Podcasts about dievi

Cilvēka identitātes krīzes (cilvēks nevis kā Dieva radība, bet sabiedrības veidots iedomāts sociālais dzimums, vīrišķības, sievišķības noraidīšana, ķermeņa ekspluatēšana, iznīcināšana abortos, abortativā kontracepcijā, cieņas trūkums, nespēja veidot ilgtspējīgas seksuālās attiecības utt.) izcelsme ir cieši saistīta ar teoloģiskiem jautājumiem. Kristīgā antropoloģija piedāvā pareizu skatījumu uz cilvēka ķermeniskumu, personību un cieņu. Kristietība, kas atšķirībā no citām reliģijām un mūsdienu izpausmēm radikāli iestājas pret duālismu un ir par unitārismu - ķermeņa un dvēseles vienotība, miesa kā fundamentāla cilvēka realitātes izpausme, psihofiziska identitāte un komunikācija, kā labums pretstatā dvēseles cietumam vai tikai audu, orgānu un funciju kompeksam. Bībeles skatījums - mums nav ķermeņa, bet mēs esam ķermenis, un šis ķermenis pauž dievišķā darba skaistumu un pilnību. Dievišķais tēls spīd ne tikai cilvēka dvēselē, bet arī viņa miesā. Vīrietis un sieviete. Jāņa Pāvila II katehēze par ķermeni teoloģijas gaismā.

Par Latvijas cietumos noslepkavotajiem 1941.gada jūnijā. Folklorizeti mīti, un vēstures fakti.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Dantes Aligjēri „Dievišķās komēdija” un Latvijas Radio kora un Jura Strengas ceļš pie tās dzejas un mūzikas uzvedumā „Dievišķā komēdija. Ceļš”. Saruna ar Latvijas Radio kora māksliniecisko vadītāju Kasparu Putniņu un aktieri Juri Strengu. Dante Aligjēri līdz savai nāvei 1308. gadā saraksta poēmu, kurai liek virsrakstu "Komēdija", vēlāk tā iedēvēta par "dievišķo". Sacerējums tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem un pirmajiem Itāļu literatūras darbiem, kā arī par vienu no izcilākajiem pasaules literatūras darbiem. Dantes teksti iedvesmojuši daudzus komponistus - arī mūsdienās, un arī Latvijas Radio kora diriģentu Kasparu Putniņu, kurš korim licis ne tikai dziedāt, bet arī spēlēt dažādus instrumentus. Savukārt aktieris Juris Strenga lasīs fragmentus no "Dievišķās komēdijas". 29. novembrī LU Lielajā aulā vienīgajā koncertuveduma “Dievišķā komēdija. Ceļš” izrādē skanēs Latvijas Radio kora,  diriģenta Kaspara Putniņa un leģendārā aktiera Jura Strengas kopīgi radīta programma, kurā klausītājiem būs iespēja ielūkoties aizraujošajā Dantes Aligjēri “Dievišķās komēdijas” pasaulē caur uzveduma autoru izvēlētas dzejas un mūzikas radīto prizmu. Visiem tik zināms ir slavenais stāsts par Dantes un viņa uzticamā pavadoņa Vergīlija ceļu caur deviņiem Elles lokiem, cauri Šķīstītavai uz Paradīzi. Šis itāļu meistara Dantes Aligjēri darbs uzskatāms par visas Rietumu pasaules literatūras ikonu un ir iedvesmojis neskaitāmu dažādu žanru mākslas darbu rašanos cauri gadu simtiem. Tajā savienojas citur neredzēta, detalizēti krāšņa un mītiska fantāzijas pasaule ar transformējošiem dialogiem, kuri kairinājuši un izaicinājuši cilvēku iztēli un rosinājuši došanos sevis meklējumos kā pirms 600 gadiem, tā šodien. Latvijas Radio kora, tā mākslinieciskā vadītāja Kaspara Putniņa un aktiera Jura Strengas kopradītā koncertuzveduma pamatā ir dzeja no Dantes Aligjēri “Dievišķās komēdijas” un mūsdienu komponistu darbi, kurus vieno gaišums, trauslums un pārpasaulīgs skanējums, kas spodrina kora meistarību.  

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Spaudos apžvalga.„Slapta režisieriaus aistra ir tikrovės magija” – taip savo apžvalgą pavadino kolega Vytautas Bikulčius, kurioje apžvelgia ispanų kino režisieriaus Pedro Almodóvaro knygą „Paskutinis sapnas“ ir kubiečių rašytojo Alejo Carpentiero romaną „Šios žemės karalystė“.„Dieviškesnio už jį nieko neturime“, – sako Čiurlionį tyrinėjanti aktorė ir režisierė Livija Krivickaitė. Didelę savo kūrybos dalį ji yra paskyrusi Čiurlioniui. Anot menininkės, reikėtų atskirti, kur yra Čiurlionio kūrybos interpretacijos, o kur – tikrąjį Čiurlionį besistengiantys pateikti darbai.Šią savaitę Kultūros ministerija inicijavo diskusiją „Tarp eilučių: kokį pokytį kuria mecenatai?“. Valdovų rūmuose esančioje mecenato dr. Prano Kiznio paveikslų galerijoje susirinko kultūros ir verslo atstovai aptarti mecenatystės svarbą, iššūkius ir galimybes Lietuvoje.Lapkričio 5-25 dienomis į Alytų jus kviečia XIII-asis tarptautinis teatrų festivalis „COM·MEDIA“: atsinaujinęs ir pasikeitęs. Alytaus teatras kviečia (Iš)gyventi naktį Alytaus miesto teatre! Teatrinių įvykių naktis COM•MOON•A – partizaninė opozicija klasikiniam teatrui.Vienuolika lietuvių filmų – septyni ilgo metro ir keturi trumpametražiai šiemet pristatomi Talino tarptautiniame kino festivalyje „Juodosios naktys“, vyksiančiame lapkričio 8-24 dienomis. Keturi iš jų festivalyje švenčia pasaulines premjeras.Lietuvos sezonas Prancūzijoje šiomis dienomis alsuoja fotografija: Lietuvos menininkai pirmą kartą prisistato pasaulinėje fotografijos mugėje Paris Photo, parodoje pristatydami penkių dešimtmečių Prancūzijos ir Lietuvos fotografų bendradarbiavimo istoriją. Gabija Narušytė iš Paryžiaus.Ved. Justė Luščinskytė

Lapkričio 5-oji – Tarptautinė romų kalbos diena. Kokia šios kalbos istorija? Kaip jai pavyko išlikti, neturint rašytinio paveldo? Koks romų kalbos statusas šiandien? Pasakoja kultūros paveldo tyrėjas Gopalas Michailovskis.Prasideda pokalbių ciklas „Psichikos sveikata – prie ko čia architektūra?“, kurio metu bus aiškinamasi, kaip architektūra veikia mūsų psichikos, socialinę ir fizinę gerovę bei formuoja būdus, kaip patiriame savo kasdienį pasaulį. Apie ciklą pasakoja jo kuratorė Evelina Bartusevičiūtė.Festivalis „Scanorama“ žiūrovams siūlo devynis filmus, kuriuose laisvai ar „pažodžiui“ skaitomi F. Kafkos kūriniai. Tai ir O. Welleso milžiniškas ir agoniškas teismo „Procesas“ ir P. Capaldžio „Nuostabus gyvenimas“, kuriame rašytojas stengiasi susikaupti kalėdiniame šurmulyje, ir M. Hanekės „Pilyje“ perteikiama distopiška rašytojo vizija. Siaubo filmai, mistiniai trileriai, komedijos – tai kafkiškojo pasaulio vizualinių interpretacijų rinkinys, kurį apžvelgia Ieva Buinevičiūtė.„Dieviškesnio už jį nieko neturime“, – sako M. K. Čiurlionį tyrinėjanti aktorė ir režisierė Livija Krivickaitė. Didelę savo kūrybos dalį ji yra paskyrusi Čiurlioniui. Anot menininkės, reikėtų atskirti, kur yra Čiurlionio kūrybos interpretacijos, o kur – tikrąjį Čiurlionį besistengiantys pateikti darbai. Būtent pastaruosius ji ir siekia kurti. Su Livija Krivickaite artėjant Čiurlionio 150-mečiui susitiko Indrė Kaminckaitė.„Jei negročiau arfa, turbūt studijuočiau psichologiją“, – sako arfininkė, LRT KLASIKOS jaunųjų atlikėjų rezidencijos dalyvė Giedra Julija Tutkutė. Kai dvejų metukų būsimą arfinininkę mama nusivedė į operos teatrą ir paprašė parodyti, kuriuo instrumentu ji norėtų groti, Giedra Julija parodė į du – kontrabosą ir arfą. Nuo to laiko pastarasis instrumentas lydi visas Nacionalinės M. K. Čiurlionio menų mokyklos dvyliktokės dienas. Pokalbis apie arfos madas, dvyliktokų kasdienybę ir tai, ką pašnekovė pasakytų bendraamžiams, sakantiems, kad klasikinė muzika nuobodi, – rubrikoje „Be kaukių“.Ved. Rasa Murauskaitė-Juškienė

Šiuolaikinio meno centras yra viena svarbiausių institucijų ne tik Lietuvoje, bet ir Centrinėje bei Šiaurės Europoje – taip šią instituciją regi naujuoju jos vadovu išrinktas menotyrininkas Valentinas Klimašauskas. Savo ambicijas jis įvelka į paprastus žodžius – matyti centrą pilną žmonių.„Jeigu pereisite nuolatines Pompidou meno centro ekspozicijas, pamatysite – Varnelis čia tikrai turi būti“, – pastebi Lietuvos nacionalinio muziejaus generalinė direktorė Rūta Kačkutė. Paryžiuje atverta Kazio Varnelio retrospektyvinė paroda „Kazys Varnelis. Optinis klasicistas iš Lietuvos“.„Dieviškesnio už jį nieko neturime“, – sako Čiurlionį tyrinėjanti aktorė ir režisierė Livija Krivickaitė. Didelę savo kūrybos dalį ji yra paskyrusi Čiurlioniui. Anot menininkės, reikėtų atskirti, kur yra Čiurlionio kūrybos interpretacijos, o kur – tikrąjį Čiurlionį besistengiantys pateikti darbai. Būtent pastaruosius ji ir siekia kurti.Pasaulio kultūros apžvalgoje – neseniai atrastas naujas ir dar negirdėtas lenkų kompozitoriaus F. Šopeno valsas, po vandeniu Italijoje aptikti nabatėjų šventovės griuvėsiai bei turistinėje Pietų Korėjos gyvenvietėje įvedama komendanto valanda.„Vėlinių žvakės dega ne visiems ir ne visur. Žydų kapinėse likusiuose tuščiuose plotuose tamsu, nes ten jau seniai nebeliko ką laidoti. Bet švieselių gausa kitur šį faktą pridengia“, – komentare sako menotyrininkė Agnė Narušytė.Jaunieji kūrėjai gali tapti būsimais nacionalinių ar net Nobelio premijų laureatais, todėl turime jais rūpintis, svarsto leidėjas Juozas Žitkauskas. Kokios galimybės šiandien jauniesiems poetams publikuoti savo kūrybą?„Negana rašyti knygas, reikia imti naujai generacijai labiau priimtinų pasakojimo priemonių“, – kalbėdamas apie akademinių tyrimų sklaidą teigia Egidijus Aleksandravičius, Lietuvių išeivijos instituto direktorius. Kokios šios, 30-metį mininčios istitucijos, įsteigimo priežastys, tarptautinis kontekstas, kodėl apskritai verta tyrinėti diasporą ir kokius šiuolaikinius iššūkius sprendžia šios srities akademikai?Ved. Austėja KuskienėRed. Indrė KaminckaitėNuotr. aut. Deinora Rudėnaitė

