Podcasts about lielais

Liepājas koncertzāles "Lielais dzintars" pirmā desmitgade - uzkrātā pieredze un gaidāmo svētku programma. Saruna Kultūras rondo ar "Lielā dzintara" valdes priekšsēdētāju Timuru Tomsonuun koncertzāles māksliniecisko vadītāju Orestu Silabriedi. Liepājas koncertzāle "Lielais dzintars" turpinās pārsteigt – gan ar telpu, kur būt cilvēkiem arī ārpus koncertiem. Tikšanās telpa "Lielais dzintars" varētu būt jau septembrī. Būs arī digitālās ērģeles. Liepājas literātu grāmatu skapis. Jubilejas programma skanēs oktobrī un novembrī. Šī gada rudenī Liepājas koncertzāle "Lielais dzintars" atzīmēs desmitgadi ar jubilejas festivālu, oktobrī un novembrī piedāvājot daudzpusīgu svētku programmu. Svētku kulminācija gaidāma 7. un 8. novembrī, kad izskanēs Arnolda Šēnberga romantiskā oratorija "Gurres dziesmas". Uz koncertzāles Lielās zāles skatuves vienosies vairāk nekā 250 profesionālu mūziķu – seši solisti, liels jauktais koris, trīs vīru kori un grandiozs orķestris. Arnolda Šēnberga monumentālais mīlasstāsts "Gurres dziesmas" ir pasaulē reti atskaņots opuss, kas Latvijā līdz šim skanējis tikai divas reizes kolosālā mēroga dēļ. Desmitgadi koncertzāle vēlas nosvinēt ar mīlestības oreolu, jo īsteni cilvēcisku saišu mums palaikam pietrūkst steigas, neiecietības un aprobežotības laikmetā, un "Gurres dziesmas" ir spēcīgs, aizkustinošs vēstījums par to, ko iespēj dziļa māksla un kvēlas jūtas.

Sāsta senās mūzikas pētniece, multiinstrumentāliste, vēsturisko pūšaminstrumentu pārvaldītāja Ieva Nīmane Reiz viens no dižākajiem 18. gadsimta flautas pedagogiem, pedagoģiskā bestsellera autors un atzīts sava laika komponists Johans Joahims Kvancs bija spiests slēpties skapī. Tas notika 1730. gada vasarā Berlīnē, Prūsijas karaļa un Brandenburgas kūrfirsta Frīdriha Vilhelma I galmā. Viņa dēls, princis Frīdrihs, kurš kļuva par nākamo Prūsijas karali Frīdrihu II jeb Frīdrihu Lielo, bija nodevies ierastajām pēcpusdienas nodarbēm ar savu cienījamo pedagogu, talantīgo flautistu un komponistu Johanu Joahimu Kvancu. Lai gan nākotnē Frīdriham lemts kļūt par ietekmīgu valdnieku, kurš savas valdīšanas laikā ar militāriem panākumiem ievērojami paplašināja Prūsijas teritorijas, jaunībā viņu tomēr vairāk saistīja mūzika un filozofija, tāpat arī franču mode. Lieki piebilst, ka viņa autoritatīvajam tēvam, karalim Frīdriham Vilhelmam I, sauktam arī par "zaldātu ķēniņu" šīs nākamā valdnieka aizraušanās ar daiļajām mākslām, smalkiem franču apģērbiem un matu sakārtojumiem nešķita karaļa un armijas virspavēlnieka cienīgas. Lūk, kā notikumus tālajā 1730. gada vasarā apraksta Prūsijas karaļa Frīdriha Lielā biogrāfs Tomass Kempbels savā 1842.gadā izdotajā karaļa dzīvesgājumā aprakstā: "Kādu dienu, kad princis, kā ierasts pēcpusdienā, bija novilcis savu uniformu un, saģērbies tērpā pēc franču modes, muzicēja kopā ar Kvancu, leitnants fon Kate steigā iebrāzās viņa apartamentos un pavēstīja, ka karalis tuvojas un jau ir pavisam netālu. Paķerot flautas un nošu grāmatas, Kvancs paspēja paslēpties mazā kambarī, kur parasti tika glabāts kurināmais krāsnij, tikmēr Frīdrihs steigšus uzvilka atpakaļ savu uniformu. Karalis ienāca, bet liktenīgā soma, kurā atradās matu sasukas pēc franču modes, princi nodeva – to viņš nebija paspējis noslēpt. Karalis, meklējot aiz aizkara, atklāja arī plauktus ar grāmatām un grezniem rīta tērpiem. Pēdējos, tāpat kā somu ar franču parūkām, tika nolemts sadedzināt, bet grāmatas karalis pavēlēja atdot grāmattirgotājam Haudem. Viņš neatstāja istabu, līdz savam dēlam nebija nolasījis garu lekciju, ko Kvancs, bailēs trīcēdams, noklausījās savā slēptuvē. Vēl vairāk Kvancu satrauca tas, ka viņš pats bija ģērbies sarkanos svārkos – krāsā, kuru karalis īpaši nemīlēja. Pēc šī gadījuma Kvancs, apmeklējot Berlīni, vienmēr rūpīgi izvēlējās apģērbu, izvairoties no sarkanas un izvēloties svārkus pelēkā vai zilā krāsā." Lai gan Kvancam vairākkārt tika piedāvāts pastāvīgs darbs Prūsijas karaļa galmā, viņš par galma komponistu, flautas pasniedzēju un arī instrumentu meistaru kļuva tikai tad, kad karalis Frīdrihs Vilhelms I bija devies mūžībā, un viņa talantīgais skolnieks tika kronēts par jauno Prūsijas karali un Brandenbrugas kūrfirstu. Un tā no 1741. gada līdz pat sava mūža pēdējām dienām 1773.gadā, tātad vairāk kā 30 gadus, Kvancs pavadīja Berlīnē un Potsdamā, Sansusī pilī, karaļa vasara rezidencē, kura tika pabeigta 1747.gadā, lai, kā karalis pats teica "…varētu atpūsties no Berlīnes kņadas". Un tiešām pils nosaukums precīzi atspoguļo šeit valdošo noskaņu – 'sans souci', tulkojot franču valodas, nozīmē – bez rūpēm. Pilī katru vakaru no pulksten septiņiem līdz deviņiem notika karaliskie kamermūzikas koncerti, kur karalis Frīdrihs II spēlēja kopā ar saviem labākajiem mūziķiem – Karlu Filipu Emanuelu Bahu, Karlu Heinrihu Graunu, vijolnieku Franci Bendu un citiem. Kvanca galvenie darba pienākumi bija pasniegt karalim flautas stundas, rakstīt viņam mūziku un izgatavot instrumentus. Fridriha II īpašumā bija vairāk nekā 10 Johana Joahima Kvanca gatavotie instrumenti, un par katru no tiem karalis arī dāsni maksāja, līdztekus jau tā bagātīgajam mūziķa atalgojumam. Kvancs bija atbildīgs par ikvakara koncertprogrammu – Frīdrihs Lielais parasti atskaņoja Kvanca, Bendas vai savus paša rakstītus skaņdarbus flautai, jo skolotājs biju viņu apmācījis arī kompozīcijas mākslā. Karalis, kurš raksta mūziku un ar savu flautas spēli ik vakaru priecē savus padotos – tiešām neierasti! Viņu pārspēt šajā ziņā varētu tikai karalis, kurš dejo!  Kvancs šajos koncertos kā mūziķis nepiedalījās, ja nu vienīgi karalis vēlējās atskaņot kādu triosonāti kopā ar savu skolotāju. Ādolfa Mencela 1852. gadā radītajā gleznā, kurā attēlots viens no šādiem kamermūzikas vakariem Sansusī pilī, solista lomā redzams karalis Frīdrihs Lielais, pie klavesīna – Karls Filips Emanuels Bahs, bet labajā malā pie sienas ir Johans Joahims Kvancs uzmanīgi klausās koncertu. Viņam mugurā pelēkzili svārki.

Lai veicinātu sabiedrības spēju rīkoties ar veselības informāciju, 27.martā norisināsies Veselībpratības diena. Vairāk par veselībpratību raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Internās medicīnas klīnikas vadītājs profesors Valdis Pīrāgs, endokrinoloģe, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes vadošā pētniece Jeļizaveta Sokolovska un digitālās veselības eksperts Emīls Sjundjukovs. "Veselībpratība nozīmē ne tikai to, ka cilvēks ir ne tikai ķermeniski vesels vai ar labu prātu, bet arī izglītots šajā jomā. Man liekas, ka tā trešā komponente ļoti pietrūkst Latvijas sabiedrībā," vērtē Valdis Pīrāgs. "Nepareizā uztvere, ka automātiski, ja staigāsim tik un tik soļu dienā, tik un tik apēdīsim dārzeņus, skaitīsim kalorijas un gulēsim septiņas vai astoņas stundas, viss būs kārtībā." "Mēs gribam tieši šo trešo komponenti [veicināt], ka nepieciešama īpaša izglītība jeb veselībpratība, kas nav vispārējā izglītība, bet specifiska izglītība par savas veselības uzturēšanu. Lielais mērķis, ko esam sapratuši, ka mēs varbūt dosim izeju no tā, kas šobrīd ir, ka ģimenes ārsti ir pārslogoti, ka viņiem ir uzkrauta visa slimību profilakse, veselības uzturēšana un sabiedrības izglītošana. Skaidrs, ka viņi to nespēj. Digitālie risinājumi dos labu izeju no šī strūpceļa," uzskata Valdis Pīrāgs. 27. martā no plkst. 12.00 līdz 16.00 Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas A1 korpusa vestibilā notiks Veselībpratības diena iedzīvotājiem. Tās ietvaros cilvēkiem būs iespēja piedalīties konfrencē, kur veselības aprūpes eksperti dalīsies pieredzē un zināšanās par to, kā dzīvot ilgāk veselīgi un kvalitatīvi. Veselībpratības dienas ietvaros speciālisti informēs sabiedrību par to, kas ir veselīgs dzīvesveids, kā mums var palīdzēt kustības, uzturs, miegs un tehnoloģijas. Papildus tam, iedzīvotāji tiks informēti arī par pacientu tiesībām un tiks diskutēt,s, kurš mūsdienās ir atbildīgs par cilvēka pašsajūtu? Pasākums ikvienam interesentam ir pieejams bez maksas.

Pasniegtas nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps". Par labāko pilnmetrāžas spēlfilmu atzīta "Marijas klusums", bet labākās animācijas filmas gods ticis "Straumei". "Straume" un tās komanda saņēma piecus "Lielos Kristapus", kā arī LSM.lv skatītāju balvu. Ar pieciem "Lielajiem Kristapiem" sveikti arī vēsturiskās drāmas "Marijas klusums" veidotāji, savukārt ar balvu par mūža ieguldījumu ceremonijā godināja režisoru un pedagogu Pēteri Krilovu. Atziņas pēc nacionālas kino balvas "Lielais Kristaps" noslēguma ceremonijas. Sarunas ar laureātiem un starptautiskās žūrijas pārstāvju komentāri. Sarunājas divi starptautiskās žūrijas pārstāvji – pētniece, kuratore un kino kritiķe Zane Balčus un režisors, scenārists, Latvijas Kinorežisoru ģildes valdes priekšsēdētājs un viens no pērnā gada Liela Kristapa laureātiem Staņislavs Tokalovs, kā arī kino kritiķe Kristīne Simsone. Starptautiskā žūrija vērtēja 41 filmu, un tajā līdzās Zanei Balčus, Staņislavam Tokalovam un Dzintaram Dreibergam bija arī divi ārzemju kino profesionāļi: Olivjē Katrans ir franču etnologs, godalgots producents un animācijas eksperts, bet Marteins te Pass no Nīderlandes ir pieredzējis dokumentālā kino eksperts. Pēc ceremonijas uzaicināju viņus uz īsu sarunu par viņu iespaidiem, uz mēnesi iegrimstot Latvijas filmu pasaulē. Ierakstos uzklausām arī balvu ieguvējus. Ceremonija notika Dailes teātrī, tās režisors bija Matīss Kaža un to vadīja aktieris Matīss Budovskis. Tika pasniegtas 25 balvas un balva par mūža ieguldījumu, kā arī vairākas īpašās balvas un atbalstītāju balvas. Plašāk par balvas laureātiem portālā lsm.lv. Klausieties arī sarunu ar balvas par mūža ieguldījumu ieguvēju Pēteri Krilovu.      

Diriģents Atvars Lakstīgala šonedēļ nostiprinājis draudzību ar Liepājas Simfonisko orķestri un Lietuvu, jo daļa programmas, kas vakar izskanēja Viļņas filharmonijā kopā ar lietuviešu pianistu Kasparu Uiski, būs dzirdama 1. februārī arī Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars". "Pārmiju" laikā vispirms ar Atvaru Lakstīgalu runājam par šīs sadarbības priekšvēsturi, viņa iepazīšanos ar pianistu, kad abi vēl bijuši jauni un satikušies Brāmsa mūzikā, un stāvovācijām, kādas vakar valdījušas Viļņā. Atvars stāsta, kādēl Liepājā nolēmuši atskaņot abus Šopēna klavierkoncertus, par Kaspara Uiska interpretāciju un zemūdens akmeņiem, ar ko šajā mūzikā jāsastopas orķestrim, par viņa patikšanu uz Klavierkoncertu atskaņojumiem. Nav pierasts, ka vienā programmā tiek iekļauti abi Šopēna klavierkoncerti, viņš stāsta: "Man vienmēr ir ļoti paticis diriģēt tieši klavierkoncertus. It sevišķi, ja aiz muguras ir ļoti labs solists, bet priekšā ļoti labs orķestris, tad tā ir burvīga sajūta, ka ir divi orķestri – klavieres kā viens orķestris un simfoniskais orķestris kā otrs. Tad var brīnumu lietas no tā visa izveidot." Kasparu Uinski Atvars Lakstīgala raksturo kā ļoti prasīgu pianistu. "Ar katru pianistu ir mazliet savādāk. Tā kā man ar viņu šī nav pirmā sadarbība, ir viegli, jo es zinu, ko no šī mākslinieka sagaidīt. Viņš ir ļoti prasīgs mākslinieks – pret kvalitāti, pret niansēm, mēs ļoti daudz arī diskutējām iepriekš, vēl pagājušā gada decembrī sākām sazināties, kas un kā, par tempiem, niansēm, instrumentāciju, krāsām, ko mēs varbūt paspilgtinām, ko ne tik ļoti izceļam. Katrā ziņā tā būs ļoti pārdomāta programma."  

Izprašanas un līdzi jušanas darbs, tā jaunāko Liepājas teātra mazās zāles iestudējumu „Divu siržu zēns” – dokumentālu afgāņu bēgļu stāstu raksturo  aktieri. Režisors Viesturs Roziņš savam pirmajam iestudējumam Liepājas teātrī izvēlējies britu dramaturga Fila Portera lugu „Divu siržu zēns”, kas tapusi pēc Hameda Amiri romāna ar tādu pašu nosaukumu.  Režisors  darbam devis žanra apzīmējumu – krimināls ceļojums. Izrādē iepazīstamies ar ģimeni, kuras sarežģītajam bēgļu ceļam skatītāji sekos visas izrādes gaitā un iepazīs stipru ģimenes kopību. Režisors  Viesturs Roziņš pirms pirmizrādes atklāj, kā izvēlējies konkrēto darbu iestudēšanai. 2020.gadā iznāca Hameda Amiri romāns “Divu siržu zēns”, kurā viņš apraksta  savas ģimenes piedzīvoto.  Savukārt britu dramaturgs Fils Porters 2021.gadā romānu pārvērtis lugā. Amiri ģimene pēc tam, kad māte pilsētas centrālajā laukumā teica publisku runu par sieviešu tiesībām un izglītību, bija spiesta bēgt no valsts. Viņi uzsāka garu un bīstamu ceļu, lai ne tikai glābtu māti, bet arī vienu no dēliem, kuram reta sirds slimība. Lugā “Divu siržu zēns” attēlotie notikumi ir dramatiski un šausmu pilni, taču skatītājs tos ierauga bērnu acīm, jo viņi ir galvenie vēstītāji, un par spīti notikumiem, tā ir viņu bērnība, kuru viņi izdzīvo, jā, arī spēlē futbolu un sapņo būt futbola zvaigznes. Pirmizrāde „Divu siržu zēns” notika 10.janvārī,bet tuvākās izrādes februārī Liepājas teātra mazajā zālē koncertzālē „Lielais dzintars”.  

