Podcasts about Vair

Gads tuvojas noslēgumam un arī mēs raidījumā Zināmais nezināmajā sākam atskatīties uz aizejošo 2025. gadu. Šoreiz Toms Bricis apkopojis interesantākos ar laikapstākļiem un klimatu saistītos notikumus pasaulē. Dabas stihijas pasaulē, protams, bijušas daudz iespaidīgākas, postošākas un ar lielāku spēku, nekā tās, ko šogad piedzīvojām Latvijā, lai gan arī mūsu pārlieku slapjā vasara ir pieminēta Pasaules Meteoroloģijas organizācijas aprakstos. Šis gads iesākās ar postošiem mežu ugunsgrēkiem ASV Kalifornijas štatā. Ugunsgrēki prasīja vairāk nekā 30 cilvēku dzīvību, bet ar ugunsgrēkiem netieši saistītas vairāk nekā 400 cilvēku nāves. Līdz ar zemi nodega ne vien kvartāli, bet veselas apdzīvotas vietas. Vides organizācijas steidza ugunsgrēkos vainot klimata pārmaiņas, tomēr klimata pārmaiņas vienas pašas nespētu radīt tādu postažu. Diemžēl daļa nelaimju bija saistīta ar neapdomīgu, pat neprātīgu dabas zonu apsaimniekošanu, lielais daudzums augu nobiru un atlieku kļuva par labu degmateriālu. Vairāki ugunsgrēki bija cilvēku izraisīti, daļa ļaunprātīgi. Krietni lielāku skaitu cilvēku ietekmēja ne tik stihiska dabas parādība. Tā bija karstā vasara Eiropas Rietumu un centrālajā daļā. Tiesa ar katru gadu dažādas metodikas, kas novērtē bojā gājušo skaitu karstuma dēļ, tiek pilnveidotas un rāda arvien lielāku karstuma ietekmi. Nīderlandes un Lielbritānijas klimatologi, vides un veselības nozaru zinātnieki aplēsuši, ka karstuma viļņu dēļ šovasar Eiropā 25 tūkstoši cilvēku mira pāragri. Ne mazāki karstuma viļņi pavasarī un vasaras sākumā skāra Indiju un Paksitānu, reģionus, kur iedzīvotāju ir vēl vairāk nekā Eiropā. Tur konstatēta tikai nepilnu 500 cilvēku nāve, lai gan karstumu papildināja elpu aizcērtošs smogs un gaisa piesārņojums. Relatīvi saudzīga šogad bija Atlantijas okeāna tropisko viesuļvētru sezona. Tā ilgst no 1. jūnija līdz 30. novembrim. Kopējā ciklonu enerģija bija mazliet virs ilggadējās klimatiskās normas, bet vētru skaits – 13, kas ir par vienu mazāk nekā vidēji. Spēcīgās vētras lielākoties plosījās atklātā okeānā un to trajektorijas reti šķērsoja salas vai sasniedza Amerikas kontinetinentālos krastus. Postošākā no vētrām izrādījās pēdējā – Melisa. Tā ar augstākās, piektās, kategorijas spēku brāzmās pāri Jamaikai, kļūstot par spēcīgāko viesuļvētru, kas skārusi šo salu valsti. Laicīga prognozēšana un brīdinājumi ļāva paglābties liela upuru skaita. Vēl viens tropisko vētru reģions, kas šogad piedzīvoja spēcīgākas vētras, nekā parasti, bija Dienvidaustrumu Āzija - Filipīnas, Indonēzija, Vjetnama, Taivāna, Ķīna un citas reģiona valstis cieta gan no taifūnu vēja spēka, gan jo īpaši no intensīvām, ilgstošām lietusgāzēm, kas radīja plūdus. Decembra sākumā plūdos Indonēzijā vien bojā gāja ap tūkstoti cilvēku. Globāli 2025. gads, visticamāk, būs otrs siltākais novērojumu vēsturē, pagaidām visi dati vēl nav apkopoti, bet līdz novembrim šis gads bija 1,48 grādus siltāks par vidējo pirmsidustriālā laika temperatūru.

Jo īsāka diena, jo grūtāk no rīta piecelties, visa diena var paiet žāvājoties, bet vakarā ir vēlme ātri doties gulēt. Vai tas ir normāli? Par to interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Latvijas Miega medicīnas biedrības prezidente Marta Celmiņa un miega eksperte, ārste psihiatre, medicīnas zinātņu doktore Natālija Bērziņa. Ierakstā uzklausām Anniju. Viņai miega traucējumi radās stresa un pārslodzes dēļ darbā un viņa vērtē, ka arī daudziem kolēģiem bijušajā darba vietā bija izdegšanas simptomi. Annijai miega problēmas risināšana prasīja divus gadus.

19. decembrī pulksten 19  Latvijas Universitātes Lielajā aulā pirmo reizi Latvijā koncertu sniegs  izcilā baroka vijolniece Alfija Bakijeva, kura festivālā "Eiropas Ziemassvētki" muzicēs kopā ar kamerorķestri "Sinfonietta Rīga" gan kā soliste, gan vienlaikus kā orķestra vadītāja. No Roskildes festivāla decibeliem, ekspresīviem tango ritmiem un tatāru tautas melodijām līdz baroka mūzikas zeltītajai spozmei un alegorijām. Tāds ir vijolnieces Alfijas Bakijevas radošais lidojums, kas šķērso žanru un kultūru robežas. Baroka vijoles spēli viņa slīpējusi pie Enriko Onofri – leģendārā "Il Giardino Armonico" dibinātāja un ilggadēja šī ansambļa koncertmeistara. Kā soliste, koncertmeistare un atskaņojuma vadītāja viņa muzicē kopā ar senās mūzikas grandiem – Žordi Savalu un viņa "Le Concert des Nations" vai izcilo itāļu ansambli "Il Pomo d'Oro". Šim laikam pirms Ziemassvētkiem māksliniece izvēlējusies spožākās Georga Fīlipa Tēlemaņa, Jana Dīsmasa Zelenkas un Johana Sebastiāna Baha partitūras. Koncerta norisei ikviens varēs sekot "Klasikas" tiešraidē. Alfija Bakijeva spēlē Frančesko Rudžēri vijoli, kas izgatavota 1680. gadā Itālijas pilsētā Kremonā, un kuru viņai uztic Jumpstart Jr. fonds. Inta Zēgnere: Prieks jūs satikt Rīgā: esat šeit pirmo reizi, un šī ir arī jūsu pirmā sadarbība ar orķestri “Sinfonietta Rīga”. Kādi ir jūsu iespaidi par mūsu mūziķiem? Alfija Bakijeva: Man ir liels prieks būt šeit! Patiešām, esmu Rīgā pirmo reizi. Biju ļoti laimīga, kad orķestris ar mani sazinājās, un esmu sajūsmā, ierodoties šeit. Patiešām – ar prieku gaidīju šo sadarbību! Strādāt ar šo orķestri ir liels prieks. Viņi ārkārtīgi dziļi jūt mūziku. Ļoti bieži man pat nav nekas jāsaka, jo viņi tik uzmanīgi un precīzi visu uztver… Ir liels prieks sadarboties un veidot šo skaisto programmu kopā. Mēs nākam no dažādām vidēm: es spēlēju vijoli, kura ir zarnu  stīgas, orķestra mūziķu rīcībā savukārt ir instrumenti ar metāla stīgām, bet skaņas saplūsme man šķiet pārsteidzoši skaista! Tāpat frāzēšanas izjūta dažādos stilos ir lieliska. Es patiešām apbrīnoju viņu meistarību. Kā jūs varētu izskaidrot to, ka skaņas saplūsme ir tik veiksmīga, ja Sinfonietta spēlē modernos instrumentus, bet jūs – baroka vijoli? Domāju, tas ir tāpēc, ka mūzikai nav robežu un mūziķiem piemīt liels jūtīgums, radot  skaņu, kā arī spēja pielāgoties un sekot. Tas liecina par orķestra augsto profesionalitāti. Jūs minējāt, ka spēlējat baroka laika instrumentu ar zarnu stīgām. Pastāstiet, lūdzu, par savu vijoli! Man ir ļoti īpašs instruments. Man bija gods parakstīt līgumu ar "Jumpstart Junior Foundation" Amsterdamā. Fondam ir privāta kolekcija, tika rīkots  konkurss , kurā mani uzaicināja uz noklausīšanos. Kopumā bija uzaicināti 14 vijolnieki no visas pasaules. Tajā brīdī kolekcijā bija divi instrumenti, un man bija gods parakstīt līgumu par vienu no tiem – Frančesko Rudžēri instrumentu. Viņš  tiek uzskatīts par Nikolo Amati skolnieku. Mana vijole izgatavota ap 1680. gadu Kremonā. Instruments ir īsts šedevrs ar skaistu toni, un ir liels gods to spēlēt. Katrs instruments ir mākslas darbs,  tāpat kā glezna. Katram instrumentam ir unikāla skaņa un īpašības. Kādus komplimentus jūs varētu veltīt savai ļoti retajai vijolei? Neesmu skaitījusi, cik pasaulē ir šī meistara būvēto instrumentu, bet, cik saprotu, šāda vijole pieejama tikai fondiem, un to piešķir īpašiem mūziķiem. Konkrēti šim fondam pieder divas Rudžēri vijoles: otru spēlē mans kolēģis un draugs Emanuels Rečs (Emmanuel Resch), kurš dzīvo Parīzē un ir viens no "Les Arts Florissants" koncertmeistariem. Mana vijole reaģē uz visu, ko vēlos izteikt  frāzējot — tā ne tikai reaģē, bet bieži padara to vēl labāku, nekā biju iedomājusies. Dažreiz man jāsaka: “Ak, Dievs, nebiju iedomājusies, ka tas būs tik skaisti!” Tas ir neticams partneris mūzikā. Notiek  savstarpējs mijiedarbības process frāzēšanā. Tas ir ļoti interesanti, kā senie instrumenti māca mums interpretēt baroka laikmeta mūziku. Atceros, kā Kristians Bezeidenhauts stāstīja, ka vecie Mocarta laika instrumenti viņam iemācīja saprast , ko pats Mocarts bija domājis, rakstot savu mūziku. Tieši tā. Man bija gods spēlēt Mocarta vijoli pirms gada — itāļu vijoli no fonda “Mozart Stiftung della Costa”. Tā bija viena no visdziedošākajām  itāļu balsīm, ko es jebkad esmu dzirdējusi. Bija satriecoši skaisti. Iemācījos tik daudz no šīs nelielās iespējas spēlēt šo instrumentu — tās bija tikai dažas stundas, mēģinājumā un koncertā. Tā kā tas ir valsts dārgums, protams, nevarēju to ņemt līdzi. Kad Rīgā satiku Enriko Onofri, viņš izstāstīja, kā vijole ienāca viņa dzīvē. Tas bija ļoti neparasts stāsts: Enriko jau bija 14 gadi, kad tēvs atnesa mājās instrumentu. Viņš bija gleznotājs un vēlējās to uzgleznot. Un Enriko iemīlējās šajā vijolē. Enriko Onofri ir jūsu skolotājs, bet kāds ir jūsu piedzīvojums  ar vijoli? Kā jūs sākat spēlēt šo instrumentu? Mani vecāki nav mūziķi. Ģimenē esam trīs bērni, es esmu vecākā. Brālis spēlē vijoli, māsa – čellu, un viņa ir arī folkloras, popmūzikas un džeza dziedātāja. Kad biju bērns, vecāki vēlējās, lai es studēju mūziku, un jautāja, vai gribu to darīt. Es atbildēju – jā, jo neuztvēru to kā jautājumu, bet drīzāk kā pavēli… Vecāki nolēma, ka mācīšos klavieres, bet skolā nebija brīvu vietu, tāpēc sāku ar vijoli. Tādējādi tā kļuva par manu instrumentu un manu likteni. Bet starp baroka vijoli un mūsdienu vijoli ir atšķirība. Kā jūs nonācāt pie baroka instrumenta un sapratāt, ka vēlaties veltīt dzīvi baroka mūzikai? Es pat atceros precīzu dienu, kad tas notika! Strādāju operā, kurā pirms daudziem, daudziem gadiem galvenais diriģents bija Teodors Kurencis. Biju pavisam jauna, 17–18 gadi, un skolotājs man teica, ka ir kāds jauns grieķu diriģents un ir brīva vieta orķestrī – lai eju uz noklausīšanos. Aizgāju ar moderno  vijoli. Izturēju konkursu un kļuvu par koncertmeistara asistenti operā, Novosibirskā... Diriģents bija liels baroka mūzikas cienītājs, viņš iegādājās mums baroka vijoles, zarnu stīgas un baroka lociņus. Tad viņš mums iedeva kompaktdiskus, DVD un sacīja: “Es nevaru jums iemācīt spēlēt – vienkārši klausieties un mēģiniet atdarināt.” Es patiesi iemīlējos tajā mūzikā… Kad sāku mājās klausīties pirmo albumu, raudāju no pašas pirmās nots – tas bija tik apbrīnojami un skāra mani tik dziļi, ka sapratu: tas ir tas, ko vēlos darīt visu mūžu. Un tad es atvēru šī albuma bukletu, lai uzzinātu, kas spēlē, un tur bija rakstīts – Enriko Onofri. Tūlīt pat gūglē sameklēju viņa vārdu, un tur bija rakstīts, ka 2006. gadā viņš rīko meistarklases. Sapratu: lai tur vai kas – es braukšu! Tas pilnībā mainīja manu dzīvi. No tās dienas es atradu savu spēles veidu, kas ir ļoti tuvs manai  sirdij un dvēselei, ko vēlējos īstenot savā dzīvē. Es vēlējos kļūt par šī visuma daļu un izzināt to. Un man palīdzēja Enriko Onofri. Tad jūs kļuvāt par Onofri studentu Palermo? Jā. Tad sekoja lidojums no Novosibirskas uz Palermo, un es kļuvu par viņa studenti. Tās bija ļoti lielas pārmaiņas. Viss bija jauns – krāsas, garšas, jūra, draudzīgums, Vidusjūras mentalitāte, jauna valoda, klase, spēles veids. Vesela odiseja – tik daudz atklājumu! Palermo studēju sešus gadus, bet nodzīvoju tur astoņus. Savukārt pēc tam devos uz  Austriju, kur studēju Vīnes klasiku – klasisku, vēsturiski pamatotu interpretāciju, kā arī romantisko mūziku. Studēju "Mozarteum" Universitātē Zalcburgā, kur mācījos pie Hiro Kurosaki un spēlēju klasisko uz romantisko repertuāru, izmantojot zarnu stīgas. Bet tagad noteikti esat laimīga par savu Kremonas dārgumu. Jā, ļoti laimīga, bet līgums ir ierobežots: vēl trīs gadi, un pēc tam vijole tiks piešķirta citam mūziķim, kurš to varēs lietot nākamos septiņus gadus. Tomēr ar šo vijoli ir jau daudz paveikts: ierakstīta Vivaldi mūzika kopā ar Žordi Savaļu un viņa ansambli "Les Musiciens de Concert de Nation". (..) Gribu pavaicāt arī par tatāru mūziku – jūs esat izveidojusi  savu ansambli Jā, ar māsu un sicīliešu perkusionistu. Manā ģimenē mana vecmāmiņa un vecvecmāmiņa bija amatierdejotājas un dziedātājas, un viņas saglabāja ģimenes mūzikas tradīciju. Es nolēmu to turpināt. Lūdzu mammai filmēt vecmāmiņu dziedam un fiksēt viņas uzkrāto tautas mantojumu. Viņa to izdarīja, savukārt es pierakstīju visus tekstus un melodijas un mēs ar māsu izveidojām aranžējumus, lai iepazīstinātu cilvēkus ar mūsu mākslu un mantojumu. Jūsu māsa dzied. Jā, gan dzied, gan spēlē dažādus instrumentus. Kad uzstājamies, vienlaikus piedzīvojam arī skaistu un siltu ģimenes sajūtu. Mēs svinam mūziku un dejojam! Un uzstājaties savos tautastērpos. Jā, tos izgatavoja mana mamma, kas ir tērpu darinātāja. Tā ir ģimenes sadarbība. Vairāk - ierakstā.   

Vairāk nekā pirms diviem tūkstošiem gadu radītās sengrieķu traģēdijas turpina nodarbināt māksliniekus arī šodien, un par Eiripīda "Mēdejas" daudzslāņaino un plosošo vēstījumu aicina domāt tikko Valmieras teātrī tapusī izrāde. Nekontrolēta kaislība un sarežģītu ētikas dabas jautājumu šķetināšana. Kultūras rondo režisors Reinis Suhanovs un māksliniece Monika Korpa. Ierakstos uzklausām aktieri Sandi Rungi, kuram, gatavojot lomu izrādei, nācās arī tīri praktiski iemācīties virpot mālu, Mēdejas lomas atveidotājas Māras Mennikas emocijas pēc pirmizrādes un komponistu Jēkabu Nīmani, kura mūzika, kas ieskanas raidījumā, ir viens no ļoti būtiskiem izrādes "Mēdeja" elementiem. "Viena no pamattēmām, pie kurām vispār es strādāju, ir ģimene. Tā ir sabiedrības modeļa  centrs. Ja divi cilvēki uzņemas atbildību par ģimeni, tad viņi uzņemas, ja tur kaut kas noiet greizi, nav jābrīnās, ka ir katastrofa. Katastrofa var būt ļoti liela un varbūt maza," par izvēli iestudēt "Mēdeju" stāsta Reinis Suhanovs. "Man ir daudz izrāžu par ģimeni, viena izrāde pat saucas "Ģimene". Otrs ir tas, ka līdz augustam Latvijā bija miruši 80 bērni dažādos negadījumos vai arī vecāku vardarbības un neuzmanības dēļ. No vienas puses Latvijā ir demogrāfijas krīze, no otras - cilvēki neuzņemas ar pilnu atbildību par izdarīto izvēli - sagaidīt bērniņu." Bet iestudējums ir arī interese par teātri, par to, kur ir dzimis teātris, par kultūrvēstures mantojumu, kas nāk no Grieķijas. "Ja mēs šajā kara laikā gribam piederēt Eiropai, mums ir tur jāskatās. Mēs esam teātris pierobežā, ja mēs skatāmies Eiropas kontekstā. Piederēt Eiropas kultūrai un runāt par tām lietām, kas mums ir kopīgas. Valmieras teātrim svarīgi arī parādīt, kā mēs esam turpat, kur Atēnas un Berlīne," turpina Reinis Suhanovs. Bet uz komentāros izskanējušo jautājumu, kāpēc šādā drūmā laikā ir jāskatās kaut kas tik drūms, Reinis Suhanovs atbild: "Tieši tāpēc, lai saprastu, ka tas ir neizbēgami un par to varētu arī reflektēt. Arī "Mēdeja" ir rakstīta kara laikā, Peloponēsas kara laikā. Ja apkārt ir drūmās un smagās lietas, ir jāsaprot kā viņās izdzīvot, un mēģināt saprast arī kaut kādas cēloņsakarību ķēdes." Monika Korpa piebilst, ka drūmais uz skatuves palīdz vienkārši novērtēt, kas mums pašiem apkārt ir, domāt par ģimenēm, un vienkārši saprast, cik ir labi vai brīnišķīgi. 

Ožas zudums un izmaiņas rokrakstā - šīs ir vienas no savdabīgākajām iespējamajām pazīmēm slimībai, ar ko sirgst miljoniem cilvēku pasaulē. Viena no neirodeģeneratīvām saslimšanām, kas skar vairāk nekā 10 miljonus pasaulē, ir Parkinsona slimība. un šobrīd tā tiek uzskatīta par vienu no straujāk augošajām nervu sistēmas slimībām. Pazīstama ar izteiktu muskuļu trīci, kas laika gaitā apgrūtina gan runas, gan ikdienas darba spējas. Kā to diagnosticē, ārstē un pēta? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas neiroloģes Ramona Valante un Krista Lazdovska. "Ja runājam par neiroģeneratīvajām slimībām, pie kurām pieder arī Parkinsona slimība, pasaulē tiek lēsts pēc epidemioloģiskiem datiem, ka šī ir viena no slimību grupām, kur sagaidāma epidēmija. Mēs parasti runājam par epidēmiju, par vīrusu slimībām, kas ātri izplatās. Kopumā, ņemot vērā, ka sabiedrībai ir tendence novecot, ilgāk dzīvot, mazāk nomirt no infekciju slimībām, no kardiovaskulārām slimībām, tad neirodeģeneratīvās slimības paliek aizvien biežākas un un izplatītākas visā pasaulē un arī Latvijā," norāda Ramona Valante. "Galvenais riska faktors joprojām ir vecums. Jo vecāki mēs kļūstam, jo lielāks risks ir šai slimībai," atzīst Krista Lazdovska. "60 gadu vecumā tas varētu būt viens līdz 5 procenti, 80 gadu vecumā jau vismaz 5% varētu slimot ar Parkinsona slimību. Bet skaidri pierādīta ir pesticīdu iedarbība. Francijā cilvēki, kas strādā lauksaimniecībā, var Parkinsona slimību kārtot kā arodsaslimšanu. Kopumā zinām, ka viss, kas ietekmē smadzeņu veselību, ietekmēs arī arī neirodeģenerāciju un iespējamu slimības attīstību. Gan sirds asinsvadu veselības aspekts, gan arī dažādas toksiskas vielas var būt iesaistītas, gan arī sporta trūkums, protams, arī ģenētiskie faktori." Ārstes norāda, ka ar Parkinsona slimību saslimst arī gados jauni cilvēki. "Tas ir mīts, kad Parkinsona slimība ir tikai vecāka gadagājuma cilvēkiem. Parkinsona slimība var parādīties jebkurā vecumā," atzīst Ramona Valante. "Kopumā Parkinsona slimību uzskata par multifaktoriālu, kas nozīmē, ka vairāki faktori iedarbojas, mēs nevaram pateikt, kurš ir tas viens un galvenais, kas ir palaidis to slimību. Un man šobrīd īsti nav skaidrs, kādiem tiem faktoriem ir jāsakrīt, lai beigās būtu Parkinsona slimība. Diemžēl viņa var arī parādīties 30-40 gados bez ģenētiskā fona." "Parkinsona slimību mēs varētu skatīt kā tādu daļēji lietussargu, zem kura apakšā var būt katram sava slimība, savi simptomi," skaidro Krista Lazdovska. "Bet pirmais, pēc kura spriedīsim, ka tā ir tieši Parkinsona slimība, šie pacienti kļūst lēnāki. Tas ir tāds pamatsimptoms. Mēs skatāmies, vai šis kustību temps ir zudis." Pacienti to izjūt dažādi. Kāds to izjūtu gaitā, ka kļūst lēnāks, soļu garums samazinās. Kāds izjūt, piemēram, kad kaut ko gatavo. No rīta grib uztaisīt omleti un kuļ olu, un roka pēc pāris tiem apgriezieniem kļūst arvien lēnāka. Lēnīgums ir pamatsimptoms. Tai pievienojas miera trīce. Ārste mudina nesatraukties tos, kam satraukumā nedaudz trīc rokas. Miera trīce ir "sarkanais karogs" Parkinsona slimībai. Cilvēks sēž mierīgi, neko nedara, rokas klēpī un skatās televizoru, un vienai rokai īkšķis vai plaukstas daļa patrīc. Tam pievienojas muskuļu stīvums. "Ja mēs runājam par klasisku Parkinsona slimību, šie simptomi sākumā ir vienpusēji, vienā ķermeņa pusē," bilst Krista Lazdovska.  "Ja pēkšņi vienu reizi neveikli sanācis notīrīt kartupeli, tas nenozīmē, ka ir slimība, jo Pārkinsona slimība viņa ir lēna un progresējoša. Izmainītās kustības paliek konstantas," papildina Ramona Valante.  Sākumā cilvēki nejūt tieši lēnīgumu, bet to, ka kustas citādi. Ja tās ir pāris reizes, par to nebūt jāsatraucas. Ja tas sāk traucēt ikdienā, tas ir brīdis, kad jāvēršas pie ārsta, jo Parkinsona slimība nepāriet.  "Ja cilvēks atnāk pie ārsta un pasaka: man šis sākas pirms mēneša, ārsts nedrīkst pat teikt, ka šī ir Parkinsona slimība. Mēs izvērtēsim pacientu, mēs paturam prātā, bet patiesībā, lai noteiktu, ka šī ir Parkinsona slimība, simptomiem ir jābūt vismaz trīs gadus," norāda Krista Lazdovska.  "Jautājums, vai tas nav novēloti? Diemžēl patiesība ir tāda, ka neviena neirodeģeneratīva slimību, tai skaitā Parkinsona slimība, nav izārstējama. Līdz ar to nevar nokavēt to, ko nevar izārstēt. Mēs varam ar medikamentiem un darbībām varam tikai uzturēt dzīves kvalitāti, bet ne izārstēt," atzīst Ramona Valante. Nacionālā Dabas muzejā turpmāk būs vērojama skeletiem veltīta ekspozīcija Mirkli pirms Latvijas Nacionālā dabas muzeja jaunās, pastāvīgās ekspozīcijas “Skeletārijs” atklāšanas esam satikušies ekspozīcijas zālē ar muzeja Zooloģijas nodaļas vadītāju, ornitologu Dmitrijs Boiko. Ekspozīcijā mūs ieskauj lieli un mazi visdažādāko dzīvnieku sugu skeleti un to daļas. No 11. decembra ikvienam to visu ir iespēja aplūkot jebkurā mirklī muzeja 5. stāvā. Dmitrijs Boiko kā ekspozīcijas darba grupas vadītājs norāda, ka “Skeletārija” ceļš iets vairākus gadus. Laika gaitā paši muzeja pārstāvji savu kolekciju papildinājuši ar jauniem galvaskausiem, bet, lai iegūtu pilnus dzīvnieku skeletus, atrasti lieliski sadarbības partneri - Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Veterinārmedicīnas fakultāte Jelgavā. Tad uzsāktas sarunas, vai muzejs varētu deponēt fakultātes osteoloģiskās kolekcijas priekšmetus, un šim ierosinājumam gūta atsaucība. Tā tapis “Skeletārijs”. Savukārt muzeja vecākā ekoloģe Lauma Goldblate ekspozīcijā bijusi atbildīga par saturu un vislabāk zina stāstīt, pēc kāda principa “Skeletārijs” veidots. Atklājot ekspozīciju, Latvijas Nacionālā dabas muzeja direktore Skaidrīte Ruskule savā uzrunā norāda, ka līdz ar “Skeletārija” atklāšanu tiek pāršķirta vēstures lappuse. Ar “Skeletāriju” muzejs savā ziņā atvadās no kādreizējā ekspozīciju izteiktā vēsturiskā pieskāriena. Vienlaikus direktore uzsver, ka līdz šim nav pieredzēta neviena ekspozīcija, kurā būtu ieguldīts tik liels darbs eksponātu sagatavošanāS Skanot prieka čalām pēc “Skeletārija” atvēršanas, par savu darbu vēl pastāsta ekspozīcijas materiāla sagatavotāja un arī atsevišķu eksponātu restauratore Janta Meža. Lai eksponāti saglabātos ilgtermiņā, Janta tos mazgājusi ar ļoti smalkām smiltīm, dzeramo sodu, ūdeni, bet nolūzušās detaļas fiksējusi ar speciālu līmi. “Skeletārijs” Latvijas Nacionālajam dabas muzejam ir jauna latiņa, ne katram dabas muzejam ir šāda skeletu ekspozīcija, un, kā atklāšanā norādījis ekspozīcijas mākslinieciskā risinājuma autors Didzis Jaunzems, “Skeletārijs” pat atgādina dārglietu ateljē. 

