviešu valodā. Kā latviešu, lībiešu un latgaliešu valodas atrod savu vietu arī digitālajā pasaulē? Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas Rīgas Tehniskās universitātes Rēzeknes akadēmijas pētniece Antra Kļavinska un Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta vadošā pētniece, DHELI projekta valodas pētnieku grupas koordinatore Baiba Saulīte. Vai valoda mūsdienās var vēl dzīvot bez digitālās vides? "Diez vai var dzīvot, jo mēs saprotam, ka valoda visbiežāk tiek lietota arī digitālajā vidē mūsdienās daudz vairāk nekā kādreiz, mēs varam iegūt informāciju, kas ir rakstīta internetā, vai sazināmies biežāk ar tuviniekiem "WhatsApp", nevis mutiski," vērtē Baiba Saulīte "Es teiktu, ka nav iespējams, ka valoda paliek dzīva, ja tā netiek lietota digitālajā vidē." "Dažādās vietnēs pēta lingvistisko vitalitāti, sevišķi retāk lietotajām un mazajām valodām. Viens no aspektiem ir funkcionēšana digitālajā vidē, kas tiek ņemts vērā, arī vērtējot valodas vitalitāti un spēju turpmāk pastāvēt. Un sevišķi jaunā paaudze vairs nelieto, piemēram, vārdnīcas papīra formātā, bet galvenokārt jau izmanto digitālos resursus," papildina Antra Kļavinska. "Latviešu valodai ir diezgan labi digitālajā vidē. Domāju, ka neviens vairs nevar savu ikdienu iedomāties bez vārdnīcas "Tezaurs", kas paliek arvien labāka un labāka. Kur var atrast ne tikai vārdu pēc pamatformas, bet arī pēc dažādām formām locījumos. Var iegūt ļoti plašu informāciju," atzīst Baiba Saulīte. "Tāpat ir ļoti labas iespējas aplūkot konkrētu vārdu lietojumu dažādos kontekstos apjomīgos tekstu datos jeb korpusos un meklēt tur pēc īpašām pazīmēm. Piemēram, atrast visus darbības vārda saņemt teikuma priekšmetus - kas saņem. Latviešu valodai ir ļoti attīstījušies tieši pēdējos gados valodas resursi digitālajā vidē, arī ļoti mūsdienīgi un arī starptautiski atzīti un savietojami. Tas, kas ir marķēts mūsu datos, ir līdzīgi marķēts arī citām valodām, līdz ar to starp valodām var salīdzināt dažādas pazīmes." Kāpēc esperanto valoda nekļuva par universālu saziņas līdzekli? Esperanto ir mākslīgi radīta valoda, kuru izveidoja 19. gadsimta otrajā pusē ebreju ārsts un poliglota Ludvigs Zāmenhofs ar domu veidot vienu ideālo valodu, kas palīdzētu tautām saprasties. Par esperanto valodu pasaules kontekstā stāsta valodniece Ina Druviete, Latvijas esperanto asociācijas prezidente Margarita Želve stāsta, cik šīs valodas pratēju un interesentu ir Latvijā. Bet sižeta iesākumā tā autore iepazīstina ar sevi esperanto valodā. "Bonan matenon!  Mia nomo estas Zane. – Labrīt, mans vārds ir Zane."  Runa ir par savulaik mākslīgi veidotu valodu – esperanto, aptuvenā tulkojumā no romāņu valodām  – „cerība”. Esperanto ir darināta no romāņu un ģermāņu valodām un šajā valodā šobrīd pēc neoficiāliem datiem runā aptuveni 2 miljoni pasaules iedzīvotāju.  Latvijā  šī valoda bija ļoti populāra pagājušā gadsimta 20.-30. gados. Arī padomju laikā līdz pat PSRS sabrukumam Latvijas esperanto asociācijā bija vērojama liela aktivitāte. Par to, kāda šobrīd ir situācija ar esperanto runātājiem Latvijā, stāsta asociācijas prezidente Margarita Želve Margarita Želve stāsta, ka reizi trijos gados notiek Baltijas esperanto dienas, uz kurām parasti kopā sanāk vidēji 120-200 dalībnieku no 20-30 pasaules valstīm. Kā iemeslu tam, ka interese par šo valodu ir kritusies, Latvijas esperanto asociācijas  prezidente min angļu valodas popularitāti. Tam arī daļēji piekrīt valodniece, Latvijas Universitātes profesore Ina Druviete. Par to, kāpēc esperanto nav tik izplatīta kā agrāk, kāds ir tagadējais šīs valodas statuss un kuras no mākslīgi konstruētām  valodām ir populāras šobrīd, Inas Druvietes skaidrojums.   -- Par grāmatu, kas iedvesmojusi jauniem pētījumiem vai atklājumiem, stāsta Latvijas astronomijas biedrības pārstāvis Mārtiņš Gills. Viņš izvēlējies Randala Munro (Randall Munroe) grāmatu "What if..." (Ja nu...). Kā vēsta grāmatas apakšvirsraksts - tās ir "Nopietnas zinātniskas atbildes uz absurdiem hipotētiskiem jautājumiem".  Mārtiņš Gills atzīst, ka šī grāmata noder prāta uzmundrināšanai. To var atvērt jebkurā vietā un izlasīt kādu jautājumu un sniegto atbildi.  

Sabiedriskā transporta padome jau septembrī sprieda, ka dotētais reģionālo autobusa pārvadījumu tīkls nākamgad būs par 16% mazāks. Tas tika skaidrots ar pasažieru plūsmas mazināšanos un iedzīvotāju paradumu maiņu, un, protams, sabalansētiem budžeta risinājumiem, kā mēdz saukt arī naudas trūkumu. Par to neapmierinātību izteica valdības koalīcijas partneri un Satiksmes ministrija apņēmās meklēt risinājumus, kā samazinājumu padarīt mazāk apjomīgu un iedzīvotājiem nesāpīgāku. Kas sagaida reģionālo autobusu lietotājus? Krustpunktā diskutē Autotransporta direkcijas valdes priekšsēdētājs Jānis Lapiņš, Madonas novada priekšsēdētājs Agris Lungevičs, satiksmes ministra padomnieks Kristaps Zaļais un Latvijas Pasažieru pārvadātāju asociācijas prezidents Ivo Ošenieks.  

Laurana, without her consent, is made the Commander of the Knights of Solamnia. Despite her misgivings she accepts the assignment. As part of accepting her new responsibilities, and despite what her heart may want, she also lets go of her love for Tanis. She does not have the time and energy to pursue it and she believes he is lost to the Darkness.  Tas and Flint inspect the fortifications, worry about Laurana, and reveal their thoughts about Kitiara now that they know she is a Dragon Highlord.  The good dragons finally arrive! Gilthanas & Silvara come with them. We learn from them why the metallic dragons have not made themselves before now: the twisted machinations of Takhisis! But through the sacrifice of Gilthanas and Silvara they've finally come out of hiding to help. Gilthanas also knows about Tanis' indiscretions now and shares it with Laurana. She is uninterested.   Content warning - mild swears One More Thing: Jonathon: OpenRCT2 - https://openrct2.io/ Shivam: Home gardening & preserving You can find us at: Jonathon - https://bsky.app/profile/falselogic.bsky.social  Shivam - https://bsky.app/profile/shivambhatt.bsky.social  Casual Magic w/ Shivam Bhatt - https://casualmagic.libsyn.com/  Shivam & Wheeler Love Magic - https://sites.libsyn.com/460224  Facebook - https://www.facebook.com/groups/1147877956611082  Discord - https://discord.gg/MM7nEwgmZv  We now have a Patreon for those who want to support the podcast! Benefits include seeing the show notes and getting a shout out. Details @ https://www.patreon.com/ChroniclesofDragonlancePodcast  Our cover art by Josiah Cameron. Find more of his work here: https://josiahcameronart.com/  Intro/Outro music: Shadow Whispers by Alexander Nakarada/Spirits of the Greenwood by Alexander Nakarada  

Pirmā un pagaidām vienīgā iestaigātā taciņa kosmosa dzīlēs šobrīd ir Mēness. Plāni atgriezties uz mūsu pavadoņa, veidot cilvēku apmetnes, iegūt derīgos izrakteņus un daudz ko citu ir vareni, taču kā ar iekļaušanos termiņos un daudzo sarežģīto sagatavošanas darbu izpildi? Vai varam cerēt tuvākajos gados vēlreiz uzkāpt uz Mēness? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē IT speciālisti un astronomijas entuziasti Raitis Misa un Ints Ķešāns. "Šis datums [kad doties misijā uz Mēnesi] ir pārbīdīts jau daudzas reizes. Ilgu laiku tas bija 2019. gads, tad bija 2024. gads. Šobrīd ir 2027. gads. Grūti pateikt," skaidro Ints Kešāns. "Es domāju "Artemis 2" misija, kas plānota pēc diviem mēnešiem, kas aplidos Mēnesi, nevis nolaidīsies. Es domāju, ka tas ir ļoti reāli. Viņi ir tam gatavi. Bet nolaišanās uz Mēness 2027. gadā. Tur ļoti daudz iesaistīto. Galvenais, tur ir citi partneri un, pirmkārt, "Space X" ar savu nolaižamo aparātu, kas ir diezgan sarežģīts koncepts. It kā viss iet pēc plāna, bet es teiktu, ka diezgan ambiciozi domāt, ka tas būs 2027. gads." "Ja to neizdarīs Rietumu apvienība, ķīnieši 2030. gadā noteikti to izdarīs. Jo viņiem viss notiek pēc plāna. Cik es zinu, nav nekādu paredzamu šķēršļu. Viņi ļoti metodiski, lēnām, bet tajā pašā laikā pēc plāna visu dara. Viss līdz šim ir izdevies un viņi nekādas milzīgas izmaiņas savā grafikā nav veikuši," papildina Raitis Misa. Iemesli misijas laika pārcelšanai ir dažādi. "Ilgu laiku kā galvenais iemesls tika minēti jaunie Mēness skafandri, kurus nevar un nevar dabūt gatavus, jo ļoti sarežģītas iekārtas, ļoti dārgas iekārtas," norāda Ints Ķešāns. Doma par atgriešanos uz Mēness ir aktuāla jau kopš 2000. gada, laika gaitā vairākas lietas mainījušās, lielākās izmaiņas - tagad vairāk piesaistīti privātie partneri.  "Pirmām kārtām "Space X", kas būvē nolaišanās sistēmu, bet ir apmēram 10 citi, kas taisa arī nolaižamos aparātus visdažādākos, kas piegādās uz Mēnesi dažādas kravas. Tas ne visiem iet gludi, tāpēc daudz kas iekavējas. Tas ir arī ārkārtīgi dārgi, budžeti aug un naudas visam nepietiek. Tie nav 60. gadi, kad NASAi bija neierobežots budžets, ka tik mēs būtu pirmie," turpina Ints Ķešāns. Bet kāpēc tieši tagad cilvēkam jāatgriežas uz Mēness? Pirmkārt, tie ir pētījumi fundamentālajā zinātnē, kur darba pietiks vairākām paaudzēm.  "Otrs - tik milzīga programma pati par sevi ir progress. Lai realizētu tāda izmēra lietas, būs tūkstošiem atklājumu, būs jaunas tehnoloģijas, jauni materiāli, jaunas metodes, jauna juridiskā bāze varbūt. Tas pats par sevi ir kaut kas, kas dzen cilvēci uz priekšu," atzīst Ints Ķešāns. Vēl viņš min, ka "Artemis" programmas ietvaros top jaunas metodoloģijas, kuras pēc tam varēs lietot dažādas nozares gan kosmosā, gan uz zemes. Tas varētu būt arī svarīgākais visā programmā. Tāpat tiks pilnveidota vai izstrādāta juridiskā bāze.  Vai varēsim izaudzēt pārtiku arī citviet Visumā? Bet, ja reiz par kosmosu runājam, tad visnotaļ svarīgs jautājums ir - vai Visumā hipotētiski mēs varētu audzēt pārtiku? Ja reiz cilvēce veidos apmetnes uz tālākiem Visuma objektiem, tas noteikti būtu svarīgs faktors, lai varētu šīs cilvēku kolonijas nodrošināt ar pārtikas resursiem ārpus Zemes. Par iespējām audzēt pārtiku kosmosā stāsta astrofiziķis, Meteorītu muzeja vadītājs Kārlis Bērziņš un Dārzkopības institūta vadošo pētnieci Līga Lepse. Skaidrs ir tas, ka pēc dažiem miljardiem gadu, pat ja tā prātā šobrīd šķiet kā neaptverama nākotne, uz Zemes dzīve vairs nebūs iespējama. Vienlaikus cilvēks jau pakāpeniski sācis iekarot kosmosu, un tas, cik tālu iesim, ir tikai laika jautājums. Kā iespējamās vietas nākotnes cilvēces mājvietai varētu būt ne vien Marss, bet arī Jupitera pavadoņi un pat tālais Plutons. Zvaigzne Saule savā evolūcijā izpletīsies un kļūs par sarkano milzi, kas, tā teikt, apēdīs sev tuvākās planētas - Merkuru, Venēru un arī Zemi, tāpēc mums, meklējumos pēc jaunas mājvietas un iespējas audzēt tur pārtiku, būs jālūkojas ārējā kosmosa virzienā. Tā skaidro Kārlis Bērziņš. Pagaidām vēl varam teikt, ka uz Zemes patiešām ir īpaši fizikālie apstākļi, kas ļauj mums šeit audzēt pārtiku. Par tiem stāsta Līga Lepse. Pētniece norāda, ka pašlaik būtiskais jautājums uz Zemes ir aizvien straujāk pieaugošās izmaiņas klimatā. Ar to saskaras arī augu selekcionāri, īpaši attiecībā uz ilggadīgu augu - koku, krūmu - selekcijas procesu. Jaunajām šķirnēm ir jātiek līdzi klimata pārmaiņām. Viņa arī vērtē situāciju uz citām planētām.

