Podcasts about darbs

Stāsta senās mūzikas pētniece, multiinstrumentāliste, vēsturisko pūšaminstrumentu pārvaldītāja Ieva Nīmane Vai zini, kā 18. gadsimta viola da gamba virtuozs Marins Marē (Marin Marais) mūzikā soli pa solim aprakstīja viņam veikto operāciju? Jau kopš viduslaikiem zinām mūziķus, kuri cieši saistīti ar medicīnu. Piemēram, Hildegarde no Bingenas, ievērojamā 12. gadsimta mistiķe, komponiste un ārstniecības augu pārzinātāja: viņas darbi par augu medicīnu tiek izdoti arī mūsdienās. Vairākas labi zināmas personības mūzikas vēsturē – piemēram, mūzikas teorētiķis Marins Mersenē 17. gadsimtā, mūzikas vēsturnieks Čārlzs Burnejs 18. gadsimtā un arī ērģelnieks un Johana Sebastiana Baha biogrāfs Alberts Šveicers savā profesionālajā darbībā apvienoja gan mūziku, gan medicīnu. Un ir daudz tiešu un netiešu atsauču mūzikā par tās dziedinošo spēku. Pieminēsim Heinriha Ignaca Franča Bībera "Rožukroņa sonātes" un vijoles stīgu pārskaņošanas izmantošanu, lai vēl spilgtāk atspoguļotu fiziskās un garīgās ciešanas un mūzikas spēju tās remdēt. Tāpat teju vai katram no mums būs kāds skaņdarbs, kas mūs uzmundrina, vai, gluži pretēji, liek ieslīgt vēl dziļākā melanholijā. Jā, mūzikas ietekme uz mūsu emocionālajiem un arī fizioloģiskajiem procesiem ķermenī ir nenoliedzama. Bet Marina Marē muzikālais operācijas apraksts tiešām ir unikāla kompozīcija. Darbs atrodams 1725. gadā izdotajā "5. grāmatā" violai da gamba ar pavadījumu, kurā apkopti 115 nelieli skaņdarbi. Un Nr. 108 "Le Tableau de l'Opération de la Taille" ir ar 14 operācijas gaitu aprakstošām un mūzikā atveidotām frāzēm! Medicīnā par litotomiju sauc ķirurģisku operāciju akmeņu izņemšanai no urīnpūšļa. Lai gan šādas operācijas tika veiktas jau Senajā Ēģiptē, 18. gadsimtā Parīzē ar to iepazīstina vairāki vadošie ķirurgi. Kā jau varat iedomāties, operācija tajā laikā tika veikta bez anestēzijas, izdarot iegriezumu un izņemot izveidojušos akmeni. Un, lai gan mirstības rādītāji šīs ķirurģiskās manipulācijas rezultātā bija 6-13%, Marins Marē tomēr piekrita veikt operāciju, jo viņam kā vienam no ievērojamākajiem karaļa Luija XIV galma mūziķiem bija pieeja pašiem labākajiem tā laika speciālistiem, kuri ārstē pašu karali. Lai gan partitūrā nav norādes par to, ka pavadošo tekstu jāatskaņo kopā ar muzikālo operācijas atainojumu, mūsdienās, izpildot šo skaņdarbu, Marina Marē detalizēti fiksētā operācijas gaita tiek lasīta atskaņojuma laikā, liekot klausītājam vēl spilgtāk iztēloties komponista piedzīvoto. Viss sākas ar epizodi "Operācijas galda parādīšanās. Trīsas no redzētā" – tā raksta Marins Marē, mūzikā to atainojot ar daudzām ātrām, atkārtotām notīm. "Apņēmība tajā nokļūt" un "Uzkāpšana uz tā" – operācija varētu sākties, bet… "Izkāpšana, apņēmības zudums" un "Nopietnas pārdomas" (Réflections sérieuses – atcerēsimies par mirstības rādītājiem!). Bet, uzticoties mediķiem, viņš atgriežas uz operāciju galda, un tā var turpināties. "Roku un kāju zīda saišu nostiprināšana" "Tiek veikts iegriezums" "Iepazīšanās ar knaiblēm" "Akmens tiek vilkts" " Balss pazūd" "Asinis plūst" "Zīda saites tiek atsietas" "Pacients tiek nogādāts guļvietā" Skaņdarbs ar Nr. 109 Marina Marē "5. grāmatā" violai da gamba ar pavadījumu ir Mimažorā, priecīgi kontrastējot ar iepriekš miminorā aprakstīto operācijas gaitu. Skaņdarba nosaukums " "Les Relevailles" – "Pamošanās" jeb "Atlabšana" – pārliecina mūs par veiksmīgo operācijas rezultātu, un mums atliek cerēt, ka pati operācija nebija garāka par tās atainojumu mūzikā…

Stāsta flautiste Liene Denisjuka-Straupe Izsakoties Jura Ābola vārdiem, "intonēma ir runas zīme un katrai no tām piemīt noteikta emocionāla nokrāsa". No komponista Andreja Selicka esmu saņēmusi Jura Ābola traktātu par intonēmām. Darbs ir rakstīts ar rakstāmmašīnu, un nu jau apdzeltējušās lappuses nav iesietas. Materiāls ir ticis uzglabāts vien plāna kartona mapē un titullapa ir nozudusi. Ar darbu ir iespējams iepazīties, sākot no satura rādītāja, un, spriežot pēc 1. nodaļas nosaukuma "Valodas un mūzikas mijiedarbības estētiski filosofiskie aspekti", arī kopējais darba nosaukums varētu būt līdzīgs. Citām nodaļām nosaukumi nav piedēvēti. Darba rakstīšanas gads varētu būt 1977., vadoties pēc literatūras atsaucēm un 1977. gada avots ir darbā jaunākais. Traktātam ir piecas nodaļas un katrai no tām ir vairākas apakšnodaļas. Intonēmas ir aprakstītas 3. nodaļas 2. apakšnodaļā 53. lappusē. Lūk, kādu definīciju intonēmām piedēvē Juris Ābols: "Intonēma – ar šo jēdzienu mēs negribam uzstiept mūzikas zinātnei kādus lingvistiskus postulātus vai preambulas. […] Kamēr pirmatnējam cilvēkam vēl nebija attīstījusies skaņas augstuma sajūta, nevar būt runas par kādu muzikālu uztveri vai pat psihiskiem un emocionāliem muzikālo izjūtu veidojošiem spēkiem. Šie spēki sākumā darbojās valodas spēju attīstīšanas virzienā. Tad, kad šīs spējas bija nonākušas uz zināma attīstības līmeņa tālākas komunikatīvas pilnveidošanās nolūkos, valoda sāka muzikalizēties. Kā tas notika? Liekas, ka šeit vispirms darbojās p a t s k a ņ u  s i m b o l i k a, un viens no primitīvākajiem jēdzieniem, ko pauda vēl runāt neprotošais neandertālietis, bija "liels" – vai arī šī jēdziena pretstats – "mazs". Varam puslīdz droši apgalvot, ka šiem jēdzieniem sava pirmatnējā veidā atbilst attiecīgi patskaņi "i", "u" vai "o". Lai significētu mazu dzīvnieku, neandertālietis izrunāja vai intonēja attiecīgi augstākā un zemākā balsī. Šos jēdzienus padara skaidrākus attiecīgo patskaņu dubultošana vai akcentēšana. Piemēram, varēja teikt: "i-i-i-i" augstāk intonēts, quasi staccato un "o-o-o" zemāk intonēts, pie kam šī intonācija varēja būt arī krītoša, stiepta, izdziestoša. Loģiski, ka mazs priekšmets vai dzīvnieks varēja izraisīt prieku, bet liels dzīvnieks varēja iedvest bailes un šeit ir visu signifikantu saskares punkts. Bailes savienotas ar kustību, savu izpausmi varēja rast augstu intonētā un stieptā "o" vai "a" utt." Ņemot vērā to, ka Juris Ābols nesniedz priekšvārdus saviem skaņdarbiem, tad intonēmas tulkojums ir atstāts gan katra izpildītājmākslinieka interpretācijas, gan arī klausītāja individuālās uztveres ziņā. Interesanti, ka muzikoloģe Inese Lūsiņa atceras: "Viņā eksperimentētāja, meklētāja gars vienmēr gāja kopā ar humoru. Piemēram, viņš ļoti daudz strādā ar fonēmām, ar tādām pirms valodas esošām formām, kur dažādas intonācijas, tas, kā tu pasaki dažādas zilbes, izsaka to, ko mēs šodien mēģinām izteikt ar valodu, ar gatavu noformulētu valodas formu un it kā nepārprotamiem vārdiem un teikumiem, kas ir ielikti kontekstā. Un viņa konteksts bija fonēmas pašas. Juris Ābols līdz šim pirmais un vienīgais mūsu dadaists mūzikā." Nedaudz atskatoties vēsturē, ir zināms, ka dadaistu mūzikas žanru klāstā bija arī viņu iedomāta "Negro" mūzika. Tās izcelsme bija rodama Tristana Carā vaļaspriekā – afrikāņu masku kolekcionēšanā un arī darināšanā, bez tam nereti dzejas priekšlasījumos tika lietotas maskas. 1916. gadā Carā un Balss aizrāvās arī ar mūzikas (skaņas) un dzejas apvienojumu. "Negro" mākslas eksperimentu pamatā bija idejas par to, kā mūzika vai runa varētu izklausīties pirmatnējo cilvēku izpildījumā, piemēram, aizvēsturiskai mūzikai nav nosakāma tonalitāte un tajā nav nekādu likumu, ir tikai noskaņa vai transa stāvoklis. Tā pati ideja attiecās arī uz dzeju un fonētiku – pateiktais vārds vai nevārds zaudēja savu jēgu, tāpat kā mūzika zaudēja savus izteiksmes līdzekļus. Brīdī, kad pazuda vārda un mūzikas jēga, tad pāri palika ritma funkcija, kas savā veidā padarīja dzeju par "mūziku" un mūziku par "dzeju". Kopumā par vārda būtību dadaistiem bija arī savi īpaši uzskati, kas tika pausti jau sākot kopš "Voltēra kabarē" atklāšanas vakara. Jau toreiz Balls savā manifestā deklarēja: "Man negribas vārdus, ko izgudrojuši citi. Visus vārdus ir izgudrojuši citi. Es gribu pats savu bezjēgu (…) Katrai lietai ir savs vārds; vārds pats tur ir kļuvis par lietu. Kāpēc koks nevarētu saukties "pupluš" vai "pluplubaš", ja ir lijis? Un kāpēc vispār ir kaut kā jānosauc? Vai tiešām visam jāatskan no mūsu mutēm? Vārds – vietai šai tagad ir dzemdību sāpju smārds, vārds, mani kungi, ir kļuvis par visaugstākā ranga publisku nodarbošanos."  

Izcils darbs vizuālajā mākslā – iepazīstam Purvīša balvas finālistus. Jauna Kultūras rondo ierakstu sērija, kuru atklāj māksliniece Luīze Rukšāne. Bet kamēr vēl skan, klaudz, švīkst un notiek pēdējie darbi pirms izstādes atklāšanas par DEVĪTO Purvīša balvas izstādi izvaicājam ekspozīcijas kuratori Daigu Rudzāti, izstādes mākslinieku Martinu Vizbuli un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktori Māru Lāci. No 12. aprīļa līdz 8. jūnijam Latvijas Nacionālā mākslas muzejā skatāma DEVĪTĀ Purvīša balvas izstāde. Ekspozīciju veido spilgts glezniecības, grafikas, tēlniecības, objektu un instalāciju mākslas kopums, ko radījuši devītajai Purvīša balvai par izcilāko sniegumu vizuālajā mākslā 2023. un 2024. gadā neatkarīgo ekspertu izvirzītie astoņi mākslinieki un autoru kolektīvi – Indriķis Ģelzis, Romāns Korovins, Ieva Kraule-Kūna, Inga Meldere un Luīze Nežberte, Luīze Rukšāne, Krišs Salmanis, Elza Sīle, Paula Zvane. Divu gadu garumā izvērtējot 62 izstādes, ekspertu grupa katru ceturksni izvirzīja kandidātus Purvīša balvai. No tiem pēc tam izraudzījās fināla astotnieku, ko tagad vērtēs starptautiska žūrija. Šis ir pēdējais gads, kad Purvīša balva pastāv līdzšinējā formātā, jo uzņēmējs Jānis Zuzāns to turpmāk vairs nefinansēs. No nākamā gada tiks pasniegta valsts atbalstīta Vizuālās mākslas balva, līdzīgi kā „Spēlmaņu nakts” balvas teātra mākslā vai Lielā Mūzikas balva akadēmiskajā mūzikā.  