Stāsta JVLMA  profesore, Muzikoloģijas katedras Etnomuzikoloģijas klases vadītāja, Zinātniski pētnieciskā centra vadošā pētniece Anda Beitāne; pārraides producente Maruta Rubeze Apdziedāšanās, pie suitiem kādreiz saukta arī par "gānīšanos", ir dziesmota cīņa starp divām pusēm. Tās ir dziedātāju grupas, kas viena otru aizskar un provocē, izmantojot tādus tekstus, ko pieklājīgā sabiedrībā ne vienmēr un ne katram ir pa spēkam izrunāt. Tā ir gan sacensība, gan rituāls, kā dēļ arī visi tie vārdi kļūst leģitīmi un atļauti. Apdziedāšanās īpaši raksturīga kāzu tradīcijām, taču iespējama arī citos gadījumos, tai skaitā dažādās mūsdienu situācijās. Vai arī, ja kāzās ir lūgtas, piemēram, "Suitu sievas", kas joprojām mēdz dāsni izdalīt katram pa pantiņam? Šis stāsts balstīts pirms vairāk kā 30 gadiem veiktos ieskaņojumos, par kuru tapšanu paldies pienākas ilggadējam Mūzikas akadēmijas profesoram un zinātniskā darba prorektoram Ludvigam Kārkliņam, kurš, kā izrādījās, arī bija suits. Tas atklājās brīdī, kad viņš mani, toreiz vēl maģistrantūras studenti, 1994. gadā uzaicināja uz akadēmijas rektorātu un piedāvāja izmantot pēdējo naudu, kas no zinātnes finansējuma pieejama lauka pētījumiem. Tas nāca kopā ar stingru nosacījumu, ka jābrauc tikai un vienīgi uz Alsungu pie suitiem, ko es arī labprāt darīju.    Tā bija pirmā reize, kad satikos ar "Suitu sievām", toreiz arī uzzinot, kā radies šāds nosaukums. Viena no visu laiku dižākajām suitenēm – Ilga Leimane – viņa arī ilggadēja etnogrāfiskā ansambļa "Suitu sievas" vadītāja, to skaidroja šādi: "To nosaukumu mēs esam ieguvušas no filmas "Pūt, vējiņi!" 1973. gadā. Mēs pašas tikai tās titros uzzinājām, ka esam "Suitu sievas". Tad mums tā arī tas iegājās, mēs to pieņēmām. Jā, tas ir pilnīgi loģiski, tur var pateikties kinorežisoram Gunāram Piesim. Tas ir ļoti labi, ka tā ir, ka mums ir beidzot savs nosaukums." ("Suitu sievas", 1994) Galvenā saucēja, citiem vārdiem, dziesmu sācēja jeb pirmā soliste, proti, tā, kura visus tos trakos pantiņus salasa un izdomā, toreiz bija Katrīna Spekmane, saukta par Lielo Trīni. Viņa atcerējās savas mammas stāstīto par apdziedāšanos viņas kāzās pagājušā gadsimta 20. gados, tātad, pirms aptuveni 100 gadiem. "Nu es varu pateikt tikai par mammu, kad mammai kāzas bija. (…) Un tagad tie nu visi tais kāzās ir. Nu apdziedājās – i sievas radi dzied un vīra radi. Un viņa teica, ka tiktāl, sākumā sāk ar siera gabaliem mētāties, ar baltmaizi, un tad jau iet arvien, arvien tuvāk lec jau, un nikni paliek, un mamma teica, jau sāk paķert pie lindrak' un stiept galdam pāri. Tā kā nemaz nav tik tas bijis pa jokam, tas jau gājis beigās jau nopietni." ("Suitu sievas", 1994) Suitenes arī stāsta, kā viņām ar apdziedāšanos gājis koncertos. Locītāja jeb otrā soliste, kura saucējas teikto tekstu atkārto jeb, kā suiti saka, loka dziesmas turpinājumā, Marija Steimane, visiem zināma kā Ručs jeb Ruč Marija, atceras: "Un arī mūsu tos koncertos. No sākuma mēs jau momentā nedodam piparus. Trīne no sākuma, vai nu Ilga kaut ko, nu mūsu tās saucējas, sevi pieteicam ar tādiem skaistiem vārdiem. Tiešām skaistiem. Tā kā pagājuš reizi mēs bijām piektdien tai Rīgā, tai Ilgai bij tik brīnišķīgi tie iesākuma vārdi. Tādi silti: "Ja būs silta istabiņa, tad būs jauka valodiņa." Nu tiešām liekās, kad dzied, nāk ārā no sirds visi tie vārdi." Trīne piebilst: "To bezkaunību jau dzied vēlāk tikai" un turpina: "Brīžam jau tā dzied, ka pašai kauns. Ručs man neloka tad, kad es pavisam aplam dziedu." Ručs turpretim saka: "Tad es grūžu sānos: es tev nelocīs! Un galvenais, viņai i jauni, jauni [panti] nāk. Kas jau iedziedāti, ta nekas, bet viņai katru reiz ir jauni, un tie, kas nav dzirdēti, man arī nāk smiekli, un smieties nedrīkst." Trīne atceras, ka reiz Kuldīgā viņas bijušas tikai trijatā: "Bet nu sāk dziedāt un Ručs vairāk neloca, nu tā kā muļķenes – pašas dzied un pašas smejās." Katrīna Antonoviča jeb Katiņa vēl tikai piebilst: "Nu, kad Trīne uzsāk šitās nelabās dziesmas, viņu nevar apturēt. Tad gandrīz pie brunčiem jāsauc, jāvelk prom." ("Suitu sievas", 1994) Šie un vēl citi tikpat un vēl sulīgi citāti kopā ar apdziedāšanās dziesmām, kur daži pantiņi veltīti arī Latvijas Radio skaņu inženierim Aivaram Štengelim un toreizējam šoferim Armandam Ziemanim, Latvijas simtgadē tika publicēti starptautiskā audiovizuālo izdevumu sērijā, ko izdod Vīnes Mūzikas un izpildītājmākslu universitātes tautas mūzikas pētniecības un etnomuzikoloģijas institūtā bāzētais Eiropas daudzbalsīgās mūzikas pētījumu centrs. Šo tekstu interpretācija angļu valodā bija patiesi aizraujošs process. Nav mazsvarīgs arī fakts, ka pirms vairāk nekā 30 gadiem veiktā ieraksta magnetofona lente, to digitalizējot, burtiski, izjuka Latvijas Radio skaņu režisora Vara Kurmiņa rokās. Paldies Varim un prieks, ka šo tomēr izdevās saglabāt! Vairāk informācijas un audio: Beitāne, Anda. 2018. Notes from Latvia. Multipart Music in the Field. European Voices: Audiovisuals 1. Vienna: Department for Folk Music Research and Ethnomusicology of the University of Music and Performing Arts Vienna / Riga: Jāzeps Vītols Latvian Academy of Music, 212, 2 CD, ISBN 978-9934-547-02-7.    

Pasaule mainās, un pārmaiņas mūsu puslodē raisa pieaugošas bažas. Savienotās Valstis publiskojušas jauno nacionālās drošības stratēģiju, un tā demonstrē, ka starp Eiropu un ASV pieaug arvien redzamāka plaisa. Savukārt Krievija savā politikā jūtas drošāk, un te jārunā ne tikai par Donalda Trampa labvēlību vien. Savienotās Valstis arī aktīvi spiež ukraiņus samierināties ar teritoriju zaudēšanu, lai apturētu karadarbību. Visu nedēļu turpinājušās sarunas par to, cik daudz kuram jāpiekāpjas.  Un Donalds Tramps, kurš mēģina sevi iztēlot par pasaules karu apturētāju, šonedēļ šajā ziņā saņēmis vienu ne sevišķi patīkamu dāvanu - ar jaunu sparu uzliesmojušas sadursmes starp Kambodžu un Taizemi, ar kuras noslēgto pamiera vienošanos viņš publiski neslēpti dižojās. Aktualitātes analizē Analītikas un vadības grupas “PowerHouse Latvia” direktors Mārtiņš Vargulis un atvaļināts vēstnieks, Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskās augstskolas vieslektors Gints Jegermanis. Ietiepīgie eiropieši Visu pagājušās nedēļas nogali Floridā jau atkal risinājās sarunas, kurās Savienoto Valstu administrāciju pārstāvēja prezidenta īpašie sūtņi Stīvens Vitkofs un Džareds Kušners, savukārt Ukrainu – Nacionālās drošības un aizsardzības padomes sekretārs Rustems Umerovs un Ukrainas bruņoto spēku Ģenerālštāba priekšnieks, ģenerālleitnants Andrijs Hnatovs. ASV prezidenta Ukrainas sūtnis Kīts Kellogs, kurš drīzumā pametīs šo amatu, preses pārstāvju sastapts publiskā pasākumā Kalifornijā, izteicās, ka sarunas esot pavisam tuvu sekmīgam iznākumam, neatrisināti paliekot jautājumi par iespējamu Ukrainas kontrolēto teritoriju nodošanu Krievijai un Krievijas rokās esošās Zaporižjes atomelektrostacijas turpmākās darbības nosacījumiem. Prezidents Zelenskis pirmdien, 8. decembrī, vēlreiz apliecinājis, ka jebkāda vēl neieņemtās Ukrainas teritorijas labprātīga atdošana agresoram esot neiespējama – to liedz gan Ukrainas konstitūcija, gan starptautiskie likumi, un viņam neesot arī morālu tiesību tā rīkoties. To Ukrainas vadītājs paziņoja pēc tam, kad Londonā bija ticies ar Lielbritānijas premjerministru Kīru Stārmeru, Francijas prezidentu Emanuelu Makronu un Vācijas kancleru Frīdrihu Mercu. Tajā pašā dienā viņš ieradās Briselē, kur tikās ar Eiropas Komisijas prezidenti Urzulu fon der Leienu, Eiropadomes prezidentu Antoniu Koštu un NATO ģenerālsekretāru Marku Riti. Otrdien Romā viņu uzņēma Itālijas premjerministre Džordža Meloni, un Vatikānā – pāvests Leons XIV. Visi Zelenska sarunu partneri jau atkal apliecinājuši, ka vēlas taisnīgu mieru ar drošības garantijām Ukrainai. Atrodoties aktīvā kustībā pa Eiropu, Ukrainas līderim nācās reaģēt uz arvien nīgrāku retoriku, kura viņam tika adresēta no Baltā nama saimnieka puses. Pirmdienas rītā Donalds Tramps izteicās, ka Zelenskis pat neesot izlasījis pēdējos amerikāņu miera priekšlikumus. Uz to Ukrainas līderis atbildēja, ka, pirms nākt klajā ar kādiem izteikumiem, viņam jātiekas klātienē ar Ukrainas sarunvedējiem. Būdams ceļā no Londonas uz Briseli, viņš pauda, ka ar Eiropas partneriem saskaņotais Ukrainas priekšlikums tikšot Vašingtonai iesniegts, domājams, otrdien. Pagaidām gan nav ziņu, vai tas noticis. Otrdien pamatīgu interviju ar Trampu publiskoja izdevums „Politico”. Tajā nu tika gan Eiropas līderiem, kuri esot vāji, reālu mieru panākt nespējīgi, gan Zelenskim, kurš gribot turpināt karu, jo citādi būtu jārīko vēlēšanas. Ukrainas līderis reaģēja ātri, paziņojot, ka viņa vadītā partija gatavojot likumdošanas izmaiņas, kas ļautu sarīkot vēlēšanas kara laikā, tikai Savienotajām Valstīm būtu jāgādā, lai vēlēšanu procesu neapdraudētu Krievijas militārie triecieni. „Pūstošā” Eiropa Nākamo pāris desmitgažu laikā Eiropas civilizācija riskē izzust. Tā pilnā nopietnībā apgalvo oficiāls 4. decembrī publiskots Savienoto Valstu valdības dokuments – Nacionālās drošības stratēģija. Katra jauna Vašingtonas administrācija izstrādā šādu konceptuālu tekstu, un Trampa komandas sagatavotais tiek publiski pozicionēts kā „ceļvedis, kam jānodrošina, ka Amerika joprojām ir dižākā un veiksmīgākā nācija cilvēces vēsturē un brīvības mājvieta uz zemes”. Tas, kas šai 33 lappušu biezajā apcerējumā teikts par Eiropu, apliecina, ka viceprezidenta Vensa pasāžas Minhenes drošības konferencē šī gada februārī nebija kāds pārpratums, lielās politikas jaunpienācēja pārspīlēts izlēciens, bet gan Savienoto Valstu tagadējās administrācijas ideoloģisks definējums, ar kuru Eiropai būs rēķināties. Eiropa, kā teikts dokumentā, piedzīvojot ekonomikas lejupslīdi, taču tās reālās problēmas esot vēl dziļākas. Tādas esot, citējot, “Eiropas Savienības darbības, kas grauj politisko brīvību un suverenitāti, migrācijas politika, kas pārveido kontinentu, vārda brīvības cenzūra un politiskās opozīcijas apspiešana, nacionālās identitātes zudums”. Vairākas Eiropas valstis, kā apgalvots tekstā, riskējot jau drīzā perspektīvā „kļūt neeiropeiskas”, respektīvi – migrācijas rezultātā lielākā daļa to iedzīvotāju drīz būšot ieceļotāji no citām pasaules daļām. Uz dokumenta lappusēm, kā šķiet, pārceļojusi sazvērestības teorija par it kā mērķtiecīgu baltās rases ļaužu aizstāšanu ar citu rasu un kultūru pārstāvjiem. Oficiālā Vašingtona deklarē savu gatavību stāties cīņā par „Vecās pasaules” glābšanu, kas, cita starpā, izpaužas kā vēlme iejaukties Eiropas valstu iekšpolitikā, veicinot sev tīkamus procesus. Trampa un viņa līdzgaitnieku simpātijas nepārprotami pieder labējiem nacionālistiem, kuri var cerēt uz aizokeāna uzskatu biedru balstošo plecu. Pašreizējām Eiropas valdībām Vašingtona šai tekstā pārmet, no vienas puses, pārlieku nedrošību attieksmē pret Krieviju, no otras – nevēlēšanos pārtraukt karadarbību Ukrainā, uz ko tiecoties Amerika. Tajā pat laikā dokuments nedefinē Krieviju kā stratēģisku draudu un runā par nepieciešamību „atjaunot stratēģisko stabilitāti ar Krieviju”. Reaģējot uz publiskoto tekstu, Vācijas ārlietu ministrs Johans Vadefūls paziņojis, ka Savienotās Valstis joprojām ir svarīgs sabiedrotais drošības jautājumos, taču vārda brīvības un sabiedrības politiskās organizācijas sakarā Eiropai padomdevējus no ārienes nevajagot. Toties visai pozitīvi šīs stratēģijas parādīšanās uzņemta Kremlī, kura oficiālais pārstāvis Dmitrijs Peskovs paziņojis, ka tajā vērojami uzlabojumi, un tie atbilst Krievijas redzējumam. „Izbeigtais” karš uzliesmo atkal Taizemes un Kambodžas robežkonflikta saknes sniedzas vairāk nekā gadsimtu senā vēsturē, kad tika iezīmētas robežas starp toreizējo Siāmas karalisti un Francijas koloniālajiem valdījumiem Indoķīnā. Galvenais strīdus ābols ir hinduisma dievībai Šivam veltīts tempļu komplekss, kuru Kambodžas valdnieki izveidojuši laikā no mūsu ēras 9. līdz 12. gadsimtam. 1962. gadā starptautiska šķīrējtiesa atzina templi par Kambodžai piederīgu, taču Taizeme šim lēmumam nepiekrita. Nākamajās desmitgadēs Kambodža piedzīvoja ilgstošu radikāli kreiso t.s. sarkano khmeru diktatūru un pilsoņu karu, un robežstrīds ar kaimiņvalsti tai nebija aktuāls. Taču 2008. gadā, kad iekšējie satricinājumi bija palikuši pagātnē, Kambodža mēģināja reģistrēt tempļa kompleksu kā UNESCO Pasaules mantojuma vietu, un konflikts atsākās ar jaunu sparu. Nākamajos gados pie robežas periodiski notika apšaudes un nelielas kaujas, reizumis ar artilērijas izmantošanu. Bija upuri kā abu pušu militārpersonu, tā civiliedzīvotāju vidū. Pēdējais spriedzes periods iesākās šī gada maijā, kad sadursmē tika nogalināts Kambodžas karavīrs. Jūlijā starp abām valstīm izvērtās diezgan nopietna karadarbība. Taizeme apgalvoja, ka Kambodža apšaudījusi tās teritoriju ar raķetēm, un veica aviācijas triecienus pa militāriem mērķiem kaimiņvalsts teritorijā. Piecas dienas ilgajās kaujās tika nogalināti apmēram piecdesmit cilvēki, tūkstošiem bēgļu pameta karadarbības rajonu. Šajā brīdī konfliktā iejaucās Savienoto Valstu administrācija, piedraudot ar ekonomiskajām sankcijām. Ar Malaizijas valdības starpniecību tika panākta vienošanās par uguns pārtraukšanu un oktobrī Donalda Trampa klātbūtnē parakstīts dokuments, kuru Baltā nama saimnieks dēvē par mierlīgumu, savukārt Taizemes valdība – par divpusēju deklarāciju. Novembrī Taizeme paziņoja, ka drošības situācija nav uzlabojusies, un apturēja vienošanās darbību. Spriedze kārtējo reizi pārauga sadursmēs pagājušajā svētdienā, 7. decembrī, kad uz robežas notika apšaude. Kā ierasts, abas puses vaino viena otru pamiera pārtraukšanā. Pirmdien pie robežas jau noritēja diezgan nopietna karadarbība, Taizemes pusei iesaistot arī gaisa spēkus. Tiek ziņots, ka vismaz desmit cilvēki pēdējo pāris dienu laikā zaudējuši dzīvību, pierobežas teritorijas atkal bijuši spiesti pamest vairāki simti tūkstošu. Donalds Tramps, kurš iekļāvis karadarbības izbeigšanu jūlijā savu karu izbeidzēja sasniegumu sarakstā, pieprasījis abām pusēm cienīt parakstīto vienošanos. Tā kā gan Taizeme, gan Kambodža pieder organizācijai ASEAN, tās prezidējošās valsts Malaizijas premjerministrs Anvars Ibrahims paziņojis, ka gatavs iesaistītes un censties atdzesēt konfliktu. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Kas notiek, kad partneris ir atkarīgs no pornogrāfijas, pieaugušais bērns no alkohola, vai arī- pats nevari pateikt "nē" procesam, kas pārņem tavu dzīvi? Šajā sarunā narkologs un kognitīvi biheiviorālā terapeite Dr. Ilze Maksima skaidro, kāpēc visizplatītākā kļūda ir mēģināt glābt otru, nevis rūpēties par sevi. Viņa atklāj, ka līdzatkarība nav par tavu partneri vai bērnu – tā ir par tevi un tavām robežām. Un tieši tāpēc palīdzību pirmām kārtām jāmeklē sev.Intervijā uzzināsi par pārmaiņu līmeņiem, caur kuriem iet gan atkarīgais, gan līdzatkarīgais cilvēks, kāpēc "puņķu lupata jāpaņem pieaugušajam bērnam pašam", kam ir atkarība, un kā atpazīt, vai partneris tiešām virzās uz priekšu vai turpina tavā priekšā spēlēt teātri. Dr. Maksima dalās arī konkrētos veidos, kā sports, hobiji un pašcieņa kļūst par īstajām zālēm ceļā uz brīvību – gan no atkarības, gan no līdzatkarības. Šī saruna ir par to, ka tu drīksti izvēlēties savu dzīvi, pat ja tas nozīmē pieņemt sāpīgus lēmumus.Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas atradīsi 246.sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00:00 Ievads00:06:00 – Narkoloģija nav tikai par vielām, tā ir arī par procesiem, kas pārņem dzīvi.00:09:00 – Alkohols ir biežākais atkarību problēmu iemesls, bet reti nāk viens.00:13:00 – Pornogrāfijas atkarība un tās sekas.00:16:00 – Noliegums un tieksme – divi galvenie atkarības simptomi.00:17:00 – Vectētiņš, kas dzēra līdz 90 nav pretarguments astoņiem miljoniem.00:19:00 – Bauda ir pāri visam, jo smadzenes to pieprasa.00:20:30 – “Es pats sev reizēm riebjos” – kad atkarība kļūst par ciešanu avotu.00:23:00 – Līdzatkarība nav par otru, tā ir par Tevi.00:28:00 – Ja man vajag mīlestību, es neeju karā.00:30:00 – Pašaizliedzība nav kompliments.00:33:30 – Risinājums nav šķiršanās, bet doma par to var būt dziedinoša.00:45:00 – Attiecības ir barteris – ja man nedod, es arī nedodu.00:50:00 – Recidīvs nav fiasko, bet pieredze, kas palīdz augt.00:52:00 – Gads nav gaidīšana – tas ir laiks, kurā notiek virzība.00:57:17 Power-Up SPACE – vieta, kur ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu00:58:30 – Plānošana sākas ar jautājumu: ko es gribu?01:03:00 – Ja depresija traucē rīkoties, medikamenti var būt daļa no plāna.01:07:15 – Atkarība nav slimība, ko var aizmirst – tā ir jāatceras.01:18:00 – Līdzatkarīgais meklē palīdzību sev, nevis glābj otru.01:21:00 – Ja pazūd hobiji, pazūd arī dzīves garša.01:27:00 – Pieaugušais bērns var nomirt – un tas ir jāspēj pieņemt.01:37:00 – Bailes no vientulības, kas liek darīt neprātīgas lietas.01:44:15 – Kad vainas sajūta traucē palīdzēt.01:58:00 – Skelets skapī smird, kamēr to nenes ārā.