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Sestdienas rīta "Atsperi" vadām kopā ar režisori, TV raidījumu vadītāju un producenti Martu Selecku. Runājam par jauno dokumentālo seriālu "Garainis", kas no 31. oktobra būs vērojams Latvijas Televīzijas 1. kanālā un tīmekļa platformā "REplay", ģimenes piedzīvojumu filmu "Bum!", kas no 3. novembra būs skatāma kinoteātros, kā arī superspējām un arī "Tutas lietām"... Ilze Medne: Sāksim ar "Garaini", kas pirmizrādi piedzīvos jau pavisam drīz. Esat tā pati komanda, kas sešus gadus veidojusi "Literatūri". Nu ejat solīti tālāk. Kā tapa ideja par tēmas paplašināšanu? Marta Selecka: Iniciatīva nāca gan no mums pašiem, gan arī skatītājiem. Daudzi prasīja: kāpēc runājat tikai par literatūru? Šādu raidījumu taču var veidot par visām mākslām! Piemēram, kāds mākslinieks izvēlas sev ceļabiedru no kāda cita laika un dodas ceļojumā kopā ar viņu. Nospriedām, ka patiešām varam mēģināt paplašināt darbības lauku. Kultūrkapitāla fonds mūs atbalstīja, uzrakstījām projektu, tad arī Latvijas Televīzija mūs ņēma savā paspārnē un nu mums būs ļoti labs raidlaiks: ēterā būsim tūlīt pēc "Panorāmas"! Raidījums būs arī daudz garāks nekā "Literatūre" – tas būs 45 minūšu garumā, un, kā teica arhitekte Zaiga Gaile, katrs raidījums būs kā filma. Cik vienkārši bija izvēlēties šīs personības? Tas princips, pēc kura izvēlamies, ir līdzīgs princesei uz zirņa... (smejas) Raidījuma varoņus uzrunājot, gribam, lai viņi tiešām ir visīstākās mākslas personības, kas sevi ir pamatīgi pierādījušas. Komplekts, kas būs pirmajā sezonā, manuprāt, iznācis ļoti, ļoti stiprs. Vai visi uzrunātie teica "jā"? Jā gan, visi uzrunātie uzreiz teica "jā"! Būs arī mans onkulis Ivars Seleckis – pat viņš teica "jā". Jo šis viņam ir ļoti, ļoti saspringts rudens, tikko kā bija "Turpinājuma" otrās daļas pirmizrāde, viss laiks vienās intervijās, un arī "kino gadu", kā viņš pats saka, viņam ir diezgan daudz. Šo raidījumu vēl neesam nofilmējuši, vēl gatavojamies. Bet pats pirmais pāris vien jau kaut ko nozīmē – Māra Ķimele un Ilmārs Blumbergs...  Tas būs ļoti jauks raidījums. Tas arī ir mūsu pirmais raidījums, ko šajā sērijā esam nofilmējuši. Lai skatītāji skatās un vērtē. Tas būs ļoti dziļš, daudz pārdomu raisošs. Ceļavārdi tam varētu būt šādi: "Darījām, ko varējām..." "Literatūrē" Gustava Terzena uzdevums ir būt ar grāmatu rokā. Kāds "Garainī" ir viņa uzdevums?  Gustavs skatās un meklē faktus par un ap abām personībām. Vai nu viņš dodas uz izstādi un skatās darbus, vai – kā Ilmāra Blumberga gadījumā – sarunājas ar laikabiedriem un meklē viņa pēdas pilsētvidē, runājas ar cilvēkiem uz ielas, aicina viņus baudīt kādus mākslas faktus. Katrā gadījumā tas ir tāds radošs process arī no Gustava puses. Katru reizi tas ir kaut kas cits, ko viņš izdomā. Visas izraudzītās ir ļoti liela mēroga personības, un, jo lielāks mērogs, jo vairāk tajā var iegrimt. Iegrimes process ir neaptverami liels! Ja "Literatūres" gadījumā tev bija jālasa grāmatas, Māras Ķimeles un Ilmāra Blumberga gadījumā, piemēram, izpētes process nav tikai viena mēneša garumā. Protams, izpētes process var būt ļoti garš, bet es dažkārt praktizēju tādu žurnālistisku paņēmienu, izpēti mazliet dozējot. "Literatūrē" tas nebija iespējams, bet šeit var būt arī tā, ka uz interviju ej mazliet kā balta lapa un skatītājam kaut kādā ziņā tas pat vairāk patīk, jo viņš kopā ar tevi var izzināt mākslas procesus, to, kā rodas māksla, kas ir māksla un kas ir tie jautājumi, ko mākslinieks risina, kur māksla rodas un kurš ir tas punkts, kad mēs uz pasauli sākam skatīties mākslas acīm. Tāpēc "Literatūre" man pašai personīgi ir grūtāks projekts, jo tur tā gatavošanās ir pamatīgāka. Nevaru aiziet un pateikt, ka konkrēto grāmatu neesmu lasījusi. Šeit tomēr ir citādāk. Mārai, piemēram, bijušas vairāk nekā astoņdesmit izrāžu, un man nav bijis iespējas tās visas noskatīties, taču varu paklausīties viņas intervijas, palasīt viņas domas kādos rakstos.  Kāda bija kopābūšana ar šīm personībām? Jo tas tomēr ir diezgan ilgs laiks, ko pavadāt kopā, kamēr top raidījums. Ļoti viegla! Bet tas tā ir ar daudzām lielām radošajām personībām. Šie cilvēki ikdienas komunikācijā ir ļoti brīnišķīgi un viegli sarunbiedri arī. Jo viņiem ir, ko teikt. Tas ir svarīgi. Jebkurš žurnālists to pateiks, ka ir ļoti svarīgi, lai viņa varonim ir, ko teikt. Un viņu teiktajam ir jēga. Tieši tā. Jēgpilnās sarunas arī ir viena no lietām, kas vieno visas "Garaiņa" filmēšanas. Vai, izvēloties personības, skatījāties arī uz žanrisko atšķirību? Jā gan. Atšķirībā no "Literatūres", "Garainī" uzdevums ir šāds: mēs izvēlamies cilvēku no konkrētas mākslas sfēras, un viņš nedrīkst sev blakus izvēlēties personību no tās pašas sfēras, ar kuru doties ceļojumā. Jāizvēlas personība no kādas citas nozares. Un tas bija ļoti interesanti! Piemēram, komponists Krists Auzinieks izvēlējās Mildu Pilēviču, kura ir filozofe un aprakstošās estētiskās domas pamatlicēja Latvijā. Zaiga Gaile stāstīs par Augustu Sukutu.  Un Laila Pakalniņa dosies vēl dziļāk vēsturē – pievērsīsies Jānim Jaunsudrabiņam. Viņu izvēles bija interesantas, turklāt mēs tās neietekmējām.  Man personīgi ir milzīgs prieks par to, ka Helēna Heinrihsone izvēlējusies muzikoloģi un režisori Ligitu Viduleju, kuras vārds ir nepelnīti piemirsts, jo viņas devums ir liels gan muzikoloģijā, gan televīzijas vēsturē – viņas muzikālās filmas ir tik brīnišķīgas! Ligitas un Helēnas raidījums vēl man priekšā, tā ka ļoti labi, ka tu man tagad to saki – tas man jāpatur prātā! (smejas) Līdz gada beigām paredzēti astoņi raidījumi. Vai ir cerības uz turpinājumu? Domāju, ka jā. Tie jaukie projekti, ja labi iesākas, parasti arī turpinās. Nav tā, ka pusceļā pazūd.  Un kas notiks ar "Literatūri"? Arī tai būs jauna sezona – pēc jaunā gada. Vēl astoņi raidījumi būs par literatūru, tā ka šis posms arī vēl nav noslēdzies. Redzēsim, protams, būs nākotnē, bet mums nebija tādas domas, ka pabeidzam vienu projektu un sākam nākošo. Mēs vienkārši paplašināmies. Tāda ir tā iecere.  Raidījumam ir ļoti zīmīgs nosaukums, un arī publicitātes fotogrāfijā šis vārds sadalīts divās daļās, vedinot pamanīt arī pirmos trīs burtus atsevišķi – ka tur klāt ir arī gars.  Mums bija ļoti ilgas diskusijas par to, kā mēs varētu nosaukt šo raidījumu. Un tad Uģa Oltes dzīvesbiedre Lāsma Olte, māksliniece un dzejniece, izdomāja tieši garaini – pirmām kārtām jau tas ir no Ziedoņa – "garainis, kas veicina vārīšanos". Un vēl man likās, ka arī tas stils, kādā runājam ar skatītāju, ir tādas garas ainas. Un vēl tas radošais gars. Dievišķais gars, kas ir mākslas darbā. Tā ka nosaukums, lai arī uzradās pēc ilgiem meklējumiem, atbild uz visiem jautājumiem, kas sagaidāms šajā raidījumā. Komanda tā pati, kas "Literatūrē"? Jā, tas ir mūsu komandas autordarbs, kurā jūtamies ērti. Mums šīs tēmas pašiem arī ir ļoti svarīgas. Prieks, ka raidījumi tikuši un tiks filmēti ne tikai Rīgā, bet arī ārpus tās. Jā, protams, protams! Un patiesībā gan "Literatūrē", gan arī "Garainī" tieši mūsu viesi ir scenārija autori: viņi saka – dosimies turp, tad dosimies turp, un tad – turp. Tajā brīdī mēs atpūšamies, kad kāds cits mūsu vietā saka, ka mums jābrauc tur un tur. (smaida) Esat jau devušies arī uz Liepāju? Turp brauca Gustavs, es nē. Viņš brauca uz Krista Auznieka operu. Tieši ar Liepāju saistīts tavs otrais radošais darbs – ģimenes piedzīvojumu filma "Bum!", kuras pirmizrāde būs jau 3. novembrī. Tā filmēta Liepājā, un tajā piedalās jauni, talantīgi cilvēki no Liepājas. Vai tev pašai ir kāda saistība ar Liepāju? Man pašai lielas saistības ar Liepāju nav, bet noteicošais faktors, kāpēc filmai "Bum!" izvēlējāmies tieši Liepāju kā galveno lokāciju, bija tas, ka mums vajadzēja atrast smuku skolu, jo visa filmas darbība notiek skolā un ap to. Liepājas Pirmā ģimnāzija filmēta daudzās filmās, arī "Homo novus" un vēl viskautkur. Tā ir ļoti skaista ēka, un arī mēs nevarējām atturēties – sapratām, ka Liepāja būs tā vieta, kur filmēsim savu filmu par skolu. Bet kā vispār tev radās ideja par šo lēcienu mazdrusciņ aukstā ūdenī, jo šī ir tava pirmā pilnmetrāžas filma! Līdz šim tavs vārds vairāk saistīts ar mazām distancēm, televīzijas raidījumiem, un nu pēkšņi kaut kas tāds liels un nozīmīgs kā filma!  Tas ir nejaušību ķēdes rezultāts... Ar Andru Doršu, kura ir filmas otra režisore, jau bijām kārtīgi ievingrinājušas roku bērnu saturā: filmējam tādu slavenu raidījumu kā "Tutas lietas", un mums ir arī bērnu detektīvseriāls "Emī un Rū", ko filmējam TET televīzijai. Tur mums bija 62 sērijas, piecas sezonas, un sapratām, ka varam to izdarīt, ka tas ir mūsu spēkos, jo caur šo seriālu un "Tutas lietām" sapratām, ko bērni no mums gaida, un nodomājām – labi, varētu pamēģināt uzfilmēt arī filmu. Radās iespēja, varēja pieteikties, bija kovids, bija nauda pilnmetrāžas filmām – un tieši bērnu filmām, tā ka visas kārtis bija mūsu rokās! Dabūjām finansējumu, un varējām ķerties klāt šādai pilnmetrāžas filmai... Kas tad ir tas, ko bērni gaida? Viņi gaida, ka mēs viņus cienīsim un par viņiem domāsim. Un nevis domāsim tā: ai, viņi jau tāpat sēž telefonos, un pusi no tā, par ko viņi sarunājas, mēs nesaprotam, puse vārdu ir angļu valodā un vispār nevar saprast, par ko viņi komunicē. Man šķiet – ir ļoti, ļoti svarīgi viņiem pievērst uzmanību! Teikt – hei, jūs te esat, un jūs mums esat svarīgi! Un mēs jums varam uzfilmēt filmu, kas domāta tieši jums! Kāds bija darba process? Ļoti grūts... Bet arī ļoti, ļoti interesants. Kad pabeidzu filmēšanas procesu, šķita, ka tas ir visforšākais, bet vienlaikus arī visgrūtākais darbs pasaulē, ko esmu darījusi. Un laikam nebūt nav viegli strādāt ar nepieredzējušiem aktieriem, vai ne? Jā… Mēs pašas gan ļoti ilgi gatavojāmies tam, lai tiktu galā ar šo uzdevumu, un rezultātā, domāju, sanāca labi. Iespējams, ka pašā sākumā, kad filmu sāk skatīties, liekas – tā kā īsti nevar saprast, kas tur notiek… Bet es jau iepriekš varu pabrīdināt, ka tas ir Liepājas dialekts, un ir tik jauki klausīties, kā mazie aktieri tajā runā! Bet kā bija strādāt? Bija tā, ka mēs ļoti gatavojāmies šim procesam. Tikām pat uzaicinātas uz Amsterdamu, lai veselu nedēļu mācītos pie slaveniem režisoriem, kā filmēšanas laukumā strādāt tieši ar bērniem. Jo mums patiešām bija tikai bērni-aktieri. Bija gan dažas epizodes, kurās bija arī mūsu mīļie, slavenie, lielie, pieaugušie aktieri, bet pārsvarā visā filmā piedalās tikai bērni.  Un kādas ir tās lielākās atšķirības? Lielākās atšķirības – filmēšanas laukumā nedot kolu un aizliegt lietot mobilos telefonus. Tie bija divi galvenie principi. (smejas)  Bet tie no bērnu skatupunkta nav ļauni principi? Bišķi ir. Bet – lai mazie aktieri varētu darboties, saņemties un būt fokusēti uz to, ko mēs no viņiem gribam, mums bija tāds noteikums – ka to dara visi. Arī asistenti, arī operatori: neviens nedzer kolu un nelieto mobilo telefonu filmēšanas laukumā! Un vēl no Amsterdamas bijām pārņēmuši tādu rīta apli: ka visa grupa, kas konkrētajā dienā ir laukumā, sanāk no rīta visi kopā un izstāsta kaut ko par savu bērnību: piemēram, ko tu kolekcionēji, kāda bija tava mīļākā dziesma, kam tu gribēji līdzināties, kāds bija tavs nedarbs… Tas mūs visus satuvināja un mūs, lielos, arī noskaņoja uz bērnības viļņa, bērna domāšanu. Par ko stāsta filma? Filma ir stāsts par draudzību. Jauniešiem, bērniem šis stāsts mazliet ir arī pamācošs, kā draudzēties. Bet šis ir arī tāds brīnumstāsts, jo tas ir par diviem puikām, no kuriem viens traumas rezultātā iegūst trīs dažāda veida superspējas, ko viņš var izmantot. Skolas dzīve tiek apgriezta kājām gaisā, jo viņš sāk mainīt bērniem atzīmes, ieviest brīvstundas, sekotāji soctīklos tiek samainīti vietām... Caur tehnoloģijām runājam par draudzības tēmu. No bērniem, kuri tika uzaicināti uz preses un dažādiem testa seansiem, kuros vērojām, vai bērni to visu saprot un vai viņiem interesē šī tēma, pagaidām esam saņēmuši ļoti labas atsauksmes – tātad tieši no tās auditorijas, kurai mēs šo filmu veidojām!

