Podcasts about Vair

Stāsta pianiste, "Liepāja 2027" vēstnese Agnese Egliņa; pārraides producente Inga Žilinska Liepājas mūzikas dzīve ir sena un tradīcijām bagāta. 18. gadsimta otrajā pusē šajā pilsētā vairākkārt viesojās Kurzemes hercogs Pēteris Bīrons un hercogiene Doroteja. Abi bija lieli mūzikas un teātra cienītāji. Ar viņu gādību 1784. gadā starp ostas spīķeriem tika ierīkots pirmais komēdijnams, kurā notikuši gan koncerti, gan teātra izrādes. Mūzikas dzīves atbalstītājs bija arī vēlākais pilsētas galva Kārlis Gotlībs Ūlihs, kurš 1820. gadā ieradās Liepājā. Nu tolaik gandrīz ikviens inteliģents cilvēks pārvaldīja vismaz vienu instrumentu, un Ūliham tā bija flauta. Nez, kuru instrumentu spēlē Liepājas šībrīža mērs Gunārs Ansiņš? Liepāja tolaik bija ievērojams kūrorts un vasarā to apmeklēja ap 2000 peldviesu. Tad arī līdzās dažādām ārstnieciskām procedūrām un peldēm bija iespēja baudīt labu mūziku. Kūrmājā bija lieliska koncertzāle ar 500 vietām, grezns restorāns un dārza estrāde. Tur muzicēja pilsētas labākās kapelas, ko vadīja Ernsts Klāzings un Vilhelms Nordmanis. 1876. gadā, tām apvienojoties, tika atskaņota Ludviga van Bēthovena Otrā simfonija. Izcila loma filharmonijas attīstībā bija Hansam Hohapfelam, kurš Liepājā ieradās 1893. gada decembrī. Tolaik 22 gadus jaunais, labi izglītotais mūziķis tika apstiprināts Liepājas filharmonijas direktora amatā. Vairāk nekā 30 gadus viņš bijis saistīts ar mūzikas dzīvi šajā nelielajā, bet rosīgajā piejūras pilsētā. Vairāk – audioierakstā.  

Stāsta Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļas vadītāja Anita Čerpinska; pārraides producente – Inta Zēgnere 18. gadsimta beigās Pārdaugavā izveidoja jaunu dambi. Laika gaitā tam "pielipa" tuvumā dzīvojošo Raņķu ģimenes uzvārds un jau 19. gadsimta kartēs tas ir oficiālais Raņķa dambja nosaukums. Tas ir ļoti rets gadījums Rīgas vēsturē, kad ir skaidri fiksējams, ka kādai vietai ir 18. gadsimta Rīgā dzīvojušas latviešu izcelsmes dzimtas vārds. Šī ģimene skaidri izsekojama no 1733. gada, kad Sīmanis Raņķis kļuva par Rīgas zvejnieku amata locekli. Vēlāk par zvejniekiem kļuva trīs viņa dēli. Zvejnieku amats bija vienīgais, kurš ļaudīm atļāva zvejot zivis Daugavā pie Rīgas un pārdot tās Rīgas tirgū. Vēlāk šīs pašas dzimtas locekļi bija arī pārcēlāju amatā, kuri savukārt ne tikai pārcēla cilvēkus pāri Daugavai, kas nebija ienesīgi šajā laikā, bet pārvadāja tirdzniecības preces no un uz kuģiem Rīgas reidā, kuri Daugavas sekluma dēļ nevarēja ienākt līdz pilsētai. Vairāk – ierakstā.

Stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra eksperts, projekta LIFE GOODWATER IP vadītājs Jānis Šīre; pārraides producente – Rūta Paula Raugoties uz upi, parasti vispirms pamanām ūdeni, straumi un gultni. Koki šķiet piederīgi krastam – tie veido ainavu, sniedz ēnu un traucē piekļūt ūdenim. Tomēr dabā robeža starp upi un sauszemi nav skaidri novelkama. Krasts nav tikai līnija, kas nodala divas vides, bet gan dzīva pārejas zona, kurā tās nepārtraukti mijiedarbojas. Kamēr koks aug, tas noēno ūdeni, nostiprina augsni, aiztur daļu piesārņojuma un nodrošina barību. Kad tas noveco, nolūzt un nonāk straumē, tā nozīme nebeidzas – koksne turpina veidot dzīvotnes un dažādot plūdumu. Viena no redzamākajām piekrastes koku funkcijām ir noēnojuma radīšana. Karstā vasaras dienā sekls, saulei atsegts ūdens ātri sasilst, bet zem vainagiem tā temperatūra saglabājas zemāka. Īpaši svarīgi tas ir mazajās upēs un strautos, kuros nelielais ūdens apjoms uz apkārtējās vides pārmaiņām reaģē visstraujāk. Paaugstinoties temperatūrai, samazinās arī ūdenī izšķīdušā skābekļa daudzums, tādēļ ēna palīdz uzturēt zivīm un citiem organismiem piemērotākus apstākļus. Taču arī pilnībā aizsegta upe nav ideāls risinājums. Ūdensaugiem un aļģēm, kas ir būtiska ekosistēmas daļa, nepieciešama gaisma. Dabiskā, labas kvalitātes upē parasti mijas saulaini un noēnoti posmi, radot atšķirīgus apstākļus, kuros var līdzās pastāvēt daudzas sugas. Vairāk – audioierakstā.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Stāsta vēsturnieks Kārlis Sils; pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa Lai gan Kārli Ulmani bieži iztēlo kā latvietības iemiesojumu, reti kāds atceras, ka Ulmanis lielāko daļu savas jaunības ir pavadījis ārzemēs – vispirms studējot Šveicē un Vācijā, bet nedaudz vēlāk, jau pēc piektā gada revolūcijas, pavadot sešus gadus trimdā  ASV, kur viņš bija gan laukstrādnieks, gan students, gan pasniedzējs, gan uzņēmējs. Šajā ziņā līdzīgas gaitas bija arī Ulmaņa jaunības dienu draugam Miķelim Valteram, kurš teju deviņpadsmit gadus bija politiskais trimdinieks Šveicē un Lielbritānijā. Šoreiz mums gan vairāk interesē abu pavadītais laiks Cīrihē. Ulmanis Cīrihē nonāca 1902. gada rudenī, kad viņš uzsāka lauksaimniecības studijas Federālajā Politehniskajā skolā. Politehnikums bija elitāra institūcija, un vēl arvien tas atrodas pasaules universitāšu reitingu virsotnē.  Atpazīstamu to padara arī tās slavenākais absolvents – Alberts Einšteins, kurš 1900.gadā politehnikumā  ieguva matemātikas un fizikas skolotāja diplomu. Vairāk – audioierakstā.

Stāsta Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes muzeja pārstāvis Dainis Īvāns; raidījuma producente – Inga Saksone 4. maijā Augstākās Padomes balsošanu par neatkarības atjaunošanu tiešajā ēterā translēja gan Latvijas Radio, gan Latvijas Televīzija. Radio vidējos viļņos tai varēja sekot Zviedrijas latvieši. Par iespēju vēsturisko sēdi dzirdēt visdažādākajos veidos bija parūpējušies mūsu trimdinieki visā pasaulē. Pie Augstākās Padomes ēkas Jēkaba ielā tūkstošiem neatkarības atbalstītāju, turēdami rokās portatīvos radio, skaļi skaitīja balsis. Pēc ļoti gaidītā vairākuma sasniegšanas sēdes vadītājam Anatolijam Gorbunovam nācās lūgt sanākušos pieklusināt gaviles, lai parlaments spētu turpināt darbu. 21. augusta Konstitucionālā likuma apspriešanu netranslēja nedz sabiedriskais radio, nedz televīzija. Nedarbojās starptautiskā telefonu centrāle Rīgā. To visu bija okupējuši desantnieki. Augstākās Padomes deputāti daudz neko nezināja arī par Maskavā un citur notiekošo. Pučistu kontrolētajos tālrādes kanālos varēja redzēt gandrīz tikai Čaikovska baletu "Gulbju ezers" vai ko līdzīgu – to, ko, atbilstoši čehu rakstnieka Milana Kunderas novērojumiem, Krievija okupētajās teritorijās ieved līdz ar saviem tankiem, bet neizved arī tad, kad tanki izvākti. Taču 21. augustā padomju tanki vēl stāvēja uz visiem Rīgas pievadceļiem un tiltiem, kā arī daudzās militārajās bāzēs. Tanki, ja tā var dēvēt arī cita veida bruņu tehniku, kopā ar padomju militāristiem aiz Augstākās padomes logiem Doma laukumā sarīkoja tādu trokšņošanu, ka bija ne tikai grūti, bet arī baisi strādāt. Viņus  nevarēja palūgt uzvesties klusāk arī brīdī, kad Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāti cēlās kājās, lai aplausiem sveiktu valsts neatkarību de facto. Ārpusē neviens par šo lēmumu nezināja. Vairāk – audioierakstā.

Stāsta Alojas bibliotēkas galvenā bibliogrāfe novadpētniecībā Līga Moderniece; pārraides producente – Rūta Paula Tā vienmēr sacīja pasaules apceļotājs Džeimss Krogzemis, kura dzimtas saknes no tēva puses meklējamas Ziemeļvidzemē, Rozēnos. Džeimss ir dzejnieka Ausekļa tēva brāļa Jura Korgzemja dzimtas pēctecis.  1944. gadā 19 gadu vecumā  Džeimss devās bēgļu gaitās. Tā kā viņa tēvam neizdevās izbraukt no Latvijas, Džeimsam nācās vienam pašam uzsākt dzīvi svešā malā. Viņš apguva vairākas valodas, ASV studēja ķīmiju, ieguva maģistra grādu biznesa vadībā un doktora grādu ģeogrāfijā. Bija profesors Kalifornijas Valsts universitātē un vienas amerikāņu universitātes filiālē Parīzē. Pasniedza ģeogrāfiju. Tā bija laimīga izvēle, ka Džeimss no Amerikas Austrumu krasta pārcēlās uz Bērkliju Kalifornijā, jo tieši tur kultūras ģeogrāfijas kursa auditorijā viņš satika Diānu Rowe – Oklendas vidusskolas skolotāju. Savā grāmatā "Klaidonis" viņš raksta: "Kad viņa ienāca zālē, es biju satriekts, cik viņa izskatījās skaista – ar atklātu smaidu, zilajām acīm, garajiem, blondajiem matiem un saulaino izturēšanos. Tā patiešām bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena." Vairāk – ierakstā.  

Stāsta Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas valsts vēstures arhīva fondu analītikas un uzziņas sistēmas nodaļas vadītāja Enija Rubina; pārraides producente – Inta Zēgnere Rīgas rāte gadsimtiem ilgi algoja pilsētas mūziķus, un viņu pienākumi bija visai plaši – viņi spēlēja baznīcās, pilsētas svētkos un oficiālās ceremonijās, bet papildu ienākumus varēja gūt, muzicējot kāzās un citās privātās svinībās. Tādēļ nav pārsteigums, ka pilsētas mūziķi visai bieži parādās arī Rīgas rātes protokolos. Tajos varam lasīt par viņu pieņemšanu darbā, atalgojumu, pienākumiem, savstarpējiem strīdiem un reizēm pat visai asu cīņu par tiesībām muzicēt pilsētā. Pilsētas mūziķa amatu nevarēja iegūt kurš katrs. Pretendentam bija jāpierāda savas prasmes, un būtisks bija arī citu mūziķu un Rīgas Doma skolas kantora vērtējums. Un te Rīgas rātes protokolos atrodams kāds īpaši intriģējošs ieraksts. 1723. gada 16. augustā rāte izskatīja Tomāzo Albinoni lūgumu uzņemt viņu pilsētas mūziķu sastāvā. Lūgumam bija pievienota paša komponēta opera, kurai vajadzēja apliecināt viņa prasmes. Rāte norādīja uz lūdzēja "vispārzināmo meistarību" un nolēma viņu uzņemt. Ļoti iespējams, ka protokolā minētais Tomāzo Albinoni ir slavenais Venēcijas baroka komponists. Taču paliek jautājums – vai Albinoni pats jebkad ieradās Rīgā? Pagaidām to nezinām. Vairāk – portālā lsm.lv.  

Stāsta antīkās literatūras pētniece Ilona Gorņeva; pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa Samosatas Lūkiāns, kas dzīvoja Romas impērijas laikā, bijis ļoti ražīgs mūsu ēras 2. gadsimta autors, kurš savā ziņā eksperimentēja ar antīko literāro tradīciju, ar savu devumu izvēršot mums pieejamo sengrieķu tekstu daudzveidību. Lūkiāns ir autors arī visai neparasta satura darbam "Patiesie stāsti", kurā var tikt saskatītas arī zinātniskajai fantastikai raksturīgas iezīmes. "Patiesos stāstus" ievada doma, ka it visiem ir nepieciešams kāds atelpas brīdis – gan fizisko aktivitāšu veicējiem, gan tiem, kuriem ir mentālā piepūle. Tādējādi izklaidējošā manierē autors šķietami rotaļīgi aicina uz zināmu atslodzi, piedāvājot stāstu par ceļotājiem, kurus ziņkārība mudina izzināt neparasto, tālab viņi negaidītu apstākļu dēļ nonāk visdažādākajās vietās. Šādi neparasti un negaidīti galamērķi ir, piemēram, ceļotāju nokļūšana uz Mēness, turklāt laikā, kad Mēness iedzīvotāji risina militāru konfliktu ar Saules iedzīvotājiem Rīta zvaigznes kolonizēšanas problēmas dēļ vai arī nokļūšana milzīga vaļa vēderā, ko apdzīvo dažādi iemītnieki. Vairāk – portālā lsm.lv  

Žurnālists Aidis Tomsons šogad izdeva grāmatu “Ārpus ētera. Žurnālista piezīmes”. Tajā Aidis stāsta par savu ceļu uz žurnālistiku un šī darba aizkulisēm - to, ko pieredzējis, strādājot ar daudziem atjaunotās Latvijas prezidentiem un premjeriem. Viņa stāsti ir aicinājums lasītājiem saprast cēloņsakarības politikā, mācīties no kļūdām un nepieļaut tās.Par žurnālista darbu Aidis Tomsons ir ieguvis vairākus apbalvojumus, tajā skaitā Triju Zvaigžņu ordeni. Šobrīd Latvijas Radio 1 viņš vada sociāli politisko raidījumu “Krustpunktā” un starptautisko attiecību raidījumu “Divas puslodes”.Kad vasarā no Zvaigzne ABC saņēmu Aida grāmatu, atvēru to, lai aši ieskatītos, bet vairs nenoliku malā, kamēr nebiju izlasījusi visu. Pēc tam vairākiem draugiem sūtīju ziņu, ka viņiem šī grāmata jāizlasa iespējami drīz. Vairāki man atbildēja, ka ir jau to izdarījuši un arī ieteikuši citiem.Mūsu sarunā Aidis skaidro, kāpēc neatkarīga žurnālistika ir viens no demokrātijas pamatiem un ko tā maksā cilvēkam, kurš to dara. Deviņdesmitajos gados Aidi izvāca no Latvijas Televīzijas ētera pēc viņa komentāriem par Saeimas deputātu plānotajām mūža pensijām. Vēlāk viņš vairākus gadus pētīja jaunieša slepkavības lietu Ventspilī un secināja, ka šādu darbu nedrīkst darīt viens.Aidis parādīja, kā Krievijā neatkarīgo žurnālistiku likvidēja soli pa solim. Sākumā valsts uzņēmums Gazprom pārņēma televīziju NTV, un sabiedrība nodomāja, ka nekas traks jau tas nav. Tad žurnālistiem sāka “ieteikt” šodien kaut ko nerādīt vai atkal “kādu” nointervēt, jo tas esot valstiski svarīgi. Līdz tam, ka reizi nedēļā viņi saņēma norādījumus, kā par katru lietu stāstīt, un žurnālisti kļuva par varai izdevīgu ruporu.Aidis pievērsa uzmanību arī deviņdesmito gadu privatizācijai, par kuru maksājam joprojām, un tam, kāpēc Igaunijā neizveidojās tāda oligarhija kā pie mums.Sarunas beigās Aidis pastāsta, kāpēc viņa kritēriji izvēlei, par ko pats balsos šajās vēlēšanās, ir politiķu godīgums, drosme pieņemt nepopulārus lēmumus un attieksme pret Krievijas karu.Rudens sākumā ierakstījām 14 jaunas Cilvēkjaudas intervijas. Šī ir viena no tām. Lai varam samontēt un publicēt tās visas, mūsu komandai ļoti noderēs tavs atbalsts, uzsaucot mums „virtuālo kafiju”.Mēs šo naudu neiztērējam kafijai. Tā palīdz segt interviju izmaksas. Šo sarunu filmējām Power-Up SPACE studijā Rīgas centrā. Te ir moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, apmācībām, prezentācijām, filmu vakariem un konferencēm ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies šeit iepazīšanās tūrei. Saites uz Aida grāmatu un citiem sarunā pieminētajiem avotiem atradīsi intervijas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads1:37 Grāmata “Ārpus ētera”, kuru izlasīju vienā rāvienā3:42 No “Mikrofona” līdz “Krustpunktā” un “Divām puslodēm”5:15 Šaha gājieni: kā Aidis gatavojas intervijām8:42 Slepkavība Ventspilī un apšaubāms spriedums16:47 Kāpēc Aidis aizgāja no pētnieciskās žurnālistikas24:51 Ko nozīmē neatkarīga žurnālistika28:20 Kā Krievijā brīvību nozaga soli pa solim32:06 Kad žurnālists kļūst par propagandistu35:41 Kāpēc mums šķiet, ka “tās” ir mūsu domas38:55 Par zaudēto darbu Latvijas Televīzijā43:28 Deputātu mūža pensijas un nikni komentāri ēterā50:24 Kāpēc Aidis nobremzēja radio un televīzijas apvienošanu53:11 Kāpēc vajag daudzveidību55:58 “Brīvība nav par brīvu”1:03:30 Kāpēc Aidis rakstīja grāmatu un ko tajā iekļāva1:09:58 Deviņdesmitie: kāpēc Igaunija aizgāja mums priekšā1:11:27 Valsts, ko esam aizņēmušies no saviem bērniem1:19:09 Power Up Studiju piedāvājums Cilvēkjaudas klausītājiem. Piesakies1:20:11 Cik neatkarīga ir privāta nauda medijos1:28:51 Kā Aidis izvēlas, par ko balsot