Vairāk nekā 230 tūkstoši krājuma priekšmetu – tāda bagātība ir Nacionāla Dabas muzeja pārziņā. Par katru no šiem priekšmetiem jārūpējas, lai to saglabātu nākamajām paaudzēm, jo daļa no šiem atradumiem dabā vairs nav sastopami. Muzeja apmeklētājiem neredzamā muzeja dzīve notiek krājuma sagatvošanā. Kā dažādi dabas priekšmeti nonāk līdz muzeja ekspozīcijai? Kā šos paraugus ievāc, uzglabā un sakārto bagātīgajā krājumā? Par to stāsta jauna izstāde Nacionālajā Dabas muzejā, tādejādi atzīmejot muzeja 180 gadadienu. Raidījumā Zināmais nezināmajā plašāk stāsta Latvijas Nacionālā Dabas muzeja izstādes darba grupas vadītāja, botāniķe Lauma Miķelsone-Šibeika, Latvijas Nacionālā Dabas muzeja vecākā mineraloģe Sanita Lielbārde un Latvijas Nacionālā Dabas muzeja ornitologs Dmitrijs Boiko. Latvijas Nacionālajā dabas muzejā apskatāma izstāde „Dabas priekšmeta ceļš līdz muzeja krājumam”, kas ļauj iepazīt muzeja speciālistu darba aizkulises un to, kā visdažādākie dabas priekšmeti – minerāli, fosilijas, augi, sēnes, putni, zīdītāji, gliemji un kukaiņi – tiek ievākti, pēc tam apstrādāti un vēlāk uzglabāti muzeja krājumā. Izstāde tapusi kā viens no īpašajiem muzeja 180. jubilejas gada notikumiem. Latvijas Nacionālā dabas muzeja krājums ir dabas bagātību krātuve, kurā glabājas ģeoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, entomoloģiskie, botāniskie un mikoloģiskie priekšmeti. Krājums tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus vai muitā konfiscētus priekšmetus. Tā kā muzeja krājumā ir daudz Latvijā un pasaulē izzūdošu sugu, kā arī jaunas sugas Latvijas faunā un florā, kolekciju vērtība gadu gaitā aug un aizvien aktuālāks kļūst jautājums par to saglabāšanu ilglaicīgi. Šobrīd muzejam ir vairāk nekā 230 tūkstoši krājuma vienību, kas tiek uzglabāti īpašos apstākļos. Pamatkrājums ir Nacionālā muzeju krājuma sastāvdaļa un nacionālā bagātība, tāpēc muzejam ir atbildība un pienākums nodrošināt saudzīgu attieksmi un krājuma pieejamību sabiedrībai ilgtermiņā. Dabas priekšmetus visbiežāk ievāc savvaļā. Speciālisti pirms tam veic izpēti, un plāno maršrutu, turklāt ievākšanai nepieciešami īpaši instrumenti vai ekipējums. Lai dabas priekšmetus varētu uzglabāt muzejā, tie ir pareizi jāsagatavo. To veic zinoši speciālisti – botāniķi, mikologi, mineralogi, petrogrāfi, ģeologi, paleontologi, teriologi, ornitologi, entomologi un malakologi. Pēc rūpīgas apstrādes priekšmeti nonāk speciālās krājuma telpās. Kā eksperti prot atšķirt viltotu mākslas darbu no īsta? Leonardo da Vinči, Pikaso, van Gogs, Dalī, Monē – šo gleznotāju darbus pasaulē kopē un vilto visvairāk. Tikām  no latviešu gleznotājiem viltojumu  saraksta virsotnē ir Vilhelma Purvīša gleznotās ainavas. Lai noteiktu, vai  mākslas darbs ir oriģināls vai nē, mākslas zinātniekiem talkā nāk arī ķīmiķi. Par to, kā ar mikroskopa palīdzību var atkodēt krāsu pigmentus un kas ir gleznu viltotāju atpazīstamākais darba paņēmiens, atklāj Latvijas Mākslas Akadēmijas Restaurācijas un materiālu izpētes institūta  pētniece Indra Tuņa. Viņa skaidro, kā notiek gleznu ķīmiskā izpēte, jo pētniece norāda, ka glezniecība aizvien ir tā aktīvākā mākslas daļa, kur cilvēkiem interesē tā vai cita mākslas darba identifikācija. Indras darbs ir gan orientēties mākslas vēsturē, lai zinātu, kādas krāsas mākslinieks lietojis, un kā ķīmiķei ir jānosaka šo krāsu sastāvs. Viņas darba vietā līdzās studentu darbiem – gleznām, uz galda rindojas pāris mikroskopu, kas ierasti instrumenti Indras darbā.

Vairākas reizes gadā Baltijas jūrā notiek dažādas mācības, kuru galvenais uzdevums – atrast un neitralizēt sprādzienbīstamus priekšmetus no Pirmā un Otrā pasaules kara. Tās ir jūras mīnas, kas atrodas jūras dzelmē aptuveni 20 metru dziļumā. Pievienojamies Lietuvas Jūras spēku ūdenslīdēju brigādei un Somijas Jūras spēkiem mīnu meklēšanā un neitralizēšanā pie Latvijas krastiem.

Decembra saruna ir izskanējusi ar mūsu fantastiskajiem viesiem Helēnu Jēgeri un Agati Meikulāni, kā arī kur nu bez priestera Kārļa Miķelsona! Šoreiz saruna bija par tēmu: Kā būt kristīgam jaunietim mūsdienās? P.S Raidījuma ierakstu video formātā vari atrast mūsu Facebook lapā. Raidījumu veidojam mēs, "Kedās" komanda: Linda, Alise, Paula, Sanija. Alise.

Šogad darbu uzsākusi jauna mākslas grāmatu izdevniecība "Entropy.press", ko dibinājušas vizuālā māksliniece Katrīna Marta Riņķe un grafikas dizainere un tēlniece Anna Priede. Diezgan ambiciozs solis Latvijas nelielajā mākslas grāmatu tirgū Par laikmetīgās mākslas dokumentēšanu un aktīvu līdzdalību procesos Kultūras rondo saruna ar Katrīnu Martu Riņķi. "Vairāki iemesli, un arī ļoti konsekvences izvēles, kuru rezultātā un pāris sarunu ietekmē, kā arī mēnešiem garās pārdomās pēc maģistra studiju beigšanas es sapratu, ka vēlos izveidot kaut ko, kas ir ļoti augstu pievienoto vērtību," tā par izvēli veidot izdevniecību atklāj Katrīna Marta Riņķe. "Ja man ir jātērē sava enerģija un jāieliek savs radošais gars, vai arī domas kaut kur, tad es vēlos, lai tas ir kaut kas, kas pienes ļoti augstu vērtību ne tikai man, bet arī citiem. Man bija sajūta, ka, to darot Latvijas kontekstā vai ļoti mazā cilvēku grupā, kas nav varbūt Rietumeiropa vai cita veida apstākļi, kur kultūra un literatūra jau ir ļoti bagāta un pieejama, ka tam būtu daudz augstāka vērtība. Tas ieguldījums tad būtu nopietnāk novērtēts un tam būtu lielāka nozīme." Kāda ir tā niša, ko jūs ieraudzījāt mākslas grāmatu ainavā? Kas jūs ar Annu arī iedrošināja spert šo soli un saprast,- jā, mēs varam pienest kaut ko savu?  Katrīna Marta Riņķe: Nav tā, ka Latvijā nebūtu mākslas grāmatu izdevniecības vai vietas, kur apskatīt, izlasīt mākslas grāmatas. Bet mēs pamanījām, ka Latvijā nav vietu, kas būtu tikai un vienīgi uz to vērstas - uz mākslas grāmatām. Ne tikai vietējiem darbiem, bet arī ārzemju mākslas grāmatām. Tāda veida pieejamības nav. To es ļoti novērtēju un izjutu studiju laikā Ģentē, ka man bija pieeja mākslas grāmatu bibliotēkai, kur es varēju izlasīt Marka Rotko vēstules un dienasgrāmatas draugiem, arī Donalda Džada, mākslinieka, gleznotāja, pierakstu un citu pasaulē ievērojamu cilvēku domas. Tāda veida dokumentēšana vai pieeja mākslinieka redzējuma izprašanai bija man ļoti nozīmīga. Mēs runājam par to ar Annu. Arī citi draugi arī tika iesaistīti, Aleksejs Muraško, kas ir grāmatu dizaineris, kas arī ļoti atbalsta šo izdevniecību un kuram ļoti rūp grāmatas un to dizains un kvalitāte. Arī arhitekts, mākslinieks Pauls Rietums sākotnēji bija iesaistīts sākumā. Tā pamazām šī ideja apauga. Protams, tas balstījās arī uz manu izvēli pārcelties uz Latviju un tad pievērsties lietām, kas man ir svarīgas. Man ir jāpateicas arī Jūlijai Berkovicai no ISSP un Kamilai Kūnai, kuras arī palīdzēja man veikt šīs izvēles un pievērsties tam, kas ir nozīmīgs un svarīgs. Izdevniecības veidotāju mērķis ir dokumentēt laikmetīgās mākslas un citu radošo sfēru norises, kā arī veicināt mākslas izdevumu pieejamību Latvijā un Baltijā. "Entropy.press" meklē jaunas un neierastas publikāciju formas un aicina autorus iesniegt grāmatu manuskriptus vai uzmetumus vizuālajā mākslā, fotogrāfijā un grafikas dizainā. Izdevniecība aicina māksliniekus iesniegt grāmatu manuskriptus vai uzmetumus kādā no trīs kategorijām: vizuālajā mākslā, fotogrāfijā vai grafikas dizainā. Pieteikumā jāiekļauj: īss projekta apraksts; manuskripts, uzmetums vai koncepcija; radošās darbības CV un kontaktinformācija. Manuskriptam vai uzmetumam nav noteikta formāta vai apjoma — var iesniegt tekstus, attēlu sērijas, maketa skices, vizuālas koncepcijas, grafiskus paraugus u.c. Svarīgi, lai materiāli žūrijai ļautu saprast izdevuma ieceri un struktūru. Konkurss neparedz finansiālu balvu, tā mērķis ir veicināt jaunu, inovatīvu un eksperimentālu mākslas publikāciju tapšanu Latvijā, atbalstot māksliniekus un mākslas grāmatu dizainerus, kuri pēta grāmatu kā mediju. Plānots, ka izdevniecība ar atlasītajiem autoriem vienosies par tālāku sadarbību un publikācijas procesu, noslēdzot atsevišķu līgumu. Konkursa termiņš — 2026. gada 23. janvāris. Pieteikumu iesniegšana un konkursa nolikums — "Entropy.press" mājaslapā. "Es sagaidu, ka mākslinieki nenoslinkos, saņemsies un sagatavos PDF dokumentu un piedāvājumu, kas dot viņiem iespēju izmantot "Entropy.press" kā audeklu vai mediju, lai pastiprinātu savu radošo darbību. Ne tikai atskatītos uz to, kā izskatās viņu darbi varbūt plašākā kontekstā, bet arī atskatītos uz to, kas ir bijis ļoti labs un foršs un varbūt ko ir iespējams attīstīt, un tā rezultātā dokumentēt lietas, kas ir svarīgas, un dokumentēt darbus, vārdus, tekstus," vērtē Katrīna Marta Riņķe. "Ļoti daudzi mākslinieki arī raksta, par to runā muzeja darbinieki Elita Ansone, Māra Lāce. Daudzi mākslas vēsturnieki, kritiķi ir teikuši, ka ir daudz skaistu tekstu mākslā no māksliniekiem arī Latvijā. Bet šī problēma netiek risināta. Šis ir mēģinājums to risināt, publicējot dzīvo mākslinieku vizuālos teksta, fotogrāfijas, grafiskā dizaina, glezniecības darbus." Izklausās ļoti apņēmīgi, bet arī ārkārtīgi darbietilpīgi. Vai nav bail, žargonā runājot, aplauzties? Katrīna Marta Riņķe: Tieši tāpat kā kandidējot uz priekšsēdētājas amatu Cēsu novada Jauniešu domē. Tas ir diezgan traks gājiens. Varbūt ne visi to varētu uzņemties vai izdarīt. Sliktākais gadījums būtu nemēģināt un padoties, un to es neredzu kā iespēju. Labāk ir mēģināt.   

Kāpēc mēs pieņemam lēmumus, kas ir pretrunā ar mūsu labākajām interesēm? Profesors Jurģis Šķilters, Latvijas Universitātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs, parāda realitāti – cilvēks nekad nav pilnībā racionāls. Mēs nezinām visas alternatīvas, esam ārkārtīgi jutīgi pret emocijām, un mūsu lēmumus milisekunžu laikā ietekmē pat tik sīkas lietas kā tas, vai turām rokā siltu vai aukstu dzērienu. Intervijā uzzināsi, kāpēc ilgtermiņa atmiņai nevar uzticēties (tā mūs saudzē, transformējot pieredzi), kā mūs manipulē sociālajos tīklos, izmantojot trīs vienkāršus principus, un kāpēc personība, lai gan daļēji ģenētiska, tomēr mainās dzīves laikā.Sarunā profesors dalās arī praktiskos atklājumos – kā rakstīšana ar roku palīdz labāk mācīties nekā drukāšana ar klaviatūru, kā oža ir tieši saistīta ar mūsu dziļākajām emocijām un atmiņām, un kāpēc telpiskā domāšana ir pamats visām abstraktajām zināšanām - no matemātikas līdz fizikai.Ja tu domā, ka zini, kā darbojas tavs prāts – šī intervija tevi pārsteigs. Un ja tu meklē atbildes, kā kļūt labākam lēmumu pieņēmējam – šeit atradīsi zinātniski pamatotus ieskatus, kurus vari pielietot jau šodien.Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas ir 245.sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 Ievads00:02 Cilvēka uztvere ir kā kārtainā torte – slāņi, kas atklāj, kā mēs domājam, jūtam un risinām problēmas.00:04 Zinātne kā ceļš uz atbildēm, kur robežas starp jomām izzūd.00:05 Redzētais un dzirdētais smadzenēs savienojas – tas izskaidro, kāpēc dažkārt pārprotam pat vienkāršas frāzes.00:10 Ilgtermiņa atmiņa nav arhīvs, tā ir pašsagabāšanās mehānisms.00:14 Dzīve tiek sakārtota kastītēs, ko sauc par notikumiem – tā smadzenes dod jēgu haosam.00:16 Personība un iepriekšējā pieredze kā mūsu iekšējais filtrs.00:21 Acu kustības ir domāšanas spogulis.00:23 Segmentācija ļauj izcelt būtisko, bez tās uzmanība būtu izšķērdēta.00:26 Emocijas bieži uzvar loģiku.00:30 Trīs soļi, kā ietekmēt masas.00:32 Par lēmumu racionalizēšanu.00:41 Grupēšana un segmentācija ir pamats tam, kā mēs redzam pasauli – bez tām būtu tikai pikseļi.00:49 Telpiskā domāšana ir slepenais ierocis abstraktu zināšanu apguvē.00:53 Digitālā lasīšana ir ātra, bet virspusēja – papīrs ļauj domāt dziļāk.00:58 Power-Up SPACE – vieta, kur ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu01:07 Godīgums pret sevi ir ilgtermiņa stratēģija..01:19 Ožas un emociju saistība.01:22 Valodas ietekme uz domāšanui.01:45 Redzes telpa un navigācijas telpa ir divas pasaules – un to savienojums vēl nav atklāts.01:47 Maņas darbojas kopā, bet zinātne vēl tikai sāk saprast, kā tās integrējas.

Kas ir vīrišķība dejas pasaulē, kas ir ķermenis dejā un ko šis ķermenis pauž? Atbildes uz šiem jautājumiem meklējiet fotogrāfes Aigas Rēdmanes izstādē „Dejot”. Vairāku gadu garumā fotografējot vīriešus dejotājus un rādot pietuvinājumu, ķermeniskumu, fotogrāfe Aiga Rēdmane apliecina spilgtu rokrakstu. Savukārt izstādes kuratore Iveta Gabaliņa aicina aizdomāties par vīrišķības robežu nepastāvību, vērojot vīriešu dejotāju ķermeņus. Izstāde „Dejot” skatāma laikmetīgajai fotogrāfijai veltītajā izstāžu telpā - ISSP Galerijā līdz 2026. gada 6. februārim.

"Klasikā" ienirstam sintezatoru pasaulē! Sarunājamies ar sintezatoru ražošanas uzņēmuma "Erica Synths" dibinātāju un vadītāju Ģirtu Ozoliņu un mazliet arī ar komponisti Annu Fišeri: uzzinām vairāk par "Hanzas peronā" gaidāmo sintezatoru saietu, kurā satiksies divi sintezatoru kamerorķestri. Proti, 30. novembrī plkst. 19.00 "Hanzas peronā" klausītāji aicināti pieredzēt Latvijas mūzikas dzīvē līdz šim nebijušu notikumu – elektroniskās mūzikas koncertu diviem sintezatoru kamerorķestriem. Vakara programmā – pirmatskaņojums: komponistes Annas Fišeres jaundarbs Noesis astoņiem izpildītājiem un četrpadsmit sintezatoriem, piedaloties mūziķiem no Latvijas klasiskās un elektroniskās mūzikas scēnām, savukārt pirmo reizi dzīvajā izpildījumā – Igaunijas elektroniskās mūzikas leģendas Svena Grunberga (Sven Grünberg) skaņdarbi Igaunijas Elektroniskās mūzikas savienības ansambļa (EMA) sniegumā. Signe Lagzdiņa: "Hanzas peronā" esat iecerējuši sapulcināt sintezatorus: būs veselu divu sintezatoru kamerorķestru koncerts, un Annai Fišerei, kura ir "Erica Synths" rezidences māksliniece, tapis grandiozs jaundarbs, kas šajā koncertā piedzīvos pasaules pirmatskaņojumu. Visupirms vaicāšu Annai: pastāsti par savu rezidences laiku ar "Erica Sinth" un arī to, kā tu iekļuvi šajā sintezatoru pasaulē? Anna Fišere: Mana interese par mūziku, šķiet, aizsākās tieši ar eksperimentālo mūziku: mani iedvesmoja NSRD… Bija arī brīnišķīgs projekts, kurā izmantojām dažādus sintezatorus, interese turpinājās, un man ļoti paveicās, ka Ģirts mani uzrunāja: viņa atbalstu un atsaucību izjutu jau no paša sākuma, un tā tas turpinājies visa radošā procesa laikā. Ģirts ar savu jaudu un vīziju neapšaubāmi veido būtisku pienesumu, jo šis ir ļoti ambiciozs projekts: jūtu, kā tas ietekmē manu radošo domāšanu – tas ir nozīmīgs pagrieziens, kas ietekmē arī manu nākotnes izvēli. Cik sintezatoru piedalīsies tava skaņdarba pirmatskaņojumā? Nevarētu teikt, ka visi ir sintezatori. (..) Bet kopumā būs 19 ierīces – lielākas un mazākas kastītes. Pastāsti, lūdzu, par sava darba "Noesis" konceptu – kāds tas īsti būs? Ideja balstīta Platona koncepcijā par augstāko izziņas formu kā tiešu, intuitīvu patiesības uztveri. Tas bija virzītājspēks skaņdarba komponēšanas laikā. Es gan interesējos arī par citiem Platona darbiem – mani ārkārtīgi saviļņojusi viņa "Ala". Tad nu "Noesis" interpretēju saistībā tieši ar to, domājot par īstenību un šķitumu vai ilūzijām un īstenību, un to, kā navigēt gan šajā pasaulē, gan šķituma pasaulē. Tātad klausītāji varēs doties filozofiskā pārdomu ceļojumā. Kādā video dzirdēju, kā tu saki – ka klausītājiem nevajadzētu neko gaidīt, vienkārši būt atvērtiem un nākt uz koncertu. Ko tu esi pulcinājusi, lai šo darbu atskaņotu? Mums ir astoņi mūziķi, un ļoti interesanti, ka katram no šiem mūziķiem ir pilnīgi cita veida pieredze! Dzirdēsim pianistus Rihardu Plešanovu un Edgaru Tomševiču, bet Reinis Rabenau nav no akadēmiskās mūzikas vides, bet vairāk no elektronikas mūzikas pasaules un spēlēs modulāro sintezatoru. Vēl būs Kaspars Tobis, kuram ir milzīga pieredze ar sintezatoriem, jaunā perkusioniste, Guntara Freiberga ļoti talantīgā studente Sonja Misiņa, Ansels Kaugers, kurš tikko beidzis kompozīcijas studijas, Madara Ozoliņa spēlēs ļoti interesantu elektronisko pūšaminstrumentu, un Error, kas zināms kā ambientās mūzikas pārstāvis, un to visu diriģēs Artūrs Gailis. Ģirt, kā izauga lielā ideja par sintezatoru pasauli, kurā top dažādi projekti, skan koncerti, tiek aicināti komponisti, lai rada, darbojas un pēta šo lauciņu? Ģirts Ozoliņš: Sintezators, ja paņemam nost tā [māksliniecisko] pielietojumu, ir elektronisku shēmu samudžinājums – dzelzs. Un, ja nav iesaistīti mūziķi un komponisti, kas to spēlē, tam īsti nav jēgas. Ja nebūtu mūziķu, mēs nevarētu pastāvēt. Tas būtu tāpat kā ražot kapļus valstī, kurā nav lauksaimniecības. (Smejas.) Bet jūs taču varētu silti gulēt uz sava uzņēmuma lauriem un priecāties, ka pasaulslaveni mūziķi pērk jūsu instrumentus! Tieši tāpēc izveidojām savu rezidences studiju, kurā ir daudzu un dažādu interesantu sintezatoru kolekcija – gan paštaisītu, gan mūsu ražotu; esam arī mainījušies ar citiem ražotājiem. Vēl pirms rezidences sākām projektu "Garāža", kura ietvaros aicinājām mūziķus uzstāties mūsu koncertzālē, mēs šos koncertus filmējām, un visas uzstāšanās publicētas mūsu mājaslapā: sadaļā "Garāža" ir diezgan apjomīga kolekcija ar performancēm, intervijas ar mūziķiem. Tas ir ļoti labs materiāls, kas parāda, kā mūziķi jūtas pie šiem instrumentiem. Šķita, ka Latvijā ir tik daudz talantīgu mūziķu un komponistu, ka mēs viņiem varam sniegt vairāk iespēju izmēģināt netradicionālākus sintezatorus un parādīt arī sevi plašāk pasaulē. Mums ir diezgan daudz sekotāju sociālajos tīklos, kas tam, ko mēs darām – mūziķi, komponisti un producenti ārvalstīs. Ar savām iniciatīvām popularizējam Latvijas talantus arī pasaulē. Kā īsti orientēties sintezatoru kastīšu jūklī? Ir sintezatori ar taustiņiem, un ir tādi, kuriem ir tikai vadiņi un skaļuma regulētāji... Vai viens no jūsu mērķiem nav parādīt, ka sintezators ir daudz plašāks un nozīmīgāks instruments un ka tas nav pielietojams tikai deju vai popmūzikā? Jā, tur ir tas lielais pārpratums, un varbūt nedaudz vainīga ir arī pati popmūzika. Ja mēs paskatāmies sintezatoru attīstības vēsturi, tie radās tad, kad modernās mūzikas pionieri vēlējās īstenot savas radošās ieceres, bet klasiskie instrumenti, kas viņiem bija pieejami, to neļāva. Piemēram, Karlheincs Štokhauzens 50. gadu vidū reiz ieradās savā Ķelnes studijā, kur viņš daudzus gadus rezidēja: studijas inženieri bija dabūjuši tam laikam inovatīvas elektroniskās ērģeles un teica – re, tagad varēsi eksperimentēt! Taču Štokhauzens atbildēja, ka ērģeles viņam nederot, jo taustiņu izklājums hromatiskajā gammā ierobežojot viņa radošo lidojumu. Tāpēc viņš Ķelnes studijā savāca skaņas ģeneratorus – Annas jau pieminētās zilzaļās kastītes, kas taisa troksni, pīkst: šie ģeneratori oriģināli tika izmantoti akustiskajās laboratorijās, zinātniskajos mērījumos. Taču Štokhauzens sāk šos ģeneratorus izmantot, lai veidotu savu mūziku.  Drusciņ vēlāk, 60. gadu vidū, komponists Mortons Subotniks Amerikā arī gribēja veidot savu elektronisko mūziku, bet viņam nebija, ar ko to darīt. Viņš dabūja milzīgu finansējumu no kādas universitātes, un vērsās pie inženiera Dona Buklasa, kas speciāli viņam izstrādāja sintezatoru, kuru izmantoja savā revolucionārajā skaņdarbā "Silver apples of the Moon, per nastro magnetico", kas tapis 1967. gadā. (..) Tieši komponistu ieceres, kuras viņi nevarēja realizēt ar klasiskajiem instrumentiem, aizveda pie tā, ka radās sintezatori. Ja vispārinām, atbildot uz jūsu jautājumu – sintezators ir jebkas, kas kontrolētā veidā var radīt skaņu. Respektīvi, tam ir kaut kādi kloķīši, podziņas vai kāda kontroles virsma, ar kurām manipulējot, mūziķis rada tādu skaņu, kādu viņš iecerējis. Klaviatūra sintezatoram obligāti nav nepieciešama – lai gan tieši tādus mēs parasti iedomājamies sintezatorus, kurus mēs redzam mūzikas veikalos vai mūzikas stundās. Reiz vadīju meistarklasi Igaunijā, kurā piedalījās viens šobrīd jau ievērojams igauņu komponists un mūzikas pētnieks. Viņš, ja nemaldos, Vīnes Mūzikas akadēmijā bija aizstāvējis maģistra darbu par mūzikas instrumentu interfeisiem, un manā meistarklasē viņš teica tā: "Klaviatūras domātas švakajiem." (Smejas) Tā ka sintezatori rada skaņu, bet tiem nav obligāti jābūt ierobežotiem ar kādu specifisku interfeisu jeb veidu, kā mūziķis sadarbojas ar sintezatoriem. Tas var būt arī žests. Ir vairāki uzņēmumi, kas ražo īpašus kontrolierus, kur mūziķis var uzvesties kā diriģents un vadīt sintezatoru, tam nepieskaroties.  Vairāk – audioierakstā.  

