Podcasts about Vair

Reiņa Botera izrāde "Viltvārdis". Teātra trupas “Kvadrifrons" aktieris un režisors Reinis Boters monoizrādē pievēršas viltvārža sindromam un centieniem atgūt reiz pazaudēto svabadību mākslā. Iestudējums, ko autors piesaka kā dokumentāru halucināciju, pirmizrādi piedzīvos Rīgas cirka Zirgu stallī 24. februārī. Tas ir autoram ļoti personisks skatuves darbs, kas ir tapis vairāku gadu garumā. "Savā ziņā izrādē es sarunājos ar bērnības sevi. Mēs esam divi dažādi cilvēki. Mazais Reinis ir kaut kur citur un es esmu cits Reinis," vērtē Reinis Boters. "Mani šokēja, kāds cilvēks es esmu bijis. Mans mērķis bija ar šo izrādi nevis atgriezties bērnībā, bet tīri cilvēcīgi censties panākt tādu stāvokli, kāds bijis mazajam Reinim, tādu apziņas brīvības stāvokli," atklāj Reinis Boters. "Cik esmu jautājis cilvēkiem, kas izrādi ir redzējuši, viņi apstiprina, ka tas nav stāsts par to, kā mākslinieks mokās, bet tur ir vispārcilvēcīgas vērtības uz sajūtās un ka tas rezonē visiem, ne tikai māksliniekiem." Viltvārža sindroms ir psiholoģiska pieredze, ko savā dzīvē piedzīvojis teju ikkatrs. To raksturo šaubas par savām prasmēm, talantiem, sasniegumiem un pastāvīgas bailes tikt atmaskotam kā krāpniekam: šai parādībai pakļautie cilvēki neuzskata, ka ir pelnījuši gūtos panākumus vai veiksmi. Akūtu viltvārža sindromu izrādes autoram Reinim Boteram izraisīja bērnības māju bēniņos atrasta audio kasete. Tajā viņš, vēl mazs zēns būdams, ierakstījis paša veidotus radio raidījumus ar ģimenes locekļu intervijām, muzikālām pauzēm, pašizgudrotu ierīču reklāmām un dziļdomīgām atziņām. Izrādes autors atklāj, ka šī kasete viņu pamudinājusi meklēt sevī to pašu, bet jau zaudēto māksliniecisko brīvību – brīvību, kas valdījusi pirms kauna, vērtējošiem skatieniem, uztraukuma par pareizu tehniku un augstu māksliniecisko vērtību. 

Godināmais bīskaps Fultons Šīns (1895 - 1979) — viens no izcilākajiem 20. gadsimta sludinātājiem, viens no pirmajiem, kurš radio un televīziju izmantoja, lai sludinātu Kristu, ar Evaņģēlija vēsti aizsniedzot miljonus. Šajā gadā bīskapa Fultona Šīna pārdomas dzirdēsi Radio Marija Latvija Gavēņa kalendārā. Patiesa atgriešanās, lūgšana, Euharistija un Kristus upuris — tikai dažas no tēmām, kas Gavēņa laikā iedvesmos Tevi uz dziļāku garīgo dzīvi. "Dvēseles vēlmēm nav robežu. Tās nekad nesasniedz piesātinājuma punktu. Nav robežu patiesībai, ko vari iepazīt, dzīvībai, ko vari dzīvot, mīlestībai, ko vari baudīt, skaistumam, ko vari piedzīvot. Ja tas būtu viss, kas mums ir šajā pasaulē, cik ļoti mēs būtu apkrāpti." (Bīsk. Fultons Šīns) Dienas impulss: Šodien, Pelnu Trešdienā, pārdomājam, ka tas, ko piedzīvojam šeit, virs zemes, nav viss. Ir vairāk! Arī Pelnu Trešdienas liturģijā priestera pasludinātie vārdi, kas atskan, kad uz mūsu pierēm tiek uzkaisīti pelni, proti, “Puteklis tu esi un par putekli paliksi”, ir spēcīgs atgādinājums, ka esam mirstīgi un mūsu priekšā ir mūžība, kas nekad nebeigsies. Savā lūgšanu brīdī pārdomā, kas ir 3 Tev vissvarīgākās lietas šīszemes dzīves laikā. Tad noliec tās mūžības perspektīvā – kādas tās Tev izskatās uz bezgalīgas mūžības fona? Parunā par to ar Kungu!

Turpinām tradīciju raidījumā - iepazīt jauno sociālantropologu pētījumus. Šogad to vidū ir gan nēģu zveja Salacgrīvā, gan sociālantropoloģiski novērojumi bērnu rotaļlaukumus, gan zaļo inovāciju ieviešana slimnīcu vidē. Sociālā antropoloģija ir tāda interesanta nozare, kas palīdz labāk izprast cilvēkiem pašiem sevi. Kādi tad mēs esam, kā veidojas mūsu attiecības citam ar citu un apkārtējo vidi - tas viss nonāk sociālantrolologu uzmanības lokā. Ar saviem pētījumiem iepazīstina Rīgas Stradiņa Universitātes sociālantropoloģes Līga Sleņģe, Signe Nikolājeva un Zanda Gailuma-Zohra, kuras izstrādājušas savus maģistra darbus.  Iepazīstam gada augu – lāceni un gada koku – parasto ievu Interesanti, ka gan Botāniķu biedrība, izvirzot lāceni par gada augu, un attiecīgi Dendrologu biedrība gada koka titulu piešķirot ievai, nav to darījuši tāpēc, ka minētie nominanti būt īpaši apdraudēti vai paši kam dabā kaitējuši. Iemesls ir, lai vairāk izpētītu un uzzinātu par to stāvokli dabā un dzīvotnēm, kur mīt ieva un lācene. Sākam ar gada augu – lāceni, saldo dzintardzelteno purva ogu. Kā teic Latvijas Botāniķu biedrības pārstāve un šī gada auga nominanta izvirzītāja Vija Kreile, tad lācene nav reta oga, tomēr ne viscaur purvā tā ir sastopama. Šī gada laikā botāniķi centīsies noskaidrot, kā purva izmēri, konkrēti purva malas,  nosaka lāceņu daudzumu šajā dzīvotnē. Interesējamies arī, kāpēc lāceņu ievārījums ir krietni dārgāks, salīdzinot ar citiem šādiem kārumiem burkās. Vēl skaidrojumu par minētajām ogām sniedz Latvijas Botāniķu biedrības valdes priekšsēdētāja Anete Pošiva-Bunkovska. Gada koks – parastā ieva ir gan upju palieņu veselības indikators, gan viegli indīgs, tomēr ārstniecības augs un diezgan labi tiek galā ar savu kaitēkli – tīklkodi. Vairāk ar parasto ievu iepazīstina Latvijas dendrologu biedrības valdes pārstāvis Gvido Leiburgs. -- Par dzelteno stērsti stāsta ornitologs, Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus.  

Šonedēļ "Atsperes" viesis ir aktieris Ģirts Krūmiņš. Baudot rīta kafiju, runājam par izrādi "Milzis", kas pirmizrādi Dailes teātrī piedzīvoja janvāra beigās: tajā Ģirts atveido galveno lomu. Protams, uzmanības lokā ir arī vēl citas aktualitātes, kas būtiskas aktiera radošajā ikdienā. Liene Jakovļeva: Tava balss "Klasikā" ir labi pazīstama, jo Latvijas Radio studijā esi ierunājis gana daudz dzejas. Vai tev pašam patīk sevī klausīties un uz sevi skatīties, piemēram, televīzijas ierakstos? Ģirts Krūmiņš: Nē! Un es to nedaru – neklausos un neskatos. (Sirsnīgi smejas.)  Viens no mūsu sarunas pamatakmeņiem ir tava debija Dailes teātrī: tu spēlē Roaldu Dālu izrādē Milzis, ko Dailes teātra Jaunajā zālē iestudējis Gatis Šmits. Vai ar Roalda Dāla grāmatām jau biji pazīstams, pirms nokļuvi pie lugas materiāla? Absolūti nē! Tad, kad man sākumā šo lomu piedāvāja, jautāju – kas ir Roalds Dāls, jo es neizaugu ar viņa grāmatām. Tāpēc šovasar sāku no otra gala: nesāku visa ar lugu, kuru atbīdīju līdz pat pēdējam brīdim, bet gan ar viņa romāniem bērniem, ar viņa sarakstītajiem darbiem, un tas bija ļoti interesanti! Biju pārsteigts. Jo tā ir literatūra gan pieaugušajiem, gan bērniem. Tā ir ļoti dziļa, un vienlaikus – vienkārša. Kad viņam savulaik uzdots jautājums, kam rakstīt vieglāk, viņš atbildējis, ka, protams, bērniem. Jo viņš rakstījis arī pieaugušajiem. Vai iepazinies arī ar viņa personību? Jā gan, skatījos dokumentālos ierakstus, klausījos viņa balsi, intervijas. Ļoti interesanta personība! Vai savā tēlā – piemēram, kustībās – saskati arī kādu vizuālu līdzību ar Roaldu Dālu? Vai arī tam nav izšķirošas nozīmes? Iestudējot lugu, es par to domāju – vai to vajag. Bija svarīgi noķert Dāla būtību; visiem kopā noķert to esenci, kas viņš bija. Bet tik un tā – izrāde ir mūsu versija, jo izejas materiāls ir luga. Varētu arī to nedarīt, varētu par to neinteresēties, varētu tikai spēlēt lugu, bet – mani interesē. Man tas palīdz.  Luga, kuras autors ir Marks Rozenblats, ir faktiski tikko tapusi, un tas ir kolosāli, ka tā jau nonākusi arī pie mums.  Luga ir sarežģīta. Ļoti mānīga, jo tā tikai šķietami ir viegla. Pirmoreiz man ir tik daudz teksta, turklāt – sarežģīta teksta, jo visas lugas garumā notiek dzīva saruna. Viens ir to izlasīt, bet otrs – tajā būt no iekšpuses.  Luga ir traģikomēdija. Lai gan ir arī ļoti smieklīgi brīži, smiekli izvijas cauri ļoti nopietnām tēmām. Jūti reakciju no zāles? Jā, dzirdu, ka cilvēki smejas, dzīvo līdzi. Bet nu – Dālam tā dzīve bijusi piedzīvojumiem bagāta… Sākot no lidmašīnas katastrofas, kurā viņš ir izdzīvojis par kuru viņš pats domā, ka tieši tāpēc viņš ir sācis rakstīt, līdz pat traģiskiem un arī pavisam sadzīviskiem brīžiem. Jo viņam patika gatavot – ir pat brīnišķīga pavārgrāmata ar receptēm, ko viņš ar savu otro sievu kopā sarakstījuši.  Tajā pašā laikā viņš nebūt nav bijis balts un pūkains:  Dāla raksturs bijis diezgan velnišķīgs, un droši vien ar viņu sadzīvot nav bijis viegli. Dāls jau pats kādā intervijā saka, ka par tādiem ierindas personāžiem, kas nav interesanti, nav jēgas rakstīt. Un tas attiecas arī uz viņu pašu. Jābūt spilgtam.  Vai notikumi, kas risinās lugā, un cilvēki, kas tajos piedalās, ir īsti? Visi personāži, izņemot amerikāņu izdevēju Džesiju Stounu, kas ir vienīgais izdomātais tēls, patiešām ir īsti. Arī situācijas un fakti. Protams, tas ir autora daiļdarbs, taču viss, kas ielikts Dāla mutē, visi izteicieni – to viņš reāli ir teicis, tur nav nekā sadomāta. Un izteicieni ir diezgan skarbi. Reizēm, skatoties izrādi, ir jāaizdomājas par to, cik sabiedrībai ir pieņemama Roalda Dāla kritika un viņa nostāja attiecībā pret Izraēlu. Skaties izrādi un saproti: jā, mēs varam par to runāt mākslas valodā, bet pēc tam ar sevi vai saviem līdzcilvēkiem par to strīdēties. Vai arī jums izrādes tapšanas procesā bija daudz jādomā par šīm tēmām, par politisko sajūtu, nostāju, galu galā – tēmas ļoti lielo aktualitāti šobrīd? It kā jā, taču es kaut kā jūtu, ka īstā lugas sāls ir zemtekstos. Tas nav par politiku, tas nav par šiem izteicieniem – tur vēl ir kaut kas. Daudz kas tur ir apslēpts, un man negribas skatītājam atklāt visu, bet tur ir par radošumu, par cilvēka izvēlēm. Kādā brīdi tu nodomā: ko man darīt tālāk, kam uzticēties, kurā ieklausīties, jo tu nesaproti vairs, uz kuru pusi iet. Roalds mūžībā devās 1990. gadā, bet lugā minētie notikumi risinājās 1983. gadā – tātad viņam vairs nebija atlicis daudz. Tobrīd viņš ir slavas virsotnē, viss  jau ir uzrakstīts – ko vēl? Līdz ar to teksts ir viena lieta, bet tam apakšā ir daudz nepateiktā.  80. gadu sākuma elementi ienāk arī iestudējuma vizuālajā pasaulē. Scenogrāfs un kostīmu mākslinieks ir Rūdolfs Bekičs. Vai tev viņa radītā lietu pasaule palīdz? Piemēram, koka tupeles? Ļoti! Sākumā, kad ieraudzīju koka tupeles, nodomāju – nu, nē! (Smejas.) Bet pēc tam sapratu… Sāku šļūkāt, un diezgan ātri kopā ar Rūdolfu piemeklēju kostīmu. Man parasti ir ļoti svarīgi, lai tas nav pēdējā brīdī, bet ir jau mēģinājumos. Arī visādas detaļas, kas ir uz galda un kuras skatītājs varbūt neredz, man ir nozīmīgas. Jebkuram aktierim tas ir nozīmīgi. Un cik nozīmīgi tev ir tas, ka šī izrāde notiek Dailes teātrī? Atceros mirkli, kad no Pļaviņām atnācu uz Rīgu… Aizmuku no Mediņa mūzikas vidusskolas klavieru nodaļas un gāju uz Daili pieteikties, lai mani pieņem par skatuvnieku. Bet nu nepieņēma... Man liekas, biju pārāk sīks. (Smaida.) Beidzu kinoaktieru studiju: pedagogi tur bija Aina Matīsa, Arnolds Liniņš, Pēteris Krilovs, Anna Eižvertiņa, Ērika Ferda un Virdžīnija Cukanova. Visi aktieri, kas bija nonākuši Dailē, vispirms bija izgājuši caur Kinoaktieru studijai, un tas likās tāds – ak! Tāds ir laika nogrieznis: no padsmitnieka – šķiet, tobrīd man bija septiņpadsmit –, līdz tagadējiem sešdesmit. Tāda nu ir mana debija Dailes teātrī – ar Roaldu Dālu. Tavējais bija Daugavpils teātra kurss, bet šobrīd tavas mājas vismaz pagaidām ir Kuldīga. Arī Liepājā tev ir brīnišķīgas pieturvietas un pārsteidzoši notikumi – izrādē "Tēvs klusums" tu diriģē īstu kori! Tad, kad sākās mēģinājumi, jau zināji, ka būs jādiriģē? To es zināju, bet nedomāju, ka tas būs pa īstam... (Smejas.) Domāju, ka tikšu cauri sveikā ar to, ka vienkārši plivināšu rokas un imitēšu kaut ko. Bet tā nenotika! Atceros pirmo mēģinājumu, kurā piedalījās koris "Laiks". Visi cilvēki, kas tajā dzied, man kļuvuši par atbalstu! Biju nenormāli pārbijies. Pirmajā dienā domāju – es to vienkārši neizturēšu! No visiem cilvēkiem plūda tāda enerģija! Un es tajā visā – cilvēks no malas, kurš vispār nesaprot, ko nozīmē diriģēt. Un tad kora diriģente Ilze Balode man atklāja visādus noslēpumus un knifus, izsita mani no klišejām. Pirms izrādēm vienmēr ar Ilzi izejam cauri dziesmām, viņa mani tā kā mazliet piezemē un izsaka aizrādījumus. Tā kā es šobrīd mācos arī diriģēšanu! Vairāk – audioierakstā.

