Podcasts about lielais

14. februāri Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" Liepājas Simfoniskais orķestris programmā "Bēthovens un Bartoks. Dialogi orķestrim" tiksies ar igauņu diriģentu Risto Jostu un Londonā dzīvojošo ukraiņu pianistu Nikitu Burzaņicu, kurš 2023. gadā Jāzepa Vītola VIII Starptautiskajā pianistu konkursā ieguva 3. vietu un Liepājas Simfoniskā orķestra simpātiju balvu. 2022. gadā mūziķis saņēma Bēthovena medaļu par izcilu Bēthovena mūzikas interpretāciju. Koncertā Nikitas lasījumā skanēs Bēthovena Ceturtais klavierkoncerts, un Bēthovenam bija veltīta arī saruna ar LR3 "Klasika". Nikita Burzaņica: Bēthovens ir viens no maniem mīļākajiem komponistiem. Runājot par klasisko repertuāru, dodu priekšroku Bēthovenam, nevis, piemēram, Mocartam vai Haidnam, jo, spēlējot Bēthovenu, jūtos pārliecinātāks, man šķiet, ka spēlēju mūziku, ko patiešām saprotu. Bēthovens var būt arī Dusmīgais Bēthovens, piemēram, Piektajā simfonijā vai vairākās sonātēs, piemēram, op. 111, bet Ceturtajā klavierkoncertā viņš ir Priecīgais Bēthovens. Viņš nedomā ne par ko - tā ir vienkārši priecīga mūzika. Domāju, ka saprotu Bēthovenu, tāpēc man tik ļoti patīk viņu spēlēt. Orests Silabriedis: Liekas gan, ka Ceturtais klavierkoncerts ir viens no sarežģītākajiem Bēthovena darbiem fantāzijai līdzīgā rakstura dēļ. Pilnīgi piekrītu - man Bēthovena Ceturtais koncerts ir visgrūtākais saprašanai, jo, izņemot otro un trešo daļu, tam īsti nav tipiskas struktūras. Pirmajā daļā ir milzīgs daudzums nošu, un tā ilgst apmēram 20 minūtes, kas Bēthovenam ir diezgan neparasti. Nedomāju, ka tas ir tehniski visgrūtākais koncerts, bet psiholoģiski šo mūziku saprast ir sarežģīti. Un kā ar otrās daļas noslēgumu? Kā jūs to atrisināsiet? Ir ļoti interesanti salīdzināt, cik atšķirīgi pianisti interpretē pēdējās trīs skaņas. Es turu fadiēzu, jo man tā ir šīs daļas sāpīgākā vieta. Tas atrisinās uz mi, šis mi pakāpeniski izzūd un tad pāriet uz trešo daļu attacca. Vai varat mūsu klausītājiem pastāstīt par Bēthovena medaļu, ko saņēmāt pirms četriem gadiem? Tolaik studēju Karaliskajā Mūzikas koledžā, un mums bija koledžas iekšējais Bēthovena konkurss. Es to uzvarēju, un pēc tam mani uzaicināja piedalīties starpkoledžu konkursā, kur piedalījās visu koledžu Bēthovena konkursu uzvarētāji. Arī šajā konkursā uzvarēju. Spēlēju op. 111, un obligātais skaņdarbs bija kāda no bagatellēm, ja nemaldos. Ar sonāti es ļoti smagi strādāju. Kur jūs glabājat šo medaļu? Kopš tā laika esmu četras reizes pārcēlies. Bet zinu, kur medaļa atrodas. Tā nav plauktā, bet koferī kopā ar pārējām medaļām. Dzīvoju Londonā, daudz ceļoju un bieži mainu dzīvesvietu, tāpēc man vēl nav tai pastāvīgas vietas. Vai vēl studējat? Esmu beidzis studijas, bet joprojām apmeklēju nodarbības pie sava profesora. Pastāstiet par savu profesoru. Es studēju pie Dmitrija Aleksejeva, un arī tagad apmeklēju nodarbības pie viņa. Man viņš ir labākais pedagogs Anglijā vai pat pasaulē. Sākumā Aleksejevs nebija pārliecināts, vai mani uzņemt savā klasē. Bakalaura studiju laikā es nespēlēju tik labi, biju jauns un, kā saka, vairāk slaistījos nekā spēlēju. Bet viņš tomēr piekrita mani uzņemt, un tad sāku daudz vairāk strādāt, progresēju, un viņš bija ļoti apmierināts. Viņš pat teica Vanesai Lataršai, Karaliskās Mūzikas koledžas Taustiņinstrumentu nodaļas vadītājai, ka ir ar mani ļoti apmierināts un ka man iet ļoti labi. Esmu par to priecīgs. Pirms dažām dienām Londonā spēlējāt šo klavierkoncertu. Vai tā bija pirmā reize? Jā, tā bija pirmā reize ar orķestri. Laba pieredze. Ansambļa ziņā tas ir daudz vieglāks nekā Trešais klavierkoncerts: ir tikai četras vai piecas vietas, kur diriģentam un man tiešām jāskatās vienam uz otru. Jaunas mūzikas apgūšanu sāku ar lasīšanu no lapas un īpaši Bēthovena gadījumā cenšos uzreiz iemācīties no galvas, jo tas nav kā Rahmaņinovs vai Prokofjevs, kur vajag vairāk laika iegaumēšanai. Bēthovenam ir sistēma un, lai gan iegaumēt nav viegli, harmonisko plānu saprast nav sarežģīti. Tāpēc vispirms iegaumēju notis, un tikai tad sāku eksperimentēt ar mūziku. Kad droši zinu, ko spēlēju, tad sāku pētīt muzikālo saturu. Vai vienmēr spēlējat no galvas? Jā, tas man ir noteikums. Studējot pie Dmitrija Aleksejeva, nekad negāju uz nodarbību ar notīm. Man vienmēr bija jāspēlē no galvas. Ja nebiju iegaumējis, negāju uz nodarbību. Citi studenti varbūt gāja un spēlēja no notīm, bet man vispirms bija jāiemācās no galvas, un tad mēs ar profesoru varējām strādāt dziļāk. Ko atceraties par Liepāju? Liepāja ir ļoti jauka. Man gan īsti nesanāca to izpētīt, jo bija konkurss un mēģinājumi. Bet man patika. Pilsētas centrs ir mazs, bet ļoti mājīgs, īpaši āra bāri. Jā, varbūt ne šajā gadalaikā. Konkurss notika oktobrī. Bija silts. Atceros, ka arī ļoti vējains. Jā, Liepājā vienmēr ir vējains. Kā vērtējat sadarbību ar orķestri? Brīnišķīgi. Man ļoti patika orķestris un arī koncertzāle, tā ir iespaidīga. Liela, bet uz skatuves nejūties saspringti. Un īpaši tas dzintars - ēka tik skaisti veidota, tādā kā apļa formā. Es domāju - kā viņi to dabūja gatavu? Kāda ir jūsu ikdiena Londonā? Daudz staigāju, mācu klavierspēli, vingrinos un kopumā esmu ļoti apmierināts. Strādāju mūzikas studijā par klavieru pedagogu ar bērniem un pieaugušajiem. Ar tiem, kas negrib kļūt par profesionāļiem? Ceru, ka atradīsies arī kāds, kurš grib kļūt par profesionālu pianistu. Bet jā, vairāk tas ir amatieru līmenis, lai gan man ir arī ļoti attīstīti audzēkņi. Studijā, kur strādāju, man parasti uztic tieši spēcīgākos skolēnus. Pastāstiet par ģimeni. Vai visi ir mūziķi? Jā, visi. Pat mana vecmāmiņa bija pianiste. Tā ir ģimenes tradīcija. Mana mamma ir pianiste, un Ukrainā es mācījos pie tās pašas profesores, pie kuras mācījās mamma. Skolotāja pazina mani kopš viena gada vecuma. Tēvs ir trompetists, brālis pianists, vecmāmiņa pianiste, tēvocis saksofonists: mums ir mazs orķestris. Nespēlēt neko nebija iespēju. Vai bērnībā jums patika mūzika? Sākumā nē. Kad esi mazs, gribas spēlēt futbolu. Es gribēju kļūt par futbolistu un spēlēju futbolu starp klavierstundām. Bet, kad 2015. vai 2016. gadā pārcēlos uz Lielbritāniju mācīties Velzas katedrāles skolā, sapratu, ka tā jau ir mana profesija. Biju tur viens un neko citu bez mūzikas nepratu. Man bija jāspēlē labi, citādi nevarētu izdzīvot. Un tad manā galvā kaut kas noklikšķēja. Vai jūsu ģimene arī pameta Ukrainu? Jā, 2023. gadā es viņus uzaicināju uz šejieni. Viņi dzīvo Lielbritānijā, bet ne Londonā. Vai jums ir kas svarīgs sakāms Latvijas auditorijai par Ukrainā notiekošo? Ļoti ceru, ka šis muļķīgais, absurdi bezjēdzīgais karš drīz beigsies un mēs visi varēsim atgriezties vai vismaz apciemot Ukrainu. Varbūt ne dzīvot, jo esmu šeit iekārtojies un, visticamāk, neatgriezīšos Ukrainā pastāvīgi, bet ļoti vēlos atkal apmeklēt Ukrainu. Mani vecvecāki joprojām ir Doneckā, tāpēc ceru, ka karš beigsies un cilvēce spēs turēties kopā. Jūs nākat no ļoti sarežģīta Ukrainas reģiona. Līdz kādam vecumam dzīvojāt Doneckā? Līdz 14–15 gadu vecumam. 2015. gadā pārcēlos, jo uzvarēju konkursā Kijivā, pēc kura bija vasaras skola Velzā. Man piedāvāja pievienoties skolai ar pilnu stipendiju no septembra, un es piekritu. Aizbraucu 15 gadu vecumā. Vai Londonā ir kas īpašs, kas jums patīk? Patlaban esmu pieradis pie Anglijas un Londonas. Man patīk iespējas, kas pieejamas Londonā, to ir vairāk nekā Ukrainā, bet, no otras puses, tās ir grūtāk iegūt. Tev jābūt jau pazīstamam vai arī tevi vajag pamanīt kādam ietekmīgam cilvēkam, kurš šīs iespējas piedāvā. Pianistu līmenis ir ļoti augsts, tāpēc jāpieliek lielas pūles, lai būtu starp labākajiem. Redzēju jūsu mājaslapā koncertus Itālijā un Spānijā. Kā jūs iegūstat šīs iespējas? Anglijā mani atbalsta vietējā pianistu biedrība. Nesen spēlēju Florencē - tieši savā dzimšanas dienā, 22. janvārī. Viņi vienkārši uzrakstīja vēstuli, šeit mani jau mazliet pazīst. Vai ir kāds mūzikas laikmets, kas jums patīk vairāk nekā citi? Agrīnais 20. gadsimts: Rahmaņinovs, Prokofjevs. No agrākiem - Bēthovens. Man patīk arī Ravels - nesen pirmo reizi spēlēju Gaspard de la nuit un uzvarēju Ravela konkursā. Tagad spēlēju Rahmaņinova Trešo koncertu: tas nav tehniski grūts, bet tur vajag lielu izturību, jo gandrīz 45 minūtes jāspēlē bez apstājas. Man patīk šāds stils. Vai domājat arī par ukraiņu komponistiem? Agrāk man nebija iespējas tos iepazīt. Mūsu reģionā ukraiņu mūziku īpaši nemācīja. Tāpat arī Kijivā un Ukrainas rietumos par mūsu gala komponistiem īsti nezina. Tikai pēc pārcelšanās uz Lielbritāniju, īpaši pēc 2022. gada, sāku to vairāk iepazīt, jo visi mani draugi ir ukraiņi un viņiem patīk spēlēt un klausīties ukraiņu komponistu mūziku. Jaunībā zināju tikai Skoriku, jo uzvarēju Skorika konkursā. Tagad zinu Ļatošinski un citus. Varbūt arī Silvestrovu? Jā, bet patlaban koncentrējos uz konkursiem, un tur vajag augstu spēles līmeni. Koncertiem Silvestrovs būtu lieliska programma, bet konkursiem diez vai. Vai jums patīk konkursi vai tie ir tikai solis nākotnei? Man patīk, jo esmu azartisks cilvēks, patīk sacensties. Pat ja neuzvaru vai netieku finālā, tā ir pieredze. Izdaru labāko, ko varu, un eju tālāk. Vai jūsu nervi ir pietiekami stipri? Jā. Ja bieži uzstājies, konkurss vairs nešķiet kā konkurss. Ja pusgadu neesi spēlējis un tad ej uz skatuves, jūties satraukts, grūti koncentrēties. Tas tāpēc, ka esi zaudējis skatuves izjūtu. Ja to dari regulāri, viss ir kārtībā. Tad nav jādomā par sacensību, tas ir vienkārši mazs koncerts.

Lielais skaits suņu sakostu cilvēku, kas vēršas slimnīcās, novārdzināti dzīvnieki, kas tiek atrasti dzīvokļos vai sētās, nelegālas audzētavas – ar to regulāri saskaras dažādi dienesti. Vai Latvijas sabiedrībā ir pārāk daudz bezatbildīgu cilvēku, varbūt tiem, kas vēlas turēt dzīvniekus jānosaka stingrākas prasības? Šogad jau stājas spēkā izmaiņas Dzīvnieku aizsardzības likumā, bet vai ar to būs pietiekami? Krustpunktā diskutē Latvijas Veterinārārstu biedrības priekšsēdētājs Ilmārs Dūrītis, Valsts policijas Administratīvās izmeklēšanas vadības biroja priekšniece Mārīte Ziemele, Pārtikas un veterinārā dienesta Veterināro objektu uzraudzības daļas vadītāja Mairita Riekstiņa un organizācijas "Dzīvnieku draugs" vadītāja Solvita Vība.  

Lielais skaits suņu sakostu cilvēku, kas vēršas slimnīcās, novārdzināti dzīvnieki, kas tiek atrasti dzīvokļos vai sētās, nelegālas audzētavas – ar to regulāri saskaras dažādi dienesti. Vai Latvijas sabiedrībā ir pārāk daudz bezatbildīgu cilvēku, varbūt tiem, kas vēlas turēt dzīvniekus jānosaka stingrākas prasības? Šogad jau stājas spēkā izmaiņas Dzīvnieku aizsardzības likumā, bet vai ar to būs pietiekami? Krustpunktā diskutē Latvijas Veterinārārstu biedrības priekšsēdētājs Ilmārs Dūrītis, Valsts policijas Administratīvās izmeklēšanas vadības biroja priekšniece Mārīte Ziemele, Pārtikas un veterinārā dienesta Veterināro objektu uzraudzības daļas vadītāja Mairita Riekstiņa un organizācijas "Dzīvnieku draugs" vadītāja Solvita Vība.  

Stāsta medicīnas vēsturniece, Rīgas Stradiņa universitātes docente Maija Pozemkovska; pārraides producente – Maruta Rubeze Spalvainais degunradzis ir viens no lielākajiem izmirušajiem zīdītājiem, kas dzīvojis ledus laikmeta beigās Eirāzijas ziemeļos, arī Latvijas teritorijā. Spalvainais degunradzis bija mamuta laikabiedrs, apaudzis ar rūsgani brūnu spalvu, augumā mazāks par mamutu, taču gana iespaidīgs. Spalvainā degunradža augums bija divarpus metru, un, kā jau degunradzim, tam bija divi ragi, turklāt priekšējā, lielākā raga garums bija pāri vienam metram (~1m 30 cm). Lielais rags tika izmantots aizsardzībai un sniega attīrīšanai barības meklējumos. Spalvainais degunradzis svēra no divām līdz trim tonnām. Latvijas teritorijā tas dzīvoja vairāk nekā pirms 12 tūkstošiem gadu. Šī izmirušā dzīvnieka paliekas – kaulu fragmenti – Latvijā atrasti divreiz – 1861. un 1928. gadā; abas reizes – pie Zveņģes upītes, starp Lielvārdi un Rembati. Spalvainā  degunradža meklējumos Latvijā lieli nopelni bija Rīgas Dabaspētnieku biedrībai (Naturforscher-Verein zu Riga), ko 1845. gadā dibināja Vidzemes ārsti, aptiekāri, luterāņu mācītāji un skolotāji ar mērķi veicināt sabiedrības interesi par dabaszinātnēm. Tā kā šajā biedrībā galvenokārt bija vācbaltieši, biedrību likvidēja 1939. gada novembrī, pēc vācbaltiešu izceļošanas. Tad, kad Latvijas teritorijā parādījās pirmie iedzīvotāji, ziemeļbriežu mednieki, ledum atkāpjoties, spalvainais degunradzis jau bija izmiris. Pirmais, kas aprakstīja spalvaino degunradzi pirms vairāk nekā divsimt gadiem (1799) un deva latīnisko nosaukumu Rhinoceros Antiquitatis, bija vācu ārsts un dabaszinātnieks Johans Frīdrihs Blūmenbahs (Blumenbach; 1752–1840). Viņš bija viens no zooloģijas un antropoloģijas kā salīdzinošo zinātnisko disciplīnu pamatlicējiem. Vēl pirms Blūmenbaha lielu ieguldījumu spalvainā degunradža izpētē deva slavenais vācu dabaszinātnieks Pēters Simons Pallass (Pallas; 1741–1811).  Pēc Krievijas ķeizarienes Katrīnas II uzaicinājuma viņš devās ekspedīcijā uz Sibīriju, kā rezultātā norādīja uz spalvainā degunradža izplatību šajā reģionā un 1772. gadā Irkutskā no vietējiem iedzīvotājiem ieguva izmirušā dzīvnieka galvu un divas kājas, jo pārējais bija apēsts, un āda izmantota apģērbam. Spalvainā degunradža fosīliju atradums Staruņā (Starunia, Polijas teritorijā, kas mūsdienās ir Ukraina), dziļā ozokerīta raktuvē (12,5 m dziļumā) 1929. gada 23. oktobrī bija pasaules sensācija: tika atrasts vienīgais, vispilnīgākais šīs sugas eksemplārs ne tikai ar saglabātu skeletu, bet arī daļu no iekšējiem orgāniem, muskuļiem un ādu. Jaunā, apmēram trīs gadus vecā mātīte bija mirusi aptuveni pirms trīsdesmit tūkstoš gadiem. Šī eksemplāra unikālā fosilizācija bija iespējama, pateicoties labvēlīgiem ģeoloģiskiem apstākļiem, turklāt dzīvnieks zemes dzīlēs bija gulējis augšpēdus, un, iespējams, tāpēc ķermenim bija tikai nelieli bojājumi. Ar Polijas armijas palīdzību divu mēnešu laikā spalvainais degunradzis bija sagatavots transportēšanai un nogādāts Krakovā. Šī ziņa ātri sasniedza Latviju, un mākslinieks butaforists Oļģerts Krūmiņš (1904–1989) tolaik Eiropā pirmais modelēja spalvaino degunradzi dabīgā lielumā. Maketa izgatavošanai tika izlietoti vairāk nekā 80 kg vecu avīžu, ko sabāza lielā dzīvnieka "skeletā", izgatavotā ar metāla stiepļu palīdzību, savukārt ragi tika gatavoti no koka. Lielizmēra maketu izstādīja Izglītības ministrijas Skolu muzeja rīkotā "Daugavas izstādē" 1932. gadā, piesaistot gandrīz desmit tūkstošus apmeklētāju. (No 1925. līdz 1938.g. Skolu muzejs atradās Valdemāra ielā 36a, aizņemot trīspadsmit telpas divos augšējos ēkas stāvos.) Izcilais butafors Oļģerts Krūmiņš pēc Skolu muzeja likvidācijas 1951. gadā strādāja Medicīnas vēstures muzejā. Viņa veidotās diorāmas par viduslaiku medicīnu joprojām apskatāmas Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā. Oļģerta Krūmiņa izgatavotais makets nav saglabājies, toties Staruņā atrastā spalvainā degunradža skelets, izbāzenis (rekonstrukcija) un anatomiskie preparāti (piemēram, mēle, aukslējas, ausis) mūsdienās aplūkojami pastāvīgajā ekspozīcijā Polijas Zinātņu akadēmijas Dabas vēstures muzejā Krakovā (Muzeum Przyrodnicze w Krakowie). Interesanti, ka arī 21. gadsimtā britu paleontologi Stafordšīrā atraduši vēl četru aizvēsturisko degunradžu skeletu paliekas. Meklējumi turpinās! Izmantotā literatūra: Lamsters, V. "Latvijā izmirušie prāvākie zīdītāji". Rīga, Izglītības ministrijas Skolu muzejs, 1937. Pozemkovska, M. "Skolu muzeju veidotāji 20. gadsimta pirmajā pusē: Jānis Greste, Oļģerts Krūmiņš, Eduards Reiziņš" / "Rīgas Skolu muzeja Raksti", 2. rakstu krājums, Rīga, 2025, 107.–120. lpp. The Institute of Systematics and Evolution of Animals of the Polish Academy of Sciences