Saruna ar zinošiem copmaņiem Tomu Klabi un Gati Ernstonu, kuriem 2024. gada sacensību sezonā sasniegti vērā ņemami rezultāti, proti, viņi arī kļuva par Latvijas čempionāta uzvarētājiem. Par pieredzi, treniņiem, veiksmes atslēgu, par to, kādus mānekļus izmanto, klasika vai panoptika. Daudz dažādu tēmu un jautājumu! Epizodi ierakstām SIA Ieroči veikala telpās. Abonē un lasi žurnālu Lielais loms: https://lasi.lv/e-izdevumi/lielais-loms-e-izdevums-kioska.131/ll-2024-12-01 https://www.lielaisloms.eu/

#DigitālāsBrokastis noslēdz tehnoloģiju pasaules aktualitāšu atskatu ar Viedtālruņu gada balvu 2024, kurā kopā ar Lauri Āboliņu no "Konsumer" YouTube kanāla un Jurģi Spulenieku no portāla "kursors.lv" izceļam labākos kategorijās “Lielais”, “Mazais” un “Izlēcējs”. Apspriežam kopējās tendences ierīcēs, kuras jau mūsdienās varam dēvēt par mūsu labākajiem digitālajiem draugiem. Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Laikā kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē un lauku viensētā. Tādi ir arī jaunā Latvijas Radio podkāsta “Es izvēlos dzīvi laukos” piecu sēriju galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls. Tomēr ar motivāciju vien nepietiek, dzīve laukos atklāj arī dažādus izaicinājumus. Ūdens ar spaini no akas, jauna biznesa uzsākšana un iepriekšējās dzīves atstāšana aiz muguras ir tas, ar ko nācās saskarties fotomāksliniecei Ingai Greiškānei jeb radošajā pseidonīmā JunJala un viņas dzīvesbiedram Ritvaram, kas nu kopā ar savu gandrīz divus gadus veco meitu uzsāk dzīvi savā lauku viensētā. „Tur lejā pie ozola ir aka un tad es ar spaini nesu ūdeni uz šejieni. Viss bija manuāli. Tas bija interesanti nu tā kā ar sevi tāds retrīts tā saucamais,” Inga Greiškāne dzīvi lauku viensētā savā dzimtajā mājā Rēzeknes novada Vērēmu pagastā iesāka vairākus gadus atpakaļ. Te dzīvoja viņas vecmāte jeb kā viņa saka baba. „Kad baba bija aizvesta uz pilsētu dzīvot, tad tā māja vienkārši netika apdzīvota. Un kad es vienreiz atbraucu, te zāle bija līdz kaklam, te viss bija ļoti aizaudzis un tad es domāju, kāpēc ne, jo es nesajutu to laimes sajūtu dzīvojot un strādājot Rīgā.” Tobrīd Inga strādāja arhīvā, bija daudz ceļojusi, arī Francijā vīnogas lasījusi un nolēma, ka viņas nākošais ceļojums būs nevis kaut kur ārpus valsts, bet atpakaļ dzimtenē pie saknēm. „Izdomāju, ka viss, es negribu strādāt arhīvā un es eju dzīvot laukos. Un tad es tā viena ar kaķi pārcēlos uz šejieni.” Sākotnējā doma pamēģināt, kā ir būt, kā Inga saka nekurienē, kad tev faktiski nekā nav. Izaicinājumi lauku viensētā - kad malka beidzas ziemas vidū. „Un tad prasīju, tur kaimiņu mežā bija sagāzti koki, un tad mīnus 20 grādos vilku uz šejieni un pati skaldīju.” Šodien Inga vairs nav viena, nu šo viensētu no jauna par mājām viņa sauc kopā ar dzīvesbiedru Ritvaru un nepilnus divus gadus veco meitu Diānu. „Ar Ritvara ienākšanu mana dzīve mainījās, mājās parādījās ūdens.” Ritvars padzīvojis gadu Anglijā, tad strādājis Rīgā  līdz satika Ingu. „Man liekas jau pirmajā reizē kalns viņu nelaida prom, nevarēja izbraukt, te mežu veda ārā, nekad tā nav bijis, ka lielais traktors kalnā pat buksēja, nedēļu nodzīvoja te.” Ingas un Ritvara neprāts - mēģinājums reanimēt veco vecvecāku māju. Lielais lauku sapnis - jauna māja. Inga jeb radošajā pseidonīmā Junjala ir fotomāksliniece, un te lauku īpašumā viņa iecerējusi ne vien dzīvot, bet arī attīstīt profesionālo darbību proti izveidot dabas fotostudiju. Kāpēc JunJala? Vēl bērnībā šajā mājā viņas vectēvs viņu mēdza dēvēt kādā mīļā vārdā. „Es īsti neatcerējos, bet kavējos atmiņās. Es nevarēju atrast to vārdu bet es mēģināju pēc skaņas meklēt kaut kādu vārdu salikumu.” Izrādās, ka Indijā ir templis ar šādu nosakumu, un tas Ingai būs no nākošajiem ceļojumiem. Ko nedarīt laukos? Neizdegt un nemēģināt visu izdarīt uzreiz.

Futbolbumbas: "Virslīga 2024" lielais apskats (2. daļa) by Sportacentrs.com

Piedāvājam futbola apskatnieku Edmunda Novicka un Arkādija Birjuka veidoto podkāstu "Futbolbumbas" par aizvadītās Virslīgas sezonu. Sarunas, tabulas emocijas un tiešsaites intervijas ar klubu pārstāvjiem. 1. daļā apskatīsim komandas, kuras finišēja no 5. līdz 10. pozīcijai.

No 16. novembra līdz 2025. gada 2. martam Liepājas koncertzāles “Lielais dzintars” mākslas telpā “Civita Nova” būs apskatāma Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja simtgadei veltīta mūzikas instrumentu kolekcijas izstāde “Pieskāriens”. Kārtota sešās instrumentu veidu grupās (taustiņinstrumenti, rinkšķināmie instrumenti, lociņinstrumenti, pūšaminstrumenti, sitaminstrumenti un inovatīvie instrumenti), izstādē pieejama muzeja mūzikas instrumentu kolekcijas izlase 43 instrumentu apjomā, kas aptver laiku no 18. gadsimta sākuma līdz mūsdienām. “Izstādes uzmanības centrā ir vēstījums par Latvijas meistaru būvēto instrumentu un to radītāju stāstiem vairākās paaudzēs, par to iekļaušanos Eiropas mūzikas instrumentu būvēšanas tradīcijā, vienlaikus esot oriģināliem un inovatīviem. Otra izstādē eksponēto instrumentu atlases līnija atklāj mūzikas instrumentu un to lietotāju, Latvijas kultūrā nozīmīgu personību, attiecību stāstus. Šo līniju lielformāta melnbaltā foto un video dialogos ar savu instrumentu turpina izcili mūsdienu latviešu izpildītājmākslinieki,” uzsver LNRMM direktore Iveta Ruskule, kuru izvaicā Ieva Zeidmane. Iveta Ruskule: Ja runā par instrumentu būvniecības vēsturi, senākais mums zināmais datētais instruments ir timpāni, kas ražoti 18. gadsimta vidū, otrajā pusē. Nezināma meistara ražoti Rīgā un dāvināti Sv. Jāņa baznīcas draudzei. Pēdējie, jaunākie instrumenti ir tapuši pavisam nesen un turpina tapt. Prieks, ka mūzikas instrumentu būvniecības process turpinās arī mūsdienu Latvijā, un tās ir gan Dāvida Kļaviņa klavieru detaļas, gan Vaira Nartiša būvētās subkontrabasa trompetes. Šajā izstādē pievērsāties Latvijas meistaru darinājumiem? Ne tikai. Tā aptver praktiski visu mūsu kolekcijas komplektēšanas uzdevumu spektru. Protams, centrā ir Latvijas un Latvijas izcelsmes meistaru darinātie instrumenti, taču mūsu kolekcijā ir arī instrumenti, kas piederējuši Latvijā zināmiem mūziķiem, kā arī māksliniekiem, literātiem. Piemēram, Jūlijam Maderniekam piederējusi vijole, Gunāram Ordelovskim - trombons. Trešais ir ļoti īpaši, savdabīgi instrumenti, kas nav citu muzeju kolekcijās. Viens no tiem ir Imanta Rešņa dāvinātais kabineta flīģelis, kas ražots Kēnigsbergā, Prūsijā, par to mēs diezgan maz ko zinām. Tas būs izstādes “melnais zirdziņš”. Mūsu mērķis būs izstādes laikā savākt vairāk informācijas par šo instrumentu, jo par to jau ir izrādījuši interesi instrumentu pētnieki, kas atzinuši, ka par to ļoti maz kas zināms. Izstādē instrumenti kārtoti sešās grupās - līdzās taustiņinstrumentiem, stīgu instrumentiem, lociņu instrumentiem, pūšaminstrumentiem un sitaminstrumentiem vēl arī inovatīvie instrumenti. Var teikt, instrumentu meistaru radošie darbi? Jā. Jāsaka, ka latvieši savu radošumu nav zaudējuši arī instrumentu būvē. Instrumenta pirmais uzdevums ir tapt atskaņotam un skanēt, bet šie meistari ir izgājuši ārpus konvencionālās shēmas. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir pēc Jura Kulakova pasūtījuma 80. gados meistara Viļņa Kazāka darinātais sintezators, kuram viņš īpaši pielāgojis pogas ar Kulakovam nepieciešamajiem skaņu efektiem un šīm pogām arī devis ļoti spilgtus nosaukumus. Tāpat mums ir vibrofons, kuru meistars nosaucis par baibafonu. Ir arī tās pašas Dāvida Kļaviņa klavieres, kas it kā ietilpst tradicionālajās instrumentu grupās, bet ir ar savu inovatīvu pazīmi.

No 16. novembra līdz 2025. gada 2. martam Liepājas koncertzāles “Lielais dzintars” mākslas telpā “Civita Nova” būs apskatāma Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja simtgadei veltīta mūzikas instrumentu kolekcijas izstāde “Pieskāriens”. Kārtota sešās instrumentu veidu grupās (taustiņinstrumenti, rinkšķināmie instrumenti, lociņinstrumenti, pūšaminstrumenti, sitaminstrumenti un inovatīvie instrumenti), izstādē pieejama muzeja mūzikas instrumentu kolekcijas izlase 43 instrumentu apjomā, kas aptver laiku no 18. gadsimta sākuma līdz mūsdienām. “Izstādes uzmanības centrā ir vēstījums par Latvijas meistaru būvēto instrumentu un to radītāju stāstiem vairākās paaudzēs, par to iekļaušanos Eiropas mūzikas instrumentu būvēšanas tradīcijā, vienlaikus esot oriģināliem un inovatīviem. Otra izstādē eksponēto instrumentu atlases līnija atklāj mūzikas instrumentu un to lietotāju, Latvijas kultūrā nozīmīgu personību, attiecību stāstus. Šo līniju lielformāta melnbaltā foto un video dialogos ar savu instrumentu turpina izcili mūsdienu latviešu izpildītājmākslinieki,” uzsver LNRMM direktore Iveta Ruskule. Apmeklētājus gaidīs seši audiovizuāli stāsti un atsevišķu instrumentu skanējuma digitālas un interaktīvas demonstrācijas. Pie Meistaru sienas būs iespējams uzzināt par mūzikas instrumentu būvētājiem Latvijā. Ikviens varēs darboties un izmantot maņas, pārbaudīt praktiski – cik sver instruments, veidot skaņu spēles uz Skaņu sola, izmēģināt sajūtu vērošanas trenažieri Trīsskanis un darboties ar ‘čamdāmiem' instrumentiem. Īpaši ģimenēm un bērniem izstādi papildinās burtnīca Pieskāriens. Tajā būs izlasāmi interesanti fakti par mūziku un instrumentiem, kā arī intervija ar dziedātāju Katrīnu Gupalo. Plašāk - sarunā ar Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja direktori Ivetu Ruskuli.