Par darbiem, kurus nesen Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNMM) iegādājies savas laikmetīgās mākslas kolekcijas papildināšanai, par ilustrāciju kolekcijas nozīmi, kā arī par citām laikmetīgās mākslas aktualitātēm raidījumā "Mākslas vingrošana" sarunājas ilustratore Elīna Brasliņa, grafiķis Paulis Liepa, kura jaunāko darbu izstāde šobrīd aplūkojama galerijā "Māksla XO" un LNMM Laikmetīgās mākslas muzeja nodaļas vadītāja Arta Vārpa. Sarunu vada mākslas kritiķis Vilnis Vējš; pārraides producente – Inga Saksone.  Vilnis Vējš: Šodien parunāsim par aktuālajiem notikumiem mākslā, mākslas tirgū un konkrēti – par Latvijas Nacionālā mākslas muzeja jauniegādātajiem un arī senāk iegādātajiem darbiem. Arta, ar ko papildināta tevis pārraudzītā kolekcija? Arta Vārpa: Nākot uz radio studiju, pa ceļam iegriezos Pauļa Liepas izstādē, kuras nosaukums ir "Tirgošanās", un man šķiet, ka es uzminēju pirmo domas pavedienu, ko tu, Vilni, jau iezīmēji, ka muzejs savu kolekciju papildinājis ar nozīmīgiem jaunieguvumiem. Protams, uz muzeju nevaram lūkoties kā uz mākslas tirgus dalībnieku klasiskā izpratnē. Lai gan muzejs darbus iepērk, mēs tos glabājam nākotnei, visai sabiedrībai, tādēļ tirgošanās nav mūsu specifika. Toties mākslas ainas regulāra, iespējami sistemātiska pārraudzīšana un kolekcijas papildināšana gan ir viens no muzeja pamatuzdevumiem, kuram dažādos laika periodos esam varējuši pievērsties ar visai atšķirīgu rocību… Šobrīd, pastiprinot tieši laikmetīgās mākslas akcentu muzeja funkcijās, ir prieks par 2025. gada kopējo jaunieguvumu klāstu, kas aptvert gan glezniecību, gan grafiku, gan jaunus medijus un objektus. (..) Ar cik autoru darbiem esat papildinājuši savu kolekciju? Tie ir apmēram 40 autori – manuprāt, tas ir pieklājīgs autoru loks. Protams, ir autori, kuri muzeja krājumā jau līdz šim bijuši pārstāvēti, tikai ar cita perioda darbiem. 16 autori ir tādi, kuri muzeja krājumā nonāk pirmoreiz. Patlaban ļoti skaidri iezīmējas jauna mākslinieku paaudze, kas dzimusi vēlajos deviņdesmitajos gados un šobrīd sevi piesaka laikmetīgajā mākslā, darot to ļoti pārliecinoši un aktīvi. Un arī viņu – jaunākās paaudzes mākslinieku – darbi ienākuši Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā. Viena no māksliniecēm, kura bija ļoti priecīga un pagodināta par nonākšanu muzeja uzmanības lokā, vienlaikus gan bija arī noraizējusies: "Ak, vai! Bet kā būs nākotnē? Vai muzejs vēl kādreiz man pievērsīsies, vai arī tas būs tikai pēc divdesmit, trīsdesmit gadiem?" Bet tas ir ļoti labs jautājums! Pauli, var teikt, ka tu esi laikmetīgās mākslas kolekcijas veterāns, jo tavi darbi muzejā glabājas jau vairākus gadus – saskaitīju trīs vai četrus. Kā tev tas liek justies, izņemot to prieku un pagodinājumu, ko Arta jau minēja? Paulis Liepa: Prieks un pagodinājums – tas jā, bet kā veterāns nu galīgi nejūtos! Tas, ko daru – tā ir lieta, ko man patīk darīt un es to izbaudu. Bet ka ir cilvēki, kas gatavi par to izdot naudu un iekļaut savās kolekcijās – privātās vai valstiskās – tā man ir mistērija vēl joprojām... (Smaida.) Elīn, tu esi viena no jaunajiem autoriem, kuru darbi pirmoreiz iepirkti Nacionālā mākslas muzeja laikmetīgās mākslas kolekcijā. Turklāt – kaut arī pēc izglītības esi tāda pati grafiķe kā Paulis, tava darbības joma ir tieši ilustrācija, kas turpmāk muzejā tiks kolekcionēta kā laikmetīgā māksla. Kuri no taviem darbiem nonāca muzejā? Elīna Brasliņa: Tie ir divi senāki darbi no divām Luīzes Pastores grāmatām "Mākslas detektīvi" – no "Pēdējā ķēniņa" un "Svešinieku atnākšanas". Prieks un pagodinājums! Jo ar ilustrāciju dažbrīd ir tā, ka cilvēki – vai tā maz ir māksla? Bet, redz – piezvana muzejs un saka: mums interesē! Negaidīts pavērsiens, ka muzejs nopirka arī vienu mana zīmējumu cikla daļu: tie ir mātišķības un ikdienas pieredzei veltīti nelieli darbiņi akvareļzīmuļu tehnikā. Tā ka nu kolekcijā ir pārstāvēta gan Elīna kā māksliniece-ilustratore, gan Elīna kā [īsta] māksliniece. Arta, varbūt tu vari paskaidrot – ar ko īsti ilustrācija atšķiras no grafikas? Arta Vārpa: Man bija ļoti grūti noturēties un neiesaukties – protams, ka ilustrācija ir māksla! Piederīga laikmetīgajai mākslai! Mēs nevaram iedomāties mūsu mākslas vēstures klasiķu mantojumu bez ilustrācijas, kas ir grafikas pamats. Piemēram, Jāņa Jaunsudrabiņa zīmējumi jeb ilustrācijas "Baltajai grāmatai" iekļautas Latvijas kultūras kanonā, tāpat Niklāvs Strunke, Janis Rozentāls – tas, cik liela loma bijusi ilustrācijai šo dižgaru radošajā mantojumā, būtu atsevišķas sarunas vērts jautājums. Ilustrācija mums šobrīd ir ļoti spēcīga! Mūsu ilustratori gūst starptautiskus panākumus, viņi tiek ievēroti un godalgoti visā pasaulē. 20. gadsimta otrās puses grafikas kolekcijā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā atsevišķu ilustrācija veido atsevišķu grupu, un visticamāk, ka ekonomisku apsvērumu dēļ kopš deviņdesmitajiem gadiem tās sistemātiska papildināšana ir apsīkusi. Šis ir pēdējais brīdis, kad jāpievēršas arī šai jomai! Ilustratori, kuru darbi būtu iekļaujami Nacionālajā krājumā, ir vairāki, un mēs esam tikai sava ceļa sākumā, viņus uzrunājot un vērtējot, kam prioritāri ķerties klāt. Elīnas Brasliņas ilustrācijas Luīzes Pastores "Mākslas detektīviem" veido ļoti tiešu dialogu ar Nacionālā mākslas muzeja kolekciju, ar Niklāvu Strunki, ar Voldemāru Irbi, iedzīvinot gan viņu personības, gan arī nozīmīgus Nacionālās mākslas kolekcijas darbus. Piemēram, "Cilvēks, kas ieiet istabā" un vēl citi elementi – tos atpazīst gan bērni, gan pieaugušie, un tie ir mūsu vizuālās kultūras neatņemama sastāvdaļa. Pauli, tavā jaunākajā izstādē, kuras nosaukums ir "Tirgošanās", aplūkojami darbi, kas noteikti nav ilustrācijas. Tajos saskatāmi palielināti simboli. Skatītājiem, kuri ar tiem jau pazīstami, izstāde ir priecīga atkalredzēšanās. Tiem, kuri tos nepazīst, varbūt vari izstāstīt – kādas piktogrammas tu lieto savos darbos? Paulis Liepa: Nav tāda īpaša komplekta, ko parasti pielietotu... Tās atnāk pašas! Maģiskajā mirklī, kad tiek strādāts ar skici, pēkšņi pārņem sajūta – o, šajā kaut kas ir! Tad vajag tikai spēt pabeigt ideju, pacīnīties par milimetriem pa labi, pa kreisi, par krāsām un tā tālāk. Laikam tas iekšā krājies jau kādu laiku: gribējās iet tādu rupjo, vienkāršo ceļu, ar tādu kā cirvi izcirst to visu. Strādāt ar pēc iespējas vienkāršākiem līdzekļiem. Viens no principiem bija šāds: ja kaut kādas tehniskas lietas skicei vai idejai neļauj īsti notikt, jāiet cits ceļš, vienkārši jādara pēc iespējas rupjāk un vienkāršāk. "Tirgošanās" – tas ir nosaukums, kas bišķiņ "knieš". Es bieži eju to ceļu, ka izstādē, piemēram, ir desmit darbi, un nosaukums ir tāds kā vienpadsmitais darbs – brīva vieta vēl vienai nelielai izpausmei. Šajā gadījumā tirgošanās ir tāda kā laikmeta sazemēšana: nevis tirdzniecība, bet kaulēšanās, bakstīšanās – kad cilvēki "tirgojas" par krēslu pie loga autobusā. Tāda ņemšanās. Tas kaut kā izkristalizējās procesā, jo darbos šur tur ir dalījums X pret Y, apaļš pret kantainu, liels pret mazu. Estētika šeit ir kā karogi ar lieliem, trekniem krāsu laukumiem ar vienu ķeburu vidū, piemēram. (..) Vai mums tie "ķeburi" būtu jāatpazīst? Paulis Liepa: Nē. Tie nav kā ceļa zīmes. Tur daudz kas ir intuitīvi. Profesionāls mākslinieks vai skolotājs var mēģināt to visu vērtēt no kompozīcijas un līdzsvara viedokļa. Ir gan arī konkrētas lietas; vairākos darbos ienāk karš. Bet daudz kas uz klišejas un lina nosēdies intuitīvi.  Elīn, cik jauki, ka pārstāvi divas pozīcijās – esi gan patstāvīga māksliniece, gan ilustratore. Lai gan ilustrators visbiežāk izpilda kādu pasūtījumu, zinu, ka pēdējos pārdesmit gados ilustrācija ir tiktāl emancipējusies, ka ilustratori paši sacer tēmas, sižetus, komiksus un strādā pilnīgi neatkarīgi no šādiem pasūtījumiem. Elīna Brasliņa: Ilustratoram visbiežāk darbu pasūtītājs ir izdevniecība. Un ir izdevniecības, kas ilustratoram ļauj diezgan brīvu vaļu, zinot, kāds ir konkrētais mākslinieks un pilnībā uzticoties viņa vīzijai. Tāda bija mana pieredze, nupat strādājot pie izdevniecības "Liels un mazs" pasūtījuma – Ingas Gailes tūdaļ iznākošā dzejas krājuma "Reiz divas meitenes, māte un priecīgs Dievs" ilustrācijām. Sākumā man bija ideja, ka katram dzejolim gribēšu iespēt kādu mākslas atsauci, taču vienā brīdī sapratu, ka tas ir pašmērķīgi un varbūt nevajag. Taču kādas piecas, sešas atsauces uz pasaules glezniecības darbiem tur ir, turklāt tās ir dažādas grūtības pakāpes – tie, kuri pirks un lasīs šo grāmatu, varēs meklēt. Šī sadarbība ir pozitīvais piemērs. Mazāk pozitīvs piemērs – tikko man bija sarakste ar vienu žurnālu, kurā bija kaulēšanās par to, vai mammas rokas ir vai nav pietiekoši tievas, vai ir par daudz tetovējumu, vai to ir par maz... Tā kā tas spektrs ir no viena gala līdz otram, un māksliniekam pašam jāizsver, ar ko viņš grib vai negrib ielaisties. Bet jūsu minētais emancipētais ilustrators, kas pats rada pats savu stāstu, ārpus Latvijas ir pazīstams samērā sen. Arī Latvijā šādu piemēru rodas arvien vairāk un vairāk. Tas bija arī mans ceļš – kaut kādā mērā nonākt līdz emancipācijai. Vairāk nekā desmit gadu garumā ilustrējot citu cilvēku stāstus, beidzot nonācu pie tā, ka man ir mans stāsts, ko gribu izstāstīt. Jo lieta jau ir arī tāda, ka bērnu grāmatu ir šausmīgi daudz – varbūt pat pārāk daudz. Un tad, kad domāju par savām grāmatām, ko gribētu laist pasaulē, rodas jautājums, vai tās ir vajadzīgas? Ja ir sajūta, ka ir vajadzīgas, tad – jā, tad jāķeras klāt.  Radīt pašam savu darbu bez teksta – droši vien tas šaubas vērš vēl lielākas, vai tas ir vajadzīgs? Elīna Brasliņa: Manas grāmatas gadījumā bija tā: līdz ar to, ka primāri esmu zīmētāja, ilustratore, sāku ar attēliem. Un stāsts ar mazu palīdzību no malas kaut kā tika salīmēts. Tas stāsts ir ļoti nosacīts un ļoti virspusējs. Uz to norādījuši recenzenti – ka kaut ko var saprast, un kaut ko nevar saprast. Bet tas nemaz nav slikti, ka ir grāmatas, kas izaug no attēliem. No tā, ko minēja Paulis – ka sāc ar skici, un skaties, kas darbojas un kas nedarbojas. Pieļauju, ka arī rakstniekam ir skice – sajūtas skice, ko noķert vārdos. Vārdi nav mans medijs. Mans medijs ir attēls. Un tad, izrādās, tā grāmata var tapt! Saruna pilnā apjomā teksta formātā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.

Šonedēļ "Atsperes" viesis ir aktieris Ģirts Krūmiņš. Baudot rīta kafiju, runājam par izrādi "Milzis", kas pirmizrādi Dailes teātrī piedzīvoja janvāra beigās: tajā Ģirts atveido galveno lomu. Protams, uzmanības lokā ir arī vēl citas aktualitātes, kas būtiskas aktiera radošajā ikdienā. Liene Jakovļeva: Tava balss "Klasikā" ir labi pazīstama, jo Latvijas Radio studijā esi ierunājis gana daudz dzejas. Vai tev pašam patīk sevī klausīties un uz sevi skatīties, piemēram, televīzijas ierakstos? Ģirts Krūmiņš: Nē! Un es to nedaru – neklausos un neskatos. (Sirsnīgi smejas.)  Viens no mūsu sarunas pamatakmeņiem ir tava debija Dailes teātrī: tu spēlē Roaldu Dālu izrādē Milzis, ko Dailes teātra Jaunajā zālē iestudējis Gatis Šmits. Vai ar Roalda Dāla grāmatām jau biji pazīstams, pirms nokļuvi pie lugas materiāla? Absolūti nē! Tad, kad man sākumā šo lomu piedāvāja, jautāju – kas ir Roalds Dāls, jo es neizaugu ar viņa grāmatām. Tāpēc šovasar sāku no otra gala: nesāku visa ar lugu, kuru atbīdīju līdz pat pēdējam brīdim, bet gan ar viņa romāniem bērniem, ar viņa sarakstītajiem darbiem, un tas bija ļoti interesanti! Biju pārsteigts. Jo tā ir literatūra gan pieaugušajiem, gan bērniem. Tā ir ļoti dziļa, un vienlaikus – vienkārša. Kad viņam savulaik uzdots jautājums, kam rakstīt vieglāk, viņš atbildējis, ka, protams, bērniem. Jo viņš rakstījis arī pieaugušajiem. Vai iepazinies arī ar viņa personību? Jā gan, skatījos dokumentālos ierakstus, klausījos viņa balsi, intervijas. Ļoti interesanta personība! Vai savā tēlā – piemēram, kustībās – saskati arī kādu vizuālu līdzību ar Roaldu Dālu? Vai arī tam nav izšķirošas nozīmes? Iestudējot lugu, es par to domāju – vai to vajag. Bija svarīgi noķert Dāla būtību; visiem kopā noķert to esenci, kas viņš bija. Bet tik un tā – izrāde ir mūsu versija, jo izejas materiāls ir luga. Varētu arī to nedarīt, varētu par to neinteresēties, varētu tikai spēlēt lugu, bet – mani interesē. Man tas palīdz.  Luga, kuras autors ir Marks Rozenblats, ir faktiski tikko tapusi, un tas ir kolosāli, ka tā jau nonākusi arī pie mums.  Luga ir sarežģīta. Ļoti mānīga, jo tā tikai šķietami ir viegla. Pirmoreiz man ir tik daudz teksta, turklāt – sarežģīta teksta, jo visas lugas garumā notiek dzīva saruna. Viens ir to izlasīt, bet otrs – tajā būt no iekšpuses.  Luga ir traģikomēdija. Lai gan ir arī ļoti smieklīgi brīži, smiekli izvijas cauri ļoti nopietnām tēmām. Jūti reakciju no zāles? Jā, dzirdu, ka cilvēki smejas, dzīvo līdzi. Bet nu – Dālam tā dzīve bijusi piedzīvojumiem bagāta… Sākot no lidmašīnas katastrofas, kurā viņš ir izdzīvojis par kuru viņš pats domā, ka tieši tāpēc viņš ir sācis rakstīt, līdz pat traģiskiem un arī pavisam sadzīviskiem brīžiem. Jo viņam patika gatavot – ir pat brīnišķīga pavārgrāmata ar receptēm, ko viņš ar savu otro sievu kopā sarakstījuši.  Tajā pašā laikā viņš nebūt nav bijis balts un pūkains:  Dāla raksturs bijis diezgan velnišķīgs, un droši vien ar viņu sadzīvot nav bijis viegli. Dāls jau pats kādā intervijā saka, ka par tādiem ierindas personāžiem, kas nav interesanti, nav jēgas rakstīt. Un tas attiecas arī uz viņu pašu. Jābūt spilgtam.  Vai notikumi, kas risinās lugā, un cilvēki, kas tajos piedalās, ir īsti? Visi personāži, izņemot amerikāņu izdevēju Džesiju Stounu, kas ir vienīgais izdomātais tēls, patiešām ir īsti. Arī situācijas un fakti. Protams, tas ir autora daiļdarbs, taču viss, kas ielikts Dāla mutē, visi izteicieni – to viņš reāli ir teicis, tur nav nekā sadomāta. Un izteicieni ir diezgan skarbi. Reizēm, skatoties izrādi, ir jāaizdomājas par to, cik sabiedrībai ir pieņemama Roalda Dāla kritika un viņa nostāja attiecībā pret Izraēlu. Skaties izrādi un saproti: jā, mēs varam par to runāt mākslas valodā, bet pēc tam ar sevi vai saviem līdzcilvēkiem par to strīdēties. Vai arī jums izrādes tapšanas procesā bija daudz jādomā par šīm tēmām, par politisko sajūtu, nostāju, galu galā – tēmas ļoti lielo aktualitāti šobrīd? It kā jā, taču es kaut kā jūtu, ka īstā lugas sāls ir zemtekstos. Tas nav par politiku, tas nav par šiem izteicieniem – tur vēl ir kaut kas. Daudz kas tur ir apslēpts, un man negribas skatītājam atklāt visu, bet tur ir par radošumu, par cilvēka izvēlēm. Kādā brīdi tu nodomā: ko man darīt tālāk, kam uzticēties, kurā ieklausīties, jo tu nesaproti vairs, uz kuru pusi iet. Roalds mūžībā devās 1990. gadā, bet lugā minētie notikumi risinājās 1983. gadā – tātad viņam vairs nebija atlicis daudz. Tobrīd viņš ir slavas virsotnē, viss  jau ir uzrakstīts – ko vēl? Līdz ar to teksts ir viena lieta, bet tam apakšā ir daudz nepateiktā.  80. gadu sākuma elementi ienāk arī iestudējuma vizuālajā pasaulē. Scenogrāfs un kostīmu mākslinieks ir Rūdolfs Bekičs. Vai tev viņa radītā lietu pasaule palīdz? Piemēram, koka tupeles? Ļoti! Sākumā, kad ieraudzīju koka tupeles, nodomāju – nu, nē! (Smejas.) Bet pēc tam sapratu… Sāku šļūkāt, un diezgan ātri kopā ar Rūdolfu piemeklēju kostīmu. Man parasti ir ļoti svarīgi, lai tas nav pēdējā brīdī, bet ir jau mēģinājumos. Arī visādas detaļas, kas ir uz galda un kuras skatītājs varbūt neredz, man ir nozīmīgas. Jebkuram aktierim tas ir nozīmīgi. Un cik nozīmīgi tev ir tas, ka šī izrāde notiek Dailes teātrī? Atceros mirkli, kad no Pļaviņām atnācu uz Rīgu… Aizmuku no Mediņa mūzikas vidusskolas klavieru nodaļas un gāju uz Daili pieteikties, lai mani pieņem par skatuvnieku. Bet nu nepieņēma... Man liekas, biju pārāk sīks. (Smaida.) Beidzu kinoaktieru studiju: pedagogi tur bija Aina Matīsa, Arnolds Liniņš, Pēteris Krilovs, Anna Eižvertiņa, Ērika Ferda un Virdžīnija Cukanova. Visi aktieri, kas bija nonākuši Dailē, vispirms bija izgājuši caur Kinoaktieru studijai, un tas likās tāds – ak! Tāds ir laika nogrieznis: no padsmitnieka – šķiet, tobrīd man bija septiņpadsmit –, līdz tagadējiem sešdesmit. Tāda nu ir mana debija Dailes teātrī – ar Roaldu Dālu. Tavējais bija Daugavpils teātra kurss, bet šobrīd tavas mājas vismaz pagaidām ir Kuldīga. Arī Liepājā tev ir brīnišķīgas pieturvietas un pārsteidzoši notikumi – izrādē "Tēvs klusums" tu diriģē īstu kori! Tad, kad sākās mēģinājumi, jau zināji, ka būs jādiriģē? To es zināju, bet nedomāju, ka tas būs pa īstam... (Smejas.) Domāju, ka tikšu cauri sveikā ar to, ka vienkārši plivināšu rokas un imitēšu kaut ko. Bet tā nenotika! Atceros pirmo mēģinājumu, kurā piedalījās koris "Laiks". Visi cilvēki, kas tajā dzied, man kļuvuši par atbalstu! Biju nenormāli pārbijies. Pirmajā dienā domāju – es to vienkārši neizturēšu! No visiem cilvēkiem plūda tāda enerģija! Un es tajā visā – cilvēks no malas, kurš vispār nesaprot, ko nozīmē diriģēt. Un tad kora diriģente Ilze Balode man atklāja visādus noslēpumus un knifus, izsita mani no klišejām. Pirms izrādēm vienmēr ar Ilzi izejam cauri dziesmām, viņa mani tā kā mazliet piezemē un izsaka aizrādījumus. Tā kā es šobrīd mācos arī diriģēšanu! Vairāk – audioierakstā.

Kultūras rondo kopā ar mākslinieku Andri Breži no tā dēvētās „robežpārkāpēju” paaudzes. Dodamies viņa rekonstruētā „Aploks” virzienā, pārrunājot instalācijas un objektu mākslas valodu 90. gados un tagad pārradītajā darbā. Mākslinieka Andra Brežes (1958)  rekonstruētais darbs “Aploks” atklās Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas izstāžu ciklu “Milži”, kas veltīts hrestomātiskām personībām un notikumiem Latvijas laikmetīgajā mākslā. Pirmo reizi eksponēts Sorosa Mūsdienu mākslas centra gadskārtējās izstādes “Valsts” ietvaros 1994. gadā, šis darbs pēc vairāk nekā 30 gadiem atgriezīsies izstāžu zālē.  Darbs būs aplūkojams Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā no 6. februāra līdz 5. aprīlim. Ko nozīmēja robežpārkāpēji 90. gadu mākslā, ierakstā skaidro mākslas zinātniece Santa Hirša.

Profesore Gunta Ancāne ir psihoterapijas un psihosomatikas ārste. Šajā sarunā viņa atsaucas uz Pasaules Veselības organizācijas nostāju: "emocionālā veselība nosaka fizisko veselību". Profesori izjautāju, ko tas nozīmē praksē. Kāpēc cilvēkam sāp galva, vēders vai mugura, lai gan izmeklējumi rāda, ka viss kārtībā?Profesore skaidro, kā neizteiktas bailes, dusmas vai kauns kļūst par fiziskām sāpēm. Viņa atklāj, kāpēc dusmas ir noderīgas un nepieciešamas jūtas, kas palīdz aizstāvēt savas robežas. Kāpēc rūpēties par sevi nav egoisms, bet gudra rīcība un pienākums pret sevi un apkārtējiem.Šī saruna palīdzēs vairāk saprast, kāpēc tu jūties, kā jūties, un ko ar to darīt. Profesore ikdienā strādā Ziemeļeiropas mentālās veselības centrā. Viņas pieredze un zināšanas palīdz saprast, kā emocijas kļūst par slimībām un, kas vēl svarīgāk, kā no tām izārstēties.Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas ir 251.epizodes lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 Ievads03:08 Kāpēc emocionālā veselība nav tikai emocionālā veselība - Pasaules Veselības organizācijas pozīcija07:07 Kas cilvēkiem būtu jāsaprot par emociju rašanos smadzenēs - izjūtas un sajūtas14:08 Kā emocionālie faktori rada galvassāpes, muguras sāpes un citus simptomus16:20 Kas ir aleksitīmija - cilvēki, kuri neizprot savas jūtas19:52 Par mēru - Aristoteļa gudrība par visām jūtām21:09 Skaudība kā vērtīga informācija par to, ko es gribu23:15 Dusmas ir noderīgas jūtas - kāpēc un kā tās lietot30:29 Laicīgi pamanīt, kā es jūtos, un rīkoties33:54 Rūpēties par savu pašsajūtu nav tikai tiesības - tā ir pienākums36:29 Pareizi/nepareizi - kas ir tas soģis, kas var pateikt, kā ir pareizi?38:11 Drīkst/nedrīkst - kā šie vārdi tevi padara par kalpu40:02 Labi/slikti - cieņpilna izturēšanās vs vērtējumi44:45 Ja ir grūti rūpēties par sevi - kā to darīt?51:33 Vajag/nevajag - bīstamākie vārdi Latvijas sabiedrībā55:39 Power-Up SPACE – vieta, kur ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu58:05 Kā okupācija un meli mūs pazemoja1:00:40 "Es gribu" un "man patīk" - svētie vārdi attiecībā uz veselību01:05:29 Ziemeļeiropas mentālās veselības centrs - kur meklēt palīdzību01:10:11 Kad ir grūts dzīves posms - ko darīt?01:18:02 Nav vienas receptes, bet ir individuāls risinājums01:22:08 "Tu esi egoists!"01:25:41 Reanimēt vārdu "ambīcijas"

Cilvēku migrācija uz pasaules lielajām pilsētām un metropolēm rada jautājumu - cik šaurs ir par šauru, lai dažādi cilvēki spētu mierīgi sadzīvot līdzās, bet pilsētas iestādes varētu nodrošināt drošību un sakārtotību? Ko pieprasa mūsu labsajūta un labklājība un kā to sniegt pārapdzīvotībā? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes asociētais profesors Māris Bērziņš un pilsētplānotājs, atvērto inovāciju kustības "VEFRESH" izpilddirektors Viesturs Celmiņš. Senu koka ēku sienas "apdzīvo" ķērpji Ķērpju eksistence uz senu koka ēku sienām ir fantastisks piemērs dabas un cilvēka mijiedarbībai un nekaitīgai līdzās pastāvēšanai. Tā  interneta vietnē "kerpji.lv" raksta šīs vietnes autore, dabas eksperte Renāte Kaupuža. 2025. gadā Renāte laida klajā  informatīvu bukletu par šo organismu specifisko dzīves vietu - seniem koka namiem. Bet pirms lūkojam sīkāk par šīm ķērpju mājvietām, Renāte Kaupuža atgādina, kas tad īsti par radījumu ir ķērpis. Senas koka ēkas patīk dzelteniem pulverveida, tumšiem kā krustnagliņas, pelēkiem punainiem, zaļiem un vēl citu veidu un krāsu ķērpjiem. Ķērpis senai mājai nekaitē, tas ir kā savdabīga dekorācija un pie tam  apveltīts ar ļoti skanīgiem un poētiskiem vārdiem - dzeltenspožie zeltmilti, kas tieši tā arī izskatās, it kā Saulesmeitas uz māju sienām būtu bagātīgi pūderi izšķaidījušas, tad vēl slotgalviņu mikrokalīcija, zaļganā henotēka, Vairākas no šīm ķērpju sugām ir īpaši retas un aizsargājamas, skaidro Renāte Kaupuža. -- Ornitologs un Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus stāsta par kraukli.