Kultūros publikacijų spaudoje apžvalga.Nacionaliniame Kauno dramos teatre – Gintaro Varno premjera pagal lenkų dramaturgo Tadeuszo Różewicziaus pjesę „Kartoteka“.Vilniuje prasideda žaidimų Kultūros paroda ir konferencija „GameOn“.Elžbieta Banytė apžvelgia Cormac McCarthy romaną „Kraujo meridianas arba Saulėlydžio gaisai Vakaruose“ ir Joseph Campbell „Deivės. Dieviškojo moteriškumo paslaptys“.Tokijuje, valstybiniame Kareivių, Sibiro kalinių ir pokario repatriantų atminimo muziejuje, atidaryta Lietuvos nacionalinio muziejaus paroda „Išgyventi Sibirą: lietuvių tremties istorija“.Medijų rėmimo fondas paskelbė konkursus 2025- ųjų metų finansavimui gauti, tačiau šiame konkurse dalyvauti negalės keli Lietuvoje anglų kalba leidžiami. Kodėl susiklostė tokia situacija?Šeštadienį ir sekmadienį Nacionalinėje dailės galerijoje vyks jau nebe pirmą kartą organizuojamas Fotografijos savaitgalis.Vokietijoje vyksta 76- oji Frankfurto knygų mugė.Ved.Marius Eidukonis

„Priešistorinių laikų smegenys, viduramžių lygio institucijos ir dieviškų galimybių technologijos“, - apie šiuolaikinio žmogaus kasdienybės nesuderinamumą pasakoja Rasa Jauniškienė. Būdama skaitmeninės sveikatos ekspertė, Rasa gilinasi į tai, kokį poveikį mums turi kasdieniniai įpročiai naudojant technologijas. Čia ir priklausomybė nuo interneto, įvairiausių formų savęs pardavinėjimas, ir skaitmeninių vertybių „košė“.Kaip pasiekti skaitmeninio pasaulio higieną? Ar socialiniai tinklai dėl to ką nors daro? Kaip telefonas rankose pakeis žmogaus evoliuciją?Pokalbis su viena iš Skaitmeninio etikos centro įkūrėjų, skaitmeninės sveikatos eksperte Rasa Jauniškiene.Ved. Ignas Klėjus

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Dante Alighieri savo „Dieviškąją komediją“ eiliavo prieš 700 metų. Kodėl dar šiandien mes bandome joje perprasti pragaro, skaistyklos ir rojaus reikšmę savo gyvenimuose?Ved. Aidas Puklevičius

Mano pirmajame apsigynime nė vieno nebuvo su manimi, visi mane paliko. Tenebus jiems tatai palaikyta nusikaltimu! Viešpats buvo su manimi ir mane sustiprino, kad per mane toliau skelbimas pasiektų pilnatvę ir visos tautos jį išgirstų; jis mane ištraukė iš liūto nasrų. 2 Tim 4, 16-17

2023 m. Europos katalikų teologijos draugija geriausia metų knyga išrinko Ligitos Ryliškytės daktaro disertacijos pagrindu išleistą veikalą „Kodėl kryžius? Dieviškoji draugystė ir teisingumo galia“. Ligita Ryliškytė – Eucharistinio Jėzaus kongregacijos sesuo, medikė kardiologė, profesorė, medicinos ir teologijos mokslų daktarė, ilgą laiką dirbo Vilniaus Universiteto Santaros klinikų ligoninėje, o dabar visą profesinį laiką skirianti sisteminės teologijos dėstymui prestižinėje Jungtinių Amerikos Valstijų akademinėje institucijoje – Bostono koledže. Prieš gerą pusmetį Vilniaus edukaciniame medijų centre Lojoteka buvo surengtas sesers Ligitos Ryliškytės knygos pristatymas, su kurio fragmentais galėjo susipažinti ir Mažosios studijos klausytojai, o šiandien pagaliau turime progą ilgiau pakalbinti viešnią apie jos dvigubą – gydytojos ir teologės – pašaukimą, šiandienines akademinės teologijos sroves ir jos pačios veikalą „Kodėl kryžius?“Laidos redaktorė Rūta Tumėnaitė.

WWW.DEALSONWHEELS.LT ---> Iki 2024 m. birželio 9 d. pirkdamas automobilį iš Deals On Wheels pasakyk kodą PROTOPEMZA ir gauk 400 EUR vertės dovaną!

Ir įnirto slibinas prieš moterį, ir metėsi kautis su kitais jos palikuonimis, kurie laikosi Dievo įsakymų ir saugoja Jėzaus liudijimą. Apr 12, 17

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

„Atsimink, VIEŠPATIE, maldauju tave, kaip ištikimai ir nuoširdžiai elgiausi tavo akivaizdoje, darydamas, kas gera tavo akyse!“ Ir Ezekijas graudžiai apsiverkė. 2 Kar 20, 3

Pilāts viņiem teica: Ko jūs gribat, lai es daru ar jūdu ķēniņu?” Bet tie kliedza: "Sit viņu krustā!" Bet Pilāts viņiem teica: “Ko tad Viņš ļaunu ir darījis?” Tomēr viņi vēl skaļāk kliedza: “Sit Viņu krustā!”. Mk 15, 12-13 Tā kliedz pūlis, pieprasot Jēzus nāvi. Bet no nāves soda Kristus krustā sišana kļūst par upura revolūcija. Bez fundamentālas izjukšanas, pārrāvuma un pārveidošanās ir grūti kļūt pašam par sevi. To simboliski apraksta vārds upuris. Piemēram, cilvēces progress un politisko procesu attīstība nav iedomājams bez zināmiem satricinājumiem. Pastāv viedoklis, ka mīlestība ir pāri visam, bet tiek aizmirsts, ka ikviena ilgtspējīga mīlestība ietver pašatdevi, kas raksturo upuri. Hēgelis saka, ka mīlestības iekšējā struktūra ir upurgatavība. Ar to saprotot savstarpēju sevis dāvāšanu, nevis sevis bezcerīgu pakļaušanos kāda dominancei vai varai. Upuris un pašatdeve nav pašmērķis, bet tās savā ziņā ir dabiska sevis aizmiršana, mīlot otru. Modernā cilvēka skepticisms, domājot par upuriem, ir redzams tajā, kā tas tiek saprasts. Piemēram, kā brīvprātīga atteikšanās no kaut kā laba un vērtīga. Taču atteikšanās ir tika viena daļa no upura un pat ne primārā. Protams, upurēšana kā darbība ietver nepieciešamību atdot kaut ko vērtīgu. Atdot kaut ko savas būtības. Taču tas ne vienmēr uzreiz nozīmē sevis mērdēšanu vai pat atteikšanos no kaut kā. Upuris nevar tikt reducēts uz sevis noliegšanu. Upuris tiek interpretēts dažādi un šķietami pretējos veidos, piemēram, pirkums, dāvana, noliegums, atlīdzība, godināšana, izpirkums, barteris, likvidēšana, apmaiņa, komūnija, piedošana un atdzimšana. Kristietībā upuris ietver darbības, kas uzreiz neasociējas ar upuri, piemēram, slavēšanu, pateicību, lūgšanu, liecību, miera veicināšanu, veltīšanos Dievam un tā tālāk. Garīgajā, simboliskajā nozīmē caur upuri notiek izmaiņa, tas nav vis, lai samierinātu dievus, bet gan lai veicinātu upura devēja garīgo stāvokli. Citā nozīmē upuris norāda uz personas pilnveidošanās centieniem, tādējādi pārejot no nāves dzīvē. Upurim piemīt zināms graujošs spēks, jo tas, ko upuris sola, nevar būt vienkārši dabiskas evolūcijas process vai turpinājums kaut kam. Tādēļ rituālā upurēšana komunicē gudrību, kas sniedzas pāri ierastām racionālajām struktūrām un idejām. Tas konfrontē ilūziju, ka piepildījums var notikt bez būtiska pārrāvuma un atdzimšanas jeb augšāmcelšanās. Upuris norāda uz pilnīgu transformāciju, nevis vienkāršu attīstību. Nav iespējams no laicīguma ieiet mūžībā un palikt neskartam. Sastapšanās ar Dievu, kas ir citāds, nevis cilvēcisks, ietver pārveidošanos, ko var aprakstīt tikai kā pāreju no dzīves uz nāvi un augšāmcelšanos. Nāves upuris norāda uz dzīves trauslumu un tieši tādēļ uz tās dārgumu. Upuris dod laicīgumam neizzūdošo dzīvības formu. Kalvārija ir slepkavības vieta, kur līdzīgi kā uz seno laiku upuru altāriem lija asinis. Bet vienlaikus tā ir augstākā labuma un uzvaras vieta. Kristietība saka, ka Jēzus mira taisnības un draudzības dēļ. Tā bija viņa draudzība un solidaritāte ar tiem cilvēkiem, sievietēm un vīriešiem, kas atradās uz robežšķirtnēm pareizajā sabiedrība, tos saucot par tādiem, kas nemaz nav personas. Tomēr Jēzus personā tie, kas tiek saukti par zemes padibenēm, iegūst savu vietu, cieņu un slavu. Jēzus darbība atmasko valsts varas, politiskās varas brutalitāti. Ja civilizācijas dzimšana notiek caur izstumšanu, noliegšanu un nepieņemšanu, tad Jēzus šo apspiedošo režīmu apgāž. Akmens, ko namdari atmeta kļūst par stūrakmeni jaunai attieksmei, jaunam režīmam. Dievišķais likums kļūst graujošs, jo taisnība un patiesība konfrontē autoritāšu pašizolējošo varu. Autentiska vara ir kara stāvoklī ar status quo. Tiek uzskatīts, ka nekas, kas ir patiesi uzticīgs, ievainojams un trausls nevar būt spēcīgs. Taču savā trauslumā cilvēki var iegūt lielāko vērtību, atdodot savu dzīvi par otru. Kas ir tavi upuri? Un kā tie ir mainījuši tevi un apkārtni? Pārdomas sagatavoja jezuītu tēvs Jānis Meļņikovs