Stāsta vēsturniece Inga Sarma; pārraides producente – Inta Pīrāga 1896. gada vasarā slavenajā Horna dārzā Majoros pie kafijas tases satikās jauns virsnieks – Vasilijs Lotarevs un jauna atraitne – Natālija Domontoviča (dzimusi Šenšina). Šo tikšanos dzejnieks iemūžinājis poēmā "Oranžās stundas rasa". Mīlestības dzirkstis uzšķīlušās no pirmā mirkļa. Velti barons Grotus, Rīgas Jūrmalas policijmeistars, centies visādi aplidot jauno atraitni un iegūt viņas labvēlību, pat izrādījis jātnieka bravūru dāmas verandas priekšā, Natālijas sirds lēma par labu Lotarevam un, kā teikts poēmā, viss beidzās ar laulībām. Pēc gada pasaulē nāca abu dēls – Igors Lotarevs, kurš vēlāk pieņem Severjaņina vārdu un kļūst par vienu no kolorītākajām un neparastākajām personībām krievu "Sudraba laikmeta" dzejas pasaulē. Līdz atzinībai ceļš gan nebija rozēm kaisīts – jaunais dzejnieks izdeva vismaz 35 brošūras par saviem līdzekļiem, bet no kritikas un arī lasītājiem bija vien klusums. Savu dzejas stilu viņš nosauca par "egofutūrismu", uzsverot savas daiļrades virzību uz nākotni kā savu redzējumu un personību kā galveno atskaites punktu un kritēriju. Slava atnāca negaidītā veidā – kāds 1910. gadā publicēts dzejolis, kur bija runa par korķa viļķi "korķa tvirtā miesā", izraisīja Ļeva Tolstoja sašutumu: (apkārt bads, trūkums, dzeršana, karātavas, bet viņš par "korķa tvirto miesu"!. Kā mēdz teikt – slikta slava mēdz būt arī ļoti laba reklāma. Piepeši visi preses izdevumi un kritiķi sāka rakstīt par dzejnieku Severjaņinu un pulka klausītāju vēlējās viņu skatīt vaigā. Pats viņš vēlāk teica, ka Tolstoja nopeltais dzejolis bija domāts kā parodija, taču bijis bezgala pateicīgs slavenajam rakstniekam, jo, pateicoties kritikai, piepeši kļuva slavens. Vairāk un plašāk – šeit!  

Stāsta Dainis Īvāns, Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes muzeja pārstāvis; pārraides producente – Inga Saksone. Līdz šim diezgan daudz pētīts, kā, kur un kādos strīdos tapusi Latvijas Republikas Augstākās padomes 1990. gada 4.maija deklarācija. Mazāk runāts par 1991. gada 21. augusta Konstitucionālo likumu, kas līdzvērtīgi Satversmei un 4. maija deklarācijai iegūlis mūsu valsts tiesiskajos pamatos. Šogad, kopā ar rakstnieku Ēriku Hānbergu un kādreizējo Augstākās padomes preses centra vadītāju Aleksandru Mirlinu apkopojām liktenīgā augusta žurnālistu, deputātu un Augstākās padomes darbinieku atmiņas grāmatā ar nosaukumu “Posteņos augustā”.  Palikām pie versijas, ka Konstitucionālā likuma  nepieciešamību  augusta puča dienās pirmā 19. augusta vakarā izteikusi Nacionālas Neatkarības kustības valde. Mirkli pirms Latvijas sabiedrisko radio ieņēma padomju desantnieki, Visvaldis Lāsis un Antons Mikoss tiešraidē nolasījuši lakonisko rezolūciju: “Ņemot vērā, ka PSRS centrālās varas struktūru darbība ir pārtraukta un varu sagrābusi militāra hunta, LNNK uzskata, ka turpmāk nav nozīmes 1990. gada 4. maija “Deklarācijā par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” noteiktajam pārejas periodam, un aicina Latvijas Republikas Augstāko padomi pasludināt pilnīgu Latvijas Republikas neatkarību.” Tūlīt pat konspiratīvā privātmājā atbalstu šai rezolūcijai izteikusi Tautas frontes valde. Tās priekšsēdētājs Romualds Ražuks atcerējies: “Secinājām, ka tādā gadījumā pat pēc likumīgās varas gāšanas Latvija paliktu kā pilnīgi neatkarīga valsts, kuras varu atkārtoti gāzusi PSRS." Vairāk – audioierakstā. Tekstu pilnā apjomā lasiet portālā lsm.lv.

Stāsta Līga Moderniece, Alojas bibliotēkas galvenā bibliogrāfe novadpētniecībā; pārraides producente - Rūta Paula. Mēs savā dzīvē ne reizi vien  piesaucam gaismu, domājam par gaismu. Mēs alkstam pēc gaismas, jo tajā redzam pretmetu tumsai, ļaunumam, visam, kas mūs nomāc. Kas ir gaisma? Krogzemju Mikus tiecās pēc gara gaismas, taču fiziķi saka, ka gaisma ir elektromagnētiskais starojums, kuram ir dažādi viļņa garumi. Līdz ar to ir neredzamā un redzamā gaisma. Dažādās redzamās gaismas frekvences cilvēka smadzenes interpretē kā krāsas – no violetās augstākajām frekvencēm, caur zilu, gaiši zilu, zaļu, dzeltenu un oranžu līdz sarkanajai – zemākajām frekvencēm. Bet  mūsu galvenais gaismas avots ir Saule, kas nosaka cilvēku dzīves, kā arī dzīvās un nedzīvās dabas norises uz Zemes, vienmēr izstaro dzelteni zaļganos toņus. Kad Krogzemju Mikum – dzejniekam Auseklim – tuvojās 170. dzimšanas dienā, Alojas Novadpētniecības centra darbinieces Līga un Inese nolēma izsludināt akciju “Ieaud savu gaismas staru gaismas ceļā”. Mērķis bija Novadpētniecības centra vecajās stellēs noaust paklāju – simbolisku gaismas ceļu, kas būtu  dāvana dzejniekam  dzimšanas dienā. Radošās biedrības “Liepale” aušanas grupas vadītāja Ilga Runča palīdzēja sagatavot stelles, Inese intensīvi gatavoja dažādu krāsu lupatiņu kamolus, jo sapratām, ka neko sarežģītu noaust nebūs pa spēkam, bet lupatu paklājiņu droši vien izdosies. Akcija sākās 2019. gada novembrī. Katra dalībnieka ceļš līdz savam gaismas staram bija atšķirīgs. Vieni nāca droši, kaut arī ne reizi nebija auduši, citi nedroši spēra pirmos soļus, jo centrā ieradās pirmo reizi. Svešinieki pie sava gaismas stara nonāca nejauši, jo gribēja vienkārši iepazīties ar Aloju, tās vēsturi un cilvēkiem. Aušanā piedalījās arī visi Alojas Ausekļa vidusskolas skolēni un skolotāji. Zēniem sevišķi iepatikās aušanas process, jo viņiem paminu mīšana asociējās ar braukšanu – nospied vienu paminu pāri – sajūgs, nospied otru – gāze, nospied trešo – bremze. Vairāk - audioierakstā. Teksts pilnā apjomā lasāms portālā lsm.lv.

Lai kā tās šķietami traucē, kad izskalotas krastā pludmalē, lielajām aļģēm ir ārkārtīgi svarīga loma jūras ekosistēmā. Kā šīs zemūdens pļavas veido veselīgu jūras vidi un vai ir pamats domāt, ka tās pazūd un to vietā jūrā sāk veidoties "tuksneši"? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Hidroekoloģijas institūta pārstāves - vadošā pētniece, hidrobioloģe Ingrīda Andersone un zinātniskā asistente Anete Fedorovska. Uzņēmīgais Jānis Dambekalns Kaltenē Kaltenes kuģinieks, uzņēmīgais latvietis Jānis Dambekalns laikā, kad vēl nebija dzimusi Latvijas Republika, uz Kaltenē gatavotām konservu bundžām lika uzrakstu "Made in Latvia".  Par konservēšanas metodes ieviesēju tiek uzskatīts  franču  konditors  Nikolā  Apērs (Nicolas Appert) (1749.–1841.), kurš pēc vairākiem eksperimentiem, pildot stikla pudelēs dažādus pārtikas produktus, 19. gadsimta sākumā  izstrādāja metodi augļu un dārzeņu ilgstošai uzglabāšanai stikla traukos. Laikā gaitā metode pilnveidojās līdz  konservu kārbām. Ap 1890. gadu jau Baltijas jūras piekrastē sāka nodarboties ar zivju konservēšanu. Sākotnēji  uz Kurzemes jūrmalu  brauca uzņēmēji no  Rēveles, tagadējās Tallinas, un  iepazīstināja vietējos ar brētliņām garšvielu sālījumā, kas cariskajā Krievijā bija pazīstamas ar nosaukumu „Reveļskije kiļki” (Rēveles ķilavas). Pagāja pāris gadi un Kaltenē savu zivju konservu uzņēmumu atvera vietējais – izbijis kuģinieks Jānis Dambekalns. Vairāk par viņa darbību un interesentajām konservu receptēm stāsta Rojas Jūras zvejniecības muzeja galvenā speciāliste Madara Tālberga.

Stāsta Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas valsts vēstures arhīva fondu analītikas un uzziņas sistēmas nodaļas vadītāja Enija Rubina; pārraides producente - Inta Zēgnere. Arī uz šo jautājumu atbildi mums sniedz unikālie Rīgas rātes protokoli. Un izrādās, ka apģērbs senajā Rīgā bija daudz vairāk nekā tikai nepieciešamība vai modes lieta. Apģērbs bija dārgs īpašums, reizēm daļa no atalgojuma, bet vienlaikus arī zīme, pēc kuras apkārtējie varēja nolasīt cilvēka nodarbošanos, sociālo stāvokli un piederību noteiktai sabiedrības grupai. To, cik vērtīgs bija apģērbs, labi parāda pilsētas karavīru atalgojums. 1755. gada 2. jūnijā rātei tika ziņots par visai bēdīgo pilsētas sardzes stāvokli. Karavīru esot maz, turklāt viņi pārsvarā esot „vāji un neuzticami”, bet atrast kārtīgu cilvēku, kurš vēlētos stāties pilsētas dienestā, kļuvis gandrīz neiespējami.Iemesls bija pavisam vienkāršs – dienests nebija izdevīgs. Pilsētas karavīrs gadā saņēma tikai 21 ar pusi Alberta dāldera, bet formas tērpam – vienu mēteli un vienu cepuri gadā, „bet neko vairāk”. Tas, ka mētelis un cepure tika uzskaitīti līdzās naudā izmaksātajai algai, labi parāda apģērba vērtību. Audums bija dārgs, drēbes darināja ar rokām, tās valkāja ilgi, laboja un nodeva tālāk. Tādēļ cilvēka garderobe bija arī daudz mazāka nekā mūsdienās. Vairāk – audioierakstā. Teksts pilnā apjomā lasāms portālā lsm.lv

Stāsta antīkās literatūras pētniece Ilona Gorņeva; pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa. Arhilohs parasti tiek uzskatīts par Eiropas senāko zināmo lirisko dzejnieku. Viņš dzīvojis 7.gs. p.m.ē., dzimis, visticamāk, Paras salā. Arhilohu mēdz dēvēt arī par dzejnieku-karotāju, kas lielā mērā izriet no viņa paša dzejā rodamajiem vārdiem, kur autors saka, ka viņš kalpo gan kara dievam Arejam, bet vienlaikus viņam nav svešas arī mūzu dāvanas. Īpaši slaveni ir Arhiloha jambi. Dzejnieks izpelnījies ievērību ar savu atklātību, individuālu pieeju, zināmu racionālismu, kas mijas ar ironiju un dzēlīgu zobgalību. Arhiloha dzeja līdz mūsdienām nonākusi fragmentāri, un arī fragmentu rindās ir daudz zudumu un bojājumu. Taču zīmīgi, ka vienā no fragmentiem (turklāt salīdzinoši izvērstākiem) dzejnieks pievēršas notikumam, kas acīmredzami vismaz tā laika pasaulei bijis kaut kas biedējoši pārsteidzošs. Runa par saules aptumsumu, kas, kā parasti uzskata, noticis 648.gadā p.m.ē, lai gan pastāv arī citi pieņēmumi, ka tas ir bijis aptumsums 689. vai pat tālajā 711. gadā pirms mūsu ēras. Vairāk – audioierakstā. Teksts pilnā apjomā lasāms portālā lsm.lv.

Stāsta vēsturniece Inga Sarma; pārraides producente – Inta Pīrāga. Vasaras Jūrmalā pavadījuši daudzi ievērojami cilvēki. Daudzi no viņiem ir labi zināmi, bet ir arī tādi, kas nepelnīti aizmirsti kā Marija Apolonija Edenska. Rīgas Rātes sekretāra Kārļa Gustava Ādolfa Edes ģimenes vasarnīca atradās Aleksandra ielas pašā galā, gandrīz pie dzelzceļa. Domājams, tā bija sākta būvēt vēl labu laiku pirms dzelzceļa līnijas tapšanas.   Vasarnīca bija plaša, ar daudzām verandām un lielu, priedēm apaugušu gruntsgabalu. Ģimenē bija daudz bērnu, tāpēc vasarnīca allaž bija ļaužu pilna, vasarās šeit vienmēr skanēja smiekli un mūzika.No visas plašās saimes visslavenākie bija abi vecākie bērni – Marija Apolonija un Kārlis.Viņi bija Kārļa Gustava Ādolfa bērni no pirmās sievas, kas pāragri mirusi. Vēlāk viņš apprecējās otrreiz. Vairāk – audioierakstā. Teksts pilnā apjomā lasāms portālā lsm.lv.

Stāsta Dainis Īvāns, Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes muzeja pārstāvis; pārraides producente – Inga Saksone. Latvijas Augstākās padome 1991. gada  21.augusta rīta sēdes noslēgumā pieņēma vēsturisku lēmumu par Latvijas Republikas valstiskā statusa maiņu. Taču trešo dienu mājas arestā atradās PSRS prezidents Gorbačovs. Varu padomju impērijā bija uzurpējusi Vissavienības Valsts Ārkārtas stāvokļa komiteja. Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs jau 19. augusta rīta pusē Latvijas radio tiešraidē bija nolasījis Augstākās padomes Prezidija paziņojumu par Latvijas nepakļaušanos pučistiem.  Tūlīt pat PSRS Piebaltijas karaspēka pavēlnieks ģenerālis Fjodors Kuzmins, sevi pieteikdams kā Ārkārtas stāvokļa garantu – višij načaļņik v Pribaltike – piedraudēja Gorbunovu arestēt. Arī medijiem jāpārtrauc Ārkārtas stāvokli neatbalstošu ziņu raidīšana. Vairāk – audioierakstā. Tekstu pilnā apjomā lasiet portālā lsm.lv.

Savulaik izskolot bērnu par skolotāju bija goda lieta. Kā tas ir šodien? Kāpēc jau vairākas desmitgades sabierībā izskan viedoklis, ka pegagoga profesija vairs nav prestiža? Vai skolotājs aizvien ir kas vairāk par priekšmeta pasniedzēju un vai šo attieksmi ietekmē pegagogu atalgojums, notiekošais klasē vai sabiedrības attieksme pret skolotāju? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē vēsturnieki – Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes profesore Iveta Ķestere un Latvijas Universitātes Homanitāro zinātņu fakultātes profesors Gvido Straube. Zinātnes ziņās stāsts par to, ka finansiālās grūtības pieaugušā vecumā ir saistītas ar smadzeņu darbības pasliktināšanos vecumdienās. Vai naudas problēmas var paātrināt smadzeņu novecošanos? Londonas Universitātes koledžas pētnieki apgalvo, ka var gan. Žurnālā “Innovation in Aging” publicēti 1946. gada Lielbritānijas kohortas pētījuma rezultāti, un tas ir pasaulē visilgāk nepārtraukti veiktais dzimšanas kohortas jeb noteiktas cilvēku grupas pētījums. Tā dalībnieki savas dzīves laikā aizpildīja anketas, atbildēja pētnieku jautājumiem, un kopumā tika apsekoti 2759 cilvēki Apvienotajā Karalistē. Vispārīgais secinājums – cilvēki, kuri agrīnā un vidējā pieaugušā vecumā saskārās ar pastāvīgām finansiālām grūtībām vai zemiem ienākumiem, līdz 53 gadu vecumam kognitīvajos testos uzrādīja sliktākus rezultātus. Ārstam-psihoterapeitam Ernestam Pūliņam-Cinim vaicājam, vai līdz šim jau nācies saskarties ar pētījumiem par naudas problēmu ietekmi uz smadzeņu veselību?

