Podcasts about cija

Ziema Latvijā it kā iesākās, bet tagad atkal ir kļuvis siltāks. Tāpēc šoreiz vispirms "ziemas stāsti" un tad informācija par kādu jaunu, interesantu avotu, kur smelties iepriekš neredzētu datus par Latviju. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs (LVĢMC) karšu un datu cienītājiem ir sagatavojis jaunu rīku, kas nākotnē vēl tiks papildināts, bet jau tagad ir interesantas lietas, ko tur apskatīt. Jau ieiepriekšējā reizē bija stāsts, ka Baltijā, tostarp, arī Latvijā, turpina ievērojami pieaugt saules un vēja saražotās enerģijas apjoms. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs ir publicējis noderīgu rīku, kas apvieno plašu informāciju vienuviet. Garais nosaukums ir "Rīks industriālai attīstībai piemērotāko teritoriju noteikšanai", bet realitātē tā ir informatīva karte, kurā starp dažādu tehnisku informāciju ir arī vides informācija. Šoreiz pievēršamies diviem elementiem - kartei, kurā redzams, kāds ir vēja ātrums 10 metru augstumā un 100 metru augstumā, kā arī kartei, kurā redzams, cik daudz saules enerģijas uz horizontālām virsmām saņem katra Latvijas vieta. Šo rīku un kartes ikviens var apskatīt internetā. Vēja ātrumu 10 metru augstumā mēra meteoroloģiskajās stacijās, bet kā izdevies nokartēt visu Latviju ar datiem par vēja ātrumu 100 metru augstumā? Par to, kā dati iegūti, stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Klimata un skaitliskās modelēšanas nodaļas vadītāja Dace Zandersone.

Le CIJA reprend une proposition des jeunes de la CAQ en proposant que les associations étudiantes soient elles aussi plus transparentes à l’instar de ce que demande le gouvernement des centrales syndicales. Entrevue avec Julien Corona, porte-parole du CIJA. Regardez aussi cette discussion en vidéo via https://www.qub.ca/videos ou en vous abonnant à QUB télé : https://www.tvaplus.ca/qub ou sur la chaîne YouTube QUB https://www.youtube.com/@qub_radioPour de l'information concernant l'utilisation de vos données personnelles - https://omnystudio.com/policies/listener/fr

Le retour de Marc Miller au cabinet ne fait pas le bonheur des Québécois et… ça surprend Mark Carney! | Ozempic et Wegovy, de vrais outils pour combattre l’obésité | Le CIJA reprend une proposition des jeunes de la CAQ | Encore des textos compromettants: Pablo Rodriguez dans l’eau chaude… | Vers la fin du télétravail pour les fonctionnaires? Dans cet épisode intégral du 1er décembre, en entrevue : Dre Marie-Philippe Morin, spécialiste en médecine interne générale et en médecine bariatrique. Julien Corona, porte-parole du CIJA. Annie Boilard, présidente de Annie RH et spécialiste du monde du travail. Paul Brunet, président du Conseil de la protection des malades. France Beaudoin, coproductrice et animatrice du documentaire « J’ai souvenir encore ». Une production QUB Décembre 2025Pour de l'information concernant l'utilisation de vos données personnelles - https://omnystudio.com/policies/listener/fr

Dzisiaj w „Polityce o historii” rozmawiamy o tym, czym są gnoza i gnostycyzm - czy to wiedza tajemna? Czym był mistycyzm chrześcijański, gnoza i kabała. Gnoza jako postawa egzystencjalna zakładała szukanie zbawienia przez duchowe poznanie, objawienia duchowe i wiedzę. Czym w tym wszystkim jest więc mistycyzm, a szczególnie mistycyzm chrześcijański, i gdzie widzimy jego ślady? Ze Sławomirem Poloczkiem, historykiem, rozmawiamy o tym, czym są ewangelie gnostyczne, czym był manicheizm i inne zapomniane religie. W rozmowie także: chrześcijaństwo a judaizm rabiniczny, czym jest kabała żydowska. Jak zapomniana przeszłość wpływa na nas dzisiaj? Ze Sławomirem Poloczkiem, współautorem „Podcastu historyków”, rozmawia Agnieszka Krzemińska, Polityka o historii.

Ja persona ir atzīta par cietušo kriminālprocesā, noziedzīgais nodarījums kvalificēts kā tīšs un ir iestājušās kādas no likumā noteiktām sekām, cietušais var saņemt valsts kompensāciju. Raidījumā Kā labā dzīvot skaidrojam, kā iespējams pieteikties un saņemt kompensāciju. Stāsta Tiesu administrācijas direktora vietniece juridiskās palīdzības un valsts kompensācijas cietušajiem jautājumos Jeļena Bārbale, Tiesu administrācijas Valsts kompensācijas cietušajiem nodaļas vadītāja Inga Ozola un biedrības "Skalbes" valdes locekle, klīniskā un veselības psiholoģe, militārā psiholoģe, EMDR terapeite apmācībā Santa Laimiņa-Rubene. "Valsts ir izveidojusi sistēmu, atbalstot noteiktos noziedzīgos nodarījumos cietušos. Valsts kompensāciju maksā, lai persona varētu pēc iespējas ātrāk segt savus zaudējumus, izmantot rehabilitācijas pakalpojumiem un tamlīdzīgi," skaidro Jeļena Bārbale. "Valsts kompensāciju maksā noziedzīgos nodarījumos cietušajiem, kuri ir ieguvuši statusu kriminālprocesā, un šie noziegumi ir ar smagām sekām. Kompensācija tiek maksāta, ja ir iestājusies personas nāve; ja ir nodarīti vidēja smaguma vai smagi miesas bojājumi; ja ir aizskarta cietušā tikumība vai dzimumneaizskaramība;, ja persona ir cilvēku tirdzniecības upuris vai arī persona ir tīši inficēta ar B vai C hepatītu vai HIV." Cilvēks par iespējam gūt kompensāciju var interesēties brīdi, kad ir ierosināts kriminālprocess, notiek aktīva izmeklēšana un persona ar procesa virzītāja lēmumu ir atzīta par cietušo. No tā brīža cilvēkam ir tiesības pieprasīt valsts kompensāciju.  "Latvija ir viena no retajām valstīm Eiropas Savienībā, kura maksā valsts kompensāciju vēl nepabeigtā kriminālprocesā. Tas ir saistīts ar to, ka mēs maksimāli radām pamatu personām jau tajā brīdī, kad tas ir nepieciešams, šo kompensāciju saņemt. Daudzās Eiropas valstīs šī kompensācija ir iespējama tikai pēc tam, kad kriminālprocess ir pabeigts, kad visi apstākļi kriminālprocesa ietvaros ir noskaidroti," norāda Jeļena Bārbale.

Latvijā pēdējos gados redzam arvien vairāk iebraucēju no citām kultūrām. Un aktuāls ir jautājums, cik veiksmīgi imigranti integrējas mūsu sabiedrībā? Kā neuzkāpt uz grābekļiem, kas bijuši citām Eiropas valstīm, kur izveidojušas lielas un noslēgtas imigrantu kopienas. Protams, ātrā atbilde būtu – nelaist nevienu iekšā, bet realitāte ir sarežģītāka. Gan tādēļ, ka esot Eiropas Savienībā, durvis aizvērt pavisam neizdosies, turklāt arī pašiem ir demogrāfijas un tālāk gaidāmas darbaspēka problēmas. Tādēļ par integrāciju jādomā būs. Par to būs diskusija raidījumā Krustpunktā. Diskutē Kultūras ministrijas valsts sekretāres vietniece starptautisko lietu, integrācijas un mediju jautājumos Zane Vāgnere, Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektors Kaspars Gorkšs, Kultūras un mākslas institūta vadošā pētniece Maija Spuriņa, Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas sekretārs Ingemārs Līdaka un Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas deputāts Andrejs Judins.  

Latvijā pēdējos gados redzam arvien vairāk iebraucēju no citām kultūrām. Un aktuāls ir jautājums, cik veiksmīgi imigranti integrējas mūsu sabiedrībā? Kā neuzkāpt uz grābekļiem, kas bijuši citām Eiropas valstīm, kur izveidojušas lielas un noslēgtas imigrantu kopienas. Protams, ātrā atbilde būtu – nelaist nevienu iekšā, bet realitāte ir sarežģītāka. Gan tādēļ, ka esot Eiropas Savienībā, durvis aizvērt pavisam neizdosies, turklāt arī pašiem ir demogrāfijas un tālāk gaidāmas darbaspēka problēmas. Tādēļ par integrāciju jādomā būs. Par to būs diskusija raidījumā Krustpunktā. Diskutē Kultūras ministrijas valsts sekretāres vietniece starptautisko lietu, integrācijas un mediju jautājumos Zane Vāgnere, Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektors Kaspars Gorkšs, Kultūras un mākslas institūta vadošā pētniece Maija Spuriņa, Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas sekretārs Ingemārs Līdaka un Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas deputāts Andrejs Judins.  

La periodista española Raquel Villaécija narra desde Francia el juicio que estremeció al país y cambió su Código Penal. En su libro "La Vergüenza", revive el caso Pelicot, una historia de horror, impunidad y resistencia. Un año después de aquel macrojuicio en el que fueron juzgadas 50 personas, revela lo que no pudo contar en sus crónicas y las huellas que le dejó cubrir uno de los casos más perturbadores de la Justicia francesa.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

