Podcasts about Vair

Dati ir nežēlīgi - Latvijā ar prostatas vēzi slimo par 30% vairāk nekā vidēji Eiropā. Kāpēc mēs zaudējam šo cīņu un kā to mainīt? Raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē urologs-andrologs Andris Ābele, onkoloģijas pacients, pacientu biedrības "Europa Uomo. Eiropas vīrietis" un biedrības "Alianse vīriešu veselībai" pārstāvis Jānis Kunce un Veselības ministrijas Veselības aprūpes departamenta direktore Sanita Janka. Andris Ābele norāda, ka viens no prostatas vēža riskiem ir reģions, kurā dzīvojam.  "Ziemeļu reģions pats par sevi skaitās augstāks riska reģions, kur slimo cilvēki biežāk ar prostatas vēzi, atzīst Andris Ābele. "Bet tas nav vienīgais faktors. Protams, mūsu dzīvesveids, iedzimtība un mūsu paradumi to veicina vai neveicina. Bet pats fakts, ka prostatas vēzis tiek diagnosticēts vairāk, tas ir labi. Tas nozīmē, ka  ejam pareizā virzienā un slimība tiek noteikta aizvien agrīnākās stadijās. Zinot datus un arī to, cik bieži vīrieši iet pie ārsta, esmu pilnīgi pārliecināts, ka mēs varētu arī diagnosticēt vairāk." Ārsts norāda, ka dažādām informātīvām kampaņām ir nozīme, bet to varētu būt arī vairāk. Informācijas ir krietni par maz.

Rotko muzejā Daugavpilī vasaras izstāžu sezonā apmeklētājiem iespējams aplūkot izstādes, kuras veidojuši mākslinieki no Latvijas, Lietuvas, Ķīnas un Dienvidāfrikas. Laikmetīgās fotogrāfijas, glezniecības un keramikas medijos risinātās izstādes aptver plašu tēmu loku. Bet sezonas centrālais notikums ir fotomākslinieka Rodžera Ballena izstāde, kas aptver vairāk nekā piecdesmit viņa radošā darba gadus. Mākslinieku izvaicā Megija Kriviša. Rodžers Ballens (Roger Ballen) ir viens no pazīstamākajiem laikmetīgajiem fotogrāfiem, kurš dzimis 1950. gadā Ņujorkā, bet kopš 20. gadsimta 80. gadiem dzīvo un strādā Dienvidāfrikā.  Viņa darbs sākotnēji bija dokumentāls – viņš fotografēja nelielas Dienvidāfrikas pilsētiņas un to iedzīvotājus. Vēlāk viņa stils būtiski mainījās un kļuva daudz mākslinieciskāks un inscenētāks. Mākslinieka fotogrāfijās sastopami cilvēki, dzīvnieki, zīmējumi un tēli, kas vienlaikus šķiet gan pazīstami, gan sveši. Vairāk nekā piecdesmit gadus mākslinieks pētījis cilvēka zemapziņu. Tieši šim pasaules redzējumam veltīta viņa retrospekcija. Rotko muzeja vasaras sezonas izstādes apmeklētājus gaida līdz pat 30. augustam.

Sabiedroto iznīcinātāji pirmo reizi Latvijas gaisa telpā notriekuši no ārzemēm ielidojušu dronu, kura dēļ no rīta bija izsludināts apdraudējums Ludzas, Balvu un Rēzeknes novadā. Drons notriekts teritorijā starp Rēzekni un Kārsavu, Nautrēnu pagastā. Latvijas austrumu novados 8. jūnija rīts atkal ir sācies nemierīgi - ar izsludinātu dronu trauksmi Ludzas, Balvu un Rēzeknes novadā. Un pirmo reizi Latvijas gaisa telpā iznīcinātājs ir notriecis no ārvalstīm ielidojušu dronu - tas noticis Rēzeknes novadā. Vairāk stāsta LSM Latgales studijas korespondente Beatrise Borise. NBS vēstīja, ka Latvijas gaisa telpā – Latgalē – NATO Baltijas gaisa telpas patrulēšanas misijas iznīcinātāji notrieca Krievijas elektromagnētiskās karadarbības rezultātā Latvijā ielidojušo ārvalstu bezpilota lidaparātu. Dronu notrieca sabiedroto iznīcinātāji no Francijas. Saskaņā ar sākotnējo informāciju īpašumi vai cilvēki pēc sprādziena nav cietuši.

Šķiet jau tā, ka paaudzes mainās un viss pie mums iet uz labo pusi, gan par zivju resursiem vairāk piedomājam, atlaižam to, ko apzināmies, ka neapēdīsim, un varbūt arī trešās pakāpes māsīca šoreiz varētu iztikt bez līdakas kotletēm, gan arī vide kurā uzturamies kļūst tīrāka, bet varbūt varam kļūt labāki?Šoreiz vairāk par to kas tad pēc mums paliek pēc mūsu atpūtas dabā. Pēdējos gados sanācis pabūt dažās Āzijas valstīs nu paskatoties kas tur notiek ūdeņos, uz ielām utt, tad gribās teikt, ka mēs tādā kā paradīzē dzīvojam. Un godīgi sakot, ka ir pat tik ļoti žēl, ka cilvēki nenovērtē to dabas skaistumu kas tiek dots un vienkārši brutāli sacūko. https://www.lielaisloms.eu/

Rīgā sākusies Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (ERAB) ikgadējā pilnvarnieku sanāksme. Vairāki mediji ziņo par ASV plāniem samazināt savu militāro klātbūtni Eiropā. "Delna" prezentē pētījumu par interešu pārstāvības atklātību pašvaldībās. Nedēļas nogalē Ķegumā dunēs motociklu rūkoņa, jo "Zelta zirga" trasē jau sapulcējušies pasaules labākie motokrosa braucēji.

Ko par cilvēku stāsta viņa grāmatu plaukts? Monopolā saruna ar grāmatu antikvariāta saimnieci Gunu Zelmeni par lappusēm, kas glabā vairāk nekā tikai tekstu. Raidījumā skan: Suzanne Vega - "Tom's Diner" Keith Jarrett - "The Köln Concert" (fragments) Eric Clapton - "Wonderful Tonight" Kārlis Lācis un Aija Vītoliņa - "Pilns kociņš tumšsarkanu ķiršu"

Pateicoties projekta “Pārgājienu taku pieejamība” laikā veiktajiem darbiem, Mežtakā un Jūrtakā tapuši īpaši maršruti, kas piemēroti cilvēkiem ratiņkrēslos. Vairāk par tiem raidījumā Kā labāk dzīvot stāsta "Lauku ceļotājs" tūrisma un vides eksperts Juris Smaļinskis, Kurzemes reģiona Projektu koordinatore tūrisma un mārketinga jomā Aija Neilande un Rīgas plānošanas reģiona projektu koordinatore Laura Bite. Ierakstā uzklausām Vijas Ušviles ceļojumu pieredzi. Jelgavniece Vija Ušvile ir seniore ar kustību traucējumiem. Bet tas netraucē viņai ikdienā braukt ar automašīnu, kopā ar senioriem doties ceļojumos pa Latviju un aizbraukt arī uz ārzemēm. 

Varam droši teikt, ka sev tuvo Visumu pazīstam labāk nekā pasauli zem mūsu kājām. Vairāku metru dziļumā ir neparasta augu un sēņu saziņas sistēma, augsnē – vesela pasaule ar bezmugurkaulniekiem, bez kuriem nebūtu iedomājama dzīvība uz šīs planētas. Turpat – senas liecības par cilvēces un šīs planētas pirmsākumiem. Ko zinām par pasauli zem mūsu kājām? Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas arheoloģe, pēcdoktorantūras pētniece Leidenas universitātē Dita Auziņa, Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes docents un Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra zinātniskās grupas vadītājs Zigmunds Orlovskis, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētais profesors, ģeologs Ģirts Stinkulis un Latvijas Nacionālā dabas muzeja vecākais entomologs Uģis Piterāns.

Dzīvojam laikmetā, kad līdzās milzīgam apjomam zinātnisku faktu un pētījumu ir tik pat liels apjoms mārketinga satura, kurā vairs īsti nevaram orientēties un viegli nošķirt, kur graudi, kur sēnalas. Veselība ir tā joma, kur tas ir īpaši būtiski. Vairs nav tie laiki, kad informāciju par savu veselību meklējām tikai biezās enciklopēdijās. Mūsdienās talkā nāk mākslīgais intelekts un arī digitālā satura veidotāji. Vai varam ticēt visam, ko lasām? Kādos gadījos sociālo mediju satura veidotāji patiešām ir labs avots un kad jākļūst uzmanīgam? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Rīgas Stradiņa universitātes doktorante, docētāja, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas datu pārvaldības speciāliste Viola Daniela Kiseļova. Ierakstā uzklausām kardiologa Kārļa Trušinska komentāru. Viola Daniela Kiseļova norāda, ka "Eurostat" ir analizējis, cik daudz cilvēku pēdējo trīs mēnešu laikā internetā ir meklējuši ar veselību saistītu informāciju par kādām slimībām, par traumām, uzturu vai veselības uzlabošanu. Saskaņā ar "Eurostat" aptaujas datiem Eiropas Savienībā šādu cilvēku īpatsvars 2025. gadā sasniedz apmēram 60 procentus, bet Latvijā - aptuveni 47 procentus. "Skaidrs arī, ka veselības informācijas meklēšana internetā kļūst arvien izplatītāka, lai gan Latvijā šie rādītāji joprojām ir zemāki nekā vidēji Eiropas Savienības valstīs," atzīst Viola Daniela Kiseļova. Pēdējā laika tendence - cilvēki dod analizēt un skaidrot savus analīžu rezultātus mākslīgajam intelektam. Vai to var uzticēt mākslīgam intelektam? Viola Daniela Kiseļova: No manas puses galvenās bažas par mākslīgā intelekta lietojumu ir tā pārliecinošā retorika, kad izlasot arī man šķiet, ka varbūt nemaz nav jāveic pētījums. Es pajautāju jautājumu un varu pat palūgt, lai man publikāciju izveido, tādu, kas varbūt neeksistē nekur. Protams, svarīgs arī ir vaicājums, ko cilvēki vispār jautā mākslīgajam intelektam.  Bažas ir par to, ka cilvēki nekorekti interpretē. Tas var būt palīdzošs rīks, lai labāk interpretētu kādus terminus, ja, piemēram, runā ar veselības aprūpes speciālistu, saņem atbildi un īsti kaut ko neuztver, tad var vienkāršotā valodā pēc tam pārskatīt un saprast, ko tas nozīmē. Ēnas puse varētu būt, pirmkārt, sensitīvie dati, tie paši analīžu rezultāti tiek "iebaroti" mākslīgajam intelektam, mēs nezinām, kur tie dati nonāk tālāk. Mēs droši vien pat neizlasām šo politiku konkrētajam rīkam vai programmatūrai, cik ilgi šie dati tiek glabāti. Otrs - vai mēs tiešām, ja mums nav priekšzināšanu vai izglītības veselības nozarē, spēsim kritiski izvērtēt, kuri rezultāti ir patiesi un kas varbūt ir ļoti maldinoši? Informācijas pieejamība pieaug, bet tas nenozīmē, ka iegūstam kvalitatīvāku saturu un ka spējam kritiski izvērtēt, kādu saturu patērējam. Kāds ASV veikts pētījums liecina, ka aptuveni 20% no pieaugušajiem iedzīvotājiem ir izmantojuši mākslīgo intelektu, lai jautātu kaut ko saistībā ar savu veselību. Runājot par sociālo mediju algoritmiem, kas piedāvā dažādus līdzīgus ierakstus, ja esi izvēlējies vienu, Viola Daniela Kiseļova atzīst, ka jāuzdod jautājums, vai tiešām mēs saprotam, ko patērējam? "Arī pētījumi rāda, ka cilvēki sāk arvien vairāk izmantot sociālos medijus un arī patērēt influenceru saturu saistībā ar veselības tēmām. Bet, ja paraugās datos, galvenokārt cilvēki uzticas veselības aprūpes profesionāļiem," norāda pētniece. Vai ir pamats domāt, ka veselības influenceru veidotais saturs vismaz kādai daļai sabiedrības kļūst, ja ne gluži ģimenes ārsta aizvietotāju, tad par cilvēku, ar kuru primāri viņi konsultēsies vai uztvers viņu teikto kā konsultāciju par saviem veselības jautājumiem?  Viola Daniela Kiseļova: Pētījumi rāda, ka primārais avots aizvien ir ģimenes ārsts vai veselības aprūpes speciālists. Bet vienlaikus mums ir jādomā arī par pašiem pētījumiem - kā tie tiek veikti un kāda ir metodoloģija. Un, ja mēs domājam par veselības informācijas meklēšanas paradumiem, tad tur galvenokārt ir intervijas un aptaujas. Ir arī tāds fenomens kā sociāli pieņemamāka atbilde. Tas nozīmē, ka cilvēks, izvērtējot un iepazīstoties ar jautājumu, varbūt jutīsies kaut kādā mērā neērti atbildēt patiesi. Ja viņš patiesi zina, ka galvenokārt patērē saturu, kas saistās ar veselību, izmantojot sociālos medijus, nevis vēršoties pie sava veselības aprūpes speciālistu, pie ārsta, tad cilvēks varētu arī tās atbildes pielāgot, zinot, kā tas varbūt ir mums sociāli pieņemts.  -- Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Ance Priedniece iepazīstina ar skaisto pogotāju lakstīgalu.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Pētījumi liecina, ka 50% Latvijas iedzīvotāju gandrīz katru mēnesi izjūt trauksmi par naudu. Tikai 18% regulāri krāj pensijai. Un 60% uzskata, ka jāpelna vismaz 2000 eiro, lai vispār varētu sākt krāt.Šajā sarunā pievēršamies tam, kā šī domāšana cilvēku ierobežo un kas ir vajadzīgs, lai nauda sagādātu brīvību, nevis stresu.Lai iegūtu finansiālu brīvību, naudu ir jāmāk nopelnīt, saglabāt un pavairot. Mana sarunbiedre stāsta par iespējām, kā to saglabāt (lai pēc tam varētu pavairot).Līva Vēliņa-Pētersone ir personīgo finanšu mentors, SEB Life and Pension klientu apkalpošanas nodaļas vadītāja, pārdošanas komandu vadītāja, SEB skolu vēstnešu programmas jauniešu mentors, supervizors.Viņa vada finanšu pratības seminārus uzņēmumiem un finanšu mentoringu jauniešiem. Līvas aicinājums ir palīdzēt pārdošanas organizācijām sasniegt biznesa plānu, atbalstot darbiniekus viņu mērķu sasniegšanā, un iedvesmot cilvēkus finansiāli stabilai dzīvei.Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt. Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE studijā Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas ir 264.sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads: "Tev ir jāzina, kā naudu nopelnīt, saglabāt un pavairot"3:12 Pētījumu dati: latvieši kā kredītu maksātāji un kā krājēji?4:53 "Tikai katrs piektais regulāri krāj pensijai. Katrs otrais par to vispār nedomā."5:56 Trīs krāšanas kabatas7:01 Cik lielam jābūt drošības spilvenam?13:28 Mīts: "Man vajag 2000 EUR algu, lai sāktu krāt"15:10 Trīs uzdevumi, lai tev ir nauda: nopelnīt, saglabāt, pavairot17:06 "50% cilvēku izjūt trauksmi par naudu gandrīz katru mēnesi"18:27 Lauras pieredze: kā izdevumu uzskaitīšana izglāba finanses grūtā laikā25:35 Ko praksē dod 10% krāšanas likums28:45 Labākais laiks sākt krāt, ja vēl nedari to29:00 Bez diskusijām: "Samaksā sev pirmajam"32:34 Automātiskie maksājumi kā finanšu sistēmas pamats37:51 Atsevišķi konti dažādiem mērķiem, kas maina visu39:10 Bērnu uzkrājumi un IIN atmaksa: ja noliec 100 EUR, tu faktiski noliec 7543:39 "Galvenais, ka tev būs brīvība, tev būs izvēle"45:15 Kur patiešām var ietaupīt: pārtikas izdevumi un impulsīvie pirkumi59:48 "Vai es tērēju naudu saskaņā ar savām vērtībām?"1:04:31 Naudas sarunas ģimenē: tikai 9% vecāku ar bērniem par naudu runā regulāri1:06:07 Kabatas nauda bērniem: kā mācīt rīkoties ar naudu1:13:31 Grāmatu ieteikumi1:20:26 Power-Up SPACE — epizodes filmēšanas vieta Rīgas centrā. Piesakies: powerupspace.eu1:25:16 Latvijas pensiju sistēma: 1., 2. un 3. līmenis1:29:03 Demogrāfijas izaicinājums, kas notiks ar pensijām nākotnē1:35:35 Pirmie soļi, kā praktiski sākt krāt pensijai1:43:01 "Neviens brīdis nav par vēlu, lai darītu"1:46:51 Vizualizēt nākotnes sevi kā motīvu rīkoties šodien1:49:23 Kā sazināties ar Līvu

Praėjusį penktadienį Lietuvos ūkininkų sąjungos suvažiavime išrinktas naujas pirmininkas. Juo tapo keturiasdešimtmetis Gedas Špakauskas, jo pavaduotojai – bendraamžiai, o Sajungos prezidiume taip pat dominuoja jaunimas. Reportaže iš suvažiavo įvardijamos didžiausios šalies žemės ūkio problemos, siūlomi sprendimai, juos aptaria žemės ūkio ministras Andrius Palionis, jaunimo pasirengimą veiklai akcentuoja atsistatydinęs pirmininkas Raimundas Juknevičius, o naujasis pirmininkas žada laikyti aukštai iškeltą Lietuvos ūkininkų sąjungos vėliavą.Dabar metas kai Dubysos regioniniame parke ir Pašešuvio kraštovaizdžio draustinyje galima pamatyti retus, į Lietuvos raudonają knygą įrašytus šiuo metu žydininčius augalus. Tai – trilapė bligna ir dygioji slyva. Kaip jie atrodo, kuo ypatingi? Pasakoja Žemaitijos saugomų teritorijų direkcijos Biologinės įvairovės apsaugos skyriaus specialistas Vaidotas Greičius.Ved. Arvydas Urba

Hemorāģiskā drudža ar nieru sindromu, leptospirozes, tularēmijas un citu cilvēka veselībai bīstamu slimību izraisītājus pārnēsā grauzēji. Vai šobrīd situācija ar šo infekciju izplatību pasliktinās? Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas infektologs Uga Dumpis, Valsts zinātniskais institūts BIOR direktore Olga Valciņa, Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns un "Rīgas Namu pārvaldnieka" pārstāve Inita Kabanova. Slimību profilakses un kontroles centra epidemioloģe Sigita Geida stāsta, ka pēdējos gados Latvijā konstatētas vairākas slimības, ko izraisa grauzēji - leptospiroze, tularēmija un hantavīruss. Ierakstā uzklausām viņas ieteiktos drošības pamatprincipus. Olga Valciņa iepazīstina ar programmu, ko institūts BIOR kopā ar Zemkopības ministriju uzsāka 2025. gada beigās, kad sākās leptospirozes uzliesmojums.  Veiktas analīzes vairākām pelēm, žurkām un pat vienai ūdensžurkai, ko institūtam piegādāja iedzīvotāji, meklējot dažādas slimības. "Sapratām, ka Latvijā leptospirozes ierosinātāji pelēm un žurkām vismaz pagājušā gadā bija diezgan daudz. Vairāk nekā 30% gadījumu žurkas un peles bija inficētas," norāda Olga Valciņa. "Tas pats ir ar panhantavīrusiem - 15% žurku mēs atradām panhantavīrusu. Turklāt četriem no tiem, ko mēs atradām, ir tā saucamais Dobrava-Belgrade apakštips, kas Baltijā cirkulē." "Ja šie patogēni ir grauzējiem, kas ir visur esoši, mums ir jādomā līdzi un ir jāsaprot, kā jārīkojas, ja žurkām un pelēm, kas skraida pa pagrabiem, laukiem un mājām, ir šādas infekcijas," atzīst Olga Valciņa. Tik mērķtiecīgi peles un žurkas pētītas, meklējot infekcijas, pirmo gadu. BIOR cer pētījumu turpināt. Olga Valciņa skaidro, ka arī Eiropā tiek veikti līdzīgi pētījumi un konstatētais leptospirozes pozitīvo gadījumu skaits ir mazliet zemāks.  "Iespējams, ka tas saistīts ar klimatiskajiem apstākļiem, ar ļoti mitro vasaru, ar to, ka žurku un peļu čuras neizžūst un attiecīgi patogēnus vieglāk saglabāt ilgāk ārējā vidē. Attiecīgi nākamās peles žurkas, kas tur skraida, ir vieglāk inficējas," skaidro Olga Valciņa. Pētniece mudina pēc atkritumu iznešanas noteikti atgriezties mājās un nomazgāt rokas ar ziepēm, nevis doties tālāk dienas gaitās, jo ļoti iespējas, ka uz konteineru vākiem un rokturiem ir žurku čuras. Tas ir riska moments. Nevajadzētu vienkārši pa ceļam uz mašīnu iznest atkritumus un doties tālāk. Tāpat mānīgi droša ir kādu cimdu lietošana, ko pēc tam noliek, piemēram, kaut kur mašīnā. "Es teiktu, ka konteineri nav lielākais riska moments. Manuprāt, lielākais riska moments ir smilšainie augļi un dārzeņi, kas ir pagrabā izbērti un nav sapakoti maisos. It īpaši, ja redzam žurku vai peļu apgrauztus burkānus. Tas nozīmē, ka pa mūsu krājumu ir skraidījuši grauzēji. Tas ]ir signāls, ka ir jāpiesargājas. Ja es aiztiku un svaigus burkānus ar kailām rokām, tad ir jāmazgā rokas ar ziepēm, ir jāgriež biezāka miza nost, ir daudz ūdens jālieto skalošanai un mazgāšanai." Uga Dumpis mudina mazliet vēsāku prātu raudzīties, jo viņš kā praktizējošs ārsts nav redzējis slimību pieaugumu pēdējos gados.  "Ja cilvēks inficējās ar leptospirozi vai hantivīrusu, lielākā daļa ir uz rokām un cilvēki nesaslimst. Tāpat lielākā daļa nesaslimt smagi, ir temperatūru un slimība pāriet pati no sevis, varbūt pacients saņem antibiotikas. Un tikai nedaudzi pacienti nonāk slimnīcā, un viņiem ir nieru mazspēja," norāda Uga Dumpis. Viņš arī norāda, ka ir ļoti uzlabojusies diagnostika.  