Vairāk nekā gadu komponiste Anna Fišere pavadījusi, kā pati saka, „sintezatoru paradīzē”: Latvijas elektroniskās mūzikas instrumentu ražotāja „Erica Synths” mākslinieku rezidencē viņa komponēja skaņdarbu sintezatoru orķestrim. Tajā satiekas astoņi mūziķi no akadēmiskās un elektroniskās mūzikas pasaules, raugot paplašināt klausītāju skaņu pieredzi un lauzt stereotipus par sintezatoriem kā konkrēta žanra instrumentu. Skaņdarbs „Noesis” pirmatskaņojumu piedzīvos 30. novembrī Hanzas peronā, kur sintezatoru saspēli varēs ne vien dzirdēt, bet arī vērot instrumentu lielo daudzveidību.  Mēģinājumā diriģents Artūrs Gailis saskaņo astoņu mūziķu darbu pie sintezatoriem, no kuriem daudzi absolūti neatgādina sintezatorus klasiskā izpratnē – taustiņu vietā ir pogas, slēdži un vadi. Daudz, daudz vadu. Un daudz klasiskās mūzikas atskaņojumam neierastu svešvārdu. Jaundarba mēģinājumi notiek elektronisko mūzikas instrumentu ražotāja „Erica Synths” studijā Ķīpsalā. Uzņēmums šurp pārcēlies pirms diviem gadiem no Andrejsalas, uzceļot paši savu ideālo pasauli – telpas darbiniekiem, studiju koncertiem, telpu mākslinieku rezidencei un lielu virtuvi, kurā paši gatavo ēst un veido tam pat atsevišķu „Instagram” kontu. Kamēr mūziķi mēģina, „Erica Synths” dibinātājs Ģirts Ozoliņš iepazīstina ar uzņēmuma mājvietu, kurā iekārtota arī rezidences studija mūziķiem. Fonā mūs pavada no studijas nākošās skaņdarba „Noesis” skaņas. Tieši pateicoties Ģirta Ozoliņa ierosmei, Anna Fišere šeit rezidencē radījusi jaundarbu sintezatoriem. Viņa pie tā strādājusi veselu gadu. Ozoliņu uzrunājuši drosmīgie elektroniskās mūzikas risinājumi iepriekšējos Annas Fišeres skaņdarbos, un vadījusi arī vēlme veidot ciešāku sadarbību ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju, kuras rīkotajam mūsdienu mūzikas festivālam „deciBels” Fišere ir mākslinieciskā vadītāja.  Annas Fišeres jaundarba „Noesis” pirmatskaņojums – 30.novembrī Hanzas peronā. Bet šī koncerta pirmajā daļā dzirdēsim Igaunijas elektroniskās mūzikas leģendas Svena Grinberga (Sven Grünberg) skaņdarbus Igaunijas Elektroniskās mūzikas savienības ansambļa sniegumā.

Kad Ieva Treija 1993. gadā kopā ar vīru sāka biznesu, viņi kokosriekstu skaidiņas glabāja vecāku garāžā un slēpās no mafijas aiz mājas sētas. Šodien Gemoss ir viens no lielākajiem Latvijas uzņēmumiem ar 240 darbiniekiem un 41 miljonu apgrozījumu.Un tad notika 2019. gads, kuru Ieva sauc par baigo gadu. Trīs mēnešu laikā viņa zaudēja gan vīru, gan 17 gadus veco dēlu. Abās reizēs - pēkšņi un negaidīti. Esmu līdz sirds dziļumiem pateicīga Ievai, ka viņa pastāstīja, kā atrada spēku un jēgu dzīvot tālāk pēc prātam neaptverama zaudējuma.Šodien Ieva vada uzņēmumu kopā ar saviem pieaugušajiem bērniem, un viņi jau ir iekarojusi arī Lietuvas tirgu. Ieva regulāri dodas ļoti garos pārgājienos un ik gadu atbalsta trīs jauniešus ar Artūra fonda stipendijām.Šī ir saruna par to, ka bizness nav tikai par naudu. Par to, kā dzīvot tālāk, kad notikušajam nav skaidrojuma. Un par to, ka mežs, Santjago ceļš un maltītes, ar kurām dalies, var būt daļa no dziedināšanās.P.S. Ja tu esi Gemoss fans tāpat kā Laura (kas regulāri uz Šveici ved pilnus koferus ar riekstiem) - šajā sarunā tu ieraudzīsi, kāpēc Gemoss ir tāds, kāds tas ir.Ja šī vai kāda cita saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas atradīsi 244. intervijas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 Ievads00:03 Gemoss dibināšana 1993. gadā un sākums garāžā00:06 Izglītība - pārtikas tehnoloģijas studijas00:10 Un tad “Laimai” vairs nevajadzēja pasūtītās kokosriekstu skaidiņu tonnas00:15 Kā mēs izšmaucām no mafijas00:18 Tad tas kļuva par vienīgo ienākumu avotu00:20 Kopīgs darbs ar vīru - "kā cimds ar roku" un smags, ilgs darbs00:23 Laura, kurai koferis bieži pilns ar riekstiem00:29 Pateicoties COVID, beidzot - interneta veikals00:33 Sava svarīgākā partnera – vīra zaudējums00:40 Kā zaudējums mūs saliedēja00:45 Power-Up SPACE – vieta, kur ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu 00:48 Kad tradīcijas dziedina un vieno 00:52 Grūtais jautājums - kā dzīvot tālāk pēc bērna zaudējuma 00:58 Kā noslēgt mieru ar neizskaidrojamo 01:00 Artūra fonds - stipendijas trim jauniešiem gadā 01:05 Santjago ceļš, jo bez tā vairs nevarēja 01:13 Mugursomā: 8-11 kg, kājām: 25-33 km dienā 01:16 Par ēdienu - mēs esam tas, ko ēdam 01:26 Ne visiem jānodarbojas ar biznesu 01:29 Darbs, kas aizrauj un turpinās 

Tuvojoties gadskārtējai teātra balvu pasniegšanas ceremonijai "Spēlmaņu nakts", "Klasikā" viesojas teātra kritiķe, žūrijas komisijas priekšsēdētāja un kultūras žurnāliste Henrieta Verhoustinska. Runājam gan par "Spēlmaņu nakti" un Henrietas vadīto raidījumu "Kultūrdeva" Latvijas Televīzijā, gan mazliet par balvu "Kilograms kultūras", kuras žūrijas pārstāve arī ir Henrieta, gan par kritiķa likteni un vēl virkni citām būtiskām lietām.   Liene Jakovļeva: Vakar esat lēmuši, rezultātus zināt, mēs tos uzzināsim rīt. Bet kā tev šķiet: kāpēc tieši šī balva starp daudzajām citām uzmirdz visspožāk? Henrieta Verhoustinska: Manuprāt, tāpēc, ka teātra skatītājs ir demokrātiskākā publika! Jo – lai klausītos klasisko vai akadēmisko mūziku, klausītājam vajag būt sagatavotam. Tas ir tāpat kā ar labu vīnu un olīvām: tikai pēc gadiem trīsdesmit cilvēks sāk novērtēt klasisko un akadēmisko mūziku, un lielākoties tas ir sagatavots klausītājs. Ar teātri ir citādi. Kā Kirils Serebreņņikovs teicis – viņam vismīļākais skatītājs ir tāds, kurš uz teātri nāk kā balta lapa: kurš nav izlasījis ne recenzijas, ne režisora intervijas, bet nāk uz teātri uzsūkt to, ko mākslinieki viņam sagatavojuši.  Tomēr ir divi cilvēki, kuru vārdus mēs jau zinām: tie ir balvas par mūža ieguldījumu saņēmēji. Šogad cildināsim Liepājas teātra brīnišķīgo aktrisi Ainu Kareli un Jakovu Rafalsonu no Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra. Tas bija Teātra darbinieku savienības piedāvājums, un mēs to ar lielāko prieku akceptējām. Šķietami pilnīgi atšķirīgas personības, vai ne? Vienojošais ir milzīgais Latvijas patriotisms, kas ir viņos abos un ko viņi pārstāv un aizstāv. Ainai Karelei tas ir arī lokālais Liepājas patriotisms, ko viņa allaž uzsver savās intervijās. Tev un pārējiem žūrijas dalībniekiem jābūt ar biezu ādu, jo pēc svētkiem noteikti būs arī pārmetoši skatieni no tiem, kuri balvu nav dabūjuši. Bet tā laikam ir: tiklīdz parādās nominācijas, ir arī reakcija. Kā teica mans šīsnedēļas "Kultūrdevas" viesis Atis Rozentāls – apmierināti ir 20 procenti nominēto: tie, kuri saņēmuši balvu.  Bet kā uzsver Teātra darbinieku savienības vadītājs Ojārs Rubenis – nominācija  vien jau ir liels pagodinājums.  Es arī domāju, ka nominācija ir ļoti liels pagodinājums, un jāsaka, ka arī šogad vairākās kategorijās bija tik ļoti līdzvērtīgs spēku samērs, ka mēs paši līdz pēdējam brīdim, līdz balsu saskaitīšanai, nezinājām, kas ir uzvarētājs. Mums bija aizklātā balsošana: aizpildījām tabuliņas, kurās salikām punktus saviem nominantu favorītiem, un tad Ričards Vorobjovs, mūsu kurators no Teātra darbinieku savienības, rūpīgi visu saskaitīja un iepazīstināja ar rezultātiem. Ir daži jaunumi šajās nominācijās, un viens no tiem ir operas un baleta atgriešanās nominantu sarakstos.  To rosināja Baleta asociācija. Viņi piedāvāja savu izvēli, un mēs rūpīgi noskatījāmies viņu ieteiktās baleta izrādes. Tās, kuras vairs nebija publiski pieejamas, skatījāmies ierakstos, bet uz tām, kuras bija pieejamas, gājām skatīties klātienē. Uzvarētājs tika ieteikts no Baleta asociācijas, un mēs ar prieku un gavilēm to sveicām un apstiprinājām.  Bet mēs varam sveikt arī aktieru vidū iekļuvušo dziedātāju Anniju Kristiānu Ādamsoni, kura ir "Klasikas" šīgada rezidences māksliniece. Annija Kristiāna Olimpijas lomā "Hofmaņa stāstos" bija man atklājums – ak, Dievs, to viņas artistiskumu un vokālo meistarību! Tas bija žilbinošs sniegums! Man ļoti liels prieks viņu redzēt nominantu pulkā! Operas iestudējumos, no kuriem oriģināliestudējumi kļūst aizvien retāki, žūrija var vērtēt arī scenogrāfiju, gaismu, režiju, kostīmus.  Jā, tāpēc arī piekritām lēmumam, ka "Spēlmaņu nakts" kategoriju sarakstā atkal tiek ieviesta opera – kā pilnvērtīga teātra daļa.  Runājot par skatītāju balsojumu, kurā šogad nominantus izvirzīja teātri… Kad ieraudzīju, ko teātri ir izvirzījuši, apmēram par ceturto daļu gadījumu man bija liela neizpratne – nesapratu, kāpēc ir šāds lēmums un kāpēc netiek izvirzīti tie nominanti, kas nominēti žūrijas atlasē. Sapratu, ka man labāk patīk, kā ir "Kilogramā kultūras": ka žūrija piedāvā savu izlasi, jo neviens skatītājs, lasītājs, klausītājs nevar aptvert visu to lauku, ko mēs žūrijā tomēr cenšamies izdarīt. "Spēlmaņu naktī" mēs arī esam žūrija – cilvēku kopa, kas noskatījusies vairāk nekā 120 izrāžu, turklāt – ja konkrētajai izrādei ir vairāki sastāvi, tad skatīti visi sastāvi. Mēs esam šo izlasi iedevuši, un man liekas, ka būtu tikai korekti, ja skatītāji balsotu par šo izlasi, ko jau ir veikusi žūrija – jo tur ir atlases konteksta garants. Bet teātros valda tikai un vienīgi mārketinga apsvērumi, kā ļoti daudzos gadījumos sapratu no šī saraksta, un tas varbūt nav tas pareizākais apsvērums. Vairāk nekā 120 izrāžu... Tā ir ne tikai Rīga, tā ir tālā Liepāja un Daugavpils, un drusku tuvākā Valmiera. Bet saprotu, ka potenciālie nominanti arī sevi paši var pieteikt, ja tas nav profesionālais teātris – vai tā? Piemēram, opera, kas iestudēta kaut kur brīvdabā.  Jā, es vedinu arī neatkarīgos producentus, kuru darbs ir pievērsis manu uzmanību, rakstīt Ričardam Vorobjovam. Viņš tad pārējai žūrijai var izsūtīt informāciju par iespējām apmeklēt neatkarīgo institūciju veidotos iestudējumus.  Ir arī kategorija, kurā jūs klausāties mūziku – vai nu atsevišķi, vai, skatoties izrādi, domājat par to. Šoreiz mums prieks nominantu sarakstā redzēt gan Annu Fišeri, gan Jēkabu Jančevski, gan Aleksandru Tomasu Matjusonu, gan Edgaru Raginski, gan arī Edgaru Mākenu. Tomēr Krista Auznieka milzīgā partitūra izrādei "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem" nominantu pieciniekā nav iekļuvusi. Šī sezona ir vienmērīga, bez milzīgiem uzrāvieniem, bet ļoti kvalitatīva. Kad jūnijā lēmām par nominantiem, mums bija garais saraksts, kurā figurēja arī Krists Auznieks. Bet, ja man jāpamato, kāpēc tieši Krists Auznieks neiekļuva nominantu sarakstā, mums, žūrijas pārstāvjiem, Krista mūzika dažos momentos šķita varbūt pārāk pašmērķīga. Tas bija arguments, kāpēc Auznieks palika aiz strīpas, bet kā viens no pirmajiem. Tu saki – sezona bija vienmērīga, laba. To es vairākkārt esmu dzirdējusi arī no taviem kolēģiem – ka trūkst milzīga pārsteiguma momenta. Vai tu tam arī varētu piekrist? Jā, tā tas ir. Varbūt Germana Ermiča scenogrāfija izrādei "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem" velk uz pārsteigumu. Tāpat kā Reiņa Dzudzilo scenogrāfija izrādei "Nacionālais kanāls" ir tāds košums, bet tai pat laikā tie ir tādi stabili, vērtīgi teātra darbi, kuros scenogrāfs darbojies kā vizuālās dramaturģijas meistars, kā sevi arī šobrīd piesaka Reinis Dzudzilo. Bet kopumā šī ir diezgan lēzena sezona.  Bet tajā pašā laikā tu saki – laba. Jā, laba, jo bija daudz nominantu. Un ir divas izrādes, par kurām man sāp sirds, ka tās netika nominētas. Viena ir Valmieras teātra izrāde "Diena projām palēja", ko iestudējis Aigars Apinis: tā ir par Helsinku hipsteru nihilistisko attieksmi pret dzīvi. Man tā likās ļoti aktuāla un brīnišķīga izrāde. Šeit gan par scenogrāfiju ir nominēts Reinis Suhanovs, bet par lomu – Rūdis Bīviņš. Otra izrāde, kas mani ļoti, ļoti uzrunāja un ar kuru es dzīvoju vairākas dienas, bet kura ir hronometrāžā neliela, un žūrija tomēr izlēma atstāt to aiz borta – tā ir leļļu teātra izrāde "Gaisma, es tevi dzirdu!" ar vājredzīgām aktrisēm, kuras izstāsta savu cilvēka ar invaliditāti stāstu. Skatītājiem tiek aizvērtas acis, lai varētu iejusties šajā pasaulē, kurā tev nav acu, bet ir rokas un dzirde; tiek dotas taktilas lietas, kuras aptaustīt – čaukstoši priekšmeti… Tā bija jutekliska pieredze, kas mani ļoti uzrunāja un likās ļoti, ļoti vērtīga. Kā tu vari izskaidrot to, ka nav milzīgu pārsteigumu?  Sezonas sākumā tomēr bija viens pārsteigums: tā bija "Dirty Deal Teatro" izrāde "Alfas", kas apbērta ar nominācijām. Tīrs darbs, kurā [lieliskas] ir visas nepieciešamās komponentes: mūzika, aktieri, izpildījums, Jāņa Baloža scenārijs, kuru viņš veidoja, cietumā apmeklējot notikumā iesaistītos, kuri joprojām tur atsēž savu laiku. Bet vai tev ir bijis arī kāds nepatīkams pārsteigums vai kāda skumja nots šajā sezonā? Esmu "ieslēgusi" sevī Līviju Akurāteri. (Smejas.) Tas nozīmē ļoti labvēlīgu attieksmi pret visu, kas man tiek celts priekšā. Es jūtu sevī šo spēju, kas manī mostas – skatoties jebkuru izrādi, katrā atrast kaut ko labu.  Latvijas Televīzijas skatītāji ar tevi tiekas ik svētdienu "Kultūrdevā". Par viesiem noteikti lem kopā ar visu komandu. Tikai tā. Mēs ļoti sekojam līdzi, lai kaut kādā laika griezumā tiktu aptvertas visas jomas – lai nav tā, ka nepārtraukti nāk mani mīļie teātra cilvēki vai redaktores Dairas Āboliņas kino ļaudis, vai redaktora Kaspara Zaviļeiska mīļā popmūzikas lauciņa pārstāvji. Šajās nedēļās teātra kritiķi ir visur. Arī tu esi daudz kur: pie mūsu kolēģiem Latvijas Radio 1, tu esi televīzijā, bet laikam jau no tā neizbēgt – kad tas teātra vilnis ir, tad ir.  Tā ir arī "Kultūrdevas" problēma, jo mans kategorisks uzstādījums ir, ka mēs netaisām "pīāru". Vispirms es aizeju uz izrādi un to noskatos, aizeju uz koncertu un to noklausos: ir svarīgi redzēt, izzināt, un tikai tad runāt par to, nevis "pīārot" pirms tam. Tas nozīmē aptvert milzīgu laukumu, un tas nozīmē arī to, ka viesu ziņā drusciņ ejam iepakaļ "Kultūras rondo" kolēģiem, kuri jau par konkrēto notikumu ir izrunājušies. Man savukārt tas ir liels atspaids, gatavojoties intervijām. (Smejas.) Pa kuru laiku tu raksti savas recenzijas?  Sestdienās un svētdienās! Jā, pārsvarā brīvdienās! (Sirsnīgi smejas.) Un tad ir tas nežēlīgais brīdis, kad tu uzraksti, pasaki to, ko tu domā, un ne vienmēr tas ir cildinoši... Un pēc tam kādā teātra kafejnīcā satiec šos cilvēkus, kurus esi pakritizējusi, un tev jāskatās viņiem acīs. Ar to tu esi sadzīvojusi? Pat ļoti! Esmu piedzīvojusi ļoti daudz dažādu notikumu šai sakarā, ieskaitot iereibuša režisora zvanus un īsziņas, kas turpinās visu nakti pēc tam, kad esmu neuzmanīgi par savu vilšanos ietvītojusi jau pirmizrādes vakarā... To es vairs nedaru. Tā man bija mācība, jo sapratu, ka pirmizrādes vakars teātra cilvēkiem ir jāsvin. Nav ko viņus apgrūtināt ar savām kritiskajām piezīmēm! Paldies Dievam, arī teātra cilvēki iemācījušies būt korekti un vairs nav tā, kā bija pirms gadiem, kad pēc katras recenzijas sekoja reakcija. Lai gan atskan jau dažkārt zvani vai ziņas vatsapā, un arī kādā sociālo mediju vietnē man tiek atrakstīts...  Vai par spīti tam, ka darbošanās žūrijā ir smags darbs un jānoskatās vairāk nekā 120 izrāžu, tu joprojām mīli teātri? Ļoti… Īpaši šobrīd, kad manā dzīvē bijuši dažādi pārbaudījumi – esmu pārcietusi vēzi un izcīnījusi šo cīņu –, teātris man ir kā oāze, kurā es pilnībā aizmirstos, pilnībā saplūstu ar to, kas notiek uz skatuves. Tas ļoti, ļoti palīdz dzīvot.