Rīgas konferencē amatpersonas, militārpersonas, domnīcu pārstāvji šajās dienās Rīgā spriež par NATO un Eiropas lomu šajā mainīgajā pasaulē. “Progresīvie” aicina valdību nekavējoties izstrādāt regulējumu, lai pārtrauktu un turpmāk nepieļautu Krievijas un Baltkrievijas graudu ievešanu Latvijā, tostarp tranzītā. Ziemeļvalstu noturības samitā šogad uzmanība pievērsta trim tematiskiem virzieniem – līderībai un sabiedrības noturībai, uzņēmēju gatavībai, kā arī militārā un civilā sektora sadarbībai. Vairāk nekā 400 uzņēmumu no vairāk nekā 30 valstīm – tik daudz dalībnieku sapulcējušies Ķīpsalā, kur atklāta starptautiskā pārtikas izstāde „Riga Food”. ASV republikāņi Teksasā, Dallasā pulcējušies gada lielākajā politiskajā pasākumā - konventā, lai apvienotu spēkus un iedrošinātu vēlētājus pirms novembrī gaidāmajām vidus termiņa vēlēšanām.

Stāsta Līga Moderniece, Alojas bibliotēkas galvenā bibliogrāfe novadpētniecībā; pārraides producente - Rūta Paula. Abi dižgari dzimuši Alojas pusē. Kādreizējās Alojas draudzes Ungurpils muižas “Sīpolu” mājās 1850. gada septembrī piedzima “Gaismas pils” vārdu autors, dzejnieks Auseklis, savukārt,1841. gadā Vīķu muižas “Vecdreimaņu” mājās - I-III Vispārējo Latviešu Dziedāšanas svētku virsdiriģents Indriķis Zīle. Nav zināms, vai abi dižgari kādreiz ir tikušies, runājuši, bet to ceļi vairākkārtīgi krustojušies.  Gan dzejnieks Auseklis, gan virsdiriģents Indriķis Zīle skolas gudrības sāka apgūt Alojas draudzes skolā. Tiesa Indriķim Zīlem vairāk paveicās ar skolotājiem. Ja dzejnieks pirmās zinības skolā apguva pie skolotāja Miškes, kurš vairāk bija tirgonis un andelēja sviestu, kā arī mija zirgus nevis nodarbojās ar skolēnu mācīšanu, tad Indriķis  zinības apguva skolotāja Pētera Bormaņa vadībā, kurš prata arī vijoles spēli un bieži bērnu dziedāšanu pavadīja ar vijoles skaņām.   Pēc tam abi Jāņa Cimzes Valkas skolotāja seminārā apguva skolotāja profesiju. Tiesa gan atšķirīgā laikā. Dzejnieks seminārā mācījās no 1868. līdz 1871. Gadam, bet Indriķis Zīle šajā laikā vairs tieši nebija saistīts ar Cimzes semināru. Viņš bija skolotājs Valkas meiteņu skolā, arī dažās citās Valkas skolās, pildīja ērģelnieka pienākumus Valkas evanģēliski luteriskā baznīcā, dibināja un vadīja biedrību “Dziesmu kronis”, izveidoja un vadīja  jaukto kori un visu Valkas muzikālo dzīvi ārpus Cimzes semināra. Viņš arī 1868. gadā piedalījās pirmo Valkas novada Dziesmu svētku organizēšanā un diriģēja170 dziedātāju lielu  kopkori.  Vairāk - audioierakstā. Teksts pilnā apjomā lasāms portālā lsm.lv.        

Prezidenta Trampa ārpolitikas emisāri Stīvens Vitkofs un Džareds Kušners aizvadītās nedēļās nogalē apmeklēja gan Maskavu, gan Kijivu. Partijas "Alternatīva Vācijai" spožie rezultāti Saksijas-Anhaltes federālās zemes landtāga vēlēšanās pārsteidz Vāciju. Pieaug Krievijas diversijas Eiropas Savienības valstīs.  Aktualitātes analizē Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns un "LSM.lv" ārvalstu ziņu redaktors Ģirts Kasparāns. Šoks Saksijā-Anhaltē “Mēs esam dziļi šokēti,” – tā pēc 6. septembrī notikušajām vēlēšanām Saksijas-Anhaltes federālajā zemē izteicās Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs. Pirmo reizi pēckara Vācijas vēsturē kādā tās daļā teju neapstrīdamā varas pozīcijā ir nonākusi galēji radikāla partija, kuru daži dēvē par fašistisku. Runa ir par partiju “Alternatīva Vācijai” jeb, pēc vācu abreviatūras, AfD, kura vēlēšanās ieguvusi gandrīz 44% balsu un, attiecīgi, trīsdesmit deviņas no astoņdesmit trīs vietām landtāgā. Par līdzīgu rezultātu vedināja domāt jau pagājušā gada februārī notikušās Vācijas Bundestāga vēlēšanas, kurās ne tikai Saksijā-Anhaltē, bet visās kādreizējās Austrumvācijas federālajās zemēs vislabākie rezultāti bija tieši “Alternatīvai Vācijai”. Saksijā-Anhaltē AfD pirmoreiz reitingos apsteidza Kristīgi demokrātisko partiju 2024. gada rudenī, un kopš tā laika kristīgo demokrātu reitingi šai federālajā zemē turpinājuši pastāvīgi slīdēt uz leju. Vēlēšanās kanclera Merca partija ieguvusi tikai 15 vietas landtāgā, kur līdz tam tai bija četrdesmit. Skaidrs, ka pie AfD pārceļojusi daļa no kristīgo demokrātu vēlētājiem, tomēr daļēji šo labējo populistu panākumi skaidrojami arī ar agrāk nebalsojušo piesaisti. Saksijas-Anhaltes Landtāga vēlēšanas tiek raksturotas kā vienas tēmas vēlēšanas, proti, “Alternatīvai” izdevies koncentrēt elektorāta uzmanību uz imigrantu jautājumu. Tomēr sava loma bijusi arī vispārējam noskaņojumam Vācijas austrumdaļā, kur sabiedrība uzskata, ka kādreizējie austrumvācieši apvienotajā valstī joprojām ir otrās šķiras cilvēki, un ka valdībai Berlīnē nerūp darba ņēmēju un trūcīgākās sabiedrības daļas liktenis. Pa astoņām deputātu vietām landtāgā ieguvušas trīs partijas – sociāldemokrāti, zaļie un radikāli kreisā partija “Kreisie”, pie kam pēdējie zaudējuši trešdaļu līdzšinējo mandātu. Tie, visdrīzāk, nonākuši pie politiskā spektra jaunpienācēja – partijas “Zāras Vāgenknehtas savienība”, kas apvieno radikāli kreisu ekonomisko programmu un nacionālistisku, eiroskeptisku un ultrakonservatīvu vērtīborientāciju. Vēlēšanu uzvarētājai AfD tomēr pietrūkst dažu balsu, lai izveidotu federālās zemes valdību. Pastāvot šo galēji labējo izolēšanas politikai no tradicionālo Vācijas partiju puses, vienīgā iespēja tās iegūt būtu vienošanās ar “Zāras Vāgenknehtas savienību”, lai gan runa varētu būt drīzāk par atbalstu mazākuma valdībai nekā par koalīciju. “Alternatīva Vācijai” līderis Saksijā-Anhaltē Ulrihs Zīgmunds paziņojis, ka esot gatavs sarunām ar kristīgajiem demokrātiem un vāgenknehtiešiem. Trampa miernešu tūre Sestdien, 5. septembrī, no Maskavas pienāca ziņas, ka tur ieradies prezidenta Trampa ārpolitisko emisāru pāris – diplomātijas amatieri Stīvens Vitkofs un Džareds Kušners. Vairāk nekā trīs stundas ilgusi abu saruna Kremlī ar Krievijas vadoni Vladimiru Putinu, apspriežot iespējamo virzību uz miera procesu Ukrainā. Publiski pieejamajā vizītes daļā netrūka komplimentu no viesu puses agresorvalsts vadonim un viņa paustu vislabāko novēlējumu un cieņas apliecinājumu prezidentam Trampam. Cik var noprast no pušu izteikumiem, aiz slēgtām durvīm abiem viesiem pamatā nācies noklausīties namatēva prātuļojumus par kara cēloņiem un stāstus par to, kādi spoži panākumi viņa armiju jau tuvākajā laikā gaida Ukrainas kauju laukos. Krievija nav atteikusies no ambīcijām pievākt četrus Ukrainas apgabalus – Doņeckas, Luhanskas, Hersonas un Zaporižjes – un liegt kaimiņvalstij tiesības pievienoties NATO aliansei. Citiem vārdiem – nekā jauna un nekādu cerību uz saprāta gaismu aiz robotās Kremļa sienas. Savukārt svētdien, 6. septembrī, Trampa miernešu pāris pirmo reizi savas kopīgās karjeras laikā pagodināja ar vizīti arī Ukrainas galvaspilsētu Kijivu, tiekoties ar prezidentu Zelenski. Ukrainas līderis iezīmējis plānus trīspusējam dialogam ar Ukrainas, Savienoto Valstu un Eiropas Savienības piedalīšanos. Kā tiek ziņots, īslaicīgi sarunām pievienojušies arī Kijivā akreditētie Lielbritānijas, Francijas un Vācijas drošības padomnieki. Tā kā Trampa emisāru vizītes laikā Krievija atturējās no gaisa triecieniem Kijivai, tad prezidents Zelenskis skumji pajokoja, ka abi varētu braukt biežāk, lai sagādātu kijiviešiem drusku atelpas no krievu raķetēm un lidrobotiem. Runājot nopietni, viņš norādīja, ka sarunās būtiski skarta iespēja atbalstīt Ukrainu ar pretgaisa aizsardzības spējām un enerģētiskas jaudām, ciktāl ir puslīdz skaidrs, ka jāgatavojas vēl vienai smagai kara ziemai. Kā izdevumam „Guardian” atklājis prezidenta Zelenska padomnieks aizsardzības tehnoloģiju jautājumos Serhijs Beskrestnovs, valdībai, iespējams, būs jāapsver vecāku ļaužu masveidīga evakuēšana no galvaspilsētas. Vakar, 8. septembrī, tika publiskota informācija, ka prezidentam Trampam bijusi stundu ilga telefona saruna ar Putinu. Spriežot pēc informācijas, kuru pēc tam publiskojis Kremlis, arī šī komunikācija nav pievienojusi kādas jaunas nozīmīgas nianses emisāru vizītes ieskicētajai ainai. Putina padomnieks ārpolitikas jautājumos Jurijs Ušakovs atklājis, ka Tramps paudis vēlmi pieredzēt kara noslēgumu vēl savas prezidentūras laikā, solot pēc tam ātru un pilnvērtīgu attiecību atjaunošanu ar agresorvalsti, un Putins, kā pauda Ušakovs, Savienoto Valstu vadītāju šai ziņā visnotaļ atbalstot. Eiropu gaida jaunas Kremļa hibrīdcūcības 2. septembrī parādījās informācija par to, ka Vācijas valdība pēc izmeklēšanas oficiāli apstiprina – 4. augusta incidentā Leipcigas-Halles lidostā vainojama Krievija. Par to īsā preses brīfingā Berlīnē informējuši iekšlietu ministrs Aleksanders Dobrints un ārlietu ministrs Johans Vadepūls. Toreiz minētajā lidostā netālu no Ukrainas gaisa spēkiem piederošās transportlidmašīnas „Antonov”, kura tiek izmantota ieroču pārvadāšanai, tika atrasts ar sprāgstvielām aprīkots lidrobots. Kā noskaidrots, gan sprāgstvielas, gan ierīces tehnoloģija nāk no agresorvalsts, savukārt operācijas īstenošanā iesaistīti zema līmeņa vietējie aģenti. Ja eksplozija notiktu, sekas varētu būt katastrofālas. Kā izteicās ārlietu ministrs Vadepūls: “Šī Krievijas Federācijas bīstamā rīcība ir daļa no tās īstenotajiem destabilizācijas, dezinformācijas, draudu, sabotāžas un agresijas mēģinājumiem.” Paziņots, ka par šīm izdarībām Krievija saņems papildu sankciju komplektu. Konkrēti, Vācija slēdz Krievijas konsulātu Bonnā un joprojām eksistējošais “Krievijas nams” Berlīnē, jau sen zināms kā spiegu perēklis, tiks izlikts no tā īrētajām telpām. Tāpat Vācija apņēmusies iesaistīties Krievijas “ēnu flotes” kuģu izsekošanā un aizturēšanā, ko jau īsteno Somija un Zviedrija. Par atbildi Krievija slēdz Vācijas konsulātu Sanktpēterburgā un visas Gētes institūta nodaļas Krievijā. Solidaritāti ar Vāciju paudušas kā Eiropas Savienības vadošās institūcijas, tā vairāku NATO dalībvalstu vadītāji. Itālijas premjerministre Džordža Meloni paziņojusi: “Mūsu sabiedroto drošība ir mūsu visu drošība. Mēģinājumi mūs iebiedēt vai iedzīt ķīli starp sabiedrotajiem neizdosies: hibrīddarbības pret jebkuru no mums ir iemesls mūsu visu rūpēm, un uz tām tiks reaģēts vienoti.” Savukārt Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, 2. septembrī uzstājoties preses konferencē kopā ar NATO ģenerālsekretāru Marku Riti, teikusi, ka šim līdzīgi Krievijas īstenoti sabotāžas akti ir Eiropas drošības situācijas “jaunā normalitāte”. Augusta nogalē divi aizdomīgi ugunsgrēki notikuši lidrobotu ražotnēs Polijā – Skaržisko–Kamennas un Ļubļanas pilsētās; uzsākta izmeklēšana ar aizdomām par terorismu. Savukārt vakar Rumānijā arestēts Krievijas pilsonis, kurš fotografējis militāros objektus un ukraiņu transportlidmašīnu „Antonov” vienā no lidlaukiem. Rumānijas izlūkdienests paziņojis, ka novērsta Krievijas plānota diversiju operācija. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Stāsta Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas valsts vēstures arhīva fondu analītikas un uzziņas sistēmas nodaļas vadītāja Enija Rubina; pārraides producente - Inta Zēgnere. Arī uz šo jautājumu atbildi mums sniedz gandrīz trīssimt gadu garumā rakstītie Rīgas rātes protokoli. Mūsdienās kāzas vispirms uztveram kā privātu un ģimenisku notikumu. Taču 18. gadsimta Rīgā laulība bija daudz vairāk – vienlaikus reliģisks, juridisks, sociāls un ekonomisks notikums, kuru dažādos veidos uzraudzīja ģimene, baznīca, pilsētas rāte, un pati sabiedrība un cilvēka brīvība gan izvēlēties laulāto, gan sarīkot pašas kāzas pēc saviem ieskatiem bija daudz ierobežotāka nekā mūsdienās. Pirmais solis ceļā uz laulību bija tās izsludināšana baznīcā – parasti trīs reizes. Tās mērķis bija publiski darīt zināmu nodomu precēties, lai ikviens, kam bija zināms kāds šķērslis laulības noslēgšanai, varētu par to ziņot. Tomēr arī šai sistēmai bija savas vājās vietas – piemēram, ja līgava un līgavainis baznīcā uzdevās par pavisam citiem cilvēkiem. 1720. gada 13. jūlijā rātes sēdē tika izskatīts jautājums par Annu Mariju Greilu. Viņa jau bija laulāta ar vīru Kurzemē, un konsistorija bija viņai skaidri aizliegusi turpināt attiecības ar Johanu Haselbergu, liekot atgriezties pie sava likumīgā vīra. Tomēr abi bija izdomājuši risinājumu. Uzdodoties viens otra uzvārdos un lietojot citus izdomātus vārdus abi bija panākuši laulību izsludināšanu Jēkaba baznīcā un pēc tam arī salaulājušies. Krāpšana drīz vien nāca gaismā. Konsistorija lietu nodeva rātei, un tā lēma, kas abas personas bija jāaiztur un jānodod Fogtijas tiesas izmeklēšanai. Vairāk – audioierakstā. Teksts pilnā apjomā lasāms portālā lsm.lv

Stāsta antīkās literatūras pētniece Ilona Gorņeva; pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa. Homēra eposs Īliada, kurā vēstīts par Īlijas jeb Trojas desmitā kara gada notikumiem, noslēdzas ar Hektora, Trojas valdnieka Priama dēla, bērēm. Koka zirgs, ko parasti  saucam par Trojas zirgu, īsā epizodē pieminēts Homēra eposa Odiseja 8. dziedājumā, kur par to faiāku valdnieka Alkinoja galmā pavēstī dziedonis Dēmodoks. Tātad koka zirgs Dēmodoka dziesmā parādās kā atblāzma par Trojas kara noslēdzošajiem notikumiem. Dēmodoks dzied par to, kā Lāerta dēls Odisejs kopā ar cīņubiedriem ir bijis ieslēgts zirgā, ko trojieši tad ievilkuši savā pilsētā. Dēmodoka vēstījumā izskan arī trīs iespējamie scenāriji, ko trojieši vēlējušies ar koka zirgu izdarīt: vai nu sacirst, vai nomest no klints virsotnes, vai arī atstāt pilsētā kā veltījumu dieviem. Kā saprotams, tieši pēdējais risinājums ir guvis virsroku. Izkļūstot no zirga slēptuves, tajā iepriekš patvērušies cīnītāji metušies kaujā. Dzirdot Dēmodoka dziesmu, Odisejs grimst skumjās un izplūst asarās. Daudz izvērstāka tā dēvētā Trojas zirga epizode ieraugāma  romiešu dzejnieka Vergilija eposā Aineida jeb Eneīda, kur vēstīts par trojieša Aineja (Eneja) gaitām jau pēc Trojas krišanas. Vairāk – audioierakstā. Teksts pilnā apjomā lasāms portālā lsm.lv.