"Klasikā" tiekamies ar diriģentu Intu Teterovski, un šoreiz sarunas tēmas ir divas. Pirmkārt, 23. maijā Alojā gaidāmie VI Virsdiriģentu svētki, kas veltīti pirmo trīs Vispārējo latviešu Dziesmu svētku virsdiriģenta Indriķa Zīles 185. dzimšanas dienai. Svētkos piedalīsies Dziesmu un Deju svētku virsdiriģenti, viņu vadītie kori un Limbažu novada kori, un Ints Teterovskis ir šo svētku mākslinieciskais vadītājs. Sarunājamies par šo svētku tradīciju un šī gada koncertu, kura veidošanā iesaistījušies visi virsdiriģenti, kuri izvēlējušies savas mīļākās dziesmas; par notikumiem bagāto dienu, ozolu stādīšanu un Indriķa Zīles kuplo ģimeni, kura arī būšot klāt. Vairāk par Virsdiriģentu svētkiem šeit! Bet interviju turpinām par Īles baznīcas koncertdzīvi un sadarbību ar Amerikas koriem, vietas atdzīvināšanu un īpašo auru, kas šeit valda, piesaistot vietējo publiku.  22. maijā plkst. 20.00 Īles luterāņu baznīcā risināsies starptautisks koru koncerts Voces Unitatis. Tajā piedalīsies Nevadas Universitātes sieviešu koris "Argenta" (Lasvegasa, ASV), diriģentes Stefānija Kounsila (Stephanie Council) un Sāra Norda (Sarah Noorda), kā arī jauniešu koris "Balsis" un diriģents Ints Teterovskis vadībā. Voces Unitatis ir tradicionāls starptautisks koru koncerts, kas ik gadu apvieno dziedātājus no dažādām valstīm kopīgā mākslinieciskā dialogā. Programma piedāvā daudzveidīgu muzikālo pieredzi, savijot dažādu tautu mūzikas tradīcijas ar sakrālo kormūziku, izceļot katrā kultūrā nozīmīgāko. Koncertā skanēs Palestrīnas, Lasso renesanses mūzikas paraugi, kā arī mūsdienu igauņu, latviešu un Ziemeļamerikas komponistu mūzika - Tormis, Ūsbergs, Kalniņš, Pauls, Vasks, Tiguls, Hogans, Smailija, Remzija, Betina, Kartela un Ezmeila. Atzīmējot izcilā latviešu komponista Pētera Vaska 80 gadu jubileju, kori apvienosies, lai atskaņotu “Fruit of Silence” ar Mātes Terēzes lūgšanas vārdiem. Tikām 30. maijā plkst. 20.00 kamermūzikas koncerts "Itālijas baroks Īlē", kurā skanēs krāšņa 17. un 18. gadsimta itāļu komponistu mūzikas programma. Zināmākais no programmā iekļautajiem komponistiem ir venēcietis Antonio Vivaldi, par kura kompozīciju "Nakts" un tās iespējamo saistību ar šausmu žanru, kā arī citiem skaņražiem, viņu opusiem un dažādiem interesantiem faktiem vēsta sagatavotie stāstījumi. Radoši un emocionāli jaudīgi šo baroka mūzikas partitūru lasījumi ir viens no aspektiem, ko vērts dzirdēt. Kā īpašs pārsteigums jeb bonuss – patiešām unikāls skanējums, ko veido meistarīga, šķiet, ar baroka mūziku nesavienojama mūzikas instrumentu saspēle. Cik kaislīgi skan bandoneons un akordeons, izpildot, piemēram, tango, vai kokle tautas un mūsdienu mūzikas kompozīcijās, tik pat spilgti un emocionāli sakāpināti šie instrumenti izdzied mīlas pārdzīvojumus, smieklus un asaras baroka mūzikas ietvarā. Pārsteigumiem un arī skaistas mūzikas baudījumam būs būt! Koncertā uzstāsies mūziķu apvienība: akordeonists un bandoneonists Artūrs Noviks, koklētājas Anda Eglīte un Dace Priedīte, un baroka vijolniece Lāsma Meldere-Šestakova.

Stāsta Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece un direktore Kristiāna Ābele; pārraides producente – Inta Zēgnere Pirms simt gadiem grāmatā “Latvju rakstniecība portrejās” (sast. Alberts Prande, Rīga: Leta, 1926) iekļauta arī nodaļa “Literatūra par tēlotājām mākslām un celtniecību”, kurā mākslas vēsturnieks Jānis Siliņš (1896–1991) – viens no tolaik nedaudzajiem šīs nozares profesionāļiem Latvijā – uzsvēra: “Parādoties mūsu mākslai kā tautas gara dzīves izteicējai, palēnām mostas ari latviešu mākslas kritikas pirmie pasākumi. Kritiķu speciālistu toreiz nebij un viņu lomu pa lielākai daļai bija jāuzņemas pašiem māksliniekiem. Vēl tagad, kad mākslas kritika un vēsturiski pētījumi jau sāk ievērojami kuplināties, kritiķu-teorētiķu vairums ir mākslinieki.” Apzīmējums “tolaik” te attiecas uz 19. gadsimta beigām un 20. gadsimta pirmajiem gadiem. Studentu pulciņa “Rūķis” lokā izveidojušos nacionālās mākslas celmlaužu paaudzē Janis Rozentāls (1866–1916) bija viens no tiem autoriem, kuru raksti ne tikai ir nozīmīgi kā individuālas radošo uzskatu liecības, bet arī mērķtiecīgi kalpoja sabiedrības izglītošanai par sava laika latviešu, Baltijas un ārzemju mākslas parādībām un personībām. Rozentāla rakstu mantojuma iepazīšanu pirms publikāciju meklējumiem pie vēsturisko žurnālu plauktiem Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Misiņa bibliotēkas lasītavās vai tagad visbiežāk Latvijas Nacionālās bibliotēkas veidotajā resursā Periodika.lv interesentiem ieteicams sākt ar monogrāfiskā albuma “Janis Rozentāls” (sast. Aija Brasliņa un Laima Slava, Rīga: Neputns, 2017) bibliogrāfijā iekļauto rādītāju. Ceļvedis vajadzīgs, jo liela daļa viņa rakstu parakstīti tikai ar iniciāli R. un pirmais zināmais 1897. gada beigās Rīgas vācu avīzei Düna-Zeitung iesūtīts bez autora norādes. Šajā apskatā “Divi Baltijas mākslinieki” Rozentāls no Pēterburgas vēstīja par savu draugu Vilhelma Purvīša (1872–1945) un Johana Valtera (1869–1932) diplomdarbiem Ķeizariskās mākslas akadēmijas konkursa izstādē. Toreiz godalgoto Purvīša gleznu “Pēdējie stari” pazīstam tikai pēc reprodukcijām un aprakstiem, savukārt pie Johana Valtera “Tirgus Jelgavā” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā arvien nāk prātā Rozentāla trāpīgie vārdi, piesakot svaigas, modernas un vienlaikus dzimtenes vidē sakņotas mākslas dzimšanu: “Viss tur ir gaisma un dzīvība. Karstā pusdienas saule žilbinoši apstaro gan kustīgo ļaužu drūzmu gleznas vidū, gan ēkas pie tirgus laukuma un slīd pāri divām jaunām elegantām dāmām, kuras gaišos vasaras tērpos priekšplānā soļo pa trotuāru. Kopumā asprātīgi risināts, tas ir gabals no īstas un, proti, Jelgavas dzīves.” Kā lasāms vēstulēs, Rozentālam rūpēja, lai arī latviešu prese rosīgāk pievērstos jaunās tautiešu mākslas popularizēšanai. Iespēja daudz paveikt šī mērķa labā viņam radās Jāņa Veismaņa (1867–1913) vadītajā žurnālā “Vērotājs”, kas iznāca Jelgavā 1903.–1905. gadā kā “mēnešraksts sirds un prāta izglītošanai”. Šajā izdevumā pilnā mērā izpaudās Rozentāla daudzpusība, strādājot gan par žurnāla mākslinieku, kas darina tā vizuālo ietērpu un izvēlas reproducēšanai citu autoru mākslas darbus, gan redakcionāli vadot mākslas nodaļu, ko viņš lielā mērā piepildīja ar saviem rakstiem. Šajā īsajā posmā latviešu lasītāji saņēma ar iniciāli R. parakstītas Rozentāla apceres par viņa laikabiedriem – gan jau mirušajiem Ādamu Alksni (1864–1897) un Arturu Baumani (1867–1904), gan mākslas dzīvē vērienīgi darbīgajiem Vilhelmu Purvīti un Rihardu Zariņu (1869–1939). Ņemot talkā citzemju izdevumus, Rozentāls plaši rakstīja par savai un citu laikabiedru jaunradei būtiskiem ārzemju māksliniekiem – šveiciešu simbolistu Arnoldu Beklīnu (Arnold Böcklin, 1827–1901), amerikāni Džeimsu Abotu Maknīlu Vistleru (James Abbott McNeill Whistler, 1834–1903) un somu Albertu Edelfeltu (Albert Edelfelt, 1854–1905). Vairākos turpinājumos Rozentāla skatījumā atklājās somu un krievu mākslas kopaina. Atsevišķos apskatos viņš komentēja Rīgas Mākslas biedrības rīkotās izstādes tās mākslas salonā un visbeidzot 1905. gada rudenī atklātajā Rīgas pilsētas mākslas muzejā. Šie apcerējumi nebija atturīgi un distancēti parādību vērojumi, bet ļoti līdzdalīgi un dedzīgi vēstījumi, apvienojot informatīvu bagātību ar spilgti subjektīviem vērtējumiem un retoriskiem pārspīlējumiem. Tā, piemēram, draudzīgi zobgalīgu klātbūtnes sajūtu rada apgalvojums, ka pulciņā “Rūķis” “gandrīz vienīgais rīkotājs un vadītājs” pastāvīgi bijis Rihards Zariņš – jaunāko biedru stingrais “vagars”, kas vēlējies “visus sabāzt zem vienas cepures”. Rozentāla mērķis bija uzveikt tautiešu sabiedrības kūtrumu attieksmē pret mākslu. Tūdaļ pēc “Vērotāja” gadiem, kas Rozentālam pie rakstāmgalda bija paši intensīvākie, ļoti nozīmīgs viņa teorētiskajā mantojumā ir 1906.–1907. gadā Ata Ķeniņa (1874–1961), Augusta Saulieša (1869–1933) un Rozentāla kopīgi rediģētajā žurnālā “Zalktis” divās daļās publicētais raksts “Māksla un tehnika”. Tas 2016. gadā kļuva par atslēgu Aijas Brasliņas īstenotajai mākslinieka 150 gadu jubilejas izstādes iecerei Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un pilnā apjomā lasāms arī nākamajā gadā izdotajā monogrāfiskajā albumā. Formulējot savu radošo kredo, Rozentāls apliecināja, ka “būt jaunam ar katru darbu ir mākslinieka ideāls”. Turpat viņš rakstīja: “Katrai mākslai jābūt pirmā vietā iekšēja prieka un kairinājuma sajūtas izteiksmei. Katris darbs, kuram nav par pirmavotu šī stiprā prieka dziņa, var būt viss kas cits, tikai ne māksla.” Gan publicētajos rakstos, kuru klāstam turpmākajos gados latviešu un vācu laikrakstos pievienojās daži papildinājumi, gan Rozentāla piezīmēs, kas saglabātas Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā, spraigi atklājas vēl kāds viņa paaudzei būtisks un papildu izpēti mūsdienās pelnījis uzdevums – mākslas terminoloģijas un leksikas veidošana un iedzīvināšana latviešu valodā. Mūžam apraujoties piecdesmit gadu vecumā, Rozentāls atšķirībā no Riharda Zariņa nepieredzēja iespēju kļūt par memuāristu, taču viņš bija atstājis būtiskas rakstu liecības un atziņas par sava laika mākslu un māksliniekiem. Desmit gadus pēc gleznotāja nāves Jānis Siliņš sprieda: “Viņa rakstiem stils vietām pasmags, tiem nav veiklas uzbūves, bet te runā mākslinieka dvēseles siltums, te vērojama nopietna, R[ozentāla] un viņa laikabiedru centienus izteicoša doma.” Šī daļa Rozentāla veikumā ir pašsaprotami svarīga mākslas un estētisko ideju vēstures pētniekiem. Oriģināltekstu sniegto pieredzi iespējams papildināt, piemēram, ar Intas Pujātes (1957–2025) pētījumu par jūgendstila estētiku žurnālā “Vērotājs” no rakstu krājuma “Latvijas māksla tuvplānos” (Rīga: Neputns, 2003; pieejams LNB digitālajā kolekcijā https://gramatas.lndb.lv/) un Rozentāla uzskatiem veltīto nodaļu Stellas Pelšes grāmatā “Latviešu mākslas teorijas vēsture: Mākslas definīcijas valdošo laikmeta ideju kontekstā (1900–1940)” (Rīga: Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūts, 2007). Viņa publikācijas varētu saistīt arī plašāku 19.–20. gadsimta mijas kultūras interesentu loku, tāpēc bagātīgajam “Rozentāla plauktam” Latvijas mākslas grāmatniecībā līdzās mākslinieka sarakstes izdevumam “Dzīves palete” (sast. Inta Pujāte un Anita Putniņa-Niedra, Rīga: Pils, 1997) droši vien būtu vērts pievienot arī rakstu antoloģiju ar plašiem komentāriem.

Ārēji spoža, bet saturiski patukša – tā daudzi komentētāji vērtē Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa vizīti Ķīnā. Naktī no 16. uz 17. maiju Krievija piedzīvoja vēsturiski lielāko ukraiņu spēku gaisa triecienu. ASV kara sekretārs Pīts Hegsets apturējis paredzēto 4000 amerikāņu karavīru nosūtīšanu iepriekš plānotā misijā uz Poliju. Aktualitātes analizē atvaļinātais vēstnieks Gints Jegermanis un politologs Andis Kudors. Maskava dūmos Naktī no 13. uz 14. maiju agresorvalsts Krievija vērsa pret Ukrainu kārtējo slepkavniecisko lidrobotu un raķešu triecienu. Šīs reizes asiņainā bilance ir 27 nogalināti mierīgie iedzīvotāji, tai skaitā 24 vienā Kijivas adresē, kur raķete ietriecās daudzstāvu dzīvojamajā mājā. Tāpat ir desmiti ievainoto, bojāta energoapgādes un transporta infrastruktūra. Tā Kremļa diktators atmaksā Ukrainai par pazemojumu, kuru viņam nācās piedzīvot 9. maijā, kad iespēja netraucēti rīkot parādi Sarkanajā laukumā tika izkaulēta ar Donalda Trampa starpniecību. Taču tie laiki, kad Kremlis varēja nesodīti terorizēt Ukrainu, ir pagātnē. Avoti min, ka naktī no 16. uz 17. maiju Krievija piedzīvoja vēsturiski lielāko ukraiņu spēku gaisa triecienu. Sevišķi iezīmīgi ir tas, ka viens no galvenajiem mērķiem bija Maskava un tās apkārtne, kuru Krievijas pretgaisa aizsardzība sargā sevišķi centīgi ne vien īpašajos datumos, bet arī ikdienā. Kā apgalvo Maskavas apgabala vadība, apmēram 120 lidroboti esot notriekti, taču pietiekami daudzi tomēr tika līdz mērķim. Postījumi nodarīti stratēģiski nozīmīgajām mikroelektronikas ražotnēm Zeļenogradas pilsētā, raķešu ražošanā iesaistītajai rūpnīcai „Raduga” Dubnā, aizdedzināta Maskavas Naftas pārstrādes rūpnīca Kopotņā un degvielas rezervuāri Durnovo pilsētā. Tāpat ukraiņu lidrobotu trieciens izraisījis plašu ugunsgrēku vienā no lielākajām Krievijas naftas pārstrādes rūpnīcām Rjazaņā. Vairākos gadījumos ukraiņu lidroboti trāpījuši arī dzīvojamajām ēkām, ir pieci bojāgājušie, tai skaitā kāds indiešu viesstrādnieks. Maskavas pretgaisa aizsardzības sistēma neapšaubāmi ir visnopietnākā visā valstī, ja neskaita vadoņa Putina ārpilsētas rezidences apkārtni Valdaja augstienē. Tomēr ukraiņu trieciens izrādījies ļoti labi plānots, atrodot sistēmā robus. Tas vēlreiz apliecina modernās karadarbības patiesību, ka dārgas un tehniski sarežģītas pretgaisa aizsardzības sistēmas īsti netiek galā ar lētu un salīdzinoši vienkārši izgatavojamu lidrobotu spietiem. Maskavas un tās apkārtnes iedzīvotājos šī jaunā realitāte ar karu, kurš beidzot pieklauvējis arī pie viņu durvīm, izraisījusi paniku, sašutumu un vaicājumus par to, vai vadonis Putins vispār esot lietas kursā par situāciju. Pekinas vizīšu konveijers Ārēji spoža, bet saturiski patukša – tā daudzi komentētāji vērtē Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa pagājušās nedēļas vizīti Ķīnas Tautas republikā. Aizokeāna viesim tika izrādīta visa pienācīgā cieņa, taču, runājot par nozīmīgākajiem divu pasaules superlielvalstu attiecību aspektiem, nekāda būtiska attīstība nav panākta. Ir gan arī komentētāji, kā, piemēram, izdevuma „Guardian” citētais konsultāciju kompānijas „Asia Group” līdzstrādnieks Džordžs Čens, kuri pauž, ka pats vizītes fakts un ciešāka dialoga atjaunošana starp Baltā nama saimnieku un Ķīnas līderi Sji Dzjiņpinu ir zināms sasniegums. Šī brīža aktuālais temats, protams, ir konflikts Tuvajos Austrumos un bloķētais Hormuza jūrasceļš, no kā cieš arī Ķīnas ekonomika. Pēc visa spriežot, Trampam nav izdevies panākt, lai Pekina izmantotu savu ietekmi, mudinot Irānu uz piekāpību. Ķīnas ārlietu resors neapstiprināja prezidenta apgalvojumus, ka namatēvs viņam solījis nepiegādāt Irānai militāro ekipējumu. Tāpat Ķīnas amatpersonu izteikumi tikai daļēji apstiprina Trampa teikto par „fantastiskajiem” komercdarījumiem, konkrēti – simtiem lidmašīnu pirkšanu no kompānijas „Boeing”. Toties Ķīnas vadonis Sji, domājams, ir gandarīts par to, kā samitā izvērtās Taivānas jautājuma traktējums. Viņa publiski teiktais bija: nepareiza rīcība no Vašingtonas puses var izraisīt „sadursmes un pat konfliktus” starp lielvarām. Savukārt no Donalda Trampa mutes vizītes laikā izskanēja frāze, ka viņš negribot pieredzēt nekādu Taivānas neatkarības pasludināšanu. Kā zināms, pašreizējais Taivānas prezidents Lai Cjinde pieder tam taivāniešu politikas spārnam, kas principā atbalsta virzību uz pilnvērtīgu valstisku suverenitāti, un tas no Pekinas viedokļa būtu Ķīnas suverenitātes pārkāpums un iemesls karam. Taivānas vadītājs, reaģējot uz Pekinas samitā pausto, izteicies, ka viņa valstij neesot kaut kas jāpasludina, ja tā jau ir neatkarīga un demokrātiska valsts. Tomēr Taipejai netrūkst iemesla bažīties, ciktāl Donalds Tramps joprojām nav apstiprinājis paredzēto ieroču piegādes paketi Taivānai četrpadsmit miljardu dolāru apmērā un dienu pēc vizītes intervijā telekanālam „Fox News'izteicies, ka šīs piegādes esot labs kaulēšanās līdzeklis sarunās ar Pekinu. Pekinas Aizliegtās pilsētas zāles, var teikt, bija tikko izmēztas pēc iepriekšējā rauta, kad vakar Ķīnas galvaspilsētā oficiālā vizītē ieradās agresorvalsts vadonis Vladimirs Putins. Pekina šādi demonstrē visai pasaulei un arī pašmāju sabiedrībai savu ārkārtīgi pieaugušo svaru pasaules politikā. Savukārt Kremlis, atšķirībā no padomiskās pagātnes, tagad kļuvis par ķīniešu „mazāko brāli” un kopš agresijas kara pret Ukrainu eskalācijas ir izšķiroši atkarīgs no Pekinas gan militāri izmantojamu izstrādājumu importa, gan Krievijas energoresursu eksporta ziņā. Tā nu uz „Padebešu impērijas” galvaspilsētu mūslaiku Maskavijas cars devies ne vien pēc apliecinājuma īpašajām stratēģiskajām partnerattiecībām, bet arī cerot uz jaunu vērienīgu naftas un gāzes iepirkuma līgumu. Nepelnīts pliķis sejā Pagājušajā ceturtdienā, 14. maijā, tika oficiāli apstiprināta informācija, par kuru mediji tika ziņojuši jau dienu iepriekš: Savienoto Valstu kara sekretārs Pīts Hegsets pēkšņi apturējis paredzēto 4000 amerikāņu karavīru nosūtīšanu iepriekš plānotā misijā uz Poliju. Sevišķi pārsteidzošs šis lēmums ir tāpēc, ka attiecīgā pārdislocēšanas operācija jau bija praktiski uzsākta. Hegseta pavēle ir pilnīgi negaidīta ne vien Polijas aizsardzības struktūrām un NATO spēku vadībai Eiropā, bet arī procesā iesaistītajiem amerikāņu militāristiem. Pentagona pārstāvis gan apgalvojis, ka tas bijis izsvērts un rūpīgi izstrādāts lēmums, tomēr realitātē par to nekas neliecina. Tas visnotaļ skaidri izskanēja nākamajā dienā notikušajā ASV Kongresa Pārstāvju palātas Bruņoto spēku komitejas sēdē, kur armijas budžeta sakarā tika iztaujāts armijas lietu ministrs Deniels Driskols un Armijas štāba priekšnieka pienākumu izpildītājs ģenerālis Kristofers Lanīvs. Kongresmeņi, kā demokrāti, tā republikāņi, bija visai skarbi savos izteikumos; arī tāpēc, ka Pīts Hegsets šajā gadījumā pārkāpis pieņemto kārtību, kas prasītu šādu lēmumu saskaņot ar likumdevēju. Saskaņā ar pagājušā gada jūlijā pieņemtu Kongresa rezolūciju administrācijai ir ierobežotas tiesības bez likumdevēja ziņas mazināt amerikāņu spēku klātbūtni sabiedroto teritorijā. „Tas ir pliķis sejā Polijai, pliķis sejā mūsu Baltijas draugiem un pliķis sejā šai komitejai,” sacīja republikāņu kongresmenis Dons Beikons no Nebraskas pavalsts. Abi iztaujātie amatvīri tā arī nespēja sakarīgi argumentēt notikušā militāri taktisko loģiku. Kā zināms, Polija līdz šim uzlūkota kā Savienoto Valstu paraugsabiedrotais, kura aizsardzības budžets – 4,8% no iekšzemes kopprodukta – ir proporcionāli lielākais visā aliansē. Poļi allaž centušies radīt vislabākos apstākļus viņu valstī dislocētajiem amerikāņu karavīriem, un viņu politiķi vairījušies jebkādi kritizēt Donaldu Trampu un viņa administrācijas politiku. Arī tagad no Varšavas izskan drīzāk nomierinoši signāli un aicinājumi nepiešķirt notikušajam pārlieku dramatismu. Tomēr tā vien šķiet, ka šis varētu būt Baltā nama saimnieka kārtējais impulsīvais solis, turpinājums viņa nepatikas izpaudumiem pret „nodevīgo Eiropu”, kura nav bijusi gatava pēc pieprasījuma atbalstīt Savienoto Valstu un Izraēlas militāro kampaņu pret Irānu. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

