Podcasts about Vair

Stāsta koku vilnas meistars Ritvars Točs. Nātru audums ir viens no senākajiem un visvieglāk iegūstamajiem audumiem. Arī dainās pieminēti nātani audumi. Tie bija ļoti izturīgi un mīksti, piedevām, nātru audumi labi krāsojās visdažādākajos toņos. Nātres ievāc arī janvārī, februārī un martā, bet vislabāk to darīt aprīlī un maijā. Tad pērnā nātre ir jau savu mūžu nodzīvojusi un nokaltusi, šķiedra ir nogatavojusies, palikusi sausa un balta. Šādas nātres savāc kūļos, ved mājās, saberž uz raupja dēļa, saspaida, izsukā un tā iegūst gatavu materiālu vērpšanai. Tas viss prasa piecas minūtes. Nātru kūļus, ja tiek savākti sausā laikā, var glabāt kaut simtu gadu, bet pārstrādāt, kad vien ir vēlme. Tad, kad nātri saberž, pāri paliek tādi kā kauli, spaļi. Tos nemet ārā, bet izmanto telpu kvēpināšanai un gaļas žāvēšanai. Nātru spaļi smaržo kā kadiķi un attīra gaisu. Nātru vilnu vērpj tikai ar rokām, uz speciāla dēļa savirpinot pīnīti. Nātre ļoti labi noder veselībai. Piemēram, lai nesāpētu galva, nēsāja uz dēlīša pītu nātru pīnīti. Dainās teikts: „Trim kārtām nātri pinu savam zīļu vainagam.” Nātru vainadziņš regulē spiedienu, galva paliek dzidra un vairs nesāp. Nātre ir vislabākā krāsu uzsūcēja. Ar otiņu iekrāso katru dzīparu, apžāvē, un tikai tad viņš parādās savā tonī. Dzīparu rakstīšana – tā ir krāsošana. Katru dzīparu izrakstot savā krāsā, sanāk ļoti skaistas jostas un pīnes. Mūsu teritorijā vilnu var gatavot no trīsdesmit pieciem augiem un kokiem, bet dainās var atrast ziņas par divdesmit diviem. Dainās parādīta mūsu senču ikdiena – kā dzīvoja, strādāja, vērpa, auda. Agrāk, kad cilvēki dzīvoja slīkšņās, nebija iespējams turēt aitas, tāpēc izmantoja koku vilnu. Stabilu otro vietu ieņēma kārklu audumi. Kārli, nātres, liepa un ozols tika izmantoti visbiežāk. Plaši izmantoja arī vītola audumus. Tie pieminēti arī hronikās. Pat no ābeles darināja deķus un kroņus. Tas viss smalki aprakstīts dainās. Savukārt purvos izmantoja vilkukūlu. Tas ir viens no senākajiem audumiem. Vilkukūla aug ciņos un no tās sanāk skaisti brūni un ļoti, ļoti silti audumi. „Izbradāju purvus, mežus, kūlas cimdi rociņā.”. No kūlas taisīja tādus pašus cimdus kā no ozola. „Purva krekli mugurā, purva kroņi galviņā.” Mīkstuma ziņā purva kūla ieņēma trešo vietu. Arī tās audumi ir ļoti veselīgi. Visgrūtāk uztaisīt audumu no egles un priežu skujām. Tas ir ķēpīgi, bet var. Dainās teikts: „Skuju deķis mugurā.” Gani, ejot ganos, sildījās ar skuju deķi. Praktiski šos audumus izmantoja visu mūžu. Viens kamzolis kalpoja visam mūžam. Reizi gadā upē to izmazgāja. Jau gadu vecam bērniņam mugurā vilka gobas kreklu, un to pēc tam nodeva nākošajam bērnam. Agrāk mazu bērnu šūpuļus iekāra pīlādža vilnas striķos, lai pīlādzis no visām četrām pusēm viņu sargātu. Pīlādzi izmantoja tikai aizsardzībai. Vairāk ar vilnas ieguvi un pīšanu nodarbojās vīrieši. Vaska drānas audumu prata nopīt jebkurš vīrietis. Viņi neizmantoja ne vārpstiņas, ne ratiņus, jo tādi vēl neeksistēja. Vērpšana notika tikai ar rokām, virpinot vilnu vienā virzienā no tapiņas līdz tapiņai, kamēr bija nopīts vajadzīgais garums. Pēc tam paņēma atbilstoša lieluma rāmi un taisīja audumu. Katrai lietai bija savs rāmis.

Ja salīdzina ar citām vasarām, pagaidām negaisi Latviju saudzē, un šis gads, kas bijis laikapstākļu ziņā līdz šim, der kā piemērs, ka vēsās vasarās negaisu ir mazāk. Un lai arī šogad Vidzemē un Latgalē problēmas rada pārlieku lielais ūdens daudzums no lietavām, nav vismaz negaisā un krusas sapostītu dārzu. Tajā pašā laikā citviet Eiropā jau nav glābiņa no svelmes. Kamēr pie mums lielākajā daļā valsts meteoroloģiskā vasara vēl nav sākusies, turpinās neierasti garš un slapjš pavasaris, Eiropas rietumos gan pavasaris, gan vasaras sākums bijis ar sausu un karstu laiku. Vairāku rietumeiropas valstu meteodienesti ziņo, ka pavasaris bijis sausākais vai viens no sausākajiem novērojumu vēsturē, tā tas bijis daļā Lielbritānijas, Beļģijā, Vācijas dienvidos, Bavārijā. Un vasarīgais siltums un karstums, ko daudzi mūsu pusē gaida, netiek tālāk par Eiropas rietumiem. Spānijā jau labu laiku valda ne vien svelme, kas jūnijā tur ir normāla parādība, bet atsevišķi reģioni piedzīvo karstuma rekordus. Latviju šī gada vēsais vasaras sākums mūs sargā no lieliem un postošiem negaisiem. Pēdējo septiņu gadu laikā jūnijā jau bija pirmie spēcīgie negaisi, kad krusa, intensīvas lietusgāzes un brāzmaini negaisa vēji posta dārzus. Šogad pagaidām esam iztikuši tikai dažiem rībošiem mākoņiem, bez to atnestām stihijām. Pagājušajā nedēļā bija brīdinājumi par postošu negaisu, tomēr tas Latvijā neizveidojās, bet tam nav tiešas saistības ar vēso laiku. Tā vairāk bija veiksmīga sakritība, negaiss ar viesuļiem tika Lietuvas austrumiem. Lietuvas robežsardze izplatīja kadrus, ko uzņēmušas novērošanas kameras uz Lietuvas-Baltkrievijas robežas, tur koki gāzās krustām šķērsām un tā kā pats pierobežas rajons ir mazapdzīvots, nācās piesaistīt papildspēkus no citiem Lietuvas reģioniem, lai sakārtotu robežu, kur tiešām bija burtiski aizgāzta ar kokiem. Šādiem atsevišķiem pērkona negaisiem, kas atnes stihijas, protams, nav vajadzīgs ilgs un noturīgs karstums. Pietiek ar to, ka tveicīgas un mitras gaisa masas ar augstu temperatūru ir netālajos Eiropas reģionos un līdz mums atnāk īslaicīgi. Taču, ja salīdzinām ar iepriekšējiem gadiem, kad jūnijā valdīja svelme, iespējamība negaisu stihijām, protams, ir daudz mazāka, ko labi parāda arī statistika. Pēdējā vasara, ko Latvijā no klimatiskā skatu punkta varēja saukt par vēsu, bija 2017. gadā, toreiz bija tikai viena ļoti karsta diena, kad temperatūra Latvijā sasniedza +30 grādus, un bija viens tiešām liels negaiss ar postījumiem tajā pašā dienā - 12. augustā. Tomēr ir arī reizes, kad negaiss uznāk ne pārāk karstā laikā. Kas ir galvenie faktori, kas veicina negaisa veidošanos? Karstums, no vienas puses, nav tas pats svarīgākais, jo ir gadījumi, kad postoši negaisi ir arī bez tā, piemēram, ASV štatos, kur īpaši pavasara un vasaras sākuma mēnešos viedojas virpuļviesuļi jeb tornado, bieži svelmes pat nav. Latvijas ģeogrāfiskajos apstākļos gan biežāk sanāk, ka visi faktori sakrīt tad, kad ir arī svelme. Plašāk skaidro Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra sinoptiķis Kristans Pāps, kurš ir viens no zinošakajiem negaisu jautājumos. Viņš uzsvēra, ka vajadzīgas gluži kā kādam ēdienam - trīs sastāvdaļas, bez kurām nekādi. Pirmais - augsts gaisa mitrums (un Latvijā tas visbiežāk nāk ar ļoti siltu vai karstu gaisu); otrais - atmosfēras nestabilitāte, tā meteorologi sauc stāvokli, kad uz zemes gaiss ir daudz siltāks un mitrāks, nekā augstākos atmosfēras slāņos, kas ne vienmēr nozīmē karstumu uz zemes. Trešā lieta, ko nevar raksturot gluži vienā vārdā, - process vai apstāklis, kas ierosina vai palīdz siltajam un mitrajam gaisam pacelties. Un tad iesaistās visa apkārtējā vide - tas varbūt reljefs, ēkas, tā var būt jau pastāvoša gaisa cirkulācija vai gaisa plūsmas, kas pēkšņi turbulenti paceļ silto un mitro gaisu augšā un aizsāk šo procesu. Pēc tam, kad mākonis sācis veidoties, tas jau pats sāk sevī iesūkt siltuma un mitruma doto enerģiju no piezemes slāņa. Negaisa mākoņus var iedalīt vairākos veidos gan pēc to izcelsmes, gan izpausmēm, gan stihijām, ko tie nes un šo gan paklausīsimies, skaidro sinoptiķis Kristiāns Pāps.

Stāsta Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu preventīvās saglabāšanas departamenta direktore Inga Šteingolde. Papīra rūpnieciskās ražošanas pirmsākums ir 1803. gads, kad Frogmoras dzirnavās Herfordšīrā, Anglijā iedarbina pirmo papīrmašīnu jeb nepārtrauktās darbības lentveida sietu, kas rotē pa apli, nodrošinot vienlaidus papīra loksnes ražošanu. Latvijas teritorijā šādu iekārtu 1849. gadā uzstāda Līgatnes papīrfabrikā. Papīrmašīnu darbina ūdens turbīna, bet izejvielas ir lini vai kokvilna. Tā kā savākt nepieciešamo lupatu daudzumu ir sarežģīti, bieži tiek rīkotas un pat presē izziņotas akcijas. Papīrrūpniekiem nākas intensīvi meklēt jaunas izejvielas, tā nonākot pie koksnes. Tā kā koksne bija viegli pieejams izejvielu resurss, papīrrūpniecība strauji attīstījās, sadaloties divās plašās nozarēs: izejvielu un paša papīra izgatavošanā. 19. gadsimta beigās Latvijas teritorijā darbojas ap 10 papīra ražotņu – Rīgā, Bišumuižā, Juglā, Jaunciemā, Liepājā, Staicelē, Ogrē, Rankā, Slokā un lielākā – Līgatnē, kuras saražoto papīru eksportēja uz visiem pieciem pasaules kontinentiem. Rūpnieciskajā ražotnē papīrs ieguva jaunu – gludāku veidolu. Šķiedru baltums tiek iegūts, tās balinot ar hloru saturošiem savienojumiem. Tā kā koksnes šķiedras ir trīsreiz īsākas par tekstila šķiedrām, nācās pievienot vairāk līmvielas skābas dabas vielas – kolofoniju un alaunu, kas uzlaboja sasaisti ar šķiedrām. Šāds papīrs bija piemērots ātrai patērēšanai, tomēr to raksturoja zema ilgmūžība. Īsākas šķiedras, skāba vide izgatavošanas, balināšanas un līmēšanas dēļ bija cēlonis papīra dzeltēšanai, brūnēšanai, trauslumam un rakstītā teksta dzišanai. Pagājušā gadsimta 90. gados skābi saturošā papīra problemātiku plaši pētīja. Vairākas Šveices, Vācijas un Spānijas kompānijas izstrādāja metodikas un izveidoja automātiskas apstrādes līnijas: šķēla papīru slāņos, lai ielīmētu balsta starpslāni, mērca grāmatas speciālos šķīdumos vai ievietoja tvaika kamerās. Tas prasīja apjomīgus finanšu līdzekļus, turklāt solītajam simts gadu ilgmūžības pieaugumam realitātē izrādījās uz pusi īsāks ieguvums. Šobrīd pasaules lielākie arhīvi un bibliotēkas izmanto citu stratēģiju – tādu glabāšanas apstākļu uzturēšanu, kas palēnina visu vecošanas procesu norisi, kā arī digitālo kopiju izmantošanu. Latvijas valsts vēstures arhīvā vizualizējamas materiāla izmaiņas – no viduslaiku muižnieku  arhīvu gaišā un izturīgā papīra nonākot pie zemes un baznīcas grāmatu iedzeltenā, viegli lūstošā, un apstājoties pie brūnganajiem, jau gabalos sabirušajiem pasu reģistru un pauspapīra karšu fragmentiem. Pētniecībai šobrīd aktuālākais ir tieši rūpnieciskā perioda – skābi saturošais papīrs: baznīcas un zemes grāmatas, būvvaldes lietas, pagastvalžu pasu grāmatas, statistikas pārvaldes, apriņķu iesaukšanas komisiju un tiesu dokumenti. Šī arhīva daļa jau sākotnēji tikusi aktīvi lietota, piedzīvojusi kara un padomju represiju laikus un izraisa interesi mūsdienu vēstures un ģenealoģijas entuziastiem. Liela daļa šo dokumentu ir digitalizēti, tomēr daļa joprojām ir tikai papīra oriģināla formā. Izteikti brūnējušie un trauslākie dokumenti pirms izsniegšanas nonāk pie restauratoriem, kur piedzīvo plašu apstrādes ciklu, tā atgūstot daļu no savas jaunības. Prioritāti restaurācijā piešķir fondiem, kurus pēc viegliem labojumiem iespējams digitalizēt, tad dokumentiem, kuru bojājumi strauji progresē – trauslums, plīsumi, zudumi, tintes korozija vai izbalošana; kā pēdējie paliek tādi, kuru bojājumi ir neprogresējoši – ietecējumi, deformācija vai nodilums. Īpašs prieks ir tad, ja no maziem fragmentiem izdodas salikt salasāmu attēlu, kā, piemēram, 19. gadsimta beigu Ādažu draudzes plāna sīkos pauspapīra gabaliņus izdevās salikt pārskatāmā uzmērījumā. Taču dokumentu apjoms ir milzīgs un restaurācijas process sarežģīts, tāpēc arī Latvijas Nacionālā arhīva saglabāšanas speciālisti cīnās par dokumentu ilgmūžības paaugstināšanu, gan mēģinot noturēt klimatiskās normas glabātavās, gan dokumentus atbilstoši iepakojot un cerot iegūt jaunu, plašu, atbilstoša klimata ēku dokumentārajam mantojumam.

Stāsta pianists Ventis Zilberts. Stāstījums ir par diviem dažādu paaudžu pārstāvjiem. Viens no tiem ir Ivars Ebels, kura simtgade tika svinēta šogad martā. Mediķu aprindās viņu joprojām daudzina kā pirmo latviešu profesoru bērnu slimībās un kā Latvijas pediatru zinātniskās skolas izveidotāju. Savukārt pianista Jāņa Maļecka darbošanās rit profesionāli divās mākslas jomās – mūzikā un glezniecībā. Mūzika un medicīna – divas darbības jomas gan mācību laikā, gan intensīvajos darba gados savijušās kopā un vedušas cauri visai Ivara Ebela dzīvei. Lūk, virkne biogrāfisku faktu, kas to uzskatāmi rāda. Īstais nopietnais vienas profesijas izvēles sākums varbūt meklējams dienā, kad Ivars Ebels, būdams vēl audzēknis Rīgas 1. ģimnāzijā, iegāja profesora Jāzepa Vītola kabinetā, lai parādītu savas klavierspēles prasmes. Gājiens izrādījās veiksmīgs, jo ar 1942. gadu viņš, būdams vēl ģimnāzists, uzsāka mācību gaitas Latvijas Konservatorijā profesora Nikolaja Dauges klavieru klasē. Paralēli mūzikas studijām pēc diviem gadiem viņš varēja sevi saukt par studentu arī Latvijas Valsts universitātes Medicīnas fakultātē. Mācību pārtraukums dažādu iemeslu dēļ gan vienā, gan otrā augstskolā tomēr nekavēja 1950. gadu sākumā iegūt augstskolas diplomu abās speciālitātēs. Tālāk sekoja ārkārtīgi intensīvs darbs medicīnas jomā – praktiskajā darbībā gan Republikas bērnu klīniskajā slimnīcā, gan Rīgas Medicīnas institūtā, tā toreiz sauca minētās darba vietas. Zinātnes laukā ne mazāk veikumu – Ivara Ebela kontā gan medicīnas zinātņu kandidāta, gan arī medicīnas zinātņu doktora disertācija, publicēti arī neskaitāmi nozīmīgi raksti un grāmatas par specifiskiem medicīnas jautājumiem. Neskatoties uz lielo slodzi medicīnas nozarē, viņš neatmeta ar roku mūzikas mūzai – varbūt vadījās no latīņu teiciena Medicina sanat corpus, musica levat animam jeb “Medicīna dziedē ķermeni, mūzika paceļ dvēseli”. Lai arī profesora darbības galvenā dominante bija medicīna, iedzimts mūziķa talants un ļoti liela vēlme muzicēt aizveda Ivaru Ebelu pie klausītājiem veselus 15 gadus pēc mācību beigām. Tā 1967. gadā viņš kopā ar Leonīda Vīgnera vadīto Jaunatnes simfonisko orķestri Rīgā atskaņoja Ferenca Lista virtuozo Pirmo klavierkoncertu. Sekoja koncerti arī Maskavā un toreizējā Ļeņingradā. Arī Sergeja Rahmaņinova Otrais klavierkoncerts viņa atskaņojumā savā laikā iejūsminājis klausītājus. Kādā intervijā viņš stāstīja, ka jau ilgāku laiku mājās uz viņa flīģeļa Steinway&Sons stāv partitūra – Sergeja Rahmaņinova Trešai klavierkoncerts, kuru viņš jau gandrīz ir sagatavojis atskaņojumam. Diemžēl iecere netika realizēta. Var piebilst, ka laikabiedri, Ivara Ebela kolēģi, stāstījuši, ka medicīnas profesors labprāt publiski spēlējis Friderika Šopēna, Pētera  Čaikovska, Aleksandra Skrjabina un Jāņa Ivanova klavierdarbus. Var secināt, ka ārstniecības dievs Asklēpijs un mūzikas mūza Eiterpe ir bijuši Ivara Ebela teicami sabiedrotie visu mūžu. Mūsu laikabiedra pianista Jāņa Maļecka darbošanās profesionāli divās mākslas jomās – mūzikā un glezniecībā – rit nepārtrauktā mijiedarbībā kopš 1994. gada, kad tika absolvēta Latvijas Mākslas akadēmija, bet sākums abām takām mākslā sācies jau bērnībā. Ir vērts atgādināt Jāņa Maļecka biogrāfisko datu atsevišķus pieturas punktus saistībā ar katru profesiju. Mūzikā tās bija mācības mūsu konservatorijā, absolvējot profesora Igora Kalniņa klavieru klasi 1981. gadā. Kopš tā laika līdz pat šai dienai – koncerti, ieraksti un atkal koncerti dažādos sastāvos gan ar vokālistiem, gan instrumentālistiem Latvijā un daudzkur ārzemēs, Beļģijā, Norvēģijā, ASV. Muzicēšanas sakarā izcelšu tikai vienu, bet ļoti būtisku vienību, Klavieru kvartetu „RIX” (latviešu mūzikas profesionālajā vidē augsti novērtētu, dažādās pasaules malās dzīvojošu latviešu mūziķu ansambli), kura koncerti Jāņa Maļecka vadībā vienmēr ir svētki klausītājiem. Paralēli koncertdarbībai – ļoti sekmīgs pedagoģiskais darbs, vide, kurā, manuprāt, kristalizējas daudzas noderīgas atziņas radošai darbībai abās minētajās sfērās. Savukārt glezniecībā pēc studijām Latvijas Mākslas akadēmijā Intas Celmiņas un Ivara Heinrihsona meistardarbnīcās – personālizstādes, izstādes kopā ar citiem gleznotājiem un atkal personālizstādes: Agijas Sūnas galerijā, Gārsenes pilī, Kultūras pilī “Ziemeļblāzma”, Valmieras Novadpētniecības muzejā, Latgales vēstniecībā GORS.  Par izstādi ar nosaukumu “Muzikālās tēmas un noskaņas Jāņa Maļecka gleznās” gribas teikt īpaši – spēcīga mākslinieka pārvaldīto profesiju sinerģija! Kā lasāms notikuma aprakstā, “tā izpaužas muzikālo tēmu un muzikālo noskaņo attainojumā jebkurā audeklā, gan figurālās gleznās "Arfiste"', "Čelliste", "Pavasara sonāte", gan izlasē no gleznu sērijas, kas radīta komponista Olivjē Mesiāna “Kvarteta laika galam” iespaidā”. Lūk, daiļrunīgie atsevišķu daļu nosaukumi, – “Putnu bezdibenis”, “Slavinājums Jēzus mūžībai”, “Mūžības slavinājums”, gleznojumu inspirācijas pamats.  Liekas, ka profesora Jāņa Maļecka darbībā abu mākslas profesiju, mūzikas un glezniecības attiecība veido savdabīgu zelta griezumu jeb dievišķo proporciju, kurā mazs pārsvars ir mūzikai, – gandrīz kā melno un balto klavieru taustiņu attiecība oktāvā – pieci pret astoņi.

