Podcasts about TAS

Stāsta dizainers Klāvs Priedītis; pārraides producente — Inga Saksone Pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados iespiestie burti un rakstzīmes aizsāka uzvesties citādi nekā līdz tam laikam bija ierasts. Tie kļuva gluži vai teatrāli. Tas saistīts ar to, ka 20. gadsimta sākumā radošo pasauli satricināja modernisms — mākslas virziens, kas aicināja jaukt pastāvošās robežas starp arhitektūru, fotogrāfiju, dizainu, teātri un citiem mākslas veidiem. Savu nospiedumu modernisma laikmets atstāja arī grāmatu grafikā. Viena no jaunajām vizuālajām tendencēm bija tipomontāža. Tas bija netradicionāls veids, kā domāt par vizuālo elementu salikumu drukātajā lapā. Apdrukātu lapu varam uzskatīt par iespiedgrafikas kompozicionālo telpu. Pirms modernisma grāmatu mākslā vispirms valdīja eklektisks ornamentālisms, bet 19. gadsimta beigās pievienojās jūgendstilam raksturīgs dabas formu vijīgums. Grāmatu vāku noformējums, teksta un ilustrāciju salikums tika veidots pēc vienotiem tipografikas principiem, kas balstījās senās tradīcijās. Tas nozīmēja, ka mākslinieciskais rezultāts lielākoties bija paredzams un kopumā grāmatas tika noformētas visai līdzīgi. Šajos darbos kompozīcijas balstījās klasiskās tipografikas tradīcijās, kur galvenais uzdevums bija nodrošināt salasāmību un vizuālu kārtību. Teksts tika izkārtots horizontāli un grāmatu titulos pārsvarā kārtots pēc centrālās simetrijas principa. Saturs nereti dekorēts ar eklektiskiem ornamentiem, kas iestarpināti starp teksta paragrāfiem un nodaļām. Toties pēc Pirmā pasaules kara aizvien lielāku popularitāti iemantoja modernisms, kas nāca ar uzstādījumu atteikties no visa liekā, par galveno principu izvirzot vizuālu atturību un ornamenta noraidījumu un akcentējot tīru tipografikas lietojuma estētiku. Šajā kontekstā viena no modernisma izpausmēm bija tipomontāža, kas kļuva par revolucionāru rīku. To ieviesa un popularizēja tādi slaveni mākslinieki kā Lāslo Mohojs-Naģs (László Moholy-Nagy), Els Ļisickis (El Lissitzky), Jans Čiholds (Jan Tschichold) un citi, kas darbojās gan Bauhaus dizaina skolā, gan attīstīja savu rokrakstu konstruktīvisma noskaņās ārpus tās. Viņi uzskatīja, ka burti nav tikai vārdu nesēji — tieši pretēji tie paši var kļūt par vizuālu tēlu. Teksts var, piemēram, izteikt kustību līdzīgi kā deja, vai, piemēram, paust ritmu un skaņu, gluži kā mūzika, vai aizņemt telpu kā arhitektūra. Termins “tipomontāža” radās līdzībā ar fotomontāžu, kas tajā laikā bija iemantojusi popularitāti. Tāpat kā fotogrāfijas tika sagrieztas, sadalītas, līmētas un kombinētas jaunās nozīmēs, arī tipografiskie elementi tika “montēti” noteiktās kompozīcijās. Burti vairs neatradās horizontālās rindās, bet šķēla lapu diagonālēs, pārklājās, rotēja, mainīja mērogu un virzienu. Dažkārt teksta līnijas kļuva par kustības trajektorijām, kas virzīja skatienu pa plakātu vai grāmatas vāku. Tā bija dinamiska pieeja informācijas dizainā, kas tika plaši izmantota arī reklāmās un plakātos. Tipomontāža kļuva par instrumentu komunikācijai, kas pārsniedza vārdu nozīmi un ļāva skatītājam ieraudzīt pasauli jaunās noskaņās. Pateicoties jauniem un drosmīgiem māksliniekiem modernisma idejas ienāca arī Latvijas mākslas telpā. Pēc Pirmā pasaules kara Latvijas mākslinieki aktīvi sekoja modernisma strāvām Eiropā, un viens no spilgtākajiem piemēriem bija Niklāvs Strunke — gleznotājs, grafiķis, scenogrāfs, ilustrators un grāmatu mākslinieks. Strunke 20. gadu sākumā uzturējās Itālijā, iepazina futūrisma un konstruktīvisma principus, un, atgriezies Rīgā, tos pielietoja arī grāmatu mākslā. Viņš radīja eksperimentālus, arhitektoniski veidotus virsrakstu izkārtojumus un ilustrācijas tipomontāžas tehnikā. Strunke tipomontāžas tehnikā radoši eksperimentēja daudzos iespieddarbos. Vislabāk viņa talantu var novērtēt tādos izdevumos kā “Domas”, “Dr. Orientācija satīriskais kalendārs”, “Rīgas pilsētas gada grāmata 1931. gadam” un ikgadējā “Preses balles laika grāmata” kā arī citos darbos. Šajos darbos parādās mākslinieka izkoptā spēja apvienot literāro saturu ar modernu, telpisku tipografiku. Strunke uzskatīja, ka grāmatas vizuālā struktūra ir tikpat svarīga kā tās teksts. Daudzo eksperimentu rezultātā viņš kļuva par tipomontāžas tehnikas pamatlicēju latviešu grāmatu dizainā. Tāpat kā viņa laikabiedri Eiropā, Strunke domāja telpiski — lapas virsma viņam bija gluži kā skatuve, kurā burti spēlē lomas, rada kustību un nereti personificējas vai pārtop citos priekšmetos. Šī domāšana ir ļoti tuva tipomontāžas būtībai, proti, burtu kustība ir kā nozīmes radītāja. Tādēļ Strunki var uzskatīt par latviešu tipomontāžas rosinātāju, kurš pārtulkoja no ceļojumiem aizgūtās modernisma idejas vietējā valodā. Bet pati tipomontāža mudināja uz drukāto burtu skatīties plašāk — ārpus pierastajiem noteikumiem.

Šogad darbu uzsākusi jauna mākslas grāmatu izdevniecība "Entropy.press", ko dibinājušas vizuālā māksliniece Katrīna Marta Riņķe un grafikas dizainere un tēlniece Anna Priede. Diezgan ambiciozs solis Latvijas nelielajā mākslas grāmatu tirgū Par laikmetīgās mākslas dokumentēšanu un aktīvu līdzdalību procesos Kultūras rondo saruna ar Katrīnu Martu Riņķi. "Vairāki iemesli, un arī ļoti konsekvences izvēles, kuru rezultātā un pāris sarunu ietekmē, kā arī mēnešiem garās pārdomās pēc maģistra studiju beigšanas es sapratu, ka vēlos izveidot kaut ko, kas ir ļoti augstu pievienoto vērtību," tā par izvēli veidot izdevniecību atklāj Katrīna Marta Riņķe. "Ja man ir jātērē sava enerģija un jāieliek savs radošais gars, vai arī domas kaut kur, tad es vēlos, lai tas ir kaut kas, kas pienes ļoti augstu vērtību ne tikai man, bet arī citiem. Man bija sajūta, ka, to darot Latvijas kontekstā vai ļoti mazā cilvēku grupā, kas nav varbūt Rietumeiropa vai cita veida apstākļi, kur kultūra un literatūra jau ir ļoti bagāta un pieejama, ka tam būtu daudz augstāka vērtība. Tas ieguldījums tad būtu nopietnāk novērtēts un tam būtu lielāka nozīme." Kāda ir tā niša, ko jūs ieraudzījāt mākslas grāmatu ainavā? Kas jūs ar Annu arī iedrošināja spert šo soli un saprast,- jā, mēs varam pienest kaut ko savu?  Katrīna Marta Riņķe: Nav tā, ka Latvijā nebūtu mākslas grāmatu izdevniecības vai vietas, kur apskatīt, izlasīt mākslas grāmatas. Bet mēs pamanījām, ka Latvijā nav vietu, kas būtu tikai un vienīgi uz to vērstas - uz mākslas grāmatām. Ne tikai vietējiem darbiem, bet arī ārzemju mākslas grāmatām. Tāda veida pieejamības nav. To es ļoti novērtēju un izjutu studiju laikā Ģentē, ka man bija pieeja mākslas grāmatu bibliotēkai, kur es varēju izlasīt Marka Rotko vēstules un dienasgrāmatas draugiem, arī Donalda Džada, mākslinieka, gleznotāja, pierakstu un citu pasaulē ievērojamu cilvēku domas. Tāda veida dokumentēšana vai pieeja mākslinieka redzējuma izprašanai bija man ļoti nozīmīga. Mēs runājam par to ar Annu. Arī citi draugi arī tika iesaistīti, Aleksejs Muraško, kas ir grāmatu dizaineris, kas arī ļoti atbalsta šo izdevniecību un kuram ļoti rūp grāmatas un to dizains un kvalitāte. Arī arhitekts, mākslinieks Pauls Rietums sākotnēji bija iesaistīts sākumā. Tā pamazām šī ideja apauga. Protams, tas balstījās arī uz manu izvēli pārcelties uz Latviju un tad pievērsties lietām, kas man ir svarīgas. Man ir jāpateicas arī Jūlijai Berkovicai no ISSP un Kamilai Kūnai, kuras arī palīdzēja man veikt šīs izvēles un pievērsties tam, kas ir nozīmīgs un svarīgs. Izdevniecības veidotāju mērķis ir dokumentēt laikmetīgās mākslas un citu radošo sfēru norises, kā arī veicināt mākslas izdevumu pieejamību Latvijā un Baltijā. "Entropy.press" meklē jaunas un neierastas publikāciju formas un aicina autorus iesniegt grāmatu manuskriptus vai uzmetumus vizuālajā mākslā, fotogrāfijā un grafikas dizainā. Izdevniecība aicina māksliniekus iesniegt grāmatu manuskriptus vai uzmetumus kādā no trīs kategorijām: vizuālajā mākslā, fotogrāfijā vai grafikas dizainā. Pieteikumā jāiekļauj: īss projekta apraksts; manuskripts, uzmetums vai koncepcija; radošās darbības CV un kontaktinformācija. Manuskriptam vai uzmetumam nav noteikta formāta vai apjoma — var iesniegt tekstus, attēlu sērijas, maketa skices, vizuālas koncepcijas, grafiskus paraugus u.c. Svarīgi, lai materiāli žūrijai ļautu saprast izdevuma ieceri un struktūru. Konkurss neparedz finansiālu balvu, tā mērķis ir veicināt jaunu, inovatīvu un eksperimentālu mākslas publikāciju tapšanu Latvijā, atbalstot māksliniekus un mākslas grāmatu dizainerus, kuri pēta grāmatu kā mediju. Plānots, ka izdevniecība ar atlasītajiem autoriem vienosies par tālāku sadarbību un publikācijas procesu, noslēdzot atsevišķu līgumu. Konkursa termiņš — 2026. gada 23. janvāris. Pieteikumu iesniegšana un konkursa nolikums — "Entropy.press" mājaslapā. "Es sagaidu, ka mākslinieki nenoslinkos, saņemsies un sagatavos PDF dokumentu un piedāvājumu, kas dot viņiem iespēju izmantot "Entropy.press" kā audeklu vai mediju, lai pastiprinātu savu radošo darbību. Ne tikai atskatītos uz to, kā izskatās viņu darbi varbūt plašākā kontekstā, bet arī atskatītos uz to, kas ir bijis ļoti labs un foršs un varbūt ko ir iespējams attīstīt, un tā rezultātā dokumentēt lietas, kas ir svarīgas, un dokumentēt darbus, vārdus, tekstus," vērtē Katrīna Marta Riņķe. "Ļoti daudzi mākslinieki arī raksta, par to runā muzeja darbinieki Elita Ansone, Māra Lāce. Daudzi mākslas vēsturnieki, kritiķi ir teikuši, ka ir daudz skaistu tekstu mākslā no māksliniekiem arī Latvijā. Bet šī problēma netiek risināta. Šis ir mēģinājums to risināt, publicējot dzīvo mākslinieku vizuālos teksta, fotogrāfijas, grafiskā dizaina, glezniecības darbus." Izklausās ļoti apņēmīgi, bet arī ārkārtīgi darbietilpīgi. Vai nav bail, žargonā runājot, aplauzties? Katrīna Marta Riņķe: Tieši tāpat kā kandidējot uz priekšsēdētājas amatu Cēsu novada Jauniešu domē. Tas ir diezgan traks gājiens. Varbūt ne visi to varētu uzņemties vai izdarīt. Sliktākais gadījums būtu nemēģināt un padoties, un to es neredzu kā iespēju. Labāk ir mēģināt.   

Sabiedriskā transporta padome jau septembrī sprieda, ka dotētais reģionālo autobusa pārvadījumu tīkls nākamgad būs par 16% mazāks. Tas tika skaidrots ar pasažieru plūsmas mazināšanos un iedzīvotāju paradumu maiņu, un, protams, sabalansētiem budžeta risinājumiem, kā mēdz saukt arī naudas trūkumu. Par to neapmierinātību izteica valdības koalīcijas partneri un Satiksmes ministrija apņēmās meklēt risinājumus, kā samazinājumu padarīt mazāk apjomīgu un iedzīvotājiem nesāpīgāku. Kas sagaida reģionālo autobusu lietotājus? Krustpunktā diskutē Autotransporta direkcijas valdes priekšsēdētājs Jānis Lapiņš, Madonas novada priekšsēdētājs Agris Lungevičs, satiksmes ministra padomnieks Kristaps Zaļais un Latvijas Pasažieru pārvadātāju asociācijas prezidents Ivo Ošenieks.  

Laurana, without her consent, is made the Commander of the Knights of Solamnia. Despite her misgivings she accepts the assignment. As part of accepting her new responsibilities, and despite what her heart may want, she also lets go of her love for Tanis. She does not have the time and energy to pursue it and she believes he is lost to the Darkness.  Tas and Flint inspect the fortifications, worry about Laurana, and reveal their thoughts about Kitiara now that they know she is a Dragon Highlord.  The good dragons finally arrive! Gilthanas & Silvara come with them. We learn from them why the metallic dragons have not made themselves before now: the twisted machinations of Takhisis! But through the sacrifice of Gilthanas and Silvara they've finally come out of hiding to help. Gilthanas also knows about Tanis' indiscretions now and shares it with Laurana. She is uninterested.   Content warning - mild swears One More Thing: Jonathon: OpenRCT2 - https://openrct2.io/ Shivam: Home gardening & preserving You can find us at: Jonathon - https://bsky.app/profile/falselogic.bsky.social  Shivam - https://bsky.app/profile/shivambhatt.bsky.social  Casual Magic w/ Shivam Bhatt - https://casualmagic.libsyn.com/  Shivam & Wheeler Love Magic - https://sites.libsyn.com/460224  Facebook - https://www.facebook.com/groups/1147877956611082  Discord - https://discord.gg/MM7nEwgmZv  We now have a Patreon for those who want to support the podcast! Benefits include seeing the show notes and getting a shout out. Details @ https://www.patreon.com/ChroniclesofDragonlancePodcast  Our cover art by Josiah Cameron. Find more of his work here: https://josiahcameronart.com/  Intro/Outro music: Shadow Whispers by Alexander Nakarada/Spirits of the Greenwood by Alexander Nakarada  

Pirmā un pagaidām vienīgā iestaigātā taciņa kosmosa dzīlēs šobrīd ir Mēness. Plāni atgriezties uz mūsu pavadoņa, veidot cilvēku apmetnes, iegūt derīgos izrakteņus un daudz ko citu ir vareni, taču kā ar iekļaušanos termiņos un daudzo sarežģīto sagatavošanas darbu izpildi? Vai varam cerēt tuvākajos gados vēlreiz uzkāpt uz Mēness? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē IT speciālisti un astronomijas entuziasti Raitis Misa un Ints Ķešāns. "Šis datums [kad doties misijā uz Mēnesi] ir pārbīdīts jau daudzas reizes. Ilgu laiku tas bija 2019. gads, tad bija 2024. gads. Šobrīd ir 2027. gads. Grūti pateikt," skaidro Ints Kešāns. "Es domāju "Artemis 2" misija, kas plānota pēc diviem mēnešiem, kas aplidos Mēnesi, nevis nolaidīsies. Es domāju, ka tas ir ļoti reāli. Viņi ir tam gatavi. Bet nolaišanās uz Mēness 2027. gadā. Tur ļoti daudz iesaistīto. Galvenais, tur ir citi partneri un, pirmkārt, "Space X" ar savu nolaižamo aparātu, kas ir diezgan sarežģīts koncepts. It kā viss iet pēc plāna, bet es teiktu, ka diezgan ambiciozi domāt, ka tas būs 2027. gads." "Ja to neizdarīs Rietumu apvienība, ķīnieši 2030. gadā noteikti to izdarīs. Jo viņiem viss notiek pēc plāna. Cik es zinu, nav nekādu paredzamu šķēršļu. Viņi ļoti metodiski, lēnām, bet tajā pašā laikā pēc plāna visu dara. Viss līdz šim ir izdevies un viņi nekādas milzīgas izmaiņas savā grafikā nav veikuši," papildina Raitis Misa. Iemesli misijas laika pārcelšanai ir dažādi. "Ilgu laiku kā galvenais iemesls tika minēti jaunie Mēness skafandri, kurus nevar un nevar dabūt gatavus, jo ļoti sarežģītas iekārtas, ļoti dārgas iekārtas," norāda Ints Ķešāns. Doma par atgriešanos uz Mēness ir aktuāla jau kopš 2000. gada, laika gaitā vairākas lietas mainījušās, lielākās izmaiņas - tagad vairāk piesaistīti privātie partneri.  "Pirmām kārtām "Space X", kas būvē nolaišanās sistēmu, bet ir apmēram 10 citi, kas taisa arī nolaižamos aparātus visdažādākos, kas piegādās uz Mēnesi dažādas kravas. Tas ne visiem iet gludi, tāpēc daudz kas iekavējas. Tas ir arī ārkārtīgi dārgi, budžeti aug un naudas visam nepietiek. Tie nav 60. gadi, kad NASAi bija neierobežots budžets, ka tik mēs būtu pirmie," turpina Ints Ķešāns. Bet kāpēc tieši tagad cilvēkam jāatgriežas uz Mēness? Pirmkārt, tie ir pētījumi fundamentālajā zinātnē, kur darba pietiks vairākām paaudzēm.  "Otrs - tik milzīga programma pati par sevi ir progress. Lai realizētu tāda izmēra lietas, būs tūkstošiem atklājumu, būs jaunas tehnoloģijas, jauni materiāli, jaunas metodes, jauna juridiskā bāze varbūt. Tas pats par sevi ir kaut kas, kas dzen cilvēci uz priekšu," atzīst Ints Ķešāns. Vēl viņš min, ka "Artemis" programmas ietvaros top jaunas metodoloģijas, kuras pēc tam varēs lietot dažādas nozares gan kosmosā, gan uz zemes. Tas varētu būt arī svarīgākais visā programmā. Tāpat tiks pilnveidota vai izstrādāta juridiskā bāze.  Vai varēsim izaudzēt pārtiku arī citviet Visumā? Bet, ja reiz par kosmosu runājam, tad visnotaļ svarīgs jautājums ir - vai Visumā hipotētiski mēs varētu audzēt pārtiku? Ja reiz cilvēce veidos apmetnes uz tālākiem Visuma objektiem, tas noteikti būtu svarīgs faktors, lai varētu šīs cilvēku kolonijas nodrošināt ar pārtikas resursiem ārpus Zemes. Par iespējām audzēt pārtiku kosmosā stāsta astrofiziķis, Meteorītu muzeja vadītājs Kārlis Bērziņš un Dārzkopības institūta vadošo pētnieci Līga Lepse. Skaidrs ir tas, ka pēc dažiem miljardiem gadu, pat ja tā prātā šobrīd šķiet kā neaptverama nākotne, uz Zemes dzīve vairs nebūs iespējama. Vienlaikus cilvēks jau pakāpeniski sācis iekarot kosmosu, un tas, cik tālu iesim, ir tikai laika jautājums. Kā iespējamās vietas nākotnes cilvēces mājvietai varētu būt ne vien Marss, bet arī Jupitera pavadoņi un pat tālais Plutons. Zvaigzne Saule savā evolūcijā izpletīsies un kļūs par sarkano milzi, kas, tā teikt, apēdīs sev tuvākās planētas - Merkuru, Venēru un arī Zemi, tāpēc mums, meklējumos pēc jaunas mājvietas un iespējas audzēt tur pārtiku, būs jālūkojas ārējā kosmosa virzienā. Tā skaidro Kārlis Bērziņš. Pagaidām vēl varam teikt, ka uz Zemes patiešām ir īpaši fizikālie apstākļi, kas ļauj mums šeit audzēt pārtiku. Par tiem stāsta Līga Lepse. Pētniece norāda, ka pašlaik būtiskais jautājums uz Zemes ir aizvien straujāk pieaugošās izmaiņas klimatā. Ar to saskaras arī augu selekcionāri, īpaši attiecībā uz ilggadīgu augu - koku, krūmu - selekcijas procesu. Jaunajām šķirnēm ir jātiek līdzi klimata pārmaiņām. Viņa arī vērtē situāciju uz citām planētām.

Ja persona ir atzīta par cietušo kriminālprocesā, noziedzīgais nodarījums kvalificēts kā tīšs un ir iestājušās kādas no likumā noteiktām sekām, cietušais var saņemt valsts kompensāciju. Raidījumā Kā labā dzīvot skaidrojam, kā iespējams pieteikties un saņemt kompensāciju. Stāsta Tiesu administrācijas direktora vietniece juridiskās palīdzības un valsts kompensācijas cietušajiem jautājumos Jeļena Bārbale, Tiesu administrācijas Valsts kompensācijas cietušajiem nodaļas vadītāja Inga Ozola un biedrības "Skalbes" valdes locekle, klīniskā un veselības psiholoģe, militārā psiholoģe, EMDR terapeite apmācībā Santa Laimiņa-Rubene. "Valsts ir izveidojusi sistēmu, atbalstot noteiktos noziedzīgos nodarījumos cietušos. Valsts kompensāciju maksā, lai persona varētu pēc iespējas ātrāk segt savus zaudējumus, izmantot rehabilitācijas pakalpojumiem un tamlīdzīgi," skaidro Jeļena Bārbale. "Valsts kompensāciju maksā noziedzīgos nodarījumos cietušajiem, kuri ir ieguvuši statusu kriminālprocesā, un šie noziegumi ir ar smagām sekām. Kompensācija tiek maksāta, ja ir iestājusies personas nāve; ja ir nodarīti vidēja smaguma vai smagi miesas bojājumi; ja ir aizskarta cietušā tikumība vai dzimumneaizskaramība;, ja persona ir cilvēku tirdzniecības upuris vai arī persona ir tīši inficēta ar B vai C hepatītu vai HIV." Cilvēks par iespējam gūt kompensāciju var interesēties brīdi, kad ir ierosināts kriminālprocess, notiek aktīva izmeklēšana un persona ar procesa virzītāja lēmumu ir atzīta par cietušo. No tā brīža cilvēkam ir tiesības pieprasīt valsts kompensāciju.  "Latvija ir viena no retajām valstīm Eiropas Savienībā, kura maksā valsts kompensāciju vēl nepabeigtā kriminālprocesā. Tas ir saistīts ar to, ka mēs maksimāli radām pamatu personām jau tajā brīdī, kad tas ir nepieciešams, šo kompensāciju saņemt. Daudzās Eiropas valstīs šī kompensācija ir iespējama tikai pēc tam, kad kriminālprocess ir pabeigts, kad visi apstākļi kriminālprocesa ietvaros ir noskaidroti," norāda Jeļena Bārbale.

Ostfoldas muzejā Norvēģijā nupat izveidots piparkūku Doma laukums - ar baznīcu, radio māju un pat svētku egli. Tas tapis jaundibinātā Latviešu amatnieku un mājražotāju apvienībā, kur ļaudis ne tikai cep, bet pin, tamborē, ada un  mīca mālu. Kas  ārvalstīs mītošos latviešus motivē kopt latviskās amatniecības un mājražošanas tradīcijas, skaidrojam raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Sarunājas Latviešu amatnieku un mājražotāju apvienības Norvēģijā pamatlicēja, idejas autore un organizatore Dace Rozenbruga, Vaira Dance no Novēģijas, kura vada komunikāciju ar amatniekiem un ražotājiem, ģitāru meistars Raimonds Rūmnieks arī no Norvēģijas, Īrijā dzīvojoša amatniece un māksliniece Dita Lasmane-Slišāne, Latviešu Daiļamatnieku savienības Kanādā vadītāja Velta Zvīdre, kā arī Inga Zvirgzdiņa, kura darbojas Latviešu biedrībā Īrijā un izveidojusi klubu "Omītes uz salas".  

Stāsta Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesore, JVLMA Muzikoloģijas katedras Etnomuzikoloģijas klases vadītāja, Zinātniski pētnieciskā centra vadošā pētniece Anda Beitāne; raidījuma producente – Maruta Rubeze Laikā, kad notiek diskusijas par dažādu pieminekļu nojaukšanu, pārvietošanu vai pārzāģēšanu, šķiet pamācoši atcerēties Johana Gotfrīda Herdera (Johann Gottfried Herder, 1744-1803, vācu dzejnieks, teologs, filozofs, cita starpā arī jēdziena "tautasdziesma" – Volkslied – radītājs) pieminekļa stāstu, ko pirms kāda laika publicējām grāmatā, tulkojot tās nosaukumu no angļu valodas: "Pieredze un ekspektācijas: "Nākotne no pagātnes" mūzikas radīšanā", kurā iekļauti dažādu valstu etnomuzikologu raksti. Viena no šīs grāmatas tēmām bija saistīta ar Herdera vārdu. Izrādās, ka citzemju tradicionālās mūzikas pētniekiem Rīga visupirms asociējas tieši ar Johanu Gotfrīdu Herderu, kurš šeit dzīvoja un strādāja laikā no 1764. līdz 1769. gadam. Herdera krūšutēls, visnotaļ nemanāms un tūristu pūļu neieskauts, stāv Herdera laukumā blakus Rīgas Domam. Tas izgatavots Minhenē, kopējot Johana Nepomuka Šallera (Johann Nepomuk Schaller) 1850. gadā darinātās pilna auguma skulptūras krūšutēla daļu, kas atrodas Svēto Pētera un Pāvila baznīcas priekšā Veimārā (Asmuß, 1871, 78; Spārītis, 2005, 103). Rīgas krūšutēla postamentu veidoja arhitekts Heinrihs Karls Šēls (Heinrich Karl Scheel), un tas bija izgatavots no tolaik populārā čuguna ar piemiņas uzrakstiem visās pusēs. Atsaucoties uz Ojāru Spārīti, iniciatīva uzcelt Herderam veltītu pieminekli Rīgā radās pēc Rīgas vaļņu nojaukšanas 1863. gadā un Rīgas Doma rekonstrukcijas darbu uzsākšanas. Pieminekļa atrašanās vieta tika izvēlēta, balstoties uz aptuvenu informāciju par to, ka Herders varētu būt dzīvojis vienā no mājām, kas robežojās ar laukumu. Pieminekļa svinīgā atklāšana notika simboliskajā 1864. gada 25. augustā, tieši 100 gadus pēc dienas, kad Herders ieradās Rīgā (Spārītis, 2005, 102–103). Pārdzīvojis evakuāciju Pirmā pasaules kara laikā un Otro pasaules karu, Herdera piemineklis tika demontēts 20. gadsimta 50. gadu vidū kopā ar citiem pieminekļiem, kas nepatika okupācijas režīmam. Postaments tika izkausēts, bet krūšutēlu izglāba cilvēki, kuri strādāja Rīgas Valsts vēstures muzejā, ko šodien pazīstam kā Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju, un kas joprojām atrodas blakus piemineklim Herdera laukumā. Vēlāk tas tika pārvietots uz Rīgas Ārzemju mākslas muzeju (Vilciņa 2005). 1959. gadā tika plānota Vācijas Demokrātiskās Republikas līderu – Valtera Ulbrihta (Walter Ulbricht) un Oto Grotevola (Otto Grotewohl) – vizīte Padomju Savienībā. Ziņas par šīs delegācijas otro dienu, kas tika pavadīta Rīgā, kur apsveikuma uzrunu teica PSRS kompartijas vadītājs Ņikita Hruščovs, atrodamas laikraksta "Neues Deutschland" 1959. gada 11. jūnija numura pirmajā lappusē ("Stern un Pogrombka", 1959). Viesiem tika gatavota īpaša programma, kuras ietvaros tika nolemts katram gadījumam steigšus atjaunot Herdera krūšutēlu tā sākotnējā vietā, jo viesi varētu uzzināt, ka viņu nacionāli nozīmīgai personībai šeit bijis piemineklis, ko viņi, iespējams, varētu vēlēties aplūkot. Tā raksta šo notikumu lieciniece Rita Vilciņa, piebilstot, ka tas bija liels trieciens tiem, kuri šo pieminekli tikai pirms dažiem gadiem bija noņēmuši, un atbildīgajai personai Kultūras ministrijas Muzeju, mākslas un pieminekļu aizsardzības pārvaldē neatlika nekas cits, kā pēkšņi saslimt. Vilciņai, kura tikko bija pabeigusi vēstures un filozofijas studijas Latvijas Universitātē un sākusi strādāt šajā pārvaldē, tika uzticēts rūpēties par pieminekļa restaurāciju (Vilciņa, 2005). Kā viņa raksta savās atmiņās, ministrijā bija zināms, ka Herdera krūšutēls nav iznīcināts, citādi to nebūtu iespējams atjaunot tik īsā laikā. Problemātiska bija postamenta atjaunošana. Laika trūkuma dēļ nebija iespējams izgatavot precīzu 1864. gada oriģināla kopiju. Vilciņa atceras kultūras ministra vietnieka teikto: "Par uzraksta valodu viss skaidrs – tikai latviešu valodā. Kāpēc rakstīt vāciski, ja nav uzraksta krievu valodā?" (Vilciņa 2005, 123). Tādējādi uz jaunā granīta postamenta bija un ir lasāms pavisam īsi: "Johans Gotfrīds Herders 1744–1803". Šo stāstu noslēgšu ar brīnišķu Ritas Vilciņas citātu: "Postamenta izkalšana notika Rīgas uzņēmumā "Granīts", kur vajadzēja nogādāt arī krūšutēlu. Herdera galvu kara laikā bija skāruši vairāki šāvieni. Likvidēt bojājumus un piestiprināt postamentam krūšutēlu arī bija "Granīta" meistaru uzdevums. Lai pārvestu pieminekļa krūšutēlu no Aizrobežu mākslas muzeja uz darbnīcu, man iedeva ministra personīgo automašīnu "Volga". Kad piebraucu pie Rīgas pils, kur atradās muzejs, pa kāpnēm pretī ar Herderu rokās jau nāca direktora vietnieks zinātniskajā darbā Miķelis Ivanovs. Tālāk es ar Herderu rokās braucu uz darbnīcu. Karā cirstās brūces tika sadziedētas, postaments izgatavots un Johans Gotfrīds Herders atkal stāvēja savā vēsturiskajā vietā Rīgā. Nebija nedz svinīgas atklāšanas ar ziediem un mūziku, nedz informācijas presē. Piemineklis klusējot tika noņemts, klusējot – uzlikts." (Vilciņa, 2005, 124) Avoti Ahmedaja, Ardian and Anda Beitāne, 2023. "Latvia, Riga and JVLMA as Spaces of Musical Experience and Expectation". In Experience and Expectation: The Future From the Past" in Music Making. Ardian Ahmedaja and Anda Beitāne (eds.). Riga: Musica Baltica. 15-30. Asmuß, A. 1871. "Der Herder-Platz in Riga". In Album von Riga. I. Fünfundzwanzig Stahlstiche aus den funfzehn Jahrgängen des Rigaschen Almanachs. Riga: Backer. Harrison, Hope M. 1988. "The Berlin Crisis and the Khrushchev-Ulbricht Summits in Moscow, 9 and 18 June 1959." Introduction, translation, and annotation. Cold War International History Project. Bulletin 11 (Winter 1998). 204–217. Stern, Heinz and Willi Pogrombka. 1959. "Wir stehen fur unsere Freunde ein!" Neues Deutschland. 1959. gada 11. jūnijs.  Spārītis, Ojārs. 2005. "Johana Gotfrīda Herdera piemineklis Rīgā. Vēstures un semantikas aspekti. Das Johann-Gottfried-Herder-Denkmal in Riga. Seine historischen und semantischen Aspekte". In Herders Rīgā. Herder in Riga. Ilze Ščegoļihina (ed.). Riga: Rīgas Doma eveņģēliski luteriskā draudze, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. 97–116. Vilciņa, Rita. 2005. "Kā atjaunoja Herdera pieminekli Rīgā. Atmiņas. Wie das Herder-Denkmal wiederhergestellt wurde. Errinerungen". In Herders Rīgā. Herder in Riga. Ilze Ščegoļihina (Ed.). Rīga: Rīgas Doma eveņģēliski luteriskā draudze, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, 122–128.