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Stāsta senās mūzikas pētniece, multiinstrumentāliste, vēsturisko pūšaminstrumentu pārvaldītāja Ieva Nīmane 18. gadsimtā bija ierasts, ka mūziķi spēlēja vairāk nekā vienu instrumentu, bieži arī paši rakstīja mūziku, izdeva grāmatas un pat izgatavoja mūzikas instrumentus. Johans Joahims Kvancs (Johann Joachim Quantz, 1697-1773) iemiesoja visas šīs laikmetam raksturīgās izcila mūziķa kvalitātes, turklāt vēl ar uzviju. Flauta nebūt nebija pirmais instruments, kuru 11 gadu vecumā sāka apgūt Johans Joahims. Jā, un nemaz nevar zināt, kā būtu izvērties viņa liktenis, ja Johana Joahima tēvs nebūtu šķīries no šīs dzīves, kad dēls vēl bija pavisam mazs. Amats, vai tas būtu kurpnieka arods, grāmatiespiedējs vai mūziķis, kopā ar amata noslēpumiem tika nodots no paaudzes paaudzē. Johana Joahima Kvanca tēvs bija kalējs, un sava dēla nākotni viņš, protams, redzēja ar kalēja āmuru rokās, bet augstāki spēki lēma citādāk. Lūk, kā vēlāk savā autobiogrāfijā šo laiku atceras Kvancs: "Es negribēju neko citu, kā tikai kļūt par mūziķi. Augustā es devos uz Merseburgu, kur sāku savu māceklību pie pilsētas muzikanta tēvoča Justus Kvanca. Pirmais instruments, kurš man bija jāapgūst, bija vijole, un tā man patika un labi padevās. Tālāk sekoja oboja un trompete. Savu mācekļa gadu laikā viscītīgāk apguvu tieši šos trīs instrumentus." Un te nu vērts pieminēt, ka Kvancs spēlēja arī mežragu, fagotu, blokflautu, čellu un viola da gamba, 17. gadsimtā tik populāro cinku jeb cornetto un arī trombonu. Tikai ne flautu, toreiz sauktu par traversflautu – instrumentu, kurš radās 17. gadsimta beigās franču meistaru darbnīcās un tikai 18. gadsimta sākumā sāka iekarot Eiropas galmus un skatuves. Johana Joahima Kvanca sastapšanās ar flautu bija liktenīga, un 22 gadu vecumā viņš nolemj visu laiku un uzmanību veltīt traversflautas apguvei pie Drēzdenes labākajiem mūziķiem, kaut arī bija uzsācis veiksmīgu obojista un vijolnieka karjeru Drēzdenē, tobrīd Eirpoas mūzikas galvaspilsētā. Kad Kvancs pēc pieciem gadiem dosies savā Eiropas ceļojumā, viņš jau būs ievērojams un atzīts flautists vāciski runājošās zemēs. Kad vēl pēc trīs gadiem viņš atgriezīsies Drēzdenē, Johans Joahims Kvancs tiks uzskatīts par Eiropas labāko flautistu. Drīz pēc atgriešanās no sava Eiropas ceļojuma, kuru mēs varētu salīdzināt ar tādu kā "Erasmus" studiju apmaiņas braucienu, Eiropas labākais flautists spēlēja Prūsijas kroņprincim Frīdriham. Kroņprincis bija tik sajūsmināts par Kvanca flautas spēli, ka uz līdzenas vietas nolīga viņu par savu skolotāju, un diezgan ilgu laiku Kvancs divas reizes gadā no Drēzdenes devās uz Berlīni, lai pasniegtu flautas spēles un kompozīcijas stundas Prūsijas nākamajam karalim. Tikai 1741. gadā, pēc vairākkārtējiem kroņprinča lūgumiem pieņemt pastāvīga darba piedāvājumu Berlīnes galmā, Kvancs beidzot piekrita, un tā turpmākos savas dzīves vairāk kā 30 gadus pavadīja Berlīnē, kur nu jau Berlīnes galma orķestri, un ne bez Kvanca nopelna, dēvēja par Eiropas spožāko mūziķu kolektīvu. Johana Joahima Kvanca flautas spēli cildināja neskaitāmi viņa laikabiedri, bet pasaules mūzikas vēsturē viņu vairāk pazīst kā autoru darbam ar nosaukumu "Versuch einer Anweisung die Flöte traversiere zu spielen" ("Instrukcija traversflautas spēlē"). Darbs vācu un nedaudz vēlāk arī franču valodā iznāca 1752. gadā, un jau ar tā parādīšanos ieguva augstu novērtējumu. Arī mūsdienās darba aktualitāte nav zudusi – ikviens flautists, patiesībā ikviens pūšaminstrumentālists, sevišķi tie, kuri pievērsušies vēsturiski informētā izpildījuma praksei, tur Kvanca grāmatu rokas stiepiena attālumā, un mēs pavisam droši varam apgalvot, ka kopš grāmatas publicēšanas gandrīz 300 gadu atpakaļ, tā joprojām ir dižpārdoklis. Kādas tad instrukcija Kvancs sniedz jaunajiem un arī pieredzējušajiem mūziķiem? Gan praktiskus padomus flautas spēlē – par aplikatūru un artikulāciju, par laikmetam raksturīgo ornamentāciju ar daudz nošu piemēriem, arī par manieri, kā vislabāk spēlēt Adagio un Allegro. Ir arī padomi, tā sakot, skatuves stresa menedžmentā. Nu, piemēram, ka spēles laikā uzmanība jākoncentrē tikai priekšā esošajās notīs un nevis uz sanākušo publiku, bet, ja uztraukuma vai karstuma dēļ flautista pirksti un arī apakšlūpa, pret kuru balstās instruments, sākusi svīst, tad pirksti jāieslidina sapūderētajā parūkā un jāpaberzē, nedaudz pūdera arī uzliekot zem apakšlūpas. Pūderis nobloķēs poras, pirksti un zods vairs nesvīdīs, un instruments labāk turēsies savā vietā. Un jāsaka, ka šo Kvanca padomu joprojām mūziķi ievēro, sapūderētās parūkas vietā lietojot bēbīšu pūderi. Tā ir, kā saka – nav pasaulē ļaunuma bez labuma. Un varbūt zaudējām lieliksu kalējmeistaru, bet viņa vietā pasaule ieguva flautistu, kura vārdu daudzinās vēl arī nākamajos gadsimtos.

Stāsta gleznotājs un Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Aleksejs Naumovs Gleznotājs Valdis Kalnroze nodzīvoja ilgu mūžu – deviņdesmit deviņus gadus. 1932. gadā ar diplomdarbu "Darbs" viņš beidza Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Vilhelma Purvīša vadīto glezniecības meistardarbnīcu. Mākslas akadēmijā Valdis Kalnroze studēja kopā ar Eduardu Kalniņu – abi ar motociklu apceļoja Beļģiju, Holandi, Vāciju. Bet runājot par to punktiņu... Ir tāds stāstiņš, kam var ticēt vai neticēt, bet… Kalnrozem bija ļoti labi, tonāli interesanti darbi, bet Kalniņš par tiem reiz prātoja – kaut kā tur pietrūkst, un ieteica uzlikt kaut kādu akcentu. Kalnrozem akurāt bija tieši tāda brīnišķīga, rozīgi pelēka ainava, un viņš ielikta to punktiņu. Šķita, ka punktiņš tā kā traucē, bet brīdī, kad viņš to noņēma, Kalniņš viņam ieteica, ka punktiņu tomēr vajagot atstāt, jo tas pievērš uzmanību, dod savu centru. Un Valdim Kalnrozem tas sarkanais punktiņš parādās arī vēlāk – tas nepazuda, un tā bija veiksme! Man pašam bija tas gods mācīties pie Eduarda Kalniņa radošajā aspirantūrā kopā ar Vitu Merci, Miervaldi Poli. Viņš bija fantastisks gleznotājs un fantastisks cilvēks; sarunās par mākslu un dzīvi viņš ieteica: ja jums ir kāds darbs no agrīniem laikiem, nevajag to pārgleznot! Jo viņš mēdza pirkt antikvariātā savus darbus no Sicīlijas [posma], un pēc tam tos pielaboja vai pārgleznoja. Bet mums viņš teica – darbs nepaliks ne sliktāks, ne labāks, tas kļūs citādāks, bet atmosfēra var arī pazust. Noteikti tā nedariet! Labāk paņemiet vai nu kartonu, vai audeklu, un sāciet jaunu darbu. Kalniņš mums rādīja bildes, ko gleznojis Palermo. Kad pats turp aizbraucu, izdomāju: atradīšu to vietu, ko gleznojis Kalniņš. Ilgi meklēju, un pēc fotogrāfijām taču atradu! Protams, tur kaut kas bija mainījies, bet ne daudz. Uzgleznoju. Kā sarunu biedrs Eduards Kalniņš bija ļoti interesants. Viņš spēlēja arī ģitāru, un, ja kāds kolēģis, sēžot pie glāzītes, bija mazliet pāršāvis pār strīpu, viņš teica: "Tu esi zaļš salātiņš, ej prom! Tu nemāki dzert!" Un tam cilvēkam bija vien jāiet, jo kad meistars tā pasaka, neko nevar darīt... Kalniņš mēdza teikt arī tā: "Ja negribat noreibt, vajag ēst vairāk sviesta!" Tas palīdzot… Viens no viņa interesantajiem stāstiem ir par to, kā gleznotājs Jānis Pauļuks nācis pie viņa mācīties gleznot. Pie durvīm pieklājīgi kāds pieklauvē, Eduards Kalniņš atver durvis un redz: stāv cilvēks apģērbā, kas raksturīgs māksliniekam, ar bereti un cimdiem... Aicina jaunekli iekšā. Par ko runāsim? Pauļuks saka – gribot būt gleznotājs, un vai Kalniņš viņam nevarot palīdzēt par tādu tapt. Kalniņš Pauļukam atbildēja tā: kad nāksi nākamreiz, noņem visas beretes, aizmirsti īpašās drēbes, jo gleznošana – tas ir kaut kas cits. Lai tu būtu gleznotājs, nevajag obligāti ģērbties kā māksliniekam. Tas tev pašam jāsajūt iekšēji – ka tu gribi būt gleznotājs. Pēc nedēļas Jānis Pauļuks atnāca pie Kalniņa normālās drēbēs, un Kalniņš viņu faktiski arī ievirzīja mākslas sliedēs. Jānis Pauļuks abi ar brāli bija kaligrāfi. Jānis strādāja Zemes dienesta mērīšanas nodaļā, jo kaligrāfija – tā ir smalka lieta. Tāpēc arī viņam tie triepieni un tecējumi, ko dēvē par tašismu: tas deva tādu artavu, ka Pauļuks kļuva izcils gleznotājs! Mums bija tas gods viesosies viņa darbnīcā… Kad ieraudzīju, ka tur vis nav kaut kāds bardaks vai ekspresīva nekārtība… Kā viņam stāvēja tūbiņas un otiņas – nu, tas bija fantastiski! Jo viņš bija kaligrāfs. Vēl maza atmiņa par franču gleznotāju Klodu Monē. Reiz devos gleznot uz Živernī, viņa valstību – dārziņu un parku. Tur neatļāva gleznot pa dienu, teica – tikai pēc sešiem. Vajagot Kultūras ministrijas atļauju. Bet mani tā kā ielaida... Ap sešiem skatos: skrien ļoti daudz pavecāku kundžu ar molbertiem, cita citu grūstīdamas, un viena pieskrien pie manis un saka – tā esot viņas vieta un lai to atbrīvojot. Tās bija laikam amatieres, kas gribēja gleznot "kā Monē", un viņai tieši to vietu arī vajadzēja. Saku: nu labi, labi! Nostājos blakus. Bet – kad gleznoju dārzu, tik viegli nebija. Sveša teritorija. Tad vajadzēja "parunāt" ar Monē – viņš "atļāva", un es kaut ko uzgleznoju. Interesants ir arī stāsts par Jāni Brekti un viņa brīnišķīgajiem akvareļiem, kurus ļoti daudzi kopēja jeb viltoja ar visu parakstu. Reiz man bija jākonsultē, vai konkrētais darbs ir oriģināls vai nav. Viss norādīja uz to, ka tas ir oriģināls, bet… viņa triepieni bija tik brīvi, ka tos grūti atkārtot. Un pierādījās, ka tas diemžēl ir viltojums. Arī Purvīti ļoti daudzi viltoja.  Bet noslēgumam – kāds jauks stāsts par Konrādu Ubānu, pie kura mācījos otrajā kursā. Viņš daudz stāstīja par ainavu. Kāds kolēģis prasīja: nu, kā to ainavu uzgleznot, lai tā būtu laba un kvalitatīva? Viņš teica: "Ainavu vajag gleznot no rīta līdz vakaram, gan jau tā dvēselīte ienāks!"