Ja persona ir atzīta par cietušo kriminālprocesā, noziedzīgais nodarījums kvalificēts kā tīšs un ir iestājušās kādas no likumā noteiktām sekām, cietušais var saņemt valsts kompensāciju. Raidījumā Kā labā dzīvot skaidrojam, kā iespējams pieteikties un saņemt kompensāciju. Stāsta Tiesu administrācijas direktora vietniece juridiskās palīdzības un valsts kompensācijas cietušajiem jautājumos Jeļena Bārbale, Tiesu administrācijas Valsts kompensācijas cietušajiem nodaļas vadītāja Inga Ozola un biedrības "Skalbes" valdes locekle, klīniskā un veselības psiholoģe, militārā psiholoģe, EMDR terapeite apmācībā Santa Laimiņa-Rubene. "Valsts ir izveidojusi sistēmu, atbalstot noteiktos noziedzīgos nodarījumos cietušos. Valsts kompensāciju maksā, lai persona varētu pēc iespējas ātrāk segt savus zaudējumus, izmantot rehabilitācijas pakalpojumiem un tamlīdzīgi," skaidro Jeļena Bārbale. "Valsts kompensāciju maksā noziedzīgos nodarījumos cietušajiem, kuri ir ieguvuši statusu kriminālprocesā, un šie noziegumi ir ar smagām sekām. Kompensācija tiek maksāta, ja ir iestājusies personas nāve; ja ir nodarīti vidēja smaguma vai smagi miesas bojājumi; ja ir aizskarta cietušā tikumība vai dzimumneaizskaramība;, ja persona ir cilvēku tirdzniecības upuris vai arī persona ir tīši inficēta ar B vai C hepatītu vai HIV." Cilvēks par iespējam gūt kompensāciju var interesēties brīdi, kad ir ierosināts kriminālprocess, notiek aktīva izmeklēšana un persona ar procesa virzītāja lēmumu ir atzīta par cietušo. No tā brīža cilvēkam ir tiesības pieprasīt valsts kompensāciju.  "Latvija ir viena no retajām valstīm Eiropas Savienībā, kura maksā valsts kompensāciju vēl nepabeigtā kriminālprocesā. Tas ir saistīts ar to, ka mēs maksimāli radām pamatu personām jau tajā brīdī, kad tas ir nepieciešams, šo kompensāciju saņemt. Daudzās Eiropas valstīs šī kompensācija ir iespējama tikai pēc tam, kad kriminālprocess ir pabeigts, kad visi apstākļi kriminālprocesa ietvaros ir noskaidroti," norāda Jeļena Bārbale.

Ostfoldas muzejā Norvēģijā nupat izveidots piparkūku Doma laukums - ar baznīcu, radio māju un pat svētku egli. Tas tapis jaundibinātā Latviešu amatnieku un mājražotāju apvienībā, kur ļaudis ne tikai cep, bet pin, tamborē, ada un  mīca mālu. Kas  ārvalstīs mītošos latviešus motivē kopt latviskās amatniecības un mājražošanas tradīcijas, skaidrojam raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Sarunājas Latviešu amatnieku un mājražotāju apvienības Norvēģijā pamatlicēja, idejas autore un organizatore Dace Rozenbruga, Vaira Dance no Novēģijas, kura vada komunikāciju ar amatniekiem un ražotājiem, ģitāru meistars Raimonds Rūmnieks arī no Norvēģijas, Īrijā dzīvojoša amatniece un māksliniece Dita Lasmane-Slišāne, Latviešu Daiļamatnieku savienības Kanādā vadītāja Velta Zvīdre, kā arī Inga Zvirgzdiņa, kura darbojas Latviešu biedrībā Īrijā un izveidojusi klubu "Omītes uz salas".  

Režisora Roberta Daubura un dramaturga Jāņa Joņeva izrāde „Ko var cilvēks” Nacionālā teātra Aktieru zālē balstīta uz dokumentāliem notikumiem. Tas ir leģendārās izmeklētājas Ritas Aksenokas duelis ar noziedznieku, izrādē dēvētu par Aleksandru Volkeviču. „Ko var cilvēks” skaudri uzdod jautājumus par cilvēka izcilību, izvēles iespējām, ļauno un labo.

Lai atbrīvotos no liekā svara, nav nepieciešamas speciālas diētas. Ir speciālisti, kas apgalvo, ka diēta nav izšķirošā. Ieteikumus uzklausām raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta uztura treneris Mārtiņš Bidiņš un uztura speciāliste Liene Sondore. Aptaukošanās nav vienkārši risināms jautājums, tā ir kompleksa problēma - ierakstā uzsver medicīnas zinātņu doktore, sertificēta dietoloģe Laila Meija.  Runājot par to, kā motivēt sevi dzīvot un ēst veselīgāk, Mārtiņš Bidiņš uzdod vairākus retoriskus jautājumus. "Par to, cik grūti ir ēst veselīgāk un sportot, visi čīkstētu vienā balsī. Pat bļautu. Ja pavēršam šo jautājumu uz otru pusi, kāpēc neviens nečīkst, cik grūti ir, ja ir liekais svars, cik grūti ir, ja ir grūti aizsiet kurpes," vaicā Mārtiņš Bidiņš. "Cik grūti ir, kad ir aizdusa; cik grūti ir, kad cilvēks sāk novecot un nevar normāli izkāpt no mašīnas? Kāpēc mēs par to nesūdzamies? Cik grūti ir, ka nevar izgulēties, jo ir neērti, vai ir miega apnoja. Grūti ir tā un grūti ir tā, bet viens grūti ir izdarāms un prasa dažas stundas dienā, bet tas grūti, ja neizdari, ir katru dienu un vēl visu gadu. Vēl tu ienīsti sevi, kad paskaties spogulī. Kāpēc mēs par to nerunājam?" "Sportu kā tievēšanas līdzekli daudzi izvēlas un domā, ka sports ir svarīgākais, lai sakārtotu svaru. Bet sportam ir cita nozīme - tā ir sirds veselība, muskuļi. Lai kvalitatīvi novecotu, sports ir neaizvietojams," norāda Mārtiņš Bidiņš. "Bet ir tik viegli apēst sportā iztērētās kalorijas, ja nav kaut vai nedaudz sabalansēts uzturs, beigās apēd pat vairāk." "Svara kontekstā uzturs tomēr ir svarīgākais," turpina Mārtiņš Bidiņš. Par kalorijām ikdienā nebūtu jādomā un tās nebūtu jāskaita.  "Ja grib svaru zaudēt bez diētas, vajag maksimāli sabalansēt uzturu. Tas nozīmē apēst pietiekami daudz dārzeņus, olbaltumvielas, ogļhidrātus, nepārforsēt ar taukiem un citām lietām. Cilvēkam, šādi ēdot regulāri, būs ļoti grūti apēst par daudz kaloriju, lēni un mierīgi svars kritīsies un sakārtosies," skaidro Mārtiņš Bidiņš. Taču ne visi var tā lēni un mierīgi var un kad ir liekais svars, neviens negrib lēni un ilgtermiņā. "Ja grib nomest svaru ātri, talkā nāks ierobežojumi. Tiem jāpanāk kaloriju deficīts," norāda Mārtiņš Bidiņš. Lai sakārtotu svaru ilgtermiņā, vispirms ir tievēšana, kas ir īstermiņa process. Pēc tam ēd normāli, tikai jāiemācās, cik ikdienā jāēd un kā to uzturēt. Mārtiņš Bidiņš arī norāda, ka svarīgi, lai cilvēkam ir enerģija un dzīvesprieks.

Šobrīd dienas garums Latvijā ir nieka septiņas stundas. Tas ir gauži maz. Turpinām septembra raidījumā aizsākto sarunu par to, kā pēc iespējas pilnvērtīgāk izmantot šo cilvēka fiziskai un mentālai veselībai nozīmīgo resursu. Raidījumā Kā labāk dzīvot stāsta gaismas un cirkadiāno ritmu pētniece Baiba Bieļa un gaismas arhitekte Ilze Leduskrasta-Buša. Rīgas ielās sastaptajiem iedzīvotājiem jautājam, kā viņus ietekmē gada tumšākais laiks un kas palīdz justies labāk? "Mums pašiem sev ir jāpavaicā, cik daudz laika pavadām iekštelpas no visa diennakts laika? Ir vairāki pētījumi, kuros konstatēts, ka vidēji iekštelpās pavadām 90% no diennakts. Tas ir milzīgs apjoms. Ja vēl ir izpratne, cik nelielā apjomā mākslīgais apgaismojums spēj pieklibot līdzi tam, ko saulīte dod, būtu jāveidojas vēlmei mainīt savu dzīves veidu mainīt," vērtē Ilze Leduskrasta-Buša.  "Rīta un pusdienas pauzēs vajadzētu būt dabiskai vēlmei iziet ārā nevis turpināt sēdēt telpās." "Jaudīgākais acij izturamais mākslīgais apgaismojums ir desmitkārt vājāks nekā tas apjoms, ko saņemam ārā dabiskajā apgaismojumā. Turklāt mākslīgais apgaismojums ir limitēts un nav pilnā spektrā. Saules un dienas gaisma dod pilnu spektru," turpina Ilze Leduskrasta-Buša. "Tieši tāpēc dienas vidus pauzē izejot ārā 20 minūtes, mēs jau saņemam tik reizes vairāk [pilna spektra gaismas], cik visas dienas garumā nesaņemam pie laba mākslīgā apgaismojuma."  

Šogad Starptautiskais klimata samits (COP) radījis fundamentālus jautājumus par cilvēku spēju sadarboties - vai COP vēl ir kāda jēga? Vai šodien starpatutiskā klimata diplomātija vēl ir aktuāla, ja galveno emisiju ražotājvalstu vadītāji nav ieradušies uz ikgadējo klimata samitu? Vai diskusijas par atjaunīgajiem resursiem vairs ir aktuālas, ja lielvaru galvenais uzdevums ir ražot ekonomisku izaugsmi, neņemot vērā klimata pārmaiņas? Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē Pasaules dabas fonda Latvijā valdes priekšsēdētājs Jānis Rozīti, politologs un dezinformācijas pētnieks Mārtiņš Hiršs un Latvijas Universitātes pētnieks Jānis Brizga. "Līdztekus klimata pārmaiņu mazināšanai aizvien vairāk tiek runāts par pielāgošanos klimata pārmaiņām," norāda Jānis Rozītis. Viņš norāda, ka tas arī ir saistīts dezinformāciju, turklāt dažādiem dezinformācijas līmeņiem. "Šobrīd aizvien vairāk, bet tas varbūt arī ir virzīts no jaunattīstības valstīm, kuras šobrīd saskaras ar klimata ar pārmaiņām, visgraujošākā izpratnē. Sarunas sāk virzīties [par pielāgošanos], un tas ir bīstami. Pielāgoties bez pārmaiņu mazināšanas būs ārkārtīgi sarežģīti un noteikti vēl dārgāk. Līdz ar to jāstrādā abās frontēs. Bet šobrīd sarunas virzās uz to, ka arī trīsreiz jākāpina finanšu resursi, lai veicinātu pielāgošanos un noturību.  Ja Latvijā visu laiku uzskatījām, ka esam tādā paradīzes vietā, tad ir arī dažādi apskatnieki, kuri norāda, ka Eiropā Latvija arī kļūst par teritoriju, kuru diezgan būtiski klimata pārmaiņas jau ietekmē."   Zinātnieki atklājuši, ka derīgo izrakteņu ieguve okeāna gultnē izjauktu barbības ķēdes līdzsvaru okeāna krēslas zonā un potenciāli iznīcinātu okeāna gultnes organismus.  Jau vairākas desmitgades ir zināms par dziļjūras derīgajām ieguvēm, proti, dažādu minerālu un derīgo izrakteņu ieguvi no okeāna dzīlēm. Bet šobrīd saskaņā ar Havaju Universitātes Manoā jaunu pētījumu ir rasti pirmie tiešie pierādījumi tam, ka dziļjūras ieguves rezultātā radušies atkritumi varētu iznīcināt dzīvību okeāna krēslas zonā, konkrēti Klusā okeāna Klarjonas-Klipertona teritorijā. Tas ir viens no bagātākajiem dziļjūras reģioniem, jo tajā ir daudz mangāna konkrēciju, tas satur arī kobaltu, niķeli un varu, kas ir galvenās sastāvdaļas elektrotransportlīdzekļiem un atjaunojamās enerģijas tehnoloģijām. Zinātnieku komanda noteikusi, ka ieguves atkritumu izvadīšana ietekmētu 53% zooplanktona, 60% mikronektona, kas barojas ar zooplanktonu, un šādi traucējumi varētu skart barības ķēdi, galu galā ietekmējot arī lielākus plēsējus, piemēram, zivis, jūras putnus un jūras zīdītājus. Pētījuma rezultātus, kas novembra sākumā publicēti žurnālā “Nature Communications”, komentē Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece, Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes docente Ingrīda Andersone. Sākumā skaidrojam, kādas kopumā okeānā ir zonas un kas izceļ tieši krēslas zonu.