20. maija vakarā Rīgas Domā gaidāms ērģeļmūzikas koncerts, kurā uzstāsies dziedātāja Ilze Grēvele-Skaraine (soprāns), bet pie ērģelēm būs Larisa Bulava. Programmā: J. S. Bahs, V. A. Mocarts, M. Rēgers, J. Ivanovs,  R. Jermaks. Vairāk stāsta dziedātāja Ilze Grēvele-Skaraine: "Man jāsaka liels paldies brīnišķīgajai ērģelniecei Larisai [Bulavai], kura uzaicināja mani kopā ar viņu šo programmu atskaņot. Idejas galvenokārt nāca no viņas puses, bet niansēs mēs saskaņojām, ko no attiecīgajiem komponistiem varētu atskaņot. Šī programma ir slēptajiem tiltiem veidota, un skanēs trīs šī gada jubilāru opusi. Viens no tiem ir Mocarts, kuram šogad 270 gadi, un mēs izvēlējāmies atskaņot divus populārus viņa darbus, kas pēc rakstura ir pilnīgi pretstati. Tie ir Laudate dominum jeb "Slavējiet kungu" ērģelēm un solobalsij, kā arī skanīgais un priekpilnais "Aleluja" no motetes Exultate jubilate. Otrs jubilārs mūsu programmā ir latviešu komponists Romualds Jermaks, un caur skaistu mūziku mēs sūtīsim 90. jubilejas sveicienus komponistam par viņa radošo, apjomīgo un skaisto devumu latviešu profesionālajā mūzikā. Un mūsu abu sveicienā skanēs viņa slavenā dziesma "Ir tikai nakts", kas ir komponista veltījums dižgaram Johanam Sebastianam Baham. Lai veidotos šādi zināmi tilti programmā, tad ērģelniece Larisa Bulava koncertu atklās ar Baha Prelūdiju un fūgu mi minorā. Un trešais jubilārs būs Romualda Jermaka skolotājs no Latgales – izcilais simfoniķis Jānis Ivanovs, un mēs šoreiz esam izvēlējušās izpildīt pavisam nelielu, bet ļoti skaistu un sirsnīgu dziesmu "Ir mīļa Māras zeme". 

Valsts prezidents sācis politiskās konsultācijas ar Saeimas frakcijām. Nacionālā apvienība un Apvienotais saraksts nosauc premjera amata kandidātus Saeimas vēlēšanām. Vairāki lieli starptautiskie izdevumi vēsta, ka ASV kara ministrs Pīts Hegsets pēdējā brīdī atcēlis sen plānoto 4000 amerikāņu karavīru nosūtīšanu mācībās uz Poliju. Šveicē sākas pasaules čempionāts hokejā. Gaidāmi plaši satiksmes ierobežojumi Rīgas maratona laikā.

“Atalgojumam nevajadzētu būt atkarīgam no tā, kurš labāk prot paprasīt. Tam jābalstās taisnīguma principā.” Šī ir noslēdzošā HR Podcast labbūtības mēneša epizode. Vairākās sarunās pēc kārtas runāju par darbinieku labumiem no praktiska skatpunkta: ko organizācijas piedāvā, ko cilvēki tiešām izmanto un kur labumi kļūst par reālu atbalstu ikdienā. Šo sēriju noslēdzu ar atalgojuma tēmu, jo labumi var papildināt darba devēja piedāvājumu, bet tie nevar aizstāt sakārtotu un taisnīgu atalgojuma sistēmu. Sarunā ar atalgojuma speciālisti Leldi Miočinsku runājam par to, kā veidojas atalgojums, kas ir amatu vērtēšana un ko mainīs ES atalgojuma direktīva, kas stājas spēkā 2026. gada 7. jūnijā. Runājam par taisnīgu un vienādu atalgojumu, algu intervāliem, kritērijiem, vadītāju lomu un ES Atalgojuma caurspīdīguma direktīvu. Ko tā paredz, kādas izmaiņas tā nesīs darba devējiem Latvijā, un ar ko organizācijām būtu jāsāk jau tagad. Man šajā sarunā svarīga šķita doma, ka atalgojumam nevajadzētu būt atkarīgam tikai no tā, kurš labāk prot paprasīt. Ne visi cilvēki vienādi droši runā par naudu, un tas nedrīkst būt galvenais mehānisms, kā organizācijā veidojas atalgojuma atšķirības. Jā - pārdomas rosinoša saruna.  Vai organizācijā ir skaidri principi, pēc kuriem tiek vērtēts darbs? Vai vērtējam labu cilvēku vai kompetences? Vai vadītāji spēj runāt par atalgojumu, kad cilvēki sāk uzdot konkrētus un neērtus jautājumus? Noklausies. Lelde Miočinska ir atalgojuma speciāliste, kura palīdz organizācijām saprast, kā veidojas taisnīga, pamatota un biznesam saprotama atalgojuma sistēma.   Directive (EU) 2023/970 par darba samaksas pārredzamībuhttps://eur-lex.europa.eu/eli/dir/2023/970/oj/eng Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2023/970 (2023. gada 10. maijs), ar ko stiprina principa par vienādu darba samaksu vīriešiem un sievietēm par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu piemērošanu, izmantojot darba samaksas pārredzamību un izpildes mehānismus   HR PODCAST ir sarunas par tēmām, kas aktuālas personāla vadības ekspertiem, CEO, vadītājiem organizācijās, ikvienam, kam svarīga darba vide. Raidieraksts, kurā tiekamies ar cilvēkresursu vadības ekspertiem, profesionāļiem, praktiķiem. Uzklausām viedokļus un pieredzes, kā arī uzdodam jautājumus par jaunākajiem rīkiem, kādus lietot, lai vēl labāk sniegtu stratēģisku atbalstu biznesam. Sarunas vada Ilze Medne.Rubrika CEO dienasgrāmata: Sarunas ar vadītājiem un uzņēmumu CEO, par viņu ikdienas pieredzi esot vadītāja amatā. Par līderību, organizācijas attīstību un sadarbību ar HR.

Stāsta tulkotāja, dzejniece Ingmāra Balode. Pārraides producente: Signe Lagzdiņa. Ir dzejnieki, kuru rokraksti it kā bēg no viņiem pašiem vai tuvojas ārstu rokrakstiem – tieci nu gudrs, kas iešifrēts! Tie sevi pasargā no juvenāliju jeb jaunības tekstu izvilkšanas no šūplādēm, toties burtu džungļos mūsos iekodētā interpretācijas brīvība var izraut pa frāzei, pa burtam, un saprast, kā tīk, ja reiz dzejnieks nav papūlējies tos pierakstīt salasāmi. Un ir dzejnieki, kam rokraksts ik burtu izceļ kā pieminekli, ik burtu padara par burvi. Ir arī dzejnieki, kas grib ar lielu roku visas pasaules burvjus sasaukt vienā laukā, piejaucējot mūsu burtiem svešu skaņu pierakstus un piešķirot to veidotajiem vārdiem jēgu (tautā šo procesu sauc arī par tulkošanu). Tāds rokraksts – piemineklīgs, atklāts, nemudžināts – latviešu literatūrā ir Uldim Bērziņam, kuram 17. maijā – nu jau debešos – svinama 82. dzimšanas diena. Ulža kolēģis dzejnieks un atdzejotājs Imants Auziņš kā jauno dzejnieku literārais konsultants atskatījies uz laiku pirms Bērziņa debijas, arī pieminēdams teksta pierakstu: “Lielburtīgs, skaidrs rokraksts ar tādu kā pasvītrotu cieņu pret katru burtu un zīmi. Tā varēja rakstīt gleznotāja roka, un viņš patiešām gleznoja [..].”[1] Uldim Bērziņam nudien izdevās lietot tekstu radīšanā visas maņas un daudzu mākslu un zinātņu instrumentus. Gleznošanas paņēmieni ļāva reizēm tekstā iešifrēt karogu, piemēram, lībiešu, ar dažiem vārdiem vien: “Par maz ir dziedāts. Pārāk lēti mirts./ (Zaļš, sāļš un zils)”[2], kā arī iedot lielo fonu, uz kura ar smalkākiem teksta rīkiem iedzīvināt sīkas cilvēku radīto tekstu figūriņas. Arī par visas pasaules tekstu tulkošanas vilkmi, dziņu, viedību, runājot par Uldi Bērziņu, nebūs daudz pārspīlēts. Savu pirmo grāmatu no pieraksta lapu lielajiem burtiem un mašīnraksta līdz iznākšanai vākos dzejnieks gaidīja padsmit gadus. Izklīdusies pa sapulcēm un apspriešanām, pielaikojusi tādus nosaukumus kā “Čaka pilsēta”, “Bruņinieks un Sančo Pansa” un visbeidzot “Marsiešu bikses”, grāmata tiek pie nosaukuma “Piemineklis kazai” un nāk klajā 1980. gadā, uzbangodama tajā iekodēto 60. gadu beigu jaudu un dumpīgumu, atklādama dzejnieka (te arī vēsturnieka, jutēja, nojautēja, rūpīga lasītāja, uztvērēja, translētāja) vērienu. Grāmatā gan trūkst vairāku tekstu, ko autors centies ievietot dažādajās manuskripta versijās, nav dunošās “Daugavmalas”, ko lasītāji varēs iepazīt krietni vēlāk, bet, kā saka monogrāfijas autors Marians Rižijs “nav arī nevienas nodevas toreizējam režīmam”[3]. Otrās grāmatas ceļš ir raitāks, un krājums “Poētisms baltkrievs” ar salīdzinoši nelieliem labojumiem pēc četriem gadiem nonāk lasītāju plauktos. Dzejoļos ir bagātīgas atsauces uz vēstures un kultūras procesiem un personībām, arī šogad vērienīgi sumināto latviešu grāmatas vēsturi un spītīgo pastāvēšanu, un uz citām apklusinātajām mēlēm. Kā raksta pats autors: “Trīs dzejoļi ar kopējo nosaukumu “Slaidie burti (1864–1904)” runā par latīņu rakstības aizliegumu Krievijas impērijas Ziemeļrietumu apgabalā – Viļņas, Kauņas, Vitebskas, Minskas, Hrodnas, Mahiļovas guberņās – un par tiem drosmīgajiem un izdarīgajiem vīriem, kuri šo aizliegumu pratās apiet un drukāja grāmatas Rīgā, Tērbatā, Karaļaučos, Tilžē, vēlāk atkal Rīgā”[4]. Šo vēstures posmu, ieskaitot 1866. gadu, kad, vēsta dzejnieks, “tieši Jāņos nāca rīkojums visās drukātavās iznīcināt latīņu burtus”, autors izdzīvo 1976. gadā (tātad pirms debijas krājuma!) rakstītajā ciklā, bet paskaidro ietilpīgā pēcvārdā ar pieticīgo virsrakstu “Dažas rindas petitā”. Tātad sīkajā drukā, sīkajiem burtiem[5] dzejnieks poētiski ieskicē monumentālas vēstures tēmas, iedod atslēgas uz saviem tekstiem, galvenokārt tiem, kas veltīti valodu un rakstības, burtu tapšanai, kā arī tulkošanai. Interesanti, ka Uldis mēdz atgriezties pie līdzīga pēcvārda apzīmējuma. Pirmais skaidrojums petitā ticis tolaik maz zināmajiem lībiešu autoriem, tālākais – jau minētajam “Slaido burtu” ciklam, ļoti skaidri parādot cenzūrai tās īslaicīgo dabu – ja ne cilvēka, tad mūžības priekšā. Skaidrojums turpinās, vedot lasītāju ciklā “Piemineklis donam Alfredo”. Lai cik bērziņspānisks šis nosaukums izklausītos tagadējai ausij, kas dzirdējusi arī Ulža atdzejoto senkastīliešu “Dziesmu par manu Sidu” ("Neputns", 2019), dona Alfredo cikls ir veltīts igauņu literatūras un folkloras tulkotājam Alfredam Ķempem – ne allaž veiksmīgam, taču ļoti drosmīgam cilvēkam. “Es viņā saredzu Lielo Vīru,” saka Uldis Bērziņš. “Es redzu, stāv starp zenītu un pekli ar pirkstu mutē. Es tam pieminekli”[6]. Gluži reālais rīdzinieks Alfreds Ķempe (1890–1967) pagarajā dzejprozas ciklā, ko mēdz uzlūkot arī kā poēmu, pārvēršas par cīnītāju, par ceļotāju. Šis trakais bruņinieks ir ne vien salasījies kaimiņzemes literatūru, bet arī nolēmis, kā atgādina Uldis, “pārtulkot latviešu valodā visus igauņu rakstus, iesākot no pirmajām tēvreizēm; viņš ticēja, ka abas tautas patiesībā ir viena, tik “mēmums” un “kurlums” tās nošķir”[7]. Alfredo cikls tapis laikā no 1973. līdz 1975. gadam, tā prototips to varēja izlasīt tikai no viņsaules (ej nu saproti, cik tālu turpinās lasītprasme un vēlme tulkot!). Vairākas cikla daļas nepārprotami norāda, ka Bērziņš to, visticamāk, bija ieplānojis publicēt pirmajā grāmatā, domājams, tajā versijā ar Bruņinieka un Sančo Pansas vārdu uz vāka. Tālāk “Dažas rindas petitā” izvērš pasauli un valodas, ar kurām autors poēmas varoni sasaista, un tur ir gan mūsdienu azerbaidžāņu rakstnieks, gan arābu alfabēta burti Lām, Sīn – “pirmais atgādina atritinājušos cilpu, bet otrs – sirpi,” turpat paskaidro Uldis. Blakus ir entropijas skaidrojums dzejnieku modē, ir somu dziesminieks no Kalevalas, ir spāņu dramaturgs. Kad cilvēks ir iesildījies, joņodams līdzi degsmīgajam Alfredo, poēmas autors var aicināt pie savu “Determinatīvu” skaidrojumiem, kas prasītu jaunu rakstu un jaunu raidījumu. Brīnumaini tagad, ar laika distanci un dažādas kvalitātes enciklopēdijām katrā viedierīcē, iedomāties, kā tas izdevās – paskaidrot un reizē neizgriezt katru dzejoli ar oderi uz āru, neklupināt lasītāja patstāvību. Cenzūra un liegumi, spriedelējumi un apsvērumi liek veselām poēmām paciesties aiz grāmatas vākiem, gaidīt nākamo iespēju, tomēr dažos īpaši veiksmīgos gadījumos bruņinieki nepazūd. Tie nepaliek bez tuvākā vai zirga, un arī bez spītības ne. Vai bez tās var sagribēt iztulkot igauņu literatūru – kā iecirtās dons Alfredo –, vai atdzejot turkus, azerus, persiešus, poļus un čehus, un grūti saskaitāmus citus burtu būrējus? Vai bez spītības, neiedomājamā veidā savijot to ar pazemību, būtu iespējams ķerties klāt kaimiņzemju un tālākiem epiem vai iedot savai valodai jaunu Bībeli, kā to darīja Uldis Bērziņš, dona Alfredo draugs un dzīvu pieminekļu meistars? “Dons Alfreds debesīs no putnu mēles tulko, no maijpuķīšu mēles, gaišs nu rīts, ne zeķes jāmazgā, ne nagi jāgriež, tam vēlē Gars un balta roze zied, un Fredis korāļos iet luterāņu korī, bet noti nomāc nepaveiktais darbs, pie spiritistiem pusnakts velk, ai, tautās mīļajās uz brīdi atgriezties, man kaudzē papīri, pēc tautām salst man kājas astrālās, es dziļi ieskatījos, bet laika bija maz, man kaudzē papīri, jau dārzi sarkst [..]”[8]. [1] Marians Rižijs “Uldis Bērziņš. Dzīve un laiktelpas poētika”. LU LFMI 2011, 24. lpp. [2] Uldis Bērziņš dzejolis “Locījumi un dziesmas”, cikls “Piemineklis donam Alfredo”, krāj. “Poētisms baltkrievs”, Liesma, 1984, 40. lpp. [3] Marians Rižijs. “Uldis Bērziņš. Dzīve un laiktelpas poētika”, 35.lpp. [4] Uldis Bērziņš “Dažas rindas petitā” – pēcvārds krājumam “Poētisms baltkrievs”, Liesma, 1984, 77. lpp. [5] Petits - tipogrāfijas burti, kuru biezne ir 8 punkti (3,01 mm), tā vēsta "Tēzaurā" apkopotās vārdnīcas. [6] Uldis Bērziņš “Dažas rindas petitā” – 78. lpp. [7] Turpat. [8] Uldis Bērziņš dzejolis “Dons Frederiko nāk žēloties”, cikls “Piemineklis donam Alfredo”, krāj. “Poētisms baltkrievs”, Liesma, 1984, 42. lpp.