Laiva okeānā un tālumā skanoši zvani, mirguļojoši naktstautiņi un karātavu baisums, naksnīgi rēgi un mīlas pilna sirds, skumji putni un valdzinoša ūdens nimfa... Šie ir vien daži no tēliem, ko iztēlē uzbur franču komponista Morisa Ravēla gleznainā klaviermāksla. Svinot komponista 150. jubileju, Šveicē dzīvojošā latviešu pianiste Arta Arnicāne kopā ar aktieri Gundaru Āboliņu vienojusies sabalsot viņa klaviermūzikas šedevrus ar tiem tik radniecīgo franču dzejnieka Šarla Bodlēra dumpiecisko dzeju programmā "Bodlērs un Ravēls", kas skanēs 9. jūnijā Rīgā, Melngalvju namā. Vairāk par gaidāmo notikumu "Pa ceļam ar Klasiku" sarunājamies ar pianisti Artu Arnicāni. Vispirms viņa mums atklāj, cik garš bijis programmas sagatavošanas ceļš, kad un kā radās doma to papildināt ar dzejas lasījumiem, kāda ir viņas pieredze šāda dzejkoncerta veidošanā. Runājam par to, kas Artu sajūsmina Ravēla mūzikā, kas palīdzējis ar to satuvināties, tāpat par Ravēla mūzikas programmām pasaulē, kā ar to iepazīstināt audzēkņus. Un visbeidzot – kas Rīgas klausītājus dzejkoncertā sagaida emocionālā un intelektuālā ziņā. "Man ir vēlēšanās nospēlēt visus Ravēla skaņdarbus, bet tas, protams, vienā koncertā nav iespējams, būtu pārāk garš vakars," smaidot stāsta Arta Arnicāne. "Savienot mūziku ar dzeju ir ļoti īpaši, jo viss šis 19. gs. beigu, 20. gs. sākuma noskaņojums – dzeja, mūzika, māksla, ļoti intensīva attīstība un mākslinieku vēlēšanās kaut ko mainīt, izteikt jaunas, dažbrīd radikālas domas – tas viss papildina viens otru. Ar literatūru esmu spēlējusi jau diezgan daudzus koncertus Šveicē – gan saistībā ar vienu konkrētu romānu, gan saistībā ar kādu tēmu, piemēram, bērnību, kad bija dažādu autoru darbu lasījumi. Bet ar dzeju vēl ne, tā ka tagad es gatavojos šim koncertam ļoti īpaši, un man ir pašai interesanti, kā gan tas reāli beigās izskanēs. Gatavošanās ir viena lieta, bet aizrautība un sadarbība, un klausītāju enerģija zālē – tas ir kas pavisam unikāls, ko nevar paredzēt. Pārsteiguma moments ir tas, kas satrauc un kas saviļņo un dod iedvesmu."  

BRĪDINĀJUMS: Šajā epizodē tiek runāts par ēšanas traucējumiem, kas var skart sensitīvas tēmas, tostarp: pašvērtējuma problēmas, ķermeņa izskata uztveres traucējumus, trauksmi un depresiju saistībā ar ēšanu. Ja šīs tēmas jums ir īpaši sāpīgas vai var izraisīt diskomfortu, lūdzu, izvēlieties sev drošu klausīšanās vidi vai izvēlieties nepieciešamo atbalstu.Dr. Laila Siliņa ir sertificēta uztura speciāliste un KBT Ēšanas traucējumu metodes speciāliste. Šajā sarunā daktere stāsta par emocionālo ēšanu - problēmu, kas skar daudzus, bet par kuru bieži klusē. Daktere atklāj, kā emocionālā ēšana veidojas jau bērnībā un kāpēc ar to ir tik grūti cīnīties, izskaidrojot starpību starp fizisko un emocionālo izsalkumu. Dr. Siliņa piedāvā praktiskus risinājumus, kā aizstāt ēdienu ar citiem prieka avotiem - mūziku, smaržām, pieskārienu, grāmatām un radošām nodarbēm. Viņa stāsta, kā ietekmēt emocionālo ēšanu ar uztura dienasgrāmatu, kognitīvi biheiviorālo terapiju un apzinātības praksēm.Šī ir otrā saruna ar Dr.Siliņu. Pirmā saruna ar dakteri bija Nr 204: "Par ēšanas traucējumiem un veselīgām attiecībām ar ēdienu".Cilvēkjaudas atbalstītājs - Pasiekstes Vējdzirnavas. Vieta, kurp doties atpūsties un kur rīkot neaizmirstamus notikumus.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas ir 232. sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 - Ievads par emocionālo ēšanu04:28 - Kā emocionālā ēšana sākas bērnībā un kāpēc ar to ir grūti cīnīties06:42 - Fiziskās vajadzības, kā ēšanas veicinātājs08:51 - "Kas sagādā prieku?" - ko darīt emocionālās ēšanas vietā14:30 - Prieks caur mūziku: kā mainīt emocionālo stāvokli17:35 - Ožas maņas izmantošana21:31 - Taustes maņa: apģērba ērtums un tā ietekme uz pašsajūtu25:51 - Grāmatu lasīšana kā atslēgšanās no stresa30:57 - Radošuma atklāšana un nodarbības bez ekrāniem34:02 - Pieaugušo tiekšanās pēc perfekcionisma radošajās nodarbēs37:53 - Mākslas terapija un emocionālā ēšana39:50 - Ķermeņa apzināšanās terapija un kustību terapija40:51 - Emocionālās ēšanas apburtais loks44:20 - Praktiski risinājumi: socializēšanās, fiziskās aktivitātes un apzinātības prakses46:55 - Par vientulības sajūtu un sociālo kontaktu nozīmi48:42 Cilvēkjaudas atbalstītājs - Pasiekstes Vējdzirnavas: vejdzirnavas.lv49:28 - Apzinātības un meditācijas prakses emocionālās ēšanas mazināšanai53:02 - Ekrāna laiks, kas veicina emocionālo ēšanu57:41 - Uztura dienasgrāmata: kā to izmantot1:03:40 - Saruna ar sevi rakstiski1:07:00 - KBT pieeja ēšanas traucējumu ārstēšanā1:27:54 - Kā atšķirt fizisko izsalkumu no emocionālā01:30:35 Power-Up SPACE ir vieta, kur īstenot savus radošos projektus. Te ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: https://www.powerupspace.eu/1:31:35 - Kāpēc nevar noslāpēt emocijas ar ēdienu un kāpēc rodas nekontrolējama ēšana

Mainoties darba apstākļiem un darbam kā tādam, iespējams, mainījies arī arodslimnieka tipiskais portrets. Kādas pārmaiņas vērojamas un kā novērst arodslimības, kas sastopamas mūsdienās, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš un Valsts darna inspekcijas pārstāve Linda Matisāne. Kā mainījies arodslimnieka portrets Latvijā? RSU asociētā profesore un Darba drošības un vides veselības institūta Aroda un vides medicīnas katedras pētniece Jeļena Reste vērtē, ka pēdējos 10 gados būtiskas izmaiņas nav notikušas. "Latvijā pēdējos gados vidējais arodslimnieka portrets ir diezgan maz mainījies. Tā ir sieviete pamatā ap 54 gadiem, kura kaitīgu faktoru ietekmē bija strādājusi apmēram 28 gadus," norāda Jeļena Reste. "No slimībām, kas visbiežāk tiek reģistrētas, ir sāpes rokās, piemēram, dažādu cīpslu iekaisumi, karpālā kanāla sindroms un arī sāpes mugurā, dažādus muskuloskeletālās slimības. Visbiežāk ir tās, ko izraisīja pārslodze vai slikta ergonomika.  Tipiski, ka paciente ir cietusi no sāpēm diezgan ilgi, pirms viņa atnāca pie ārstiem un tika reģistrēta arodslimība. Taču visbiežāk viņa turpināja strādāt, ilgi neko nemainot savā darbā." "Daudz retāk mēs redzam elpošanas orgānu slimības. No vienas puses, tas varētu tādēļ, ka uzlabojas darba apstākļi un varbūt putekļi nav tik izteikti daudz darbavietas,  individuālie aizsardzības līdzekļi tiek izmantoti vairāk. Bet daudzas elpošanas orgānu slimības varbūt netiek atpazītas kā arodslimības, vienkārši tās tiek ārstētas, bet netiek nosūtīts pie arodslimību ārsta reģistrēt arodslimību," turpina Jeļena Reste. Pētniece min, ka trīs galvenās nozares, kur ir vairāk arodslimnieku, ir apstrādes rūpniecība, transports un uzglabāšana, un veselības un sociālā aprūpe. Savukārt no profesiju klāsta tie ir dažādu iekārtu un mašīnu operatori, izstrādājumu montieri un arī kvalificētie strādnieki un amatnieki. "Pēdējos gados aizvien vairāk ir arodslimnieku no pakalpojumu un tirdzniecības sfēras. Pārējās profesijās ir pārstāvētas nedaudz mazāk. Vairāk nekā puse no visiem arodslimniekiem pēdējos gados ir vecumā no 55 līdz 64 gadiem, pirmspensijas vecums, bet ir pietiekami daudz arī arodslimnieku, kas ir 45 - 54 gadu vecumā, un ir arī neliels procents ar samērā jauniem cilvēkiem - ap 30 - 35 gadiem, norāda Jeļena Reste. "Vēl redzam, ka biežāk sāk parādīties izdegšanas sindroms, kas tiek atpazīts un beidzot reģistrēts. It kā par izdegšanas sindromu tiek daudz runāts, bet reģistrētas arodslimības bija pavisam maz. Lielākās izmaiņas ir tās, ka mēs vairāk redzam psihoemocionālo faktoru izraisītas arodslimības, piemēram, izdegšanas sindromu," atzīst Jeļena Reste. Ivars Vanadziņš norāda, ka arodslimnieki kļūs gados jaunāki un ja arodslimība konstatēta jau 45 gadu vecumā, kad vēl vismaz 20 gadi būs jāstrādā, tas ir brīdis, kad cilvēks var veiksmīgi karjeru vēl paspēt mainīt, tikai vajadzētu to drosmi pateikt, ka tā, kā strādāju, vairs nevaru. Viņš arī min, ka arodslimniekiem Latvijā ir pieejama apmaksāta profesijas maiņa, mācības, bet to ļoti daudzi nezina un neizmanto. Linda Matisāne skaidro, ka ir jāvēršas Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā. "Ja par strādājošo tiek maksātas sociālās apdrošināšanas iemaksas, daļa no tā, kas tur ir, aiziet tieši dažādām kompensācijām, kas ir saistītas ar nelaimes gadījumiem un arodslimībām. Tur ir gan ārstēšanās izdevumi, gan medikamentu apmaksa, gan rehabilitācija. Un profesionālā rehabilitācija," norāda Linda Matisāne. "Tad caur Nodarbinātības valsts aģentūru var šādus kursus iziet. Kursus apmaksā. Piemēri varētu būt, puķu pārdevējai, kurai ir alerģija parādījusies pret ķīmiskajām vielām, ar ko puķes apstrādā, viņa var jau izmācīties, piemēram, par grāmatvedi, kur tādas ķīmiskās vielas nav. Protams, ja tu biji mikroķirurgs un tu gribēsi mainīt profesiju uz psihiatriju, visticamāk, tas nebūs iekļauts, bet kaut kādu atbalstu var saņemt."

Rosļikovu par rupjību un runāšanu krievu valodā izraida no Saeimas sēdes. Iepriekšējā balsošanā aktivitāte virs 10%; ceturtdien iztiek bez starpgadījumiem. Vai slimnīcām pietiks naudas plānveida pakalpojumu nodrošināšanai? Vairāki desmiti cilvēku šodien pulcējās pie Seimas, lai piketētu pret iespējamo tālmācības aizliegšanu jaunāko klašu skolēniem. Savākti nepieciešamie paraksti, lai Saeimā iesniegtu iniciatīvu pedagogiem brīvprātīgi doties pensijā jau 60 gadu vecumā, ja profesijā pavadīti vismaz 35 gadi.

Šeimos ūkį Birutė ir Vladimiras Kobcevai kūrė porą dešimtmečių. Telšių rajone Dirmeikių kaime dirbta nelengvai, nes pradėta nuo nulio, o dabar yra 300 hektarų ir 150 galvijų. Svarbiausia, kaip sako Birutė, užauginti sūnūs perima veiklą ir vienas ūkininkas jau “iškeptas”, o kitas dar mokosi ūkininkavimo. Apie šeimos ūkį, prioritetus ir ryžtą likti kaime kalba ir šeimos ūkio vairą perimantis, agronomijos mokslus baigęs “iškeptas” ūkininkas Mantas.Dryžius ir Tigris- asilas ir žemaitukų veislės arklys gražiai sutaria, būdami voljere, ūkininko Antano Bezaro sodyboje. Šiaulių rajone netoli Kuršėnų įsikūrusio ūkininko biografija ypatinga: gimęs tremtyje, baigęs Lietuvos žemės ūkio akademiją, ūkininkavo ir politiku gerą dešimtmetį buvo. Ta proga draugai jam ir asilą padovanojo. Kam jam asilas dabar, kaip atrodo žemės ūkis, pasitraukus iš aktyvios politikos?Lenkijos ūkininkų gyvulius irgi puola vilkai. Kaip sako LRT radijo bendradarbis iš Vroclavo Laurynas Vaičiūnas, pernai fiksuota 2000 atvejų. Lenkijos ūkininkai nepatenkinti, nes vyriausybės politika ne mažinti vilkų populiaciją, o mokėti kompensacijas už vilkų padarytą žalą.Ved. Arvydas Urba

Ukraina veiksmīgi īsteno operāciju "Zirnekļa tīkls". Polijas prezidenta vēlēšanās uzvarējis konservatīvās opozīcijas kandidāts Navrockis. Latvija debitē ANO Drošības padomē. Aktualitātes analizē atvaļināts vēstnieks un lektors Latvijas Universitātē un Juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis. Sazināmies ar Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieku vēsturnieku Valdi Kuzminu un politologu Kārli Daukštu. Trumpji Zelenska piedurknē Ne viens vien pasaules medijs 2. jūnijā savos virsrakstos piesauca kāršu spēles motīvus. Tehnoloģiski novatoriska un organizatoriski filigrāna Ukrainas Drošības dienesta operācija pret Krievijas stratēģiskās bumbvedēju aviācijas bāzēm dziļi agresorvalsts teritorijā tiek uztverta kā nepārprotams mājiens prezidentam Trampam, kuram tīk klāstīt, ka Ukrainai „neesot kāršu” pašreizējā spēlē, respektīvi, nav izredžu pretoties Krievijas agresijai. Ilgstoši un pamatīgi gatavotajā diversijas akcijā neko nenojauzdami kravas mašīnu šoferi nogādāja Krievijas aviācijas bāzu tuvumā konteinerus, kuros it kā atradās moduļu mājas. Kad vajadzīgās lokācijas bija sasniegtas, no konteineriem izlidoja desmitiem lidrobotu un devās uz mērķi. Pavisam triecienus saņēma četri objekti, no kuriem salīdzinoši tuvākie atrodas pie Rjazaņas un Ivanovas, attiecīgi nepilnu astoņsimt un apmēram tūkstoš kilometru attālumā no Kijivas, attālākais pie Murmanskas, apmēram divtūkstoš kilometru attālumā, bet vistālāko – Sibīrijā, Irkutskas apgabalā – no Ukrainas galvaspilsētas šķir apmēram 4300 kilometri. Uzbrukuma mērķis bija stratēģiskie bumbvedēji un radioizlūkošanas lidmašīnas, kas, cita starpā, ietilpst Krievijas kodolspēku sastāvā, bet tiek izmantotas arī raķešu triecieniem pa Ukrainas pilsētām. Sākotnēji figurēja visai atšķirīgi dati par nodarītajiem zaudējumiem, līdz vakar Ukrainas Drošības dienests paziņoja, ka pavisam esot trāpīts 41 lidaparātam un trīspadsmit no tiem padarīti nelietojami. Tas ir jūtams zaudējums, sevišķi ja ievēro, ka tādus lidaparātus kā Tu-95 un Tu-22M3 jau ceturtdaļgadsimtu vairs neražo, un izskan viedokļi, ka attiecīgo zaudējumu kompensēšanai varētu būt vajadzīgi gadi vai pat desmitgades. Tāpat šī operācija liek Krievijai domāt par savas stratēģiskās aviācijas izkliedētāku dislocēšanu, kas mazinās tās izmantošanas efektivitāti. Pasaule vēl aizgūtnēm turpināja apspriest svētdienas operāciju, kurai Ukrainas Drošības dienests devis nosaukumu „Zirnekļa tīkls”, kad agrā otrdienas rītā jaudīga zemūdens eksplozija satricināja Krievijas uzcelto tiltu pāri Kerčas šaurumam, plašāk pazīstamu kā Krimas tilts. Zemūdens eksplozija notikusi tuvu gruntij un pamatīgi bojājusi vienu no tilta balstiem. Pēc tam tilts uz laiku ticis slēgts, tad atkal atvērts, tad vēlreiz slēgts, un šobrīd nav īsti skaidrs, vai un kādā režīmā tas funkcionē. Latvija debitē ANO Drošības padomē 3. jūnijā Apvienoto Nāciju Ģenerālā asambleja ievēlēja piecas jaunas ANO Drošības padomes nepastāvīgās locekles ar mandāta termiņu 2026. un 2027. gadā. Viena no jaunievēlētajām loceklēm ir Latvija, pārējās – Bahreina, Kolumbija, Kongo Demokrātiskā republika un Libērija. Vēl piecas nepastāvīgās locekles, kas Drošības padomē ieņem vietas kopš šī gada sākuma ir Dānija, Grieķija, Pakistāna, Panama un Somālija. Kā vēsta statistika, pavisam balsojušas 188 dalībvalstis, pret balsojušo nav bijis, taču zināms skaits balsotāju attūrējušies. Visvairāk tādu bijis balsojumā par mūsu valsti – veseli desmit, kamēr, piemēram, Bahreinas gadījumā šādu pārliecības trūkumu paudušas vien divas delegācijas. Latvija ir arī vienīgā no ievēlētajām padomes loceklēm, kas šo prestižo pienākumu uzņemsies pirmoreiz. Drošības padomes kompetencē ietilpst jebkura drošības jautājuma izvērtēšana un attiecīgu lēmumu pieņemšana, aicinot ANO dalībvalstis vērst pret drošības apdraudētāju ekonomiskās vai diplomātiskās sankcijas, tāpat Drošības padome var lemt par militāru vai citu nepieciešamu līdzekļu lietošanu. Pagātnē ar šādu mandātu starptautiskās koalīcijas iesaistījās Korejas karā 1950. gadā, veica Kuveitas atbrīvošanu no Irākas okupācijas 1991. gadā un intervenci Lībijā 2011. gadā. Drošības padome ir tā institūcija, kas izvirza Apvienoto Nāciju ģenerālsekretāra kandidatūru un iesaka jaunu dalībvalstu uzņemšanu organizācijā. Kā zināms, bez desmit pārvēlamajām Drošības padomes loceklēm tajā ir arī piecas pastāvīgās locekles ar veto tiesībām – Savienotās Valstis, Lielbritānija, Francija, Krievija un Ķīna. Līdz nesenam laikam trīs Rietumu demokrātijas – ASV, Lielbritānija un Francija – tika apzīmētas kā „P3”. Tās tradicionāli ieņēma līdzīgu pozīciju visos būtiskākajos globālās politikas jautājumos. Taču kopš Baltajā namā saimnieko Donalds Tramps, šī ierastā kārtība jau vairākkārt tikusi izjaukta. Tāpēc katras uz tradicionālajām Rietumu vērtībām orientētas valsts klātbūtne Drošības padomē šobrīd iegūst papildu nozīmi. Par purna tiesu Nepilni 370 000 no apmēram 21 miljona jeb mazāk nekā divi procenti – tāds balsu apjoms izšķīra Polijas prezidenta vēlēšanu rezultātu. Pēc vēlēšanu pirmās kārtas 18. maijā sacīksti turpināja divi: valdošās labēji centriskās Pilsoniskās platformas kandidāts, Varšavas mērs Rafals Tšaskovkis un lielākās opozīcijas partijas, nacionālkonservatīvās „Likums un Taisnīgums” un tās sabiedroto atbalstītais neatkarīgais kandidāts Karols Navrockis. Negaidīti labi rezultāti pirmajā kārtā bija vēl diviem izteikti labējiem kandidātiem: Brīvības un neatkarības konfederācijas pārstāvis Slavomirs Mencens ieguva gandrīz 15% un monarhistiskās Polijas kroņa konfederācijas pārstāvis Gžegošs Brauns – vairāk nekā 6% balsu. Brauns aicināja savu elektorātu balsot par Navrocki, savukārt Mencens sarīkoja publisku pasākumu, kurā aicināja abus otrās kārtas kandidātus parakstīties zem viņa ierosinātās programmas astoņiem punktiem. Navrockis parakstīja, Tšaskovskis – nē. Vairāki centriski un kreisi kandidāti, tādi kā Šimons Holovņa no Polijas Tautas partijas vai Magdalena Bjejata no koalīcijas „Kreisie”, savukārt aicināja balsot par Tšaskovski, kaut arī kreisajiem ir pretenzijas pret Pilsoniskās platformas labējo sociālo politiku. Rezultātā ar gluži nelielu pārsvaru uzvaru svētdien, 1. jūnijā, svinēja Karols Navrockis. Vēlēšanu rezultātu kartes rāda Polijai jau ierasto ainu, kad par konservatīvo politiku balso vēsturiskās poļu zemes valsts centrā un dienvidaustrumos, savukārt par liberālāku pieeju – pēc Otrā pasaules kara pievienotās teritorijas rietumos un ziemeļos, kā arī Varšava un citas lielās pilsētas, izņemot Krakovu. Tā nu Polijā turpināsies līdzšinējā situācija, kad centriskai un proeiropeiskai valdības koalīcijai jāsadzīvo ar radikāli konservatīvu prezidentu. Navrockis tiek dēvēts par „Polijas Farāžu”, ciktāl ir kategoriski pret ciešāku Eiropas Savienības integrāciju, tai skaitā pret eiro ieviešanu Polijā, un arī skeptisks par savienības tālāku paplašināšanos, tai skaitā Ukrainas uzņemšanu. Tomēr jaunievēlētā prezidenta uzskati noteikti nav prokremliski, ciktāl Krievijas agresijas atturēšanu viņš uzskata par Polijas drošības politikas stūrakmeni, aicinot stiprināt NATO, sadarbību ar Savienotajām Valstīm un reģionālo sadarbību ar t.s. Bukarestes devītnieku – Čehiju, Slovākiju, Ungāriju, Rumāniju, Bulgāriju un Baltijas valstīm; tāpat ar Somiju un Zviedriju. Polijas prezidenta pilnvaras nav sevišķi plašas, taču pašreizējā situācijā konservatīvam prezidentam faktiski ir likumdošanas veto iespējas. Prezidenta veto Sejms var atcelt ar 60% balsu, bet centriski liberālajiem spēkiem šāda pārsvara likumdevējā nav. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Raidījumā Pievienotā vērtība runājam par kreditēšanu, tā atkal piedzīvo izaugsmi. Skaidrojam, kuras nozares un kam naudu aizņemas, kuras un kāpēc joprojām piesardzīgas. Ielūkojamies arī norisēs Baltijas biržā un savos ieguldījumu portfeļos, bet sākam ar komentāriem par šī brīža ekonomikas aktualitātēm.    Par Latvijas ekonomikas problēmām runājot, ar neizsīkstošu regularitāti dzirdam par kapitāla pieejamības problēmām. Bankas nekreditē, alternatīvu naudas piesaistes veidu izaugsmei uzņēmumiem īsti nav un gan no nozares, gan politikas veidotāju puses skan paziņojumi, ka to visu vajadzētu mainīt, attīstīt, veicināt. Var, protams, diskutēt, cik būtiska ir politiskās runāšanas ietekme, bet šī gada pirmā puse rāda iepriecinošas tendences. Aizvien vairāk uzņēmumu sekmīgi piesaista naudu biržā ar obligācijām un aug arī kreditēšanas apjomi. Šī gada pirmajā ceturksnī mazo un vidējo uzņēmu segmentā izsniegto kredītu apjoms audzis par 25%. Iemesli ir vairāki, skaidro „Luminor” mazo un vidējo uzņēmumu apkalpošanas vadītājs Mareks Gurausks.