Stāsta kultūras un mākslas portāla "Arterritory.com" direktore un tekstu autore Una Meistere. Van Goga “Saulespuķes” ir viens no mākslas vēstures meistardarbiem. Par tām dzirdējis teju jebkurš. Taču, iespējams, ne visi zina, ka “Saulespuķes” radās arī kā pateicības simbols. Van Gogs bija iecerējis apvienot triptihā divas “Saulespuķu” versijas un gleznu “Sieviete, kas šūpo šūpuli”. Šo darbu mākslinieks bija radījis, lai godinātu siltās un mīļās emocijas raisošo mātes tēlu. Saulespuķu košo dzeltenumu viņš izmantoja, lai vēl vairāk stiprinātu pateicības sajūtu. Van Gogs zināja, ka viņa saulespuķes ir īpašas, un vēlējās, lai viņu atcerētos tieši ar tām. Ar sajūtu, kas ir krasā kontrastā viņa traģiskajam dzīvesstāstam. Van Gogs radīja vairākus “Saulespuķu” darbus, un vienu no tiem uzdāvināja arī savam draugam Polam Gogēnam. Kad Van Gogs nomira, draugi viņa bērēs nesa saulespuķes. Marsels Prusts ir teicis: “Būsim pateicīgi cilvēkiem, kuri dara mūs laimīgus; viņi ir tie burvīgie dārznieki, kas liek mūsu dvēselēm uzplaukt.” Kas pateicības emociju padara tik īpašu un atšķirīgu no parasta “paldies”? Evolūcijas gaitā cilvēka mērķis ir bijis izdzīvot, un tas lielā mērā saistās ar cīņu un negatīvām emocijām. Vienlaikus mūsu genomā ir dziņa sadarboties un būt sirsnīgiem. Pirmtautas vienmēr praktizējušas pateicības rituālus un turpina to darīt joprojām. Ikvienu nozīmīgu darbību vispirms iesākot ar paldies - četriem elementiem, dzīvniekiem, augiem, putniem, kukaiņiem... Pirmtautas zinājušas arī, ka pateikšanās nozīmē, ka starp abām pusēm veidojas noteikta saikne, un tā uzliek savus pienākumus. Piemēram, sāmi uzskata, ka ja upe dod zivis, tai ir jādod pretim. Un vietējie zvejnieki tai dod zivs asakas, kas ir barība jaunajām zivīm. Pateicības nozīmīgums labi redzams arī latviešu dainās, kur paldies teikšana parādās teju visās dzīves jomās. Piemēram: Paēduši, padzēruši, Pateicam (i) Dieviņam; I Dievam pa prātam Mūsu jauka valodiņa.     vai Paldies saku Jumītim Par labo birumiņu: Pilnas klētis rudzu, miežu, Pilnas ķešas sudrabiņa. Ķīniešu valodā ir īpaša frāze “xiè tiān”, kas tulkojumā nozīmē “paldies debesīm” jeb visam, kas ir zem tām. Savukārt, Indijā netiek lietots vienkārši “paldies”, bet pateicība iemiesota arī žestos un ķermeņa valodā. To, ko pirmtautas zinājušas jau sen, apliecina arī mūsdienu zinātne. Pētījumi liecina, ka pateicība ir viena no mūsu veselīgākajām emocijām. Tai ir ļoti nozīmīga loma mūsu psiholoģiskajā un fiziskajā labsajūtā. Tā spēj padarīt mūs laimīgākus, mierīgākus un uzlabot mūsu savstarpējās attiecības. Tā var darboties arī kā “aizsargzona” dzīves izaicinājumu mirkļos, ļaujot tos vieglāk pārvarēt. Kad mēs pasakāmies kādam vai kāds ir pateicīgs mums, mūsu smadzenēs izdalās dopamīns un serotonīns. Hormoni, kas ļauj justies labi. Uzlabojas miega kvalitāte, mazinās stress, depresīvas sajūtas, paaugstinās imunitāte, kā arī organisma atveseļošanās spēja. Mūsdienu sabiedrībā “paldies” bieži ir formāls, un tas neizskan no sirds. Taču pateicības emocija iegūst spēku tikai tad, kad patiešām nonākam pateicības stāvoklī. Pateicību pārvēršot ikdienas praksē, tā smadzeņu neironu ceļos nostiprinās kā ieradums. Kā to izdarīt? Ieviešot mazus rituālus. Piemēram, pasakot paldies pirms katras ēdienreizes, no rīta pieceļoties un vakarā gulēt ejot. Izvēloties dzīvot no pateicības skatu punkta – arī par dzīvi pašu.  

“Patiesi, patiesi, Es jums saku: kas uzklausīs manus vārdus un tic Tam, kurš mani ir sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība”. Jņ 5, 24 Šodien Evaņģēlijs mums runā par to, ko Jēzus atbildēja tiem, kas Viņu apsūdzēja par to, ka Viņš izdziedināja paralizēto sabatā. Jēzus Kristus izmanto šo kritiku, lai apliecinātu, ka Viņš ir Dieva Dēls un tāpēc arī sabata Kungs. Vārdi, kuri kļūs par sprieduma iemeslu Kaifasa namā. Jo kad Jēzus pateica, ka Viņš ir Dieva Dēls, augstais priesteris iesaucās: “Viņš zaimo! Kāpēc vēl mums vajadzīgi liecinieki? Tagad jūs dzirdējāt zaimus, kā jums šķiet?” Jēzus vairākas reizes atsaucās uz savu Tēvu, bet vienmēr arī uzsvēra atšķirību: Diev Tēvišķība, attiecībā pret Kristu un ja iet runa par cilvēkiem. Un jūdi, kuri Viņu klausījās, pilnīgi Viņu saprata: Viņš nav Dieva Dēls, kā visi citi, bet radniecība, kuru Viņš apliecināja ir dabiskā radniecība. Jēzus apliecina, ka Viņa daba un Tēva daba ir tāda pati, kaut arī Viņi atšķiras kā Personas. Tāpat Viņš arī izceļ savu Dievišķību. Šis Evaņģēlija fragments ir ļoti interesants, jo atklāj Vissvētās Trīsvienības noslēpumu. Starp daudzām lietām, kādas saka Kungs, ir arī tādas, kuras attiecās īpaši uz visiem tiem, kas laiku gaitā Viņam ieticēs: klausīties Jēzu un Viņam ticēt jau nozīmē iemantot mūžīgo dzīvi. Protams, tā vēl nav noslēguma dzīve, bet jau ir līdzdalība apsolījumā. Ir nepieciešams, lai mēs ar to dzīvotu un censtos klausīties Jēzus vārdus, kā tādus, kādi Viņi patiesībā ir: Dieva Vārdus, kas mūs atpestī. Svēto Rakstu lasīšanai un apcerei ir jākļūst daļai no mūsu reliģiskās dzīves. Tur mēs dzirdēsi Jēzus vārdus, nemirstības vārdus, kas atver mums durvis uz mūžīgo dzīvi. Kā mūs māca sv. Efrēms, Dieva Vārds ir neizsmeļams dzīvības avots. Mirstot pakļāvās nāves likumam, kas tika atcelts augšāmceļoties. Tādā veidā pārrāva nāves mūžību un no mūžīgās pārveidoja par laicīgo. “Kā visi mirstam Ādamā, tā visi Kristu būs dzīvi” (Sv. Leons Lielais). Kristus ir Dievišķais Tiesnesis ar cilvēcīgu sirdi, Tiesnesis, kurš vēlas dāvāt dzīvību. Tikai cilvēks spītīgi paliekot ļaunumā, var padarīt neiespējamu pasniegt šo dāvanu, kuras dēļ Viņš nešaubījās doties nāvē (Sv. Jānis Pavils II). Kristus ir mūžīgās dzīves Kungs. Pilnīgas tiesības izteikt galīgo spriedumu par cilvēku darbiem un sirdīm pieder Viņam, kā pasaules Pestītājam. (…)Taču Dēls nav nācis, lai tiesātu, bet gan glābtu un dāvātu dzīvību, kas ir Viņā pašā. Noliedzot žēlastību šajā dzīvē, ikviens jau pats sevi tiesā, saņem pēc saviem darbiem un var pat sevi pazudināt uz mūžiem, atraidot mīlestības Garu. (KBK 679). Pārdomas sagatavoja paulīniešu tēvs Juris Krisūns

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Stāsta mūziķe, folkloras skolotāja, mūsdienu tautas mūzikas grupas "Iļģi" vadītāja Ilga Reizniece  Vai zini, kas ir bandinieki? Ne tie, kas šahā. Kaut gan, arī ar viņu nosaukumu nav bijis tik vienkārši. Pirmais šīs šaha figūras nosaukums latviešu valodā 1885. gadā bija "bauris" (no vācu valodas – Bauer, t.i., zemnieks.). Šā vārda nievīgās nokrāsas dēļ nākamie autori izvēlējās citus apzīmējumus: kalps, zemnieks, zaldāts, kājnieks. Lai saglabātu simbolu atbilstību latviešu un vācu valodā, t.i., lai abi vārdi sāktos ar vienu un to pašu burtu, ieviesa nosaukumu "bandinieks". Šo paveica latviešu leksikogrāfs, grāmatizdevējs, skolotājs Jēkabs Dravnieks. Ko tad nozīmē šis jocīgais vārds – bandinieks? Vārdnīcās varam izlasīt – "kalps, kas par atlīdzību saņem bandu". Kas ir banda? Jā, šī jēdziena viena nozīme ir tā, ko zinām šodien – noziedzīgu cilvēku grupa. Bet otra nozīme – galīgi cita. Ņemot palīgā Etimoloģijas vārdnīcu, noskaidroju, ka banda ir arī "kalpa atalgojums – noteikts lauks vai tā raža". Dziļāks vārda skaidrojums – lappuses garumā. Ja interesē – sameklējiet. Taču tautasdziesmas rāda citu ainu. Bandinieks vis nav vienkāršs kalps. Dziesmās viņš ir tāds kā meiteņu sapņu puisis un vēlamais precinieks. Dod, Dieviņ, ka es būtu Bandenieka līgaviņa, Es mācetu stalti braukt Bandenieka kumeliņu... Vai arī Bandenieka līgaviņa Saujā naudu žvadzināja; Saimeniece, nabadzīte, Kulīt' lāpa, raudādama. Kāpēc tā? Lūk, ko raksta profesors Pēteris Šmits: "… citādu stāvokli ieņem kalps jeb bandinieks, kas dabū savu algu no paša apstrādātiem bandu laukiem. Kā jau jaunas saimniecības iesācējs, bandinieks audzina labību un linus tikai sev pašam, un viņš nav arī spiests iet uz muižu kungam par darbinieku. Daudziem bija cerība uzcelt arī savu māju. Vācu kungiem jaunu māju celšana bija taisni pa prātam, kādēļ viņi nāca tiem pretim, pagaidām atsvabinādami no klaušām un nodokļiem. Jaunam saimniekam vajadzēja arī saimnieces, kādēļ tautu meitai tas bija parasti labākais precību kandidāts." Jāpiebilst, ka Pēteris Šmits raksta par 16. gadsimtu. Šis bija ievads, lai pietuvotos kādam savam minējumam (neuzdrošinos teikt – atklājumam), par kuru  gribu pastāstīt. Proti, visiem zināmā dziesma "Seši mazi bundzinieki". Jau vairākus gadu desmitus ar "Iļģiem" dziedot dziesmas, kur pieminēti bandinieki, arī seši jauni bandenieki, esmu ar aizdomām sākusi raudzīties uz mums tik mīļajiem sešiem bundziniekiem. Kur, kad, no kurienes mums tādi uzradušies? Grāmatās par latviešu tautas mūzikas instrumentiem nekur nav minēts, ka mums bijušas tik varenas bungotāju grupas. Tad jau nebūtu dzirdamas ne vijoles, ne stabules, ar ko parasti dziesmās bungas kopā minētas. Varbūt kāds gaišreģis jau ieraudzījis "Auļus" bungojam?... Bet varbūt tie sākotnēji bijuši bandinieki, kuri, viņu laikam vēsturiski beidzoties, pārtapuši par ļaudīm saprotamākajiem bundziniekiem? Atveru Dainuskapis.lv un skaitu. Bandenieki jeb bandinieki (dažādos locījumos) minēti 118 dainās. Bundzinieki – tikai 8. Tās ir dziesmas, kas dziedātas 19. gadsimtā un, protams, senāk. Izšķirstu Emiļa Melngaiļa "Latviešu mūzikas folkloras materiālu" pirmo, Kurzemes grāmatu (vairāk nekā 1000 dziesmu), kas izdota 1951. gadā. Saskaitu 12 dziesmas par 6 maziem bundziniekiem, 12 – par 6 jauniem bandiniekiem, un 4 – par bandinieku sētajiem rudziem. Turklāt interesanti, ka no Rucavas, ko Melngailis nosaucis par "senās latvietības dzīvo muzeju", pa ceļu ziņģēdami jāj tikai "seši bandenieki" un neviens bundzinieks. Folkloras krātuves digitālajā arhīvā Garamantas.lv lielākais vairums dziesmu jau par sešiem bundziniekiem, ne bandiniekiem. Te pārsvarā pagājuša gadsimta 60. gadu ieraksti, kā arī jaunāki. Secinu, ka – jo tuvāk mūsdienām, jo bandinieki gan kā ļaužu kārta, gan kā dziesmu varoņi tikuši aizmirsti. Nekas traģisks jau tas nav. Kā ļaužu kārta ieplūst zemniekos, kā dziesmu varoņi kļūst par bundziniekiem. Vai tas nozīmē, ka nedziedāšu par bundziniekiem? Taču nē! Tā ir viena no bērnu mīļākajām dziesmām, un izcili noder, ievadot bērnus ritma pasaulē. Ritmi, saukti arī par rakstiem. Cimdu rakstus izadīju, bungu rakstus klausīdama… Uzziņas avoti: Konstantīns Karulis. Latviešu Etimoloģijas vārdnīca. Rīga, “Avots”, 1992. Pēteris Šmits. “Ļaužu šķiras jeb kārtas”. Raksts izdevumā “Latvju tautas daiņas”. Rīga, “Literatūra”. 1928. Emilis Melngailis. Latviešu mūzikas folkloras materiāli”, 1.grāmata”Korsa”. Latvijas Valsts izdevniecība, 1951. Dainuskapis.lv Garamantas.lv  