Stāsta komponiste, literāte, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docētāja Gundega Šmite. Pārraides producente: Rūta Paula. Mēdz teikt – mūzika dziedina. Taču vai to var pierādīt zinātniski? Vai arī doma par mūziku kā dvēseles medicīnu drīzāk uztverama metaforiskā līmenī? Nu jau pavisam droši var teikt, ka tā nav metafora. Vairāki tūkstoši zinātnisku pētījumu apliecina, ka mūziku var  efektīvi lietot ārstēšanas procesā. Mūzikas terapija ir salīdzinoši jauna veselības aprūpes nozare ar aptuveni 70 gadu vēsturi. Taču mūzikas dziedējošais spēks ir apzināts jau izsenis un sakņojas jau cilvēces vēstures pirmsākumos. Vājinieki tika ārstēti ar mūziku jau seno cilšu kultūrās. Praktizētājam kopienā bija īpašs statuss. Tas tika publiski godāts, taču personiskā saskarsmē no viņa vairījās. Tika uzskatīts, ka šādam cilvēkam, kurš spēj nonākt kontaktā ar gariem, piemīt īpašas spējas. Muzicēšana, kā liecina seni alu zīmējumi, ietvēra bungu un citu no dabas materiāliem gatavotu perkusiju spēli, dziedāšanu un pat kustību rituālu. Senajā Ēģiptē mūzika tika lietota, lai ārstētu fiziskas un garīgas saslimšanas.Ārsti, kas bija arī priesteri, izmantoja dažādus instrumentus, tostarp flautas un seno sitaminstrumentu sistrumu, lai radītu hipnotisku skaņu pasauli. Bībelē minēts, kā Dāvids spēlējis liru brīžos, kad Zaulu apciemoja ļaunais gars. Dāvidam spēlējot, ļaunais gars atkāpās un Zauls juties labāk. Senie grieķi savukārt mainīja uzskatus par slimības dabu – līdz tam saslimšana tika uzskatīta par Dieva sodu un ļauno garu iemiesošanos. Antīkās Grieķijas filozofijā valdīja uzskats, ka mākslai jāatdarina realitāte un tās daļa arī ir kosmosa harmonija. Pitagors meklēja sakarības debesu ķermeņu un mūzikas skaņu izvietojumā, radot intervālu sistēmu, kura kļuva par pamatu Pitagora nosauktajai "sfēru harmonijai". Platons un Aristotelis rakstīja par to kā mūzika var ietekmēt cilvēka raksturu un morāles attīstību. Piemēram, viņi uzskatīja, ka jāizvairās no frīģiskā moda, kas rosina pasivitāti un samiernieciskumu, savukārt rekomendēja mūziku doriskajā modā kā drosmi un mērķtiecību rosinošu. Sākot ar viduslaikiem, Otomāņu impērijas ārsti pacientiem piegāja individuāli. Arī izraugoties piemērotu mūziku. Piemēram, saglabājušās liecības par dažādu tuvo austrumu skaņkārtu – makamu – ietekmi uz psiholoģisko labsajūtu. Rekomendācijas ietvēra ieteikumu sākt muzicēšanu ar skaļu augstas frekvences toņu atskaņošanu, bet vēlāk to mainīt uz maigu melodiju, pakāpeniski samazinot mūzikas skaļumu un intensitāti, lai vispirms piesaistītu agresīva pacienta uzmanību un pēcāk to izmainītu. Turklāt 15. gadsimtā celtām slimnīcām tagadējās Turcijas teritorijā piemīt arī laba akustika – pētnieki uzskata, ka tas saistīts ar mūzikas lietošanu ārstniecībā. 13 mūziķu ansamblis tika aicināts spēlēt mūziku trīs reizes nedēļā. Mūziķi spēlēja zem arkām un skaņa izplatījās pa koridoriem līdz pat pacientu istabām. Arhitektūrā dominēja kupola formas griesti, kas mūzikai nodrošināja nepieciešamo akustisko telpu.  19. gadsimtā sāka notikt mērķtiecīga un zinātniski virzīta ārstēšana ar mūzikas palīdzību. Tapa pirmās disertācijas. Kā arī tika veikta pirmā reģistrētās mūzikas terapijas intervences slimnīcas vidē. Viktorijas laikmeta "morālā pārvaldīšanas" laikos Anglijā notika koncertu organizēšana nabadzīgo iedzīvotāju patversmēs. Tika uzskatīts, ka koncerti veicina tādas sociālas iemaņas kā paškontroli, socializēšanos, kā arī prāta nodarbe ar mūziku liek cilvēkiem atgūt dzīvesprieku. Mūzikas terapija ieguva oficiālu statusu pēc Otrā pasaules kara, kad mūzika tika lietota, lai ārstētu kara veterānus ar posttraumatiskā stresa sindromu. Veterānu emocionālā stāvokļa uzlabojums lika mūzikas terapijas zinātnei drošus pamatus, un kopš tā laika tā kļuva par atsevišķu veselības aprūpes jomu. Sākot no 50. gadiem sākotnēji ASV, drīz pēc tam arī Eiropā tika dibinātas mūzikas terapijas asociācijas un dibinātas mācību programmas dažādās univeristātēs. Visbeidzot par mūzikas terapiju Latvijā – tās aizmetņi datējami ar 90. gadiem, kad pēc Mirdzas Paipares inicatīvas Liepājā viesojās mūzikas terapeits Rainers Hauss. Vēlāk atvērās Liepājas Universitātes maģistrantūras programma mūzikas terapijas specialitātē. Kopš 2006. gada mūzikas terapiju iespējams apgūt Rīgas Stradiņa universitātes maģistrantūrā, un mūzikas terapeiti Latvijā darbojas visdažādākajās jomas – gan strādājot slimnīcās, rehabilitācijas centros, gan privātpraksēs, palīdzot bērniem ar īpašām vajadzībām, senioriem ar neiroloģiskiem traucējumiem, kā arī demenci, darbojoties psihiatrijā, līdzdarbojoties onkoloģijā un daudzās citās veselības aprūpes sfērās.

Šorīt, 7. maijā, Latvijas gaisa telpā ielidojuši vairāki bezpilota lidaparāti no Krievijas, un Latgalē nokrituši divi bezpilota lidaparāti. Šorīt agri no rīta Balvu, Ludzas un Rēzeknes novados izsludināts iespējamais gaisa telpas apdraudējums un iedarbināta šūnu apraide. Pulksten 8.20 Nacionālie bruņotie spēki informēja, ka no rīta izplatītais brīdinājums par apdraudējumu gaisa telpā Balvu, Ludzas un Rēzeknes novados ir beidzies Ņemot vērā pašreizējo situāciju Rēzeknē un Rēzeknes novada teritorijā šodien atceltas mācības visās izglītības iestādēs. Un arī Ludzas novada pašvaldības vadība nolēmusi, ka mācības skolās nenotiks, bet pašvaldību darbiniekiem dots rīkojums strādāt attālināti. Savukārt Balvu novada pašvaldība nolēmusi, ka mācības skolās šodien notiks attālināti. LSM Latgales korespondente Madara Bērtiņa ziņo, ka Rēzeknes iedzīvotāji bija satraukti, jo bija ilgstoša neziņa par notikumiem. Viens no Krievijas ielidojušais drons nokritis Rēzeknē naftas uzglabāšanas bāzē. Valsts policija ir apstiprinājusi, ka operatīvie dienesti naftas uzglabāšanas objektā Rēzeknē konstatēja iespējamas drona atlūzas. Valsts policijas priekšnieka vietnieks Andris Zellis intervijā Latvijas Televīzijai sacīja, ka operatīvie dienesti naftas uzglabāšanas objektā Rēzeknē konstatēja iespējamas drona atlūzas. Viņš uzsvēra, ka patlaban ugunsgrēks notikuma vietā ir lokalizēts un draudu nav. Valsts policijas sākusi kriminālprocesu.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Mans sarunbiedrs ir Juris Žagars, Dailes teātra direktors.Aktieris, kurš pēdējo gadu laikā ir filmējies Netflix seriālā “In from the Cold” un Paramount seriālā “The Agency” (producents Džordžs Klūnijs, galvenajās lomās Maikls Fasbenders un Ričards Gīrs).Un īpašnieks Žagarkalnam, kas ir Cēsīs.Runājām par Žagara drosmi pieņemt nepopulārus lēmumus, kas vajadzīgi, lai sasniegtu rezultātus, par kuriem viņš ir atbildīgs, bet kas 80% gadījumu kādam nepatīk.Viņš stāstīja par savu pieeju, lai nav bail, ka no sava atbildīgā amata un sirdsdarba var tikt atlaists jebkurā brīdī (tā savulaik notika ar brāli, operas direktoru). Un kāpēc Juris to redz kā izaugsmes iespēju dzīvē, kas dod enerģiju, nevis kā trauksmes avotu.Daudzpusīga saruna.Par fiziskās formas uzturēšanu un darbaspējām dzīves garumā.Par brāļa, Andreja Žagara, pieredzi, vadot operu, kas Jurim tagad noder vadot teātri.Par kļūdainiem lēmumiem, komandu, bailēm un brīvību darbā un ārpus tā, kas ir daļa no interesantas un piepildītas dzīves.Par atziņām, kas radušās, nokļūstot neparastās situācijās.Ar profesionāļa ieteikumiem, kā savaldīt savu satraukumu atbildīgos brīžos.Un vēl daudz ko citu.Cilvēkjauda rīko 3 dienu Jaudas piedzīvojumu cilvēkiem, kuri dzīvē grib vairāk gandarījuma un iespēju, kas prasa drosmi.Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE studijā Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas atradīsi 262. intervijas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00:00 Ievads0:02:33 “Man patīk strādāt”0:05:18 Ko iemācījās no brāļa Andreja Žagara, kas šobrīd noder darbā0:12:03 Brīvības sajūta, jo vari tikt atlaists0:15:32 Darba stundas un dzīve pēc darba0:18:18 Pirmie nepopulārie lēmumi0:22:06 Lielākās kļūdas ar cilvēku pārvērtēšanu0:31:02 Brīvība kļūdīties ir svarīgāka par perfekcionismu0:32:27 Informācija par Jaudas piedzīvojumu0:33:25 Kā radīt apstākļus, lai cilvēki atļaujas tev izteikt kritiku0:42:52 Sports un sevis uzturēšana formā0:46:14 Ārzemju sieva un dzīve starp 2 valstīm0:53:03 Draugi un vienaudži, kurus atrast vecumā 60+0:57:35 Par brāļa Andreja pieeju dzīvei un viņa zaudēšanu1:17:06 90-tie gadi, bēgot ar bandītiem Tulas mežos, un naudu, kas iešūta kaklasaitē1:19:35 Žagarkalns ir bērnības sapnis no 10 gadu vecuma un ko tas maksā1:24:37 Apmācība kā biznesa neizmantotā niša1:26:06 Kad krīti vai kļūdies, tad "tūlīt augšā, tūlīt lejā, vēl ātrāk"1:30:30 Filmēšanās ārzemēs, darbs un piedzīvojumi, kas ar to saistīti1:37:18 Paņēmieni, kā pārvarēt uztraukumu1:39:19 Power-Up SPACE studija1:44:54 Pārliecība bez sagatavošanas nestrādā, treniņš ir vienīgā recepte1:47:54 Par Dailes teātra repertuāru1:51:35 Humors kā seksīga īpašība1:58:03 Komēdija, traģēdija un finansiālā realitāte2:12:13 Nekas dzīvē nav garan

Stāsta komponiste, literāte, Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijas docētāja Gundega Šmite. Pārraides producente: Rūta Paula. Iedomāsimies – Latvijas Radio 3 „Klasika” translē liegas, klusinātas skaņas, kuras iedzīvina jūtīgi pianista pirksti. Kā piemēru aicinām jūs iztēloties Bēthovena slaveno Bagateli Nr. 25 la minorā, kas pazīstama ar nosaukumu "Elīzei". Šis skaņdarbs izraisa gaiši skumju, vienlaikus mierpilnu noskaņojumu. Taču vai šāds iespaids būs visiem klausītājiem? Vēl jo vairāk – vai visi klausītāji šo skaņdarbu uztvers kā gaišās pasteļkrāsās gleznotas skumjas? Vairāki mūzikas psiholoģijas pētījumi uzrāda, ka tādas mūzikas klausīšanās, kurai raksturīgs lēns temps, legato artikulācija, klusa dinamika, ierosina tādas psihofizioloģiskas reakcijas kā sirdsdarbības palēnināšanos, ādas elektrodermālās aktivitātes jeb mitruma līmeņa un asinsspiediena samazināšanos, kā arī elpošanas palēnināšanos. Tomēr nē, reakcijas varam paredzēt visdažādākās. Kāds mazulis varbūt rimsies raudāt, kāds pusaudzis savukārt nopūtīsies: "Ak, garlaicīgā klasiskā mūzika…" un pametīs istabu. Kāds cits apstāsies veikt mājas soli un aizsapņosies, veroties tālēs, vēl kāds cits sajutīs pakrūtē nepatīkamu kņudoņu un steigšus nomainīs radioviļņus, tikai vēlāk atceroties savu stingro klavierskolotāju, kuras stundas bija salīdzināmas ar zobu sāpēm. Kas ietekmē veidu, kā mēs uztveram mūziku? Emocionālais stāvoklis mūzikas klausīšanās brīdī un autobiogrāfiskā atmiņa ietekmē mūzikas uztveri saistībā ar limbiskās sistēmas aktivizēšanos mūsu smadzenēs. Šī svarīgā smadzeņu daļa atbild par emocijām un uzglabā atmiņas, kuras viegli var ierosināt muzikāls stimuls. Ja dzirdam skaņdarbu, kas mums saistās ar kādu pagātnes situāciju, mūzika var mūs teju teleportēt uz pagātnes notikumiem un sajūtām. Gan tīkamām, gan nepatīkamām. Otrkārt, mūzikas uztveri ietekmē kulturālie konteksti. Vai Rietumeiropas klasiskās mūzikas skaņdarbu līdzīgi uztvers Āfrikas safari vai, piemēram, Indonēzijas iedzīvotājs? Vai viņiem nepietrūks ritmiskas aktivitātes vai arī mūzika liksies pārāk vienkārša? Ir pierādīts, ka klausītāji, kas uzauguši dažādās muzikālās tradīcijās, var izjust atšķirīgas gaidas attiecībā uz mūzikas labskanību jeb konsonējošām harmonijām. Arī katrai paaudzei ir savas muzikālās vērtības un sava piederības sajūta noteiktam stilam. Protams, arī muzikālā izglītība ietekmē uztveri – klausītājs ar vismaz 3–4 gadu muzikālo izglītību parasti izrāda paaugstinātu jutību pret toņu augstumu, laika struktūru, harmonisko funkciju, kas atspoguļojas neiroplastiskās izmaiņās, saistītās ar dzirdes centru un pieres daivas, kas atbild par informācijas analīzi, sadarbību. Savukārt klausītājs bez muzikālās izglītības visbiežāk uztvers mūzikas melodiju, tempu un kopējo emocionālo iespaidu. Mūziķiem un cilvēkiem bez muzikālās izglītības atšķirīgi ir arī prognozēšanas mehānismi. Smadzenes nepārtraukti rada gaidas par mūzikas virzību, un atšķirības iepriekšējā pieredzē rada atšķirīgus prognozēšanas modeļus, mainot uztveramo spriedzi un pārsteigumu, kuriem jābūt balansā, lai mūzika mūs nedz pārsātinātu, nedz garlaikotu. Visbeidzot, individuālās atšķirības dzirdes asumā, personības iezīmēs un kognitīvajā jeb domāšanas veidā veicina estētiskā vērtējuma un emocionālo reakcijas atšķirību. Ko izjuta pats Bēthovens, komponējot Bagateli Nr. 25 la minorā? Kāds ir komponista dotais emocionālais kods, to neuzzināsim, un varbūt tas nemaz nav tik būtiski. Šo mūziku ir iespējams saklausīt un izjust neskaitāmos veidos.  

Mana dzīve ir bijusi interesanta un mērķtiecīga un jūtu nevis smagumu, bet prieku, ka esmu ko devis arī savai tautai – saka neatkarības aizstāvis Jānis Rožkalns. Par darbošanos pagrīdē un piedzīvoto ieslodzījumā, par sabiedrības sašķeltību un nepietiekoši izdiskutēto lustrācijas jautājumu saruna ar Jāni Rožkalnu Laikmeta krustpunktā. "Domāt par brīvību un tai sevi ziedot, rast iespēju par to atgādināt arī tiem, kuri jūtas vieni ar savu cerību. Latvijas neatkarības kustības pretošanās režīmam cilvēkus iedrošināja un arī biedēja. Tomēr tikai nelielam pulkam cilvēku bija spēks turpināt iesākto, kas dienu pēc dienas tuvināja Latvijas neatkarības atjaunošanas iespējai." Tā 2024. gadā, gaidot Lāčplēša dienu, kad pie Kara muzeja iededza piemiņas ugunskurus, Latvijas Televīzijai atbildēja neatkarības aizstāvis Jānis Rožkalns. Jānis Rožkalns 70. gadu beigās iesaistījās Latvijas neatkarības kustībā, kura nodarbojās ar dažādām pretpadomju propagandas akcijām, skrejlapu pavairošanu un izplatīšanu, sarkanbaltsarkano Latvijas karogu uzvilkšanu, Latvijas neatkarības kustības biļetena izdošanu un citām. 1983. gada izskaņā Jānim piespriež ieslodzījumu uz pieciem gadiem, kā arī nometinājumu uz trim gadiem. Vairāk nekā gadu pirms piespriestā ieslodzījuma termiņa beigām Jāni apžēlo un viņš tiek atbrīvots. Tomēr pēc atgriešanās Latvijā aktīvi iesaistās cilvēktiesību grupas "Helsinki 86" darbībā. Vēlāk Jāni un viņa ģimeni izraida no PSRS, bet pēc PSRS sabrukuma un Latvijas neatkarības atgūšanas ar ģimeni viņš atgriežas Latvijā.  Jāni, es izlasīju pāris sekundēs tās sekundes, stundas, minūtes, mēnešus, ko jūs esat veltījis Latvijai, ko veltījis Latvijas neatkarības cīņai. Un visas šaubas, sāpes, briesmas, ko jūs esat piedzīvojis, un tas pat liekas necienīgi savā ziņā. Tomēr šogad mēs esam sagaidījuši 36. gadadienu pēc Augstākās Padomes balsojuma par neatkarības atjaunošanu. Ar kādām domām jūs sagaidāt šo maiju? Jānis Rožkalns: Uzreiz tik grūtu jautājumu. Domas ir pretrunīgas, izjūtas tāpat, es domāju tāpat kā visai tautai. Bet tajā laikā mums bija grūti pieredzēt, ka pēc 30 gadiem simtiem latviešu būs pametuši Latviju un kādi 500 pagasti likvidēti, un kādas 100 skolas un slimnīcas. Mums jādomā atkal ir būtībā par tādu jaunu atmodas laiku. Bet ja atceramies tos laikus, tad tur bija viss daudz vienkāršāk. Es jau saprotu, tagad šos jautājumus risināt, politiskos un ārpolitiskos, un visu to, kas virmo apkārt, to ir ļoti sarežģīti un grūti. Faktiski es neapskaužu tos politiķus, kuriem šodien ir jāatbild par visu to. Bet mums tas bija vienkāršāk. Tur bija okupācijas vara, režīms, visa krievu propaganda. Un mums bija sapnis par brīvu Latviju. Arī mēs sapratām, ka trimdas latvieši, tie īstie latvieši, ir saglabājuši visu to. Un bija "Amerikas balss" un "Klusuma balss". Un vakaros skanēja, radioaparātos likām tos blokus iekšā un tad pa istabu staigājām atrast, to vietu, kur tās antenas neķēra. Jo tur uz Brīvības un Pērnavas ielas stūra... Tagad jau vairs nav. Tad bija divi milzīgi torņi, starp kuriem bija nostiepti vadi. Un tad, kad viņi ieslēdza tajos radio laikos, tad visi tie viļņi tika bloķēti un uztvert varēja tikai ar šiem speciālajiem blokiem radio aparātā un atrodot kaut kur kādu vietu ar āderēm sakarā laikam, kur var klausīties. Bet tas bija tāds logs uz brīvību, kad bija iespēja, kur uzzināt, kā bija Ulmaņlaika, kā bija tad, kad Latvija bija visas Eiropas apbrīnas objekts, ka ražoja šeit ne tikai motociklus un velosipēdus, vieglās mašīnas, lidmašīnas pat, mazo "Minox", pasaulē vienīgo aparātu. Latviju apbrīnoja. Tomēr mazliet par šodienu. Šajā pirmajā citātā, kuru mēs dzirdējām no arhīva un kuru jau atskaņoja, jūs sakāt - "visu, ko mēs neaizstāvēsim, to mums atņems, tā notiek visā pasaulē". Tas bija 2024.gadā. Vai tajā mirklī jūs to teicāt vairāk domājot par Ukrainu vai tomēr par jebkuru valsti, tai skaitā arī Latviju. Jānis Rožkalns: Vispirms par Latviju, jo mums jau pašlaik ar atņem faktiski. Un arī ļoti daudzi latviešu domātāji, inteliģence to dažādos veidos presē atgādina, ka mums pēc krievu okupācijas, kad ieveda gandrīz pusmiljonu krievu šeit, viss Ķengarags, Purvciems, viss ir pilns ar svešu kultūru, kuri nemācās arī tagad latviešu valodu. Un, piemēram, šajā brīdī, ja skatāmies - atkal ielas paliek arvien tumšākas, tumšādainie no visām pusēm, var just, aziāti un Āfrika nāk atkal iekšā. Un šī atņemšana jūs domājat tajā ziņā, ka mēs tādā veidā kaut kā zaudējam pašu tiesības, latviskumu, kā jūs to redzat? Jānis Rožkalns: Tad man jāpasaka atkal viena šodien bezmaz vai pretvalstiska frāze - Latvija ir latviešu valsts. Šodien to pat teikt nedrīkst. Ulmaņa laikā tur virs Latvijas Bankas bija liels plakāts "Latvija ir latviešu valsts". Šodien vairs nevar to teikt, jo tā vairs nav. Tā nav latviešu valsts, šeit no visas pasaules nāk. Es dzīvoju Skanstes rajonā, lielie biroju nami 20 stāvi, visi saucas angļu valodā. Krievu valoda tagad attālinās. Tagad angļu valoda nāk iekšā ar tādu pašu joni. Visas kafejnīcas gandrīz, ko Rīgā atver, ir angļu valodā. Veikali, angļu nosaukumi. Kāpēc jūs domājat tā ir? Kāpēc cilvēki neizvēlas vietējus nosaukumus, vietvārdus latviešu valodā? Jānis Rožkalns: Tas ir noskaņojums, ko vispirms jau politikā veido, jo nav nekādi mehānismi, kas stiprinātu latviešu valodu, kas stimulētu to, ka, teiksim, ja tu gribi atvērt jaunu veikalu un tev nebūs nosaukums latviešu valodā, tad tev jāmaksā kaut kāda nodeva. Kāds uzreiz teiks, ka tā ir ierobežošana. Tā nav brīvība. Jānis Rožkalns: Nepatīk, brauciet Stokholmā, Vašingtonā atveriet un jums tur ir brīvība! Šī ir latviešu valsts, un šeit mēs nosakām, kā tā dzīve būs. Un tas ir demokrātiski, jo mēs ar vairākumu esam nobalsojuši, Satversmē ir ierakstīts tas, ka mūsu kultūrai jādominē. Un mums ir arī jāsargā visas šīs pamatvērtības. Un tas jau, ka mēs esam… Satversmi jau faktiski televīzijā arī no Saeimas vairs nepiemin, vispār. (..) 1:10:07 - 1:14:02 2010. gadā valsts apbalvojums Atzinības krusts piešķirts tiesnesim Uldim Krastiņam, bet viņš bija pieņēmis notiesājošus spriedumus vairākiem politiski apsūdzētajiem, arī jums, un 2025. gadā Ordeņu kapituls paziņoja, ka atklājušies fakti par šo apkaunojošo nodarījumu, un valsts apbalvojums viņam tika atņemts. Ko jums nozīmēja šāda, tomēr tāda daļa no lustrācijas sabiedrībā? Jānis Rožkalns: Jā, tas fakts ir ļoti zīmīgs. Un būtu ļoti labi, ja medijos arī tas tiktu nevis tikai pieminēts, bet iztirzāts. Skrastiņš [Krastiņš] bija ilgus gadus pasniedzējs Latvijas Universitātē, kur arī ir inteliģences zieds faktiski, tur visi redzēja to un nevienam nebija nekādu iebildumu. Un kad mēs pacēlām šo jautājumu, nu tad ar lielām ... un pat viņam Valsts ordenis piešķirts tika. Tā kā mums to pretrunu ir tik daudz. Mums jau statuss arī Latvijas neatkarības kustībai, laikam tā ir vienīgā tāda tautas kustība, kur visiem dzīvi esošajiem mums piešķīra Triju Zvaigžņu ordeņus. Un tāpēc tas mums arī deva tādu statusu iestāties par šīm lietām. Man bija viena ļoti zīmīga tikšanās ar Gorbunovu [Anatoliju], kad prezidents Bērziņš [Andris] bija. Viņš organizēja kādu lielu konferenci (..). Un tagad ir beidzies jau, bet cilvēki vēl runājas viens ar otru, un es skatos aizmugurē vientuļi stāv Gorbunovs. Un man uzreiz doma bija – jāpieiet pie viņa. Es piegāju, stādījos priekšā, kas es esmu. Viņam jau uzreiz pieleca, no kurienes. Es saku viņam: "Gorbunova kungs, mums abiem ir Triju Zvaigžņu ordeņi. Es tad biju nostājies pret jums. Jūs bijāt pret manīm. Kurš no mums kuram tagad lai lūdz piedošanu? Vai man jālūdz jums piedošana, ka savā laikā es cīnījos ar savu grupu pret jums, jeb jūs lūgsiet piedošanu man?" Tad viņš tā samulsa. Viņš teica: "Jā, par to jāpadomā." Tā kā pretrunas ir saglabājušās, nav izdiskutētas. Un, kamēr mums sabiedrībā ir šāds stāvoklis un tik sašķelti esam, mēs neko atjaunot, nosargāt nevaram.