Author C.N. Vair visits the show to talk about her debut novel from Berkley, The Devil Knows Her Name. They talk about the book, about dangerous plants, prey, and magic, and how her book reflects on witchcraft as feminism and the importance of incorporating the elements of danger when talking about modern representations of witchcraft.You can find more about C.N. Vair at her website, cnvair.com, and you can get the book at your local library or your favorite bookstore today. Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.

Stāsta vēsturniece Inga Sarma; pārraides producente – Inta Pīrāga. 1950.– 1970. gadu  koncerti Dzintaros bija festivāla Rīgas vasara neatņemama daļa. Par to īpaši bija jāpateicas Latvijas Filharmonijas direktoram Filipam Šveinikam – neparastai un kolorītai personībai. Dažādu orķestru mūziķi pret Šveiniku izturējās ar lielu bijību, par viņa biogrāfiju zinātāji mēdza izteikties pusvārdiem, vai daudznozīmīgi piebilst, ka Šveiniks sēdējis pie visiem režīmiem. Dzimis 1911. gadā Rīgā, 1933. gadā beidzis Latvijas Konservatorijas klavieru klasi un pēc gada ar Starptautiskās palīdzības organizācija revolūcijas cīnītājiem atbalstu kopā ar sievu emigrējis uz PSRS, kur strādāja par mūzikas skolotāju Habarovskā. Pēc pāris gadiem viņu arestēja sakarā ar aizdomām par spiegošanu un sakariem ar trockistiem. Līdz 1945. gadam Šveiniks sabija lēģerī, pēc gada atgriezās Latvijā un strādāja Jelgavas mūzikas skolā, tad atkal arestēts un bijis izsūtījumā Jeņiseiskā līdz 1954. gadam. Pēc reabilitēšanas saņēma atļauju atgriezties Rīgā un ilgu laiku bija Filharmonijas direktors, līdz tur nelaimīgā kārtā notika ugunsgrēks. Šveiniku atlaida no darba. Viņš lūdza ļaut strādāt kaut vai par sētnieku, taču tika noraidīts. Miris 1974. gadā. Vairāk – audioierakstā. Teksts pilnā apjomā lasāms portālā lsm.lv.

Stāsta Dainis Īvāns, Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes muzeja pārstāvis; pārraides producente – Inga Saksone Neatkarība nevienai no Baltijas valstīm neiekrita rokās pati par sevi. Uz to neatkarīgi no datumiem mūs vedis kopīgais Baltijas brīvības ceļš. Bet vai zini, kāpēc Lietuva un Latvija neatkarības atjaunošanas 35. gadadienu atzīmēja pērn, bet Igaunija – šogad? Atbilde nav meklējama nostāstos par igauņu lēnīgumu. Baltijas valstu neatkarības atgūšana noritēja diezgan līdzīgi. Latvijas Tautas frontes, igauņu "Rahvarinne", leišu "Sajūdis" politiku saskaņojām kopīgā Baltijas padomē. Tomēr katrai kustībai bija savs jājamzirdziņš jeb joma, ar ko tā izcēlās. Igauņi pirmie unitārajā Padomju Savienībā ieviesa ekonomiskās patstāvības programmu. Igaunijas PSR Augstākā padome pirmā pieņēma suverenitātes deklarāciju, ar ko padomju impērijā sākās tā sauktā "suverenitāšu parāde".  Lietuvas komunistiskā partija savukārt pirmā izstājās no Padomju Savienības Komunistiskās partijas. Impēristus tas gremzda pat vairāk nekā PSRS centralizētās ekonomikas drupināšana. Vissavienības kompartija kā kolektīvs diktators līdz šim bija saturējusi kopās visas krievu apspiestās tautas. PSRS Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Lukjanovs arī mani kā Latvijas Tautas frontes priekšsēdētāju brīdināja: "Neuzdrošinieties šķelt kompartiju! Nebūs tās, nebūs Padomju savienības!" Vairāk – audioierakstā. Tekstu pilnā apjomā lasiet portālā lsm.lv.  

Stāsta Līga Moderniece, Alojas bibliotēkas galvenā bibliogrāfe novadpētniecībā; pārraides producente – Rūta Paula Kad cilvēks dodas mūžībā, ar laiku izzūd viņa balss, smiekli, acu skatiens. Neuzrakstīti stāsti, detaļas un dzimtai zīmīgi datumi izbalē jau vienas paaudzes laikā. Taču pierakstot atmiņu stāstus, veidojas dzimtas grāmata, un tā vienmēr ir unikāla, jo atklāj dažādas norises, aizraujošus notikumus, pārdzīvojumus, atklājot dzimtas likteņus. Indriķa Zīles dzimtai ir šāda grāmata "Indriķis Zīle un dziesmu svētku sudraba lira", kurai šogad iznāca otrais papildinātais izdevums par godu viņa 185. dzimšanas dienai. Zīles dzimtai ir ne tikai dzimtas stāstu grāmata, bet arī dzimtas koks, kura vizualizāciju var aplūkot Alojas bibliotēkas ekspozīcijā novadniekiem. Varens, jo tajā ir apzinātas 222 personas, kas atspoguļo radniecības saites starp sešām paaudzēm. Ja ir tik plašs dzimtas koks, tad arī stāstu ir gana daudz, turklāt cits par citu interesantāks... Vairāk – audioierakstā. Teksts pilnā apjomā lasāms portālā lsm.lv

Par Igaunijas jauno prezidenti ievēlēta tiesībsardze Ille Madise. Postošie plūdi un to sekas Nepālā. 89 gadu vecumā mūžībā devies Norvēģijas karalis Haralds V. Aktualitātes analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un Latvijas ārpolitikas institūta direktore Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Stihijas sekas Nepālā  Pētnieki joprojām nav gluži vienisprātis par to, kas izraisīja 26. augustā notikušos katastrofālos plūdus Nepālā. Tomēr nepārprotami ir tas, ka ūdens, dubļu un akmeņu masa, kas milzu ātrumā brāzās lejup pa šauro Trisuli upes aizu, radusies augstkalnu ledāja sadalīšanās rezultātā. Visticamāk, no vairāk nekā piecus kilometrus virs jūras līmeņa esoša ledāja atdalījies ne mazāk kā simts miljonu kubikmetru liels ledus un iežu fragments, kas praktiski vertikāli kritis vairāk nekā kilometru. No piezemēšanās trieciena ledus blāķis sašķīdis un ļoti strauji izkusis, radot postošo ūdens, dubļu un dažādu atlūzu masu. Tiek ziņots, ka plūdi skāruši apdzīvotas vietas līdz pat 80 metru augstumā virs upes gultnes. Upes krasti apmēram 70 kilometru garumā un vairāku desmitu metru augstumā klāti ar saskalojumu slāni. Turpinoties glābšanas un meklēšanas operācijām, pieaug oficiāli reģistrēto bojāgājušo skaits, kas šobrīd pārsniedzis tūkstoti. Savukārt apmēram četri tūkstoši cilvēku joprojām tiek uzskatīti par bez vēsts pazudušiem, kas liek lēst, ka galīgais upuru skaits, visdrīzāk, vēl vairākkārt pieaugs. Nepālas varas iestādēm šobrīd nākas apbedīt simtiem neidentificētu upuru masu kapos, jo morgi ir pārpildīti un mirstīgās atliekas ilgāk uzglabāt nav iespējams. Tiek ziņots, ka 16 bojāgājušie un gandrīz piecsimt piecdesmit bez vēsts pazudušie ir arī Ķīnas teritorijā, Tibetā. Tā kā reģionā šobrīd ir tūrisma sezona, starp bojāgājušajiem un pazudušajiem ir apmēram tūkstotis ārzemnieku no 38 valstīm. Stihija nodarījusi milzīgus materiālos zaudējumus. Kā paziņojis Nepālas finanšu ministrs, rekonstrukcijas darbi vien varot izmaksāt līdz pieciem miljardiem ASV dolāru. Daudzas valstis un starptautiskās organizācijas sniedz Nepālai palīdzību. Praktiskā ziņā – infrastruktūras atjaunošanā, glābšanas darbos un medicīniskajā palīdzībā sevišķi nozīmīgs ir kaimiņvalsts Indijas pienesums. Vairāk nekā 160  miljonu dolāru tūlītēju finansiālu palīdzību piešķīrusi Pasaules banka, piecus miljonus mārciņu – Lielbritānija, miljonu dolāru – Dienvidkoreja, u.t.t. Nepālas katastrofa izraisījusi diskusiju par tās saistību ar globālajiem klimatiskajiem procesiem. Mazās kalnu valsts Vides ministrija nepārprotami paudusi, ka Nepāla, kuras oglekli saturošo izmešu apjomi ir minimāli, cieš no bagātāko un daudz aktīvāk atmosfēru piesārņojošo valstu darbības. Eksperti gan norāda, ka tieša šīs katastrofas saistība ar klimata pārmaiņu procesu vēl nav pierādīta, taču mūžīgā sasaluma atkušanas process augstkalnu rajonos palielina šādu postošu nelaimju iespējamību.    Igaunija izvēlas valsts galvu  Šodien Igaunijas parlaments – Riigikogu – balso par jauno valsts prezidentu. Gan kaimiņzemes valsts galvas pilnvaru apjoms, gan ievēlēšanas kārtība likumdevēja balsojumā ir līdzīga Latvijas modelim, pilnvaru termiņš gan ilgāks – pieci gadi. Šī gada jūnijā līdzšinējais prezidents Alars Kariss darīja zināmu, ka uz otro prezidentūras termiņu nepretendēs. Kā iemeslu viņš minēja tīri personiskus motīvus, lai gan, kā var lasīt kaimiņvalsts presē, iemesli esot arī politiski. Jau pagājušogad Igaunijas premjerministrs, Reformu partijas līderis Kristens Mihals lika manīt, ka valdošā koalīcija nav droša, vai vēlas arī turpmāk Kadriorgas pils saimnieka godā redzēt Karisu. Šo varas elites vēsumu prezidents izpelnījies ar dažiem neuzmanīgiem ārpolitiskiem izteikumiem un žestiem, bet pirmām kārtām ar atteikšanos parakstīt pāris Riigikogu pieņemtus likumdošanas aktus. Viens no likumiem paredzēja Maskavas patriarhāta Igaunijas pareizticīgās baznīcas likvidēšanu, otrs – prasību obligātajā militārajā dienestā iesaucamajiem pārvaldīt igauņu valodu vismaz B1 līmenī. Šie lēmumi padarīja prezidentu Karisu par savējo daudzu krievvalodīgo Igaunijas pilsoņu acīs un, attiecīgi, problemātisku lielai daļai Igaunijas politisko spēku. Šodienas vēlēšanās oficiāli izvirzīta viena kandidatūra – tā ir prominentā juriste Ille Madise, kura līdz šim ieņēma Igaunijas tieslietu kancleres amatu. Tieslietu kanclera pienākums ir sekot likumu un valdības un pašvaldību normatīvo aktu atbilstībai konstitūcijai, kā arī vispārējiem cilvēktiesību, tiesiskuma, demokrātijas, taisnīguma, brīvības un cilvēka cieņas principiem. Lai kandidētu uz prezidenta amatu, pretendentam jāsavāc vismaz divdesmit viena parlamenta locekļa nominācijas, bet Ille Madise saņēmusi veselas septiņdesmit piecas. Savukārt ievēlēšanai amatā nepieciešamas vismaz sešdesmit astoņas deputātu balsis. Līdzšinējo tieslietu kancleri atbalstījusi valdošā labēji centriskā koalīcija – Reformu partija un partija „Igaunija 200”, kā arī divi opozīcijas spēki – Sociāldemokrātiskā partija un partija „Tēvzeme”. Pret ir Centra partija, kura mēģināja izvirzīt alternatīvu kandidātu – Tallinas Universitātes tehnoloģiju rektoru Tītu Landu. Nesamierināmā opozīcijā ir konservatīvi populistiskā Konservatīvā tautas partija jeb EKRE, kura Madises kandidatūrā saskata nīstā liberālisma iemiesotāju.  Norvēģijas jaunais karalis 28. augustā savas šīs zemes gaitas noslēdza Norvēģijas karalis Haralds V. Viņš devās mūžībā dzīves deviņdesmitajā un valdīšanas trīsdesmit sestajā gadā, atstādams pavalstniekiem lielākoties pozitīvas atmiņas. Vairāku stihisku nelaimju situācijās, tai skaitā COVID pandēmijas laikā, karalis pārliecinoši uzņēmās sabiedrības morālā līdera lomu, iemantodams pavārdu „nācijas vectētiņš”. Haraldu tronī nomainīs viņa dēls, līdzšinējais troņmantnieks Hokons VIII, kurš pagājušajās pāris desmitgadēs jau vairākkārt pildījis valdnieka amata pienākumus, kad viņa tēva veselības stāvoklis bija sašķobījies. Jaunais valdnieks dienējis kara flotē, studējis sociālās un politiskās zinātnes, darbojies Norvēģijas ārlietu dienestā un ANO struktūrās. 1990. gadā Norvēģijas karalistē mainījās troņa mantošanas kārtība, atsakoties no mantošanas primāri pa vīriešu līniju, taču lēmumam nebija atpakaļejoša spēka, tāpēc troni tagad manto Hokons nevis viņa vecākā māsa, princese Merta Luīse. Toties jaunā karaļa vecākais bērns – princese Ingrīda Aleksandra – tagad kļuvusi par pirmo troņmantnieci modernās Norvēģijas vēsturē. Kā praktiski visās Eiropas konstitucionālajās monarhijās, arī Norvēģijā karaļa loma varas mehānismos ir pamatā ceremoniāla un reprezentatīva, taču jo lielāka ir valdnieka morālās autoritātes nozīme. Diemžēl karaļa Hokona reputāciju šai ziņā krietni pabojājuši viņa ģimenes locekļi – viņa sieva, tagadējā karaliene konsorte Mete Marita un viņas dēls no iepriekšējām attiecībām Mariuss Borgs Heibijs. Jaunais cilvēks, kuru karalis Hokons audzinājis kā paša dēlu, ticis apsūdzēts vairākos desmitos noziedzīgu nodarījumu epizožu, tai skaitā seksuālā vardarbībā un vardarbībā ģimenē, ar narkotikām saistītos noziegumos un citos nodarījumos. 15. jūnijā tiesa atzina Heibiju par vainīgu divos izvarošanas gadījumos, vardarbībā ģimenē, narkotiku izplatīšanā un virknē citu noziegumu, piespriežot četru gadu cietumsodu. Tā kā spriedums pārsūdzēts, Heibijs šobrīd atrodas mājas arestā. Savukārt karalienes konsortes vārds figurē bēdīgi slavenajā Epstīna lietā – Mete Marita sarakstījusies ar pasaulslaveno dzimumnoziedznieku un pat uzturējusies viņa īpašumā Floridā. Tas viss pamatīgi iedragājis Norvēģijas karaļnama labo slavu sabiedrības acīs.  Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Mode savulaik bija ciešissavijusies ar sociālekonomisko dzīvi. Sieviešu rokassomas vēsture nebūt nav stāsts tikai par modes aksesuāru vai pratisko nepieciešamu pārnēsāt priekšmetus – tā sevi ietver lielākas sabiedrības izmaiņas – sieviešu finansu neatkarību. Kabatas, kas savulaik bija tik ierastas vīriešu un tā sieviešu apģērbā, 19. un 20. gadsimtā sieviešu garderobē nomainīja somas, kļūstot par simbolu sieviešu dalībai kopējā darba tirgū un finanšu neatkarībai. Kopš tā laika tieši rokassomiņa ir kļuvusi par luksusa simbolu modes pasaulē un viesienesīgāko modes namu preci.  Kāpēc sieviešu apģērbā pazuda kabatas un kā to vietā ienāca somiņas un ko viena rokassoma var pastāstīt par gadsimtu ilgu sabiedrības vēsturi? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Jūrmalas muzeja pētnieks Mārtiņš Vesperis un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tekstīliju krājuma glabātāja Agnija Cigelniece. Rīgas lombarda vēsture Naudas aizdevumi pret ķīlu ir sens finansiāls darījums. Šis termins sākotnēji cēlies no lombardiem – tautas, kas 6. gadsimtā iekaroja Itāliju un apmetās tās ziemeļu reģionā, kas vēlāk kļuva pazīstams kā Lombardija. Šī reģiona bagātās pilsētas bija modernās banku sistēmas šūpulis, un daudzi lombardu baņķieri viduslaikos kļuva ievērojami visā Rietumeiropā kā finansisti, naudas aizdevēji un ķīlas ņēmēji. Latvijā pirmo lombardu vēsture ir datējama ar 19. gadsimta sākumu, bet oficiāli šī finanšu iestāde Rīgā sāk darbu 1895. gadā. Vairāk par lombardiem to darbiniekiem un klientiem Latvijā 20. gs. 20. – 30. gados stāsta vēsturniece un "Latvijas Avīzes" Kultūras nodaļas vadītāja Anita Bormane, kura par šo laika posmu un minēto tematu ir arī sarakstījusi grāmatas „Skaists bij' tas laiks" un "Kā var aizmirst". -- "Dadzītis, kuru mēdz dēvēt arī par cigli, ir putniņš, kurš dzīvo vairāk laukos, bet sastopams arī pilsētas parkos. Jūsu dzīve noteikti kļūs krāsaināka un priecīgāka, ja to pazīsiet, jo putns tiešām ir ļoti košs. Savukārt, ja iemācās dziesmu, tad var arī pamanīt un nojaust, cik daudz šo putniņu patiesībā ir," iepazīstina Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Zane Dāvidsone.