Stāsta velosipēdu vēstures pētnieks, Saulkrastu Velosipēdu muzeja līdzizveidotājs Eduards Seregins Kad pēc Pirmā pasaules kara un Brīvības cīņām nodibinājās Latvijas Republika un pamazām sāka atjaunoties tautsaimniecība, tirgū ievērojami pieauga pieprasījums pēc velosipēdiem. Diemžēl lielākā daļa pirmskara velosipēdu rūpniecības uzņēmumu bija stipri izpostīti, kā arī daudzi no tiem neatgriezās no evakuācijas, kas bija notikusi kara laikā. Strādnieki, kuri bija apguvuši velosipēdu ražošanas prasmes lielākajās fabrikās, nu bija palikuši bez iztikas līdzekļiem. Tādēļ, neskatoties uz izejvielu trūkumu un citām grūtībām, daudzi no tiem paši atvēra savas darbnīcas un uzsāka velosipēdu izgatavošanu. Arī sliktais ceļu stāvoklis un satiksmes trūkums apgrūtināja iespēju lauku ļaudīm doties uz tālo Rīgu, lai iegādātos sev tik nepieciešamos velosipēdus. Vienkāršāk bija pasūtīt tos pie sava vietējā mehāniķa. Tā 20. gadu sākumā ļoti strauji pieauga velosipēdu darbnīcu skaits visā Latvijā. Īpaši Kurzemes mazpilsētās. Tukumā vien, kurā tolaik bija vien daži tūkstoši iedzīvotāju, darbojās trīs velosipēdu izgatavošanas uzņēmumi. Kopumā Kurzemē, līdz 1940. gada vasarai, jaunus velosipēdus izgatavoja 35 mehāniskās darbnīcas. Vidzemē tādu bija 17, bet Latgalē – trīs. Mazpilsētu darbnīcu galvenā nodarbošanās bija lauksaimniecības mašīnu remonts, taču ziemā, kad darba bija maz, varēja pievērsties arī velosipēdu ražošanai. Pamatā to produkcija bija velosipēdu rāmji. Rāmjus izgatavoja no iepirktām caurulēm, salodēja uz kalēju ēzes, krāsoja un glīti dekorēja ar uzvilktām strīpiņām, kā to pieprasīja pircēji. Pārējās detaļas pasūtīja lielajās Rīgas fabrikās. Ziemā izgatavotos velosipēdus pārdeva pavasara gadatirgos. Divriteņus jebkurā laikā varēja pasūtīt darbnīcā arī individuāli. Tad ar meistaru vienojās par velosipēda izskatu, krāsu un nepieciešamo aprīkojumu. Darbnīcā izgatavoto velosipēdu cena bija lētāka nekā fabrikā būvētajiem divriteņiem. Visvairāk velosipēdu ražošanas uzņēmumu atradās Rīgā. Tādu bija 46. Rīgā darbojās arī piecas lielākās velosipēdu fabrikas Latvijā: "G. Ērenpreis", "Omega", "Latvello", "A. Liperts" un "P. Ozolnieks", kuras ne tikai pilnībā nodrošināja Latvijas tirgu ar jauniem velosipēdiem, bet arī eksportēja savu produkciju uz kaimiņvalstīm. Rīgas fabrikas piegādāja komplektējošās detaļas arī mazajiem ražotājiem provincē. Kurzemē lielākā velosipēdu ražotne bija brāļu Antonišķu fabrika Liepājā, kurā kopš 1899. gada izgatavoja velosipēdus "Līva". Gustava Ērenpreisa fabrika Rīgā savas pastāvēšanas laikā līdz 1940. gadam saražoja vairāk nekā 150 000 velosipēdu un bija pazīstama ne vien Latvijā bet eksportēja savu produkciju arī uz kaimiņvalstīm. Tā kā tolaik katrs velosipēds pēc iegādes bija jāreģistrē policijā, jāsamaksā gada nodoklis un jāsaņem numurzīme, ir zināms, ka 1939. gadā Latvijā bija reģistrēti 262 000 velosipēdu.

Šajā epizodē uz sarunu esmu aicin'ajusi Annu Andersoni — Riga TechGirls un StartSchool vadītāju, vienu no redzamākajām sievietēm Latvijas tehnoloģiju un izglītības ekosistēmā. Saruna ir par kustībām, kas pēdējā desmitgadē mainījušas Latvijas digitālās prasmes, un par cilvēkiem, kuri ar savu darbu ik dienas veido mūsu nākotni.Mēs runājam par to, kā Riga TechGirls no mazas iniciatīvas izaugusi par kustību, kas vairāk nekā 60 000 cilvēku devusi iespēju iepazīt tehnoloģijas un digitālās prasmes. Anna stāsta, kā šajos gados ir mainījusies tehnoloģiju vide, sabiedrības izpratne un organizāciju loma digitālajā izaugsmē.Liela sarunas daļa ir veltīta StartSchool — unikālai pilna gada programmai, kurā mācīšanās balstās uz kopienu, psiholoģisko drošību, atbalstu un “peer-to-peer learning.” Pirmajā gadā StartSchool radīti 24 jaunu uzņēmumu prototipi, un vairāki no tiem jau pelna. Klausītāji dzirdēs konkrētus stāstus par cilvēkiem, kuri 9 mēnešu laikā pilnībā pārkvalificējušies un kļuvuši par automatizācijas speciālistiem — profesiju, kas uzņēmumiem jau šobrīd ienes mērāmu finanšu atdevi.Sarunā pieskaramies:kā veidot mācīšanās kultūru organizācijās;kāpēc digitālās prasmes vairs nav “nice-to-have”, bet izdzīvošanas pamats;kā mākslīgais intelekts maina darba tirgu un kāpēc tas neizslēdz vajadzību pēc tehnisko pamatu izpratnes;kāpēc mācīšanās nav tikai kursi, bet attieksme un ikdienas pieredze;kā kopienas un mentoru kustības būvē ilgtspējīgu sabiedrību;kā uzņēmumi var iesaistīties un atbalstīt šīs iniciatīvas.Šī ir saruna par digitālo pratību, pārkvalificēšanos, drosmi mācīties un par nākotni, kurā cilvēks un tehnoloģijas attīstās līdzās.  Vairāk par RigaTech Girls -  https://rigatechgirls.com/Vairāk par StartSchool - https://www.startschool.org/ HR PODCAST ir sarunas par tēmām, kas aktuālas personāla vadības ekspertiem, CEO, vadītājiem organizācijās, ikvienam, kam svarīga darba vide. Raidieraksts, kurā tiekamies ar cilvēkresursu vadības ekspertiem, profesionāļiem, praktiķiem. Uzklausām viedokļus un pieredzes, kā arī uzdodam jautājumus par jaunākajiem rīkiem, kādus lietot, lai vēl labāk sniegtu stratēģisku atbalstu biznesam. Sarunas vada Ilze Medne.Rubrika CEO dienasgrāmata: Sarunas ar vadītājiem un uzņēmumu CEO, par viņu ikdienas pieredzi esot vadītāja amatā. Par līderību, organizācijas attīstību un sadarbību ar HR.

Is DUPR Dead? Mike Barker's VAIR Rating System Might Just Bury It Guest: Mike Barker, Founder of VAIRHost Curtis Reese sits down with entrepreneur and former semi-pro football player, Mike Barker, the brain behind VAIR (Visually Assisted International Rating system), which is shaking up the world of competitive pickleball ratings.In this episode, Barker explains why he launched VAIR, a next-generation system that aims to eliminate the "Wild West" nature of current pickleball ratings. Unlike systems based solely on wins and losses, VAIR uses a Visually Assisted and AI-powered approach to calculate a player's actual skill level by taking into account factors like gender and age to create fairer matchups.The Hook: Discover why a win won't always raise your rating and how VAIR is designed to combat "sandbagging"—players intentionally playing below their skill level—to ensure a more enjoyable and competitive experience for everyone.https://www.vairified.com/?gad_source=1&gad_campaignid=22460722776&gbraid=0AAAAA--Sk50nKlLBKP4i2JC7HdSJAbwf-&gclid=CjwKCAiA_dDIBhB6EiwAvzc1cC84khDTHf7OQtajpHo2n1rCudw3oVqM0-DUw5goi8J4i5QmIA_cZxoCRocQAvD_BwEhttps://www.vairified.com/opl?gad_source=1&gad_campaignid=22460722776&gbraid=0AAAAA--Sk50nKlLBKP4i2JC7HdSJAbwf-&gclid=CjwKCAiA_dDIBhB6EiwAvzc1cELoat0fBWZu26uppvdeSsKje07WZRSkevhBKN_WjsUZyuZb8m50ihoCdgoQAvD_BwEhttps://www.youtube.com/watch?v=w_8ENI6kcushttps://www.911exteriors.com/https://youtu.be/zIr94r_3p9g

Stāsta Velosipēdu vēstures pētnieks, Saulkrastu Velosipēdu muzeja līdzizveidotājs Eduards Seregins 19. gadsimta 80. gadu sākumā pasauli bija pārņēmis velosipēdu popularitātes bums. Visā Eiropā tika dibinātas riteņbraucēju biedrības, kurās apvienojās jauni ļaudis, kuriem piederēja tā laika modernākais brīvā laika pavadīšanas rīks – velosipēds. Pirmie riteņbraukšanas entuziasti ar saviem divriteņiem devās ceļojumos, sāka rīkot sacensības un izbraucienus pa pilsētu ielām. Arī Rīgā jau varēja nopirkt Eiropā pazīstamos angļu, franču un vācu dažādu sistēmu un konstrukciju divriteņus un trīsriteņus, taču tie bija samērā dārgi, tādēļ velosipēdi bija pa kabatai galvenokārt turīgiem ļaudīm. 19. gadsimta 80. gados modē bija tā sauktie augstrata velosipēdi ar milzīgu priekšējo ratu un mazu atbalsta riteni aizmugurē. Šādus divriteņa braucamos lietoja ne vien izklaidēm un ceļojumiem, bet arī sporta sacīkstēm, kuras kļuva arvien populārākas. Arī Rīgā 1886. gada 12. augustā tika nodibināts "Rīgas Riteņbraucēju klubs", kurā iestājās pirmie 14 velosipēdu īpašnieki. Šo velosipēdu popularitātes pieaugumu un ražošanas iespējas novērtēja arī 21 gadus jaunais rīdzinieks, mehāniķis un arī viens no pirmajiem Rīgas riteņbraucējiem Aleksandrs Leitners. Aleksandrs bija dzimis 1864. gadā Rīgas sīkpilsoņa ģimenē. Pēc reālskolas beigšanas viņš bija devies strādāt uz lielākajām Anglijas un Francijas velosipēdu būves fabrikām, lai apgūtu velosipēdu būves iemaņas. Atgriezies Rīgā, 1886. gada 10. septembrī Aleksandrs īstenoja savu ieceri – par iekrāto naudu nopirka darbgaldus un vienstāva koka ēkā Ģertrūdes ielā 27 atvēra "Leitnera velosipēdu darbnīcu". Tā bija pirmā velosipēdu ražotne cariskajā Krievijā, kuras sastāvā tolaik bija arī Latvijas teritorija. Uzņēmums nodarbināja 4 strādniekus, kuri tikai ar roku darbu pirmajā gadā izgatavoja 19 augstrata velosipēdus – izmantojot kā paraugus tā laika modernāko angļu divriteņu modeļus. Ar šādas konstrukcijas velosipēdiem sākās ražošana mūsu zemē. Drīz vien Aleksandrs Leitners saprata, ka augstrata velosipēdu laiks ir pagājis. 19. gadsimta 80. gadu beigās pasaulē strauji sāka ienākt modē tā sauktie drošie velosipēdi – divriteņi ar ķēdes pārvadu uz pakaļējo riteni un vienāda lieluma ratiem. Pārdošanā parādījās arī pirmie velosipēdi ar pneimatiskajām riepām. Tādēļ Leitnera fabrikas vajadzībām tika uzcelta jauna divstāvu ēka Suvorova ielā 21 (tagadējā Krišjāņa Barona ielā), kur jau 1890. gadā tika uzsākta moderno "drošo" velosipēdu būvniecība. Jaunā fabrikas produkcija ātri ieguva milzīgu pieprasījumu. Vairākās pašmāju un ārzemju izstādēs tika iegūtas nozīmīgas balvas un augsta atzinība. Fabrikas ēka drīz vien kļuva par mazu, lai nodrošinātu milzīgo pieprasījumu pēc Leitnera velosipēdiem, kuri tika ražoti ar marku "Russia". Tādēļ jau 1894. gadā tika uzsākta jaunās fabrikas būvniecība Aleksandra ielā (tagad Brīvības ielā), kurā 1895. gadā tika atvērta lielākā velosipēdu ražotne Krievijas impērijā. Līdz Pirmā pasaules kara sākumam, kad fabrika pārtrauca savu darbu Rīgā, uzņēmums bija izaudzis par modernāko velosipēdu ražotāju Austrumeiropā. Fabrika ik gadus izgatavoja 8000 velosipēdu un nodarbināja vairāk kā 350 strādnieku. Uzņēmums  ražoja 16 modeļu, dažādu konstrukciju un sistēmu velosipēdus. Tas bija arī viens no lielākajiem rūpniecības uzņēmumiem Rīgā.

Raidsabiedrības BBC ģenerāldirektora un ziņu dienesta vadītājas demisijas apstākļi, ANO Klimata pārmaiņu konference Belenā (Brazīlijā) un globālās klimata politikas aktualitātes, kā arī Baltkrievijas diktatora Lukašenko jaunākie diplomātiskie manevri slēgtās Polijas un Lietuvas robežas sakarā. Ārpolitikas aktualitātes studijā pārrunājam kopā ar Latvijas Ārpolitikas institūta direktoru un Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes asociēto profesoru Kārli Bukovski un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieku Uģi Lībieti. Kā atdzesēt pasauli? Pirmdien Brazīlijas pilsētā Belenā tika atklāta Trīsdesmitā Apvienoto Nāciju Klimata pārmaiņu konference, kurā piedalās 1992. gadā parakstītās ANO Klimata pārmaiņu ietvarkonvencijas dalībvalstis. Šis dokuments pirmo reizi Apvienoto Nāciju līmenī atzina klimata pārmaiņas par globālu draudu. Vēlākajos gados uz tā pamata slēgtas citas vienošanās, tai skaitā 2015. gada Parīzes klimata nolīgums, kura mērķis ir līdz 2100. gadam ierobežot globālās temperatūras pieaugumu līdz aptuveni pusotram Celsija grādam, salīdzinot ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni. Arī šīgada samita dienaskārtībā dominē globālā sasilšana, pāreja no tradicionālā fosilā kurināmā uz videi draudzīgāku enerģijas ieguvi un dalībvalstu atpalikšana no agrāk pieņemtajām saistībām. Pasākums ilgs vienpadsmit dienas un ir kupli apmeklēts – dalībai reģistrējušies apmēram piecdesmit tūkstoši cilvēku no 190 pasaules valstīm. Konferences rīkotāji saskārušies ar apmešanās vietu deficītu, un Brazīlijas valdībai nācies ķerties pie ārkārtas pasākumiem, uz laiku noīrējot vairākus kruīza lainerus un pielāgojot apmešanās vajadzībām skolas un armijas objektus. Pienācīgu apmešanās vietu trūkums licis dažām dalībvalstīm samazināt delegāciju sastāvu vai pat atteikties no ierašanās pavisam. Savienoto Valstu delegācijas neierašanās iemesls gan ir cits – jaunās administrācijas politika, izstājoties no Parīzes nolīguma un slēdzot atbildīgo institūciju – Prezidenta īpašā sūtņa klimata jautājumos biroju. Prezidents Tramps deklarējis, ka klimata pārmaiņu problemātika esot izdomājums un krāpšanas shēma, kas tikai apgrūtinot viņa valsts ekonomikas attīstību. Vēsturiski Savienotās Valstis ir lielākais ogļskābās gāzes iepludinātājs atmosfērā, lai gan šobrīd ikgadējo apjomu ziņā tās apsteigusi Ķīna. Šī Vašingtonas pieeja ir vien drūmākais akcents neiepriecinošajā kopainā, ciktāl samita dalībniekiem pirmo reizi nācies nepārprotami atzīt, ka globālie pūliņi klimata pārmaiņu novēršanā nesasniedz rezultātus. No samita tribīnes izskan biedinoši atgādinājumi par to, ka šogad vien klimata pārmaiņas par sevi atgādinājušas ar neierasti ilgu un intensīvu vasaras karstuma periodu Indijā un Pakistānā, līdzīgu vasaras tveici Rietumeiropā, ugunsgrēkiem Vidusjūras reģionā, postošu sausumu Turcijā, viesuļvētrām Karību reģionā un Brazīlijas dienvidos, taifūniem Vjetnamā un Filipīnās. Karstuma viļņi tiek minēti kā simtu cilvēku nāves iemesls. Brazīlijai piederošie Amazones tropu meži ir viens no galvenajiem pūliņu īstenošanas punktiem, ciktāl to izciršana ir nozīmīgs drauds planētas ekoloģiskajam līdzsvaram. Skaļu un nepatīkamu atgādinājumu par šīm problēmām samita dalībnieki piedzīvoja otrdien, kad konferences galvenajā ēkā ielauzās protestētāji no mūžamežu pamatiedzīvotāju vidus, iesaistoties sadursmēs ar apsardzi. Lukašenko draud Viļņai, pielabinās Vašingtonai 29. oktobrī Lietuvas gaisa telpā notika kārtējais incidents, kad no Baltkrievijas puses ielidojuši gaisa baloni, kādi tiek izmantoti meteoroloģiskajām zondēm, likuši vairakkārt apturēt Viļņas lidostas darbību. Pēdējā laikā parādās ziņojumi, ka šādi gaisa baloni, kā arī lidroboti tiekot izmantoti, nogādājot no Baltkrievijas Polijā un Lietuvā kontrabandas cigaretes. Reaģējot uz notikušo, Lietuvas valdība tajā pašā dienā slēdza robežšķērsošanas punktus ar Baltkrieviju. Kā zināms, jau kopš septembra vidus ir ierobežotas arī robežšķērsošanas iespējas starp Poliju un Baltkrieviju. Pēc tam, kad apmēram divdesmit Krievijas lidroboti 9. septembrī ielidoja Polijas gaisa telpā, Varšava 12. septembrī pilnībā slēdza savu robežu ar Baltkrieviju. Pāris nedēļas vēlāk kustība gan daļēji tika atjaunota, tomēr vairāki nozīmīgi robežpunkti joprojām paliek slēgti, tā apgrūtinot satiksmi. Divu robežpunktu atvēršana tika plānota oktobra beigās, taču pagaidām ir atlikta, acīmredzot saistībā ar minētajiem notikumiem Lietuvā. Minskas režīms uz Lietuvas valdības rīcību reaģējis asi. Robežas slēgšanas rezultātā Baltkrievijā izrādījās iestrēgušas apmēram tūkstoš simts Lietuvā reģistrētas kravas mašīnas. Baltkrievija atteikusies tās izlaist no savas teritorijas pa kādu īpašu koridoru, novirzot uz maksas stāvlaukumiem. Baltkrievijas diktators Lukašenko, kurš Lietuvas rīcību dēvē par hibrīdkara operāciju, pieprasījis tūlītēju robežas atkalatvēršanu un piedraudējis, ka citādi lietuviešu transportlīdzekļi varot tikt konfiscēti. 31. oktobrī viņš arī parakstījis dekrētu, ar kuru Polijas un Lietuvas kravas mašīnām aizliegta pārvietošanās Baltkrievijas teritorijā. Tāpat Lukašenko paziņojis, ka runāšot par Lietuvas robežas jautājumu ar Savienoto Valstu administrācijas pārstāvjiem. Kā zināms, kopš pāris mēnešiem Minskas un Vašingtonas attiecībās iestājies atkusnis. Augustā notika Lukašenko telefonsaruna ar Savienoto Valstu prezidentu Trampu, savukārt septembrī no Baltkrievijas cietumiem tika atbrīvoti 52 politieslodzītie apmaiņā pret sankciju mīkstināšanu Baltkrievijas nacionālajai aviokompānijai Belavia. Svētdien prezidents Tramps paziņoja, ka ieceļ Džonu Koulu, kontaktpersonu sarunās ar Lukašenko, par savu īpašo sūtni Baltkrievijā. Pirmdien tika ziņots, ka Polijas premjerministrs Donalds Tusks un Lietuvas premjerministre Inga Ruginiene vienojušies, ka normāls robežšķērsošanas režīms ar austrumu kaimiņu varētu tikt atjaunots ap novembra vidu. Vai politikai pietuvinātie mēģina koriģēt britu sabiedriskās raidorganizācijas kursu? 2025. gada 9. novembris, jādomā, tiks pieminēts britu nacionālās raidsabiedrības BBC vēstures pārskatos. Šajā dienā par savu aiziešanu no raidorganizācijas paziņoja tās līdzšinējā ziņu dienesta vadītāja Debora Tērnesa un nedaudz vēlāk arī raidorganizācijas ģenerāldirektors Tims Deivijs. Iemesls ir skandāls, kas izvērtās novembra ieskaņā, kad konservatīvās ievirzes laikraksts The Daily Telegraph publiskoja informāciju par iekšēju ziņojumu, kuru raidorganizācijas valdei iesniedzis kādreizējais BBC Redakcionālo vadlīniju un standartu komitejas ārštata konsultants Maikls Preskots. 19 lappušu teksts analizē konkrētu gadījumu ar raidījumā „Panorāma” ievietotu materiālu, kas atspoguļo notikumus Vašingtonā 2021. gada 6. janvārī, kad toreiz uz otro termiņu neievēlētā prezidenta Donalda Trampa piekritēji ielauzās Kapitolija ēkā, pārtraucot Savienoto Valstu Kongresa darbu. Tramps toreiz uzrunāja savus atbalstītājus pie Baltā nama, un BBC pārraidītajā materiālā divi viņa runas fragmenti bija samontēti tā, ka radīja iespaidu par tiešu uzkūdīšanu uz šo iebrukumu. Jau visai drīz uz Telegraph [telegraf] publikāciju reaģēja arī pats Baltā nama saimnieks, nosūtot BBC oficiālu vēstuli ar piedraudējumu vērst pret raidorganizāciju civilprasību miljarda dolāru apjomā. Sekoja raidorganizācijas priekšsēdētāja Samīra Šaha atvainošanās, raksturojot notikušo kā „sprieduma kļūdu”. Tomēr minētā Maikla Preskota ziņojuma saturs neaprobežojas ar konkrētā gadījuma analīzi. Autors pārmet BBC paustajam pārlieku kreisumu un aizraušanos ar t.s. „vokisma” ievirzēm, kas izpaužoties, piemēram, Izraēlas un Hamas konflikta un transpersonu tiesību jautājumu atspoguļojumā. Valdē ziņu dienesta vadītājai Tērnesai uzbrūkošu pozīciju ieņēma pirmām kārtām tās loceklis Robijs Gibs, kurš šai institūcijā nonāca premjerministra Borisa Džonsona laikā. Savulaik viņš bijis labējās ievirzes telekanāla GB News viens no izveidotājiem un darbiniekiem, kurš pie tam esot Maikla Preskota personisks draugs. Liberālākas ievirzes medijos izskan viedokļi, ka šis ir mērķtiecīgi organizēts uzbrukums sabiedriskajai raidorganizācijai, lai panāktu lielāku konservatīvo aprindu ietekmi tajā vai to diskreditētu. Vairāki politiķi, tostarp Liberāldemokrātu līderis Eds Deivijs un Skotijas pirmais ministrs Džons Svinnijs aicinājuši atcelt Gibu no BBC valdes. Var atgādināt, ka BBC joprojām ir auditorijas uzticamības ziņā visaugstāk vērtētā britu raidorganizācija – tās ziņu materiālus par uzticamiem uzskata 60 % skatītāju. Salīdzinājumam, pieminētajam GB News šis rādītājs ir vien 29 %. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Grāvis, paliena, dīķīs vai purvs var šķist neērts traucēklis lauksaimniecībai vai apbūves teritorijai, taču šādi mitrāji ir īpaši svarīgi filtri piesārņojumam. Pētnieki teic, ka Latvijā vajadzētu vairāk mākslīgo mitrāju, kas varētu palīdzēt attīrīt upes un ezerus no lauksaimniecības notekūdeņiem. Par to uz sarunu esam aicinājuši Latvijas Vides ģeoloģijas un meteoroloģijas centra ekspertu Jāni Šīri, Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte profesoru Aini Lagzdiņu un Zemkopības ministrijas nekustamo īpašumu Meliorācijas departamenta vecākais projektu vadītāju Edgaru Griķīti. 