LMT, "Tet" un Latvijas Valsts mežu veiktie vēlēšanu IT sistēmu uzlabošanas darbi izmaksāšot 580 000 eiro. Tas ir lētāk, nekā līdz šim plānots. Armēnija gatavojas uzņemt vairāk nekā 40 Eiropas valstu līderus. Tur norisināsies Eiropas Politiskās kopienas samits. Uzlabojoties laikapstākļiem, arvien vairāk pieaug ne vien nelegālo robežšķērsotāju skaits uz Latvijas – Baltkrievijas robežas, bet arī migrantu pārvadātāju skaits. Vairāk nekā 15 tūkstošiem jauniešu šovasar būs iespēja piedalīties skolēnu vasaras nodarbinātībā, strādājot visdažādākajos uzņēmumos un profesijās. Latvijas jauniešu hokeja izlase Trenčīnā gatava izcīnīt pirmās pasaules čempionāta medaļas valsts vēsturē.

Klimata pārmaiņas Latvijā galvenokārt saistītas ar ilgstošiem sausuma periodiem, stiprām vētrām un, protams, plūdiem. Tieši par intensīviem nokrišņiem dzirdam vislielākās bažas, jo ar tiem grūti tikt galā gan lauku reģionos, gan pilsētās. Klimatam mainoties, Latvijā biežāk novērojam ekstrēmus nokrišņus - dažkārt dažu dienu laikā var nolīt vairāku mēnešu norma. Daba prasmīgi prot šo ūdeni uzņemt, bet, kā ir ar pilsētām? Cik gatavi esam plūdu riskam un kā šobrīd tiek pieskatīta ir šī klimata pārmaiņu joma Latvijā? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Prognožu un klimata daļas vadītājs Andris Vīksna un Jelgavas valstspilsētas pašvaldības iestādes "Pilsētsaimniecība" vadītāja vietniece Sandra Liepiņa. Bet vispirms stāsts par to, kā Rīgā pārcieta vienu no smagākajām applūšanas epizodēm. Cik sena ir mūsu galvaspilsēta, tik arī te Daugavas un tās daudzo atteku ūdeņi ir vairakkārt nodarījuši postu pilsētai un tās apkaimei. Šajā sižetā lūkojam uz 18. gadsimtu, kad upe "ienāca" pilsētā un apkārtnes laukos. Ņemot vērā, ka tolaik Rīga atradās krietni zemāk nekā šodien, Daugavas krastmala pilsētā nav uzbērta pietiekami augstu un ziemas bija daudz bargākas, kas savukārt pavasarī radīja milzīgus ledus sablīvējumus Daugavā. Šie priekšnoteikumi arī kalpoja par iemeslu tam, ka mājas pa upi peldēja un ielās zivis tika ķertas. Plūdi ir daudzas reizes postījuši Rīgu, bet Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja vēstures nodaļas vadītāja Margarita Barzdeviča stāsta par plūdiem Rīgā 1709. gadā, par kuriem saglabājušās liecības par to, kā rīdzeniekiem klājies, gan kādas bijušas sekas. Vairāk par pilsētniekiem cieš apkārtņu iedzīvotāji, jo tur nebija, kur patverties. No tiem laikiem ir arī saglabājusies Rīgas mērnieka un kartogrāfa Eberharda Tolksa dienasgrāmata, kur viņš raksta: "1709. gada pavasara plūdos 6. aprīlī vēlu vakarā, pēc tam, kad jau 11 dienas laiks bija tapis siltāks un kusa sniegs, pie Rīgas sāk iet ledus. Daugavā sākas plūdi, kas aizskaloja mājas, gan salās, gan Pārdaugavā."  Gan  šie, gan arī  citi  17. un 18. gadsimta. plūdi atstāja postošas sekas  gan pašā pilsētā, gan apkaimes laukos. -- Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Ance Priedniece stāsta par tītiņu – savdabīgo galvas grozītāju.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

In this warm, clinical-and-traditional conversation, Amy and Lisa explore how chanting and mantra practice can shape the autonomic nervous system and the mind through repetition, meaning, vibration, and relationship. Lisa shares her journey from clinical psychology leadership in pediatric behavioral health to yoga therapy and chanting in Europe, and she offers grounded guidance for meeting students exactly where they are—especially when voice, vulnerability, perfectionism, or skepticism show up.This episode holds a steady bridge between allopathic settings and yogic tradition: chanting as both a deeply ancient transmission method and a contemporary, accessible tool for resilience, co-regulation, and sustained inner change.In this episode, you'll hearWhy Yoga Sūtra 1.12 (abhyāsa + vairāgya) is a practical map for habit change, neuroplasticity, and healingHow abhyāsa can function like a “secure base” (attachment lens): a reliable place to return for steadinessHow vairāgya supports discernment and letting go—especially of limiting beliefs like “I can't chant” or “My voice isn't welcome”Why chanting can be done silently, anywhere, and how that matters when life gets stripped down to essentialsThe difference between mantra japa, kīrtan, and “therapeutic repetition” versus compulsive repetitionHow teachers build a safe, predictable container where practice becomes possible—even for tender nervous systemsWhat it means to keep mantra “alive” through oral transmission, practice, and continuity across generationsReal talk about resistance: voice, self-consciousness, perfectionism, and how practice mirrors our livesA moving reflection on how relational rupture can impact practice—and how reconnection can unfold over time Core teachings that stood outAbhyāsa as a secure baseLisa reframes abhyāsa as more than discipline. It becomes an inner home you can trust—something you return to when the world is loud, when your mind is moving fast, or when life is uncertain.Vairāgya as discernment, not detachmentVairāgya is the “letting go” side of change: releasing old impressions, beliefs, and protective habits that no longer serve. In this episode, it shows up as the courage to experiment—without over-identifying with fear, shame, or “I can't.”Mantra as a multi-layered interventionMeaning, vibration, rhythm, breath rate, imagery/bhāvana, memory, and relationship all converge. When the whole system aligns, the “new track” becomes easier to lay down—steadily and over time.The teacher's job is to match the doseLisa offers a clinical yoga therapy lens: choose repetition amounts and methods that fit the person's capacity, life context, and readiness. Sustainable practice matters more than idealized practice.Voice is a clinical doorwayChanting can bring up themes of safety, expression, shame, silencing, and self-trust. Rather than forcing exposure, Lisa models progressive steps—silent practice, practicing “on mute,” or starting with simple sounds—so expression becomes possible.Practical takeaways you can tryChoose a “minimum viable” mantra practice you can keep: 3 repetitions, 11 repetitions on fingers, or a partial mala with a clear stopping point.Decide the purpose of repetition before you begin: regulation, steadiness, devotion, confidence, or easing fear.Use choice points (listen only, chant silently, chant softly) to reduce performance pressure and build safety.Notice what your resistance protects—then bring abhyāsa to the edge of that resistance, gently and consistently.Let mantra become familiar enough that it appears on its own when you need it—like a trusted inner companion.About LisaLisa is a yoga therapist and clinical psychologist with decades of leadership experience in pediatric behavioral health and integrative hospital settings. Now based in the Netherlands, she teaches and offers yoga therapy and yoga psychotherapy, integrating mind, body, and spirit with clinical discernment and deep respect for lineage.Lisa joins us from near The Hague and Leiden, within an hour of Amsterdam.Connect with LisaWebsite: LifeTreeYogaRecorded classes: available via her YouTube channel (integrated 90-minute practices)Ongoing option: online group class on Fridays + private yoga therapy / yoga psychotherapy sessions onlineConnect with Amy www.TheOptimalState.comSchool of Integrative Health at NDMU:https://www.ndm.edu/academics/integrative-health Master of Science in Yoga Therapy at NDMU:https://www.ndm.edu/academics/integrative-health/yoga-therapy Explore NDMU's Post-Master's Certificate in Therapeutic Yoga Practices, designed specifically for licensed healthcare professionals:https://www.ndm.edu/academics/integrative-health/yoga-therapy/post-masters-certificate-in-therapeutic-yoga-practices Try our Post-Bac Ayurveda Certification Program at NDMU:https://www.ndm.edu/academics/integrative-health/ayurveda/post-baccalaureate-ayurveda-certification #IntegrativeHealth #HealthcareEducation #InterprofessionalEducation #GraduateSchool #NDMUproud #SOIHproud #SOIHYoga #SOIHAyurveda #NDMUYoga #NDMUAyurveda #SOIHGraduateSchool

Ķīmijas ābece – elementu periodiskā tabula – palīdzēja mums salikt pa plauktiņiem elementus, no kuriem esam veidoti mēs un pasaule mums apkārt. Tā ir gan leģendām apvīta, gan aizvien mainīgs zināmo elementu apkopojums, kas stāsta ne tikai par bieži sastopamiem materiāliem, bet arī ar retiem un sintētiskiem materiāliem, kurus dabā novērot praktiski nevaram. Ko zinām par periodisko tabulu senāk un kā tā attīstās mūsdienās? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta ķīmijas zinātņu doktors Jānis Jaunbergs un Rīgas Stradiņa universitātes Farmācijas ķīmijas katedras vadošā pētniece Agnese Brangule. Īpašā krāsviela „Prūsijas zilais” aizvien ir pētnieku uzmanības lokā Izmantots mākslā, radiācijas slimības ārstēšanā, ražošanā un senāk pat karavīru tērpu krāsošanā – „Prūsijas zilais” aizvien ir pētnieku uzmanības lokā. Kas īsti šī ir par vielu un kāds ir tās pielietojums? „Prūsijas zilais”, citviet saukts arī „Berlīnes zilo”, ir krāsviela, ko krāsu ražotājs Johans Jakobs Dīsbahs nejaušības pēc atklāja 1704. gadā, vai kā citviet minēts, 1706. gadā Berlīnē alķīmiķa Johana Dipela laboratorijā. Dīsbahs, nepareizi sajaucot reaģentus, radīja piesātinātu tumši zilu krāsu. Vizuālajā mākslā „Prūsijas zilo” piemin, runājot par japāņu gleznotāja Kacušikas Hokusai ļoti atpazīstamo gleznu „Lielais Kanagavas vilnis”. Tāpat šo krāsu var labi redzēt van Goga  darbā „Zvaigžņotā nakts virs Ronas”, bet ar šo krāsvielu mūsdienās ļoti daudz darbojas ķīmiķi, fiziķi, tā tiek izmantota  rūpniecībā, medicīnā, farmakoloģijā. Vairāk par šīs zilās krāsas daudzveidīgo dabu  un lietojumu stāsta ķīmiķis Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes asociētais profesors Ingars Reinholds. -- Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Ance Priedniece stāsta par skanīgo dziedātāju – melno mežastrazdu.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Stāsta kultūrpētniece Ilva Erkmane; pārraides producente – Ilga Auguste Arhitekts Kārlis Reisons (1894–1981) ir latvietis, kurš nācis no Vidzemes piekrastes ciema Latvijā, laika posmā starp abiem Pasaules kariem strādājis Lietuvā, bet kara bēgļu gaitās nonācis Austrālijā, kur turpināja savu profesionālo darbību Adelaidē un kur arī noslēdzās viņa mūžs. Arhitekta Kārļa Reisona (Karolis Reisonas – lietuviski) mantojums Lietuvā īpaši ticis pētīts pēdējās desmitgades laikā, lai starpkaru perioda Kauņas modernā arhitektūra tiktu iekļauta UNESCO pasaules mantojuma sarakstā: septiņi šī laika posma objekti Kauņā ir uzcelti pēc K. Reisona projektiem, bet kopumā 14 no viņa projektētajām celtnēm Lietuvā ir iekļautas Lietuvas nekustamā kultūras mantojuma sarakstā. Taču viņa dzīves pirmsākums meklējams šeit, Katrīnbādē, Pabažu muižai piederošās Vidzemes piekrastes ciemā, šobrīd – Saulkrastu pilsētā. Ziņas par Kārļa Reisona dzimšanu atrodamas Pēterupes, tagadējās Saulkrastu pilsētas daļas, draudzes baznīcas grāmatā. Tur 1894.gadā dzimušo un kristīto saraksta ierakstā Nr. 26 lasām, ka Kārlis dzimis 14., pēc jaunā stila – 26. aprīlī, Pabažu "Inču" mājās jūrasbraucēja Sīmaņa Reisona un Mildas, dzimušas Zvaigznes, ģimenē un kristīts Pēterupes baznīcā 22. maijā. Pabažu muižas robežās esošās Katrīnbādes, kā tolaik sauca peldvietu Vidzemes piekrastē, "Inču" māju saimnieks, Kārļa tēvs Sīmanis Reisons bija triju burinieku īpašnieks, rosīgs Pēterupes zvejniecības biedrības loceklis, kas rūpējās gan par savas ģimenes, gan vietējo iedzīvotāju labklājību. Kad 1904.gadā Pabažu muižas robežās Vidzemes piekrastē jūrā tiek ievilkta turpat piekrastē uzbūvētā Sīmaņa Reisona trīsmastu barkentīna "Kaupo", Kārlis ir desmit gadus vecs. Tēvs viņu sūta mācīties Rīgas reālskolā, bet Kārļa māsas Annas skološanai uzaicinātajai mājskolotājai Olgai Veicmanei Sīmanis Reisons atvēl sev piederošās telpas skoliņas atvēršanai vietējiem bērniem. Uzņēmība un vēriens, tālredzība un atbildība, dāsnums, augstsirdība un mecenāta gars – tās ir īpašības, kuras no savas dzimtas dzīves ceļā pārmantojis Kārlis Reisons. Nav zināmi apstākļi, kāpēc 1920. gadā Pēterburgas civilo inženieru institūtu arhitektūras specialitātē absolvējušais un 1921. gadā Latvijā atgriezies jauneklis nonāk Lietuvā, Šauļos. Šauļos viņam pavērās plaši darba apvāršņi. No otras puses, šis periods bija diezgan grūts, jo Šauļi vēl nebija atguvušies pēc Pirmā pasaules kara un vairāk nekā puse pilsētas ēku bija iznīcinātas. Tajā laikā pilsēta tika paplašināta, tāpēc K. Reisonam bija jāstrādā arī pie teritoriālās plānošanas darbiem. Teritoriālās plānošanas rasējumi ir saglabājušies līdz pat mūsdienām. Meklējot palīdzību, K. Reisons izveidoja un vadīja rasēšanas biroju Šauļos, kur dažādos laikos strādāja līdz pat 50 mērniekiem. Šauļu mērs Jackus Sondeckis savos memuāros K. Reisonu raksturojis  kā vienu no labākajiem inženieriem Lietuvā, ļoti strādīgu cilvēku, kurš veltīja daudz enerģijas, lai palīdzētu Šauļiem atgūties no drupām. Kārlis Reisons Šauļos projektējis Sacelšanās dalībnieku pieminekli, vairākas greznas savrupmājas, kā piemēram, Venclausku ģimenes pili, kurā atrodas viena no Šauļu Aušras muzeja nodaļām, projektējis saldumu fabrikas "Birute" ēku, bet 1924. un 1927. gadā – saldumu fabrikas "Rūta" ēku, kurā mūsdienās atrodas Šokolādes muzejs. Būvniecības speciālistu nepieciešamība bija liela. Jūtot trūkumu pēc tiem, viņš rūpējās par viņu apmācību un izglītību, organizējot kursus būvmeistariem. Pēc K. Reisona iniciatīvas Šauļos tika nodibināta viena no pirmajām amatniecības skolām Lietuvā, un pirmo gadu viņš bija arī tās vadītājs. Zemes reformas laikā jaunajiem zemes īpašniekiem trūka zināšanu dzīvojamo un saimniecības ēku būvniecībā, un K. Reisons centās aizpildīt šo robu, 1926. gadā sarakstot grāmatu "Lauksaimniecības būvniecība" ("Žemes ūkio statyba"), bet 1928. gadā – "Māla būvniecība" ("Molio statyba"). Grāmatās sniegti daudzi noderīgi padomi, iekļauti tipveida projekti un pat būvniecības tāmes. 1930. gadā K. Reisons tika uzaicināts strādāt toreizējā Lietuvas galvaspilsētā Kauņā, kur viņš vadīja celtniecības nodaļu un projektēja daudzas par izcilām atzītas ēkas. Kopā ar arhitektu Vladimiru Dubenecki un Kazi Krikščiukaiti Kārlis Reisons projektēja jaunās Vītauta Dižā Kara muzeja ēkas ansambli, kura vertikāls akcents pāri muzeja dārzam slejas kariljona tornis un sasaucas ar Brīvības pieminekli, kura postamenta arhitektoniskās idejas autors ir Kārlis Reisons. Kā izcilas Kauņas arhitektūras pērles minamas arī K. Reisona projektētā Mazā Kristus Augšāmcelšanās baznīca, Evaņģēliskā reformātu baznīca, Kauņas priesteru semināra rektorāta ēka, Arhibīskapa metropoles pils, pils "Lietūkis", kura kalpoja kā Lauksaimnieku biedrības pulcēšanās vieta, bijusī Zemes bankas ēka, Lauksaimniecības kameras ēka, bet sadarbībā ar Vītautu Landsberģi-Žemkalni – "Pienocentras" ēka. Iespējams, ka viskrāšņākais viņa īstenotais projekts ir Augšāmcelšanās baznīca, kuras celtniecība tika pabeigta tikai pēc Lietuvas neatkarības atgūšanas. Kauņas ainava nav iedomājama bez viņa projektētās Kristus Augšāmcelšanās baznīcas zvanu torņa vertikāles, kas ir redzama no visām pilsētas apkaimēm. Tā ir Romas katoļu baznīca, kas 20. gadsimta starpkaru periodā tika celta kā tautas augšāmcelšanās simbols. Kad Lietuva atguva neatkarību, baznīca tika atdota draudzei. Ja K. Reisona daiļradē šis projekts būtu bijis vienīgais, viņa vārds tik un tā būtu saglabājies Kauņas un Lietuvas arhitektūras vēsturē. Cituviet Lietuvā viņš projektējis Užunvežu Sv. Jaunavas Marijas baznīcu, Tauraģes slimnīcu, Jurbarkas tuberkulozes slimnīcu, uzņēmuma "Maistas" saldētavas un organizācijas "Lietūkis" noliktavas Klaipēdā, komercskolu Pasvālē un Lauksaimniecības bankas ēku Biržos. Pēc padomju karaspēka okupācijas Lietuvā Otrā pasaules kara sākumā K. Reisons ar ģimeni devās uz Vāciju, bet atgriezies strādāja Paņevēžā, kļūstot pat par pilsētas mēru. 1944. gadā K. Reisons aizbēga uz Vāciju, bet 1949. gadā emigrēja uz Austrāliju. Par Kārļa Reisona Austrālijas perioda sākumu liecina pārvietoto personu saraksti, kurā līdztekus citiem kara bēgļiem iekļauta visa viņa ģimene: pats Kārlis, kas kā savu nodarbošanos norādījis inženiera profesiju, bet kā izcelsmes vietu Latviju un Rīgu, sieva Elena, sarakstā minēta kā Helena, 1931. gadā dzimusī meita Renata un 1934. gadā dzimušais dēls Irvis. Adelaidē Kārlis Reisons iesaistījās Austrālijas Lietuviešu nama pārprojektēšanā un pārbūvē kopienas vajadzībām, bet vēlāk, tautas brāļiem svešumā kļūstot turīgākiem, kļuva par daudzu  lietuviešu savrupmāju projektu autoru. Viņš turpināja  strādāt arhitektūras jomā arī Austrālijā un aizgāja mūžībā 1981. gadā Adelaidē. Kārļa Reisona bērni profesionālajā jomā sekoja tēva  pēdās, un meita Renata, arī arhitekte, pēc valsts neatkarības atjaunošanas viesojoties Lietuvā uzsvēra, ka tēvam par to bijis liels prieks. Dēls Irvis Reisons kļuva par inženieri un strādāja Melburnā, bet Renata profesionālo darbību, tāpat kā tēvs, turpināja Adelaidē. Nevar nepieminēt Kārļa Reisona pūliņus kļūt par pilntiesīgu Lietuvas pilsoni un šķēršļus būt atzītam tieši sava, lai arī brāļu tautas, un tomēr – šveštautieša statusa dēļ: lai pieminam kaut vai paša dibinātās Šauļu skolas direktora vietas zaudējumu. Savukārt konfesionālās piederības dēļ nācās lūgt Romas pāvesta atļauju jeb dispensu, lai varētu salaulāties ar līgavu Elenu Butnevičūti, kura bija Viļņā jurisprudenci studējusi lietuviete. Vairākkārtējie pūliņi iegūt Lietuvas pilsonību vainagojās ar Lietuvas pases saņemšanu tikai 1932. gadā, vienlaikus ar savu sievu. Arī konkursu par Kauņas Kristus Augšāmcelšanās baznīcas projektu pavadīja negācijas. Lai arī tolaik presē tika publicēts tikai uzvarējušā projekta autora uzvārds, neminot, ka viņš ir latviešu tautības, tomēr šis fakts vēlāk kļuva par diezgan sāpīgu arhitekta kritiķu argumentu, piemēram, tādu, ka svešzemnieka izstrādātā projekta izvēle "ievaino lietuviešu tautiskās ambīcijas". Kārļa Reisona nesavtība un augstsirdība, droši vien ar laiku – arī darba rezultātā sasniegts turīgums izpaudās faktā, ka, ņemot vērā to, ka Šauļu sacelšanās dalībnieku pieminekļa projekta īstenošanai tika vākti tautas ziedojumi, šo projektu viņš piedāvāja izstrādāt bez maksas. Arī Augšāmcelšanās baznīcas projekts tika pārprojektēts gan stilistiski, gan, ņemot vērā grunts problēmas izvēlētajā vietā, arī būvniecības sadārdzināšanās dēļ. Mūsdienās vairāki Lietuvas pētnieki ir ieguldījuši daudz pūļu, pētot Kārļa Reisona mantojumu Lietuvā. Par nopelniem Lietuvas labā Kārlis Reisons tika apbalvots ar IV pakāpes Ģedimina ordeni un III pakāpes Vītauta Dižā ordeni. Lietuvas pilsētās, kurās K.Reisons strādāja, viņa devums izcelts, atklājot piemiņas plāksnes, bet dokumentālo filmu ciklā "Pagaidu galvaspilsētas fenomens" kā viena no 17 filmām 2020. gadā uzņemta par K. Reisona devumu Kauņai. Mūsdienās tradicionāli Lietuvas valsts pasludināšanas gadadienu pasākumi 16. februārī un valsts Neatkarības atjaunošanas dienas svinības 11. martā risinās K. Reisona projektētā Vītauta Dižā Kara muzeja, tam piegulošā kariljona torņa, kā arī Brīvības pieminekļa pakājē. 2025. gada 16. novembrī no latvieša Kārļa Reisona projektētā kariljona torņa zvanu skaņās izskanēja latviešu komponista Emīla Dārziņa un viņa laikabiedra lietuvieša Mīkaloja Konstantīna Čurļoņa mūzika. Bet K. Reisona projektētā Kristus Augšāmcelšanās baznīca kā lietuviešu tautas svētvieta kalpo arī kā koncertzāle. No tās plašās jumta terases tālu pārredzama Kauņa, bet Vecgada vakarā baznīcas pakāje ir iemīļota Jaunā gada sagaidīšanas vieta.