No 7. novembra zvanu centra "Sonido" atbalsta tālrunis katru piektdienu īpaši atvēlēts onkoloģijas pacientiem un cilvēkiem, kuri nonākuši krīzes situācijā. Par sociālo projektu "Parunāsim?" interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta zvanu centra "Sonido" īpašniece un sociālā projekta "Parunāsim?" izveidotāja Inga Muižniece, žurnāliste un pacientu organizācijas "Onkoalianse" pārstāve Inese Supe un kapelāne Sindija Bergmane. Inese Supe norāda, ka onkoloģijas pacientiem nav savas līnijas, kur viņus uzklausītu cilvēks, kurš saprot, ko nozīmē onkoloģija, ārstēšanās un blaknes.  "Kad es pati kļuvu par onkoloģijas pacienti, sapratu, cik svarīgi ir, ka ir otrs cilvēks ar tādu pašu diagnozi, ar kuru var pakonsultēties, jo dakterim nav laika. Tāpēc ir arī onkoloģijas pacientu atbalsta grupas," atzīst Inese Supe. "Kad šo ideju izstāstīju Ingai [Muižniecei], ka onkoloģijas pacientiem nav ar ko parunāties, jo tas ir specifiski, Inga uzreiz atbalstīja," gandarīta Inese Supe. Viņa stāsta, ka pirms tam bija vērsusies Veselības ministrijā, runājusi ar ierēdņiem, kas uzteica ideju, bet realizēja to sociālais projekts, jo tā izveidotāja saprot, cik ļoti svarīgas ir sarunas. Inese Supe pati ar prieku piedalās sarunās. "Liela daļa cilvēku zvana, kuriem ir mentālas problēmas, kuriem vienkārši gribas ar kādu parunāties. Tad mēs vienkārši runājam," pieredzē daļas Inese Supe. "Savukārt onkoloģijas pacientiem ir specifiski jautājumi, kāpēc pie daktera jāgaida tik ilgi, vai varu ieteikt kaut ko no pašas pieredzes, kādus vitamīnus vai uztura bagātinātājus var lietot ķīmijterapijas laikā, lai nebūtu tik slikti. Manuprāt, starts ir ļoti veiksmīgs un daudzsološs. Cik vien man ļaus, izmantošu piektdienas, lai parunātos ar cilvēkiem, arī publiski mēģināšu stāstīt, cik šis pakalpojums ir nepieciešams." Domājot par attīstību, Inese Supe būtu priecīga, ka ar cilvēkiem sarunātos mediķi, kuri var reālu padomu sniegt, kad beigusies garšas sajūta no ķīmijterapijas vai ir caureja vai spēcīga vemšana. Inga Muižniece stāsta, ka darbiniekiem ir specifiska atlase un arī viņiem tiek sniegta palīdzība un ir apmācības, lai varētu strādāt. "Tie ir cilvēki 50+ vecumā, cilvēki ar invaliditāti, kuri savas dzīves laikā invaliditāti ir ieguvuši, pieņēmuši, samierinājušies un spēj kvalitatīvi dzīvot tālāk. Viņiem ir personiskā pieredze," norāda Inga Muižniece. "Tas nes līdzi to, ka tu spēj pieņemt otru tādu, kāds viņš ir. Uzklausīt viņu. Ne vienmēr tas nozīmē, ka jāmetas klāt ar risinājumu. Bieži vien cilvēkam gribas izrunāt sāpi, nevis uzreiz ķerties klāt risinājumam." "Es šo līniju esmu izveidojusi, bet es nekad nevarētu strādāt par operatori," atklāj Inga Muižniece. "Jo man ir vēlme mesties uzreiz palīdzēt, dot risinājumu, bet ir jāpastāv, jānogaida un tikai pēc tam, kad cilvēks ir izrunājies, jāsaprot, vai risinājumam vispār ir vieta." "Sonido" sociālā projekta "Parunāsim?" atbalsta tālrunis ir 26564564. Zvanīt var darba dienās no pl. 11-19. Piektdienās no pl. 12-16 darbojas onkoloģijas atbalsta līnija, no pl. 16-19 - garīgais atbalsts ar kapelānu.

Ķīmija, lai arī bieži nemanāma un neuzkrītoša, ir klātesoša neskaitāmās mūsu dzīves jomās. Sākot ar produktiem mūsu vannasistabās un zāļu plauktos, beidzot ar enerģētiku un pārtikas drošību. Ķīmiķi Latvijā kopā ar fiziķiem šobrīd strādā pie nanopārklājumiem vēja turbīnu lāpstiņām un īpaša sensora, kas ziņotu par zivju produktu svaigumu. Par jaunākajiem pētījumiem raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Universitātes (LU) asociētais profesors, Organiskās sintēzes institūta pētnieks, ķīmiķis Artis Kinēns un fiziķis no Ukrainas, LU Atomfizikas un spektroskopijas institūta vadošais pētnieks Romāns Viters. Stāstot par topošo zivju svaiguma kontroles sensoru, Artis Kinēns skaidro, ka pašreizējās tehnoloģijas, lai noteiktu pārtikas kvalitāti, bieži vien laboratorijas izmeklējumi. "Tas nozīmē, ka ir jāņem zivs paraudziņus, sūta uz laboratoriju, taisa mikrobioloģiskos testus. Tas aizņem labākajā gadījumā dažas stundas, realitātē - vairākas dienas. Tas nozīmē, ka tas svaigums, ko noteicāt, jau ir divas dienas vecs," norāda Artis Kinēns.  Otrs variants ir fizikālas metodes, kam nepieciešams fizisks kontakts ar zivi.  "Bet ko darīt, ja zivs ir iepakojumā? Ja atvērt iepakojumu vaļā, jau ir atkritums radies. Arī tad, ja zivs paraugu sūta uz laboratoriju, arī ir radīts atkritums. Līdz ar to nav labas tiešsaistes metodes, kurā būtu iespējams kontrolēt pārtikas produktu, kas jau ir iepakojumā, lai tas nebūtu jāatver." "Galvenā priekšrocība, ko redzam pret klasisko derīguma termiņu, jo arguments būtu, derīguma termiņš ir uzdrukāts, viss kārtībā. Bet derīguma termiņš nekādā veidā nepastāsta, kā tā zivs ir bijusi glabāta. Ja viņi ir pa ceļam vesta ar ķerrā, bez saldēšanas, tad viņa būs sabojāsies krietni ātrāk, nekā ir derīguma termiņš uzrakstīts. No otras puses, ja viņa ir glabāta korekti, tas derīguma termiņš arī varbūt nav korekts. Viņš vienkārši pasaka, ka šeit būs droši, ja mēs viņu metīsim ārā. Bet tikpat labi viņa ir lietojama vēl varbūt nedēļu," analizē Artis Kinēns. "Pateicoties tam, ka nav tāda ātra kontroles mehānisma, es teikšu diezgan šausmīgu statistiku, ka aptuveni 30% no saražotās zivju produkcijas tiek izmesta ārā tikai tāpēc, ka nenonāk līdz galapatērētājam laikā." Daļa šīs produkcijas noteikti vēl būtu lietojama, bet termiņš saka, ka ir jāmet ārā. "Inovācija būtu tāda, ka, ja mēs varam šo ieviest kā standarta praksi, ka mums ir iepakojums, kurā iekšpusē ir uzlīme, kurā ir iestrādāts luminofors, tad to no ārpuses var noskenēt vai nu ar kādu lasītājierīci, ideālā gadījumā mobilo telefonu, un tas pasaka: zivs vēl ir derīga tik un tik ilgu laiku," skaidro Artis Kinēns. Pētnieks norāda, ka šobrīd mērķis ir topošo sensoru un iespējas ar to veikt svaiguma mērījumus piedāvāt pārtikas izplatītājiem un pārtikas veikaliem, lai viņiem būtu iespēja labāk kontrolēt savu produktu plūsmu, lai tā samazinātu atkritumu rašanos.  "Viņu gadījumā tā ir mobilā telefona aplikācija, visticamāk, kura nofotografē uzlīmīti, kas ir  iekšpusē pie zivs pielikta, un no tās fotogrāfijas viņš nolasa zivs svaigumu," atzīst Artis Kinēns. "Ja runājam par patērētājiem, tad pielietojums varētu būt ļoti līdzīgs - ar mobilo  telefonu nofotografē zivi veikalā un lietotne pasaka, ka zivs ir derīga vai nav." Zinātnes ziņas Ziemā vērts vakariņas ēst agrāk Laikā, kad ārā agri paliek tumšs, izrādās, ka ir vērts pārskatīt mūsu vakariņu paradumus un ieturēt maltīti agrāk! Pētnieki no Džona Hopkinsa universitātes analizējuši sasitību starp mūsu iekšējo pulksteni un vielmaiņu un secinājuši, ka ēdot vakariņas ziemā agrāk, mēs palīdzam savam organismam labāk pārstrādāt uzņemto pārtiku. Arī dzīvnieki var sirgt ar hiperaktivitātes sindromu Cilvēku pasaulē ir tik ierasti runāt par tādām diagnozēm kā autisms, arī uzmanības deficīta un  un izskatās,  ka arī daži mūsu mājdzīvnieki varētu sirgt ar līdzīgām kaitēm. Tas tāpēc, ka pie vainas abos gadījumos ir strukturālas un ķīmiskas izmaiņas smadzenēs. Pētnieki noskaidorjuši, ka, piemēram, suņiem, žurkām, pelēm un atsevišķiem primātiem var būt izmaiņas gēnos, kas saistītas ar hiperaktīvu un impulsīvu uzvedību. Regulāra mikroplastmasas lietošana paātrina aterosklerozes veidošanos Kalifornijas universitātes pētnieki papildinājuši mūsu zināšanas par mikroplastmasas ietekmi uz cilvēka organismu. Eksperimentos ar pelēm, atklāts, ka regulāra mikroplastmasas lietošana paātrina aterosklerozes veidošanos. Ateroskleroze ir stāvoklis, kad sašaurinās artērijas, radot lielāku insulta vai infarkta risku. Te gan jāpiebilst, ka pētījumā šādus rezultatus uzrādīja tieši peļu tēviņi nevis mātītes. Abu dzimumu peles baroja ar zemam holesterīnam labvēlīgu diētu, taču regulāri deviņu mēnešu laikā pelēm tika iebarota arī mikroplastmasa atbilstoši dzīvnieku svaram.  E.coli baktērijas izplatība ir tikpat ātra kā cūku mērim Tīmekļa vietnē “ScienceDaily” ar pirmpublikāciju zinātnes žurnālā “Nature Communications” nonācis raksts par kādu zarnu baktērijas jeb Escherichia coli īpašību. Zinātnieki no Somijas un Norvēģijas pirmo reizi ir novērtējuši, cik ātri E.coli baktērijas var izplatīties starp cilvēkiem, un, kā izrādās, viens šīs baktērijas celms izplatās tikpat ātri kā cūku gripa. Pētnieku darbs piedāvā jaunu veidu, kā uzraudzīt un kontrolēt pret antibiotikām izturīgas jeb rezistentas baktērijas. Antimikrobiālā jeb antibiotiku rezistence ir aktuāla problēma veselības aprūpē, un tieši šonedēļ līdz 24. novembrim aizrit Pasaules antimikrobiālās rezistences izpratnes nedēļa. Tāpēc par baktērijas izplatību, bīstamību un, protams, ārvalstu pētnieku paveikto saruna ar Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes valdes priekšsēdētāju, kā arī Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “BIOR” zinātniskās padomes priekšsēdētāju Aivaru Bērziņu.   