Stāsta Rotko muzeja vadītājs Daugavpilī Māris Čačka Pirms gada pasaule svinēja Marka Rotko 120. dzimšanas dienu. Ir pagājis zināms laiks, taču mākslinieka jubilejas gada atceres programma joprojām virmo to cilvēku prātos, kuriem izdevās piedzīvot kādu no pasākumiem. Neraugoties uz 50 gadiem, kas aizritējuši pēc mākslinieka nāves, Rotko joprojām ir aktuāls, joprojām atrodas pasaules mākslas virsotnē caur saviem darbiem, vērienīgām retrospekcijām un citu radošu personību jaundarbiem teātrī un mūzikā, kas top, balstoties uz mākslinieka daiļradi, viņa atziņām un nepārvērtējamo sniegumu vizuālajā mākslā, it sevišķi krāsu laukumu glezniecībā. Mākslinieka jubilejas gadā Eiropā bija eksponēta līdz šim lielākā Rotko retrospekcija ar 115 darbiem no vairākām publiskām un privātām kolekcijām. Šī apjomīgā retrospekcija notika Parīzē, Luī Vitona fonda izstāžu telpās, kļūstot par pasaulē vērienīgāko mākslinieka radošā mantojuma parādi kopš 1999. gadā sarīkotās izstādes Parīzes modernās mākslas muzejā. Luī Vitona fonda ēkā eksponētajā Rotko jubilejas izstādē viņa daiļrade tika atrādīta hronoloģiskā secībā, ļaujot izsekot visai mākslinieka karjerai no viņa pirmajām figurālajām gleznām līdz abstrakcijai, kuru ar Rotko radošo ģēniju saistām visvairāk. Kāpēc Rotko arvien ir aktuāls? Mākslinieks vienmēr ir domājis soli uz priekšu par saviem mākslas darbiem, un pat nauda nav bijusi noteicošā viņa lēmumos. Piemēram, 1958. gadā Rotko tika uzaicināts veidot sienu gleznojumu sēriju restorānam Four Seasons (Četri gadalaiki) Filipa Džonsona un Ludviga Mīsa van der Rohes projektētajā Sīgrema ēkā Ņujorkā. Tomēr galu galā pabeigtos darbus Rotko nolēma nepiegādāt, atdeva atpakaļ saņemto avansu un paturēja visu sēriju sev. Vienpadsmit gadus vēlāk, 1969. gadā, deviņas no šīm gleznām, kuras no iepriekšējām atšķir to dziļi sarkanās nokrāsas, mākslinieks uzdāvināja Teita galerijai Londonā, kas izveidoja māksliniekam īpaši veltītu telpu. Līdz šim minētie darbi ne reizes netika atstājuši Londonu. Tomēr, tuvojoties pagājušā gada izstādei Parīzē, tika pieņemts lēmums darbus tomēr izvest un izņēmuma kārtā eksponēt ārpus pastāvīgās mājvietas. Uz jubilejas izstādes apmeklētājiem šis risinājums atstāja fantastisku iespaidu, neviļus pārceļot skatītāju citā realitātē un uzburot unikālu sajūtu, kuru līdz šim bija iespējams izbaudīt identiskā scenogrāfiskā izkārtojumā Teita galerijā. Tiesa gan, šobrīd minētie mākslas darbi pēc Parīzes izstādes jau ir pārcēlušies atpakaļ uz savu vēsturisko mājvietu – Tate Britain galeriju. Parīzes izstādē līdzkuratora darbu veica mākslinieka dēls Kristofers Rotko. Ar Kristoferu Rotko, tāpat kā ar mākslinieka meitu Keitu Rotko-Prīzelu, Rotko muzejam gadu gaitā ir izveidojusies cieša un nozīmīga sadarbība. Tās rezultātā Rotko 120. jubilejas gadā arī Rotko muzejs mainīja savā Rotko zālē aplūkojamos oriģinālus, jau ceturto reizi kopš muzeja atvēršanas piedāvājot skatītājiem līdz šim neredzētu Rotko darbu izlasi. Zīmīgi, ka Rotko aktualitāti paspilgtina gan viņu apvijošā noslēpumainība, gan citu mākslinieku vēlme līdzināties Rotko, viņu kopējot, gan arī sabiedrības bagātāko slāņu interese iegūt savā īpašumā Rotko darbus, izsolēs šķiroties no daudziem desmitiem miljonu eiro. 2014. gada maijā pasauli pāršalca ziņa par it kā Rotko oriģināliem, kurus kāds mākslas zinātnieks noteicis kā īstus. Sešus gadus pirms sensacionālās ziņas, 2008. gadā, kāds advokātu birojs pie Cīrihes ezera bija noslēdzis pirkuma līgumu par amerikāņu mākslinieka Marka Rotko gleznas iegādi. Mākslas darbs ar nosaukumu "Orange, Red, and Blue" tika pārdots par 7,2 miljoniem ASV dolāru (jeb 6,4 miljoniem Šveices franku) kazino magnātam Frenkam Fertitam. Tomēr tas izrādījās viltojums. Darījumu organizēja bijušais Bāzeles Beyeler fonda kurators Olivers Viks. Būdams plaši atzīts Rotko eksperts, Viks apstiprināja gleznas autentiskumu. Un saņēma 450 000 ASV dolāru komisijas maksu no pārdošanas darījuma. Tālāk sekoja tiesu darbi. Šis fakts nav palicis nepamanīts arī mākslas aprindās. Pirms pāris gadiem mūsu pašu Dailes teātrī poļu režisors Lukašs Tvarkovskis ar panākumiem iestudēja dramaturģes Ankas Herbutas lugu "Rohtko". Izrāde plūkusi laurus kā pašmāju, tā ārvalstu teātros. Būtisku darbu Rotko stāsta veidošanā ir veicis Māra Briežkalna kvinteta uzvedums "Rothko in Jazz". Nozīmīga vērtība ir arī koncertzālē "Lielais dzintars" tikko izskanējušajam koncertam, kurā amerikāņu komponista Mortona Feldmana skaņdarbs "Rotko kapela" skanēja Latvijas Radio kora izpildījumā. Rotko aktualitāti ir apliecinājis arī pērnā gada nogalē rīkotais Vašingtonas Nacionālas galerijas izstādes projekts "Rotko uz papīra". Šogad tas kā ceļojošs projekts pirmo reizi eksponēts Eiropā, Oslo Nacionālajā galerijā. Un vēl, un vēl un vēl joprojām Rotko ir un paliek Rotko. Par viņu turpina runāt, bet viņa darbi turpina aizkustināt un iedvesmot miljoniem cilvēku visā pasaulē. Rotko muzejā tikko noslēdzies nu jau 20. Starptautiskais glezniecības simpozijs "Mark Rothko". Šis gluži svaigais stāsts par Rotko ir dzimis Daugavpilī deviņu mākslinieku radošajā veikumā, kas aplūkojams Rotko muzejā līdz 2024. gada 17. novembrim. Vēl var paspēt!

27. oktobrī Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" viesosies izcilais Freiburgas Baroka orķestris, piedāvājot vienā vakarā dzirdēt visus sešus Johana Sebastiāna Baha “Brandenburgas koncertus”, kuros komponists rāda apbrīnojamu izdomas bagātību solo instrumentu un orķestra instrumentu saspēlēs un rotaļās. Šī mūziķu apvienība izveidota 1987. gadā, saņēmusi prestižas balvas, sadarbojusies ar jomas vadošajiem speciālistiem, turklāt ir pirmais baroka orķestris, kam bijis gods atklāt Zalcburgas festivālu. Viens no orķestra mākslinieciskajiem līderiem ir vijolnieks Gotfrīds fon der Golcs (Gottfried von der Goltz), Drēzdenes galma baroka mūzikas un Johana Sebastiāna Baha dēlu daiļrades speciālists, kurš nāk no Brandenburgas markgrāfistes augstmaņu dzimtas. Ar mūziķi sazinājās Inta Zēgnere.   Gotfrīds fon der Golcs: Kad 1987. gadā tika dibināts Freiburgas Baroka orķestris, Vācijā vēl nebija daudz šādu mūziķu vienību, kas spēlē autentiskos instrumentus. Jau darbojās Musica Antiqua ar Reinhardu Gēbelu, bija Concerto Koeln un, protams, Nikolauss Arnonkūrs ar Concentus Musicus Wien. Tas bija laiks, kad šāds muzicēšanas veids bija ļoti svaigs un jauns. Man tas ļoti patika. Mēs tolaik bijām jauni, mums bija daudz enerģijas, un tas bija bezgala aizraujoši. Kopā muzicējot, mēs meklējām savu ceļu, savu valodu un izteiksmes veidu. Toreiz  gājām uz bibliotēkām un meklējām senus rokrakstus, rakstījām tām vēstules un lūdzām manuskriptu kopijas. Tagad – interneta laikmetā viss ir daudz vienkāršāk. Bet jau toreiz mēs  izveidojām savu unikālu spēles stilu, ko esam saglabājuši. Protams, mums ir pamatīgas zināšanas stila jautājumos - kas ir  franču tradīcija vai itāļu tradīcija, vai klasiskais stils. Un tomēr no teorijas vien daudzas lietas nevar iemācīties, ir nepieciešama muzicēšanas pieredze, un Freiburgas Baroka orķestrim tāda ir vjau vairāk nekā 35 gadus. Mēs vienmēr meklējam patiesību mūzikā, un tieši tas uztur pie dzīvības un attīstības.  

Raidījumā Pievienotā vērtība runājam par kreditēšanu – lielo bubuli, kas tiek piesaukts katru reizi, runājot gan par Latvijas ekonomikas nedienām, gan par bankām piemērojamajiem nodokļiem. Vēl arī par e-rēķiniem, kas drīz būs obligāti: kas tie ir un ko mainīs uzņēmumiem.  Latvijas Bankas jaunāko prognožu paziņošana parasti ir arī publiska diskusija par to, kas notiek Latvijas ekonomikā. Un šoreiz gribam parunāt par piecām interesantām tendencēm, kas izskanēja šajā diskusijā. Un neviena no tām nav IKP vai inflācijas prognoze, bet visas liek padomāt par to, kas notiek naudas pasaulē. Manuprāt, pirmā lieta ir Latvijas patērētāju uzvedība. Reālie cilvēku ienākumi nav būtiski mainījušies, bet uzvedība kļuvusi piesardzīga, naudu netērējam, bet gan krājam. Var gadīties, ka tas liecina par pastāvīgu sabiedrības uzvedības maiņu, pieļauj Latvijas Bankas monetārās pārvaldes vadītājs Uldis Rutkaste.   Un vēl par kādu lietu, kas kļuvusi par sava veida bubuli. E-rēķini. No 2025. gada tie obligāti, sadarbojoties ar budžeta iestādēm, bet, iespējams, no 2026. gada obligāti arī uzņēmumu starpā. Kas vispār ir ē-rēķins? Tas noteikti nav rēķins pdf dokumentā, ko bieži saņemam, bet gan īpašā formā strukturēts dokuments, kuru grāmatvedības programmas atpazīst un nolasa, man skaidro "Jumis Pro" vadītājs Viesturs Slaidiņš. 

13. oktobrī koncertzālē "Cēsis", 20. oktobrī koncertzālē "Lielais dzintars" Liepājā, 12. novembrī Vienības nama koncertzālē Daugavpilī un 14. novembrī Mazajā ģildē ar koncertprogrammu "Auznieks. Bēthovens. Vēberns" viesosies stīgu kvartets Sponte, kurā apvienojušies vijolnieces Marta Spārniņa un Liene Neija-Kalniņa, altists Ivars Brīnums un čellists Ēriks Kiršfelds. Pēc kvarteta ierosinājuma komponists Krists Auznieks radījis jaundarbu “Rose of Vision I”, kurš savu pirmatskaņojumu piedzīvoja vasarā. Līdzās Krista Auznieka darbam - arī Ludviga van Bēthovena 11. stīgu kvartets op.95 Fa mažorā "Serioso" un Antona Vēberna Stīgu kvartets (1905). Kvarteta aizsākumi meklējami 2020. gadā, tā repertuārā ir mūzika no baroka līdz mūsdienām. Jaundarbus tam radījuši arī Platons Buravickis, Matīss Čudars un Linda Leimane. Rūta Paula tikās ar kvarteta mūziķiem atklāj, ka visus trīs darbus vieno spilgti, emocionāli uzplaiksnījumi, kas ir kā atsauce uz visu šo darbu tapšanu spilgtu mirkļu iespaidā. Uzzinām arī par kvarteta Sponte tapšanas iemesliem un darbības vēsturi, programmām, jaunu opusu pasūtījumiem, par priekšnesumu spontanitāti (no tā arī kvarteta nosaukums Sponte), par darbiem ārpus šī kvarteta dzīves, par to, cik šo mūziķu pedagoģiskā darbība ietekmē vai neietekmē kopīgo priekšnesumu.

Liepājas Simfoniskais orķestris atklājis savu 144. sezonu un sācis rudens koncertturneju pa Latvijas pilsētām.  Mākslinieciski krāšņās programmas īpašā viešņa būs vijolniece Paula Šūmane. Ar viņu tiekamies Kultūras rondo. Bet orķestra direktoru Uldi Lipski izvaicājam par orķestra turpmākajām iecerēm. Ar koncertiem Saldus novada Kalnos un koncertzālē “Lielais dzintars” Liepājas Simfoniskais orķestris aizsāka savu rudens koncertturneju pa vairākām Latvijas pilsētām. Mākslinieciski krāšņās programmas īpašā viešņa ir vijolniece Paula Šūmane, kuras sniegumā varēs baudīt virtuozo Žana Sibēliusa Vijolkoncertu. Liepājas Simfoniskā orķestra Latvijas turnejas programma vēl skanēs: 10. oktobrī pulksten 19 – “Ulbrokas pērlē”; 11. oktobrī pulksten 18 – Daugavpils Vienības namā; 12. oktobrī pulksten 18 – Smiltenes Kultūras centrā. Diriģents un orķestra mākslinieciskais vadītājs Guntis Kuzma koncerta programmā līdzās pasaulē ievērojamiem klasiķiem – Žanam Sibēliusam un Antonīnam Dvoržākam – licis arī liepājnieka Agra Engelmaņa daiļradi.

Ja par visas Eiropas kultūras galvaspilsētu Liepāja kļūs 2027.gadā, tad par vietējā mēroga kultūras karstāko punktu tā noteikti ir dēvējama šīs nedēļas nogalē, jo tur notiks mūsdienu mākslas festivāls “Liepājas Mākslas forums”. Tas šogad norisināsies no 27. līdz 29. septembrim un atzīmē desmitgadi ar tēmu “Pēctecība”. Par šī gada foruma norisēm Kultūras rondo stāsta Liepājas mākslas foruma mākslinieciskā vadītāja Baiba Bartkeviča un dziedātāja, Krista Auznieka monooperas „Apzināšanās” balss Evija Vēbere. Ierakstā uzklausām mākslinieci Katrīnu Neiburgu, kura stāsta par par savu videoprojekciju Krista Auznieka monooperai. Tēma izraudzīta ne tikai, lai reflektētu par festivāla nākošajiem dzīves gadiem, bet arī apzināti padomātu par mūsu sabiedrības un katra indivīda tālāk būšanu. Apmeklētājiem būs iespēja piedzīvot īpašu pieredzes ceļu septiņos mūzikas, mākslas un laikmetīgās dejas notikumos, kas iedrošinās apzināties gan pašiem sevi, gan apkārtējo un pārlaicīgo pasauli. Festivāla atklāšanā 27. septembrī plkst. 19 apmeklētājus aicinās iziet savu apzināšanās ceļu. Koncertzāles "Lielais dzintars" Lielo zāli piepildīs Krista Auznieka monoopera "Apzināšanās", skanot Evijas Vēberes dziedājumiem senajā budistu valodā un trio "Art-i-Shock" instrumentspēlei, ko apvīs Katrīnas Neiburgas videoprojekcijas.      

Stāsta izdevniecības "Liels un mazs" izdevēja un līdzīpašniece Alīse Nīgale Pirms 20 gadiem Latvijā radās jauna bērnu grāmatu izdevniecība, un tai vajadzēja atrast nosaukumu un atbilstošu vizuālu simbolu. Grāmata, ar kuru aizsākās šīs izdevniecības darbs, bija Ineses Zanderes dzejoļu krājuma "Iekšiņa un āriņa" jauns, papildināts izdevums, kurš kopš tā laika piedzīvojis jau piecas atkārtotas tirāžas, ilgmūžīgu Jaunā Rīgas teātra izrādi un  muzikālu audioierakstu.  Tieši šajā grāmatā atradās Ūnas Laukmanes oriģinālā tekstililustrācija dzejolim "Lielais un mazais", kas deva ideju un tēlu izdevniecības nosaukumam un logo. lielais mazo nebaida lielais mazam draugs lielais mazo pagaida mazo sev līdz sauc mazais lielam pasmaida mazais lielam draugs mazais lielā nebaidās jo viņš pats liels augs Tekstililustrācija, kurā lielais un mazais bija ieguvuši divu lāču veidolu, un mazais lācis iekārtojies lielā lāča siltajā azotē, radīja spilgtu taktilu ilūziju. Bērni grāmatā paijāja lāču kažociņus, uzreiz nemaz nespējot noticēt, ka sataustīs gludu papīra lapu. Veidojot logo, māksliniece pārvērta šo ilustrāciju grafiskā, lakoniskā tēlā, bet saglabāja siltumu un sirsnību, kas izteica izdevēju pārliecību, ka bērnu un pieaugušo dzīve ir cieši vienota un bērnu literatūra ir svarīga,  līdzvērtīga literatūras daļa.   Tekstila klātbūtne izdevniecības "Liels un mazs" pirmsākumos nebija nejauša. Tā bija daļa no izdevniecības koncepta bērnu grāmatu ilustrācijas attīstībai: iesaistot arī māksliniekus, kas strādā tekstilmākslas, videomākslas, scenogrāfijas, instalāciju, datorgrafikas, glezniecības, tēlniecības, fotomākslas un citos žanros, var latviešu grāmatu ilustrācijas robežas paplašināt, ienest tajā jaunas idejas. Jau vienā no pirmajiem "Liels un mazs" izdevumiem – grāmatā "Pasakas par bērnu dzīvi" – līdzās nostājās Katrīnas Neiburgas inscenētās fotoilustrācijas, Ievas Maurītes grafika, Ginta Gabrāna gaismas instalāciju attēli, Andra Vītoliņa figūras, kas konstruētas no datoru detaļām, un Otto Zitmaņa glezniecība. Tekstila klātbūtne turpinājās Ūnas un Ineses kopdarbā – dzejoļu grāmatā "Dieguburti", un jo krāšņi uzplauka Lupatiņu stāstos un animācijā, iesaistoties māksliniekam Reinim Pētersonam un režisoram Edmundam Jansonam. Ne velti Zeķītei, Cimdiņam, Spilventiņam un Lakatiņam ir dots kopīgais uzvārds – Lupatiņi: visa viņu pasaule un viņi paši veidoti no audumiem.   Režisora Mārtiņa Grauda ideja īstenojās Ineses Zanderes grāmatā "Latviešu zvēri", kurā tika noiets garš ceļš no mākslinieces Laimas Eglītes skicēm līdz Kristapa Kalna fotoilustrācijām. Ilustrācijās dzīvnieku maskās un cilvēku apģērbā tērpti aktieri iedzīvināja meža varoņus Latvijas dabā, bet Rūtas Briedes un Arta Brieža dizains piedāvāja bērnam grāmatā gan izjust dabiska audekla pieskārienu, gan salīdzināt papīrā izgrieztas dzīvnieku pēdas.    Šķiet, ka dažādo žanru klātbūtnes ilustrācijā kulminācija tika sasniegta "Liels un mazs" dzejas bilžu sērijā "BIKIBUKS", kurā dažādu laiku latviešu autoru dzejoļus bērniem ilustrēja mūsdienu mākslinieki, un šis kopums, ko veido 101 grāmatiņa, kļuva par sava veida latviešu mūsdienu mākslas antoloģiju. Tajā atrodama visdažādāko stilu grāmatu grafika, glezniecība, papīra kolāža, plastilīns, skulptūra, instalācija. Netrūka arī Ūnas Laukmanes tekstilmākslas Aspazijas dzejoļa "Viešņa" ilustrācijās. Fotogrāfija bija vidutājs, kas palīdzēja šiem dažādajās tehnikās veidotajiem oriģināldarbiem nonākt drukātās grāmatās. Jau sērijas iznākšanas laikā "Liels un mazs" organizēja mākslas darbu oriģinālu izstādes, kas ļāva tos samērot ar tapušajām grāmatām, bet visvairāk pārsteigumu skatītājiem sagādāja izstāde "BikiMETRS". Tā līdzinājās lappusēm no Bikibuka dienasgrāmatas – atklājot mākslinieku darba procesu, dažādus "bikifaktus" un prototipus – cilvēkus un lietas. Lai gan šo izstādi, kas joprojām turpina apceļot dažādas Latvijas vietas, veidoja lielie, tā bija ērta mazajiem – ar piemērotu ekspozīcijas novietojuma augstumu un iespēju dažās ilustrācijās ielīst un iejusties no iekšpuses!