"Mēs nevaram turpināt strādāt nekontrolēti – ja valsts pārvalde kļūst nesasniedzama un darbinieki vairs nejūtas kā daļa no komandas, tad mēs esam zaudējuši darba kultūru." tajā pašā laikā "Dati rāda, ka attālinātais darbs nepadara cilvēkus mazāk produktīvus – dažos gadījumos efektivitāte pat palielinās par 12%. Galvenais ir skaidri definēti darba uzdevumi un atgriezeniskā saite." par to jaunākajā epizodē runājām ar Valsts kancelejas direktoru Raivis Kronbergs un DeskTime Personāla vadītāju Sintija Petersone.Šajā epizodē runājam par vienu no pēdējā laika aktuālākajiem jautājumiem – attālinātā darba nākotni valsts pārvaldē, neseno komunikāciju, ka "attālinātais darbs ir iebraucis grāvī". Kamēr privātais sektors domā par dažādiem veidiem kā organizāt eleastīgu pieeju un dažādus modeļus, lai piesaistītu darbiniekus, valsts pārvalde nāk klajā ar paziņojumu, ka visiem atkal būs jāatgriežas birojos.Kas ir licis pieņemt šādu lēmumu un uz kādiem datiem tas balstās? Vai klātienes darbs tiešām ir efektīvāks? Vai šis lēmums ir balstīts datos, vai tomēr tas vairāk atspoguļo vadības komforta zonu un vēlmi kontrolēt darbiniekus?Tāpēc nolēmu skaidrot, uzdot jautājumus un saprast. Līdz galam man neizdevās izprast tieši šādas komunikācijas lēmumu, taču vērtīga man bija šī saruna un iespēja uzdot jautājumus. Klausies epizodi un uzzini:✅ Kas lika pieņemt šādus mērus un komunikāciju ar sabiedrību?✅ Vai un kā laika uzskaites rīki, piemēram, DeskTime, veicina uzticību un produktivitāti vai tomēr rada kontroles un baiļu kultūru?✅ Vai valsts pārvalde zaudēs jaunos talantus, ja nepieņems hibrīda darba modeli?✅ Kādas prasmes vadītājiem ir nepieciešamas, lai spētu vadīt arī tad, ja darbinieki neatrodas birojā?✅ Kā veidot dialogu, lai pār produktivitātes gaidām neupurētu cilvēcību?   HR PODCAST ir sarunas par tēmām, kas aktuālas personāla vadības ekspertiem, CEO, vadītājiem organizācijās, ikvienam, kam svarīga darba vide. Raidieraksts, kurā tiekamies ar cilvēkresursu vadības ekspertiem, profesionāļiem, praktiķiem. Uzklausām viedokļus un pieredzes, kā arī uzdodam jautājumus par jaunākajiem rīkiem, kādus lietot, lai vēl labāk sniegtu stratēģisku atbalstu biznesam. Sarunas vada Ilze Medne.Rubrika CEO dienasgrāmata: Sarunas ar vadītājiem un uzņēmumu CEO, par viņu ikdienas pieredzi esot vadītāja amatā. Par līderību, organizācijas attīstību un sadarbību ar HR.

Studijā Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas deputāti Skaidrīte Ābrama (P) un Edmunds Zivtiņš (LPV).

In this flourishing issue, take a gander into the Great Glasshouse, wear a sash in the Seat-less Storeroom and dive deep into a Devalued Diary! At long last, Buttons reveals the tease of his personal proof of the afterlife and Darbs may actually be one of many Darbs. We have kayakers being swallowed by whales, celebrities and side kicks being harassed by ghost children in haunted ships, and Bigfoot hunts with ex-girlfriends causing dramas in divorce courts.Turns out the FBI might be tapping into your phone line from the comfort of your mothers bedroom, and for the first time ever, we have animals doing perfectly normal things in places they should be...you don't want to miss this one! Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.

Lāči Berlīnē sadalīti. 75.starptautiskā Berlīnes kinofestivāla galveno balvu – "Zelta lāci" – saņēmis norvēģu režisors Dāgs Juhans Heugerūds par filmu "Sapņi (sekss, mīlestība)" ("Dreams (Sex, Love"). Tas ir stāsts par pirmo mīlestību, seksualitāti un literatūru. Kultūras rondo runājam par Latvijas profesionāļu darbu Berlīnes starptautiskajā kinofestivālā un spilgtākajiem kinodarbiem šī gada filmu programmā. Diskutē kinokritiķe Dārta Ceriņa un producents Gints Grūbe, attālināti kinokiritiķe Elīna Reitere. Latvija Berlīnē izpelnījās uzmanību ar filmu restauratoru darbu un ar aktieri Kārli Arnoldu Avotu. Raidījumā noslēgumā Dārtas Ceriņas intervija ar aktieri Larsu Eidingeru Viena no 75. Berlīnes Starptautiskā kinofestivāla filmām, kas izpelnījās īpašu uzmanību, bija festivāla atklāšanas filma “Gaisma” (The Light, 2025). To režisējis 90. gados un agrīnajos divtūkstošajos par vācu kino reanimatoru dēvētais Toms Tikvers. Satīriskajā ģimenes dramēdijā “Gaisma” sastopam Berlīnē dzīvojošu vidusšķiras ģimeni, kurā “katrs gatavo vakariņās savu mazo zupu un no nakts līdz rītam viens otram nepievērš uzmanību”. Reklāmists Tims (Lars Eidingers), Āfrikas mākslas organizācijas menedžere Milena (Nikoleta Krebica), bērni Frīda un Jons ir viens par otru atšķirīgāki, un, sastopoties ar sīriešu sievieti, viņu dzīves izmainās. Filmas žanriskie un tematiskie vaibsti mainās vairākas reizes – sociāla drāma, ielu mūzikls, satīra par apjukušajiem un paēdušajiem eiropiešiem, misticisma nobarota alegorija par vāciešu un bēgļu atiecībām –, padarot filmu par neticami blīvu analīzi un komentāru par mūslaiku vāciešu ģimeni un tās ideju. Šajā raibajā kolāžā nemainīgi spilgts un savā ekrāna organikā atraisīts ir vācu aktieris Larss Eidingers, kurš Berlinālē tapušajā sarunā piesaka, ka viņa tēls Tims ir zināms alter ego režisoram Tikveram. Eidingers ir viens no hameleoniskākajiem šobrīd Eiropā strādājošiem aktieriem, kurš ir Berlīnes "Schaubühne" teātra trupā kopš 1999. gada. Par Eidingeru sacīts, ka viņš ir izcilākais Šekspīra interprets uz skatuves, par kuru retais ārpus Vācijas ir dzirdējis. Sarunā viņš dalās ne tikai par filmas “Gaisma” nozīmi nokaitētajā politiskajā klimatā, improvizāciju kā spēju uzņemties atbildību par savām kļūdām un to, kāpēc nepieciešams pārskatīt attiecības ar laikmetu, kad pēdējā mēneša laikā pasaule apliecina haosa kārtību.

Saruna par lūšiem un to, kur pazūd stirnas, par to, kā sačakarēt labi strādājošu sistēmu. Artūra Surmoviča īsais rezumē par LVM klātienes diskusiju - vai ir kāda labā ziņa. Tad runājam mazliet arī par ragotājiem un cieņu pret cita īpašumu un to, vai ragotāji būtu jāsāk regulēt. Esam ciemos SIA "Ieroči" veikalā Rīgā, un Arvids Baumanis stāsta par veikala jaunumiem! Sia "Ieroči", 9 veikali visā Latvijā: https://siaieroci.lv/Konkursam arī balviņa no SIA Ieroči! Pievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām.https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join

Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča sacītais, ka valsts pārvaldei ir pēdējais laiks atgriezties darbā klātienē ir izraisījis plašu diskusiju. Bet droši vien jāatzīst, ka darba organizācijas forma ir tikai viena daļa stāstā par valsts pārvaldes darba efektivitāti kā tādu. Kā to celt? Cik liela nozīme ir klātienes vai neklātienes darbam, cik liela – tiešās un arī politiskās vadības spējai skaidri nodefinēt darba uzdevumus. Par to diskutējam arī raidījumā Krustpunktā. Analizē Baltijas Korporatīvās pārvaldības institūta vadītājs Latvijā Andris Grafs, Latvijas Platformu attīstības sadarbībai direktore Inese Vaivare, Valsts kontroles padomes locekle Inga Vilka un Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas deputāts Jānis Vitenbergs.    

Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča sacītais, ka valsts pārvaldei ir pēdējais laiks atgriezties darbā klātienē ir izraisījis plašu diskusiju. Bet droši vien jāatzīst, ka darba organizācijas forma ir tikai viena daļa stāstā par valsts pārvaldes darba efektivitāti kā tādu. Kā to celt? Cik liela nozīme ir klātienes vai neklātienes darbam, cik liela – tiešās un arī politiskās vadības spējai skaidri nodefinēt darba uzdevumus. Par to diskutējam arī raidījumā Krustpunktā. Analizē Baltijas Korporatīvās pārvaldības institūta vadītājs Latvijā Andris Grafs, Latvijas Platformu attīstības sadarbībai direktore Inese Vaivare, Valsts kontroles padomes locekle Inga Vilka un Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas deputāts Jānis Vitenbergs.    

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Klausoties publiskajās diskusijās šonedēļ, tā īsti nevar saprast, par ko cilvēki diskutē vairāk – par ASV prezidenta Donalda Trampa kārtējiem paziņojumiem vai mūsu pašu Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča pausto, ka pienācis pēdējais laiks valsts pārvaldei pāriet uz darbu klātienē. Bet skaidrs, ka par to runāsim arī mēs žurnālistu diskusijā. Un ir jau arī vēl citi notikumi – atslēgšanās no Krievijas elektroapgādes sistēmas, lai pievietotos Eiropas sistēmai. Ir pašvaldības, kas drošības pēc atslēgs luksoforus uz šo laiku, lai gan ir cilvēki, kas to uzskata arī par panikas celšanu. Un beidzot esam tikuši pie centrālās bankas prezidenta – par spīti samocītajam procesam, tālu nebija jāmeklē un amatā atgriezies Mārtiņš Kazāks. Vai ilgais process bija tā vērts? Par to runājam Krustpunktā ar žurnālistiem. Diskutē portāla "NRA" žurnālists Bens Latkovskis, Latvijas TV žurnālists Ivo Leitāns un Māris Antonevičs no "Latvijas Avīzes".  

Klausoties publiskajās diskusijās šonedēļ, tā īsti nevar saprast, par ko cilvēki diskutē vairāk – par ASV prezidenta Donalda Trampa kārtējiem paziņojumiem vai mūsu pašu Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča pausto, ka pienācis pēdējais laiks valsts pārvaldei pāriet uz darbu klātienē. Bet skaidrs, ka par to runāsim arī mēs žurnālistu diskusijā. Un ir jau arī vēl citi notikumi – atslēgšanās no Krievijas elektroapgādes sistēmas, lai pievietotos Eiropas sistēmai. Ir pašvaldības, kas drošības pēc atslēgs luksoforus uz šo laiku, lai gan ir cilvēki, kas to uzskata arī par panikas celšanu. Un beidzot esam tikuši pie centrālās bankas prezidenta – par spīti samocītajam procesam, tālu nebija jāmeklē un amatā atgriezies Mārtiņš Kazāks. Vai ilgais process bija tā vērts? Par to runājam Krustpunktā ar žurnālistiem. Diskutē portāla "NRA" žurnālists Bens Latkovskis, Latvijas TV žurnālists Ivo Leitāns un Māris Antonevičs no "Latvijas Avīzes".  