Katru gadu 14. novembrī atzīmē Pasaules diabēta dienu, jo šajā dienā dzimis Frederiks Bantings, viens no insulīna atklājējiem. Šogad Diabēta dienas moto bija - par atbilstošu darba vidi diabēta pacientiem. Par to raidījumā Kā labāk dzīvot diskutē Latvijas Diabēta asociācijas valdes priekšsēdētāja, psiholoģijas un sociālo zinātņu maģistre, pasniedzēja un zinātniskā asistente Rīgas Stradiņa universitātē Gunta Freimane, Bērnu Klīniskās Universitātes slimnīcas Diabēta aprūpes un apmācības māsa Ilze Veilande un P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Endokrinoloģijas centra vadītāja Kristīne Geldnere. Diabēts joprojām ir aktuāla problēma un pacientu skaits pieaug. Latvijā ir vairāk nekā 110000 diabēta pacientu. "tas ir lielākoties saistībā ar ar 2. tipa cukura diabēta pacientu skaita pieaugumu, kur galvenais iemesls būs mazkustīgs dzīvesveids, varbūt ne pārāk pareizi ēšanas paradumi, kas noved pie liekā svara," norāda Gunta Freimane. "Problēma joprojām aktuāla, jo šī slimība saistās ar dažādiem sarežģījumiem, kas palielina priekšlaicīgas nāves risku, nopietnu hronisku slimību risku. Tādēļ arvien svarīgi ir agrīni atklāt cilvēkus, kuriem ir paaugstināts diabēta risks, protams, arī laicīgi diagnosticēt diabētu." Gunta Freimane mudina cilvēkus, kam ir paaugstināts ķermeņa masas indekss, ko ikviens arī pats var aprēķināt, izvēloties rīku internetā, ja skaitlis ir virs 25, doties pie ģimenes ārsta, lai noteiktu cukura līmeni asinīs. Tas palīdz arī diagnosticēt diabētu. Ilze Veilande bilst, ka bērnu slimnīcā nonāk bērni smagā stāvoklī, jo diagnoze ir uzstādīta novēloti. Brīdinošie simptomi – slāpes, urinēšana, izteikts nogurums. Runājot par darba vietu cilvēkam, kuram ir cukura diabēts, Kristīne Geldnere norāda, ka svarīgi cilvēkam pašam ir apzināties, kādu darbu spēj darīt. "Ja izvēlas darbu, kur nav iespējas glikozes līmeni pārbaudīt un regulāri paēst, kā ir vajadzīgs, tajā nevar vainot darba devēju, jo viņš nevarēs mūsu vietā pieņemt lēmumus," atzīst Kristīne Geldnere. "Tas, kas tiek sagaidīts no darba devēja, gan kolēģiem, ir ļaut veikt glikozes līmeņa paškontroli, lai nevajadzētu slēpties un ievadīt insulīnu kaut kur tualetē, ja viņam tas vajadzīgs. Neteikt – atkal tas "narkomāns" tur spricējas." Kristīne Geldnere azīst, ka šādas frāzes var dzirdēt, piemēram, kafejnīcā, ja cilvēks ir nolēmis turpat pie galdiņa ievadīt insulīnu un to redz arī citi apmeklētāji. Situācijas ir dažādas.  

Šogad labdarības maratona "Dod pieci!" vadmotīvs ir palīdzība bērniem un jauniešiem ar neiroloģiskiem kustību traucējumiem. Vienlaikus maratona laikā uzmanība tiks pievērsta arī sabiedrības mazkustīgumam. Kā tikt galā ar šo milzīgo problēmu? Raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē Latvijas Radio raidījuma "Digitālās brokastis" vadītājs Artis Ozoliņš, fiziskās izaugsmes treneris Roberts Radičuks un P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Fizikālās medicīnas un rehabilitācijas centra vadītāja Anda Nulle. Par motivāciju kustēties un būt aktīviem vaicājam Esterei, Viktorijai, Natai un Renāram, kurus sastapām kādā Rīgas sporta klubā agrā rīta stundā. Mēģinām atrast labus iemeslus, lai sāktu kustēties. Artis Ozoliņš uzsver drauga lomu, lai pievērstos aktīvākām kustībām. "Ja tev ir kāds, kas pasaka - klau, varbūt izejam pastaigā, varbūt aizejam uz sporta zāli kopā, pēdējos 2-3 mēnešus man ir draugs, kurš tā pateica, šobrīd mums jau ir aktīvi treniņi divreiz nedēļā," atklaj Artis Ozoliņš. "Nav jau tā, ka es pirms tam pats par to neaizdomājos, ka tā būtu laba lieta. Nav jau tā, ka nebiju dzirdējis gudrus cilvēkus, kas saka, ka vajadzētu pavingrināt ķermeni vairāk par skraidīšanu un staigāšanu, bet drauga loma manā gadījumā bija ļoti svarīga, ka ir kāds, kurš saka - klau, atnāc ar mani, parādīšu, ko es daru, varbūt iepatīkas. Tas ir ir jānovērtē. Drauga plecs ir svarīgs." Anda Nulle norāda, ka kustība ir vajadzība arī tiem cilvēkiem, kam ir funkcionēšanas traucējumi, cilvēkiem, kas ir ratiņkrēslos, pārvietojas ar palīglīdzekļiem. "Ja apmēram puse relatīvi veselu cilvēku nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm, tad cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem tikai ¼ daļa nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm kaut cik pieņemamā apjomā," norāda Anda Nulle. "Es vairāk domāju, kā iesaistīt cilvēkus ar funkcionāliem traucējumiem sportā, aktivitātēs, kas dod dzīves jēgu un garšu." "Varbūt, ka vajag ierakstīt likumā, ka visiem ir jākustas. Redzēs, kas no tā sanāks," vērtē Anda Nulle, analizējot Solijas pieredzi. "Noteikti samazināsies darba nespējas lapu daudzums, uzlabosies veselība, mazināsies mirstība un viss, ko mēs ļoti labi zinām, bet ikdienā varbūt par to nedomājam. Ja kāds mums no ārpuses pabaksta, tad mēs vismaz mirklīti kustamies. Jebkurš līdzeklis, kas palīdz kustēties, ir apsveicams, kaut vai tas ir likums." Roberts Radičuks piebilst, ka ir jānovērtē ikdienišķas lietas, kas rada kustību prieku un varbūt notiek nemanāmi. "Kad iešu pārgājienā pa mežu, salasīšu čiekurus, kas ir taktilās izjūtas, ielikšu kabatā, pēc tam pārdomāšu veikto maršrutu, manī veidosies pozitīvās izjūtas. Visi šie komponenti tiek iesaistīti. Daudzas lietas darām, bet nenosaucam vārdos. Mums jānovērtē kāpšana pa kāpnēm, spēja uzkāpt Bastejkalnā bez aizdusas," uzskata Roberts Radičuks.  

來賓：敦煌教育集團 語言教育服務暨行銷部經理 Vienna 本集重點： -敦煌書局會著重在英語學習的原因是什麼？ -孩子對英語學習有興趣，全家如何一起來支持 -如何進行體驗式的學習呢？ -怎麼引導孩子勇敢開口講英語呢？ -如何學習英語不孤單？ --- 從親子共讀、才藝展演，到沉浸式互動劇場， 敦煌陪伴家庭用更有趣的方式讓英語成為生活的一部分！

TikTok has our classrooms cooked—let's decode 6–7, 'hey chat,' and all the chaos students bring to school.   NEW Tour NEW dates in 2026! Remember, we are still in 2025...Catch the Bored Teachers Comedy Tour coming to a city near you this FALL! Tickets going fast: https://bit.ly/TODBTCT  We're coming to back to Canada! Tickets are already selling fast! Grab yours NOW: https://bit.ly/TODBTCT  PLUS book your hosts for a speaking event at your school: https://teacherspeakers.com/    Check out our MERCH! https://shop.boredteachers.com    Subscribe to our newsletter: https://www.beacons.ai/teachersoffdutypod   Send us a voice message: https://bit.ly/3UPAT5a    Listen to the podcast anywhere you stream your favorite shows:  Spotify: https://open.spotify.com/show/3hHNybdOJb7BOwe0eNE7z6?si=840ced6459274f98  Apple: https://podcasts.apple.com/us/podcast/teachers-off-duty/id1602160612  _________________________________   Teachers get your perks!! This episode is brought to you by:    Naked Wines | Go to https://www.nakedwines.com/tod and get six bottles of wine for $39.99 using CODE: TOD   Acorns Early | Register today at https://www.acorns.com/TOD and get your first month FREE   _________________________________ TikTok trends in the classroom… love them or WHOOP-DE-DO?    Today the crew dives into the viral chaos students bring to school: the infamous "6–7" bit, calling teachers by their first names, Chromebook pranks, paper-dart ceilings, BookTok "lies," and why whispering can be scarier than yelling. We decode slang like "chat, we're cooked," "crash out," "gat," and "wagon," swap pre-K war stories, and admit the moments that made us feel 1000 years old. If you teach, sub, parent, or just love teacher comedy, this one will have you hollering. We also shout out the real MVPs keeping us sane: co-teachers, TAs, and paras. Thanks for the snacks, the backup, and the lifesaving Red Bulls. Drop your most unhinged school trend in the comments and tell us which slang your students won't stop saying. Listen now & don't forget to subscribe!  Follow your hosts:  Briana Richardson @HonestTeacherVibes  Anna Kowal @ReadAwayWithMissK  Albraden Hills @atxhills Follow us on all platforms @TeachersOffDutyPodcast _________________________________ Teachers Off Duty - A Bored Teachers©️ Podcast

Two babies under two. 80 pounds lost. More energy than ever.And the best part? She's just getting started.Today I'm excited to introduce you to one of my incredible clients, Tiffany Greer, and to share her incredible story, because it's both super relatable and incredibly inspiring.She's a young mom of two little girls under the age of two, who joined the TAS program at 28 years old—and has since lost more than 80 pounds, completely transformed her energy, and reclaimed her confidence in a BIG way.But her journey hasn't been linear. She's faced pregnancy, miscarriage, doubt, and even a few Taco Bell detours along the way. And yet, she kept coming back, and every time she did, she saw more results—because she finally found the truth about how her body actually works.So whether you're a busy mom, just getting started, or feel like you've tried everything, I know you're going to be inspired by her story.Let's get into it.----------To learn more and get started on making this the year of you, be sure to visit thinlicious.com/program.Check out Seven Sons and use coupon code: TL50 for $50 off your first box.

Krustpunktā Lielā intervija: Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras vadītājs, profesors Māris Taube. Divi raidījuma vadītāja Aida Tomsona ieraksti "Facebook" pagājušajā nedēļā raisījuši lielu interesi un arī atgriezeniskā saite bija mērojama daudzos tūkstošos. Tas licis aizdomāties, ka par ierakstos skarto tematu jāturpina saruna Krustpunktā. Neparasti lielo interesi ir raisījuši arī notikumi saistībā ar Stambulas konvenciju. Bet ieraksti nebija par pašu konvenciju, bet par bažām, ko daļa sabiedrības ar šo konvenciju saista, proti, par mūsu dzimumu identitāti. Daudziem, Latvijā radušās gandrīz vai histēriskas bailes no tā, ka mēs tagad vīriešu pārtaisīsim par sievietēm un sievietes par vīriešiem, turpmāk mūsu bērni vairs nezinās, kas viņi ir, būs nevis viņa vai viņš, bet višs. Protams, viens no interesantiem jautājumiem - kāpēc tā ir vispār kļuvusi politiski tik karsta tēma? Daļēji mēs to esam importējuši no Amerikas, tur šis temats ir topā ne jau vienu gadu vien. Tāpēc ir jājautā, cik tā tiešām ir liela problēma? Paralēli jāsaprot, kāpēc kaut kas tāds vispār ir aktuāls, kāpēc ir tādi cilvēki, kas nezina, kas viņi ir, kas nav apmierināti ar savu identitāti, grib to mainīt? Un ko tad ar viņiem darīt - pāraudzināt, salabot, aizliegt, ielikt cietumā? Atbildes mēģinām rast sarunā ar profesoru Māri Taubi.