24. janvārī Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars” kopā ar starptautiski atzīto baroka orķestri La Folia Barockorchester pirmoreiz uzstāsies dziedātāja no Šveices Regula Mīlemane (Regula Mühlemann), Sony Classical ekskluzīvā māksliniece un vairāku Opus Klassik balvu laureāte. Koncertā Liepājā skanēs baroka ārijas no La Folia Barockorchester un Regulas Mīlemanes kopīgi veidotā albuma Cleopatra – Baroque Arias (2017), par kuru soliste 2018. gadā saņēmusi “Opuss Klassik” apbalvojumu kā “Gada jaunā dziedātāja”. Dziedoni uz sarunu aicināja Ieva Zeidmane. 2025. gadu beidzāt un šo gadu sākāt, dziedot Adeli Johana Štrausa operetē "Sikspārnis". Aizvadītajās nedēļās esat izdziedājusi arī valšu ritmus un spāņu mūzikas kaislības, bet tagad jāpārslēdz uzmanība uz Kleopatrai veltīto programmu, ko dziedāsiet ne vien Latvijā, Liepājā, bet arī Antverpenē, Esenē un Cīrihē. Vai labprāt tā strauji maināt stilus savā repertuārā? Man vienmēr ir paticis dziedāt daudzveidīgu repertuāru un ir ļoti svarīgi dziedāt operās un koncertos gan kopā ar orķestri, gan arī solo koncertos ar klavieru pavadījumu. Labprāt izdziedu dažādu laiku mūziku. Tas jau ir tas interesantākais, esot brīvmākslinieces statusā: vari izmēģināt tik daudz ko, ne vien dziedot daudzveidīgu repertuāru, bet arī pamainot dzīvesveidu. Kad piedalos operas iestudējumā, dzīvoju vienuviet pat divus mēnešus, mācoties jaunu operu un horeogrāfiju. Savukārt dodoties turnejā ar solo koncertiem, esmu nemitīgi ceļā. Labi, ja pāris naktis pavadu vienā mītnē. Reizēm mans vienīgais draugs ir pianists-koncertmeistars, citreiz atkal aizvien jaunas tikšanās ar orķestri pēc orķestra. Šoreiz būšu kopā ar baroka ansambli La Follia, ar kuru esmu pazīstama jau sen. Kopā ierakstījām albumu, un Kleopatrai veltīto programmu esam atskaņojuši visai daudz reižu. Brīnišķīgi cilvēki! Tāpēc gaidu ne vien atkalatgriešanos šajā mūzikā, bet arī tikšanos ar draugiem, kurus neesmu satikusi gadus divus. Dažādu programmu nomaiņa nozīmē arī atšķirīgus partnerus mūzikā - reizēm jaunus, iepriekš nesatiktus, reizēm - senus draugus. Tas man ļoti patīk.  Jūsu dzīvē daudzveidības tiešām netrūkst: vienudien jūs izdzīvojat rozā sapni Mocarta operā, citu atkal tumšas krāsas Verdi "Rigoleto" iestudējumā, kur jūsu atveidotajai varonei ir īsi mati - gluži pretēji tam kā Jūsu īstajā dzīvē.  Jā! Bet tieši tas man patīk operas žanrā - vari kļūt par kaut ko, kas dzīvē nemaz neesi. Reizēm atveidoju tēlu, kas ir visai līdzīgs manai personībai, kā, piemēram, tikko Adeli Štrausa "Sikspārnī". Domāju, ka ar Adeli man labi saskan. Savukārt "Rigoleto" iestudējums man bija pilnīgi jauna pieredze un iespēja atklāt pašas personībā kādu jaunu šķautni. Manuprāt, pat visdrūmākajā, dīvainākajā tēlā, ko atveidoju uz skatuves, var atrast kādu daļiņu, kas piemīt arī man pašai. Caur to varu saslēgties ar šo lomu. Un reizēm ir interesanti atklāt arī tumšos nostūrus. Man patīk, ka uz skatuves varu pārtapt par pilnīgi citu cilvēku, kāds patiesībā nemaz neesmu. Kaut kas mazliet līdzīgs karnevālam vai Helovīnam, kad cilvēki pārģērbjas, pārtopot par kādu citu un izbaudot brīvību, ko šī pārtapšana sniedz. Man ir tā privilēģija, ka šādu pārtapšanu piedāvā mana profesija. Ja runājam par raksturiem - Kleopatrai esot piemitis spēcīgs raksturs, viņai bijusi laba izglītība, viņa runājusi vairākās valodās. Vai par viņu pārtapt jums ir viegli? Un cik daudz vispār zināms par šo leģendāro personu?  Veidojot šo programmu, par Kleopatru uzzināju daudz. Šis gan ir tāds bezgalīgs izpētes process. Protams, vari daudz uzzināt par viņas personību, par to, ko viņa darījusi. Viņas tēls mūzikā ir tik interesants! Tik daudzus komponistus (ne tikai baroka laikā, bet vienmēr) fascinējis Kleopatras tēls, tāpēc par viņu ir daudz materiālu - ne vien filmas un grāmatas, bet arī daudz mūzikas! Bija ļoti interesanti atklāt daudzus darbus, daži no tiem ir visai pazīstami, piemēram, Hendeļa "Jūlijs Cēzars", bet citi - pavisam nezināmi. Vienam - Legrenci darbam - mēs veicām pirmieskaņojumu. Mums, mūziķiem, šo programmu veidojot, bija daudz atklājumu, un esmu droša, ka arī klausītājiem būs interesanti.  Kleopatras tēls ietverts vairāk nekā 80 17.-18. gadsimta operās. Kā no tā visa atlasījāt lappuses, ko vēlējāties dziedāt un ieskaņot? Bija grūti, bet man palīdzēja orķestra mākslinieciskais vadītājs, un daudzus lēmumus mēs pieņēmām kopā ar pirmo vijoli Robinu Peteru Milleru. Šo programmu veidojot, man uz klavierēm stāvēja ārkārtīgi daudz partitūru, ko centos izspēlēt. Tas nebūt nebija viegli, jo daudzas partitūras pieejamas tikai rokrakstos, ne visus viegli salasīt. Bija daudz darba, lai atlasītu repertuāru, kas piemērots tieši manai balsij. Bet dažas ārijas dziedot, uzreiz jutu, ka tās ir ļoti īpašas. Protams, dažām Hendeļa ārijām šajā programmā noteikti vajadzēja būt, jo man patīk Hendeļa Kleopatra.  Pastāstiet plašāk par saviem atklājumiem, šo programmu veidojot.  Patiesībā teju visas šīs ārijas man bija atklājumi, izņemot vienīgi Hendeli. Protams, es zināju Skarlati, zināju Hasi, bet ne šos konkrētos darbus. Jaunatklāšanas process bija brīnišķīgs, izrādījās, ka ir tik daudz skaistu, nezināmu melodiju! Turklāt baroka orķestrī visi ir raduši improvizēt, nolasot harmonijas arī mazliet eksperimentēt. Kā veidot melodisko līniju, kā saspēlēties - tā ir tāda grupas jeb ansambļa pieeja, atšķirīga no orķestra prakses. Orķestrī katrs mūziķis spēlē savu izrakstīto partiju, savukārt La Follia baroka ansamblī darbs vienmēr bija procesā. Piemēram, arfiste Kataržina ir arī dziedātāja, un mēs pamēģinājām dziedāt arī duetā, tas labi izdevās. Muzicēšanas procesā varējām pievienot arī kādas papildu skaņas, pat trokšņus, jo baroka mūzikā daudz eksperimentējam ar skanējumu, ne vienmēr ir vajadzīga klasiski skaista skaņa. Reizēm dīvaina skaņa, uz kādu baroka instruments ir spējīgs, var uzrunāt tiešāk, tā var būt tekstam tuvāka. Savukārt kārtīgs moderns instruments var piedāvāt tikai viena veida - skaistu skaņu. Tieši šajā atskaņošanas procesā mēs arī atradām mūzikas būtību. Esmu šai grupai lielu pateicību parādā, jo šīs programmas radīšana tiešām bija komandas darbs.  Bet vismaz dažas no šīm ārijām esat atskaņojusi arī kopā ar moderno instrumentu orķestri. Jā, bet reti. Domāju, ka atskaņojums ar baroka orķestri ir miljons reižu augstvērīgāks. Tas ir daudz krāsaināks, interesantāks.  La Follia tulkojumā nozīmē "neprāts". Kā tas šajā grupā izpaužas? Viņi ir pavisam traki! Bet es viņus mīlu. Droši vien tāpēc, ka viņi ir mazliet traki. Patiesībā mēs visi esam.  Cik atšķirīga ir Kleopatra visās šajās Grauna, Hendeļa, Hases, Legrenci, Sartorio ārijās? Vai komponistu skatījumā uz Kleopatru ir kādas līdzības? Ļoti interesanti, ka mūzikā vairāk var atklāt arī viņas personību. Piemēram, filmās Kleopatra vienmēr rādīta kā karaliene, šis spēcīgais tēls, bet reti redzam viņas vājuma vai baiļu brīžus. Mūzikā ir ietvertas visas šīs krāsas. Jo viņa var būt viena pati un dziedāt āriju. Tāpēc varam parādīt viņas rakstura visus aspektus: spēcīgo karalieni, kā tas ir, piemēram, Grauna ārijā, kur viņa ir uguņojoša, ļoti ekstraverta, savukārt Skarlati ārijā redzam arī viņas trauslumu. Domāju, esam mūzikā atraduši visu krāsu paleti. Esat šo programmu ieskaņojuši bez diriģenta, tātad ir šī ansambļa sajūta... Jā, tāpēc es uzsveru šo grupas sajūtu. Arī fiziski mēs stāvam tuvu cits citam, ne tā kā ar lielu orķestri, kur ļaudis šķir distence. Šie mūziķi stāv man apkārt, es parasti esmu vidū. Pat neskatoties atpakaļ, jūtu arī man aizmugurē stāvošo klātbūtni. Viņi ir raduši spēlēt bez diriģenta, Robins Peters Millers, protams, vada atskaņojumu no pirmās vijoles pozīcijas, bet ir jūtama arī kopējā dinamika: katrs ir klātesošs un daļa no atskaņojuma, tāpēc diriģents nav vajadzīgs. Katrs uzņemas atbildību par atskaņojumu, par mūziku. Tas ir ļoti īpaši, man ārkārtīgi patīk sadarboties ar šo grupu. Kleopatra esot vannojusies pienā. Jūs izprotat šādu skaistumkopšanas procedūru vai jums ir citi rituāli? Man patīk vannoties. Bet ne pienā. Šampanietī? Nē, tā būtu klišeja. Bet tie ir skaisti rituāli, rūpes par sevi. Nav runa tikai par skaistumu, bet arī par to, ka esi tā vērta, lai rūpētos par sevi, lai atvēlētu laiku relaksācijai. Mēs nedrīkstētu aizmirst rūpēties par sevi. Ja reiz par šampanieti... Jūsu balss ir dzirkstoši viegla. Reiz esat teikusi, ka gribētu savā balsī arī tumšākas sarkanvīna krāsas.  Jā, reiz kādā intervijā ieminējos, ka gribētu tādu tumšu sarkanvīna krāsu. Un intervētājs teica: "Bet jums ir šampanieša balss, tas arī nav slikti!" Tas man nebija ienācis prātā, bet tiesa - dzidra, dzirkstoša, gaiša, viegla balss arī ir vērtība. Pamazām esmu ar to sadraudzējusies. Tā jau ir, ka cilvēks vienmēr ilgojas pēc tā, kas viņam nav dots, bet nenovērtē, kādas dāvanas tikušas viņam pašam. Esmu sākusi mīlēt arī savas balss krāsas. Jāteic gan, ka pamazām mana balss arī mainās, kļūst mazliet tumšāka un bagātīgāka, tas ir skaisti, bet pamatu pamatos noteikti līdz pat karjeras beigām saglabāšu balss spožās krāsas.  Teicāt - balss mainās. Kāda repertuāra virzienā tas jūs ved? Arī repertuārs mainās? Jā, mazliet mainās, pēdējā laikā daudz dziedu bel canto, no 18. gadsimta mūzikas pārceļos vairāk 19. gadsimtā. Karjeras sākumā daudz dziedāju baroka mūziku un Mocartu, tagad dziedu vairāk bel canto, Rihardu Štrausu, "Rožu kavalieri" pērn dziedāju divas reizes. Tagad būs vairāk manā repertuārā Doniceti, Bellīni. Tās ir nelielas izmaiņas, tomēr domāju, ka tāda balss kā manējā vienmēr jutīsies labi baroka un klasicisma mūzikā, kā arī  bel canto.  Jūsu balsi klausoties šķiet, ka dziedāt ir tik viegli. Tas tāpēc, ka dziedāšana jums ir dabisks stāvoklis vai tomēr tas ir tehnikas jautājums? Droši vien abi. Man tiešām patīk dziedāt. Apzinos, ka dziedu daudz, pat, kad gatavoju ēst vai daru ko citu. Dziedāt man patīk, tā ir mana kaislība. Kaut, protams, esmu arī daudz strādājusi. Un vajadzīgi ir abi: smags darbs, savā ziņā - arī perfekcionisms, bet tajā pašā laikā augstu līmeni sasniegsi tikai tad, ja tev patiks tas, ko dari. Un man tiešām patīk! Tāpēc man vienmēr ir bijusi motivācija turpināt strādāt, darīt visu, kas nepieciešams. Jo es zināju, kādu skanējumu vēlos panākt. Labi iztēlojos, kā gribu, lai skan kādas augstās notis, koloratūru pasāžas, tāpēc strādāju tik ilgi, līdz iztēloto panācu. Lai sasniegtu mērķi, pamatā jābūt mīlestībai pret to, ko dari. Veidojot tādu programmu kā šī, Kleopatrai veltītā, vai klausītāji Jums rūp? Jūs domājat par viņu interesēm? Tas mazliet atkarīgs no žanra. Opermūzikā daudz ko nosaka tēls, es iejūtos lomā un - ne nu gluži aizmirstu par skatītāju, jo, protams, ir vajadzīga saikne ar publiku, tomēr tēlā es it kā iegrimstu. Piemēram, tikko Cīrihes operā dziedāju Štrausa operetē "Sikspārnis", cenšoties būt tik autentiska, cik vien iespējams. Savukārt dziedot koncertā, daudz labāk redzi skatītāju, operā tomēr sejā spīd gaismas, publiku tik labi nevar saskatīt. Koncertā klausītājus redzi, vari ar viņiem mijiedarboties, reaģēt. Kleopatras programmā, dziedot kādu intīmu āriju, nebūšu tiešā dialogā ar publiku, savukārt kādā ekstravertā ārijā, kur tiek uzrunāti cilvēki, ar publiku komunicēšu aktīvi. Viss atkarīgs no tēla un ārijas stila. Jums patīk šī mijiedarbība ar publiku? Jā, ļoti patīk. Jo īpaši koncertos vari vairāk izpaust savu personību. Operā es pieskaņojos tēlam, kas man jāatveido un no sevis - no Regulas - daudz ko zaudēju. Savukārt koncertā vairāk parādu sevi, man nav jāievēro operas diktēti noteikumi, es pati nosaku, kā vēlos ieiet zālē, kā kontaktēties ar mūziķiem, ar publiku, nav režisora, kurš visu nosaka. Man patīk koncerti, jo tad esi klausītājam daudz tuvāk.  Vai jums patīk veidot konceptuālas programmas? Tāda ir gan šī - Kleopatrai veltītā -, gan arī iepriekš ieskaņotā un dziedātā Fairy Tales. Kā tās veidotajat? Man patīk, ja pamatā ir kāda koncepcija, jo tad var apgūt daudz jauna repertuāra. Ar programmu Fairy Tales bija līdzīgi, man bija tēma "Pasakas", un es caurskatīju literatūru par fejām, par pasakām, par šīm mistiskajām būtnēm un atklāju daudz jauna. Ja veido programmas tikai ar repertuāru, ko jau zini, ir daudz grūtāk atrast jaunus skaņdarbus. Jo tu vienmēr izvēlies kaut ko zināmu, kas tev jau agrāk ir paticis. Bet, ja ir konkrēta tēma, tas rosina atklāt jaunus skaņdarbus. Es, piemēram, veidoju šveiciešu dziesmu ierakstu. Un mēs ar draugu, pianistu, devāmies uz arhīvu un izspēlējām nošu kaudzi kādu divu metru augstumā, lai atrastu vislabāko repertuāru šim ierakstam. Tas ir liels darbs, bet arī ļoti interesants, jo atklāj repertuāru, ko neesi zinājusi pati un, iespējams, nav dzirdējis neviens pēdējo pāris gadsimtu gaitā. Vienmēr ir patīkami atrast jaunus darbus - jaunus vecos darbus! Vai tā pārlūkojot divus metrus mūzikas, uzreiz jūtat, ka konkrētā dziesma vai ārija būs jūsu, ka gribat to dziedāt? Jā, un šī sajūta arī nosaka manu izvēli. Eju cauri notīm un jūtu savu reakciju. Ja acumirklī man šī saite neveidojas, domāju, ka mūzika nav pietiekami laba. Jo ar labu dziesmu vai āriju uzreiz ir jūtams - tā ir īpaša, tai man jāpievēršas. Atlasītā repertuāra kaudze, protams, parasti ir par lielu, tad ir jāizvēlas visspožākās pērles. Tāds parasti ir mans mūzikas izvēles process. Gadās, ka dziesmas teksts ir vājais posms, arī vārdi man ir ļoti svarīgi. Ja teksts ir slikts, tad arī nevēlos attiecīgo dziesmu dziedāt. Savukārt, ja teksts ir labs un mūzika arī, tad uzreiz jūtu nepieciešamo klikšķi. Un tāds man ir vajadzīgs! Ir svarīga tā "O!" sajūta, jo arī klausītājs šo darbu dzirdēs pirmo reizi. Ja man pašai nebūs tādas reakcijas, arī klausītājam tāda varbūt neradīsies. Ja jūtu es, arī klausītājs varbūt sajutīs. Izskatīt divus metrus mūzikas - tas ir ļoti laikietilpīgs darbs. Jūs tam mērķtiecīgi atvēlat laiku? Tāpēc ierakstu veidošanā biju paņēmusi nelielu pauzi, jo nevēlos ierakstīt simto bel canto albumu. Parasti visi ieskaņo to, ko attiecīgajā laika posmā dzied opernamos. Man tas šķiet mazliet garlaicīgi. Izvēlēties kādu tēmu un atrast jaunu repertuāru - tas tiešām prasa daudz laika, bet ir tā vērts. Pēdējo gadu laikā veicu visai daudz ierakstu, tāpēc man vajadzēja nelielu pārtraukumu, lai rastu jaunas idejas, jaunu iedvesmu un jaunu repertuāru. Un esat šo iedvesmu atradusi? Jā, varbūt veidošu Ziemassvētku albumu, bet tas varētu prasīt vēl pāris gadus laika. Ja jums ir kāda laba Ziemassvētku melodija - sakiet! Kas vēl šobrīd ir jūsu radošajos plānos? Ko gaidāt ar nepacietību? Tuvākajā nākotnē, vēl šī gada laikā, pirmo reizi dziedāšu Lučiju di Lammermūru. Šo lielo izaicinājumu gaidu ar nepacietību. Doniceti un tieši Lučija bija viena no lomām, par kuru sapņoju, kad biju jaunāka. Necerēju, ka man reiz būs iespēja to dziedāt. Šis man bija tāds mērķis, par kuru domāju ilgu laiku.  Kad bijāt jaunāka, vai domājāt, ka reiz dziedāsiet uz lielajām skatuvēm, ka ar šādu repertuāru apceļosies pasauli? Man vienmēr ir paticis dziedāt, bet nekad nedomāju, ka kļūšu par profesionālu dziedātāju. Tikai vēlāk nolēmu studēt klasisko mūziku, dziedāšanu. Tāpēc viss man šķita pārsteidzoši. Joprojām, nonākot kādā vietā, kur agrāk neesmu bijusi, mani pārņem emocijas, nespēju aptvert, ka varu dziedāt tik skaistās vietās. Man ir ļoti veicies, ka varu mūzcēt kopā ar brīnišķīgiem orķestriem lieliskās koncertzālēs un operu namos. Tas bija kāds konkrēts brīdis, kāds klikšķis, kad sapratāt - vēlaties būt dziedātāja? Ne gluži. Man vienkārši patika dziedāt, dziedāšana bija mans hobijs, dziedāju meiteņu korī. Korī man līdzās stāvēja labākā draudzene (viņa joprojām ir mana labākā draudzene). Un pirmajā reizē, kad dziedāju solo vairākiem simtiem klausītāju, draudzene bija man līdzās un iedrošināja. Tāpēc viss sākās tā viegli, es jutu viņas atbalstu. Un man joprojām reizēm ir tā sajūta, ka līdzās ir draudzene. Laikam jau jaunai dziedātājai šāds atbalsts bija ļoti svarīgs laikā, kad guvu pirmo pieredzi dziedāt publikai. Sajutu atbalstu, guvu pozitīvu enerģiju. Tāpēc, lai gan biju vēl ļoti jauna, dziedāju bez pārmērīga stresa un adrenalīna, jutos visai mierīgi. Protams, bija arī īpaši mirkļi, piemēram, pusaudzes gados Cīrihes operā skatījos "Figaro kāzas". Visai nelielā Barbarīnas loma man ļoti iekrita sirdī, es iedomājos: "Reiz tā varētu būt es!" Un patiešām - Barbarīna kļuva par manu pirmo lomu uz lielās skatuves. Daži sapņi piepildās!    