Ne viens vien ugunsgrēks rētojis senās Rīgas seju un savulaik uguns vienā ēkā nereti nozīmēja postažu plašā apgabalā. Kā neuzmanība, tā laika paradumi, konflikti un kari svilināja Rīgas ēkas un ielas un kurus no šiem ugunsgrēkiem visvairāk zinām no senām liecībām? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta vēsturnieki Mārtiņš Mintaurs, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks, un Rūdolfs Vītoliņš, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes doktorants. Ugunsgrēks Rīgā 1812. gadā Ir 1812. gads. Napoleona armija dodas karagājienā uz Krieviju un pa ceļam šķērso tagadējās Latvijas teritoriju, kas tolaik atradās impēriskās Krievijas sastāvā. Kaujās pie Iecavas franču karaspēks jau bija uzvarējis krievu karapulkus, un tuvojas Rīgai. Pilsētā tika izsludināts kara stāvoklis un, lai pilsētas aizstāvju armija varētu brīvi izvietoties un pasargāt Rīgu, tiek dota pavēle nodedzināt tās Maskavas un Pēterburgas priekšpilsētas, kas tolaik bija apbūvētas ar koka mājām. Kas šajā aizsardzības plānā nogāja greizi un kādas sekas tas radīja, stāsta vēsturniece, Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļas vadītāja Anita Čerpinska. Vairāki cilvēki, kurus vēsturniece pieminēja saistībā ar kara tiesu, tika bargi sodīti, proti nošauti, Bet jauni daudz stingrāki ugunsdrošības noteikumi tika pieņemti vien astoņus gadus pēc šī postošā ugunsgrēka. Tajos bija teikts, ka ugunsgrēka dzēšanā pilsētā ir jāpiedalās ikvienam iedzīvotājam, un ja saimniecībā ir zirgs, tad  arī tas kā transporta līdzeklis, ir jāizmanto glābšanas darbos. 

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Latvijas Nacionālā bibliotēka aicina 8. novembrī svinēt latviešu grāmatas piecsimtgadi kopā. Tas būs cikla “Latviešu grāmatai 500” kulminācijas pasākums “Cauri tumsai ar grāmatu”. Svētku ievadā tiešraide Kultūras rondo, iepazīstinām ar programmu un tiekamies ar organizatoriem. Latvijas Nacionālā bibliotēka aicina ikvienu gan Latvijā, gan diasporā atzīmēt 500 gadus, kopš ir iespiesta pirmā grāmata latviešu valodā. Pasākums notiks klātienē LNB, tiešraide no LNB būs skatāma 100 Latvijas bibliotēkās, kā arī diasporas kopienās. Vairāk nekā 30 vietās tiešraidi papildinās īpaši klātienes notikumi. Ar pasākuma programmu var iepazīties šeit. Kultūras rondo sarunājamies ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) direktori Dagniju Baltiņu, kā Latvijas Nacionālās bibliotēkas  Bērnu bibliotēkas direktoru un Skaļās lasīšanas uzvarētāju Robertu Gāži no Igauņu pamatskolas Rīgā. Notikuma “Cauri tumsai ar grāmatu” režisors un tiešraides moderators Reinis Suhanovs iepazīstina ar gaidāmajiem notikumiem Ziedoņa zālē, kas saistīti gan ar lasīšanu, gan rakstīšanu. Daudzpusīgais kultūras antropologs, Filadelfijas Brīvo Latvju biedrības pārstāvis Pēteris Dajevskis iepazīstina ar Karšu lasītavā gaidāmo „Novadpētnieku launagu”. Režisors Jānis Znotiņš un aktieris Emīls Krūmiņš aicina uz “Jauno grāmatnieku izstādi”, kurā varēs skatīt akcijā “Mana grāmata” bērnu radītās grāmatas no dažādām Latvijas vietām un arī diasporas. LNB norisināsies arī alternatīvajai lasīšanai veltīta programma “Pagrabs”. Alternatīvā lasīšana parāda, ka teksts ir dzīvotspējīgs ārpus grāmatas – kā pašizpausmes akts vai kolektīvs žests, tetovējums uz ādas, grafiti pilsētvidē vai ieraksts dienasgrāmatas lappusēs. Plašāk stāsta LNB Pētniecības un interpretācijas centra projekta vadītāja un kuratore Ineta Vaivode un LNB muzejpedagoģe Anita Smeltere. Rakstnieks Svens Kuzmins pa LNB pārvietojas kopā ar pārvietojamo skaļruni un informē par gaidāmajiem notikumiem. Viņš ir "mobilais šveicars", kuru varēs sastapt visos ēkas stāvos. Ar Svenu Kuzminu runājam arī par to, vai viņš pieļauj, ka paša rakstīto grāmatu izdod tikai digitāli. Bet būs arī „Digitālās vakariņas”, kurā runās par to, kā lasīšana izpaužas digitālajā laikmetā? Kāda būs grāmata nākotnē? Sarunājamies ar LNB digitālās pētniecības pakalpojumu vadītāju Andu Baklāni. Uzklausām Rīgas 45. vidusskolas skolēnus, kuri dalās pirmajos iespados par pasākumu. Režisors Lauris Gundars, kurš ir arī rakstnieks, bet šodienas pasākumā arī tēlos rakstnieku. Performacē “Rakstītājs. Grāmata. Lasītājs” viņš aicinās tikties ar citiem rakstniekiem. Kopa ar grāmtniecības vēsturnieku, Latvijas Nacionālas bibliotēkas vadošo pētnieku Paulu Daiju atminamies, kā tapa raidījumu cikls Latvijas Radio „Grāmatai pa pēdām”. Viņš arī atgādina, ka platformā „Manabalss.lv” var parakstīt „Rīgas manifestu”, kas aicina lasīt un saglabāt zināšanas nākotnei.      

Latvijas Nacionālā bibliotēka aicina 8. novembrī svinēt latviešu grāmatas piecsimtgadi kopā. Tas būs cikla “Latviešu grāmatai 500” kulminācijas pasākums “Cauri tumsai ar grāmatu”. Svētku ievadā tiešraide Kultūras rondo, iepazīstinām ar programmu un tiekamies ar organizatoriem. Latvijas Nacionālā bibliotēka aicina ikvienu gan Latvijā, gan diasporā atzīmēt 500 gadus, kopš ir iespiesta pirmā grāmata latviešu valodā. Pasākums notiks klātienē LNB, tiešraide no LNB būs skatāma 100 Latvijas bibliotēkās, kā arī diasporas kopienās. Vairāk nekā 30 vietās tiešraidi papildinās īpaši klātienes notikumi. Ar pasākuma programmu var iepazīties šeit. Kultūras rondo sarunājamies ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) direktori Dagniju Baltiņu, kā Latvijas Nacionālās bibliotēkas  Bērnu bibliotēkas direktoru un Skaļās lasīšanas uzvarētāju Robertu Gāži no Igauņu pamatskolas Rīgā. Notikuma “Cauri tumsai ar grāmatu” režisors un tiešraides moderators Reinis Suhanovs iepazīstina ar gaidāmajiem notikumiem Ziedoņa zālē, kas saistīti gan ar lasīšanu, gan rakstīšanu. Daudzpusīgais kultūras antropologs, Filadelfijas Brīvo Latvju biedrības pārstāvis Pēteris Dajevskis iepazīstina ar Karšu lasītavā gaidāmo „Novadpētnieku launagu”. Režisors Jānis Znotiņš un aktieris Emīls Krūmiņš aicina uz “Jauno grāmatnieku izstādi”, kurā varēs skatīt akcijā “Mana grāmata” bērnu radītās grāmatas no dažādām Latvijas vietām un arī diasporas. LNB norisināsies arī alternatīvajai lasīšanai veltīta programma “Pagrabs”. Alternatīvā lasīšana parāda, ka teksts ir dzīvotspējīgs ārpus grāmatas – kā pašizpausmes akts vai kolektīvs žests, tetovējums uz ādas, grafiti pilsētvidē vai ieraksts dienasgrāmatas lappusēs. Plašāk stāsta LNB Pētniecības un interpretācijas centra projekta vadītāja un kuratore Ineta Vaivode un LNB muzejpedagoģe Anita Smeltere. Rakstnieks Svens Kuzmins pa LNB pārvietojas kopā ar pārvietojamo skaļruni un informē par gaidāmajiem notikumiem. Viņš ir "mobilais šveicars", kuru varēs sastapt visos ēkas stāvos. Ar Svenu Kuzminu runājam arī par to, vai viņš pieļauj, ka paša rakstīto grāmatu izdod tikai digitāli. Bet būs arī „Digitālās vakariņas”, kurā runās par to, kā lasīšana izpaužas digitālajā laikmetā? Kāda būs grāmata nākotnē? Sarunājamies ar LNB digitālās pētniecības pakalpojumu vadītāju Andu Baklāni. Uzklausām Rīgas 45. vidusskolas skolēnus, kuri dalās pirmajos iespados par pasākumu. Režisors Lauris Gundars, kurš ir arī rakstnieks, bet šodienas pasākumā arī tēlos rakstnieku. Performacē “Rakstītājs. Grāmata. Lasītājs” viņš aicinās tikties ar citiem rakstniekiem. Kopa ar grāmtniecības vēsturnieku, Latvijas Nacionālas bibliotēkas vadošo pētnieku Paulu Daiju atminamies, kā tapa raidījumu cikls Latvijas Radio „Grāmatai pa pēdām”. Viņš arī atgādina, ka platformā „Manabalss.lv” var parakstīt „Rīgas manifestu”, kas aicina lasīt un saglabāt zināšanas nākotnei.      

Vair Ka Ant - Premchand - Suno Kahani - वैर का अंत - प्रेमचंद - सुनो कहानी #premchand #premchandkikahani #premchandkikahaniyan #munshipremchand#munshipremchandkikahani #premchandkikahaniyan #hindikahaniyan #hindistories #kahani #kahaniyan #sunokahani #hindi #audiobook

Stāsta velosipēdu vēstures pētnieks, Saulkrastu Velosipēdu muzeja līdzizveidotājs Eduards Seregins Tādas konstrukcijas divriteņi – ar pedāļiem un bremzi, kādus mēs pazīstam šodien –, pirmo reizi parādījās Francijā. To sērijveida izgatavošanu un pārdošanu 1868. gada pavasarī bija uzsācis Parīzes kariešu meistars Pjers Mišo. Velosipēds bija aprīkots ar masīvu kaltas dzelzs rāmi, smagiem koka spieķu riteņiem un pedāļiem pie priekšējās ass. Pēc tam, kad šis jaunums tika demonstrēts Parīzes Pasaules izstādē, braucamie rati ar nosaukumu "Velocipede" kļuva ļoti populāri visā Eiropā. Vārds "Velocipede" bija atvasināts no latīņu valodas un tulkojumā nozīmēja "Ātras kājas"... Kariešu darbnīcas sāka izgatavot un pārdot Mišo velosipēda kopijas. Parīzē vien to bija vairāk nekā 150. Neskatoties uz to, ka Latvija, kas tolaik ietilpa Krievijas impērijas teritorijā, atradās Eiropas nomalē, apbrīnojami ātri šis jaunums sasniedza arī mūsu zemi. Jau 1868.gada jūlijā Rīgas avīzes vācu valodā rakstīja par jauno moderno aristokrātu rotaļlietu – "Velocipede". Pirmo reizi ziņas latviešu valodā parādījās avīzes "Baltijas Vēstnesis" 1869. gada 1. jūnija numurā, kurā tika minēts: "Tagad Rīgā dažkārt redz pa ielām jājot uz divriteņu ratiem, kuri ar divām kājām minamām paminām tiek uz priekšu dzīti un ar īpašu, ar rokām grozāmu kātu stūrēti tiek." Tālāk rakstā minēts, ka šie rati par "Velocipede" tiekot saukti, kurus latviešu valodā nāktos dēvēt par "Minratiem". Tā pirms 156 gadiem Latvijā bija sākusies riteņbraukšana. Taču jāsaprot, ka tolaik tas vēl nebija transporta līdzeklis mūsdienu izpratnē. "Velocipede" bija turīgu jaunekļu moderna rotaļlieta. Vienlaicīgi ar šiem rakstiem avīzēs parādījās arī pirmie sludinājumi par velosipēdu pārdošanu Rīgas veikalos. Tika piedāvāti ārzemēs ražoti divriteņu un pat trīsriteņu rati. Velosipēdus sāka izgatavot arī vietējie kalēji un kariešu meistari. Tos pirka vācbaltu baroni, fabrikanti un namīpašnieki, kā arī turīgākie Rīgas, Liepājas, Jelgavas un citu Latvijas pilsētu pilsoņi. Par to, cik tādu pirmo riteņbraucēju tolaik jau bija, vēstures avoti klusē. Tā kā Rīgas ielas tolaik bija klātas ar akmens bruģi, braukšana ar šādiem divriteņu ratiem, kuru riteņi bija apkalti ar dzelzs stīpām, nebija īpaši patīkama. Tādēļ drīz vien "Velocipede" tautā ieguva iesauku "kaulu kratīklis". Lai gan arvien biežāk Rīgas švīti labprāt iegādājās un lietoja savām izklaidēm velosipēdus, vizinoties pa ielām un parku celiņiem, avīzēs sāka parādīties raksti par velosipēdu bīstamību gājējiem, kā arī to kaitīgo ietekmi cilvēka veselībai: "Velocipede" lietošana izraisot dažādas kāju slimības un būtu nekavējoties jāaizliedz! Dažu rakstu autori bija pat sabiedrībā pazīstami ārsti. Tādēļ Rīgas pilsētas vadība jau 1869. gada beigās pieņēma lēmumu, ka "ikviens "Velocipede" jāaprīko ar skaļu, pastāvīgi skanošu zvanu, lai katrs kājām gājējs var jau iztālēm dzirdēt par šo bīstamo ratu tuvošanos". Visa šī pretdarbības kampaņa beidzās ar to, ka drīz vien tika pieņemts lēmums par aizliegumu Rīgā braukt ar velosipēdiem pa ietvēm, parkiem un publiskiem ceļiem. Stingro noteikumu dēļ interese par šo jauno un moderno izklaidi sabiedrībā noplaka. No avīzēm pazuda velosipēdu darbnīcu un veikalu sludinājumi. Riteņbraukšana pamazām tika aizmirsta apmēram uz 15 gadiem, kad jaunu popularitātes uzplaukumu atnesa augstrata velosipēdi ar lielu priekšējo ratu un maziņu atbalsta ratu aizmugurē. Riteņbraukšanas Džins bija izlaists no pudeles un to apturēt vairs nebija iespējams...

Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likums darbojas jau 20 gadus. Tomēr ne visi Latvijas iedzīvotāji, kam šāda palīdzība pienākas, to izmanto. Vairāk par iespējām saņemt valsts nodrošināto juridisko palīdzību raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Tiesu administrācijas direktora vietniece Juridiskās palīdzības un valsts kompensācijas cietušajiem jautājumos Jeļena Bārbale, zvērināts advokāts, valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniedzējs Daumants Krasts un Sertificētu mediatoru padomes locekle, sertificēta mediatore Inese Briķena. Jeļena Bārbale skaidro, ka valsts nodrošināta juridiskā palīdzība pienākas trim iedzīvotāju kategorijām. "Lai saņemtu valsts nodrošinātu juridisko palīdzību civillietā, administratīvajā lietā, bāriņtiesas strīdā par bērniem vai Satversmes tiesas procesā, personām ir jāatbilst maznodrošinātas vai trūcīgas mājsaimniecības statusam, ko izsniedz pašvaldības. Kopumā tās ir ap 65000 personas," norāda Jeļena Bārbale. Tāpat valsts nodrošinātu juridisko palīdzību saņem personas, kas atrodas valsts vai pašvaldības apgādībā - sociālās aprūpes iestādēs, ieslodzījuma vietās. Savukārt trešā kategorija ir personas, kuras atrodas īpašā situācijā. Te nav skaidra likumdevēja noteikta uzskatījuma. Katru gadījumu vērtē individuāli, kādi apstākļi ir radušies no personas neatkarīgu iemeslu dēļ, kas novedis pie tā, ka cilvēks pats sevi nevar aizstāvēt. Viss atkarīgs no personas sniegtā situācijas pamatojuma. Tās ir dabas katastrofas, avārijas, pēkšņas saslimšanas, tagad aktualizējies – ģimenes vardarbība.  "Pusēm ir bijusi līdz šim kopīga mājsaimniecība, kopīgi izdevumi. Bet partnera rīcības dēļ otra puse palikusi bez iespējām sevi aizstāvēt. Tādu situāciju ir arvien vairāk un vairāk. No kopējā lēmumu skaita, kam piešķiram juridisko palīdzību, tie ir ap 13%. Tīri vardarbības risināšanai," skaidro Jeļena Bārbale. "Nereti ir situācijas, ka cilvēks mums raksta, ka man ir ģimenes strīds, bet nestāsta mums par to, ka ir arī vardarbība. To uzzinām pēc tam, kad jau sniedzējs ir saticies un raksta mums, ka lietā ir nepieciešams nekavējoties noteikt pagaidu aizsardzību, gan gatavot prasības pieteikumu, piemēram, par laulības šķiršanu."

Vai pazīsti sajūtu, ka kaut kas darba vidē nav kārtībā, bet nevari tiešā veidā par to komunicēt, jo ir grūti pat noformulēt problēmu? Kad visi ir ārēji pieklājīgi, bet tu jūties izsmelts, šaubies par sevi un nespēj saprast, kāpēc tur jūties slikti?Šajā intervijā ar Līgu Bērziņu no Uzvediba.lv runājam par pasīvo agresiju un – neredzamo vardarbību, kas notiek zem ārēja aizsega “pie mums viss ir labi”. Tā ir situācija, kas sistemātiski grauj cilvēka pārliecību par sevi un spēju strādāt. Līga dalījās ar skaidriem piemēriem, kā atpazīt pasīvo agresiju: sarkasmu, informācijas noklusēšanu, “komplimentus, kas nelabi ož”, skatienus, kas pazemo.Šajā epizodē uzzināsi, kas ir emocionālā imunitāte un kā to nostiprināt, kā darbojas neveselīgs drāmas trīsstūris (upuris-glābējs-pāridarītājs) darba vidē, un – vissvarīgāk – ko praktiski darīt, ja saskaries ar šādu situāciju. Kā konfrontēt, uzdodot pareizos jautājumus, kāpēc dienasgrāmatas rakstīšana ir kritiski svarīga, un kad ir laiks mainīt darbu šādā vidē.Ja tu jūties izsmelts pēc darba dienas, domā par darbu naktīs, vai sāc šaubīties par savām spējām jomā, kur agrāk uzskatīji sevi par gana kompetentu – šī saruna ir tev. Līga piedāvā ne tikai izpratni par to, kas notiek, bet arī konkrētus rīkus, kā atgūt savu spēku un izvēlēties veselīgu darba vidi.Dalies ar šo sarunu ar citiem! Jo vairāk cilvēku to noklausīsies, jo pāridarītājiem būs grūtāk turpināt citus pazemot ar smaidu uz sejas, izliekoties, ka cilvēka sliktās sajūtas ir viņa paša izdomājums.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas ir sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 - Ievads00:03 – Slēptā agresija var likt šaubīties par to, kas tu esi.00:09 – Kad Tu strādā pa naktīm, lai pierādītu, ka esi pietiekami labs – tas nav normāli.00:15 – Pasīvā agresija – mierīga virsma, zem kuras tiek saplosīta identitāte.00:16 – Pārliecība, ka nav izvēles, var liecināt, ka esi vardarbības ietekmē.00:18 – Dienasgrāmatas rakstīšana kā tavas realitātes aizsardzība.00:20 – Mainot darbu, tu pāraksti savu identitāti – un tas ir veselīgi.00:24 – Kā atpazīt slēpto agresiju, ja nav skaidru robežu pārkāpumu?00:27 – Kad kompliments neatstāj labu “pēcgaršu”.00:28 – Vai Tavā kolektīvā notiek cīņa par to, kurš ir lielākais upuris?00:31 – Emocionālā imunitāte ir spēja skaidri apzināties, kas ar tevi notiek.00:42 – “Ko tu ar to domāji?” – jautājums, kas novelk robežu.00:47 - Power-Up SPACE ir vieta, kur īstenot savus radošos projektus. Te ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu00:50 – Vārdi var mainīt identitāti – pat ja tie izskan kā joks.00:54 – Kāpēc ir vērts izturēt konfrontācijas diskomfortu.00:57 – Attiecības darbā ietekmē ģimenes dzīvi daudz vairāk nekā ģimenes dzīve – darba dzīvi.00:59 – Vai upuris vienmēr ir upuris? 01:05 – Drāmas trīsstūris un lomu maiņas.01:12 – Spēcīgas emocijas ir signāls – pievērs uzmanību, kas notiek.01:19 – Informācijas kultūra var būt agresijas mehānisms.01:22 – Pozitīvisms var būt maska, zem kuras slēpjas kontrole.01:26 – Lasīšana nav prokrastinācija – tā ir iespēja labāk apzināties notiekošo.01:30 – No konfliktiem nav jāizvairās – tie ir attīstības instruments.01:31 – Resursi, kas palīdz rīkoties.