Režisora Roberta Daubura un dramaturga Jāņa Joņeva izrāde „Ko var cilvēks” Nacionālā teātra Aktieru zālē balstīta uz dokumentāliem notikumiem. Tas ir leģendārās izmeklētājas Ritas Aksenokas duelis ar noziedznieku, izrādē dēvētu par Aleksandru Volkeviču. „Ko var cilvēks” skaudri uzdod jautājumus par cilvēka izcilību, izvēles iespējām, ļauno un labo.

"Katrs par sevi, un Dievs pret visiem" ir slavenas vācu režisora Vernera Hercoga filmas nosaukums. Tas ir arī viņa biogrāfiskās grāmatas nosaukums. Hercogs, īstajā vārdā Verners Stipetičs, pieder pie vācu kino jaunā viļņa. Viņa filmas iespaidojušas daudzus režisorus arī Latvijā, piemēram, Viesturs Kairišs Dāvim Sīmanim reiz teicis, ka "mums filmai jābūt kā koktēlnieka Šteinera ekstāzei”. Dāvim Sīmanim toreiz nācies noskaidrot, kas tas īsti ir, bet tagad kinorežisors, Latvijas Kultūras akadēmijas rektors Dāvis Sīmanis Radio mazajā lasītavā stāsta par Hercoga filmu ietekmi, atverot Vernera Hercoga biogrāfiskās grāmatas "Katrs par sevi, un Dievs pret visiem" izdevumu latviešu valodā. No vācu valodas tulkojusi Sigita Kušnere, izdevis - ”Aminori”. Verners Hercogs jau cienījamā vecumā (dzimis 1942.) turpina radīt idejas, tekstus un filmas, tagad gan vairāk nodarbojoties ar dokumentālo kino, kaut gan viņš savās filmās nekad strikti nenošķīra dokumentalitāti no spēlfilmas, taču realitāte viņam vienmēr ir mistiska un varoņi - uz neprāta robežas. Raidījumu atbalsta:

"Klasikā" ienirstam sintezatoru pasaulē! Sarunājamies ar sintezatoru ražošanas uzņēmuma "Erica Synths" dibinātāju un vadītāju Ģirtu Ozoliņu un mazliet arī ar komponisti Annu Fišeri: uzzinām vairāk par "Hanzas peronā" gaidāmo sintezatoru saietu, kurā satiksies divi sintezatoru kamerorķestri. Proti, 30. novembrī plkst. 19.00 "Hanzas peronā" klausītāji aicināti pieredzēt Latvijas mūzikas dzīvē līdz šim nebijušu notikumu – elektroniskās mūzikas koncertu diviem sintezatoru kamerorķestriem. Vakara programmā – pirmatskaņojums: komponistes Annas Fišeres jaundarbs Noesis astoņiem izpildītājiem un četrpadsmit sintezatoriem, piedaloties mūziķiem no Latvijas klasiskās un elektroniskās mūzikas scēnām, savukārt pirmo reizi dzīvajā izpildījumā – Igaunijas elektroniskās mūzikas leģendas Svena Grunberga (Sven Grünberg) skaņdarbi Igaunijas Elektroniskās mūzikas savienības ansambļa (EMA) sniegumā. Signe Lagzdiņa: "Hanzas peronā" esat iecerējuši sapulcināt sintezatorus: būs veselu divu sintezatoru kamerorķestru koncerts, un Annai Fišerei, kura ir "Erica Synths" rezidences māksliniece, tapis grandiozs jaundarbs, kas šajā koncertā piedzīvos pasaules pirmatskaņojumu. Visupirms vaicāšu Annai: pastāsti par savu rezidences laiku ar "Erica Sinth" un arī to, kā tu iekļuvi šajā sintezatoru pasaulē? Anna Fišere: Mana interese par mūziku, šķiet, aizsākās tieši ar eksperimentālo mūziku: mani iedvesmoja NSRD… Bija arī brīnišķīgs projekts, kurā izmantojām dažādus sintezatorus, interese turpinājās, un man ļoti paveicās, ka Ģirts mani uzrunāja: viņa atbalstu un atsaucību izjutu jau no paša sākuma, un tā tas turpinājies visa radošā procesa laikā. Ģirts ar savu jaudu un vīziju neapšaubāmi veido būtisku pienesumu, jo šis ir ļoti ambiciozs projekts: jūtu, kā tas ietekmē manu radošo domāšanu – tas ir nozīmīgs pagrieziens, kas ietekmē arī manu nākotnes izvēli. Cik sintezatoru piedalīsies tava skaņdarba pirmatskaņojumā? Nevarētu teikt, ka visi ir sintezatori. (..) Bet kopumā būs 19 ierīces – lielākas un mazākas kastītes. Pastāsti, lūdzu, par sava darba "Noesis" konceptu – kāds tas īsti būs? Ideja balstīta Platona koncepcijā par augstāko izziņas formu kā tiešu, intuitīvu patiesības uztveri. Tas bija virzītājspēks skaņdarba komponēšanas laikā. Es gan interesējos arī par citiem Platona darbiem – mani ārkārtīgi saviļņojusi viņa "Ala". Tad nu "Noesis" interpretēju saistībā tieši ar to, domājot par īstenību un šķitumu vai ilūzijām un īstenību, un to, kā navigēt gan šajā pasaulē, gan šķituma pasaulē. Tātad klausītāji varēs doties filozofiskā pārdomu ceļojumā. Kādā video dzirdēju, kā tu saki – ka klausītājiem nevajadzētu neko gaidīt, vienkārši būt atvērtiem un nākt uz koncertu. Ko tu esi pulcinājusi, lai šo darbu atskaņotu? Mums ir astoņi mūziķi, un ļoti interesanti, ka katram no šiem mūziķiem ir pilnīgi cita veida pieredze! Dzirdēsim pianistus Rihardu Plešanovu un Edgaru Tomševiču, bet Reinis Rabenau nav no akadēmiskās mūzikas vides, bet vairāk no elektronikas mūzikas pasaules un spēlēs modulāro sintezatoru. Vēl būs Kaspars Tobis, kuram ir milzīga pieredze ar sintezatoriem, jaunā perkusioniste, Guntara Freiberga ļoti talantīgā studente Sonja Misiņa, Ansels Kaugers, kurš tikko beidzis kompozīcijas studijas, Madara Ozoliņa spēlēs ļoti interesantu elektronisko pūšaminstrumentu, un Error, kas zināms kā ambientās mūzikas pārstāvis, un to visu diriģēs Artūrs Gailis. Ģirt, kā izauga lielā ideja par sintezatoru pasauli, kurā top dažādi projekti, skan koncerti, tiek aicināti komponisti, lai rada, darbojas un pēta šo lauciņu? Ģirts Ozoliņš: Sintezators, ja paņemam nost tā [māksliniecisko] pielietojumu, ir elektronisku shēmu samudžinājums – dzelzs. Un, ja nav iesaistīti mūziķi un komponisti, kas to spēlē, tam īsti nav jēgas. Ja nebūtu mūziķu, mēs nevarētu pastāvēt. Tas būtu tāpat kā ražot kapļus valstī, kurā nav lauksaimniecības. (Smejas.) Bet jūs taču varētu silti gulēt uz sava uzņēmuma lauriem un priecāties, ka pasaulslaveni mūziķi pērk jūsu instrumentus! Tieši tāpēc izveidojām savu rezidences studiju, kurā ir daudzu un dažādu interesantu sintezatoru kolekcija – gan paštaisītu, gan mūsu ražotu; esam arī mainījušies ar citiem ražotājiem. Vēl pirms rezidences sākām projektu "Garāža", kura ietvaros aicinājām mūziķus uzstāties mūsu koncertzālē, mēs šos koncertus filmējām, un visas uzstāšanās publicētas mūsu mājaslapā: sadaļā "Garāža" ir diezgan apjomīga kolekcija ar performancēm, intervijas ar mūziķiem. Tas ir ļoti labs materiāls, kas parāda, kā mūziķi jūtas pie šiem instrumentiem. Šķita, ka Latvijā ir tik daudz talantīgu mūziķu un komponistu, ka mēs viņiem varam sniegt vairāk iespēju izmēģināt netradicionālākus sintezatorus un parādīt arī sevi plašāk pasaulē. Mums ir diezgan daudz sekotāju sociālajos tīklos, kas tam, ko mēs darām – mūziķi, komponisti un producenti ārvalstīs. Ar savām iniciatīvām popularizējam Latvijas talantus arī pasaulē. Kā īsti orientēties sintezatoru kastīšu jūklī? Ir sintezatori ar taustiņiem, un ir tādi, kuriem ir tikai vadiņi un skaļuma regulētāji... Vai viens no jūsu mērķiem nav parādīt, ka sintezators ir daudz plašāks un nozīmīgāks instruments un ka tas nav pielietojams tikai deju vai popmūzikā? Jā, tur ir tas lielais pārpratums, un varbūt nedaudz vainīga ir arī pati popmūzika. Ja mēs paskatāmies sintezatoru attīstības vēsturi, tie radās tad, kad modernās mūzikas pionieri vēlējās īstenot savas radošās ieceres, bet klasiskie instrumenti, kas viņiem bija pieejami, to neļāva. Piemēram, Karlheincs Štokhauzens 50. gadu vidū reiz ieradās savā Ķelnes studijā, kur viņš daudzus gadus rezidēja: studijas inženieri bija dabūjuši tam laikam inovatīvas elektroniskās ērģeles un teica – re, tagad varēsi eksperimentēt! Taču Štokhauzens atbildēja, ka ērģeles viņam nederot, jo taustiņu izklājums hromatiskajā gammā ierobežojot viņa radošo lidojumu. Tāpēc viņš Ķelnes studijā savāca skaņas ģeneratorus – Annas jau pieminētās zilzaļās kastītes, kas taisa troksni, pīkst: šie ģeneratori oriģināli tika izmantoti akustiskajās laboratorijās, zinātniskajos mērījumos. Taču Štokhauzens sāk šos ģeneratorus izmantot, lai veidotu savu mūziku.  Drusciņ vēlāk, 60. gadu vidū, komponists Mortons Subotniks Amerikā arī gribēja veidot savu elektronisko mūziku, bet viņam nebija, ar ko to darīt. Viņš dabūja milzīgu finansējumu no kādas universitātes, un vērsās pie inženiera Dona Buklasa, kas speciāli viņam izstrādāja sintezatoru, kuru izmantoja savā revolucionārajā skaņdarbā "Silver apples of the Moon, per nastro magnetico", kas tapis 1967. gadā. (..) Tieši komponistu ieceres, kuras viņi nevarēja realizēt ar klasiskajiem instrumentiem, aizveda pie tā, ka radās sintezatori. Ja vispārinām, atbildot uz jūsu jautājumu – sintezators ir jebkas, kas kontrolētā veidā var radīt skaņu. Respektīvi, tam ir kaut kādi kloķīši, podziņas vai kāda kontroles virsma, ar kurām manipulējot, mūziķis rada tādu skaņu, kādu viņš iecerējis. Klaviatūra sintezatoram obligāti nav nepieciešama – lai gan tieši tādus mēs parasti iedomājamies sintezatorus, kurus mēs redzam mūzikas veikalos vai mūzikas stundās. Reiz vadīju meistarklasi Igaunijā, kurā piedalījās viens šobrīd jau ievērojams igauņu komponists un mūzikas pētnieks. Viņš, ja nemaldos, Vīnes Mūzikas akadēmijā bija aizstāvējis maģistra darbu par mūzikas instrumentu interfeisiem, un manā meistarklasē viņš teica tā: "Klaviatūras domātas švakajiem." (Smejas) Tā ka sintezatori rada skaņu, bet tiem nav obligāti jābūt ierobežotiem ar kādu specifisku interfeisu jeb veidu, kā mūziķis sadarbojas ar sintezatoriem. Tas var būt arī žests. Ir vairāki uzņēmumi, kas ražo īpašus kontrolierus, kur mūziķis var uzvesties kā diriģents un vadīt sintezatoru, tam nepieskaroties.  Vairāk – audioierakstā.  

Stāsta bijušais Latvijas Radio skaņu režisors Vilnis Kundrāts Lente kā ieraksta nesējs ieraksta pamatā pastāv, šķiet, pat no Otrā pasaules kara laikiem, kad tika izgudrota magnētiskā lente un magnetofons. Bet jau iepriekš arī plates māsterētais ieraksts tika rakstīts uz magnetofona lentes, ko pēc tam pārdzina matricē. Pašos pirmsākumos ieraksts tika veikts uzreiz matricē - tā tas bija Bellaccord laikā. Visa roka ēra - 20. gadsimta 60., 70. un 80. gados - viss tika rakstīts magnetofona lentēs, un daudz kas arī saglabājies tieši daudzceliņu magnetofona lentēs. Tātad ieraksts sākumā tika veikts daudzos celiņos, tad samiksēts divos celiņos magnetofona lentē. Šāda ieraksta veids nebūtu pilnībā norakstāms vēsturē, jo aizejot, piemēram, uz skaņu ierakstu namu "Jersika Records", tā vadītājs Mareks Ameriks parādīs, ka šeit ieraksti tiek veikti franču lentē! Tā ir tāda pati, ar kādu pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados strādāja Latvijas Radio. Magnētiskās lentes montāžā Latvijas Radio bijām sasnieguši fantastiskus panākumus. Tas nozīmē, ka derīgos variantus atlasījām, ar giljotīnu griežot 45 grādu leņķī, bet pēc tam līmējām ar skoča lentīti kopā, un šos griezumus dažkārt nācās veikt ļoti bieži. Tas bija grūts process - atrast griešanas vietu. Turot rokas uz lentes ruļļiem labajā un kreisajā pusē, nācās lēnām slidināt lenti gar magnetofona galviņu: radās dobja skaņa, un šajā procesā bija jāsadzird skaņas sākuma mirklis, kas parasti bija augstākā frekvencē. To atzīmējām ar zīmuli, un kādu pusmilimetru iepriekš vai turpat griezām, līmējām un pārbaudījām, vai šis līmējums nav dzirdams. Ja griezums atzīmētajā vietā nebija iespējams, bija jāmeklē kāda cita vieta, kur to veikt. Psiholoģiski tas bija ļoti nogurdinošs darbs: stundas četras lielā skaļumā klausīties dobjas skaņas... Jo bija jāklausās skaļi, lai sadzirdētu: ja to darīja pārāk klusu, precizitāte izpalika.  Arī pats montāžas process nebūt nebija nekāda mūzikas baudīšana, jo beigu beigās sanāca tā, ka esi skaņdarbu jau reizes desmit noklausījies, montējot variantus, un pēc tam vēl bija jānoklausās, vai tiešām viss ir kārtībā. Tas nozīmēja ļoti racionāli uztvert samontēto, pievēršot uzmanību troksnīšiem vai tehnikas kropļojumiem, kādi arī nereti gadījās. 20. gadsimta deviņdesmito gadu beigās skaņu ierakstu tehnika Latvijas Radio bija novecojusi biežas ekspluatācijas dēļ, un tā kļuva par milzīgu problēmu. Potenciometri jeb īpašie slēdži bija izdiluši un radīja sprakšķus, tiem pieskaroties. Tos laboja pirms katra ieraksta, un vienmēr bija uztraukums - kaut nu nenotiktu kas nevajadzīgs un nesabojātu kādu labu variantu! Tad nāktos atkārtot, taisnoties māksliniekiem, kaut ko meklēt un mainīt. Tas bija ļoti nepatīkami. Digitālā tehnika ar šodienas montāžas iespējām un noturību varbūt šajā ziņā problēmu ir atrisinājusi. Deviņdesmitajos gados vienīgais lentu iepirkšanas avots bija rūpnīcas, kas atradās tagadējās Krievijas Federācijas teritorijā, un pamazām ar to radās problēmas. Kādu mirkli dzīvojām no tādas kā humānās palīdzības. Atceros, ka parādījās vācu BASF lentes, bet tās reti kad bija pilnīgi jaunas. Tad nozīmīgiem fonda ierakstiem tika meklētas jaunas lentes, savukārt raidījumu ierakstiem un koncertierakstiem izmantojām vecās, dažreiz pat montētās lentes, kas ar īpašu ierīci pirms tam tika "atmagnetizētas". Nereti šādā procesā gāja bojā ieraksti, kas varēja palikt vēsturei. Vecajiem analogajiem magnetofoniem bija tā priekšrocība, ka to ierakstus klausījāmies jau pēc ieraksta procesa, un atskaņojuma galviņā bija sadzirdami lentas brāķi, kas varēja gadīties no tā, ka lente bija salocīta vai oksīda kārtiņa nolupusi. Starp citu, riskantāk bija periodā, kad mums bija datu kasetes. Tās bija ļoti mazas, dažreiz magnetofons ierāva lenti iekšā un saņurcīja, un tad šī vieta jau skanēja kā pilnīgs burkšķis un praktiski nebija restaurējama. Arī mūžs datu magnetofoniem izrādījās ne tik garš: pēc 35 gadu lietošanas dažs labs no tiem jau bija nelietojamā stāvoklī. Tāpēc Latvijas Radio tajā laikā pastāvēja īpaši izveidota remonta nodaļa, kas regulāri veica apkopi, remontēja un kalibrēja: sākuma periodā – analogos magnetofonus, vēlāk – datu magnetofonus. Tolaik jau veidojās kompjūterdaļa (šodien – Informāciju tehnoloģiju daļa), kas skatījās jaunu tehnoloģiju virzienā, un te jāmin gan bijušais skaņu režisors Jānis Lācis, gan Normunds Putniņš un daudzi citi, kas jau tad paredzēja, kādā virzienā attīstīsies gan ieraksti, gan Radio fonotēka.

Izdevniecība "Orbīta" klajā laidusi amerikāņu kulta autora Pola Boulza leģendāro romānu "Debesu patvērums", kas iekļauts labāko angliski sarakstīto darbu topā. Dens Dimiņš atzīst, ka piekrīt tam, ka "Debesu patvērums"ir Boulza pazīstamākais romāns, bet "negribas kārt tādas birkas un teikt - labākais vai leģendārākais, bet tas ir Pola Boulza nozīmīgs un viņa daiļradē centrāls romāns". Stāsts par amerikāņiem, kas beg ne tikai no kara, bet arī krīzes savās attiecībās, no krīzes katram pašam sevī. "Savā ziņā tas ir romāns par identitāti un savas būtības meklējumiem," vērtē Dens Dimiņš "Romāns ir ļoti izziņas bagāts." Pols Boulzs (Paul Bowles, 1910–1999) ir nozīmīgs amerikāņu rakstnieks, tulkotājs un komponists. Viņš ilgus gadus dzīvojis Tanžerā (Marokā), un tur gūtā pieredze jūtami ienākusi arī autora eksperimentālajā romānā “Debesu patvērums” (The Sheltering Sky). Tas ir Boulza debijas romāns, kas iznāca 1949. gadā un ar kuru viņš uzreiz sasniedza savas slavas virsotni un popularitāti. 1990. gadā pēc romāna motīviem tapa itāļu kinorežisora Bernardo Bertoluči filma ar tādu pašu nosaukumu. Šis Pola Boulza romāns ir iekļauts gadsimta romānu izlasē starp simts labākajiem 20. gadsimta angliski sarakstītajiem literārajiem darbiem.

Jauna kultūras telpa Reformātu baznīcā. Pirmajā adventē tā kļūs par mājvietu multimediālai gaismas izrādei "Interlude". Sastapsies māksla, tehnoloģijas un dievnams. Kultūras rondo saruna ar idejas autoru, viedo tehnoloģiju uzņēmuma "Solavi" vadītāju Intu Bērziņu un multimediju mākslinieku, vizuālā koncepta autoru Māri Kalvi. Reformātu baznīcas majestātiskās telpas atdzīvojas meditatīvā multimediju ceļojumā, kur Kaspara Zemīša ģitāras un Valsts Akadēmiskā kora “Latvija” trīsdimensiju skanējums saplūst ar Māra Kalves mākslas projekcijām. Izrādes skaniskais pamats ir Kaspara Zemīša Mesa ģitārai un korim "Mana lūgšana", kuru viņš diriģenta Māra Sirmā aicināts savulaik rakstīja Valsts akadēmiskajam korim "Latvija". Mesa skanēs digitālā atskaņojumā, skaņu režisors Ernests Ansons veido telpisku skaņu.  "Unikāli ir tas, ka ieraksts, ko izmantosim, tika veikts tieši šinī telpā," papildina Māris Kalve. Māris Kalve stāsta, ka izrādē saplūst gan filmētais materiāls, gan 3D animācija, klasiskā animācija un mākslīga intelekta algoritmi. "Kopumā vizuālā valoda ir konservatīva, jo man vadmotīvs ir mūzika, kas pasaka priekšā gan kompozīciju raksturu, gan dinamiku. Gan pati telpa, Reformātu baznīca, ir pateicīga šādam žanram, jo ir nepārsātināta ar arhitektoniskiem interjera elementiem, ir pietiekami askētiska. Mums ir kur izvērsties." Ints Bērziņš atzīst, ka bijis liels izaicinājums tieši Vecrīgā atrast pietiekami askētisku telpu, kur izvērsties un projicēt. "Mēs, tehnoloģiju cilvēki, sakām, lai redzētu gaismu, ir vajadzīga tumsa. Līdz ar to šo telpu vajadzēja aptumšot. Mēs esam to "uzlabojuši" ar dažādiem akustiskiem aizkariem, ar gaismu izolējošiem aizkariem un tehnoloģijām," papildina Ints Bērziņš. Baznīca ir Lutera akadēmijas pārziņā un piekrita un atbalstīja ieceri. "Mēs vēlējāmies atdzīvināt šo telpu," turpina Ints Bērziņš. "Netālu ir Rakstniecības muzejs. Jāatzīst, ka daudz esot Mārstaļu ielā 6, blakus mājā praktiski, gandrīz nepamanīju, ka blakus ir Reformātu baznīca, majestātiska, skaista, grezna. Tas ir vēl viens iemesls vietas izvēlei - atdzīvināt, padarīt to dzīvu. Jo šī māja turpat bija un gaida, kad cilvēki tur atgrieztos. Ar ierakstu studiju "Melodija" tur bija koncerti, ieraksti, bet šobrīd tā ir vairāk neizmantota. Akadēmija bija ļoti priecīga, ka varam atdzīvināt."       

Lai atbrīvotos no liekā svara, nav nepieciešamas speciālas diētas. Ir speciālisti, kas apgalvo, ka diēta nav izšķirošā. Ieteikumus uzklausām raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta uztura treneris Mārtiņš Bidiņš un uztura speciāliste Liene Sondore. Aptaukošanās nav vienkārši risināms jautājums, tā ir kompleksa problēma - ierakstā uzsver medicīnas zinātņu doktore, sertificēta dietoloģe Laila Meija.  Runājot par to, kā motivēt sevi dzīvot un ēst veselīgāk, Mārtiņš Bidiņš uzdod vairākus retoriskus jautājumus. "Par to, cik grūti ir ēst veselīgāk un sportot, visi čīkstētu vienā balsī. Pat bļautu. Ja pavēršam šo jautājumu uz otru pusi, kāpēc neviens nečīkst, cik grūti ir, ja ir liekais svars, cik grūti ir, ja ir grūti aizsiet kurpes," vaicā Mārtiņš Bidiņš. "Cik grūti ir, kad ir aizdusa; cik grūti ir, kad cilvēks sāk novecot un nevar normāli izkāpt no mašīnas? Kāpēc mēs par to nesūdzamies? Cik grūti ir, ka nevar izgulēties, jo ir neērti, vai ir miega apnoja. Grūti ir tā un grūti ir tā, bet viens grūti ir izdarāms un prasa dažas stundas dienā, bet tas grūti, ja neizdari, ir katru dienu un vēl visu gadu. Vēl tu ienīsti sevi, kad paskaties spogulī. Kāpēc mēs par to nerunājam?" "Sportu kā tievēšanas līdzekli daudzi izvēlas un domā, ka sports ir svarīgākais, lai sakārtotu svaru. Bet sportam ir cita nozīme - tā ir sirds veselība, muskuļi. Lai kvalitatīvi novecotu, sports ir neaizvietojams," norāda Mārtiņš Bidiņš. "Bet ir tik viegli apēst sportā iztērētās kalorijas, ja nav kaut vai nedaudz sabalansēts uzturs, beigās apēd pat vairāk." "Svara kontekstā uzturs tomēr ir svarīgākais," turpina Mārtiņš Bidiņš. Par kalorijām ikdienā nebūtu jādomā un tās nebūtu jāskaita.  "Ja grib svaru zaudēt bez diētas, vajag maksimāli sabalansēt uzturu. Tas nozīmē apēst pietiekami daudz dārzeņus, olbaltumvielas, ogļhidrātus, nepārforsēt ar taukiem un citām lietām. Cilvēkam, šādi ēdot regulāri, būs ļoti grūti apēst par daudz kaloriju, lēni un mierīgi svars kritīsies un sakārtosies," skaidro Mārtiņš Bidiņš. Taču ne visi var tā lēni un mierīgi var un kad ir liekais svars, neviens negrib lēni un ilgtermiņā. "Ja grib nomest svaru ātri, talkā nāks ierobežojumi. Tiem jāpanāk kaloriju deficīts," norāda Mārtiņš Bidiņš. Lai sakārtotu svaru ilgtermiņā, vispirms ir tievēšana, kas ir īstermiņa process. Pēc tam ēd normāli, tikai jāiemācās, cik ikdienā jāēd un kā to uzturēt. Mārtiņš Bidiņš arī norāda, ka svarīgi, lai cilvēkam ir enerģija un dzīvesprieks.

Stāsta muzikologs, Mākslas zinātņu doktors, bijušais Latvijas Radio ģenerāldirektors (1992‒1995) Arnolds Klotiņš Atbilstoši globalizācijai, pirms trīsdesmit gadiem Eiropas valstīm bija jāslēdz līgums ar aizokeāna partneriem par tirdzniecību. Tie gribēja, lai arī kultūras produkcijai tiktu piemēroti parastie komerciālie noteikumi – tātad, lai tiktu atceltas pieļaujamās svešas kultūras produktu kvotas un lai tiktu aizliegta vietējās kultūras dotēšana. Tādā gadījumā pār Eiropu gāztos Holivudas filmu un citas turienes audiovizuālās produkcijas plūdi. Arī latviešu mūzika tiktu izspiesta no Latvijas Radio programmām. Rietumeiropas prese jau skaidri apzinājās draudus savu tautu kultūrām, ja kultūra tiktu pielīdzināta parastai precei. Te nu nevarējām klusēt arī mēs. Kopā ar Latvijas Radio starptautisko sakaru daļas vadītāju, angļu filologu Aivaru Ginteru parakņājāmies ārzemju presē un publicējām, tā sakot, savas aizstāvības rakstu.         Citējām pat Francijas prezidentu Fransuā Miterānu, kurš rakstīja: "Uz spēles ir mūsu nāciju kultūras identitāte, katras tautas tiesības uz savu pašas kultūru. Ja kāda sabiedrība grasās atdot citiem līdzekļus, ar kuriem tai sevi garīgi jāpārstāv, tad tā būs paverdzināta sabiedrība. (..) Bet Francija un, ceru, visa Eiropa pašreizējās tirdzniecības sarunās aizstāvēs kultūras izņēmumstāvokli (..) Mēs Eiropu neizveidosim, ja zaudēsim Eiropas mūzikas pašas tēlus." Taču 1993. gada beigās Radio kultūras tiesības tika apdraudētas ne vairs ārēju, bet gluži vienkārši Latvijas iekšējo apstākļu dēļ. Joprojām nācās cīnīties par trešās jeb Kultūras programmas eksistenci. Radio budžeta samazināšana par 15 procentiem no 1. oktobra ļāva apmaksāt šīs ultraīsviļņu programmas dzirdamību ne vairs visā Latvijā, bet tikai Rīgā un 90 kilometru rādiusā ap to. Tas bija izraisījis klausītāju neapmierinātību un pārmetuma vēstules, adresētas, protams, manai šajā situācijā nevarīgajai personai. Kāda ventspilniece rakstīja: ""Jaukāku" dāvanu Starptautiskajā mūzikas dienā (1. oktobrī) provinces melomāni laikam gan nevarēja gaidīt. Cik ciniskam gan jābūt cilvēkam, kurš tā vienkārši nolemj, ka kultūra provincē ir pārāk liels greznums un nevajadzīga izšķērdība, un tik precīzi izvēlas datumu, kad šo kultūras caurulīti aizgriezt pilnīgi." Ko uz to atbildēt? Lai nevienam neliktu vilties un cerot uz nākamā gada budžeta iespējām, tad nu šis "ciniskais cilvēks" riskēja un solīja, ka 1994. gadā trešo programmu ultraīsviļņos atkal padarīsim dzirdamu visā Latvijā.     Mūs visvairāk aizstāvēja Eiropas Raidorganizāciju savienība, saukta EBU. Tās prezidents uzsvēra, ka gan komercraidītājiem, gan mums kā sabiedriskajiem raidītājiem ir vienā un tai pašā telpā jācīnās par klausītājiem, lai gan mūsu mērķi ir atšķirīgi. Komerciālā raidīšana ir bizness, bet sabiedrisko raidītāju uzdevums ir sniegt klausītājiem pilnu informācijas un zināšanu spektru. Viņš norādīja uz šīs problēmas sevišķo saasināšanos Austrumeiropā, tātad arī Latvijā, un uzsvēra: "Tur trūkst pietiekamu valsts ienākumu, lai finansētu tos uzdevumus, kas ir tik svarīgi tieši šajā nacionālās identitātes atjaunošanas periodā (..). Ir nepieciešams radīt drošību (..) nacionālajiem medijiem, kas kalpotu nacionālai vai reģionālai videi, citādi identitātes, tradīcijas un valodas izzudīs, sajauksies internacionālā putrā." Lieki teikt, ka šie vārdi vēl vairāk nekā iedrošinājums mums, bija nepieciešami mūsu valdībai, negribīgajai mūsu sabiedriskā radio finansētājai. Svarīga Radio saite ar ārpasauli, kā minēju, bija klausītāju vēstules. Viņu iebildumi pret izklaides mūzikas uzkundzēšanos citiem raidījumiem palīdzēja cīnīties pret iesīkstējušos estrādes mūzikas kultu. Kāds sadusmots klausītājs rakstīja: "Notiek vērtīga radio lekcija, intervija. Bet – to pārtraukt pa vidu ar estrādes gabaliem, kas sabojā interesanto labsajūtu un interesi – tas ir uzbāzīgs huligānisms. Tas neaudzina, bet posta." Lieta tā, ka toreiz estrādes dziesmiņu mānija Radio tik tiešām bija fatāla. Reiz kāda redaktore man rādīja sabiedriski politiska raidījuma plānu, kas sākās ar banālu dziesmu par mīlestību. Jautāju: vai tad pēc tam, kad pieteikts nopietns raidījums, klausītājam tiešām būtu jākavē vairākas minūtes, klausoties kaut ko pavisam citu? "Jā," bija atbilde, bez dziesmas politiska raidījuma klausītājs jutīsies vīlies... Šādu aplamību izskaušana bija lēna un grūta. Taču šodienas Radio ir sasniedzis līmeni, kur manis stāstītais ir noiets etaps, tāpēc stāstam par senām problēmām lieku punktu.

Sintija Kampāne-Štelmahere ir dzejniece un literatūrkritiķe. Publicējusies izdevumos “Domuzīme”, “Konteksts”, “Punctum” un “Strāva”. Tagad klajā nācis viņas debijas krājums “dārzs”. Kultūras rondo tiekamies ar autori. “Sintijas debijas krājums liek noticēt liriskās dzejas dzīvotspējai, smalkajam sīkstumam un spēkam.,” atzīst krājuma redactors Arvis Viguls. "Man ir dārzs," sarunā atklāj Sintija Kampāne-Štelmahere, kura savam krājumam devusi nosaukumu "dārzs".  "Dārzs, kurā ir sapnis par dārzu. Nav klasicisma jeb perfektais dārzs, turpina Sintija Kampāne-Štelmahere. "Mans dārzs nav ļoti sakopts. Tas ir dārzs, kurā var priecāties arī par savdabīgo, kur ienāk daba. Mans dārzs ir tādas, kas robežojas ar dabu, ar laukiem. tas nav gluži pilsētas dārzs, tas ir vairāk lauku dārzs."  