Skatieties, ar ko braucat kopā copēt - viss ir atkarīgs no labas kompānijas. Esam copē ar aktieri Intaru Rešetinu un Ati Zviedri. Sarunas, piedzīvojumi, joki un arī visādi forši ieteikumi! Skaties un uzzini, cik daudz zivju galu galā tika noķerts. Žurnāla Lielais loms arhīvs: https://lasi.lv/e-izdevumi?filters%5Bis_purchased%5D=0&filters%5Bedition%5D=ll https://www.lielaisloms.eu/

Starptautiskās aktualitātes analizē Latvijas Universitātes profesore Žaneta Ozoliņa, Latvijas nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Toms Rostoks un Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa. Trauksmainā jubileja Vakar, 9. jūlijā, trīsdesmit divu Ziemeļatlantijas Līguma organizācijas jeb NATO dalībvalstu delegācijas pulcējās samitā Vašingtonā. NATO samitiem nav regulāra grafika, un alianses pastāvēšanas pirmajā ceturtdaļgadsimtā vispār notika tikai viena šāda augstākā līmeņa tikšanās. Pēc tam samiti notika biežāk, reizēm ar gada, reizēm ar dažu gadu intervālu, reizumis arī divreiz vienā gadā. 2022. gadā notika veseli trīs, no tiem viens, 25. februārī, notika tiešsaistē. Kā zināms, šogad apritēja 75. gadskārta, kopš tobrīd divpadsmit valstis Vašingtonā noslēdza alianses dibināšanas līgumu, un šim jubilejas samitam līdz ar to ir īpaša noskaņa. Frāze „NATO šobrīd ir stipra kā nekad,” pastāvīgi izskan uzrunās un intervijās, un biežuma ziņā to pārspēj vien solījumi aizsardzības budžeta apjoma ziņā un paustā apņemšanās atbalstīt Ukrainu tās cīņā pret Krievijas agresiju. Kas attiecas uz diviem procentiem no iekšzemes kopprodukta aizsardzības tēriņiem, tad lielākais vairums dalībvalstu šo kritēriju izpilda. Atpalicējos pagaidām ir Spānija, Beļģija, Turcija, Kanāda, Slovēnija un Luksemburga. Skaļie solījumi nodrošināt Ukrainai vairāk pretgaisa aizsardzības līdzekļu izskan kā drūma rezonanse kārtējam raķešu un vadāmo aviobumbu triecienam, kuru agresorvalsts raidīja pret Ukrainu pirmdien, nogalinot vairāk nekā četrdesmit un ievainojot vairāk nekā 170 cilvēkus, tai skaitā daļēji sagraujot valsts lielāko specializēto bērnu slimnīcu Kijivā. Lielais skaits krievu raķešu, kuras šai uzlidojumā sasniedza mērķus, nepārprotami ir rezultāts Ukrainas aizsardzības spēju izsīkumam, pie kura noveda Rietumu, pirmām kārtām amerikāņu palīdzības ilgstošā kavēšanās, Trampa atbalstītājiem bloķējot finansējuma apstiprināšanu Kongresā. Atkārtotās prezidentūras pretendents visai pamanāmi met savu plato ēnu pāri NATO samita norisei. Joprojām trūkst skaidra priekšstata par to, kā viņš varētu rīkoties Ukrainas un visas NATO alianses sakarā, ja novembrī atkal tiks ievēlēts, bet teksti, kurus producējušas Trampam tuvas drošības ekspertu aprindas vedina uz domām, ka Kijivu mēģinātu piespiest sēsties pie sarunu galda un atzīt Krievijas kontroli pār sagrābtajām teritorijām, kā arī atteikties no plāniem drīzā nākotnē iestāties NATO. Prezidenta Baidena uzstāšanos, uzrunājot dalībvalstu vadītājus, prese visai nepārprotami traktēja kā mēģinājumu reabilitēties pēc izgāšanās priekšvēlēšanu debatēs ar Donaldu Trampu. Jāteic, šoreiz Baidenam netrūka spara un stingrības nedz stājā, nedz formulējumos, atgādinot jau zināmās tēzes par karu Ukrainā kā cīņu par demokrātiskās pasaules nākotni. Tomēr, kā vēsta mediji, Demokrātu partijas iekšienē nerimst diskusijas par to, vai esošajam prezidentam vajadzētu turpināt sacīksti par Balto namu. Pirmdien vēl viens prominents demokrātu politiķis, senators no Vašingtonas pavalsts Adams Smits aicinājis Džo Baidenu pārtraukt savu vēlēšanu kampaņu. Miera balodis Viktors Ungārija nule bija sākusi pildīt Eiropas Savienības Padomes prezidējošās valsts funkcijas, kad tās premjerministrs Viktors Orbans 2. jūlijā negaidīti ieradās Kijivā, kur, būdams amatā jau četrpadsmit gadus, pēdējoreiz viesojās vairāk nekā pirms desmitgades. Pēc tikšanās ar prezidentu Zelenski viņš paziņoja, ka aicinājis Ukrainas vadītāju apsvērt uguns pārtraukšanu, lai uzsāktu sarunas ar agresoru. Zelenskis šos izteikumus nekomentēja. Nākamajās dienās sekoja paziņojumi no teju visām nozīmīgākajām Eiropas Savienības amatpersonām – norādot, ka Orbanam nav nekāda savienības pilnvarojuma jebkādu sarunu vešanai. Tas nekavēja jaunizšķīlušos miera balodi turpināt lidojumu pa savu trajektoriju, piektdien piezemējoties Kremlī, kur viņa un Krievijas vadoņa publiskajās izpausmēs netrūka savstarpējas labvēlības apliecinājumu. Tai skaitā Putins nodēvēja savu viesi neeksistējošā titulā – par „Eiropas Savienības Padomes prezidentu”. Prezidenta Zelenska administrācija komentējusi, ka Kijivā Orbanam neesot sniegts nekāds jauns vēstījums, kuru viņam vajadzētu nodot Putinam. Savukārt kāds anonīms Eiropas Komisijas pārstāvis paziņojis, ka šī „miera tūre” varētu maksāt Ungārijas līderim agrāk plānoto komisijas vizīti Budapeštā. Taču Orbana pašiecerētajā „miera misijā”, kā izrādās, bija paredzēts vēl viens pieturpunkts: šopirmdien viņš ieradās Pekinā un spieda roku Ķīnas līderim Sjī Dziņpinam. Arī šeit kā viesis, tā namatēvs veltīja dažu labu vispārīgu un nogludinātu frāzi miera centieniem un izcilajai lomai, kuru šai ziņā lemts spēlēt Pekinai. Kāds ir visas šīs tūres „sausais atlikums”? Pēc Orbana Maskavas vizītes Eiropadomes prezidents Šarls Mišels un pārējie padomes locekļi esot saņēmuši no viņa vēstījumu, kura saturs kļuvis zināms izdevumam „Politico”. Tas licis izdevuma žurnālistiem nodēvēt Ungārijas valdības vadītāju par Kremļa runasvīra Dmitrija Peskova līdzinieku – tik ļoti viņa vēstījums šūts pēc agrsorvalsts mēriem. Krievijas izšķirošais pārsvars kaujas laukā iestāšoties jau tuvākajos mēnešos, tāpēc esot pēdējais brīdis piedabūt Ukrainu pie sarunu galda. Kā izteicies kāds anonīms Briseles diplomāts: „Šeit neatspoguļojas nekas, nu pilnīgi nekas no visiem Eiropadomes pēdējo divarpus gadu centieniem.” Francijai netīk koalīcijas Pēc Francijas parlamenta vēlēšanu otrās kārtas prezidents Makrons var pielaikot Napoleona trijstūreni – viņa riskantais politiskais manevrs, izsludinot šīs vēlēšanas, ir attaisnojies. Ja pēc pirmās kārtas pagājušonedēļ radikāli labējie no Nacionālās apvienības jau juta valdības grožus sev rokā, tad 7. jūlija vakarā šīs cerības izrādījās izkūpējušas vasarīgajās Parīzes debesīs. Marinas Lepēnas un Žordāna Bardellas partijai, par spīti diezgan nozīmīgam pieaugumam, būs vien trešā lielākā frakcija Nacionālajā Asamblejā. Pirmajā vietā ir Jaunā tautas fronte – plašs kreiso bloks ar samērā mērenajiem sociālistiem vienā un jau krietni radikālākajiem komunistiem un partiju „Nelokāmā Francija” otrā spārnā. Prezidenta Makrona pārstāvētais liberāli centriskais bloks „Kopā”, kaut zaudējis apmēram trešdaļu deputātu vietu, tomēr noturējies otrajā pozīcijā. Tāpat apmēram trešdaļu no savas jau tā nelielās frakcijas zaudējusi liberālkonservatīvā Republikāņu partija, Piektās republikas pamatlicēja prezidenta de Golla idejiskā mantiniece. Rezultātā Francijas parlamentā tagad ir trīs apmēram vienāda lieluma frakcijas, kuras šķir visai pamatīgas ideoloģiskās plaisas. Un vispār – koalīcijas valdība, kas šķiet gluži pašsaprotams risinājums vairumā Eiropas valstu, Francijai ir kaut kas teju svešs. Pēc klasiski parlamentārās Ceturtās republikas bēdīgajām beigām smagā politiskā krīzē, Piekto republiku franči būvēja gluži citādu – ar stipru prezidenta varu un vēlēšanu sistēmu, kas gandrīz vienmēr nodrošina viena politiskā spēka noteicošu pārsvaru. Šoreiz ir citādi, un nav īsti skaidrs, kā Francija varētu tikt pie darboties spējīgas valdības. Labākās izredzes veidot kādu plašu koalīciju būtu prezidenta Makrona blokam, kā jau centriskam spēkam. Tomēr šādā koalīcijā grūti iedomāties lielāko daļu no Jaunās tautas frontes, kur pārsvarā ir radikāli kreisie. Ietekmīgais spēks te ir „Nelokāmā Francija” ar tās līderi Žanu Liku Melanšonu priekšgalā. Viņš un viņa līdzgaitnieki jau paziņojuši, ka nesaredz iespēju būt vienā valdībā ar centristiem vai republikāņiem, un saņēmuši pretī līdzīgus izteikumus. Pagaidām visai miglainas izskatās arī perspektīvas uzbūvēt koalīciju ar mēreni kreisajiem sociālistiem un mēreni labējiem republikāņiem; katrā ziņā pret šādu iespēju jau diezgan kategoriski izteicies republikāņu līderis Lorāns Vokjē. Kā izdevumam „The Guardian” izteikusies Francijas Nacionālā zinātniskās izpētes centra eksperte Izabella Ginodū: „Vai nu franču partiju vadītāji iemācīsies vest sarunas un veidot jauna tipa koalīcijas, vai arī mums ir lielas iespējas pieredzēt [..] institucionālu krīzi.” Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* ​ * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Lielais letālo autoavāriju skaits atkal licis domāt par risinājumiem, lai labotu situāciju. Satiksmes ministrija plāno gan paplašināt kontroli uz ceļiem, gan rosina sodīt arī pa mazākiem pārkāpumiem. Tomēr satiksmes lauciņā ir arī citas problēmas, jo "Rail Balica" finansējums joprojām sagādā lielas galvassāpes valdībai.  Par šie jautājumiem Krustpunktā izvaicājam satiksmes ministru Kasparu Briškenu. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas Radio Pētnieciskās žurnālistikas daļas žurnālists Andrejs Vasks un portāla "Delfi" redaktors Kārlis Arājs.  

Lielais letālo autoavāriju skaits atkal licis domāt par risinājumiem, lai labotu situāciju. Satiksmes ministrija plāno gan paplašināt kontroli uz ceļiem, gan rosina sodīt arī pa mazākiem pārkāpumiem. Tomēr satiksmes lauciņā ir arī citas problēmas, jo "Rail Balica" finansējums joprojām sagādā lielas galvassāpes valdībai.  Par šie jautājumiem Krustpunktā izvaicājam satiksmes ministru Kasparu Briškenu. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas Radio Pētnieciskās žurnālistikas daļas žurnālists Andrejs Vasks un portāla "Delfi" redaktors Kārlis Arājs.  

Jau pēc dažām dienām Vācijā startēs viens no šī gada lielākajiem sporta notikumiem pasaulē - Eiropas čempionāta finālturnīrs futbolā. Šī turnīra sākums iezīmē simbolisku jubileju vienam no lielākajiem panākumiem neatkarīgās Latvijas sportā - tieši pirms 20 gadiem Latvijas futbola izlase pirmo un līdz šim vienīgo reizi spēlēja kādā no lielajiem finālturnīriem. Raidījuma lielajā sarunā tiekamies ar cilvēkiem, kuri 2004. gada jūnijā bija aculiecinieki tur Portugālē, kā Latvija debitēja Eiropas čempionātā futbolā - ciemos bijusī Latvijas Radio sporta žurnāliste Inita Kresa-Katkovska, spēļu komentētājs Gunārs Jākobsons un bijušais Latvijas Futbola federācijas ģenerālsekretārs Jānis Mežeckis. Nedēļas topā: Latvijas Olimpiskās komitejas prezidenta amatā ievēl Raimondu Lazdiņu, vēlēšanas jau pavada dažādas peripētijas un skandāli; Par “VEF Rīga” basketbola kluba galveno treneri oficiāli kļūst Mārtiņš Gulbis; Kristaps Porziņģis atgriežas laukumā pēc 38 dienu pauzes un lieliski aizvada Nacionālās basketbola asociācijas pirmo finālspēli; Morobraucējam Paulam Jonasam smaga trauma, iespējams cietis ārstu nekompetences dēļ.