Pieaug Donalda Trampa administrācijas konfrontācija ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklējis Kanādu. Aktualitātes ananlizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis, Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājs, Ārpolitikas institūta pētnieks Uģis Lībietis. Sazināmies ar militāro apskatnieku Mārtiņu Vērdiņu. Ierakstā viedokli izsaka Ukrainas politologam Dmitro Levus. Trampa „frontē” pārmaiņas Britu iknedēļas laikraksts „The Guardian” kā Donalda Trampa administrācijas šīsnedēļas galveno iekšpolitikas aktualitāti akcentē konfrontāciju ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Šī prestāvē jau nodēvēta par „Efejas līgas karu”, jo Savienoto Valstu Ziemeļaustrumu universitāšu grupa, ko mēdz apzīmēt ar šādu nosaukumu, izpelnījusies prezidenta Trampa sīvāko nepatiku un niknāko gānīšanu. Universitātes, kā izsakās prezidents, esot viens vienīgs „marksistisku maniaku un plānprātiņu” perēklis. Konkrētie pārmetumi saistīti ar universitātēs pagājušajā gadā notikušajiem protestiem pret Izraēlas īstenoto karadarbību Gazas joslā, kurus valdība traktē kā antisemītiskus. Par pirmo uzbrukuma objektu kļuva Kolumbijas universitāte, kurai tika pārtraukts valdības līdzfinansējums apmēram 400 miljonu dolāru apmērā. Lai arī universitāte piekāpās varas prasībām, finansējums tā arī līdz šim nav atjaunots. Turpinājumā līdzīgu finansējuma pārtraukšanu piedzīvoja vēl vesela virkne augstskolu, starp kurām vairākas ir pasaules augstskolu reitingu pirmajā desmitniekā. Visnepakļāvīgākā izrādījās Hārvarda universitāte, kuras vadība pārsūdzēja tiesā valdības lēmumus par finanšu atņemšanu un atļaujas atsaukšanu ārzemju studentu uzņemšanai. Ārzemju studentu lietā tiesa valdības lēmumu pagaidām ir apturējusi, taču šonedēļ administrācija veica jaunu gājienu – Savienoto Valstu konsulāti visur pasaulē saņēma rīkojumu pārtraukt studentu un apmaiņas programmu vīzu pieteikumu pieņemšanu. Process tikšot atjaunots pēc tam, kad būšot ieviesta pretendentu tīmekļa aktivitāšu pārbaudes sistēma. Tikām plašumā vēršas spekulācijas par prezidenta Trampa līdzšinējā līdzgaitnieka Īlona Maska iespējamo attālināšanos no Baltā nama varas virsotnes. Pats Masks pagājušā mēneša nogalē paziņoja, ka krietni mazināšot savu darbošanos Valdības efektivitātes birojā, kura neformāls vadītājs viņš ir. Pirms dažām dienām viņš nāca klajā ar vēl vienu paziņojumu, proti – turpmāk viņš ziedošot daudz mazākas summas politiskajām kampaņām, nekā darījis līdz šim. Tās nav labas ziņas republikāņiem, kuru lielākais sponsors ir Masks. Tāpat daudzi ir ievērojuši, ka Maska vārds pēdējos pāris mēnešos ir tikpat kā pazudis gan no prezidenta Trampa, gan citu republikāņu sociālo tīklu ierakstiem. Tiek spriests par to, ka multimiljardiera reputācijas lejupslīde izraisījusi varas nesēju atsalšanu pret viņu. Savukārt pašam Maskam liela vilšanās droši vien bija nesen notikušās Viskonsīnas pavalsts Augstākās tiesas vēlēšanas, kurās viņš ieguldīja rekordlielu summu – trīs miljonus dolāru – tomēr republikāņu kandidāti cieta sakāvi. Ukraina – pagurusi, bet nepadevīga Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Naktī uz svētdienu, 25. maiju, Kremlis raidīja pret Kijivu un citām pilsētām pavisam 367 lidrobotus un raķetes, nogalinot vismaz divpadsmit cilvēkus, savukārt naktī uz pirmdienu – 355 lidrobotus un deviņas spārnotās raķetes, laupot dzīvību vēl sešiem. Beidzot skarbāki toņi Krievijas diktatora Putina sakarā ieskanējās arī Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa sacītajā. „Kaut kas ir noticis ar Putinu! Viņš ir kļuvis pilnīgi traks!” paziņoja Trmps. Bet tūdaļ viņš nekavējās pārmest arī Ukrainas prezidentam Zelenskim, kurš pārāk asi esot pēlis Rietumus par bezdarbību. Šo Trampa teiktā daļu īpaši akcentējuši Krievijas mediji, savukārt viņa teikto par Krievijas vadoņa mentālo stāvokli Kremļa runasvīrs Peskovs pasludinājis par emocionālas spriedzes rezultātu. Pavisam cits svars ir paziņojumam, ar kuru pirmdien nāc klajā Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs. Viņš paziņoja, ka Vācija, Francija, Lielbritānija un arī Savienotās Valstis vairs nenosakot nekādus ierobežojumus Ukrainai triecieniem ar tās rīcībā nodotajām rietumu ražojuma raķetēm pa Krievijas teritoriju. Jau šobrīd Ukrainas arsenālos ir britu un franču ražojuma „SCALP/Storm Shadow” raķetes ar piecsimt kilometru darbības rādiusu, un teorētiski tās jau šobrīd nav liegts raidīt uz mērķiem Krievijā. Tāpēc kanclera Merca paziņojums izraisījis spekulācijas par to, ka Kijiva beidzot varētu saņemt arī jaudīgās vācu raķetes „Taurus”, kas varētu būt sevišķi efektīvas pret Kerčas tiltu. Skaidri nepasakot, ka Vācija piegādās „Taurus”, Mercs izpelnījies savu partijas biedru kritiku, taču, cik var noprast, lēmumam joprojām pretojas kanclera pārstāvēto kristīgo demokrātu koalīcijas partneri – sociāldemokrāti. Jācer, ka vairāk skaidrības varētu viest prezidenta Zelenska šodienas, 28. maija, vizīte Vācijā. Tikām turpinās minējumi par to, vai pašreizējās norises frontē uzskatāmas par gaidītās Krievijas vasaras ofensīvas sākumu. Par galveno agresora aktivitātes virzienu tiek uzskatīta Pokrovska Doņeckas apgabalā, savukārt Krievijas spēku koncentrēšanās pie robežas ar Ukrainas Harkivas un Sumu apgabaliem ir domātas Ukrainas spēku saistīšanai. Kanāda nav nekāda pavalsts, bet gan suverēna monarhija Šīs nedēļas sākumā britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklēja Kanādu. Kanāda, līdz ar Austrāliju, Jaunzēlandi, Papua-Jaungvineju, Jamaiku un vēl astoņām kādreizējām britu kolonijām ir Britu nāciju sadraudzības personālūnijas statusā, proti, šo suverēno valstu nominālais galva ir britu monarhs. Otrdien, 27. maijā, viņš Otavā uzstājās ar troņa runu Kanādas Parlamentā. Tas ir visai rets notikums. Parasti šo ceremoniālo pienākumu izpilda karaļa oficiālais pārstāvis – Kanādas gubernators. Iepriekšējo reizi britu monarhs, toreiz karaliene Elizabete II,  ar tādu Otavā uzstājās 1977. gadā, savukārt šī ir pirmā reize, kad Vindzoru dinastijas galvas runa atklāj jaunievēlētā Kanādas Parlamenta sesiju. Šis notikums, protams, nav nejaušība, ievērojot pēdējo mēnešu izlēcienus no Kanādas dienvidu kaimiņvalsts vadītāja Donalda Trampa puses – izrunāšanos par „51. pavalsti” un Kanādas premjerministra dēvēšanu par gubernatoru. Jaunais Kanādas premjerministrs Marks Kārnijs, pēc kura uzaicinājuma karaļpāris viesojas savā nominālajā valdījumā, norādījis, ka šī vizīte nepārprotami uzsver Kanādas suverenitāti. Kā pauž raidsabiedrība BBC, karalim kā nominālajam valsts galvam nākas vairīties no tiešiem politiskiem paziņojumiem, tā vietā „sūtot kodētus signālus un veicot simboliskus žestus”. Vairāki tādi jau tikuši raidīt līdz šim, svinīgā ceremonijā parādoties ar Kanādas valsts apbalvojumu komplektu un iestādot kļavu Bekingemas pils dārzā. tagad, uzrunājot Kanādas parlamentāriešus Senāta Karaļa zālē, Čārlzs bilda: „Ir iemesls lielam lepnumam, ka pagājušajās desmitgadēs Kanāda ir turpinājusi demonstrēt pārējai pasaulei piemēru savā rīcībā un vērtībās kā labas gribas spēks. Kā mums atgādina himna: „Īstenie ziemeļi patiesi ir stipri un ir brīvi!” Sagatavoja Eduards Liniņš.

Pieaug Donalda Trampa administrācijas konfrontācija ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklējis Kanādu. Aktualitātes ananlizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis, Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājs, Ārpolitikas institūta pētnieks Uģis Lībietis. Sazināmies ar militāro apskatnieku Mārtiņu Vērdiņu. Ierakstā viedokli izsaka Ukrainas politologam Dmitro Levus. Trampa „frontē” pārmaiņas Britu iknedēļas laikraksts „The Guardian” kā Donalda Trampa administrācijas šīsnedēļas galveno iekšpolitikas aktualitāti akcentē konfrontāciju ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Šī prestāvē jau nodēvēta par „Efejas līgas karu”, jo Savienoto Valstu Ziemeļaustrumu universitāšu grupa, ko mēdz apzīmēt ar šādu nosaukumu, izpelnījusies prezidenta Trampa sīvāko nepatiku un niknāko gānīšanu. Universitātes, kā izsakās prezidents, esot viens vienīgs „marksistisku maniaku un plānprātiņu” perēklis. Konkrētie pārmetumi saistīti ar universitātēs pagājušajā gadā notikušajiem protestiem pret Izraēlas īstenoto karadarbību Gazas joslā, kurus valdība traktē kā antisemītiskus. Par pirmo uzbrukuma objektu kļuva Kolumbijas universitāte, kurai tika pārtraukts valdības līdzfinansējums apmēram 400 miljonu dolāru apmērā. Lai arī universitāte piekāpās varas prasībām, finansējums tā arī līdz šim nav atjaunots. Turpinājumā līdzīgu finansējuma pārtraukšanu piedzīvoja vēl vesela virkne augstskolu, starp kurām vairākas ir pasaules augstskolu reitingu pirmajā desmitniekā. Visnepakļāvīgākā izrādījās Hārvarda universitāte, kuras vadība pārsūdzēja tiesā valdības lēmumus par finanšu atņemšanu un atļaujas atsaukšanu ārzemju studentu uzņemšanai. Ārzemju studentu lietā tiesa valdības lēmumu pagaidām ir apturējusi, taču šonedēļ administrācija veica jaunu gājienu – Savienoto Valstu konsulāti visur pasaulē saņēma rīkojumu pārtraukt studentu un apmaiņas programmu vīzu pieteikumu pieņemšanu. Process tikšot atjaunots pēc tam, kad būšot ieviesta pretendentu tīmekļa aktivitāšu pārbaudes sistēma. Tikām plašumā vēršas spekulācijas par prezidenta Trampa līdzšinējā līdzgaitnieka Īlona Maska iespējamo attālināšanos no Baltā nama varas virsotnes. Pats Masks pagājušā mēneša nogalē paziņoja, ka krietni mazināšot savu darbošanos Valdības efektivitātes birojā, kura neformāls vadītājs viņš ir. Pirms dažām dienām viņš nāca klajā ar vēl vienu paziņojumu, proti – turpmāk viņš ziedošot daudz mazākas summas politiskajām kampaņām, nekā darījis līdz šim. Tās nav labas ziņas republikāņiem, kuru lielākais sponsors ir Masks. Tāpat daudzi ir ievērojuši, ka Maska vārds pēdējos pāris mēnešos ir tikpat kā pazudis gan no prezidenta Trampa, gan citu republikāņu sociālo tīklu ierakstiem. Tiek spriests par to, ka multimiljardiera reputācijas lejupslīde izraisījusi varas nesēju atsalšanu pret viņu. Savukārt pašam Maskam liela vilšanās droši vien bija nesen notikušās Viskonsīnas pavalsts Augstākās tiesas vēlēšanas, kurās viņš ieguldīja rekordlielu summu – trīs miljonus dolāru – tomēr republikāņu kandidāti cieta sakāvi. Ukraina – pagurusi, bet nepadevīga Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Naktī uz svētdienu, 25. maiju, Kremlis raidīja pret Kijivu un citām pilsētām pavisam 367 lidrobotus un raķetes, nogalinot vismaz divpadsmit cilvēkus, savukārt naktī uz pirmdienu – 355 lidrobotus un deviņas spārnotās raķetes, laupot dzīvību vēl sešiem. Beidzot skarbāki toņi Krievijas diktatora Putina sakarā ieskanējās arī Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa sacītajā. „Kaut kas ir noticis ar Putinu! Viņš ir kļuvis pilnīgi traks!” paziņoja Trmps. Bet tūdaļ viņš nekavējās pārmest arī Ukrainas prezidentam Zelenskim, kurš pārāk asi esot pēlis Rietumus par bezdarbību. Šo Trampa teiktā daļu īpaši akcentējuši Krievijas mediji, savukārt viņa teikto par Krievijas vadoņa mentālo stāvokli Kremļa runasvīrs Peskovs pasludinājis par emocionālas spriedzes rezultātu. Pavisam cits svars ir paziņojumam, ar kuru pirmdien nāc klajā Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs. Viņš paziņoja, ka Vācija, Francija, Lielbritānija un arī Savienotās Valstis vairs nenosakot nekādus ierobežojumus Ukrainai triecieniem ar tās rīcībā nodotajām rietumu ražojuma raķetēm pa Krievijas teritoriju. Jau šobrīd Ukrainas arsenālos ir britu un franču ražojuma „SCALP/Storm Shadow” raķetes ar piecsimt kilometru darbības rādiusu, un teorētiski tās jau šobrīd nav liegts raidīt uz mērķiem Krievijā. Tāpēc kanclera Merca paziņojums izraisījis spekulācijas par to, ka Kijiva beidzot varētu saņemt arī jaudīgās vācu raķetes „Taurus”, kas varētu būt sevišķi efektīvas pret Kerčas tiltu. Skaidri nepasakot, ka Vācija piegādās „Taurus”, Mercs izpelnījies savu partijas biedru kritiku, taču, cik var noprast, lēmumam joprojām pretojas kanclera pārstāvēto kristīgo demokrātu koalīcijas partneri – sociāldemokrāti. Jācer, ka vairāk skaidrības varētu viest prezidenta Zelenska šodienas, 28. maija, vizīte Vācijā. Tikām turpinās minējumi par to, vai pašreizējās norises frontē uzskatāmas par gaidītās Krievijas vasaras ofensīvas sākumu. Par galveno agresora aktivitātes virzienu tiek uzskatīta Pokrovska Doņeckas apgabalā, savukārt Krievijas spēku koncentrēšanās pie robežas ar Ukrainas Harkivas un Sumu apgabaliem ir domātas Ukrainas spēku saistīšanai. Kanāda nav nekāda pavalsts, bet gan suverēna monarhija Šīs nedēļas sākumā britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklēja Kanādu. Kanāda, līdz ar Austrāliju, Jaunzēlandi, Papua-Jaungvineju, Jamaiku un vēl astoņām kādreizējām britu kolonijām ir Britu nāciju sadraudzības personālūnijas statusā, proti, šo suverēno valstu nominālais galva ir britu monarhs. Otrdien, 27. maijā, viņš Otavā uzstājās ar troņa runu Kanādas Parlamentā. Tas ir visai rets notikums. Parasti šo ceremoniālo pienākumu izpilda karaļa oficiālais pārstāvis – Kanādas gubernators. Iepriekšējo reizi britu monarhs, toreiz karaliene Elizabete II,  ar tādu Otavā uzstājās 1977. gadā, savukārt šī ir pirmā reize, kad Vindzoru dinastijas galvas runa atklāj jaunievēlētā Kanādas Parlamenta sesiju. Šis notikums, protams, nav nejaušība, ievērojot pēdējo mēnešu izlēcienus no Kanādas dienvidu kaimiņvalsts vadītāja Donalda Trampa puses – izrunāšanos par „51. pavalsti” un Kanādas premjerministra dēvēšanu par gubernatoru. Jaunais Kanādas premjerministrs Marks Kārnijs, pēc kura uzaicinājuma karaļpāris viesojas savā nominālajā valdījumā, norādījis, ka šī vizīte nepārprotami uzsver Kanādas suverenitāti. Kā pauž raidsabiedrība BBC, karalim kā nominālajam valsts galvam nākas vairīties no tiešiem politiskiem paziņojumiem, tā vietā „sūtot kodētus signālus un veicot simboliskus žestus”. Vairāki tādi jau tikuši raidīt līdz šim, svinīgā ceremonijā parādoties ar Kanādas valsts apbalvojumu komplektu un iestādot kļavu Bekingemas pils dārzā. tagad, uzrunājot Kanādas parlamentāriešus Senāta Karaļa zālē, Čārlzs bilda: „Ir iemesls lielam lepnumam, ka pagājušajās desmitgadēs Kanāda ir turpinājusi demonstrēt pārējai pasaulei piemēru savā rīcībā un vērtībās kā labas gribas spēks. Kā mums atgādina himna: „Īstenie ziemeļi patiesi ir stipri un ir brīvi!” Sagatavoja Eduards Liniņš.

Kā vispār radās raidījums "Kedās"? Kādēļ izvēlējāmies šādu nosaukumu? Kā tas vispār ir – veidot radio raidījumu jauniešiem? Raidījuma 7. sezonu noslēdzam neierastā formātā – ēterā šoreiz dzirdamas tikai mūsu, "Kedās" veidotāju balsis. Mēs – Linda, Agate un Katrīna – šoreiz ļaujam ieskatīties (vai drīzāk – ieklausīties) raidījuma aizkulisēs. Ja Tevi interesē, kā tas ir – veidot raidījumu, vai arī vienkārši vēlies iepazīt "Kedās" nedaudz tuvāk, maija raidījums ir tiešī Tev! P.S Raidījuma ierakstu video formātā vari atrast mūsu Facebook lapā. Raidījumu veidojam mēs, "Kedās" komanda: Samuels, Linda, Katrīna, Alise, Agate.