In this solo episode, Amy Wheeler explores three foundational teachings from Patañjali's Yoga Sūtra that describe how real transformation unfolds over time: abhyāsa (steady practice), vairāgya (letting go of attachment), and śraddhā (deep trust in the process).While these terms are often translated simply as “practice and detachment,” Patañjali presents them as a sophisticated framework for understanding how the mind stabilizes and how human behavior gradually shifts. Amy reflects on how these teachings describe the ongoing work of regulating the mind, working with habitual patterns, and cultivating a steadier relationship with our internal experience.The conversation begins with Yoga Sūtra 1.2 — yogaḥ citta-vṛtti-nirodhaḥ, the well-known description of yoga as the process of working with the fluctuations of the mind. Amy explains how these fluctuations influence behavior, emotional reactions, communication patterns, and the way we show up in relationships and daily life. From both a yogic and modern nervous system perspective, the mind tends to move along well-worn pathways shaped by conditioning and repetition.Patañjali offers a clear response to this reality.In Yoga Sūtra 1.13–1.14, he introduces abhyāsa, the disciplined effort to remain steady. Amy discusses how abhyāsa is not about intensity or dramatic breakthroughs. Instead, it reflects the quiet power of consistent practice over time. When a practice is sustained for a long period, practiced without interruption, and approached with care and sincerity, it begins to stabilize the mind and reshape patterns of behavior.Yet practice alone can lead to striving and tension if it is not balanced by vairāgya.Drawing from Yoga Sūtra 1.15, Amy explores vairāgya as the capacity to release our grasp on outcomes. This teaching does not suggest disengagement from life. Rather, it encourages freedom from excessive craving for particular results, identities, or experiences. In practical terms, this means continuing to practice while allowing the process to unfold naturally, without becoming trapped in cycles of evaluation, success, or failure.This balance between effort and release becomes essential in both personal practice and therapeutic settings. When individuals become overly attached to outcomes, the nervous system often moves toward anxiety, urgency, or self-criticism. Vairāgya creates space for psychological flexibility and a steadier relationship with change.Amy then introduces śraddhā, described in Yoga Sūtra 1.20, as a quiet but essential quality that sustains the path. Often translated as faith, śraddhā can be understood as a grounded sense of trust or confidence in the process of practice. It is the willingness to continue even when change is gradual or difficult to perceive. In therapeutic contexts, śraddhā often appears as hope, openness, and the willingness to keep engaging with practices that support healing and growth.Together, abhyāsa, vairāgya, and śraddhā form a practical framework for transformation:·        Abhyāsa encourages us to return to practice consistently.·        Vairāgya helps us release the need to control outcomes.·        Śraddhā sustains our commitment to the path.Amy reflects on how these teachings continue to shape modern yoga therapy, where long-term behavioral change, nervous system regulation, and self-awareness unfold gradually through repeated experience rather than quick solutions.This episode invites listeners to consider how these three principles might influence their own lives: how we practice, how we release attachment to results, and how we cultivate the quiet trust that allows meaningful change to emerge over time.

Rēzeknes novada Silmalas pagastā šodien atrastas patlaban nezināmas izcelsmes drona atlūzas, informē Valsts policija. Saeima noraida opozīcijas prasīto aizsardzības ministra Sprūda demisiju saistībā ar dronu incidentiem. Apreibinošu vielu reakcijas testi tagad jāpilda pirms katra brauciena ar koplietošanas transportlīdzekli. NASA šonakt sāks misiju uz Mēnesi. Vairāku dienu vizītē Latvijā ieradusies Moldovas prezidente Maija Sandu

Darba vide ir mainīga. Mūsdienās panākumus nodrošina spēja elastīgi pielāgoties pārmaiņām. Kā to izdarīt, cik grūti vai viegli tas ir un kā pieaugušam cilvēkam atsākt mācīties, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Valsts izglītības attīstības aģentūras Pieaugušo izglītības departamenta direktore Elīna Purmale-Baumane, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētāja Katrīna Zariņa, automātisko vārtu servisa un apkopes speciālists uzņēmumā "Sajos un Portress" Jānis Emīls Ozols, kurš izmantojis profesionālās tālākizglītības programmu "Elektromontieris", lai veiksmīgāk darbotos izvēlētajā jomā, un sertificēta psiholoģe klīniskās un veselības psiholoģijas jomā Marta Rubīna. Ierakstā uzklausām cilvēku domas Lietuvas pierobežā par to, cik droši jūtas darba tirgū un kā vērtē iespēju mācīties vai pārkvalificēties. "Mūsdienās darba tirgus tik strauji mainās, ka pieaugušo izglītība jau kļūst par normu. Cilvēki saprot, ka bez mācīšanās vairs nevar strādāt esošajā darbā. Tāpat arī ir iespēja pārkvalificēties un iegūt pilnīgi jaunu profesiju. Pēc statistikas datiem, pēc sabiedriskās domas aptaujas redzam, ka vismaz 90% cilvēku savas dzīves laikā maina darbavietu. Iemesli, protams, ir dažādi - strauji ienāk tehnoloģijas, cilvēkiem ir nepieciešams mācīties ik dienu," atzīst Elīna Purmale-Baumane. Valsts izglītības attīstības aģentūras īstenotajā projektā Individuālie mācību konti ir izveidota prasmju pārvaldības platforma "Stars" stars.gov.lv, kurā redzam, ka jau vairāk nekā 55000 ir izveidojuši savus individuālos mācību kontus un vairāk nekā 56000 jau ir pieteikušies dažādām mācībām. Vairāk nekā 30000 ir pabeiguši dažādas izglītības programmas.  "Prasmju pārvaldības platformā var atrast tik tiešām ļoti dažādas gan digitālo prasmju programmas, gan profesionālo prasmju paaugstināšanai, gan arī pārkvalifikācijai, dažādas programmas, kas dod jaunu profesiju. Kopumā prasmju pārvaldības platformā "Stars" ir pieejamas 216 izglītības programmas," norāda Elīna Purmale-Baumane. Ļoti motivēti mācīties ir cilvēki ar augstāko izglītību. Elīna Purmale-Baumane atgādina par nepieciešamību izveidot savu kontu, lai pieteiktos mācībām. Ja cilvēkam nav prasmju to izdarīt vai arī nav autentifikācijas rīku, var vērsties savā pašvaldībā pie pieaugušo izglītības koordinatora.  

ASV sarunās ar Irānu esot labi rezultāti - tā saka ASV prezidents Donalds Tramps. Kaut arī Irāna noliedz, ka jelkādas sarunas notiktu, tomēr pasaules tirgi ir atviegloti uzelpojuši cerībā, ka ļaunākais ir aiz muguras.  Lai gan prezidents Tramps izsakās par drīzām kara beigām Irānā, Izraēla ir apņēmības pilna turpināt un ne tikai Irānā, bet arī Libānā, kur jau vismaz miljons cilvēku pametuši savas mājas, bēgot no Izraēlas armijas sauszemes operācijas. Valstī uzdarbojas teroristiskais grupējums "Hezbollah" un Izraēla ir paziņojusi, ka tā grib likvidēt nebeidzamo apdraudējumu sev kaimiņos. Vairākās Eiropas valstīs šajās dienās ir bijušas vēlēšanas, kuru rezultātiem ir vērts pievērst uzmanību. Francijā gadu pirms prezidenta Emanuela Makrona pilnvaru beigām notika vietvaru vēlēšanas, Slovēnijā izraudzīts jauns parlaments un arī Dānijā vakar bija ārkārtas parlamenta vēlēšanas. Eiropā ikviena šāda tautas izvēle ir svarīga, jo tā arī nozīmē, kāds būs konkrētās valsts ārpolitikas kurss. Notikumus komentē Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks, valdes loceklis Mārcis Balodis. Libāna – svešas varas un ieroči, pašu zeme un asinis Priekšvēsture pašreizējai Izraēlas Aizsardzības spēku sauszemes operācijai Libānā aizsākās 2023. gadā, kad pēc grupējuma „Hamas” teroristiskā iebrukuma Izraēlā un Gazas kara sākuma grupējuma „Hezbollah” no Libānas teritorijas uzsāka Izraēlas ziemeļdaļas raķešu apšaudes. Šis šiītu reliģiski politiskais veidojums ir, no vienas puses, oficiāli atzīta Libānas politiskā partija, no otras – militarizēts teroristisks formējums, galvenais Irānas Islāma republikas sabiedrotais reģionā. Pēc tam, kad 2024. gada rudenī Izraēla bija īstenojusi pret „Hezbollah” sekmīgas speciālās operācijas, nogalinot tās vadītāju Hasanu Nasrallu un vairākus citus komandierus, kā arī sākusi sauszemes iebrukumu Libānas dienvidos, starp Izraēlu un Libānu tika panākta vienošanās par uguns pārtraukšanu. Saskaņā ar to Libānas valdības spēkiem bija jāpārņem savā kontrolē rajoni, kuros līdz tam saimniekoja „Hezbollah”, tā garantējot, ka Izraēlas teritorija vairs netiks apdraudēta. Tomēr šī vienošanās tā arī netika pilnībā īstenota, kas pierādījās šomēnes, kad pēc Izraēlas un Savienoto Valstu uzbrukuma Irānai „Hezbollah” atkal raidīja pret Izraēlu raķetes un lidrobotus. Pretim tika saņemti vispirms precīzi Izraēlas gaisa spēku triecieni pa grupējuma objektiem kā Libānas dienvidu rajonos, tā galvaspilsētā Beirutā, kas neizbēgami izraisīja civiliedzīvotāju upurus. Izraēlas brīdināja apmēram 50 ciemu iedzīvotājus evakuēties uz teritorijām ziemeļos no Litānī upes, un tiek ziņots, ka karadarbības rezultātā kopš mēneša sākuma savas dzīvesvietas pametuši apmēram miljons cilvēku. 16. martā Izraēlas spēki uzsāka plaša mēroga sauszemes iebrukumu Libānā, iesaistoties kaujās pret „Hezbollah”  vienībām. Libānas valdības spēki atvilkās uz ziemeļiem, vairoties iesaistītes karadarbībā, tomēr to sastāvā ir vairāki bojāgājušie. Smagi ievainoti divi reģionā dislocēto Apvienoto Nāciju miera uzturēšanas spēku karavīri. Savukārt civiliedzīvotāju upuri kopš marta sākuma jau sasnieguši vairāk nekā tūkstoti bojāgājušo un tuvu pie trīs tūkstošiem ievainoto. Šobrīd Izraēlas spēki turpina izvērst sauszemes operāciju, tai skaitā metodiski iznīcinot tiltus pār Litānī un pārtraucot komunikāciju starp apmēram 10% Libānas teritorijas valsts dienvidos un pārējo valsts daļu. Viens no premjera Netanjahu kabineta radikālajiem locekļiem, finanšu ministrs Becalels Smotričs izteicies, ka Izraēlai būtu jāanektē teritorija dienvidos no Litānī, savukārt aizsardzības ministrs Izraēls Kacs paziņojis, ka Izraēlas Aizsardzības spēki plāno uz nenoteiktu laiku okupēt šo Libānas daļu, izveidojot tur buferzonu. Libānas valdība raksturojusi šos plānus kā eksistenciālu draudu. Tajā pat laikā no Libānas ticis izraidīts Irānas vēstnieks, kas liecina par Beirutas vēlmi atbrīvoties no Teherānas režīma ietekmes. Francija – vēlam mēru, domājam par prezidentu 15. martā notikušās Francijas pašvaldību vēlēšanas ir apjomos grandiozs pasākums. Valstī ir nepilni 35000 komūnu, attiecīgi, par mēru un padomju deputātu amatiem šais vēlēšanās sacentās vairāk nekā miljons kandidātu. Tomēr kvantitāte nav galvenais, kāpēc franču vietvaru vēlēšanām pievērsta arī nozīmīga starptautiska uzmanība. Šo vēlēšanu rezultāti tiek uzlūkoti kā indikators spēku samēriem un potenciālajai politiskajai dinamikai nākamgad gaidāmajās Francijas prezidenta vēlēšanās. Jāatzīmē, ka daudzviet mazajās un vidējās pašvaldībās, pavisam 50 līdz 60 procentos komūnu, varu ieguvuši neatkarīgie vai lokālo partiju pārstāvji bez piesaistes valsts mēroga spēkiem. Kas attiecas uz lielākajām pilsētām, tajās joprojām dominē tradicionālās kreisās partijas, kas nākamajā ciklā vadīs līdz pat ceturtdaļai no visām franču pašvaldībām. Parīzes mērs būs sociālists Emanuels Greguārs, viņa partijas biedrs Benuā Paijāns paliks otras lielākās pilsētas Marseļas mēra amatā, sociālistu mēri būs arī Nantē, Monpeljē, Lillē un Strasbūrā, pēdējā gan ar centristu atbalstu. Savukārt ceturtajā lielākajā pilsētā Lionā amatu paturēs Zaļo partijas pārstāvis Gregorī Dusē. Spēcīgas pozīcijas saglabā tradicionāli labēji centriskie spēki, kas koncentrējas ap liberālkonservatīvo Republikāņu partiju un dominē vidējā lieluma pilsētās un biezāk apdzīvotajos lauku rajonos, pavisam apmēram sestdaļā vietvaru. Republikāņu pārstāvis Ēriks Sjoti kļūs par mēru piektajā lielākajā pilsētā Nicā, šeit gan ar izšķirošu atbalstu no galēji labējās Nacionālās apvienības, kura to uzskata par savu uzvaru. Kopumā franču „nacionāļiem” izdevies vairakkārt palielināt pārstāvniecību pašvaldībās, gan tālu atpaliekot no ambiciozajiem priekšvēlēšanu mērķiem. Iemesla gausties nav arī prezidenta Makrona pārstāvētajiem liberāli centriskajiem spēkiem. Prezidenta sociālliberālās partijas „Renesanse” pārstāvis Tomā Kazenāvs kļūs par Bordo mēru, savukārt „Renesanses” stabilāko sabiedroto, labēji centriskās partijas „Horizonti” līderis Eduārs Filips vadīs Havras pašvaldību. Bijušais premjerministrs Filips tiek uzskatīts par nopietnu kandidātu nākamgada prezidenta vēlēšanās. Plaša labēji centriskā koalīcija nodrošinājusi amatu valsts trešās lielākās pilsētas Tulūzas galvam, neatkarīgajam kandidātam Žanam Likam Mudankam. Uz būtisko jautājumu – vai funkcionē kreiso, centrisko un mēreni labējo „sanitārais kordons”, kam jāatur no varas labējie radikāļi? – atbilde ir piesardzīgi pozitīva. Frederiksenas likme nevinnē Vakar, 24. martā, Dānijas karaļa pavalstnieki devās pie vēlēšanu urnām, lai piešķirtu mandātus simt septiņdesmit deviņiem parlamenta – Folketinga – deputātiem. Šīs bija ārkārtas vēlēšanas, kuras iniciatore bija premjerministre, Sociāldemokrātiskās partijas līdere Mete Frederiksena. Stājoties pie sava otrā kabineta vadības 2022. gadā, politiķei nebija ne jausmas, kādi izaicinājumi viņu sagaida, proti, ka būs jāiztur Donalda Trampa nediplomātiskā grābāšanās ap Grenlandi. Pēc visa spriežot, neordinārā starptautiskā spiediena situācija radījusi zināmas plaisas Frederiksenas valdībā, ko veido centriski orientēta koalīcija ar sociāldemokrātu, konservatīvi liberālās partijas „Venstre” un liberālās Mēreno jeb Moderātu partijas piedalīšanos. Nu jau vairākas desmitgades dāņu politiskajā spektrā iezīmējas tradicionāla robežšķirtne starp t.s. „sarkano bloku” un „zilo bloku”,  respektīvi, kreisajām un labējām partijām, kur sociāldemokrāti ir sarkanie, „Venstre” – zilie, savukārt mērenie iestājas par šī dalījuma pārskatīšanu un par savas partijas krāsu izvēlējušies violeto. No otras puses, pretstāvē ar Baltā nama ekscentriķi Frederiksena ieguvusi nozīmīgu individuālās popularitātes kapitālu, ko varēja cerēt konvertēt partijas politiskajā svarā. Ja tāds bija aprēķins, tas neattaisnojās. Sociāldemokrāti šais vēlēšanās izrādījušies lielākie zaudētāji, viņu mandātu skaitam sarūkot no piecdesmit uz trīsdesmit astoņiem. Otrs lielākais zaudētājs ir „Venstre”, kuru no otrās pozīcijas parlamentā uz trešo atbīdījusi Zaļo kreiso partija, kuru vada vēl viena prominenta dāņu kreisā politiķe Pia Olsena Dīra. Lielākie ieguvēji ir labējie populisti un nacionālisti no Dāņu tautas partijas Mortena Meseršmita vadībā, kuri trīskāršojuši mandātu skaitu. Nedaudz zaudējuši arī mērenie, taču situācijā, kad vietu skaits parlamentā sadalījies visai līdzīgi starp „sarkanajiem” un „zilajiem”, tieši līdzšinējā ārlietu ministra Larsa Lekes Rasmusena vadītais spēks var nodrošināt koalīcijai nepieciešamo balsu skaitu. Par ticamāko tiek uzskatīta kreisi centriska koalīcija, kurā apvienotos sociāldemokrāti, zaļie kreisie, mērenie un Sociālliberālā partija. Koalīcijas veidošanas sarunas uz notikušo vēlēšanu fona, kad ārpolitiskos izaicinājumus zināmā mērā aizēnojušas iekšējās problēmas, nesolās būt vieglas. Jaunā Slovēnijas parlamenta raibākā mozaīka Kārtējās parlamenta vēlēšanas Slovēnijā nesa sarūgtinājumu iepriekšējā cikla favorītiem – līdzšinējā premjerministra Roberta Goloba sociālliberālajai partijai „Brīvības kustība”. 2022. gadā šis spēks ieguva četrdesmit vienu no deviņdesmit deputātu mandātiem, kas bija līdz šim spožākais kādas partijas sniegums neatkarīgās Slovēnijas vēsturē. Uzvaru noteica sabiedrības neapmierinātība ar iepriekšējo – labēji populistisko Slovēnijas Demokrātiskās partijas un tās līdera Janeza Janšas valdību. Taču Goloba kabinets, kuru „Brīvības kustība” veidoja kopā ar sociāldemokrātiem un Kreiso partiju, zaudēja popularitāti veselības aprūpes problēmu, dzīvokļu dārdzības un biežo ministru demisiju dēļ. Kā kritisks moments tiek minēts arī valdības lēmums 2024. gadā atzīt Palestīnas valstiskumu, kas izrādījās lielai daļai sabiedrības nepieņemami. Spriežot pēc mandātu sadalījuma, vēlētāju balsis gan lielākoties pārceļojušas nevis pie Janšas labēji konservatīvajiem populistiem, bet pie diviem parlamenta jaunpienācējiem. Viena no šīm partijām ir labēji centriskā Demokrātu partija ar kādreizējo Janšas kabineta ārlietu ministru Anži Logaru priekšgalā, otra – partija „Resni.ca”, kuru vada bijušais policists Zorans Stevanovičs. Šis spēks izauga no vakcīnskeptiķu un pandēmijas ierobežojumu pretinieku protesta kustības, un tā programmā ir arī eiroskepticisms, cīņa pret korupciju, nodokļu mazināšana un līdzīgi motīvi. Rezultātā Slovēnija ir tikusi pie parlamenta, kurā diviem lielākajiem spēkiem ir teju vienāds vietu skaits un miglainas izredzes izveidot koalīciju. Robertam Golobam šai nolūkā būtu jāpiesaista līdzšinējiem kreisi centriskajiem arī kāds no labējākajiem spēkiem – Demokrātu partija vai trīs konservatīvo partiju bloks „Jaunā Slovēnija – Kristīgie demokrāti”. Šīm partijām ideoloģiski tuvāka ir Janšas Slovēnijas Demokrātiskā partija, taču tad būtu jāņem koalīcijā arī vakcīnskeptiķi no „Resni.ca”, vai jāmēģina piedabūt sadarboties sociāldemokrāti, kas esot maz ticams. Vēl viena iespēja ir Golobam atstum līdzšinējos sabiedrotos Kreiso partiju un piesaistīt viņu vietā mēreni labējos demokrātus un kristīgos demokrātus – aritmētiski iespējama, taču ideoloģiski raiba kombinācija. Netiek izslēgta arī ārkārtas vēlēšanu iespēja.       Sagatavoja Eduards Liniņš.