La periodista Raquel Villaécija (Madrid, 1981) acaba de publicar el libro ‘La Vergüenza. Crónica del juicio del caso Pelicot' (Penguin Random House), un juicio que hace un año estremeció al mundo. El monstruo de Mazan, como se refiere a él la autora, drogó durante una década a su mujer para dejarla inconsciente y violarla junto a otros hombres. Un año después de ese macrojuicio en el que juzgaron a 50 personas, Villaécija firma un libro donde cuenta lo que no incluyó en sus crónicas y gran parte de lo que vivió. De un juicio sobre un caso tan sórdido que se ha cubierto durante casi cuatro meses no se puede salir indemne. La periodista que en ese momento trabajaba para el diario español ‘El Mundo' nos confiesa que una parte de ella todavía está en ese juicio que se abrió en septiembre de 2024, que empezó cubriendo con camisetas de verano y terminó con abrigo en diciembre de ese año. “Ha sido como un exorcismo”, nos explica sobre el proceso de escritura del libro Raquel Villaécija, que en la actualidad trabaja desde Francia para ‘El País' y para esta casa, Radio Francia Internacional. “Lo que vivimos los tres meses y pico que duró el juicio fue muy intenso y, de alguna manera, cuando acabó el proceso nos quedamos un poco vacíos”, nos cuenta la periodista que acudió al proceso con la idea de quedarse sólo unos días, pero que quedó atrapada por la historia. “Para mí era muy importante entender por qué esos hombres habían acabado haciendo lo que hicieron”, afirma. 3.800 imágenes y vídeos de las violaciones En septiembre de 2024, el mundo descubrió horrorizado el caso Pelicot. Un septuagenario que fue detenido por grabar bajo las faldas de unas mujeres en un supermercado, pero la policía descubrió lo impensable. Al registrar su casa encontraron 3.800 imágenes y videos filmados entre 2011 y 2020. Pelicot reconoció que drogaba a su mujer con Lorazepam para sedarla, luego invitaba a hombres que contactaba por internet en la web coco.fr, hoy clausurada, para violarla junto a él. Se calcula que la violaron 200 veces. La policía logró identificar, gracias a las grabaciones a 51 hombres, que fueron juzgados en Aviñón (sur de Francia). Sólo uno no acudió al juicio porque se fugó antes de ser detenido. El libro de Villaécija no está organizado de forma cronológica, sino más bien por temáticas, lo que permite contar aspectos que no pudo contar en sus crónicas y, sobre todo, contarlo en primera persona, “eliminando la barrera de la tercera persona que utilizas cuando trabajas en prensa”, afirma. De esta manera descubrimos aspectos y dimensiones de un macro juicio que supuso un antes y un después por muchas razones. Una, tal vez, la más importante, es que el proceso fue público, por el expreso deseo de la víctima, Gisèle Pelicot, quien quería que “la vergüenza cambiara de bando”, que se trasladara al violador y no se quedara en la víctima. Eso supuso que los periodistas, entre ellos Raquel Villaécija, pudieran visionar los videos sórdidos en los que se veía cómo los hombres violaban a Gisèle, completamente sedada. Unas pruebas irrefutables de las violaciones. Para la periodista, lo más duro, fue ver cómo lo acusados negaban la evidencia. “El visionado de los vídeos era un momento duro, pero para mí era mucho más duro escuchar a esos hombres después del visionado negar lo que acabábamos de ver todos, que era una violación”, dice y reconoce que escuchar las declaraciones de los familiares de los acusados, “familias rotas”, también fue duro. “Había muchos que le pedían disculpas (a Gisèle), que se dirigían a ella y le decían que sentían mucho el sufrimiento que ellos habían podido causarles, pero no reconocían la intencionalidad de haberla violado (…) ella solo miraba a los que reconocían el delito”, nos cuenta. Sobre las excusas rocambolescas que daban los violadores en el juicio para justificar sus violaciones a Gisèle y no haber salido corriendo a denunciar a la policía, Villaécija hizo toda una tipología a la que dedica un capítulo en el libro como la “violación física pero no cerebral”, otros hablan de “una violación involuntaria”. Este juicio impulsó cambios en el Código penal francés. Este juicio de Mazan fue muy importante para volver a estudiar conceptos que parecen fáciles y sencillos, como el dar el consentimiento para tener una relación sexual, pero que muchos lo interpretan como quieren. Y en este caso era flagrante, puesto que la víctima estaba sedada, drogada, imposible dar su consentimiento. La mayoría de los violadores afirmaron que no la estaban violando porque “tenían el consentimiento del marido”. Este caso impulsó la modificación del Código Penal francés que introdujo el consentimiento y redefinió que la violación o agresión sexual es cualquier acto sexual sin consentimiento, ampliando así la definición que anteriormente exigía “violencia, coacción, amenaza o sorpresa”. En Aviñón se creó una especie de microcosmos, una burbuja, en la que, en el bar de al lado del Tribunal, la periodista podía estar tomando algo con otro compañero de profesión y dos mesas más allá estaban instalados algunos acusados, o los abogados, o con la misma Gisèle o la abogada de su marido y principal acusado. “Fueron muchos días, muchas semanas y meses compartiendo espacios no sólo dentro, sino también fuera del tribunal”, afirma. “Al final ese viaje que hicimos cada uno en el papel que nos había tocado, lo hicimos juntos, y tenías que empatizar para encontrar respuestas”, explica. Un viaje muy transformador Un viaje que fue transformador para muchos de los que, de una manera u otra, vivieron esos días, un proceso que ilustra muy bien las conversaciones que tuvo con un camarero de un bar que aparece en el libro en varias ocasiones. “Hicimos un poco un viaje a la inversa que es bonita, él empezó en posición de hombre defendiendo a los acusados y acabó al final echándoles del bar e intentando entendernos a nosotras (…) yo hice un viaje parecido, intenté meterme en la cabeza de esos hombres”, analiza. Después de tantos meses escribiendo sobre el monstruo de Mazan y los demás violadores “de forma obsesiva”, una parte de Raquel Villaécija sigue en el Tribunal de Aviñón, donde intentó buscar respuestas a por qué Dominique Pelicot drogaba a su mujer, con la que llevaba 50 años, con Lorazepam, la violaba y la ofrecía a otros hombres. “Unos hombres corrientes”, que “no normales”, como explica en el libro, muchos disfuncionales por haber sufrido abusos en la infancia o tener adicciones varias. También intentó entender por qué ni uno sólo salió de esa habitación para denunciar ante la policía el caso. Muchas de las repuesta que obtuvo “no fueron satisfactorias”. “Estoy todavía valorando los daños colaterales”, concluye.

La periodista Raquel Villaécija (Madrid, 1981) acaba de publicar el libro ‘La Vergüenza. Crónica del juicio del caso Pelicot' (Penguin Random House), un juicio que hace un año estremeció al mundo. El monstruo de Mazan, como se refiere a él la autora, drogó durante una década a su mujer para dejarla inconsciente y violarla junto a otros hombres. Un año después de ese macrojuicio en el que juzgaron a 50 personas, Villaécija firma un libro donde cuenta lo que no incluyó en sus crónicas y gran parte de lo que vivió. De un juicio sobre un caso tan sórdido que se ha cubierto durante casi cuatro meses no se puede salir indemne. La periodista que en ese momento trabajaba para el diario español ‘El Mundo' nos confiesa que una parte de ella todavía está en ese juicio que se abrió en septiembre de 2024, que empezó cubriendo con camisetas de verano y terminó con abrigo en diciembre de ese año. “Ha sido como un exorcismo”, nos explica sobre el proceso de escritura del libro Raquel Villaécija, que en la actualidad trabaja desde Francia para ‘El País' y para esta casa, Radio Francia Internacional. “Lo que vivimos los tres meses y pico que duró el juicio fue muy intenso y, de alguna manera, cuando acabó el proceso nos quedamos un poco vacíos”, nos cuenta la periodista que acudió al proceso con la idea de quedarse sólo unos días, pero que quedó atrapada por la historia. “Para mí era muy importante entender por qué esos hombres habían acabado haciendo lo que hicieron”, afirma. 3.800 imágenes y vídeos de las violaciones En septiembre de 2024, el mundo descubrió horrorizado el caso Pelicot. Un septuagenario que fue detenido por grabar bajo las faldas de unas mujeres en un supermercado, pero la policía descubrió lo impensable. Al registrar su casa encontraron 3.800 imágenes y videos filmados entre 2011 y 2020. Pelicot reconoció que drogaba a su mujer con Lorazepam para sedarla, luego invitaba a hombres que contactaba por internet en la web coco.fr, hoy clausurada, para violarla junto a él. Se calcula que la violaron 200 veces. La policía logró identificar, gracias a las grabaciones a 51 hombres, que fueron juzgados en Aviñón (sur de Francia). Sólo uno no acudió al juicio porque se fugó antes de ser detenido. El libro de Villaécija no está organizado de forma cronológica, sino más bien por temáticas, lo que permite contar aspectos que no pudo contar en sus crónicas y, sobre todo, contarlo en primera persona, “eliminando la barrera de la tercera persona que utilizas cuando trabajas en prensa”, afirma. De esta manera descubrimos aspectos y dimensiones de un macro juicio que supuso un antes y un después por muchas razones. Una, tal vez, la más importante, es que el proceso fue público, por el expreso deseo de la víctima, Gisèle Pelicot, quien quería que “la vergüenza cambiara de bando”, que se trasladara al violador y no se quedara en la víctima. Eso supuso que los periodistas, entre ellos Raquel Villaécija, pudieran visionar los videos sórdidos en los que se veía cómo los hombres violaban a Gisèle, completamente sedada. Unas pruebas irrefutables de las violaciones. Para la periodista, lo más duro, fue ver cómo lo acusados negaban la evidencia. “El visionado de los vídeos era un momento duro, pero para mí era mucho más duro escuchar a esos hombres después del visionado negar lo que acabábamos de ver todos, que era una violación”, dice y reconoce que escuchar las declaraciones de los familiares de los acusados, “familias rotas”, también fue duro. “Había muchos que le pedían disculpas (a Gisèle), que se dirigían a ella y le decían que sentían mucho el sufrimiento que ellos habían podido causarles, pero no reconocían la intencionalidad de haberla violado (…) ella solo miraba a los que reconocían el delito”, nos cuenta. Sobre las excusas rocambolescas que daban los violadores en el juicio para justificar sus violaciones a Gisèle y no haber salido corriendo a denunciar a la policía, Villaécija hizo toda una tipología a la que dedica un capítulo en el libro como la “violación física pero no cerebral”, otros hablan de “una violación involuntaria”. Este juicio impulsó cambios en el Código penal francés. Este juicio de Mazan fue muy importante para volver a estudiar conceptos que parecen fáciles y sencillos, como el dar el consentimiento para tener una relación sexual, pero que muchos lo interpretan como quieren. Y en este caso era flagrante, puesto que la víctima estaba sedada, drogada, imposible dar su consentimiento. La mayoría de los violadores afirmaron que no la estaban violando porque “tenían el consentimiento del marido”. Este caso impulsó la modificación del Código Penal francés que introdujo el consentimiento y redefinió que la violación o agresión sexual es cualquier acto sexual sin consentimiento, ampliando así la definición que anteriormente exigía “violencia, coacción, amenaza o sorpresa”. En Aviñón se creó una especie de microcosmos, una burbuja, en la que, en el bar de al lado del Tribunal, la periodista podía estar tomando algo con otro compañero de profesión y dos mesas más allá estaban instalados algunos acusados, o los abogados, o con la misma Gisèle o la abogada de su marido y principal acusado. “Fueron muchos días, muchas semanas y meses compartiendo espacios no sólo dentro, sino también fuera del tribunal”, afirma. “Al final ese viaje que hicimos cada uno en el papel que nos había tocado, lo hicimos juntos, y tenías que empatizar para encontrar respuestas”, explica. Un viaje muy transformador Un viaje que fue transformador para muchos de los que, de una manera u otra, vivieron esos días, un proceso que ilustra muy bien las conversaciones que tuvo con un camarero de un bar que aparece en el libro en varias ocasiones. “Hicimos un poco un viaje a la inversa que es bonita, él empezó en posición de hombre defendiendo a los acusados y acabó al final echándoles del bar e intentando entendernos a nosotras (…) yo hice un viaje parecido, intenté meterme en la cabeza de esos hombres”, analiza. Después de tantos meses escribiendo sobre el monstruo de Mazan y los demás violadores “de forma obsesiva”, una parte de Raquel Villaécija sigue en el Tribunal de Aviñón, donde intentó buscar respuestas a por qué Dominique Pelicot drogaba a su mujer, con la que llevaba 50 años, con Lorazepam, la violaba y la ofrecía a otros hombres. “Unos hombres corrientes”, que “no normales”, como explica en el libro, muchos disfuncionales por haber sufrido abusos en la infancia o tener adicciones varias. También intentó entender por qué ni uno sólo salió de esa habitación para denunciar ante la policía el caso. Muchas de las repuesta que obtuvo “no fueron satisfactorias”. “Estoy todavía valorando los daños colaterales”, concluye.

Studijā NBS Zemessardzes štāba virsnieks, majors Jānis Slaidiņš un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks, LATO valdes loceklis Sandis Šrāders.

Iniciamos un nuevo programa de la mano con el Comando Norte, en el que Nacho Carretero y Aitana Castaño se reúnen con Raquel Villaécija, periodista  y autora de libro "La vergüenza", una crónica sobre uno de los juicios más mediáticos y duros de la historia.  Una semana más abrimos el club de la Miss Experiencia para recibir a Mamen García que tiene 78 años y fue actriz, compositora, cantante, pianista y autora del jingle publicitario de Mercadona. Seguimos con Meterse en un Jardín, con Eduardo Barba, en el que hacemos un viaje fascinante a las raíces de las plantas. Y los últimos 15 Minutos se los dedicamos a la Fama donde Martin Bianchi nos hace un repaso sobre la publicación de las prometedores memorias de Isabel Preysler, el reencuentro de la Familia Real en Oviedo a raíz de los premios Princesa de Asturias y la renuncia del hermano del rey Carlos III de Inglaterra, el príncipe Andrés, tras su reiterados y probados escándalos.

