Podcasts about neviens

Liela daļa mūsu ikdienas darbību ir automātiskas - mūsu ķermenis un prāts tās ir iegaumējis, ļaujot mums atcerēties jaunas lietas. Taču, kā īslaicīgā un automātiskā atmiņa darbojas cilvēkiem, kuri pārcietuši dažādas slimības? Kas notiek mūsu galvās, kad mācāmies automatiskas darbības un kāpēc dažkārt atceramies vecus faktus, bet aizmirstam, kāpēc atnācām uz veikalu? Kas notiek ar mūsu ierastajām darbībām un neseno notikumu atminēšanos, kad kļūstam vecāki? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Universitātes  Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs, profesors Jurģis Šķilters un Rīgas Stradiņa universitātes Neiroloģijas un neiroķirurģijas katedras pasniedzējs, VCA Neiroloģijas dienesta vadītājs, neirologs Jānis Mednieks.   Vai dabas līdzekļi var palīdzēt asināt prāta modrību? Neviens vien līdzeklis aptieku plauktos sola uzlabot prāta darbību un atmiņu. Ginko, žeņšeņs, rozmarīns… Vai tiešām mēs savu atmiņu varam uzlabot, lietojot preparātus ar minētajiem augiem? Ko tie sevi slēpj un vai arī Latvijas dabā ir rodami augi, kas uzlabo atmiņu un cilvēka kognitīvās spējas, stāsts Rīgas Stradiņa universitātes Lietišķās farmācijas docētāja Inga Sīle. Āzijas floras pārstāvji žeņšeņs, divdaivu ginks, eleitorokoks, rožainā rodiola jeb zeltsakne jau izsenis ir atzīti kā atmiņu uzlabojoši ārstniecības augi, un izrādās, šīs senču zināšanas nav tikai mārketinga triks, bet tiešām šie augi ir labi izpētīti un to ķīmiskajā sastāvā atklātas vielas, kas palīdz labāk darboties mūsu atmiņai. Inga Sīle norāda, ka lignānu savienojumi šajos augos ir tie, kas veicina atmiņas uzlabošanos, bet šie savienojumi ir arī sastopami citos augos un ir arī atbildīgi arī par imūnsistēmu un palīdz hormonālās sistēmas darbībai. Nav vienas konkrētas vielas, kas vieno pieminētos augus. Katram augam  būs savas aktīvās vielas, kas labvēlīgi iedarbojas uz mūsu atmiņu. Inga Sīle vairākus gadus arī ir pētījusi Latvijas dabā augošos ārstniecības augus un šie pētījumi rezultējušies grāmatā „"Ārstniecības augi latviešu tautas ārstniecības pierakstos un to praktiskā lietojuma analīze". Vai arī mūsu platuma grādos ir atrasti augi, kas uzlabi atmiņu? Latvijas florā nav daudz tādu, kas tiešā veidā uzlabo atmiņu, tie būs vairāk svešzemju augi, bet tos var kultivēt dārzos. Par izvēlēto grāmatu stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Andris Šnē. Viņš izraudzījies detektīvstāstus un konkrēti par Šerloku Holmsu. Aicinājums izvēlēties kādu dārgumu grāmatu plauktā bijis grūts un izaicinošs uzdevums, jo ikdienā ir daudz jāstrādā ar literatūru un dažādiem pētījumiem par vēsturi un arheoloģiju. "Pēc pārdomām paliku nevis pie zinātniskas literatūras, bet pie daiļlitratūras. Nav nekāds noslēpums, ka ne viens vien arheologs un vēsturnieks ir arī detektīvromānu cienāts, tāpēc grībētu pievērst uzmanību vienam no saviem iecienītākajiem literārajiem tēliem - Šerlokam Holmsam," stāsta Andris Šnē.

Stāsta žurnālists un politiķis, savulaik – Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns 1990. gada Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanas notika pēc mažoritārā principa. Katrā no 201 vēlēšanu apgabala kandidātam vēlētāju priekšā nācās izturēt sīvu konkurenci ar vairākiem sāncenšiem. Galvenās prasības Latvijas Tautas frontes atbalstītajam kandidātam bija konkurētspēja un drosme balsot par neatkarību, kā arī gatavība bez palīgiem, kādu tā laika deputātiem nebija, atjaunot tiesisku valsti pat ne no nulles, bet mīnuszīmes. Tautas frontes frakcija saliedēja izcilas, izglītotas, dažās jomās pat visizcilākās Latvijas personības un spilgtus oratorus. Viņiem nācās stāties pretī gadu desmitos koptai padomju demagoģijai, provokācijām un rupjībai. Katras komisijas vadītājs Augstākajā padomē bija lielisks savas jomas pārzinātājs. Izglītībā un kultūrā – vēlākais Kultūras akadēmijas dibinātājs, profesors Pēteris Laķis, ārlietās – Mavriks Vulfsons, pašvaldību reformā – Jānis Škapars un ne tikai viņi. Par Latvijas leģendu kļuva pirmā Augstākās padomes cilvēktiesību komisijas vadītāja, Latvijas nacionālo kultūras biedrību asociācijas izveidotāja Ita Kozakeviča... Apbrīnojama bija daudzu deputātu māka runāt bez iepriekš uzrakstītiem tekstiem, filigrāni argumentēt un pierādīt. Turēties pie taisnības un patiesības. Taču 4. maijā centrālo runu par tautas tiesībām uz atņemto valsti lūdzām teikt rakstniekam Albertam Belam. Nesen rakstnieka meita Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes muzeja nodaļai nodeva tēva Augstākās padomes laika arhīvu ar dokumentiem, likumu uzmetumiem, to labojumiem, tīrrakstiem un melnrakstiem. Starp tiem viena liela bieza klade, kurā Alberts fiksējis vai katru deputāta darba dienu. Tajā atradās arī četru mašīnraksta lapu garās 4. maija runas uzmetumi un sēdē nolasītais teksts ar pēdējā brīža labojumiem. "Ja še zālē sēž kāds, kas jau grib dalīt mūsu mantu," gluži vai dzirdu Alberta mazliet uztraukto, saspringto balsi, "tad ieteicu mazliet pagaidīt. Mēs vēl elpojam. Šī ir mūsu pēdējā iespēja izdzīvot, un mēs to izmantosim. Tāpēc mēs pieprasām neatkarību. Latvijai, Lietuvai Igaunijai… Ukrainai, visām valstīm, kur cilvēka dzīvība jāaizsargā, lai tā būtu svēta un neaizskarama." Kopumā 4.maija sēdes gaita ir stenografēta, daudz filmēta un fotografēta. Iespējams pārbaudīt katra deputāta balsošanas lapiņu ar apvilkto PAR. Zināmi balsojuma  boikotētāji no frakcijas "Līdztiesība". Tomēr dokumentētas ne visas dramatiskās epizodes Neatkarības deklarācijas ceļā uz pasludināšanu. To, ka par tās izgāšanu ne vien ar  frakcijas "Līdztiesība", bet arī ar vientiešu un bailuļu spēkiem Maskava gādāja, apliecina  kaut vai 4. maija rītā negaidīti uzradušies alternatīvie, maigi prokremliskie Augstākās padomes lēmuma projekti, kas, gods kam gods, visdrīzāk tika veiksmīgi noairēti sekretariāta papīrkurvī un līdz izskatīšanai nenonāca.  Toties 30. aprīlī Rīgas lidostā čekas vīri apcietināja, lai ar verdiktu – "uz mūžu – no PSRS uz Vāciju deportētu vienu no svarīgākajiem Deklarācijas autoriem un konsultantiem Egilu Levitu. Par laimi mums un viņam, kā arī pateicoties pareizas 4. maija Deklarācijas pareizai pieņemšanai, Padomju Savienības atlikušais mūžs izrādījās īss. Neatkarības atjaunošana nebija vienreizējs akts. PSRS Prezidenta 1990. gada 14. maija dekrēts, ar ko viņš Latvijas Neatkarības Deklarāciju pasludināja par antikonstitucionālu, vairs nespēja ietekmēt Latvijas Augstākās padomes nostāju vai pašu neatkarības atgūšanas procesu. Tas 1990. gada 4. maijā bija formāli pasludināts un nenovēršami turpinājās ar virkni citu soļu. Tas noslēdzās 1991. gada 21. augustā ar Konstitucionālā likuma pieņemšanu un Latvijas starptautisku atzīšanu. 4. maija Deklarācija Latvijā ārēji un tūlīt it kā neko nemainīja. PSRS varas struktūras saglabājās paralēli atjaunotās Latvijas radītajām un reformētajām. Padomju armija un karabāzes tepat. Stūra mājas čekisti savos posteņos. Vissavienības militārās rūpnīcas darbojas kā darbojušās. Noplūda gan ziņas, ka no Latvijas PSR Valsts drošības komitejas arhīviem kaut kur kaut kas tiekot pārvietots uz Maskavu, bet Zviedrijas izlūkdienests piefiksējis kodolgalviņu izvešanu. Viskardinālāk tomēr bija mainījusies latviešu kolektīvā apziņa. Tajā iemājoja kaut kas tāds, ko nav iespējams nošaut, arestēt, deportēt, iebiedēt. Pēc Deklarācijas pieņemšanas deputāti un cilvēki kopā ar tik laimīgām sejām kā nekad  agrāk, savstarpēju simpātiju skauti,  plūda uz Daugavmalu, uz neviena īpaši neorganizētu sadziedāšanos. Latvijas Nacionālās enciklopēdijas 4. maija šķirklī to labi ilustrē Ulda Brieža fotogrāfija ar koklētāju, kurš rokās tur notis augšupceļošai melodijai "E-si brīv-a, Lat-vi-ja!" Ziedi klājās Brīvības pieminekļa pakājē. Tomēr dziesmoto manifestāciju nācās beigt ātrāk, nekā pienāktos un gribētos. Krastmalai tuvojās padomju bruņutehnikas kolonna uz 9. maija militārās parādes mēģinājumu. Neviens nevarēja zināt, ka tā būs pēdējā okupācijas armijas "Uzvaras dienas" parāde Rīgā.  Tautas frontes vēlēšanu centra un administrācijas darbinieki ar daļu no deputātiem vēl atgriezās Tautas frontes mītnē Vecpilsētas ielā, lai viens otram pateiktos par darbu un simboliski pieliktu punktu komplicētajam Neatkarības deklarācijas ceļam uz  pasludināšanu. Tai pašā laikā, kā rakstījis viens no Tautas frontes muzeja un Valsts valodas centra 4. maija 35. gadadienai veltītā eseju konkursa "Mana balss brīvībai" dalībnieks, Rīgas 88. vidusskolas 10. klases audzēknis Renāts Derjugins, "Latvijas neatkarība nav  akmenī cirsta – tā ir kā koka laiva, kas mums pašiem jākopj un jāstūrē pasaules politiskajos viļņos".

Sākas tā gada daļa, kad jūra laikapstākļus ietekmē dinamiskāk, kaut kādā mērā negaidītāk un bieži pat sagādā necerētus pārsteigumus sliktā nozīmē. Tāpēc arī stāsts par to, kā laikapstākļus piekrastē ietekmē jūra, ūdens temperatūras mijiedarbība ar piekrastes gaisu. Neviens nav jāpārliecina, ka jūrai ir liela ietekme uz laikapstākļiem, bet ietekme ir dažāda, tā atšķiras gan pa gadalaikiem, gan dažādos apstākļos izpaužas atšķirīgi. Stindzinoši auksta migla siltā pavasara dienā nav pārsteigums, ledains ūdens karstā vasarā arī pierasts. Pērkona negaiss kopā ar puteni – tas ir neparasti, bet arī piedzīvots. Piekrastē dzīvojošie daudz ko no šī ļoti labi zina un ir novērojuši. Latvijas Radio Kurzemes korespondente Inga Ozola uzklausa liepājniekus par to, kā, viņuprāt, jūra ietekmē laiku Liepājā. Jūra ziemās siltāku un vasarās vēsāku laiku piekrastē var sagādāt tikai tad, ja vējš pūš no jūras puses. Ja stabili pūš no iekšzemes, Liepājas gadījumā dienvidaustrumiem, austrumiem, arī ziemeļaustrumiem, tad jūras ietekme ir gandrīz nekāda. Tāpēc nav jābrīnās, ka īpaši ziemas otrajā pusē, valdot iekšzemes vējiem, Liepājā var uznākt tikpat bargs sals kā Vidzemē, savukārt vasarās Liepāja, valdot iekšzemes vējiem, bieži kļūst par karstāko vietu valstī. Toms Bricis arī aicina cilvēkus rakstīt savus novērojumus, no vienu raidījumu vēlas veltīt tematam par to, kas lokāli ietekmē laikapstākļus Latvijā. Katru gadu, jo īpaši vasarās, pienāk ziņas no visas Latvijas, ka Talsos, Liepājā, Ventspilī, Krāslavā, arī mazākās pilsētās un ciemos lietus mākoņi iet secen. Parasti novērotāji ziņo arī par kādu konkrētu ģeogrāfisku objektu, kas to ietekmē. Piemēram, Krāslavā un Skrīveros tā esot Daugava, kas neļauj lietus mākoņiem pietuvoties. Siguldieši mēdz teikt, ka Gaujas dziļā senieleja atvaira negaisa mākoņus, bieži tiek minēti arī tuvējie pauguri vai ezeri. Sūtiet ziņas uz e-pastu zinamais@latvijasradio.lv vai sazinieties ar Tomu Brici sociālajos medijos, stāstot, kas ir tie objekti, kuri jūsuprāt ietekmē laikapstākļus jūsu pilsētā, ciemā vai apvidū. Kādā no nākamajiem raidījumiem tad varētu iztirzāt, kādi ir iemesli, kāpēc kādā vietā lietus iet secen. Latvijā nav daudz ģegrāfisku objektu, kas ietekmē laikapstākļus tik būtiski, lai novirzītu mākoņus, bet būs interesanti apkopot šādas ziņas.

"Manuprāt, sajust jebkuru pozīciju kā lamatas ir visbīstamākais, kas ar mums var notikt, jo tas nozīmē, ka tu neredzi izeju. Ja tu esi līderis un jūties iesprostots, tas jau pats par sevi ir signāls, ka kaut kas jāmaina." – Agnese LāceŠajā HR Podcast CEO epizodē sarunājos ar Agnesi Lāci, Latvijas kultūras ministri, par līderību, atbildību un to, kā radīt vidi, kurā indivīds vai komanda var sasniegt pasaules līmeni. Mēs runājam par to, kā līderis aug un attīstās, kā tiek pieņemti lēmumi, kas ietekmē daudzu cilvēku dzīves, un kā šos lēmumus pieņemt ar skaidru pārliecību, nebaidoties no sarežģītības.Agnese dalās ar pieredzi Valsts līderības programmā, kur viņa guva jaunu izpratni par uzticēšanos un atbildības nozīmi. Viņa uzskata, ka labs līderis nav tas, kurš zina visas atbildes, bet gan tas, kurš nebaidās jautāt, uzklausīt un nepārtraukti mācīties.Viena no svarīgākajām sarunas tēmām ir atbildības sajūta – ko nozīmē vadīt, zinot, ka tavi lēmumi ietekmē citus? Agnese atzīst, ka atbildība nav slogs, bet privilēģija – iespēja veidot sabiedrību, kurā dzīvojam.Runājām arī par valsts lomu izcilības veidošanā. Kā rodas pasaules mēroga sasniegumi, kā, piemēram, filma "Straume"? Agnese uzsver, ka izcilība nenotiek nejauši – aiz tās stāv gan personīgais darbs un augsti standarti, gan sistēmisks valsts atbalsts.Un, protams, kā saglabāt līdzsvaru starp lieliem pienākumiem un privāto dzīvi? Kā palikt cilvēcīgam un enerģiskam, vadot valsts mēroga procesus un vienlaikus esot mamma? Agnese dalās savās metodēs, kā neizdegt, saglabāt skaidru skatu uz būtisko un turpināt mācīties.Šī ir saruna par līderību bez klišejām – par drosmi, par lēmumu smagumu un par to, kā būt cilvēcīgam un stipram vienlaikus. 0:00 Ievads un iepazīstināšana ar kultūras ministri Agnesi Lāci1:59 Ko uz doto brīdi ministrei izsaka vārds “lamatas”4:16 Kāda nozīme mūsdienās ir jēdzienam – līderība6:45 Vai cilvēcība ir vājuma vai līderības pazīme9:29 Agneses Lāces profesionālā dzīve līdz kultūras ministres amatam12:54 Atslēgvērtības līdera ceļā14:34 Kā ministre tiek galā ar neērtām sadursmēm un cilvēku specifiskām vajadzībām16:56 Atbildība kā privilēģija, nevis nasta19:58 Nozīmīgākās mācības, kas paņemtas līdzi pēc dalības Valsts līderības programmā24:04 “Neviens līderis nevar būt līderis viens pats”26:12 Kādēļ ir tik svarīgi būvēt spēcīgas institūcijas un pilsonisku sabiedrību28:20 “Šāda izpratne neveidojas vakuumā” – vērtības, kas nodrošināja panākumus filmai “Straume”34:26 Kas var palīdzēt būvēt līderības prasmes jaunajiem profesionāļiem37:20 “Tas ir OK būt arī kaut kur neiederīgam” – mācība, ko kultūras ministre būtu gribējusi izprast jaupirms desmit gadiem41:31 Kā veidot līdzsvaru un atbalstīt sevi, lai neizdegtu46:54 Resursi un prakses, ko citiem līderiem iesaka kultūras ministre Agnese Lāce51:42 Vai mākslas pienākums ir kaut ko mainīt un kāpēc – atbilde uz Satori kārts jautājumu53:22 Kas Tev šobrīd sniedz cerību – atbilde uz Satori kārts jautājumuKlausies un atbalsti manu darbu buymeacoffee.com/medne  

No 8. februāra kultūrtelpā "OLA Foundation" skatāma Gitas Šmites gleznu izstāde "Laimes krekliņā", kas ir dziļi personisks un emocionāli piesātināts stāsts par ģimeni, mājām un dzimtas saitēm. Izstādes centrālais tēls - mazs balts lina krekliņš - ir mākslinieces bērnības simbols, ko viņas mamma šuvusi, gaidot viņu piedzimstam. Šis laimes krekliņš kļuvis par galveno iedvesmas avotu lielformāta gleznām, kurās caurvijas koks, ainava, ligzda un krekls. Gitas Šmites darbi runā par dzīves esenci - par zemi, mājām un saitēm, kas vieno cilvēkus cauri paaudzēm. Slāņainie krāsu klājumi, kuros atklājas ligzdas zaru smalkums, ozola vainaga spēks un lina krekliņa pavedieni, rada klusas, taču spēcīgas pārdomas par cilvēka saikni ar savām saknēm. Izstāde ir mākslinieces veltījums viņas mammai, kura bija viņas pirmais un nozīmīgākais iedvesmas avots. Raidījumā skan: Anta Eņģele. "Neviens putniņš tā nepūta" Iļģi. "Pirts kurināšana" Kristīne Kalniņa, Raimonds Tiguls. "Zinu, zinu tēva sētu" Kaspars Zemītis. "Tik un tā" (U. Stabulnieka mūz.)

Neviens vien pieķēris sevi pie domas, ka šodien laiks rit straujāk. Saprotams, ka ne jau minūtes vai stundas kļuvušas ātrākas, bet tas, kā mēs šo laiku piepildām, mudina mums justies kā mūžīgā skrējienā. Kā tas ietekmē mūsu domāšanu un lēmumu pieņemšanu? Kā cilvēka iekšējais pulkstenis salāgojas ar to laika ritējumu, kādu rada digitālā pasaule, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē, kognitīvo zinātņu pētnieks Jurģis Šķilters un Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes profesore Zanda Rubene. "Galvenais, kas liek laikam skriet vai vilkties, ir emocijas. Ja ir kaut kas interesants un patīkams, var būt arī nepatīkams, mūsu laika ritējums mainās. Sarūk. Attiecīgi, ja ir kaut kas garlaicīgs, ne īpaši emocionāli iekrāsots, laiks sāk vilkties," norāda Jurģis Šķilters. "Patiesībā, mūsu laika uztvere ir ir notikumu segmentācija no mūža sākuma līdz beigām. Notikumi var būt ilgāki un ātrāki. Jānošķir, ka ir objektīvais, fizikālais laiks, kas nevienam smadzenēs neiet, to mēs arī neuztveram, mēs uztveram to notikumu laiku, kas ilgāks, ātrāks vai īsāks." Zanda Rubene atzīst, ka viņa to dēvē par subjektīvo laika izjūtu, jo cilvēkam nav varas pār laiku. Viņa atsaucas uz norvēģu antropologu Ēriksenu, kurš norāda, la digitālajā laikmetā laika izjūtai ir piemērojams kā grēdas princips. Notikumi, kas mūsuprāt saistās ar mūsu dzīvi, krājas un pārvietojas tādos tempos, ka nespējam tos akumulēt un aptvert, un izveido ko līdzīgu grēdām.  "Grēdas princips liek mūsos rasties sajūtai, ka laika nav, ka ir drausmīga steiga un stress no tā visa," norāda Zanda Rubene. "Vēl viens jēdziens, kas raksturo šo laikmetu un situāciju, ir vienlaicīgums. (..) Lēnās laika izjūtas šobrīd pietrūkst. Digitālajā laikmetā secīgumu un lēnumu ir aizstājis vienlaicīgums. (..) Tas grēdas princips un vienlaicīgums ir tas, kas liek mums visiem teikt – nav laika, nav laika. Kāds ar mums grib parunāt... Runāšana un sarunāšanas ir tas lēnais laiks. Sakām – ne tagad. Bērniem, piemēram," atzīst Zanda Rubene. Vai un kā pāreja uz vasaras laiku ietekmē veselību? Nav aiz kalniem laiks, kad atkal  griezīsim pulksteņus vienu stundu uz priekšu, un atkal daļai cilvēku nāksies pielāgoties vasaras laika režīmam. Vai tiešām pulksteņu grozīšana divreiz gadā tikai negatīvi ietekmē mūsu organismu un īpaši pavasaros, kad viena stunda no laika it kā tiek nozagta? Vairāk par to, kā pārēja uz vasaras laiku iedarbojas uz cilvēku veselību un uzvedību, sarunā ar miega speciālisti Martu Celmiņu. "Katrai lietai ir savi pozitīvie un negatīvie aspekti. ASV arī tad, kad bija mēģinājums palikt vienā laikā, cilvēki bija neapmierināti," saka Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Epilepsijas un miega medicīnas centra pediatre, miega speciāliste Marta Celmiņa, kad ir iepazinusies ar rakstu, kas pirms teju diviem gadiem tika publicēts populārzinātnisko rakstu vietnē „Science Daily”, kur runa bija par divdesmit gadu ilgušu pētījumu vairākos ASV štatos, kurā atklāts, ka ikgadējā pāreja uz vasaras laiku ir saistīta ar letālu autoavāriju pieaugumu par sešiem procentiem. Kolorādo Universitātes pētnieki konstatēja, ka nedēļā pēc pavasara laika maiņas nepārtraukti pieauga letālo negadījumu skaits. Jāņem vērā, ka pētījums attiecas tikai uz datiem vienā nedēļā, bet neraugoties uz to, kurā pasaules malā mēs dzīvojam, palūkojam, kā pāreja uz vasaras laiku, kad it kā viena stunda  diennaktī mums tiek nočiepta, ietekmē cilvēka organismu un uzvedību. Bet raidījuma iesākumā par Saules un Mēness "dejām" Ir sācies solārais pavasaris. Interesanti, ka aizvadītajā nedēļā piedzīvojām dienu, kad bija astronomiskā ziema, meteoroloģiskais rudens un solārais pavasaris. Interesanti, ka kalendāram vienalga, kas notiek laukā aiz loga. Starp citu, par kalendāru runājot – zinām, ka ir Saules kalendārs, tātad tas, kurā Zeme apriņķo ap Sauli, bet mums ir arī pavadonis Mēness, arī tam ir kalendārs, to lietojuši, piemēram, senie ēģiptieši. Kāda tam īsti funkcija un kā salāgot Saules un Mēness ritmu? To skaidro astronoms Ilgonis Vilks.    