Raidījumā Pievienotā vērtība runājam par drīz gaidāmajām fundamentālajām pārmaiņām elektrības tirgū – pārslēgšanos no Krievijas kontrolētā tīkla, lai pievienotos Eiropas kopējam tīklam.  Mazāk kā divas nedēļas atlikušas līdz vēsturiskam brīdim, kad Baltijas valstis atslēgsies no Krievijas kontrolētā BRELL elektroenerģijas tīkla un pieslēgsies Eiropas vienotajam elektroenerģijas tīklam. Pirmkārt un nepārprotami, tas ir drošības un neatkarības jautājums, kam klāt nāk arī Eiropas vienotais elektrības tirgus, skaidro AS "Augstsprieguma tīkls" valdes priekšsēdētājs Rolands Irklis. Darbs pie šīm pārmaiņām uzsākts jau pirms gadiem piecpadsmit, bet lielākoties ekonomisku iemeslu, dārgo izmaksu un tehnoloģiju dēļ atlikts un atlikts, konkrētu lēmumu pieņemot tikai 2019. gadā. Galu galā, Krievijas iebrukuma Ukrainā motivēti un skubināti – Eiropas vienotajam elektrotīklam pieslēgsimies gadu ātrāk nekā plānots – 2025. gada februāra sākumā. Kopējās projekta izmaksas ieguldījumos Baltijas valstīs un Polijā tuvojas diviem miljardiem eiro, no kurām lielāko daļu sedz Eiropas Savienības fondu finansējums un tikai neliela – aptuveni 15% - daļa izmaksu gulstas uz Baltijas valstu sadales tīkliem, attiecīgi šīs, gan projekta īstenošanas, gan arī vēlāk uzturēšanas izmaksas, vienā vai otrā veidā nonāks patērētāju rēķinos. Aizvadītajā nedēļā Latvijā tikās visu trīs valstu par enerģētikas jomu atbildīgie ministri. Aprēķini liecina, ka Latvijas uzņēmumiem pārmaiņu dēļ rēķini varētu pieaugt par aptuveni 2%, privātpersonām ap 1%, šogad tarifu nav plānots mainīt, tāds spēkā stāsies 2026. gadā, skaidro Rolands Irklis.     Ielūkojamies arī norisēs Baltijas biržā un tajā, kā aizvadītā nedēļa ietekmējusi mūsu personīgos ieguldījumu portfeļus.

Sludinātājs: Christopher Robinson / Sērija: Jāņa Evaņģēlijs / Rakstvieta: Jņ 16:5-15

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Ik gadu šajās dienās pieminam 1991. gada barikādes, kas bija liktenīgs pagrieziena punkts mūsu valsts vēsturē. Tolaik Doma laukumā dega ugunskuri, skanēja dziesmas un aicinājumi iedzert siltu tēju un uzkost maizītes, bet radioēkā darbs ritēja cauri diennakti, bija gan bailes un arī pleca sajūta. Radio bijušie un esošie kolēģi atceras darba režīmu tajās janvāra dienās un namā izveidoto izeju briesmu gadījumā - šauru laipu starp otrā stāva logiem pagalmā. Bet par uzrunu pie mikrofona 13. janvāra naktī stāsta Trešās Atmodas laika līderis, Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs Dainis Īvāns.

Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU) tapis pirmais promocijas darbs, kas izstrādāts sadarbībā ar kodolpētniecības centru CERN. Tajā izstrādās komponentes daļiņu paātrinātajam, kas noteikti daudziem ir sveša būve un arī pašu zināntieku un inžnieru vidū tiek dēvēts par vienu no sarežģītākajiem izpētes aparātiem. Guntis Pikurs (attēlā) strādā ar aditīvām ražošanas tehnoloģijām un pēta, kā tās ir izmantojamas paātrinātāju izgatavošanā. Kas slēpjas ar aiz vārdiem aditīvā ražošana, kas daļiņu paātrinātajam ir vēderā un kā mūsu inžnieru prasmes var likt lietā šī aparāta darbināšanā, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Augstas enerģijas daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģiju indtituta pētnieks Guntis Pikurs un Rīgas Tehniskās universitātes Daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģijas institūta vadošais pētnieks Andris Ratkus. Kā darbojas daudzfunkcionālais klasteris un kas ir planetārās  dzirnavas - ielūkojamies LU Cietvielu Fizikas institūta laboratorijā. Kopā ar Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta mikroskopijas laboratorijas pētnieci Līgu Ignatāni stāvu pie kādas iekārtas - uz palielas pamatnes kaste ar daudz vadiem, kas savienoti ar trim monitoriem. Uz viena ekrāna redzu ķīmisko elementu periodisko tabulu un grafiskas līknes, uz otra - dažādi dati un uz trešā - melnbalts attēls, kas vairāk atgādina mākslinieka veidotu grafiku. Arī sienas šajā telpā izliktas ar melnbaltu kvadrātu paneļiem, un, ja ne šī lielā dūcošā uzparikte, tad domātu, ka esmu nonākusi dizaina studijā, kur grafiķi  uz datora ekrāniem veido mākslas darbus. Taču te mani iepazīstina ar vienu no jaunākajām cietvielu fizikas  institūta  iekārtām - skenējošo elektronu mikroskopu. Gudrs un vienlaikus ļoti jutīgs aparāts, kas  pētniekiem parāda  miljoniem reižu  palielinātus materiālus, pats tos  sašķiro, bet  lai labi strādātu, no apkārtējiem pieprasa mieru un klusumu. Līga Ignatāne iepazīstina tuvāk ar šo  superjaudīgo mikroskopu. Pētnieces uzdevums ir izstrādāt dažādus sensorus, ko tālāk var izmantot  biologi vai mediķi, nosakot, piemēram, vīrusus. Līga Ignatāne turpina stāstu par skenējošo elektronu mikroskopu, iepazīstinot, ka šī iekārta arī pati sadala un apstrādā pētāmo materiālu, kas ielikts, tā teikt, mikroskopa vēderā. Bet vispirms informācija par laboratorijas telpu, kas ierīkota, lai mikroskops varētu darboties labi. Skenējošais elektronu mikroskops ir tikai viena no institūtā esošajām iekārtām. Ir vēl daudz citu gudru, sarežģītu iekārtu, kuras var redzēt tikai tad, ja esi  ģērbts no galvas līdz kājām speciālā aizsargtērpā, bet par to stāsts kādā no turpmākajiem raidījumiem. Ielūkojamies arī pētnieka Zigmunda Orlovska grāmatu plauktā Ko lasa pētnieks, kura ikdienas darba jautājumi saistīti ar to, kā augi savstarpēji sazinās? Ielūkojamies Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes docenta, Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra zinātniskās grupas vadītāja Zigmunda Orlovska grāmatu plauktā. Viņš stāsta par tetraloģiju "Viņpus vārtiem", kuras autors ir rakstnieks Aivars Kļavis. Četru romānu ciklā ietilpst darbi "Rīgas kuprītis", "Ceļojošā cirka gūstekņi", "Piesmietais karavīrs" un "Adiamindes āksts".  

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

2024. gada nogalē apgāds „Zinātne” laida klajā vācu literatūras klasiķa Gotholda Efraima Lesinga dramatisko poēmu „Nātans Gudrais”. Par Raiņa tulkojumu, par lugas „Nātans Gudrais” iestudējumiem teātros un ekranizāciju, kā arī citus mazāk zināmus faktus pēcvārdā apkopojis literatūrzinātnieks Jānis Zālītis. Vācu klasiskās literatūras pamatlicējs dzejnieks, dramaturgs, mākslas teorētiķis un kritiķis Gotholds Efraims Lesings (1729 – 1781) bija spilgts apgaismības laikmeta pārstāvis – humānists, kas cīnījās ar novecojušiem priekšstatiem un aizspriedumiem, ticēja mākslas audzinošajam spēkam un visu cilvēku vienlīdzībai.  Viņa lugas "Nātans Gudrais" darbība norisinās XII gadsimta beigās krusta karu laika Jeruzalemē. Trīs galvenie lugas varoņi – arābu sultāns Zaladins, kas valda Jeruzalemē, gūstā saņemts kristiešu bruņinieks un bagātais ebreju tirgotājs Nātans, kuru ļaudis iesaukuši par Gudro – pārstāv trīs dažādas tautas un reliģijas. Lugas gaitā autors liek viņiem atmest aizspriedumus, izrādīt iecietību un augstsirdību un apjaust brālību. Sākotnējā iecere ķerties pie „Nātana Gudrā” latviskošanas saistāma ar 1897.gada augustu, kad Rainis pēc cietumos Panevēžā un Liepājā pavadītā laika ir pārvests uz ieslodzījumu Rīgā. Tomēr, kaut arī Gētes „Fausts” Rainim ir un paliek aktualitāte numur viens, viņš vēstulē Aspazijai lūdzis jau nākamajā apmeklējuma reizē atvest „Nathan der Weise” – „Nātanu Gudro”. Reālais tulkošanas darbs sācies 1899.gadā. Atsevišķā izdevumā  Raiņa tulkotais Lesinga „Nātans Gudrais”   publicēts 1912.gadā Pēterburgā  Anša Gulbja apgādā un tagad tas iznācis apgādā  „Zinātne”. No jaunā izdevuma Pēcvārda uzzinām, ka pirmoreiz Raiņa tulkotais „Nātans Gudrais” uzvests Rīgas Latviešu teātrī 1902.gadā, atkārtoti iestudēts 1912.gadā. Bet pastarpinātā veidā pie skatītājiem atgriežas 1988.gada oktobrī, kad Rīgā viesojas Rostokas "Volkstheater" un divus vakarus rāda „Nātanu Gudro”. Teksta tulkojuma translācijā skan Raiņa atdzejotās rindas.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Māras un Ivara 24 gadus ilgā mīlestība ir pāraugusi līdzatkarībā - traģikomisks stāsts par attiecībām, kas balstās vairs tikai uz nepieciešamībā izdzīvot, katram pildot savas lomas ikdienišķajos pienākumos. Studijā dokumentālās filmas “Esi uzticīgs līdz nāvei” režisors Ivars Zviedris. Kur reiz bija mīļvārdiņi, tur tagad ir lamu vārdi. Viss savstarpēji vilinošais ir tālā pāra pagātnē, jo Ivars vairs nav tik tievs un strādīgs kā kādreiz bija, savukārt, Māra gadu laikā ir zaudējusi pacietību pret viņu. Abu lomas mainās, kad Ivars saslimst, un līdzatkarības svara kausi sašķobās. Māra nonāk grūta lēmuma priekšā - vai izbeigt attiecības un būt brīvai, vai arī palikt uzticīgai pienākumā pret Ivaru? Kinoteātrī „Splendid Palace” 1. decembrī režisors Ivars Zviedris savu dzimšanas dienu svinēs ar dokumentālās filmas “Esi uzticīgs līdz nāvei” pirmizrādi. Decembrī filmai paredzēti arī vairāk nekā desmit speciālseansi Latvijas lielākajās pilsētās. Nākamie seansi pēc Rīgas pirmizrādes paredzēti 4.12. Bauskā, 5.12. Alūksnē, 8.12. Liepājā, 10.12. Ventspilī, 13.12. Talsos, vēl arī Saldū, Kuldīgā, Cēsīs, Rēzeknē, Valmierā, Daugavpilī. Otra Ivara Zviedra jaunākā filma ir "Palīdzības piemineklis", kas iekļauta Latvijas TV dokumentālo filmu sērijā "Latvijas kods"