Stāsta UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Kultūras sektora vadītāja Beāte Lielmane  Dokumentārais mantojums ir nozīmīgs instruments nemateriālā jeb dzīvā mantojuma saglabāšanā, savukārt nemateriālais mantojums palīdz izprast dokumentārā mantojuma nozīmi. Spilgts piemērs šai mijiedarbībai ir antropologa Artūra Bernarda Dīkona (Arthur Bernard Deacon) piezīmju un zīmējumu kolekcija no viņa lauka pētījumiem Vanuatu. Tā 2013. gadā tika iekļauta UNESCO programmas "Pasaules atmiņa" starptautiskajā reģistrā. Vanuatu ir neliela salu valsts Klusajā okeānā uz austrumiem no Austrālijas. Jau 20. gadsimta 20. gados tās unikālais nemateriālais mantojums bija apdraudēts. Tieši to dokumentēja Dīkons, kurš 1926. gadā ieradās Malekulas salā, kas ir daļa no Jaunhebridu salu arhipelāga, uz kura mūsdienās atrodas Vanuatu Republika. Diemžēl viņa pētījumi aprāvās traģiski pāragri – 1927. gadā 23 gadu vecumā viņš mira no malārijas komplikācijām. Dīkons piedzima 1903. gadā Krievijas impērijā dzīvojošā angļu ģimenē. Viņa tēvs strādāja kuģniecības uzņēmumā – vienā no galvenajiem kuģu būvniecības centriem Melnajā jūrā, mūsdienu Mikolajivā, Ukrainā. Trīspadsmit gadu vecumā topošais pētnieks tika nosūtīts atpakaļ uz Angliju, lai pabeigtu izglītību. Dīkons absolvēja Trīsvienības koledžu Kembridžā un ieguva stipendiju saviem antropoloģiskajiem lauka pētījumiem. Viņa kolekcijā, kas glabājas Karaliskajā Antropoloģijas institūtā Londonā, ietilpst 16 piezīmju grāmatas, korespondence, vietvārdu rādītāji, glosāriji, ģenealoģiski pārskati, pasakas, kartes, diagrammas un zīmējumi. Materiāli sniedz ieskatu vietējo priekštatos par katru cilvēka dzīves posmu – no dzimšanas līdz apbedīšanai –, kā arī laulībās, radniecības sistēmās, maģijā, medicīnā, astronomijā, mūzikā un sadzīves prasmēs – no lauksaimniecības līdz kanoe izgatavošanai. Dīkons apraksta arī neparastas Vanuatu tradīcijas. Piemēram, atsevišķos rajonos meiteņu iniciācija sieviešu kārtā notika, izsitot tām divus augšējos priekšzobus. Ja tas nebija noticis pirms laulībām, rituālu pirms kāzām veica līgavas mātes brālis, apmaiņā pret to saņemot cūkas. Cūkas vietējā sabiedrībā bija galvenais bagātības un prestiža simbols – tās nogalināja tikai svētku un rituālu laikā. Sociālais statuss tika iegūts nevis ar cūku skaitu, bet ar to kvalitāti. Īpašu nozīmi ieguva pseidohermafrodītiskās cūkas, kurām bija gan tēviņu, gan mātīšu dzimumorgāni. Tā kā tās tika izmantotas ceremonijās, vietējie tās īpaši pavairoja. Tādēļ mūsdienās Vanuatu ziemeļos pat ir izveidojies atsevišķs starpdzimumu mājas cūku paveids. Savukārt mežacūkas tika klasificētas pēc ilkņu formas un to attīstības pakāpes – Lambumbu cilts atšķīra 11 tipus, bet Seniangas cilts pat 23. Šis antropoloģiskais materiāls ir unikāls tilts starp dokumentāro un nemateriālo mantojumu. To apliecina fakts, ka UNESCO Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā iekļauta Vanuatu smilšu zīmējumu tradīcija. Zīmējumi tiek veidoti, ar vienu pirkstu smiltīs, pelnos vai mālā velkot nepārtrauktas līnijas, radot simetriskus ģeometriskus rakstus. Šie zīmējumi kalpo kā saziņas līdzeklis starp aptuveni 80 valodu grupām, kā arī kā mnemoniski līdzekļi rituāliem, stāstiem, dziesmām, zināšanām par kosmoloģiju, arhitektūru, amatniecību un horeogrāfiju. Dīkons uzsvēra, ka šajā tradīcijā galvenais nav gala rezultāts, bet gan pats radīšanas process – līnijas nepārtrauktība un vienmērība. Apstāšanās tiek uzskatīta par nepilnību.

Rafał Milejski

Latvijas Nacionālā nemateriālā kultūras mantojuma saraksts papildināts ar sešām jaunā vērtībām. Viena no tām - talku tradīcija Latvijā. Vēl sarakstam pievienota garmanes spēle Latgalē, pirts tradīcija Latvijā, Latvijas tradicionālā spēle "Novuss", Nautrēnu kultūrtelpa un nēģu zveja Salacā un Svētupē. Kultūras rondo plašāk runājam par talkošanu ar mākslas vēsturnieci, publicisti, "Piebalgas kultūrtelpas biedrības" vadītāju Elvitu Ruku, kura tieši raidījuma skanēšanās laikā svinīgā ceremonijā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā pasniedz apliecinājumu šīs vērtības pieteicējiem. "Atradu vēsturisko pamatojumu talkām, kā cilvēki gājuši viens pie otra talkot, kāds bijis goda kodekss, kādus darbus darīja, kādus - nē. Talku tradīcija ir apliecinājums tam, kā cilvēki ir spējuši pašorganizēties, kā spējušas sastrādāties dažādas paaudzes, kaimiņi, ģimenes, kā tas vieno šo kopienu," atzīst Elvita Ruka, stāstot, ka tieši atgriešanās senču zemē Piebalgā viņu rosinājusi domāt par vietējo kopienu un kopīgiem darbiem tajā. Viņas rosinājums bijis projekts "No talkas uz balli", kurā apvienojušies piecu māju pudura saimnieki Piebalgā. Reportāžas par talkām var lasīt virtuālajā žurnālā.

Czy Sobór Nicejski „sprzedał” chrześcijaństwo filozofii greckiej?W nowym odcinku serii NICEA 325 ojcowie Damian Mrugalski OP i Dominik Jarczewski OP rozmawiają o hellenizacji wiary, platonizmie, Orygenesie i Benedykcie XVI. Jak filozofia wpłynęła na Credo, a jak chrześcijaństwo zmieniło filozofię? Posłuchaj rozmowy o tym, jak rozum i wiara od początku tworzyły wspólną historię.00:00:00 Czy Sobór Nicejski „sprzedał” chrześcijaństwo filozofii greckiej?00:02:30 Czym była teza Adolfa von Harnacka o „skolonizowanym” chrześcijaństwie?00:04:50 Co Benedykt XVI powiedział w Ratyzbonie o hellenizacji?00:07:50 Czy hellenizacja zaczęła się przed Chrystusem?00:10:40 Czy po Soborze Nicejskim Kościół odrzucił filozofię?00:17:10 Czy judaizm palestyński był mniej „grecki” niż aleksandryjski?00:24:20 Które szkoły filozoficzne najbardziej wpłynęły na chrześcijaństwo?00:28:50 Czy neoplatonicy kopiowali chrześcijaństwo?00:34:30 Czy chrześcijaństwo wpłynęło na rozwój filozofii?00:36:30 Dlaczego dla Platona materia była zła, a dla chrześcijan – dobra?00:41:20 Czy Kościół dogmatyzował filozofię?00:44:40 Dlaczego tytuł „Boża Rodzicielka” wywołał wielki spór w Kościele?00:48:30 Jak chrystologia zrodziła definicję osoby?00:50:00 Czy chrześcijaństwo zapłodniło filozofię?☞ Podcast Nicea 325 prowadzi Dominik Jarczewski OP dominikanin i regens Polskiej Prowincji Dominikanów, odpowiedzialny za studia braci. W rozmowach z zaproszonymi gośćmi odkrywa sens i znaczenie Credo wyznania wiary, które od wieków jednoczy chrześcijan.

Toute l’équipe du président du conseil régional FTQ Montréal métropolitain était à la marche du 4 octobre pour «soutenir Gaza». Ils se font critiquer par le CIJA de prendre part à une marche conjointe avec des groupes qui scandent des slogans de haine et d'appel à la mort depuis 2 ans. Pourquoi la FTQ a pris position dans ce conflit ? On va lui demander. Entrevue avec Marc-Édouard Joubert, président du conseil régional FTQ, Montréal métropolitain. Regardez aussi cette discussion en vidéo via https://www.qub.ca/videos ou en vous abonnant à QUB télé : https://www.tvaplus.ca/qub ou sur la chaîne YouTube QUB https://www.youtube.com/@qub_radioPour de l'information concernant l'utilisation de vos données personnelles - https://omnystudio.com/policies/listener/fr

#zachęta #chrześcijanin #chrześcijaństwo #przyjaźń #znajomi #radość #dobro Zacznij wspierać ten kanał, a dostaniesz te bonusy: https://www.youtube.com/channel/UCUZ9x49ZuhZt1QVJafMy5rA/join

W tym odcinku ks. dr Grzegorz Strzelczyk tłumaczy, dlaczego w Credo mówimy, że Jezus Chrystus jest „współistotny Ojcu”. To słowo (Homousios) nie występuje w Biblii, ale stało się kamieniem węgielnym Trójcy Świętej i całej wiary chrześcijańskiej.Dowiedz się, na czym polegał spór ariański, jak filozofia grecka została włączona do języka teologii, by precyzyjnie opisać istotę Boga, i jak jedno słowo z Soboru Nicejskiego przełamało trudności w rozumieniu zbawienia. Ks. Strzelczyk omawia również praktyczny wymiar współistotności, pokazując, jak dogmat wpływa na nasze życie i relacje.⏰ PODZIAŁ CZASOWY00:00:00 Intro00:03:00 Co znaczy, że Jezus jest „współistotny Ojcu”?00:06:00 Spór ariański: Kim był Ariusz i o co toczyła się walka o istotę Boga?00:09:00 Filozofia grecka w teologii: Czym jest natura i istota?00:12:00 Czy Trójca Święta oznacza wiarę w trzech bogów (politeizm)?00:15:00 Klucz Credo: Dlaczego słowo „współistotny” było przełomem?00:18:00 Ks. Strzelczyk o tym, jak filozofia wpłynęła na język dogmatów00:21:00 Współistotny człowiekowi: Chrystus jako w pełni Bóg i w pełni człowiek00:25:00 Zbawienie jako naprawa naszej natury ludzkiej – mechanizm zbawienia00:28:00 Jak pojmować mękę? Czy Bóg może cierpieć?00:32:00 Natura Boska i ludzka w Jezusie: Jak one się łączą?00:36:00 Dlaczego bez Wcielenia nie ma zbawienia?00:39:00 Praktyczny wymiar współistotności: Relacja Boga i człowieka00:42:00 Jak rozumieć Credo i "współistotny" dzisiaj?00:45:00 Dlaczego "współistotny" wciąż zmienia naszą wiarę?☞ Podcast Nicea 325 prowadzi Dominik Jarczewski OP dominikanin i regens Polskiej Prowincji Dominikanów, odpowiedzialny za studia braci. W rozmowach z zaproszonymi gośćmi odkrywa sens i znaczenie Credo wyznania wiary, które od wieków jednoczy chrześcijan.

O marketingowej strategii chrześcijańskich kościół, które przynoszą efekty odwrotne od zamierzonych. Chrześcijaństwo się cofa, jest niepopularne i niemodne. A te formy, które odnoszą sukcesy są tak zmodyfikowane, że ciężko już je w ogóle nazwać chrześcijaństwem. A może tak musi być i już? A może wcale nie musi, może jest inna metoda, tylko trzeba się odważyć?