Stāsta klarnetists un diriģents Guntis Kuzma Vienam no spožākajiem 20. gadsimta mūziķiem — klarnetistam Benijam Gudmenam, kuru visi pazīstam kā svinga karali, bija milzīga popularitāte un ietekme džeza pasaulē; viņš skan gan radio, gan TV, viņa ieraksti ir vieni no pārdotākajiem, un daudzu klarnetistu biogrāfijās lasām, ka caur Beniju Gudmenu tie bērnībā izvēlējušies tieši klarneti. Bet vai zināji, cik daudz viņš darījis arīdzan klasiskā repertuāra attīstības labā? Izdoti neskaitāmi albumi, kur tādas zvaigznes kā Sabīne Meijere, Martins Frests, Šārona Kama, Rihards Štolcmanis ieskaņojuši Gudmenam veltītos skaņdarbus. Līdzās satriecošam sniegumam džeza laukā un virknei klasisku darbu pirmatskaņojumu, Gudmens daudz spēlējis arī Mocarta, Brāmsa un Vēbera skaņdarbus; ieskaņojumu skaitā ir Mocarta Klarnetes kvintets ar Budapeštas stīgu kvartetu, Mocarta Klarnetes koncerta interpretācija ar Bostonas simfonisko orķestri un Šarlu Minšu; ierakstos fiksēti arī Vēbera klarnetes Koncerti, Lielais duetkoncerts ar klavierēm un Brāmsa Otrā klarnetes sonāte. Benijs Gudmens uzauga Čikāgā līdz ar Ņūorleānas stila slavenajiem maršējumiem un deju zālēm, bet mācījās klasisko klarnetes spēli; viens no viņa skolotājiem bija Čikāgas simfoniskā orķestra klarnetists Francis Šeps, bet krietni vēlāk — 1952. gadā — būdams jau savas slavas virsotnē, Gudmens uzsāka mācības pie angļu klarnetes meistara Redžinalda Kella. Džeza klarnetisti un tolaik arī angļu klasiskie klarnetisti izmantoja "vibrato", kas gan bija samērā lielā pretrunā ar pieņēmumu, ka klasiskā klarnete ir instruments bez "vibrato". Tātad viedoklis par skaņu kā tādu Gudmenam un Kellam bija līdzīgs, taču Gudmenam bija krietni jāpiestrādā pie ambušūra, artikulācijas un pirkstu tehnikas, būtībā izpratne par skaņas veidošanu esot pat bijusi jāmaina. Vienbrīd pat Kells esot bijies ko fundamentāli koriģēt Gudmena spēlē, negribot kļūt par to, kurš izpostījis svinga karaļa klarnetes skanējumu. Gudmens bija pasūtītājs virknei jaundarbu, kas kļuvuši par absolūtu 20. gs. klarnetes klasiku. Viens no spēlētākajiem klarnetes darbiem pasaulē noteikti ir Fransisa Pulenka Sonāte — mūzika no dramatisma līdz trauslai melanholijai. Paredzēts to bija pirmatskaņot ar pašu autoru, taču Pulenks negaidīti dodas citā pasaulē un pirmatskaņojumā klavieres spēlē Leonards Bernsteins. Starp citu, Leonarda Bernsteina "Prelūdija, fūga un rifi" bija slavenā Vūdija Hermana pasūtījums, šo darbu viņš tā arī nekad nenospēlēja, toties ar pašu autoru pie diriģenta pults to nospēlēja Benijs Gudmens. Bēlas Bartoka "Kontrasti" noteikti uzskatāms par vienu no klarnetes-vijoles-klavieru kamermūzikas fundamentiem. Gudmens to pasūta un pirmatskaņo ar autoru un vijolnieku Jozefu Sigeti. Viens no nozīmīgākajiem koncertiem klarnetes literatūrā neapšaubāmi ir Ārona Koplenda Koncerts; ar mūžības tvertām garām frāzēm tā pirmajā daļā, izteikti džezīgu kadenci, svinga un Latīņamerikas deju ritmiem caurstrāvotu finālu, arī šo darbu pasūta un pirmatskaņo Gudmens, un diriģē, protams, pats autors. Arī Malkolma Ārnolda Otrais klarnetes koncerts, kas pirmatskaņots ar Denveras orķestri, tapis pēc Gudmena ierosinājuma. Sākumā gan autors viņa piedāvājumu esot uzskatījis par izjokošanu. Kad Gudmens zvanījis Ārnoldam, viņš esot nokliedzies un nometis telefona klausuli; vēlāk gan neskaidrības bija atrisinātas un Ārnolds piekrita komponēt. 1974. gada aprīlī Gudmens devās uz Dublinu, lai paņemtu jaundarba partitūru, ko Ārnolds bija atstājis viņam viesnīcas istabā ar ziediem un Jack Daniel's viskija pudeli. Pēc dažām stundām viņš saņēma zvanu no Gudmena, kurš nodēvēja darbu par vienkārši lielisku! Arī Dariusa Mijo Koncerta ierosinātājs ir Benijs Gudmens, un arī franču smalkums un mīlīgo melodiju vijība ir piestāvējusi viņam. Un visubeidzot neoklasicistiskā mērcē veidotais Paula Hindemita Koncerts taču arī ir Gudmena ierosināts un pirmatskaņots. Hindemits teicis: "Centos radīt Benijam tīkamu un ļoti "klarnetisku" skaņdarbu, kuru viņam patiktu spēlēt un kurš atklātu klausītājam viņa jēgpilno virtuozitāti." Ne visu pasūtinājumu ceļš bijis tik rožains: Viljams Voltons nav piekritis komponēt Gudmenam, Bendžamins Britens iesāka rakstīt Koncertu, bet tālāk par vienu daļu tā netika, Ingolfs Dāls esot iesācis darbu, gandrīz pat pabeidzis, taču tas pazudis nebūtībā.

Piespēlē šoreiz daudz runājam par pasaules čempionātu hokejā, kas sācies Čehijā. Lielā intervija ar bijušo Latvijas izlases aizsargu Jāni Andersonu, kurš jau ilgi dzīvo Slovākijā, tur arī strādā par treneri. Nedēļas topā: Latvijas hokeja izlase ar uzvaru pār Poliju un Franciju papildlaikā sāk pasaules čempionātu; Uz Latvijas Olimpiskās komitejas prezidenta krēslu cierē pieci pretendenti; Latvijas Basketbola līgas finālsēriju ar uzvaru sāk “VEF Rīga”, bet “Zeļļi” izrāda ļoti nopietnu pretestību; Ventspils ar graujošu uzvaru iesāk bronzas sēriju; "Prometey", iespējams, atstās Latvijas-Igaunijas apvienoto līgu.

Aktuālitāes pasaulē analizē Latvijas Radio ziņu dienesta ārzemju korespondents Rihards Plūme, laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un politologs Kārlis Daukšts. Gruzijā turpinās protesti pret "ārvalstu aģentu" likumprojektu Laikā, kad pasaulē pareizticīgie svinēja Lieldienas, Gruzijā turpinājās plaši protesti pret "ārvalstu aģentu" likumprojektu. Šis likumprojekts līdzinās Krievijā spēkā esošam likumam, ar ko tiek apkaroti mediji, nevalstiskās organizācijas un aktīvisti. Protesti turpinās jau kopš 9. aprīļa, kad valdošā partija "Gruzijas sapnis" atkārtoti iesniedza parlamentā šī likuma projektu. Šī partija, neskatoties uz milzīgajiem protestiem, cer to pieņemt maija vidū. Gruzijas prezidente Salome Zurabišvili, kas negrasās to apstiprināt, brīdina, ka Gruzijas sabiedrībai nākamajās vēlēšanās nāksies atbildēt uz eksistenciālu jautājumu – "Eiropa vai Krievija?" Jo, kā viņa uzsvērusi intervijā raidsabiedrībai "Deutsche Welle", Gruzijas problēma nav tikai šis "krievu likums", bet arī Tbilisi "krievu valdība". Zurabišvili atgādina, ka valdošā partija jau pieņēmusi vairākus strīdīgus likumus. Arī likumu, "kas Gruziju padara par ofšoru zonu krievu oligarhiem, kam noteiktas sankcijas”. Viņa aicina Eiropas partnerus spert atbilstīgus soļus, reaģējot uz notiekošo Gruzijā.  Tādejādi paužot, ka ar nosodījumu, ko ir izteikuši gan NATO, gan ES līderi, vien nepietiks. Jāatgādina, ka arī ASV Senāta divpartiju grupa ir nosūtījusi vēstuli Gruzijas premjerministram, brīdinot, ka "ārvalstu aģentu" likuma pieņemšanas gadījumā viņi būs spiesti lūgt mainīt ASV politiku attiecībā uz Gruziju. Izraēla neslēpj nodomu ieiet Gazas sektora dienvidos esošajā Rafas pilsētā Jau ilgstoši gaisā virmoja jauns spriedzes elements, Izraēlai neslēpjot savus tālākos militāros nodomus ieiet Gazas sektora dienvidos esošajā Rafas pilsētā, kur daudzi palestīnieši ir raduši patvērumu, bēgot no kara ziemeļu daļā. Tika izsludināta 100 tūkstoš cilvēku evakuācija, bet starptautiskā sabiedrība aktīvi pastiprināja spiedienu pret Izraēlu, cenšoties apturēt tālāku asinsizliešanu. Tiek ziņots, ka ASV aptur militārās palīdzības kravas, šādi mēģinot iespaidot Netanjahu valdību. Pirmdienas, 6.maija, vakarā pasauli aplidoja ziņa, ka Hamas vadība ir piekritusi Kataras un Ēģiptes  piedāvātajam pamiera plānam, kas izraisīja nelielas spontānas svinības palestīniešu vidū. Tomēr drīz vien kļuva skaidrs, ka Izraēla nav pagaidām gatava piekāpties. Tajā pašā pirmdienas vakarā armijas vadība paziņoja, ka uzsāk ofensīvu, īstenojot mērķtiecīgus gaisa uzlidojumus Rafai. Kā viens no svarīgākajiem uzdevumiem tika nosaukts robežpārejas punkta pārņemšana Izraēlas armijas kontrolē. Mediji šodien, 8. maijā, ziņo, ka to vairs varētu nenodot atpakaļ palestīniešiem, bet kā garants to pārņemtu ASV privāta struktūra. Centieni joprojām apturēt tālāko karadarbību nav rimuši. Kairā ir atsākušās sarunas par iespējamo miera plānu. Ēģiptes un Kataras piedāvājums, saskaņā ar publiskoto informāciju, paredz trīs posmus: pilnīgu Izraēlas karaspēka izvešanu no Gazas josla, kara dēļ pārvietoto palestīniešu atgriešanos un ķīlnieku un gūstekņu apmaiņu ar mērķi panākt "pastāvīgu pamieru". Tomēr, kā skaidro Izraēlas pārstāvji, šis plāns esot tālu no tā, kas apmierinātu Izraēlas pusi, tāpēc sarunas būšot ļoti saspringtas. Putina inaugurācija Otrdien, 7.maijā, piekto reizi cauri Kremlim savā varas apliecinājuma gājienā devās Vladimirs Putins, lai atjaunotu prezidentūru, kurā viņš nodrošinājis sev varu vēl nākamajiem sešiem gadiem. Saskaņā ar Krievijas konstitūciju prezidents drīkst vadīt valsti vien divus termiņus pēc kārtas, bet Putins ir mācējis atrast veidus, kā panākt to, lai spētu noturēties pie varas praktiski visa atlikušā mūža garumā. Tiesa, situācija, kādā viņš uzsāka pirmo prezidentūru pirms 24 gadiem un tagad, ir kardināli atšķirīga. Viņš ir kļuvis par Rietumu izraidīto, ir ievilcis savu valsti karā, kļuvis par lielāko Eiropas draudu un cenšas būvēt alternatīvu pasauli, kuru valda, pirmkārt, varaskāre un ambīcijas. Rietumu valstīm bija jāizšķiras, vai tās piedalās šķietamajā demokrātijas farsā, jo diplomātijā ir ierasts, ka vismaz valstu vēstnieki, ja ne vadītāji un prezidenti, pievienojas inaugurācijas svinībās. Daudzu valstu, tajā skaitā, Latvijas pārstāvji jau laikus paziņoja, ka uz inaugurāciju nedosies. Tomēr sešu Eiropas Savienības valstu pārstāvji pievienojās procedūrai Kremlī, starp kurām bija arī Francija. Tā skaidroja, ka joprojām vēloties atstāt atvērtas durvis sarunām ar Krieviju. Lielais jautājums ir: kas notiks tagad, kad Putins šķietami konsolidējis un nodrošinājis sev varu nākamajiem sešiem gadiem. Vai un kādas izmaiņas būs valdības sastāvā? Kas notiks militārajās struktūrās? Vēl pirms inaugurācijas ceremonijas Krievija paziņoja par militārajām mācībām, kurās tiks izspēlēta iespēja izmantot taktiskos kodolieročus. Rietumi to nodēvējuši par kārtējo šantāžas elementu, tomēr ir skaidrs, ka šo Putina prezidentūru ievadīs militārā pretstāve un draudi visai Rietumu sabiedrībai.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Daži no mums dzīvo, lai iztraucētu mierīgo tagadni. Tāds arī mūsu šī vakara viesis Monopolā – radošs, atklāts un reizē paslēpies. Latviešu reklāmas un mūzikas video režisors, koncertskatuvju režisors un mūziķis - cilvēks orķestris PapaChi, Čižiks jeb Aivars Čivželis. "Es ticu brīnumiem. Ļoti. Tāpēc esmu ceļojis arī pa visādiem saviem vārdiem, kā zināms. Jo man šie noteikumi nav rakstīti, es varu mainīt vārdus, kad es gribu, respektīvi, jaukt ārā un likt kopā pa savam. Un man liekas, ka tas ir saistīts ar to ticību brīnumiem, ticība kaut kam vēl, kas ir ārpus eksistējošā, nu, tāda pierakstītā, pierādītā," sarunā atklāj Aivars Čivželis. Savā ziņā neparasta viņa nodarbošanās ir svilpošana. "Mans tēvs svilpoja nepārtraukti, un es kaut kā bērnībā, man tas kaut kā pats par sevi nāca ārā, un tā man ir gluži kā otrā elpošana. Es varu svilpot gan uz āru, gan uz iekšu. Starp citu. Tas nozīmē, ka es varu svilpot vispār visu laiku, man nav jāievelk elpa," stāsta Aivars Čivželis. "Man svilpošana vienkārši ārkārtīgi patīk. Man liekas, tas tāds instruments, kas tev vienmēr pie rokas, tu ej pa trepēm, piemēram. Es nevaru palaist nevienas trepes garām, kur ir akustika. Es tur svilpoju tā, kā baznīcas akustikā. Tas bija mans milzu sapnis - kādreiz svilpot ar simfonisko orķestri. Tur, starp citu, bija tāds stāsts, kad bija ideja, ka Čižiks svilpos ar orķestri, un Liepājas simfoniskais orķestris teica - nu paga, paga, kas tas būs tagad? Kas par cirku? Mums katrs pūtējs svilpo, kāpēc mums vajag Čižiku, lai svilpo.  Gustavo ar Olafu [Saulriets], kas arī ir "Lielā koncerta" radītāji, viņi saka - noticiet, tā vajag! Kad uz skatuves es sāku svilpot, tad pēc tam nāca pie manis klāt un prasīja: nu paga, tu caur sintezatoru svilpo? Kā tu darīji? Tas ir forši!"   Kāds Aivaru vairāk zina kā Papa Chi, kāds - kā Čižiku. Vēl kāds Aivaru atpazīst kā Jurgstulajstus. Daudzie pseidonīmi viņam piestāv, jo savas karjeras laikā darbojies un panākumus guvis dažādās jomās. Viņa radošās idejas aizrauj daudzus gan Latvijā, gan ārzemēs.  Aivara radošajā kontā ir vairākas koncertskatuvju režijas - režisējis koncertskatuvju mūzikas video instalācijas "Prāta Vētrai", "Mumiy Troll", Gustavo. Īstenojis arī latviešu mūzikas lielkoncerta “Latvijas Mūzikas Lielais koncerts” skatuves risinājumu un koncerta vizualizāciju režiju pirms diviem gadiem Daugavas stadionā, kā arī aizvadītajā gadā un šogad - Mežaparka Lielajā estrādē. Papa Chi veidojis arī reklāmas klipus, to vidū ir vairāki melnbaltie reklāmas video klipi basketbola klubam "VEF Rīga", no kuriem klips "Colourfully Black & White" ieguvis ASV reklāmas festivāla "Clio Sports Bronze 2017" balvu kategorijā "Filmētā reklāma". Kopš 2008.gada veido arī "Mītavas alus" reklāmas ar grupas “Prāta Vētra” dalību. Veidojis arī CSDD kampaņas “Stūrē? Izkāp no telefona!” video. Pirms gada Aivars debitējis īsfilmu žanrā ar īsfilmu “Maukurs un Zivs” LMT seriāla “Kolektīvs” ietvaros. Un, protams, mūzika - Aivars ir kādreizējais Latvijas 1990. gadu hiphopa grupas "Fact" dalībnieks, un jau divus gadus ir daļa no hiphopa/drum & bass apvienības "Krata". Ārpus visa iepriekš minētā ierunājis vairākas lomas animācijas filmās, un ir arī profesionāls svilpotājs - svilpojis melodijas filmās un dažādu mūziķu skaņdarbos, kā arī kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri divos lielkoncertos “Latvijas Mūzikas Lielais koncerts”. Par savu darbību Aivars saņēmis arī daudz atzinību - viņa veidotie video klipi ieguvuši vairākas Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvas.