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Rytų Europos vyskupai daugiausia neigiamai sutinka naująjį Vatikano dekretą dėl vadinamųjų nereguliarių sąjungų laiminimo. Apie tai plačiau išgirsite vedamojo temoje.„Kodėl Kryžius? Dieviškoji draugystė ir teisingumo galia". Ši angliškai išleista sisteminės teologijos knyga, kurios autorė – lietuvė, medicinos ir teologijos mokslų daktarė, Eucharistinio Jėzaus kongregacijos sesuo Ligita Ryliškytė, buvo išrinkta Europos katalikų teologijos draugijos teologijos metų knyga. Išgirsite trumpą knygos apibūdinimą iš Vilniuje, edukacinių medijų centre Lojoteka surengto jos pristatymo.Pirmųjų pošventinių dienų nuotaikas savo komentare apžvelgs Laurynas Peluritis.„O štai ir Naujieji, ir rodos, viskas, kas buvo iki tol, buvo ką tik", - sako rašytojas Antanas Šimkus, kurio radijo esė išgirsite paskutinėje laidos Septintoji diena skiltyje. Ir va, jau vaikštome po tuos Naujuosius, nors senieji, jais apsimetę, ir taikosi įsmukti pro praviras duris. O jei jie ir yra tie patys? Kaip ta kasdienė malda, vienas kertinių, o kartu ir sunkiausių religinio gyvenimo stulpų, ryšys su Dievu, apie kurį šiandien pasakos tėvas Antanas Saulaitis SJ. Kaip amžina krikščionio pareiga nenusigręžti nuo bendrojo gėrio įpareigojimų ir viešojo gyvenimo reikalavimų, kaip Krikščioniškos minties puslapyje kalba teologas Charlesas Matthewsas. Pagaliau kaip metai iš metų skaitomi Evangelijos skaitiniai. Nuo Šv. Rašto ištraukos ir pradėsime. Antrąjį sekmadienį po Kalėdų Bažnyčia kalba apie Kristaus krikštą. Tad klausykimės skaitinio iš Evangelijos pagal Matą, kurį palydės kunigo Juliaus Sasnausko homilija.Laidą parengė Rūta Tumėnaitė.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Aizvadītajā nedēļā Rīgā viesojās Ukrainas grāmatu mākslinieki Romana Romanišina un Andrijs Lesivs. Abi ir grāmatu autori, dizaineri un ilustratori, Ukrainas PEN biedri. Kopīgi dibinājuši mākslas studiju „Agrafka”. Mākslinieku dueta grāmatas tulkotas un izdotas vairāk kā 30 valodās, tai skaitā latviešu valodā. Par saviem darbiem saņēmuši daudzus starptautiskus apbalvojumus. Viņu viesošanos Rīgā organizēja izdevniecība „Liels un mazs” sadarbībā ar Latvijas Grāmatizdevēju asociāciju un programmas „Radošā Eiropa” līdzfinansētu sadarbības projektu „Aldus Up” . Ir silta, saulaina diena, saruna ar māksliniekiem notiek Mākslas akadēmijas dārzā, kad esam iepazinušies un esmu uzzinājusi, ka ielūgumu viesoties saņēmuši no izdevniecības „Liels un mazs”. Romana Romanišina un Andrijs Lesivs ir grāmatu autori, dizaineri un ilustratori. Abi dzīvo un strādā Ļvivā. Pēc Ļvivas Nacionālās mākslas akadēmijas absolvēšanas kopā nodibinājuši mākslas studiju „Agrafka”. Saruna aizvirzās arī par karu, kā iespējams strādāt, iespiest grāmatas kara apstākļos. Šobrīd mākslinieki strādā pie ilustrācijām mūsdienu ukraiņu autora Jurija Andruhoviča romānam „Maskaviāde”, kas sarakstīts 1993.gadā. Tas ir izdomāts stāsts par dzīvi Maskavā PSRS sabrukuma laikā. Galvenais varonis sāk dīvaino un biedējošo ceļojumu pa pilsētas ielām, dodas lejā uz metro, tad arvien dziļāk līdz kanāliem un kanalizācijas sistēmai un parādās Kremļa bunkurā. Ilustrācijas ir radītas, iedvesmojoties no Botičelli ilustrācijas „Inferno” Dantes poēmai „Dievišķā komēdija”. Kopā ar romāna autoru mākslinieki Romana un Andrijs pēta dažādus imperiālistiskās un autokrātiskās elles slāņus. Mēs atvadāmies un mākslinieki dodas gatavoties sarunai ar studentiem Mākslas akadēmijā, kurā iepazīstinās ar savu darbu tapšanu. Tā kā šo ukraiņu mākslinieku viesošanos Rīgā organizē izdevniecība „Liels un mazs”, kas līdz šim izdevusi četras Romanas Romanišinas un Andrija Lesiva grāmatas, „Liels un mazs” direktorei Alīsei Nīgalei jautāju, kā aizsākusies sadarbība ar abiem ukraiņu māksliniekiem. Grāmata „Karš, kurš pārdeva Rondo” mākslas tēlos atspoguļo gan kara absolūto ļaunumu, gan humānās vērtības un ir veltījums mieram. Arī turpmāk „Liels un mazs” iecerējis izdot „Agrafka” mājas veidotās grāmatas. „Mēs atbalstīsim Ukrainas valsti, cilvēkus un mūsu kolēģus – rakstniekus, māksliniekus un izdevējus – līdz uzvarai”, rīkojot vizīti Latvijā, piebilst „Liels un mazs” direktore. Tikmēr esmu saņēmusi ziņu no Latvijas Laikmetīgās mākslas centra, ka septembrī Latvijā viesosies ukraiņu autore Oksana Zabužko, jo klajā tiks laista viņas jaunākā grāmata „Visgarākais ceļojums” latviešu valodā.

Laidos centre – mėnesio premjere: Thomaso Adèso baletas „Dante“ pagal „Dieviškąją Komediją“, kartu su Gustavo Dudameliu ir Los Andželo filharmonijos orkestru. Džiazo skyriuje – „Hammond“ vargonų karalienė Shirley Scott ir jos niekada negirdėtas koncertas. O taip pat „Kitame laike“ – primiršta minimalistė su akordeonu Pauline Oliveros ir prancūzas klavesinininkas vizionierius Jeanas Rondeau.Ved. Domantas Razauskas

LU Humanitāro zinātņu fakultātes profesors, Bībeles teoloģijas doktors Jānis Priede "Nomiris, nokāpis ellē, augšāmcēlies..." Šos vārdus taču dzirdam tik bieži, klausoties izcilu komponistu skaņdarbus, proti, "Credo" ("Es ticu").  Ja dziedājumā ieklausāmies un tajā ietvertos jēdzienus saprotam, tad kļūst arī skaidrs, kāpēc tik daudzos ievērojamu gleznotāju darbos, to reprodukcijās un dažkārt pat Lieldienu apsveikumu kartītēs ir attēlots augšāmcēlies Jēzus, kas ar savu labo un kreiso roku ir satvēris kāda vīrieša un sievietes roku un augšāmceļoties velk viņus sev līdzi. Daudzi droši vien labi zina, ka šajās gleznās vai ikonās mākslinieki ir attēlojuši Ādamu un Ievu. Tie ir viņi, kurus Jēzus, aiz rokas satvēris, izved no kapa. Nereti attēlos var redzēt, kā viņiem pa pēdām seko Vecās Derības pravieši un taisnīgie, arī psalmu dziedonis, valdnieks Dāvids. Lieki piebilst, ka "turēšana aiz rokas" vai "kaps", no kura Ādams un Ieva iznāk, nav nekas cits kā tēlains izteiksmes veids. Taču, lai saprastu, kādēļ tāds attēlojums ir izmantots, atcerēsimies, ka judeokristīgajā pasaules skatījumā (kas līdz ar grieķu filosofiju un romiešu tiesībām ir Eiropas civilizācijas pamatā) jēdziens "nomirt" nenozīmē izzust, izgaist, beigt eksistēt. "Nomirt" nozīmē cilvēka fiziskā materiālā ķermeņa un absolūti nemateriālās, garīgās dvēseles šķirtību. Nomirstot gan Jēzus, gan Ādams, Ieva un viņu pēcnācēji tiek ielikti kapā: viņu fiziskā eksistence beidzas, bet kur paliek cilvēka nemateriālā daļa, kas nevar sadalīties atomos kaut vai tādēļ, ka tā ir absolūti nemateriāla? Gleznās, kurās redzam Jēzu izvedam no kapa Ādamu, Ievu un citus sentēvus, ir tēlaini ietverts ļoti sens priekšstats, kas pastāv dažādās kultūrās – priekšstats par dvēseles turpmāko eksistenci pēc šķiršanās no fiziskā ķermeņa. Grieķi runāja par ēnu valstību hadesu (jeb grieķiski – haidēs), kur valda Aīds. Kurš gan nav dzirdējis pieminam Gluka operu "Orfejs un Eiridīke"? Ja grieķiem bija hadess, tad Vecās Derības tekstos ir šeols. Arī šeols ir mirušo valstība. Ēnains, drūms, skumjš eksistences stāvoklis, ko tādēļ labi simbolizē pazeme. Ne velti gan grieķi, gan Vecās Derības ļaudis, gan vienkārši ļaudis un mūsdienu akadēmiskās sabiedrības pārstāvji apraudāja un, jādomā, arī pēc simt gadiem turpinās apraudāt savus mirušos. Judeokristīgajos (gan rabīniskā jūdaisma, gan kristīgās teoloģijas) priekšstatos Vecās Derības mirušo valstība jeb šeols nav tas pats, kas mūžīgi pazudināto valstība. Bibliskajā tradīcijā tā savu nosaukumu ieguvusi no Hinnoma vai Hinnoma dēlu vārdā nosauktās ielejas. Jēzus laika aramiešu valodā to sauca gēḥannā; no tā  aizgūts grieķu vārds "géenna". Šī ieleja sākās turpat Jeruzalemes tuvumā, un jau divus gadsimtus pirms Kristus dzimšanas to uzskatīja par Dieva izraudzītu vietu atkritēju un grēcinieku sodīšanai. Savu slikto slavu ieleja bija ieguvusi vēl toreiz, kad par piemērotu vietu to uzskatīja bērnu upurēšanai pagāniskajos rituālos. Turpretī Jēzus laikā to izmantoja diezgan utilitāriem mērķiem – atkritumu dedzināšanai. Varbūt tieši tādēļ Jāņa Atklāsmes grāmatā gehenna jeb elle ir simboliski attēlota kā degoša sēra un uguns jūra. Par to savā dzīves laikā runāja Jēzus, norādot uz to cilvēku likteni, kas apzināti noraida piedāvāto iespēju nonākt mūžīgajā svētlaimē, debesu valstībā. No ielejas tēlainā apraksta pakāpeniski izveidojās populārais un diezgan burtiskais priekšstats par elli kā fizisku moku vietu. Taču jau agrīnie teologi norādīja, ka dvēsele apzināsies elli gan kā neatgriezenisku Dieva klātbūtnes zaudējumu, gan kā mokošas, ar sajūtām uztveramas ciešanas. Ļoti krāšņi un mākslinieciski šie priekšstati par elli atspoguļojas Dantes Aligjēri "Dievišķajā komēdijā", ko visi varam lasīt lieliskajā Valda Bisenieka tulkojumā. Gan Dante, gan Vecās, gan Jaunās Derības laika domātāji vienmēr ļoti skaidri uzsvēra, ka nonākšana ellē ir cilvēka brīvās gribas izvēles rezultāts – dzīves laikā ar savu nostāju un rīcību cilvēks īsteno pats savu personīgo izvēli būt šķirtam no Dieva, un Dievs savā taisnīgumā cilvēka izvēli respektē. Taču ne jau par elli, par šo izmisuma un ciešanu stāvokli, ko simbolizēja Hinnoma ieleja, ir runa "Credo" dziedājumā. Kaut arī tur atskan vārdi "nokāpis ellē". Šajā gadījumā latviešu valodā izmantots gan no grieķu pazemes dieva Aīda vārda atvasinātais mirušo valstības nosaukums (ᾅδης), tulkojot ar vārdu "elle". Latīņu valodā, kurā šo "Credo" klausāmies, izteiksmes veids ir krietni precīzāks: "descendit ad inferos" — nokāpis viszemākajās vietās. Dzīlēs.  Ne jau no nedziestošas uguns plosītas moku un ciešanu vietas Jēzus izved Ādamu un Ievu, patriarhus un praviešus. Runa ir par skumjo šeolu vai arī par Abrahama klēpi, kurā, gaidot pestīšanu, uzturējās taisnīgie, kas bija dzīvojuši pirms Kristus (1 Pēt 3,19-20; 1 Pēt 4,6; Ef 4,8-10). No šī stāvokļa (grieķiski teiktu – no hadesa valstības varas) viņus atbrīvoja Kristus. Lielajā piektdienā Kristum mirstot krustā, viņa dvēsele nonāca mirušo vidū – to vidū, kuri savas zemes dzīves laikā bija gaidījuši apsolīto Mesiju. Mirušo valstībā, nevis ellē, kas nozīmē neatgriezenisku, mūžīgu un mokpilnu atšķirtību no Dieva. Ar Kristus nokāpšanu – vārda pārnestajā nozīmē – mirušo valstībā, viņu eksistences stāvoklis radikāli mainās. Kad istabā ienes gaismu, tā kļūst gaiša. "Es esmu pasaules gaisma," teica Kristus. "Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība". Ādama un Ievas dvēseles no tumšas ēnu valstības pa šo ceļu tiek izvestas gaismā. Sastopoties ar to, kurš pats ir dzīvība, viņi, metaforiski izsakoties, satver Kristus roku un viņam seko. Tāpat kā bērns satver tēva roku. Un to viņi vairs neatlaiž, arī Kristum augšāmceļoties Lieldienu rītā. Varētu teikt, Ādams un Ieva beidzot pārceļas mūžīgajā svētlaimē. Ne jau ko citu, bet gan tieši to vēlas pateikt gleznotāji, attēlojot Kristus roku satvērušos sentēvus. Ar vizuāliem līdzekļiem skaidrojot Kristus nāves un augšāmcelšanos noslēpumu, viņi pauž to pašu, ko bibliskie termini dziedājumā "Credo" ("Es ticu"): "nomiris un apbedīts, nokāpis ellē, trešajā dienā augšāmcēlies".