Paziņoti ikgadējās Lielās mūzikas balvas (LMB) 2025 nominanti, kā arī balvas “Par mūža ieguldījumu” saņēmēji. Balvu par mūža ieguldījumu saņems ērģelniece Larisa Bulava un komponists un muzikologs Georgs Pelēcis. Neliels ieskats preses konferencē, kurā tika paziņoti nominanti un mūža balvas ieguvēji. Gada jaunais mākslinieks: diriģente Anastasija Kildiša; dziedātājs Eduards Rediko; trompetists Mārtiņš Zujs. Gada koncerts: "Dzīvības elpa" – Evilena Protektore, Krišjānis Bremšs, Toms Timofejevs, Artjoms Sarvi, Volha Zaharova 30. janvārī "VEF Jazz Club", rīkotājs VEF Kultūras pils; "Nakts vēstules dejotājai" – Elza Leimane, Matīss Čudars, Arve Henriksens (Arve Henriksen), Anderss Jormins (Anders Jormin), Ivars Arutjunjans, Latvijas Radio koris, diriģents Kaspars Putniņš 18. jūnijā Rīgas cirkā, rīkotājs "Latvijas Koncerti"; Taņs Duņs, "Budas pasija", 28. Starptautiskā Garīgās mūzikas festivāla noslēguma koncerts – Valsts akadēmiskais koris "Latvija", Rīgas Doma zēnu kora grupa, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, solisti Viktorija Majore, Ieva Parša, Jolanta Strikaite, Mārtiņš Zvīgulis, Yiran Jia, Hasibagen, diriģents Māris Sirmais 5. septembrī Rīgas Kongresu namā, rīkotājs "VAK Latvija"; "Apkalna. Fausts. Znotiņš." Starptautiskā ērģeļmūzikas festivāla "Organismi" atklāšanas nakts koncerts – Iveta Apkalna, Kaspars Znotiņš 10. oktobrī Latgales vēstniecībā "Gors", rīkotājs Latgales vēstniecība "Gors"; "Marina Rebeka. Solokoncerts. Draugi – Andrejam Žagaram" – Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, diriģents Mikēle Gamba, 18. oktobrī koncertzālē "Cēsis" un 21. oktobrī Latvijas Nacionālajā operā un baletā, rīkotājs – nodibinājums "Andreja Žagara kultūras attīstības fonds". Par izcilu interpretāciju:  čelliste Magdalēna Ceple – Mečislava Veinberga "Concertino čellam un stīgām" (kopā ar "Kremerata Baltica") 14. septembrī Dzintaru koncertzālē un 17. oktobrī Ventspils koncertzālē "Latvija"; diriģents Tarmo Peltokoski – Riharda Štrausa "Alpu simfonija" (ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri) Latgales vēstniecībā "Gors" 4. aprīlī un Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" 5. aprīlī; dziedātāja Inna Kločko – titulloma Riharda Štrausa operā "Salome"; Latvijas Nacionālā opera un balets, operas pirmizrāde 21. februārī, diriģents Mārtiņš Ozoliņš. Par izcilu sniegumu gada garumā:  dziedātāja Zanda Švēde; pianists Reinis Zariņš; valsts kamerorķestris "Sinfonietta Rīga"; dziedātāja Katrīna Paula Felsberga; orķestris "Rīga". Par izcilu darbu ansamblī:  vijolniece Magdalēna Geka; trompetists Kristians Kalva; "Trio Tresensus": Līga Griķe (kokle), Aigars Raumanis (saksofons), Uģis Upenieks (perkusijas). Gada jaundarbs:  Jāņa Petraškeviča koncerts diviem sitaminstrumentiem un ansamblim "Tas, kas šeit bija pirms", pirmatskaņojums Latvijā 8. februārī koncertzālē "Cēsis" – Guntars Freibergs, Juris Āzers, ansamblis "ensemble unitedberlin", diriģents Vladimirs Jurovskis; Jēkaba Jančevska Pirmā simfonija (Ērģeļsimfonija), pirmatskaņojums 20. septembrī Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" – Iveta Apkalna, Sniedze Kaņepe, Kaspars Vēvers, Liepājas Simfoniskais orķestris, diriģents Guntis Kuzma; Annas Veismanes "Četras dziesmas ar Kārļa Skalbes vārdiem", pirmatskaņojums 11. oktobrī Latvijas Nacionālās operas un baleta Beletāžas zālē – Mārtiņš Šmaukstelis, Ilze Ozoliņa. Par izcilu sniegumu džezā:  sitaminstrumentālists Kaspars Kurdeko; saksofonists Toms Rudzinskis; vibrofonists un taustiņinstrumentālists Miķelis Dzenuška. Balvu pasniegšanas ceremonija norisināsies 6. martā koncertzālē “Cēsis”, un pasākumu atspoguļos Latvijas Sabiedriskais medijs. LMB pasākumu organizē Latvijas Republikas Kultūras ministrija un VSIA "Latvijas Koncerti". Bet balvas žūrijā šoreiz darbojās muzikoloģe, mākslas doktore, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docētāja Ieva Rozenbaha, Latvijas Radio 3 „Klasika” programmu vadītāja un Latvijas Televīzijas atbildīgā redaktore Anete Ašmane-Vilsone (abas dzirdam šim rakstam pievienotajā skaņu ierakstā, kurā runā arī kultūras ministre Agnese Lāce), vokālā pedagoģe Kristīne Barkovska, muzikoloģe, pedagoģe un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docētāja Iveta Grunde, simfonisko orķestru diriģents, Ogres Mūzikas un mākslas skolas direktors Atvars Lakstīgala, mūzikas žurnālists, Latvijas Televīzijas raidījuma „Kultūrdeva” satura producents Kaspars Zaviļeiskis un muzikologs, žurnālists, publicists Armands Znotiņš.

Paziņoti šī gada Nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” nominanti un Balvas par mūža ieguldījumu filmu mākslā laureāts. Kultūras rondo kopā ar nozares ekspertiem pārrunājam situāciju filmu mākslā. Dažus pieturpunktus Latvijas kino ainā ieliekam kopā ar "RigaIFF" radošo direktori Sonoru Broku un scenāristi un producenti Līgu Gaisu. Ierakstā uzklausām Nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” dokumentālo filmu atlases komisijas ekspertu, operatoru Kasparu Braķi un Nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” spēlfilmu un animācijas filmu atlases komisijas ekspertu, režisoru Uģi Olti. 8. janvārī preses konferencē tika izziņoti 2025. gada Nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps 2025" nominanti. Balvu par mūža ieguldījumu filmu mākslā saņems kaskadieris Jānis Uldis Veispals, kura profesionālā darbība vairāk nekā piecu gadu desmitu garumā sniegusi būtisku ieguldījumu Latvijas kino attīstībā. Nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps 2025" nominācijas saņēmušas 36 filmas no pieteiktajām 85. Visvairāk nominācijas – sešpadsmit – saņēmusi režisores Signes Birkovas pilnmetrāžas spēlfilma "Lotus". Trīspadsmit nominācijas saņēmusi režisora Dzintara Dreiberga filma 'Tīklā. TTT leģendas dzimšana". Animācijas filmu kategorijā līdere ir režisoru Raita Ābeles un Laura Ābeles animācijas filma "Dieva suns" ar astoņām nominācijām, savukārt dokumentālo filmu kategorijā līdere ar septiņām nominācijām ir režisores Kristas Burānes pilnmetrāžās dokumentālā filma "Visi putni skaisti dzied". Tagad nominantus vērtēs starptautiska žūrija. Lielā Kristapa pasniegšanas ceremonija notiks 1. martā Rīgas Kongresu namā.

Pēdējie gadi parādījuši, ka starptautiskā kārtība nav akmenī cirsta un atsevišķas lielvaras uzskata, ka starptautiskie likumi tiem nav rakstīti. Kā tas ietekmē mūsu drošību, par to diskusija Krustpunktā. Analizē SIA "NEWT21" valdes priekšsēdētājs Jānis Garisons, atvaļināts vēstnieks, Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskās augstskolas vieslektors Gints Jegermanis, Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un Latvijas vēstnieks NATO Māris Riekstiņš. Šoks! Vismaz sestdienas, 3. janvāra, vakarā tas bija biežākais vārds, dzirdēja starptautiskajos televīzijas kanālos, kas ziņoja par Venecuēlas diktatora Maduro sagūstīšanu un aizvešanu uz ASV. Un Trampa solījumiem, ka tagad kādu laiku Venecuēla pārvaldīs Amerikas Savienotās Valstis.  Pasaule ir jaunas realitātes aculieciniece. Ierastā lietu kārtība starptautiskajās attiecībās nepastāv, un jauno mēs vēl tikai apjaušam. Runa jau nav tikai par Venecuēlu. Ilgāku laiku jau pasauli izaicina Vladimirs Putins, kuram Donalds Tramps pagājušajā gadā centās palīdzēt. Lielais jautājums ir, cik elastīgi esam, lai kaut kā šīm pārmaiņām pielāgotos un ar tām sadzīvotu. Mums tas ir īpaši aktuāli tāpēc, ka arī paši nejūtamies drošībā Krievijas dēļ. Militārie eksperti gan saka, ka Krievijai vajadzēs kādus gadus, ja tā gribēs uzbrukt vēl kādai no Eiropas valstīm, jo Ukrainas karā tā savus resursus ir noplicinājusi. Tajā pašā laikā ekonomisti saka, ka Krievijas ekonomiku atgriezt miera laikos diez vai būs iespējams. Simtiem un tūkstošiem karā rūdītajiem karavīriem arī kaut kur būs jāpaliek. Un propagandas sabojātām smadzenēm vajag turpinājumu. Kurp mēs dodamies? 

Kristaps šoreiz sarūpējis īpašu Ziemassvētku pārsteigumu – teju kontrabandas spēle ceļo uz Argentīnu kā dāvana. Izrādās, to izdarīt ir sarežģītāk kā ievest viesstrādniekus tepat Latvijā!

NBS Štāba orķestra klarnešu kvartets ''Quattro Differente'' turpina 25. jubilejas koncertu sēriju, 3. decembrī plkst.18.00 uzstājoties Liepājas koncertzāles "Lielais dzintars" kamerzālē, bet 5. decembrī plkst. 19.00 - Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē. Par visu plašāk trešdienas "Neatliekamajā sarunā" vēsta kvarteta dalībnieki Marina Vidmonte un Guntars Gedroics.

Arnolda Šēnberga romantiskā oratorija “Gurres dziesmas” šonedēļ skanēs Liepājas koncertzāles “Lielais dzintars” desmitgades svinību kulminācijā. Par “Lielā dzintara” desmit gadiem, oratorijas saturu un tās īpašo vērienu Kultūras rondo iztaujājam koncertzāles “Lielais dzintars” māksliniecisko vadītāju Orestu Silabriedi. 7. un 8. novembrī plkst. 19.00 Liepājas koncertzāle “Lielais dzintars” aicina klausītājus pievienoties desmitgades svinību kulminācijai, kurā tiks īstenots sen lolots sapnis – Arnolda Šēnberga romantiskā oratorija “Gurres dziesmas”. Koncerts ir daļa no Eiropas kultūras galvaspilsētas “Liepāja 2027” programmas, kas uz vienas skatuves apvienos vairāk nekā 250 profesionālu mūziķu – piecus solistus, lielu jaukto kori, trīs vīru korus un grandiozu orķestri. Šis ir pasaulē reti atskaņots opuss, kas Latvijā līdz šim skanējis tikai divas reizes tā kolosālā mēroga dēļ. Skaņdarbs balstīts viduslaiku leģendā par karaļa Valdemāra un viņa mīļotās Toves skaisto mīlestību, kurai pienāk traģiskas beigas. Karaliene Helviga, greizsirdības apmāta, pasūta Toves nāvi. Valdemārs izmisuma lēkmē nolād Dievu, izraisot pārdabisku izrēķināšanos, jo pats tiek nolādēts klejot kopā ar spoku armiju. Rītausmai austot, visu vainago elpu aizraujošs un atpestījošs kora un simfoniskā orķestra saullēkts, skaistākais kāds vien iespējams. Atskaņojumu vadīs Modests Pitrens (Modestas Pitrenas). Viņa vadībā apvienosies Valsts akadēmiskais koris “Latvija”, Rīgas Projektu koris, Igaunijas Nacionālais vīru koris, Liepājas Simfoniskais orķestris un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris. Mīlasstāsta emocionāli spēcīgo vēstījuma solisti būs Magdalēna Anna Hofmane (Magdalena Anna Hofmann), amerikāņu operdziedātājs Korbijs Velčs (Corby Welch). Viņiem pievienosies viens no vadošajiem Latvijas Nacionālās operas solistiem Mihails Čuļpajevs, Frankfurtes operas soliste Zanda Švēde un Vācijā un Latvijā ievērojamus panākumus guvušais basbaritons Olivers Cvargs (Oliver Zwarg).  

Ērģelniece Iveta Apkalna gatavojas Liepājas Simfoniskā orķestra sezonas atklāšanas koncertam, kas skanēs koncertzālē "Lielais dzintars" 20. septembrī, bet Latvijas Radio 1. studija bija klāt dokumentālās filmas „Ērģeles naktī” pirmizrādē. Saruna ar Ivetu Apkalnu pirms filmas noskatīšanās un Ivetas mammu Ilgu Viļumu pēc filmas. Studijā filmas „Ērģeles naktī”  scenārija autore Zane Ozoliņa. Filma „Ērģeles naktī” ir stāsts par Ivetu Apkalnu, kurā ir Elbas filharmonijas goda ērģelniece, spēlē, kā pati saka, trijos kontinentos un parakstās "Latgales ērģelniece". Filmu var noskatīties internetā, savukārt portāla LSM.lv sadaļā "Ērģeles naktī" var lasīt filmā neiekļautos fragmentus. -- 20. septembrī, Liepājas Simfoniskais orķestris atklāj savu 145. sezonu. Vakara centrālais notikums būs īpaši šim koncertam radītās Ērģeļsimfonijas pirmatskaņojums. Skaņdarba autors ir komponists Jēkabs Jančevskis. Jaundarba interpretācijai uzaicināta pasaulslavenā latviešu ērģelniece Iveta Apkalna.      

Jaunās sezonas pirmās atsperes viesis - komponists Jēkabs Jančevskis! 20. septembrī Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" un tiešraidē Latvijas Radio 3 "Klasika" Liepājas Simfoniskais orķestris Gunta Kuzmas vadībā pirmatskaņos viņa Ērģeļsimfoniju ar solisti Ivetu Apkalnu. Runājam par simfoniju, tās tapšanu un saturisko pamatu, kā arī par Jēkaba joprojām aktuālo saistību ar kormūziku. Gaidot tevi uz sarunu, sapratu, ka man ir pat nedaudz tāda pārsteiguma sajūta, ka tikai tagad tapusi Pirmā simfonija, tikai tagad šis notikums būs, jo likās, ka jau ilgi esi mūzikas nozarē, bet izrādās, ka tikai tagad tā piedzims. Godīgi sakot, arī man pašam ir pārsteigums, jo man šķiet, ka komponisti cenšas agrākos gados jau radīt šo darbu, bet - kā ir, tā ir. Man zīmīgs vecums, neliels briedums arī pasaules uztverē. Man līdz šim ne tikai nav bijusi neviena simfonija, bet arī samērā maz lielas formas darbu vispār. Meistarību slīpēju mazākas formas darbos. Bet man ļoti patika šis izaicinājums. Protams, ka 40 minūšu simfoniskā mūzika - tas ir liels, liels izaicinājums, kā forma izveidosies un kā stāsts tiks izstāstīts, bet, jā, esmu saviļņots. Tā nav vienkārši tikai simfonija simfoniskajam orķestrim, tur ir arī ērģeles, un tā būs Iveta Apkalna, kas piedalīsies šajā pirmatskaņojumā. Bet kā tas tapa? Vai tā bija tava ideja? Tā sākotnēji nebija mana ideja, uzaicinājums nāca no orķestra. Šīs ērģeļu simfonijas iecere ir sena, pirms sešiem vai septiņiem gadiem sākta. Bija dažādi apstākļi, kas to visu mazliet aizkavēja, bet nu tā ir tapusi. Protams, ka esmu ārkārtīgi saviļņots. Es biju arī uz filmu "Ērģeles naktī", kas tikko ir iznākusi. Iesaku visiem noskatīties. Tas ir skaists stāsts par Ivetu ne tikai kā ģeniālu mūziķi, bet par kā par cilvēku. Tā ir ļoti skaista filma. Redzēsim, kā izvērtīsies šīs simfonijas stāsts, bet esmu ļoti pozitīvās gaidās. Pieminēji, ka jau pirms vismaz sešiem gadiem ideja dzimusi, bet pats komponēšanas process arī noteikti nebija pāris nedēļas vien? Es diemžēl esmu ļoti lēns komponists, lēni rakstu, man vajag laiku. Tas ir gan labi, gan arī slikti. Ja ir lielāka apjoma darbi un ilgāk tos raksti, arī pats mainies. Ir interesanti skatīties, kā šajos darbos ir mainījusies tava personība vai izpratne par lietu būtību. Simfonijas tapšana bija ilga trīs gadus. Paralēli strādāju ar citiem darbiem teātrī un kino, bet trīs gadi gadi ar simfoniju pagāja, un varu teikt, ka tas ir grūtākais, ko jebkad esmu uzrakstījis. Pašam priekš sevis grūtākais. Vai šo trīs gadu laikā, kamēr nonāci līdz simfonijas dubultsvītrai pēdējā taktī, negribējās neko mainīt? Ir dažreiz lietas, ko ļoti gribas mainīt un kas vairs nešķiet līdz galam ne pārliecinoši, ne interesanti. Bet es arī pieņemu, ka tas, ko esmu radījis, ir manas personības nospiedums tajā laikā. Kāpēc lai es mainītu savu pagātni? To vairs nevaru izmainīt. Es mēģinu attiekties ar dziļu respektu pret to, kādas ir bijušas manas domas un idejas tajā brīdī, un to tā arī atstāt. Simfonija mūsdienās kā žanrs var nozīmēt stipri dažādas lietas. Kāda būs tava simfonija? Programmatisku nosaukumu neesi devis? Man bija tāda sākotnējā doma, un uz partitūras vēl joprojām ir nosaukums, bet to mainījām, atstājām vienkārši kā Pirmo simfoniju, kas varbūt neuzliek kaut kādu konkrētu nospiedumu vai konkrētas robežas. Šī simfonija ir auglis tam, ko esmu lasījis un pētījis pēdējo trīs, četru gadu laikā. Simfonijas kodols balstās uz man ārkārtīgi tuvām Džeimsa Holisa grāmatām, jo īpaši "Saturna ēnā". Džeimss Holiss ir joprojām praktizējošs psihoterapeits, Junga analītiķis. Viņa galvenais devums mūsdienu cilvēkam, kurš ir tāds garīgi krietni apmaldījies, tostarp es, sarežģītās, zinātniski komplicētās lietas pasniegt ļoti vienkāršā, saprotamā valodā. "Saturna ēnā" ar apakšnosaukumu "Vīriešu ievainojumu dziedināšana" man ļoti norezonēja. Par šādām tēmām mēs runājam maz, un nesaprotu, kāpēc, bet ceru, ka sabiedrība, kļūstot garīgi veselāka, par šīm tēmām runās atklātāk, tostarp paši vīrieši. Tur ir daudz būtisku lietu, kas mūs psiholoģiski veido tādus, kādi esam, kā veidojas pasaule, kurā dzīvojam. Ļoti iesaku šo grāmatiņu izlasīt visiem, ne tikai vīriešiem. Simfonijai ir četras daļas, un katra daļa ir viens no četriem pīlāriem vai četriem lieliem jautājumiem, kurus pats sev uzdodu, kas pēc būtības ir meklējams šajā grāmatā. Lielais izaicinājums no tehnoloģiskā viedokļa, protams, bija ērģeles un orķestris. Būtībā - divi orķestri. Tas nav ērģeļkoncerts, tā ir simfonija, bet ar milzīgu, nozīmīgu lomu ērģelēm un ar izcilu solistu. Bija ļoti izaicinoši sabalansēt šos uzdevumus. Būs izdevies vai nē, to jau klausītāji vērtēs.  