"Klasikā" iztaujājam diriģentu Normundu Šnē: runājam gan par Valsts kamerorķestra Sinfonietta Rīga nule kā aizvadītajiem koncertiem Vīnē, gan par 11. aprīlī pulksten 19 koncertzālē "Lielais dzintars" gaidāmo koncertu, kas izskanēs koncertsērijā "Simfonija TUVĀK" . Šajā koncertā Liepājas Simfoniskais orķestris aicina klausītājus iepazīties ar Roberta Šūmaņa Trešo simfoniju, kas pazīstama ar nosaukumu Reinzemes simfonija, un ir komponista pēdējā sarakstītā simfonija. Pie Liepājas simfoniķu diriģenta pults stāsies Normunds Šnē. Koncerts un saruna "Simfonija TUVĀK" sāksies ar mūzikas apskatnieka Oresta Silabrieža ievadvārdiem, kuros atklās simfonijas tapšanas laika kontekstu un šedevra uzbūves detaļas. Pēc koncerta klātesošie būs aicināti uz neformālu sarunu arī ar diriģentu Normundu Šnē.

4. aprīlī, pulksten 17.00 Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) 1. stāva izstāžu zālē atklās laikmetīgās mākslas autora Kriša Salmaņa izstādi "Bezdarbības māktie ziloņi". Kultūras rondo tiekamies ar mākslinieku Krišu Salmani un kuratori Andu Bolužu. Izstādes izpētes procesā mākslinieks tikās ar visdažādākajiem bibliotēkas speciālistiem – indeksētājiem, mākslas krājuma glabātājiem, grāmatniecības vēsturniekiem un citiem. Guvis ieskatu tās attālākajās krātuvēs, mākslinieks bibliotēku rāda kā spoguļu labirintu, kurā ceļā uz mērķi apmeklētāju vada bibliotekāru izstrādātie meklēšanas rīki.   Par izstādes ieceri Krišs Salmanis sacīja: "Mūsu uzdevums bija radīt mākslas darbu par bibliotēkas informācijas sistēmām. Tādas ir vairākas, lielākoties elektroniskas, un tās labi darbojas. Taču mēs izvēlējāmies savu, ne visai skaidru sistēmu. Tā ir neefektīva, bet interesanta. Šajā izstādē ir daži atradumi."  Izstādē radītā spoguļu labirinta līkločus ietekmē gan Kriša minētie atradumi – UDK jeb universālās decimālās klasifikācijas ciparu valoda vai grāmatu pārvešanai lietotās banānu kastes –, gan pasaulē notiekošie procesi, kas nenovēršami atspoguļojas bibliotēkas darbā, piemēram, Preiļu konceptuālista Eināra Pelša kopoto rakstu sējums ķieģelis "Janka" un mūsdienu informācijas konflikti. Šī izstāde iekļaujas Latvijas Nacionālās bibliotēkas izstāžu ciklā, kas tiek veidots sadarbībā ar mūsdienu māksliniekiem. To var aplūkot bez maksas līdz 2024. gada 21. septembrim. Izstāde veidota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu, un tā notiek notikumu ciklā "Latviešu grāmatai 500". Savukārt no 6. aprīļa līdz 9. jūnijam koncertzāles “Lielais dzintars” mākslas telpā "Civita Nova" būs skatāma Kriša Salmaņa izstāde “Melns, balts un viss kaut kas pa vidu”. Šajā izstādē mākslinieks piedāvā trīs melnbaltus video, kur katrs attiecināms uz kādu no Latvijas nesenas vēstures posmiem: Latvija pirms Otrā pasaules kara, Latvija padomju okupācijas laikā un Latvija atgūtās neatkarības gados – gaišas nākotnes gājiens, gūsts un atgūšanās. Divi no šiem darbiem ”Maršs” un ”Uzbrukums” Latvijā būs eksponēti pirmoreiz. Neredzami vedieni savij visus trīs melnbaltos audeklus vienā stāstā, ko vērīgs skatītājs padarīs pats par savu stāstu.

Klusajā sestdienā senās mūzikas apvienība “Schola Cantorum Riga” un džeza saksofonists Dāvis Jurka Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars” klausītājiem veltīs īpaši Lieldienu ieskaņai veidotu programmu, kurā savīsies gregoriskie korāļi un mūsdienīgas džeza improvizācijas. Kā tas iecerēts, skaidro ansambļa "Schola Cantorum Riga" vadītājs Guntars Prānis un saksofonists Dāvis Jurka. Koncertā skanēs vēlīno viduslaiku sakrālā mūzika no Francijas, Ziemeļeiropas un Rīgas, un pamīšus baudīsim Dāvja Jurkas spožās improvizācijas ar atspēriena punktu no senajiem gregoriskajiem dziedājumiem. "Schola Cantorum Riga" mākslinieciskais vadītājs Guntars Prānis nosaucis šīs Dāvja spēles par interludio brillante jeb mirdzošajām starpspēlēm. Viduslaiku dziedājumu tonālajam mirgojumam ir spēcīga līdzība ar džeza neparedzamajiem līkločiem, un šajā programmā viss savijas vienkop. 

Liepājas Starptautisko zvaigžņu festivālu 23. martā Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" noslēgs Džuzepes Verdi Rekviēms. Pie LSO diriģenta pults būs Atvars Lakstīgala, dziedās Valsts akadēmiskais koris “Latvija”, solisti būd poļu soprāns Joanna Zavartko, slovēniešu mecosoprāns Monika Bohineca, ukraiņu tenors Oleksandrs Čuvpilo un Latvijas Nacionālās operas bass Rihards Mačanovskis. Atvars Lakstīgala Verdi Rekviēmu pirmo reizi diriģēja savu diriģenta gaitu sākumā 2011. gadā Liepājas Latviešu biedrības namā. Runājām, kā mainījies viņa skatījums uz šo hrestomātisko opusu, cik daudz tā lasījumu ietekmējis nesenais brauciens uz Ukrainu un tur pieredzētais. Vēl arī par dažādas valstis pārstāvošo solistu kvartetu un atgādinām arī par Rekviēma tapšanas un atskaņošanas vēsturi. Atvars Lakstīgala: "2011. gadā es biju tiešām ļoti, ļoti jauns, un toreiz daudzi teica, ka tā ir arī liela uzdrīkstēšanās. Pieredze kā profesionālam diriģentam bija mazliet vairāk par gadu. Tā bija mana personīgā ambīcija, ļoti vēlējos šo Rekviēmu diriģēt, jo tas bija sirdij tuvs. Vairākas reizes to biju atskaņojis kā mežradznieks orķestra sastāvā. Īpaši man palika atmiņā viens no Operas festivāla koncertiem, kurā Rekviēmu interpretēja poļu diriģents Tadeušs Voicehovskis. Biju emociju pārņemts, iedvesmojos no viņa interpretācijas un tā, kā viņš vadīja orķestri, kā bija iedziļinājies mūzikas saturā, jo katram vārdam, katrai notij šajā meistardarbā ir ļoti liela nozīme. Te nekas nav nejaušs, katra pauzīte, katra sešpadsmitdaļnots ir ar lielu jēgu un nozīmi. Kopš tā laika ir gūts zināms profesionāls rūdījums, daudz kas piedzīvots šo 13 gadu laikā, kopš atskaņojām to kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri. Pavisam nesen biju Ukrainā, ļoti tuvu karadarbības zonai, dzirdēju raķešu šāviņus, dzirdēju dronus lidojam, piedzīvoju spēcīgas emocijas, apzinotie -  te cilvēks ir, un te viņa vairs nav. (..) Šīs emocijas atspoguļosies arī šajā atskaņojumā, jo joprojām nevaru attapties no sirreālas realitātes, kādu piedzīvoju Ukrainā. Man ir liels gandarījums, ka viens no solistiem būs ukrainis Oleksandrs Čuvpilo.

12. marta vakarā Latvijas Nacionālajā operā aizvadīta Lielās mūzikas balvas ceremonija. Pasniegtas balvas septiņās kategorijās, kā arī godināti balvu par mūža ieguldījumu laureāti – komponists Vilnis Šmīdbergs un pianists, pedagogs Arnis Zandmanis. Kultūras rondo iespaidi un komentāri pēc Lielās mūzikas balvas pasniegšanas. Ierakstos - intervijas ar laureātiem.  Studijā izvaicājam muzikoloģes Ilzi Šarkovsku-Liepiņu un Ivetu Grundi, mūzikas kritiķi Armandu Znotiņu un džeza mūzikas izdevniecības “Jersika Records” vadītāju Mareku Ameriku. Lielās mūzikas balvas 2023. gada laureāti Gada jaunais mūziķis Dziedātāja Katrīna Paula Felsberga Gada jaundarbs Jura Karlsona simfoniska vīzija "Noslēpumainais dārzs…", pirmatskaņojums 2. decembrī Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" – Liepājas Simfoniskais orķestris un diriģents Guntis Kuzma Par izcilu interpretāciju Altiste Ilze Kļava – Pētera Vaska Altkoncerts 15. aprīlī koncertzālē "Cēsīs" (kopā ar Tallinas kamerorķestri un diriģentu Juhu Kangasu) Gada ansamblis Trio "PALLADIO" – Eva Bindere, Kristīne Blaumane un Reinis Zariņš Gada kamerizrāde  Anna Veismane / Monta Kroma "Dzeltens trotuārs", Dzintaru koncertzālē – Guna Zariņa, Rihards Plešanovs, Jānis Semjonovs, Maija Zandberga (KM mērķprogramma "Kamermūzika", īstenotājs – "Latvijas Koncerti") Gada koncerts Riharda Vāgnera operas "Zigfrīds" koncertatskaņojums 29. jūlijā koncertzālē "Cēsis" – solisti, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un diriģents Tarmo Peltokoski (rīkotājs – Cēsu Mākslas festivāls, koncertzāle "Cēsis") Par izcilu sniegumu gada garumā Latvijas Radio bigbends LMB 2023 žūrijā strādāja: Andris Vecumnieks – žūrijas priekšsēdētājs, diriģents, komponists JVLMA profesors; Ilze Medne – muzikoloģe, Latvijas Radio 3 "Klasika" žurnāliste; Solvita Sējāne – muzikoloģe, izdevniecības "Musica Baltica" direktore; Ilze Šarkovska-Liepiņa – muzikoloģe, mākslas doktore; Boriss Avramecs – muzikologs, JVLMA emeritētais profesors; Mareks Ameriks – džeza mūzikas izdevniecības "Jersika Records" dibinātājs un vadītājs; Armands Znotiņš – muzikologs, žurnālists, publicists.

Šoreiz iknedēļas informatīvi izklaidējošajā raidījumā Andris ar Valdi priecājās, ka Pavasaris ir klāt un viņi var lidot. Raidījuma tēmas: - Superkauss; - Rīgas Domes kauss - Grigals noslēdz līgumu; - ️Virslīga; - Briedis aizstāv vatņikus; - Taisons-Jake Pols; - Prometey nebrauc uz Tartu; - KP un Jokičs; - Lielais paaudžu trio; - Klarka pārsit Marāviču; - WHTV ielaužas F1; - Džošua nokautē; - Tautas nagla

Liepājas Starptautiskā zvaigžņu festivāla atklāšanā 9. martā kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri diriģenta Gunta Kuzmas vadībā uz koncertzāles ”Lielais dzintars” skatuves kāps kanādiešu pianists Luī Lortī, kurš vairāk nekā trīs gadu desmitus veidojis savu karjeru kā viens no daudzpusīgākajiem pianistiem pasaulē. Un jau otro gadu pastāv tradīcija, ka uz skatuves kāpj arī Valda Vikmaņa Latvijas Jauno atskaņotājmākslinieku konkursa laureāti: Lueta Žagare (vijole), Reinis Rudzītis (čells), Dāvis Matīss Leišavnieks (bastrombons), Sonja Misiņa (marimba) un Elza Siliņa (vijole), ar kuru tiekamies Klasikas studijā. Patiesībā nav brīnums, ka mūzika jaunajai vijolniecei ir kļuvusi par sirdslietu un aicinājumu, jo Elzas Siliņas mamma ir dziedātāja Ance Krauze. "Mamma man bijusi viens no lielākajiem atbalstītājiem. Kad uzsāku savas gaitas vijolspēlē, viņa līdz pat piektajai klasei katru dienu ar mani trenējās vijoli. Katrā manā stundā viņa sēdēja, pierakstīja visu to, ko skolotāja man bija teikusi, un pēc tam mājās to atkārtoja. Jā, viņa man ir tāda bezmaz otrā skolotāja. Teorētiski viņa zina, kā spēlēt vijoli (smejas). Milzīgs atbalsts no mammas, viņa man ir zelts. Es tiešām novērtēju visu, ko viņa man ir devusi," viņa stāsta. Kā savulaik notika izvēle par labu tieši vijoles spēlei? "Patiesībā mamma gribēja, lai es dziedu, bet man bija problēmas ar balss saitēm – visu laiku aizsmaku, tāpēc dziedāt nevarēju. Un tad izdzirdējām, ka mūzikas skolā ir ļoti laba vijoles skolotāja Elizabete Beāte Goļikova. Pie viņas bērni jau spēlēja nopietnu repertuāru, un tā izlēmām, ka es varētu spēlēt vijoli. Tā tas aizsākās, pavisam vienkārši." Jautāta, vai vienmēr viss gājis gludi ar vijolspēles mācīšanos, vai nav bijis pretesības vai materiāla pārvarēšanas, jo sākumā vijoles skaņas reizēm nav diezko patīkamas, Elza Siliņa atbild noliedzoši. "Jāpiemin, ka skolotāja Goļikova nemaz nepieļāva, ka no vijoles izskan kādas nepatīkamas skaņas. Viņa nogaidīja līdz brīdim, kad ir skaists tonis, un tikai tad laida tālāk par konkrēto takti, kura neskan tik labi. Tur bija ļoti, ļoti strikta sistēma." Kādas ir Elzas attiecības ar Žana Sibēliusa Vijolkoncertu, tā pirmo daļu, kas skanēs 9. marta koncertā? "Tā patiesībā bija mana izvēle. Tas ir viens no maniem mīļākajiem skaņdarbiem, kas ir uzrakstīts vijolei. Īpašs tas ir ar to, ka, pirmkārt, Sibēliuss visas savas kompozīcijas ir komponējis dabā, un arī man daba ir ārkārtīgi saistoša. Visa iedvesma mūzikas pasaulē nāk no dabas. Kā arī tur ir gan šie dabas aspekti, gan arī viņa dzīves psiholoģiskie piedzīvojumi un pārdzīvojumi – tas viss ir šajā koncertā. Arī tad, kad pieteicos šim konkursam, es domāju, ja man būs iespēja spēlēt to kopā ar simfonisko orķestri, es to tā novērtēšu! Tomēr, manuprāt, tā sajūta ir fantastiska, ka ir iespēja spēlēt vienu no mīļākajām kompozīcijām, pie tam vēl ar oriģinālo sastāvu, kas ir solistam ar simfonisko orķestri."