Baznīca godina Sv.R. līdzīgi kā Kunga Miesu. Baznīcas sludināšanai un kalpošanai jātiek balstītai Bībelē no kā tiek smelta garīgā barība. Bībele ir jāpadara plaši pieejamu ikvienam ar tulkojumiem un skaidrojumiem. Kur apstākļi nosaka veidojot ekumeniskos tulkojumus priekš visiem kristiešiem. Bībele jāstudē lai būtu par pamatu visai teoloģijai, jo Sv.R. ir teoloģijas dvēsele. Sludināšana bez Dieva Vārda ir tukša runāšana tādēļ Bībeli ir jāliek par pamatu lai atklātu Kristus patiesību. Ikviena kristieša lūgšana dzīvei ir jāved uz Sv. R. lai mēs varētu patiesi iepazīt Kristu un būt vienotībā ar Viņu.

Baznīca godina Sv.R. līdzīgi kā Kunga Miesu. Baznīcas sludināšanai un kalpošanai jātiek balstītai Bībelē no kā tiek smelta garīgā barība. Bībele ir jāpadara plaši pieejamu ikvienam ar tulkojumiem un skaidrojumiem. Kur apstākļi nosaka veidojot ekumeniskos tulkojumus priekš visiem kristiešiem. Bībele jāstudē lai būtu par pamatu visai teoloģijai, jo Sv.R. ir teoloģijas dvēsele. Sludināšana bez Dieva Vārda ir tukša runāšana tādēļ Bībeli ir jāliek par pamatu lai atklātu Kristus patiesību. Ikviena kristieša lūgšana dzīvei ir jāved uz Sv. R. lai mēs varētu patiesi iepazīt Kristu un būt vienotībā ar Viņu.

Bībelē tiek paustas dievišķi atklātās patiesības, kas Dieva iedvesmā ir pierakstītas. Bībeles autors ir Dievs, bet arī cilvēks saglabā savu cilvēcisko līdzautorību. Tā kā Bībeli sarakstīja ar cilvēka starpniecību, tad ir svarīgi Sv.R. skaidrot, lai uztvertu to, ko pats Dievs ir vēlējies mums pavēstīt. Vajag pētīt literatūras žanrus, vēsturi, kultūru, Bībeles kopumu un kontinuitāti. Bet arī apzināties Baznīcas nozīmi un maģistērija lomu Bībeles skaidrojumā. Tas vienlaikus palīdz pateikties un novērtēt Dieva "pielāgošanos" cilvēciskajām uztveres spējām, ko mēs arī esam aicināti darīt interpretējot Bībeli.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

[](http://)

Literatūrzinātnieks, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks Benedikts Kalnačs Rūdolfa Blaumaņa un Raiņa attiecībās viens no pašiem svarīgākajiem pavērsieniem bija Blaumaņa atbalsts laikā, kad 1903. gada novembrī publicēšanai bija iesniegts Raiņa krājums “Tālas noskaņas zilā vakarā”. Tas nonāca pie cenzora Mārtiņa Remiķa Pēterburgā. Blaumanis šajā laikā strādāja laikrakstā “Pēterburgas Avīzes” un bija pazīstams ar cenzoru, ar kuru ik pa laikam satikās. Rainis bija visai satraukts, vai krājumu atļaus, viņu biedēja arī Remiķa vilcināšanās. Blaumanis, cenzoru apciemodams, centās viņu pārliecināt par to, ka pavasara motīviem un citiem Raiņa dzejas simboliem nav nekādas saistības ar sabiedrības aktualitātēm. Bieži vien Blaumanis, it kā lai taupītu cenzora redzi, Raiņa dzejoļus lasīja viņam priekšā, izmantodams savas veiklā lasītāja dāvanas un akcentēdams tieši Raiņa dzejas melodiskumu. Anekdotisks nostāsts vēsta, ka šajos priekšlasījumos nereti noklausījās arī cenzora krustmeita, iespējams, ar cerību iegūt Blaumaņa simpātijas. Varbūt viņai bija zināma loma, lai cenzors Raiņa krājumu apstiprinātu izdošanai ar pavisam nelieliem svītrojumiem. Rainis bija ļoti pateicīgs par Blaumaņa atbalstu. Vēstulē 1902. gada 16. decembrī Rainis uzsvēra: “Jūs esat arī lielisks cilvēks. Žēl, ka es Jūs tik maz esmu pazinis, vai drīkstu cerēt, ka mēs vairāk tuvosimies?” Abu rakstnieku attiecību vēsture tomēr ir bijusi gana samezglota, neraugoties uz abiem svarīgo pārliecību par kultūras nozīmi nācijas dzīvē. Šādu pārliecību nostiprināja arī Raiņa izglītība, ko sekmēja ģimenes materiāli nodrošinātie apstākļi. 19. gadsimta 80. gadu sākumā Rainis mācījās Rīgas pilsētas ģimnāzijā un dzīvoja pansijā pie Rīgas Latviešu biedrības vadītāja Bernharda Dīriķa. Sekoja studijas Pēterburgas Universitātē, kuru viņš absolvēja ar jurista diplomu 1888. gadā. Taču citu valodu un kultūru iespaids, kas jau kopš bērnības paplašināja dzejnieka garīgos apvāršņus, nemazināja interesi par latviešu sabiedrību. Jau ģimnāzijas gados Rainis līdzdarbojās skolēnu pulciņā, kas bija saistīts ar Rīgas Latviešu biedrību un kura mērķis bija satikties un diskutēt latviešu valodā. Raiņa personībā savijušies tautiskā laikmeta iespaidi un sabiedrības izglītošanās un modernizācijas procesi. 19. gadsimta 90. gados Rainis galvenokārt bija pazīstams kā redaktors un tulkotājs; un novērtējums šajā jomā viņam bija būtisks. Tas atsevišķos gadījumos izraisīja arī nesaprašanos ar Blaumani. Nozīmīgākais konflikts acīmredzot ir saistīts ar Raiņa un daļēji Aspazijas veikto Johana Volfganga fon Gētes dramatiskās poēmas “Fausts” atdzejojumu, kas 1898. gadā tika publicēts Pētera Zālītes vadītajā “Mājas Viesa Mēnešrakstā”. Atšķirībā no redakcijā valdošās bezierunu sajūsmas, Blaumanim pret latviskojumu bija lietišķa attieksme, un viņš izpelnījās ne tikai šī darba apjūsmotāju nosodījumu, bet arī Raiņa nepatiku. Blaumanim tika pārmesta arī līdzdalība recenzijas tapšanā par “Fausta” tulkojumu laikrakstā Rigasche Rundschau (Rīgas Apskats), kas bija parakstīta ar Andrieva Niedras vārdu. Zālīša vadītajam “Mājas Viesa Mēnešrakstam” šī publikācija bija īpaši nepatīkama, ņemot vērā, ka Niedra tobrīd bija otra latviešu literārā žurnāla “Austrums” vadītājs. Tāpat Rainis jutās aizskarts, kad “Mājas Viesa Mēnešraksta” 1900. gada 11. numurā tika publicēti divi Gētes dzejoļa “Dievišķais” (Das Göttliche) atdzejojumi; līdzās Raiņa veikumam savu roku bija izmēģinājis arī Blaumanis. Tomēr, par spīti palaikam uzplaiksnījušam savstarpējam aizvainojumam un aizdomām, Raini un Blaumani vienoja atbildīga attieksme pret latviešu kultūras attīstību. Blaumaņa atbalsts Raiņa dzejoļu krājuma “Tālas noskaņas zilā vakarā” izdošanā ir viena no liecībām, ka Blaumanis aizvien spēja pārvarēt personiskus aizspriedumus un atbalstīt tos darbus, kas viņam likās nozīmīgi. Turklāt gan Blaumanis, gan Rainis labi apzinājās, cik kaitējoša radošajam darbam ir cariskās Krievijas policejiskā vara, kuras sastāvdaļa bija arī cenzūra. Savu sašutumu par to Rainis visasāk paudis dzejolī “Vecais rupucis”, kas 1905. gadā iespiests viņa otrajā dzejoļu krājumā “Vētras sēja” un kurā nosodīts latviešu rakstu cenzors Rīgā Adrians Ruperts. Dzejolī lasāmas rindas: “Un uztupās virsū rupucis / Uz visu, kas garā bij uzdīdzis. // Viņš visu, kas dzīvs bija, koda nost / Un sazelēja, ko nespēja kost. // Cik tāli tas ķetnām aizsniedza, / Ap viņu apkārt viss nonīka.”

Stāsta kultūras pētnieks, pedagogs un diriģents Andrejs Mūrnieks Atbildes uz šo jautājumu varētu būt visdažādākās: lai izpaustu sevi, demonstrētu savu erudīciju, lai pelnītu naudu, lai iegūtu slavu, lai attīstītu savu domāšanu, lai izklaidētos vai izklaidētu, kavētu laiku sev un citiem... Kāpēc rakstīja Dante Aligjēri – viduslaiku dzejnieks? To viņam esot pajautājis Veronas valdnieks Cangrande della Scala, kura pilsētā Dante dzīvojis trimdas laikā, pēc padzīšanas no dzimtās Florences. Dantes atbildes vēstule Cangrande esot saglabājusies un viņš atbild apmēram šādi: "Mans mērķis ir šajā dzīvē nelaimē nokļuvušos izraut no bēdām un ievest laimes stāvoklī." (Burtiski – satvert cilvēku nelaimes brīdī un darīt laimīgu, parādīt laimes iespējamību.) Tātad – ja jūs izlasāt Dantes "Dievišķo komēdiju" (La divina commedia) un nekļūstat laimīgāki, Dante ir zaudējis... Darbs iecerēts nevis kontemplācijai, bet darbībai - lai iekustinātu, aizkustinātu lasītāju. Mudinātu celties, nepadoties, meklēt izeju. Mērķis neparasti augsts: ne izpaust sevi, ne kļūt slavenam, ne atdarināt kādu, ne izklaidēt, ne pelnīt naudu, lai gan tas viss droši vien Dantem arī bija. Sava darba dēļ Dante taču kļuva slavens. Tomēr tas nebija viņa galvenais mērķis. Otra motivācija rakstīt: viņš vēlējās iemūžināt piemiņu. Kādu? MĪLESTĪBAS piemiņu. Dantes mīlestību pret Beatriči Portinari. Viss sākas ar jaunas meitenes smaidu, turpinājās ar mīlestību mūža ilgumā, kuru tad arī viņš iemūžina savā ģeniālajā poēmā Comedia divina. Šajā tikšanās reizē ar Betariči viņš saskatīja nevis nejaušību, bet Dieva dāvanu, viņam uzticētu dzīves uzdevumu, izaicinājumu. Pirmā tikšanās ar Beatu (Biče) Portinari esot notikusi vien deviņu gadu vecumā, kad abi bērni rotaļājušies kādās viesībās, jo dzīvojuši netālu, bijuši no viena kvartāla. 1283. gadā notiek otrā  un nozīmīgākā tikšanās ar Beatriči. Meitenes skatiens mirkli kavējas pie dzejnieka un viņš izjūt neparastu pārmaiņu sevī. Smaids liek visai pasaule iemirdzēties spilgtāk un Dantem šķiet, ka viņš varētu tagad piedot visu un visiem. Turklāt šāds gara stavoklis nāk nevis ilgtošu meditāciju un garīgu treniņu rezultātā, bet nepelnīti kā dāvana. Beatraiče tolaik, šķiet, jau bijusi precēta. Ko darīt? Dante spriež, ka jebkura kustība taču nāk no Dieva; tātad šī sastapšanās ir dāvana, piedāvājums, izaicinājums, iespēja... Divas parastās cilvēku reakcijas sastopoties ar kaut ko skaistu: atraut, atšķelt, nodalīt savu kaislību no attiecībām ("privatizēt", piesavināties, baudīt vienam), vai arī atteikties no tās vispār (ignorēt, aizmirst, atteikties pienākuma pēc - tā no Dantes viedokļa ir viltus atturība un nodevība). Trešais ceļš, kas pazīstams viduslaiku bruņiniekiem: kalpot savas aizrautības objektam, savam ideālam, savai mūzai (kā Dante kalpoja Beatričei): "Ja viņa ir laimīga, tad laimīgs esmu arī es." 1290. gadā 24 gadu vecumā Beatriče mirst. 1292. gadā Dante uzraksta savu dzejoļu krājumu La vita nuova ("Jaunā dzīve") – tās beigās viņš apņemas vairs nerakstīt dzeju, kamēr nebūs atradis tādus cildinājuma vārdus, kādus nekad neviens vēl nav rakstījis par sievieti. Dante aprecas ar Džemmu Donati 1298. gadā. 1302. gadā Dante kopā ar "balto gvelfu" partiju tiek padzīts trimdā, bet sieva paliek Florencē. Vēlāk viņš dzīvo arī citās Itālijas pilsētās (Veronā, Lukā) un arī Parīzē, bet mūžībā dodas, būdams trimdā – 56 gadu vecumā. "Dievišķās komēdijas" (1306-1321) varonim, lai nokļūtu pie iemīļotās, jāiziet cauri ellei, šķīstītavas kalnam un jālido uz Debesīm. Tā vēl neviens līdz šim nav apdziedājis savu mīlestību... Paradokss: tikai 2008. gadā Florence atceļ lēmumu par Dantes trimdu. Vai mēs spētu mīlēt kā Dante?