Maijā par lietus trūkumu, šķiet, sūdzēties nevar, gluži pretēji, daudzviet ir pārmitrs, lai Kurzemes piekrasti lietavas ir skārušas mazāk. Lielākas vai mazākas reģionālas atšķirības Latvijā ir vienmēr, bet šoreiz stāsts par pavisam lokālām atšķirībām. Par to, kāpēc dažviet vasarā nogāž tā, ka viss pludo, bet dažu kilometru attālumā turpinās sausums. Šis temats ļoti jutīgs. Pat tāds kā ticības jautājums, jo bieži ir dzirdēts par vietām, kam lietus mākoņi met līkumu. Vēlme bija noskaidrot vietas Latvijā, kur lokālu apstākļu dēļ laiks būtiski atšķiras no tuvākās apkārtnes, tomēr beigās ar iedzīvotāju līdzdalību šis pamatā ir stāsts par vietām, kurām lietus un negaiss vasarā met līkumu. Toms Bricis arī aicināja sociālajos medijos cilvēkus viņam ziņot par vietām ar laikapstākļu anomālijām. Atsaucība bija patiesi liela, saņenti vairāk nekā 500 ziņojumu. No tiem vairāk nekā 90 % bija tieši par lietus mākoņu izvairīšanos no kādiem konkrētiem punktiem. Izrādījās, ka visa Latvija ir burtiski nosēta ar šādām vietām. Vairāk nekā 170, jo lielākās apdzīvotās vietas, Ventspils, Liepāja, Cēsis, Ogre, Rīga, Jēkabpils un vēl citas tika pieminētas vairākkārt. Vienīgā korelācija jeb saikne ar šo punktu izvietojumu, kas pamanāma, ir Latvijas apdzīvotības blīvums – jo mazāk ziņojumu ir no Vidzemes augstienes, Kurzemes pašiem dienvidiem un ziemeļiem, kā arī galējiem Latvijas austrumiem, Krievijas, Baltkrievijas pierobežas. Tā tas ir ar daudziem datiem, ja cilvēkus aicina ziņot. Cilvēki novēro, ka viņiem iet garām lietus un negaisa mākoņi visā Latvijā. Kā tas var būt? No visiem vairāk nekā 500 ziņojumiem bija tikai daži, kuros cilvēki saka, ka pie viņiem līst vairāk nekā citur. Bija arī dažas vietas, par ko cilvēki nebija vienisprātis - vieni teica, ka šai vietai lieti met līkumu, citi teica, ka - nē, tur līst bieži, piemēram, par Siguldu. Vienai daļai ziņojumu ir pamats un tie ir par Latvijas piekrasti. No ziņojumiem varēja uzzināt, ka gandrīz katram liepājniekam ir zināms, ka Liepājā līdz Jāņiem negaisa nav. Ja kāds mēģina tuvoties, tad vai nu jūra vai ezers to aiztur. Tā ir daļēja patiesība. Arī šogad Liepājā negaiss vēl nav bijis. Tiesa, ezers tur ir mazāk pie vainas, lietus mākoņi veidošanos bremzē tieši jūra. Un tas ir raksturīgi siltās pavasara vai vasaras sākumā dienās, jo sauszeme sasilst vairāk, piekrastē tādās dienās sākas dienas brīze, kad vējš sāk pūst no jūras puses un šis vējš ir vēss, tas ieplūst vairākus dažkārt pat 30 kilometrus no jūras un visā piekrastē tad debesis ir skaidras, kamēr iekšzemē veidojas mākoņi un līst. Līdzīga situācija ir Pāvilostā un Ventspilī, vienīgi Liepājā uz iekšzemes pus vēl ir arī ezers, kas liek domāt, ka šo procesu ietekmē tas, bet ezera ietekme ir nebūtiska, bieži pat nekāda, jo ezerā ūdens sasilst straujāk nekā jūrā. Lai kavētu negaisu un lietus mākoņu veidošanos, vajadzīga ļoti liela ūdenstilpe ar vēsu ūdeni. Un tieši tāpēc visa Latvijas piekraste ir saulainākais reģions Latvijā, jo pavasarī un vasaras sākumā aukstās jūras dēļ biežāk ir tādi apstākļi, kuros mākoņu veidošanās tiek bremzēta. Protams, ja nāk kaut kāda liela, plaša atmosfēras fronte pāri visai Baltijai, arī jūra tos mākoņus neizklīdinās.   Vēl arī stāsts par to, kāpēc tad, kad lidmašīnu svītras debesīs paliek garas un aizšvīkā visas debesis, laiks mainās? Tas  viens no jautājumiem, ko rosināja cilvēku atsūtītie komentāri par lietu. Tas ir viens no novērojumiem, kam ir fizikāls un meteoroloģisks pamats, tikai daļai cilvēku šķiet, ka tās ir tieši lidmašīnas, kas atnes lietu. Tā gan tas nav. Lidmašīnu izplūdes gāzu atstātas svītras debesīs ir gandrīz vienmēr, jautājums, cik tās ātri izgaist. Dažreiz ir īsa svītriņa, tā pazūd, citreiz gara, izplešas plata un ilgi saglabājas debesīs kopā ar citām, jaunām lidmašīnu atstātām svītrām. Un šo var pat gana labi prognozēt, skatoties meteoroloģiskajās kartēs vai satelītattēlos. Ja reģionam tuvojas siltā atsmosfēras fronte, kuras sākumā raksturīgi spalvu mākoņi, kas pakāpeniski aizsedz debesis, vēlāk slāņu mākoņi, debesis noklājas pelēkas un sākas ilga līņāšana. Tuvojoties šai atmosfēras frontei, gaisā palielinās mitrums. Jo gaiss ir mitrāks, jo lidmašīnas aste ilgstošāk saglabājas. Un tad, protams, arī vienā brīdī atnāk arī pati fronte ar visiem saviem lietus mākoņiem.

Lai nu kam, bet tieši sēdoša darba darītājiem ir nepieciešama regulāra vingrošana arī darba dienas laikā. Un vēlams to darīt vairākas reizes. Par vingrošanu tiem, kas darba stundas pavada sēžot pie galda, runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Sporta laboratorijas FIMS sadarbības centra sporta medicīnā vadītāja Latvijas Sporta medicīnas asociācijas prezidente Sandra Rozenštoka un fiziskās izaugsmes treneris Roberts Radičuks. Sandra Rozenštokanorāda, ka pirmais ir svarīgis saprast, ko nozīmē taisni stāvēt - nostāties pie sienas, papēži, gurni un lāpstiņas un galva ir pielikta pie sienas. Tas dod pirmo impulsu, ko nozīmē pareizi stāvēt. Ja cilvēks to var, viņš ar 20 - 30 sekundes to var izdarīt, kad ir pagājis nost no sienas. Ja dod sev tādu impulsu un atgādinājumu, cilvēks arī sēdus atcerēsies, kāda bija taisnā pozīcija. Bieži vien, strādājot pie datora, cilvēki uzrauj plecus, tas raisa daudzas problēmas secīgi.  Lai no tā izvairītos, vienkāršākais ir nostāties taisni pie sienas un secīgi apļot abas rokas uz aizmuguri. Bet negriezties līdzi.  Vienkāršs biroja vingrojums: piecelties kājās, uzlikt rokas uz galda un iet atkaļ, cik vien tālu  iespējams. Tas izstiepj krūšu muskuļus.  Šis nav kaitīgs vingrojums. Par kaitīgu uzskata liekšanos taisnās kājās. Nostāties un nesaliecot kājas, censties aizsniegt zemi. Ja ir pārslogota jostas daļa, tas ir kaitīgs vingrinājums. Tas būtu jādara, kad kājas ir viegli ieliktas. 

“Piedzīvot lappuses” sestās sezonas pēdējais īpašais viesis ir gluži kā salūts – brīnišķīgā Dailes teātra aktrise Ilze Ķuzule-Skrastiņa. Izrāžu skaits, kurās Ilze ir spēlējusi (turklāt to darījusi spoži), ir ļoti garš. Vairākas no tām tapušas pēc mums labi zināmu grāmatu motīviem. Bet to, kādas ir Ilzes pašas attiecības ar grāmatām, klausies šajā sarunā.Ar Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu sarunājas Ieva.Atbalsti raidieraksta tapšanu un kļūsti par patronu https://www.patreon.com/c/Piedzivot

Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece un Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes arhitektūras un mākslas daļas vadītāja Anna Ancāne. Ēkai Mārstaļu ielā 6 ir bijuši vairāki būvperiodi, un tās arhitektonisko vērtību veido dažāda laika oriģinālā substance un sekundāri uzslāņojumi. Tomēr neskatoties uz notikušiem pārveidojumiem, ēkai ir augsta oriģinālās substances saglabātības pakāpe. Kā īpašas vērtības izceļamas labi saglabājušās oriģinālās jumta konstrukcijas, interjeru gleznojumu fragmenti, akmens portāls, viduslaiku ķieģeļu mūra fragmenti u. c. Periods pēc Ziemeļu kara, blokādes un mēra epidēmijas bija viens no smagākajiem periodiem pilsētas vēsturē – šie faktori negatīvi iespaidoja arī kultūras procesus, samazinājās iedzīvotāju skaits, saruka tirdzniecības aprite. Kara postītājā teritorijā, īpaši Rīgā, galvenokārt notika dzīvojamo un sabiedrisko ēku atjaunošanas darbi. Mainoties ekonomiskajai situācijai un aktivizējoties būvniecībai, sākot ar 18. gs. otro ceturksni Rīgas dzīvojamo ēku arhitektūrā iezīmējās jaunas stilistiskās pazīmes un mainījās telpu plānojuma principi. Gadsimta pirmo pusi vēl raksturo baroka ekspresivitāte, krāsu piesātinājums un tam sekojošā rokoko ornamentikas izplatība, kamēr 18. gs. pēdējais ceturksnis jau pilnā mērā reprezentē klasicismam piemītošos atturīgo eleganci un krāsu paleti. 18. gs. vidū pirmie fiksētie nozīmīgākie pārveidojumi saistīti ar ēkas fasādi. Senākais ēkas attēls pirms 19. gs. pārbūvēm ir redzams 1823. gada Vecrīgas fasāžu notinumos podporučika Kļimenkova izpildījumā: logu gabarīti liecina, ka tolaik vēl eksistēja baroka periodam raksturīgais kārtojums divos stāvos ar noslēdzošo pusstāvu – noliktavas vai kalpotāju telpām. Jumtā redzamas septiņas nelielas izbūves bēniņu stāvu ventilācijai. Fasādei trūkst klasiskā ordera kompozicionālajai sistēmai nepieciešamā loģiskā noslēguma – frontona centrālajā asī. Iespējams, sākotnēji tas ir eksistējis, tomēr praktisku apsvērumu dēļ nojaukts un tā vietā vēlāk ierīkots bēniņu logs. Vēlāko pārbūvju laikā augšējā stāva logailu proporcijas mainītas, tās paplašinot. Pēc arhitektūras rakstura ēka ierindojama patriciāta dzīvojamo namu tipoloģiskajā grupā, kas Rīgā plaši pārstāvēta 17. gs. otrajā pusē. 1823. gada fasāžu notinumos otrā stāva logiem redzami liektas formas sandriki, bet fasādes simetrijas asī novietoto portālu vainagoja atvērtais frontons ar liektām slīpnēm. Šāda tipa arhitektoniskas detaļas bija populāras Rīgas namu fasādēs un portālos ap 18. gs. vidu; tipoloģiski līdzīgs piemērs, kas pārvietots no zudušas ēkas, ir saglabājies Smilšu ielā 6 iekšpagalmā (datēts ar 18. gs. 60. gadu vidu). Avoti nesniedz precīzas ziņas, kad ēka Mārstaļu ielā 6 ieguva savu reprezentatīvo portālu. Vēsturnieka Jāņa Strauberga apkopotie arhīvu izraksti par Vecrīgas gruntsgabalu īpašniekiem sniedz informāciju, ka 1766. gadā nams Mārstaļu ielā 6 (gruntstgabals 3/113) piederējis Frīdriham Francenam. Šajā laikā nama vērtība lēsta 4682 sudraba rubļu apmērā un 1785. gadā joprojām palika nemainīga, kamēr 1797., 1804. un 1808. gadā tā pacēlās attiecīgi līdz 11976, 12083 un 16403 sudraba rubļiem. Vērtības pieauguma dinamika liecina par tolaik notikušām plašākām pārbūvēm vai remontdarbiem. 1804. gadā nomainījās ēkas īpašnieks – to ieguva tirgotāja Andreasa Zēzemaņa (Andreas Seesemann) dzimta. Skaitļi norāda, ka pārveidojumi uzsākti jau iepriekšējā īpašnieka laikā, bet tieši 19. gs. pirmajā desmitgadē būvdarbi noritējuši visaktīvāk, tā iezīmējot jaunu būvperiodu ēkas vēsturē. Ja monogrammu “S” kartušas centrā saista ar Zēzemaņu vārdu, tas nozīmētu pārāk ievērojamu laika nobīdi rokoko dekoratīvās sistēmas izmantošanā un būtu traktējams drīzāk kā anahronisks izņēmums, nevis likumsakarība. Iespējams, portālu pasūtīja kāds no iepriekšējiem īpašniekiem, jo tas atbilst 18. gs. 60.–70. gados aktuālajai estētikai un izpratnei par modernu arhitektūru. Tiek uzskatīts, ka pirmā nozīmīgākā pārbūve ēkā Mārstaļu ielā 6 notikusi 1785.–1797. gadā, kas ir hipotētiskais portāla tapšanas laiks, tās gaitā arī pielāgojot telpas jaunajām prasībām. Mainījās arī fasāžu apdares estētika. Pirms atjaunošanas veiktās zondāžas parādīja, ka fasāde tikusi vairākkārt remontēta. Noteikt sākotnējo krāsu sistēmu bija sarežģīti, jo ēkai vairākkārt klāts jauns apmetums un senākais slānis gandrīz pilnībā zudis. Atsevišķās zonās – ieejas durvju portālā un zem logailām – konstatēti trīs vēsturiskā kaļķa krāsas krāsojuma slāņi. Gan portāla pilastriem, gan plastiskajiem dekoriem un dzegām kā pirmais krāsojuma tonis uz kaļķa apmetuma konstatēts monohroms krāsojums zaļgani pelēcīgā tonī; analogs tonis konstatēts arī logu aplodām un palodžu dzegām zonās, kur bija saglabājušies vecie apdares slāņi. Otrais slānis ir veikts ar gaišu, smilškrāsas toņa kaļķa krāsu, bet trešais – ar tumši pelēku. Savukārt fasādes plaknē konstatētais senākais krāsojuma slānis bijis gaiši zilganā tonī, to nomainījis dzeltens okers un visbeidzot – tumši pelēks krāsojums. Pirmais no tiem atbilst 18. gs. beigu klasicisma estētikai un krāsojuma sistēmai.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Visticamāk, būsiet pamanījuši, ka dažas Vecrīgas ielas aizvadītā pusgada laikā bija aizņēmis lielais kino. Vairākas epizodes savai jaunākajai filmai uzņēma arī japāņu izcelsmes amerikāņu režisors Kerijs Džoudži Fukunaga (Cary Joji Fukunaga). Tā top pēc norvēģu kriminālromānu autora Jū Nesbē grāmatas "Asinis uz sniega" (Blood on Snow) motīviem. Kultūras rondo saruna ar režisoru pirms viņš devās prom no Latvijas. 47 gadus vecais japāņu izcelsmes amerikāņu režisors Kerijs Džoudži Fukunaga pasaulē ir zināms gan kā režisors, gan izpildproducents, gan scenārists. Viņa spilgtāko darbu sarakstā ir tādas filmas, kā aģents 007 Džeims Bonds „No Time To Die” jeb „Nav laika mirt”, TV seriāla „True Detective” pirmā sezona, kas vēl šobaltdien tiek uzskatīta par žanra šedevru, kā arī vēsturiskā drāma „Džeina Eira”. Fukunaga ir strādājis ar tādām pasaules mēroga zvaigznēm kā Daniels Kreigs, Maikls Fasbenders, Eva Grīna, Džūdija Denča, Benedikts Kamberbačs, Vudijs Harelsons, Metju Makhonahijs un vēl daudziem citiem. Aizvadītā pusgada laikā Fukunaga vairākas epizodes savai jaunākajai filmai „Asinis uz sniega”, kas tapusi pēc slavenā norvēģu kriminālromānu autora Jū Nesbē darba "Blood on Snow" motīviem, filmēja Rīgā. Šobrīd filmēšanas darbi ir beigušies un Kerijs Fukunaga pirms došanās prom piekrita īsai sarunu. Viņš atnāca uz Latvijas Radio māju un uzreiz teica, ka šī būtu ļoti laba kino lokācija. Ir darba dienas vēls vakars un ar režisoru sarunājamies Kultūras rondo redakcijā gan par kino, gan viņa kā brīvprātīgā darbu kara plosītajā Ukrainā un arī par to, ko Amerikas kinoļaudis domā par savas valsts ārpolitiku šobrīd. Kā Rīga nokļuva jūsu redzes lokā filmas "Asinis uz sniega" vajadzībām? Kerijs Fukunaga: Mūsu lokāciju menedžerei Marijai Derkevičai jau bija iestrādes Rīgā no iepriekšējās filmas izpētes, un tā filmas diemžēl netika pabeigta. Bet viņa, zinot mūsu vajadzības, zināja teikt, ka Rīgā ir ļoti daudz līdzīgu un raksturīgu ēku, kas atgādina 70. gadu Oslo, un tieši šajā laika posmā risinās "Asinis uz sniega" darbība. Pati Oslo mūsdienās galīgi neatgādina to pilsētu, kāda tā bija septiņdesmitajos - tā ir pilsēta, kas atrodas kalnainā ielejā, turklāt daži tās rajoni ir mainījušies līdz nepazīšanai, daži pat nojaukti vispār. Toreiz, pirms 10 gadiem, teroristu uzbrukuma dēļ esot nācies nojaukt pat veselu kvartālu. Arī tā pati Stokholma, Malme vai Kopenhāgena, Reikjavīka ir mainījušās. Tāpēc Rīga bija labākā izvēle. Turklāt šeit ir vairākas lietas, kuras filmas vajadzībām varam vairāk atļauties, piemēram, darbaspēks ir lētāks nekā citur. Materiāli gan nekļūst lētāki filmas setu būvēšanai, jo daudz kas tomēr jāved un jāimportē. Tas objektīvi ceļ cenu, bet darbaspēks noteikti ir faktors, kāpēc izvēlējāmies Rīgu. Piemēram, mēs nupat trīs setus būvējām Londonā, un tas bija teju uz pusi dārgāk nekā Rīgā. (..) Mums pašiem šeit tā ir liela lieta - zināt, ka tepat pa Vecrīgu, iespējams, pastaigājas tādas zvaigznes kā Benedikts Kamberbačs un Eva Grīna, kura pat apmeklēja tavu izstādi Rīgā. Lai arī tu esi režisors, priekšnieks, kurš vada, bet tik un tā - kā ir tev pašam? Esi strādājis ar Danielu Kreigu Džeimsa Bonda filmā un citām zvaigznēm. Kā tas ir? Kerijs Fukunaga: Šobrīd, kad aiz muguras jau tik daudz darbu un filmu, es teiktu, ka tik ļoti neuztraucos vairāk. Bet atceros, kas taisīju savu vēsturisko filmu "Džeina Eira", kur galvenajās lomās bija tādas zvaigznes kā Maikls Fasbenders, Mia Vasikovska un Džūdija Denča, es domāju, ko gan es kā režisors varu vispār ietekmēt tik pieredzējušas aktrises kā Džūdija Denča aktierspēle? Tā kā es un viņas aģents esam labi draugi, turklāt es vispār toreiz tikai sāku tik lielus soļus spert lielajā kino, mani mierināja un teica, ka tieši Džūdija ir ļoti atvērta un ieinteresēta šajā sadarbībā. Un tā, pamazām strādājot ar šīm zvaigznēm, es pats ar katru reizi aizvien vairāk redzu viņus kā cilvēcīgas būtnes, nevis to grandiozo sasniegumu sarakstu, kas viņiem katram ir. Un otra lieta, ko minēji, ka režisors ir tas priekšnieks, te  man jāsaka, ka kino tomēr ir kolektīva māksla un režisors ir viena no sadaļām. Ir aktieri, studija īpašnieki, producenti un tā tālāk. Tā kā tam projekta pilotam ir jāspēj visi pasažieri nogādāt galapunktā. Kāda ir tā realitāte medaļas otrā pusē, kā tas ir - strādāt, piemēram, pie Džeimsa Bonda jeb aģenta 007 filmas? Kerijs Fukunaga: Katru reizi, kad strādāju pie liela projekta, vienmēr šķiet, ka es uzsūcu jaunas zināšanas, kuras noteikti varēšu izmantot nākamajā projektā. Bonda gadījumā tas lielākais izaicinājums bija laiks. Nevis tur kaut kāds atsevišķs lietu kalendārs, bet laiks kopumā. Es Bondu pārņēmu, kad tikko prom bija devies Denijs Boils. Un, kā jau šajās milzu budžeta augsta tempa filmās, daudz kas ir atkarīgs no tā datuma, kad tiek noteikta pirmizrāde un kā tiek sakārtots lokāciju kalendārs. Līdz ar to daudzas scenārija lietas tiek piekoriģētas pēdējā mirklī. Tu vari iedomāties, ka tik lielos projektos daudz ko izlemj gadiem iepriekš, un pēc tam pie tā ir jāturas. Mēs Bondu no A līdz Z pabeidzām 18 mēnešos. Ar visu to, ka jau bija sākusies COVID epidēmija, mēs to paspējām, un tas vēl ir relatīvi ātri. Mums vajadzēja ar visiem kaskadieriem, specefektu departamenta dublieriem jau darīt lietas laicīgi, pirms vispār pirmā scenārija aprises bija gatavas. Tā kā laiks Džeimsa Bonda filmā bija vislielākais izaicinājums. Kerijs Džoudži Fukunaga kā brīvprātīgais ir arī strādājis Ukrainā, kurp viņš devās 2022.gadā uzreiz pēc Krievijas uzsāktās pilna mēroga karadarbības. Viņš ne tikai gādāja humāno palīdzību civiliedzīvotājiem, bet arī fotografēja. Viņa fotouzņēmumus kā arī ukraiņu mākslinieces Tatjanas Malinovskas videodarbus  no šī gada marta līdz pat 2.maijam varēja apskatīt arī izstādē "Lyuta vesna – Lost Spring" (Zaudētais pavasaris) Rīgā, galerijā „Cut Art”. Rīgā nupat bija skatāma tava fotogrāfiju izstāde no Ukrainas. Izstāsti šo stāstu, kāpēc tu izlēmi kā brīvprātīgais doties uz kara plosīto Ukrainu un strādāt tur? Kerijs Fukunaga: Es ieguvu grādu politikas zinātnē un politikas vēsturē esmu mācījies ārpus Amerikas Savienotajām Valstīm - Francijā, Grenobles Politikas institūtā. Mani vienmēr interesējusi vēsture, kā arī skats uz ārpusi, uz ārpasauli. Mani vienmēr vairāk interesējusi Amerikas ārpolitika nekā iekšpolitika. Turklāt savulaik ticēju, ka, taisot filmas, mēs varam mainīt un ietekmēt pasauli. Šobrīd gan tik strikti vairs nevaru teikt, redzot, kas notiek apkārt. Īpaši pēc Bonda filmas, es aizvien spēcīgāk izjūtu to, kas notiek pasaulē, to notikumu domino efektu. Jā, es taisu filmas un izklaides industrija ir ļoti būtiska. Bet es vairs sevī iekšēji nespēju ilgāk būt tikai pasīvs vērotājs. Es vēlējos darīt un palīdzēt. Un tā es sazvanīju Hosē Andrē, kurš ir radījis un vada vada "World Central Kitchen", un Ukrainā jau bija viņu palīdzības virtuves, un teicu, ka vēlos braukt uz Ukrainu pie viņiem. Viņš atbildēja, ka varu braukt, bet manu drošību garantēt gan nevarot. Es teicu, ka nebraucu filmēt, bet mans nodoms ir palīdzēt un strādāt tur tieši kara laikā. Sacīts - darīts, ierados.  Sākotnēji darbojos un palīdzēju ar koordinēšanu, tad jau darīju arī citus darbus. Divarpus mēnešu laikā pēc kara sākuma tās vietas, kur biju es, sāka stabilizēties. Sākām Kijivā, tad Irpiņa, Buča, tad devos uz Sumu apgabalu. Tad uz Harkivu, kamēr tur vēl notika aktīva karadarbība, un tur es uzturējos ilgāku laiku. Pēc tam tālāk devos uz Kramatorsku, kur bija ļoti nežēlīgas krievu ofensīvas. Briesmas draudēja visu laiku. Bet tur tajos ciematos un pilsētās bija palikuši ļoti daudz civiliedzīvotāju, un viņi nekādu ofensīvas laikā nevarēja tikt pie iztikai nepieciešamajām lietām. Tad es un citi brīvprātīgie devāmies pie šiem ļaudīm, lai redzētu, kas viņiem trūkst, ukraiņiem vienmēr būs bietes un kartupeļi. Bet bija vajadzīga maize un elementāra medicīniskā palīdzība. Mums tas bija jādara no mājas uz māju, lai pēc tam varētu ziņot uz štābu, ko, kur un kam vajag piegādāt. Tā bija unikāla pieredze, jau savā ziņā tā līdzinās problēmu risināšanai filmas laukumā, tikai šeit tev ir iespēja reāli ietekmēt cilvēku dzīves. Tu iepriekš minēji, ka tevi vairāk interesē Amerikas ārpolitika, nevis iekšpolitika. Es neko nesaprotu un nezinu par tavas valsts iekšpolitiku, bet man ir daži draugi ASV, un viņi saka, ka nav labi. Kas to vērtē šobrīd, atrazdamies šeit, Latvijā? Kerijs Fukunaga: Tas ir apkaunojoši. Šobrīd ir pats sliktākais laiks būt amerikānim. Mēs esam neglīti pasaules acīs. Es nezinu precīzus datus, bet pusei amerikāņu nav pases. Lielākā daļa runā tikai angļu valodā, nezinot vismaz vēl vienu svešvalodu. Ja tev pie ziemeļu robežas ir tikai Kanāda un dienvidos Meksika un apkārt okeāns, tad var nelikties ne zinis. Nav tā kā šeit, Eiropā, kur dažādas kultūras ir visapkārt un tev jāiekļaujas tajā mikslī. Tāpēc krievu propaganda svin uzvaru Amerikā šobrīd. Tas nu reiz ir skaidrs. Un tas notiek jau gadiem, to var redzēt komentāru sadaļā. Tāda sajūta, ka cilvēki darbojas pēc konkrēta scenārija, jo tieši tāda, kādu piedāvā propaganda. Ir bijuši pētījumi par šo un tie liecina par to, ka šeit nav iespējama nekāda saprātīga diskusija iepretīm sazvērestības teorijām un propagandai. It kā cilvēki pēkšņi būtu pamodušies jaunā patiesībā, no kuras nav atpakaļceļa.  Ko saka tev zināmie filmu ļaudis? Kerijs Fukunaga: Lielākā daļa no viņiem vienkārši nespēj noticēt tam, kas notiek acu priekšā. Lielākoties tā ir tāda apstulbuma sajūta šāda absurda priekšā. Protams, daudzi sev jautā - ko es varu darīt lietas labā? Kā redzam, ielu protesti šeit nedarbojas. Ko darīt? Es nezinu. Man nav atbildes. Vēsture rāda, ka šādi lieli pagriezieni parasti notiek ar lielu asins izliešanu. Arī mums šeit, tūkstošiem kilometru attālumā no ASV, bezmaz vai piespiedu kārtā ir jācenšas saprast Amerikas politiku. Ko un kāpēc Amerika dara? Kāpēc? Kerijs Fukunaga: Es šobrīd nevaru uzburt labāku nākotnes vīziju. Šobrīd nudien neizskatās labi. Tomēr vēsture rāda, ka Amerika var uzņemties vadību un nostāties vēstures pareizajā pusē. To pierāda kaut vai Rūzvelta politika īsi pirms Otrā pasaules kara, kad ASV izvēlējās izolacionisma politiku un nevienai no tobrīd apdraudētajām pusēm nepalīdzēja. Piemēram, viņš publiski neatsaucās uz Japānas iebrukumu Mandžūrijā, bet fonā jau sāka gatavoties karam. Es gan neliktu Rūzveltu un Trampu vienos svaru kausos. Nebūt. Vairāk par Krieviju šobrīd ASV militāri industriālais komplekss ir uztraucies par Ķīnu, un dažiem vēl šķiet, ka tā varētu būt Trampa ilgtermiņa spēle, lai nošķirtu Krieviju no Ķīnas un tie nekļūtu par vienotu spēku. Bet es neticu, ka Tramps ir tik gudrs, tā tāda muļķu parāde drīzāk. Kāda ir mākslinieku un kultūras cilvēku atbildība šajos laikos? Arī pie mums notiek diskusijas par to, ka strausa politiku, iebāžot galvu smiltīs un izliekoties, ka kara nav, neies krastā. Vai tev ir tāpat? Kerijs Fukunaga: Jā. Mēs jau Bondu filmējot, kas nu jau ir pirms sešiem gadiem, apspriedām Surkovu, Putina ideoloģijas autoru un polittehnologu. Tam cilvēkam ir pieredze gan televīzijā, gan rakstniecībā, un viņš prot pretnostatīt divas puses un radīt sajukumu, kurā tad var no aizkulisēm visu vērot un kontrolēt. Dezinformācija ir ļoti spēcīgs ierocis, mēs to centāmies arī iedzīvināt mūsu filmas ļaunajā tēlā. Bet tas, ko viņi Krievijā dara ar sabiedrību, ir nesalīdzināmi milzīgāks spektrs, tie ir kā nebeidzami, milzīgi viļņi, kam cilvēks vairs nav spējīgs stāties pretī un noslīkst tajos. Un es teiktu tā: ja mākslai ir iespēja pacelties virs tā visa un atmaskot to apburto loku, tam noteikti ir vērtība. Un noslēgumā - kas būs tas, ko tu sev paņēmis līdzi no Rīgā pavadītā laika? Kerijs Fukunaga: Tas saistās zināmā mērā ar to, ko redzu Ukrainā. Iemesls, kāpēc es pazīstu arī jūsu kino ļaudis, piemēram, Lauri un Raiti Ābeles, ir profesionālais latviešu skeitbordists Madars Apse. Mēs esam draugi. Reiz, redzot Madara un viņa draudzeni Viļņā, aizrunājāmies par to, kā ir satikušies mūsu vecvecāki. Viņš saka - gulagā, un ironiskā kārtā arī mani vecvecāki satikās gulagā, un tajā brīdī man ir iespēja nonākt nevis tādā akadēmiskā kārtā, bet satikt reālus cilvēkus, kuriem tā padomju okupācijas trauma atbalsojas paaudzēs un turpina ārdīties acu priekšā Ukrainā. Un es redzu, cik jūs šeit nopietni to uztverat, ka spējat novērtēt to, ka esat NATO, jo citādāk tās šausmas varētu atkārtoties arī šeit. Un jā, tas, ko es paņemu līdzi, ir absolūta cieņa pret jums par to, kā jūs paši esat nosargājuši savu brīvību un negrasāties to atkal pazaudēt.  