"Lielā Kristapa" balva par mūža ieguldījumu filmu mākslā piešķirta režisoram Pēterim Krilovam. Kultūras rondo devās pie režisora, kurš radījis nozīmīgas dokumentālās filmas un teātra  izrādes, ir aktiermeistarības pedagogs. Režisors, pasniedzējs, iedvesmotājs, darītājs, radītājs… Šodienas teātra un kino telpa Latvijā nav saraujama ar Pētera Krilova vārdu. Allaž, kad ir iespēja ar Pēteri parunāt ilgāk un apspriest ko vairāk nekā tikai ikdienas skrējiena virspusējās lietas, teju katrreiz saruna top par ko lielāku, dziļāku un būtiskāku. Tā vien šķiet, ka aiz tumšajām brillēm paslēptās Pētera acis redz ko vairāk, pat to, kas vēl tikai top, to, ko pārējie vēl neredz… pat nenojauš. Esmu uzaicināts pie Pētera mājās leģendārajā Nometņu ielas 73. nama dzīvoklī, kur Pēteris dzīvo visu mūžu. Pie mājas, neskatoties uz pelēcīgo ziemu, zaļo dārziņš un pie durvīm mani sagaida priecīgais labradors Timurs un Pēteris ir uzvārījis tēju… Tu kā režisors, kurš māca citiem gan kino, gan teātrī, gan pats esmu bijis uz bīnes, kā tu tulko mirkli - kādi mēs esam tagad šeit, Latvijā? Pēters Krilovs: Grūti ir atrast tādu precīzu īsu formulējumu. Es pateikšu tā: mēs dzīvojam ļoti īslaicīgas pašpietiekamības vajadzību apkalpošanai. Mēs dzīvojam uz īsu distanci, mums nav garas perspektīvas nevienam ne politikā, ne saimniecībā, ne ekonomikā globāli, ne mākslā, ne izglītībā. Mums visiem - šodien man vajag un mums vajag šito, "davai" uztaisam, kaut gan "davai" uztaisām arī neiet cauri, jo neko ātri mēs mēs neuztaisām. Bet mēs tomēr domājam par tādām ļoti īslaicīgām vajadzībām, šodien vajadzētu šito izdarīt, nu labi nu izdarām to. Ko tas dos, kā tas būs, kā tas atspēlēsies nākotnē? Neviens nedomā, neviens neprognozē. Viss tā kaut kā īslaicīgs, bet tāds arī ļoti... Ja būtu, teiksim, īslaicīgi, bet kaut kādas varbūt lielas lietas, piemēram, es nezinu, tur sastādīt mežu šausmīgi daudz. Šodien to darām, tas nevar būt īslaicīgs, meža izaugsme un kaut kas tur būs. Tas pat būtu skaisti. Bet mēs par daudz īsākiem mērķiem rūpējamies.  Tas ir tāpēc, ka ļoti zema paškritika un pašrefleksija - kas mēs esam, ko mēs darām. Tas ir atkarīgs no izglītības, kas ir ļoti slikta, ļoti arī īslaicīgi. Viņa nedomā par to, ka cilvēkam tās zināšanas, ko viņš iegūst, ka būs vajadzīgas tālu, tālu, tālu uz priekšu lietot, un būtu labi, ja viņam būtu iemaņas zināšanas lietot, ka viņš varētu tās arī mācēt attīstīt, ka viņš pats sevi izglītotu un papildinātu savā procesā.  Arī politikā. Es nezinu, kur Latvijas valsts iet politika. Es neko nesaprotu no tā, jo problēmas aug un tieši tas tukšums jau aug.  Kā tev šķiet, kādā formā šobrīd ir Latvijas kino? Pēteris Krilovs: Es domāju, ka ļoti labā, ka viņš ir ļoti labā tieši tāpēc, ka ļoti dažādi cilvēki, ļoti dažādi stili, žanri iet vaļā. Ir daudz arī mazās neveiksmes un tādas pusveiksmes. Bet tam ir jābūt. Saproti, tā ir tā augsne, uz kuras aug viss kaut kas. Es negribu teikt, ka Zilbalodis ir no tā ļoti attīstījies, kā lai saka, atgrūdies no tā. Gan jau viņš ir nenormāli spēcīgs pats individuāli. Viņš arī tuksnesī varbūt uztaisītu ģeniālu filmu, bet, protams, tas ir kopējais fons, kaut kāda domāšana...  Man ir tāda teorija, tas vairāk attiecas uz tādu aktieru būšanu, bet es domāju, ka tas ir uz jebkuru. Ka māksla, es tagad lietošu tādu sliktu vārdu, bet māksla ražo tēlus, māksla rada tēlus. Un tā tēlu pasaule, jo viņa ir bagātāka, jo viņa ir raibāka, viņa sāk eksistēt pati par sevi.

Kultūras rondo skaidrojam, kam paredzēta literatūra vieglajā valodā un kā veicināt tās izdošanu? Tikko iznācis krājums „Stāsti vieglajā valodā. 2. Grāmata”. Kā top jaunrade vieglajā valodā un ko nozīmē tulkot tajā jau esošus tekstus? Tiekamies ar abu izdevumu redaktori Velgu Polinsku, valodnieci Diti Liepu un vienu no autorēm – Lauru Vinogradovu. Ierakstā uzklausām Guntu Biti, kura radījusi stāstu vieglajā valodā „Pie omītes”. Viņa ir Latvijas Neredzīgo biedrības Braila un pielāgotās drukas nodaļas vadītāja. Stāstu krājums ir paredzēts pusaudžiem, un stāsti ir atlasīti no Latvijas Universitātes (LU) Latviešu valodas institūta un Vieglās valodas aģentūras rīkotā "Vieglās valodas 2. konkursa" darbiem. Otrais stāstu krājums "Stāsti vieglajā valodā" turpina darbu pie vieglās latviešu valodas oriģinālliteratūras pieejamības veicināšanas Latvijā. Tajā ir iekļauti piecu autoru stāsti: Lingita Linas Bopulu "Es esmu Latviete", Baibas Baikovskas "Suns ar uzdevumu", Gunitas Skroderēnas "Neviens nav viens", Ulrikas Ūpes "Miera dūja" un Lindas Skrandas "Vecā māja". Krājumu izdevusi akciju sabiedrība "Valters un Rapa" .

Lielāku un mazāku dārzu īpašnieku vidū šobrīd jau valda aktīva rosība, jo laiks iegādāties augu sēklas nākamai sezonai. Internetā čum un mudž dažāda veida piedāvājumi, bet visam ir sava gaišā un arī tumšā puse. Par augu sēklu formālās un neformālās aprites īpatnībām saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Dārzkopības sezonai palīdz sagatavoties Valsts augu aizsardzības dienesta Augu karantīnas departamenta Fitosanitārās uzraudzības daļas vecākā inspektore Jūlija Sebeļeva, dārzniecības "Neslinko" vadītāja Elga Bražūne un biedrības "Latvijas dārznieks" eksperte Mārīte Gailīte. Jūlija Sebeļeva skaidro, ka sēklām, ko tirgo Latvijā, jābūt audzētām reģistrētās audzētavās, kur tiek veiktas pārbaudes un nav konstatēti karantīnas organismi, un sēklas ir brīvas no slimību ierosinātājiem. Latvijā nedrīkst ievest sēklas un tirgot, kas iegūtas nezināmas izcelsmes valstīs, kuras nav iekļautas kvalitātes novērtēšanas sistēmā vai tā nav atzīta kā līdzvērtīga Eiropas Savienībā esošai sistēmai. No trešajām valstīm nevar ievest vispār sēklas, pat savām vajadzībām rokas bagāžā. Nepieciešams fitosanitārais sertifikāts, kas apliecina, ka sēklas ir pārbaudītas un nesatur ne kaitēkļus, ne slimību ierosinātājus. "Lielāka problēma ir pirkšana internetā. Ļoti daudz sēklu nāk no Ķīnas. Tas ir lielākais risks. Tur ļoti interesantas paciņas. Uzzīmē, teiksim, zilu tomātu, cilvēks uz to uzķeras. Liels risks, ka neizaugs zils, tur nav, ko brīnīties, bet galvenais, ka ar tām Ķīnas sēklām varam ievazāt vīrusu," norāda Mārīte Gailīte. "Ja gribat kaut ko tik ļoti neparastu, pērciet no vietējiem Latvijas kolekcionāriem. Pagaidām nevienam kolekcionāram šī infekcija –brūnplankumainības vīruss – nav atrasta. Labāk strādāt ar tiem, kam tā lieta ir droša." "Otrs riska faktors – tomāti no veikala. Neskatoties uz to, ka par šo vīrusu runājam jau septiņus gadus, daudzi cilvēki ir vieglprātīgi," turpina Mārīte Gailīte. "Ja ierauga veikalā neparastu vai viņiem garšīgu tomātu, obligāti vajag paņemt sēklas un izaudzēt pašam. Neviens nedomā, ka tas tomāts vizuāli var izskatīties smuks, bet sēklas var būt inficētas. Ne vienmēr infekciju redzam vizuāli." Tomātu brūnplankumainības straujās izplatības vaininieks ir globalizācija. Tajā pašā laikā, pateicoties globalizācijai, salīdzinoši ātri ir izveidoti arī izturīgi hibrīdi, arī izstrādātas stratēģijas, kā ar vīrusu cīnīties un arī ar to sadzīvot. "Vīruss ir ļoti bīstams, ražas zudumi ir līdz 70 %, tomāti vienkārši paliek nesmuki. Briesmīgi. Teorētiski ēst tos var, bet neviens tādus ēst negribēs. Viss, ko mēs varam izradīt, ir viņu utilizēt. Tas nenozīmē likt komposta kaudzē, kur vīruss var saglabāties un atnākt atpakaļ. Jautājums - kā utilizēt, jo sadedzināt tomātu ir sarežģīti," atzīst Mārīte Gailīte. "Šobrīd pasaulē vairākās valstīs, kur vīruss parādījās agrāk, atsakās no tomātu audzēšanas, pāriet uz gurķiem, kaut ko citu, jo nav iespējams ar šo infekciju tikti galā. Tas saglabājas augsnē," atklāj Mārīte Gailīte. "Izraēlā, kur daudz tomātus audzē augsnē un kur pirmo reizi tika identificēts šis vīruss, tur ir milzīgas problēmas. Pirms vīrusa parādīšanās Izraēla tomātus eksportēja, tagad importē. Viņiem tomāti ir kā mums kartupeļi."  

Stāsta ilggadējā Latvijas Televīzijas redaktore un žurnāliste Sarmīte Plūme Šis būs stāsts par Latvijas Televīzijas neatņemamu un būtisku  sastāvdaļu – par grimētājām. Bez viņām mēs neviens neesam bijuši kadrā. Pirms raidījuma grimēja ikvienu – gan raidījuma vadītāju, gan intervējamos viesus. Mana visspilgtākā izjūta – grimētavā īsu brīdi pirms tiešā ētera vai ieraksta es ieguvu  mieru. Mani ne tikai saposa un apčubināja, bet sarunās nomierināja, likās, pat deva iedrošinājumu: “Tu to vari! Tev izdosies!” Joprojām man tā ir neatbildēta mīkla – kā grimētājas prata ar mums tā strādāt, lai, izejot no grimētavas, es justos ne tikai smukāka (frizūra, grims), bet arī pārliecinošāka. Par to jums, cienījamās grima meistares, milzu paldies! Pirmā meistare manās acīs bija Asja Strēle – sākusi strādāt Latvijas Televīzijā tai gadā, kad es piedzimu. Viņa bija grima māksliniece vispārākajā pakāpē, strādāja ne vien ikdienas darbus, bet veidoja grimu un parūkas Latvijas Televīzijas uzvedumiem. Tad nāca atturīgā un stingrā Irisa Treimane, dziļi inteliģentā un vienmēr perfekti sakoptā Biruta Magele. Reiz viņa man grimētavā teica: “Tev nu gan šodien tāds cārs kostīms mugurā!” Ilgi domāju – vai tas ir kompliments vai nopēlums? Tomēr izrādījās pirmais – atzinība par apģērbu kā atspulgu no cara laika galma. Manas (ar nozīmi – manas iemīļotās) grimētājas bija Brigita Stūrīte un Dagnija Gaubšteina, vēlāk arī Maruta Meliņa. Viņas prata ne tikai pareizi uzlikt grimu un sataisīt matus, lai kadrā izskatītos labi (tikai vēlāk sapratu, ka mans skats spogulī ne vienmēr atbilst skatam TV ekrānā, un pēdējais allaž bija noteicošais). Viņas bija izcili sarunu biedri, es pat teiktu – psihoterapeiti pirms iziešanas ēterā. Nekad, nekad man nebija jāpārķemmē mati vai jāpalabo grims. Viss tika izdarīts perfekti. Tolaik, kad sāku strādāt Latvijas Televīzijā (tās bija 70. gadu beigas), mēs katrs ģērbāmies savās personīgajās drēbēs. Nebija nekāda stilista kā šodien. Ik reizi pirms raidījuma ar režisoru pārrunājām, ko vilkt mugurā, kas būtu atbilstošākais šai konkrētai reizei. Bija jāizvēlas no sava skapja. Nekādas ķezas ar to negadījās. Manai māsai Gundegai gan reiz pēc “Apvāršņa” raidījuma trakta mēģinājuma palūdza noņemt kaklarotu – tā pārlieku atgādinot krustu. Kaut pirkta  padomju laikā smalkā mākslas salonā, tā neiederējās vecāko klašu skolēnu raidījumā. Ko darīt? Māsa vakarā raidījuma tiešraidē bija askētiski melnā kleitiņā, bez savas sudraba rotas. Bija daži īpaši notikumi, kad mums, tā sauktajām “ētera sejām” šuva individuālus tērpus. Latvijas Televīzija savu 45. dzimšanas dienu 1999. gada novembrī svinēja Latvijas Nacionālajā operā. Mums katrai modelēja vakartērpu, neprasot, vai tev patīk vai nē. Man savējais ļoti patika, pēc tam šo kleitu pat nopirku. Bet bija kolēģe, kam nebija pa prātam modistu piedāvātais, un svarīgajā tiešraidē viņa ieradās pašas sarūpētā Nīcas tautas tērpā. Pirms ētera ar mums strādāja tobrīd nepazīstams modes mākslinieks Romans Andrejevs, kas tikai vēlāk kļuva par populāro Dāvidu. Viņš lika uzvilkt augstpapēžu kurpes un mācīja kustēties pa studiju, lai vēlāk to atkārtotu operā. Tā bija skaista Televīzijas dzimšanas diena ar noslēgumā piecu tenoru dziedātu speciālu veltījumu “Mūsu dzīve ir tiešraide”. Tā paša gada decembrī, ieejot jaunā gadu tūkstotī, Latvijas Televīzija rīkoja darbinieku Jaungada balli. Kopā ar kolēģiem sagatavojām deju priekšnesumu “Solis laikā” – kā dāvanu un pārsteigumu citiem. Atceros, cik pārsteigta biju pati, kad grimētāja Asja Strēle pirmo reizi mūžā mani ar parūkas palīdzību pārvērta par blondīni, sakot: “Nu tagad tu vari dejot savu “Rozamundi”!” Vēl kāds spilgts mirklis no Jaunā gada sagaidīšanas Doma laukumā tiešraidē 2002. gada 31. decembrī. Bija ļoti auksts, ap mīnus 20 grādiem. Grimējāmies Zaķusalā. Bija sagādātas gadu mijai piemērotas galvas segas. Man tika Elitas Patmalnieces balts cilindrs ar laimes pakaviņiem. Kā šodien atceros, cik iejūtīgi mani grimēja Brigita Stūrīte, sakot – viss būs labi, aukstumu pārcietīsiet. Un tā arī bija. Jaungada nakts Doma laukumā ne tuvu nebija tik salta kā sinoptiķu solītā. Un tajā savas siltās rokas klāt bija pielikušas mūsu grimētājas.

Kāpēc fleksitārietis nav tas pats kas veģetārietis? Kur slēpjas atšķirība starp fleksitārismu un veģetārismu, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro sertificēta fitnesa un uztura trenere Madara Meiere un uztura speciāliste Lizete Puga. Veselīgs uzturs ir regulars, mērens un daudzveidīgs. Cilvēki dzīvo pasaulē, kurā ērti ēst gaļas produktus, piena produktus dienu no dienas, nemaz nepamēģinot pākšaugus.  Raidījuma viešņas mudina ēst dažādi. Neviens nesaka, ka kotletes ir neveselīgas, problēma ir daudzumā un tajā, cik bieži izvēlas dažādus gaļas izstrādājumus.  Lizete Puga norāda, ka kādā konferencē uzsvērts, ka tas, ka cilvēks neēd dārzeņus, ir tikpat bīstami, kā izsmēķēt cigarešu paciņu ik dienu. "Ja gribam izvēlēties palikt 50 gadus vienās biksēs, nav nepieciešams izvēlēties pilnpiena produktus un nav ieteicams izvēlēties treknas gaļas izstrādājumus. Un trekna gaļa ir visa veida pusfabrikāti - cīsiņi, desas. Tas ir vistīrākais piesātināto tauku avots," norāda Lizete Puga. Viņa mudina daudz vairāk izvēlēties pākšaugus un samazināt gaļas patēriņu. Pupiņas ir bagātīgs olbaltumvielu avots. Madara Meiere iesaka vienkāršu pupiņu salātu recepti: Konservētās pupiņas noskalo, jo konservējums var pūst vēderu. Pievieno 1-2 vārītas ola, rīvētas bietes, labāk svaigu gurķi, bet var arī marinētu gurķi. Var pielikt arī vārītus rīsus. Visu samaisa ar bezpiedevu jogurtu un Himalaju sāli. Tas ir pilnvērtīgs šķīvis, dod sāta sajūtu, jo tur ir olbaltumvielas, un nebūs arī gaļa jāizvēlas. Madara Meiere atzīst, ka viņa saviem klientiem arī piedāvā receptes ar gaļu un zivīm, jo tas nav neveselīgi, jautājums ir par mērenību. Tajā pašā laikā Lizete Puga atzīst, ka olbaltumvielu uzturā var būt par daudz, kas var radīt problēmas ar vēdera izeju. Atkal der atcerēties par dārzeņu nepieciešamību uzturā.   -- Fleksitārisms ir termins, kas apzīmē elastīgu pieeju veģetārismam. Fleksitārietis ir cilvēks, kura uztura pamatu veido dārzeņi un citi augu valsts produkti. Laiku pa laikam maltītes iespējams papildināt ar gaļu vai, vislabāk, zivi

“Basketstudijā 2+1” pie Gunta Keisela un klausītāju jautājumiem viesojās Latvijas Basketbola savienības Tiesnešu komisijas vadītājs FIBA kategorijas tiesnesis Ritvars Helmšteins. Runājām par: •⁠  ⁠jaunumiem basketbola noteikumos; •⁠  ⁠“videoseansu” biežumu un ilgumu; •⁠  ⁠pirmo pieredzi ar “spāņu autu”; •⁠  ⁠tiesnešu komisijas darba pamatvirzieniem; •⁠  ⁠kurš kuram atvainojas biežāk: tiesneši – treneriem un spēlētājiem vai otrādi; •⁠  ⁠komunikāciju sociālajos tīklos; •⁠  ⁠jauno tiesnešu apmācības sistēmu un skoliņu tīklu; •⁠  ⁠taisnības cīnītājiem skatītāju tribīnēs; •⁠  ⁠emocionālākajām, interesantākajām un sarežģītākajām spēlēm karjerā; •⁠  ⁠iespējām tiesāt Eirolīgā un NBA; •⁠  ⁠tiesnešiem  kā profesionālajiem neprofesionāļiem; •⁠  ⁠Grobiņas futbola vēsturi; •⁠  ⁠vēlmi būt neredzamiem nevis nonākt uzmanības centrā. 67 minūtes par basketbola tiesnešu un tiesāšanas aktualitātēm!

Ko īsti nozīmē labbūtība darba vidē, kas to veido? Kā nodrošināt to, lai saglabājas līdzsvars starp darba un privāto dzīvi un lai neviena no jomām netiek atstāta novārtā, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro emocionālās inteliģences praktiķe, biznesa trenere un konsultante Jana Strogonova, Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas valdes priekšsēdētāja Eva Selga un kognitīvi biheiviorālās terapijas (KBT) terapeite Agnese Orupe. Jana Strogonova iepazīstina ar pētījumu, kas tiek veikts jau piekto gadu par cilvēku sajūtām darba vidē. "Cilvēki darba vietā jūtas patstāvīgi. Tā ir laba ziņa, cilvēki var plānot savus darbus, realizēt uzdevumus, vadītājs uzticas," norāda Jana Strogonova. "Darbinieki arī atzīst, ka jūtas gana novērtēti, bet šī sajūta krītas, un tas nav jautājums par atalgojumu, bet cilvēki norāda, ka vēlas saņemt vienkāršu paldies no kolēģiem, no vadītājiem, grib būt pamanīti, ka darbs ir jēgpilns, novērtēts. Grib saņemt atgriezenisko saiti un atbalstu. Bet šī sajūta krītas." Runājot par sliktajām sajūtām, cilvēki atzīst, ka jūtas stresā, kā arī izsmelti. Tas nemainās visus piecus gadus, kopš tiek veikts pētījums. Pieaug arī netaisnības sajūta kopš 2022. gada. Tas arī saistīts ar atalgojumu. "Ja krītas informētībā, pieaug arī netaisnības sajūta," analizē Jana Strogonova. "Pārsteidz, ka darba vietā arvien mazāk cilvēku jūtas laimīgi. Skumji, ka šī sajūta nav darba vietā. Cilvēki arī nesagaida, ka darba vietā var justies priecīgi. Tā, liekas ir negatīva tendence," vērtē Jana Strogonova. Cilvēki vēlas draudzīgus kolēģus, iespēju strādāt attālināti un redzēt sava darba jēgu. Eva Selga atzīst, ka uzņēmumā vadītājs nosaka daudz, iedod vadlīnijas par to, kā savstarpēji komunicēsim, kā sniegsim informāciju, kā svinēsim uzvaras un sasniegumus.  "Ja emocionālā vide ir depresīva, nestabila, saspringta, protams, nav ne prieka, ne rezultātu, ne varam runāt par foršu kopā būšanu," vērtē Eva Selga. Bet viņa arī norāda, ka ne viss ir atkarīgs no vadītāja. "Labbūtības momenti ir no abām pusēm, ko es ieguldu un ko dod darba devējs. Nevar darba devējs tikai dot un dot, bet es nākšu nīgrs un viss man būs slikti. No tā nekas nemainīsies. Abām pusēm jāspēlē kopā," vērtē Eva Selga. "Arī runājot par fizisko labbūtību. Kā es rūpējos par veselību, kā uztveru lietas. Var būt vislabākais galds, bet ja man kaut kas sāp un es neārstējos, galds neglābs. Arī cilvēkiem pašiem ir jādomā, ko viņi dara, lai justos labāk. Veselības apdrošināšanu darba devējs var nopirkt, cik mēs to izmantojam, vai mēs vingroja, vai kustamies? Neviens darba devējs mums rokas, kājas neizvingrinās. Tas jādara pašiem." Agnese Orupe min, ka daudz nav piemēroti darbam atvērtā birojā. Tas var izvērsties par problēmu. Viņai piekrīt arī Eva Selga un mudina kā risinājumu piedāvāt - ļaut strādāt no mājām.     