Par Liepājas Starptautisko zvaigžņu festivālu studijā pārrunāsim ar Liepājas Simfoniska orķestra galveno diriģentu Gunti Kuzmu un jauno vijolnieci Luetu Žagari. No 9. līdz 23. martam koncertzālē "Lielais dzintars" norisināsies 32. Liepājas Starptautiskais zvaigžņu festivāls ar izcilu pašmāju mākslinieku un arī starptautisku zvaigžņu uzstāšanos, informēja festivāla rīkotāji.  Šogad festivāla dalībnieku vidū klausītāji redzēs kanādiešu pianistu Luī Lortī, vācu vijolnieci Katrīnu ten Hāgenu un franču obojisti Selīni Muanē, somu diriģentu Juhu Kangasu, Valsts akadēmisko kori "Latvija" un starptautiski atzītus operdziedātājus, pianisti Aurēliju Šimkus, džeza mūziķi Džonu Ruoko un citus skatuves māksliniekus. Šī gada Liepājas Starptautiskā zvaigžņu festivāla programmā iekļauti pieci koncerti – klausītājiem būs iespēja dzirdēt Friderika Šopēna, Volfganga Amadeja Mocarta un Pētera Vaska radītu simfonisko mūziku. Koncertzāles "Lielais dzintars" Dzintara Jurgelaiša kamerzālē gaidāms kamerdžeza un arī klaviermūzikas solo vakars, savukārt festivāla noslēgumā skanēs itāļu opermūzikas ģēnija Džuzepes Verdi monumentālais garīgās vokāli instrumentālās mūzikas skaņdarbs "Rekviēms". Festivāla atklāšanā 9. martā pulksten 18 ar Liepājas Simfonisko orķestri diriģenta Gunta Kuzmas vadībā uz skatuves kāps kanādiešu pianists Luī Lortī, lai kopīgi atskaņotu Friderika Šopēna Pirmo klavierkoncertu. Jau vairāk nekā trīs gadu desmitus Luī Lortī veidojis savu karjeru kā viens no daudzpusīgākajiem pianistiem pasaulē.

Izraēlā ieradies Savienoto Valstu prezidents Džo Baidens. ASV pieliek lielas pūles, lai mēģinātu ierobežot kara izplešanos arvien plašākā reģionā. Arī Izraēla pagaidām vilcinās ar sauszemes operāciju Gazas sektorā, tomēr situācija ir ļoti nokaitēta. Lielais jautājums, kas varētu notikt tālāk. Otrs temats ir vēlēšanu rezultāti Polijā. Opozīcijai tie ir izrādījušies labāki, nekā daudzi cerēja. Pašreizējā varas partija ir ieguvusi pirmo vietu, bet ar mazliet vairāk nekā trešdaļas vēlētāju atbalstu nepietiek. Viss atkarīgs no tā, kā partijas spēs sarunāties un vienoties. Aktualitātes analizē vēstures doktors, politologs Ojārs Skudra. Ierakstā uzklausām Varšavas Universitātes pētnieci docētāju Malgožatu Kačarovsku (Małgorzata Kaczorowska) un politologu Austrumeiropas koledžas programmu vadītāju Adamu Balceru. Gazas josla asiņainā slazdā Pēdējās nedēļas notikumi apstiprinājuši bēdīgākos pieņēmumus par tiem rezultātiem, kādus Gazas joslas iedzīvotājiem nesīs viņu politiskā valdītāja – teroristiskās organizācijas „Hamās” izraisītais karš pret Izraēlu. Vairāk nekā divi miljoni iedzīvotāju izrādījušies iesprostoti nelielajā teritorijā, kuras robežas paliek cieši noslēgtas, ūdens, elektrības un citu resursu piegāde pārtraukta, un pret kuru Izraēlas Aizsardzības spēki vērš savas kara aviācijas jaudu, līdzinot ceļu sagaidāmajam sauszemes spēku iebrukumam. Saskaņā ar Gazas pārvaldes sniegto informāciju, šais triecienos jau nogalināti vismaz trīs tūkstoši cilvēku, savukārt Izraēlas avoti min vairāk nekā tūkstoti nogalinātu „Hamas” un citu bruņoto grupu kaujinieku, kas liek secināt, ka konflikts prasījis jau simtiem Gazas civiliedzīvotāju dzīvību. ANO un citas starptautiskās organizācijas asi kritizējušas Izraēlas 13. oktobra norādījumus civiliedzīvotājiem pamest joslas rietumdaļu, pārvietojoties uz dienvidiem. Tas nozīmētu, ka vairāk nekā miljonam cilvēku jāpamet savas dzīvesvietas un jāatrod patvērums salīdzinoši mazāk apdraudētajos rajonos, kuri tāpat ir pakļauti gan atsevišķiem aviācijas triecieniem, gan pārējam karadarbības izraisītajam postam. Ir pamats domāt, ka iedzīvotāju pārvietošanos mērķtiecīgi kavē arī „Hamās”, cenšoties izmantot viņus kā dzīvo vairogu. Kā jauns spilgts akcents šai ainā ir vairāku simtu civiliedzīvotāju nāve 17. oktobrī notikušajā eksplozijā vienā no Gazas pilsētas slimnīcām. Jaudīgā sprādziena iemesls nav droši zināms, „Hamas” pārstāvjiem, protams, vainojot Izraēlu, savukārt Izraēlas Aizsardzības spēkiem norādot uz domājamu neveiksmīgu raķetes palaišanas mēģinājumu no slimnīcas teritorijas. Šis notikums tikai pasliktinājis izredzes atvieglot Gazas civiliedzīvotāju situāciju. Šodien, 18. oktobrī, Izraēlā ierodas Savienoto Valstu prezidents Džo Baidens. Bija paredzēts, ka turpinājumā viņš Jordānijas galvaspilsētā Ammānā tiksies ar Jordānijas karali Abdullu II, Ēģiptes prezidentu Abdelfatāhu es Sīsī un Palestīnas pašpārvaldes prezidentu Mahmūdu Abāsu. Taču pēc traģiskā sprādziena slimnīcā šī tikšanās atcelta. Gazas joslas iedzīvotāju situācija raisa bažas par jaunu iespējamu palestīniešu bēgļu plūsmu uz Izraēlas kaimiņvalstīm un arī Eiropu. Tāpat arvien pieaug konflikta reģionālās eskalācijas risks, ciktāl raķešu triecienus un bruņotus uzbrukumus Izraēlas robežai izvērš arī Libānā bāzētā un ar Irānas režīmu cieši saistītā šiītu organizācija „Hezbollah”, savukārt Teherāna nāk klajā ar Izraēlai adresētiem kareivīgiem paziņojumiem. Polijas Augeja staļļi Svētdien, 15. oktobrī, notikušās parlamenta vēlēšanas Polijā, jādomā, nesīs daudzu sen ilgotās pārmaiņas. Līdz šim valdošā alianse „Apvienotie labējie”, kuras mugurkauls ir nacionāli konservatīvā partija „Likums un Taisnīgums”, joprojām ir populārākā. Tā ieguvusi vairāk nekā trešdaļu vēlētāju balsu, taču tas ir pamatīgs kritums, salīdzinot ar nepilniem 44 procentiem iepriekšējās vēlēšanās 2019. gadā. Zaudēta 41 vieta un vairākums Seimā, līdz ar to nacionālkonservatīvajiem praktiski nav cerību palikt pie varas, jo vienīgais tās domājamais koalīcijas partneris ir vien dažas vietas ieguvusī, „Likumam un Taisnīgumam” ideoloģiski tuvā „Brīvības un neatkarības konfederācija”. Toties ir iemesls līksmībai līdzšinējās opozīcijas nometnē. „Likuma un Taisnīguma” tradicionālais konkurents – labēji centriskā „Pilsoniskā platforma”, kas kopā ar vairākām mazākām partijām veido apvienību „Pilsoniskā koalīcija” – uzlabojusi savu sniegumu un attiecīgi palielinājusi savu Seima frakciju. Vēl nozīmīgāks ieguvējs ir Polijas Tautas partija, kas iepriekšējās vēlēšanās tika pie nepilniem 9 procentiem balsu, un tās partneris – 2021. gadā dibinātā partija „Polija 2050”. Šis labēji centrisko spēku bloks ar nosaukumu „Trešais ceļš” ieguvis vairāk nekā 14 procentus balsu un trešo lielāko frakciju parlamentā. Apmēram trešdaļu vēlētāju balsu zaudējusi apvienība „Kreisie” ar sociāldemokrātisko partiju „Jaunie Kreisie” kā nozīmīgāko spēku, noslīdot uz ceturto pozīciju Seima frakciju sarakstā. „Pilsoniskās koalīcijas”, „Trešā ceļa” un „Kreiso” veidota centriska valdība ar 248 no 460 Seima deputātu šķiet teju vienīgā iespējamā nākamajam varas ciklam Polijā. Tiek gan minēts, ka „Kreisajiem” un potenciālās koalīcijas pretējam spārnam – Tautas partijai – varētu nebūt gluži vienkārši saskaņot pozīcijas, taču kā nopietnāku iespējamu šķērsli valdības ātrai izveidei komentētāji piesauc valsts prezidenta, uzticama „Likums un Taisnīgums” biedra Andžeja Dudas nostāju. Prezidentam, ja viņš to vēlētos, ir iespēja novilcināt kabineta izveides procesu. Potenciālās valdības galvenie uzdevumi, kas izriet, cita starpā, no priekšvēlēšanu programmās deklarētā, tēlaini salīdzināmi ar Augeja staļļu mēšanu pēc astoņiem nacionālkonservatīvo varas gadiem, kuru laikā krietni piedarīts, pakļaujot politiskai ietekmei tieslietu sistēmu, padarot sabiedriskās raidorganizācijas par varas partijas propagandas ruporu un pamatīgi sabojājot Varšavas attiecības ar Briseli. Izskan pieņēmumi, ka atsevišķos gadījumos līdzšinējās varas ielikteņiem valsts aparātā un valsts uzņēmumu vadībā varētu draudēt ne vien amatu zaudēšana, bet pat tiesu darbi. Ievērojot Polijas līdzšinējo ārpolitiku, ar cerībām svētdienas vēlēšanu rezultātus uztver gan Berlīnē, gan, pēdējo mēnešu notikumu sakarā, arī Kijivā, kamēr Ungārijas līderis Orbans šķiet zaudējis vienīgo drošo sabiedroto Eiropadomē. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.      

Latvijā gada laikā tiek diagnosticēti vairāk kā 1100 jaunu plaušu vēža gadījumu. Lielais vairākums no tiem tiek atklāts vēlīni! 60% gadījumu slimība  tiek  atklāta jau 3. vai 4.  stadijā.  Vai plaušu vēža skrīnings varētu uzlabot situāciju? Spriedīsim raidījumā kopā ar Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas valdes locekli dakteri Aini Dzalbu, Rīgas Stradiņa universitātes medicīnas antropologu un politologu Mārtiņu Dauguli, veselības datu eksperti Ievu Bikavu un radioloģi Ilzi Priedīti.  

Redze ir saikne ar pasauli. Savukārt pasaule ir bagāta ar izaicinājumiem – arī redzei un acīm. Kā nodrošināt labu acu veselību, lietojot digitālās ierīces, vairāk pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro oftalmoloģe Anda Balgalve un 2022.gada titula "Gada optometrists" ieguvēja optometriste Ilze Dilāne. Speciālistes norāda, ka smadzenes atšķirīgi strādā ar informāciju, ko lasām grāmatā vai datora / telefona ekrānā. Anda Balgalve atgādina, ka telefons ir brīnišķīga ierīce zvanīšanai un operatīvo lietu nokārtošanai. Dažādas izklaides pēc iespējas jāpārceļ uz maksimāli lielākiem ekrāniem. Tam nekad nepieliks degunu 15 cm tuvumā. Lielais ekrāns automātiski mūs notur attālumā.

Rīgā ir aptuveni 12 000 daudzdzīvokļu namu. Lielākā daļa celta vēl pagājušajā gadsimtā un tas nozīmē, ka vairums ēku sasniegušas savu vidējo kalpošanas termiņu laiku, kad īpašniekiem katru gadu jānovērtē mājas tehniskais stāvoklis. Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidrojam, ko nozīmē novērtēt mājas tehnisko stāvokli, kas to veic un vai visām mājām jāvērtē tehniskais stāvoklis. Skaidro un analizē Rīgas Arhitektūras pārvaldes Būvobjektu kontroles nodaļas vadītāja vietniece Aija Meļņikova, "Jurisconsultus" vadītājs Jānis Uzulēns un A/S "Komunālprojekts" Inženiertehniskās izpētes nodaļas vadītājs Kristaps Peters. Iepriekšējā raidījumā aicinājām klausītājus piedalīties īsā aptaujā par to, vai un kā esat iepazinušies ar drošības situāciju daudzdzīvokļu namos. Atsaucās 176 cilvēki. Uz jautājumu, vai esat iepazinies ar Ministru Kabineta (turpmāk MK) nr. 907 noteikumiem par dzīvojamās mājas apsekošanu, tehnisko apkopi un kārtējo remontu saturu, tikai 41 ir atbildējis ar jā. "Tas liecina, ka absolūtais kaut nedaudz orientējas normatīvos, uz kuriem ikdienā būtu jāpaskatās, ja ir runa par viņu daudzdzīvokļu mājas pārvaldīšanu," analizē Jānis Uzulēns. "Otra lieta, būtu interesanti saprast, cik no šiem 40 cilvēkiem iedziļinās, ko var prasīt no pārvaldnieka, ne tikai zina, ka šādi noteikumi ir. Man šķiet, ka daudz traģiskāks ir tas rādītājs 100+, kuru atbilde ir nē, jo tas varētu nozīmēt to, ka šie cilvēki netiešā veidā veicina pārvaldnieku patvaļu. Tas ir kā sliktākais scenārijs. Lielais stabiņš ar nē liecina, ka cilvēki visticamāk nezina, ko prasīt no pārvaldnieka. Viņiem ir liela paļāvība par to, ko raksta, dara sūta." No tiem, kas bija iepazinušies ar MK noteikumiem nr. 907, lielākā daļa norādīja, ka informāciju guvuši internetā, tikai pieci – no pārvaldnieka. "Visi informācijas avoti labi, bet tas, ka ļoti maz cilvēku uzrāda, ka pārvaldnieks ir viņu informācijas avots, liecina, ka attiecības ar pārvaldnieku varētu būt pietiekami formālas un vienā virzienā, kas nozīmē, ka pārvaldnieks diktē noteikumus," vērtē Jānis Uzulēns. "ja iedzīvotāji uzrādītu, ka informāciju guvuši no namu pārvaldnieka, tas nozīmē, ka ir komunikācija starp iedzīvotājiem un namu pārvaldnieku. Visticamāk, tas nozīmētu, ka iedzīvotāji vairāk saprastu, ko viņi var prasīt no pārvaldnieka." Savukārt uz jautājumu, vai pēdējo 12 mēnešu laikā pārvaldnieks ir jūs iepazīstinājis ar atzinumiem par mājas tehnisko stāvokli, tikai 31 aptaujas dalībnieks ir atbildējis apstiprinoši. "Traģiska atbilde," uzskata Jānis Uzulēns. "Tas nozīmē tikai to, ka cilvēki nezina, kāds ir kopumā viņa mājas tehniskais stāvoklis. Primāri runa ir par drošību, cik drošā vidē, proti konkrētā daudzdzīvokļu mājā es šobrīd dzīvoju. Atbilde nē parāda, ka cilvēki ir neieinteresēti, vai viņus neinformē. (..) Cilvēki nav informēti, kādas ir viņu tiesības un vienlaicīgi arī ignorē informāciju." Uz jautājumu, kur jūs iegūstat informāciju par savām tiesībām un pienākumiem īpašuma pārvaldīšanas jautājumos, 63 respondenti ir atbildējuši, ka iestāžu mājaslapās.  