Stāsta Enija Rubina, Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas valsts vēstures arhīva fondu analītikas un uzziņas sistēmas nodaļas vadītāja; pārraides producente – Inta Zēgnere Izrādās, uz šo jautājumu var atbildēt Rīgas rātes protokoli. Līdz mūsdienām saglabājušās 386 Rīgas rātes protokolu grāmatas par laiku no 1603. līdz 1890. gadam. Tajās rūpīgi pierakstīti Rīgas rātes sēdēs apspriestie jautājumi un pieņemtie lēmumi. Līdzās lieliem politiskiem un saimnieciskiem jautājumiem protokolos nonākuši arī pavisam ikdienišķi un reizēm ļoti neparasti pilsētas notikumi. Un izrādās – arī stāsti par apslēptu un atrastu mantu. Pirmā vieta, kur būtu vērts meklēt, ir pats Rīgas rātsnams. 1751. gada 8. novembrī rātes sēdē birģermeistars Berenss ziņoja par dārgumiem, kas atrasti zem vecā rātsnama - skaidra nauda un dažādi sudraba priekšmeti. Tobrīd vecais rātsnams tika pārbūvēts, lai tā vietā celtu jaunu, un atrastā manta bija nodota fogtijas tiesas pārziņā. Rātei bija jāizlemj, ko ar to darīt. Lēmums bija ļoti praktisks. Dārgumus nolēma nodot Tirdzniecības kasei un izmantot jaunā rātsnama celtniecības finansēšanai. Tātad vismaz daļa jaunā Rīgas rātsnama savā ziņā tika uzcelta par dārgumiem, kas atrasti zem vecā. Diemžēl protokols neatklāj pašu interesantāko – kas šo naudu un sudrabu tur bija paslēpis un cik sen tas bija noticis. Vairāk – audioierakstā. Teksts pilnā apjomā lasāms portālā lsm.lv  

Stāsta antīkās literatūras pētniece Ilona Gorņeva; pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa Latīņu valoda ir viena no klasiskajām valodām, kuru joprojām aktīvi izmantojam zinātnē (piemēram, medicīnā, bioloģijā, jurisprudencē) un varam novērtēt tās lomu un nozīmi daudzu valodu vēsturiskajā attīstībā – gan vārdu krājuma aprisēs, gan gramatiskajās struktūrās. Latīņu valoda ir nozīmīga Senās Romas kultūrmantojuma daļa, kas cauri gadsimtiem veidojusi nesaraujamas saites ar Eiropas kultūras ainavu. Tādēļ nav pārsteidzoši, ka, lai gan latīņu valoda uzskatāma par mirušu valodu, godinot tās plašo pielietojumu, mēdz arī teikt, ka ziņas par tās nāvi ir pārspīlētas. (..) Apgūstot latīņu valodu un pilnveidojot tās prasmes, parasti notiek atgriešanās pie klasisko tekstu (proti, Senās Romas tekstu) lasījumiem oriģinālvalodā. Tā, piemēram, domājot par prozu, iecienītas ir romiešu oratora un valstsvīra Cicerona runas un Gāja Jūlija Cēzara darbs "Piezīmes par gallu karu", bet, pievēršoties dzejas tekstiem, tiek īpaši novērtēti tā dēvētā Romas zelta laikmeta dzejnieku Vergilija, Horācija un Ovidija sacerējumi. Neraugoties uz plašo latīņvalodīgo tekstu skaitu, kas dažādos periodos (arī pēc antīkās pasaules norieta) oriģināli tapuši latīņu valodā, allaž liekas saistoši, ka arī jaunlaiku (nosacīti mūsdienās vai mūsdienām tuvu tapušie) literārie darbi ir mērķtiecīgi tulkoti latīņu valodā. Alana Milna "Vinnijs Pūks" ir viens no spilgtākajiem piemēriem. Tā ir latīņu valodā tulkota grāmata, kas 1960. gadā iekļuvusi The New York Times bestselleru sarakstā. Vairāk – audioierakstā. Teksts pilnā apjomā lasāms portālā lsm.lv.  

Stāsta vēsturniece Inga Sarma; pārraides producente – Inta Pīrāga Vai zini, ka 20. gadsimta 30. gados Rīgas Radiofona darbiniece bija gan skaistumkaraliene, gan kinoaktrise, turklāt iespējams, ka vienīgā latviete, kas filmējusies slavenā zviedru režisora Ingmara Bergmana filmās? Tā bija Zenta Zommere, kas 1915. gada 23. jūnijā bija dzimusi Somijā, jūras kapteiņa Lezdiņa ģimenē. Beidzoties Latvijas Neatkarības karam, ģimene pārcēlās uz Latviju. Zenta uzauga Rīgas Jūrmalā, mācījās Olava komercskolā Rīgā. Pēc skolas beigšanas strādāja Radiofona programmu daļā. Esot sapņojusi par teātri, bet tēvs uzstājis, ka dzīvē jāpievēršas "nopietnākām lietām". Reiz, apmeklējot restorānu "Lido", viņa, pašai par lielu pārsteigumu, tika ievēlēta par skaistuma karalieni – tas bijis kāds neformāls konkurss, kur restorāna apmeklētāji aicināti balsot par skaistāko sievieti, kura tobrīd atrodas lokālā. Zenta patiešām bija daiļa – slaida, garām, zeltainām matu pīnēm, spulgu acu skatienu, īsts "latvju zeltenes" iemiesojums. Vairāk – audioierakstā. Teksts pilnā apjomā lasāms portālā lsm.lv.  

Stāsts par sugu, kur mātītes ir prasmīgas ligzdu būvētājas, bet tēviņi – labi pamanāmi dziedoņi. Tā var raksturot biežāko Latvijā ligzdojošo sugu – žubītes. Vairāk par žubītēm stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Zane Dāvidsone.

Kas notiek ar satiksmi Rīgā? Vairākas plānotās un jau ieviestās izmaiņas raisījušas plašas sabiedrības diskusijas. Drīzumā galvaspilsētā gaidāms arī Vanšu tilta remonts, kas nesīs gana daudz izaicinājumu autovadītājiem. Krustpunktā diskutē žurnālists Pauls Timrots, Rīgas pašvaldības Ārtelpas un mobilitātes departamenta direktors Kristaps Kauliņš un Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks pilsētas attīstības un Rīgas metropoles jautājumos Māris Sprindžuks.

Šonedēļ raidījumā #defacto: Vairāk nekā miljons CSDD klientu datu nonāk svešās rokās. CSDD vadība atkāpjas tikai pēc politiskā spiediena. Jaunais Jūrmalas mērs Jānis Lediņš un viņa biroja vadītājs Gatis Truksnis iecienījuši darba dienas pavadīt golfa klubā.

21. augustā Māras dīķa krastā norisināsies starpdisciplinārs kultūrnotikums “Māras ezera balss. Dzīlēs”, kurā satiksies mūzika, performance, deja un zinātne. Sarunā pasākuma producente Ieva Niedre stāsta par pirms vairākiem gadiem aizsāktās “Māras ezera balss” tradīcijas atgriešanos un ieceri šoreiz īpašu uzmanību pievērst ūdenim un tā nozīmei pilsētvidē. “Ūdens tuvums, kas Rīgas pilsētai ir tik unikāls, – mēs to izmantojam pārāk maz un nepietiekami,” uzsver Ieva Niedre. Šogad mākslas programma papildināta arī ar zinātnes dimensiju, sadarbojoties ar Latvijas Hidroekoloģijas institūtu un aicinot iepazīt Māras dīķa ekosistēmu. Viens no vakara centrālajiem notikumiem būs koncertperformance “Ko zina ūdens?”, ko veido dziedātāja Katrīna Paula Felsberga, pianiste Žistīne Eko un performanču māksliniece Beāte Poikāne. “Ūdens zina daudz ko, gandrīz visu,” saka Katrīna Paula Felsberga, atklājot performances filozofiski poētisko ieceri un domu par ūdeni, kas nepārtraukti cirkulē un glabā dažādu laiku pieredzi. Programmā skanēs gan Franča Šūberta, Bendžamina Britena un Pētera Plakida mūzika, gan īpaši šim notikumam radīts Annijas Annas Zariņas jaundarbs. Sarunā – arī par Ojāra Vācieša saikni ar Māras dīķi, mākslas un zinātnes sastapšanos un to, kā muzicēšanu ietekmē neierastā koncertvieta pie ūdens.  

Šonedēļ Latvijas Nacionālajā Dabas muzejā notiek izstāde "Tomāti un garšaugi", bet nākamnedēļ gaidāma "Tomātu svētku" desmitā gadadiena Brenguļos. Tomāti ir tik dažādi - gan garšas, gan formas, gan citu īpašību ziņā, un tas pats sakāms par garšaugiem. Vairāk gan par vieniem, gan otriem uzzinām šīs dienas raidījumā, kad studijā viesojas tomātu audzētāja, kolekcionāre Linda Grotupe, garšaugu speciāliste un dārzkopības speciāliste no saimniecības "Neslinko" Saiva Pekuse, kā arī biedrības "Latvijas dārznieks" eksperte Mārīte Gailīte.

Send us Fan MailQuick fire, spoiler free discussions on the following books that we have been reading:The Vivisectors - Missouri WilliamsClara And Christina - Andrew Cunning (Brief honourable mention for John of John - Douglas Stuart)Helen Of Nowhere - McKenna GoodmanThe Mare - Angharad HampshireThe Palm House - Gwendoline RileyBig Little Lies - Liane MoriartyThe Shadow Of The Object - Chloe AridjisMain Characters - Bobby PalmerFawn - C.N. Vair

Klāt ir augusta vidus, un, kā ierasts, tūkstošiem cilvēku dodas uz Aglonu, kur 14. un 15. augustā notiek Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētki. Tas ir viens no nozīmīgākajiem garīgajiem notikumiem Latvijā. Šoreiz raidījumā par to, ko šie svētki nozīmē cilvēkiem mūsdienās, kāds ir šī gada vēstījums un kādēļ cilvēki joprojām mēro desmitiem vai pat simtiem kilometru kājām, lai nonāktu Aglonas bazilikā. Raidījumā piedalās: Aglonas bazilikas prāvests Juris Skutels, Aglonas pagasta pārvaldes vadītājs Aivars Rivars un svētceļotāja Ausma Sprukte-Kozule, kura jau 18 gadus mēro ceļu no Rēzeknes uz Aglonu.

Latvijā mediķu sagatavošanā esam starp līderiem Eiropā, tomēr darbaspēka trūkums veselības aprūpē joprojām saglabājas, “Rīta Panorāmā” sacīja veselības ministrs Hosams Abu Meri (JV). Viņš norāda, ka pēdējos gados uzlabotā atalgojuma sistēma un darba vide palīdzējusi jaunos speciālistus vairāk noturēt Latvijā.

Saūda Arābija, Turcija un Pakistāna parakstījušas kopīgu aizsardzības līgumu un paudušas apņēmību turpināt stiprināt savu kolektīvo drošību, veicināt mieru, drošību un stabilitāti reģionā un ārpus tā. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis pirmajā oficiālajā vizītē apmeklēja Serbiju. Diplomātiskā spriedze Itālijas un Spānijas attiecībās pēc migrācijas krīzes Spānijas anklāvā Seutā. Aktualitātes analizē atvaļināts vēstnieks, politikas eksperts Andris Teikmanis un analītikas un vadības grupas "Powerhouse Latvia" starptautisko attiecību vadītāja Sintija Broka-Kovalevska. Tuvo Austrumu NATO? Pirmā informācija par tuvināšanos aizsardzības jomā starp Pakistānu, Turciju un Saūda Arābiju parādījās šī gada sākumā. Saūda Arābijai un Pakistānai jau ilgstoši ir cieša sadarbība, tai skaitā militārajā jomā, un 2025. gada septembrī tā tika noformēta kā Savstarpējās stratēģiskās aizsardzības līgums. Tagad šim duetam kā trešā pievienojusies Turcija, un trīs valstu pakts – Mekas vienotās aizsardzības līgums – visiem musulmaņiem svētajā pilsētā tika parakstīts 7. augustā. Vienošanās mērķis ir stiprināt militāro sadarbību un kolektīvo atturēšanu, paredzot, ka bruņots uzbrukums vienai no trim dalībvalstīm tiks uzskatīts par uzbrukumu visām trim. Līgumu parakstīja trīs valstu augstākās amatpersonas – Pakistānas premjerministrs Šahbazs Šarifs, Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans un Saūdu monarhijas faktiskais vadītājs kroņprincis Muhammeds bin Salmāns. Vienošanās tapusi uz reģiona vispārējās militāri stratēģiskās spriedzes kāpuma fona. Īpaši būtiska šai ziņā ir Irānas un Izraēlas pretstāve, kā arī uzbrukumi Saūda Arābijai no Irānas atbalstīto Jemenas hutiešu puses. Savienoto Valstu iesaiste Irānas un Izraēlas konfliktā atklājusi amerikāņu militāri stratēģisko iespēju ierobežotību, liekot Saūda Arābijai meklēt drošības garantijas ārpus ierastajām saiknēm ar Vašingtonu. Arī Pakistānai, kura pagātnē tāpat lielā mērā paļāvusies uz stratēģisko partnerību ar Savienotajām Valstīm, nepieciešami spēcīgi reģionālie sabiedrotie. Tikām Turcija tiecas palielināt savu ietekmi islāma pasaulē, cita starpā pieaugot spriedzei tās attiecībās ar Izraēlu. Tiesa, jaunizveidotā bloka valstīm ir risināmi nozīmīgi drošības jautājumi arī ārpus Tuvo Austrumu reģiona. Pakistānas galvenais drošības izaicinājums ir Indija, ar kuru tai jau gadu desmitiem ir sarežģītas attiecības, kas vairākkārt izvērtušās militāros konfliktos. Savukārt Turcijas interešu sfērā ietilpst Dienvidkaukāza reģions un Melnā jūra, kas tieši saskaras ar Krievijas un Ukrainas karadarbības zonu. Bez tam Turcija ir NATO valsts, un tādējādi iesaistīta kopējā Ziemeļatlantijas alianses stratēģisko mērķu īstenošanā, tai skaitā Krievijas agresijas atturēšanā. Turcijas ārlietu ministrs Hakans Fidans gan uzsvēris, ka vienošanās neesot vērsta pret Irānu vai kādu citu valsti un esot izteikti aizsardzības mehānisms. Kopējais trīs valstu militārais, ekonomiskais un cilvēkresursu potenciāls ir visai ievērojams. Trijotnes kopējie militārie tēriņi veido nepilnus piecus procentus no globālajiem, iekšzemes kopprodukts pēc pirktspējas paritātes pārsniedz trīs procentus no globālā, savukārt iedzīvotāju skaits – četrus ar pusi procentus no planētas kopējā. Tiesa, šis potenciāls ir nevienmērīgi sadalīts bloka valstu starpā, ciktāl Pakistānai ir nozīmīgs dzīvā spēka potenciāls, bet salīdzinoši maza ekonomiskā kapacitāte un militārais budžets. Toties šīs valsts kontā ir cits nozīmīgs militārs resurss – apmēram 170 kodolgalviņas. Belgrada atmaigst pret Kijivu Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis 7. un 8. augustā oficiālā vizītē apmeklēja Serbiju, tiekoties ar tās prezidentu Aleksandaru Vučiču. Šī bija pirmā Zelenska oficiālā vizīte Serbijā, un, kā tiek vēstīts, tās laikā valstu vadītāji pārrunājuši Ukrainas un Serbijas attiecību dinamiku, ekonomisko sadarbību un abu valstu ceļu uz Eiropas Savienību. Tika apspriesta arī potenciālā Serbijas iesaiste Ukrainas atjaunošanā un iespēja nākotnē noslēgt brīvās tirdzniecības līgumu. Zelenska uzņemšana Belgradā ir sevišķi zīmīga tādēļ, ka Serbija ir tradicionāli Krievijai draudzīga valsts un lielā mērā saglabājusi šīs attiecības arī pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Teorētiski Belgrada gan atzīst Ukrainas teritoriālo integritāti, taču nav pievienojusies Eiropas Savienības sankcijām pret Krieviju un saglabā ciešas politiskās un ekonomiskās saites ar Kremli. Tiesa, kara rezultātā Krievijas ekonomiskā ietekme Serbijā pastāvīgi mazinājusies; būtiski sarukušas arī iespējas piegādāt ieročus serbu armijai, liekot tai pārorientēties uz Rietumu piegādēm. Vienlaikus Serbija nav atmetusi centienus iestāties Eiropas Savienībā, un šī pretruna Vučiča ārpolitikā iezīmējas kā izteikts paradokss. Tāpēc pašreizējais atkusnis Kijivas un Belgradas attiecībās liecina par Serbijas vēlmi arī uzlabot attiecību klimatu ar Briseli. Starp citu, vizītes laikā runājot ar presi, prezidents Vučičs izteicies, ka vēl Ukrainai sekmes tās iestājas procesā Eiropas Savienībā. Kas attiecas uz konkrētiem divpusējo attiecību aspektiem, kā nozīmīgākā tika minēta deklarētā apņemšanās līdz šī gada beigām noslēgt brīvās tirdzniecības līgumu. Serbija apņēmusies sniegt Ukrainai humāno palīdzību medikamentu un enerģētikas tehnikas piegāžu veidā, tāpat apņēmusies pēc kara finansiāli atbalstīt kara postījumu novēršanu. Abu līderi gan uzsvēruši, ka viņu sarunu programmā nav bijuši iekļauti militārās sadarbības jautājumi. Kā uzsver eksperti, šī prezidenta Zelenska vizīte Belgradā liecina par centieniem saglabāt līdzsvaru mainīgajā kara situācijā, bet ne par radikālu pozīcijas maiņu. Kijiva šādu pieeju ir gatava izmantot savā labā, iesaistoties dialogā arī ar valstīm,  kuras nav strikti iestājušās pret Krievijas īstenoto agresijas karu. Tomēr tiek uzsvērts arī tas, ka vēl pirms pāris gadiem šāda vizīte būtu bijusi neiedomājama. Sagatavoja Eduards Liniņš un Artis Tomsons. Itālija un Spānija – kaimiņu kašķēšanās? Pēkšņā nelegālās migrācijas krīze, kas piemeklēja Spānijas eksklāvu Seutu jūlija beigās, turpinās kā spriedze Spānijas un tās Vidusjūras kaimiņa Itālijas attiecībās. Kā zināms, laikā no 29. līdz 31. jūlijam apmēram 78 000 migrantu nelegāli šķērsoja Spānijas un Marokas robežu un iekļuva eksklāva teritorijā, taču lielākā daļa drīz pēc tam tika izsūtīti atpakaļ. Vairāki tūkstoši tomēr joprojām uzturoties Seutā, tāpat tur paturēti līdz tūkstoš četrsimt mazgadīgo, kuri tur nonākuši bez pieaugušo pavadības. Pēc šiem notikumiem Itālijas valdība daļēji apturēja Šengenas brīvās pārvietošanās zonas darbību Spānijai, ieviešot pasu kontroli lidostās un pasažieru ostās. Tika deklarēts, ka pārbaudes neattiekšoties uz Eiropas Savienības pilsoņiem, taču nav skaidrs, pēc kādiem kritērijiem robežkontroles dienesti identificē ieceļotājus, un tiek ziņots, ka pārbaudīti tiekot visi un lidostās pie attiecīgajiem ielidošanas termināliem vērojamas rindas. Itālijas valdības soļa praktiskā jēga ir apšaubāma, tomēr Džordžas Meloni valdībai šai ziņā solidaritāti paudušas Dānija un Somija; Čehija izteikusies par Spānijas dalības apturēšanu Šengenas sistēmā. Itālijas valdība paziņojusi, ka ierobežojumi būšot spēkā vismaz līdz 15. augustam, kad it kā gaidāms vēl viens nelegālas migrācijas vilnis Seutā. Spānija apgalvo, ka tai šādas informācijas neesot; tiesa, kā konstatējuši raidsabiedrības BBC Arābu dienesta žurnālisti, sociālajā tīklā „Facebook” figurē desmitiem ierakstu arābu valodā, kas aicina uz jaunu akciju augusta vidū. Tikām, atbildot uz Itālijas rīcību, Spānija 7. augustā ieviesa izlases pasu pārbaudes ieceļotājiem ar jūras un gaisa satiksmi no Itālijas; šie Šengenas noteikumu ierobežojumi noteikti uz vienu mēnesi. Kas attiecas uz vispārējo nelegālās migrācijas situāciju, tad premjerministres Meloni valdībai pēdējos gados tiešām izdevies panākt nelegālās migrācijas mazināšanos no Āfrikas uz Itāliju, un pagājušajā gadā nelegāli ieceļojušo skaits bija apmēram sešdesmit seši tūkstoši, salīdzinot ar vairāk nekā simt piecdesmit pieciem tūkstošiem 2023. gadā. Tiesa, ja neskaita neseno krīzi Seutā, Spānijā nelegālās imigrācijas mazinājums bijis vēl ievērojamāks. Pagājušajā gadā Spānijas teritorijā nelegāli iekļuvuši nepilni 37 000 cilvēku jeb par nepilniem 43% mazāk nekā 2024. gadā. Spānijas premjerministra Pedro Sančesa mēreni kreisā valdība izvēlējusies no Itālijas atšķirīgu pieeju, nesen īstenojot nelegāli ieceļojušo legalizācijas programmu. Tāpat Spānijas Augstākā tiesa 29. jūnijā lēmusi, ka imigranti, kas iekļuvuši valsts teritorijā pa jūru, nav tūdaļ masveidā deportējami, bet viņu gadījumi izskatāmi individuāli. Visticamāk šis jūnija beigās pieņemtais tiesas spriedums arī bijis pamats sociālajos tīklos izplatītajai informācijai, ka „Spānija ir vaļā”, kas izraisījis migrantu plūdus Seutā. Sagatavoja Eduards Liniņš.