Putni un cilvēki pilsētās dala teritoriju - ne tikai gaisa telpu. Tie drīzāk ir parki, bēniņi un dažreiz arī citas vietas. Kā sadzīvot ar putniem pilsētā un ko ņemt vērā, lai putni un cilvēki labi justos urbānajā kopdzīvē, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Diskutē Latvijas Ornitoloģijas biedrības prezidente Antra Stīpniece, ornitologs Ruslans Matrozis un Slimību profilakses un kontroles centra epidemioloģe Antra Bormane. Pēdējos 15 gados  Rīgā novērotas ap 270 putnu sugas. Rīga ir migrācijas vieta, jo pāri pilsētai iet Baltijas jūras migrācijas ceļš, skaidro Ruslans Matrozis. "Pie mums ir putnu sugu daudzveidība un arī skaits diezgan liels." "Daudzas sugas izvēlas dzīvi pilsētā, jo temperatūra ziemā ir augstāka. Ir labumi no tā, ir sliktumi. Meža pūcei bērni uzrodas agrāk nekā ārpus pilsētas, jo te traucē arī mākslīgais apgaismojums. Lielais ķīris bija visā reģionā 70.- 80. gados, kad mainījās barošanās apstākļi, populācija saruka,"norāda Antra Stīpniece. Lielā ķīra populācija ir sarukusi, bet sudrabkaija nē, tāpēc nevajag vieglprātīgi, piemēram, autoostas teritorijā Rīgā staigāt ar smalkmaizīti rokās.  "Ja kāds iet pa ielu, vieglprātīgi, izklaidīgi ēzdams, viņu varu apzagt," brīdina Antra Stīpniece. "Tas nav īpašs naids pret cilvēku ar smalkmaizīti, arī dabā kaijas vienu daļu pārtikas iegūst zogot. Ejat gar jūras krastu ziemā, tur ir pīļu bariņš, kas ienirst un iznirst, bet tur vienmēr ir kā bāka viens vai divi balti punkti. Sudrabkaija dežurē un ievāc meslus." Putnus pilsētā ietekmē traucējums, piemēram, palielinās ūdenstransporta skaits un cilvēki iebrauc arī dažādās vietās, kur putni ligzdo, tādejādi viņus traucē. Piemēram, ar viļņiem var noskalot atsevišķu sugu ierīkotās ligzdas. Cilvēki to nesaprot, lai arī ir ātruma ierobežojums noteikts, cilvēki to neievēro. "Otrs - cilvēkiem patīk makšķerēt, viņi izmanto dažādu rīkus un pēc tam redzam jūras krastā beigtus putnus, kas savainojušies ar makšķerauklu, ar svinu saindējušies. Ūdeņos ir daudz svina," par to, kas kaitē putniem stāsta Ruslans Matrozis.

Raidījumā plašāk runājam par Amerikas Savienotajām Valstīm, aptverot gan iekšpolitikas jautājumus, gan arī ārpolitikas jautājumus, kā arī beigās diskutējam par Ķīnu. ASV Neatkarības dienas svinības prezidentam Trampam īpašas šogad padarīja "Lielā un daiļā likumprojekta" pieņemšana. Tam gan bijis ne mazums kritiķu, kuru vidū ir arī Īlons Masks. Tikmēr ASV ārpolitikā galveno uzmanību, vismaz mēs Latvijā pievēršam karam Ukrainā, un pēdējā laikā no Trampa mutes izskanējušas šķietami pozitīvas iezīmes Ukrainai - Baltā nama saimnieka neapmierinātība ar Putinu aug un tiek meklētas iespējas arī stiprināt Ukrainas aizsardzības spējas. Kā būs ar darbiem, tas gan ir cits jautājums. Nenoteiktība joprojām valda arī tarifu sāgā. Savukārt Ķīna likusi skaidri noprast, ka tā nevēlas Krievijas sakāvi Ukrainā. Kā Eiropai to uztvert un kā veidot attiecības ar Pekinu laikā, kad sadarbība tirdzniecībā ir būtiska, bet kā ēna turpat blakus redzama Ķīnas militāro muskuļu audzēšana un arvien lielāks atbalsts Krievijas militārajai rūpniecībai? Aktualitātes analizē Sigita Strubera, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre, un Kristofers Kārlis Krūmiņš, Austrumeiropas politikas students Džordžtaunas universitātē (ASV), RSU Ķīnas Studiju centra projektu koordinators. „Lielais skaistais” un „trešais dusmīgais” 4. jūlijā, Savienoto Valstu Neatkarības dienā, Baltajā namā notikušo svinību ietvaros prezidents Tramps ar attiecīgu pompu parakstīja savu „Lielo daiļo likumprojektu”, kā viņš pats to dēvē. Līdz ar to šī nodokļu atlaižu un budžeta tēriņu pakete ir ieguvusi likuma spēku. Kā zināms, tas nenācās viegli, jo projekta ietekme uz vairākām nozīmīgām sociālajām programmām un budžeta izdevumu līmeni raisīja iebildumus ne tikai opozicionāros demokrātos, bet arī republikāņu rindās. Kongresa Budžeta birojs lēš, ka Trampa „finansiālā daile” varētu nākamajos desmit gados palielināt Savienoto Valstu budžeta deficītu par vairāk nekā trīs triljoniem dolāru un laupīt valsts apmaksātu veselības aprūpi un atbalstu pārtikas iegādei miljoniem amerikāņu. Projekts paredz padarīt par pastāvīgām nodokļu atlaides, kuras Tramps ieviesa savas pirmās prezidentūras laikā, toreiz uz laiku līdz šī gada nogalei. Šīs atlaides varētu turpmākajos desmit gados samazināt budžetu apmēram par četriem ar pusi triljoniem, bet prezidents ir pārliecināts, ka tās nozīmīgi veicinās ekonomikas izaugsmi. Būtisks pieaugums paredzēts militārajam budžetam, pamatā karakuģu būvei un pretgaisa aizsardzības projektam, prezidenta nodēvētam par „Zelta kupolu”, kā arī Imigrācijas un muitas kontroles dienestam, kurš īsteno Trampa politikas lolojumu – nelegālo ieceļotāju izraidīšanas kampaņu. Tikām uz „Lielā daiļā” stāšanos likumīgā spēkā reaģējis Īlons Masks, kurš jau agrāk bija solījis, ja tas notikšot, viņš dibināšot jaunu politisko partiju. Tā saukšoties Amerikas partija, un tās tuvākais mērķis esot nākamajās Kongresa vēlēšanās iegūt dažas vietas, kas, ievērojot demokrātu un republikāņu spēku samēru likumdevējā, kļūtu izšķiroši svarīgas. Eksperti gan ir visai skeptiski par iespēju nozīmīgi izkustināt nu jau pārsimts gadus cementēto divpartiju sistēmu Savienotajās Valstīs. Makaronu kārējs Vladimirs „Putins mums ir sakarinājis kaudzēm makaronu uz ausīm,” – tā varētu tulkot amerikāņu idiomu, ar kuru Baltā nama saimnieks raksturoja savas attiecības ar agresorvalsts līderi, runājot kabineta sēdē. Šķiet, ugunsgrēku iekrāsotās Ukrainas pilsētu debesis tomēr met savu baiso atblāzmu arī uz Vašingtonu, respektīvi, Kremļa rīcība, pieprasot faktisku Ukrainas kapitulāciju, slepkavojot tās civiliedzīvotājus un paralēli manipulējot ar Savienoto Valstu līderi, sāk nodarīt pārāk pamanāmu kaitējumu Trampa un viņa administrācijas reputācijai. Zināms indikators bija ieroču piegāžu jautājuma līkloči. Pēc pagājušās nedēļas vidū izskanējušās informācijas, ka Savienotās Valstis aptur militāro palīdzību Ukrainai, ciktāl to krājumi esot nepietiekami, un 4. jūlijā notikušās Savienoto Valstu un Ukrainas vadītāju telefona sarunas, pirmdien, 7. jūlijā, Tramps tomēr paziņoja, ka ieroči tikšot piegādāti. Otrdien tika precizēts, ka runa ir par desmit raķetēm pretgaisa aizsardzības sistēmai „Patriot”, kas ir visai pieticīgs daudzums. Tomēr būtiskākais ir tas, ka Savienotās Valstis nav radikāli mainījušas savu pieeju militārā atbalsta sakarā un nav tādējādi kļuvušas par faktisku agresijas atbalstītāju. Ja var ticēt aģentūras „Associated Press” paustajam, ideja par ieroču piegādes apturēšanu patiešām nākusi no Pentagona un bijusi Baltajam namam negaidīta. Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs vērsies pie prezidenta Trampa ar lūgumu pārdot viņam vienu „Patriot” iekārtu, lai to tālāk nodotu Ukrainai. Atbilde esot – lai Mercs piegādājot kādu no savā rīcībā esošajām iekārtām, bet Savienotās Valstis esot gatavas dalīt izmaksas uz pusēm. Bet šodien, 9. jūlijā, apritēja arī kārtējais termiņš, kuru Baltā nama saimnieks bija noteicis paaugstinātu ievedmuitas tarifu ieviešanai vairākām valstīm, t.sk. Bangladešai, Indonēzijai, Japānai un Dienvidkorejai, ja netiks panākta tirdzniecības vienošanās. Tomēr vakar prezidents atlika tarifu ieviešanu līdz 1. augustam. Zīmīgi, ka biržas praktiski nav reaģējušas uz pēdējiem Baltā nama saimnieka lēmumiem un izteikumiem tarifu sakarā. Pekina atklāj kārtis Pirms nedēļas Briseli apmeklēja Ķīnas ārlietu ministrs Vans Ji, četras stundas pavadot sarunās ar Eiropas Savienības Augsto pārstāvi ārpolitikas un drošības politikas jautājumos Kaju Kallasu. Sarunu gaitā Ķīnas pārstāvis izrādījās neierasti atklāts, paziņojot, ka Pekina nevarot pieļaut Krievijas zaudējumu karā Ukrainā – tādā gadījumā Savienoto Valstu uzmanība tikšot pievērsta tikai Ķīnai un Klusā okeāna reģionam. Informāciju par šo Ķīnas pārstāvja izteikumu publiskojis laikraksts „South China Morning Post”. Izdevums raksturojis tikšanos kā „četras stundas ilgu debašu maratonu”, kurā puses apmainījušās ģeopolitiskiem un ekonomiskiem pārmetumiem, pie tam Kajai Kallasai nācies uzklausīt pāris sarunu partnera pasāžas lektora stilā. Konkrētais izteikums nācis kā atbilde Eiropas Savienības pārstāves teiktajam, ka Ķīna sniedzot Krievijai konkrētu militāru atbalstu. Atklātība, ar kādu Vans Ji definējis savas valsts pozīciju pašreizējā kara sakarā, ir visai neierasta pat sarunās aiz slēgtām durvīm, un sacītais ir manāma nobīde no Pekinas oficiāli ieturētās neitralitātes. Pāris dienas vēlāk Ķīnas Ārlietu ministrijas pārstāve gan centās mīkstināt situāciju, paužot, ka viņas valsts ir neitrāla šajā konfliktā un, protams, ieinteresēta pēc iespējas drīzā karadarbības pārtraukšanā un situācijas politiskā risinājumā. Ārlietu ministra Vana vizīte Briselē bija veltīta mēneša nogalē plānotā Eiropas Savienības un Ķīnas samita sagatavošanai, kad Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena un Eiropadomes prezidents Antoniu Košta apmeklēs Pekinu un tiksies ar prezidentu Sji Dziņpinu un citiem Ķīnas Tautas republikas vadītājiem. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Turaidas muzejrezervāts ir vieta, ko daudzi atceras no skolas ekskursijām, bet vēlākos gados ne vienmēr atgriežas, jo varbūt šķiet, ka pils tornī jau reiz uzkāpts un Dainu kalna skulptūras jau redzētas. Turaidas muzejrezervāta jaunā vadība apņēmusies veicināt biežāku vietējo tūristu atgriešanos, rosinot atklāt sev Turaidu ne vien kā Latvijas bagātās vēstures un kultūras izziņas vietu, bet arī kā plašu dabas teritoriju ar pastaigām pieejamu meža parku, 16 dīķiem un pašiem savu dabas bagātības vēstnesi – lapkoku praulgrauzi. „Lielais magnēts, protams – kā iziet cauri, tā dodas uz pili. Bet, kad tu viņiem sāc rādīt, ka mums ir vēl arī teritorija uz otru pusi…” Turaidas muzejrezervāta direktore Jolanta Borīte vedina doties ārpus jaunās muižas pārvaldnieka ēkas, kurā esam tikušās uz sarunu, lai savām acīm pārliecinos par lielo dabas plašumu, ko vairums apmeklētāju nepamana, jo uzreiz aiziet otrā virzienā uz Turaidas pili. „Mēs ar kolēģiem mēdzam aicināt arī savu radinieku ģimenes ar dažāda vecuma bērniem un apzināti sakām: izstaigājiet! Piemēram, mana māsīca, kura ar bērniem daudz braukā pa dažādām Eiropas vietām, saka: jā, es te pēdējoreiz biju skolas laikā! Tad viņi mēģināja piepildīt dienu šeit un teica: bet te tak nemaz nevar vienā dienā visu izstaigāt!” Saulgrieži Turaidas muzejrezervātā pēdējos gados vairs nav svinēti, un pašlaik Jāņukalnā zied pļava līdz viduklim. Pārdomu ir daudz, bet arī konkrētu ideju Jolantai Borītei netrūkst. Pieredzējusī kultūras menedžere Turaidas muzejrezervāta vadībā ir pusgadu. Pārnākusi, kā pati saka, „no Gaujas otras puses”, jo iepriekš vadīja Siguldas novada Kultūras un tūrisma centru. Kopš Turaidas muzejrezervāta vadību atstāja tā dibinātāja Anna Jurkāne, tas vairākus gadus bija bez direktora. Borīte savu piecu gadu termiņu sākusi ar lielu enerģiju un dinamisku darba tempu. Vēlāk ar Turaidas muzejrezervāta Komunikācijas un izglītības nodaļas vadītāju Guntu Zaķīti dodamies no ieejas lejup pa kalnu, lai klātienē apskatītu mazāk zināmo meža parka teritoriju, kas pastaigām kļuva pieejama tikai pirms dažiem gadiem. Aizsargājamo lapkoku praulgrauzi Turaidas muzejrezervātā savulaik palīdzēja atklāt pazīstamais dabas aizsardzības eksperts Viesturs Lārmanis. Ciešāka sadarbība ar skolām ir viens no virzieniem, ko uzņēmusi Turaidas muzejrezervāta jaunā vadība. Jolantu Borīti papildina Sadarbības projektu vadītāja Sandra Ķirule, kura ar Turaidas muzejrezervātu bijusi saistīta jau kopš 1990.gada, bet pēdējos gadus strādājusi Siguldas pašvaldībā. Dainu kalnam šovasar apritēs 40: tas tika atklāts Krišjāņa Barona 150. jubilejas gadā. Bet bērnus un jauniešus Turaidas muzejrezervāts iesaista arī suvenīru ideju izstrādē, aicina zīmēt pastkartes un nesen izveidojis šai auditorijai domātu mājaslapu „atklajturaidu.lv”.  Ilgus gadus Turaidas muzejrezervāts lepojās ar Latvijas apmeklētākā muzeja statusu. Pēc Covid pandēmijas trieciena tas savas pozīcijas atgūst lēnāk, arī lielā ārvalstu tūristu īpatsvara dēļ, kas sarucis līdz ar Krievijas karu Ukrainā. Tomēr pērn apmeklētāju skaits atkal pieaudzis par ceturto daļu, ļaujot atgriezties apmeklētāko muzeju četriniekā. Turaidas muzejrezervāta Komunikācijas un izglītības nodaļas vadītāja Gunta Zaķīte stāsta, ka šogad redz ievērojami vairāk gan Āzijas tūristu, gan rietumeiropiešus. Pēc dažiem gadiem te, visticamāk, ziedēs un smaržos vēl vairāk, jo Turaidas muzejrezervāta tuvākajos plānos ir atjaunot vēsturisko muižas dārzu jaunās pārvaldnieka ēkas abās pusēs. Tā izveide būs Kultūrvides apsaimniekošanas speciālistes Gitas Dālderes pārziņā. Darbi ap pārvaldnieka māju sāksies jau šovasar, un tuvākajos plānos muzejam ir arī vairāku vizuāli novecojušu ekspozīciju atjaunošana. Viduslaiku pils centrālajā tornī šoruden atklās multimediālu Roberta Rubīna un Didža Jaunzema veidotu ekspozīciju par pili astoņos gadsimtos. Bet ar to plāni nebeidzas. Turaidas muzejrezervāta gada budžets ir apmēram divi miljoni eiro, no kā puse jānopelna pašiem. 58 hektārus plašajai teritorijai ar 22 ekspozīcijām vajadzību ir daudz, bet direktore Jolanta Borīte un viņas kolēģe Gunta Zaķīte, kura ar muzeju saistīta jau vairāk nekā 30 gadu, uz nākotni raugās ar optimismu. Jau jūnija beigās Turaidas Dainu kalnā tradicionāli izskanēs folkloras festivāls „Baltica”, jūlijā tiks svinēta Dainu kalna četrdesmitgade, bet 6. septembrī, Ozolu dienā, tiks atklāta jauna ekspozīcija Turaidas muzejrezervāta meža parkā. Muzejs ar savu krājumu šogad iesaistīsies arī „Grāmatai 500” norisēs un par sevi sola atgādināt arī Siguldas bērnu un jauniešu literatūras festivālā.

Šoreiz raidījumā, protams, par ledus hokeju un pasaules čempinātu. Pasaules meistarsacīkstes Zviedrijā un Dānijā sākušās, Latvijas izlase arī jau sākusi savu skrējienu pretī kārotajai vietai ceturtdaļfinālā. Arī Piespēles lielajā intervijā šoreiz runāsim par Latvijas hokeja izlasi, jo studijā viesojas bijušais valstsvienības uzbrucējs Mārtiņš Karsums. Nedēļas topā: Sācies pasaules čempionāts hokejā: Latvija pirmajā spēlē uzvar Franciju ar 4:1, otrajā - zaudē Kanādai ar 1:7; Basketbolists Kristaps Porziņģis joprojām cīnās ar nesoskaidroto vīrusu; Latvijas futbola virslīgas klubs “Metta” savā mačā neielaiž “sportacentrs.com” žurnālistus un spēles tiešraides komentētāju.

Liepājas koncertzāles "Lielais dzintars" pirmā desmitgade - uzkrātā pieredze un gaidāmo svētku programma. Saruna Kultūras rondo ar "Lielā dzintara" valdes priekšsēdētāju Timuru Tomsonuun koncertzāles māksliniecisko vadītāju Orestu Silabriedi. Liepājas koncertzāle "Lielais dzintars" turpinās pārsteigt – gan ar telpu, kur būt cilvēkiem arī ārpus koncertiem. Tikšanās telpa "Lielais dzintars" varētu būt jau septembrī. Būs arī digitālās ērģeles. Liepājas literātu grāmatu skapis. Jubilejas programma skanēs oktobrī un novembrī. Šī gada rudenī Liepājas koncertzāle "Lielais dzintars" atzīmēs desmitgadi ar jubilejas festivālu, oktobrī un novembrī piedāvājot daudzpusīgu svētku programmu. Svētku kulminācija gaidāma 7. un 8. novembrī, kad izskanēs Arnolda Šēnberga romantiskā oratorija "Gurres dziesmas". Uz koncertzāles Lielās zāles skatuves vienosies vairāk nekā 250 profesionālu mūziķu – seši solisti, liels jauktais koris, trīs vīru kori un grandiozs orķestris. Arnolda Šēnberga monumentālais mīlasstāsts "Gurres dziesmas" ir pasaulē reti atskaņots opuss, kas Latvijā līdz šim skanējis tikai divas reizes kolosālā mēroga dēļ. Desmitgadi koncertzāle vēlas nosvinēt ar mīlestības oreolu, jo īsteni cilvēcisku saišu mums palaikam pietrūkst steigas, neiecietības un aprobežotības laikmetā, un "Gurres dziesmas" ir spēcīgs, aizkustinošs vēstījums par to, ko iespēj dziļa māksla un kvēlas jūtas.