We, and Raistlin, meet Astinus of Palanthas, the immortal chronicler of the world of Krynn and keeper of Palanthas's library. Raistlin's escape to Palanthas worked though it has left him very weak and close to death. He hopes to find a means to save his life within the library. Raistlin struggles to find what he seeks, near death he is visited by Astinus. Their conversation inadvertently reveals to the young wizard that he is not alone, and leaves Astinus troubled. Laurana, Tas, and Flint are also in Palanthas, Tas even saw Raistlin arrive but does not realize it. They, and we, learn the dark history of the city's Tower of High Sorcery.  One More Thing: Jonathon: Agatha Christie's Poirot (https://en.wikipedia.org/wiki/Agatha_Christie%27s_Poirot) Shivam: Steven Brust Vlad Taltos Series (https://en.wikipedia.org/wiki/Steven_Brust#The_Series) You can find us at: Jonathon - https://bsky.app/profile/falselogic.bsky.social Shivam - https://bsky.app/profile/shivambhatt.bsky.social Casual Magic w/ Shivam Bhatt - https://casualmagic.libsyn.com/ Shivam & Wheeler Love Magic - https://sites.libsyn.com/460224 Facebook - https://www.facebook.com/groups/1147877956611082 Discord - https://discord.gg/MM7nEwgmZv We now have a Patreon for those who want to support the podcast! Benefits include seeing the show notes and getting a shout out. Details @ https://www.patreon.com/ChroniclesofDragonlancePodcast Our cover art is by Josiah Cameron. Find more of his work here: https://josiahcameronart.com/ Intro/Outro music: Shadow Whispers by Alexander Nakarada/Spirits of the Greenwood by Alexander Nakarada  

Hoje você vai saber tudo sobre a possível volta do programa CQC para a tela da Band, e tem um novo dilema do Café Pelando! Tudo no Café Antagonista #112 apresentado por José Inácio Pilar!Café Antagonista 2025 é o seu ponto de encontro semanal para ficar bem informado.     Apresentado por José Inácio Pilar, o programa vai ao ar todos os sábados, às 10h e 16h, trazendo uma análise inteligente dos principais acontecimentos do Brasil e do mundo.     Com um jornalismo independente e sem amarras, debate política, economia, notícias e bastidores exclusivos com um olhar crítico e direto. Inscreva-se no canal para não perder nenhuma edição do Café Antagonista 2025!                                                                                                                                                          #caféantagonista   Apoie o jornalismo Vigilante: 10% de desconto para audiência do Café Antagonista⁠ ⁠  https://bit.ly/oa-cafe10    Siga O Antagonista no X:  https://x.com/o_antagonista   Acompanhe O Antagonista no canal do WhatsApp. Boletins diários, conteúdos exclusivos em vídeo e muito mais.  https://whatsapp.com/channel/0029Va2SurQHLHQbI5yJN344  Leia mais em www.oantagonista.com.br | www.crusoe.com.br 