Kim jest Jezus Chrystus? Pan, Mesjasz i Zbawiciel. W piątym odcinku serii Nicea 325 przyglądamy się słowom Credo: „Wierzę w Pana Jezusa Chrystusa”. Co naprawdę znaczy, że Jezus jest Panem? Dlaczego to wyznanie wprost wskazuje na Jego boskość? Rozmawiamy także o tytule Mesjasza, skąd się wziął, jakie były oczekiwania Żydów w czasach Jezusa i dlaczego Chrystus nie spełnił ich politycznych marzeń. Pojawia się też pytanie o imię Jezus i jego znaczenie: „Bóg zbawia”. Gościem Dominika Jarczewskiego OP jest Rafał Wędzicki OP, biblista i student Pisma Świętego w Jerozolimie.⏰ PODZIAŁ CZASOWY00:00:45 Dlaczego w Credo mówimy: „Wierzę w Pana Jezusa Chrystusa”?00:03:07 Co znaczy, że Jezus jest „Panem”?00:06:27 Dlaczego tytuł „Pan” wprost oznacza, że Jezus jest Bogiem?00:07:30 Kto pierwszy nazwał Chrystusa „Panem”?00:09:41 Dlaczego w Credo podkreślamy: „jednego Pana”?00:13:13 Czy „Kyrios” dla Jezusa pochodziło z kultu cesarza?00:15:18 Co oznacza tytuł „Chrystus – Pomazaniec”?00:19:08 Czy Jezus był Mesjaszem – Królem, Kapłanem czy Prorokiem?00:20:20 Jakie oczekiwania wobec Mesjasza mieli Żydzi w czasach Jezusa?00:22:16 Czy wiara w Mesjasza była powszechna przed narodzeniem Chrystusa?00:24:37 Czy przed Jezusem i po Nim pojawiali się inni „Mesjasze”?00:27:02 Co znaczy imię Jezus i dlaczego jest tak ważne?00:30:22 Jakimi jeszcze tytułami nazywali Jezusa pierwsi chrześcijanie?00:34:14 Dlaczego dla chrześcijan Jezus jest przede wszystkim Zbawicielem?☞ Podcast Nicea 325 prowadzi Dominik Jarczewski OP dominikanin i regens Polskiej Prowincji Dominikanów, odpowiedzialny za studia braci. W rozmowach z zaproszonymi gośćmi odkrywa sens i znaczenie Credo wyznania wiary, które od wieków jednoczy chrześcijan.Dołącz do nas w misji głoszenia Prawdy! Wesprzyj studia Pawła Jamroza OP w USA.Wejdź na stronę:

Studijā LU profesors Jānis Ikstens un politoloģe, Rīgas Stradiņa universitātes docētāja Lelde Metla-Rozentāle.

Turpinām iepazīt Latvijas dabu, šoreiz saruna par kādiem īpaši aizsargātiem nakts dzīvniekiem, bez kuriem nav iedomājami vecu māju pagrabi vai bēniņi - sikspārņiem. Šie neparastie dzīvnieki gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē dzīvo kājām gaisā - tie pasauli sadzird nevis saredz un par savu ērtāko un komfortāko vidi uzskata tās vietas, no kurām cilvēks labprātāk vairās - tumšus pagrabus, alas, bēniņus un pamestas ēkas. Kā Latvijā klājas sikspārņu sugām, kura ir Latvijas sikspārņu galvaspilsēta un ko zinām par sikspārņiem piemītošo prasmi - eholokāciju? Raidījumā Zināmais nezināmajā iepazīstina Latvijas Universitātes Bioloģijas institūra pētnieks, sikspārņu pētnieks Viesturs Vintulis un ihtiologs Ivars Putnis.   Raidījuma noslēgumā zinātnes ziņas Pirmdienas tiešām ir nogurdinošākas smadzenēm un ķermenim. Ne viens vien cilvēks, sākot jaunu darba nedēļu pirmdienā, būs nodomājis, cik pirmdienas ir grūtas dienas. Gadu desmitiem lietots arī apzīmējums “pirmdienas nomāktība” jeb angļu valodā “Monday blues”, kas kopumā raksturojis smagnēju sajūtu katras jaunas darba nedēļas sākumā. Bet par to visu iespējams runāt arī no medicīnas un psiholoģijas skatpunkta, un par to raksta “Scientific American”. Miljoniem cilvēku pasaulē nezina, ka viņiem ir cukura diabēts. Par to vēsta “Science Daily”. Mākslīgā intelekta asistents Albānijā kļuvis par “ministru”. Aizvadītās nedēļas laikā viena no mediju lappusēs bieži fiksētām ziņām bijusi par to, ka Albānijas premjerministrs Edi Rama iecēlis pasaulē pirmo mākslīgā intelekta ģenerēto ministru, kurš pārraudzīs publiskos iepirkumus, lai novērstu korupciju. Ministra vārds ir “Diella”, un albāņu valodā tas nozīmē “saule”. Par šo var lasīt vietnē “Kursors.lv” un citos avotos. Sarunu boti, kas apgalvo, ka ir Jēzus: evaņģēlija sludināšana vai ķecerība? Par to var lasīt vietnē “Nature”.

Androgēnā alopēcija liek daudzām sievietēm visā pasaulē raizēties par savu matu rotu un, ko tur slēpt, ietekmē arī psihoemocionālo komfortu. Kā palīdzēt un ko var solīt mūsdienu medicīna, lai matu izkrišanas problēmas sagādātu iespējami mazāk problēmu, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē dermatoloģe Jekaterina Pudova, dermatoveneroloģe Kristīne Poiša un ģimenes ārste, matu slimību speciāliste Inga Zemīte. "Alopēcija ir termins, kas apraksta, ka mēs zaudējam matus," skaidro Jekaterina Pudova. "Ja arī pacientam tikko ienākot kabinetā var redzēt, ka ir matu apjoma izmaiņas, iemesli tam var būt dažādi, tie var būt arī dažādi alopēcijas veidi, līdz ar to arī terapija būs atšķirīga." "Matam ir gan sava augšanas, gan izkrišanas fāze. Vidēji mats aug no diviem līdz līdz astoņiem gadiem un dzīves laikā šīs fāzes var samazināties. Arī pie dažādām slimībām var samazināties arī mata augšanas cikls," skaidro Kristīne Poiša. Inga Zemīte norāda, ka cilvēkam uz galvas ir apmēra 100 tūkstoši matu. "Cilvēks sāk redzēt, ka viņam mati sāk pasliktināties tad, kad viņš ir zaudējis 50 procentus no saviem simts tūkstošiem," norāda Inga Zemīte. "Tas nozīmē, ka mēs mēs nezinām, ka zaudējam matus. Mēs nezinām, ka mums no simts tūkstošiem ir palikuši 70 tūkstoši. Tad, kad paliek 50 tūkstoši, spīd cauri, tad meklējam palīdzību." "Androgēna alopēcija nozīmē, ka matiņš sāk miniaturizēties vīrišķā hormona iespaidā," skaidro Inga Zemīte. "Sieviete atnāk saka: Dakter, man visi hormoni ir pārbaudīti, man nav androgēnā alopēcija. Es saku: Bet ja jūs uztaisītu analīzes visiem pasaules vīriešiem, viņiem visiem hormoni būtu kārtībā, bet 70% no vīriešiem izkrīt mati. Androgēnu alopēcija nav atkarīga no hormoniem lielākajā daļā gadījumu, tā ir atkarīgi no mata saknītes īpatnības reaģēt uz šo hormonu. Un tā ir ģenētiski nosacīta īpatnība. Mata saknē ceļš, caur kuru hormons spēj matu miniaturizēt, ir iebūvēts. Taču androgēnā alopēcija dzīves laikā lēnām parādās. Ir pētījumi pierādījuši, ka no 20 līdz 30 gadu vecumam apmēram 12% sieviešu ar androgēnā alopēcija; no 30 līdz 50 gadiem - 20 procentiem. Un kā ir 50 gadi, kā sākas menopauze, 57% sieviešu ir androgēnā alopēcija. Tā ir ļoti viegli diagnosticējama slimība.  Katram otrajma pacientam, kas ienāk kabinetā, varu teikt, ka viņam ir androgēnā alopēcija. Tad ir jāskatās tālāk, kas tai ir licis parādīties. Kad to visu savāc kopā, saliec pa plauktiņiem un mati sāk atjaunoties, tā diezgan patīkama situācija gan pacientam, gan arī mums kā ārstiem, jo tas gandarījums jau ir liels.  Runājot par blaugznām un matu mazgāšanu Inga Zemīte noraida mītu, ka matu mazgāšana ir kaitīga.  "Ja cilvēkam ir alerģijas pret kāda konkrēta šampūna sastāvdaļu, tad viņam nevajag šo šampūnu lietot. Bet mazināšana nav nekāds bubulis"," atzīst ārste. "Ja tās blaugzniņas un plēksnītes parādās, tas nozīmē, ka viņas ir mehāniski nepietiekoši bieži labi noņemtas no galvas ādas. Un kas to dara? To dara šampūns. Tie pretblaugznu šampūni, kas aptiekās ir, to var paņemt, ieputot, paturēt piecas minūtes, izskalot. Pirmajā brīdī, ja blaugzniņas ir jau kādu laiku krājušās, var pavairoties, un tad cilvēks saka, ka šis šampūns man neder. Bet kādreiz tas liecina par to, ka viņš patiesībā strādā diezgan labi, jo viņš sāk atlobīt to, kas tur ir krājies." Parastā situācijā pietiek, ka galvu biežāk mazgā. Ja blaugznas nepāriet, viņa iesaka tautas metodi: Pulverizatorā ieliet vienu ēdamkaroti ābolu etiķa, četras ēdamkarotes ūdens, sakratīt, izsmidzināt uz galvas un atstāt apmēram piecas minūtes un tad mazgāt ārā.  Procedūra jāveic reizi nedēļā. 70% cilvēku blaugznu jautājumu tas atrisina.  

Herezje od zawsze towarzyszyły Kościołowi i paradoksalnie pomagały mu lepiej rozumieć wiarę. W trzecim odcinku serii „Wierzę. Amen” o. Damian Mrugalski OP tłumaczy, czym naprawdę jest herezja, jak rodziła się z interpretacji Biblii i dlaczego Sobór Nicejski musiał zmierzyć się z arianizmem. Mówimy też o innych nurtach, takich jak adopcjonizm czy modalizm, i o tym, jak dawne błędy powracają dziś w nowych formach, np. w przekonaniu, że wszystkie religie są równe. ⏰ PODZIAŁ CZASOWY00:00:00 INTRO00:07:31 Dlaczego każda herezja wyrasta z Biblii? 00:23:47 Czy arianizm naprawdę opanował cały Kościół? 00:29:32 Jakie odkrycia potwierdzają relacje św. Ireneusza o herezjach? 00:32:27 Jakie źródła zachowały się o Ariuszu i jego nauce? 00:34:42 Na czym polegał adopcjonizm i dlaczego był podobny do arianizmu? 00:38:09 Co dokładnie twierdził Ariusz o Chrystusie? 00:39:18 Co Sobór Nicejski orzekł o Synu i Duchu Świętym? 00:42:16 Jak ojcowie Kapadoccy bronili wiary w Ducha Świętego? 00:45:19 Dlaczego po Nicei wciąż trwały spory o biskupów i herezje? 00:47:10 Czy herezje naprawdę kiedykolwiek umierają? 00:48:42 Jakie współczesne herezje widział Benedykt XVI? ☞ Podcast Nicea 325 prowadzi Dominik Jarczewski OP dominikanin i regens Polskiej Prowincji Dominikanów, odpowiedzialny za studia braci. W rozmowach z zaproszonymi gośćmi odkrywa sens i znaczenie Credo wyznania wiary, które od wieków jednoczy chrześcijan.

Daudzdzīvokļu māju renovācijas projekti pagaidām vairāk tiek īstenoti valstspilsētās. Bet kā ir mazpilsētās? Kā tur norit māju renovācija, raidījumā Kā labāk dzīvot diskutē jurists, "Būves nākotnei" dibinātājs Jānis Uzulēns, SIA "Ludzas apsaimniekotājs" valdes loceklis Juris Vorkalis un Ludzas novada pašvaldības Nekustamo īpašumu pārvaldības nodaļas energopārvaldniece Ieva Bite.