Stāsta mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītāja Daiga Upeniece Renesanse ir bagātās tirgotāju pilsētas Venēcijas īpašais uzplaukuma laiks. Te bija iepērkamas ne tikai no Āzijas atvestās garšvielas, zīda un brokāta audumi, dārgakmeņi, porcelāns un ziloņkauls, bet tikpat slaveni bija pašu venēciešu amatnieku darinājumi. Un tas bija ne tikai Murāno stikls, bet arī ādas iesējumi, emalja, spoguļi, audumi -  viss, kas žilbināja un iekārdināja Eiropas galmus, tajā skaitā arī visskaistākās mežģīnes. Mežģīņu veidotāju amata prasmes tika nodotas no meistara meistaram  vai arī iegūtas no paraugu grāmatām. Pirmo knipelēto mežģīņu parauggrāmatu "Le Pompe" publicēja Venēcijā 1557. gadā. Tajā bija raksti, kas piedēvēti Mateo Pagāno, kurš jau bija ieguvis slavu ar saviem šūto mežģīņu rakstiem. Vairākus gadsimtus venēcieši savas aroda prasmes veiksmīgi sargāja un mežģīnēm bija labs noieta tirgus gan Itālijā, gan Francijā, gan arī citās Eiropas zemēs. Bet – kur ir manta, ko grūti iegūt, tur var sākties arī viltības, kā to dabūt. 17. gadsimtā, konkrēti – 1665. gada vasarā – trīsdesmit pieredzējuši Venēcijas mežģīņu darinātāji slepenībā atstāja Venēciju, no kurienes viņus uz Franciju aizveda Luija XIV finanšu ministra Žana Baptista Kolbēra aģenti. Līdzi viņi veda vērtīgas zināšanas, proti, point de Venise mežģīņu darināšanas māku. Tās bija Eiropas tirgū pieprasītākās un dārgākās šūtās jeb adatiņu mežģīnes. Vairākus gadu desmitus franču aristokrātija un buržuāzija bija izdevusi milzu summas par mežģīnēm, ko sūtīja no Venēcijas. Lai apturētu šos finansiālos zaudējumus un pavērstu situāciju Francijai par labu, Kolbērs veicināja nacionālo mežģīņu manufaktūru dibināšanu zem karaļa protekcijas vairākās Francijas pilsētās, kur toreiz jau tika darinātas zemākas kvalitātes mežģīnes.   Un – kāda sakritība! – 1665. gada 14. augustā, tajā paša gadā un tajā pašā vasarā, kad slepus aizceļoja venēciešu meistari, Luijs XIV, kurš sevi uzskatīja ne tikai par Saules, bet arī modes karali, oficiāli nodibināja "Manufacture des Points de France", lai tur izgatavotu adatiņu un knipelētās mežģīnes, kas atdarinātu slavenos Venēcijas un Dženovas meistardarbus, kā arī vairāku flāmu centru izstrādājumus, kas bija pazīstami ar knipelēto mežģīņu augsto līmeni. Bet nu atgriežamies pie Francijā strādājošajiem venēciešiem. Nākamajās desmitgadēs t. s. "point de France" mežģīņu darinātāji attīstīja tieši Luija XIV laikam raksturīgus motīvus un kompozīcijas. Izsmalcināto franču mežģīņu panākumus patiesībā nodrošināja Venēcijas mežģīņu darinātāji, jo tieši viņi iemācīja saviem franču kolēģiem "point de Venise" noslēpumus, savukārt Brabantes mežģīņu darinātāji turpināja pilnveidot knipelēto mežģīņu tehnikas. Paskatieties uz Luiju XIV gleznās – mežģīnes ir visur: aprocēs, žabo, zīda kaklasaitēs, cepuru rotājumos un pat kurpju pušķos. Luijs XIV  Francijā ieviesa sezonālo modi, kas mainījās divas reizes gadā un apģērbs bija izteikti svarīgs personas prestiža rādītājs. Francijas karalis Luijs XIV 17. gadsimtā aizsāka īstu apģērba revolūciju, kas uz visiem laikiem mainīja modes pasauli. Kā izcils estēts Luijs koncentrējās uz izsmalcinātību un greznību, nemanāmi iekļaujot savas idejas apģērbā, interjeros, arhitektūrā un ainavu veidošanā, pārvēršot Versaļas pili par apburošu baroka sapni. Pieprasot augstākos apģērba standartus gan sev, gan savai galmam, viņš ieviesa stingru ģērbšanās etiķeti ar uzsvaru uz greznām, nevainojamām detaļām, tostarp mežģīnēm, volāniem, lentēm un dārgakmeņiem. Pirms Luijs kāpa tronī, Eiropas stilu noteica Spānija. Taču, laikam ejot, karalis Luijs kopā ar finanšu ministru Žanu-Baptistu Kolbēru veica radikālas pārmaiņas Francijas tekstilrūpniecībā. Viņi ne tikai veicināja jaunu, greznu audumu ražošanu, bet arī aizliedza importēt audumus no ārvalstīm, tādējādi piespiežot bagāto eliti un aristokrātiju iegādāties tikai Francijā ražotus izstrādājumus. Venēcijā strādājošie mežģīņu darinātāji, kas nebija pakļāvušies kārdinājumam aizbraukt, uz ilgu laiku tika atbīdīti malā. Ber Francija iegrima arvien lielākās pārmērībās. Krāsas, apģērba veidi, kurpju papēžu augstums – tas viss Francijas galmā tika reglamentēts. Ak, vai, tam, kurš bez atļaujas uzvilktu karaļa iecienīto gaišzilo zīda žaketi. Luija XIV laikā bija tā: jo dārgākas apģērba detaļas, jo svarīgāka persona. Un mežģīnes, protams, tam visam bija "creme de la creme".

Šo interviju ar Kārli Bardeli ierakstījām šī gada februārī un bijām plānojuši to publicēt februāra beigās. Bet tad notika neiedomājamais. Liktenīgajā 24. februāra vakarā Kārli, Bored Of Borders kapteini, nogādāja slimnīcā, kur viņam tika veikta steidzama smadzeņu operācija, kam dažas nedēļas vēlāk sekoja diagnoze par smadzeņu audzēju.Kārlis ir sešu Ginesa rekordu ieguvējs. Trijos no tiem viņu neviens nevarēs pārspēt un tie vienmēr piederēs mūsu Kārlim.Šobrīd, kad Kārlis atgūst savu spēju runāt, šī intervija ir iespēja dzirdēt par Kārļa episko astoņu gadu ceļojumu apkārt pasaulei. Par airēšanu pāri Indijas okeānam un viņa dramatiskajām dienām bīstamās Somālijas tuvumā, kā arī par piedzīvojuma noslēguma posmu, braucot 5000 km ar velosipēdu pāri Āfrikai.Saruna ir par optimismu kā dzīves svarīgāko īpašību, spēju transformēt neveiksmes enerģijā, par negaidīti atrastu mīlestību un simbolisko atgriešanos pasaules apceļošanas sākumpunktā. Aicinu tevi pievienoties Kārļa atbalstam ar ziedojumu, kas ģimenei palīdzēs segt milzīgos medicīniskos izdevumus, lai Kārlis var saņemt viņam nepieciešamo ārstēšanu:Bankas konts: LV05HABA0551024115873Saņēmējs: Kārlis BardelisMaksājuma mērķis: Kārļa Bardeļa rehabilitācijaiBored of Borders komanda un Kārlis saka lielu paldies filmas ģenerālsponsoram DEPO - par draudzību kopš 2017.gada un atbalstu filmai "AIZSNIEGT DZELMI. Vienatnē pāri klusajam okeānam".Informāciju un saites, kas pieminētas šajā intervijā, atradīsi 227. sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:02:11 Ievads - saruna ar Kārļa mammu par Kārļa veselībs stāvokli pēc smadzeņu operācijas11:19 Ceļojuma statistika - kā 8 gadu garumā Kārlis pieveica ceļu apkārt pasaulei13:07 Ekspedīcijas posmi piedzīvojumam, kas sākās un noslēdzās Namībijā16:31 Indijas okeāns un Malaizija - 172 dienas pāri Indijas okeānam20:07 Kā laiva palika “gūstā”, kas izjauca plānus24:15 Atgriezties Somālijā pēc neizdošanās un uzdrošināties vēlreiz pamatīgi riskēt27:04 Kaut vai norāpot, bet lai “visi papīri tīri”30:22 Loģistikas problēmu izjauktie plāni un pazaudēts vesels gads - kā ar to sadzīvot32:58 Kārļa pieeja, kā tikt galā ar vilšanās sajūtu, ja ceļā ir milzu šķēršļi35:11 Kā Kārlis savas dusmas transformē enerģijā40:38 Negaidīti, bet īstajā brīdī satikta mīlestība46:31 Pasiekstes vējdzirnavas, kur rīkot neaizmirstamus notikumus. Vairāk informācijas: vejdzirnavas.lv47:40 Kā paskaidrot tuviniekiem par došanos atpakaļ uz bīstamo Somāliju50:02 Kāpēc optimisms ir dzīves svarīgākā īpašība52:21 Kārļa ģimenes atbalsts viņa ceļotāja dzīvē57:46 Kārļa “maģiskais birojs”, kur iegūti piedzīvojuma ceļabiedri1:02:46 Sarunu māksla, lai veiksmīgi vienotos ar vietējiem bīstamās situācijās1:05:11 Nakts piedzīvojums ar somāliešu zvejniekiem un naudas maisu1:14:35 Dramatiskās 3 diennaktis atpakaļ uz krasta pusi1:18:04 Āfrikas šķērsošana pa sauszemi: 5000 km vienatnē ar divriteni 60 dienās1:22:04 Āfrikas pieturpunkti - karstums, satiksme un robežas šķērsošana1:26:15 Ar velosipēdu braukt garām žirafēm un ziloņiem01:28:37 Pārdomas un maiņa attieksmē pret tuksnesi01:33:15 Power-Up SPACE ir vieta, kur īstenot savus radošos projektus: powerupspace.eu.01:34:15 Finišs ar draugiem01:48:57 Notikums ar skolas garderobistēm, kas Kārli iedvesmoja doties piedzīvojumos01:54:55 Kā un kāpēc Kārlis dalās ar savu pieredzi uzņēmumos01:59:23 Kāpēc godīgums un patiesums ir svarīgākais runātāja ierocis

Studijā finanšu ministrs Arvils Ašeradens (JV).

Šī gada martā Valsts prezidents un Ordeņu kapituls lēma par Atzinības krusta virsnieci iecelt Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) prorektori zinātniskajā darbā, Kultūras un mākslu institūta vadītāju, profesori, Dr. sc. soc. Andu Laķi. Valsts augstākais apbalvojums profesorei tiks pasniegts 4. maija pēcpusdienā, bet svētku rītā viņa viesojas "Klasikā". Runājam par svētkiem un LKA aktualitātēm, bet vislielāko uzmanību pievēršam jaunākā pētījuma "Kultūras aktivitātes barometrs 2024" rezultātiem, uzzinot par aktuālajām tendencēm kultūras patēriņā Latvijā. Anete Ašmane-Vilsone: Šī diena, Anda, jums būs īpaša – esat iecelta par Atzinības krusta virsnieci, un tieši šodien arī saņemsiet šo apbalvojumu. Vai 4. maijs – tā jums ir īpaša diena arī citkārt? Jā, protams, tā ir īpaša diena – kā jau daudziem Latvijas iedzīvotājiem, jo mēs savu darbu un arī citas vērtības lielā mērā saistām ar Latvijas valstiskumu, ar centieniem iestāties par Latvijas valstiskumu sargājošajām vērtībām. Tas varbūt tā nedaudz patētiski skan, bet – jā, 4. maijs ir mana priecīgā diena; tas ir laiks, kad var atcerēties visus tos cilvēkus, kas bija drosmīgi un balsoja par Latvijas neatkarību, ieskaitot Pēteri Laķi, kurš ir arī Latvijas Kultūras akadēmijas dibinātājs… Kā atceraties zīmīgo 1990. gada 4. maiju pirms nu jau 35 gadiem? Šo laiku labi atceros vēl kāda cita iemesla dēļ, jo četras dienas pirms ceturtā maija bija piedzimusi mana vecākā meita Laura Laķe. (smaida) Tad jums patiesi ir ļoti īpašs šis laiks… Vai apbalvojums nāca kā pārsteigums? Jā, tas savā ziņā bija pārsteigums: liela pateicība maniem kolēģiem, kuri izvirzīja mani šim apbalvojumam! Jo ikdienā darām to, kas ir mūsu sirds lieta, un manā gadījumā patiešām ir tā, ka mans darbs ir arī mans hobijs un sirdslieta. Tāpēc, no vienas puses, pārsteigums, kas apvienots ar pateicību, ka mans darbs ir novērtēts, un, protams, pateicība Valsts prezidentam un Ordeņu kapitulam. Kaut gan vienlaikus jāsaka, ka ikdienā, plānojot savu darbu un ļoti daudz enerģijas un entuziasma veltot pētniecībai, izglītībai, kultūras lauka apoliģētikai, neviens no mums, kas jau ir saņēmuši šo apbalvojumu, nedomājam, ka mēs savu darbu darām apbalvojumu dēļ.  Vai zinātnieka un pētnieka darbs, tāpat jūsu darbs Kultūras akadēmijā – vai tas arī var tikt skatīts caur patriotisma prizmu? Īpaši beidzamajos gados jo īpaši par to vairāk runājam, vienlaikus zinot, ka zinātnei vienmēr, it īpaši humanitārajām zinātnēm, jācīnās par finansējumu, atzinību, atpazīstamību. Vai šis aspekts arī ir būtisks? Jā, lielā mērā. Manuprāt, katra nācija, katra valsts iegūst savu vērtību, lielā mērā pateicoties tieši profesionālajiem ceļiem, kurus eju arī es un mani kolēģi – tā ir izglītība, tā ir kultūra un tā ir zinātne. Šie trīs pīlāri tur katru nāciju, un šīs lietas arī ir tās, kuru dēļ ir vērts iestāties par valstiskuma saglabāšanu; šīs ir tās lietas, kuru dēļ ir jēga valstij pastāvēt. Tāpēc, protams, ne tikai mans, bet arī visās šajās trijās jomās jebkura strādājoša cilvēka darbs noteikti ir ar šo patriotisma dimensiju. Ikdienā, protams, šīs patriotisma vērtības tā patētiski necildinām, bet šķiet, ka ikkatrs jebkurā izglītības līmenī strādājošais pedagogs, katrs kultūras cilvēks, katrs zinātnieks ar savu darbu tur valsti. Tā ir tāda pamatvērtība, ko mēs varbūt ikdienā pat neizceļam, bet kas visu laiku ir klātesoša. Jā, tieši tā. Viens no jūsu pēdējiem veikumiem ir "Kultūras aktivitātes barometrs 2024" un par to mēs arī noteikti plašāk parunāsim. Ik pēc diviem gadiem tiek mērīta mūsu aktivitāte kultūras laukā. Kādi ir pirmie  galvenie secinājumi, skatoties uz aizvadīto gadu? Ikkatrs kultūras patēriņa mērījums parāda, ka kultūras dzīve, kultūras aktivitātes, gan tas, kas tiek piedāvāts kultūras laukā, mākslas dzīvē, gan tas, cik daudz un cik aktīvi cilvēki patērē jeb apmeklē, jeb piedalās kultūras dzīvē, ir ļoti atkarīgs no kādiem ārējiem faktoriem. Bija COVID laiks, kas nesa būtiskas izmaiņas; ir kādas ekonomiskās krīzes – arī tad redzam, ka ir būtiskas izmaiņas. Protams, ka COVID laiks mainīja ierasto ritmu, kā katras jomas mākslinieki vai kultūras ļaudis varēja vai nevarēja sasniegt savu auditoriju.  Bet atgriežoties tieši pie šiem konkrētajiem rezultātiem. Protams, ir drošības krīzes un varbūt tāda nedrošība arī iedzīvotāju brīvā laika plānošanā, bet COVID iespaids, protams, ir mazinājies. Daudzās jomās, daudzās aktivitātēs atkal ir kāpums kultūras patēriņa jomā. Ir dažas mākslas nozares, kurās šis kāpums ir straujāks, piemēram, tāda ir teātru joma. Ja skatāmies, cik lielā mērā atjaunojas auditorijas aktivitāte, tad redzam šādu ainu: ja citām nozarēm tas ir par diviem, trim, četriem procentiem, tad teātru jomā tie ir apmēram vienpadsmit procenti! Var redzēt arī katras mākslas un kultūras nozares kapacitāti un gatavību cīnīties par savu auditoriju, atjaunot apmeklētāju skaitu, bet citādā ziņā dati ir līdzīgi. Aktīvāki cilvēki ir tajās kultūras jomās, kas ir vieglāk pieejamas: piemēram, vēsturisko piļu un muižu apmeklējums, kas bieži ir tāds ģimenes pasākums; tā ir filmu nozare, tā ir populārā mūzika. Tas ir kultūras centru piedāvājuma apmeklējums. Tur, kur māksla prasa noteiktu izpratni, noteiktu mākslas pratību un kas vienmēr nav bezmaksas piedāvājums, tur apmeklējumu skaits ir mazāks. Mēs tos saucam par nišas produktiem, bet arī tur – gan operā un baletā, gan klasiskās akadēmiskās mūzikas koncertos, gan laikmetīgās mākslas izstādēs – mēs redzam, ka auditorija atgriežas. Vairāk – ierakstā. 