"Mākslas radīšana ir ļoti spēcīgs politisks žests," ir pārliecināts Maikls Gordons. Sarunā ar komponistu uzzinām par viņa attiecībām ar dabu, vilcieniem un skaņu, runājam par to, cik vērtīgi vai nevērtīgi ir runāt par mūziku, par tādas mūzikas radīšanu, kas nesakņojas tradīcijā un par mākslinieku balss pacelšanu vai nolaišanu politiskajos procesos. Ar vairākiem spilgtiem notikumiem augustā tiks atzīmēti pieci gadi kopš kultūras telpas “Hanzas perons” rekonstrukcijas, vispirms aicinot uz komponista Maikla Gordona (Michael Gordon) kamermūzikas koncertu ciklu jeb “Gordoniādi”. Maikls Gordons ir viens no savas paaudzes pazīstamākajiem un spilgtākajiem komponistiem, ņujorkietis, kolektīva "Bang On A Can All-Stars" dibinātājs kopā ar dzīvesbiedri Džūliju Volfu (Julia Wolfe) un kolēģi Deividu Langu (David Lang). Kā savulaik žurnālā The New Yorker izteicies pazīstamais mūzikas apskatnieks un grāmatas "Viss cits ir troksnis" autors Alekss Ross (Alex Ross), "Maikla Gordona mūzikā savienojas izsmalcināti jaunievedumi ritmikā ar neticamu spēku, iemiesojot pankroka niknumu, frīdžeza nervozo mirdzumu un klasiskā modernisma nepiekāpību". Četros vakaros – 3., 4., 7. un 8. augustā, koncertos secīgi izskanēs: skaņdarbs četrām elektriskajām ģitārām Amplified, kuru izpildīs Rihards Goba (3. augustā plkst. 21.00); skaņdarbs sešiem sitaminstrumentiem jeb simantrām Timber Guntara Freiberga vadītā "Koksnes seksteta" sniegumā (4. augustā plkst. 21.00); skaņdarbs septiņiem fagotiem Rushes Raimonda Gulbja vadītā "Niedru septeta" lasījumā (7. augustā plkst. 20.00); skaņdarbs astoņiem čelliem "8" mūziķes Dianas Ozoliņas vadītā "Savvaļas okteta" interpretācijā (8. augustā plkst. 20.00). Signe Lagzdiņa: Kā jūs raksturotu savas attiecības ar vilcieniem? Šķiet, ka pirmā reize, kad savā mūžā redzēju vilcienu, bija 20 gadu vecumā, kad pārcēlos uz Ņujorku. Līdz astoņu gadu vecumam es dzīvoju Centrālamerikā, Nikaragvā, kur tādu transportu nemaz nebija. Pēcāk savukārt mēs dzīvojām Miami, taču neatminos, ka tur būtu redzējis kādu vilcienu... Bet kāpēc šāds jautājums? Šāds jautājums tamdēļ, ka mums Latvijā jau piecus gadus pastāv ļoti jauka kultūras vieta, kuras nosaukums ir "Hanzas perons". Latviski "perons" nozīmē vilciena platformu. Un vēsturiski tā patiešām ir bijusi reāla vilciena platforma! Tagad tā ir pārbūvēta par kultūras notikumu vietu, kurā jūsu mūzika tiks atskaņota vairākas dienas pēc kārtas. Vai jūs spējat iztēloties, kā šāda vieta izskatās šobrīd? Tas izklausās ļoti skaisti un man patīk ideja par mūzikas atskaņošanu tur. Teikšu atklāti, tas nav kas tāds, pie kā esmu pieradis. Kad domāju par vilcieniem, tad patiešām pirmā asociācija ir Ņujorkas metro vagons. Bet man patīk platformas ideja. Platforma uz ceļojumu vai piedzīvojumu. Hanzas peronā ienāks arī daba. Es nezinu, vai Miks Magone jums to ir jau teicis, bet latviešu mākslinieks Andris Eglītis radīs jauku atmosfēru ar meža ievešanu šajā platformā. Mežs ienāks pilsētā! Tā ir jauka ideja. Viens no skaņdarbiem, kas tiks atskaņots, ir darbs perkusionistiem. Tur viņi spēlē uz koka, un tas arī ir vienīgais instruments šajā skaņdarbā - dažāda garuma koka gabali. Es tajā jūtu kaut ko ļoti organisku un ļoti saistītu ar dabas un meža ideju. Koka gabals galīgi nav tas, kas mums pirmais nāk prātā, domājot par instrumentu ražošanu. Man ļoti patīk šī ideja notikuma koncepcijā par skaņdarba fizisku sasaistītību ar mežu. Ir daži komponisti, kuri nevēlas runāt savu mūziku vai mūziku vispār, sakot, ka mūzika ir jāklausās. Taču ir arī tādi, ka ar aizrautību runā par to un analizē. Kurš no viņiem esat jūs? Laikam nebūšu ne vienā, ne otrā pusē. Taču esmu gatavs runāt par mūziku. Uzskatu, ka runāšana par mūziku ir ļoti ierobežojoša, jo mēs skaņdarbu varam aprakstīt ar visskaistākajiem, tēlainākajiem vārdiem, bet citam cilvēkam, šo mūziku noklausoties, galīgi tā nešķiet. Un otrādi. Līdz galam tā īsti aprakstīt kādu skaņdarbu mēs nevram un nekad nevarēsim. Tas nozīmē, ka mūzikai ir sava valoda, un mēs joprojām darām visu iespējamo, lai ar vārdiem par to kaut ko pateiktu. Bet dažkārt tas arī palīdz klausītājam iegūt priekšstatu par to, ko komponists domā par darbu un kāda ir darba nozīme vai kā viņiem vajadzētu pieiet šī darba noklausīšanās procesam. Atbildot uz jūsu jautājumu - laikam esmu abās pusēs. Varbūt jūs varat mums palīdzēt arī iepazīt jūsu mūziku, kas tiks atskaņota "Hanzas perona" lielajā ciklā "Gordoniāde". Kā jūs vispār jūtaties, izdzirdot vārdu "Gordoniāde" un ko varat pateikt par tās skaņdarbiem? (smaida) Man ļoti patīk, kā tas izklausās! Es ceru, ka tā būs kā ieiešana citā pasaulē. Šie četri skaņdarbi ir daļa no vesela cikla. Šobrīd es strādāju pie piektā cikla skaņdarba. Un ideja, ka tie tiek atskaņoti kopā, ir tieši tā, par ko es vienmēr esmu cerējis un sapņojis. Starp citu, cik zinu, šī ir pirmā reize, kad visi četri skaņdarbi tiek atskaņoti kopā šādā veidā un esmu ļoti priecīgs un pateicīgs par to. Katrs no šiem darbiem ir apmēram stundu garš, un katrs pārstāv vienu instrumentu grupu. Piemēram, viens darbs rakstīts četrām elektriskajām ģitārām. "Timber" ir sešiem perkusionistiem, kas spēlē uz koka gabaliem. "Rushes" atskaņo septiņi fagoti, un "8" ir astoņiem čelliem. Un katrā no šiem darbiem ir kaut kas rituālisks, lai gan izpildītājiem ir jākoncentrējas un jāspēlē visu laiku. Tā ir ļoti fiziska spēle un prasa daudz ķermeņa enerģijas no viņiem. Mūzika attīstās ļoti lēni un ļauj klausītājam patiešām ieklausīties un piedzīvot skaņu citādi kā ierasts. Jūs minējāt, ka komponējat nākamo cikla skaņdarbu. Kam to rakstāt? Jā, nākamais cikla skaņdarbs veltīts deviņiem tromboniem. Es strādāju pie tā jau apmēram divus gadus un tas ir piedzīvojis diezgan lielas pārmaiņas un interesantus pavērsienus, jo skaņdarbs tiek rakstīts ļoti senā skaņošanas sistēmā. Tāpēc tam būs ļoti atšķirīga skaņa no tās trombona skaņas, pie kādas esam pieraduši. Vai jums ir kāda sistēma, kā izvēlaties instrumentus saviem skaņdarbiem? Patiesībā diezgan nejauši. Tos ierosina izpildītāji, kuri ir ieinteresēti spēlēt manu mūziku. Lielākoties viņi nāk pie manis, un es vienkārši skatos, vai viņi ir pietiekami traki, lai vēlētos iesaistīties šādā afērā un apņemties izpildīt skaņdarbu, kas ir stundu garš. Tātad tas nāk no īpašām attiecībām ar mūziķiem, kuri ir ieinteresēti doties šajā ceļojumā kopā ar mani. Tie nav tipiski ansambļi. Jūs izvēlaties ļoti monohromu tembru paleti. Kāpēc izvēlējāties šo ceļu, kas nesakņojas klasiskajā tradīcijā? Šie ansambļi kalpo prāta atbrīvošanai no asociācijām ar mūzikas vēsturi. Es domāju, ka kāds, kurš ienāk telpā un redz septiņus fagotistus spēlējam aplī, nav kaut kas, ko viņi ir pieraduši redzēt. Tas nav orķestris, tas nav kaut kas, ko viņi varētu saistīt ar iepriekš bijušu, pastāvējušu. Tātad tas palīdz klausītājam uzreiz nonākt citā telpā. Tā nav skaņa, kuru klausītājs pazīst. Ir iespējams panākt daudz brīnišķīgu lietu, izejot ārpus ierastajām ansambļu struktūrām. Vai komponēšanas brīžos jūs pats izmēģināt sevis uzrakstīto uz konkrētā instrumenta, vai tomēr dodaties pie mūziķiem un jautājat viņiem par visām instrumenta iespējām? Es mīlu mūziķus, un man patīk strādāt ar mūziku. Es pavadu diezgan daudz laika, strādājot ar mūziķiem un meklējot instrumentu noslēpumus, kā arī meklējot skaņas, kas mani īpaši piesaista. Daudzi no šiem instrumentiem var izdarīt tiešām neiedomājamo, bet jautājums ir, kā izveidot īpaši unikālu skaņu pasauli. Neviens nezina instrumentu labāk par cilvēku, kurš to spēlē. Un viņi zina arī daudz noslēpumu. Kad mūziķi vingrinās, viņi dara visādas lietas ar savu instrumentu, ko parasti nedarītu, spēlējot [klasisku] skaņdarbu. Viņi zina visas mazās, dīvainās skaņas, ko no sava instrumenta var dabūt ārā. Es teiktu, ka vislabākais variants komponējot ir sadarboties ar mūziķiem, nevis pašam no jauna atklāt divriteni. Vairāk ierakstā.

Neviens vien pamanījis, ka pēdējā pusgada laikā strauji cēlušās cenas tādiem iecienītiem produktiem kā kafija, šokolāde un eļļa. Tam fonā, protams, arī citu produktu strauji augošās cenas. Tas mudina aizdomāties, kas un kā nosaka pēkšņu cenu kāpumu kādam produktam? Kā tas ir kakao, kafijas pupiņu un olīveļļas gadījumā? Kādi piegādes ķēžu un klimata pārmaiņu procesi ietekmē šo svarīgo kultūru audzēšanu un vai jebkad varam cerēt izaudzēt kafijas koku Latvijas platuma grādos? Izvaicājam vides zinātnes doktoru, biedrības “Zaļā brīvība” vadītāju Jāni Brizgu un Latvijas Universitātes Botāniskā dārza Tropu un subtropu laboratorijas vadītāju Ingūnu Gudrupu. Kafija, brokastu vai vakariņu salāti ar olīveļļlu, šokolādes batoniņš kā steidzīga uzkoda, kas sniedz enerģijas devu. Šie produkti, kas nākuši tālu ceļu uz Latviju, ir kļuvuši par neatņemamu mūsu ikdienas sastāvdaļu. Taču pašlaik vērojams, ka šo produktu cenas ceļas, un dažādi klimatiski un ģeopolitiski apstākļi varētu padarīt produktu ceļu uz Latviju krietni sarežģītāku. Kas tie ir par faktoriem un, ja viss kļūst sarežģītāk, varbūt mums pašiem jāķeras pie kafijas un kakao audzēšanas? "Globālais cenu kāpums ir saistīts ne tikai ar klimata pārmaiņām. Pieaug arī pieprasījums. Globālais patērētāju skaits visu laiku palielinās, iedzīvotāju skaits palielinās, un arī mūsu pirktspēja palielinās, arvien vairāk cilvēku sāk gribēt pirkt kafiju, tēju, kakao un citas lietas. Tas, protams, palielina pieprasījumu," norāda Jānis Brizga. "Bet klimata pārmaiņas varbūt vairāk ierobežo ražību, kad dažādus reģionus piemeklē dažādas kataklizmas, gan šie intensīvie nokrišņi, kas apdraud un arī tēju. Arī rīsu ražas tiek apdraudētas, it sevišķi, ja ir kaut kādi ļoti spēcīgi nokrišņi, kas var noskalot šīs kaskādes, kurās rīsus audzē. Līdzīgi tāpat arī attiecībā uz uz tēju, arī kakao. Un arī šokolāde.  Tas, ko zemnieki parasti dara, viņi mēģina rast jaunas vietas šajās kalnu nogāzēs, kāpt pa kalnu uz augšu, kur būtu zemākas temperatūras. Kā jau mēs dzirdējām, tad daudzi no šiem augiem ļoti jutīgi pret temperatūrām, un viņiem nepatīk īstenībā ļoti karstums. Liekas, tropiskā vide, tur noteikti ir 35 - 40 grādi., bet daudzi no šiem augiem nav nemaz piemēroti tādiem apstākļiem. Tāpēc tiek virzīta uz augšu augu audzēšanu. Tas varbūt vairāk attiecas uz kā kakao un kafiju. Vēl attiecībā uz kakao un kafiju, tas, ko zemniekiem parasti iesaka un ko arī daudzi dara, audzē šos augus tādā agromežsaimniecībā, kur aug ne tikai kakao vai kafija, bet aug arī citas kultūras, arī citi koki, kas veido noēnojumu kafijas kokiem, piemēram. Arī apakšējā līmenī tad var audzēt arī citus citus produktus, ko var izmantot uzturā turpat uz vietas." Kā hercoga Jēkaba laikos kafija, tēja un šokolāde nonāca Latvijā? Ir saglabājušās ziņas, ka 1713. gadā Bauskā tika atvērta garšvielu tirgotava, kur pircējiem pasniedza tēju un kafiju. Taču kafija un arī šokolāde netika vesta no hercoga Jēkaba kolonijām Gambijā un Tobago. Šīs preces Kurzemes-Zemgales hercogistē ienāca no Nīderlandes, kur tās piegādāja ar kuģiem no Eiropas zemju aizjūras kolonijām. Vairāk par minēto produktu lietošanu un pieejamību 17.-18. gadsimtā stāsta vēstures doktore, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētniece Mārīte Jakovļeva. Domāju, daudzi atceras Aleksandra Leimaņa uzņemto filmu „Melnā vēža spīlēs” par hercoga Jēkaba valdīšanas laiku, kadru, kur piķieris Jānis un kalējs Mārtiņš, izliekoties par poļu vēstnešiem, viesojoties hercoga galmā tika cienāti  ar jaunu smalku aizjūras dzērienu kafiju un to nobaudot, saviebjas un grib teikt, ka  dzēriens garšo  pēc āpšu mīzaliem, bet  formulē to pieklājīgāk, piedēvējot dzērienam apšu mizu garšu. Daudz  ziņu  nav,  cik lielā vairumā  un kādā veidā tolaik Kurzemes hercogistē  patērēja šodienas raidījuma tematā minētos produktus – kafiju, šokolādi un eļļu, bet fakts ir tāds, ka kafijas un kakao pupiņas Eiropā parādījās 16. Gadsimta pirmajā pusē. Kādos tā laikmeta  dokumentos ir pieminēti šie produkti Kurzemes hercogistē, kādas bija šokolādes pagatavošanas receptes un kam izmantoja olīveļļu, par to stāsta pētniece Mārīte Jakovļeva. 

90. gados, attīstoties kabeļtelevīzijai un internetam, pilsētās pa gaisu tika savilkti visdažādākie vadi. Jau gandrīz 20 gadus vismaz Rīgā vadus pa gaisu vilkt nedrīkst, bet tie joprojām tiek lietoti, jo pārcelt visu infrastruktūru uz pazemi ir vai nu pārāk dārgi, vai neiespējami. Situāciju izmanto arī nelegālie pakalpojumu piedāvātāji, jo neviens nezina, kas kam pieder. Par situāciju telekomunikāciju pakalpojumu tirgū saruna Krustpunktā. Diskutē telekomunikāciju uzņēmuma "Baltcom" valdes loceklis Dmitrijs Ņikitins, "Tet" Juridiskās daļas direktors Toms Meisītis, Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes locekle Ieva Kalderauska un Rīgas dome Pilsētas attīstības departamenta direktora vietniece būvniecības jautājumos Ingūna Urtāne. Ja jūs dzīvojat ārpus lielajām pilsētām, tad ļoti iespējams, ka interneta vai televīzijas pakalpojumu pirkšanai jums nav lielas izvēles. Ir  mobilo operatoru, varbūt vēl kādi piedāvājumi. Pilsētās viss ir citādi, īpaši Rīgā. Ir legāli, puslegāli, reizēm šķiet, vispār kaktu operatori. Visdažādākie censoņi savulaik steidzās piedāvāt kaut ko savu, velkot pa logiem, pa māju jumtiem, kur nu vēl ne. Ja jūs paskatāties arī šodien uz augšu Rīgā, var redzēt vietām visvisādus vadu mudžekļus. Jau gandrīz 20 gadus galvaspilsētā gaisa vadus ierīkot nedrīkst. Bet situācija ir pavisam dīvaina, jo neviens īsti nezina, kas kam pieder. Neviens tā īsti neriskē kaut ko griezt nost, nav zināms, kam varētu rasties tāpēc problēmas. Nelegāļi turpina uzdarboties un tādas īstas kārtības tajā visā nav. Par gaisa vadiem, par pakalpojuma sniedzējiem, konkurenci un arī drošību kaut kādā mērā saruna raidījumā.

90. gados, attīstoties kabeļtelevīzijai un internetam, pilsētās pa gaisu tika savilkti visdažādākie vadi. Jau gandrīz 20 gadus vismaz Rīgā vadus pa gaisu vilkt nedrīkst, bet tie joprojām tiek lietoti, jo pārcelt visu infrastruktūru uz pazemi ir vai nu pārāk dārgi, vai neiespējami. Situāciju izmanto arī nelegālie pakalpojumu piedāvātāji, jo neviens nezina, kas kam pieder. Par situāciju telekomunikāciju pakalpojumu tirgū saruna Krustpunktā. Diskutē telekomunikāciju uzņēmuma "Baltcom" valdes loceklis Dmitrijs Ņikitins, "Tet" Juridiskās daļas direktors Toms Meisītis, Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes locekle Ieva Kalderauska un Rīgas dome Pilsētas attīstības departamenta direktora vietniece būvniecības jautājumos Ingūna Urtāne. Ja jūs dzīvojat ārpus lielajām pilsētām, tad ļoti iespējams, ka interneta vai televīzijas pakalpojumu pirkšanai jums nav lielas izvēles. Ir  mobilo operatoru, varbūt vēl kādi piedāvājumi. Pilsētās viss ir citādi, īpaši Rīgā. Ir legāli, puslegāli, reizēm šķiet, vispār kaktu operatori. Visdažādākie censoņi savulaik steidzās piedāvāt kaut ko savu, velkot pa logiem, pa māju jumtiem, kur nu vēl ne. Ja jūs paskatāties arī šodien uz augšu Rīgā, var redzēt vietām visvisādus vadu mudžekļus. Jau gandrīz 20 gadus galvaspilsētā gaisa vadus ierīkot nedrīkst. Bet situācija ir pavisam dīvaina, jo neviens īsti nezina, kas kam pieder. Neviens tā īsti neriskē kaut ko griezt nost, nav zināms, kam varētu rasties tāpēc problēmas. Nelegāļi turpina uzdarboties un tādas īstas kārtības tajā visā nav. Par gaisa vadiem, par pakalpojuma sniedzējiem, konkurenci un arī drošību kaut kādā mērā saruna raidījumā.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas stāsts par Palau Republiku. Tā atrodama Okeānijā, konkrēti Mikronēzijā. Šī Klusajā okeānā atrodamā valsts sastāv no apmēram 340 salām un saliņām. Un Palau šobrīd dzīvo nepilni 22 tūkstoši cilvēku. Respektīvi tikpat daudz cilvēku, cik Zolitūdē. Vienā pašā Purvciemā ir trīs reizes vairāk iedzīvotāju nekā visā Palau valstī. Un vienlaicīgi Palau nav mazākā valsts pasaulē. Tā pat nav mazāko valstu desmitniekā. Toties tās galvaspilsēta Ngerulmude gan ir rekordiste ar to, ka ir vismazāk apdzīvotā galvaspilsēta pasaulē. Tajā pat netiek uzskaitīti cilvēki, jo pirms dažiem gadiem, kad to izdarīja, sanāca apaļa nulle iedzīvotāju. Interesanti, ka tulkojumā no palau valodas Ngerulmude nozīmē “vieta, kur dzīvo fermentētas enģeļzivis”. Palau, starp citu, uzstāda vēl vienu politisko rekordu. Tā skaitās pasaulē visvairāk pārvaldītā vieta. Proti, valsts atrodas uz neliela arhipelāga, bet tā ir iedalīta sešpadsmit administratīvajos reģionos un katrai no šīm pašvaldībām ir savs parlaments un arī cilšu vecāko padomes. Ja pieskaita valsts līmeņa institūcijas tad skaitlis ar valsts amatpersonām krasi pieaug uz kopējo iedzīvotāju skaitu. Palau parlaments – Nacionālais Kongress sastāv no divām palātām, kurā ir pārstāvēti bezpartejiski deputāti. Senātā ir 13 cilvēki un Delegātu palātā ir 16. Bet Palau galvaspilsētas vidū ir atrodams cietums. Ne tikai tas ir vienīgais cietums valstī. Tas pats par sevi ir tūristu apskates objekts. Koror cietuma ieslodzītie cietuma veikaliņā tirgo pašu darinātus koka suvenīrus. Pirms dažiem gadiem cietumā par dažādiem noziegumiem sēdējā 79 cilvēki, no kuriem trīs bija sievietes. Tropiskajā Palau pamatiedzīvotāji ienāca vairāk nekā pirms divarpus tūkstošiem gadu no relatīvi netālu esošās Indonēzijas. Pirmatnējie Palau iedzīvotāji esot izveidojuši visnotaļ sarežģītas pārvaldības sistēmas, kā arī attīstījuši zvejniecības un lauksaimniecības prasmes. Pirmais eiropietis, kurš nonāca Palau, bija angļu kapteinis Henrijs Vilsons, kura kuģis cieta katastrofu 1783. gadā un viņš tika izmests uz salas vētras laikā. 19. gadsimta beigās salas kolonizēja spāņi, kuri pēc tam tās pārdeva vāciešiem. Palau kļuva par daļu no Vācijas Jaunās Gvinejas un vācieši aktīvi ekspluatēja vietējos iedzīvotājus un resursus gan fosfātu ieguvei, gan kokosriekstu plantācijās. Sākoties Pirmajam pasaules karam, salas vāciešiem atņēma japāņi, kas tās paturēja līdz pat 1944. gadam, kad tās atkaroja amerikāņi. Amerikāņi bieži sev arī pārmet, ka Palau salās mira disproporcionāli daudz karavīru, ja rēķina uz to, cik Palau ir relatīvi stratēģiski nenozīmīgas. No 1947. gada Palau ar ANO mandātu pārvaldīja ASV. Valsts ieguva neatkarību no Amerikas Savienotajām Valstīm tikai 1994. gadā, kad parakstīja vienošanos ar Vašingtonu par finansiālās un tehniskās palīdzības saņemšanu apmaiņā pret ASV militāro bāzu atrašanos Palau teritorijā. Tajā pašā gadā Palau arī tika uzņemta ANO. Palau ir viena no tām nedaudzajām pasaules valstīm, kurai nav pašai savas armijas. Toties 2022. gadā tā piekrita izvietot savā teritorijā papildus vēl 100 miljonus eiro vērtu, modernu gaisa aizsardzības radaru sistēmu, kas spēj redzēt tālāk par horizontu. Pašai Palau ir tikai apmēram 30 cilvēku neliels krasta apsardzības dienests. Atgriežoties atpakaļ pie pirmatnējiem cilvēkiem, kuri dzīvoja Palau, ir vērts pieminēt, ka sarežģītās pārvaldības sistēmas centrā bija sievietes. Proti, Palau faktiski pastāvēja matriarhāts. Vēl mūsdienās Palau sabiedrības un politiskās dzīves centrā ir matrilineāra sistēma. Sievietes ir lēmumu pieņēmējas sabiedrībā un mātes līnija prevalē mantojuma, laulību, bēru un citās civiltiesiskajās attiecībās. Talibanam Afganistānā Palau noteikti šķiet kā elle zemes virs;u. Turklāt lielākā daļa Palau iedzīvotāju ir kristieši. Vietējās izcelsmes Modek-n-gei reliģijai pieder vien pieci procenti iedzīvotāju. Palau klasificējās kā valsts ar augstu ienākumu līmeni un tā skaitās augsti attīstīta valsts. Neskatoties uz to, ka Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir apmēram 2,5 reizes lielāks nekā Palau. Cilvēku procentuālais skaits, kuri dzīvo zem nabadzības sliekšņa līmeņa, abās valstīs ir ļoti līdzīgs – apmēram ceturtā daļa cilvēku. Šo sociālekonomisko rādītāju esam bieži pieminējuši raidījumos, bet, veidojot stāstu par Palau, sapratām, ka nekad neesam šo detalizētāk izskaidrojuši. Tāpēc palūdzām to skaidrot Vitautam Kuokštim, Viļņas Universitātes asociētajam profesoram.