Viss, basketbola svētki beidzās! Ko mēs varam sagaidīt no mūsu komandas nākotnē un ko no citām! Fenikss – Tagad arī Online https://fenikss.lu/

Vācijas izlase svētdien, 14. septembrī, Rīgā finālspēlē ar 88:83 pieveica Turcijas basketbolistus un izcīnīja valstsvienības vēsturē otro Eiropas čempionu titulu.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Bērni atgriezušies skolā un līdz ar to arī sastrēgumi ielās, darba ritms atgriezies ar pilnu jaudu. Koalīcija ir paspējusi vienoties par kandidātu tiesībsarga amatam, izskatās, ka Rīgas Stradiņa universitātes profesori Karīnu Palkovu amatā apstiprinās. Kā būs ar Ģenerālprokurora izvēli, tur intriga ir lielāka. Katrā ziņā konkursā uz šo amatu pieteicies arī bijušais ģenerālprokurors Juris Stukāns, kurš piedalījās iepriekšējā konkursā, kur neizvēlēja nevienu. Tikmēr valdībai gandrīz visas domas ir par budžetu un naudas taupīšanu. Par izdienas pensiju saņēmēju loka būtisku sašaurināšanu valdībā konceptuāls atbalsts panākts. Nauda būs jāpietaupa arī iedzīvotājiem – sabiedriskajā transportā cenas atkal celsies. Par to un citiem nedēļas notikumiem spriežam Krustpunktā. Analizē politoloģe Iveta Kažoka, Latvijas TV Ziņu dienesta producente Rudīte Spakovska un žurnāliste Lauma Niedrīte.

2024. gadā Rīgas Stradiņa universitātes pētnieki aizsāka ekspedīcijas, kuru pirmsākumi meklējami mērnieku laikos - iedzīvotāju antropoloģisko mērīšanu. Pagājušajā vasarā tā bija Piebalga, šogad lauka pētījumi turpinās Kurzemē. Kādus mūsdienu iedzīvotāju veselības, ķermeņa uzbūves un demogrāfiskos rādītājus pētnieki ieguvuši? Kā esam mainījušies vēstures gaitā? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Arta Grabčika, Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas un antropoloģijas institūta asistente, projekta administratore, un Jānis Vētra, Rīgas Stradiņa Universitātes profesors, Anatomijas laboratorijas vadošais pētnieks. "Šajā gadā mēs izvēlējāmies mērījumus veikt trīs pilsētās. Tā varbūt ir tāda būtiska atšķirība no 30. gadiem, kad pārsvarā bija izvēlēti lauku ciemati vai pat viensētas daudzos gadījumos. Mēs izvēlējāmies Kuldīgu, Liepāju un Ventspili," skaidro Jānis Vētra. "Atsaucība bija negaidīti liela. Pētījums katrā pilsētā ilga nepilnas piecas dienas no trešdienas līdz svētdienai, Kuldīgā mums bija 423, Liepājā - 563 dalībnieki nepilnās piecās dienās un Ventspilī - 380 dalībnieku.  Lai ilustrētu, ko tas nozīmē mūsu komandai, kurā ir četri pētnieki, 15 studenti un vēl trīs skenētāji no mūsu partneru firmas, kopumā šai it kā diezgan lielajai komandai, tomēr Liepājā mums vienā dienā ierodas 160 cilvēku. Mums viņi ir jāreģistrē, jāizskaidro pētījums, viņiem ir jāparaksta diezgan apjomīga informētā piekrišana. Viņiem ir jāveic spirometrija, tas ir, elpošanas pārbaude, asinsspiediens jānomēra, viņiem ir jāveic antropometriskie mērījumi ķermenim, pēc tam vēl ir 3D skenēšana, vēl fotografēšana, vēl asinis jānoņem. Ja, piemēram, Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīcā diennaktī ir 250 apmeklētāju, mums deviņās stundās -160. Dienas beigās, kad jautāju studentiem, vai viņi vēl ies uz jūru, viņi teica - ar labu nakti."

Šogad 1. oktobrī tiks indeksētas pensijas vai to daļas, kas nepārsniedz 1488 eiro, atkarībā no darba stāža tās palielinot robežās no 6,35 % līdz 7,87 %, paziņojusi Labklājības ministrija. Kā pensiju indeksācija notiks, un kas jāņem vērā? Bet līdz 2026. gada 31. janvārim strādājošie pensiju saņēmēji var izvēlēties mēnesi, kurā notiks automātiskais pensiju pārrēķins. Cik aktīvi ļaudis izmanto šo iespēju, un kāpēc tas ir svarīgi? Šos jautājumus pārrunāsim Kā labāk dzīvot – studijā Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA) Pensiju metodiskās vadības daļas vadītāja Egita Ose un VSAA Pensiju metodiskās vadības daļas vecākā eksperte Baiba Felsberga.

Studijā Toms Bricis ar stāstiem par Atlantijas okeāna viesuļvētrām, par rudens sezonas laikapstākļu aktualitātēm un arī kāds patīkams dārza stāsts. 

W najnowszej odsłonie „Skądinąd” goszczą o. Wiesław Dawidowski OSA, teolog, były prowincjał zakonu augustianów w Polsce oraz Damian Jankowski, redaktor i publicysta „Więzi”. A rozmawiamy o Leonie XIV i przyszłości chrześcijaństwa. Rozmawiamy także o książce „Leon XIV. Papież na niespokojne czasy”, która jest zapisem rozmowy jaką z Wiesławem Dawidowskim przeprowadził Damian Jankowski. O tym czy Leon XIV to kontynuator polityki Franciszka czy raczej ktoś, kto przeprowadzi w Kościele zwrot konserwatywny. O tym, czy nowy papież przyniesie odrodzenie chrześcijaństwa na Zachodzie. O źródłach wielkiego zainteresowania wyborem następcy Franciszka. O największych wyzwaniach, jakie stoją dziś przed zachodnimi społeczeństwami i o tym, co do dyskusji na ten temat może wnieść chrześcijaństwo. O problemach Kościoła instytucjonalnego w Polsce i na świecie. O tym, czy Leon XI zreformuje polski Kościół. A także o wielu jeszcze innych sprawach. Owocnego słuchania!

Armēnijas, Azerbaidžānas un ASV līderi Baltajā namā paraksta kopīgu deklarāciju par mieru. Pasaule gaida Donalda Trampa un Vladimira Putina plānoto tikšanos Aļaskā 15. augustā. Politiskās aktvitātes Amerikas Savienotajās Valstīs. Pasaules aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs un domnīcas "Ziemeļeiropas politikas centrs" direktors Artis Pabriks. Kurš kuru iztestēs? Pagājušo piektdien, 8. augustā, kad izbeidzās prezidenta Trampa izsludinātais termiņš, kurā Krievijai bija jāpārtrauc karadarbība, Vladimirs Putins saņēma ilgi kārotu balvu – uzaicinājumu uz galotņu tikšanos ar Savienoto Valstu prezidentu, pie tam vēl amerikāņu teritorijā. Protams, Ankoridža nav Vašingtona, bet vēl pagājušogad ap šādu laiku tāds divu valstu līderu samits būtu neiedomājams. NATO ģenerālsekretārs Marks Rite optimistiski izsakās, ka Tramps šo piektdien, 15.augustā, dosies uz Aļasku, lai klātienē beidzot īsti un neatgriezeniski testētu Putina patieso gatavību mieram, jo tikai viņš – Tramps – to spējot. Tikām skeptiķi jautā, ko gan jaunu ASV prezidents cer atklāt agresorvalsts līdera pozīcijā, kas līdzšinējos mēnešos iezīmējusies vairāk vai mazāk kompakta, proti, Putins vēlas teritoriāli un suverenitātes ziņā apcirptu Ukrainu un ērtu tramplīnu turpmākai agresijai. Pagājušās nedēļas otrā puse pagāja intensīvā komunikācijā starp Vašingtonu un Eiropas valstu vadītājiem, iezīmējot aprises tam, ko pirms nedēļas Kremlī izrunājis Trampa īpašais sūtnis Stīvens Vitkofs. Viena konkrēta detaļa ir Ukrainas spēku atvilkšana no krievu vēl neieņemtās Doņeckas un Luhanskas apgabalu daļas kā priekšnoteikums uguns pārtraukšanai. Šādu iespēju kā nepieņemamu un no Ukrainas viedokļa antikonstitucionālu jau noraidījis prezidents Volodimirs Zelenskis. Donalds Tramps pagājušajās dienās vairakkārt izteicies par kādu „teritoriju apmaiņu” starp pusēm, lai gan nav skaidrs, kas pret ko varētu tikt mainīts. Iespējams, kā „apmaiņa” varētu tikt traktēta Kremļa atteikšanās no vēl neiekarotajām Hersonas un Zaporižjes apgabalu daļām, kuras tā jau paguvusi pasludināt par savu teritoriju. Eiropas līderi dažādos formātos uzteikuši Vašingtonas centienus miera labā, taču atgādinājuši vispārzināmo – nekāda vienošanās par Ukrainu nav slēdzama bez Ukrainas un starptautiski atzītas valstu robežas nav maināmas ar militāras agresijas līdzekļiem. Pēdējā deklarācija šai sakarā bija Eiropadomes 12. augusta paziņojums, zem kura, kas zīmīgi, trūkst Ungārijas premjerministra Viktora Orbana paraksta. Eiropas galvaspilsētās acīmredzami nav pārliecības, ka piektdien Ankoridžā nenotiks kāda būtiska piekāpšanās agresorvalstij, piemēram, Baltā nama saimnieka pausta gatavība atzīt Krimu par Krievijas sastāvdaļu. Tā vien šķiet, ka Donalds Tramps uz Aļasku dodas nevis testēt, bet gan lai tiktu testēts. Aizkaukāza mezgls atraisīts? Smaidi un rokasspiedieni – tādu saulainu ainu pasaules mediju fotogrāfi fiksēja 8. augustā Baltajā namā, kur tika parakstīta Armēnijas, Azerbaidžānas un Savienoto Valstu trīspusējā deklarācija par mierīgu noregulējumu teju četras desmitgades konfliktējušo Aizkaukāza valstu starpā. Kā zināms, faktisko konflikta iznākumu noteica Azerbaidžānas militārais pārākums, kas ļāva tai 2023. gada septembrī pārņemt savā kontrolē Kalnu Karabahas jeb Arcakhas reģionu. Šo vēsturisko armēņu zemi padomju vara iekļāva toreizējā Azerbaidžānas PSR kā autonomu republiku, tātad no starptautiski atzīto robežu viedokļa tā ir Azerbaidžānas daļa, tomēr 90. gadu pirmajā pusē notikušā Pirmā Kalnu Karabahas kara rezultātā tā palika faktiskā Armēnijas kontrolē. Kalnu Karabahas atkarošana izraisīja praktiski visu armēņu tautības iedzīvotāju, apmēram simts tūkstošu, bēgšanu uz Armēnijas pamatteritoriju. Sekoja sarunu process, kas, lielā mērā pateicoties Armēnijas premjerministra Nikola Pašinjana gatavībai uz kompromisu, šī gada martā noslēdzās ar vienošanos par starptautiski atzīto robežu atjaunošanu un savstarpējo pretenziju noregulēšanu abu valstu starpā. Pagājušajā piektdienā Vašingtonā tika likvidēts vēl viens nozīmīgs domstarpību avots – jautājums par t.s. Zangezuras koridoru, plānotu transporta savienojumu cauri Armēnijas teritorijai starp Azerbaidžānu un tās rietumu eksklāvu Nahčivanas Autonomo republiku. Iepriekš Azerbaidžānas līderis Ilhams Alijevs draudējis izlauzt ceļu uz eksklāvu ar militāru spēku, bet nu šāda iespēja acīmredzot ir novērsta. Koridora sakarā būtiska loma paredzēta Savienotajām Valstīm, kas ieguvušas ekskluzīvas tiesības uz 99 gadiem tā attīstīšanai. Parakstīšanas ceremonijas laikā Azerbaidžānas prezidents Alijevs nāca klajā ar priekšlikumu nodēvēt koridoru par „Trampa Starptautiskā miera un labklājības trasi”. Pret koridora attīstīšanu jau krasi iebildusi Irāna, kuras robežas tiešā tuvumā tas atrodas, nodēvējot to par potenciālu Rietumu agresijas instrumentu un solot bloķēt. Atturīgi pozitīvi Armēnijas un Azerbaidžānas vienošanos raksturojusi Krievija, par spīti tam, ka vienošanās apliecina nepārprotamu Maskavas ietekmes sarukumu reģionā. Kā norāda analītiķi, aiz Kremļa ārēji rāmās retorikas varētu slēpties pretdarbības plāni, kas, visdrīzāk, būs saistīti ar mēģinājumiem balstīt premjerministram Pašinjanam naidīgus spēkus Armēnijas iekšienē. Tiešā prezidenta pārvalde Vašingtonā 3. augustā Vašingtonā notika nenozīmīgs krimināls starpgadījums: apmēram desmit pusaudži uzbruka diviem vīriešiem nolūkā nolaupīt viņu automašīnu un nodarīja viņiem miesas bojājumus. Uzbrucēji, cik noprotams, nebija bruņoti un aizmuka, tiklīdz tuvumā parādījās policija. Viens no uzbrukumā cietušajiem izrādījās agrākais Valdības efektivitātes departamenta darbinieks, un tas, acīmredzot, ir rosinājis prezidentu Trampu bezprecedenta rīcībai – Vašingtonas policijas pārņemšanai tiešā federālās valdības kontrolē un papildināšanā ar Nacionālās gvardes un Federālā izmeklēšanas biroja spēkiem. Kā zināms, Savienoto Valstu galvaspilsēta un tās tuvākā apkārtne veido īpašu administratīvu vienību – Kolumbijas apgabalu. 1973. gadā pieņemtais Likums par Kolumbijas apgabala pašpārvaldi nosaka, ka prezidentam ir tiesības īpaši kritiskā situācijā uz divām diennaktīm ar vienpersonisku lēmumu pārņemt apgabala policiju savā kontrolē, ar iespēju pagarināt šo situāciju vēl uz mēnesi saziņā ar atbildīgo Kongresa komiteju vadību un locekļiem. Ilgāk par mēnesi tas iespējams tikai tad, ja Kongress pieņem attiecīgu likumu. 11. augustā notikušajā preses konferencē Baltā nama saimnieks paziņoja: „Mūsu galvaspilsētu ir pārņēmušas vardarbīgas bandas un asinskāri noziedznieki, klejojoši mežonīgu jauniešu pūļi, narkotiku apreibināti maniaki un bezpajumtnieki.” Viņš turpināja: „Es paziņoju par vēsturisku rīcību, lai glābtu mūsu valsts galvaspilsētu no noziedzības, asinsizliešanas, haosa un netīrības, un vēl kā ļaunāka.” Protams, kā ikvienā lielā pilsētā, arī Vašingtonā pastāv noziedzības problēmas, taču, spriežot pēc statistikas, situācijai pēdējos gados bijusi tendence uzlaboties. Tomēr statistika nav prezidenta Trampa iemīļota joma, kamēr efektīga varas mehānismu darbināšana – ir. Tagad nu Vašingtonas policija domā, kā iekļaut savā sistēmā federālos aģentus, kuriem lielākoties nav nedz pieredzes, nedz iemaņu kārtībnieku ikdienas funkciju veikšanā. Katrā ziņā ne vien prezidenta retorika, bet arī viss pasākums šķiet pārspīlēts un jau atkal liek runāt par autoritārisma tendenci un tieksmi uz pārmērīgu varas līdzekļu lietošanu. Aizvadītajos Donalda Trampa varas mēnešos šādu precedentu ir jau vesela sērija, sākot ar regulārā karaspēka nosūtīšanu uz Meksikas robežu, beidzot ar neseno kriminālizmeklēšanas uzsākšanu pret prezidenta Obamas administrācijas darbiniekiem, kuri it kā esot fabricējuši pierādījumus par Krievijas iejaukšanos 2016. gada prezidenta vēlēšanās. Tiek arī bilsts, ka patiesais visas pašreizējās spilgtās rosības iemesls ir vēlēšanās novērst elektorāta uzmanību no solītās bet nenotikušās Džefrija Epstīna lietas materiālu publiskošanas, un FIB aģenti no Vašingtonas ielām pēc pāris nedēļām klusi izkūpēšot, līdzīgi kā pirms laiciņa jūras kājnieki no Losandželosas parkiem un bulvāriem. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Lauksaimniecībā visā valstī izsludināta ārkārtas situācija, slimnīcām trūkst naudas, rindas pie ārstiem kļūst arvien garākas, valdošajā koalīcijā atšķirīgi viedokļi par ārpolitiku. Krustpunktā aktualitātes analizē TVNET Grupa galvenais redaktors Toms Ostrovskis, Latvijas TV žurnālists Raimonds Rudzāts un portāla "Delfi" žurnāliste Alīna Lastovska.  