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktieris Maksims Busels Kultūras rondo stāsta par savu iestudējumu "Idiota valsis" un nepieciešamību radīt  muzikāli literāru kompozīciju, kurā ir arī paša aktiera dienasgrāmatas ieraksti, iespaidi un pārdomas. 2. jūnijā Mihaila Čehova Rīgas krievu tēatra aktieris Maksims Busels saņems Harija Liepiņa balvu. Viņš jau bijis Hamlets un Tartifs, uzvarējis muzikālajā televīzijas šovā ”Pārdziedi mani”, par Eižena Finka lomu nominēts „Spēlmaņu naktij”, bet nupat radījis savu muzikālo refleksiju „Idiota valsis”. Vai jūs savai pirmajai mīlestībai pateicāt, ka taisāt šādu izrādi? Maksims Busels: Ziniet, kas bija skaisti, viņa atlidoja uz pirmizrādi. Kas izrādās bija visefektīvais, kad beidzās tieši pirmizrāde, es pēc aplausiem teicu visiem paldies no skatuves un saku, ka šodien izrāde ir īpaša ne tikai tāpēc, ka tā ir pirmizrāde, arī tāpēc, ka no Amsterdamas atlidoja šī Aņa, par kuru tas stāsts. Es viņu aicināju uz skatuves, un viņa kāpa uz skatuves, visa zāle noelsās. Man pēc tam teātra pārstāvji stāstīja, ka skatītājiem izejot bijis jautājums - šis stāsts ir taisnība? Cilvēki bija pārsteigti, tikai tad, kad Aņa kāpa uz skatuves, viņi saprata, ka šis stāsts nav izdomāts un ka tas patiešām bija noticis.  Aktierim ir dīvaina lieta: no vienas puses, jo tālāk no sevis, jo savā veidā vienkāršāk veikt lomu. Jo tas ir vairāk tavs, jo tas ir sarežģītāk, tāpēc, ka tev jāatkailinās tā... Atis Rozentāls arī pēc pirmizrādes teica - jābūt ļoti drosmīgam, lai tā atkailinātos.  Kad sāku taisīt šo izrādi, nezināju, kādas man sajūtas pēc tam būs, ka ir jābūt drosmīgam, lai to veiktu un tā ir taisnība, jo tas nav viegli. (..) Jūs uzaugāt uzreiz ar šīm divām valodām - latviešu un krievu? Maksims Busels: Nē, nē, tieši tāpēc es īpaši priecājos, ka es jūtos savā sabiedrībā kā savā sabiedrībā. Tā ir bijis, ka pēc padomju laikiem manā ģimenē visi krievvalodīgie un arī bija krievvalodīga skola, apkārtne, un es būtībā normāli kaut kā atvēru sev sabiedrību tikai, kad sāku mācīties Latvijas Kultūras akadēmijā. Tajā brīdī es saprotu - opā, kā tā var būt? Tagad es jau apzinos, ir konkrēti vārdi integrācija un tas viss, un tieši pateicoties cilvēkiem, man nebija grūti integrēties. Arī ņemot vērā manus mērķus. Latviešu valoda arī skolā nebija tik laba, es atceros, vienmēr bija sarežģīti. Es tagad domāju - tik dīvaini, it ka nebija tas viss tik sen, bet man tagad tas šķiet tik dīvaini, ka es biju Latvijā, bet krieviski viss bija apkārt man. Tas nav pareizi tajā nozīmē, ka tas tikai apgrūtina vēl vairāk. Es vismaz sajūtu uz sevis, ka tas man tikai apgrūtina šo visu ceļu. Bet pateicos, kā galu galā viss sanāca. Es nejūtos... Man žēl dzirdēt no dažiem krievvalodīgiem, ka viņi šeit nejūtas kā mājās. Bet šeit ir viens jautājums viņiem pašiem - ja tu gribi, ja tu esi šeit, nav nekādu problēmu. (..) Pirms Krievijas pilna mēroga kara sākuma Ukrainā Maksims Busels filmējās arī Krievijā, bija aktieris Nāciju teātrī, bet visu sadarbību pārtraucis, lai arī tieši tajā brīdī karjera attīstījusies Maksims Busels: Es sapratu, ka es nevarēšu, negribu un nevaru to vispār nekādā veidā pieņemt, tāpēc tā arī viss beidzās. Mani tur arī apstiprinājums uz kādu lomu vēsturiskā drāmā, bet tam jau tam jau vairs nebija nozīmes. Tajā brīdī kad sākās karš Ukrainā, faktiski jebkuram vajadzēja pieņemt lēmumu. Maksims Busels: Jā. Dienā kad sākās karš, es bija Samārā, filmējos īsfilmā, kura, es biju pārsteigts, ir iznākusi Krievija. Es domāju, ka es filmējos, nekas nenotiks, bet pēc tam es uzzināju, ka viņi neierakstīja manu vārdu titros. Nu labi.  Pirmajā nedēļā es neticēju. Kad viss sākās, liekās - nē, kas tas par murgu. Pēc tam biju vēl Maskavā un kad sapratu, ka jābrauc prom, es skatos mana lidmašīnas biļete bija jau atcelta, naudu man joprojām, protams, neatgrieza. Es atvēru internetu, lai meklētu biļetes uz autobusu, tikai autobusi bija. Es redzu, ka atveru un mēģinu izvēlēties tuvāko datumu un manā acu priekšā pazūd datumi. Es nopirku uz marta sākumu, kas bija tuvākais un gaidīju. Tā es atbraucu. Bet tās dienas, es atceros, es jau zināju, ka es nebūšu izrādē, bet tā kā es saprotu, es nevaru vienkārši sēdēt tur, jo man "brauc jumts" no tā, kas notiek, un es gāju uz mēģinājumiem, jo tas bija, kā vienmēr darbs bija vienīgais, kas man palīdz domāt par kaut ko citu.          

Politiķiem atkal ir idejas, ko darīt ar pensiju 2. līmenī uzkrāto kapitālu. Šoreiz izskanējis ieteikums to atļaut pārcelt uz 1. līmeni. Vai šāda doma ir laba, par to diskutēsim Krustpunktā. Diskutē Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietniece Diāna Jakaite, finanšu ministra padomniece Sanda Liepiņa, Finanšu nozares asociācijas vadītājs Uldis Cērps, Latvijas Bankas Apdrošināšanas un pensiju uzraudzības pārvaldes vadītāja Evija Dundure un ekonomikas zinātņu doktors, Rīgas biznesa skolas associētais profesors Edgars Voļskis. Laiku pa laikam nākas raidījumā pievērsties pensijām un īpaši pensiju otrajam līmenim, jo regulāri objektīvu, reizēm subjektīvu iemeslu dēļ tas nonāk diskusiju krustpunktā. Šoreiz to ir izprovocējusi Donalda Trampa izraisītā globālā krīze ar muitas tarifiem un nenoteiktību starptautiskajā tirdzniecībā. Akciju tirgi ir vērā ņemami kritušies, kas nozīmē, ka arī uzkrājošie pensiju fondi, kas investējuši akciju tirgos, ir ar mīnusa zīmi. Privātie akcionāri, protams, var paši izlemt, kurā brīdī kaut ko pārdot vai nogaidīt, sākoties šādām krīzēm, bet ja jums ir jādodas tagad pensijā, tad šādas izvēles iespējas nav, un otrajā pensiju līmenī uzkrātā nauda var izrādīties mazāka, nekā bijāt cerējuši. Muļķīgi, jo varbūt pēc pāris mēnešiem viss atkal būtu labi, bet tagad jūs visu atlikušo mūžu saņemsit mazāk, nekā cerēts. Vairākas institūcijas nākušas klajā ar priekšlikumiem, kā šo situāciju labot, jo iespējas būt elastīgākiem ir, bet izskatās, ka arī tie priekšlikumi ir strīdīgi. Kā būtu pareizāk rīkoties? Šis ir aktuāls jautājums topošajiem pensionāriem.

Politiķiem atkal ir idejas, ko darīt ar pensiju 2. līmenī uzkrāto kapitālu. Šoreiz izskanējis ieteikums to atļaut pārcelt uz 1. līmeni. Vai šāda doma ir laba, par to diskutēsim Krustpunktā. Diskutē Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietniece Diāna Jakaite, finanšu ministra padomniece Sanda Liepiņa, Finanšu nozares asociācijas vadītājs Uldis Cērps, Latvijas Bankas Apdrošināšanas un pensiju uzraudzības pārvaldes vadītāja Evija Dundure un ekonomikas zinātņu doktors, Rīgas biznesa skolas associētais profesors Edgars Voļskis. Laiku pa laikam nākas raidījumā pievērsties pensijām un īpaši pensiju otrajam līmenim, jo regulāri objektīvu, reizēm subjektīvu iemeslu dēļ tas nonāk diskusiju krustpunktā. Šoreiz to ir izprovocējusi Donalda Trampa izraisītā globālā krīze ar muitas tarifiem un nenoteiktību starptautiskajā tirdzniecībā. Akciju tirgi ir vērā ņemami kritušies, kas nozīmē, ka arī uzkrājošie pensiju fondi, kas investējuši akciju tirgos, ir ar mīnusa zīmi. Privātie akcionāri, protams, var paši izlemt, kurā brīdī kaut ko pārdot vai nogaidīt, sākoties šādām krīzēm, bet ja jums ir jādodas tagad pensijā, tad šādas izvēles iespējas nav, un otrajā pensiju līmenī uzkrātā nauda var izrādīties mazāka, nekā bijāt cerējuši. Muļķīgi, jo varbūt pēc pāris mēnešiem viss atkal būtu labi, bet tagad jūs visu atlikušo mūžu saņemsit mazāk, nekā cerēts. Vairākas institūcijas nākušas klajā ar priekšlikumiem, kā šo situāciju labot, jo iespējas būt elastīgākiem ir, bet izskatās, ka arī tie priekšlikumi ir strīdīgi. Kā būtu pareizāk rīkoties? Šis ir aktuāls jautājums topošajiem pensionāriem.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Saruna par to, kā izskatās dzīve sievietei alpīnistei, kura kopā ar vīru regulāri dodas kāpt pasaules augstkalnu virsotnēs, kāpj kilometru augstās klinšu sienās, mīl leduskāpšanu un raksta grāmatas par saviem piedzīvojumiem.Te alpīniste un grāmatu autore Kristīne Liepiņa stāsta par savu ceļu no personas, kas uzskatīja sevi par "vāju un kalniem nepiemērotu" līdz alpīnistei, kura uzkāpusi apmēram 200 kalnu virsotnēs vairākos kontinentos un uzrakstījusi divas grāmatas.Sarunā uzzināsi par baiso kritienu treniņos, no kura Kristīnei nācās atgūties mēnešiem, par to, kāpēc kalnos viņa un vīrs Kristaps Liepiņš "nav vīrs un sieva", bet gan komandas biedri, un kādēļ katrs grams mugursomā var izšķirt dzīvību un nāvi. Kristīne stāsta arī par jauno grāmatu "Andīnisms. Pirmatnības vilinājums", kurā apkopoti stindzinoši pieredzes stāsti.Cilvēkjaudas atbalstītājs – Pasiekstes Vējdzirnavas. Vieta, kurp doties atpūsties un kur rīkot neaizmirstamus notikumus. Vairāk informācijas: vejdzirnavas.lvŠo epizodi filmējām izcilā vietā – Power-Up SPACE Rīgas centrā. Šeit atgriezīsimies vēl un iesakām arī tev, ja meklē vietu, kur īstenot savus radošos projektus. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas, kur ierakstīt video vai audio, un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur vari rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Visa komanda ir atsaucīga un profesionāla. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.lvSarunā pieminētās saites atradīsi 222. sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads02:41 Cik ilgs laiks pagāja, kamēr Kristīne Liepiņa uzdrošinājās sevi saukt par alpīnisti5:03 Peru kalni ir ļoti īpaši 6:14 Alpīniste un grāmatu autore. Stindzinoši pieredzes stāsti jaunajā grāmatā “Andīnisms. Pirmatnības vilinājums”10:52 Ar pietāti pret laikapstākļiem - kad paļauties var tikai pats uz sevi16:50 No kā Kristīne kalnos baidās visvairāk21:52 Cik sver mugursomas, ar kurām Kristīne un Kristaps Liepiņi dodas kalnos24:01 Kā šķērsot kalnu upi, ja noteikums ir “nekad nešķērso kalnu upi”26:30 Iemīlēties pasniedzējā alpīnisma kursam, uz kuru Kristīni pieteica paziņa28:42 “Es biju ļoti vāja, nepiemērota kalniem” - Kristīne savā alpīnisma karjeras pašā sākumā30:54  Nelāgās emocijas, kuras no cilvēka izvelk kalni35:59 “Kalnos mēs neesam vīrs un sieva”38:46 Cilvēkjaudas atbalstītājs - Pasiekstes Vējdzirnavas. Vieta, kurp doties atpūsties un kur rīkot neaizmirstamus notikumus. Vairāk informācijas: vejdzirnavas.lv39:31 “Katrs grams ir no svara” - kā tiek plānotas maltītes pirms došanās augstkalnos49:30 Kristīnes un Kristapa garšu preferences ikdienā un kalnos52:53 “Kristīn, nekusties, tev kauli vēl nav saskrūvēti” - atgūšanās pēc baisa kritiena treniņu laikā1:03:56 Kad atdod kalniem sevi visu, un mājās atbrauc, lai sevi salabotu1:05:53 Vai gandarījums par sasniegto virsotni būtu vienlīdzīgs, ja tur nebūtu nāves baiļu1:12:16 Kāds ir Kristīnes un Kristapa treniņu grafiks1:16:12 Ko sevī ietver dziļās muskulatūras treniņš1:18:57 Kā Latvijā ir iespējams savākt kvalitatīviem kalnu treniņiem vajadzīgos augstuma metrus1:23:43 Kā izskatās viens kārtīgi grūts treniņš, gatavojoties augstkalniem1:26:47 Nenovērtēt nevienu maršrutu par zemu1:30:13 Kādus pienākumus uzliek darbs ar cilvēkiem apgrūtinošos apstākļos1:37:17 Cik ilgā laikā un kā tapa Kristīnes un Kristapa jaunā grāmata 1:41:51 “Es jūtos izģērbusies šo

L'info du matin Grégory Ascher et Justine Salmon ont expliqué qu'il existerait un lien entre notre visage et notre caractère. Par exemple, certaines rides, notamment sur le front, pourraient refléter... la bêtise. Le winner du jour : - Fleury Roux, un passionné de trail, a traversé la France en suivant une ligne droite parfaite du sud au nord. - Julien Doré a créé la surprise ce week-end en faisant monter Dorothée sur scène lors de son concert. Ensemble, ils ont chanté "Allô, allô monsieur l'ordinateur". Le flashback de juin 2001 - L'album numéro 1 en France : "Próxima Estación... Esperanza" de Manu Chao, avec le titre "Me gustas tu". - Sortie du film "Pearl Harbor" de Michael Bay. Les savoirs inutiles : Les tirelires en forme de cochon remontent au Moyen Âge : dans les campagnes britanniques, posséder un cochon représentait un investissement sûr pour garantir un avenir sans difficultés. 3 choses à savoir sur Teddy Riner Qu'est-ce qu'on teste ? - Une plante artificielle développée par des chercheurs de New York purifie l'air et génère de l'électricité. - Hismile propose un dentifrice en édition limitée goût... poulet frit de KFC, vendu 12 €. Le jeu surprise : - Benjamin de Jossigny vers Disneyland Paris repart avec une valise KABUTO (valeur + de 400 €). La banque RTL2 : - Alexandra de Creuzier-le-Vieux vers Vichy repart avec une valise KABUTO (valeur + de 400 €). - Marine de Vairé vers Les Sables d'Olonne gagne 600 euros. Distribué par Audiomeans. Visitez audiomeans.fr/politique-de-confidentialite pour plus d'informations.

Padel teniss esot viens no pasaulē visstraujāk augošajiem sporta veidiem. Un tas nav tehniski tik sarežģīts kā klasiskais teniss. To ir viegli apgūt un jautri spēlēt. Vairāk par jauno sporta veidu interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Par spēli stāsta kluba "City Padel" vadītājs Pēteris Vinogradovs un Mārupes Padel tenisa kluba dibinātājs Matīss Lībietis.

Ārsts var izdarīt patiesi daudz, tomēr bez pašu pacientu iesaistīšanās neiztikt. Cik esam aktīvi, ievērojot norādījumus, un kā mainīt savus ikdienas paradumus, lai sasniegtu iespējami labākus rezultātus ārstēšanās procesā, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē Latvijas Hipertensijias un aterosklerozes biedrības vadītājs, Latvijas Universitātes asociētais profesors kardiologs Kārlis Trušinskis, "Mēness aptiekas" farmaceite Ērika Pētersone un biedrības "ParSirdi.lv" vadītāja Inese Mauriņa. Šogad pirmo reizi 27. martā pasaulē atzīmē Līdzestības dienu. Inese Mauriņa norāda, ka šajā dienā vēlas runāt par ārstēšanās efektivitāti, aktualizēt jautājumus, kas svarīgi pacientiem. Vairāk fokusējas uz sirds un asinsvadu slimību pacientiem, kam jālieto daudz un dažādi medikamenti lielākoties mūža garumā. Tas nav viegli. Aptauja liecina,  ka apmēram 10% aizmāršības dēļ neiedzer zāles, bet biežākie iemesli saistīti ar izpratni, kāpēc nepieciešams lietot medikamentus un ievērot citus ieteikumus, lai sasniegtu ārstēšanās mērķus. Tāpēc šogad īpaši uzrunā sirds un asinsvadu slimību slimniekus, lai mazinātu šo slimību izplatību. Ērika Pētersone norāda, ka aptaujas dati nepārsteidz, farmaceiti jūt, ka pacientu līdzestība nav liela. To ietekmē dažādi faktori, tāpēc farmaceiti cenšas palīdzēt pacientam ievērot terapiju. Farmaceitu aptauja atklāj vairākus galvenos iemeslus, kāpēc pacienti neievēro ārstēšanās ieteikumus: finansiālu ierobežojumu dēļ 21,4% pacientu nevar atļauties visus nepieciešamos medikamentus; pāragri pārtrauc ārstēšanu – 23,5% pacientu pārstāj lietot zāles, jo jūtas labāk; bailes no blakusparādībām – 19,9% pacientu izvairās no zāļu lietošanas blakusparādību dēļ; nepietiekama izpratne par ārstēšanas nepieciešamību – 14,1% pacientu nesaprot terapijas mērķi; savukārt 10,3% pacientu regulāri aizmirst lietot medikamentus. "Līdzestība būtiska ārstniecības efektivitātes panākšanā," atzīst Kārlis Trukšinskis. Viņš min, kad arī pasaules pieredze ir līdzīga, apmēram 40 – 50% pacientu dažādu iemeslu dēļ pārtrauc lietot zāles. "Pirmos sešus mēnešus pēc izrakstīšanās no slimnīcas situācija vēl ir diezgan jauka, gads paiet, divi, mēs ikdienā redzam, ka nāk pacienti pēc sirds operācijas, kam ir labi rezultāti gadu pēc tās. Mēs atceramies, bija problēma, visi vienojāmies, strādājām. Bet tad paiet septiņi gadi, pacients ir atgriezies, holesterīns atkal ir paaugstināts, asinsspiediens nav kontrolēts. Kaut kā likās, ka tas vairs nav tiks svarīgi... Ilgtermiņā [zāļu] lietošana ir panākumu stūrakmens," norāda Kārlis Trukšinskis. Viņš min, ka ārstam ir svarīgi ne tikai dot norādījumus pacientam, bet arī radīt tādu vidi, lai pacients justos drošs pateikt, ka es nevaru izdarīt to vai to, vai nepatīk kādas zāles. "Ārstēšanas shēma ir jāsabalansē ar pacienta dzīvi," min Kārlis Trukšinskis. Ārsts arī norāda, ka sarežģītas zāļu shēmas ir liela barjera cilvēkiem, tāpēc jauninājums ir kombinētie – trīs sastāvdaļas vienā tabletē, nevis trīs tabletes. Viņš arī min, ka būtiski ir digitālie risinājumi, kas pacientam palīdz atcerēties par medikamentu lietošanu. Par to nav jādomā tikai ārstam, farmaceitam vai pacientam, ir vajadzīga arī lēmumu pieņēmēju iesaiste. 