Klausimų-atsakymų vakaras apie Jėzaus prisikėlimo ir dieviškumo įrodymus Kauno krikščionių bažnyčios jaunimo susirinikime. Dalyvauja: Laurynas Jacevičius (apologetika.lt). Vaizdo įrašas: https://youtu.be/6XsLuO-Q4Zk http://apologetika.lt/ https://www.facebook.com/apologetika.lt/

Stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja izstāžu kuratore Katrīna Kūkoja 17. gadsimtā pirms eiropiešu ierašanās Amerikas kontinenta salā, ko mūsdienās pazīstam kā Manhetenu, reiz kuplojušas varenas riekstkoku un lapu koku audzes. Lielākoties ozoli, kastaņi un hikori koki, kas arī devuši nosaukumu šai salai. Vietējo iedzīvotāju mansī lenapī (Munsee Lenape) cilšu valodā manah- nozīmē "vākt", bet –aan apzīmē "šaujamo loku", tātad tā ir bijusi vieta, kur meklēt materiālus šādu loku izgatavošanai, īpaši vērtīgs šim nolūkam bijis hikori koks. Trīs gadsimtus vēlāk Manhetenas sala ir pārvērtusies līdz nepazīšanai, zaļās koku audzes aizstājuši asfalta un dzelzsbetona džungļi. 20. gadsimta 50. gados, kad Linards Tauns dzīvo Elles ķēķī, Ņujorka ir vieta, kur slejas pasaules augstākās celtnes, starp tiem arī Empire State Building ar 102 stāviem 381 metra augstumā, kas ir augstāk pat par mūsu Gaiziņkalnu. Pieaugot industrializācijai un urbanizācijai, sabiedrībā sāka gruzdēt neapmierinātība ar apkārtējās vides un gaisa kvalitāti, ko papildināja arī citas aktuālas problēmas: sociālā nevienlīdzība, cilvēktiesības, ASV aktīvā dalība Vjetnamas karā. Tā bija vieta un laiks, kurā dzīvoja, iedvesmojās un rakstīja grupējuma Elles ķēķis dalībnieki. Dabas tēma viņu dzejā bija kā atsvars baisi aukstajai dzelzsbetona pilsētvidei un reizē arī saikne ar mājām, saikne ar Latviju. Viņi bija ideālisti, kuri uz Ņujorkas pamatiem būvēja savu pilsētu, kā apcerē "Ņujorka un Rīga jeb pilsētas vīzija Linarda Tauna dzejā" raksta Lalita Muižniece: "Viņš [Linards Tauns] zīmē savas pilsētas likumības, kas balstās divu realitāšu pieņemšanā, mīlēšanā un saplūšanā." [1] Linarda Tauna dzejoļu liriskie varoņi maršē pa Ņujorkas ielām ar ķirbjiem un saulespuķēm rokās kā ar protesta plakātiem. Pilsēta atdzīvojas zaļos, dzeltenos un oranžos toņos pilna dzīvības, tajā var notikt jebkas, un arī no asfalta var izlauzties upe: Bērns ar krītu strupi Zīmē uz ietnes aivu un trīs zivis. Tātad tur ir upe. Bet viņa tuvākā drauga un domubiedra dzejnieka Gunara Saliņa dzejolis “Apmežosim Ņujorku” kļūst par sava laika hrestomātiju, kurā atklājas pasaules lielpilsētas un latviskās dabas saplūdums. Ņujorku apņem pīlādži, priedes, egles, kļavas, oši, liepas, pat apiņi. Apmežosim Ņujorku Dzintaram Sodumam pār plašu jūŗu Kad iebrauksi kailajā Ņujorkā, būsi ar mums Tu vienis prātis: tā jāapmežo - un varētu apmēram tā: ātraudžus bērziņus Taimsskvērā, ozolus lepnākās avēnijās, Greničas ciemā pīlādžus, pīlādžus, sēru vītolus Harlemā, ostas rajonā priedes, egles, kadiķu cerus ap lopkautuvēm, uz ik vietu, kur latvieši pulcējas, liepu, ošu un kļavu gatves, - šķērsieliņas un priekšpilsētas apsēsim beigās ar jauktu mežu. Mežam kuplojot, auto pazudīs pazemē. Zaļajā Ņujorkā skanēs vairs tikai tāšu taures, debesskrāpjos apiņi kāps. Latviešu bērnus un vecmāmiņas televīzija nesies vairs: mūsu mežā tie vasaru ogos, rudeni tecēs beku lauzt, vīri ziemu ragavu ceļā laidīs malkā - un bukus šaus. Pavasaris kad Ņujorkā ienāks, tavernas pamazām bankrotēs: latvieši Taimsskvēra birzī aizurbs bērzus - un vairs tikai bērzsulas dzers. Harlemā burleskas nevilinās, vītolu pavēnī sēros pat melnās, - Greničas ciema Valpurģu naktī sargās mūs pīlādžu burvju spēks - lai no rīta pa liepu gatvēm kurpēm rokā ticīgi ietu saulītes zīmē uz rakstnieku rītu. Jaunie pēcāk pa mežu klejos atstās latviskiem bērnu bērniem koku mizās iegrebtas sirdis. Netrūks Ņujorkā šūpulim līksts, egļu un ozolu dēļu namam, ostas malā sausajā priedē dzenis ikvienam iekals krustu, sīki mazi putniņi pātarus skaitīs. Un kā īpaša atrakcija (ekskursantiem no citurienes) būs tas putniņš, kuŗā klausoties, simtu gadu mežā šķiet pie Dieviņa mazs brītiņš. Tad nu posies! Tik nepiemirsti paņemt līdzi - bez dēstiem un sēklām - desmit kuģu ar melnzemi labu, desmit ar ražena lietus mākoņiem, desmit ar auglīgiem mēness griežiem, simtu ar vējiem no Kurzemes krasta! Mūsdienās Ņujorkā ir aptuveni 2,5 miljoni koku un vairāk nekā 18 miljoni iedzīvotāju, tad nu iznāk – 1 koks uz 9 cilvēkiem. Sargāsim tos! ------------- [1] Lalita Muižniece. Ņujorka un Rīga jeb pilsētas vīzija Linarda Tauna dzejā// LARA'S Lapa (Latviešu Rakstnieku Apvienība), Nr. 43 (01.12.1991).

Vilniaus universiteto Filologijos fakulteto doktorantas, Renesanso ir Baroko kultūros tyrinėtojas Tomas Riklius jau kurį laiką rašo esė ciklą „Šventumo estetika“, kuriame interpretuodamas aktualizuoja reikšmingus religinių motyvų dailės kūrinius.„Pirmo sakinio“ laidoje jo paprašėme atsirinkti ir panašiai aktualizuoti Renesanso ir Baroko literatūros kūrinius. Kaip svarbiausias iš jų iškyla Dantės „Dieviškoji komedija“ – sudėtingas literatūros kūrinys, kuriame pinasi poezija, filosofija ir teologija.Kaip teigia Tomas Riklius, šią poemą suprasti kaip visumą galima tik pasirinkus krikščioniškojo perskaitymo perspektyvą, nors – paradoksaliai – iki XX amžiaus Katalikų Bažnyčia dažnai vertino šį kūrinį įtariai, o autorių laikė eretiku.Ved. Mindaugas Nastaravičius ir Tomas Vaiseta.Justės Gadliauskaitės nuotrauka.