On Sunday Aug. 10, Montreal's 19th annual Pride parade is set to take place, and two local Jewish organizations have been once again been invited to participate—despite a turbulent few days in which the organizers originally barred both Ga'ava and the Centre for Israel and Jewish Affairs. The explusion stemmed from complaints Pride said it received that Ga'ava, a pro-Israel, Jewish 2SLGBTQIA+ group, had used “hateful discourse” in a recent CJN article when describing groups that objected to Zionists participating in the parade this year. The short-lived ban outraged many, since Pride is supposed to be inclusive and a celebration of 2SLGBTQIA+ people, and also because the festival receives over $1 million in government funding. While the reversal is being described by some activists as a victory—and Ga'ava and CIJA, who march together, are pushing for a large turnout ahead of the big day—some members of the Jewish queer community say the whole incident has left them feeling traumatized. There is also some concern about how their enjoyment of the annual Pride experience might be marred by the required heavy security that will be deployed to protect them. On today's episode of The CJN's North Star podcast, host Ellin Bessner gets reaction from Claire Frankel, a recent graduate of McGill University and a board member with JQueer Montreal, as well as from retired Ontario justice Harvey Brownstone. Brownstone was Canada's first openly gay judge, performed numerous same-sex marriages and, years ago, was the president of Chutzpah, a group created in the 1980s to support queer Toronto Jews who had been rejected by their families. Related links Why Montreal's main Pride organization has reversed course and welcomed back two pro-Israel Jewish groups to participate, in The CJN. How Toronto's  2SLGBTQIA+ community faced some hard decisions whether to participate in the 2025 Pride events, in The CJN. Learn more and follow Harvey Brownstone's interviews show. Credits Host and writer: Ellin Bessner (@ebessner) Production team: Zachary Kauffman (senior producer), Andrea Varsany (producer), Michael Fraiman (executive producer) Music: Bret Higgins Support our show Subscribe to The CJN newsletter Donate to The CJN (+ get a charitable tax receipt) Subscribe to North Star (Not sure how? Click here)