Sāsta senās mūzikas pētniece, multiinstrumentāliste, vēsturisko pūšaminstrumentu pārvaldītāja Ieva Nīmane Reiz viens no dižākajiem 18. gadsimta flautas pedagogiem, pedagoģiskā bestsellera autors un atzīts sava laika komponists Johans Joahims Kvancs bija spiests slēpties skapī. Tas notika 1730. gada vasarā Berlīnē, Prūsijas karaļa un Brandenburgas kūrfirsta Frīdriha Vilhelma I galmā. Viņa dēls, princis Frīdrihs, kurš kļuva par nākamo Prūsijas karali Frīdrihu II jeb Frīdrihu Lielo, bija nodevies ierastajām pēcpusdienas nodarbēm ar savu cienījamo pedagogu, talantīgo flautistu un komponistu Johanu Joahimu Kvancu. Lai gan nākotnē Frīdriham lemts kļūt par ietekmīgu valdnieku, kurš savas valdīšanas laikā ar militāriem panākumiem ievērojami paplašināja Prūsijas teritorijas, jaunībā viņu tomēr vairāk saistīja mūzika un filozofija, tāpat arī franču mode. Lieki piebilst, ka viņa autoritatīvajam tēvam, karalim Frīdriham Vilhelmam I, sauktam arī par "zaldātu ķēniņu" šīs nākamā valdnieka aizraušanās ar daiļajām mākslām, smalkiem franču apģērbiem un matu sakārtojumiem nešķita karaļa un armijas virspavēlnieka cienīgas. Lūk, kā notikumus tālajā 1730. gada vasarā apraksta Prūsijas karaļa Frīdriha Lielā biogrāfs Tomass Kempbels savā 1842.gadā izdotajā karaļa dzīvesgājumā aprakstā: "Kādu dienu, kad princis, kā ierasts pēcpusdienā, bija novilcis savu uniformu un, saģērbies tērpā pēc franču modes, muzicēja kopā ar Kvancu, leitnants fon Kate steigā iebrāzās viņa apartamentos un pavēstīja, ka karalis tuvojas un jau ir pavisam netālu. Paķerot flautas un nošu grāmatas, Kvancs paspēja paslēpties mazā kambarī, kur parasti tika glabāts kurināmais krāsnij, tikmēr Frīdrihs steigšus uzvilka atpakaļ savu uniformu. Karalis ienāca, bet liktenīgā soma, kurā atradās matu sasukas pēc franču modes, princi nodeva – to viņš nebija paspējis noslēpt. Karalis, meklējot aiz aizkara, atklāja arī plauktus ar grāmatām un grezniem rīta tērpiem. Pēdējos, tāpat kā somu ar franču parūkām, tika nolemts sadedzināt, bet grāmatas karalis pavēlēja atdot grāmattirgotājam Haudem. Viņš neatstāja istabu, līdz savam dēlam nebija nolasījis garu lekciju, ko Kvancs, bailēs trīcēdams, noklausījās savā slēptuvē. Vēl vairāk Kvancu satrauca tas, ka viņš pats bija ģērbies sarkanos svārkos – krāsā, kuru karalis īpaši nemīlēja. Pēc šī gadījuma Kvancs, apmeklējot Berlīni, vienmēr rūpīgi izvēlējās apģērbu, izvairoties no sarkanas un izvēloties svārkus pelēkā vai zilā krāsā." Lai gan Kvancam vairākkārt tika piedāvāts pastāvīgs darbs Prūsijas karaļa galmā, viņš par galma komponistu, flautas pasniedzēju un arī instrumentu meistaru kļuva tikai tad, kad karalis Frīdrihs Vilhelms I bija devies mūžībā, un viņa talantīgais skolnieks tika kronēts par jauno Prūsijas karali un Brandenbrugas kūrfirstu. Un tā no 1741. gada līdz pat sava mūža pēdējām dienām 1773.gadā, tātad vairāk kā 30 gadus, Kvancs pavadīja Berlīnē un Potsdamā, Sansusī pilī, karaļa vasara rezidencē, kura tika pabeigta 1747.gadā, lai, kā karalis pats teica "…varētu atpūsties no Berlīnes kņadas". Un tiešām pils nosaukums precīzi atspoguļo šeit valdošo noskaņu – 'sans souci', tulkojot franču valodas, nozīmē – bez rūpēm. Pilī katru vakaru no pulksten septiņiem līdz deviņiem notika karaliskie kamermūzikas koncerti, kur karalis Frīdrihs II spēlēja kopā ar saviem labākajiem mūziķiem – Karlu Filipu Emanuelu Bahu, Karlu Heinrihu Graunu, vijolnieku Franci Bendu un citiem. Kvanca galvenie darba pienākumi bija pasniegt karalim flautas stundas, rakstīt viņam mūziku un izgatavot instrumentus. Fridriha II īpašumā bija vairāk nekā 10 Johana Joahima Kvanca gatavotie instrumenti, un par katru no tiem karalis arī dāsni maksāja, līdztekus jau tā bagātīgajam mūziķa atalgojumam. Kvancs bija atbildīgs par ikvakara koncertprogrammu – Frīdrihs Lielais parasti atskaņoja Kvanca, Bendas vai savus paša rakstītus skaņdarbus flautai, jo skolotājs biju viņu apmācījis arī kompozīcijas mākslā. Karalis, kurš raksta mūziku un ar savu flautas spēli ik vakaru priecē savus padotos – tiešām neierasti! Viņu pārspēt šajā ziņā varētu tikai karalis, kurš dejo!  Kvancs šajos koncertos kā mūziķis nepiedalījās, ja nu vienīgi karalis vēlējās atskaņot kādu triosonāti kopā ar savu skolotāju. Ādolfa Mencela 1852. gadā radītajā gleznā, kurā attēlots viens no šādiem kamermūzikas vakariem Sansusī pilī, solista lomā redzams karalis Frīdrihs Lielais, pie klavesīna – Karls Filips Emanuels Bahs, bet labajā malā pie sienas ir Johans Joahims Kvancs uzmanīgi klausās koncertu. Viņam mugurā pelēkzili svārki.

Lai veicinātu sabiedrības spēju rīkoties ar veselības informāciju, 27.martā norisināsies Veselībpratības diena. Vairāk par veselībpratību raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Internās medicīnas klīnikas vadītājs profesors Valdis Pīrāgs, endokrinoloģe, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes vadošā pētniece Jeļizaveta Sokolovska un digitālās veselības eksperts Emīls Sjundjukovs. "Veselībpratība nozīmē ne tikai to, ka cilvēks ir ne tikai ķermeniski vesels vai ar labu prātu, bet arī izglītots šajā jomā. Man liekas, ka tā trešā komponente ļoti pietrūkst Latvijas sabiedrībā," vērtē Valdis Pīrāgs. "Nepareizā uztvere, ka automātiski, ja staigāsim tik un tik soļu dienā, tik un tik apēdīsim dārzeņus, skaitīsim kalorijas un gulēsim septiņas vai astoņas stundas, viss būs kārtībā." "Mēs gribam tieši šo trešo komponenti [veicināt], ka nepieciešama īpaša izglītība jeb veselībpratība, kas nav vispārējā izglītība, bet specifiska izglītība par savas veselības uzturēšanu. Lielais mērķis, ko esam sapratuši, ka mēs varbūt dosim izeju no tā, kas šobrīd ir, ka ģimenes ārsti ir pārslogoti, ka viņiem ir uzkrauta visa slimību profilakse, veselības uzturēšana un sabiedrības izglītošana. Skaidrs, ka viņi to nespēj. Digitālie risinājumi dos labu izeju no šī strūpceļa," uzskata Valdis Pīrāgs. 27. martā no plkst. 12.00 līdz 16.00 Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas A1 korpusa vestibilā notiks Veselībpratības diena iedzīvotājiem. Tās ietvaros cilvēkiem būs iespēja piedalīties konfrencē, kur veselības aprūpes eksperti dalīsies pieredzē un zināšanās par to, kā dzīvot ilgāk veselīgi un kvalitatīvi. Veselībpratības dienas ietvaros speciālisti informēs sabiedrību par to, kas ir veselīgs dzīvesveids, kā mums var palīdzēt kustības, uzturs, miegs un tehnoloģijas. Papildus tam, iedzīvotāji tiks informēti arī par pacientu tiesībām un tiks diskutēt,s, kurš mūsdienās ir atbildīgs par cilvēka pašsajūtu? Pasākums ikvienam interesentam ir pieejams bez maksas.

Pasniegtas nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps". Par labāko pilnmetrāžas spēlfilmu atzīta "Marijas klusums", bet labākās animācijas filmas gods ticis "Straumei". "Straume" un tās komanda saņēma piecus "Lielos Kristapus", kā arī LSM.lv skatītāju balvu. Ar pieciem "Lielajiem Kristapiem" sveikti arī vēsturiskās drāmas "Marijas klusums" veidotāji, savukārt ar balvu par mūža ieguldījumu ceremonijā godināja režisoru un pedagogu Pēteri Krilovu. Atziņas pēc nacionālas kino balvas "Lielais Kristaps" noslēguma ceremonijas. Sarunas ar laureātiem un starptautiskās žūrijas pārstāvju komentāri. Sarunājas divi starptautiskās žūrijas pārstāvji – pētniece, kuratore un kino kritiķe Zane Balčus un režisors, scenārists, Latvijas Kinorežisoru ģildes valdes priekšsēdētājs un viens no pērnā gada Liela Kristapa laureātiem Staņislavs Tokalovs, kā arī kino kritiķe Kristīne Simsone. Starptautiskā žūrija vērtēja 41 filmu, un tajā līdzās Zanei Balčus, Staņislavam Tokalovam un Dzintaram Dreibergam bija arī divi ārzemju kino profesionāļi: Olivjē Katrans ir franču etnologs, godalgots producents un animācijas eksperts, bet Marteins te Pass no Nīderlandes ir pieredzējis dokumentālā kino eksperts. Pēc ceremonijas uzaicināju viņus uz īsu sarunu par viņu iespaidiem, uz mēnesi iegrimstot Latvijas filmu pasaulē. Ierakstos uzklausām arī balvu ieguvējus. Ceremonija notika Dailes teātrī, tās režisors bija Matīss Kaža un to vadīja aktieris Matīss Budovskis. Tika pasniegtas 25 balvas un balva par mūža ieguldījumu, kā arī vairākas īpašās balvas un atbalstītāju balvas. Plašāk par balvas laureātiem portālā lsm.lv. Klausieties arī sarunu ar balvas par mūža ieguldījumu ieguvēju Pēteri Krilovu.      

Diriģents Atvars Lakstīgala šonedēļ nostiprinājis draudzību ar Liepājas Simfonisko orķestri un Lietuvu, jo daļa programmas, kas vakar izskanēja Viļņas filharmonijā kopā ar lietuviešu pianistu Kasparu Uiski, būs dzirdama 1. februārī arī Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars". "Pārmiju" laikā vispirms ar Atvaru Lakstīgalu runājam par šīs sadarbības priekšvēsturi, viņa iepazīšanos ar pianistu, kad abi vēl bijuši jauni un satikušies Brāmsa mūzikā, un stāvovācijām, kādas vakar valdījušas Viļņā. Atvars stāsta, kādēl Liepājā nolēmuši atskaņot abus Šopēna klavierkoncertus, par Kaspara Uiska interpretāciju un zemūdens akmeņiem, ar ko šajā mūzikā jāsastopas orķestrim, par viņa patikšanu uz Klavierkoncertu atskaņojumiem. Nav pierasts, ka vienā programmā tiek iekļauti abi Šopēna klavierkoncerti, viņš stāsta: "Man vienmēr ir ļoti paticis diriģēt tieši klavierkoncertus. It sevišķi, ja aiz muguras ir ļoti labs solists, bet priekšā ļoti labs orķestris, tad tā ir burvīga sajūta, ka ir divi orķestri – klavieres kā viens orķestris un simfoniskais orķestris kā otrs. Tad var brīnumu lietas no tā visa izveidot." Kasparu Uinski Atvars Lakstīgala raksturo kā ļoti prasīgu pianistu. "Ar katru pianistu ir mazliet savādāk. Tā kā man ar viņu šī nav pirmā sadarbība, ir viegli, jo es zinu, ko no šī mākslinieka sagaidīt. Viņš ir ļoti prasīgs mākslinieks – pret kvalitāti, pret niansēm, mēs ļoti daudz arī diskutējām iepriekš, vēl pagājušā gada decembrī sākām sazināties, kas un kā, par tempiem, niansēm, instrumentāciju, krāsām, ko mēs varbūt paspilgtinām, ko ne tik ļoti izceļam. Katrā ziņā tā būs ļoti pārdomāta programma."  

Izprašanas un līdzi jušanas darbs, tā jaunāko Liepājas teātra mazās zāles iestudējumu „Divu siržu zēns” – dokumentālu afgāņu bēgļu stāstu raksturo  aktieri. Režisors Viesturs Roziņš savam pirmajam iestudējumam Liepājas teātrī izvēlējies britu dramaturga Fila Portera lugu „Divu siržu zēns”, kas tapusi pēc Hameda Amiri romāna ar tādu pašu nosaukumu.  Režisors  darbam devis žanra apzīmējumu – krimināls ceļojums. Izrādē iepazīstamies ar ģimeni, kuras sarežģītajam bēgļu ceļam skatītāji sekos visas izrādes gaitā un iepazīs stipru ģimenes kopību. Režisors  Viesturs Roziņš pirms pirmizrādes atklāj, kā izvēlējies konkrēto darbu iestudēšanai. 2020.gadā iznāca Hameda Amiri romāns “Divu siržu zēns”, kurā viņš apraksta  savas ģimenes piedzīvoto.  Savukārt britu dramaturgs Fils Porters 2021.gadā romānu pārvērtis lugā. Amiri ģimene pēc tam, kad māte pilsētas centrālajā laukumā teica publisku runu par sieviešu tiesībām un izglītību, bija spiesta bēgt no valsts. Viņi uzsāka garu un bīstamu ceļu, lai ne tikai glābtu māti, bet arī vienu no dēliem, kuram reta sirds slimība. Lugā “Divu siržu zēns” attēlotie notikumi ir dramatiski un šausmu pilni, taču skatītājs tos ierauga bērnu acīm, jo viņi ir galvenie vēstītāji, un par spīti notikumiem, tā ir viņu bērnība, kuru viņi izdzīvo, jā, arī spēlē futbolu un sapņo būt futbola zvaigznes. Pirmizrāde „Divu siržu zēns” notika 10.janvārī,bet tuvākās izrādes februārī Liepājas teātra mazajā zālē koncertzālē „Lielais dzintars”.  

Saruna ar zinošiem copmaņiem Tomu Klabi un Gati Ernstonu, kuriem 2024. gada sacensību sezonā sasniegti vērā ņemami rezultāti, proti, viņi arī kļuva par Latvijas čempionāta uzvarētājiem. Par pieredzi, treniņiem, veiksmes atslēgu, par to, kādus mānekļus izmanto, klasika vai panoptika. Daudz dažādu tēmu un jautājumu! Epizodi ierakstām SIA Ieroči veikala telpās. Abonē un lasi žurnālu Lielais loms: https://lasi.lv/e-izdevumi/lielais-loms-e-izdevums-kioska.131/ll-2024-12-01 https://www.lielaisloms.eu/

#DigitālāsBrokastis noslēdz tehnoloģiju pasaules aktualitāšu atskatu ar Viedtālruņu gada balvu 2024, kurā kopā ar Lauri Āboliņu no "Konsumer" YouTube kanāla un Jurģi Spulenieku no portāla "kursors.lv" izceļam labākos kategorijās “Lielais”, “Mazais” un “Izlēcējs”. Apspriežam kopējās tendences ierīcēs, kuras jau mūsdienās varam dēvēt par mūsu labākajiem digitālajiem draugiem. Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Laikā kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē un lauku viensētā. Tādi ir arī jaunā Latvijas Radio podkāsta “Es izvēlos dzīvi laukos” piecu sēriju galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls. Tomēr ar motivāciju vien nepietiek, dzīve laukos atklāj arī dažādus izaicinājumus. Ūdens ar spaini no akas, jauna biznesa uzsākšana un iepriekšējās dzīves atstāšana aiz muguras ir tas, ar ko nācās saskarties fotomāksliniecei Ingai Greiškānei jeb radošajā pseidonīmā JunJala un viņas dzīvesbiedram Ritvaram, kas nu kopā ar savu gandrīz divus gadus veco meitu uzsāk dzīvi savā lauku viensētā. „Tur lejā pie ozola ir aka un tad es ar spaini nesu ūdeni uz šejieni. Viss bija manuāli. Tas bija interesanti nu tā kā ar sevi tāds retrīts tā saucamais,” Inga Greiškāne dzīvi lauku viensētā savā dzimtajā mājā Rēzeknes novada Vērēmu pagastā iesāka vairākus gadus atpakaļ. Te dzīvoja viņas vecmāte jeb kā viņa saka baba. „Kad baba bija aizvesta uz pilsētu dzīvot, tad tā māja vienkārši netika apdzīvota. Un kad es vienreiz atbraucu, te zāle bija līdz kaklam, te viss bija ļoti aizaudzis un tad es domāju, kāpēc ne, jo es nesajutu to laimes sajūtu dzīvojot un strādājot Rīgā.” Tobrīd Inga strādāja arhīvā, bija daudz ceļojusi, arī Francijā vīnogas lasījusi un nolēma, ka viņas nākošais ceļojums būs nevis kaut kur ārpus valsts, bet atpakaļ dzimtenē pie saknēm. „Izdomāju, ka viss, es negribu strādāt arhīvā un es eju dzīvot laukos. Un tad es tā viena ar kaķi pārcēlos uz šejieni.” Sākotnējā doma pamēģināt, kā ir būt, kā Inga saka nekurienē, kad tev faktiski nekā nav. Izaicinājumi lauku viensētā - kad malka beidzas ziemas vidū. „Un tad prasīju, tur kaimiņu mežā bija sagāzti koki, un tad mīnus 20 grādos vilku uz šejieni un pati skaldīju.” Šodien Inga vairs nav viena, nu šo viensētu no jauna par mājām viņa sauc kopā ar dzīvesbiedru Ritvaru un nepilnus divus gadus veco meitu Diānu. „Ar Ritvara ienākšanu mana dzīve mainījās, mājās parādījās ūdens.” Ritvars padzīvojis gadu Anglijā, tad strādājis Rīgā  līdz satika Ingu. „Man liekas jau pirmajā reizē kalns viņu nelaida prom, nevarēja izbraukt, te mežu veda ārā, nekad tā nav bijis, ka lielais traktors kalnā pat buksēja, nedēļu nodzīvoja te.” Ingas un Ritvara neprāts - mēģinājums reanimēt veco vecvecāku māju. Lielais lauku sapnis - jauna māja. Inga jeb radošajā pseidonīmā Junjala ir fotomāksliniece, un te lauku īpašumā viņa iecerējusi ne vien dzīvot, bet arī attīstīt profesionālo darbību proti izveidot dabas fotostudiju. Kāpēc JunJala? Vēl bērnībā šajā mājā viņas vectēvs viņu mēdza dēvēt kādā mīļā vārdā. „Es īsti neatcerējos, bet kavējos atmiņās. Es nevarēju atrast to vārdu bet es mēģināju pēc skaņas meklēt kaut kādu vārdu salikumu.” Izrādās, ka Indijā ir templis ar šādu nosakumu, un tas Ingai būs no nākošajiem ceļojumiem. Ko nedarīt laukos? Neizdegt un nemēģināt visu izdarīt uzreiz.

Futbolbumbas: "Virslīga 2024" lielais apskats (2. daļa) by Sportacentrs.com

Piedāvājam futbola apskatnieku Edmunda Novicka un Arkādija Birjuka veidoto podkāstu "Futbolbumbas" par aizvadītās Virslīgas sezonu. Sarunas, tabulas emocijas un tiešsaites intervijas ar klubu pārstāvjiem. 1. daļā apskatīsim komandas, kuras finišēja no 5. līdz 10. pozīcijai.

No 16. novembra līdz 2025. gada 2. martam Liepājas koncertzāles “Lielais dzintars” mākslas telpā “Civita Nova” būs apskatāma Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja simtgadei veltīta mūzikas instrumentu kolekcijas izstāde “Pieskāriens”. Kārtota sešās instrumentu veidu grupās (taustiņinstrumenti, rinkšķināmie instrumenti, lociņinstrumenti, pūšaminstrumenti, sitaminstrumenti un inovatīvie instrumenti), izstādē pieejama muzeja mūzikas instrumentu kolekcijas izlase 43 instrumentu apjomā, kas aptver laiku no 18. gadsimta sākuma līdz mūsdienām. “Izstādes uzmanības centrā ir vēstījums par Latvijas meistaru būvēto instrumentu un to radītāju stāstiem vairākās paaudzēs, par to iekļaušanos Eiropas mūzikas instrumentu būvēšanas tradīcijā, vienlaikus esot oriģināliem un inovatīviem. Otra izstādē eksponēto instrumentu atlases līnija atklāj mūzikas instrumentu un to lietotāju, Latvijas kultūrā nozīmīgu personību, attiecību stāstus. Šo līniju lielformāta melnbaltā foto un video dialogos ar savu instrumentu turpina izcili mūsdienu latviešu izpildītājmākslinieki,” uzsver LNRMM direktore Iveta Ruskule, kuru izvaicā Ieva Zeidmane. Iveta Ruskule: Ja runā par instrumentu būvniecības vēsturi, senākais mums zināmais datētais instruments ir timpāni, kas ražoti 18. gadsimta vidū, otrajā pusē. Nezināma meistara ražoti Rīgā un dāvināti Sv. Jāņa baznīcas draudzei. Pēdējie, jaunākie instrumenti ir tapuši pavisam nesen un turpina tapt. Prieks, ka mūzikas instrumentu būvniecības process turpinās arī mūsdienu Latvijā, un tās ir gan Dāvida Kļaviņa klavieru detaļas, gan Vaira Nartiša būvētās subkontrabasa trompetes. Šajā izstādē pievērsāties Latvijas meistaru darinājumiem? Ne tikai. Tā aptver praktiski visu mūsu kolekcijas komplektēšanas uzdevumu spektru. Protams, centrā ir Latvijas un Latvijas izcelsmes meistaru darinātie instrumenti, taču mūsu kolekcijā ir arī instrumenti, kas piederējuši Latvijā zināmiem mūziķiem, kā arī māksliniekiem, literātiem. Piemēram, Jūlijam Maderniekam piederējusi vijole, Gunāram Ordelovskim - trombons. Trešais ir ļoti īpaši, savdabīgi instrumenti, kas nav citu muzeju kolekcijās. Viens no tiem ir Imanta Rešņa dāvinātais kabineta flīģelis, kas ražots Kēnigsbergā, Prūsijā, par to mēs diezgan maz ko zinām. Tas būs izstādes “melnais zirdziņš”. Mūsu mērķis būs izstādes laikā savākt vairāk informācijas par šo instrumentu, jo par to jau ir izrādījuši interesi instrumentu pētnieki, kas atzinuši, ka par to ļoti maz kas zināms. Izstādē instrumenti kārtoti sešās grupās - līdzās taustiņinstrumentiem, stīgu instrumentiem, lociņu instrumentiem, pūšaminstrumentiem un sitaminstrumentiem vēl arī inovatīvie instrumenti. Var teikt, instrumentu meistaru radošie darbi? Jā. Jāsaka, ka latvieši savu radošumu nav zaudējuši arī instrumentu būvē. Instrumenta pirmais uzdevums ir tapt atskaņotam un skanēt, bet šie meistari ir izgājuši ārpus konvencionālās shēmas. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir pēc Jura Kulakova pasūtījuma 80. gados meistara Viļņa Kazāka darinātais sintezators, kuram viņš īpaši pielāgojis pogas ar Kulakovam nepieciešamajiem skaņu efektiem un šīm pogām arī devis ļoti spilgtus nosaukumus. Tāpat mums ir vibrofons, kuru meistars nosaucis par baibafonu. Ir arī tās pašas Dāvida Kļaviņa klavieres, kas it kā ietilpst tradicionālajās instrumentu grupās, bet ir ar savu inovatīvu pazīmi.