Bismillah,“Alhamdulillah saya merasakan kenikmatan dari perjuangan para sahabat dalam mengoptimalkan manfaat dari hewan qurban dengan mengolah kulitnya menjadi sebuah tas. Tas ini memiliki manfaat yang banyak sekali dalam kesaharian saya sebagai pendidik di pondok pesantren. Semoga tas kulit ini dapat memberikan kami semangat dan banyak manfaat, khususnya sebagai pendidik untuk meneruskan perjuangan para shahibul qurban dan teman-teman lainnya,” ungkap salah satu guru kita di Lombok.Sahabat, tas kulit ini merupakan hasil pengolahan kulit hewan qurban dari shahibul QurbanPlus. Tak hanya shahibul qurban dan relawan, banyak saudara muslimin yang juga mengambil bagian selama proses pengolahannya dengan sedekah rutin.Kita pun insyaa Allah dapat bersedekah rutin dan mengambil bagian dalam program Tas Kulit Qurban untuk Guru. Karena ketika tas kulit ini membersamai langkah perjuangan guru, ketika banyak saudara kita yang merasakan manfaat ilmunya, semoga mengalirkan keberkahan yang tak terputus untuk para guru kita, shahibul qurban, relawan, donatur, hingga kita dan keluarga.Salurkan sedekah rutin kita melalui:CIMB Niaga Syariah860013831800Bank Syariah Indonesia1111811567a.n. Muhajir Peduli Indonesia#SemuaButuhBersedekahIkuti Muhajir Project Pedulidi Facebook, Instagram, Youtube@muhajirprojectpeduli

Šobrīd dienas garums Latvijā ir nieka septiņas stundas. Tas ir gauži maz. Turpinām septembra raidījumā aizsākto sarunu par to, kā pēc iespējas pilnvērtīgāk izmantot šo cilvēka fiziskai un mentālai veselībai nozīmīgo resursu. Raidījumā Kā labāk dzīvot stāsta gaismas un cirkadiāno ritmu pētniece Baiba Bieļa un gaismas arhitekte Ilze Leduskrasta-Buša. Rīgas ielās sastaptajiem iedzīvotājiem jautājam, kā viņus ietekmē gada tumšākais laiks un kas palīdz justies labāk? "Mums pašiem sev ir jāpavaicā, cik daudz laika pavadām iekštelpas no visa diennakts laika? Ir vairāki pētījumi, kuros konstatēts, ka vidēji iekštelpās pavadām 90% no diennakts. Tas ir milzīgs apjoms. Ja vēl ir izpratne, cik nelielā apjomā mākslīgais apgaismojums spēj pieklibot līdzi tam, ko saulīte dod, būtu jāveidojas vēlmei mainīt savu dzīves veidu mainīt," vērtē Ilze Leduskrasta-Buša.  "Rīta un pusdienas pauzēs vajadzētu būt dabiskai vēlmei iziet ārā nevis turpināt sēdēt telpās." "Jaudīgākais acij izturamais mākslīgais apgaismojums ir desmitkārt vājāks nekā tas apjoms, ko saņemam ārā dabiskajā apgaismojumā. Turklāt mākslīgais apgaismojums ir limitēts un nav pilnā spektrā. Saules un dienas gaisma dod pilnu spektru," turpina Ilze Leduskrasta-Buša. "Tieši tāpēc dienas vidus pauzē izejot ārā 20 minūtes, mēs jau saņemam tik reizes vairāk [pilna spektra gaismas], cik visas dienas garumā nesaņemam pie laba mākslīgā apgaismojuma."  

Šogad Starptautiskais klimata samits (COP) radījis fundamentālus jautājumus par cilvēku spēju sadarboties - vai COP vēl ir kāda jēga? Vai šodien starpatutiskā klimata diplomātija vēl ir aktuāla, ja galveno emisiju ražotājvalstu vadītāji nav ieradušies uz ikgadējo klimata samitu? Vai diskusijas par atjaunīgajiem resursiem vairs ir aktuālas, ja lielvaru galvenais uzdevums ir ražot ekonomisku izaugsmi, neņemot vērā klimata pārmaiņas? Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē Pasaules dabas fonda Latvijā valdes priekšsēdētājs Jānis Rozīti, politologs un dezinformācijas pētnieks Mārtiņš Hiršs un Latvijas Universitātes pētnieks Jānis Brizga. "Līdztekus klimata pārmaiņu mazināšanai aizvien vairāk tiek runāts par pielāgošanos klimata pārmaiņām," norāda Jānis Rozītis. Viņš norāda, ka tas arī ir saistīts dezinformāciju, turklāt dažādiem dezinformācijas līmeņiem. "Šobrīd aizvien vairāk, bet tas varbūt arī ir virzīts no jaunattīstības valstīm, kuras šobrīd saskaras ar klimata ar pārmaiņām, visgraujošākā izpratnē. Sarunas sāk virzīties [par pielāgošanos], un tas ir bīstami. Pielāgoties bez pārmaiņu mazināšanas būs ārkārtīgi sarežģīti un noteikti vēl dārgāk. Līdz ar to jāstrādā abās frontēs. Bet šobrīd sarunas virzās uz to, ka arī trīsreiz jākāpina finanšu resursi, lai veicinātu pielāgošanos un noturību.  Ja Latvijā visu laiku uzskatījām, ka esam tādā paradīzes vietā, tad ir arī dažādi apskatnieki, kuri norāda, ka Eiropā Latvija arī kļūst par teritoriju, kuru diezgan būtiski klimata pārmaiņas jau ietekmē."   Zinātnieki atklājuši, ka derīgo izrakteņu ieguve okeāna gultnē izjauktu barbības ķēdes līdzsvaru okeāna krēslas zonā un potenciāli iznīcinātu okeāna gultnes organismus.  Jau vairākas desmitgades ir zināms par dziļjūras derīgajām ieguvēm, proti, dažādu minerālu un derīgo izrakteņu ieguvi no okeāna dzīlēm. Bet šobrīd saskaņā ar Havaju Universitātes Manoā jaunu pētījumu ir rasti pirmie tiešie pierādījumi tam, ka dziļjūras ieguves rezultātā radušies atkritumi varētu iznīcināt dzīvību okeāna krēslas zonā, konkrēti Klusā okeāna Klarjonas-Klipertona teritorijā. Tas ir viens no bagātākajiem dziļjūras reģioniem, jo tajā ir daudz mangāna konkrēciju, tas satur arī kobaltu, niķeli un varu, kas ir galvenās sastāvdaļas elektrotransportlīdzekļiem un atjaunojamās enerģijas tehnoloģijām. Zinātnieku komanda noteikusi, ka ieguves atkritumu izvadīšana ietekmētu 53% zooplanktona, 60% mikronektona, kas barojas ar zooplanktonu, un šādi traucējumi varētu skart barības ķēdi, galu galā ietekmējot arī lielākus plēsējus, piemēram, zivis, jūras putnus un jūras zīdītājus. Pētījuma rezultātus, kas novembra sākumā publicēti žurnālā “Nature Communications”, komentē Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece, Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes docente Ingrīda Andersone. Sākumā skaidrojam, kādas kopumā okeānā ir zonas un kas izceļ tieši krēslas zonu.

Arvien tuvāk nāk laiks, kad Sabiedriskā medija labdarības maratons "Dod pieci!" Doma laukumā stikla studijā aicinās palīdzēt bērniem ar kustību traucējumiem. Monopolā aprunājamies ar rehabilitācijas centra "Poga" vadītāju Ilzi Ošāni. Rīgā, Doma laukumā, pamazām iekārtojas Ziemassvētku tirdziņš, un nu jau arī tradicionāli blakus tirdziņam savas aprises ieguvusi Sabiedriskā medija labdarības maratona "Dod pieci!" šī gada stiklus. Gada izskaņa vienmēr saistās ar došanu un palīdzēšanu, bet ir cilvēki un organizācijas, kuri negaida, bet meklē iespējas palīdzēt visa gada garumā. Viena no atpazīstamākajām un lielākajām labdarības organizācijām Latvijā ir "Ziedot.lv", kas spējusi kļūt par tiltu starp tiem, kuriem nepieciešama palīdzība, un sabiedrību.  Šī gada labdarības maratona "Dod pieci!" uzmanības lokā būs sabiedrības mazkustīgums, bet līdzekļi tiks vākti bērniem un jauniešiem ar neiroloģiskiem kustību traucējumiem. Šādiem bērniem un jauniešiem jau 10 gadus ir iespēja vērsties arī rehabilitācijas centrā "Poga", kas kā bezpeļņas fonds ik dienu cenšas gādāt par iespēju bērniem stiprināt savu varēšanu un apgūt jaunas iemaņas, lai nodrošinātu pēc iespējas pilnvērtīgāku iekļaušanos sabiedrībā.  Ilze Ošāne ir rehabilitācijas centra "Poga" vadītāja un "Ziedot.lv" komunikācijas vadītāja. Sarunājamies par to, kā Latvijas sabiedrība mainās un vai ziedošana var atrisināt to, ko nespējam paveikt ikdienas darbu kārtībā.  Ir kādas vērtības, kuras, strādājot gan "Ziedod.lv", gan "Pogā" un redzot Latviju tomēr plašākā tvērumā, kas mums kā sabiedrībai vēl ir jāmācās? Ilze Ošāne: Mani pašu ikdienā strādājot pavada zemapziņā sajūta, ka es gribu pret citiem attiekties tā, kā es gribētu, lai pret mani attiecas. Tas varbūt arī liek katru darbību izvēlēties, ko tu gribi veikt.  Tāpat attiecībā par kolēģiem "Ziedot.lv", kur esam tikai dāmas, atļaujamies gan humoru, gan viena otru kritizēt, zinot, cik katra spēj turēt. Ar "Pogas" kolēģiem, kas ir jau lielāks kolektīvs, kur ir abu dzimumu un tomēr tie ir ārsti, speciālisti, tur tā distance mazdrusciņ ir lielāka. Bet ikdienas darbs kopā ar kolēģiem ir tāds, ka mēs cenšamies būt kā viena liela ģimene.  Un cik bieži tomēr gribas nomest visu: mūsdienās datoru aizver ciet un pateikt - es šito vairs negribu? Ilze Ošāne: Tādi mirkļi uznāk. Tas pēdējos gados sasaucas ar veselību. Tajā mirklī nodomāju, ka visa ir par daudz, veselība uzliek uz pauzes, tu saaukstējies vai saslimsti. Tas arī iedod to pauzi, lai atjaunotos, un tad jau var atkal. Vai kādreiz ir izdevies Latvijas sabiedrības ziedošanas spēju un apjomus salīdzināt ar citām valstīm? Vai to vispār var izdarīt?  Ilze Ošāne: Noteikti. Pret iekšzemes kopproduktu mēs esam mērījuši gan Ukrainas ziedojumus, un mēs ilgus gadus bijām pirmajā vietā iepretim Polijai, Vācijai un Rietumeiropas valstīm. Ja skatāmies no "Ziedot.lv" puses, kas ir ikgadējais gada pārskats, es teiktu, ka mēs esam ārkārtīgi dāsni un dodoša sabiedrība, kura nāk palīgā līdzcilvēkiem, kuri grūtībās nonākuši. Vai ziedošanai ir sezonāls raksturs? Ilze Ošāne: Pēdējā laikā mēs no "Ziedot.lv" puses tik ļoti to neizjūtam, jo ziedo visu cauru gadu un atsaucās līdzcilvēki tām problēmām, kas ir aktuālas sabiedrībā. Ja kāds onkoloģijas pacients lūdz palīdzību dzīvību glābjošām zālēm pavasarī, tad līdzcilvēki ziedo, nevis gaida gada nogali. Bet gada nogale ir īpašāka varbūt uzņēmumiem, kuri pārskata savas peļņu un tad izvēlās daļu no tās ziedot labdarībai. Es teiktu tā, ka visu gadu ziedo un gada beigās pienāk papildus ziedojumi klāt. Vai tu tici, ka kādreiz varētu būt tāda situācija, ka paliek pāri? Ilze Ošāne: "Ziedot.lv" vadītājai Rūtai Dimantai ir teiciens: ja būs visas problēmas atrisinātas, tad labdarības organizācijām būs pašlikvidācija. Tas ir mērķis, uz ko iet, lai vairs nebūtu jāpalīdz un mēs būtu atrisinājuši problēmas. Šobrīd mēs vēl neesam tādā stadijā, bet varam uz kaut ko tiekties. Kas ir tava Ziemassvētku sajūta? Pēdējos gadus, kopš esi saistīta ar "Ziedot.lv", tas nav tikai pasēdēt mājās pie eglītes. Ilze Ošāne: Droši vien, ka decembris ar savu labestību, ko mēs ikdienā redzam un dzirdam no telefona zvaniem un e-pastiem, kur cilvēki un uzņēmumi interesējās par ziedošanas iespējām, tas rada tādu ļoti izteiktu Ziemassvētku sajūtu.  Pirms kādiem diviem gadiem no vienas skolas vedu Ziemassvētku dāvanas. Mašīnā biju salikusi Ziemassvētku dāvanas tik daudz, ceru, ka ceļu policija neklausīsies, ka es knapi spoguļus redzēju. Tad man bija sajūta, ka tā laikam jūtas Ziemassvētku vecīši vai tie īstie, kuri spēj to to prieku radīt. Tās nebija manis radītas dāvanas, bet man sajūta kā  kurjeram bija ļoti izteikta. Tik forši! Labo darbu dīleris varētu būt apzīmējums tavai pozīcijai šādā situācijā. Bet ko tu pati gribētu saņemt Ziemassvētkos? Ilze Ošāne: Ja mēs no tādām vērtībām skatāmies, tad es šobrīd uztraucos par drošības sajūtu. Es negribētu, ka manas dzīve dzīves laikā un manu bērnu dzīves laikā ienāktu karš un tā nedrošības sajūta. Es teiktu, ka droši vien, drošība ir tā, ko man gribētos. Raidījumā skan: Mesa – „Laika pēdas” Shchedryk – „Carol of the Bells” Ralfs Eilands, Lauris Reiniks – „Dod pieci! 2025” himna    

Tuvojoties gadskārtējai teātra balvu pasniegšanas ceremonijai "Spēlmaņu nakts", "Klasikā" viesojas teātra kritiķe, žūrijas komisijas priekšsēdētāja un kultūras žurnāliste Henrieta Verhoustinska. Runājam gan par "Spēlmaņu nakti" un Henrietas vadīto raidījumu "Kultūrdeva" Latvijas Televīzijā, gan mazliet par balvu "Kilograms kultūras", kuras žūrijas pārstāve arī ir Henrieta, gan par kritiķa likteni un vēl virkni citām būtiskām lietām.   Liene Jakovļeva: Vakar esat lēmuši, rezultātus zināt, mēs tos uzzināsim rīt. Bet kā tev šķiet: kāpēc tieši šī balva starp daudzajām citām uzmirdz visspožāk? Henrieta Verhoustinska: Manuprāt, tāpēc, ka teātra skatītājs ir demokrātiskākā publika! Jo – lai klausītos klasisko vai akadēmisko mūziku, klausītājam vajag būt sagatavotam. Tas ir tāpat kā ar labu vīnu un olīvām: tikai pēc gadiem trīsdesmit cilvēks sāk novērtēt klasisko un akadēmisko mūziku, un lielākoties tas ir sagatavots klausītājs. Ar teātri ir citādi. Kā Kirils Serebreņņikovs teicis – viņam vismīļākais skatītājs ir tāds, kurš uz teātri nāk kā balta lapa: kurš nav izlasījis ne recenzijas, ne režisora intervijas, bet nāk uz teātri uzsūkt to, ko mākslinieki viņam sagatavojuši.  Tomēr ir divi cilvēki, kuru vārdus mēs jau zinām: tie ir balvas par mūža ieguldījumu saņēmēji. Šogad cildināsim Liepājas teātra brīnišķīgo aktrisi Ainu Kareli un Jakovu Rafalsonu no Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra. Tas bija Teātra darbinieku savienības piedāvājums, un mēs to ar lielāko prieku akceptējām. Šķietami pilnīgi atšķirīgas personības, vai ne? Vienojošais ir milzīgais Latvijas patriotisms, kas ir viņos abos un ko viņi pārstāv un aizstāv. Ainai Karelei tas ir arī lokālais Liepājas patriotisms, ko viņa allaž uzsver savās intervijās. Tev un pārējiem žūrijas dalībniekiem jābūt ar biezu ādu, jo pēc svētkiem noteikti būs arī pārmetoši skatieni no tiem, kuri balvu nav dabūjuši. Bet tā laikam ir: tiklīdz parādās nominācijas, ir arī reakcija. Kā teica mans šīsnedēļas "Kultūrdevas" viesis Atis Rozentāls – apmierināti ir 20 procenti nominēto: tie, kuri saņēmuši balvu.  Bet kā uzsver Teātra darbinieku savienības vadītājs Ojārs Rubenis – nominācija  vien jau ir liels pagodinājums.  Es arī domāju, ka nominācija ir ļoti liels pagodinājums, un jāsaka, ka arī šogad vairākās kategorijās bija tik ļoti līdzvērtīgs spēku samērs, ka mēs paši līdz pēdējam brīdim, līdz balsu saskaitīšanai, nezinājām, kas ir uzvarētājs. Mums bija aizklātā balsošana: aizpildījām tabuliņas, kurās salikām punktus saviem nominantu favorītiem, un tad Ričards Vorobjovs, mūsu kurators no Teātra darbinieku savienības, rūpīgi visu saskaitīja un iepazīstināja ar rezultātiem. Ir daži jaunumi šajās nominācijās, un viens no tiem ir operas un baleta atgriešanās nominantu sarakstos.  To rosināja Baleta asociācija. Viņi piedāvāja savu izvēli, un mēs rūpīgi noskatījāmies viņu ieteiktās baleta izrādes. Tās, kuras vairs nebija publiski pieejamas, skatījāmies ierakstos, bet uz tām, kuras bija pieejamas, gājām skatīties klātienē. Uzvarētājs tika ieteikts no Baleta asociācijas, un mēs ar prieku un gavilēm to sveicām un apstiprinājām.  Bet mēs varam sveikt arī aktieru vidū iekļuvušo dziedātāju Anniju Kristiānu Ādamsoni, kura ir "Klasikas" šīgada rezidences māksliniece. Annija Kristiāna Olimpijas lomā "Hofmaņa stāstos" bija man atklājums – ak, Dievs, to viņas artistiskumu un vokālo meistarību! Tas bija žilbinošs sniegums! Man ļoti liels prieks viņu redzēt nominantu pulkā! Operas iestudējumos, no kuriem oriģināliestudējumi kļūst aizvien retāki, žūrija var vērtēt arī scenogrāfiju, gaismu, režiju, kostīmus.  Jā, tāpēc arī piekritām lēmumam, ka "Spēlmaņu nakts" kategoriju sarakstā atkal tiek ieviesta opera – kā pilnvērtīga teātra daļa.  Runājot par skatītāju balsojumu, kurā šogad nominantus izvirzīja teātri… Kad ieraudzīju, ko teātri ir izvirzījuši, apmēram par ceturto daļu gadījumu man bija liela neizpratne – nesapratu, kāpēc ir šāds lēmums un kāpēc netiek izvirzīti tie nominanti, kas nominēti žūrijas atlasē. Sapratu, ka man labāk patīk, kā ir "Kilogramā kultūras": ka žūrija piedāvā savu izlasi, jo neviens skatītājs, lasītājs, klausītājs nevar aptvert visu to lauku, ko mēs žūrijā tomēr cenšamies izdarīt. "Spēlmaņu naktī" mēs arī esam žūrija – cilvēku kopa, kas noskatījusies vairāk nekā 120 izrāžu, turklāt – ja konkrētajai izrādei ir vairāki sastāvi, tad skatīti visi sastāvi. Mēs esam šo izlasi iedevuši, un man liekas, ka būtu tikai korekti, ja skatītāji balsotu par šo izlasi, ko jau ir veikusi žūrija – jo tur ir atlases konteksta garants. Bet teātros valda tikai un vienīgi mārketinga apsvērumi, kā ļoti daudzos gadījumos sapratu no šī saraksta, un tas varbūt nav tas pareizākais apsvērums. Vairāk nekā 120 izrāžu... Tā ir ne tikai Rīga, tā ir tālā Liepāja un Daugavpils, un drusku tuvākā Valmiera. Bet saprotu, ka potenciālie nominanti arī sevi paši var pieteikt, ja tas nav profesionālais teātris – vai tā? Piemēram, opera, kas iestudēta kaut kur brīvdabā.  Jā, es vedinu arī neatkarīgos producentus, kuru darbs ir pievērsis manu uzmanību, rakstīt Ričardam Vorobjovam. Viņš tad pārējai žūrijai var izsūtīt informāciju par iespējām apmeklēt neatkarīgo institūciju veidotos iestudējumus.  Ir arī kategorija, kurā jūs klausāties mūziku – vai nu atsevišķi, vai, skatoties izrādi, domājat par to. Šoreiz mums prieks nominantu sarakstā redzēt gan Annu Fišeri, gan Jēkabu Jančevski, gan Aleksandru Tomasu Matjusonu, gan Edgaru Raginski, gan arī Edgaru Mākenu. Tomēr Krista Auznieka milzīgā partitūra izrādei "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem" nominantu pieciniekā nav iekļuvusi. Šī sezona ir vienmērīga, bez milzīgiem uzrāvieniem, bet ļoti kvalitatīva. Kad jūnijā lēmām par nominantiem, mums bija garais saraksts, kurā figurēja arī Krists Auznieks. Bet, ja man jāpamato, kāpēc tieši Krists Auznieks neiekļuva nominantu sarakstā, mums, žūrijas pārstāvjiem, Krista mūzika dažos momentos šķita varbūt pārāk pašmērķīga. Tas bija arguments, kāpēc Auznieks palika aiz strīpas, bet kā viens no pirmajiem. Tu saki – sezona bija vienmērīga, laba. To es vairākkārt esmu dzirdējusi arī no taviem kolēģiem – ka trūkst milzīga pārsteiguma momenta. Vai tu tam arī varētu piekrist? Jā, tā tas ir. Varbūt Germana Ermiča scenogrāfija izrādei "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem" velk uz pārsteigumu. Tāpat kā Reiņa Dzudzilo scenogrāfija izrādei "Nacionālais kanāls" ir tāds košums, bet tai pat laikā tie ir tādi stabili, vērtīgi teātra darbi, kuros scenogrāfs darbojies kā vizuālās dramaturģijas meistars, kā sevi arī šobrīd piesaka Reinis Dzudzilo. Bet kopumā šī ir diezgan lēzena sezona.  Bet tajā pašā laikā tu saki – laba. Jā, laba, jo bija daudz nominantu. Un ir divas izrādes, par kurām man sāp sirds, ka tās netika nominētas. Viena ir Valmieras teātra izrāde "Diena projām palēja", ko iestudējis Aigars Apinis: tā ir par Helsinku hipsteru nihilistisko attieksmi pret dzīvi. Man tā likās ļoti aktuāla un brīnišķīga izrāde. Šeit gan par scenogrāfiju ir nominēts Reinis Suhanovs, bet par lomu – Rūdis Bīviņš. Otra izrāde, kas mani ļoti, ļoti uzrunāja un ar kuru es dzīvoju vairākas dienas, bet kura ir hronometrāžā neliela, un žūrija tomēr izlēma atstāt to aiz borta – tā ir leļļu teātra izrāde "Gaisma, es tevi dzirdu!" ar vājredzīgām aktrisēm, kuras izstāsta savu cilvēka ar invaliditāti stāstu. Skatītājiem tiek aizvērtas acis, lai varētu iejusties šajā pasaulē, kurā tev nav acu, bet ir rokas un dzirde; tiek dotas taktilas lietas, kuras aptaustīt – čaukstoši priekšmeti… Tā bija jutekliska pieredze, kas mani ļoti uzrunāja un likās ļoti, ļoti vērtīga. Kā tu vari izskaidrot to, ka nav milzīgu pārsteigumu?  Sezonas sākumā tomēr bija viens pārsteigums: tā bija "Dirty Deal Teatro" izrāde "Alfas", kas apbērta ar nominācijām. Tīrs darbs, kurā [lieliskas] ir visas nepieciešamās komponentes: mūzika, aktieri, izpildījums, Jāņa Baloža scenārijs, kuru viņš veidoja, cietumā apmeklējot notikumā iesaistītos, kuri joprojām tur atsēž savu laiku. Bet vai tev ir bijis arī kāds nepatīkams pārsteigums vai kāda skumja nots šajā sezonā? Esmu "ieslēgusi" sevī Līviju Akurāteri. (Smejas.) Tas nozīmē ļoti labvēlīgu attieksmi pret visu, kas man tiek celts priekšā. Es jūtu sevī šo spēju, kas manī mostas – skatoties jebkuru izrādi, katrā atrast kaut ko labu.  Latvijas Televīzijas skatītāji ar tevi tiekas ik svētdienu "Kultūrdevā". Par viesiem noteikti lem kopā ar visu komandu. Tikai tā. Mēs ļoti sekojam līdzi, lai kaut kādā laika griezumā tiktu aptvertas visas jomas – lai nav tā, ka nepārtraukti nāk mani mīļie teātra cilvēki vai redaktores Dairas Āboliņas kino ļaudis, vai redaktora Kaspara Zaviļeiska mīļā popmūzikas lauciņa pārstāvji. Šajās nedēļās teātra kritiķi ir visur. Arī tu esi daudz kur: pie mūsu kolēģiem Latvijas Radio 1, tu esi televīzijā, bet laikam jau no tā neizbēgt – kad tas teātra vilnis ir, tad ir.  Tā ir arī "Kultūrdevas" problēma, jo mans kategorisks uzstādījums ir, ka mēs netaisām "pīāru". Vispirms es aizeju uz izrādi un to noskatos, aizeju uz koncertu un to noklausos: ir svarīgi redzēt, izzināt, un tikai tad runāt par to, nevis "pīārot" pirms tam. Tas nozīmē aptvert milzīgu laukumu, un tas nozīmē arī to, ka viesu ziņā drusciņ ejam iepakaļ "Kultūras rondo" kolēģiem, kuri jau par konkrēto notikumu ir izrunājušies. Man savukārt tas ir liels atspaids, gatavojoties intervijām. (Smejas.) Pa kuru laiku tu raksti savas recenzijas?  Sestdienās un svētdienās! Jā, pārsvarā brīvdienās! (Sirsnīgi smejas.) Un tad ir tas nežēlīgais brīdis, kad tu uzraksti, pasaki to, ko tu domā, un ne vienmēr tas ir cildinoši... Un pēc tam kādā teātra kafejnīcā satiec šos cilvēkus, kurus esi pakritizējusi, un tev jāskatās viņiem acīs. Ar to tu esi sadzīvojusi? Pat ļoti! Esmu piedzīvojusi ļoti daudz dažādu notikumu šai sakarā, ieskaitot iereibuša režisora zvanus un īsziņas, kas turpinās visu nakti pēc tam, kad esmu neuzmanīgi par savu vilšanos ietvītojusi jau pirmizrādes vakarā... To es vairs nedaru. Tā man bija mācība, jo sapratu, ka pirmizrādes vakars teātra cilvēkiem ir jāsvin. Nav ko viņus apgrūtināt ar savām kritiskajām piezīmēm! Paldies Dievam, arī teātra cilvēki iemācījušies būt korekti un vairs nav tā, kā bija pirms gadiem, kad pēc katras recenzijas sekoja reakcija. Lai gan atskan jau dažkārt zvani vai ziņas vatsapā, un arī kādā sociālo mediju vietnē man tiek atrakstīts...  Vai par spīti tam, ka darbošanās žūrijā ir smags darbs un jānoskatās vairāk nekā 120 izrāžu, tu joprojām mīli teātri? Ļoti… Īpaši šobrīd, kad manā dzīvē bijuši dažādi pārbaudījumi – esmu pārcietusi vēzi un izcīnījusi šo cīņu –, teātris man ir kā oāze, kurā es pilnībā aizmirstos, pilnībā saplūstu ar to, kas notiek uz skatuves. Tas ļoti, ļoti palīdz dzīvot.

Luke Grant chats with National Property Editor at Domain, Alice Stolz, about all the latest happenings on the Sydney and Brisbane Real Estate Markets. For all the latest listings and real estate news go to www.domain.com.au NSW: 154 Woodgrove Close, Wallaroo NSW 2618 9 bed, 8 bath, 20 car Willowmere unfolds across 80.2 hectares, 1.2km of private Murrumbidgee River frontage A private sealed runway and a substantial hangar Working stables and sports oval 7BR main residence + 2BR cottage 6 fireplaces Over 1,000m² of covered terraces and balconies 4,000-bottle wine cellar TAS: 156 Woolmers Lane, Perth TAS 7300 5 bed, 4 bath, 3 car 400 acre land holding Unique collection of residences that span 200 years of Tasmanian history The homestead is divided into three parts, Rosebanks Cottage, The Scullery & The Main Homestead. Rosebanks Cottage - c. 1826: classic Georgian farmhouse The Scullery: c. 1826 – originally serving as the farmhouse kitchen, this separate convict brick outbuilding has been restored into guest accommodation Main homestead - the 2025 modern addition has views across the South Esk River, The Great Western Tiers and farmland. See omnystudio.com/listener for privacy information.

No 7. novembra zvanu centra "Sonido" atbalsta tālrunis katru piektdienu īpaši atvēlēts onkoloģijas pacientiem un cilvēkiem, kuri nonākuši krīzes situācijā. Par sociālo projektu "Parunāsim?" interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta zvanu centra "Sonido" īpašniece un sociālā projekta "Parunāsim?" izveidotāja Inga Muižniece, žurnāliste un pacientu organizācijas "Onkoalianse" pārstāve Inese Supe un kapelāne Sindija Bergmane. Inese Supe norāda, ka onkoloģijas pacientiem nav savas līnijas, kur viņus uzklausītu cilvēks, kurš saprot, ko nozīmē onkoloģija, ārstēšanās un blaknes.  "Kad es pati kļuvu par onkoloģijas pacienti, sapratu, cik svarīgi ir, ka ir otrs cilvēks ar tādu pašu diagnozi, ar kuru var pakonsultēties, jo dakterim nav laika. Tāpēc ir arī onkoloģijas pacientu atbalsta grupas," atzīst Inese Supe. "Kad šo ideju izstāstīju Ingai [Muižniecei], ka onkoloģijas pacientiem nav ar ko parunāties, jo tas ir specifiski, Inga uzreiz atbalstīja," gandarīta Inese Supe. Viņa stāsta, ka pirms tam bija vērsusies Veselības ministrijā, runājusi ar ierēdņiem, kas uzteica ideju, bet realizēja to sociālais projekts, jo tā izveidotāja saprot, cik ļoti svarīgas ir sarunas. Inese Supe pati ar prieku piedalās sarunās. "Liela daļa cilvēku zvana, kuriem ir mentālas problēmas, kuriem vienkārši gribas ar kādu parunāties. Tad mēs vienkārši runājam," pieredzē daļas Inese Supe. "Savukārt onkoloģijas pacientiem ir specifiski jautājumi, kāpēc pie daktera jāgaida tik ilgi, vai varu ieteikt kaut ko no pašas pieredzes, kādus vitamīnus vai uztura bagātinātājus var lietot ķīmijterapijas laikā, lai nebūtu tik slikti. Manuprāt, starts ir ļoti veiksmīgs un daudzsološs. Cik vien man ļaus, izmantošu piektdienas, lai parunātos ar cilvēkiem, arī publiski mēģināšu stāstīt, cik šis pakalpojums ir nepieciešams." Domājot par attīstību, Inese Supe būtu priecīga, ka ar cilvēkiem sarunātos mediķi, kuri var reālu padomu sniegt, kad beigusies garšas sajūta no ķīmijterapijas vai ir caureja vai spēcīga vemšana. Inga Muižniece stāsta, ka darbiniekiem ir specifiska atlase un arī viņiem tiek sniegta palīdzība un ir apmācības, lai varētu strādāt. "Tie ir cilvēki 50+ vecumā, cilvēki ar invaliditāti, kuri savas dzīves laikā invaliditāti ir ieguvuši, pieņēmuši, samierinājušies un spēj kvalitatīvi dzīvot tālāk. Viņiem ir personiskā pieredze," norāda Inga Muižniece. "Tas nes līdzi to, ka tu spēj pieņemt otru tādu, kāds viņš ir. Uzklausīt viņu. Ne vienmēr tas nozīmē, ka jāmetas klāt ar risinājumu. Bieži vien cilvēkam gribas izrunāt sāpi, nevis uzreiz ķerties klāt risinājumam." "Es šo līniju esmu izveidojusi, bet es nekad nevarētu strādāt par operatori," atklāj Inga Muižniece. "Jo man ir vēlme mesties uzreiz palīdzēt, dot risinājumu, bet ir jāpastāv, jānogaida un tikai pēc tam, kad cilvēks ir izrunājies, jāsaprot, vai risinājumam vispār ir vieta." "Sonido" sociālā projekta "Parunāsim?" atbalsta tālrunis ir 26564564. Zvanīt var darba dienās no pl. 11-19. Piektdienās no pl. 12-16 darbojas onkoloģijas atbalsta līnija, no pl. 16-19 - garīgais atbalsts ar kapelānu.