Stāsta mākslas zinātniece, Latvijas Mākslas akadēmijas docente Helēna Demakova Reiz ejot pa Ņujorku, burtiski apstulbu, jo to, ko ieraudzīju, nebiju gatava sastapt šeit. Manā acu priekšā bija vairāki bazalta bluķi un līdzās tiem kārtīgi iestādīti kociņi. Tā bija un turpina būt 22. Rietumu iela Manhetenā, un mans ceļa mērķis bija Dia Art Foundation jeb Dia Mākslas fonds Čelsijas rajonā. Ņujorka nebūt ne visur ir piesātināta ar debeskrāpjiem, un tieši tāda, mūsu mērogiem pierastāka vietumis ir tās 22. iela. Kādēļ es apstulbu un kādēļ pēc brīža acīs sariesās asaras? Iedomājieties, tas bija laiks brīdi pirms interneta, kad fiziskajā telpā bija vairāk un pēkšņāki pārsteigumi. Es nezināju un nevarēju iedomāties, ka Jozefa Boisa mākslas darbs "7000 ozoli" atradīsies arī Čelsijā, Manhetenā. Vienmēr bija licies, ka tas atrodas tikai tā sākotnes vietā, Vācijas Hesenes pavalsts pilsētiņā Kaselē. Jozefs Boiss ir ievērojamākais Vācijas 20. gadsimta mākslinieks. Par pierādījumu tam kalpo viņa reklamēšana vērienīgajā 1999. un 2000.gadu mijas izstādē "Vācija. 20. gadsimts", kas notika septiņās lielākajās izstāžu vietās Berlīnē. Jau sākot no lidostas, visur bija izlikti plakāti ar Boisa attēlu ar raksturīgo lidotāja vestīti un filca hūtīti galvā. Arī uz ieejas biļetes bija šī fotogrāfija. Tā bija visur. Savukārt Kaselē kopš 1955. gada reizi piecos gados notiek nozīmīgākā laikmetīgās mākslas izstāde pasaulē. Tajā parādītās aktuālās mākslas tendences vienmēr pārspēj Venēcijas biennāli. Jozefs Boiss Kaseles izstādē, kuru sauc Documenta, piedalījās kopš 1964. gada, jau būdams Diseldorfas Mākslas akadēmijas profesors. Kaseles Documenta Boiss ir izlicis no vaska veidotas bišu karalienes, dīvainus mehānismus ar šļūtenēm, bet Documenta 5 viņš atteicās radīt darbu materiālā un noorganizēja "Tiešās demokrātijas caur tautas nobalsošanu biroju". Viņš ir "boksējies" ar citu mākslinieku, bet iespaidīgākais darbs Kaselē sāka tapt 1982. gada Documenta. Viņš pie galvenās izstādes norises vietas, muzeja Fridericianum, izbēra 7000 bazalta bluķus, katru no tiem - apmēram pusotra metra augstumā. Viņa koncepts paredzēja, ka bazalta bluķi tiks izvietoti pa pilsētu un pie katra no tiem tiks iestādīts ozols. Pirmo mazo ozolu 1982. gada Documenta atklāšanā iestādīja Jozefs Boiss pats. Pēdējo ozolu nākamajā Kaseles Documenta 1987. gadā iestādīja viņa dēls Vencels. Boiss mira 1986. gadā 64 gadu vecumā no smagas slimības. Ņujorkas bazalta bluķiem līdzās bija dažādi koki, šķiet, ozolu tur nebija. Un diez vai pat ļoti bagātais Dia Mākslas fonds transportēja pāri okeānam Boisa sarūpētos akmeņus. Gadu gaitā akmeņu un koku kombinācija Čelsijā, Manhetenā, izaugusi līdz vairākiem desmitiem. Bet Kaseles vecākajai paaudzei, šķiet, tagad ir kauns. Tikai pakāpeniski, lēnām, viņi saprata un pieņēma Boisa 7000 ozolu otro mākslinieka doto nosaukumu "Pilsētas apmežošana pilsētas pārvaldes vietā". Vācu mežs kā ideoloģisks konstrukts tika sakompromitēts nacionālsociālistu divpadsmit valdīšanas gados. Boiss ideoloģisko jēdzienu pārvērta ekoloģiskā.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Iznācis akadēmiskā izdevuma “Latviešu tautasdziesmas” pēdējais – 13. sējums. Cik dažādas un pārsteidzošas lietas parādās tautasdziesmās un kā tās dzīvo mūsdienu pasaulē? Kultūras rondo saruna ar Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieci Gintu Pērli-Sīli un ši institūta zinātnisko asistenti Artu Krūzi. Latviešu folkloras krātuves arhīvā atrodama lielākā latviešu tautasdziesmu kolekcija – ap miljonu tautasdziesmu tekstu. Lai šo vērtīgo kultūras mantojumu darītu publiski pieejamu, 1979. gadā uzsākta akadēmiskā izdevuma „Latviešu tautasdziesmas” izdošana. Strādājot vairākām folkloristu paaudzēm, tikko izdots pēdējais – 13. „Latviešu tautasdziesmu” sējums. 13. sējums “Dzīve tautās. Mūža vakars. Bēres” tematiski veidojas divās daļās. Pirmā daļa atspoguļo dzīvi laulībā, apcerot dažādus, arī mūsdienās aktuālus aspektus no saticīgām un mīlestības pilnām attiecībām līdz vardarbībai un alkohola postam, attiecības pēc kāzām ar vīra un sievas radiem, kā arī dzīvi vecumā. Sējuma otrajā daļā dziesmas izseko ļaužu priekšstatiem par slimībām, nāvi, atspoguļo bēru rituālu – pēdējos lielos godus cilvēka mūžā. 13. sējuma izdošana noslēdz vairāk nekā 60 gadu ilgu, vairāku LFK darbinieku paaudžu, laikmetu un režīmu robežas pārsniedzošu darbu. Tā iznākšana sakrīt ar Latviešu folkloras krātuves simtgadi, simboliski godinot tautasdziesmu kā vienu no nācijas veidošanās stūrakmeņiem.  Raidījumā skan arī ieraksts no Latvijas Radio arhīva, kurā 2015.gada sakumā Baiba Krogzeme-Mosgorda (1966.–2021.), kura bija Latviešu folkloras krātuves vadošā pētniece, akadēmiskā izdevuma "Latviešu tautasdziesmas" zinātniskā vadītāja, raksturo darbu pie izdevuma.

Kas bija "Latgales Veidenbaums" – dzejnieks Seimaņs Putāns? Kādu mantojumu viņš latgaliešu un arī visas Latvijas literatūrā un kultūrtelpa? Par leģendām apvītā pagājušā gadsimta dzejnieku Seimaņu Putānu un viņa dzejas atdzimšanu hiphopa koncertuzvedumā “Putāns. Toreiz un tagad” un grāmatā saruna Kultūras rondo.   Stāsta Marģers Zeitmanis, Seimaņa Putāna mazmazdēls, radošā kvartāla "Zeit" vadītājs Līgatnē, Renāte Vancāne, grāmatas "Kūpuotī roksti" sastādītāja un Latgales kultūrvēstures muzeja Galvenā krājuma glabātāja, un latgaliešu repere ŪGA (Daiga Barkāne) koncertizrādes “Putāns. Toreiz un Tagad” programmas radošā vadītāja. Leģendām apvītā un vienmēr pret straumi un sistēmu ejošā Latgales dzejnieka Seimaņa Putāna (1892-1969) dzeja ir restartēta jaunā skanējumā. Spilgts, provokatīvs, mūsdienīgs un ļoti tiešs – tāds ir jaunais skanējums. Un tāda ir Seimaņa Putāna dzeja, kas piedzīvos šodienu. Ūga, Gustavo, Ansis un Jānis Skutelis to ierunās, iedziedās un pasniegs no sava skatu punkta. Svaigs skatījums, bet tās pašas tēmas: Mīlestība, Dievs, Daba, Darbs un Esība. Koncertizrāde “Putāns. Toreiz un Tagad” notiks 9. novembrī plkst.18:00 Latgales vēstniecībā “Gors”.

20. oktobrī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē notiks koncerts „Sveicam Šūbertu un Vecumnieku”, kurā jauniešu kamerorķestris Davinspiro Camerata un tā līderis Daniils Bulajevs sadarbībai aicinājuši čellisti Gunu Šnē un komponistu, diriģentu Andri Vecumnieku. Viņam šī gada jūnijā apritēja apaļi 60 un vasaras mēnešos pēc jauno mūziķu aicinājuma tapa Sinfonia F (Concerto Grosso Pastorale), kas turpina komponista simfoniju ciklu, kurā šī būs jau sestā simfonija. Cikls aizsākts 1991. gadā ar Sinfonia A, kurai sekoja B, C, D un E. Katrā reizē komponists izmēģina kādu citu sinfonia žanra modeli, un šoreiz tas ir Concerto grosso. Darbs veltīts vijolniekam Daniilam Bulajevam, čellistei Gunai Šnē un stīgu kamerorķestrim Davinspiro Camerata, bet pie diriģenta pults pirmatskaņojumā būs pats autors. Iedvesmu savam jaunajam skaņdarbam Andris Vecumnieks ir smēlis no Ludviga van Bēthovena Sestās simfonijas ("Pastorālā"), bet atsauces rodamas arī no citu komponistu darbiem. Andris Vecumnieks: "Nosaukums „Pastorālā” atbilda iecerei ar mīļu smaidu paskatīties uz to, kā šīs pastorālās izjūtas var transformēties caur Bēthovenu un citiem komponistiem manā skatījumā. Ja Sinfonia in E bija pietiekami nopietna, tad šī ir ar smaidu klausāma. Atkal būs tēmu kontroldarbs, bet tas nav prioritārais, jo man bija svarīgi parādīt noskaņu, kad kāds cilvēks atbrauc uz vienu dienu uz laukiem un kādi piedzīvojumi viņu tur sagaida - no jaukas ierašanās, tad negaiss, vētra, atpūta un noslēguma vēl diezgan jestrs tusiņš kopā ar savējiem.” 200. gadskārta 2024. gadā aprit arī Franča Šūberta 14. stīgu kvartetam Nāve un meitene. Koncertā izskanēs Gustava Mālera veiktais skaņdarba pārlikums stīgu orķestrim.  

Stāsta muzikoloģe Iveta Grunde. 20. gs. mijas franču komponista Erika Satī personība bija un ir viena no jautājumus visvairāk raisošām. Un ne tikai personība, bet arī viņa darbi.  Viens no tiem ir skaņdarbs ar nosaukumu “Vexations” (“Pārdzīvojumi”, 1893). Kā rakstīts partitūrā, kura aizņem tikai pusi no vienas lapaspuses, tēma, kas sastāv no 19 notīm un divās rindiņās ietilpināmā dīvainu akordu kustība, mūziķim, pēc komponista norādēm, ir jāatskaņo 840 reizes ļoti lēnā tempā (très lent). Satī ir pievienojis ieteikumu: “Lai 840 reizes varētu nospēlēt šo motīvu, būtu labi jau iepriekš tam sagatavoties dziļā klusumā un nopietnā nekustīgumā”. Kas pamudināja Satī radīt tik neparastu darbu, nav īsti zināms. Vieni uzskata, ka, ņemot vērā komponista tieksmi jokot un provocēt, darbs pilda šādu funkciju, citi apgalvo, ka tā viņš ir izsmējis Vāgnera mūzikas gigantomāniju, trešie saista to ar, cik zināms, vienīgās Satī mīļotās, gleznotājas Suzannas Valadonas (Suzanne Valadon; 1865–1938) lēmumu pēkšņi pārtraukt viņu attiecības. Lai vai kā, šis ir viens no neparastākajiem darbiem, ar visneparastāko atskaņošanas vēsturi.  Par šī darba eksistenci nekas nebija zināms līdz pat 1949. gadam, kad Satī idejiskais dvīņubrālis Džons Keidžs nopublicēja to. Tieši Keidžs uzstāja, ka šī nošu materiāla atskaņošana ir iespējama un pat nepieciešama. Tas notika Manhetenā, 1963. gada 9. septembrī „Pocket Theatre” nelielajā zālē. Tur bija sapulcējušies darba atskaņotāji – Dž. Keidžs un vēl 11 pianisti. Klausītāju un vērotāju rindās bija mākslinieki – abstrakcionisti, brodveja aktieri, Ginesa rekordu grāmatas pārstāvji, kas bija gatavi fiksēt garākā koncerta rekordu, „The New York Times” žurnālisti, kas savu rakstu par piedzīvoto koncertā atklāja ar vārdiem: “Lai kas tas arī nebūtu, tas ieies mūzikas vēsturē”. Koncerts sākās sešos vakarā un beidza skanēt ap vieniem nākamajā dienā. Tās bija gandrīz 19 stundas. Kā stāstīja viens no mūziķiem, tad spēlēja viņi uz maiņām, dibenistabā bija pāris lieli zaļi spilveni, uz kuriem mūziķiem, kas jau bija nospēlējuši, atpūsties. Daži no dalībniekiem pat iemanījās aizskriet uz veikalu nopirkt ko ēdamu. Bet fakts paliek fakts – Dž. Keidžs ar domubiedriem paveica neticamo. Pēc koncerta Keidžs atzina: “Es esmu mainījies un pasaule ir mainījusies”. Pēc šī atskaņojuma vairāki pianisti ķērās klāt mistiskajai “Pārdzīvojumu” partitūrai. 1967. gadā Londonā muzikologs Ričards Tūps (Richard Toop) bija pirmais, kas uzdrošinājās viens pats izpildīt šo darbu. Tas viņam aizņēma 24 stundas.  1970. gadā austrālietis Pīters Evans (Peter Evans) nespēja pieveikt šo maratonu. Viņš pārtrauca spēli pie 595. reizes. Pianists apgalvoja, ka spēles laikā viņam uzmākušās ļaunas domas un viņš ievērojis kā “dīvaini tēli lien ārā no notīm”.  Francūzis Nikolas Horvats (Nicolas Horvath) 2012. gadā Tokijā Satī darba atskaņojumam patērēja veselas 35 stundas. Tā jau bija astotā reize, kad viņš spēlēja šo darbu. Kādam savam sekotājam YouTube kanālā viņš apliecināja, ka vienam spēlēt šo darbu ir ļoti grūti. “Sāpes sākas pēc 6 stundām, vājprāts pēc 12 stundām, elle pēc 20 stundām!” Interesanti, ka gan pianisti, gan koncertu līdzdalībnieki runā par šī skaņdarba mistisko iedabu. Pianisti apgalvo, ka nošu izteiksmē īso materiālu viņi nav spējīgi atcerēties un spēlēt no galvas pat pēc simtās atkārtošanas reizes. Arī klausītāji, kas stundām jau dzirdējuši darbu, nespēj nodungot šī darba melodiju. Patiešām mistika!