Gruzijā valdošā partija "Gruzijas sapnis" pamazām izrēķinās ar saviem opozicionāriem, tos aizturot un liekot aiz restēm. Lai gan protesti Gruzijas ielās notikuši praktiski katru dienu mēnešiem ilgi, situāciju tie nespēj mainīt. Eiropas Savienība tikmēr piedraud atcelt Gruzijai piešķirto bezvīzu režīmu. Eiropā lielākā uzmanība ir pievērsta tirdzniecības vienošanās noslēgšanai ar ASV. Par ekonomiskajiem aspektie runājam Krustpunktā, bet šajā raidījumā mazliet par politiskajām blaknēm. Par ASV runājot, jāpiemin arī tā saucamie Epstīna faili, kas būtiski iespaido politisko noskaņojumu ASV. Vēl lūkojam saprast, kāpēc Šveice uz parlamentu vadītāju konferenci Ženēvā ir ļāvusi ierasties Krievijas domes vadībai? Ir izsniegtas vīzas, lai gan delegācijas dalībnieki, ieskaitot domes priekšsēdētāju, ir iekļauti sankciju sarakstos un Šveice ir pievienojusies Eiropas Savienības sankcijām. Aktualitātes komentē Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un portāla LSM.lv žurnālists Ģirts Kasparāns. Runājot par Krievijas delegācijas ierašanos konferencē Šveicē, sazināmies ar Saeimas priekšsēdētājas biedri Antoņinu Nenaševu ("Progresīvie"), kura piedalās šajā konferencē.  Jaunumi no globālā golfa laukuma Pagājušās nedēļas otrajā pusē Donalds Tramps pavadīja četras dienas Skotijā, apraudzīdams savus turienes golfa kūrortus un pie reizes šo to nokārtodams ar „Vecās pasaules” līderiem. Vispirms bija tikšanās ar Eiropas Komisijas prezidenti Urzulu fon der Leienu Tērberijā, Skotijas rietumu piekrastē, tās finālā paziņojot par noslēgto tirdzniecības vienošanos starp Briseli un Vašingtonu. Daži iztēlo notikušo kā Eiropas kapitulāciju, kas gan ir krietni izkāpināts vērtējums. Eiropai nāksies samierināties ar 15% ievedmuitas tarifu, pie tam nepiemērojot nekādu bāzes tarifu amerikāņu importam, taču nav piepildījušās drūmākās prognozes, kas saistījās ar krietni lielākiem tarifiem Eiropas automobiļu, lidmašīnu un pusvadītāju eksportam. Tāpat Eiropa apņēmusies līdz Trampa prezidentūras termiņa beigām importēt amerikāņu naftu, sašķidrināto gāzi un citus energoresursus 750 miljardu eiro vērtībā, kā arī papildus investēt Savienotājās Valstīs 600 miljardus. Ja par pirmo apņemšanos tiek teikts, ka tā nav reālistiska, ciktāl tas nozīmētu, ka amerikāņiem būtu jānovirza praktiski viss savs pašreizējais attiecīgo energoresursu eksports tikai uz Eiropas Savienību, tad otrās apjomi neko daudz nepārsniedzot domājamo investīciju summu, kādu Eiropas uzņēmumi arī bez īpašas vienošanās varētu ieguldīt Savienotajās Valstīs. Vispārējais secinājums ir, ka vienošanās, protams, nav vienlīdzīga, tomēr tā no Eiropas puses esot pieņemama cena par izvairīšanos no tirdzniecības kara ar amerikāņiem. No Tērberijas prezidents un golferis, britu premjera Kīra Stārmera pavadīts, pārcēlās uz Aberdīnas apkārtni Lielbritānijas pretējā krastā, kur atklāja jaunu golfa laukumu savā Balmedī klubā. Pirmdien, 28. jūlijā, pirms doties pāri okeānam, viņš pārsteidza žurnālistus ar jaunu pavērsienu Krievijas sakarā, pasludinot, ka atceļ iepriekš līdz septembra sākumam noteikto termiņu, kurā Putinam vajadzēja vienoties ar Ukrainu par karadarbības pārtraukšanu. Tagad viņš dodot Krievijas vadonim vēl desmit līdz divpadsmit dienas, pirms ieviesīšot smagus sekundāros tarifus Krievijas energoresursu patērētājiem. Atgriezušos no šī brauciena, Baltā nama saimnieku sagaida pašmāju aktualitātes, kurās pēdējās nedēļās dominē t.s. „Epstīna faili”. Uzņēmējs Džefrijs Epstīns 2019. gada jūlijā izdarīja pašnāvību cietuma kamerā, kur bija nonācis kā aizdomās turētais par nepilngadīgo iesaistīšanu prostitūcijā. Versijas, ka Epstīna lietas izmeklēšanas materiālos atrodamas ziņas par pedofilu tīklu, kuram pieder ne viens vien nīstās politiskās elites pārstāvis, ieņem svarīgu vietu MAGA kustības folklorā. Tramps, priekšvēlēšanu kampaņas laikā uzturējis spēkā priekšstatu, ka ievēlēšanas gadījumā raus priekškaru šiem derdzīgajiem noslēpumiem, nesen lika daudziem no attiecīgās publikas vilties, kad paziņoja, ka „failos” neesot ko redzēt un visa šī lieta esot viņa ienaidnieku demokrātu sagudrojums. Tikām presē ir nonākušas ziņas, ka izmeklēšanas materiālos figurējot arī paša prezidenta vārds. Ziedi noziedzniecei Šobrīd Ženēvā notiek starptautiskās nevalstiskās organizācijas Starpparlamentu savienība rīkotā 6. Vispasaules parlamentu priekšsēžu konference un ar to saistītais 15. Parlamentu priekšsēžu – sieviešu samits. Daudzi no pasākuma dalībniekiem, jādomā, bija šokēti, kad tajā uzradās arī visai respektabla Krievijas Federācijas delegācija ar Federālās Sapulces priekšsēdētāju Valentīnu Matvijenko priekšgalā. Kā liecina reportāžas, ierodoties Ženēvā, Matvijenko kundze sagaidīta ar ziediem. Gan pati agresorvalsts parlamenta spīkere, gan divi citi delegācijas locekļi – Krievijas Liberāldemokrātiskās partijas līderis Leonīds Sluckis un Krievijas Valsts Domes (parlamenta apakšpalātas) priekšsēža vietnieks Pjotrs Tolstojs – ir pakļauti personālām sankcijām, tai skaitā iebraukšanas liegumam Šengenas zonā, par lomu, kāda viņiem bijusi Krievijas agresijas atbalstīšanā un politiskajā nodrošināšanā. Matvijenko paraksts ir uz attiecīgā Federālās Sapulces lēmuma par Krimas aneksiju 2014. gadā un balsojuma protokola, ar kuru Putinam tika dota „zaļā gaisma” iebrukumam Ukrainā. Ja Šveices valdībai kā pasākuma uzņemošajai pusei teorētiski bija tiesības pieļaut izņēmumu sankciju piemērošanā, tad Itālijas valdībai, kura ļāvusi Krievijas valdības lidmašīnai šķērsot savu gaisa telpu, šādi rīkoties nebija pat formāla pamata. Tikusi pie vārda konferencē, Matvijenko lika klātesošajiem uzklausīt kārtējās pasāžas par tēmu „astoņus gadus bumboja Donbasu” un citus Krievijas propagandas pekstiņus. Daudzi delegāti vairījušies nonākt ar skandalozo viešņu kopīgās oficiālās fotogrāfijās, kā arī pagodināt ar savu klātbūtni viņas uzstāšanās. Ka izteicies Ukrainas Ārlietu ministrijas oficiālais pārstāvis Heorhijs Tihijs, viņa valsts nenogurstoši strādāšot, lai organizētu šai dāmai vēl vienu braucienu – uz Hāgu, kur drīz sāks darbu Īpašais Tribunāls agresijas noziegumam pret Ukrainu. Gruzija puspagriezienā pret Rietumiem  Raksturojot pašreizējā Gruzijas režīma ģeopolitisko orientāciju, nebūtu gluži pareizi sacīt, ka oficiālā Tbilisi ir pagriezusi Rietumiem muguru. Šobrīd Gruzijā norit militārās mācības ar divu tūkstošu NATO dalībvalstu un partnervalstu karavīru, tai skaitā apvienotās Lietuvas-Polijas-Ukrainas brigādes, tāpat Vācijas, Rumānijas, Moldovas u.c. vienību līdzdalību. Apņemšanās virzīties uz iestāšanos Ziemeļatlantijas aliansē joprojām nav svītrota no Gruzijas konstitūcijas. Tajā pat laikā vēl šomēnes Eiropas Parlamentam nācās pieņemt skarbi nosodošu rezolūciju par Gruzijas pašreizējās varas rīcību. Jūnija nogale iezīmēja juridisku izrēķināšanos ar redzamākajiem Gruzijas opozīcijas līderiem. Bijušais partijas Apvienotā nacionālā kustība vadītājs Nika Melija saņēmis astoņus mēnešus cietumā, viņa partijas biedrs Givi Targamadze – septiņus mēnešus, vēl četri citi opozīcijas spēku līderi – līdzīga apjoma cietumsodus. Apsūdzības saturs visiem vienāds: atteikšanās liecināt t.s. Culukiani komisijai – Gruzijas parlamentā izveidotai pagaidu izmeklēšanas komisijai deputātes Tejas Culukiani vadībā, kurai jāizvērtē nelikumības, kuras it kā notikušas prezidenta Miheila Saakašvili varas periodā. Vēl viens opozīcijas līderis Nika Gvaramija, kā arī kādreizējais iekšlietu ministrs Iraklijs Okruašvili atrodas pirmstiesas apcietinājumā. Pašam eksprezidentam Saakašvili šī gada martā tiesa par it kā veiktu valsts līdzekļu izšķērdēšanu piesprieda deviņus gadus cietumā, tādējādi par trīs gadiem pagarinot jau agrāk piespriesto cietumsodu, kā arī gandrīz simt tūkstošu eiro naudas sodu. Aiz restēm atrodas arī daudzi pagājušā gada nogalē notikušo protestu dalībnieki – daži vēl pirmstiesas izmeklēšanā, citi jau notiesāti, tai skaitā ar vairāku gadu ieslodzījuma termiņiem. Eiropas Savienības institūcijas piedraudējušas Tbilisi, ka varētu tikt pārskatīts līdzšinējais bezvīzu režīms ieceļošanai savienībā. Šādu lēmumu Eiropadome var pieņemt ar kvalificēto balsu vairākumu, kamēr kādas skarbākas sankcijas, kā aktīvu iesaldēšana, visdrīzāk bloķētu Eiropas kvazidemokrātu duets Viktors Orbans un Roberts Fico. Tiesa, ir pazīmes, kas liecina, ka Gruzija nav gluži kurla pret Briseles toņa maiņu. Pēdējās dienās atlikta lēmumu pasludināšana pāris protestu dalībnieku prāvās, tāpat vairākiem notiesātajiem opozīcijas līderiem doti mājieni, ka prezidents Miheils Kavelašvili varētu viņus apžēlot, ja viņi apņemtos neboikotēt oktobrī paredzētās pašvaldību vēlēšanas.   Sagatavoja Eduards Liniņš.    

Mało kto wie, co jest głównym celem wojny Rosji w Ukrainie. To zniszczenie chrześcijaństwa. Ukraina to biblijny pas Europy. Rosja chce go zniszczyć. Burzy kościoły, torturuje pastorów, zabija ludzi za wiarę w Jezusa. Źródło: https://youtu.be/-E4gJWdsyAA https://www.faithundersiege.com/ #AFaithUnderSiege #PrześladowanieChrześcijan #Rosja #wojnaukraina #WojnaInformacyjna #Chrześcijaństwo #FilmDokumentalny #LektorPL --------- Telewizja Idź Pod Prąd

Vai lielajos uzņēmumos nepieciešams ar likuma palīdzību nodrošināt dzimumu līdzsvaru? Valdībā ir skatīts šāds projekts, tas attiektos uz atsevišķiem lielajiem uzņēmumiem. Jāteic, ka to arī nosaka Eiropas Savienības direktīva. Pēc gada arī stāsies spēkā direktīva par vienlīdzīgu atalgojumu un darba samaksas publiskošanu. Kāda ir situācija darba tirgū šai jomā, kā šie noteikumi ietekmēs mūsu uzņēmumus, par to Krustpunktā diskutē Krista Kalnbērziņa, Latvijas Bankas Monetārās politikas analīzes daļas vadītāja, Kaspars Gorkšs, Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektors, un Alda Sebre, Sabiedrības integrācijas fonda Sociālās saliedētības departamenta direktore.  

Laiks, kad sapucēti politiķi pirms vēlēšanām zem reklāmas saukļiem raudzījās no televizoru ekrāniem ir pagājis ne tikai tādēļ, ka šādas reklāmas televīzijā pirms vēlēšanām vairs nav atļautas. Tagad ir citi un krietni lētāki veidi, kā uzrunāt sabiedrību. Ir izaugusi paaudze, kura gandrīz visu apzinīgo mūžu ir pavadījusi ar tīmekļa piedāvātiem saziņas veidiem. Kā mainījusies mūsu uztvere un saziņa digitālajā ērā un vai tā nerada izstumšanas risku tiem, kam nav pieeju tehnoloģijām, par saruna Krustpunktā ar sociālantropologu, Latvijas Universitātes lektoru Artūru Pokšānu.  

The North Star team is taking the day off and will return soon. Please enjoy this recent episode of another podcast from The CJN, Not in Heaven, all about the future of communal Judaism. Over the last century, North American Jews have poured untold millions of dollars into an alphabet soup of legacy institutions: UJA, CIJA, ADL, JNF, et al. And yet, after 19 months of rising antisemitism—while Canadian and American Jewish communities feel like they're free-falling through a crisis—many have been asking, “What have we been giving all this money for? Where are the results?” To wit, two recent pieces published in the New York Post ask these exact questions. Rachel Sapoznik, an entrepreneur, wrote an opinion piece headlined “Why I'm ending my donations to US Jewish groups and seeking new leadership to protect US Jews,” in which she calls for American Jews to support (mostly Republican) pro-Israel politicians instead of the Anti-Defamation League. Kathryn Wolf, a journalist, wrote a similar piece in the same publication that juxtaposes major organizations' glitzy galas and celebrity endorsements against a growing wave of grassroots Jewish activism. In Canada, against the backdrop of louder upstart Jewish advocacy groups, the Centre for Israel Jewish Affairs parted ways with former CEO Shimon Koffler Fogel, a diplomatic leader who held the post for nearly 40 years, and replaced him with Noah Shack, who accepted the permanent position on June 27. “We have to be nimble,” Shack told The CJN. “We have to try new things and do whatever we can to win.” But to what extent should the Jewish community pivot away from these legacy organizations, who've spent years building goodwill with all levels of government and non-Jewish organizations? Is any support the Jewish community now finds not due to years of quiet, behind-the-scenes bridge-building? Not in Heaven host Avi Finegold has long been critical of Jewish communal organizations—though he might also find himself disagreeing with the most vocal activists vying to replace them. In this week's episode, we unpack the pros and cons of how far these institutions have taken us, and what comes next. Support The CJN Subscribe to The CJN newsletter Donate to The CJN (+ get a charitable tax receipt) Subscribe to Not in Heaven (Not sure how? Click here)

Over the last century, North American Jews have poured untold millions of dollars into an alphabet soup of legacy institutions: UJA, CIJA, ADL, JNF, et al. And yet, after 19 months of rising antisemitism—while Canadian and American Jewish communities feel like they're free-falling through a crisis—many have been asking, "What have we been giving all this money for? Where are the results?" To wit, two recent pieces published in the New York Post ask these exact questions. Rachel Sapoznik, an entrepreneur, wrote an opinion piece headlined "Why I'm ending my donations to US Jewish groups and seeking new leadership to protect US Jews," in which she calls for American Jews to support (mostly Republican) pro-Israel politicians instead of the Anti-Defamation League. Kathryn Wolf, a journalist, wrote a similar piece in the same publication that justaposes major organizations' glitzy galas and celebrity endorsements against a growing wave of grassroots Jewish activism. In Canada, against the backdrop of louder upstart Jewish advocacy groups, the Centre for Israel Jewish Affairs parted ways with former CEO Shimon Koffler Fogel, a diplomatic leader who held the post for nearly 40 years, and replaced him with Noah Shack, who accepted the permanent position on June 27. "We have to be nimble,” Shack told The CJN. “We have to try new things and do whatever we can to win." But to what extent should the Jewish community pivot away from these legacy organizations, who've spent years building goodwill with all levels of government and non-Jewish organizations? Is any support the Jewish community now finds not due to years of quiet, behind-the-scenes bridge-building? Not in Heaven host Avi Finegold has long been critical of Jewish communal organizations—though he might also find himself disagreeing with the most vocal activists vying to replace them. In this week's episode, we unpack the pros and cons of how far these institutions have taken us, and what comes next. Credits Hosts: Avi Finegold, Yedida Eisenstat, Matthew Leibl Production team: Zachary Judah Kauffman (editor), Michael Fraiman (executive producer) Music: Socalled Support The CJN Subscribe to The CJN newsletter Donate to The CJN (+ get a charitable tax receipt) Subscribe to Not in Heaven (Not sure how? Click here)