Stāsta Latvijas Radio informācijas tehnoloģiju (IT) resursu apkalpošanas inženieris Edgars Jackevičs Jau no pirmsākumiem radio tika atskaņoti skaņuplašu ieraksti, bet 1936. gadā Radiofona rīcībā nonāca aparatūra, ar kuras palīdzību reportāžas un skaņu ierakstīja vaska platēs. Taču plates izmantošanas laiks bija ļoti īss, to varēja lietot aptuveni 10-12 reizes, līdz tā nodila. 20. gadsimta 40. gados parādījās jauna tehnika – skaņu filmu jeb tonfilmu iekārtas un magnetofoni. Skaņu filmu iekārtas bija kaut kas unikāls! Tajās tika izmantotas 35 mm kinofilmas, kurām nebija attēla, bet katrā filmas pusē bija pa ieskaņotam skaņu celiņam.  Līdz ar to tajās bija divi skaņdarbi, kas bija atskaņojami katrs no sava tonfilmas gala. Tā kā tonfilmu aparāti nebija diez cik ērti, tos 1952. gadā pārstāja izmantot. Savukārt magnetofonu laiks tikai tā pa īstam iesākās. Tolaik lentes atskaņošanas ātrums bija 76,2 cm sekundē, bet, sākot ar 1958. gadu, sāka pāriet uz 38,1 cm sekundē ātrumu. 19. ātrums parādījās ap 1972. gadu. Te gan jāpiezīmē, ka 38. ātrums palika dominējošs līdz pat magnetofonu ēras beigām 90. gadu beigās. Magnetofoni veica gan mono (viena celiņa), gan stereo (divu celiņu) ierakstus. Latvijas Radio 1. studijā tika izmantots 16 kanālu magnetofons ar divu collu platuma lenti. Savukārt tautā populārās audiokasetes tika izmantotas tikai korespondentu portatīvajos magnetofonos. 80. gadu beigās un 90. sākumā Radionamā skaņu ierakstiem un atskaņošanai sāka ienākt jaunās ciparu tehnoloģijas. Iesākumā tie bija kompaktdisku atskaņotāji un DAT magnetofoni. Kompaktdiskam bija zināma līdzība ar platēm, jo no tiem varēja atskaņot jau gatavus ierakstus, bet savus ierakstīt nevarēja. Turpretī DAT magnetofons nodrošināja visas funkcijas augstā kvalitātē, taču ikdienas lietošanā izrādījās neizdevīgs un arī diezgan kaprīzs savas sarežģītās uzbūves dēļ. Tas pēc uzbūves līdzīgs miniatūram videomagnetofonam un ierakstu DAT kasetē nevar ātri un efektīvi samontēt. 90. gadu vidū parādījās jauns izgudrojums: minidisks. No sākuma šķita, ka šis formāts varētu saglabāties uz ilgu laiku. Šajos diskos varēja rakstīt un pārrakstīt neskaitāmas reizes. Tas bija lietojams gan stacionārās, gan portatīvās ierīcēs. Un pats galvenais – minidisku iekārtas atļāva ierakstu montāžu bez papildus aparatūras. Īsā laikā tas ieviesās gan ierakstu, gan raidījumu studijās. Vienīgais trūkums bija skaņas kvalitāte. Cilvēki ar smalkāku dzirdi sajuta atšķirību starp minidiska un kompaktdiska vai DAT skanējumu. Iemesls bija tāds, ka šajos diskos tika izmantota datu kompresija ar zudumiem – kaut kas līdzīgs šodien plaši pazīstamajam mp3. Vēlāk atklājās, ka minidiski ir ļoti jutīgi pret putekļiem, kas varēja izpausties pašos nepiemērotākajos brīžos. Piemēram, tiek rediģēts ieraksts un pārrakstīts diska satura rādītājs, un, ja šajā brīdī gadās misēklis un satura celiņš neierakstās, tiek zaudēta pieeja visam diskā esošajam! Paralēli minidiskam Radionamā ienāca arī vienreiz ierakstāmie kompaktdiski, jeb CD-R. Iesākumā to ierakstīšana bija diezgan piņķerīga un nervus kutinoša, jo ieraksta laikā pieļautās kļūdas nevarēja labot, bet tukšie diski bija dārgi un grūti pieejami. Ierakstošā ierīce bija līdzīga parastajam kompaktdisku atskaņotājam un ieraksts notika reālajā laikā. Ar laiku ieraksta process pārcēlās uz datoriem un te nu maisam gals bija vaļā. Programmu pirms rakstīšanas varēja apstrādāt datorā, visu sagatavot un ieprogrammēt rakstīšanas procesu, un tad ātri ierakstīt. “Ātri” jau nozīmēja, ka vairs nav jāgaida stunda, lai iegūtu vienu stundu garu ierakstu. Viss notika paātrināti dažu minūšu laikā. Tāds pat ieguvums parādījās pie audiomateriālu kopēšanas no kompaktdiskiem – dažas minūtes, un diska saturs ir datorā! Lielas cerības tika liktas uz audiomateriālu arhivēšanas iespējām ierakstāmajos kompaktdiskos. Te nu jāsaka, ka rezultāti ir stipri atkarīgi no disku uzglabāšanas apstākļiem, ierakstošās aparatūras un konkrētā diska ražotāja. Gadījās, ka ierakstītais disks niķojas jau tūlīt pēc ierakstīšanas, bet citi teicami darbojas un nav novecojuši pat pēc 30 gadiem. Teorētiski tika lēsts, ka tie varētu glabāties pat 100 gadus. Radio arhīvā glabājas magnetofona lentes pat no pagājušā gadsimta 40. gadiem, tātad aptuveni 80 gadus, bet, laikam ejot, lentes fiziski degradējas un ieraksta kvalitāte pasliktinās. Beigu beigās esam nonākuši līdz loģiskam audioierakstu nesēju attīstības iespējamam galam, jo skaņas industrija ir pārgājusi uz ciparu formātu. Tātad – tie vienkārši ir dati. Praktiski visas darbības ar tiem risinās ar datoru palīdzību. Rodas jautājums: kāpēc audioierakstus nerakstīt uzreiz datorā, tur apstrādāt, glabāt un no turienes arī atskaņot... Jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu Latvijas Radio par audiomateriālu fizisku saglabāšanu atbild IT speciālisti, bet tas jau ir cits stāsts.

Šoruden Rīgā varēja sastapt sociāli un politiski asu izrāžu veidotāju, vienu no nozīmīgākajiem 21. gadsimta režisoriem Milo Rau. Novembra sākumā Rīgā, Dailes teātrī, notika Eiropas teātru apvienības starptautiskā konference un „STAGES” forums. Konferencē piedalījās teātru profesionāļi no daudzām valstīm, starp viņiem režisors un Vīnes teātra festivāla mākslinieciskais vadītājs Milo Raus (Milo Rau). Viņš ir šveiciešu režisors, dramaturgs, žurnālists, jaunā reālisma pārstāvis un, starp citu, zināms Latvijas skatītājiem, jo viņa darbi rādīti festivālā  "Homo novus".  Viens no jautājumiem režisoram bija par pašreizējām tendencēm Eiropas skatuves mākslā. Milo Rau: Manuprāt, piemēram, Lukaša Tvarkovska izrāde „Orākuls” skaidri parāda, ka skatuves māksla ir ļoti daudzveidīga. Tajā apvienojas mūzika, deja, vizuālā māksla, kino, teksts, aktierspēle, viss kopā. Tāds virziens šodien ir ļoti izplatīts. Tā ir joma, no kuras es nāku kā eksperimentāla teātra veidotājs, un šodien gandrīz viss tāds ir. Man tas ļoti patīk. Mēs šeit, Eiropas teātru apvienības starptautiskajā konferencē, spriedām par to, kā mēs varētu piesaistīt teātrim plašu sabiedrību. Tas ir sens sapnis. Es domāju, ka teātris tika radīts, lai atspoguļotu pasauli. Ja uz to nāk tikai vidusšķira, izglītoti cilvēki, tad tu neatspoguļo visu pasauli. Tu to vari atspoguļot tikai tad, ja uz skatuves uzaicini dažādus cilvēkus. Tāpēc, piemēram, mēs iestudējām „Tita žēlsirdību” („Clemenza di Tito”), kas ir liela Mocarta opera, un kur vajadzīgi pasaules labākie dziedātāji, bet es arī gribēju, lai tur būtu Vīne, tāpēc uzaicināju Vīnes iedzīvotājus. Solisti dzied, kamēr šie cilvēki stāsta savus dzīves stāstus. Tas ļoti labi sader kopā, un es domāju, kā atgriezt mākslu tur, no kurienes tā nāk – realitātē. Tāda ir mana vēlēšanās.

Ķīmija, lai arī bieži nemanāma un neuzkrītoša, ir klātesoša neskaitāmās mūsu dzīves jomās. Sākot ar produktiem mūsu vannasistabās un zāļu plauktos, beidzot ar enerģētiku un pārtikas drošību. Ķīmiķi Latvijā kopā ar fiziķiem šobrīd strādā pie nanopārklājumiem vēja turbīnu lāpstiņām un īpaša sensora, kas ziņotu par zivju produktu svaigumu. Par jaunākajiem pētījumiem raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Universitātes (LU) asociētais profesors, Organiskās sintēzes institūta pētnieks, ķīmiķis Artis Kinēns un fiziķis no Ukrainas, LU Atomfizikas un spektroskopijas institūta vadošais pētnieks Romāns Viters. Stāstot par topošo zivju svaiguma kontroles sensoru, Artis Kinēns skaidro, ka pašreizējās tehnoloģijas, lai noteiktu pārtikas kvalitāti, bieži vien laboratorijas izmeklējumi. "Tas nozīmē, ka ir jāņem zivs paraudziņus, sūta uz laboratoriju, taisa mikrobioloģiskos testus. Tas aizņem labākajā gadījumā dažas stundas, realitātē - vairākas dienas. Tas nozīmē, ka tas svaigums, ko noteicāt, jau ir divas dienas vecs," norāda Artis Kinēns.  Otrs variants ir fizikālas metodes, kam nepieciešams fizisks kontakts ar zivi.  "Bet ko darīt, ja zivs ir iepakojumā? Ja atvērt iepakojumu vaļā, jau ir atkritums radies. Arī tad, ja zivs paraugu sūta uz laboratoriju, arī ir radīts atkritums. Līdz ar to nav labas tiešsaistes metodes, kurā būtu iespējams kontrolēt pārtikas produktu, kas jau ir iepakojumā, lai tas nebūtu jāatver." "Galvenā priekšrocība, ko redzam pret klasisko derīguma termiņu, jo arguments būtu, derīguma termiņš ir uzdrukāts, viss kārtībā. Bet derīguma termiņš nekādā veidā nepastāsta, kā tā zivs ir bijusi glabāta. Ja viņi ir pa ceļam vesta ar ķerrā, bez saldēšanas, tad viņa būs sabojāsies krietni ātrāk, nekā ir derīguma termiņš uzrakstīts. No otras puses, ja viņa ir glabāta korekti, tas derīguma termiņš arī varbūt nav korekts. Viņš vienkārši pasaka, ka šeit būs droši, ja mēs viņu metīsim ārā. Bet tikpat labi viņa ir lietojama vēl varbūt nedēļu," analizē Artis Kinēns. "Pateicoties tam, ka nav tāda ātra kontroles mehānisma, es teikšu diezgan šausmīgu statistiku, ka aptuveni 30% no saražotās zivju produkcijas tiek izmesta ārā tikai tāpēc, ka nenonāk līdz galapatērētājam laikā." Daļa šīs produkcijas noteikti vēl būtu lietojama, bet termiņš saka, ka ir jāmet ārā. "Inovācija būtu tāda, ka, ja mēs varam šo ieviest kā standarta praksi, ka mums ir iepakojums, kurā iekšpusē ir uzlīme, kurā ir iestrādāts luminofors, tad to no ārpuses var noskenēt vai nu ar kādu lasītājierīci, ideālā gadījumā mobilo telefonu, un tas pasaka: zivs vēl ir derīga tik un tik ilgu laiku," skaidro Artis Kinēns. Pētnieks norāda, ka šobrīd mērķis ir topošo sensoru un iespējas ar to veikt svaiguma mērījumus piedāvāt pārtikas izplatītājiem un pārtikas veikaliem, lai viņiem būtu iespēja labāk kontrolēt savu produktu plūsmu, lai tā samazinātu atkritumu rašanos.  "Viņu gadījumā tā ir mobilā telefona aplikācija, visticamāk, kura nofotografē uzlīmīti, kas ir  iekšpusē pie zivs pielikta, un no tās fotogrāfijas viņš nolasa zivs svaigumu," atzīst Artis Kinēns. "Ja runājam par patērētājiem, tad pielietojums varētu būt ļoti līdzīgs - ar mobilo  telefonu nofotografē zivi veikalā un lietotne pasaka, ka zivs ir derīga vai nav." Zinātnes ziņas Ziemā vērts vakariņas ēst agrāk Laikā, kad ārā agri paliek tumšs, izrādās, ka ir vērts pārskatīt mūsu vakariņu paradumus un ieturēt maltīti agrāk! Pētnieki no Džona Hopkinsa universitātes analizējuši sasitību starp mūsu iekšējo pulksteni un vielmaiņu un secinājuši, ka ēdot vakariņas ziemā agrāk, mēs palīdzam savam organismam labāk pārstrādāt uzņemto pārtiku. Arī dzīvnieki var sirgt ar hiperaktivitātes sindromu Cilvēku pasaulē ir tik ierasti runāt par tādām diagnozēm kā autisms, arī uzmanības deficīta un  un izskatās,  ka arī daži mūsu mājdzīvnieki varētu sirgt ar līdzīgām kaitēm. Tas tāpēc, ka pie vainas abos gadījumos ir strukturālas un ķīmiskas izmaiņas smadzenēs. Pētnieki noskaidorjuši, ka, piemēram, suņiem, žurkām, pelēm un atsevišķiem primātiem var būt izmaiņas gēnos, kas saistītas ar hiperaktīvu un impulsīvu uzvedību. Regulāra mikroplastmasas lietošana paātrina aterosklerozes veidošanos Kalifornijas universitātes pētnieki papildinājuši mūsu zināšanas par mikroplastmasas ietekmi uz cilvēka organismu. Eksperimentos ar pelēm, atklāts, ka regulāra mikroplastmasas lietošana paātrina aterosklerozes veidošanos. Ateroskleroze ir stāvoklis, kad sašaurinās artērijas, radot lielāku insulta vai infarkta risku. Te gan jāpiebilst, ka pētījumā šādus rezultatus uzrādīja tieši peļu tēviņi nevis mātītes. Abu dzimumu peles baroja ar zemam holesterīnam labvēlīgu diētu, taču regulāri deviņu mēnešu laikā pelēm tika iebarota arī mikroplastmasa atbilstoši dzīvnieku svaram.  E.coli baktērijas izplatība ir tikpat ātra kā cūku mērim Tīmekļa vietnē “ScienceDaily” ar pirmpublikāciju zinātnes žurnālā “Nature Communications” nonācis raksts par kādu zarnu baktērijas jeb Escherichia coli īpašību. Zinātnieki no Somijas un Norvēģijas pirmo reizi ir novērtējuši, cik ātri E.coli baktērijas var izplatīties starp cilvēkiem, un, kā izrādās, viens šīs baktērijas celms izplatās tikpat ātri kā cūku gripa. Pētnieku darbs piedāvā jaunu veidu, kā uzraudzīt un kontrolēt pret antibiotikām izturīgas jeb rezistentas baktērijas. Antimikrobiālā jeb antibiotiku rezistence ir aktuāla problēma veselības aprūpē, un tieši šonedēļ līdz 24. novembrim aizrit Pasaules antimikrobiālās rezistences izpratnes nedēļa. Tāpēc par baktērijas izplatību, bīstamību un, protams, ārvalstu pētnieku paveikto saruna ar Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes valdes priekšsēdētāju, kā arī Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “BIOR” zinātniskās padomes priekšsēdētāju Aivaru Bērziņu.   

Katru gadu 14. novembrī atzīmē Pasaules diabēta dienu, jo šajā dienā dzimis Frederiks Bantings, viens no insulīna atklājējiem. Šogad Diabēta dienas moto bija - par atbilstošu darba vidi diabēta pacientiem. Par to raidījumā Kā labāk dzīvot diskutē Latvijas Diabēta asociācijas valdes priekšsēdētāja, psiholoģijas un sociālo zinātņu maģistre, pasniedzēja un zinātniskā asistente Rīgas Stradiņa universitātē Gunta Freimane, Bērnu Klīniskās Universitātes slimnīcas Diabēta aprūpes un apmācības māsa Ilze Veilande un P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Endokrinoloģijas centra vadītāja Kristīne Geldnere. Diabēts joprojām ir aktuāla problēma un pacientu skaits pieaug. Latvijā ir vairāk nekā 110000 diabēta pacientu. "tas ir lielākoties saistībā ar ar 2. tipa cukura diabēta pacientu skaita pieaugumu, kur galvenais iemesls būs mazkustīgs dzīvesveids, varbūt ne pārāk pareizi ēšanas paradumi, kas noved pie liekā svara," norāda Gunta Freimane. "Problēma joprojām aktuāla, jo šī slimība saistās ar dažādiem sarežģījumiem, kas palielina priekšlaicīgas nāves risku, nopietnu hronisku slimību risku. Tādēļ arvien svarīgi ir agrīni atklāt cilvēkus, kuriem ir paaugstināts diabēta risks, protams, arī laicīgi diagnosticēt diabētu." Gunta Freimane mudina cilvēkus, kam ir paaugstināts ķermeņa masas indekss, ko ikviens arī pats var aprēķināt, izvēloties rīku internetā, ja skaitlis ir virs 25, doties pie ģimenes ārsta, lai noteiktu cukura līmeni asinīs. Tas palīdz arī diagnosticēt diabētu. Ilze Veilande bilst, ka bērnu slimnīcā nonāk bērni smagā stāvoklī, jo diagnoze ir uzstādīta novēloti. Brīdinošie simptomi – slāpes, urinēšana, izteikts nogurums. Runājot par darba vietu cilvēkam, kuram ir cukura diabēts, Kristīne Geldnere norāda, ka svarīgi cilvēkam pašam ir apzināties, kādu darbu spēj darīt. "Ja izvēlas darbu, kur nav iespējas glikozes līmeni pārbaudīt un regulāri paēst, kā ir vajadzīgs, tajā nevar vainot darba devēju, jo viņš nevarēs mūsu vietā pieņemt lēmumus," atzīst Kristīne Geldnere. "Tas, kas tiek sagaidīts no darba devēja, gan kolēģiem, ir ļaut veikt glikozes līmeņa paškontroli, lai nevajadzētu slēpties un ievadīt insulīnu kaut kur tualetē, ja viņam tas vajadzīgs. Neteikt – atkal tas "narkomāns" tur spricējas." Kristīne Geldnere azīst, ka šādas frāzes var dzirdēt, piemēram, kafejnīcā, ja cilvēks ir nolēmis turpat pie galdiņa ievadīt insulīnu un to redz arī citi apmeklētāji. Situācijas ir dažādas.  

Šogad labdarības maratona "Dod pieci!" vadmotīvs ir palīdzība bērniem un jauniešiem ar neiroloģiskiem kustību traucējumiem. Vienlaikus maratona laikā uzmanība tiks pievērsta arī sabiedrības mazkustīgumam. Kā tikt galā ar šo milzīgo problēmu? Raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē Latvijas Radio raidījuma "Digitālās brokastis" vadītājs Artis Ozoliņš, fiziskās izaugsmes treneris Roberts Radičuks un P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Fizikālās medicīnas un rehabilitācijas centra vadītāja Anda Nulle. Par motivāciju kustēties un būt aktīviem vaicājam Esterei, Viktorijai, Natai un Renāram, kurus sastapām kādā Rīgas sporta klubā agrā rīta stundā. Mēģinām atrast labus iemeslus, lai sāktu kustēties. Artis Ozoliņš uzsver drauga lomu, lai pievērstos aktīvākām kustībām. "Ja tev ir kāds, kas pasaka - klau, varbūt izejam pastaigā, varbūt aizejam uz sporta zāli kopā, pēdējos 2-3 mēnešus man ir draugs, kurš tā pateica, šobrīd mums jau ir aktīvi treniņi divreiz nedēļā," atklaj Artis Ozoliņš. "Nav jau tā, ka es pirms tam pats par to neaizdomājos, ka tā būtu laba lieta. Nav jau tā, ka nebiju dzirdējis gudrus cilvēkus, kas saka, ka vajadzētu pavingrināt ķermeni vairāk par skraidīšanu un staigāšanu, bet drauga loma manā gadījumā bija ļoti svarīga, ka ir kāds, kurš saka - klau, atnāc ar mani, parādīšu, ko es daru, varbūt iepatīkas. Tas ir ir jānovērtē. Drauga plecs ir svarīgs." Anda Nulle norāda, ka kustība ir vajadzība arī tiem cilvēkiem, kam ir funkcionēšanas traucējumi, cilvēkiem, kas ir ratiņkrēslos, pārvietojas ar palīglīdzekļiem. "Ja apmēram puse relatīvi veselu cilvēku nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm, tad cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem tikai ¼ daļa nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm kaut cik pieņemamā apjomā," norāda Anda Nulle. "Es vairāk domāju, kā iesaistīt cilvēkus ar funkcionāliem traucējumiem sportā, aktivitātēs, kas dod dzīves jēgu un garšu." "Varbūt, ka vajag ierakstīt likumā, ka visiem ir jākustas. Redzēs, kas no tā sanāks," vērtē Anda Nulle, analizējot Solijas pieredzi. "Noteikti samazināsies darba nespējas lapu daudzums, uzlabosies veselība, mazināsies mirstība un viss, ko mēs ļoti labi zinām, bet ikdienā varbūt par to nedomājam. Ja kāds mums no ārpuses pabaksta, tad mēs vismaz mirklīti kustamies. Jebkurš līdzeklis, kas palīdz kustēties, ir apsveicams, kaut vai tas ir likums." Roberts Radičuks piebilst, ka ir jānovērtē ikdienišķas lietas, kas rada kustību prieku un varbūt notiek nemanāmi. "Kad iešu pārgājienā pa mežu, salasīšu čiekurus, kas ir taktilās izjūtas, ielikšu kabatā, pēc tam pārdomāšu veikto maršrutu, manī veidosies pozitīvās izjūtas. Visi šie komponenti tiek iesaistīti. Daudzas lietas darām, bet nenosaucam vārdos. Mums jānovērtē kāpšana pa kāpnēm, spēja uzkāpt Bastejkalnā bez aizdusas," uzskata Roberts Radičuks.  

Daugavpils teātrī pirmizrādi piedzīvojis jaunkais iestudējums - sengrieķu dramaturga Eiripīda traģēdija “Hekube”, kas tapusi latgaliski, bet izrādes režisore Tatjana Stepančenko-Bogdana ir no Francijas, viņai šī ir debija Latvijā. Izrādes veidotāji uzdod jautājumus – kad karš atņem visu, kas cilvēkam dārgs, kas paliek pāri? Kad dievi klusē, bet cilvēki zaudē cilvēcību, kur meklēt taisnīgumu? Darbība norisinās neilgi pēc Trojas krišanas. Hekube karā ir zaudējusi visu – vīru, troni, brīvību un vairākus bērnus. Kad šķiet, ka ciešanu kauss jau pilns, viņa piedzīvo nepiedodamu nodevību, un izmisumā dzimst viņas slāpes pēc taisnīgas atmaksas. No apstākļu ķīlnieces viņa pārtop likteņa noteicējā. Tas ir stāsts par cilvēka spēju atrast iekšējo spēku un cīnīties par taisnību, pat tad, kad šķiet, ka viss ir zaudēts. Daugavpils teātra iestudējuma “Hekube” tēma šobrīd ir ļoti aktuāla un uz dziļām pārdomām vērsta, tā pēc izrādes noskatīšanās, saka pirmie tās skatītāji. Daugavpils teātra izrāde “Hekube” ir tā,  kas neatstāj vienaldzīgus, bet liek domāt un vēlreiz pārdomāt par visu, kur esam, ko darām un uz ko esam vērsti.

Kā savas attiecības ar mākslīgo intelektu definējuši Mākslas akadēmijas studenti un pedagogi, kuri tam pievērš uzmanību izstādē ”Laika rīki”, domājot gan par morāli ētisko jautājumu, gan radošajām iespējām. Vēl līdz 21. novembrim Latvijas Mākslas akadēmijas ēkā Kronvalda bulvārī 4, bijušajā Bioloģijas fakultātes ēkā, aplūkojama LMA specialitātes “Kustība. Attēls. Skaņa” studentu darbi izstādē “Laika rīki”. Tā atspoguļo procesus un darba rezultātus, strādājot ar mākslīgā intelekta rīkiem. Šie darbi ir tikai iegansts sarunai ar Mākslas akadēmijas profesoru Andri Teikmani, LMA Profesionālās doktora studiju programmas direktoru, un izstādes kuratori Līgu Vēliņu, lai pajautātu arī, cik gatavas ir augstskolas mākslīgā intelekta rīkiem, kādas radošas iespējas tie paver un kur velkamas morāles robežas. Viedokli izsaka jaunās mākslinieces Krista Kristiāna Mežavilka, Betija Jakaite un Ance Dālmane, kuras ir Latvijas Mākslas akadēmijas nodaļas „Kustība. Attēls. Skaņa”, 3. kursa bakalaura studentes. Izstāde apkopo Latvijas Mākslas akadēmijas studentu animācijas, instalācijas un vizuālos eksperimentus, kā arī mākslīgā intelekta modeļu trenēšanas un citu procesu aizkadrus, kas tapuši laikā no 2022. līdz 2025. gadam. Šis periods iezīmē jaunas kultūras paradigmas maiņu — mākslīgais intelekts ir kļuvis par ikdienā lietotu rīku, radošā procesa līdzautoru un labākas dzīves apsolījumu. Tas nereti tiek uzskatīts kā rīcībspējas apveltīts antagonists, kas izaicina un apdraud cilvēka vērtības, tostarp radošajās sfērās. Izstādē aplūkojami ne tikai studiju darbi, kuros mākslīgais intelekts izmantots pragmatiski kā tehnoloģisks instruments, bet arī mākslinieku kritiski komentāri, kas pārskata transhumāno ideju dualitāti un ticību cilvēka progresam caur tehnoloģiju attīstību kā divējādu, mītiem apvītu procesu.

來賓：敦煌教育集團 語言教育服務暨行銷部經理 Vienna 本集重點： -敦煌書局會著重在英語學習的原因是什麼？ -孩子對英語學習有興趣，全家如何一起來支持 -如何進行體驗式的學習呢？ -怎麼引導孩子勇敢開口講英語呢？ -如何學習英語不孤單？ --- 從親子共讀、才藝展演，到沉浸式互動劇場， 敦煌陪伴家庭用更有趣的方式讓英語成為生活的一部分！

TikTok has our classrooms cooked—let's decode 6–7, 'hey chat,' and all the chaos students bring to school.   NEW Tour NEW dates in 2026! Remember, we are still in 2025...Catch the Bored Teachers Comedy Tour coming to a city near you this FALL! Tickets going fast: https://bit.ly/TODBTCT  We're coming to back to Canada! Tickets are already selling fast! Grab yours NOW: https://bit.ly/TODBTCT  PLUS book your hosts for a speaking event at your school: https://teacherspeakers.com/    Check out our MERCH! https://shop.boredteachers.com    Subscribe to our newsletter: https://www.beacons.ai/teachersoffdutypod   Send us a voice message: https://bit.ly/3UPAT5a    Listen to the podcast anywhere you stream your favorite shows:  Spotify: https://open.spotify.com/show/3hHNybdOJb7BOwe0eNE7z6?si=840ced6459274f98  Apple: https://podcasts.apple.com/us/podcast/teachers-off-duty/id1602160612  _________________________________   Teachers get your perks!! This episode is brought to you by:    Naked Wines | Go to https://www.nakedwines.com/tod and get six bottles of wine for $39.99 using CODE: TOD   Acorns Early | Register today at https://www.acorns.com/TOD and get your first month FREE   _________________________________ TikTok trends in the classroom… love them or WHOOP-DE-DO?    Today the crew dives into the viral chaos students bring to school: the infamous "6–7" bit, calling teachers by their first names, Chromebook pranks, paper-dart ceilings, BookTok "lies," and why whispering can be scarier than yelling. We decode slang like "chat, we're cooked," "crash out," "gat," and "wagon," swap pre-K war stories, and admit the moments that made us feel 1000 years old. If you teach, sub, parent, or just love teacher comedy, this one will have you hollering. We also shout out the real MVPs keeping us sane: co-teachers, TAs, and paras. Thanks for the snacks, the backup, and the lifesaving Red Bulls. Drop your most unhinged school trend in the comments and tell us which slang your students won't stop saying. Listen now & don't forget to subscribe!  Follow your hosts:  Briana Richardson @HonestTeacherVibes  Anna Kowal @ReadAwayWithMissK  Albraden Hills @atxhills Follow us on all platforms @TeachersOffDutyPodcast _________________________________ Teachers Off Duty - A Bored Teachers©️ Podcast

Two babies under two. 80 pounds lost. More energy than ever.And the best part? She's just getting started.Today I'm excited to introduce you to one of my incredible clients, Tiffany Greer, and to share her incredible story, because it's both super relatable and incredibly inspiring.She's a young mom of two little girls under the age of two, who joined the TAS program at 28 years old—and has since lost more than 80 pounds, completely transformed her energy, and reclaimed her confidence in a BIG way.But her journey hasn't been linear. She's faced pregnancy, miscarriage, doubt, and even a few Taco Bell detours along the way. And yet, she kept coming back, and every time she did, she saw more results—because she finally found the truth about how her body actually works.So whether you're a busy mom, just getting started, or feel like you've tried everything, I know you're going to be inspired by her story.Let's get into it.----------To learn more and get started on making this the year of you, be sure to visit thinlicious.com/program.Check out Seven Sons and use coupon code: TL50 for $50 off your first box.

Krustpunktā Lielā intervija: Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras vadītājs, profesors Māris Taube. Divi raidījuma vadītāja Aida Tomsona ieraksti "Facebook" pagājušajā nedēļā raisījuši lielu interesi un arī atgriezeniskā saite bija mērojama daudzos tūkstošos. Tas licis aizdomāties, ka par ierakstos skarto tematu jāturpina saruna Krustpunktā. Neparasti lielo interesi ir raisījuši arī notikumi saistībā ar Stambulas konvenciju. Bet ieraksti nebija par pašu konvenciju, bet par bažām, ko daļa sabiedrības ar šo konvenciju saista, proti, par mūsu dzimumu identitāti. Daudziem, Latvijā radušās gandrīz vai histēriskas bailes no tā, ka mēs tagad vīriešu pārtaisīsim par sievietēm un sievietes par vīriešiem, turpmāk mūsu bērni vairs nezinās, kas viņi ir, būs nevis viņa vai viņš, bet višs. Protams, viens no interesantiem jautājumiem - kāpēc tā ir vispār kļuvusi politiski tik karsta tēma? Daļēji mēs to esam importējuši no Amerikas, tur šis temats ir topā ne jau vienu gadu vien. Tāpēc ir jājautā, cik tā tiešām ir liela problēma? Paralēli jāsaprot, kāpēc kaut kas tāds vispār ir aktuāls, kāpēc ir tādi cilvēki, kas nezina, kas viņi ir, kas nav apmierināti ar savu identitāti, grib to mainīt? Un ko tad ar viņiem darīt - pāraudzināt, salabot, aizliegt, ielikt cietumā? Atbildes mēģinām rast sarunā ar profesoru Māri Taubi.

Nepārdomātas materiālu un krāsu izvēles dēļ gaiss iekštelpās nereti ir piesārņotāks nekā ār. Veselības riskus iespējams būtiski mazināt, ja, remontējot savu mājokli, pievēršam uzmanību ne tikai dizainam un funkcionalitātei, bet arī materiālu drošībai. Kas ir eko remonts, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Ekodizaina kompetences centrs eksperte Ilze Neimane un arhitekte Marija Katrīna Dambe no "NOMAD architects". "Videi draudzīgi produkti nemaz neeksistē, jo jebkas, ko mēs iegūstam no izejvielām un saražojam, ir atstājis ietekmi uz vidi. Vienīgais varam runāt, vai šī ietekme ir lielāka vai mazāka," norāda Ilze Neimane. "Es mēģinu vienmēr izmantot teicienu videi saudzīgāks. Apzīmējums videi draudzīgs ir pārāk plašs jēdziens uz iepakojuma, jo to nav iespējams pierādīt. Kas tieši ir videi draudzīgs? Tas, ka tur ir mazāk gaistošo organisko savienojumu? Jautājums, vai tur nav citas nevēlamas ķīmiskas vielas pievienotas?" Eksperte aicina iepazīt marķējumu uz dažādiem, ja tas ir iespējams, un izvērtēt to ietekmi. "Sienas un grīdas no ķīmisko vielu viedokļa ir vissvarīgākās, jo tie ir lielākie laukumi telpā. Vajadzētu padomāt, kā lielie laukumi tiek noklāti, jo tie emitēs vielas, kuras pēc tam mēs elposim. Pēc laba remonta gaiss var būt piesārņotāks, nekā dzīvākajā ielas krustojumā," turpina Ilze Neimane.

Valsts drošība ir šobrīd galvenā prioritāte Latvijā. Krustpunktā izvaicājam aizsardzības ministru Andri Sprūdu (Progresīvie). Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod TV24 žurnālists Romāns Meļņiks un Latvijas Radio Pētnieciskās žurnālistikas daļas žurnālists Kārlis Arājs. Pēdējo dienu kaislības ap Saeimas lēmumiem bijušas tik skaļas, ka ir arī bijis pamats domāt par valdības krīzi. Liekas, ka vien nākamā gada budžeta pieņemšana kavē politiķus rīkoties radikālāk. Tas tāpēc, ka saspringta situācija nav tikai Latvijas iekšpolitikā, visas Eiropas drošības jomā ir pamatīgi izaicinājumi. Ir jāpieņem budžets, kurā īpaša prioritāte ir atvēlēta aizsardzības jomai. Par krīzēm, par izaicinājumiem, to, kā sevi sargāsim, saruna Krustpunktā ar Andri Sprūdu.