Latvijā tapis pētījums rāda neiepriecinošu ainu - šogad 42,4% e-cigarešu ir tirgū nonākušas nelegāli un šādu cigarešu īpatsvars tieši pēdējos gados ir krietni audzis. Aizliegt e-cigaretes pavisam - vai tas ir risinājums? Spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Pētījumā “Latvijas beztabakas nikotīna produktu nozare: pelēkā tirgus apjoma tendences un lietotāju paradumi, 2025” atklāts, ka 46 % e-cigaretes pērk pelēkajā tirgū aromātu nepieejamības dēļ. Citas nozīmīgas motivācijas patērētāju izvēlei par labu nelegālajam tirgum ir zemāka cena (49 %), kam seko ērtums (12 %) un šķietami labāka kvalitāte (7 %). Raidījumā diskutē profesors, ēnu ekonomikas pētnieks Arnis Sauka un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Pneimonoloģijas galvenais speciālists profesors Alvils Krams. Sazināmies ar Valsts policijas Prevencijas vadības biroja galveno inspektori Vitu Vīlisteri. Arnis Sauka iepazīstina plašāk ar pētījuma datiem, Alvils Krams viņa asi iebilst, norādot, ka pētījums tomēr ir saistīts ar industriju, tāpēc rezultāti ir tendenciozi. un cilvēku veselībsa kontekstā nevar runāt par zaudējumiem ekonomikai. Vai ir pētīta elektronisko cigarešu lietošanas dinamika dažādās vecuma grupās? Šādu jautājumu uzdevām Veselības ministrijas Psihiskās veselības, atkarību profilakses un integrēto pakalpojumu nodaļas vadītājas vietniecei Sanitai Lazdiņai.

21. gadsimta sākumā vidēji  statistiskais Latvijas iedzīvotājs gadā apēda 6,8 kilogramu siera. Tagad jau vairāk nekā 24 kilogramus ik gadu! Vai kvantitāte iet līdzi ar kvalitāti, vai Latvijā ražo kvalitatīvu sieru, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas biedrības "Siera klubs" valdes priekšsēdētāja Vanda Davidanova, restorāns "Vairāk saules" šefpavārs Tomass Godiņš un pārtikas tehnologs Rolands Jomerts. Ierakstā uzklausām Jaunpils pienotavas rūpnīcas vadītāju Viesturu Krilovu. Jaunpils pienotava, kas atrodas Tukuma novadā, strādā jau 113 gadus. Piecus gadus pienotava pieder Latvijas un Igaunijas zemnieku kooperatīvam "E-piim". Modernizējot ražošanas iekārtas, investīcijās ieguldīti kopumā ap 10 miljoni eiro un Jaunpilī katru dienu tiek pārstrādātas 80 tonnas piena, ražots biezpiens, krējums un padsmit veida sieri. Tomass Godiņš iesaka pagatavot mīkstos sierus, piemēram, burratu vai stracciatellu, ko tagad ražo arī Latvijā. Sezonā šos sierus var pasniegt kopā ar tomātiem, bazilika pesto. Vienkārša un kolosāla uzkoda.  Var arī grilēt dārzeņus, iemarinēt ar balzāmetiķi, ķiplokiem, timiānu un rozmarīnu, sāli un pipariem. Dārzeņus liek uz šķīvja, pievieno stracciatellu, pārslaka olīveļļu ar trifelēm un vēl pārkaisa labu jūras sāli. Savukārt cieto sieru daudz rīvē uz pastas, pievieno salātiem.  No cietā siera var pagatavot arī čipsus. Uz cepamā papīra smalki sarīvē sieru, izklāj plānā kārtā, var pārkaisīt sakapātus pētersīļus, pārbērt saulespuķu sēkliņas. Sacept 180 grādus 5-6 minūtes. Atdzesēti tie ir lieliski čipsi, ko pievienot salātiem, krēmzupām, uzkodām. Jo būs vairāk nogatavināts cietais siers, jo izteiktāka būs tā garša. Pareizāk būtu šo sieru drupināt, ne rīvēt, tad arī ir izteiktāka garša. Siera gardēži uzskata, ka jāpērk lielāks siera gabals, jo tajā būs labāk saglabājusies garša un smarža Vanda Davidanova atklāj, ka Smiltenes "Latvijas" siers būs Eiropas aizsargāts Latvijas īpašais produkts. Tas ir ekskluzīvs siers.

Starp visām cilvēka maņām oža nereti paliek pēdējā vietā. Mums tā nav tik labi attīstīta kā citiem dzīvniekiem un līdz ar to - diez vai būs noteicošā mūsu izdzīvošanā.Taču ožai ir sava īpaša loma - ļoti cieši saistīta ar mūsu emocijām, atmiņām un funkcionēšanu sabiedrībā. Kāda būtu dzīve bez ožas? Ko smaržu uztveres traucējumi stāsta par mūsu psihoemocionālo veselību un kā apkārtni ļauj uztvert neredzamā smaržu pasaule? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Nacionālās psihiskās veselības centra ambulatorā centra "Veldre" vadītājs, profesors Māris Taube un Latvijas Universitātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs, profesors Jurģis Šķilters. "Ožai ir klīniski apstiprināta iedarbība uz gan kognitīvām funkcijām, gan arī uz emociju apstrādi," atzīst Jurģis Šķilters. Var teikt, ka ceļš uz emocijā ir caur ožu.   "Tie reģioni ir ļoti tuvi, kas saistās ar depresiju, trauksmi, arī pētījumi pierāda šo saistību," piekrīt Māris Taube.  Jurģis Šķilters skaidro, ka oža cilvēka dzīves laikā mainās. Tāpat kā visas maņas. "Oža optimāli darbojas cilvēkam vecumā no 20 - 40 gadiem. Ar laiku ožas jutība mazinās. Ja strauji mazinās, ir liela varbūtība, ka ir kāda psihiatriska ķibele," norāda Jurģis Šķilters.  "Otra interesanta liela - oža ir adaptīva," turpina pētnieks. "Ienākam radio mājā, cik mēs ilgi to radio mājas smaržu vai smaku sajūtam? Tās ir kādas minūtes trīs, varbūt piecas. Mēs ātri pie smaržām adaptējāmies, pierodam. Īstermiņa pierašana ir viena lieta, bet ir cilvēki, kuri visu mūžu lieto vienu aromātu, smaržu. Kaut kādā brīdī dzīves laikā viņa draugi un paziņas, un apkārtējie viņu nevar vairs ciest, jo viņš lej tik daudz to smaržu. Bet viņa ilgtermiņa ožas adaptācija ir tā izveidojusies, ka viņš daļēji nejūt." Māris Taube piebilst, ka jārēķinās, ka veci cilvēki daudz vājāk sajūt smaržās un reizēm tas varbūt kā iemesls nelaimes gadījumam, ja, piemēram, daudz vēlāk sajūt dūmu smaržu telpā, ja ir piededzis ēdiens. Tā ir ožas saistība ar  Alcheimera slimību, vecumu. Mazāka spēja sajust aromātu ir normāls novecošanās process, katrā gadījumā nav jāsatraucas par agrīnām demences vai Alcheimera pazīmēm. "Gandrīz visu maņu jutība ar laiku mazinās. Samazinājums nav pēc viena principa. Cilvēkam salīdzinoši labi saglabājas valodiskais intelekts, arī sirmā vecumā viņa vārdu krājums ir pavisam labs un uzteicams. (..) Ja mēs domājam par garšu, ožu, arī termouztvere dzīves laikā mazinās, bet tā ir normāla novecošanas īpatnība. Man liekas, problēma ir tāda, ja piepeši kāda no maņām kļūst būtiski vājāka, tad tam ir kāds iemesls," atzīst Jurģis Šķilters. Sievietes smadzenes grūtniecības un bērna kopšanas laikā ietekmē piedzīvo izmaiņas Ir izpētīts, ka grūtniecība un bērna kopšana laiks līdz aptuveni viņa divu gadu vecumam ietekmē mātes smadzeņu darbību - grūtības koncentrēties, uztvert informāciju, lēnāka domāšana. Tas ir izpētīts nevis aptaujājot sievietes par viņu sajūtām minētajā periodā, bet to pierādījuši galvas smadzeņu skenēšanas rezultāti. Pirms vairāk nekā gada žurnālā „Nature Neuroscience” tika publicēts raksts, kura līdzautore Kalifornijas universitātes pasniedzēja Liza Krastila, esot stāvoklī,  veica 26 reizes elektromagnētisko rezonansi smadzenēm un, salīdzinot skenēšanas rezultātus, izrādījās, ka bija samazinājies pelēkās vielas apjoms. Uzreiz jāsaka, ka tas nav unikāls un biedējošs atklājums, kas varētu ietekmēt sieviešu izvēli dzemdēt.  Vienkārši tāpat kā citas izmaiņas, kas noris grūtniecības laikā sievietes ķermenī, tā arī tās notiek galvas smadzenēs. Runa ir par diviem hormoniem - esterogēnu, kas paaugstina smadzeņu aktivitāti, un  progesteronu, kas to samazina.   Vairāk par to, kā šie hormoni  darbojas tieši topošo un jauno māmiņu galvās, vai tiešām viss ir tik vienkārši, un vai vīriešu uztvere atšķiras no sieviešu, stāsta neirologs, Rīgas Stradiņa universitātes Neiroloģijas un Neiroķirurģijas katedras asistents Jānis Mednieks.

Kad sporta zinātniece, fizioloģe un asociētā profesore Līga Plakane stāsta par 8000 metru augstumu, par alpīnistu, kuru viena glāba 7500 metru augstumā, vai 170 kilometru skrējienu apkārt Monblānam, viņa stāsta par savu robežu iepazīšanu.Tā ir saruna par spēju saprast savu ķermeni robežsituācijās - kā ķermenis signalizē, ka ir par daudz un kad vēl vari. Kā atjaunošanās var izrādīties svarīgāka par kārtējo treniņu. Kāpēc tas, kas garšo ikdienā, kalnos izraisa pretestību.Līga ir zinātniece, kas teoriju pilnveido praksē – no Siguldas trepēm līdz Himalaju virsotnēm. Viņa ir mamma, kas bērnus ņēma līdzi uz kalniem. Viņa ir pirmā Baltijas sieviete, kas uzkāpa 8000-nieka virsotnē bez skābekļa un bez ārēja atbalsta.Vērtīgākais šajā sarunā ir Līgas spēja izskaidrot, kā ķermenis strādā robežsituācijās. Kāpēc šokolāde kalnos negaršo, bet kefīrs ir glābiņš pēc treniņa. Kāpēc zarnas sāp, kad skrien, bet ne, kad slēpo. Kā atpazīt atšķirību starp "vēl varu" un "jau par daudz". Kā pieņemt pareizos lēmumus brīžos, kad uz spēles ir drošība un nākotne.Šī saruna ir gan dīvāna mīļiem, gan tiem, kas jau trenējas ar augstām ambīcijām. Jo Līga runā par to, kas apvieno visus – par ķermeni, kas visu laiku cenšas mums kaut ko pateikt. Mums tikai jāiemācās klausīties.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 Ievads00:03:18 Cho Oyu 8201m – Līgas pirmais 8000-nieks (2008)00:04:04 Monblāna ultramaratons – 170 kilometri un emocijas00:09:00 Par sasniegumiem – devītā pasaulē savā vecuma grupā00:11:24 Franču alpīnista glābšana 7500 metros00:19:49 Lhotse – kāpēc neuzkāpām līdz galam00:28:19 Dzīvošana 7500 metros – kā spēki izzūd katru dienu00:31:01 Shishapangma un ceļš uz 8000 niekiem00:36:27 Bērni un kalni – par ģimenes līdzi ņemšanu ekstrēmos apstākļos00:37:57 Power-Up SPACE ir vieta, kur īstenot savus radošos projektus. Te ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu00:40:16 Kā fizioloģija palīdz robežsituācijās00:42:36 Bērni kā atbildības enkurs – kad atgriezties00:44:02 "Kas tā par bezatbildību?" – sabiedrības spriedumi00:48:16 No cik gadiem bērnus ņemt līdzi piedzīvojumos00:54:11 Kā audzināt bērnus, kas nav baiļu pilni00:59:22 Pirmā Baltijas sieviete 8000-nieka virsotnē bez skābekļa01:00:14 Satikšanās ar Reinholdu Mesneru – kad leģenda novērtē tavu sasniegumu01:10:10 Gatavošanās konkrētam piedzīvojumam – regulārās aktivitātes01:16:34 Svarīgākais – iepazīt savas robežas01:18:47 Ēšanas režīms – kas garšo mājās un kas kalnos01:22:45 Ko ēst pirms, laikā un pēc – fiziologa ieteikumi01:32:06 Ieteikumi diviem tipiem – dīvāna mīļiem un ambiciozajiem01:34:41 Trenēties gudrāk, ne vairāk – vissvarīgākā mācība01:39:05 Distanču slēpošana klasiskajā stilā – labākais sports visam ķermenim

Kāpēc mēs, latvieši, tik ļoti baidāmies, lai gan dzīvojam brīvā valstī? Kāpēc neredzam, cik spēcīgi un varoši patiesībā esam? Un, kas vēl svarīgāk – kā no šīm bailēm atbrīvoties?Par to šajā sarunā ar kino režisoru Dzintaru Dreibergu, kurš savām filmām ir izvēlējies ļoti skaidru misiju: atgādināt latviešiem, cik spēcīgi, gudri un izturīgi mēs esam bijuši un varam būt.Dzintaram jautāju arī detaļas par to, kā viņš mainīja savu nodarbošanos, kļūstot par režisoru, un kā tagad strādā, lai sasniegtu tik iespaidīgus rezultātus. Kā raksta scenārijus, kā iegūst sadarbības partnerus, kā tiek galā ar nepārtraukto spiedienu, perfekcionismu un tumšajiem brīžiem.Dzintars ir režisors filmai "Dvēseļu putenis", kas ir stāsts par latviešu strēlniekiem. Un tagad viņš mums sagādājis nākamo lielo filmu: "Tīklā. TTT leģendas dzimšana". Tā ir latviešu spēka stāsts par Eiropas vēsturē izcilāko sieviešu basketbola komandu “TTT”. Komandas uzvaras sniedzas ārpus sporta. Tās ir pretestības simbols okupācijas laikā.Šajā sarunā Dzintars dalās ar saviem novērojumiem gan par latviešu bailēm, gan spēku. Viņa filmas ir stāsti, kas parāda – mēs nekad neesam bijuši vāji. Mēs esam bijuši gudri, spēcīgi un radoši. Un šīs īpašības mums ir arī šodien.Jau tagad vari iegādāties biļetes uz filmu “ Tīklā. TTT leģendas dzimšana”, ko noskatīties, cik drīz vien iespējams. Jaudas uzlāde garantēta. Filmas pirmizrāde 6.novembrī. Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas ir 239.epizodes lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 Ievads00:04:25 Dzintara ceļš – no dokumentālajām filmām līdz mākslas filmām00:06:24 Dzintara lielais sapnis – četras episkas filmas par Latvijas vēsturi00:11:01 Scenārija rakstīšanas process – kā sevi uz to piedabūt un izdarīt veiksmīgi00:15:29 Saruna par latviešu bailēm un pārspīlēto nevarību00:19:14 Kurzemes katls un latviešu spēja aizstāvēt savu zemi00:24:35 Piemērs – kā darboties okupācijas apstākļos00:31:24 Cilvēki, kas vienkārši dara00:34:32 Režisora ceļš – no ekonomikas izglītības līdz kinorežijai00:42:21 Lēmums pilnībā mainīt karjeru00:50:14 Radošais process – izpēte, dzirksts un darbs00:54:41 Starptautiskie panākumi ar "Dvēseļu puteni"00:57:17 Power-Up SPACE ir vieta, kur īstenot savus radošos projektus. Te ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu00:58:26 Dvēseles tumšā nakts – par grūtākajiem brīžiem01:03:56 Harmonijas trīsstūris – īstermiņa, vidēja un ilgtermiņa risinājumi01:05:55 Doktorantūra01:10:12 Par koloniālismu, postmodernismu un sirsnību01:14:27 Psihologa loma – kas palīdz tikt galā ar spiedienu01:15:38 Radošais process – kā Dzintars strādā pie scenārija01:18:55 Prokrastinācija pret darīšanu01:24:31 Montāža un sadarbība01:30:16 Kas bija pats grūtākais veidojot TTT filmu01:33:02 Par naudu un pārdošanu – kā piesaistīt atbalstītājus01:35:49 Nāc, skatīties šo filmu!

Merriam-Webster's Word of the Day for October 19, 2025 is: veritable • VAIR-uh-tuh-bul • adjective Veritable is a formal adjective that means “being in fact the thing named and not false, unreal, or imaginary.” It is often used to stress the aptness of a metaphorical description. // The island is a veritable paradise. // The sale attracted a veritable mob of people. See the entry > Examples: “The Roma are often described as an ethnic minority, but many Romani communities view ‘Roma' as a broad racial identity, stretching all the way back to our Indian ancestry. Indeed, to look at the Roma as one ethnicity is to disregard the veritable mosaic of Romani subgroups. There's a thread that holds us all together, which to me feels like a string of fairy lights scattered across the world. Each of these lights shines with its own unique beauty.” — Madeline Potter, The Roma: A Traveling History, 2025 Did you know? Veritable, like its close relative verity (“truth”), came to English through Anglo-French from Latin, ultimately the adjective vērus, meaning “true,” which also gave English verify, aver, and verdict. Veritable is often used as a synonym of genuine or authentic (“a veritable masterpiece”), but it is also frequently used to stress the aptness of a metaphor, often with a humorous tone (“a veritable swarm of lawyers”). In the past, language commentators objected to the latter use, but today it doesn't draw much criticism.

Vairāku Eiropas lidostu darbs pēdējā laikā bijis spēcīgi traucēts vai pat paralizēts dronu dēļ. Arī lidosta Rīgā ir saskārusies ar līdzīgām provokācijām. Tāpat Krievijas radītie satelītnavigācijas traucējumi rada problēmas gaisa pārvadājumiem. Cik droša ir civilā aviācija? Krustpunktā izvaicājam Civilās aviācijas aģentūras direktoru Māri Gorodcovu. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas TV žurnālists Dāvids Freidendelds un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Viktors Demidovs.  

World Orphans

Laiks šķirties, bet tas jādara prātīgi! Šoreiz gan stāsts par to, kā videi draudzīgi atvadīties no nolietotas sadzīves tehnikas. Vairāk raidījumā Kā labāk dzīvot stāsta SIA "Metalekspo" izpilddirektors Intars Geidāns, ekonomikas zinātņu doktors, klimata neitralitātes pētnieks, Latvijas ilgtspējas klastera pētnieks Justs Dimants un organizācijas "Zaļā josta" valdes priekšsēdētājs Jānis Lapsa.

Otro nedēļu pēc kārtas kvoruma trūkuma dēļ pārtrauc Saeimas sēdi. Vairāki simti cilvēku protestē pret izstāšanos no Stambulas konvencijas. Lielbritānijas un Latvijas Bruņoto spēku pārstāvji informē par "TARASSIS" militārajām mācībām Latvijā. Rīgā pie Imantas dzelzceļa stacijas, pakļūstot zem vilciena, 1. oktobrī gājušas bojā divas nepilngadīgas meitenes.

Šī ir tā reize, kad ļoti daudzi - Eiropas valstis, virkne musulmaņu valstu, pat Palestīnas pašpārvalde un Izraēla - ir paudusi gatavību atbalstīt Donalda Trampa piedāvāto plānu kara izbeigšanai Gazas joslā. Tālākais atkarīgs no "Hamās" reakcijas. Vai tiešām Tuvajos Austrumos karš varētu norimt?  Savukārt Moldovā turpinās valsts ceļš uz Eiropas Savienību, vēlēšanās prorietumnieciskais kurss ir saņēmis pietiekoši plašu atbalstu, un lielais jautājums - ko tālāk darīs Krievija, kas ieguldīja lielus resursus, lai pārņemtu Moldovas savā ietekmes sfērā?  Protams, Krieviju interesē ne tikai Moldova. Īpaši saspringtas pagājušās dienas bija Dānijā, kur vairākas naktis pēc kārtas debesīs lidinājās nezināmas izcelsmes droni. Šajā nedēļā Kopenhāgenā notiek tādas neformālas Eiropas Savienības samits, un droni tur ir uzmanības lokā.  Aktualitātes analizē portāla "LSM.lv" ārzemju ziņu redaktore Ieva Strazdiņa, Latvijas Radio ārzemju ziņu korespondents Uldis Ķezberis un Ārpolitikas institūta pētnieks Sandis Šrāders. Vai Gazā būs miers? Pirmdiena, 29. septembrī, Batlajā namā, tā saimnieka vārdiem sakot, bija vēsturiska diena mieram. Tiekoties ASV prezidentam Donaldam Trampam un Izraēlas premjeram Benjaminam Netanjahu, abas puses vienojās par 20 soļu miera plānu Gazas joslai. Plāns paredz tūlītēju militāro operāciju izbeigšanu un esošo "kaujas līniju" iesaldēšanu līdz brīdim, kad būs izpildīti nosacījumi pakāpeniskai karaspēka izvešanai. "Hamās" būtu jānoliek ieroči, un teroristiskās organizācijas tuneļi un ieroču ražotnes tiktu iznīcinātas. Plāns arī paredz, ka 72 stundu laikā "Hamās" ir jāatbrīvo 20 domājams vēl dzīvie Izraēlas ķīlnieki un vairāk nekā divdesmit mirušo ķīlnieku līķi, apmaiņā pret simtiem aizturētu Gazas iedzīvotāju. Un ne mazāk svarīgi ir plānā paustais, ka, tiklīdz abas puses tam piekritīs, "pilnīga humanitārā palīdzība Gazas joslai tiks nosūtīta nekavējoties". Plāns arī pieprasa, lai "Hamās" nebūtu nekādas lomas Gazas pārvaldīšanā, un atstāj atvērtas durvis iespējamai Palestīnas valsts izveidei. Tajā teikts, ka Gazas joslu pagaidām pārvaldīs "tehnokrātiska, apolitiska Palestīnas komiteja" ar jaunas starptautiskas pārejas struktūras, sauktas par Miera padomi, uzraudzību un vadību, un šo padomi vadīs neviens cits kā pats Donalds Tramps. Plāns, kas kopumā ir ļoti līdzīgs Trampa priekšgājēja Džo Baidena pirms gada piedāvātajam, ir nodots "Hamās" vadībai un gaida teroristiskās organizācijas atbildi tuvāko dienu laikā. ASV prezidents gan jau brīdinājis "Hamās", ka gadījumā, ja viņi plānu noraidīs, Izraēlai būs pilnīgs ASV atbalsts, lai turpinātu karu Gazas joslā. Plānu sveica līderi gan Arābu valstīs, gan Eiropā. Eiropieši aicinājuši abas puses izmantot šo brīdi un dot mieram reālu iespēju, bet Arābu valstu līderi norādījuši, ka ir gatavi iesaistīties miera plāna ieviešanā, kam būtu jābeidzas ar divu valstu risinājumu. Moldova izvēlas Eiropu Svētdien, 28. septembrī, notikušajās Moldovas parlamenta vēlēšanās valdošā proeiropeiskā Rīcības un solidaritātes partija (PAS) ieguva vairāk nekā 50% balsu un saglabāja absolūto vairākumu parlamentā, kas tai ļaus vadīt valsti arī turpmākos četrus gadus. Tās galvenais solījums ir ievest Moldovu Eiropas Savienībā. Analītiķi uzskata, ka uzvaras laurus PAS palīdzēja plūkt tas, ka moldāvi jau sāk izjust materiālos labumus, ko dod tuvināšanās Eiropas Savienībai. Vēlēšanu rezultāti ir pamatīgs trieciens Kremlim. Lai gan krievi ļoti centās ietekmēt rezultātus sev par labu un Krievijas mēģinājumi ietekmēt balsojuma norisi vēlēšanu dienas gaitā bija iespaidīgi – ziņots par, piemēram, nelikumīgu vēlētāju pārvadāšanu un viltus ziņojumiem par spridzekļiem vēlēšanu iecirkņos – tas nenesa cerēto rezultātu. Arī norakstāmie zaudējumi ir visai iespaidīgi – Moldovas varasiestādes aprēķinājušas, ka Kremlis šai operācijai varētu būt tērējis aptuveni 300 miljonus eiro, bet eksperti lēš, ka summa varētu būt vēl lielāka. Tomēr dienas beigās Krievijai nebija ko piedāvāt Moldovas iedzīvotājiem, tāpēc tikai loģiski, ka viņi izvēlējās Eiropu. Pēc vēlēšanām prokremliskie spēki, kas vēl pirms balsu skaitīšanas sākuma paziņoja par uzvaru, aicināja iedzīvotājus protestēt pie parlamenta ēkas. Lai gan īsi pirms protesta parādījās policijas ziņa, ka protestētājiem solīts arī samaksāt, sanāca vien pāris simti cilvēku. Vēl aptuveni desmit proeiropeiski noskaņoti protestētāji turpat līdzās aicināja ieslodzīt cietumā opozīcijas līderus par valsts nodevību un skandēja pret Krieviju vērstus saukļus. Droni hibrīdkarā Kopenhāgenā šodien, 1. oktobrī, ir sācies, un var teikt, ka rīt turpināsies Eiropas Savienības samits, kurā dalībvalstu vadītāji spriež par šobrīd svarīgākajām aktualitātēm. Viens no būtiskākajiem izaicinājumiem nu ir kļuvusi drošība. Ja iepriekš drošības jautājumi lielākoties bija atstāti NATO pārziņā, tagad situācija ir mainījusies. Īpaši akūti to pēdējās dienās izjutusi pati Dānija, kas šajā pusgadā ir Eiropas Savienības prezidējošā valsts. Vairākas naktis pēc kārtas tās debesīs lidinājās nezināmas izcelsmes lieli droni, apturot lidostu darbību un radot satraukumu pilsētu iedzīvotājos. Nav pietiekamu pierādījumu, lai apgalvotu, kas tos ir pacēlis gaisā, taču reti kurš šaubās, ka aiz tā visa stāv Krievija. Lai pasargātu samita dalībniekus, šajās dienās Dānija ir aizliegusi jebkādus dronu lidojumus vispār, savukārt citas valstis ir nosūtījušas tai pretronu sistēmas. Dronu tematika ir viens no samita dienaskārtības jautājumiem. Runa nav tikai par lidojumu drošību. Polijas, Rumānijas, Baltijas valstu gaisa telpā, kā zināms, ir ielidojuši arī kaujas droni ar sprāgstvielām, un Eiropas komisijas prezidente Urzula fon der Leiena septembra pirmajā pusē nāca klajā ar rosinājumu Eiropas savienībā veidot dronu sienu. Kā norāda eksperti, šobrīd Eiropā viens no lielajiem izaicinājumiem ir laikus atklāt dronus un tos iznīcināt, pirms tie spēj nodarīt postījumus. Tas nozīmē, ka nepieciešami jauni tehnoloģiski risinājumi, moderni sensori un cieša sadarbība starp dalībvalstīm, lai kādas naidīgas valstis, pirmkārt, jau Krievija, nespētu paralizēt Eiropas valstu gaisa telpu.  