Sen gaidīta saruna ar žurnālisti un TV raidījumu vadītāju Kristīni Garklāvu. Viņa ir profesionāle, kura parasti pati intervē citus (gan TV, gan savā podkāstā “Izgaismots”), bet šoreiz stāsta par sevi. Mēs pievērsāmies adrenalīnam, bailēm (līdz pat panikai tam visnepiemērotākajā vietā), jūtīgumam, piedzīvojumiem un tam, cik liela drosme patiesībā ir vajadzīga, lai turpinātu rādīt sevi publiski.Runājam par to, kā nepazust citu gaidās, kad sabiedrība tevi idealizē vai ienīst, kā arī par neredzamo cenu, ko maksā sabiedrībā redzams darbs, un par to, kā darīt savu darbu tā, lai acis joprojām mirdz.Klausies, ja tevi interesē savu robežu pārvarēšana, drosmes trenēšana un cilvēcīgums. Ja tevi vilina gan piedzīvojumi, gan sevis iepazīšana - saprast, no kā tu bēdz, ko tu meklē un kas tev patiesībā ir svarīgi, tad šī saruna ar Kristīni tevi gan izklaidēs, gan iedvesmos.Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Cilvēkjaudas labvēļu pasākums 20.martā bateriju uzlādēšanai. Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE studijā Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas 256. intervijas lapā.

6. martā risināsies gadskārtējā Karjeras diena, kad studentiem un jauniešiem ir lieliska iespēja aprunāties par darba iespējām ar dažādu nozaru uzņēmumu pārstāvjiem. Vairāk par Karjeras dienas norisi raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) karjeras konsultante Santa Latkovska, RTU Karjeras dienas pārstāvis, Rīgas Biznesa skolas students Kārlis Sīmanis, lektore RTU Programmu grupas Bizness un ekonomika vadītāja Rīgas Stradiņa universitātē Sociālo zinātņu fakultātē, zinātņu doktore uzņēmējdarbības vadībā Anita Gaile. Par darbaspēka trūkumu, īpaši kvalificētu speciālistu nepietiekamību, daudzus gadus uztraucas darba devēji un īpaši aktuāls šis jautājums ir tieši reģionos. Uzklausām uzņēmuma "Latvijas maiznieks", "Augstsprieguma tīkls" pārstāves.

Eiropas līderi kara ceturtajā gadadienā pulcējas Kijivā un apliecina atbalstu Ukrainai. Karš turpinās kā novājināšanas karš ar lieliem dzīvā spēka zaudējumiem. Ukrainas ekonomika turas. Aktualitātes analizē Austrumeiropas pilitikas paētījumu centra vecākais pētnieks Armands Astukevičs un Zemessardzes komandieris brigādes ģenerālis Aivars Krjukovs. Sazināmies ar Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes dekānu Jāni Priedi. Ar muti Kijivā, ar darbiem…? Vakar, 24. fbruārī, apritot ceturtajai gadskārtai kopš Krievijas agresijas kara eskalācijas Ukrainā, Kijivā ieradās vairāki Eiropas Savienības un tās dalībvalstu līderi. Klāt bija Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, Eiropadomes prezidents Antoniu Košta, Somijas prezidents Aleksandrs Stubs, Norvēģijas, Zviedrijas, Dānijas, Horvātijas, Igaunijas, Latvijas, Islandes premjerministri, Lietuvas aizsardzības ministrs, arī NATO ģenerālsekretārs Marks Rite. Tas bija nepārprotams solidaritātes žests, kam jāapliecina savienības apņēmība turpināt atbalstīt Ukrainu visos iespējamos veidos. Līdz šim ir darīts daudz: savienības palīdzības kopapjoms tuvojas divsimt miljardu robežai. Tai skaitā, runājot par šobrīd īpaši aktuālo enerģētikas jautājumu, pārvietotas veselas elektrostacijas un piegādāti apmēram vienpadsmit tūkstoši ģeneratoru. Vairumam Eiropas valstu netrūkst vēlmes un gatavības, taču nupat palīdzības vezuma ceļā kā kupls cinis jau atkal aptupies Ungārijas premjers Viktors Orbans. Vispirms pirmdien notikušajā Eiropas Savienības ārlietu dienestu vadītāju sanāksmē Briselē Ungārijas ārlietu ministrs Peters Sijarto paziņoja, ka Ungārija neatbalstīs kārtējo Krievijai noteikto sankciju paketi, savukārt vakar, tieši pilna mēroga iebrukuma gadadienā, izpaudās pats Orbans, paziņojot, ka bloķēs arī jau nolemto Eiropas Savienības 90 miljardu atbalsta piešķīrumu Ukrainai. Par šo atbalstu agrāk tika panākta vienošanās, kas paredz, ka „negribošo koalīcija” – Ungārija, Slovākija un Čehija – tiek atbrīvotas no saistībām aizdevuma sakarā. Taču nu Budapeštas pusdiktators izdomājis, ka neatbalstīšot vispār nevienu Ukrainai labvēlīgu lēmumu, jo Kijiva, raugi, esot pārtraukusi krievu jēlnaftas piegādes Ungārijai un Slovākijai pa cauruļvadu „Draudzība”. Ukrainas valdība apgalvo, ka piegādes apstājušās, jo cauruļvads bojāts krievu lidrobotu triecienā. Duetā ar savu kaimiņu velk arī Slovākijas premjers Roberts Fico, kura dzimtenei arī Kremļa „melno zeltu” vajagot kā ēst. Viņš piedraudējis, ka ja piegādes neatsāksies, Slovākija pārtrauks elektroenerģijas piegādi Ukrainai. Bet kamēr Eiropas līderi neskopojas nīgriem izteicieniem par „Draudzības” trubai piezīsties kāro Viktoru, Vašingtonā Ukrainas jautājums šķiet nobīdīts otrajā plānā aiz iespējamās Irānas militārās pārmācīšanas, Epstīna failu blāķiem un, protams, prezidenta ķīviņa ar augstāko tiesu par tarifiem. Tiesa, pirms dažām dienām, kad bez nozīmīgiem rezultātiem bija noslēgušās trīspusējās ASV, Krievijas un Ukrainas sarunas Ženēvā, Baltā nama saimnieks pagarināja Krievijai noteikto sankciju termiņu. Baisi gausais karš Apritot ceturtajai gadskārtai kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, karadarbība tiek raksturota kā novājināšanas karš ar lieliem dzīvā spēka zaudējumiem. Par to, cik dzīvību ziedots Kremļa diktatora iegribu un iedomu vārdā, ir visai aptuvens priekšstats, bet dažādi avoti lēš, ka Ukrainas pusē kritušo skaits varētu pārsniegt 60000, savukārt Krievijas pusē šīs aplēses svārstās no apmēram 180000 līdz 350000 un vairāk tūkstošiem. Kopējie zaudējumi, saprotams, ir vairākas reizes lielāki, un, kā domā NATO analītiķi, pērnajā gadā vien Krievijai tie varētu būt apmēram 400000 kritušo, ievainoto un bez vēsts pazudušo. Kā zināms, šī cena maksāta par pieticīgiem ieguvumiem – pērngad agresoram izdevies papildus iegūt mazāk par procentu no Ukrainas teritorijas, un tagad tā okupēta ir apmēram piektā daļa no kaimiņvalsts. Tomēr daudzi eksperti spriež, ka Krievijai esot vēl diezgan resursu, lai šādi turpinātu vismaz kādu gadu. Izskan gan arī viedokļi, ka rekrutēšanas apjomi atpaliek no dzīvā spēka zaudējumiem un tuvojas brīdis, kad var nākties izšķirties par piespiedu mobilizāciju. Pie tam frontē pēdējā mēneša laikā Krievijas spēki piedzīvojuši nopietnas komunikācijas problēmas. Īlona Maska kompānija beidzot atslēgusi no „Starlink” tīkla nelegāli iegūtos termināļus, kurus krievi izmantoja okupētajā Ukrainas teritorijā, savukārt Maskavas pati bloķējusi „Telegram” tīklu, un daudzas krievu vienības tādējādi palikušas bez ierastajiem saziņas līdzekļiem. Daļēji ar to tiek skaidroti Ukrainas spēku nesenie panākumi, atgūstot ap 200 kvadrātkilometru teritorijas Zaporižjes un Dņipro apgabalos. Vēl pirms tam decembrī krievu vienības izdevās izspiest no Harkivas apgabala Kupjanskas, kuru Krievijas armijas vadība jau bija pasludinājusi par pilnībā ieņemtu. No vienas puses, tie ir nenozīmīgi taktiski ieguvumi, kas, cita starpā, nav mazinājuši Krievijas spēku spiedienu Doņeckas apgabalā, no otras, tas ir apliecinājums, ka Ukrainas armija saglabā uzbrukuma potenciālu. Tiek gan atzīmēts, ka arī Ukraina saskaras ar nopietnām militārā personāla problēmām – apmēram divsimt tūkstoši karavīru, nespējot izturēt frontes apstākļus, esot patvaļīgi pametuši savas vienības. Vēl viens ļoti nepatīkams pārsteigums Krievijai bija sestdien notikušais Ukrainas raķešu trieciens militāro raķešu rūpnīcai Votkisnkā, Udmurtijas autonomajā republikā, aptuveni 1400 kilometru attālumā no Ukrainas robežas. Šajā rūpnīcā top mazā rādiusa raķetes „Iskander”, kas tiek izmantotas triecieniem pa Ukrainas teritoriju, un starpkontinentālās raķetes „Topoļ-M”.  Kā apgalvo Kijiva, trieciens veikts ar ukraiņu ražojuma spārnoto raķeti „Flamingo”. Ukrainas ekonomika turas Krievijas agresijas eskalācija 2022. gadā saprotami traumēja arī Ukrainas ekonomiku. Vairākkārt palielinājās Krievijas okupētās teritorijas apmēri, agresorvalsts uzsāka mērķtiecīgu infrastruktūras graušanu, miljoniem iedzīvotāju pameta valsti. Tiek lēsts, ka pagājušajos kara gados agresors pret Ukrainas teritoriju raidījis apmēram 13000 raķešu un vairāk nekā 140000 lidrobotu. Lielu daļu no tiem notriekusi ukraiņu pretgaisa aizsardzība, taču daļa savu mērķi sasnieguši. Tomēr Ukrainas iekšzemes kopprodukts, kas 2022. gadā saruka par gandrīz trešdaļu, nākamajos gados piedzīvoja zināmu atlabšanu, 2023. gadā pieaugot par vairāk nekā pieciem procentiem, 2024. gadā – par vairāk nekā trīs ar pusi, 2025. gadā – par aptuveni diviem procentiem. Kāpums prognozēts arī šogad, tiesa, šais prognozēs nebija ņemti vērā Krievijas nežēlīgi mērķtiecīgie triecieni enerģētikas infrastruktūrai. Resursa „Project Syndicate” autori, ekonomisti Tatjana Derjugina, Anastasija Fedika un Jurijs Gorodņičenko piesauc trīs galvenos faktorus, kas ļāvuši Ukrainas ekonomikai līdz šim saglabāt kondīciju, kas šobrīd pārspēj cerības pilna mēroga kara sākumā. Pirmkārt, tās ir ukraiņu militārās spējas, saglabājot kontroli pār savu gaisa telpu un lielā mērā neitralizējot Krievijas Melnās jūras floti. Attiecīgi Krievijai nav izdevies pilnībā apturēt Ukrainas eksporta plūsmu pa jūras ceļiem. Otrs faktors ir apjomīgā starptautiskā palīdzība, kas aizvadītajos četros gados bijusi vidēji ap 40 miljardiem dolāru gadā. Tā palīdzējusi kompensēt budžeta deficītu, kas ir aptuveni 25% no iekšzemes kopprodukta, segt lielu daļu izdevumu ieroču un energoresursu importam. Savukārt grandiozais militāro izdevumu kāpums – no sešiem miljardiem dolāru 2021. gadā līdz septiņdesmit miljardiem pērngad – ir jaudīgs ekonomikas stimuls. Pēc amerikāņu domnīcas „Jamestown” sniegtajiem datiem lidrobotu ražošanas apjomi Ukrainā pagājušogad sasnieguši četrus miljonus vienību, bet šogad varētu sasniegt septiņus miljonus. Kā trešais faktors tiek minēta Ukrainas Nacionālās bankas sekmīgā darbība, nodrošinot likviditāti un novēršot banku sistēmas sabrukumu. Un, kā atzīmē trīs minētie „Project Syndicate” autori, salīdzinoši stabilais ekonomikas stāvoklis nebūtu iespējams bez ukraiņu uzņēmēju un visas sabiedrības gatavības pielāgoties un paciest grūtības, un radoši meklēt risinājumus. Protams, Krievijas agresijas karš rada Ukrainai milzu zaudējumus un arī milzīgas problēmas, no kurām akūtākās šobrīd ir teju trīs ceturtdaļu elektroģenerējošo jaudu iznīcināšana un jūtams kvalificēta darbaspēka trūkums. Sagatavoja Eduards Liniņš.

L'info du matin - Et si les lignes blanches disparaissaient des routes ? Le winner du jour - Un homme a séjourné dans des palaces pour 1 centime d'euro la nuit. - "Get Lucky" des Daft Punk programmé sur un orgue mécanique datant de 1920. Le flashback - Avril 1987. "Viens boire un petit coup à la maison" de Licence IV est numéro 1 en France. - Sortie de l'album Solitude Standing de Suzanne Vega, avec le single "Luka". Le savoir inutile - Billy Joel a longtemps refusé la logique tarifaire classique en concert, ne réservant pas systématiquement les places les plus chères aux premiers rangs. La chanson du jour - Nirvana "Heart-Shaped Box" 3 choses à savoir sur Gaston Lagaffe Qu'est-ce qu'on regarde ? - Sortie cinéma de Scream 7. - Sortie de "More Than We Ever Wanted" du groupe Twenty One Pilots. - Sur Amazon Prime Video, documentaire "Man on the Run" consacré à Paul McCartney. Jeu Surprise (Ni oui ni non) - Julie de Belfort repart avec une brosse à dents My Variation. Les Coffres à jouets RTL2 - Tiago, 8 ans, de Saint-Claude vers Oyonnax, gagne une Nintendo Switch 2. La Banque RTL2 - Luca de Vairé, vers Les Sables-d'Olonne, repart avec une brosse à dents My Variation. Hébergé par Audiomeans. Visitez audiomeans.fr/politique-de-confidentialite pour plus d'informations.

Turpinām tradīciju raidījumā - iepazīt jauno sociālantropologu pētījumus. Šogad to vidū ir gan nēģu zveja Salacgrīvā, gan sociālantropoloģiski novērojumi bērnu rotaļlaukumus, gan zaļo inovāciju ieviešana slimnīcu vidē. Sociālā antropoloģija ir tāda interesanta nozare, kas palīdz labāk izprast cilvēkiem pašiem sevi. Kādi tad mēs esam, kā veidojas mūsu attiecības citam ar citu un apkārtējo vidi - tas viss nonāk sociālantrolologu uzmanības lokā. Ar saviem pētījumiem iepazīstina Rīgas Stradiņa Universitātes sociālantropoloģes Līga Sleņģe, Signe Nikolājeva un Zanda Gailuma-Zohra, kuras izstrādājušas savus maģistra darbus.  Iepazīstam gada augu – lāceni un gada koku – parasto ievu Interesanti, ka gan Botāniķu biedrība, izvirzot lāceni par gada augu, un attiecīgi Dendrologu biedrība gada koka titulu piešķirot ievai, nav to darījuši tāpēc, ka minētie nominanti būt īpaši apdraudēti vai paši kam dabā kaitējuši. Iemesls ir, lai vairāk izpētītu un uzzinātu par to stāvokli dabā un dzīvotnēm, kur mīt ieva un lācene. Sākam ar gada augu – lāceni, saldo dzintardzelteno purva ogu. Kā teic Latvijas Botāniķu biedrības pārstāve un šī gada auga nominanta izvirzītāja Vija Kreile, tad lācene nav reta oga, tomēr ne viscaur purvā tā ir sastopama. Šī gada laikā botāniķi centīsies noskaidrot, kā purva izmēri, konkrēti purva malas,  nosaka lāceņu daudzumu šajā dzīvotnē. Interesējamies arī, kāpēc lāceņu ievārījums ir krietni dārgāks, salīdzinot ar citiem šādiem kārumiem burkās. Vēl skaidrojumu par minētajām ogām sniedz Latvijas Botāniķu biedrības valdes priekšsēdētāja Anete Pošiva-Bunkovska. Gada koks – parastā ieva ir gan upju palieņu veselības indikators, gan viegli indīgs, tomēr ārstniecības augs un diezgan labi tiek galā ar savu kaitēkli – tīklkodi. Vairāk ar parasto ievu iepazīstina Latvijas dendrologu biedrības valdes pārstāvis Gvido Leiburgs. -- Par dzelteno stērsti stāsta ornitologs, Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus.  