Cilvēkus visos laikos saistījuši baisi stāsti, kriminālās ziņas un viss mīklainais un neatklātais. Vai tās būtu kādas paranormālas parādībās, detektīvs vai šausmu filma - tie visi rada aizrautību un zināmu devu adrenalīna. Kāpēc cilvēki labprāt izvēlas baidīties un kāpēc mūs saista nezināmais? Ko par to stāsta folkloras un psiholoģijas pētījumi? Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes pētnieks Ingus Barovskis un psihoterapeits, RSU Psihosomatikās medicīnas un psihoterapijas katedras docents Artūrs Utināns. Par spokiem runājot, kāpēc mēs dažkārt baidāmies no izdomātiem tēliem, nevis no reālām dzīves situācijām un problēmām, piemēram, slikta dzīvesveida, ka tas radīt gan slimības vai izraisīt pat nāvi. Kāpēc iedomu spoks dažkārt nobiedē vairāk nekā neveselīgs dzīvesveids? Artūrs Utināns: Tas ir smadzeņu evolūcijas likums, bioloģiskā evolūcija ir konservatīvāka par kulturālo evolūciju. Tāpēc, piemēram, var pajautāt, kāpēc cilvēki baidās no zirnekļa? Ja būs 20 sieviešu auditorija, vismaz vienai noteikti būs zirnekļa fobija. Vēl kādai varētu būt čūsku vai peļu fobija. Es 32 prakses gados ne reizi neesmu nevienu cilvēku redzējis, kam būtu pistoļu fobija, piemēram. Šī zirnekļu, čūsku, peļu, žurku fobija - tā ir dispozīcija no mūsu evolucionārās pagātnes, kad mēs izgājām no Āfrikas, un šie dzīvnieki bija bīstami vai peles un žurkas pārnēsāja kaut kādas slimības. Līdz ar to tie cilvēki, kas turējās vairāk pa gabalu, tie labāk izdzīvoja. Lai arī mūsu smadzenēm nebija patiesā skaidrojuma, kāpēc tāda maza, pelēka pelīte varētu būt bīstama.  Savukārt tas, kas nāk ar kultūru, piemēram, holesterīna līmenis un glikozes līmenis asinīs, to mūsu smadzenes tā neasimilē. Nav tā, ka mūsu zemapziņā konkrēti zirneklis ierakstās kā fobiskais objekts, bet dispozīcija, ka vieni objekti izsauc bailes vieglāk un fobijas, savukārt tie citi jaunie kulturālie - mazāk. Tāpat kā cilvēki automašīnās iet bojā daudz biežāk nekā lidmašīnu katastrofās, bet fobija lidot vai fobija no augstuma mums kā pērtiķu turpinātājiem, kas lēkāja pa kokiem un varēja nokrist no zara, ir aktuālāka, nekā iedomāties, ka automašīna ir daudz bīstamāka. Vai līdzīgi ir mainījies tas, par ko mītiskajos stāstos vai mistērijās un filmās mēģina mums šīs bailes radīt. Mūs vairs nenobiedēs ar kaut ko, ar ko varēja nobiedēt varbūt cilvēku pirms simts un 1000 gadiem. Ingus Barovskis: Man jau pat gribas jautāt: ar ko vispār vēl var nobiedēt mūsdienu cilvēku? Vai tad mēs visu jau neesam redzējuši? Zombijs ir redzēts, pele jau arī ir redzēta... Rakstniekam Vladimiram Kaijakam gan 70. gadu beigās iznāca stāsts "Zirneklis", kur arī biedē ar zirnekli, kurš kļūst milzīgi liels un līdzīgi kā amerikāņu filmās mēdz ieturēties ar cilvēku.  Protams, tas baiļu objekts, respektīvi, tas objekts, kuram būtu jāizraisa bailes, mainās līdz ar kultūras periodiem. Tas mainās arī ar to aspektu, kurš piedāvā šo baiļu objektu. Ja paskatāmies senākās kristietības idejās - kas ir ellē? Kārtīgam cilvēkam ir jābaidās no elles. Tad ir visnotaļ krāšņi aprakstīti tie radījumi, kas cilvēku tur sagaidīs, velni, dēmoni un tā tālāk. Neviens negrib tur nonākt un sastapties ar šiem radījumiem. Un gluži vienkārši cilvēks dara to, lai tas nenotiktu. Pamatā, protams, ir ticība. Manuprāt, ja mēs neticam kaut kam, mēs nebaidāmies. Ja mēs neticam spokiem, diez vai mēs iedomāsimies, ka tas, kas uzmirdzēja kaut kur pagriezienā, ka tas ir spoks. Tāpat, ja skatāmies latviešu mitoloģijas kontekstā - baidās no tā, kas ir svarīgs, baidās no tā, kas ir arī nozīmīgs. Piemēram, zeme, htoniskais. Kāpēc baidīties no htoniskā? Čūska ir htoniskā būtne, saistīta ar lielo pirmmāti, ar atdzimšanu. Ko tur baidīties? Bet baidās no tā, kas svarīgs un pret kuru kaut kā ne tā izturoties, var kaitēt. Ja izdara kaut ko ne tā, kā vajag, var nebūt raža, var nebūt auglība. Tāpēc tas rada bailes.  Ko dara maza pelīte, kāpēc baidīties? Pele nonāk pazemē, viņa ir kā mediators, šeit, protams, runāju no mitoloģiskā skatījuma, viņa ir kā mediators starp šo pasauli un pazemes pasauli. Un tas jau uzreiz ir diezgan bīstami. Iespējams, tas kaut kā vēl joprojām reprezentējas cilvēka domāšanā, cilvēka uzskatos. Es šobrīd filozofēju. Raidījumā noslēgumā zinātnes ziņas Lai neraudātu, sīpolu iesaka griezt ar asu nazi, bet lēnām Iepsējams beidzot rasts risinājums, kā raudāt mazāk, griežot sīpolus. Tā kā pie vainas ir sīpolu sulā esošā viela - kāds sērorganisko savienojumu klases oksīds, zinātnieki no Cornela universitātes ASV izmērījuši, ka, griežot sīpolus ar asiem nažiem un lēnākām kustībām, tā sulā esošās attiecīgās vielas molekulas izplatās lēnāk un mazākā apjomā, tā pasargājot acis no asarošanas. Aplūkojot sīpolu griešanu augstas izšķirtspējas mikroskopā, pētnieki secinājuši, ka, griežot sīpolus ar asākiem nažiem, tiek pielikts mazāk spēka to mizu saspiešanai, kā rezultātā sīpolos esošās sulas pilieni gaisā izplatās mazāk un līdz acīm nemaz nenonāk. Zinātnieki rada “superkoksni”, kas ir stiprāka par tēraudu Šāda vēsts, kas publicēta “CNN” tīmekļa vietnē, nonākusi mūsu uzmanības lokā šonedēļ. Tiesa, “superkoksnes” pētījumi aizsākušies jau agrāk, tos īstenojis materiālzinātnieks, Jeilas Universitātes profesors Liangbings Hu. Pirms vairāk nekā desmit gadiem viņš uzsācis meklējumus, kā inovatīvi pārveidot koksni, bet galvenais mērķis - padarīt koksni stiprāku. 2017. gadā viņa darbībā noticis izrāviens, kas pēc tam aprakstīts publikācijā vietnē “Nature”. Profesors Hu koksni vispirms vārījis ūdens vannā ar izvēlētām ķīmiskām vielām, pēc tam koksni karsti presējis, lai to padarītu ievērojami blīvāku. Nedēļu ilgā procesa beigās iegūtajai koksnei stiprības un svara attiecība bijusi “augstāka nekā lielākajai daļai strukturālo metālu un sakausējumu”. Tā savulaik teikts publikācijā “Nature”, un šobrīd “superkoksne” tiek piedāvāta komerciālai ražošanai.  Cik sens ir šis “superkoksnes” stāsts globālā un Latvijas kontekstā? Kas pašmāju zinātniekiem, kuri ikdienā strādā ar koksnes pētījumiem, koksnes blīvināšanu un lignīna noņemšanas procesiem šķiet jau pazīstams un kas ir jauns? Stāsta Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūta Celulozes laboratorijas vadošā pētniece Laura Andže.

Flo, éducateur spécialisé de 35 ans, vit avec un trouble d'anxiété sociale (TAS) qui, un jour, le paralyse lors d'une réunion de travail. Ce moment charnière révèle une souffrance ancienne, enracinée dans des expériences d'enfance traumatisantes, entre hypervigilance épuisante et dialogue intérieur impitoyable. Paolo Cordera, psychologue et psychothérapeute, coordinateur du programme spécialisé pour les troubles anxieux et les TOC aux HUG, décrypte ce trouble qui touche jusqu'à 13% de la population. Il explique comment l'anxiété sociale se développe, souvent en lien avec des événements vécus à l'adolescence, et explore les pistes thérapeutiques prometteuses, de la TCC à l'autocompassion. Journaliste : Adrien Zerbini Réalisation : Sandro Lisci Production : Julie Winz Attachée de production : Valérie DentanHébergé par Audiomeans. Visitez audiomeans.fr/politique-de-confidentialite pour plus d'informations.

Daugavpils teātris uzsācis jaunu kursu repertuāra veidošanā – mūsdienu dramaturģijas un klasikas iestudējumi, attiecīgi – arī šo tekstu tulkošanu latgaliski. Raidījumā sarunājamies par tulkošanas grūtībām latgaliski un jaunvārdu tapšanu. Iepazīstinām arī ar jaunu digitālo izstādi “Linguapolise”, kas stāsta par latgaliešu un jaunnorvēģu valodas paralēlēm. Pagājušajā rudenī Daugavpils teātrī Oļega Šapošņikova režijā pirmizrādi piedzīvoja izrāde “Kaids nūteikti atīs”. Iestudējuma pamatā ir Nobela prēmijas laureāta literatūrā, norvēģu rakstnieka un dramaturga Juna Foses luga “Kāds noteikti atnāks”. Un ierosmi Daugavpils teātrim iestudēt tieši Juna Foses pirmo un visvairāk iestudēto lugu, un darīt to latgaliski, deva tā brīža Ziemeļvalstu Ministru padomes biroja Latvijā direktors Stefans Eriksons. Juns Fose savas lugas raksta jaunnorvēģu valodā, tā ir valoda, kurā ikdienā runā salīdzinoši neliels cilvēku skaits, un Stefans Eriksons saskatīja paralēles jaunnorvēģu un latgaliešu valodas stāstā. Iespēja noskatīties izrādi “Kaids nūteikti atīs” man bija vien nesen, kad Daugavpils teātris viesojās Rīgā. Un es pieķēru sevi, ka man ir vienlaikus bezgala interesanti, taču arī nesaprotama iekšēja pretestība skatīties mūsdienu dramaturģiju latgaliski. Jo Daugavpils teātris izrādes latgaliski saviem skatītājiem piedāvā jau vairāk nekā desmit gadus, taču līdz šim pārsvarā latgaliešu valoda iestudējumos tikusi saistīta ar mājas valodu, ar omulību, jokiem, piesaisti vietai, pat gadījumos, kad tapuši pasaules klasikas, kā, piemēram, Šekspīra lokalizējumi. Tas ir tas, ko acīmredzot no Daugavpils teātra sagaida skatītāji, taču arī Daugvapils teātra jauno kursu – iestudēt latgaliski mūsdienu dramaturģiju – skatītājs ir novērtējis. Izrāde “Kaids nūteikti atīs” šogad tika novērtēta ar latgaliešu kultūras balvu "Boņuks". Un acīmredzot Daugavpils teātra izvēle pagriezt repertuāra izvēli jaunā virzienā ir uz palikšanu, jo šobrīd teātrī latgaliski top sengrieķu dramaturga Eiripīda traģēdija “Hekube”, pirmizrāde gaidāma novembra vidū. Raidījumā saruna ar Juna Foses lugas tulkotāju Jūliju Tumanovsku, ar lieliski latviski runājošo norvēģi – tulkotāju un Valodas mājas dibinātāju Snorri Karkonenu Svensonu. Valodu māja tur rūpi par mazajām valodām, tai skaitā rīko latgaliešu valodas kursus, un latgaliski izdod arī grāmatas. Arī Juna Foses lugas “Kaids nūteikti atīs” tulkojums tagad iznācis grāmatā, papildināts ar vairākiem skaidrojošiem pēcvārdiem, gan par Juna Foses daiļradi, gan viņa iestudējumiem Latvijā, gan Latgales teātra pirmssākumiem un jaunnorvēģu valodas vēsturi. Savukārt Edeite Laime, latgaliešu kultūras kustības "Volūda" projektu vadītāja, sniedz plašāku pārskatu par latgaliešu valodas kopšanu. Un arī stāsta par jauno digitālo izstādi “Linguapolise”, kas iepazīstina ar jaunnorvēģu un latgaliešu valodām.

We, and Raistlin, meet Astinus of Palanthas, the immortal chronicler of the world of Krynn and keeper of Palanthas's library. Raistlin's escape to Palanthas worked though it has left him very weak and close to death. He hopes to find a means to save his life within the library. Raistlin struggles to find what he seeks, near death he is visited by Astinus. Their conversation inadvertently reveals to the young wizard that he is not alone, and leaves Astinus troubled. Laurana, Tas, and Flint are also in Palanthas, Tas even saw Raistlin arrive but does not realize it. They, and we, learn the dark history of the city's Tower of High Sorcery.  One More Thing: Jonathon: Agatha Christie's Poirot (https://en.wikipedia.org/wiki/Agatha_Christie%27s_Poirot) Shivam: Steven Brust Vlad Taltos Series (https://en.wikipedia.org/wiki/Steven_Brust#The_Series) You can find us at: Jonathon - https://bsky.app/profile/falselogic.bsky.social Shivam - https://bsky.app/profile/shivambhatt.bsky.social Casual Magic w/ Shivam Bhatt - https://casualmagic.libsyn.com/ Shivam & Wheeler Love Magic - https://sites.libsyn.com/460224 Facebook - https://www.facebook.com/groups/1147877956611082 Discord - https://discord.gg/MM7nEwgmZv We now have a Patreon for those who want to support the podcast! Benefits include seeing the show notes and getting a shout out. Details @ https://www.patreon.com/ChroniclesofDragonlancePodcast Our cover art is by Josiah Cameron. Find more of his work here: https://josiahcameronart.com/ Intro/Outro music: Shadow Whispers by Alexander Nakarada/Spirits of the Greenwood by Alexander Nakarada  

Hoje você vai saber tudo sobre a possível volta do programa CQC para a tela da Band, e tem um novo dilema do Café Pelando! Tudo no Café Antagonista #112 apresentado por José Inácio Pilar!Café Antagonista 2025 é o seu ponto de encontro semanal para ficar bem informado.     Apresentado por José Inácio Pilar, o programa vai ao ar todos os sábados, às 10h e 16h, trazendo uma análise inteligente dos principais acontecimentos do Brasil e do mundo.     Com um jornalismo independente e sem amarras, debate política, economia, notícias e bastidores exclusivos com um olhar crítico e direto. Inscreva-se no canal para não perder nenhuma edição do Café Antagonista 2025!                                                                                                                                                          #caféantagonista   Apoie o jornalismo Vigilante: 10% de desconto para audiência do Café Antagonista⁠ ⁠  https://bit.ly/oa-cafe10    Siga O Antagonista no X:  https://x.com/o_antagonista   Acompanhe O Antagonista no canal do WhatsApp. Boletins diários, conteúdos exclusivos em vídeo e muito mais.  https://whatsapp.com/channel/0029Va2SurQHLHQbI5yJN344  Leia mais em www.oantagonista.com.br | www.crusoe.com.br 

It's Halloween, and it's important to be safe, be aware, and try to have fun.  Sometimes it's hard to turn down the volume, but self-care in trying times is a must.  How do we do it?  Can we stay engaged while resting our anxiety?  Can Trent keep his train of thought on the tracks between two podcasts essentially recorded back-to-back?  The answers might surprise you...Love,-TAs promised, a link to the No Plan No Problem podcast website:https://www.buzzsprout.com/2537875/episodes/18113706

Savienotās Valstis ieviesušas pirmās nopietnās sankcijas pret Krieviju kopš Trampa stāšanās amatā. Savukārt krievi paspēja izmēģināt jaunu spārnoto kodolraķeti. Tramps izteicies, ka viņu kodolzemūdene nav tālu no Krievijas krastiem. Retorikā spriedze ir atkal pieaugusi. Tikmēr Savienoto Valstu prezidents devies turnejā pa virkni Āzijas valstu, slēdzot jaunas tirdzniecības un sadarbības vienošanās. Svarīgākā tikšanās vēl priekšā - visvairāk tiek gaidīta Donalda Trampa un Ķīnas līdera Sji Dzjiņpina saruna. Tā notiks rīt, 30. oktobrī. Argentīnā nedēļas nogalē notika tā saucamās vidustermiņa vēlēšanas. Kaut arī ir īstenotas itin drakoniskas reformas ar solījumiem tās turpināt, prezidenta Havjera Mileja partija ir izcīnījusi pārliecinošu uzvaru. Aktualitātes komentē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs un portāla "LSM.lv" žurnālists Ģirts Kasparāns. Trampam vienreiz pietiek, Putinam nav gana Vēl pagājušajā trešdienā Divu pusložu studijā spriedām, ka Donalds Tramps pret agresorvalsts vadoni Putinu ir skarbs tikai vārdos. Tomēr jau nākamā diena atnesa ziņu, ka Vašingtona pakļāvusi sankcijām divas lielākās Krievijas naftas kompānijas – „Rosņeftj” un „Lukoil”. Un lai arī ekspertu viedokļos dominēja atziņa, ka reālais posts Krievijas ekonomikai nebūšot nekāds lielais, tomēr gluži pēkšņais pavērsiens Baltā nama saimnieka politikā Kremlī acīmredzami radīja zināmu šoku. Līdz šim Tramps bija paudis, ka neķersies pie sankcijām pret Krievijas naftas ieguves nozari, iekams Eiropas Savienības valstis nepārtraukšot pirkt krievu naftu. Tomēr Putina taktika, ko grūti raksturot citādi, kā Amerikas līdera vazāšanu aiz deguna, acīmredzot ir pārsniegusi „sarkano līniju”, pārāk uzkrītoši bojājot ne vien Donalda Trampa garastāvokli, bet arī viņa prestižu. No Maskavas izskanējušais, ka Krievijas kompānijām noteiktās sankcijas izraisīšot strauju naftas cenu kāpumu pasaules tirgū, neapstiprinās, ciktāl Persijas līča valstis ir gatavas kompensēt deficītu. Tiek ziņots, ka kompānija „Lukoil” sākusi izpārdot savus ārvalstu aktīvus. Var piebilst, ka nule arī Eiropa ieviesusi kārtējo sankciju paketi, kuras nozīmīgākā daļa ir sašķidrinātās dabasgāzes iepirkumu pārtraukšana līdz nākamā gada beigām. Kā Krievijas atbilde Rietumu ekonomiskajam spiedienam acīmredzot jāuztver pirmdienas paziņojums par jaunas raķetes sekmīgu izmēģinājumu, kuru vērojis pats Kremļa saimnieks. Jau 2018. gadā Putins ar pompu izziņoja šī ieroča izstrādi. Spārnotā raķete „Burevestņik”( „Vētrasputns”) esot unikāla, jo aprīkota ar kodoldzinēju, kas padarot tās lidojuma ilgumu un, attiecīgi, sniedzamību praktiski neierobežotu. Eksperti gan apšauba „Vētrasputna” spēju pārvarēt nopietnu pretgaisa aizsardzības sistēmu. Kā telekanālam NBC News izteicies Apvienoto Nāciju Organizācijas Atbruņošanās pētījumu institūta vecākais pētnieks Pāvels Podvigs, „galvenais iemesls, kāpēc neviens cits nav mēģinājis uzbūvēt kaut ko līdzīgu, ir tas, ka tam īsti nav nekāda pielietojuma”. Tikām ar daudz ordinārākām raķetēm un lidrobotiem Krievija turpinājusi graut Ukrainas civilo infrastruktūru. Tiek ziņots arī par vadāmo kaujas lidrobotu uzbrukumiem civiliedzīvotājiem piefrontes zonā, kas ir klajš kara noziegums. Ukraina, savukārt, turpina sekmīgi graut Krievijas militārās rūpniecības objektus. Īpaši tiek atzīmēts raķešu trieciens Brjanskas Ķīmiskajai rūpnīcai, kas ražoja sprāgstvielas un raķešu komponentus. Triecienā izmantotas britu ražojuma raķetes „Storm Shadow”, kas liecina, ka Ukraina saņēmusi sabiedroto atvēli lietot šos ieročus triecieniem dziļi Krievijas teritorijā. Donalda Trampa Austrumāzijas tūre Svētdien, 26. oktobrī, Donalds Tramps uzsāka savas otrās kadences laikā nepieredzēti plašu tūri pa Austrumāzijas valstīm. Vispirms viņš ieradās Malaizijas galvaspilsētā Kualalumpurā, kur risinājās Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas jeb ASEAN samits. Aukstā kara laikā šī organizācija tika radīta ar ASV atbalstu kā pretsvars padomju ietekmei reģionā, tagad tā pārtapusi diplomātiska dialoga un tirdzniecisku sarunu platformā. Kā tiek atzīmēts, Trampa klātbūtne nozīmīgi paaugstinājusi notikuma prestižu, savukārt viņš pats paspodrinājis savu miera nesēja tēlu, piedaloties nolīguma parakstīšanā starp Taizemi un Kambodžu. Jāteic, ka šajā gadījumā, kad jūlijā robežstrīds starp abām kaimiņvalstīm pārauga bruņotā konfliktā, Trampa piedraudējums vērst pret konfliktējošajiem ekonomiskās sankcijas patiešām veicināja karadarbības noplakšanu. Kualalumpurā noslēdzis dažas tirdzniecības vienošanās, Baltā nama saimnieks pirmdien, 27. oktobrī, ieradās Japānā, kur tikās vispirms ar imperatoru, bet pēc tam ar pagājušonedēļ amatā stājušos premjerministri Sanaji Takaiči, pirmo sievieti šai amatā. Mediji uzsver tikšanās izteikti laipno atmosfēru; tās laikā tika līgumiski apstiprinātas jau agrāk panāktās vienošanās – Japānas eksports uz ASV tiek aplikts ar 15% tarifu, un Tokija veido fondu 550 miljardu dolāru apjomā investīcijām Savienotajās Valstīs. Tāpat noslēgta vienošanās par stratēģiski svarīgu minerālu un retzemju metālu piegāžu kārtību. Visbeidzot šodien, 29. oktobrī, Baltā nama saimnieks ieradās savas tūres pēdējā un svarīgākajā pieturpunktā Dienvidkorejā, kur viņu uzņēma prezidents Lī Džejs Mjans. Sarunu centrā, protams, ir joprojām nenoslēgtā Savienoto Valstu un Dienvidkorejas tirdzniecības vienošanās. Tomēr tūres galvenais notikums ir ceturtdien plānotā Donalda Trampa tikšanās ar Ķīnas līderi Sji Dziņpinu, kuras gaidās jau manāmi atdzīvojušies pasaules akciju tirgi. Protams, nozīmīgākais temats abu pasaules politikas supersmagsvaru sarunās būs iespējamā tarifu kara abpusēji pieņemama izbeigšana. Kā zināms, Ķīna kopš kāda laika šai procesā iedarbinājusi jaunu argumentu – savu retzemju metālu piegāžu ierobežošanu Savienotajām Valstīm. Savienoto Valstu valsts sekretārs Marko Rubio kategoriski noraidījis spekulācijas, ka Vašingtona savu ekonomisko interešu vārdā varētu upurēt Taivānas neatkarību. Nav skaidrs, vai un kas šais sarunās varētu tikt spriests par Ķīnas īpašajām attiecībām ar Krieviju un iespējamo šīs ietekmes izmantošanu karadarbības pārtraukšanai Ukrainā. Visdrīzāk jāpiekrīt tiem, kuri spriež, ka šai aspektā rītdiena nekādus būtiskus jaunumus nenesīs. Var piebilst, ka tikmēr, kamēr prezidents Tramps uzturas Austrumāzijā, kontinenta otrā malā sākusi ļodzīties viņa pirms trīs nedēļām sastutētā pamiera konstrukcija. Vakar vakarā Izraēlas premjerministrs Bejamins Netanjahu devis pavēli bruņotajiem spēkiem vērst aktīvus aviācijas triecienus pret Gazas joslas teritoriju. Vīrs ar motorzāģi Ar striktiem taupības pasākumiem valdībai maz cerību izpelnīties sabiedrības atsaucību, tomēr šķiet, ka Argentīnas prezidentam Havjeram Milejam tas izdodas. Pēc pirmajiem diviem valdīšanas gadiem, kuru laikā īstenota radikāla valsts tēriņu mazināšana, svētdien, 26. oktobrī, notikušajās starpvēlēšanās Mileja vadītā partija „Brīvība virzās uz priekšu” guvusi pārliecinošu uzvaru. Kopumā šais vēlēšanās mandātus saņēma divdesmit četri no septiņdesmit diviem parlamenta augšpalātas – Senāta – deputātiem un sešdesmit četri no 257 apakšpalātas deputātiem, attiecīgi 13 senatoru un 64 apakšpalātas vietas tika prezidenta partijai. Šāds parlamenta sastāvs atvieglos viņam uzsāktā kursa īstenošanu – jaunus taupības pasākumus un ekonomikas regulējuma mazināšanu. Līdz šim prezidents samazinājis budžeta finansējumu izglītībai, pensijām, veselības aprūpei, infrastruktūrai un subsīdijām, kā arī atlaidis desmitiem tūkstošu valsts sektora darbinieku, taču opozīcijai izdevies, pretēji prezidenta gribai, palielināt tēriņus valsts augstskolām, atbalstam cilvēkiem ar invaliditāti un bērnu veselības aprūpei. Līdzšinējā Mileja politika ļāvusi būtiski mazināt inflāciju, kas līdz tam sasniedza trīsciparu skaitļus, samazināt budžeta deficītu un atjaunot investoru uzticēšanos. Tomēr ir skaidrs, ka radikālās taupības politikas sekas ir bezdarba pieaugums, ražošanas sašaurināšanās un iedzīvotāju pirktspējas kritums. Tas viss liek runāt par recesijas risku. Šajā situācijā atbalstu Milejam sniedzis viņam simpatizējošais Donalds Tramps. Savienotās Valstis piesolījušas četrdesmit miljardus dolāru lielu kredītlīniju, taču tikai tādā gadījumā, ja esošais prezidents paliek pie varas. Visdrīzāk arī šim faktoram bijusi nozīme prezidenta partijas panākumos. Var piebilst, ka vēlēšanās piedalījušies nepilni 68% balsstiesīgo argentīniešu, kas ir zemākais rādītājs vairāku desmitgažu laikā un tiek uzlūkots kā apliecinājums sabiedrības politiskai apātijai. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Starp visām cilvēka maņām oža nereti paliek pēdējā vietā. Mums tā nav tik labi attīstīta kā citiem dzīvniekiem un līdz ar to - diez vai būs noteicošā mūsu izdzīvošanā.Taču ožai ir sava īpaša loma - ļoti cieši saistīta ar mūsu emocijām, atmiņām un funkcionēšanu sabiedrībā. Kāda būtu dzīve bez ožas? Ko smaržu uztveres traucējumi stāsta par mūsu psihoemocionālo veselību un kā apkārtni ļauj uztvert neredzamā smaržu pasaule? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Nacionālās psihiskās veselības centra ambulatorā centra "Veldre" vadītājs, profesors Māris Taube un Latvijas Universitātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs, profesors Jurģis Šķilters. "Ožai ir klīniski apstiprināta iedarbība uz gan kognitīvām funkcijām, gan arī uz emociju apstrādi," atzīst Jurģis Šķilters. Var teikt, ka ceļš uz emocijā ir caur ožu.   "Tie reģioni ir ļoti tuvi, kas saistās ar depresiju, trauksmi, arī pētījumi pierāda šo saistību," piekrīt Māris Taube.  Jurģis Šķilters skaidro, ka oža cilvēka dzīves laikā mainās. Tāpat kā visas maņas. "Oža optimāli darbojas cilvēkam vecumā no 20 - 40 gadiem. Ar laiku ožas jutība mazinās. Ja strauji mazinās, ir liela varbūtība, ka ir kāda psihiatriska ķibele," norāda Jurģis Šķilters.  "Otra interesanta liela - oža ir adaptīva," turpina pētnieks. "Ienākam radio mājā, cik mēs ilgi to radio mājas smaržu vai smaku sajūtam? Tās ir kādas minūtes trīs, varbūt piecas. Mēs ātri pie smaržām adaptējāmies, pierodam. Īstermiņa pierašana ir viena lieta, bet ir cilvēki, kuri visu mūžu lieto vienu aromātu, smaržu. Kaut kādā brīdī dzīves laikā viņa draugi un paziņas, un apkārtējie viņu nevar vairs ciest, jo viņš lej tik daudz to smaržu. Bet viņa ilgtermiņa ožas adaptācija ir tā izveidojusies, ka viņš daļēji nejūt." Māris Taube piebilst, ka jārēķinās, ka veci cilvēki daudz vājāk sajūt smaržās un reizēm tas varbūt kā iemesls nelaimes gadījumam, ja, piemēram, daudz vēlāk sajūt dūmu smaržu telpā, ja ir piededzis ēdiens. Tā ir ožas saistība ar  Alcheimera slimību, vecumu. Mazāka spēja sajust aromātu ir normāls novecošanās process, katrā gadījumā nav jāsatraucas par agrīnām demences vai Alcheimera pazīmēm. "Gandrīz visu maņu jutība ar laiku mazinās. Samazinājums nav pēc viena principa. Cilvēkam salīdzinoši labi saglabājas valodiskais intelekts, arī sirmā vecumā viņa vārdu krājums ir pavisam labs un uzteicams. (..) Ja mēs domājam par garšu, ožu, arī termouztvere dzīves laikā mazinās, bet tā ir normāla novecošanas īpatnība. Man liekas, problēma ir tāda, ja piepeši kāda no maņām kļūst būtiski vājāka, tad tam ir kāds iemesls," atzīst Jurģis Šķilters. Sievietes smadzenes grūtniecības un bērna kopšanas laikā ietekmē piedzīvo izmaiņas Ir izpētīts, ka grūtniecība un bērna kopšana laiks līdz aptuveni viņa divu gadu vecumam ietekmē mātes smadzeņu darbību - grūtības koncentrēties, uztvert informāciju, lēnāka domāšana. Tas ir izpētīts nevis aptaujājot sievietes par viņu sajūtām minētajā periodā, bet to pierādījuši galvas smadzeņu skenēšanas rezultāti. Pirms vairāk nekā gada žurnālā „Nature Neuroscience” tika publicēts raksts, kura līdzautore Kalifornijas universitātes pasniedzēja Liza Krastila, esot stāvoklī,  veica 26 reizes elektromagnētisko rezonansi smadzenēm un, salīdzinot skenēšanas rezultātus, izrādījās, ka bija samazinājies pelēkās vielas apjoms. Uzreiz jāsaka, ka tas nav unikāls un biedējošs atklājums, kas varētu ietekmēt sieviešu izvēli dzemdēt.  Vienkārši tāpat kā citas izmaiņas, kas noris grūtniecības laikā sievietes ķermenī, tā arī tās notiek galvas smadzenēs. Runa ir par diviem hormoniem - esterogēnu, kas paaugstina smadzeņu aktivitāti, un  progesteronu, kas to samazina.   Vairāk par to, kā šie hormoni  darbojas tieši topošo un jauno māmiņu galvās, vai tiešām viss ir tik vienkārši, un vai vīriešu uztvere atšķiras no sieviešu, stāsta neirologs, Rīgas Stradiņa universitātes Neiroloģijas un Neiroķirurģijas katedras asistents Jānis Mednieks.