Dr. Jānis Ģīlis 40 gadus strādā par plastikas ķirurgu – no mikroķirurģijas, kur šuves uzliek uz 0,4 milimetru struktūrām, līdz estētiskajai ķirurģijai, kur matemātiski aprēķina skaistuma proporcijas. Viņš ir vadījis meistarklases 136 valstīs, operējis ar 40 reižu optisko palielinājumu un turpina strādāt operāciju zālē 2-3 dienas nedēļā. Paralēli tam – dakteris Ģīlis regulāri dodas pārgājienos kalnos - Himalajos un Dienvidamerikā, kur piedzīvojis gan ledus ūdens šoku 5000 metru augstumā, gan kalnu upes viltīgi bīstamo spēku.Šajā sarunā ārsts pastāstīja arī par kritisku veselības situāciju, kas ar viņu notika pirms 20 gadiem, kad 90% pacientu parasti nomirst. Par mēnesi Ķīnas klosterī, kur mācījās "izslēgt domu slēdzi" pēc operācijas un nesaistīt savu labsajūtu ar pacienta gaitām. Par to, kā disciplīna, mērķi un prasme sevi sadalīt ļauj uzturēt gan profesionālo līmeni, gan enerģiju 65 gadu vecumā. Un par lietām, kas strādā viņa dzīves labā, piemēram, 10 000 soļi dienā, treniņi ar ierobežotu skābekli un vakara Scrabble rituāls ar dzīvesbiedri.Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk infomācijas ir 250.sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 Ievads02:50 Kas ir Dr. Jānis Ģīlis02:20 40 gadi profesijā: kāpēc vēl joprojām patīk iet uz darbu07:30 Mikroķirurģija: kā uzliek 7 šuves uz 0,4 milimetriem vai operā 21,5 h no vietas12:08 No mikroķirurģijas uz plastikas ķirurģiju un Maskava 1986-198814:02 Vīriešu neauglības ārstēšana: unikāla pieredze ar 265 miljonu valsti18:50 Meistarklases 136 valstīs: kā mācīt tā, lai noturētu auditorijas uzmanību23:23 Ķīnā ar 4000 plastikas ķirurgiem: kā uzstāties bez tulka27:20 Operāciju shēmas: kad māksliniekam jāglezno, nevis jāzīmē29:35 Kā fotogrāfija kļuva par neatņemamu prasmi34:07 Disciplīna: kā izveidot materiālu sistēmu, lai nekas nepazudtu39:41 Dailes teātris un Vijas Artmanes pauze: māksla uzrunāt auditoriju40:23 Kārtība domās: ko iedeva mamma – latviešu valodas skolotāja42:42 Power-Up SPACE – vieta, kur ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu45:25 Veselības krīze: 90% šādā stāvoklī nomirst nākamo 24 stundu laikā47:28 “Gribu dzīvot, gribu ģimeni, gribu atgriezties darbā”49:04 Trīs Dalailamas personīgie ārsti un viens padoms: iemācies sadalīt sevi52:10 Mēnesis Ķīnas klosterī: 12 stundas meditācijas dienā53:39 Intuīcija: vai es to gribu un vai man to vajag?54:45 Kalnu kāpšana: kāpēc mocīt sevi 6000 metru augstumā59:28 "Jāni, tev nekad nav bijušas nepatikšanas, kamēr neesi muti atvēris"01:00:07 Treniņu režīms: 10 000 soļi dienā un 30 000 pirms kalniem01:06:06 Labradori: kāpēc divi un kāpēc tieši šī šķirne01:07:36 44 gadi laulībā: Scrabble katru vakaru – kāpēc?01:10:04 "Kalni nepiedod stulbumu"01:16:13 Plastikas ķirurģija: ko mēs nezinām par šo jomu01:28:29 Vīrieši un sievietes: kas maina pieeju01:34:32 Suņu sakosti cilvēki: kad sportistam ir 58 brūces01:36:02

"Nav jau mums Laikmetīgās mākslas muzeja – nav vietas, kur paskatīties uz savu pagātni, tāpēc var teikt, ka mēs kā tādi arheologi nodarbojamies ar lausku meklēšanu un atrašanu," prāto mākslas kritiķe, kuratore un Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas direktore Daiga Rudzāte. Ar viņu runājam gan par Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas iecerēm šajā gadā un to, kā pārmaiņu laiki ietekmē mākslu, gan arī par Daigas pieredzi, sastopot pasaules mākslas grandus, gan arī par gaidāmo Cēsu Mākslas festivālu, kas šogad svinēs 20 gadu jubileju.  Inta Zēgnere: Kopš pagājušā gada Rīgas mākslas telpa savam nosaukumam ieguvusi vēl vienu papildus vārdu un arī jaunu direktori, un tas nozīmē, ka droši vien iezīmējies arī kāds jauns vektors šīs mākslas telpas dzīvē. Kas ir tās jaunās vēsmas, ar ko mums tepat Kungu ielā šajā gadā būs darīšana? Daiga Rudzāte: Uzreiz gan gribētu teikt, ka pēdējos divus gadus Artūrs Virtmanis, kas joprojām ir Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas radošais direktors, jau bija sācis iepūst jaunu dvašu šajā telpā: kopā mēs vienkārši daudz spēcīgāk to turpināsim! Esam sastādījuši, manuprāt, brīnišķīgu programmu. Jaunais un kādu mirkli Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā kādu mirkli nebijušais akcents būs starptautisks projekts: rudenī Rīgā būs skatāma apjomīga grieķu laikmetīgās mākslas izstāde "Vienmēr saule", kuras kuratore būs Marina Fokidis. Un, ja man jāatbild uz jautājumu, kāpēc grieķi – jo tas it kā ir tik tālu no mums –, patiesībā bez tā, ka mums ir viena laika zona – jo Atēnās pulkstenis ir tieši tikpat, cik Rīgā, mūs vieno ģeopolitiskā situācija – arī grieķiem aiz robežas ir nemierīgi kaimiņi. Mūs vieno arī ekonomiskās situācijas izaicinājumi. Tā ir arī tāda kā Ziemeļu-Dienvidu ass pētniecība par to, ka vieniem saules dažkārt ir par daudz, bet otri vienmēr sūdzas, ka tās ir par maz… Tāpēc grieķu klātbūtne Rīgas rudenī varētu būt tikai loģiska: tas ir mirklis, kad saule lēnām sāk attālināties no mums, un ar izstādes starpniecību mēģināsim to atvest uz izstāžu zāli... Bet ar ko sāksiet šo gadu? Jau pēc pusotras nedēļas tiks atklātas divas izstādes: Lielajā zālē būs skatāma Ginta Gabrāna izstāde "Algoritmiskās kopienas", savukārt tā dēvētajā Mazajā zālē notiks Andra Brežes izstāde "Aploks". Andris Breže ar saviem darbiem aizsāk zīmīgu ciklu, kura nosaukums ir "Milži". Un šī nosaukuma autors ir neviens cits kā šodienas gaviļnieks Krišs Salmanis, jo man bija prātā daudz konvencionālāks nosaukums, taču Krišs, kurš ir arī šīs izstādes grafiskais dizainers, man teica – viņi taču ir milži: arī es kādreiz gribētu būt starp viņiem! Šis cikls būs veltīts zīmīgām personībām un zīmīgiem darbiem Latvijas mākslas laikmetīgās mākslas vēsturē, un "Aploks" ir nekas cits kā lielformāta redīmeids – objekts no 1994. gada toreizējā Sorosa mūsdienu mākslas centra rīkotās izstādes, kuras kurators bija Ivars Runkovskis. Izstāde notika dažādās lokācijās, bet konkrēti šis Andra Brežes darbs tika izstādīts izstāžu zālē "Arsenāls". Kāpēc mēs to darām? Nav jau mums Laikmetīgās mākslas muzeja – nav vietas, kur paskatīties uz savu pagātni, tāpēc var teikt, ka mēs kā tādi arheologi nodarbojamies ar lausku meklēšanu un atrašanu. Varbūt šis būs tāds kā lausku kopums skatītājiem, kas paši to visu klātienē nav piedzīvojuši vai arī ir piemirsuši un kas varētu radīt priekšstatu par Latvijas laikmetīgās mākslas pavisam neseno vēsturi. Mazajā zālē – vēsture, bet Lielajā – Gints Gabrāns, un tā jau gandrīz izklausās pēc tuvās nākotnes. Patiesībā jā… Šis dīvainais balanss gan šoreiz ir izveidojies gana nejauši, bet nejaušībās reizēm slēpjas veiksme. Protams, mēs atskatāmies uz 1994. gadu, lai gan es gribētu uzsvērt, ka Andrim Brežem būs arī viens jauns darbs; bet vienlaikus būs ļoti aktuāla māksla, jo Gints Gabrāns izmanto mākslīgo intelektu. Lai gan viņš pats saka, ka vairāk par tehnoloģijām viņu interesē stāsts, kuru viņš attīsta. Un šis stāsts balstīts tajā, cik ļoti mēs šodien dzīvojam burbuļos. Cik ļoti esam nodalījušies, un cik dažkārt vienā burbulī grūti ir sadzirdēt to, kas notiek otrā burbulī. Un saprasties. Tas ir stāsts gan par šodienas Latvijas mākslas procesu un mākslas tendencēm, gan arī stāsts par sabiedrību. Līdz ar to ar šīm pirmajām divām izstādēm Rīgas Laikmetīgās mākslas telpa piedāvā ieskatu pagātnē un šodienā. (..) Ļoti svarīga tavas daiļrades lappuse ir Venēcijas biennāle. Šķiet, veselās trijās biennālēs esi bijusi komisāre Latvijas paviljonam. Pirmajā es biju arī kuratore, bet annālēs neesmu publiski minēta, jo tur mēs bijām vairāki. Patiesībā man ir bijušas četras biennāles, jo ceturtā bija piedalīšanās tā dēvētajā Venēcijas biennāles paralēlajā programmā, kas arī notiek caur līdzdalību un piedalīšanos konkursā – bija tikai ar laivu jāpabrauc uz "Arsenāla" otru pusi. Toreiz viesojāmies ar lielformāta izstādi "Ornamentālisms. Purvīša balva. Latvijas laikmetīgā māksla", kurā piedalījās astoņi cilvēki. Tā bija brīnišķīga izstāde, kas notika Latvijas prezidentūras Eiropas savienībā laikā – 2015. gadā.  Bet pirmoreiz Venēcijā nokļuvu 1999. gadā, kad Latvija Venēcijas biennālē piedalījās pirmo reizi, un toreiz kuratore bija Helēna Demakova. Bijušas dažas reizes dzīvē, kad esmu piedzīvojusi kultūršoku, un, ja pāri visam manā pasaulē vienmēr bijusi laikmetīgā māksla, tad pirmo reizi nokļūstot Venēcijā, es patiešām piedzīvoju reālu kultūršoku. Man pirmo reizi likās – kāpēc man kaut kur jāiet? Gribu tikai staigāt pa šo pilsētu! Otrs kultūršoks laikam bija 1990. gadā Londonā, kad es piepeši "katapultējos" tur Ziemassvētku laikā, izbraukusi cauri toreizējai Ļeņingradai… Visu savu bērnību biju sev uzdevusi jautājumu: ja vien varētu, uz kurieni es dotos – uz Londonu vai Parīzi? Nevarēju rast atbildi uz šo jautājumu. Kad stāvēju pie Svētā Paula katedrāles, mani patiešām pārņēma šoks. Un dīvainā kārtā bija pat Londonas migla... (..) Ir vēl viens akcents, ko varam uzlūkot: tas ir Cēsu Mākslas festivāls, ar ko tev būs darīšana šovasar. Jā, Cēsu mākslas festivālam šogad aprit divdesmit – tas ir patiesi neticami! Uz dažiem gadiem no tā biju drusku atgājusi malā, bet uz lielo jubileju pievienojos saviem draugiem un veidoju vizuālās mākslas programmu, kas, manuprāt, būs lieliska! Viens no zīmīgiem notikumiem būs Amandas Ziemeles jauno darbu personālizstāde atjaunotajā Raiņa kvartālā, savukārt koncertzāles Cēsis galerijā atgriezīsimies pagātnē pirms divdesmit gadiem: tur tiks eksponēts mākslinieku grupas "F5" jeb "Famous Five" zīmīgais veikums. Mums būs drusku nostaļģijas piegarša, jo divdesmit gadi kādam kultūras notikumam – tam vienmēr nāk līdzi zināma nostalģijas garša, jo mēs atceramies, kādi paši bijām pirms tiem divdesmit gadiem...  Tas bija varens laiks! Jā, tas bija skaists laiks, un Cēsu Mākslas festivāls bija viens no maniem pirmajiem kuratores projektiem. Atceros, ka pusgadu pirms tā es sēdēju un domāju – tas ir kaut kāds neprāts, ko es tagad daru, un kā es no šī visa izkulšos... (Smejas.) Vairāk un plašāk – audioierakstā!

Pārkāpjot mākslas galerijas “ASNI” slieksnim šobrīd var ieraudzīt vēl kādu slieksni un pārmaiņu posmu. Galerijā aplūkojami Aleksandra Brežes jaunākie darbi, kas vēsta par pārmaiņām viņa karjerā. Izstādē ir atsauce arī uz Margaritas Stārastes grāmatām. Mākslinieks Aleksandrs Breže augstāko izglītību ieguvis Amsterdamā. Vairākus gadus strādājis kā grafiskais dizaineris, savukārt pēdējos gados nolēmis darbības lauku mainīt, pievēršoties funkcionālu mākslas darbu veidošanai. Mākslinieks ir atgriezies Latvijā, kā arī nupat kā atklājis jaunāko personālizstādi mākslas galerijā “ASNI”. Saplūšanu starp funkcionālo dizainu un mākslas darbiem Aleksandra Brežes izstādē var iepazīt līdz 15. februārim.

Vai mūsdienās, dzīvojot digitālajā laikmetā, ir mainījies veids, kā runājam, rakstām un sazināmies? Vai sarežģītas emocijas mūsdienās spējam izteikt tikai emociju zīmītēs un vai rakstīšana ar roku vēl ir prasme ko pieprotam? Vai varam saprast un izklāstīt sarežgītus konceptus no galvas, vai tomēr brīvāk jūtamies digitālajā vidē, kur tiek labotas gan mūsu drukas kļūdas, gan dažkārt konkretizētas mūsu domas, piemēram, ar mākslīgā intelekta palīdzību? Vai digitālās pasaules ātrums un saziņas intenstitāte šīs nianses nav noplicinājusi? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta zinātniskā asistente un Latviešu valodas aģentūras pētniece Justīne Bondare un Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes un Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadošā pētniece Solvita Umbraško. Vai mūsdienās ir mainījušies valodas lietojuma paradumi, tas, kā izsakām domas? Justīne Bondare: Es kā jauniete arī  ar vienaudžiem daudz runāju un cenšos saprast, kādi ir viņu valodas paradumi tieši digitālajā vidē. Saprotu, ka mums varbūt kaut kas ir palicis, bet jaunākiem valoda un paradumi mainās, kā viņi raksta, kā sazinās, tas ir ļoti mainījies. Un tas notiek ļoti strauji. Ja runājam par slengu, tas mainās arvien straujāk, un jau tagad saprast 2-3 gadus jaunāku jaunieti ir arvien grūtāk.  Solvita Umbraško: Neapšaubāmi mainās, jo šis ir jauns formāts, kas tiek veidots, balstoties uz dažādām digitālajām tehnoloģijām. Samērā jauns, ja skatāmies no cilvēciskās evolūcijas viedokļa un perspektīvas. Mūsu kognitīvie procesi tik ātri nemainās, kā mainās digitālā joma un digitālās tehnoloģijas. Cilvēks, protams, ir adaptīvs, un cilvēks mēģina adaptēties, un valoda tajā skaitā. Bet kādas ir tās kvalitatīvās izmaiņas - tas ir daudz sarežģītāks jautājums. Mēs domājam mazliet pa vecam, varbūt lēnāk un garākos teikumos un esam tehnoloģiski spiesti izteikties īsāk? Vai tas tāds stereotips? Solvita Umbraško: Drīzāk es domāju par informācijas apstrādes ātrumu un apjomu, ko cilvēks var apstrādāt. Informācijas pieejamība ir ļoti liela un plaša, bet cilvēka kognitīvās spējas tik ātri kā mašīnas nespēj apstrādāt to informāciju. Līdz ar to ir jāpieņem tāds kompromiss, vai mēs gribam daudz un paviršāk vai mazāk un pamatīgāk. Un starp to mēs balansējam. Tur arī parādās kvalitatīvās atšķirības, kā mēs apstrādājam informāciju, kas pieejama digitālā laikmetā. Mūsdienās tieši jaunas sievietes, kuras vairāk ievieš jaunus vārdus. To apstiprina arī pētnieces - jaunus vārdus ievieš tieši jaunākas sievietes, savā starpā runājoties.  Justīne Bondare: Tiešām sievietes ir valodas kustinātājas. Protams, pašlaik tieši jaunieši ir tādi valodas iekustinātāji. Tas, kuri vārdi nostabilizējas vai kuri pazūd, ir viņu ziņā. Bet arī pieaugušie šos vārdus lieto. Mēs visi lietojam tos vārdus, jo visi esam sociālajos medijos. Vairs nav šādu robežu. Daudz runāts par lasīšanu un lasītprasmi, vai tiešām ir vienalga, vai lasām grāmatu papīra formātā vai e-grāmatu, galvenais - kādu tekstu mēs lasām? Solvita Umbraško: Šis ir ļoti aktuāls pētījumu temats jau vairāk nekā 10 gadus, mēģinot šos formātus salīdzināt. Ir vēl viens formāts - audiogrāmatas.  Nē, nav vienalga. Tas ir atkarīgs no tekstiem, no cilvēka iepriekšējām valodas zināšanām un līmeņa, mērķa. Vieglākus tekstus, viegli uztveramu literatūru pieaugušajiem ir vienalga, vai viņi lasa elektroniski vai drukātā formātā. Sarežģītāki teksti, jomas specifiskie teksti ar daudz reti lietotiem jēdzieniem, to viennozīmīgi pētījumi parāda, ka vislabāk ir lasīt drukātās grāmatās.  Ja ir digitālais teksts, mums ir vēlme skrollēt uz leju, pārskatīt. Pat pētījumi rāda, ka nav vairs tāda horizontāle, mēs jau lasām "pa diagonāli". Līdz ar to mēs mazāk uztveram. Tā ir tāda virspusējā lasīšana. Arī no uztveres un apstrādes viedokļa - mums gribas ātrāk.  Vēl ļoti praktiska lieta. Ja mums ir grāmata vai žurnāls, mēs lasām, ja kaut ko nesaprotam, varam pašķirt lapu atpakaļ un paskatīties, salīdzināt, pārlasīt. Elektroniskā versijā to it kā arī var darīt - paskrollēt, bet tas no uztveres viedokļa ir sarežģītāk - uztrāpīt uz to lapu. Arī apjoma izpratne. Ja ir elektroniskā grāmata, grūti saprast, vai tās ir 10 lapas vai 100 lapas. Kad grāmata ir rokās, tu vari atgriezties daudz efektīvāk. Īpašs gēns "FOXP2" cilvēkiem ļauj iemācīties un lietot valodu Cilvēks ir unikāls ar to, ka atšķirībā no dzīvniekiem mums ir spēja runāt. Un ir izpētīts, ka par to ir atbildīgs gēns ar nosaukumu "FOXP2". Tātad  gēns, kas ir atbildīgs par runu un valodu. Šo gēnu atklāja pagājušā gadsimta 90. gados, kad zinātnieki kādā britu ģimenē sāka pētīt, kāpēc vairākiem šīs ģimenes locekļiem ir traucēta runa. Vairāk par šo gēnu un citiem faktoriem, kas  cilvēces vēsturē attīstīja runas spējas, stāsta Latvijas Universitātes profesors, ģenētiķis Īzaks Rašals. Īzaks Rašals norāda, ka tādu sarežģītu procesu kā runas spēja nevar nodrošināt tikai viens gēns. Pagājušajā gadā zinātniekiem ASV Rokfellera universitātē ir izdevies atklāt vēl kādu gēnu, kas, iespējams, ir pat svarīgāks „mehānisms” cilvēka runas spēju nodrošināšanā. Rokfellera universitātes pētnieki šo jauno gēnu ar nosaukumu "NOVA1" ar gēnu rediģēšanas metodi pārnesa uz  pelēm un - nē, runāt cilvēku valodā peles gan nesāka. Kā teikts universitātes preses paziņojumā - "dzīvnieki vokalizēja savā starpā atšķirīgi, ar sarežģītākām vokalizācijām nekā pirms tam". Par jauno gēnu "NOVA1" stāsta Īzaks Rašals. Rubrikā "Iepazīstam Latvijas putnus" stāsts par lielo zīlīti

Vienam attēlam dot vairākas nozīmes – interesē starpdisciplināro mākslinieci Agati Tūnu, kura savos darbos izmanto analogās un eksperimentālās fotogrāfijas tehnikas. Jaunākajā izstādē „Familiar/ Līdzbūtne” Agate Tūna atskatās uz līdz šim paveikto, tāpēc sastapsim tēlus no iepriekšējām izstādēm. Doma par arhīvu nevis kā sakārtotu sistēmu, bet kā organismu – līdzbūtni. Par paveikto māksliniece izvirzīta Latvijas Mākslas gada balvai kategorijā „Gada māksliniece”.  Agates Tūnas izstāde „Familiar/ Līdzbūtne” Galerijā 427 skatāma līdz 21. februārim.