Tajā laikā Jēzus pārstaigāja Galileju. Jūdejā Viņš negribēja uzturēties, jo jūdi tīkoja Viņu nonāvēt. Bet tuvojās jūdu Nometņu svētki. Un, kad Viņa brāļi devās uz svētkiem, tad arī Viņš aizgāja, tomēr ne atklāti, bet paslepus. Tad daži no jeruzalemiešiem sacīja: “Vai Viņš nav Tas, kuru meklē, lai nonāvētu? Bet, lūk, Viņš runā atklātībā, un tie Viņam neko nesaka. Vai tad priekšnieki patiesi ir pārliecinājušies, ka Viņš ir Kristus? Par Viņu mēs taču zinām, no kurienes Viņš ir, bet, kad atnāks Kristus, neviens nezinās, no kurienes Viņš būs.” Bet Jēzus, svētnīcā mācīdams, sauca, sacīdams: “Tiešām, jūs mani pazīstat un zināt, no kurienes Es esmu. Un tomēr Es neatnācu pats no sevis, bet patiess ir tikai Tas, kurš mani sūtīja un kuru jūs nepazīstat. Es Viņu pazīstu, jo Es esmu no Viņa un Viņš mani sūtīja.” Tad tie kāroja Viņu sagūstīt, bet neviens nepielika Viņam rokas, jo Viņa stunda vēl nebija pienākusi. Jņ 7, 1-2,10,25-30 Šīs dienas Evaņģēlija fragments stāsta par Jeruzalemes iedzīvotājiem, kuri strīdējās par Jēzus personu un daudzi bija pārliecināti, ka Viņu pazīst. Taču Jēzus mēģina atvērt viņiem acis un atklāt patiesību, sacīdams: “Jūs nepazīstat ne mani, ne manu Tēvu, kurš mani ir sūtījis” (Jņ 8,19). Bībelē iepazīt Dievu nozīmē ne tikai kaut ko zināt par Viņu, bet nodibināt ar Viņu personiskas attiecības. Daudzi kristieši, īpaši jaunieši, mums, garīdzniekiem, bieži vaicā: “Kā meklēt Dievu? Kur Viņu var atrast un iepazīt?” Jāņa evaņģēlijā ir trīs ceļi, kas ved tuvāk Dievam. Pirmais – Evaņģēlijā minētie cilvēki, kuri vēlējās satikt Jēzu, vispirms bija daudz dzirdējuši par Viņu. Te nav runa par to, ka mums ir vajadzīgi starpnieki, lai veidotu attiecības ar Dievu, bet gan par to, ka daudz vieglāk un ātrāk mēs varam Viņu atrast un iepazīt, ja kāds mums kaut nedaudz pamāca par attiecībām ar Dievu. Reiz Kiko Arguelo, Neokatehumenālā ceļa dibinātājs, sacīja: “Neviens nekļūs par kristieti, ja nesatiks citu patiesu kristieti.” Pirmā lieta, kas mums jādara, meklējot Dievu, ir jāatrod gudrs ceļvedis, garīgais vadītājs, īsts kristietis, ar kuru varētu parunāt par to, kā būt kopā ar Dievu un kā Viņu iepazīt. Zinu, dažreiz tas nav viegli, jo mūsu draudzēs ar to ir dažādi un bieži vien tas, ko mēs tur redzam, drīzāk mūs attur, nevis iedvesmo meklēt Dievu. Nav vērts ieļaunoties, – tikai jāturpina meklēt. Kaut arī apzināmies, ka garīgās dzīves avots un vadītājs ir pats Dievs, tomēr garīgai izaugsmei ir nepieciešama otra cilvēka garīgā pieredze, kristīgās dzīves liecība un Baznīcas autoritāte. Garīgās vadīšanas būtība nav veidot emocionālas attiecības ar garīgtēvu, bet saņemt garīgo atbalstu, kas stiprinātu dialogu ar Dievu. Garīgā pavadītāja lomu varētu salīdzināt ar Jāņa Kristītāja misiju: “Viņam [Jēzum] vajag augt, bet man jāiet mazumā.” (Jņ 3,30) Šajā procesā garīgajam tēvam “jāiet mazumā”, bet cilvēkam, kuru viņš pavada, jāaug ticībā, uzticībā un draudzībā ar Dievu. Ir vērts paskatīties uz savu dzīvi un izvērtēt, kā es meklēju Dievu. Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests un Daugavpils Svētā Staņislava Papčinska mariāņu klostera priekšnieks, RARZI docētājs

Dāmas un kungi, Kreisais Tokens ir saņēmis uzaicinājumu uz karalisko galmu, tāpēc pat nometnēs spēlējam spēles par dižciltīgajiem vai gaisa kuģu kapteiņiem. Svaigs un Gards Toms iepazīs vēstures dižgarus un pasauli definējošos notikumus, ceļojot laikā spēlē Trekking Through History. Toties Kristaps cer iegūt augstmaņu labvēlību, būvējot arhitektūras šedevrus spēlē World Wonders Lai dalītos ar lordiem savā pieredzē, Toms stāstīs par vienu Akmens laikmeta vēstures gadījumu, kā viņš kādu savu draugu iecēla par karali. Neviens zilo asiņu īpašnieks nevēlas kā Čārlzs gaidīt uz troni tik ilgi, kamēr smiltis jau sāk birt, tāpēc būtiska epizodes tēma būs par “King making” spēlēs. Tas viss bez jokiem un sarkasma, galu galā sadaļa - Kreisais pa nopietno. Epizodes noslēgumā mums jāatzīst, ka visu tomēr nosaka karaliene, tāpēc arī Kreisais Top 5, par spēlēm, kas iepriecinātu pirmo dāmu, jeb Spēles vizītē pie karalienes. Klausies epizodi - https://anchor.fm/kreisais-tokens  Spotify - https://open.spotify.com/search/Kreisais%20tokens Seko mums: Instragram - https://www.instagram.com/kreisaistokens/  Facebook - https://www.facebook.com/Kreisais-Tokens-108903727367874

Raidījumā Divas puslodes šoreiz par un ap tikko aizvadīto "Lielās otrdienas" balsojumu ASV, Ķīnas parlamenta Nacionālā tautas kongresa ikgadējo sesiju un Vācijas nopludinātajām sarunām. Aktualitātes analizē portāla "Delfi" ārzemju ziņu redaktors Toms Ģigulis un Vācijas Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa. Superotrdienas signāli 5. martā Savienotajās Valstīs bija t.s. „Superotrdiena” – diena, kad sešpadsmit pavalstīs notiek abu lielo partiju priekšvēlēšanu balsojumi un sapulces, sadalot apmēram trešdaļu no Republikāņu partijas priekšvēlēšanu kongresa delegātu balsīm, un nepilnu ceturtdaļu no Demokrātu partijas delegātu balsīm. Ievērojot līdz šim notikušās priekšvēlēšanas, Superotrdiena gan vēl nedos nevienam no kandidātiem galīgo mandātu, tomēr tā skaidri iezīmē perspektīvu. Kā esošā prezidenta, demokrāta Džo Baidena, tā eksprezidenta un potenciālā prezidenta republikāņa Donalda Trampa gadījumā viss liecina par to, ka šķēršļu viņu ceļā uz 5. novembra finiša taisni nebūs. Vienīgā Trampa sāncense, bijusī Savienoto Valstu pārstāve Apvienotajās Nācijās Nikija Heilija līdz vakardienai bija guvusi pārsvaru pār Trampu vienīgi Kolumbijas apgabalā, respektīvi galvaspilsētas Vašingtonas administratīvajā teritorijā un atsevišķu delegātu mandātus vēl vairākās citās pavalstīs. Vakar viņa pievienoja savu izdošanos sarakstam vēl arī Vermontas pavalsti, līdz ar to viņai piekritīgo delegātu balsu skaits sasniedza 62, kurpretim Donalda Trampa kontā to ir jau tuvu astoņiem simtiem. Būtībā vienīgā intriga ir – vai Heilija gribēs turpināt sacīksti arī turpmāk, vai pēc Superotrdienas liks tai punktu. Tikām demokrātu partijas kandidātam, prezidentam Džo Baidenam nopietnu sāncenšu nav vispār. Kā kongresmenim Dīnam Filipsam, tā pašattīstības rokasgrāmatu autorei Mariannai Viljamsonei līdz šim nav izdevies tikt pie delegātu balsīm. Tiesa gan, divi no 115 Mičiganas pavalsts delegātiem vakar saņēma mandātus ar formulējumu „bez noteiktas apņemšanās”. Daļā no pavalstīm vēlētāji priekšvēlēšanās var dot pārstāvjiem mandātu ar šādu vai līdzīgu formulējumu, kas nozīmē, ka partijas kongresā, apstiprinot prezidenta amata kandidātu, viņi var balsot pēc saviem ieskatiem. Šādi pret Baidena politiku protestē tie Demokrātu partijas vēlētāji, kuri neatbalsta viņa rīcību Izraēlas un „Hamās” konfliktā, respektīvi, uzskata, ka Vašingtonai būtu jāīsteno stingrāks spiediens pret Izraēlu, panākot uguns pārtraukšanu un plašāku humānās palīdzības piegādi Gazas joslai. Neviens no šiem protestētājiem, preses taujāts, gan nav izteicies, ka balsos par Donaldu Trampu, taču daļa teikuši, ka, ja Baidens nelabosies, viņam viņu balsi 5. novembrī neredzēt. Milzu kuģis peld miglā Vakar, 5. martā, Pekinā uz savu ikgadējo kongresu pulcējās Visķīnas Tautas pārstāvju sapulce, respektīvi, Ķīnas parlaments. Kā jau totalitārā valstī, kur nozīmīgākie lēmumi tiek pieņemti kompartijas vadības līmenī, šai sanākšanai ir vairāk ceremoniāls raksturs, tomēr novērotāji pievērš notikumam uzmanību, tverot akcentus, kas var norādīt uz attīstību milzīgās valsts politikā. Nozīmīgākā šai ziņā bija Valsts padomes priekšsēdētāja, respektīvi, premjerministra Li Cjana uzstāšanās, pirmā Tautas pārstāvju kongresā šim partijas funkcionāram, kurš kļuva par valdības vadītāju pirms nepilna gada. Kā zināms, Ķīnas ekonomikai šie nav tie spožākie laiki, ar parādos slīkstošiem nekustamo īpašumu attīstītājiem un pašvaldību budžetiem, zemu iekšējā patēriņa aktivitāti un vispārējo ekonomikas bremzēšanos. Premjera runā tika iezīmēts 5% izaugsmes mērķis, lai gan par tā sasniegšanas iespējām daudzi komentētāji ir skeptiski, ciktāl uzrāviens, kuru Ķīnas ekonomika piedzīvoja pēc pandēmijas ierobežojumu atcelšanas, sāk apsīkt. Tāpat premjera runā tika solīti plāni jaunāko tehnoloģiju attīstībai, t.sk. mākslīgā intelekta, lielo datu un kvantu datoru jomā, ar virsuzdevumu panākt Ķīnas tehnoloģisko pašpietiekamību. Premjers Li seko valsts galvas Sji Dziņpina pirms vairākiem mēnešiem izvirzītai tēzei par „jaunu ražošanas spēku” izvēršanu, kas gan šobrīd ir tikai diezgan izplūdis lozungs. Novērotāji norāda uz fundamentālo pretrunu starp varas vēlmi attīstīt avangarda tehnoloģijas un tajā pašā laikā stingri kontrolēt informācijas apriti, ciktāl bez brīvas informācijas aprites tehnoloģiski dinamisku sabiedrību ir grūti iedomāties. Uz ne sevišķi spožās ekonomiskās situācijas fona pamanāms ir kārtējais nozīmīgais aizsardzības izdevumu kāpums par 7,2%. No otras puses tiek gan norādīts, ka Ķīnas aizsardzības budžets joprojām ir apmēram 1,3% no iekšzemes kopprodukta, tātad, proporcionāli pieticīgs. Pamanītas ir arī retorikas nianses, premjerministram Li runājot par Taivānu. Proti, runātājs pauda, ka Ķīnas Tautas republika būšot stingra savā apņēmībā atkalapvienoties ar Taivānu, pie tam, ja agrāk ierasti tika piesaukta „mierīga apvienošanās”, tad šajā runā, kā tas arvien biežāk mēdz būt pēdējā laikā, apzīmētājs „mierīga” iztrūkst. Kremļa spicās ausis Otrdien Krievijas varas kontrolētā telekanāla RT vadītāja, viena no pamanāmākajām Kremļa propagandistēm Margarita Simonjana sava soctīklu kontā publiskoja audioierakstu, kurā dzirdama saruna starp Vācijas Gaisa spēku komandieri ģenerālleitnantu Ingo Gerharcu, brigādes ģenerāli Franku Grefi un vēl diviem virsniekiem. Sarunā oficieri apsprieda to, vai un kā ar vācu spārnotajām raķetēm „Taurus” būtu dodams trieciens bēdīgi slavenajam Kerčas tiltam. Kā zināms, „Taurus” tiek minētas kā ierocis, kas tiešām varētu nodarīt šai būvei visnopietnākos zaudējumus, kāpēc arī Kijiva jau labu laiku uzstājīgi lūdz no Berlīnes šīs raķetes. Līdz šim tam konsekventi pretojies kanclers Šolcs, kā argumentu minot pirmkārt to, ka tad uz Ukrainu būtu jānosūta vācu karavīri raķešu apkalpošanai un kontrolei. Starp citu, vācu kara lidotāju telefonsarunā izskan arī informācija, ka līdzīgas funkcijas ar raķetēm „Storm Shadow” Ukrainā jau veic britu personāls. Krievijas propaganda nekavējās sacelt pamatīgu brēku par nelietīgajiem vāciešiem, kuri grasoties apšaudīt, kā tas tiek formulēts, „Krievijas teritoriju”. Iesaistījās arī oficiālās varas pārstāvji. Krievijas Ārlietu ministrijas pārstāve Marija Zaharova paziņoja: šis liecinot, ka Vācijas valsts vara nav vienota, un, tātad, Vācijā neesot demokrātijas. Vēl spilgtāk izpaudās eksprezidents, Drošības padomes vicepriekšsēdis un, domājams, Krievijas šobrīd populārākais pļēgurs Dmitrijs Medvedevs. Savā „Telegram” kontā viņš pauda, ka vācieši, Krievijas mūžsenie pretinieki, atkal kļuvuši par zvērinātiem ienaidniekiem. Krievijai atkal esot aktuāls Otrā pasaules kara laika lozungs: „Nāvi vācu fašistu okupantiem!” Paralēlais Krievijas propagandas motīvs ir dižošanās ar audioieraksta iegūšanu, kas, protams, nedara godu Vācijas militārajam resoram. Notikušo komentējis Vācijas aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss, precīzi raksturojot to kā daļu no Krievijas informācijas kara. Tāpat viņš paziņoja, ka aizdomām par iespējamu iekļūšanu Vācijas aizsardzības resora datu bāzēs nav pamata. Saruna pārtverta brigādes ģenerāļa Grefes neuzmanības dēļ, jo viņš, uzturoties aviācijas izstādē Singapūrā, lietojis saziņai viesnīcas telefona līniju. Kā pierāda šis gadījums, nepatīkamā iespējamība uzdurties Kremļa spicajām ausīm pastāv jebkurā pasaules malā.   Sagatavoja Eduards Liniņš.

Raidījumā viesojas dokumentālās izstādes un digitālās platformas “Lietisko pierādījumu muzejs” līdzautore Laura Stašāne un literatūras žurnāla “Punctum” redaktore Laura Brokāne. Abas raidījuma viešņas ir arī grāmatas “Neviens tev neticēs” sastādītājas un redaktores. “Lietisko pierādījumu muzejs” un “Neviens tev neticēs” ir savstarpēji papildinošas iniciatīvas, kas jau vairāku gadu garumā aicina uz sarunu par sieviešu pieredzi vardarbīgās attiecībās ģimenē un mājās. “Ar maigumu un izpratni,” tā autores atsaucas, stāstot par to, kā šī saruna tiek veidota, dodot balsi un radot vidi, kurā sievietes jūtas drošas runāt par pārdzīvoto. Šie dokumentālie stāsti palīdz apzināt vardarbības dažādās formas un normalizē svarīgo, bet diemžēl joprojām stigmatizēto sarunu par vardarbību pret sievieti Latvijā.

Arī mūziklu vēsturē un šodienā pastāv aizspriedumi par šo žanru: tas jau tāds lēts, lipīgu melodiju šovs vien ir. Un nav jau tālu no patiesības – daudzi mūzikli patiešām tika radīti izklaidei, lai, piemēram, pagājušā gadsimta karu ēnā dzīvojošie kaut uz stundu varētu aizmirst savu trauksmi, ko ģeopolitiskā situācija radīja ikviena iedzīvotāja dzīvē. Taču paralēli izklaidējošiem mūzikliem tika radīti arī tādi, kas ar neaptveramu simboliku un zemtekstiem iemieso konkrētās desmitgades sociālo, politisko un visādi citādi cilvēka dzīvē svarīgo. Viens no šādiem darbiem ir Stīvena Sondheima (Sondheim) 80. gadu mūzikls "Reiz mežā" ("Into the Woods") pēc Džeimsa Lapina (Lapin) lugas ar tādu pašu nosaukumu. Mūziklā satiekas tādi labi pazīstami pasaku tēli kā Pelnrušķīte, Džeks (ar garo pupu), Sarkangalvīte un Vilks, Salātlapiņa un Ragana, kā arī ne viens vien izskatīgs Princis. Divi jauni tēli – Maiznieks un Maizniece –, ir galvenie un vienojošie tēli šajā stāstā, un katram no tiem ir sava vēlme: Maiznieks un Maizniece cer ieņemt bērniņu, Pelnrušķīte vēlas apmeklēt Karaļa balli, bet Džeks cer, kaut viņa labākā draudzene, gotiņa, būtu spējīga viņam un mammai gādāt pienu. Kad Maiznieks un Maizniece uzzina, ka viņu neveiksmīgie centieni ieņemt bērniņu saistīti ar Raganas lāstu, abi dodas avantūrā, lai to lauztu. Visticamāk, pasaku pievilcība slēpjas to komforta pilnajā būtībā: pasakas rada tādas pasaules, kurās pastāv tikai labs un ļauns, pareizs un nepareizs, balts un melns… Tikums tiek turēts augstā godā, savukārt netikums – tiek sodīts, karstākās vēlmes piepildās un princis ierodas glābt princesi. Lai gan arī šajos stāstos tiek atspoguļota vardarbība, vientulība, nāve, galvenie varoņi, "labie", vienmēr uzvar un mūžam dzīvo laimīgi. Man nav jums jāstāsta, ka pieaugšanas procesā dzīve kļūst krietni sarežgītāka un neparedzamāka. Taču šī pāreja: no fantastikas uz realitāti, no bērnības uz pieaugušu vecumu, no atkarības uz pilnīgu brīvi ir mūzikla "Reiz mežā…" pašā pamatā. Mūzikla pirmās daļas beigās visu galveno varoņu vēlmes un cerības ir piepildījušās: Pelnrušķīte ir kopā ar savu princi, Džeks atgūst savu gotiņu, Maiznieks un Maizniece kļūst par vecākiem utt. Bet kas nāk pēc leģendārajiem vārdiem "un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi”? Mūzikla otrajā un, manuprāt, svarīgākajā daļā, mežā atgriežas milzis, kurš gatavs izpostīt un nogalināt visu, kas stājas tam ceļā. Pelnrušķītes Princis savukārt atrod mīlestību citās sievietēs, bet Maiznieks un Maizniece nevar beigt strīdēties. Neviens tā īsti laimīgi nemaz nedzīvo… Bet ko šis mūzikls ar to cenšas mums pateikt? Pirmkārt un galvenokārt tas ceļo pa vecāku un bērnu attiecību sarežģītajiem līkločiem un runā par nepieciešamību bērnu pareizajā brīdī "palaist" lielajā pasaulē. Ragana savu meitu, Salātlapiņu, 14 gadus turējusi ieslodzījumā un šobrīd jaunajai sievietei ir ap 20 gadu. Te pēkšņi viņas māte uzzina, ka Salātlapiņa satikusi Princi un vēlas ar viņu doties pasaulē. Viņa kļūst nekontrolējami nikna. Un ne jau par vīrieša ienākšanu meitas dzīvē, bet gan to, ka Salātlapiņa ir atļāvusies satricināt Raganas tik rūpīgi celto mūri ap meitu. Salātlapiņa vairs nav bērns, viņa vēlas redzēt pasauli, bet Ragana vairākas reizes sauc “bērni neklausa!” un ir pārāk satraukta par pasaulē esošajiem vilkiem, lāčiem un cilvēkiem, lai redzētu to, ka pasaulē ir arī zaķi, stirnas un prinči. Bailes no kontroles zaudēšanas pār kādu var novest pie neparedzētām sekām un, par spīti savām bailēm, bērna sargāšana no pasaules var nodarīt tieši pretējo – tā var nodarīt bērnam pāri. Vai atminaties Raganas izsaucienu "Bērni neklausa!"? Šī ir galvenā mūzikla vadtēma, kas viscaur stāstam vēstī, ka "bērni neklausa" un "bērniem ir jāklausa". Taču mūzikla finālā šis epitets pārtop par "bērni dzird", "bērni ieklausās". Amerikāņu televīzijas kanāla HBO 2013. gadā uzņemtajā dokumentālajā filmā "Six by Sondheim" ("Seši Sondheima darbi"), Stīvens Sondheims atklāti runā par savām sarežģītajām attiecībām ar māti, jo bērnībā cietis no verbālas vardarbības. Neviens stāsts nerodas tukšā vietā un ir skaidrs, ka pasaka "Reiz mežā…" ir ja ne biogrāfiska, tad Sondheima pieredzes alūzija gan. Mūzikla pēdējā dziesma aicina būt uzmanīgiem ar to, ko sakām, jo bērni ieklausās. Tā aicina pievērst uzmanību savai uzvedībai, jo bērni arī novēro. Un tā vēstī, ka, neatkarīgi no mīļo cilvēku atrašanās vietas, tu nekad neesi viens. Maizniece noslēgumā vēsta, ka cilvēki pusceļā mežam mēdz mūs pamest. Viņa aicina neļaut tam sevi pazudināt, jo neviens cilvēks neizgaist pavisam,” tādējādi liekot mums saprast, ka mežs šajā stāstā ir metafora dzīvei. Dažādie, sarežģītie pasaku varoņu piedzīvojumi mežā patiesībā ir grūtības ar kurām sastopamies augot, pieaugot, pieredzot un cilvēka dzīvi dzīvojot.

Laiks atskatīties uz 2023. gadu!Piecas grāmatu blogeres un pieci gandrīz dažādi viedokļi par gada pārsteigumu, gada vilšanos, gada skaistāko grāmatu un vēl septiņām dažādām kategorijām.Labākās (un arī sliktākās) 2023. gada grāmatas aprunāja Sandra (IG @pielasit_sirdi), Zane (IG @mom.who.reads.a.lot), Kristīne (IG @humpalasungramatas), Ieva (IG @mrs.lasitaja) un Aija (IG @piedzivot.lappuses).Visas kategorijas un to uzvarētājas grāmatas:GADA PĀRSTEIGUMS*Zane Nuts “Praktiskā kokvilna”*Ēvalds Flisars “Paskaties pa logu”*Katerina Gordejeva “Aiznes projām manas bēdas”*Augustina Basterrika ”Izsmalcināta gaļa”*Kriss Vitekers ”Mēs sākam no beigām”*Eimors Taulzs ”Džentelmenis Maskavā”*Elizabete Šteinkellnere ”Papīra klavieres”*Noa Loviss Peifers, Linu Letīcija Blats, Jajo Kavamura ”Tur lejā”GADA BĒRNU, PUSAUDŽU GRĀMATU*Melānija Laibla, Lilija Rihtere ”Atkritumi”*Žebers “Ejas un asakas”*Māra Zālīte “Tango un Tūtiņa sēnēs”*Katerina Mihaļicina, Oksana Bula ”Kas aug parkā”*Luīze Pastore “Šis ir mans seriāls”*Aino Pervika ”Burmemme”*Džordžs Orvels “1984”*Emīlija Džubaka ”Ko būvē dzīvnieki?”*Pjotrs Soha, Monika Utņika-Strugala ”Tīrība”*Andrea Minoljo, Laura Fanelli, Gunta Kalvāne ”Klimata pārmaiņas pasaulē”*Elizabete Šteinkellnere ”Papīra klavieres”*Katerina Mihaļicina, Oksana Bula ”Kas aug parkā”GADA POTENCIĀLAIS TULKOJUMS*Beartown by Fredrick Backman*All the Lonely People by Mike Gayle*Heartstopper by Alice Oseman*And Every Morning the Way Home Gets Longer and Longer by Fredrick Backman*White Bird by R. J. PalacioGRĀMATA, PĒC KURAS BIJA GRŪTI ATGŪTIES*Serhijs Žadans “Internāts”*Katerina Gordejeva ”Aiznes projām manas bēdas”*Let the Right One In by John Ajvide Lindquist*Sieviete Berlīnē*Stīvens Kings “Zaļā jūdze”*Neviens tev neticēsGADA SMIEKLĪGĀKĀ GRĀMATA*Ērlenns Lū “Kurš sasēdēja brūno sieru?”*Rēli Reinausa “Kā man tētis atrada sev sievu”*Džeralds Darels “Mana ģimene un citi zvēri”*Zane Nuts “Praktiskā kokvilna”GRĀMATA, KURU IETEIKT IZLASĪT TUVĀKAJAM*Ērlenns Lū “Kurš sasēdēja brūno sieru?”*Māra Upmane-Holšteine “Piezīmes uz šaubu malām”*Zane Zusta “Nepieradināts putns”*Bonija Gārmesa ”Ķīmijas stundas”*Juta Nimfiusa “Kaušļa sirds”GADA VILŠANĀS*Sapņu komanda 2023*Baiba Zīle “Lilī un burvju kaķis Bubass”*Inga Gaile “Jaukumiņš”*Nita Prouza ”Istabene”*Lauris Gundars “Dzimtas asinis”GRĀMATA, KURU ĻOTI GAIDĪJĀM IZNĀKAM*Lisa Keja Adamsa “Romantiķu grāmatu klubs”*Jana Egle “Latvju pacients”*Ešlija Odrēna “Krustojums”*Romija Hausmane ”Mīļais bērns”*Dace Rukšāne “Džikī”*Aleksandrs Solžeņicins ”Gulaga arhipelāgs”*Kirana Milvuda Hārgreiva ”Džūlija un haizivs”GRĀMATA AR IZCILU ĀRIŅU UN IEKŠIŅU*Agnese Rutkēviča “Skumjais laikmets”*Kirana Milvuda Hārgreiva ”Džūlija un haizivs”*Maja Lunde “Saules sargātāja”*Māra Zālīte “Tango un Tūtiņa sēnēs”*Pjotrs Soha, Monika Utņika-Strugala ”Tīrība”*Māris Rungulis “En den dīno šoko loko tīno”GADA GRĀMATA*Caught Up by Liz Tomforde*Pjērs Jaravāns “Paliek tikai ciedri”*Good Morning Monster by Catherine Gildiner*Katerina Gordejeva ”Aiznes projām manas bēdas”*Noa Loviss Peifers, Linu Letīcija Blats, Jajo Kavamura ”Tur lejā”*Viktorije Hanišova “Sēņotāja”