Raidījumā pievēršamies tam, kas notiek Ņujorkā, ANO Ģenerālajā asamblejā. Par organizācijas jubileju gan īpaši nerunāsim, bet nepārprotami lielie kari joprojām ir uzmanības centrā. Te īpaši jāpiemin Palestīna - virkne valstu šajās dienās paziņojušas, ka atzīst Palestīnas valstiskumu. Otrs lielais temats ir Krievijas izaicinošā uzvedība. Vakar daudzus kārtējo reizi pārsteigusi Donalda Trampa mainīgā retorika, savukārt NATO apsprieda, ko darīt ar Krievijas lidaparātiem, kas arvien biežāk pārkāpj NATO valstu robežas, turklāt pieaug dažādi cita veida sabotāžas gadījumi.  Tāpat pēdējās dienās daudz runāts par vārda brīvību Savienotajās Valstīs pēc konservatīvā aktīvista Čārlija Kērka noslepkavošanas. Šis ir īpaši jūtīgs temats. Arvien biežāk medijiem nākas apsvērt, ko darīt, lai arī saglabātu raidīšanas licenci, bet nepazaudētu savu izteikšanās brīvību. Aktualitātes pasaulē komentē Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājs, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Uģis Lībietis, Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš un Latvijas Sabiedriskā medija korespondente ASV Ina Strazdiņa. Palestīnas valstiskums bez ASV atbalsta “Palestīnas atzīšana ir dāvana „Hamās”,” – tā 23. septembrī no ANO tribīnes teica ASV prezidents Donalds Tramps par vairāku valstu lēmumu atzīt Palestīnas valsti ANO Ģenerālās asamblejas laikā. Kopumā Palestīnu šobrīd atzinušas vairāk nekā 150 pasaules valstis, un pēdējās dienās šim sarakstam pievienojušās Francija, Lielbritānija, Austrālija un Kanāda, kā arī virkne mazāku Eiropas valstu. Lai arī šis lēmums ir skaļš un arī vēsturisks, tomēr šie paziņojumi ir dziļi simboliski un saistīti ar arvien sarežģītāko civiliedzīvotāju situāciju Gazas joslā. Šo lēmumu mērķis ir nodrošināt, ka divu valstu risinājums turpina dzīvot. Izraēla uz šiem lēmumiem reaģēja nikni. Starp Telavivas amatpersonu paziņojumiem bija dzirdamas gan frāzes par to, ka nekādas Palestīnas nebūs, gan draudi anektēt Rietumkrastu kā atbildi šiem Rietumvalstu lēmumiem. Donalds Tramps turpina atbalstīt Izraēlu, kamēr eiropieši saka, ka Izraēlas stratēģija Gazā ir izgāzusies un cenšas parādīt diplomātiju kā alternatīvu scenāriju, lai pieliktu punktu gadu desmitu ilgajam konfliktam Tuvajos Austrumos. Jāpiebilst, ka šo soli atbalsta arī virkne arābu valstu, kas aicina „Hamās” teroristus nolikt ieročus un atdot tos Palestīnas pašpārvaldei. Par spīti arābu valstu atbalstam, analītiķi šo Francijas prezidenta Emanuela Makrona vadīto soli pretēji ASV vēlmēm sauc par riskantu.  Krievijas provokācijas rietumos pieaug Lai gan nav nekādu šaubu, ka Krievija kā ANO Drošības padomes pastāvīgā locekle nekad neļaus pieņemt kādus sev neizdevīgus lēmumus, tomēr Igaunija pirmo reizi vēsturē pirmdien, 22. septembrī, lūdza padomei izskatīt Krievijas rīcību, tai pārkāpjot Igaunijas gaisa telpu. Pagājušās nedēļas nogalē trīs Krievijas iznīcinātāji vairāk nekā 10 minūtes lidinājās Igaunijas teritorijā, nereaģējot uz Igaunijas gaisa satiksmes kontroles brīdinājumiem. Dažas stundas vēlāk divi iznīcinātāji ļoti zemu pārlidoja Polijas urbšanas platformu Baltijas jūrā, kas gan atrodas ārpus Polijas robežām. Otrdien pēc Igaunijas lūguma tika sasaukta NATO sēde, lai konsultētos par tālāko rīcību. Arī turpmāk ikviens lidojošs objekts, ja tas pārkāps valsts robežu, tiks notriekts – tā par savu izlēmību rīkoties paziņojis Polijas premjers Donalds Tusks, gan piebilstot, ka lidojums pār urbšanas platformu ir mazliet atšķirīgs stāsts. Tikmēr NATO konsultācijas vakar nekādu lielāku skaidrību nav viesušas. NATO turpināšot reaģēt uz Krievijas izaicinājumiem, citēju – „mūsu izvēlētajā veidā, laikā un jomā". Ko tas nozīmē, tas joprojām ir interpretācijas jautājums. Tiesa, ASV prezidents Donalds Tramps 23. septembrī presei atzina, ka, viņaprāt, NATO vajadzētu notriekt tās lidmašīnas, kas ielidojušas NATO valstu gaisa telpā.   Pēdējo nedēļu notikumi raisa arvien lielākas bažas par iespējamu vairāk vai mazāk negribētu, bet militāru sadursmi ar Krieviju. Tajā pašā laikā arvien biežāk var prognozēt provokācijas, kurās tiešā veidā vainot Krieviju nebūs iespējams, jo pirms tam jāveic izmeklēšana. Pirmdienas vakarā tika apturēta Kopenhāgenas lidostas darbība, bet otrdien no rīta to pašu piedzīvoja Oslo. Abu valstu lidostas teritorijā uzradās vairāki lielāka izmēra droni, kuri tur lidinājās, paralizējot lidmašīnu satiksmi. Šobrīd nav nekādu pārliecinošu pierādījumu, ka aiz šiem notikumiem stāv Krievija, tomēr līdzšinējie notikumi liek domāt tieši par šo. ASV vārda brīvības tumšā diena Vārda brīvība ASV bija viens no bieži piesauktajiem argumentiem pagājušajā gadā, kad abas partijas cīnījās par vēlētāju balsīm prezidenta un parlamenta vēlēšanās. Republikāņi un Donalds Tramps nekautrējās ar pārmetumiem demokrātiem, ka tie ierobežo noteiktu viedokļu paušanu, un virknei mediju, ka tie izplata melus un noklusē netīkamus viedokļus. Amerikā, atšķirībā no Eiropas, mediju polarizācija vienmēr ir bijusi normāla politikas sastāvdaļa, tāpēc arī pārmetumi plašsaziņas līdzekļiem, kas simpatizē pretējās nometnes politikai, nav nekas jauns. Tomēr pēdējā laika notikumi Savienotajās Valstīs ir līdz šim sen nepieredzēti. Amerikāņi vienmēr lepojušies, ka viņu valstī cenzūra nepastāv, un ikviens, tajā skaitā prezidents, ir kritizējams un parodējams, biežāk pat vairāk nekā citi. Tāpēc ziņas, ka valdošā vara varētu aizslēgt kādu no medijiem vai raidījumiem, daudziem liekas kaut kas ārpus pieņemamā. Vēstījums, ka viena no nacionālajām televīzijas kompānijām ABC pārtrauc Amerikā populāra šova rādīšanu, jo raidījuma vadītājs bija negatīvi izteicies par valdošo MAGA (Make America Great Again) kustību, daudzviet tika uztverta ar lielu satraukumu. Šī nav pirmā reize kopš Trampa nākšanas pie varas, kad runa ir par kāda raidījuma slēgšanu vai finansējuma atņemšanu medijiem. Taču šoreiz rezonanse izrādījās īpaši liela. Runa ir par Džimija Kimela vakara sarunu šovu, kurā raidījuma vadītājs bija vairakkārt kritiski izteicies par konservatīvo amerikāņu reakciju uz Čārlija Kērka slepkavību. Kimels ēterā sacīja, ka MAGA aktīvisti mēģina uz šīs slepkavības rēķina sev nopelnīt politisko kapitālu. Pēc raidījuma Federālās komunikāciju komisijas priekšsēdētājs Brendans Kars paziņoja, ka ABC filiālēm, kas pārraida Kimela šovu, tiks anulēta licence. Dažas stundas vēlāk uzņēmums "Nexstar", viens no valsts lielākajiem ABC filiāļu staciju īpašniekiem, paziņoja, ka Kimela šovu savās stacijās neraidīs. Un pēc tam raidstacija izplatīja paziņojumu, ka šovs tiek atcelts vispār. Lēmums izraisīja plašu reakciju. Vairāk nekā 430 kino, televīzijas un skatuves zvaigznes, kā arī komiķi, režisori un rakstnieki parakstīja Amerikas Pilsonisko brīvību savienības atklāto vēstuli, kurā Kimela šova apturēšana tika atzīta par ASV vārda brīvības tumšāko dienu. Starp parakstītājiem ir tādas Holivudas zvaigznes kā Merila Strīpa, Roberts De Niro, Bens Afleks un Toms Henkss. Acīmredzot, televīzijas kompānija šādu reakciju negaidīja. Pirmdien ABC paziņoja, ka atsāks Kimela šova pārraidīšanu. "Mēs pēdējās dienas esam aizvadījuši izsvērtās sarunās ar Džimiju, un pēc šīm sarunām esam nonākuši pie lēmuma otrdien atsākt viņa šovu,"  tā teikts paziņojumā presei. Vakar, 23. septembrī, šova pirmajam raidījumam pēc atgriešanās bija pievērsta milzīga uzmanība. Tajā pašā laikā virkne vietējo filiāļu joprojām ir atteikušās translēt šovu savā programmā, tā vietā izvēloties rādīt kaut ko neitrālāku.

This prayer is repeated before meals at Satchidananda Ashram and all Integral Yoga centers worldwide. It is chanted in Sanskrit by Swami Satchidananda. The original slokas were written by Sri Shankaracharya. Translation: Annapūrṇe Sadāpūrṇe Śaṅkara Prāṇa Vallabhe Jñāna Vairāgya Siddhyartham Bhiksham Dehī Cha Pārvati Mātā Cha Pārvatī Devī Pitā Devo Maheśvaraha Bāndhavāḥ Śiva Bhaktāha Svadeśo Bhuvana Trayam Hari OM Tat Sat Brahmāpaṇamastu Lokāḥ Samastāḥ Sukhino Bhavantu Jai Srī Sadguru Mahārāj Ki! Jai! Om Beloved Mother Nature. You are here on our table as our food. You are endlessly bountiful, benefactress of all. Please grant us health and strength, wisdom and dispassion, to find permanent peace and joy and to share that peace and joy with one and all. Mother Nature is my mother. My father is the Lord of all. The whole creation is my family. The entire universe is my home. I offer this unto OM, that truth which is universal. May the entire world be filled with peace and joy, love and light. May the light of truth overcome all darkness. Victory to that light.

Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs plāno paplašināt meteostaciju tīklu. Īpaši gaidīts notikums  ir jauna meteoroloģiskā radara uzstādīšana Rīgas lidostā, kur šobrīd ir tikpat kā nefunkcionējošs vecais. Vēl vienu jaunu radaru plānots uzstādīt Kuldīgā. Latvijā šobrīd darbojas 25 meteoroloģiskās stacijas, kas mēra ļoti plašu meteoroloģisko elementu klāstu. Tā ir temperatūra, gaisa mitrums, vēja ātrums, atmosfēras spiediens, nokrišņu veids, daudzums un intensitāte, sniega segas biezums, atmosfēras spiediens. Dažās meteostacijās ar speciālu lāzerstaru veic arī mākoņu novērojumus un fiksē saules spīdēšanas ilgumu, meteostacijā Rucavā veic arī ultravioletā starojuma intensitātes novērojumus. Vēl bez šīm 25 meteostacijām ir septiņas papildstacijas, kurās ir neliels mērījumu klāsts, pamatā nokrišņus un sniega segas biezumu tur mēra.  Plānā ir desmit jaunu meteoroloģisko staciju izveide, tās būs Ventspils novada Ugālē, Dienvidkurzemes novada Kalvenē, Tukuma novada Irlavā, viena jauna meteostacija arī Rīgā - Rumbulā, Siguldas novada Mālpilī, Ogres novada Līčupē, Aizkraukles novada Neretā, Limbažu novada Puikulē, Valkas novada Zvārtavā un Balvu novada Tilžā. Kāpēc tieši šīs vietas ir izvēlētas? Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Prognožu un klimata nodaļas meteoroloģisko datu pārvaldības meteorologs Edgars Maļinovskis skaidro, ka izvēlētas vietas, kur jau uzstādītās stacijas ir krietni tālāk, kā arī vietas ar atšķirīgākiem laikapstākļiem reljefa dēļ. Mērinstrumenti, protams, būs jaunāki un modernāki, nekā esošajās meteostacijās, bet būtiskas atšķirības datu klāstā nebūs. Ir arī viena ne tik iepriecinoša ziņa. Tā kā šajā projektā, ko lielā mērā finansē Eiropas Savienības fondi, naudas visam netiek, septiņās jaunajās stacijās nācās atteikties no vēja ātruma novērojumiem. Vēju mērīs Ugālē, Kalvenē un Rīgas Rumbulas stacijās ar cerību, ka drīzumā radīsies iespēja arī pārējām meteostacijām uzlikt vēja sensorus.

Augustā noslēgusies kārtējā "Mana jūra" ekspedīcija Latvijā, bet Ženēvā nesekmīgi beigušās sarunas par plastmasas lietojumu un piesārņojumu pasaulē. Kāda šobrīd situācija ar plastmasas ražošanu un pārstrādi pasaulē un ko pētījumi stāsta par plastmasas ceļu dabā? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Jānis Ulme, Vides izglītības fonda pārstāvis, Jānis Brizga, Latvijas Universitātes pētnieks, biedrības "Zaļā brīvība" pārstāvis, un Inta Dimante-Deimantoviča, Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece un mikroplastmasas laboratorijas vadītāja. "Mikroplastmasa ir plastmasas piesārņojuma nākotne," atzīst Inta Dimante-Deimantoviča. "Globāli raugoties, plastmasas atkritumi, nonākot vidē, tos ietekmē saules gaismā, dažādi citi apstākļi, kā rezultātā plastmasa kā materiāls sadalās aizvien mazākās daļiņās un uzkrājas vidē mikroplastmasas veidā. Un mikroplastmasas veidā arī kļūst ļoti mobila, jo tiek aizpūsta ar vēju, aiznesta nokrišņiem, tiek apēsta, pēc tam izdalīta un atkal apēsta. Viss tas, kas no lielā plastmasas piesārņojuma netiek savākts un pārstrādāts, agri vai vēlu atgriežas mikroplastmasas veidā.  "Turklāt arī mazliet bezcerīgā problēma ir tā, ka nepietiek ar to, ka mēs, piemēram, sakām - mums šajā pludmalē viss ir kārtībā, te viss ir tīrs, te viss ir savākts, te piesārņojuma nebūs, jo mēs tiešām par to rūpējamies un un mūsu atkritumu menedžments ir augstā līmenī. Plastmasai, jo sevišķi mikroplastmasa ir globāls raksturs. Tas nozīmē, ka var būt tik tīrs, cik vien vēlamies, bet mums to atnesīs no citurienes. Līdz ar to arī ierobežošanai, kopīgai nostājai jābūt globālai, lai šo piesārņojuma veidu apkarotu un un novērstu, turpina Inta Dimante-Deimantoviča. Arī Latvijā visos paraugos, ko zinātnieki ievāc, vienmēr ir mikroplastmasa un tās daudzums pieaug. To apliecina arī ekspedīcijas "Mana jūra" dati. Gadu no gada piesārņojuma klātbūtne dažādās pludmalēs var atšķirties. Apvienoto Nāciju organizācija ziņo, ka gadā pasaulē saražo ap 400 miljonu tonnu platsmasas un tā pārsvarā visa nonāk atpakaļ dabā. Tas, ka drīz sāksim slīkt plastmasā, vairs nav tikai tēlains izteiciens, jo arī pētījumi apliecina, ka plastmasas izstrādājumi ir ne tikai mums apkārt, bet mūsu organismā. Par šo jautājumu nesen aizvadītas ANO sarunas Ženēvā, bet tepat Latvijā - ikgadējā piekrastes ekspedīcija, kurā noskaidrotas tīrākās un piesārņotākās pašmāju pludmales. Gliemju čaula sniedz informāciju arī par "mājiņas" īpašnieka vecumu Vai zinājāt, ka pēc gliemju čaulas var noteikt tās īpašnieku vecumu? Bet ja runājam par čaulas krāsu, tad dažām jūrā dzīvojošām gliemju sugām to nemaz nevar redzēt apauguma dēļ, savukārt skaistais zaigojošais perlamutrs sedz čaulas iekšpusi. Vairāk par gliemju „mājiņām” stāsta zooloģe Digna Pilāte. Jautājums, kāpēc vairākiem ūdenī mītošiem gliemjiemtā krāsa ir vajadzīga, smaidot teic Digna Pilāte.  Skatot tās mīkstmiešu sugas, kurām ir čaula, varētu teikt, ka tie ir gliemji, kuriem skelets atrodas ārpusē. Jo gluži kā cilvēkam ir kauli, tā gliemjiem čaula, tā teikt, strukturē ķermeni un gliemju gadījumā arī kalpo kā kaulaina mājvieta savam saimniekam. Lūkojam tās uzbūvi, formas un, protams, arī krāsu tām sugām, kurām tā ir ieraugāma arī gliemja dzīves laikā. Par to stāsta zooloģe, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” pētniece Digna Pilāte. -- Kā ik trešdienu ielūkojamies mūsu raidījuma viesu grāmatu plauktos un smeļamies iedvesmu aizraujošai lasāmvielai par zinātni un ne tikai. Šoreiz ar kādu sev nozīmīgu grāmatu iepazīstinās entomologs Uģis Piterāns. Viņš izvēlējies grāmatu somu valodā par Somijas blaktīm. Tā viņu mudinājusi atgriezties zinātnē.

Būtu ideāli, ja primāri mēs izvēlētos Latvijā ražotu pārtiku, bet mūsdienās tikai ar patriotismu cauri netiksi. Vietējam ražotājam nepieciešami trumpji, ar ko pārliecināt patērētāju izvēlēties pašmāju preci. Ar ko iespējams "pārtrumpot" importēto pārtiku? Raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas padomes priekšsēdētāja Ināra Šure, Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Lauku attīstības nodaļas vadītāja Elīna Ozola, uzņēmuma "FOOD UNION" vadītājs Eiropā un Latvijā Artūrs Čirjevskis un Latvijas maiznieku biedrības pārstāvis maizniekmeistars Normunds Skauģis. "Mūsu pircējs izvēlas vidusceļu, gan skatās kvalitāti, gan skatās, kas ir iepakojumā, gan arī skatās uz drošību," norāda Ināra Šure. "Jo loģistikas ķēde ir īsāka, jo drošāka ir pārtika," turpina Ināra Šure. "Tas nozīmē, ka visērtākā un vislabākā ir vietējā pārtika ar savu kvalitāti, jo mūsu pārtikā ir trīs galvenie kritēriji – drošība, kvalitāte un atbalstām vietējo ražotāju. Šie "trīs vienā" ir svarīgākais, ko vajadzētu saprast pircējam, pat ja ir nedaudz dārgāks produkts, ir savai veselībai labāk, tautai un valstij labāk." Artūrs Čirjevskis salīdzina ar Dāniju un vērtē, ka tur sentiments pēc vietējiem ražojumiem ir mazāks, nekā novēro Latvijā. "Tādu plašu plauktu ar svaigiem produktiem, kā Latvijā, varbūt arī Baltijā, jūs nekur neredzēsiet. Tik daudz svaiga sortimenta - deserti, jogurti, biezpiena sieriņi. Lielākoties Rietumeiropā plauktā var redzēt 4-5 jogurtus un tie paši būs vienkārši, bez lielām ogām, iekļāvumiem," atzīst Artūrs Čirjevskis. Ināra Šure tomēr norāda, ka piena produktu segmentā vajadzētu vairāk orientēties uz vietējiem, jo tikai 50 % ir vietējais piens.  "Igaunijā gandrīz 90% pērk vietējo produktu, Lietuvā tas ir nedaudz zemāk. Mums ir izteikti tas, ka aizvedam pienu daudz uz Lietuvu un atved jau ar pievieno vērtību produktu. Tas nav pareizi. Svarīgas ir tirgotāju stratēģijas," vērtē Ināra Šure. Ar savu produkciju noteikti varam nodrošināt Latviju gan ar jogurtiem, gan sieriņiem, gan pienu. Tas, ka plauktā stāv importa jogurti, sviests, ir ļoti nepareizi no vietējo tirgotāju stratēģijām."