In this profound episode of the Reformed Brotherhood, Tony Arsenal and Jesse Schwamb delve deeply into the Parable of the Tares (Matthew 13:24-30), exploring its implications for Christian assurance. Building on their previous discussion, they examine how this parable speaks to the mixed nature of the visible church, the sovereignty of Christ over His kingdom, and most significantly, the doctrine of assurance. Through careful theological reflection, the hosts unpack how true believers can find solid ground for assurance not in their own works or fruit-checking, but in the promises of Christ and the testimony of the Holy Spirit. This episode offers both encouragement for those struggling with doubts and a sobering challenge to those resting in false assurance. Key Takeaways The Parable of the Tares teaches that the visible church will be mixed until the final judgment, containing both true believers (wheat) and false professors (tares) who may appear outwardly similar. True assurance is not based primarily on good works but on the promises of Christ, the inward testimony of the Holy Spirit, and the evidences of grace in our lives. False assurance is a real danger, as many who think they belong to Christ will discover at the final judgment that they never truly knew Him. The Westminster Confession of Faith (Chapter 18) provides a helpful framework for understanding biblical assurance as the proper possession of every Christian. Christ's role as the divine Master of the house (the world) and Lord of the angels is subtly yet powerfully affirmed in this parable, grounding our assurance in His sovereignty. Good works are the fruit of assurance, not its cause—when we are secure in our salvation, we are freed to serve Christ joyfully rather than anxiously trying to earn assurance. The final judgment will bring perfect clarity, revealing what was hidden and separating the wheat from the tares with divine precision that humans cannot achieve now. The Doctrine of Assurance: Reformed Understanding The Reformed tradition has always emphasized that believers can and should have assurance of their salvation—a conviction recovered during the Reformation in contrast to Rome's teaching. As Tony noted when reading from the Westminster Confession of Faith (Chapter 18), this assurance is "not a bare conjectural and probable persuasion grounded upon a fallible hope, but an infallible assurance of faith founded upon the divine truth of the promises of salvation." This assurance rests on three pillars: the promises of God in Scripture, the inward evidence of grace, and the testimony of the Holy Spirit witnessing with our spirit. What makes this understanding particularly comforting is that it shifts the foundation of assurance away from our performance to God's faithfulness. While self-examination has its place, the Reformed understanding recognizes that looking too intensely at our own hearts and works can lead either to despair or to false confidence. Instead, we're directed to look primarily to Christ and His finished work, finding in Him the anchor for our souls. The Problem of False Assurance One of the most sobering aspects of the Parable of the Tares is its implicit warning about false assurance. Just as the tares resemble wheat until maturity reveals their true nature, many professing Christians may outwardly appear to belong to Christ while inwardly remaining unregenerate. As Jesse observed, "The tares typically live under false assurance. They may attend church, confess belief, appear righteous, yet their hearts are unregenerate. Their faith is maybe historical, it's not saving, it could be intellectual, but it's not spiritual." This echoes Jesus' warning in Matthew 7 that many will say to Him, "Lord, Lord," but will hear the devastating response, "I never knew you." The parable teaches us that this self-deception is not always conscious hypocrisy but often the result of spiritual blindness. As Jesse noted, referencing Romans 1, Ephesians 4, and 1 Corinthians 2, the unregenerate are "not merely ignorant, they're blinded... to the spiritual truth by nature and by Satan." This understanding should prompt humble self-examination while simultaneously driving us to depend not on our own discernment but on Christ's perfect knowledge and saving work. Memorable Quotes "Assurance is the believer's arc where he sits Noah alike quiets and still in the midst of all distractions and destructions, commotions and confusions." - Thomas Brooks, quoted by Jesse Schwamb "When we are confessing, repenting, seeking like our status in Christ because of Christ, then we have confidence that we are in fact part of the children of God. When everything is stripped away from us and all we're crying out is only and completely and solely and unequivocally Jesus Christ, then I think we have great reason to understand that we should be confident in our assurance." - Jesse Schwamb "The sacrifice and the service that a husband performs for his wife, whom he loves and trusts and is committed to and knows that she's faithful and committed to him, that is not causing that faithfulness. It's not causing that trust and that love. It is the outcome and the outflow of it." - Tony Arsenal on how good works flow from assurance rather than cause it Resources Mentioned Scripture: Matthew 13:24-30, Matthew 7:21-23, Romans 1, Ephesians 4, 1 Corinthians 2, 2 Timothy 3:5 Westminster Confession of Faith: Chapter 18 "Of Assurance of Grace and Salvation" Thomas Brooks: "Precious Remedies Against Satan's Devices" YouTube Channel: My Wild Backyard Khan Academy: Educational resource recommended during "Affirmations and Denials" segment Full Transcript Jesse Schwamb: Welcome to episode 466 of the Reform the Brotherhood. I'm Jesse. Tony Arsenal: And I'm Tony. And this is the podcast with ears to hear. Hey brother. Jesse Schwamb: Hey brother. We're going back to the farm again. Can't stop. Won't stop. Tony Arsenal: Yeah. Yeah. I'm stoked. [00:01:02] Discussion on the Parable of the Tears Tony Arsenal: The last week's discussion was interesting and I think, um, it's gonna be nice to sort of round it out and talk about some things you might not think about, uh, when you first read this parable. So I'm, I'm pretty excited. Jesse Schwamb: Oh, what a tease that is. So if you're wondering what Tony's talking about, we're hanging out. In Matthew 13, we are just really enjoying these teachings of Jesus. And they are shocking and they're challenging, and they're encouraging, and they're awesome, of course. And so we're gonna be finishing out the Parable of the Tears and you need to go back and listen to the previous conversation. This, this is all set up because we have some unfinished business. We didn't talk about the eschatological implications. We have this really big this, this matza ball hanging over us. So to speak, which was the, do the TAs in this parable even know that they are tarry, that they are the TAs? And so in this parable, the disciples learn that the kingdom itself, God's kingdom, the kingdom that Jesus is enumerating and explaining and bringing into being, they are learning that it's gonna be mixed in character. So that's correcting this expectation that the kingdom would be perfectly pure and would have, would evolve righteous rule over all of the unrighteous world. And so it's a little bit shocking that Jesus says, listen, they're gonna be. Tears within the wheats that is in the world, the seed that God himself, the sun has planted and that they're gonna exist side by side for a long time. And so we, they have to wait patiently and give ourselves to building up the wheats as the sons of the kingdom and be careful in their judgment, not to harm those who are believers. We covered a lot of that last week, but left so much unsaid we couldn't even fit it in. This is gonna be jam packed, so I'm gonna stop giving the tees instead start moving us into affirmations and denials. [00:02:45] Affirmations and Denials Jesse Schwamb: It's of course that time in our conversation where we either affirm with something really like or we think is undervalued or we deny against something that we don't really like or is a little overvalued. So as I usually say to you, Tony, what have you got for us? [00:03:00] YouTube Channel Recommendation: My Wild Backyard Tony Arsenal: I am affirming a YouTube channel. Um, I, I think the algorithm goes through these cycles where it wants me to learn about bugs and things because I get Okay, like videos about bugs. And so I'm, I'm interested. There's been this, uh, channel that's been coming up on my algorithm lately called My Wild Backyard, and it, it's a guy, he's like an entomologist. He seems like a, a like a legit academic, but what he does is he basically goes through and he talks about different bugs, creepy crawlies, looks at like snakes, all that kinds of stuff. It seems like his wheelhouse is the stuff that can kill you or hurt you pretty bad. Nice. But, um, it's interesting and it's. It's good educational content. It's, you know, it's not sensationalized, it's not, uh, it's not dramatized. Um, it's very real. There's occasionally an instance where he, he's not, sometimes he will intentionally get bit or stung by an, uh, by an animal to show you what it does. So he can experience and explain what he's experiencing. And sometimes he just accidentally gets bit or stung. And so those are some of the most interesting ones. So like, for example, just looking at his, his channel, his most recent, um, his most recent video is called The most venomous Desert Creatures in the US ranked the one previous was. The world's most terrifying arachni isn't a spider. And then previous to that was what happens if a giant centipede bites you? So it's interesting stuff. If you are one of those people that likes bugs and likes creepy crawlies and things, um, this is definitely the channel for you if you're not one of those people. I actually think this probably is the channel for you too. 'cause it kind of demystifies a lot of this stuff. Um. You know, for example, he, he will commonly point out that, um, spiders don't wanna bite you and they just wanna leave you alone. And, and as long as you leave them alone, even, even something like a black widow, which people are terrified of, and I think, right, rightfully so. I mean, they can be scary. Those can be scary bites. He'll, he'll handle those, no problem. And as long as he's not like putting downward pressure on them, uh, they have no interest in biting, they really just want to get away. So even seeing that kind of stuff, I think can help demystify and, and sort of, uh, make it a little bit easier. So my Wild Backyard, he can find it on YouTube. Um, he's safe for kids. He's not, he's not cussing even. I mean, I think occasionally when he gets bit on accident, you might, you know, you might have a beep here or there, but, um, he's not, he's not regularly swearing or things like that. And he does a pretty good job of adding that stuff out. Jesse Schwamb: What a great title for that, isn't it? This, yeah. Confluence of your backyard. That space that seems domesticated is also stealing its own. Right. Wild. And there's a be Yeah. Both those things coming together. Tony Arsenal: Yeah. Yeah. It, it's interesting stuff and it's really good. I mean, it's really compelling videography. He does a good job of taking good photos. You'll see insects that you usually won't see, or spiders you usually won't see. Um, so yeah, it's cool. Check it out. [00:05:51] Discussion on Spiders and Creepy Crawlies Jesse Schwamb: What are you, uh, yeah, I myself would like to become more comfortable with the arachni variety. If only be, I mean, I don't know. It's, it's a weird creature, so my instinct is to be like, kill them all. And then if I can't find them and I know they're around, then we just burn everything that we own. Tony Arsenal: Yeah. Jesse Schwamb: They just can't sink into the ground fast enough. Tony Arsenal: Yeah. There's something about the way they move, like their, their bodies don't move the way you would anticipate them to. Right. And it freaks, it just weirds out human sensibilities, so. Right. Jesse Schwamb: They're also like, I find them to be very surprising. Often. It's not kind of a, a very like, kind of measured welcome into your life. It's like you just go to get in the shower and there's a giant spider. Yeah. Oh yeah. Although I guess that spider, he's, he or she's probably like, whoa, where'd you come from? You know, like, yeah. He's like, I was just taking a Tony Arsenal: shower. You know what's interesting? Um, I saw another video was on a different channel, um, like common jumping spiders. Yeah. Which there are like hundreds of species of common jumping spiders. Jesse Schwamb: True. Tony Arsenal: Um, but spiders and jumping spiders specifically, actually you can form almost like a pet bond with, so like the, that jumping spider that like lives in your house and sees you every day. He, he probably knows who you are and is like, comfortable with you. And they've done studies that like you can actually domesticate jumping spiders, so they're not as foreign and alien as you might think. Although they certainly do look a little bit strange and weird. And the way their bodies move is almost designed to weird out people like it just the skinness, like the way their legs skitter and move it, it just is, it's, it triggers something very primal in us to That's wild. Be weirded out by it. Yeah. Jesse Schwamb: It's wild. I love it. That's a good, a affirmation. I'm definitely gonna check that out. I, any, anything? I really want to know what the, what like the terrifying arachni is. That's not a spider. Tony Arsenal: It's a, well, it's called a camel spider, but it's not really a spider. Oh, Jesse Schwamb: I know what you're talking about. That is kind of terrifying. Tony Arsenal: Yeah. They, they actually don't have any venom. Um, yeah. Check out the video. I mean, it, it was a good video. Um, but yeah, they're freaky looking and, um, but even that, like he was handling it No problem. Yeah. Like it wasn't, it wasn't aggressive with him once Wow. Once it figured out it wasn't, he wasn't trying to hurt him and, and that it couldn't eat him. Um, it, it just sort of like hung out until he let it go. So Jesse Schwamb: yeah, just be careful if you watch it one before bed or while in bed. Tony Arsenal: Yeah. Probably not right before bed. Yeah. You'll, you'll get the creepy crawlies all night. Jesse Schwamb: I love it. But there's something somewhat. Like invigorating about that isn't there? Like it's, it's kind of a natural, just like kind of holy respect for the world that God has created, that they're these features that are so different, so wild, so interesting and a little bit frightening, but in the sense that we just draw off from them because they're so different than what we are. Tony Arsenal: Yeah. Jesse Schwamb: And you know, again, there's places you would be happy to see them, but maybe your bathtub or like shooting out, like, you know, like where you live, the jumping spiders are legit and they will just pop out on you, you know? Yeah. You're just doing your own thing and then all of a sudden they're popping out. I think part of that is just that what, what gets me is like them just, you know, like I remember in my basement here, once one popped out from a rafter and then I was holding, happened to be holding up broom. My instinct just naturally was to hit it. I hit it with the broom and it went across the room and fell on an empty box and sounded like a silver dollar had hit the box. Like it was just a massive, I mean, again, like, it's like fish stories, like it's a massive spider. It was a big spider. Yeah. But you just don't expect to, to see that kind of thing. Or maybe, maybe I should, but anything that moves in that way, and again, like centipedes, man, forget it. We have those too, like in our basement. Like the long ones. Oh yeah. Yeah. That thing will come like squiggling down the wall at you, like eye level and you just wanna run up the stairs screaming like a little girl. Tony Arsenal: Yeah, you do run up the stairs screaming like a little girl. It's not that you want to, it's that usually you do. I don't mean like you specifically, although probably you specifically. Yeah. Oh yeah. Oh yeah. There's, yeah, you just react. Well, j Jesse enough freaking out. I mean, we're getting close to Halloween, so I suppose it's appropriate, but, uh, enough of that. What are you affirming or denying today? Jesse Schwamb: Once again, without like any coordination, mine is not unlike yours. I know you and I, we talk about the world in which we live, which God has created, and this lovely command, this ammunition to take dominion over that. And one of the things I appreciate about our conversations is I think you and I often have maybe not like a novel. Kinda perspective on that, but one that I don't hear talked about often and that is this idea of taking dominion over what it is possible to know and to appropriate, and then to apply onto wisdom. [00:10:27] Affirmation: Khan Academy Jesse Schwamb: And so my information is in that realm. It's another form of taking ownership of what's in the wild of knowledge that you can possess. And again, equal parts. What an amazing time to be alive. So I'm affirming with the website, Khan Academy, which I'm sure many are familiar with. And this website offers like. Thousands of hours. Uh, and materials of free instructional videos, practice exercises, quizzes, all these like really bespoke, personalized learning modules you can create for topics like math, science, computing, economics, history, art. I think it goes like even starting at like. Elementary age all the way up into like early college can help you study for things like the SAT, the LSAT AP courses, and I was revisiting it. I have an open account with them that I keep in love and I go back to it from time to time. And I was working on some stuff where I wanted to rehearse some knowledge in like the calculus space, do some things by hand, which I haven't done. And I was just like, I'm blown away at how good this stuff is. And it's all for free. I mean, you should donate if you. You get something from this because it's a nonprofit, but the fact that there are these amazing instructional videos out there that can help us get a better understanding of either things we already know and we can rehearse the knowledge or to learn something brand new essentially for free. But somebody's done all the hard work to curate a pedagogy for you. Honestly, this is incredible. So if you haven't looked at that website in a long time or maybe ever, and you might be thinking, what, what do I really wanna learn? Lemme tell you. There's a lot of interesting stuff there and it's so approachable and it's such a good website for teaching. And if you have children in particular, even if you're looking for help, either helping them with their own coursework or maybe to have like kind of a tutor on the side, this is so good. So I can't say enough good things recently about Khan Academy 'cause it's been so helpful to me and super fun to like just sit and have your own paced study and in the private and comfort of your own home or your desk at work or wherever it is that you need to learn it. To be able to have somebody teach you some things, to do a little practice exercises, and then to go on to the world and to apply the things you've learned. Ah, it's so good. Tony Arsenal: Nice. Yeah, I've, I've never done anything with Khan Academy. I'll have to check it out. There's, um, there's some skills of needing to brush up on, uh, at work that I am probably not gonna be able to find in my normal channels, so I'll have to see if there is anything going on there. Um, but yeah, that's, that's good stuff. And it's free. Love freestyle. It's, and of course, like Jesse Schwamb: things like this are legion. So whatever it is, whatever your discipline or your field of study or work is, there's probably something out there and, uh, might, I humbly maybe encourage you to, if you use something like that and it's funded by donations, it's worth giving, I think, because again, it's just an amazing opportunity to take dominion over the knowledge that God has placed into the world and then to use it for something. I mean, I suppose even if all it is is you just wanna learn more about, like for me, I, I find like the subjects of, of math and science, like just endlessly fascinating and like the computing section I was looking at, I, I don't know much about like programming per se, but there is such a beauty. Like these underlying principles, like the, the organization of the world and the first level principles of like physics for instance, are just like baffling in the most glorious kind of way. How they all come together. So having somebody like teach you at a very like simplistic level, but allow you to grasp those concepts makes you just appreciate it leads me to doxology a lot when I see these things. So in a weird way, it ends up becoming maybe not a weird way and the right way. It becomes worship as often as I'm sitting at my desk and working through like a practice problem on like, you know, partial differential equation or, or derivatives is what I was working on today. And ah, it's just so good. I don't know, maybe I'm the only one. I, it's not be super nerdy, but you, are you ever like at your desk studying something? And it might not be like theological per se, but you just have a moment where you're overcome with some kind of worship. Do you know what I'm talking about? Tony Arsenal: Yeah, I, um, this we're the nerdiest people on the planet, but let's Jesse