Vairākas desmitgades 20. gadsimtā Latvijas piekraste daudzās vietās bija slēgta cilvēku acīm. Kāda bija Baltijas jūras piekraste padomju periodā? Kā tur sadzīvoja zvejnieki, atpūtnieki, padomju militārās struktūras un daba? Kāda bija dabas daudzveidība laikā, kad vairākas vietas Latvijas piejūras teritorijās apmeklētājiem bija liegtas? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins un meklēšanas savienības "Leģenda" pārstāvis Viktors Duks. Atmiņas dalās kino režisore Ilze Burkovska-Jakobsena, kura bērnību pavadīja Alsungā un par to arī savulaik stāstīts Ilzes veidotajā animācijas filmā “Mans mīļākais karš”.  

Latvijā sākusies ikgadējā „Digitālā nedēļa”, kuras laikā, pastiprināta uzmanība tiek pievērsta iedzīvotāju digitālajā prasmēm un veidiem kā tās uzlabot. Kādas prasmes būtu  jāapgūst, lai cilvēks šobrīd justos digitālajā vidē ērti un galvenais – droši, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē Latvijas informācijas un komunikācijas tehnoloģijas asociācijas prezidente Signe Bāliņa un Latvijas Radio un televīzijas centra pārstāve Vineta Sprugaine. No 24. līdz 28.martam Latvijas informācijas un komunikācijas tehnoloģijas asociācija (LIKTA) aicina ikvienu piedalīties ikgadējā informatīvi izglītojošā kampaņā “Digitālā nedēļa 2025”, kas sniegs iespēju gan uzņēmumiem, gan iedzīvotājiem apgūt un attīstīt jaunas digitālās prasmes. Digitālā nedēļa Latvijā tiek organizēta "ALL Digital Weeks 2025" (#ADWeeks2025) ietvaros un šogad Latvijā notiks jau 16. reizi. Divas šī gada "Digitālas nedēļas" galvenās tēmas ir mākslīgais intelekts un kiberdrošība. Dažādie semināri ir domāti ikvienam digitālo jomu lietotājiem. Vairākus pasākumus, kas norisinās šīs nedēļas ietvaros, varēs arī noskatīties ierakstā. "Pēdējos divus gadus mēs visi runājam par mākslīgo intelektu, daļa par to priecājas, daļa baidās no tā. Tāpēc arī šī nedēļā ir par  mākslīgo intelektu, kas ir mākslīgais intelekts, ko drīkst, ko nedrīkst, no kā vajadzētu izvairīties," norāda Signe Bāliņa. "Ir jāsaprot, ka mākslīgais intelekts mācās. Un brīdī, kad mēs uzdodam jautājumu ChatGPT vai Copilot vai kādam citam, mēs viņam iedodam informāciju. Ja mēs iedodam kaut kādu biznesa informāciju vai savu personīgu informāciju, tad viņam iemācām lietas, ko viņam varbūt nevajadzētu zināt par mums vai mūsu biznesu," norāda Signe Bāliņa. "Brīdī, kad runājam par mākslīgā intelekta izmantošanu biznesā vai valsts pārvaldē, tas nav vispārīgais mākslīgais intelekts, kas ir brīvi pieejams "mākonī", kurš brīvi skatās "mākonī" visus datus, jo jebkura informācija ir vērtība, ir tā, kas padara to mākslīgo intelektu gudru. Ja ir kaut kādas lietas, ko mēs negribam, lai visa pasaule zina, tad nesakām to mākslīgajam intelektam." Bāliņa arī min, ka katram pašam jāizvērtē, cik daudz informāciju dodam mākslīgajam intelektam, bet valsts sistēmām ir virkne ierobežojumu.

Ar komponistu un mūziķi Edgaru Mākenu palūkojamies uz vairākām teātra izrādēm no mūzikas puses. Nupat pabeigts darbs pie Klaipēdas Drāmas teātrī tapušās Elmāra Seņkova izrādes „Kalendārs mani sauc”. Sarunājamies par mūsdienu dzeju, jo pavisam drīz Edgara Mākena un Agneses Budovskas dziesmu programma „Jaunība” iznāks albumā „Daži racionāli apsvērumi”. Runājam arī par kopienas sajūtu, ko spēj uzturēt teātris, un vai māksla var palīdzēt pārdzīvot grūtus laikus. Edgara Mākena darbība ir ļoti daudzveidīga. Vispirms mūzikas skolā apguvis kordiriģenta profesiju. Dibinājis grupu “Gaujarts”, bijis līdzdibinātājs ansamblim “Manta”. Pavisam drīz iznāks mūzikas albums „Daži racionāli apsvērumi” kopā ar viņa jauno grupu “Jaunība”. Tad izstudējis Latvijas Mūzikas akadēmijas  Kompozīcijas nodaļā un pievērsies akadēmiskākai mūzikai. Vairākkārt ieguvis Lielo Mūzikas balvu, arī „Spēlmaņu” nakts balvu par mūziku teātra izrādēm.  Ielūkojoties bagātīgajā ierakstu klāstā, kas Radio fonotēkā saistās ar atslēgvārdu “Edgars Mākens”, saprotams, ka visu mēs nepaspēsim. Tāpēc šajā raidījumā runājam par mūziku, kurai lieciniece bijusi raidījuma autore Anda Buševica, kas viņai ko nozīmējusi, un pārsvarā tā ir bijusi teātra mūzika. Sarunai Edgaru Mākenu uzrunāju jau pirms mēneša, taču tā bija jāatliek, jo februāra vidū pirmizrādi Lietuvā, Klaipēdas Drāmas teātrī piedzīvoja Elmāra Seņkova izrāde „Kalendārs mani sauc”.

Lai veicinātu sabiedrības spēju rīkoties ar veselības informāciju, 27.martā norisināsies Veselībpratības diena. Vairāk par veselībpratību raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Internās medicīnas klīnikas vadītājs profesors Valdis Pīrāgs, endokrinoloģe, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes vadošā pētniece Jeļizaveta Sokolovska un digitālās veselības eksperts Emīls Sjundjukovs. "Veselībpratība nozīmē ne tikai to, ka cilvēks ir ne tikai ķermeniski vesels vai ar labu prātu, bet arī izglītots šajā jomā. Man liekas, ka tā trešā komponente ļoti pietrūkst Latvijas sabiedrībā," vērtē Valdis Pīrāgs. "Nepareizā uztvere, ka automātiski, ja staigāsim tik un tik soļu dienā, tik un tik apēdīsim dārzeņus, skaitīsim kalorijas un gulēsim septiņas vai astoņas stundas, viss būs kārtībā." "Mēs gribam tieši šo trešo komponenti [veicināt], ka nepieciešama īpaša izglītība jeb veselībpratība, kas nav vispārējā izglītība, bet specifiska izglītība par savas veselības uzturēšanu. Lielais mērķis, ko esam sapratuši, ka mēs varbūt dosim izeju no tā, kas šobrīd ir, ka ģimenes ārsti ir pārslogoti, ka viņiem ir uzkrauta visa slimību profilakse, veselības uzturēšana un sabiedrības izglītošana. Skaidrs, ka viņi to nespēj. Digitālie risinājumi dos labu izeju no šī strūpceļa," uzskata Valdis Pīrāgs. 27. martā no plkst. 12.00 līdz 16.00 Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas A1 korpusa vestibilā notiks Veselībpratības diena iedzīvotājiem. Tās ietvaros cilvēkiem būs iespēja piedalīties konfrencē, kur veselības aprūpes eksperti dalīsies pieredzē un zināšanās par to, kā dzīvot ilgāk veselīgi un kvalitatīvi. Veselībpratības dienas ietvaros speciālisti informēs sabiedrību par to, kas ir veselīgs dzīvesveids, kā mums var palīdzēt kustības, uzturs, miegs un tehnoloģijas. Papildus tam, iedzīvotāji tiks informēti arī par pacientu tiesībām un tiks diskutēt,s, kurš mūsdienās ir atbildīgs par cilvēka pašsajūtu? Pasākums ikvienam interesentam ir pieejams bez maksas.

Šoreiz par pārtikas grupu, kurai vajadzētu aizņemt, kā minimums, pusi no tā, ko liekam uz pusdienu šķīvja. Par dārzeņu izvēli un pagatavošanu runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta uzņēmuma "Gemoss" šefpavāre Ina Poliščenko, restorāna "Trīs sezonas" šefpavārs Ingmārs Ladigs un sertificēta uztura speciāliste Liene Sondore. Ingmārs Ladigs atzīst, ka dārzeņus vēlams ēst maksimāli svaigus. Ir klāt pavasaris un tirgū var atrast arī jau pirmos zaļumus.  Ina Poliščenko piekrīt, ka jāpalielina dārzeņu īpatsvars uzturā. Šobrīd arī veikalos daudz plašāk ir pieejami fenheļi, topinambūri, kas kādreiz šķita eksotiski. Liene Sondore norāda, ka viņas lielākā sāpe, ka saknes un dārzeņus cilvēki ēd maz. Mudina mizot un vecākiem piedāvāt bērniem dažādus dārzeņus, kā arī taisīt biezeņus. Viņa min, ka jaunieši nezina, ka bieti var izcept krāsnī. "Bērni ēd dārzeņus un jaunieši ēd dārzeņus, ja mēs kā pieaugušie gatavojam tos mājās un izvēlamies to darīt biežāk nekā reizi nedēļā," atzīst Liene Sondore. Ina Poliščenko ceļ godā kartupeli, ko var vārīt, sautēt, cept dažādos veidos, kā arī pagatavot pankūkas. "Kartupelis ir lielākais spēlētājs un tad parādās blakus jau iepazītie dārzeņi, kas man ir absolūts favorīts - pastinaks, man garšo ļoti. Daudziem šī sakne ir jaunums. Patīkama saldena garša. Mans pēdējais atklājums, ir jāceļ galdā visi "vecie dārzeņi", latviešu klasika. Mans pēdējā laika atklājums ir kālis, ko bērnībā grauzu kā saldumu. Tagad recepte, ko aizguvu no savas krustmātes, kālis ar ķirbi, nedaudz kausētu sieru, un tik garšīgs biezenis sanāk,'' atklāj Ina Poliščenko. Viņa iesaka dārzeņus, pirms likt zupā vai sautējumā, apcept cepeškrāsnī. Var pievienot dažādas garšvielas. Tad tikai katlā, pielej buljonu un izvāra zupu. Nav jāstāv pie katla. "Viena no iespējām, kā dabūt iekšā dārzeņus, piemeklēt savu mērci, ar kuru kopā garšos dārzeņi. Nav noslēpums, ka ir jāpiestrādā, lai dārzeņi būtu garšīgi un cilvēkiem garšotu," atzīst Ingmārs Ladigs.  Klasiska mērce ir bazilika pesto mērce. Liene Sondore gan norāda, ka bērniem var nepatikt mērces pie dārzeņiem. Ina Poliščenko miksē dārzeņus ar graudaugiem, daudz arī izmanto desertu gatavošanai. "Fenhelis – jaunais „superfūds”, kura garšu daudzi noraksta – interesanti, jo īsti nezina, kā gatavot," piebilst Ingmārs Ladigs.  

Šī ir pirmā saruna projektā: Cilvēkjauda BIZNESĀ. Atklāj savas slēptās darba superspējas, kas tiešā veidā ietekmē tavu produktivitāti. Tā ir iespēja saprast, kāpēc dažas darba situācijas tev padodas kā no rokas, bet citas izraisa bezgalīgu nogurumu.Cilvēkjaudas podkāsta jaunākajā epizodē pārdošanas un komandas prasmju trenere Elīna Pelčere parāda Patrika Lencioni praktisko "6 darba ģēniju" modeli, kas palīdzēs tev ieraudzīt, vai esi Izzinātājs ar detektīva instinktiem, Inovators, kas darbojas teju kā ChatGPT, Analizētājs ar neapstrīdamu "čuju, ņuhu un poņu", kaislīgs Iedvesmotājs, neaizstājams Atbalstītājs vai neapturams Darītājs.Elīna, kas ir uzņēmuma Training Lab vadītāja, parāda:- kāpēc tik daudzi cilvēki velk smagu darba jūgu savā kompetences, bet ne ģenialitātes zonā. Kā to mainīt,- kāpēc sapulces bieži cieš neveiksmi un cilvēki nejūtas saprasti, no kā cieš viņu spējas strādāt veiksmīgi. Ko te iespējams uzlabot,- un kā šīs zināšanas par sevi un komandas biedriem var radikāli uzlabot darba vidi, palielināt produktivitāti un, jā, arī pelnīt vairāk.Par Cilvēkjaudas atbalstu paldies podmedia.lv, kas ir profesionāla režisoru un žurnālistu komanda, kuri tev palīdzēs izveidot savu podkāstu, kas atšķirs tevi no pārējiem nozares spēlētājiem un piesaistīs daudz jaunu klientu tavam biznesam. Piesakies podmedia.lv uz īsu sarunu ar viņiem un pavisam drīz tev būs savs podkāsts, kas palīdzēs sasniegt tavus biznesa mērķus.Sarunā pieminētās informācijas saites atradīsi 218. sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads3:52 Darba 6 ģenialitātes - metode, kas palīdz gan darbiniekiem, gan uzņēmējiem un vadītājiem vienam otru labāk uztvert un saprast8:47 Kad pa mazam pilienam neapmierinātība ar laiku pieaug bīstamā apmērā11:26 Izzinātājs – kā darbojas un kādu vērtīgu pienesumu uzņēmumam sniedz šīs ģenialitātes cilvēks17:11 “Inovatori ir kā tāds iekšējais ChatGPT – tikai pasaki, kāda problēma ir neatrisināma, un viņi vienkārši sāk ģenerēt risinājumus.”19:56 Kļūda, kāda bieži vien tiek pieļauta, organizējot sapulces21:23 Analizētāji kā “čujs, ņuhs un poņa”, bez kuriem biznesa attīstība un izvērtēšana nebūs efektīva.26:42 Podmedia īpašais piedāvājums Tava podkāsta izveidošanai podmedia.lv27:38 Iedvesmotāji – tie, kas apkārtējos spēj mobilizēt un iedegt uguni katrā cilvēkā visdažādākajiem projektiem30:42 Piemēri, kādēļ ir tik svarīgi saprast katra komandas spēlētāja ģenialitāti, kompetences un frustrācijas36:44 Atbalstītājs, kurš nav vienkārši labs cilvēks, bet gan nenovērtējams uzņēmuma resurss47:27 Kas notiek, ja ilgstoši nākas strādāt KOMPETENČU jomā, nevis savas ģenialitātes zonā54:28 Darītāji – dara, kamēr ir rezultāts. Kas motivē šīs ģenialitātes cilvēkus59:56 Cik praktiska ir šī metode, ko iegūst komanda un tās vadītājs1:02:18 Dažādās jomās mēs spējam darboties atšķirīgās ģenialitātēs1:07:08 Kā mainās cilvēka enerģija un gandarījums, ja darbojamies savā ģenialitātes, kompetenču vai frustrāciju zonā1:10:01 Laiks paiet, kamēr mēs pieciešam un paciešamies

28. februāris ir Reto slimību diena, taču tās, lai arī proporcionāli skar nelielu populācijas daļu, nebūt nav retums ārstu un zinātnieku ikdienas darbā. Zinātne meklē skaidrojumu ne tikai mums zināmām slimībām, ar kurām sirgst liela daļa sabiedrības, bet arī retiem sindromiem. Šajā izpētē svarīgi ne tikai mediķi un zinātnieki, bet arī veseli cilvēki un šo slimību pacienti. Kā zinātne palīdz dažādu retu slimību un sindromu ārtēšanā? Un, kāpēc šajā jomā nevarēs iztikt bez pacientu līdzdalības? Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē ģenētiķe Madara Auzenbaha, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore, Bērnu klīniskās universitātes virsārste reto slimību jomā, kardiologs Andris Skride, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors un Reto slimību kabineta vadītājs, un Ieva Arāja, Pulmonālās hipertensijas biedrības pārstave.   Stress suņiem. Aicina piedalīties pētījumā Kā zinām, suns ir emocionāls dzīvnieks un suņu saimnieki var viegli pateikt, kad viņu četrkājainais kompanjons izrāda prieku, agresiju vai bailes. Bet suņiem mēdz būt stresa situācijas, kad to ir grūti pamanīt pēc mīluļa uzvedības. Tāpēc šobrīd viena no Latvijas topošām veterinārārstēm strādā pie pētījuma par stresa noteikšanu suņu siekalās un apmatojumā. Vairāk par to, kas suņiem rada stresu un ka to var noteikt, saruna ar Latvijas biozinātņu un tehnoloģiju universitātes studenti Lauru Dortāni un veterinārmedicīnas doktori Inesi Bērziņu.  Ārpus tādām ikdienišķām situācijām, kā vizīte pie veterinārārsta, atšķirtība no saimnieka, suņiem mēdz būt gadījumi, par kuriem viņu saimnieki nenojauš, ka dzīvniekam ir stress. Ne pārāk liels, tomēr satraukums. Tāpēc Latvijas Biozinātņu un Tehnoloģiju Universitātes, Veterinārmedicīnas fakultātes 6. kursa studente Laura Dortāne kopā ar savu pasniedzēju, šīs universitātes docenti un veterinārārsti Inesi Bērziņu strādā pie pētījuma, lai noteiktu, kas suņiem izraisa šo stresu un kā to var noteikt. Tāpat kā cilvēkiem, arī zīdītājiem stresa brīžos izdalās tā sauktais stresa  hormons – kortizols un šo hormonu var noteikt pēc apmatojuma un siekalām. Kā teic abas speciālistes, ilgstošs stress sunim, tāpat kā cilvēkam rada imunitātes traucējumus. Arī suņi stresa situācijās var sākt ēst vairāk vai gluži otrādi – zaudēt interesi par ēdienu. Bet tāpat kā mūs ikdienā no stresa nav iespējams izvairīties, tad ir jāiemācās ar to sadzīvot. Pētījums vēl ir procesā un, ja kāds īspurnaino suņu šķirņu īpašnieks ar savu četrkājaino draugu vēlas piedalīties šajā pētījumā, to var izdarīt, rakstot Laurai Dotānei uz e-pastu info@veile.lv   Bet savā grāmatplauktā ļauj ielūkoties humanitāro zinātņu pētnieks Toms Ķencis Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes zinātņu prodekāns, Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks Toms Ķencis iepazīstina ar izdevumu "Servīzes A-Z. Rīgas Porcelāns. 20. gs. otrā puse". Tas ir Rīgas Porcelāna muzeja izdevums. Gandrīz enciklopēdiska grāmata par servīzēm, kas ražotas savulaik Rīgas porcelāna rūpnīcā.  Viens no iemesliem, kāpēc Toms Ķencis izvēlējies tieši šo grāmatu, Latvijā ir maz pētījumu par padomju okupācijas laiku un īpaši maz ir zināms par ikdienas vēsturi un industriālo matojumu.