Profesore Gunta Ancāne ir psihoterapijas un psihosomatikas ārste. Šajā sarunā viņa atsaucas uz Pasaules Veselības organizācijas nostāju: "emocionālā veselība nosaka fizisko veselību". Profesori izjautāju, ko tas nozīmē praksē. Kāpēc cilvēkam sāp galva, vēders vai mugura, lai gan izmeklējumi rāda, ka viss kārtībā?Profesore skaidro, kā neizteiktas bailes, dusmas vai kauns kļūst par fiziskām sāpēm. Viņa atklāj, kāpēc dusmas ir noderīgas un nepieciešamas jūtas, kas palīdz aizstāvēt savas robežas. Kāpēc rūpēties par sevi nav egoisms, bet gudra rīcība un pienākums pret sevi un apkārtējiem.Šī saruna palīdzēs vairāk saprast, kāpēc tu jūties, kā jūties, un ko ar to darīt. Profesore ikdienā strādā Ziemeļeiropas mentālās veselības centrā. Viņas pieredze un zināšanas palīdz saprast, kā emocijas kļūst par slimībām un, kas vēl svarīgāk, kā no tām izārstēties.Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas ir 251.epizodes lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 Ievads03:08 Kāpēc emocionālā veselība nav tikai emocionālā veselība - Pasaules Veselības organizācijas pozīcija07:07 Kas cilvēkiem būtu jāsaprot par emociju rašanos smadzenēs - izjūtas un sajūtas14:08 Kā emocionālie faktori rada galvassāpes, muguras sāpes un citus simptomus16:20 Kas ir aleksitīmija - cilvēki, kuri neizprot savas jūtas19:52 Par mēru - Aristoteļa gudrība par visām jūtām21:09 Skaudība kā vērtīga informācija par to, ko es gribu23:15 Dusmas ir noderīgas jūtas - kāpēc un kā tās lietot30:29 Laicīgi pamanīt, kā es jūtos, un rīkoties33:54 Rūpēties par savu pašsajūtu nav tikai tiesības - tā ir pienākums36:29 Pareizi/nepareizi - kas ir tas soģis, kas var pateikt, kā ir pareizi?38:11 Drīkst/nedrīkst - kā šie vārdi tevi padara par kalpu40:02 Labi/slikti - cieņpilna izturēšanās vs vērtējumi44:45 Ja ir grūti rūpēties par sevi - kā to darīt?51:33 Vajag/nevajag - bīstamākie vārdi Latvijas sabiedrībā55:39 Power-Up SPACE – vieta, kur ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu58:05 Kā okupācija un meli mūs pazemoja1:00:40 "Es gribu" un "man patīk" - svētie vārdi attiecībā uz veselību01:05:29 Ziemeļeiropas mentālās veselības centrs - kur meklēt palīdzību01:10:11 Kad ir grūts dzīves posms - ko darīt?01:18:02 Nav vienas receptes, bet ir individuāls risinājums01:22:08 "Tu esi egoists!"01:25:41 Reanimēt vārdu "ambīcijas"

Dr. Jānis Ģīlis 40 gadus strādā par plastikas ķirurgu – no mikroķirurģijas, kur šuves uzliek uz 0,4 milimetru struktūrām, līdz estētiskajai ķirurģijai, kur matemātiski aprēķina skaistuma proporcijas. Viņš ir vadījis meistarklases 136 valstīs, operējis ar 40 reižu optisko palielinājumu un turpina strādāt operāciju zālē 2-3 dienas nedēļā. Paralēli tam – dakteris Ģīlis regulāri dodas pārgājienos kalnos - Himalajos un Dienvidamerikā, kur piedzīvojis gan ledus ūdens šoku 5000 metru augstumā, gan kalnu upes viltīgi bīstamo spēku.Šajā sarunā ārsts pastāstīja arī par kritisku veselības situāciju, kas ar viņu notika pirms 20 gadiem, kad 90% pacientu parasti nomirst. Par mēnesi Ķīnas klosterī, kur mācījās "izslēgt domu slēdzi" pēc operācijas un nesaistīt savu labsajūtu ar pacienta gaitām. Par to, kā disciplīna, mērķi un prasme sevi sadalīt ļauj uzturēt gan profesionālo līmeni, gan enerģiju 65 gadu vecumā. Un par lietām, kas strādā viņa dzīves labā, piemēram, 10 000 soļi dienā, treniņi ar ierobežotu skābekli un vakara Scrabble rituāls ar dzīvesbiedri.Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk infomācijas ir 250.sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 Ievads02:50 Kas ir Dr. Jānis Ģīlis02:20 40 gadi profesijā: kāpēc vēl joprojām patīk iet uz darbu07:30 Mikroķirurģija: kā uzliek 7 šuves uz 0,4 milimetriem vai operā 21,5 h no vietas12:08 No mikroķirurģijas uz plastikas ķirurģiju un Maskava 1986-198814:02 Vīriešu neauglības ārstēšana: unikāla pieredze ar 265 miljonu valsti18:50 Meistarklases 136 valstīs: kā mācīt tā, lai noturētu auditorijas uzmanību23:23 Ķīnā ar 4000 plastikas ķirurgiem: kā uzstāties bez tulka27:20 Operāciju shēmas: kad māksliniekam jāglezno, nevis jāzīmē29:35 Kā fotogrāfija kļuva par neatņemamu prasmi34:07 Disciplīna: kā izveidot materiālu sistēmu, lai nekas nepazudtu39:41 Dailes teātris un Vijas Artmanes pauze: māksla uzrunāt auditoriju40:23 Kārtība domās: ko iedeva mamma – latviešu valodas skolotāja42:42 Power-Up SPACE – vieta, kur ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu45:25 Veselības krīze: 90% šādā stāvoklī nomirst nākamo 24 stundu laikā47:28 “Gribu dzīvot, gribu ģimeni, gribu atgriezties darbā”49:04 Trīs Dalailamas personīgie ārsti un viens padoms: iemācies sadalīt sevi52:10 Mēnesis Ķīnas klosterī: 12 stundas meditācijas dienā53:39 Intuīcija: vai es to gribu un vai man to vajag?54:45 Kalnu kāpšana: kāpēc mocīt sevi 6000 metru augstumā59:28 "Jāni, tev nekad nav bijušas nepatikšanas, kamēr neesi muti atvēris"01:00:07 Treniņu režīms: 10 000 soļi dienā un 30 000 pirms kalniem01:06:06 Labradori: kāpēc divi un kāpēc tieši šī šķirne01:07:36 44 gadi laulībā: Scrabble katru vakaru – kāpēc?01:10:04 "Kalni nepiedod stulbumu"01:16:13 Plastikas ķirurģija: ko mēs nezinām par šo jomu01:28:29 Vīrieši un sievietes: kas maina pieeju01:34:32 Suņu sakosti cilvēki: kad sportistam ir 58 brūces01:36:02

Šajā epizodē viesos ir modes dizainere Natalija Jansone. Saruna ir par to, kā saglabāt dvēseli biznesā, kā noteikt cenu saviem sapņiem un kāpēc ceļš vienmēr ir svarīgāks par galamērķi.Natalija stāsta par laiku kā vienīgo īsto valūtu - kā saprast savu produktu vērtību biznesā; par izdegšanu un atdzimšanu – kā kovids un krīzes mirkļi veda atpakaļ pie būtiskā un mācīja vērtēt to, kas patiešām svarīgs, kā noteikt cenu – un kāpēc tas ir darbs ar sevi un iekšēju pārliecību, ka tavs laiks maksā, par starptautisku panākumu ceļu – no pirmā pasūtījuma Tokijā līdz veikaliem visā pasaulē, par bailēm kā attīstības vietu, kā mācīties uzticēties pirmajai domai, kas ir dvēseles balss.Šī saruna ir tiem, kas meklē atbildes uz jautājumiem par vērtību darbā un biznesā, par to, kā saglabāt autentiskumu un dvēseli savā darbā, un kā turpināt iet uz priekšu arī tad, kad šķiet, ka pasaule ap tevi mainās pārāk strauji.Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas ir 249. sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 – Ievads05:45 – Dzimšana Sibīrijā un tēvs onkologs14:15 – Japāņu maģija17:30 – Par "sliktiem" cilvēkiem: kāpēc katrs sastaptais ir mācība20:00 – Pārcelšanās uz Latviju 2000. gadā, sekojot mīlestībai23:10 – Mākslas vingrošana un ceļš uz modes dizainu30:50 – Trīs sapņi: diplomāte, psiholoģe vai māksliniece34:20 – Pirmā kolekcija "Cukurs" un ceļš uz Koreju38:00 – Japāna: kā 5 minūtes pirms slēgšanas mainīja visu48:15 – Mācības no amerikāņu aģenta: bikses ar gumiju un trīs klasiskās krāsas56:20 – Cenu noteikšana: audums + darbs un koeficients01:01:00 – "Jābūt pārliecībai, ka tavs laiks maksā" – filozofija par vērtību01:05:30 – Izdegšana pirms Covid: kad pasaule mainījās01:18:20 – Par prokrastināciju: dažreiz tā ir zīme, ka tev tas nav vajadzīgs01:22:00 – "Ejiet, kur ir bailes, tikai tur ir attīstība"01:25:15 – Veselība: stāvēšana uz naglām un četras minūtes līdz endorfīniem01:33:00 – Sapnis par vietu, kur cilvēki var būt ar sevi01:36:20 – apģērbu kolekcija un uzticēšanās pirmajai sajūtai

Turpinām sekot līdzi notikumiem Irānā, pieaugošajai spriedzei Grenlandē un dažām aktualitātēm Moldovā. Aktualitātes analizē Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Uldis Ķezberis un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Sazināmies ar Latvijas Ārpolitikas institūta Tuvo Austrumu programmas vadītāju Sintiju Broku-Kovalevsku. Irānas sacelšanos slīcina asinīs Protesti, kas Irānā uzliesmoja pērnā gada nogalē, pagājušās nedēļas otrajā pusē strauji vērsās plašumā un ieguva arvien konkrētāku politisku saturu. Cilvēku miljoni, izgājuši apmēram 180 pilsētu ielās, skandēja lozungus par valdošā islāma teokrātiskā režīma gāšanu un monarhijas atjaunošanu. Pašreizējais Irānas Islāma republikas režīms izveidojās pēc revolūcijas 1979. gadā, kad tika gāzts līdz tam valdījušais šahs Mohammads Rezā Pehlevī. Šahs mira trimdā 1980. gadā, bet viņa titula mantinieks ir vecākais dēls, kroņprincis Rezā Pehlevī, kurš vada 2013. gadā Parīzē nodibināto Irānas Nacionālo padomi, vienu no galvenajām irāņu trimdas organizācijām. 6. janvārī kroņprincis nāca klajā ar aicinājumu vērst protestus plašumā, kas arī notika. Režīms savukārt uzsāka plašu globālā tīmekļa pieejas un citu sakaru bloķēšanu, varas pārstāvji vērsās pret protestētājiem arvien vardarbīgāk. No protestētāju puses notika valsts iestāžu ieņemšanas un aizdedzināšanas gadījumi, tika aizdedzinātas arī vairākas mošejas. Varas pārstāvji, pirmām kārtām Islāma Revolūcijas gvardu korpusa kaujinieki, sāka laist darbā šaujamieročus; parādījās ziņojumi par snaiperu un ložmetēju izmantošanu. Irānas augstākā līdera Alī Hāmenejī publiskie izteikumi kļuva arvien draudošāki. Viņš protestētājus raksturo kā valsts ienaidniekus, kuri kalpojot Savienoto Valstu interesēm. Ziņas par bojāgājušo skaitu pagājušās nedēļas nogalē sasniedza vairākus simtus, šobrīd kā minimālais skaits tiek minēti jau vismaz 2500 cilvēku, taču avoti piesauc arī daudz lielākus skaitļus – divpadsmit un pat divdesmit tūkstošus nogalināto. Tiek ziņots, ka bojā gājuši arī apmēram 140 varas pārstāvju. Vairāk nekā 16 000 protestētāju esot arestēti. Daudzu skati šobrīd pievērsti ASV prezidentam Donaldam Trampam, kurš jau vairākkārt solījies iesaistīties, ja režīms uzsāks neapbruņotu ļaužu slepkavošanu, kas šobrīd jau visai nepārprotami notiek. Vakar Baltā nama saimnieks savā sociālā tīkla kontā „Truth Social” publiskoja ierakstu, aicinot protestētājus nepadoties un paužot, ka palīdzība jau esot ceļā. Šodien, 14. janvārī, Tramps publiskojis arī brīdinājumu Teherānas režīmam neuzsākt nāvessodu izpildi protestu organizēšanā apsūdzētajiem. Pērnās nedēļas nogalē arestētā un uz karstām pēdām tiesātā Efrana Soltani radinieki ziņojuši, ka šodien viņam paredzēts izpildīt nāvessodu. Grenlandes „saldējuma” tīkotājs Tramps Šai dienai var būt tālejošas sekas Grenlandes un Dānijas, bet arī Eiropas un pasaules vēstures gaitā. Šodien, 14. janvārī, Baltajā namā jānotiek sarunām starp ASV viceprezidentu Džeimsu Deividu Vensu un valsts sekretāru Marko Rubio no vienas, un Dānijas ārlietu ministru Larsu Loki Rasmusenu un Grenlandes ārlietu ministri Vivianu Mocfeldu no otras puses. Ziemeļu karalistes pārstāvji cer mazināt spriedzi, kas savilkusies ap pasaulē lielāko salu pēdējās nedēļās, kad Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps ar jaunu sparu pauž apņemšanos padarīt šo autonomo Dānijas kroņa zemi par amerikāņu teritoriju. „Vieglā vai smagā veidā,” izteicies Baltā nama saimnieks, ar „smago” diezgan nepārprotami domājot iespējamu militāru akciju. Vēl pavisam nesen ka tāds bija neiedomājams, bet amerikāņu zibenīgā specoperācija janvāra sākumā Venecuēlā liek uzlūkot šādu iespēju kā krietni reālāku. Vēl jo vairāk, lasot prezidenta Trampa nesenos izteikumus par to, ka viņa rīcībai vienīgais ierobežojošais faktors esot paša morāle, bet nekādi ne starptautiskās tiesības. Savukārt Dānijas premjerministre Mete Frederiksena norādījusi, ka piesauktais „smagais veids”, respektīvi, Savienoto Valstu militāra akcija Grenlandes pārņemšanai nozīmēs Ziemeļatlantijas alianses beigas. Vašingtonas līdzšinējie partneri Eiropā nonāktu ļoti sāpīgas izvēles priekšā, kur vienā svaru kausā būtu solidaritāte ar Dāniju, otrā – Savienoto Valstu turpmāka dalība Eiropas aizsardzībā, jo sevišķi atbalsts Ukrainai cīņā pret Krievijas agresiju. Atbildot Trampa argumentiem par it kā iespējamu Krievijas vai Ķīnas invāziju Grenlandē, ja to nepārņems Savienotās Valstis, Rietumeiropas partneri, sevišķi Vācija un Lielbritānija, pauduši gatavību kāpināt savu militāro klātbūtni salā. Tomēr ļoti daudzi apšauba to, ka drošības apsvērumi patiešām ir prezidenta Trampa un viņa administrācijas motīvs. Daudz ticamāka šķiet vēlme tikt pie ziemeļu salas izrakteņu resursiem, kontrolēt kuģošanas ceļus, kas varētu kļūt aktīvāki līdz ar ledus kušanu Arktikā un arī apmierināt Baltā nama saimnieka arhaiski impēriskās ambīcijas. To visai nepārprotami paudis viņš pats, pirms dažām dienām sakot: „Mēs runājam par iegūšanu īpašumā, nevis iznomāšanu. [..] Mums ir bāzes Grenlandē. Es varētu izvietot tur vairāk karavīru, ja vēlētos, bet vajag vairāk. Vajag īpašuma tiesības. Vajag titulu.” Kā liecina aptaujas, diezgan daudz ir grenlandiešu, kuri vēlētos pilnīgu suverenitāti, taču 85% no viņiem ir kategoriski pret iespējamu pāreju Savienoto Valstu pakļautībā. Vai Moldova kļūs par Rumāniju? Pirms dažām dienām, runājot britu podkāstā „The Rest is Politics”, Moldovas prezidente Maija Sandu paziņoja, ja notiktu referendums par viņas valsts atkalapvienošanos ar Rumāniju, viņa balsotu par. Moldovai esot arvien grūtāk vienai izdzīvot pašreizējā nestabilajā pasaulē. Kā zināms, moldāvi un rumāņi runā praktiski identiskā rumāņu valodā, viduslaiku Moldāvijas kņazistē ietilpa tagadējās Moldovas un līdzās esošās Rumānijas austrumdaļas zemes, un starp abiem pasaules kariem tagadējā Moldova bija Rumānijas karalistes sastāvdaļa. No etniski vienotā kopuma Moldovu atrāva staļiniskā Padomju Savienība, 1940. gadā to anektējot un izveidojot Moldāvijas Padomju Sociālistisko republiku. Tātad jautājumam par Moldovas iespējamu apvienošanos ar Rumāniju ir vēsturisks un etniski kulturāls pamatojums. Šis motīvs vēl vairāk aktualizējās pēc Krievijas pilna mēroga agresijas pret Ukrainu, kad Kišiņeva sajuta pieaugošus draudus savai suverenitātei gadījumā, ja Krievijai izdotos īstenot savus ekspansijas plānus. Kopš Moldovas neatkarības 1991. gadā pastāvošais Piedņestras separātiskais reģions ir potenciāls tramplīns Krievijas agresijai ne vien pret Moldovu, bet, iespējams, arī tālāk uz rietumiem. Pie tam Kremļa agresija nav tikai ārēja – Moldova pastāvīgi izjūt prokremlisko spēku darbošanos valsts iekšienē gan attiecīgas ievirzes politisko partiju veidā, gan kā separātisma tendences autonomajā Gagauzijas teritorijā. Tomēr šajā pat podkāsta materiālā prezidente Sandu atzina, ka, viņasprāt, idejai par apvienošanos ar Rumāniju trūkstot Moldovas sabiedrības vairākuma atbalsta. 2024. gadā notikušajā referendumā neliels moldāvu vairākums – 50,4 procenti – nobalsoja par valsts dalību Eiropas Savienībā. Moldovas eirointegrācija, šādi likvidējot lielāko daļu tiesisko un administratīvo šķirtņu ar Rumāniju, joprojām šķiet reālāka alternatīva nekā atgriešanās pie pagājušā gadsimta pirmās puses situācijas.   Sagatavoja Eduards Liniņš.

In this engaging conversation, Mike “Sleeves” Sliwa shares how living off the grid in a yurt shaped his perspective on time, community, and connection. As host of the Senior Pickleball Report and a trusted voice for the 50-plus pickleball community, Mike offers a unique look at how the game continues to bring people together across ages, lifestyles, and stages of life. From senior pickleball to innovation, media, and mentorship, this episode highlights why pickleball's greatest strength is its community.VAiR: https://www.vairified.com/NPCA: https://ncpaofficial.com/Sleeves website: https://sleeves-spr.comPMA: https://pmaapproved.com/Daily Travel: https://dailey-travels.com/Music gifted to us by Ian Pedersen: @ianpedersen Contact us: www.lifelessonsfrompickleball@gmail.com Social Media Links:https://www.lifelessonsfrompickleballpodcast.comhttps://www.facebook.com/profile.php?id=61557275391316https://www.instagram.com/lifelessonsfrompickleball/https://www.youtube.com/@LifeLessonsFromPickleballPodThanks for listening and you can also watch us on Youtube.

Merriam-Webster's Word of the Day for October 19, 2025 is: veritable • VAIR-uh-tuh-bul • adjective Veritable is a formal adjective that means “being in fact the thing named and not false, unreal, or imaginary.” It is often used to stress the aptness of a metaphorical description. // The island is a veritable paradise. // The sale attracted a veritable mob of people. See the entry > Examples: “The Roma are often described as an ethnic minority, but many Romani communities view ‘Roma' as a broad racial identity, stretching all the way back to our Indian ancestry. Indeed, to look at the Roma as one ethnicity is to disregard the veritable mosaic of Romani subgroups. There's a thread that holds us all together, which to me feels like a string of fairy lights scattered across the world. Each of these lights shines with its own unique beauty.” — Madeline Potter, The Roma: A Traveling History, 2025 Did you know? Veritable, like its close relative verity (“truth”), came to English through Anglo-French from Latin, ultimately the adjective vērus, meaning “true,” which also gave English verify, aver, and verdict. Veritable is often used as a synonym of genuine or authentic (“a veritable masterpiece”), but it is also frequently used to stress the aptness of a metaphor, often with a humorous tone (“a veritable swarm of lawyers”). In the past, language commentators objected to the latter use, but today it doesn't draw much criticism.