Schwamb: do it. Um, Tony Arsenal: when I find a really fun, interesting. Uh, Excel formula and I can get it to work right. Uh, and it, and then it just like everything unlocks. Like, I feel like I've unlocked all the knowledge in the universe. Um, but yeah, I hear you like the, the Excel thing is, is interesting to me because, like, math is just the description. Like it's just the fabric of reality is just the way we describe reality. But the fact that we can do basically just take math and do all these amazing things with it, uh, in a spreadsheet is really, uh, drives me to praise. Like I said, that's super nerdy, but it is. Oh, you're speaking my language. Jesse Schwamb: I, we have never understood each other better than just this moment right now. We, we had some real talk and, uh, a real moment. Tony Arsenal: Yes. Welcome to the Reformed math cast. Jesse Schwamb: We're so glad that you're here. Tony Arsenal: Yes. We're not gonna do any one plus one plus one equals one kinds of heretical math in, up in here. Jesse Schwamb: No. Tony Arsenal: Well, Jesse, I have a feeling that, excuse me. Wow. Jesse Schwamb: We don't edit anything out. Listen, I'm choked up too. It's it, listen, love ones just so emotional. The moment Tony and I are having it. We're gonna try our best right now to pivot to go into this text, but it's, it's tough because we were just really having something, something special. You got, you got to see there. But thank you for trying to Tony Arsenal: cover for me for that big cough. Jesse Schwamb: This is like presuppositional editing. You know, we don't actually do anything in post. It's not ex anti editing. It's, it's literally presuppositional. [00:15:52] Theological Discussion on Assurance Jesse Schwamb: But to that end, we are in Matthew 13. This is the main course. This is the reason why we're here. There's lots of reasons to worship, and one of them is to come before and admire and love our God who has given us his specific revelation and this incredible teaching of his son. And that's why we're hanging out in Matthew 13. So let me read, because we have just a couple of really sentences here, this really short parable and that way it'll catch us up and then we can just launch right back into we're, we're basically like, we're already in the rocket. Like we're in the stratosphere. We're, we're taking it all the way now. So this is Matthew chapter 13. Come hang out here. It's in the 24th verse. And this is what we find written for us. This is the word of the Lord. He put another parable before them saying. The Kingdom of heaven may be compared to a man who sowed good seed in his field. But while his men were sleeping, his enemy came and sowed weeds among the weeds and went away. So when the plants came up and bore grain, then the weeds appeared also, and the servants of the master of the house came and said to him, master, did you not sow good seed in your field? How then does it have weeds? He said to them, an enemy has done this. So the servant said to him, then, do you want us to go and gather them? But he said, no less than gathering the weeds, you root up the weed along with them. Let both grow until the harvest. And at harvest time, I will tell the reapers, gather the weeds first and bind them in bundles to be burned, but to gather the wheat into my barn. Tony Arsenal: That's good stuff. That's good stuff. Um, you know, we, we covered most of. I don't know, what do you wanna call it? The first order reading of the parable last week. Jesse Schwamb: Right. Tony Arsenal: On one level, the parable, uh, as Christ explains it, uh, a little bit down further in the chapter is extremely straightforward. It's almost out, it's almost an allegory. Each, each element of the parable has a, a, a figure that it's representing. And the main purpose of the story is that the world and specifically the church, um, is going to be a mixed body until the last days, until the end of time. And so there's, there's the Sons of God or the Sons of the Kingdom, uh, and then there's the sons of the evil one. And we talked a lot about how. These two figures in the parable, the, the, the weeds or the tears? Um, tears is a better word because it's a specific kind of, uh, specific kind of weed that looks very much like wheat at its immature stages. Right. And you can't actually discern the difference readily, uh, until the weed and the wheat has grown up next to each other. Um, and so, so part of the parable is that. The, the sons of the kingdom and the sons of the enemy, or the sons of the evil one, they don't look all that different in their early stages. And it's not until the sort of end culmination of their lives and the end culmination of things that they're able to be discerned and then therefore, um, the, the sons of the devil are, are reaped and they go off to their eternal judgment and the sons of the kingdom are, uh, are harvested and they go off to their eternal reward. What we wanted to talk about, and part of the reason that we split this into two episodes. Is that we sort of found ourselves spiraling or spiraling around a question about, uh, sort of about assurance, right? And false assurance, true assurance. And there is an eschatological element to this parable that I, I think we probably should at least touch on as we we go through it. Um, but I wanted to just read, um, it's been a little while since we've read the Westminster Confession on the show. So I wanted to read a little bit from the Westminster Confession. Um, this is from chapter 18, which is called of assurance of grace and salvation. This is sort of the answer to Jesse's question. Do the, do the tears know their tears or, or could they possibly think that their wheat? So this is, uh, section one of chapter eight. It says, although hypocrites and other unregenerate men may vainly deceive themselves with false hopes and carnal presuppositions or presumptions of being in favor with God in the state of salvation. Which hope of their shall perish yet such as truly believe in the Lord Jesus and love him in sincerity, endeavoring to walk in all good conscience before him may in this life be certainly assured that they are in a state of grace and may rejoice in the hope of the glory of God, which hope shall never make them ashamed. And so we, in the reform tradition at least, which is where we find ourselves in the reform tradition, um, we would affirm that people can. Deceive themselves into believing that they're in proper relation with God. Jesse Schwamb: Right? Tony Arsenal: And so it's not the case that, uh, that the weeds always know they're weeds or think they're weeds. It's not even the case. And this was part of the parable. It's not even the case that the weeds can be easily distinguished even by themselves from, uh, from the weeds. So there is this call, uh, and this is a biblical call. There's a call to seek out assurance and to lay claim to it. That I think is, is worth talking about. But it's not as straightforward as simple proposition as like, yeah, I'm confident. Like it's not just like, right, it's not just mustering up confidence. There's more to it than that. So that's what I wanted to start with, with this parable is just maybe talking through that assurance. 'cause I, I would hate for us to go through this parable. And sort of leave people with maybe you're a weed and you don't know it. 'cause that's not right. That's not the biblical picture of assurance. Um, that's the, that's the Roman Catholic picture of assurance that like, yeah, there's no such thing as assurance and people might not realize, but assurance of salvation is actually one of the, one of the primary things that was recovered particularly by the Reformed in the Reformation. Um, and so I think we, we often sort of overlook it as maybe a secondary thing. Um, but it really is a significant doctrine, a significant feature of reformed theology. Jesse Schwamb: Yeah. I'm glad you said that because it is a, is a clear reminder. It's a clearing call as the performers put forth that it is. Under like the purview of the Christian to be able to claim the assurance by the blood of Christ in the application of the Holy Spirit in a way that's like fully orbed and fully stopped. So you can contrast that with, and really what was coming outta Catholicism or Rome at the time. And I was just speaking with a dear brother this past week who. Grew up in the Catholic church and he was recounting how his entire religious experience, even his entire relationship, if we can call it that in a kind of colloquial sense with God, was built around this sense of deep-seated guilt and lack of true performance, such that like assurance always seemed like this really vague concept that was never really fully manifested in anything that he did. Even while the church was saying, if you do these things, if you perform this way, if you ensure that you're taking care of your immortal sins and that you're seeking confession for all the venial stuff as well, that somehow you'll be made right, or sufficiently right. But if not, don't worry about it. There's always purgatory, but there'd be some earning that you'd have to accomplish there. Everywhere along the way. He just felt beaten down. So contrasting that with what we have here. I don't believe, as you're saying, Tony, that's Jesus' intention here to somehow beat up the sheep. I, I think it is, to correct something of what's being said about the world in which we live, but it's at the same time to say that there are some that are the TAs is to say there are some that are the children of God, right? That there are some that are fully crisply, clearly identified and securely resting in that identity without any kind of nervous or anxious energy that it might fall out of that state with God that, that in fact their identity is secure. And as I've been thinking about this this week, I, I'm totally with you because I think part of this just falls, the warning here is there's a little bit of the adventures in Romans one here that's waiting for us, that I like what you said about this idea of, of self deception and maybe like a. Subpart to this question would be, are the, are the terrors always nefarious in their lack of understanding? So we might say there's some that are purposely disruptive, that the enemy himself is, is promulgating or trying to bring forward his destruction, his chaos by way of these tears. But are, are there even a subgroup or another group, uh, co-terminus group or, you know, one in the same hierarchy where there's just a lot of self deception? I, I think that's probably where I fall in terms of just trying to explain that. Yes, I think it was present here is a real quantity, a real identity where they're self-deceived. Imagining themselves to be part of God's people, yet lacking that true saving faith. And this just, I'm gonna go in a couple places where I think everybody would expect in the scriptures, if we go to like Ephesians four, they're darkened and they're understanding alienated from the life of God because of the ignorance that is in them. And one Corinthians, when Paul writes, the natural person does not accept the things of the spirit of God, and he's not able to understand them because they're spiritually discerned. And then the book that follows the God of this world has blinded the minds of the unbelievers. And of course then like everything in Romans one, so I bring all that up because E, even at the end, we're gonna get there, the Es, this eschatological reality when you know God is separating out the sheep and the goats. Still, we find this kind of same trope happening there. But the unregenerate, what I'm reading from this. Importantly is that the unregenerate, they're not merely ignorant, they're blinded, as we all were on point to the spiritual truth. Yeah. By nature and by Satan. That that is also his jam. He loves to blind, to lie, to kill, steal, and destroy. So thus, even if they're outwardly belonging to the church, they're outwardly belonging to the world. They're outwardly belonging to some kind of profession. They cannot perceive the reality of their lost condition apart from divine illumination. Who can, that might be stating the obvious, but I think that's like what we're getting after here. I I, I don't know if there's like any kind of like conspiracy here. It's simply that that is the natural state of affairs. So why wouldn't we expect that to be reflected again in the world and that side by side, we're gonna find that shoulder to shoulder. We are, there are the children of God, and there are those that remain blind and ignorant to the truth. Tony Arsenal: Yeah. Yeah. And, and you know, it, again, I, I, um, I don't know why I'm surprised. Uh, I certainly shouldn't be surprised. Um. But Matthew is like a masterful storyteller Yeah. Here, right. He's a masterful, um, editor and narrator. Um, and he's, he's put together here, of course, under the inspiration of the Holy Spirit. Um, and, and there's some good reason to think in the text we're not gonna get too, in the nitty gritty here, there's some good reason to think in the text that Christ actually delivered these parables as a set as well. So it's not just, it's not just Matthew coating these, although it could be. Um, but it, it seems like these were all delivered probably as like a common set of parables. And the reason I say that is because when we start to look at this parable and the one we previously went through, the parable of the soils, um, or the parable of the sower. Um, what we see is the answer to your question of why do some people, you know, why are some people deceived? Well, yes, there is secondary causation. The devil deceives them. They blind themselves. They, you know, suppress the, the, the truth and right unrighteousness. But on a, on a primary causation level, um, God is the one who is identi, is, is identifying who will be the sons of the, you know, devil and the sons of the kingdom. Mm-hmm. This is another, and yet another example of election is that the, the good sower sowed good seed, and the good seed was the elect and the enemy. Although in God's sovereignty, God is the one who determines this. The enemy is the one who sows the reprobate. Right? So all, all men. Star, and this is, I, I guess I didn't really intend to go here, but this is good evidence in my mind for, um, infra laps, Arianism versus super laps. Arianism, right infra laps, arianism or sub lapse. Arianism would say that God decrees, uh, to permit the fall and then he decrees to redeem some out of the fall, right? Logically speaking, not temporally speaking. Super laps. Arianism, which is the minority. It's the smaller portion of, of the historic tradition, although modern times, I think it's a little bit louder and a little bit more vocal, but super relapses. Arianism would argue that God, um, decrees. Sort of the, the decree of election and reprobation is logically prior to the decree of the fall. And so in, in that former or in the super laps area model, the fall becomes a means by which the reprobate are justly condemned. Not, um, not the cause of their condemnation, but a way to sort of justify the fact that they will be separated from God, right? Because of their reprobate. [00:28:36] Exploring the Parable of the Wheat and the Tares Tony Arsenal: I know that there's, there's probably some super lab streams that would nuance that differently and some that are probably just screaming straw man, uh, in a coffee shop somewhere and, and people are thinking you're crazy. Um, but by and large, that's actually a rel, a relatively accepted, um, explanation of it. There are certainly potential problems with, uh, sub, sub lapse agonism as well. But in this, in this parable, what we see is the people who are, um, who are elect, are sowed into the field and the people who are reprobate are also sowed into the field. And so God saves the people who are sewed into the field that are, they elect, he saves them out of this now mixed world by waiting and allowing them to grow up next to the reprobate, um, in sort of this mixed world setting. And then he redeems them out of that. Um, and, and, and so we have to sort of remember. Although it is a pretty strict, sort of allegorical type of parable, it's still a parable. So we shouldn't, we shouldn't always draw like direct one-to-one comparisons here. It's making a theological point, but, um, but it's important for us to re remember that, that it is ultimately, it is God who determines who is the elected and who is not. But it's, it's our sin. It's the devil deceiving us. It's the secondary causes that are responsible for the sons of the devil, right? It, the, the men come to the, to the sower and say, who is done this? He says it was an enemy. Jesse Schwamb: Right? Right. Tony Arsenal: He doesn't say like, well, actually I put the seed there and so, you know, I'm, I, it's not an equal distribution. He's not sowing good seed and bad seed. He sows the good seed and the devil sows the bad seed. [00:30:24] Theological Implications and Assurance Tony Arsenal: Um, and, and that's a, I think that's an important theological point to make. And as far as assurance goes. We, we can't depend on our ability to perceive or sort of like discern election in a raw sense, right? We have to observe certain kinds of realities around us. Um, and, and primarily we have to depend on the mercy and, and saving faith that God gives us. That's right. Um, you know, our, our assurance of faith does not primarily come from fruit checking. Um, we have to do that. It's important, we're commanded to do it, and it serves as an important secondary evidence. But a, a, a person who wants to find assurance. Of salvation should first and foremost look to the promises of Christ and then depend on them. Um, and, and so that's, I think all of that's kind of wrapped up into this parable. It's, it's, it's amazing to me that we're only like two parables in, and we're already, you know, we're already talking about super lapse arianism and sub lapse arianism, and it's, it's amazing. I, I love this. I'm loving this series so far, and we're barely scratching the surface. Jesse Schwamb: Yeah, it's all there. I think you're right to call that out. It strikes me, like, as you were speaking, it really just hit me higher that I think you're right. Really the foundation on this, like the hidden foundation is assurance and it's that assurance which splits the groups, or at least divides them, or it gives us, again, like the distinct, kind, discrete compartments or components of each of them. So. Again, I think it's help saying, 'cause we wanna be encouraging. That's, that's our whole point here is when the Apostle Peter says, be all the more diligent to make certain about his calling and choosing of you. That herein we have the scripture saying to us, time and time again, be sure of what God has done in your life. Be confident in that very thing. And so if assurance is, as we're saying, that's the argument hypothesis we're making. That's the critical thing here. [00:32:11] False Assurance and True Faith Jesse Schwamb: Then the division between the children of God and the children of the devil is false versus true assurance. So the tears, I think what we're saying here, basically they typically live under false asserts. They may attend church, confess, belief, appear righteous, yet their hearts are unregenerate. Their faith is maybe historical. It's not saving, it could be intellectual, but it's not spiritual. And of course, like just a few chapters before this, we hope those famous verses where Jesus himself drops the bomb and says, listen, many of you, he's talking to the people, the, the disciples around him, the crowds that we're gathering and thronging all about. He says, many of you're gonna say to me, Lord, Lord, do we not prophesy your name? Tony Arsenal: Yeah. Jesse Schwamb: And then I will declare to them, I never knew you depart from me. These are not people who knew they were false, they thought they belonged to Christ. Their shock on judgment day is gonna reveal this profound self-deception. And that self-deception is wrapped up in a false type of assurance, a false righteousness. So I think one of the things that we can really come to terms with and grab a hold of is the fact that when we are. Confessing, repenting seeking like our status in Christ because of Christ. Then we have confidence that we are in fact part of the children of God. When everything is stripped away from us and all we're crying out is only and completely and solely and unequivocally, Jesus Christ, then I think we have great reason to understand that we should be confident in our assurance. [00:33:38] Historical Perspectives on Assurance Jesse Schwamb: You know, I was reading this week from Thomas Brooks and did incidentally come across this, a quote, an assurance and reminded me of this passage, and here's what he writes. You know, of course he's writing in like 16 hundreds, like mid 16 hundreds. It's wild, of course, but we shouldn't be surprised that what you're about to hear sounds like it could have been written today for us. In this conversation, but, uh, he writes, assurance is the believer's arc where he sits Noah alike quiets and still in the midst of all distractions and destructions, commotions and confusions. However, most Christians live between fears and hopes and hang, as it were, between heaven and hell. Sometimes they hope that their state is good. At other times they fear that their state is bad. Now they hope that all is well and that it shall go well. Well with them forever. Then they fear that they shall perish by the hand of such corruption or by the prevalency of such and such