Gada pirmajā sērijā atskatāmies uz decembri un visu, kas tajā piedzīvots lappusēs.Man palīgos kā allaž nāk Zane (IG @mom.who.reads.a.lot) un Sandra (IG @pielasit_sirdi), un kopā mēs dalāmies ar sajūtām, kādas piedzīvojām, lasot decembra grāmatu – Džākomo Macariola stāstu "Mans brālis ķer dinozaurus" Daces Meieres tulkojumā un Latvijas Mediju izdevumā.Paldies par audioatsauksmi arī Ventspils Galvenās bibliotēkas bibliotekārei Vitai Ozolai.Janvārī piesakām jaunu mēneša grāmatas formātu Kāds tas ir ir? Noklausies, uzzini un noteikti pievienojies mums lasīšanā. Lai lieliskiem piedzīvojumiem lappusēs pilns 2024. gads!Sērijā pieminētie autori un grāmatas:*Andrius Kivirehks “Vīrs, kas zināja čūsku vārdus”*Ēlina Kullhēda “Eiforija”*Dace Rībena “Dvēseļu gūstā”*Iva Haidona-Bezoviča ”Mana vecmāmiņa mani nepazīst”*Džena Kārsone ”Ugunsšķīlēji”*Mari Ventrasa “Sniegavētra”*Teilore Dženkinsa Rīda ”Evelīnas Hugo septiņi vīri”*Jū Nesbe “Asinsmēness”*Karloss Ruiss Safons “Aizmirsto grāmatu kapsēta”*Frīda Makfadena “Mājkalpotāja”*Tommi Kinnunens ”Stikla upe”*Andris Ogriņš “Par bites tiesu”*”Neviens tev neticēs”*Zane Eniņa “Santjago ceļš: plāksteris pēdām un sirdij"*J. Torvalds ”Kriminālistikas simts gadu”*Rasa Bugavičute-Pēce, Sandis Pēcis “Puksītis”*Delfīne de Vigāna “Balstīts patiesos notikumos”, “Lojalitātes”, “No un es”, “Bērni ir karaļi”*Jana Egle “Ledus debesis”*Viktorije Hanišova ”Sēņotāja”*Džākomo Macariols “Mans brālis ķer dinozaurus”*Vinko Mēderndorfers ”Sirds plaukstā”*R. Dž. Palasio “Brīnums”*Luīze Pastore “Šis ir mans seriāls”*Katerina Gordejeva ”Aiznes projām manas bēdas”*M. Zanders, V. Zelče “Ulmaņlaiki. Latvju autoritārisma īpatnības”*Sjūzana Kolinsa ”Bada spēles”*Rūta Šepetis*Zane Zusta “Nepieradināts putns”*The Blackhouse by Peter May*Donna Tarta “Ciglītis”*Juns Kore Roke ”Dzelme”Seko Zanei Instagram https://www.instagram.com/mom.who.reads.a.lot/un Threads https://www.threads.net/@mom.who.reads.a.lotSeko Sandra Instagram https://www.instagram.com/pielasit_sirdi/un Threads https://www.threads.net/@pielasit_sirdiSeko Aijai Instagram https://www.instagram.com/piedzivot.lappuses/un Threads https://www.threads.net/@piedzivot.lappuseskā arī TikTok https://www.tiktok.com/@piedzivot.lappuses?lang=enKļūsti par raidieraksta atbalstītāju https://www.patreon.com/Piedzivot

Stāsta Ojāra Vācieša muzeja vecākais speciālists Mārtiņš Bērziņš Ojārs Vācietis Pārdaugavā Ojāra Vācieša ielā 19 (toreiz – Lielajā Altonavas ielā) dzīvoja no 1960. gada līdz mūža pēdējai dienai 1983. gadā. Viņš mīlēja šo māju. Togad [1960. gada] janvārī, pirmoreiz pagalmā ienākot, Ojāru Vācieti un Ludmilu Azarovu pašā tā vidū sagaidījusi milzīga sudrabegle – kā pirmais šīs mājas sveiciens. 1969. gada novembra sākumā rudens vētrā tā tika nolauzta. Kad 1988. gada 3. maijā tika pieņemts LPSR Ministru padomes lēmums par Ojāra Vācieša muzeja veidošanu, Ļeņina rajona (tā tolaik oficiāli sauca šo apkaimi) pašvaldība tēlniekam Ojāram Feldbergam pasūtījusi piemiņas zīmi Dzejniekam. To Ojāra Vācieša topošā muzeja pagalma vidū atklājām 1990. gada 15. maijā. Pēc atklāšanas svētkiem Ludmila Azarova skatījās uz akmenī kalto Ojāra seju un bēdīgi sacīja: "Piemiņas zīme – tas ir labi, bet sudrabegle bija svētums." Mēs, topošā muzeja darbinieki, nolēmām atjaunot šo svētumu. Izsūtījām pa pastu ielūgumus rakstniekiem uz dārza talku. Paši aizbraucām uz Baltezera kokaudzētavu pēc egles. Kokaudzētavas saimnieks Varis Kazāks mums saka, ka Ojāram Vācietim egli pārdot nevarot, tikai dāvināt. Uzdāvināja. Uz rakstnieku talku ieradās Imants Ziedonis, Viktors Avotiņš un Gunārs Janaitis, no visiem aicinātajiem – tikai viņi. Talkas nobeigumā labu domu pavadībā egli iestādīja. Tā labi ieauga, stiepās garumā un kuplumā. Pēc pāris gadiem ap Ziemassvētkiem bija dziļi sniegi. Un muzeja sargs vienrīt ieraudzīja, ka egle līdz sniegam nozāģēta. Nesapratām, ko darīt. Kā lai Imantam Ziedonim, Varim Kazākam un citiem stādītājiem pastāsta par notikušo? Inta Skujeniece, dzejnieka Knuta Skujenieka sieva, teica: "Nesteidzieties! Jaunu iestādīt vēl vienmēr pagūsiet. Uzsieniet atlikušos augšējos zariņus uz augšu, varbūt izveidosies jauna galotnīte!" Un tā notika… Labo domu spēks palīdzēja… Ne Ojāra Vācieša mājai, ne sudrabeglei nav Ojāra Vācieša muzeja krājuma inventāra numura. Bet bez šādām lietām muzeja nebūtu. Vai tas būtu citāds. Ojāram Vācietim ar dabu ir pavisam ciešas attiecības. Koki, putni, akmeņi viņam ārkārtīgi būtiski. Putni vispār gandrīz kā apsēstība. Pirmajā ziemā, sākot dzīvot namā toreizējā Altonavas ielā 19, viņš paņem no mazā dēla Žaņa koka rotaļlietu autobusiņu un pārtaisa to par putnu barotavu. Pilns autobuss putniem! Šī barotava tiek novietota pie darbistabas loga, lai Dzejnieks rakstot varētu vērot putniņus. Dažas dienas vēlāk viņš šo putnu barotavu tomēr aiznes uz mājas otru pusi. Dzejnieks tā nespēj strādāt. Putni novērš uzmanību, viņš nespēj koncentrēties, nespēj rakstīt, nespēj radīt. Pie Vāciešu dzīvojamās istabas loga, gandrīz no pašiem pamatiem, aug mežābele. Prātīgi ņemot, āboli mazi, cieti, ne visai garšīgi, bet Ojārs Vācietis neļāva šo ābeli zāģēt. “Lai putniņiem būtu ko ēst,” viņš teica, jo zeltainie āboli šajā ābelē ir līdz pat agram pavasarim. Uz rakstāmgalda stūra Ojāram allaž stāv 1936. gadā izdota grāmata "Latvijas putni". Ojārs Vācietis kādā reizē teicis, ka tā viņam ir pati svarīgākā grāmata. Nevis kāda dzejas grāmata, bet gan grāmata, kas viņam palīdz atpazīt visus putnus. Dzejnieka rakstāmgalda atvilktnē glabājas mazas (apmēram 10x17 centimetrus lielas), krāsainas, apzīmētas dienasgrāmatas lapiņas. Ojārs Vācietis nerakstīja dienasgrāmatas, bet tikai šādas lapiņas. Uz tām dažādi skaitļi. Neviens nezina, ko tie nozīmē. Tomēr uz visām lapiņām arī uzskaitījums – putni. Piemēram: "6. janvāris – zīlītes, zvirbuļi, baloži, kovārņi, melnie strazdi, vārnas, kaijas, 19. februāris – zīlītes, zvirbuļi, melnais strazds, baloži, vārnas, kaijas, kovārņi, meža pīles!!! 5!" Ojāra Vācieša muzeja dārzā zem ceriņkrūma ir soliņš. Dzejniekam tur reizēm ļoti patika sēdēt un skatīties uz putniem. Caur kokiem redzams arī Māras dīķis jeb Māras ezers, kā teica pats dzejnieks. Dzeju gan viņš tur neraksta. Dzeju Ojārs Vācietis raksta darbistabā, sēžot pie sava rakstāmgalda.

Viens no sevis uzmešanas veidiem, kas gadu no gada pašam apnicis līdz nelabumam, ir, ja noķer sevi, ka atkal jau atliki vai kavējies darīt to, kas ļautu dzīvot labāk. Tā ir savu iespēju un brīvības prokrastinēšana. Tai skaitā - profesionālās brīvības. Mēs prokrastinējam, jo ir grūti saprast, kā lai sevi piedabū darīt to, ko saproti, ka vajag darīt, bet uz ko tik un tā nevari saņemties.Pēdējā gada laikā esmu aktīvi strādājusi, lai saprastu, kā cilvēkiem palīdzēt saņemties uz darīšanu, lai viņi darbā gūtu vairāk gandarījuma un prieka. Kādam tas nozīmēs novilkt robežas. Citam -nomainīt darbu. Vai saprast, uz ko tad to nomainīt, nezaudējot ienākumus.Man patīk, ka cilvēki savu jaudu izmanto savā labā nevis pret sevi. Tāpēc lūdzu Andim Arnicānam, lai pievienojas man uz sarunu par to, kā neļaut prokrastinēšanai apzagt sevi un izbojāt gan iespējas, gan brīvību. Lai vēl tagad, gada noslēgumā, izdodas aktivizēt savu drosmi un foršā veidā saorganizēt savus iekšējos spēkus patīkamākai dzīvei.Ja tev ir aktuāla tēma par darbu, kas sagādā gandarījumu, un kā tādu sev saorganizēt, tad šobrīd vari paspēt pieteikties uz Lauras rīkotu bezmaksas lekciju, kas notiks decembrī.Vairāk informācijas ir sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:6:39 Kas ir prokrastinēšana un kādēļ tā notiek pat ar cilvēkiem, kas mīl savu darbu9:53 “Pārsvarā mēs liekam pasaulē to, kas mums sanāk” – maldīgie priekšstati par cilvēku superspējām13:07 Faktori, kas ietekmē to, cik bieži un cik ilgi cilvēks prokrastinē darāmās lietas15:00 Vai rezultāta izmērāmība var ietekmēt to, ka darīšana tiks prokrastinēta biežāk17:31 “Lai piedabūtu sevi darīt tās lietas, kuras ir grūti darīt, tam ir vajadzīgi resursi” – kas ir  lielais resursu rijējs23:50 Cīņa starp advancēto prātu un emocijām26:53 Cik lietderīga ir diagnoze “viss ir galvā”28:08 Prokrastinēšanas riņķa dancis, kurā uz deju pievienojas arī perfekcionisms29:37 Ko prokrastinēšana dara ar attiecību kvalitāti34:40 Samazināt laiku no iedvesmas noķeršanas līdz darbībai35:55 Ar kādas metodes palīdzību Andis no fotogrāfa profesijas nonāca līdz darbam, kas sniedz gandarījumu un piepildījumu42:42 Ko Laura ir novērojusi apmācībās par profesionālās darbības maiņu49:04 Kopējās tendences un iemesli cilvēkiem, kuriem nesanāk lietas novest līdz galam52:21 Iemesli, kādēļ cilvēki ieslīgst nedarīšanā pat tad, ja skaidri zina, kas būtu darāms un kā sasniegt mērķi1:00:31 “Neviens nevar mani piemuļķot tik labi, cik labi es pats varu sevi piemuļķot”1:03:04 Vai fakti patiešām ir fakti1:05:35 Kāda attieksme pret sevi mazina prokrastinēšanas iespēju – pētījums ar studentiem, kuriem bija jābūt produktīviem1:09:16 Latviešu mantojums – cik viegli ir piedot sev neizdarību1:14:33 Vākt sev palīdzošus pierādījumus par to, kur tev nav taisnība1:16:13 Apkārtējo cilvēku ietekme – kā izvēlēties tādu cilvēku loku, kas ceļ, nevis gremdē1:20:53 No kā sastāv prokrastinēšanas vienādojums1:24:15 Kā attīstīt spēju neļauties impulsivitātei, kas noved no darīšanas ceļa1:31:08 “Jo tālāk atrodas rezultāts, kuru es gribu, jo lielāka iespēja čammāties”1:35:12 “Tu vari izanalizēt pašu velnu, bet praksē tā lieta var izrādīties pilnīgi citādāka” – situācijas piemērs no apmācību absolventes1:40:51 Cik ārkārtīgi grūti un tajā pat laikā ārkārtīgi svarīgi ir SĀKT darīt; kāpēc mūsu prāts mūs sabotē1:43:47 Kāda loma darīšanā ir kopienas sajūtai1:48:15 “Ļoti daudz lietu, ko cilvēki zina par sevi, nav taisnība”1:50:42 Svaru kausos – ieguvumi ilgtermiņā pret zaudējumiem šeit un tagad; kur rast motivāciju1:53:32 Nākamā gada plānošana – kādus būtiskus jautājumus iekļaut1:57:24 Vai profesiju un nodarbošanos ir iespējams nomainīt viegl

„Neviens tev neticēs” – tie ir vārdi, kurus nevajadzētu dzirdēt nevienam, kas cieš no vardarbības ģimenē. Un tomēr tie izskan. Tāpēc šāds simbolisks nosaukums dots arī jaunai dzejas un dokumentālu stāstu grāmatai, kuras pirmsākumi meklējami ģimenes vardarbībai veltītā mākslas projektā „Lietisko pierādījumu muzejs”. Grāmatā apvienoti projektam iesūtītie stāsti ar dzejnieku radītiem darbiem, kopā radot telpu empātijai un solidaritātei un iedrošinot cietušos nekaunēties par piedzīvoto. Sižeta sākumā skan viens no krājumā iekļautajiem dzejoļiem. To lasa dzejniece Ligija Purinaša, bet nav zināms, vai tas ir viņas vai kāda cita autora darbs. Tas ir apzināts šīs grāmatas princips – autorus pie darbiem neminēt, paskaidro viena no grāmatas redaktorēm Laura Stašāne. Arī viņas ar otru redaktori Lauru Brokāni grāmatas ievadā runā pirmajā personā. Līdzīgi kā skarbajā vardarbības statistikā, grāmatā „Neviens tev neticēs” gandrīz visiem stāstiem un dzejām ir sievietes balss, bet autoru vidū ir arī divi vīrieši. Tā ir pirmā grāmata latviski, kurā par vardarbību ģimenē runā tik daudz autoru – par partnera vardarbību, par vecāku vardarbību pret bērniem. Tās aizsākumi meklējami pirms trim gadiem teātra festivālā „Homo Novus”, kad dzima mākslas projekts „Lietisko pierādījumu muzejs”. Toreiz muzejs bija iekārtots kādā stilīgā dzīvoklī Rīgā, Avotu ielā. Savus stāstus projekta dalībnieki stāstīja caur priekšmetiem, ko nevarētu izmantot kā lietiskos pierādījumus tiesā, bet kas bijuši vardarbības liecinieki. Krūzīte, no kuras uzšļākta karsta tēja; atņemtas dzīvokļa atslēgas; kedas, ar kurām bēgt no emocionāli vardarbīgām attiecībām. Uz vannas malas nolikti auskari. Stāsts par auskariem tagad iekļauts arī grāmatā „Neviens tev neticēs”. Tās ideju aizsāka 24 stundu stāstu lasījumi „Lietisko pierādījumu muzeja” noslēgumā, kas turpinājās gan labdarības maratonā „Dod pieci”, gan pēc gada „Punctum” literatūras festivālā. Toreiz dokumentālo stāstu autores pirmoreiz satikās ar latviešu dzejniekiem, stāsta Laura Stašāne. Dzejniece Ligija Purinaša lasa vēl vienu no grāmatā iekļautajiem dzejoļiem – varbūt savu, varbūt kāda cita. Viņa grāmatas tapšanā iesaistījās pēc tam, kad literatūras un filozofijas žurnālam „Punctum” iesūtīja savu eseju ar tēmturi #EsArī. Purinaša pati vairākus gadus strādājusi centrā „Marta” Rēzeknē. Vardarbība ģimenē ir īpaši sarežģīta, jo runa ir par mums tuviem cilvēkiem. Esot šādās attiecībās, ir daudz grūtāk pieņemt faktu, ka esi upuris. Tam līdzi nāk kauns un sevis vainošana, ko varmākas izmanto manipulācijā. Tāpēc citu drosme, stāstot savus stāstus, ir īpaši svarīga. Grāmata „Neviens tev neticēs” ir starptautisks projekts – tajā apkopoti pieredzes stāsti arī no citām valstīm, kurās viesojies „Lietisko pierādījumu muzejs”, parādot problēmas universālo dabu un – pretēji stereotipiem – klātbūtni visos sabiedrības slāņos. Grāmatu lasīt nav viegli, tomēr spēcinoši, jo tie ir arī drosmes un izraušanās stāsti. Vairākus gadus strādājot ar ģimenes vardarbības tēmu mākslas projektos, Laura Stašāne šodien secina – lai arī lēni, tomēr lietas pamazām mainās uz labu, sabiedrībā par to runā atklātāk. Un varbūt arī, pateicoties šai dzejas un dokumentālo stāstu grāmatai, vārdus „Neviens tev neticēs” biežāk aizstās vārdi „Es tev ticu”. 

Tiekamies on-line versijā, lai parunātu par grozījumiem Ieroču aprites likumā, kur policijas interpretācijas dēļ tagad medniekiem būs jāmaina ieroču atļaujas, lai varētu šaut šaušanas sporta sacensībās. Ko tas nozīmē? Neviens nezina! Mazliet pieskaramies Valsts meža dienesta likuma grozījumiem, kā arī diskusijām par vilku radīto problēmu novēršanu. Epizodi ar lielisku balvu konkursam atbalsta dzīvesveida veikaliņš Outdoorexperts.lv  @outdoorexpertslatvia7605  Konkursa balvā: Nordik 3-pack – viss, kas nepieciešams lapsu pievilināšanai! https://outdoorexperts.lv/lv/manekli/46-nordik-3-pack-fox-call-set.html NORDIK MINI PREDATOR ir speciāli izstrādāts, lai pievilinātu plēsējus Ziemeļvalstu apstākļos. Māneklis ir vienkārši lietojams, iemutis ir drošs pret sasalšanu. Iespējams radīt ļoti dažādas skaņas. Šim māneklim ir mazāka mēlīte un plānāka membrāna nekā tā vecākajam brālim Nordik Predator. Pievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām. https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join

Stāsta rakstniece Inga Gaile Tas bija 1992. gada 3. oktobris, kad dziedātāja, protestējot pret katoļu baznīcas pārstāvju noziegumiem, seksuāli izmantojot bērnus un slēpjot šos nodarījumus, saplēsa pāvesta fotogrāfiju šova Saturday Night Live tiešraides laikā. Tas notika laikā, kad vēl neviens par šiem noziegumiem atklāti nerunāja – laikā, kad Šineida bija kļuvusi par pirmā lieluma zvaigzni: viņai bija balss, izskats, talants, slava – visa pasaule pie kājām. Šineida O' Konora izmantoja šo mirkli, lai pievērstu pasaules uzmanību katoļu baznīcas pārstāvju noziegumiem pret bērniem. Viņas rīcība – pāvesta fotogrāfijas saplēšana – tika uztverta kā izlaistas zvaigznes izrādīšanās. Arī cilvēki studijā bija samulsuši. Raidījuma režisores sajūsmu par Šineidas izpildīto Boba Mārlija dziesmu nomainīja asaras, redzot viņu saplēšot pāvesta fotogrāfiju. Teksts Boba Mārlija dziesmā "Karš" vēsta: Kamēr vien filozofija, kas  nosaka, ka viena rase ir augstāka nekā otra, nebūs galīgi un pilnīgi diskreditēta un atmesta, valdīs karš, es saku: karš. Boba Mārlija dziesmā paustās idejas pret rasu segregāciju bija saprotamas. Liela daļa amerikāņu iestājās par tām, vismaz ārēji. Rasisms vairs nebija modē. Tomēr par to, par ko Šineida O'Konora gribēja vēstīt pēc dziesmas nodziedāšanas, lielākā daļa vēl  negribēja dzirdēt. Tas bija mulsinoši un nepatīkami. Pēc šī notikuma cilvēki vairs neklausījās un nevērtēja viņas mūziku. Viņi vērtēja dziedātājas uzvedību un labākajā gadījumā uzskatīja Šineidu par dīvainu. Divas nedēļas pēc pāvesta fotogrāfijas saplēšanas televīzijas raidījumā notika Boba Dilana organizētais koncerts Medisonas laukuma dārzā. Šajā koncertā pūlis Šineidu izsvilpa. Tas neļāva viņai dziedāt. Pie dziedātājas piegāja mūziķis Kriss Kristofersons, viens no koncerta organizētājiem, un viņu apskāva. Kriss esot viņai teicis: "Neļauj šiem neliešiem sevi apklusināt!" ("Don't let the bastards get you down!"). Tad Šineida, turpinot skanēt svilpieniem un būjināšanai, izmisīgi nodziedāja dziesmu "Karš" ("War"). Šineida piedzīvoja īstu atcelšanas kultūru. Un tikai vairākus gadus vēlāk dažādi cilvēki publiski sāka izteikties par to, ka dziedātājai bija taisnība - šī rīcība bija drosmīga un nepieciešama. Bet 1992. gadā cilvēki viņu nesaprata. Šineida O'Konora bija bijusi tik jauka un skaista, bija savaldzinājusi visu pasauli ar Prinsa dziesmas "Neviens nelīdzinās tev" ("Nothing compares to you") izpildījumu. Ar savu skūto galvu un lielajām, skumjajām acīm. Un tad viņa izdarīja ko tādu, ko sabiedrība izjuta kā spērienu zem jostas vietas. Sabiedrība vairs nevarēja būt maigi aizkustināta, jo Šineida bija viņiem pavēstījusi, ka bērni tiek izvaroti un par to ir atbildīga arī katoļu baznīca. Šī gada 26. jūlijā Šineida O'Konora devās mūžībā. Daudzi pēc viņas nāves atzīst un runā par to, kā sabiedrībai palīdzējusi viņas rīcība pirms trīsdesmit viena gada. Tomēr ir miljoniem cilvēku pasaulē, kuriem Šineidas O'Konoras izdarītais atvēra logu vai pat durvis uz brīvību jau 1992. gada 3. oktobrī. Tie ir cilvēki, kuri piedzīvojuši seksuālu varmācību. Tiem, kuri traumas rezultātā bija saslimuši, nodzērušies, zaudējuši cerību uz dziedināšanu un zaudējuši izvēles brīvību, Šineidas rīcība deva cerību, ka brīvība tomēr ir iespējama. "Un Ķēniņš tiem atbildēs: patiesi es jums saku: visu, ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, jūs esat man darījuši." (Mateja evaņģēlijs, 25. nodaļa, 40. pants)

Āfrikas cūku mēris Latvijas lauksaimniekiem rada gana daudz problēmu. Atšķirībā no klasiskā cūku mēra, tas ir neārstējams, pret to nevar arī vakcinēt meža vai mājas dzīvniekus. Kā ierobežot slimības izplatību un kā pasargāt savu saimniecību, raidījumā Kā labāk dzīvot atgādina Latvijas cūku audzētāju asociācijas vadītāja Dzintra Lejniece, Pārtikas un veterinārā dienesta Veterinārās uzraudzības departamenta direktore Kristīne Lamberga un Valsts meža dienesta Medību daļas vadītājs Valters Lūsis. "Neviens speciāli nenes mēri kūtī, protams. Ir jādzīvo visu laiku ar sajūtu, ka uz tevi glūn. Tiešām jau 10 gadus Latvijas cūkkopjiem ir jādzīvo ar apziņu, ka uz tevi glūn. Un ir tie periodi, kad glūn vairāk, kā tas ir šobrīd. Šobrīd vajag izziņot tādu trauksmi, lai cūkaudzētāji pat "neelpo" uz kādu pusotru mēnesi. Šobrīd ir ļoti tāds periods, ka ir jāpiesargājas," atzīst Kristīne Lamberga. Viņa skaidro, ka Āfrikas cūku mērim raksturīga sezonalitāte un vīruss ir izturīgs. "Katru gadu meža cūkām dzimst sivēni, tagad, vasaras periodā, viņi jau ir paaugušies un aktīvi. Vienmēr sakām, neko nenesiet cūkām kūtī un fermās no lauka, tiešā veidā nemielojiet cūkas ar zaļumiem, jo ļoti aktīvi gan labības laukos, gan piemājas dārzos, gan pļavās, mežmalās pārvietojas meža cūku bari. Meža cūku populācija ir "pīķa augstumā". Līdz ko ir populācija, vīrusam ir vieglāk iespēja satikt savu saimnieku un inficēt jaunus meža cūku barus. Meža cūkas tā piesārņo dabu un tad netiešā veida, jo neviens jau meža cūku neved kūtī, tiek ievazāts arī mājās," norāda Kristīne Lamberga. Saimnieki slimību pamana, ka cūka neēd, nav apetītes, paaugstinās arī temperatūra. Vīruss, kas cirkulē ir agresīvs un cūkas ātri nomirst mokpilnā nāvē. Pagaidām nav vakcīnas pret Āfrikas cūku mēri. Vakcīnas izstrāde prasīs vēl gadus. "Varam pasargāt mājas cūkas no Āfrikas cūku mēra, gan lielās novietnēs, gan mazās, tikai ir jāiepazīst tuvāk slimība. Zinām, kas ir vājākās vietas, kā Āfrikas cūku mērim patīk iečāpot novietnēs," vērtē Kristīne Lamberga. "Jo visriskantākais subjekts, ar ko var ienest kūtī Āfrikas cūku mēri, ir mūsu apavi un riepas. Jāskatās, kas iebrauc cūku kūtī. Mazo saimniecību gadījumā tās var būt pat ķerras, saimniecei jāmaina apavi ik reizi, ieejot kūtī. Lielās fermās ir līdzīgi, tikai daudz komplicētāk. Jāskatās, ar ko braucam un ar ko ienākam."      