Turpinām sarunas ar cilvēkiem, kuru darbs un ikdiena jau daudzu desmitu gadu garumā ir cieši saistīta ar laikapstākļiem. Šoreiz uzklausām mežzini Jāni Kleinbergu, kuram vairāk nekā 20 gadu darba pieredze. Pirmkārt, bija prieks dzirdēt no mežziņa, ka lai arī klimata pārmaiņām ir negatīva ietekme uz Latvijas mežiem, tomēr ne tāda, lai runātu, ka tās mūsu mežus apdraudētu ļoti būtiski un vajadzētu satraukties, ka tuvākā vai tālākā nākotnē klimata dēļ Latvijas meži mainītos līdz nepazīšanai. Otrkārt, viņš kā bīstamākos laikapstākļus mežiem nosauca nevis vētras, vējus, lielus sniegus un puteņus, kas lauž kokus, bet gan sausumu. Arī karstumu, bet pats būtiskākais ir sausums. -- Aizvadītajās brīvdienās ziemu varēja baudīt gan mežos un laukos, gan pie jūras. Sals, sniegs un ledus ir it visur un beidzot arī uz atsevišķām ūdenstilpēm ļauts kāpt uz ledus.  Ziemu kopumā, protams, vēl ir pāragri vērtēt, turklāt decembris bija ļoti silts, tā ka nekāda bargā tā nesanāks, bet dati par janvāri no 1. līdz 19. janvārim liecina, ka 60 gadu šī gada attiecīgais laika posms neiekļūst pat aukstāko desmitniekā, jo šobrīd vidējā temperatūra valstī bijusi mazliet zem -7 grādiem, bet aukstākajos gados, piemēram 1987. gadā tie bija -17,5 grādi, 1968. gadā -14,5, bet 1985. gadā -12,2 grādi.

Šajā epizodē viesos ir modes dizainere Natalija Jansone. Saruna ir par to, kā saglabāt dvēseli biznesā, kā noteikt cenu saviem sapņiem un kāpēc ceļš vienmēr ir svarīgāks par galamērķi.Natalija stāsta par laiku kā vienīgo īsto valūtu - kā saprast savu produktu vērtību biznesā; par izdegšanu un atdzimšanu – kā kovids un krīzes mirkļi veda atpakaļ pie būtiskā un mācīja vērtēt to, kas patiešām svarīgs, kā noteikt cenu – un kāpēc tas ir darbs ar sevi un iekšēju pārliecību, ka tavs laiks maksā, par starptautisku panākumu ceļu – no pirmā pasūtījuma Tokijā līdz veikaliem visā pasaulē, par bailēm kā attīstības vietu, kā mācīties uzticēties pirmajai domai, kas ir dvēseles balss.Šī saruna ir tiem, kas meklē atbildes uz jautājumiem par vērtību darbā un biznesā, par to, kā saglabāt autentiskumu un dvēseli savā darbā, un kā turpināt iet uz priekšu arī tad, kad šķiet, ka pasaule ap tevi mainās pārāk strauji.Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas ir 249. sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 – Ievads05:45 – Dzimšana Sibīrijā un tēvs onkologs14:15 – Japāņu maģija17:30 – Par "sliktiem" cilvēkiem: kāpēc katrs sastaptais ir mācība20:00 – Pārcelšanās uz Latviju 2000. gadā, sekojot mīlestībai23:10 – Mākslas vingrošana un ceļš uz modes dizainu30:50 – Trīs sapņi: diplomāte, psiholoģe vai māksliniece34:20 – Pirmā kolekcija "Cukurs" un ceļš uz Koreju38:00 – Japāna: kā 5 minūtes pirms slēgšanas mainīja visu48:15 – Mācības no amerikāņu aģenta: bikses ar gumiju un trīs klasiskās krāsas56:20 – Cenu noteikšana: audums + darbs un koeficients01:01:00 – "Jābūt pārliecībai, ka tavs laiks maksā" – filozofija par vērtību01:05:30 – Izdegšana pirms Covid: kad pasaule mainījās01:18:20 – Par prokrastināciju: dažreiz tā ir zīme, ka tev tas nav vajadzīgs01:22:00 – "Ejiet, kur ir bailes, tikai tur ir attīstība"01:25:15 – Veselība: stāvēšana uz naglām un četras minūtes līdz endorfīniem01:33:00 – Sapnis par vietu, kur cilvēki var būt ar sevi01:36:20 – apģērbu kolekcija un uzticēšanās pirmajai sajūtai

Stāsta arheologs, Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) pētnieks Jānis Meinerts. Materiālu sagatavojusi LKA vadošā pētniece, tradicionālās kultūras un folkloras pētniece Ieva Vītola. Producente: Gita Lancere. Ka ezeri lidojuši pa gaisu, stāsta latviešu tautas teikas, kas pierakstītas teju visā Latvijā, tiesa, ne par visiem mūsu zemes ezeriem, un tomēr ļoti daudziem. Tā, piemēram, Sēlijā 1939. gadā pierakstīta teika par Saukas ezeru, kas kopā ar simtiem citu šāda tipa teiku tagad glabājas Latviešu folkloras krātuvē: Senos laikos Sauka ezera vietā bijuši lauki un mājas. Kādu dienu trīs meitas mazgājušas veļu. Tanī dienā bijusi ļoti liela migla. Viena meita pacēlusi galvu un sacījusi: „Kas te šņāc un kas rūc”. Otra sacīja „Tas jau ezers lido pa gaisu!” Trešā meita atminējusi vārdu un sākusi dziedāt: „Meties, Sauka ezeriņ, Še ir labi tīrumiņi!” Ezers nolaidies un appludinājis visu apkārtni. Noslīkušas ar visas trīs velētājas. Lielie ezera viļņi izskalojuši dažus mājas baļķus, lai zina, ka kādreiz ir bijusi apdzīvota vieta. (LFK 1654, 7081) Teiku motīvs par lidojošu ezeru, kas izvēlas vietu un nolaižoties uz zemes appludina mājas un noslīcina cilvēkus, ir ļoti raksturīgs Latvijas ezeru folklorai. Ne tikai teikas un nostāsti veido ezeru folkloru, arī ezeru nosaukumi un dažādi mikrotoponīmi, kas doti ezeru līčiem, sēkļiem un salām, atklāj ezeru krastos dzīvojošo ļaužu glabāto un tālāk nodoto mantojumu. Teikas par ezeriem visbiežāk stāsta par to izcelšanos. Folkloras pētnieki tās klasificējuši kā izcelšanās jeb etioloģiskās teikas. Tās ir no paaudzes paaudzē nodoti stāstījumi, kas vēsta par dažādu parādību un objektu rašanos. Piemēram, latviešu folklorā ir zināmas teikas, kas stāsta kā savulaik radusies saule, mēness, zeme, akmeņi, purvi, upes un arī ezeri. Teikas par lidojošiem ezeriem nereti iesākas ar vārdiem – “sen”, “senos laikos”, “reiz”, “kad radusies pasaule” un tamlīdzīgi. Lidojošo ezeru teiku sižets lielākoties ir šāds – tas noticis vietā, kur tagad atrodas ezers; tur parasti meitas velējušas (t. i. mazgājušas) veļu, ganīti mājlopi, arts tīrums, pļauts siens vai svinētas kāzas. Tai brīdī ezers lidojis pa gaisu un tuvojies kā liels, tumšs negaisa mākonis un, kādam iesaucoties, uzminot vai pieminot ezera vārdu, tas nokritis lejā uz zemes, appludinot mājas, ciemus vai veselu ieleju un visbiežāk arī noslīcinot cilvēkus un lopus. Vairākās teikās par ezeriem var izsekot to lidošanas maršrutiem – piemēram, jau minētais Saukas ezers esot atlidojis no Strubenču purva Sēlpils pagastā (par to pierakstītas deviņas teikas) vai arī no Stukmaņu Gnēvja purva (par to stāsta piecas teikas). Savukārt Alauksta ezers Piebalgas gleznainajā ainavā ieradies no Alūksnes puses, dažās teikās pat minēts, ka Alauksts bijis Alūksnes ezera dēls. Saskaņā ar teikās stāstīto, Alaukstam nav viegli gājis ar savu noskatīto dzīvesvietu, nācies cīnīties ar citu lidojošu ezeru – Inesi. Kā stāsta teika, “abi gribējuši vienā vietā gulēt. Viņi sāka ķildoties. Inesis Alaukstam iedevis septiņus pliķus un Alauksts Inesim vienu pliķi. No tā laika Alaukstam ir septiņas salas, bet Inesim viena sala.” (LFK 968, 2582) Lidojošo ezeru teikās stāstīts ne tikai par ezera salu izcelšanos, bieži tiek skaidrota arī ezera nosaukuma rašanās. Piemēram, par Ušura ezeru pierakstīta šāda teika: Kur tagad viļņojas Ušuru ezers, senāk bijušas zemnieku mājas. Kādu dienu uz šīm mājām aizgājuši divi skroderi darbu meklēt. Saimnieks arī viņiem to devis. Skroderi ļoti priecājušies un tūdaļ ķērušies pie šūšanas. Istaba bijusi ļoti silta, un tie aizgājuši ābeļdārzā zem kuplajām ābelēm atvēsināties. Bet te – kur gadījusies, kur ne – ap skroderu galdu kājām sākusi berzēties saimnieka cūka. Skroderi sākuši kliegt: "Uš! Uš! Uš! Nāc, saimniek!" Te uz mājām uzkritis liels lietus mākonis. Izcēlies ezers un visus noslīcinājis. Izglābušies tikai skroderi. Skroderi ezeru nosaukuši par Ušu ezeru. Pēc gadiem apkārtējie ļaudis ezeru sākuši dēvēt par Ušuru ezeru. (LFK 17, 9882) Teika ir pasakai, leģendai vai nostāstam līdzīgs folkloras žanrs, kas cenšas izskaidrot dažādu priekšmetu un parādību izcelsmi. Saistībā ar teikām allaž paceļas jautājums – cik liels patiesības kodols šajos tautas tekstos ir? Vai tiešām ezeri kādreiz ir lidojuši pa gaisu un appludinājuši mājas un cilvēku apdzīvotas vietas? Vai tiešām pilskalnos ir caurumi, kuros ielaistā pīle var izpeldēt blakus dīķī? Folkloras pētnieki uzskata, ka teikas ir viens no saturā visdaudzveidīgākajiem latviešu vēstītājas folkloras žanriem, kam raksturīga iezīme ir to izziņas raksturs. Teikās var sastapt informāciju par kādreizējo realitāti, liecības par cilvēku dzīvi, nozīmīgām vietām un notikumiem. Ņemot vērā, ka teikās var atrast norādes un saikni ar realitāti, tas ir folkloras žanrs, kam savos pētījumos uzmanību pievērsuši arī citu zinātņu nozaru pētnieki, tostarp arheologi. Tā, 20. gadsimta 50.–60. gados, balstoties uz teikās atrodamajām norādēm par lidojošiem ezeriem, kas noslīcinājuši mājas, appludinājuši ciemus un muižas, arheologs Jānis Apals sāka sistemātisku Latvijas ezeru apsekošanu, desmit Vidzemes ezeros atklājot līdz tam nezināmu arheoloģisko pieminekļu veidu – ezermītnes.   Vairāk par lidojošo ezeru teikām lasāms: Latviešu tautas teikas. Izcelšanās teikas. Sast. A. Ancelāne. 1991. Latviešu pasakas un teikas. XV sējums. Sast. P. Šmits. 1937. Pieejams arī: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/saturs.htm Latviešu tautas teikas un pasakas. VII, I sējums. Sast. A. Lerhs-Puškaitis. 1903. Pieejams arī: https://www.digitalabiblioteka.lv/?id=oai:the.european.library.DOM:420020&creatorATS=111998&all=1&of=4-10 Urtāns J. Augšzemes ezeri. Arheoloģija un folklora. 2008

Turpinām sekot līdzi notikumiem Irānā, pieaugošajai spriedzei Grenlandē un dažām aktualitātēm Moldovā. Aktualitātes analizē Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Uldis Ķezberis un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Sazināmies ar Latvijas Ārpolitikas institūta Tuvo Austrumu programmas vadītāju Sintiju Broku-Kovalevsku. Irānas sacelšanos slīcina asinīs Protesti, kas Irānā uzliesmoja pērnā gada nogalē, pagājušās nedēļas otrajā pusē strauji vērsās plašumā un ieguva arvien konkrētāku politisku saturu. Cilvēku miljoni, izgājuši apmēram 180 pilsētu ielās, skandēja lozungus par valdošā islāma teokrātiskā režīma gāšanu un monarhijas atjaunošanu. Pašreizējais Irānas Islāma republikas režīms izveidojās pēc revolūcijas 1979. gadā, kad tika gāzts līdz tam valdījušais šahs Mohammads Rezā Pehlevī. Šahs mira trimdā 1980. gadā, bet viņa titula mantinieks ir vecākais dēls, kroņprincis Rezā Pehlevī, kurš vada 2013. gadā Parīzē nodibināto Irānas Nacionālo padomi, vienu no galvenajām irāņu trimdas organizācijām. 6. janvārī kroņprincis nāca klajā ar aicinājumu vērst protestus plašumā, kas arī notika. Režīms savukārt uzsāka plašu globālā tīmekļa pieejas un citu sakaru bloķēšanu, varas pārstāvji vērsās pret protestētājiem arvien vardarbīgāk. No protestētāju puses notika valsts iestāžu ieņemšanas un aizdedzināšanas gadījumi, tika aizdedzinātas arī vairākas mošejas. Varas pārstāvji, pirmām kārtām Islāma Revolūcijas gvardu korpusa kaujinieki, sāka laist darbā šaujamieročus; parādījās ziņojumi par snaiperu un ložmetēju izmantošanu. Irānas augstākā līdera Alī Hāmenejī publiskie izteikumi kļuva arvien draudošāki. Viņš protestētājus raksturo kā valsts ienaidniekus, kuri kalpojot Savienoto Valstu interesēm. Ziņas par bojāgājušo skaitu pagājušās nedēļas nogalē sasniedza vairākus simtus, šobrīd kā minimālais skaits tiek minēti jau vismaz 2500 cilvēku, taču avoti piesauc arī daudz lielākus skaitļus – divpadsmit un pat divdesmit tūkstošus nogalināto. Tiek ziņots, ka bojā gājuši arī apmēram 140 varas pārstāvju. Vairāk nekā 16 000 protestētāju esot arestēti. Daudzu skati šobrīd pievērsti ASV prezidentam Donaldam Trampam, kurš jau vairākkārt solījies iesaistīties, ja režīms uzsāks neapbruņotu ļaužu slepkavošanu, kas šobrīd jau visai nepārprotami notiek. Vakar Baltā nama saimnieks savā sociālā tīkla kontā „Truth Social” publiskoja ierakstu, aicinot protestētājus nepadoties un paužot, ka palīdzība jau esot ceļā. Šodien, 14. janvārī, Tramps publiskojis arī brīdinājumu Teherānas režīmam neuzsākt nāvessodu izpildi protestu organizēšanā apsūdzētajiem. Pērnās nedēļas nogalē arestētā un uz karstām pēdām tiesātā Efrana Soltani radinieki ziņojuši, ka šodien viņam paredzēts izpildīt nāvessodu. Grenlandes „saldējuma” tīkotājs Tramps Šai dienai var būt tālejošas sekas Grenlandes un Dānijas, bet arī Eiropas un pasaules vēstures gaitā. Šodien, 14. janvārī, Baltajā namā jānotiek sarunām starp ASV viceprezidentu Džeimsu Deividu Vensu un valsts sekretāru Marko Rubio no vienas, un Dānijas ārlietu ministru Larsu Loki Rasmusenu un Grenlandes ārlietu ministri Vivianu Mocfeldu no otras puses. Ziemeļu karalistes pārstāvji cer mazināt spriedzi, kas savilkusies ap pasaulē lielāko salu pēdējās nedēļās, kad Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps ar jaunu sparu pauž apņemšanos padarīt šo autonomo Dānijas kroņa zemi par amerikāņu teritoriju. „Vieglā vai smagā veidā,” izteicies Baltā nama saimnieks, ar „smago” diezgan nepārprotami domājot iespējamu militāru akciju. Vēl pavisam nesen ka tāds bija neiedomājams, bet amerikāņu zibenīgā specoperācija janvāra sākumā Venecuēlā liek uzlūkot šādu iespēju kā krietni reālāku. Vēl jo vairāk, lasot prezidenta Trampa nesenos izteikumus par to, ka viņa rīcībai vienīgais ierobežojošais faktors esot paša morāle, bet nekādi ne starptautiskās tiesības. Savukārt Dānijas premjerministre Mete Frederiksena norādījusi, ka piesauktais „smagais veids”, respektīvi, Savienoto Valstu militāra akcija Grenlandes pārņemšanai nozīmēs Ziemeļatlantijas alianses beigas. Vašingtonas līdzšinējie partneri Eiropā nonāktu ļoti sāpīgas izvēles priekšā, kur vienā svaru kausā būtu solidaritāte ar Dāniju, otrā – Savienoto Valstu turpmāka dalība Eiropas aizsardzībā, jo sevišķi atbalsts Ukrainai cīņā pret Krievijas agresiju. Atbildot Trampa argumentiem par it kā iespējamu Krievijas vai Ķīnas invāziju Grenlandē, ja to nepārņems Savienotās Valstis, Rietumeiropas partneri, sevišķi Vācija un Lielbritānija, pauduši gatavību kāpināt savu militāro klātbūtni salā. Tomēr ļoti daudzi apšauba to, ka drošības apsvērumi patiešām ir prezidenta Trampa un viņa administrācijas motīvs. Daudz ticamāka šķiet vēlme tikt pie ziemeļu salas izrakteņu resursiem, kontrolēt kuģošanas ceļus, kas varētu kļūt aktīvāki līdz ar ledus kušanu Arktikā un arī apmierināt Baltā nama saimnieka arhaiski impēriskās ambīcijas. To visai nepārprotami paudis viņš pats, pirms dažām dienām sakot: „Mēs runājam par iegūšanu īpašumā, nevis iznomāšanu. [..] Mums ir bāzes Grenlandē. Es varētu izvietot tur vairāk karavīru, ja vēlētos, bet vajag vairāk. Vajag īpašuma tiesības. Vajag titulu.” Kā liecina aptaujas, diezgan daudz ir grenlandiešu, kuri vēlētos pilnīgu suverenitāti, taču 85% no viņiem ir kategoriski pret iespējamu pāreju Savienoto Valstu pakļautībā. Vai Moldova kļūs par Rumāniju? Pirms dažām dienām, runājot britu podkāstā „The Rest is Politics”, Moldovas prezidente Maija Sandu paziņoja, ja notiktu referendums par viņas valsts atkalapvienošanos ar Rumāniju, viņa balsotu par. Moldovai esot arvien grūtāk vienai izdzīvot pašreizējā nestabilajā pasaulē. Kā zināms, moldāvi un rumāņi runā praktiski identiskā rumāņu valodā, viduslaiku Moldāvijas kņazistē ietilpa tagadējās Moldovas un līdzās esošās Rumānijas austrumdaļas zemes, un starp abiem pasaules kariem tagadējā Moldova bija Rumānijas karalistes sastāvdaļa. No etniski vienotā kopuma Moldovu atrāva staļiniskā Padomju Savienība, 1940. gadā to anektējot un izveidojot Moldāvijas Padomju Sociālistisko republiku. Tātad jautājumam par Moldovas iespējamu apvienošanos ar Rumāniju ir vēsturisks un etniski kulturāls pamatojums. Šis motīvs vēl vairāk aktualizējās pēc Krievijas pilna mēroga agresijas pret Ukrainu, kad Kišiņeva sajuta pieaugošus draudus savai suverenitātei gadījumā, ja Krievijai izdotos īstenot savus ekspansijas plānus. Kopš Moldovas neatkarības 1991. gadā pastāvošais Piedņestras separātiskais reģions ir potenciāls tramplīns Krievijas agresijai ne vien pret Moldovu, bet, iespējams, arī tālāk uz rietumiem. Pie tam Kremļa agresija nav tikai ārēja – Moldova pastāvīgi izjūt prokremlisko spēku darbošanos valsts iekšienē gan attiecīgas ievirzes politisko partiju veidā, gan kā separātisma tendences autonomajā Gagauzijas teritorijā. Tomēr šajā pat podkāsta materiālā prezidente Sandu atzina, ka, viņasprāt, idejai par apvienošanos ar Rumāniju trūkstot Moldovas sabiedrības vairākuma atbalsta. 2024. gadā notikušajā referendumā neliels moldāvu vairākums – 50,4 procenti – nobalsoja par valsts dalību Eiropas Savienībā. Moldovas eirointegrācija, šādi likvidējot lielāko daļu tiesisko un administratīvo šķirtņu ar Rumāniju, joprojām šķiet reālāka alternatīva nekā atgriešanās pie pagājušā gadsimta pirmās puses situācijas.   Sagatavoja Eduards Liniņš.