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Stāsta muzikoloģe, diriģente Kristiāna Vaickovska. Marģera Zariņa (1910–1993) radošajā darbā bijušas divas mūzas – mūzika un literatūra. Pamatā Marģeris Zariņš darbojies kā komponists, rakstniecībai pievēršoties jau pāri pusmūžam. Tomēr mūža nogalē ar jaunu sparu tapuši vairāki ievērojami skaņdarbi, kuru starpā arī mazāk zināmā “Poēma par pienu” (1979) pēc Imanta Ziedoņa tā laika jaundarba ar tādu pašu nosaukumu tekstiem. “Poēma par pienu” ir viena no pēdējām kompozīcijām, par kuru Marģeris Zariņš 1980. gada 23. februārī vēstulē savam draugam, literatūrzinātniekam Harijam Hiršam (1937–2007), lūdzot sniegt atsauksmi par jaunākajiem veikumiem literatūrā, rakstījis: "[..] Patlaban nodarbojos atkal ar komponēšanu – taisu augšā “Poēma par pienu” ar Ziedoņa dzeju diviem koriem un ērģelēm, tas būs grandiozi, ja neizgāzīsies". Vēstulē komponists norāda arī to, ka gatavojas savai 70 gadu jubilejai. Ar vārdu “grandiozi”Marģeris Zariņš bija domājis ne tikai izpildītāju sastāvu, bet, izvēloties laikmetīgus kompozīcijas tehnikas paņēmienus, vēl vairāk paplašinājis savu stilistisko varavīksni. Pats komponists ar savu ieceri bija ļoti aizrāvies, ko poētiski un īsti “zariņiskā” stilā atklājis 1980. gadā žurnālam “Karogs” ”Literārās autobiogrāfijas” noslēgumā: "Ko tagad saceru? Literatūrā – neko! Esmu tukšs kā izšauta plinte. Toties pa šo laiciņu uzpildījies mans skaņu akumulators. Aizgūdamies rakstu mūziku Imanta Ziedoņa “Poēmai par pienu”. Diviem koriem, ērģelēm un zvanam. Padomājiet – zvanam! Poēmu par Miru Māru, dzīvības sācēju un beidzēju, no abām pusēm pretī nācēju, steidzēju... Vai paspēšu, vai spēšu, to zina tikai Marah, indiešu faķīrs. Bet mēģināšu turēties kā vīrs." Lai arī “Poēmu par pienu”  kā centrālo programmas skaņdarbu bija paredzēts pirmatskaņot Marģera Zariņa 70 gadu jubilejas koncertā 1980. gada 19. jūnijā Latvijas Universitātes Lielajā aulā, tomēr plašāka publika to iepazina jau tā paša gada 4. aprīlī Latvijas PSR Komponistu savienības plēnuma ietvaros. Poēmas pirmatskaņojumā tāpat kā vēlāk jubilejas koncertā piedalījās Valsts Akadēmiskais koris un sieviešu koris “Dzintars”  diriģenta Imanta Cepīša vadībā. Komponistu savienības plēnuma atsauksmēs var lasīt, ka Marģera Zariņa “Poēma par pienu” pārsteigusi ar laikmetīgumu vairāk kā jaunāko kolēģu veikumi. Interesanti, ka pēc periodikā atrodamajām atsauksmēm var noprast, ka Marģera Zariņa sākotnējā iecere bijusi rakstīt vairākdaļīgu darbu, uz to vedina arī mūzikas vēsturnieces Vijas Briedes atsauksme laikrakstā “Cīņa” par plēnumā dzirdēto. Vija Briede norāda, ka skanējusi “Poēmas par pienu” otrā daļa “Maijs” un ka “kārtējo reizi pārsteidz tas, cik organiski tieši un vitāli autors izjūt aktualitātes strāvojumus mākslā. Caur seno pavasara ieražu atbalsīm, caur it kā reālistisku tēlu filozofiskiem un reizē – apbrīnojami dzīvīgiem vispārinājumiem! Darbs intriģē, rosina gaidīt visu daļu pirmatskaņojumu komponista jubilejā.” Latvijas Radio arhīvā atrodas divi ieraksti, kas datēti attiecīgi ar 1980. gada 4. aprīli un tā paša gada 19. jūniju, neatklājot iepriekš minēto ieceri par vairākdaļīgu darbu. Iztrūkst arī recenzijas, atsauksmes un citas kritikas formas par komponista 70 gadu jubilejas koncertu, kas apstiprinātu ieceri par vairākdaļīga skaņdarba realizēšanu. Lai arī par eksistenciāliem jautājumiem komponists labprāt ironizēja un jokoja, tomēr “Poēma par pienu” atklāj pavisam citādu Marģeri Zariņu – filozofiskāku un savā ziņā dramatiskāku. Šķiet, drīz pēc pirmatskaņošanas “Poēma par pienu”, iespējams, sarežģītības dēļ “iegūlusies” plauktā teju jau 45 gadus un gaida savu renesansi.

Raidījumā Piespēle par pasaules sporta karali futbolu, bet ne mums ierasto Eiropas futbolu. Izzinām, kā latviešu futbola treneriem Jurģim Kalnam un Renāram Rodem klājas Kambodžas premjerlīgā pie “Visakha” vienības stūres. Saruna gan par futbolu, gan sadzīvi eksotiskajā Kambodžā. Nedēļas topā: Latvijas futbola izlase Nāciju C līgas mačā zaudē Ziemeļmaķedonijai ar 0:3, taču sniegums laukumā bija labāks, nekā rāda rezultāts; futbola klubam “Valmiera” tiek atņemti seši punkti par algu un nodokļu nemaksāšanu, draud ļoti bargs sods; motosportists Pauls Jonass oficiāli pārceļas uz “Kawasaki” rūpnīcas komandu; turpinās Rīgas Olimpiskā centra zemes nomas maksas sāga; Artūrs Žagars debitē basketbola Eirolīgā, bet jau otrajā spēlē ar 11 punktiem izsauc sajūsmu ne tikai no līdzjutējiem, bet arī pārstāvētā kluba Stambulas “Fenerbahce” galvenā trenera Šarūna Jasikēviča.

Stāsta Rotko muzeja vadītājs Daugavpilī Māris Čačka. Tāds ir arī viens no Rotko oriģināliem Daugavpilī. Kā zināms, katrs mākslinieks savā radošajā ceļā pieaug, tas sākas ar mākslas studijām un sava rokraksta meklējumiem. Katrs piedzīvo kāpumus un kritumus, veiksmes un neveiksmes, izdevušos vai neizdevušos mākslas darbus. Jau Renesanses mākslā un pat agrāk sastopamies ar piemēriem, kad, rentgenuzņēmumos, skenējot mākslas darbus to izpētei, restaurācijai vai konservācijai, atklājas – darba pirmreizējais attēls ir bijis cits. Tā ir samērā bieži sastopama prakse, kad mākslinieks maina ieceri puspabeigtam vai pat pilnībā pabeigtam darbam, aizgleznojot to ar citu. Reizēm mākslas darbs ar laika nobīdi māksliniekam šķiet neveikls. Iespējams, ir bijis kāds tehnisks iemesls, lai šķirtos no vecā attēla, to pārgleznojot citā. Jo mākslinieks strādā ar materiālu, un audekls, papīrs vai kas cits ir un paliek materiāls, tātad – pamats darbam. Apceļojot pasaules muzejus, man reizi pa reizei gadās saskarties ar piemēriem, kad mākslinieks izmantojis abas audekla puses. Vienu pusi autors tādu vai citādu iemeslu pēc uzskatījis par nenozīmīgāku, bet, ņemot vērā fakturēto slāni, izvēlējies darbu nevis pārgleznot vai aizgleznot, bet gleznot otrā pusē. Tā top dubultgleznas jeb mākslas darbi, kas mūsdienās skatāmi no abām pusēm, būdami brīvi izvietoti telpā tieši šādai skatīšanās pieredzei. Jo, laikam ritot, abi attēli ir kļuvuši vienlīdz nozīmīgi un augstu vērtēti. Ir darbi, kuriem mēs ieraugām otro pusi, ir tādi, kur neieraugām. Un ir darbi, par kuru otro pusi mēs nemaz neuzzinām, jo tai nav pievērsta uzmanība. Labs piemērs ir izcilā impresionisma meistara Vincenta van Goga daiļrade. Ienākot viņam veltītā muzeja pamatekspozīcijā Amsterdamā, jau pašā sākumā saskaramies ar darbiem, kur vienā pusē kā galveno ieraugām mākslinieka pašportretu, bet otrā pusē mūsu skatienam paveras brīnišķīgs zieda atveids vai ainava. Izvietojot darbus tradicionālā veidā pie sienas, būtu iespējams aplūkot tikai vienu no darbiem. Bet rodot risinājumus citādam ekspozīcijas iekārtojumam, skatītājs var ieraudzīt abas puses. Šādu dubultattēlu ieraugām arī Daugavpilī dzimušā mākslinieka Solomona Geršova nesen atklātajā izstādē Rotko muzejā. Kā lai parāda abus darbus vienlaikus? Mūsu risinājums ir parādīt 1973. gadā radīto darbu “Ukraiņu mūziķi”, bet tajā pat gadā tapušo darbu “Vīrieša portrets” rādīt uz ekrāna turpat līdzās. Arī mūsu izcilais meistars Marks Rotko ir radījis šādu dubultdarbu. Rotko muzeja oriģinālu zālē no šobrīd astoņiem aplūkojamajiem mākslas darbiem viens ir ar noslēpumu. Mākslas darbs “Bez nosaukuma {Recto}” ir radīts 1947. gadā un iezīmē Rotko daiļrades trešo periodu – starpposmu no sirreālistiskās glezniecības uz klasisko krāsu laukumu glezniecību. Šī posma darbus mākslas zinātnieki dēvē par multiformām. Būtībā tas ir sadrumstalots krāsainu laukumu kopums, kurš var mums atgādināt bērnībā debesīs redzētos mākoņus. To var asociatīvi uztvert arī kā ļoti pietuvinātu formu, kur laukumi ir it kā izplūduši ar maigām, dūmakainām pārejām, bez līnijām un konkrēti atpazīstamu formu aprisēm. Darba otrajā pusē ir saglabājusies Rotko iepriekšējā jeb sirreālisma periodā veidota horizontāla kompozīcija. Tā vēsta par māksliniekam tajā brīdī tuvo simbolu un mītu pasauli. Darba otrā puse patlaban ekspozīcijā nav ieraugāma. Taču kādudien, līdz 2026. gada aprīlim, kad pašreizējā termiņdeponētā darbu kopa atgriezīsies Rotko ģimenes rokās, mēs katrā ziņā aktualizēsim šī dubultdarba stāstu un atrādīsim arī tā otru pusi. Taču pagaidām aicinu uz Rotko muzeju aplūkot rudens sezonas mainīgās izstādes un pievērst uzmanību arī Rotko zālē izvietotajam mākslinieka oriģināldarbam, kurš tapis 1947. gadā un līdz šim glabājis šo noslēpumu. Un tomēr – kāpēc Rotko izvēlējās gleznot mākslas darbam otrā pusē? Acīmredzot, viņš nav bijis gana apmierināts ar paveikto. Vai varbūt bija radījis līdzīgu kompozīciju, kas bijusi veiksmīgāka, un tāpēc pieņēmis lēmumu taupīt materiālu, jo pēckara gados pēc Lielās depresijas pagrimuma Amerikas ekonomiskā izaugsme vēl tikai sāka savu augšupeju.