Došanās ceļā var būt vajadzīga dažādu iemeslu dēļ. Varbūt tikai tāpēc, lai vienkārši ietu, dažreiz - lai atrastu sevi. Latvijā izveidots Svētā Jēkaba ceļa maršruts. Par to vairāk plašāks stāsts raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: Latvijas Sv.Jēkaba ceļa asociācijas dibinātāja Sandra Rone, komunikācijas speciāliste, pasaules apceļotāja, ceļojumu bloga "mugursoma.lv" autore Zane Eniņa, kura ir gājusi piecus Santjago ceļa maršrutus - gan Rietumeiropā, gan arī nesen izveidoto posmu Latvijā, Carnikavas un Baltezera evanģēliski luteriskās draudzes mācītājs, "Camino Latvija" krusttēvs Ivars Jēkabsons. No Valkas līdz Rīgai ir 280 kilometri garš posms, kas sadalīts 12 etapos. Vidējais etapa garums ap 25 km, un tad seši etapi no Rīgas līdz Žagarei vai no Rīgas līdz Skaistkalnei. Attālums Valka - Rīga prasa apmēram divas nedēļas, viss kopumā - kādas trīs nedēļas.Katrs iet ar savu redzējumu Ceļā var doties ikviens. "Nav būtiski, kādai ticībai piederi. Es arī sevi pieskaitu vairāk pie tiem, kas ir dabas ticībā, ja tā var izteikties. Man Dieviņš dzīvo Latvijas laukos, katrā zāles stiebrā un katrā upē. Neviens neliek kā pie bikts visu noskaitīt. ," atzīst Zane Eniņa. "Nekur nav jāpiesakās, cilvēks vienkārši var doties. Vienīgi Latvijas ceļam specifika ir tāda, ka, salīdzinoši ar Eiropas ceļiem, Latvijā infrastruktūra nav varbūt tik attīstīta. Tas nozīmē, ja vēlas nakšņot tajās naktsmājas, kuras visas var atrast mājaslapā, tas noteikti iepriekš jāpiesaka. Ja Francijā ejot, var vienkārši, kad esi noguris, skaties pa labi, pa kreisi, kur ir alberģi, un liec somu nost, un guli. Tad Latvijā tā nevarēs. Var arī nest savu telti līdzi, tad tas būs cita veida ceļojums. Ja tā nav, naktsmītne ir jāpiesaka iepriekš," padomus ceļotājiem sniedz Zane Eniņa. "Gluži tāpat jāparūpējas par ēšanu, jo nav tā, ka uz katra stūra ir kafejnīca vai krodziņš, kurš būtu vaļā. Es arī ar to bieži sastapos, es eju ļoti lēnu, tāpēc nonācu kaut kādās vietās jau tik vēlu, kad veikals jau bija ciet. Līdz ar to par šīm praktiskajām lietām ir jāpiedomā." Vēl pie praktiskiem ieteikumiem Zane Eniņa piebilst, ka jāparūpējās par poverbanku jeb papildus uzlādi mobilajam telefonam, jo telefons mūsdienās ir svarīgs, lai orientētos, lai sazinātos ar naktsmītnēm. Ir nācies glābt cilvēkus tumsā, kuriem telefons ir gandrīz jau izlādējies.    

Došanās ceļā var būt vajadzīga dažādu iemeslu dēļ. Varbūt tikai tāpēc, lai vienkārši ietu, dažreiz - lai atrastu sevi. Latvijā izveidots Svētā Jēkaba ceļa maršruts. Par to vairāk plašāks stāsts raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: Latvijas Sv.Jēkaba ceļa asociācijas dibinātāja Sandra Rone, komunikācijas speciāliste, pasaules apceļotāja, ceļojumu bloga "mugursoma.lv" autore Zane Eniņa, kura ir gājusi piecus Santjago ceļa maršrutus - gan Rietumeiropā, gan arī nesen izveidoto posmu Latvijā, Carnikavas un Baltezera evanģēliski luteriskās draudzes mācītājs, "Camino Latvija" krusttēvs Ivars Jēkabsons. No Valkas līdz Rīgai ir 280 kilometri garš posms, kas sadalīts 12 etapos. Vidējais etapa garums ap 25 km, un tad seši etapi no Rīgas līdz Žagarei vai no Rīgas līdz Skaistkalnei. Attālums Valka - Rīga prasa apmēram divas nedēļas, viss kopumā - kādas trīs nedēļas.Katrs iet ar savu redzējumu Ceļā var doties ikviens. "Nav būtiski, kādai ticībai piederi. Es arī sevi pieskaitu vairāk pie tiem, kas ir dabas ticībā, ja tā var izteikties. Man Dieviņš dzīvo Latvijas laukos, katrā zāles stiebrā un katrā upē. Neviens neliek kā pie bikts visu noskaitīt. ," atzīst Zane Eniņa. "Nekur nav jāpiesakās, cilvēks vienkārši var doties. Vienīgi Latvijas ceļam specifika ir tāda, ka, salīdzinoši ar Eiropas ceļiem, Latvijā infrastruktūra nav varbūt tik attīstīta. Tas nozīmē, ja vēlas nakšņot tajās naktsmājas, kuras visas var atrast mājaslapā, tas noteikti iepriekš jāpiesaka. Ja Francijā ejot, var vienkārši, kad esi noguris, skaties pa labi, pa kreisi, kur ir alberģi, un liec somu nost, un guli. Tad Latvijā tā nevarēs. Var arī nest savu telti līdzi, tad tas būs cita veida ceļojums. Ja tā nav, naktsmītne ir jāpiesaka iepriekš," padomus ceļotājiem sniedz Zane Eniņa. "Gluži tāpat jāparūpējas par ēšanu, jo nav tā, ka uz katra stūra ir kafejnīca vai krodziņš, kurš būtu vaļā. Es arī ar to bieži sastapos, es eju ļoti lēnu, tāpēc nonācu kaut kādās vietās jau tik vēlu, kad veikals jau bija ciet. Līdz ar to par šīm praktiskajām lietām ir jāpiedomā." Vēl pie praktiskiem ieteikumiem Zane Eniņa piebilst, ka jāparūpējās par poverbanku jeb papildus uzlādi mobilajam telefonam, jo telefons mūsdienās ir svarīgs, lai orientētos, lai sazinātos ar naktsmītnēm. Ir nācies glābt cilvēkus tumsā, kuriem telefons ir gandrīz jau izlādējies.    

Valsts prezidenta vēlēšanu dienā sekojam līdzi norisēm Saeimā. Notiekošo komentē eksperti, sazināmies ar korespondentiem Saeimā, uzklausām klausītāju domas. Studijā domnīcas "Providus" pētniece Līga Stafecka. Pirmajā balsojumā Edgars Rinkēvičs ieguvis 42 balsis, Uldis Pīlēns – 25, Elīna Pinto – 10. Pieslēdzamies debatēm Saeimā, kā arī uzklausām Viktoru Valaini (Zaļo un zemnieku savienība), finanšu ministru Arvilu Ašeradenu (Jaunā Vienotība) un sabiedrisko attiecību speciālistu Filipu Rajevski.

Valsts prezidenta vēlēšanu dienā sekojam līdzi norisēm Saeimā. Notiekošo komentē eksperti, sazināmies ar korespondentiem Saeimā, uzklausām klausītāju domas. Otrajā kārtā Edgars Rinkēvičs ieguvis balsis 42, Uldis Pīlēns – 25, Elīna Pinto – 10. Saeimā uzklausām Edvardu Smiltēnu (Apvienotais saraksts).

Viņš raksta tikai tad, kad ir atbildējis sev uz jautājumu, vai neviens cits par to nevarētu uzrakstīt, tā sarunā atzīst kinodokumentālists Tālivaldis Margēvičs.  Un tā jau trīsreiz viņš pats sev ir atbildējis, ka cits neviens nevarētu. Tā tapušas grāmatas „Šķērsiela 13. Latvieša dibināts gulags” un „Zirgu gaļas pārdevējs”, tagad  – „Dzīves melnā montāža”. Kino cilvēki ļoti labi zina, kas ir „melnā montāža”, bet Tālivaldim Margēvičam jautājam, ko melnā montāža nozīmē viņa grāmatas kontekstā. Viņš atzīst, ka nevienam no savu filmu varoņiem nav nodarījis neko sliktu, arī grāmatas epizodes ir ļoti dažādās noskaņās, tāpat kā dzīvē sastaptie cilvēki. Radio mazajā lasītavā Gundars Āboliņš lasa epizodes par Regīnu Ezeru, Gunāru Cilinski un padomju realitātes divkosību, runājam ar Tālivaldi Margēviču arī par to, kā Vija Artmane izglāba filmas „Sieviete, kuru gaida” likteni.   Raidījumu atbalsta:

Runājam par šakāļiem, lūšiem, svina munīcijas aizliegumu, ieroču transportēšanu un daudziem citiem jautājumiem. Sakrājušās visādas aktualitātes, kuras tad arī soli pa solim izrunājam. Tiekamies jaunajā GPSPRO.lv veikalā, Jaunmoku ielā 26. Epizode sadarbībā ar GPSPRO.lv @gpsprovideo https://www.gpspro.lv/ Jaunmoku 26 - blakus t/c Spice) 20 015 015, par pasūtījumu 27 800 684 askme@gpspro.lv Epizodi atbalsta SIMWAY - Somijā ražoti šaušanas simulatori! Puhelin : 010 338 5170 ( ma -pe ) www.simway.fi info@simway.fi https://www.facebook.com/simway.fi/ Paraksties par medību nākotni: https://signforhunting.com/ Militārā kafija - Daļa no ienākumiem tiek ziedota Latvijas Armijas Veterāniem. https://www.mil-coffee.eu/https://tacsale.eu/brand/mil-coffee Uzrādot mednieka apliecību saņemsi Militaryshop.lv (Brīvības 132, Rīga) 10% atlaidi! Epizodi veido: Linda Dombrovska, Indulis Burka, Oskars Treilihs Pievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām. https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join

"Beidzamos piecpadsmit gadus pavasaris ir manējais. Absolūti! Pandēmijas laikā, lai cik tas bija grūts un jocīgs, man tas jauniegūtais ritms tīri labi patika, jo es pirmoreiz mūžā redzēju, kā zied ābeles. Visu pilnu ciklu. Jo parasti bija tā, ka [uz lauku mājām] aizbraucām divreiz mēnesī. Aizbrauc pirmoreiz, tad ābeles ir pumpuros. Tad jau zied. Tad jau ir noziedējušas. Bet pandēmijas laikā skatījos, kā briest pumpuri, kā tie sprāgst vaļā, kā smaržo. Tad manī droši vien dzīvoja tāds Ziedonis, kurš skatās un saka: "Kukainīt, re, kā saule spīd. Iemācies sauli, kukainīt..." Ļoti, ļoti precīzi vārdi. To es varētu novēlēt visiem un vienmēr. Iemācīties sauli. Tas mums noderētu," saka Jaunā Rīgas teātra aktieris un nu jau arī zīmējumu grāmatas autors VILIS DAUDZIŅŠ. Sestdienas rītā "Klasikas" studijā viņu aicinājusi Gunda Vaivode, lai runātu ne tikai par Viļa grāmatu "Pirmie latviešu dziedāšanas svētki bildēs", ko klajā laidis apgāds "Neputns", bet arī par Dziesmu un deju svētku tradīcijas šodienu, teātri un vienkārši dzīvi mums apkārt... Gunda Vaivode: Aprīļa beigās apgādā "Neputns" iznāca tava zīmējumu grāmata "Pirmie latviešu dziedāšanas svētki bildēs", un tā ir īpaša ar to, ka mēs iepazīstam vēl vienu citu tavu talantu, jo zīmējumi ir tapuši skārienjūtīga viedtālruņa ekrānā. Vai tu zini vispār kādu analogu izdevumu? Vilis Daudziņš: Nē, nezinu gan. Domāju, ka noteikti ir zīmēts telefonā un planšetē, bet tad tas arī ir tālāk piedāvāts pasaulei tieši tādā pašā elektroniskā veidā. Vai kāds pēc tam šos zīmējumus ir pārvērtis vecajā analogajā sistēmā, proti, grāmatā, to es nezinu. Tad tu savā ziņā esi tāds inovators! Man patīk domāt par to, ka esmu pionieris. (smejas) Vai atceries savu jelkad uzzīmēto pirmo zīmējumu no pašas bērnības? Domāju, ka tas bija kuģis. Vai laiva ar kaut kādu personāžu iekšā, kas droši vien bija domāts kapteinis. Kā jau puika! Jā, jā, man patika viļņi! Un tad iedomājies to viļņaino līniju un tad tāds kuģītis uzzīmēts. Vai laiviņa. Kaut kā man liekas, ka tas varētu būt mans pirmais zīmējums. Kur pagāja tava bērnība? Rīgā. Mans tēvs ir zvejnieks, un, kas zina, varbūt arī no bērnības ir kaut kādi iespaidi šajā sakarā. Katrā ziņā ļoti labi atceros vienu laivu Jūrmalā. Mūs abus ar brāli vecāmamma veda uz Rīgas Jūrmalu, tur mēs sauļojāmies un spēlējāmies, un tad tur bija tāda laiva, kurā varēja fotografēties. Tāds ērms – atceries, Gunda? Tāds vraks, kurā varēja nofotografēties. (smejas) Un nezin kāpēc man tā laiva ir spilgtā atmiņā. Ir tāda bilde – abi ar brāli stāvam pie tās laivas. Gluži jau tik nevainīgi tas viss nav, jo tu tomēr esi skolots cilvēks arī vizuālajā mākslā. Esmu laimīgs par savu brīnišķīgo skolu – Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu, kuru savulaik beigusi arī mana mamma un arī mans brālis. Tāpēc tad, kad man pienāca brīdis pēc 8. klases kaut kur doties, es nepaliku vidusskolā, bet gāju uz Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas metālapstrādes nodaļu. Brālis bija beidzis tēlniekus, es gāju uz "metālistiem", un tagad manās pēdās ir devies Matīss Daudziņš, mans jaunākais dēls. Un šobrīd jau beidz akadēmiju: drīz viņam vajadzēs aizstāvēt savu diplomdarbu. Tad jau jūs tagad esat mākslinieki nu jau trijās paaudzēs! Jā, mēs esam tādi cilvēki, kuri laikam jūt, ka spēja kaut ko izdarīt ar rokām ir ārkārtīgi svarīga, un tā ir jāturpina, cik vien ilgi var. Te es, protams, nerunāju par savu vilkšanu ar pirkstu pa ekrānu. (smejas) Te es runāju par nopietnākām lietām kā, piemēram, urbšanu, celšanu, krāsošanu un tādām lietām. Mamma daudz ko prata izdarīt arī grūtajos padomju laikos, kad daudz kā nebija un vajadzēja improvizēt, no nekā radot kaut ko. Tāpat arī brālis, es un tagad nu jau redzu, ko visu prot Matīss... Cik patīkami redzēt, ka to, ko Matīss tehnoloģiski dara, es nevarētu izdarīt! Saprotu, ka metālapstrādes jomā, rotu dizainā un arī domāšanā viņš ticis krietni tālāk par mani. Un tā ir ļoti laba sajūta. Bet uz tavas mammas izzīmētajiem zirdziņiem droši vien ir puse Latvijas šūpojusies... Jā, jā, tā runā! Mamma man stāstīja, kā viņa zīmējusi visiem tik labi pazīstamo rakstu uz finiera šūpuļzirdziņa, uz kura daudzi ir šūpojušies. Kāda profila māksliniece ir tava mamma? Mamma mācījās tekstila apstrādi – tā bija auduma apdruka. Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā pēc kara viņa tika beigusi modelētājus. Impulss tavai grāmatiņai nāca no filmas "Zeme, kas dzied". Vai arī tad, ja filmas nebūtu, tu būtu kādā veidā izpaudies? Varbūt, bet man nebūtu ienācis prātā šāds "seriāls" vai tik grandioza tēma, jo arī pirms tam jau šo un to biju uzzīmējis vienkārši prieka pēc un kādam aizsūtījis kā apsveikumu, piemēram, dzimšanas dienā. Bet te pēkšņi aiz gara laika… Manam varonim – Rīgas Latviešu biedrības pirmajam vadītājam Bernhardam Dīriķim – filmas grima māksliniece Beata [Aija Beata Rjabovska –red.] bija radījusi ārkārtīgi komplicētu un neaprakstāmi skaistu grimu, kura uzlikšana paņēma lielu laiku, apmēram pusotru stundu. Nolēmu uzzīmēt, kā tas izskatās, kad man liek galvā parūku. Tad paskatījos pa labi, paskatījos pa kreisi, un ieraudzīju savus kolēģus Aināru Ančevski un Andri Buli, kuri ir tādi pusaizmiguši un kuriem arī līmē bārdas, un uzzīmēju viņus. Un tad es sapratu, ka man jātaisa sava versija par Dziesmu svētkiem! Tas, kā es tos iedomājos. Sāku zīmēt. Droši vien tas ir kaut kas līdzīgs tam, kā režisori zīmē kadru plānu. Tādi ir tie mani zīmējumi. Tu pats esi teicis, ka tās ir tavas fantāzijas, bet šajā grāmatiņā ir arī pavisam reāli tēli. Tur ir minēts – vismaz tekstā – tas, ka pirmie Dziesmu svētki notika Ķeizardārzā, tagadējā Dziesmu svētku parkā. Tur ir Cimze, tur ir Zīle, tur ir viņa suns Dora. Jā, tur ir viņa suns. Bet man nav ne jausmas, vai tam vārdā bija Dora un vai viņam maz bija suns... (smejas) Un vai Bētiņš, piemēram, baidījās no suņiem vai nebaidījās. (smejas) Tā visa ir mana mistifikācija. Man ļoti patīk salikt kopā īstos faktus un īstos uzvārdus kopā ar manis paša izdomātajiem uzvārdiem. Jo man šķiet ļoti svarīgi nosaukt vārdos tos dziedātājus, kas visu šo tradīciju ir atnesuši līdz mūsdienām. Bet mēs viņu vārdus jau tā pa īstam nezinām. Nezinām. Un arī tagad: Dziesmu svētku estrādē stāv divdesmit tūkstoši dziedātāju – cik laika vajadzētu, lai slīdošajā ekrānā izlasītu visus viņu vārdus? Tas ir neiespējami, bet tai pašā laikā tas ir mans veids, kā es gribu paraudzīties uz Dziesmu svētkiem no ļoti, ļoti tuva, detalizēta attāluma. No tāda miesiska attāluma. Humors te, protams, ir klātesošs, un tas viss ir jātver tieši caur šādu prizmu. Fascinē veids, kā esi uzzīmējis, kā tiek veidots "V" burts dziesmā "Nu ar Dievu, Vidzemīte". Kā to līdzskani sauca? Labiodentālais līdzskanis. (..) Tur jāpateicas manai sievai Zanei [aktrise un runas pedagoģe Zane Daudziņa – red.], jo viņa kaut kad pandēmijas sākumā bija uztaisījusi mazu, jauku profesionāļa ieteikumu, kā ierobežot siekalu daudzumu, kas izsprāgst no tavas mutes, lai samazinātu saslimstību. Viņai ir burvīgs maziņš video gabaliņš, un tur tika lietots šis vārds – labiodentālais līdzskanis, kas man likās ļoti jauks. Tev ir brīnišķīga epizode par Ķīvīšu Andreju, kurš visus svētkus pavadījis cietumā, jo bijis kunga prātā. Un vēl mani ļoti aizkustināja, ka koru karošana vienmēr nesusi līdzi emocijas: vai tie mūsu laiki, vai paši senākie, asaras un pārdomas allaž bijušas klātesošas. (..) Kas, tavuprāt, mainījies Dziesmu svētku tradīcijā, ja neskaitām, ka zirdziņu pajūgu vietā nu ir tramvajs, autobusi un kādam arī lidmašīna... Saglabājusies ir vajadzība dziedāt, vajadzība sanākt kopā – tā ir turpinājusies un palikusi. Tam nākusi klāt vēl tāda masveidība, sacenšanās – ka katru gadu vajadzētu aizvien vairāk. Tagad, protams, man ir mazliet bail, jo nu beidzot mums ir milzīga estrāde – izstaigāju to no visām pusēm, un man liekas, ka tas tiešām ir arhitektūras brīnums un, manuprāt, arī ļoti ērts. Bet laiki ir mainījušies: tik daudz cilvēku aizbraukuši projām no Latvijas, tik maz vīru grib dziedāt un ko nu es te daudz runāšu – es jau pats arī nedziedu. Mans vienīgais veids, kā varu piedalīties Dziesmu svētkos, ir šī grāmatiņa, bet ar grāmatiņām vien jau nav līdzēts: ir vajadzīgas arī tās stiprās, lielās balsis! Kāda tā nākotne mums būs? Nezinu. Es vienkārši ļoti, ļoti ceru, ka cilvēki ieraudzīs šīs tradīcijas milzu vērtību – ka tā patiešām ir mūsu identitātes daļa, ko ir vērts turpināt, saglabāt un sargāt. Hm, kā lai to paskaidro… Varbūt kaut kāda kļūda ir tajā, ka tas vienmēr tiek pasniegts ar tādu neaprakstāmu patosu, pārsvinīgumu, pārcildenumu. Bet mēs taču zinām, ka svētkiem ir arī šī otra burvīgā puse: kā toreiz brauca pajūgos, tā tagad brauc autobusos, un tad tā gulēšana tur – sazin kur – skolu sporta zālēs; ņemšanās ap to visu, sajūsma, negulētās naktis un gājiens, pazudušās mantas un tad galu galā nonākšana galamērķī un milzīgais saviļņojums, kas cilvēkiem ir gan skatoties svētkus, gan dziedot – tieši tā, kā Ziedonis to saka: "Viņi atrodas tādā milzīgā enerģijas ķīselī." Tā enerģijas bumba arī ir tā, kas dod spēku, un nenogurst ne skatītāji, ne dziedātāji. Tieši tāpat bija ar mani. Kad skatījos simtgades svētkus, abi ar Zani sēdējām, skatījāmies, un nekas nelikās par garu. Man tas viss ļoti, ļoti patika. Mēs varam būt līdzdalīgi. Mums nav visiem jādzied koros, mēs arī visi nevaram tur būt. Mēs vienkārši katrs darām savu darbu. Savulaik Rolandam Kalniņam vienā no intervijām prasīju, kāpēc viņš iet uz Dziesmu svētkiem. Un viņš atbildēja: "Bet es nevaru neiet, man tur ir jābūt!" Man liekas, ka tā ir arī tāda savstarpējas tolerances veidošana, jo tur satiekas ļoti daudzi un dažādi cilvēki. Tu esi ar ļoti spēcīgu dramaturga talantu un pats esi daudz strādājis pie Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija izrādēm. Jaunākā un arī viena no iespaidīgākajām ir "Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis". Ko tu iemācījies pats, pētot šos abus vīrus, un ko tu no šī dueļa esi iemācījies? Droši vien to, ka uzvar inteliģence. Neraugoties uz to, kādu uzskatu pārstāvis tu esi, diskutēt ir jāmāk. Diskusiju kultūra Latvijā ir liela problēma. Spēja diskutēt gan tiešā veidā, gan – vēl jo vairāk – soctīklos. Vai dieniņ, tā mums ir kaut kāda liela, liela nelaime! Ar kategoriskiem viedokļiem, kuri ir otru iznīcinoši. Diskutēt ir jāmācās. Un to var iemācīties vienīgi tad, ja daudz zini un esi empātisks. Ja tu spēj pieslēgties otra domai, otra motīviem, idejai, kāpēc otrs tā domā un kas viņam ir dārgs, jo tev taču arī ir kādas dārgas lietas... Un kā nu tad jūs varat vienoties. Bet ir arī svarīgi nepazaudēt savu viedokli. Arī radio mēs nereti saskaramies ar pārmetumiem, kāpēc atskaņojam to un to, kāpēc skan krievu mūzika, kāpēc padomju laiki. Un tad ir svarīgi nepārspīlēt ar pašcenzūru. Savu domu un viedokli nepalikt zem masīvā ārpuses spiediena. Izeja ir spēja argumentēt. Kāpēc man ir svarīgi, ka te skan, lūk, šīs dziesmas, vai arī - gluži otrādi - kāpēc es tās negribu spēlēt, un kāpēc tās neskanēs. Ir svarīgi spēt argumentēt. Nevis "gribu-negribu". Nevis "tagad tādi laiki". Man liekas, ir mazliet vairāk jāvelta spēki tam, lai tu spētu pastāvēt par savu viedokli un to argumentēt. Jo mēs dzīvojam demokrātijā. Neviens demokrātiju nav atcēlis! Kā jums teātrī ir ar demokrātiju? (smejas) Redz, varbūt teātrī ir mazliet citādāk. Teātrī ir līdzīgi kā uz kuģa, kur ir kapteinis, un nekādi demokrātiski lēmumi – braucam pa labi vai pa kreisi – uz kuģa nevar būt. Tad tas kuģis stāvēs uz vietas. Mākslinieciskajam vadītājam noteikti ir noteicošā loma un vārds par to, kurp mēs virzāmies un kā. Bet kā cilvēki jūs taču drīkstat paust savas pārdomas? Nu, protams! Tā ir tā otra brīnišķīgā puse, uz ko mēs tiekam aicināti un ko vienmēr Alvis mūsos ir provocējis – pašradīšanu. Būt pašiem dramaturgiem. Pašiem meklēt un radīt materiālu. Pašiem likt uz skatuves to, kas pašus interesē. Tā ir drosme - ņemt tēmu no dzīves un pārvērst mākslas faktā. Absolūti demokrātiski. Tas, ko tu vēlies, to tu arī dari. Esat viena no visu laiku spēcīgākajām latviešu teātra trupām. Tu un tavi vienaudži. Alvis kādā intervijā izteicies, ka "Garā dzīve" ir viena no visu laiku labākajām izrādēm, un tā tiešām bija. Tik ilgi spēlēta, turklāt pat vairāk nekā 40 valstīs! Es, starp citu, to redzēju Edinburgā, jo Rīgā nevarēja dabūt biļetes. Vai tev pašam arī ir kāda visu laiku labākā izrāde? "Kaspars Hauzers". Lai cik dīvaini arī nebūtu un ļoti labi par to parunāt tieši "Klasikā", jo tur es spēlēju klavieres, ko īstenībā neprotu. Jēkabs Nīmanis katram no mums bija izdalījis mazu partiju, es vienkārši uzzīmēju visu klaviatūru un tad piezīmēju taustiņu secību: viens, divi, viens, divi, divi, viens. Tā nu pirmo reizi sajutu, kā tas ir – būt orķestrī. Cik šausmīgi tas ir, ja tu kaut ko sajauc, un cik brīnišķīgi, ja nesajauc. Ja tu skani kopā ar citiem.  Jo "Kasparā Hauzerā" mēs bijām ar aizklātām sejām, anonīmi. Mēs bijām leļļu vadītāji un vadījām šos mazos cilvēciņus uz skatuves, vai arī sēdējām pie klavierēm un spēlējām: Debisī "Pēdas sniegā" Jēkaba Nīmaņa pārlikumā. Centrā bija Māris Liniņš, kurš no mums jau sen aizgājis - brīnišķīgs, apbrīnojams, noslēpumains aktieris. Tā vispār bija ļoti noslēpumaina izrāde. Un droši vien, ka neviens cits, izņemot Māri, to nevarētu nospēlēt. Laikam tā man šķiet skaistākā izrāde, kas bijusi Jaunajā Rīgas teātrī. Tagad teātrī ir ienācis jauns kurss un jauna cilvēku kopa. Vai viņi kļūs par tādu "ūdeņraža bumbu", kādi bijāt jūs?  Kas tad to var zināt... Bet lēnām par tādu kļūst. Es pats biju klāt pie "ūdeņraža" ražošanas. Esmu viens no viņu diplomdarbu autoriem. Tie bija "Jaunie latviešu stāsti", kur pirmo reizi biju režisora lomā, faktiski drīzāk – skolotāja lomā, un aicināju viņus meklēt dzīvē sev prototipus un tad mēģināt šos cilvēkus nospēlēt uz skatuves. Tieši tāds pats uzdevums bija toreiz mums. Un ir ļoti interesanti skatīties, ko viņi atrod, kā viņi spēlē un kā ir mainījies laiks. Ir cita tēma, cita skaņa tam, kas skan uz skatuves – ne tikai tāpēc, ka spēlē viņi, bet arī tāpēc, ka prototipi ir jaunāki. Ļoti daudzi no prototipiem bija viņu pašu vecumā. Tā ir pilnīgi cita paaudze, kas nav pieredzējusi Padomju Savienību, kas varbūt krievu valodu nemaz nemāk, kas ir pasaules pilsoņi, kas patiešām citādāk skatās uz dzīvi un uz to, ko viņi darīs šeit vai kur citur pēc daudziem gadiem. Bet tu jautāji, vai viņi kļūs par tādiem pašiem kā mēs toreiz. Katrs laiks ir cits, arī šis laiks ir cits. Mēs esam vecāki, Alvis ir vecāks, viņi ir citi...  Vai viņi neizšķīdīs? Domāju, ka nē. Mums, "vecajiem", ar tiem jaunajiem ir ļoti interesanti, un es ceru, ka viņiem ar mums arī. Tie ir pilnīgi jauni noteikumi, lomas, kurās mēs neesam bijuši – attiecības ar jaunajiem kolēģiem. Šobrīd strādājam pie vairākām izrādēm, kuras mēs paši kādreiz jau esam spēlējuši, un ir ļoti, ļoti interesanti! Piemēram, "Arkādija". Viena no mūsu pirmajām izrādēm, kas kļuva par vienu no pirmajām izrādēm, uz kuru grūti bija nopirkt biļetes. Un tagad mēs atkal to spēlējam. Man ir tā loma, ko toreiz spēlēja Alvis Hermanis, un ir ļoti interesanti skatīties uz jauno kolēģi Ritvaru Loginu, kurš savukārt spēlē manu toreizējo varoni, matemātiķi.  Atkal būs piecas stundas? Kas to lai zina. Caurlaide vēl nav bijusi, neesam visu salikuši vienā gabalā, tā ka redzēsim. Bet ar to es gribu teikt, ka mēs atkal atkārtojam to modeli, kas bija toreiz. Pilnībā to atkārtot nav iespējams, mēs arī nedzenamies pēc kopijas. Mēs gūstam baudu, redzot, kā laiks mūs ir mainījis, redzot, kuras vērtības un idejas ir palikušas nemainīgas, un arī no tā, kas skan citādāk. Ļoti interesanti to vērot. Atceros, kā Imants Ziedonis stāstīja par "Arkādiju" - ka viņš neesot varējis nosēdēt... Noskatījies pirmo cēlienu, tad aizgājis stundu pastaigāties pa pilsētu un atgriezies uz beigām... Viņš arī teicis, ka viņam pavasaris galīgi nepatīk, jo tur visi "murcas, ņemas un spraužas", un neko nevar izdarīt. Bet tev pavasaris... ... ļoti patīk! Kādus pēdējos piecpasmit gadus pavasaris ir manējais. Absolūti. Un, starp citu, pandēmijas laikā, lai cik tas bija grūts, jocīgs un izsita visus no ierastā ritma, man tas jauniegūtais ritms tīri labi patika, jo es pirmoreiz redzēju, kā zied ābeles. Visu pilnu ciklu. Jo parasti bija tā, ka [uz lauku māju] var aizbraukt mēnesī divreiz. Aizbrauc, tad ābeles ir pumpuros, tad jau zied, tad jau ir noziedējušas. Bet pandēmijas laikā es skatījos, kā tas viss briest, kā tas notiek, kā sprāgst vaļā, kā smaržo. Nu jā, tad manī droši vien dzīvoja tāds Ziedonis, kurš skatās un saka: "Kukainīt, re, kā saule spīd. Iemācies sauli, kukainīt..." Ļoti, ļoti precīzi vārdi. To es varētu novēlēt visiem un vienmēr. Iemācīties sauli. Tas mums noderētu.