Saruna ar diviem izciliem speciālistiem – Diānu Zandi un Juri Sērmukšu, kas abi ir ne tikai psihologi, bet arī pāris, kas jau 30 gadus ir kopā, neskatoties uz to, ka viņu smadzenes darbojas fundamentāli atšķirīgi, jo vienam pārī ir UDHT (uzmanības deficīta un hiperaktivitātes traucējumi jeb ADHD), bet otram – ne.Šī saruna ir piemērs, ka foršas attiecības var būt pat tad, kad viens aizmirst kalendāra ierakstus un otrs plāno dzīvi pa minūtēm. Par to, ka atšķirības var kļūt par spēku, ja tās saprot un pieņem.Bieži vien mēs interpretējam UDHT cilvēku uzvedību kā nevērību, nekārtību vai pat necieņu, lai gan patiesībā viņi vienkārši uztver un apstrādā pasauli citādi. Diāna un Juris palīdz saprast, kas notiek otra cilvēka galvā, un, kas vēl svarīgāk, – ko ar to iesākt praktiskā līmenī.Diāna Zande ir psiholoģijas zinātņu doktore, klīniskā psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā terapeite. Juris Sērmukšs ir klīniskais psihologs. Viņi dalās gan ar savu darba pieredzi, gan savā personīgajā ceļā – godīgi un ar humoru stāsta, kāpēc cilvēks ar UDHT var perfekti zināt, kas viņam jādara, bet vienkārši nespēj to izdarīt, kāpēc vienam cilvēkam visi stimuli gāžas virsū vienlaikus, kamēr citi spēj automātiski filtrēt svarīgo no nesvarīgā.Par to, kā veidot dialogu, nevis cīņu. Kā radīt struktūru, kas palīdz, nevis ierobežo. Kā komunicēt tā, lai otrs tiešām dzird. Un kā atrast līdzsvaru starp pielāgošanos un robežām, kas sargā. Viņi māca būt godīgiem par savām grūtībām, nevis slēpt tās aiz aizbildinājumiem, un vienlaikus atzīt, ka daži izaicinājumi nav raksturs vai slinkums – tie ir neirobioloģija.Svarīgs atgādinājums no Diānas un Jura – ja rodas aizdomas par UDHT, vērsies pie profesionāļa ar izglītību, kvalifikāciju un ētikas standartiem, nevis nodarbojies ar pašdiagnostiku.Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Vairāk informācijas 248. sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 Ievads03:00 Viesu iepazīšana un sarunu tēmas ievads06:00 Kas ir UDHS? Definīcija un galvenie simptomi09:00 Kāpēc nevajag sevi diagnosticēt pašiem14:15 Vai tas ir UDHS? Atšķiršana no pusaudža vecuma īpatnībām19:00 Par nekārtību un izklaidību - kas tas patiesībā ir?25:00 Laika uztvere un lineārās funkcijas izaicinājumi27:30 Par stimulu blīvumu un informācijas filtrēšanu35:00 Kā UDHS ietekmē partnerattiecības43:00 Konfliktu risināšana, kad viens partneris ir ar UDHS48:00 Praktiskas stratēģijas ikdienai - kalendāri, atgādinājumi, struktūra53:00 Par medikamentiem un ārstēšanas iespējām01:05:30 Par apzinātības praktiku un meditāciju01:11:00 Kā atbalstīt partneri ar UDHS - empātija un izpratne01:16:00 Robežas, kas sargā - kad nepieņemams kļūst par pieņemamu01:25:30 Pozitīvās UDHS īpašības - spontanitāte, radošums, enerģija01:31:00 Bērni ar UDHS - vecāku atbalsts un sapratne01:41:00 Darba vide un UDHS - kā atrast piemērotu profesiju01:45:00 Par aizmāršību - kas ir normāli un kas nav01:50:00 Par modes tendencēm diagnostikā - uzmanību!01:59:00 Kā runāt par sevi un UDHS - komunikācijas padomi02:09:43 Noslēguma vārdi - par grūtību pārvarēšanu un prieku

Boti nobrucināja elektronisko rindu Latvijas ārējās austrumu robežas kontrolpunktos, tagad rindā var reģistrēties tikai no Latvijas. Jānis Endziņš izraudzījies palīgus birokrātijas mazināšanas grupā. Rēzeknieši vērtē ieceri "Goru" pārņemt valsts pārziņā. Vairākums Eiropas Savienības dalībvalstu atbalstījušas bloka un vairāku Dienvidamerikas valstu kopējā tirgus "Mercosur" brīvās tirdzniecības nolīguma parakstīšanu. Rīgā atklāj Mūkusalas krasta promenādi.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

In this engaging conversation, Mike “Sleeves” Sliwa shares how living off the grid in a yurt shaped his perspective on time, community, and connection. As host of the Senior Pickleball Report and a trusted voice for the 50-plus pickleball community, Mike offers a unique look at how the game continues to bring people together across ages, lifestyles, and stages of life. From senior pickleball to innovation, media, and mentorship, this episode highlights why pickleball's greatest strength is its community.VAiR: https://www.vairified.com/NPCA: https://ncpaofficial.com/Sleeves website: https://sleeves-spr.comPMA: https://pmaapproved.com/Daily Travel: https://dailey-travels.com/Music gifted to us by Ian Pedersen: @ianpedersen Contact us: www.lifelessonsfrompickleball@gmail.com Social Media Links:https://www.lifelessonsfrompickleballpodcast.comhttps://www.facebook.com/profile.php?id=61557275391316https://www.instagram.com/lifelessonsfrompickleball/https://www.youtube.com/@LifeLessonsFromPickleballPodThanks for listening and you can also watch us on Youtube.

Lai mazinātu birokrātiju un ilgo procesu, lai ēku nodotu ekspluatācijā, no 2026. gada būs vairākas izmaiņas būvniecības jomā. Kā to izjutīs privātmāju īpašnieki? To skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Par izmaiņām stāsta Latvijas Būvnieku asociācijas prezidents Normunds Grīnbergs un Būvniecības valsts kontroles biroja direktore Baiba Vītoliņa. "Svarīgākais, kas ir ieviests no 6. janvāra, ir vienotais būves reģistrācijas process, kas labs iestāžu kopā darbā piemērs, kurā tiek atvieglota dzīve cilvēkam, neliekot viņam vērsties trīs iestādēs, bet ar pirmo reizi ierosinot visu procesu līdz pat tam, lai būves dati tiktu reģistrēti kadastrā un īpašumtiesības ierakstītas Zemes grāmatā," vērtē Baiba Vītoliņa. Tie vairāk ir jautājumi, kas saistoši īpašniekiem vai būves ierosinātājiem, kas arī ir atbildīgi par tās reģistrāciju un nodošanu ekspluatācijā. "Diezgan bieži īpašnieki lūdz procesu novest līdz galam, līdz pat noošanai ekspluatācijā. Ja būvnieki piekrīt, viņi ar to nodarbojas. Arī arhitekti bieži veic šīs procedūras, gan konsultējot, gan palīdzot, gan saņemot pilnvaru nodot būvi ekspluatācijā," papildina Normunds Grīnbergs.

Gads ir atkal pagājis. Katram tas bijis ar saviem notikumiem bagāts. Arī Latvijas Radio piedzīvots ne mazums jaunumu un izmaiņu. Tāpat kā valstī un tāpat kā pasaulē. Kā ziņas, kas gāzušās mums pāri lielā ātrumā, ir ietekmējušas politiku, ekonomiku, kultūru un sportu. Vai un kas mainījies mūsu drošības sajūtās un vai drīz beigsies karš Eiropā? – to visu vērtējam 2025. gada notikumu apskatā, ko veidojuši Latvijas Radio žurnālisti un eksperti. 2025. gada nozīmīgākais notikums Latvijas politikā bija pašvaldību vēlēšanas Latvijas politikā aizvadīts saspringts un notikumiem bagāts gads, kurā valdošās koalīcijas lemtspēja un stabilitāte regulāri likta uz pārbaudi. Gada sākumu iezīmēja ieilgusī Latvijas Bankas prezidenta ievēlēšana, kam sekoja virkne skaļu lēmumu par vadošu amatpersonu nomaiņu, ministru rotācijas valdībā un asas debates par drošības politiku. Opozīcija vairākkārt izmantoja koalīcijas trauslumu, virzot strīdīgus likumprojektus, kas sašķēla gan politiķus, gan sabiedrību. Savukārt gadu noslēdza ilgas un grūtas budžeta sarunas, kurās atkal aktualizējās jautājums – cik stabila ir valdība un vai tā spēj vienoties ilgtermiņa lēmumos. Arhīvos ieskatījusies Agnija Lazdiņa. Analizē Eduards Liniņš un Andrejs Vasks. 2025. gadā Latvijā bija vērojama viena no augstākajām inflācijām Eiropas valstu vidū Augsta inflācija, nedienas ar nacionālo aviokompāniju „airBaltic”, obligāciju tirgus atdzīvošanās – tie ir tikai daži no 2025. Gada notikumiem ekonomikā. Lai arī tautsaimniecība sākusi atdzīvoties un augt, ekonomisti uzskata, ka attīstība ir salīdzinoši mērena un būtu nepieciešams grūdiens straujākai izaugsmei. Vairāki faktori ļauj cerēt, ka nākamgad ekonomikas izaugsmes ātrums var palielināties. Par gada notikumiem ekonomikā stāsta Sandra Dieziņa. Analizē Aiga Pelane un Jānis Priede. Noslēdzās pārēja uz izglītību skolās tikai valsts valodā Šogad noslēdzās pārēja uz izglītību skolās tikai valsts valodā. Pārēja notika pakāpeniski, sākot no 2023. gada 1. septembra. Likumprojekta mērķis bija ne tikai valsts valodas stiprināšana, ber arī sabiedrības saliedētības kāpināšana un iekšējās drošības uzlabošana. Vai izdevās panākt šos mērķus un ko par to domā nevalstiskas organizācijas - Mihaila Ņikulkina ierakstā. Analizē Ilze Kuzmina un Mairita Znotiņa. Karš Ukrainā un miera sarunas 2025. gads Ukrainai nāca ar diezgan būtiskām pārmaiņām. Janvārī ASV prezidenta amatā Džo Baidenu nomainīja Donalds Tramps. Vēl pirms ierašanās Baltajā namā viņš bija paspējis izlielīties par kara Ukrainā izbeigšanu vienā diennaktī. Taču Trampa utopiskais priekšvēlēšanu sauklis izčākstēja gaisā tāpat kā diktatora Putina mērķis ieņemt Kijivu trīs dienās. Pirmā Ukrainas un Eiropas atklāsme par to, ka ASV pie varas nākusi absolūti citāda administrācija, bija Zelenska pirmā viesošanās Baltajā namā. Vārdu apmaiņa augstos toņos noslēdzās ar īstermiņa ASV palīdzības apturēšanu Ukrainai. Abu pušu attiecības gan izdevās restartēt. Taču tai pat laikā restartēt Trampam izdevās arī Putina pašapziņu. Aizvadītā gada dinamikā, aplūkojot pušu attiecības un notikumus, ielūkojās kolēģis Rihards Plūme. Analizē Uģis Lībietis un Indra Sprance. "Straume" iegūst Oskaru Latvijas kino triumfs, Ginta Zilbaloža filmai "Straume" iegūstot Oskaru. Pēc desmit gadu pārtraukuma notikušie Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki un Latviešu grāmatas piecsimtgades kulminācijas pasākumi ir būtiskākiem kultūras notikumi 2025. gadā. Notikumus apkopojusi Baiba Kušķe, vērtē Māra Rozenberga un Anda Buševica.  Pludmales volejbolistes izcīna pasaules čempionu titulu Sportā katrs gads ir piesātināts, bet šogad visi galvenie notikumi norisinājās un arī panākumi gūti gada otrajā pusē. Latvijas sportā centrālais notikums 2025. gadā bija Eiropas čempionāta finālturnīrs basketbolā vīriešiem. Turnīrs, kas tika gaidīts ar lielām ambīcijām un sapņiem pacīnīties par godalgām, Latvijas izlasei beidzās jau astotdaļfinālā. Bet spoži panākumi sporta saistās ar pludmales volejbolistu Tīnas Graudiņas un Anastasijas Samoilovas uzvaru, izcīnot pasaules čempionu titulu. Notikumus atgādina Māris Bergs. Analizē Mārtiņš Kļavenieks un Elvis Jansons.

Gads ir atkal pagājis. Katram tas bijis ar saviem notikumiem bagāts. Arī Latvijas Radio piedzīvots ne mazums jaunumu un izmaiņu. Tāpat kā valstī un tāpat kā pasaulē. Kā ziņas, kas gāzušās mums pāri lielā ātrumā, ir ietekmējušas politiku, ekonomiku, kultūru un sportu. Vai un kas mainījies mūsu drošības sajūtās un vai drīz beigsies karš Eiropā? – to visu vērtējam 2025. gada notikumu apskatā, ko veidojuši Latvijas Radio žurnālisti un eksperti. 2025. gada nozīmīgākais notikums Latvijas politikā bija pašvaldību vēlēšanas Latvijas politikā aizvadīts saspringts un notikumiem bagāts gads, kurā valdošās koalīcijas lemtspēja un stabilitāte regulāri likta uz pārbaudi. Gada sākumu iezīmēja ieilgusī Latvijas Bankas prezidenta ievēlēšana, kam sekoja virkne skaļu lēmumu par vadošu amatpersonu nomaiņu, ministru rotācijas valdībā un asas debates par drošības politiku. Opozīcija vairākkārt izmantoja koalīcijas trauslumu, virzot strīdīgus likumprojektus, kas sašķēla gan politiķus, gan sabiedrību. Savukārt gadu noslēdza ilgas un grūtas budžeta sarunas, kurās atkal aktualizējās jautājums – cik stabila ir valdība un vai tā spēj vienoties ilgtermiņa lēmumos. Arhīvos ieskatījusies Agnija Lazdiņa. Analizē Eduards Liniņš un Andrejs Vasks. 2025. gadā Latvijā bija vērojama viena no augstākajām inflācijām Eiropas valstu vidū Augsta inflācija, nedienas ar nacionālo aviokompāniju „airBaltic”, obligāciju tirgus atdzīvošanās – tie ir tikai daži no 2025. Gada notikumiem ekonomikā. Lai arī tautsaimniecība sākusi atdzīvoties un augt, ekonomisti uzskata, ka attīstība ir salīdzinoši mērena un būtu nepieciešams grūdiens straujākai izaugsmei. Vairāki faktori ļauj cerēt, ka nākamgad ekonomikas izaugsmes ātrums var palielināties. Par gada notikumiem ekonomikā stāsta Sandra Dieziņa. Analizē Aiga Pelane un Jānis Priede. Noslēdzās pārēja uz izglītību skolās tikai valsts valodā Šogad noslēdzās pārēja uz izglītību skolās tikai valsts valodā. Pārēja notika pakāpeniski, sākot no 2023. gada 1. septembra. Likumprojekta mērķis bija ne tikai valsts valodas stiprināšana, ber arī sabiedrības saliedētības kāpināšana un iekšējās drošības uzlabošana. Vai izdevās panākt šos mērķus un ko par to domā nevalstiskas organizācijas - Mihaila Ņikulkina ierakstā. Analizē Ilze Kuzmina un Mairita Znotiņa. Karš Ukrainā un miera sarunas 2025. gads Ukrainai nāca ar diezgan būtiskām pārmaiņām. Janvārī ASV prezidenta amatā Džo Baidenu nomainīja Donalds Tramps. Vēl pirms ierašanās Baltajā namā viņš bija paspējis izlielīties par kara Ukrainā izbeigšanu vienā diennaktī. Taču Trampa utopiskais priekšvēlēšanu sauklis izčākstēja gaisā tāpat kā diktatora Putina mērķis ieņemt Kijivu trīs dienās. Pirmā Ukrainas un Eiropas atklāsme par to, ka ASV pie varas nākusi absolūti citāda administrācija, bija Zelenska pirmā viesošanās Baltajā namā. Vārdu apmaiņa augstos toņos noslēdzās ar īstermiņa ASV palīdzības apturēšanu Ukrainai. Abu pušu attiecības gan izdevās restartēt. Taču tai pat laikā restartēt Trampam izdevās arī Putina pašapziņu. Aizvadītā gada dinamikā, aplūkojot pušu attiecības un notikumus, ielūkojās kolēģis Rihards Plūme. Analizē Uģis Lībietis un Indra Sprance. "Straume" iegūst Oskaru Latvijas kino triumfs, Ginta Zilbaloža filmai "Straume" iegūstot Oskaru. Pēc desmit gadu pārtraukuma notikušie Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki un Latviešu grāmatas piecsimtgades kulminācijas pasākumi ir būtiskākiem kultūras notikumi 2025. gadā. Notikumus apkopojusi Baiba Kušķe, vērtē Māra Rozenberga un Anda Buševica.  Pludmales volejbolistes izcīna pasaules čempionu titulu Sportā katrs gads ir piesātināts, bet šogad visi galvenie notikumi norisinājās un arī panākumi gūti gada otrajā pusē. Latvijas sportā centrālais notikums 2025. gadā bija Eiropas čempionāta finālturnīrs basketbolā vīriešiem. Turnīrs, kas tika gaidīts ar lielām ambīcijām un sapņiem pacīnīties par godalgām, Latvijas izlasei beidzās jau astotdaļfinālā. Bet spoži panākumi sporta saistās ar pludmales volejbolistu Tīnas Graudiņas un Anastasijas Samoilovas uzvaru, izcīnot pasaules čempionu titulu. Notikumus atgādina Māris Bergs. Analizē Mārtiņš Kļavenieks un Elvis Jansons.

Šī ir citādāka Cilvēkjaudas epizode – esmu bez sarunu biedra, un tā ir kā audio ziņu virkne draugiem.Par to, kāpēc atkārtoti nonākam vienās un tajās pašās situācijās, no kurām esam apņēmušies tikt ārā. Kāpēc, lai arī sev apsolām: "Šoreiz gan es to mainīšu!", pēc laika atkal esam turpat.Pārgurums, stress darbā, sarežģījumi attiecībās, problēmas ar naudu – teju vai katrs ar ko tādu esam saskārušies. Un sākam vainot sevi par slinkumu vai vāju gribasspēku.Bet ja nu problēma nav tevī kā cilvēkā? Ja nu tā ir tavā pieejā? Manuprāt, tās ir labas ziņas. Jo pieeju var mainīt, kad redzi, kas ir izdevīgāk.Šajā epizodē dalos ar to:kā smadzenes darbojas pēc budžetēšanas pieejas un kāpēc bloķē pārmaiņas;kā "spēlēt, lai nezaudētu" ilgtermiņā noved pie lielākiem zaudējumiem;kāpēc izeja ir reāli, droši soļi, nevis liela revolūcija.Epizode noderēs, ja zini, kā ir iestrēgt situācijā, kurā vairs negribi būt. Ja zini, kas jāmaina, bet nesanāk. Ja apriebies, ka "atkal nekas nav uzlabojies".Ja gribi mainīt uz labu savu profesionālo dzīvi, tad epizodes gaitā es pastāstu par iespēju no manis un Mišela saņemt vairākus bezmaksas materiālus, kas tajā var noderēt. Ja tas tevi interesē, tad piesakies šeit: cilvekjauda.lv/darbsGalvenais: pietiek sev pārmest neizdošanos. Izdevīgāk ir sākt sevi prasmīgāk atbalstīt.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 – Citādāka epizode03:46 – Kāpēc draņķīgās situācijas atkārtojas?05:40 – Kārtējā nakts darbā un solījumi sev07:07 – Attiecības un nauda08:51 – Jaungada mērķi, kas atkārtojas gadiem10:29 – Kas slēpjas aiz “ko es nezinu” pret “ko es zinu un kas tā galīgi nav?”13:57 – Problēma nav cilvēkā, bet gan pieejā16:02 – Smadzenes kā budžetēšanas mašīna20:06 – Kā smadzenes prognozē, balstoties uz pagātni23:26 – Iekšējās sistēmas izvēle pārmaiņās: zaļā gaisma vai bloķēšana25:16 – Uzķeršanās uz mītu par "nākotnes ES"32:27 – Realitāte: nākotnes ES var nokļūt draņķīgākā kondīcijā un tas iegāzīs33:36 – Spēlēt, “lai nezaudētu” vai “dzīvot, lai justos labi”36:25 – Stāsts par pārslodzi darbā un mājās39:53 – Kad attiecības kļuvušas par pienākumiem, nevis patiesu saikni ar otru43:28 – Cik tev maksā ierastā spēle, lai nezaudētu?50:40 – Tev netrūkst gribasspēka – te pierādījums56:20 – Divi būtiski faktori, lai pārmaiņas izdotos: resursi un skaidrība58:16 – Kā tikt galā ar neziņu, kas bloķē pārmaiņas1:01:41 – Profesionālās brīvības pieredze01:03:32 – Risinājums ir droši eksperimenti, nevis liela revolūcija01:07:22 – Naudas problēmu risinājums: sāc ar mazāko parādu01:10:56 – Arī attiecībās lielāka izdošanās, vispirms pieķeroties mazām problēmām01:16:40 – Kā iekšējais stāsts par sevi ietekmē mūsu spēju uzlabot savu dzīvi01:20:17 – Grupas spēks, kas uzlabo drosmi pelnīt vairāk01:22:23 – Epikūra trīs laimīgas dzīves pīlāri, kas ietekmē dzīvi arī šodien01:26:00 – Kāpēc es un Mišels regulāri pārskatām savu dzīvi01:29:43 – Iespēja ielēkt rīcības cilvēku grupā: cilvekjauda.lv/darbs01:31:32 – Ieteikumi: terapeits, investīcijas, ienākumi01:33:50 – Pietiek sev uzbrukt ar pārmetumiem. Atbalsts sev darbojas jaudīgāk

Gads tuvojas noslēgumam un arī mēs raidījumā Zināmais nezināmajā sākam atskatīties uz aizejošo 2025. gadu. Šoreiz Toms Bricis apkopojis interesantākos ar laikapstākļiem un klimatu saistītos notikumus pasaulē. Dabas stihijas pasaulē, protams, bijušas daudz iespaidīgākas, postošākas un ar lielāku spēku, nekā tās, ko šogad piedzīvojām Latvijā, lai gan arī mūsu pārlieku slapjā vasara ir pieminēta Pasaules Meteoroloģijas organizācijas aprakstos. Šis gads iesākās ar postošiem mežu ugunsgrēkiem ASV Kalifornijas štatā. Ugunsgrēki prasīja vairāk nekā 30 cilvēku dzīvību, bet ar ugunsgrēkiem netieši saistītas vairāk nekā 400 cilvēku nāves. Līdz ar zemi nodega ne vien kvartāli, bet veselas apdzīvotas vietas. Vides organizācijas steidza ugunsgrēkos vainot klimata pārmaiņas, tomēr klimata pārmaiņas vienas pašas nespētu radīt tādu postažu. Diemžēl daļa nelaimju bija saistīta ar neapdomīgu, pat neprātīgu dabas zonu apsaimniekošanu, lielais daudzums augu nobiru un atlieku kļuva par labu degmateriālu. Vairāki ugunsgrēki bija cilvēku izraisīti, daļa ļaunprātīgi. Krietni lielāku skaitu cilvēku ietekmēja ne tik stihiska dabas parādība. Tā bija karstā vasara Eiropas Rietumu un centrālajā daļā. Tiesa ar katru gadu dažādas metodikas, kas novērtē bojā gājušo skaitu karstuma dēļ, tiek pilnveidotas un rāda arvien lielāku karstuma ietekmi. Nīderlandes un Lielbritānijas klimatologi, vides un veselības nozaru zinātnieki aplēsuši, ka karstuma viļņu dēļ šovasar Eiropā 25 tūkstoši cilvēku mira pāragri. Ne mazāki karstuma viļņi pavasarī un vasaras sākumā skāra Indiju un Paksitānu, reģionus, kur iedzīvotāju ir vēl vairāk nekā Eiropā. Tur konstatēta tikai nepilnu 500 cilvēku nāve, lai gan karstumu papildināja elpu aizcērtošs smogs un gaisa piesārņojums. Relatīvi saudzīga šogad bija Atlantijas okeāna tropisko viesuļvētru sezona. Tā ilgst no 1. jūnija līdz 30. novembrim. Kopējā ciklonu enerģija bija mazliet virs ilggadējās klimatiskās normas, bet vētru skaits – 13, kas ir par vienu mazāk nekā vidēji. Spēcīgās vētras lielākoties plosījās atklātā okeānā un to trajektorijas reti šķērsoja salas vai sasniedza Amerikas kontinetinentālos krastus. Postošākā no vētrām izrādījās pēdējā – Melisa. Tā ar augstākās, piektās, kategorijas spēku brāzmās pāri Jamaikai, kļūstot par spēcīgāko viesuļvētru, kas skārusi šo salu valsti. Laicīga prognozēšana un brīdinājumi ļāva paglābties liela upuru skaita. Vēl viens tropisko vētru reģions, kas šogad piedzīvoja spēcīgākas vētras, nekā parasti, bija Dienvidaustrumu Āzija - Filipīnas, Indonēzija, Vjetnama, Taivāna, Ķīna un citas reģiona valstis cieta gan no taifūnu vēja spēka, gan jo īpaši no intensīvām, ilgstošām lietusgāzēm, kas radīja plūdus. Decembra sākumā plūdos Indonēzijā vien bojā gāja ap tūkstoti cilvēku. Globāli 2025. gads, visticamāk, būs otrs siltākais novērojumu vēsturē, pagaidām visi dati vēl nav apkopoti, bet līdz novembrim šis gads bija 1,48 grādus siltāks par vidējo pirmsidustriālā laika temperatūru.