In this profound episode of the Reformed Brotherhood, Tony Arsenal and Jesse Schwamb delve deeply into the Parable of the Tares (Matthew 13:24-30), exploring its implications for Christian assurance. Building on their previous discussion, they examine how this parable speaks to the mixed nature of the visible church, the sovereignty of Christ over His kingdom, and most significantly, the doctrine of assurance. Through careful theological reflection, the hosts unpack how true believers can find solid ground for assurance not in their own works or fruit-checking, but in the promises of Christ and the testimony of the Holy Spirit. This episode offers both encouragement for those struggling with doubts and a sobering challenge to those resting in false assurance. Key Takeaways The Parable of the Tares teaches that the visible church will be mixed until the final judgment, containing both true believers (wheat) and false professors (tares) who may appear outwardly similar. True assurance is not based primarily on good works but on the promises of Christ, the inward testimony of the Holy Spirit, and the evidences of grace in our lives. False assurance is a real danger, as many who think they belong to Christ will discover at the final judgment that they never truly knew Him. The Westminster Confession of Faith (Chapter 18) provides a helpful framework for understanding biblical assurance as the proper possession of every Christian. Christ's role as the divine Master of the house (the world) and Lord of the angels is subtly yet powerfully affirmed in this parable, grounding our assurance in His sovereignty. Good works are the fruit of assurance, not its cause—when we are secure in our salvation, we are freed to serve Christ joyfully rather than anxiously trying to earn assurance. The final judgment will bring perfect clarity, revealing what was hidden and separating the wheat from the tares with divine precision that humans cannot achieve now. The Doctrine of Assurance: Reformed Understanding The Reformed tradition has always emphasized that believers can and should have assurance of their salvation—a conviction recovered during the Reformation in contrast to Rome's teaching. As Tony noted when reading from the Westminster Confession of Faith (Chapter 18), this assurance is "not a bare conjectural and probable persuasion grounded upon a fallible hope, but an infallible assurance of faith founded upon the divine truth of the promises of salvation." This assurance rests on three pillars: the promises of God in Scripture, the inward evidence of grace, and the testimony of the Holy Spirit witnessing with our spirit. What makes this understanding particularly comforting is that it shifts the foundation of assurance away from our performance to God's faithfulness. While self-examination has its place, the Reformed understanding recognizes that looking too intensely at our own hearts and works can lead either to despair or to false confidence. Instead, we're directed to look primarily to Christ and His finished work, finding in Him the anchor for our souls. The Problem of False Assurance One of the most sobering aspects of the Parable of the Tares is its implicit warning about false assurance. Just as the tares resemble wheat until maturity reveals their true nature, many professing Christians may outwardly appear to belong to Christ while inwardly remaining unregenerate. As Jesse observed, "The tares typically live under false assurance. They may attend church, confess belief, appear righteous, yet their hearts are unregenerate. Their faith is maybe historical, it's not saving, it could be intellectual, but it's not spiritual." This echoes Jesus' warning in Matthew 7 that many will say to Him, "Lord, Lord," but will hear the devastating response, "I never knew you." The parable teaches us that this self-deception is not always conscious hypocrisy but often the result of spiritual blindness. As Jesse noted, referencing Romans 1, Ephesians 4, and 1 Corinthians 2, the unregenerate are "not merely ignorant, they're blinded... to the spiritual truth by nature and by Satan." This understanding should prompt humble self-examination while simultaneously driving us to depend not on our own discernment but on Christ's perfect knowledge and saving work. Memorable Quotes "Assurance is the believer's arc where he sits Noah alike quiets and still in the midst of all distractions and destructions, commotions and confusions." - Thomas Brooks, quoted by Jesse Schwamb "When we are confessing, repenting, seeking like our status in Christ because of Christ, then we have confidence that we are in fact part of the children of God. When everything is stripped away from us and all we're crying out is only and completely and solely and unequivocally Jesus Christ, then I think we have great reason to understand that we should be confident in our assurance." - Jesse Schwamb "The sacrifice and the service that a husband performs for his wife, whom he loves and trusts and is committed to and knows that she's faithful and committed to him, that is not causing that faithfulness. It's not causing that trust and that love. It is the outcome and the outflow of it." - Tony Arsenal on how good works flow from assurance rather than cause it Resources Mentioned Scripture: Matthew 13:24-30, Matthew 7:21-23, Romans 1, Ephesians 4, 1 Corinthians 2, 2 Timothy 3:5 Westminster Confession of Faith: Chapter 18 "Of Assurance of Grace and Salvation" Thomas Brooks: "Precious Remedies Against Satan's Devices" YouTube Channel: My Wild Backyard Khan Academy: Educational resource recommended during "Affirmations and Denials" segment Full Transcript Jesse Schwamb: Welcome to episode 466 of the Reform the Brotherhood. I'm Jesse. Tony Arsenal: And I'm Tony. And this is the podcast with ears to hear. Hey brother. Jesse Schwamb: Hey brother. We're going back to the farm again. Can't stop. Won't stop. Tony Arsenal: Yeah. Yeah. I'm stoked. [00:01:02] Discussion on the Parable of the Tears Tony Arsenal: The last week's discussion was interesting and I think, um, it's gonna be nice to sort of round it out and talk about some things you might not think about, uh, when you first read this parable. So I'm, I'm pretty excited. Jesse Schwamb: Oh, what a tease that is. So if you're wondering what Tony's talking about, we're hanging out. In Matthew 13, we are just really enjoying these teachings of Jesus. And they are shocking and they're challenging, and they're encouraging, and they're awesome, of course. And so we're gonna be finishing out the Parable of the Tears and you need to go back and listen to the previous conversation. This, this is all set up because we have some unfinished business. We didn't talk about the eschatological implications. We have this really big this, this matza ball hanging over us. So to speak, which was the, do the TAs in this parable even know that they are tarry, that they are the TAs? And so in this parable, the disciples learn that the kingdom itself, God's kingdom, the kingdom that Jesus is enumerating and explaining and bringing into being, they are learning that it's gonna be mixed in character. So that's correcting this expectation that the kingdom would be perfectly pure and would have, would evolve righteous rule over all of the unrighteous world. And so it's a little bit shocking that Jesus says, listen, they're gonna be. Tears within the wheats that is in the world, the seed that God himself, the sun has planted and that they're gonna exist side by side for a long time. And so we, they have to wait patiently and give ourselves to building up the wheats as the sons of the kingdom and be careful in their judgment, not to harm those who are believers. We covered a lot of that last week, but left so much unsaid we couldn't even fit it in. This is gonna be jam packed, so I'm gonna stop giving the tees instead start moving us into affirmations and denials. [00:02:45] Affirmations and Denials Jesse Schwamb: It's of course that time in our conversation where we either affirm with something really like or we think is undervalued or we deny against something that we don't really like or is a little overvalued. So as I usually say to you, Tony, what have you got for us? [00:03:00] YouTube Channel Recommendation: My Wild Backyard Tony Arsenal: I am affirming a YouTube channel. Um, I, I think the algorithm goes through these cycles where it wants me to learn about bugs and things because I get Okay, like videos about bugs. And so I'm, I'm interested. There's been this, uh, channel that's been coming up on my algorithm lately called My Wild Backyard, and it, it's a guy, he's like an entomologist. He seems like a, a like a legit academic, but what he does is he basically goes through and he talks about different bugs, creepy crawlies, looks at like snakes, all that kinds of stuff. It seems like his wheelhouse is the stuff that can kill you or hurt you pretty bad. Nice. But, um, it's interesting and it's. It's good educational content. It's, you know, it's not sensationalized, it's not, uh, it's not dramatized. Um, it's very real. There's occasionally an instance where he, he's not, sometimes he will intentionally get bit or stung by an, uh, by an animal to show you what it does. So he can experience and explain what he's experiencing. And sometimes he just accidentally gets bit or stung. And so those are some of the most interesting ones. So like, for example, just looking at his, his channel, his most recent, um, his most recent video is called The most venomous Desert Creatures in the US ranked the one previous was. The world's most terrifying arachni isn't a spider. And then previous to that was what happens if a giant centipede bites you? So it's interesting stuff. If you are one of those people that likes bugs and likes creepy crawlies and things, um, this is definitely the channel for you if you're not one of those people. I actually think this probably is the channel for you too. 'cause it kind of demystifies a lot of this stuff. Um. You know, for example, he, he will commonly point out that, um, spiders don't wanna bite you and they just wanna leave you alone. And, and as long as you leave them alone, even, even something like a black widow, which people are terrified of, and I think, right, rightfully so. I mean, they can be scary. Those can be scary bites. He'll, he'll handle those, no problem. And as long as he's not like putting downward pressure on them, uh, they have no interest in biting, they really just want to get away. So even seeing that kind of stuff, I think can help demystify and, and sort of, uh, make it a little bit easier. So my Wild Backyard, he can find it on YouTube. Um, he's safe for kids. He's not, he's not cussing even. I mean, I think occasionally when he gets bit on accident, you might, you know, you might have a beep here or there, but, um, he's not, he's not regularly swearing or things like that. And he does a pretty good job of adding that stuff out. Jesse Schwamb: What a great title for that, isn't it? This, yeah. Confluence of your backyard. That space that seems domesticated is also stealing its own. Right. Wild. And there's a be Yeah. Both those things coming together. Tony Arsenal: Yeah. Yeah. It, it's interesting stuff and it's really good. I mean, it's really compelling videography. He does a good job of taking good photos. You'll see insects that you usually won't see, or spiders you usually won't see. Um, so yeah, it's cool. Check it out. [00:05:51] Discussion on Spiders and Creepy Crawlies Jesse Schwamb: What are you, uh, yeah, I myself would like to become more comfortable with the arachni variety. If only be, I mean, I don't know. It's, it's a weird creature, so my instinct is to be like, kill them all. And then if I can't find them and I know they're around, then we just burn everything that we own. Tony Arsenal: Yeah. Jesse Schwamb: They just can't sink into the ground fast enough. Tony Arsenal: Yeah. There's something about the way they move, like their, their bodies don't move the way you would anticipate them to. Right. And it freaks, it just weirds out human sensibilities, so. Right. Jesse Schwamb: They're also like, I find them to be very surprising. Often. It's not kind of a, a very like, kind of measured welcome into your life. It's like you just go to get in the shower and there's a giant spider. Yeah. Oh yeah. Although I guess that spider, he's, he or she's probably like, whoa, where'd you come from? You know, like, yeah. He's like, I was just taking a Tony Arsenal: shower. You know what's interesting? Um, I saw another video was on a different channel, um, like common jumping spiders. Yeah. Which there are like hundreds of species of common jumping spiders. Jesse Schwamb: True. Tony Arsenal: Um, but spiders and jumping spiders specifically, actually you can form almost like a pet bond with, so like the, that jumping spider that like lives in your house and sees you every day. He, he probably knows who you are and is like, comfortable with you. And they've done studies that like you can actually domesticate jumping spiders, so they're not as foreign and alien as you might think. Although they certainly do look a little bit strange and weird. And the way their bodies move is almost designed to weird out people like it just the skinness, like the way their legs skitter and move it, it just is, it's, it triggers something very primal in us to That's wild. Be weirded out by it. Yeah. Jesse Schwamb: It's wild. I love it. That's a good, a affirmation. I'm definitely gonna check that out. I, any, anything? I really want to know what the, what like the terrifying arachni is. That's not a spider. Tony Arsenal: It's a, well, it's called a camel spider, but it's not really a spider. Oh, Jesse Schwamb: I know what you're talking about. That is kind of terrifying. Tony Arsenal: Yeah. They, they actually don't have any venom. Um, yeah. Check out the video. I mean, it, it was a good video. Um, but yeah, they're freaky looking and, um, but even that, like he was handling it No problem. Yeah. Like it wasn't, it wasn't aggressive with him once Wow. Once it figured out it wasn't, he wasn't trying to hurt him and, and that it couldn't eat him. Um, it, it just sort of like hung out until he let it go. So Jesse Schwamb: yeah, just be careful if you watch it one before bed or while in bed. Tony Arsenal: Yeah. Probably not right before bed. Yeah. You'll, you'll get the creepy crawlies all night. Jesse Schwamb: I love it. But there's something somewhat. Like invigorating about that isn't there? Like it's, it's kind of a natural, just like kind of holy respect for the world that God has created, that they're these features that are so different, so wild, so interesting and a little bit frightening, but in the sense that we just draw off from them because they're so different than what we are. Tony Arsenal: Yeah. Jesse Schwamb: And you know, again, there's places you would be happy to see them, but maybe your bathtub or like shooting out, like, you know, like where you live, the jumping spiders are legit and they will just pop out on you, you know? Yeah. You're just doing your own thing and then all of a sudden they're popping out. I think part of that is just that what, what gets me is like them just, you know, like I remember in my basement here, once one popped out from a rafter and then I was holding, happened to be holding up broom. My instinct just naturally was to hit it. I hit it with the broom and it went across the room and fell on an empty box and sounded like a silver dollar had hit the box. Like it was just a massive, I mean, again, like, it's like fish stories, like it's a massive spider. It was a big spider. Yeah. But you just don't expect to, to see that kind of thing. Or maybe, maybe I should, but anything that moves in that way, and again, like centipedes, man, forget it. We have those too, like in our basement. Like the long ones. Oh yeah. Yeah. That thing will come like squiggling down the wall at you, like eye level and you just wanna run up the stairs screaming like a little girl. Tony Arsenal: Yeah, you do run up the stairs screaming like a little girl. It's not that you want to, it's that usually you do. I don't mean like you specifically, although probably you specifically. Yeah. Oh yeah. Oh yeah. There's, yeah, you just react. Well, j Jesse enough freaking out. I mean, we're getting close to Halloween, so I suppose it's appropriate, but, uh, enough of that. What are you affirming or denying today? Jesse Schwamb: Once again, without like any coordination, mine is not unlike yours. I know you and I, we talk about the world in which we live, which God has created, and this lovely command, this ammunition to take dominion over that. And one of the things I appreciate about our conversations is I think you and I often have maybe not like a novel. Kinda perspective on that, but one that I don't hear talked about often and that is this idea of taking dominion over what it is possible to know and to appropriate, and then to apply onto wisdom. [00:10:27] Affirmation: Khan Academy Jesse Schwamb: And so my information is in that realm. It's another form of taking ownership of what's in the wild of knowledge that you can possess. And again, equal parts. What an amazing time to be alive. So I'm affirming with the website, Khan Academy, which I'm sure many are familiar with. And this website offers like. Thousands of hours. Uh, and materials of free instructional videos, practice exercises, quizzes, all these like really bespoke, personalized learning modules you can create for topics like math, science, computing, economics, history, art. I think it goes like even starting at like. Elementary age all the way up into like early college can help you study for things like the SAT, the LSAT AP courses, and I was revisiting it. I have an open account with them that I keep in love and I go back to it from time to time. And I was working on some stuff where I wanted to rehearse some knowledge in like the calculus space, do some things by hand, which I haven't done. And I was just like, I'm blown away at how good this stuff is. And it's all for free. I mean, you should donate if you. You get something from this because it's a nonprofit, but the fact that there are these amazing instructional videos out there that can help us get a better understanding of either things we already know and we can rehearse the knowledge or to learn something brand new essentially for free. But somebody's done all the hard work to curate a pedagogy for you. Honestly, this is incredible. So if you haven't looked at that website in a long time or maybe ever, and you might be thinking, what, what do I really wanna learn? Lemme tell you. There's a lot of interesting stuff there and it's so approachable and it's such a good website for teaching. And if you have children in particular, even if you're looking for help, either helping them with their own coursework or maybe to have like kind of a tutor on the side, this is so good. So I can't say enough good things recently about Khan Academy 'cause it's been so helpful to me and super fun to like just sit and have your own paced study and in the private and comfort of your own home or your desk at work or wherever it is that you need to learn it. To be able to have somebody teach you some things, to do a little practice exercises, and then to go on to the world and to apply the things you've learned. Ah, it's so good. Tony Arsenal: Nice. Yeah, I've, I've never done anything with Khan Academy. I'll have to check it out. There's, um, there's some skills of needing to brush up on, uh, at work that I am probably not gonna be able to find in my normal channels, so I'll have to see if there is anything going on there. Um, but yeah, that's, that's good stuff. And it's free. Love freestyle. It's, and of course, like Jesse Schwamb: things like this are legion. So whatever it is, whatever your discipline or your field of study or work is, there's probably something out there and, uh, might, I humbly maybe encourage you to, if you use something like that and it's funded by donations, it's worth giving, I think, because again, it's just an amazing opportunity to take dominion over the knowledge that God has placed into the world and then to use it for something. I mean, I suppose even if all it is is you just wanna learn more about, like for me, I, I find like the subjects of, of math and science, like just endlessly fascinating and like the computing section I was looking at, I, I don't know much about like programming per se, but there is such a beauty. Like these underlying principles, like the, the organization of the world and the first level principles of like physics for instance, are just like baffling in the most glorious kind of way. How they all come together. So having somebody like teach you at a very like simplistic level, but allow you to grasp those concepts makes you just appreciate it leads me to doxology a lot when I see these things. So in a weird way, it ends up becoming maybe not a weird way and the right way. It becomes worship as often as I'm sitting at my desk and working through like a practice problem on like, you know, partial differential equation or, or derivatives is what I was working on today. And ah, it's just so good. I don't know, maybe I'm the only one. I, it's not be super nerdy, but you, are you ever like at your desk studying something? And it might not be like theological per se, but you just have a moment where you're overcome with some kind of worship. Do you know what I'm talking about? Tony Arsenal: Yeah, I, um, this we're the nerdiest people on the planet, but let's Jesse Schwamb: do it. Um, Tony Arsenal: when I find a really fun, interesting. Uh, Excel formula and I can get it to work right. Uh, and it, and then it just like everything unlocks. Like, I feel like I've unlocked all the knowledge in the universe. Um, but yeah, I hear you like the, the Excel thing is, is interesting to me because, like, math is just the description. Like it's just the fabric of reality is just the way we describe reality. But the fact that we can do basically just take math and do all these amazing things with it, uh, in a spreadsheet is really, uh, drives me to praise. Like I said, that's super nerdy, but it is. Oh, you're speaking my language. Jesse Schwamb: I, we have never understood each other better than just this moment right now. We, we had some real talk and, uh, a real moment. Tony Arsenal: Yes. Welcome to the Reformed math cast. Jesse Schwamb: We're so glad that you're here. Tony Arsenal: Yes. We're not gonna do any one plus one plus one equals one kinds of heretical math in, up in here. Jesse Schwamb: No. Tony Arsenal: Well, Jesse, I have a feeling that, excuse me. Wow. Jesse Schwamb: We don't edit anything out. Listen, I'm choked up too. It's it, listen, love ones just so emotional. The moment Tony and I are having it. We're gonna try our best right now to pivot to go into this text, but it's, it's tough because we were just really having something, something special. You got, you got to see there. But thank you for trying to Tony Arsenal: cover for me for that big cough. Jesse Schwamb: This is like presuppositional editing. You know, we don't actually do anything in post. It's not ex anti editing. It's, it's literally presuppositional. [00:15:52] Theological Discussion on Assurance Jesse Schwamb: But to that end, we are in Matthew 13. This is the main course. This is the reason why we're here. There's lots of reasons to worship, and one of them is to come before and admire and love our God who has given us his specific revelation and this incredible teaching of his son. And that's why we're hanging out in Matthew 13. So let me read, because we have just a couple of really sentences here, this really short parable and that way it'll catch us up and then we can just launch right back into we're, we're basically like, we're already in the rocket. Like we're in the stratosphere. We're, we're taking it all the way now. So this is Matthew chapter 13. Come hang out here. It's in the 24th verse. And this is what we find written for us. This is the word of the Lord. He put another parable before them saying. The Kingdom of heaven may be compared to a man who sowed good seed in his field. But while his men were sleeping, his enemy came and sowed weeds among the weeds and went away. So when the plants came up and bore grain, then the weeds appeared also, and the servants of the master of the house came and said to him, master, did you not sow good seed in your field? How then does it have weeds? He said to them, an enemy has done this. So the servant said to him, then, do you want us to go and gather them? But he said, no less than gathering the weeds, you root up the weed along with them. Let both grow until the harvest. And at harvest time, I will tell the reapers, gather the weeds first and bind them in bundles to be burned, but to gather the wheat into my barn. Tony Arsenal: That's good stuff. That's good stuff. Um, you know, we, we covered most of. I don't know, what do you wanna call it? The first order reading of the parable last week. Jesse Schwamb: Right. Tony Arsenal: On one level, the parable, uh, as Christ explains it, uh, a little bit down further in the chapter is extremely straightforward. It's almost out, it's almost an allegory. Each, each element of the parable has a, a, a figure that it's representing. And the main purpose of the story is that the world and specifically the church, um, is going to be a mixed body until the last days, until the end of time. And so there's, there's the Sons of God or the Sons of the Kingdom, uh, and then there's the sons of the evil one. And we talked a lot about how. These two figures in the parable, the, the, the weeds or the tears? Um, tears is a better word because it's a specific kind of, uh, specific kind of weed that looks very much like wheat at its immature stages. Right. And you can't actually discern the difference readily, uh, until the weed and the wheat has grown up next to each other. Um, and so, so part of the parable is that. The, the sons of the kingdom and the sons of the enemy, or the sons of the evil one, they don't look all that different in their early stages. And it's not until the sort of end culmination of their lives and the end culmination of things that they're able to be discerned and then therefore, um, the, the sons of the devil are, are reaped and they go off to their eternal judgment and the sons of the kingdom are, uh, are harvested and they go off to their eternal reward. What we wanted to talk about, and part of the reason that we split this into two episodes. Is that we sort of found ourselves spiraling or spiraling around a question about, uh, sort of about assurance, right? And false assurance, true assurance. And there is an eschatological element to this parable that I, I think we probably should at least touch on as we we go through it. Um, but I wanted to just read, um, it's been a little while since we've read the Westminster Confession on the show. So I wanted to read a little bit from the Westminster Confession. Um, this is from chapter 18, which is called of assurance of grace and salvation. This is sort of the answer to Jesse's question. Do the, do the tears know their tears or, or could they possibly think that their wheat? So this is, uh, section one of chapter eight. It says, although hypocrites and other unregenerate men may vainly deceive themselves with false hopes and carnal presuppositions or presumptions of being in favor with God in the state of salvation. Which hope of their shall perish yet such as truly believe in the Lord Jesus and love him in sincerity, endeavoring to walk in all good conscience before him may in this life be certainly assured that they are in a state of grace and may rejoice in the hope of the glory of God, which hope shall never make them ashamed. And so we, in the reform tradition at least, which is where we find ourselves in the reform tradition, um, we would affirm that people can. Deceive themselves into believing that they're in proper relation with God. Jesse Schwamb: Right? Tony Arsenal: And so it's not the case that, uh, that the weeds always know they're weeds or think they're weeds. It's not even the case. And this was part of the parable. It's not even the case that the weeds can be easily distinguished even by themselves from, uh, from the weeds. So there is this call, uh, and this is a biblical call. There's a call to seek out assurance and to lay claim to it. That I think is, is worth talking about. But it's not as straightforward as simple proposition as like, yeah, I'm confident. Like it's not just like, right, it's not just mustering up confidence. There's more to it than that. So that's what I wanted to start with, with this parable is just maybe talking through that assurance. 'cause I, I would hate for us to go through this parable. And sort of leave people with maybe you're a weed and you don't know it. 'cause that's not right. That's not the biblical picture of assurance. Um, that's the, that's the Roman Catholic picture of assurance that like, yeah, there's no such thing as assurance and people might not realize, but assurance of salvation is actually one of the, one of the primary things that was recovered particularly by the Reformed in the Reformation. Um, and so I think we, we often sort of overlook it as maybe a secondary thing. Um, but it really is a significant doctrine, a significant feature of reformed theology. Jesse Schwamb: Yeah. I'm glad you said that because it is a, is a clear reminder. It's a clearing call as the performers put forth that it is. Under like the purview of the Christian to be able to claim the assurance by the blood of Christ in the application of the Holy Spirit in a way that's like fully orbed and fully stopped. So you can contrast that with, and really what was coming outta Catholicism or Rome at the time. And I was just speaking with a dear brother this past week who. Grew up in the Catholic church and he was recounting how his entire religious experience, even his entire relationship, if we can call it that in a kind of colloquial sense with God, was built around this sense of deep-seated guilt and lack of true performance, such that like assurance always seemed like this really vague concept that was never really fully manifested in anything that he did. Even while the church was saying, if you do these things, if you perform this way, if you ensure that you're taking care of your immortal sins and that you're seeking confession for all the venial stuff as well, that somehow you'll be made right, or sufficiently right. But if not, don't worry about it. There's always purgatory, but there'd be some earning that you'd have to accomplish there. Everywhere along the way. He just felt beaten down. So contrasting that with what we have here. I don't believe, as you're saying, Tony, that's Jesus' intention here to somehow beat up the sheep. I, I think it is, to correct something of what's being said about the world in which we live, but it's at the same time to say that there are some that are the TAs is to say there are some that are the children of God, right? That there are some that are fully crisply, clearly identified and securely resting in that identity without any kind of nervous or anxious energy that it might fall out of that state with God that, that in fact their identity is secure. And as I've been thinking about this this week, I, I'm totally with you because I think part of this just falls, the warning here is there's a little bit of the adventures in Romans one here that's waiting for us, that I like what you said about this idea of, of self deception and maybe like a. Subpart to this question would be, are the, are the terrors always nefarious in their lack of understanding? So we might say there's some that are purposely disruptive, that the enemy himself is, is promulgating or trying to bring forward his destruction, his chaos by way of these tears. But are, are there even a subgroup or another group, uh, co-terminus group or, you know, one in the same hierarchy where there's just a lot of self deception? I, I think that's probably where I fall in terms of just trying to explain that. Yes, I think it was present here is a real quantity, a real identity where they're self-deceived. Imagining themselves to be part of God's people, yet lacking that true saving faith. And this just, I'm gonna go in a couple places where I think everybody would expect in the scriptures, if we go to like Ephesians four, they're darkened and they're understanding alienated from the life of God because of the ignorance that is in them. And one Corinthians, when Paul writes, the natural person does not accept the things of the spirit of God, and he's not able to understand them because they're spiritually discerned. And then the book that follows the God of this world has blinded the minds of the unbelievers. And of course then like everything in Romans one, so I bring all that up because E, even at the end, we're gonna get there, the Es, this eschatological reality when you know God is separating out the sheep and the goats. Still, we find this kind of same trope happening there. But the unregenerate, what I'm reading from this. Importantly is that the unregenerate, they're not merely ignorant, they're blinded, as we all were on point to the spiritual truth. Yeah. By nature and by Satan. That that is also his jam. He loves to blind, to lie, to kill, steal, and destroy. So thus, even if they're outwardly belonging to the church, they're outwardly belonging to the world. They're outwardly belonging to some kind of profession. They cannot perceive the reality of their lost condition apart from divine illumination. Who can, that might be stating the obvious, but I think that's like what we're getting after here. I I, I don't know if there's like any kind of like conspiracy here. It's simply that that is the natural state of affairs. So why wouldn't we expect that to be reflected again in the world and that side by side, we're gonna find that shoulder to shoulder. We are, there are the children of God, and there are those that remain blind and ignorant to the truth. Tony Arsenal: Yeah. Yeah. And, and you know, it, again, I, I, um, I don't know why I'm surprised. Uh, I certainly shouldn't be surprised. Um. But Matthew is like a masterful storyteller Yeah. Here, right. He's a masterful, um, editor and narrator. Um, and he's, he's put together here, of course, under the inspiration of the Holy Spirit. Um, and, and there's some good reason to think in the text we're not gonna get too, in the nitty gritty here, there's some good reason to think in the text that Christ actually delivered these parables as a set as well. So it's not just, it's not just Matthew coating these, although it could be. Um, but it, it seems like these were all delivered probably as like a common set of parables. And the reason I say that is because when we start to look at this parable and the one we previously went through, the parable of the soils, um, or the parable of the sower. Um, what we see is the answer to your question of why do some people, you know, why are some people deceived? Well, yes, there is secondary causation. The devil deceives them. They blind themselves. They, you know, suppress the, the, the truth and right unrighteousness. But on a, on a primary causation level, um, God is the one who is identi, is, is identifying who will be the sons of the, you know, devil and the sons of the kingdom. Mm-hmm. This is another, and yet another example of election is that the, the good sower sowed good seed, and the good seed was the elect and the enemy. Although in God's sovereignty, God is the one who determines this. The enemy is the one who sows the reprobate. Right? So all, all men. Star, and this is, I, I guess I didn't really intend to go here, but this is good evidence in my mind for, um, infra laps, Arianism versus super laps. Arianism, right infra laps, arianism or sub lapse. Arianism would say that God decrees, uh, to permit the fall and then he decrees to redeem some out of the fall, right? Logically speaking, not temporally speaking. Super laps. Arianism, which is the minority. It's the smaller portion of, of the historic tradition, although modern times, I think it's a little bit louder and a little bit more vocal, but super relapses. Arianism would argue that God, um, decrees. Sort of the, the decree of election and reprobation is logically prior to the decree of the fall. And so in, in that former or in the super laps area model, the fall becomes a means by which the reprobate are justly condemned. Not, um, not the cause of their condemnation, but a way to sort of justify the fact that they will be separated from God, right? Because of their reprobate. [00:28:36] Exploring the Parable of the Wheat and the Tares Tony Arsenal: I know that there's, there's probably some super lab streams that would nuance that differently and some that are probably just screaming straw man, uh, in a coffee shop somewhere and, and people are thinking you're crazy. Um, but by and large, that's actually a rel, a relatively accepted, um, explanation of it. There are certainly potential problems with, uh, sub, sub lapse agonism as well. But in this, in this parable, what we see is the people who are, um, who are elect, are sowed into the field and the people who are reprobate are also sowed into the field. And so God saves the people who are sewed into the field that are, they elect, he saves them out of this now mixed world by waiting and allowing them to grow up next to the reprobate, um, in sort of this mixed world setting. And then he redeems them out of that. Um, and, and, and so we have to sort of remember. Although it is a pretty strict, sort of allegorical type of parable, it's still a parable. So we shouldn't, we shouldn't always draw like direct one-to-one comparisons here. It's making a theological point, but, um, but it's important for us to re remember that, that it is ultimately, it is God who determines who is the elected and who is not. But it's, it's our sin. It's the devil deceiving us. It's the secondary causes that are responsible for the sons of the devil, right? It, the, the men come to the, to the sower and say, who is done this? He says it was an enemy. Jesse Schwamb: Right? Right. Tony Arsenal: He doesn't say like, well, actually I put the seed there and so, you know, I'm, I, it's not an equal distribution. He's not sowing good seed and bad seed. He sows the good seed and the devil sows the bad seed. [00:30:24] Theological Implications and Assurance Tony Arsenal: Um, and, and that's a, I think that's an important theological point to make. And as far as assurance goes. We, we can't depend on our ability to perceive or sort of like discern election in a raw sense, right? We have to observe certain kinds of realities around us. Um, and, and primarily we have to depend on the mercy and, and saving faith that God gives us. That's right. Um, you know, our, our assurance of faith does not primarily come from fruit checking. Um, we have to do that. It's important, we're commanded to do it, and it serves as an important secondary evidence. But a, a, a person who wants to find assurance. Of salvation should first and foremost look to the promises of Christ and then depend on them. Um, and, and so that's, I think all of that's kind of wrapped up into this parable. It's, it's, it's amazing to me that we're only like two parables in, and we're already, you know, we're already talking about super lapse arianism and sub lapse arianism, and it's, it's amazing. I, I love this. I'm loving this series so far, and we're barely scratching the surface. Jesse Schwamb: Yeah, it's all there. I think you're right to call that out. It strikes me, like, as you were speaking, it really just hit me higher that I think you're right. Really the foundation on this, like the hidden foundation is assurance and it's that assurance which splits the groups, or at least divides them, or it gives us, again, like the distinct, kind, discrete compartments or components of each of them. So. Again, I think it's help saying, 'cause we wanna be encouraging. That's, that's our whole point here is when the Apostle Peter says, be all the more diligent to make certain about his calling and choosing of you. That herein we have the scripture saying to us, time and time again, be sure of what God has done in your life. Be confident in that very thing. And so if assurance is, as we're saying, that's the argument hypothesis we're making. That's the critical thing here. [00:32:11] False Assurance and True Faith Jesse Schwamb: Then the division between the children of God and the children of the devil is false versus true assurance. So the tears, I think what we're saying here, basically they typically live under false asserts. They may attend church, confess, belief, appear righteous, yet their hearts are unregenerate. Their faith is maybe historical. It's not saving, it could be intellectual, but it's not spiritual. And of course, like just a few chapters before this, we hope those famous verses where Jesus himself drops the bomb and says, listen, many of you, he's talking to the people, the, the disciples around him, the crowds that we're gathering and thronging all about. He says, many of you're gonna say to me, Lord, Lord, do we not prophesy your name? Tony Arsenal: Yeah. Jesse Schwamb: And then I will declare to them, I never knew you depart from me. These are not people who knew they were false, they thought they belonged to Christ. Their shock on judgment day is gonna reveal this profound self-deception. And that self-deception is wrapped up in a false type of assurance, a false righteousness. So I think one of the things that we can really come to terms with and grab a hold of is the fact that when we are. Confessing, repenting seeking like our status in Christ because of Christ. Then we have confidence that we are in fact part of the children of God. When everything is stripped away from us and all we're crying out is only and completely and solely and unequivocally, Jesus Christ, then I think we have great reason to understand that we should be confident in our assurance. [00:33:38] Historical Perspectives on Assurance Jesse Schwamb: You know, I was reading this week from Thomas Brooks and did incidentally come across this, a quote, an assurance and reminded me of this passage, and here's what he writes. You know, of course he's writing in like 16 hundreds, like mid 16 hundreds. It's wild, of course, but we shouldn't be surprised that what you're about to hear sounds like it could have been written today for us. In this conversation, but, uh, he writes, assurance is the believer's arc where he sits Noah alike quiets and still in the midst of all distractions and destructions, commotions and confusions. However, most Christians live between fears and hopes and hang, as it were, between heaven and hell. Sometimes they hope that their state is good. At other times they fear that their state is bad. Now they hope that all is well and that it shall go well. Well with them forever. Then they fear that they shall perish by the hand of such corruption or by the prevalency of such and such temptation. They're like a ship and a storm tossed here and there, and. I think that he's right about that. And I think the challenge there is to get away from that. I love where it starts, where he says, what wonderful turn of phrase assurance is the believer's arc or Noah, like, you know, we're sitting and the commotion, the destructions, the commotion, the confusions of all the world. That's why to get this right, to be encouraged by this passage, to be challenged by it is so critical because we're all looking for that arc. We all want to know that God has in fact arrested us so completely that no matter what befalls us, that everything, as we talked about before, all of our, all of the world, in fact is subservient to our salvation. But that's a real thing that cannot be snatched away from us because God has ordained it and intended it, built it, created it, and brought it to pass. And so I think that's all like in this passage, it's all the thing that's being called us to. So. I, I don't want us to get like too hung up. It's a good question, I think to ask and answer like we were trying to talk about here, but you're right. If we focus too much just on the like, let's gaff for these tears. Who are they? Like let's people's, like Readers Digest in People's magazine these tears. Like who are they? Do we have a list of them? Who do we think they are? How could it be me? Is it really me? Am I, am I anxious about that? Really what we should be saying is following what Peter calls us to do that is to be all the more diligent to make certain about his calling and his choosing. So even there like our emphasis and focus, isn't it like you're saying Tony about like, let me do some fruit inventory. I got like a lot of good bananas. I got a lot of ripe pears. Like, look at the tree. This, this is good. Even there, the emphasis is to turn our eyes on Jesus, as it were, and to make certain about his work, his calling and his choosing of us. And I think when we do that, we're falling down in worship and in yielding and submission to him, rightfully acknowledging that the righteousness of Christ is the one that is always in every way alien to us and imputed. And that is what makes us sons and daughters of God, that good seed sown by Jesus himself. Tony Arsenal: Yeah. Yeah. I just wanna read, I wanna um, round out a few more paragraphs here out of the Westminster confession because I do think, you know, when we even talk about assurance, we're not even always all saying the exact same thing. And I think that's important because when we talk about assurance of faith, we need to be understanding that this is the rightful, not only the rightful possession of all Christians, but it's the rightful responsibility of all Christians to seek it. So here's, here's section two of that same chapter. It says, this certainty referring to assurance. This certainty is not a bare conjectural and probable persuasion grounded upon a, a fallible hope, but an infallible assurance of faith founded upon the divine truth of the promises of salvation, the inward evidence of those graces unto which these promises are made, the testimony of the spirit of adoption, witnessing with our hearts that we are the children of God, which spirit is the earnest of our inheritance, whereby we are sealed to the day of redemption. So. One of the, the things that I think is, is important here is people read this and say the inward evidences of those graces unto which these promises are made. They read that and they think that it's referring to like good work and like spiritual renewal, but it's, it's not, it's the inward evidence of those graces unto which of the promises are made. So it's this inner, inner renewal. It's the spirit testifying to our spirit. And then, um, chapter, uh, section three here, it says. This infallible assurance doth not so belong to the essence of faith, but that a true believer may wait long and conflict with many difficulties before he be partaker of it, yet being enabled by the Spirit to know the things which are freely given of God. He may without extraordinary revelation there, right there is response to Roman Catholicism in the right use of ordinary means at attain there unto. And therefore, it is the duty of everyone to give all diligence, to make his calling and election. Sure. And thereby his heart may be enlarged in peace and in joy in the Holy Ghost, in love and thankfulness to God and in strength and cheerfulness in the duties of obedience. The proper fruits of this assurance so far is it from inclining men to looseness? Right. [00:38:53] The Role of Good Works in Assurance Tony Arsenal: So we often hear and and I, I think there are good, um, there are good reformed Christians that put. The emphasis of assurance on, or they, they put an overemphasis, in my opinion, on how good works function within our assurance. Right. They, they often will ask us to look to our good fruit as sort of, not the grounding, but as a strong evidence. But at least in terms of the confession here, the cheerfulness in the duties of obedience is the fruit of assurance. Jesse Schwamb: That's right. Not Tony Arsenal: the cause or grounding of assurance. So rather than, this is what this last line says. It says so far, is it from inclining? Mental looseness assurance should drive us to obedience and fruitfulness in Christ. And so yes, it is in a certain sense an evidence because if that fruitfulness and obedience is absent from our lives, there's a good reason for us to question whether this infallible assurance is present in our lives. But the assurance is what drives us to this obedience. Um. You know, like, I think you could use the analogy of like a married couple. A married couple who is very secure in their relationship and in their, uh, love for one another and their faithfulness to each other is more likely to cheerfully serve and submit to each other and to respect each other and to sacrifice for each other than a couple that's maybe not so sure that the other person has their best interest in mind. That's or maybe isn't so sure that this thing is gonna work out. I think that's the same thing, like the sacrifice and the service that a husband, uh, performs for his wife, whom he loves and trusts and is committed to and knows that she's faithful and committed to him. That is not causing that faithfulness. It's not causing that trust and that love. It is the outcome and the outflow of it. It's good evidence that that love exists, but it's not caused by it. And assurance here is the same kind of dynamic assurance is not. We can't assure ourselves of our salvation by doing good works. No matter how many good works you do, there are lots and lots of people who are not saved and who will not be saved, who do perfectly good works in appearance. Right. They have the, the outward appearance of godliness, but lack its power. Right, right. Out of right outta Paul, writing to Timothy there. Yes. So that's, that's important for us as we continue to parse all this out, is yes, the fruit is present. Yes. The wheat is to, is discernible from the tears by its final, fruitful status. Right? It grows up to be grain, which is fruitful rather than weeds and tears, which are only good to be burned, but it is not the fruit that causes it to be wheat. It's wheat that causes the fruit to grow. If, if it wasn't wheat, it wouldn't grow fruit, not because the fruit makes it grain, but because it is in fact wheat to start with. Jesse Schwamb: Right. Yeah, that's right on. So I think like by summation we're kind of saying. At least the answer to this question. You know, do the tears know that they're tears? Yes and no. Some do, some don't. I think, yes, there are some that are gonna be consciously hypocritical, willfully rejecting Christ while pretending for worldly gain. I think that's, that's certainly plain to see. And at the same time, do the tears know the tears? Sometimes? No. There's self deceived under spiritual blindness and they have some kind of false assurance. And this idea of, again, coming in repentance before God and seeking humbly to submit to him is I think one of those signs of that kind of true assurance, not a false assurance. And you already stole where I was thinking of Tony by going to Second Timothy again. Thomas Brooks in precious remedies against Saint's device is one of like the best. Books ever. I know that he's really outspoken. He loves to harp on the fact that one of Satan's most effective snares is to make men and women content with a form of godliness without its power. Yeah. And that's often what we're talking about here, I think, is that Satan loves to fish in the shallow waters a profession. And really that can happen in any kind of church or religious culture, that there is this shallowness where that loves religious appearance, prayer, knowledge fellowship, but not the Christ behind them. And so whether we're looking to somebody like Brooks or Jonathan Edwards and we're trying to parse out what are our true affections, not in a way again, that somehow leans well, I feel enough, then somehow that justifies, not inwardly, but again, definitely trying to understand our conviction for conversion tears. For repentance that. Really what we're after is not like just the blessings of Christ, but Christ himself, which I think really leads us to this eschatological perspective then to round all everything out because you know, we talked about before, there's an old phrase, it's like everywhere. A lot of people talk in heaven. Not everybody's going there. And so this idea of like, people will talk about be so great to be there and it's sometimes this, the heaven that they speak of is like absent Christ, you know, as if like, if Christ wasn't there, at least in their perspective, it still wouldn't be half bad. And so I think that does lead us to understand what is this in gathering? What is this? You know, bringing everything into the barn and burning everything else up. And like you just said, if at the beginning you cannot tell the injurious weed aside from that beautiful kernel of wheat that's coming up, but if in the end you can see what's happening in the end, then that brings us all to consummation. What does it mean in this parable? Tony Arsenal: Yeah. [00:44:19] Eschatological Judgment and Assurance Tony Arsenal: And, and I think this actually sort of forces us to grapple a little bit with, with another sort of persnickety feature of this parable that, that I think, I think personally sometimes gets overlooked is we are very quick to talk about this parable to be about the church. And it is. Right. And, and there's reasons to talk like that. But when Christ explains the parable, he doesn't say the field is the church. He says the field is the world. Right. And so we have to, we have to, we have to do a little bit of, um. We have to do a little bit of hermeneutics to understand that this is also speaking of the church, right? It's not as though the church is some hermetically sealed off body that the dynamics of the world and the, the weed and the tears like that, that doesn't happen in the church. But when we talk about the end of the age here, he says the son of man will send his angels and they will gather out of his kingdom. All causes of sin in all lawbreakers. Right? So, so the, the final eschatological judgment, it's all encompassing. And I dunno, maybe I'm, maybe I'm becoming a little bit post mill with this, um, the, the world is already the Kingdom of Christ. Right? Right. That's right. It, it's not, it's not just the church on earth that is the kingdom of Christ. And so when we talk about this eschatological reaping, um, what we see is, is very straightforward. There are those who are, uh, who belong to Christ, who were sown by him into the world, who were, uh, were tended by him, who were protected by him, who he intended to harvest from the very beginning, right? The good sower sows good seed into the field, and that good seed is and necessarily will be wheat. It's not as though, um, it's not as though, and again, this is one of those ways where like the parables sometimes, uh, are telling a little bit of a different story. Even though they're sharing some themes in the first parable, in the parable of the sower, he sows the same seed into the world. But the seed in that first parable is not the, is not the person receiving the seed. The seed is the one is the word of God. Yes. And so the word of God is sewn promiscuously, even to those who will be hard soil and who will be rocky soil and have thorns. The word of God is, is sewn to all of those people. Across the whole world in this parable. The seed that is the good seed that is sown is and always was going to be weed that was, or wheat, which was going to grow into fruitfulness and be gathered into the barn. Right? That was a foregone conclusion. The, the, when the sower decided to sow seed, all of that said he is the one who did that. He's the one that chose that. He's the one that will bring us to completion, right? And then also the ones that are not of his kingdom, the sons of the devil, they will also be reaped at the end. Actually we'll be reaped before the, you know, they'll be reaped and gathered and, and tossed into the furnace before the sons of the kingdom are gathered together. Jesse Schwamb: Right. Tony Arsenal: So it, again, this is a parable and even though this is Christ's explanation of the parable, I don't think that Christ was intending to give us like a strict timeline. Right. I don't think he was encouraging us to draw a chart and try to map out where this all happens in order. Um, I do think it's relevant that, that, at least in the explanation of this parable, I mentioned it last week, that, that the rap, the rapture is actually the wicked being raptured. They're the ones that are gathered and taken out of the world and cast into the fiery furnace before the, before the righteous are gathered together and, and brought into Christ Barn. Jesse Schwamb: Yeah, there's a great unmasking that's happening here in this final stage. I mean, that's critically the point. I think there's a lot of stuff we could talk about open handedly and kind of hypothesize or theorize what it means. But what is plain, I think, is that there's this unmasking, this unveiling of the reality of the light of Christ's perfect judgment. But that judgment is for both parties Here it is coming and what was hidden beneath outward religion or more, a facade is gonna be revealed with eternal clarity. That's just the reality. It is coming. So in some ways it pairs. I think at least well in this, well purposely of course in this teaching because Jesus is saying, hold on, like we talked about last time. Do this is not for you to judge. You are ill-equipped. You are not skilled enough to discern this. And therefore though, you wanna go in hot and get spicy and try to throw out all the weeds. Wait for the right time. Wait for the one like you're saying, Tony has from all of eternity past intended for it to be this way. Super intending his will over all things in the casting of the seed. And as we say, Philippians, of course, finishing that good work, which was started, he will finish. It is God's two finish again. And so he says, listen, that day is coming. There's gonna be a great unmasking. Uh, get ready for it. And the scriptures bear witness to that in so many other ways. So. There's such a journey in these like handful of verses, isn't there? I mean, it's really wild. The things that not like we come up with or we read into the text, but as we sit in it a little bit, as we just spend even a cursory amount of time letting it pour over us, that we find there's like a conviction in a weight in these things that are beyond just the story and beyond just even like the illustrations themselves. What we find is, again, it's as if Jesus himself in his brilliance, of course, through the power of the Holy Spirit, is illuminating the mind in the spirit to open up our conception, understanding of the kingdom of God by bringing it to us through his perspective in our own terms, of course, which is both our language and like the context of the world in which we live, and that simple example of farming and seed. And again, even just that there are these interest weeds that look like wheat. I went on this like rabbit hole this week and did a lot of research on like tears and Yeah, like especially people in like the Midwest United States who like know a lot more about agriculture than I do have a lot to say about this. It's not just like we shouldn't be surprised like. Isn't it incredible that like there are actually weeds out there that look like, yeah, it's a brilliance of just knowing that this teaching is so finely tuned. Like we can even just talk about that. Like the world is finely tuned. This teaching is so finely tuned to these grant theological principles that we can at one point be children and appropriate them enough and assume them into our own intellectual capacity so that we can trust in them. And yet even as like adults with like, let's say like the greatest gift of intellectual capacity, still find that we cannot get to the bottom of them because they're so deep. They draw us into these really, really grand vistas or really like extremely deep cold theological waters. And I just find. That I am in awe then of what Jesus is saying here because there's a truth for us in assurance that we ought to clinging to. And there's also like stuff that we should come back to. We shouldn't just stop it here and put it out of our minds until the next time we, we want to just be stimulated by something that's interesting or that we want to just grab somebody and shake them cage style, cage two style and say like, look at this great thing that I just learned about this, this particular parable. But instead, there's so much here for us to meditate on. And in that, I think rather than the Christian finding fear in this parable, what they should find is great comfort. We should be Noah alike sitting in the ark saying, it is well with my soul. And our reason for that is because we know God has cast a seed through his son Jesus Christ. And to be a child, a child of God is the greatest thing in all the universe. Tony Arsenal: Yeah. And I, I think that, um, transitions nicely to, uh, I'll make this point quick because we're coming up on time here. Um. [00:52:04] Christ's Divinity and Sovereignty Tony Arsenal: The other little subtle thing that Christ does here in this parable is he, he absolutely asserts his divinity and sovereignty overall creation. Jesse Schwamb: That's right. Yep. Tony Arsenal: Right. It, it's almost like a throw. There's a couple little like lines that are almost throwaway lines, right in the, the first, the beginning of the parable here. Um, the parable itself, uh, he says, um, the kingdom of heaven may be compared to a man who sowed good seed into a field. And then he says, um, the servants of the master of the house came and said to him, right? And then when he interprets the parable, he says, well, the, the servants are, the field is the world, right? So he's the master of the world, and the servants are the angels. So he's the master of the angels. And then if, if there was any doubt left in your mind. Says in verse 41, the son of man will send his angels. That's right. And they will gather out of his kingdom, which is the world, all the causes of sin and all lawbreakers, and throw them into the fiery furnace. Right? So we have this, this robust picture that there is election. The the good sower sows good seed into the world, and the good seed will necessarily grow into wheat and will be preserved and protected and ultimately harvest Well, why can we have assurance that that will be the case? Well, because the master of the house is the son of man who is the Lord of the universe and the creator of all things. And his angels do his will. That's right. So, so the whole thing is all wrapped up. Why can we have assurance? Because God is a good God and Christ is a good savior, and the savior of the world is the creator of the universe, right? If any of those facts were not true. Then we couldn't have assurance. If God wasn't good, then maybe he's lying. If Christ wasn't the savior of the world or the God of the universe, the creator of the universe, then he wasn't worthy to be the one who saves. All of this is wrapped up in the parables, and this is what's so exciting about the parables. In most of the instances that we look up, especially of the sort of longer parables, these kinds of dynamics are there where it's not just a simple story making a simple point, it is making one primary point. Usually there's one primary point that a, that a parable is making. But in order to make that primary point, there's all these supporting points and supporting things that have to be the case. If the, if the good sower was not the master of the house and a, a competent, uh, a competent landowner who knew the difference between wheat and weeds, even at the early stage, right? His, his servants go and go, what happened? What's with all of these weeds? They can tell the difference somehow, Jesse Schwamb: right? Tony Arsenal: He's immediately able to go, well, this was an enemy. Jesse Schwamb: That's right. Tony Arsenal: And while they're bumbling around going, should we go rip it all up and start over? He is like, no, no, no, no. Just wait until, wait until it all grows up together. And when that happens, the Reapers will come and they'll take care of it and they'll do it in my direction, right? Because he's competent, he's the savior, he's the creator, he's the good master, he is the good sower. Um, we can be confi