Reliģiskā brīvība nozīmē, ka visiem jābūt brīviem no spaidiem. Neviens nedrīkst tik spiests rīkoties pret savu sirdsapziņu ievērojot pienācīgās robežas ikvienam ir tiesības uz dzīvi saskaņā ar savu sirdsapziņu. Reliģiskās brīvības pamatā ir cilvēkam piemītoša cieņa, griba un prāta spējas. Šo brīvību jāatdzīst konstitucionālajos pamatlikumos. Patiesības meklēšana ir pienākums, ko pieņemt var tikai ja ir iekšējā brīvība un brīvība no ārējiem spiedieniem.

Reliģiskā brīvība nozīmē, ka visiem jābūt brīviem no spaidiem. Neviens nedrīkst tik spiests rīkoties pret savu sirdsapziņu ievērojot pienācīgās robežas ikvienam ir tiesības uz dzīvi saskaņā ar savu sirdsapziņu. Reliģiskās brīvības pamatā ir cilvēkam piemītoša cieņa, griba un prāta spējas. Šo brīvību jāatdzīst konstitucionālajos pamatlikumos. Patiesības meklēšana ir pienākums, ko pieņemt var tikai ja ir iekšējā brīvība un brīvība no ārējiem spiedieniem.

Arvien biežāk medijos parādās ziņas, kas rada trauksmi par drošību daudzdzīvokļu namos. Pagājušā gadā iebruka bēniņu pārsegums namā Bolderājā, nācās evakuēt iedzīvotājus. Šogad satrauca ziņas par plaisām namā Valdemāra ielā, ir arī bažas par brūkošiem balkoniem, par ko raksta kolēģi. Nesen dzirdējām, kā Rīgas dome aicina pamest iedzīvotājus kādu māju Ventspils ielā, jo tas ir kļuvis pārāk bīstams dzīvošanai. Visas šīs ziņas liek aizdomāties par to, kas notiek ar mūsu dzīvojamo fondu? Daudzas mājas ir vecas, un dzīvokļi, kā zināms, pieder dažādiem īpašniekiem, bet namu uzturēšanā investēts netiek. Neviens, protams, negribētu piedzīvot traģēdiju, ja kāds nams sabrūk un iet bojā cilvēki. Bet ko tad darīt, ja īpašnieki par savu un apkārtējo drošību nerūpējas, jo nav nedz naudas, nedz arī saprašanas, nedz spējas vienoties kaut ko lietas labā darīt.  Varbūt tur vairs neko nevar saglābt, mēs tikai nezinām par to. Cik daudz pārējiem ir jānoskatās no malas, sak', tā nav mūsu problēma, vai arī kaut kas lietas labā tomēr ir beidzot jādara? Krustpunktā diskutē Ekonomikas ministrijas Mājokļu departamenta direktors Mārtiņš Auders, "Civinity" grupas Dzīvojamo ēku pārvaldīšanas nodaļas vadītājs Gatis Roze, "Selectum home" apsaimniekošanas uzņēmuma valdes loceklis  Valters Balakleitis un "Jurisconsultus" attīstības vadītāja Zanda Zariņa.  

Ar lielu interesi lasīju Jura Rubeņa grāmatu "Starp divām bezgalībām. Vairāk nekā simts iedarbīgas prakses apziņas paplašināšanai". Mani interesēja gan dažādo prakšu apraksts, gan sajūsmināja viņa stāsti par personīgo pieredzi. Esmu pateicīga, ka šajā Cilvēkjaudas epizodē Juris Rubenis palīdzēja labāk izprast, ar ko jārēķinās, kad esam nostājušies uz izaugsmes ceļa. Viņš stāstīja par bailēm, par uzticēšanos dzīvei, par izvēli dzīvot saskaņā ar savu iekšējo būtību un kā to gan sajust, gan spēt uz to paļauties.Juris Rubenis, Dr.theol., šobrīd ir Integrālās izglītības institūta direktors, Lassalle Kontemplationsshule via integralis (LKS) autorizēts trešās (augstākās) pakāpes kontemplācijas skolotājs, LKS vadītājs Latvijā. Viņš 35 gadus kalpoja par mācītāju Latvijas evaņģēliski luteriskajā Baznīcā. Viņš ir autors daudzām grāmatām, kas izdotas vairākās valodās, regulāri vada meditācijas retrītus un personības izaugsmes seminārus gan Integrālās izglītības institūtā, gan garīgo prakšu centrā Stacija.Vairāk informācijas sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:4:58 Kas, rakstot grāmatu “Starp divām bezgalībām”, bija grūtāk – aprakstīt garīgās prakses vai dalīties ar saviem personīgajiem stāstiem13:02 Kas īsti ir patiess garīgums, un kādēļ tas bieži tiek pārprasts25:03 “Iedot lielajam noslēpumam pēdējo vārdu” – kur ņemt drosmi un kā paļauties39:39 Vai ir iespējama garīgā izaugsme, atrodoties komforta stāvoklī46:17 “Izskaidrošanās ar bailēm ir viens, normāls garīgās izaugsmes elements”53:08 Personīgā pieredze, pieņemot lēmumu atteikties no mācītāja amata1:08:37 Kā attiekties pret grūtajiem brīžiem, lai tie nenobiedētu turpināt iesākto1:24:14 Vai dzīvē viss ir atkarīgs no katra paša aktivitātes, vai labāk ļauties plūdumam “kur dzīve pati nes”1:28:46 Kad mūsu ego paliek “zem akmeņa” mūsu iespējas1:35:33 “Zināt un saprast ir divas pilnīgi dažādas lietas”1:45:19 Kā pārvarēt kritienus atpakaļ un plato fāzes garīgās izaugsmes ceļā

Gada pēdējās dienas ir tas laiks, kad daudzi pārskata, ko gads ir nesis, ko būtu jāmaina nākamajos mēnešos. Gandrīz ikviens notikums ir pagājis agresīvā Krievijas kara ēnā, un šādā ziņā droši vien 2022. gads paliks atmiņā kā tāda ciešanu traģēdiju laiks. Bet jebkuri lieli notikumi nes līdzi arī pārmaiņas, un mēs tās varam vērot arī Latvijā. Neviens pirms gada pat nedomāja, ka varētu nojaukt pieminekli Pārdaugavā, vai visus tos padomju režīma atgādinājumus it visur Latvijā. Tiek pārdēvētas ielas, lemts pat krievu valodas mācīšanas pārtraukšanu skolās. Soctīklos redzam, ka strauji ir aktivizējusies kustība pret krievu valodas lietošanu publiskajā telpā. Var teikt, ka vērojams tāds kā nacionālā patriotisma pieaugums. Cīņa pret visu krievisko brīžiem kļūst ļoti kategoriska. Parādās arī balsis, kas jautā, kur ir robeža, kurai pāri kāpt nevajadzētu, vai jebkas, kas saistās ar Krieviju un krievisko, ir slikts. Dzirdam debates par klasisko mūziku - vai vajag uzvest "Borisu Godunovu" operā. Vai Puškins ir pelnījis ielu Rīgā? Vai latviskais nozīmē noliegt visu krievisko? Cik tālu var runāt par veselīgu nacionālismu un kur ir robeža, kurai pāri kāpt nevajadzētu? Krustpunktā diskutē: Latvijas Universitātes docents, vēsturnieks Jānis Šiliņš, žurnāla "Domuzīmes" galvenā redaktore Rudīte Kalpiņa, Latvijas Universitātes profesors psiholoģijā Ivars Austers un Latvijas Universitātes Politiskās zinātnes bakalaura studiju programmas students Ēriks Ralfs Vanags.  

Neredzīgā Anita Šaliņa ada un darina lelles, ilggadējās žurnālistes Guntas Lūses patreizējā dzīve ir Dakteris Klauns. Divas sievietes, divas dzīves mākslas. Šis raidījums sākās ar ilggadējās žurnālistes un dr. Klauna Guntas Lūses vēstuli soctīklos: “Sveika! Man ir draudzene Anita Šaliņa, kādreiz par viņu rakstīju žurnālā “36.6”. Neredzīga sieviete, kura ada. Viņa tagad arī izgatavo milzu lelles. Ļoti radoša. Viņa dzirdēja Tavu raidījumu, un ir gatava padalīties savas dzīves radošuma pieredzē.” Raidījums, kuru Anita Šaliņa bija dzirdējusi, bija stāsts par Ruckas mākslas centra producēto, īpaši cilvēkiem ar funkcionāliem redzes traucējumiem pielāgoto izstādi “Neredzamās dzīves”, tā  šovasar bija skatāma, klausāma, taustāma Rīgā, tirdzniecības centrā “Origo”, vēlāk Vidzemes koncertzālē “Cēsis”. Savukārt es apbrīnoju Guntu Lūsi par spēju pieiet otram cilvēkam klāt, sadraudzēties, un uzreiz sākt runāt par būtisko. Un tas ir otrs iemesls, kāpēc atsaucos Guntas Lūses aicinājumam. Iejūsmina arī viņas pašas dzīves stāsts, un es jau sen plānoju interviju, kurā varētu pajautāt – kāpēc viņa izlēma atstāt žurnālistiku un sadūšojās Dr. Klauna darbam. Pirms atsaukties aicinājumam, īsu brīdi šaubījos – vai šis stāsts būs piemērots  kultūras programmai. Taču tad manī pamodās dumpinieka gars, galu galā gan kultūras žurnālistam, gan arī viņa klausītājiem reizēm ir veselīgi izkāpt ārā no iepriekšparedzamā rāmja, kas nomēra, kāpēc kāds notikums kļūst par ievērības cienīgu, kultūras ziņās iekļaujamu notikumu. Sarunā ar Anitu Šaliņu un viņas dzīvesbiedru Gunāru Šaliņu atklāju daudz sev līdz šim nezināma par neredzīga cilvēka kultūras patērēšanas paradumiem. Vai zinājāt, kā neredzīgs cilvēks skatās seriālus? Ka humpalu bodes ir viņa tautas lietišķās mākslas izstādes, jo atšķirībā no izstāžu zālēm, tajās visu drīkst aptaustīt? Mēs tiekamies kādā no Juglas attālā gala dzīvokļiem Rīgā, Gunta Lūse nāk man līdzi, ar savu taktu un žurnālistes rūdījumu kļūst par ceļvedi šīs ģimenes pasaulītē. Neviens no mums vēl nezina, par ko izvērtīsies šī saruna, taču viens iegansts mums jau ir, es taču esmu nākusi skatīties Anitas Šaliņas darinātās lelles. Guntas Lūses, tolaik vēl Tabores, raksts tapa pirms nu jau 13 gadiem, žurnālam “36. 6”, tur bija tāda rubrika “Nepadodos!”. Gunta rakstīja: “Anita Šaliņa ir apbrīnojami sparīga trīs bērnu mamma. Ada skaistus džemperus, cep gardas pankūkas, poš māju un palīdz vīram remontēt automašīnu. Viņa labprāt sēstos pie stūres un pat spēlētu hokeju! Ja vien spētu redzēt... Tomēr par spīti dzīvei tumsā, Anita spēj radīt pati savu gaismu.” Patiesībā tobrīd nemaz tik gaišs brīdis Šaliņu ģimenes dzīvē nebija. 2009. gads ir globālās finanšu krīzes laiks, ko līdzīgi daudzām Latvijas ģimenēm, Šaliņi neizturēja, bija samilzuši dzīvokļa parādi, kura dēļ nākamos gadus nācās pārcelties uz laukiem. Lai turētos virs ūdens, Anita Šaliņa savus rokdarbus mēģināja pārdot Vecrīgas smuklietu tirgotavā. Lai kā Šaliņi būtu nokritizējuši rakstu par sevi krievu presē “Aklā mīla”, Gunārs aši avīzi sameklē turpat plauktā, un ieliek man rokās. Avīze tiek glabāta, tātad tomēr abiem ir svarīgi, ka viņu mīlestība top redzama. Un abu kopā būšanas stāsts patiesi ir tāds, ka kinorežisors Larss fon Trīrs un viņa “Dejotāja tumsā” var iet nervozi pīpēt. Iepazinušies pēc sludinājuma avīzē, jau nobriedušā vecumā. Anita uz ēverģēlībām nav jāmudina, un arī sludinājumi bijuši tādi – “tīģeriene ar labiekārtotu alu meklē pavasara runci”. “Jāņu paparde grib uzziedēt”. Šo citēju no Guntas Lūses padsmit gadus atpakaļ tapušā raksta, jo mūsu klātienes sarunā Šaliņi pie iepazīšanās stāsta atgriezties vairs negrib. Trakākais, ka ne šajos sludinājumos, ne tālākajā sarakstē potenciālajiem brūtgāniem Anita nav pat pieminējusi, ka ir neredzīga. Randiņus norunājusi pie sevis mājās, kur perfekti orientējusies. Gunārs bijis viens no nedaudzajiem, kurš viņu  pieķēris – saņemot puķi Anita roku esot aizšāvusi garām. Gunārs un Anita kopā ir  divdesmit piecus gadus. Es saku “kopā” diezgan burtiskā nozīmē, jo es nezinu daudzus pārus, kas ikdienā darbotos tik ciešā sazobē, un te vairs neizšķirt, kur pie vainas neredzēšana, kur tā ir abu kopīga vēlme darīt daudz ko kopā. Jo Anita Šaliņa jau varētu arī pati. Vēl viens citāts no raksta: „Kad vāru piena zupu, visus izdzenu no virtuves, jo man jādzird, lai piens nepārskrien.”

Tūkstošiem reižu mazāks par matu un tomēr tik jaudīgs, tas ir nanoizmēra materiāls, kuru sastopam teju ik uz soļa ikdienā. To izmanto slēpju un ķiveru ražošanā, te tas paslēpts saules aizsargkrēmā un pat zeķēs. Par nanotehnoloģijām tiešām varam teikt - mazs cinītis gāž lielu vezumu. Nākotnē nanoinženierija sola mums ar aci nesaskatāmus super izturīgus pārklājumus, robotus, kas nogādā pretvēža medikamentus tieši vēžā šūnai un lērumu citu tehnoloģiju. Taču, cik ilgi līdz šiem sasniegumiem mums jāgaida? Kādi nanotehnoloģiju atklājumi jau šobrīd ir daļa no mūsu ikdienas un kas ir pētnieku dienaskārtībā šajā nozarē, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta direktors Andris Anspoks. Mēs bieži, kad piesārņojums ir īpaši bīstams,piesaucam šīs nanodaļiņas. Tāpat arī par dažādiem krēmiem mēs dažkārt runājam, ka tās nanodaļiņas jau nemaz nav tās labās. Proti, veidojas tāds priekšstats, ka varbūt nano ir kaut kas slikts, jo ir pārāk maziņš un bīstams. Tajā pašā laikā jūs piesaucat pārklājumus, kur tikko tās nanodaļiņas ir, vielas spēj ievērojami mainīt savas īpašības. Kuri ir labi un sliktie nano darbi? Andris Anspoks: Tas ir tāpat kā visiem citiem materiāliem, tāpat kā sēnes, ir tādas, kuras var ēst, ir tādas, kuras var tikai vienreiz apēst. Tāpat ir ar visa veida materiāliem - ir materiāli, kuri patiešām uz organismu atstāj sliktu ietekmi, ir vielas, kas ir ļoti derīgas. Kāpēc pa nano uztraucas? Es jau minēju, tās ir vīrusa izmēra daļiņas, tas nozīmē, ka šīs daļiņas spēj iekļūt šūnā, izejot cauri membrānai. Un tāpēc katru šādu vielu specifiski pēta, vai viņa neizraisa kaut ko sliktu dzīviem organismiem.  Bet principā ģenerālais pieņēmums ir tāds, ka darbā ar nanomateriāliem vajag ievērot īpašu piesardzību tāpēc, ka tās vielas viegli var iekļūt organismā. Tajā pašā laikā mēs lietojam saules krēmu, tur ir titāna oksīda nanodaļiņas. Neviens no tā nemirst, jā, tā ir pilnīga taisnība. Cinka ziedi visi lieto, cinkoksīds. Tās vairāk būtu mmikrodaļinas, kuru funkcija ir tieši nokaut kaut ko. Tas viss nav tik triviāli un vienkārši, bet, protams, tā bīstamība ir lieta, ko plaša pielietojuma lietām tiešām pēta un arī bioloģijā tas diezgan interesants virziens. Lietu interneta loma aizvien pieaug daudzās nozarēs Šobrīd nu jau miljardos ir mērāms tas iekārtu skaits, kas savienots plašā objektu tīklā un ko ikdienā dēvējam par lietu internetu. Šādas bieži vien bez cilvēka starpniecības darbināmas viedās iekārtas ieņem aizvien lielāku lomu daudzās nozarēs, un viena no šādām jomām ir medicīna. Attālināta pacientu stāvokļa kontrole, viedās gultas slimnīcās, roboti - šie ir daži no piemēriem, kā izpaužas viedā veselības aprūpe. Cik plaša ir šī joma un vai tā nes līdzi arī kādus riskus? Teiciens, ka visas lietas ir savstarpēji saistītas, lielā mērā būtu attiecināms tieši uz lietu internetu - tīklu, kurā savienotas ar sensoriem saslēgtas iekārtas. Elektronikas un datorzinātņu institūta direktors, vadošais pētnieks un Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis Modris Greitāns sarunā norāda, ka tuvākajos gados šāds iekārtu skaits tīklā tikai palielināsies. No tā varam secināt, ka lietu internets ienāks un jau ir ienācis mūsu ikdienā, tostarp veselības aprūpē. Bet iesākumā atgādinājums par to, kā tad lietu internets darbojas. -- Podkāstu aptauja: https://ej.uz/podkastuaptauja/

Vai zinājāt, ka ikvienam no mums vismaz reizi gadā ir jāveic urīna analīzes, jāpārbauda kopējā asins aina, D vitamīna un holesterīna līmenis? Kādas pārbaudes nepieciešams veikt laboratorijā un kādu veselības diagnostiku var paveikt mājas apstākļos, lai ikdienā uzraudzītu savu veselības stāvokli, skaidrosim raidījumā Kā labāk dzīvot. Studijā “Gulbja laboratorijas” valdes loceklis, laboratorijas ārsts Didzis Gavars, SIA „Centrālā laboratorija” valdes locekle, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore Jeļena Storoženko un medicīnas firmas “Dziedniecība” laboratorijas galvenā ārste Olga Ļakutina. Nepieciešamība veikt dažādus izmeklējumus ir individuāla, norāda Gavars. Cik bieži un kāda veida analīzes būtu jāveic, ir atkarīgs no vecuma grupas, veselības stāvokļa un dažādiem citiem apstākļiem, akūtos un smagos gadījumos, piemēram, analīzes jāveic vairākas reizes dienā, lai monitorētu organisma vispārējo stāvokli un konkrēta orgāna veselību: "Es negribētu pārmest cilvēkiem, ka viņi kaut ko nedara, jo laboratorijas un diagnostika ir viena no sastāvdaļām kopējā mehānismā. Ķēde ir tik stipra, cik stiprs ir katrs no posmiem. Un, ja kādreiz vienā, otrā vai trešajā posmā kaut kas ir trūcis, tad vairs var tikai vēlēties, lai kopējais rezultāts būtu bijis labāks." Neviens no studijas viesiem nenoliedz, ka arī katram pašam ir jāpiedalās savas veselības iespējamo krīžu novēršanā. Runājot par to, cik liela nozīme veselības diagnostikā ir laboratoriskiem izmeklējumiem, Gavars pieļauj, ka laboratoriski varētu būt nosakāmas apmēram astoņas no desmit saslimšanām. Taču medicīnas sistēmā esot svarīgi darboties kopā, lai analīžu rezultāti un atbildes būtu pēc iespējas informatīvākas, apkopojošas, kumulatīvas, balstītas uz iepriekšējiem rezultātiem un salīdzinājumu. Atbildot uz klausītāju iesūtīto jautājumu, vai nevajadzētu ieviest analīžu kopumu, kas katram cilvēkam būtu jāveic reizi gadā, Olga Ļakutina pauž uzskatu, ka tieši ikvienam būtu svarīgi vismaz reizi gadā aiziet pie ģimenes ārsta un pārrunāt savu veselības stāvokli, kādas ir problēmas vai par ko ir satraukums. "Mēs visi šobrīd dzīvojam lielā stresā, it īpaši pēc pagājušajos gados pieredzētās Covid-19 pandēmijas. Ģimenes ārsts, savācot anamnēzi un zinot ģimenes vēsturi, varēs ieteikt pareizākās analīzes pareizākajā laikā un atklāt to, kas cilvēkam pašam, iespējams, nemaz nevar ienākt prātā." Jeļena Storoženko aicina atcerēties arī katra cilvēka, tā saukto, ģenētisko predispozīciju, proti, ja mūsu vecākiem vai citiem radiniekiem ir bijušas noteiktas saslimšanas, domājot par izmeklējumiem, ir vērts pievērst uzmanību arī tām.  