Stāsta izdevniecības “Liels un mazs” izdevēja un līdzīpašniece Alīse Nīgale Par latviešu mākslinieku starptautiskajiem panākumiem liecina gan ārzemēs izdoto latviešu bērnu grāmatu skaita pieaugums, gan līdzdalība visprestižākajās ilustrāciju izstādēs, arī profesionāļu atzinība un balvas.  Pirmoreiz mūslaiku Latvijas vēsturē kāda bilžu grāmatu autore par lielo ieguldījumu Latvijas starptautiskā prestiža kaldināšanā tika pagodināta ar Kultūras ministrijas apbalvojumu – Izcilības balvu. To 2021. gadā saņēma Anete Melece, bet gadu vēlāk arī bērnu grāmatu izdevniecība “Liels un mazs” par sava darba starptautiskajiem panākumiem un saņemto titulu labākais bērnu grāmatu izdevējs Eiropā 2022. gadā. Jaunākās paaudzes ilustratori radoši iekļāvušies aktuālajā interesē par bilžu grāmatām.  Bilžu grāmata, kuras satura – idejas, stāsta, ļoti daudzos gadījumos arī lasāmā teksta – autors ir pats mākslinieks, pasaulē svin savu uzvaras gājienu.  Turklāt bilžu grāmata nebūt nav vienmēr tikai grāmata bērniem – tā var būt arī grāmata visiem vecumiem, grāmata pieaugušajiem un vizuālā māksla “kā tāda”. Vairums latviešu bilžu grāmatu tomēr vairāk adresētas gados jaunākajiem lasītājiem.  Jau 2015.gadā ar savu bilžu grāmatu “Nenotikušais atklājums” veiksmīgi ārpus Latvijas robežām izgāja Mārtiņš Zutis. Viņa varonis, dabas pētnieks Kārlis Darviņš mēģina izsekot kāda nezināma radījuma pēdas sniegā un izdarīt atklājumu, bet pēdu skaits arvien pieaug un liek domāt par bīstamu desmitkājainu citplanētieti vai pieciem bandītiem. Pētnieks nolemj labāk bēgt, bet bilžu grāmatas lasītājam nu jau 8 dažādās valstīs pašam tiek viss patiesības noskaidrošanas prieks. Spānijā grāmata tulkota un izdota arī basku, galīsiešu un katalāņu valodās.  Šo grāmatu izdeva “Liels un mazs”, bet šobrīd dažādās valstīs izdotas jau deviņas izdevniecības  bilžu grāmatas, kā arī daļa no sērijas “Bikibuks” mazajām dzejas bilžu grāmatiņām.  Tulkojuma skaita ziņā rekordiste ir Anetes Meleces bilžu grāmata “Kiosks”. Darbs pie “Kioska” aizsākās ar animācijas filmu, kas arī guvusi plašu starptautisku atzinību.  Vēlāk māksliniece īsfilmas stāstam atrada jaunu izteiksmi citā medijā – grāmatā. Anete vēsta par Olgu, kuras kiosks ir mazs, jauks pasaules centrs sava rajona iedzīvotājiem, bet vienlaikus arī vieta, kurā Olgas dzīve ir pamatīgi iesprūdusi. Olga drosmīgi īstenoja savu sapni, dodoties pasaulē ar visu kiosku, bet Anetes grāmata turpina apceļot pasauli un ir izdota jau 23 valodās, turklāt vietām kļuvusi tik populāra, ka saniegusi jau vairāk kā 20000 eksemplāru lielu tirāžu.  Zviedri “Kiosku” atzina par gada labāko tulkoto bērnu grāmatu un piešķīra tai Pītera Pena balvu, līdzīgas atzinības Anete saņēma arī Venecuēlā un Itālijā. “Kioska” pārtapšana leļļu teātra izrādēs Latvijā un Šveicē, operas izrādē Vācijā un kustību teātra izrādē Čehijā deva Olgai vēl lielāku brīvību, lai arī viņa bija un palika turpat – savā kioskā. Nu jau trīspadsmit valodās iznākusi arī otra Anetes Meleces bilžu grāmata – ‘'Pazudušais miedziņš”.  Viņas ilustrācijas ir bijušas kā vējš burās, lai pasaulē dotos arī Jura Kronberga dzejoļu krājumi, Laura Gundara stāsti par vectēvu Vali un mazmeitu Spindzeli, un Mairas Dobeles stāsts “Nepareizas dzīves skola”, kura ilustrācijām tika Tallinas ilustrāciju triennāles balva.  Bratislavas pilī Donavas krastā vairāk nekā trīs tūkstošu mākslinieku konkurencē, kuri pārstāv gandrīz piecdesmit valstis, latvieši nesen noplūkuši divus Bratislavas ilustrāciju biennāles Zelta ābolus. Jānis Blanks to ieguva 2019. gadā – par Artura Gobas dzejoļa "Zemes vēzis" ilustrācijām Bikibuka sērijā, bet Anete Bajāre-Babčuka 2023. gadā par ilustrācijām Ineses Zanderes grāmatai “Divas Almas”. Bērnu grāmatu Meka, kurā visa pasaule ierauga nozares izcilības, ir Boloņas Starptautiskais bērnu grāmatu tirgus. Tā rīkotajā vispasaules ilustrāciju izstādē līdz šim ir izdevies iekļūt tikai divām latviešu māksliniecēm: Anetei Melecei un Elīnai Brasliņai.  Pirmā Latvijā izdotā grāmata, kas stājās uz augstā “Bologna Ragazzi Award” laureātu pjedestāla, bija mākslinieces Evijas Pintānes ilustrētā Luīzes Pastores grāmata “Laimes bērni”. Tas ir brīvs fantāzijas lidojums pār leģendārā ceļotāja Aleksandra Laimes dzīvi Venecuēlas džungļos, kuros nezināmas pasaules atklāj arī viņa bērni. Žūrija grāmatu atzina par īpaši novatorisku un piešķīra tai titulu “New Horizons” jeb “Jaunie apvāršņi”. Grafiķe un scenogrāfe Evija Pintāne ir arī ceļotāja, kas zīmē savu ceļojumu piezīmes. Tādas piedzīvotā skices atrodamas arī “Laimes bērnos” līdzās dažādu artefaktu un dabas objektu attēliem, detalizētām reālistiskām ilustrācijām un ainavu fiksējumiem. Grāmatas dizainera Arta Brieža iedvesmai bija noderējušas arī senas kartes. Šogad Boloņā “Opera Prima” jeb labākās debijas balvu guvušo Aleksandras Rundes bilžu grāmatu māksliniece pati raksturo kā rokasgrāmatu, ko darīt, ja esi kails pilsētā. Tieši tā šī grāmata saucas. Aleksandras grāmata atbilst teiktajam, ka bilžu grāmata nepavisam nav adresējama tikai maziem bērniem. Kā intervijā saka autore, “ideja vairāk ir par kauna pārvarēšanu un pašcieņas saglabāšanu. Par to, kā pārvarēt slēptās bailes un aizspriedumus, kā paskatīties uz sevi un dzīvi caur humora prizmu.”  Boloņas ikgadējā 100 skaistāko grāmatu izstādē “BRAW Amazing bookshelf” pabijušas Anetes Meleces “Pazudušais miedziņš”, Rebekas Lukošus “Nepaklausīgais vectēvs”, Elīnas Brasliņas ilustrētā Signes Viškas bilžu grāmata “Kate, kas gribēja kļūt par vectēvu”, kā arī dzejas krājums pusaudžiem “Netikumīgie”. Šī gada simtniekā Latviju pārstāvēja divas asprātībā un fantāzijā burtiski dzirksteļojošas grāmatas – Māra Runguļa sastādītā un Reiņa Pētersona ilustrētā skaitāmpantu izlase “En den dīno šoko loko tīno” un Svena Neilanda bilžu grāmata “Kas zoodārzā notiek naktī” – Egīla Zirņa dzejolis par zvēru trakulīgo pārģērbšanos.   Starptautiski pamanītas un tulkotas tiek arī citu Latvijas mākslinieku ilustrētas grāmatas, piemēram, grāmatas ar Lotes Vilmas Vītiņas, Līvas Ozolas un Annas Vaivares ilustrācijām.  Ja  ir vēlēšanās iepazīt bērnu grāmatu veiksmes stāstus pasaulē, var ielūkoties arī IBBY Goda sarakstos un Starptautiskās Minhenes bērnu un jaunatnes bibliotēkas veidotajos ikgadējos katalogos “White Ravens” – pilnīgi noteikti visur atradīsiet latviešu grāmatu autorus! 

Mes bieži raidījumā runājam par jautājumiem, kas skar klimata izmaiņas, taču pārsvarā sarunās fokusējamies uz to, kādas izmaiņas notiek un notiks dabā. Izrādās, mainoties klimatam, izmaiņas skar arī nemateriālo kultūras mantojumu, ir vairāki konkrēti piemēri arī Latvijā. Par to arī saruna raidījumā. Carnikavas nēģu pētījumi un klimata pārmaiņas. Kā, mainoties šai pasaulei, izzudīs vai var izzust agrāk ierastas nodarbes un vērtības? Plašāk stāsta Rita Grīnvalde, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece, Latviešu folkloras krātuves vadītāja, un Sandis Laime, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks. Daugavas un Gaujas plostnieki stāsts - amats, kas neatgriezeniski zudis un kļuvis par vēsturi Mūsu plosti lielākoties gāja tikai līdz Daugavpilij. Braucām cauri visām krācēm. Atpakaļ braucām ar vilcienu līdz Indrai. Braucām, ņemot līdzi kartupeļus, gaļu, siļķes. Ugunskuru  kurinājām  tieši uz plosta. Tur arī gulējām.  Tā 1990. gadā Daugavas muzeja darbinieki pierakstīja Valentīna Sermula atmiņas par plostnieka gaitām Latvijas pirmās brīvvalsts laikā. Kokmateriālu pludināšana pa ūdeni ir senākais transporta veids - vēlāk telefona sarunā teiks Gaujas Nacionālā parka dabas aizsardzības inspektors un ekspozīcijas "Gaujas plostnieka stāsts" izveidotājs Māris Mitrevics. Katrā ziņā jau pirms vairāk nekā 300 gadiem p.m.ē sengrieķu filozofs Teofrasts rakstīja, kā romieši ar milzīgiem plostiem veduši kokmateriālus kuģubūvei. Latvijas vēstures avotos plosti minēti jau 16. gadsimtā. Pa Daugavu uz Rīgu 17. un 18. gadsimtā pludināja lielus daudzumus kokmateriālu. Vērtīgākie koki bija kuģu masti, kas Latvijā 17. gs. gandrīz visi bija jau izcirsti. Tos vajadzēja gādāt no tālākām vietām, pludinot pa Dņepru uz augšu, bet ziemā pa zemes ceļu aizvedot līdz Daugavai, pa kuru tālāk laida līdz Rīgai. Galvenā plostu pludināšanai izmantojamā upe Latvijā bija Daugava un plostošana pa Gauju attīstījās pēc Gaujas-Daugavas kanāla atklāšanas 1903. gadā. Tā lasām internetā  publicēto informāciju vietnē par Strenčiem, starptautisko plostnieku pilsētu. Ar plostu laišanu parasti nodarbojās pavasarī un vasarā. Darbs bija smags, bet par to bija laba samaksa un ja vien cilvēks bija spēcīgs un gatavs darboties ar peldošiem balķiem, tos nemitīgi uzmanot un veiksmīgi vadot pa straumi, tad viņš bija laipni aicināts plostnieku pulkā. Telefona intervijā Māris Mitrēvics stāsta par savu plostnieka pieredzi jaunībā. Skatot plostnieku terminoloģiju, kas veidota pateicoties Māra Mitrēvica savāktajam vārdu krājumam, uzzinām, kā "rēja" ir kūļu kopums, kurā apkopoti ap 1000 m³ kokmateriālu transportēšanai pa ūdeni, savukārt ugunskura vietu uz plosta dēvēja par "kuldu". Plosta vadītājs ir "korņiks", priekšējā aira vilcējs ir "malacis", bet "zaplava" ir vaļēji baļķi, kas viens aiz otra pamīšus piesieti gar plosta malām, lai novērstu to ieduršanos krastā un nodrošinātu plosta slīdamību pret dažādiem šķēršļiem. Šo pēdējo vārdu aizguvums  no krievu valodas skaidrojams ar to Daugavā plosti nāca no Krievijas, savukārt Gaujas plostniekus Krievijas impērijas laikos amatā apmācīja no Krustpils nākušie koku pludinātāji, tātad  amata brāļi no Daugavas.  Turpinājumā, skatot šī senā amata vēsturi, fragmenti no raidījuma „Vietu lietas Latvijā”, kas tika ierakstīts Doles salā Daugavas muzejā, kur  muzeja galvenā krājuma glabātāja Laine Juhansone stāsta par Daugavas plostniekiem un viņu amata rīkiem.

This episode is the cat's pajamas, with all your favorite lens-louses yapping about nothing!