In episode 465 of The Reformed Brotherhood, hosts Tony Arsenal and Jesse Schwamb explore Jesus's parable of the wheat and tares (weeds) from Matthew 13. This thought-provoking discussion examines Christ's startling teaching that good and evil will always coexist within the visible church until the end of time. The brothers carefully unpack the theological implications of Jesus's command not to separate wheat from weeds prematurely, challenging our natural tendency to judge others while offering wisdom about God's sovereign plan for final judgment. This episode wrestles with difficult questions about church purity, assurance of salvation, and how believers should approach the reality of false professors within Christ's church—providing biblical guidance for faithfully enduring in a mixed communion. Key Takeaways The Coexistence of True and False Believers: Jesus teaches that the visible church will always contain a mixture of genuine believers and false professors until the final judgment. The Danger of Premature Judgment: Christ explicitly warns against attempting to completely purify the church before the harvest (end of age) because doing so would damage the wheat (true believers). Proper Biblical Interpretation: Unlike some parables, Jesus provides a detailed allegorical explanation of this parable—the sower is Christ, the field is the world, the good seed represents believers, and the weeds are the sons of the evil one. The Challenge of Discernment: One of the most difficult theological pills to swallow is that it's often impossible to perfectly distinguish between true and false believers. Final Judgment as God's Prerogative: The separation of wheat from weeds is reserved for the angels at the end of the age, not for current church leaders or members. The Reality of False Assurance: Some professing Christians may have false assurance of salvation while genuinely believing they are saved. The Importance of Theological Integrity: Public theologians and pastors have a moral responsibility to be transparent about their theological convictions and changes in their beliefs. Deeper Explanations The Difficult Reality of a Mixed Church Jesus's teaching in the parable of the wheat and weeds directly challenges our natural desire for a perfectly pure church. By instructing the servants not to pull up the weeds lest they damage the wheat, Christ is establishing an important ecclesiological principle that will hold true until His return. This means that no matter how rigorously we apply church discipline or how carefully we examine profession of faith, we will never achieve a perfectly pure communion this side of eternity. The visible church—which can be understood as those who profess faith and are baptized—will always include both true and false believers. This reality should cultivate humility in how we approach church membership and discipline. Jesus isn't suggesting that all attempts at church purity are wrong (as other Scripture passages clearly call for church discipline), but rather that perfect purification is impossible and attempts at achieving it will inevitably damage true believers. This teaching directly refutes movements throughout church history (like Donatism) that have sought absolute purity in the visible church. The Problem of Discernment and Assurance One of the most challenging aspects of this parable is Christ's implicit teaching that true and false professors can appear nearly identical, especially in their early development. Like tares growing alongside wheat, false believers can profess orthodox doctrine, participate in church life, and exhibit what appears to be spiritual fruit. This creates profound implications for how we understand assurance of salvation. As Tony notes, while "assurance is the proper and rightful possession and inheritance of every Christian," there's also the sobering reality of false assurance. Some may sincerely believe they are saved when they are not, raising difficult questions about self-examination and spiritual discernment. This doesn't mean believers should live in perpetual doubt, but rather that we should approach assurance with both confidence in God's promises and healthy self-examination. True assurance must be grounded in the finished work of Christ rather than merely in our experiences or behaviors, while false assurance often lacks this proper foundation. The brothers wisely note that final judgment belongs to God alone, who perfectly knows who belongs to Him. Memorable Quotes "The visible church is set before us as a mixed body. Maybe everybody else's churches, but certainly not my church, like the one that I actually go to on the Lord's day. So it seems like there might be this shocking statement possibly that he has for us, whether you're Episcopalian or Presbyterian or independent or Baptist or Christian life assembly, whatever it is, that no matter what we do to purify the church, our churches, we're never gonna succeed in obtaining a perfectly pure communion." - Jesse Schwamb "I think that's what I find shocking. It is like a massive statement of reality that is at equal points totally sensible. And other times we would think, 'well, surely not in the church Lord, like of all the places, like aren't we talking about a kind of purity of your people?' ...and what I think he's striking at, which I do find a little bit wild, is that Jesus is essentially saying, at least to my ear, anything we try to do, even the purest preaching of the gospel, is not gonna prevent this in every age of the church." - Jesse Schwamb "I'm affirming that assurance is the proper and rightful possession and inheritance of every Christian." - Tony Arsenal Full Transcript Jesse Schwamb: Welcome to episode 465 of The Reformed Brotherhood. I am Jesse. Tony Arsenal: And I'm Tony. And this is the podcast with ears to hear. Hey brother. Jesse Schwamb: Hey brother. Guess what? It looks like you and I are taking another trip back to the farm on this episode. Tony Arsenal: Yes. For a couple episodes. Jesse Schwamb: For a couple episodes. Yeah. [00:01:01] Exploring Jesus' Parables in Matthew 13 Jesse Schwamb: Because what, Jesus will not stop leading us there. We're looking at his teachings, specifically the parables, and we're gonna be looking in Matthew chapter 13, where it seems like, is it possible that Jesus, once again has something very shocking for us to hear? That is for all the ages. 'cause it seems like he might actually be saying, Tony, that good and evil will always be found together in the professing church until the end of the world. Like in other words, that the visible church is set before a mixed body. I mean. Maybe everybody else chose churches, but certainly not my church, like the one that I actually go to on the Lord's day. So it seems like there might be this shocking statement possibly that he has for us, whether you're Episcopalian or Presbyterian or independent or Baptist or Christian life assembly, whatever it is, that no matter what we do to purify the church, our churches, we're never gonna succeed in obtaining a perfectly pure communion. Could that possibly be what Jesus is saying to us? I don't know what we're gonna find out. Tony Arsenal: We are. We are gonna find out. Jesse Schwamb: It's gonna be definitive. And if now that makes sense. If you don't even know why we're looking at Jesus' teachings, you could do us a favor even before you go any further. And that is just head on over in your favor, interwebs browser to or reform brotherhood.com, and you can find out all of the other episodes, all 464 that are living out there. There's all kinds of good stuff, at least we think so, or at least entertaining stuff for you to listen to. And when you're done with all of that in a year or two, then we'll pick it up right back here where we're about to go with some affirmations or some denials. [00:02:39] Affirmations and Denials Jesse Schwamb: So Tony, before we figure out what Jesus has for us in Matthew 13, in the parable of the weeds, or the tears, or the tears in the weed, what gets all of that? Are you affirming with, are you denying against, Tony Arsenal: I am denying. First of all, I'm denying whatever this thing is that's going on with my throat. Sorry for the rest of the episode, everyone. Um, I'm denying something that I, I think it is. How do I want to phrase this? Um, maybe I'll call it theological integrity, and maybe that's too strong of a word, but maybe not. So the listener who's been with us for a little while will remember that a while back. Um, you know, we've, we've talked about Matthew Barrett and he was a Baptist, uh, who's heavily involved in sort of the theology, proper controversies. He wrote Simply Trinity, which is just a fantastic book. He was a teacher or a professor at Midwestern, um, Baptist Theological Seminary. And he recently, um, uh, converted is not the right word. I hate calling it a conversion when you go from one faithful Bible tradition to another. But he recently, um, changed his perspective and joined the Anglican Church. And at the time I kind of, you know, I kind of talked about it as like, it's a little bit disappointing, like the reasons he cited. [00:03:57] Theological Integrity and Public Disclosure Tony Arsenal: Where I'm bringing this into a matter of sort of theological integrity. And it's not, it's not just Matthew Barrett. Um, there's other elements of things going on that I'll, I'll point to too is it's often the case when someone who is in some form of professional theological work or professional vocational ministry, that as they start to change perspectives, um, there comes to be like an inflection point where they should notify whoever it is that they are accountable to in that job or vocation, uh, uh, and then do the right thing and step down. Right? And so with Matthew Barrett, um. He continued to teach systematic theology at a Baptist Theological Seminary, which has a faith statement which he was obligated to affirm and hold in good faith. He continued to teach there for quite some time, if, you know, when he, when he published the timeline and he's the one that put all the timelines out there. So it's not like people had to go digging for this. Um, he continued to teach under contract and under that, that faith statement, um, for quite some time after his positions changed. I remember in college, um, sim very similar situation, one of my professors, um, and I went to a Baptist college. It was a General Baptist college. Um, one of my professors became Roman Catholic and for quite some time he continued to teach without telling anyone that he had converted to Roman Catholicism. Um. And I think that there's a, there's a, a level of integrity that public theologians need to have. Um, and it, it really makes it difficult when something like this happens to be able to say that this is not a moral failing or some sort of failure. Um, you know, James White has jumped on the bandwagon very quickly to say, of course we told you that this was the way it was gonna lead. That if you affirm the great tradition, you know, he was very quick to say like, this is the road to Rome. And I think in his mind, um, Canterbury is just sort of one, one stop on that trip. Um, it becomes very hard after the fact to not have this color and tarnish all of your work before. 'cause it starts to be questions like, well, when, when did you start to hold these views? Were you writing, were you, were you publicizing Baptist theology when you no longer believed it to be the truth? Were you teaching theology students that this is what the Bible teaches when you no longer thought that to be true? Um. Were you secretly attending Anglican services and even teaching and, and helping deliver the service when you were, you know, still outwardly affirming a Baptist faith statement. And the reason I, I'll point out one other thing, 'cause I don't want this to be entirely about Matthew Barrett, but there's a big, uh, hub glue going on in the PCA right now. Um, a guy named Michael Foster, who some of our audience will probably be familiar with, um, he and I have had our desktops in the past, but I think he and I have come to a little bit of a, of a uneasy truce on certain things. He, uh, went to work compiling a, a list and there's some problems with the data, like it's, it's not clean data, so take it for what it's worth. But he compiled a list of. Every publicly available church website in the PCA. So something like 1800 websites or something like that. Huge numbers. And he went and looked at all of the staff and leadership directories, and he cataloged all the churches that had some sort of office or some sort of position that appeared to have a, a woman leading in a way that the Bible restricts. And that more importantly, and starting to say it this way, but more importantly, that the PCA itself restricts. So we're not talking about him going to random church websites and making assessments of their polity. We're talking about a, a denomination that has stated standards for who can bear office and it's not women. Um. So he compiled this and people in the PCA are coming out of the woodwork to basically defend the practice of having shepherdess and deacons. There was one that he cataloged where, um, the website actually said, uh, that was the pastor's wife and the title was Pastor of Women. Um, and then as soon as it became public that this was the case, they very quickly went in and changed the title to Shepherd of Women or Shepherdess of Women or something like that. So it's, it's really the same phenomena, not commenting, you know, I think we've been clear where we stand on the ordination of female officers and things like that, but not that all that withstanding, um, when you are going to be a part of a body that has a stated perspective on something and then just decide not to follow it, the right thing to do the, the upstanding morally. Uh, in full of integrity move would be to simply go to another denomination where your views align more closely. PCA churches, it's not super easy, but it's not impossible to leave the PCA as an entire congregation and then go somewhere like the EPC, which is the Evangelical Presbyterian Church, which still on the spectrum of things is still relatively conservative, but is in general is in favor of, uh, female officers, elders, and diegans. So I, I think, you know, and you see this with podcasters, there was the big, there was a big fu and Les became a Presbyterian, and then when Tanner became a Presbyterian on the pub, I think it is, um, incumbent on people who do any form of public theology and that that would include me and Jesse when our views change. There comes a point where we need to disclose that, be honest about it, um, and not try to pretend that we continue to hold a view that we don't be just because it's convenient or because it might be super inconvenient to make a change. I don't even want to pretend to imagine the pressures, uh, that someone like Matthew Barrett would face. I mean, you're talking about losing your entire livelihood. I, I understand that from an intellectual perspective, how difficult that must be, but in some ways, like that kind of comes with the territory. Same thing with a pastor. You have a Baptist pastor or a Presbyterian pastor. It can go both ways, I think. I'm more familiar with Baptist becoming Presbyterians. I don't, I don't see as many going the other direction. But you have a, a Baptist pastor who comes to pay to Baptist convictions and then continues to minister in their church for, I've, I've seen cases where they continue to minister for years, um, because they don't, they don't have the ability to now just go get a job in a Presbyterian context because there's all sorts of, um, training and certification and ordination process that needs to happen. Um, so they just continue ministering where they are, even though they no longer believe the church's state of, you know, state of faith statement. So that's a lot to say. Like, let your yes be yes and your no be no, and when we really all boil it down. So I think that's enough of that. It, it just sort of got in my craw this week and I couldn't really stop thinking about it. 'cause it's been very frustrating. And now there are stories coming out of. Doctoral students that, um, that Barrett was teaching who have now also become Anglican. Um, so, you know, there starts to be questions of like, was he actively pros? I mean, this is like Jacob Arminius did this stuff and, and like the reform tradition would look down on it, where he was in secret in like sort of small group private settings. He was teaching convictions very different than the uni. I'm talking about Arminius now. Not necessarily Barrett. He was teaching convictions very different than the, the stated theology of the university he taught for, and then in public he was sort of towing the line. You have to ask the question and it is just a question. There's been no confirmation that I'm aware of, but you have to ask the question if that was what was going on with Barrett, was he teaching Baptist theology publicly and then meeting with, with PhD students privately and, and sort of convincing them of Anglican theology. I don't know. I'm not speculating on that, but I think it, the situation definitely right, brings that question to mind. It forces us to ask it. Um, and had he. Been transparent about his theological shifts sooner than that may not be a, a question we have to ask. Um, the situation may not be all that different, but we wouldn't have to ask the question. Jesse Schwamb: Yeah, that's totally fair. I mean, disclosure is important in lots of places in life and we shouldn't think that theological dis disclosure, especially like you're saying among our teachers, among our pastors, it is a critical thing. It's helpful for people to know when perspectives have changed, especially when they're looking to their leaders who are exhibiting trust and care over their discipleship or their education to express that difference. If there's been a mark, change it. It's worth it. Disclose, I'm guessing you don't have to over disclose, but that we're talking about a critical, we're talking about like subversive anglicanism, allegedly. Yeah. Then. It would be more than helpful to know that that is now shaping not just perspective, but of course like major doctrine, major understanding. Yeah. And then of course by necessary conviction and extension, everything that's being promulgated or proclamation in the public sphere from that person is likely now been permeated by that. And we'd expect so. Right. If convictions change, and especially like you're talking about, we're just talking about moving from, especially among like Bible believing traditions, just raise the hand and say loved ones, uh, this is my firm conviction now. Tony Arsenal: Yeah. Yeah. I think if someone walks up to you and says, do you think that we should baptize babies? And you're like, yeah, I think so. Then you probably shouldn't be teaching at a Baptist seminary anymore. Like, seems like a reasonable standard. And that seems to be what happened, at least for some period of time. Um, you know, and, and it, that's not to say like, I think, I think there are instances where the church, a given church or um, or a university or seminary or, or whatever the situation might be, can be gracious and recognize like, yeah, people's perspectives change and maybe we can find a way for you to continue to finish out the semester or, you know, we can bridge you for a little while until you can find a new, a new job. Um, you know, we'll, we'll only have you teach certain courses or we'll have a guest lecturer come in when you have to cover this subject that is at variance and like, we'll make sure we're all clear about it, but it doesn't seem like any of that happened. And that's, um, that's no bueno. So anyway, Jesse. What are you affirming and or denying Tonight? [00:13:43] Music Recommendations Jesse Schwamb: I'm just gonna go with something brief. I suppose this is an affirmation of me. I'm saying that like somewhat tongue in cheek, but maybe it's, wait, I'll rephrase. It's because this will be more humble. I'm affirming getting it right, even more than I thought. So I'm just gonna come back to the well and dip it into something that I mentioned on the last episode. So the keen listener, the up-to-date listener might remember. And if you're not up to date, uh, just let this be fresh for you. It'll, and I, it's gonna be correct because now I have posts, you know, I'm on the other side of it. I've clear hindsight. I am affirming with the album Keep It Quiet by Gray Haven, which I affirmed last week, but it came out on the same day that the episode released. And since you and I don't really like record in real time and release it like exactly as it's happening, I only did that with some, a little bit of reservation because I only heard they only released three songs in the album. And I thought I was overwhelmed that they were, they were so good that I was ready to jump in and loved ones. Oh, it, it turns out. I was so correct and it was, it's even better than I thought. So go check it out. It's Grey, GRE, YH, and they are, this is the warning, just because I have to give it out there and then I'll balance it with something else for something for everybody here today. So, gr Haven is music that's post hardcore and metal core. You're getting two cores for the price of one, if that is your jam. It has strong maleic sensibilities. It's very emotional, it's very experimental. But this new album, which is called, um, again, keep It Quiet, is like just a work of arts. It real like the guitar work is intricate haunting, lovely, and it's bold, like very intentional in its structure and very el loose in its construction. It's got hook driven melodies and it's got both heart and soft. It really is truly a work of art. So if you're trying to, to put it in your minds, like what other bands are like this? I would compare them to bands like, every Time I Die, Norma Jean, let Live Hail the Sun. If you just heard those as combinations of words that don't mean anything to you, that's also okay. No worries. But if you're looking for something different, if you're looking for something that's maybe gonna challenge your ear a little bit, but is like orchestral and has all of these metal core post hardcore, melodic, textured movements, there's no wasted notes in this album. It's really tremendous. If that's not your thing. I get, that's not everybody's thing. Here's something else I think would be equally challenging to the ear in a different way. And that is, I'm going back to one other album to balance things out here, and that's an album that was released in 2019 by Mark Barlow, who I think is like just. So underrated. For some reason, like people have slept on Mike Barlow. I have no idea why he put together an album with Isla Vista Worship called Soul Hymns, and it's like a distinct soul and r and b album of praise with like these really lovely like falsetto, harmonies. It's got these minimalistic instrumentation, warm keys, groove oriented percussion, like again, like these false soul driven melodies. It's contemplative. It's got a groove to it. This is also equally a beautiful album for a totally different reason. So I think I've given two very book-ended, very different affirmations, but I think there's something for everybody. So my challenge to your loved ones is you gotta pick one or the other. Actually, you could do both, but either go to Gray Havens, keep it quiet, or go to Mike Bellow's Soul hymns. I do not think you will be disappointed. There's something for everybody on this one. Tony Arsenal: Yeah, I, it was funny because as you were saying the names of those bands, I literally was thinking like Jesse could be speaking Swahili and I wouldn't know the difference. And then you, you, you know me well, yeah. Uh, I haven't listened to Gray Haven. Uh, I probably will give it a couple minutes 'cause that's how it usually goes with songs that meet that description. Uh, I can always tell that the music that Jesse recommends is good from a technical perspective, but I never really, I never really vibe with it. So that's okay. But I mean, lots of people who listen to our show do so check that out. If, if you ever. Want a good recommendation for music. Jesse is the pers so much so that he can recommend amazing music before it's even available and be a hundred percent correct, apparently. That's right. So Jesse Schwamb: affirm with me everybody, because turns out I was right. Uh, it was easy to be correct when of course I had all of that fair sightedness by being able to listen to those. Yeah, those couple of songs, it, this is a kind of album. Both of these, both of these albums. When I heard them, I reacted audibly out loud. There are parts of both of 'em where I actually said, oh wow. Or yeah, like there's just good stuff in there. And the older you get, if you're a music fan, even if you're not, if you don't listen to a lot of music, you know when that hook gets you. You know when that turn of melody or phrase really like hits you just, right. Everybody has that. Where the beat drops in a way. You're just like, yes, gimme, you make a face like you get into it. I definitely had that experience with both of these albums and because. I've listened to a lot of music because I love listening to music. It's increasingly rare where I get surprised where, you know, like sometimes stuff is just like popular music is popular for a reason and it's good because it's popular and it follows generally some kind of like well established roots. But with these albums, it's always so nice when somebody does something that is totally unexpected. And in these, I heard things that I did not expect at all. And it's so good to be surprised in a way that's like, why have I never heard that before? That is amazing. And both of these bands did it for me, so I know I'm like really hyping them up, but they're worth it. They're, they're totally worth it. Good music is always worth it. Tony Arsenal: Yeah. Yeah. I, uh, I think that is a good recommendation. I will check those out because, you know, you're a good brother. I usually do, and I trust your judgment even though it, you'll like the second one. Yes. Hopefully. Yeah. Yeah. Jesse Schwamb: You'll like the second one. Second one is like, just filled with praise and worship. And like, if, if you're trying to think, like say, here's how I'd couch the proper atmosphere for Mark Barlow's soul hymns you're having, you know, it's, it's a cold and chilly. A tal evening, the wind is blowing outside. You can hear the crisp leaves moving around on the pavement and the sun has gone down. The kids are in bed, the dinner dishes are piled up in the sink. But you think to yourselves, not tonight. I don't think so, and you just want that toneage to put on. You want that music as you dim the lights and you sit there to just hang out with each other and take a breath. You don't just want some kind of nice r and b moving music. You don't want just relaxing vibes. You want worshipful spirit filled vibes that propel your conversation and your intimacy, not just into the marital realm, but into worship and harmony with the triune God. If you're looking for that album, because that situation is before you, then sol hymns is the music you're looking for. Tony Arsenal: See, I'm gonna get the, I'm gonna get the recommendations backwards and I'm gonna sit down with my wife with a nice like evening cup of decaf tea and I'm gonna turn the music on. Yes, it's gonna be like, yes. That was me screaming into the microphone. That was not good for my voice. Well, the good news is it's gonna, it's gonna wake the kids up. That's, I'm gonna sleep on the couch. That's, it's gonna be bad. That's, Jesse Schwamb: honestly, that's also a good evening. It's just a different kind of evening. It's true. So it's just keep it separated again, uh, by way of your denial slash affirmation. Tony disclosure, I'm just giving you proper disclosure. Everybody know your music KYM, so that way when you have the setting that you want, you can match it with the music that you need. So it's true. Speaking of things that are always worth it. [00:21:30] Parable of the Weeds Jesse Schwamb: I think the Bible's gotta be one of those things. Tony Arsenal: It's true. Jesse Schwamb: And this is like the loosest of all segues because it's like the Sunday school segue into any topic that involves the scriptures. We're gonna be in Matthew 13, and how about we do this? So this is one of these parables and in my lovely ESV translation of the scriptures, the, we're just gonna go with the heading, which says the parable of the weeds. You may have something different and I wanna speak to that just briefly, but how do we do this, Tony? I'll hit us up with the parable and then it just so happens that this is one of the parables in the scripture that comes with an interpretation from our savior. It's true. How about you hit us up with the interpretation, which is in the same chapter if you're tracking with us, it's just a couple verses way. Does that sound good? Tony Arsenal: Let's do it. Jesse Schwamb: Okay. Here is the parable of the weeds. Jesus puts another parable before them saying The kingdom of heaven may be compared to a man who sewed good seed in his field. But while his men were sleeping, his enemy came and sewed weeds among the weeds and went away. So when the plants came up and bork rain, then the weeds also appeared, and the servants of the master of the house came and said to him, master, did you not sow good seed in your field? How then does it have weeds? He said to them, an enemy has done this. So the servant said to him, then, do you want us to go and gather them? Then he said, no. Lest in gathering the weeds, you root up the wheat along with them, but let them grow together until the harvest and at harvest time, I will tell the reapers, gather the weeds first, and bind them in bundles to be burned, but gather the wheat into my barn. Tony Arsenal: Alright, so then jumping down. To verse 36. We're still in Matthew 13, he says, then he left the crowds and went into the house and his disciples came to him saying, explain to us the parable of the weeds of the field. He answered, the one who sows the good seed is the son of man. The field is the world, and the good seed is the sons of the kingdom. The weeds are the sons of the evil one, and the enemy who sowed them is the devil. The harvest is the end of the age, and the reapers are the angel. Just as the weeds are gathered and burned with fire, so will it be at the end of the age, the son of man will send his angels and they will gather out of his kingdom, all that, all causes of sin in all lawbreakers and throw them into the fiery furnace. It is that in that place there will be weeping and gnashing of teeth. Then the righteous will shine like the sun in the kingdom of their father. He who has ears let him hear. Jesse Schwamb: So let me start with just like a little bit of language here, which I've always loved in this passage because where else in like the contemporary context, do you get the word tear? Yeah. Aside if you're like using a scale, and that's a totally different definition. I like this. I like the word tear. It force, it forces to understand that what's common to our ear, why that's being used, it often is translated weed. Here's just like my, my little like linguistic addition to the front end of our discussion and is the reason I like it is because here does have a specific definition. If like you were to look this up in almost any dictionary, what you're gonna find is it's like a particular type of weed. It's actually like an injurious weed that is indistinguishable in its infant form from the outgrowing of green. So I like that because of course that is exactly why. Then there's all this explanation of why then to not touch anything in the beginning because one, it causes damage to it looks like everybody else. I just thought I'd put that out there as we begin our discussion. Tony Arsenal: Yeah, yeah. You know, I, um, I am a homeowner and I don't own the land that I'm on, but I'm responsible for the land that I'm on. And we have this really gnarly weed problem. There's this, uh, sort of floor growing, uh, carpeting weed called, uh, I think it's called like a carpeting knob, head weed or something like that. Some really descriptive thing. And I went out there the other day and there's really nothing you can do about this other than to rip it up. But I went out there the other day to start to pull some of it up and it totally wrecks the yard. Like it totally pulls up the grass, it destroys the sod. And when you're done, this is why it's kind of nice that I don't have, I'm not responsible for the land as I'm not gonna have to pay to resod the land. But when you're done pulling up this weed, you have to resod the whole place. You have to regrow all the grass because it, first, it takes over for the grass, and then when you rip it up, it rips the roots of the grass up as well. And so this parable, um, on one level is immediately obvious, like what the problem is, right? The situation is such. That the good, uh, the good sower, right? He's a good sower. He knows what he's doing. He understands that simply ripping up the weeds. Even if you could distinguish them right, there's this element that like at an early stage, they would be very difficult, if not impossible to distinguish from, uh, from wheat. Even if you could distinguish them, you still wouldn't be able to pull up the weeds and not do damage to the grain. And so we, we have this sort of like, um, conflict if you wanna follow like literary standards, right? We have this conflict and as we come to sort of the climax of this, of this plot is when all of a sudden we see that, that the problem needs a resolution and there is a resolution, but it's not necessarily what we would think it would be. Jesse Schwamb: Yeah, I think that's what I find shocking. It is like a massive statement of reality that is that like equal points or equal times totally sensible. And other times we would think, well why surely not in the church Lord, like of all the places, like aren't we talking about a kind of purity of your people, the very people that you're assembling together, the chief of which is Christ and the apostles being the building stones and Christ of course being the cornerstone. And I, I think that's what I find and I wonder the people hearing this, if they thought like, well, surely Lord, that not be the case like you are bringing in and ushering in this new kingdom. Isn't this new kingdom gonna be one of absolute purity? And, and what I think he's striking at, which I do find a little bit wild, is that Jesus essentially saying, at least to my ear, anything we try to do, even like the purest preaching of the gospel, is not gonna prevent this in every age of the church. The same state of the things that's existed in that is in the time of the early fathers. In the first century, and the church as it stands right now in the land and the time of the reformers, and of course with the best ministers at this hour right now and on your next Lord's day, and everyone after that, there is always and ever will be a visible church or a religious assembly in which the members are not all wheat. Yeah. And then I like what you're saying. It's this idea that. There's a great harm that's gonna come about if you try to lift them up because you cannot tell. So, and this is what's hard, I think this does influence like how we interact with people online. Certainly how we interact with people in our own congregations, but we are going to have no clear convicted proofs. We might only have like probable symptoms if we're really trying to judge and weigh out to discern the weeds from the weeds, which at most can only give us some kind of conjectural knowledge of another state. And that is gonna sometimes preemptively judge cause us to judge others in a way that basically there's a warning against here. It, it's, it's not the right time. And ba I think mainly from the outside where I find like this parable coming together, if there's like maybe a weird Venn diagram of the way Christians read this and the way unbelievers hear this, the overlap between them is for me, often this idea of like hypocrisy and you know. When people tell me that the church is full of hypocrites, either like Christian or non-Christian, but typically that's a, a, you know, statement that comes from the non-Christian tongue. When people say that the church is full of hypocrites, I do with a little bit of snark, say it's definitely not full of hypocrites. There are always room for more in the church and, and there's like a distinction of course between the fact that there is hypocrisy in the Christian or whether the Christian is in fact or that person is a hypocrite. So like when I look through the scriptures, we see like Pharaoh confessing, we see Herod practicing, we see Judas preaching Christ Alexander venturing his life for Paul. Yeah, we see David condemning in another, what he himself practiced and like hezeki glorifying and riches Peter. Doing all kinds of peter stuff that he does, and even all the disciples forsaken Christ, an hour of trouble and danger. So all that to say, it goes back to this like lack of clear, convicted proofs that I think Jesus is bringing forward here, but only probable symptoms. And I'm still processing, of course, like the practicality of what you're saying, Tony, that in some ways it seems like abundantly clear and sensible that you should, you're, you're gonna have a problem distinguishing. But our human nature wants to go toward distinguishing and then toward uprooting sometimes. And the warning here is do not uproot at the improper time. And in fact, it's not even yours to uproot because God will send in the laborers to do that at the time of, of harvest. And so there will be weeds found among the wheat. It's just like full stop statement. And at the same time it's warning, do not go after them now. Tony Arsenal: Yeah, I, I'm sure this, um, I, I'm sure this will spill over into a second conversation, but we, I think we have to talk a little bit about the interpretation here before we, before we even like talk more about the parable itself, because if you're not careful, um, and, and. I need to do a little bit more study on this, but it, it's interesting because Matthew almost seems to want you to sort of blend these parables together a little bit. Jesse Schwamb: Yes. Tony Arsenal: Right. These, these, there's three, um, there's three, maybe four if you count the parable of the treasure in the field. But there's three agricultural parables that have to do with sowing seed of one, of, one way or another. And in each one the seed is something different. And I, it almost seems to me. And then on top of that, the parables are like interwoven within each other. So like right smack in the middle of this, we have the parable. Uh, is given. Then the next parable of the mustard seed, which we're gonna talk about in a future episode, is given, and then the explanation of this parable of the tears is given. Um, and so we have to talk a little bit about it and sort of establish what the seed is, because we just spent three weeks talking about the seed in the par of the sower. Um, or the parable of the, of the soils. And in that parable, the seed was the word of God in this parable. And this is where I think sometimes, um, and again, this is like the doctrine of election in parable form, right? Yes. I think sometimes we read this and we, we misstep because the seed is not, uh, is not the word of God in this. The seed is the believers. Jesse Schwamb: Yes. Tony Arsenal: Right. So the good seed is sewn into, uh, into the field, which, you know, I think maybe there'll be some, we, we can save this for, for next week. But a little sneak peek is, it's not always clear exactly what the field is. Right. And I think we often, we often talk about the field as though it's the church that doesn't necessarily align a hundred percent with how Christ explains the parable. So we'll have to, we'll have to talk through that a little bit. I affirm that it is the church in, in a, a broad sense. Um, but, but the, the way that Christ explains it slightly different, but the, the seed is sewn into the world. The sons of the kingdom of heaven are sowed into the, into the world. And then the seed of the enemy, the bad seed, is the sons of the devil that's also sewn into the world. And so these two seeds grow up next to each other. If we think about the seed here as though it's the word of God, rather than the, the actual believers and unbelievers that elect in the ate, we're gonna make some missteps on how we understand this because we're not talking about, um, the, the seed being, you know, doctrine being sewn into the world. And some of it grows up good and some of it grows up bad or good doctrine and bad doctrine. We're talking about the believers themselves. Sorry, Jesse is mocking my rapid attempt to mute before I cough, which I, I did. That was pretty good. Jesse Schwamb: Yeah, that was, that was pretty good. Listen, this is real. Podcasting is how it goes. Yeah, I'm with you. Thank you for pulling out that distinction. 'cause it is critical. We, we have some overlap of course, with Jesus being really ascribed as the farmer, the son of man, right. He's sowing this good seed, but not the word. It's believers or the sons of the kingdom. And it is into his field, which is the world. Part of that world of course, is necessarily the church, right? But while everybody's sleeping, this enemy, the devil, he comes, he sows weeds or unbelievers, the sons of the evil one among this weed, they grow, go up together. And of course, like if I were servants in this household, I'd ask the same thing, which was like, should we get the gloves out? Yeah. Just pull those bad boys out. Like and, and so again, that's why I find it very so somewhat shocking that. It's not just, you could see like Jesus saying something like, don't worry about it now because listen, at the end of all time when the harvest comes, uh, I'm gonna take care of it. Like it's just not worth it to go out now. Right. That's not entirely The reason he gives, the reason is lest they uproot the wheat by mistake. So this is showing that the servants who are coming before Jesus in the parable, in this teaching here to really volitionally and with great fidelity and good obedience to him to want to please him to do his will. He there, he's basically saying, you are not qualified to undertake this kind of horticulture because you're just not either skilled enough or discerning enough to be able to do it right. Tony Arsenal: Yeah. Yeah. And you know, I think, um. Maybe just a word of meth methodology too. Um, this parable also flies in the face of all of the, like, parables are not allegories, kind of kind of people. Um, and this is, we talked about this in our introductory episode. You have to take each parable for what it's worth, this parable very much is explained like a traditional allegory, right? Right. [00:35:39] Understanding the Parable's Symbols Tony Arsenal: It's got, it's got several different elements and Christ goes through and the first thing he does is tell you what each element represents, right? The sower is the son of man, the field is the word. The good seed is the sons of the kingdom of the weed. It's like, he's like clicking down all of the symbols and then he explains how all of it works together and like a good, all like a good allegory. Once you understand what each element and each symbol is, the rest of it actually is very self-explanatory, right? When you understand who's what in the parable. The outcome and the sort of the punchline writes itself as it were. And I think this is one of those parables that we would do. [00:36:18] Challenging Our Sensibilities Tony Arsenal: I think we would do well to sort of let marinate a little bit because it does challenge a lot of our sensibilities of what, um, what is real in the world, what is real in terms of our interaction with the world, right? What's real in terms of the role of unbelievers in the life of a Christian, um, whether we can identify who is or isn't an unbeliever. Um, I think we, you know, I, I'm not one of those people that's like, we should assume everyone's a Christian. And I'm certainly not one of those people who's like, we should assume nobody is a Christian. But I think there are a lot of times where we have figures either in public or people in our lives. Like personal acquaintances that have some sort of outward appearance. And, and that's like the key here that that distinction between weeds is a, is not a great translation as you said. Right. Because right. That distinction between wheat and weeds, to go to my analogy, like it's very clear what is grass and what is this like carpeting, knob weed. Like there's no, there's no doubt in my mind, which is the weed and which is the grass. Um, that's not what we're talking about here. And so it does, it does say here, I mean, it implies here that it's not going to be easy to distinguish the difference between exactly. The, a son of the kingdom and a son of the evil one. And I think that's a, that's a. A theological pill that is very difficult to swallow. Yes. [00:37:43] Personal Reflections on Identifying Christians Tony Arsenal: Because a lot of us, um, and this goes back to like what I, what we were saying in the last, the last parable, A lot of us were reared in our Christian faith on sort of this idea that like, you can check your fruit or you can check other people's fruits and you can determine, you can easily identify who's a Christian and who's not. I remember when I was in high school, you know, I got, I was converted when, when I was 15 and, um, I got to high school and it felt very easy to me to be able to identify the people who were play acting Christianity and the people who were real Christians. That felt like the most natural thing in the world to me. Um, it, it's an interesting story, but one of the people that I was absolutely sure was not a Christian. That he was just doing kinda civic Christianity. He was in confirmation 'cause his parents wanted him to. Um, and I had good reason to believe that at the time he was very worldly. He, he, um, did not seem to be serious about his faith at all. There was good reason to make the assessment that I did. And then I ran into him on Facebook like 15 years later and he's a pastor at the Lutheran Church and he's, you know, he loves the Lord Jesus Christ. And he would not explain it as though he had a later conversion story. It's not as though he would say like, well yeah, in high school I pretended to be a Christian. And then, you know, I got through college and uh, I really became like I got converted. He would, would grow this, or he would explain this as slow, steady growth from an immature state that knew the facts of the gospel and in a certain sense trusted that Jesus was his savior and didn't fully understand the ramifications of that. I mean, who did at 15 years old? Mm-hmm. Um. And, and that it was a slow, steady growth to the place that he's in now. [00:39:21] The Difficulty of Distinguishing Believers Tony Arsenal: So I, I think we should take seriously, and maybe this is the takeaway for this week at least, and we can, we can talk about it more, is we should take seriously the fact that the Sons of the Kingdom and the Sons of the evil one in this parable are not only inseparable without doing damage, but in many ways they are not easily distinguishable. Jesse Schwamb: Right. On. Tony Arsenal: Um, and that, that's a baked into the parable. And I think we do spend a fair amount of time and I, I'll. I'll throw myself on on this. You know, this, we, I'm not just saying we, um, we as a genuine statement, like I have participated in this. I'm sure that I still do participate in this sometimes intentionally. Other times, uh, subconsciously we spend a fair amount of time probably in our Christian lives trying to figure out who is a Christian who's not. And it's not as though that is entirely illegitimate, right? The, the, as much as we kind of poke at the, the, um, workers in this who sort of are kind of chumps, right? They're sort of like the idiots in this. They, they don't seem to know how this happened. They propose a course of action that then the master's like, no, no, that's not, that's not gonna work. They can tell the difference, right? They can see that some are weeds and some are are weeds, and they're asking, well, what do we do about it? But at the same time he is saying like, you're not really competent to tell the difference, Jesse Schwamb: right? On Tony Arsenal: a good, uh, a good. Competent farmer could probably go out and take all the weeds out. Just like a really good, I dunno, landscape technician, I'm not sure what you would call it. I'm sure someone could come into my yard and if I paid them enough money they could probably fix this knobby grass, weed, whatever it is. Um, infestation. They could probably fix it without damaging the lawn. Like there are probably people that could do it. I am not that competent person and the workers in this are not that competent person. And I would say by and large in our Christian life, we are not that competent person to be able to identify who is and who isn't, um, a Christian who is or isn't a son of the kingdom versus a son of the devil. Jesse Schwamb: And there's sometimes like we just get history reprised, or it's like, again, the same thing microwaved over and served to you three or four times as leftovers. So it's also gonna remember like any as extension that like any attempt to like purify the church perfectly, and this has happened like donatism in the fourth century I think, or even like now, certain sectarian movements are completely misguided. Yeah. And Jesus already puts that out ahead of us here. It's almost like, do not worry what God is doing because God again is, is doing all the verbs. So here's a question I think we should discuss as we, we move toward like the top of the hour. And I think this is interesting. I don't know if you'll think it's interesting. I, I kind of have an answer, but I, I'll post it here first. [00:42:01] Visible vs. Invisible Church Jesse Schwamb: So the setup like you've just given us is two things. One, we got the visible church, we talk about the visible church. I think a lot across our conversations. Yeah. And we might summarize it, saying it's like the community of all who profess faith, maybe even the community of all who are baptized. Right. Possibly. Yeah. And it's going to include then necessarily as Jesus describes it here, true and false believers. So that's one group. Then we've got this invisible church, which as you said is the elect. Those who are known perfectly to God. So the good seed is those elect true believers. The weeds, then the weeds to me, or the tears, even better, they sound a lot like that. Second and third soils that we talked about previously to some, to some degree. I'm not, I'm not gonna lump them all in because we talked about receiving the word and it taking root, all that stuff, but to some degree, and also probably like a soil one. But here's, here's the way I would define them up and against or in contradistinction to the elector believers. They're the reprobate. They're false professors or they're children of the evil one. Now here's the question, Doni, Alex, I, I think this is very interesting. I'm trying to build this up for like more dramatic effect. 'cause now I'm worried it's not that good. The question is, I'm going to presume that this good seed, the elect, true to believers, the confidence of perseverance of the saints, the justification in sanctification of God's children is in fact though we at some points have our own doubts, it is made fully aware and known to the good seed. That is, we should have, as you and I have talked about before, the confidence that God has in fact saved his elect. So the question that on the other side is for the ta, do the tears always know that they are the tears? Tony Arsenal: Yeah, I mean, you know, I think, um, I've said this before and I, I mean it, and I think it takes probably more. More discussion than we have time for tonight. And and that's fine because we can do as many episodes on this as we want to. 'cause this is our show and you can't stop us actually. Jesse Schwamb: Correct. [00:43:56] Assurance of Faith and False Assurance Tony Arsenal: Um, I've said before that assurance is the proper and rightful possession and inheritance of every Christian. Jesse Schwamb: Amen. Tony Arsenal: Right. So I, I am not one to say that the technical terminology is that assurance is not of the essence of faith. Um, I think we have to be really careful when we say that it's not, but we have to be equally careful when we say that it is. Because if we say that assurance is of the essence of faith, then what that means is someone who doesn't have assurance, doesn't have faith. Um, the reason I say that we can say that is because there's a sense that that's true, right? If you don't believe you're saved, then you don't believe you're saved and you don't trust that you're saved. But that doesn't mean that you always have full awareness of that confidence. And, you know, I think, um, I think. I think you're, you're right that, um, it may not always be, let me put it this way. I, I think that we have to consider the entire life of a Christian when we're, when we're making that analysis. And in a certain sense, like, I'm not even sure we should be making that analysis. That's kind of the point of the, the, um, the parable here, or at least one of the points. But, um, when that analysis is made, we'll, we'll channel a little bit of RC sprawl. It's not as funny when he's actually, uh, gone. I don't really mean channel RC sprawl. We will, uh, speak in the tradition of RC sprawl, um, in the final analysis, whatever that means. Whenever that is. You have to consider the whole life of a Christian, the whole life of a believer. And so there may be times in the life of a believer where they don't possess that full assurance of faith or that that full assurance is weak or that it seems to be absent. But when we look at the entire life of a believer, um, is it a life that overall is marked by a confident trust, that they are in fact children of God? Um, that a confident, uh, a confident embracing of what the spirit testifies to their spirit, to, to borrow language from Romans, I think in, in the life of a true elect Christian, um, that with the perseverance of the saints, uh, with the persistence of the saints and the preservation of the saints, um, I think that yes, those who are finally saved, those who are saved unto salvation, if you wanna phrase it that way. They finish the race, they claim the prize. Um, that assurance will be their possession in their life as a Christian. Jesse Schwamb: Right on. Tony Arsenal: All of that to say, I think there are, are, there's a good case to be made for the fact that there is also people who have false assurance, right? And this is where it takes a lot more, you know, finagling and jockeying and theological explanation of how can we know we have true assurance versus false assurance. You know, it's kinda like that question, like, does an insane person know they're insane? Well, does a false, does someone with false assurance know that their assurance is false? I don't think, I don't think so. Otherwise, it wouldn't be false assurance. Um, if they knew it wasn't real assurance, then they wouldn't have any kind of assurance. So I, I think I agree with you at least where, where I think you're going is that we do have to, we do have to make some judgements. We have to look at our own life, right? Um, there is an element of fruitfulness in this parable, right? We'll talk about that. I, I think we'll get into that next week. But it's not as though this is entirely disconnected from the parable of the soils. Both of them have a very similar kind of. End point. [00:47:20] Final Judgment and Eschatology Tony Arsenal: At the end of all things, at the end of the harvest, when the end of the age comes, and the reapers, the angels are sent, what they're gathering up are fruitful Christians, right in the parable, he sends out the, it's funny be, I love my dispensational brothers and sisters, but in this parable, like the rapture is the rapture of the unbelievers, right? The angels go out and reap the unbelievers first. The, the weeds are bundled up and thrown into the fire, and then the, the fruitful wheat is gathered into the barns. Um, there is this delineation between the fruitless weeds and the fruitful wheat or the, the grain that has borne, you know, borne fruit. That is part of what the, the outward. Elements of this parable are, so we should talk about that more, of what is this trying to get at in terms of not just the difference between weeds and wheat and how that maps up to those who are in Christ versus those who are not in Christ, but also like what is this telling us about the, the end of the age eschatology. All of that's baked in here and we haven't even scratched the surface of that Jesse Schwamb: yet. Yeah, we, we, I, and we just can't, even on this episode, probably, you're right, we're gonna have to go to two so that, I guess it's like a teaser for the next one. I'm told they're with you. It's interesting. I've been thinking about that, that question a lot. And I do like what you're saying. You know, at the end here, it's almost as if Christ is saying at the time of harvest, things become more plain, more evident In the beginning. The chutes are gonna look really, really similar, and you're gonna go in and you're gonna think you're guessing properly or using your best judgment, and you're gonna get it wrong in the end when he sends out those who are harvesting. I liken this passage here in the explanation as you read to us starting in verse 36, how there's this comparison of heat and light. And so there is the heat and light of the fiery furnace into which, as you said, all of those who are the children of the enemy will be gathered up and burned. And then there's that contrast with in verse 43, then the righteous will shine like the sun in the kingdom of their father. So there is like a reward that comes from the bearing of the fruit and that made evidence by a different type of heat and light. So I do struggle with this question because. It's easy to answer in some ways if we're defining the weeds in pirate or the tears in pirates as false professors typically. Let's say false professors of a nefarious kind, then it seems pretty plain that somebody, right, that the enemy has implanted certain people to stir up trouble with the intention to stir up trouble that is in fact their jam. Or they know that even if they're putting on heirs, that they're in fact play acting that the hypocrisy is purposeful and that it is part of like the missional efforts that they're doing to disrupt what God is doing in the world. So I might think of somebody like when we go, when we're looking in, um, Exodus, and we find that at least to some degree, all of Pharaoh's magicians can replicate everything that Moses is doing. Moses doing that by the power of God. But the magicians are so good and whatever means they're using, but they know, I presume they know they're not, they're not using Yahweh, they're not drawing their power or their influence from Yahweh. Tony Arsenal: Right? Jesse Schwamb: But it's so convincing to the people that Pharaoh is like, eh. Obviously I've seen that before because we just, we just did that here. Come back with your next trick until God flexes his mighty muscles in a really profound way, which cannot be replicated. And at some point there's a harvest that happens there. There's a separation between the two, those who are truly professing, the power that comes from God, the one true God, and those that are just replicating the cheap copy, the one that's just pure trickery and smoke and mirrors. So. That's an easy category. I'm with you. And I'm not saying that this is an invitation to bring the kind of judgment here that we've just spoken against. I'm not condoning this. What I do find interesting though is if the enemy is crafty, is it possible that they're always going to be forms of terror in the world that do feel that they have very strong conviction and belief about biblical things? Maybe there's, there's strong hobby horses or there are misguided directions here that pull us apart, that become distractions. Or maybe it's just even attitudes, uh, things that can be divisive, disruptive, derogatory that again, pull us away. For making the plain things, the main things and the main things, the plain things, which in some ways draws us back to like the whole purpose of you and I talking every week, which is we wanna get back to what the scripture teaches. We wanna follow the our Lord Jesus Christ very, very closely. I'm gonna clinging to the hymn of his rob as we walk through life so that we do not fall to those kind of false convictions. So I'm not, please hear me, loved ones. I'm not trying to call into question your faith as Tony just said. I am saying that there, this is kind of scary, just like we talked about. There are elements of the parables of the, of the soil that were equally scary. And so it's just in some ways to say, we gotta keep our heads not theological, swivel. We, we gotta be about the Lord's business, and we gotta be about understanding through prayer and study and communion with him, what it is that he wants to teach us in the purest way, knowing that the church itself and the world, of course, is never going to be entirely pure. At the same time, it is our responsibility to, as you already said, test for ourselves to understand what is that true gospel of the Lord Jesus Christ. Because some tears are going to be maybe easy to identify and with without, you know, throwing too much shade or. I was gonna say spilling the TI don't think that works here, but I'm not young anymore, so I'm trying to use or or put on blast. Yeah. I'm looking at you Mormons or Jehovah's witnesses. Like it's, it's easier there to be like, yeah, right, this is wrong. It is a false profession, but we've just gotta be careful even in our own hobby, horses not deviates into ground. I think that doesn't preclude us from being children of the light and children of the kingdom, but can still be disruptive or uh, you know, just distracting. But either way, yeah. I think what's scary to me about this is exactly what you said, Tony, is, is could it be that there are people that are very sincere about the Christian faith, but are sincerely wrong? Tony Arsenal: Yeah. Jesse Schwamb: And what does that mean for God's elected purpose? What does that mean for our understanding of how to interact in our churches in the world? Does that make sense? Tony Arsenal: It does. And I'm not sure whether you were trying to set up the, what might be the first genuine reformed brotherhood cliffhanger, but you did. Because we're on minute 54 of a 60 minute podcast, and, uh, there's no way we're gonna get into that and not go for another 60 minutes. So, Jesse, I, I'm, I'm glad that we are taking our time. Um, I know that sometimes it's easy when you put out a schedule or you put out a sort of projected content calendar to feel like you have to stick to it. But I wanna give these parables, the time they deserve and the effort and the, uh, the, uh, study and the discussion that they deserve. And I think the questions you're posing here at the end of this episode are really, really important. And they are questions that this parable forces us to ask. Right, right. It's not as though we're just using this as a launching pad. Um. If the workers can't tell the difference between the, the seed and the, or the, the weeds and the weeds, it's reasonable to think that the weeds themselves may not be able to tell the difference. Right? The sons of the evil one, um, are probably not in this parable, are probably not the people like in the back, like doing fake devil horns, right? And like, you know, like there's, there's probably more going on that we need to unpack and, and we'll do that next week. Jesse Schwamb: I love it. So we've got some good stuff coming then, because we've gotta, this is like, do you ever remember when you were in, uh, you know, doing your undergraduate postgraduate work, you'd get like a topic or an assignment or a paper and you'd be super stoked about it and you start reaching it, be like, okay, researching it. And you'd be like, all right, I've got some good topics here. And then you get into it, you're like, oh, but I'm gonna have to talk about this. And Oh, like before I could talk, I'm gonna have to explain this. Sometimes when we get into these, as you and I have been talking, that's what it feels li