Join The Man of the West as we look at more names of the Valier, running down quite the list today including Nienna, Estë, Vairë, Vána, and Nessa. Learn more about your ad choices. Visit megaphone.fm/adchoices

Gunita Lanka ir iedvesmojošs piemērs tam, ka dzīvē vienmēr var sākt ko jaunu, nevis atrunāties ar saviem gadiem vai ka īstais laiks ielēkt tehnoloģiju vilcienā būtu nokavēts. Kopā ar vīru Andri Lanku viņa ir ne tikai uzaudzinājusi 4 bērnus, bet arī vada biznesu, kur māca angļu valodu veidā, kādā cilvēkiem to ir vieglāk apgūt.46 gadu vecumā Gunita sāka veidot saturu TikTok platformā, aktīvi darbojas Instagram un kopā ar vīru trīs gadu laikā ir izveidojuši valodu mācīšanas sociālo tīklu kopienu ar 3 miljoniem sekotāju.Šajā sarunā Gunita atklāti dalās pieredzē par to, kā apvienot četru bērnu mammas lomu ar veiksmīga biznesa vadīšanu, kā izcelt sevi no "pelēkās peles", kā pārvarēt iekšējās barjeras un sākt runāt svešvalodā, un kāpēc ir svarīgi nebaidīties no kritikas, dodoties nezināmā teritorijā.Uzzināsi praktiskus padomus valodu apguvē, ieskatu sociālo mediju izmantošanā biznesam, kā arī Gunitas pieredzi, vadot "Valodu Vēstniecību" un attīstot zīmolus "Mācies valodas" un "Language Teacher family".Par šīs epizodes atbalstu īpašs paldies podmedia.lv, kas ir profesionāla režisoru un žurnālistu komanda, kuri tev palīdzēs izveidot savu podkāstu, kas atšķirs tevi no pārējiem nozares spēlētājiem un piesaistīs daudz jaunu klientu tavam biznesam. Piesakies podmedia.lv uz īsu sarunu ar viņiem un pavisam drīz tev būs savs podkāsts, kas palīdzēs sasniegt tavus biznesa mērķus.Ja tev, tāpat kā mums, ir svarīgi, lai Cilvēkjaudas saturs arī turpmāk visiem ir pieejams par brīvu, tu vari mūs atbalstīt vai nu "uzsaucot mums kafiju" vai pievienojoties Cilvēkjaudas Klubam.Vairāk informācijas sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads3:47 Gunita Lanka. Četru bērnu mamma, angļu valodas skolotāja un uzņēmēja8:09 Startēt TikTokā no nulles 46 gadu vecumā. Ko var sasniegt trīs gadu laikā14:54 Sava vīra ēnā – pelēkās peles sindroms20:46 “Liekulis ir arī cilvēks, kuram ir ko teikt, bet viņš nesaka”25:09 Mērķis – līdzināties bildei pasē; pieredze ar sarežģītu grūtniecību31:37 Kā dzīvot pa stundām35:35 Kur noved dzīvošana kā “visām pudelēm par korķi”42:55 Kā iemācīties parūpēties par sevi53:15 “Man labāk domājas tad, kad man kājas un rokas kustas”54:12 Būt iešā visos sava uzņēmuma procesos1:02:50 Kā angļu valodas skolotāja panāk, ka cilvēki nebaidās sākt runāt angliski1:12:27 Ko darīt, ja runājot svešvalodā ir akcents, un vai ir iespējams no tā tikt vaļā1:21:46 Kad negatīvi komentāri nospiež pie zemes un atņem motivāciju kaut ko darīt1:26:02 Gunitas pieredze un ieteikumi startējot sociālajos medijos1:32:52 “Telefons ir darbarīks. Tāpat kā Sprīdītim lāpsta” – kā gudri lietot sociālos medijus1:40:08 Māksla uzdot pareizos jautājumus1:46:26 “Daudzi no mums pārāk ātri padodas” – sociālo tīklu algoritmi1:50:46 Kā Gunita organizē savu darbu, lai nodrošinātu pietiekamu un kvalitatīvu saturu sociālajās platformās1:55:04 “Nav dzīvē spēcīgākas sajūtas par to, ka vari būt noderīgs un vajadzīgs”

Neviens vien pieķēris sevi pie domas, ka šodien laiks rit straujāk. Saprotams, ka ne jau minūtes vai stundas kļuvušas ātrākas, bet tas, kā mēs šo laiku piepildām, mudina mums justies kā mūžīgā skrējienā. Kā tas ietekmē mūsu domāšanu un lēmumu pieņemšanu? Kā cilvēka iekšējais pulkstenis salāgojas ar to laika ritējumu, kādu rada digitālā pasaule, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē, kognitīvo zinātņu pētnieks Jurģis Šķilters un Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes profesore Zanda Rubene. "Galvenais, kas liek laikam skriet vai vilkties, ir emocijas. Ja ir kaut kas interesants un patīkams, var būt arī nepatīkams, mūsu laika ritējums mainās. Sarūk. Attiecīgi, ja ir kaut kas garlaicīgs, ne īpaši emocionāli iekrāsots, laiks sāk vilkties," norāda Jurģis Šķilters. "Patiesībā, mūsu laika uztvere ir ir notikumu segmentācija no mūža sākuma līdz beigām. Notikumi var būt ilgāki un ātrāki. Jānošķir, ka ir objektīvais, fizikālais laiks, kas nevienam smadzenēs neiet, to mēs arī neuztveram, mēs uztveram to notikumu laiku, kas ilgāks, ātrāks vai īsāks." Zanda Rubene atzīst, ka viņa to dēvē par subjektīvo laika izjūtu, jo cilvēkam nav varas pār laiku. Viņa atsaucas uz norvēģu antropologu Ēriksenu, kurš norāda, la digitālajā laikmetā laika izjūtai ir piemērojams kā grēdas princips. Notikumi, kas mūsuprāt saistās ar mūsu dzīvi, krājas un pārvietojas tādos tempos, ka nespējam tos akumulēt un aptvert, un izveido ko līdzīgu grēdām.  "Grēdas princips liek mūsos rasties sajūtai, ka laika nav, ka ir drausmīga steiga un stress no tā visa," norāda Zanda Rubene. "Vēl viens jēdziens, kas raksturo šo laikmetu un situāciju, ir vienlaicīgums. (..) Lēnās laika izjūtas šobrīd pietrūkst. Digitālajā laikmetā secīgumu un lēnumu ir aizstājis vienlaicīgums. (..) Tas grēdas princips un vienlaicīgums ir tas, kas liek mums visiem teikt – nav laika, nav laika. Kāds ar mums grib parunāt... Runāšana un sarunāšanas ir tas lēnais laiks. Sakām – ne tagad. Bērniem, piemēram," atzīst Zanda Rubene. Vai un kā pāreja uz vasaras laiku ietekmē veselību? Nav aiz kalniem laiks, kad atkal  griezīsim pulksteņus vienu stundu uz priekšu, un atkal daļai cilvēku nāksies pielāgoties vasaras laika režīmam. Vai tiešām pulksteņu grozīšana divreiz gadā tikai negatīvi ietekmē mūsu organismu un īpaši pavasaros, kad viena stunda no laika it kā tiek nozagta? Vairāk par to, kā pārēja uz vasaras laiku iedarbojas uz cilvēku veselību un uzvedību, sarunā ar miega speciālisti Martu Celmiņu. "Katrai lietai ir savi pozitīvie un negatīvie aspekti. ASV arī tad, kad bija mēģinājums palikt vienā laikā, cilvēki bija neapmierināti," saka Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Epilepsijas un miega medicīnas centra pediatre, miega speciāliste Marta Celmiņa, kad ir iepazinusies ar rakstu, kas pirms teju diviem gadiem tika publicēts populārzinātnisko rakstu vietnē „Science Daily”, kur runa bija par divdesmit gadu ilgušu pētījumu vairākos ASV štatos, kurā atklāts, ka ikgadējā pāreja uz vasaras laiku ir saistīta ar letālu autoavāriju pieaugumu par sešiem procentiem. Kolorādo Universitātes pētnieki konstatēja, ka nedēļā pēc pavasara laika maiņas nepārtraukti pieauga letālo negadījumu skaits. Jāņem vērā, ka pētījums attiecas tikai uz datiem vienā nedēļā, bet neraugoties uz to, kurā pasaules malā mēs dzīvojam, palūkojam, kā pāreja uz vasaras laiku, kad it kā viena stunda  diennaktī mums tiek nočiepta, ietekmē cilvēka organismu un uzvedību. Bet raidījuma iesākumā par Saules un Mēness "dejām" Ir sācies solārais pavasaris. Interesanti, ka aizvadītajā nedēļā piedzīvojām dienu, kad bija astronomiskā ziema, meteoroloģiskais rudens un solārais pavasaris. Interesanti, ka kalendāram vienalga, kas notiek laukā aiz loga. Starp citu, par kalendāru runājot – zinām, ka ir Saules kalendārs, tātad tas, kurā Zeme apriņķo ap Sauli, bet mums ir arī pavadonis Mēness, arī tam ir kalendārs, to lietojuši, piemēram, senie ēģiptieši. Kāda tam īsti funkcija un kā salāgot Saules un Mēness ritmu? To skaidro astronoms Ilgonis Vilks.    

Jēkabs Grinbergs ir fiziskās sagatavotības un augstu sasniegumu sportā treneris. Viņa ikdiena paiet sporta un veselības centrā Vantis, kur viņš strādā gan ar aktīva dzīvesveida cienītājiem, gan ar Latvijas sporta elites sportistiem, kuriem viņš palīdz sasniegt jaunas virsotnes.Šajā sarunā Jēkabs dalās savā pieredzē par cilvēka ķermeņa biomehāniku, traumu profilaksi un rehabilitāciju. Viņam patīk iedziļināties cilvēka kustību un sportošanas problēmās, atrast to cēloņus un izvēlēties piemērotāko veidu, kā cilvēkam sasniegt savus sporta vai aktīva dzīvesveida mērķus.Izjautāju Jēkabu par potenciālu sasniegumiem sportā vai aktīvā dzīvesveidā. Viņš parādīja piemērus fiziska diskomforta un ierobežojumu mazināšanai, lai cilvēkam ir vairāk iespēju uzlabot savu fizisko formu un brīvi nodarboties ar sportu, kas patīk.Par šīs epizodes atbalstu īpašs paldies podmedia.lv, kas ir profesionāla režisoru un žurnālistu komanda, kuri tev palīdzēs izveidot savu podkāstu, kas atšķirs tevi no pārējiem nozares spēlētājiem un piesaistīs daudz jaunu klientu tavam biznesam. Piesakies podmedia.lv uz īsu sarunu ar viņiem un pavisam drīz tev būs savs podkāsts, kas palīdzēs sasniegt tavus biznesa mērķus.Vairāk informācijas ir sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads5:05 Kāda loma ir trenerim augstu sasniegumu sporta pasaulē9:36 “Kad mēs cenšamies kontrolēt kaut ko pārāk daudz, mēs radām negatīvu efektu. Ja mēs būtu atslābināti, viss būtu pilnīgā kārtībā.”16:23 Kam pievērst uzmanību, ja skrienot sāp ceļi20:20 Kā notiek skriešanas tehnikas koriģēšana24:45 Ko cilvēki nezina par elpošanu sportošanas laikā29:39 Lietas, kam pievērst uzmanību, ja skrienot gadās iedzīvoties traumās32:25 Kas ir pasīvie un kas - aktīvie audi34:33 Kādos gadījumos ir prātīgi pielietot muskuļu elektrostimulāciju38:38 Kad pēc gūtas traumas bailes traucē atgriezties pie iemīļotā sporta veida 45:07 Mācību process un valodas, kādā veidā sev kaut ko iemācīt48:16 Kā, mācoties kaut ko jaunu, maksimāli izvairīties no iespējamām kļūdām51:20 Jēkabs Grinbergs. Mehāniķis. Ne automašīnai, bet cilvēka ķermenim1:00:19 Podmedia.lv piedāvājums palīdzēt tev izveidot savu podkāstu1:01:22 Kustība kā neiromuskulārs process1:06:06 Kā praktiski izskatās trenera palīdzība augsta līmeņa sportistiem dažādos sporta veidos1:11:45 Sporta zinātnes apgūšanas specifika ASV un Spānijas universitātēs1:15:01 Augstākais mērķis un misija, ko treneris Jēkabs Grinbergs cer sasniegt Latvijā1:21:29 Eksperiments ar elektromehānisko rezervi1:23:15 Lielas ambīcijas un cēli mērķi – darbs sporta un veselības centrā “Vantis”1:29:37 Ko darīt, ja nedzīvo Latvijā, bet konsultāciju gribas1:36:34 Darīt tāpēc, ka jādara1:42:57 Zinātnisks izskaidrojums, kādēļ aukstumpeldes ir vērtīgas gan veselībai, gan liekā svara samazināšanai.

Saruna, ko rudenī ierakstījām ar mācītāju un atkarību terapeitu Māri Ķirsonu, kurš savulaik Latvijā ieviesa pasaulē atzīto Minesotas 12 soļu programmu atkarību ārstēšanai. Diemžēl, šodien mācītāja vairs nav mūsu vidū. Saruna ar viņu bija tikpat neparasta, cik viņš pats.Māra Ķirsona padsmit gadus ilgā, personīgā cīņa ar alkoholismu un vēlāk arī atkarību no tabletēm, viņu aizveda pat līdz cietumam un "trakomājai". Savu ceļu uz dziedināšanu mācītājs ieguva caur Minesotas 12 soļu programmu, ko viņš vēlāk palīdzēja ieviest Latvijā. Pateicoties viņam, simtiem cilvēku ir spējuši pārvarēt savu postošo atkarību no alkohola vai narkotikām.Sarunā mācītājs stāstīja par 20 kritiskiem jautājumiem, ko uzdot sev par attiecībām ar atkarību. Viņš piedāvāja praktisku ceļvedi sevis inventarizēšanā, risinājumus līdzatkarīgajiem un alkoholiķu bērniem, kuriem vecāku alkoholisms nozadzis bērnību.Mācītājs ne tikai teorētiski, bet arī praktiski saprata atkarības būtību un ceļu uz atveseļošanos.Māris Ķirsons bija ne tikai psihologs, teologs un atkarību speciālists, bet arī aktīvs un drosmīgs Latvijas patriots, kurš 1980. gadā Madridē pie PSRS vēstniecības pat lēja savas asinis uz PSRS karoga, protestējot pret Baltijas valstu okupāciju.Sarunas noslēgumā mācītājs piebilda:"Pamēģini! Varbūt tavā gadījumā arī brīnums notiks."Ja tev, tāpat kā mums, ir svarīgi, lai Cilvēkjaudas saturs arī turpmāk visiem ir pieejams par brīvu, tu vari mūs atbalstīt vai nu "uzsaucot mums kafiju" vai pievienojoties Cilvēkjaudas Klubam.Vairāk informācijas ir sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads2:48 Kāpēc psihologs un teologs Māris Ķirsons savulaik atveda uz Latviju 12 soļu programmu anonīmajiem alkoholiķiem8:41 Kas ir pirmais solis uz atveseļošanos no alkoholisma11:18 Par runāšanas svarīgumu12:22 12 soļu programmas veiksmes procents14:52 Kas ir kopīgs cilvēkiem, kuri cieš no alkoholisma17:04 Otra svarīgā lieta ceļā uz atbrīvošanos no atkarības20:01 Divdesmit jautājumi, ko cilvēks var sev uzdot saistībā ar savu dzīvi un savu dzeršanu21:53 Ko nozīmē sevis inventarizēšana23:21 Kā iemācīties nemelot sev26:22 Kādus papildu ieguvumus cilvēks var saņemt, praktizējot 12 soļu programmu28:27 Iemesli, kādēļ cilvēki dzer30:43 Divdesmit jautājumi, kurus uzdot sev, lai noskaidrotu, vai esi līdzatkarīgs35:08 Vai Latvijā pastāv līdzatkarīgo palīdzības grupas37:52 Kas ir galvenā lieta, kas jāiemācās līdzatkarīgajiem40:14 Ko darīt bērnam – gan mazam, gan pieaugušam, ja vecāki dzer46:39 Izlīdzināt sastrādāto un atvainoties – cik svarīgi un cik viegli vai grūti tas ir48:30 Kā sadzīvot ar nozagto bērnību vecāku dzeršanas dēļ50:22 Upura pozīcija un atkarība – kāda te ir saistība53:02 Ieteikumi, kā nenonākt līdz atkarībai55:07 “Ja es piedodu sev, tad viss tas, kas manā galvā ir dzīvojis, tur vairs nav”

Kā vērtēt cilvēka dzīvi? Kas nosaka tās kvalitāti un kāpēc cilvēki bieži vien neapzinās, ka novecot ir privilēģija, kas laupīta daudziem? Par to šajā epizodē sarunājamies ar sociālantropoloģi Annu Žabicku. Antropologi uz procesiem sabiedrībā raugās citādāk. Viņu pieeja var noderēt, lai paskatītos uz savu dzīvi un pamanītu tajā vairāk iespēju.Anna dalās ar novērojumiem savos pētījumos par to, kā dažādi sociālie, ekonomiskie un kultūras faktori ietekmē cilvēku pieredzi, kura varētu būt labāka. Runājām par latviešiem raksturīgiem aizspriedumiem pret pansionātiem, par medicīnas vēsturi, par radniecības saitēm caur kopīgu maltīšu ieturēšanu un kāpēc dāvanu pasniegšanas tradīcijas ir dziļi iesakņojušās mūsu kultūrā.Anna stāsta arī par medicīnas antropoloģijas perspektīvu un kā dažādi apstākļi ietekmē cilvēku spēju tikt galā ar slimībām un ārstēšanos. Tas palīdzēs laikus domāt par savu vecumdienu labklājību, īpaši sievietēm, kurām nabadzības risks ir augstāks.Vairāk informācijas sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads4.05 Kas pamudināja antropoloģi pētīt cilvēku novecošanos 9.44 “Uz novecošanos kopumā mums vajadzētu skatīties kā uz milzīgu privilēģiju”14:03 Ko pēta antropoloģija, kā atšķiras Eiropas un ASV sistēmas17:29 Nomierināties ar radniecības antropoloģijas palīdzību18:34 Izveidot medicīnas antropoloģijas kursu ar mērķi saniknot cilvēkus21:46 Slimība, diagnoze, pieredze – no kādiem faktoriem atkarīgs, kādēļ indivīdi šo uztver un izdzīvo atšķirīgi25:46 Galvenais mērķis, ko antropologi vēlas panākt medicīnā30:22 Piemērs, kas ilustrē to, kā daudz un dažādi apstākļi var ietekmēt indivīda spēju veikt ārstēšanas procesu33:30 Situācijas, par kurām pārmetam sev nevajadzīgi; kādēļ Latvijā ir aizspriedumi pret pansionātiem38:24 Kāds būtu ideālais modelis katra cilvēka vecumdienām40:40 “Mums nav politiskās gribas pievērsties tiem cilvēkiem, kuri mums jau ir” 43:34 Antropoloģes ieteikums, par ko rūpēties šodien, lai vecumdienas būtu baudāmākas48:05 “Nabadzības risks sievietēm ir augstāks nekā vīriešiem” – ko darīt, lai laicīgi sevi pasargātu53:18 Likumi stīvi un radniecība spuraina – uz ko skatās radniecības antropooģija56:17 Ēšana – radniecība – antropoloģija. “Vai mēs ēdam kopā tāpēc, ka mēs esam radinieki, vai mēs esam radinieki tāpēc, ka mēs ēdam kopā”57:35 Patiesais iemesls, kāpēc mēs pasniedzam dāvanas1:11:05 “Ielikt cilvēku centrā, cilvēka pieredzi centrā”1:13:46 Kā, fokusējoties uz otru, var iemācīties arī pozicionēt sevi1:22:17 Kas interesants atrodams Medicīnas vēstures muzejā1:24:36 Iemācīties saprast, ka atšķirība un dažādība ir resurss

Śrīla Bhaktisiddhānta took up the modern dress and used conveyances like you'll see a picture of Śrīla Bhaktisiddhānta coming into Radhā-kunda to emphasize the point of yukta vairāgya. Let's use everything, all technology, modern appearances, and so forth, in order to spread Kṛṣṇa consciousness all over the world. Meanwhile, the babājīs in Radhā-kunda, as an example, were still wearing the very scant dress of Rūpa Sanātana and not touching the world. They wouldn't wear shoes and so forth. What did Śrīla Bhaktisiddhānta do? He wore shoes into Radhā-kund, and you'll see a picture of him in a car, a nice car, a convertible with a European jacket on, coming into Radhā-kund, then he had shoes on, and so did his followers. He was making a point there that this is yukta vairāgya. We should use everything in order to attract people to Kṛṣṇa consciousness and not alienate them nor should we alienate ourselves and stay aloof from everyone. So Śrīla Bhaktisiddhānta brought that mood. He instilled it in the heart of his disciple Abhay Caranāravinda, who later became a sannyāsi and was awarded the title of Bhaktivedānta amongst his peers who had noted his scholarship. And then, of course, Prabhupāda, which was a term of respect that his disciples asked if they could call him as he had called his spiritual master. So Prabhupāda said that the grandfather, or the great grandfather, as the case may be, is more merciful than even the father. We can take much from Śrīla Bhaktisiddhānta Sarasvati Ṭhākur and get his mercy to empower us to use everything in Kṛṣṇa service and also to preach Kṛṣṇa consciousness all over the world. He won't mind a bit if you sacrifice to your peace of mind to go out and give others the chance to take Kṛṣṇa Consciousness in fact this is the emblem of advancement in spiritual in Kṛṣṇa consciousness, not that we keep it for ourselves, or that we go in and stay aloof and just chant for ourselves. Now I'm going to read you just a few of his final instructions that he gave, and you'll be surprised how relevant and practical these are. (excerpt from the talk) ------------------------------------------------------------ To connect with His Grace Vaiśeṣika Dāsa, please visit https://www.fanthespark.com/next-steps/ask-vaisesika-dasa/ ------------------------------------------------------------ Add to your wisdom literature collection: https://iskconsv.com/book-store/ https://www.bbtacademic.com/books/ https://thefourquestionsbook.com/ ------------------------------------------------------------ Join us live on Facebook: https://www.facebook.com/FanTheSpark/ Podcasts: https://podcasts.apple.com/us/podcast/sound-bhakti/id1132423868 For the latest videos, subscribe https://www.youtube.com/@FanTheSpark For the latest in SoundCloud: https://soundcloud.com/fan-the-spark ------------------------------------------------------------ #vaisesikaprabhu #vaisesikadasa #vaisesikaprabhulectures #spirituality #bhaktiyoga #krishna #spiritualpurposeoflife #krishnaspirituality #spiritualusachannel #whybhaktiisimportant #whyspiritualityisimportant #vaisesika #spiritualconnection #thepowerofspiritualstudy #selfrealization #spirituallectures #spiritualstudy #spiritualexperience #spiritualpurposeoflife #spiritualquestions #spiritualquestionsanswered #trendingspiritualtopics #fanthespark #spiritualpowerofmeditation #spiritualgrowthlessons #secretsofspirituality #spiritualteachersonyoutube #spiritualhabits #spiritualclarity #bhagavadgita #srimadbhagavatam #spiritualbeings #kttvg #keepthetranscendentalvibrationgoing #spiritualpurpose