No 16. novembra līdz 2025. gada 2. martam Liepājas koncertzāles “Lielais dzintars” mākslas telpā “Civita Nova” būs apskatāma Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja simtgadei veltīta mūzikas instrumentu kolekcijas izstāde “Pieskāriens”. Kārtota sešās instrumentu veidu grupās (taustiņinstrumenti, rinkšķināmie instrumenti, lociņinstrumenti, pūšaminstrumenti, sitaminstrumenti un inovatīvie instrumenti), izstādē pieejama muzeja mūzikas instrumentu kolekcijas izlase 43 instrumentu apjomā, kas aptver laiku no 18. gadsimta sākuma līdz mūsdienām. “Izstādes uzmanības centrā ir vēstījums par Latvijas meistaru būvēto instrumentu un to radītāju stāstiem vairākās paaudzēs, par to iekļaušanos Eiropas mūzikas instrumentu būvēšanas tradīcijā, vienlaikus esot oriģināliem un inovatīviem. Otra izstādē eksponēto instrumentu atlases līnija atklāj mūzikas instrumentu un to lietotāju, Latvijas kultūrā nozīmīgu personību, attiecību stāstus. Šo līniju lielformāta melnbaltā foto un video dialogos ar savu instrumentu turpina izcili mūsdienu latviešu izpildītājmākslinieki,” uzsver LNRMM direktore Iveta Ruskule. Apmeklētājus gaidīs seši audiovizuāli stāsti un atsevišķu instrumentu skanējuma digitālas un interaktīvas demonstrācijas. Pie Meistaru sienas būs iespējams uzzināt par mūzikas instrumentu būvētājiem Latvijā. Ikviens varēs darboties un izmantot maņas, pārbaudīt praktiski – cik sver instruments, veidot skaņu spēles uz Skaņu sola, izmēģināt sajūtu vērošanas trenažieri Trīsskanis un darboties ar ‘čamdāmiem' instrumentiem. Īpaši ģimenēm un bērniem izstādi papildinās burtnīca Pieskāriens. Tajā būs izlasāmi interesanti fakti par mūziku un instrumentiem, kā arī intervija ar dziedātāju Katrīnu Gupalo. Plašāk - sarunā ar Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja direktori Ivetu Ruskuli.

Stāsta Rotko muzeja vadītājs Daugavpilī Māris Čačka Pirms gada pasaule svinēja Marka Rotko 120. dzimšanas dienu. Ir pagājis zināms laiks, taču mākslinieka jubilejas gada atceres programma joprojām virmo to cilvēku prātos, kuriem izdevās piedzīvot kādu no pasākumiem. Neraugoties uz 50 gadiem, kas aizritējuši pēc mākslinieka nāves, Rotko joprojām ir aktuāls, joprojām atrodas pasaules mākslas virsotnē caur saviem darbiem, vērienīgām retrospekcijām un citu radošu personību jaundarbiem teātrī un mūzikā, kas top, balstoties uz mākslinieka daiļradi, viņa atziņām un nepārvērtējamo sniegumu vizuālajā mākslā, it sevišķi krāsu laukumu glezniecībā. Mākslinieka jubilejas gadā Eiropā bija eksponēta līdz šim lielākā Rotko retrospekcija ar 115 darbiem no vairākām publiskām un privātām kolekcijām. Šī apjomīgā retrospekcija notika Parīzē, Luī Vitona fonda izstāžu telpās, kļūstot par pasaulē vērienīgāko mākslinieka radošā mantojuma parādi kopš 1999. gadā sarīkotās izstādes Parīzes modernās mākslas muzejā. Luī Vitona fonda ēkā eksponētajā Rotko jubilejas izstādē viņa daiļrade tika atrādīta hronoloģiskā secībā, ļaujot izsekot visai mākslinieka karjerai no viņa pirmajām figurālajām gleznām līdz abstrakcijai, kuru ar Rotko radošo ģēniju saistām visvairāk. Kāpēc Rotko arvien ir aktuāls? Mākslinieks vienmēr ir domājis soli uz priekšu par saviem mākslas darbiem, un pat nauda nav bijusi noteicošā viņa lēmumos. Piemēram, 1958. gadā Rotko tika uzaicināts veidot sienu gleznojumu sēriju restorānam Four Seasons (Četri gadalaiki) Filipa Džonsona un Ludviga Mīsa van der Rohes projektētajā Sīgrema ēkā Ņujorkā. Tomēr galu galā pabeigtos darbus Rotko nolēma nepiegādāt, atdeva atpakaļ saņemto avansu un paturēja visu sēriju sev. Vienpadsmit gadus vēlāk, 1969. gadā, deviņas no šīm gleznām, kuras no iepriekšējām atšķir to dziļi sarkanās nokrāsas, mākslinieks uzdāvināja Teita galerijai Londonā, kas izveidoja māksliniekam īpaši veltītu telpu. Līdz šim minētie darbi ne reizes netika atstājuši Londonu. Tomēr, tuvojoties pagājušā gada izstādei Parīzē, tika pieņemts lēmums darbus tomēr izvest un izņēmuma kārtā eksponēt ārpus pastāvīgās mājvietas. Uz jubilejas izstādes apmeklētājiem šis risinājums atstāja fantastisku iespaidu, neviļus pārceļot skatītāju citā realitātē un uzburot unikālu sajūtu, kuru līdz šim bija iespējams izbaudīt identiskā scenogrāfiskā izkārtojumā Teita galerijā. Tiesa gan, šobrīd minētie mākslas darbi pēc Parīzes izstādes jau ir pārcēlušies atpakaļ uz savu vēsturisko mājvietu – Tate Britain galeriju. Parīzes izstādē līdzkuratora darbu veica mākslinieka dēls Kristofers Rotko. Ar Kristoferu Rotko, tāpat kā ar mākslinieka meitu Keitu Rotko-Prīzelu, Rotko muzejam gadu gaitā ir izveidojusies cieša un nozīmīga sadarbība. Tās rezultātā Rotko 120. jubilejas gadā arī Rotko muzejs mainīja savā Rotko zālē aplūkojamos oriģinālus, jau ceturto reizi kopš muzeja atvēršanas piedāvājot skatītājiem līdz šim neredzētu Rotko darbu izlasi. Zīmīgi, ka Rotko aktualitāti paspilgtina gan viņu apvijošā noslēpumainība, gan citu mākslinieku vēlme līdzināties Rotko, viņu kopējot, gan arī sabiedrības bagātāko slāņu interese iegūt savā īpašumā Rotko darbus, izsolēs šķiroties no daudziem desmitiem miljonu eiro. 2014. gada maijā pasauli pāršalca ziņa par it kā Rotko oriģināliem, kurus kāds mākslas zinātnieks noteicis kā īstus. Sešus gadus pirms sensacionālās ziņas, 2008. gadā, kāds advokātu birojs pie Cīrihes ezera bija noslēdzis pirkuma līgumu par amerikāņu mākslinieka Marka Rotko gleznas iegādi. Mākslas darbs ar nosaukumu "Orange, Red, and Blue" tika pārdots par 7,2 miljoniem ASV dolāru (jeb 6,4 miljoniem Šveices franku) kazino magnātam Frenkam Fertitam. Tomēr tas izrādījās viltojums. Darījumu organizēja bijušais Bāzeles Beyeler fonda kurators Olivers Viks. Būdams plaši atzīts Rotko eksperts, Viks apstiprināja gleznas autentiskumu. Un saņēma 450 000 ASV dolāru komisijas maksu no pārdošanas darījuma. Tālāk sekoja tiesu darbi. Šis fakts nav palicis nepamanīts arī mākslas aprindās. Pirms pāris gadiem mūsu pašu Dailes teātrī poļu režisors Lukašs Tvarkovskis ar panākumiem iestudēja dramaturģes Ankas Herbutas lugu "Rohtko". Izrāde plūkusi laurus kā pašmāju, tā ārvalstu teātros. Būtisku darbu Rotko stāsta veidošanā ir veicis Māra Briežkalna kvinteta uzvedums "Rothko in Jazz". Nozīmīga vērtība ir arī koncertzālē "Lielais dzintars" tikko izskanējušajam koncertam, kurā amerikāņu komponista Mortona Feldmana skaņdarbs "Rotko kapela" skanēja Latvijas Radio kora izpildījumā. Rotko aktualitāti ir apliecinājis arī pērnā gada nogalē rīkotais Vašingtonas Nacionālas galerijas izstādes projekts "Rotko uz papīra". Šogad tas kā ceļojošs projekts pirmo reizi eksponēts Eiropā, Oslo Nacionālajā galerijā. Un vēl, un vēl un vēl joprojām Rotko ir un paliek Rotko. Par viņu turpina runāt, bet viņa darbi turpina aizkustināt un iedvesmot miljoniem cilvēku visā pasaulē. Rotko muzejā tikko noslēdzies nu jau 20. Starptautiskais glezniecības simpozijs "Mark Rothko". Šis gluži svaigais stāsts par Rotko ir dzimis Daugavpilī deviņu mākslinieku radošajā veikumā, kas aplūkojams Rotko muzejā līdz 2024. gada 17. novembrim. Vēl var paspēt!

27. oktobrī Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" viesosies izcilais Freiburgas Baroka orķestris, piedāvājot vienā vakarā dzirdēt visus sešus Johana Sebastiāna Baha “Brandenburgas koncertus”, kuros komponists rāda apbrīnojamu izdomas bagātību solo instrumentu un orķestra instrumentu saspēlēs un rotaļās. Šī mūziķu apvienība izveidota 1987. gadā, saņēmusi prestižas balvas, sadarbojusies ar jomas vadošajiem speciālistiem, turklāt ir pirmais baroka orķestris, kam bijis gods atklāt Zalcburgas festivālu. Viens no orķestra mākslinieciskajiem līderiem ir vijolnieks Gotfrīds fon der Golcs (Gottfried von der Goltz), Drēzdenes galma baroka mūzikas un Johana Sebastiāna Baha dēlu daiļrades speciālists, kurš nāk no Brandenburgas markgrāfistes augstmaņu dzimtas. Ar mūziķi sazinājās Inta Zēgnere.   Gotfrīds fon der Golcs: Kad 1987. gadā tika dibināts Freiburgas Baroka orķestris, Vācijā vēl nebija daudz šādu mūziķu vienību, kas spēlē autentiskos instrumentus. Jau darbojās Musica Antiqua ar Reinhardu Gēbelu, bija Concerto Koeln un, protams, Nikolauss Arnonkūrs ar Concentus Musicus Wien. Tas bija laiks, kad šāds muzicēšanas veids bija ļoti svaigs un jauns. Man tas ļoti patika. Mēs tolaik bijām jauni, mums bija daudz enerģijas, un tas bija bezgala aizraujoši. Kopā muzicējot, mēs meklējām savu ceļu, savu valodu un izteiksmes veidu. Toreiz  gājām uz bibliotēkām un meklējām senus rokrakstus, rakstījām tām vēstules un lūdzām manuskriptu kopijas. Tagad – interneta laikmetā viss ir daudz vienkāršāk. Bet jau toreiz mēs  izveidojām savu unikālu spēles stilu, ko esam saglabājuši. Protams, mums ir pamatīgas zināšanas stila jautājumos - kas ir  franču tradīcija vai itāļu tradīcija, vai klasiskais stils. Un tomēr no teorijas vien daudzas lietas nevar iemācīties, ir nepieciešama muzicēšanas pieredze, un Freiburgas Baroka orķestrim tāda ir vjau vairāk nekā 35 gadus. Mēs vienmēr meklējam patiesību mūzikā, un tieši tas uztur pie dzīvības un attīstības.  

Raidījumā Pievienotā vērtība runājam par kreditēšanu – lielo bubuli, kas tiek piesaukts katru reizi, runājot gan par Latvijas ekonomikas nedienām, gan par bankām piemērojamajiem nodokļiem. Vēl arī par e-rēķiniem, kas drīz būs obligāti: kas tie ir un ko mainīs uzņēmumiem.  Latvijas Bankas jaunāko prognožu paziņošana parasti ir arī publiska diskusija par to, kas notiek Latvijas ekonomikā. Un šoreiz gribam parunāt par piecām interesantām tendencēm, kas izskanēja šajā diskusijā. Un neviena no tām nav IKP vai inflācijas prognoze, bet visas liek padomāt par to, kas notiek naudas pasaulē. Manuprāt, pirmā lieta ir Latvijas patērētāju uzvedība. Reālie cilvēku ienākumi nav būtiski mainījušies, bet uzvedība kļuvusi piesardzīga, naudu netērējam, bet gan krājam. Var gadīties, ka tas liecina par pastāvīgu sabiedrības uzvedības maiņu, pieļauj Latvijas Bankas monetārās pārvaldes vadītājs Uldis Rutkaste.   Un vēl par kādu lietu, kas kļuvusi par sava veida bubuli. E-rēķini. No 2025. gada tie obligāti, sadarbojoties ar budžeta iestādēm, bet, iespējams, no 2026. gada obligāti arī uzņēmumu starpā. Kas vispār ir ē-rēķins? Tas noteikti nav rēķins pdf dokumentā, ko bieži saņemam, bet gan īpašā formā strukturēts dokuments, kuru grāmatvedības programmas atpazīst un nolasa, man skaidro "Jumis Pro" vadītājs Viesturs Slaidiņš. 

13. oktobrī koncertzālē "Cēsis", 20. oktobrī koncertzālē "Lielais dzintars" Liepājā, 12. novembrī Vienības nama koncertzālē Daugavpilī un 14. novembrī Mazajā ģildē ar koncertprogrammu "Auznieks. Bēthovens. Vēberns" viesosies stīgu kvartets Sponte, kurā apvienojušies vijolnieces Marta Spārniņa un Liene Neija-Kalniņa, altists Ivars Brīnums un čellists Ēriks Kiršfelds. Pēc kvarteta ierosinājuma komponists Krists Auznieks radījis jaundarbu “Rose of Vision I”, kurš savu pirmatskaņojumu piedzīvoja vasarā. Līdzās Krista Auznieka darbam - arī Ludviga van Bēthovena 11. stīgu kvartets op.95 Fa mažorā "Serioso" un Antona Vēberna Stīgu kvartets (1905). Kvarteta aizsākumi meklējami 2020. gadā, tā repertuārā ir mūzika no baroka līdz mūsdienām. Jaundarbus tam radījuši arī Platons Buravickis, Matīss Čudars un Linda Leimane. Rūta Paula tikās ar kvarteta mūziķiem atklāj, ka visus trīs darbus vieno spilgti, emocionāli uzplaiksnījumi, kas ir kā atsauce uz visu šo darbu tapšanu spilgtu mirkļu iespaidā. Uzzinām arī par kvarteta Sponte tapšanas iemesliem un darbības vēsturi, programmām, jaunu opusu pasūtījumiem, par priekšnesumu spontanitāti (no tā arī kvarteta nosaukums Sponte), par darbiem ārpus šī kvarteta dzīves, par to, cik šo mūziķu pedagoģiskā darbība ietekmē vai neietekmē kopīgo priekšnesumu.

Liepājas Simfoniskais orķestris atklājis savu 144. sezonu un sācis rudens koncertturneju pa Latvijas pilsētām.  Mākslinieciski krāšņās programmas īpašā viešņa būs vijolniece Paula Šūmane. Ar viņu tiekamies Kultūras rondo. Bet orķestra direktoru Uldi Lipski izvaicājam par orķestra turpmākajām iecerēm. Ar koncertiem Saldus novada Kalnos un koncertzālē “Lielais dzintars” Liepājas Simfoniskais orķestris aizsāka savu rudens koncertturneju pa vairākām Latvijas pilsētām. Mākslinieciski krāšņās programmas īpašā viešņa ir vijolniece Paula Šūmane, kuras sniegumā varēs baudīt virtuozo Žana Sibēliusa Vijolkoncertu. Liepājas Simfoniskā orķestra Latvijas turnejas programma vēl skanēs: 10. oktobrī pulksten 19 – “Ulbrokas pērlē”; 11. oktobrī pulksten 18 – Daugavpils Vienības namā; 12. oktobrī pulksten 18 – Smiltenes Kultūras centrā. Diriģents un orķestra mākslinieciskais vadītājs Guntis Kuzma koncerta programmā līdzās pasaulē ievērojamiem klasiķiem – Žanam Sibēliusam un Antonīnam Dvoržākam – licis arī liepājnieka Agra Engelmaņa daiļradi.