In 1973, Star Trek: The Animated Series debuted as a Saturday morning cartoon, but early reviewers quickly realized it was something far more ambitious. A contemporary article from the Pantagraph (Bloomington-Normal, IL) praised the show's complex themes and emotional storytelling, declaring it a breakthrough in children's animation that adults could take just as seriously. This week, The Trek Files welcomes back Adam Kotsko, author of Late Star Trek, to explore the deeper legacy of TAS from its psychological depth and allegorical storytelling to its role as the franchise's first major reinvention. With Gene Roddenberry at the helm and the original cast returning, The Animated Series wasn't just a placeholder between live-action runs; it was a bold step into new narrative territory. Was it canon? Does it matter? Adam and Larry unpack how TAS laid the groundwork for later series, balanced nostalgia with innovation, and helped define Star Trek's long-standing ability to evolve with its audience.

A shape-shifting “soft weapon,” Kzinti honor, and billion-year tech—are some powers too dangerous to exist? Dom Bettinelli and Jimmy Akin connect TAS's “The Slaver Weapon” to Larry Niven's Known Space.

A shape-shifting “soft weapon,” Kzinti honor, and billion-year tech—are some powers too dangerous to exist? Dom Bettinelli and Jimmy Akin connect TAS's “The Slaver Weapon” to Larry Niven's Known Space. The post The Slaver Weapon (TAS) appeared first on StarQuest Media.