Jo īsāka diena, jo grūtāk no rīta piecelties, visa diena var paiet žāvājoties, bet vakarā ir vēlme ātri doties gulēt. Vai tas ir normāli? Par to interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Latvijas Miega medicīnas biedrības prezidente Marta Celmiņa un miega eksperte, ārste psihiatre, medicīnas zinātņu doktore Natālija Bērziņa. Ierakstā uzklausām Anniju. Viņai miega traucējumi radās stresa un pārslodzes dēļ darbā un viņa vērtē, ka arī daudziem kolēģiem bijušajā darba vietā bija izdegšanas simptomi. Annijai miega problēmas risināšana prasīja divus gadus.

Ožas zudums un izmaiņas rokrakstā - šīs ir vienas no savdabīgākajām iespējamajām pazīmēm slimībai, ar ko sirgst miljoniem cilvēku pasaulē. Viena no neirodeģeneratīvām saslimšanām, kas skar vairāk nekā 10 miljonus pasaulē, ir Parkinsona slimība. un šobrīd tā tiek uzskatīta par vienu no straujāk augošajām nervu sistēmas slimībām. Pazīstama ar izteiktu muskuļu trīci, kas laika gaitā apgrūtina gan runas, gan ikdienas darba spējas. Kā to diagnosticē, ārstē un pēta? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas neiroloģes Ramona Valante un Krista Lazdovska. "Ja runājam par neiroģeneratīvajām slimībām, pie kurām pieder arī Parkinsona slimība, pasaulē tiek lēsts pēc epidemioloģiskiem datiem, ka šī ir viena no slimību grupām, kur sagaidāma epidēmija. Mēs parasti runājam par epidēmiju, par vīrusu slimībām, kas ātri izplatās. Kopumā, ņemot vērā, ka sabiedrībai ir tendence novecot, ilgāk dzīvot, mazāk nomirt no infekciju slimībām, no kardiovaskulārām slimībām, tad neirodeģeneratīvās slimības paliek aizvien biežākas un un izplatītākas visā pasaulē un arī Latvijā," norāda Ramona Valante. "Galvenais riska faktors joprojām ir vecums. Jo vecāki mēs kļūstam, jo lielāks risks ir šai slimībai," atzīst Krista Lazdovska. "60 gadu vecumā tas varētu būt viens līdz 5 procenti, 80 gadu vecumā jau vismaz 5% varētu slimot ar Parkinsona slimību. Bet skaidri pierādīta ir pesticīdu iedarbība. Francijā cilvēki, kas strādā lauksaimniecībā, var Parkinsona slimību kārtot kā arodsaslimšanu. Kopumā zinām, ka viss, kas ietekmē smadzeņu veselību, ietekmēs arī arī neirodeģenerāciju un iespējamu slimības attīstību. Gan sirds asinsvadu veselības aspekts, gan arī dažādas toksiskas vielas var būt iesaistītas, gan arī sporta trūkums, protams, arī ģenētiskie faktori." Ārstes norāda, ka ar Parkinsona slimību saslimst arī gados jauni cilvēki. "Tas ir mīts, kad Parkinsona slimība ir tikai vecāka gadagājuma cilvēkiem. Parkinsona slimība var parādīties jebkurā vecumā," atzīst Ramona Valante. "Kopumā Parkinsona slimību uzskata par multifaktoriālu, kas nozīmē, ka vairāki faktori iedarbojas, mēs nevaram pateikt, kurš ir tas viens un galvenais, kas ir palaidis to slimību. Un man šobrīd īsti nav skaidrs, kādiem tiem faktoriem ir jāsakrīt, lai beigās būtu Parkinsona slimība. Diemžēl viņa var arī parādīties 30-40 gados bez ģenētiskā fona." "Parkinsona slimību mēs varētu skatīt kā tādu daļēji lietussargu, zem kura apakšā var būt katram sava slimība, savi simptomi," skaidro Krista Lazdovska. "Bet pirmais, pēc kura spriedīsim, ka tā ir tieši Parkinsona slimība, šie pacienti kļūst lēnāki. Tas ir tāds pamatsimptoms. Mēs skatāmies, vai šis kustību temps ir zudis." Pacienti to izjūt dažādi. Kāds to izjūtu gaitā, ka kļūst lēnāks, soļu garums samazinās. Kāds izjūt, piemēram, kad kaut ko gatavo. No rīta grib uztaisīt omleti un kuļ olu, un roka pēc pāris tiem apgriezieniem kļūst arvien lēnāka. Lēnīgums ir pamatsimptoms. Tai pievienojas miera trīce. Ārste mudina nesatraukties tos, kam satraukumā nedaudz trīc rokas. Miera trīce ir "sarkanais karogs" Parkinsona slimībai. Cilvēks sēž mierīgi, neko nedara, rokas klēpī un skatās televizoru, un vienai rokai īkšķis vai plaukstas daļa patrīc. Tam pievienojas muskuļu stīvums. "Ja mēs runājam par klasisku Parkinsona slimību, šie simptomi sākumā ir vienpusēji, vienā ķermeņa pusē," bilst Krista Lazdovska.  "Ja pēkšņi vienu reizi neveikli sanācis notīrīt kartupeli, tas nenozīmē, ka ir slimība, jo Pārkinsona slimība viņa ir lēna un progresējoša. Izmainītās kustības paliek konstantas," papildina Ramona Valante.  Sākumā cilvēki nejūt tieši lēnīgumu, bet to, ka kustas citādi. Ja tās ir pāris reizes, par to nebūt jāsatraucas. Ja tas sāk traucēt ikdienā, tas ir brīdis, kad jāvēršas pie ārsta, jo Parkinsona slimība nepāriet.  "Ja cilvēks atnāk pie ārsta un pasaka: man šis sākas pirms mēneša, ārsts nedrīkst pat teikt, ka šī ir Parkinsona slimība. Mēs izvērtēsim pacientu, mēs paturam prātā, bet patiesībā, lai noteiktu, ka šī ir Parkinsona slimība, simptomiem ir jābūt vismaz trīs gadus," norāda Krista Lazdovska.  "Jautājums, vai tas nav novēloti? Diemžēl patiesība ir tāda, ka neviena neirodeģeneratīva slimību, tai skaitā Parkinsona slimība, nav izārstējama. Līdz ar to nevar nokavēt to, ko nevar izārstēt. Mēs varam ar medikamentiem un darbībām varam tikai uzturēt dzīves kvalitāti, bet ne izārstēt," atzīst Ramona Valante. Nacionālā Dabas muzejā turpmāk būs vērojama skeletiem veltīta ekspozīcija Mirkli pirms Latvijas Nacionālā dabas muzeja jaunās, pastāvīgās ekspozīcijas “Skeletārijs” atklāšanas esam satikušies ekspozīcijas zālē ar muzeja Zooloģijas nodaļas vadītāju, ornitologu Dmitrijs Boiko. Ekspozīcijā mūs ieskauj lieli un mazi visdažādāko dzīvnieku sugu skeleti un to daļas. No 11. decembra ikvienam to visu ir iespēja aplūkot jebkurā mirklī muzeja 5. stāvā. Dmitrijs Boiko kā ekspozīcijas darba grupas vadītājs norāda, ka “Skeletārija” ceļš iets vairākus gadus. Laika gaitā paši muzeja pārstāvji savu kolekciju papildinājuši ar jauniem galvaskausiem, bet, lai iegūtu pilnus dzīvnieku skeletus, atrasti lieliski sadarbības partneri - Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Veterinārmedicīnas fakultāte Jelgavā. Tad uzsāktas sarunas, vai muzejs varētu deponēt fakultātes osteoloģiskās kolekcijas priekšmetus, un šim ierosinājumam gūta atsaucība. Tā tapis “Skeletārijs”. Savukārt muzeja vecākā ekoloģe Lauma Goldblate ekspozīcijā bijusi atbildīga par saturu un vislabāk zina stāstīt, pēc kāda principa “Skeletārijs” veidots. Atklājot ekspozīciju, Latvijas Nacionālā dabas muzeja direktore Skaidrīte Ruskule savā uzrunā norāda, ka līdz ar “Skeletārija” atklāšanu tiek pāršķirta vēstures lappuse. Ar “Skeletāriju” muzejs savā ziņā atvadās no kādreizējā ekspozīciju izteiktā vēsturiskā pieskāriena. Vienlaikus direktore uzsver, ka līdz šim nav pieredzēta neviena ekspozīcija, kurā būtu ieguldīts tik liels darbs eksponātu sagatavošanāS Skanot prieka čalām pēc “Skeletārija” atvēršanas, par savu darbu vēl pastāsta ekspozīcijas materiāla sagatavotāja un arī atsevišķu eksponātu restauratore Janta Meža. Lai eksponāti saglabātos ilgtermiņā, Janta tos mazgājusi ar ļoti smalkām smiltīm, dzeramo sodu, ūdeni, bet nolūzušās detaļas fiksējusi ar speciālu līmi. “Skeletārijs” Latvijas Nacionālajam dabas muzejam ir jauna latiņa, ne katram dabas muzejam ir šāda skeletu ekspozīcija, un, kā atklāšanā norādījis ekspozīcijas mākslinieciskā risinājuma autors Didzis Jaunzems, “Skeletārijs” pat atgādina dārglietu ateljē. 

Pasaule mainās, un pārmaiņas mūsu puslodē raisa pieaugošas bažas. Savienotās Valstis publiskojušas jauno nacionālās drošības stratēģiju, un tā demonstrē, ka starp Eiropu un ASV pieaug arvien redzamāka plaisa. Savukārt Krievija savā politikā jūtas drošāk, un te jārunā ne tikai par Donalda Trampa labvēlību vien. Savienotās Valstis arī aktīvi spiež ukraiņus samierināties ar teritoriju zaudēšanu, lai apturētu karadarbību. Visu nedēļu turpinājušās sarunas par to, cik daudz kuram jāpiekāpjas.  Un Donalds Tramps, kurš mēģina sevi iztēlot par pasaules karu apturētāju, šonedēļ šajā ziņā saņēmis vienu ne sevišķi patīkamu dāvanu - ar jaunu sparu uzliesmojušas sadursmes starp Kambodžu un Taizemi, ar kuras noslēgto pamiera vienošanos viņš publiski neslēpti dižojās. Aktualitātes analizē Analītikas un vadības grupas “PowerHouse Latvia” direktors Mārtiņš Vargulis un atvaļināts vēstnieks, Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskās augstskolas vieslektors Gints Jegermanis. Ietiepīgie eiropieši Visu pagājušās nedēļas nogali Floridā jau atkal risinājās sarunas, kurās Savienoto Valstu administrāciju pārstāvēja prezidenta īpašie sūtņi Stīvens Vitkofs un Džareds Kušners, savukārt Ukrainu – Nacionālās drošības un aizsardzības padomes sekretārs Rustems Umerovs un Ukrainas bruņoto spēku Ģenerālštāba priekšnieks, ģenerālleitnants Andrijs Hnatovs. ASV prezidenta Ukrainas sūtnis Kīts Kellogs, kurš drīzumā pametīs šo amatu, preses pārstāvju sastapts publiskā pasākumā Kalifornijā, izteicās, ka sarunas esot pavisam tuvu sekmīgam iznākumam, neatrisināti paliekot jautājumi par iespējamu Ukrainas kontrolēto teritoriju nodošanu Krievijai un Krievijas rokās esošās Zaporižjes atomelektrostacijas turpmākās darbības nosacījumiem. Prezidents Zelenskis pirmdien, 8. decembrī, vēlreiz apliecinājis, ka jebkāda vēl neieņemtās Ukrainas teritorijas labprātīga atdošana agresoram esot neiespējama – to liedz gan Ukrainas konstitūcija, gan starptautiskie likumi, un viņam neesot arī morālu tiesību tā rīkoties. To Ukrainas vadītājs paziņoja pēc tam, kad Londonā bija ticies ar Lielbritānijas premjerministru Kīru Stārmeru, Francijas prezidentu Emanuelu Makronu un Vācijas kancleru Frīdrihu Mercu. Tajā pašā dienā viņš ieradās Briselē, kur tikās ar Eiropas Komisijas prezidenti Urzulu fon der Leienu, Eiropadomes prezidentu Antoniu Koštu un NATO ģenerālsekretāru Marku Riti. Otrdien Romā viņu uzņēma Itālijas premjerministre Džordža Meloni, un Vatikānā – pāvests Leons XIV. Visi Zelenska sarunu partneri jau atkal apliecinājuši, ka vēlas taisnīgu mieru ar drošības garantijām Ukrainai. Atrodoties aktīvā kustībā pa Eiropu, Ukrainas līderim nācās reaģēt uz arvien nīgrāku retoriku, kura viņam tika adresēta no Baltā nama saimnieka puses. Pirmdienas rītā Donalds Tramps izteicās, ka Zelenskis pat neesot izlasījis pēdējos amerikāņu miera priekšlikumus. Uz to Ukrainas līderis atbildēja, ka, pirms nākt klajā ar kādiem izteikumiem, viņam jātiekas klātienē ar Ukrainas sarunvedējiem. Būdams ceļā no Londonas uz Briseli, viņš pauda, ka ar Eiropas partneriem saskaņotais Ukrainas priekšlikums tikšot Vašingtonai iesniegts, domājams, otrdien. Pagaidām gan nav ziņu, vai tas noticis. Otrdien pamatīgu interviju ar Trampu publiskoja izdevums „Politico”. Tajā nu tika gan Eiropas līderiem, kuri esot vāji, reālu mieru panākt nespējīgi, gan Zelenskim, kurš gribot turpināt karu, jo citādi būtu jārīko vēlēšanas. Ukrainas līderis reaģēja ātri, paziņojot, ka viņa vadītā partija gatavojot likumdošanas izmaiņas, kas ļautu sarīkot vēlēšanas kara laikā, tikai Savienotajām Valstīm būtu jāgādā, lai vēlēšanu procesu neapdraudētu Krievijas militārie triecieni. „Pūstošā” Eiropa Nākamo pāris desmitgažu laikā Eiropas civilizācija riskē izzust. Tā pilnā nopietnībā apgalvo oficiāls 4. decembrī publiskots Savienoto Valstu valdības dokuments – Nacionālās drošības stratēģija. Katra jauna Vašingtonas administrācija izstrādā šādu konceptuālu tekstu, un Trampa komandas sagatavotais tiek publiski pozicionēts kā „ceļvedis, kam jānodrošina, ka Amerika joprojām ir dižākā un veiksmīgākā nācija cilvēces vēsturē un brīvības mājvieta uz zemes”. Tas, kas šai 33 lappušu biezajā apcerējumā teikts par Eiropu, apliecina, ka viceprezidenta Vensa pasāžas Minhenes drošības konferencē šī gada februārī nebija kāds pārpratums, lielās politikas jaunpienācēja pārspīlēts izlēciens, bet gan Savienoto Valstu tagadējās administrācijas ideoloģisks definējums, ar kuru Eiropai būs rēķināties. Eiropa, kā teikts dokumentā, piedzīvojot ekonomikas lejupslīdi, taču tās reālās problēmas esot vēl dziļākas. Tādas esot, citējot, “Eiropas Savienības darbības, kas grauj politisko brīvību un suverenitāti, migrācijas politika, kas pārveido kontinentu, vārda brīvības cenzūra un politiskās opozīcijas apspiešana, nacionālās identitātes zudums”. Vairākas Eiropas valstis, kā apgalvots tekstā, riskējot jau drīzā perspektīvā „kļūt neeiropeiskas”, respektīvi – migrācijas rezultātā lielākā daļa to iedzīvotāju drīz būšot ieceļotāji no citām pasaules daļām. Uz dokumenta lappusēm, kā šķiet, pārceļojusi sazvērestības teorija par it kā mērķtiecīgu baltās rases ļaužu aizstāšanu ar citu rasu un kultūru pārstāvjiem. Oficiālā Vašingtona deklarē savu gatavību stāties cīņā par „Vecās pasaules” glābšanu, kas, cita starpā, izpaužas kā vēlme iejaukties Eiropas valstu iekšpolitikā, veicinot sev tīkamus procesus. Trampa un viņa līdzgaitnieku simpātijas nepārprotami pieder labējiem nacionālistiem, kuri var cerēt uz aizokeāna uzskatu biedru balstošo plecu. Pašreizējām Eiropas valdībām Vašingtona šai tekstā pārmet, no vienas puses, pārlieku nedrošību attieksmē pret Krieviju, no otras – nevēlēšanos pārtraukt karadarbību Ukrainā, uz ko tiecoties Amerika. Tajā pat laikā dokuments nedefinē Krieviju kā stratēģisku draudu un runā par nepieciešamību „atjaunot stratēģisko stabilitāti ar Krieviju”. Reaģējot uz publiskoto tekstu, Vācijas ārlietu ministrs Johans Vadefūls paziņojis, ka Savienotās Valstis joprojām ir svarīgs sabiedrotais drošības jautājumos, taču vārda brīvības un sabiedrības politiskās organizācijas sakarā Eiropai padomdevējus no ārienes nevajagot. Toties visai pozitīvi šīs stratēģijas parādīšanās uzņemta Kremlī, kura oficiālais pārstāvis Dmitrijs Peskovs paziņojis, ka tajā vērojami uzlabojumi, un tie atbilst Krievijas redzējumam. „Izbeigtais” karš uzliesmo atkal Taizemes un Kambodžas robežkonflikta saknes sniedzas vairāk nekā gadsimtu senā vēsturē, kad tika iezīmētas robežas starp toreizējo Siāmas karalisti un Francijas koloniālajiem valdījumiem Indoķīnā. Galvenais strīdus ābols ir hinduisma dievībai Šivam veltīts tempļu komplekss, kuru Kambodžas valdnieki izveidojuši laikā no mūsu ēras 9. līdz 12. gadsimtam. 1962. gadā starptautiska šķīrējtiesa atzina templi par Kambodžai piederīgu, taču Taizeme šim lēmumam nepiekrita. Nākamajās desmitgadēs Kambodža piedzīvoja ilgstošu radikāli kreiso t.s. sarkano khmeru diktatūru un pilsoņu karu, un robežstrīds ar kaimiņvalsti tai nebija aktuāls. Taču 2008. gadā, kad iekšējie satricinājumi bija palikuši pagātnē, Kambodža mēģināja reģistrēt tempļa kompleksu kā UNESCO Pasaules mantojuma vietu, un konflikts atsākās ar jaunu sparu. Nākamajos gados pie robežas periodiski notika apšaudes un nelielas kaujas, reizumis ar artilērijas izmantošanu. Bija upuri kā abu pušu militārpersonu, tā civiliedzīvotāju vidū. Pēdējais spriedzes periods iesākās šī gada maijā, kad sadursmē tika nogalināts Kambodžas karavīrs. Jūlijā starp abām valstīm izvērtās diezgan nopietna karadarbība. Taizeme apgalvoja, ka Kambodža apšaudījusi tās teritoriju ar raķetēm, un veica aviācijas triecienus pa militāriem mērķiem kaimiņvalsts teritorijā. Piecas dienas ilgajās kaujās tika nogalināti apmēram piecdesmit cilvēki, tūkstošiem bēgļu pameta karadarbības rajonu. Šajā brīdī konfliktā iejaucās Savienoto Valstu administrācija, piedraudot ar ekonomiskajām sankcijām. Ar Malaizijas valdības starpniecību tika panākta vienošanās par uguns pārtraukšanu un oktobrī Donalda Trampa klātbūtnē parakstīts dokuments, kuru Baltā nama saimnieks dēvē par mierlīgumu, savukārt Taizemes valdība – par divpusēju deklarāciju. Novembrī Taizeme paziņoja, ka drošības situācija nav uzlabojusies, un apturēja vienošanās darbību. Spriedze kārtējo reizi pārauga sadursmēs pagājušajā svētdienā, 7. decembrī, kad uz robežas notika apšaude. Kā ierasts, abas puses vaino viena otru pamiera pārtraukšanā. Pirmdien pie robežas jau noritēja diezgan nopietna karadarbība, Taizemes pusei iesaistot arī gaisa spēkus. Tiek ziņots, ka vismaz desmit cilvēki pēdējo pāris dienu laikā zaudējuši dzīvību, pierobežas teritorijas atkal bijuši spiesti pamest vairāki simti tūkstošu. Donalds Tramps, kurš iekļāvis karadarbības izbeigšanu jūlijā savu karu izbeidzēja sasniegumu sarakstā, pieprasījis abām pusēm cienīt parakstīto vienošanos. Tā kā gan Taizeme, gan Kambodža pieder organizācijai ASEAN, tās prezidējošās valsts Malaizijas premjerministrs Anvars Ibrahims paziņojis, ka gatavs iesaistītes un censties atdzesēt konfliktu. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Kas notiek, kad partneris ir atkarīgs no pornogrāfijas, pieaugušais bērns no alkohola, vai arī- pats nevari pateikt "nē" procesam, kas pārņem tavu dzīvi? Šajā sarunā narkologs un kognitīvi biheiviorālā terapeite Dr. Ilze Maksima skaidro, kāpēc visizplatītākā kļūda ir mēģināt glābt otru, nevis rūpēties par sevi. Viņa atklāj, ka līdzatkarība nav par tavu partneri vai bērnu – tā ir par tevi un tavām robežām. Un tieši tāpēc palīdzību pirmām kārtām jāmeklē sev.Intervijā uzzināsi par pārmaiņu līmeņiem, caur kuriem iet gan atkarīgais, gan līdzatkarīgais cilvēks, kāpēc "puņķu lupata jāpaņem pieaugušajam bērnam pašam", kam ir atkarība, un kā atpazīt, vai partneris tiešām virzās uz priekšu vai turpina tavā priekšā spēlēt teātri. Dr. Maksima dalās arī konkrētos veidos, kā sports, hobiji un pašcieņa kļūst par īstajām zālēm ceļā uz brīvību – gan no atkarības, gan no līdzatkarības. Šī saruna ir par to, ka tu drīksti izvēlēties savu dzīvi, pat ja tas nozīmē pieņemt sāpīgus lēmumus.Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas atradīsi 246.sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00:00 Ievads00:06:00 – Narkoloģija nav tikai par vielām, tā ir arī par procesiem, kas pārņem dzīvi.00:09:00 – Alkohols ir biežākais atkarību problēmu iemesls, bet reti nāk viens.00:13:00 – Pornogrāfijas atkarība un tās sekas.00:16:00 – Noliegums un tieksme – divi galvenie atkarības simptomi.00:17:00 – Vectētiņš, kas dzēra līdz 90 nav pretarguments astoņiem miljoniem.00:19:00 – Bauda ir pāri visam, jo smadzenes to pieprasa.00:20:30 – “Es pats sev reizēm riebjos” – kad atkarība kļūst par ciešanu avotu.00:23:00 – Līdzatkarība nav par otru, tā ir par Tevi.00:28:00 – Ja man vajag mīlestību, es neeju karā.00:30:00 – Pašaizliedzība nav kompliments.00:33:30 – Risinājums nav šķiršanās, bet doma par to var būt dziedinoša.00:45:00 – Attiecības ir barteris – ja man nedod, es arī nedodu.00:50:00 – Recidīvs nav fiasko, bet pieredze, kas palīdz augt.00:52:00 – Gads nav gaidīšana – tas ir laiks, kurā notiek virzība.00:57:17 Power-Up SPACE – vieta, kur ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu00:58:30 – Plānošana sākas ar jautājumu: ko es gribu?01:03:00 – Ja depresija traucē rīkoties, medikamenti var būt daļa no plāna.01:07:15 – Atkarība nav slimība, ko var aizmirst – tā ir jāatceras.01:18:00 – Līdzatkarīgais meklē palīdzību sev, nevis glābj otru.01:21:00 – Ja pazūd hobiji, pazūd arī dzīves garša.01:27:00 – Pieaugušais bērns var nomirt – un tas ir jāspēj pieņemt.01:37:00 – Bailes no vientulības, kas liek darīt neprātīgas lietas.01:44:15 – Kad vainas sajūta traucē palīdzēt.01:58:00 – Skelets skapī smird, kamēr to nenes ārā.