In this episode we explore one of yoga's most essential lessons: patience. Drawing from Patañjali's Yoga Sūtras 3.6 and 1.12, we reflect on why everything in yoga unfolds in stages and why true progress comes through the twin practices of steady effort, abhyāsa, and non-attachment, vairāgya. Through personal stories, including my struggle with Pincha Mayūrāsana and unexpected ease in Mayūrāsana, we learn how forcing or rushing can lead to harm, while patience and surrender create the conditions for real growth. Yoga, is like tending a garden. Each posture is a seed, and with care, time, and trust, it will bloom in its own season. Tune in for a reflection on why transformation cannot be rushed, on the mat or in life, and how patience itself becomes one of yoga's greatest teachers. Join Omstars to practice and explore yoga in greater depth. Practice with me on Omstars.

Migrācijas krīze Spānijai piederošajā Seutas anklāvā Āfrikas ziemeļos. Masu protesti Pakistānas kontrolētajā Kašmiras daļā. Donalds Tramps paziņojis, ka panākta vienošanās par teroristu grupējuma "Hamās" pilnīgu atbruņošanos Gazas joslā. Izraēla bažīga par šādu paziņojumu. Aktualitātes analizē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājs, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Uģis Lībietis. Pakistānas Kašmiras asiņainā vasara Drīz būs apritējuši divi mēneši, kopš Pakistānas kontrolēto Kašmiras daļu satricina masu protesti ar vardarbīgām sadursmēm starp protestētājiem un valdības spēkiem. Pašreizējo notikumu vēsturiskās saknes sniedzas 80 gadus senā pagātnē, kad beidza pastāvēt Britu Indijas koloniālie valdījumi, un to vietā radās divas neatkarīgas valstis – Indija un Pakistāna. To robežas noteica pirmām kārtām reliģiskā piederība, Indijā dominējot hinduismam, savukārt Pakistānā – islāmam. Autonomā Džammu un Kašmiras radžas valsts toreizējās Britu Indijas ziemeļos bija reliģiski jaukta teritorija, kuras valdītājs mēģināja izveidot neatkarīgu valsti. Šis projekts neguva vietējo iedzīvotāju atsaucību, sākās sacelšanās, notika Pakistānas un Indijas spēku intervence, un šīs karadarbības rezultātā Džammu un Kašmira izrādījās sadalīta starp Indiju un Pakistānu. ANO rezolūcija nosaka, ka būtu rīkojams referendums par teritorijas nākotni, taču līdz šim tāds nav sarīkots un diezin vai arī notiks. Pašreizējie nemieri aptver daļu no Pakistānas kontrolētās Kašmiras – tā dēvēto Brīvo Džammu un Kašmiru, autonomu teritoriju kādreizējās radžas valsts dienvidrietumos; faktiski – šauru robežjoslu starp Indijas kontrolēto daļu un Pakistānas pamatteritoriju. Jau praktiski kopš šīs administratīvās vienības izveides pagājušā gadsimta vidū teritorijas iedzīvotāji nav bijuši mierā ar to, kā šo tālo valsts nomali pārvalda centrālā vara Islamabadā. Pašreizējo domstarpību galvenais cēlonis ir autonomijas likumdevēju sapulces ievēlēšanas kārtība. Divpadsmit no 45 deputātu vietām tajā rezervētas deputātiem, kurus ievēl nevis vietējie iedzīvotāji, bet Džammu un Kašmiras bēgļi, kuri pametuši Indijas kontrolēto daļu un apmetušies dažādās Pakistānas vietās. 2023. gadā dibinātā sabiedriskā kustība Džammu-Kašmiras Apvienotā sabiedriskā rīcības komiteja pieprasa šo sistēmu likvidēt kā manipulatīvu un vēlētāju gribu kropļojošu. 5. jūnijā komiteja tika pasludināta par teroristisku organizāciju, kuru atbalsta Indija, un aizliegta. Vairāki tās līderi arestēti, par citu uzrādīšanu izsludināta paliela naudas prēmija. Pāris dienas vēlāk tiesa atzina bēgļu kvotu sistēmu par atbilstošu Pakistānas konstitūcijai un, attiecīgi, saglabājamu jūlijā paredzētajās vēlēšanās. Autonomijā sākās masu protesti, kas drīz vien pārauga sadursmēs ar policijas spēkiem, kuru rezultātā, kā lēš, šobrīd dzīvību zaudējuši vismaz četrdesmit cilvēki. Notiek streiki, tiek bloķētas transporta maģistrāles, kas ietekmē teritorijas ekonomisko un sociālo dzīvi. Vēlēšanas tika sadalītas trīs posmos, no kuriem divi – 27. jūlijā un 2. augustā – jau notikuši, trešais plānots 10. augustā. Sekojot sabiedriskās rīcības komitejas aicinājumam, daudzi vēlētāji boikotē vēlēšanas, attiecīgi ievēlēto mandātu leģitimitāte var būt apšaubāma. Migranti atkal nāk! Jūlija beigās Spānijai piederošajā Ziemeļāfrikas pilsētā Seutā izveidojās viena no lielākajām migrācijas krīzēm Eiropas Savienībā pēdējo gadu laikā. Dažās dienās robežu no Marokas šķērsoja desmitiem tūkstošu cilvēku, lielākoties jauni marokāņi, kuri centās nokļūt Eiropas Savienības teritorijā. Migranti robežu šķērsoja pa sauszemi, pārvarot robežas infrastruktūru, vai peldus gar piekrastes aizsargbarjerām. Spānijas iestādes ziņo, ka šobrīd lielākā daļa šo cilvēku jau ir atgriezušies Marokā, tomēr vairāki tūkstoši joprojām uzturas Seutā, radot nopietnu slogu pilsētas uzņemšanas un sociālās palīdzības sistēmām. Seuta kopā ar Melilju ir Spānijai piederošās teritorijas Ziemeļāfrikā, kur atrodas vienīgā Eiropas Savienības sauszemes robeža ar kādu Āfrikas valsti. Spānija ieguva šos atbalsta punktus otrpus Vidusjūrai 16. gadsimtā, taču Maroka, kopš no Francijas un Spānijas dubutprotektorāta 1956. gadā kļuva par neatkarīgu valsti, uzskata to par savu suverēno teritoriju. Nu jau gadiem Seuta un Melilja ir viens no galvenajiem nelegālās migrācijas maršrutiem uz Eiropu. Pēdējā masveida robežas šķērsošana notika 2021. gada maijā, pēc tam, kad Maroka atviegloja robežkontroli. Šī Marokas puses rīcība sakrita ar diplomātisko strīdu ar Spāniju, kad pēdējā atļāva iebraukt Rietumsahāras neatkarības kustības „Polisario Fronte” līderim Brahimam Gali, lai ārstētos pret Covid-19. Rietumsahāra arī ir bijušais Spānijas koloniālais valdījums, kura lielāko daļu šobrīd kontrolē Maroka, taču teritorijas starptautiskais statuss paliek nedefinēts. Šoreiz masveida cilvēku kustību, pēc Spānijas amatpersonu un mediju vēstītā, veicināja sociālajos tīklos izplatīta maldinoša informācija, ka robeža ir atvērta un migrantiem būs viegli iegūt uzturēšanās tiesības Spānijā. Varasiestādes uzsver, ka šīs ziņas neatbilst patiesībai. Izskanējuši pieņēmumi, ka robežkontroles vājināšanos no Marokas puses arī šoreiz ietekmējis saspīlējums abu valstu attiecībās. Krīzes laikā vairāki cilvēki gājuši bojā, cenšoties sasniegt Seutu pa jūru vai šķērsojot robežbarjeras. Spānija pastiprinājusi drošības pasākumus un sadarbojas ar Maroku, lai novērstu jaunus masveida robežas šķērsošanas mēģinājumus. Vienlaikus Eiropas Savienībā atsākusies diskusija par ārējo robežu aizsardzību, migrācijas politiku un dalībvalstu savstarpējo solidaritāti. Izskanējuši pat aicinājumi ierobežot Šengenas vīzu sistēmas darbību Spānijā. Paredzams, ka tuvākajā laikā jautājums par situāciju Seutā būs viens no svarīgākajiem migrācijas politikas tematiem gan Spānijā, gan citur Eiropas Savienībā. Tramps turpina nest mieru pasaulei Jūlija beigās ASV prezidents Donalds Tramps paziņoja, ka panākta principiāla vienošanās par palestīniešu grupējuma „Hamās” pakāpenisku atbruņošanos Gazas joslā. Pēc Trampa teiktā, vienošanās paredz „Hamās” smagā bruņojuma nodošanu un militārās infrastruktūras likvidēšanu, kam sekotu pakāpeniska Izraēlas karaspēka izvešana no Gazas, starptautiski uzraudzīta drošības mehānisma izveide un teritorijas atjaunošanas darbi. Vienlaikus abas konfliktā iesaistītās puses uzsvērušas, ka vairāki būtiski jautājumi vēl nav atrisināti, tādēļ vienošanās īstenošana pagaidām nav garantēta. „Hamās” amatpersonas apstiprinājušas gatavību apspriest pakāpenisku atbruņošanos, tomēr norādījušas, ka tas būs iespējams tikai tad, ja Izraēla pilnībā ievēros pamiera nosacījumus, pārtrauks militārās operācijas un sāks karaspēka atvilkšanu. Savukārt Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu paziņojis, ka Izraēla neatkāpsies no mērķa pilnībā likvidēt „Hamās” militārās spējas un iznīcināt tās pazemes tuneļu infrastruktūru, uzsverot, ka drošības garantijas ir priekšnoteikums jebkādas turpmākas politiskās vienošanās īstenošanai Gazā. Vairākas Tuvo Austrumu valstis, tai skaitā Ēģipte, Katara un Turcija, paudušas cerību, ka vienošanās varētu pavērt ceļu ilgstošākam mieram un Gazas atjaunošanai. Vienlaikus starptautiskie novērotāji uzsver, ka vienošanās panākumi būs atkarīgi no abu pušu spējas ievērot uzņemtās saistības un pārtraukt karadarbību. Situācija pašā Gazas joslā joprojām saglabājas ļoti sarežģīta. Neraugoties uz diplomātiskajiem centieniem, Izraēla turpina triecienus par Gazas teritoriju, un palestīniešu amatpersonas ziņo par jauniem bojāgājušajiem un ievainotajiem. Liela daļa Gazas iedzīvotāju joprojām ir pārvietoti, humānās palīdzības piegādes ir nepietiekamas, joprojām pastāv pārtikas, ūdens un medicīnisko resursu trūkums. Tādēļ, lai gan Trampa paziņojums radījis cerības uz konflikta noregulējumu, reālā situācija Gazā pagaidām liecina, ka ceļš līdz stabilam mieram vēl nebūt nav tik taisns un saulains, kādu to savos izteikumos zīmē Baltā nama saimnieks. Sagatavoja Eduards Liniņš un Artis Tomsons.