Mūsu ikdiena ir piesātināta ar dažādām elektroniskām ierīcēm, bez kurām pat nevaram iedomāties pilnvērtīgu ikdienu. Taču ne vienu vien satrauc, vai šīs daudzās un dažādās ierīces rada kādu ietekmi uz mūsu veselību. Pēc klausītāju lūguma skaidrojam, kā veidojas elektromagnētiskais starojumu, kāda ir mūsu dzīve līdzās dažādām ierīcēm un ko pētījumi saka par elektronisko iekārtu kaitīgumu. Stāsta Latvijas Elektronikas iekārtu testēšanas centra tehniskais direktors Gundars Ašmanis un Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš. Gundars Ašmanis norāda, ka ir vietas, kur elektromagnētiskā lauka nav. Mēs varam arī izbēgt no Zemes elektromagnētiskā lauka. No elektromagnētiskā spektra mēs varam izbēgt telpās, kuras ir ekranētas. "Rīgas Tehniskajā universitātē, Latvijas Elektronikas iekārtu testēšanas centrā šāda telpa ir, kurā mēs ieejam, aizveram durvis, mums nav ne 1G, ne 2G, ne 5G. Nedzirdam radio, mums nav televīzijas, mēs esam atslēgti no apkārtējās vides komunikācijas ziņā. Arī valdībai vajadzētu būt slepenām šādām telpām,  katrā ziņā NATO sarunas notiek šādās telpās, lai nevarētu noklausīties, ja nu kādam ir līdzi raidītājs, tad lai šī enerģija neizspruktu ārā, nevarētu noklausīties," skaidro Gundars Ašmanis. Runājot par elektromagnētisko lauku mums apkārt, Ivars Vanadziņš norāda, izņemot šīs specifiskās zonas, vienmēr esam bijuši pakļauti tā ietekmei. Lielais daudzums dažādu elektroierīču ir jaunums. Tajā pašā laikā, vērtējot ikdienas elektroierīču radīto fonu, viņš atzīst, ka būtiskas ietekmes veselībai nav. "No veselības viedokļa faktiski tie elektroniskie lauki, es lietošu vārdu lauki, tas izstarošanas avots pie viņa ir kaut kāda zināma viena jauda, bet viņi ārkārtīgi labi un strauji dzēšas un samazinās. Pietiek ar metru vai diviem, nesēdēt virsū tieši raidītājam, metru vai divus tālāk, pat ja rādītājs gana spēcīgs, būtībā mēs runājam par 5%, 10 procentiem, kaut kādu stipri zemāku intensitāti. Līdz ar to, ja mēs esam tādā normālā vidē, kur ir ievērotas kaut kādas tehniskās prasības, faktiski ir ārkārtīgi maz tādu vietu, kur tie līmeņi ir tādi, kas radītu būtisku ietekmi uz veselību," norāda Ivars Vanadziņš. Viņš arī min, ka ierīču ražotāji nepārtraukti pilnveido standartus, lai dažādas ikdienas ierīces neradītu kaitējumu cilvēku veselībai un būtu patērētājiem droši. "Ja mēs lietojam ierīces atbilstoši to mērķim, viņas ir ražotas atbilstoši tehniskajiem standartiem un ir darba kārtībā, mēs nedarām kaut kādas pilnīgi totālas, vājprātīgas muļķības, tad faktiski pameta bažām īsti nav. Es gribētu teikt, ka mums nav ļoti daudz, bet ir simtos dažādu mērījumu, specifiski vairāk darbavietās, jo tās koncentrācijas mēdz būt augstāks, mums faktiski nav neviens mērījums Latvijā, kas būtu pārsniedzis to, kas medicīnā būtu kaut kas būtu traktēta kā tāda bīstamā ekspozīcijas darbības vērtība," atzīst Ivars Vanadziņš.

mēs bijām pazuduši, jo bijām noguruši...

"Futbolbumbu" veidotā Virslīgas sezonas apskata otrā daļa. Arkādijs Birjuks un Edmunds Novickis par četru vadošo komandu sniegumu, pārmaiņām, veiksmēm un neveiksmēm. Izrunājām, kā Jurģis Kalns uzbūvēja īstu čempionu komandu. 00:00 FK "Liepāja" - Tamaza Pertija realitātes šovs 32:25 RFS - skaistie Eirokausu vakari, bet ne vienmēr saldās Virslīgas pēcpusdienas 01:04:07 "Riga" FC - skaļi, dārgi, bet kur palika rezultāts? 01:23:46 "Valmiera" FC - sākumā paklupa pret mazajiem, bet pēc tam sasita visus lielos

Virslīgas sezonas lielais "Futbolbumbu" apskats ir klāt. Pirmajā daļā Arkādijs Birjuks un Edmunds Novickis pastāsta par notikumiem "otrajā ešelonā" un cenšas saprast jaunās "Audas" vietu Latvijas futbola kartē. Arī šogad kompetentu ekspertu aptaujā noteicām katras komandas Top 5 futbolistus.

Lielais hadronu paātrinātājs ir slavenākais no daļiņu paātrinātājiem un to darbina jau 12 gadus. Šīs iekārtas uzdevums ir atrast atbildes uz fundamentāliem pasaules jautājumiem no daļiņu fizikas skatupunkta. Taču krietni mazāka izmēra paātrinātājus lieto arī citās nozarēs. Rīgas Tehniskās universitātes pētnieki sadarbībā ar CERN, izmantojot aditīvās ražošanas tehnoloģiju, no tīra vara vienā gabalā ir izgatavots jeb 3D tehnoloģijā izdrukāts daļiņu paātrinātāja komponentes prototips, kas ir paredzēts lietošanai medicīnā un industrijā. Tas izveidots pēc Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) zinātnieka Gunta Pikura dizaina, projektā I.FAST sadarbojoties vairākiem starptautiskajiem partneriem. Novembrī izgatavotais prototips pirmoreiz tika eksponēts starptautiskajā aditīvās ražošanas konferencē – izstādē "Formnext 2022", kas notika Frankfurtē, Vācijā.  Kas paveikts un kāpēc paātrinātāji ir tik nozīmīgi arī medicīnā, skaidro RTU profesors un Latvijas pārstāvis CERN Toms Torims un RTU pētnieki Guntis Pikurs un Andris Ratkus. Kosmosa tehnoloģiju lietpratēju interesi raisījusi ideja par kosmosa liftu Ceļš no mūsu planētas līdz tuvākam un tālākam kosmosam ir pati izaicinošākā daļa kosmosa izpētes misijās. Tradicionāli šo uzdevumu veic raķetes, taču kā būtu, ja izplatījumā nogādātu milzīgs lifts. Cik īstenojami ir šāda ideja un kāpēc kādam tā vispār ir radusies? Vai varat iedomāties tādu ainu, ka cilvēki kosmosā dotos, iekāpjot nevis raķetē, bet gan liftā, kas pēc vairāku dienu ceļojuma pasažierus izlaistu galamērķī? Tā nav zinātniskā fantastika, un informācija par šādiem liftiem nav parādījusies nupat. Pēdējos gados tas ir plaši apspriests temats, notiek dažādi inženieru hakatoni, kuros tiek pārrunāti jautājumi par liftu iespējamiem materiāliem un citi temati. Lai ieviestu lielāku sapratni šajā pagaidām vēl teorētiskajā, bet nākotnē noteikti arī praktiskajā risinājumā, saruna ar informācijas tehnoloģiju speciālistu un astronomijas entuziastu Raiti Misu. Viņš stāsta, ka ideja par torni, kas no Zemes sasniegtu kosmosu, radusies jau zinātniekam no Krievijas - Konstantīnam Ciolkovskim.

Parasti, tuvojoties valsts svētkiem, daudz runājam par to, kā tika dibināta valsts un kādi bija tās lielākie izaicinājumi. Taču cik daudz zinām par to, kāda bijusi sieviešu loma Latvijas politikā 20. gadsimta sākumā un kādas vispār bija sieviešu tiesības, runājot par politiku un dažādām sabiedriskās dzīves aktualitātēm? Sievietes politikā aizvien nav pārstāvētas tikpat kuplā skaitā kā vīrieši, taču vēl pirms simt gadiem sieviete-politiķe bija nudien izņēmums. Kāda ir sieviešu politiķu vēsture Latvijā? Par to stāsta jaunākā Inetas Lipšas grāmata "Viena. Grozāmo sarakstu slazdā: sieviešu politiskā vēsture Latvijā, 1922-1934". Ar pētījumu iepazīstina Latvijas Universitātes Vēstures institūta vadošā pētniece Ineta Lipša. "Doma, rakstot šo grāmatu, bija skatīt tieši saeimu vēsturi no 1922. gada līdz 1934. gadam," raidījumā Zināmais nezināmajā norāda Ineta Lipša. "Satversmes sapulci ievēlēja 1920. gadā un tajā strādāja sešas sievietes deputātes. 1922. gadā ir pirmās Saeimas vēlēšanās un tajā neievēl nevienu sievieti. Seko 2. Saeimas vēlēšanas 1925. gadā, atkal nevienu sievieti neievēl, 3. Saeimas vēlēšanās 1928. gadā - atkal nevienu. Tad beidzot 1931. gadā 4. Saeimā ievēlēja Demokrātiskā centra politiķi Bertu Pīpiņu. Lielais jautājums bija – kāpēc tā, kas mainījās no Satversmes sapulces 1920. gadā līdz 1922. gadam, kad neviena vairs nebija gana atzīstama, lai tiktu ievēlēta par deputāti. Tas bija galvenais jautājums, kāpēc es nolēmu, ka ir vērts skatīties latviešu sieviešu starpkaru politiskās vēstures stāstu." "Galvenais klupšanas akmens, kas sieviešu politiskajā darbībā tika iemests no Satversmes sapulces deputātiem, protams, viņiem nezinot to, neiedomājoties, kā tas ietekmēs tieši sieviešu ievēlēšanu, bija tas, ka viņi grozīja vēlēšanu principu," skaidro Ineta Lipša. "Respektīvi, Satversmes sapulci Latvijas pilsoņi vēlēja, tā saukto negrozāmo deputātu kandidātu sarakstu principu izmantojot. Tas nozīmē, ka iedzīvotājs aizgāja uz vēlēšanu iecirkni, un viņam bija n-tie kandidātu saraksti, viņš vienu paņēma un to pašu iemeta bez svītrošanas, bez plusiņu likšanas sarakstu urnā. Tie ir negrozāmie saraksti, un šādā kārtībā sešas deputātes tika ievēlētas. Bet Satversmes sapulces deputāti jau 1921. gada beigās saistībā ar Pašvaldību vēlēšanu likumu un Pilsētu domju vēlēšanu likumu mainīja šo principu uz grozāmu deputātu kandidātu sarakstu. Tas nozīmē, ka, līdzīgi kā mūsdienās, pilsoņi drīkstēja svītrot kandidātus, bet atšķirībā no mūsdienām viņiem bija vēl lielākas iespējas - viņi katra izsvītrotā deputāta kandidāta vietā varēja ierakstīt jebkuru deputāta kandidātu no visiem vēlēšanu kandidātu sarakstiem, kas attiecīgajā apgabalā balotējās." Latviete Skaidrīte Darius – viena no pirmajām sievietēm programmēšanā  "Manā laukā, kur es varēju atļauties, sievietēs mēs varējām atļauties algot 70. gadā. Līdz tam laikam vienmēr bija vīrieši," tā pirms diviem gadiem attālināti ierakstītā  intervijā teica Skaidrīte Darius no Austrālijas.  Viņas vārds ir ierakstīts latviešu tautas deju vēsturē, jo Skaidrīte bijusi horeogrāfe vairāk nekā 100 dejām, dibinājusi un ilgus gadus vadījusi Kanberas tautas deju kopu “Sprigulītis”, iestudējusi 10  deju lieluzvedumus, 2018. gadā iecelta par Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku Goda virsvadītāju. Un tā ilgi varētu turpināt uzskatīt viņas nopelnus latviešu tautas deju popularizēšanā, taču tikpat izcila kā horeogrāfe Skaidrīte arī ir matemātiķe. Savulaik strādājusi Austrālijas Nacionālās universitātes Datoru nodaļā, informācijas tehnoloģiju uzņēmuma "IBM" ietvaros apstrādājot grāmatvedības programmas. Tie bija pagājušā gadsimta 50. - 60. gadi, laiks, kad  darbu šādās tehniskas jomās piedāvāja tikai vīriešiem. Novembra sākumā Skaidrīte Darius atzīmēja 95 gadu jubileju, tāpēc raidījumā piedāvājam ieskatu viņas karjerā tehnoloģiju jomā laikā, kad tā bija vīriešu pasaule. Par Skaidrīti Darius stāsta "Riga TechGirls" komunikāciju un partneru vadītāja Laima Bauere, kura vairakkārt ir kontaktējusies ar Skaidrīti un ierakstījusi viņas dzīvesstāstu. Laimas Baueres  sarunu ar Skaidrīti Darius var noskatīties youtube kanālā.  

#83 – pēc ilgiem (ILGIEM) laikiem esam saņēmušies, apkopojuši domas un beidzot atgriezušies podkāstu studijā, jo uz sirds tomēr bija sakrājies tik daudz sakāmā. Tā nu šajā vasaras karstumā jūs sagaida kino veldze ne tikai kinoteātros, bet arī jūsu skaļruņos vai austiņās "Kino Kulta" podkāsta formātā. Uz šo raidījumu uzaicinājām ciemos mūsu draugu un regulāru podkāsta viesi Robertu Kuļenko, ar kuru kopā tad apspriedām gan pēdējā laikā redzēto, gan ziņās izskanējušo. Un, tā kā sakāmā bija traki daudz, sadalām pasākumu divās daļās, no kurām II daļa sekos jau rīt! Šajā raidījumā: Lielais jaunumu blāķis (00:02:34); Ko "Kino Kulta" komanda ir noskatījusies ("Top Gun: Maverick" u.c.). Montāža – Toms Cielēns.

Draugi Latvijā izveidoja īpašu fondu, lai palīdzētu viņam ar ģimeni pamest Krieviju. Pēc viņa vaļsirdībām Krievijas televīzijas propagandas šovos palikt Maskavā bija riskanti. Krustpunktā Lielā intervija ar nu jau bijušo Krievijas latvieti - aktieri Andri Lielo.