Vairāk nekā 230 tūkstoši krājuma priekšmetu – tāda bagātība ir Nacionāla Dabas muzeja pārziņā. Par katru no šiem priekšmetiem jārūpējas, lai to saglabātu nākamajām paaudzēm, jo daļa no šiem atradumiem dabā vairs nav sastopami. Muzeja apmeklētājiem neredzamā muzeja dzīve notiek krājuma sagatvošanā. Kā dažādi dabas priekšmeti nonāk līdz muzeja ekspozīcijai? Kā šos paraugus ievāc, uzglabā un sakārto bagātīgajā krājumā? Par to stāsta jauna izstāde Nacionālajā Dabas muzejā, tādejādi atzīmejot muzeja 180 gadadienu. Raidījumā Zināmais nezināmajā plašāk stāsta Latvijas Nacionālā Dabas muzeja izstādes darba grupas vadītāja, botāniķe Lauma Miķelsone-Šibeika, Latvijas Nacionālā Dabas muzeja vecākā mineraloģe Sanita Lielbārde un Latvijas Nacionālā Dabas muzeja ornitologs Dmitrijs Boiko. Latvijas Nacionālajā dabas muzejā apskatāma izstāde „Dabas priekšmeta ceļš līdz muzeja krājumam”, kas ļauj iepazīt muzeja speciālistu darba aizkulises un to, kā visdažādākie dabas priekšmeti – minerāli, fosilijas, augi, sēnes, putni, zīdītāji, gliemji un kukaiņi – tiek ievākti, pēc tam apstrādāti un vēlāk uzglabāti muzeja krājumā. Izstāde tapusi kā viens no īpašajiem muzeja 180. jubilejas gada notikumiem. Latvijas Nacionālā dabas muzeja krājums ir dabas bagātību krātuve, kurā glabājas ģeoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, entomoloģiskie, botāniskie un mikoloģiskie priekšmeti. Krājums tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus vai muitā konfiscētus priekšmetus. Tā kā muzeja krājumā ir daudz Latvijā un pasaulē izzūdošu sugu, kā arī jaunas sugas Latvijas faunā un florā, kolekciju vērtība gadu gaitā aug un aizvien aktuālāks kļūst jautājums par to saglabāšanu ilglaicīgi. Šobrīd muzejam ir vairāk nekā 230 tūkstoši krājuma vienību, kas tiek uzglabāti īpašos apstākļos. Pamatkrājums ir Nacionālā muzeju krājuma sastāvdaļa un nacionālā bagātība, tāpēc muzejam ir atbildība un pienākums nodrošināt saudzīgu attieksmi un krājuma pieejamību sabiedrībai ilgtermiņā. Dabas priekšmetus visbiežāk ievāc savvaļā. Speciālisti pirms tam veic izpēti, un plāno maršrutu, turklāt ievākšanai nepieciešami īpaši instrumenti vai ekipējums. Lai dabas priekšmetus varētu uzglabāt muzejā, tie ir pareizi jāsagatavo. To veic zinoši speciālisti – botāniķi, mikologi, mineralogi, petrogrāfi, ģeologi, paleontologi, teriologi, ornitologi, entomologi un malakologi. Pēc rūpīgas apstrādes priekšmeti nonāk speciālās krājuma telpās. Kā eksperti prot atšķirt viltotu mākslas darbu no īsta? Leonardo da Vinči, Pikaso, van Gogs, Dalī, Monē – šo gleznotāju darbus pasaulē kopē un vilto visvairāk. Tikām  no latviešu gleznotājiem viltojumu  saraksta virsotnē ir Vilhelma Purvīša gleznotās ainavas. Lai noteiktu, vai  mākslas darbs ir oriģināls vai nē, mākslas zinātniekiem talkā nāk arī ķīmiķi. Par to, kā ar mikroskopa palīdzību var atkodēt krāsu pigmentus un kas ir gleznu viltotāju atpazīstamākais darba paņēmiens, atklāj Latvijas Mākslas Akadēmijas Restaurācijas un materiālu izpētes institūta  pētniece Indra Tuņa. Viņa skaidro, kā notiek gleznu ķīmiskā izpēte, jo pētniece norāda, ka glezniecība aizvien ir tā aktīvākā mākslas daļa, kur cilvēkiem interesē tā vai cita mākslas darba identifikācija. Indras darbs ir gan orientēties mākslas vēsturē, lai zinātu, kādas krāsas mākslinieks lietojis, un kā ķīmiķei ir jānosaka šo krāsu sastāvs. Viņas darba vietā līdzās studentu darbiem – gleznām, uz galda rindojas pāris mikroskopu, kas ierasti instrumenti Indras darbā.

Kāpēc mēs pieņemam lēmumus, kas ir pretrunā ar mūsu labākajām interesēm? Profesors Jurģis Šķilters, Latvijas Universitātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs, parāda realitāti – cilvēks nekad nav pilnībā racionāls. Mēs nezinām visas alternatīvas, esam ārkārtīgi jutīgi pret emocijām, un mūsu lēmumus milisekunžu laikā ietekmē pat tik sīkas lietas kā tas, vai turām rokā siltu vai aukstu dzērienu. Intervijā uzzināsi, kāpēc ilgtermiņa atmiņai nevar uzticēties (tā mūs saudzē, transformējot pieredzi), kā mūs manipulē sociālajos tīklos, izmantojot trīs vienkāršus principus, un kāpēc personība, lai gan daļēji ģenētiska, tomēr mainās dzīves laikā.Sarunā profesors dalās arī praktiskos atklājumos – kā rakstīšana ar roku palīdz labāk mācīties nekā drukāšana ar klaviatūru, kā oža ir tieši saistīta ar mūsu dziļākajām emocijām un atmiņām, un kāpēc telpiskā domāšana ir pamats visām abstraktajām zināšanām - no matemātikas līdz fizikai.Ja tu domā, ka zini, kā darbojas tavs prāts – šī intervija tevi pārsteigs. Un ja tu meklē atbildes, kā kļūt labākam lēmumu pieņēmējam – šeit atradīsi zinātniski pamatotus ieskatus, kurus vari pielietot jau šodien.Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas ir 245.sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 Ievads00:02 Cilvēka uztvere ir kā kārtainā torte – slāņi, kas atklāj, kā mēs domājam, jūtam un risinām problēmas.00:04 Zinātne kā ceļš uz atbildēm, kur robežas starp jomām izzūd.00:05 Redzētais un dzirdētais smadzenēs savienojas – tas izskaidro, kāpēc dažkārt pārprotam pat vienkāršas frāzes.00:10 Ilgtermiņa atmiņa nav arhīvs, tā ir pašsagabāšanās mehānisms.00:14 Dzīve tiek sakārtota kastītēs, ko sauc par notikumiem – tā smadzenes dod jēgu haosam.00:16 Personība un iepriekšējā pieredze kā mūsu iekšējais filtrs.00:21 Acu kustības ir domāšanas spogulis.00:23 Segmentācija ļauj izcelt būtisko, bez tās uzmanība būtu izšķērdēta.00:26 Emocijas bieži uzvar loģiku.00:30 Trīs soļi, kā ietekmēt masas.00:32 Par lēmumu racionalizēšanu.00:41 Grupēšana un segmentācija ir pamats tam, kā mēs redzam pasauli – bez tām būtu tikai pikseļi.00:49 Telpiskā domāšana ir slepenais ierocis abstraktu zināšanu apguvē.00:53 Digitālā lasīšana ir ātra, bet virspusēja – papīrs ļauj domāt dziļāk.00:58 Power-Up SPACE – vieta, kur ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu01:07 Godīgums pret sevi ir ilgtermiņa stratēģija..01:19 Ožas un emociju saistība.01:22 Valodas ietekme uz domāšanui.01:45 Redzes telpa un navigācijas telpa ir divas pasaules – un to savienojums vēl nav atklāts.01:47 Maņas darbojas kopā, bet zinātne vēl tikai sāk saprast, kā tās integrējas.

Kad Ieva Treija 1993. gadā kopā ar vīru sāka biznesu, viņi kokosriekstu skaidiņas glabāja vecāku garāžā un slēpās no mafijas aiz mājas sētas. Šodien Gemoss ir viens no lielākajiem Latvijas uzņēmumiem ar 240 darbiniekiem un 41 miljonu apgrozījumu.Un tad notika 2019. gads, kuru Ieva sauc par baigo gadu. Trīs mēnešu laikā viņa zaudēja gan vīru, gan 17 gadus veco dēlu. Abās reizēs - pēkšņi un negaidīti. Esmu līdz sirds dziļumiem pateicīga Ievai, ka viņa pastāstīja, kā atrada spēku un jēgu dzīvot tālāk pēc prātam neaptverama zaudējuma.Šodien Ieva vada uzņēmumu kopā ar saviem pieaugušajiem bērniem, un viņi jau ir iekarojusi arī Lietuvas tirgu. Ieva regulāri dodas ļoti garos pārgājienos un ik gadu atbalsta trīs jauniešus ar Artūra fonda stipendijām.Šī ir saruna par to, ka bizness nav tikai par naudu. Par to, kā dzīvot tālāk, kad notikušajam nav skaidrojuma. Un par to, ka mežs, Santjago ceļš un maltītes, ar kurām dalies, var būt daļa no dziedināšanās.P.S. Ja tu esi Gemoss fans tāpat kā Laura (kas regulāri uz Šveici ved pilnus koferus ar riekstiem) - šajā sarunā tu ieraudzīsi, kāpēc Gemoss ir tāds, kāds tas ir.Ja šī vai kāda cita saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas atradīsi 244. intervijas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 Ievads00:03 Gemoss dibināšana 1993. gadā un sākums garāžā00:06 Izglītība - pārtikas tehnoloģijas studijas00:10 Un tad “Laimai” vairs nevajadzēja pasūtītās kokosriekstu skaidiņu tonnas00:15 Kā mēs izšmaucām no mafijas00:18 Tad tas kļuva par vienīgo ienākumu avotu00:20 Kopīgs darbs ar vīru - "kā cimds ar roku" un smags, ilgs darbs00:23 Laura, kurai koferis bieži pilns ar riekstiem00:29 Pateicoties COVID, beidzot - interneta veikals00:33 Sava svarīgākā partnera – vīra zaudējums00:40 Kā zaudējums mūs saliedēja00:45 Power-Up SPACE – vieta, kur ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu 00:48 Kad tradīcijas dziedina un vieno 00:52 Grūtais jautājums - kā dzīvot tālāk pēc bērna zaudējuma 00:58 Kā noslēgt mieru ar neizskaidrojamo 01:00 Artūra fonds - stipendijas trim jauniešiem gadā 01:05 Santjago ceļš, jo bez tā vairs nevarēja 01:13 Mugursomā: 8-11 kg, kājām: 25-33 km dienā 01:16 Par ēdienu - mēs esam tas, ko ēdam 01:26 Ne visiem jānodarbojas ar biznesu 01:29 Darbs, kas aizrauj un turpinās 

Is DUPR Dead? Mike Barker's VAIR Rating System Might Just Bury It Guest: Mike Barker, Founder of VAIRHost Curtis Reese sits down with entrepreneur and former semi-pro football player, Mike Barker, the brain behind VAIR (Visually Assisted International Rating system), which is shaking up the world of competitive pickleball ratings.In this episode, Barker explains why he launched VAIR, a next-generation system that aims to eliminate the "Wild West" nature of current pickleball ratings. Unlike systems based solely on wins and losses, VAIR uses a Visually Assisted and AI-powered approach to calculate a player's actual skill level by taking into account factors like gender and age to create fairer matchups.The Hook: Discover why a win won't always raise your rating and how VAIR is designed to combat "sandbagging"—players intentionally playing below their skill level—to ensure a more enjoyable and competitive experience for everyone.https://www.vairified.com/?gad_source=1&gad_campaignid=22460722776&gbraid=0AAAAA--Sk50nKlLBKP4i2JC7HdSJAbwf-&gclid=CjwKCAiA_dDIBhB6EiwAvzc1cC84khDTHf7OQtajpHo2n1rCudw3oVqM0-DUw5goi8J4i5QmIA_cZxoCRocQAvD_BwEhttps://www.vairified.com/opl?gad_source=1&gad_campaignid=22460722776&gbraid=0AAAAA--Sk50nKlLBKP4i2JC7HdSJAbwf-&gclid=CjwKCAiA_dDIBhB6EiwAvzc1cELoat0fBWZu26uppvdeSsKje07WZRSkevhBKN_WjsUZyuZb8m50ihoCdgoQAvD_BwEhttps://www.youtube.com/watch?v=w_8ENI6kcushttps://www.911exteriors.com/https://youtu.be/zIr94r_3p9g