Laikā, kad Latvijā un daudzviet citur Eiropā atzīmē vasaras saulgriežus, Eiropas Savienības līderi pulcējas uz samitu, kas īpaši nozīmīgs Ukrainai, Moldovai un arī Gruzijai. Tieši šajās dienās spriedīs par iespējamo Eiropas Savienības kandidātvalsts statusa piešķiršanu šīm valstīm. Paralēli šiem notikumiem šonedēļ Rīgā notika arī tā sauktais "Trīs jūru iniciatīvas" samits, kurā papildus ekonomiskās un politiskās sadarbības jautājumiem sprieda arī par Ukrainas tuvināšanu šim projektam. Tikmēr Ukrainas konflikta dēļ saasinājušās ne tikai Krievijas attiecības ar Lietuvu, kas ierobežo kravu tranzītu uz Kaļiņingradas apgabalu, bet arī ar Maskavas tradicionālo sabiedroto - Kazahstānu.  Turpinām runāt arī par Francijas parlamenta vēlēšanām, kuru noslēgumā viens no lielākajiem zaudētājiem ir izrādījies valsts prezidents Emanuels Makrons. Viņa vadītā partija ir zaudējusi vairākumu parlamentā un tagad ir izvēles priekšā - vai nu veidot mazākuma valdību vai mēģināt panākt koalīciju ar kādu no opozīcijas spēkiem. Neviens gan pēc šādas sadarbības īpaši nealkst. Eksperti prognozē, ka Makronu gaida arvien pieaugoši protesti arī sabiedrībā un netiek izslēgta iespēja, ka nākamā gadā varētu sarīkot ārkārtas vēlēšanās. Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis. „Politiskās paralīzes” iespējamība Francijā Svētdien, 19. Jūnijā, notikušo Francijas Nacionālās Asamblejas vēlēšanu otrā kārta nesa sarūgtinošus jaunumus prezidentam Emanuelam Makronam un viņa vadītajai centriskajai partijai „Uz priekšu, Republika!”. Lai arī pēc vēlēšanām frakcija „Kopā”, kuras kodols ir valdošā partija, joprojām ir lielākā, tā ir zaudējusi gandrīz trešdaļu vietu un līdzšinējo parlamentāro vairākumu. Tā nu Makrons, kurš pirms pāris mēnešiem kļuva par pirmo Francijas prezidentu 20 gados, kurš ticis pārvēlēts uz otro termiņu, tagad ir pirmais prezidents 30 gados, kura partijai nav vairākuma parlamentā. Tomēr viņam diezgan noteikti nedraud vairāku kādreizējo Piektās republikas prezidentu liktenis vadīt valsti ar politiski pretējas ievirzes valdību, jo pārējās jaunā parlamenta frakcijas ir tik politiski pretišķīgas, ka koalīcijas izveidošana to starpā ir praktiski neiedomājama. Tādējādi Makronam ir divi rīcības varianti: vienoties par koalīciju ar kādu no līdzšinējās opozīcijas spēkiem vai sastādīt mazākuma valdību, kurai nāktos vienoties ar opozīciju nozīmīgāko lēmumu pieņemšanai. Visnotaļ pieņemams koalīcijas partneris būtu labēji centriskā Republikāņu partija, kam ar prezidenta partiju ir tuvas politiskās platformas. Pirmdien republikāņu līderis Kristiāns Žakobs gan paziņoja, ka viņa partija palikšot opozīcijā, taču pēc sarunām Elizejas pilī no republikāņu aprindām pienākuši signāli, ka partija sliecas pieņemt koalīcijas piedāvājumu. Tāpat uz sarunām Makrons aicinājis arī franču sociālistu līderi Olivjē Foru un komunistu līderi Fabjenu Ruselu. Abi pieder pie kreiso partiju bloka, kas ieguvis otru lielāko mandātu skaitu parlamentā. Bet, kas zīmīgi, uz sarunām nav aicināts kreisā bloka lielākā spēka – kreisi populistiskās partijas „Nelokāmā Francija” līderis Žans Liks Melanšons. Pavisam malā no valdības veidošanas procesa paliek lielākais šo vēlēšanu ieguvējs – labēji radikālā Nacionālā apvienība. Marinas Lepenas partija, kurai līdz šim parlamentā bija vien astoņas vietas, šo skaitu tagad palielinājusi vairāk nekā desmitkārt, līdz ar to iegūstot gluži citas iespējas ietekmēt politiskos procesus. Tagad labējiem radikāļiem ir tiesības rosināt neuzticības balsojumus valdībai un likumprojektu izvērtēšanu konstitucionālajās tiesās, viņu pārstāvji var nonākt parlamenta komisiju vadībā un, protams, daudz biežāk uzstāties debatēs. Notikumu karuselis Ukrainā un ap to 20. jūnijā videouzrunā Ukrainas sabiedrībai prezidents Volodimirs Zelenskis pauda, ka šī nedēļa paliks vēsturē kā valstij izšķiroša. Galvenais motīvs šādam izteikumam bija lēmums par Eiropas Savienības kandidātvalsts statusa piešķiršanu Ukrainai, par ko šonedēļ jālemj Eiropas Savienības samitā. Viss liecina, ka lēmums varētu būt pozitīvs. Jau pagājušajā nedēļā ar ieteikumu piešķirt kandidātvalsts statusu Ukrainai un arī Moldovai nāca klajā Eiropas Komisija tās prezidentes Urzulas fon der Leienas personā. Tāpat nepārprotamu atbalstu tam pauda trīs lielāko kontinentālās Eiropas ekonomiku vadītāji, kad pagājušajā nedēļā viesojās Kijivā. Francijas prezidents Emanuēls Makrons, Itālijas premjerministrs Mario Dragi un Vācijas kanclers Olafs Šolcs, kā arī Rumānijas prezidents Klauss Johannis ieradās Ukrainā, kā ierasts, iepriekš neizziņotā vizītē. Nenākas šaubīties, ka Rietumeiropas trijotnes sarunās ar prezidentu Zelenski tika cilāts jautājums par iespējamu kompromisu ar Kremļa režīmu. Atliek vien minēt, cik nopietns bija spiediens, nolūkā panākt Ukrainas piekāpšanos, tomēr rezultāts ir acīmredzams – Kijiva paliek stingra savās principiālajās nostādnēs par valsts suverenitāti un teritoriālo nedalāmību, kam atbalstu pauda arī augstie viesi. Dienu vēlāk Kijivu apmeklēja arī britu premjerministrs Boriss Džonsons, atvedot līdzi priekšlikumu par lielāka skaita ukraiņu karavīru apmācīšanu Lielbritānijā. Diezgan nozīmīga Ukrainai ir arī piesaiste t.s. „Trīs jūru iniciatīvai” – plašai loģistikas, sakaru un tehnoloģiju attīstības projektam, kurā piedalās 12 Eiropas Savienības dalībvalstis reģionā starp Baltijas, Melno un Adrijas jūru. Iniciatīvas kārtējā samitā, 20. un 21. jūnijā notika Rīgā, tika pieņemts lēmums par partnerību ar Ukrainu. Tikām nepatīkamus pārdzīvojumus pagājušās dienas nesušas Krievijas līderim Vladimiram Putinam un viņa režīmam. Vispirms jau Lietuva darīja zināmu, ka no 18. jūnija cauri tās teritorijai uz Krievijai piederošo Kaļiņingradas apgabalu pa dzelzceļu vairs nevarēs nogādāt Eiropas Savienības sankcijām pakļautas kravas – ogles, metālus, celtniecības materiālus un augsto tehnoloģiju izstrādājumus. Kaļiņingradas apgabala gubernators Antons Aļihanovs izteicies, ka šie ierobežojumi attiecoties uz apmēram pusi no apgabalā ievestajām kravām. Kremļa pārstāvji jau nākuši klajā ar sašutuma pilniem vērtējumiem un draudīgiem izteikumiem par to, ka Krievija rīkosies savu nacionālo interešu aizstāvībai un ciest nākšoties Lietuvas iedzīvotājiem. Tāpat pagājušonedēļ notika Sanktpēterburgas Starptautiskais ekonomikas forums, kurā piedalījās arī Vladimirs Putins un Kazahstānas prezidents Kasims Žomarts Tokajevs. Abu līderu kopīgajā diskusijā prezidents Tokajevs paziņoja, ka Kazahstāna negrasās atzīt t.s. Doneckas un Luhanskas tautas republiku – faktiski Krievijas radītu un uzturētu Austrumukrainas separātistu teritoriju – valstisko suverenitāti. Tāpat Kazahstānas līderis atteicās pieņemt viņam piešķirto Krievijas valsts apbalvojumu – Aleksandra Ņevska ordeni. Pāris dienas vēlāk Krievija paziņoja, ka pagaidām tiek pārtraukts Kazahstānas naftas tranzīts caur Krieviju, savukārt Kazahstānas teritorijā aizkavēti 1700 vagoni ar Krievijas akmeņoglēm. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Alumīnijs kā adjuvants jeb reakcijas pastiprinātājs, dzīvsudrabs kā konservants un vēl daudz citu vielu, kas var būt dažādu vakcīnu sastāvā, var radīt priekšstatu, ka, saņemot vakcīnas injekciju, organismā tiek ievadīta kaudze ar toksiskām vielām. Par vakcīnu sastāvu saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Rīgas Stradiņa universitātes profesore, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Ģimenes vakcinācijas centra vadītāja, Imunizācijas valsts padomes priekšsēdētāja Dace Zavadska un Rīgas Stradiņa universitātes Bioloģijas un mikrobioloģijas katedras vadītāja un profesore Juta Kroiča. Runājot par alumīnija sāļiem vakcīnās Dace Zavadska skaidro, ka alumīnijs arī cirkulē cilvēku asinsritē.  "Ar alumīniju tiekamies apkārtējā vidē, pārtikā un visur citur - mātes pienā ir alumīnijs, arī mākslīgajos zīdaiņu maisījumos ir maisījums. Tie alumīnija sāļi, kādi ir vakcīnās, tiek lietoti apmēram 80 gadus un mēs par viņiem zinām visu. Īsti nav vajadzības meklēt ko jaunu, jo alumīnija sāļi, ko lietojam vakcīnās, ir droši, daudzums ir tik minimāls, mazāks nekā mākslīgajā maisījumā," norāda Dace Zavadska. Daudzi no ķīmiskajiem elementiem, ko uzņemam ar vakcīnu, jau cirkulē mūsu asinsritē. "Visiem sazvērestību teoriju piekritējiem gribētu aicināt attaisīt viņu nakts skapīšus un vannas istabā paskatīties, ko viņi sev smērē uz sejas, ko viņi ikdienā nopērk veikalā. Vakcīnas ir visvairāk  pētītais medikaments un viens no vistīrākajiem medikamentiem. (..) Nekas dzīvē nav simtprocentīgs, bet par vakcīnām varam teikt, ka tie ir tuvu 98-99% drošība," atzīst Dace Zavadska. Neviens negrib, lai cilvēkiem būtu slikti, ir vairāk jāieklausās un jāuzticas. "Cilvēki jautā, prasa konsultāciju, kā man jārīkojas, ja ir kardioloģijas problēma, nefroloģijas problēma, kāda cita medicīniska problēma, tad ieklausās speciālistā. Bet vakcinācijas sakarā es esmu gudrāks, jo es dzirdēju, ka toreiz kaut kas kaut ko sliktu par vakcīnām pateica. Kāpēc neieklausās, cik cilvēku nomira, cik ģimenēs izmira bērni pirms vakcinācijas, pirms antibiotiku lietošanas. Jāpaskatās par labo efektu, ko vakcīnas ir devušas, vai gribam atgriezties viduslaikos, kad no septiņiem bērniem pieci nomira, divi izdzīvoja," vērtē Juta Kroiča. Dace Zavadska norāda, ka ir daudz mītu, ko vakcīnu pretinieki izvelk no veciem rakstiem par konservantiem. Viņa norāda, ka kopš 2006. gada nav neviena vakcīna, kas saturētu dzīvsudrabu. "Pat tajos laikos, kad vakcīnās bija dzīvsudrabs, viņš nemaz nekaitēja," skaidro Dace Zavadska. "Tas pats ar autismu. Tikai pēdējais muļķis var pateikt, ka vakcīnas izraisa autismu. Ir daudz pierādījumu, ka tas tā nav. Vienam vienreiz ienāca prātā, viņš tā pateica, pēc tam visa zinātne vismaz 20 gadus strādāja, lai pierādītu viena slima cilvēka ideju," komentē Dace Zavadska.

Ik gadu maijā visā Eiropā atzīmē Eiromelanomas dienu, lai pievērstu sabiedrības uzmanību saules un solāriju ultravioleto (UV) staru ietekmei. Kā rīkoties, lai saule nekļūtu par ienaidnieci un kā laikus pamanīt pārmaiņas, lai nepieļautu melanomas attīstīšanos, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore, onkoloģe, ķīmijterapeite un imunoloģe Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcā medicīnas doktore Simona Doniņa un melanomas pacientu biedrības "Soli priekšā melanomai" vadītāja Olga Valciņa. Simona Doniņa norāda, ka maijs ir melonomas piesardzības mēnesis, jo melanoma ir ādas vēzis, kura izraisīšanā viens no galvenajiem iemesliem ir saules starojums.  "Pavasarī sāk spīdēt saule, mēs atceramies, ka esam balti, jo mūsos ir iedzīts, ka tikai brūns ķermenis ir skaists, un visi gribam vairāk uzturēties saulē un aizmirstam par piesardzību. Melanoma diemžēl ir nāvējošs vēzis, ja neārstē. Mēs visi varam nesaslimt, izdarīt visu, lai melanoma nemaz pie mums neatnāk, tad nebūs jādomā, vai tā ir nāves spriedums vai nav. Samazinot uzturēšanos saulē un pareizi uzturoties saulē to var izdarīt," atzīst Simona Doniņa. "Mēs zinām, kā ir pareizi, bet mēs to nedarām. Mēs zinām, ka sauļoties ir slikti, bet mēs visi ceram, ka ar mani nekas slikts nenotiks, jo vēzis ir citiem, nevis man. Neviens cilvēks 20-30 gadu vecumā nedomā, ka man ir vēzis, politiķi, kuri pieņem lēmumu par finansējumu veselības nozarei, nekad nedomā, ka viņiem var būt vēzis. Jo vēzis ir citiem," turpina Olga Valciņa. Pavasarī atgādinām, ka, pirmkārt, pārbaudies un dzīvo mierīgi, otrkārt, nedari šodien to, par ko rīt vajadzēs nožēlot, tas ir par solārijiem un apzinātu nepareizu sauļošanos. Pareizi sauļoties nemaz nevar. Jāsaprot, ko es varu šodien izradīt, lai man rīt būtu labi. Simona Doniņa norāda, ka melanomu "noķert" ir gan viegli, gan grūti.  "Mums būtu jābūt uzmanīgiem par jaunām dzimumzīmēm, kas parādās, vai kāds spilgtāks pigmenta plankums pēkšņi izlec uz vispārējā fona. Kāds plankumiņš uz ādas sāk mainīties vai augt. Sāk kņudēt, niezēt, vai rodas kāds diskomforts, tas jāparāda speciālistam," skaidro Simona Doniņa.  Latvijā ir daudz dermotologu, kas atpazīst melanomas un var precīzi norādīt, ko darīt tālāk. Katra paša apzinīgums ir būtisks, ka jāparāda sava āda vismaz reizi gadā, speciālisti to iesaka darīt pēc vasaras, pēc sauļošanās sezonas, kad varbūt kaut kas mainās uz ādas. Runājot par sauļošanos ārste arī min, ka jādomā, kā mēs to darām, kad mēs to darām un vai mēs to darām.

Latvijas Nacionālais vēstures muzejs izdevis tā fondos glabātās "Ādolfa Karnupa dienasgrāmatas. 1941–1946". Ādolfs Karnups ilgus gadus pabija Valsts Vēsturiskā muzeja Etnogrāfijas nodaļas vadītāja amatā, dienasgrāmatā aprakstītais vēstures juku periods stāsta par muzejnieku centieniem piemēroties varas maiņām, arī pašaizliedzīgu risku, kara jukās glābjot vērtīgus muzeja priekšmetus. Dienasgrāmatu publiskošana ir gan piemineklis muzejnieka personībai, gan arī pamatīgs ķieģelis vēl neuzrakstītās Latvijas muzeju vēstures ēkā. Savā ziņā simboliski, ka ar grāmatu iepazīstina Sanita Kalna, muzeja patreizējā Etnogrāfijas nodaļas vadītāja, un arī grāmatas komentāru autore. Sarunā ar Sanitu Kalnu, taču jo īpaši – ar Arni Radiņu, muzeja direktoru un arī grāmatas pēcvārda autoru, stāstot par muzejinieku Ādolfu Karnupu un notikumiem muzeju vidē II Pasaules kara laikā, atkārtojas vārds “mēs”, tā sasaistot 1924. gadā dibināto Valsts Vēsturisko muzeju ar mūsdienām. Līdz šim Ādolfa Karnupa dienasgrāmatas arī glabājušās ir Latvijas Nacionālā vēstures muzeja fondos, grāmata, kurā tās izdotas, sanākusi ļoti skaista – dizaina autore ir Zane Ērnštreite. Paralēli skaidrojošajiem tekstiem, ilustratīvajā materiālā izdevies parādīt autora skaidri salasāmo rokrakstu, kalendāra grafējuma precizitāti,  sena un ilgi glabāta papīra šķiedru dzeltējumu. Grāmata ne tikai rada taktilas sajūtas, bet patiesi ir fiziski ļoti sajūtama – tā ir liela formāta un ap 480 lappušu smaga. Etnogrāfa, arheologa Ādolfa Karnupa dzīvesgājumu iezīmē gadaskaitļi no 1904. līdz 1973. gadam. Tik tikko sākot interesēties par viņa personību, iemetot interneta meklētājā šo vārdu, pirmās norādes izlec uz Atmodas gados pārizdotajām, trīsdesmitajos gados tapušajām burtnīcām, kurās aprakstīti novadu tautas tērpi. Tās ir praktisku padomu burtnīcas, jo Latvijas laikā Ādolfs Karnups lasīja lekcijas Ata Ķeniņa vadītajā Krišjāņa Barona Tautas augstskolā, Latvijas sieviešu nacionālās līgas rokdarbu skolā. Viņš arī apzinājis, zīmējis Latvijas pilskalnus, pats vadījis arheoloģiskos izrakumus Raunas Tanīskalnā un Talsu pilskalnā. Kas tad Latvijā notiek dienasgrāmatās aprakstītajā periodā? Latvijā trīs reizes nomainās okupācijas vara. Latvijas Republika tiek okupēta, iekļauta Padomju Savienības sastāvā, tai sekojošās Vācijas okupācijas laikā muzejs darbību nepārtrauca, taču 1944. gadā vācieši, atkāpjoties no Rīgas, aizved līdzi vērtīgākās muzeja kolekcijas. Valsts Vēsturiskais muzejs tai laikā atrodas Rīgas pilī, pašā Vecrīgas sirdī. Varbūt tā ir vēlme fiksēt pilsētā notiekošo? „1944. gada 15. jūnijs. Ceturtdiena. Tērpu forogrāfēšana krāsās. Naktī Vācija sāk atmaksas uzbrukumus Anglijai ar “raķetlidmašīnām”.” Ādolfa Karnupa dienasgrāmatas ir interesantas tieši ar to, ka tajās nav memuārliteratūrai raksturīgās notikumu atlases. Rakstītājs, lai arī aprautās frāzēs, taču fiksējis visu pēc kārtas: kolēģu gaitas, savu veselības stāvokli, laika apstākļus, politiskos notikumus. Neviens nevar paredzēt, kas nākotnes vēsturniekiem izrādīsies svarīgi. Ādolfa Karnupa dienasgrāmatas nav lasāma kā memuārliteratūra. Tai pat laikā dienu plānotāja īsajās piezīmēs koncentrēts ārkārtīgi daudz stāstu. Grāmatā ir arī Jāņa Cigļa rakstīta Karnupa biogrāfija, Māras Ritmanes sastādīta bibliogrāfija. Pateicoties Kristīnes Želves filmai un romānam, mums tagad ir zināms vēl vienas Valsts Vēsturiskā muzeja darbinieces – Mērijas Grīnbergas stāsts, kura dodas līdzi no Latvijas evakuētajām muzeja vērtībām. Ādolfs Karnups bieži viņu piemin savās dienasgrāmatās, viņi ir kolēģi Etnogrāfijas nodaļā. Tik dažādi likteņi, kas arī savā veidā lieina, ka kara gados muzeji nepavisam nebija tā drošākā darba vieta. Arņa Radiņa pieminētā 1946. gada tiesas prāva iznīcina Ādolfa Karnupa zinātnieka karjeru, viņš tiek arestēts un apsūdzēts muzeja vērtību piesavināšanā. Kas īsti notika tai laikā, pie kā vainīgs tiesas priekšā bija Ādolfs Karnups? Tikko aprakstītajos juku laikos, ne tikai Karnups, vairāki muzeja darbinieki glāba un slēpa no citiem muzejiem pārņemtos priekšmetus, iemūrējot tos Rīgas pils lifta šahtā un pagrabā. Jo īpaši priekšmetus, kas saistījās ar Latvijas valsts vēsturi, kurus saglabāt negrasījās neviena no okupācijas varām. Taču slēpa arī latviskas senlietas, un viens no apsvērumiem, kas lika tā darīt, bija vācu okupācijas varas izteiktā vēlme Latvijas muzeju vērtības evakuēt. Kā notika šī priekšmetu slēpšana, kas darījās Rīgas pilī kā vērtslietu krātuvē, grūti šodien pat aptvert. Ādolfs Karnups muzeja priekšmetus slēpa ne tikai no kara un jukām, bet arī viņš neuzticējās padomju varas nozīmētajam jaunajam muzeja direktoram Jānim Blaumanim. Jo īpaši pēc gadījuma, kad Blaumanis nodeva lifta šahtā atrasto sudrabu muzeja restauratoram, lai Berķis izgatavotu Blaumaņa sievai rotas. Karnups turpmāk centās pārtvert, neiegrāmatoja muzeja priekšmetus, lai glābtu tos no izsaimniekošanas. 1946. gada pavasarī taisnība it kā uzvar, tiek ierosināta krimināllieta pret Jāni Blaumani, bet arī pret Ādolfu Karnupu, pat  Mēriju Grīnbergu vecāko – Grosvaldu vecāko meitu, kurai Latvijas laikā piederēja lietišķās mākslas salons lepnajā namā pretim Operai, un padomjlaikā nācās meklēt jaunu pielietojumu Grosvaldu, pēc padomju varas standartiem, pārāk plašajam dzīvoklim. Mērijai Grīnbergai vecākajai tiek piespriesti trīs gadi cietumā, sods vēlāk tiek mīkstināts. Šai pašā prāvā notiesā arī Ādolfu Karnupu – vispirms piesprieda nāvessodu, vēlāk to aizstāja ar desmit gadiem ieslodzījumā. No Astrahaņas Ādolfs Karnups atgriežas 1955. gadā, līdz mūža beigām strādā Paula Stradiņa vadītajā Medicīnas vēstures muzejā.