temptation. They're like a ship and a storm tossed here and there, and. I think that he's right about that. And I think the challenge there is to get away from that. I love where it starts, where he says, what wonderful turn of phrase assurance is the believer's arc or Noah, like, you know, we're sitting and the commotion, the destructions, the commotion, the confusions of all the world. That's why to get this right, to be encouraged by this passage, to be challenged by it is so critical because we're all looking for that arc. We all want to know that God has in fact arrested us so completely that no matter what befalls us, that everything, as we talked about before, all of our, all of the world, in fact is subservient to our salvation. But that's a real thing that cannot be snatched away from us because God has ordained it and intended it, built it, created it, and brought it to pass. And so I think that's all like in this passage, it's all the thing that's being called us to. So. I, I don't want us to get like too hung up. It's a good question, I think to ask and answer like we were trying to talk about here, but you're right. If we focus too much just on the like, let's gaff for these tears. Who are they? Like let's people's, like Readers Digest in People's magazine these tears. Like who are they? Do we have a list of them? Who do we think they are? How could it be me? Is it really me? Am I, am I anxious about that? Really what we should be saying is following what Peter calls us to do that is to be all the more diligent to make certain about his calling and his choosing. So even there like our emphasis and focus, isn't it like you're saying Tony about like, let me do some fruit inventory. I got like a lot of good bananas. I got a lot of ripe pears. Like, look at the tree. This, this is good. Even there, the emphasis is to turn our eyes on Jesus, as it were, and to make certain about his work, his calling and his choosing of us. And I think when we do that, we're falling down in worship and in yielding and submission to him, rightfully acknowledging that the righteousness of Christ is the one that is always in every way alien to us and imputed. And that is what makes us sons and daughters of God, that good seed sown by Jesus himself. Tony Arsenal: Yeah. Yeah. I just wanna read, I wanna um, round out a few more paragraphs here out of the Westminster confession because I do think, you know, when we even talk about assurance, we're not even always all saying the exact same thing. And I think that's important because when we talk about assurance of faith, we need to be understanding that this is the rightful, not only the rightful possession of all Christians, but it's the rightful responsibility of all Christians to seek it. So here's, here's section two of that same chapter. It says, this certainty referring to assurance. This certainty is not a bare conjectural and probable persuasion grounded upon a, a fallible hope, but an infallible assurance of faith founded upon the divine truth of the promises of salvation, the inward evidence of those graces unto which these promises are made, the testimony of the spirit of adoption, witnessing with our hearts that we are the children of God, which spirit is the earnest of our inheritance, whereby we are sealed to the day of redemption. So. One of the, the things that I think is, is important here is people read this and say the inward evidences of those graces unto which these promises are made. They read that and they think that it's referring to like good work and like spiritual renewal, but it's, it's not, it's the inward evidence of those graces unto which of the promises are made. So it's this inner, inner renewal. It's the spirit testifying to our spirit. And then, um, chapter, uh, section three here, it says. This infallible assurance doth not so belong to the essence of faith, but that a true believer may wait long and conflict with many difficulties before he be partaker of it, yet being enabled by the Spirit to know the things which are freely given of God. He may without extraordinary revelation there, right there is response to Roman Catholicism in the right use of ordinary means at attain there unto. And therefore, it is the duty of everyone to give all diligence, to make his calling and election. Sure. And thereby his heart may be enlarged in peace and in joy in the Holy Ghost, in love and thankfulness to God and in strength and cheerfulness in the duties of obedience. The proper fruits of this assurance so far is it from inclining men to looseness? Right. [00:38:53] The Role of Good Works in Assurance Tony Arsenal: So we often hear and and I, I think there are good, um, there are good reformed Christians that put. The emphasis of assurance on, or they, they put an overemphasis, in my opinion, on how good works function within our assurance. Right. They, they often will ask us to look to our good fruit as sort of, not the grounding, but as a strong evidence. But at least in terms of the confession here, the cheerfulness in the duties of obedience is the fruit of assurance. Jesse Schwamb: That's right. Not Tony Arsenal: the cause or grounding of assurance. So rather than, this is what this last line says. It says so far, is it from inclining? Mental looseness assurance should drive us to obedience and fruitfulness in Christ. And so yes, it is in a certain sense an evidence because if that fruitfulness and obedience is absent from our lives, there's a good reason for us to question whether this infallible assurance is present in our lives. But the assurance is what drives us to this obedience. Um. You know, like, I think you could use the analogy of like a married couple. A married couple who is very secure in their relationship and in their, uh, love for one another and their faithfulness to each other is more likely to cheerfully serve and submit to each other and to respect each other and to sacrifice for each other than a couple that's maybe not so sure that the other person has their best interest in mind. That's or maybe isn't so sure that this thing is gonna work out. I think that's the same thing, like the sacrifice and the service that a husband, uh, performs for his wife, whom he loves and trusts and is committed to and knows that she's faithful and committed to him. That is not causing that faithfulness. It's not causing that trust and that love. It is the outcome and the outflow of it. It's good evidence that that love exists, but it's not caused by it. And assurance here is the same kind of dynamic assurance is not. We can't assure ourselves of our salvation by doing good works. No matter how many good works you do, there are lots and lots of people who are not saved and who will not be saved, who do perfectly good works in appearance. Right. They have the, the outward appearance of godliness, but lack its power. Right, right. Out of right outta Paul, writing to Timothy there. Yes. So that's, that's important for us as we continue to parse all this out, is yes, the fruit is present. Yes. The wheat is to, is discernible from the tears by its final, fruitful status. Right? It grows up to be grain, which is fruitful rather than weeds and tears, which are only good to be burned, but it is not the fruit that causes it to be wheat. It's wheat that causes the fruit to grow. If, if it wasn't wheat, it wouldn't grow fruit, not because the fruit makes it grain, but because it is in fact wheat to start with. Jesse Schwamb: Right. Yeah, that's right on. So I think like by summation we're kind of saying. At least the answer to this question. You know, do the tears know that they're tears? Yes and no. Some do, some don't. I think, yes, there are some that are gonna be consciously hypocritical, willfully rejecting Christ while pretending for worldly gain. I think that's, that's certainly plain to see. And at the same time, do the tears know the tears? Sometimes? No. There's self deceived under spiritual blindness and they have some kind of false assurance. And this idea of, again, coming in repentance before God and seeking humbly to submit to him is I think one of those signs of that kind of true assurance, not a false assurance. And you already stole where I was thinking of Tony by going to Second Timothy again. Thomas Brooks in precious remedies against Saint's device is one of like the best. Books ever. I know that he's really outspoken. He loves to harp on the fact that one of Satan's most effective snares is to make men and women content with a form of godliness without its power. Yeah. And that's often what we're talking about here, I think, is that Satan loves to fish in the shallow waters a profession. And really that can happen in any kind of church or religious culture, that there is this shallowness where that loves religious appearance, prayer, knowledge fellowship, but not the Christ behind them. And so whether we're looking to somebody like Brooks or Jonathan Edwards and we're trying to parse out what are our true affections, not in a way again, that somehow leans well, I feel enough, then somehow that justifies, not inwardly, but again, definitely trying to understand our conviction for conversion tears. For repentance that. Really what we're after is not like just the blessings of Christ, but Christ himself, which I think really leads us to this eschatological perspective then to round all everything out because you know, we talked about before, there's an old phrase, it's like everywhere. A lot of people talk in heaven. Not everybody's going there. And so this idea of like, people will talk about be so great to be there and it's sometimes this, the heaven that they speak of is like absent Christ, you know, as if like, if Christ wasn't there, at least in their perspective, it still wouldn't be half bad. And so I think that does lead us to understand what is this in gathering? What is this? You know, bringing everything into the barn and burning everything else up. And like you just said, if at the beginning you cannot tell the injurious weed aside from that beautiful kernel of wheat that's coming up, but if in the end you can see what's happening in the end, then that brings us all to consummation. What does it mean in this parable? Tony Arsenal: Yeah. [00:44:19] Eschatological Judgment and Assurance Tony Arsenal: And, and I think this actually sort of forces us to grapple a little bit with, with another sort of persnickety feature of this parable that, that I think, I think personally sometimes gets overlooked is we are very quick to talk about this parable to be about the church. And it is. Right. And, and there's reasons to talk like that. But when Christ explains the parable, he doesn't say the field is the church. He says the field is the world. Right. And so we have to, we have to, we have to do a little bit of, um. We have to do a little bit of hermeneutics to understand that this is also speaking of the church, right? It's not as though the church is some hermetically sealed off body that the dynamics of the world and the, the weed and the tears like that, that doesn't happen in the church. But when we talk about the end of the age here, he says the son of man will send his angels and they will gather out of his kingdom. All causes of sin in all lawbreakers. Right? So, so the, the final eschatological judgment, it's all encompassing. And I dunno, maybe I'm, maybe I'm becoming a little bit post mill with this, um, the, the world is already the Kingdom of Christ. Right? Right. That's right. It, it's not, it's not just the church on earth that is the kingdom of Christ. And so when we talk about this eschatological reaping, um, what we see is, is very straightforward. There are those who are, uh, who belong to Christ, who were sown by him into the world, who were, uh, were tended by him, who were protected by him, who he intended to harvest from the very beginning, right? The good sower sows good seed into the field, and that good seed is and necessarily will be wheat. It's not as though, um, it's not as though, and again, this is one of those ways where like the parables sometimes, uh, are telling a little bit of a different story. Even though they're sharing some themes in the first parable, in the parable of the sower, he sows the same seed into the world. But the seed in that first parable is not the, is not the person receiving the seed. The seed is the one is the word of God. Yes. And so the word of God is sewn promiscuously, even to those who will be hard soil and who will be rocky soil and have thorns. The word of God is, is sewn to all of those people. Across the whole world in this parable. The seed that is the good seed that is sown is and always was going to be weed that was, or wheat, which was going to grow into fruitfulness and be gathered into the barn. Right? That was a foregone conclusion. The, the, when the sower decided to sow seed, all of that said he is the one who did that. He's the one that chose that. He's the one that will bring us to completion, right? And then also the ones that are not of his kingdom, the sons of the devil, they will also be reaped at the end. Actually we'll be reaped before the, you know, they'll be reaped and gathered and, and tossed into the furnace before the sons of the kingdom are gathered together. Jesse Schwamb: Right. Tony Arsenal: So it, again, this is a parable and even though this is Christ's explanation of the parable, I don't think that Christ was intending to give us like a strict timeline. Right. I don't think he was encouraging us to draw a chart and try to map out where this all happens in order. Um, I do think it's relevant that, that, at least in the explanation of this parable, I mentioned it last week, that, that the rap, the rapture is actually the wicked being raptured. They're the ones that are gathered and taken out of the world and cast into the fiery furnace before the, before the righteous are gathered together and, and brought into Christ Barn. Jesse Schwamb: Yeah, there's a great unmasking that's happening here in this final stage. I mean, that's critically the point. I think there's a lot of stuff we could talk about open handedly and kind of hypothesize or theorize what it means. But what is plain, I think, is that there's this unmasking, this unveiling of the reality of the light of Christ's perfect judgment. But that judgment is for both parties Here it is coming and what was hidden beneath outward religion or more, a facade is gonna be revealed with eternal clarity. That's just the reality. It is coming. So in some ways it pairs. I think at least well in this, well purposely of course in this teaching because Jesus is saying, hold on, like we talked about last time. Do this is not for you to judge. You are ill-equipped. You are not skilled enough to discern this. And therefore though, you wanna go in hot and get spicy and try to throw out all the weeds. Wait for the right time. Wait for the one like you're saying, Tony has from all of eternity past intended for it to be this way. Super intending his will over all things in the casting of the seed. And as we say, Philippians, of course, finishing that good work, which was started, he will finish. It is God's two finish again. And so he says, listen, that day is coming. There's gonna be a great unmasking. Uh, get ready for it. And the scriptures bear witness to that in so many other ways. So. There's such a journey in these like handful of verses, isn't there? I mean, it's really wild. The things that not like we come up with or we read into the text, but as we sit in it a little bit, as we just spend even a cursory amount of time letting it pour over us, that we find there's like a conviction in a weight in these things that are beyond just the story and beyond just even like the illustrations themselves. What we find is, again, it's as if Jesus himself in his brilliance, of course, through the power of the Holy Spirit, is illuminating the mind in the spirit to open up our conception, understanding of the kingdom of God by bringing it to us through his perspective in our own terms, of course, which is both our language and like the context of the world in which we live, and that simple example of farming and seed. And again, even just that there are these interest weeds that look like wheat. I went on this like rabbit hole this week and did a lot of research on like tears and Yeah, like especially people in like the Midwest United States who like know a lot more about agriculture than I do have a lot to say about this. It's not just like we shouldn't be surprised like. Isn't it incredible that like there are actually weeds out there that look like, yeah, it's a brilliance of just knowing that this teaching is so finely tuned. Like we can even just talk about that. Like the world is finely tuned. This teaching is so finely tuned to these grant theological principles that we can at one point be children and appropriate them enough and assume them into our own intellectual capacity so that we can trust in them. And yet even as like adults with like, let's say like the greatest gift of intellectual capacity, still find that we cannot get to the bottom of them because they're so deep. They draw us into these really, really grand vistas or really like extremely deep cold theological waters. And I just find. That I am in awe then of what Jesus is saying here because there's a truth for us in assurance that we ought to clinging to. And there's also like stuff that we should come back to. We shouldn't just stop it here and put it out of our minds until the next time we, we want to just be stimulated by something that's interesting or that we want to just grab somebody and shake them cage style, cage two style and say like, look at this great thing that I just learned about this, this particular parable. But instead, there's so much here for us to meditate on. And in that, I think rather than the Christian finding fear in this parable, what they should find is great comfort. We should be Noah alike sitting in the ark saying, it is well with my soul. And our reason for that is because we know God has cast a seed through his son Jesus Christ. And to be a child, a child of God is the greatest thing in all the universe. Tony Arsenal: Yeah. And I, I think that, um, transitions nicely to, uh, I'll make this point quick because we're coming up on time here. Um. [00:52:04] Christ's Divinity and Sovereignty Tony Arsenal: The other little subtle thing that Christ does here in this parable is he, he absolutely asserts his divinity and sovereignty overall creation. Jesse Schwamb: That's right. Yep. Tony Arsenal: Right. It, it's almost like a throw. There's a couple little like lines that are almost throwaway lines, right in the, the first, the beginning of the parable here. Um, the parable itself, uh, he says, um, the kingdom of heaven may be compared to a man who sowed good seed into a field. And then he says, um, the servants of the master of the house came and said to him, right? And then when he interprets the parable, he says, well, the, the servants are, the field is the world, right? So he's the master of the world, and the servants are the angels. So he's the master of the angels. And then if, if there was any doubt left in your mind. Says in verse 41, the son of man will send his angels. That's right. And they will gather out of his kingdom, which is the world, all the causes of sin and all lawbreakers, and throw them into the fiery furnace. Right? So we have this, this robust picture that there is election. The the good sower sows good seed into the world, and the good seed will necessarily grow into wheat and will be preserved and protected and ultimately harvest Well, why can we have assurance that that will be the case? Well, because the master of the house is the son of man who is the Lord of the universe and the creator of all things. And his angels do his will. That's right. So, so the whole thing is all wrapped up. Why can we have assurance? Because God is a good God and Christ is a good savior, and the savior of the world is the creator of the universe, right? If any of those facts were not true. Then we couldn't have assurance. If God wasn't good, then maybe he's lying. If Christ wasn't the savior of the world or the God of the universe, the creator of the universe, then he wasn't worthy to be the one who saves. All of this is wrapped up in the parables, and this is what's so exciting about the parables. In most of the instances that we look up, especially of the sort of longer parables, these kinds of dynamics are there where it's not just a simple story making a simple point, it is making one primary point. Usually there's one primary point that a, that a parable is making. But in order to make that primary point, there's all these supporting points and supporting things that have to be the case. If the, if the good sower was not the master of the house and a, a competent, uh, a competent landowner who knew the difference between wheat and weeds, even at the early stage, right? His, his servants go and go, what happened? What's with all of these weeds? They can tell the difference somehow, Jesse Schwamb: right? Tony Arsenal: He's immediately able to go, well, this was an enemy. Jesse Schwamb: That's right. Tony Arsenal: And while they're bumbling around going, should we go rip it all up and start over? He is like, no, no, no, no. Just wait until, wait until it all grows up together. And when that happens, the Reapers will come and they'll take care of it and they'll do it in my direction, right? Because he's competent, he's the savior, he's the creator, he's the good master, he is the good sower. Um, we can be confi