Raidsabiedrības BBC ģenerāldirektora un ziņu dienesta vadītājas demisijas apstākļi, ANO Klimata pārmaiņu konference Belenā (Brazīlijā) un globālās klimata politikas aktualitātes, kā arī Baltkrievijas diktatora Lukašenko jaunākie diplomātiskie manevri slēgtās Polijas un Lietuvas robežas sakarā. Ārpolitikas aktualitātes studijā pārrunājam kopā ar Latvijas Ārpolitikas institūta direktoru un Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes asociēto profesoru Kārli Bukovski un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieku Uģi Lībieti. Kā atdzesēt pasauli? Pirmdien Brazīlijas pilsētā Belenā tika atklāta Trīsdesmitā Apvienoto Nāciju Klimata pārmaiņu konference, kurā piedalās 1992. gadā parakstītās ANO Klimata pārmaiņu ietvarkonvencijas dalībvalstis. Šis dokuments pirmo reizi Apvienoto Nāciju līmenī atzina klimata pārmaiņas par globālu draudu. Vēlākajos gados uz tā pamata slēgtas citas vienošanās, tai skaitā 2015. gada Parīzes klimata nolīgums, kura mērķis ir līdz 2100. gadam ierobežot globālās temperatūras pieaugumu līdz aptuveni pusotram Celsija grādam, salīdzinot ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni. Arī šīgada samita dienaskārtībā dominē globālā sasilšana, pāreja no tradicionālā fosilā kurināmā uz videi draudzīgāku enerģijas ieguvi un dalībvalstu atpalikšana no agrāk pieņemtajām saistībām. Pasākums ilgs vienpadsmit dienas un ir kupli apmeklēts – dalībai reģistrējušies apmēram piecdesmit tūkstoši cilvēku no 190 pasaules valstīm. Konferences rīkotāji saskārušies ar apmešanās vietu deficītu, un Brazīlijas valdībai nācies ķerties pie ārkārtas pasākumiem, uz laiku noīrējot vairākus kruīza lainerus un pielāgojot apmešanās vajadzībām skolas un armijas objektus. Pienācīgu apmešanās vietu trūkums licis dažām dalībvalstīm samazināt delegāciju sastāvu vai pat atteikties no ierašanās pavisam. Savienoto Valstu delegācijas neierašanās iemesls gan ir cits – jaunās administrācijas politika, izstājoties no Parīzes nolīguma un slēdzot atbildīgo institūciju – Prezidenta īpašā sūtņa klimata jautājumos biroju. Prezidents Tramps deklarējis, ka klimata pārmaiņu problemātika esot izdomājums un krāpšanas shēma, kas tikai apgrūtinot viņa valsts ekonomikas attīstību. Vēsturiski Savienotās Valstis ir lielākais ogļskābās gāzes iepludinātājs atmosfērā, lai gan šobrīd ikgadējo apjomu ziņā tās apsteigusi Ķīna. Šī Vašingtonas pieeja ir vien drūmākais akcents neiepriecinošajā kopainā, ciktāl samita dalībniekiem pirmo reizi nācies nepārprotami atzīt, ka globālie pūliņi klimata pārmaiņu novēršanā nesasniedz rezultātus. No samita tribīnes izskan biedinoši atgādinājumi par to, ka šogad vien klimata pārmaiņas par sevi atgādinājušas ar neierasti ilgu un intensīvu vasaras karstuma periodu Indijā un Pakistānā, līdzīgu vasaras tveici Rietumeiropā, ugunsgrēkiem Vidusjūras reģionā, postošu sausumu Turcijā, viesuļvētrām Karību reģionā un Brazīlijas dienvidos, taifūniem Vjetnamā un Filipīnās. Karstuma viļņi tiek minēti kā simtu cilvēku nāves iemesls. Brazīlijai piederošie Amazones tropu meži ir viens no galvenajiem pūliņu īstenošanas punktiem, ciktāl to izciršana ir nozīmīgs drauds planētas ekoloģiskajam līdzsvaram. Skaļu un nepatīkamu atgādinājumu par šīm problēmām samita dalībnieki piedzīvoja otrdien, kad konferences galvenajā ēkā ielauzās protestētāji no mūžamežu pamatiedzīvotāju vidus, iesaistoties sadursmēs ar apsardzi. Lukašenko draud Viļņai, pielabinās Vašingtonai 29. oktobrī Lietuvas gaisa telpā notika kārtējais incidents, kad no Baltkrievijas puses ielidojuši gaisa baloni, kādi tiek izmantoti meteoroloģiskajām zondēm, likuši vairakkārt apturēt Viļņas lidostas darbību. Pēdējā laikā parādās ziņojumi, ka šādi gaisa baloni, kā arī lidroboti tiekot izmantoti, nogādājot no Baltkrievijas Polijā un Lietuvā kontrabandas cigaretes. Reaģējot uz notikušo, Lietuvas valdība tajā pašā dienā slēdza robežšķērsošanas punktus ar Baltkrieviju. Kā zināms, jau kopš septembra vidus ir ierobežotas arī robežšķērsošanas iespējas starp Poliju un Baltkrieviju. Pēc tam, kad apmēram divdesmit Krievijas lidroboti 9. septembrī ielidoja Polijas gaisa telpā, Varšava 12. septembrī pilnībā slēdza savu robežu ar Baltkrieviju. Pāris nedēļas vēlāk kustība gan daļēji tika atjaunota, tomēr vairāki nozīmīgi robežpunkti joprojām paliek slēgti, tā apgrūtinot satiksmi. Divu robežpunktu atvēršana tika plānota oktobra beigās, taču pagaidām ir atlikta, acīmredzot saistībā ar minētajiem notikumiem Lietuvā. Minskas režīms uz Lietuvas valdības rīcību reaģējis asi. Robežas slēgšanas rezultātā Baltkrievijā izrādījās iestrēgušas apmēram tūkstoš simts Lietuvā reģistrētas kravas mašīnas. Baltkrievija atteikusies tās izlaist no savas teritorijas pa kādu īpašu koridoru, novirzot uz maksas stāvlaukumiem. Baltkrievijas diktators Lukašenko, kurš Lietuvas rīcību dēvē par hibrīdkara operāciju, pieprasījis tūlītēju robežas atkalatvēršanu un piedraudējis, ka citādi lietuviešu transportlīdzekļi varot tikt konfiscēti. 31. oktobrī viņš arī parakstījis dekrētu, ar kuru Polijas un Lietuvas kravas mašīnām aizliegta pārvietošanās Baltkrievijas teritorijā. Tāpat Lukašenko paziņojis, ka runāšot par Lietuvas robežas jautājumu ar Savienoto Valstu administrācijas pārstāvjiem. Kā zināms, kopš pāris mēnešiem Minskas un Vašingtonas attiecībās iestājies atkusnis. Augustā notika Lukašenko telefonsaruna ar Savienoto Valstu prezidentu Trampu, savukārt septembrī no Baltkrievijas cietumiem tika atbrīvoti 52 politieslodzītie apmaiņā pret sankciju mīkstināšanu Baltkrievijas nacionālajai aviokompānijai Belavia. Svētdien prezidents Tramps paziņoja, ka ieceļ Džonu Koulu, kontaktpersonu sarunās ar Lukašenko, par savu īpašo sūtni Baltkrievijā. Pirmdien tika ziņots, ka Polijas premjerministrs Donalds Tusks un Lietuvas premjerministre Inga Ruginiene vienojušies, ka normāls robežšķērsošanas režīms ar austrumu kaimiņu varētu tikt atjaunots ap novembra vidu. Vai politikai pietuvinātie mēģina koriģēt britu sabiedriskās raidorganizācijas kursu? 2025. gada 9. novembris, jādomā, tiks pieminēts britu nacionālās raidsabiedrības BBC vēstures pārskatos. Šajā dienā par savu aiziešanu no raidorganizācijas paziņoja tās līdzšinējā ziņu dienesta vadītāja Debora Tērnesa un nedaudz vēlāk arī raidorganizācijas ģenerāldirektors Tims Deivijs. Iemesls ir skandāls, kas izvērtās novembra ieskaņā, kad konservatīvās ievirzes laikraksts The Daily Telegraph publiskoja informāciju par iekšēju ziņojumu, kuru raidorganizācijas valdei iesniedzis kādreizējais BBC Redakcionālo vadlīniju un standartu komitejas ārštata konsultants Maikls Preskots. 19 lappušu teksts analizē konkrētu gadījumu ar raidījumā „Panorāma” ievietotu materiālu, kas atspoguļo notikumus Vašingtonā 2021. gada 6. janvārī, kad toreiz uz otro termiņu neievēlētā prezidenta Donalda Trampa piekritēji ielauzās Kapitolija ēkā, pārtraucot Savienoto Valstu Kongresa darbu. Tramps toreiz uzrunāja savus atbalstītājus pie Baltā nama, un BBC pārraidītajā materiālā divi viņa runas fragmenti bija samontēti tā, ka radīja iespaidu par tiešu uzkūdīšanu uz šo iebrukumu. Jau visai drīz uz Telegraph [telegraf] publikāciju reaģēja arī pats Baltā nama saimnieks, nosūtot BBC oficiālu vēstuli ar piedraudējumu vērst pret raidorganizāciju civilprasību miljarda dolāru apjomā. Sekoja raidorganizācijas priekšsēdētāja Samīra Šaha atvainošanās, raksturojot notikušo kā „sprieduma kļūdu”. Tomēr minētā Maikla Preskota ziņojuma saturs neaprobežojas ar konkrētā gadījuma analīzi. Autors pārmet BBC paustajam pārlieku kreisumu un aizraušanos ar t.s. „vokisma” ievirzēm, kas izpaužoties, piemēram, Izraēlas un Hamas konflikta un transpersonu tiesību jautājumu atspoguļojumā. Valdē ziņu dienesta vadītājai Tērnesai uzbrūkošu pozīciju ieņēma pirmām kārtām tās loceklis Robijs Gibs, kurš šai institūcijā nonāca premjerministra Borisa Džonsona laikā. Savulaik viņš bijis labējās ievirzes telekanāla GB News viens no izveidotājiem un darbiniekiem, kurš pie tam esot Maikla Preskota personisks draugs. Liberālākas ievirzes medijos izskan viedokļi, ka šis ir mērķtiecīgi organizēts uzbrukums sabiedriskajai raidorganizācijai, lai panāktu lielāku konservatīvo aprindu ietekmi tajā vai to diskreditētu. Vairāki politiķi, tostarp Liberāldemokrātu līderis Eds Deivijs un Skotijas pirmais ministrs Džons Svinnijs aicinājuši atcelt Gibu no BBC valdes. Var atgādināt, ka BBC joprojām ir auditorijas uzticamības ziņā visaugstāk vērtētā britu raidorganizācija – tās ziņu materiālus par uzticamiem uzskata 60 % skatītāju. Salīdzinājumam, pieminētajam GB News šis rādītājs ir vien 29 %. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Grāvis, paliena, dīķīs vai purvs var šķist neērts traucēklis lauksaimniecībai vai apbūves teritorijai, taču šādi mitrāji ir īpaši svarīgi filtri piesārņojumam. Pētnieki teic, ka Latvijā vajadzētu vairāk mākslīgo mitrāju, kas varētu palīdzēt attīrīt upes un ezerus no lauksaimniecības notekūdeņiem. Par to uz sarunu esam aicinājuši Latvijas Vides ģeoloģijas un meteoroloģijas centra ekspertu Jāni Šīri, Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte profesoru Aini Lagzdiņu un Zemkopības ministrijas nekustamo īpašumu Meliorācijas departamenta vecākais projektu vadītāju Edgaru Griķīti. 

Ne viens vien ugunsgrēks rētojis senās Rīgas seju un savulaik uguns vienā ēkā nereti nozīmēja postažu plašā apgabalā. Kā neuzmanība, tā laika paradumi, konflikti un kari svilināja Rīgas ēkas un ielas un kurus no šiem ugunsgrēkiem visvairāk zinām no senām liecībām? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta vēsturnieki Mārtiņš Mintaurs, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks, un Rūdolfs Vītoliņš, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes doktorants. Ugunsgrēks Rīgā 1812. gadā Ir 1812. gads. Napoleona armija dodas karagājienā uz Krieviju un pa ceļam šķērso tagadējās Latvijas teritoriju, kas tolaik atradās impēriskās Krievijas sastāvā. Kaujās pie Iecavas franču karaspēks jau bija uzvarējis krievu karapulkus, un tuvojas Rīgai. Pilsētā tika izsludināts kara stāvoklis un, lai pilsētas aizstāvju armija varētu brīvi izvietoties un pasargāt Rīgu, tiek dota pavēle nodedzināt tās Maskavas un Pēterburgas priekšpilsētas, kas tolaik bija apbūvētas ar koka mājām. Kas šajā aizsardzības plānā nogāja greizi un kādas sekas tas radīja, stāsta vēsturniece, Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļas vadītāja Anita Čerpinska. Vairāki cilvēki, kurus vēsturniece pieminēja saistībā ar kara tiesu, tika bargi sodīti, proti nošauti, Bet jauni daudz stingrāki ugunsdrošības noteikumi tika pieņemti vien astoņus gadus pēc šī postošā ugunsgrēka. Tajos bija teikts, ka ugunsgrēka dzēšanā pilsētā ir jāpiedalās ikvienam iedzīvotājam, un ja saimniecībā ir zirgs, tad  arī tas kā transporta līdzeklis, ir jāizmanto glābšanas darbos. 

Vai pazīsti sajūtu, ka kaut kas darba vidē nav kārtībā, bet nevari tiešā veidā par to komunicēt, jo ir grūti pat noformulēt problēmu? Kad visi ir ārēji pieklājīgi, bet tu jūties izsmelts, šaubies par sevi un nespēj saprast, kāpēc tur jūties slikti?Šajā intervijā ar Līgu Bērziņu no Uzvediba.lv runājam par pasīvo agresiju un – neredzamo vardarbību, kas notiek zem ārēja aizsega “pie mums viss ir labi”. Tā ir situācija, kas sistemātiski grauj cilvēka pārliecību par sevi un spēju strādāt. Līga dalījās ar skaidriem piemēriem, kā atpazīt pasīvo agresiju: sarkasmu, informācijas noklusēšanu, “komplimentus, kas nelabi ož”, skatienus, kas pazemo.Šajā epizodē uzzināsi, kas ir emocionālā imunitāte un kā to nostiprināt, kā darbojas neveselīgs drāmas trīsstūris (upuris-glābējs-pāridarītājs) darba vidē, un – vissvarīgāk – ko praktiski darīt, ja saskaries ar šādu situāciju. Kā konfrontēt, uzdodot pareizos jautājumus, kāpēc dienasgrāmatas rakstīšana ir kritiski svarīga, un kad ir laiks mainīt darbu šādā vidē.Ja tu jūties izsmelts pēc darba dienas, domā par darbu naktīs, vai sāc šaubīties par savām spējām jomā, kur agrāk uzskatīji sevi par gana kompetentu – šī saruna ir tev. Līga piedāvā ne tikai izpratni par to, kas notiek, bet arī konkrētus rīkus, kā atgūt savu spēku un izvēlēties veselīgu darba vidi.Dalies ar šo sarunu ar citiem! Jo vairāk cilvēku to noklausīsies, jo pāridarītājiem būs grūtāk turpināt citus pazemot ar smaidu uz sejas, izliekoties, ka cilvēka sliktās sajūtas ir viņa paša izdomājums.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas ir sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 - Ievads00:03 – Slēptā agresija var likt šaubīties par to, kas tu esi.00:09 – Kad Tu strādā pa naktīm, lai pierādītu, ka esi pietiekami labs – tas nav normāli.00:15 – Pasīvā agresija – mierīga virsma, zem kuras tiek saplosīta identitāte.00:16 – Pārliecība, ka nav izvēles, var liecināt, ka esi vardarbības ietekmē.00:18 – Dienasgrāmatas rakstīšana kā tavas realitātes aizsardzība.00:20 – Mainot darbu, tu pāraksti savu identitāti – un tas ir veselīgi.00:24 – Kā atpazīt slēpto agresiju, ja nav skaidru robežu pārkāpumu?00:27 – Kad kompliments neatstāj labu “pēcgaršu”.00:28 – Vai Tavā kolektīvā notiek cīņa par to, kurš ir lielākais upuris?00:31 – Emocionālā imunitāte ir spēja skaidri apzināties, kas ar tevi notiek.00:42 – “Ko tu ar to domāji?” – jautājums, kas novelk robežu.00:47 - Power-Up SPACE ir vieta, kur īstenot savus radošos projektus. Te ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu00:50 – Vārdi var mainīt identitāti – pat ja tie izskan kā joks.00:54 – Kāpēc ir vērts izturēt konfrontācijas diskomfortu.00:57 – Attiecības darbā ietekmē ģimenes dzīvi daudz vairāk nekā ģimenes dzīve – darba dzīvi.00:59 – Vai upuris vienmēr ir upuris? 01:05 – Drāmas trīsstūris un lomu maiņas.01:12 – Spēcīgas emocijas ir signāls – pievērs uzmanību, kas notiek.01:19 – Informācijas kultūra var būt agresijas mehānisms.01:22 – Pozitīvisms var būt maska, zem kuras slēpjas kontrole.01:26 – Lasīšana nav prokrastinācija – tā ir iespēja labāk apzināties notiekošo.01:30 – No konfliktiem nav jāizvairās – tie ir attīstības instruments.01:31 – Resursi, kas palīdz rīkoties.

Kad sporta zinātniece, fizioloģe un asociētā profesore Līga Plakane stāsta par 8000 metru augstumu, par alpīnistu, kuru viena glāba 7500 metru augstumā, vai 170 kilometru skrējienu apkārt Monblānam, viņa stāsta par savu robežu iepazīšanu.Tā ir saruna par spēju saprast savu ķermeni robežsituācijās - kā ķermenis signalizē, ka ir par daudz un kad vēl vari. Kā atjaunošanās var izrādīties svarīgāka par kārtējo treniņu. Kāpēc tas, kas garšo ikdienā, kalnos izraisa pretestību.Līga ir zinātniece, kas teoriju pilnveido praksē – no Siguldas trepēm līdz Himalaju virsotnēm. Viņa ir mamma, kas bērnus ņēma līdzi uz kalniem. Viņa ir pirmā Baltijas sieviete, kas uzkāpa 8000-nieka virsotnē bez skābekļa un bez ārēja atbalsta.Vērtīgākais šajā sarunā ir Līgas spēja izskaidrot, kā ķermenis strādā robežsituācijās. Kāpēc šokolāde kalnos negaršo, bet kefīrs ir glābiņš pēc treniņa. Kāpēc zarnas sāp, kad skrien, bet ne, kad slēpo. Kā atpazīt atšķirību starp "vēl varu" un "jau par daudz". Kā pieņemt pareizos lēmumus brīžos, kad uz spēles ir drošība un nākotne.Šī saruna ir gan dīvāna mīļiem, gan tiem, kas jau trenējas ar augstām ambīcijām. Jo Līga runā par to, kas apvieno visus – par ķermeni, kas visu laiku cenšas mums kaut ko pateikt. Mums tikai jāiemācās klausīties.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 Ievads00:03:18 Cho Oyu 8201m – Līgas pirmais 8000-nieks (2008)00:04:04 Monblāna ultramaratons – 170 kilometri un emocijas00:09:00 Par sasniegumiem – devītā pasaulē savā vecuma grupā00:11:24 Franču alpīnista glābšana 7500 metros00:19:49 Lhotse – kāpēc neuzkāpām līdz galam00:28:19 Dzīvošana 7500 metros – kā spēki izzūd katru dienu00:31:01 Shishapangma un ceļš uz 8000 niekiem00:36:27 Bērni un kalni – par ģimenes līdzi ņemšanu ekstrēmos apstākļos00:37:57 Power-Up SPACE ir vieta, kur īstenot savus radošos projektus. Te ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu00:40:16 Kā fizioloģija palīdz robežsituācijās00:42:36 Bērni kā atbildības enkurs – kad atgriezties00:44:02 "Kas tā par bezatbildību?" – sabiedrības spriedumi00:48:16 No cik gadiem bērnus ņemt līdzi piedzīvojumos00:54:11 Kā audzināt bērnus, kas nav baiļu pilni00:59:22 Pirmā Baltijas sieviete 8000-nieka virsotnē bez skābekļa01:00:14 Satikšanās ar Reinholdu Mesneru – kad leģenda novērtē tavu sasniegumu01:10:10 Gatavošanās konkrētam piedzīvojumam – regulārās aktivitātes01:16:34 Svarīgākais – iepazīt savas robežas01:18:47 Ēšanas režīms – kas garšo mājās un kas kalnos01:22:45 Ko ēst pirms, laikā un pēc – fiziologa ieteikumi01:32:06 Ieteikumi diviem tipiem – dīvāna mīļiem un ambiciozajiem01:34:41 Trenēties gudrāk, ne vairāk – vissvarīgākā mācība01:39:05 Distanču slēpošana klasiskajā stilā – labākais sports visam ķermenim

Kāpēc mēs, latvieši, tik ļoti baidāmies, lai gan dzīvojam brīvā valstī? Kāpēc neredzam, cik spēcīgi un varoši patiesībā esam? Un, kas vēl svarīgāk – kā no šīm bailēm atbrīvoties?Par to šajā sarunā ar kino režisoru Dzintaru Dreibergu, kurš savām filmām ir izvēlējies ļoti skaidru misiju: atgādināt latviešiem, cik spēcīgi, gudri un izturīgi mēs esam bijuši un varam būt.Dzintaram jautāju arī detaļas par to, kā viņš mainīja savu nodarbošanos, kļūstot par režisoru, un kā tagad strādā, lai sasniegtu tik iespaidīgus rezultātus. Kā raksta scenārijus, kā iegūst sadarbības partnerus, kā tiek galā ar nepārtraukto spiedienu, perfekcionismu un tumšajiem brīžiem.Dzintars ir režisors filmai "Dvēseļu putenis", kas ir stāsts par latviešu strēlniekiem. Un tagad viņš mums sagādājis nākamo lielo filmu: "Tīklā. TTT leģendas dzimšana". Tā ir latviešu spēka stāsts par Eiropas vēsturē izcilāko sieviešu basketbola komandu “TTT”. Komandas uzvaras sniedzas ārpus sporta. Tās ir pretestības simbols okupācijas laikā.Šajā sarunā Dzintars dalās ar saviem novērojumiem gan par latviešu bailēm, gan spēku. Viņa filmas ir stāsti, kas parāda – mēs nekad neesam bijuši vāji. Mēs esam bijuši gudri, spēcīgi un radoši. Un šīs īpašības mums ir arī šodien.Jau tagad vari iegādāties biļetes uz filmu “ Tīklā. TTT leģendas dzimšana”, ko noskatīties, cik drīz vien iespējams. Jaudas uzlāde garantēta. Filmas pirmizrāde 6.novembrī. Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas ir 239.epizodes lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 Ievads00:04:25 Dzintara ceļš – no dokumentālajām filmām līdz mākslas filmām00:06:24 Dzintara lielais sapnis – četras episkas filmas par Latvijas vēsturi00:11:01 Scenārija rakstīšanas process – kā sevi uz to piedabūt un izdarīt veiksmīgi00:15:29 Saruna par latviešu bailēm un pārspīlēto nevarību00:19:14 Kurzemes katls un latviešu spēja aizstāvēt savu zemi00:24:35 Piemērs – kā darboties okupācijas apstākļos00:31:24 Cilvēki, kas vienkārši dara00:34:32 Režisora ceļš – no ekonomikas izglītības līdz kinorežijai00:42:21 Lēmums pilnībā mainīt karjeru00:50:14 Radošais process – izpēte, dzirksts un darbs00:54:41 Starptautiskie panākumi ar "Dvēseļu puteni"00:57:17 Power-Up SPACE ir vieta, kur īstenot savus radošos projektus. Te ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu00:58:26 Dvēseles tumšā nakts – par grūtākajiem brīžiem01:03:56 Harmonijas trīsstūris – īstermiņa, vidēja un ilgtermiņa risinājumi01:05:55 Doktorantūra01:10:12 Par koloniālismu, postmodernismu un sirsnību01:14:27 Psihologa loma – kas palīdz tikt galā ar spiedienu01:15:38 Radošais process – kā Dzintars strādā pie scenārija01:18:55 Prokrastinācija pret darīšanu01:24:31 Montāža un sadarbība01:30:16 Kas bija pats grūtākais veidojot TTT filmu01:33:02 Par naudu un pārdošanu – kā piesaistīt atbalstītājus01:35:49 Nāc, skatīties šo filmu!

Merriam-Webster's Word of the Day for October 19, 2025 is: veritable • VAIR-uh-tuh-bul • adjective Veritable is a formal adjective that means “being in fact the thing named and not false, unreal, or imaginary.” It is often used to stress the aptness of a metaphorical description. // The island is a veritable paradise. // The sale attracted a veritable mob of people. See the entry > Examples: “The Roma are often described as an ethnic minority, but many Romani communities view ‘Roma' as a broad racial identity, stretching all the way back to our Indian ancestry. Indeed, to look at the Roma as one ethnicity is to disregard the veritable mosaic of Romani subgroups. There's a thread that holds us all together, which to me feels like a string of fairy lights scattered across the world. Each of these lights shines with its own unique beauty.” — Madeline Potter, The Roma: A Traveling History, 2025 Did you know? Veritable, like its close relative verity (“truth”), came to English through Anglo-French from Latin, ultimately the adjective vērus, meaning “true,” which also gave English verify, aver, and verdict. Veritable is often used as a synonym of genuine or authentic (“a veritable masterpiece”), but it is also frequently used to stress the aptness of a metaphor, often with a humorous tone (“a veritable swarm of lawyers”). In the past, language commentators objected to the latter use, but today it doesn't draw much criticism.

Vairāku Eiropas lidostu darbs pēdējā laikā bijis spēcīgi traucēts vai pat paralizēts dronu dēļ. Arī lidosta Rīgā ir saskārusies ar līdzīgām provokācijām. Tāpat Krievijas radītie satelītnavigācijas traucējumi rada problēmas gaisa pārvadājumiem. Cik droša ir civilā aviācija? Krustpunktā izvaicājam Civilās aviācijas aģentūras direktoru Māri Gorodcovu. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas TV žurnālists Dāvids Freidendelds un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Viktors Demidovs.  

World Orphans

This prayer is repeated before meals at Satchidananda Ashram and all Integral Yoga centers worldwide. It is chanted in Sanskrit by Swami Satchidananda. The original slokas were written by Sri Shankaracharya. Translation: Annapūrṇe Sadāpūrṇe Śaṅkara Prāṇa Vallabhe Jñāna Vairāgya Siddhyartham Bhiksham Dehī Cha Pārvati Mātā Cha Pārvatī Devī Pitā Devo Maheśvaraha Bāndhavāḥ Śiva Bhaktāha Svadeśo Bhuvana Trayam Hari OM Tat Sat Brahmāpaṇamastu Lokāḥ Samastāḥ Sukhino Bhavantu Jai Srī Sadguru Mahārāj Ki! Jai! Om Beloved Mother Nature. You are here on our table as our food. You are endlessly bountiful, benefactress of all. Please grant us health and strength, wisdom and dispassion, to find permanent peace and joy and to share that peace and joy with one and all. Mother Nature is my mother. My father is the Lord of all. The whole creation is my family. The entire universe is my home. I offer this unto OM, that truth which is universal. May the entire world be filled with peace and joy, love and light. May the light of truth overcome all darkness. Victory to that light.