Starptautiskās aktualitātes analizē Latvijas Universitātes profesore Žaneta Ozoliņa, Latvijas nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Toms Rostoks un Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa. Trauksmainā jubileja Vakar, 9. jūlijā, trīsdesmit divu Ziemeļatlantijas Līguma organizācijas jeb NATO dalībvalstu delegācijas pulcējās samitā Vašingtonā. NATO samitiem nav regulāra grafika, un alianses pastāvēšanas pirmajā ceturtdaļgadsimtā vispār notika tikai viena šāda augstākā līmeņa tikšanās. Pēc tam samiti notika biežāk, reizēm ar gada, reizēm ar dažu gadu intervālu, reizumis arī divreiz vienā gadā. 2022. gadā notika veseli trīs, no tiem viens, 25. februārī, notika tiešsaistē. Kā zināms, šogad apritēja 75. gadskārta, kopš tobrīd divpadsmit valstis Vašingtonā noslēdza alianses dibināšanas līgumu, un šim jubilejas samitam līdz ar to ir īpaša noskaņa. Frāze „NATO šobrīd ir stipra kā nekad,” pastāvīgi izskan uzrunās un intervijās, un biežuma ziņā to pārspēj vien solījumi aizsardzības budžeta apjoma ziņā un paustā apņemšanās atbalstīt Ukrainu tās cīņā pret Krievijas agresiju. Kas attiecas uz diviem procentiem no iekšzemes kopprodukta aizsardzības tēriņiem, tad lielākais vairums dalībvalstu šo kritēriju izpilda. Atpalicējos pagaidām ir Spānija, Beļģija, Turcija, Kanāda, Slovēnija un Luksemburga. Skaļie solījumi nodrošināt Ukrainai vairāk pretgaisa aizsardzības līdzekļu izskan kā drūma rezonanse kārtējam raķešu un vadāmo aviobumbu triecienam, kuru agresorvalsts raidīja pret Ukrainu pirmdien, nogalinot vairāk nekā četrdesmit un ievainojot vairāk nekā 170 cilvēkus, tai skaitā daļēji sagraujot valsts lielāko specializēto bērnu slimnīcu Kijivā. Lielais skaits krievu raķešu, kuras šai uzlidojumā sasniedza mērķus, nepārprotami ir rezultāts Ukrainas aizsardzības spēju izsīkumam, pie kura noveda Rietumu, pirmām kārtām amerikāņu palīdzības ilgstošā kavēšanās, Trampa atbalstītājiem bloķējot finansējuma apstiprināšanu Kongresā. Atkārtotās prezidentūras pretendents visai pamanāmi met savu plato ēnu pāri NATO samita norisei. Joprojām trūkst skaidra priekšstata par to, kā viņš varētu rīkoties Ukrainas un visas NATO alianses sakarā, ja novembrī atkal tiks ievēlēts, bet teksti, kurus producējušas Trampam tuvas drošības ekspertu aprindas vedina uz domām, ka Kijivu mēģinātu piespiest sēsties pie sarunu galda un atzīt Krievijas kontroli pār sagrābtajām teritorijām, kā arī atteikties no plāniem drīzā nākotnē iestāties NATO. Prezidenta Baidena uzstāšanos, uzrunājot dalībvalstu vadītājus, prese visai nepārprotami traktēja kā mēģinājumu reabilitēties pēc izgāšanās priekšvēlēšanu debatēs ar Donaldu Trampu. Jāteic, šoreiz Baidenam netrūka spara un stingrības nedz stājā, nedz formulējumos, atgādinot jau zināmās tēzes par karu Ukrainā kā cīņu par demokrātiskās pasaules nākotni. Tomēr, kā vēsta mediji, Demokrātu partijas iekšienē nerimst diskusijas par to, vai esošajam prezidentam vajadzētu turpināt sacīksti par Balto namu. Pirmdien vēl viens prominents demokrātu politiķis, senators no Vašingtonas pavalsts Adams Smits aicinājis Džo Baidenu pārtraukt savu vēlēšanu kampaņu. Miera balodis Viktors Ungārija nule bija sākusi pildīt Eiropas Savienības Padomes prezidējošās valsts funkcijas, kad tās premjerministrs Viktors Orbans 2. jūlijā negaidīti ieradās Kijivā, kur, būdams amatā jau četrpadsmit gadus, pēdējoreiz viesojās vairāk nekā pirms desmitgades. Pēc tikšanās ar prezidentu Zelenski viņš paziņoja, ka aicinājis Ukrainas vadītāju apsvērt uguns pārtraukšanu, lai uzsāktu sarunas ar agresoru. Zelenskis šos izteikumus nekomentēja. Nākamajās dienās sekoja paziņojumi no teju visām nozīmīgākajām Eiropas Savienības amatpersonām – norādot, ka Orbanam nav nekāda savienības pilnvarojuma jebkādu sarunu vešanai. Tas nekavēja jaunizšķīlušos miera balodi turpināt lidojumu pa savu trajektoriju, piektdien piezemējoties Kremlī, kur viņa un Krievijas vadoņa publiskajās izpausmēs netrūka savstarpējas labvēlības apliecinājumu. Tai skaitā Putins nodēvēja savu viesi neeksistējošā titulā – par „Eiropas Savienības Padomes prezidentu”. Prezidenta Zelenska administrācija komentējusi, ka Kijivā Orbanam neesot sniegts nekāds jauns vēstījums, kuru viņam vajadzētu nodot Putinam. Savukārt kāds anonīms Eiropas Komisijas pārstāvis paziņojis, ka šī „miera tūre” varētu maksāt Ungārijas līderim agrāk plānoto komisijas vizīti Budapeštā. Taču Orbana pašiecerētajā „miera misijā”, kā izrādās, bija paredzēts vēl viens pieturpunkts: šopirmdien viņš ieradās Pekinā un spieda roku Ķīnas līderim Sjī Dziņpinam. Arī šeit kā viesis, tā namatēvs veltīja dažu labu vispārīgu un nogludinātu frāzi miera centieniem un izcilajai lomai, kuru šai ziņā lemts spēlēt Pekinai. Kāds ir visas šīs tūres „sausais atlikums”? Pēc Orbana Maskavas vizītes Eiropadomes prezidents Šarls Mišels un pārējie padomes locekļi esot saņēmuši no viņa vēstījumu, kura saturs kļuvis zināms izdevumam „Politico”. Tas licis izdevuma žurnālistiem nodēvēt Ungārijas valdības vadītāju par Kremļa runasvīra Dmitrija Peskova līdzinieku – tik ļoti viņa vēstījums šūts pēc agrsorvalsts mēriem. Krievijas izšķirošais pārsvars kaujas laukā iestāšoties jau tuvākajos mēnešos, tāpēc esot pēdējais brīdis piedabūt Ukrainu pie sarunu galda. Kā izteicies kāds anonīms Briseles diplomāts: „Šeit neatspoguļojas nekas, nu pilnīgi nekas no visiem Eiropadomes pēdējo divarpus gadu centieniem.” Francijai netīk koalīcijas Pēc Francijas parlamenta vēlēšanu otrās kārtas prezidents Makrons var pielaikot Napoleona trijstūreni – viņa riskantais politiskais manevrs, izsludinot šīs vēlēšanas, ir attaisnojies. Ja pēc pirmās kārtas pagājušonedēļ radikāli labējie no Nacionālās apvienības jau juta valdības grožus sev rokā, tad 7. jūlija vakarā šīs cerības izrādījās izkūpējušas vasarīgajās Parīzes debesīs. Marinas Lepēnas un Žordāna Bardellas partijai, par spīti diezgan nozīmīgam pieaugumam, būs vien trešā lielākā frakcija Nacionālajā Asamblejā. Pirmajā vietā ir Jaunā tautas fronte – plašs kreiso bloks ar samērā mērenajiem sociālistiem vienā un jau krietni radikālākajiem komunistiem un partiju „Nelokāmā Francija” otrā spārnā. Prezidenta Makrona pārstāvētais liberāli centriskais bloks „Kopā”, kaut zaudējis apmēram trešdaļu deputātu vietu, tomēr noturējies otrajā pozīcijā. Tāpat apmēram trešdaļu no savas jau tā nelielās frakcijas zaudējusi liberālkonservatīvā Republikāņu partija, Piektās republikas pamatlicēja prezidenta de Golla idejiskā mantiniece. Rezultātā Francijas parlamentā tagad ir trīs apmēram vienāda lieluma frakcijas, kuras šķir visai pamatīgas ideoloģiskās plaisas. Un vispār – koalīcijas valdība, kas šķiet gluži pašsaprotams risinājums vairumā Eiropas valstu, Francijai ir kaut kas teju svešs. Pēc klasiski parlamentārās Ceturtās republikas bēdīgajām beigām smagā politiskā krīzē, Piekto republiku franči būvēja gluži citādu – ar stipru prezidenta varu un vēlēšanu sistēmu, kas gandrīz vienmēr nodrošina viena politiskā spēka noteicošu pārsvaru. Šoreiz ir citādi, un nav īsti skaidrs, kā Francija varētu tikt pie darboties spējīgas valdības. Labākās izredzes veidot kādu plašu koalīciju būtu prezidenta Makrona blokam, kā jau centriskam spēkam. Tomēr šādā koalīcijā grūti iedomāties lielāko daļu no Jaunās tautas frontes, kur pārsvarā ir radikāli kreisie. Ietekmīgais spēks te ir „Nelokāmā Francija” ar tās līderi Žanu Liku Melanšonu priekšgalā. Viņš un viņa līdzgaitnieki jau paziņojuši, ka nesaredz iespēju būt vienā valdībā ar centristiem vai republikāņiem, un saņēmuši pretī līdzīgus izteikumus. Pagaidām visai miglainas izskatās arī perspektīvas uzbūvēt koalīciju ar mēreni kreisajiem sociālistiem un mēreni labējiem republikāņiem; katrā ziņā pret šādu iespēju jau diezgan kategoriski izteicies republikāņu līderis Lorāns Vokjē. Kā izdevumam „The Guardian” izteikusies Francijas Nacionālā zinātniskās izpētes centra eksperte Izabella Ginodū: „Vai nu franču partiju vadītāji iemācīsies vest sarunas un veidot jauna tipa koalīcijas, vai arī mums ir lielas iespējas pieredzēt [..] institucionālu krīzi.” Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* ​ * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Lielais letālo autoavāriju skaits atkal licis domāt par risinājumiem, lai labotu situāciju. Satiksmes ministrija plāno gan paplašināt kontroli uz ceļiem, gan rosina sodīt arī pa mazākiem pārkāpumiem. Tomēr satiksmes lauciņā ir arī citas problēmas, jo "Rail Balica" finansējums joprojām sagādā lielas galvassāpes valdībai.  Par šie jautājumiem Krustpunktā izvaicājam satiksmes ministru Kasparu Briškenu. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas Radio Pētnieciskās žurnālistikas daļas žurnālists Andrejs Vasks un portāla "Delfi" redaktors Kārlis Arājs.  

Aktuālitāes pasaulē analizē Latvijas Radio ziņu dienesta ārzemju korespondents Rihards Plūme, laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un politologs Kārlis Daukšts. Gruzijā turpinās protesti pret "ārvalstu aģentu" likumprojektu Laikā, kad pasaulē pareizticīgie svinēja Lieldienas, Gruzijā turpinājās plaši protesti pret "ārvalstu aģentu" likumprojektu. Šis likumprojekts līdzinās Krievijā spēkā esošam likumam, ar ko tiek apkaroti mediji, nevalstiskās organizācijas un aktīvisti. Protesti turpinās jau kopš 9. aprīļa, kad valdošā partija "Gruzijas sapnis" atkārtoti iesniedza parlamentā šī likuma projektu. Šī partija, neskatoties uz milzīgajiem protestiem, cer to pieņemt maija vidū. Gruzijas prezidente Salome Zurabišvili, kas negrasās to apstiprināt, brīdina, ka Gruzijas sabiedrībai nākamajās vēlēšanās nāksies atbildēt uz eksistenciālu jautājumu – "Eiropa vai Krievija?" Jo, kā viņa uzsvērusi intervijā raidsabiedrībai "Deutsche Welle", Gruzijas problēma nav tikai šis "krievu likums", bet arī Tbilisi "krievu valdība". Zurabišvili atgādina, ka valdošā partija jau pieņēmusi vairākus strīdīgus likumus. Arī likumu, "kas Gruziju padara par ofšoru zonu krievu oligarhiem, kam noteiktas sankcijas”. Viņa aicina Eiropas partnerus spert atbilstīgus soļus, reaģējot uz notiekošo Gruzijā.  Tādejādi paužot, ka ar nosodījumu, ko ir izteikuši gan NATO, gan ES līderi, vien nepietiks. Jāatgādina, ka arī ASV Senāta divpartiju grupa ir nosūtījusi vēstuli Gruzijas premjerministram, brīdinot, ka "ārvalstu aģentu" likuma pieņemšanas gadījumā viņi būs spiesti lūgt mainīt ASV politiku attiecībā uz Gruziju. Izraēla neslēpj nodomu ieiet Gazas sektora dienvidos esošajā Rafas pilsētā Jau ilgstoši gaisā virmoja jauns spriedzes elements, Izraēlai neslēpjot savus tālākos militāros nodomus ieiet Gazas sektora dienvidos esošajā Rafas pilsētā, kur daudzi palestīnieši ir raduši patvērumu, bēgot no kara ziemeļu daļā. Tika izsludināta 100 tūkstoš cilvēku evakuācija, bet starptautiskā sabiedrība aktīvi pastiprināja spiedienu pret Izraēlu, cenšoties apturēt tālāku asinsizliešanu. Tiek ziņots, ka ASV aptur militārās palīdzības kravas, šādi mēģinot iespaidot Netanjahu valdību. Pirmdienas, 6.maija, vakarā pasauli aplidoja ziņa, ka Hamas vadība ir piekritusi Kataras un Ēģiptes  piedāvātajam pamiera plānam, kas izraisīja nelielas spontānas svinības palestīniešu vidū. Tomēr drīz vien kļuva skaidrs, ka Izraēla nav pagaidām gatava piekāpties. Tajā pašā pirmdienas vakarā armijas vadība paziņoja, ka uzsāk ofensīvu, īstenojot mērķtiecīgus gaisa uzlidojumus Rafai. Kā viens no svarīgākajiem uzdevumiem tika nosaukts robežpārejas punkta pārņemšana Izraēlas armijas kontrolē. Mediji šodien, 8. maijā, ziņo, ka to vairs varētu nenodot atpakaļ palestīniešiem, bet kā garants to pārņemtu ASV privāta struktūra. Centieni joprojām apturēt tālāko karadarbību nav rimuši. Kairā ir atsākušās sarunas par iespējamo miera plānu. Ēģiptes un Kataras piedāvājums, saskaņā ar publiskoto informāciju, paredz trīs posmus: pilnīgu Izraēlas karaspēka izvešanu no Gazas josla, kara dēļ pārvietoto palestīniešu atgriešanos un ķīlnieku un gūstekņu apmaiņu ar mērķi panākt "pastāvīgu pamieru". Tomēr, kā skaidro Izraēlas pārstāvji, šis plāns esot tālu no tā, kas apmierinātu Izraēlas pusi, tāpēc sarunas būšot ļoti saspringtas. Putina inaugurācija Otrdien, 7.maijā, piekto reizi cauri Kremlim savā varas apliecinājuma gājienā devās Vladimirs Putins, lai atjaunotu prezidentūru, kurā viņš nodrošinājis sev varu vēl nākamajiem sešiem gadiem. Saskaņā ar Krievijas konstitūciju prezidents drīkst vadīt valsti vien divus termiņus pēc kārtas, bet Putins ir mācējis atrast veidus, kā panākt to, lai spētu noturēties pie varas praktiski visa atlikušā mūža garumā. Tiesa, situācija, kādā viņš uzsāka pirmo prezidentūru pirms 24 gadiem un tagad, ir kardināli atšķirīga. Viņš ir kļuvis par Rietumu izraidīto, ir ievilcis savu valsti karā, kļuvis par lielāko Eiropas draudu un cenšas būvēt alternatīvu pasauli, kuru valda, pirmkārt, varaskāre un ambīcijas. Rietumu valstīm bija jāizšķiras, vai tās piedalās šķietamajā demokrātijas farsā, jo diplomātijā ir ierasts, ka vismaz valstu vēstnieki, ja ne vadītāji un prezidenti, pievienojas inaugurācijas svinībās. Daudzu valstu, tajā skaitā, Latvijas pārstāvji jau laikus paziņoja, ka uz inaugurāciju nedosies. Tomēr sešu Eiropas Savienības valstu pārstāvji pievienojās procedūrai Kremlī, starp kurām bija arī Francija. Tā skaidroja, ka joprojām vēloties atstāt atvērtas durvis sarunām ar Krieviju. Lielais jautājums ir: kas notiks tagad, kad Putins šķietami konsolidējis un nodrošinājis sev varu nākamajiem sešiem gadiem. Vai un kādas izmaiņas būs valdības sastāvā? Kas notiks militārajās struktūrās? Vēl pirms inaugurācijas ceremonijas Krievija paziņoja par militārajām mācībām, kurās tiks izspēlēta iespēja izmantot taktiskos kodolieročus. Rietumi to nodēvējuši par kārtējo šantāžas elementu, tomēr ir skaidrs, ka šo Putina prezidentūru ievadīs militārā pretstāve un draudi visai Rietumu sabiedrībai.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Izraēlā ieradies Savienoto Valstu prezidents Džo Baidens. ASV pieliek lielas pūles, lai mēģinātu ierobežot kara izplešanos arvien plašākā reģionā. Arī Izraēla pagaidām vilcinās ar sauszemes operāciju Gazas sektorā, tomēr situācija ir ļoti nokaitēta. Lielais jautājums, kas varētu notikt tālāk. Otrs temats ir vēlēšanu rezultāti Polijā. Opozīcijai tie ir izrādījušies labāki, nekā daudzi cerēja. Pašreizējā varas partija ir ieguvusi pirmo vietu, bet ar mazliet vairāk nekā trešdaļas vēlētāju atbalstu nepietiek. Viss atkarīgs no tā, kā partijas spēs sarunāties un vienoties. Aktualitātes analizē vēstures doktors, politologs Ojārs Skudra. Ierakstā uzklausām Varšavas Universitātes pētnieci docētāju Malgožatu Kačarovsku (Małgorzata Kaczorowska) un politologu Austrumeiropas koledžas programmu vadītāju Adamu Balceru. Gazas josla asiņainā slazdā Pēdējās nedēļas notikumi apstiprinājuši bēdīgākos pieņēmumus par tiem rezultātiem, kādus Gazas joslas iedzīvotājiem nesīs viņu politiskā valdītāja – teroristiskās organizācijas „Hamās” izraisītais karš pret Izraēlu. Vairāk nekā divi miljoni iedzīvotāju izrādījušies iesprostoti nelielajā teritorijā, kuras robežas paliek cieši noslēgtas, ūdens, elektrības un citu resursu piegāde pārtraukta, un pret kuru Izraēlas Aizsardzības spēki vērš savas kara aviācijas jaudu, līdzinot ceļu sagaidāmajam sauszemes spēku iebrukumam. Saskaņā ar Gazas pārvaldes sniegto informāciju, šais triecienos jau nogalināti vismaz trīs tūkstoši cilvēku, savukārt Izraēlas avoti min vairāk nekā tūkstoti nogalinātu „Hamas” un citu bruņoto grupu kaujinieku, kas liek secināt, ka konflikts prasījis jau simtiem Gazas civiliedzīvotāju dzīvību. ANO un citas starptautiskās organizācijas asi kritizējušas Izraēlas 13. oktobra norādījumus civiliedzīvotājiem pamest joslas rietumdaļu, pārvietojoties uz dienvidiem. Tas nozīmētu, ka vairāk nekā miljonam cilvēku jāpamet savas dzīvesvietas un jāatrod patvērums salīdzinoši mazāk apdraudētajos rajonos, kuri tāpat ir pakļauti gan atsevišķiem aviācijas triecieniem, gan pārējam karadarbības izraisītajam postam. Ir pamats domāt, ka iedzīvotāju pārvietošanos mērķtiecīgi kavē arī „Hamās”, cenšoties izmantot viņus kā dzīvo vairogu. Kā jauns spilgts akcents šai ainā ir vairāku simtu civiliedzīvotāju nāve 17. oktobrī notikušajā eksplozijā vienā no Gazas pilsētas slimnīcām. Jaudīgā sprādziena iemesls nav droši zināms, „Hamas” pārstāvjiem, protams, vainojot Izraēlu, savukārt Izraēlas Aizsardzības spēkiem norādot uz domājamu neveiksmīgu raķetes palaišanas mēģinājumu no slimnīcas teritorijas. Šis notikums tikai pasliktinājis izredzes atvieglot Gazas civiliedzīvotāju situāciju. Šodien, 18. oktobrī, Izraēlā ierodas Savienoto Valstu prezidents Džo Baidens. Bija paredzēts, ka turpinājumā viņš Jordānijas galvaspilsētā Ammānā tiksies ar Jordānijas karali Abdullu II, Ēģiptes prezidentu Abdelfatāhu es Sīsī un Palestīnas pašpārvaldes prezidentu Mahmūdu Abāsu. Taču pēc traģiskā sprādziena slimnīcā šī tikšanās atcelta. Gazas joslas iedzīvotāju situācija raisa bažas par jaunu iespējamu palestīniešu bēgļu plūsmu uz Izraēlas kaimiņvalstīm un arī Eiropu. Tāpat arvien pieaug konflikta reģionālās eskalācijas risks, ciktāl raķešu triecienus un bruņotus uzbrukumus Izraēlas robežai izvērš arī Libānā bāzētā un ar Irānas režīmu cieši saistītā šiītu organizācija „Hezbollah”, savukārt Teherāna nāk klajā ar Izraēlai adresētiem kareivīgiem paziņojumiem. Polijas Augeja staļļi Svētdien, 15. oktobrī, notikušās parlamenta vēlēšanas Polijā, jādomā, nesīs daudzu sen ilgotās pārmaiņas. Līdz šim valdošā alianse „Apvienotie labējie”, kuras mugurkauls ir nacionāli konservatīvā partija „Likums un Taisnīgums”, joprojām ir populārākā. Tā ieguvusi vairāk nekā trešdaļu vēlētāju balsu, taču tas ir pamatīgs kritums, salīdzinot ar nepilniem 44 procentiem iepriekšējās vēlēšanās 2019. gadā. Zaudēta 41 vieta un vairākums Seimā, līdz ar to nacionālkonservatīvajiem praktiski nav cerību palikt pie varas, jo vienīgais tās domājamais koalīcijas partneris ir vien dažas vietas ieguvusī, „Likumam un Taisnīgumam” ideoloģiski tuvā „Brīvības un neatkarības konfederācija”. Toties ir iemesls līksmībai līdzšinējās opozīcijas nometnē. „Likuma un Taisnīguma” tradicionālais konkurents – labēji centriskā „Pilsoniskā platforma”, kas kopā ar vairākām mazākām partijām veido apvienību „Pilsoniskā koalīcija” – uzlabojusi savu sniegumu un attiecīgi palielinājusi savu Seima frakciju. Vēl nozīmīgāks ieguvējs ir Polijas Tautas partija, kas iepriekšējās vēlēšanās tika pie nepilniem 9 procentiem balsu, un tās partneris – 2021. gadā dibinātā partija „Polija 2050”. Šis labēji centrisko spēku bloks ar nosaukumu „Trešais ceļš” ieguvis vairāk nekā 14 procentus balsu un trešo lielāko frakciju parlamentā. Apmēram trešdaļu vēlētāju balsu zaudējusi apvienība „Kreisie” ar sociāldemokrātisko partiju „Jaunie Kreisie” kā nozīmīgāko spēku, noslīdot uz ceturto pozīciju Seima frakciju sarakstā. „Pilsoniskās koalīcijas”, „Trešā ceļa” un „Kreiso” veidota centriska valdība ar 248 no 460 Seima deputātu šķiet teju vienīgā iespējamā nākamajam varas ciklam Polijā. Tiek gan minēts, ka „Kreisajiem” un potenciālās koalīcijas pretējam spārnam – Tautas partijai – varētu nebūt gluži vienkārši saskaņot pozīcijas, taču kā nopietnāku iespējamu šķērsli valdības ātrai izveidei komentētāji piesauc valsts prezidenta, uzticama „Likums un Taisnīgums” biedra Andžeja Dudas nostāju. Prezidentam, ja viņš to vēlētos, ir iespēja novilcināt kabineta izveides procesu. Potenciālās valdības galvenie uzdevumi, kas izriet, cita starpā, no priekšvēlēšanu programmās deklarētā, tēlaini salīdzināmi ar Augeja staļļu mēšanu pēc astoņiem nacionālkonservatīvo varas gadiem, kuru laikā krietni piedarīts, pakļaujot politiskai ietekmei tieslietu sistēmu, padarot sabiedriskās raidorganizācijas par varas partijas propagandas ruporu un pamatīgi sabojājot Varšavas attiecības ar Briseli. Izskan pieņēmumi, ka atsevišķos gadījumos līdzšinējās varas ielikteņiem valsts aparātā un valsts uzņēmumu vadībā varētu draudēt ne vien amatu zaudēšana, bet pat tiesu darbi. Ievērojot Polijas līdzšinējo ārpolitiku, ar cerībām svētdienas vēlēšanu rezultātus uztver gan Berlīnē, gan, pēdējo mēnešu notikumu sakarā, arī Kijivā, kamēr Ungārijas līderis Orbans šķiet zaudējis vienīgo drošo sabiedroto Eiropadomē. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.      