"Ilgu laiku ukraiņu mūziķi trakajos padomju laikos bija, tā teikt, iekapsulēti, jo atradās tādā kā izolācijā. Tagad laiki ir mainījušies un izolācija vairs nepastāv. Tas ir milzīgs vēsturisks pavērsiens pozitīvā virzienā mūsu valstij un tautai," intervijā Latvijas Radio 3 "Klasika" uzsver Ukrainas Nacionālā kamerorķestra diriģente Natālija Ponomarčuka. 4. novembrī pulksten 19 Lielajā ģildē viņa diriģēs mūsu Valsts kamerorķestri "Sinfonietta Rīga", ar kuru viņu iepazīstinājis Pēteris Vasks. Rīgas publikai diriģente dāvās savas nācijas laikmetīgās mūzikas atklājumus, vienlaikus sapņojot par atgriešanos Kijivā un koncertiem no jauna uzceltajās Ukrainas pilsētās. Koncerta tiešraidi piedāvās Latvijas Radio 3 "Klasika".  1969. gadā dzimusī diriģente Natālija Ponomarčuka savā dzimtenē tiek augstu vērtēta kā aizrautīga ukraiņu laikmetīgās mūzikas popularizētāja un interprete. Jevhēnijs Stankovičs, viens no redzamākajiem mūsdienu ukraiņu skaņražiem, raksturojot Ponomarčuku, uzsver: "Viņas stils ir dzelžaina disciplīna un pulsējoša enerģija. Viņai piemīt spēja iedziļināties tagadnes un pagātnes mūzikas radošajās idejās. Tieši šo īpašību dēļ ikviens ukraiņu komponists vēlas, lai tā mūziku atskaņo Ponomarčuka." Rīgas koncerta programmā iekļauts ukraiņu skaņraža Leonīda Hrabovska opuss "Concerto Misterioso", kurā caur folkloras motīviem iekodēts veltījums ukraiņu gleznotājai Katerinai Bilokurai, kuras darbus reiz apjūsmojis Pablo Pikaso, rituālās skaņugleznas ornamentiem līdzās stāsies pasaules traģiskā skaistuma apjausma Oļeha Kivas un Valentīna Silvestrova nošurakstos, kuros pasaule, šķiet, apdzied pati sevi, cīnoties ar vēsturiskas aizmirstības tumsu. Tomēr bezcerīgu vilšanos allaž apspīdējusi cerības gaisma. To savulaik pieredzēja arī Napoleona armijas nomocītā Vīnes publika, pirmoreiz izdzirdot Ludviga van Bēthovena Septīto simfoniju. Arī šoreiz tā atgādinās mūžseno patiesību – pēc vistumšākās nakts nāks visgaišākais rīts. Solistes godā uz Lielās ģildes skatuves diriģente aicinās savu tautieti, soprānu Oksanu Nikitjuku. Inta Pīrāga: Tiekamies dienā, kad Latvijas Radio svin 97. dzimšanas dienu. Kādas jums līdz šim bijušas attiecības ar radio? Vai ar to saistītas kādas atmiņas, satraukumi, piedzīvojumi? Natālija Ponomarčuka: Protams, es bieži viesojos Ukrainas Nacionālajā radio. Tas man ir tuvs, jo pie mums darbojas mūzikas kanāls, kas raida labu mūziku, kas stāsta par mūziķiem un komponistiem. Arī es pati kādu laiku esmu strādājusi radio pēc studijām Mūzikas akadēmijā. Tā kā man ir savas atmiņas par šo laiku un es pazīstu šī darba specifiku un to, kā norit ierakstu process. Man ir labvēlīga attieksme pret to. Zinu, cik daudz cilvēku klausās radio – tas ir svarīgs ceļš, lai nodotu informāciju, lai uzrunātu auditoriju un tas ir tas, kas mūs vieno – šī komunikācija ar klausītāju. Tā kā man ir patīkamas atmiņas par šo laiku, kad notika sadarbība ar radio. Es gan šobrīd vēlos atvainoties, ka runāju krieviski, jo labprāt būtu vēlējusies sniegt interviju ukraiņu valodā, bet skaidrs, ka bez tulka mūs tad neviens nesaprastu. Tā kā mana angļu valoda nav tik pārliecinoša, tad nekas cits natlika kā ar nožēlu izvēlēties krievu kā sarunvalodu.   Tikām mūzikas valoda jāsaprot arī bez tulka. Vismaz tā tam būtu jābūt… Jā, mūzikai tulkojums neeksistē Vai jums bieži intervijās jautā, kāpēc esat izvēlējusies diriģenta profesiju? Jā, to jautā bieži, jo skaidrs, ka daudzus tas interesē. Bet man uzreiz jāsaka, ka nevarēšu iepriecināt ar savu atbildi klausītājus, jo es nekad neesmu sapņojusi par šo profesiju.. Bet par ko tad sapņojāt? Par simfonisko mūziku. Tās mērogs, krāsas, nebeidzamā daudzveidība, milzīgais potenciāls, tā grandiozā informācija, ko spēj pārraidīt tieši simfoniskais orķestris, lūk tas ir tas, kas mani saistīja. Un tad, lai būtu iespēja runāt šajā valodā, nācās kļūt par diriģenti, jo cita ceļa nebija. Vai pirms tam nodarbojāties ar kāda instrumenta spēli? Jaunībā mācījos Gliēra Institūtā tautas instrumentus, bet Mūzikas akadēmijā iestājos, lai apgūtu operas un simfoniskā diriģenta profesiju. Ar ko jūs skaidrojat faktu, ka šobrīd pasaulē tieši ukraiņu diriģenti gūst arvien lielākus panākumus? Ar to, ka ilgu laiku ukraiņu mūziķi  trakajos padomju laikos bija, tā teikt, iekapsulēti, jo atradās tādā kā izolācijā. Tagad laiki ir mainījušies un izolācija vairāk nepastāv. Tas ir milzīgs vēsturisks pavērsiens pozitīvā virzienā mūsu valstij un tautai. Šodien Eiropas durvis ir atvērtas gan mums, gan Eiropai, un mēs esam saistīti cits ar citu vienā veselumā. Tas tad arī ir izskaidrojums tam, kāpēc Ukrainas diriģenti kļuvuši daudz vairāk zināmi gan mūziķu, gan klausītāju aprindās. Nav šaubu, ka katra tauta ir pelnījusi attīstīties un sasniegt virsotnes, dot savu artavu uz kopējās kultūras skatuves. Jāsaka, ka pienesums no Ukrainas nav nemaz tik mazs. Lieliski, ka arī ukraiņu mūziķi ir cienīgi atrasties tajā horizontā pie Eiropas notikumu debesīm. Pastāstiet, kā sākās jūsu sadarbība ar orķestri "Sinfonietta Rīga"! Tas ir brīnišķīgs stāsts, kas sākās īsi pirms kara – dienas desmit vai nedēļu pirms tam… Man bija koncerts Ukrainas Nacionālajā filharmonijā un programmā bija Pētera Vaska darbi – Vijolkoncerts un "Balsis". Koncerta nosaukums bija "Sapnis par brīvību". Rezultātā veicām darba variantu ierakstam, kuru aizsūtīju komponistam, jo mēs visu laiku sazinājāmies. Viņš ir satriecošs cilvēks – no tiem, kuri dod cerību nākotnē un gādā, lai tā nesagrūtu. Pateicoties tādiem cilvēkiem kā Pēteris Vasks, tiek dots gaismas stars, kas sargā cilvēka gara augstākos sasniegumus. Man ir svarīgi to pateikt. Un tātad: aizsūtīju ierakstu un sākās karš. Pēteris man bieži zvanīja, lai uzzinātu, kas notiek, jo tajā brīdī Kijevu bombardēja un krievu karaspēks stāvēja pie Kijevas vārtiem. Tas bija februārī, martā. Pēteris regulāri zvanīja gan man, gan solistam, izteica savu atbalstu un dalījās ar pārdzīvojumiem. Mums tas bija ļoti svarīgi. Tieši Pēteris Vasks arī bija tas, kurš mani iepazīstināja ar "Sinfonietta Rīga" – šo leģendāro orķestri. Šī ir pirmā reize, kad diriģēju šo kolektīvu, un mūsu tikšanās notiek, pateicoties šai neparastajai priekšvēsturei. Tā ir liela laime. Koncertprogrammā iekļauti ukraiņu komponistu darbi, kas radušies 20. gadsimta 70. un 80. gados. Tas ir īpašs laiks gan Ukrainā, gan bijušās Padomju Savienības telpā. Visi šie komponisti ir dumpinieki, kuri no padomju sabiedrības bija izdzīti. Viņi bija vadībā un viņus var saukt par avangardistiem, kuri strādāja ar tādiem izteiksmes līdzekļiem, kas totalitārajam padomju režīmam bija sveši. Viņi darbojās pretēji organizētajam vājprātam, kuru sauca par kārtību. Tā nekad nav bijusi kārtība, tā vienmēr bijusi mirusi sistēma, pret kuru šie cilvēki cīnījās kā vien varēja. Katrs piedalījās ar savu artavu sistēmas graušanā. Viņi kā mūki nesa savu sveci, lai katrs spētu izgaismot tumsu. Viņi visi ir gara revolucionāri, viņi bija vadoņi, kuriem mēs joprojām sekojam. Kāds ir Leonīda Grabovska opuss "Concerto Misterioso"? Absolūti mistisks skaņdarbs, kas atbilst mūzikas salīdzinājumam ar matemātiku, jo matemātikā iekļauti dabas likumi, kuri katru dienu risinās pēc sistēmas jeb Dieva pārpasaulīgā saprāta kārtības. Pateicoties tam, pasaule eksistē – un tā ir fenomenāla matemātika. Tas viss ļoti saistīts ar Grabovska mūzika. Tolaik Grabovskim nebija datora, bet viņš centās programmēt tādus algoritmus, ko mūsdienās rada datorsistēmas. Tas jau nav slikti, jo var darīt visādi – viņš kā ģēnijs to paveica un rezultāts ir brīnums kā viņš redz un dzird saskaņas. Matemātiskās formulas kalpo brīnumam. Tā ir nevis auksta, bet gan brīnišķīga mūzika. Tur ir gan Fibonači rindas skaitļi, daudz šifrētu vēstījumu, bet man interesanti arī tas, ka skaņdarbs veltīts tautas māksliniecei Jekaterinai Belakurai – neparastai sievietei, kas dzimusi ciematā, nekad nav mācījusies gleznošanu, bet viņa bija ģeniāla māksliniece. Viņa bija nolemta gleznošanai – tas bija augstāk par viņu! Viņa gleznoja ziedus, bet – KĀ viņa to darīja! Šķita, ka viņa savos darbos prot saglabāt saules starus un tas pats ir arī Grabovska darbos: mēs klausāmies viņa darbus ar sajūtu, ka tajos ir gaiss, zeltaina gaisma, kas redzama Jekaterinas darbos. Viņa koncertā dzirdam saules starus un caurspīdīgu gaisu. Viņš rada tādus rakstus, kuri katru reizi spēj mainīties un ir neiedomājami skaisti. Kā kaleidoskops, kurā savienoti paši smalkākie stikliņi, briljanti, kuri katru mirkli maina zīmējumu. Draisks un ļoti maigs skaņdarbs, kurš cieši saistīts ar skaitļiem un programmēšanu – tā veidots Visums, kuru uztveram ar jūtām, bet īstenībā tie ir likumi, kas rada šo skaistumu. Tāda ir Grabovska mūzika. Un kāds ir Oļehs Kiva? Bezgalīgs liriķis. Grūti atrast vārdus, bet viņa mūzika ir tuvāka demokrātiskam stilam, populārākam žanram: liriska un viegli saprotama mūzika. Man interesanti, ka pievērsies izcilam ukraiņu dzejnieka Pavlo Tičinas poēzijai. Tičina vienkārši ir ģēnijs un viņa agrīnā daiļrade ir neiedomājami augstā līmenī. Tieši agrīnajā daiļradē vēl nav komunisma mašinērijas, kura vēlākajos gados centās viņu iznīcināt. Domāju, ka sākotnējā dzejnieka daiļrade var tikt ievietota ģeniālāko dzejnieku sējumā. Meklēju viņa dzejas tulkojumus angļu valodā, bet neatradu – ir daži neveiksmīgi mēģinājumi, bet laba tulkojuma nav. Varbūt, ka viņa dzeju ir grūti tulkot, jo viņš darināja jaunvārdus un tā ir satriecoša ukraiņu valoda. Ļoti skaisti tēli, ka japāņu hieroglifi – katrā hieroglifā ir domu dziļums,  tāds domu bezdibenis. Tāda ir Tičinas valoda – tēli ar bezgalīgu nozīmi. Un Oļehs Kiva izmanto šo poēziju – it kā vienkārši, ar maz vārdiem kā haika, bet tajā neiedomājama drāma. Šodien mūziķiem netieši iztulkoju dzeju, lai saprastu, par ko ir runa. Viņš neizdomā smagas konstrukcijas, bet traģēdija, par ko viņš runā, kļūst satriecoša. "Rudens ir skaists." Es tikai šodien saprotu, par ko viņš varētu runāt. Šogad Kijevā ir satriecošs rudens, šobrīd Ukrainā ir ļoti skaisti – rudens atnesis tik daudz zelta, tik daudz skaistuma un vienlaicīgi ar šo skaistumu cilvēkiem smagākās traģēdijas – tiek zaudētas ģimenes, zaudēti bērni. Bērni kļūst par mocekļiem, tās taču ir šausmas! Cilvēki cenšas elpot, cenšas būt dzīvespriecīgi, bet katru dienu viņi ir zem raķetēm, zem nāves bailēm, bet nevar arī visu laiku būt nāves bailēs. Tāpēc viņi priecājas par šo skaistumu, viņi dzīvo, viņi rada. Viņi ir gaismas kareivji! Un to es saklausu Tičina dzejā. Tas nevar atstāt vienaldzīgu nevienu. Savā skaņdarbā Kiva ir iekļāvis arī tautisku neakadēmisku balsi. Fenomenāla mūzika. Un kā Bēthovens šajā programmā sadzīvo ar ukraiņu komponistiem? Ļoti labi sadzīvo, jo mēs runājam par Eiropas mūziku, kas varētu būt ne tikai ukraiņu, bet tikpat labi arī latviešu, arī igauņu, lietuviešu, poļu mūzika un tā tālāk. Mēs runājam par Eiropas mūziku, pie tam par šedevriem, kas radīti mūsu vienotajā garīgajā laukā – tajā viss ir savstarpēji saistīts! Laiks neeksistē kaut kādās noteiktās robežās, eksistē tikai būtība. Ja mēs runājam par ģeniāliem komponistiem, par mūsu Dievišķo mūzikas mākslu, tad tajā vienots ir gan Bēthovens un Grabovskis, gan Silvestrovs un Kiva un jebkurš no Eiropas komponistiem, ja tikai viņi kalpo augstākajai patiesībai, ja tikai caur viņu mūziku jūtam dievišķo dzirksti, par kuru Bēthovens rakstīja savā Devītajā simfonijā. Domāju, ka tās ir cieši saistītas lietas – vēl jo vairāk Septītās simfonijas pazīstamākā daļa – otrā daļa jeb fenomenālais Allegretto, viena no traģiskākajām mūzikas lappusēm, kādu es zinu. Vienlaikus tā ir viena no dievišķākajām. Tajā ir gan traģēdija un sēras, gan filozofija un augstākās harmonijas izpausme.  Tas nozīmē – ģeniāli mūziķi vienmēr runā vienā valodā – pat tad, ja viņus šķir gadsimti.

Raidījumu cikla ,par laikmeta noslēgumu ,zīmēme ,un notikumiem Nr.3 daļa. Turpināsim apskatīt Dievišķā plāna daļas cilvēces vēsturē. Kopīgi pievērsīsim uzmanību vesturiskām personībā - vīriešiem kuri kā atclēgas Dieva rokās veidoja cilvēces vestures gaitu. Mācīsimies no šiem vīriem, dzirdēt, redzēt, paklausīt Dievam.

Žurnalistas iš Charkivo Jurijus Larinas sako, kad miesto apšaudymai tęsiasi iki šiol, Rusijos kariuomenė taikosi į mokyklas.Finansų įstaigų apklausa rodo, jog dauguma įmonių jaučia karo poveikį, dalis jų peržiūri tikslus. Didžiausia rizika įvardinta geopolitinė įtampa ir jos pasekmės, gerokai rimčiau vertinama ir šalies ekonomikos augimo sulėtėjimo rizika.Ar vairuotojus stabdys ir tikrins Mokesčių inspekcijos darbuotojai? Finansų ministerija registravo Saugaus eismo kelyje taisyklių įstatymo pakeitimo projektą, kuriuo siūloma, kad vairuotojus kelyje galėtų stabdyti ir neuniformuoti Valstybinės mokesčių inspekcijos darbuotojai.Ekonomikos ir inovacijų ministerijos teigimu, šalies kosmoso pramonė turi būti drąsinama ir skatinama sėkmingai dalyvauti Europos Kosmoso agentūros ir kitų tarptautinių organizacijų veikloje. Kokios Lietuvos kosmoso sektoriaus plėtros galimybes?Junginės Karalystės premjerui Borisui Džonsonui paskelbus apie pasitraukimą, valdančiosios konservatorių partijos politikai ruošiasi naujo lyderio rinkimams. Kandidatūras jau paskelbė 11-a kandidatų.Švietimo istorijos muziejuje Kaune atidaryta Salvadoro Dalí darbų paroda„Dieviškoji komedija“.Ved. Madona Lučkaitė

15min laidoje apie futbolą „Skrieja kamuolys“ – gėda virtęs „Pietų IV” devatnikavimas Telšiuose, Anglijos čempionato lyderių „Manchester City“ ir „Liverpool“ lygiosios „Etihade“, nesenstančio Karimo Benzema stebuklai Čempionų lygoje, išsiderinęs Miuncheno „Bayern“ bei tradicinė Europos futbolo įvykių apžvalga. Trijulėje – 15min žurnalistai Aurimas Tamulionis ir Marius Bagdonas bei tinklaraščio „Vienuolika“ bendraautorius Karolis Dudėnas. 00:00 Intro 2:24 Lietuvos futbolo gėda 19:46 Koks turi būt sprendimas? 30:12 A lygos batalijos aikštėse 50:00 Lietuvos futsal rinktinės dominavimas 53:48 Čempionų lyga ir viena likusi intriga 1:15:55 Tikrasis futbolo grožis 1:35:16 Solidus „Real“, nykus „Atletico“ ir laiminti „Barca“ 1:38:30 Milano komandų lenktynės Apeninuose 1:42:36 Sunkus „Bayern“