Šodien, 29. jūlijā, ASV, dzimtajā Dienvidkarolīnas pavalstī zemes klēpī gulda senatoru Lindsiju Greiemu.„Prusaku Tautas partijas” jauda Indijā. Mežu ugunsgrēki ir jau ierasts vasaras tveices pavadonis Eiropā. Aktualitātes analizē Sandis Šrāders, Latvijas Ārpolitikas insitūtas vecākais pētnieks un RTU Aizsardzības tehnoloģiju centra direktors, un Paula Markusa, Latvijas Televīzijas Ziņu dienesta ārzemju ziņu redaktore. Lindsijam Greiemam aizejot Šodien, 29. jūlijā, ASV, dzimtajā Dienvidkarolīnas pavalstī zemes klēpī gulda Lindsiju Greiemu, senatoru, vienu no ietekmīgākajiem un ārpolitikas procesos ieinteresētākajiem ASV likumdevēja pārstāvjiem un, cita starpā, pārliecinātu prezidenta Donalda Trampa sabiedroto. Greiems šķīrās no dzīves pēkšņi 11. jūlijā, 71 gada vecumā, kā tiek vēstīts, no aortas plīsuma, ko izraisījusi hroniska sirds un asinsvadu aterosklerotiskā kaite. Pagātnē gan Krievijas, gan Irānas propagandas rupori devuši mājienu, ka viņu valsts attiecīgie dienesti varētu mēģināt Greiemu novākt, taču, saskaņā ar varas iestāžu pausto, senatora aiziešanai ir dabiski iemesli. Lindsijs Greiems absolvējis Dienvidkarolīnas Universitāti ar jurista diplomu un septiņus gadus dienējis ASV Gaisa spēku juridiskajā dienestā, tai skaitā kā Gaisa spēku galvenais prokurors Eiropā, sasniedzot pulkveža dienesta pakāpi. Saistība ar bruņotajiem spēkiem nepārprotami noteikusi arī senatora pastāvīgo interesi par militārās stratēģijas un drošības jautājumiem. 1994. gadā Greiems tika pirmoreiz ievēlēts ASV Kongresā, kur izpelnījās ievērību kā viens no toreizējā prezidenta Bila Klintona impīčmenta procesa virzītājiem. Kopš 2002. gada Lindsijs Greiems bija Senāta loceklis. Viņš bija plaši pazīstams kā aktīvs bruņošanās budžetu un amerikāņu globālās militārās klātbūtnes aizstāvis, pārliecināts NATO alianses piekritējs. Viņš bija arī viens no tiem tālredzīgajiem Rietumu politiķiem, kurš atdzimstošā Kremļa impēriskuma draudus saskatīja jau kopš Krievijas agresijas pret Gruziju 2008. gadā un uzstāja, ka Putina režīms ir jāapvalda no spēka pozīcijām. Izraēlā, Ukrainā, arī Baltijas valstīs Lindsiju Greiemu piemin kā šo valstu uzticamu draugu un atbalstītāju. Vērienīgākās atvadu ceremonijas vakar notika Vašingtonā – atvadīšanās Kapitolija ēkā un bēru dievkalpojums Vašingtonas Nacionālajā katedrālē. Katedrālē atvadu runu teica arī prezidents Tramps, nodēvēdams Greiemu par „leģendu” un „Senāta gigantu”. 2016. gada vēlēšanu kampaņas laikā Trampam nācās uzklausīt no aizgājēja daudz netīkama, taču vēlāk abi kļuva par ciešiem sabiedrotajiem. Atvadu ceremonijā Kapitolijā Senāta vairākuma frakcijas vadītājs Džons Tūns pauda, ka aizgājējs pret savu likumdevēja darbu izturējies tik nopietni kā neviens, taču bijis arī nepārspējams, radot ap sevi jautrības un atbrīvotības gaisotni. Atvadīties no Lindsija Greiema ieradušies, starp citiem, arī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis un Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu. Zelenskis vakar ticies ar Trampu Baltā nama Ovālajā kabinetā, un pēc šīs tikšanās vēlreiz izskanēja informācija par iespējamu pretgaisa aizsardzības sistēmas „Patriot”raķešu ražošanas licences piešķiršanu Ukrainai. Ar prusakiem nav joki Indijas politisko veidojumu „Prusaku Tautas partija” raksturo kā politiskās satīras kustību. Tā radās šī gada maijā, kad Indijas Augstākās tiesas priekšsēdētājs Surja Kants nievājoši izteicās par jauniem ļaudīm, kuri aktīvi pauž viedokli sociālajos tīklos un medijos, kā arī iesniedz attiecīgus pieprasījumus varas iestādēm. Kants pierakstīja šai jauno ļaužu kopībai sociālu parazītismu un salīdzināja viņus ar prusakiem. Neuzmanīgā frāze izraisīja plašu rezonansi, un šādā noskaņojumā tapa publiskās komunikācijas stratēģa Abidžīta Dipkes iniciatīva – soctīklu politiskā kustība „Prusaku Tautas partija”. Nosaukums nepārprotami kariķē premjerministra Nerendras Modi vadītā spēka – Indijas Tautas partijas nosaukumu. Jau mēnesi vēlāk „prusaki” parādīja konservatīvajai varai savu politisko jaudu. Par iemeslu kļuva maija sākumā notikušā centralizētā medicīnas studiju iestājpārbaudījuma rezultātu anulēšana. Šis iestājpārbaudījums ir vispieprasītākais Indijā, un rezultātu atcelšana atstāja neziņā miljoniem reflektantu. Kā tiek ziņots, 12 jaunieši psiholoģiskās spriedzes dēļ izdarījuši pašnāvību. Jūnija sākumā, „prusaku” kustības aicināti, Deli ielās izgāja pirmie protestētāji. Sākumā premjerministra Modi valdība nepievērsa tiem uzmanību, taču pulcēšanās nerima, līdz jūlijā sasniedza jau desmitus tūkstošu dalībnieku. Galvenās prasības bija izglītības ministra Dharmendras Pradhana demisija, nozīmīgas izglītības sistēmas reformas un kompensācijas tiem, kuriem nodarījis kaitējumu lēmums par pārbaudījuma rezultātu atcelšanu. Protestiem pieslēdzās vairākas studentu organizācijas un opozīcijas partijas. Kritiskais lūzuma punkts iestājās 20. jūlijā, kad policija galvaspilsētā Ņūdeli neļāva protestētāju gājienam pietuvoties parlamentam, laižot darbā nūjas un asaru gāzi. Protestētāji par atbildi apmētāja policistus ar akmeņiem. Vairāki desmiti protestētāju tika ievainoti, varas iestādes ziņo par cietušajiem arī policijas pusē. Policistu brutalitāte izraisīja pretēju efektu, un protesti tikai vērsās plašumā, aptverot arī citas pilsētas. Acīmredzot varas virsotnē saprata, ka ar „prusakiem” nav joki, un nolēma upurēt vienu no premjerministra uzticamajiem līdzgaitniekiem, izglītības ministru Pradhanu – 25. jūlijā viņš paziņoja par savu demisiju. Šis ir pirmais tāds gadījums divpadsmit gadus ilgajā premjerministra Modi un viņa partijas varas periodā. Diemžēl no vairākām Indijas pavalstīm pienāk ziņas, ka varasiestādes, par spīti agrāk solītajam, arestējušas vairākus desmitus protestu dalībnieku. Kustība piedraudējusi, ka var atkal aicināt jaunatni ielās. Sagatavoja Eduards Liniņš. Vasara kā nelaime Mežu ugunsgrēki ir jau ierasts vasaras tveices pavadonis Eiropā, un šomēnes tādi jau masveidā plosās vairākos Francijas un Spānijas reģionos. Francijā visvairāk cietis dienvidrietumos esošais Žirondas departaments, kur uguns pietuvojusies tā centram, Francijas devītajai lielākajai pilsētai Bordo. Uguns strauji izplatījusies, postot mežus un laukus Francijas slavenajā vīna reģionā, un mazāk nekā četrās dienās izdedzinājusi vairāk nekā 420 kvadrātkilometrus, kas aptuveni četras reizes pārsniedz Parīzes teritoriju. Savukārt Spānijā skarti centrālie un austrumu reģioni, tai skaitā Spānijas galvaspilsētas Madrides apkaime. Spāņu iestādes ziņo, ka atsevišķi mežu ugunsgrēki reģionos ārpus Madrides kopumā ir izpostījuši aptuveni 770 kvadrātkilometrus. Dažos reģionos fiksēta arī ugunsvētru veidošanās, kas ir ekstremāla parādība, kad ugunsgrēka radītais karstums izraisa spēcīgas gaisa plūsmas, kas uztur un pastiprina degšanu. Šādos apstākļos ugunsgrēki var kļūt ievērojami grūtāk kontrolējami, radot papildu apdraudējumu gan glābšanas dienestiem, gan apkārtējām apdzīvotajām vietām. Ugunsgrēku rezultātā ir pieaugušas bažas par gaisa kvalitāti blakusesošajos Spānijas un Francijas reģionos. Abas valstis ir izsludinājušas ārkārtas stāvokli un evakuējušas vairāk nekā 330 000 cilvēku; vairākos reģionos slēgti autoceļi un pārtraukta satiksme. Ugunsgrēku dzēšanā iesaistīti tūkstošiem ugunsdzēsēju, militārpersonu un brīvprātīgo. Francija un Spānija lūgušas palīdzību citām Eiropas Savienības dalībvalstīm, aktivizējot bloka civilās aizsardzības mehānismu. Šī mehānisma ietvaros uz skartajiem reģioniem nosūtītas specializētās ugunsdzēsības lidmašīnas un citu tehnika. Meteorologi norāda, ka ugunsgrēku izplatību veicina ilgstošais karstuma vilnis un sausums, kas pēdējos gados Eiropā vasarās novērojams arvien biežāk. Šī vasara tiek raksturota kā šai ziņā ekstrēma – jūnijs bijis karstākais novērojumu vēsturē. Tiek prognozēts, ka līdzīgi karsta būs arī atlikusī vasaras daļa. Eiropas Komisijas Apvienotais pētījumu centrs jau prognozējis, ka šīs vasaras klimatiskie apstākļi negatīvi ietekmēs graudaugu ražas apjomu. Sagatavoja Eduards Liniņš un Artis Tomsons.  

Ukrainā jauna ministru kabineta veidošana ir nonākusi līdz protestiem un armijas virspavēlnieka Oleksandra Sirska nomaiņai. Savukārt Ukrainas triecieni Krievijas teritorijā nu jau skar ne tikai militāros un enerģētikas objektus, bet arī tirdzniecības vietnes "Wildberries" noliktavas. Lielbritānija tikmēr tikusi pie sava nākamā premjera - leiborista Endija Bērnema, kurš Dauningstrītā ieradies, pamatīgi izsvēpējot stārmera veidoto kabinetu. Bet Ungārijā "buldozera lomu" uzņēmies jaunais valsts premjers Pēters Maģars, kurš dažādos valsts līmeņos un struktūrās mēģina izsvēpēt Viktora Orbana laikmeta paliekas. Šos tematus apspriežam kopā ar Martu Eduardu Ivaski no Latvijas Ārpolitikas institūta un portāla "LSM.lv" ārvalstu ziņu redaktoru Ģirtu Kasparānu. Zelenskis nevar, kā ienāk prātā Kad aizpagājušās nedēļas beigās parādījās informācija par līdzšinējās Ukrainas valdības atkāpšanos un jauna kabineta veidošanu, sākotnēji nekas neliecināja, ka process varētu draudēt ar krīzi. 16. jūlijā Ukrainas Augstākā Rada apstiprināja valdību ar līdzšinējo valsts naftas un gāzes koncerna „Naftogaz” vadītāju Serhiju Korecki priekšgalā. Taču saskaņā ar Ukrainas likumdošanu aizsardzības un ārlietu ministru kandidātus izvirza prezidents, un par viņiem Rada balso atsevišķi. Jau valdības apstiprināšanas laikā Kijivas ielās bija sākušies protesti, jo bija parādījusies informācija, ka amatam netiks atkārtoti izvirzīts populārais aizsardzības ministrs Mihailo Fedorovs. Protestētāji izvirzīja arī prasību atcelt no amata līdzšinējo armijas pavēlnieku ģenerāli Oleksandru Sirski. Pastāv viedoklis, ka Ukrainas pašreizējie panākumi kaujas robotu izmantošanā lielā mērā ir ministra Fedorova nopelns, savukārt ģenerālis Sirskis kā „vecās skolas” virsnieks drīzāk kavē šo attīstību. Nākamajās dienās protesti vērsās plašumā un aptvēra arī citas Ukrainas pilsētas. Vakar, 21. jūlijā, prezidents Zelenskis paziņoja, ka atceļ no amata ģenerāli Sirski, par jauno pavēlnieku ieceļot ģenerālmajoru Mihailo Drapatiju. Savukārt bijušajam aizsardzības ministram Mihailo Fedorovam piedāvāts jaunizveidots tehnoloģiju un militāro inovāciju ministra portfelis. Par aizsardzības ministra pienākumu izpildītāju iecelts drošības spēku ģenerālmajors, kopš šī gada sākuma arī Ukrainas Drošības dienesta priekšnieka pienākumu izpildītājs Jevhenijs Hmara. Nedienas ar aizsardzības ministra izraudzīšanos aizkavējušas arī ārlietu resora vadītāja apstiprināšanu, un līdzšinējais ministrs Andrijs Sibiha, kuram, visdrīzāk, vajadzēja saglabāt amatu, pagaidām to ieņem pagaidu pienākumu izpildītāja statusā. Neskatoties uz diezgan juceklīgo situāciju, Augstākā Rada tomēr nolēmusi doties plānotajās brīvdienās līdz 18. augustam. Jaunumi ukraiņu lidrobotu „ēdienkartē” Pēdējās dienas papildinājušas Ukrainas lidrobotu triecienu „ēdienkarti” ar jaunu objektu kategoriju: nedēļas nogalē uzlidojums praktiski iznīcinājis divus tīmekļa tirdzniecības tīkla „Wildberries” noliktavu kompleksus – vienu Piemaskavā, otru Tambovas apgabalā. Iespējami zaudējumi pārsniedz divus miljardus dolāru, astoņi noliktavās strādājošie zaudējuši dzīvību, desmitiem ievainoti. „Wildberries” ir lielākais šāda veida komercijas tīkls Krievijā, kurā nodarbināti gandrīz piecdesmit tūkstoši strādājošo. Kompāniju pirms vairāk nekā divdesmit gadiem radīja individuālā uzņēmēja Tatjana Kima, taču, kā tas mēdz notikt ar sekmīgiem uzņēmējdarbības projektiem Krievijā, pirms vairākiem gadiem viņai nācās „padalīties” ar varas aprindām pietuvinātiem ļaudīm. Pie tam par pīrāga daļu saplūcās tādi ietekmīgi ļaudis, kā Čečenijas vietvaldis Ramzans Kadirovs no vienas un Krievijas Prezidenta administrācijas vadītājs Antons Vaino un oligarhs Suleimans Kerimovs no otras puses. Notika pat apšaude ar kritušajiem Maskavas centrā, un, cik var spriest, procesā iejaucās pats Vladimirs Putins, izšķirot to par labu Vaino un Kerimova frakcijai. Ievērojot šīs saiknes ar varas struktūrām, nenākas brīnīties, ka „Wildberries” sortimentā plaši pārstāvēti arī karā lietojami izstrādājumi un materiāli: ķiveres, bruņu vestes, optiskais kabelis un plašs klāsts lidrobotu komponentu. Tādējādi Ukrainas lidrobotu „vizīte” bija, var teikt, tikai laika jautājums. Jāpiebilst, ka „Wildberries” loģistikas ķēdes un noliktavas plaši izmanto mazie un vidējie uzņēmēji, un ir tādi, kuri šais uzbrukumos zaudējuši praktiski visus apgrozāmos līdzekļus. Dauningstrītas 10 jaunais iemītnieks Pirmdien, 20. jūlijā, darbu uzsāka jaunais Lielbritānijas premjerministrs Endijs Bērnems. Viņu Leiboristu partija 17. jūlijā izraudzījās par savu jauno līderi pēc tam, kad viņa priekšgājējs Kīrs Stārmers paziņoja par demisiju. Saskaņā ar britu politisko sistēmu šādā gadījumā valdošās partijas iekšējā balsojumā tiek izraudzīts jauns partijas un valdības vadītājs, un līdzšinējais Lielās Mančestras lordmērs Bērnems guva pārliecinošu savu partijas biedru atbalstu. Bērnems ieguvis mākslu maģistra grādu angļu valodas specialitātē Kembridžas universitātē, strādājis par žurnālistu, 31 gada vecumā pirmoreiz ievēlēts parlamentā. Neilgi pēc tam Bērnems ieņēma vairākus ministra amatus premjerministra Gordona Brauna valdībā laikā no 2007. līdz 2010. gadam. Pēc aiziešanas no parlamenta 2017. gadā Bērnems tika ievēlēts Lielās Mančestras mēra amatā, kur ieguva atzinību par transporta reformu vadīšanu, reģionālās decentralizācijas atbalstīšanu un nozīmīgu vietējo politikas iniciatīvu īstenošanu. Tieši šajā amatā viņš nostiprināja savu reputāciju kā politiķis, kurš iestājas par lielāku varas nodošanu reģioniem un vietvarām, un izpelnījās pavārdu „Ziemeļu karalis”. Stājoties amatā, jaunais premjerministrs uzsvēris cenšanos veidot savu komandu, iekļaujot tajā dažādu partijas spārnu pārstāvjus. Tomēr, kā atzīmē izdevums „Politico”, no valdības pazuduši iepriekšējā premjera tuvākie līdzgaitnieki un kopumā tā kļuvusi mērenāk kreisa. Jaunais finanšu ministrs būs Džons Hīlijs, kurš iepriekšējā valdībā bija aizsardzības ministrs un demisionēja, kritizēdams finanšu sektoru par attīstības bremzēšanu. Aizsardzības ministra amatu, savukārt, ieņems līdzšinējais veselības ministrs Vess Strītings. Ārlietu resoru turpmāk vadīs līdzšinējais enerģētikas un nulles emisiju lietu ministrs Eds Milibends, prominents un pieredzējis politiķis. Luīze Heiga, kas tiek raksturota kā viena no ciešākajām jaunā premjera sabiedrotajām, kļuvusi par pirmo sekretāri, respektīvi, premjera vietnieci, un Kabineta biroja vadītāju. Savā pirmajā premjera runā Bērnems uzsvēra decentralizācijas, rūpniecības un sabiedrisko pakalpojumu attīstības nozīmi, atspoguļojot prioritātes, kuras viņš iepriekš īstenoja kā mērs un pats nodēvējis par “mančestrismu”. Ārpolitikā Bērnems ir paudis vēlmi veidot ciešāku sadarbību un nostiprināt jau panākto progresu sarunās ar Eiropas Savienību. Premjerministrs atkārtoti apstiprināja Lielbritānijas atbalstu NATO un palīdzības sniegšanu Ukrainai. Pagaidām grūti spriest, kādas izvērtīsies jaunā Dauningstrītas iemītnieka attiecības ar Donaldu Trampu, kas lielā mērā noteiks arī attiecības starp Londonu un Vašingtonu. Diezin vai paredzama nozīmīga britu nostājas maiņa Persijas līča karadarbības vai imigrācijas jautājumā, kas varētu Baltā nama saimnieku īpaši iepriecināt, taču pirmā abu līderu telefonsaruna esot atstājusi pozitīvu iespaidu. Sagatavoja Eduards Liniņš un Artis Tomsons. Pētera Maģara sprints un barjerskrējiens Vēl nav pagājuši trīs mēneši, kopš Ungārijas premjerministra amatā stājās Pēters Maģars, taču valsts iekšpolitiskajā ainavā un ārpolitiskajā kursā notikušas krasas un sagaidāmas pārmaiņas. Vēlēšanas nesa partijai „Tisza” ne vien uzvaru, bet arī konstitucionālo vairākumu, un tas dod jaunajai valdībai diezgan labu atvēzienu, mēžot priekšgājēja, odiozā prokremliskā līdera Viktora Orbāna 16 varas gados piekrātos „Augeja staļļus”. Tūlītējas un pamanāmas pārmaiņas notika Ungārijas ārpolitikā. Pagājušajos pāris mēnešos jaunais Ungārijas līderis jau paguvis apmeklēt daudzas Eiropas galvaspilsētas. Briselē viņš panācis līdz šim iesaldēto vairāk nekā 16 miljardu eiro fondu saņemšanu, Varšavā atjaunojis labas attiecības ar nozīmīgāko reģionālo partneri Poliju, Kijivā vienojies, ka Budapešta vairs nebloķēs Ukrainas virzību uz Eiropas Savienību, pretim saņemot konkrētas apņemšanās Ukrainas Aizkarpatu reģionā mītošās ungāru minoritātes situācijas uzlabošanai. Taču, kā savā rakstā izdevumā „Internationale Politik Quarterly” pauž Centrāleiropas valstu politikas eksperte Žužanna Vēga, ja Petera Maģāra līdzšinējā starptautiskā darbība esot īsts sprints, tad viņa iekšpolitika drīzāk ir barjerskrējiens. Jaunajam valdības galvam nākas demontēt un reformēt varas mehānismus, kurus viņa priekšgājējs sabūvējis savas politiskās konjunktūras labā. Eiropas fondu atsaldēšana kļuvusi iespējama pirmām kārtām pateicoties gatavībai skaust partijas „Fidesz” laikā sazēlušo korupciju un necaurspīdīgumu to izlietojumā. Spilgta ir jaunās valdības rīcība, reformējot Ungārijas sabiedriskos raidītājus, kurus iepriekšējā vara bija pārvērtusi valdošās partijas propagandas mašīnā. Kopš jūlija sākuma sabiedriskās televīzijas ziņu kanālā M1 raidījumu vietā skatītājus sagaida tumšs ekrāns ar uzrakstu: „Sabiedriskie mediji nedrīkst melot. Lūdzam piedošanu, ka to tik ilgi darījām!” Seko informācija par notiekošo mediju reformēšanu un aicinājums gaidīt pārraižu atjaunošanos. Orbāns un partija „Fidesz” savas varas gados praktiski visur amatos savietojusi savējos, kuri daudzos gadījumos sagaidāmi sabotēs pārmaiņu procesus. Premjerministrs Maģars aicinājis daudzus iepriekšējā konjunktūras ielikteņus labprātīgi aiziet, sākot jau ar līdzšinējo Ungārijas prezidentu Tamāšu Šujoku. Kad valsts galva atteicās to darīt, parlaments 13. jūlijā pieņēma konstitūcijas grozījumus, kas paredz, cita starpā, prezidenta pilnvaru izbeigšanu. 18. jūlijā prezidents Šujoks šos labojumus apstiprināja, tādējādi piekrizdams aiziet. Tagad Ungāriju gaida ārkārtas prezidenta vēlēšanas. Vairāki ievērojami sabiedrības pārstāvji nākuši klajā ar publisku vēstuli, aicinot partiju „Tisza” nominēt valsts galvas amatam izcilo šahisti, pašreizējo Pasaules šaha federācijas sieviešu reitinga līderi Judīti Polgāru. Tomēr viņa laipni atteicās no nominācijas. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Season 26, Episode 17There's a Nine-Year-Old Elephant on Your Tennis CourtsShaun Boyce & Bobby Schindler with Dr. Rommie MaxeySummaryDr. Rommie Maxey didn't set out to become a pickleball entrepreneur. The sport found him — and he ran with it. Six-time national champion, co-owner of the Houston Hammers, trainer to 14,000 players across five continents, and now a member of the ARA National Advisory Board, Dr. Maxey joins Shaun and Bobby to talk about where pickleball actually is right now: the demographics shift nobody expected, why Houston went from 1 to 42 indoor facilities in four years, what the VAIR rating system changes, and why pickleball is basically a nine-year-old who just walked into a room full of adults and refused to leave.Dr. Maxey recently joined the National Advisory Board of the American Racket Sports Association — the national organization uniting tennis, pickleball, and padel professionals. Learn more at americanracketsportsassociation.com.Key TopicsDr. Maxey's path from collegiate athlete to pickleball influencer and entrepreneurThe demographic surprise: average pickleball player age is now 34 and droppingGlobal expansion — Vietnam, Malaysia, the Philippines, and why badminton culture fuels itHouston's indoor pickleball boom: 1 facility to 42 in four yearsClub conversions, court-sharing, and the monetization reality for facilitiesThe VAIR rating system: recreational vs. certified ratings and why it mattersPickleball as "a nine-year-old" — what that means for the industry's futureKeywordsPickleball, Dr. Rommie Maxey, Houston Hammers, VAIR Rating System, Pickleball Growth, Indoor Pickleball, Tennis to Pickleball, Racket Sports Industry, Entrepreneurship, Global Pickleball, ARA, American Racket Sports AssociationSound Bites"Pickleball found me.""Houston went from one indoor facility to 42 in four years.""Pickleball is basically a nine-year-old — it doesn't even know what it is yet."Full YouTube Video: https://youtu.be/7aFSqMzkoxQDr. Maxey's King of Pickleball Answer: https://youtube.com/shorts/nwuG9p-4qwwShort Clip: https://youtube.com/shorts/mwIxTt_VGbMLearn more about Dr. Rommie Maxey: https://www.nomercypickleball.comContact Our HostsShaun Boyce | shaun@americanracketsportsassociation.com | americanracketsportsassociation.comBobby Schindler | schindlerb@comcast.net | letsgotennis.com/windermereGeovanna Boyce | geovy@regeovinate.com | regeovinate.comGoTennis! | letsgotennis.comAwardThe GoTennis! Podcast is a recipient of the Marc Kaplan Media Excellence Award from USTA Georgia. Learn more: letsgotennis.com/captivate-podcast/gotennis-podcast-wins-the-marc-kaplan-media-excellence-award/Join Our CommunityGoTennis! Atlanta on Facebook — deals, updates, events, podcasts, news, coach profiles, club info, and more.Support the ShowDonate directly: gotennispodcast.captivate.fm/supportStart Your Own PodcastWe host on Captivate. Try it free: captivate.fm/signup?ref=atlantatennispodcast