Annija grib nomirt pēc šīs epizodes, Urbāns ticis pie ērču biksēm un Mārtiņu priecē albīni dzīvnieki.Par šo un visu ko, klausies no gudrākiem! Paldies Cinamon Akropole Alfa par atbalstu Kino Stūrītim!Cover art - https://www.instagram.com/rottwang/Audio apstrāde - Gatis GavarsSeko mums šeit - https://www.instagram.com/eitanazija/Pievienojies Facebook grupai - https://www.facebook.com/groups/2705724416375418Kļūsti par Patronu - https://www.patreon.com/eitanazija

Jo siltāks laiks, jo žirgtākas ir ērces. Un arī vēsā laikā īpaši mežā ir jābūt uzmanīgiem un zinošiem arī apģērba izvēlē. Ērces sastopamas ne tikai mežos un krūmājos, bet arī garā zālē un izcirtumu brikšņos. Kas jāzina par ērču ieradumiem, lai varētu no tām izvairīties? Raidījumā Kā labāk dzīvot atgādina Slimību profilakses un kontroles centra epidemioloģe Antra Bormane, Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta pētniece Ineta Salmane un Dr. biol., Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes asociētais profesors, kukaiņu pētnieks un sīkbūtņu pasaules pazinējs Voldemārs Spuņģis. Par ērču izplatītām slimībām un to, ka jāuzmanas, runā arvien vairāk, vai tiešām arī ērču ir vairāk nekā pirms dažiem gadu desmitiem, vai cilvēku imunitāte ir vājāka? "Cilvēki vairāk ir piesardzīgāki, vide ir vairāk ķīmiska, cilvēki izvairās no citiem asinsūcējiem - dunduriem, odiem, sīvās mušas un vēl citiem, un mūsu imūnsistēma ir bišķiņ švakāka palikusi," vērtē Voldemārs Spuņģis. "Tagad - kā ods, uzreiz ir pretlīdzeklis, tas zināmā mērā novājina cilvēka imūnsistēmu, jo dzēlējkukaiņi ir tādi, kas liek mūsu imūnsistēmai strādāt, aktivizēties. Tā ir kā dabiskā vakcinācija pret ērcēm; jo vairāk tev odi kož, jo tas ir labāk. Ja ērcei ir tas patogēnkokteilis iekšā, mūsu imūnsistēma var ar to tikt galā lielākoties. Protams, veselīgs dzīvesveids un vitamīni palīdz. Viss atkarīgs no mūsu imunsistēmas." Antra Bormane atgādina, ka arī cilvēkiem, kas ieiet pļavā vai mežā uz īsu brīdi, būtu jānodrošinās, lai ērces nepiesūktos. "Ejot mežā, vienmēr ir jāuzmanās. Nav svarīgi, vai ērču ir vairāk vai mazāk konkrētā gadā, kādu ērci, neuzmanīgi bradājot pa pļavām un laukiem, vienmēr var dabūt. Noteikti vajadzētu nodrošināt apģērba apakšējo daļu tā, lai ērces nevarētu ielīst zem apģērba, lai varētu izejot no pļavas, pārsvarā no garām zāļainām vietām, nopurināt bikses, lai ērces nelīstu pa tām," skaidro Antra Bormane. Ja ērce ir piesūkusies, ja cilvēks prot to noņemt tā, lai viņas iekšējais saturs neiekļūtu brūcē, vēlams to darīt pēc iespējas ātrāk. "Latvijā ir biotopi, kur ir daudz ērču, tās ir mežmalas, lapu koku meži, aizauguši krūmāji un pamestas pļavas. Ir biotopi, kur ērci nevar ar uguni atrast, piemēram, sausi zālāji, kāpas. Mazāk ērču ir priežu mežos, pļautos zālājos," norāda Voldemārs Spuņģis. Šobrīd ideāli laikapstākļi ērču izplatībai – mēreni silts un mitrs. Karstumā un aukstumā ir mazāk. Par ērču izplatītām slimībām un to, ka jāuzmanas, runā arvien vairāk, vairāk, vai tiešām arī ērču ir vairāk nekā pirms dažiem gadu desmitiem? Cilvēki vairāk ir piesardzīgāki, vide ir vairāk ķīmiska, cilvēki izvairās no citiem asinsūcējiem - dunduriem, odiem, sīvās mušas un vēl citiem, un mūsu imūnsistēma ir bišķiņ švakāka palikusi, vērtē Voldemārs Spuņģis. "Tagad - kā ods, uzreiz ir pretlīdzeklis, tas zināmā mērā novājina cilvēka imūnsistēmu, jo dzēlējkukaiņi ir tādi, kas liek mūsu imūnsistēmai strādāt, aktivizēties. Tā ir kā dabiskā vakcinācija pret ērcēm; jo vairāk tev odi kož, jo tas ir labāk. Ja ērcei ir tas patogēnkokteilis iekšā, mūsu imūnsistēma var ar to tikt galā lielākoties. Protams, veselīgs dzīvesveids un vitamīni palīdz. Viss atkarīgs no mūsu imunsistēmas."

A report from city staff is expected to be released May 14 on whether Toronto should adopt a new “bubble” bylaw that would help protect Jewish buildings from raucous, sometimes violent, anti-Israel and antisemitic protests. The bill would cover all vulnerable communities and faith-based groups, but Jews are the ones most often targeted by hate crimes. The decision marks one of two upcoming key tests for the city's mayor, Olivia Chow, as she tries to strengthen her relationship with the city's Jewish community. The other? The 2025 UJA Walk With Israel. At a recent gathering for Jewish leaders during Passover at Toronto City Hall, Chow said that “Jewish people must feel safe” in the city. She explained why it has taken the city a long time to study the feasibility of passing such a bubble bylaw, and told _The CJN Daily _ that it would help things at the local level if Prime Minister Mark Carney keeps his campaign promise to pass similar legislation at the federal level. Meanwhile, many people are wondering whether Chow will attend the UJA Walk With Israel on May 25. While the mayor has been invited, she did not attend in 2023 or 2024. Her office told _The CJN Daily _that Chow's schedule for May has not been finalized. On today's episode, we speak to Mayor Olivia Chow, and we hear from some Jewish leaders about what they are looking for from the mayor: City Councillor James Pasternak; CIJA's chair, Elan Pratzer; and Michael Gilmore, the executive director of Kehillat Shaarei Torah synagogue, which has been vandalized more than a half-dozen times. Related links Read more about Mayor Olivia Chow's relationship with the Jewish community in The CJN from 2024. Hear why Toronto city council deferred bringing in a draft bylaw to protect Jewish buildings in December 2024, on The CJN Daily. Learn more about how Mayor Olivia Chow voted to defer “bubble legislation” bylaw last May 2024 back to city staff for a report, in The CJN. In 2024, The CJN's Doorstep Postings columnist Josh Lieblein advised the Jewish community not to work so hard to seek a better relationship with Olivia Chow. Credits Host and writer: Ellin Bessner (@ebessner) Production team: Zachary Kauffman (senior producer), Andrea Varsany (producer), Michael Fraiman (executive producer) Music: Dov Beck-Levine Support our show Subscribe to The CJN newsletter Donate to The CJN (+ get a charitable tax receipt) Subscribe to The CJN Daily (Not sure how? Click here)

The government hired 110,000 workers over the past 10 years, did we get 110,000 times more efficient? It doesn't look like it, but veteran public servant Michael Wernick breaks it all down for Noor. And, yes folks, we're talking about tariffs again, because Donald Trump enacted a 25 percent tariff on all steel and aluminum imports, with NO exceptions. Plus, our nominations for Fentanyl Czar, and the defamation case against Conservative Deputy Leader Melissa Lantsman, CIJA, and Ezra Levant.Host: Noor AzriehCredits: Aviva Lessard (Senior Producer), Sam Konnert (Producer), Noor Azrieh (Host/Producer), Caleb Thompson (Audio Editor and Technical Producer), Max Collins (Director of Audio) Jesse Brown (Editor), Tony Wang (Artwork)Guests: Michael WernickBackground reading:How a ballooning public sector is reshaping Canada's economy - The Globe and MailAttrition is the 'worst way' to shrink federal public service, says former clerk - Yahoo NewsOpinion: Canada can learn from Trump and cut its bloated bureaucracy - The Globe and MailPoilievre says he wants to cut the federal public service, doesn't mind remote work - CBC NewsWhat does Justin Trudeau's departure mean for federal public servants? - CBC NewsSponsors: Take action at remoteworks.ca today to support a future of work that benefits everyone. If you value this podcast, Support us! You'll get premium access to all our shows ad free, including early releases and bonus content. You'll also get our exclusive newsletter, discounts on merch, tickets to our live and virtual events, and more than anything, you'll be a part of the solution to Canada's journalism crisis, you'll be keeping our work free and accessible to everybody. You can listen ad-free on Amazon Music—included with Prime. Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.

The government hired 110,000 workers over the past 10 years, did we get 110,000 times more efficient? It doesn't look like it, but veteran public servant Michael Wernick breaks it all down for Noor. And, yes folks, we're talking about tariffs again, because Donald Trump enacted a 25 percent tariff on all steel and aluminum imports, with NO exceptions. Plus, our nominations for Fentanyl Czar, and the defamation case against Conservative Deputy Leader Melissa Lantsman, CIJA, and Ezra Levant.Host: Noor AzriehCredits: Aviva Lessard (Senior Producer), Sam Konnert (Producer), Noor Azrieh (Host/Producer), Caleb Thompson (Audio Editor and Technical Producer), Max Collins (Director of Audio) Jesse Brown (Editor), Tony Wang (Artwork)Guests: Michael WernickBackground reading:How a ballooning public sector is reshaping Canada's economy - The Globe and MailAttrition is the 'worst way' to shrink federal public service, says former clerk - Yahoo NewsOpinion: Canada can learn from Trump and cut its bloated bureaucracy - The Globe and MailPoilievre says he wants to cut the federal public service, doesn't mind remote work - CBC NewsWhat does Justin Trudeau's departure mean for federal public servants? - CBC NewsSponsors: Take action at remoteworks.ca today to support a future of work that benefits everyone. If you value this podcast, Support us! You'll get premium access to all our shows ad free, including early releases and bonus content. You'll also get our exclusive newsletter, discounts on merch, tickets to our live and virtual events, and more than anything, you'll be a part of the solution to Canada's journalism crisis, you'll be keeping our work free and accessible to everybody. You can listen ad-free on Amazon Music—included with Prime. Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.

Łukasz Orbitowski znany z powieści "Inna Dusza" oraz "Kult" wrócił z kapitalną ksiązką "Wróg", o której rozmawiamy, ale to wspaniały powód, by poznać bliżej pisarstwo i samego Łukasza. Jak to się stało, że trafił do więzienia? Dlaczego został ateistą? Jakich czytelników wychował Stephen King?Książkę znajdziesz tu:https://www.swiatksiazki.pl/wrog-7356282-ksiazka.htmlŁukasz Orbitowski: https://www.instagram.com/lukaszorbitowski/https://www.facebook.com/LOrbitowski/i Świat Książki:https://www.instagram.com/wydawnictwo_swiatksiazki/https://www.facebook.com/wydawnictwo.swiat.ksiazkiwspółpraca reklamowa ze Światem Książki