Latvijā gada laikā tiek diagnosticēti vairāk kā 1100 jaunu plaušu vēža gadījumu. Lielais vairākums no tiem tiek atklāts vēlīni! 60% gadījumu slimība  tiek  atklāta jau 3. vai 4.  stadijā.  Vai plaušu vēža skrīnings varētu uzlabot situāciju? Spriedīsim raidījumā kopā ar Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas valdes locekli dakteri Aini Dzalbu, Rīgas Stradiņa universitātes medicīnas antropologu un politologu Mārtiņu Dauguli, veselības datu eksperti Ievu Bikavu un radioloģi Ilzi Priedīti.  

Redze ir saikne ar pasauli. Savukārt pasaule ir bagāta ar izaicinājumiem – arī redzei un acīm. Kā nodrošināt labu acu veselību, lietojot digitālās ierīces, vairāk pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro oftalmoloģe Anda Balgalve un 2022.gada titula "Gada optometrists" ieguvēja optometriste Ilze Dilāne. Speciālistes norāda, ka smadzenes atšķirīgi strādā ar informāciju, ko lasām grāmatā vai datora / telefona ekrānā. Anda Balgalve atgādina, ka telefons ir brīnišķīga ierīce zvanīšanai un operatīvo lietu nokārtošanai. Dažādas izklaides pēc iespējas jāpārceļ uz maksimāli lielākiem ekrāniem. Tam nekad nepieliks degunu 15 cm tuvumā. Lielais ekrāns automātiski mūs notur attālumā.

Rīgā ir aptuveni 12 000 daudzdzīvokļu namu. Lielākā daļa celta vēl pagājušajā gadsimtā un tas nozīmē, ka vairums ēku sasniegušas savu vidējo kalpošanas termiņu laiku, kad īpašniekiem katru gadu jānovērtē mājas tehniskais stāvoklis. Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidrojam, ko nozīmē novērtēt mājas tehnisko stāvokli, kas to veic un vai visām mājām jāvērtē tehniskais stāvoklis. Skaidro un analizē Rīgas Arhitektūras pārvaldes Būvobjektu kontroles nodaļas vadītāja vietniece Aija Meļņikova, "Jurisconsultus" vadītājs Jānis Uzulēns un A/S "Komunālprojekts" Inženiertehniskās izpētes nodaļas vadītājs Kristaps Peters. Iepriekšējā raidījumā aicinājām klausītājus piedalīties īsā aptaujā par to, vai un kā esat iepazinušies ar drošības situāciju daudzdzīvokļu namos. Atsaucās 176 cilvēki. Uz jautājumu, vai esat iepazinies ar Ministru Kabineta (turpmāk MK) nr. 907 noteikumiem par dzīvojamās mājas apsekošanu, tehnisko apkopi un kārtējo remontu saturu, tikai 41 ir atbildējis ar jā. "Tas liecina, ka absolūtais kaut nedaudz orientējas normatīvos, uz kuriem ikdienā būtu jāpaskatās, ja ir runa par viņu daudzdzīvokļu mājas pārvaldīšanu," analizē Jānis Uzulēns. "Otra lieta, būtu interesanti saprast, cik no šiem 40 cilvēkiem iedziļinās, ko var prasīt no pārvaldnieka, ne tikai zina, ka šādi noteikumi ir. Man šķiet, ka daudz traģiskāks ir tas rādītājs 100+, kuru atbilde ir nē, jo tas varētu nozīmēt to, ka šie cilvēki netiešā veidā veicina pārvaldnieku patvaļu. Tas ir kā sliktākais scenārijs. Lielais stabiņš ar nē liecina, ka cilvēki visticamāk nezina, ko prasīt no pārvaldnieka. Viņiem ir liela paļāvība par to, ko raksta, dara sūta." No tiem, kas bija iepazinušies ar MK noteikumiem nr. 907, lielākā daļa norādīja, ka informāciju guvuši internetā, tikai pieci – no pārvaldnieka. "Visi informācijas avoti labi, bet tas, ka ļoti maz cilvēku uzrāda, ka pārvaldnieks ir viņu informācijas avots, liecina, ka attiecības ar pārvaldnieku varētu būt pietiekami formālas un vienā virzienā, kas nozīmē, ka pārvaldnieks diktē noteikumus," vērtē Jānis Uzulēns. "ja iedzīvotāji uzrādītu, ka informāciju guvuši no namu pārvaldnieka, tas nozīmē, ka ir komunikācija starp iedzīvotājiem un namu pārvaldnieku. Visticamāk, tas nozīmētu, ka iedzīvotāji vairāk saprastu, ko viņi var prasīt no pārvaldnieka." Savukārt uz jautājumu, vai pēdējo 12 mēnešu laikā pārvaldnieks ir jūs iepazīstinājis ar atzinumiem par mājas tehnisko stāvokli, tikai 31 aptaujas dalībnieks ir atbildējis apstiprinoši. "Traģiska atbilde," uzskata Jānis Uzulēns. "Tas nozīmē tikai to, ka cilvēki nezina, kāds ir kopumā viņa mājas tehniskais stāvoklis. Primāri runa ir par drošību, cik drošā vidē, proti konkrētā daudzdzīvokļu mājā es šobrīd dzīvoju. Atbilde nē parāda, ka cilvēki ir neieinteresēti, vai viņus neinformē. (..) Cilvēki nav informēti, kādas ir viņu tiesības un vienlaicīgi arī ignorē informāciju." Uz jautājumu, kur jūs iegūstat informāciju par savām tiesībām un pienākumiem īpašuma pārvaldīšanas jautājumos, 63 respondenti ir atbildējuši, ka iestāžu mājaslapās.  

Mūsu ikdiena ir piesātināta ar dažādām elektroniskām ierīcēm, bez kurām pat nevaram iedomāties pilnvērtīgu ikdienu. Taču ne vienu vien satrauc, vai šīs daudzās un dažādās ierīces rada kādu ietekmi uz mūsu veselību. Pēc klausītāju lūguma skaidrojam, kā veidojas elektromagnētiskais starojumu, kāda ir mūsu dzīve līdzās dažādām ierīcēm un ko pētījumi saka par elektronisko iekārtu kaitīgumu. Stāsta Latvijas Elektronikas iekārtu testēšanas centra tehniskais direktors Gundars Ašmanis un Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš. Gundars Ašmanis norāda, ka ir vietas, kur elektromagnētiskā lauka nav. Mēs varam arī izbēgt no Zemes elektromagnētiskā lauka. No elektromagnētiskā spektra mēs varam izbēgt telpās, kuras ir ekranētas. "Rīgas Tehniskajā universitātē, Latvijas Elektronikas iekārtu testēšanas centrā šāda telpa ir, kurā mēs ieejam, aizveram durvis, mums nav ne 1G, ne 2G, ne 5G. Nedzirdam radio, mums nav televīzijas, mēs esam atslēgti no apkārtējās vides komunikācijas ziņā. Arī valdībai vajadzētu būt slepenām šādām telpām,  katrā ziņā NATO sarunas notiek šādās telpās, lai nevarētu noklausīties, ja nu kādam ir līdzi raidītājs, tad lai šī enerģija neizspruktu ārā, nevarētu noklausīties," skaidro Gundars Ašmanis. Runājot par elektromagnētisko lauku mums apkārt, Ivars Vanadziņš norāda, izņemot šīs specifiskās zonas, vienmēr esam bijuši pakļauti tā ietekmei. Lielais daudzums dažādu elektroierīču ir jaunums. Tajā pašā laikā, vērtējot ikdienas elektroierīču radīto fonu, viņš atzīst, ka būtiskas ietekmes veselībai nav. "No veselības viedokļa faktiski tie elektroniskie lauki, es lietošu vārdu lauki, tas izstarošanas avots pie viņa ir kaut kāda zināma viena jauda, bet viņi ārkārtīgi labi un strauji dzēšas un samazinās. Pietiek ar metru vai diviem, nesēdēt virsū tieši raidītājam, metru vai divus tālāk, pat ja rādītājs gana spēcīgs, būtībā mēs runājam par 5%, 10 procentiem, kaut kādu stipri zemāku intensitāti. Līdz ar to, ja mēs esam tādā normālā vidē, kur ir ievērotas kaut kādas tehniskās prasības, faktiski ir ārkārtīgi maz tādu vietu, kur tie līmeņi ir tādi, kas radītu būtisku ietekmi uz veselību," norāda Ivars Vanadziņš. Viņš arī min, ka ierīču ražotāji nepārtraukti pilnveido standartus, lai dažādas ikdienas ierīces neradītu kaitējumu cilvēku veselībai un būtu patērētājiem droši. "Ja mēs lietojam ierīces atbilstoši to mērķim, viņas ir ražotas atbilstoši tehniskajiem standartiem un ir darba kārtībā, mēs nedarām kaut kādas pilnīgi totālas, vājprātīgas muļķības, tad faktiski pameta bažām īsti nav. Es gribētu teikt, ka mums nav ļoti daudz, bet ir simtos dažādu mērījumu, specifiski vairāk darbavietās, jo tās koncentrācijas mēdz būt augstāks, mums faktiski nav neviens mērījums Latvijā, kas būtu pārsniedzis to, kas medicīnā būtu kaut kas būtu traktēta kā tāda bīstamā ekspozīcijas darbības vērtība," atzīst Ivars Vanadziņš.

mēs bijām pazuduši, jo bijām noguruši...

"Futbolbumbu" veidotā Virslīgas sezonas apskata otrā daļa. Arkādijs Birjuks un Edmunds Novickis par četru vadošo komandu sniegumu, pārmaiņām, veiksmēm un neveiksmēm. Izrunājām, kā Jurģis Kalns uzbūvēja īstu čempionu komandu. 00:00 FK "Liepāja" - Tamaza Pertija realitātes šovs 32:25 RFS - skaistie Eirokausu vakari, bet ne vienmēr saldās Virslīgas pēcpusdienas 01:04:07 "Riga" FC - skaļi, dārgi, bet kur palika rezultāts? 01:23:46 "Valmiera" FC - sākumā paklupa pret mazajiem, bet pēc tam sasita visus lielos

Virslīgas sezonas lielais "Futbolbumbu" apskats ir klāt. Pirmajā daļā Arkādijs Birjuks un Edmunds Novickis pastāsta par notikumiem "otrajā ešelonā" un cenšas saprast jaunās "Audas" vietu Latvijas futbola kartē. Arī šogad kompetentu ekspertu aptaujā noteicām katras komandas Top 5 futbolistus.

Lielais hadronu paātrinātājs ir slavenākais no daļiņu paātrinātājiem un to darbina jau 12 gadus. Šīs iekārtas uzdevums ir atrast atbildes uz fundamentāliem pasaules jautājumiem no daļiņu fizikas skatupunkta. Taču krietni mazāka izmēra paātrinātājus lieto arī citās nozarēs. Rīgas Tehniskās universitātes pētnieki sadarbībā ar CERN, izmantojot aditīvās ražošanas tehnoloģiju, no tīra vara vienā gabalā ir izgatavots jeb 3D tehnoloģijā izdrukāts daļiņu paātrinātāja komponentes prototips, kas ir paredzēts lietošanai medicīnā un industrijā. Tas izveidots pēc Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) zinātnieka Gunta Pikura dizaina, projektā I.FAST sadarbojoties vairākiem starptautiskajiem partneriem. Novembrī izgatavotais prototips pirmoreiz tika eksponēts starptautiskajā aditīvās ražošanas konferencē – izstādē "Formnext 2022", kas notika Frankfurtē, Vācijā.  Kas paveikts un kāpēc paātrinātāji ir tik nozīmīgi arī medicīnā, skaidro RTU profesors un Latvijas pārstāvis CERN Toms Torims un RTU pētnieki Guntis Pikurs un Andris Ratkus. Kosmosa tehnoloģiju lietpratēju interesi raisījusi ideja par kosmosa liftu Ceļš no mūsu planētas līdz tuvākam un tālākam kosmosam ir pati izaicinošākā daļa kosmosa izpētes misijās. Tradicionāli šo uzdevumu veic raķetes, taču kā būtu, ja izplatījumā nogādātu milzīgs lifts. Cik īstenojami ir šāda ideja un kāpēc kādam tā vispār ir radusies? Vai varat iedomāties tādu ainu, ka cilvēki kosmosā dotos, iekāpjot nevis raķetē, bet gan liftā, kas pēc vairāku dienu ceļojuma pasažierus izlaistu galamērķī? Tā nav zinātniskā fantastika, un informācija par šādiem liftiem nav parādījusies nupat. Pēdējos gados tas ir plaši apspriests temats, notiek dažādi inženieru hakatoni, kuros tiek pārrunāti jautājumi par liftu iespējamiem materiāliem un citi temati. Lai ieviestu lielāku sapratni šajā pagaidām vēl teorētiskajā, bet nākotnē noteikti arī praktiskajā risinājumā, saruna ar informācijas tehnoloģiju speciālistu un astronomijas entuziastu Raiti Misu. Viņš stāsta, ka ideja par torni, kas no Zemes sasniegtu kosmosu, radusies jau zinātniekam no Krievijas - Konstantīnam Ciolkovskim.

Parasti, tuvojoties valsts svētkiem, daudz runājam par to, kā tika dibināta valsts un kādi bija tās lielākie izaicinājumi. Taču cik daudz zinām par to, kāda bijusi sieviešu loma Latvijas politikā 20. gadsimta sākumā un kādas vispār bija sieviešu tiesības, runājot par politiku un dažādām sabiedriskās dzīves aktualitātēm? Sievietes politikā aizvien nav pārstāvētas tikpat kuplā skaitā kā vīrieši, taču vēl pirms simt gadiem sieviete-politiķe bija nudien izņēmums. Kāda ir sieviešu politiķu vēsture Latvijā? Par to stāsta jaunākā Inetas Lipšas grāmata "Viena. Grozāmo sarakstu slazdā: sieviešu politiskā vēsture Latvijā, 1922-1934". Ar pētījumu iepazīstina Latvijas Universitātes Vēstures institūta vadošā pētniece Ineta Lipša. "Doma, rakstot šo grāmatu, bija skatīt tieši saeimu vēsturi no 1922. gada līdz 1934. gadam," raidījumā Zināmais nezināmajā norāda Ineta Lipša. "Satversmes sapulci ievēlēja 1920. gadā un tajā strādāja sešas sievietes deputātes. 1922. gadā ir pirmās Saeimas vēlēšanās un tajā neievēl nevienu sievieti. Seko 2. Saeimas vēlēšanas 1925. gadā, atkal nevienu sievieti neievēl, 3. Saeimas vēlēšanās 1928. gadā - atkal nevienu. Tad beidzot 1931. gadā 4. Saeimā ievēlēja Demokrātiskā centra politiķi Bertu Pīpiņu. Lielais jautājums bija – kāpēc tā, kas mainījās no Satversmes sapulces 1920. gadā līdz 1922. gadam, kad neviena vairs nebija gana atzīstama, lai tiktu ievēlēta par deputāti. Tas bija galvenais jautājums, kāpēc es nolēmu, ka ir vērts skatīties latviešu sieviešu starpkaru politiskās vēstures stāstu." "Galvenais klupšanas akmens, kas sieviešu politiskajā darbībā tika iemests no Satversmes sapulces deputātiem, protams, viņiem nezinot to, neiedomājoties, kā tas ietekmēs tieši sieviešu ievēlēšanu, bija tas, ka viņi grozīja vēlēšanu principu," skaidro Ineta Lipša. "Respektīvi, Satversmes sapulci Latvijas pilsoņi vēlēja, tā saukto negrozāmo deputātu kandidātu sarakstu principu izmantojot. Tas nozīmē, ka iedzīvotājs aizgāja uz vēlēšanu iecirkni, un viņam bija n-tie kandidātu saraksti, viņš vienu paņēma un to pašu iemeta bez svītrošanas, bez plusiņu likšanas sarakstu urnā. Tie ir negrozāmie saraksti, un šādā kārtībā sešas deputātes tika ievēlētas. Bet Satversmes sapulces deputāti jau 1921. gada beigās saistībā ar Pašvaldību vēlēšanu likumu un Pilsētu domju vēlēšanu likumu mainīja šo principu uz grozāmu deputātu kandidātu sarakstu. Tas nozīmē, ka, līdzīgi kā mūsdienās, pilsoņi drīkstēja svītrot kandidātus, bet atšķirībā no mūsdienām viņiem bija vēl lielākas iespējas - viņi katra izsvītrotā deputāta kandidāta vietā varēja ierakstīt jebkuru deputāta kandidātu no visiem vēlēšanu kandidātu sarakstiem, kas attiecīgajā apgabalā balotējās." Latviete Skaidrīte Darius – viena no pirmajām sievietēm programmēšanā  "Manā laukā, kur es varēju atļauties, sievietēs mēs varējām atļauties algot 70. gadā. Līdz tam laikam vienmēr bija vīrieši," tā pirms diviem gadiem attālināti ierakstītā  intervijā teica Skaidrīte Darius no Austrālijas.  Viņas vārds ir ierakstīts latviešu tautas deju vēsturē, jo Skaidrīte bijusi horeogrāfe vairāk nekā 100 dejām, dibinājusi un ilgus gadus vadījusi Kanberas tautas deju kopu “Sprigulītis”, iestudējusi 10  deju lieluzvedumus, 2018. gadā iecelta par Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku Goda virsvadītāju. Un tā ilgi varētu turpināt uzskatīt viņas nopelnus latviešu tautas deju popularizēšanā, taču tikpat izcila kā horeogrāfe Skaidrīte arī ir matemātiķe. Savulaik strādājusi Austrālijas Nacionālās universitātes Datoru nodaļā, informācijas tehnoloģiju uzņēmuma "IBM" ietvaros apstrādājot grāmatvedības programmas. Tie bija pagājušā gadsimta 50. - 60. gadi, laiks, kad  darbu šādās tehniskas jomās piedāvāja tikai vīriešiem. Novembra sākumā Skaidrīte Darius atzīmēja 95 gadu jubileju, tāpēc raidījumā piedāvājam ieskatu viņas karjerā tehnoloģiju jomā laikā, kad tā bija vīriešu pasaule. Par Skaidrīti Darius stāsta "Riga TechGirls" komunikāciju un partneru vadītāja Laima Bauere, kura vairakkārt ir kontaktējusies ar Skaidrīti un ierakstījusi viņas dzīvesstāstu. Laimas Baueres  sarunu ar Skaidrīti Darius var noskatīties youtube kanālā.  

#83 – pēc ilgiem (ILGIEM) laikiem esam saņēmušies, apkopojuši domas un beidzot atgriezušies podkāstu studijā, jo uz sirds tomēr bija sakrājies tik daudz sakāmā. Tā nu šajā vasaras karstumā jūs sagaida kino veldze ne tikai kinoteātros, bet arī jūsu skaļruņos vai austiņās "Kino Kulta" podkāsta formātā. Uz šo raidījumu uzaicinājām ciemos mūsu draugu un regulāru podkāsta viesi Robertu Kuļenko, ar kuru kopā tad apspriedām gan pēdējā laikā redzēto, gan ziņās izskanējušo. Un, tā kā sakāmā bija traki daudz, sadalām pasākumu divās daļās, no kurām II daļa sekos jau rīt! Šajā raidījumā: Lielais jaunumu blāķis (00:02:34); Ko "Kino Kulta" komanda ir noskatījusies ("Top Gun: Maverick" u.c.). Montāža – Toms Cielēns.

Draugi Latvijā izveidoja īpašu fondu, lai palīdzētu viņam ar ģimeni pamest Krieviju. Pēc viņa vaļsirdībām Krievijas televīzijas propagandas šovos palikt Maskavā bija riskanti. Krustpunktā Lielā intervija ar nu jau bijušo Krievijas latvieti - aktieri Andri Lielo.