Pētījumi liecina, ka 50% Latvijas iedzīvotāju gandrīz katru mēnesi izjūt trauksmi par naudu. Tikai 18% regulāri krāj pensijai. Un 60% uzskata, ka jāpelna vismaz 2000 eiro, lai vispār varētu sākt krāt.Šajā sarunā pievēršamies tam, kā šī domāšana cilvēku ierobežo un kas ir vajadzīgs, lai nauda sagādātu brīvību, nevis stresu.Lai iegūtu finansiālu brīvību, naudu ir jāmāk nopelnīt, saglabāt un pavairot. Mana sarunbiedre stāsta par iespējām, kā to saglabāt (lai pēc tam varētu pavairot).Līva Vēliņa-Pētersone ir personīgo finanšu mentors, SEB Life and Pension klientu apkalpošanas nodaļas vadītāja, pārdošanas komandu vadītāja, SEB skolu vēstnešu programmas jauniešu mentors, supervizors.Viņa vada finanšu pratības seminārus uzņēmumiem un finanšu mentoringu jauniešiem. Līvas aicinājums ir palīdzēt pārdošanas organizācijām sasniegt biznesa plānu, atbalstot darbiniekus viņu mērķu sasniegšanā, un iedvesmot cilvēkus finansiāli stabilai dzīvei.Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt. Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE studijā Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas ir 264.sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads: "Tev ir jāzina, kā naudu nopelnīt, saglabāt un pavairot"3:12 Pētījumu dati: latvieši kā kredītu maksātāji un kā krājēji?4:53 "Tikai katrs piektais regulāri krāj pensijai. Katrs otrais par to vispār nedomā."5:56 Trīs krāšanas kabatas7:01 Cik lielam jābūt drošības spilvenam?13:28 Mīts: "Man vajag 2000 EUR algu, lai sāktu krāt"15:10 Trīs uzdevumi, lai tev ir nauda: nopelnīt, saglabāt, pavairot17:06 "50% cilvēku izjūt trauksmi par naudu gandrīz katru mēnesi"18:27 Lauras pieredze: kā izdevumu uzskaitīšana izglāba finanses grūtā laikā25:35 Ko praksē dod 10% krāšanas likums28:45 Labākais laiks sākt krāt, ja vēl nedari to29:00 Bez diskusijām: "Samaksā sev pirmajam"32:34 Automātiskie maksājumi kā finanšu sistēmas pamats37:51 Atsevišķi konti dažādiem mērķiem, kas maina visu39:10 Bērnu uzkrājumi un IIN atmaksa: ja noliec 100 EUR, tu faktiski noliec 7543:39 "Galvenais, ka tev būs brīvība, tev būs izvēle"45:15 Kur patiešām var ietaupīt: pārtikas izdevumi un impulsīvie pirkumi59:48 "Vai es tērēju naudu saskaņā ar savām vērtībām?"1:04:31 Naudas sarunas ģimenē: tikai 9% vecāku ar bērniem par naudu runā regulāri1:06:07 Kabatas nauda bērniem: kā mācīt rīkoties ar naudu1:13:31 Grāmatu ieteikumi1:20:26 Power-Up SPACE — epizodes filmēšanas vieta Rīgas centrā. Piesakies: powerupspace.eu1:25:16 Latvijas pensiju sistēma: 1., 2. un 3. līmenis1:29:03 Demogrāfijas izaicinājums, kas notiks ar pensijām nākotnē1:35:35 Pirmie soļi, kā praktiski sākt krāt pensijai1:43:01 "Neviens brīdis nav par vēlu, lai darītu"1:46:51 Vizualizēt nākotnes sevi kā motīvu rīkoties šodien1:49:23 Kā sazināties ar Līvu

In this warm, clinical-and-traditional conversation, Amy and Lisa explore how chanting and mantra practice can shape the autonomic nervous system and the mind through repetition, meaning, vibration, and relationship. Lisa shares her journey from clinical psychology leadership in pediatric behavioral health to yoga therapy and chanting in Europe, and she offers grounded guidance for meeting students exactly where they are—especially when voice, vulnerability, perfectionism, or skepticism show up.This episode holds a steady bridge between allopathic settings and yogic tradition: chanting as both a deeply ancient transmission method and a contemporary, accessible tool for resilience, co-regulation, and sustained inner change.In this episode, you'll hearWhy Yoga Sūtra 1.12 (abhyāsa + vairāgya) is a practical map for habit change, neuroplasticity, and healingHow abhyāsa can function like a “secure base” (attachment lens): a reliable place to return for steadinessHow vairāgya supports discernment and letting go—especially of limiting beliefs like “I can't chant” or “My voice isn't welcome”Why chanting can be done silently, anywhere, and how that matters when life gets stripped down to essentialsThe difference between mantra japa, kīrtan, and “therapeutic repetition” versus compulsive repetitionHow teachers build a safe, predictable container where practice becomes possible—even for tender nervous systemsWhat it means to keep mantra “alive” through oral transmission, practice, and continuity across generationsReal talk about resistance: voice, self-consciousness, perfectionism, and how practice mirrors our livesA moving reflection on how relational rupture can impact practice—and how reconnection can unfold over time Core teachings that stood outAbhyāsa as a secure baseLisa reframes abhyāsa as more than discipline. It becomes an inner home you can trust—something you return to when the world is loud, when your mind is moving fast, or when life is uncertain.Vairāgya as discernment, not detachmentVairāgya is the “letting go” side of change: releasing old impressions, beliefs, and protective habits that no longer serve. In this episode, it shows up as the courage to experiment—without over-identifying with fear, shame, or “I can't.”Mantra as a multi-layered interventionMeaning, vibration, rhythm, breath rate, imagery/bhāvana, memory, and relationship all converge. When the whole system aligns, the “new track” becomes easier to lay down—steadily and over time.The teacher's job is to match the doseLisa offers a clinical yoga therapy lens: choose repetition amounts and methods that fit the person's capacity, life context, and readiness. Sustainable practice matters more than idealized practice.Voice is a clinical doorwayChanting can bring up themes of safety, expression, shame, silencing, and self-trust. Rather than forcing exposure, Lisa models progressive steps—silent practice, practicing “on mute,” or starting with simple sounds—so expression becomes possible.Practical takeaways you can tryChoose a “minimum viable” mantra practice you can keep: 3 repetitions, 11 repetitions on fingers, or a partial mala with a clear stopping point.Decide the purpose of repetition before you begin: regulation, steadiness, devotion, confidence, or easing fear.Use choice points (listen only, chant silently, chant softly) to reduce performance pressure and build safety.Notice what your resistance protects—then bring abhyāsa to the edge of that resistance, gently and consistently.Let mantra become familiar enough that it appears on its own when you need it—like a trusted inner companion.About LisaLisa is a yoga therapist and clinical psychologist with decades of leadership experience in pediatric behavioral health and integrative hospital settings. Now based in the Netherlands, she teaches and offers yoga therapy and yoga psychotherapy, integrating mind, body, and spirit with clinical discernment and deep respect for lineage.Lisa joins us from near The Hague and Leiden, within an hour of Amsterdam.Connect with LisaWebsite: LifeTreeYogaRecorded classes: available via her YouTube channel (integrated 90-minute practices)Ongoing option: online group class on Fridays + private yoga therapy / yoga psychotherapy sessions onlineConnect with Amy www.TheOptimalState.comSchool of Integrative Health at NDMU:https://www.ndm.edu/academics/integrative-health Master of Science in Yoga Therapy at NDMU:https://www.ndm.edu/academics/integrative-health/yoga-therapy Explore NDMU's Post-Master's Certificate in Therapeutic Yoga Practices, designed specifically for licensed healthcare professionals:https://www.ndm.edu/academics/integrative-health/yoga-therapy/post-masters-certificate-in-therapeutic-yoga-practices Try our Post-Bac Ayurveda Certification Program at NDMU:https://www.ndm.edu/academics/integrative-health/ayurveda/post-baccalaureate-ayurveda-certification #IntegrativeHealth #HealthcareEducation #InterprofessionalEducation #GraduateSchool #NDMUproud #SOIHproud #SOIHYoga #SOIHAyurveda #NDMUYoga #NDMUAyurveda #SOIHGraduateSchool

In this solo episode, Amy Wheeler explores three foundational teachings from Patañjali's Yoga Sūtra that describe how real transformation unfolds over time: abhyāsa (steady practice), vairāgya (letting go of attachment), and śraddhā (deep trust in the process).While these terms are often translated simply as “practice and detachment,” Patañjali presents them as a sophisticated framework for understanding how the mind stabilizes and how human behavior gradually shifts. Amy reflects on how these teachings describe the ongoing work of regulating the mind, working with habitual patterns, and cultivating a steadier relationship with our internal experience.The conversation begins with Yoga Sūtra 1.2 — yogaḥ citta-vṛtti-nirodhaḥ, the well-known description of yoga as the process of working with the fluctuations of the mind. Amy explains how these fluctuations influence behavior, emotional reactions, communication patterns, and the way we show up in relationships and daily life. From both a yogic and modern nervous system perspective, the mind tends to move along well-worn pathways shaped by conditioning and repetition.Patañjali offers a clear response to this reality.In Yoga Sūtra 1.13–1.14, he introduces abhyāsa, the disciplined effort to remain steady. Amy discusses how abhyāsa is not about intensity or dramatic breakthroughs. Instead, it reflects the quiet power of consistent practice over time. When a practice is sustained for a long period, practiced without interruption, and approached with care and sincerity, it begins to stabilize the mind and reshape patterns of behavior.Yet practice alone can lead to striving and tension if it is not balanced by vairāgya.Drawing from Yoga Sūtra 1.15, Amy explores vairāgya as the capacity to release our grasp on outcomes. This teaching does not suggest disengagement from life. Rather, it encourages freedom from excessive craving for particular results, identities, or experiences. In practical terms, this means continuing to practice while allowing the process to unfold naturally, without becoming trapped in cycles of evaluation, success, or failure.This balance between effort and release becomes essential in both personal practice and therapeutic settings. When individuals become overly attached to outcomes, the nervous system often moves toward anxiety, urgency, or self-criticism. Vairāgya creates space for psychological flexibility and a steadier relationship with change.Amy then introduces śraddhā, described in Yoga Sūtra 1.20, as a quiet but essential quality that sustains the path. Often translated as faith, śraddhā can be understood as a grounded sense of trust or confidence in the process of practice. It is the willingness to continue even when change is gradual or difficult to perceive. In therapeutic contexts, śraddhā often appears as hope, openness, and the willingness to keep engaging with practices that support healing and growth.Together, abhyāsa, vairāgya, and śraddhā form a practical framework for transformation:·        Abhyāsa encourages us to return to practice consistently.·        Vairāgya helps us release the need to control outcomes.·        Śraddhā sustains our commitment to the path.Amy reflects on how these teachings continue to shape modern yoga therapy, where long-term behavioral change, nervous system regulation, and self-awareness unfold gradually through repeated experience rather than quick solutions.This episode invites listeners to consider how these three principles might influence their own lives: how we practice, how we release attachment to results, and how we cultivate the quiet trust that allows meaningful change to emerge over time.