This week we talked about sugar free candy and episode 3 of The Acolyte! Show Links: Radio Unfriendly - https://bio.link/radiounfriendly  Red 5 Tavern - https://www.youtube.com/@thered5tavern468  Music Links: Hotlung - https://hotlung.bandcamp.com/  The Darbs - https://thedarbs.bandcamp.com/  Bite the Hand - https://www.instagram.com/bitethehandaz/  Weekly Picks: Deadpool: The Circle Chase - https://www.goodreads.com/book/show/598952.Deadpool  #rebelrockradio #nerds #sweetjams #starwars #theacolyte #starwarspositivity #starwarsisforeveryone #podcast  Follow us on social media at https://bio.link/rebelrockradio --- Support this podcast: https://podcasters.spotify.com/pod/show/rebelrockradio/support

Episode 362, including tracks from Prevention, Bear Noir, 20th Century Boys, Racetraitor, The Sawed Offs, Still Fighting God, The Darbs, Full of Hell, and Marcel Wave. Eric is back and we play a bunch of new music and more music shared with us. We discuss some live and upcoming live shows, a couple albums, and wrap up the show with a couple doom and dark wave tracks.

Ir pagājuši nepilni četri gadi, kopš tika veikta administratīvi teritoriālā reforma. Tagad politiķi spriež, ko tajā vajadzētu mainīt. Krustpunktā diskutē Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas Administratīvi teritoriālās reformas rezultātu izvērtēšanas apakškomisija Ģirts Valdis Kristovskis ("Jaunā vienotība"), Saeimas priekšsēdētāja Daiga Mieriņa (ZZS) un Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas Administratīvi teritoriālās reformas rezultātu izvērtēšanas apakškomisijas deputāts Edgars Tavars ("Apvienotais saraksts"). Sazināmies ar pašvaldību pārstāvjiem: ar bijušo Rojas novada pašvaldības vadītāju, tagad - Talsu novada deputāti Evu Kārkliņu un Jēkabpils novada domes priekšsēdētāju Raivi Ragaini. Kas notiek ar reģionālo reformu? Kā vērtēt ziņas par vairāku pašvaldību uzsāktajām aktivitātēm atvienoties no jaunizveidotajiem novadiem? Trīs gadi vien ir pagājuši, kopš mēs ievēlējām pašvaldības jaunās robežās, apvienojot virkni pagastu un novadu. Darbs ir sācies pirmajā sasaukumā, bet, kā redzam, vairākās vietās Latvijā neapmierinātība sit augstu vilni. Tikai daži piemēri: Carnikava veic aptauju, lai skaidrotu, vai tā atkal gribētu kļūt par neatkarīgu pašvaldību, pametot Ādažu novadu, kurš savukārt izrāda interesi par Garkalni; Roja ilgojas iegūt brīvību un grūtībās nonākušajiem Talsiem; savulaik, atceramies, pašu Roja pameta Mērsrags; paraksti tiek vākti Ikšķilē, Kandavā, tos savāks Babītē. Kas tas ir - centieni ieslēgt atpakaļgaitu, cilvēciskais faktors, reformas brāķis? 

Klajā nākusi grāmata, kas veltīta varoņiem un svētajiem un to piemiņas praksēm modernajos laikos. Sākot ar līvu karavīru Imantu 12. gadsimta Latvijas teritorijā, beidzot ar Zviedrijas svēto Birgitu – stāsti un nostāsti par neparastiem personāžiem caurstrāvo Ziemeļeiropas un Baltijas vēsturi. Ko tie liecina par 19. un 20. gadsimta sabiedrību, tās vērtībām, ticību un sociālekonomisko situāciju? Studijā izvaicājam vēsturnieku, Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta vadošo pētnieku Gustavu Strengu. Jaunā grāmata "Doing Memory: Medieval Saints and Heroes and Their Afterlives in the Baltic Sea Region (19th–20th centuries)" (angļu valodā) ir brīvi pieejama ikvienam. Ar Gustavu Strengu pirms kāda laika esam tikušies, lai runātu par viņa izdevumiem, veltītiem gan Baltijas grāmatu kaujām (9.08.2023.), gan mirušo piemiņai jeb memoria vēlo viduslaiku Livonijā (22.11.2023.), un šīs sarunas aicinām vēlreiz klausīties Latvijas Radio arhīvā. Raidījuma laikā arī ielūkojamies kādā no celtnēm, kas tika būvēta viduslaikos, vairākkārt pārbūvēta un arī tagad piedzīvo kārtējo restaurāciju – tā ir Svēta Jēkaba katedrāle Vecrīgā. Jau esam stāstījuši raidījumā par tajā atrastajām vērtībām (1.11.2023.), bet vēl aizvien ir interesantas arhitektoniskas detaļas, kuras tiek uzietas restaurācijas gaitā. 

“Rīgas mākslas telpas” Intro zālē vēl līdz 7. aprīlim skatāms mākslinieču apvienības „Grāfienes” darbs “Ceļā”, kas pagājušajā gadā kā nacionālā ekspozīcija pārstāvēja Latviju 15. Prāgas Scenogrāfijas un teātra telpas kvadriennālē. Kuratore Gundega Laiviņa pagājušajā gadā uzdrošinājās uz pasaules scenogrāfijas Meku Prāgā vest darbu, kas burtiski tapa kvadriennāles apmeklētāju acu priekšā. Ekspozīcijas telpā bija izvietoti 12 ekrāni, un katru nākamo dienu, iegaismojās par vienu ekrānu vairāk. Latvijas ekspozīcijas mērķis Prāgas kvadiennālē bija mudināt skatītāju aizdomāties par scenogrāfiju kā procesa mākslu, kas veidojas mijiedarbē ar vietu, laiku, satiktajiem. Darbs patiešām tapa ceļā.  Divpadsmit dienas kolektīvs „Grāfienes” pavadīja ceļā no Rīgas uz Prāgu, katru ceļojuma dienu radot scenogrāfiju vai izrādes situāciju. Uz viena no ekrāniem bija skatāma ceļojuma tiešraide, ko nodrošināja operators Dāvids Smiltiņš un tekstu autors Kirils Ēcis. Dienas beigās paveiktais tika sakompresēts pāris minūšu garā video. Ja Prāgas Secenogrāfijas un teātra telpas kvadriennāles apmeklētāji darba tapšanai varēja sekot kā seriālam, tad šobrīd, izstādē Rīgas Mākslas telpā, visi 12 dienās tapušie video apskatāmi vienkopus, mazākajā izstādes telpā tiek demonstrēts ceļojuma tiešraides laikā uzņemtais 120 stundas garais video. Apvienību “Grāfienes” veido ir kursabiedrenes Latvijas Mākslas akadēmijas scenogrāfijas nozarē – Dace Ignatova, Justīne Jasjukeviča, Ildze Jurkovska un Marianna Lapiņa. Mākslas un teātra pasaulē šī nav pirmā reize, kad kursabiedri izveido radošu apvienību, taču pirmo reizi tas ir noticis scenogrāfijas jomā. Ja ierasti scenogrāfam atspēriena punkts ir izrādes dramaturģiskais materiāls, tad šādā procesā topošā scenogrāfijā noteikumi ir mazliet citādi. Tas arī ir tas, ko skatītājs redz izstādē. Katrai no 12 dienām ir divi paskaidrojoši vārdi. Pirmais – paskaidro mākslinieku pieteikto tēmu, otrs, liek nojaust par izvēlēto vietu. Piebildīšu, ka Kirils Ēcis bija arī piemeklējis mūziku, kas skanēja brauciena laikā busiņā. Un tā skanēs arī šai raidījumā. Veidojot mākslas darbu Prāgas Scenogrāfijas un teātra telpas kvadriennālei, apvienības “Grāfienes” uzdevuma smaguma punkts bija atrast īsto vietu tēmas atklāsmei. Taču mākslinieciskajiem mērķiem ceļā visu laiku stājās ļoti prozaiski, praktiski apsvērumi. Piemēram, interneta pieejamība. Sākotnēji zemes rakšana bija iecerēta kūdras purvā. Bet tā kā tur tuvumā nebija torņu, nācās ieceri īstenot kukurūzas laukā, un iepazīties arī ar lauka saimnieci. Mākslinieču apvienības „Grāfienes” darbs “Ceļā”  Rīgas mākslas telpas Intro zālē apskatāms līdz 7. aprīlim,  20., 22., 26. martā un 4. aprīlī plānotas arī ekskursijas.

Šajā reizē jārunā gan par notiekošo atsevišķās pašvaldībās, gan par atskaņām, kas rodas no Krievijas uzsāktā kara. Rēzeknes dome sasparojas vien tad, kad jau spriests par tās atlaišanu, Rīgas domē paviesojās KNAB, tikai aktivitātes neesot saistītas ar Rīgas domes darbu. Protams, Krievijas agresijas izraisītie notikumi ir uzmanības lokā: raidījuma skanēšanas laikā Maskavā notiek atvadīšanās no opozicionāra Alekseja Navaļnija. Sabiedrības uzmanību piesaistījis arī mediju darbs. Krustpunktā aktualitātes analizē Ansis Bogustovs, TV24 žurnālists, Bens Latkovskis, portāla "NRA" žurnālists, un Kārlis Arājs, portāla "Delfi" žurnālists.  

Ja mileniāļiem darbs ir cieši saistīts ar dzīves jēgu, Z paaudze arvien vairāk saprot, ka strādāt dzīvē nav galvenais. Viņi nebaidās pieprasīt lielāku algu, darba devējus vērtē zemāk nekā citi, un viņiem ir lielāka iespēja aiziet no darba, kas neapmierina. Kā izvēlēties karjeru, kas sniegs piepildījumu un finansiālo stabilitāti? Kāda ir realitāte, pelnot ar saturu internetā? Un kā darba devēji pielāgojas pārejai uz pasauli, kurā darbs vairs nebūs dzīves centrā? Sarunā piedalās: Lota Ulmane, satura veidotāja un radio personība Pieci.lv; Gustavs Mārtiņš Upmanis, “Visas iespējas” un “Darba tinderis” veidotājs. Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma saturu atbild TV4.

Ja ir kāds dzīvnieks, kam mēs esam milzu pateicību parādā, tad tie ir grauzēji laboratorijās. Kā notiek ikdienas darbs ar šiem dzīvniekiem? Kādi protokoli un noteikumi ir jāievēro un,vai notiek interešu sadursme starp farmācijas kompānijām un pētniekiem, kuri ikdienā strādā ar laboratorijas žurkām un pelēm? Tēmu mums palīdz šķetināt Viesturs Eglītis - mikrobiologs, bioloģijas zinātnes doktors.  Savukārt Edvīns Miklašēvičs viesojas, lai pastāstītu par biomarķieriem - kādām slimībām ir atklāti šīs specifiskās olbatumvielas, un kādām vēl meklējam? Vai pozitīvi biomarķieri nozīmē, ka cilvēks tiešām saslims ar pārmantoto slimību?

Beidzot pienākusi ilgi gaidītā Česlava atgriešanās Tavā Istabā. Šoreiz apspriežam ne tikai basketbolu, bet arī Česlava interesantākās darba pieredzes studiju gados. Lai labi klausās!

Uz īpašu sarunu atgriežas "Kā top kino" podkāsta atzars – sarunas ar kino nozares profesionāļiem, kas ļauj ielūkoties kino tapšanas aizkulisēs, sniedzot atbildes uz jautājumiem, kuru atbildes jau sen gribējāt uzzināt! Labu laiciņu neesam jūs iepriecinājuši ar sarunām ar kino nozares profesionāļiem, bet Dž. Dž. Džilindžera filma "Ekstāze" sagādāja lielisku iemeslu jaunam raidījumam. Šoreiz ciemos uzaicinājām "Ekstāzes" intimitātes koordinatori Ievu Norveli, kura mums pastāstīja vairāk par šīs, vēl salīdzinoši jaunās profesijas detaļām un darba specifiku. Šajā raidījumā: Iepazīšanās ar Ievu (00:01:14); Ievas atgriešanās Latvijā (00:08:21); Kā Ieva nonāca pie filmas "Ekstāze" (00:14:07); Darbs pie "Ekstāzes" (00:20:34); Kā bija aprakstītas intīmās ainas "Ekstāzē" (00:35:25); Kā šīs ainas tika filmētas (00:46:18); Kurās filmas veidošanas daļās Ieva piedalās (00:55:38); Vai vajadzētu vairāk intīmo ainu koordinatoru? (01:12:15); Vai laika gaitā šī joma tiks sakārtota? (01:19:43). Montāža – Toms Cielēns. Mūzika – Diāna Sus.